21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/1

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/2

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 228. pantu,

—

ņemot vērā LESD 81. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un it īpaši tās 24. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 8. un 20. pantu, kuros uzsvērts valstu valdību pienākums aizsargāt bērna identitāti, tostarp viņa ģimenes attiecības,

—

ņemot vērā 1963. gada Vīnes Konvenciju par konsulārajiem sakariem un it īpaši tās 37. panta pirmās daļas b) apakšpunktu,

—

ņemot vērā 1993. gada 29. maija Hāgas Konvenciju par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos,

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. novembra Regulu (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (1) (regula “Brisele IIa”),

—

ņemot vērā ES plānu par bērna tiesībām (COM(2011)0060),

—

ņemot vērā pamatnostādnes, kas iekļautas pārdomu dokumentā, kurš izstrādāts Devītajam Eiropas forumam par bērna tiesībām,

—

ņemot vērā bērna tiesību aizsardzības sistēmu ģeogrāfisko apzināšanu, ko veikusi Pamattiesību aģentūra,

—

ņemot vērā daudzos lūgumrakstus par bērna labklājības iestāžu īstenoto praksi, bērna tiesību aizsardzību, bērna aizbildnību, bērna nolaupīšanu un bērna aizgādību, kurus Lūgumrakstu komiteja pēdējos gados ir saņēmusi no dažādām ES dalībvalstīm, un ieteikumus, kas iekļauti ziņojumos par faktu vākšanas vizītēm uz Vāciju (2011. gada 23. un 24. novembrī) (Jugendamt), Dāniju (2013. gada 20. un 21. jūnijā) (sociālie dienesti) un Apvienoto Karalisti (2015. gada 5. un 6. novembrī) (adopcijas gadījumi bez bioloģisko vecāku piekrišanas),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta starpnieka starptautiskas vecāku veiktas bērna nolaupīšanas lietās lomu un darbību,

—

ņemot vērā Reglamenta 216. panta 2. punktu,

A.

tā kā bērna interesēm jābūt pašām svarīgākajām visos līmeņos pieņemtajos visos lēmumos, kas saistīti ar bērna aizgādību;

B.

tā kā ES var pieņemt pasākumus attiecībā uz ģimenes tiesību aspektiem, kuriem ir pārrobežu ietekme (LESD 81. panta 3. punkts), tostarp adopcijas jomā;

C.

tā kā pastiprinātā mobilitāte ES teritorijā ir izraisījusi to pārrobežu bērna aizsardzības jautājumu skaita palielināšanos, kuri saistīti aizbildnības izbeigšanu;

D.

tā kā ar bērna aizbildnību saistītie jautājumi būtiski ietekmē ikviena iesaistītā indivīda dzīvi un sabiedrību kopumā un tā kā regulā “Brisele IIa” ir vairākas nepilnības un gaidāmā šīs regulas pārskatīšana ir laba iespēja pastiprināt tās noteikumus;

E.

tā kā tādu pamattiesību kā pārvietošanās un uzturēšanās brīvība īstenošanai nevajadzētu radīt lielāku apdraudējumu bērna tiesībām uz ģimenes dzīvi;

F.

tā kā bērniem, kuru vecāki īsteno savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, saskaņā ar Pamattiesību hartas 24. pantu ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus sakarus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā bērna interesēm,

1.

atgādina, ka lielais to lūgumrakstu skaitu, kuri saņemti par lietām, kas saistītas ar bērniem, liecina par būtisku problēmu regulas “Brisele IIa” īstenošanā;

2.

uzskata, ka visās bērnu aizsardzības sistēmās vajadzētu būt ieviestiem transnacionāliem un pārrobežu mehānismiem, kas ņem vērā pārrobežu konfliktu īpatnības;

3.

aicina dalībvalstis ieviest uzraudzības un vērtēšanas sistēmas (ar attiecīgiem sociālekonomiskiem un pēc valstspiederības sadalītiem statistiskas datiem) saistībā ar valstu koordinācijas satvaru par pārrobežu lietām, kurās ir iesaistīti bērni; iesaka Komisijai koordinēt informācijas nodošanu starp attiecīgajām dalībvalstu iestādēm;

4.

aicina Padomi ziņot par konkrētajām darbībām, ko dalībvalstis veic, lai panāktu sinerģiju starp 28 valstu bērna aizsardzības sistēmām;

5.

prasa pārskatītajā regulā “Brisele IIa” iekļaut skaidru pastāvīgās dzīvesvietas definīciju;

6.

uzsver regulā “Brisele IIa” noteikto pienākumu valstu iestādēm atzīt tos spriedumus ar bērniem saistītās lietās, kuri pasludināti citā dalībvalstī, un nodrošināt to izpildi; aicina dalībvalstis pastiprināt un uzlabot savu tiesu iestāžu sadarbību lietās, kurās ir iesaistīts bērns;

7.

aicina Komisiju un dalībvalstis līdzfinansēt un veicināt tādas platformas izveidi, ar kuras palīdzību tiktu sniegts atbalsts ES pilsoņiem bez attiecīgās valstspiederības tiesvedībā lietās, kas saistītas ar ģimenes tiesībām, un vienotas ES palīdzības līnijas ieviešanu, kuru varētu izmantot bērna nolaupīšanas vai ļaunprātīgas izturēšanās pret bērnu gadījumos, kā arī padomdošanu saistībā ar tiesvedību aizgādības un adopcijas lietās;

8.

aicina Komisiju nodrošināt ES pilsoņiem skaidrus un viegli pieejamus norādījumus ar praktisku informāciju par institucionālo kārtību bērna aizsardzības jomā, īpašu uzmanību veltot adopcijai vai ievietošanai bez bioloģisko vecāku piekrišanas un vecāku tiesībām dažādās dalībvalstīs;

9.

aicina dalībvalstis pieņemt preventīvu pieeju un nodrošināt atbilstošas politikas nostādnes —, paredzot tām pietiekamus līdzekļus —, lai pēc iespējas novērstu ar bērna aizgādību saistītas tiesvedības sākšanu, ieviešot agrīnās brīdināšanas procedūras un uzraudzības mehānismus un sniedzot adekvātu atbalstu ģimenēm kā primārajiem aizgādņiem, it īpaši mazaizsargātās kopienās, kur pastāv sociālās atstumtības risks;

10.

uzsver, ka taupības pasākumu rezultātā veiktiem budžeta līdzekļu samazinājumiem nevajadzētu apgrūtināt individuālo lietu pienācīgu izvērtēšanu ar ģimeni saistītos jautājumos, it īpaši gadījumos, kad ir runa par sociālo dienestu sniegto pakalpojumu kvalitāti;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis paredzēt specializētu apmācību un izglītību sociālajiem darbiniekiem un visiem citiem profesionāļiem, kas nodarbojas ar pārrobežu lietām, kurās ir iesaistīti bērni;

12.

aicina tās dalībvalsts attiecīgās iestādes, kura plāno nosūtīt sociālos darbiniekus izpētīt adopcijas vai ievietošanas lietu citā dalībvalstī, informēt attiecīgās dalībvalsts iestādes par šādas izpētes veikšanu;

13.

aicina dalībvalstis izraudzīties specializētas palātas bāriņtiesās vai pārrobežu starpniecības institūcijas, kas nodarbotos ar pārrobežu lietām, kuras saistītas ar bērniem; uzsver, ka šajā jomā liela nozīme ir pienācīgai pēcsprieduma situācijas uzraudzībai, tostarp gadījumos, kas attiecas uz saziņu ar vecākiem;

14.

aicina dalībvalstis sistemātiski īstenot 1963. gada Vīnes konvencijas noteikumus un nodrošināt, ka vēstniecības vai konsulārās pārstāvniecības jau no paša sākuma tiek informētas par tiesvedību visās ar bērna aizgādību saistītajās lietās, kurās ir iesaistīti to valstspiederīgie, un ka tām ir pilnīga piekļuve attiecīgajiem dokumentiem; ierosina atļaut konsulārajām iestādēm piedalīties ikvienā šādas tiesvedības posmā;

15.

aicina dalībvalstis vecākiem garantēt regulāru apmeklējumu tiesības, izņemot gadījumus, kad tas varētu kaitēt bērna interesēm, un šo apmeklējumu laikā ļaut vecākiem saziņā ar bērniem izmantot savu dzimto valodu;

16.

iesaka, lai dalībvalstis gadījumos, kad notiek tiesvedība lietā, kura ir saistīta ar bērniem, no paša tiesvedības sākuma un ikvienā tās posmā vecākus nodrošinātu ar pilnīgu un skaidru informāciju par tiesvedību un tās iespējamo iznākumu; aicina tās informēt vecākus par noteikumiem par juridisko atbalstu un palīdzību, piemēram, nodrošinot viņiem bilingvālu specializēto advokātu sarakstu un piedāvājot mutiskās tulkošanas pakalpojumus, lai nepieļautu gadījumus, kad vecāki sniedz piekrišanu, pilnībā neizprotot savu saistību sekas; iesaka arī nodrošināt atbilstošu atbalstu vecākiem ar rakstpratības problēmām;

17.

iesaka saskaņā ar Pamattiesību hartas 24. pantu noteikt minimālos standartus attiecībā uz bērna uzklausīšanu valsts civiltiesvedībā;

18.

iesaka tiesneša, eksperta vai sociālā darbinieka priekšā atsevišķi uzklausīt vecākus un bērnus, lai nepieļautu to, ka bērns tiek ietekmēts, vai to, ka viņš kļūst par uzticības konflikta upuri;

19.

iesaka attiecībā uz tiesvedību pārrobežu aizgādības lietās noteikt sliekšņa vērtības katra posma ilgumam, lai bērna paplašinātās ģimenes locekļiem būtu pietiekami daudz laika pieteikties bērna adopcijai, vai arī lai vecāki varētu atrisināt savas problēmas un ierosināt ilgtspējīgas alternatīvas, pirms tiek pieņemts galīgais lēmums par adopciju; uzskata, ka pirms izvēlēties jebkādu pastāvīgu risinājumu, piemēram, adopciju, ir pienācīgi no jauna jāizvērtē situācija bioloģiskajā ģimenē;

20.

aicina dalībvalstis vecākiem, kas cieš no alkoholisma vai narkotiku atkarības, atvēlēt pietiekami daudz laika, lai viņiem būtu reāla iespēja atveseļoties, pirms tiesa pieņem galīgo lēmumu par viņu bērna adopciju;

21.

aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst ieteikumiem par pārrobežu starpniecību, kurus valsts un ES līmenī saņem visas attiecīgās ieinteresētās puses;

22.

konstatē, ka ES nav mehānisma, kas paredzētu citā dalībvalstī pieņemtu tiesas lēmumu par iekšzemes adopciju automātisku atzīšanu; aicina dalībvalstis un Komisiju pieņemt noteikumus par iekšzemes adopcijas atzīšanu, ņemot vērā bērna intereses un pienācīgi ievērojot nediskriminēšanas principu;

23.

aicina dalībvalstis mudināt valstis, kuras vēl nav pievienojušās 1993. gada Hāgas konvencijai, to izdarīt, jo tas garantētu, ka visi bērni var gūt labumu no tiem pašiem standartiem, un ļautu izvairīties no paralēlas sistēmas, kas paredz mazāku aizsardzību; aicina dalībvalstis izvairīties no smagas birokrātijas tādu starptautisku adopcijas gadījumu atzīšanā, kuri jau ir atzīti citā ES dalībvalstī;

24.

uzsver, ka neatkarīgi no kārtības, kādu piemēro bērna nodošanai audžuģimenē vai adopcijai, ir ļoti svarīgi bērniem piedāvāt ievietošanu, kas nodrošina vislabākās iespējas saglabāt saikni ar bērna līdzšinējo kultūras vidi un iemācīties un lietot savu dzimto valodu; prasa tiesvedībā bērna aizgādības lietās iesaistītajām dalībvalstu iestādēm darīt visu iespējamo, lai nepieļautu brāļu un māsu nošķiršanu;

25.

aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību vecākiem un it īpaši sievietēm, kuri vai nu bērnībā, vai kā pieaugušie ir cietuši no vardarbības ģimenē, lai nepieļautu to, ka viņi atkal kļūst par cietušajiem, automātiski izbeidzot viņu kā vecāku aizgādības tiesības, kā arī aicina atbalstīt šādus vecākus;

26.

aicina Komisiju publiskot rezultātus, kas sasniegti pārrobežu sadarbības veicināšanā bērna nolaupīšanas lietās, kuru tā pasludinājusi par prioritāti ES plānā par bērna tiesībām;

27.

aicina Padomi ziņot par rezultātiem, kas sasniegti trauksmes sistēmu ieviešanā, kuras izmanto bērna nolaupīšanas gadījumos ar pārrobežu ietekmi, un, pamatojoties uz Komisijas pamatnostādnēm, noslēgt attiecīgus sadarbības nolīgumus par rīcību pārrobežu nolaupīšanas gadījumos;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/6

—

ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas 2014. gada darbības pārskatu,

—

ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas 2014. gada finanšu pārskatu un 2014. gada statistikas ziņojumu,

—

ņemot vērā 2014. gada ziņojumu par ilgtspējību, 2014. gada ziņojumu par 3 pīlāru izvērtējumu ES iekšienē veiktajām EIB operācijām un 2014. gada ziņojumu par Eiropas Investīciju bankas ārpus ES gūtajiem rezultātiem,

—

ņemot vērā EIB Revīzijas komitejas gada ziņojumus par 2014. gadu,

—

ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas grupas 2014. gada ziņojumu par krāpšanas apkarošanas darbībām,

—

ņemot vērā EIB grupas darbības plānu 2014.–2016. gadam (2013. gada 17. decembris), EIF korporatīvo darbības plānu 2014.–2016. gadam (2013. gada decembris) un EIB grupas darbības plānu 2015.–2017. gadam (2015. gada 21. aprīlis),

—

ņemot vērā ziņojumu par EIB pārredzamības politikas īstenošanu 2014. gadā,

—

ņemot vērā EIB galvenā atbilstības nodrošināšanas inspektora biroja 2014. gada darbības pārskatu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. un 9. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15., 126., 174., 175., 208., 209., 271., 308. un 309. pantu, kā arī LESD 5. protokolu par EIB statūtiem,

—

ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas reglamentu,

—

ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas Investīciju banku (EIB) — 2012. gada pārskats (1),

—

ņemot vērā 2015. gada 30. aprīļa rezolūciju par Eiropas Investīciju banku (EIB) — 2013. gada pārskats (2),

—

ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansējumu (3) un Komisijas 2014. gada 27. marta paziņojumu “Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansēšana” (COM(2014)0168),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Lēmumu Nr. 1080/2011/ES par EIB ārējo darbību mandātu 2007.–2013. gadam un Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Lēmumu Nr. 466/2014/ES, ar ko Eiropas Investīciju bankai piešķir ES garantiju attiecībā uz zaudējumiem no finansēšanas darījumiem, ar kuriem atbalsta ieguldījumu projektus ārpus Savienības,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 11. jūlija Regulu (ES) Nr. 670/2012, ar kuru groza Lēmumu Nr. 1639/2006/EK, ar ko izveido konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu (2007. līdz 2013. gads), un Regulu (EK) Nr. 680/2007, ar ko paredz vispārīgus noteikumus Kopienas finansiālā atbalsta piešķiršanai Eiropas transporta un enerģētikas tīklu jomā (attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” projektu obligāciju iniciatīvas izmēģinājuma posmu),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada oktobra secinājumus, kuros skaidri norādīts uz EIB līdzdalību jauna fonda izveidē, kas paredzēts investīcijām, lai uzlabotu energoefektivitāti un modernizētu energosistēmas dalībvalstīs ar zemu ienākumu līmeni,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 26. novembra paziņojumu “Investīciju plāns Eiropai” (COM(2014)0903),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 25. jūnija Regulu (ES) 2015/1017 par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, Eiropas Investīciju konsultāciju centru un Eiropas Investīciju projektu portālu, ar ko groza Regulas (ES) Nr. 1291/2013 un (ES) Nr. 1316/2013 (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 22. jūlija paziņojumu “Sadarbība nodarbinātībai un izaugsmei — valstu attīstību veicinošo banku (VAVB) loma Investīciju plāna Eiropai atbalstīšanā” (COM(2015)0361),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A8-0050/2016),

A.

tā kā EIB kā ES bankas pamatuzdevums ir finansiāli atbalstīt Savienības interesēm atbilstošus projektus, kuri veicina iekšējā tirgus līdzsvarotu attīstību un sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju, tādējādi nostiprinot Eiropas integrāciju, sekmējot lielāku nodarbinātību un konkurētspēju Savienībā;

B.

tā kā visām EIB finansētajām darbībām ir jāatbilst ES līgumiem un ES vispārējiem mērķiem un prioritārajām jomām, kā noteikts stratēģijā “Eiropa 2020” un izaugsmes un nodarbinātības mehānismā;

C.

tā kā, veicot savu uzdevumu, EIB piešķir aizdevumus un sniedz garantijas, kuras atvieglo projektu finansēšanu visās ekonomikas nozarēs, taču tās darbības pamatā nav peļņas gūšana;

D.

tā kā 2008. gada finanšu, ekonomikas un sociālā krīze ir izraisījusi nopietnu investīciju trūkumu un radījusi ārkārtīgu bezdarba līmeni, īpaši jauniešu vidū, kā arī Eiropas ekonomikas ilgstošas stagnācijas perspektīvu;

E.

tā kā patlaban gan atsevišķas dalībvalstis, gan ES kopumā saskaras ar visā ES vēsturē nepieredzētu milzīgu izaicinājumu, jo ir jāpārvalda masveida migrācijas pieplūdums no dažādiem pasaules reģioniem;

F.

tā kā pašreizējos apstākļos pilnīgi jauna steidzamības pakāpe iezīmē EIB centrālo lomu Investīciju plāna Eiropai efektīvā īstenošanā un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) efektīvā darbībā, kas ir galvenais instruments, lai veicinātu izaugsmi, radītu pienācīgas kvalitātes darbvietas un pārvarētu sociālās un teritoriālās atšķirības visā Savienībā;

G.

tā kā Eiropas Investīciju fondam (EIF) ir izšķiroša loma EIB grupas atbildes pasākumos, kuri attiecas uz krīzes ilgtermiņa ietekmes novēršanu, turklāt tas veicina Eiropas ekonomikas atlabšanu, sniedzot atbalstu MVU;

H.

tā kā EIB vajadzētu būt ne tikai finanšu institūcijai, bet arī zināšanu un labas prakses bankai, kura konsultē dalībvalstis un ekonomikas dalībniekus un veicina ES līdzekļu pievienotās vērtības maksimālu palielināšanu;

I.

tā kā EIB finansē ārpus ES veiktas darbības, lai atbalstītu ES ārējās darbības politikas mērķus saskaņā ar Savienības vērtībām un ievērojot ilgtspējīgus sociālos un ekonomiskos standartus;

J.

tā kā EIB pašreizējo uzdevumu apmērs un sarežģītība prasa no jauna apņemties nekādā gadījumā nefinansēt projektus, kuri pārkāpj pareizas finanšu pārvaldības pamatstandartus, tādējādi kaitējot EIB kā AAA kategorijas publiskas finanšu institūcijas ar nevainojamu reputāciju uzticamībai,

1.

atzinīgi vērtē EIB 2014. gada pārskatus un tajos izklāstītos EIB sasniegumus un stingri mudina EIB arī turpmāk censties uzlabot investīciju zemo līmeni ES;

2.

īpaši atzinīgi vērtē to, ka 2014. gadā EIB finansēja 285 000 mazo un vidējo uzņēmumu, tādējādi aizsargājot 3,6 miljonus darbvietu, un parakstīja līgumus par kopumā 413 projektiem ES iekšienē EUR 69 miljardu vērtībā un 92 jaunus projektus ārpus ES kopumā EUR 7,98 miljardu vērtībā; atzinīgi vērtē arī to, ka šajā pašā gadā EIF ar pašu kapitāla un garantiju pakalpojumu starpniecību izsniedza mazākiem uzņēmumiem EUR 3,3 miljardus, tādējādi veiksmīgi īstenojot vienu no EIB visvērienīgākajiem biznesa plāniem, EIB grupas nodrošinātajam kopējam finansējumam sasniedzot EUR 80,3 miljardus; atzinīgi vērtē to, ka EIB 2014. gadā parakstīto aizdevumu apmērs ir augstākais kopš 2009. gada, taču uzsver, ka visas iespējas šajā ziņā vēl nav izsmeltas; atbalsta EIB kapitāla palielināšanu par EUR 10 miljardiem, par ko visas dalībvalstis vienojās 2012. gadā;

3.

tomēr konstatē, ka 2014. gadā 59,4 % no visiem EIB parakstītajiem projektiem attiecās uz piecām nozīmīgākajām ES tautsaimniecībām, kamēr pārējo 23 dalībvalstu īpatsvars bija tikai 30,3 %; mudina EIB attiecībā uz dalībvalstīm īstenot līdzsvarotāku aizdošanas politiku, ņemot vērā gan pašreizējo, gan ilgtermiņa Savienības problēmu intensitāti;

4.

aicina EIB pirmsapstiprināšanas stadijā sniegt lielāku tehnisko atbalstu dalībvalstīm, kurām ir zemāks projektu apstiprināšanas rādītājs, un mudina EIB atvieglot dalībvalstīm paraugprakses apmaiņu saistībā ar projektu veiksmīgu attīstīšanu;

5.

aicina EIB koncentrēties uz investīcijām reālajā ekonomikā, lai stimulētu darbvietas un izaugsmi ES;

6.

norāda uz ārkārtīgi augsto bezdarba līmeni daudzās dalībvalstīs, jo īpaši jauniešu bezdarba līmeni, un mudina EIB šo situāciju ņemt vērā savas politikas īstenošanā;

7.

norāda — ņemot vērā līdzekļu pieejamību, darbības ir jāvirza tā, lai radītu investīcijas, kuras veicina ekonomikas atlabšanu un produktīvu nodarbinātību, un vienlaikus ir jāsniedz pastāvīgs atbalsts dalībvalstīm ar mērķi vajadzības gadījumā palielināt absorbcijas spēju un jāturpina ievērot apņemšanos novērst teritoriālās sadrumstalotības risku;

8.

norāda, ka nepietiekama projektu radīšanas spēja publiskajā un privātajā sektorā un zema aizņemšanās spēja vairākās dalībvalstīs apvienojumā ar pašreizējiem tirgus apstākļiem rada ievērojamas problēmas EIB aizdevumu programmai; tādēļ mudina EIB visās svarīgākajās darbības jomās sniegt tehnisko palīdzību un finanšu konsultācijas daudz lielākā apmērā, nodrošinot to vieglu pieejamību un attiecinot tās uz visām dalībvalstīm, lai ievērojami palielinātu spēju veicināt izaugsmi;

9.

atzinīgi vērtē to, ka EIB izmanto 3 pīlāru izvērtējuma sistēmu un rezultātu mērīšanas sistēmu, lai veiktu ex ante izvērtējumus par investīciju projektos gaidāmajiem rezultātiem gan ES iekšienē, gan ārpus ES;

10.

aicina EIB, izvērtējot un prioritārā secībā izkārtojot projektus, par izšķirošo prioritāti uzskatīt investīciju ilgtermiņa ietekmi, ņemot vērā ne tikai finansiālos rādītājus, bet — vēl jo vairāk — to ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā un dzīves kvalitātes uzlabošanā, panākot vēl vairāk uzlabojumu nodarbinātības, sociālo standartu un vides jomā;

11.

uzsver, ka projektu finansējuma apstiprināšanas pamatā vajadzētu būt atbilstošai finanšu un riska analīzei, finansiālajai dzīvotspējai un pareizai budžeta pārvaldību; uzskata, ka EIB finansējuma saņemšanai apstiprinātajiem projektiem būtu jāsniedz nepārprotama pievienotā vērtība Eiropas ekonomikai;

12.

pauž nožēlu par to, ka 3 pīlāru izvērtējuma ziņojumā nav iekļauta ar šī paša instrumenta vai citu attiecīgu instrumentu palīdzību iegūta informācija par faktiskajiem rezultātiem, kas gūti 2014. gadā ES iekšienē īstenotajās darbībās (atšķirībā no ārpus ES gūtajiem rezultātiem), lai gan 3 pīlāru izvērtējums ir izstrādāts ar mērķi veicināt EIB spēju uzraudzīt īstenošanu, sekojot līdzi ietekmei visa projekta cikla garumā; sagaida, ka patlaban notiekošās 3 pīlāru izvērtējuma un rezultātu mērīšanas sistēmas saskaņošanas rezultātā līdz 2016. gada sākumam tiks ieviesta un EIB ziņojumu par 2015. gadu sagatavošanā tiks izmantota jauna, saskaņota sistēma, kura būs vairāk piemērota ex post izvērtējumu veikšanai un ziņošanai par projektu rezultātiem gan ES iekšienē, gan ārpus ES un pilnībā saskaņota ar rezultātu pārskatu par ESIF operācijām; prasa sistemātiski publicēt individuālu projektu izvērtējumus;

13.

pieņem zināšanai EIB darbības plānu 2015.–2017. gadam; atzinīgi vērtē tās atzinumu, ka dalībvalstu atlabšanas ātrums ir atšķirīgs, un to, ka ekonomisko un sociālo kohēziju tā ir noteikusi par transversālu politikas mērķi;

14.

ņem vērā to, ka EIB ir pārstrukturējusi EIB grupai 2015.–2017. gadam paredzēto galveno sabiedriskās politikas mērķu klasifikāciju (inovācija un cilvēkkapitāls, MVU un finansējums uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu, efektīva infrastruktūra un vide) un tagad tā atšķiras no sabiedriskās politikas mērķu formulējumiem 2014.–2016. gadam (izaugsmes un nodarbinātības potenciāla palielināšana, vides ilgtspējība, ekonomiskā un sociālā kohēzija un konverģence, kā arī klimata politika); norāda, ka sabiedriskās politikas mērķi ir saskaņoti ar mainīgajiem ekonomiskajiem apstākļiem un šajā sakarībā aicina banku nodrošināt, ka vēl vairāk tiek veicināti abi transversālie mērķi, proti, ar ekonomisko un sociālo kohēziju ES un ar klimata politiku saistītie mērķi, kā arī plānotais to īstenošanai paredzētais parakstīto projektu īpatsvars;

15.

tomēr uzskata, ka 2014. gada darbības pārskatā iekļautais EIB darbību izklāsts pilnībā neatbilst 2014. gadam noteiktajiem sabiedriskās politikas mērķiem; turklāt pauž nožēlu par to, ka trūkst informācijas par rezultātiem, kas sasniegti ar dažādu 2014. gadā spēkā esošu EIB finanšu instrumentu un iniciatīvu palīdzību; iesaka EIB, sniedzot informāciju par tās darbību, galvenokārt koncentrēties nevis uz investīciju apmēru, bet gan to ietekmi;

16.

sagaida, ka EIB dos ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” vidusposma pārskatīšanā, sniedzot informāciju par savām darbībām un to devumu stratēģijas mērķu sasniegšanā;

17.

aicina EIB apsvērt iespēju 2015. gadā sagatavot visaptverošāku un analītiskāku pārskatu par gada laikā veiktajām darbībām, kurā tiktu iekļauts tematiskajos ziņojumos sniegtās informācijas atbilstošs kopsavilkums un kurš vairāk atbilstu EIB statūtu 9. pantā minētajām prasībām;

18.

atzinīgi vērtē jauno informāciju, kas sniegta budžeta projektam pievienotajā darba dokumentā par finanšu instrumentiem; tomēr pauž nožēlu, ka tajā trūkst vispārēja pārskata par ikgadējām saistībām pret EIB un maksājumiem tai un sagaida papildu informāciju;

19.

uzsver, ka investīcijām, strukturālām reformām un stabilai budžeta politikai ir jābūt visaptverošas stratēģijas elementiem;

20.

atzinīgi vērtē EIB iniciatīvas “Prasmes un darbavietas — ieguldījums jaunatnē” īstenošanu 2014. gadā un mudina EIB turpināt investēt jauniešiem paredzētā izglītībā, prasmju veidošanā un darbvietās; aicina EIB izsmeļoši ziņot par rezultātiem, kas gūti, īstenojot ieguldījuma jaunatnē iniciatīvu, tostarp izmantojot tādu rādītāju kā ilgtspējīga nodarbinātība, kuru nodrošinājuši konkrēti pasākumi;

21.

atzinīgi vērtē visdažādākā lieluma novatoriem paredzēta jauna produktu klāsta ieviešanu 2014. gadā programmas “InnovFin — ES finansējums novatoriem” ietvaros, kā arī InnovFin konsultāciju pakalpojumu ieviešanu lieliem pētniecības un izstrādes projektiem; norāda arī uz to, ka 2014. gadā tika ieviests jauns EIB grupas riska veicināšanas mandāts;

22.

norāda, ka 2014. gadā EIB parakstīja kopumā 225 operācijas ES iekšienē, kas bija paredzētas inovācijas un prasmju veicināšanai (62 ar inovāciju un pētniecību un izstrādi saistītas operācijas EUR 9,6 miljardu apmērā un 25 ar izglītību un prasmēm saistītas operācijas EUR 4,4 miljardu apmērā) un MVU un uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu (138 operācijas EUR 22,2 miljardu apmērā);

23.

norāda, ka EIF kapitāls 2014. gadā palielinājās par EUR 1,5 miljardiem un EIF veica rekordlielas investīcijas, nodrošinot riska finansējumu MVU par kopumā EUR 3,3 miljardiem, kuri piesaistīja EUR 14 miljardus lielu kapitālu; prasa EIB gada pārskatā sniegt visaptverošu un pārredzamu pārskatu par EIF operācijām;

24.

norāda, ka EIB grupa novirza MVU un uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu paredzēto finansējumu caur dažādiem finanšu starpniekiem, tādējādi cenšoties uzlabot finansējuma saņemšanas nosacījumus un pieejamību; tāpēc aicina EIB daudz ciešāk sadarboties ar tās finanšu starpniekiem dalībvalstīs un mudināt tos izplatīt attiecīgu informāciju potenciālajiem saņēmējiem, lai veidotu uzņēmējiem draudzīgu vidi, kas ļauj MVU vieglāk piekļūt finansējumam;

25.

norāda, ka MVU daudzviet Eiropā saskaras ar milzu grūtībām, cenšoties piekļūt vajadzīgajam finansējumam; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka EIB lielāku uzmanību pievērš MVU atbalstam; uzsver EIB nozīmi partnerību veicināšanā un atbalsta instrumentu stiprināšanā, lai finansētu mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu darbību un novatoriskus jaunuzņēmumus; turklāt aicina EIB ciešāk sadarboties ar reģionālajām publiskajām iestādēm, lai optimizētu MVU finansēšanas iespējas;

26.

atzinīgi vērtē EIB tirdzniecības veicināšanas programmas, jo īpaši MVU tirdzniecības finansēšanas instrumentu, kas piedāvā garantijas ārvalstu bankām, kuras sniedz tirdzniecības finansējumu MVU un tādējādi veicina tirdzniecības plūsmu atjaunošanu un mazina naudas nodrošinājumu ierobežojumus, kā arī citus jaunus tirdzniecības finansēšanas projektus valstīs, ko smagi skārusi ekonomikas krīze, un īpaši pielāgotus finanšu risinājumus, piemēram, Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu, kas paredzēts finanšu integrācijai;

27.

aicina EIB izstrādāt efektīvu komunikācijas politiku attiecībā uz potenciālajiem privātajiem saņēmējiem, kura būtu tās konsultācijas pakalpojumu neatņemama daļa; mudina to stiprināt un paplašināt biroju tīklu ES iekšienē;

28.

pauž nožēlu par to, ka 2014. gada darbības pārskatā nav iekļauta informācija par 2014. gada jūlijā ES Uzņēmumu un MVU konkurētspējas (COSME) programmas ietvaros noslēgtā nolīguma starp Komisiju un EIF īstenošanu;

29.

norāda, ka no 84 vides projektiem, kuri 2014. gadā tika parakstīti ES iekšienē un kuru kopējā vērtība sasniedz EUR 12,6 miljardus, ilgtspējīga transporta projektiem tika piešķirts EUR 5,1 miljards, atjaunojamo energoresursu un energoefektivitātes projektiem — EUR 3,7 miljardi un vides aizsardzības projektiem — EUR 3,8 miljardi; norāda arī to, ka saistībā ar transversālo klimata politikas mērķi tika parakstītas operācijas EUR 16,8 miljardu jeb 24 % apmērā no kopējā ES iekšienē nodrošinātā EIB finansējuma;

30.

pieņem zināšanai, ka EIB atbalsts atjaunojamo energoresursu jaudas palielināšanai 2014. gadā tika koncentrēts galvenokārt ES piecās lielākajās ekonomikās un no EUR 4,5 miljardiem, kas tika piešķirti atjaunojamo energoresursu projektu īstenošanai ES 28 dalībvalstīs, tikai EUR 42 miljoni tika izlietoti13 jaunajās dalībvalstīs; piebilst, ka līdzīga koncentrācija ir vērojama energoefektivitātes nozarē, kur no EUR 2 miljardiem tikai EUR 148 miljoni tika piešķirti 13 jaunajām dalībvalstīm; mudina pakāpeniski palielināt to turpmāko investīciju īpatsvaru, kuras veiktas atjaunojamo energoresursu izmantošanas spējas attīstīšanā un energoefektivitātes jomā jaunajās dalībvalstīs, kamēr tās līdz 2020. gadam sasniedz 30 % no kopējām investīcijām šajās jomās; prasa darīt vairāk, lai sniegtu turpmāku tehnisko palīdzību valsts un reģionālajām iestādēm nolūkā uzlabot to spēju sagatavot dzīvotspējīgus projektus, kas ļautu veikt lielākas investīcijas enerģētikas nozarē;

31.

atzinīgi vērtē tādu klimata politikas atbalstam paredzētu jaunu, inovatīvu instrumentu ieviešanu 2014. gadā kā Energoefektivitātes privātā finansējuma instruments un Dabas kapitāla finansēšanas mehānisms un sagaida, ka EIB turpmākajos darbības pārskatos ziņos par to īstenošanu;

32.

pozitīvi vērtē EIB apņemšanos atbalstīt iniciatīvas, kas palīdz ES gan saglabāt vadošu pozīciju, gan izpildīt savus ilgtermiņa plānus oglekļa dioksīda emisiju tirgus jomā saistībā ar klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam, zemu oglekļa dioksīda emisiju stratēģiju laikposmam līdz 2050. gadam un ANO pārrunām par klimata jautājumiem jauna globāla nolīguma izstrādei; prasa pārskatīt klimata politikā ieguldīto EIB investīciju īpatsvaru, jo 25 % īpatsvars jau ir sasniegts;

33.

pieņem zināšanai virzību uz zaļo obligāciju tirgus attīstību un EIB, kura pati emitē zaļās un klimata obligācijas, vadošo lomu, kas atspoguļo investoru interesi par finanšu produktiem, kuri paredzēti ilgtspējīgai, mazoglekļa un pret klimata pārmaiņām noturīgai izaugsmei; aicina EIB 2016. gadā pārskatīt tās emisiju daudzuma standartu, ņemot vērā ES zemu oglekļa dioksīda emisiju stratēģiju laikposmam līdz 2050. gadam;

34.

atzinīgi vērtē to, ka 2015. gada septembrī ir publicēta “EIB klimata stratēģija — finansējuma piesaistīšana pārejai uz mazoglekļa un pret klimata pārmaiņām noturīgu ekonomiku” un kopsavilkuma ziņojums par to operāciju novērtējumu, kuras saistītas ar EIB finansētajiem klimata politikas (klimata pārmaiņu novēršanas) pasākumiem ES 2010.–2014. gadā; prasa līdz 2017. gadam iekļaut SMART (konkrēts, izmērāms, sasniedzams, atbilstošs un savlaicīgs) pieeju konkrētajos rīcības plānos, kuri izriet no EIB klimata stratēģijas;

35.

norāda, ka EUR 19,9 miljardi jeb 29 % no kopējā ES iekšienē nodrošinātā EIB finansējuma 2014. gadā bija paredzēti kohēziju atbalstošām darbībām; tomēr pauž nožēlu, ka nav informācijas par EIB grupas attiecīgajās nozarēs atbalstīto projektu skaitu vai finanšu instrumentiem vai iniciatīvām, kuras saistītas ar šo transversālo politikas mērķi;

36.

uzsver kohēzijas politikas izšķirošo lomu atšķirību mazināšanā starp Eiropas reģioniem un Eiropas integrācijas veicināšanā un šajā sakarībā uzsver uz rezultātiem orientētas pieejas svarīgo nozīmi; mudina EIB iekļaut turpmākajos gada pārskatos detalizētu informāciju par ieguldījumu un rezultātiem, kas sasniegti kohēzijas politikas mērķu īstenošanā ar EIB pasākumu palīdzību;

37.

atzinīgi vērtē EIB grupas funkciju paplašināšanu attiecībā uz kohēzijas politikas īstenošanu 2014.–2020. gada plānošanas periodā; uzskata, ka tas ir solis pareizajā virzienā, lai palielinātu EIB un ESI fondu sinerģiju; prasa EIB uzlabot savu darbību saskaņā ar LESD 28. protokolu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; uzskata, ka ir jāpastiprina Komisijas, EIB un vietējo un reģionālo iestāžu sadarbība, lai nodrošinātu, ka finanšu instrumenti tiek efektīvi izmantoti teritoriālās attīstības un kohēzijas veicināšanai; atzinīgi vērtē Komisijas un EIB sadarbību konsultatīvās platformas “fi-compass” ieviešanā; ir nelokāmi pārliecināts, ka ir jāvienkāršo noteikumi par ESI fondu atbalstu EIB finanšu instrumentiem;

38.

īpaši atzinīgi vērtē EIB finansēšanas darbības, atbalstot infrastruktūras un transporta projektus Eiropas reģionos; uzsver, ka šāda veida finansiāls atbalsts ievērojami palielina tirdzniecības attīstības potenciālu, sekmējot izaugsmi un konkurētspēju, jo īpaši teritorijās ar dabiskiem ģeogrāfiskiem ierobežojumiem;

39.

norāda, ka 2014. gadā EIB parakstīja 104 projektus sociālās un ekonomiskās infrastruktūras attīstīšanai ES iekšienē par kopumā EUR 20,2 miljardiem, no kuriem stratēģiskiem transporta projektiem (tostarp TEN-T) tika piešķirti EUR 8,2 miljardi, konkurētspējīgas un drošas enerģētikas projektiem — EUR 7,5 miljardi un pilsētvides atjaunošanas projektiem (tostarp veselībai) — EUR 4,5 miljardi;

40.

uzsver — lai uzlabotu konkurētspēju un atjaunotu izaugsmi un darbvietas Eiropā, ir svarīgi investēt ilgtspējīgos infrastruktūras projektos; tādēļ aicina EIB finansējumu novirzīt jomām, kuras visvairāk skar augsts bezdarba līmenis, un lielākam skaitam sociālās infrastruktūras projektu; uzsver, ka EIB, piešķirot finansējumu, galvenā uzmanība būtu jāpievērš tām valstīm, kuras atpaliek no citām infrastruktūras kvalitātes un attīstības ziņā, tomēr neaizmirstot par pareizas finanšu pārvaldības principu un projektu dzīvotspēju;

41.

Ar bažām norāda uz tendenci finansēt infrastruktūru, piemēram, autoceļus, kas veicina fosilā kurināmā patēriņu un tādējādi ir pretrunā Savienības ilgtermiņa mērķiem, proti, pārejai uz bezoglekļa ekonomiku; aicina EIB, atlasot gan ES, gan ārpus tās finansējamos projektus, iekļaut obligātu ex ante izvērtējumu par pievienoto vērtību vides, ekonomiskajā un sociālajā jomā, un visus ex ante un ex post izvērtējumus veikt, aktīvi iesaistot ieinteresētās personas, vietējās, reģionālās un valsts iestādes, kā arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus; turklāt prasa publiskot un darīt pilnībā pieejamus šo izvērtējumu rezultātus un izmantotos rādītājus;

42.

uzsver, ka lielu projektu finansēšana bieži atvieglo ar organizēto noziedzību saistītu uzņēmumu iefiltrēšanos; kritizē to, ka EIB ir nodrošinājusi finansējumu Mestres apvedceļam, ar kuru ir saistītas izmeklēšanas par krāpšanu nodokļu jomā; ar bažām norāda, ka EIB nav atbildējusi uz šajā sakarībā paustajiem pieprasījumiem, kas iekļauti ziņojumā par 2013. gada ziņojumu par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu; atkārtoti aicina EIB pārtraukt jebkādu šī projekta finansēšanu;

43.

uzsver reģionālās attīstības nozīmi un aicina EIB paplašināt dialogu un sadarbību ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām, bankām un aģentūrām; uzskata, ka šajā kontekstā būtu jāatbalsta arī pārrobežu sadarbība;

44.

aicina EIB palielināt atbalstu projektiem, kas ietverti ES makroreģionālajās stratēģijās; uzsver, ka ir svarīgi arī turpmāk atbalstīt ilgtspējīgas inovatīvās, kā arī tradicionālās ES ekonomikas nozares; uzsver nepieciešamību savstarpēji savienot Eiropas Savienības dalībvalstis ar intermodāliem pārvadājumiem un vietai piesaistītām investīcijām; turklāt aicina izveidot finanšu un investīciju platformas, tādā veidā ļaujot sasaistīt no dažādiem avotiem iegūtu finansējumu un piesaistīt investīcijas, kas vajadzīgas šādiem makroreģionālajiem projektiem;

45.

atzinīgi vērtē jauno Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF); uzsver nepieciešamību pēc efektīvas, pilnībā pārredzamas un taisnīgas ESIF darbības, kas atbilst ESIF piešķirto pilnvaru un ESIF regulējuma kritērijiem, un iesaka Parlamentam un Eiropas Revīzijas palātai cieši sadarboties un uzraudzīt ESIF operācijas; uzsver, ka tā resursiem vajadzētu nodrošināt īstenu papildu vērtību salīdzinājumā ar EIB parasti finansētajām darbībām; atgādina, ka ESIF būtu arī jāveicina kohēzija, un aicina EIB nodrošināt saskaņotību un papildināmību ar investīcijām no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un citiem publiskajiem fondiem; aicina EIB ciešā sadarbībā ar abām likumdevējām iestādēm īstenot ESIF un turpmāk to pilnveidot, un tādēļ cita starpā laicīgi un obligāti noslēgt Parlamenta un EIB iestāžu nolīgumu, par kuru vienošanās vēl nav panākta;

46.

sagaida, ka ESIF mērķi atbildīs EIB sabiedriskās politikas mērķiem un ka EIB investīciju apmērs 2016. gadā tiks pielāgots, lai ņemtu vērā arī ESIF īstenotās operācijas;

47.

uzsver, ka no ESIF būtu jāiegūst visām dalībvalstīm un no tā nebūtu jāveic iepriekšēji sektorāli vai reģionāli piešķīrumi, turklāt tā darbībai vajadzētu būt saskaņotai ar patlaban īstenotām reģionālām vai vietējām investīciju iniciatīvām; uzsver, ka ESIF finansējums būtu jāpiešķir arī neliela mēroga projektiem;

48.

atzīst problemātiku, kas saistās ar stratēģisku ESIF projektu izstrādi un ātru darbības uzsākšanu; atzinīgi vērtē EIB izveidoto Eiropas Investīciju konsultāciju centru, kura mērķis ir sniegt tehnisko palīdzību un speciālās zināšanas potenciālajiem virzītājiem; sagaida, ka tehniskās palīdzības mehānisms efektīvi darbosies vietējā un reģionālā līmenī;

49.

iesaka visām dalībvalstīm izraudzīties valsts attīstību veicinošas bankas un EIB ciešāk sadarboties ar valsts attīstību veicinošajām bankām, finanšu institūcijām un investīciju platformām, lai apkopotu speciālās zināšanas un zinātību un dalītos ar tām, kā arī lai labāk saskaņotu EIB pasākumus ar dalībvalstu politikas prioritātēm; atgādina, ka attiecībā uz valsts attīstību veicinošu banku un institūciju iesaisti ESIF projektos ir vajadzīga pilnīga pārredzamība un prioritāra orientēšanās uz rezultātiem;

50.

aicina EIB nodrošināt, ka ESIF netiek netieši izmantots kā EIB kapitāla palielināšanas līdzeklis; tādēļ aicina EIB regulāri pārbaudīt tās saistību ar ESIF un apliecināt, ka Regulas (ES) Nr. 2015/1017 5. panta 1. punktā noteiktie papildināmības nosacījumi ir izpildīti un — jo īpaši — ka netiek izstumti privāti finansējuma avoti;

51.

pauž bažas, ka daudziem projektiem, kas tika atlasīti vērtspapīrošanas pārejas fāzē, būtu bijusi piekļuve finansējumam parastos apstākļos un ka tie neatbilst papildināmības prasībai; atgādina, ka ESIF garantija tika paredzēta, lai EIB varētu uzņemties lielāku risku, vienlaikus saglabājot AAA kredītreitingu; uzsver, ka tas īpaši vērīgi uzraudzīs atbilstību šim kritērijam;

52.

sagaida, ka EIB grupa īpaši uzmanīgi uzraudzīs Finanšu regulas 140. panta 6. punkta ievērošanu, kurā noteikts, ka finanšu instrumenti “nerada nepamatotas priekšrocības, it īpaši trešām personām nepamatotu dividenžu vai peļņas veidā”, ņemot vērā bažas par to, ka ESIF varētu kādā veidā veicināt risku socializāciju un peļņas privatizāciju tādu finansiālo situāciju kontekstā kā projekts “Castor” Spānijā vai Mestres apvedceļa projekts Itālijā;

53.

uzskata, ka būtu nopietni jāizvērtē projektu obligāciju iniciatīvas finansiālā un sociālā ietekme, kā arī ietekme uz vidi; mudina Komisiju sākt iekļaujošu un atklātu ES līmeņa apspriešanos, kurā aktīvi iesaistītos Eiropas Parlamenta pārstāvji, par projektu obligāciju nākotni laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam, pirms ir pilnībā beidzies projektu obligāciju iniciatīvas izmēģinājuma posms;

54.

atzinīgi vērtē EIB atjaunināto ārējo aizdevumu pilnvarojumu 2014.–2020. gadam, kas nodrošina ES garantiju, kura attiecas uz EIB ārējiem darījumiem līdz pat EUR 30 miljardu vērtībā, kā arī tās pamatmērķus, proti, vietējā privātā sektora attīstīšanu, sociālās un ekonomiskās infrastruktūras attīstīšanu, kā arī pielāgošanos klimata pārmaiņām un to mazināšanu;

55.

aicina EIB pievērst uzmanību tām trešām valstīm un reģioniem ārpus ES, kuri cieš no konfliktiem un galējas nabadzības, un tā galvenokārt censties samazināt plaisu, kas attīstības ziņā pastāv starp ES un šiem reģioniem, kā arī dot ieguldījumu MVU atbalsta programmās tirdzniecības partnervalstīs, tostarp nodrošinot pietiekamu finansējumu MVU paredzētajam padziļinātās un visaptverošās brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA) instrumentam, un sevišķi lielu uzmanību pievērst Vidusjūras reģiona dienvidu kaimiņvalstīm un Austrumeiropas kaimiņvalstīm; aicina EIB sadarboties ar Āfrikas Attīstības banku (AfDB), lai finansētu ilgtermiņa investīcijas, kas kalpotu ekonomikas attīstībai; atzinīgi vērtē to, ka ES dotācijas aizvien vairāk tiek apvienotas ar EIB aizdevumiem, lai sasniegtu labākus projektu rezultātus ES partnervalstīs;

56.

mudina EIB arī turpmāk aktīvi veicināt ilgtspējīgu izaugsmi gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs, lai atbalstītu ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē; uzsver, ka EIB kā Savienības finanšu struktūrai ir jāuztic atbilstoša loma ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā; aicina attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada īpašu uzmanību pievērst EIB 2016. gada vidēja termiņa ārējo aizdevumu pilnvaru pārskatīšanai;

57.

atgādina, ka Eiropas Investīciju banka ir lielākā ārvalstu finansēšanas iestāde Turcijā un ka pēc pievienošanās sarunu sākšanas 2014. gadā EIB paplašināja aizdevumu izsniegšanu šai valstij, un iepriekšējos desmit gados ir izsniegti aptuveni EUR 23 miljardi; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz ilgstošo ekonomikas krīzi Eiropas Savienībā, Turcija pašlaik ir viena no galvenajām EIB līdzekļu saņēmējām ārpus ES un saņem aptuveni 3,5 % no kopējiem EIB aizdevumiem (2015); prasa finansēšanas nosacījumus ciešāk sasaistīt ar cilvēktiesību un vārda brīvības ievērošanu;

58.

mudina EIB izstrādāt un sākt izmantot visaptverošu pieeju, kas vajadzīga, lai reaģētu uz nopietnajiem izaicinājumiem, kurus rada migrantu plūsma uz Eiropu, un šajā nolūkā cita starpā pastiprināt savu darbību šādu plūsmu izcelsmes valstīs, kā arī valstīs, kuras tieši robežojas ar izcelsmes valstīm;

59.

šajā sakarībā aicina EIB savas darbības vērst uz atbalstu investīciju vajadzībām pilsētvides, veselības aizsardzības, izglītības un sociālajā infrastruktūrā, veicinot saimnieciskās darbības, kas rada jaunas darba iespējas, un sekmējot pārrobežu sadarbību starp dalībvalstīm un trešām valstīm;

60.

norāda, ka EIB ir nozīmīgs dalībnieks ES ārpolitikas prioritāšu un mērķu sekmēšanā; iesaka ciešāku koordināciju un sadarbību starp EIB un ES ārējās politikas dienestiem un instrumentiem; prasa turpināt un uzlabot sistemātiskos ex ante un ex post izvērtējumus par EIB finansēto projektu ekonomisko un sociālo ietekmi un ietekmi uz vidi, ņemot vērā EĀDD mērķus un Savienības ārējās darbības vispārējos principus, kas noteikti LES 21. pantā, kā arī ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām; aicina attiecībā uz investīcijām ārpus ES sagatavot detalizētu ziņojumu par iespējamiem zaudējumiem un par to, kā un kādos gadījumos ir izmantots garantijas instruments; atzinīgi vērtē to, ka EIB ir organizējusi virkni seminārus par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām;

61.

aicina EIB sniegt Eiropas Parlamentam un sabiedrībai detalizētu informāciju par EIB finansējumu un uzņēmējdarbības ombuda veikumu Ukrainā;

62.

atzinīgi vērtē kopā ar Pasaules Banku rasto risinājumu, kas ļauj EIB veicināt Ukrainas gāzes iegādi;

63.

pauž nodomu pirms vidusposma izvērtējuma rūpīgi pārbaudīt EIB ārējo pilnvaru īstenošanu, ņemot vērā arī iespējamu papildu EUR 3 miljardu aktivizāciju; apstiprina apņemšanos rūpīgi pārbaudīt pirmos projekta noslēguma ziņojumus, ko saskaņā ar ārējo aizdevumu pilnvarām paredzēts publiskot par laikposmu no 2014. līdz 2020. gadam; prasa Eiropas Revīzijas palātai sagatavot īpašu ziņojumu par EIB ārējo aizdevumu darbības rezultātiem un atbilstību ES politikas nostādnēm;

64.

atzinīgi vērtē EIB aktīvu augsto kvalitāti, samazinātas vērtības aizdevumu īpatsvaram kopējā aizdevumu portfelī esot tuvu nullei (0,2 %), un tās piesardzīgo likviditātes pārvaldību; uzskata, ka EIB ir svarīgi saglabāt AAA kredītreitingu, lai tai arī turpmāk starptautiskie kapitāla tirgi būtu pieejami ar vislabākajiem finansēšanas nosacījumiem;

65.

ierosina EIB pastiprināt nozaru analīzes spējas un publicēt statistikas datu apkopojumu un informāciju par apakšprojektiem, atvieglojot mērķtiecīgu pieeju konkrētām nozarēm vai MVU veidiem; uzsver, ka EIB gada pārskatos ir jāiekļauj pilnīgāka un sīkāka analīze par investīciju vajadzībām katrā ES nozarē nolūkā apzināt jomas, kurās ir pārāk maz investīciju, lai varētu īstenot ES prioritātes; uzskata, ka EIB būtu jāizvērtē, cik lielā mērā tās investīciju instrumenti spēj novērst šādu investīciju trūkumu.

66.

uzsver nozīmību, kādu EIB piešķir absolūtai neiecietībai pret krāpšanu, korupciju un slepenu vienošanos, kā arī tās apņemšanos nodrošināt stingru ar godīgumu un ētiku saistītu noteikumu ievērošanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka EIB Padome apstiprināja atjauninātu krāpšanas novēršanas politiku un EIB grupas 2014. gada ziņojumu par krāpšanas apkarošanas pasākumiem; sagaida, ka EIB apturēs turpmāku aizdevumu izmaksu projektiem, par kuriem notiek valsts vai Eiropas mēroga izmeklēšanas saistībā ar korupciju;

67.

atzinīgi vērtē EIB grupas pārskatītās nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas un terorisma finansēšanas apkarošanas (AML-CFT) sistēmas pieņemšanu 2014. gada jūlijā; mudina EIB uzturēt dialogu ar pilsonisko sabiedrību par to, kā uzlabot politiku attiecībā uz jurisdikcijām, kas nesadarbojas; šajā sakarībā aicina EIB izstrādāt jaunu atbildīgas nodokļu uzlikšanas politiku, sākot ar politikas attiecībā uz jurisdikcijām, kas nesadarbojas, pārskatīšanu 2016. gadā; mudina EIB gan tiešo, gan netiešo finansēšanu, izmantojot starpniekus, veikt ar nosacījumu, ka saskaņā ar Ceturtās kapitāla prasību direktīvas noteikumiem attiecībā uz kredītiestādēm tiek atklāti ar nodokļiem saistītie dati par katru valsti, kā arī informācija par faktisko labuma guvēju;

68.

aicina EIB saistībā ar ex ante izvērtējumiem par uzņēmumiem, pret kuriem notiek tiesu iestāžu izmeklēšana, atjaunināt politiku, kuru tā īsteno cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu, kā arī organizēto noziedzību;

69.

pieņem zināšanai ziņojumu par EIB pārredzamības politikas īstenošanu 2014. gadā; uzstāj, ka ir jāsasniedz visaugstākais pārredzamības un iestāžu atbildīguma līmenis visos līmeņos, nodrošinot izsmeļošas un precīzas budžeta informācijas publiskošanu pēc pašu iestāžu iniciatīvas un ar EIB finansētajiem projektiem saistītas finanšu informācijas pieejamību;

70.

prasa nodrošināt maksimālu pārredzamību un publiskumu attiecībā uz līgumu un apakšlīgumu sistēmu, kā arī visos gadījumos nodrošināt Parlamentam piekļuvi informācijai un finanšu dokumentiem;

71.

mudina EIB stingri ievērot prasības, kuras saistītas ar vides dokumentu publisko reģistru, kas izveidots saskaņā ar Orhūsas Regulu (EK) Nr. 1367/2006, un turpināt regulāri ziņot par aizdevumu darījumiem ārpus ES saskaņā ar Starptautisko palīdzības pārredzamības iniciatīvas (IATI) standartiem;

72.

atkārtoti norāda, ka EIB būtu jāpastiprina uzticamības pārbaudes darbības, lai uzlabotu informācijas par galīgajiem saņēmējiem kvalitāti un efektīvāk novērstu darījumus ar finanšu starpniekiem, kuri ir bijuši saistīti ar pārredzamības problēmām, krāpšanu, korupciju, organizēto noziedzību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai problēmām vides un sociālās ietekmes jomā vai kuri ir reģistrēti ārzonas finanšu centros vai nodokļu oāzēs, kur nodarbojas ar agresīvu nodokļu plānošanu; aicina EIB neizmantot projektu obligāciju iniciatīvu, lai finansētu darbības, kurās iefiltrējusies organizētā noziedzība; vēlreiz uzsver, ka EIB kopā ar Komisiju ir jāizveido stingrs un atklāts finanšu starpnieku atlases kritēriju saraksts;

73.

aicina EIB izstrādāt stingrākus noteikumus par interešu konfliktiem un skaidrus, stingrus un pārredzamus kritērijus publiskā un privātā sektora partnerībām, kuras saņem finansējumu, lai sabiedrisko interešu aizsardzības nolūkā nodrošinātu, ka starp publiskajiem un privātajiem partneriem tiek taisnīgi sadalītas ne tikai investīcijas, bet arī ar šīm investīcijām saistītie riski; aicina EIB nostiprināt zinātības bāzi, kas valdībām, reģioniem un pašvaldībām ir vajadzīga līdzdalībai publiskā un privātā sektora partnerības struktūrās, tostarp arī nodrošinot tām vadlīnijas;

74.

aicina EIB nodrošināt, ka uzņēmumiem, kas piedalās projektos, kurus līdzfinansē EIB, tiktu pieprasīts ievērot vienādas darba samaksas un algu pārredzamības principu, kā arī vienlīdzīgas attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principu, kā ir noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvā 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos; turklāt norāda, ka, pieņemot lēmumus par projektu finansēšanu, EIB būtu jāņem vērā kandidējošo uzņēmumu veiktie pasākumi korporatīvās sociālās atbildības jomā;

75.

uzskata, ka būtu noderīgi regulāri saņemt jaunāko informāciju par EIB pārvaldības izmaksām un maksām un par finansēto projektu ietekmi uz nodarbinātību un pievienoto ekonomisko vērtību, ko šie projekti nodrošina;

76.

iesaka regulāri publicēt EIB tīmekļa vietnē dokumentus, kuri nav konfidenciāli, piemēram, iepriekšējo gadu korporatīvos darbības plānus, iestāžu nolīgumus un memorandus, un citus attiecīgus nolīgumus, kā arī darīt pieejamus EIB vadības struktūru sanāksmju protokolus, sākot ar 2016. gada janvāri; uzskata, ka dokumentu lielāka pieejamība sabiedrībai ir viens no galvenajiem elementiem iestādes pārredzamības, pārskatatbildības un integritātes nodrošināšanā;

77.

atzinīgi vērtē 2015. gada septembrī sākto EIB sūdzību izskatīšanas mehānisma politikas pārskatīšanu un sabiedrisko apspriešanos ar attiecīgajām ieinteresētajām personām; sagaida, ka sūdzību izskatīšanas mehānisma patlaban notiekošā pārskatīšana uzlabos tā neatkarību un efektivitāti, kā arī nodrošinās par šo mehānismu atbildīgā biroja darbības lielāku efektivitāti un lietderību; aicina EIB Vadības komiteju ņemt vērā šī biroja ieteikumus un rīkoties, ņemot vērā Eiropas Ombuda atzinumus; prasa nodrošinot pastāvīgu informācijas apriti starp EIB sūdzību izskatīšanas mehānisma biroju un EIB Direktoru padomi; uzskata, ka ir jāatjaunina saprašanās memorands starp EIB un Eiropas Ombudu, lai ombuds aktīvāk varētu veikt EIB ārēju pārbaudi un uzlabot uzraudzības procedūras un EIB pārskatatbildību;

78.

atzinīgi vērtē EIB Revīzijas komitejas gada ziņojumus par 2014. finanšu gadu un mudina EIB atbildīgās struktūras nodrošināt pilnīgu atbilstību prudenciālas banku darbības paraugpraksei jomās, kur 2014. gadā šāda pilnīga atbilstība nebija panākta; pieņem zināšanai EIB vadības nodomu reorganizēt bankas kontroles funkcijas; atbalsta Revīzijas komitejas pieprasījumu iesniegt attiecīgu īstenošanas plānu, kā arī tās nodomu rūpīgi uzraudzīt turpmāko attīstību; pozitīvi vērtē to, ka Revīzijas komiteja ir brīdinājusi EIB vadību un dienestus par to, ka EIB būtu jāsaglabā kapacitāte, vienlaikus nepavājinot pašreizējo iekšējās kontroles sistēmu;

79.

uzskata, ka EIB gada pārskatos lielāka uzmanība būtu jāvelta pabeigto projektu rezultātiem; šajā sakarībā aicina EIB kopā ar projektu partneriem par katru no pabeigtajiem projektiem sagatavot rezultātu apkopojumu, kurā būtu izvērtēta EIB finansējuma efektivitāte;

80.

norāda, ka 2015. gada 27. oktobrī beidzas LESD 287. panta 3. punktā minētais trīspusējais nolīgums, kas reglamentē EIB, Komisijas un Revīzijas palātas sadarbību attiecībā uz metodēm, ar kuru palīdzību Revīzijas palāta kontrolē EIB darbību Savienības un dalībvalstu līdzekļu pārvaldības jomā; aicina šīs trīs iestādes sadarboties minētā nolīguma atjaunošanā un atjaunināšanā un nodrošināt, ka atjaunotais nolīgums attiecas uz jau esošajiem un visiem jaunajiem EIB instrumentiem vai iniciatīvām, kas paredz ES vai Eiropas Attīstības fonda publisko līdzekļu izmantošanu; šajā sakarībā aicina Eiropas Revīzijas palātai piešķirt plašākas pilnvaras, lai tā varētu rūpīgāk novērtēt EIB aizdevumu izsniegšanas procedūras, instrumentus un iniciatīvas gadījumos, kad tie ir tieši saistīti ar ES budžeta apropriāciju izmantošanu, un ziņot par to;

81.

uzskata, ka EIB darbības aizvien pieaugošā sarežģītība un apmērs līdz ar joprojām pastāvošo neskaidrību finanšu tirgos vēl jo vairāk liek meklēt risinājumus, kā nodrošināt efektīvu prudenciālo banku uzraudzību attiecībā uz EIB; tādēļ pauž nožēlu, ka ne Komisija, ne EIB nav ņēmusi vērā iepriekš iesniegtos Parlamenta priekšlikumus par regulatīvas ārējas prudenciālās uzraudzības ieviešanu;

82.

atbalsta iesaistīto pušu centienus izstrādāt Eiropas Parlamenta un EIB iestāžu nolīgumu, kurā būtu paredzēta šo abu iestāžu ciešāka sadarbība; prasa arī uzturēt regulāru, strukturētu dialogu starp EIB priekšsēdētāju un Eiropas Parlamentu, lai nodrošinātu lielāku Parlamenta pārraudzību pār EIB darbībām; turklāt aicina EIB šī iestāžu nolīguma ietvaros piekrist parakstīt vienošanos ar Parlamentu, kas ļautu Eiropas Parlamenta deputātiem uzdot tiešus jautājumus tās priekšsēdētājam, nosakot atbildes sniegšanas termiņu, kā tas patlaban jau notiek ECB priekšsēdētāja gadījumā;

83.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Investīciju bankai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/17

—

ņemot vērā Ženēvas konvencijas un citus starptautisko humanitāro tiesību (SHT) juridiskos instrumentus,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCD) un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas instrumentus cilvēktiesību jomā,

—

ņemot vērā Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtus,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 10. un 11. decembra sanāksmē pieņemtos secinājumus par Pasaules humānās palīdzības samita sagatavošanas procesu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā ietverto principu par politikas saskaņotību attīstības jomā,

—

ņemot vērā 2009. gada 8. decembra Ārlietu padomes secinājumus par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības atjauninātās pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu (1),

—

ņemot vērā 2007. gada 12. jūlijā pieņemtos Globālās humānās palīdzības programmas partnerības principus,

—

ņemot vērā Pasaules humānās palīdzības samitam sagatavoto ANO ģenerālsekretāra 2016. gada 2. februāra ziņojumu “Viena cilvēce, kopēja atbildība”,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2011. gada 12. jūlijā pieņemto Rezolūciju Nr. 1998 un 2014. gada 7. martā pieņemto Rezolūciju Nr. 2143, kurās ir risināts bruņotos konfliktos cietušu bērnu aizsardzības jautājums,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. jūlija Rezolūciju Nr. 64/290 par tiesībām uz izglītību ārkārtas situācijās,

—

ņemot vērā 2016. gada 25. februāra rezolūciju par stāvokli Jemenā (2), 2016. gada 4. februāra rezolūciju par tā dēvētās ISIS/Daesh veiktu reliģisko minoritāšu sistemātisku masveida slepkavošanu (3), 2015. gada 26. novembra rezolūciju par izglītības nodrošināšanu bērniem ārkārtas situācijās un ieilgušu krīžu gadījumos (4), 2014. gada 27. februāra rezolūciju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu (5) un 2015. gada 16. decembra rezolūciju par gatavošanos pasaules humānās palīdzības samitam — risināmie jautājumi un iespējas sniegt humāno palīdzību (6),

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1502 (2003) par vardarbību pret humānās palīdzības organizāciju darbiniekiem un Rezolūciju Nr. 2175 (2014) par civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotos konfliktos,

—

ņemot vērā 2015. gada maija Deklarāciju par drošām skolām, ko atvēra apstiprināšanai Norvēģijas Ārlietu ministrijas 2015. gada maijā sasauktajā Oslo konferencē par drošām skolām, un ar šo deklarāciju saistītās pamatnostādnes skolu un universitāšu aizsardzībai pret izmantošanu militāriem mērķiem bruņota konflikta laikā,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja bērnu un bruņotu konfliktu jautājumos 2014. gada 21. maijā izdotos norādījumus par uzbrukumiem skolām un slimnīcām, lai palīdzētu visiem, kas iesaistīti uzraudzības, ziņošanas un atbalstīšanas darbā,

—

ņemot vērā Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskās konferences 2015. gada 10. decembrī pieņemto rezolūciju par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas uzlabošanu,

—

ņemot vērā Sarkanā krusta starptautiskās komitejas (SSKK) ziņojumu par projektu “Veselības aprūpe briesmās” un ziņojumu par vardarbību pret veselības aprūpes iestādēm un to darbiniekiem;

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā starptautiskā sabiedrība dažos iepriekšējos gados ir bijusi lieciniece satraucošai tendencei visā pasaulē, kuru raksturo uzbrukumi slimnīcām un skolām bruņotu konfliktu laikā, piemēram, 2015. gada 3. oktobra uzbrukums organizācijas “Ārsti bez robežām” veselības aprūpes centriem Kondozā (Afganistāna), 2016. gada 10. janvāra uzbrukums Razā (Jemena) un lielas uzbrukums skaits Sīrijas pilsētās pašreizēja konflikta gaitā; tā kā vēl nebijušos apmēros ir pieauguši aizliegumi pieņemt humāno palīdzību un nodrošināt tās pieejamību, civiliedzīvotāju un humānās palīdzības darbinieku nogalināšana, ieslodzīšana šausminošos apstākļos un civiliedzīvotāju izmantošana par ķīlniekiem vai viņu nonākšana piespiedu verdzībā; tā kā augošās vajadzības un problēmas, noturīgu saistību trūkums un humānās palīdzības izmaksu palielināšanās ir veicinājuši to, ka pašreizējā humānās palīdzības sistēma ir sevi izsmēlusi, un tā kā šī situācija ir piespiedusi vairākas organizācijas uz laiku pārtraukt pārtikas palīdzību, mājokļu nodrošināšanu un citas dzīvību glābjošas humānās palīdzības operācijas;

B.

tā kā pirmais Pasaules humānās palīdzības samits tiks rīkots Stambulā 2016. gada 23.–24. maijā; tā kā ziņojumā “Viena cilvēce, kopēja atbildība”, ko ANO ģenerālsekretārs sagatavojis pasaules humānās palīdzības augstāka līmeņa sanāksmei, viņš vērš uzmanību uz to, ko viņš dēvē par “starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību ievērošanas nekaunīgu un brutālu graušanu” bruņotu konfliktu situācijās, kas draud ar atgriešanos beznosacījumu kara laikmetā; tā kā ziņojumā norādīts par to, ka netiek pieprasīta un veicināta šādu normu ievērošana un netiek atbalstīti spēkā esošie izpildes, uzraudzības un pārskatatbildības mehānismi;

C.

tā kā starptautiskās humanitārās tiesības (SHT), kas pazīstamas arī kā bruņota konflikta tiesību akti, ir paredzētas tam, lai atvieglotu bruņota konflikta sekas, aizsargājot tos, kuri šādos konfliktos nepiedalās, un regulējot karadarbības līdzekļus un metodes;

D.

tā kā ANO Drošības padomei ir skaidri noteikta loma, kas paredz nodrošināt starptautisko tiesību ievērošanu saistībā ar visu;

E.

tā kā ir nepieciešams stiprināt humānās palīdzības darbinieku aizsardzību, drošības pasākumos nenodalot starptautisko un vietējo personālu;

F.

tā kā nevalstisko pārstāvju, teroristu grupu un citu vienību pieaugošā parādīšanās bruņotajos konfliktos rada problēmas starptautisko humanitāro tiesību piemērošanā; tā kā visām konfliktā iesaistītajām pusēm, ieskaitot valsts un nevalstiskus bruņotos dalībniekus, ir jāgarantē humānās palīdzības sniedzējiem nepieciešamā piekļuve, lai palīdzētu neaizsargātiem konfliktu skartiem civiliedzīvotājiem;

G.

tā kā visu humānās palīdzības darbību pamatā ir jābūt humānās palīdzības principiem — cilvēcībai, neitralitātei, objektivitātei un neatkarībai — un starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību pamatnoteikumiem, kas paredzēti Ženēvas konvencijās un to papildprotokolos; tā kā pārvietoto personu aizsardzība ir jānodrošina un tā kā priekšroka ir jādod neatkarīgai palīdzībai;

H.

tā kā slimnīcas un medicīniskais personāls ir īpaši aizsargāts saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām un tā kā apzināti uzbrukumi civiliedzīvotājiem un civilajai infrastruktūrai ir skaidri aizliegti starptautiskajās humanitārajās tiesībās un tiek uzskatīti par nopietnu starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu;

I.

tā kā saskaņā ar Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem uzbrukumi humānās palīdzības darbiniekiem ir kara noziegumi; tā kā tajos ir arī uzsvērts, ka apzināti uzbrukumi ēkām, kas tiek izmantotas reliģijas, izglītības, mākslas, zinātnes vai labdarības nolūkos vai ir vēstures pieminekļi, ir kara noziegums;

J.

tā kā ANO telpas un īpašums, tostarp skolas un veselības aprūpes centri, ir neaizskarami un aizsargāti saskaņā ar 1946. gada Konvenciju par Apvienoto Nāciju Organizācijas privilēģijām un neaizskaramību;

K.

tā kā SSKK pienākumu izmeklēt iespējamos kara noziegumus ir noteikusi par SHT pamatnoteikumu, ko piemēro starptautiskiem un iekšējiem bruņotajiem konfliktiem;

L.

tā kā daži bruņotie grupējumi ir pret sekulāru un meiteņu izglītošanu, kā arī pret to, ka meitenes ārstē vīriešu kārtas medicīnas personāls, un tādējādi ierobežo piekļuvi šiem pakalpojumiem; tā kā konfliktu rezultātā radusies vispārējā nedrošības atmosfēra liedz bērniem, skolotājiem un medicīnas darbiniekiem apmeklēt skolu vai iegūt medicīnisko palīdzību; tā kā sievietes un bērni saskaras ar paaugstinātu risku pārvietošanas un parasto aizsardzības un atbalsta struktūru sabrukšanas gadījumā; tā kā starptautiskās humanitārās tiesības paredz, ka visa nepieciešamā medicīniskā aprūpe ir bez diskriminācijas jāsniedz kara laikā izvarotām meitenēm un sievietēm; tā kā Pasaules Veselības organizācija nedrošu abortu uzskata par vienu no trijiem galvenajiem māšu mirstības cēloņiem; tā kā mātes veselība, konsultācijas izvarošanā cietušām sievietēm un izglītības un mācību programmas pārvietotiem bērniem ir būtiskas problēmas bēgļu nometnēs;

M.

tā kā 2016. gada 14. martā 52 valstis, tostarp vairākas, bet ne visas ES dalībvalstis apstiprināja deklarāciju par drošām skolām, kas tika pieņemta 2015. gada maija Oslo konferencē par drošām skolām;

N.

tā kā Ārlietu padome, pieņemot ES Pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu, uzsvēra, cik būtiski ir efektīvi rīkoties, lai novērstu smagu pārkāpumu sekas, atbalstot attiecīgus pārskatatbildības mehānismus, un cik liela nozīme var būt Starptautiskai Krimināltiesai gadījumos, kad attiecīgā valsts vai valstis nespēj vai negrib īstenot savu jurisdikciju; tā kā ES Pamatnostādnes uzliek par pienākumu “attiecīgajai Padomes darba grupai” pārraudzīt situācijas, kurās varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu SHT ievērošanu (15. punkta a) apakšpunkts);

O.

tā kā no 2012. līdz 2015. gadam ICRC organizēja plašu apspriešanās procesu par to, kā stiprināt bruņotā konfliktā cietušo personu tiesisko aizsardzību un kā uzlabot SHT ievērošanas mehānismu efektivitāti;

P.

tā kā Atjauninātas Eiropas Savienības pamatnostādnes par starptautisko humanitāro tiesību (SHT) ievērošanas veicināšanu šajā sakarā attiecas uz dažādiem ES rīcībā esošiem darbības veidiem attiecībās ar trešām valstīm, tostarp uz politisko dialogu, vispārējiem oficiāliem paziņojumiem, ierobežojošiem pasākumiem, sadarbību ar citām starptautiskām struktūrām, krīzes pārvarēšanas operācijām, individuālo atbildību, mācībām un ieroču eksporta kontroli;

Q.

tā kā starptautiskās Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness kustības 32. konferences dalībvalstis 2015. gada decembrī tomēr nespēja vienoties par jaunu mehānismu, kuru bija ierosinājusi SSKK un Šveices valdība, lai stiprinātu SHT ievērošanu; tā kā kustības dalībvalstis vienojās sākt jaunu procesu starpvaldību līmenī, lai rastu iespējas uzlabot SHT īstenošanu, un par šā procesa rezultātiem ir iecerēts ziņot nākamajā starptautiskajā konferencē, ko paredzēts rīkot 2019. gadā,

R.

tā kā ES budžeta humānās palīdzības nodaļā paredzētie līdzekļi, kas 2015. gadā sasniedza EUR 909 miljonus, ir mazāk nekā 1 % no kopējā ES budžeta; tā kā uzlabot saikni starp ārkārtas palīdzību un ilgtermiņa palīdzību ir viens no veidiem, kā mazināt pašreizējo neatbilstību starp milzīgajām humanitārajām vajadzībām un pieejamajiem līdzekļiem,

1.

vēlreiz uzsver starptautisko humanitāro tiesību fundamentālo ieguldījumu mūsdienu cilvēces vēsturē un aicina visas ANO dalībvalstis izmantot iespēju pasaules humānās palīdzības samitā kārtējo reizi apliecināt, ka galvenā nozīme ir starptautiskajām humanitārajām tiesībām un aizsardzībai, kuru tās piedāvā;

2.

pauž dziļu nožēlu par starptautisko humanitāro tiesību neievērošanu un pauž sašutumu un nopietnas bažas par to, ka visā bruņotajos konfliktos pasaulē arvien satraucošākā tempā palielinās nāvējošie uzbrukumi slimnīcām, skolām un citiem civilajiem mērķiem, kuros par mērķi un upuri kļūst pacienti, studenti, medicīnas darbinieki, mācībspēki, humānās palīdzības darbinieki, viņu ģimenes locekļi un bērni; pauž viedokli, ka pēc starptautiskajiem nosodījumiem ir jāseko neatkarīgām izmeklēšanām un patiesai pārskatatbildībai; aicina dalībvalstis, ES iestādes un priekšsēdētāja vietnieci / augsto pārstāvi (PV/AP) atzīt šīs ārkārtas situācijas patieso apmēru un, pievēršoties šim jautājumam, izmantot visus to rīcībā esošos instrumentus;

3.

nosoda uzbrukumus slimnīcām un skolām, kas aizliegti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, atzīstot, ka šādi akti var būt 1949. gada Ženēvas konvenciju nopietni pārkāpumi un kara noziegumi atbilstīgi Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtiem; pauž pārliecību, ka veselības un izglītības iestāžu saglabāšana par neitrālām un aizsargātām teritorijām bruņotu konfliktu situācijās ir jānodrošina, attiecībā uz notikušajiem nežēlīgajiem uzbrukumiem izmantojot pārredzamas, neatkarīgas un objektīvas izmeklēšanas un panākot visu iesaistīto pušu patiesu atbildību par izdarītajiem noziegumiem; uzsver, ka ir būtiski saglabāt skaidru nodalījumu starp humānās palīdzības sniedzējiem un militāro personālu, un uzsver nepieciešamību atturēties no humānās palīdzības kooptācijas militāriem vai politiskiem mērķiem, jo tas grauj un apdraud patiesi humānās palīdzības sniegšanas operācijas un attiecīgo personālu;

4.

nosoda to, ka bruņota konflikta puses izmanto skolas un slimnīcas, faktiski padarot tās par mērķi uzbrukumiem; atgādina, ka tie, kas izmanto aizsargātas personas vai īpašumu kā dzīvo aizsegu vai maskēšanās nolūkos, arī ir vainīgi starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumos;

5.

aicina konfliktējošās puses ievērot starptautisko humanitāro tiesību pamatprincipus un atturēties no mērķtiecīgiem uzbrukumiem civilajai infrastruktūrai; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot palīdzības darbinieku drošību, lai efektīvāk reaģētu uz uzbrukumiem; tādēļ prasa, lai ES un tās dalībvalstis aicinātu ANO un ANO Drošības padomi garantēt gan vietējo, gan starptautisko humanitārās palīdzības darbinieku aizsardzību;

6.

pauž dziļu cieņu starptautiskajam un vietējam medicīniskajam personālam, mācību iestāžu personālam un humānās palīdzības sniedzējiem par apbrīnojamo drosmi un apņēmību, ar kādu viņi darbojas konfliktu zonās;

7.

uzsver, ka tiesības uz veselības aprūpi ir daļa no cilvēktiesībām, un aicina bruņotos konfliktos iesaistītās puses nodrošināt bruņoto konfliktu laikā medicīnas pakalpojumu pieejamību, piekļuvi tiem, pieņemamību un kvalitāti; prasa panākt globālu apņemšanos nodrošināt sievietēm un meitenēm aizsardzību no jebkādas ārkārtas situācijas vai krīzes sākuma, pievēršot uzmanību seksuālas un ar dzimumu saistītas vardarbības riskam, palielinot informētību, panākot šādas vardarbības veicēju saukšanu pie atbildības un nodrošinot, ka humanitārajās krīzēs sievietēm un meitenēm ir pieejami visa veida seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumi, tostarp droši aborti, un nepieļaujot šādu necilvēcīgu izturēšanos, bet ievērojot starptautiskās humanitārās tiesības un Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus;

8.

uzsver, ka ir vajadzīga lielāka savstarpējā papildināmība starp humāno palīdzību un attīstības palīdzību, lai uzlabotu efektivitāti un novērstu humānās palīdzības finansējuma trūkumu, un vienlaikus ir jāpalielina attīstības palīdzības un humānās palīdzības finansējums; aicina ES, tās dalībvalstis un citus starptautiskos donorus pasaules humānās palīdzības samitā (WHS) pilnībā uzņemties visas ierosinātās pamatsaistības, kas iekļautas “Humānisma programmā” (Agenda for Humanity), kam uzmanības centrā likts mērķis samazināt karadarbības ietekmi uz civiliedzīvotājiem un ļaut nodrošināt humāno palīdzību;

9.

aicina ES un tās dalībvalstis mudināt ANO Drošības padomi izmantot visus pieejamos instrumentus, piemēram, mērķtiecīgus pasākumus, faktu vākšanas misijas vai izmeklēšanas komisiju izveidi, un tiesvedības mehānismus, piemēram, lietas nodošanu Starptautiskajai krimināltiesai; prasa neizmantot Drošības padomē veto tiesības, ja tiek pieņemti lēmumi saistībā ar humāno palīdzību, uzlabot to starptautisko tiesību normu ievērošanu, kas paredz humānās palīdzības darbinieku aizsardzību, un nodrošināt, ka darbības, kas varētu būt minēto normu pārkāpumi, tiek sistemātiski izmeklētas un ka personas, kas tiek turētas aizdomās par šādu darbību veikšanu, tiek sauktas pie atbildības;

10.

pauž nožēlu, ka vairākas valstis, ar kurām ES un tās dalībvalstīm ir partnerattiecības, ir iesaistītas smagos starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumos; pieprasa ES izmantot visus tai divpusējo attiecību kontekstā pieejamos līdzekļus, cita starpā arī politisko dialogu, lai efektīvi veicinātu, ka partnervalstis ievēro starptautiskās humanitārās tiesības, un gadījumā, ja šāds dialogs nesniedz rezultātus, apsvērt iespēju veikt citus pasākumus atbilstoši ES Pamatnostādnēm par starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanu;

11.

aicina PV/AP ierosināt iniciatīvu, kuras mērķis būtu noteikt ES ieroču embargo valstīm, kas ir atbildīgas par smagiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem, jo īpaši par mērķtiecīgiem uzbrukumiem civilajai infrastruktūrai; uzsver, ka turpmāka ieroču pārdošanas šādām valstīm atļaušana pārkāpj Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP (7);

12.

aicina Ārlietu padomi un PV/AP pieprasīt, lai ES misiju vadītāji un attiecīgie ES pārstāvji (ES civilo operāciju vadītāji, ES militāro operāciju komandieri un ES īpašie pārstāvji) ziņotu par gadījumiem, kad tiek nopietni pārkāptas starptautiskās humanitārās tiesības;

13.

mudina ES un tās dalībvalstis pilnībā atbalstīt ANO ģenerālsekretāra aicinājumu visām ANO dalībvalstīm izmantot iespēju, ko sniedz Pasaules humānās palīdzības samits, lai atkārtoti paustu apņemšanos aizsargāt civiliedzīvotājus un nodrošināt visu personu cilvēktiesības, ievērojot, īstenojot un veicinot noteikumus, par kuriem šīs valstis jau iepriekš vienojušās; uzsver, cik lielu nozīmi ANO ģenerālsekretārs ir piešķīris starptautisko izmeklēšanas un tiesu sistēmu, tostarp Starptautiskās Krimināltiesas, stiprināšanai, lai papildinātu valstu izmeklēšanas un tiesu iestāžu sistēmas nolūkā izbeigt nesodāmību par SHT pārkāpumiem;

14.

atzīst to, cik nozīmīgas ir ES Pamatnostādnes starptautisko humanitāro tiesību ievērošanas veicināšanai, jo neviena cita valsts vai organizācija nav pieņēmusi līdzvērtīgu dokumentu; aicina ES un tās dalībvalstis efektīvi īstenot šīs ES pamatnostādnes;

15.

aicina Ārlietu padomi un PV/AP nodrošināt, ka ES politiku un pasākumus saistībā ar SHT izstrādā saskaņoti un efektīvi un ka galvenā atbildība par SHT pamatnostādņu īstenošanu gulstas uz Padomes Starptautisko publisko tiesību darba grupu, kuru vada Padomes prezidentūra; šajā sakarībā uzsver, ka ES pamatnostādnes paredz pienākumu “attiecīgām Padomes darba grupām” uzraudzīt situācijas, kad varētu piemērot SHT, un šādos gadījumos ieteikt pasākumus, kas veicinātu atbilstību SHT; prasa ES un dalībvalstīm nodrošināt sīkākus pārskatus attiecībā uz pamatnostādņu īstenošanu konkrētās konflikta situācijās, jo īpaši ES ikgadējā ziņojumā par cilvēktiesībām un demokrātiju;

16.

atgādina par ES pamatnostādnēs pausto nostāju, ka attiecīgos gadījumos jāapsver iespēja izmantot saskaņā ar 1949. gada Ženēvas Konvenciju I papildprotokolu dibinātās Starptautiskās Humanitārās faktu meklēšanas komisijas (IHFFC) pakalpojumus, kura var palīdzēt veicināt SHT ievērošanu, piedāvājot savus faktu vākšanas resursus un vidutāja funkcijas; norāda, ka IHFFC pakalpojumi nav izmantoti, un aicina iesaistītās puses apsvērt tās iesaistīšanu; aicina visas ES dalībvalstis atzīt IHFFC kompetenci;

17.

aicina pilnveidot starptautiskās sabiedrības institucionālo sistēmu kopīgu ar SHT īstenošanu saistīto problēmu risināšanai; atzinīgi vērtē ES un tās dalībvalstu, kuras ir Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas (SSKK) locekles, apņemšanos stingri atbalstīt tāda efektīva mehānisma izveidi, ar ko pastiprinātu atbilstību SHT, taču aicina PV/AP informēt Parlamentu par saviem mērķiem un stratēģiju attiecībā uz šā solījuma izpildi nākamajā starpvaldību procesā, lai rastu veidus, kā uzlabot starptautisko humanitāro tiesību īstenošanu, par ko vienojās 2015. gada decembrī Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness 32. starptautiskajā konferencē, un kas varētu stiprināt SHT pārvaldības sistēmu;

18.

atzinīgi vērtē arī ES un dalībvalstu praksi dot solījumus SSKK konferencei; aicina PV/AP regulāri ziņot par šo solījumu īstenošanu, jo īpaši iekļaujot detalizētu iedaļu Padomes gada ziņojuma par cilvēktiesībām nodaļā par SHT;

19.

aicina ANO un ES veicināt kampaņas, lai nodrošinātu, ka visi dalībnieki, tostarp nevalstiskas bruņotās grupas, apzinās savus pienākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un pilda savas saistības atvieglot humāno palīdzību un aizsardzību personām, kas atrodas to ietekmes jomā;

20.

aicina dalībvalstis rādīt piemēru un pildīt savas saistības, ratificējot galvenos starptautisko humanitāro tiesību instrumentus un citus attiecīgos juridiskos instrumentus, kas ietekmē starptautiskās humanitārās tiesības;

21.

atkārtoti pauž nopietnas bažas par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu ārpus starptautiskā tiesiskā regulējuma un atkārtoti uzstāj, lai Padome pieņemtu ES kopēju nostāju par bruņotu bezpilota lidaparātu izmantošanu;

22.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Ģenerālās asamblejas priekšsēdētājam un ANO dalībvalstu valdībām.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/23

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 1., 10., 11. un 16. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15. un 298. pantu,

—

ņemot vērā ES Pamattiesību hartas 41. un 42. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Regulu (EK) Nr. 1367/2006 par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. decembra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (pārstrādāta redakcija) (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 11. marta rezolūciju par publisku piekļuvi dokumentiem (Reglamenta 104. panta 7. punkts) 2011.–2013. gadā (4),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 17. oktobra spriedumu lietā C-280/11 P Eiropas Savienības Padome / Access Info Europe,

—

ņemot vērā regulējuma uzlabošanas paketi, kuru Komisija iesniedza 2015. gada maijā,

—

ņemot vērā priekšsēdētāja J. C. Juncker Komisijai paredzētās politikas pamatnostādnes,

—

ņemot vērā Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta ziņojumus par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 piemērošanu 2013. un 2014. gadā,

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada Zaļo grāmatu “Publiska piekļuve Eiropas Kopienas rīcībā esošajiem dokumentiem”,

—

ņemot vērā Eiropas ombuda 2014. gada ziņojumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu un 116. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A8-0141/2016),

A.

tā kā pilnīga pārredzamība ir pamatā iedzīvotāju uzticībai ES iestādēm, veicina no Savienības tiesību sistēmas izrietošo tiesību izpratnes attīstību, kā arī informētību un zināšanas par ES lēmumu pieņemšanas procesu, tostarp administratīvo un likumdošanas procedūru pareizu īstenošanu;

B.

tā kā tiesības piekļūt dokumentiem ir pamattiesības, kuras aizsargā Pamattiesību harta un Līgumi un kuras tiek īstenotas ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001, jo īpaši lai nodrošinātu iespējami vienkāršāku šo tiesību īstenošanu un sekmētu labu administratīvo praksi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, nodrošinot demokrātisku kontroli pār iestāžu darbību un nodrošinot šīs darbības atbilstību Līgumos ietvertajiem noteikumiem,

1.

norāda, ka trīs iestādes nav pienācīgi veikušas pasākumus saistībā ar daudzajiem ieteikumiem, kas minēti rezolūcijā par publisku piekļuvi dokumentiem 2011.–2013. gadā; jo īpaši pauž nožēlu par to, ka ES iestādes un struktūras no savām pašreizējām vadības struktūrvienībām nav iecēlušas par pārredzamību atbildīgu amatpersonu, kura būtu atbildīga par atbilstību un prakses uzlabošanu; mudina iestādes iespējami drīz to izdarīt;

2.

atgādina, ka ES iestāžu, to darbības un politikas nostādņu pamatā jābūt pārstāvības demokrātijai, kā paredzēts LES 10. panta 1. punktā, un jānodrošina atbilstība pilnīgas pārredzamības un līdzdalības principiem, kā arī principam par iedzīvotāju pareizu un savlaicīgu informēšanu; uzsver, ka LES 10. panta 3. punktā pārstāvības demokrātija ir atzīta par vienu no galvenajiem ES demokrātiskajiem principiem, tādējādi uzsverot, ka lēmumi jāpieņem, cik iespējams, tuvināti pilsoņiem; uzsver, ka tad, ja pilsoņu līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesā izpaužas sabiedrisku apspriešanos veidā, iestādēm ir jāņem vērā šo apspriešanos rezultāti;

3.

norāda, ka pārredzamība un pilnīga piekļuve iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem jāpadara par normu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 un ka, kā jau noteikts Tiesas iedibinātajā judikatūrā, izņēmumi attiecībā uz minēto normu ir jāinterpretē pareizi, ņemot vērā sabiedrības īpašo interesi par pieejamību un demokrātijas prasībām, tostarp pilsoņu ciešāku iesaisti lēmumu pieņemšanas procesā, pārvaldes leģitimitāti, efektivitāti un pārskatatbildību pret pilsoņiem;

4.

uzskata, ka Eiropas Savienības iestādes, aģentūras un citas struktūras, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1049/2001, joprojām nav pilnībā ņēmušas vērā un ievērojušas noteikumus un izmaiņas, kas paredzētas Lisabonas līgumā un Pamattiesību hartā, jo īpaši attiecībā uz līdzdalības demokrātiju; atzīmē un atzinīgi vērtē nesenos Tiesas virspalātas spriedumus Digital Rights Ireland  (5) lietā un Schrems  (6) lietā, kuros abos Tiesa, atzīstot par spēkā neesošu Datu saglabāšanas direktīvu (7) un Lēmumu par drošības zonu (8), pamatojās uz Pamattiesību hartu; uzsver, ka pašreizējā publiskā piekļuve dokumentiem un dokumentu reģistru pārvaldība ir jābalsta uz standartiem, kas pienācīgi atbilst Hartas 41. un 42. pantam;

5.

uzsver, ka, nodrošinot pārredzamību, ir jāievēro privātums un datu aizsardzība;

6.

atgādina, ka jebkurš lēmums, ar kuru tiek liegta publiska piekļuve dokumentiem, ir jāpamato ar skaidri un stingri noteiktiem juridiskajiem izņēmumiem, kas papildināti ar izsvērtu un konkrētu pamatojumu, ļaujot iedzīvotājiem izprast piekļuves liegšanu un efektīvi izmantot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

7.

norāda — lai radītu leģitīmu, pārskatatbildīgu un demokrātisku politisko sistēmu, kurā tiek ievērots tiesiskums, iedzīvotājiem ir tiesības zināt un kontrolēt:

tādēļ uzskata, ka nepieciešams publiskot e-reģistru, kurā visa iepriekš minētā informācija ir iekļauta;

8.

mudina Komisiju iecelt komisāru, kurš būtu atbildīgs par pārredzamību un publisku piekļuvi dokumentiem; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieku līdz tam un iespējami drīz nākt klajā ar vērienīgu rīcības plānu par pārredzamību un publisku piekļuvi dokumentiem, jo tieši pārredzamība ir labāka regulējuma stūrakmens;

9.

pauž nožēlu, ka iedzīvotājiem piekļuve ES iestāžu rīcībā esošajai informācijai joprojām ir ļoti apgrūtināta, jo nav kopējas iestāžu pieejas, kuras mērķis būtu atvieglot iedzīvotājiem piekļuvi dokumentiem un kuras pamatā būtu pilnīga pārredzamība, komunikācija un tieša demokrātija; mudina ES iestādes, struktūras, birojus un aģentūras turpināt pilnveidot proaktīvāku pieeju pārredzamībai, proaktīvi nododot atklātībai iespējami daudz to rīcībā esošu dokumentu pēc iespējas vienkāršākā, lietotājiem ērtākā un pieejamākā veidā, nodrošinot pēc pieprasījuma tulkotus dokumentus citās oficiālajās ES valodās un paredzot piemērotu, vienkāršu un izmaksu ziņā pieņemamu informācijas pieejamības kārtību, tostarp ar digitāliem un elektroniskiem līdzekļiem, ņemot vērā vajadzības, kādas ir personām ar spēju traucējumiem; īpaši uzskata, ka būtu jāuzlabo informācijas pieejamība ar vieglāk lietojamām saskarnēm un meklēšanas sistēmām; prasa izstrādāt kopēju piekļuves punktu triju iestāžu portāliem, veidojot izmēģinājumprojektu tiešsaistes platformai ES iestāžu dokumentu proaktīvai publicēšanai un saskaņotas meklēšanas portāliem vienas iestādes departamentiem (tostarp Komisijas ģenerāldirektorātiem); arī aicina iestādes turpināt un nostiprināt ES tiesību aktu un politikas jomu popularizēšanas darbu; uzskata, ka ES šajā nolūkā būtu pilnībā jāizmanto jauno tehnoloģiju sniegtais potenciāls (sociālie tīkli, viedtālruņu lietojumprogrammas u. c.), lai nodrošinātu pilnīgu un vienkāršu piekļuvi informācijai;

10.

pauž nožēlu par to, ka oficiālajiem dokumentiem bieži vien tiek noteikts pārāk augsts klasifikācijas līmenis; atkārtoti pauž nostāju, ka būtu jāizstrādā skaidri un vienoti noteikumi par dokumentu klasifikāciju un deklasifikāciju; pauž nožēlu par to, ka iestādes bez pienācīga pamatojuma rīko sanāksmes aiz slēgtām durvīm; atkārtoti aicina iestādes novērtēt un publiski pamatot pieprasījumus sasaukt sanāksmes aiz slēgtām durvīm atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1049/2001; uzskata, ka pieprasījumi par slēgtām sanāksmēm Parlamentā būtu jāizvērtē Parlamentam, izskatot katru gadījumu atsevišķi; uzskata, ka klasifikācijas un deklasifikācijas procedūras būtu jāuzrauga kādai neatkarīgai uzraudzības iestādei;

11.

aicina ES iestādes, struktūras un aģentūras pieņemt raitākas, mazāk apgrūtinošas un pieejamākas procedūras, lai izskatītu sūdzības par piekļuves atteikumiem; uzskata, ka proaktīvāka pieeja varētu palīdzēt nodrošināt efektīvu pārredzamību, kā arī novērst nevajadzīgus juridiskus strīdus, kas varētu radīt liekas izmaksas un slogu gan iestādēm, gan iedzīvotājiem;

12.

mudina visas iestādes laikā, kamēr nav notikusi gaidītā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšana, piemērot to un no tās izrietošo judikatūru pilnībā un atbilstoši burtam un garam, kā arī ņemt vērā ar Lisabonas līgumu un Pamattiesību hartu veiktās izmaiņas; īpaši aicina Padomi, tostarp tās dokumentu sagatavošanas struktūrvienības, atbilstoši Access Info Europe lietai publicēt Padomes darba grupu sanāksmju protokolus un citus dokumentus par diskusijās iesaistītajām dalībvalstīm un to priekšlikumiem; aicina Parlamentu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 darīt pieejamas komiteju koordinatoru, Prezidija un Priekšsēdētāju konferences sanāksmju darba kārtības un atsauksmes piezīmes, kā arī visus šajās darba kārtībās minētos dokumentus, publicējot tos Parlamenta tīmekļa vietnē;

13.

mudina visas iestādes situācijās, kad tiek pieprasīta ar vidi saistīta informācija, piemērot stingrākus pārredzamības noteikumus, kas minēti Regulā (EK) Nr. 1367/2006, un izpildīt savus pienākumus proaktīvi publiskot ar vidi saistītu informāciju;

14.

aicina visas iestādes novērtēt un, ja vajadzīgs, pārskatīt savus iekšējos noteikumus ziņošanai par ļaundarībām, kā arī prasa aizsargāt trauksmes cēlējus; jo īpaši aicina Komisiju ziņot Eiropas Parlamentam par savu pieredzi saistībā ar jaunajiem trauksmes celšanas noteikumiem, kas attiecas uz ES darbiniekiem un kas pieņemti 2012. gadā, kā arī saistībā ar īstenošanas pasākumiem;

15.

atgādina, ka pēc LES un LESD stāšanās spēkā tiesības piekļūt dokumentiem attiecas uz visām ES iestādēm, struktūrām un aģentūrām; tāpēc uzskata, ka Regula (EK) Nr. 1049/2001 būtu steidzami jāatjaunina un tās būtiskie noteikumi jāgroza, ņemot vērā Līguma noteikumus un ES Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecīgās judikatūras; uzskata, ka ir īpaši svarīgi paplašināt regulas darbības jomu, lai iekļautu visas Eiropas iestādes, kuras tā pašlaik neietver, piemēram, Eiropadomi, Eiropas Centrālo banku, Tiesu un visas ES struktūras un aģentūras;

16.

uzskata par nožēlojamu to, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšana ir bloķēta Padomē, un cer, ka iespējami drīz tiks panākts progress; aicina Padomi pieņemt konstruktīvu nostāju, ievērojot Eiropas Parlamenta iepriekšminēto nostāju, kas apstiprināta pirmajā lasījumā 2011. gada 15. decembrī, nosakot vispārējus principus un ierobežojumus, kas reglamentē tiesības piekļūt Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru dokumentiem;

17.

iesaka, tostarp izmantojot Regulu (EK) Nr. 1367/2006 un Regulu (EK) Nr. 1049/2001, izveidot vienotu principu kopumu, kas reglamentētu piekļuvi dokumentiem, kuri nodrošinātu lielāku skaidrību iedzīvotājiem;

18.

pauž nožēlu, ka ir panākts maz, lai īstenotu Regulu (EK) Nr. 1049/2001 attiecībā uz iestāžu, aģentūru un citu struktūru pienākumu uzturēt pilnīgus dokumentu reģistrus, kā noteikts regulas 11. un 12. pantā un — galu galā — Lisabonas līgumā un Pamattiesību hartā; prasa izstrādāt kopēju pieeju attiecībā uz reģistriem un aicina tās ES iestādes, kas dokumentu reģistrus vēl nav izveidojušas, to izdarīt un īstenot pasākumus, ar kuriem standartizēt iestāžu dokumentu klasifikāciju un iepazīstināšanu ar tiem; šajā sakarā atkārto ne tikai aicinājumu par kopēju piekļuves punktu triju iestāžu portāliem, bet arī prasību par vienotām reģistrācijas procedūrām un iestāžu koda piešķiršanu katram dokumentam tā, lai, iespējams, varētu izveidot kopēju iestāžu reģistru, tostarp īpašu kopēju datubāzi par leģislatīvo lietu aktuālo situāciju;

19.

atgādina, ka saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 1. panta c) apakšpunktu un 15. panta 1. punktu iestādēm ir pienākums “sekmēt labu administratīvo praksi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem” un “izstrādāt labu administratīvo praksi, lai vienkāršotu šajā regulā garantēto tiesību izmantošanu saistībā ar piekļuvi dokumentiem”; uzsver, ka pārredzamība ir cieši saistīta ar tiesībām uz labu pārvaldību, kā tas norādīts LESD 298. pantā un Pamattiesību hartas 41. pantā, un atkārtoti prasa pieņemt regulu par administratīvo procedūru pašas ES pārvaldē (9);

20.

atgādina, ka līdz ar Lisabonas līguma spēkā stāšanos ir svītrota atsauce uz leģislatīvo lēmumu pieņemšanas efektivitātes aizsardzību;

21.

atgādina, ka pārredzams likumdošanas process iedzīvotājiem ir ārkārtīgi svarīgs; aicina iestādes darīt pieejamus dokumentus, kas ir daļa no likumdošanas procedūrām vai ir saistīti ar tām; īpaši uzskata, ka ES iestādēm būtu jānodrošina publiska piekļuve iespējami lielam dokumentu skaitam, izmantojot savas tīmekļa vietnes, un būtu jāapsver iespēja izmantot portālu “Tava Eiropa” kā vienotu publiski pieejamu ES portālu, lai atvieglotu iepazīšanos ar dokumentiem;

22.

atzīst ombudes veikto izmeklēšanu par trialogiem, kuri ir iedibināta prakse lielākās daļas ES tiesību aktu pieņemšanai; mudina ombudi viņas Līgumos noteikto pilnvaru ietvaros un saskaņā ar Ombuda statūtiem pilnībā izmantot savas izmeklēšanas pilnvaras;

23.

norāda, ka trialogu izmantošana, lai gan Līgumos tā oficiāli nav paredzēta, ir kļuvusi par atzītu veidu, kā panākt likumdevēju vienprātību un paātrināt Līgumā noteikto likumdošanas procedūru; norāda, ka tā rezultātā samierināšanas komitejas var izmantot tikai trešajā lasījumā kā pēdējo līdzekli;

24.

pauž nožēlu, ka iedzīvotājiem nav nekādu pārbaudes pilnvaru attiecībā uz trialogu sarunām; pauž bažas par to, ka šāda likumdošanas prakse varētu radīt ļaunprātīgu izmantošanu, jo īpaši attiecībā uz tādu jaunu elementu ieviešanu tiesību aktos trialogu laikā, kuru pamatā nav Komisijas priekšlikums vai Parlamenta grozījums, tādējādi dodot iespēju izvairīties no parastās likumdošanas procedūras un sabiedriskās kontroles;

25.

pauž nožēlu par to, ka oficiālo un neoficiālo trialogu dokumentu noplūdes dēļ atsevišķas labi informētas un cieši saistītas interešu grupas gūst labumu no nevienlīdzīgas piekļuves dokumentiem un līdz ar to arī likumdošanas procesam; norāda, ka dokumentu noplūde būtu retāka, ja trialogu dokumenti tiktu proaktīvi un bez kavēšanās publiskoti viegli pieejamā platformā;

26.

atgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas judikatūra atzīst ārēja spiediena risku un ka tas var būt likumīgs pamatojums piekļuves ierobežošanai attiecībā uz dokumentiem, kas saistīti ar lēmumu pieņemšanas procesu, ar nosacījumu, ka ir pārliecinoši konstatēta šāda ārēja spiediena esība un ir sniegti pierādījumi, kas liecina, ka pastāvēja pienācīgi paredzams risks, ka pieņemamais lēmums tiktu būtiski ietekmēts šā ārējā spiediena dēļ (10); pauž bažas par pašreizējo praksi, kas veicina to, ka plašāku piekļuvi likumdošanas procesa izšķirošajiem posmiem gūst lobisti, nevis sabiedrība kopumā;

27.

norāda, ka trialogi ir svarīgi un efektīvi, tomēr tiem pašlaik piemērojamās procedūras rada bažas par likumdošanas procedūras atklātību; aicina iesaistītās iestādes nodrošināt labāku pārredzamību attiecībā uz neoficiālajiem trialogiem, lai stiprinātu demokrātiju, dodot pilsoņiem iespēju pārbaudīt tiesību akta pamatā esošo attiecīgo informāciju, kā to norādījusi Eiropas Savienības Tiesa spriedumā apvienotajās lietās Zviedrija un Turco/Padome, vienlaikus nodrošinot likumdevējiem pienācīgu telpu pārdomām; aicina ES iestādes paplašināt ziņošanu kompetentajai Parlamenta komitejai par trialoga sarunu aktuālo situāciju; uzskata, ka tad, ja trialogu darba gaitā ir sagatavoti dokumenti, piemēram, darba kārtības, rezultātu kopsavilkumi, protokoli un Padomes vispārējās pieejas, šie dokumenti, ja ir pieejami, ir saistīti ar likumdošanas procedūrām un pret tiem principā nedrīkst attiekties citādi kā pret citiem likumdošanas dokumentiem; uzskata, ka trialoga sanāksmju un tādu dokumentu sarakstam, kuri minēti iepriekš, vajadzētu būt tieši pieejamam Parlamenta tīmekļa vietnē; atgādina, ka nākamajā iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu ir iekļauta leģislatīvo lietu datubāze un, ja nolīgumu pieņems, tajā varētu arī noteikt trialogu pienācīgu norisi;

28.

pauž nožēlu par to, ka, reģistrējot grozījumus plenārsēdē, ko parakstījuši vismaz 40 deputāti, publiskoti tiek tikai dažu līdzparakstītāju vārdi; uzskata, ka būtu jāpublicē visu līdzparakstītāju vārdi;

29.

aicina Komisiju bez turpmākas kavēšanās iesniegt savu priekšlikumu iestāžu nolīgumam, ar ko tiktu izveidots obligāts iestāžu reģistrs interešu grupām un vietējām iestādēm un reģionālām organizācijām, kuras darbojas iestādēs, un prasa šim jautājumam noteikt augstāko prioritāti; prasa reģistrā iekļaut sīku informāciju par to, kurš pārstāv kuru interešu grupu, kādā nolūkā un ar kādiem resursiem un finansējumu;

30.

mudina EP deputātus un Padomes pārstāvjus pārņemt Komisijas praksi, kas noteikta ar tās 2014. gada 25. novembra lēmumu, proti, publicēt informāciju par sanāksmēm, kurās piedalās EP deputāti un Padomes pārstāvji vai viņu darbinieki, no vienas puses, un ieinteresētās personas un pilsoniskā sabiedrība, no otras puses;

31.

aicina Parlamentu, kurš ir pirmais posms šajā procesā, EP deputātiem, kuri vēlas ziņot par saviem kontaktiem ar lobistiem, nodrošināt pieejamu, referentiem paredzētu veidlapu, ko tie varētu pievienot savam ziņojumam, kā arī vietu šāda veida informācijai Parlamenta tīmekļa vietnēs ar norādi uz konkrēto EP deputātu;

32.

atgādina, ka saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 un nolūkā nodrošināt pilnīgu demokrātisku un pārredzamu parlamentāro pārbaudi būtu jāparedz arī piekļuve dokumentiem, kuri izstrādāti pilnvaru deleģēšanas procedūrā (deleģētie akti), jo tie ir nozīmīga Eiropas tiesību aktu daļa, kas ir iemesls, kāpēc būtu pilnībā jānodrošina pienācīga un pārredzama parlamentārā un demokrātiskā pārbaude; šajā saistībā īpaši nosoda pārredzamības trūkumu Eiropas uzraudzības iestādēs (EBI, EAAPI, EVTI), jo nav iesaistīti likumdevēji; ar nožēlu atzīmē, ka vēl nav radīts vienots sekundāro tiesību aktu reģistrs, un aicina Komisiju to izveidot nekavējoties;

33.

atgādina, ka starptautiskiem nolīgumiem ir saistošas sekas un ietekme uz ES tiesību aktiem, un norāda, ka sarunām jābūt pārredzamām visā to gaitā, kas nozīmē, ka iestādēm būtu jāpublicē ES sarunu vedējam piešķirtās sarunu pilnvaras, neapdraudot ES pozīciju sarunās; uzskata, ka principā ar starptautiskiem nolīgumiem saistītajiem dokumentiem vajadzētu būt publiskiem, neskarot likumīgos izņēmumus un nemazinot uzticību starp attiecīgajām pusēm, kura nepieciešama, lai sarunas būtu efektīvas; pauž nožēlu par to, ka Komisija un Padome ierasti klasificē visus ar sarunām saistītos dokumentus, tādējādi ierobežojot iedzīvotāju piekļuvi informācijai; uzstāj, ka būtu sabiedrībai jānodrošina piekļuve visiem attiecīgajiem sarunu dokumentiem, tostarp tiem, par kuriem puses jau ir vienojušās, un izņemot tos, ko uzskata par konfidenciāliem, izklāstot skaidru pamatojumu katrā atsevišķā gadījumā atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1049/2001 9. pantam;

34.

norāda Komisijai, ka saskaņā ar LESD 218. pantu Parlaments ir pilnībā un nekavējoties jāinformē visos procedūras posmos, kamēr sarunas notiek; aicina Komisiju katrā sarunu posmā novērtēt, kurus dokumentus un kādu informāciju var proaktīvi publiskot;

35.

atgādina, ka pārredzamība pastiprina un palīdz īstenot labas pārvaldības principu, kā noteikts Pamattiesību hartas 41. pantā un LESD 298. pantā; tāpēc aicina ES iestādes nodrošināt, ka to iekšējās administratīvās procedūras atbilst šim mērķim;

36.

aicina ES iestādes izstrādāt kopējus noteikumus par administratīvo procedūru īstenošanu un procedūras administratīvo dokumentu iesniegšanai, klasificēšanai, deklasificēšanai, reģistrēšanai un nodošanai atklātībā; cer, ka tiesību akta priekšlikumu ar šādu mērķi var iesniegt nekavējoties;

37.

pauž nožēlu par pārredzamības trūkumu attiecībā uz oficiāla paziņojuma vēstulēm un pārkāpumu procedūrām, ko sāk pret dalībvalstīm; īpaši prasa padarīt sabiedrībai pieejamus dokumentus, ko Komisija nosūta dalībvalstīm saistībā ar šādām procedūrām, un attiecīgās atbildes; turklāt prasa proaktīvi publicēt informāciju par Eiropas Savienības Tiesas spriedumu izpildi;

38.

aicina dalībvalstis nodrošināt pilnīgu pieejamību un īstu pārredzamību attiecībā uz informāciju, kas saistīta ar sarunām par valstu un reģionālajām darbības programmām;

39.

uzskata, ka datu pilnīga pārredzamība un pieejamība ir būtiska, lai novērstu un apkarotu jebkādu ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu; šajā saistībā aicina Komisiju noteikt pienākumu publiskot datus par visiem struktūrfondu finansējuma saņēmējiem, tostarp apakšuzņēmējiem; atgādina, ka pilnīga publisko izdevumu pārredzamība Eiropas Savienībā ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu pārskatatbildību un apkarotu korupciju;

40.

aicina Komisiju uzraudzīt, vai dalībvalstis ievēro informēšanas un ziņošanas pienākumus, kas noteikti Regulā (ES) Nr. 1303/2013, un vajadzības gadījumā noteikt sankcijas, kuras paredzētas minēto pienākumu neizpildes gadījumā;

41.

norāda — lai gan ir panākts progress, sniedzot Parlamenta tīmekļa vietnē informāciju par dažādiem pabalstiem, kurus deputātiem ir tiesības saņemt, un noteikumiem, kas tos reglamentē, šī politika būtu jāturpina, ņemot vērā paraugpraksi valstu parlamentos un darbības, ko jau veikuši atsevišķi deputāti; tādēļ mudina visus deputātus iesaistīties šajos centienos, proaktīvi publiskojot informāciju, kas attiecas uz konkrētām viņu darbībām un izdevumu izlietojumu, lai Parlaments joprojām atrastos avangardā ar centieniem nodrošināt Eiropas Savienībā pārredzamību un atklātību un lai panāktu labāku pārskatatbildību sabiedrības priekšā par publiskajiem līdzekļiem;

42.

atzīmē, ka ECB pēc savas pārredzamības politikas maiņas tagad publicē ECB Padomes sanāksmju protokolus, tomēr pauž nožēlu, ka šajā ziņā ECB joprojām atpaliek no citām pasaules centrālajām bankām; cer, ka tiks īstenoti turpmāki pasākumi, lai uzlabotu ECB komunikācijas kanālu pārredzamību;

43.

turklāt cer, ka nākotnē tiks publiskoti visi dokumenti, kas saistīti ar lēmumiem, kuri pieņemti aktīvu kvalitātes pārbaudes procesā, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas Savienībā; cer, ka pārredzamības prasības tiks arī piemērotas vienotajam noregulējuma mehānismam (VNM), kurš jāsāk īstenot no 2016. gada 1. janvāra;

44.

aicina ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 15. panta 2. punktu izveidoto iestāžu komiteju aktīvāk strādāt un informēt kompetentās komitejas par apspriestajiem jautājumiem; aicina iestāžu komiteju tikties regulārāk un uzsākt iekšējas diskusijas un apspriešanos, aicinot pilsonisko sabiedrību, Eiropas Ombudu un Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju sniegt savu ieguldījumu un ņemt to vērā; aicina minēto komiteju steidzami pievērsties šajā rezolūcijā minētajiem jautājumiem;

45.

uzskata, ka ir būtiski, lai ES aģentūras piemērotu kopēju politiku attiecībā uz interešu konfliktiem; norāda, ka dažos gadījumos līdz šim piemērotā politika paredz noteikumus par CV un interešu deklarāciju publicēšanu attiecībā uz direktora un augstākās vadības amatiem; tomēr ar bažām norāda, ka pienākums publiskot CV un interešu deklarācijas neattiecas uz ekspertiem; aicina aģentūras šo pienākumu attiecināt uz ekspertiem;

46.

prasa Komisijai un aicina Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāru informēt Parlamentu par šajā rezolūcijā izklāstīto ieteikumu īstenošanu;

47.

aicina Komisiju saskaņot kritērijus par struktūrfondu līdzekļu saņēmēju publiskošanu;

48.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai, Ombudam, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam un Eiropas Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/30

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā preambulu, kā arī 3. un 6. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 5., 27., 31., 32., 33. un 47. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, jo īpaši tās 4. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka nevienu cilvēku nedrīkst turēt verdzībā vai nebrīvē, un 14. pantu par diskriminācijas aizliegumu,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā 1996. gada 3. maija Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās I sadaļu un II sadaļas 3. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 6. jūnija paziņojumu par ES stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2014. līdz 2020. gadam (COM(2014)0332),

—

ņemot vērā 2010. gada 19. oktobra rezolūciju par sievietēm nestabilās darba attiecībās (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par netipiskiem līgumiem, drošu profesionālo izaugsmi un jauniem sociālā dialoga veidiem (2),

—

ņemot vērā 2001. gada 20. septembra rezolūciju par uzmākšanos darba vietā (3),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda (Eurofound) 2013. gada ziņojumu “Sievietes, vīrieši un darba apstākļi Eiropā”,

—

ņemot vērā Eurofound 2008. gada ziņojumu “Pasākumi nedeklarēta darba novēršanai Eiropas Savienībā” un 2013. gada ziņojumu “Nedeklarēta darba novēršana 27 ES dalībvalstīs un Norvēģijā — kopš 2008. gada īstenotās pieejas un pasākumi”,

—

ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 24. maija paziņojumu “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem — Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

—

ņemot vērā Pamattiesību aģentūras (FRA) 2015. gada ziņojumu “Darbaspēka smaga ekspluatācija — darbinieki, kas pārvietojas Eiropas Savienībā vai tās robežās. Valstu pienākumi un upuru tiesības”,

—

ņemot vērā FRA 2011. gada ziņojumu “Mājsaimniecībās nodarbināti neatbilstīgi ieceļojušie migranti — pamattiesību jautājumi, kas jārisina Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (5),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 16. oktobra atzinumu par pakalpojumu izveidi ģimenes vajadzībām, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību darba vietā,

—

ņemot vērā 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (6),

—

ņemot vērā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā Eiropas Savienībā sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā (7),

—

ņemot vērā 2008. gada 18. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par to, kā piemērot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (8),

—

ņemot vērā Eurofound 2007. gada ziņojumu “Darba apstākļi Eiropas Savienībā — dzimumu līdztiesības perspektīva”,

—

ņemot vērā Eurofound 2014. gada ziņojumu “Aprūpes sektors — darba apstākļi un nodarbinātības kvalitāte”,

—

ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par migrantēm bez personu apliecinošiem dokumentiem Eiropas Savienībā (9),

—

ņemot vērā 1990. gada 18. decembra Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību,

—

ņemot vērā 1977. gada 24. novembra Eiropas Konvenciju par migrējošo darba ņēmēju juridisko statusu,

—

ņemot vērā 1961. gada 18. aprīļa Vīnes Konvenciju par diplomātiskajiem sakariem,

—

ņemot vērā ANO 2006. gada 13. decembra Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—

ņemot vērā Eurofound 2011. gada ziņojumu “Uzņēmumu iniciatīvas, kas paredzētas strādājošajiem, kuru aprūpē ir bērni vai pieaugušie ar invaliditāti”,

—

ņemot vērā 2011. gada 13. septembra rezolūciju par pirmspensijas vecuma sieviešu stāvokli (10),

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas un Komisijas kopīgi sagatavoto 2014. gada 10. oktobra ziņojumu “Atbilstoša sociālā aizsardzība ilgtermiņa aprūpes vajadzībām novecojošā sabiedrībā”,

—

ņemot vērā Eurofound 2015. gada ziņojumu “Darbs un aprūpes pienākumi — saskaņošanas pasākumi demogrāfisku pārmaiņu apstākļos”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētās nodaļas 2010. gada 26. maija atzinumu “Profesionālu darba vietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu jomā” (11),

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 189 un Ieteikumu Nr. 201 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām, kurus pieņēma SDO Starptautiskajā Darba konferencē 2011. gada 16. jūnijā,

—

ņemot vērā Padomes Lēmumu 2014/51/ES, ar kuru dalībvalstīm atļauj Eiropas Savienības interesēs ratificēt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 2011. gada Konvenciju par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām (Konvencija Nr. 189) (12),

—

ņemot vērā 2011. gada 12. maija rezolūciju par priekšlikumu SDO konvencijai un konvencijas papildu ieteikumam par mājkalpotāju darbu (13),

—

ņemot vērā SDO ziņojumus IV(1) un IV(2) “Pienācīgs darbs mājsaimniecībās nodarbinātām personām”, kurus izstrādāja Starptautiskās Darba konferences 99. sesijā 2010. gada jūnijā, un ziņojumus IV(1) un IV(2) (publicēti divos sējumos) “Pienācīgs darbs mājsaimniecībās nodarbinātām personām”, kurus izstrādāja Starptautiskās Darba konferences 100. sesijā 2011. gada jūnijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0053/2016),

A.

tā kā saskaņā ar SDO Konvenciju Nr. 189 “mājsaimniecībā nodarbināta persona” ir persona, kas veic darbu mājsaimniecībā, iesaistoties darba attiecībās, neatkarīgi no tā, vai šis darbs tiek veikts vienā vai vairākās mājsaimniecībās, bet persona, kas darbu mājsaimniecībā veic tikai laiku pa laikam vai neregulāri un nav iesaistījusies darba attiecībās, nav mājsaimniecībā nodarbināta persona;

B.

tā kā “aprūpe” ir darbs, ko veic publiskās vai privātās iestādēs vai privātā(-s) mājsaimniecībā(-s), lai nodrošinātu personīgu aprūpi bērniem, cilvēkiem, kas ir veci, slimi vai ar invaliditāti; tā kā aprūpes darbu var veikt profesionāli aprūpētāji, kurus var pieņemt darbā publiskas vai privātas struktūras vai ģimenes, vai arī kuri var būt pašnodarbinātas personas un/vai neprofesionālie aprūpētāji, kas parasti ir ģimenes locekļi;

C.

tā kā termins “mājsaimniecībā nodarbināta persona un aprūpētājs” aptver dažādas darba ņēmēju kategorijas, tostarp arī darba ņēmējus, kas dzīvo pie aprūpējamā, ārējus darba ņēmējus, darba ņēmējus, kas veic daļlaika darbu vairākās mājsaimniecībās, ģimenes locekļus, kas veic šādus darba pienākumus, dienas vai nakts aprūpes darbiniekus, bērnu pieskatītājus, viesaukles un dārzniekus, kuru reālā situācija un apstākļi var ievērojami atšķirties;

D.

tā kā saskaņā ar SDO datiem 2010. gadā pasaulē mājsaimniecības darba sektorā bija nodarbināti vairāk nekā 52 miljoni cilvēku un vēl 7,4 miljoni šajā sektorā strādājošo bija jaunāki par 15 gadiem, un tas atbilst 5–9 % no kopējā nodarbinātības līmeņa rūpnieciski attīstītajās valstīs; tā kā saskaņā ar SDO konstatējumiem lielākā daļa šajā sektorā nodarbināto personu ir sievietes, 2010. gadā veidojot 83 % no kopējā mājsaimniecībās nodarbināto personu skaita, un Eiropas Savienībā šajā sektorā ir nodarbināti 2,5 miljoni cilvēku, no kuriem 88 % ir sievietes; tā kā šajā sektorā nodarbināto personu vidū ir vērojams izteikti liels sieviešu īpatsvars; tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji ievērojami palīdz sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos dzimumu līdztiesības mērķus, efektīvi nodrošinot infrastruktūru darba un personīgās dzīves līdzsvara panākšanai daudzās ģimenēs Eiropas Savienībā;

E.

tā kā profesionālizācija ir nodarbinātības un sociālās aizsardzības tiesību piešķiršana noteiktas nozares darba ņēmējiem; tā kā mājsaimniecības darbu un aprūpi var profesionalizēt, apvienojot publisko finansējumu (nodokļu atvieglojumi), sociālo finansējumu (ģimenes pabalsti, palīdzība uzņēmumiem, savstarpējas apdrošināšanas sabiedrībām un veselības apdrošināšanai, uzņēmumu padomēm u. c.) un privāto finansējumu (privātpersonu veikta pakalpojumu apmaksa);

F.

tā kā abās jomās ir plaši izplatīts nelegāls darbs un darba ņēmēju ekspluatēšana;

G.

tā kā mājsaimniecības darbam vai aprūpei ir galvenokārt raksturīgi šādi riski: darba nestabilitāte, ģeogrāfiskā mobilitāte, neparedzams darba laiks, sezonalitāte, mainīgums, darbvietas drošības trūkums, nepastāvīgums, kā arī tas, ka darbs lielākoties ir nedeklarēts;

H.

tā kā saskaņā ar SDO datiem 29,9 % no mājsaimniecībās nodarbinātajām personām nav iekļauti valstu darba tiesību aktos un mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju darbs dalībvalstīs vēl joprojām tiek ļoti reti un nevienmērīgi reglamentēts, un tā rezultātā mājsaimniecībās nodarbinātas personas parasti netiek uzskatītas par tipiskiem vai parastiem darba ņēmējiem, tādējādi nopietni ierobežojot viņu nodarbinātības tiesības un sociālo aizsardzību (14);

I.

tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem, kas nav iekļauti darba tiesību aktos, nevar tikt garantēta droša un veselībai nekaitīga darba vide un šīs personas tiek ievērojami diskriminētas attiecībā uz viņām nodrošināto tiesību un aizsardzības līmeni salīdzinājumā ar valsts vispārējiem standartiem; tā kā šīm personām turklāt nav tiesību pievienoties arodbiedrībām vai kā citādi iesaistīties darba koplīguma slēgšanas sarunās vai arī viņas nav informētas par šādu iespēju, vai arī, to darot, saskaras ar grūtībām, kas viņas padara īpaši neaizsargātas, it sevišķi ierobežotā sociālā nodrošinājuma seguma dēļ (īpaši saistībā ar bezdarbnieka pabalstiem, slimības un nelaimes gadījumu pabalstiem, kā arī grūtniecības un dzemdību, bērna kopšanas un cita veida atvaļinājumiem, kas saistīti ar aprūpi) un tādēļ, ka šīm personām bieži vien netiek nodrošināta aizsardzība atlaišanas gadījumā;

J.

tā kā dažās dalībvalstīs joprojām netiek ievēroti un piemēroti spēkā esoši valsts tiesību akti mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju darba tiesību aizsardzībai;

K.

tā kā šī sektora pareiza reglamentēšana palīdzētu cīnīties pret nedeklarētu darbu;

L.

tā kā daži atbalsta pasākumi šajā sektorā, piemēram, nodokļu samazināšana mājsaimniecības pakalpojumiem Zviedrijā, pakalpojumu apmaksas čeki Francijā vai pakalpojumu kuponi Beļģijā, ir izrādījušies efektīvi nedeklarēta darba samazināšanā, darba apstākļu uzlabošanā un parastu darba tiesību piešķiršanā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem;

M.

tā kā tiek lēsts, ka lielākā daļa no aprūpes darba Eiropas Savienībā pašlaik tiek veikta neoficiāli un bez maksas un aprūpētājus pašus var uzskatīt par neaizsargātu iedzīvotāju kategoriju saistībā ar aizvien lielāku spiedienu sniegt aizvien sarežģītāka un tehniskāka līmeņa aprūpi; tā kā 80 % no visiem aprūpētājiem ir sievietes un tas ietekmē sieviešu nodarbinātības līmeni, darba un privātās dzīves līdzsvaru, dzimumu līdztiesību un labu veselību vecumdienās;

N.

tā kā mājsaimniecības darba sektors, kurā lielākā daļa no darba ņēmējiem ir sievietes, rada labvēlīgus apstākļus darba ņēmēju ekspluatācijai; tā kā šāda ekspluatācija ir nopietns pamattiesību pārkāpums, pret kuru ir jāaizsargā gan darba ņēmēji bez dokumentiem, gan ES dalībvalstu valstspiederīgie;

O.

tā kā FRA uzskata mājsaimniecības darbu un aprūpi par vienu no sektoriem, kuros pastāv visaugstākais nopietnas darba ekspluatācijas risks Eiropas Savienībā; tā kā šī ekspluatācija bieži vien izpaužas kā oficiālu darba līgumu neslēgšana vai tādu līgumu slēgšana, kas neatbilst reāli pildītajiem pienākumiem, zems atalgojums vai bieži vien darbs bez atalgojuma, pārmērīgi ilgs darba laiks, atvaļinājuma nepiešķiršana un seksuāla, rasistiska un/vai uz dzimumu balstīta aizskaršana;

P.

tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām bieži vien prasa strādāt pārmērīgi ilgu darba laiku un 45 % no viņām nav tiesības uz iknedēļas brīvdienām vai apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu (15); tā kā jo īpaši tām mājsaimniecībās nodarbinātām personām, kas dzīvo pie darba devēja, ir tāda atbildība un pienākumi, kas neļauj atpūsties pietiekami ilgu laiku bez pārtraukuma;

Q.

tā kā vairāk nekā vienai trešdaļai mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu nav tiesību saņemt grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu vai izmantot ar to saistītas tiesības un saņemt pabalstus (16) un dažās dalībvalstīs mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem nav tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu;

R.

tā kā daudzas darba vietas veselības un aprūpes sektorā dažās dalībvalstīs joprojām ir slikti apmaksātas, bieži vien nepiedāvā oficiālus līgumus un nenodrošina citas darba pamattiesības, un nav pievilcīgas lielā emocionālā un fiziskā stresa, pārslodzes riska un karjeras attīstības iespēju trūkuma dēļ; tā kā šajā sektorā tiek piedāvātas ļoti ierobežotas apmācības iespējas, turklāt tajā nodarbinātie lielākoties ir gados vecāki cilvēki, sievietes un migrējošie darba ņēmēji;

S.

tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas personas bieži vien strādā nožēlojamos vai bīstamos apstākļos vai arī nav atbilstīgi apmācītas, lai veiktu konkrētus pienākumus, kurus pildot, viņas darba vietā var gūt ievainojumus; tā kā visām mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem neatkarīgi no nodarbinātības veida, t. i., gan oficiāli nodarbinātām personām, gan darba ņēmējiem, ko tiešā veidā nodarbina privātas mājsaimniecības, būtu jāgarantē tādi paši veselības un drošības nosacījumi;

T.

tā kā šo cilvēku darba vietai raksturīgās iezīmes neatbrīvo darba devēju no pienākuma ievērot veselības, drošības un riska novēršanas prasības, kā arī to darba ņēmēju privātumu, kuri paliek darba vietā pa nakti;

U.

tā kā viesaukles ir mājsaimniecībās nodarbinātu personu kategorija, ko bieži vien neuzskata par pastāvīgiem darbiniekiem; tā kā daudzos ziņojumos ir norādīts, ka šo stāvokli var izmantot ļaunprātīgi, piemēram, pieprasot viesauklēm strādāt pārmērīgi ilgu darba laiku; tā kā viesauklēm ir jāsaņem tāda pati aizsardzība kā visām pārējām mājsaimniecībās nodarbinātajām personām;

V.

tā kā lielākā daļa mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju ir migrantes, no kurām liela daļa ir ieceļojušas neatbilstīgi un daudzas ir nepilngadīgas vai veic gadījuma darbus, vai arī ir darba ņēmējas, kuru tiesības un kvalifikācijas netiek atzītas, un tādēļ viņas bieži vien nav informētas par savām tiesībām, viņām ir ierobežota vai problemātiska piekļuve publiskajiem pakalpojumiem, viņas vāji zina vietējo valodu un cieš no sociālas atstumtības;

W.

tā kā migrējoši darba ņēmēji, piemēram, mājsaimniecībās nodarbinātas personas, var tikt pakļauti dažādām diskriminācijas izpausmēm un ir īpaši neaizsargāti pret vardarbību un diskrimināciju dzimuma dēļ, jo bieži vien strādā sliktos apstākļos un oficiāli nenoformētā statusā; tā kā būtu jāveic konkrēti pasākumi, lai nepieļautu sliktu izturēšanos pret migrējošiem darba ņēmējiem, neregulāru samaksu par padarīto darbu, nepamatotu atlaišanu un pret šiem darba ņēmējiem vērstu vardarbību vai seksuālu izmantošanu;

X.

tā kā risks tikt diskriminētiem un ekspluatētiem īpaši apdraud migrantus bez dokumentiem, kas nolemj strādāt mājsaimniecībās; tā kā tas, ka viņiem nav dokumentu, kavē pašiem sevi aizstāvēt un meklēt palīdzību, jo viņi baidās, ka tiks atrasti un deportēti; tā kā šo situāciju izmanto negodīgi darba devēji;

Y.

tā kā ir vērojama satraucoša mēroga diskriminācija, no kuras cieš migrantes bez dokumentiem, kas neiesniedz sūdzības par ļaunprātīgu izturēšanos, nepamatotu atlaišanu no darba, algas neizmaksāšanu un vardarbību, pielīdzināmiem apstākļiem tādēļ, ka viņas nav informētas par savām tiesībām, nepārvalda attiecīgo valodu vai baidās no aizturēšanas vai darba zaudēšanas;

Z.

tā kā migrantes bieži vien izlemj vai ir spiestas meklēt darbu mājsaimniecībās vai aprūpes jomā, jo šāds darbs tiek uzskatīts par pagaidu darbu, kura veikšanai nav vajadzīga augsta kvalifikācija;

AA.

tā kā, pieaugot pieprasījumam pēc palīdzības mājsaimniecības darbu veikšanā un bērnu, cilvēku ar invaliditāti un vecu cilvēku aprūpē, aizvien lielāku daļu no Eiropā iebraucošajiem migrantiem veido sievietes;

AB.

tā kā migrējošas darba ņēmējas bieži vien tiek piespiestas strādāt nelegāli;

AC.

tā kā trešo personu izveidotas aģentūras dažkārt ir saistītas ar sieviešu tirdzniecības un piespiedu darba tīkliem vai citām krimināli sodāmām darbībām, kas saistītas ar sieviešu nelegālu pieņemšanu darbā un dažādu veidu ekspluatāciju; tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 80 % reģistrēto cilvēku tirdzniecības upuru ir sievietes, no kurām 19 % ir cietušas no ekspluatācijas darbā, tostarp mājsaimniecības darbā;

AD.

tā kā ir jāpievērš uzmanība bērnu darbam, aizskaršanai un plaši izplatītiem darba tiesību pārkāpumiem mājsaimniecības darba sektorā;

AE.

tā kā migrantu integrācija darba tirgū ir svarīgs solis virzībā uz iekļaušanu attiecīgajā sabiedrībā un kultūrā;

AF.

tā kā sievietēm uzticētā atbildība par mājsaimniecības darbu ir daudz lielāka nekā vīriešiem un tas netiek novērtēts ne naudas izteiksmē, ne atzīstot šī darba vērtību; tā kā pastāv saistība starp sieviešu nodarbinātības līmeni un viņu pienākumiem ģimenē; tā kā vairāk nekā 20 miljoni Eiropas iedzīvotāju (no kuriem divas trešdaļas ir sievietes) aprūpē pieaugušus apgādājamos un tāpēc nevar strādāt pilnu slodzi, un šī iemesla dēļ palielinās vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība un sievietēm, kurām tuvojas pensionēšanās vecums, ir lielāks risks vecumdienas pavadīt nabadzībā;

AG.

tā kā, neraugoties uz konstatēto tendenci, ka teju 20 % Eiropas iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem un līdz 2050. gadam šo iedzīvotāju īpatsvars sasniegs 25 %, aptuveni 80 % no laika, kas nepieciešams vecāka gadagājuma personas vai personas ar invaliditāti aprūpei, t. i., vairākas dienas nedēļā vai katru dienu, šo pienākumu veikšanai joprojām velta neformālas aprūpes veicēji un/vai ģimenes locekļi un, lai gan aprūpētāju skaits Eiropas Savienībā pieaug, neformālo aprūpi galvenokārt nodrošina sievietes (parasti sievas, pusmūža vecuma meitas vai vedeklas) vecumā no 45 līdz 75 gadiem;

AH.

tā kā krīzes rezultātā ir samazinājušies publiskie ieguldījumi aprūpes sektorā un tādēļ daudzas personas, no kurām lielākā daļa ir sievietes, bija spiestas samazināt savu darba laiku vai pārtraukt strādāt, lai nodarbotos ar apgādājamo personu, vecu, slimu cilvēku vai arī bērnu aprūpi;

AI.

tā kā pieaugošais vecu cilvēku skaits, sarūkošs darbspējīga vecuma cilvēku skaits un publiskā budžeta ierobežojumi ievērojami ietekmē sociālos pakalpojumus un tā kā tas ietekmēs arī cilvēkus, kuriem bieži vien sarežģītos apstākļos darbs ir jāapvieno ar aprūpes pienākumiem;

AJ.

tā kā finanšu un sociālā krīze ir spēcīgi ietekmējuši tās pilsoņus un iedzīvotājus, saasinot nodarbinātības nestabilitāti, nabadzību, bezdarbu un sociālo atstumtību un izraisot situāciju, kad publiskie un sociālās aprūpes pakalpojumi ir pieejami ierobežotā apmērā vai nav pieejami vispār;

AK.

tā kā pašreizējie politikas modeļi ilgtermiņa aprūpes jomā lielākajā daļā dalībvalstu nav piemēroti mūsu novecojošās sabiedrības vajadzībām un tā kā vairākums dalībvalstu savās politikas iniciatīvās līdz šim nav pievērsušās demogrāfisko pārmaiņu jautājuma risināšanai;

AL.

tā kā ir ievērojami mainījušies ģimeņu paradumi, ieražas un veidi un tādēļ mājsaimniecības darba sektorā ir vajadzīgs lielāks skaits darba ņēmēju, mūsdienu mājsaimniecībās ir neizbēgami radušās jaunas prasības pēc aprūpes un atbalsta, jo īpaši gadījumos, kad sievietes strādā ārpus mājas vai ģimeni aprūpē tikai viens no vecākiem;

AM.

tā kā no aprūpes atkarīgi cilvēki dzīvo arī teritorijās, kurām raksturīgs publisko pakalpojumu trūkums, izolācija vai citi apstākļi, kas viņiem apgrūtina piekļuvi profesionālai aprūpei vai publiskām vai privātām aprūpes iestādēm, un tā kā šos no aprūpes atkarīgos cilvēkus var pieskatīt tikai neprofesionāli aprūpētāji, kas bieži vien, bet ne vienmēr ir ģimenes locekļi;

AN.

tā kā vairākās dalībvalstīs trūkst kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu, kas pieejami visiem neatkarīgi no ieņēmumu apmēra, t. i., pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem par pieņemamu cenu visiem to lietotājiem un viņu ģimenēm;

AO.

tā kā, rindām uz atbalsta un aprūpes pakalpojumiem kļūstot aizvien garākām, pieaug nepieciešamība pēc mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem un no šiem pakalpojumiem atkarīgie cilvēki bieži vien tiek nolemti nabadzībai un sociālai atstumtībai;

AP.

tā kā pienācīgas aizsardzības nodrošināšana personām ar invaliditāti, veciem cilvēkiem, slimām, aprūpējamām un nepilngadīgām personām ir būtisks ES princips un tā kā mājsaimniecības darbs un aprūpe ir būtisks sektors šā principa nosargāšanā;

AQ.

tā kā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. un 26. pantā ir noteiktas tiesības uz virkni mājās un dzīvesvietā sniegtu pakalpojumu vai citiem sociālā atbalsta pasākumiem, tostarp individuālu palīdzību;

AR.

tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām ir svarīga ekonomiska un sociāla nozīme, jo viņas galvenokārt nodrošina brīvību citām sievietēm, ļaujot viņām veidot savu karjeru un baudīt sociālo dzīvi, un ļauj cilvēkiem, kuri izmanto viņu pakalpojumus, ne tikai iespēju labāk apvienot darbu ar privāto dzīvi, bet arī rada daudziem cilvēkiem iespēju strādāt;

AS.

tā kā šis sektors ir svarīgs ekonomikai un rada darba iespējas lielai darbaspēka daļai, jo īpaši zemi kvalificētiem darba ņēmējiem;

AT.

tā kā mājsaimniecības darbs un aprūpe ir sektors, kas rada darbvietas; tā kā šīm darbvietām ir jābūt kvalitatīvām, jo darba ņēmēji šajā sektorā rada daudziem cilvēkiem iespējas būt ekonomiski un sociāli aktīviem ārpus mājas;

AU.

tā kā dažās dalībvalstīs plaši izplatīta prakse mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju pieņemšanai darbā ir divpusēja vienošanās starp darba ņēmēju un mājsaimniecības īpašnieku vai aprūpējamo personu, nevis oficiālu instrumentu izmantošana, piemēram, iesaistot valsts struktūras vai sabiedrības un uzņēmumus;

AV.

tā kā mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem ir tiesības uz cilvēka cienīgu dzīvi, kas nozīmē, ka tiek ņemtas vērā viņu vajadzības pēc laba darba, ģimenes un personīgās dzīves līdzsvara, jo īpaši to attiecinot uz mājsaimniecībās nodarbinātām personām, kuras dzīvo pie darba devēja, un viņiem jāpiešķir tādas pašas sociālās un nodarbinātības tiesības kā citiem darba ņēmējiem;

AW.

tā kā SDO Konvencija Nr. 189 un Ieteikums Nr. 201 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām ir vēsturisks starptautisko standartu kopums, kura mērķis ir uzlabot darba apstākļus desmitiem miljoniem mājsaimniecībā nodarbinātu personu visā pasaulē; tā kā lielākā daļa mājsaimniecībā nodarbināto personu ir sievietes un jaunie ar SDO Konvenciju Nr. 189 noteiktie standarti ir svarīgs solis virzībā uz dzimumu līdztiesības panākšanu darba dzīvē un nodrošina sievietēm tiesību aktos noteiktas vienādas tiesības un aizsardzību; tā kā no 22 valstīm, kuras līdz šim ir ratificējušas minēto konvenciju, tikai sešas ir ES dalībvalstis (Beļģija, Somija, Vācija, Īrija, Itālija un Portugāle);

AX.

tā kā SDO Konvencijas Nr. 189 mērķis ir piešķirt tiesības visām mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un novērst pārkāpumus un ļaunprātīgu rīcību;

AY.

tā kā 1990. gada Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību jau ir ratificējušas 48 valstis un vēl 18 citas valstis to ir parakstījušas, bet līdz šim to nav ne ratificējusi, ne parakstījusi neviena ES dalībvalsts;

AZ.

tā kā mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji sniedz svarīgu ieguldījumu sociālās aizsardzības sistēmās, bet debatēs par reformām šajā jomā viņu loma tiek maz pieminēta, pārprasta, netiek iekļauta vai ņemta vērā;

BA.

tā kā mājsaimniecībās nodarbinātu personu vai aprūpētāju nodarbinātības apstākļi dalībvalstīs ievērojami atšķiras — vienās tas ir nepienācīgi apmaksāts un nedeklarēts darbs, ko veic migranti bez dokumentiem, bet citās tie ir mājsaimniecības vai aprūpes pakalpojumi, ko sniedz publiski sociālie dienesti, vai privāti sociālie pakalpojumi, ko sniedz uzņēmumi, aģentūras, apvienības un kooperatīvi, vai arī privātpersonas veic pieņemšanu darbā nepastarpināti;

BB.

tā kā Eiropas Savienībā mājsaimniecības darba un jo īpaši aprūpes sektorā ir nodarbināti arī vīrieši, un tā kā viņiem ir vajadzīga tāda pati aizsardzība un atbalsts, izvairoties no jebkādas ar dzimumu saistītas diskriminācijas un garantējot vienādas iespējas darba tirgū, kā atzīts attiecīgi LESD 19. un 153. pantā;

BC.

tā kā lielākajai daļai privāto darba devēju, kas izmanto mājsaimniecībās nodarbinātu personu pakalpojumus, nav izpratnes par viņu pienākumiem un tiesībām;

BD.

tā kā darba inspekcijas bieži vien neattiecas uz darbu mājsaimniecībās, jo lielākajā daļā dalībvalstu šis sektors netiek uzraudzīts;

BE.

tā kā gan darba tiesību pārkāpumos cietušajiem, gan ļaunprātīgas izmantošanas vai ekspluatācijas upuriem bieži vien ir grūti piekļūt tiesvedības mehānismiem; bailes no izolācijas darba vietā un grūtības piekļūt juridiskam atbalstam var būt noteicošie šķēršļi neatbilstīgi ieceļojošiem migrējošiem darba ņēmējiem mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā;

BF.

tā kā pašreiz spēkā esošā direktīva par drošību un veselības aizsardzību darbā (Direktīva 89/391/EEK) attiecas uz personām, kas mājsaimniecībās un aprūpes jomā tiek nodarbinātas oficiāli, izņemot darba ņēmējus, kurus nepastarpināti pieņem darbā privātas mājsaimniecības,

1.

uzskata, ka mājsaimniecības darbs un aprūpe Eiropas Savienībā kopumā ir jāatzīst par profesiju un reālu darbu, kā arī jāņem vērā tā vērtība, jo, atzīstot šo profesionālo sektoru, iespējams, tiks samazināts nedeklarēts darbs un veicināta sociālā integrācija, un tādēļ aicina ES un dalībvalstis pieņemt kopīgus noteikumus par mājsaimniecības darbu un aprūpi;

2.

aicina Komisiju nākt klajā ar politikas instrumentu kopumu mājsaimniecības darba un aprūpes jomā, ieviešot abās darbības jomās kvalitatīvas vadlīnijas; uzskata, ka šādās iniciatīvās galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, lai tiktu:

3.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos strādāt pie iniciatīvas par jaunām iespējām strādājošiem vecākiem un aprūpētājiem;

4.

aicina dalībvalstis pieprasīt atbilstīgu profesionālo kvalifikāciju dažiem mājsaimniecības darbu veidiem (vecu cilvēku, bērnu un personu ar invaliditāti aprūpei), kuru veikšanai ir vajadzīgas konkrētas prasmes;

5.

uzskata, ka mājsaimniecības darba un aprūpes sektors un profesionālu darbvietu izveide tajā var radīt nodarbinātību un izaugsmi un tādēļ ir nepieciešama taisnīga atlīdzība; uzskata, ka šo jautājumu risinājumus varētu iekļaut sociālās inovācijas modelī;

6.

uzskata, ka profesionālu darbvietu izveide mājsaimniecības pakalpojumu sektorā palielinās sektora pievilcību un sniegto pakalpojumu kvalitāti un veicinās pienācīgas kvalitātes un atzītu nodarbinātību;

7.

uzsver to, cik svarīgi ir veicināt mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju prasmju un kvalifikāciju profesionālo atzīšanu šajā sektorā, lai nodrošinātu viņiem lielākas profesionālās izaugsmes iespējas, kā arī nodrošināt īpašu apmācību personām, kas strādā ar vecu cilvēkiem un bērniem, lai tādējādi veicinātu kvalitatīvu darbvietu izveidi, kas novestu pie kvalitatīvas nodarbinātības un labākiem darba apstākļiem, tostarp oficiālu darba līgumu slēgšanas, piekļuves apmācībai un lielākas atzīšanas sociālā ziņā; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt iegūto prasmju, kvalifikāciju un pieredzes atzīšanu un sertificēšanu, kā arī veicināt profesionālo izaugsmi; uzskata — lai sasniegtu šo mērķi, ir ārkārtīgi svarīgi ieviest apmācības un profesionālo prasmju pilnveides kursus;

8.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis izveidot mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu un aprūpētāju profesionalizācijas, apmācības, nemitīgas prasmju pilnveides un kvalifikācijas atzīšanas sistēmas, tostarp vajadzības gadījumā lasītprasmes nodrošināšanu, lai uzlabotu viņu personīgo, profesionālo un karjeras attīstību;

9.

prasa dalībvalstīm tikmēr reglamentēt mājsaimniecības pārstāvju (darba devēju) un darba ņēmēju attiecības gadījumos, kad darba ņēmēji sniedz maksas pakalpojumus darba devēja mājās;

10.

aicina dalībvalstis izstrādāt īpašu tiesisko regulējumu, kurā paredzēta mājsaimniecības darba veicēju un aprūpētāju legāla un organizēta nodarbinātība un noteiktas attiecīgo iesaistīto pušu tiesības un pienākumi, lai garantētu juridisko noteiktību gan darba ņēmējiem šajā sektorā, gan potenciālajiem darba devējiem; prasa ņemt vērā darba līguma specifiskās iezīmes, kā arī to, ka daudzi darba devēji ir privātpersonas, kas nepārzina juridiskās procedūras;

11.

aicina dalībvalstis izlēmīgi rīkoties mājsaimniecības darba un aprūpes jomā, kas sniedz lielu pievienoto vērtību ekonomikai, atzīstot šo darbu kā profesiju un nodrošinot mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un aprūpētājiem patiesas darba ņēmēju tiesības un sociālo aizsardzību ar darba tiesību aktiem vai kolektīviem līgumiem;

12.

stingri atbalsta SDO Konvenciju Nr. 189 par pienācīgu darbu mājsaimniecībās nodarbinātajām personām, ko papildina Ieteikums Nr. 201, jo tajā tiek vispārēji norādīts, ka darba ņēmējiem ir jābūt iekļautiem darba tiesību aktu tvērumā un prasīts nodrošināt sociālās tiesības, nediskrimināciju un vienlīdzīgu attieksmi;

13.

mudina visas dalībvalstis nekavējoties ratificēt SDO Konvenciju Nr. 189 un nodrošināt tās stingru piemērošanu, lai uzlabotu darba apstākļus un panāktu atbilstību minētās SDO konvencijas pantiem, kā arī SDO 2011. gada Ieteikumam Nr. 201; atgādina, ka saskaņā ar SDO statūtiem valdībām ir pienākums iesniegt minēto konvenciju un ieteikumu savu valstu likumdevējām iestādēm, lai sekmētu šo instrumentu īstenošanai paredzētus pasākumus, un ka konvencijas iesniegšanas mērķis ir veicināt tās ratifikāciju;

14.

uzskata, ka, visām dalībvalstīm ratificējot konvenciju, tiktu sperts svarīgs solis virzībā uz cilvēktiesību veicināšanu un aizsardzību, un tas būtu spēcīgs politisks signāls, ar kuru tiktu nosodīta jebkāda ļaunprātīga izturēšanās, aizskaršana un vardarbība attiecībā uz ikvienu darba ņēmēju, jo īpaši mājsaimniecībās nodarbinātajām sievietēm;

15.

aicina dalībvalstis iekļaut mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētājus visu valsts darba, veselības aprūpes, sociālās aprūpes, apdrošināšanas jomas un nediskriminācijas tiesību aktu tvērumā, atzīstot viņu ieguldījumu ekonomikā un sabiedrības labā; mudina Komisiju attiecīgi apsvērt iespēju pārskatīt ES direktīvas, kurās mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem nav paredzētas tādas pašas tiesības kā citu kategoriju darba ņēmējiem;

16.

ņem vērā dažu dalībvalstu nevēlēšanos pieņemt tiesību aktus, ar kuriem tiek reglamentēta privātā sfēra; tomēr uzskata, ka rīcības trūkums izmaksās dārgi gan sabiedrībai, gan attiecīgajiem darba ņēmējiem; uzsver, ka, ņemot vērā paredzamo pieprasījuma pēc aprūpētājiem palielināšanos, jo īpaši darbam mājas apstākļos, šādi tiesību akti ir nepieciešami, lai pilnībā aizsargātu minētos darba ņēmējus; tādēļ aicina dalībvalstis kopā ar sociālajiem partneriem veikt pasākumus, lai nodrošinātu pienācīgu un atbilstīgu pārbaužu sistēmu, ievērojot 17. pantu SDO Konvencijā Nr. 189, kā arī pienācīgus sodus par to tiesību aktu un noteikumu pārkāpumiem, kuri reglamentē drošību un veselības aizsardzību darbā;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt un ieviest atbilstīga līmeņa drošību un veselības aizsardzību darbā, piemēram, maternitātes tiesību aizsardzību, kā arī veikt pasākumus, lai novērstu ar darbu saistītus negadījumus un traumu un arodslimību riskus; uzsver nepieciešamību uzlabot standartus tiem, kas jau strādā šajā sektorā, nodrošinot uz praksi orientētas apmācības un pārkvalifikācijas sistēmas; uzskata, ka šādā apmācībā būtu jāietver ar stāju un kustībām saistītu risku, kā arī bioloģisku un ķīmisku risku pārvaldība un atbalsta tehnoloģiju izmantošana;

18.

uzskata, ka ir svarīgi cīnīties pret nestabilu un nedeklarētu nodarbinātību, ņemot vērā to, ka šī parādība nopietni ietekmē mājsaimniecībās nodarbinātas personas, tostarp īpaši migrējošas darba ņēmējas, tādējādi pasliktinot viņu jau tā neaizsargāto stāvokli; uzsver to, ka ir svarīgi likvidēt šādu praksi, tostarp bērnu darbu, un saukt pie atbildības vainīgos; šajā sakarībā atbalsta to, ka mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju nestabilā situācija tiek risināta, izmantojot Eiropas platformu cīņā pret nedeklarētu darbu; strādājot nedeklarētu darbu, šīm personām tiek liegts sociālais nodrošinājums un negatīvi ietekmēti viņu darba apstākļi drošības un veselības aizsardzības ziņā; tādēļ sagaida, ka Eiropas Platforma nedeklarēta darba novēršanai vērsīsies pret šo parādību un atturēs no tās, jo ēnu ekonomika apdraud darbvietu drošību, ietekmē aprūpes kvalitāti un daudzu nedeklarēto aprūpētāju darba apstākļus, apdraud sociālās aizsardzības sistēmas ilgtspēju un samazina valsts nodokļu ieņēmumus;

19.

aicina dalībvalstis veikt ieguldījumus lielākā skaitā labāku veidu, kā novērst, konstatēt un apkarot nedeklarētā darba lielo daļu mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā, jo īpaši saistībā ar cilvēku tirdzniecību un ekspluatāciju darba vietā, kā arī gadījumiem, kad uzņēmumi, kas sniedz mājsaimniecības darba un aprūpes pakalpojumus, izmanto nedeklarētu darbu un viltus pašnodarbinātību, lai tādējādi aizsargātu darba ņēmējus un veicinātu pāreju no nedeklarēta darba uz oficiālu nodarbinātību, nodrošinot labāku aizsardzību un labākus, piemērotākus darba kontroles un inspekcijas mehānismus;

20.

mudina dalībvalstis nodrošināt iespējas legālai migrācijai uz ES un ieviest īpašas legālas migrācijas programmas; uzsver to, ka dalībvalstīm ir jānoslēdz divpusēji līgumi ar tām valstīm, kas saskaņā ar statistikas datiem ir valstis, no kurām izceļo mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji, lai reglamentētu cilvēku plūsmu izcelsmes un uzņemšanas valstīs, tādējādi palīdzot cīnīties pret cilvēku tirdzniecības un piespiedu darba tīkliem, tomēr vienlaikus nepieļaujot sociālo dempingu; aicina dalībvalstis ratificēt Starptautisko konvenciju par viesstrādnieku un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību, ko 1999. gada 18. decembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis, pamatojoties uz iepriekšējas pieredzes rezultātā izdarītiem secinājumiem, sekmēt legalizēšanas sistēmu darbību, lai samazinātu varbūtību, ka neatbilstīgi migrējoši darba ņēmēji saskaras ar ekspluatāciju un ļaunprātīgu izturēšanos; stingri mudina dalībvalstis atbalstīt un aizsargāt nedeklarētas mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētājus, kad viņi nolemj izkļūt no slēptas nodarbinātības apburtā apļa;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt to, ka tiek izmeklēti ekspluatācijas un konkrētāk — mājsaimniecības darba veikšanas — nolūkos veiktas nelegālas cilvēku ievešanas gadījumi, lai uzlabotu mehānismu šādu darbību upuru atrašanai un aizsardzībai un iesaistītu NVO, arodbiedrības un visus iedzīvotājus cilvēku tirdzniecības un smagas ekspluatācijas atklāšanas procesā;

23.

prasa Komisijai un dalībvalstīm paplašināt cilvēku tirdzniecības novēršanas nolūkā ieviestos instrumentus un mehānismus, piemēram, atbalsta mehānismus vai pagaidu uzturēšanās atļaujas, un izvērtēt tos, lai palielinātu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā nopietnus darba ekspluatācijas gadījumus, kas nav saistīti ar cilvēku tirdzniecību;

24.

aicina dalībvalstis saskaņā ar 17. pantu SDO Konvencijā Nr. 189 izveidot efektīvus un pieejamus sūdzību iesniegšanas mehānismus un līdzekļus, ar kuriem tiktu nodrošināta atbilstība valstu tiesību aktiem un noteikumiem mājsaimniecībās nodarbināto personu aizsardzības jomā; turklāt aicina dalībvalstis izstrādāt un ieviest pasākumus darba inspekciju, izpildes un sankciju īstenošanai atbilstīgi valsts tiesību aktiem un noteikumiem, ņemot vērā mājsaimniecības darba specifiku; prasa, lai, piemērojot šādus pasākumus, atbilstīgi valsts tiesību aktiem un noteikumiem tiktu paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem var tikt piešķirta piekļuve mājsaimniecībām, pienācīgi ievērojot tiesības uz privātumu; prasa dalībvalstīm atbilstīgi to noteikumiem apsvērt iespēju ieviest mehānismus ļaunprātīgas izmantošanas efektīvai novēršanai, piemēram, inspekcijas mājās, ja ir pamats aizdomām par ļaunprātīgu izmantošanu;

25.

pauž bažas par to, ka nepietiekami tiek veiktas inspekcijas, lai kontrolētu, pārbaudītu un uzraudzītu mājsaimniecībās nodarbinātu sieviešu un aprūpētāju pieņemšanu darbā uzņēmumos vai darbā iekārtošanas aģentūrās, un atkārtoti norāda uz nepieciešamību palielināt publisko inspektoru un inspekciju skaitu, lai nodrošinātu tiesību aktu ievērošanu;

26.

mudina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus inspekciju pastiprināšanai un rast inovatīvas inspekcijas metodes, kas ļauj ievērot privātumu, jo īpaši attiecībā uz privātpersonu mājokļiem, kuros inspektori nevar iekļūt bez tiesas atļaujas, un attiecīgi informēt un apmācīt inspektorus, lai samazinātu sliktu izturēšanos, ekspluatāciju, tostarp finansiālu ekspluatāciju, un vardarbību vai seksuālu vardarbību pret mājsaimniecībās nodarbinātām personām;

27.

aicina dalībvalstis organizēt kampaņas, lai uzlabotu šo jautājumu redzamību un veicinātu vispārējās publiskās un privātās struktūrās sapratni par priekšrocībām, ko sniedz reglamentēts mājsaimniecības darbs un aprūpe, lai radītu cieņu pret šo profesiju un nodrošinātu atzinību mājsaimniecībās nodarbinātām sievietēm un aprūpētājām par svarīgo darbu un ieguldījumu sabiedrības funkcionēšanā; vienlaikus aicina dalībvalstis veicināt informētību par to, ka privātās mājsaimniecībās notiek nopietna ekspluatācija, nosakot par mērķi pilnīgu neiecietību pret šādu mājsaimniecībās nodarbinātu personu ekspluatāciju;

28.

aicina dalībvalstis uzsākt kampaņas, lai veicinātu informētību par mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju, kā arī viņu darba devēju tiesībām un pienākumiem un mājsaimniecības darba sektorā īstenotas ekspluatācijas riskiem un sekām, kā arī sekmētu mājsaimniecības darba un aprūpes atzīšanu; ierosina dalībvalstīm izstrādāt ceļveža programmas;

29.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem ieviest un uzlabot veidus, kā tiek izplatīta informācija par mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju tiesībām, kā arī nodrošināt visiem darba ņēmējiem maksimālu informācijas pieejamību; lai to panāktu, iesaka, pamatojoties uz dalībvalstu paraugpraksi, izveidot informācijas punktus reģionālā un vietējā līmenī, kā arī palīdzības tālruņus un tīmekļa vietnes, lai, tostarp arī informācijas kampaņu veidā, sniegtu palīdzību un informāciju mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem katrā dalībvalstī valsts valodā, kā arī citās attiecīgās valodās; uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām, piemēram, tām, kas strādā ar sievietēm un migrantiem, arī vajadzētu spēt sniegt šādu informāciju; norāda — lai nodrošinātu to, ka darba devēji pilda savus pienākumus, šie instrumenti būtu jāizstrādā tā, lai paraugprakse, attiecīgi ieteikumi un vadlīnijas tiktu sniegtas iespējamajiem darba devējiem, tostarp ģimenēm un aģentūrām, kā arī būtu jānodrošina darba līgumu paraugi;

30.

prasa neatlaidīgi vērsties pret jebkurā sektorā strādājošiem uzņēmumiem, kuru uzņēmējdarbības modelis ir balstīts uz nelegāli nodarbinātu personu ekspluatēšanu, darbības izmaksas saglabājot iespējami zemā līmenī, gūstot maksimāli augstu peļņu un izspiežot no sektora likumīgi darbojošos uzņēmumus;

31.

uzsver svarīgo lomu, ko arodbiedrības var pildīt, organizējot un informējot darba ņēmējus par viņu tiesībām un pienākumiem; norāda, ka tādā veidā mājsaimniecībās nodarbinātas personas var tikt pārstāvētas, paužot vienotu nostāju, var veikt kolektīvas sarunas par saviem darba līgumiem un aizstāvēt savas tiesības un intereses;

32.

aicina nodrošināt sociālo partneru un jo īpaši arodbiedrību labu pārstāvību Eiropas un valstu līmenī, lai atbilstīgi valstu praksei pastiprinātu kolektīvās sarunas šajā sektorā un tādējādi tajā efektīvi uzlabotu un ieviestu pienācīgus darba apstākļus; prasa arī nodrošināt to, lai tiktu pienācīgi pārstāvētas profesionālās organizācijas, organizācijas, kas strādā ar mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem vai viņu vārdā, kā arī citas attiecīgās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, un prasa nodrošināt to, lai tās pilnībā apzinātos problēmas, kas saistītas ar mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā nodarbinātu sieviešu darba tiesību aizstāvību;

33.

pauž nožēlu par to, ka mājsaimniecībās nodarbinātas sievietes un aprūpētājas dažās dalībvalstīs joprojām ir vāji pārstāvētas arodbiedrību organizācijās, un uzsver nepieciešamību veicināt šo darba ņēmēju sieviešu iesaisti arodbiedrību darbībā;

34.

uzsver arī to, ka ir svarīgi valsts līmenī sagrupēt darba devējus federācijās vai cita veida organizācijās, jo uzskata, ka, nepastāvot šādām darba devēju organizācijām, centieni leģitimizēt mājsaimniecības darbu un aprūpi, kā arī uzlabot darba apstākļus un šādu darbvietu pievilcību, būs veltīgi;

35.

norāda, ka privātiem darba devējiem mājsaimniecībās ir visbūtiskākā nozīme taisnīgu darba standartu un tiesību ievērošanā; aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai darba devējiem un darba ņēmējiem būtu pieejama atbilstīga informācija;

36.

aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai labāk uzraudzītu un dokumentētu mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju neaizsargāto un nenovērtēto profesiju un ierosinātu darbības šī jautājuma risināšanai;

37.

prasa Komisijai un kompetentajām Eiropas aģentūrām veikt pētījumu, kurā tiktu salīdzinātas dažādas legalizēta mājsaimniecības darba sistēmas, un savākt datus par stāvokli dalībvalstīs; uzskata, ka šādi dati būtu jāizmanto, dalībvalstīm apmainoties ar labas prakses piemēriem, jo īpaši, lai maksimāli cīnītos pret mājsaimniecībās nodarbinātu personu ekspluatāciju; turklāt aicina Komisiju sākt pētījumu par aprūpētāju un mājsaimniecībās nodarbinātu personu ieguldījumu dalībvalstu sociālās aizsardzības sistēmās un ekonomikā;

38.

mudina veikt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, lai uzlabotu darbības un to ietekmi;

39.

uzskata, ka, pārņemot un pielāgojot konkrētu dalībvalstu paraugpraksi, varētu radīt oficiālus nodarbinātības veidus mājsaimniecībās nodarbinātām personām un aprūpētājiem;

40.

aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot, analizēt un publiskot uzticamus statistikas datus, kas sadalīti pēc vecuma, dzimuma un valstspiederības, lai radītu apstākļus uz informāciju balstītām apspriedēm, kuru laikā tiks meklēti labākie risinājumi profesionālu darbvietu izveidei mājsaimniecības darba sektorā, un prasa, lai Eurofound un EU-OSHA tiktu uzdots izstrādāt metodes aizsardzības nodrošināšanai, sūdzību iesniegšanai un informētības veicināšanai;

41.

aicina Komisiju iekļaut apspriešanos par stāvokli Nodarbinātības (EMCO) komitejas darba kārtībā;

42.

aicina Komisiju un dalībvalstis, pārskatot un ierosinot attiecīgos tiesību aktus vai valstu likumus, attiecīgi nodrošināt to, ka, ievērojot valstu kompetences, tiek ņemtas vērā mājsaimniecībās nodarbināto personu un aprūpētāju intereses;

43.

atzīst milzīgo sociālo un ekonomisko ieguldījumu, ko sniedz par aprūpētājiem un (neoficiālā aprūpē) brīvprātīgajiem strādājoši ģimenes locekļi, un viņu augošo pienākumu nastu, ko rada sniegto pakalpojumu samazināšanās vai to izmaksu palielināšanās;

44.

norāda, ka Eiropas Savienībā palielinās to cilvēku skaits, kuri ilgtermiņā dzīvo aprūpes iestādēs, kā arī padziļinās personu ar invaliditāti sociālā atstumtība, kas ir tiešs to ES saistību pārkāpums, kuras tā ir uzņēmusies atbilstīgi ANO Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas stratēģijai invaliditātes jomā (2010–2020);

45.

uzskata, ka būtu jāstimulē tādu subsidētu mājas aprūpes pasākumu izveide, kas ļautu cilvēkiem ar invaliditāti dzīvot neatkarīgu dzīvi un izvēlēties kvalificētus un profesionālus aprūpētājus, kas viņus aprūpē mājās, jo īpaši smagas invaliditātes gadījumos;

46.

uzsver to, ka dalībvalstīm ir jānodrošina plašāka piekļuve viegli pieejamiem un cenu ziņā pieņemamiem kvalitatīviem un iekļaujošiem bērnu, personu ar invaliditāti un vecu cilvēku aprūpes iestāžu sniegtiem pakalpojumiem, paredzot tam atbilstīgu finansējumu un tādējādi mazinot iemeslus šādu darbu veikt neoficiāli vai nestabilos darba apstākļos un uzlabojot profesionālu aprūpētāju veiktā darba vērtības atzīšanu; uzsver to, ka dalībvalstīm ir jāveido dienesti, kas atbalsta ģimenes un oficiālos un neoficiālos aprūpētājus;

47.

aicina dalībvalstis veicināt pieņemšanu darbā sociālās aprūpes dienestos un rīkoties, lai palielinātu sektora pievilcību pilnvērtīgas karjeras veidošanas aspektā;

48.

mudina dalībvalstis veikt ieguldījumus, lai izveidotu mājsaimniecības darba un aprūpes sektorā stabilas un kvalitatīvas darbvietas, tostarp izmantojot tādus ES fondus kā Eiropas Sociālais fonds (ESF) un ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programma (EaSI);

49.

aicina Komisiju un dalībvalstis stimulēt un sekmēt inovatīvus risinājumus un ieguldījumus sociālajos un veselības aprūpes pakalpojumos, kam piemīt liels darbvietu radīšanas potenciāls un kas ir svarīgi, meklējot risinājumus, lai reaģētu uz mūsu novecojošās sabiedrības vajadzībām un demogrāfiskajām pārmaiņām kopumā, kā arī novērstu krīzes radītās negatīvās sekas sociālajā jomā;

50.

prasa Komisijai dalīties ar informāciju un paraugpraksi, kas iegūta no mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju asociācijām un kooperatīviem, kuri ir daļa no sociālās ekonomikas modeļiem Eiropas Savienībā;

51.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt darba ņēmēju kooperatīvu veidošanu aprūpes un mājsaimniecības pakalpojumu sektorā, īpašu uzmanību pievēršot lauku rajoniem, jo tas radīs pozitīvu ietekmi uz kvalitatīvu un ilgtspējīgu darbvietu izveidi, sevišķi tiem darba ņēmējiem, kuriem ir grūti integrēties darba tirgū;

52.

aicina dalībvalstis rūpēties par to, lai gados jaunas mājsaimniecībās nodarbinātas personas darba dēļ nepamestu mācības;

53.

aicina Komisiju pārskatīt Direktīvu 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, turklāt aicina dalībvalstis konsekventi īstenot šo direktīvu;

54.

prasa dalībvalstīm apsvērt iespēju izveidot stimulus deklarētu mājsaimniecībās nodarbinātu personu un aprūpētāju izmantošanai; mudina dalībvalstis ieviest vienkāršas deklarēšanās sistēmas, lai atturētu darba ņēmējus no nedeklarēta darba un cīnītos pret to, kā to iesaka Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā atzinumā par pakalpojumu izveidi ģimenes vajadzībām, lai palielinātu nodarbinātības līmeni un veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesību darba vietā (SOC/508); iesaka Komisijai veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm, par paraugu izmantojot veiksmīgus modeļus, kas ir pozitīvi ietekmējuši sociālos un nodarbinātības aspektus šajā sektorā, piemēram, Beļģijā ieviestos “pakalpojumu kuponus” vai Francijā izmantotos “vispārējo pakalpojumu dienesta čekus” (CESU);

55.

uzskata, ka ir lietderīgi pielāgot tiesību aktus, lai izveidotu elastīgus, bet galvenokārt drošus noteikumus par līgumiskajām attiecībām starp mājsaimniecībās nodarbinātajām personām un aprūpētājiem un darba devējiem mājsaimniecībās, lai palīdzētu abām pusēm izmantot/piedāvāt mājsaimniecības darba pakalpojumus sev visizdevīgākajā veidā, vienlaikus garantējot darba ņēmēju aizsardzību;

56.

iesaka dalībvalstīm papildināt skaidru regulējumu attiecībā uz mājsaimniecībā strādājošu personu un aprūpētāju legālu nodarbinātību ar mājsaimniecībā nodarbinātām personām un viņu potenciālajiem darba devējiem paredzētiem stimuliem izvēlēties legālu nodarbinātības veidu; turklāt aicina dalībvalstis likvidēt juridiskos šķēršļus, kas patlaban ievērojami samazina ģimeņu iespējas nepastarpināti pieņemt darbā deklarētus darbiniekus;

57.

atkārtoti prasa veidot strukturētu dialogu saistībā ar aprūpes sektoru (17);

58.

aicina dalībvalstis nodrošināt vienādu attieksmi pret viesauklēm gan no ES, gan valstīm, kas atrodas ārpus ES, piešķirot viņām apvienotu uzturēšanās/darba atļauju, kurā norādīts darba laiks, līguma veids un apmaksas nosacījumi; aicina dalībvalstis ratificēt pieņemto Eiropas Nolīgumu par viesaukļu nodarbināšanu; prasa dalībvalstīm uzlabot viesaukļu nodarbinātības aģentūru akreditācijas sistēmu un kontroles mehānismus;

59.

atgādina par nepieciešamību nodrošināt viesaukļu oficiālu atzīšanu saskaņā ar Eiropas Nolīgumu par viesaukļu nodarbināšanu, kā arī palielināt inspekciju skaitu, lai viņas nekļūtu par neoficiālām un lētākām mājsaimniecībā nodarbinātu personu un aprūpētāju aizstājējām;

60.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to, lai mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji Eiropā varētu strādāt cilvēka cienīgos apstākļos un viņiem tiktu garantēts darba un personīgās dzīves līdzsvars, tostarp piemērojot viņiem Darba laika direktīvu (Direktīvu 2003/88/EK), lai darba ņēmējiem tiktu atvēlēti pietiekami ilgi atpūtas periodi un viņi nebūtu spiesti strādāt pārmērīgi ilgu laiku;

61.

prasa dalībvalstīm pieņemt pasākumus darba un ģimenes dzīves apvienošanai, jo tas palīdzēs sievietēm saglabāt apmaksātu darbu un vēlāk samazinās pensiju apmēra atšķirības;

62.

aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai mājsaimniecībās nodarbinātas personas un aprūpētāji saņemtu pensijas atbilstīgi valsts tiesību aktiem;

63.

aicina dalībvalstis, kurās ir noteikta valsts minimālā alga, nodrošināt to, lai visas mājsaimniecībās nodarbinātas personas un darba ņēmēji saņemtu vismaz šo minimālo algu;

64.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un SDO.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/44

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko pieņēma 4. Pasaules konferencē par sievietēm 1995. gadā, un jo īpaši jomu “Sievietes un plašsaziņas līdzekļi”,

—

ņemot vērā 2000. gadā notikušās ANO Ģenerālās asamblejas 23. īpašās sesijas noslēguma dokumentu, kurā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) ir atzītas par sasniegumiem, kas sniedz jaunas iespējas sieviešu tiesību nostiprināšanai, bet arī iespējamus riskus,

—

ņemot vērā 2003. gadā Ženēvā notikušajā Pasaules informācijas sabiedrības samita (WSIS) pirmajā posmā pieņemto Deklarāciju par principiem un Ženēvas Rīcības plānu,

—

ņemot vērā Tunisas saistības un Tunisas programmu informācijas sabiedrībai, kurā izklāstīti finanšu un starptautiskie mehānismi WSIS rīcības programmu īstenošanai, ko pieņēma WSIS otrajā posmā Tunisā 2005. gada 16.–18. novembrī,

—

ņemot vērā atsauces uz sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesību Paziņojumā par WSIS rezultātu īstenošanu un saistīto WSIS+10 redzējumu par WSIS pēc 2015. gada,

—

ņemot vērā rezultātus, kuri gūti 2015. gada 25.–29. maijā Ženēvā notikušajā WSIS forumā “Inovācijas kopā: IKT ilgtspējīgai attīstībai”, kurā piedalījās Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas delegācija,

—

ņemot vērā WSIS 2014. gada darbības virzienus, kas tika apvienoti ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM), lai palielinātu šo divu to globālo stratēģiju sinerģiju, tostarp darbību, kura paredz līdz 2030. gadam radīt iespējas visiem cilvēkiem un veicināt visu cilvēku sociālo, ekonomisko un politisko integrāciju neatkarīgi no viņu vecuma, invaliditātes, ģenētiskajām īpatnībām, dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, rases, sociālās vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai ticības vai ekonomiskā vai cita statusa,

—

ņemot vērā Komisijas izstrādāto Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju 2010.–2015. gadam (SEC(2010)1079), kurā ir iekļautas vairākas darbības, kas attiecas uz sievietēm un internetu, jo īpaši attiecībā uz IKT, un minētās stratēģijas vidusposma pārskatīšanu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (1),

—

ņemot vērā 2015. gada 9. septembra rezolūciju par iespēju radīšanu meitenēm Eiropas Savienībā ar izglītības palīdzību (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020: Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības (EPSCO) padomes 2014. gada jūnija pieņemtos secinājumus “Sievietes un ekonomika — ekonomiskā neatkarība no nepilna darba laika un pašnodarbinātības perspektīvas”, kuros norādīts: “Stratēģijā “Eiropa 2020” ir noteiktas vairākas prioritāras izaugsmes jomas, tostarp “baltās ekonomikas” un zinātnes un tehnoloģiju nozarēs. Lai pilnībā izmantotu Eiropas izaugsmes potenciālu šajās jomās, ir svarīgi pārvarēt dzimumu stereotipus un novērst izglītības un profesionālo segregāciju.”,

—

ņemot vērā 2015. gada 8. oktobra rezolūciju par Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīvas 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos, piemērošanu (3),

—

ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par principa “Vienlīdzīga samaksa vīriešiem un sievietēm par tādu pašu vai vienādas vērtības darbu” piemērošanu (4),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. marta rezolūciju par dzimumu stereotipu izskaušanu Eiropas Savienībā (5),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par digitalizācijas programmu izaugsmei, mobilitātei un nodarbinātībai (6) un jo īpaši tajā minēto “Lielo koalīciju digitālo darbvietu aizpildīšanai”,

—

ņemot vērā digitalizācijas programmas 60. pasākumu, ar ko mudina sievietes veidot ar IKT saistītu karjeru un palielināt IKT nozarē nodarbināto sieviešu īpatsvaru;

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” (COM(2015)0192),

—

ņemot vērā II pīlāru Komisijas izstrādātajā digitālā vienotā tirgus stratēģijā, kura mērķis ir radīt pareizos nosacījumus un vienlīdzīgus konkurences apstākļus un vidi digitālo tīklu un inovatīvu pakalpojumu attīstībai, un III pīlāru, ar ko atbalsta iekļaujošu digitālu sabiedrību, kurā iedzīvotājiem ir atbilstīgās prasmes, lai izmantotu iespējas, ko sniedz internets, un palielinātu izredzes atrast darbu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta C 2015. gadā publicēto pētījumu par sieviešu iespēju palielināšanu internetā,

—

ņemot vērā 7. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulā (ES) Nr. 1303/2013 (7) par vīriešu un sieviešu līdztiesības veicināšanu un nediskrimināciju,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija);

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, un konkrētāk tās mērķus sadaļā “Sievietes un plašsaziņas līdzekļi”, kuros prasīts palielināt sieviešu līdzdalību izpausmē un lēmumu pieņemšanā plašsaziņas līdzekļos un jaunajās komunikāciju tehnoloģijās un ar to starpniecību, un to pieejamību sievietēm, kā arī veicināt līdzsvarotu un no stereotipiem brīvu sieviešu attēlošanu plašsaziņas līdzekļos,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada Eiropas Labas prakses kodeksu attiecībā uz sievietēm un IKT,

—

ņemot vērā 2012. gada padziļināto analīzi “Sievietes IKT nozarē”,

—

ņemot vērā Eiropas Pamattiesību aģentūras (FRA) ziņojumu “Vardarbība pret sievietēm — ES pētījums. Galvenie rezultāti”, kas publicēts 2014. gada martā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (8),

—

ņemot vērā Komisijas izstrādāto ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā un vidusposma ziņojumu par tās īstenošanu,

—

ņemot vērā ES politikas ciklu organizētas un smagas starptautiskās noziedzības jomā, ko sāka īstenot 2014. gadā, un tā prioritāro jomu attiecībā uz cilvēku tirdzniecību,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A8-0048/2016),

A.

tā kā digitalizācija, izraisot īstu apvērsumu, ir krasi mainījusi to, kā cilvēki piekļūst informācijai un to sniedz, sazinās, socializējas, mācās un strādā, radot jaunas iespējas piedalīties politiskās un sabiedriskās diskusijās, izglītībā un darba tirgū, kas paver jaunas izredzes paša noteiktai dzīvei un kam ir milzīgs ekonomiskais potenciāls Eiropas Savienībā un ārpus tās; tā kā digitalizācija neietekmē tikai tirgus, bet arī sabiedrību kopumā;

B.

tā kā informācijas sabiedrība, kuras attīstības virzītājspēks ir informācijas un komunikāciju tehnoloģijas (IKT), sniedz milzīgas labklājības un zināšanu radīšanas un izplatīšanas iespējas, kā to pierāda, piemēram, brīvās un atklātā pirmkoda programmatūras nozare, kas ir mainījusi programmatūras izstrādi, izplatīšanu, atbalstu un lietošanu, tādējādi radot iespējas bagātināt digitālo integrāciju; tā kā digitalizācija sniedz iespējas arī elastīgāk un daudzveidīgāk izmantot laiku un telpu, virzoties uz vienlīdzīgākas sabiedrības modeļu izveidi; tā kā vienlaikus darba tirgus digitalizācija var radīt jaunus atstumtības dimensijas, piemēram, ekonomiskās, sociālās, kulturālās un dzimumu segregācijas risku;

C.

tā kā tikai 9 % izstrādātāju Eiropā ir sievietes, tikai 19 % vadītāju IKT un komunikāciju nozarē ir sievietes (salīdzinoši citās pakalpojumu nozarēs — 45 %), un tikai 19 % uzņēmēju šajā nozarē ir sievietes (salīdzinoši citās pakalpojumu nozarēs — 54 %) (9);

D.

tā kā šīm norisēm ir liels potenciāls vairot sieviešu iespējas, ļaujot piekļūt informācijai un zināšanām ar netradicionāliem līdzekļiem, un nodrošinot platformu izpausmei, kas var iedvesmot rīkoties citus, paverot jaunas iespējas sazināties un īstenot kampaņas, lai aizstāvētu sieviešu un lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un interseksuāļu (LGBTI) personu, kā arī personu ar īpašām vajadzībām, piemēram, invaliditāti, tiesības un brīvības; tā kā sieviešu aktīva līdzdalība informācijas sabiedrībā ir ne tikai taisnīguma un līdztiesības jautājums, bet arī palīdzēs uzlabot sociālos un ekonomiskos apstākļus sabiedrībā un ES konkurētspēju;

E.

tā kā attiecībā uz piekļuvi profesionālās darbības un izglītības iespējām informācijas un komunikāciju tehnoloģiju jomā un datorprasmēm ir ievērojamas dzimumu atšķirības; tā kā digitalizācija spēcīgi ietekmē plašsaziņas līdzekļu satura patēriņu un izplatīšanu, jūtamāk gados jaunāku lietotāju vidū, paverot jaunus saziņas kanālus un palīdzot veidoties mazāk hierarhiskai plašsaziņas līdzekļu videi; tā kā digitalizācija var veicināt sieviešu iespēju palielināšanu, bet var radīt tai arī jaunas grūtības, izplatot negatīvus, pazemojošus un stereotipiskus sieviešu attēlojumus;

F.

tā kā digitālie saziņas kanāli un sociālie tīkli ir īpaši svarīgi vecākiem, kuri ir bērna kopšanas atvaļinājumā, un cilvēkiem, kuri strādā no mājām;

G.

tā kā digitalizācijai ir milzīga ietekme uz darba tirgu, mainot vērtību ķēdes un radot jaunas darba iespējas un elastīgāku darba organizācijas modeli; tā kā digitalizācijas radītās elastīgāku darba režīmu un tāldarba iespējas var kļūt par nozīmīgu instrumentu, ar ko nodrošināt labāku darba un ģimenes dzīves līdzsvaru gan sievietēm, gan vīriešiem; tā kā minētajiem elastīgākajiem darba režīmiem var būt pozitīva loma kā mazāk aizsargāto sieviešu grupu iekļaušanas darba tirgū veicinātājiem; tā kā sievietes tomēr saskaras ar iespējamām negatīvām sekām, piemēram, darba ņēmēju tiesību degradāciju un tradicionālā darba laika izzušanu, kā arī profesionālo un neprofesionālo pienākumu robežām, kas vairo zemu atalgotus un nedrošākus nodarbinātības veidus;

H.

tā kā digitālo prasmju un IT lietotprasmes uzlabošana sniedz unikālu iespēju palielināt sieviešu un meiteņu, kā arī cilvēku ar īpašām vajadzībām, piemēram, personu ar invaliditāti, iekļautību darba tirgū; tā kā sieviešu īpatsvara palielināšana IKT nozarē, kas ieņem vadošu vietu pēc atalgojuma līmeņa, varētu sekmēt sieviešu finanšu spēju nostiprināšanu un neatkarību, kā rezultātā samazinātos kopējā vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība;

I.

tā kā digitalizētā darba tirgū atbildība aizvien vairāk tiek novirzīta no uzņēmuma uz individuālo atbildību, mainot pašnodarbinātu personu un ārštata darbinieku sociālā nodrošinājuma nosacījumus; tā kā politiskie lēmumi skaidri veido šo pārmaiņu iznākumu;

J.

tā kā situācijā, kurā tiek slēgti vairāki individuāli līgumi dažādos uzņēmumos un iestādēs, ir grūtāk uzraudzīt, vai tiek ievērots princips, ka par līdzvērtīgu darbu līdzvērtīgā darbavietā maksājams vienāds atalgojums, kas ir ārkārtīgi svarīgs patiesi vienlīdzīgas sabiedrības princips;

K.

tā kā sieviešu lielāka iesaistīšanās IKT nozarē sekmētu iekšējo tirgu, kurā paredzams darbaspēka trūkums un kurā sieviešu vienlīdzīga līdzdalība radītu aptuveni EUR 9 miljardu ieguvumu ES IKP katru gadu; tā kā sievietes joprojām ir ļoti maz pārstāvētas IKT augstākās izglītības programmās, kur viņu īpatsvars ir tikai apmēram 20 % no šīs studiju jomas absolventiem, un tikai 3 % visu absolvenšu ir diploms IKT jomā; tā kā sieviešu ienākšanai un palikšanai IKT nozarē ir daudzi šķēršļi; tā kā darbaspēka sastāvs, kurā dominē vīrieši — tikai 30 % nozarē nodarbināto ir sievietes —, veicina situāciju, ka daudzas sievietes, kas ieguvušas augstākās izglītības diplomu, pēc dažu gadu nostrādāšanas IKT nozarē to atstāj;

L.

tā kā pētījumā “IKT nozarē strādājošās sievietes” lēsts, ka IKT nozarē Eiropā līdz 2020. gadam trūks 900 000 darbinieku; tā kā IKT nozare strauji aug, katru gadu radot apmēram 120 000 jaunu darbvietu;

M.

tā kā IKT nozarei ir raksturīga īpaši liela vertikāla un horizontāla segregācija, kā arī sieviešu izglītības līmeņa un IKT nozarē ieņemto amatu nesaderība; tā kā mazāk nekā 20 % uzņēmēju IKT nozarē ir sievietes; tā kā vairākums (54 %) IKT nozarē nodarbināto sieviešu strādā zemāk apmaksātos un zemāk kvalificētos amatos, un tikai neliels mazākums sieviešu (8 %) ieņem augsti kvalificētu programmatūras inženieru amatus; tā kā sievietes ir arī nepietiekami pārstāvētas šīs nozares augstākā līmeņa amatos — IKT nozarē 19,2 % darba ņēmēju vadītājas ir sievietes, turpretī citās nozarēs šis īpatsvars ir 45,2 %;

N.

tā kā sievietes vecumā virs 55 gadiem ir īpaši pakļautas bezdarba un nenodarbinātības riskam, jo vidējais nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā 55-64 gadus vecu sieviešu vecuma grupā ir tikai 42 %, kamēr vīriešiem šis rādītājs ir 58 %; tā kā šo risku vēl palielina zems IT lietotprasmes un e-prasmju līmenis; tā kā sieviešu vecumā pēc 65 gadiem digitālo prasmju uzlabošana un ieguldīšana šajās prasmēs palielinātu viņu nodarbinātības iespējas un aizsargātu viņas pret izstumšanu no darba tirgus;

O.

tā kā seksisma un dzimumu stereotipu ietekme ir šķērslis sieviešu un vīriešu vienlīdzības panākšanai un rada slogu ekonomikas attīstībai un ES konkurētspējai, vēl vairāk palielinot jau tā ievērojamās dzimumu atšķirības IKT jomā, plašsaziņas līdzekļos un saistītajās nozarēs; tā kā pastāvošie dzimumu stereotipi apgrūtina sieviešu iespējas pilnībā attīstīt savas spējas kā lietotājām, novatorēm un radītājām; tā kā, lai būtu iespējams panākt izmaiņas, ir vajadzīga skaidra politiskā griba, konkrēta rīcība un pilsoniskās sabiedrības līdzdalība;

P.

tā kā izglītība un apmācība ir izšķiroši faktori, lai nodrošinātu sievietēm plašākas iespējas digitālajā laikmetā un līdz ar to nodrošinātu sabiedrības turpmāko dzīvotspēju; tā kā 60 % ES skolu audzēkņu mācību stundās nekad neizmanto digitālo aprīkojumu; tā kā mazais IKT studijas beigušo sieviešu īpatsvars ir vēl vairāk samazinājies; tā kā sievietes ir ļoti nepietiekami pārstāvētas zinātnes, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātikas (STEM) priekšmetu apguvē, un apmēram puse no šo studiju programmu absolventēm nemaz nesāk strādāt STEM nozarēs; tā kā tādās iniciatīvās kā “Code Week”, IKT labākai izglītībai, “Startup Europe”, Līderu klubs un Digitālo darbvietu lielā koalīcija, kuru mērķis ir vēl vairāk veicināt e-izglītību un e-prasmes, sievietes joprojām nav pietiekami pārstāvētas;

Q.

tā kā saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem digitālo tehnoloģiju un IKT veicināšanai ir nozīmīga loma ES attīstības sadarbības politikā, jo īpaši radot iespējas sievietēm un meitenēm sociālajā un ekonomiskajā jomā un palīdzot viņām izkļūt no nabadzības;

R.

tā kā digitalizācija ar tīmekļa starpniecību palīdz veicināt tiešo demokrātiju, tādējādi ļaujot sievietēm aktīvāk iesaistīties politikā un uzlabojot viņu piekļuvi informācijai;

S.

tā kā digitalizācijas un tiešās demokrātijas sinerģija palielina sieviešu iespējas politiskajās norisēs iesaistīties tieši, apejot tradicionālās politikas struktūras, un tajās pilnvērtīgi un visaptveroši piedalīties;

T.

tā kā IKT līdzīgi citām tehnoloģijām var izmantot arī ļaunprātīgi, lai apdraudētu sievietes, viņu tiesības un brīvības, kā arī kopējās iespējas, izmantojot kiberterorizēšanu, kibervajāšanu un cilvēku tirdzniecību, naida runu, kūdīšanu uz naidu, diskrimināciju un pamattiesību pārkāpumus; tā kā anonimitāte internetā veicina šādu pret sievietēm vērstu vardarbības veidu izplatīšanos; tā kā šādas jaunas problēmas un riski ir jāidentificē un pienācīgi jārisina politikas veidotājiem, kā arī uzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, vienlaikus dodot iespēju apmainīties ar informāciju internetā;

U.

tā kā jaunās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas tiek izmantotas, lai izveidotu kanālus un platformas, kuras veicina zināmus sieviešu, tostarp nepilngadīgu meiteņu, seksuālās izmantošanas veidus; tā kā digitālās platformas izmanto arī, lai komercializētu sievietes ķermeni; tā kā ir vajadzīgs, lai attiecīgie tiesībsargājošo iestāžu darbinieki atzītu digitalizācijas pārveidojošo ietekmi uz šiem noziegumiem; tā kā ir vajadzīgs palielināt attiecīgo izglītības darbinieku informētību par šiem jaunajiem digitālo draudu veidiem un nodrošināt ES un dalībvalstu finansējumu nolūkā atbalstīt gan meiteņu, gan zēnu izglītošanu par interneta drošu un cieņpilnu izmantošanu un ar tiešsaistes dzimumu vardarbības riskiem un iesaistīt zēnus un vīriešus cīņā pret vardarbību pret sievietēm un meitenēm;

V.

tā kā digitālie komunikācijas veidi ir veicinājuši pret sievietēm vērstas naida runas un draudu izplatību, ko pierāda tas, ka 18 % sieviešu Eiropā kopš pusaudžu vecuma ir cietušas no kāda veida uzmākšanās, ko pastrādājušas paziņas internetā, un tas, ka Eiropā ir deviņi miljoni tiešsaistes vardarbības upuru; tā kā ir palielinājies sievietēm izteikto draudu, tostarp nāves draudu, skaits; tā kā sabiedrības — gan plašākas sabiedrības, gan attiecīgajās nozarēs strādājošo, piemēram, policistu vai skolotāju — informētība par vardarbības izpausmēm digitālajā vidē joprojām ir nepietiekama, lai nodrošinātu pieņemamu profilaksi, uzraudzību un palīdzību cietušajiem; tā kā dažādi tiešsaistes vardarbības veidi vēl nav pilnībā atspoguļoti ne krimināltiesībās, ne arī dažos kriminālvajāšanas veidos un kārtībā visās dalībvalstīs; tā kā tiesu sistēmai ir raksturīgs zināms inertums; tā kā par pārkāpējiem un naida paudējiem ļoti reti tiek ziņots, viņu pārkāpumi — izmeklēti, bet viņi paši — tiesāti un notiesāti; tā kā ir nepieciešams ES līmenī atzīt pāridarījumu un vardarbības internetā iespējamo pārrobežu raksturu;

W.

tā kā dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā un dzimumu līdztiesības integrētās pieejas īstenošanu var izmantot kā dzimumu līdztiesības veicināšanas instrumentus; tā kā uz dzimumu pamatota perspektīva būtu jāņem vērā visos Komisijas darba posmos digitalizācijas jomā Eiropā, lai nodrošinātu ka sievietes digitālajās norisēs tiktu ne tikai iekļautas, bet būtu arī to pirmajās rindās;

X.

tā kā sieviešu un meiteņu mazais īpatsvars ar IKT saistītos izglītības virzienos un vēlāk darba tirgū ir sarežģītu procesu rezultāts, kas balstīts dzimumu stereotipos, ar kuriem viņas sastopas kopš agras bērnības un vēlāk izglītībā un profesionālajā karjerā; tā kā sieviešu un meiteņu dalību ar IKT saistītos izglītības virzienos un IKT darba tirgū cita starpā ierobežo šādi faktori: stereotipiska attieksme visa mūža garumā, “tipiski sievišķīgu un vīrišķīgu” nodarbju, vaļasprieku un rotaļlietu nodalīšana, sākot no izglītības pirmajiem līmeņiem, salīdzinošs tādu sieviešu trūkums IKT, kuras citām sievietēm varētu būt kā piemērs, un šajā nozarē, jo īpaši vadošos amatos, strādājošo sieviešu ierobežotā publicitāte,

1.

mudina Komisiju un Padomi pilnībā izmantot informācijas sabiedrības, IKT un interneta potenciālu, lai sekmētu sieviešu iespēju palielināšanu, sieviešu tiesības un brīvības un dzimumu līdztiesību neatkarīgi no vecuma, invaliditātes, ģenētiskajām īpatnībām, dzimuma, seksuālās orientācijas, dzimumidentitātes, rases, sociālās vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai ticības vai ekonomiskā statusa;

2.

uzsver, ka piekļuve internetam ir jauns visiem — vīriešiem, sievietēm, zēniem, meitenēm — nepieciešams pamatpakalpojums, bet internets — būtisks instruments personu ikdienas dzīvē ģimenē, darbā vai mācībās, vai uzņēmumu, publisko iestāžu un organizāciju vadībā, sabiedrības locekļu attiecību tīkla pastāvēšanā un vienlīdzīgu iespēju veicināšanā;

3.

aicina Komisiju izmantot un mērķtiecīgāk izvērst digitalizācijas programmu un digitālā vienotā tirgus stratēģiju, lai novērstu lielās dzimumu atšķirības IKT nozarē, veicinot sieviešu pilnīgu integrāciju nozarē, jo īpaši saistībā ar tehniskajām telesakaru profesijām, veicinot sieviešu un meiteņu izglītību un apmācību IKT jomā un citos STEM priekšmetos, palielināt informētību par sievietēm digitālajā jomā, veicināt dzimumu līdztiesību un sieviešu līdzdalību, nodrošinot labāku piekļuvi finansējumam, sistemātiski veikt ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus un ievērot dzimumu līdztiesības principu budžeta plānošanā darbā pie digitalizācijas programmas un digitālā vienotā tirgus stratēģijas, lai tajās varētu pienācīgi integrēt principu par sieviešu un vīriešu līdztiesību, kas ir viens no Eiropas pamatprincipiem, un atbalstīt pilsoniskās sabiedrības un sieviešu organizāciju centienus iekļaujošu internetu padarīt par realitāti;

4.

aicina ES iestādes un dalībvalstis iekļaut dzimumu perspektīvu visās digitālajās iniciatīvās un atzīt, ka digitālā vide rosina jaunu un spēcīgāku izpratnes vilni par dzimumu līdztiesības jautājumiem; uzsver Komisijai interneta kā līdzekļa iedarbīgumu, piemēram, kampaņu rīkošanā, forumu izveidē un sieviešu pozitīvo piemēru publicitātes vairošanā, kas visi palīdz paātrināt dzimumu līdztiesības sasniegšanu; tādēļ lūdz Komisiju apsvērt iespēju sievietes izvirzīt par digitalizācijas programmas prioritāti, lai jaunais digitālais laikmets varētu kļūt par dzimumu līdztiesības veicināšanas virzītājspēku;

5.

mudina Komisiju plānotajā Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijai 2016.–2020. gadam iekļaut īpašas darbības, ar ko atbalsta sieviešu integrāciju un līdzdalību informācijas sabiedrībā un aktīvi veicina sieviešu tīklus internetā, jo tie apliecina pašu organizētu, augšupēju pieeju sieviešu tiesību palielināšanai un tādēļ tiem vajadzētu saņemt visu nepieciešamo atbalstu, lai varētu darboties ilgtermiņā;

6.

ņem vērā Komisijas paziņojumu “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai”, taču pauž nožēlu par tā šauro ievirzi, jo tajā ir nepietiekami novērtēts digitalizācijas ievērojamais potenciāls attiecībā uz iekļaujošu, vienlīdzīgu un līdzdalību veicinošu sabiedrību un nav pietiekami novērtētas iespējas, ko mērķtiecīgs atbalsts un finansējuma infrastruktūra var nodrošināt sieviešu iespēju vairošanā;

7.

prasa stingrāku uzsvaru IKT nozarē un digitālajā tirgū likt uz bezmaksas un atvērtā pirmkoda programmatūru; uzskata bezmaksas un atvērtā pirmkoda programmatūru par būtisku instrumentu dzimumu līdztiesības veicināšanā un digitālā tirgus un IKT nozares demokratizācijā; uzsver vajadzību vairot izpratni par dzimumu līdztiesības jautājumiem arī atvērtā pirmkoda programmatūras nozarē;

8.

aicina ES un dalībvalstis izstrādāt, atbalstīt un īstenot ANO un tās struktūru popularizētās darbības, jo īpaši saistībā ar Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kā arī Pasaules informācijas sabiedrības samitiem (WSIS), lai sekmētu pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm digitālajā laikmetā Eiropas un pasaules līmenī; aicina dalībvalstis savstarpēji darīt zināmu un apmainīties ar paraugpraksi nolūkā veicināt sieviešu līdztiesīgu iesaisti digitālās nozares norisēs Eiropā;

9.

aicina dalībvalstis, lai informācijas sabiedrībā un IKT nozarē panāktu dzimumu līdztiesību, izveidot daudzgadu rīcības plānus šādos nolūkos: uzlabot sieviešu piekļuvi informācijas sabiedrībai, uzlabot un palielināt sieviešu iespējas izmantot IKT, palielināt sieviešu nozīmīgumu IKT nozarēs, uzlabot sieviešu zināšanas par IKT ar izglītību un apmācībām, veicināt nodarbinātību un uzņēmīgumu sieviešu vidū, regulāri izmantojot internetu un digitālos pakalpojumus, izstrādāt dzimumu līdztiesību popularizējošus digitālos materiālus, nodrošināt vienlīdzības vērtību pastāvīgu apmaiņu, izplatīšanu un izziņošanu, veicināt IKT instrumentu pieejamību un izmantot tos dzimumu diskriminācijas apkarošanai, piemēram, attiecībā uz dzimumu vardarbību, veicināt starptautisko sadarbību, veicināt darba un privātās dzīves līdzsvaru un izstrādāt, īstenot, izplatīt un novērtēt dzimumu līdztiesības politiku un plānus;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis labāk izmantot digitalizācijas ievērojamo potenciālu visu līmeņu politiskajā līdzdalībā un sieviešu iesaistīšanā lēmumu pieņemšanas procesos, piemēram, ar elektronisko balsošanu; uzsver, ka digitalizācijai un e-pārvaldes iniciatīvam ir lielas iespējas attiecībā uz informācijas pieejamību, lēmumu pieņemšanas procesiem, pārskatāmību un lielāku pārskatatbildību; turklāt uzsver, ka IKT var ievērojami palielināt sieviešu spēju piedalīties aptaujās un diskusiju forumos, kā arī iesniegt anonīmi sūdzības un ziņot par pārkāpumiem;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt digitalizāciju politikā, lai atbalstītu tiešo demokrātiju, nodrošinot visu pilsoņu aktīvāku iesaisti un tādējādi atmetot novecojušas sistēmas un pārvarot šķēršļus, kuri sievietēm un nepietiekami pārstāvētām personu grupām rada grūtības, kad tās cenšas uzlabot savas pozīcijas vēlēšanu un institucionālajā vidē; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt un tālāk attīstīt tiešsaistē veiktas balsošanas metodes vēlēšanu rīkošanai, tādējādi likvidējot šķēršļus, kuri bieži jo īpaši ietekmē sievietes;

12.

aicina Komisiju pilnībā izmantot programmu “Eiropa pilsoņiem”, lai īpaši pievērstos pilsoniskās sabiedrības un sieviešu organizācijām, kas strādā saistībā ar digitalizāciju un IKT saistītās jomās, nolūkā uzlabot sieviešu pilsoniskās un demokrātiskās līdzdalības nosacījumus, un gaidāmajā īstenošanas izvērtējumā īpašu uzmanību pievērst dzimumu līdztiesības mērķu sasniegšanai;

13.

uzsver, cik nozīmīgi sieviešu līdzdalības stiprināšanā demokrātiskajos procesos var būt jaunie plašsaziņas līdzekļi; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt sieviešu pilnu līdzdalību plašsaziņas līdzekļos, arī vadības līmenī, kā arī regulatīvās un uzraudzības iestādēs, lai censtos sasniegt lielāku dzimumu līdztiesību mediju jomā un cīnītos pret sieviešu stereotipisku un neprecīzu attēlošanu; mudina Komisiju turklāt veicināt tādu tīklu izveidi pilsoniskās sabiedrības organizācijās un profesionālo plašsaziņas līdzekļu organizācijās, kuru nolūks būtu uzlabot sieviešu iespējas aktīvi iesaistīties un atzīt plašsaziņas līdzekļu nozarē strādājošo sieviešu specifiskās vajadzības;

14.

uzsver starptautiskās pilsoniskās sabiedrības lomu interneta uzraudzībā ar tādu forumu starpniecību kā Globālais Interneta forums; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties ar vietējām un starptautiska līmeņa pilsoniskās sabiedrības organizācijām digitālajā jomā un atbalstīt tās, un veicināt sieviešu un meiteņu līdzdalību un pārstāvētību visos šajos forumos un tīklos;

15.

uzskata, ka bezmaksas platjoslas interneta pieejamība visiem, vismaz sabiedriskās vietās, uzlabotu sieviešu spēju izmantot digitālās iespējas un palielinātu viņu izredzes piekļūt darba tirgum, kas veicinātu arī sociālo integrāciju un pozitīvas tendences vides un ekonomikas jomā; aicina Komisiju atzīt, cik svarīgi ir paplašināt digitalizācijas programmas darbības jomu, attiecinot to uz lauku apvidiem, lai neviens iedzīvotājs, jo īpaši sievietes, nebūtu atstumts vai izolēts, un lai visiem būtu pieejamas digitālās jomas sniegtās iespējas;

16.

aicina Komisiju, dalībvalstis un sociālos partnerus veicināt dzimumu līdztiesību IKT un citu attiecīgu nozaru uzņēmumos, pārstāvības organizācijās un mācību iestādēs, tostarp atbildīgos amatos, cieši uzraudzīt un kontrolēt gūtos panākumus un apmainīties ar paraugpraksi šajā jomā;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai novērstu nepietiekamo sieviešu pārstāvību IKT nozarē, jo īpaši augstākos amatos un valdēs; mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt, ka direktīvas projekts par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū un saistītiem pasākumiem sniedz reālu iespēju mainīt korporatīvo kultūru, kas ietekmētu visus uzņēmumu hierarhijas līmeņus, un tādēļ mudina atsākt darbu pie direktīvas Padomē; atgādina Komisijai par tās pienākumu veikt jebkurus pasākumus, kas varētu palīdzēt atbloķēt Padomē iestrēgušos ES tiesību aktus par pārredzamību un labāku dzimumu pārstāvības līdzsvaru, pieņemot sievietes darbā amatos, kuros jāpieņem lēmumi;

18.

aicina dalībvalstis pievērsties jautājumam par dzimumu atšķirībām IKT nozarē, uzsverot daudzveidības ekonomisko pamatojumu un radot vairāk un lielākus stimulus gan uzņēmumiem, gan sievietēm, piemēram, pozitīvus paraugus un karjeras iespējas, lai sekmētu minētajā jomā strādājošo sieviešu publicitāti;

19.

mudina Komisiju un dalībvalstis aizsargāt darba ņēmēju pamattiesības un nodrošināt darba ņēmēju sociālo aizsardzību, kā arī novērst nestabilus darba apstākļus; mudina Komisiju ierosināt un dalībvalstis turpināt izstrādāt jaunus aizsardzības mehānismus, kas ir pielāgoti darbam un karjeras veidošanai atbilstīgi digitalizācijas iespējām, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu stāvoklim; uzsver darba koplīgumu slēgšanas nozīmīgumu visos līmeņos, jo īpaši jomās, kuras ļoti ietekmē digitalizācija, nolūkā garantēt to, ka tiek ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu, un digitalizācijas laikmetā pasargāt darba vietu kvalitāti un darba vietu drošību; norāda — lai garantētu darba ņēmēju personas datu aizsardzību, ir jāparedz vajadzīgie vispārējie sistēmas nosacījumi;

20.

mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt visu to potenciālu attiecībā uz darba un privātās dzīves līdzsvaru, kas piemīt digitalizācijas piedāvātajam elastīgumam, vienlaikus uzsverot to, ka darba tirgus digitalizācija prasa pielāgot gan darba tirgus politiku, gan sociālā nodrošinājuma sistēmas; aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā Komisijas ceļvedi “Jauns sākums to darba un privātās dzīves līdzsvara problēmu risināšanai, ar kurām saskaras strādājošās ģimenes”, apzināt digitalizācijas piedāvātās iespējas un radītās problēmas saistībā ar darba apstākļiem un nepieciešamību pielāgot darba vietu, attīstīt prasmes un mūžizglītības iespējas, jo īpaši attiecībā uz darba ņēmējiem, kam ir aprūpes pienākumi; aicina dalībvalstis un Komisiju mērķtiecīgi ieguldīt digitalizētā darba vidē, lai visiem uzlabotu darba un privātās dzīves līdzsvaru;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt mūžizglītību, kā arī mācības un programmas, kas palīdzētu to dalībniekiem pielāgoties vai mainīt karjeras virzību, ņemot vērā augošo pieprasījumu pēc e-prasmēm daudzās dažādās nozarēs, pievēršot īpašu uzmanību sievietēm vecumā virs 55 gadiem, lai pasargātu viņas no izstumšanas no darba tirgus;

22.

saistībā ar visiem šajā jomā veiktajiem pasākumiem aicina radīt uzņēmumiem pēc iespējas mazāku birokrātisko slogu; norāda, ka pārmērīga birokrātija var apdraudēt pasākumu pieņemšanu, tādējādi izraisot darbvietu zudumu un pārvietošanu; atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstīs, kurās tradicionāli ir izplatīta darba ņēmēju līdzdalība lēmumu pieņemšanā, abas nozarē iesaistītās puses ir panākušas realizējamus un uz vienprātību balstītus kompromisus; uzskata, ka darba ņēmēju līdzdalība lēmumu pieņemšanā ir paraugprakses piemērs Eiropas ekonomikām;

23.

konstatē, ka sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirības joprojām ir viena no galvenajām problēmām saistībā ar dzimumu atšķirībām IKT nozarē, un tādēļ aicina dalībvalstis beidzot sākt aktīvi īstenot Komisijas ieteikumu par to, kā stiprināt principu par vienādu darba samaksu sievietēm un vīriešiem, veicinot pārredzamību un pastāvīgu pozitīvu rīcību, vēlams tiesību aktos, un ieviest atalgojuma pārredzamības pasākumus un dzimumneitrālu darba novērtējumu; aicina Komisiju tās 2016. gada darba programmas iniciatīvā “Jaunas iespējas strādājošiem vecākiem” risināt vienlīdzīgas darba samaksas jautājumu, jo darba samaksas atšķirības pieaug vēl vairāk, kad cilvēki kļūst par vecākiem;

24.

norāda, ka sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirību rezultāts ir vēl lielākas pensiju atšķirības; uzsver — kā norādījis Komisijas priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker, ir jāievēro princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu tajā pašā darbavietā saņem vienādu darba samaksu;

25.

mudina dalībvalstis ieviest tādas nodokļu un pabalstu sistēmas, kas nepadara neizdevīgāku strādāšanu vai lielākas slodzes strādāšanu otram ģimenes loceklim, jo sievietes bieži ir otrās ienākumu saņēmējas un šādos gadījumos ļoti bieži strādā IKT nozarē;

26.

norāda, ka sievietes, kas nodarbinātas IKT nozarē, joprojām saskaras ar sieviešu un vīriešu atalgojuma un karjeras attīstības iespēju atšķirībām; uzsver, ka netiek ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu tajā pašā darbavietā saņem vienādu darba samaksu, kaut gan tas ir viens no sociālā taisnīguma galvenajiem pīlāriem darba tirgū, kas tāpēc būtu jāaizsargā pirmām kārtām; atgādina, ka nevienlīdzībai attiecībā uz vienādu darba samaksu un vienādām karjeras iespējām nedrīkst atļaut iesakņoties digitālajā ekonomikā; uzsver, ka sieviešu augošā dalība darba tirgū un ieguldījumi sociālās iekļaušanas politikā palīdzēs samazināt sieviešu un vīriešu pensiju atšķirību; uzsver to, cik liela nozīme nolūkā pasargāt darbavietu kvalitāti un drošību digitalizācijas apstākļos ir darba koplīgumu slēgšanai arī digitālajā tirgus ekonomikā;

27.

atzinīgi vērtē daudzās iespējas un lielo elastību, ko digitālais laikmets sniedz darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām, tostarp iespējas uzlabot darba un privātās dzīves līdzsvaru, jo īpaši saistībā ar mazu bērnu vecāku un personu ar invaliditāti stāvokli darba tirgū; aicina Komisiju un dalībvalstis rast risinājumus situācijai attiecībā uz IKT nozarē izplatīto elastīgo darba režīmu un darbvietu drošību, bet vienlaikus uzsver ar šīm jaunajām tendencēm saistītās jaunās problēmas un aicina dalībvalstis panākt pietiekamu sociālo nodrošinājumu; aicina paredzēt darba ņēmējiem “tiesības atslēgties no sistēmas” ārpus saskaņotā darba laika;

28.

pievērš uzmanību tam, ka digitalizācijas radītais elastīgums var sekmēt arī nedrošu nodarbinātības paveidu rašanos; uzsver, ka ar darbu saistītas garīgās veselības problēmas, piemēram, izdegšana, ko izraisa pastāvīga pieejamība, rada nopietnu risku; tādēļ aicina nodrošināt darba ņēmējiem paredzētā atpūtas laika pilnīgu ievērošanu un uzsver vajadzību darba attiecībās ar elastīgu darba laiku ievērot darba laika nosacījumus, lai saglabātu atsevišķo dalībvalstu darba tiesību aktiem atbilstīgas darba laika robežas;

29.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt dzimumu līdztiesību izglītības nozarē, veicinot digitālās prasmes un sieviešu un meiteņu līdzdalību IKT izglītībā un apmācībā, iekļaujot programmēšanu, jaunos plašsaziņas līdzekļus un tehnoloģijas visu līmeņu un visu veidu izglītības un apmācības programmās, kā arī ārpusklases un neformālajā izglītībā, tostarp attiecībā uz mācībspēkiem, lai samazinātu un novērstu digitālo prasmju trūkumu un mudinātu meitenes un jaunietes izvēlēties veidot karjeru zinātņu un IKT jomā; šajā sakarībā uzsver to, cik svarīgi ir atvērtie izglītības resursi, kas ikvienam nodrošina labāku izglītības pieejamību, un apmaiņa ar paraugpraksi par to, kā vislabāk integrēt dzimumu līdztiesības jautājumus IKT jomā;

30.

mudina dalībvalstis ieviest konkrētam vecumam piemērotu ar IKT saistītu mācību vielu sākotnējos skolu izglītības posmos, īpašu pievēršoties tam, lai rosinātu meiteņu interesi par digitālo jomu un sava talanta attīstīšanu tajā, un mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt meiteņu izglītošanu STEM priekšmetos no agra vecuma, ņemot vērā to, ka meitenes savā izglītības ceļā izvēlas neturpināt mācīties tālāk ar zinātni, tehnoloģijām, inženierzinātnēm un matemātiku saistītus priekšmetus ar šiem priekšmetiem saistītu dzimumu stereotipu, pozitīvu piemēru trūkuma un nodarbību un rotaļlietu nošķirtības pēc dzimuma dēļ, kā rezultātā sievietes ir nepietiekami pārstāvētas minēto priekšmetu mācību programmās augstskolu līmenī, kas vēlāk attiecīgi ietekmē arī darba tirgu; tāpēc uzsver, ka gan jārisina gan dzimumu stereotipu, gan digitālās izglītības jautājums, sākot no pamatskolu izglītības un turpinot visos izglītības līmeņos līdz pieaugušo izglītībai un mācībām no darba tirgus atstumtiem cilvēkiem;

31.

mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt izglītību un mūžizglītību, kas īpaši paredzēta vecāka gadagājuma sievietēm viņu darba mūža garumā un pēc tam, jo īpaši sievietēm, kas ir uzņēmušās aprūpes pienākumus, un sievietēm, kas ir izvēlējušās uz laiku pārtraukt karjeru vai atgriežas darba tirgū, lai viņas neatpaliktu no aktuālajām norisēm arvien straujākajā pārejā uz digitalizāciju;

32.

norāda, ka izglītībai digitālo tehnoloģiju, IKT un kodēšanas jomā no agrīna vecuma ir īpaši svarīga loma iespēju radīšanā meitenēm, ieinteresējot viņas par šo jomu un palīdzot pārvarēt dzimumu stereotipus; uzsver — lai palielinātu sieviešu pārstāvētību digitālajā nozarē, būtiski svarīga ir viņu pārstāvētība STEM priekšmetos augstākās izglītības līmenī;

33.

aicina dalībvalstis pievērsties jautājumam par dzimumu atšķirībām IKT nozarē, radot vairāk stimulu un atbalsta struktūru sievietēm, piemēram, pozitīvus paraugus, pieredzes nodošanas programmas un karjeras iespējas, lai sekmētu informētību par sievietēm minētajā jomā; tāpēc aicina dalībvalstis pielāgot izglītības sistēmas nolūkā veicināt STEM priekšmetu pasniegšanu un interesi par tiem kopumā un jo īpaši attiecībā uz studentēm;

34.

uzsver IKT, konkrētāk — tiešsaistes mācību kursu — nozīmīgumu meitenēm un sievietēm un arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, piemēram, personām ar invaliditāti, lauku un attālāko reģionu iedzīvotājiem, kā arī tāldarba sniegtās iespējas, kas palīdz uzlabot šo iedzīvotāju grupu izglītību un palielināt viņu izredzes uz finansiālo neatkarību;

35.

ņem vērā svarīgo lomu un milzīgo potenciālu, kas attiecībā uz iespēju radīšanu sievietēm un meitenēm un viņu virzīšanā uz digitālo nozari piemīt formālajai izglītībai un ikdienējai un neformālai izglītošanās mākslas un dizaina jomā, radošajās nozarēs un kultūras nozarei; tāpēc uzsver, cik nozīmīgi ir saistīt STEM priekšmetus ar izglītības un mākslas veidotajām ekonomikas nozarēm, pārveidojot STEM priekšmetus par STEAM priekšmetiem;

36.

aicina Komisiju veicināt digitālās tehnoloģijas kā līdzekli, lai samazinātu šķēršļus iekļūšanai darba tirgū, izmantojot mūžizglītību, un noteikt ES kritērijus publiskiem un privātiem ieguldījumiem prasmju veidošanā, izsakot tos procentos no IKP;

37.

mudina Komisiju un dalībvalstis jo īpaši ar informatīvajām un izpratnes veicināšanas kampaņām veicināt sieviešu līdzdalību tādās uzņēmējdarbības nozarēs, kas stereotipiski tiek uzskatītas par vīriešiem domātām, kā tas ir arī digitalizācijas gadījumā; uzsver vajadzību organizēt izpratnes veicināšanas, mācību un dzimumu līdztiesības sekmēšanas kampaņas visiem digitalizācijas politikā iesaistītajiem dalībniekiem;

38.

atzinīgi vērtē Eiropas Labas prakses kodeksu attiecībā uz sievietēm un IKT un prasa to plaši un aktīvi īstenot; atzinīgi vērtē Eiropas mēroga Digitālo darbvietu lielās koalīcijas izveidi un mudina tajā iesaistītos uzņēmumus īpaši pievērsties sieviešu darbā pieņemšanas iespējām un vienlīdzīgām karjeras iespējām;

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot uz vecākiem orientētas programmas nolūkā iepazīstināt viņus ar viņu bērnu izmantotajām IKT, tādējādi uzlabojot pieaugušo informētību par to kādas satikšanās un attiecības ir iespējamas tiešsaistē, un samazinot attiecībā uz IKT nozari pastāvošās paaudžu atšķirības;

40.

uzsver, cik svarīgi ir uzlabot digitālo līdzekļu lietošanas prasmes nolūkā veicināt to sieviešu stāšanos darbā IKT uzņēmumos, kurām dažādu iemeslu dēļ nav šo specifisko prasmju; norāda — ja tas netiks izdarīts, sieviešu piekļuve minētajai nozarei būs vēl vairāk apgrūtināta; atgādina, ka šādu mācību kursu finansēšanā var piedalīties Eiropas Sociālais fonds;

41.

uzsver, cik svarīgi nolūkā samazināt darba tirgus pieejamību ierobežojošos šķēršļus ir visu izglītības līmeņu mācību programmā integrēt kodēšanu, jaunos plašsaziņas līdzekļus un tehnoloģijas, un norāda uz digitālo prasmju potenciālu; norāda, cik svarīgs nolūkā pārvarēt dzimumu nevienlīdzību šajā jomā ir pastāvīgs dialogs ar sociālajiem partneriem.

42.

mudina Komisiju saskaņā ar digitālā vienotā tirgus stratēģiju un jo īpaši saistībā ar atsauci uz iekļaujošas e-sabiedrības veidošanu popularizēt sieviešu līdzdalību, izstrādājot izmēģinājuma projektu Eiropas tiešsaistes universitātei, kas īpaši vērsta uz IKT un inženiertehniskajām zinībām, un ieviešot pielāgotas stipendiju programmas sievietēm IKT un jauno plašsaziņas līdzekļu jomā;

43.

aicina Komisiju un dalībvalstis, kā arī uzņēmumus veicināt dzimumu līdztiesību IKT nozarē, vācot pēc dzimuma iedalītus datus par IKT lietojumu, izstrādājot mērķus, rādītājus un etalonus nolūkā sekot tam, kā attīstās IKT pieejamība sievietēm, un veicināt paraugprakses piemēru apmaiņu starp IKT uzņēmumiem;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt atbalstu iespēju radīšanai sievietēm digitālajās nozarēs un IKT attīstības sadarbībā un ES ārējās attiecībās, veicinot digitālo izglītību un radot iespējas sieviešu uzņēmējdarbībai ar dažādiem instrumentiem, tostarp mikrofinansējuma shēmām un atbalsta tīkliem;

45.

aicina dalībvalstis un Komisiju darīt pieejamus līdzekļus, uzlabot esošo finansējuma piesaistes iespēju pieejamību sievietēm uzņēmējām, un, ja vajadzīgs, darīt pieejamus līdzekļus sievietēm uzņēmējām, kas vēlas radīt ar IKT saistītus uzņēmumus un jaunus digitālos uzņēmumus, kā arī sieviešu darbaudzināšanas tīklus un tīklus informācijas apmaiņai starp līdziniekiem, veicinot inovācijas un investīcijas Eiropas Savienībā; mudina dalībvalstis piedāvāt pienācīgu finansiālo atbalstu un apmācību sievietēm,, kurs plāno veidot karjeru digitalizācijas jomā, lai rosinātu sieviešu uzņēmējdarbību šajā nozarē;

46.

uzskata, ka jo īpaši attiecībā uz digitālā vienotā tirgus stratēģijas mērķi radīt pareizos apstākļus inovatīvai un konkurētspējīgai IKT videi un uzlabot MVU un jaundibinātu uzņēmumu finansēšanas iespējas īpaša uzmanība ir jāpievērš sieviešu piekļuvei finansējumam un finanšu pakalpojumiem; norāda, cik nozīmīga sieviešu uzņēmējdarbībā ir sieviešu piekļuve mikrofinansējumam;

47.

aicina Komisiju saistībā ar digitalizācijas programmu rūpīgi uzraudzīt un izvērtēt integrētās pieejas dzimumu līdztiesībai piemērošanu un dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā attiecībā uz ES finansējumu saskaņā ar Kopīgo noteikumu regulas par Eiropas fondiem (2013. gada 17. decembra Regulas (ES) Nr. 1303/2013) 7. pantu un aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sieviešu organizāciju iesaistīšanos finansēšanas programmu uzraudzības komitejās, lai garantētu, ka tiek īstenotas mērķtiecīgas darbības sieviešu lomas stiprināšanai IKT nozarē; atgādina par Komisijas apņemšanos attiecībā uz dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā;

48.

aicina Komisiju ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektu, analizējot un ziņojot par līdzdalību partnerībā arī attiecībā uz digitalizācijas programmu;

49.

aicina Komisiju sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku izveidot atbalsta programmas saistībā ar ieguldījumiem IKT jomā, izmantojot Eiropas strukturālos un investīciju fondus, tostarp izdevīgus kredīta nosacījumus un aizdevumus uzņēmumiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un jaunizveidotiem uzņēmumiem IKT nozarē, kuros vismaz 40 % darbaspēka ir sievietes;

50.

aicina Komisiju atbalstīt un veicināt digitālās uzņēmējdarbības kultūru sievietēm, veicināt un finansiāli atbalstīt Eiropas sadarbības tīklu veidošanu un darbaudzināšanas platformu sievietēm un turpināt stiprināt sieviešu lomu pašreizējās programmās; mudina dalībvalstis un arī uzņēmumus veidot daudzveidības politiku, kas pievērš uzmanību plašākai problemātikai, nevis tikai sieviešu pieņemšanai darbā, ar mērķi veicināt ilgtspējīgu ekonomisko attīstību un vadītāju spējas;

51.

uzsver, cik nozīmīga loma nolūkā sekmēt sieviešu iespējas digitālajā uzņēmējdarbībā un palielinātu sieviešu pārstāvētību digitālajās nozarēs ir sociālajiem uzņēmumiem un alternatīviem uzņēmējdarbības modeļiem, tādiem kā pašpalīdzības fondi un kooperatīvi; aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas, kuru mērķis ir radīt iespējas sievietēm un meitenēm IKT jomā;

52.

aicina Komisiju, dalībvalstis un visas ieinteresētās personas vairāk izmantot Digitālo darbvietu lielo koalīciju, lai atbalstītu pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot sieviešu un meiteņu digitālās prasmes, veicināt sieviešu nodarbinātību IKT nozarē un palielināt informācijas izplatību par dažādajām izglītības un arodmācību iespējām;

53.

aicina identificēt problēmas, ko rada IKT un interneta izmantošana tādu noziegumu izdarīšanā un tādā draudēšanā, uzmākšanās un vardarbības pastrādāšanā pret sievietēm, kuras pamatā ir sieviešu nīšana, homofobija un transfobija; mudina politikas veidotājus pienācīgi risināt minētās problēmas, ņemot vērā to īpašo sieviešu grupu vajadzības, kuras ir neaizsargātas vairākos veidos, un nodrošināt tādas struktūras ieviešanu, kura garantētu, ka tiesībsargājošās iestādes spēj efektīvi cīnīties ar noziegumiem digitālajā vidē, ņemot vērā ar anonimitāti tiešsaistē saistītās grūtības un šādu noziegumu un pārkāpumu iespējamo pārrobežu raksturu; aicina dalībvalstis piešķirt līdzekļus, kas nepieciešami tiesībsargājošām iestādēm, t.i., esošo tiesību aktu piemērošanai kibervardarbības, kiberterorizēšanas, kiberaizskaršanas, kibervajāšanas un naida runas gadījumā;

54.

aicina Komisiju pieprasīt no dalībvalstīm lielākas pūles internetā pastrādātu homofobisku vai transfobisku noziegumu kriminālvajāšanā, kā arī pienācīgi īstenot spēkā esošos ES tiesību aktus šajā sakarā un attiecībā uz cietušo tiesībām;

55.

aicina Komisiju risināt seksisma un dzimumu stereotipu problēmu izglītībā un plašsaziņas līdzekļos, izmantojot pārstrādāto Vienlīdzīgas attieksmes direktīvu;

56.

aicina Komisiju izstrādāt savai komunikācijai un ES aģentūru komunikācijai piemērojamu rīcības kodeksu, lai veicinātu sieviešu tiesību vairošanu un cīnītos ar stereotipiem un seksismu, kā arī sieviešu nepietiekamu pārstāvēšanu un nepamatotu attēlošanu;

57.

aicina Komisiju un dalībvalstis, nākotnē īstenojot ES tiesību aktus datu aizsardzības jomā, ņemt vērā sieviešu un meiteņu izmainīto situāciju digitalizācijas dēļ; uzsver, ka par datu apstrādi atbildīgās personas drīkst izmantot konfidenciālus datus tikai ierobežotiem mērķiem un nekādā gadījumā nedrīkst nodot šādus datus tālāk;

58.

aicina Komisiju un dalībvalstis darīt pieejamus nepieciešamos resursus, lai nodrošinātu to, ka tiek ievēroti noteikumi par tiešsaistes saziņā ietverto sensitīvo datu aizsardzību;

59.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt finanšu atbalstu no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta finansētajai iniciatīvai “Digitālie pakalpojumi drošākā internetā”, un dalībvalstīm palielināt finansējumu no kiberterorizēšanas cietušajiem; uzsver, ka meitenēm ir divreiz lielāks risks kļūt par cietušajām nekā zēniem;

60.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt pasākumus, kuri aizsargātu meitenes pret tādu digitālajā vidē izplatītu reklāmu, kas varētu viņas pamudināt uz savai fiziskajai un garīgajai veselībai kaitīgu rīcību; aicina Komisiju atjaunot un paplašināt programmu “Safer Internet”, pievēršot īpašu uzmanību dzimumu jautājumam kā vienam no pasākumiem, kas vajadzīgs, lai uzlabotu meiteņu drošību tiešsaistē;

61.

aicina Komisiju sākt un atbalstīt e-prasmju un apmācības programmas, kā arī izpratnes veicināšanas kampaņas, tādējādi palielinot tādu attiecīgo iesaistīto pušu informētību par digitālās pasaules potenciālajiem riskiem un novēršanu kā skolēni vai studenti visos izglītības sistēmas līmeņos, skolotāji un pasniedzēji un izglītības un tiesībaizsardzības jomā strādājošie; aicina Komisiju veicināt kampaņas pret seksismu un dzimumu stereotipiem sociālajos plašsaziņas līdzekļos un digitālajos plašsaziņas līdzekļos un izmantot digitālo plašsaziņas līdzekļu iespējas, lai izskaustu stereotipus;

62.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu savā stratēģijā attiecībā uz cilvēku tirdzniecību laikposmam pēc 2016. gada iekļaut noteikumus par profilaksi, atbalstu cietušajiem, drošu atgriešanos un reintegrāciju, kā arī interneta lomu; uzsver, ka jārisina arī ar aizskāršanu un vajāšanu internetā saistītās problēmas;

63.

prasa ES un dalībvalstīm darīt pieejamus pietiekamus līdzekļus un finansējumu Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtam (EIGE), lai tas spētu veikt pētījumus un vākt datus par to, kā labāk izmantot digitālos pakalpojumus sieviešu situācijas un dzimumu līdztiesības uzlabošanai;

64.

prasa ES iestādēm, aģentūrām un struktūrām, kā arī dalībvalstīm un to tiesībaizsardzības iestādēm sadarboties un koordinēt rīcību, lai apkarotu IKT izmantošanu noziegumos, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību, aizskaršanu un vajāšanu internetā, jo šiem noziegumiem bieži ir pārrobežu raksturs un kriminālvajāšanā par šiem noziegumiem būtiski svarīga ir koordinēšana ES līmenī; aicina dalībvalstis pārskatīt un, iespējams, grozīt to krimināltiesību normas, lai nodrošinātu, ka jaunie digitālās vardarbības veidi ir skaidri definēti un atzīti un nodrošinātu, ka ir ieviesti pienācīgi kriminālvajāšanas veidi; aicina dalībvalstis ieviest ziņošanas portālus, lai iedzīvotājiem būtu sava droša un konfidenciāla vieta, kur tiešsaistē ziņot par interneta lietotāju pastrādātiem aizskāršanas gadījumiem; aicina šos jautājumus risināt ar ES kiberdrošības stratēģijas un Eiropola Kibernoziedzības centra palīdzību; aicina Komisiju uzlabot policijas un tiesu iestāžu darbinieku apmācību un spēju veidošanu attiecībā uz cietušo atbalstu digitālajā jomā, kā arī psiholoģisko atbalstu ar šo jomu saistītajā tiesvedībā;

65.

aicina Komisiju iespējami drīz sagatavot pasākumus, kas jāveic, lai ES ratificētu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, neskarot ES pienākumu apsvērt visus nepieciešamos pasākumus nolūkā izbeigt un novērst vardarbību pret sievietēm visās dalībvalstīs, un aicina dalībvalstis ratificēt Stambulas konvenciju, kas ir būtiski svarīga tam, lai izskaustu vardarbību, tostarp digitālajā vidē pastrādātu vardarbību, pret sievietēm, jo ar šo konvenciju ievieš saskaņotas juridiskās definīcijas un tādu noziegumu kriminālvajāšanas veidus, kuru pastrādāšanu veicina jaunās komunikāciju tehnoloģijas, piemēram, cilvēku tirdzniecība un vajāšana;

66.

aicina Komisiju iespējami drīz iesniegt Dzimumu vardarbības Eiropas stratēģiju, kurā būt ietverts likumdošanas instruments un pievērsta uzmanība jauniem pret sievietēm un meitenēm vērstiem vardarbības veidiem, piemēram, kiberterorizēšanai, pazemojošu attēlu izmantošanai tiešsaistē, privātu fotoattēlu un videomateriālu izplatīšanai sociālajos plašsaziņas līdzekļos bez tajos attēloto personu piekrišanas utt.;

67.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt uzraudzību attiecībā uz iedraudzināšanu tiešsaistē, ko veic teroristu grupējumi, kuri pievilina jaunas sievietes un piespiež viņas stāties laulībā vai nodarboties ar prostitūciju trešās valstīs;

68.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/57

—

ņemot vērā pieprasījumu atcelt Bolesław G. Piecha imunitāti, kuru Polijas Republikas ģenerālprokurors nosūtījis 2015. gada 29. oktobrī saistībā ar tiesvedību Polijas Autotransporta ģenerālinspektora (Główny Inspektor Transportu Drogowego) ierosinātajā lietā Nr. CAN-PST-SCW.7421.653220.2014.13.A.0475 un par kuru paziņots 2015. gada 23. novembra plenārsēdē,

—

pēc Bolesław G. Piecha uzklausīšanas saskaņā ar Reglamenta 9. panta 5. punktu,

—

ņemot vērā 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu, kā arī 1976. gada 20. septembra Akta par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās 6. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 1964. gada 12. maija, 1986. gada 10. jūlija, 2008. gada 15. un 21. oktobra, 2010. gada 19. marta, 2011. gada 6. septembra un 2013. gada 17. janvāra spriedumu (1),

—

ņemot vērā Polijas Republikas Konstitūcijas 105. panta 2. punktu un 108. pantu un Polijas 1996. gada 9. maija Likuma par Polijas Sejma vai Senāta deputāta pienākumu pildīšanu 7.b panta 1. punktu un 7.c panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 5. panta 2. punktu, 6. panta 1. punktu un 9. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A8-0152/2016),

A.

tā kā Polijas Republikas ģenerālprokurors ir nosūtījis Polijas Autotransporta ģenerālinspektora pieprasījumu atcelt no Polijas ievēlētā Eiropas Parlamenta deputāta Bolesław G. Piecha imunitāti attiecībā uz pārkāpumu 1971. gada 20. maija Administratīvo pārkāpumu kodeksa 92.a panta nozīmē saistībā ar 1997. gada 20. jūnija Ceļu satiksmes likuma 20. panta 1. punktu; tā kā, konkrētāk, iespējamais pārkāpums ir atļautā ātruma pārsniegšana pilsētas aglomerācijas zonā;

B.

tā kā saskaņā ar 7. protokola par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā 9. pantu Eiropas Parlamenta deputātiem savā valstī ir jābūt imunitātei, ko piešķir attiecīgās dalībvalsts parlamenta deputātiem;

C.

tā kā saskaņā ar Polijas Republikas Konstitūcijas 105. panta 2. punktu un 108. pantu deputātu vai senatoru nedrīkst saukt pie kriminālatbildības, ja attiecīgi Sejms vai Senāts nav devis piekrišanu;

D.

tā kā tas nozīmē, ka Eiropas Parlamentam ir jālemj par to, vai atcelt vai neatcelt Bolesław G. Piecha imunitāti;

E.

tā kā iespējamais pārkāpums ir noticis, pirms Bolesław G. Piecha kļuva par Eiropas Parlamenta deputātu; tā kā minētais iespējamais pārkāpums ir noticis, kad Bolesław G. Piecha darbojās Polijas Senātā; tā kā iespējamais pārkāpums līdz ar to nav tieši vai acīmredzami saistīts ar Bolesław G. Piecha pienākumu izpildi Eiropas Parlamenta deputāta amatā;

F.

tā kā Bolesław G. Piecha, atbildot uz Polijas Autotransporta ģenerālinspektora paziņojumu par pārkāpumu, ir Polijas Autotransporta ģenerālinspekcijai nosūtījis paziņojumu, kurā piekrīt maksāt soda naudu saistībā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksa 92.a pantā minēto pārkāpumu; tā kā līdz ar to ir grūti noteikt, ka pastāv fumus persecutionis, t. i., pietiekami nopietnas un konkrētas aizdomas, ka pieprasījums iesniegts nolūkā nodarīt politisku kaitējumu attiecīgajam deputātam,

1.

nolemj atcelt Bolesław G. Piecha imunitāti;

2.

uzdod priekšsēdētājam šo lēmumu un atbildīgās komitejas ziņojumu nekavējoties nosūtīt Polijas Republikas kompetentajai iestādei un Bolesław G. Piecha.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/59

—

ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (12227/2014),

—

ņemot vērā Protokola projektu (12226/2014),

—

ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0035/2015),

—

ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu un 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu (A8-0128/2016),

1.

sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu un Gruzijas Republikas valdībām un parlamentiem.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/60

—

ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (12265/2014),

—

ņemot vērā Protokola projektu (12264/2014),

—

ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C8-0102/2015),

—

ņemot vērā Reglamenta 99. panta 1. punkta pirmo un trešo daļu , 99. panta 2. punktu, kā arī 108. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu (A8-0129/2016),

1.

sniedz piekrišanu protokola slēgšanai;

2.

uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Izraēlas Valstij.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/61

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu Padomei (COM(2015)0556),

—

ņemot vērā Horvātijas Republikas Pievienošanās akta 3. panta 4. un 5. punktu, saskaņā ar kuriem Padome ar to ir apspriedusies (C8-0376/2015),

—

ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A8-0054/2016),

1.

apstiprina Komisijas ieteikumu;

2.

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

3.

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Parlamenta apstiprināto tekstu;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai.

21.2.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 66/62

—

ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (10578/1/2015 – C8-0415/2015),

—

ņemot vērā pamatotos atzinumus, kurus saskaņā ar 2. protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu iesniedzis Lietuvas Republikas Seims, Rumānijas parlamenta Senāts un Zviedrijas Riksdāgs un kuros norādīts, ka leģislatīvā akta projekts neatbilst subsidiaritātes principam,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 11. jūlija atzinumu (1),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 8. oktobra atzinumu (2),

—

ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā (3) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2013)0027),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 76. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komiteja ieteikumus otrajam lasījumam (A8-0073/2016),

1.

apstiprina Padomes nostāju pirmajā lasījumā;