31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/1

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/2

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. oktobra ziņojumu “Starpposma pārskats par ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju līdz 2020. gadam” (COM(2015)0478),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 20. maija ziņojumu “Pārskats par dabas stāvokli Eiropas Savienībā. Ziņojums par Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas aptverto biotopu un sugu saglabāšanās stāvokli un tā attīstības tendencēm 2007.–2012. gada laikposmā, sagatavots saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 17. pantu un Putnu direktīvas 12. pantu” (COM(2015)0219),

—

ņemot vērā ziņojumu par atklāto sabiedrisko apspriešanu saistībā ar Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas atbilstības pārbaudi (1),

—

ņemot vērā 2015. gada oktobrī publicēto aptauju, ko veicis Eirobarometrs, lai noskaidrotu eiropiešu attieksmi pret bioloģisko daudzveidību (īpašais Eirobarometra ziņojums Nr. 436),

—

ņemot vērā Eiropas Vides aģentūras 2015. gada ziņojumu “Eiropas vide — pašreizējais stāvoklis un nākotnes perspektīvas” (SOER 2015),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. februāra paziņojumu par ES pieeju savvaļas dzīvnieku un augu nelikumīgas tirdzniecības apkarošanai (COM(2014)0064),

—

ņemot vērā pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ekspertu grupas galīgo ziņojumu par dabā rodamiem risinājumiem un dabas vides atjaunošanu pilsētās “Kā veidot uz dabā rodamiem risinājumiem un dabas vides atjaunošanu pilsētās vērstu ES pētniecības un inovācijas politikas programmu”, kas publicēts 2015. gadā,

—

ņemot vērā dabas kapitāla finansēšanas mehānismu (Natural Capital Financing Facility — NCFF), kas ir daļa no vides un klimata pasākumu finanšu instrumenta LIFE,

—

ņemot vērā Komisijas apspriešanos par topošo ES iniciatīvu, kuras mērķis ir nepieļaut bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu neto zudumu,

—

ņemot vērā ANO Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (KBD) Pušu konferences 12. sesijas (COP 12) rezultātus, sevišķi starpposma pārskatu par to, kā tiek īstenots stratēģiskais bioloģiskās daudzveidības rīcības plāns 2011.–2020. gadam, lai sasniegtu bioloģiskajai daudzveidībai noteiktos Aiči mērķus, cita starpā arī saistībā ar ceturto ziņojumu par bioloģiskās daudzveidības stāvokli pasaulē “Global Diversity Outlook”, un ņemot vērā pasākumus, kas nodrošina labāku īstenošanu;

—

ņemot vērā Pušu konferences 10. sesijā (COP 10) pieņemto lēmumu Nr. X/34 par bioloģisko daudzveidību, kurā akcentēta lauksaimniecības bioloģiskās daudzveidības nozīme, jo tā ir svarīga nodrošinājumam ar pārtiku un uzturam, sevišķi klimata pārmaiņu un ierobežoto dabas resursu krājumu kontekstā, kā tas atzīts Romas deklarācijā, ko pieņēma 2009. gada pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku,

—

ņemot vērā Vides padomes 2014. gada 12. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus, jo īpaši ES un tās dalībvalstu apņemšanos atvēlēt vairāk resursu Haidarābādu (Hyderäbäd) noteikto saistību izpildei, šajā nolūkā līdz 2015. gadam dubultojot ar bioloģisko daudzveidību saistīto finanšu līdzekļu plūsmu kopējo apmēru;

—

ņemot vērā KBD sekretariāta un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ziņojumu “Vienotas prioritātes pasaules mērogā: bioloģiskā daudzveidība un cilvēku veselība — iegūto zināšanu pārskats”, kas publicēts 2015. gadā,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 69. sesijā iesniegto priekšlikumu rezolūcijai, ar ko apstiprina attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada “Pārveidosim savu pasauli — ilgtspējīgas attīstības programma laikposmam līdz 2030. gadam”,

—

ņemot vērā ziņojumus par ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomiku (The Economics of Ecosystems and Biodiversity — TEEB), kas ir vispasaules iniciatīva, kuru īsteno, “lai dabas vērtības būtu pamanāmas”,

—

ņemot vērā Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) un Konvenciju par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (Bonnas konvenciju),

—

ņemot vērā apdraudēto dzīvnieku sugu Sarkano grāmatu, ko izstrādājusi Starptautiskā Dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (IUCN),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES) Nr. 1143/2014 par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību (2),

—

ņemot vērā Starptautiskās Jūrniecības organizācijas Starptautisko konvenciju par kuģu balasta ūdeņu un nosēdumu kontroli un apsaimniekošanu,

—

ņemot vērā kopējo lauksaimniecības politiku laikposmam pēc 2013. gada un jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1307/2013, ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām (3), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1305/2013 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas (EK) Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK (5),

—

ņemot vērā daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2014.–2020. gadam,

—

ņemot vērā savu 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju “Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (6),

—

ņemot vērā savu 2013. gada 12. decembra rezolūciju par Zaļo infrastruktūru (ZI) — Eiropas dabas kapitāla pilnveide (7),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 28. aprīļa rezolūciju par jaunu ES meža stratēģiju mežiem un uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada aprīļa pētījumu “Bioloģiskās daudzveidības aizsardzība — ES politika un starptautiskie nolīgumi”,

—

ņemot vērā Ministru konferences par mežu aizsardzību Eiropā (Forest Europe) ziņojumu “Eiropas mežu stāvoklis 2015. gadā” (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Pilsoņu tiesību un konstitucionālo jautājumu politikas departamenta 2009. gada pētījumu par valstu tiesību aktiem un praksi, ar ko tās īsteno Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību un jo īpaši tās 6. pantu,

—

ņemot vērā 2015. gada 3. un 4. decembrī notikušajā Reģionu komitejas 115. plenārsesijā pieņemto atzinumu par ieguldījumu Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas atbilstības pārbaudē,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A8-0003/2016),

A.

atgādinot, ka bioloģiskā daudzveidība ir unikāls dažādu Zemes ekosistēmu, dzīvotņu, sugu un gēnu kopums, no kura cilvēki ir ļoti lielā mērā atkarīgi;

B.

tā kā bioloģiskā daudzveidība pati par sevi ir milzīga vērtība, kas jāaizsargā nākamo paaudžu interesēs; tā kā bioloģiskā daudzveidība labvēlīgi ietekmē cilvēka veselību un ir ārkārtīgi vērtīga sabiedrībai un ekonomikai un tā kā tiek lēsts, ka alternatīvās sociālekonomiskās izmaksas bioloģiskajai daudzveidībai noteiktā pamatmērķa nesasniegšanas gadījumā būtu EUR 50 miljardi gadā;

C.

tā kā lauksaimniecībai ir būtiska nozīme, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti attiecībā uz bioloģisko daudzveidību; tā kā augstas prasības lauksaimniecības nozarei nosaka nepieciešamība pēc produktīva pārtikas ražošanas procesa — lai pabarotu pasaules iedzīvotājus, kuru skaits strauji pieaug, — un enerģētikas politikas mērķi, kas pieprasa biomasu vairāk izmantot kā energoresursu;

D.

tā kā lauksaimniecības un mežsaimniecības nozares veicina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, piemērojot spēkā esošos tiesību aktus;

E.

tā kā daudzās augu sugas un šķirnes, ko tradicionāli audzē mazās un vidējās lauku saimniecības un ģimenes saimniecības, ir ārkārtīgi svarīgas, jo tās ne vien noder dažādām vajadzībām un izmantošanai laukos, bet arī palielina kultūraugu rezistenci pret nelabvēlīgiem laikapstākļiem, kaitēkļiem un slimībām;

F.

tā kā ilgtspējīga un atbildīga zemes apsaimniekošana un lopkopība ļoti lielā mērā palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību;

G.

tā kā bioloģiskā daudzveidība visā pasaulē ir nopietni apdraudēta un tas var izraisīt neatgriezeniskas pārmaiņas, kas būtu ārkārtīgi postošas gan dabai, gan sabiedrībai un ekonomikai;

H.

tā kā saskaņā ar Aiči 11. mērķi aizsardzība ir jānodrošina vismaz 17 % sauszemes teritorijas un iekšzemes ūdeņu teritorijas, šajā nolūkā izveidojot aizsargājamu teritoriju sistēmas, kas tiek efektīvi pārvaldītas; tā kā krietni mazāks ir to Eiropas ekoreģionu īpatsvars, kuros 17 % no platības ir aizsargājamas teritorijas, ja neņem vērā teritorijas, kurām aizsardzību nodrošina vienīgi Natura 2000 tīkla teritorijas statuss;

I.

tā kā ekosistēmu atjaunošana var ne vien palīdzēt mazināt klimata pārmaiņas, bet arī tām pielāgoties;

J.

tā kā vismaz astoņi no desmit ES iedzīvotājiem uzskata, ka bioloģiskās daudzveidības izzušanai ir nopietna ietekme, un tā kā sabiedriskajā apspriešanā par dabas direktīvu atbilstības pārbaudi piedalījās 552 470 iedzīvotāji, kas ir līdz šim lielākais skaits, kāds piedalījies Komisijas rīkotā apspriešanas procesā; tā kā Eirobarometra aptaujas rezultāti liecina, ka iedzīvotāji vēlas saņemt vairāk informācijas par bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ka vairums cilvēku neko nezina par Natura 2000 tīklu;

K.

tā kā ļoti daudz apņēmīgu iedzīvotāju — gan pēc pašu ierosmes, gan iesaistoties vietējās vai reģionālās rīcības grupās — īsteno vietēja un reģionāla mēroga pasākumus, lai popularizētu bioloģisko daudzveidību, un tādējādi salīdzinoši īsā laikposmā gūst pozitīvus rezultātus;

L.

tā kā 65 % ES iedzīvotāju tuvākā Natura 2000 tīkla teritorija atrodas 5 km attālumā un 98 % — 20 km attālumā no viņu dzīvesvietas, un tas vedina domāt, ka ar šo teritoriju palīdzību var vairot iedzīvotāju informētību par bioloģisko daudzveidību un nodrošināt ekosistēmu pakalpojumus, kas veicinātu ļoti daudzu ES iedzīvotāju labklājību;

M.

tā kā politikas nostādnēm, kas īstenojamas attiecībā uz bioloģisko daudzveidību, ir pilnībā jāatbilst subsidiaritātes principam, tā garantējot, ka pilnībā ir ņemtas vērā ainavu un dzīvotņu atšķirības dažādos reģionos;

N.

ņemot vērā to, cik nozīmīga ir bioloģiskā daudzveidība tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās, kas ir unikāli endēmisko floras un faunas sugu krājumi; tā kā dažos no šiem reģioniem tomēr netiek piemērota nedz Putnu, nedz Dzīvotņu direktīva,

1.

atzinīgi vērtē bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatu, pārskatu par dabas stāvokli un SOER 2015 ziņojumu; uzsver, ka šiem ziņojumiem ir stratēģiski svarīga nozīme, lai sasniegtu mērķus, ko ES ir noteikusi attiecībā uz bioloģisko daudzveidību;

2.

pauž nopietnas bažas par to, ka bioloģiskās daudzveidības izzušana joprojām turpinās; atzīmē, ka nāksies vēl krietni un ilgi nopūlēties, lai sasniegtu 2020. gadam noteiktos mērķus; vienlaikus ņem vērā zinātniskos faktus, kuri liecina, ka bez ES Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas labvēlīgās ietekmes Eiropas daba būtu krietni vien bēdīgākā stāvoklī, un konstatē, ka mērķtiecīgai un pienācīgi finansētai rīcībai patiesi ir pozitīvi rezultāti; tomēr uzsver, ka vēl arvien ir ārkārtīgi daudz iespēju situāciju uzlabot;

3.

uzsver, ka tieši dzīvotņu iznīcināšana visvairāk veicina bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ka tieši šim faktoram ir jāpiešķir galvenā uzmanība, risinot minēto problēmu, proti, ir jāsamazina dzīvotņu degradācija un sadrumstalotība;

4.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības izzušana attiecas ne vien uz sugām un dzīvotnēm, bet arī uz ģenētisko daudzveidību; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju ģenētiskās daudzveidības saglabāšanai;

5.

uzsver, ka bioloģiskajai daudzveidībai ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), jo īpaši 14. mērķi (“Saglabāt un ilgtspējīgi izmantot okeānus, jūras un jūras resursus”) un 15. mērķi (“Aizsargāt un atjaunot sauszemes ekosistēmas un veicināt to ilgtspējīgu izmantošanu, ilgtspējīgi apsaimniekot mežus, cīnīties pret pārtuksnešošanos, apturēt augsnes degradāciju un nodrošināt tās atjaunošanos un apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu”); atgādina, ka Eiropas Savienībai ir apbrīnojama bioloģiskā daudzveidība, sevišķi tās tālākajos reģionos un ne mazākā mērā arī ES asociētajās aizjūras zemēs un teritorijās; tāpēc prasa ES arī turpmāk ar nelokāmu apņemšanos vēl vairāk nostiprināt Konvenciju par bioloģisko daudzveidību un garantēt tās efektīvu īstenošanu;

6.

atzīmē, ka bioloģiskās daudzveidības izzušanu ES un aiz tās robežām galvenokārt izraisa un veicina tādi ietekmīgi faktori kā dzīvotņu sašķelšana, degradācija un iznīcināšana zemes izmantošanas maiņas rezultātā, klimata pārmaiņas, kā arī ilgtspējai pretēji patēriņa modeļi un jūru izmantošana; tāpēc uzsver, ka ir jāatrod un jānosaka rādītāji, ar ko nepārprotami un zinātniski vērtēt bioloģiskās daudzveidības stāvokli konkrētā teritorijā vai reģionā, un ka ir jāatbalsta resursu racionāla un ilgtspējīga izmantošana gan ES, gan pasaules līmenī, tostarp jaunattīstības valstīs, un jo īpaši mudina ES savu starptautiskajā līmenī pausto apņemšanos attiecībā uz bioloģisko daudzveidību pamatīgāk piesaistīt ES klimata pārmaiņu stratēģijai un stratēģijai “Eiropa 2020”; uzsver, ka resursu ziņā efektīvāka ekonomika un pārtēriņa samazināšana ļautu ES mazināt savu atkarību no dabas resursiem, sevišķi no tiem, kas Eiropā nav iegūstami; tāpat atgādina, ka ekosistēmas pieeja klimata pārmaiņu mazināšanai un pasākumiem, kas ļauj tām pielāgoties, varētu būt izmaksu ziņā lietderīga alternatīva tehniskiem risinājumiem, jo daudzās lietišķo zinātņu disciplīnās progress joprojām ir atkarīgs no tā, vai ilgtermiņā būs pieejami dažādi dabas resursi;

7.

uzsver, ka izšķiroša nozīme ir tam, lai visaugstākajā līmenī būtu lielāka politiskā griba aizsargāt bioloģisko daudzveidību un apturēt bioloģiskās daudzveidības izzušanu; uzskata, ka būtiska ir rīcība, kas nodrošina spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu un izpildi un bioloģiskās daudzveidības ciešāku integrāciju citās politikas jomās; aicina jo īpaši reģionālās un vietējās pašvaldības dalībvalstīs sniegt informāciju un vairot izpratni par bioloģisko daudzveidību;

8.

pauž nožēlu, ka aptuveni ceturtā daļa savvaļas sugu Eiropā ir uz izzušanas robežas un ka daudzas ekosistēmas ir degradētas, jo tas nopietni kaitē gan ES sabiedrībai, gan ekonomikai;

9.

uzsver, ka daba un ekonomikas attīstība nav savstarpēji nesavienojami faktori; ir pārliecināts, ka dabai ir jākļūst par stabilāku sabiedrības, tostarp tautsaimniecības un privāto uzņēmumu, pamatelementu, jo tā būs iespējama ilgtspējīga ekonomikas izaugsme un varēs tālredzīgi rīkoties, lai aizsargātu un atjaunotu vidi un nodrošinātu labāku vides pārvaldību; jo īpaši uzskata, ka vides un ekonomikas mērķu apvienošanai pati svarīgākā noteikti ir apņemšanās samazināt resursu izmantošanu;

10.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības izzušana rada sabiedrībai graujošas ekonomiskās izmaksas, ko līdz šim nav izdevies pienācīgi integrēt nedz ekonomikas, nedz citās politikas jomās; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi atzīt — ieguldījumi bioloģiskajā daudzveidībā ir būtiski no sociālekonomiskā viedokļa; atzīmē, ka Eiropas Savienībā no dabas un bioloģiskās daudzveidības lielākā vai mazākā mērā ir atkarīga katra sestā darbvieta; uzsver, ka bioloģiskajai daudzveidībai ir ievērojams potenciāls, kuru var izmantot, lai radītu jaunas prasmes, darbvietas un uzņēmējdarbības iespējas; atzinīgi vērtē metodes, ar ko tiek svērta bioloģiskās daudzveidības ekonomiskā vērtība; uzskata, ka ar šiem instrumentiem var panākt lielāku izpratni, labāk izmantot pieejamos resursus un galarezultātā pieņemt pārdomātākus lēmumus;

11.

aicina Komisiju panākt, lai bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas kļūtu par ekonomikā ietekmīgāku faktoru, tā paverot ceļu pārejai uz zaļo ekonomiku, un mudina Komisiju enerģiskāk īstenot pasākumus, kuru mērķis ir veicināt Eiropas pusgada ekoloģizāciju; uzsver, ka par bioloģisko daudzveidību ir atbildīga visa sabiedrība un ka šādas atbildības pamatā nevar būt tikai publiskie izdevumi;

12.

uzskata, ka rādītājiem, kuri nosaka lēmumu pieņemšanu, būtu jāatspoguļo arī bioloģiskās daudzveidības ekonomiskā vērtība, nepadarot bioloģisko daudzveidību par preci, un ka tiem nevajadzētu aprobežoties tikai ar IKP; ir pārliecināts, ka tā varēs sekmīgāk īstenot IAM; šajā sakarībā pieprasa, lai, īstenojot IAM uzraudzības procesu, bioloģiskās daudzveidības vērtības tiktu sistemātiski iekļautas nacionālo kontu sistēmās;

13.

uzsver, ka ES un tās dalībvalstīm nav izdevies sasniegt mērķus, kas bioloģiskās daudzveidības stratēģijā bija noteikti 2010. gadam; tā kā nav panākts progress, īstenojot mērķus, kas attiecībā uz bioloģisko daudzveidību ir noteikti 2020. gadam, aicina Komisiju reizi divos gados iesniegt Parlamentam ziņojumu, kurā Padome un Komisija izklāstītu aktuālo situāciju, iemeslus, kādēļ mērķi nav sasniegti, un stratēģiju, kas īstenojama, lai turpmāk atbilstība būtu nodrošināta;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis steidzami nodrošināt, lai 2020. gadam noteikto mērķu sasniegšana kļūtu par vēl lielāku prioritāti; pieprasa īstenot ieinteresēto personu līdzdalības ziņā daudzpusēju pieeju un uzsver, ka izšķiroša nozīme ir valsts, reģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem un to pilnīgai līdzdalībai šajā procesā; uzsver, ka šajā kontekstā būtiski svarīgi ir arī nodrošināt finansējumu un panākt, lai sabiedrība labāk izprastu un vairāk atbalstītu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību; uzskata, ka tādējādi galvenais priekšnoteikums šo mērķu sasniegšanai ir laba informācijas politika un visu attiecīgo dalībnieku, tostarp sociālekonomiskā sektora dalībnieku, iesaistīšanās jau procesa sākumposmā;

15.

prasa Eiropas Savienībai, īstenojot principu “politikas saskaņotība attīstībai”, samazināt savu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību pasaules mērogā un panākt, ka tā nepārsniedz ekosistēmu dabisko iespēju robežas, šajā nolūkā cenšoties rezultatīvāk sasniegt bioloģiskajai daudzveidībai noteiktos pamatmērķus un pildīt savas saistības aizsargāt bioloģisko daudzveidību; tāpat arī pieprasa, lai ES palīdzētu jaunattīstības valstīm veikt pasākumus, kas ļauj saglabāt bioloģisko daudzveidību un nodrošināt tās ilgtspējīgu izmantošanu;

16.

pauž nožēlu, ka ES vides tiesību aktu īstenošana dalībvalstīs noris lēni; jo īpaši uzsver, ka ir vajadzīgs vairāk informācijas par to, ciktāl ir nonācis īstenošanas process katrā no dalībvalstīm;

17.

uzsver, ka dabas direktīvu pilnīga īstenošana un izpildes nodrošināšana, kā arī atbilstošs finansējums ir būtiski svarīgi, lai panāktu, ka stratēģija kopumā ir veiksmīga un ka tiek sasniegts tās pamatmērķis; tā kā laika ir maz, aicina visas iesaistītās puses pielikt maksimālas pūles, lai to sasniegtu, un nodrošināt tam plašu atbalstu;

18.

mudina ES vadītājus uzklausīt pusmiljona iedzīvotāju viedokli, kuri pieprasījuši atbalstīt un labāk īstenot mūsu stingros vides aizsardzības likumus;

19.

aicina Komisiju, ņemot vērā līdzšinējo judikatūru, pilnveidot norādījumus, kuriem vajadzētu sekmēt direktīvu pilnīgu īstenošanu un nodrošināt to izpildi; aicina Komisiju lielāku prioritāti piešķirt dialogam ar dalībvalstīm un visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp ar sociālekonomiskā sektora dalībniekiem, tā cenšoties veicināt labākās prakses apmaiņu;

20.

atzīst, ka viena no galvenajām dabas direktīvu priekšrocībām ir tas, cik lielā mērā tās palīdz garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Eiropas Savienībā, jo tas ir vides aizsardzības pamatstandarts, kas jāpilda visām dalībvalstīm atbilstoši prasībai par kopīgu standartu un savstarpējas atzīšanas principa ievērošanu vienotajā tirgū;

21.

atzīmē, ka 2012. gadā pārvaldības plāni bija tikai 58 % no Natura 2000 tīkla teritorijām; ir nobažījies par stipri atšķirīgo īstenošanas pakāpi; mudina dalībvalstis, apspriežoties ar visām ieinteresētajām personām, pabeigt Natura 2000 tīkla sauszemes un jūras teritoriju noteikšanas procesu un izstrādāt pārvaldības plānus;

22.

uzsver — lai arī Natura 2000 tīkla teritoriju pārvaldība visā Eiropas Savienībā izmaksā vismaz EUR 5,8 miljardus, tās katru gadu nodrošina videi, sabiedrībai un ekonomikai EUR 200–300 miljardus vērtu ieguvumu; aicina dalībvalstis nodrošināt, lai Natura 2000 tīkla teritoriju pārvaldība būtu pārredzama;

23.

atzīst, ka aizsargājamām jūras teritorijām, kas iekļautas Natura 2000 tīklā, būs ārkārtīgi liela nozīme, lai panāktu labu vides stāvokli atbilstoši Jūras stratēģijas pamatdirektīvai un lai līdz 2020. gadam sasniegtu vispārējo mērķi — nodrošinātu aizsardzību 10 % piekrastes un jūras teritoriju saskaņā ar bioloģiskajai daudzveidībai noteikto Aiči 11. mērķi; pauž nožēlu, ka šis mērķis vēl ne tuvu nav sasniegts;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis vērienīgāk veikt datu vākšanu, kā arī dzīvotņu un sugu monitoringu, jo īpaši datu un monitoringa būtiska trūkuma gadījumā, tā cenšoties izvērtēt, ciktāl minētie mērķi ir sasniegti;

25.

ir nobažījies, jo vēl arvien nav izsmeļoša pārskata par dabas aizsardzības fondu un finansējuma faktisko stāvokli katrā no dalībvalstīm; uzskata to par nopietnu robu zināšanās; aicina Komisiju un dalībvalstis nevilcinoties noteikt attiecīgās valsts budžeta pozīcijas un izveidot attiecīgu sarakstu;

26.

vēlreiz atgādina, ka jau iepriekš ne reizi vien ir prasījis ES nodrošināt līdzfinansējumu Natura 2000 tīkla teritoriju pārvaldībai, kuram būtu jāpapildina lauku attīstības, struktūrfondu un zivsaimniecības fondu finansējums, kā arī dalībvalstu piešķirtais finansējums;

27.

mudina Komisiju un dalībvalstis arī turpmāk nodrošināt, ka apzinīgi tiek pildītas dabas direktīvu prasības; uzsver — ir jāpanāk, ka ES tiesību akti tiek pamatīgāk ievēroti un ka stingrāk ir nodrošināta to izpilde, piemēram, ar samērīgu, iedarbīgu un preventīvu sodu palīdzību;

28.

šajā sakarībā prasa rīkoties vēl enerģiskāk, lai izbeigtu aizsargājamo sugu putnu nelikumīgu medīšanu, ķeršanu ar slazdiem un šo putnu tirdzniecību un lai novērstu vietējus konfliktus, kas līdz ar to varētu rasties; aicina Komisiju un dalībvalstis rast jaunus līdzekļus, kas ļauj atklāt nelikumīgas darbības Natura 2000 tīkla teritorijās;

29.

aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētu priekšlikumu par Eiropas zaļās infrastruktūras tīkla (TEN-G) izveidi līdz 2017. gadam; mudina sadarbībā ar dalībvalstīm kopīgi izstrādāt mērķsugām paredzētu Eiropas ekoloģisko koridoru veidošanas stratēģiju;

30.

aicina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, nekavējoties izstrādāt un ieviest regulējumu, ar ko par prioritāru nosaka ekosistēmu atjaunošanu;

31.

aicina dalībvalstis par prioritāru noteikt mērķi līdz 2020. gadam atjaunot 15 % degradēto ekosistēmu un šajā nolūkā izmantot apropriācijas, kas pieejamas saskaņā ar DFS; aicina Komisiju sagatavot norādījumus par to, kā šādas apropriācijas izmantot degradēto ekosistēmu atjaunošanai un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai kopumā;

32.

pievērš uzmanību tam, cik šī mērķa sasniegšanai nozīmīga ir lauksaimniecība un mežsaimniecība un ka ir vajadzīgi ilgtspējīgi risinājumi gan lauksaimniecības, gan mežsaimniecības nozarē;

33.

atzīst, ka gaisa piesārņojums nelabvēlīgi ietekmē bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumus, un par spiedienu uz dabas ekosistēmām un sugu daudzveidību liecina biogēnā slāpekļa kritiskās slodzes un skābuma kritiskās slodzes rādītājs;

34.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt līdzekļus bioloģiskajā daudzveidībā, lai atbalstītu uzņēmumu inovācijas spēju, jo īpaši vides tehnoloģiju jomā;

35.

atzīmē, ka dabas aizsardzību joprojām ir ārkārtīgi svarīgi iekļaut citās politikas jomās, un šajā sakarībā uzsver lauksaimniecības un mežsaimniecības izšķirošo nozīmi;

36.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir galvenais priekšnoteikums pārtikas un dzīvnieku barības ražošanai un tādēļ ir pašu lauksaimnieku interesēs; īpaši akcentē to, cik svarīga ir ieinteresēto personu līdzdalības ziņā daudzpusēja pieeja, ar ko arī aktīvi iesaista un mudina lauksaimniekus un mežsaimniekus kopīgiem spēkiem risināt šīs problēmas;

37.

atgādina, ka saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) jau ir pieejami instrumenti, tādi kā ekoloģiski nozīmīgas platības (ENP), kas ļauj atjaunot, saglabāt un vairot bioloģisko daudzveidību; norāda, ka ar lauksaimniecību un mežsaimniecību saistīto ekosistēmu atjaunošana, saglabāšana un stiprināšana, cita starpā arī Natura 2000 tīkla teritorijās, ir akcentēta kā viena no sešām galvenajām prioritātēm, kas noteiktas lauku attīstībai Eiropas Savienībā;

38.

ar nožēlu konstatē, ka pagaidām nav izdevies manāmi uzlabot bioloģiskās daudzveidības stāvokli lauksaimniecībā, taču atzīst, ka vēl ir pāragri vērtēt, cik patiesībā efektīva ir KLP pēc reformas; atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izvērtēt KLP īstenošanas progresu un mudina Komisiju un dalībvalstis pārraudzīt, vērtēt un vajadzības gadījumā palielināt tā dēvēto ekoloģizācijas pasākumu un citu KLP lauku attīstības pasākumu efektivitāti KLP kontekstā, cita starpā izvērtējot arī dalībvalstu rīcības elastību; aicina Komisiju ņemt vērā secinājumus, pie kuriem tā nonākusi, veicot KLP starpposma pārskatīšanu;

39.

aicina dalībvalstis labāk izmantot jau pieejamos KLP un kohēzijas politikas instrumentus, lai palīdzētu lauksaimniekiem un mežsaimniekiem sasniegt mērķus, kas noteikti attiecībā uz bioloģisko daudzveidību; īpaši uzsver to, ka ir jāveicina augu ģenētisko resursu un tradicionālo lauksaimniecības šķirņu ilgtspējīga izmantošana un ka vienlaikus ir vajadzīgi ilgtspējīgi risinājumi gan lauksaimniecības, gan mežsaimniecības nozarē;

40.

uzsver, ka ENP principā vajadzētu būt teritorijām, kurās tiek aizsargāti un veicināti ekoloģiskas lauksaimniecības procesi, piemēram, apputeksnēšana un augsnes saglabāšana; prasa, lai Komisija publicētu datus par to, cik daudzas dalībvalstis kopš Regulas (ES) Nr. 1307/2013 stāšanās spēkā ir atļāvušas šajās ENP izmantot pesticīdus un mēslošanas līdzekļus;

41.

aicina Komisiju pārredzamības nolūkā publicēt informāciju par to, kā dalībvalstis ir pamatojušas savu ekoloģizācijas pasākumu izvēli;

42.

uzstāj, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jānodrošina, lai ar finanšu līdzekļiem, ko piešķir saskaņā ar KLP, vairs netiktu subsidēta videi kaitīga saimnieciskā darbība, bet gan tiktu finansēta ilgtspējīga lauksaimniecības prakse un vienotas bioloģiskās daudzveidības uzturēšana;

43.

uzsver, ka lauksaimniecības bioloģiskā daudzveidība jaunattīstības valstīs ir jāaizsargā, lai garantētu nodrošinājumu ar pārtiku; tāpēc aicina Komisiju jaunattīstības valstīs ieguldīt līdzekļus agrovides jomā, kā to ieteikusi ANO īpašā referente par tiesībām uz pārtiku;

44.

aicina Komisiju veicināt pasaules mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, nodrošinot ekoloģisko procesu norisi, kā arī mežu bioloģisko daudzveidību un produktivitāti un garantējot, ka tiek ievērotas pirmiedzīvotāju tiesības uz meža resursu pastāvīgu izmantošanu; turklāt aicina Komisiju aizliegt dabīgo mežu iznīcināšanu, aizsargāt apdraudētās sugas un noteikt, ka toksiski pesticīdi ir aizliegti un ka ir aizliegts stādīt ģenētiski modificētus kokus;

45.

aicina Komisiju, īstenojot stratēģiju bioloģiskās daudzveidības atbalstam, vairāk uzmanības pievērst tropu mežiem, ņemot vērā to, cik liela šajos mežos ir ekosistēmu, dzīvotņu un — kas jo īpaši svarīgi — apdraudētu dilstošu sugu koncentrācija un cik šie meži ir būtiski vides līdzsvaram un klimatam, un ņemot vērā arī to, ka pirmiedzīvotāju tautām šie meži pilda sociālu un kultūras funkciju;

46.

prasa, lai dalībvalstis izstrādātu un ieviestu mežu apsaimniekošanas plānus, kuru mērķis ir panākt, ka labāk saglabājas meža dzīvotnes un sugas un ka ir labāka informācijas pieejamība; prasa Komisijai izstrādāt kritērijus un standartus informācijas vākšanai par mežu bioloģisko daudzveidību, tā cenšoties nodrošināt konsekvenci un salīdzināmību;

47.

pievērš uzmanību tam, ka bioloģisko daudzveidību varētu apdraudēt augošais pieprasījums pēc agrodegvielas un aizvien intensīvāks spiediens uz jaunattīstības valstīm šādu degvielu ražot, kā rezultātā tiek pārveidotas un degradētas dzīvotnes un ekosistēmas, piemēram, mitrāji un meži;

48.

mudina noteikt, ka kritēriji, kas nodrošina sociālā un vides ziņā ilgtspējīgu biomasas ražošanu, ir neatņemams ar Atjaunojamo energoresursu direktīvu izveidotās sistēmas elements; uzskata, ka visām nozarēm, kurās iespējams izmantot biomasu, līdz ar ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas kritērijiem ir jāizstrādā arī ilgtspējas standarti, jo tam ir izšķiroša nozīme, lai panāktu, ka biomasas enerģija neveicina klimata pārmaiņas un nekļūst par vēl vienu faktoru, kurš veicina zemes sagrābšanu un mazina nodrošinājumu ar pārtiku;

49.

ar bažām atzīmē, ka 90 % no pasaulē patērētās palmu eļļas tiek ražoti Indonēzijā un Malaizijā, kur šajā nolūkā tiek dedzināti kūdras purvu meži, lai iegūtu milzīgām akāciju un eļļas palmu plantācijām vajadzīgo platību; norāda, ka, saskaņā ar Pasaules Bankas veiktā pētījuma datiem, Indonēzija ir kļuvusi par trešo lielāko siltumnīcefekta gāzu emitētāju tieši šo meža ugunsgrēku dēļ;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis pareizi un nevilcinoties īstenot reformas rezultātā pārskatīto kopējo zivsaimniecības politiku un šajā nolūkā zvejniecības pārvaldību nodrošināt ar ekosistēmas pieeju, lai sasniegtu maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma mērķi, tādēļ cita starpā arī popularizējot ilgtspējīgus un novatoriskus zvejošanas paņēmienus; uzsver, ka ir būtiski samazināt piesārņojumu, lai cita starpā aizsargātu arī jūras bioloģisko daudzveidību un krājumus un lai ar jūras nozaru ekonomikas palīdzību atbalstītu ekonomikas izaugsmi;

51.

uzsver jūras ekosistēmu un resursu fundamentālo nozīmi, jo tie ir piekrastes valstu ilgtspējīgas attīstības pamats; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot saistības, ko tās iepriekš ir uzņēmušās, un sadarboties ar valdībām pasaules, reģionu un valstu līmenī, lai panāktu krietni vērienīgākas ieceres un rīcību, kas nodrošinātu taisnīgu un ekonomikas un vides ziņā ilgtspējīgu zivsaimniecību;

52.

aicina Komisiju un dalībvalstis garantēt ES vadošo lomu procesā, kura mērķis ir saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS) panākt vienošanos par jūras bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu ūdeņos, kas nav nevienas valsts jurisdikcijā;

53.

aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un trešām valstīm, lai panāktu, ka labāk tiek īstenota Padomes Regula (EK) Nr. 1005/2008 par nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju;

54.

aicina Komisiju un dalībvalstis ES jūru vides kvalitāti uzlabot ar projektiem, kuru mērķis ir samazināt ķīmisko, fizisko un mikrobioloģisko piesārņojumu, optimizējot jūras transporta ilgtspēju un aizsargājot bioloģisko daudzveidību, kas ir nenovēršami apdraudēta; šajā sakarībā atzīmē, ka no piekrastē esošām notekūdeņu sistēmām, ūdensceļiem un atkritumu poligoniem pasaules okeānos katru gadu nonāk 12,7 miljoni tonnu plastmasas (5 % no kopējā produkcijas apjoma), un tas grauj visas planētas vidi un bioloģisko daudzveidību;

55.

mudina Komisiju, nevilcinoties un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1143/2014 4. pantu, sagatavot Savienībai problemātisku invazīvo svešzemju sugu precīzu un izsmeļošu sarakstu, ar to saprotot, ka šādā sarakstā būtu jāiekļauj ne tikai noteikts skaits atsevišķu sugu, bet arī jānosaka detalizētas un saskaņotas — un pienācīgi finansētas — īstenošanas darbības mērķu sasniegšanai; norāda, ka ir svarīgi regulāri atjaunināt šādu sarakstu un veikt attiecīgo sugu radītā riska papildu novērtējumus, lai kā spēcīga svira varētu darboties tiesību akti, kas piemērojami invazīvām svešzemju sugām;

56.

aicina dalībvalstis ratificēt Starptautiskās Jūrniecības organizācijas Balasta ūdeņu apsaimniekošanas konvenciju, lai nepieļautu invazīvu svešzemju sugu izplatīšanos ar jūras un iekšzemes ūdensceļu transportu un lai palīdzētu īstenot un sasniegt noteikto mērķi;

57.

aicina dalībvalstis uzraudzīt eksotisku sugu importu savā teritorijā un regulāri par to ziņot Komisijai un citām dalībvalstīm; prasa noteikt stingrākus ierobežojumus tādu apdraudēto sugu importam un privātai turēšanai kā primāti, reptiļi un abinieki;

58.

aicina Komisiju un dalībvalstis līdz 2020. gadam pakāpeniski likvidēt videi kaitīgas subsīdijas, nodrošinot, ka līdz 2016. gadam ir pabeigta šādu subsīdiju izvērtēšana un ka attiecīgajās ES nozaru politikas jomās ir iekļautas prasības par ziņošanu; mudina Komisiju un dalībvalstis pilnībā atbalstīt un veicināt pāreju uz aprites ekonomiku;

59.

mudina dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas, ratificēt Nagojas Protokolu par piekļuvi ģenētiskajiem resursiem un to ieguvumu taisnīgu un godīgu sadali, kas gūti no šo resursu izmantošanas, un to izdarīt pirms šā protokola Pušu konferences otrās pušu sanāksmes (COP-MOP 2), kas notiks 2016. gada decembrī;

60.

atgādina, ka pasaules līmenī ES sniedz nozīmīgu ieguldījumu cīņā pret bioloģiskās daudzveidības izzušanu un ka tieši Eiropas Savienība kopā ar savām dalībvalstīm ir galvenais bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai nepieciešamo līdzekļu devējs un lielākais bioloģiskās daudzveidības finansētājs oficiālās attīstības palīdzības kontekstā;

61.

atzinīgi vērtē Komisijas pamatprojektu “Biodiversity for Life” (B4Life) 2014.-2020. gadam, taču uzskata, ka ES ir jāpieliek vēl vairāk pūļu, lai nepieļautu bioloģiskās daudzveidības izzušanu pasaules mērogā, un prasa ES un tās dalībvalstīm pildīt Haidarābādu pausto apņemšanos līdz 2015. gadam dubultot ar bioloģisko daudzveidību saistītās finanšu līdzekļu plūsmas uz jaunattīstības valstīm un attiecīgajā līmenī tās uzturēt vismaz līdz 2020. gadam;

62.

uzsver, ka noziegumi pret dzīvo dabu un dzīvotņu izzušana tieši un nomācoši apdraud bioloģisko daudzveidību visā pasaulē; atzīst, ka ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija neattiecas uz savvaļas augu un dzīvnieku nelikumīgu tirdzniecību un tajā nav noteikti pasākumi, kas ES būtu jāveic kā CITES konvencijas pusei, un atzīst to par nopietnu minētās stratēģijas trūkumu; uzsver, ka steidzami ir nepieciešama saskaņota rīcība, lai cīnītos pret savvaļas augu un dzīvnieku nelikumīgu tirdzniecību; aicina Komisiju iesniegt vērienīgu rīcības plānu cīņai pret savvaļas augu un dzīvnieku un no tiem iegūtu produktu nelikumīgu tirdzniecību un pieprasa rīkoties līdzīgi, lai cīnītos pret atmežošanu un mežu degradāciju;

63.

uzsver, ka dabas direktīvas ir vides politikas stūrakmeņi ne vien ES, bet arī starptautiskā mērogā; uzskata, ka šo dabas direktīvu kodolīguma, saskaņotības un konsekvences dēļ tās var uzskatīt, tā teikt, par lietpratīgu regulējumu, kurš tapis vēl pirms šāda jēdziena definēšanas;

64.

uzsver, ka Natura 2000 ir vēl salīdzinoši jauns tīkls, kura potenciāls ne tuvu nav pilnībā izmantots; uzskata, ka dabas direktīvas joprojām ir svarīgas un ka labākās īstenošanas prakses piemēri ir izrādījušies efektīvi; uzsver, ka dabas direktīvas sniedz ārkārtīgi daudz iespēju rīkoties elastīgi, tostarp iespēju pielāgoties, ņemot vērā tehnikas un zinātnes progresu; atzīmē, ka attiecībā uz bioloģisko daudzveidību noteikto mērķu sasniegšanai būtiski svarīga ir lietpratīga īstenošana un starptautiska sadarbība;

65.

iebilst pret dabas direktīvu pārskatīšanu, jo tā kaitētu bioloģiskās daudzveidības stratēģijas īstenošanai, paildzinātu juridiskās nenoteiktības laikposmu, kā rezultātā varētu vājināties tiesiskā aizsardzība un finansējums, un turklāt kaitētu ne vien dabai, bet arī cilvēkiem un uzņēmējdarbībai; šajā sakarībā uzsver, ka dabas direktīvu pārbaudes procesā, kuru pašlaik veic saistībā ar normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT), galvenā uzmanība būtu jāpievērš tam, kā uzlabot īstenošanu;

66.

ir pārliecināts, ka vispār grūtības ar dabas direktīvās un bioloģiskās daudzveidības stratēģijā noteikto mērķu sasniegšanu rodas nevis tiesiskā regulējuma dēļ, bet gan galvenokārt tādēļ, ka tiesiskais regulējums netiek pilnībā, vienādi un pareizi ieviests, pildīts un integrēts citās politikas jomās;

67.

uzsver, ka dabas direktīvas sniedz ārkārtīgi daudz iespēju rīkoties elastīgi, lai sekmētu to īstenošanu, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās, kultūras un reģionālās prasības, kā tas noteikts Dzīvotņu direktīvā; tomēr mudina Komisiju precizēt minēto direktīvu interpretāciju un īstenošanas pamatnostādnes, lai nepieļautu grūti risināmu jautājumu veidošanos un lai šādus jautājumus risinātu;

68.

pieprasa rūpīgi izvērtēt lielo plēsēju lomu dabā un apsvērt iespējamos pielāgošanās pasākumus, kas garantētu, ka kalnu reģionos tiek saglabāta bioloģiskā daudzveidība, lauksaimniecības ainava un gadsimtiem senā ganāmpulku ganīšanas prakse;

69.

atzīst, ka ES dabas tiesību akti veicina ekosistēmu, dzīvotņu un sugu saglabāšanos aizsargājamās teritorijās; tomēr pauž nožēlu, ka uz Francijas tālākajiem reģioniem, kur ir unikāla sugu un ekosistēmu bagātība un kas ir gan Eiropas, gan pasaules mērogā nozīmīgs bioloģiskās daudzveidības elements, šis tiesiskais regulējums neattiecas, tāpat kā uz šiem reģioniem neattiecas arī neviens cits to īpatnībām pielāgots tiesiskais regulējums; taču uzsver, ka sekmīgi tiek īstenoti visi projekti, ko šajos reģionos finansē saskaņā ar programmu LIFE+, un ka veiksmīga ir Eiropas mēroga iniciatīva “Bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmas aizjūras teritorijās” (BEST), kuras mērķis ir tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās panākt spēcīgāku bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un pielāgošanos klimata pārmaiņām;

70.

aicina Komisiju, turpinot BEST sagatavošanas darbību, ieviest ilgtspējīgu finansēšanas mehānismu bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās;

71.

uzskata, ka stratēģija ir nepilnīga, jo attiecas uz bioloģiskās daudzveidības izzušanu tikai aizsargājamās dabas teritorijās; mudina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar vietējām pašvaldībām un pilsonisko sabiedrību vākt informāciju par attiecīgajām dzīvotnēm un sugām un izveidot atbilstošas sistēmas, kas nepieļautu dzīvotņu sašķelšanu un bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu neto zudumu;

72.

uzskata, ka šādā sistēmā ir jābūt dažādu papildpasākumu kopumam, kas veicami, lai novērstu primāros bioloģiskās daudzveidības izzušanas iemeslus un lai bioloģisko daudzveidību veiksmīgāk integrētu nozaru politikas jomās, tostarp lauksaimniecības, mežsaimniecības, zivsaimniecības, enerģētikas un transporta jomā;

73.

mudina dalībvalstis ar pilsētu telpiskās plānošanas iniciatīvām nodrošināt rūpīgi pārdomātu teritorijas izmantošanu un Natura 2000 tīkla atbilstošu aizsardzību, saglabāt atklātas teritorijas — šajā nolūkā jo īpaši izvēloties lopkopībai labvēlīgu pieeju, nevis vienkārši atstājot zemi neizmantotu, kas palielina tādu dabas parādību kā lavīnu, dubļu nogruvumu un zemes slāņu nobīdes iespējamību, — un izveidot saistītu zilās un zaļās infrastruktūras tīklu, kas vienotu lauku un pilsētu teritorijas, un vienlaikus nodrošināt saimnieciskajai darbībai vajadzīgo juridisko noteiktību; aicina Komisiju sagatavot pārskatu par šajā jomā labākās prakses piemēriem;

74.

uzskata, ka pieejamo resursu efektīvākai un mērķtiecīgākai izmantošanai būtu svarīgi, lai Komisija izstrādātu konkrētus kritērijus dabas kapitāla finansēšanas mehānismam, kuram ir jāgarantē, ka projektu īstenošana sniedz atbilstošus, pozitīvus un zinātniski pierādāmus rezultātus attiecībā uz bioloģisko daudzveidību; uzskata, ka LIFE projektiem būtu jāpiesaista finansējums no avotiem, kas nodrošina citu programmu finansēšanu, piemēram, no struktūrfondiem, lai sekmīgus projektus padarītu vērienīgākus un panāktu, ka pēc to parauga tiek īstenoti līdzīgi projekti visā Eiropas Savienībā, un lai radītu lielāku pastiprinošo ietekmi;

75.

aicina Komisiju plašāk īstenot vairāku avotu pieeju bioloģiskās daudzveidības finansēšanai un prasa uzlabot dažādo finansēšanas instrumentu sasaisti;

76.

aicina Komisiju un dalībvalstis labāk saskaņot attiecīgās nozaru politikas jomas, lai tajās iekļautu bioloģiskajai daudzveidībai paredzētus mērķus, turklāt ar nākamo DFS garantējot, ka bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu vispārējs neto zudums nav iespējams;

77.

aicina Komisiju izveidot augsta līmeņa grupu ar dabas kapitālu saistītu jautājumu risināšanai, lai sasniegtu šos mērķus, padarot tos politiski nozīmīgākus un piešķirot tiem lielāku prioritāti;

78.

pauž nožēlu, ka ES vides tiesību aktiem trūkst konsekventu un efektīvu vides inspekciju un uzraudzības, kas ļautu atklāt un nepieļaut vides tiesību aktu pārkāpumus dažādās nozarēs, tostarp attiecībā uz aizsargājamām dabas teritorijām; atzinīgi vērtē sagatavošanas darbu, kas ir veikts, cenšoties izveidot vides inspekciju ES mēroga sistēmu, un aicina Komisiju vairs nevilcināties un nākt klajā ar attiecīgu likumdošanas priekšlikumu;

79.

uzsver, ka inovācija, pētniecība un izstrāde ir nozīmīga dabas direktīvās noteikto mērķu sasniegšanai, un aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst saiknei starp bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un labvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību un ekonomisko labklājību un koordinēt datu vākšanas pasākumus; atgādina, ka joprojām ir pamatīgi robi zināšanās par jūras ekosistēmu un zvejas resursu stāvokli; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka tiek vākti dati par zvejniecības un akvakultūras ietekmi plašākā vides kontekstā un ka šie dati ir publiski pieejami;

80.

aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties sākt īstenot Eiropas iniciatīvu apputeksnētājiem — īpašu uzmanību pievēršot augu rezistencei pret kaitēkļiem, kura ietekmē bites un citus apputeksnētājus, — un bez turpmākas vilcināšanās sagatavot priekšlikumus attiecībā uz Augsnes pamatdirektīvu, direktīvu par iespēju vērsties tiesu iestādēs un arī attiecībā uz pārskatīto ES tiesisko regulējumu par vides inspekcijām, šajā nolūkā ņemot vērā politiku, kas dalībvalstīs jau tiek īstenota;

81.

ar bažām īpaši uzsver to, ka aizvien vairāk zinātnisko faktu liecina — neonikotinoīdu pesticīdi var nelabvēlīgi ietekmēt būtiski svarīgus pakalpojumus, piemēram, apputeksnēšanu un dabīgo aizsardzību pret kaitēkļiem; tāpēc aicina Komisiju uzturēt spēkā neonikotinoīdu izmantošanas aizliegumu, ko tā ir noteikusi;

82.

mudina Komisiju un dalībvalstis, atļaujot izmantot un izplatīt vidē dzīvus modificētus organismus, pilnībā piemērot piesardzības principu, lai nepieļautu nekādu nelabvēlīgu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību;

83.

uzsver, ka vides pasākumu programma LIFE un jo īpaši dabas un bioloģiskās daudzveidības apakšprogramma ir ļoti nozīmīga, lai aizsargātu un vairotu Eiropas bioloģisko daudzveidību;

84.

ir stingri pārliecināts, ka vide un inovācija viena otru papildina, un īpašu uzmanību pievērš dabā rodamiem risinājumiem, kas sniedz gan ekonomikas, gan vides ziņā viedas atbildes uz problemātiskiem jautājumiem, kuri jārisina tādās jomās kā klimata pārmaiņas, izejvielu trūkums, piesārņojums un mikrobu rezistence; aicina attiecīgās ieinteresētās personas šādus risinājumus izstrādāt saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”; aicina dalībvalstis efektīvāk nodrošināt rīcības brīvību tiesiskā regulējuma jomā, lai sekmīgāk rastu viedus risinājumus, kas sniedz pozitīvus rezultātus attiecībā uz bioloģisko daudzveidību;

85.

uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības, klimata pārmaiņu un izejvielu trūkuma problēmas pēc būtības ir nesaraujami saistītas; atgādina, ka atmosfēras sasilšana klimata pārmaiņu ietekmē arī turpmāk nedrīkst pārsniegt 2 oC salīdzinājumā ar attiecīgo pirmsrūpniecības laikmeta temperatūras rādītāju, jo tas ir būtiski svarīgi, lai turpmāk nepieļautu bioloģiskās daudzveidības izzušanu; vienlaikus atgādina, ka ir vairākas ekosistēmas, kas darbojas kā postošu dabas parādību ietekmes amortizators un tā palīdz īstenot stratēģijas, kuru mērķis ir pielāgoties klimata pārmaiņām un tās mazināt;

86.

aicina Komisiju un dalībvalstis paturēt to prātā un nodrošināt, lai ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija 2020. gadam būtu viens no ES nostājas pamatelementiem sarunās par jaunu starptautisku nolīgumu klimata pārmaiņu jomā, vēl jo vairāk tāpēc, ka ES finansētais projekts ROBIN (par bioloģiskās daudzveidības nozīmi klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā) liecina — bioloģiskās daudzveidības aizsardzība ir daļa no risinājuma, kas nepieciešams, lai mazinātu klimata pārmaiņas un tām pielāgotos, sevišķi ņemot vērā to, ka tropu meži varētu mazināt ietekmi, ko rada 25 % no visām siltumnīcefekta gāzu emisijām;

87.

aicina Komisiju, slēdzot starptautiskus nolīgumus, iekļaut tajos ar vidi un klimata pārmaiņām saistītus aspektus un veikt vides analīzi, galvenokārt pievēršoties iespējām aizsargāt un uzlabot bioloģisko daudzveidību; uzsver, ka iespējamo ietekmi uz bioloģisko daudzveidību ir svarīgi noteikt un izvērtēt sistemātiski; aicina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus saistībā ar secinājumiem, kuri izriet no pētījuma par negatīvo ietekmi, ko ES pieprasījums pēc dažām precēm rada attiecībā uz bioloģisko daudzveidību jaunattīstības valstīs, un par iespējām šādu ietekmi mazināt, un šajā sakarā piedāvāt risinājumus, kas palīdzētu nepieļaut vai līdz minimumam samazināt bioloģiskās daudzveidības izzušanu pasaulē dažu ES raksturīgu ražošanas un patēriņa modeļu dēļ;

88.

ievērojot piesardzības principu un principu, ka būtu jāveic preventīvas darbības, un ņemot vērā riskus un nelabvēlīgo ietekmi uz klimatu, vidi un bioloģisko daudzveidību, kas saistīti ar hidropārrāvumu metodes izmantošanu netradicionālu ogļūdeņražu ieguves nolūkā, kā arī ņemot vērā nepilnības, kuras konstatētas ES tiesiskajā regulējumā, ko piemēro slānekļa gāzes ieguvei, mudina dalībvalstis turpmāk vairs neatļaut hidropārrāvumu metodes izmantošanu Eiropas Savienībā;

89.

aicina Komisiju un dalībvalstis panākt, ka tiek īstenots 2014. gada oktobrī pieņemtais Gvadelupas ceļvedis, un ieviest vajadzīgos instrumentus, kas nodrošina bioloģiskās daudzveidības aizsardzību tālākajos reģionos un aizjūras zemēs un teritorijās;

90.

uzsver ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas globālo nozīmi; aicina Komisiju noteikumus par bioloģisko daudzveidību iekļaut pašlaik notiekošajās tirdzniecības sarunās un bioloģiskajai daudzveidībai paredzētus mērķus iekļaut ES tirdzniecības politikas nostādnēs;

91.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/14

—

ņemot vērā lūgumrakstus, ko iesnieguši ES iedzīvotāji ar drukas lasītnespēju, un jo īpaši lūgumrakstu Nr. 924/2011, ko Eiropas Neredzīgo personu apvienības un Karaliskā nacionālā neredzīgo cilvēku institūta vārdā iesniedzis Apvienotās Karalistes valstspiederīgais Dan Pescod, par neredzīgu cilvēku piekļuvi grāmatām un citiem drukātiem materiāliem,

—

ņemot vērā Marrākešas līgumu, kas atvieglo piekļuvi iespieddarbiem personām, kuras ir neredzīgas, ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju citu iemeslu dēļ (Marrākešas līgums),

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD),

—

ņemot vērā Reglamenta 216. panta 2. punktu,

A.

tā kā Pasaules Veselības organizācija 2010. gadā lēsa, ka visā Eiropā ir 2 550 000 neredzīgu cilvēku un 23 800 000 vājredzīgu cilvēku, kopā veidojot 26 350 000 cilvēku ar redzes traucējumiem;

B.

tā kā no visām publicētajām grāmatām tikai 5 % attīstītajās valstīs un mazāk nekā 1 % jaunattīstības valstīs ir izdotas pieejamā formātā;

C.

tā kā ES un dalībvalstis ir ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām puses;

D.

tā kā ES un dalībvalstis 2014. gada aprīlī parakstīja Marrākešas līgumu un līdz ar to ir uzņēmušās politiskas saistības to ratificēt;

E.

tā kā UNCPRD komiteja noslēguma apsvērumos par Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu par konvencijas īstenošanu mudināja Eiropas Savienību veikt visus attiecīgos pasākumus, lai pēc iespējas drīz ratificētu un īstenotu Marrākešas līgumu;

F.

tā kā Komisija ir iesniegusi priekšlikumu Padomes lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu Marrākešas līgumu (COM(2014)0638),

1.

atgādina, ka UNCPRD 24. un 30. pantā ir uzsvērtas personu ar invaliditāti tiesības uz izglītību bez diskriminācijas un ar vienlīdzīgām iespējām tās īstenot, vienlaikus nodrošinot, ka tiesību akti, kas aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, neveido nepamatotu vai diskriminējošu šķērsli kultūras materiālu pieejamībai personām ar invaliditāti;

2.

ar dziļu sašutumu norāda, ka septiņas ES dalībvalstis ir izveidojušas mazākuma bloku, kas kavē līguma ratifikācijas procesu; aicina Padomi un dalībvalstis paātrināt ratifikācijas procesu, lai ratifikācija nebūtu atkarīga no ES tiesiskā regulējuma pārskatīšanas vai Eiropas Savienības Tiesas lēmuma;

3.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, dalībvalstīm, Eiropas Komisijai un UNCRPD komitejai.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/15

—

ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas FG72 (MST-FGØ72-2, sastāv vai ir ražoti no tām,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (1) un jo īpaši tās 7. panta 3. punktu un 19. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (2),

—

ņemot vērā to, ka Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, kas minēta Regulā (EK) Nr. 1829/2003 (35. pantā), 2015. gada 18. novembrī balsojot nolēma nesniegt atzinumu,

—

ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2015. gada 16. jūlija atzinumu (3),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 16. decembra rezolūciju par Komisijas 2015. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279, ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25 (MON-ØØ6Ø3-6 × ACS-ZMØØ3-2), sastāv vai ir ražoti no tās (4),

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.

tā kā 2011. gada 24. jūnijā uzņēmums Bayer CropScience AG saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1829/2003 (5. un 17. pantu) iesniedza Beļģijas kompetentajai iestādei pieteikumu, lai laistu tirgū pārtikas produktus, pārtikas sastāvdaļas un barību, kas satur sojas pupas FG72, sastāv vai ir ražoti no tām;

B.

tā kā pieteikumā ir norādīts, ka ģenētiski modificētās sojas pupas MST-FGØ72-2 sintezē proteīnu 2mEPSPS, kas piešķir noturību pret glifosāta herbicīdiem, un proteīnu HPPD W336, kas piešķir noturību pret izoksaflutola herbicīdiem; tā kā 2015. gada 20. martā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (Pasaules Veselības organizācijas aģentūra, kas specializējas vēža pētniecībā) klasificēja glifosātu kā cilvēkam iespējami kancerogēnu vielu (5);

C.

tā kā [Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības] pastāvīgā komiteja 2015. gada 18. novembrī balsojot nolēma nesniegt atzinumu par Komisijas īstenošanas lēmuma projektu;

D.

tā kā 2015. gada 22. aprīlī Komisija paskaidrojuma rakstā, kurš pievienots tiesību akta priekšlikumam, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, pauda nožēlu, ka kopš Regulas (EK) Nr. 1829/2003 stāšanās spēkā lēmumus par atļauju piešķiršanu Komisija ir pieņēmusi, ievērojot attiecīgos tiesību aktus, taču nesaņemot atbalstu no dalībvalstu komitejām, jo tās nav sniegušas savu atzinumu, un ka dokumentācijas nosūtīšana atpakaļ Komisijai galīgā lēmuma pieņemšanai, kas iepriekš bija visnotaļ liels izņēmums visai procedūrai kopumā, nu ir kļuvusi par ierastu praksi gadījumos, kad ir jāpieņem lēmums par atļaujas piešķiršanu ģenētiski modificētai (ĢM) pārtikai un barībai;

E.

tā kā 2015. gada 22. aprīļa tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, Parlaments 2015. gada 28. oktobrī noraidīja (6), jo ĢMO tirdzniecība notiek pāri robežām, pat ja kultūraugs tiek audzēts konkrētas dalībvalsts teritorijā, un tas nozīmē, ka Komisijas ierosinājumu noteikt “tirdzniecības un izmantošanas” aizliegumu valsts līmenī nebūtu iespējams īstenot, neatjaunojot importa robežpārbaudes; tā kā Parlaments noraidīja tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, un aicināja Komisiju atsaukt savu priekšlikumu un iesniegt jaunu,

1.

uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem, jo nav savienojams ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1829/2003 un Regulas (EK) Nr. 396/2005 (7) mērķi, proti, saskaņā ar vispārīgajiem principiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (8), nodrošināt pamatu, lai garantētu cilvēku dzīvības un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, kā arī vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar ģenētiski modificētu pārtiku un barību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību;

2.

aicina Komisiju atsaukt savu īstenošanas lēmuma projektu;

3.

aicina Komisiju, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienības darbību, iesniegt jaunu tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003 un ņem vērā valstu bieži vien paustās bažas, kuras neattiecas tikai uz jautājumiem par ĢMO nekaitīgumu veselībai vai videi;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/17

—

ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87708 x MON 89788 (MON-877Ø8-9 x MON-89788-1), sastāv vai ir ražoti no tām,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (1) un jo īpaši tās 7. panta 3. punktu un 19. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (2),

—

ņemot vērā to, ka Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, kas minēta Regulā (EK) Nr. 1829/2003 (35. pantā), 2015. gada 18. novembrī balsojot nolēma nesniegt atzinumu,

—

ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2015. gada 18. jūnija atzinumu (3),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 16. decembra rezolūciju par Komisijas 2015. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279, ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25 (MON-ØØ6Ø3-6 × ACS-ZMØØ3-2), sastāv vai ir ražoti no tās (4),

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu

A.

tā kā 2012. gada 23. martā uzņēmums Monsanto Europe S.A. saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1829/2003 (5. un 17. pantu) iesniedza Nīderlandes kompetentajai iestādei pieteikumu, lai laistu tirgū pārtikas produktus, pārtikas sastāvdaļas un barību, kas satur sojas pupas MON 87708 × MON 89788, sastāv vai ir ražoti no tām;

B.

tā kā pieteikumā ir norādīts, ka ģenētiski modificētās sojas pupas MON-877Ø8-9 × MON-89788-1 sintezē proteīnu DMO (dikambas mono-oksigenāzi), kas piešķir noturību pret herbicīdiem, kuru sastāvā ir dikamba, un proteīnu CP4 EPSPS, kas piešķir noturību pret glifosāta herbicīdiem; tā kā 2015. gada 20. martā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (Pasaules Veselības organizācijas aģentūra, kas specializējas vēža pētniecībā) klasificēja glifosātu kā cilvēkam iespējami kancerogēnu vielu (5);

C.

tā kā [Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības] pastāvīgā komiteja 2015. gada 18. novembrī balsojot nolēma nesniegt atzinumu par Komisijas īstenošanas lēmuma projektu;

D.

tā kā 2015. gada 22. aprīlī Komisija paskaidrojuma rakstā, kurš pievienots tiesību akta priekšlikumam, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, pauda nožēlu, ka kopš Regulas (EK) Nr. 1829/2003 stāšanās spēkā lēmumus par atļauju piešķiršanu Komisija ir pieņēmusi, ievērojot attiecīgos tiesību aktus, taču nesaņemot atbalstu no dalībvalstu komitejām, jo tās nav sniegušas savu atzinumu, un ka dokumentācijas nosūtīšana atpakaļ Komisijai galīgā lēmuma pieņemšanai, kas iepriekš bija visnotaļ liels izņēmums visai procedūrai kopumā, nu ir kļuvusi par ierastu praksi gadījumos, kad ir jāpieņem lēmums par atļaujas piešķiršanu ģenētiski modificētai (ĢM) pārtikai un barībai;

E.

tā kā 2015. gada 22. aprīļa tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, Parlaments 2015. gada 28. oktobrī noraidīja (6), jo ĢMO tirdzniecība notiek pāri robežām, pat ja kultūraugs tiek audzēts konkrētas dalībvalsts teritorijā, un tas nozīmē, ka Komisijas ierosinājumu noteikt “tirdzniecības un izmantošanas” aizliegumu valsts līmenī nebūtu iespējams īstenot, neatjaunojot importa robežpārbaudes; tā kā Parlaments noraidīja tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, un aicināja Komisiju atsaukt savu priekšlikumu un iesniegt jaunu,

1.

uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem, jo nav savienojams ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1829/2003 un Regulas (EK) Nr. 396/2005 (7) mērķi, proti, saskaņā ar vispārīgajiem principiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (8), nodrošināt pamatu, lai garantētu cilvēku dzīvības un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, kā arī vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar ģenētiski modificētu pārtiku un barību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību;

2.

aicina Komisiju atsaukt savu īstenošanas lēmuma projektu;

3.

aicina Komisiju, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienības darbību, iesniegt jaunu tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003 un ņem vērā valstu bieži vien paustās bažas, kuras neattiecas tikai uz jautājumiem par ĢMO nekaitīgumu veselībai vai videi;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/19

—

ņemot vērā projektu Komisijas īstenošanas lēmumam, ar ko atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētas sojas pupas MON 87705 x MON 89788 (MON-877Ø5-6 x MON-89788-1), sastāv vai ir ražoti no tām,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (1) un jo īpaši tās 7. panta 3. punktu un 19. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā 11. un 13. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulā (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (2),

—

ņemot vērā to, ka Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgā komiteja, kas minēta Regulā (EK) Nr. 1829/2003 (35. pantā), 2015. gada 18. novembrī balsojot nolēma nesniegt atzinumu,

—

ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2015. gada 16. jūlija atzinumu (3),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 16. decembra rezolūciju par Komisijas 2015. gada 4. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/2279, ar ko atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1829/2003 atļauj laist tirgū produktus, kas satur ģenētiski modificētu kukurūzu NK603 × T25 (MON-ØØ6Ø3-6 × ACS-ZMØØ3-2), sastāv vai ir ražoti no tās (4),

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 106. panta 2. un 3. punktu,

A.

tā kā 2011. gada 11. augustā uzņēmums Monsanto Europe S.A. saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1829/2003 (5. un 17. pantu) iesniedza Nīderlandes kompetentajai iestādei pieteikumu, lai laistu tirgū pārtikas produktus, pārtikas sastāvdaļas un barību, kas satur sojas pupas MON 87705 × MON 89788, sastāv vai ir ražoti no tām;

B.

tā kā pieteikumā ir norādīts, ka ģenētiski modificētās sojas pupas MON-877Ø5-6 × MON-89788-1 sintezē mazāk taukskābju Δ12 desaturāzes (FAD2) un palmitoil-ACP tioesterāzes (FATB) fermentu, kā rezultātā palielinās oleīnskābes un samazinās linolskābes saturs, un šīs sojas pupas sintezē proteīnu CP4 EPSPS, kas piešķir noturību pret glifosāta herbicīdiem; tā kā 2015. gada 20. martā Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (Pasaules Veselības organizācijas aģentūra, kas specializējas vēža pētniecībā) klasificēja glifosātu kā cilvēkam iespējami kancerogēnu vielu (5);

C.

tā kā [Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības] pastāvīgā komiteja 2015. gada 18. novembrī balsojot nolēma nesniegt atzinumu par Komisijas īstenošanas lēmuma projektu;

D.

tā kā 2015. gada 22. aprīlī Komisija paskaidrojuma rakstā, kurš pievienots tiesību akta priekšlikumam, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, pauda nožēlu, ka kopš Regulas (EK) Nr. 1829/2003 stāšanās spēkā lēmumus par atļauju piešķiršanu Komisija ir pieņēmusi, ievērojot attiecīgos tiesību aktus, taču nesaņemot atbalstu no dalībvalstu komitejām, jo tās nav sniegušas savu atzinumu, un ka dokumentācijas nosūtīšana atpakaļ Komisijai galīgā lēmuma pieņemšanai, kas iepriekš bija visnotaļ liels izņēmums visai procedūrai kopumā, nu ir kļuvusi par ierastu praksi gadījumos, kad ir jāpieņem lēmums par atļaujas piešķiršanu ģenētiski modificētai (ĢM) pārtikai un barībai;

E.

tā kā 2015. gada 22. aprīļa tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, Parlaments 2015. gada 28. oktobrī noraidīja (6), jo ĢMO tirdzniecība notiek pāri robežām, pat ja kultūraugs tiek audzēts konkrētas dalībvalsts teritorijā, un tas nozīmē, ka Komisijas ierosinājumu noteikt “tirdzniecības un izmantošanas” aizliegumu valsts līmenī nebūtu iespējams īstenot, neatjaunojot importa robežpārbaudes; tā kā Parlaments noraidīja tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003, un aicināja Komisiju atsaukt savu priekšlikumu un iesniegt jaunu,

1.

uzskata, ka Komisijas īstenošanas lēmuma projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem, jo nav savienojams ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1829/2003 un Regulas (EK) Nr. 396/2005 (7) mērķi, proti, saskaņā ar vispārīgajiem principiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (8), nodrošināt pamatu, lai garantētu cilvēku dzīvības un veselības, dzīvnieku veselības un labturības, kā arī vides un patērētāju interešu augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar ģenētiski modificētu pārtiku un barību, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību;

2.

aicina Komisiju atsaukt savu īstenošanas lēmuma projektu;

3.

aicina Komisiju, pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienības darbību, iesniegt jaunu tiesību akta priekšlikumu, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1829/2003 un ņem vērā valstu bieži vien paustās bažas, kuras neattiecas tikai uz jautājumiem par ĢMO nekaitīgumu veselībai vai videi;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/21

—

ņemot vērā Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) (1), kas stājās spēkā 1995. gada janvārī PTO sarunu Urugvajas kārtas iznākumā,

—

ņemot vērā 2011. gada 21. aprīļa ziņojumu, ko PTO Pakalpojumu tirdzniecības padomes priekšsēdētājs vēstnieks Fernando de Mateo sagatavojis PTO Tirdzniecības sarunu komitejai attiecībā uz īpašo sarunu sesiju par pakalpojumu tirdzniecību (2),

—

ņemot vērā grupas “Patiesie pakalpojumu draugi” (“Really Good Friends of Services” — RGF) 2012. gada 5. jūlijā sniegto paziņojumu (3),

—

ņemot vērā ES direktīvas sarunām par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA), ko Padome pieņēma 2013. gada 8. martā un deklasificēja un publiskoja 2015. gada 10. martā (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par sarunu sākšanu attiecībā uz daudzpusējo nolīgumu par pakalpojumiem (5),

—

ņemot vērā priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker2014. gada 15. jūlija politikas pamatnostādnes nākamajai Komisijai “Jauns sākums Eiropai — mana programma nodarbinātībai, izaugsmei, taisnīgumam un demokrātiskām pārmaiņām”,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 14. oktobra paziņojumu “Tirdzniecība visiem: ceļā uz atbildīgāku tirdzniecības un ieguldījumu politiku” (COM(2015)0497),

—

ņemot vērā Ecorys2014. gada 17. jūlija galīgo uzsākšanas ziņojumu Komisijai “Tirdzniecības ilgtspējas ietekmes novērtējums, atbalstot sarunas par visaptverošu tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu” (TiSA) (6),

—

ņemot vērā sarunu dokumentus, ko iesniegušas visas TiSA līgumslēdzējas puses, īpaši tos, kas tika deklasificēti un kurus Komisija publiskoja 2014. gada 22. jūlijā, tostarp ES sākotnējo priekšlikumu (7),

—

ņemot vērā komisāres C. Malmström2015. gada 5. februāra paziņojumu par pacientu mobilitāti TiSA ietvaros (8),

—

ņemot vērā ES un ASV 2015. gada 20. marta kopīgo paziņojumu (9) par sabiedriskajiem pakalpojumiem saistībā ar TiSA un TTIP sarunām,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 39. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantu par personas datu aizsardzību, un Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu, kas nosaka sieviešu un vīriešu līdztiesību kā vienu no ES pamatvērtībām,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 14. un 106. pantu un tā 26. protokolu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem,

—

ņemot vērā 2003. gada 12. marta rezolūciju par Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) PTO ietvaros, tostarp kultūras daudzveidību (10),

—

ņemot vērā LES 21. pantu,

—

ņemot vērā (LESD) 207. un 218. pantu,

—

ņemot vērā Līgumā par Eiropas Savienības darbību noteikto saskaņotības principu attiecībā uz attīstību,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu par pakalpojumu tirdzniecības nolīguma (TiSA) vietējo un reģionālo dimensiju (CDR 2700/2015)),

—

ņemot vērā Reglamenta 108. panta 4. punktu un 52. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0009/2016),

A.

tā kā TiSA sarunu mērķim vajadzētu būt efektīva starptautiskā regulējuma panākšanai, nevis iekšējā regulējuma vājināšanai;

B.

tā kā — lai gan, ņemot vērā TiSA pašreizējo redakciju un sarunu dalībniekus, tas ir plurilaterāls nolīgums, būtu jācenšas noslēgtajam darījumam panākt kritisko masu, lai tas kļūtu par daudzpusēju vienošanos PTO ietvaros;

C.

tā kā jebkurā tirdzniecības nolīgumā jāparedz vairāk tiesību un zemākas cenas Eiropas patērētājiem, vairāk darbvietu un lielāku darba ņēmēju aizsardzību; tā kā tam ir arī jāveicina ilgtspējīga attīstība, uzņēmumu sociālā atbildība starptautiskā līmenī un vienlīdzīgi konkurences apstākļi Eiropas uzņēmumiem; tā kā tirdzniecības politikai vajadzētu papildināt un būt pilnīgi saskaņotai ar SDO pienācīga darba nodrošināšanas programmu un ANO ilgtspējīgas attīstības plānu līdz 2030. gadam;

D.

tā kā visiem tirdzniecības nolīgumiem jānodrošina mūsu uzņēmumiem piekļuve tirgum ārvalstīs un drošības sistēma mūsu iedzīvotājiem vietējā līmenī; tā kā TiSA būtu jāpalielina piekļuve ārvalstu tirgiem, jāveicina paraugprakse un jāveido globalizācija, lai nodrošinātu, ka tā atspoguļo ES vērtības, principus un intereses, kā arī palīdz uzplaukt ES uzņēmumiem globālo vērtības ķēžu laikmetā; tā kā patērētāju tiesības un sociālie un vides standarti nav tirdzniecības šķēršļi, bet gan neapspriežami stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei pamatelementi; tā kā ES tirdzniecības politikā ir jāievēro LESD 174. pantā noteiktie mērķi attiecībā uz ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; tā kā pakalpojumu sniegšana ES ir balstīta uz vispārēju pieejamību, kvalitāti, drošību, saprātīgu cenu un vienlīdzīgu attieksmi, kas ir vienmēr jānodrošina visās pilsētās un reģionos; tā kā ES būtu jāveicina dzimumu līdztiesība starptautiskā līmenī;

E.

tā kā, ņemot vērā mūsu tautsaimniecības un starptautiskās tirdzniecības globalizāciju, jaunu pakalpojumu radīšanu un digitalizāciju, ir nepieciešama steidzama politiska rīcība, lai uzlabotu starptautiskos noteikumus; tā kā ES interesēs ir stiprināt starptautiskus tirdzniecības noteikumus, lai pārvaldītu globālās piegādes ķēdes; tā kā daudzpusējā tirdzniecības sistēma joprojām ir efektīvākais regulējums, lai visā pasaulē panāktu atvērtu un godīgu tirdzniecību;

F.

tā kā TiSA sniedz iespēju ES nostiprināt savu pozīciju kā pasaulē lielākajai pakalpojumu eksportētājai, pārstāvot 25 % no pasaules pakalpojumu tirdzniecības un 2013. gadā tirdzniecībā radot EUR 170 miljardu pārpalikumu; tā kā pēdējo 10 gadu laikā ES pakalpojumu eksporta vērtība ir divkāršojusies, 2014. gadā sasniedzot EUR 728 miljardu vērtību; tā kā pakalpojumu nozarē ir nodarbināti gandrīz 70 % no visa ES darbaspēka, un tā pārstāv 40 % no to preču vērtības, kas tiek eksportētas no Eiropas; tā kā 90 % jauno darbavietu, kas ES tiks izveidotas no 2013. līdz 2025. gadam, nodrošinās pakalpojumu nozare; tā kā šim nolīgumam ir potenciāls veicināt darbvietu izveidi ES;

G.

tā kā pakalpojumu tirdzniecība veicina darbvietu radīšanu un izaugsmi ES, ko varētu stiprināt TiSA;

H.

tā kā daudzi nozīmīgi tirgi, turklāt arī jaunietekmes valstīs, joprojām nav pieejami Eiropas uzņēmumiem; tā kā nevajadzīgie pakalpojumu tirdzniecības šķēršļi, kas, pārvēršot tos ekvivalentos tarifos, veido 15 % Kanādā, 16 % Japānā, 25 % Dienvidkorejā, 44 % Turcijā un 68 % Ķīnā, joprojām liedz Eiropas uzņēmumiem pilnībā izmantot savas konkurētspējas priekšrocības; tā kā ES, kurā pakalpojumu ierobežojumu tarifu ekvivalents ir tikai 6 %, ir ievērojami atvērtāka salīdzinājumā ar lielāko daļu tās partneru; tā kā ES būtu jāizmanto sava pozīcija kā svarīgākajai pakalpojumu importētājai un eksportētājai, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, paredzot savstarpēju tirgus piekļuvi un godīgu konkurenci;

I.

tā kā ar tarifiem nesaistīti šķēršļi, kas veido vidēji vairāk nekā 50 % no pārrobežu pakalpojumu izmaksām, nesamērīgi ietekmē mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), kuri nodrošina trešdaļu no ES pakalpojumu eksporta un kuriem bieži trūkst cilvēkresursu un finanšu resursu, kas vajadzīgi šo šķēršļu novēršanai; tā kā nevajadzīgo šķēršļu likvidēšana sekmētu MVU internacionalizāciju, ja vien šos šķēršļus var novērst, neapdraudot to pamatā esošos sabiedriskās politikas principus; tā kā jāturpina īstenot nepieciešamie pasākumi, lai īstenotu likumīgus sabiedriskās politikas mērķus;

J.

tā kā vērtību ķēžu globalizācija palielina gan iekšzemes ražojumu, gan eksportpreču importa apjomu; tā kā preču un pakalpojumu tirdzniecība ir savstarpēji saistīta un šo piegādes ķēžu pārvaldībai ir nepieciešami starptautiski noteikumi; tā kā attiecībā uz globālām vērtību ķēdēm saistošie starptautiskie pamatstandarti kļūst vēl nepieciešamāki, lai novērstu turpmāku pēc iespējas zemāku standartu noteikšanu, kā arī sociālo un vides dempingu;

K.

tā kā iedzīvotāju uzticēšanās ES tirdzniecības politikai ir jāveicina, nodrošinot ne tikai izdevīgu iznākumu attiecībā uz nodarbinātību un labklājības radīšanu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, bet arī nodrošinot augstāko pārredzamības līmeni, iesaisti un pārskatatbildību, uzturot pastāvīgu dialogu ar sociālajiem partneriem, pilsonisko sabiedrību, vietējām un reģionālajām iestādēm un visām citām attiecīgajām ieinteresētajām personām un nosakot precīzas pamatnostādnes sarunu procesā;

L.

tā kā lielākā daļa ES izpildāmo saistību attiecas uz dalībvalstu tiesību aktiem; tā kā saistību pildīšana īpaši ietekmē reģionālās un vietējās pārvaldības iestādes;

M.

tā kā datu aizsardzība ir nevis ekonomikas traucēklis, bet gan ekonomikas izaugsmes avots; tā kā uzticēšanās atgūšana digitālajā pasaulē ir ļoti būtiska; tā kā datu plūsmas ir nepieciešamas pakalpojumu tirdzniecībai, taču tās nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt ES tiesību aktu kopumu par datu aizsardzību un tiesības uz privātumu;

N.

tā kā Parlaments 2013. gada 4. jūlija rezolūcijā par sarunu sākšanu attiecībā uz daudzpusējo nolīgumu par pakalpojumiem pieprasīja, ka “Komisijai jāturpina īstenot savu nodomu sagatavot ilgtspējības ietekmes novērtējumu”;

O.

tā kā TiSA izraisīs fizisku personu pārvietošanos starp valstīm, kuras ir tā puses, un tā kā šajā ziņā visiem Eiropas pilsoņiem jāsaņem vienlīdzīga attieksme attiecībā uz viņu piekļuvi citu nolīguma pušu teritorijai;

P.

tā kā Parlamentam, izmantojot piekrišanas procedūru, ir jāpieņem galīgais lēmums par tirdzniecības nolīgumiem un deputātiem pēc sarunu noslēgšanas ir tikai jāizlemj, vai TiSA apstiprināt vai noraidīt; tā kā noteiktās dalībvalstīs ratificēšana var ietvert ratificēšanu reģionālos parlamentos un/vai parlamenta palātās, kas pārstāv reģionālo līmeni;

Q.

tā kā Parlamentam ir tiesības paust savu atzinumu pēc iepazīšanās ar visiem turpmākajiem TiSA teksta priekšlikumiem un projektiem,

1.

saistībā ar patlaban notiekošajām sarunām par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu iesniedz Komisijai šādus ieteikumus:

2.

prasa Komisijai pilnībā ņemt vērā šo rezolūciju un sniegt uz to atbildi sešu mēnešu laikā pēc tās pieņemšanas;

3.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem nosūtīt Komisijai, kā arī informācijai Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un visu TiSA līgumslēdzēju administrācijām un parlamentiem.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/35

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu, 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, kas tika pieņemta 1995. gada 15. septembra Ceturtajā pasaules konferencē par sieviešu tiesībām, kā arī noslēguma dokumentus, kas tika pieņemti ANO īpašajās sesijās “Pekina + 5” (2000), “Pekina + 10” (2005), “Pekina + 15” (2010) un “Pekina + 20” (2015),

—

ņemot vērā Komisijas 1996. gada 21. februāra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu iespēju vienlīdzības iekļaušana visās Kopienas politikas un darbību jomās” (COM(1996)0067), kurā Komisija apņēmās “veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību visās darbību un politikas jomās un visos līmeņos”, efektīvi ieviešot integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai,

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Eiropas Savienības Padome pieņēma 2011. gada martā,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra pētniecisko ziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijas 2010.–2015. sasniegumu un nepilnību novērtējums”,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu “Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību. Sieviešu harta” (COM(2010)0078),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā Parlamenta 2015. gada 9. jūnija rezolūciju par ES stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai laikposmam pēc 2015. gada (1),

—

ņemot vērā 2015. gada oktobrī publicēto “Sieviešu un vīriešu līdztiesības Eiropas Savienībā” sabiedriskās apspriešanas analīzi,

—

ņemot vērā jauno ceļvedi “Jauns mēģinājums pārvarēt darba un privātās dzīves līdzsvara izaicinājumus strādājošās ģimenēs”, leģislatīvu un neleģislatīvu priekšlikumu paketi, ko Komisija publicēja 2015. gada augustā,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu iespēju padomdevējas komitejas 2015. gada 26. novembra sanāksmes rezultātus,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2015. gada 3. decembra darba dokumentu “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam” (SWD(2015)0278),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes (EPSCO) 2015. gada 7. decembra sanāksmes secinājumus, jo īpaši 35. punktu,

—

ņemot vērā ES prezidentvalstu trijotnes (Nīderlande, Slovākija un Malta) 2015. gada 7. decembra deklarāciju par dzimumu līdztiesību,

—

ņemot vērā Komisijai uzdoto jautājumu par sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jaunu stratēģiju Eiropai pēc 2015. gada (O-000006/2016 – B8-0103/2016),

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā dzimumu līdztiesība ir viena no ES pamatvērtībām, kura ir ietverta Līgumos un Pamattiesību hartā un kuru ES ir apņēmusies integrēt visās darbībās, un tā kā dzimumu līdztiesība ir būtiska kā stratēģiskais mērķis nolūkā sasniegt kopējos stratēģijas “Eiropa 2020” izaugsmes, nodarbinātības un sociālās iekļaušanas mērķus

B.

tā kā tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi ir vienas no būtiskākajām pamattiesībām, kas ir ietvertas Eiropas Savienības Līgumos un kas dziļi sakņojas Eiropas sabiedrībā, un tā kā šīm tiesībām ir izšķirīga nozīme mūsu sabiedrības turpmākā attīstībā un tās ir jāpiemēro likumdošanā, praksē, judikatūrā un ikdienas dzīvē;

C.

tā kā ES vēsturiski ir veikusi vairākus nozīmīgus pasākumus, lai nostiprinātu sieviešu tiesības un dzimumu līdztiesību, taču tā kā iepriekšējā desmitgadē politiskā rīcība un reforma dzimumu līdztiesības jomā ES līmenī ir palēninājusies; tā kā iepriekšējā Komisijas sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015. nebija pietiekami visaptveroša, lai sekmētu dzimumu līdztiesību Eiropas un starptautiskā līmenī, un tā kā tajā paredzētie mērķi nav efektīvi sasniegti; tā kā ar jauno stratēģiju pēc 2015. gada vajadzēs dot jaunu impulsu un panākt konkrētu rīcību sieviešu tiesību nostiprināšanai un dzimumu līdztiesības veicināšanai;

D.

tā kā 2010.–2015. gada stratēģijas novērtējumā un ieinteresēto personu nostājās, kas izklāstītas Komisijas pētnieciskajā ziņojumā “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijas 2010.–2015. sasniegumu un nepilnību novērtējums”, ir uzsvērta vajadzība vēl vairāk nostiprināt 2010. gadā pieņemto stratēģisko pieeju;

E.

tā kā Parlaments 2015. gada 9. jūnija rezolūcijā skaidri prasīja izstrādāt jaunu, atsevišķu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju pēc 2015. gada; tā kā sabiedriskās apspriešanas rezultāti liecināja, ka 90 % respondentu atbalstīja jaunu stratēģiju;

F.

tā kā EPSCO padome 2015. gada 7. decembra secinājumos (35. pantā) aicina Komisiju “paziņojuma formā pieņemt jaunu stratēģiju par dzimumu līdztiesību laikposmam pēc 2015. gada”; tā kā ES prezidentvalstu trijotne 2015. gada 7. decembra deklarācijā par dzimumu līdztiesību apņēmās EPSCO padomē izskatīt Padomes secinājumu projektu par dzimumu līdztiesības stratēģiju pēc 2015. gada,

1.

atgādina, ka ar LES 2. pantu un Pamattiesību hartu Komisijai ir pienākums veikt pasākumus dzimumu līdztiesības uzlabošanai;

2.

atzīmē, ka iepriekš Komisija ir nepārprotami apstiprinājusi skaidru, pārredzamu, leģitīmu un publisku paziņojumu par sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju, ko apstiprinājušas visas ES iestādes visaugstākajā politiskajā līmenī;

3.

pauž nožēlu, ka 2015. gada novembrī publicētajā Komisijas 2016. gada darba programmā nav konkrēti minēta ES dzimumu līdztiesības stratēģija pēc 2015. gada; pauž nožēlu, ka 2015. gada 3. decembrī Komisija publicējusi vienīgi dienestu darba dokumentu “Stratēģiskā iesaiste dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam”, tādējādi ne tikai publiskojot mazāk svarīgu iekšējo dokumentu, bet arī ierobežojot savas darbības termiņu;

4.

atzinīgi vērtē jauno ceļvedi “Jauns mēģinājums pārvarēt darba un privātās dzīves līdzsvara izaicinājumus strādājošās ģimenēs”, leģislatīvu un neleģislatīvu priekšlikumu paketi, ko Komisija publicēja 2015. gada augustā;

5.

aicina dalībvalstis uzņemties pilnu atbildību par to, lai uzlabotu vienlīdzīgu iespēju un attieksmes pret vīriešiem un sievietēm principu īstenošanu valsts līmenī;

6.

pauž nožēlu par to, ka 2015. gada 7. decembrī EPSCO padome nespēja vienoties par oficiālu nostāju vairākos jautājumos nolūkā uzlabot dzimumu līdztiesību, tostarp par direktīvu attiecībā uz sieviešu līdzvērtīgu pārstāvību uzņēmumu valdēs, kuru Parlaments jau sen gaida;

7.

atzinīgi vērtē iepriekš minētajā darba dokumentā par stratēģisko iesaisti dzimumu līdztiesības jomā izklāstīto Komisijas pieeju, taču pauž nožēlu, ka tajā nav noteikti konkrēti kritēriji un paredzēts budžets, bez kā nav iespējams nedz izvērtēt, nedz sasniegt nospraustos mērķus un rādītājus;

8.

aicina Komisiju atkārtoti apsvērt savu lēmumu un pieņemt paziņojumu par jaunu dzimumu līdztiesības un sieviešu tiesību stratēģiju 2016.–2020. gadam, kurā pievērstos dzimumu līdztiesības jautājumiem un kurš būtu saskaņā ar starptautisko programmu, proti, 2015. gada sesijas “Pekina + 20” noslēguma dokumentu un jauno satvaru “Dzimumu līdztiesība un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm. Meiteņu un sieviešu dzīves pārveidošana ar ES ārējo attiecību starpniecību 2016.–2020. gadā”;

9.

aicina Komisiju sadarboties ar Parlamentu un Padomi un prasa rīkot ES samitu par dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām, lai apzinātu panākto progresu un apņemtos jaunas saistības gaidāmajā EPSCO padomes 2016. gada marta sanāksmē;

10.

atgādina, ka ES tiesību aktu un politikas instrumentu īstenošanai ir jāatbilst subsidiaritātes un pievienotās vērtības principiem, ka vienoti noteikumi ne vienmēr ir nepieciešami, lai iekšējā tirgus darbība būtu praktiska un konkurētspējīga, un ka Komisijai ir jāņem vērā administratīvais slogs, kas izriet no Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem un atšķirīgajiem kultūras kontekstiem un prakses dažādās dalībvalstīs;

11.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/38

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Austrumu partnerību, Ukrainu un Krievijas Federāciju,

—

ņemot vērā ziņojumus, ko sagatavoja Cilvēktiesību novērtēšanas misija Krimā, kuru īstenoja EDSO Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību birojs (ODIHR) un EDSO Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos (HCNM),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 21. marta, 27. jūnija un 16. jūlija lēmumus, ar kuriem pēc nelikumīgas Krimas aneksijas tika noteiktas sankcijas Krievijas Federācijai,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību augstā komisāra biroja sagatavoto ziņojumu “Cilvēktiesību stāvoklis Ukrainā. 2015. gada 16. augusts – 15. novembris”,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 27. marta rezolūciju Nr. 68/262 par Ukrainas teritoriālo integritāti,

—

ņemot vērā organizācijas Freedom House ziņojumu “Brīvība pasaulē 2016”, kurā nelikumīgi anektētās Krimas politisko un pilsonisko brīvību stāvoklis novērtēts ar atzīmi “nav brīvs”,

—

ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā Krievijas Federācija ir nelikumīgi anektējusi Krimu un Sevastopoli, tādējādi pārkāpjot starptautiskās tiesības, tostarp ANO hartu, Helsinku Nobeiguma aktu, 1994. gada Budapeštas memorandu un 1997. gada Līgumu par draudzību, sadarbību un partnerību, kas noslēgts starp Krievijas Federāciju un Ukrainu;

B.

tā kā 2014. gada martā, kad Krievijas Federācijai nelikumīgi anektēja Krimu, ukraiņi, tostarp Krimas tatāri, un Ukrainas armija izrādīja lielu drosmi un lojalitāti Ukrainai un miermīlīgi pretojās vardarbīgajai aneksijai; tā kā vairākas starptautiskas organizācijas un cilvēktiesību aizstāvju grupas nosoda to, ka kopš 2014.gada sākumā pussalu okupēja un nelikumīgi anektēja Krievijas Federācija, Krimā ir ievērojami pasliktinājusies cilvēktiesību aizsardzība;

C.

tā kā ir reģistrēti mērķtiecīgi uzbrukumi tatāru kopienai, kuras vairākums pretojās Krimas nonākšanai Krievijas rokās un boikotēja tā saucamo referendumu, kas notika 2014. gada 16. martā, tā kā Krievija piemēro neskaidrus un ārkārtīgi plaši interpretējamus “pretekstrēmisma” tiesību aktus, lai iebiedētu vai apklusinātu tos, kas kritizē aneksiju; tā kā uzbrukumi izpaužas kā cilvēku nolaupīšana, pazušana, vardarbība, spīdzināšana un nogalināšana, ko de facto varas iestādes nav izmeklējušas un par ko nav piespriesti sodi;

D.

tā kā tādiem Krimas tatāru līderiem kā Ukrainas Verkhovna Rada deputātam Mustafa Dzhemiliev un asamblejas Medžlis priekšsēdētājam Refat Chubarov bija aizliegts iebraukt Krimā; tā kā pašlaik šis aizliegums vairs nav spēkā, taču viņiem draud apcietināšana; tā kā Krievijas tiesa ir izdevusi Mustafa Dzhemiliev apcietināšanas orderi un viņš ir pavadījis 15 gadus padomju cietumos par to, ka cīnījās, lai viņa tauta varētu atgriezties savu senču dzimtenē Krimā;

E.

tā kā visām reliģiskajām kopienām, tostarp kristiešu draudzēm, kas ir neatkarīgas no Maskavas, tiek piemēroti darbības ierobežojumi; tā kā grūtības rada stingri biedrošanās brīvības ierobežojumi, ekspropriācijas, dokumentu nepagarināšana un regulāra pārmeklēšana, kas tiek veikta šo reliģisko organizāciju atlikušajās telpās;

F.

tā kā tie, kas pēc aneksijas atteicās pāriet Krievijas pilsonībā, saskaras ar diskrimināciju un nopietnām grūtībām visās politiskās, sociālās un ekonomiskās dzīves jomās;

G.

tā kā Krievija ir ierobežojusi iespējas iekļūt Krimā EDSO, ANO un Eiropas Padomei, nemaz nerunājot par cilvēktiesību NVO un neatkarīgajiem žurnālistiem; tā kā problēmas iekļūt Krimā padara cilvēktiesību uzraudzību un ziņošanu par cilvēktiesību stāvokli Krimā ārkārtīgi sarežģītu;

H.

tā kā visi Krimas pirmiedzīvotāji — Krimas tatāri 1944. gadā tika deportēti uz citām PSRS daļām un nevarēja atgriezties Krimā līdz 1989. gadam; tā kā 2015. gada 12. novembrī Ukrainas Verkhovna Rada pieņēma rezolūciju, kurā 1944. gada Krimas tatāru deportācija tiek atzīta par genocīdu un ar kuru 18. maiju nosaka par deportācijas atceres dienu,

1.

atkārtoti pauž ciešu apņemšanos atbalstīt Ukrainas neatkarību un teritoriālo integritāti tās starptautiski atzītajā robežās un tās brīvo un neatkarīgo izvēli nostāties uz Eiropas integrācijas ceļa; atgādina, ka tas asi nosodīja Krievijas īstenoto nelikumīgo Krimas pussalas aneksiju, un atgādina par ES, tās dalībvalstu un starptautiskās kopienas apņemšanos pilnībā īstenot nelikumīgās Krimas aneksijas neatzīšanas politiku; uzsver arī, ka Ukrainas kontroles pār pussalu atjaunošana ir viens no priekšnosacījumiem sadarbības ar Krievijas Federāciju atjaunošanai un Krievijai noteikto sankciju atcelšanai;

2.

asi nosoda līdz šim nepieredzēto cilvēktiesību pārkāpumu daudzumu, kas tiek vērsti pret Krimas iedzīvotājiem, īpaši Krimas tatāriem, kas nepakļaujas tā saucamo varas iestāžu noteikumiem, īpaši tiem, kas tiek noteikti, par ieganstu izmantojot cīņu pret ekstrēmismu un terorismu;

3.

nosoda stingros vārda, biedrošanās un miermīlīgas pulcēšanās brīvības ierobežojumus, kas liedz pulcēties pat tādos tradicionālos atceres pasākumos kā Staļina totalitārā padomju režīma veikto Krimas tatāru deportāciju atceres pasākumi un Krimas tatāru kultūras pasākumi; uzsver, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām tatāri ir Krimas pirmiedzīvotāji un viņiem ir tiesības saglabāt un nostiprināt savas atsevišķas politiskās, tiesu, ekonomiskās, sociālās un kultūras institūcijas; aicina respektēt asambleju Medžlis kā leģitīmu Krimas tatāru kopienas pārstāvības institūciju un atturēties no tās locekļu vajāšanas un sistemātiskas sodīšanas; pauž bažas par to, ka tiek pārkāptas šo cilvēku īpašumtiesības un brīvības, viņi tiek iebiedēti un apcietināti un netiek respektētas viņu pilsoniskās, politiskās un ar kultūru saistītās tiesības; ar tādām pašām bažām norāda uz restriktīvajām atkārtotas reģistrēšanās prasībām, kas noteiktas plašsaziņas līdzekļiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

4.

mudina Krievijas un de facto vietējās iestādes efektīvi, objektīvi un pārredzami izmeklēt visus cilvēku pazušanas, spīdzināšanas un cilvēktiesību pārkāpumu gadījumus, kuros vainojama policija un paramilitārie spēki, kas aktīvi darbojās Krimas pussalā kopš 2014. gada februāra;

5.

atgādina, ka Krievijas Federācijai kā okupācijas varai ir pienākums garantēt drošību visiem iedzīvotājiem un ievērot vietējās izcelsmes tatāru un visu citu Krimas minoritāšu cilvēktiesības, kultūras un reliģiskās tiesības, kā arī uzturēt tiesisko kārtību Krimā;

6.

atgādina, ka EDSO, ANO un Eiropas Padomes iestādēm un neatkarīgajiem ekspertiem bija daļēji vai pilnībā ierobežota piekļuve Krimas pussalai, un tādējādi tika kavēta cilvēktiesību situācijas pārraudzība, neraugoties uz viņu pilnvarām veikt šo darbu Krimā;

7.

aicina Krievijas Federācijas iestādes un Krimas de facto iestādes, kurām ir jāievēro starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, atļaut netraucēti iekļūt Krimā starptautisko institūciju pārstāvjiem un EDSO, ANO un Eiropas Padomes neatkarīgajiem ekspertiem, kā arī cilvēktiesību NVO un plašsaziņas līdzekļiem, kas vēlas apmeklēt Krimu, vērtēt situāciju tajā un ziņot par to; aicina Padomi un EĀDD izdarīt spiedienu uz Krieviju šajā jautājumā; atzinīgi vērtē Eiropas Padomes ģenerālsekretāra lēmumu nosūtīt uz Krimu īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos, jo tas bija pirmais apmeklējums pēc Krievijas veiktās aneksijas, un tiek sagaidīts, ka tas sniegs jaunu novērtējumu par situāciju uz vietas; ar nepacietību gaida viņa konstatējumus; uzsver, ka jebkāda starptautiska klātbūtne uz vietas ir jāsaskaņo ar Ukrainu;

8.

atzinīgi vērtē Ukrainas iniciatīvu izveidot starptautisku sarunu mehānismu attiecībā uz Ukrainas suverenitātes pār Krimu atjaunošanu saskaņā ar “Ženēva plus” modeli, kam būtu jāparedz tieša ES iesaistīšanās; aicina Krieviju sākt sarunas ar Ukrainu un pārējām pusēm par Krimas okupācijas izbeigšanu, kā arī atcelt tirdzniecības un enerģētikas embargo un ārkārtas stāvokli Krimā;

9.

pauž nožēlu par to, ka tiek kavēta Krimas tatāru līderu atgriešanās, un par viņu kriminālvajāšanu, kā arī par pieaugošo un nepieņemamo spiedienu uz pārējiem asambleju locekļiem; tāpat pauž nožēlu par to, ka netaisnīgi ir slēgts plašsaziņas līdzeklis ATR, kam ir ievērojama auditorija Krimas tatāru kopienā; aicina Eiropas Komisiju pagarināt nepieciešamo finansiālo palīdzību, kas vajadzīga šā un citu plašsaziņas līdzekļu darbības nodrošināšanai trimdā Ukrainā; uzskata Krimas tatāru skolu un klašu slēgšanu un valodas izmantošanas ierobežojumus, kā arī to, ka ukraiņu valoda ir izslēgta no publiskās telpas, par kopienas locekļu pamattiesību nopietnu ierobežojumu;

10.

aicina saglabāt Krimas kultūras daudzveidību un pilnībā respektēt ukraiņu, tatāru un citu minoritāšu valodas un kultūras īpatnības;

11.

pauž nožēlu par de facto administrācijas rīcību, lai kavētu Krimas tatāru tautas asamblejas Medžlis, kas ir izpildvaras un pārstāvniecības augstākā struktūra, darbu, slēdzot tā centrālo ēku un sagrābjot dažus tā īpašumus, kā arī veicot citas iebiedēšanas darbības;

12.

nosoda regulārās represijas pret neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem, žurnālistiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem Krimā; pauž nožēlu par to, ka Krievijas Federācija piespieda Ukrainas pilsoņus Krimā izņemt Krievijas pases; nosoda arī de facto iestāžu praksi uzspiest Krimas iedzīvotājiem Krievijas pilsonību;

13.

atkārtoti pauž atbalstu ES lēmumam aizliegt importu no Krimas, ja vien preču izcelsmes sertifikātu nav izdevušas Ukrainas iestādes, kā arī veikt ierobežojošus pasākumus attiecībā uz noteiktu preču eksportu un tehnoloģijām, investīcijām, tirdzniecību un pakalpojumiem Krimā; aicina Padomi turpināt šīs sankcijas līdz brīdim, kad Krima tiks pilnīgi reintegrēta Ukrainas tiesiskajā regulējumā;

14.

aicina Krievijas Federāciju izmeklēt visus nelikumīgi ieslodzīto spīdzināšanas gadījumus Krimā un atbrīvot ieslodzītos, piemēram, Oleg Sentsov un Oleksandr Kolchenko, kā arī Ahtem Chiigoz, asamblejas Medžlis priekšsēdētāja vietnieku, Mustafa Degermendzhi un Ali Asanov, kuri tika arestēti Krimā par miermīlīgu protestu pret okupāciju, un nodrošināt viņu drošu atgriešanos Ukrainā; mudina Krievijas Federāciju izbeigt politiski motivētu kriminālvajāšanu pret disidentiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem; nosoda to tālāku nodošanu Krievijai un Krievijas pilsonības piešķiršanu piespiedu kārtā;

15.

nosoda Krimas pussalas militarizāciju, kas rada būtisku negatīvu ietekmi uz ekonomiku un sociālo dzīvi, kā arī Krievijas draudus Krimā izvietot kodolieročus, kas veido būtisku apdraudējumu reģionālajai, Eiropas un globālajai drošībai; atkārtoti aicina atvilkt visus Krievijas spēkus no Krimas un Ukrainas austrumdaļas;

16.

uzsver, ka ekonomiskā sadarbība, kā arī preču un pakalpojumu piegāde starp Ukrainu un uz laiku okupēto Krimas pussalu būtu jāveic saskaņā ar Ukrainas tiesisko regulējumu un tās noteikumi būtu jāievēro visām pusēm, tādējādi izvairoties no negatīvām sekām Krimas iedzīvotājiem; ja šāda rīcība netiek ievērota, aicina varas iestādes izmeklēt un apturēt attiecīgos pārkāpumus;

17.

pauž nopietnas bažas par LGBTI personu stāvokli Krimā, kas ir ievērojami pasliktinājies pēc Krievijas veiktās aneksijas, kā arī par represīvām darbībām un draudiem, ko rada de facto iestādes un paramilitārie grupējumi;

18.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju PV/AP, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Ukrainas prezidentam, valdībai un parlamentam, Eiropas Padomei, EDSO, Krievijas Federācijas prezidentam, valdībai un parlamentam un Krimas tatāru asamblejai Medžlis.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/42

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Bahreinu, jo īpaši 2015. gada 9. jūlija rezolūciju par Bahreinu, it īpaši Nabeel Rajab lietu (1);

—

ņemot vērā to, ka ar Karalisko rīkojumu izveidota Bahreinas neatkarīgā izmeklēšanas komisija (BICI), kuras uzdevums ir izmeklēt Bahreinas 2011. gada februāra notikumus, ziņot par tiem un par notikušā sekām, un kura savu ziņojumu publicēja 2011. gada novembrī,

—

ņemot vērā to, ka 2016. gada 27. janvārī Valsts cilvēktiesību institūta (NIHR) priekšsēdētājs Dr. Abdulaziz Abul iekšlietu ministram ģenerālleitnantam Shaikh Rashid Bin Abdullah Al-Khalifapar iesniedza 2014. gada otro gada pārskatu;

—

ņemot vērā 33 valstu kopīgo paziņojumu par Bahreinu ANO Cilvēktiesību padomes 30. sesijā 2015. gada 14. septembrī;

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā referenta cilvēktiesību aizstāvju jautājumos, ANO īpašā referenta jautājumos par uzskatu un vārda brīvības veicināšanu un aizsardzību un ANO īpašā referenta par tiesībām uz miermīlīgu pulcēšanos un biedrošanos 2015. gada 16. jūlija kopīgo paziņojumu par Bahreinu;

—

ņemot vērā Bahreinas neatkarīgās izmeklēšanas komisijas (BICI) 2011. gada novembra ziņojumu,

—

ņemot vērā aicinājumu nekavējoties atbrīvot pārliecības dēļ ieslodzīto Dr. Abduljalil al-Singace, kurš uzsācis badastreiku,

—

ņemot vērā Arābu valstu līgas Ministru padomes 2013. gada 1. septembra sanāksmē Kairā pieņemto lēmumu Manamā, Bahreinā izveidot Arābu valstu cilvēktiesību tiesu,

—

ņemot vērā 1988. gada sadarbības nolīgumu starp Eiropas Savienību un Persijas līča Sadarbības padomi (GCC),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. aprīlī atjauninātās ES pamatnostādnes par nāvessodu,

—

ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu un Arābu Cilvēktiesību hartu, kuriem Bahreina ir pievienojusies,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju Nr. 68/178 un ANO Cilvēktiesību padomes rezolūciju Nr. 25/7 par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, apkarojot terorismu;

—

ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā Bahreina ir Eiropas Savienības svarīgs partneris Persijas līcī, tostarp politisko un ekonomisko attiecību, enerģētikas un drošības jomās; tā kā abu pušu interesēs ir turpināt padziļināt sadarbību, lai labāk reaģētu uz nākotnes uzdevumiem;

B.

tā kā kopš 2011. gada nemieriem Bahreinas iestādes pret miermīlīgiem protestētājiem arvien plašāk izmanto represīvos pasākumus, pamatojoties uz apsūdzībām terorismā, tostarp izmantojot nāvessodu; tā kā Bahreinas tiesas 2015. gadā piespriedušas septiņus nāvessodus;

C.

tā kā 2014. gada 18. februārī Bahreinas iestādes apcietināja 32 gadus veco lidostas apsardzes darbinieku Mohammed Ramadan, kuru kopā ar jau agrāk apcietināto Hussain Ali Moosa vaino par 2014. gada 14. februārīAl Dair notikušā sprādziena sarīkošanu, kurā gāja bojā drošības spēku virsnieks un tika ievainoti vairāki citi cilvēki;

D.

tā kā tiek ziņots, ka M. Ramadan esot apcietināts bez attiecīga ordera un tā kā abi arestētie izteikušies, ka tikuši nežēlīgi piekauti un spīdzināti, līdz piekrituši atzīties, taču vēlāk prokurora klātbūtnē viņi atzīšanos atsaukuši; tā kā tiesā svarīgākie pierādījumi pret M. Ramadan un H. A. Moosa bija atzīšanās, kas esot iegūtas spīdzināšanas ceļā;

E.

tā kā 2014. gada 29. decembrī Bahreinas krimināltiesa piesprieda M. Ramadan un H. A. Moosa nāvessodu; tā kā viņus tiesāja kopā ar desmit citiem apsūdzētajiem, no kuriem deviņiem piesprieda sešus gadus ilgu ieslodzījumu un vienam — mūža ieslodzījumu; tā kā nāvessoda piespriešana tika pamatota ar Bahreinas pretterorisma likumu;

F.

tā kā 2015. gada 16. novembrī šos nāves spriedumus atstāja spēkā Bahreinas augstākā apelācijas instance, proti, Kasācijas tiesa, turklāt pat neraugoties uz to, ka apsūdzētie atsauca savu atzīšanos un atkārtoti apgalvoja, ka atzinušies spīdzināšanas dēļ; tā kā Bahreinas tiesas neizvērtēja viņu apgalvojumus, nemaz nerunājot par izmeklēšanas uzsākšanu;

G.

tā kā M. Ramadan ir tikai viens no kopumā desmit cilvēkiem, kuriem Bahreinā piespriests nāvessods, un pirmais, kam šāds soda mērs piespriests kopš 2011. gada; tā kā M. Ramadan ir viens no pirmajiem, kurš izmantojis visus apelācijas juridiskos līdzekļus un tagad viņam draud soda nenovēršama izpilde; tā kā nav zināms, ka notiktu kāda izmeklēšana saistībā ar apgalvojumiem par spīdzināšanu M. Ramadan lietā;

H.

tā kā 2014. gada 14. augustā pieci ANO cilvēktiesību eksperti izteica bažas Bahreinas valdībai saistībā ar apgalvojumiem par deviņu Bahreinas valstspiederīgo, tostarp M. Ramadan, patvaļīgu arestēšanu, aizturēšanu un spīdzināšanu un viņu vēlāku notiesāšanu procesos, kas neatbilda starptautiskajiem standartiem par taisnīgu tiesu un pienācīgu lietu izskatīšanu;

I.

tā kā vairākas cilvēktiesību NVO ir dokumentējušas netaisnīgus tiesas procesus, spīdzināšanas izmantošanu un nāvessodus Bahreinā, ar ko tiek pārkāptas dažādas starptautiskās konvencijas, tostarp Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR), kam Bahreina pievienojās 2006. gadā;

J.

tā kā Bahreinas Neatkarīgā izmeklēšanas komisija (BICI), ko 2011. gada 29. jūnijā ar Karalisko rīkojumu Nr. 28 izveidoja, lai izmeklētu 2011. gada februāra notikumus Bahreinā un ziņotu par tiem, ir iesniegusi vairākus ieteikumus par cilvēktiesībām un politiskām reformām;

K.

tā kā 26 BICI ieteikumos ir iekļauts arī ieteikums mīkstināt visus tos spriedumus par nāvessoda piemērošanu, kuri tika pieņemti saistībā ar 2011. gada februāra un marta notikumiem; tā kā tas bija viens no diviem ieteikumiem, kas tika pilnībā īstenoti un tādējādi ir pozitīvs solis virzībā uz nāvessoda atcelšanu;

L.

tā kā Bahreinas valdība, reaģējot uz šiem ieteikumiem, kopš 2012. gada ir izveidojusi trīs struktūras — Ombuda biroju Iekšlietu ministrijā, Īpašās izmeklēšanas nodaļu (SIU) Ģenerālprokuratūrā un Ieslodzīto un aizturēto personu tiesību komisiju (PDRC) —, kuras ir kopīgi pilnvarotas pārtraukt spīdzināšanas izmantošanu nopratināšanas un aizturēšanas vietās;

M.

tā kā ar savām pēdējā laika darbībām Bahreinas varas iestādes turpina pārkāpt un ierobežot atsevišķu sabiedrības daļu tiesības un brīvības, jo īpaši personas tiesības uz miermīlīgu protestu, vārda brīvību un digitālo brīvību; tā kā cilvēktiesību aktīvisti tiek nepārtraukti un sistemātiski vajāti, iebiedēti un aizturēti;

N.

tā kā saskaņā ar saņemto informāciju Bahreinā ieslodzījumā joprojām atrodas daudzi, kas ieslodzīti viņu pārliecības dēļ;

O.

tā kā saskaņā ar saņemto informāciju Bahreinas drošības spēki joprojām nodarbojas ar aizturēto spīdzināšanu,

1.

pauž bažas un sarūgtinājumu par to, ka Bahreina ir atsākusi nāvessoda piemērošanu; prasa atkārtoti ieviest moratoriju nāvessodam kā pirmo soli virzībā uz tā atcelšanu; aicina Bahreinas valdību un jo īpaši Viņa Majestāti Sheikh Hamad bin Isa Al Khalifa apžēlot M. Ramadan vai mīkstināt viņam piespriesto sodu;

2.

stingri nosoda to, ka drošības spēki joprojām spīdzina ieslodzītos un izturas pret viņiem nežēlīgi vai pazemojoši vai soda viņus; pauž nopietnas bažas attiecībā uz ieslodzīto fiziskās un garīgās neaizskaramības ievērošanu;

3.

pauž bažas par to, ka pretterorisma tiesību akti Bahreinā tiek izmantoti, lai sodītu par politiskiem uzskatiem un pārliecību un neļautu iedzīvotājiem iesaistīties politiskās darbībās;

4.

uzsver, ka ir pienākums nodrošināt to, lai cilvēktiesību pārstāvji tiktu aizsargāti un varētu bez apgrūtinājumiem, iebiedēšanas vai vajāšanas veikt savu darbu;

5.

norāda uz Bahreinas valdības pašreizējiem centieniem veikt kriminālkodeksa un tiesisko procedūru reformas un mudina turpināt šo procesu; mudina Bahreinas valdību ievērot starptautiskos standartus attiecībā uz tiesībām uz taisnīgu tiesu un lietas izskatīšanu likumā paredzētajā kārtībā un ievērot starptautisko standartu minimumu, kā noteikts Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 9. un 14. pantā;

6.

aicina kompetentās iestādes ātri un objektīvi izmeklēt visus iespējamos spīdzināšanas gadījumus, veikt par spīdzināšanu aizdomās turēto personu kriminālvajāšanu un atcelt visus notiesājošos spriedumus, kas balstīti uz spīdzināšanas rezultātā iegūtu atzīšanos;

7.

atgādina Bahreinas iestādēm, ka Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu 15. pantā ir aizliegts izmantot jebkādus spīdzināšanas rezultātā reģistrētus izteikumus kā pierādījumus tiesvedības procesos; prasa nekavējoties ratificēt Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu fakultatīvo protokolu un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām Otro fakultatīvo protokolu par nāvessoda atcelšanu;

8.

aicina Bahreinas valdību nekavējoties nosūtīt atklātu ielūgumu ANO īpašajam referentam jautājumā par spīdzināšanu apmeklēt valsti un nodrošināt viņam neierobežotu piekļuvi aizturētajiem un visām aizturēšanas vietām;

9.

ņem vērā ombuda, Ieslodzīto un aizturēto personu tiesību komisijas un Valsts Cilvēktiesību iestādes ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz ieslodzīto tiesībām un viņu apstākļiem cietumā, tostarp attiecībā uz iespējamu nežēlīgu izturēšanos un spīdzināšanu; tomēr aicina Bahreinas valdību nodrošināt Ombuda biroja un Ieslodzīto un aizturēto personu tiesību komisijas neatkarību un garantēt Īpašās izmeklēšanas nodaļas neatkarību no Ģenerālprokuratūras;

10.

uzsver to, ka ir svarīgi sniegt Bahreinai atbalstu, jo īpaši attiecībā uz tās tiesu sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību starptautisko cilvēktiesību standartiem; stingri iesaka izveidot ES un Bahreinas darba grupu cilvēktiesību jautājumos;

11.

aicina Bahreinas iestādes atcelt Nabeel Rajab patvaļīgi piemēroto ceļošanas aizliegumu un atsaukt visas pret viņu izvirzītās apsūdzības saistībā ar vārda brīvību;

12.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei / Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Bahreinas Karalistes valdībai un parlamentam, kā arī Persijas līča sadarbības padomes locekļiem.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/46

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par situāciju Ķīnā, jo īpaši 2015. gada 16. decembra rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām (1) un 2014. gada 13. marta rezolūciju par ES prioritātēm saistībā ar ANO Cilvēktiesību padomes 25. sesiju (2);

—

ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) runaspersonas 2016. gada 7. janvāra paziņojumu par bezvēsts pazudušām personām, kas saistītas ar Mighty Current izdevniecību Honkongā;

—

ņemot vērā EĀDD 2016. gada 29. janvāra paziņojumu par ES bažām par cilvēktiesību situāciju Ķīnā;

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada ziņojumu par Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabalu, kas publicēts 2015. gada aprīlī;

—

ņemot vērā to, ka 1975. gada 6. maijā tika nodibinātas ES un Ķīnas diplomātiskās attiecības,

—

ņemot vērā ES un Ķīnas stratēģisko partnerību, kas sākta 2003. gadā,

—

ņemot vērā ES un Ķīnas Stratēģisko sadarbības programmu laikposmam līdz 2020. gadam, par kuru vienojās 2013. gada 21. novembrī,

—

ņemot vērā sarunas par jaunu partnerības un sadarbības līgumu, kuras tika pārtrauktas,

—

ņemot vērā to, ka Ķīnas Nacionālā tautas kongresa Pastāvīgā komiteja 2015. gada 1. jūlijā pieņēma jaunu nacionālās drošības likumu un ka 2015. gada 5. maijā tika publicēts jaunā ārvalstu NVO pārvaldes likuma otrais projekts,

—

ņemot vērā ES un Ķīnas dialogu par cilvēktiesībām, ko sāka 1995. gadā, un 34. sarunu kārtu, ko 2015. gada 30. novembrī un 1. decembrī rīkoja Pekinā,

—

ņemot vērā 1966. gada 16. decembra Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas noslēguma apsvērumus par trešo periodisko ziņojumu par Honkongu, Ķīnu, ko minētā komiteja pieņēma savā 107. sesijā (2013. gada 11.–28. martā),

—

ņemot vērā ANO Komitejas pret spīdzināšanu noslēguma apsvērumus saistībā ar piekto periodisko ziņojumu par Ķīnu, kas pieņemts minētās komitejas 1391. un 1392. sanāksmē, kas notika 2015. gada 2. un 3. decembrī,

—

ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala Pamatlikumu (turpmāk –– Pamatlikums), jo īpaši tā pantus par personas brīvību un preses brīvību, kā arī Honkongas Tiesību hartas rīkojumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā pēdējo četru mēnešu laikā pieci grāmatizdevēji (Lui Bo, Gui Minhai, Zhang Zhiping, Lin Rongji un Lee Po), četri no kuriem dzīvo Honkongā, bet viens ir nerezidents, kuri ir saistīti ar Mighty Current izdevniecību un tās grāmatnīcu un kuri pārdeva Pekinas politiku kritizējošus literāros darbus, ir bezvēsts pazuduši mīklainos apstākļos; tā kā divi no viņiem ir ES pilsoņi –– Gui Minhai ir Zviedrijas pilsonis, bet Lee Po ––Lielbritānijas pilsonis; tā kā 2016. gada janvārī tika saņemts apstiprinājums par to, ka abi ES pilsoņi atradās kontinentālajā Ķīnā, un tā kā pastāv aizdomas par to, ka arī pārējās trīs atrodas turpat; tā kā Lee Po2016. gada 23. janvārī varēja uz neilgu brīdi satikties ar savu dzīvesbiedri kādā slepenā vietā kontinentālajā Ķīnā; tā kā joprojām trūkst informācijas par viņu stāvokli un viņu atrašanās vieta raisa lielas bažas;

B.

tā kā plašsaziņas līdzekļos ir izskanējuši pārliecinoši apgalvojumi un likumdevēju, cilvēktiesību organizāciju un daudzu civiliedzīvotāju bažas par to, ka Ķīnas iestādes ir nolaupījušas šos piecus grāmatizdevējus; tā kā, jo īpaši Lee Po tika nolaupīts Honkongā un Gui Minhai pazuda no savām mājām Taizemē;

C.

tā kā 2016. gada 10. janvārī tūkstošiem demonstrantu pulcējās Honkongas ielās, pieprasot pilsētas vadītāju rīcību, lai noskaidrotu piecu grāmatizdevēju pazušanu; tā kā šie personu pazušanas gadījumi ir kā turpinājums vairākiem vardarbīgiem uzbrukumiem, kas 2013. un 2014. gadā tika vērsti pret Honkongas žurnālistiem, kuri kritizēja Pekinas īstenoto politiku;

D.

tā kā Honkonga ievēro un aizsargā vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību; tā kā jebkura Ķīnas vadību kritizējoša materiāla publicēšana ir legāla Honkongā, lai gan ir aizliegta kontinentālajā Ķīnā; tā kā “viena valsts, divas sistēmas” princips garantē Honkongas autonomiju no Pekinas attiecībā uz minētajām brīvībām, kas ir noteiktas Pamatlikuma 27. pantā;

E.

tā kā ir publicēti fakti par to, ka 2015. gada aprīlī pieņemtā Komunistiskās partijas iekšējā dokumentā 14 grāmatizdevēji un 21 izdevniecības Honkongā ir minēti kā mērķis, lai īstenotu stratēģiju, kas paredz “iznīcināt” aizliegtas grāmatas to izcelsmes vietā Honkongā un Makao; tā kā aiz bailēm no represijām dažas grāmatnīcas Honkongā ir no saviem grāmatplauktiem izņēmušas grāmatas, kurās kritizēta Ķīnas valsts;

F.

tā kā kontinentālās Ķīnas valdība, jo īpaši ar cenzūru, stingri ierobežo vārda brīvību un piemēro tai kriminālatbildību; tā kā Ķīnas interneta “lielais ugunsmūris” ļauj valdībai cenzēt jebkādu politiski nepieņemamu informāciju; tā kā Ķīna saglabā stingrus ierobežojumus vārda brīvībai un Ķīnas politiku kritizējošo grāmatu popularitāte kontinentālās Ķīnas lasītāju vidū tiek uzskatīta par draudu sociālajai stabilitātei;

G.

tā kā 2016. gada 17. janvārīGui Minhai kontinentālās Ķīnas plašsaziņas līdzekļos izplatīja paziņojumu, kurā apgalvoja, ka viņš ir brīvprātīgi devies uz kontinentālo Ķīnu, un atzina savu vainu saistībā ar braukšanu dzērumā, par ko viņš bija notiesāts un kas izrādījās bija piespiedu atzīšanās;

H.

tā kā Zviedrijas un Lielbritānijas varas iestādes ir lūgušas Ķīnas varas iestāžu pilnu atbalstu, aizsargājot abu šo valstu valstspiederīgo, kā arī citu “pazudušo” personu tiesības;

I.

tā kā ANO Komiteja pret spīdzināšanu ir paudusi nopietnas bažas par pastāvīgajiem ziņojumiem, kas saņemti no dažādiem avotiem, saistībā ar ierasto praksi nelikumīgi turēt personas nezināmās un neoficiālās ieslodzījuma vietās, tā sauktajos “melnajos cietumos”; tā kā minētā komiteja ir arī paudusi nopietnas bažas par pastāvīgajiem ziņojumiem, kuros norādīts, ka spīdzināšanas un nežēlīgas izturēšanās prakse joprojām ir dziļi iesakņojusies krimināltiesību sistēmā, kurā soda noteikšana pārāk lielā mērā balstās uz atzīšanos;

J.

tā kā Ķīna oficiāli un deklaratīvi ir atzinusi cilvēktiesību universālumu un iepriekšējo trīsdesmit gadu laikā ir izvēlējusies iekļauties starptautiskajā cilvēktiesību sistēmā, parakstot daudzus līgumus cilvēktiesību jomā, un līdz ar to ir pievienojusies starptautiskajai juridiskajai un institucionālajai cilvēktiesību sistēmai;

K.

tā kā 27. pantā Pamatlikumā, kas ir Honkongas de facto konstitūcija, ir garantēta “vārda, preses un publicēšanās brīvība, kā arī pulcēšanās un biedrošanās brīvība un brīvība piedalīties gājienos un demonstrācijās”; tā kā Pamatlikumā, par kuru sarunas notika starp Ķīnu un Apvienoto Karalisti, šīs brīvības ir garantētas uz 50 gadu laikposmu, kas izbeidzas 2047. gadā;

L.

tā kā ES un Ķīnas 17. samitā, kas notika 2015. gada 29. jūnijā, divpusējās attiecības sāka risināt jaunā līmenī un tā kā samita stratēģiskajā cilvēktiesību un demokrātijas pamatprogrammā ES apņemas cilvēktiesības izvirzīt priekšplānā visās attiecībās ar trešām valstīm, tostarp ES stratēģiskajiem partneriem;

M.

tā kā ES un Ķīna cilvēktiesību dialogu risina kopš 1995. gada un tā kā abas puses uzskata, ka cilvēktiesības ir nozīmīga divpusējo attiecību daļa;

N.

tā kā saskaņā ar Honkongas Žurnālistu apvienības 21. gadskārtējo pārskatu (2014. gada jūlijs) 2014. gads Honkongas preses brīvībai ir bijis smagākais gads, kāds piedzīvots kopš vairākām desmitgadēm; tā kā atsevišķi žurnālisti ir piedzīvojuši fiziskus uzbrukumus vai atlaisti no darba, savukārt citi, kas pauduši kritizējošus uzskatus, ir pārcelti darbā, kurā nodarbojas ar mazāk aktuālām jomām,

1.

pauž dziļas bažas par to, ka nav zināma piecu bezvēsts pazudušo grāmatizdevēju atrašanās vieta un stāvoklis; prasa nekavējoties publiskot detalizētu informāciju par Lee Po un Gui Minhai atrašanās vietu un stāvokli un prasa viņus nekavējoties atbrīvot un nodrošināt viņiem tiesības sazināties; prasa nekavējoties atbrīvot visas pārējās patvaļīgi apcietinātās personas par to, ka tās Honkongā izmantojušas savas vārda brīvības un publicēšanās tiesības, tostarp prasa atbrīvot trīs pārējos grāmatizdevējus;

2.

aicina Ķīnas valdību nekavējoties darīt zināmu jebkādu informāciju par bezvēsts pazudušajiem grāmatizdevējiem un šajā jautājumā tūlīt sākt iekļaujošu un pārredzamu dialogu un saziņu starp Ķīnas un Honkongas iestādēm; atzinīgi vērtē to, ka ir saņemts paziņojums no Lee Po un viņam atļauts tikties ar dzīvesbiedri;

3.

aicina attiecīgās Ķīnas, Honkongas un Taizemes iestādes saskaņā ar tiesiskuma principu izmeklēt un noskaidrot apstākļus pazušanu lietā un pēc iespējas palīdzēt, lai izdevēji droši atgrieztos mājās;

4.

pauž bažas par apsūdzībām pret Ķīnas tiesībaizsardzības aģentūrām, kuras darbojušās Honkongā; atgādina — ja Ķīnas tiesībaizsardzības aģentūras ir darbojušās Honkongā, tas ir Pamatlikuma pārkāpums; uzskata, ka tas neatbilstu principam “viena valsts, divas sistēmas”; aicina Ķīnu ievērot Pamatlikumā Honkongai garantētās autonomijas tiesības;

5.

stingri nosoda visus cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši patvaļīgos arestus, aizturēšanu, piespiedu atzīšanos, slepenu ieslodzīšanu, turēšanu apcietinājumā bez tiesībām sazināties un publicēšanās un vārda brīvības pārkāpumus; atgādina, ka ir jānodrošina redaktoru, žurnālistu un blogeru neatkarība; prasa nekavējoties izbeigt cilvēktiesību pārkāpumus un politisko iebiedēšanu;

6.

nosoda vārda brīvības ierobežojumus un kriminalizāciju un pauž sašutumu par vārda brīvības ierobežojumu pastiprināšanu; aicina Ķīnas valdību pārtraukt informācijas brīvas aprites ierobežošanu, tostarp prasa atcelt interneta izmantošanas ierobežojumus;

7.

pauž bažas par apņemšanos pieņemt ārvalstu NVO pārvaldības likumprojektu, ņemot vērā, ka, pieņemot likumprojektu tā pašreizējā redakcijā, tiktu ievērojami apgrūtinātas Ķīnas pilsoniskās sabiedrības aktivitātes un valstī stingri ierobežota biedrošanās un vārda brīvība, tostarp tiktu aizliegtas tās ārvalstu NVO, kas nav reģistrētas Ķīnas Valsts drošības ministrijā, un provinču valsts drošības departamentiem tiktu aizliegts finansēt jebkādas Ķīnas privātpersonas vai organizācijas, kā arī Ķīnas grupām neļautu veikt darbības nereģistrētu ārzemju NVO vārdā vai uzdevumā, tostarp attiecinot šo aizliegumu uz NVO, kas atrodas Honkongā un Makao; aicina Ķīnas iestādes būtiski pārskatīt šo likumprojektu, lai to saskaņotu ar starptautisko cilvēktiesību standartiem, tostarp Ķīnas Tautas Republikas apstiprinātajām starptautiskajām saistībām;

8.

pauž bažas par jauno kiberdrošības likumprojektu, kas atbalstīs un padarīs par likumīgu kibertelpas cenzūru un uzraudzību, un ir nobažījies par pieņemto valsts drošības likumu un terorisma apkarošanas likumprojektu; norāda uz Ķīnas reformas aizstāvošo juristu un pilsonisko tiesību aizstāvju bažām, ka šie likumi vēl vairāk ierobežos vārda brīvību un pieaugs pašcenzūra;

9.

pauž pārliecību, ka stiprām pašreizējām ES un Ķīnas attiecībām ir jānodrošina efektīvs pamats nopietnam, jēgpilnam un atklātam dialogam par cilvēktiesībām, balstoties uz savstarpēju cieņu;

10.

uzsver Eiropas Savienības apņemšanos stiprināt demokrātiju, tostarp tiesiskumu, tiesu iestāžu neatkarību, pamattiesības un pamatbrīvības, pārredzamību un informācijas un vārda brīvību Honkongā;

11.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Ķīnas Tautas Republikas valdībai un parlamentam un Honkongas Īpašās Pārvaldes Apgabala gubernatoram un asamblejai.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/50

—

ņemot vērā 2003. gada 19.–20. jūnija Saloniku Eiropadomes prezidentūras secinājumus par Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/213/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Serbiju, un ar ko atceļ Lēmumu 2006/56/EK (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 12. oktobra atzinumu par Serbijas pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā (SEC(2011)1208),

—

ņemot vērā stabilizācijas un asociācijas nolīgumu (SAN) starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm un Serbijas Republiku, kurš stājās spēkā 2013. gada 1. septembrī,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1244 (1999), Starptautiskās Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 22. jūlija konsultatīvo atzinumu par to, vai vienpusējā Kosovas neatkarības pasludināšana atbilst starptautiskajām tiesībām, un ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. septembra rezolūciju A/RES/64/298, kurā atzīts šā atzinuma saturs un pausts gandarījums par ES gatavību veicināt dialogu starp Serbiju un Kosovu,

—

ņemot vērā deklarāciju un ieteikumus, kas pieņemti ES un Serbijas stabilizācijas un asociācijas parlamentārās komitejas ceturtajā sanāksmē, kuru rīkoja 2015. gada 7. un 8. oktobrī,

—

ņemot vērā 2015. gada 8. oktobrī Luksemburgā rīkotās augsta līmeņa konferences par Vidusjūras austrumdaļas un Rietumbalkānu migrācijas ceļu rezultātus,

—

ņemot vērā Tieslietu un iekšlietu padomes 2015. gada 9. novembra secinājumus par pasākumiem migrācijas un bēgļu krīzes risināšanai un Ārlietu padomes 2015. gada 12. oktobra secinājumus par migrāciju,

—

ņemot vērā 17 punktu plānu, par kuru panākta vienošanās sanāksmē par Rietumbalkānu migrācijas maršrutu, kura 2015. gada 25. oktobrī risinājās starp vadošajām ES dalībvalstīm un valstīm, kas nav ES dalībvalstis, bet kuras skar migrantu un bēgļu pieplūdums,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 10. novembrī pieņemto Serbijas 2015. gada progresa ziņojumu (SWD(2015)0211),

—

ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par Serbijas 2014. gada progresa ziņojumu (2),

—

ņemot vērā tā Starptautiskajai romu dienai veltīto 2015. gada 15. aprīļa rezolūciju – tā sauktais antičigānisms Eiropā un Otrā pasaules kara laikā pret romiem vērstā genocīda atceres dienas atzīšana ES līmenī (3),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 15. decembra secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas pastāvīgā referenta Serbijas jautājumos David McAllister veikto darbu,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā Eiropadome 2013. gada 28. jūnijā nolēma sākt pievienošanās sarunas ar Serbiju; tā kā 2014. gada 21. janvārī notika pirmā starpvaldību konference (SVK); tā kā 2015. gada martā tika pabeigts tiesību aktu atbilstības izvērtēšanas process; tā kā Serbija 2015. gada septembrī pilnībā izveidoja savu sarunu grupu;

B.

tā kā Komisija Serbijas 2015. gada progresa ziņojumā izklāsta Serbijas panākto progresu virzībā uz integrāciju Eiropas Savienībā, novērtējot tās centienus attiecībā uz atbilstības Kopenhāgenas kritērijiem nodrošināšanu un stabilizācijas un asociācijas procesa nosacījumu ievērošanu; tā kā Komisija ir piemērojusi jauno pieeju saistībā ar ziņošanu, kas sniedz daudz precīzākus norādījumus valstīm par to, kam ir jāpievērš īpaša uzmanība;

C.

tā kā Serbija, tāpat kā jebkuras potenciālās ES dalībvalsts, ir jāvērtē pēc tās nopelniem, ņemot vērā to, kā tā izpilda, īsteno un nodrošina atbilstību noteiktam kritēriju kopumam, un tā kā pievienošanās grafiku nosaka vajadzīgo reformu ātrums un kvalitāte;

D.

tā kā Serbija ir īstenojusi svarīgus pasākumus, lai normalizētu attiecības ar Kosovu, un tā rezultātā 2013. gada 19. aprīlī tika noslēgta pirmā vienošanās par attiecību normalizēšanas principiem; tā kā 2015. gada 25. augustā tika panāktas četras svarīgas vienošanās; tā kā progresam Serbijas pievienošanās sarunās jānotiek vienlaikus ar progresu attiecību ar Kosovu normalizācijas procesā saskaņā ar sarunu programmu; tā kā ir izšķirīgi svarīga nozīme tālākiem centieniem, lai panāktu šajās attiecībās pastāvīgu mieru; tā kā ir ārkārtīgi svarīgi, lai abas puses pilnībā īstenotu visas vienošanās;

E.

tā kā 2015. gada jūlijā Serbija kļuva par 33. valsti, kas piedalās ES Civilās aizsardzības mehānismā;

F.

tā kā ES ir uzsvērusi nepieciešamību stiprināt ekonomisko pārvaldību, tiesiskumu un valsts pārvaldes spējas visās Rietumbalkānu valstīs;

G.

tā kā ES ir noteikusi, ka tās paplašināšanās politikas pamatā ir tiesiskums;

H.

tā kā 2015. gada janvārī Serbija pārņēma Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) vadību,

1.

atzinīgi vērtē to, ka 2015. gada 14. decembrī Briselē starpvaldību konferencē sākās sarunas un tika atvērta 32. sadaļa (Finanšu kontrole) un 35. sadaļa (Citi jautājumi, 1. punkts – “Serbijas un Kosovas attiecību normalizēšana”); atzinīgi vērtē Serbijas pastāvīgos centienus Eiropas integrācijas procesā; aicina Serbiju aktīvi popularizēt šo stratēģisko lēmumu Serbijas sabiedrībā; ar gandarījumu atzīmē, ka Serbija ir izvirzījusi vērienīgus reformu plānus; aicina Serbiju rīkoties apņēmīgi un mērķtiecīgi attiecībā uz sistēmiskām un sociāli ekonomiskām reformām; mudina Serbija reformu īstenošanā pievērst īpašu uzmanību tās jaunatnei;

2.

atzinīgi vērtē Serbijas sagatavošanās darbu, lai efektīvi sāktu pievienošanās sarunas līdz ar tiesību aktu atbilstības izvērtēšanas procesa pabeigšanu, un sagatavošanos un visaptverošu rīcības plānu iesniegšanu attiecībā uz 23. sadaļu (Tiesu iestādes un pamattiesības) un 24. sadaļu (Tiesiskums, brīvība un drošība); izsaka cerību, ka šīs sadaļas varēs atvērt 2016. gada sākumā; uzsver, ka padziļinātas sarunas par 23. un 24. sadaļu ir svarīgas, lai pievērstos reformām, kas jāveic un jāīsteno tādās jomās kā tiesu iestādes, pamattiesības un tiesiskums, kā arī brīvība un drošība; atgādina, ka šajās jomās progress būs jāpanāk vienlaikus ar progresu sarunās kopumā; uzsver, ka sarunas par 35. sadaļu ir izšķirīgas Serbijas panākumiem virzībā uz integrāciju ES; šajā saistībā uzskata, ka Serbijas un Kosovas savstarpējo attiecību pilnīga normalizēšana ir svarīgs priekšnoteikums, lai Serbija pievienotos ES;

3.

uzsver to, ka veiksmīga integrācijas procesa svarīgs rādītājs joprojām ir tiesību aktu un politikas nostādņu rūpīga īstenošana; mudina Serbijas politiskos vadītājus turpināt nepieciešamās reformas, lai pielāgotos ES standartiem; aicina Serbiju uzlabot jauno tiesību aktu un politikas nostādņu īstenošanas plānošanu, koordināciju un uzraudzību;

4.

atzinīgi vērtē to, ka Serbija ir panākusi progresu attiecībā uz uzņēmējdarbības vidi, budžeta deficīta samazināšanu un darba tirgu, tostarp darba tiesībām un nodarbinātības politiku; mudina Serbijas iestādes turpināt uzlabot ieguldījumu klimatu visā Serbijā un mazināt ekonomisko un sociālo nevienlīdzību tās reģionos, nodrošināt ārvalstu ieguldījumu aizsardzību un atrisināt ieilgušos strīdus par ieguldījumiem un, atzīstot, ka ir panākts progress valsts uzņēmumu pārstrukturēšanā, norāda, ka ir svarīgi tālāk nodrošināt privatizācijas procesa attiecīgu progresu un pārredzamību; uzsver, ka Serbijai ir nepieciešams savus tiesību aktus par valsts atbalsta kontroli pielāgot acquis;

5.

atzinīgi vērtē panākumus ekonomikas reformu jomā, kas uzlaboja Serbijas budžeta situāciju, un aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt valdības plānus veikt turpmākas reformas, īpaši fiskālās nelīdzsvarotības novēršanas jomā, un lielāko tautsaimniecības nozaru reformas;

6.

atzinīgi vērtē Serbijas konstruktīvo pieeju, risinot migrācijas krīzi; tomēr norāda, ka vajadzētu veicināt ar kaimiņvalstīm konstruktīvu pieeju; norāda, ka Serbija ir svarīgs un nozīmīgs ES partneris Balkānos un ka ir svarīgi, ka ES nodrošina resursus un sniedz pienācīgu finansiālo palīdzību; pozitīvi atzīmē, ka Serbija ir veltījusi ievērojamas pūles, lai nodrošinātu, ka trešo valstu valstspiederīgie saņem patvērumu un humanitārās piegādes ar ES un starptautisko atbalstu; aicina Serbiju strauji palielināt tās uzņemšanas spēju; atzīmē, ka ir nepieciešamas visaptverošas reformas, lai racionalizētu visu patvēruma sistēmu un to saskaņotu ar ES tiesību aktu kopumu un starptautiskajiem standartiem; norāda, ka Serbija ir veikusi turpmākus pasākumus, lai risinātu problēmu saistībā ar nepamatotiem patvēruma pieteikumiem, ko ES dalībvalstīs un Šengenas asociētajās valstīs iesniedz Serbijas valstspiederīgie; aicina Serbiju palīdzēt vēl vairāk samazināt nepamatotus pieteikumus; uzsver, ka iespējas un resursi, lai nodrošinātu repatriantu reintegrāciju, ir ierobežoti;

7.

aicina Serbiju pielikt lielākas pūles un arvien vairāk pieskaņot savu ārpolitiku un drošības politiku ES ārpolitikai un drošības politikai, tostarp politikai attiecībā uz Krieviju; šajā saistībā pauž nožēlu par Serbijas un Krievijas kopīgām militārajām mācībām; atzinīgi vērē Serbijas aktīvo piedalīšanos starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās;

8.

uzsver tiesiskuma principa būtisko nozīmi; uzsver, ka izšķiroši svarīga nozīme ir neatkarīgām tiesām; norāda, ka, lai gan ir gūti zināmi panākumi tiesu iestāžu jomā, proti, pieņemot noteikumus par tiesnešu un prokuroru novērtēšanu, politiskās iejaukšanās līmenis joprojām ir augsts; norāda, ka profesionālās tieslietu struktūras prasa tām nodrošināt atbilstošus resursus; aicina iestādes īstenot valsts tiesu iestāžu reformas stratēģiju, kā izklāstīts rīcības plānā 23. sadaļai, un nodrošināt tiesu iestāžu neatkarību un to, lai tiesnešu un prokuroru darbs būtu brīvs no politiskas ietekmes; aicina valdību pieņemt jaunu likumu par bezmaksas juridisko palīdzību un ieviest juridiskas izmaiņas, lai pievērstos jautājumam par tieslietu prakses un juridiskās izglītības kvalitāti un konsekvenci; pauž bažas par joprojām ievērojamo neizskatīto lietu skaitu, neņemot vērā, ka Augstākā tiesa šajā saistībā ir izstrādājusi samazināšanas programmu, un aicina Serbiju veikt turpmākus pasākumus, lai palielinātu uzticēšanos tiesām;

9.

atkārtoti aicina Serbijas valdību pilnībā un nediskriminējoši ieviest tiesību aktu par rehabilitāciju; ierosina Serbijas valdībai veikt papildu grozījumus likumā par restitūciju, lai likvidētu visus procedūru šķēršļus un juridiskos kavēkļus attiecībā uz restitūciju natūrā;

10.

norāda, ka korupcija un organizētā noziedzība šajā reģionā ir plaši izplatīta un ir šķērslis Serbijas demokrātiskajai, sociālajai un ekonomiskajai attīstībai; atzīmē, ka ir gūti zināmi panākumi cīņā pret korupciju, kuras aspekts tomēr ir satraucošs Serbijas gadījumā, turpinot tiesību aktu īstenošanu un pieņemot likumu par ziņotāju aizsardzību; uzsver nepieciešamību veidot datu uzskaiti par izmeklēšanām un galīgajām notiesāšanām par korupciju, tostarp korupciju augsta līmeņa amatos, un nepieciešamību koordinēt un uzraudzīt korupcijas apkarošanas stratēģijas īstenošanu visās galvenajās iestādēs saskaņā ar rīcības plānu attiecībā uz 23. sadaļu; aicina iestādes nodrošināt, lai Korupcijas novēršanas aģentūra un Korupcijas novēršanas padome spētu pilnība un efektīvi veikt tām uzticēto uzdevumu un lai valsts iestādes sekotu to ieteikumiem; uzskata, ka reģionālā stratēģija un ciešāka sadarbība starp visām reģiona valstīm ir būtisks priekšnoteikums efektīvākai šo jautājumu risināšanai; aicina akadēmiskās iestādes sadarbībā ar valsts iestādēm un amatpersonām pieņemt noteikumus šajā jomā, lai izskatītu plaģiātisma gadījumus un novērstu šādus gadījumus nākotnē;

11.

aicina Serbijas iestādes grozīt un īstenot kriminālkodeksa korupcijas un ekonomisko noziegumu iedaļu, lai nodrošinātu uzticamu un paredzamu krimināltiesību sistēmu; atkārtoti pauž dziļas bažas par noteikumiem kriminālkodeksa 234. pantā par atbildīgu amatu ļaunprātīgu izmantošanu un panta īstenošanu; atkārtoti aicina veikt pārklasificēto lietu, kas attiecas uz atbildīgu amatu ļaunprātīgu izmantošanu, neatkarīgu un visaptverošu pārskatīšanu, lai varētu nekavējoties izbeigt ilgstoši nepamatoti ierosinātās lietas;

12.

norāda, ka ir jāpieliek lielākas pūles cīņā pret organizēto noziedzību un ka ir jāveido uzskaite attiecībā uz galīgajiem spriedumiem saskaņā ar rīcības plānu attiecībā uz 24. sadaļu; aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt ekspertu atbalstu institucionālās struktūras un kompetences veidošanā, lai efektīvi cīnītos pret organizēto noziedzību; šajā saistībā aicina veidot tiešu sadarbību starp Serbijas un Kosovas tiesībaizsardzības iestādēm un Belgradas un Prištinas koordinācijas birojiem;

13.

ņem vērā centienus uzlabot parlamentā apspriešanās procesu un tālāk palielināt parlamenta iesaistīšanos ES pievienošanās sarunu procesā; joprojām pauž bažas par steidzamības procedūru plašo izmantošanu, pieņemot tiesību aktus, tostarp tādus tiesību aktus, kas saistīti ar pievienošanās procesu ES, jo šādas procedūras ne vienmēr ļauj nodrošināt pietiekamu apspriešanos ar ieinteresētajām personām un plašāku sabiedrību; uzsver, ka ir vēl vairāk jānostiprina parlamenta uzraudzība pār izpildvaru; uzsver, ka ir svarīga opozīcijas aktīva un konstruktīva piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesā un demokrātiskajās institūcijās; uzsver, ka politisko partiju finansēšanai ir jābūt pārredzamai un jāatbilst augstākajiem starptautiskajiem standartiem;

14.

uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju darba nozīmi demokrātiskā sabiedrībā; norāda, ka ir uzlabojusies sadarbība starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām un valdību; mudina Serbijas iestādes veikt papildu pasākumus, lai nodrošinātu pārredzamu dialogu starp pilsonisko sabiedrību un valsts iestādēm, un palielināt pilsoniskās sabiedrības un nacionālo minoritāšu pārstāvju iesaisti lēmumu pieņemšanas procesā; aicina iestādes nodrošināt pienācīgu finansiālo atbalstu pilsoniskās sabiedrības organizāciju efektīvai darbībai; aicina īstenot savlaicīgu un pārredzamu saziņu ar iedzīvotājiem, organizācijām un sabiedrību jautājumos par pievienošanās sarunu procesa attīstību un sekmēt plašu šo pušu līdzdalību šajā procesā;

15.

atkārtoti aicina Serbijas valdību pilnībā pievērsties EDSO un Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja vēlēšanu novērošanas misiju ieteikumiem, jo īpaši tiem, ar kuriem nodrošina, lai kampaņu finansēšana un vēlēšanu process ir pilnībā pārredzams; aicina iestādes pienācīgi izmeklēt pašvaldību vēlēšanās konstatētos gadījumus un citus ar kampaņu saistītus gadījumus, kuri saistīti ar vardarbību un iebiedēšanu, un pārkāpumiem;

16.

atgādina par to, cik liela nozīme pārraudzības un pārskatatbildības nodrošināšanā ir neatkarīgām regulatīvajām iestādēm, tostarp ombudam; aicina iestādes sniegt ombudam viņa darbā pilnīgu politisku un administratīvu atbalstu un nepakļaut to nepamatotai kritikai;

17.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts visaptverošs valsts pārvaldes reformas rīcības plāns, likums par pārbaudes uzraudzību, valsts apmācības stratēģija pašvaldībām un likums par valsts sektora darbinieku maksimālo skaitu, un aicina tos nekavējoties īstenot; uzsver, ka ir nepieciešams depolitizēt valsts pārvaldi un padarīt to profesionālu, ka arī uzlabot darbā pieņemšanas un atlaišanas procedūru pārredzamību, lai nodrošinātu valsts pārvaldes profesionalitāti, neitralitāti un nepārtrauktību;

18.

atzinīgi vērtē to, ka Serbijai ir atbilstoša tiesiskā un iestāžu sistēma cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzībai; tomēr norāda uz atlikušajiem trūkumiem tās īstenošanā, jo īpaši attiecībā uz to, lai nepieļautu diskrimināciju, kas vērsta pret neaizsargātām grupām, tostarp personām ar īpašām vajadzībām, personām, kurām ir HIV/AIDS, un LGBTI personām; atzinīgi vērtē sekmīgi notikušo praida gājienu 2015. gada 20. septembrī; tomēr uzsver, ka joprojām sagādā bažas diskriminācija un vardarbība, kas vērsta pret LGBTI personām; šajā saistībā mudina valdību pievērsties Eiropas Padomes Ministru komitejas Ieteikumam CM/Rec(2010)5 dalībvalstīm; pauž bažas par to, cik daudz uzbrukumu neaizsargātu grupu dalībniekiem vēl nav pilnībā izmeklēti; turklāt pauž bažas par to, ka saglabājas vardarbības ģimenē problēma; aicina iestādes aktīvi veicināt to, lai tiktu ievērotas visu personu cilvēktiesības;

19.

pauž bažas par to, ka vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā panākts ļoti ierobežots progress; ar bažām norāda uz turpinošos politisko spiedienu, kurš pārkāpj plašsaziņās līdzekļu neatkarību un kā rezultātā veidojas plašsaziņas līdzekļu pašcenzūra; pauž bažas par to, ka žurnālisti, pildot darba pienākumus, saskaras ar politisko spiedienu, iebiedēšanu, vardarbību un draudiem; aicina iestādes izmeklēt visus gadījumus, kad notikuši uzbrukumi žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem, kas izraisīja Starptautiskās žurnālistu asociācijas spēcīgus protestus; atgādina, ka ir pilnībā jāīsteno jaunie plašsaziņās līdzekļu tiesību akti; uzsver, ka ir nepieciešama pilnīga pārredzamība par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un finansējumu, kā arī nediskriminācija attiecībā uz valsts reklāmu;

20.

pauž nopietnas bažas par to, ka, pārkāpjot nevainības prezumpciju, plašsaziņas līdzekļiem turpina pienākt informācijas noplūde par notiekošām izmeklēšanām krimināllietās; aicina Serbijas iestādes nopietni izmeklēt vairākas lietas, kas piesaistījušas plašu uzmanību un attiecībā uz kurām plašsaziņas līdzekļos sniegti pierādījumi par iespējami ļaunprātīgu rīcību;

21.

uzsver nacionālo minoritāšu padomju nozīmi nacionālo minoritāšu tiesību īstenošanā un mudina arī nodrošināt tām atbilstīgu un pārbaudāmu finansējumu; atzinīgi vērtē Serbijas apņemšanos izstrādāt īpašu rīcības plānu attiecībā uz nacionālajām minoritātēm, ar kuru tiks tālāk uzlabota prakses un tiesiskā regulējuma attiecībā uz nacionālajām minoritātēm īstenošana un izstrādāšana; atkārtoti aicina Serbiju nodrošināt, ka iegūto tiesību un kompetenču līmenis tiek saglabāts procesā, kad tiek īstenota juridiskā pieskaņošanās Serbijas Konstitucionālās tiesas lēmumam, un mudina pēc iespējas ātrāk pieņemt likumu par nacionālo minoritāšu padomēm, lai ieviestu skaidrību attiecībā uz to juridisko statusu un noteiktību attiecībā uz to jurisdikciju; pauž nopietnas bažas par to, ka pēc izziņotās plašsaziņas līdzekļu privatizācijas programmu pārraide minoritāšu valodās varētu tikt pārtraukta; aicina Serbiju palielināt centienus, lai visā valstī tiek efektīvi un konsekventi īstenoti tiesību akti par minoritāšu aizsardzību, nediskriminējošu attieksmi pret nacionālajām minoritātēm Serbijā, tostarp attiecībā uz izglītību, valodas izmantojumu, pārstāvību valsts pārvaldē un pārstāvības struktūrās vietējā, reģionālajā un valsts līmenī un piekļuvi plašsaziņas līdzekļiem un dievkalpojumiem minoritāšu valodās; aicina Serbijas valdību īstenot visus starptautiskos paktus un divpusējos nolīgumus attiecībā uz minoritāšu tiesībām;

22.

norāda, ka arī Vojvodinas kultūras daudzveidība ir daļa no Serbijas identitātes; uzsver, ka Vojvodinas autonomiju nedrīkstētu vājināt un ka būtu nekavējoties jāpieņem likums par Vojvodinas pašas resursiem, kā noteikts Konstitūcijā;

23.

aicina Serbijas iestādes īstenot konkrētus pasākumus, lai uzlabotu romu stāvokli, jo īpaši attiecībā uz personas dokumentu piešķiršanu, izglītību, mājokli, veselības aprūpi un nodarbinātību; turklāt aicina Serbijas iestādes nodrošināt romu vienlīdzīgu pārstāvību sabiedriskās iestādēs un sabiedriskajā dzīvē, tajā skaitā īpašu uzmanību pievēršot romu sieviešu iekļaušanai; uzsver, ka ir tālāk jānostiprina romu integrācijas politika un, ņemot vērā vardarbību, no kuras cieš minoritāšu NVO pārstāvji, ir efektīvi jāpārvar diskriminācija; tādēļ cer, ka gaidāmajā stratēģijā un rīcības plānā būs pasākumi romu iekļaušanai; šajā saistībā atzinīgi vērtē Prištinas deklarāciju, kurā pausts aicinājums valdībām un starptautiskām, starpvaldību un pilsoniskās sabiedrības organizācijām pilnībā piemērot nediskriminācijas un vienlīdzības principus, strādājot un veicot pasākumus, kuru mērķis ir sekmēt un ievērot romu tiesības;

24.

atzinīgi vērtē Serbijas valdības konstruktīvo pieeju attiecībām ar kaimiņvalstīm, jo tas ir ļāvis gūt ievērojamu progresu gan reģionālajā sadarbībā, gan ciešāku attiecību veidošanā ar ES, un mudina Serbiju turpināt veidot labas kaimiņattiecības; aicina Serbiju veicināt labas kaimiņattiecības un strīdu miermīlīgu atrisināšanu, kas ietver iecietības gaisotnes veicināšanu un visu veidu naida kurināšanas vai kara laika retorikas nosodīšanu, un atturēšanos no tādiem žestiem kā publiska to personu sveikšanu ar atgriešanos, kuras ir sodītas par kara noziegumiem; norāda, ka neatrisinātās domstarpības un jautājumi, jo īpaši jautājumi par robežu demarkāciju, pēctecību, kultūras priekšmetu atgriešanu un Dienvidslāvijas arhīvu atvēršanu, būtu jāatrisina atbilstīgi starptautiskajām tiesībām un noteiktajiem principiem, tostarp īstenojot juridiski saistošus nolīgumus, inter alia līgumu par pēctecības jautājumiem, un ka pievienošanās procesa sākotnējā stadijā būtu jāpievēršas divpusējiem jautājumiem saskaņā ar starptautiskajām tiesībām; uzsver Serbijas konstruktīvo lomu saistībā ar “Berlīnes procesu” un sešu Rietumbalkānu valstu iniciatīvu, un tās savienojamības programmu; atzinīgi vērtē citas iniciatīvas, kurās galvenā uzmanība veltīta Rietumbalkānu nākotnei, jo īpaši Slovēnijas ierosinātajam Brdo procesam, kas reglamentē politisko un tehnisko sadarbību, un uzskata, ka konkrēta sadarbība kopīgu interešu jomās var palīdzēt stabilizēt Rietumbalkānus; šajā saistībā atzinīgi vērtē pirmo Serbijas un Bosnijas un Hercegovinas kopīgo ministru līmeņa sanāksmi, kura risinājās 2015. gada 4. novembrī Sarajevā; aicina Serbiju turpināt veicināt stabilizāciju un Bosnijas un Hercegovinas iestāžu nostiprināšanu, izmantojot pastāvošos kontaktus un labās kaimiņattiecības ar šo valsti; atkārtoti aicina Serbijas iestādes uzsākt tālākus pasākumus pārrobežu sadarbībai ar kaimiņos esošajām ES dalībvalstīm, ieskaitot Pārrobežu un Transnacionālās sadarbības programmas 2014. –2020. gadam un ES Donavas reģiona stratēģiju; atzinīgi vērtē ideju sākt sarunas līguma parakstīšanai par labām kaimiņattiecībām ar kaimiņvalstīm un pauž cerību, ka tas veicinās labvēlīgāku attīstību reģionālā kontekstā; atzinīgi vērtē Bulgārijas, Rumānijas un Serbijas premjerministru sanāksmi enerģētikas un transporta infrastruktūras sadarbības jomā;

25.

mudina Serbiju turpināt sadarboties ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY), saglabājot izlīguma garu un labas kaimiņattiecības; uzsver, cik būtiska ir visaptveroša valsts stratēģija kara noziegumu lietu izskatīšanai valsts tiesās; mudina iestādes turpināt darbu jautājumā par bezvēsts pazudušo personu likteni, kā arī par kompensācijas shēmas izstrādāšanu cietušajiem un viņu ģimenēm kā būtisku samierināšanas priekšnosacījumu, nodrošinot upuru ģimeņu tiesības uzzināt par savu pazudušo ģimenes locekļu likteni; norāda, ka likums attiecībā uz cietušajiem civiliedzīvotājiem būtu jāpieņem bez nepamatotas kavēšanās, ņemot vērā, ka spēkā esošajos tiesību aktos nav atzītas vairākas kara noziegumos cietušo grupas; norāda, ka joprojām notiek strīdi, jo īpaši saistībā ar nesenās vēstures atšķirīgu interpretāciju; atkārtoti pauž atbalstu RECOM iniciatīvai, reģionālajai komisijai, kas ir atbildīga par faktu konstatāciju saistībā ar kara noziegumiem un citiem nopietniem cilvēktiesību pārkāpumiem bijušajā Dienvidslāvijā;

26.

atzinīgi vērtē publiskoto valsts stratēģijas kara noziegumu jomā projektu, kurā izklāstīts plāns attiecībā uz kriminālvajāšanu par noziegumiem, kas pastrādāti pagājušā gadsimta 90. gados bijušajā Dienvidslāvijā; uzsver nepieciešamību pastiprināt un depolitizēt Serbijas iestādes, kuras izskata kara noziegumus; aicina Serbiju izveidot liecinieku un cietušo efektīvas aizsardzības sistēmu un nodrošināt cietušajiem un viņu ģimenēm tiesības uz kompensāciju; aicina uzlabot reģionālo sadarbību lietās par kara noziegumiem; atkārtoti aicina Serbiju saskaņas un labu kaimiņattiecību garā sadarbībā ar Komisiju un kaimiņvalstīm atkārtoti novērtēt savus tiesību aktus par jurisdikciju kara noziegumu tiesvedībā;

27.

atzinīgi vērtē Serbijas pastāvīgo iesaisti attiecību ar Kosovu normalizācijas procesā un 2015. gada 25. augusta galveno vienošanos pabeigšanu, proti, par serbu vairākuma pašvaldību asociācijas/kopienas izveidi Kosovā, par enerģētiku, par telekomunikācijām un Mitrovicas tiltu; mudina Serbiju ātri īstenot savu daļu no minētās vienošanās un iesaistīties konstruktīvā sadarbībā ar Kosovu, sagatavojot un īstenojot turpmākas vienošanās. norāda, ka ir gūti panākumi arī citās svarīgās jomās, piemēram, civilās aizsardzības un policijas, transporta līdzekļu apdrošināšanas, muitas, koordinācijas mehānismu un kadastra jomā; atkārtoti norāda, ka dialogā gūtie panākumi būtu jāvērtē, ņemot vērā praktisko īstenošanu; aicina Serbiju un Kosovu atturēties no negatīviem izteikumiem un virzīties uz priekšu, lai pilnībā īstenotu visas jau panāktās vienošanās godprātīgi un laikus, un apņēmīgi turpināt normalizācijas procesu; aicina valdības un ES iestādes turpināt centienus sniegt informāciju un skaidrot noteikumus, ko ietver panāktās vienošanās, nolūkā satuvināt etniskās albāņu un serbu kopienas Kosovā; atzinīgi vērtē uzņēmēju centienus tirdzniecības kameru vadībā veicināt attiecību normalizēšanu, iesaistoties dialogā starp Serbijas un Kosovas tirdzniecības kamerām, lai likvidētu šķēršļus abu pušu uzņēmējdarbībai un veicinātu saziņu un sadarbību starp uzņēmumiem; aicina Komisiju atbalstīt šo darbību uzturēšanu un attīstīšanu nākotnē; mudina Serbiju un Kosovu apzināt jaunas dialogā apspriežamās jomas ar mērķi uzlabot cilvēku dzīvi un visaptveroši normalizēt attiecības; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) veikt novērtēšanu par to, kā abas puses pilda savas saistības; mudina Serbiju rīkoties labu kaimiņattiecību garā un pauž cerību, ka Kosovas dalības UNESCO pieteikuma noraidīšana neaizkavēs dialogu un turpmāku Kosovas integrāciju reģionālajās un starptautiskajās organizācijās un ka turpināsies sadarbība un centieni kultūras mantojuma aizsardzības nolūkā; mudina Belgradu un Prištinu saglabāt labas kaimiņattiecības; atzinīgi vērtē sarunu atsākšanu starp Serbijas premjerministru A. Vučić un Kosovas premjerministru I. Mustafa 2016. gada 27. janvārī; norāda, ka tika apspriesti tādi jautājumi kā augstskolu un profesionālās izglītības diplomu savstarpēja atzīšana un ceļu un dzelzceļa savienojumu uzlabošana; uzsver, ka panākumi uz vietas dotu labumu visam reģionam;

28.

atbalsta saistībā ar Berlīnes procesu Rietumbalkānu Pilsoniskās sabiedrības foruma izveidošanu, kas sniedz iespēju pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem no visa reģiona apmainīties ar idejām, izklāstīt sasāpējušās problēmas un formulēt konkrētus ieteikumus lēmumu pieņēmējiem, un aicina turpināt šo procesu nākamajā augsta līmeņa sanāksmē, kas notiks Parīzē 2016. gadā, kā arī aicina organizēt sagatavošanās darbseminārus pilsoniskās sabiedrības organizācijām reģionā;

29.

uzsver, ka Serbijai kā Enerģētikas kopienas līgumslēdzējai pusei vajadzētu arī turpmāk aktīvi darboties Enerģētikas kopienas iestādēs un turpināt īstenot acquis, lai veidotu ilgtspējīgas un drošas enerģētikas sistēmas; aicina iestādes sākt īstenot mērķus, kas izvirzīti enerģētikas nozares attīstības stratēģijā, jo nav ievērojamu ieguldījumu atjaunīgās enerģijas nozarē; mudina Serbiju izvērst konkurenci gāzes tirgū un veikt pasākumus, lai uzlabotu pieskaņošanos acquis atjaunīgās enerģijas un energoefektivitātes jomā, un aicina Serbiju spēcīgāk koncentrēt uzmanību uz videni nekaitīgu enerģiju; aicina Komisiju atbalstīt Serbijas valdību tās centienos samazināt valsts atkarību no enerģijas importa un dažādot Serbijas apgādi ar gāzi; norāda, ka nesen pieņemtajā 2015. gada IPA II kopumā konkrēti ietverta EUR 155 miljonus vērta programma, lai palīdzētu finansēt nozīmīgus reģionālos infrastruktūras projektus enerģētikas un transporta nozarē Rietumbalkānos; mudina Serbiju pieskaņoties vidējām ES saistībām attiecībā uz klimata pārmaiņām un vienošanos, ko panāca COP 21 Parīzē;

30.

ņemot vērā Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) nozīmi attiecībā uz turpmāku pārrobežu sadarbības attīstību starp ES dalībvalstīm un tās kaimiņvalstīm, aicina Serbijas valdību nodrošināt nepieciešamu juridisko pamatu, kas ļautu Serbijai piedalīties ETSG;

31.

pauž bažas par to, ka netiek īstenoti tiesību akti atkritumu jomā, un aicina Serbijas iestādes palielināt centienus slēgt un attīrīt nelikumīgās atkritumu izgāztuves, un izstrādāt uzticamu politiku atkritumu samazināšanas jomā saskaņā ar Atkritumu pamatdirektīvu;

32.

atzinīgi vērtē plānu rekonstruēt, atjaunināt un modernizēt dzelzceļu tīkla posmus un mudina Serbijas iestādes turpināt uzlabot sabiedrisko transportu sadarbībā ar kaimiņvalstīm;

33.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Serbijas valdībai un parlamentam.

31.1.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 35/58

—

ņemot vērā 2003. gada 19.–20. jūnija Saloniku Eiropadomes prezidentūras secinājumus par Rietumbalkānu valstu izredzēm pievienoties Eiropas Savienībai,

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 22. oktobra lēmumu, ar kuru Komisijai tiek ļauts sākt sarunas par pamatnolīgumu ar Kosovu attiecībā uz piedalīšanos Savienības programmās,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 28. jūnija secinājumus attiecībā uz lēmuma pieņemšanu, ar kuru tiek ļauts sākt sarunas par stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp ES un Kosovu,

—

ņemot vērā premjerministru Hasim Thaci un Ivica Dacic2013. gada 19. aprīlī parakstīto pirmo vienošanos par attiecību normalizēšanas principiem un 2013. gada 22. maija īstenošanas pasākumu plānu,

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 12. jūnija Lēmumu 2014/349/KĀDP, ar ko groza Vienoto rīcību 2008/124/KĀDP par Eiropas Savienības Tiesiskuma misiju Kosovā, EULEX KOSOVO,

—

ņemot vērā to, ka 2015. gada 27. oktobrī tika parakstīts ES un Kosovas Stabilizācijas un asociācijas nolīgums un 2015. gada 2. novembrī Kosovas Asambleja to ratificēja,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra ziņojumus par ANO pagaidu pārvaldes misijas Kosovā (UNMIK) veiktajām darbībām un ar to saistīto notikumu turpmāko gaitu, tostarp jaunāko ziņojumu, kas tika publiskots 2015. gada 3. novembrī,

—

ņemot vērā pilnvaru termiņa pagarināšanu ES īpašajam pārstāvim Kosovā Samuel Žbogar līdz 2017. gada 28. februārim,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 10. novembra paziņojumu “ES paplašināšanās stratēģija” (COM(2015)0611),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 15. decembra secinājumus par paplašināšanos un stabilizācijas un asociācijas procesu,

—

ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2009. gada 7. decembra, 2010. gada 14. decembra un 2011. gada 5. decembra sanāksmes secinājumus, kuros attiecīgi tika uzsvērts un vēlreiz apliecināts, ka, neskarot dalībvalstu pozīciju attiecībā uz Kosovas statusu, tai vajadzētu arī gūt priekšrocības saistībā ar eventuālo vīzu režīma liberalizācijas perspektīvu, tiklīdz tā būs izpildījusi visus nosacījumus,

—

ņemot vērā to, ka 2012. gada janvārī tika uzsākt dialogs par vīzu režīma liberalizāciju, 2012. gada jūnijā tika iesniegts vīzu režīma liberalizācijas ceļvedis un 2014. gada 24. jūlijā — sniegts Komisijas otrais ziņojums par Kosovas progresu vīzu režīma liberalizācijas ceļvedī noteikto prasību izpildē (COM(2014)0488), un Komisijas ekspertu misiju 2015. gada jūlijā,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1244 (1999), Starptautiskās Tiesas (ST) 2010. gada 22. jūlija konsultatīvo atzinumu par to, vai vienpusējā Kosovas neatkarības pasludināšana atbilst starptautiskajām tiesībām, un ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 9. septembra rezolūciju 64/298, kurā atzīts šā ST atzinuma saturs un pausta atzinība ES gatavībai veicināt dialogu starp Serbiju un Kosovu,

—

ņemot vērā 2008. gada 28.–29. maijā, 2009. gada 6.–7. aprīlī, 2010. gada 22.–23. jūnijā, 2011. gada 20. maijā, 2012. gada 14.–15. martā, 2013. gada 30.–31. oktobrī un 2015. gada 29.–30. aprīlī notikušo EP un Kosovas starpparlamentāro sanāksmju kopīgos paziņojumus,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 10. novembrī pieņemto 2015. gada progresa ziņojumu par Kosovu (SWD(2015)0215),

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas pastāvīgās referentes jautājumos par Kosovu Ulrike Lunacek veikto darbu;

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā 110 no 193 ANO dalībvalstīm, tostarp 23 no 28 ES dalībvalstīm, atzīst Kosovas neatkarību;

B.

tā kā 2015. gada 27. oktobrī tika parakstīts ES un Kosovas Stabilizācijas un asociācijas nolīgums (SAN) un 2015. gada 2. novembrī Kosovas Asambleja to ratificēja; tā kā Eiropas Parlaments 2016. gada 21. janvārī deva savu piekrišanu;

C.

tā kā (potenciālās) kandidātvalstis tiek vērtētas pēc to nopelniem un tā kā pievienošanās grafiku nosaka vajadzīgo reformu ātrums un kvalitāte;

D.

tā kā ES ir atkārtoti paudusi vēlmi ar skaidras Eiropas perspektīvas palīdzību sniegt atbalstu Kosovas saimnieciskai un politiskai attīstībai saskaņā ar reģiona Eiropas perspektīvu;

E.

tā kā ES tiesiskumu ir noteikusi par vienu no paplašināšanās politikas pamatelementiem;

F.

tā kā Komisija ir uzsvērusi nepieciešamību stiprināt ekonomisko pārvaldību, tiesiskumu un valsts pārvaldes spējas visās Rietumbalkānu valstīs;

G.

tā kā 2016. gada 14. jūnijā beigsies EULEX pilnvaru termiņš; tā kā EULEX Kosovo misijas stratēģiskā pārskatīšana turpinās,

1.

atzinīgi vērtē ES un Kosovas Stabilizācijas un asociācijas nolīguma kā pirmo līgumattiecību parakstīšanu 2015. gada 27. oktobrī un drīzo tā ratifikāciju 2015. gada 2. novembrī Kosovas Asamblejā; uzsver, ka Stabilizācijas un asociācijas nolīgums paver iespēju integrēt Kosovu ES un sniegs spēcīgu pamudinājumu reformu īstenošanai un institucionalizācijai, kā arī ļaus izveidot sadarbību ar ES vairākās jomās, lai veicinātu politisko dialogu un ciešāku tirdzniecības integrāciju, kā arī stiprinātu sadarbību ar kaimiņvalstīm un palīdzētu nodrošināt stabilitāti reģionā; aicina Kosovas valdību pievērst galveno uzmanību tādu visaptverošu reformu īstenošanai, kas ir jāveic, lai izpildītu tai SAN noteiktās saistības;

2.

pauž gandarījumu, ka Komisija ir pieņēmusi pasākumu kopumu, lai atbalstītu reformas un reģionālo sadarbību Rietumbalkānos, — tiesību aktu kopumu, kas pauž ES apņemšanos atbalstīt politisko un ekonomisko reformu procesu valstīs to ceļā uz pievienošanos ES;

3.

Uzsver, ka SAN mērķis ir veicināt Eiropas standartus tādās jomās kā konkurence, publiskais iepirkums, intelektuālais īpašums un patērētāju aizsardzība un izveidot brīvās tirdzniecības zonu, kas ir reāls solis ceļā uz Kosovas ekonomisko integrāciju ES;

4.

atzinīgi vērtē 2015. gadā gūto progresu, Kosovas un Serbijas attiecību normalizēšanas procesa ietvaros panākot vienošanos, proti, par serbu vairākuma pašvaldību asociācijas/kopienas izveidi Kosovā, par enerģētiku un par Mitrovicë/Mitrovicas tiltu, kā arī 2015. gada 25. augusta vienošanos par telesakariem, 2015. gada jūnija vienošanos par transportlīdzekļu apdrošināšanu un 2015. gada februāra vienošanos tiesu iestādēm; atbalsta Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) nepārtrauktos vidutāja centienus ar mērķi normalizēt attiecības starp Serbiju un Kosovu, kurš vēl nav pilnībā sasniegts; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu veikt vispārēju padziļinātu novērtējumu par situāciju attiecībā uz visu līdz šim parakstīto nolīgumu īstenošanu saistībā ar tiesību aktu pieņemšanu uz vietas un regulāri ziņot par to Eiropas Parlamentam un Kosovas un Serbijas parlamentiem; mudina PV/AP atklāt trūkumus un pieprasīt, lai puses pildītu savas saistības, un aicina Serbiju un Kosovu atturēties no negatīviem izteikumiem, turpināt godprātīgi un laikus pilnībā īstenot jau panāktās vienošanās un apņēmīgi turpināt normalizācijas procesu; uzsver, ka nepārtraukts un konstruktīvs dialogs starp Prištinu un Belgradu un panākto vienošanos īstenošana pilnā apmērā ir būtiski svarīga savstarpējo attiecību normalizēšanai; atzinīgi vērtē sarunu atsākšanu starp Serbijas premjerministru A.Vučić un Kosovas premjerministru I. Mustafa trešdien, 2016. gada 27. janvārī; norāda, ka tika apspriesti tādi jautājumi kā augstskolu un profesionālās izglītības diplomu savstarpēja atzīšana un ceļu un dzelzceļa savienojumu uzlabošana; uzsver, ka panākumi uz vietas dotu labumu visam reģionam;

5.

pauž bažas par kara laikā pazudušo personu lielo skaitu un niecīgo progresu šajā sakarībā; prasa īstenot pilnīgu starpvalstu sadarbību minētajā jomā, ņemot vērā to, ka pilnīga sadarbība, lai noskaidrotu patiesību par pazudušām personām, ir izšķirošs faktors savstarpēja izlīguma panākšanai;

6.

pieņem zināšanai Konstitucionālās tiesas lēmumu par Serbu Pašvaldību asociācijas īstenošanu; aicina pilnā apmērā un apņēmīgi īstenot panāktās vienošanās; prasa ievērot tiesiskumu, pauž nožēlu par to, ka opozīcijas spēki neizmantoja šo apturēšanu, lai atsāktu parlamentāro dialogu, un mudina visus politiskos spēkus rīkoties konstruktīvi savas valsts un tās demokrātisko iestāžu un pilsoņu interesēs; uzskata, ka noteikumu par demokrātiju, politisko dialogu un netraucētu parlamenta darbu pilnīga ievērošana ir būtiska, lai nodrošinātu visu Kosovas reformu programmas aspektu īstenošanu; stingri nosoda vardarbīgo Asamblejas darba paralizēšanu, prasa nepieļaut turpmākus vardarbīgus protestus Asamblejā un uzsver, ka Asamblejā ievēlētajiem deputātiem būtu jāsanāk un jāapspriež aktuāli jautājumi, pilnībā ievērojot cieņu pret iestādi; uzsver, ka valdībai vajadzētu ņemt vērā parlamenta rezolūcijas un lēmumus un ziņot, kā to prasa likumdevēja iestāde, pirms tiek pieņemti lēmumi par nolīgumu noslēgšanu ar citām valstīm; šajā sakarībā atzinīgi vērtē divu Kosovas parlamenta deputātu attiecīgi no valdošās koalīcijas un opozīcijas veiksmīgi sagatavoto 2015. gada 20. novembra priekšlikumu; aicina visus iesaistītos politiskos dalībniekus atsākt politisko dialogu, lai rastu izeju no strupceļa un panāktu ilgtspējīgu risinājumu, kas atjaunotu Kosovas Asamblejas normālu darbību; aicina visus Kosovas vadītājus attiekties pret šo situāciju īpaši nopietni un rīkoties atbildīgi, paturot prātā, ka Asambleju ir ievēlējusi Kosovas tauta, lai tā strādātu Kosovas tautas labā; pauž bažas par to, ka atkārtojas vardarbības akti, un aicina tiesībaizsardzības iestādes pildīt savus pienākumus, pilnībā ievērojot juridiskās procedūras; ar bažām norāda uz notikumiem, kas noveduši pie dažu parlamenta deputātu apcietināšanas, un aicina veikt izmeklēšanu par iespējamu ļaunprātīgu varas izmantošanu, kas saistīta ar šiem apcietināšanas gadījumiem; prasa Kosovas Asamblejai precizēt noteikumus par imunitātes atcelšanu tās deputātiem; ņem vērā ombuda pieprasījumu Valsts prokuratūrai Prištinā, lai sāktu izmeklēšanu par policijas iejaukšanos 2015. gada 28. novembrī;

7.

uzsver, ka Asamblejai ir jākļūst efektīvākai un jāievēro savs reglaments jebkuros apstākļos un ka valdībai vajadzētu ievērot šos noteikumus; uzsver nepieciešamību nostiprināt Asamblejas pārraudzības funkciju un jo īpaši aicina Asambleju pēc iespējas ātrāk pieņemt tiesību aktus, kuros būs paredzēta nozīmīgāka ES integrācijas komitejas loma Kosovas integrācijas procesā un ar kuriem tiktu nodrošināta opozīcijas pilnīga iesaistīšana minētajā procesā; mudina Asambleju, izvērtējot tiesību aktus, regulāri apspriesties ar Venēcijas Komisiju un iesaistīt to; uzsver to, ka ir steidzami nepieciešams locekļus iecelt kompetentajām regulatīvajām un uzraudzības iestādēm, lai nodrošinātu valsts administrācijas pienācīgu darbību, pamatojoties uz nopelnos balstītu, pārredzamu un nepolitisku atlases procesu;

8.

ņem vērā, ka piecas dalībvalstis nav oficiāli atzinušas Kosovu, un uzskata, ka turpmāka atzīšana palīdzētu stiprināt stabilitāti šajā reģionā, vēl vairāk veicinātu attiecību normalizēšanu starp Serbiju un Kosovu un palielinātu ES ārpolitikas uzticamību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to piecu dalībvalstu, kuras nav atzinušas Kosovas neatkarību, lēmumu veicināt SAN apstiprināšanu Padomē; aicina visas dalībvalstis veikt visu iespējamo, lai sekmētu ekonomiskos un cilvēku savstarpējos kontaktus un sociālās attiecības starp šo valstu un Kosovas iedzīvotājiem atbilstoši SAN gaisotnei un oficiālu līgumattiecību nodibināšanas garam; atzinīgi vērtē to, ka Kosova iesniedza pirmo ekonomikas reformu programmu, kas būs pirmais solis, lai padziļinātu ekonomisko dialogu ar ES;

9.

atzinīgi vērtē Kosovas iestāžu paveikto darbu, lai pārtrauktu nelegālās migrācijas tendenci, kuras kulminācija bija 2015. gada sākumā; uzsver, ka papildus īstermiņa pasākumiem iedzīvotāju atturēšanai no aizbraukšanas vajadzētu nodrošināt arī sociāli ekonomisko attīstību un darbvietu radīšanu, lai mudinātu pilsoņus palikt Kosovā un veidot nākotni savā valstī; ir pārliecināts, ka vīzu režīma liberalizēšana arī palīdzētu apkarot nelegālo imigrāciju, jo tas ļautu cilvēkiem īstenot savstarpējus kontaktus un pavērtu iespējas pilsoņiem ceļot uz ārvalstīm tūrisma nolūkā un apciemot radiniekus un draugus bez nepieciešamības saskarties ar ilgām un dārgām vīzu procedūrām, kā arī novērstu viņu izolētības sajūtu; atgādina par risku, ko rada tas, ka Kosova ir vienīgā teritorija reģionā, kura ir norobežota un izolēta pārāk ilgi; turklāt mudina Prištinu veikt efektīvus pasākumus, lai apkarotu noziedzīgus tīklus, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību; uzskata, ka, Kosovas kvalificēšana par drošu izcelsmes valsti ES kopējo drošu izcelsmes valstu sarakstā varētu palīdzēt apkarot nelegālo migrāciju;

10.

pauž gandarījumu par panākumiem, īstenojot vīzu režīma liberalizācijas rīcības plānu; aicina iestādes nekavējoties un pilnībā izpildīt visus prasītos kritērijus; aicina Komisiju pielikt lielākas pūles attiecībā uz Kosovas vīzu liberalizācijas procesu; ir gatavs atbalstīt un aicina Padomi ātri atbalstīt bezvīzu režīmu ar Kosovu, tiklīdz Komisija būs savlaicīgi noteikusi, ka visi tehniskie kritēriji ir izpildīti; uzskata, ka tajā pašā laikā ir jāturpina meklēt un sodīt cilvēku tirgotājus un kontrabandistus, lai viņus atturētu no nelikumīgajām darbībām; prasa visām ES iestādēm, it īpaši Komisijai, paātrināt Kosovas vīzu liberalizācijas procesu un mudina Kosovas iestādes pildīt savas saistības un īstenot pārējos kritērijus, lai Kosova varētu ieviest bezvīzu režīmu 2016. gadā, kas nodrošinās Kosovas iedzīvotāju tuvināšanos ES;

11.

atbalsta diskusiju turpināšanu par pamatnolīgumu, kas Kosovai ļautu piedalīties ES programmās;

12.

atzinīgi vērtē cilvēktiesību jomas tiesību aktu kopuma pieņemšanu, kurš stiprina institucionālo struktūru uzraudzību attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību un ievērošanu; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi īstenot šos tiesību aktus; jo īpaši atzinīgi vērtē ombuda amata izveidi un iecelšanu, sevišķi nolūkā panākt sociālu uzticēšanos Kosovas sabiedrībā; tomēr pauž nožēlu par to, ka viņa darbu kavē piemērotu telpu trūkums, un aicina iestādes steidzami rīkoties un piešķirt jaunas biroja telpas, ievērojot Parīzes principus; aicina valsts iestādes padarīt pilnībā darbotiesspējīgas visas esošās neatkarīgās iestādes un regulatīvās struktūras;

13.

ar bažām norāda, ka iestāžu politiskā griba patiesi iesaistīties sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību joprojām ir ļoti vāja; aicina iestādes godprātīgi īstenot tiesisko regulējumu sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību, jo īpaši sniedzot Apvienotajai konsultatīvajai padomei visus nepieciešamos resursus; aicina ES biroju veicināt un vajadzības gadījumā atvieglot šādas konsultācijas;

14.

turklāt atzinīgi vērtē arī tiesību akta par aizsardzību pret diskrimināciju pieņemšanu 2015. gada maijā un ombudam piešķirtās pilnvaras darboties kā līdztiesību nodrošinošai struktūrai; atkārtoti pauž bažas par lietu izskatīšanas un izmeklēšanas zemo līmeni saistībā ar naidīgiem izteikumiem, jo īpaši tādiem, kas vērsti pret LGBTI un minoritāšu kopienām; mudina Padomdevēju un koordinācijas grupu LGBTI kopienas tiesību jautājumos aktīvi sekot šīm lietām un paustajām bažām;

15.

atzinīgi vērtē arī to, ka ir pieņemts tiesību akts par dzimumu līdztiesību, un aicina Kosovas iestādes ievērot integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai kā prioritāti un raudzīties, lai valdības struktūras un iestādes rādītu piemēru; pauž bažas par strukturālajām problēmām, kas kavē minētā tiesību akta īstenošanu; joprojām pauž bažas par nepietiekamo sieviešu pārstāvību ar lēmumu pieņemšanu saistītos amatos; pauž bažas par to, ka nav panākts progress vardarbības ģimenē un ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanā; prasa iestādēm publiski veicināt un ieviest aizsardzības mehānismus un patvēruma sniegšanas pasākumus attiecībā uz sievietēm, kas pārtrauc klusēt un nosoda vardarbību ģimenē; pauž bažas par to, cik zems ir sievietēm piemītošo īpašumtiesību līmenis; aicina iestādes aktīvi nodrošināt, ka sievietēm tiek garantētas īpašumtiesības, tostarp — kadastra un reģistrācijas darbiniekiem reģistrējot visus īpašuma līdzīpašniekus, un ar informācijas kampaņas starpniecību;

16.

pauž bažas par to, ka vārda brīvības jomā pagājušajā gadā panākts ļoti ierobežots progress; pauž bažas par to, ka žurnālisti, pildot darba pienākumus, saskaras ar vardarbību un draudiem, un uzsver nepieciešamību stiprināt žurnālistu aizsardzību, sistemātiski reaģējot uz uzbrukumiem žurnālistiem, šādus uzbrukumus publiski atmaskojot un veicot ātru izmeklēšanu un savlaicīgu iztiesāšanu; uzsver, ka jāpanāk lielāks progress arī plašsaziņas līdzekļu neatkarības jomā; aicina iestādes pēc rūpīga un vispusīga sabiedriskās apspriešanas procesa ātri novērst sistemātiskās nepilnības tiesību aktos, lai nodrošinātu plašsaziņas līdzekļu brīvību, it sevišķi ņemot vērā pārredzamību attiecībā uz to, kas ir plašsaziņas līdzekļu īpašnieki, un lai garantētu sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību un ilgtspēju; mudina iestādes efektīvi īstenot tiesību aktus par goda aizskaršanu, naida kurināšanu un neslavas celšanu;

17.

atgādina, ka Kosovai un Serbijai ir jārod ilgtspējīgi risinājumi attiecībā uz bēgļiem atbilstoši ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) konstatējumiem un 2014. gada ANO īpašā referenta ziņojumam par iekšzemē pārvietoto personu cilvēktiesībām;

18.

norāda, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni, lai aizsargātu un praksē nodrošinātu visu Kosovā dzīvojošo etnisko minoritāšu tiesības, tostarp romu, aškalu un ēģiptiešu kopienu, kā arī gorani kopienas tiesības, pilnībā īstenojot attiecīgos tiesību aktus, ņemot vērā labākās prakses piemērus reģionā un ES dalībvalstīs; aicina valsts un vietējās iestādes vairāk censties īstenot pieņemtos tiesību aktus, lai ar tiem veicinātu daudznacionālas sabiedrības turpmāku attīstību, īpaši attiecībā uz minoritāšu grupu pārstāvju izglītošanu un nodarbinātību un ar mērķi novērst tiešu un netiešu diskrimināciju; atzinīgi vērtē Prištinas deklarāciju, kurā pausts aicinājums valdībām un starptautiskām, starpvaldību un pilsoniskās sabiedrības organizācijām pilnībā piemērot nediskriminācijas un vienlīdzības principus, strādājot un veicot pasākumus, kuru mērķis ir sekmēt un ievērot romu tiesības un cīnīties pret romofobiju Rietumbalkānos;

19.

atkārtoti pauž bažas par to, ka nav vērojams būtisks progress augstā korupcijas līmeņa samazināšanā un organizētās noziedzības apkarošanā, kā arī kriminālvajāšanu un notiesāšanu reģistra ieviešanā; uzsver, ka organizētā noziedzība joprojām ir milzīga problēma; norāda, ka Kosovas valdībai ir jādod skaidrs un viennozīmīgs signāls, kas liecinātu, ka šī valsts veic sistemātisku cīņu pret korupciju visos līmeņos; aicina iestādes nekavējoties pieņemt visaptverošu un stratēģisku pieeju cīņai pret endēmisko korupciju, kas joprojām rada ievērojamus šķēršļus Kosovas demokrātiskajai, sociālajai un ekonomiskajai attīstībai; aicina Kosovas Korupcijas novēršanas aģentūru uzsākt lielāku skaitu izmeklēšanu un kriminālvajāšanas dienestu turpināt darbu lietās, ko tam nodevusi Korupcijas novēršanas aģentūra; uzsver, ka procedūru pārredzamība ir būtisks elements, lai cīnītos pret korupciju un nodrošinātu pamattiesību aizsardzību; turklāt uzsver politiskās elites lomu un atbildību korupcijas apkarošanā;

20.

atzinīgi vērtē pastiprinātos centienus un stingro apņemšanos apkarot terorismu un mudina īstenot terorisma apkarošanas stratēģiju; mudina iestādes pievērsties radikalizācijas cēloņiem, jo īpaši augstajam jauniešu bezdarba līmenim un vardarbīgajam ekstrēmismam; atzinīgi vērtē Kosovas dalību terorisma apkarošanas koalīcijā un iestāžu pasākumus jauniešu radikalizācijas novēršanā; aicina iestādes cieši uzraudzīt un novērst potenciālo islāma ārvalstu kaujinieku un teroristu mobilizāciju; atzinīgi vērtē Kosovas Konstitūcijā noteikto principu, ka Kosova ir sekulāra valsts, kas ir neitrāla attiecībā uz reliģisko pārliecību;

21.

norāda, ka saskaņā ar Kosovas iekšlietu ministru aptuveni 300 Kosovas pilsoņu ir pievienojušies džihādistiem Sīrijā un Irākā un daudzi no tiem jau ir atgriezušies Kosovā; atzinīgi vērtē valdības veiktos pasākumus, lai paredzētu cietumsodus tiem kosoviešiem, kuri ir iesaistījušies teroristiskos pasākumos;

22.

norāda, ka ir gūti zināmi panākumi attiecībā uz tiesu iestādēm, pieņemot dažus atbilstošus tiesību aktus; uzsver nepieciešamību nekavējoties spert turpmākos soļus un efektīvi īstenot šos tiesību aktus; joprojām ir nopietni norūpējies par lēno tiesvedību, neizskatīto lietu uzkrāšanos, tiesu sistēmas resursu trūkumu, tiesu amatpersonu zemo pārskatatbildības un atbildības līmeni un iespēju politiski ietekmēt tiesu struktūras, kuras visas joprojām nav pienācīgi pamatotas tiesību aktos, un uzsver to, cik svarīgi ir izveidot pilnībā funkcionējošu tiesu sistēmu, kurā būtu paredzēti noteikumi par lietu izskatīšanai paredzēto laiku; atzinīgi vērtē paveikto saistībā ar valsts ziemeļu daļas tiesu iestāžu integrēšanu, dažas amata vietas atvēlot Kosovas serbu tiesnešiem un prokuroriem; aicina politikas iestādes skaidri parādīt, ka tās pilnībā atbalsta to tiesnešu un prokuroru neatkarību, pret kuriem joprojām tiek vērsti mēģinājumi ietekmēt notiekošās izmeklēšanas un tiesvedību; aicina iestādes grozīt konstitūciju, lai nodrošinātu, ka lielāko daļu Kosovas Tiesu padomes locekļu ievēlē kolēģi atbilstīgi Venēcijas Komisijas ieteikumiem;

23.

aicina Kosovu ievērot ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas vadlīnijas;

24.

pienācīgi ņem vērā to, ka ir pieņemti konstitucionālie grozījumi, ar ko izveido specializētas palātas un specializētu prokuratūru; atzinīgi vērtē to, ka ir pabeigtas sarunas starp Kosovu un Nīderlandi par uzņēmējvalsts nolīgumu, un sagaida, ka specializētās palātas sāks pilnībā darboties cik drīz vien iespējams un specializētajā prokuratūrā būs pietiekami daudz darbinieku tai paredzēto uzdevumu veikšanai; aicina specializētās palātas un prokuratūru saskaņā ar atbilstošajiem to izveides konstitucionālajiem noteikumiem izmantot Starptautiskā Kara noziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) pieredzi un paraugpraksi; aicina Kosovas iestādes pilnībā sadarboties ar jauno tiesu; aicina ES un tās dalībvalstis nodrošināt pietiekamus līdzekļus palātu darbībai;

25.

uzskata, ka EULEX pārskatīšanai un tās pakāpeniskai izbeigšanai jānotiek līdztekus ESĪP pilnvaru nostiprināšanai un paplašināšanai, lai nodrošinātu, ka tam ir spēja izvērst pārraudzību, tehnisko atbalstu un konsultācijas, uzlabot Kosovas ES integrācijas procesu, korupcijas un organizētās noziedzības apkarošanu un kara noziegumu iztiesāšanu; vienlaikus aicina palielināt efektivitāti, kā arī nodrošināt pilnīgu EULEX misijas pārredzamību un atbildību tās pilnvaru laikā; ņem vērā Padomes 2015. gada decembra secinājumus par EULEX pilnvarām un aicina Kosovu palīdzēt EULEX pilnā mērā un netraucēti īstenot savas atjaunotās pilnvaras; uzsver, ka pilnvaru pārskatīšanā ir jāpiemēro secinājumi un jāīsteno ieteikumi, kas sniegti profesora Jean-Paul Jacqué ziņojumā pēc apsūdzībām par iespējamu korupciju EULEX misijā; mudina EULEX panākt vienošanos ar UNMIK par nepabeigto lietu nodošanu attiecīgajām Kosovas iestādēm; aicina dalībvalstis norīkot labi apmācītus un kvalificētus ekspertus uz nepieciešamo laiku un līdz ar misijas pabeigšanu nodrošināt viņu reintegrāciju valsts dienestos;

26.

pauž nožēlu par Kosovas dalības UNESCO pieteikuma noraidīšanu, kas notika arī Serbijas aktīvās pretdarbības — pretēji paustajiem labu kaimiņattiecību centieniem —, kā arī dalībvalstu vienprātības trūkuma rezultātā; atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts tiesību akts par Prizreņas vēsturiskā mantojuma aizsardzību, un aicina to pilnībā īstenot, bet tomēr norāda uz pilsētas mantojuma apdraudējumiem, ko rada plaša mēroga nelikumīga būvniecība; atzinīgi vērtē to, ka pēc iznīcināšanas 2004. gadā ir atjaunotas vairākas serbu reliģiskā un kultūras mantojuma vietas, piemēram, pareizticīgo katedrāle, un aicina turpināt atjaunot serbu reliģiskā un kultūras mantojuma vietas; šajā sakarībā aicina ieinteresētās puses, tostarp Kosovas iestādes, Serbijas valdību, Kosovā dzīvojošo serbu kopienu un Serbijas Pareizticīgo baznīcu, izveidot sistēmu, kā veicināt, aizsargāt un saglabāt Kosovas kultūras un reliģisko mantojumu, kas būtu jāuzskata par kopējo Eiropas kultūras mantojumu; atzinīgi vērtē to, ka Kosovas konstitūcijā ir iekļauta Kosovas apņemšanās saglabāt un aizsargāt kultūras un reliģisko mantojumu, un aicina turpināt centienus aizsargāt visu reliģisko minoritāšu, tostarp Kosovas kristiešu, tiesības; uzsver, ka dalībai starptautiskās un reģionālās organizācijās un mehānismos vajadzētu būt Kosovas prioritātei; šajā sakarībā atgādina, cik svarīgi ir ievērot panākto vienošanos par reģionālo sadarbību; uzskata, ka Rietumbalkānu Jauniešu reģionālās sadarbības biroja (Berlīnes procesa ietvaros) izveidošana, ko aktīvi atbalsta daudzas puses, dos pozitīvus rezultātus, jo īpaši Serbijas un Kosovas jauniešu attiecībās;

27.

atbalsta ideju saistībā ar Berlīnes procesu izveidot Rietumbalkānu Pilsoniskās sabiedrības forumu, kas sniegtu iespēju pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem no visa reģiona apmainīties ar idejām, izklāstīt sasāpējušās problēmas un formulēt konkrētus ieteikumus lēmumu pieņēmējiem, un aicina turpināt šo procesu nākamajā samitā, kas notiks Parīzē 2016. gadā, kā arī aicina organizēt sagatavošanās darbseminārus pilsoniskās sabiedrības organizācijām reģionā;

28.

atzinīgi vērtē uzaicinājumu Kosovas Asamblejai pastāvīgi piedalīties visos līmeņos un uz vienādiem noteikumiem Dienvidaustrumu Eiropas sadarbības procesa parlamentārās asamblejas (SEECP-PA) pasākumos un sanāksmēs, kā tika nolemts 2015. gada maijā, un uzskata, ka tas ir nozīmīgs ieguldījums reģiona parlamentārajā dialogā; pauž nožēlu par to, ka Kosovas Asambleja nav pieņemta kā pilntiesīgs citu reģionālās sadarbības iniciatīvu loceklis, piemēram, to Rietumbalkānu valstu Eiropas integrācijas komiteju konferencē, kas piedalās stabilizācijas un asociācijas procesā (COSAP) un Parlamenta komiteju sadarbības tīklā par Rietumbalkānu ekonomiku, finansēm un Eiropas integrāciju (NPC); aicina visus reģiona parlamentus pieņemt iekļaujošāku pieeju attiecībā uz Kosovas Asamblejas prasībām par dalību reģionālās iniciatīvās, tādējādi palīdzot veicināt reģionālo sadarbību;

29.

atkārtoti aicina Kosovu pabeigt civildienesta tiesiskā regulējuma izveidi un pilnībā īstenot stratēģisko satvaru valsts pārvaldei un rīcības plānam; aicina iestādes pārtraukt valsts pārvaldes politizāciju, veicināt uz nopelniem balstītu profesionalitāti visās valsts iestādēs, nodrošināt pareizu finanšu pārvaldību attiecībā uz valsts iestādēm un nodrošināt pārredzamību attiecībā uz Asamblejas budžeta izpildes uzraudzību;

30.

uzsver, ka ir svarīgi palielināt to projektu finansējumu Kosovas NVO, kuru mērķis ir ieviest labas pārvaldības principus, uzlabot pārredzamību un pārskatatbildību, stiprināt iestāžu mehānismus tiesu sistēmā, vēl vairāk nostiprināt institucionālo un sociālo demokrātiju un pastiprināt centienus, lai aizsargātu un veicinātu sociāli atstumto grupu un mazākumtautību pārstāvju tiesības;

31.

atkārtoti pauž bažas par augsto bezdarba līmeni, jo īpaši sieviešu un jauniešu vidū, un nosoda vispārējo diskrimināciju pret sievietēm sabiedrībā un darba tirgū; uzsver nepieciešamību nodrošināt Kosovas jauniešiem nākotnes izredzes; aicina Kosovu pievērsties prasmju trūkuma novēršanai darba tirgū, likvidēt jebkādus administratīvos šķēršļus, kas varētu izraisīt diskrimināciju, un uzlabot uzņēmējdarbības vidi valstī kopumā, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem; aicina Komisiju pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA) ietvaros turpināt sniegt finansiālu atbalstu jauniem uzņēmējiem, īpašu uzmanību pievēršot mācību kursiem, darbsemināriem un zinātības apmaiņai, tostarp pasākumiem, kas veicina saites ar uzņēmējiem ES dalībvalstīs, vienlaikus darot visu iespējamo, lai novērstu intelektuālā darbaspēka emigrāciju, jo īpaši pēc Stabilizācijas un asociācijas nolīguma stāšanās spēkā;

32.

norāda, ka strukturālās reformas joprojām ir svarīgas, lai palielinātu izaugsmes potenciālu, sekmētu produktivitāti un uzlabotu Kosovas ekonomikas elastību un konkurētspēju; piekrīt Komisijas secinājumam, ka Kosovai vajadzētu stiprināt tās vidēja termiņa fiskālo satvaru, uzlabot valsts finanšu pārredzamību, pārvietot budžeta izdevumus uz izaugsmes pasākumiem un novirzīt ārvalstu tiešās investīcijas un pārvedumus ražošanas sektoros; aicina Kosovu paātrināt valsts uzņēmumu pārstrukturēšanu, uzlabot bankrota un maksātnespējas procedūras un samazināt atkarību no muitas nodokļiem, paplašinot iekšzemes nodokļu bāzi un modernizējot ieņēmumu iekasēšanu;

33.

uzsver, ka darba tirgus reformas, ko papildina izglītības reformas, ir izšķiroši svarīgas, ņemot vērā augsto bezdarba līmeni un zemo līdzdalības procentu darba tirgū; uzsver, ka ir vajadzīgi turpmāki centieni, lai labāk saskaņotu izglītības sistēmu ar darba tirgus vajadzībām, jo īpaši, mainot mācību programmu satvaru izglītības iestādēs, kas ir pirms augstskolas; turklāt uzsver, cik svarīgi ir paplašināt profesionālās izglītības sistēmu un papildus īstenot aktīvu darba tirgus politiku;

34.

norāda, ka Kosova vēl ir agrīnā funkcionējošas ekonomikas attīstības stadijā; atzinīgi vērtē to, ka ir gūti nelieli panākumi rūpniecības un MVU jomā; mudina turpināt samazināt slogu maziem un vidējiem uzņēmumiem un uzsver vajadzību veikt regulārus ietekmes novērtējumus attiecībā uz MVU papildus atbalstam jaundibinātiem un inovatīviem uzņēmumiem, kuri ir ar augstu pievienoto vērtību, lai veicinātu uzņēmējdarbību, kas sniegs gan sociālus, gan ekonomiskus ieguvumus; aicina Komisiju turpināt sniegt atbalstu jauniem uzņēmējiem, izmantojot Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA) līdzekļus, tostarp izmantojot pasākumus, kas sekmē sadarbību ar uzņēmējiem ES dalībvalstīs un Kosovas uzņēmējdarbības apvienību iesaistīšanos Eiropas Jauno uzņēmēju konfederācijā, jo īpaši pēc tam, kad stājās spēkā Stabilizācijas un asociācijas nolīgums; mudina Kosovas iestādes radīt investīciju finansēšanas iespējas sociāliem un ilgtspējīgiem uzņēmumiem, lai atvieglotu sociālo problēmu risināšanu un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanu;

35.

atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, lai Kosovai pēc iespējas ātrāk tiktu piešķirts pašai savs starptautiskais telekomunikāciju kods, jo tas palīdzēs veidot Kosovas plašāku starptautisko atpazīstamību; aicina Starptautisko telesakaru savienību (ITU) tuvoties šādas vienošanās panākšanai;

36.

uzsver, ka, paplašinot uzaicināto loku, ir svarīgi ņemt vērā visām kopienām jutīgos jautājumus, kā tas notika gadījumā ar ģenerāli L. Diković, un aicina Starptautiskos spēkus Kosovā (KFOR) sadarboties ar Kosovas iestādēm, lai atturēties no rīcības, kas aizskartu upuru piemiņu un kaitētu dialogu starp Prištinu un Belgradu; atgādina, ka koordinācijas biroji gan Kosovā, gan Serbijā ir pienācīgi jāinformē 48 stundas pirms šādiem apmeklējumiem;

37.

norāda, ka ir uzlabojusies ceļu transporta un mobilitātes infrastruktūra, jo īpaši automaģistrāles, kā arī norāda uz nesen pieņemto 2015. gada IPA II kopumu, kurā ietverts apjomīgs Kosovas dzelzceļa infrastruktūras projekts; tomēr pauž nožēlu par lielajām būvniecības izmaksām; pauž cerību, ka nesenais aizdevuma līgums, ko parakstīja Kosova un Eiropas Investīciju banka un kas paredz Eiropas 10. dzelzceļa tīkla Kosovas daļas modernizāciju, var veicināt visaptveroša plāna izstrādi, lai uzlabotu sabiedrisko transportu un modernizētu dzelzceļa infrastruktūru; šajā sakarā atzinīgi vērtē 2016. gada 27. janvāra vienošanos starp ministru prezidentiem Isa Mustafa un Aleksandar Vučič sākt sarunas par tiešu gaisa un dzelzceļa satiksmi starp Kosovu un Serbiju; aicina Kosovas iestādes — paturot prātā, ka Komisija savienojamības programmu ir noteikusi par vienu no savām svarīgākajām prioritātēm un uzskata to par galveno faktoru reģiona ekonomiskās attīstības veicināšanā — nodrošināt pilnīgu un ātru to tehnisko standartu un nesaistošu pasākumu transporta jomā īstenošanu, par kuriem tika panākta vienošanās 2015. gada Rietumbalkānu samitā Vīnē;

38.

pauž bažas par Kosovas pašreizējo sarežģīto situāciju enerģētikas jomā, kas negatīvi ietekmē ikdienas dzīvi; norāda, ka pašreizējie elektroenerģijas zudumi un ar to saistītie komerciālie zaudējumi ir ļoti lieli, ņemot vērā tīklu nolietojumu, un aicina veikt būtiskas reformas, lai uzlabotu energoefektivitāti un energoapgādes drošību, piesaistot investīcijas elektrotīkla atjaunošanā, jo funkcionējošs elektroenerģijas tīkls ir priekšnoteikums, lai ieinteresētie vietējie un ārvalstu uzņēmumi Kosovā nodarbotos ar uzņēmējdarbību; mudina enerģētikas regulatoru rīkoties elastīgāk, izsniedzot licences un atļaujas jauniem investoriem atjaunojamo energoresursu jomā; ņem vērā panākto vienošanos par sadarbībā ar ASV uzņēmumu Contour Global būvējamo Kosovas jauno elektrostaciju, kuras ražošanas jauda būs 500 MW, un aicina nodrošināt, lai būvniecības process būtu pārredzams un to papildinātu ES standartiem pilnībā atbilstošs sociālās un vides ietekmes novērtējums;