30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/1

30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/2

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 25/2012 “Vai ir izveidoti instrumenti, ar kuriem uzrauga efektivitāti Eiropas Sociālā fonda tēriņiem gados vecākiem darbiniekiem?”,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu (Eurofound) un jo īpaši tā 2012. gada nodarbinātības tendenču un politikas analīzi attiecībā uz gados vecākiem darbiniekiem ekonomikas lejupslīdes laikā,

—

ņemot vērā Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras ieguldījumu prioritārās grupās, jo īpaši gados vecākos darbiniekos,

—

ņemot vērā 2013. gada Eurofound pētījumu par valdību un sociālo partneru nozīmi, saglabājot gados vecākus darbiniekus darba tirgū,

—

ņemot vērā pirmo starptautisko pētījumu par pieaugušo prasmēm, ko 2013. gadā Komisija un ESAO veica Starptautiskās pieaugušo kompetenču novērtēšanas programmas (PIAAC) ietvaros,

—

ņemot vērā jaunā Eiropas Sociāla fonda noteikumu pamatprincipus 2014.–2020. gada plānošanas periodā, kurus Parlaments pieņēma 2013. gada 20. novembrī,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0151/2014),

A.

tā kā sabiedrības novecošana, mainīgie darba apstākļi, vēl aizvien pastāvošie priekšlaicīgas pensionēšanās stimuli, finanšu krīze un izmaiņas ražošanas modeļos, kā arī pieprasījums uzlabot konkurētspēju liek apņēmīgi rīkoties, lai gados vecāki darbinieki varētu turpināt aktīvi darboties darba tirgū arī tad, ja viņi to vēlas darīt pēc pensionēšanās vecuma iestāšanās;

B.

tā kā Lisabonas programmā “gados vecāks darbinieks” ir definēts kā persona, kas ir darbspējīgā vecumā no 55 līdz 64 gadiem;

C.

tā kā 2012. gadā nodarbinātības līmenis 55–64 gadus vecu iedzīvotāju vidū Eiropas Savienībā bija zemāks par 50 % (54,4 % vīriešiem un 41,8 % sievietēm) un tā kā atsevišķās dalībvalstīs tas nokritās pat līdz 30 %; tā kā šo tendenci varētu būt izraisījuši vairāki faktori, piemēram, mūsdienu prasībām neatbilstošas prasmes un kvalifikācija, darba devēju attieksme pret gados vecākiem darbiniekiem, grūtības saskaņot darbu un ģimenes dzīvi un veselības pasliktināšanās;

D.

tā kā gados vecāks darbaspēks un ilgāka darba dzīve var pozitīvi ietekmēt ekonomikas atveseļošanu un turpmāko izaugsmi;

E.

tā kā gados vecāki cilvēki ir neaizstājami, lai nodotu zināšanas un pieredzi nākamajām paaudzēm;

F.

tā kā Lisabonas programma (1) un stratēģija “Eiropa 2020” (2), kuru pieņēma 2010. gadā un ar kuru iedibina Eiropas Savienības ekonomikas un sociālās stratēģijas, ietver rīcības plānus lielākai izaugsmei un jaunām darbvietām un nosaka mērķus, jo īpaši attiecībā uz nodarbinātību;

G.

tā kā nodarbinātības iespēju saglabāšanai gados vecākiem cilvēkiem, kā arī tādu iedzīvotāju augsta īpatsvara uzturēšanai, kuri paliek darba tirgū līdz lielākam vecumam, ir izšķiroša nozīme, risinot demogrāfiskās problēmas un tiecoties pēc ES mērķa — līdz 2020. gadam panākt 75 % iedzīvotāju nodarbinātību vecuma grupā no 20 līdz 64 gadiem;

H.

tā kā, lai atbalstītu nesenās izmaiņas pensiju sistēmā, ko izraisīja pensionēšanās vecuma paaugstināšana, ir jāievieš pasākumi darba tirgū un darbavietā, kas mudinātu cilvēkus paildzināt savu darba dzīvi un dotu iespēju strādāt līdz pensionēšanās vecumam;

I.

tā kā demogrāfisko izmaiņu rezultātā, palielinoties iedzīvotāju vidējam vecumam, 55–64 gadus veci cilvēki veidos aizvien lielāku darba ņēmēju daļu Eiropā;

J.

tā kā ekonomikas un finanšu krīze vairāku gadu garumā ir parādījusi, ka Eiropas Sociālā fonda (ESF) pasākumi kā viens no instrumentiem, kas palīdz risināt augstā bezdarba problēmas, ir svarīgāki nekā jebkad agrāk, un atziņas, kas gūtas, īstenojot iepriekšējos pasākumus, būs ļoti svarīgas, kad no 2014. gada tiks ieviestas jaunās programmas;

K.

tā kā ESF, kas 2007.–2013. gada plānošanas periodā veidoja 8 % no ES kopējā budžeta, ir galvenais finanšu instruments, kura mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm sasniegt ES nodarbinātības politikas un sociālās integrācijas mērķus, un tā kā ir vajadzīgi uzticami dati, lai novērtētu ESF resursu izmantošanas efektivitāti;

L.

tā kā attiecībā uz laikposmu no 2007. gada līdz 2013. gada beigām nedz dalībvalstis, nedz Komisija nespēj noteikt, cik liels skaits gados vecāku darbinieku ir ieguvuši jaunu kvalifikāciju vai atraduši vai saglabājuši darbu pēc piedalīšanās ESF finansētos pasākumos;

M.

tā kā ar ESF līdzekļiem atbalstītie mūžizglītības pasākumi kopumā ir ļoti piemēroti, lai saglabātu nodarbinātību (piemēram, rīkojot mācības vai pārkvalificēšanu nodarbinātības iespēju palielināšanas nolūkā),

N.

tā kā gados vecāki darbinieki veido mazāk nekā 5 % no ESF mūžizglītības pasākumu dalībniekiem un tas liecina, ka šie darbinieki retāk piedalās apmācības programmās, lai gan tas nenozīmē, ka viņiem trūkst apmācības vai kvalifikācijas;

O.

tā kā dalībvalstis izraugās vadošās iestādes, lai īstenotu daudzgadu darbības programmas, kuras sagatavojušas dalībvalstis pēc apspriešanās ar ieinteresētajām personām un divpusējām sanāksmēm ar Komisiju un kuras beigās pieņem kā Komisijas lēmumu, un tās izveido un uztur finanšu pārvaldības un kontroles sistēmas, lai nodrošinātu plānošanu, pārbaudes, uzraudzību un ziņošanu;

P.

tā kā darbības programmas attiecas uz dažādām bezdarbnieku grupām (jauniešiem, gados vecākiem darbiniekiem, ilgstošiem bezdarbniekiem un personām, kas nav nedz nodarbināti, nedz iesaistīti izglītībā vai apmācībā (NEET));

Q.

tā kā ESF ir jāizmanto saskaņā ar ES finanšu regulējuma prasībām, jo īpaši ievērojot pareizas finanšu pārvaldības principus, t. i., taupīgumu, lietderīgumu un efektivitāti,

1.

pauž nožēlu, ka darbības programmās 2007.–2013. gadam definīcija “gados vecāks darbinieks” ir lietota nekonsekventi; norāda, ka daudzas vadošās iestādes savās darbības programmās nelieto definīciju “gados vecāks darbinieks” tādā pašā nozīmē, kā tā ir lietota Lisabonas programmā, proti, jebkura persona darbspējas vecumā no 55 līdz 64 gadiem, bet tā vietā lieto atšķirīgas vecuma grupas; uzskata, ka definīcija “gados vecāks darbinieks” būtu jāsaskaņo ar attiecīgajā dalībvalstī likumā noteikto maksimālo pensionēšanās vecumu;

2.

pauž nožēlu, ka nav pieejami pilnīgi un uzticami dati, tostarp iedalījumā pēc dzimuma, lai novērtētu, cik efektīvi bijuši ESF tēriņi saistībā ar gados vecākiem darbiniekiem; uzskata, ka ESF apropriāciju izlietojumam jābūt pārredzamam; uzsver, ka informācijai par finansējamām programmām, to mērķu sasniegšanu un budžetā atvēlēto summu vajadzētu būt viegli pieejamai iedzīvotājiem publiskās tīmekļa vietnēs;

3.

atzīst, ka atkarībā no sociālekonomiskās un demogrāfiskās situācijas dalībvalstīs tās izmanto atšķirīgas vecuma grupas gados vecāku darbinieku definēšanai; tomēr pauž nožēlu, ka arī vienā konkrētā dalībvalstī šī definīcija ne vienmēr tiek konsekventi lietota visā plānošanas procesā; tādēļ mudina dalībvalstis nākamajā plānošanas periodā (2014.–2020. gads) panākt, lai vajadzību analīzē izmantotās vecuma grupas neatšķirtos no tām, kuras izmantotas programmās un/vai saistītajos pasākumos un mērķos;

4.

uzsver, ka, izmantojot ESF, ir jānodrošina atbilstība ES Finanšu regulai un jo īpaši pareizas finanšu pārvaldības pamatprincipiem, piemēram, lietderīguma principam, kas būtu jāsaprot kā izvirzīto konkrēto mērķu un plānoto rezultātu sasniegšana;

5.

aicina dalībvalstis, analizējot gados vecāku darbinieku sociālekonomisko stāvokli, vairāk paļauties uz kvantitatīviem un kvalitatīviem rādītājiem un noteikt izmērāmu cēloņsakarību starp darbības programmās noteiktajiem pasākumiem un izvirzītajiem mērķiem, tādējādi atvieglojot apzināto vajadzību, izraudzītās stratēģijas un noteikto mērķu atbilstības pārbaudi un ļaujot pieņemt pārdomātus lēmumus attiecībā uz nākotni;

6.

pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu iesniegtie dati, kas vajadzīgi gados vecāku darbinieku pašreizējo nodarbinātības apstākļu izvērtēšanai, turpmākās attīstības novērtēšanai un tādu pasākumu noteikšanai, kuri palīdzētu sasniegt noteiktos mērķus, ir neuzticami un to kvalitāte nav apmierinoša; prasa noteikt pasākumus, kas motivētu dalībvalstis iesniegt uzticamus un kvalitatīvus datus;

7.

norāda, ka pašreizējā tiesiskajā regulējumā (2007.–2013. gads) ir paredzēti finanšu dati tikai prioritāro virzienu līmenī, bet nevienā no aplūkojamajām darbības programmām nav “gados vecākiem darbiniekiem” īpaši veltītu prioritāro virzienu; pauž nožēlu, ka ir grūti precīzi aprēķināt, cik daudz līdzekļu piešķirts pasākumiem, kuriem tie bija paredzēti, jo īpaši “gados vecākiem darbiniekiem”;

8.

norāda, ka 2007.–2013. gada laikposmā darbības programmās nav iekļauta neviena prioritāte, kas attiecas tieši uz gados vecākiem darbiniekiem paredzētām iniciatīvām, piemēram, “pasākumi aktīvu vecumdienu un darba mūža pagarināšanas veicināšanai”, galvenokārt atšķirīgas interpretācijas dēļ attiecībā uz to, kādām jābūt šīm prioritātēm;

9.

uzskata, ka konkrētām darbinieku kategorijām, piemēram, darbiniekiem, kas strādā maiņās vai smagajā rūpniecībā, ir vajadzīgas īpaši pielāgotas programmas un projekti, kuri atšķiras no projektiem darbiniekiem, kas strādā fiziski vieglāku darbu, piemēram, pakalpojumu nozarēs un sektoros; turklāt norāda, ka viens no politikas faktoriem, kas būtu jāņem vērā, ir dzimumu aspekts;

10.

pauž stingru pārliecību, ka gados vecāku darbinieku pieredze ir priekšrocība, kas jāizmanto iespējami lietderīgāk — ne tikai dodot iespēju atsevišķiem darbiniekiem turpināt aktīvu līdzdalību darba tirgū savā darbavietā, bet arī nodrošinot iegūtās pieredzes izmantošanu jaunās darbavietās;

11.

pauž bažas par to, ka, lai gan darbības programmās “gados vecāki darbinieki” ir apzināti kā mērķgrupa, šai grupai ne vienmēr ir savi rādītāji vai mērķlielumi, kas noved pie tā, ka ir grūti vai pat neiespējami novērtēt tādu pasākumu efektivitāti, kuri risina gados vecāku darbinieku vajadzības; norāda, ka gadījumos, kad rādītāji projektos tomēr ir iekļauti, tie attiecas galvenokārt uz galaiznākumu, piemēram, uz dalībnieku skaitu un rezultātiem, nevis uz konkrētu ietekmi;

12.

aicina Komisiju pievērst lielāku uzmanību cīņai pret gados vecāku darbinieku diskrimināciju vecuma dēļ un izmanot prerogatīvas, kas tai piešķirtas spēkā esošajos tiesību aktos, lai apkarotu kliedzošus diskriminācijas veidus vecuma dēļ, kuri pastāv atsevišķās dalībvalstīs un dažās ekonomikas nozarēs;

13.

prasa ieviest pasākumus, kas ļauj novērtēt ne tikai nodarbinātības iespējas, bet arī panākto progresu attiecībā uz prasmēm (arī sociālajām prasmēm), augstāku pašnovērtējuma un lielāku motivāciju; norāda, ka šajā ziņā būtisku ieguldījumu var dot dzīvē noderīgu iemaņu nodošana un ikdienējā apmācība;

14.

prasa pārraudzīt un novērst visus šķēršļus aktīvām vecumdienām un atbalstīt mūžizglītību, jo īpaši jaunas kvalifikācijas un tehnisko iemaņu, piemēram, datorprasmju un svešvalodu zināšanu, apguvi; uzsver, ka aktīvām vecumdienām un mūžizglītībai gados vecāku vīriešu un sieviešu vidū būtu jākļūst par ierastu darba dzīves sastāvdaļu un šīs politikas nostādnes būtu pastāvīgi jāuzrauga, jāizvērtē un jāuzlabo;

15.

prasa jaunajās darbības programmās izmantot saskaņotāku pieeju mērķgrupu izvēlei un darba tirgus datu izmantošanai valsts līmenī, lai noteiktu vērienīgus, bet reālistiskus mērķus; norāda, ka, ņemot vērā gados vecāku darbinieku pieaugošo nozīmi nākotnē, darbības programmu sagatavošanā būtu jāparedz arī dialogs par prioritāro mērķgrupu noteikšanu;

16.

pauž bažas par to, ka daži projektu mērķi un rādītāji nebija tieši saistīti ar ESF intervencēm, tāpēc bija grūti novērtēt to izpildi, piemēram, noteikt projektu veiksmi vai neveiksmi darbības programmās noteikto makroekonomikas mērķu sasniegšanā, ņemot vērā to, ka tie ir ārpus ESF darbības kontroles, jo tie lielā mērā ir atkarīgi no ārējiem faktoriem, piemēram, ekonomiskajiem apstākļiem, sociālās aizsardzības sistēmām un vietējo publisko vai privāto ieguldījumu nosacījumiem;

17.

pauž nožēlu par to, ka nevienā no darbības programmām nav ietverti vidēja termiņa rādītāji, nedz arī izveidota pienācīga hierarhija atsevišķo sasniedzamo kvantitatīvo mērķu starpā, kas ļautu vadošajām iestādēm pēc iespējas drīz īstenot koriģējošus pasākumus;

18.

pauž nožēlu, ka Komisija tādēļ nespēj pienācīgi ziņot par kopējiem rezultātiem un to pasākumu ietekmi, kuru mērķis ir uzlabot gados vecāku darbinieku situāciju dalībvalstīs, ko finansē ESF;

19.

pauž stingru pārliecību, ka Komisijai ir jāuzlabo darbības programmu novērtēšana; uzstājīgi mudina turpmāk programmās ieviest skaidri formulētu, standartizētu izpildes datu kopumu (kas ir ticami, pārbaudāmi un laikus sagatavoti), ko varētu vajadzības gadījumā apkopot ES līmenī 2014.–2020. gada plānošanas periodam;

20.

atzinīgi vērtē to, ka vienotā stratēģiskā satvara fondu nākamā 2014.–2020. gada plānošanas perioda jaunā prioritāte ir rezultāti, tādējādi ierosinātajiem pasākumiem jābūt izstrādātiem konkrēta mērķa sasniegšanai;

21.

uzsver, ka skaidru prioritāšu noteikšana jaunajās darbības programmās nolūkā sasniegt rezultātus ļaus atrast sinerģiju starp atsevišķiem fondiem un citiem finansējuma avotiem, tādējādi palīdzot nodrošināt, ka pasākumi ierosināto mērķu sasniegšanai ir pēc iespējas efektīvi gan valstu, gan starpvalstu līmenī;

22.

uzskata, ka jauno darbības programmu rādītāji ir jāpapildina ar brīdinājumiem saistībā ar finansiāliem un fiziskiem faktoriem, un atzinīgi vērtē to, ka šie faktori tiek īpaši uzraudzīti, lai izvērtēšanas struktūrvienība sadarbībā ar programmu starpniekiestādēm varētu izvērtēt jebkuras atkāpes no robežlielumiem, kas paredzēti plānoto mērķu sasniegšanai, un noteikt, vai atkāpes ir radušās pagaidu apstākļu dēļ vai saistībā ar strukturālām problēmām, kuras būtu padziļināti jāanalizē vai attiecīgā gadījumā jāizdara izmaiņas programmā;

23.

uzskata, ka nepieciešams arī uzraudzīt, vai notiek pārmaiņas sociālekonomiskajā jomā, kā arī valstu un/vai Savienības prioritātēs un vai darbības programmu īstenošanas posmā rodas tādas problēmas, kuru dēļ būtu jāizvērtē un būtiski jāgroza konkrēta programma;

24.

aicina sistemātiski izmantot attiecīgus izpildes rādītājus, piemēram, darbības mērķus, kontrolmērķus un konkrētus ietekmes mērķus, kas jāiekļauj jau projektu sākumposmā, lai ESF 2014.–2020. gada programmās varētu uzlabot ne tikai apkopoto datu daudzumu un kvalitāti attiecībā uz “gados vecākiem darbiniekiem” darba tirgū, bet arī lēmumu pieņemšanu;

25.

aicina dalībvalstis nākamajā plānošanas periodā izmantot un attiecīgā gadījumā papildināt vispārējos rādītājus, kas paredzēti ESF regulā, lai noteiktu, cik daudz gados vecāku darbinieku, iedalījumā pēc dzimuma, ir piedalījušies ESF finansētos projektos, kuros galvenā uzmanība tikusi pievērsta darbavietas pielāgošanai, prasmju iegūšanai, atsevišķu cilvēku apstākļu uzlabošanai darba tirgū vai darba atrašanai, un cik daudzi no viņiem ir ieguvuši jaunu kvalifikāciju, uzlabojuši savu stāvokli darba tirgū vai atraduši darbu pēc ESF finansētu projektu īstenošanas;

26.

atgādina, ka, kopumā ņemot, projektos ir pienācīgi jāatspoguļo darbības programmu mērķi, lai mazinātu risku nesasniegt sākotnēji noteiktos mērķus; prasa vadošajām iestādēm sistemātiski pārbaudīt šo saikni, lai atlasītu labākos projektus;

27.

uzstājīgi mudina ieinteresētās personas vajadzības gadījumā uzlabot metodiku, lai pārietu no vienkāršotas pieejas maksājumiem vai faktiskajām izmaksām uz integrētu pieeju, lai pārvaldības projektos gūtu vislabākos rezultātus;

28.

aicina Komisiju rūpīgāk pārbaudīt darbības programmās nodrošināto datu iesniegšanu un kvalitāti un izstrādāt rokasgrāmatu, kurā būtu ietverti rīcības ieteikumi un kura būtu pieejama dalībvalstīm;

29.

uzskata, ka jebkurai uzraudzības sistēmai jāpamatojas uz darbības programmu pārbaužu efektīvu dokumentēšanu, lai panāktu apmierinošu pārliecības pakāpi;

30.

atzinīgi vērtē to, ka vadošās iestādes kopumā skaidri definē pieprasītos uzraudzības datus; tomēr atgādina, ka uzraudzības un vērtēšanas sistēmām ir jānodrošina iespēja laikus un periodiski pārbaudīt progresu, kas sasniegts, īstenojot noteiktos mērķus, kā arī iespēja ātri reaģēt uz būtisku novirzīšanos no minētajiem mērķiem;

31.

prasa precizēt reglamentējošās prasības attiecībā uz vērtējumiem, kurus pieprasa vadošās iestādes, un darbības programmu vajadzībām definēt obligātu tematu kopumu, kas jāaptver vērtēšanas procesā; prasa pielikt pūles un nodrošināt, lai atziņas, kas gūtas programmu vadības procesā, tiktu pienācīgi ņemtas vērā turpmākajā lēmumu pieņemšanā;

32.

aicina Komisiju pakāpeniski līdzsvarot un uzlabot savus pārvaldības instrumentus, lai pārietu no vienkāršas atbilstības uzraudzības, kas pamatojas uz likumīguma un regularitātes principiem, uz paveiktā vērtēšanu, ņemot vērā rezultātu mērķvērtību sasniegšanu un ESF izmantošanas rezultātus nākamajā 2014.–2020. gada periodā; atgādina, ka ir ļoti svarīgi veiksmīgi izveidot stabilu rezultātu struktūru ar skaidriem un izmērāmiem mērķiem un nolūkiem, kas nodrošina pārskatatbildību un rezultātus, lai maksimāli sekmētu izaugsmi un nodarbinātību, un ka tai vajadzīgi kopīgi un līdzvērtīgi centieni no Komisijas un dalībvalstu puses;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu uzlabot darbības programmu izpildes novērtējumu 2014.–2020. gada plānošanas periodā un vispārēju veikuma un rezultatīvo rādītāju, tostarp ilgtermiņa rezultatīvo rādītāju, kopuma iekļaušanu ESF regulā;

34.

mudina Komisiju šajā sakarībā ciešāk sadarboties ar citām starptautiskām iestādēm, piemēram, ESAO, pamatojoties uz nelabvēlīgā stāvoklī esošu grupu vai neaizsargātu darbinieku kategoriju konkrētiem vērtējumiem, kā arī nosakot konkrētus pasākumus, lai palīdzētu dalībvalstīm rūpīgāk noteikt galvenās prioritātes, stratēģijas un ilgtspējīgus projektus, kuri ir tiesīgi pretendēt uz ESF finansējumu nākamajā 2014.–2020. gada periodā;

35.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/8

—

ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei — brīvības, drošības un tiesiskuma telpa pilsoņu interesēs — Stokholmas programma (1),

—

ņemot vērā Eiropadomes Stokholmas programmu — atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas apvienotās sanāksmes saskaņā ar Reglamenta 51. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0153/2014),

1.

uzskata, ka Lisabonas līgums un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas juridiski saistošā spēka atzīšana ir nozīmīgi uzlabojuši un stiprinājuši ES iestāžu un dalībvalstu konstitucionālo pamatu, lai sasniegtu brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveides mērķi, tomēr norāda, ka dažās jomās nepieciešami papildu pasākumi, jo īpaši attiecībā uz minēto tiesību aktu īstenošanu; uzskata, ka šis mērķis prasa, lai Līgumi un sekundārie tiesību akti tiktu vienādi piemēroti visā ES; tāpēc piekrīt, ka būtu jāizvairās no atteikšanās iespējām vai īpašiem režīmiem, un, ja iespējams, tie jāatceļ: pieprasa Komisijai un Padomes prezidentūrai labāk pildīt savu pienākumu “nekavējoties un pilnīgi informēt Parlamentu visos procedūras posmos” pirms starptautisku nolīgumu noslēgšanas; pauž nožēlu par kavēšanos attiecībā uz bijušā trešā pīlāra tiesību aktu pielīdzināšanu tiesību normu jaunajai hierarhijai (pamataktiem, deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem) saskaņā ar Lisabonas līgumu un jauno iestāžu struktūru;

2.

uzskata, ka parastās likumdošanas procedūras plašāka izmantošana ir padarījusi likumiskāku likumdošanas procesu un tuvinājusi to iedzīvotājiem, palielinot Parlamenta — vienīgās tieši ievēlētās Savienības iestādes — ietekmi; uzskata, ka turpmākajā Līguma pārskatīšanā būtu jāatceļ vēl palikušie izņēmumi attiecībā uz parastās likumdošanas procedūras izmantošanu;

3.

norāda, ka Komisija 2010. gada 20. aprīļa paziņojumā “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem — Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171) aicināja izrādīt “lielāku mērķtiecību, reaģējot uz Eiropas iedzīvotāju ikdienas bažām un centieniem”, un uzsvēra, ka “Savienībai jāspēj reaģēt uz negaidītiem notikumiem, ātri izmantot iespējas, prognozēt nākotnes tendences un pielāgoties tām”;

4.

atgādina par ES parastās likumdošanas procedūras piemērošanu kā principu, kas aptver lēmumu pieņemšanas procesu plašākā klāstā politikas jomu, kas ir saistītas ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, Līguma prasību, ka lēmumu pieņemšanai jābūt pēc iespējas atklātai un pēc iespējas tuvinātai pilsoņiem, un aizvien lielāko vajadzību pēc elastīguma; aicina Komisiju izmantot savas likumdošanas iniciatīvas tiesības, pilnībā ievērojot Līgumos noteiktās kompetences un principus, tostarp subsidiaritātes principu, un cieši sadarbojoties ar abiem likumdevējiem;

5.

uzskata, ka dalībvalstu parlamentu lielāks ieguldījums Savienības darbībā, kā to paredz Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību pievienotais 1. protokols (par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā) un 2. protokols (par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu), ir pozitīvi ietekmējis jo īpaši brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveidi un darbību, un ne vien tādēļ, ka tagad subsidiaritātes principa ievērošana ir vairāk iespējama, bet arī tādēļ, ka plašāka un intensīvāka Eiropas iedzīvotāju iesaistīšanās demokrātiskajā procesā ir būtiski sekmējusi likumdošanas procesu un Eiropas politikas izstrādi;

6.

aicina pastiprināt valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta sadarbību un dialogu, kā arī ES iestāžu un struktūru kopumā un valstu parlamentu sadarbību un dialogu, lai pēc iespējas nodrošinātu, ka ES iestādes un struktūras tieši un nekavējoties valstu parlamentiem dara pieejamu informāciju par ES iniciatīvām;

7.

norāda — lai gan nav panākta vienošanās par vienotu vēlēšanu procedūru Eiropas Parlamenta vēlēšanām, vēlēšanu sistēmas pakāpeniski kļūst līdzīgākas, jo īpaši pateicoties ES līmeņa politisko partiju un politisko fondu izveidei un centieniem izstrādāt Eiropas statūtus, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu par to noteikumu reformēšanu, kuri attiecas uz Eiropas politiskajām partijām, kā arī dubultā mandāta aizliegumam, kas neļauj apvienot Eiropas Parlamenta deputāta mandātu ar dalībvalsts parlamenta deputāta mandātu; atbalsta pārredzamākas procedūras kandidātu izvirzīšanai, kas garantētu to neatkarību;

8.

uzskata, ka sabiedrību vajadzētu vairāk informēt par Parlamenta demokrātisko funkciju un ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu kampaņās galvenā uzmanība būtu jāpievērš patiesām Eiropas problēmām;

9.

tādēļ uzskata, ka būs jāveic vēlēšanu procedūras reforma, lai veicinātu Parlamenta leģitimitāti un efektivitāti saskaņā ar Līgumos noteiktajiem principiem; uzskata, ka šāda veida reforma mudinās ES pilsoņus piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās savā mītnes valstī, ja tie nav attiecīgās dalībvalsts pilsoņi;

10.

tomēr kā pirmo soli atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Padomes 2012. gada 20. decembra Direktīva 2013/1/ES, ar kuru groza Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (3), jo šī direktīva mīkstina prasības, kas jāizpilda tiem ES pilsoņiem, kuri dzīvo tādā ES dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, ja tie vēlas kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās; mudina novērst birokrātiskos šķēršļus, kas joprojām kavē to ES pilsoņu dalību Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kuri dzīvo ES dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav, un atbalsta dalībvalstu sadarbību ar mērķi izskaust šo ES demokrātisko standartu apdraudējumu; atkārtoti norāda, ka ir jāveic turpmāki pasākumi, lai garantētu ikviena ES pilsoņa tiesības piedalīties vēlēšanās neatkarīgi tā, kurā valstī viņš faktiski dzīvo;

11.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta regula par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (4), ar ko ES pilsoņiem tiek piešķirtas tādas pašas politiskās iniciatīvas pilnvaras, kādas jau izmanto Parlaments un Padome;

12.

uzskata, ka pilsoņu iniciatīvai var būt būtiska nozīme to jautājumu noteikšanā, kuri būtu jārisina ES līmenī, un ka šī iniciatīva pastiprina ES līmeņa politikas izstrādes procedūras leģitimitāti;

13.

tomēr izsaka nožēlu par tehniskajām problēmām, ar ko saskaras pilsoņu iniciatīvu organizētāji, un aicina Komisiju tās atrisināt;

14.

norāda, ka pilsoņu iniciatīvas efektīvu piemērošanu kavē ne vien tehniskas, bet arī finansiālas problēmas, ko rada budžeta resursu trūkums;

15.

uzskata, ka ES būtu jāveicina visu cilvēku cilvēktiesību un pamatbrīvību augstākā līmeņa aizsardzība; uzskata, ka Stokholmas programmas nodaļa par pilsoņu tiesību veicināšanu atbilst šim mērķim; tomēr norāda — neraugoties uz gūtajiem panākumiem, ir jāpieliek lielākas pūles minētās nodaļas īstenošanā;

16.

pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu un atgādina par Parlamenta pieņemto nostāju attiecībā uz jaunas ES tiesiskuma sistēmas izveidi, lai stiprinātu ES spēju risināt tā dēvēto Kopenhāgenas dilemmu, proti, situāciju, kurā Savienība izvirza augstus standartus kandidātvalstīm, bet tai pietrūkst funkcionālu instrumentu attiecībā uz dalībvalstīm, ar mērķi garantēt visu dalībvalstu atbilstību LES 2. pantā noteiktajām kopīgajām vērtībām saskaņā ar Kopenhāgenas kritēriju nepārtrauktu ievērošanu, kamēr nav grozīta regula, ar ko izveido Pamattiesību aģentūru (5), kā to atkārtoti pieprasījis Parlaments;

17.

šajā saistībā atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Jauna ES sistēma tiesiskuma stiprināšanai” (COM(2014)0158) un nepacietīgi gaida sadarbību ar Komisiju šīs sistēmas efektīvā īstenošanā; tomēr uzsver, ka joprojām ir regulāri jānovērtē dalībvalstu atbilstība LES 2. pantā izklāstītajām ES pamatvērtībām; atzīst Venēcijas komisijas specializēto zināšanu un sniegto konsultāciju īpašo nozīmi un atgādina, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, tiesu iestāžu tīkli un citas neatkarīgas struktūras ar specializētām zināšanām arī var palīdzēt novērtēt draudus tiesiskumam;

18.

pauž bažas, ka ekonomikas krīze var izvērsties demokrātijas krīzē, un uzskata, ka ir nepieciešams spēcīgs politisks stimuls un valsts un Eiropas līmeņa demokrātijas institūciju pārredzama darbība, lai aizstāvētu demokrātijas sasniegumus, tiesiskumu un pamattiesības, apkarotu populisma izplatīšanos Eiropā un vēl vairāk stiprinātu ES pilsoniskumu; ir norūpējies par klaja iecietības trūkuma izpausmēm attiecībā uz ES iedzīvotāju pārvietošanos, kuru mērķis ir kaitēt atsevišķu jauno dalībvalstu darba ņēmēju tiesībām;

19.

uzskata, ka ir jāpievērš lielāka uzmanība mazaizsargāto grupu īpašās situācijas risināšanai un cīņas pret rasismu, ksenofobiju, antisemītismu, neiecietību reliģijas dēļ, islamafobiju, pretčigānismu, homofobiju un transfobiju stiprināšanai;

20.

uzskata, ka ir sevišķi svarīgi pieņemt un efektīvi īstenot tiesību aktus, lai apkarotu naida noziegumus un naidpilnus izteikumus, kā arī cīnītos pret tiem, kas veicina, atbalsta un veic šādus noziegumus un pauž šādus izteikumus, un aicina turpināt šādu tiesību aktu izstrādi, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

21.

pauž nožēlu par panākumu trūkumu romu integrācijas valsts stratēģiju īstenošanā un par to, ka pret romiem joprojām tiek vērstas rasistiskas darbības un diskriminācija visā ES, tostarp turpinās romu bērnu segregācija mācību iestādēs; aicina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai īstenotu romu pamattiesības un panāktu viņu sociālo iekļaušanu, pēc iespējas drīzāk īstenojot priekšlikumus, kas pausti Padomes 2013. gada 9. decembra ieteikumā par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs (6); aicina Komisiju un dalībvalstis finansiāli atbalstīt romu organizācijas un iesaistīt tās visās politikas jomās, kas skar romus;

22.

uzsver, ka attiecībā uz pamattiesībām un vienlīdzīgu attieksmi ir piemērojams universāluma princips; tāpēc mudina Padomi pieņemt priekšlikumu par diskriminācijas novēršanas direktīvu; pauž nožēlu par personu ar invaliditāti iekļaušanas politikas trūkumiem, kā arī par to, ka šo personu tiesības netiek pietiekami ņemtas vērā;

23.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta Direktīva 2012/29/ES, ar kuru nosaka noziegumā cietušā tiesību, atbalsta un aizsardzības obligātos standartus (7), īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātu iedzīvotāju grupu — piemēram, sieviešu un bērnu — aizsardzībai; uzsver, ka šīs grupas bieži cieš no dažādiem vardarbības veidiem, tostarp no vardarbības ģimenē; iesaka rūpīgi izmeklēt un konstatēt šādus nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus un piemērot kriminālatbildibu par minētajiem pārkāpumiem; atzinīgi vērtē Direktīvas 2011/99/ES par Eiropas aizsardzības rīkojumu (8) un Direktīvas 2011/36/ES 2 par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību (9) (Cilvēku tirdzniecības novēršanas direktīva) pieņemšanu; aicina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk transponēt un īstenot šīs direktīvas;

24.

atsaucas uz izmeklēšanu par ES pilsoņu elektronisko masveida novērošanu; atkārto 2013. gada 4. jūlija rezolūcijā par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām vairākās dalībvalstīs un to ietekmi uz ES pilsoņu privātumu (10) paustās nopietnās bažas; uzskata, ka masveida novērošana ir būtiskā pretrunā ar Savienības demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību principiem, un uzstāj, ka ir jāorganizē pienācīga un efektīva parlamentārā un tiesiskā pārraudzība un jāgarantē drošība ES un valstu līmenī; uzskata, ka ir būtiski ieviest vairāk kontroles un līdzsvara sistēmu, jo īpaši, pieņemot ES tiesisko regulējumu par datu aizsardzību, kam būtu pilnībā jānodrošina pamattiesību ievērošana; uzskata, ka ir jārīkojas saistībā ar novērošanu, kas apdraud ES iekšējo drošību; aicina Eiropadomi pievērsties ieteikumiem un aicinājumiem, kas pausti 2014. gada 12. marta rezolūcijā par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā;

25.

uzskata, ka pienācīgam pārskatatbildības procesam ir izšķiroša nozīme, lai efektīvi aizsargātu un veicinātu cilvēktiesības un lai īstenotu likumīgu un efektīvu drošības politiku, kam pamatā ir tiesiskums; aicina Komisiju ierosināt pārskatatbildības mehānismu ar mērķi stiprināt ES un tās dalībvalstu spēju novērst cilvēktiesību pārkāpumus, izmeklēt tos un nodrošināt ar tiem saistīto tiesisko aizsardzību ES līmenī, jo īpaši saistībā ar iespējamo CIP gūstekņu nogādāšanu uz Eiropas valstīm un nelikumīgu turēšanu apcietinājumā;

26.

uzsver, ka Savienības pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK), kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 2. punktā, vēl vairāk uzlabos pamattiesību aizsardzību Savienībā, kā to garantē Pamattiesību harta un Tiesas judikatūra;

27.

norāda, ka pievienošanās šai konvencijai pilsoņiem līdz ar citiem cilvēkiem, par kuriem Savienība ir atbildīga, nodrošinās tādu pašu aizsardzību attiecībā uz Savienības darbību, kādu viņi jau bauda attiecībā uz katras atsevišķas dalībvalsts darbību; norāda — tas ir vēl jo svarīgāk tāpēc, ka dalībvalstis ir nodevušas Savienībai būtiskas kompetences, jo īpaši brīvības, drošības un tiesiskuma telpas politikas jautājumos;

28.

atzinīgi vērtē nolīguma projektu, par ko 47 Eiropas Padomes dalībvalstis un Eiropas Savienība vienojās attiecībā uz ES pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, un gaida labvēlīgu Eiropas Savienības Tiesas atzinumu par paredzēto tekstu; aicina Parlamentu un Padomi pēc Tiesas galīgā nolēmuma paziņošanas strauji ratificēt nolīgumu;

29.

atzinīgi vērtē to, ka pievienošanās konvencijai pilsoņiem līdz ar citiem cilvēkiem, par kuriem Savienība ir atbildīga, sniegs būtisku papildu aizsardzību, jo īpaši brīvības, drošības un tiesiskuma telpas kontekstā; uzsver, ka pievienošanās sarunu noslēgšanai ir paredzēts pārmērīgi ilgs termiņš, un pauž nožēlu, ka ES vēl nav faktiski pievienojusies konvencijai; atgādina, ka ES pievienošanās ir atkarīga ne vien no tā, vai konvenciju ir ratificējušas ES dalībvalstis, bet arī citas valstis, kas ir šīs konvencijas puses; aicina visas attiecīgās puses pēc iespējas ātrāk veikt ratifikāciju;

30.

asi nosoda ES sarunu procesa par pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai (ECTK) bloķēšanu un kavēšanu un aicina ES iestādes un dalībvalstis paātrināt procedūras, kas vajadzīgas, lai ES pievienotos ECTK, un noraidīt jebkādus turpmākus mēģinājumus mazināt ECTK nozīmi, kompetences un pilnvaras saistībā ar pilsoņu un iedzīvotāju cilvēktiesībām un pamatbrīvībām;

31.

aicina pieņemt regulas par piekļuvi dokumentiem (11) pārskatu, pamatojoties uz Parlamenta priekšlikumiem;

32.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt īpašus instrumentus, kuru pamatā ir jaunās informācijas un sakaru tehnoloģijas, lai apmainītos ar paraugpraksi diskriminācijas novēršanā Eiropas līmenī;

33.

uzsver, ka ir svarīgi visās stratēģijās, kas paredzētas personu ar invaliditāti, imigrantu, romu tautības iedzīvotāju un citu minoritāšu pārstāvju un atstumtu cilvēku integrēšanai, ņemt vērā dzimuma dimensiju;

34.

norāda, ka Stokholmas programmas mērķis ir veicināt ES pilsoņu un iedzīvotāju brīvu pārvietošanos, aizsargājot un ievērojot visas tiesības un pienākumus, kas izriet no Eiropas tiesiskuma telpas, un ka tiesu iestāžu sadarbība ir galvenais līdzeklis šā mērķa sasniegšanai;

35.

atzīst, ka šajā saistībā ļoti svarīga nozīme ir iniciatīvām juridisko situāciju, spriedumu un dokumentu savstarpējās atzīšanas jomā, jo savstarpēja atzīšana neizmaina dalībvalstu tiesību sistēmas, bet samazina finanšu un birokrātisko slogu un juridiskos šķēršļus, ar ko saskaras pilsoņi, ģimenes un uzņēmumi, īstenojot Līgumos noteiktās brīvības, vienlaikus ievērojot tiesiskumu un pamattiesības;

36.

atgādina, ka Stokholmas programmā ir ietvertas vairākas svarīgas iniciatīvas civiltiesību jomā, tostarp atvieglināta spriedumu atzīšana, testamentu spēkā esamība visā Savienībā, atvieglinātas procedūras publisko dokumentu akceptēšanai, vienkāršāka pārrobežu parādu piedziņa un Savienības iniciatīvas juridiskās apmācības jomā;

37.

norāda, ka šajā jomā līdz šim ir pieņemti tikai trīs tiesību akti, proti, pārstrādātā regula “Brisele I” (12), mantošanas regula (13) un regula “Roma III” (14), no kuriem patlaban piemērojams ir tikai trešais, un ka, lai gan Komisija ir iesniegusi vērā ņemamu skaitu priekšlikumu, kas tika pieprasīti Stokholmas programmā, vairāki svarīgi priekšlikumi joprojām nav sniegti, tostarp attiecībā uz civilstāvokli apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu un 14. uzņēmējdarbības tiesību direktīvu;

38.

uzskata, ka savstarpējai atzīšanai nepieciešams, lai pilsoņi un tiesību speciālisti uzticētos viens otra tiesību iestādēm; norāda, ka savstarpējas atzīšanas un uzticēšanās atbalstam ļoti svarīga ir tādas patiesi eiropeiskas tiesiskās kultūras nostiprināšana, kurā pilnībā ievēro pamattiesības un subsidiaritātes un tiesu neatkarības principus, kopīgu standartu izstrādāšana un citu tiesību sistēmu izpratne, jo īpaši, pateicoties apmācībai; norāda, ka savstarpēja atzīšana un uzticēšanās var pakāpeniski izmainīt valstu civiltiesiskās tradīcijas, dalībvalstīm apmainoties ar paraugpraksi; uzskata, ka šai apmaiņai nebūtu jāmazina valstu juridisko tradīciju vērtība;

39.

norāda, ka likumdošanas iniciatīvas civiltiesiskajā jomā līdz šim lielā mērā pievērsās materiālajām tiesībām; aicina turpmāk lielāku uzmanību pievērst procesuālajām tiesībām;

40.

mudina Komisiju efektīvi strādāt, lai izveidotu starptautisko spriedumu konvenciju, kuras mērķi būtu līdzīgi regulas “Brisele I” mērķiem;

41.

atzinīgi vērtē priekšlikumu direktīvai par dzimumu līdzsvara uzlabošanu biržā kotēto uzņēmumu direktoru bez izpildpilnvarām vidū (15); uzsver, ka ir jācīnās ar saglabājušos “stikla griestu” fenomenu, kas joprojām ir viens no galvenajiem šķēršļiem sieviešu profesionālajai izaugsmei;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu regulai par iedzīvotāju un uzņēmumu brīvas pārvietošanās veicināšanu, vienkāršojot konkrētu publisku dokumentu atzīšanu, tādā veidā mazinot birokrātiju un pastāvošo attālumu starp ES iestādēm un iedzīvotājiem;

43.

aicina Komisiju saskaņā ar agrākajām saistībām un pēc Parlamenta atkārtotām prasībām rīkoties pēc plāna un, piemērojot visaptverošu pieeju, iesniegt priekšlikumu regulai par civilstāvokļa dokumentu savstarpēju atzīšanu ES, lai novērstu diskriminējošus tiesiskos un administratīvos šķēršļus attiecībā uz sievietēm un vīriešiem un viņu ģimenēm, kas vēlas izmantot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, un ļautu ES pilsoņiem un iedzīvotājiem un viņu ģimenēm saglabāt ar to civilstāvokli saistītās tiesības — kuras jau ir juridiski atzītas vairākās Eiropas jurisdikcijās — viscaur Savienībā;

44.

atkārtoti aicina pieņemt Eiropas starptautisko privāttiesību kodeksu;

45.

aicina Komisiju pilnveidot e-tiesiskuma programmu, lai nodrošinātu iedzīvotājiem tiešu piekļuvi juridiskajai informācijai un tiesu sistēmai tiešsaistē;

46.

atzīst līdzšinējos panākumus, kas gūti saistībā ar ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā, tostarp direktīvu par tiesībām uz mutisku un rakstisku tulkojumu kriminālprocesā (16), par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (17) un par tiesībām uz advokāta palīdzību kriminālprocesā (18) pieņemšanu; aicina savlaicīgi un pareizi transponēt šīs direktīvas un apmācīt valdību ierēdņus, tiesnešus, prokurorus un advokātus; atkārtoti norāda, ka šie pasākumi ir sevišķi svarīgi, lai pienācīgi noritētu ES tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās, jo īpaši attiecībā uz tādu pasākumu īstenošanu, kuriem pamatā ir savstarpējas atzīšanas princips, piemēram, Eiropas apcietināšanas ordera īstenošanu, un ka būtiska nozīme ir tam, lai turpinātos panākumi aizdomās turētu un apsūdzētu personu tiesību aizsardzībā; ņem vērā priekšlikumus par juridisko palīdzību, nevainības prezumpciju un bērnu aizsardzības pasākumus; ir cieši pārliecināts — lai efektīvi īstenotu direktīvu par tiesībām uz advokāta palīdzību, jo īpaši svarīgi ir patiesi garantēt juridisko palīdzību; aicina apspriest liecinieku un ziņotāju aizsardzību; aicina turpmāko pasākumu programmā pēc Stokholmas programmas īstenošanas par prioritāti noteikt aizdomās turētu un apsūdzētu personu procesuālo tiesību kriminālprocesos stiprināšanu un atgādina, ka ceļvedi var papildināt;

47.

pauž nožēlu par to, ka vēl nav paveikts darbs saistībā ar pirmstiesas, administratīvo un nepilngadīgu personu aizturēšanu, attiecībā uz kuru daudzās dalībvalstīs standarti neatbilst cilvēktiesību un citiem starptautiskiem standartiem; atzīst, ka ir jānovērtē, cik efektīvs ir bijis neleģislatīvais darbs pie spēkā esošajiem pamatlēmumiem, plaši jāatzīst Komisijas apspriedēs identificētās problēmas saistībā ar pirmstiesas aizturēšanas tiesību aktiem un praksi visā Eiropā un jāapņemas atkārtoti risināt jautājumu par izpildāmu minimālo standartu noteikšanu attiecībā uz pirmstiesas aizturēšanu, īstenojot leģislatīvas darbības; aicina Komisiju atkārtoti risināt jautājumu par šādu standartu noteikšanu attiecībā uz pirmstiesas, administratīvo un nepilngadīgu personu aizturēšanu, īstenojot leģislatīvas darbības;

48.

pauž stingru pārliecību, ka ES krimināltiesību telpas izveidē piemērojamo principu konsekventa ievērošana būtu jānosaka par prioritāti un ka šajā saistībā ES iestādēm būtu cieši savstarpēji jāsadarbojas, kā izklāstīts Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcijā par ES nostāju krimināltiesību jomā (19);

49.

uzskata, ka ir jāstiprina dalībvalstu savstarpējā uzticēšanās, saskaņojot pamattiesību ievērošanu attiecībā uz kriminālprocesiem un veicot kopīgus pasākumus, lai nodrošinātu tiesu un cietumu pareizu pārvaldību, kas bieži vien ir pamatā dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās trūkumam, un ka ES krimināltiesību savstarpēja atzīšana un saskaņošana nevar turpināties bez vērā ņemamām atsauksmēm par šo noteikumu īstenošanu dalībvalstu līmenī;

50.

atzinīgi vērtē priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534); ir cieši pārliecināts, ka Eiropas Prokuratūras izveide būtu nozīmīgs solis ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpas pilnveidošanā; turklāt atzinīgi vērtē priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535);

51.

uzskata, ka ir jāpieliek lielāki centieni, lai īstenotu savstarpējas tiesu nolēmumu atzīšanas principu attiecībā uz spriedumu krimināllietās izpildi;

52.

uzskata, ka efektīva, pieejama, taisnīga un pamattiesības ievērojoša tiesu sistēma ir spēcīga demokrātijas, iedzīvotāju uzticības un labklājības un pārticīgas ekonomikas virzītāja;

53.

atzinīgi vērtē ES iestāžu un dalībvalstu pastāvīgos centienus veicināt vispārēju atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai (SKT) un sadarbību ar to, jo tā ir būtisks līdzeklis, lai saskaņā ar starptautiskajām tiesībām nodrošinātu taisnīgumu attiecībā uz noziegumu upuriem un sekmētu starptautisko humanitāro tiesību un cilvēktiesību ievērošanu; mudina visas dalībvalstis noslēgt pamatnolīgumus ar SKT, jo īpaši par liecinieku pārvietošanu, pagaidu atbrīvošanu, attaisnoto personu pārvietošanu un spriedumu izpildi; aicina ES dalībvalstis kā SKT Romas statūtu dalībvalstis nodrošināt, ka SKT ir nepieciešamie līdzekļi, lai pildītu savas pilnvaras un nodrošinātu taisnīgumu stingrā, taisnīgā un pārredzamā veidā;

54.

uzsver, ka ir jānodrošina atbilstīga apmācība ierēdņiem (policijas, veselības aprūpes, tiesu darbiniekiem u. c.), kas var saskarties ar gadījumiem, kad personas fiziskā, psiholoģiskā un seksuālā veselība ir uzskatāma par apdraudētu, jo īpaši to sieviešu gadījumā, kuras cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu; aicina dalībvalstis atbalstīt pilsoniskās sabiedrības — jo īpaši NVO, sieviešu apvienību un citu brīvprātīgo organizāciju, kas nodrošina profesionālu palīdzību, — darbu un sadarboties ar šādām organizācijām, lai nodrošinātu palīdzību sievietēm, kuras cietušas no vardarbības, kas saistīta ar dzimumu;

55.

aicina dalībvalstis ratificēt Stambulas Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kā arī aicina Komisiju bez turpmākas kavēšanās ierosināt pamatnostādnes sarunām par ES pievienošanos šai konvencijai;

56.

norāda uz dalībvalstu un Komisijas panākumiem saistībā ar iekšējās drošības stratēģiju (IDS) un ES politikas ciklu attiecībā uz organizēto un smago starptautisko noziedzību, jo īpaši šādās jomās: terorisma, transnacionālās organizētās noziedzības (tostarp ekonomiskās noziedzības), kibernoziedzības un IT atvieglinātas noziedzības, piemēram, bērnu pornogrāfijas, apkarošana, kritiskās infrastruktūras aizsardzība un cīņa pret korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, teroristu finansēšanu, vardarbīgu radikalizāciju un nelikumīgu šaujamieroču tirdzniecību; tomēr norāda, ka visās minētajās jomās ir jāsasniedz vairāk;

57.

norāda, ka cilvēku tirdzniecība ir ļoti smags noziegums, no kā īpaši cieš sievietes un kas pārkāpj cilvēktiesības un aizskar cilvēka cieņu, un ka Savienība to nevar pieļaut; pauž nožēlu par to, ka pieaug tādu cilvēku skaits, kurus nelikumīgi ieved Savienībā vai no tās izved, neraugoties uz direktīvas par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu spēkā stāšanos 2011. gada decembrī; aicina ES dalībvalstis pastiprināt centienus mazināt šo satraucošo tendenci, nodrošinot, ka saskaņā ar minēto direktīvu tiek izstrādāta un īstenota kopīga, saskaņota un vērienīga Eiropas stratēģija, kā arī tiesību akti un pasākumi, lai apkarotu cilvēku tirdzniecību un nelegālas migrācijas organizēšanu, un starptautiskus organizētās noziedzības tīklus, kas darbojas šajā jomā, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un nepilngadīgajiem; uzver, ka cilvēku tirdzniecības, piespiedu darba un nelegālās imigrācijas novēršanas darbībām jābūt vērstām uz pamatcēloņiem;

58.

pauž nožēlu par to, ka ES 2010.–2013. gada rīcības plāns ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības stiprināšanai (CBRN rīcības plāns) (COM(2009)0273) dalībvalstīs nav pilnībā īstenots vai iekļauts valsts politikas izstrādē; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis pastiprināt reģionālā un Eiropas līmeņa sadarbību un koordināciju ķīmiskās, bioloģiskās, radioloģiskās un kodoldrošības jomā un šajā saistībā arī aicina Padomi nodrošināt valstu iestāžu un pretterorisma koordinatora darbības koordināciju;

59.

mudina Komisiju intensificēt un pastiprināt Savienības finansiālo interešu aizsardzības centienus un pabeigt novēloto Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai reformu, pilnībā integrējot datu aizsardzību un aizdomās turēto personu tiesības, pamatojoties uz pienācīgām noziedzības definīcijām;

60.

atzinīgi vērtē panākto vienošanos par priekšlikumu direktīvai par noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (COM(2012)0085); norāda, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiscēšana ir viens no efektīvākajiem veidiem cīņai ar noziedzīgām organizācijām;

61.

ir cieši pārliecināts, ka ES pretterorisma politikā ir jāpievēršas grupu un indivīdu radikālisma pieaugumam Eiropas sabiedrībā un acīmredzamajai teroristu darbību individualizācijas tendencei mūsu sabiedrībā; prasa labāk koordinēt visu to ES dienestu darbību, kuri atbild par ES pretterorisma politikas īstenošanu, proti, ES terorisma apkarošanas koordinators, Eiropols, Pastāvīgā komiteja operatīvai sadarbībai iekšējās drošības jautājumos (COSI), Terorisma (starptautisko aspektu) jautājumu darba grupa un Eurojust;

62.

pauž nožēlu par to, ka Komisijas 2013. gada 10. aprīļa paziņojumā “Otrais ziņojums par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu” (COM(2013)0179) ir viegli kritizētas darbības, kas veiktas saskaņā ar iekšējās drošības stratēģiju (IDS), apstiprinot tās pašas prioritātes, kas tika norādītas pirmajā — 2010. gada novembra — paziņojumā, un, jo īpaši, neņemot vērā sekas Pamattiesību hartas iekļaušanai stratēģijā (vairums Hartas noteikumu attiecas ne vien uz ES pilsoņiem, bet arī uz ikvienu personu ES teritorijā);

63.

atgādina, ka Parlaments tagad ir pilntiesīgs institucionālais dalībnieks drošības politikas jomā, tādēļ tam ir tiesības aktīvi iesaistīties IDS aspektu un prioritāšu noteikšanā un šo instrumentu izvērtēšanā, tostarp uzraugot stratēģijas īstenošanu, kas saskaņā ar LESD 70. un 71. pantu kopīgi jāveic Eiropas Parlamentam, dalībvalstu parlamentiem un Padomei; uzskata, ka Parlamentam būtu jāieņem nozīmīga loma iekšējās drošības politikas izvērtēšanā un izstrādāšanā, jo šī politika būtiski ietekmē visu ES iedzīvotāju pamattiesības; tāpēc uzsver, ka ir jānodrošina, lai šo politiku pārzinātu vienīgā tieši ievēlētā Eiropas iestāde, kas atbild par kontroli un demokrātisku pārraudzību;

64.

uzskata, ka svarīgi priekšnoteikumi IDS efektivitātei ir pienācīga iekšējās drošības jomas politikas un tiesību aktu īstenošanas, ietekmes un konkrētu rezultātu izvērtēšana, risināmo drošības draudu analīze, samērīguma un vajadzības principu apsvēršana un demokrātiska diskusija;

65.

norāda, ka pašreizējās IDS termiņš beigsies 2014. gadā; aicina Komisiju sākt gatavot jaunu IDS laikposmam no 2015. līdz 2019. gadam, kurā ņemtu vērā Lisabonas līguma stāšanos spēkā un Pamattiesību hartas iekļaušanu Savienības tiesībās; aicina Padomi pirms jaunās stratēģijas pieņemšanas pienācīgi ņemt vērā ar to saistītos Parlamenta priekšlikumus; šajā saistībā ņem vērā Eiropola veikto analīzi, tostarp riska analīzi;

66.

atzīst, ka ES pieaug pārrobežu noziedzības apmērs, un tāpēc uzsver — ir svarīgi, lai aģentūras, kas strādā sadarbības tiesībaizsardzības jomā, saņemtu pietiekamu finansējumu; uzskata, ka informācijas apmaiņai Eiropas tiesībaizsardzības jomā paredzēto dažādu instrumentu, kanālu un rīku pašreizējā kopaina ir sarežģīta un sadrumstalota, tāpēc pieejamie instrumenti netiek lietderīgi izmantoti un trūkst demokrātiskās pārraudzības un pārskatabildības ES līmenī; aicina izstrādāt nākotnē vērstu redzējumu par to, kā veidot un optimizēt tiesībaizsardzības datu apmaiņu ES, vienlaikus nodrošinot pamattiesību aizsardzību, tostarp datu aizsardzību noturīgā līmeni; norāda, ka ir jāveicina tiesībaizsardzības iestāžu savstarpējā uzticēšanās, lai paplašinātu un paātrinātu apmaiņu ar informāciju;

67.

noraida prognozējošas uzraudzības (bez sākotnējām aizdomām) koncepciju, jo īpaši priekšlikumu par ES pasažieru datu reģistru un ES teroristu finansēšanas izsekošanas sistēmas ieceri; aicina Komisiju atcelt Datu saglabāšanas direktīvu (20);

68.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis izveidot atbalsta centrus vispārzināmos prostitūcijas rajonos, lai upuriem sniegtu tūlītēju psiholoģisku un fizisku palīdzību;

69.

aicina Komisiju ātri iesniegt priekšlikumus, lai policijas pārrobežu sadarbības instrumentus, kas ir pieņemti saskaņā ar bijušo trešo pīlāru, piemēram, Prīmes lēmumu un Zviedrijas iniciatīvu, iekļautu Lisabonas līguma tiesiskajā regulējumā;

70.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu jaunajai Eiropola regulai, balstoties uz Lisabonas līgumā paredzēto jauno juridisko pamatu, un pauž cerību, ka darbs pie šā svarīgā likumdošanas dokumenta strauji virzīsies uz priekšu, pilnībā ievērojot Līguma principus, lai Eiropols varētu efektīvāk pildīt savu uzdevumu cīņā pret organizēto pārrobežu noziedzību;

71.

pauž nožēlu par to, ka ES rīcībā vēl nav pietiekamu resursu, lai novērstu dabas katastrofas vai cilvēku izraisītas katastrofas un reaģētu uz tām;

72.

atzinīgi vērtē sarunu par Šengenas pārvaldības tiesību aktu kopumu noslēgšanu; aicina Komisiju pilnībā īstenot savas funkcijas attiecībā uz Šengenas novērtējumu koordinēšanu un Līgumu aizsardzību, lai nepieļautu nekādus iespējamus apdraudējumus Šengenas zonas darbībai; atgādina, ka Šengenas zona ir atkarīga no savstarpējas uzticības un no tā, vai katra dalībvalsts pilda savas saistības, tostarp veic ārējo robežu kontroli saskaņā ar Šengenas Robežu kodeksu un izmanto pieejamās tehnoloģijas; uzsver, ka ir svarīgi apkarot nelegālo tirdzniecību un kontrabandu pie robežām, tostarp nelikumīgu migrantu pārvadāšanu; atkārtoti pauž nostāju, ka bez turpmākas kavēšanās ir jāpaplašina Šengenas zona, tajā iekļaujot Rumāniju un Bulgāriju;

73.

uzskata — tas, ka netiek veikta iekšējā robežkontrole, ir viens no lielākajiem sasniegumiem Eiropas integrācijā; prasa, lai Komisija pievērš īpašu uzmanību tam, lai netiktu veikta iekšējā robežkontrole, un stingri noraida visus mēģinājumus — kuri neatbilst acquis — ierobežot cilvēku brīvu pārvietošanos;

74.

atzīst Šengenas zonas unikalitāti un tās līdzšinējo pakāpenisko izveidi; tomēr uzskata, ka ir ilgtermiņā jāapsver tās turpmākā attīstība; uzskata, ka Šengenas ārējās robežas nākamībā būtu jāsargā ar Eiropas robežsardzes atbalstu, to apmācot arī par cilvēktiesību standartiem;

75.

atzinīgi vērtē Frontex mandāta reformēšanu un vienošanos par EUROSUR; atzinīgi vērtē jaunos noteikumus par jūras robežu uzraudzību, ar kuriem par prioritāti noteikta arī migrantu dzīvības glābšana, kā arī migrantu un patvēruma meklētāju cilvēktiesību ievērošana, tostarp neizraidīšanas principa ievērošana; atgādina, ka Savienībai un tās dalībvalstīm saistībā ar iejaukšanās tiesībām atklātā jūrā vai veicot Savienības ārējo robežu uzraudzību, būtu jāievēro starptautiskās tiesības, acquis un jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra;

76.

pauž dziļas skumjas un nožēlu par traģiski zaudētajām dzīvībām pie ES robežām, jo īpaši Vidusjūrā; atkārtoti pauž uzskatu, ka notikumiem pie Lampedūzas krastiem būtu jākļūst par pavērsienu ES politikā un ka vienīgais veids, kā novērst jaunas traģēdijas, ir tādas saskaņotas pieejas pieņemšana, kuras pamatā ir solidaritāte un atbildība un kuru atbalsta kopīgi instrumenti;

77.

aicina Komisiju sniegt informāciju par stāvokli aizturēšanas centros, tostarp attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu, un nākt klajā ar iniciatīvām par šādu centru turpmāko darbību;

78.

pauž satraukumu par to, ka pieaug nāves gadījumu skaits, jo īpaši jūrā, un cilvēktiesību pārkāpumu skaits, nelegāliem migrantiem mēģinot iekļūt ES teritorijā; aicina Komisiju pirms jebkādu nolīgumu noslēgšanas starp Frontex un trešo valsti informēt Parlamentu; uzstāj, ka ar šādiem nolīgumiem ir jānodrošina stingrāki aizsargmehānismi, lai garantētu cilvēktiesību standartu pilnīgu ievērošanu, tostarp attiecībā uz atgriešanās, kopīgas patrulēšanas, meklēšanas, glābšanas vai pārtveršanas operācijām;

79.

atgādina par Frontex un Eiropas Policijas akadēmijas būtisko lomu tiesībaizsardzības darbinieku un robežsargu apmācībā, lai īstenotu Eiropas tiesu un tiesībaizsardzības sistēmas darbību, ievērojot migrantu cilvēktiesības;

80.

stingri atbalsta Eiropadomes aicinājumu stiprināt Frontex funkcijas saskaņā ar Stokholmas programmu, lai uzlabotu šīs aģentūras spēju efektīvāk reaģēt uz mainīgajām migrācijas plūsmām;

81.

pauž nožēlu par novēloto pāreju uz Šengenas Informācijas sistēmu II un saistīto izmaksu pieaugumu; atzinīgi vērtē to, ka turpinās Vīzu informācijas sistēmas ieviešana, un jaunās eu-LISA aģentūras izveidi tās operatīvai pārvaldībai; uzsver, ka šīm jaunajām sistēmām tagad ir jāiztur ikdienas lietošanas pārbaude; atgādina prasību, lai “netiktu sākta jaunu robežu pārvaldības instrumentu vai liela apjoma datu uzglabāšanas sistēmu darbība, līdz pilnībā nav nodrošināta spēkā esošo līdzekļu izmantojamība, drošums un uzticamība”; pauž dziļas bažas par Šengenas Informācijas sistēmas uzlaušanas gadījumiem, par ko ziņots, un uzskata, ka būtu jāapspriež jautājums par liela apjoma Eiropas IT sistēmu pārvaldības un ekspluatācijas darbību nodošanu ārpakalpojumu sniedzēju ziņā; aicina Komisiju laikus iesniegt šo attiecīgajiem juridiskajiem instrumentiem paredzēto sistēmu izvērtējumus; pauž nožēlu par panākumu trūkumu attiecībā uz drošu izcelsmes dokumentu lietošanu;

82.

atzinīgi vērtē gūtos panākumus vīzu acquis jomā, tomēr aicina labāk īstenot pašreizējos noteikumus; uzskata — ir apliecinājies, ka kopīgi vīzu pieteikumu centri ir lietderīgs instruments, kas nākamībā varētu kļūt par normu; uzskata, ka iestāžu diskusijā par kopīgas vīzu politikas mērķiem būtu jānosaka veicamie pasākumi, lai turpinātu vīzu procedūru saskaņošanu, tostarp jāizstrādā kopīgi noteikumi par vīzu izsniegšanu; aicina noslēgt nolīgumus par turpmākiem vīzu režīma atvieglojumiem, kā arī uzraudzīt un uzlabot spēkā esošos nolīgumus;

83.

aicina dalībvalstis izmantot pašreizējos Vīzu kodeksa un Šengenas Robežu kodeksa noteikumus, kas ļauj piešķirt vīzas humanitāru apsvērumu dēļ, un atvieglināt pagaidu patvēruma nodrošināšanu cilvēktiesību aizstāvjiem, kuri pakļauti riskam trešās valstīs;

84.

aicina ES iestādes un dalībvalstis palielināt darba ņēmēju mobilitāti, atļaujot pagaidu vīzas un atvieglinot atkārtotas pieteikšanās procesu tiem darba ņēmējiem, kuru dati jau atrodas sistēmā; uzskata, ka tas efektīvi palielinātu darba ņēmēju mobilitāti, nodrošinot tiesisko noteiktību un palielinot iekšējo mobilitāti Eiropas Savienībā;

85.

aicina Komisiju pilnveidot pašreizējos vīzu atvieglojumu nolīgumus starp Savienību un tās austrumu kaimiņvalstīm un strādāt pie bezvīzu režīma zonas izveides, kas darītu iespējamu cilvēku savstarpējo saskarsmi;

86.

atgādina, ka Stokholmas programmā Eiropadome uzsvēra — “labi pārvaldīta migrācija var sniegt ieguvumu visām iesaistītajām personām”; sagaida turpmākus panākumus tiesību aktu pieņemšanā likumīgās migrācijas jomā un aicina turpmāk pastiprināt centienus, ņemot vērā demogrāfiskās problēmas un ekonomikas vajadzības; vienlaikus uzskata, ka jāpievērš lielāka uzmanība migrantu integrācijai;

87.

aicina Eiropas iestādes un dalībvalstu valdības uzlabot plašākas sabiedrības un darba devēju informētību par ES imigrācijas portālu; aicina Komisiju uzraudzīt Zilās kartes direktīvas transponēšanu un ziņot par tās piemērošanu, kā paredzēts direktīvā;

88.

aicina steidzami uzlabot pārredzamību, prasot katrai dalībvalstij reizi gadā sniegt ziņojumu par katras konkrētās minoritāšu grupas panākumiem attiecībā uz integrāciju darba tirgū un līdztiesības politikas rezultātiem; mudina Eiropas Komisiju sniegt ikgadēju ziņojumu par tendencēm, atspoguļojot sociālās kohēzijas salīdzināmos rādītājus, par kuriem panākta vienošanās un kuri ir nosprausti par mērķiem, ietverot ES mēroga uzraudzību attiecībā uz jaunpienācēju, ilgtermiņa iedzīvotāju, naturalizētu migrantu un migrantu bērnu stāvokli, un šos rādītājus nošķirot pēc līdztiesības aspektiem (t. i., etniskā izcelsme/rase, reliģiskā pārliecība/ticība, dzimums, vecums, seksuālā orientācija un invaliditāte), lai novērtētu sociālās iekļaušanas politikas laika gaitā sasniegto; uzskata, ka šajā nolūkā būtu jāpiemēro atvērtā koordinācijas metode;

89.

atzīst, ka nesenās pārmaiņas un nemieri Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos ir palielinājuši spiedienu uz ES austrumu un dienvidu robežām;

90.

atzinīgi vērtē patvēruma tiesību aktu kopuma pieņemšanu; aicina Komisiju uzraudzīt šā tiesību aktu kopuma pareizu īstenošanu dalībvalstīs no piemērošanas sākuma datuma un veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka valstu tiesību akti atbilst judikatūrai; ierosina, lai Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO) turpmāk savā apmācības programmā iekļautu jaunos tiesību aktus;

91.

aicina Eiropas Patvēruma atbalsta birojā izveidot kontaktpunktu dzimuma jautājumos;

92.

pauž nožēlu par to, ka joprojām turpinās sistemātiska migrantu aizturēšana aizturēšanas centros, kā nesen uzsvērusi ANO Cilvēktiesību padome; aicina pilnveidot un īstenot alternatīvas aizturēšanai, tostarp migrantu bez dokumentiem legalizēšanu, pamatojoties uz skaidriem kritērijiem;

93.

uzskata, ka saistībā ar Dublinas sistēmu turpmāk būtu jāapsver iespēja apturēt pārvietošanu uz dalībvalstīm, kas saskaras ar būtisku spiedienu;

94.

izsaka dziļu nožēlu par to, ka nav izdevies faktiski īstenot solidaritātes principu un atbildības taisnīga sadalījuma principu, kā noteikts LESD 80. pantā; uzskata, ka turpmāk būs vajadzīgi mērķtiecīgi un konkrētāki pasākumi, jo īpaši attiecībā uz dalībvalstīm, kas uzņem lielāku skaitu migrantu un saņem vairāk patvēruma pieteikumu; aicina ieviest saskaņotu, brīvprātīgu un pastāvīgu ES iekšējās pārvietošanas shēmu personām, kas tiek starptautiski aizsargātas;

95.

uzskata, ka saistībā ar pārvietošanas un aizsargātas ieceļošanas procedūrām ir jāpaplašina patvēruma politikas ārējā dimensija; pauž nožēlu par dalībvalstu līdz šim ierobežoto dalību pārvietošanā;

96.

pauž dziļas bažas par to trešo valstu valstspiederīgo (TVVP) un bezvalstnieku likteni, kuri tiek uzņemti atpakaļ saskaņā ar ES atpakaļuzņemšanas nolīgumiem (ESAN), tostarp par aizturēšanas uz nenoteiktu laiku gadījumiem, juridiski nenoteiktām situācijām vai izraidīšanu uz izcelsmes valsti, un pieprasa izslēgt no šiem nolīgumiem TVVP klauzulu; uzsver, ka ir svarīgi īstenot Komisijas ieteikumus, kas sniegti atpakaļuzņemšanas nolīgumu izvērtējumā;

97.

norāda uz Eiropas politikas ārējās dimensijas stiprināšanas nozīmi brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un aicina visos līmeņos pastiprināt sadarbību ar trešām valstīm drošības, migrācijas, pamattiesību un robežu pārvaldības jomā;

98.

norāda, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm būtu jāturpina attīstības sadarbībā iekļaut imigrācijas jautājumus un jānostiprina partnerības nolīgumi, lai veicinātu sadarbību ar trešām izcelsmes un tranzīta valstīm cīņā pret cilvēku tirdzniecību un nelegālu imigrāciju, kā arī attiecībā uz ģimenes atkalapvienošanu, atpakaļnosūtīšanu un atpakaļuzņemšanu saskaņā ar Eiropas Savienības pastāvīgo dialogu ar šīm valstīm un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) darbību; aicina izrādīt solidaritāti trešām valstīm, kas atrodas netālu no pilsoņu konflikta skartām valstīm un kas uzņem bēgļus, kuri glābjas no šā konflikta;

99.

uzsver, ka ir jāveicina brīvprātīgas atgriešanās politika;

100.

uzsver, ka saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību (LES) cilvēktiesības, demokrātija un tiesiskums ir gan ES iekšpolitikas, gan ārpolitikas centrā, kā noteikts LES 2., 3. un 21. pantā, un tāpēc uzskata, ka būtu saskaņoti jāveicina minēto vērtību ievērošana, aizsardzība un sekmēšana, lai nodrošinātu ES uzticamību pasaulē; pauž nožēlu par Komisijas ilgstošo atteikumu izstrādāt cilvēktiesību rīcības plāna projektu, lai veicinātu ES vērtības brīvības, drošības un tiesiskuma politikas ārējā dimensijā, kā tas aicināts Stokholmas programmā;

101.

mudina Komisiju un EĀDD veikt praktiskus pasākumus, lai nodrošinātu lielāku ES ārpolitikas un iekšpolitikas saskaņotību un konsekvenci;

102.

pauž stingru pārliecību, ka ES un tās dalībvalstīm nebūtu jāparaksta nolīgumi ar trešām valstīm brīvības, drošības un tiesiskuma (BDT) jomā, ja pastāv nopietns cilvēktiesību pārkāpumu risks un netiek ievērots tiesiskums; uzsver, ka ikviens nolīgums šajā jomā būtu jānoslēdz pēc rūpīga novērtējuma par ietekmi uz cilvēktiesībām un tajā būtu jāietver apturēšanas klauzula saistībā ar cilvēktiesībām;

103.

pauž bažas par arvien lielāku prasību izvirzīšanu kaimiņvalstīm saistībā ar ES migrācijas un robežu pārvaldības politiku; prasa pieeju ES migrācijas un robežu pārvaldībai pamatot ar cilvēktiesībām, nodrošinot, ka legālu un nelegālu migrantu, kā arī citu mazaizsargātu grupu tiesības ir primārais apsvērums; atgādina par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas eksteritoriālu piemērošanu ES migrācijas politikas īstenošanā, kā lēmusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa;

104.

prasa, lai cilvēktiesību dialogi un tieslietu, brīvības un drošības apakškomitejas, kas ir izveidotas saskaņā ar nolīgumiem ar trešām valstīm, jo īpaši ar valstīm, uz kurām attiecas Eiropas kaimiņvalstu politika, un vispārīgāk — ar visām valstīm, uz kurām attiecas atpakaļuzņemšanas nolīgumi, tiktu labāk koordinēti;

105.

aicina Komisiju ierosināt darbības, lai nodrošinātu aizsardzību un palīdzību sievietēm, kas cietušas no cilvēku tirdzniecības un seksuālas izmantošanas, tostarp ar kompensācijas shēmām un pasākumiem saistībā ar drošu atgriešanos, reintegrācijas atbalstu uzņemošajā valstī brīvprātīgas atgriešanās gadījumā, palīdzību un atbalstu šīm sievietēm laikā, kad tās uzturas ES, un sadarbību ar izcelsmes valstu iestādēm, lai aizsargātu to personu ģimenes, kuras cietušas no cilvēku tirdzniecības un seksuālas izmantošanas;

106.

uzskata, ka politikas izstrādes procesam ir jāatbilst pēc iespējas augstākajam standartam; uzskata, ka problēmu noteikšanai, iespējamu risinājumu apspriešanai un izvēlei starp iespējamiem variantiem būtu jānorit secīgi; norāda, ka ir jāpieliek lielāki pētniecības centieni Eiropas līmenī un ka Eiropas iestāžu un aģentūru un dalībvalstu ciešāka sadarbība un labāka informācijas apmaiņa to starpā uzlabotu politikas izstrādi un īstenošanu;

107.

pauž nožēlu par to, ka trūkst objektīva novērtējuma par brīvības, drošības un tiesiskuma telpas veidošanas gaitu un uzticamas informācijas par dalībvalstu veikto acquis īstenošanu;

108.

ierosina veikt tiesību aktu un to īstenošanas sistemātisku, objektīvu un neatkarīgu ex-post novērtēšanu, izvērtējot arī to, kādi tiesību akti šajā jomā vēl joprojām ir vajadzīgi; norāda, ka ir jo īpaši svarīgi, lai Komisija, Parlaments un Padome šajā nolūkā veiktu ietekmes novērtējumus, vienlaikus saglabājot standartus un nepieļaujot pārmērīgu birokrātiju;

109.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu izstrādāt ES rezultātu apkopojumu tiesiskuma jomā, lai nodrošinātu augstas kvalitātes tiesu sistēmu civiltiesību, komerctiesību un administratīvo tiesību jomā, jo beigu beigās tiesību aktu faktiska piemērošana ir tiesu pārziņā;

110.

uzsver, ka kvalitatīvām tiesu sistēmām var būt būtiska loma uzticēšanās atjaunošanā, izaugsmes atgūšanā un uzticības un stabilitātes sekmēšanā; norāda, ka prognozējami, savlaicīgi un piemērojami tiesu lēmumi ir svarīgi pievilcīgas uzņēmējdarbības vides struktūras elementi, kā izklāstīts Komisijas paziņojumā “Eiropas Savienības rezultātu apkopojums tiesiskuma jomā” (COM(2013)0160);

111.

aicina Komisiju lielāku uzmanību pievērst ES tiesību aktu faktiskās īstenošanas dalībvalstīs pārraudzībai un nodrošināšanai; uzskata, ka tā ir jānosaka par politisku prioritāti, ņemot vērā bieži novēroto lielo atšķirību starp Eiropas līmenī pieņemto politiku un tās īstenošanu valsts līmenī; norāda, ka visā stratēģiskajā plānošanā ir jāizmanto iepriekš īstenošanā gūtā pieredze un ka tāpēc šādā plānošanā ir ne vien jāsagatavo mērķu un prioritāšu saraksts, bet drīzāk jāplāno turpmākie pasākumi nolūkā izvērtēt īstenošanu; norāda — attiecībā uz pilsoņu un iedzīvotāju tiesībām tas ir jādara, sākot no pašas pirmās dienas, kad tiesību akts stājas spēkā; uzskata, ka ir jādara vairāk, lai panāktu pareizu īstenošanu, tostarp koordinējot Komisijas, dalībvalstu un aģentūru darbību un tām sadarbojoties, un palīdzot dalībvalstīm ar pamatnostādnēm, praktisku atbalstu un paraugprakses apmaiņu; uzskata, ka būtu jānosaka cēloņi, kuru dēļ nav īstenoti ES tiesību akti, un tie jārisina, ja nepieciešams, piemērojot pienākumu neizpildes procedūras;

112.

uzskata — lai uzlabotu ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu saistīto ES tiesību aktu kvalitāti, dalībvalstīm un Eiropas iestādēm ir kopīgi jārīkojas nolūkā uzlabot informācijas apmaiņu par katras valsts sistēmu un sniegt precīzu juridisko informāciju (par piemērojamiem valsts/reģionālajiem tiesību aktiem un standartiem), kā arī informāciju par īstenošanu un praksi; aicina uzlabot iestāžu koordināciju;

113.

pauž nožēlu par to, ka Padome ciešāk neiesaista Parlamentu stratēģisko dokumentu, piemēram, narkotiku apkarošanas stratēģijas un iekšējās drošības stratēģijas, izstrādē;

114.

uzskata, ka Eiropas tiesu kultūras attīstība ir galvenais priekšnoteikums, lai brīvības, drošības un tiesiskuma telpa iedzīvotājiem kļūtu par realitāti un lai nodrošinātu ES tiesību aktu labāku piemērošanu; tādēļ aicina daudz vairāk uzmanības pievērst ES tiesiskajai apmācībai, kas paredzēta visiem tiesību jomas speciālistiem, un piešķirt tai lielāku finansējumu; norāda, ka ir svarīgi tiesiskās apmācības shēmās izmantot augšupēju pieeju, nodrošināt Eiropas tiesību informācijas resursu plašāku pieejamību, izmantojot tīmekļa tehnoloģijas (t. i., e-tiesiskuma portālu), uzlabot tiesu un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku zināšanas par Eiropas tiesībām un valodu prasmes, izveidot un uzturēt tīklus šajā jomā un veikt jebkādus citus pasākumus, lai atvieglinātu tiesu sistēmu sadarbību ikdienā nolūkā nodrošināt savstarpēju uzticēšanos un attiecīgi — sadarbību un savstarpēju atzīšanu;

115.

uzskata, ka attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu ir vajadzīgas pamatnostādnes, saskaņotība un kritēriji; uzskata, ka šādiem mērķiem ir vajadzīga pienācīga plānošana, kas jāveic saskaņā ar Lisabonas līgumu un kopīgi rīkojoties Parlamentam, Padomei un Komisijai;

116.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/21

—

ņemot vērā Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 21., 24. un 36. pantu,

—

ņemot vērā LES V sadaļu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—

ņemot vērā LES 21. panta 3. punktu, kas paredz, ka Augstais pārstāvis palīdz Padomei un Komisijai nodrošināt konsekvenci Savienības ārējās darbības dažādās jomās,

—

ņemot vērā LES 24. panta 3. punktu, kas paredz, ka uzticības un savstarpējas solidaritātes garā dalībvalstis aktīvi un konsekventi atbalsta Savienības ārpolitiku un drošības politiku un ievēro Savienības darbību šajā jomā, ka tās atturas no jebkādas rīcības, kas ir pretrunā Savienības interesēm vai varētu liegt tai būt iedarbīgam, vienotam spēkam starptautiskās attiecībās, un ka Padome un Augstais pārstāvis nodrošina šo principu ievērošanu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 14. decembra secinājumus,

—

ņemot vērā secinājumus, kas tika pieņemti parlamentu 2013. gada 6. septembra konferencē kopējās ārpolitikas un drošības politikas un kopējās drošības un aizsardzības politikas jomā,

—

ņemot vērā Komisijas un augstās pārstāves un priekšsēdētāja vietnieces 2013. gada 11. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par ES visaptverošo pieeju ārējiem konfliktiem un krīzēm (JOIN(2013)0030),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. jūnija ieteikumu Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei, Padomei un Komisijai par EĀDD organizatoriskās struktūras un darbības pārskatīšanu 2013. gadā (1) un EĀDD 2013. gada darbības pārskatu, ar ko augstā pārstāve iepazīstināja 2013. gada jūlijā (2),

—

ņemot vērā Parlamenta rezolūcijas par KĀDP un KDAP, jo īpaši tā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās drošības un aizsardzības politikas lomu saistībā ar klimata krīzēm un dabas katastrofām (3),

—

ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā,

—

ņemot vērā augstās pārstāves/Komisijas priekšsēdētāja vietnieces 2013. gada 15. oktobra ziņojumu par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

—

ņemot vērā Politikas un drošības komitejas (PDK) 2013. gada 18. jūnijā pieņemto EĀDD ziņojumu par KDAP krīzes pārvarēšanas procedūru pārskatīšanu,

—

ņemot vērā ANO Statūtus,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0138/2014),

A.

tā kā Lisabonas līgumā un pašreizējo lēmumu pieņemšanas procesā jau pastāv prasība nodrošināt konsekvenci Savienības “ārējās darbības dažādās jomās, kā arī šo jomu un pārējās politikas savstarpēju konsekvenci”; tā kā šis mērķis tiktu labāk īstenots, ja Parlaments vairāk iesaistītos ārējo attiecību jomā;

B.

tā kā vispusība attiecas ne vien uz ES instrumentu un resursu saskaņotu izmantošanu, bet arī uz tādu ES līmeņa dalībnieku un dalībvalstu kopīgo atbildību, kuru politikai, darbībai un atbalstam jāveicina saskaņotāka un efektīvāka ES ārējā darbība;

C.

tā kā, pieņemot Lisabonas līgumu, ES nesen ir ieguvusi jaunus ārējās darbības instrumentus, kas tai sniedz iespēju izstrādāt aktīvāku, vienotu un patiesi savu ārpolitiku,

1.

uzskata, ka notiek būtiskas ģeostratēģiskas pārmaiņas, ko īpaši veicina daudzpolāras starptautiskas vides veidošanās, kurā ir ienākuši jauni dalībnieki, kas īsteno konkurētspējīgus un vērienīgus reģionāla un globāla mēroga plānus, pieaugoša savstarpējā atkarība, daudzdimensiju asimetriski apdraudējumi, ASV drošības politikas pārorientēšana uz Āzijas un Klusā okeāna reģionu, aizvien nopietnāka cīņa par enerģijas un resursu nodrošinājumu, aizvien nopietnāka klimata pārmaiņu ietekme un smaga un ilgstoša globāla finanšu un ekonomikas krīze, kas ietekmē visas ES dalībvalstis;

2.

uzsver, ka šādā ģeopolitiskā atmosfērā ES ir jāsaglabā un jāveicina savas vērtības, intereses un stabilitāte globālajā vidē, kā arī jāaizsargā savu pilsoņu drošība un labklājība; uzsver, ka šajā nolūkā sadarbībā ar mūsu stratēģiskajiem partneriem ir jāveido jauna daudzpolāra pasaules kārtība, kura ir iekļaujoša, uzticama, taisnīga, sadarbspējīga un kuras pamatā ir cilvēktiesību ievērošana, tiesiskums un demokrātija, un kuras mērķis ir atrisināt nesaskaņas bez bruņotiem konfliktiem;

3.

uzsver, ka ES spēks slēpjas tās potenciālā mobilizēt resursus ar plaša spektra diplomātisko, drošības, aizsardzības, ekonomikas, tirdzniecības, attīstības un humanitāro instrumentu starpniecību saskaņā ar ANO Statūtu noteikumiem un ka šo instrumentu izmantošana, lietojot vispārēju pieeju (VP), piešķir tai unikālu elastību, lai efektīvi risinātu pašus problemātiskākos starptautiskos jautājumus un sasniegtu tās politiskos mērķus;

4.

uzsver efektīvas koordinēšanas un saskaņotības nozīmi Eiropas Savienības ārējā darbībā; piekrīt uzskatam, ka attīstības, politikas un drošības jomas ir savstarpēji atkarīgas un ka ES radītās pievienotās vērtības pamatā, reaģējot uz sarežģītiem ārkārtas gadījumiem, ir tās spēja veidot starpnozaru un starpiestāžu sinerģijas, lai praksē nodrošinātu ilgtspējīgus rezultātus un sasniegtu ilgtermiņa stratēģiskos mērķus;

5.

uzsver, ka mūsdienās visi attiecīgie starptautiskie dalībnieki (tostarp daudzpusējas organizācijas un valstis) uzskata, ka VP ir labākais veids, kā efektīvi reaģēt uz daudzdimensiju krīzēm un sekmēt cilvēku drošību visā pasaulē, jo jau sen atzīts, ka mēģinājums panākt stabilitāti, lietojot tikai vienu pieeju, iespējams, būs neveiksmīgs;

6.

īpaši atgādina, ka Apvienoto Nāciju Organizācija kopš 2006. gada ir izstrādājusi “integrētas pieejas” koncepciju saistībā ar konfliktu un pēckonfliktu situācijām, kuru NATO dalībvalstis pieņēma 2010. gada Lisabonas samitā un kura uzskatāma par jaunu stratēģisko koncepciju krīzes pārvaldības vispārējai pieejai;

7.

uzsver to, ka Lisabonas līgumā ir noteikts mehānisms Savienībai, kā īstenot saskanīgāku, koordinētāku un vispārīgāku pieeju efektīvai Savienības ārējo attiecību veidošanai, tostarp izveidojot Savienības augstā pārstāvja (AP) ārlietās un drošības politikas jautājumos trīskāršo amatu, jo tas vienlaikus pilda arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieka un Ārlietu padomes priekšsēdētāja pienākumus, un izveidojot vienojošu un efektīvu Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD);

8.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz Lisabonas līguma jauninājumiem, ar drošības, humānās palīdzības, attīstības, tirdzniecības, enerģētikas, vides, migrācijas un citiem globālas nozīmes jautājumiem saistītās jomās joprojām nav vērojams progress attiecībā uz Savienības ārējās darbības konsekvenci; pauž bažas, ka Komisija bieži pielieto ierobežojošu pieeju, aizsargājot savas kompetences šajās jomās un samazinot koordinēšanas funkcijas ar EĀDD;

9.

mudina dalībvalstis pildīt Līgumā noteiktās saistības, lai aktīvi un savstarpēji solidarizējoties atbalstītu Savienības ārējās attiecības un drošības politiku un, īstenojot dalībvalstu politiku, nodrošinātu to atbilstību Savienības darbībai šajā jomā; aicina dalībvalstis rīkoties konstruktīvi, veicinot stratēģiskās politikas koordinēšanu ES līmenī; uzsver, ka ES ārpolitika var būt efektīva tikai tādā gadījumā, ja dalībvalstis ir gatavas un spējīgas formulēt kopējas politikas nostādnes, jo īpaši tādās daudzpusējās organizācijās kā, piemēram, ANO;

10.

atzinīgi vērtē 2013. gada 11. decembra kopīgo paziņojumu par ES visaptverošo pieeju ārējiem konfliktiem un krīzēm; tomēr pauž nožēlu, ka tas vairāk pamatojas uz jau pastāvošiem procesiem, nevis mēģina rast jaunus konkrētus institucionālās un praktiskās sadarbības sekmēšanas veidus;

11.

pieprasa, lai kopēju atbildību par VP īstenošanu uzņemtos visi ES dalībnieki ES iestādēs, dalībvalstīs un trešās valstīs un lai vienlaikus tiktu ievērota katras iestādes un dalībnieka konkrētā kompetence;

12.

prasa aktīvi iesaistīties un nodrošināt dialogu ar iedzīvotājiem un pilsonisko sabiedrību, lai garantētu leģitimitāti un kopēju izpratni par vispārējo pieeju un ES ārpolitiku kopumā;

13.

uzskata — lai VP nepaliktu tikai koncepcijas līmenī, bet tiktu īstenota darbībā, ir jāpievērš īpaša uzmanība četrām turpmāk minētajām jomām;

14.

uzskata, ka VP koncepcija ir jāsaprot kā saskaņots visu attiecīgo iestāžu (EĀDD un attiecīgo Komisijas dienestu, tostarp ECHO, DEVCO, TRADE, ELARG, kā arī Parlamenta un Padomes) darbs kopējo mērķu sasniegšanai ES līmenī izstrādāta saskaņota mehānisma ietvaros un visu atbilstošāku instrumentu, tostarp KDAP, mobilizēšana, ja tas ir nepieciešams drošības situācijas dēļ; uzskata, ka līdz šim institucionālās un procesuālās nepilnības ir lielā mērā kavējušas šādas konsekventas ES ārējās darbības īstenošanu vairumā krīzes jomu, kurās ES ir rīkojusies, kaitējot ES ticamībai kā pasaules mēroga dalībniecei un drošības garantētājai;

15.

atgādina, ka Lisabonas līgums noteica EĀDD un AP/PV trīskāršā amata izveidi, lai nodrošinātu ES ārējās darbības vienotību, konsekvenci, pamanāmību un efektivitāti; uzsver to, ka līdz šim visu trīs pienākumu potenciāls nav pilnīgi īstenots; prasa pastiprināt AP/PV kā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka svarīgo koordinējošo nozīmi pašā Komisijā, viņa vadībā regulāri organizējot institucionalizētas komisāru RELEX kolēģijas sanāksmes, kas tiktu paplašināta, tajā iekļaujot citus attiecīgos komisārus; prasa nekavējoties īstenot EĀDD reformu, pamatojoties uz 2013. gada pārskatu un Parlamenta vadlīnijām, lai vislabāk izmantotu nelielos finanšu resursus;

16.

uzsver, ka, neraugoties uz sadarbības nozīmīgumu, ir pilnīgi jāievēro visu iestāžu un dalībvalstu visas kompetences un procedūras; tāpēc aicina visus ES dalībniekus rīkoties godprātīgi un darīt visu iespējamo, lai sekmētu VP īstenošanu;

17.

uzskata, ka VP ir nepieciešamas atsaucīgas, elastīgas un efektīvas struktūras EĀDD; atgādina par savu viedokli, ka EĀDD institucionālā struktūra būtu jāoptimizē, lai nodrošinātu lēmumu efektīvu pieņemšanu un tā instrumentu, tostarp KDAP civilo un militāru instrumentu, izmantošanu saskaņā ar Parlamenta 2013. gada ziņojumu attiecīgajā jomā;

18.

uzsver, ka VP attīstībai būtu jānodrošina arī integrēta pieeja dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un Savienības visu ārējo darbību formulējumu, attīstības un īstenošanas saskaņotība;

19.

uzsver starpniecības un dialoga nozīmi konfliktu miermīlīgā novēršanā un atrisināšanā; augstu vērtē EĀDD progresu tā starpniecības spēju stiprināšanā un atkārtoti pauž atbalstu turpmākā Eiropas spēju stiprināšanā šajā jomā, kā arī prasa noteikt starpniecību par svarīgu standarta iezīmi jebkurā turpmākajā VP konkrētam krīzes skartajam reģionam; uzsver Parlamenta lomu kopējās ārpolitikas noteikšanā un pārraudzībā un aicina nākamo Parlamenta sasaukumu nodrošināt tās efektivitāti un galvenokārt — saskaņotību; vērš uzmanību uz Parlamenta saistībām aktīvi piedalīties vēlēšanu novērošanā, starpniecības un demokrātijas atbalsta pasākumos; uzskata, ka Parlamenta iesaistīšanās starpniecības procesos Ukrainā un bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā (FYROM) liecina, ka deputāti var dot nozīmīgu sniegumu šajā jomā;

20.

atgādina, ka ir jāpievērš īpaša uzmanība humānās palīdzības principu (neatkarības, objektivitātes, neitralitātes) ievērošanai; uzskata, ka droša piekļuve cietušajiem iedzīvotājiem un humānās palīdzības sniedzēju drošība ir galvenokārt atkarīga no tā, kā viņus uztver attiecīgie ietekmīgie dalībnieki, un tie ir uzskatāmi par neatkarīgiem no jebkādu politisko atbalstītāju uzskatiem; tomēr norāda, ka Komisijas humānās palīdzības (ECHO) ģenerāldirektorāts joprojām ir daļa ES, un tāpēc pauž stingru pārliecību, ka ir vairāk jāsekmē sadarbība un saskaņota rīcība starp ECHO un EĀDD;

21.

atzinīgi vērtē 2013. gada 11. decembra kopīgo paziņojumu “ES visaptverošā pieeja ārējiem konfliktiem un krīzēm” (JOIN(2013)30), kas sniedz iespēju precizēt un īstenot šo pieeju jaunajā pēc Lisabonas līguma noslēgšanas pastāvošajā institucionālajā vidē, kā arī stiprināt ES saistības savu ārējo attiecību jomā strādāt visaptveroši; norāda uz ievērojamām grūtībām, kas sagaidāmas, sekmējot un īstenojot šādu vērienīgu politiku; īpaši atzinīgi vērtē to, ka liela uzmanība tiek pievērsta saiknei starp drošību un attīstību, kurai vajadzētu būt ES visaptverošās pieejas piemērošanas pamatprincipam;

22.

cieši atbalsta nodomu īstenot saskaņotāku ārējo darbību; uzsver, ka ES nevajadzētu noteikt ierobežotu šādas visaptverošas pieejas definīciju; atzinīgi vērtē faktu, ka ar kopīgā paziņojuma palīdzību tiek veicināta izpratne par visaptverošu pieeju, kas aptver visas konflikta cikla stadijas vai citas ārējās krīzes, tajā ietverot agrīno brīdināšanu un gatavību reaģēt, konfliktu novēršanu, reakciju uz krīzi un drīzas atjaunotnes vadību, stabilizāciju un miera veidošanu, lai palīdzētu valstīm atgriezties uz ilgtspējīgas un ilglaicīgas attīstības ceļa; atgādina, ka ārlietu politikas mērķiem nevajadzētu būt pretstatā attīstības principiem un principiālai humānās palīdzības darbībai, jo visas trīs šīs politikas jomas viena otru papildina;

23.

atgādina, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208. pantā ir noteikts princips par saskaņotu politiku sadarbībai attīstības jomā (PCD), un uzsver, ka ir iespējama spriedze starp PCD, no vienas puses, un visaptverošu pieeju krīžu pārvarēšanai ārpus ES, no otras puses; uzsver, ka nabadzības izskaušana ir ES attīstības politikas galvenais mērķis, un tāpēc ir būtiski, lai ES ārlietu politikā nabadzības novēršanas mērķiem netiktu piešķirta mazāk svarīga nozīme un lai tiktu nodrošināts, ka visaptverošā pieeja nav pretrunā attīstības sadarbības civilajam raksturam; ņem vērā to, ka kopīgajā paziņojumā AP/PV un Komisijas priekšsēdētājam tiek uzticēts nodrošināt stratēģisko un operatīvo konsekvenci ārējās attiecībās, tostarp attiecībā uz iekšējās politikas ārējo ietekmi; aicina AP/PV un Komisijas priekšsēdētāju apņemties attiecīgi rīkoties;

24.

norāda, ka LESD 214. pants un 2008. gada Eiropas konsenss par humāno palīdzību aizsargā principiālu humānās palīdzības darbību; prasa ievērot humānās palīdzības principus — cilvēcību, neitralitāti, objektivitāti un neatkarību —, kas ir izšķiroši, lai nodrošinātu efektīvu humānās palīdzības darbību un tās dalībnieku drošību; īpaši uzsver, ka terorisma apkarošanas un drošības programmas nedrīkst liegt humānās palīdzības dalībniekiem iespēju sniegt palīdzību un ka humāno palīdzību nekādos apstākļos nedrīkst izmantot kā politisku līdzekli vai uzskatīt par krīzes pārvarēšanas instrumentu; norāda — lai nodrošinātu pieeju iedzīvotājiem, kuriem nepieciešama palīdzība, humānajai palīdzībai ne vien jābūt neitrālai, bet tā arī jāuzskata par tādu; atzīstot, ka uz vajadzībām pamatotai humānajai palīdzībai būtu jāpiešķir zināma rīcības brīvība, vienlaikus prasa plašāku sadarbību ar humānās palīdzības dalībniekiem, lai varētu labāk noteikt parametrus to saiknei ar visaptverošo pieeju;

25.

uzskata, ka starp attīstību un konfliktu novēršanu pastāv spēcīga saikne, jo nabadzība bieži ir konflikta galvenais cēlonis un rezultāts; uzsver, ka novēršanas pasākumi palīdz veicināt mieru, drošību un ilgtspējīgu attīstību; atzinīgi vērtē to, ka kopīgajā paziņojumā ir pievērsta uzmanība novēršanas aspektam, un prasa, lai tiktu stiprinātas ES agrīnās brīdināšanas sistēmas; aicina ES turpināt atbalstīt valstis nestabilās situācijās, lai novērstu šo situāciju galvenos iemeslus un izveidotu strādājošas un atbildīgas iestādes, kuras var sniegt pamatpakalpojumus un nodrošināt atbalstu nabadzības samazināšanā; uzsver nepieciešamību izstrādāt ES stratēģiju attiecībā uz nestabilām valstīm, kas ES sistēmā ietvertu ESAO Attīstības palīdzības komitejas (DAC) principus attiecībā uz šādām valstīm, kā arī Pusanā 2011. gada decembrī jaunajā plānā par iesaisti nestabilās valstīs noteiktos mērķus;

26.

atzinīgi vērtē saistības attiecībā uz kopīgajā paziņojumā minēto ilgtermiņa stratēģiju, jo mieru un drošību var sekmēt tikai ilglaicīga iesaistīšanās kopā ar ilgtspējīgu attīstību; prasa uzlabot ES politikas īstermiņa un ilgtermiņa mērķu koordināciju, vietējā līmenī pienācīgi ņemot vērā ieinteresēto personu viedokli;

27.

uzsver, ka ES visaptverošajai pieejai nolūkā panākt tās efektivitāti cik vien iespējams vajadzētu pamatoties uz kopīgu analīzi, novērtējumu un plānošanu visā ES sistēmā, skaidri nosakot atbildības jomu dalījumu; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir kopīgā plānošana, kas uzskatāma par instrumentu saskaņotības panākšanai ārējās darbībās;

28.

uzskata, ka VP pamatā jābūt vienotam visu ES dalībnieku redzējumam par tās stratēģiskās vides attīstību, kurā notiek ES darbība; tāpēc aicina regulārāk un pārredzamāk apmainīties ar informāciju, koordinēt politiku un veicināt sadarbību starp ES dalībniekiem visos ES darbības posmos; turklāt prasa izveidot oficiālas struktūras, kuru ietvaros notiktu minētā apmaiņa un tiktu īstenota agrīnā brīdināšana, situāciju analīze un krīzes un pēckrīzes uzraudzība, iespējams, integrējot esošās struktūras (piemēram, ES SitRoom, Eiropas Ārkārtas reaģēšanas centru un ARGUS); atkārto nepieciešamību izveidot “krīzes reakcijas pārvaldi” EĀDD ietvaros, kuras priekšsēdētājs būtu AP/PV un kurā iesaistītu visus ar krīzes pārvaldību saistītos dalībniekus;

29.

uzskata, ka VP īstenošanā ir arī jāuzlabo koordinēšana AP/PV vadībā, izmantojot ES tās iekšējās politikas jomas, kurām ir būtiska ārpolitikas dimensija, piemēram, iekšējais tirgus, migrācija, vide un enerģētika;

30.

prasa labāk saskaņot tirdzniecības politiku un kopējo ārpolitiku, tostarp politiku cilvēktiesību un attīstības jomā;

31.

uzsver, ka vāja koordinācija un politikas plānošana attiecīgajās iestādēs ir daļēji veicinājusi nepietiekamu ES ārpolitikas īstenošanu attiecīgajā teritorijā; ņem vērā, ka šie aspekti uzlabojas, jo ES delegācijas ir pārņēmušas koordinēšanas funkciju uz vietām , taču nepieciešams lielāks progress, lai turpmāk veicinātu ES ārpolitikas īstenošanu attiecīgajā teritorijā, jo īpaši krīzes skartajos reģionos un saistībā ar KĀDP pasākumiem;

32.

prasa stiprināt ES spējas pasaules mēroga problēmu risināšanā, jo īpaši saistībā ar diplomātijas pasākumiem klimata jomā; aicina EĀDD noteikt politiskus kompromisus un panākt politiskus darījumus, saistot ES attiecības klimata jomā un citos aspektos ar partnervalstīm; pauž cerību, ka sagatavošanās darbu laikā pirms 2015. gada ANO klimata konferences Parīzē EĀDD sāks izmantot ES delegāciju plašo tīklu visā pasaulē, lai padziļinātu Eiropas izpratni par interesēm un vietējo politiku saistībā ar rīcību klimata jomā partnervalstīs;

33.

uzsver Parlamenta apņemšanos nodrošināt, lai Savienības ārējie instrumenti laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam būtu izstrādāti tā, lai atvieglotu VP lietošanu Savienības ārējām attiecībām, jo īpaši, izveidojot instrumentus, kas ļauj vienlaikus novērst konfliktus, pārvaldīt krīzes, veidot mieru, attīstīt sadarbību un stiprināt stratēģiskas partnerības; uzsver, ka jaunais partnerības instruments nodrošina ES arī rīku, kas finansiālā ziņā papildina ārpolitikas pasākumus ar trešām valstīm; uzsver savu apņemšanos pilnībā izpildīt pienākumu demokrātiski kontrolēt šo instrumentu īstenošanu, lai nodrošinātu, ka Savienības svarīgos, taču ierobežotos resursus efektīvi un izmaksu ziņā lietderīgi izmanto rezultātu sasniegšanai; uzsver Parlamenta tiesības, veicot ārējo finanšu instrumentu vidusposma pārskatu, pārskatīt instrumentu īstenošanu un veikt nepieciešamās pārmaiņas;

34.

pauž nožēlu par budžeta mērķu trūkumu ES ārējās darbības jomā laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam; prasa sekmīgāk prognozēt ES stratēģiju īstenošanai nepieciešamo finansējumu; pauž nožēlu, ka atsevišķos gadījumos ES darbību kavē finanšu jautājumi; prasa nākotnē novērst šādas strukturālas problēmas, tostarp izmantot jaunos Stabilitātes un miera instrumentā (SMI) paredzētos noteikumus par spēju stiprināšanu saistībā ar dalību un izvēršanu civilās stabilizācijas misijās (4.c pants); turklāt atgādina par nepieciešamību pārskatīt militāro KDAP operāciju finansēšanas mehānismu (Athena mehānisms), lai nodrošinātu ES militāro operāciju atbilstošāku un taisnīgāku izmaksu sloga sadali, tādējādi dodot iespēju visām dalībvalstīm sniegt savu ieguldījumu izmaksās, iesaistoties spēku formēšanā vai atbalsta izmaksu finansēšanā;

35.

atgādina augstajai pārstāvei/priekšsēdētāja vietniecei, ka Parlaments ir pārskatījis Savienības ārējos finanšu instrumentus laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam, lai nodrošinātu iespēju stiprināt tādu līdzīgi domājošu starptautisko, reģionālo, valdības un pilsoniskās sabiedrības dalībnieku spējas, kas ir gatavi sadarboties ar Savienību, lai sasniegtu mērķus, vienlaikus atbalstot mūsu pamatvērtības, piemēram, demokrātijas veicināšanu;

36.

atzinīgi vērtē to, ka ES nesen ir izstrādājusi reģionālās stratēģijas, lai noteiktu politiskās prioritātes, paziņotu politikas mērķus, koordinētu politikas atbildes reakcijas, veidotu partnerības un pievērstu īpašu uzmanību resursu īstenošanai; prasa sistemātiski izstrādāt ES stratēģijas, lai noteiktu ES darbību kopumu attiecīgajā teritorijā un nodrošinātu to konsekvenci, izstrādājot tās kopā ar EĀDD un attiecīgajiem Komisijas dienestiem (īpaši DEVCO un ECHO) augstās pārstāves un priekšsēdētāja vietnieces vadībā; aicina Komisiju jau no šīs koordinēšanas paša sākuma aktīvi iesaistīties savās kompetences jomās;

37.

pieprasa, lai šādās stratēģijās būtu skaidri paredzēti ES mērķi un prioritātes un konkrēts īstenošanas grafiks un noteikts, kādi instrumenti ir vislabāk piemēroti darbībai (cita starpā ietverot humāno un attīstības palīdzību, diplomātisku rīcību un starpniecību, ekonomiskas sankcijas un KDAP); pieprasa, lai KDAP nozīme un ieguldījums būtu iekļauti sākotnējā politikas analīzē un politikas mērķu noteikšanā, tādējādi veicinot KDAP plānotāju un attiecīgo parlamentāro struktūru Eiropas un valstu līmenī iesaistīšanos agrīnā posmā; šajā saistībā atzinīgi vērtē pozitīvo attīstību politikas sistēmā krīzes risināšanai attiecībā uz KDAP misijām un darbībām un prasa to attiecināt uz visām krīzes reaģēšanas iniciatīvām;

38.

īpaši atzinīgi vērtē ES stratēģisko sistēmu Āfrikas ragam, kuras mērķis ir nodrošināt stabilitāti šajā stratēģiskajā reģionā, cīnoties pret pirātismu un tā cēloņiem, izveidojot likumīgas iestādes Somālijā un veicinot reģionālo sadarbību, vienlaikus izmantojot ES ārējos instrumentus sadarbībā ar attiecīgajiem partneriem šajā jomā; tomēr atgādina, ka ES darbību šajā reģionā ir noteikušas sākotnējās KDAP iniciatīvas (proti, EUNAVFOR un EUTM Somalia), pēc kurām tika īstenoti citi ES instrumenti, kā rezultātā VP lietošana Āfrikas ragā ir vairāk ex-post empīrisks un pragmatisks sasniegums, nevis pārdomāta un plānota stratēģija; pauž pārliecību, ka turpmāk ES stratēģijas ir jāizstrādā, pirms ES sāk darbību reģionā, nevis pēc tam;

39.

pauž nožēlu, ka pat gadījumos, kad ir izstrādātas stratēģijas, ES bieži vien nespēj tās īstenot, un tā vietā tai jāizmanto neparedzēti un ārkārtas pasākumi; atgādina, ka tas ir īpaši novērojams Sāhelas reģiona gadījumā, jo attiecībā uz to bija izstrādāts un vienbalsīgi pieņemts ļoti visaptverošs un pārdomāts ES stratēģijas dokuments (2011. gada ES stratēģija drošībai un attīstībai Sāhelā), bet tā īstenošana bija neapmierinoša līdz brīdim, kad Mali dramatiski pasliktinājās situācija; prasa izanalizēt konkrētajā gadījumā gūto mācību, kā arī veikt plašāku uzlabotas agrīnās brīdināšanas analīzi attiecībā uz galvenajiem nestabilajiem reģioniem, lai izstrādātu konkrētas iniciatīvas konfliktu novēršanai un starpniecībai un tādējādi uzlabotu iepriekšēju darbību, īstenojot politikas maiņu no atbildes pieejām uz atbilstošāku un efektīvāku novēršanas pieeju;

40.

norāda, ka daudzus pašreizējos valstu, reģionālos un starptautiskos konfliktus izraisa arī klimata jomas jautājumi un tādējādi VP jāiekļauj cilvēku drošības koncepcija; atgādina par 2011. gada decembrī publicēto ANO vides programmas ziņojumu par situāciju Sāhelas reģionā, kurā teikts, ka gaisa temperatūras paaugstināšanās ir izraisījusi ūdens trūkumu, jo īpaši radot spēcīgu spriedzi vietējiem iedzīvotājiem, kuru pārtikas nodrošinājums ir atkarīgs no dabas resursiem, piem., zemkopībā, zvejniecībā un lopkopībā, atsevišķos gadījumos izraisot vardarbību un bruņotus konfliktus;

41.

pauž pārliecību, ka gadījumos, kad nav iespējams izvairīties no krīzēm, ES jāspēj ātri un efektīvi plānot un izvērst atbilstīgus civilos un militāros resursus, kā arī mobilizēt papildu ES instrumentus visās krīzes pārvaldības darbībās, tostarp humanitāro krīžu gadījumā; prasa īstenot attiecīgos Līguma pantus ātrās reaģēšanas jomā, tostarp LES 44. pantu; šajā saistībā uzsver nepieciešamību iekļaut politikas un drošības speciālistus attiecīgajās ES delegācijās;

42.

pieprasa, lai ES būtu spējīga konsolidēt mieru un stabilitāti ilgākā laikposmā; prasa jau iepriekš noteikt skaidras pārejas stratēģijas starp īstermiņa instrumentiem reaģēšanai uz krīzi (jo īpaši diplomātiskiem, KDAP, ECHO instrumentiem un jaunu SMI) un pēckrīzes instrumentiem (jo īpaši SMI un attīstības palīdzību), lai saglabātu attiecīgajā jomā sasniegto progresu; kā pirmo nozīmīgo soli atzinīgi vērtē efektīvo sadarbību starp EĀDD un Komisiju, atbalstot KDAP misiju Mali, un agrīnu EUTM Mali atbalsta pakāpeniskas samazināšanas stratēģijas izskatīšanu;

43.

aicina ES nodrošināt turpmāku progresu attiecībā uz vienotu rīcību valsts līmenī, skaidri sadalot atbildību un rīkojoties delegācijas vadītāja vadībā, kurš ir atbildīgs par ES ārpolitikas īstenošanu valstī, vienlaikus nodrošinot vietēja mēroga koordinēšanu ar dalībvalstīm, kā arī uzņēmējvalsts valdību, pilsonisko sabiedrību un citiem starptautiskiem partneriem; aicina dalībvalstis apņemties īstenot vienotu ES darbību trešās valstīs un nodrošināt, ka par darbību koordinēšanu un saskaņošanu attiecīgajā teritorijā ir panākta atbilstoša vienošanās ar ES iestādēm, proti, Komisiju un EĀDD; šajā sakarībā pauž nožēlu, ka dalībvalstu autonomā darbība trešās valstīs, jo īpaši pēckonfliktu un demokratizācijas situācijas esošās sabiedrībās, bez pienācīgas saskaņošanas šo valstu un ES vietējās delegācijas starpā ir kaitējusi ES mērķiem un interesēm, kā arī tās ticamībai attiecībās ar trešo valsti un citiem starptautiskajiem partneriem;

44.

uzsver, ka sekmīgas VP īstenošanas nolūkā ir jāveido partnerības ārpus Savienības iestādēm un dalībvalstīm, lai iekļautu citus starptautiskos un daudzpusējos partnerus, stratēģiskos partnerus, uzņēmējvalstis, reģionālās organizācijas, pilsoniskās sabiedrības dalībniekus un privāto sektoru, attiecīgi ņemot vērā ES lēmumu pieņemšanas autonomiju;

45.

aicina ES nodrošināt efektīvu ES dalību ANO Ģenerālās asamblejas darbā, izmantojot visas kompetences, ko tai piešķir reģionālās integrācijas organizācijas statūti;

46.

atkārtoti pauž viedokli, ka atbilstīgi Lisabonas līguma mērķiem nostiprināt ES ārpolitiku un ES lomu starptautiskā miera, drošības un regulējuma nodrošināšanā pastāvīga ES pārstāvība paplašinātā ANO Drošības padomē ir galvenais Eiropas Savienības ilgtermiņa mērķis; aicina AP/PV rīkoties, lai šajā saistībā izstrādātu kopīgu dalībvalstu nostāju; lai nākotnē sasniegtu šo mērķi, ierosina strādāt, lai ES Padomē sākotnēji saskaņotu nostājas par jaunu locekļu pieņemšanu ANO Drošības padomē, kā arī par Drošības padomes lēmumu pieņemšanas kārtības reformu, virzoties uz dubulta kvalificēta balsu vairākuma iespējamu izmantošanu;

47.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/28

—

ņemot vērā rezolūcijas par iepriekšējiem Komisijas un Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) gada ziņojumiem,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 24. jūlija ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzība — cīņa pret krāpšanu. 2012. gada ziņojums” (COM(2013)0548) un tā pavaddokumentus (SWD(2013)0283, SWD(2013)0284, SWD(2013)0285, SWD(2013)0286) un SWD(2013)0287),

—

ņemot vērā OLAF 2012. gada ziņojumu,

—

ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2012. finanšu gadā, ar iestāžu atbildēm (1),

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūlija paziņojumu “OLAF pārvaldības uzlabošana un procesuālo garantiju stiprināšana izmeklēšanās — Pakāpeniska pieeja līdztekus Eiropas Prokuratūras izveidei” (COM(2013)0533),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 17. jūlija paziņojumu “Labāka Savienības finansiālo interešu aizsardzība: Eiropas Prokuratūras izveide un Eurojust pārveide” (COM(2013)0532),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. maija paziņojumu par Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzību ar krimināltiesībām un administratīvu izmeklēšanu: integrēta politika nodokļu maksātāju naudas aizsardzībai (COM(2011)0293),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 24. jūnija paziņojumu par Komisijas stratēģiju krāpšanas apkarošanai (COM(2011)0376),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra paziņojumu “Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. septembra paziņojumu “Eiropas Savienības budžeta aizsardzība līdz 2012. gada beigām” (COM(2013)0682),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. decembra paziņojumu “Neto finanšu korekciju piemērošana dalībvalstīm saskaņā ar lauksaimniecības un kohēzijas politiku” (COM(2013)0934),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “ES pretkorupcijas ziņojums” (COM(2014)0038),

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. jūlija Direktīvu 2013/43/ES, ar ko Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu groza attiecībā uz fakultatīvu un pagaidu apgrieztas maksāšanas sistēmas piemērošanu saistībā ar noteiktu preču un pakalpojumu piegādi ar paaugstinātu krāpšanas risku (2),

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 22. jūlija Direktīvu 2013/42/ES, ar ko attiecībā uz ātrās reaģēšanas mehānismu pret krāpšanu PVN jomā groza Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (3),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības (COM(2012)0363),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Regulu (ES) Nr. 250/2014, ar ko izveido programmu darbību veicināšanai Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā (programma “Hercule III”) un atceļ Lēmumu Nr. 804/2004/EK (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (5),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. panta 5. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. septembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1073/1999 un Padomes Regulu (Euratom) Nr. 1074/1999 (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (7),

—

ņemot vērā Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) Uzraudzības komitejas atzinumu Nr. 1/2014 par OLAF izmeklēšanas politikas prioritātēm,

—

ņemot vērā Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (8),

—

ņemot vērā 2013. gada 3. jūlija rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu (9),

—

ņemot vērā 2011. gada 15. septembra rezolūciju par ES centieniem korupcijas apkarošanā (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 18. maija deklarāciju par Eiropas Savienības centieniem korupcijas apkarošanā (11) un Komisijas 2011. gada 6. jūnija paziņojumu “Korupcijas apkarošana Eiropas Savienībā” (COM(2011)0308),

—

ņemot vērā tā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu — ieteicamie pasākumi un iniciatīvas (12),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0195/2014),

A.

tā kā atbilstoši Komisijas aplēsēm saistībā ar krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu Eiropas Savienībā katru gadu tiek zaudēta potenciālo nodokļu ieņēmumu summa — EUR 1 000 000 000 000, kas katram Eiropas pilsonim izmaksā aptuveni EUR 2 000 gadā;

B.

tā kā ES finansiālo interešu aizsardzība ir ES politikas programmas būtisks elements, lai stiprinātu un palielinātu pilsoņu uzticēšanos un nodrošinātu, ka viņu nauda tiek pareizi izlietota;

C.

tā kā ar Lisabonas līgumu ir ievērojami pastiprināti pieejamie instrumenti, lai aizsargātu ES finansiālās intereses, un tādējādi tiek prasīts ES un tās dalībvalstīm apkarot jebkādas nelikumīgas darbības, kas skar ES finansiālās intereses;

D.

tā kā plašā juridisko sistēmu un tradīciju daudzveidība Eiropas Savienībā padara ES finansiālo interešu aizsardzību pret krāpšanu un jebkādām citām nelikumīgām darbībām par īpaši grūtu un neizbēgamu uzdevumu;

E.

tā kā Savienības finansiālo interešu aizsardzībai un cīņai pret krāpšanu nepieciešama integrēta pieeja, kas ietver krāpšanas un korupcijas apkarošanas stratēģijas ar visā Savienības teritorijā efektīviem, saskaņotiem un ekvivalentiem likumīgiem pasākumiem; tā kā ES un dalībvalstis ir kopīgi atbildīgas par to un tā kā cieša sadarbība starp Komisiju un dalībvalstīm ir īpaši būtiska ierobežota budžeta apstākļos;

F.

tā kā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir atbildīgs par Savienības finansiālo interešu aizsardzību, izmeklējot krāpšanu, korupciju un citas nelikumīgas darbības, un tā kā tā Uzraudzības komiteja tika izveidota, lai stiprinātu un nodrošinātu OLAF neatkarību, pastāvīgi uzraugot OLAF izmeklēšanas funkcijas īstenošanu;

G.

tā kā dalībvalstis ir pirmkārt atbildīgas par aptuveni 80 % Savienības budžeta izpildi;

H.

tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par saskaņotās PVN bāzes aprēķināšanu, piemērojamo PVN likmju izmaiņām un Savienības pašu resursu iekasēšanu un tā kā šiem trim elementiem ir ietekme uz Savienības budžetu;

I.

tā kā pēc Parlamenta pieprasījuma Komisija nesen ir uzsākusi vairākas svarīgas iniciatīvas saistībā ar stratēģiskiem krāpšanas apkarošanas pasākumiem;

J.

tā kā lielie krāpšanas, kā arī izvairīšanās no nodokļu maksāšanas visos tās veidos un korupcijas apmēri Eiropas Savienībā mazina pilsoņu uzticēšanos Savienībai un paļaušanos uz to; tā kā ir nepieciešamas lielākas garantijas publisko izdevumu integritātei un pārredzamībai,

1.

uzsver, ka saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību gan Komisijas, gan dalībvalstu pienākums ir darīt visu iespējamo, lai apkarotu krāpšanu, korupciju un jebkādas citas nelikumīgas darbības, kas skar Savienības finansiālās intereses; norāda, ka cieša sadarbība un koordinācija starp Komisiju un dalībvalstīm ir būtiska, lai efektīvi aizsargātu Savienības finansiālās intereses, un ka tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi to stiprināt un veidot iespējami efektīvu; norāda, ka par Savienības finansiālo interešu aizsardzību ir vienlīdz jārūpējas gan resursu, gan izdevumu sadaļā;

2.

uzsver, ka krāpšana ir tīša nelikumīga rīcība, kas var būt krimināli sodāma, bet pārkāpums ir noteikumu neievērošana; pauž nožēlu par to, ka Komisijas ziņojumā krāpšana nav sīki apskatīta un ka uzmanība galvenokārt tiek pievērsta pārkāpumiem; norāda, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 325. pants attiecas uz krāpšanu, nevis pārkāpumiem, un prasa nošķirt krāpšanu no kļūdām vai pārkāpumiem;

3.

pieņem zināšanai Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu (turpmāk “Komisijas gada ziņojums”); norāda, ka pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma ziņojumā uzsvērti divi jauni elementi:

4.

prasa Komisijai, lai tā, uzsākot gada ziņojuma par finansiālo interešu aizsardzību iesniegšanas procedūru, iesniedz Parlamentam ziņojumu par to, kā tiek uzraudzīti un īstenoti ieteikumi, kurus Parlaments pieņēmis attiecībā uz iepriekšējā gada ziņojumu par finansiālo interešu aizsardzību, kā arī argumentētu paskaidrojumu par ieteikumiem, kas nav ņemti vērā vai ko tā nav varējusi īstenot; prasa OLAF to pašu darīt attiecībā uz tiem pasākumiem, kurus Parlaments minētajā ziņojumā prasījis veikt;

5.

atzinīgi vērtē galvenās iniciatīvas, ko Komisija veic pēc Parlamenta pieprasījuma ar mērķi izveidot jaunu ES mēroga tiesisko regulējumu attiecībā uz krāpšanas apkarošanas politiku, proti, priekšlikumu direktīvai par cīņu pret krāpšanu, kas skar Savienības finanšu intereses, izmantojot krimināltiesības, kura mērķis ir skaidrot un saskaņot dalībvalstu krimināltiesību noteikumus attiecībā uz pārkāpumiem, kas skar ES budžetu (COM(2012)0363), priekšlikumu Padomes regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi (COM(2013)0534) un priekšlikumu regulai par Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) (COM(2013)0535), kā arī grozījumiem Regulā (EK) Nr. 1073/1999 par izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF), un to personu procesuālo tiesību stiprināšanu, uz kurām attiecas OLAF izmeklēšana; atzīst, ka ir svarīgi šos dažādos tiesību aktus pienācīgi kalibrēt un rūpīgi izvērtēt; aicina Padomi veltīt tam vajadzīgo laiku un nebeigt sarunas steigā, lai veidotu stabilu Eiropas tiesisko regulējumu un stiprinātu pašreizējo institucionālo atbalstu Savienības finansiālo interešu aizsardzībai; uzsver, ka būtu jāizvairās no priekšlaicīgas pārejas uz ciešākas sadarbības procedūru; turklāt atzinīgi vērtē rīcības plānu, lai stiprinātu cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un PVN sistēmas reformu Eiropas Savienībā (abi pasākumi sākti 2011. gadā);

6.

konstatē, ka 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu faktiski nav mainījies krāpniecisku pārkāpumu skaits — par 1 231 pārkāpumu ziņots kā par krāpniecisku, lai gan šo pārkāpumu finansiālā ietekme ir nedaudz samazinājusies līdz kopējai summai EUR 392 miljoni; konstatē, ka visvairāk krāpšanas gadījumu ir kohēzijas politikas un lauksaimniecības (galvenokārt lauku attīstības un zivsaimniecības) jomā — šajās divās nozarēs situācija joprojām ir īpaši kritiska, un tiek lēsts, ka krāpšanas finansiālā ietekme tajos sasniedz attiecīgi EUR 279 miljonus un EUR 143 miljonus; tomēr norāda, ka būtībā gan paziņoto krāpniecisku pārkāpumu skaits, gan ar tiem saistītās summas ir atkarīgi no krāpšanas jēdziena plašākas definīcijas un nevajadzētu uzskatīt, ka šie skaitļi ļauj ticami spriest par krāpšanas līmeni; prasa 2013. gada ziņojumā par Eiropas Savienības finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu skaidri nošķirt krāpšanas gadījumus, kļūdas un pārkāpumus;

7.

norāda, ka 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu Komisijai paziņoto pārkāpumu skaits, kas nav saistīti ar krāpšanu, palielinājies par aptuveni 6 %, un to finansiālā ietekme sasniedza EUR 2 900 000 000 (vairāk nekā divkārt pārsniedzot 2011. gada apjomu un visvairāk skarot kohēzijas politiku un tiešos izdevumus); pauž bažas par to, ka, lai gan šis pieaugums galvenokārt atspoguļo ar lielām summām saistītu pārkāpumu ietekmi, tas saistīts arī ar sistēmiskiem pārkāpumiem, par ko tiek ziņots pēc programmu pabeigšanas;

8.

norāda, ka 2012. gadā Komisijas veiktie korektīvie pasākumi attiecībā uz dalībvalstīm ir ievērojami palielinājušies — īpaši kohēzijas politikas jomā — un tas saistīts arī ar 2000.–2006. gada plānošanas perioda beigām;

9.

konstatē, ka Komisijas ieteikumi, ko tā sniedza dalībvalstīm 2011. gadā — jo īpaši par paziņotajiem krāpšanas gadījumiem un citiem pārkāpumiem, par nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu, kriminālizmeklēšanu rezultātu uzraudzību un krāpšanas statistikas uzlabošanu — kopumā bija atbilstīgi, un pauž nožēlu, ka dažas problēmas netika pilnībā ņemtas vērā; prasa dalībvalstīm īstenot Komisijas 2011. un 2012. gada ieteikumus, nodrošināt, ka pilnībā tiek īstenoti ieteikumi, ko Komisija tām sniegusi savā 2012. gada ziņojumā, un sniegt argumentētu paskaidrojumu gadījumos, kad tās nespēj veikt turpmākus pasākumus saskaņā ar šiem ieteikumiem;

10.

ierosina izskatīt iespēju izveidot tādu Eiropas muitas ierēdņu korpusu, kas būtu specializējušies krāpšanas apkarošanā un kas strādātu kopā ar valsts muitas iestādēm;

11.

atzīst, ka saistībā ar krāpšanas gadījumiem un citiem pārkāpumiem tradicionālo pašu resursu jomā atgūstamā summa 2012. gadā sasniedza EUR 444 miljonus, no kuriem dalībvalstis jau bija atguvušas EUR 208 miljonus; norāda, ka 2012. gadā tika atgūti vēl EUR 83 miljoni, kas bija saistīti ar laikposmā no 1989. gada līdz 2011. gadam atklātiem gadījumiem;

12.

pauž nožēlu, ka pašu resursi vairs nav galvenais ES budžeta ieņēmumu avots — tie veido 20 % no budžeta ieņēmumiem, līdz ar to pareiza PVN un muitas nodokļu iekasēšana tiešā veidā ietekmē ne tikai dalībvalstu tautsaimniecības un Savienības budžetu, bet arī Eiropas nodokļu maksātājus; atgādina, ka atbilstoši Komisijas aplēsēm izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un krāpšana nodokļu jomā katru gadu ES izmaksā aptuveni EUR 1 triljonu, t. i., aptuveni EUR 2 000 katram ES pilsonim;

13.

atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānu, lai stiprinātu cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm cīņa pret krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas arī turpmāk jānosaka par absolūtu prioritāti, tādēļ jāizstrādā ciešākas un daudzpusējas sadarbības un koordinācijas stratēģija dalībvalstu starpā un starp dalībvalstīm un Komisiju, kas ļautu labāk izmantot pašreizējos instrumentus, konsolidēt spēkā esošos tiesību aktus, pieņemt neizskatītos priekšlikumus un sadarboties administratīvajā jomā; norāda, ka ir būtiski arī uzlabot nodokļu, policijas un tiesībsargājošo iestāžu sadarbību vienas valsts teritorijā; aicina īpašu uzmanību pievērst profilakses un agrīnas atklāšanas mehānismu izstrādei, rezultātu novērtēšanai, ieņēmumu iekasēšanas sistēmu uzlabošanai un efektīvākai muitas tranzīta uzraudzībai, jo tā joprojām ir viena no jomām ar augstākajiem sistēmiskās korupcijas rādītājiem Eiropā; aicina Komisiju un dalībvalstis aktīvāk rīkoties starptautiskajā līmenī, lai noteiktu sadarbības standartus, kas balstīti galvenokārt uz pārredzamības, labas pārvaldības un informācijas apmaiņas principiem;

14.

aicina Komisiju periodiski veikt salīdzinošu analīzi par atšķirībām tradicionālo pašu resursu iekasēšanas sistēmu efektivitātē dažādās valstīs, tostarp noteikt un izplatīt visās dalībvalstīs paraugpraksi attiecībā uz līdzekļu efektīvu atgūšanu un vajadzības gadījumā ieteikt atbilstošus pasākumus;

15.

pauž bažas par to, ka, lai gan 2012. gadā paziņoto tādu pārkāpumu skaits, kuri nav saistīti ar krāpšanu un kuri ietekmē ieņēmumus no tradicionālajiem pašu resursiem, ir saglabājies nemainīgs, kopumā tas joprojām ir par 20 % lielāks nekā vidēji laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam;

16.

prasa veikt padziļinātu analīzi par atšķirībām starp teorētiskajiem un faktiskajiem PVN ieņēmumiem un šo analīzi iekļaut Komisijas ziņojumā, lai gūtu labāku pārskatu par Savienības finansēm radīto zaudējumu; atkārtoti norāda, ka cīņai pret nodokļu apiešanu un ēnu ekonomiku arī turpmāk jābūt Komisijas un dalībvalstu nemainīgam mērķim;

17.

pauž gandarījumu, ka 98 % kopējo konstatēto tradicionālo pašu resursu ieņēmumu tiek iekasēti atbilstoši noteikumiem, tomēr aicina Komisiju turpināt centienus attiecībā uz atlikušajiem 2 %, kurus skar krāpšana un pārkāpumi;

18.

norāda, ka tiesībaizsardzības iestādes ir konstatējušas, ka palielinās akcīzes preču aprites un kontroles sistēmas (EMCS) ļaunprātīga izmantošana, ko veic noziedzīgi grupējumi; uzskata, ka trūkst pārbaužu dabā attiecībā uz precēm, kas tiek transportētas saskaņā ar EMCS; uzsver, ka papildu ieguldījumi pārbaudēs varētu paaugstināt iekasēto nodokļu apjomu un palīdzēt biežāk novērst izvairīšanos nodokļu maksāšanas; turklāt norāda, ka saskaņā ar Padomes Direktīvas 2008/118/EK 21. panta 3. punktu un 24. panta 3. punktu nosūtītājas dalībvalsts un galamērķa dalībvalsts kompetentās iestādes elektroniski pārbauda elektroniskā administratīvā dokumenta projekta un saņemšanas apliecinājuma datus; pauž stingru pārliecību, ka būtu jānosaka kritēriji, saskaņā ar kuriem dalībvalsts kompetentajai iestādei ir dabā jāinspicē nosūtīšanai sagatavotās un/vai saņemtās akcīzes preces;

19.

uzskata, ka biežākas inspekcijas varētu nodrošināt arī papildu ieguvumu, likvidējot uzņēmumus vai aizsega sabiedrības, ko noziedznieki ir izveidojuši vienīgi savas krāpniecības veicināšanai; norāda, ka atjauninātu informāciju par akcīzes preču nosūtīšanu un saņemšanu EMCS apstiprina paši uzņēmēji; prasa Komisiju uzņemties iniciatīvu noteikt stingrākus EMCS piekļuves tiesību saņemšanai, pirms tirdzniecības iekļaujot visaptverošu atbilstības vēsturi, lai uzņēmējiem varētu piešķirt “pilnvarota komersanta” (“uzticama uzņēmēja”) statusu un lai vienīgi šie uzņēmēji varētu tieši darboties EMCS; prasa Komisijai iesniegt rezultātus par pašreizējo izpēti par vajadzību grozīt Direktīvu 2008/118/EK;

20.

prasa dalībvalstīm veikt stingrākas un visaptverošākas pārbaudes par personām un uzņēmumiem, kas piesakās reģistram; saprot, ka preces var viegli deklarēt nepareizi, lai izvairītos no akcīzes nodokļu maksāšanas; šajā sakarībā prasa ciešāk sadarboties ar nodokļu iestādēm;

21.

uzskata, ka termiņi, kas paredzēti akcīzes preču apritei starp sertificētām noliktavām, ir neatbilstoši gari; saprot, ka šādu termiņu dēļ vienā un tajā pašā deklarācijā ir iespējamas vairākkārtējas darbības un novirzes, pirms piegādes datums ir ievadīts sistēmā; prasa, lai preču sūtītājs par izmaiņām nekavējoties informētu deklarētā galamērķa un jaunā galamērķa dalībvalsts kompetento iestādi; turklāt prasa, lai maksimāli pieļaujamais laiks ziņojuma iesniegšanai par akcīzes preču saņemšanu būtu viena darbdiena un lai katra pārvadājuma ceļā pavadīto laiku aprēķinātu un noteiktu saskaņā ar izmantotā transportlīdzekļa veidu un attālumu starp nosūtīšanas un galamērķa vietu;

22.

uzskata, ka nepieciešamās garantijas muitas noliktavu izveidei ir pārāk zemas salīdzinājumā ar akcīzes preču vērtību; uzskata, ka tam vajadzētu būt mainīgam lielumam atkarībā no preču veida un faktiskā tirdzniecības apjoma;

23.

pauž bažas, ka dalībvalstis ir ieviesušas savas EMCS sistēmas saskaņā ar Komisijas plaši definētām prasībām; šajā sakarībā prasa Komisijai uzņemties iniciatīvu veidot vienotāku sistēmu visā ES;

24.

pieņem zināšanai, ka saskaņā ar jauno 2013. gadā publicēto pētījumu par PVN iztrūkumu, ko Komisija finansēja kā daļu no saviem pasākumiem, kuru mērķis ir reformēt PVN sistēmu Eiropā un novērst nodokļu apiešanu, 2011. gadā neatbilstības vai neatgūšanas dēļ ir zaudēti PVN ieņēmumi EUR 193 000 000 000 apmērā (1,5 % no IKP); uzsver, ka PVN iztrūkums tomēr veidojas ne tikai krāpšanas dēļ, bet cita starpā arī bankrota un maksātnespējas, statistikas kļūdu, maksājumu kavējumu un nodokļu apiešanas rezultātā; šajā sakarībā norāda, ka ir acīmredzams, ka efektīvai cīņai par PVN iztrūkuma likvidēšanu nepieciešama daudzdisciplināra un saskaņota pieeja; uzsver, ka ir svarīgi ieviest jaunas stratēģijas un efektīvāk izmantot esošās ES struktūras, lai stingrāk vērstos pret krāpšanu PVN jomā;

25.

atzinīgi vērtē to, ka 2011. gada decembrī uzsāktā PVN reforma jau nodrošinājusi nozīmīgus instrumentus labākai aizsardzībai pret krāpšanu PVN jomā; šajā sakarībā pauž gandarījumu par to, ka 2013. gada jūlijā beidzot tika pieņemtas direktīvas par ātrās reaģēšanas mehānismu pret krāpšanu PVN jomā un par fakultatīvu un pagaidu apgrieztas maksāšanas sistēmas piemērošanu saistībā ar noteiktu preču un pakalpojumu piegādi ar paaugstinātu krāpšanas risku, un aicina dalībvalstis tās īstenot bez kavēšanās;

26.

turklāt uzskata, ka jāpievērš uzmanība nepieciešamībai vienkāršot PVN sistēmu, rūpējoties par uzņēmumu vajadzībām visā Eiropā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē jaunos pasākumus, kas atvieglo elektronisko rēķinu sagatavošanu, kā arī 2013. gadā spēkā stājušos īpašos noteikumus attiecībā uz mazajiem uzņēmumiem, un gaida standarta PVN deklarācijas veidlapas ieviešanu visā Eiropas Savienībā; pauž cerību, ka vienas pieturas aģentūras shēma, kas stāsies spēkā 2015. gadā un attieksies uz e-pakalpojumu un telesakaru pakalpojumu sniedzējiem, patiešām veicinās saskaņotību, vienkāršojot PVN maksāšanas kārtību šādiem uzņēmumiem;

27.

aicina dalībvalstis reformēt valstu nodokļu sistēmas un padarīt tās vienkāršākas, taisnīgākās un efektīvākas, lai veicinātu saskaņotību, novērstu, atturētu un sodītu par krāpšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un uzlabotu nodokļu iekasēšanas efektivitāti; turklāt aicina dalībvalstis ņemt vērā katrai valstij sniegtos specifiskos ieteikumus, ko Komisija sniedza 2013. gadā; atzinīgi vērtē Komisijas atkārtoto aicinājumu dalībvalstīm paplašināt valstu nodokļu bāzes un ierobežot nodokļu atbrīvojumus un atvieglojumus, lai dalībvalstis varētu ne tikai vienkāršot nodokļu sistēmas, bet arī izvairīties no PVN pamatlikmju paaugstināšanas;

28.

uzsver, ka tādu pārkāpumu skaits, par kuriem 2012. gadā ziņots kā par krāpnieciskiem, un to ietekme salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu faktiski nav mainījusies;

29.

norāda, ka no krāpnieciskas rīcības sākuma ir nepieciešami vidēji divi gadi un septiņi mēneši, lai to atklātu; turklāt norāda, ka paiet vēl septiņi līdz astoņi mēneši, līdz par pārkāpumu tiek ziņots Komisijai; pauž bažas, ka pamatnostādnes par laika periodiem, kad dalībvalstis ziņo par krāpnieciskiem pārkāpumiem un/vai citiem pārkāpumiem OLAF — ja šādas pamatnostādnes dalībvalstī vispār ir — atšķiras ne vien katrā dalībvalstī, bet arī politikas jomās; cer, ka Komisija izstrādās Eiropas mēroga pamatnostādnes par krāpniecisku pārkāpumu un/vai citu pārkāpumu ziņošanu OLAF; atgādina, ka Eiropas iestāžu darbinieku pienākums ir — nekavējoties un neapšaubot viņu atbildību par to — ziņot OLAF par krāpnieciskiem pārkāpumiem, par kuriem viņi uzzinājuši, pildot savus amata pienākumus;

30.

norāda, ka paziņoto krāpšanas gadījumu skaits 2012. gadā ieņēmumu jomā bija par 20 % mazāks nekā vidējais rādītājs laikposmā no 2008. gada līdz 2012. gadam; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas veiktā analīze norāda uz to, ka šajā laikposmā krāpšanas gadījumu skaitam bijusi tendence samazināties;

31.

konstatē, ka attiecībā uz izdevumu budžetu tādu pārkāpumu, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, skaita un vērtības pieaugums ir zems un tie jau ir identificēti pārkāpumu veidi, un ka no pārkāpumiem, par kuriem ziņots laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam, 5 % ir konstatēti kā krāpšana; norāda, ka — līdzīgi kā iepriekšējos gados — visvairāk krāpnieciskos pārkāpumus atklāja kohēzijas politikas jomā: 50 % no kopējā skaita un 63 % no vērtības; uzsver, ka no 1 194 pārkāpumiem, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, 9 attiecās uz korupcijas gadījumiem un visi gadījumi ir atklāti kohēzijas politikas jomā; pauž bažas, ka to skaitam ir tendence pieaugt; pauž bažas par vērojamo pāreju uz vienkāršāku krāpšanu, kas, iespējams, atspoguļo to labumguvēju krāpnieciskos centienus ekonomiskās krīzes iespaidā, kuri parastos apstākļos nebūtu izdarījuši noziedzīgu nodarījumu; uzskata, ka šīs tendences turpmākajos gados būtu jāuzrauga un jāpēta;

32.

prasa, lai korupciju, kas apdraud ES finansiālās intereses, uzskatītu par krāpniecisku pārkāpumu saistībā ar LESD 325. panta 5. punktu un iekļautu Komisijas ikgadējā ziņojumā par Savienības finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu;

33.

norāda, ka to pārkāpumu skaits, par kuriem 2012. gadā ziņots kā par krāpnieciskiem dabas resursu jomā (lauksaimniecība, lauku attīstība un zivsaimniecība), ir pieaudzis gandrīz par 50 % salīdzinājumā ar 2011. gadu, jo viena valsts ir ziņojusi par 56 gadījumiem, no kuriem visi bija saistīti ar vienu un to pašu darbības veidu, kā arī visi bija saistīti ar vienu un to pašu izmeklēšanu un tikai un vienīgi saistībā ar Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu; norāda, ka konstatētās krāpšanas koeficients lauksaimniecības jomā ir nedaudz lielāks par vidējo, proti, aptuveni 6 % no visiem gadījumiem, par kuriem paziņots laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam;

34.

atzīst, ka lauksaimniecības un lauku attīstības jomā dalībvalstis 2012. finanšu gadā no labumguvējiem atguva EUR 169,4 miljonus, lai gan tā paša finanšu gada beigās no labumguvējiem bija jāatgūst vēl EUR 1 216,8 miljoni; norāda, ka 43 % atgūšanas likmi ievērojami ietekmē sešu dalībvalstu zemās atgūšanas likmes (mazāk par 30 %) (13); aicina šīs dalībvalstis veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu ievērojami augstāku atgūšanas līmeni;

35.

atzīst, ka jau vairākus pēdējos finanšu gadus kohēzijas politika ir viskritiskākā joma, kurā visvairāk pārkāpumu ir saistīti ar reģionālās attīstības politiku, taču vismaz pēdējo trīs gadu laikā pārkāpumu skaits, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem, ir saglabājies nemainīgs; norāda, ka konstatētās krāpšanas gadījumu koeficients šajā jomā ir zemāks par vidējo, proti, aptuveni 4 % laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam; atzinīgi vērtē to, ka pēdējos gados Komisijas ar valstu iestādēm saistītie centieni vairot informētību par krāpšanu šajā jomā, šķiet, ir bijuši veiksmīgi, un to, ka 59 % gadījumu krāpnieciski pārkāpumi atklāti, pateicoties Savienības tiesību aktos paredzētajiem pasākumiem; aicina Komisiju stiprināt un konsolidēt tās 2008. gadā sākto kopīgo stratēģiju krāpšanas apkarošanai; atzinīgi vērtē arī to, ka par krāpšanas gadījumiem pēc to atklāšanas tiek ziņots drīzāk;

36.

tomēr pauž nožēlu, ka trūkst informācijas par atgūstamajām summām un atgūšanas likmēm saistībā ar kohēzijas politiku 2012. finanšu gadā; aicina Komisiju nākamajā gada ziņojumā sniegt detalizētu informāciju šajā sakarībā;

37.

atzinīgi vērtē to, ka pēdējo trīs gadu laikā ir stabili samazinājies to pārkāpumu skaits, par kuriem ziņots kā par krāpnieciskiem pirmspievienošanās palīdzības jomā, un konstatē, ka divpadsmit jaunās dalībvalstis ir pakāpeniski beigušas izmantot pirmspievienošanās palīdzības programmas, kuras ir gandrīz pabeigtas; tomēr konstatē saistītās summas ievērojamu pieaugumu, kas radies saistībā ar diviem gadījumiem, par ko ziņoja viena dalībvalsts; turklāt norāda, ka pašreizējā plānošanas periodā paziņoto krāpniecisko pārkāpumu skaits saistībā ar pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) ir nedaudz samazinājies, kas, visticamāk, izriet no īstenošanas aizkavēšanās;

38.

norāda, ka dalībvalstu pieejas krāpšanas apkarošanas jomā arvien vairāk atšķiras — lielākoties tās ir juridiskas un organizatoriskas atšķirības, kas pastāv ne tikai dalībvalstu starpā, bet arī starp pārvaldes iestādēm vienā un tajā pašā valstī, bet tas ir saistīts arī ar atšķirīgām pieejām krāpšanas atklāšanā; pauž lielas bažas par to, ka krāpniecisku pārkāpumu gadījumā dažu dalībvalstu rīcība aprobežojas tikai ar finansiālu korekciju piemērošanu, neveicot iespējamā noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanu; uzsver, ka šāda noziedzīgu nodarījumu neizmeklēšana varētu iedrošināt krāpniecisku rīcību, tādējādi kaitējot cīņai pret krāpšanu un krāpniekiem; aicina attiecīgās dalībvalstis ieguldīt vairāk līdzekļu krāpšanas apkarošanā, tostarp izmantojot kriminālprocesu; aicina Komisiju arī turpmāk rūpīgi sekot dalībvalstīs spēkā esošo uzraudzības un kontroles sistēmu darbībai un efektivitātei un uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija ieviestu visām dalībvalstīm vienotus ziņošanas principus; aicina dalībvalstis īstenot Komisijas ieteikumus, īpaši attiecībā uz pārkāpumu agrīnu atklāšanu, noteikumu vienkāršošanu un ātru ziņošanu;

39.

turklāt norāda, ka dalībvalstis vēl joprojām neiesniedz datus laicīgi vai sniedz neprecīzus datus; turklāt atgādina, ka dalībvalstis izmanto dažādas definīcijas līdzīgiem pārkāpumu veidiem un ne visas vāc līdzīgus un detalizētus statistikas datus atbilstoši kopējiem kritērijiem, tādējādi sarežģījot ticamas un salīdzināmas statistikas vākšanu ES līmenī un apgrūtinot krāpšanas gadījumu apjoma salīdzinājumu un objektīvu katras valsts izvērtējumu; atkārtoti pauž nožēlu, ka šā iemesla dēļ Parlaments, Komisija un OLAF nevar pienācīgi veikt savu uzdevumu izvērtēt patieso vispārējo pārkāpumu un krāpniecības apjomu atsevišķās dalībvalstīs un izstrādāt ieteikumus; pauž nožēlu par to, ka šāda situācija neļauj noteikt un disciplinēt tās dalībvalstis, kurās šādu pārkāpumu un krāpšanas gadījumu ir visvairāk, kā to atkārtoti ir pieprasījis Parlaments; norāda, ka Komisija dalībvalstis ir aicinājusi uzlabot savu krāpšanas gadījumu statistiku un ir apņēmusies jautājumam veltīt lielāku uzmanību; uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisija ieviestu vienotus ziņošanas principus visās dalībvalstīs, lai nodrošinātu, ka savāktie dati ir salīdzināmi, ticami un pietiekami; tādēļ aicina Komisiju informēt Parlamentu par sāktajiem pasākumiem, lai ieviestu dalībvalsts līmenī savākto statistisko datu lielāku viendabīgumu un savstarpējo salīdzināmību; mudina dalībvalstis laicīgi iesniegt pēc iespējas izsmeļošāku informāciju, attiecīgi atspoguļojot krāpšanas gadījumu patieso apmēru; prasa Revīzijas palātai izanalizēt iepriekšējo īpašo ziņojumu par OLAF darbību, lai noteiktu reorganizācijas ietekmi;

40.

uzsver, ka lielāka pārredzamība, kas ļauj veikt atbilstošu pārbaudi, ir noteicošā krāpšanas shēmu atklāšanā; atgādina, ka iepriekšējos gados Parlaments mudināja Komisiju rīkoties, lai nodrošinātu vienuviet pieejamu pilnīgu informāciju par pārredzamību attiecībā uz visiem ES līdzekļu labumguvējiem no visām dalībvalstīm, vienā Komisijas vietnē publicējot ziņas par visiem labumguvējiem, neatkarīgi no līdzekļu pārvaldītāja un pamatojoties uz tās informācijas standarta kategorijām, kas visām dalībvalstīm jāsniedz vismaz vienā no Savienības darba valodām; aicina dalībvalstis sadarboties ar Komisiju un sniegt tai pilnīgu un uzticamu informāciju par dalībvalstu pārvaldīto ES līdzekļu labumguvējiem; pauž nožēlu, ka šis pasākums nav īstenots, un aicina Komisiju to steidzami īstenot;

41.

norāda, ka 2012. gadā OLAF sniedza 54 ieteikumus uzsākt tiesvedību, kurus nosūtīja valstu iestādēm, iesakot atgūt aptuveni EUR 284 000 000; pauž nožēlu par informācijas trūkumu attiecībā uz tiesvedībā nodotajām lietām un faktiski atgūto summu apmēru, pamatojoties uz OLAF ieteikumiem, kā arī par notiesāšanas rādītāju trūkumu lietās, kas saistītas ar noziedzīgiem nodarījumiem pret Savienības budžetu; atkārtoti aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt efektīvu un laicīgu tādu ieteikumu īstenošanu, kas sniegti pēc tam, kad OLAF lietas ir izmeklējis;

42.

tomēr pauž nopietnas bažas, ka dažos gadījumos OLAF lietas izbeidza un pārsūtīja atpakaļ ģenerāldirektorātiem, lai tie attiecīgi rīkotos, lai gan tiem nav izmeklēšanas kompetences;

43.

pauž gandarījumu par OLAF darbību regulējošo noteikumu reformas pieņemšanu un atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “OLAF pārvaldības uzlabošana un procesuālo garantiju stiprināšana izmeklēšanās — Pakāpeniska pieeja līdztekus Eiropas Prokuratūras izveidei”; pieņem zināšanai pirmos pozitīvos rezultātus pēc OLAF izmeklēšanas procedūru reorganizācijas un pārstrukturēšanas, kam būtu jāļauj precizēt to personu procesuālās tiesības, uz kurām attiecas izmeklēšana, jāuzlabo sadarbība un dialogs ar OLAF partneriem, jāveicina izmeklēšanu efektivitāte un jāsamazina izmeklēšanas darbību vidējais ilgums, īpaši lietu atlases posmā; tomēr norāda, ka 2012. gada 1. februārī vienlaicīgi tika uzsākta 421 lieta un 2012. gadā lietas atkal tika izbeigtas, lielākoties nesniedzot ieteikumus; turklāt norāda, ka daudzas lietas, kas ir vecākas par 24 mēnešiem, 2012. gadā tika izbeigtas, par kurām to izbeigšanas brīdī, iespējams, nebija sniegti ieteikumi; norāda arī, ka šī īslaicīgā efekta dēļ izmeklēšana vidēji ilgst īsāku laiku;

44.

norāda, ka kopš 2012. gada OLAF katru gadu nosaka izmeklēšanas politikas prioritātes, lai uzlabotu savu izmeklēšanas atlases procedūru; konstatē, ka starp 2012., 2013. un 2014. gadā izvēlētajām izmeklēšanas politikas prioritātēm pastāv būtiskas izmaiņas, un tādēļ pauž bažas par risku, kas saistīts ar nepietiekamu saskaņotību vispārējā izmeklēšanas atlases procedūrā; uzskata, ka turpmākās izmeklēšanas politikas prioritātes vienmēr būtu rūpīgi jāizvērtē, pamatojoties uz konkrētām vajadzībām, izmērāmiem rādītājiem un no iepriekšējām izmeklēšanas politikas prioritātēm gūto pieredzi; prasa OLAF sniegt detalizētu informāciju par veidu, kā tas lemj par izmeklēšanas politikas prioritātēm;

45.

pieņem zināšanai OLAF 2012. gada ziņojumu un to, ka šajā periodā OLAF uzsāka 431 izmeklēšanu un 287 koordinācijas lietas, slēdza 465 lietas, nosūtīja valstu iestādēm 54 ieteikumus tiesvedības uzsākšanai un ieteica atgūt gandrīz EUR 284 miljonus (EUR 165,8 no ienākumiem un EUR 118,2 no izdevumiem), un:

46.

ņem vērā Uzraudzības komitejas atzinumu Nr. 1/2014 par OLAF izmeklēšanas politikas prioritātēm un atbalsta tā ieteikumus, jo īpaši attiecībā uz pamatnostādnēm par finanšu rādītāju kā samērīguma kritērija piemērošanu, kas par lietu atlasi atbildīgajai struktūrai sniegtu šajā ziņā skaidrākus norādījumus; turklāt cer, ka izmeklēšanas politikas prioritāšu noteikšanā turpmāk notiks regulārs dialogs starp OLAF ģenerāldirektoru un ģenerāldirektoriem, uz kuru politikas jomām attiecas izmeklēšanas politikas prioritātes un to finanšu rādītāji;

47.

ņem vērā Uzraudzības komitejas piezīmes attiecībā uz OLAF de minimis politiku; atgādina, ka de minimis politika nav vienīgais lietu atlases kritērijs un ka tās mērķis ir nodrošināt, ka OLAF savus centienus un resursus velta nopietnākām un sarežģītākām lietām un ka cilvēkresursi ir sadalīti tā, lai maksimāli palielinātu no ES budžeta nepamatoti iztērētu summu atgūšanu; aicina ģenerāldirektoru ņemt vērā Uzraudzības komitejas viedokļus, pārskatot OLAF de minimis politiku; cer, ka Parlaments tiks pienācīgi informēts par ģenerāldirektora lēmumu šajā ziņā;

48.

prasa uzlabot OLAF pārvaldību, regulāri pārskatot un konsolidējot tā galvenās izmeklēšanas procesus; šajā sakarībā uzsver, ka Parlaments īpašu uzmanību pievērš tam, lai tiktu uzraudzīts, vai tiek ievērotas izmeklēšanā skarto personu procesuālās garantijas un pamattiesības;

49.

atzinīgi vērtē visas Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir kopumā efektīvāk apkarot krāpšanu, novēršanas un atklāšanas pasākumus papildinot ar jaunu aspektu, kas saistīts ar sodiem; uzskata, ka krāpšanas apkarošanas klauzulu iekļaušana starptautiskajos nolīgumos, nolīgumos par administratīvo sadarbību un publisko iepirkumu jomā ir būtisks solis Savienības finansiālo interešu aizstāvībā un cīņā pret korupciju;

50.

atgādina, ka saskaņā ar Komisijas 2006. gada 14. decembra Regulas (EK) Nr. 1848/2006 5. pantu dalībvalstīm ir jāsniedz informācija par procesu uzsākšanu vai izbeigšanu attiecībā uz administratīvo sodu vai kriminālsodu uzlikšanu par paziņotajiem pārkāpumiem, kā arī par šo procesu galvenajiem rezultātiem; turklāt atgādina, ka šajā informācijā jānorāda arī piemēroto sodu raksturs un/vai tas, vai minētie sodi attiecas uz Kopienas un/vai valsts tiesību aktu piemērošanu, kā arī atsauce uz Kopienas un/vai valsts noteikumiem, kas paredz šos sodus; prasa detalizētu informāciju par vispusīgu to ziņojumu analīzi, kas saņemti saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 1848/2006 5. pantu; norāda, ka dalībvalstu iesniegtie statistikas dati par krāpšanas apkarošanas pārbaudēm, krimināllietām un to iznākumiem ir nepilnīgi, tādēļ ir grūti novērtēt krāpšanas gadījumu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas procedūras dalībvalstīs un turpmāko politikas pamatnostādņu efektivitāti;

51.

atzinīgi vērtē to, ka 2014. gada februārī Komisija publicēja pirmo ES pretkorupcijas ziņojumu, saskaņā ar kuru korupcija dažādos veidos skar visas dalībvalstis un ES ekonomikai izmaksā apmēram EUR 120 miljardus gadā, un atzinīgi vērtē arī visus ieteikumus par plašāku esošās paraugprakses apmaiņu un atbilstīgu jaunu ES līmenī veicamo pasākumu noteikšanu; šajā sakarībā uzsver, ka Eiropas pilsoņi pieprasa garantijas publisko izdevumu pilnīgai integritātei un pārredzamībai, jo īpaši ņemot vērā pašreizējās problēmas ekonomikas un finanšu krīzes sakarā; piekrīt Komisijai, ka iniciatīvu rezultāti ir ļoti nevienmērīgi un ka jādara vēl vairāk, lai korupciju novērstu un par to sodītu; tomēr pauž nožēlu, ka ziņojuma saturs piedāvā ierobežotu pārskatu par korupciju Eiropas Savienībā; prasa veikt papildu pasākumus, kas atbilstu risināmajiem jautājumiem sociālajā un ekonomikas jomā, lai korupciju nepieļautu un lai par korupciju sodītu, jo tā būtiski kaitē Eiropas ekonomikai un sociālajam modelim, samazina dalībvalstu nodokļu ieņēmumus un mazina pilsoņu uzticēšanos iestādēm;

52.

prasa Revīzijas palātai izpētīt problēmu un, pamatojoties uz savu redzējumu un pieredzi, vienā vai vairākos ziņojumos sniegt ieteikumus attiecībā uz galvenajām Komisijas ziņojumā par korupciju identificētajām problēmām, īpaši ņemot vērā konstatējumus par katru valsti;

53.

atzinīgi vērtē priekšlikumu regulai par Eiropas Prokuratūras izveidi; uzsver nepieciešamību izveidot saskaņotu papildu sistēmu Savienības finansiālo interešu aizsardzībai; mudina Komisiju ES mērogā skaidri noteikt veidojamās Eiropas Prokuratūras, Eurojust un OLAF lomu, nodalot to attiecīgos uzdevumus;

54.

atzinīgi vērtē to, ka pēc Parlamenta pieprasījuma tika publicēts Komisijas pētījums “Korupcijas konstatēšana un samazināšana saistībā ar publisko iepirkumu ES”, kurā ir izstrādāta metodika korupcijas izmaksu noteikšanai publiskajā iepirkumā saistībā ar ES līdzekļiem; norāda — tiek lēsts, ka 8 dalībvalstīs vispārējās tiešās korupcijas izmaksas publiskajā iepirkumā piecās nozarēs 2010. gadā sasniedza EUR 1,4 līdz 2,2 miljardus (14); uzsver, ka pētījumā cita starpā sniegti ieteikumi vēl vairāk uzlabot pārredzamību publiskajā iepirkumā, uzlabot revīzijas un izvērtējuma mehānismus, izveidot centrālu sistēmu publiskā iepirkuma datu vākšanai, atjaunināt datubāzi Tenders Electronic Daily, kā arī pastiprināt ziņotāju aizsardzību; aicina Komisiju sniegt informāciju par īstenoto politiku un pasākumiem, lai šos ieteikumus ievērotu;

55.

norāda, ka saskaņā ar oficiālajiem aprēķiniem dalībvalstis gadā zaudē vairāk nekā EUR 11 miljardus organizētās noziedzības tīklos cigarešu kontrabandas dēļ, un pieprasa, lai OLAF tiktu atjaunoti šajā jomā pielietoto resursu un specializēto zināšanu kādreizējie līmeņi; stingri atbalsta Komisiju un OLAF saistībā ar rīcības plāna cigarešu kontrabandas apkarošanai ieviešanu; šajā sakarībā prasa uzlabot OLAF un Eiropola sadarbību;

56.

uzskata, ka ir svarīgi izveidot sadarbības koordinatoru tīklu OLAF pakļautībā darbam ar tām valstīm, kurās ir vislielākais kontrabandas risks;

57.

pieprasa informāciju par jebkādu ar spēkā esošo nolīgumu iespējamu pārskatīšanu saistīto apspriežu gaitu un prasa veikt neatkarīgu pētījumu par nolīgumiem ar cigarešu ražotājiem, lai aprēķinātu, kādu ietekmi nelikumīga tirdzniecība ar tabakas izstrādājumiem rada uz pašu resursiem, un izvērtētu iespēju paplašināt ražotāju loku, ar ko noslēgti nolīgumi, lai uzlabotu produktu izsekojamību no ražošanas posma līdz to izplatīšanai;

58.

atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta regula, ar ko izveido programmu “Hercule III” nākamajam finanšu periodam no 2014. līdz 2020. gadam; norāda, ka ar budžetu, kas pārsniedz EUR 104 miljonus, programma cita starpā līdzfinansēs skenēšanas iekārtas, lai kravas automobiļos noteiktu kontrabandas preces, automātisko konteinera koda un numura zīmes atpazīšanas sistēmu, lai pastiprinātu cīņu pret kontrabandu un viltošanu; pauž nožēlu par konstatēto pārredzamības trūkumu programmas “Hercule II” īstenošanas laikā attiecībā uz labumguvēju veiktu tehniskā aprīkojuma iepirkumu un izlietojumu un atgādina, ka šīs situācijas dēļ Parlaments no 2013. un 2014. gada Savienības budžeta paturēja rezervē daļu no OLAF apropriācijām, līdz par šo jautājumu tiks saņemta attiecīga informācija; aicina OLAF turpināt sniegt šo informāciju, tostarp ziņas par finansētā aprīkojuma pašreizējo stāvokli un ietekmi, un programmu “Hercule III” īstenot pārredzamāk;

59.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Savienības Tiesai, Revīzijas palātai, OLAF Uzraudzības komitejai un OLAF.

30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/39

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irānu, jo īpaši 2011. gada 10. marta rezolūciju par ES nostāju attiecībā uz Irānu (1), 2011. gada 17. novembra rezolūciju par Irānā nesen notikušajiem cilvēktiesību pārkāpumiem (2), 2012. gada 2. februāra rezolūciju par Irānu un tās kodolprogrammu (3) un 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par mazākumtautību stāvokli Irānā (4),

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton un Irānas ārlietu ministra Javad Zarif kopīgo paziņojumu Ženēvā 2013. gada 24. novembrī un priekšsēdētāja vietnieces/augstās pārstāves 2014. gada 12. janvāra paziņojumu,

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 15. oktobra un 2013. gada 16. decembra secinājumus un grozījumus spēkā esošajos ierobežojošos pasākumos pret Irānu, par kuriem Padome pieņēma lēmumu 2014. gada 20. janvāra sanāksmē,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 21. marta secinājumus, ar kuriem paziņoja par tādu ierobežojošu pasākumu īstenošanu, kas vērsti pret personām, kuras atbildīgas par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem Irānā,

—

ņemot vērā priekšsēdētāja vietnieces/augstās pārstāves 2013. gada 19. septembra paziņojumu par Nasrin Sotoudeh un citu Irānā pārliecības dēļ ieslodzīto personu atbrīvošanu,

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta par cilvēktiesībām Irānas Islāma Republikā 2013. gada 4. oktobra ziņojumu un viņa nesen — 2014. gada 22. janvārī — sniegto paziņojumu, kurā viņš brīdināja par cilvēku pakāršanas gadījumu strauji pieaugošo skaitu Irānā, un ANO ģenerālsekretāra 2013. gada 10. septembra ziņojumu par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā (5),

—

ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā (6),

—

ņemot vērā deklarāciju par brīvām un godīgām vēlēšanām, kuru 1994. gada 26. martā vienprātīgi pieņēma Parlamentu savienība, kurā darbojas arī Irānas parlaments,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2013. gada 18. decembra rezolūciju par cilvēktiesību stāvokli Irānas Islāma Republikā (7), kurā paustas dziļas bažas par smagajiem nemitīgajiem un atkārtotajiem cilvēktiesību pārkāpumiem Irānas Islāma Republikā, tostarp, bet ne tikai par nāves soda patvaļīgu, biežu un pastāvīgu piemērošanu,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2013. gada 18. decembra rezolūciju par pasauli pret vardarbību un vardarbīgu ekstrēmismu (8),

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā Ženēvā 2013. gada 24. novembrī priekšsēdētāja vietniece/augstā pārstāve Catherine Ashton kopīgi ar E3/ES+3 valstu ārlietu ministriem vienojās par pagaidu nolīgumu ar Irānas Islāma Republiku (turpmāk “Irāna”) par kodolprogrammas jautājumu (izklāstīts kopīgajā rīcības plānā); tā kā E3/ES+3 valstis 2014. gada 10. janvārī vienojās par kopīgā rīcības plāna īstenošanas kārtību; tā kā ir būtiski ievērot kopīgā rīcības plāna sešu mēnešu īstenošanas periodu un tādēļ ir vajadzīga abu pušu vienlaicīga un savstarpēja darbība;

B.

tā kā prezidenta vēlēšanas nenotika saskaņā ar demokrātijas standartiem, ko par svarīgiem uzskata ES; tā kā prezidents Hassan Rouhani tomēr ir paudis gatavību atklātākām un konstruktīvākām Irānas un rietumu valstu attiecībām; tā kā ES un Irānai ir jāapspriež ne tikai vienošanās par kodolprogrammu, bet arī dažādi citi jautājumi, tostarp cilvēktiesības un drošība reģionā;

C.

tā kā kopīgajā rīcības plānā paredzētās saistības ir tikai pirmais solis virzībā uz pilnīgāku risinājumu attiecībā uz Irānas kodolprogrammas jautājumu un to mērķis ir samazināt steidzami novēršamus saspīlējumus, tādējādi iegūstot vairāk laika un iespēju visaptverošam diplomātiskam risinājumam; tā kā Irānas darbības kodolprogrammas jomā bija pretrunā iepriekšējām ANO Drošības padomes rezolūcijām;

D.

tā kā notikumi Irānas iekšpolitikā un pagaidu nolīgums par kodolprogrammas jautājumu ir pavēruši iespēju gan reformām Irānā, gan tās ārējo attiecību uzlabošanai ar ES;

E.

tā kā 2002. gadā sākās ES un Irānas sarunas par visaptverošu tirdzniecības un sadarbības nolīgumu un par politiska dialoga nolīgumu; tā kā šo procesu pārtrauca 2005. gadā sakarā ar atklātībā nonākušo informāciju par Irānas slepenībā veiktajām darbībām kodolprogrammas jomā un atteikumu pilnībā sadarboties ar Starptautisko Atomenerģijas aģentūru (SAEA);

F.

tā kā cilvēktiesību stāvoklim Irānā joprojām ir raksturīgi pastāvīgi un sistemātiski pamattiesību pārkāpumi;

G.

tā kā Irāna ir viena no valstīm ar vislielāko gados jaunu iedzīvotāju īpatsvaru un tajā dzīvo vairāk nekā septiņi miljoni bērnu, kas jaunāki par sešiem gadiem;

H.

tā kā Irāna joprojām atsakās sadarboties ar vairākām ANO struktūrām cilvēktiesību jautājumā, piemēram, atsakot vīzu ANO īpašajam referentam par cilvēktiesībām Irānas Islāma Republikā un liedzot viņam neatkarīgi īstenot savu mandātu;

1.

atzinīgi vērtē Ženēvas pagaidu nolīgumu starp E3/ES+3 un Irānu par Irānas kodolprogrammu; uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai visas puses turpinātu konstruktīvi īstenot sarunu procesu un lai tādējādi varētu noslēgt galīgo vispārējo nolīgumu, ievērojot saskaņoto grafiku;

2.

uzsver, ka nav iespējamas alternatīvas mierīgā sarunu veidā panāktam risinājumam, ar ko ņem vērā starptautiskās sabiedrības bažas par to, vai Irānas kodolprogramma ir paredzēta tikai miermīlīgiem mērķiem, un komplicētos ar reģionu un Irānas drošību saistītos aspektus;

3.

atzinīgi vērtē Padomes 2014. gada 20. janvāra sanāksmē pieņemtos lēmumus nolūkā īstenot kopīgo rīcības plānu, jo īpaši noteikumus par sankciju daļēju atcelšanu; uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi uzticami uzraudzīt to, kā Irāna īsteno savas no kopīgā rīcības plāna izrietošās saistības; uzskata, ka, tiklīdz tiks noslēgts vispārējs nolīgums, nodrošinot, ka Irānas kodolprogramma kalpo tikai miermīlīgiem mērķiem, visas ar kodolprogrammas jautājumiem saistītās sankcijas pret Irānu būtu pakāpeniski jāatceļ;

4.

uzsver, ka konstruktīvākas attiecības ar Irānu ir atkarīgas no progresa, kas sasniegts no kopīgā rīcības plāna izrietošo Irānas saistību pilnīgā īstenošanā; pauž cerību, ka progress kopīgā rīcības plāna īstenošanā un sarunās par Ženēvas nolīgumu sagatavos pamatu konstruktīvām ES un Irānas attiecībām, tostarp saistībā ar reģionāliem jautājumiem, piemēram, pilsoņu karu Sīrijā, cīņu pret visām terorisma formām un tā cēloņiem, kā arī tādās jomās kā ekonomiskā attīstība, tirdzniecības nolīgumi, tiesiskums un cilvēktiesību veicināšana;

5.

aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) veikt visus sagatavošanās darbus, lai līdz 2014. gada beigām varētu sākt Savienības delegācijas darbu Teherānā; pauž stingru pārliecību, ka tas būtu efektīvs līdzeklis Irānas politikas ietekmēšanai, ar kuru varētu arī sniegt atbalstu dialogā par tādiem jautājumiem kā cilvēktiesības un minoritāšu tiesības;

6.

aicina Padomi tad, kad panākts ievērojams progress sarunās par kodolprogrammas jautājumu, sākt diskusiju par konkrētiem pasākumiem, ar kuriem varētu uzlabot ES un Irānas divpusējās attiecības, tostarp par iespējamu līgumu sistēmu šādām attiecībām un nozaru sadarbības attīstību, piemēram, tādās jomās kā pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora attīstība Irānā, kā arī narkotiku apkarošana (nodrošinot aizdomās turētajām personām taisnīgu tiesu un nepiespriežot nāvessodu), sadarbība vides jomā, tehnoloģiju nodošana, infrastruktūras attīstība un plānošana, izglītība un kultūra, bērnu aizsardzība un veselība un kopīgas iniciatīvas cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai; pauž bažas par infekcijas slimību, piemēram, poliomielīta un masalu, iespējamo uzliesmojumu, jo īpaši bērnu vidū, un mudina ES atvieglot attiecīgo zāļu pieejamību, kuras sankciju dēļ ir bijis sarežģīti iegādāties;

7.

ar īpašām bažām norāda uz to, ka Irānā pasliktinās vides stāvoklis, jo īpaši attiecībā uz ūdens trūkumu, pārtuksnešošanos un gaisa piesārņojumu, un aicina ES atvieglot sadarbību starp Eiropas un Irānas pētniecības iestādēm, vides aizsardzības organizācijām un pilsētām;

8.

norāda, ka daudziem vidējiem Eiropas uzņēmumiem tirdzniecība ar Irānu ir svarīga, un uzsver, ka šādai tirdzniecībai būtu pozitīvi jāietekmē kopīgā rīcības plāna īstenošana;

9.

aicina Komisiju un EĀDD izmantot visus ES pieejamos līdzekļus, lai īstenotu saskaņotus centienus nolūkā nostiprināt Irānas pilsoniskās sabiedrības iespējas un attīstīt to, palielināt studentu, mākslinieku un citu apmeklētāju apmaiņu, kā arī apmaiņu kultūras un akadēmiskajā jomā un veicināt jauniešu iesaistīšanos un pilsonisko līdzdalību; aicina šajā nolūkā paplašināt apmaiņu un sadarbību starp EĀDD un attiecīgajām Komisijas struktūrvienībām, piemēram, Attīstības un sadarbības ģenerāldirektorātu EuropeAid;

10.

aicina ES īstenot neatkarīgāku politiku attiecībā uz Irānu, veicot saskaņošanu ar sabiedrotajiem un partneriem;

11.

uzskata, ka Irānai būtu jāizmanto tās ievērojamā ietekme Sīrijā, lai apturētu asiņaino pilsoņu karu, un aicina Irānas vadītājus rīkoties konstruktīvi, īstenojot starptautiskos centienus Sīrijas krīzes atrisināšanai; uzskata, ka Irānai būtu jāpiedalās visās attiecīgajās diskusijās, ja tā apliecina apņemšanos atrisināt krīzi Sīrijā un reģionā diplomātiskā ceļā;

12.

uzskata, ka aktīvāka ES sadarbība ar Irānu, balstoties uz uzticamu kopīgā rīcības plāna un — vēlāk — vispārējā nolīguma īstenošanu, varētu sniegt uzlabojumus, stabilizējot situāciju Tuvajos Austrumos; mudina ES jo īpaši veicināt dialogu starp Irānu un Persijas līča sadarbības padomes dalībvalstīm;

13.

uzskata, ka ES, ASV un Irānai būtu jāuzlabo sadarbība Afganistānā, jo īpaši saistībā ar narkotiku tirdzniecības problēmu un humānajiem jautājumiem, piemēram, bēgļu aizsardzību, un nolūkā nodrošināt cilvēktiesību jomā gūtā progresa aizsardzību, lai panāktu ilgstošu un miermīlīgu konflikta atrisinājumu; atgādina, ka Irānā atrodas aptuveni 3 miljoni bēgļu no Afganistānas, un aicina Irānu, ANO aģentūras un starptautisko sabiedrību nodrošināt viņu pamattiesību ievērošanu;

14.

atzinīgi vērtē vairāku pārliecības dēļ ieslodzīto atbrīvošanu Irānā, tostarp cilvēktiesību advokātes un Saharova balvas ieguvējas Nasrin Sotoudeh atbrīvošanu, un aicina Irānas iestādes atbrīvot visus ieslodzītos cilvēktiesību aizstāvjus, politiski ieslodzītos, arodbiedrību pārstāvjus, darba tiesību aktīvistus un pēc 2009. gada prezidenta vēlēšanām apcietinātās personas; ar interesi ņem vērā prezidenta Hassan Rouhani iniciatīvu izstrādāt pilsoņu tiesību hartu; tomēr joprojām pauž dziļas bažas par cilvēktiesību stāvokli Irānā, jo īpaši saistībā ar iespējami plaši izplatīto spīdzināšanu, netaisnīgu tiesvedību, tostarp pret advokātiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, un nesodāmību par cilvēktiesību pārkāpumiem; pauž bažas par nāvessodu, tostarp nepilngadīgām personām izpildīto nāvessodu, augsto skaitu 2013. un 2014. gadā; norāda, ka 2013. gadā vairumu nāvessodu izpildīti gada pēdējos piecos mēnešos; nosoda informācijas, biedrošanās, vārda, pulcēšanās, reliģijas, akadēmiskās, izglītības un pārvietošanās brīvības ierobežojumus, kā arī represijas un diskrimināciju reliģijas, pārliecības, tautības, dzimuma un seksuālās orientācijas dēļ, kas vērsta, piemēram, pret bahajiešu kopienu, kristiešiem, cilvēkiem, kas atteikušies no savas reliģiskās piederības vai to mainījuši;

15.

uzskata, ka pilsoņu tiesību hartai būtu pilnībā jāatbilst Irānas starptautiskajām saistībām, jo īpaši attiecībā uz nediskrimināciju un tiesībām uz dzīvību, nostiprinot spīdzināšanas aizliegumu, nodrošinot pilnīgu reliģijas un pārliecības brīvību un garantējot vārda brīvību, ko pašlaik ierobežo ļoti neskaidri formulētais noteikums par “nodarījumu, kas saistīts ar nacionālo drošību”;

16.

tādēļ prasa ES integrēt cilvēktiesību jautājumus visos ES un Irānas attiecību aspektos; uzskata, ka turpmākajā ES un Irānas divpusējo attiecību politikas sistēmā vajadzētu būt arī augsta līmeņa iekļaujošam dialogam par cilvēktiesību jautājumiem; aicina ES sākt ar Irānu dialogu par cilvēktiesību jautājumiem, pievēršoties arī tiesu varai un drošības spēkiem un skaidri definējot kritērijus, pēc kuriem var novērtēt panākto progresu; aicina ES pilnībā atbalstīt darbu, ko veic ANO īpašais referents par cilvēktiesībām Irānas Islāma Republikā, un aicina Irānu nekavējoties un bez nosacījumiem izsniegt viņam ieceļošanas vīzu; mudina ANO augsto komisāri Navi Pillay pieņemt Irānas iestāžu uzaicinājumu apmeklēt Irānu; aicina Irānu noteikt nāvessodam moratoriju;

17.

uzsver, ka jebkādās turpmākās Parlamenta delegāciju vizītēs Irānā vajadzētu apņemties tikties ar politiskās opozīcijas pārstāvjiem un pilsoniskās sabiedrības aktīvistiem un piekļūt politiski ieslodzītajiem;

18.

uzsver, ka ir svarīgi izveidot tādu vidi, kas veicina pilsoniskās sabiedrības organizāciju pienācīgu darbību, tostarp pārveidojot tiesisko regulējumu; aicina ES maksimāli vispārēji izmantot ES cilvēktiesību pamatnostādnes, tostarp ES nostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem, jauno elastīguma iespēju, ko nodrošina Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) 2014.–2020. gadam, un ES un dalībvalstu jaunizveidotā Eiropas Demokrātijas fonda potenciālu, lai atbalstītu Irānas cilvēktiesību aizstāvjus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

19.

atbalsta 772 Irānas žurnālistu steidzamo aicinājumu Irānas prezidentam īstenot viņa doto solījumu, proti, atļaut Irānas Žurnālistu asociācijas darbības atjaunošanu;

20.

mudina ES izpētīt iespēju partnerībā ar starptautiskām organizācijām paplašināt tehnisko palīdzību Irānai, lai palīdzētu īstenot kriminālprocesa kodeksa reformu, kuru pašlaik paredzējis veikt Irānas parlaments; jo īpaši pauž bažas par to, ka ieslodzītajiem pratināšanā nav pieejams advokāts, par iespējamajiem smagajiem pārkāpumiem, kas notiek pirms apsūdzību izvirzīšanas un pirmstiesas apcietinājumā, un par civiliedzīvotāju tiesāšanu revolucionārajās tiesās; uzsver, ka moderna kriminālprocesa kodeksa izstrādē un cilvēktiesību problēmu risināšanā ir svarīgi nodrošināt neatkarību no politiskas iejaukšanās un brīvu tiesas procesu;

21.

aicina Irānu sadarboties ar starptautiskajām cilvēktiesību aizsardzības struktūrām un tās NVO, ievērojot ANO ieteikumus un vispārējo regulāro pārskatu (UPR), kā arī sniedzot iespējas īstenot starptautisko cilvēktiesību aizsardzības organizāciju misijas;

22.

uzskata, ka sieviešu tiesībām noteikti arī turpmāk vajadzētu veltīt īpašu uzmanību visos ES un Irānas dialogos; uzskata, ka, neraugoties uz sasniegto, sieviešu stāvokli Irānā joprojām pasliktina nepieļaujama diskriminācija, jo īpaši attiecībā uz juridiskajiem jautājumiem, ģimenes tiesībām un sieviešu līdzdalību saimnieciskajā un politiskajā dzīvē;

23.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Irānas Islāma Republikas valdībai un parlamentam.

30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/43

—

ņemot vērā LESD 215. pantu,

—

ņemot vērā ieteikuma priekšlikumu Padomei par kopēju vīzas saņemšanas ierobežojumu noteikšanu Krievijas amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņitska lietā, ko ALDE grupas vārdā iesniedza Guy Verhofstadt un Kristiina Ojuland (B7-0473/2013),

—

ņemot vērā 2012. gada 2. februāra ieteikumu Padomei par konsekventu politiku attiecībā uz režīmiem, pret kuriem ES piemēro ierobežojošus pasākumus (1),

—

ņemot vērā 2012. gada 23. oktobra ieteikumu Padomei par kopēju vīzas saņemšanas ierobežojumu noteikšanu Krievijas amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņitska lietā (2),

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton2013. gada 20. marta paziņojumu par Magņitska lietu Krievijas Federācijā,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Catherine Ashton preses sekretāra 2013. gada 12. jūlija paziņojumu par Sergeja Magņitska lietu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2014. gada 28. janvāra rezolūciju un ieteikumu par nesodāmības atteikšanu Sergeja Magņitska slepkavām,

—

ņemot vērā Amerikas Savienoto Valstu lēmumus piemērot ceļošanas ierobežojumus vairākām amatpersonām, kuras iesaistītas Sergeja Magņitska lietā, un līdzīgus apsvērumus vairākās citās valstīs,

—

ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 121. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu (A7-0215/2014),

A.

tā kā Sergeja Magņitska apcietināšana un tai sekojošā nāve apcietinājumā ir rūpīgi dokumentēta un ir nopietns cilvēktiesību un pamatbrīvību neievērošanas gadījums Krievijā, kas rada šaubas par tiesas institūciju neatkarību un objektivitāti, kā arī ir atgādinājums par daudzajiem dokumentētajiem tiesiskuma pārkāpumiem Krievijā;

B.

tā kā divas neatkarīgas izmeklēšanas, kuras veica Publiskās pārraudzības komisija cilvēktiesību ievērošanai Maskavas aizturēšanas centros un Krievijas Pilsoniskās sabiedrības attīstības un cilvēktiesību prezidentālā padome, atklāja, ka Sergejs Magņitskis bija pakļauts necilvēcīgiem apstākļiem, tīšai nolaidībai un spīdzināšanai;

C.

tā kā Krievija kā vairāku starptautisku organizāciju, piemēram, Eiropas Padomes, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas un Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts ir uzņēmusies saistības aizsargāt un veicināt cilvēktiesības, pamatbrīvības un tiesiskumu un tā kā Eiropas Savienība vairākkārt piedāvājusi papildu palīdzību un zināšanas, lai Krievija spētu modernizēt un uzturēt savu konstitucionālo un tiesisko kārtību atbilstīgi Eiropas Padomes standartiem;

D.

tā kā pieaug nepieciešamība īstenot stingru, saskaņotu un visaptverošu, un visu dalībvalstu atbalstītu ES politiku attiecībā pret Krieviju un, sniedzot tai atbalstu un palīdzību, vienlaikus paust stingru un taisnīgu kritiku un vajadzības gadījumā noteikt arī sankcijas un ierobežojošus pasākumus;

E.

tā kā vīzu ierobežojumi un citi ierobežojoši pasākumi paši par sevi nav tradicionālas tiesiskas sankcijas, bet tie tomēr kalpo kā politisks signāls, kas pauž ES bažas plašākai mērķauditorijai, un tādējādi tie ir uzskatāmi par vajadzīgu un likumīgu ārpolitikas instrumentu;

F.

tā kā Augstā pārstāve nav iekļāvusi šo jautājumu Ārlietu padomes darba kārtībā un tā kā pēc Parlamenta 2012. gada 26. oktobra ieteikuma nav sekojuši nekādi oficiāli pasākumi,

1.

iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Padomei un Komisijai, dalībvalstu valdībām, kā arī Krievijas Valsts domei un valdībai.

30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/46

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 21. un 34. pantu,

—

ņemot vērā priekšlikumu ieteikumam Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 69. sesiju, ko ALDE grupas vārdā iesniedza Alexander Graf Lambsdorff (B7-0014/2014),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 68. sesiju,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 11. jūnija ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 68. sesiju (1),

—

ņemot vērā ES prioritātes Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 68. sesijai, kuras Padome pieņēma 2013. gada 24. jūnijā (2),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2011. gada 3. maija rezolūciju par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā (3) un Eiropas Parlamenta 2011. gada 11. maija rezolūciju “ES kā globāla spēka nozīme daudzpusējās organizācijās” (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par desmito gadadienu ANO Drošības padomes Rezolūcijai Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam (6),

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2013. gada 24. jūnija Rezolūciju Nr. 2106 par centienu pastiprināšanu cīņā pret nesodāmību par seksuālu vardarbību un iepriekšējās rezolūcijas par šo jautājumu (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 18. aprīļa ieteikumu Padomei par ANO principu “pienākums aizsargāt” (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekmi uz cilvēktiesībām trešās valstīs (9)

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūciju par ANO Cilvēktiesību padomes 22. sesiju (10),

—

ņemot vērā Reglamenta 121. panta 3. punktu un 97. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0250/2014),

A.

tā kā apņemšanās īstenot efektīvu daudzpusēju politiku, kuras centrā ir ANO, ir būtisks ES ārpolitikas elements, kas balstās pārliecībā, ka, lai sasniegtu kopējos mērķus un stātos pretī globālām krīzēm, draudiem un izaicinājumiem, ir vajadzīga efektīva daudzpusēja sistēma;

B.

tā kā ES kopā ar tās dalībvalstīm ir ANO sistēmas vienīgā lielākā finansiālā atbalstītāja (ikgadējais budžets, programmas un ANO līdzekļi, kā arī miera uzturēšanas budžets);

C.

tā kā spēcīgas un stabilas ES un ANO partnerattiecības ir svarīgas ANO darbā visās trijās galvenajās jomās — miers un drošība, cilvēktiesības un attīstība — un tās ir arī būtiskas ES kā starptautiskam dalībniekam;

D.

tā kā cilvēktiesības un demokrātija ir ES pamatvērtības un Eiropas ārējās darbības galvenie principi un mērķi; tā kā cilvēktiesību universāluma un nedalāmības ievērošana, veicināšana un nodrošināšana ir Eiropas vienotības un viengabalainības stūrakmeņi;

E.

tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas ziņojumu “Turn down the heat” (“Samaziniet siltumu!”) pašreizējā emisiju dinamika turpmāko 20 līdz 30 gadu laikā draud sasniegt sasilšanu par 2 oC un līdz 2100. gadam — par 4 oC; tā kā ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon ir uzaicinājis valstu vadītājus piedalīties ANO augstākā līmeņa sanāksmē par klimata jautājumiem, kas notiks 2014. gada septembrī, lai skaidri apņemtos veikt turpmākus pasākumus klimata pārmaiņu jomā;

F.

tā kā ES — pasaulē vadošā līdzekļu devēja — atbalsta gan pastiprinātus centienus, lai panāktu, ka Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) tiek sasniegti noteiktajā termiņā — 2015. gadā, gan vienotu pieeju nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai;

G.

tā kā prioritārā tēma Sieviešu statusa komisijas 58. sesijā būs problēmas un sasniegumi, īstenojot Tūkstošgades attīstības mērķus attiecībā uz sievietēm un meitenēm;

H.

tā kā korupcija publiskajā un privātajā sektorā rada un saasina nevienlīdzību un diskrimināciju pilsonisko, politisko, ekonomikas vai sociālo un kultūras tiesību jomā un tā kā ir pierādīts, ka korupcija un cilvēktiesību pārkāpumi ir saistīti ar varas ļaunprātīgu izmantošanu, pārskatatbildības trūkumu un dažādiem diskriminācijas veidiem;

I.

tā kā principa “pienākums aizsargāt” izveidei ir būtiska nozīme genocīda, kara noziegumu, etniskās tīrīšanas un noziegumu pret cilvēci paredzēšanā, novēršanā un reaģēšanā uz tiem; tā kā šis princips būtu jāpiemēro pēc iespējas vienoti un konsekventi;

J.

tā kā gan Kampalas grozījumu ratifikācija valstīs, gan Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijas aktivizācija saistībā ar agresijas noziegumu palīdzēs izskaust šo noziedznieku nesodāmību;

K.

tā kā situācijās, kad tiek piemērots princips “pienākums aizsargāt”, ir ārkārtīgi svarīgi turpināt nošķirt militāro dalībnieku un humānās palīdzības sniedzēju pilnvaras, lai nodrošinātu visu humānās palīdzības sniedzēju neitralitātes un objektivitātes uztveri un nepieļautu, ka tiek apdraudēta atbalsta un palīdzības sniegšanas efektivitāte;

1.

iesniedz Padomei šādus ieteikumus:

a)

aktīvi veicināt 2012. gada 24. septembrī notikušajā augsta līmeņa sanāksmē pieņemtās tiesiskuma deklarācijas īstenošanu valsts un starptautiskā līmenī un konkrētus papildu pasākumus un izpētīt, cik lielā mērā tiesiskuma jautājumu ir iespējams saistīt ar pašreizējo pārdomu procesu attiecībā uz TAM laikposmam pēc 2015. gada;

b)

pastiprināt starptautiskos centienus, lai panāktu, ka visas ANO konvencijās paredzētās cilvēktiesības tiek uzskatītas par vispārējām, nedalāmām, savstarpēji atkarīgām un savstarpēji saistītām un ka tās ir obligāti jāievēro; veicināt cilvēktiesību un pamatbrīvību iekļaušanu visos ANO darba aspektos;

c)

censties stiprināt vispārējā periodiskā pārskata (UPR) procesu, iekļaujot ieteikumus divpusējos un daudzpusējos dialogos ar ANO dalībvalstīm, jo īpaši cilvēktiesību dialogos; veicināt tādu gaisotni, kas ļauj NVO sniegt ieguldījumu dažādos UPR procesa posmos;

d)

veicināt pilsoniskās sabiedrības plašo ieguldījumu dažādajos ANO cilvēktiesību mehānismos, tostarp dažādajos vispārējā periodiskā pārskata procesa posmos; ņemot vērā pretspiedienu un pat atriebības, un vienlaikus rūpīgi uzraugot šādus potenciālus gadījumus attiecībā uz NVO un pilsonisko sabiedrību, atbalstīt cilvēktiesību iestāžu spēju veidošanu;

e)

atkārtoti paust pilnīgu atbalstu Starptautiskajai Krimināltiesai un saglabāt modrību attiecībā uz jebkādiem mēģinājumiem mazināt Romas Statūtu sistēmas leģitimitāti, vispārīgumu un integritāti; aktīvi iesaistīt tās valstis, kuras vēl nav šajā sistēmā, lai panāktu drīzu parakstīšanu un ratifikāciju; aktīvi iestāties par 2010. gada Kampalas grozījumu par agresijas noziegumu ratifikāciju, tostarp to veicot visām dalībvalstīm;

f)

aktīvi piedalīties kampaņās par ANO Pretkorupcijas konvencijas un ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību ratifikāciju visās ANO dalībvalstīs; uzlabot centienus pabeigt sarunas par visaptverošu konvenciju starptautiskā terorisma jautājumā; atbalstīt ANO īpašā referenta posteņa izveidi jautājumos par finanšu noziegumiem, korupciju un cilvēktiesībām;

g)

aicināt ANO Ģenerālās asamblejas locekļus padarīt par absolūtām prioritātēm starptautisko finanšu un attīstības iestāžu darba kārtībās šādus jautājumus — pilnīgu uzņēmumu ziņošanas pārredzamību, korupcijas apkarošanu, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu oāzes, nelikumīgas finanšu plūsmas un nelabvēlīgas nodokļu struktūras;

h)

uzsvērt, ka ar attīstību saistītie ieguvumi nebūs ilgtspējīgi bez labas pārvaldības, atbildīgām un demokrātiskām iestādēm un tiesiskuma; tādēļ nodrošināt, ka jaunajā programmā ir atspoguļota nepārprotama uzticība demokrātiskas pārvaldības principam;

i)

veicināt nežēlības un citu smagu pārkāpumu novēršanu, pārveidojot Cilvēktiesību padomi agrīnās brīdināšanas un profilakses mehānismā, nevis tikai reaģējošā iestādē, lai tādējādi novērstu cilvēktiesību pārkāpumu turpmāku pieaugumu;

j)

nākt klajā ar konkrētām tematiskām iniciatīvām, ar ko veicina pārskatatbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem un īsteno attiecīgus pasākumus, kas ir vērsti uz galveno cilvēktiesību problēmu risināšanu, tostarp centienus atcelt nāvessodu un aizsargāt tādu neaizsargātu personu tiesības kā bērni, sievietes, LGBTI vai pirmiedzīvotāji;

k)

nosodīt pastāvīgos cilvēktiesību pārkāpumus Irānas Islāma Republikā;

l)

vairākkārt atkārtot to, cik nozīmīga ir cīņa pret spīdzināšanu un citiem sliktas izturēšanās veidiem, un ka ES uzskata šo jautājumu par prioritāru, jo īpaši attiecībā uz bērniem; atjaunot īpašā referenta pilnvaras vēl uz trim gadiem, kā arī nodrošināt iepriekšējo rezolūciju par spīdzināšanu efektīvu pārraudzību; uzskatāmi parādīt kopīgu apņemšanos izskaust spīdzināšanu un atbalstīt upurus, īpaši turpinot vai attiecīgā gadījumā sākot veikt ieguldījumus ANO Brīvprātīgajā fondā spīdzināšanas upuriem, kā arī Īpašajā fondā, kas izveidots ar Konvencijas pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu fakultatīvo protokolu;

m)

turpināt cīņu pret nāvessoda izmantošanu un paust spēcīgu atbalstu moratorijam kā solim tuvāk soda atcelšanai; turpināt iestāties par nāvessoda atcelšanu visā pasaulē; cītīgi mudināt valstis, kurās joprojām piespriež nāvessodu, publicēt skaidrus un precīzus datus par to, cik bieži šāds spriedums tiek piespriests un izpildīts;

n)

paust bažas par diskriminējošu tiesību aktu un prakses neseno pieaugumu, kā arī par vardarbību pret personām to seksuālās orientācijas un dzimumidentitātes dēļ; mudināt cieši uzraudzīt situāciju Nigērijā un Ugandā, kur jauni tiesību akti nopietni apdraud seksuālo minoritāšu brīvību; atkārtoti paust atbalstu augstā cilvēktiesību komisāra nepārtrauktajam darbam saistībā ar šo diskriminējošo tiesību aktu un prakses izskaušanu, kā arī ANO darbam šajā jautājumā vispār; ierosināt aktīvi iesaistīties pasākumos, ar ko izskauž centienus iedragāt minētās tiesības;

o)

atbalstīt atbalstīt starptautiskos centienus veicināt to, ka bruņotus bezpilota lidaparātus valstis izmanto pārredzami un atbildīgi atbilstoši vispāratzītam starptautiskam tiesiskajam regulējumam, un turpināt atbalstīt mērķtiecīgu slepkavošanu izmeklēšanu; turpināt palīdzēt mērķtiecīgu slepkavošanu izmeklēšanā un ņemt vērā ieteikumus, ko snieguši ANO īpašie referenti jautājumos par ārpustiesas, tūlītēju vai patvaļīgu nāvessodu izpildi un jautājumos par terorisma apkarošanu;

p)

lai nodrošinātu ANO efektīvākus deeskalācijas rīkus, atbalstīt miera iedibināšanas un miera uzturēšanas misijas, vajadzības gadījumā sniedzot lielāku ES atbalstu (tehnisko, finansiālo palīdzību, nodrošinot aprīkojumu vai ES bruņotos spēkus);

q)

nodrošināt, ka miera uzturēšanas pilnvaras atspoguļo ilgtermiņa vajadzības valsts un iestāžu veidošanai un demokrātijas atbalstam, tādējādi pievēršot galveno uzmanību visaptverošai pieejai, lai varētu izskaust konflikta cēloni un mazināt nestabilitāti valstī;

r)

sadarboties attiecībā uz reģionālo organizāciju nozīmes un rīcībspējas palielināšanu miera uzturēšanai, konfliktu novēršanai, civilo un militāro krīžu pārvarēšanai un konfliktu risināšanai;

s)

pieprasīt visām bruņota konflikta pusēm, lai tās pilnībā ievērotu savas saistības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tostarp nodrošinātu no šķēršļiem brīvu piekļuvi humānajai palīdzībai;

t)

nodrošināt, ka attīstības pamatnostādnēs laikposmā pēc 2015. gada tiek veicināts noturīgs miers, likvidējot galvenos konflikta virzītājspēkus, nolūkā radīt apstākļus, kas ir vajadzīgi attīstībai un tiesību izmantošanai;

u)

galveno uzmanību pievērst terorisma apturēšanai neatkarīgi no tā, vai to finansē valsts vai cits avots;

v)

nodrošināt, ka 2014. gadā notiek ANO konference par tādas zonas izveidi Tuvajos Austrumos, kas ir brīva no masu iznīcināšanas ieročiem, jo 2012. gadā, kā tika lemts 2010. gada KNL pārskatīšanas konferencē, šāda ANO konference nenotika;

w)

atbalstīt ANO Drošības padomes rezolūcijas par vājināta urāna ieročiem un izstrādāt ES kopēju nostāju, kurā labāk atspoguļo Parlamenta atkārtotos aicinājumus sagatavot piesardzīgu vispārēju moratoriju, kā arī jaunu vispārēju vienprātību par potenciālo veselības risku civiliedzīvotājiem, sarežģīto pēckonflikta pārvaldības slogu un finanšu izmaksām, kas ir saistītas ar šādu ieroču izmantošanu;

x)

nodrošināt, ka ANO miera veidošanas pārskatīšanas procesā 2015. gadā tiks veicināta principa “pienākums aizsargāt” ievērošana un sieviešu nozīme miera veidošanā;

y)

strādāt pie tā, lai princips “pienākums aizsargāt” tiktu ieviests kā starptautiska norma, vienlaikus saglabājot trauslo līdzsvaru starp attiecīgo valstu un starptautiskās sabiedrības nozīmi, atzīstot, ka bruņota spēka izmantošana ir tikai galējais līdzeklis;

z)

šajā saistībā nodrošināt, ka par genocīda un masveida slaktiņu novēršanu un izbeigšanu galvenokārt atbild attiecīgā valsts, taču arī starptautiskajai sabiedrībai ir sava nozīme, kas aizstāj vēršanos pēc palīdzības pie augstākās varas;

aa)

uzsvērt galveno principu, ka novēršana paredz atbildības sadali un sadarbības veicināšanu starp iesaistītajām valstīm un starptautisko sabiedrību;

ab)

sadarbībā ar visiem starptautiskajiem partneriem nodrošināt, ka principa “pienākums aizsargāt” turpmākā iespējamā attīstība pilnībā atbildīs starptautiskajām humanitārajām tiesībām un būs saskaņā ar tām;

ac)

strādāt pie tā, lai civilpersonu aizsardzība tiktu iekļauta ANO aizbildnībā veikto miera uzturēšanas misiju mandātā;

ad)

atkārtoti paust apņemšanos īstenot ANO Drošības padomes rezolūcijas par sievietēm, mieru un drošību (11), kurās ir atzīta ne tikai kara nesamērīgā ietekme uz sievietēm, bet arī to būtiskā nozīme konfliktu pārvarēšanā un risināšanā un ilgtspējīga miera nodrošināšanā;

ae)

stingri atbalstīt un veicināt ANO Rezolūcijas Nr. 2106 par cīņu pret nesodāmību par konflikta izraisītu seksuālu vardarbību pilnīgu īstenošanu un turpmāk pastiprināt pārskatatbildību un profilakses pasākumus, profilakses pasākumus attiecībā uz seksuālajiem noziegumiem un ļaunprātīgu izmantošanun un atbalstu to upuriem;

af)

par prioritāti izvirzīt bērnu laulību izskaušanu;

ag)

panākt, ka sievietes tiek pārstāvētas visos miera procesa posmos un iesaistītas preventīvās diplomātijas, agrīnās brīdināšanas un drošības uzraudzības darbībās, kā arī pēckonflikta situāciju izmeklēšanas komisijās;

ah)

nodrošināt pievēršanos meiteņu izglītības jautājumam;

ai)

aktīvi iesaistīties Komisijas 58. sesijā par sieviešu stāvokli, lai negrautu ANO Pekinas rīcības platformas tiesību aktu kopumu, piemēram, par piekļuvi izglītībai un veselības aprūpei, kas ir cilvēka pamattiesības; stingri nosoda to, ka seksuāla vardarbība pret sievietēm tiek izmantota kā viena no karadarbības taktikām, tostarp stingri nosoda tādus noziegumus kā masveida izvarošana, seksuālā verdzība, piespiedu prostitūcija, dažāda veida vajāšana dzimuma dēļ, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošana, cilvēktirdzniecība, kā arī agrīnas un piespiedu laulības, goda slepkavības un jebkādi citi līdzvērtīgi smagi seksuālās vardarbības veidi; parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

aj)

aicināt dalībvalstis ratificēt ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3. fakultatīvo protokolu, ar ko bērniem ļaus iesniegt sūdzības komitejā;

ak)

atzīt, ka ir panākts nozīmīgs un būtisks progress Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā; pēc iespējas efektīvāk izmantot sagatavošanās posmu pirms 2015. gada septembrī paredzētās augstākā līmeņa sanāksmes par programmu laikposmam pēc 2015. gada, lai nodrošinātu vienotību un saskaņotību starp ES dalībvalstīm attiecībā uz prioritārajām jomām un mērķiem, kurus ES vēlas veicināt, tādējādi izvairoties no nekonsekvences un neskaidrības pārāk plaša uzdevumu saraksta dēļ; uzsvērt, ka īpaša uzmanība jāpievērš vismazāk attīstīto valstu vajadzībām un konflikta un pēckonflikta valstīm; nodrošināt jaunattīstības valstu līdzdalību šo mērķu sasniegšanā;

al)

uzsvērt, ka būtu jāpastiprina vispārēji centieni TAM sasniegšanai atlikušajā laika posmā pirms termiņa beigām 2015. gadā un tie būtu jākoncentrē uz jomām, kurās process visvairāk atpaliek no iecerētā;

am)

nodrošināt, ka nabadzības izskaušana joprojām ir prioritāte jaunajā vienotajā un integrētajā sistēmā, tāpat kā cīņa pret nevienlīdzību un ilgtspējīgas attīstības, nodrošinātības ar pārtiku un dzimumu līdztiesības veicināšana;

an)

strādāt pie tā, lai tiktu pieņemts vienots, visaptverošs un integrēts regulējums TAM laikposmā pēc 2015. gada ar skaidri izvirzītiem kritērijiem, kuros ir ietverti galvenie attīstības un ilgtspējīguma problēmjautājumi; nodrošināt, ka šis regulējums ir universāls un vispārējs, turklāt veicina valsts labklājību, cilvēktiesību ievērošanu un visu cilvēku labklājību;

ao)

īstenot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju un nodrošināt, ka cilvēktiesībām to vispārējā izpratnē būs centrālā loma regulējumā laikposmam pēc 2015. gada;

ap)

aicināt īstenot saskanīgu un visaptverošu starptautisku pieeju finansēšanai pēc 2015. gada, paredzami pievēršoties visām ilgtspējīgas attīstības dimensijām, un saskaņā ar Padomes 2013. gada decembra secinājumiem turpināt pārdomu procesu ANO sistēmā par alternatīviem finansējuma avotiem un citiem īstenošanas palīdzības līdzekļiem, jo īpaši privātiem ieguldījumiem un nefinanšu līdzekļiem;

aq)

nodrošināt, ka jaunajiem vērienīgajiem mērķiem tiks piemērots tikpat vērienīgs un inovatīvs attīstības finansējums;

ar)

ņemot vērā to, ka ar vidi un attīstību saistītie jautājumi globālā līmenī parasti tiek risināti atsevišķi, — meklēt jaunus risinājumus, lai pārvarētu šo nošķirtību un veidotu saikni starp šīm cieši saistītajām jomām, tostarp iestāžu līmenī;

as)

atgādināt par attīstīto valstu COP 16 Kankunā 2010. gadā pausto apņemšanos ik gadu līdz 2020. gadam nodrošināt “jaunu un papildu” finansējumu USD 100 miljardu apmērā, lai atbalstītu jaunattīstības valstis grūtībās, ko izraisījušas klimata pārmaiņas; norādīt, ka šim finansējumam būtu jānodrošina līdzsvarota līdzekļu piešķiršana pielāgošanās un mazināšanas pasākumiem;

at)

veikt visus vajadzīgos normatīvos un administratīvos pasākumus, lai pilnībā ieviestu ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas (12) ieteikumus, tādējādi garantējot, ka iedzīvotājiem ir vienādas tiesības bezsaistē un tiešsaistē, un jo īpaši pārskatīt procedūras, praksi un tiesību aktus un izveidot neatkarīgus un efektīvus uzraudzības mehānismus, uzsverot datu aizsardzības nozīmi;

au)

lai atkārtoti apliecinātu pasaules mērogā pausto ES apņemšanos attiecībā uz šo jautājumu, aktīvi veicināt konkrētus papildu pasākumus saistībā ar šo rezolūciju visās ANO dalībvalstīs;

av)

aktīvi veicināt Ieroču tirdzniecības līguma ātru parakstīšanu un ratifikāciju visās ANO dalībvalstīs, tostarp visās ES dalībvalstīs, lai starptautiskā sabiedrība varētu efektīvi novērst negatīvās sekas saistībā ar pārredzamības trūkumu un slikti regulētu tirdzniecību ar parastajiem ieročiem un munīciju, un bīstamām tehnoloģijām, kas ir par iemeslu bruņotiem konfliktiem visā pasaulē un ko izmanto, lai pārkāptu cilvēktiesības; iesaistīt pārējās attiecīgās valstis, reģionālās un starptautiskās organizācijas un pilsonisko sabiedrību, lai šajā saistībā sekmētu Ieroču tirdzniecības līguma piemērošanas jomas turpmāku paplašināšanu;

aw)

aktīvi atbalstīt visaptverošu reformu Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmā un jo īpaši tās Drošības padomē, lai stiprinātu tās leģitimitāti, reģionālo pārstāvību, pārskatatbildību un efektivitāti; virzīties uz ES ilgtermiņa mērķi, proti, vietu paplašinātā ANO Drošības padomē;

ax)

nodrošināt ES kā globāla dalībnieka saskaņotību un efektivitāti, lai varētu rīkoties ātri un visaptveroši un paust “vienotu nostāju”, uzlabot dalībvalstu nostāju koordinēšanu un EĀDD un dalībvalstu sadarbību; šajā saistībā mudināt EĀDD, jo īpaši ar ES delegāciju Ņujorkā un Ženēvā starpniecību, strādāt pie ES saskaņotības uzlabošanas;

ay)

atbalstīt valstu parlamentu un reģionālo asambleju nozīmi ANO sistēmā, kā arī atbalstīt globālu parlamentārismu;

az)

turpināt veiksmīgo sadarbību daudzpusējo attiecību un pasaules mēroga pārvaldības atbalstīšanā, un uzsvērt 2014. gada februārī 10. gadadienu atzīmējušo ES un ANO Attīstības programmas stratēģisko partnerattiecību nozīmi;

ba)

vairot izpratni par to, ka 2015. gads tiks pasludināts par Eiropas Attīstības gadu, kas radīs vienreizēju iespēju palielināt sabiedrības informētību Eiropā par globālām problēmām un par jauno saskaņojamo attīstības mērķu nozīmīgumu;

bb)

norādīt, ka joprojām pastāv globālas problēmas un ir paredzams, ka to skaits palielināsies un ka klimata pārmaiņas un vides degradācija apdraud panākto progresu TAM sasniegšanā; tādēļ ANO 2014. gada augstākā līmeņa sanāksmē, kas veltīta klimata jautājumiem, uzlabot rīcību cīņā pret klimata pārmaiņām, izveidojot stingru pamatu tam, lai 2015. gada konferencē par Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām sarunas būtu veiksmīgas un tiktu panākts noturīgs progress emisiju samazināšanā un pielāgošanās stratēģiju pilnveidošanā; rādīt piemēru un pirms augstākā līmeņa sanāksmes pieņemt vērienīgu un saistošu klimata politikas programmu ar izvirzītiem mērķiem, lai pozitīvi ietekmētu sarunu gaitu;

bc)

aktīvi piedalīties debatēs par terminu “klimata bēglis”, tostarp arī par tā iespējamo juridisko definīciju starptautiskajās tiesībās vai juridiski saistošā starptautiskā nolīgumā;

bd)

trešajā starptautiskajā konferencē, kas plānota 2014. gada septembrī, atkārtoti atgādināt par ES atbalstu mazo salu jaunattīstības valstīm;

be)

strādāt pie tā, lai rastu ilgtspējīgu politisko risinājumu situācijai Sīrijā, ar ko tiks apturēta vardarbība un sekmēta pāreja uz demokrātiju, kas atbilst Sīrijas iedzīvotāju likumīgajām cerībām; sniegt atbalstu, lai pilnībā īstenotu Ženēvas I konferencē pieņemtos secinājumus, un ņemot vērā Ženēvas II konferences kā unikāla foruma nozīmi, kas konflikta pusēm ļauj risināt tiešas sarunas par mieru un pāreju uz demokrātiju, turpinātu Ženēvas II procesu;

bf)

strādāt pie tā, lai Ženēvas II konferencē iesaistītu visus attiecīgos globālos un reģionālos procesa dalībniekus, apzinoties, ka Sīrijas krīzi būtiski ietekmē daudzi dažādi procesa dalībnieki;

bg)

sasaukt starptautisku konferenci par Sīrijas bēgļu krīzi, galveno uzmanību pievēršot humānās palīdzības pasākumiem, par prioritāti nosakot atbalstu uzņēmējvalstīm šajā reģionā un pastiprinot ES līdzdalību diplomātiskajos centienos izbeigt konfliktu;

bh)

intensīvi strādāt pie tā, lai panāktu ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 2139(2014) par humanitāro situāciju Sīrijā steidzamu īstenošanu, lai beidzot būtu iespējams droši, bez šķēršļiem un nekavējoties piekļūt visiem cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība, tostarp konfliktu joslās un pāri robežām; nodrošināt, ka Sīrijā esošo ķīmisko ieroču izvešana, pārvietošana un iznīcināšana notiek pilnībā pārredzami;

bi)

veicināt starptautisko sadarbību Sīrijas ķīmisko ieroču iznīcināšanas jautājumā un prasīt pilnībā īstenot Ķīmisko ieroču aizliegšanas organizācijas Izpildpadomes 2013. gada 27. septembra lēmumu;

bj)

atbalstīt visus centienus, kas vērsti uz to, lai nodrošinātu atbildību par cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem Sīrijā, un aktīvi veicināt to, ka Drošības padome jautājumā par situāciju Sīrijā vēršas Starptautiskajā Krimināltiesā;

bk)

mudināt visas iesaistītās puses ievērot 2014. gada 23. janvārī noslēgto nolīgumu (par karadarbības pārtraukšanu), tostarp noteikumus, ar ko paredz, ka konfliktā iesaistītās puses neuzbrūk civiliedzīvotājiem, un humānās palīdzības sniedzējiem garantēt drošu piekļuvi konflikta skartajām teritorijām Dienvidsudānā; uzsvērt, ka šis nolīgums ir tikai pirmais solis virzībā uz mieru un izlīgumu, vienlaikus ņemot vērā arī situāciju Dienvidsudānā, tostarp ar valsts pārvaldību saistīto politisko cīņu, kas izraisa aizvien plašākas etniskās sadursmes, kā arī vairāk nekā 650 000 iedzīvotāju pārvietošanu;

bl)

atbalstīt valsts veidošanas programmu Dienvidsudānai, kā arī patiesu izlīgumu un iekļaujošu miera procesu, kam jānodrošina ilgstoša stabilitāte; piedāvāt palīdzēt novērst korupciju, kas rada šķēršļus izredzēm iedibināt brīvu un taisnīgu demokrātiju, stabilitāti, ilgtspējīgu attīstību un ekonomikas izaugsmi;

bm)

nosodīt plaši izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus un ļaunprātības; atzinīgi novērtēt un atbalstīt ES īpašā pārstāvja Āfrikas ragā Alexander Rondos, ANO īpašās pārstāves Hilde Johnson un Āfrikas Savienības centienus, kā arī ANO misijas Dienvidsudānas Republikā pastiprinātās izmeklēšanas spējas cilvēktiesību jomā;

bn)

nosodīt Dienvidsudānā notikušos uzbrukumus palīdzības sniedzējiem un palīdzības precēm, iejaukšanos humānās palīdzības pasākumos un krājumu izlaupīšanu lielos apjomos, kas nopietni kavē centienus sasniegt civiliedzīvotājus, kuriem vajadzīga palīdzība;

bo)

aicināt neatkarīgu starptautisku izmeklēšanas komisiju izmeklēt visas apsūdzības par starptautisko cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas saņemtas kopš konflikta sākšanās; mudināt saukt attiecīgās personas pie atbildības;

bp)

nodrošināt labu sadarbību un papildināmību attiecībā uz Centrālāfrikas Republikas stabilizēšanai vajadzīgajiem starptautiskajiem pasākumiem, kā arī strādāt pie tā, lai pieņemtu visaptverošu pieeju šīs daudzpusīgās krīzes atrisināšanai; atbalstīt politiskās pārejas procesu un palīdzēt izveidot funkcionējošas demokrātiskas iestādes, kas spēj apkarot cilvēktiesību pārkāpumus, aizsargāt pilsoņus, partraukt vardarbību un mazināt valstī starpkonfesiju spriedzi; turpināt sniegt nepieciešamo finansiālo atbalstu, lai veidotu dzīvotspējīgu ekonomikas attīstību; iniciēt pasākumus, kuru mērķis ir ar piemērotu finansu palīdzību reaģēt uz nepieredzēto humanitāro krīzi, kāda šobrīd valda šajā valstī;

bq)

atbalstīt starptautiskās sabiedrības, jo īpaši Āfrikas Savienības, ANO un Francijas, kā arī Centrālāfrikas iestāžu īstenotos centienus stabilizēt situāciju valstī; strauji īstenot ES 2014. gada 20. janvāra lēmumu, ar ko izveido EUFOR CAR, un paātrināt bruņoto spēku izvietošanu teritorijā;

br)

atbalstīt notiekošo sarunu procesu un pašreizējos centienus rast risinājumu šim konfliktam, vienlaikus strādājot pie palestīniešu izlīguma procesa, lai no jauna apvienotu palestīniešus, kuri dzīvo Rietumkrastā, Austrumjeruzalemē un Gazas joslā;

bs)

panākt, ka ANO Ģenerālā asambleja sadarbībā ar ES un ASV nodrošina visus instrumentus, kas vajadzīgi, lai divu valstu risinājums — kura pamatā ir 1967. gada robežas, Jeruzaleme kā abu valstu galvaspilsēta, drošas un atzītas robežas Izraēlas valstij un mierā un drošībā līdzās pastāvoša neatkarīga, demokrātiska, blakusesoša un dzīvotspējīga Palestīnas valsts būtu ilgtspējīgs un efektīvs;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo ieteikumu Augstajai pārstāvei/priekšsēdētāja vietniecei, ES īpašajai pārstāvei cilvēktiesību jautājumos, Padomei un informācijas nolūkā Komisijai.

30.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 408/54

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 167. pantu,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālajā asamblejā 1948. gada 10. decembrī pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un visus saistītos starptautisko cilvēktiesību instrumentus, tostarp Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

—

ņemot vērā Lisabonas līgumam pievienoto 29. protokolu par valsts apraides sistēmu dalībvalstīs (1),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 11. pantu,

—

ņemot vērā ES pamatnostādnes par cilvēktiesībām,

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES Stratēģisko satvaru un ES Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 3. oktobra paziņojumu “Partnerība informācijas sniegšanā par Eiropu” (COM(2007)0568) un Komisijas 2007. gada 3. oktobra priekšlikumu iestāžu nolīgumam “Partnerība komunikācijā par Eiropu” (COM(2007)0569),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par sabiedrisko apraidi digitalizācijas laikmetā — duālās sistēmas nākotni (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 12. maija rezolūciju par kultūras nozīmi ES ārējās darbībās (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā (6),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par preses un plašsaziņas līdzekļu brīvību pasaulē (7),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 24. oktobra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (9),

—

ņemot vērā Eiropas Preses brīvības hartu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. novembra rezolūciju par paplašināšanos –– politikas pamatnostādnes, kritēriji un ES stratēģiskās intereses (10), 2013. gada 12. decembra rezolūciju par Albānijas 2013. gada progresa ziņojumu (11), 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Bosnijas un Hercegovinas 2013. gada progresa ziņojumu (12), 2014. gada 6. februāra rezolūciju par bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas 2013. gada progresa ziņojumu (13), 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par Islandes 2012. gada progresa ziņojumu un perspektīvām pēc notikušajām vēlēšanām (14), 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par Kosovas integrācijas procesu Eiropas Savienībā (15), 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Melnkalnes 2013. gada progresa ziņojumu (16), 2014. gada 16. janvāra rezolūciju par Serbijas 2013. gada progresa ziņojumu (17), 2014. gada 12. marta rezolūciju par 2013. gada progresa ziņojumu par Turciju (18), 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politiku, virzību uz spēcīgāku partnerību –– EP nostāja attiecībā uz 2012. gada progresa ziņojumiem (19), 2013. gada 23. maija rezolūciju par pārejas posmā esošo Arābu pavasara valstu aktīvu atguvi (20), 2013. gada 14. marta rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām (21), 2012. gada 13. decembra rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam attiecībā uz sarunām par jauno ES un Krievijas nolīgumu (22),

—

ņemot vērā Reglamenta 97. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ieteikumu (A7-0248/2014),

A.

tā kā neatkarīgas Eiropas raidorganizācijas piedāvā sabiedrībai gan Eiropā, gan visā pasaulē kopīgu redzējumu, atbalsta ES Līgumos iestrādātās vērtības tādas kā cilvēktiesības un pamattiesības, tostarp vārda brīvību, un veicina plurālismu, neatkarīgu viedokli, kultūru dažādību, redzējumu daudzveidību un sekmē pamatvērtības, proti, miermīlīgu konfliktu risināšanu, toleranci un cieņu gan ES teritorijā, gan tās ārējās attiecībās;

B.

tā kā jebkāds apdraudējums plašsaziņas līdzekļu neatkarībai gan saistībā ar valdības iejaukšanos, žurnālistu iebiedēšanu, pārredzamības trūkumu īpašumtiesību struktūrās, gan valdošajām komerciālajām interesēm jebkurā valstī pasliktina kopējo plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma situāciju;

C.

tā kā valdībām ir galvenais pienākums ir nodrošināt un aizsargāt vārda un plašsaziņas līdzekļu brīvību neatkarīgi no ES uzdevuma pārraudzīt ES Pamattiesību hartas 11. panta piemērošanu, dalībvalstīm īstenojot ES tiesību aktus; un tā kā ES tiesību aktos, jo īpaši LES pievienotajā 29. protokolā ir noteikts, ka valsts apraides sistēma dalībvalstīs ir tieši saistīta ar katras sabiedrības demokrātiskajām, sociālajām un kultūras vajadzībām, kā arī ar vajadzību saglabāt plašsaziņas līdzekļu plurālismu;

D.

tā kā radio un televīzijas apraide, ko arvien vairāk papildina tiešsaistes plašsaziņas līdzekļu pakalpojumi ir efektīvs un rentabls veids, kā sasniegt auditoriju Eiropā un trešās valstīs, un ir galvenais informācijas avots vairākumam iedzīvotāju ES un citur;

E.

tā kā jaunas digitālās un tiešsaistes plašsaziņas līdzekļu platformas ir veicinājušas lielāku daudzveidību un plurālismu un tās ir jo īpaši nozīmīgas valstīs, kurās piekļuve tradicionālākiem informācijas avotiem ir ierobežota;

F.

tā kā Eiropas raidorganizācijām starptautiskā līmenī var būt svarīga nozīme, izplatot demokrātijas, plašsaziņas līdzekļu brīvības un cilvēktiesību vērtības pasaulē, skaidrojot dažādas valstu izpratnes, informējot par ES politikas virzieniem, veidojot reālu Eiropas perspektīvu un sniedzot auditorijai uzticamu un ļoti kvalitatīvu informāciju, galvenokārt ar stingru un nepiekāpīgu apņemšanos ievērot žurnālistikas objektivitāti;

G.

tā kā radio un televīzijas izmantošana demokratizācijai un cilvēktiesību veicināšanai trešās valstīs nav tieši ietverta ES plašsaziņas līdzekļu politikas kompetences jomā;

H.

tā kā ES ārējās attiecībās ir jāparedz saskaņota Eiropas raidorganizāciju stratēģija, lai veicinātu ES pamatvērtības un tās pasaules mēroga darbības mērķus, kā arī veicinātu debates un veidotu izpratni par ārpolitikas jautājumiem;

I.

tā kā ES sākotnējais finansējums “Eiropas radiostacijai Baltkrievijā” un nepārtrauktais ar projektiem saistītais atbalsts neatkarīgām raidorganizācijām trešās valstīs ir labs piemērs vārda brīvības un citu pamattiesību un pamatbrīvību veicināšanai kopējā ārpolitikā un drošības politikā (KĀDP);

J.

tā kā Eiropas radiopakalpojumu izveide pasaulē būtu ļoti lietderīga kā visaptverošs līdzeklis ES ārējās attiecībās un vispārēju demokrātisku vērtību un cilvēktiesību veicināšanai; tā kā tiešsaistes tehnoloģiju izmantošana šādu iniciatīvu varētu atvieglot;

K.

tā kā ES atbalsta starptautisko ziņu kanālu Euronews, kas raida 13 valodās, ir saprotams 53 % pasaules iedzīvotāju un tiek uztverts 410 miljonos mājsaimniecību 155 valstīs, kam ir pasaules mēroga satelīta pārklājums, vadošā pozīcija attiecībā uz potenciālo auditoriju Eiropā un to ziņu kanālu vidū arābu valstīs un Subsahāras Āfrikā, kas nav arābu ziņu kanāli, un kurš visā pasaulē dažādās mobilajās ierīcēs ir pieejams bez maksas;

L.

tā kā kopš 2005. gada starp ES un Euronews ir noslēgts pakalpojumu līgumu, sniedzot ikgadēju pamatfinansējumu EUR 5 miljonu apmērā, lai sagatavotu un pārraidītu vairākas programmas par Eiropas jautājumiem; tā kā 2007. un 2009. gadā uz piecu gadu laikposmu tika parakstīti divi citi pakalpojumu līgumi, kuru vērtība bija EUR 5 miljoni gadā, par Euronews pārraidēm attiecīgi arābu un persiešu valodā, tā kā 2010. gada decembrī ES un Euronews parakstīja daudzgadu partnerības pamatlīgumu; tā kā Komisijas finanšu ieguldījumu Euronews 2013. gadā noteica ar Komisijas 2013. gada 8. maija lēmumu attiecībā uz grozītās 2013. darba programmas pieņemšanu saziņas jomā, kurš kalpoja kā finansēšanas lēmums (C(2013)2631); tā kā Euronews plānotos ienākumus 2014. gadā veido akcionāru licences nodevas (9 %), komercdarbības peļņa (49 %) un Komisijas un dažādu tās ģenerāldirektorātu finansējums (42 %),

M.

tā kā redaktoru neatkarība no jebkādas politiskas iejaukšanās, kā arī objektivitāte, dažādība un cieņa pret skatītājiem ir svarīgas pamatnostādnes Euronews gada paziņojumā par pienākumu pret skatītājiem (23);

N.

tā kā 2009. gadā Komisija veica Euronews pamatlīguma novērtējumu, kurā apstiprināja Euronews unikālo un rentablo Eiropas mēroga ziņu dienesta statusu, sasniedzot vairāk skatītāju Eiropā nekā konkurējošie starptautiskie ziņu kanāli (24),

1.

iesniedz Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam šādus ieteikumus: