9.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 378/1

9.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 378/2

—

ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2012. gada pārskatu,

—

ņemot vērā 15., 126., 175., 208., 209., 271., 308. un 309. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) un tā 5. protokolu par EIB Statūtiem,

—

ņemot vērā 2012. gada 26. oktobra rezolūciju par novatoriskiem finansēšanas instrumentiem saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu (1),

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu par riska dalīšanas instrumentu dalībvalstīm, kas saskaras ar nopietnām grūtībām vai kam draud šādas grūtības saistībā ar šo valstu finanšu stabilitāti, tās 2012. gada 19. aprīļa nostāju šajā jautājumā (2) un jo īpaši Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu,

—

ņemot vērā 2013. gada 7. februāra rezolūciju par Eiropas Investīciju bankas 2011. gada pārskatu (3),

—

ņemot vērā Eiropadomes priekšsēdētāja 2012. gada 26. jūnija ziņojumu “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību”,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 28. un 29. jūnija secinājumus, kuros jo īpaši paredzēts par EUR 10 miljardiem palielināt EIB kapitālu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 27. un 28. jūnija secinājumus, kuros tā aicina izstrādāt jaunu ieguldījumu plānu, lai atbalstītu MVU un veicinātu ekonomikas finansēšanu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 22. maija secinājumus, kuros izklāstīts mērķis mobilizēt visus ES politikas virzienus, lai atbalstītu konkurētspēju, darbvietas un izaugsmi,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumus par novatoriskiem finansēšanas instrumentiem, proti, “Nākamās paaudzes novatorisko finansēšanas instrumentu satvars” (COM(2011)0662) un “Stratēģijas “Eiropa 2020” projektu obligāciju iniciatīvas izmēģinājuma posms” (COM(2011)0660),

—

ņemot vērā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) kapitāla pieaugumu, jo īpaši saistībā ar jautājumu par attiecībām starp EIB un ERAB,

—

ņemot vērā lēmumu paplašināt ERAB darbību, ietverot Vidusjūras reģionu,

—

ņemot vērā saprašanās memorandu starp EIB un ERAB, kas parakstīts 2012. gada 29. novembrī,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1080/2011/ES (4) par EIB pilnvarām saistībā ar projektiem ārpus Savienības laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0137/2014),

A.

tā kā EIB tika izveidota ar Romas līgumu un tās uzdevums saskaņā ar LESD 309. pantu ir, izmantojot gan kapitāla tirgu, gan bankas pašu resursus, sniegt ieguldījumu līdzsvarota un stabila iekšējā tirgus attīstībā, lai palīdzētu īstenot Savienības prioritātes, izvēloties ekonomiski dzīvotspējīgus projektus, kuros ieguldīt ES līdzekļus;

B.

tā kā šajos īpaši sarežģītajos sociālajos un ekonomikas apstākļos, ko raksturo valstu budžetu ierobežojumi, ir jāmobilizē visi ES resursi un politikas virzieni, tostarp EIB resursi un politikas virzieni, lai atbalstītu ekonomikas atveseļošanos un apzinātu jaunus izaugsmes avotus;

C.

tā kā EIB darbojas arī kā citu ieguldījumu avotu finansēšanas mehānisms un papildina tos, aizvietojot vai novēršot tirgus neatbilstības;

D.

tā kā EIB palīdz ES saglabāt un nostiprināt tās konkurētspēju pasaules mērogā;

E.

tā kā EIB arī turpmāk būs ES politikas stūrakmens un tās izstrādes katalizators, nodrošinot publiskā sektora nepārtrauktu klātbūtni un piedāvājot ieguldīšanas spējas, kā arī vienlaikus garantējot stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu vislabāko iespējamo integrēšanu un īstenošanu;

F.

tā kā EIB kā stabilitātes pamatinstruments galvenokārt pievērsīsies cikliskuma mazināšanas uzdevumam, darbojoties kā uzticams partneris atbilstīgos projektos visā ES un ārpus tās;

G.

tā kā EIB atbalsta galvenos virzītājspēkus stratēģijas “Eiropa 2020” izaugsmes un darbvietu mērķu sasniegšanai, proti, izaugsmi veicinošu infrastruktūru, progresīvas inovācijas un konkurētspēju;

H.

tā kā ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka EIB saglabā savu trīs A (AAA) kredītreitingu, lai nezaudētu piekļuvi starptautiskajiem kapitāla tirgiem saskaņā ar labākajiem finansēšanas nosacījumiem, kuriem būs turpmāka pozitīva ietekme uz projektu aprites ciklu un ieinteresētajām personām;

I.

tā kā 2012. gada jūnijā Eiropadome sāka īstenot Izaugsmes un nodarbinātības paktu, kas ietver vairākus politikas virzienus, kuru mērķis ir sekmēt gudru, ilgtspējīgu, iekļaujošu un resursu ziņā efektīvu izaugsmi, kas rada darbvietas;

J.

tā kā novatorisku finansēšanas instrumentu izmantošanu uzskata par vienu no veidiem, kā paplašināt pašreizējo instrumentu, piemēram, dotāciju, darbības jomu un kā uzlabot ES budžeta vispārējo efektivitāti;

K.

tā kā ir ārkārtīgi svarīgi atjaunot normālas iespējas nodrošināt aizdevumus ekonomikai un atvieglot ieguldījumu finansēšanu;

L.

tā kā starptautiskie finansēšanas instrumenti nodrošina jaunas sadarbības iespējas starp visiem institucionālajiem dalībniekiem, kā arī piedāvā reālus apjomradītus ietaupījumus;

M.

tā kā EIB darbības ārpus ES tiek īstenotas, lai atbalstītu Savienības ārpolitiku, un saskaņā ar LESD 208. un 209. pantu tām būtu jāatbilst ES mērķiem un jāsekmē to īstenošana;

N.

tā kā EIB darbības papildina īpaši instrumenti, ko nodrošina Eiropas Investīciju fonds (EIF) un kas ir vērsti gan uz riska finansējuma MVU un jaunizveidotiem uzņēmumiem, gan mikrofinansējuma nodrošināšanu;

O.

tā kā kapitāla pieaugums ir nostiprinājis EIB bilanci, ļaujot noteikt vērienīgus mērķus aizdevumu darbībām;

P.

tā kā ir veikti īpaši pasākumi, lai īstenotu vairāk kopīgu intervenču (apvienojot EIF garantijas ar EIB aizdevumiem MVU),

1.

atzinīgi vērtē EIB 2012. gada pārskatu un apstiprinātā darbības plāna īstenošanu saistībā ar aptuveni 400 projektu finansēšanu vairāk nekā 60 valstīs par summu EUR 52 miljardu apmērā;

2.

atzinīgi vērtē EIB valdes apstiprinājumu kapitāla palielināšanai par EUR 10 miljardiem, kas ļauj nodrošināt vēl EUR 60 miljardus (tas ir aizdevumu piešķiršanas mērķu paplašinājums 49 % apmērā) ilgtermiņa aizdevumiem Eiropas Savienībā īstenojamiem projektiem laikposmā no 2013. līdz 2015. gadam;

3.

prasa EIB saglabāt paredzētos mērķus saistībā ar tās papildu darbību un iepriekš minētajā periodā nodrošināt EUR 180 miljardus papildu ieguldījumos visā ES;

4.

atgādina, ka īpašu interesi izraisa ES projekti vairākās prioritārajās tematiskajās jomās, kas ietvertas stratēģijā “Eiropa 2020”, proti, inovācijas un prasmes jomās, kas cita starpā ietver zema oglekļa emisiju līmeņa infrastruktūru, ieguldījumus MVU, kohēziju, kā arī resursu efektīvu izmantošanu un energoefektivitāti (tostarp pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni); norāda, ka šīs svarīgās jomas ir pienācīgi noteiktas EIB grupas darbības plānā 2013.–2015. gadam, un atzinīgi vērtē papildu EUR 60 miljardu piešķiršanu, palielinot aizdošanas spēju, lai finansētu šo jomu īstenošanu;

5.

tomēr nelokāmi uzskata, ka šo plašo prioritāšu īstenošanā lielāka uzmanība būtu jāpievērš ieguldījumiem ilgtermiņa izaugsmē un darbvietu radīšanā un ilgstošas un pamanāmas ietekmes nodrošināšanai reālajā ekonomikā, un tādēļ prasa veikt vispārēju novērtējumu, sniedzot reālus datus par ilgtermiņa nodarbinātību un tās ietekmi uz ekonomiku, ko visās jomās pēc finanšu krīzes ir nodrošinājuši EIB aizdevumi;

6.

atzinīgi vērtē izaugsmes un nodarbinātības mehānisma (GEF) darbības uzsākšanu, kas ļaus EIB padziļināti uzraudzīt tās finansēto projektu ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi;

7.

aicina EIB turpināt atbalstīt ES ilgtermiņa prioritātes attiecībā uz ekonomikas un sociālo kohēziju, izaugsmi un nodarbinātību, vides ilgtspēju, darbībām klimata jomā un resursu efektīvu izmantošanu, turpinot izstrādāt jaunus finanšu un nefinanšu instrumentus, kas paredzēti, lai novērstu gan tirgus īstermiņa efektivitātes trūkumu, gan ilgtermiņa strukturālas nepilnības ES ekonomikā;

8.

mudina EIB vienoties par saprašanās memorandiem un noslēgt tos ar reģionālās attīstības bankām, kas ir aktīvas attiecīgajos darbības reģionos, lai sekmētu sinerģiju, dalītu riskus un izmaksas, kā arī nodrošinātu pietiekamus aizdevumus reālās ekonomikas jomā;

9.

uzskata, ka Izaugsmes un nodarbinātības pakts ir svarīga, bet nepietiekama atbilde uz problēmām, ar ko saskaras ES un norāda, ka šā pakta sekmīgas īstenošanas svarīgākie elementi ir EIB kapitāla palielinājums un kopīgu Komisijas un EIB riska dalīšanas instrumentu plašāka izmantošana kopā ar sinerģiju starp EIB un EIF specifiskajām darbībām;

10.

prasa EIB par finansēšanas prioritāti noteikt projektus, kas būtiski veicina ekonomikas izaugsmi;

11.

atgādina, ka Eiropas Komisija kopā ar EIB iesniedza ziņojumu par iespējām un īpašām prioritātēm, kas jānosaka, īstenojot Izaugsmes un nodarbinātības paktu, jo īpaši attiecībā uz infrastruktūru, energoefektivitāti un resursu efektīvu izmantošanu, digitālo ekonomiku, pētniecību un inovāciju, un MVU; pamatojoties uz šo ziņojumu, pieprasa rīkot politiskās debates Eiropas Parlamentā, tajās piedaloties Padomes un Komisijas priekšsēdētājiem un Eiropas Investīciju bankas prezidentam;

12.

it sevišķi pauž bažas par to, ka 2012. gadā finansējums programmas valstīs (Grieķijā, Īrijā, Portugālē, Kiprā) joprojām bija zemā līmenī, veidojot aptuveni +/- 5 % no EIB kopējā ieguldījuma; norāda, ka EIB mērķis 2013. gadā ir veikt ieguldījumus programmas valstīs līdz EUR 5 miljardu apmērā no ES kopējā mērķa, kas ir EUR 62 miljardi;

13.

pauž bažas par to, ka EIB attiecībā uz saviem aizdevumiem ir saglabājusi tādu kā riska neuzņemšanās politiku, tādējādi ierobežojot iespējamo aizņēmēju loku, kuri varētu atbilst EIB aizdevumu piešķiršanas prasībām, un attiecīgi mazinot aizdevumu pievienoto vērtību;

14.

prasa EIB palielināt savu iekšējo riska uzņemšanās spēju, nodrošinot, ka tās riska pārvaldības sistēmas tiek pielāgotas pašreizējai videi;

15.

atzīst, ka EIB ir svarīgi saglabāt savu trīs A (AAA) kredītreitingu, lai nezaudētu finansiālo stabilitāti un spēju ieguldīt naudas līdzekļus reālajā ekonomikā; tomēr mudina EIB kopā ar EIF apsvērt iespēju uzņemties riskantākas darbības, lai nodrošinātu saprātīgu izmaksu un ieguvumu perspektīvu;

16.

konstatē, ka EIB īpašās, paaugstināta riska darbības mērķu apmērs 2013. gadā ir palielinājies līdz EUR 6 miljardiem un līdz EUR 2,3 miljardiem ir palielinājies finansējums riska dalīšanas un kredītkvalitātes uzlabojumu iniciatīvām, kā arī norāda uz nesen uzsākto Izaugsmes finansējuma iniciatīvu (GFI), kas atvieglo vidēja lieluma novatorisku uzņēmumu piekļuvi finansējumam;

17.

aicina EIB aktīvāk darboties saskaņā ar savām riska kapitāla pilnvarām (RCM) un EIF Izaugsmes starpmehānisma (MFG) pilnvarām, ko EIB nodrošina EIF;

18.

atzinīgi vērtē to, ka EIF ir palielinājis savas EIB finansēto riska kapitāla resursu pilnvaras par EUR 1 miljardu, kas ir īpaši vērsts uz augstāka riska mezonīna finansējumu EIB un EIF kopīgo pasākumu ietvaros, lai novērstu finansējuma ierobežojumus Eiropas vidēja lieluma uzņēmumu jauniem inovācijas un izaugsmes plāniem;

19.

aicina EIB visās dalībvalstīs aktīvāk piedāvāt savas tehniskās zināšanas visās svarīgākajās jomās saistībā ar pasākumiem, kuriem ir augsts izaugsmes potenciāls; atgādina, ka tehniskas un finanšu konsultācijas ir efektīvs veids, kā atbalstīt projekta īstenošanu un paātrināt līdzekļu izmaksu un faktisko ieguldījumu; tādēļ uzskata, ka EIB zināšanas būtu jāpaplašina un jādara pieejamas ES un EIB līdzfinansēto projektu agrīnajos posmos, kā arī liela mēroga projektu ex-ante novērtēšanā, tostarp, izmantojot tehniskā atbalsta instrumentu “Kopējā palīdzība projektu sagatavošanai Eiropas reģionos (JASPERS)”;

20.

mudina EIB — saistībā ar to, ka pašlaik daudzu dalībvalstu finansējuma apguves rādītāji ir ārkārtīgi zemi, — pastiprināt centienus atbalstīt dalībvalstu ES resursu, tostarp struktūrfondu, apguves spēju, turpinot izstrādāt papildu kopīgus riska dalīšanas instrumentus un pielāgojot tos, kurus jau finansē no ES budžeta;

21.

aicina dalībvalstis attiecīgos gadījumos sadarboties ar Komisiju saistībā ar savas struktūrfondu piešķīrumu daļas izmantošanu, lai dalītu EIB aizdevumu risku un nodrošinātu aizdevumu garantijas zināšanām un prasmēm, resursu efektivai izmantošanai un energoefektivitātei, stratēģiskajai infrastruktūrai un MVU piekļuvei finansējumam;

22.

atzinīgi vērtē to, ka neizmantotie struktūrfondi tagad var tikt izmantoti kā īpašs garantijas fonds EIB aizdevumiem, jo īpaši Grieķijai;

23.

norāda, ka 2012. gadā banka parakstīja strukturālo programmu aizdevumus (SPL) EUR 2,2 miljardu vērtībā, kas ļāva sniegt atbalstu vairākām mazām un vidējām shēmām saskaņā ar kohēzijas politikas prioritātēm dažādās nozarēs;

24.

aicina EIB, ņemot vērā atšķirīgos ekonomiskos un finansiālos apstākļus visā ES, ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt uz rezultātiem orientētus ieguldījumu plānus, kas ir atbilstīgi pielāgoti valsts, reģionālajām un vietējām izaugsmes prioritātēm, pienācīgi ņemot vērā Komisijas Gada izaugsmes pētījumā un Eiropas ekonomikas pārvaldības pusgadā noteiktās horizontālās prioritātes;

25.

mudina banku izpētīt iespējas paplašināt tās iesaisti, aktīvi līdzdarbojoties partnerības nolīgumos starp Komisiju un dalībvalstīm;

26.

konstatē, ka krīzes laikā un pēc tās ir tendence samazināties publisko un privāto partnerību (PPP) skaitam, un tajā pašā laikā atgādina šo partnerību sevišķi svarīgo nozīmi ieguldījumu veikšanā, jo īpaši transporta tīklos, kā arī pētniecībā un inovācijā; norāda, ka, lai gan Eiropas Savienības PPP tirgus kopējā vērtība ir pieaugusi, tajā ir reģistrēts ievērojami mazāk darījumu;

27.

uzskata, ka valsts garantijas (VG) ir vērtīgs instruments, ar ko risināt tirgus nepilnības, kuras var kavēt PPP programmu un projektu īstenošanu; pamatojoties uz EIB zināšanām šajā jomā, aicina palielināt tās līdzdalību aizdevumu garantijās, ko publiskajām un privātajām partnerībām sniedz ar VG starpniecību;

28.

turklāt uzskata, ka EIB konsultēšanas spējas, kuru pamatā ir Eiropas Publiskā un privātā sektora konsultāciju centrā (EPEC) gūtā pieredze, varētu izmantot, lai valdības un attiecīgā gadījumā arī reģionālā līmenī sniegtu mērķtiecīgu tehnisko un specializēto palīdzību, kuras nolūks būtu veicināt pienācīgus novērtējumus attiecībā uz ieguvumiem, ko var nodrošināt VG iesaistīšana PPP programmā;

29.

atgādina, ka EIB un Komisija ar dalībvalstu atbalstu 2012. gadā izmēģinājuma režīmā sāka īstenot projektu obligāciju iniciatīvu, kuras mērķis ir palielināt finansējumu svarīgiem infrastruktūras projektiem, piesaistot institucionālos ieguldītājus;

30.

atzinīgi vērtē projektu obligāciju izmēģinājuma posma pirmā pusgada ziņojumu, kurā apstiprināti deviņi projekti sešās valstīs; aicina turpināt un palielināt šādu obligāciju izmantošanu, kā arī veikt to efektivitātes regulārus pārskatus, lai veicinātu veiksmīgus ieguldījumus parādu instrumentos, kas novirza privāto kapitālu nepieciešamos transporta, enerģētikas un IKT infrastruktūras projektos, jo īpaši projektos ar pārrobežu aspektu; tomēr uzskata, ka EIB būtu labāk jāizvērtē tas, kādos projektos tā vēlas ieguldīt līdzekļus, tostarp izvērtēt šo projektu drošumu un riska profilus; atgādina, ka no ES budžeta ir piešķirti EUR 230 miljoni, lai atbalstītu darbības saistībā ar EIB kredītkvalitātes uzlabošanu ieguldījumiem infrastruktūrā transporta, enerģētikas un komunikāciju nozarēs;

31.

prasa pienācīgi un laikus informēt Parlamentu par izraudzītajiem projektiem;

32.

ar bažām konstatē, ka joprojām pastāv galvenās problēmas (piemēram, procentu pārvēršana saistībās, par iepirkumu atbildīgo iestāžu ierobežotā pieredze obligāciju risinājumu jomā, institucionālo ieguldītāju vilcināšanās iesaistīties, sponsoru bažas par izmaksām); aicina EIB pienācīgi novērtēt iespēju ieguldīt līdzfinansējumu agrīnos obligāciju darījumos, lai no jauna pārliecinātu ieguldītājus un sponsorus; aicina EIB nodrošināt, lai projektu obligāciju iniciatīva būtu saskaņā ar ES klimata ilgtermiņa mērķi, proti, galveno uzmanību vērst uz zema oglekļa emisiju līmeņa infrastruktūrām;

33.

pauž bažas par projekta Castor vājajiem rezultātiem; prasa bankai sniegt datus par tā uzticamības pārbaudes pilnvērtīgumu un informāciju par to, vai veiktie ģeoloģiskie pētījumi norāda uz seismiskā riska iespējamību vai ne, kāds bija procentuālais rādītājs un kā šis jautājums tika risināts;

34.

gaida — attiecībā uz projektu obligāciju iniciatīvas izmēģinājuma posmu — galīgo novērtējuma ziņojumu, kas paredzēts 2015. gadā;

35.

atzinīgi vērtē EIB jauno enerģētikas politiku, ar ko ievieš jaunus kritērijus aizdevumiem enerģētikas jomā, kuri atspoguļo enerģētikas un klimata politikas virzienus, kā arī pašreizējās ieguldījumu tendences; pieprasa, lai EIB ieguldījumi enerģētikas jomā tiktu darīti zināmi sabiedrībai un analizēti katru gadu un lai tiktu norādīts, kurus enerģijas avotus EIB atbalsta; tomēr vēlas uzsvērt, ka EIB ieguldījumu politikai būtu vēl vairāk jākoncentrējas uz ilgtspējīgiem projektiem; taču atgādina par nepieciešamību iesniegt visaptverošu pakāpeniskas samazināšanas plānu attiecībā uz aizdevumu izsniegšanu neatjaunojamu energoresursu jomā;

36.

atzinīgi vērtē to, ka EIB ir ieviesusi jaunu emisiju daudzuma standartu, ko piemēros visiem fosilā kurināmā ražošanas projektiem, lai izslēgtu ieguldījumus projektos, kuru plānotās oglekļa emisijas pārsniedz robežlīmeni; aicina EIB valdi kontrolēt emisiju daudzuma standartu un apsvērt turpmākas, vēl stingrākas saistības;

37.

ņemot vērā tiesību aktu kopumu klimata jomā 2030. gadam un EIB prioritātes saistībā ar oglekļa emisiju samazināšanu, mudina EIB pastiprināt savus centienus attiecībā uz ieguldījumiem zema oglekļa emisiju līmeņa jomā un izstrādāt politikas nostādnes, kas ļautu noteikt vērienīgākus mērķus klimata jomā; prasa EIB 2014. gadā veikt klimata jomas novērtējumu un izveidot pārskatu par visām savām darbībām, tādējādi izstrādājot atjaunotu klimata aizsardzības politiku, piemēram, izmantot projekta novērtējumus un integrētu pieeju, lai gudri apvienotu svarīgāko nozaru politikas virzienus; aicina EIB pievienot šo pārskatu savam nākamajam gada pārskatam;

38.

atgādina par EIB svarīgo nozīmi, finansējot publiskā un privātā sektora ieguldījumus enerģētikas infrastruktūrā un atbalstot tādus projektus, kas veicina ES klimata un enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu; atgādina par savu 2007. gada rezolūciju, kurā tiek aicināts pārtraukt publisko finansējumu fosilā kurināmā projektiem un pāriet uz energoefektivitāti un atjaunojamajiem energoresursiem; uzskata, ka EIB sadarbībā ar Komisiju saskaņā ar Savienības un starptautiskajiem mērķiem klimata pārmaiņu jomā un labākajiem starptautiskajiem standartiem līdz 2015. gada beigām būtu jāatjaunina klimata pārmaiņu stratēģija attiecībā uz savām finansēšanas darbībām;

39.

prasa palielināt EIB resursus un specializētās zināšanas, lai nodrošinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām;

40.

prasa EIB īstenot labākos starptautiskos standartus attiecībā uz hidroenerģiju, proti, Pasaules Aizsprostu komisijas pamatprincipus un Hidroenerģijas ilgtspējības novērtēšanas protokolu (HSAP), kas ietver norādījumus par ieguldījumu veikšanu tikai tad, ja valsts ir ieviesusi tiesisko regulējumu, kas nosaka energoresursu plānošanas mehānismus (tostarp “slēgtās” zonas), par to, ka ir pienācīgi jānovērtē, jānovērš, jāmazina un jāuzrauga negatīvā ietekme uz ekosistēmām un vietējām kopienām, kā arī par to, ka projekti nedrīkst atrasties aizsargājamās teritorijās vai to tuvumā vai tuvu upēm ar labu ekoloģisko stāvokli;

41.

aicina EIB savos projektos rūpīgi ņemt vērā redzējumu un mērķus, kas minēti ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā “Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls” laikposmam līdz 2020. gadam;

42.

atgādina, ka MVU ir ES ekonomikas pamatelements un Eiropas izaugsmes un nodarbinātības galvenais virzītājspēks, jo tie nodrošina vairāk nekā 80 % no nodarbinātības privātajā sektorā;

43.

atzinīgi vērtē īpašo uzmanību, kas (saistībā ar aizdevumu piešķiršanas intensificēšanu ES) tiek pievērsta palīdzībai, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam, un attiecīgi atzinīgi vērtē EIB grupas mērķi 2013. gadā parakstīt aizdevumus MVU Eiropas Savienībā vairāk nekā EUR 19 miljardu apmērā;

44.

šajā sakarībā aicina Padomi nekavējoties vienoties par kopējām Komisijas un EIB iniciatīvām un apvienot ES budžeta resursus, kas paredzēti MVU, kā arī rīkoties apņēmīgāk, īstenojot sadarbību ar EIB, lai samazinātu finansējuma ierobežojumus MVU; atgādina, ka fragmentācija finanšu tirgos papildus lielām finansējuma izmaksām, jo īpaši attiecībā uz MVU, rada finansējuma trūkumu un ka tā ir galvenā problēma vairākās dalībvalstīs; aicina pārveidot EIB darbības, vēršot tās uz defragmentāciju, lai veicinātu MVU finansēšanu, uzņēmējdarbību, eksportu un inovāciju, t. i., galvenās ekonomikas atveseļošanas jomas;

45.

atzinīgi vērtē to, ka ir uzlabojusies banku aizdevumu piešķiršana MVU, kas panākts, saskaņā ar EIB grupas jauno ABS iniciatīvu atjaunojot MVU vērtspapīrošanas tirgu; aicina EIB nodrošināt tirgus analīzi, lai šo EIB piedāvājumu labāk pielāgotu ieinteresēto personu vajadzībām; atzinīgi vērtē EIF kredītu apmēra palielināšanu, izmantojot kapitāla pieaugumu un pilnvaras, un aicina EIB un Komisiju pabeigt šo procesu līdz nākamā gada sākumam;

46.

atbalsta EIB grupas iniciatīvas par novatorisku finansējumu MVU un uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu, sākot īstenot pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” un Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmas (COSME) finanšu instrumentus un riska dalīšanas instrumentus (RDI), lai mudinātu bankas ar aizdevumiem un garantijām nodrošināt finanšu resursus un lai nodrošinātu ilgtermiņa riska kapitālu;

47.

atbalsta Komisijas un EIB kopīgo MVU iniciatīvu jaunajā daudzgadu finanšu shēmā (DFS), kombinējot ES līdzekļus, kas pieejami programmā COSME un pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”, līdzekļus līdz pat EUR 8,5 miljardu apmērā veltot Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESIF), lai nodrošinātu papildu aizdevumus MVU;

48.

aicina dalībvalstis aktīvi līdzdarboties, kopīgajos instrumentos ieguldot līdzekļus no saviem ESIF piešķīrumiem, lai atbalstītu lielākus aizdevumus MVU savā teritorijā, tādējādi palielinot vispārējo sviras efektu;

49.

mudina EIB paplašināt tirdzniecības finansēšanas iniciatīvu; uzskata, ka šis MVU paredzētais garantiju mehānisms ir ļoti svarīgs un būtu jāpaplašina ES mērogā, kad vien to uzskata par patiesi vajadzīgu; aicina EIB izstrādāt savu uzņēmējdarbības veicināšanas programmu; aicina EIB kā pirmo soli veikt pasākumus, kas paredzēti nepieciešamo garantiju nodrošināšanai, lai uzņēmumi varētu izmantot visu savu eksporta potenciālu;

50.

izsaka atbalstu tam, ka EIB vairāk pievēršas reģionālajai un vietējai dimensijai, un aicina dalībvalstis pilnībā izmantot finansēšanas vadības kopīgās pārvaldības instrumentus, piemēram, programmu “Eiropas apvienotie resursi mazajiem, vidējiem un mikrouzņēmumiem” (JEREMIE), un reģionālās fondu savstarpējās shēmas, kuras vietējiem MVU nodrošina kapitāla un aizņēmuma finansējumu;

51.

atzinīgi vērtē ex-post novērtējumu par EIB starpniecības aizdevumiem MVU Eiropas Savienībā laikposmā no 2005. līdz 2011. gadam; atzīst, ka šajā jomā laikposmā no 2005. līdz 2012. gadam EIB parakstīja aizdevumus EUR 64 miljardu apmērā aptuveni 370 finanšu iestādēm 27 ES valstīs; norāda, ka līdz 2012. gada beigām EUR 53 miljardi no šīs naudas bija piešķirti tām finanšu iestādēm, kas savukārt 300 000 apakšaizdevumu veidā bija aizdevušas MVU gandrīz EUR 48 miljardus;

52.

norāda — novērtējums liecina, ka EIB starpniecības aizdevumi MVU (ar L4SME produkta starpniecību) atbilst ES mērķiem; tomēr aicina labāk novērtēt papildināmību starp EIB produktu un valsts politikas kombinācijām, lai uzlabotu turpmāko darbību atbilstību; prasa EIB nākt klajā ar priekšlikumiem par L4SME produkta ietekmes uzlabošanu, lai to varētu mobilizēt un izmantot konkrētu nepilnību novēršanai, nevis plaša MVU spektra finansēšanai, un tādējādi optimizēt EIB ieguldījumu izaugsmē un nodarbinātībā;

53.

ar bažām konstatē, ka pārskata periodā EIB aizdevumiem bija neliela ietekme uz izaugsmi un nodarbinātību, kas būtiski atšķiras dažādās valstīs (tikai trešdaļa MVU sava apgrozījuma izaugsmi attiecināja uz EIB finansējumu); pauž bažas, ka ir pieejamas tikai ierobežotas liecības par to, ka EIB aizdevumi palīdzēja saglabāt nodarbinātību; norāda uz konstatējumu, ka relatīvā ietekme uz izaugsmi un nodarbinātību ir augstāka jaunajās dalībvalstīs; tomēr atzīst, ka pārskata periodā, kas ietvēra finanšu un ekonomikas krīzi, tika sasniegts samērā neliels darbvietu skaita pieaugums, neskatoties uz nodarbinātības līmeņa samazināšanos;

54.

pauž bažas par to, ka vairākumā gadījumu EIB finansējums, šķiet, ticis izmantots, lai atbalstītu MVU “čempionus”, nevis novērstu nepilnības; tomēr norāda, ka vairāk nekā 80 % no MVU, kas saņēma finansējumu, bija uzņēmumi ar mazāk nekā 50 darbiniekiem, kas pierāda, ka EIB sasniedz mazāku segmentu no kopējā MVU apjoma;

55.

prasa EIB pilnībā izmantot atbilstības kritērijus, lai efektīvāk ietekmētu finansiālā atbalsta saņēmēju izraudzīšanos;

56.

aicina EIB noteikt un izraudzīties projektus ar augstāku pievienoto vērtību un augstāku risku, it sevišķi, apzinot jaunizveidotos uzņēmumus, mikrouzņēmumus, kooperatīvus, uzņēmumu kopas, MVU un uzņēmumus ar vidēji lielu kapitālu, kuri īsteno pētījumu, izstrādes un inovāciju projektus prioritārajā tehnoloģiju jomā;

57.

uzsver nepieciešamību paaugstināt potenciālo ieguldītāju un atbalsta saņēmēju informētības un izpratnes līmeni par to, ka pastāv novatoriski finansēšanas instrumenti; mudina ieviest saziņas politiku, lai veicinātu dažādu pasākumu atpazīstamību, kurus ES ar EIB starpniecību īsteno ar jaunajiem finansēšanas instrumentiem; turklāt uzsver to, ka ir jānodrošina plaša un sistemātiska piekļuve informācijai par projektiem, kā arī lielāka tādu projektu saņēmēju un vietējās pilsoniskās sabiedrības līdzdalība, ko varētu uzlabot ar EIB finansētiem ieguldījumiem;

58.

aicina EIB izveidot rīcības plānu, lai vienkāršotu MVU piekļuvi informācijai un finansējumam, jo īpaši attiecībā uz birokrātiskiem šķēršļiem saistībā ar piekļuvi finansējumam;

59.

atgādina, ka starpniecības aizdevumi veido vairāk nekā 20 % no EIB kopējiem gada aizdevumiem;

60.

ar bažām atkārtoti norāda, ka daudzi jautājumi šajā jomā joprojām nav atrisināti, it sevišķi pārredzamības trūkums (īpaši saistībā ar informāciju par galīgajiem atbalsta saņēmējiem), grūtības novērtēt aizdevumu ekonomisko un sociālo ietekmi (kuras savukārt izraisa neatbilstīgu pieeju mērķplānošanai) un — uzticot pienākumus ārpakalpojumu sniedzējiem, — paļaušanās uz finanšu starpniekiem, ka tie veiks uzticamības pārbaudes; mudina EIB sniegt informāciju par savu pieeju, lai paātrinātu pasākumus, ar kuriem risināt šīs problēmas, un prasa EIB kopīgi ar Komisiju izveidot stingru kritēriju sarakstu, kas piemērojami finanšu starpnieku atlasei, un darīt to publiski pieejamu;

61.

mudina EIB sagatavot atjauninātu un vispusīgu novērtējumu par to, kā finanšu krīze ir skārusi EIB finansējuma galīgos saņēmējus, un sniegt rūpīgu novērtējumu par finanšu krīzes ietekmi un sekām uz bankas izmantoto finanšu starpnieku pašreizējo stāvokli gan ES, gan ārpus tās;

62.

prasa EIB nodrošināt, ka tiek sasniegts tās mērķis — 2013. gadā vien radīt nodarbinātību aptuveni pusmiljonam cilvēku, piešķirot aizdevumus infrastruktūras, resursu efektīvas izmantošanas un uz zināšanām balstītas ekonomikas projektiem;

63.

norāda, ka uzņēmumu un publiskā sektora finansējuma ierobežojumi, ko rada sarežģītā ekonomikas vide un sašaurinātie kredīttirgi, turpina kavēt jauniešu nodarbinātību un ierobežot profesionālās izglītības uzlabošanu;

64.

uzskata, ka EIB Jaunatnes nodarbinātības programma (kuras aizdevumu apmērs ir EUR 6 miljardi), kas ietver komponentus “Darbavietas jauniešiem” un “Ieguldījumi prasmēs”, ir ļoti svarīga, lai risinātu minētās problēmas; atzinīgi vērtē starpposma īstenošanas ziņojumu, kurš apliecina svarīgus sasniegumus šajā nozarē, piemēram, saskaņā ar apakšprogrammu “Ieguldījumi prasmēs” ir piešķirti aizdevumi EUR 4,9 miljardu apmērā, ko papildina EUR 2,7 miljardi, kas piešķirti saskaņā ar pīlāru “Darbavietas jauniešiem”; konstatē tās mērķu agrīnu sasniegšanu;

65.

atbalsta bankas mērķi vēl vairāk izvērst savu aizdevumu piešķiršanu MVU, lai izveidotu nepārprotamu saikni starp EIB aizdevumiem un jaunu darbvietu radīšanu jauniešiem;

66.

aicina banku paplašināt savu darbības jomu un izmantot papildu instrumentus, lai nodrošinātu dzīvotspējīgus stimulus jauniešu nodarbinātībai, it sevišķi dalībvalstīs, kuras ir bēdīgi slavenas ar savu augsto jauniešu bezdarba līmeni;

67.

prasa EIB saskaņā ar tās pilnvaru pārskatīšanu attiecībā uz darbībām ārpus Eiropas Savienības atbalstīt ES ārpolitikas mērķus, ko noteikusi Komisija un Eiropas Ārējās darbības dienests (EĀDD);

68.

atzinīgi vērtē ES ārējā aizdevuma garantiju, kuru EIB nodrošina no ES budžeta un kuras apmērs ir līdzvērtīgs līdzšinējam apmēram un maksimālais apmērs ir noteikts EUR 30 miljardu apmērā (kas ir sadalīts šādi: EUR 27 miljardi kā vispārējās pilnvaras un izvēles EUR 3 miljardi, kas pakļauti termiņa vidusposma pārskatam) nākamajam finanšu periodam, lietojot atmaksājumus no FEMIP (Eiropas un Vidusjūras reģiona ieguldījumu un partnerības instruments) darbībām neizmantotajiem līdzekļiem, kas bija paredzēti periodam līdz 2007. gadam;

69.

prasa Revīzijas palātai sagatavot īpašu ziņojumu par EIB ārējo aizdevumu darbību rezultātiem un atbilstību ES politikai pirms EIB ārējo pilnvaru starpposma pārskata, kā arī salīdzināt to pievienoto vērtību attiecībā uz EIB pašu resursiem; turklāt prasa Revīzijas palātai savā analīzē nošķirt no ES budžeta piešķirtās garantijas, EAF garantēto ieguldījumu mehānismu, dažāda veida kombinēšanu, kas tiek izmantota ES Āfrikas Infrastruktūras ieguldījumu fondā, Karību jūras ieguldījumu fondā un Klusā okeāna valstu ieguldījumu mehānismā, un atmaksājumu izmantošanu attiecībā uz minētajiem ieguldījumiem;

70.

atzinīgi vērtē to, ka EIB jaunās ārējo aizdevumu pilnvaras paredz elastīgākus noteikumus; aicina EIB sniegt pēc iespējas lielāku atbalstu ES politikas virzieniem un mērķiem;

71.

prasa EIB elastīgāk izmantot Garantiju fondu un vairāk pievērsties aizdevumiem, kuros EIB pati uzņemas risku, tādējādi paplašinot savu ietekmes jomu attiecībā uz rentabliem projektiem; pieprasa EIB nodrošināt augsta līmeņa atpazīstamību projektu galīgajiem atbalsta saņēmējiem par tās sniegto Eiropas finansiālo atbalstu;

72.

norāda, ka pirmspievienošanās valstis un austrumu un dienvidu kaimiņvalstis ir EIB galvenās prioritārās teritorijas; īpaši uzsver nepieciešamību turpināt atbalstu demokrātiskām un ekonomiskām pārmaiņām pēc Arābu pavasara, īpašu uzmanību pievēršot atbalstam pilsoniskās sabiedrības komponentiem, darbvietu radīšanai un ekonomikas atveseļošanai dienvidu valstīs un Austrumu partnerības valstīs; ar gandarījumu konstatē, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta MVU un to piekļuvei finansējumam;

73.

saistībā ar ES ārpolitiku atbalsta to, ka kopā ar Komisiju un dalībvalstīm tiek pakāpeniski izstrādāti jauni finanšu produkti, piemēram, kombinēti produkti, kuros apvienotas ES dotācijas, aizdevumi un riska dalīšanas instrumenti, lai sasniegtu jaunas uzņēmumu kategorijas; pieprasa, lai tiek noteiktas labākās prakses un rūpīgi izstrādāti atbilstības kritēriji, ko varētu izmantot šiem instrumentiem, sasaistot ar strukturētiem ziņojumu sniegšanas, uzraudzības un kontroles nosacījumiem; aicina pabeigt pārdales politikas izstrādi;

74.

tādēļ sagaida, ka pārvaldības ziņojumā par to, kā tiek īstenota platforma sadarbībai ar starptautiskajiem finanšu instrumentiem saistībā ar kombinācijām, lai nodrošinātu EIB atbilstīgu lomu, tiktu ietverta detalizēta un konsekventa informācija par šo jautājumu; aicina Komisiju sagatavot visaptverošu ziņojumu par finanšu instrumentu īstenošanas ietekmi un rezultātiem, kas gūti, izmantojot sadarbības platformu kombinēšanas jomā;

75.

atzinīgi vērtē EIB atbalstu projektiem vairākās enerģētikas nozarēs, pievēršoties izaugsmei un darbvietām; atgādina par nepieciešamību nodrošināt atbilstību jaunākajiem politikas sasniegumiem enerģētikas un klimata jomās ES; mudina EIB saistībā ar tās atjaunoto enerģētikas politiku turpināt gan ES, gan ārpus tās atbalstīt projektus, kas vērsti uz energoefektivitāti un ilgtspējīgiem atjaunojamiem energoresursiem, tādējādi paverot ceļu uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni;

76.

atgādina, ka strukturēta sadarbība starp ES institūcijām (Komisiju un EIB) un citām finanšu iestādēm ir vienīgais efektīvais veids, kā novērst darbību pārklāšanos;

77.

atzinīgi vērtē atjaunināto saprašanās memorandu, par ko vienojušās EIB un ERAB un kas atspoguļo ES gatavību intensificēt koordināciju un sadarbību starp šīm abām lielajām starptautiskajām finanšu iestādēm; mudina EIB arī vienoties par saprašanās memorandiem un noslēgt tos ar reģionālās attīstības bankām, kas ir aktīvas attiecīgajos darbības reģionos, lai sekmētu sinerģiju, dalītu riskus un izmaksas, kā arī nodrošinātu pietiekamus aizdevumus reālās ekonomikas jomā;

78.

aicina abas iestādes pēc iespējas labāk koordinēt savas darbības saistībā ar papildināmību un pienākumu sadali, lai regulāri pētītu labākās iespējas un sinerģiju un lai rastu optimālu līdzsvaru ES politikas mērķu atbalstā un īstenošanā, vienlaikus ievērojot katras iestādes attiecīgās salīdzinošās priekšrocības un specifiku;

79.

mudina EIB un ERAB agrākajā iespējamajā posmā (darbības ex-ante novērtējuma vai noteikšanas posmā) nostiprināt savas zināšanas, savas stratēģiskās un plānošanas pieejas dažādās intervences jomās un it sevišķi savu sadarbību saistībā ar riska pārvaldības instrumentiem (finanšu, darbības vai valsts riski), lai uzlabotu risku uzraudzību;

80.

atzinīgi vērtē jauno kopīgo rīcības plānu, par ko 2012. gada novembrī vienojās EIB, ERAB un Pasaules Bankas grupa un kas vērsts uz atbalstu ekonomikas atveseļošanai un izaugsmei Centrāleiropā un Dienvidaustrumeiropā, norādot, ka rīcības plānā ir noteiktas kopīgas saistības vairāk nekā EUR 30 miljardu apmērā laikposmam no 2013. līdz 2014. gadam; aicina EIB nodrošināt vismaz EUR 20 miljardus, kā paredz vienošanās;

81.

atkārtoti ierosina savu priekšlikumu, ka Eiropas Savienībai jākļūst par EIB partneri;

82.

aicina EIB, citus asociētos partnerus un ieinteresētās personas turpināt uzlabot savus pārvaldības mehānismus, cita starpā, izstrādājot atbilstīgas un pilnīgas uzraudzības, ziņojumu sniegšanas un kontroles sistēmas;

83.

atzinīgi vērtē to, ka EIB, pievienojoties Starptautiskajai palīdzības pārredzamības iniciatīvai (IATI), ir pastiprinājusi savu apņemšanos nodrošināt pārredzamību;

84.

pieprasa bankai nodrošināt sava sūdzību izskatīšanas mehānisma pilnīgu neatkarību un dzīvotspējīgu darbību;

85.

aicina EIB rīkoties atbilstoši Orhūsas konvencijas noteikumiem, izveidojot publisku dokumentu reģistru, lai garantētu tiesības piekļūt dokumentiem, kā tas ir paredzēts ES līgumos; prasa bankai saglabāt savas saistības un no 2014. gada publiskot savu reģistru;

86.

pieprasa nākamo gada pārskatu papildināt ar transversālu rezultātu rādītāju kopumu saistībā ar finansēšanas darbību ietekmi EIB intervences galvenajās jomās, paredzamo daudzkārtējo ietekmi attiecīgos gadījumos un finansiālo priekšrocību pārnesi finansētajās programmās;

87.

atkārtoti atgādina un uzsver bankas atbildību par pārredzamības uzlabošanu saistībā ar finanšu starpnieku un partneru izraudzīšanos līdzfinansētiem projektiem, kā arī saistībā ar galīgajiem atbalsta saņēmējiem;

88.

uzsver, ka EIB ir jāsamazina birokrātija, lai nodrošinātu efektīvāku un ātrāku finansējuma piešķiršanu;

89.

aicina EIB vēl vairāk uzlabot pārredzamību, kad tā izsniedz aizdevumus, izmantojot finanšu starpniekus, ik gadu ziņojot par aizdevumu izsniegšanu MVU, nodrošinot apkopotus datus par MVU izmaksātajām summām, apkalpoto MVU skaitu, vidējo aizdevuma lielumu un atbalstītajām nozarēm, ietverot novērtējumu par aizdevumu pieejamību MVU un to efektivitāti;

90.

aicina EIB atturēties no sadarbības ar finanšu starpniekiem, kas ieguvuši negatīvu reputāciju pārredzamības ziņā vai saistībā ar krāpšanu, korupciju, ietekmi uz vidi vai sociālo ietekmi; mudina EIB veidot partnerības ar pārredzamiem un atbildīgiem finanšu starpniekiem, kam ir iedibināta saikne ar vietējo ekonomiku katrā darbības valstī; šajā sakarībā aicina EIB nodrošināt lielāku pārredzamību, jo īpaši starpniecības kredītu jomā, kā arī īstenot uzlabotu uzticamības pārbaudes procedūru, lai novērstu nodokļu oāžu izmantošanu, iekšējo cenu noteikšanu, krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu nemaksāšanu un agresīvu izvairīšanos no nodokļiem vai to plānošanu; prasa izveidot publiski pieejamu sarakstu, kurā noteikti finanšu starpnieku atlases obligātie kritēriji; aicina EIB stiprināt sadarbību ar valstu publiskajām kredītiestādēm, lai nodrošinātu maksimālu pozitīvo ietekmi uz MVU saistībā ar to finanšu programmām;

91.

aicina EIB nekavējoties iesaistīties iekļaujošā tādas politikas pārskatīšanas procesā, kura attiecas uz jurisdikcijām, kas nevēlas sadarboties, šajā saistībā pienācīgi ņemot vērā nesenos notikumus ES un starptautiskā līmenī; tādēļ prasa, lai EIB nodrošinātu to, ka visi uzņēmumi un finanšu iestādes, kas iesaistītas tās projektos, publiski atklāj to juridisko struktūru īpašniekus, kas tieši vai netieši ir saistītas ar uzņēmumu, tostarp trestu, fondu un bankas kontu;

92.

prasa arī kopā ar Komisiju izstrādāt publiski pieejamu finanšu starpnieku izņēmumu sarakstu, pamatojoties uz negatīvo pieredzi pārredzamības, krāpšanas, saistības ar ārzonu jurisdikcijām un ietekmes uz vidi un sociālās ietekmes ziņā;

93.

uzskata, ka EIB ir svarīgi saglabāt savu trīs A kredītreitingu, jo tas ļāva tai 2012. gadā starptautiskajos kapitāla tirgos ar izdevīgām likmēm aizņemties EUR 71 miljardu; tomēr mudina EIB stiprināt tās spēju kā prioritāti noteikt augstākas pievienotās vērtības projektus ar lielāku risku;

94.

tāpat kā iepriekšējos gados atgādina un uzsver, ka EIB ir nepieciešama prudenciāla banku uzraudzība, un aicina veikt juridisku izpēti, kas ļautu noteikt iespējamo risinājumu šajā jautājumā;

95.

ierosina, lai šo regulatīvo uzraudzību:

96.

atzinīgi vērtē jaunos iekšējos sasniegumus EIB saistībā ar vispārējo atbilstību labākajai banku praksei; prasa, lai EIB partneri banku darbības jomā arī ievērotu labāko banku darbības praksi, kas atbilst ES tiesību aktiem finanšu pakalpojumu jomā un finanšu tirgus stabilitātes principiem; prasa EIB savā gada darba plānā ietvert vienas darbības jomas revīziju, lai sniegtu pārliecību, ka labākā banku prakse ir atspoguļota bankas iekšējās rakstiskajās procedūrās;

97.

aicina EIB turpmāk palielināt tās darbību, izvērtējumu un rezultātu pārredzamību un pieejamību, uzlabojot piekļuvi informācijai — gan iekšēji EIB darbiniekiem, tiem piedaloties attiecīgās EIB iekšējās sanāksmēs, gan ārēji, piemēram, EIB tīmekļa vietnē;

98.

atzinīgi vērtē to, ka EIB ir īstenojusi pasākumus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā un ir nostiprinājusi savas atbilstības funkcijas resursus, ieceļot jaunu par atbilstības uzraudzību atbildīgo grupas vadītāju; prasa regulāri sniegt Parlamentam jaunāko informāciju par rezultātiem, kas atspoguļoti grupas galvenās atbilstības uzraudzības amatpersonas ziņojumā;

99.

aicina EIB izmantot ziņojumus par katru valsti atsevišķi, lai apkarotu nelikumīgu darbību finansēšanu; uzskata — visiem līdzekļu saņēmējiem (sabiedrībām vai finanšu starpniekiem), kas ir reģistrēti dažādās jurisdikcijās, savos revidētajos gada ziņojumos ir jāiekļauj informācija par saviem pārdošanas apmēriem, aktīviem, darbiniekiem, peļņu un nodokļu maksājumiem katrā valstī, kurā tie darbojas, lai tie būtu tiesīgi saņemt EIB finansējumu; uzskata arī, ka līdzekļu saņēmējiem jādara zināmi sabiedrībai līgumi ar uzņēmējas valsts valdību un jo īpaši jāatklāj savs fiskālais režīms katrā valstī, kurā tie darbojas;

100.

prasa pielāgot kontroles vidi, lai turpmāk būtu iespējams apstrādāt vairāk finansējuma pieprasījumu saistībā ar EIB kapitāla pieaugumu un citām finansiālām partnerībām, it sevišķi riska pārvaldības funkcijām;

101.

aicina EIB regulāri ziņot par to, kā tiek pildīti katrā gada pārskatā iekļautie Parlamenta ieteikumi, jo īpaši par aizdevumu izsniegšanas ietekmi dažādajos darbību reģionos attiecībā uz izaugsmi un darbvietu radīšanu šajos reģionos un ES, kā arī ES, kandidātvalstu un kaimiņvalstu savstarpējo ekonomisko integrāciju;

102.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Investīciju bankai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

9.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 378/13

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1092/2010 par Eiropas Savienības finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas izveidošanu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi) (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1094/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi) (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Regulu (ES) Nr. 1095/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi) (4),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 17. novembra Regulu (ES) Nr. 1096/2010, ar kuru Eiropas Centrālajai bankai piešķir konkrētus uzdevumus saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas darbību (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 24. novembra Direktīvu 2010/78/ES, ar ko groza Direktīvas 98/26/EK, 2002/87/EK, 2003/6/EK, 2003/41/EK, 2003/71/EK, 2004/39/EK, 2004/109/EK, 2005/60/EK, 2006/48/EK, 2006/49/EK un 2009/65/EK attiecībā uz Eiropas Uzraudzības iestādes (Eiropas Banku iestādes), Eiropas Uzraudzības iestādes (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes) un Eiropas Uzraudzības iestādes (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes) pilnvarām (6),

—

ņemot vērā savu 2013. gada 12. septembra nostāju attiecībā uz priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar kuru Regulu (ES) Nr. 1093/2010, ar ko izveido Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi), groza attiecībā uz tās mijiedarbību ar Padomes Regulu (ES) Nr. …/…, ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar kredītiestāžu uzraudzības politiku (7),

—

ņemot vērā savu 2013. gada 12. septembra nostāju, lai pieņemtu Padomes Regulu (ES) Nr. …/2013, ar ko Eiropas Centrālajai bankai piešķir īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (8),

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2010. gada 3. jūnija ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Banku iestādi (9), un savu 2010. gada 22. septembra nostāju attiecībā uz šo priekšlikumu (10),

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2010. gada 3. jūnija ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādi (11), un savu 2010. gada 22. septembra nostāju attiecībā uz šo priekšlikumu (12),

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2010. gada 3. jūnija ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi (13), un savu 2010. gada 22. septembra nostāju attiecībā uz šo priekšlikumu (14),

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2010. gada 18. maija ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvas 98/26/EK, 2002/87/EK, 2003/6/EK, 2003/41/EK, 2003/71/EK, 2004/39/EK, 2004/109/EK, 2005/60/EK, 2006/48/EK, 2006/49/EK un 2009/65/EK attiecībā uz Eiropas Banku iestādes, Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes pilnvarām (15), un savu 2010. gada 22. septembra nostāju attiecībā uz šo priekšlikumu (16),

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2010. gada 25. maija ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības finanšu sistēmas makrouzraudzību un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas izveidošanu (17), un savu 2010. gada 22. septembra nostāju attiecībā uz šo priekšlikumu (18),

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2010. gada 25. maija ziņojumu par priekšlikumu Padomes regulai, ar kuru Eiropas Centrālajai bankai uztic konkrētus uzdevumus saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas darbību (19), un savu 2010. gada 22. septembra nostāju attiecībā uz šo priekšlikumu (20),

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2013. gada 1. marta atzinumu par budžeta izpildes apstiprināšanu saistībā ar Eiropas Banku iestādes budžeta īstenošanu 2011. finanšu gadā,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2013. gada 1. marta atzinumu par budžeta izpildes apstiprināšanu saistībā ar Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes budžeta īstenošanu 2011. finanšu gadā,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2013. gada 1. marta atzinumu par budžeta izpildes apstiprināšanu saistībā ar Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes budžeta īstenošanu 2011. finanšu gadā,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas 2013. gada 5. septembra atzinumu par Eiropas Savienības vispārējo budžetu 2014. gada finanšu gadam visām iedaļām,

—

ņemot vērā “Efektīvas banku uzraudzības pamatprincipus”, ko 2012. gada 13. un 14. septembrī atbalstīja Bāzeles Banku uzraudzības komiteja (21),

—

ņemot vērā Finanšu stabilitātes padomes pieņemtos Finanšu iestāžu efektīvu noregulējuma režīmu galvenos atribūtus, kas tika publicēti 2011. gada oktobrī,

—

ņemot vērā Uzraudzības kolēģiju labās prakses principus, ko Bāzeles Banku uzraudzības komiteja izdeva 2010. gada oktobrī (22),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 22. janvāra spriedumu lietā C-270/12 Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste/Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments,

—

ņemot vērā tā Reglamenta 42. pantu un 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetāro lietu komitejas ziņojumu (A7-0133/2014),

A.

tā kā finanšu krīze uzskatāmi parādīja, ka neatbilstoša riska pārvaldība un neefektīva, nevienmērīga un sadrumstalota finanšu tirgu uzraudzība veicināja finanšu nestabilitāti un patērētāju aizsardzības trūkumu finanšu pakalpojumu jomā;

B.

tā kā Eiropas Parlaments stingri atbalstīja Eiropas uzraudzības iestāžu (EUI) izveidei, paredzēja tām vairāk pilnvaru koordinācijas un tiešās uzraudzības jomā un uzskata, ka tās ir galvenie dalībnieki stabilāku un drošāku finanšu tirgu izveidē un ka Savienībai ir nepieciešama stingrāka un saskaņotāka uzraudzība Eiropas līmenī;

C.

tā kā Eiropas finanšu uzraudzības sistēmas (EFUS) izveide ir uzlabojusi finanšu uzraudzības kvalitāti un saskaņotību iekšējā tirgū; tā kā tas ir pakāpeniskas attīstības process, kurā Uzraudzības padomes locekļiem galvenā uzmanība būtu jākoncentrē uz Savienības vērtībām un interesēm;

D.

tā kā kopš EFUS izveides mikroprudenciālā uzraudzība Savienībā ir attīstījusies straujāk nekā makroprudenciālā uzraudzība;

E.

tā kā mikroekonomiskās un makroekonomiskās uzraudzības pilnvaras ir lielākoties Eiropas Centrālās bankas (ECB) ziņā, kurai jāveic atbilstoši pasākumi, lai novērstu interešu konfliktus, kas var rasties saistībā ar ECB uzdevumiem monetārās politikas jomā;

F.

tā kā EUI būtu jānovērš finanšu tirgu sadrumstalotība Savienībā;

G.

tā kā viens no EUI uzdevumiem ir konverģences nodrošināšana un palīdzības sniegšana ikdienas uzraudzības kvalitātes palielināšanā un tā kā nav nepieciešams attīstīt izpildes rādītājus, ar kuru palīdzību galvenā uzmanība tiek pievērsta ikdienas uzraudzībā sasniegtajam regulatīvās darbības rezultātiem;

H.

tā kā EUI ir lielā mērā izpildījušas savu uzdevumu sniegt ieguldījumu likumdošanas procedūrās un ierosināt tehniskus standartus;

I.

tā kā — lai gan regulas, ar kurām ir izveidotas EUI, ir gandrīz identiskas — to piemērošanas jomas ir attīstījušās ļoti atšķirīgi;

J.

tā kā attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem (RTS) un īstenošanas tehniskajiem standartiem (ĪTS) Komisijai ir jāpieņem grozīti vai negrozīti EUI ierosinātie RTS vai ITS projekti un noviržu no šiem projektiem gadījumos būtu jāsniedz detalizēti iemesli;

K.

tā kā Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) īstenotā tiešā kredītreitingu aģentūru uzraudzība var uzlabot uzraudzības kvalitāti šajā jomā;

L.

tā kā regulatīvos tehniskos standartus pieņem kā deleģētus aktus un tie garantē EUI iesaistīšanos jomās, kurās tām ir lielāka tehniskā pieredze zemāka līmeņa tiesību aktu izstrādē;

M.

tā kā Parlamenta, Padomes un Komisijas Kopējās vienošanās par deleģētiem aktiem 2. punktā ir noteikts, ka minētās trīs iestādes sadarbojas visas deleģēto aktu pieņemšanas procedūras laikā, lai deleģētās pilnvaras tiktu netraucēti īstenotas un lai Parlaments un Padome varētu tās efektīvi kontrolēt;

N.

tā kā vienotā uzraudzības mehānisma (VUM) izveide bija svarīgs solis virzībā uz banku saskaņotu uzraudzību euro zonā un parējās dalībvalstīs, kas piedalās šajā mehānismā;

O.

tā kā VUM izveidei ir ļoti svarīga ietekme uz iestāžu mikroprudenciālo un makroprudenciālo uzraudzību Savienībā, ņemot vērā Eiropas Centrālajai bankai piešķirtās pilnvaras šajās jomās;

P.

tā kā Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK) sniedza noderīgus makroekonomiskus ieteikumus attiecībā uz likumdošanas procesu, kurus Komisija un abi likumdevēji tikai daļēji ņēmuši vērā tādās jomās kā naudas tirgus fondi, kapitāla prasības, Hipotekāro kredītu direktīva vai Maksātspējas II direktīvā (23) paredzētie simetriskie ilgtermiņa garantiju pasākumi;

Q.

tā kā ESRK nav obligātu pienākumu likumdošanas procesā, pat gadījumos, kad tiek skarti makroekonomiski jautājumi;

R.

tā kā Konsultatīvajai zinātniskajai komitejai ir bijusi būtiska un konstruktīva loma ESRK darba kārtības noteikšanā, it īpaši mudinot ESRK pievērst pastiprinātu uzmanību pretrunīgiem un izšķiroši svarīgiem jautājumiem;

S.

tā kā likumdevējas iestādes un Komisija varēja būt ņēmušas vērā dažus no ESRK priekšlikumiem, ja tie būtu sniegti agrākā likumdošanas procesa posmā;

T.

tā kā ESRK tika izveidota finanšu krīzes laikā, lai novērstu turpmākas krīzes un saglabātu finanšu stabilitāti;

U.

tā kā ESRK nekad nav sniegusi paziņojumu par sistēmisko risku, ko rada ļoti zemas procentu likmes, kas tiek piemērotas pārāk ilgā laikposmā;

V.

tā kā monetārā politika var būtiski ietekmēt kredīta un aktīvu cenu “burbuļus” un tāpēc var rasties interešu konflikts starp ECB monetāro politiku un ESRK darbību;

W.

tā kā, ņemot vērā Komisijas pirmos priekšlikumus, ESRK darbinieku skaitam bija jābūt vismaz divas reizes lielākam par tās faktisko darbinieku skaitu un tā kā kvalificētu darbinieku skaita svārstības kaitē ESRK darbam;

X.

tā kā EVTI nav ņēmusi vērā ESRK paziņojumus par Eiropas tirgu infrastruktūras regulu;

Y.

tā kā ESRK izveide ārpus ECB saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 130. pantu tai neļautu adresēt Eiropas Centrālajai bankai atzinumus, ieteikumus vai brīdinājumus;

Z.

tā kā ESRK struktūra un tās lēmējinstitūcijas apmērs neļauj ātri pieņemt lēmumus;

AA.

tā kā ESRK Ieteikums Nr. 2011/3 paredz, ka centrālajām bankām vajadzētu būt galvenajai lomai makroprudenciālajā uzraudzībā un līdz ar to centrālo banku pārstāvjiem noteikti vajadzētu būt ESRK lēmumu pieņemšanas institūciju locekļiem;

AB.

tā kā dalība ESRK stingri balstās uz centrālajām bankām, kurām ir svarīga loma, bet arī līdzīgas perspektīvas;

AC.

tā kā lielākā daļa nozaru tiesību aktu, ar kuriem EUI tiek piešķirta konkrēta kompetence, vēl nav stājusies spēkā, tādējādi padarot par neiespējamu EUI vienādā mērā pildīt savus pienākumus;

AD.

tā kā tiesību akti par finanšu tirgiem, finanšu pakalpojumiem un finanšu produktiem ir ļoti sadrumstaloti un daudzie juridiskie teksti rada nepilnības, pārskatu sniegšanas pienākumu dublēšanos, institucionālu diverģenci un regulatīvo pārklāšanos un var izraisīt neplānotas sekas un negatīvu ietekmi uz reālo ekonomiku;

AE.

tā kā ASV izveidoja federālo biroju patērētāju finanšu aizsardzībai, piešķirot tam spēcīgas pilnvaras;

AF.

tā kā pārredzamība un neatkarība ir svarīgs labas pārvaldības elements un ir svarīgi palielināt EUI darbības pārredzamību un to neatkarību;

AG.

tā kā — lai gan EUI kopumā strādā pārredzami, sniedzot informāciju savās tīmekļa vietnēs, ir jāpalielina pārredzamība attiecībā uz to darbu un progresu konsultāciju un priekšlikumu jomā, kā arī jāsniedz vairāk informācijas par semināriem un darba grupām;

AH.

tā ka Komisija ir oficiāli un neoficiāli iesaistīta EUI darbībās, tās iesaiste vēl nav pārredzama un tās loma būtu jāsaskaņo ar Parlamenta un Padomes lomu, lai netiktu apšaubīta EUI neatkarība;

AI.

tā kā labums, ko sniedz ieinteresēto personu grupu ieguldījums EUI darbā, šķiet, ir neliels;

AJ.

tā kā pārredzamības palielināšanai ir ļoti liela nozīme, lai ieinteresēto personu grupas varētu izstrādāt labi pārdomātus un praksē piemērojamus noteikumus par finanšu tirgiem, un sadarbība ar tirgus dalībniekiem būtu efektīvāka, ja šīs grupas būtu struktūras un tām uzticēto uzdevumu ziņā pārredzamākas;

AK.

tā kā EUI būtu jāsniedz atbalsts Komisijai, pārredzamā veidā darot pieejamas savas specializētās zināšanas par finanšu pakalpojumiem;

AL.

EUI būtu jāpalīdz Komisijai un likumdevējiem, novērtējot to, kādā mērā tiesību akti atbilst to regulatīvajiem mērķiem, un pārredzamības labad šis novērtējums būtu jāpublisko; EUI būtu jāsniedz oficiāli atzinumi par ierosinātajiem Savienības tiesību aktiem un jānovērtē tiesību aktu priekšlikumu ietekmes novērtējumos sniegto pierādījumu un analīzes pamatotība;

AM.

tā kā Eiropas Savienības Tiesas spriedums lietā C-270/12 norādīja uz iespējami palielinātu EFUS darbības jomu saskaņā ar LESD 114. pantu salīdzinājumā ar lietā C-9/56 Meroni  (24) izdarītā sprieduma interpretāciju laikā, kad tika izveidota EFUS, un tādēļ Komisijai būtu jānovērtē tās potenciālā ietekme gaidāmajā EFUS pārskatīšanā;

AN.

tā kā ECB īstenoto to finanšu konglomerātu uzraudzību, kuri darbojas banku un apdrošināšanas jomā, ierobežo VUM juridiskais pamats;

AO.

tā kā līdz ar VUM izveidi tiek mainīta pamatā esošā EFUS uzraudzības sistēma un tiek radīta zināma asimetrija starp dažādajām institūcijām un to uzraudzības jomu;

AP.

tā kā pēc VUM stāšanās spēkā ir īpaši svarīgi nepieļaut regulatīvo arbitrāžu, garantēt līdzvērtīgus konkurences apstākļus, nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību un novērst tās kropļojumus, kā arī saglabāt pamatbrīvības;

AQ.

tā kā ECB un EUI izmanto dažādus ziņošanas standartus un intervālus un — ja valsts iestādes nepietiekami sadarbosies ar VUM un EUI — VUM izveide var radīt nopietnu risku, ka dublēsies ziņošanas prasības;

AR.

tā kā tiesības izmeklēt iespējamus Savienības tiesību aktu pārkāpumus un saistošas starpniecības iespēja ir tikusi izmantota reti un EUI ir ļoti ierobežotas iespējas ierosināt izmeklēšanu gadījumos, kad pastāv aizdomas, ka valstu kompetentās iestādes ir pārkāpušas tiesību aktus;

AS.

tā kā attiecībā uz iespējamiem Savienības tiesību aktu pārkāpumiem lēmumus, kas skar valstu uzraudzības iestādes, pieņem valstu uzraudzības iestāžu pārstāvji EUI uzraudzības kolēģijās;

AT.

tā kā, EUI izmantojot saistošās starpniecības pilnvaras, tika rasti daudzi noderīgi risinājumi starp valstu uzraudzības iestādēm;

AU.

tā kā valstu pārstāvjiem ir bijis grūti nošķirt savu valsts kompetentās iestādes vadītāja lomu un Eiropas lēmumu pieņemšanu, apgrūtinot to spēju patiesi ievērot prasību rīkoties neatkarīgi un objektīvi tikai Savienības interesēs saskaņā ar EUI regulu 42. pantu;

AV.

tā kā savstarpējais spiediens nav darbojies tā, kā bija paredzēts sākotnējā EUI projektā, un ir jādod iespēja EUI stimulēt tā attīstību;

AW.

tā kā dažas EUI joprojām cenšas vākt sava darba veikšanai vajadzīgo informāciju nepieciešamajā formātā un tā kā EBI bija jāveic stresa testi, bet dažos gadījumos nevienai no abām iestādēm nebija nedz nepieciešamo juridisko pilnvaru, lai ievāktu šiem testiem vajadzīgos datus, nedz juridisko pilnvaru tādu datu pārbaudei, kuri šķita neprecīzi;

AX.

tā kā EUI var nepildīt atsevišķas prasības sniegt informāciju, iepriekš paredzot noraidījumu savās uzraudzības kolēģijās;

AY.

tā kā nesen apstiprinātie tiesību akti ir palielinājuši EUI pilnvaras izmeklēt iespējamus Savienības tiesību pārkāpumus vai šo tiesību nepiemērošanu, nosakot kompetentajām iestādēm pienākumu sniegt attiecīgajai EUI visu informāciju, kas tiek uzskatīta par nepieciešamu, tostarp informāciju par to, kā attiecīgie tiesību akti tiek piemēroti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem;

AZ.

tā kā VUM izveides gaitā tika panākts zināms progress EBI pilnvarošanā ievākt informāciju tieši, bet šādas pilnvaras ir jāpiešķir arī pārējām EUI;

BA.

tā kā pamatnostādnes ir izrādījušās lietderīgs un vajadzīgs instruments, lai novērstu nepilnības regulējumā, jo nozares tiesību aktos EUI nebija paredzētas nekādas pilnvaras;

BB.

tā kā EUI ir pilnvaras uzraudzīt Savienības tiesību aktu īstenošanu dalībvalstīs, bet nav resursu, lai novērtētu to faktisko īstenošanu;

BC.

tā kā Finanšu instrumentu tirgu direktīva I (25) tiek īstenota visās dalībvalstīs, tomēr dažas dalībvalstis atsakās piemērot patērētāju aizsardzības noteikumus praksē un nodrošināt šo piemērošanu;

BD.

tā kā EUI pārstāvju dalība uzraudzības kolēģijās ir uzlabojusi kolēģiju darbību, tomēr tās ir sasniegušas tikai nelielu progresu uzraudzības konverģences palielināšanas jomā;

BE.

tā kā balsošanas tiesības EUI uzraudzības kolēģijās nav proporcionālas attiecīgo dalībvalstu lielumam, tāpat kā tas pašlaik ir ECB un Eiropas aģentūrās;

BF.

tā kā izmaiņas EBI sākotnējā balsošanas sistēmā, kuru rezultātā visām dalībvalstīm tika nodrošināta vienlīdzīga attieksme un EUI — apstākļi netraucētai darbībai, bija piekāpšanās dažām dalībvalstīm un padarīja lēmumu pieņemšanas procedūras uzraudzības kolēģijā apgrūtinošākas un traucējošākas;

BG.

tā kā, ieceļot EUI priekšsēdētājus — amats, kura vakances būtu plaši jāizsludina visā Savienībā, — nevajadzētu pieļaut diskrimināciju ne vecuma, ne dzimuma dēļ;

BH.

tā kā uzraudzības kolēģiju un valžu priekšsēdētājiem, izpilddirektoriem un locekļiem vajadzētu būt nodrošinātai iespējai rīkoties neatkarīgi un tikai Savienības interesēs;

BI.

tā kā dažu valstu uzraudzības iestādēm bija grūtības veikt obligātās iemaksas EUI budžetos;

BJ.

tā kā dalībvalstu obligātās iemaksas ir pretrunā EUI neatkarībai;

BK.

tā kā EUI norādīja, ka atsevišķos gadījumos tās ir saskārušās ar grūtībām tādu darbinieku pieņemšanā darbā, kuriem būtu prasītais darba stāžs, un ka to pilnvaru īstenošanu ierobežo resursu trūkums, un tā kā personāla un pieejamo resursu trūkums neatspoguļo veicamos uzdevumus;

BL.

tā kā pašreizējā EUI finansēšana, izmantojot jauktas finansēšanas mehānismu, ir neelastīga, rada administratīvo slogu un apdraud aģentūru neatkarību;

BM.

tā kā regulatīvās pilnvaras izstrādāt īstenošanas un deleģētos aktus ir bijusi EUI prioritāte to izveides posmā un tā kā šo iestāžu darba slodzē tām ir bijis nesamērīgs svars salīdzinājumā ar citiem pienākumiem;

BN.

tā kā EUI nav spējušas nodrošināt pietiekamus resursus sava pamatuzdevuma, proti, finanšu tirgu ekonomiskās analīzes, veikšanai (kā paredzēts Regulas (ES) Nr. 1093/2010, Regulas (ES) Nr. 1094/2010 un Regulas (ES) Nr. 1095/2010 8. panta 1. punkta g) apakšpunktā), kas ir svarīgs pamats kvalitatīvu noteikumu izstrādei;

BO.

tā kā vispārējās pilnvaras sagatavot ziņojumu par patēriņa tendencēm paredz, ka visām dalībvalstīm ir jāapkopo informācija par šīm tendencēm;

BP.

tā kā EBI joprojām nav juridiskā pamata arī saistībā ar maksājumu pakalpojumiem un Patēriņa kredīta direktīvu (26);

BQ.

tā kā dažas prasības, ko EUI bija noteikušas visiem tirgus dalībniekiem, daži tirgus dalībnieki uzskatīja par apgrūtinošām, neatbilstošām un nesamērīgām salīdzinājumā ar adresātu lielumu un uzņēmējdarbības modeli un tā kā nozares tiesību akti ne vienmēr paredzēja pietiekamu elastību Savienības tiesību aktu piemērošanai;

BR.

tā kā ECB pārstāvjiem ir tiesības piedalīties Padomes darba grupās, savukārt EUI lielākoties nepiedalās oficiālajā lēmumu pieņemšanas procesā;

BS.

tā kā patērētāju aizsardzības jomā EUI centieni, izmantotie resursi un gūtie rezultāti bija atšķirīgi un it īpaši zemi tie bija attiecībā uz EBI;

BT.

tā kā vājā korporatīvā pārvaldība un informācijas atklāšanas sistēma lielā mērā veicināja pašreizējo krīzi;

BU.

tā kā jaunie Bāzeles uzraudzības principi ietver divus jaunus principus attiecībā uz korporatīvo pārvaldību un informācijas atklāšanu;

BV.

tā kā negodīga pārdošana, negodīga konkurence un cenšanās gūt peļņu ar manipulējošiem paņēmieniem var kaitēt patērētājiem;

BW.

tā kā Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestāde (EAAPI) un EBI nesniedza nozīmīgus pārskatus par patēriņa tendencēm;

BX.

tā kā ECB priekšsēdētāja Mario Draghi apsolītais ESRK ziņojums par finanšu stabilitāti vēl joprojām nav publicēts;

BY.

tā kā, lai pieņemtu lēmumus par patērētāju aizsardzības jautājumiem, EUI locekļiem ir nepieciešams vienlīdzīgs specializēto zināšanu līmenis, pat ja dažiem no viņiem vienlaikus nav mandāta savā izcelsmes dalībvalstī;

BZ.

tā kā pašreizējās drošības klauzulas Regulas (ES) Nr. 1093/2010, Regulas (ES) Nr. 1094/2010 un Regulas (ES) Nr. 1095/2010 38. panta 1. punktā ierobežo starpniecības iespējas, kas izriet no to 18. un 19. panta, it īpaši pārrobežu grupu noregulējuma gadījumā saskaņā ar Banku sanācijas un noregulējuma direktīvu, jo pilnvaras pieņemt galīgo lēmumu ir atstātas tās dalībvalsts ziņā, kura ir fiskāli atbildīga par attiecīgo iestādi,

1.

prasa Komisijai līdz 2014. gada 1. jūlijam iesniegt Parlamentam leģislatīvus priekšlikumus par Regulu (ES) Nr. 1092/2010, (ES) Nr. 1093/2010, (ES) Nr. 1094/2010, (ES) Nr. 1095/2010 un (ES) Nr. 1096/2010 pārskatīšanu, ņemot vērā sīki izstrādātos ieteikumus, kas iekļauti šīs rezolūcijas pielikumā, pamatojoties uz pieredzi, kura gūta kopš EUI izveides, un uz LESD 114. pantam pieejamā juridiskā pamatu un alternatīvu, tostarp jaunākās tiesu prakses, padziļinātu analīzi;

2.

apstiprina, ka minētajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

3.

uzskata, ka pieprasīto priekšlikumu finansiālā ietekme būtu jāsedz ar atbilstīgiem budžeta piešķīrumiem no Savienības budžeta, vienlaikus ņemot vērā iespēju EUI atvilkt maksu no to uzraudzībā esošajām vienībām;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā iekļautos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

9.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 378/27

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 1., 10. un 16. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 15. un 298. pantu,

—

ņemot vērā LES 11. pantu un iestāžu pienākumu uzturēt atklātu, pārredzamu un regulāru dialogu ar pārstāvošajām apvienībām un pilsonisko sabiedrību,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 41. pantu (tiesības uz labu pārvaldību) un 42. pantu (tiesības piekļūt dokumentiem),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (1),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 1700/2003, ar ko groza Regulu (EEK, Euratom) Nr. 354/83 par Eiropas Ekonomikas kopienas un Eiropas Atomenerģijas kopienas vēsturisko arhīva materiālu nodošanu atklātībai (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 14. septembra rezolūciju par publisku piekļuvi 2009.–2010. gada dokumentiem (3),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūru par piekļuvi dokumentiem, jo īpaši Eiropas Savienības Tiesas spriedumus lietās Access Info Europe (lieta C-280/11 P), Donau Chemie (C-536/11), IFAW/Komisija (C-135/11) (4), My Travel (C-506/08 P), Turco (apvienotās lietas C-39/05 P un C-52/05 P) un Vispārējās tiesas spriedumus lietās In ‘t Veld/Padome (T-529/09), Vācija/Komisija (T-59/09), EnBW/Komisija (T-344/08), Sviluppo Globale (T-6/10), Internationaler Hilfsfonds (T-300/10), European Dynamics (T-167/10), Jordana (T-161/04) un CDC (T-437/08),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 30. aprīļa priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (COM(2008)0229),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. marta priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (COM(2011)0137),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes 2008. gada Konvenciju par piekļuvi oficiāliem dokumentiem,

—

ņemot vērā Padomes, Komisijas un Eiropas Parlamenta gada ziņojumus par piekļuvi dokumentiem 2011. un 2012. gadā, kuri iesniegti saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 17. pantu,

—

ņemot vērā 2010. gada Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 20. novembra Iestāžu nolīgumu par Eiropas Parlamenta piekļuvi Padomes slepenajai informācijai drošības un aizsardzības politikas jomā,

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūciju par pārskatu par Eiropas ombuda darbību 2012. gadā (5) un 2009. gada 17. decembra rezolūciju par nepieciešamajiem tiesiskā regulējuma uzlabojumiem attiecībā uz piekļuvi dokumentiem pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā (Regula (EK) Nr. 1049/2001) (6),

—

ņemot vērā Eiropas ombuda 2012. gada darbības pārskatu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 104. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0148/2014),

A.

tā kā Lisabonas līgums ir spēkā jau četrus gadus; tā kā LESD 15. pantā ir noteikts ES iestāžu pārredzamības konstitucionālais satvars un ir paredzēts, ka jebkuram Savienības pilsonim, kā arī jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kam ir juridiskā adrese kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt ES iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru dokumentiem; tā kā šīs tiesības būtu jāizmanto atbilstoši vispārējiem principiem un ierobežojumiem, kas noteikti Parlamenta un Padomes pieņemtajās regulās;

B.

tā kā LESD 298. pantā ir paredzēta atvērta, efektīva un neatkarīga Eiropas administrācija;

C.

tā kā pastāv vispārējs noteikums par to, ka pilnībā ir jānodrošina piekļuve leģislatīvajiem dokumentiem, savukārt izņēmumu skaits attiecībā uz neleģislatīvajiem dokumentiem ir jāsamazina;

D.

tā kā pārredzamībai ir būtiska nozīme demokrātiskā pilsoņu Eiropas Savienībā, kurā pilsoņi var pilnvērtīgi iesaistīties demokrātijas procesā un īstenot publisku izvērtēšanu; tā kā pārredzama administrācija nāk par labu pilsoņiem, cīņai pret korupciju un Savienības politiskās sistēmas un tiesību aktu leģitimitātei;

E.

tā kā plaša publiska piekļuve dokumentiem ir svarīgs dzīvotspējīgas demokrātijas elements;

F.

tā kā veselīgā demokrātijā iedzīvotājiem nevajadzētu paļauties uz ziņotājiem, lai nodrošinātu valdību kompetences jomu un darbību pārredzamību;

G.

tā kā iedzīvotājiem ir tiesības zināt, kā notiek lēmumu pieņemšanas process, kā darbojas viņu pārstāvji, kā arī tiesības likt viņiem uzņemties atbildību un zināt, kā tiek piešķirti un tērēti publiskie līdzekļi;

H.

tā kā Savienības administrācija vēl aizvien pienācīgi nepiemēro ES tiesību aktus par piekļuvi dokumentiem; tā kā administrācija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 paredzētos izņēmumus piemēro ik pa laikam, nevis tikai izņēmuma gadījumos;

I.

tā kā saskaņā ar tiesu judikatūru gadījumā, ja iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai tiek lūgts publiskot, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski apdraudēt intereses, ko aizsargā kāds no Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem (sk. lietu In ‘t Veld/Padome  (7));

J.

tā kā konkrēts un paredzams apdraudējums attiecīgajām interesēm nevar arī tikt pierādīts tikai ar bailēm publiskot pilsoņiem iestāžu atšķirīgās nostājas attiecībā uz Savienības starptautiskas rīcības juridisko pamatu un tādējādi radīt šaubas par šīs rīcības tiesiskumu (sk. lietu In ‘t Veld/Padome  (8));

K.

tā kā sešas no desmit Eiropas ombuda 2012. gadā izskatītajām “parauglietām” attiecās uz pārredzamību;

L.

tā kā statistikas dati par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 piemērošanu liecina, ka sākotnējo lūgumu skaits visās trīs iestādēs samazinās;

M.

tā kā konkrēto pieprasīto dokumentu skaits Parlamentā ir samazinājies (no 1 666 dokumentiem 2011. gadā līdz 777 dokumentiem 2012. gadā); tā kā to pieprasījumu īpatsvars, kuri neattiecas uz konkrētiem dokumentiem, bet gan, piemēram, “uz visiem dokumentiem, kas attiecas uz…”, Parlamentā tomēr ir palielinājies (no 35,5 % 2011. gadā līdz 53,5 % 2012. gadā); tā kā pieprasīto Padomes dokumentu skaits ir samazinājies (no 9 641 dokumenta 2011. gadā līdz 6 166 dokumentiem 2012. gadā) (9);

N.

tā kā 2012. gada pārskatos sniegtie kvantitatīvie dati liecina, ka pilnīgs atteikums piekļūt dokumentiem aizvien biežāk ir saņemts gan no Komisijas (no 12 % 2011. gadā līdz 17 % 2012. gadā), gan no Padomes (no 12 % 2011. gadā līdz 21 % 2012. gadā), savukārt Parlamenta rādītāji pilnīga atteikuma jomā ir stabili (5 % gan 2011.gadā, gan 2012. gadā);

O.

tā kā attiecībā uz Komisijas dokumentiem ir bijis ievērojams atkārtotu pieteikumu skaita pieaugums (no 165 pieteikumiem 2011. gadā līdz 229 pieteikumiem 2012. gadā), līdz ar to nedaudz palielinājies arī pilnībā pārskatīto lēmumu skaits, kā arī samazinājies daļēji pārskatīto lēmumu skaits un palielinājies apstiprināto lēmumu skaits, savukārt Padomes un Parlamenta rādītāji atkārtotu pieteikumu jomā ir samērā stabili (Padome: no 27 pieteikumiem 2011. gadā līdz 23 pieteikumiem 2012. gadā; Parlaments: no 4 pieteikumiem 2011. gadā līdz 6 pieteikumiem 2012. gadā);

P.

tā kā saistībā ar vairākiem pieteikumiem ir iesniegtas sūdzības Eiropas ombudam (Komisija: no 10 pieteikumiem 2011. gadā līdz 20 pieteikumiem 2012. gadā; Padome: no 2 pieteikumiem 2011. gadā līdz 4 pieteikumiem 2012. gadā; Parlaments: 1 pieteikums gan 2011. gadā, gan 2012. gadā);

Q.

tā kā Eiropas ombuds 2011. un 2012. gadā slēdza vairākas sūdzības, izsakot kritiskas piezīmes vai arī ierosinot veikt turpmākus pasākumus (Komisija:10 no 18 sūdzībām 2011. gadā, 8 no 10 sūdzībām 2012. gadā; Padome: nav informācijas; Parlaments: neviena sūdzība 2011. gadā, tikai 1 sūdzība 2012. gadā);

R.

tā kā saistībā ar vairākiem lūgumiem piekļūt dokumentiem ir ierosinātas lietas Vispārējā tiesā vai arī ir iesniegtas apelācijas sūdzības Eiropas Savienības Tiesā (Komisija: no 15 lietām un 3 apelācijas sūdzībām 2011. gadā līdz 14 lietām un 1 apelācijas sūdzībai 2012. gadā; Padome: no 1 lietas un 2 apelācijas sūdzībām 2011. gadā līdz 1 apelācijas sūdzībai 2012. gadā (10); Parlaments: nevienas lietas un nevienas sūdzības ne 2011., ne 2012. gadā);

S.

tā kā Vispārējā tiesa galvenokārt ir lēmusi par labu lielākai pārredzamībai vai arī citādi ir sniegusi Regulas (EK) Nr. 1049/2001 skaidrojumu vairākās lietās (Komisija: 5 no 6 lietām (11) 2011. gadā un visās piecās 2012. gadā izskatītajās lietās (12); Padome: vienīgajā 2011. gadā izskatītajā lietā (Access Info Europe, T-233/09) un 1 no 4 lietām 2012. gadā (In ‘t Veld, T-529/09); Parlaments: 1 no 2 lietām 2011. gadā (13) (Toland, T-471/08) un vienīgajā 2012. gadā izskatītajā lietā (Kathleen Egan un Margaret Hackett, T-190/10));

T.

tā kā Eiropas Savienības Tiesa galvenokārt ir lēmusi par labu lielākai pārredzamībai šādās lietās — Komisija: vienīgajā 2011. gadā izskatītajā lietā [My Travel, C-506/08] un 1 no 3 lietām 2012. gadā [IFAW, C-135/11 P] (14); Padome un Parlaments: ne 2011., ne 2012. gadā nav pieņemts neviens šāds spriedums;

U.

tā kā Komisijas, Padomes un Parlamenta gada pārskatos nav sniegti salīdzināmi statistikas dati; tā kā šīs trīs iestādes statistikas datu sniegšanā neievēro vienus un tos pašus datu pilnīguma standartus;

V.

tā kā visbiežāk minētais izņēmumu piemērošanas iemesls, ko pēc sākotnējo lūgumu saņemšanas izmanto Komisija un Padome, ir “lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzība” (Komisija: 17 % 2011. gadā un 20 % 2012. gadā; Padome: 41 % gan 2011. gadā, gan 2012. gadā); tā kā otrs Padomes visbiežāk minētais iemesls bija “starptautisko attiecību aizsardzība”; tā kā Parlamenta visbiežāk minētais izņēmums bija “personas privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzība”;

W.

tā kā iestādes nav izpildījušas LESD 15. panta 2. punkta un 15. panta 3. punkta 5. daļas noteikumus attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes pienākumu sasaukt atklātas sanāksmes situācijās, kad tiek izskatīti leģislatīva akta projekti, un publicēt tos dokumentus, kas saistīti ar likumdošanas procedūrām, atbilstīgi 15. panta 3. punkta 2. daļā paredzētajiem noteikumiem;

X.

tā kā Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā ir paredzēts šāds izņēmums attiecībā uz pārredzamību: “(..) ja iepazīšanās ar šo dokumentu var nopietni kaitēt lēmumu pieņemšanai iestādē, ja vien iepazīšanās ar to nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm”; tā kā šis nosacījums bija spēkā agrāk nekā Lisabonas līgums un ir saskaņojams ar LESD 15. pantu;

Y.

tā kā Eiropas Savienības Tiesas lēmumā Access Info Europe lietā (15) ir apstiprināts, ka dalībvalstu nosaukumu un to priekšlikumu publiskošana nekaitē lēmumu pieņemšanas procesam; tā kā Vispārējā tiesa savā agrāk šajā lietā pieņemtajā lēmumā ir nospriedusi: “Fakts, ka pilsoņi izmanto savas demokrātiskās tiesības, nozīmē iespēju detalizēti sekot lēmumu pieņemšanas procesam (..)”;

Z.

tā kā starptautiskie nolīgumi ir saistoši ES tiesību aktiem; tā kā ar tiem saistītajiem dokumentiem principā būtu jābūt publiski pieejamiem, neskarot likumīgos izņēmuma gadījumus; tā kā izņēmums starptautisko attiecību aizsardzības nolūkā ir jāpiemēro tā, kā noteikts lietas In ‘t Veld/Padome (T-529/09) 19. punktā;

AA.

tā kā trīspusējām sarunām starp Komisiju, Parlamentu un Padomi ir izšķiroša nozīme ES tiesību aktu izstrādē; tā kā trīspusējās sarunas nav publiskas un dokumenti, kuri attiecas uz neformālām trīspusējām sarunām, tostarp darba kārtības dokumenti un kopsavilkuma ziņojumi, principā nav pieejami ne sabiedrībai, ne Parlamentam, kas ir pretrunā LESD 15. pantam;

AB.

tā kā saskaņā ar ES noteikumiem par pārredzamību tiem dokumentiem, ko sagatavojusi Padomes prezidentvalsts vai kas atrodas tās rīcībā un attiecas uz attiecīgās valsts šajā statusā veikto darbu, ir jābūt pieejamiem;

AC.

tā kā sarunas par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanu ir nonākušas strupceļā; tā kā jaunajam instrumentam būtu jānodrošina ievērojami lielāka pārredzamība, nekā tā ir pašreiz;

AD.

tā kā lūgumi sasaukt Parlamenta sanāksmes aiz slēgtām durvīm principā būtu jāizskata atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1049/2001 noteikumiem; tā kā šādus lūgumus Parlaments izvērtē, izskatot katru gadījumu atsevišķi, un neapstiprina tos automātiski;

AE.

tā kā dokumentu klasifikācija atkarībā no slepenības pakāpes atbilstoši 2010. gada Pamatnolīgumam par Parlamenta un Komisijas attiecībām vai arī dokumentu atzīšana par “slepeniem dokumentiem” saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1049/2001 9. pantu jāveic pēc rūpīgas un konkrētas apsvēršanas; tā kā pārmērīgas slepenības pakāpes piešķiršana noved pie nevajadzīgas un nesamērīgas dokumentu slepenības un tā, ka sanāksmes bez jebkāda pienācīga pamatojuma notiek aiz slēgtām durvīm;

AF.

tā kā pārredzamības noteikums joprojām ir spēkā, tostarp attiecībā uz iecietības programmu saistībā ar aizliegtu vienošanos (karteļiem); tā kā saskaņā ar līgumiem automātisks publiskošanas aizliegums ir pārredzamības noteikuma pārkāpums; tā kā slepenība ir izņēmuma gadījums un valsts tiesnešiem saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību tā ir jāpamato katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi;

AG.

tā kā ir ierosināts izstrādāt ES pamatnostādnes, kas tiesnešiem kalpotu kā noderīgs instruments; tā kā šādās pamatnostādnēs uzņēmumu dokumenti jānošķir no aizliegtas vienošanās lietām, kas atrodas Komisijas rīcībā,

1.

atgādina, ka pārredzamība ir vispārējs noteikums un ka Lisabonas līgumā piekļuve dokumentiem ir noteikta par pamattiesībām;

2.

atgādina, ka ir nepieciešama pilnīgākā iespējamā sabiedrības piekļuve dokumentiem, lai ļautu iedzīvotājiem un pilsoniskajai sabiedrībai sniegt komentārus par visiem ES darbības aspektiem;

3.

atgādina, ka pārredzamība vairo sabiedrības uzticību Eiropas iestādēm, ļaujot pilsoņiem būt informētiem, piedalīties Savienības lēmumu pieņemšanas procesā un šādā veidā sniegt ieguldījumu ES demokrātijas stiprināšanā;

4.

atgādina, ka visiem lēmumiem, ar kuriem tiek liegta piekļuve dokumentiem, jābūt balstītiem uz skaidri un stingri definētiem juridiskajiem izņēmumiem, kas papildināti ar izsvērtu un konkrētu pamatojumu, ļaujot iedzīvotājiem izprast piekļuves liegšanas iemeslus un efektīvi izmantot pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus;

5.

atgādina par nepieciešamību panākt atbilstīgu līdzsvaru starp pārredzamību un datu aizsardzību, kā tas paskaidrots judikatūrā Bavarian Lager lietā, un uzsver, ka datu aizsardzību nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, īpaši interešu konfliktu piesegšanas un pārmērīgas ietekmes nolūkā saistībā ar ES pārvaldi un lēmumu pieņemšanu; norāda, ka Tiesas spriedums Bavarian Lager lietā ir pamatots ar pašreizējo Regulas (EK) Nr. 1049/2001 redakciju un neliedz mainīt redakciju, kas ir nepieciešams un īpaši vajadzīgs pēc skaidras tiesību uz piekļuvi dokumentiem pasludināšanas līgumos un Pamattiesību hartā;

6.

aicina iestādes, struktūras un aģentūras stingri piemērot Regulu (EK) Nr. 1049/2001, pilnībā ņemot vērā visu judikatūras kopumu, kas uz to attiecas, un saskaņojot to esošos iekšējos noteikumus ar regulas saturu un jēgu, jo īpaši attiecībā uz termiņiem, līdz kuriem jāsniedz atbildes uz lūgumiem nodrošināt piekļuvi dokumentiem, vienlaikus garantējot, lai termiņi netiktu pagarināti; aicina Padomi publicēt tās darba grupu sanāksmju protokolus un iekļaut tajos, ņemot vērā Access Info Europe lietu, dalībvalstu nosaukumus un to priekšlikumus;

7.

aicina iestādes, struktūras un aģentūras, piemērojot Regulu (EK) Nr. 1049/2001, stingri izvērtēt iespēju attiecīgo dokumentu, tabulu, grafiku, rindkopu vai frāzi publiskot tikai daļēji;

8.

aicina ES iestādes, struktūras, birojus un aģentūras turpmāk izstrādāt vispatverošāku pieeju pārredzamībai, savās interneta tīmekļa vietnēs nodrošinot publisku pieejamību pēc iespējas vairāk dokumentu kategorijām, tostarp iekšējos administratīvos dokumentus, iekļaujot šos dokumentus savos publiskajos reģistros; uzskata, ka šī pieeja palīdz nodrošināt efektīvu pārredzamību, kā arī novērst nevajadzīgu tiesvedību, kas varu radīt liekas izmaksas un slogu gan iestādēm, gan iedzīvotājiem;

9.

aicina iestādes, struktūras un aģentūras pilnībā īstenot Regulas (EK) Nr. 1049/2001 11. pantu, kā arī ieviest publiskos dokumentu reģistrus ar skaidru un pieejamu struktūru, labu meklēšanas funkcijas darbību, regulāri aktualizētu informāciju par jauniem dokumentiem, kas sagatavoti un reģistrēti, atsauču iekļaušanu attiecībā uz sabiedrībai nepieejamiem dokumentiem, norādījumiem lietotājiem par reģistrā esošajiem dokumentu veidiem ar mērķi sniegt palīdzību publiskajiem lietotājiem;

10.

aicina iestādes, struktūras un aģentūras regulāri un bez kavēšanās savos dokumentu reģistros publicēt visus dokumentus, kas iepriekš nebija pieejami sabiedrībai un kas ir atklāti saistībā ar lūgumiem nodrošināt publisku piekļuvi dokumentiem;

11.

aicina administrācijas pēc sākotnējā pieteikuma saņemšanas sniegt pilnīgas norādes par visiem dokumentiem, kas attiecas uz pieteikumā par piekļuvi dokumentiem minēto jomu, kā tas noteikts Regulā (EK) Nr. 1049/2001;

12.

uzsver, ka vēršanās pie Eiropas ombuda ir laba izvēle gadījumos, kad attiecīgā administrācija ir apstiprinājusi, ka piekļuve dokumentiem ir liegta; tomēr atgādina, ka nav nekādu izpildes mehānismu attiecībā uz ombuda pieņemtajiem lēmumiem;

13.

uzsver, ka tiesas prāvas ir saistītas ar ārkārtīgi ilgu procesu, ar augstu un pat pārāk augstu izmaksu risku un neskaidru iznākumu, tādējādi radot nepamatoti lielu slogu iedzīvotājiem, kuri vēlas apstrīdēt lēmumu atteikt (daļēju) piekļuvi dokumentiem; uzsver, ka faktiski tas nozīmē, ka nav efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu, ko izmantot gadījumos, kad attiecībā uz lūgumu piekļūt dokumentiem pieņemts noraidošs lēmums;

14.

aicina ES iestādes, struktūras un aģentūras steidzami pieņemt ātrākas, mazāk apgrūtinošas un pieejamākas procedūras, ar kuru palīdzību izskatīt sūdzības par atteikumiem piekļūt dokumentiem, lai samazinātu nepieciešamību pēc vēršanās tiesā un radītu patiesu pārredzamības kultūru;

15.

uzsver, ka visu trīs iestāžu, kā arī struktūru un aģentūru gada pārskatos būtu jāiekļauj skaitļi salīdzināmā formā, kuri atspoguļotu, piemēram, pieprasīto dokumentu skaitu, pieteikumu skaitu, tādu dokumentu skaitu, kam piešķirta (daļēja) piekļuve, tādu pieteikumu skaitu, pirms un pēc atkārtotā pieteikuma, attiecībā uz kuriem pieņemts apstiprinošs lēmums, gadījumus, kad Tiesa piešķīrusi piekļuvi, gadījumus, kad Tiesa piešķīrusi daļēju piekļuvi, un gadījumus, kad piekļuve liegta;

16.

aicina ES iestādes atturēties no prasības, lai pretējā puse segtu tiesu izdevumus, un nodrošināt, lai līdzekļu trūkums nekavētu iedzīvotājus apstrīdēt lēmumus;

17.

norāda, ka dalībvalstīm ir jāpielāgojas jaunajam pārredzamības regulējumam, kas izveidots ar Lisabonas līgumu, kā apliecināts lietā Vācija/Komisija (T-59/09), kurā Vācija atteicās publiskot dokumentus, kas attiecās uz tai sniegto oficiālo rīkojumu, kā iemeslu minot sabiedrības interešu aizstāvību “starptautisko attiecību” kontekstā, savukārt Vispārējā tiesa nosprieda, ka “starptautiskās attiecības” ir uzskatāmas par ES tiesību terminu, kas nav piemērojams saziņā starp Komisiju un dalībvalsti;

18.

aicina ES iestādes savlaicīgāk reaģēt uz pieteikumiem par piekļuvi dokumentiem un uz atkārtotiem pieteikumiem;

19.

apņemas izpētīt, kā nodrošināt Prezidija un Priekšsēdētāju konferences apspriežu lielāku pārredzamību, piemēram, sagatavojot detalizētus protokolus un nodrošinot to pieejamību sabiedrībai;

20.

pauž nožēlu par to, ka kopš 2011. gada decembra, kad Parlaments pirmajā lasījumā pieņēma nostāju par Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanu, nav panākts progress, jo Padome un Komisija nešķita gatavas uzsākt saturīgas sarunas; tādēļ aicina Padomi beidzot turpināt Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanu; aicina Padomi un Parlamentu vienoties par jaunu instrumentu, kas nodrošina ievērojami labāku pārredzamību, tostarp LESD 15. panta efektīvu īstenošanu;

21.

aicina visas ES iestādes, struktūras, birojus un aģentūras piemērot Regulu (EK) Nr. 1049/2001, saskaņojot ar Orhūsas konvencijas noteikumiem; pilnībā atbalsta Eiropas Zāļu aģentūras politiku publicēt Eiropas tirgū esošo zāļu klīnisko pētījumu ziņojumus pēc pieprasījuma, tiklīdz ir pabeigts lēmumu pieņemšanas process attiecībā uz konkrētajām zālēm; uzsver, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 pārskatīšanas laikā pilnībā jāievēro Orhūsas konvencija un ka jebkādi izņēmumi jānosaka, nodrošinot pilnīgu atbilstību minētajai konvencijai;

22.

iesaka katrai ES iestādei vai struktūrai no savu vadošo darbinieku vidus izvēlēt par pārredzamību atbildīgo personu, kuras uzdevums būtu nodrošināt noteikumu ievērošanu un prakses uzlabošanu;

23.

aicina visas iestādes izvērtēt un, ja vajadzīgs, pārskatīt savus iekšējos noteikumus ziņošanai par ļaundarībām, kā arī aicina aizsargāt ziņotājus; aicina jo īpaši Komisiju ziņot Eiropas Parlamentam par savu pieredzi saistībā ar jaunajiem ziņošanas noteikumiem, kas attiecas uz ES darbiniekiem un kas pieņemti 2012. gadā, kā arī saistībā ar īstenošanas pasākumiem; aicina Komisiju izteikt priekšlikumu saistībā ar ziņotāju aizsardzību ne vien morālā, bet arī finansiālā ziņā, lai pienācīgi aizsargātu un atbalstītu ziņotājus kā daļu no demokrātiskās sistēmas;

24.

aicina ES iestādes, struktūras un aģentūras savstarpēji saskaņot savus gada pārskatus par piekļuvi dokumentiem un sniegt vienotus un savietojamus statistikas datus, kas būtu pēc iespējas pilnīgāki un visaptveroši (piemēram, pielikumā sniegtajās tabulās, kas ļauj veikt tiešu salīdzināšanu);

25.

aicina ES iestādes, struktūras un aģentūras pieņemt ieteikumus, kurus Parlaments ierosināja savā iepriekšējā rezolūcijā par publisku piekļuvi dokumentiem;

26.

aicina ES iestādes savos gada pārskatos par pārredzamību iekļaut atbildi uz Parlamenta ieteikumiem;

27.

aicina Komisiju uzlabot ekspertu grupu un komiteju darba grupu pārredzamību, sasaucot atklātas sanāksmes un publiskojot šo grupu locekļu amatā iecelšanas procedūras, kā arī standarta formātā tiešsaistē publicējot informāciju par locekļu skaitu, procedūrām, izskatītajiem dokumentiem, balsojumiem, lēmumiem un sanāksmju protokoliem; uzsver, ka ekspertu grupu un komiteju dalībniekiem iepriekš jāpaziņo, vai viņiem ir personīgas intereses saistībā ar apspriestajiem tematiem; aicina Komisiju uzlabot un pilnībā īstenot iekšējās vadlīnijas visiem ģenerāldirektorātiem saistībā ar amatā iecelšanas procedūru (t.i., attiecībā uz līdzsvarotu sastāvu, interešu konflikta politiku, atklātiem uzaicinājumiem) un izdevumu atlīdzināšanas noteikumiem, un ziņot par šo jautājumu ne tikai gada pārskatā par piekļuvi dokumentiem, bet arī ģenerāldirektorātu gada darbības pārskatos; aicina Komisiju jo īpaši ziņot par Transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības (TTIP) ieinteresēto personu padomdevēju grupu;

28.

aicina Komisiju, Padomi un Parlamentu nodrošināt neformālo trīspusējo sarunu lielāku pārredzamību, sasaucot atklātas sanāksmes un standartizētā un viegli pieejamā interneta vidē publicējot dokumentāciju, tostarp darba kalendārus, darba kārtības, protokolus, izskatītos dokumentus, grozījumus, pieņemtos lēmumus, informāciju par dalībvalstu delegācijām un to nostājas, kā arī protokolus, nekādi neskarot Regulas (EK) Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā uzskaitītos izņēmumus un saskaņā ar tiem;

29.

atgādina, ka Regulas (EK) Nr. 1049/2001 9. pants par slepeniem dokumentiem ir kompromiss, kas kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā vairs neatspoguļo jaunās konstitucionālās un juridiskās saistības;

30.

aicina ES iestādes, struktūras un aģentūras uzturēt aktualizētus, sabiedrībai pieejamus datus par to rīcībā esošo klasificēto dokumentu skaitu atbilstoši to slepenības pakāpei;

31.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu regulai, ar ko nosaka skaidrus noteikumus un kritērijus, saskaņā ar kuriem ES iestādes, struktūras un aģentūras piešķir dokumentiem slepenības pakāpi;

32.

aicina iestādes izvērtēt un pamatot lūgumus sasaukt sanāksmes aiz slēgtām durvīm atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1049/2001;

33.

aicina Savienības iestādes izveidot neatkarīgu ES uzraudzības iestādi, kas izvērtētu nepieciešamību piešķirt dokumentiem slepenības pakāpi un izskatītu lūgumus sasaukt sesijas aiz slēgtām durvīm;

34.

aicina iestādes nodrošināt iedzīvotājiem publisku pieeju un piekļuvi dokumentiem saistībā ar Eiropas Savienības budžetu, tā īstenošanu un Savienības līdzekļu un dotāciju saņēmējiem, un uzsver, ka šādiem dokumentiem var piekļūt arī īpašā tīmekļa vietnē un datubāzē, kā arī datubāzē, kas attiecas uz finanšu pārredzamību Savienībā;

35.

pauž bažas par to, ka slepenības pakāpes piešķiršana dokumentiem parasti tiek pamatota ar izņēmumu, kas saistīts ar starptautisko attiecību aizsardzību;

36.

atgādina, ka gadījumā, ja iestāde nolemj atteikt piekļuvi dokumentam, kuru tai tiek lūgts publiskot, tai principā ir jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un faktiski apdraudēt sabiedrības intereses saistībā ar starptautiskajām attiecībām;

37.

uzsver — lai gan šādi principi ir noteikti, praksē tie joprojām nav ieviesti, kā to liecina Vispārējās tiesas spriedums lietā T-529/09 (In ‘t Veld/Padome) attiecībā uz Padomes atteikumu sniegt piekļuvi tās juridiskā dienesta atzinumam par ES un ASV nolīgumu par teroristu finansēšanas izsekošanas programmu (TFTP);

38.

uzsver, ka iestāžu juridisko dienestu atzinumiem principā ir jābūt publiski pieejamiem, kā tas uzsvērts Tiesas spriedumā Turco lietā, proti, ka “Regulas (EK) Nr. 1049/2001 mērķis, kā tas norādīts regulas ceturtajā apsvērumā un tās 1. pantā, ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem” (16);

39.

atgādina, ka pirms novērtēšanas, vai ir vai nav jāpiemēro 4. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētais izņēmums attiecībā uz juridisku atzinumu aizsardzību, attiecīgajai iestādei ir jāpārliecinās, vai “dokuments, kuru lūdz publiskot, patiešām attiecas uz juridisko atzinumu, un, ja tas tā ir, jānosaka, kuras ar to saistītās personas tas reāli skar un tātad kuras personas var ietilpt minētā izņēmuma piemērošanas jomā” (Turco, 38. punkts);

40.

aicina iestādes ievērot spriedumu Turco lietā par juridisko dienestu atzinumiem, kas sagatavoti likumdošanas procesa gaitā; šajā spriedumā ir noteikts, ka “tieši pārskatāmība ir tā, kas, dodot iespēju atklāti apspriest dažādu viedokļu atšķirības, veicina iestāžu lielāku leģitimitāti Eiropas pilsoņu uztverē un palielina uzticību tām” un ka “patiesībā informācijas un debašu neesamība drīzāk ir tas, kas pilsoņu apziņā var izraisīt šaubas ne vien attiecībā uz atsevišķa tiesību akta tiesiskumu, bet arī attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesu kopumā” (17);

41.

uzsver, ka saskaņā ar spriedumu lietā In ‘t Veld/Padome (lieta T-529/09) (18) konkrēts un paredzams apdraudējums attiecīgajām interesēm nevar arī tikt pierādīts tikai ar bailēm publiskot pilsoņiem iestāžu atšķirīgās nostājas attiecībā uz Savienības starptautiskas rīcības juridisko pamatu un tādējādi radīt šaubas par šīs rīcības tiesiskumu;

42.

uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa lietas C-536/11 43. punktā ir noteikusi, ka “ikviens pieteikums par piekļuvi [aizliegtas vienošanās lietai] [valsts tiesām] ir jāizvērtē katrā konkrētajā gadījumā, ņemot vērā visus lietas apstākļus”;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas ombudam, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam un Eiropas Padomei.

9.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 378/35

—

ņemot vērā to, cik svarīgas ir tiesības iesniegt lūgumrakstu un cik svarīgi ir Parlamenta struktūras nekavējoties informēt par Eiropas pilsoņu un iedzīvotāju konkrētām bažām un viedokļiem, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību 24. un 227. pantā,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas noteikumus un jo īpaši tās 44. pantu par tiesībām iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentam,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumus, kas attiecas uz pienākumu neizpildes procedūru, jo īpaši Līguma 258. un 260. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 202. panta 8. punktu,

—

ņemot vērā Lūgumrakstu komitejas ziņojumu (A7-0131/2014),

A.

tā kā 2013. gadā — Eiropas Pilsoņu gadā — tika saņemti 2 885 lūgumraksti, kas atbilst pieaugumam par teju 45 % salīdzinājumā ar 2012. gadu; ņemot vērā to, ka pašreizējā Parlamenta sasaukuma laikā līdz šim ir reģistrēti gandrīz 10 000 lūgumraksti;

B.

tā kā, lai gan salīdzinājumā ar Eiropas Savienības iedzīvotāju skaitu šis skaitlis saglabājies neliels, tas tomēr norāda, ka ir ievērojami pieaugusi informētība par tiesībām iesniegt lūgumrakstu un tiesiskā paļāvība, ka lūgumrakstu izskatīšanas process ir lietderīgs kā līdzeklis, lai pievērstu Eiropas iestāžu un dalībvalstu uzmanību atsevišķu pilsoņu, vietējo kopienu, NVO, brīvprātīgo asociāciju un privātu uzņēmumu rūpēm;

C.

tā kā Eiropas pilsoņus tieši pārstāv vienīgā pilsoņu vēlētā ES iestāde — Eiropas Parlaments; tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstu dod pilsoņiem iespēju tieši vērsties pie saviem pārstāvjiem;

D.

tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstu uzlabo Eiropas Parlamenta spēju atsaukties Savienības pilsoņu un iedzīvotāju rūpēm, jo tās vienlaikus var nodrošināt cilvēkiem atvērtu, demokrātisku un pārredzamu mehānismu ārpustiesas tiesiskās aizsardzības līdzekļa iegūšanai saistībā ar viņu sūdzībām, ja tās ir likumīgas un pamatotas, un jo īpaši attiecībā uz problēmām Eiropas tiesību aktu īstenošanā; tā kā likumdevēji un izpildvaras struktūras ES un vietējā līmenī no lūgumrakstiem var gūt vērtīgu informāciju;

E.

tā kā ir jānovērš turpmāki neatgūstami bioloģiskās daudzveidības zudumi, jo īpaši Natura 2000 tīklā iekļautajās teritorijās; tā kā dalībvalstis ir apņēmušās nodrošināt īpaši aizsargājamu teritoriju aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu (92/43/EEK) un Putnu direktīvu (79/409/EEK); tā kā — lai gan Komisija atbilstību ES tiesību aktiem var pilnībā pārbaudīt tikai pēc tam, kad dalībvalsts iestādes ir pieņēmušas galīgo lēmumu, — ir svarīgi, jo īpaši saistībā ar vides jautājumiem, pēc iespējas agrīnā posmā pārbaudīt, vai vietējās, reģionālās un valsts iestādes pareizi piemēro visas ES tiesību aktos noteiktās attiecīgās procedūru prasības, tostarp piesardzības principu;

F.

tā kā ir jāpalielina pilsoņu līdzdalība ES lēmumu pieņemšanas procesā, lai pastiprinātu tā likumību un pārskatatbildību; tā kā lūgumrakstu iesniegšanas process ir arī veids, kā gūt ieskatu par reālo situāciju attiecībā uz Eiropas sabiedrībā — it sevišķi ekonomikas krīzes un sociālo nemieru laikā — valdošo spriedzi, kuru izraisījusi pasaules finanšu tirgu un banku sistēmu sabrukuma ietekme uz Eiropas iedzīvotājiem; atgādinot, ka Lūgumrakstu komiteja 2013. gada septembrī par šo tematu rīkoja atklātu uzklausīšanu, kurā piedalījās lūgumrakstu iesniedzēji; tā kā komitejas uzmanību ir piesaistījuši daudzie lūgumraksti par nelikumīgu rīcību finanšu jomā un patērētāju tiesību pārkāpumiem banku nozarē un jo īpaši — dramatiskās sekas tam, ka negodīgu hipotēkas līgumu noteikumu dēļ no mājokļiem tiek izliktas ģimenes;

G.

tā kā Lūgumrakstu komitejai iesniegtie lūgumraksti ir nereti snieguši lietderīgu informāciju citām Eiropas Parlamenta komitejām, kas atbild par tādu tiesību aktu izstrādi, kuru mērķis ir izveidot sociālekonomiski un vides ziņā drošāku, stabilāku, taisnīgāku un veiksmīgāku pamatu visu Eiropas pilsoņu un iedzīvotāju nākotnei;

H.

tā kā katru lūgumrakstu novērtē un izskata atbilstīgi tā svarīgumam, pat ja to iesniedzis tikai viens ES pilsonis vai iedzīvotājs, un tā kā katram lūgumraksta iesniedzējam ir tiesības saņemt atbildi savā valodā;

I.

tā kā atkarībā no saņemtā lūgumraksta būtības un sarežģītības tā apstrādes un atbildes sniegšanas laiks atšķirsies, taču ir jāpieliek visas pūles, lai pienācīgi atbildētu uz lūgumrakstu iesniedzēju bažām pieņemamā laika periodā un atbilstīgi gan procesuālā ziņā, gan pēc būtības;

J.

tā kā lūgumrakstu iesniedzēji, kuru lūgumrakstus pēc tam apspriež Lūgumrakstu komitejas regulārajās sanāksmēs, var šajās sanāksmēs pilnvērtīgi piedalīties un iepazīstināt ar savu lūgumrakstu, sniedzot sīkāku informāciju, un tā aktīvi atbalstīt komitejas darbu, nodrošinot papildu tiešu informāciju komitejas locekļiem un Eiropas Komisijai, kā arī dalībvalstu pārstāvjiem, kas var piedalīties sanāksmēs; tā kā 2013. gadā 185 lūgumrakstu iesniedzēji apmeklēja komitejas apspriedes un aktīvi tajās piedalījās;

K.

tā kā Lūgumrakstu komitejas darbības pilnībā balstās uz informāciju un datiem, kas saņemti no lūgumrakstu iesniedzējiem, kā arī rezultātiem, kuri gūti komitejas veiktajā izmeklēšanā par katru gadījumu un kurus, ja vajadzīgs, papildina ar papildu zināšanām, kas ir Eiropas Komisijas, dalībvalstu vai citu struktūru rīcībā; tā kā komitejas darba kārtību prioritātes un to secību nosaka, pamatojoties uz komitejas locekļu demokrātiski pieņemtiem lēmumiem;

L.

tā kā Līguma noteikumos un Parlamenta reglamentā paredzētie kritēriji par lūgumrakstu pieņemamību nosaka, ka lūgumrakstam ir jāattiecas uz jautājumu, kas ir Savienības darbības jomā un kas tieši skar lūgumraksta iesniedzēju; un ka tāpēc daļu no saņemtajiem lūgumrakstiem atzīst par nepieņemamiem, jo tie neatbilst šādiem kritērijiem;

M.

tā kā tiesības iesniegt lūgumrakstu ir galvenais pilsoņu līdzdalības un demokrātiskas kontroles rīks un ir jānodrošina tā pienācīga izmantošana visā procesa gaitā; tā kā arī turpmāk ir pilnībā jāgarantē šīs tiesības, neatkarīgi no valdības interesēm; tā kā šis princips ir nevainojami jāievēro ES līmenī, izskatot lūgumrakstus Parlamentā un Komisijā;

N.

tā kā iepriekš minētie kritēriji ir pārbaudīti tiesās un tā kā Eiropas Savienības Tiesas spriedumos, piemēram, lietā T-308/07, ir apstiprināti kritēriji attiecībā uz tiesībām iesniegt lūgumrakstu un noteikts, ka lūgumraksta atzīšanai par nepieņemamu ir jābūt labi pamatotai un ka komitejai ir jāsniedz šis pamatojums tās turpmākajā sarakstē ar lūgumraksta iesniedzēju; kā piemērs minami arī spriedumi lietās T-280/09 un T-160/10 saistībā ar lūgumrakstiem, kuru saturu var atzīt par nepietiekami precīzu;

O.

tā kā papildus lūgumrakstiem, kas saņemti saistībā ar krīzes ietekmi uz Eiropas pilsoņiem un iedzīvotājiem, citi svarīgākie jautājumi, par kuriem lūgumrakstu iesniedzēji pauž bažas, ir saistīti ar vides tiesību aktiem (jo īpaši atkritumu un ūdens apsaimniekošanas jomā), pamattiesībām (jo īpaši bērna tiesībām, personu ar invaliditāti tiesībām un ar veselību saistītiem jautājumiem), tiesībām uz personīgo un nekustamo īpašumu, jautājumiem attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos, dažādiem diskriminācijas veidiem un jo īpaši diskrimināciju etniskās izcelsmes, kultūras vai valodas dēļ, vīzām, imigrāciju un nodarbinātību; kā arī tiek iesniegti lūgumraksti par tiesiskuma piemērošanu, iespējamu korupciju, tiesvedības kavējumiem un daudzām citām darbības jomām;

P.

tā kā Lūgumrakstu komiteja Eiropas Parlamenta aizbildniecībā ir izveidojusi pati savu sociālo tīklu, kurā tai pastāvīgi seko aizvien vairāk galveno sociālo plašsaziņas līdzekļu lietotāju, jo daudzi lūgumrakstu iesniedzēji, it sevišķi gados jaunākās iedzīvotāju grupas, saziņai plaši izmanto sociālos plašsaziņas līdzekļus, un tā kā šis tīkls ir sevišķi aktīvs un noderīgs komitejas sanāksmju laikā; tā kā komitejas apkārtrakstu “PETI Journal” pastāvīgi lasa vērā ņemams skaits abonentu (patlaban 1 500);

Q.

tā kā šajā saistībā Lūgumrakstu komiteja ir strādājusi kopā ar attiecīgajiem Eiropas Parlamenta dienestiem, lai izstrādātu jaunu daudzvalodu tīmekļa portālu, kas aizstās iepriekšējo, krietni ierobežotāko elektronisko rīku lūgumrakstu iesniegšanai Europarl tīmekļa vietnē; tā kā jaunais portāls ir izstrādāts nolūkā palielināt administratīvo efektivitāti, vienlaikus uzlabojot lūgumrakstu iesniegšanas procesa pārredzamību un mijiedarbīgumu lūgumrakstu iesniedzēju, Eiropas Parlamenta deputātu un plašas sabiedrības interesēs;

R.

šajā saistībā atgādina Lūgumrakstu komitejas nostāju, pamatojoties uz 2012. gada ziņojumu, kurā tā apņēmās padarīt lūgumrakstu iesniegšanas procedūru efektīvāku, pārredzamāku un objektīvāku, vienlaikus saglabājot Lūgumrakstu komitejas locekļu līdzdalības tiesības, lai, lūgumrakstu izskatīšanas procesu pārbaudot tiesā, netiktu konstatēti nekādi pārkāpumi, pat ne attiecībā uz procedūru;

S.

tā kā Lūgumrakstu komiteja saglabā aktīvu interesi par to, kā tiek piemērota regula par Eiropas pilsoņu iniciatīvu, un apzinās spēkā esošā tiesiskā regulējuma daudzos trūkumus un samērā smagnējo būtību; neraugoties uz Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas centieniem tā izstrādē, šis regulējums pilnībā neatbilst attiecīgajam Līguma noteikumam; tā kā saskaņā ar pārskatīšanas klauzulu Parlamentam ir jāiesaistās diskusijās par minētās regulas pārskatīšanu pēc tam, kad tā ir bijusi spēkā trīs gadus;

T.

tā kā drīz tiks ieviesti Eiropas pilsoņu iniciatīvas regulas noteikumi par atklātas uzklausīšanas rīkošanu Eiropas Parlamenta telpās saistībā ar sekmīgu iniciatīvu, šādā uzklausīšanā saskaņā ar Parlamenta Reglamenta noteikumiem un Prezidija pieņemtajiem īstenošanas noteikumiem līdz ar Lūgumrakstu komiteju piedaloties galvenajai komitejai, kam ir likumdošanas kompetence iniciatīvas temata jomā;

U.

tā kā liela nozīme ir faktu vākšanas misijām (attiecībā uz lūgumrakstiem, par kuriem notiek izmeklēšana), ko Lūgumrakstu komiteja regulāri organizē saistībā ar jautājumiem, kuriem tā piešķīrusi īpašu prioritāti, un tā kā ziņojumiem par šādām misijām ir jābūt sevišķi kvalitatīviem un uzticamiem un tie ir jāizstrādā patiesas sadarbības gaisotnē, panākot dalībnieku vēlamo vienprātību; atgādina par 2013. gadā veiktajām misijām Spānijā (divreiz), Polijā, Dānijā un Grieķijā; tā kā lielāks elastīgums šo misiju praktisko aspektu plānošanā — galvenokārt attiecībā uz to nedēļu noteikšanu, kad tās var rīkot, — ļautu gūt vēl lielākus misiju panākumus, jo īpaši deputātu pieejamības dēļ, un mazinātu to atcelšanas risku;

V.

tā kā komitejai ir pienākumi saistībā ar Eiropas Ombuda biroju, kas atbild par ES pilsoņu sūdzību izmeklēšanu attiecībā uz iespējamiem administratīviem pārkāpumiem ES iestādēs un struktūrās, par kuriem komiteja arī sagatavo gada ziņojumu, pamatojoties uz paša Eiropas ombuda gada ziņojumu; un atgādinot, ka 2013. gadā komiteja bija aktīvi iesaistīta jauna Eiropas ombuda vēlēšanu organizēšanā pēc toreizējā ombuda Nikiforos Diamandouros došanās pensijā;

W.

tā kā, lai gan Parlamenta deputāti par jauno Eiropas ombudu ievēlēja Emily O'Reilly, viņas pilnvaru termiņam sākoties 2013. gada 1. oktobrī, jaunā sasaukuma darbības sākumā ir jārīko jaunas vēlēšanas, kā to paredz Reglamenta 204. pants, un tā kā būtu saprātīgi nodrošināt tādu skaidru un pārredzamu noteikumu savlaicīgu publicēšanu, kuros sīkāk paskaidroti Lūgumrakstu komitejas pienākumi šajā procesā un kuri garantē pienācīgu vēlēšanu pārredzamību, jo īpaši, izmantojot tam veltītu uzlabotu tīmekļa portālu;

X.

tā kā Lūgumrakstu komiteja ir Eiropas ombudu tīkla (kurā ietilpst dažas to valstu parlamentu lūgumrakstu komitejas, kuros šādas komitejas pastāv) locekle un tā kā šķiet svarīgi pievērst lielāku uzmanību pašu lūgumrakstu komiteju savstarpējai sadarbībai un piemērotā gadījumā to stiprināt, un tā kā Eiropas Parlamentam varētu būt izšķirīga nozīme šādā procesā, pārstāvot Eiropas pilsoņu intereses;

Y.

tā kā Lūgumrakstu komitejas mērķis ir būt lietderīgam un pārredzamam instrumentam, ko var izmantot Eiropas pilsoņi un iedzīvotāji, īstenojot demokrātisku kontroli un uzraudzību attiecībā uz daudziem Eiropas Savienības darbības aspektiem, jo īpaši attiecībā uz to, kā valstu iestādes īsteno ES tiesību aktus; tā kā komiteja, pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem, var vēl vairāk veicināt, no vienas puses, ES tiesību aktu konsekventāku un saskaņotāku piemērošanu, un, no otras puses, turpmāko ES tiesību aktu uzlabošanu, vēršot uzmanību uz pieredzi, kas gūstama, analizējot saņemto lūgumrakstu būtību;

Z.

tā kā šis ziņojums ir pēdējais Lūgumrakstu komitejas gada ziņojums Eiropas Parlamenta septītā sasaukuma laikā, un tādēļ tajā ir sniegts izklāsts par komitejas darbībām 2013. gadā, kā arī pārskats par visu parlamentārā sasaukuma laiku un vērtējums par to, cik lielā mērā Lūgumrakstu komiteja spēja atbilst pilsoņu gaidītajam pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā,

1.

atzīst Lūgumrakstu komitejas būtisko un izšķirīgo nozīmi ES pilsoņu un iedzīvotāju tiesību aizsardzībā un veicināšanā, ar lūgumrakstu iesniegšanas procesu nodrošinot lūgumrakstu iesniedzēju bažu sekmīgāku noteikšanu un, ja vien iespējams, pamatoto sūdzību apmierināšanu pieņemamā laika periodā;

2.

cieši apņemas lūgumrakstu procedūru padarīt efektīvāku, pārredzamāku un objektīvāku, vienlaikus saglabājot Lūgumrakstu komitejas locekļu līdzdalības tiesības, lai, lūgumrakstu izskatīšanas procesu pārbaudot tiesā, netiktu konstatēti nekādi pārkāpumi, pat ne attiecībā uz procedūru;

3.

uzsver, ka līdz ar citām iestādēm un struktūrām, piemēram, izmeklēšanas komitejām un Eiropas Ombudu, Lūgumrakstu komiteja pilda autonomu un skaidri noteiktu uzdevumu kā iestāde, kurā var vērsties ikviens iedzīvotājs; uzsver, ka minētās iestādes līdz ar Eiropas pilsoņu iniciatīvu ir būtiski instrumenti demokrātiskas ES garantam un Eiropas tautas izveidei un ka ir jānodrošina to pienācīga pieejamība un uzticama darbība;

4.

uzsver, ka visā pašreizējā parlamentārā sasaukuma laikā Lūgumrakstu komiteja uzņēmās problēmu risināšanu, lai attaisnotu Eiropas Savienības pilsoņu cerības; uzsver, ka ir svarīgi, lai pilsoņi būtu tieši iesaistīti Parlamenta darbībā un lai komitejas locekļi konkrēti pievērstos viņu rūpēm, priekšlikumiem un sūdzībām; norāda uz paveikto darbu, lai atrisinātu iespējamus pilsoņu tiesību pārkāpumus, un sadarbību ar valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm ar Eiropas tiesību piemērošanu saistītos jautājumos, vienlaikus saglabājot būtisku lomu saiknes ar Eiropas iedzīvotājiem atjaunošanā un ES lēmumu pieņemšanas procesa demokrātiskās leģitimitātes un atbildības par tiem nostiprināšanā;

5.

atgādina par Komisijas nozīmīgo lomu, palīdzot izskatīt lūgumrakstu iesniedzēju ierosinātos jautājumus; uzskata, ka Komisijai būtu jāveic pamatīgāka izmeklēšana attiecībā uz lūgumrakstiem un jāraugās uz lietu būtību saistībā ar ES tiesību aktiem; uzsver, ka ir svarīgi, lai šie procesi būtu pārredzami un lai sabiedrība varētu pienācīgi piekļūt attiecīgajiem dokumentiem un ar lietām saistītajai informācijai;

6.

uzsver — ir svarīgi, lai Komisija īstenotu proaktīvu uzraudzību un savlaicīgu preventīvu rīcību, ja ir pamatoti pierādījumi, ka konkrēti plānoti projekti, par kuriem ir publicēta informācija, varētu būtu pretrunā ES tiesību aktiem;

7.

norāda, ka iedzīvotāju lūgumraksti tematiskā ziņā pieder daudzām un dažādām jomām, piemēram, pamattiesībām, iekšējam tirgum, vides tiesībām, sabiedrības veselības jautājumiem, bērnu labklājībai, transportam un būvniecībai, Spānijas Piekrastes likumam, jaunajai regulai par labu pārvaldību, personām ar invaliditāti, diskriminācijai vecuma dēļ, sabiedrības piekļuvei dokumentiem, Eiropas skolām, fiskālai savienībai, tērauda nozarei, dzīvnieku tiesībām un daudzām citām;

8.

uzskata, ka lūgumraksti, kas pieder pie iepriekšminētajām tematiskajām jomām, ir pierādījums tam, ka joprojām ir bieži novērojami un plaši izplatīti neapmierinošas ES tiesību aktu transponēšanas vai to nepareizas piemērošanas gadījumi;

9.

uzskata, ka ir svarīgi uzlabot sadarbību ar dalībvalstu parlamentiem un valdībām, pamatojoties uz savstarpīguma principu, un nepieciešamības gadījumā mudināt dalībvalstu iestādes pilnībā pārredzami transponēt un piemērot ES tiesību aktus; uzsver Komisijas un dalībvalstu sadarbības nozīmīgumu un pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis nepilda savu pienākumu pilnībā transponēt un īstenot Eiropas tiesību aktus, jo īpaši vides jomā;

10.

atgādina, ka Lūgumrakstu komiteja uzskata par pieņemamiem lūgumrakstus, kas ir saistīti ar Līguma par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas vai tās daļas principiem un saturu, kā arī uzskata, ka šie lūgumraksti ir būtiska tās darbības daļa, un veic izmeklēšanu atbilstīgi katra gadījuma svarīgumam; atgādina, ka Eiropas Komisija hartas 51. panta dēļ bieži ir uzskatījusi, ka nevar rīkoties, kad komiteja to lūgusi; uzsver to, ka pilsoņi sagaida daudz aktīvāku rīcību, nekā to pieļauj hartas stingrie juridiskie noteikumi;

11.

pauž atzinību komitejai par darbu, ko tā uzņēmusies attiecībā uz lūgumrakstiem, kuri saņemti ar invaliditāti saistītos jautājumos (to skaits 2013. gadā ir būtiski pieaudzis); norāda uz centieniem nodrošināt sekmīgu ES struktūras ieviešanu saskaņā ar ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 33. pantu, Lūgumrakstu komitejai sadarbojoties ar Eiropas Komisiju, Pamattiesību aģentūru un Eiropas forumu cilvēkiem ar invaliditāti, un norāda uz komitejas gatavību turpināt atbalstu šai darbībai; pauž nožēlu par to, ka Lūgumrakstu komitejas līdzdalība šajā struktūrā ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanai tika pārtraukta un to aizvietoja likumdošanas komitejas, kas arī ir atbildīgas šajā nozarē; uzskata, ka šā lēmuma pamatā ir nepareiza ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas struktūras uzdevumu interpretācija;

12.

norāda, ka liela uzmanība tika pievērsta dažiem ļoti būtiskiem saņemtiem lūgumrakstiem par ierosināto jaunas lidostas būvniecību Notrdamdelandā netālu no Nantes; atzīst, ka vērā ņemamu ieguldījumu sniedza lūgumrakstu iesniedzēji, kas iebilda pret šiem plāniem vides apsvērumu dēļ, un ka pamatots lūgumraksts tika saņemts arī no personām, kuras projektu atbalstīja, kā rezultātā komitejā izraisījās intensīvas debates, piedaloties Francijas iestāžu pārstāvjiem, Komisijas vides ģenerāldirektoram un galvenajiem lūgumrakstu iesniedzējiem; uzskata, ka šādas nopietnas diskusijas ne vien uzlabo sabiedrības izpratni un ļauj pilsoņiem aktīvi un likumīgi iesaistīties, bet arī dod iespēju noskaidrot vairākus pretrunīgus ar tādu projektu saistītus jautājumus, kurš, iespējams, ir pretrunā ES tiesību aktiem, un noteikt to risinājumus, lai pienācīgi ievērotu Eiropas tiesību aktus, kas būtu šādā situācijā jāpiemēro;

13.

atzīst, ka 2013. gadā daudzi lūgumrakstu iesniedzēji pauda bažas par novērotajām netaisnībām Dānijā attiecībā uz administratīvajām un tiesu procedūrām saistībā ar vecāku šķirtību un laulības šķiršanu, un mazgadīgu bērnu turpmāko aizgādību; šajā saistībā norāda uz nepārprotamiem piemēriem, ka pāru ar dažādu valstspiederību gadījumā pastāv diskriminācija valstspiederības dēļ par labu laulātajam no tās dalībvalsts, kurā notiek tiesvedība, un pret personu, kas nav šīs valsts valstspiederīgais, rezultātā smagi un nereti ļoti negatīvi un dramatiski ietekmējot bērna tiesības; šajā saistībā konstatē, ka ir smagi pārkāptas lūgumrakstu iesniedzēju un bērnu pamattiesības; norāda, ka Lūgumrakstu komiteja īstenoja faktu vākšanas misiju Dānijā, kur situācija šķiet sevišķi nopietna, lai tieši izmeklētu šādus apgalvojumus; norāda, ka par šādiem gadījumiem ir ziņots arī no citām valstīm, jo īpaši Vācijas (it sevišķi jautājumi par nepilgadīgo aizbildnības un aizgādības iestādes Jugendamt darbību), Francijas un Apvienotās Karalistes;

14.

atgādina par izmeklēšanām, kas parlamentārā sasaukuma laikā veiktas, pamatojoties uz lūgumrakstiem saistībā ar Atkritumu apsaimniekošanas direktīvas nesekmīgās īstenošanas sekām, un par attiecīgā ziņojuma pieņemšanu; atgādina ieteikumus saistībā ar to, ka netiek pienācīgi pieņemti lēmumi par atkritumu poligoniem, un to, kā šādu lēmumu trūkums ietekmē vietējos iedzīvotājus; uzsver — ņemot vērā lūgumrakstus, kas izskatīti pēc ieteikumu sniegšanas, situācija vēl ne tuvu nav atrisināta, jo īpaši saistībā ar ļoti piesārņotu rūpniecisko atkritumu izraisītajiem nerimstošiem ķīmisko vielu ugunsgrēkiem dažos Kampānijas apvidos un saistībā ar pārredzamības trūkumu attiecībā uz Lacio reģiona plāniem un iestāžu pārvaldību pēdējo mēnešu laikā pēc Malagrotas atkritumu poligona plānotās slēgšanas, ko patlaban izskata augstā tiesu līmenī; atgādina par intensīvo faktu vākšanas misiju Grieķijā, kuru īstenoja 2013. gada rudenī par šo pašu jautājumu un kura lika pievērst uzmanību nepilnībām attiecīgo ar atkritumiem saistīto direktīvu piemērošanā, progresa trūkumam atkritumu apsaimniekošanas jomā saistībā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas augstāko līmeņu plāniem un sistēmām, kā arī ietekmei uz konkrētu Grieķijas apgabalu iedzīvotāju veselību; norāda, ka nesen ir iesniegti vairāki citi lūgumraksti par nepilnībām atkritumu apsaimniekošanas jomā citās dalībvalstīs, jo īpaši Valensijas reģionā Spānijā un Apvienotajā Karalistē;

15.

ņem vērā ziņojumu par faktu vākšanas misiju Polijā, izmeklējot ierosināto virszemes raktuvju būvniecību Lejassilēzijā; atzinīgi vērtē arī šajā sakarībā īstenotās intensīvās diskusijas ar lūgumraksta iesniedzējiem un valsts iestādēm par slānekļa gāzes krājumu iespējamu izpēti un izmantošanu, par ko komiteja jau bija vadījusi semināru 2012. gadā;

16.

uzsver visas komitejas veikto konstruktīvo darbu attiecībā uz lūgumrakstiem, kas saņemti saistībā ar Spānijas likumu par piekrastes pārvaldību (Ley de Costas), — gan faktu vākšanas misijas rezultātus un secinājumus, gan sadarbību ar lūgumrakstu iesniedzējiem un attiecīgajām valsts iestādēm; atgādina, ka komiteja ir izveidojusi īpašu ad hoc darba grupu, lai šo sarežģīto jautājumu izskatītu sīkāk un nodrošinātu saikni ar daudzajiem lūgumrakstu iesniedzējiem; atzīst — lai gan lūgumrakstu iesniedzēji ir guvuši zināmus panākumus saistībā ar Spānijas Parlamenta pieņemtajiem jaunajiem tiesību aktiem; pieprasa Komisijai arī turpmāk aktīvi uzraudzīt šo jautājumu;

17.

pauž atzinību par to, ka faktu vākšanas misijā Galisijā 2013. gada februārī varēja plaši diskutēt ar lūgumrakstu iesniedzējiem un reģionālajām iestādēm par jautājumiem saistībā ar pienācīgu notekūdeņu attīrīšanas iekārtu trūkumu reģionā; ratificē faktu vākšanas misijas ziņojumā iekļautos secinājumus un ieteikumus, ko 2013. gada 17. decembrī apstiprināja Lūgumrakstu komiteja, attiecībā uz nepieciešamību turpināt centienus upju attīrīšanā un reģenerācijā;

18.

uzsver komitejas ziņošanas pienākuma nozīmi; pievērš uzmanību vairākām 2013. gadā ziņojumu veidā pieņemtām rezolūcijām, piemēram, Eiropas ombuda īpašajam ziņojumam par Komisijas rīcību attiecībā uz Vīnes lidostas paplašināšanas ietekmes uz vidi novērtējuma trūkumiem papildus gada ziņojumam par Eiropas Ombuda darbību kopumā; uzsver komitejas nozīmīgo ieguldījumu (pateicoties zināšanām, kas gūtas, daudzus gadus izskatot neskaitāmus konkrētus gadījumus), sniedzot vadošajām komitejām atzinumus, un jo īpaši ieguldījumu IVN direktīvas pārskatīšanā, kā arī atzinumu par Eiropas Savienības iestāžu darba vietu izvietojumu; uzskata — pateicoties šādiem dokumentiem, Lūgumrakstu komiteja var plenārsēdē pievērst uzmanību jautājumiem, kas ir svarīgi Eiropas pilsoņiem;

19.

atgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 202. panta 2. punktu Lūgumrakstu komitejai ir tiesības plenārsēdē iesniegt ne vien nenormatīvus patstāvīgos ziņojumus par jautājumiem saistībā ar vairākiem lūgumrakstiem, bet arī īsus rezolūciju priekšlikumus, par ko balsot plenārsēdē attiecībā uz steidzamiem jautājumiem;

20.

uzskata, ka atklātu uzklausīšanu rīkošana ir ļoti svarīgs rīks, lai pārbaudītu lūgumrakstu iesniedzēju norādītās problēmas; pievērš uzmanību atklātajai uzklausīšanai par krīzes ietekmi uz Eiropas pilsoņu dzīvi un demokrātiskās līdzdalības Savienības pārvaldībā stiprināšanu, kā arī atklātajai uzklausīšanai par ES pilsonības pilnvērtīgu izmantošanu, kurās, pamatojoties uz saņemtajiem lūgumrakstiem, tika analizētas ES pilsoņu paustās bažas saistībā ar minētajiem jautājumiem; uzskata, ka lūgumrakstos sniegtā informācija parāda taupīguma kampaņas ietekmi uz lūgumrakstu iesniedzēju tiesībām, kā arī apliecina pilsoniskās sabiedrības vēlmi uzņemties lielāku atbildību un apņēmību; atzīst — lai risinātu turpmākās finanšu problēmas, Eiropai ir vajadzīga uzticama, skaidra un atbildīga ekonomikas pārvaldība; uzsver, ka ir svarīgi likvidēt vēl nenovērstos šķēršļus, kas neļauj ES pilsoņiem īstenot savas tiesības saskaņā ar ES tiesību aktiem, kā arī veicināt ES pilsoņu politisko līdzdalību ES dzīvē;

21.

uzskata — risinot specifiskus jautājumus, ir būtiski izmantot citus darbības veidus, piemēram, parlamentāros jautājumus, uz kuriem jāsniedz mutiska atbilde plenārsēdes laikā; atgādina, ka šie jautājumi ļauj veikt tiešu Parlamenta kontroli pār citām ES iestādēm un struktūrām; norāda, ka 2013. gadā komiteja deviņas reizes izmantoja savas tiesības iesniegt jautājumus par, piemēram, invaliditāti, dzīvnieku labturību, atkritumu apsaimniekošanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu; pauž dziļu nožēlu par to, ka ir jāgaida vairāki mēneši pirms dažu komitejas ierosināto iniciatīvu apspriešanas plenārsēdē un tāpēc nav iespējams uzklausīt ES pilsoņu atkārtoti paustās bažas un šie pilsoņi nevar saņemt tiešu atbildi no Komisijas;

22.

norāda, ka pastāvīgi tiek saņemtas vēstules no iedzīvotājiem, kas vēršas Parlamentā ar prasību jautājumos, kuri saskaņā ar Līguma 227. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 51. pantu neietilpst ES kompetences jomā; aicina rast labāku risinājumu šo iedzīvotāju iesniegumu izskatīšanai, vienlaikus ņemot vērā Parlamenta pienākumus attiecībā uz saraksti ar iedzīvotājiem; šajā sakarībā pauž nožēlu par Parlamenta attiecīgo dienestu nespēju sekot Parlamenta 2012. gada 21. novembra rezolūcijā “Lūgumrakstu komitejas darbība –– 2011. gads” iekļautajiem ieteikumiem attiecībā uz pilsoņu iesniegumiem par jautājumiem, kas nav ES kompetencē;

23.

atzīst, ka lūgumrakstu iesniedzēji joprojām piešķir prioritāti vides jautājumiem, tā parādot, ka šajā jomā dalībvalstīs joprojām ir nepilnības; konstatē, ka daudzos lūgumrakstos galvenā uzmanība ir vērsta uz sabiedrības veselību, piemēram, atkritumu apsaimniekošanu, ūdens nekaitīgumu, kodolenerģētiku un aizsargātām dzīvnieku sugām; norāda, ka daudzos lūgumrakstos ir paustas bažas par jauniem un gaidāmiem projektiem, kuru ietekme palielina apdraudējumu iepriekšminētajās jomās; atgādina — lai gan dalībvalstis cenšas risināt šīs situācijas, ir skaidrs, ka joprojām ir grūti rast ilgtspējīgu risinājumu; norāda uz ILVA tērauda rūpnīcas Taranto lietu, kas raisa dziļas bažas būtiskas vides apstākļu un vietējo iedzīvotāju veselības pasliktināšanās dēļ; mudina Komisiju izmantot pieejamos mehānismus, lai pēc iespējas nodrošinātu, ka Itālijas iestādes nekavējoties ievēro ES tiesību aktus vides jomā;

24.

aicina Lūgumrakstu komiteju arī turpmāk izvērtēt ar Grieķijas apraides korporāciju “Ellinikí Radiofonía Tileórasi” (ERT) saistītās judikatūras ietekmi uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. panta interpretāciju un tās sekas attiecībā uz lūgumrakstiem un izpētīt, ar kādiem faktiskiem šķēršļiem saskaras ES pilsoņi, prasot Eiropas Savienības Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai gūtu ticamu skaidrojumu par galvenajiem Eiropas tiesību jautājumiem lietās, kas tiek izskatītas valsts tiesās;

25.

atzinīgi vērtē Eiropas pilsoņu iniciatīvas (EPI) īstenošanu no 2012. gada 1. aprīļa, kā arī Eiropas jauniešu politikai (Fraternity 2020) veltītās pirmās EPI reģistrēšanu un neseno sekmīgo EPI, kas veltīta tiesībām uz ūdeni; uzskata, ka EPI ir pirmais starptautiskas demokrātiskas līdzdalības instruments, kas sniegs pilsoņiem iespēju aktīvi iesaistīties Eiropas politikas veidošanā un tiesību aktu izstrādē. atkārtoti pauž apņemšanos piedalīties sekmīgu EPI atklāto uzklausīšanu rīkošanā, aktīvi iesaistoties visām attiecīgajām parlamentārajām komitejām; uzsver, ka nolūkā uzlabot procedūru un vienlaikus samazināt birokrātiju un citus šķēršļus regulāri ir jāpārbauda EPI aktuālais stāvoklis; apzinās, ka iznākums pirmās sekmīgās EPI pirmajai parlamentārajai uzklausīšanai 2014. gadā ir ļoti svarīgs, lai noteiktu augstus procedūras standartus un piepildītu pilsoņu gaidas attiecībā uz šo tiesību turpmāko izmantošanu, un apņemas par iestādes prioritāti noteikt efektīva līdzdalības procesa nodrošināšanu;

26.

augstu vērtē Komisijas lēmumu pasludināt 2013. gadu par Eiropas Pilsoņu gadu, sniedzot ES pilsoņiem vērtīgu informāciju par viņu tiesībām un sekmējot izpratni par šīm tiesībām un demokrātiskajiem instrumentiem, kas ir iedzīvotāju rīcībā, lai tās aizstāvētu; uzskata, ka Eiropas Pilsoņu gads būtu jāizmanto, lai plaši izplatītu informāciju par jauno Eiropas pilsoņu iniciatīvu, tā nodrošinot skaidras un saprotamas pamatnostādnes nolūkā samazināt lielo samēru nepieņemamu iniciatīvu, kas ir pielīdzināms nepieņemamības līmenim lūgumrakstu jomā; ir pārliecināts, ka lūgumrakstu tīmekļa portāls ir konkrēts un vērtīgs Parlamenta ieguldījums Eiropas pilsonībai;

27.

aicina Komisiju kā Līguma uzraudzītāju nodrošināt, lai tiktu labots tas, ka ES tiesību akti patlaban netiek pienācīgi īstenoti (ko apliecina Parlamentam iesniegto lūgumrakstu skaits), lai ES pilsoņi varētu pilnvērtīgi izmantot savas tiesības;

28.

aicina Komisiju ierosināt tiesību aktus, lai atrisinātu jautājumus saistībā ar civilstāvokļa dokumentu savstarpēju atzīšanu dalībvalstīs, vienlaikus ievērojot dalībvalstu kompetences;

29.

pauž nožēlu par to, ka Eiropas pilsoņi, īstenojot savu pārvietošanās brīvību, joprojām bieži saskaras ar problēmām tāpēc, ka valsts iestādes nepareizi piemēro iekšējā tirgus noteikumus;

30.

pauž nožēlu par to, ka pēdējā laikā ziņojumi par faktu vākšanas misijām un citi dokumenti netika tulkoti ES oficiālajās valodās, jo īpaši lūgumraksta iesniedzēju valsts valodās;

31.

atzīst SOLVIT tīkla nozīmīgo lomu, pastāvīgi konstatējot un atrisinot ar iekšējā tirgus noteikumu īstenošanu saistītas problēmas; mudina pastiprināt šo instrumentu un Lūgumrakstu komitejai aktīvāk sadarboties ar SOLVIT tīklu; atgādina, ka 2013. gads bija Eiropas Pilsoņu gads, un pauž atzinību Eiropas Savienības un dalībvalstu iestādēm un struktūrām, kas šajā gadā Eiropas pilsoņus un iedzīvotājus intensīvāk informēja par sniegtajiem pakalpojumiem, ievērojot Līgumos noteiktos principus un šajā ziņojumā paustos faktus;

32.

norāda, ka ir svarīgi padarīt komitejas darbu Parlamentā nozīmīgāku, paaugstinot tās statusu kā kontroles komitejai; aicina jaunievēlēto Lūgumrakstu komiteju iecelt iekšējos gada referentus svarīgākajās politikas jomās, par kurām pauž bažas Eiropas līgumrakstu iesniedzēji, un stiprināt sadarbību ar citām parlamentārajām komitejām, regulāri aicinot to locekļus piedalīties tajās Lūgumrakstu komitejas debatēs, kas attiecas uz to likumdošanas kompetences jomu; aicina citas parlamentārās komitejas vairāk iesaistīt Lūgumrakstu komiteju kā komiteju, kas sniedz atzinumus par īstenošanas ziņojumiem un citiem instrumentiem, lai uzraudzītu Eiropas tiesību aktu pareizu transponēšanu un īstenošanu dalībvalstīs vai iespējamu šo aktu pārskatīšanu; uzsver, ka ir svarīgi — cita starpā saņemto lūgumrakstu skaita un ar tiem saistīto darbību pieauguma dēļ — tas, ka komitejai vairs nepiemēro neitrālas komitejas statusu; aicina Eiropas Parlamentu plenārsēdēs vairāk laika veltīt Lūgumrakstu komitejas darbam;

33.

uzsver, ka ir jāpastiprina Lūgumrakstu komitejas sadarbība ar citām ES iestādēm un struktūrām un dalībvalstu valsts iestādēm; uzskata, ka ir svarīgi veicināt strukturētu dialogu un sistemātisku sadarbību ar dalībvalstīm, jo īpaši ar valstu parlamentu lūgumrakstu komitejām, piemēram, rīkojot regulāras sanāksmes ar visu dalībvalstu lūgumrakstu komiteju vadītājiem; šādas partnerības izveide ļautu vislabāk apmainīties ar zināšanām un praksi, sistemātiskāk un efektīvāk nodot lūgumrakstus kompetentajai iestādei un struktūrai un galu galā pietuvinātu Eiropas Parlamentu Eiropas pilsoņu rūpēm; atzinīgi vērtē Īrijas parlamenta (Oireachtas) Apvienotās izmeklēšanas, uzraudzības un lūgumrakstu komitejas izveidi Īrijā un lietderīgo saikni, ko minētā komiteja šā gada laikā ir nodibinājusi ar Eiropas Parlamentu, lai pilsoņiem sniegtu vēl labākus pakalpojumus; norāda, ka citu dalībvalstu parlamenti pašlaik apsver lūgumrakstu komiteju vai līdzīgu struktūru izveidi un ka dažos parlamentos ir citi procesi lūgumrakstu apstrādei;

34.

aicina Komisiju pienācīgi atzīt lūgumrakstu nozīmi ES tiesību aktu efektīvas piemērošanas uzraudzības jomā, jo lūgumraksti ir pirmā pazīme tam, ka dalībvalstis atpaliek juridisko pasākumu piemērošanas jomā; aicina Eiropas Parlamentu atbilstīgi iestāžu nolīgumam ar Komisiju ieteikt, lai Komisija saīsinātu laiku, ko tā velta atbildēšanai uz komitejas prasībām, kā arī informētu Lūgumrakstu komiteju par to pārkāpumu procedūru virzību, kuras ir tieši saistītas ar lūgumrakstiem; kopumā uzskata, ka Eiropas iestādēm būtu jāsniedz vairāk informācijas un jābūt ES pilsoņiem pārredzamākām, lai cīnītos ar aizvien izplatītāko uzskatu, ka Eiropā trūkst demokrātijas;

35.

uzsver, ka cieša sadarbība ar dalībvalstīm ir būtiski svarīga Lūgumrakstu komitejas darbā; mudina dalībvalstis aktīvāk iesaistīties to lūgumrakstu izskatīšanā, kuri attiecas uz Eiropas tiesību aktu īstenošanu un ievērošanu, un uzskata, ka īpaša nozīme ir dalībvalstu pārstāvju dalībai Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs un aktīvai sadarbībai; ir apņēmies arī turpmāk nodrošināt, lai ES iestādes un pilsoņi cieši sadarbotos un sazinātos;

36.

uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt sadarbību ar Eiropas Ombudu, izveidojot jaunu iestāžu nolīgumu; uzsver — ir svarīgi, lai Eiropas Parlaments iesaistītos valstu ombudu tīklā; atzinīgi vērtē Ombuda un komitejas lieliskās attiecības iestāžu līmenī; sevišķi atzinīgi vērtē ombuda pastāvīgo ieguldījumu Lūgumrakstu komitejas darbā visā sasaukuma laikā; atgādina, ka joprojām ne visās ES dalībvalstīs ir iecelts ombuds, tātad visiem ES iedzīvotājiem nav vienādas piekļuves tiesiskās aizsardzības mehānismiem; uzskata — ja katrā ES dalībvalstī būtu valsts ombuda birojs, kopā veidojot Eiropas ombudu tīklu, tas sniegtu būtisku atbalstu Eiropas ombudam;

37.

aicina EP deputātus, kas ir Lūgumrakstu komitejas locekļi, pieņemt galīgos iekšējos noteikumus, lai nodrošinātu komitejas darba maksimālu efektivitāti un atklātību, un sagatavot priekšlikumus, lai attiecīgi pārskatītu Eiropas Parlamenta Reglamentu nolūkā apvienot deputātu pastāvīgos mēģinājumus uzlabot darba metodes septītā sasaukuma laikā; aicina Lūgumrakstu komiteju pieņemt skaidrus termiņus attiecībā uz lūgumrakstu iesniegšanas procesu, lai paātrinātu lūgumrakstu aprites ciklu Eiropas Parlamentā un visu procesu padarītu vēl pārredzamāku un demokrātiskāku; uzsver, ka tā varētu ieviest noteiktu lūgumrakstu aprites ciklu no to reģistrācijas līdz galīgajai slēgšanai Eiropas Parlamentā līdzīgi pašreizējiem termiņiem darbā ar normatīviem un nenormatīviem dokumentiem; uzskata, ka minētajiem termiņiem būtu jāveido brīdinājuma mehānisms, kas automātiski pievērstu deputātu uzmanību lūgumrakstiem, attiecībā uz kuriem vērā ņemamu laika periodu nav veiktas nekādas darbības vai nenotiek sarakste, lai nepieļautu, ka senāk iesniegtu lūgumrakstu izskatīšana gadiem netiek pabeigta; atgādina, ka faktu vākšanas misijas ir viens no galvenajiem Lūgumrakstu komitejas izmeklēšanas instrumentiem, tāpēc ir steidzami jāpārskata attiecīgie noteikumi, lai jaunievēlētie deputāti varētu efektīvi piedalīties misijās un ātri ziņot lūgumrakstu iesniedzējiem un komitejai par saviem konstatējumiem un ieteikumiem;

38.

atzinīgi vērtē attiecīgās dalībvalsts publiskā sektora iestāžu, kā arī citu ieinteresēto personu klātbūtni Lūgumrakstu komitejas sanāksmēs; uzsver to, ka Lūgumrakstu komiteja ir vienīgā komiteja, kas pilsoņiem pastāvīgi nodrošina tribīni, lai tieši paustu savas bažas Eiropas Parlamenta deputātiem, un kas padara iespējamu daudzpusēju dialogu starp ES iestādēm, valsts iestādēm un lūgumrakstu iesniedzējiem; ierosina — lai atvieglinātu sanāksmju rīkošanu un turpmāk samazinātu ceļa izmaksas, Lūgumrakstu komitejai un Parlamenta administrācijai būtu jāpēta iespēja lūgumrakstu iesniedzējiem vai valsts sektora iestādēm sanāksmēs piedalīties, izmantojot videokonferences vai līdzīgus saziņas veidus;

39.

norāda — šā parlamentārā sasaukuma laikā ir pieaudzis lūgumrakstu iesniedzēju skaits, un turpina paust dziļas bažas par to, ka šā procesa reģistrācijas un pieņemamības izvērtēšanas posmos joprojām raksturīgi pārāk ilgi kavējumi un atbildes sniegšanas laiks; aicina nodrošināt papildu administratoru ar juridisko pieredzi attiecīgi Oficiālo dokumentu saņemšanas un pārsūtīšanas nodaļai un Lūgumrakstu komitejas sekretariātam, lai sniegtu ieteikumus attiecībā uz to, vai lūgumraksts ietilpst vai neietilpst Eiropas tiesību kompetences jomā; uzskata, ka šie ieteikumi līdz ar lūgumrakstu kopsavilkumiem sākotnēji deputātiem jānodrošina tikai angļu valodā, un tie ir jātulko visās oficiālajās tikai pēc tam, kad tie ir publicēti, lai vēl vairāk paātrinātu pirmos lēmumus par pieņemamību; sagaida — darbību uzsākot jaunajam lūgumrakstu tīmekļa portālam, tiks saņemts mazāk apšaubāmu iesniegumu, ko reizēm reģistrē kā lūgumrakstus;

40.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un Lūgumrakstu komitejas ziņojumu Padomei, Komisijai, Eiropas ombudam, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem, to lūgumrakstu komitejām un valsts ombudiem vai līdzīgām kompetentajām iestādēm.

9.11.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 378/44

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) trešās daļas III un VII sadaļu,

—

ņemot vērā 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū,

—

ņemot vērā 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/128/EK par pesticīdu ilgtspējīgu lietošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju (1),

—

ņemot vērā 2007. gada 26. septembra Regulu (EK) Nr. 1182/2007, ar ko paredz īpašus noteikumus augļu un dārzeņu nozarei, (2) un Komisijas 2011. gada 7. jūnija Īstenošanas regulu (ES) Nr. 543/2011, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Padomes Regulas (EK) Nr. 1234/2007 piemērošanai attiecībā uz augļu un dārzeņu un pārstrādātu augļu un dārzeņu nozari (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem (4),

—

ņemot vērā 2007. gada 28. jūnija Regulu (EK) Nr. 834/2007 par bioloģisko ražošanu un bioloģisko produktu marķēšanu (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/18/EK par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izplatīšanu vidē (6),

—

ņemot vērā Parlamenta 1996. gada 21. jūnija rezolūciju par Kopienas iniciatīvu dekoratīvās dārzkopības jomā (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 9. decembra paziņojumu “Pārtikas cenas Eiropā” (COM(2008)0821),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. jūlija paziņojumu par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas un ilgtspējīgas rūpniecības politikas rīcības plānu (COM(2008)0397),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumu “Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM(2009)0591),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. maija paziņojumu par lauksaimniecības produktu kvalitātes politiku (COM(2009)0234),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 3. maija paziņojumu “Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 28. aprīļa Lēmumu 2008/359/EK, ar ko izveido Augsta līmeņa grupu lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības konkurētspējas jautājumos, un šīs Augsta līmeņa grupas 2009. gada 17. marta ziņojumu par Eiropas lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības konkurētspēju, ar grupas ieteikumiem un svarīgāko iniciatīvu plānojumu (8),

—

ņemot vērā 2012. gada novembra pētījumu “Atbalsts lauksaimnieku kooperatīviem”, kurā izklāstīti Komisijas īstenotā projekta “Atbalsts lauksaimnieku kooperatīviem” secinājumi (9),

—

ņemot vērā Komisijas Kopējā pētniecības centra Perspektīvu tehnoloģisko pētījumu institūta 2013. gadā veikto pētījumu “Īsas pārtikas apgādes ķēdes un vietējās pārtikas apgādes sistēmas Eiropas Savienībā: to sociālekonomisko pazīmju vērtējums” (10),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A7-0048/2014),

A.

tā kā augļu un dārzeņu nozare saņem tikai 3 % no kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) atbalsta, bet saražo 18 % no ES kopējā lauksaimniecības produkcijas apjoma, platības ziņā tās īpatsvars ir 3 % no ES lauksaimniecībā izmantojamās zemes un tās vērtība pārsniedz EUR 50 miljardus;

B.

tā kā dārzkopība ražo augļus, dārzeņus, kartupeļus, salātus, garšaugus un dekoratīvos augus un tā kā dārzkopības nozare ietver tādas saimnieciskās darbības kā stādu audzēšana, daudzgadīgu augu audzēšana, dārzkopības pakalpojumi, kapsētu apzaļumošana, dārzkopības produkcijas mazumtirdzniecība, dārzu centri, floristika un ainavu arhitektūra;

C.

tā kā tiek lēsts, ka apgrozījums augļu un dārzeņu apgādes ķēdē, kur nodarbināti aptuveni 550 000 darbinieku, pārsniedz EUR 120 miljardus, un tas ir svarīgs ekonomikas elements tajās ES teritorijās, kurām raksturīga augsta bezdarba līmeņa tendence;

D.

tā kā ES ir pasaulē otrā lielākā ražotāja un arī otrā lielākā augļu un dārzeņu importētāja; tā kā pieprasījums šajā nozarē pieaug un pašlaik pārsniedz piedāvājumu; tā kā ieņēmumi no augļu un dārzeņu tirdzniecības, kas 2000. gadā bija USD 90 miljardi, 2010. gadā palielinājās gandrīz līdz USD 218 miljardiem un šo ieņēmumu īpatsvars ir gandrīz 21 % no pasaules pārtikas un dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecības ieņēmumiem; tā kā ES ir diezgan plaši atvērusi savus tirgus importam no trešām valstīm, ar kurām tā ir noslēgusi divpusējus un daudzpusējus nolīgumus;

E.

tā kā dārzkopības nozare — primārās ražošanas un apstrādes nozare — ļoti lielā mērā stimulē ekonomiku Eiropas līmenī, veicinot gan pieprasījumu, gan pievienotās vērtības veidošanu citās ekonomikas nozarēs, tādās kā tirdzniecība, būvniecība un finanšu pakalpojumi;

F.

tā kā bioloģisko augļu un dārzeņu nozare ir ES tirgū visstraujāk augošā bioloģisko produktu nozare, kuras vērtība, laikposmā no 2010. līdz 2011. gadam palielinoties par 9 %, 2011. gadā sasniedza EUR 19,7 miljardus, turklāt jau desmit gadus tai raksturīga ikgadēja 5–10 % pieauguma tendence; tā kā laikposmā no 2010. līdz 2011. gadam bioloģisko augļu audzēšanas platība ir palielinājusies par 18,2 %, bet bioloģisko dārzeņu audzēšanas platība — par 3,5 %;

G.

tā kā 27 ES valstu augļu un dārzeņu patēriņš 2011. gadā salīdzinājumā ar vidējo patēriņu iepriekšējo piecu gadu laikā ir sarucis par 3 %, lai gan augļu un dārzeņu lietošana uzturā ļoti labvēlīgi ietekmē veselību;

H.

tā kā ES ir pasaulē lielākais ziedu, ziedu sīpolu un podos audzētu stādu ražotājs (44 % no pasaulē saražotās produkcijas apjoma) ar augstāko audzēšanas blīvumu uz vienu hektāru; tā kā tiek lēsts, ka ieņēmumi no dekoratīvo augu ražošanas ir EUR 20 miljardi, ieņēmumi no vairumtirdzniecības ir EUR 28 miljardi un ieņēmumi no mazumtirdzniecības ir EUR 38 miljardi, un nozarē ir nodarbināti aptuveni 650 000 cilvēku;

I.

tā kā augļu un dārzeņu tirgus kopīga organizācija ir daļa no KLP un cita starpā ir vērsta uz to, lai atjaunotu līdzsvaru pārtikas apritē, veicinātu augļu un dārzeņu noietu, vairotu konkurētspēju un atbalstītu inovāciju; tā kā būtu jāpanāk ražotāju organizāciju (RO) biedru skaita pieaugums, arī tajos reģionos, kur vairākus gadus nav bijuši pieejami darbības fondi un/vai kur ir novecojušas ražošanas metodes, un tas būtu jādara, padarot sistēmu pievilcīgāku, jo vairāk nekā puse no visiem ES audzētājiem joprojām nav iestājušies nevienā RO, lai gan Komisija ir noteikusi mērķi līdz 2013. gadam panākt RO biedru skaita 60 % īpatsvaru; tā kā viens no zemas līdzdalības iemesliem dažās dalībvalstīs ir RO darbības apturēšana, kas ražotājiem ir radījusi zināmu nenoteiktību; tā kā ir ļoti svarīgi novērst ražotājiem radīto nenoteiktību, precizējot ES tiesību aktus par RO atzīšanu, jo RO darbība ir nozīmīga, lai augļu un dārzeņu ražotāji iegūtu spēcīgākas pozīcijas sarunās par cenu noteikšanu;

J.

tā kā saskaņā ar Eurostat datiem ES lauksaimnieku kopējās resursu izmaksas laikposmā no 2000. līdz 2010. gadam vidēji palielinājās gandrīz par 40 %, turpretim iepirkuma cenu vidējais pieaugums šajā laikposmā bija mazāks par 25 %; tā kā resursu izmaksas saistībā ar sintētiskajiem mēslošanas līdzekļiem un augsnes uzlabotājiem palielinājās gandrīz par 80 %, sēklām un stādiem — gandrīz par 30 % un augu aizsardzības līdzekļiem — gandrīz par 13 %;

K.

tā kā ir samazinājusies augsnes auglība, jo notiek erozija, augsne tiek mazāk bagātināta ar organiskām vielām, tādēļ pasliktinās augsnes virskārtas struktūra un humusa slānis, un ir samazinājies barības vielu saturs un ūdens uzkrāšanas spēja, un tā kā dabīgo procesu vājināšanās rada lielas izmaksas gan lauksaimniekiem, gan valsts budžetam;

L.

tā kā dārzkopībā ir apdraudēta zinību atgriezeniskā saite, kas pētījumu rezultātus ļauj izmantot praktiskajā dzīvē, un tā kā privātais sektors parasti maz līdzekļu iegulda pētījumos, piemēram, 2004. gadā 15 ES valstīs tikai 0,24 % no visiem pārtikas rūpniecības izdevumiem attiecās uz pētniecību un izstrādi (jaunākie pieejamie dati);

M.

tā kā ļoti daudzām augļu un dārzeņu šķirnēm draud izzušana, jo tās nav pietiekami ienesīgas, un tā kā lauksaimnieki, kas turpina audzēt šīs šķirnes, sniedz vērtīgu ieguldījumu vides, sociālajā un kultūras ziņā, saglabājot būtiskus Eiropas lauksaimniecības pamatelementus;

N.

tā kā ir aizvien grūtāk novērst, kontrolēt un izskaust augu kaitēkļus un dārzeņu kultūrām ir pieejams aizvien mazāk augu aizsardzības līdzekļu, un tas varētu nelabvēlīgi ietekmēt lauksaimniecības daudzveidību un dārzeņu kvalitāti Eiropā;

O.

tā kā bieži vien dārzkopības uzņēmumi ir vienlaikus gan ražotāji, gan pārdevēji, gan pakalpojumu sniedzēji;

P.

tā kā cisģenēzi var definēt kā ģenētiskās inženierijas metodi gēnu pārnešanai no viena tās pašas sugas vai ģints auga citā,

1.

īpaši akcentē to, ka ir svarīgi popularizēt ES dārzkopības nozari un uzlabot tās konkurētspēju pasaules tirgū, sekmējot inovāciju, pētniecību un izstrādi, energoefektivitāti un drošu energoapgādi, pielāgošanos klimata pārmaiņām, to seku mazināšanu un pasākumus, kas veicina noietu tirgū, turklāt ir svarīgi arī turpmāk censties novērst nelīdzsvarotību starp tirgotājiem un piegādātājiem;

2.

uzsver, ka ir jāpanāk, lai ražotājiem būtu vieglāk pieejami trešo valstu tirgi; aicina Komisiju intensīvāk atbalstīt augļu, dārzeņu, ziedu un dekoratīvo augu eksportētājus, lai palīdzētu tiem pārvarēt ar tarifiem nesaistītus šķēršļus, kuru kļūst aizvien vairāk, piemēram, dažu trešo valstu fitosanitārie standarti, kuru dēļ ir grūti vai pat neiespējami eksportēt ES produkciju;

3.

aicina Komisiju nodrošināt, lai tirdzniecības standartu, cilmes vietas nosaukumu un citu nosacījumu ziņā tirgus būtu vienādi pieejams visiem ES tirgus dalībniekiem, un veikt pārbaudes, kas garantētu, ka šie nosacījumi ir ievēroti, tā nepieļaujot konkurences izkropļojumus;

4.

mudina popularizēt augļu un dārzeņu patēriņu dalībvalstīs, īstenojot tādus izglītojošus pasākumus kā ES programma “Augļi skolai”, kā arī, piemēram, Apvienotajā Karalistē īstenotās programmas “Izaudzē kartupeļus pats” un “Gatavo paša audzētos kartupeļus”;

5.

norāda, ka vietējos un reģionālajos tirgos bieži vien nav pietiekams tajos saražoto dārzkopības produktu piedāvājums, tādēļ šajos reģionos būtu jāveicina uzņēmējdarbība lauksaimniecības nozarē, jo īpaši veicinot jauniešu uzņēmējdarbību, kas nodrošinātu darba iespējas šajā nozarē, kā arī garantētu svaigu vietējo ražojumu piegādi;

6.

īpaši akcentē dekoratīvo augu dārzkopības labvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību un labklājību, jo palielinās zaļo zonu platība, tā uzlabojot pilsētvidi klimata pārmaiņu un lauku ekonomikas kontekstā; uzsver, ka ir aktīvāk jāatbalsta šī nozare, veicinot ieguldījumus un karjeras attīstības iespējas;

7.

atzinīgi vērtē augļu un dārzeņu tirgus kopīgās organizācijas pasākumus, kurus ES ir iecerējusi veikt, lai panāktu, ka tirgus ir vairāk orientēts uz audzētājiem, kas darbojas ES, un lai sekmētu inovāciju, veicinātu augļu un dārzeņu noietu, vairotu audzētāju konkurētspēju un uzlabotu ne vien produktu noietu tirgū, bet arī to kvalitāti un ražošanas procesu vides aspektu kontekstā, šajā nolūkā atbalstot RO, RO apvienības un starpnozaru organizāciju atzīšanu un veicinot arī kopu veidošanos, kas radītu jaunus ienākumu avotus, kuri pārtaptu jaunos ieguldījumos; vienlaikus norāda, ka nedrīkst pieļaut pašu audzētās produkcijas pārdevēju un tiešo tirgotāju diskrimināciju, bet ir jādod tiem iespēja īstenot novatoriskus projektus un vairot savu konkurētspēju;

8.

norāda, ka vietējā un reģionālā ražošana un tirdzniecība palīdz radīt pievienoto vērtību, kā arī saglabāt lauku rajonos saimniecisko darbību un darbvietas;

9.

atgādina, ka īsa vērtības veidošanas ķēde palīdz samazināt klimatam kaitīgas emisijas;

10.

norāda, ka tā dēvētā “pilsētas lauksaimniecība” paver dārzkopības nozarei jaunas iespējas;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas sabiedriskās apspriešanas ziņojumu “Pārskats par ES augļu un dārzeņu tirgus kopīgo organizāciju”, jo īpaši tā 3.8. nodaļu, kurā atzīta nepieciešamība vienkāršot noteikumus, kas pašlaik reglamentē RO darbību, un atbalsta Komisijas ierosinājumu stiprināt RO, turklāt norāda, ka lielākā daļa respondentu ir devuši priekšroku tam, lai arī turpmāk tiktu īstenota esošās atbalsta sistēmas vienkāršā filozofija;

12.

uzsver, ka birokrātijas mazināšana ir jo īpaši svarīga mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tomēr attiecīgie pasākumi nedrīkst mazināt juridisko noteiktību, kas ir viens no šādas uzņēmējdarbības pamatelementiem;

13.

atzinīgi vērtē to, ka saskaņā ar vienošanos par KLP reformu tiek saglabāta Eiropas augļu un dārzeņu nozares atbalsta sistēma, kuras pamatā ir RO, tomēr atzīst, ka esošie instrumenti ne vienmēr ir bijusi efektīvi, kā to atzinusi arī Komisija sabiedriskās apspriešanas dokumentā “Pārskats par ES augļu un dārzeņu tirgus kopīgo organizāciju”, un tādēļ atbalsta t. s. Ņūkāslas grupas darbību, kuras mērķis ir uzlabot ES augļu un dārzeņu tirgus kopīgo organizāciju, jo šajā nolūkā būtu jāņem vērā to reglamentējošo aktu specifika, kas dalībvalstīs tiek piemēroti kooperatīviem, lai nemazinātu jaunu RO veidošanas iespējas, vienlaikus rēķinoties ar iespēju, ka audzētāji var dot priekšroku patstāvīgai saimnieciskajai darbībai, neiesaistoties RO sistēmā; turklāt norāda, ka ir izveidots Savienības instruments, kas palīdzētu pārvarēt nopietno krīzi, kurā nonākušas vairākas dalībvalstis, un uzsver, ka iespēja izmantot šo instrumentu būtu jānodrošina visiem ražotājiem neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav RO biedri;

14.

lai rosinātu aktīvāku RO darbību, kas izdevīga ražotājiem, aicina Komisiju, pārskatot ES augļu un dārzeņu tirgus kopīgo organizāciju, izstrādāt skaidrus un praktiski īstenojamus noteikumus par RO struktūru un darba metodēm un pielāgot sistēmu atbilstoši dalībvalstu tirgus struktūrai, tā panākot, ka RO var īstenot savu misiju un audzētājiem ir stimuls pievienoties RO, ja vien šāds pielāgojums nemazina iespējas sasniegt tirgus kopīgās organizācijas pamatmērķus un audzētāji arī turpmāk par šiem jautājumiem var brīvi lemt pēc saviem ieskatiem;

15.

ar bažām norāda, ka Komisijas revidentiem ir iespēja ļoti dažādi interpretēt RO sistēmas noteikumus, un tas vairo nenoteiktību un var pakļaut dalībvalstis aizliegumu un tiesvedības riskam; uzsver arī to, ka revīzijas procedūras un finanšu korekcijas ir jāveic savlaicīgāk un noteiktajā revīzijas laikposmā;

16.

norāda, ka ES joprojām ir vērojama negodīga tirdzniecības prakse, kas grauj dārzkopju uzņēmējdarbību un RO un mazina audzētāju pārliecību par to, ka ir vērts ieguldīt nākotnē, tādēļ ir pārliecināts, ka pārtikas apriti un iekšējā tirgus darbību varētu būtiski uzlabot visu piegādes ķēdes dalībnieku pieņemti rīcības kodeksi, kuru pamatā būtu attiecīgs tiesiskais regulējums un kuru īstenošanu katrā dalībvalstī uzraudzītu par tirdzniecības prakses monitoringu atbildīgais nacionālais regulators;

17.

uzskata, ka pesticīdu atliekām piemērojami privātie standarti, kurus ir pieņēmušas daudzas lielas mazumtirdzniecības ķēdes, nav savienojamas ar konkurenci un kaitē augļu un dārzeņu audzētāju interesēm; aicina Komisiju izbeigt šādu praksi, jo ES tiesību aktos noteiktie pesticīdu atlieku pieļaujamie daudzumi garantē gan patērētāju, gan ražotāju pienācīgu veselības aizsardzību;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt integrētās augu aizsardzības īstenošanu, atbalstīt inovāciju un uzņēmējdarbību, šajā nolūkā rosinot vairāk pētīt alternatīvus risinājumus, kas nav saistīti ar ķīmisku vielu lietošanu (piemēram, kaitēkļu dabiskie ienaidnieki un parazīti), un sekmējot šādu alternatīvu izstrādi, kā arī izmantot pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, lai finansētu lietišķos pētījumus, kas ne vien atbalsta integrētu stratēģiju izstrādi kaitēkļu, slimību un nezāļu apkarošanai, bet arī sniedz ražotājiem Direktīvas 2009/128/EK izpildei vajadzīgos rīkus un informāciju, jo minētās direktīvas 14. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis “veic visus vajadzīgos pasākumus, lai sekmētu augu aizsardzību, kurā lieto maz pesticīdu, pēc iespējas dodot priekšroku risinājumiem, kas neprasa lietot ķīmiskus līdzekļus” un “rada vai atbalsta tos apstākļus, kas vajadzīgi, lai ieviestu integrēto augu aizsardzību”;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt un akcentēt intensīvāku dabisko procesu norisi, kas ilgtermiņā nodrošina veselīgas un auglīgas augsnes veidošanos un ļauj apkarot un regulēt kaitēkļu populācijas; ir pārliecināts, ka tas var ne vien ilgtermiņā sekmēt ražīguma pieaugumu lauksaimniekiem, bet arī samazināt izmaksas, ko sedz publiskā sektora finansējums;

20.

uzsver, ka dārzkopības nozarē ir vajadzīgi dažādi augu aizsardzības līdzekļi, un mudina Komisiju šo produktu regulējumam izmantot riska analīzes pieeju, kuru pamato zinātniski recenzēti un neatkarīgi zinātniskie dati; īpaši uzsver, ka regulējums būtu piesardzīgi jāpiemēro tieši tām vielām, kas tiek izmantotas niecīgā daudzumā, jo attiecīgās aktīvās vielas ir deficīts; aicina Komisiju panākt, ka tiek ciešāk koordinēta datu, sevišķi ar atliekām saistīto datu, ģenerēšana dalībvalstīs, jo tas ir būtisks priekšnoteikums, lai apstiprinātu īpašus pārtikā lietojamus kultūraugus; aicina Komisijas Lauksaimniecības ģenerāldirektorātu, Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorātu, Vides ģenerāldirektorātu un Konkurences ģenerāldirektorātu stratēģiski sadarboties, lai no dažādiem aspektiem ņemtu vērā ietekmi, ko radītu izmaiņas augu aizsardzības līdzekļu regulējumā;

21.

mudina Komisiju izvērtēt to, kā tiek pildīti Regulas (EK) Nr. 1107/2009 40. panta noteikumi par augu aizsardzības līdzekļiem piešķirto atļauju savstarpējo atzīšanu, lai panāktu, ka attiecīgie noteikumi tiek racionālāk īstenoti un ka tiek novērsta lieka birokrātija, un apsvērt iespēju noteikt ilgtermiņa mērķi — nodrošināt augu aizsardzības līdzekļu regulējuma vispārēju saskaņošanu un samazināt ar tarifiem nesaistītu šķēršļus, kuri kavē eksporta tirdzniecību;

22.

mudina Komisiju saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1107/2009 51. panta 9. punktu nevilcinoties iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu par Eiropas fonda izveidi niecīgā daudzumā izmantojamu vielu un īpašu kultūraugu atbalstam; uzsver, ka šādu fondu būtu jāizmanto, lai finansētu iesākto ES darba programmu, kuras mērķis ir panākt pārtikas lauksaimniecības nozares operatoru, kompetento iestāžu un ieinteresēto personu (tostarp pētniecības iestāžu) koordinētu rīcību un sadarbību, veicot un attiecīgā gadījumā finansējot pētniecības un inovācijas darbu, kas vērsts uz īpašu kultūraugu un niecīgā daudzumā izmantojamu vielu aizsardzību;

23.

norāda, ka importētiem produktiem netiek piemērotas tādas pašas fitosanitārās prasības kā Eiropas produktiem; uzsver, ka šī joprojām aktuālā nevienlīdzība grauj Eiropas ražotāju konkurētspēju un kaitē Eiropas patērētāju interesēm;

24.

atgādina, ka gan saskaņā ar Augu aizsardzības līdzekļu regulu (2009. gada 21. oktobra Regula (EK) Nr. 1107/2009 (11)), gan jauno Biocīdu regulu (2012. gada 22. maija Regula (EK) Nr. 528/2012 (12)) Komisijai līdz 2013. gada decembrim bija jāprecizē zinātniskie kritēriji, pēc kuriem ir identificējamas vielas, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus; mudina Komisiju pamatīgi apsvērt dažādu pieeju iespējamo ietekmi, pirms tā iesniedz priekšlikumus par vielām, kas izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus;

25.

īpaši uzsver, ka kvalitatīvu un labi pielāgotu mēslošanas līdzekļu izmantošana dārzkopības nozarei ir ļoti svarīga; atzinīgi vērtē to, ka pašlaik tiek pārskatīts ES mēslošanas līdzekļu regulējums, taču ar bažām norāda, ka Komisija to vēlas attiecināt arī uz augsnes uzlabotājiem, kas izgatavoti no iepriekš neapstiprināta materiāla; uzsver, ka šī materiāla ražošanai un izmantošanai nav vajadzīga precizitāte, un aicina Komisiju to neiekļaut mēslošanas līdzekļu regulējuma darbības jomā;

26.

īpaši akcentē dārzkopības nozares līderpozīciju novatorisku precīzās lauksaimniecības sistēmu izstrādes un ieviešanas jomā un ir pārliecināts, ka šādas sistēmas samazinās pesticīdu un mēslošanas līdzekļu izmantošanu, palielinās pārdodamās ražas apjomu un samazinās atkritumu daudzumu, kā arī nodrošinās pastāvīgāku piegādi un uzlabos saimnieciskās darbības rezultātus; uzsver, ka augu kultivēšanas metožu, piemēram, augu sekas vai secīgo kultūraugu stādījumu, un tradicionālo un jauno kultūraugu šķirņu izmantošanas, arī pētniecības un izstrādes rezultātā būtu maksimāli jāsamazina videi nodarītais kaitējums;

27.

ņem vērā Komisijas priekšlikumu regulai par to, kā audzēt augu reproduktīvo materiālu (COM(2013)0262), un ir nobažījies, kas tas varētu nesamērīgi ietekmēt dārzkopības nozari un jo īpaši dekoratīvo augu un augļu nozari; uzsver, ka ikvienam tiesību aktam ir jābūt samērīgam un tajā ir jāievēro subsidiaritātes princips; turklāt uzsver, ka izmaiņas tiesību aktos nedrīkst apdraudēt tradicionālās šķirnes un kultūraugus un ka tām būtu jāveicina kultūraugu ģenētiskā daudzveidība gan kopumā, gan konkrētas šķirnes ietvaros, jo ir jāpanāk ilgtermiņa nodrošinājums ar pārtiku un pārtikas sistēmu stabilitāte;

28.

norāda, ka dārzkopībā izmantojamām invazīvām svešzemju sugām ir vērienīgāka ietekme uz vidi, tomēr iesaka īstenot konkrētam reģionam vai valstij paredzētu pieeju saistībā ar Komisijas priekšlikumu regulai par invazīvu svešzemju sugu introdukcijas un izplatīšanās profilaksi un pārvaldību (COM(2013)0620), kurā ir atzīts, ka daži Eiropas reģioni ir mazāk aizsargāti nekā citi un ka dažādos Eiropas reģionos ir atšķirīgi klimatiskie apstākļi, tāpēc visur nevarēs audzēt vienus un tos pašus augus;

29.

viennozīmīgi mudina Komisiju kā vispārēju principu nodrošināt selekcionāriem iespēju brīvi izmantot pašreizējos augu materiālus, lai izstrādātu un pārdotu jaunus materiālus neatkarīgi no jebkādām patentu prasībām, kas attiecas arī uz augu materiāliem;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt vietējo augļu un dārzeņu tirgu attīstību un īsas piegādes ķēdes, tā garantējot svaigu produktu piedāvājumu;

31.

aicina Komisiju nošķirt cisgēnos un transgēnos augos un izstrādāt atšķirīgu apstiprināšanas kārtību cisgēnajiem augiem; gaida Komisijas Veselības un patērētāju aizsardzības ģenerāldirektorātam pieprasīto Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes atzinumu, kurā būtu izvērtēti jauno biotehnoloģiskās selekcijas metožu darba grupas secinājumi;

32.

īpaši akcentē dārzkopības nozares specifiku, kurai raksturīgs liels pieprasījums pēc sezonāla darbaspēka, un aicina dalībvalstis nodrošināt efektīvas sistēmas ieviešanu, kas garantētu, ka dārzkopības nozares ražotājiem svarīgākajos gada periodos ir pieejams darbaspēks, tomēr pilnībā ievērojot sezonas strādniekiem piemērojamās direktīvas prasības, tostarp taisnīga atalgojuma principu;

33.

atzinīgi vērtē to, ka no jauna ir akcentēta darbaspēka izglītošana un arodapmācība, taču ar bažām norāda, ka dažās dalībvalstīs dārzkopības arodus apguvušo mācekļu skaits joprojām ir niecīgs, un tas ierobežo iespējas strādāt šajā nozarē tiem jauniešiem, kurus tā interesē; atzīst, ka ne katrs jaunietis var kļūt par attiecīgā aroda mācekli; īpaši uzsver, ka pasākumus, kuru mērķis ir rosināt jauniešus apsvērt darba iespējas dārzkopības nozarē un nodrošināt viņiem vajadzīgo apmācību, vajadzētu atbalstīt, rīkojot izpratnes veidošanas un informēšanas kampaņas, kas vairotu nozares pievilcību;

34.

mudina pārtikas lauksaimniecības nozari un pētniecības aprindas sistemātiski sadarboties, lai piesaistītu un apmācītu nākamo pētnieku paaudzi un paaugstinātu pašreizējā darbaspēka kvalifikāciju;

35.

īpaši uzsver priekšrocības, ko sniedz spēcīgāka un plašāka valdības, ražošanas nozares un pētniecības organizāciju partnerība, turklāt uzsver, ka šādas partnerības atbalsta shēmas ir jāstrukturē tā, lai maksimāli palielinātu ieguldījumu vispārējo ietekmi un saskaņotību;

36.

īpaši akcentē to, ka ir ļoti svarīgi efektīvi izmantot kvalificētus zinātniskos resursus, lai paātrinātu pētniecības un inovācijas rezultātu ieviešanu, pārejot uz novatoriskas lauksaimnieciskās ražošanas tehnoloģijas pielietojumu dārzkopības nozarē un apvienojot pētniecību, inovāciju, apmācību un darbības paplašināšanu lauksaimniecības nozarē ar ekonomikas politikas virzieniem, kas nodrošina nepieciešamo dārzkopības produkcijas ražošanas attīstību un vienlaikus palielina tās efektivitāti;

37.

uzskata, ka ir jādod iespēja puķkopībā un dekoratīvo augu nozarē labāk izmantot pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un inovācijai paredzētās Savienības programmas, un aicina Komisiju ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” saistītos iepirkumus attiecināt arī uz t. s. aizsargātajām audzēšanas metodēm, lai sekmētu inovāciju, kuras mērķis ir, piemēram, ilgtspējīgu kultūraugu aizsardzība, ilgtspējīga ūdens un barības vielu izmantošana, energoefektivitāte, progresīvas kultivēšanas un ražošanas sistēmas un ilgtspējīgs transports;

38.

uzskata — tā kā pētniecībai lauksaimniecības un dārzkopības jomā pieejamais budžeta finansējums dalībvalstīs ir ierobežots, būtu jāpiesaista ieguldījumi no trešām personām, tostarp (bet ne tikai) mazumtirgotājiem, un tas būtu jādara atbilstoši nozares kopējām pētniecības interesēm;

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka ir vieglāk pieejams ilgtermiņa finansējums ieguldījumiem modernās dārzkopības ražošanas tehnoloģijās, tā vairojot dārzkopības produktu un pakalpojumu konkurētspēju;

40.

uzsver, ka kapitāla finansējuma iegūšanai izšķiroša nozīme ir kvalitatīvam uzņēmējdarbības plānam; iesaka audzētājiem vairāk izmantot uzņēmējdarbības atbalsta un padomdevēju pakalpojumus un mudina Komisiju ciešāk sadarboties ar ražošanas nozari, lai nodrošinātu, ka audzētājiem šie pakalpojumi ir viegli pieejami;

41.

mudina Komisiju pārredzamā procesā, iesaistot nozarē strādājošos cilvēkus, atjaunināt 2012. gada kombinētās nomenklatūras 6. nodaļas sarakstu (veģetējoši koki un citi augi; sīpoli, saknes un tamlīdzīgas augu daļas; griezti ziedi un dekoratīvi zaļumi);

42.

ir nobažījies par dārzkopības produkcijas ražošanas iespējamo pārvietošanu uz trešām valstīm;

43.

ir ļoti noraizējies par to, ka aptuveni trešdaļa vai pat puse no uzturā lietojamās produkcijas nonāk atkritumos tikai sava ārējā izskata dēļ, un aicina Komisiju steidzami nodrošināt, lai jo īpaši vietējos un reģionālajos tirgos būtu iespējams tirgot produktus ar plašāku kvalitātes prasību klāstu, vienlaikus garantējot pārredzamību un pareizu tirgus darbību; vērš uzmanību uz to, ka Austrijā un Šveicē ir izmēģināta šādu vizuāli nepievilcīgu augļu un dārzeņu tirdzniecība; aicina lielveikalus ņemt vērā tirgus pētījumu, kura rezultāti liecina, ka daudziem patērētājiem augļu un dārzeņu izskats nebūt nav galvenais un ka viņi labprāt iegādātos zemākas kategorijas produkciju, jo īpaši tad, ja tā būtu lētāka;