27.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 366/1

27.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 366/2

—

ņemot vērā savu 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par Eiropas kopējās gaisa telpas izveidi (1),

—

ņemot vērā 2009. gada 11. marta Direktīvu 2009/12/EK par lidostas maksām,

—

ņemot vērā savu 2011. gada 7. jūnija rezolūciju par starptautiskajiem gaisa transporta nolīgumiem, ko noslēdz saskaņā ar Lisabonas līgumu (2),

—

ņemot vērā savu 2013. gada 2. jūlija rezolūciju par ES ārējo aviācijas politiku — nākotnes problēmu risinājums (3),

—

ņemot vērā savu 2014. gada 12. martā pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas vienotās gaisa telpas īstenošanu (pārstrādāta redakcija) (4),

—

ņemot vērā savu 2014. gada 12. martā pirmajā lasījumā pieņemto nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 216/2008 lidlauku, gaisa satiksmes pārvaldības un aeronavigācijas pakalpojumu jomā (5),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 29. oktobra rezolūciju par radiofrekvenču spektra joslu, ko piešķir 2015. gada Pasaules radiosakaru konference, kas notiek Ženēvā no 2015. gada 2. līdz 27. novembrim (WRC-15), kura ir nepieciešama tādas uz satelītsakariem balstītas tehnoloģijas izstrādāšanai, kas rada iespējas izveidot lidojumu globālās sekošanas sistēmas (6),

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 90. pantu, 100. panta 2. punktu un 218. pantu,

—

ņemot vērā gaidāmo aviācijas tiesību aktu paketi, ko izstrādā Komisija;

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā 2012. gadā gaisa transporta ekonomikas nozares Eiropā bija tieši saistītas ar 2,6 miljoniem darbvietu un nodrošināja vairāk nekā 2,4 % no ES IKP;

B.

tā kā 2014. gadā ar gaisa transportu ceļojošo pasažieru skaits ES sasniedza 849,4 miljonus, kas ir par 4,4 % vairāk nekā 2013. gadā un par 16,9 % vairāk nekā 2009. gadā;

C.

tā kā Eiropas aviosabiedrības kopš 2012. gada jau ir likvidējušas vai vēl plāno likvidēt vairāk nekā 20 000 darbvietu;

D.

tā kā Eiropas aviosabiedrības gan iekšzemes, gan ārvalstu tirgos darbojas vidē, kura strauji mainās un kurā nemitīgi pieaug konkurence;

E.

tā kā Starptautiskajai Civilās aviācijas organizācijai (ICAO), ES un tās dalībvalstīm ir jāuzlabo daži tiesiskā un finanšu regulējuma akti (piemēram, attiecībā uz ES iekšējo emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS), plašākām pasažieru tiesībām, nodokļiem un valsts nodevām, trokšņa samazināšanu lidostās un darbības stundu ierobežošanu);

F.

tā kā gaisa transports ietekmē klimata pārmaiņas, jo rada aptuveni 13 % no visām ES transporta nozares CO2 emisijām un arī citas emisijas (piemēram, NOx);

G.

tā kā Komisija plāno līdz 2015. gada beigām iesniegt aviācijas tiesību aktu paketi, ko tā izstrādā, lai identificētu ES aviācijas nozarei aktuālas problēmas un piedāvātu to iespējamos risinājumus,

1.

uzskata, ka aviācijas tiesību aktu paketei vajadzētu kļūt par tik ļoti nepieciešamo stimulu ilgtspējīgākai Eiropas aviācijas nozarei, ar to būtu jāuzlabo nozares konkurētspēja, jānostiprina Eiropas aviosabiedrības, lidostas un aeronautikas nozare, jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi pasaules tirgū un jānosaka Eiropas aviācijas nozares ilgtermiņa stratēģija;

2.

aicina Komisiju, izstrādājot aviācijas tiesību aktu paketi, ņemt vērā un tajā iekļaut galvenos argumentus, ko Parlaments paudis, pirmajā lasījumā izskatot Eiropas vienotās gaisa telpas 2+ (SES 2+) un Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) tiesību aktus, un arī tos, ko Parlaments paudis 2013. gada 2. jūlija rezolūcijā par ES ārējo aviācijas politiku;

3.

uzsver, ka aeronautikas nozare dod ievērojamu ieguldījumu ES izaugsmē un nodarbinātībā un tā ir cieši saistīta ar ES aviācijas nozares konkurētspēju (piemēram, nodrošinot pozitīvu eksporta bilanci, videi draudzīgākas tehnoloģijas Eiropas gaisa kuģiem, SESAR ieviešanu, SES, uzraudzības sistēmu), turklāt šīs nozares apgrozījums ir aptuveni EUR 100 miljardi gadā un ar to tieši saistīti aptuveni 500 000 darbvietu; tāpēc prasa īstenot pārmaiņas rosinošu politiku, kas atbalstītu aeronautikas nozari un nodrošinātu tās attīstību;

4.

uzsver, ka inovācija ir konkurētspējīgas Eiropas aviācijas nozares priekšnoteikums; tāpēc iesaka Komisijai ņemt vērā un atbalstīt inovāciju tādās jomās kā gaisa satiksmes pārvaldība (automatizēta gaisa satiksmes vadība, brīvo maršrutu noteikšana), tālvadības gaisa kuģa sistēmas, alternatīvi degvielas risinājumi, gaisa kuģu un dzinēju konstrukcija (labāka efektivitāte, mazāk trokšņa), lidostu drošība (bezkontakta risinājumi, vienas pieturas drošības princips), digitalizācija un multimodāli risinājumi (datorizēti lidlauka pakalpojumi); turklāt iesaka tai atbalstīt pasaules mēroga risinājumus vides jomā (piemēram, globāla tirgus pasākuma īstenošanu, kas mazinātu starptautiskās aviācijas radītās CO2 emisijas) un pielāgot reģionālās shēmas (piemēram, aviācijas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS)), lai tās apvienotu vienā globālā sistēmā, kā arī atbalstīt pasākumus, kas mazina lidostu darbības ietekmi uz vidi, un jaunus uzņēmējdarbības modeļus (piemēram, Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas (IATA) jaunā aviosabiedrību un ceļojumu aģentūru komunikācijas programma (New Distribution Capability — NDC), lidojumu savienojumi pašapkalpošanās režīmā vai integrētas biļešu sistēmas);

5.

aicina Komisiju, īstenojot savas pilnvaras, sākt likvidēt šķēršļus, kas gan ES, gan valstu līmenī apgrūtina Eiropas aviosabiedrības, un tā panākt spēcīgāku Eiropas gaisa transporta nozares konkurētspēju;

6.

uzsver, ka ES aviosabiedrības un lidostas zaudē konkurētspēju salīdzinājumā ar subsidētajiem trešo valstu pārvadātājiem un lidostām; šajā sakarībā prasa īstenot pārmaiņas rosinošu politiku, kas nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz īpašumtiesībām, un stingri iesaka dalībvalstīm uzlabot savu infrastruktūru, lai to aviosabiedrības varētu konkurēt ar izdevīgākiem noteikumiem;

7.

pauž nožēlu, ka darbības jomas ziņā Regula (EK) Nr. 868/2004 par aizsardzību pret negodīgas cenu noteikšanas praksi gaisa satiksmes nozarē ir izrādījusies neatbilstoša un neefektīva; prasa Komisijai izanalizēt cēloņus, kuru dēļ regula nav īstenota, un ne vēlāk kā 2015. gada novembrī sniegt attiecīgu pārskatu; aicina Komisiju pārskatīt Regulu (EK) Nr. 868/2004, lai saglabātu godīgu konkurenci ES aviācijas ārējo attiecību jomā un panāktu spēcīgāku ES aviācijas nozares konkurētspēju, efektīvāk novērstu negodīgu konkurenci, garantētu savstarpīgumu un izskaustu negodīgu praksi, tostarp subsīdijas un valsts atbalstu, kas tiek piešķirts dažu trešo valstu aviosabiedrībām, izkropļojot tirgu; uzsver, ka par mērķi būtu jānosaka politiskās stratēģijas uzlabošana Eiropas līmenī, lai šo konfliktu ātri atrisinātu, galvenokārt pamatojoties uz to, ka tiek piemērota pārredzama godīgas konkurences klauzula; turklāt aicina Komisiju pievērsties aviosabiedrību “efektīvas kontroles” koncepcijai;

8.

atzīmē, ka Eiropas lidostas izjūt ievērojamu konkurences spiedienu gan no aviosabiedrībām, gan konkurējošām lidostām; tādēļ mudina Komisiju ņemt šīs tendences vērā, īstenojot Lidostas maksu direktīvu, lai ieguvums būtu nodrošināts visām ieinteresētajām personām un arī pasažieriem;

9.

prasa pielikt vairāk pūļu Padomē, lai apstiprinātu priekšlikumu regulai par laika nišām un tā uzlabotu lidostu veiktspēju, ļaujot netraucēti darboties Eiropas gaisa transportam, jo tiek prognozēts, ka līdz 2030. gadam satiksmes plūsma dubultosies;

10.

uzsver ES mazo un reģionālo lidostu nozīmi, jo tās nodrošina reģionālos savienojumus; aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm sagatavot ES ilgtermiņa stratēģisko plānu par reģionālo lidostu problēmu risināšanu un iespējām ES kontekstā, tostarp par transporta infrastruktūrai paredzēta valsts atbalsta noteikumiem, jo ir jāpanāk nozīmīgāks šo lidostu ieguldījums ES reģionu kohēzijas veidošanā un tam vajadzētu kļūt par vienu no ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijas pīlāriem;

11.

uzsver, ka par stratēģisku mērķi ir jānosaka sarunas par visaptverošiem aviācijas nolīgumiem ar galvenajiem ES tirdzniecības partneriem un ka šādas sarunas būtu jāsāk vai jāveicina to raitāka norise; mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk saņemt vispārēju pilnvarojumu no dalībvalstīm, visupirms attiecībā uz Persijas līča sadarbības padomes valstīm, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus Eiropas aviosabiedrībām un lidostām, garantētu savstarpīgumu un iekļautu nolīgumos iedarbīgu godīgas konkurences klauzulu; uzstāj, ka praksē šie visaptverošie aviācijas nolīgumi būs efektīvi tikai tad, ja tajos būs iekļauta drošības klauzula, kurā definēts pārkāpuma jēdziens un tā tiesiskās sekas;

12.

atzīmē, ka gaisa transporta nozare netiek regulēta pasaules mērogā, jo tā nav PTO kompetences joma; uzsver, ka Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) struktūrā ir svarīgi vienoties par globāli pieņemamiem noteikumiem, lai samazinātu aviācijas radītās emisijas un ietekmi uz klimatu; zina, ka ICAO ir apņēmusies izveidot globālu tirgus mehānismu;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis ātrāk īstenot Eiropas vienotās gaisa telpas koncepciju, pieņemot SES 2+ tiesību aktu kopumu, jo pašlaik Eiropas gaisa telpa ir sadrumstalota un Eiropas gaisa pārvadātājiem tas ir liels slogs;

14.

sagaida, ka aviācijas tiesību aktu paketē būs attiecīgi risinājumi, kas nodrošinās lidostu pilnīgu integrāciju Eiropas transporta tīklā; atgādina, ka aviācijas tiesību aktu paketei ir jāatbilst jau pieņemtiem un arī nākotnē iespējamiem tiesību aktiem par pasažieru tiesībām, un mudina Padomi nākt klajā ar savu nostāju, jo gan pasažieriem, gan gaisa pārvadātājiem ir ļoti nepieciešama skaidrība par noteikumiem;

15.

uzsver, ka daži darba apstākļi aviācijas nozarē var ietekmēt lidojumu drošumu; iesaka Komisijas Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorātam (DG MOVE) sadarboties ar Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorātu (DG EMPL) un iesaka aviācijas tiesību aktu paketē iekļaut sociālos noteikumus un vajadzīgos aizsardzības pasākumus, kā tas tika apspriests 2015. gada 4. jūnijā Komisijas rīkotajā augsta līmeņa konferencē par transporta nozares sociālo programmu;

16.

prasa uzlabot un saskaņot drošības ķēdi, piesaistot un saglabājot kvalificētu un labi apmācītu darbaspēku;

17.

uzsver, ka aviācija ir atzīta par augošu nozari, kas piesaistījusi un nodarbina augsti kvalificētus un motivētus speciālistus, un ka šī tendence būtu jāsaglabā, tādēļ ir jāuztur spēkā jau pieņemtie ES normatīvie akti par nodarbinātību un darba apstākļiem, standartiem un praksi, tostarp darba koplīguma slēgšanas sarunu praksi;

18.

iesaka stingri definēt jēdzienu “galvenā darījumdarbības vieta”, lai darbības licenci valsts izsniegtu tikai tad, ja tajā ir būtisks gaisa transporta darbības apjoms, turklāt saistībā ar sociālā nodrošinājuma sistēmu un darba tiesību koordinēšanu prasa jēdziena “mājas bāze” definīciju saskaņot ar Regulu (ES) Nr. 83/2014 un Regulu (ES) Nr. 465/2012; uzsver nepieciešamību saīsināt pārejas periodu un precizēt situāciju attiecībā uz tām gaisa kuģu apkalpēm, kurām ir vairākas mājas bāzes;

19.

norāda, ka ir grūti īstenot direktīvu par pagaidu darba aģentūrām (Direktīva 2008/104/EK), un iesaka Komisijai izpētīt, kā direktīva pašlaik tiek piemērota nozarē, un attiecīgi lemt par iespējamiem problēmu risinājumiem;

20.

ir nobažījies, ka arvien plašāk tiek īstenota no sociālā viedokļa problemātiska uzņēmējdarbības prakse (piemēram, tā dēvētie “izdevīgie karogi”) un aizvien biežāk tiek izmantoti netipiski nodarbinātības veidi (piemēram, fiktīva pašnodarbinātība, pilota pašfinansētu lidojumstundu (pay-to-fly) shēmas un nulles stundu līgumi), jo tas viss var ietekmēt lidojumu drošumu, un uzskata, ka visās aviācijas darbībās būtu jāuztur noteikts sociālo standartu līmenis;

21.

prasa pilnībā īstenot jaunas paaudzes gaisa satiksmes pārvaldības sistēmas (SESAR) programmu, un tas nozīmē, ka Komisijai, aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem, gaisa pārvadātājiem un lidostām ir jānodrošina cieša sadarbība un jāuzņemas finansiālas saistības; tāpēc prasa ikvienā aviācijas jomā īstenot vispārēju sistēmisku pieeju, kas aptvertu visus lidojuma posmus un sāktos jau uz zemes, un atvēlēt Eiropas Aviācijas drošības aģentūrai nozīmīgāku lomu Eiropas vienotās gaisa telpas un SESAR vidē, kas ir daļa no ES un EASA sistēmas, ar kuru reglamentē drošumu, drošību, kā arī vides un veiktspējas aspektus; aicina Komisiju nodrošināt Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam (EISI) sākotnēji atvēlētā budžeta izpildi, kuru ietekmēja Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) izveide;

22.

atzinīgi vērtē ieceri uzticēt EASA vairāk pienākumu un tāpēc sagaida, ka ar grozīto Pamatregulu (EK) Nr. 216/2008 tiks izveidota visaptveroša drošības pārvaldības sistēma un EASA tiks uzticēta atbildība par ES drošības pasākumu, kā arī komerciālo kosmosa transportlīdzekļu un tālvadības gaisa kuģu drošuma aspektiem; aicina Komisiju piešķirt EASA vienotās aviācijas iestādes statusu Eiropā, ņemot vērā plašo pienākumu klāstu, ko tai uzticēs likumdevējs;

23.

aicina Komisiju arī turpmāk nodrošināt visu ES dalībvalstu spēcīgu pārstāvību astoņu ICAO padomes locekļu personā, pēc iespējas drīzāk panākt spēcīgāku EASA ietekmi starptautiskā mērogā un nodrošināt tās oficiālu atzīšanu ICAO, lai ES varētu paust vienotu viedokli, kas garantēs ES iedzīvotājiem augstāku drošības līmeni visā pasaulē, vienlaikus saglabājot ES aviācijas nozares konkurētspēju un eksportu;

24.

aicina Komisiju atcelt regulatīvos šķēršļus, kas neļauj īstenot gaisa satiksmes novērošanu ar satelītu palīdzību, un tā garantēt ES iedzīvotājiem dzīvības glābšanas pakalpojumus un prasa, lai Starptautiskā Telesakaru savienība piešķirtu nepieciešamo radiofrekvenču spektru, jo satelītus, kuri nodrošina automātisko atkarīgo novērošanu apraides režīmā (ADS-B), ICAO ir atzinusi par vienu no tehnoloģijām, ko var izmantot gan lidojumu izsekošanai, gan arī gaisa satiksmes pārvaldībai (ATM) vietās, kuras atrodas ārpus visblīvāk apdzīvotajām teritorijām un kur citu uz zemes bāzētu ATM novērošanas tehnoloģiju iespējas ir ierobežotas; uzsver, ka, ieviešot ADS-B, ir jāņem vērā visu gaisa telpas lietotāju vajadzības un ka ir jānodrošina alternatīvo tehnoloģiju sadarbspēja, lai nepieļautu drošuma un drošības pārkāpumus; uzsver, ka tas varētu palīdzēt valdībām, aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem un aviosabiedrībām Eiropā un visā pasaulē palielināt gaisa satiksmes pārvaldības efektivitāti un jaudu, tā samazinot aviācijas radītās emisijas, un būtiski uzlabot aviācijas drošumu, vienlaikus izveidojot vēl vienu Eiropas gaisa telpas uzraudzības līmeni, kas varētu pastiprināt uzraudzību, kura jau tiek īstenota;

25.

aicina Komisiju, ņemot vērā EASA darba grupas ziņojumā iekļauto riska novērtējumu, veikt pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot pilotu veselības stāvokļa novērtēšanu un panākt lielāku drošību, kā arī uzlabot procesus, kas nodrošina iekļūšanu pilotu kabīnē un izkļūšanu no tās;

26.

pasažieru un kravu pārvadājumu drošību pieprasa garantēt nevis ar atbildes pasākumiem, kā tas ir darīts līdz šim, bet gan ar pieeju, kuras pamatā ir riska novērtējums un kura ir taisnīga un līdzsvarota attiecībā uz sensitīvo aviācijas drošuma jautājumu, lai ar to, no vienas puses, apmierinātu dalībvalstu vajadzības un vēlmes un, no otras puses, mazinātu pasažieru neapmierinātību lidostās un lai nostiprinātu sistēmu, ko izveidojusi Aviācijas drošības komiteja (AVSEC) un Ieinteresēto personu padomdevēju grupa aviācijas drošības jautājumos (SAGAS); tāpēc mudina Komisiju, ņemot vērā veiksmīgo pieredzi, kas gūta citos reģionos, sagatavot tehniski ekonomisko pamatojumu attiecībā uz iespēju arī Eiropā ieviest sākotnējās pārbaudes sistēmu un tā dēvēto vispārējās ieceļošanas (Global Entry) programmu;

27.

aicina budžeta lēmējinstitūciju uzturēt konkurētspējīgu EASA budžetu, kurā būtu ņemti vērā šie jaunie pienākumi, lai ES ražotāju un aviosabiedrību rīcībā būtu elastīgi un efektīvi instrumenti, kas ļauj tiem konkurēt visā pasaulē, un atzīmē, ka nozares uzņēmumi nodrošina 70 % no EASA budžeta;

28.

atzīmē, ka Padomē joprojām nav izskatīti vairāki ar aviāciju saistīti tiesību akti, tāpēc prasa Komisijai rīkoties, lai rastu risinājumu, kas palīdzētu izkļūt no pašreizējā strupceļa;

29.

aicina Komisiju visus iepriekšminētos jautājumus risināt, izstrādājot aviācijas tiesību aktu paketi, kas jāiesniedz līdz 2015. gada beigām;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

27.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 366/7

—

ņemot vērā grozīto Aktu par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (“Vēlēšanu akts”), kas pievienots Padomes 1976. gada 20. septembra Lēmumam (1), un jo īpaši tā 14. pantu,

—

ņemot vērā līgumus un jo īpaši Līguma par Eiropas Savienību (LES) 9., 10. un 14. pantu, kā arī 17. panta 7. punktu, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 22. pantu, 223. panta 1. punktu un 225. pantu un Protokola Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā 2. pantu,

—

ņemot vērā Protokolu Nr. 7 par privilēģijām un imunitāti Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Eiropas Parlamenta vēlēšanu procedūru un jo īpaši 1998. gada 15. jūlija rezolūciju par vēlēšanu procedūras projektu, kas ietver kopējus principus Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanām (2), 2012. gada 22. novembra rezolūciju par Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014. gadā (3) un 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanu norises praktisko aspektu uzlabošanu (4),

—

ņemot vērā 2013. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas Parlamenta sastāvu 2014. gada vēlēšanu perspektīvā (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 12. marta Ieteikumu 2013/142/ES par Eiropas Parlamenta vēlēšanu demokrātiskas un efektīvas norises veicināšanu (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 8. maija paziņojumu “Ziņojums par 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām” (COM(2015)0206),

—

ņemot vērā Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu par Eiropas Savienības Vēlēšanu likumu (7),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām (8),

—

ņemot vērā Padomes 1993. gada 6. decembra Direktīvu 93/109/EK, ar ko nosaka sīki izstrādātu kārtību balsstiesību un tiesību kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās izmantošanai Savienības pilsoņiem, kas dzīvo dalībvalstī, kuras pilsoņi tie nav (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 22. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1141/2014 par Eiropas politisko partiju un Eiropas politisko fondu statusu un finansēšanu (10) un jo īpaši tās 13., 21. un 31. pantu;

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu (Harta) un jo īpaši tās 11., 23. un 39. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 45. un 52. pantu,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu (A8-0286/2015),

A.

tā kā ar LESD 223. pantu Eiropas Parlamentam ir noteiktas tiesības ierosināt tā vēlēšanu procedūras reformu ar mērķi izstrādāt vienotu procedūru, kas piemērojama visā Savienībā, vai procedūru, kas balstīta uz principiem, kuri ir kopīgi visām dalībvalstīm, un dot savu piekrišanu tai;

B.

tā kā Eiropas Parlamenta vēlēšanu procedūras reformas mērķim vajadzētu būt palielināt demokrātisko un pārnacionālo dimensiju Eiropas Parlamenta vēlēšanās un Savienības lēmumu pieņemšanas procesa demokrātisko leģitimitāti, stiprināt Savienības pilsonības jēdzienu, uzlabot Eiropas Parlamenta darbību un Eiropas Savienības pārvaldi, vairot Eiropas Parlamenta darba leģitimitāti, nostiprināt vēlētāju vienlīdzības un vienlīdzīgu iespēju principus, uzlabot Eiropas Parlamenta vēlēšanu sistēmas efektivitāti un tuvināt Eiropas Parlamenta deputātus vēlētājiem, jo īpaši jaunajai paaudzei;

C.

tā kā vēlēšanu procedūras reformai ir jāatbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem un ar to nebūtu jācenšas panākt vienveidību pašas vienveidības labad;

D.

tā kā iespēja izstrādāt vienotu vēlēšanu procedūru, pamatojoties uz tiešām vispārējām vēlēšanām, ir paredzēta līgumos jau kopš 1957. gada;

E.

tā kā pastāvīgi samazinās vēlētāju aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo īpaši gados jaunāko vēlētāju aktivitāte, un vēlētāju intereses trūkums par Eiropas jautājumiem apdraud Eiropas nākotni, un tā kā tāpēc ir vajadzīgas idejas, kas palīdzēs atdzīvināt Eiropas demokrātiju;

F.

tā kā Eiropas Parlamenta vēlēšanu procedūras patiesa saskaņošana visās dalībvalstīs varētu labāk veicināt Savienības pilsoņu tiesības piedalīties demokrātiskajā dzīvē, pamatojoties uz vienlīdzīgiem noteikumiem, vienlaikus stiprinot politisko dimensiju Eiropas integrācijā;

G.

tā kā kopš pirmajām tiešajām vēlēšanām 1979. gadā Eiropas Parlamenta pilnvaras ir pakāpeniski paplašinājušās un tā kā pašlaik, jo īpaši pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, Eiropas Parlaments līdzās Padomei ir līdzvērtīgs likumdevējs lielākajā daļā Savienības politikas jomu;

H.

tā kā ar Lisabonas līgumu tika veiktas izmaiņas Eiropas Parlamenta deputātu mandātā, nosakot, ka viņi ir Savienības pilsoņu tieši pārstāvji (11), bet ne “pārstāvji, ko ievēlējušas Kopienā apvienoto valstu tautas” (12);

I.

tā kā vienīgo reizi Vēlēšanu akta reforma īstenota 2002. gadā, pieņemot Padomes Lēmumu 2002/772/EK, Euratom  (13), kurā noteica, ka dalībvalstis rīko vēlēšanas, ievērojot proporcionālas pārstāvības principu, izmantojot sarakstu sistēmu vai atsevišķu pārdalāmu balsu sistēmu, un ar kuru atcēla Eiropas Parlamenta deputātu divkāršo mandātu; tā kā turklāt dalībvalstīm nepārprotami tika piešķirtas tiesības izveidot vēlēšanu apgabalus valsts līmenī, kā arī noteikt slieksni, kas nepārsniedz 5 procentus no nodotajām balsīm;

J.

tā kā visaptveroša vienošanās par patiesi vienotu vēlēšanu procedūru vēl nav sasniegta, lai gan zināma vēlēšanu sistēmu konverģence pakāpeniski notiek, cita starpā pieņemot sekundāros tiesību aktus, piemēram, Padomes Direktīvu 93/109/EK;

K.

tā kā Savienības pilsonības jēdziens, kas konstitucionālajā kārtībā formāli ieviests ar Māstrihtas līgumu 1993. gadā, ietver Savienības pilsoņu tiesības piedalīties Eiropas un pašvaldību vēlēšanās savā dalībvalstī un savā dzīvesvietas valstī ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecīgās valsts pilsoņiem (14); tā kā ar Hartu, kas saskaņā ar Lisabonas līgumu ir juridiski saistoša, šīs tiesības ir nostiprinātas;

L.

tā kā, neskatoties uz šīm reformām, Eiropas vēlēšanu norise joprojām tiek reglamentēta galvenokārt ar dalībvalstu tiesību aktiem, vēlēšanu kampaņas joprojām tiek īstenotas valsts līmenī un Eiropas politiskās partijas nevar pietiekamā mērā īstenot savu konstitucionālo mandātu un veicināt “Eiropas politiskās apziņas veidošanos un Savienības pilsoņu gribas izteikšanu”, kā to paredz LES 10. panta 4. punkts;

M.

tā kā Eiropas politiskās partijas ir vispiemērotākajā situācijā, lai veicinātu “Eiropas politiskās apziņas veidošanos”, un tādēļ tām būtu aktīvāk jāiesaistās Parlamenta vēlēšanu kampaņās, lai uzlabotu to pamanāmību un parādītu saikni starp balsojumu par konkrētu valstu partiju un tā ietekmi uz Eiropas politiskās grupas lielumu Eiropas Parlamentā;

N.

tā kā procedūra attiecībā uz kandidātu izvirzīšanu Eiropas Parlamenta vēlēšanām ievērojami atšķiras atkarībā no konkrētās dalībvalsts un partijas, jo īpaši attiecībā uz pārredzamību un demokrātiskajiem standartiem, ņemot vērā, ka pārredzamas un demokrātiskas procedūras kandidātu atlasei ir būtiskas, lai veidotu uzticēšanos politiskajai sistēmai;

O.

tā kā dalībvalstīs ievērojami atšķiras deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanas termiņš Eiropas vēlēšanām, kas pašlaik ir no 17 līdz 83 dienām, un tas kandidātiem un vēlētājiem Savienībā rada nevienlīdzīgu situāciju attiecībā uz laikposmu, kurā jārīko kampaņas vai jāpārdomā izvēle balsojumā;

P.

tā kā termiņi, kuros ir jāpabeidz Eiropas vēlēšanu vēlētāju saraksta sagatavošana, dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras un var padarīt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par vēlētājiem (kuras mērķis ir izvairīties no divkāršas balsošanas) sarežģītu un varbūt pat neiespējamu;

Q.

tā kā tādu vienotu vēlēšanu apgabalu izveidošana, kuros kandidātu sarakstu pirmajā vietā ir politiskās saimes kandidāts Komisijas priekšsēdētāja amatam, ievērojami nostiprinātu Eiropas demokrātiju un papildus leģitimizētu Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšanu;

R.

tā kā spēkā esošajos noteikumos par Eiropas vēlēšanām attiecībā uz tām ir paredzēta iespēja noteikt neobligātu slieksni, kas nepārsniedz 5 procentus no nodotajām balsīm, un tā kā 15 dalībvalstis ir izmantojušas šo iespēju un noteikušas slieksni no 3 līdz 5 procentiem; tā kā mazākās dalībvalstīs un dalībvalstīs, kuras savu teritoriju ir sadalījušas vēlēšanu apgabalos, faktiskais slieksnis tomēr pārsniedz 3 procentus, lai gan oficiāli slieksnis nav noteikts; tā kā konstitucionālā tradīcija atzīst obligātu sliekšņu ieviešanu kā likumīgu veidu, lai nodrošinātu, ka parlamenti spēj darboties;

S.

tā kā, neskatoties uz to, ka Vēlēšanu akta 10. panta 2. punktā ir skaidri noteikts aizliegums priekšlaicīgi publicēt vēlēšanu rezultātus, iepriekš ir notikusi šāda rezultātu publiskošana; tā kā visās dalībvalstīs saskaņots balsošanas slēgšanas laiks būtiski stiprinātu Eiropas vienotības sajūtu Eiropas vēlēšanās, kā arī mazinātu iespēju ietekmēt vēlēšanu iznākumu, ja vēlēšanu rezultātus kādā dalībvalstī dara zināmus sabiedrībai, pirms ir beigusies balsošana visās dalībvalstīs;

T.

tā kā pirmie oficiālie provizoriskie vēlēšanu rezultāti būtu jāpaziņo vienlaicīgi visās dalībvalstīs vēlēšanu perioda pēdējā dienā plkst. 21.00 pēc Centrāleiropas laika;

U.

tā kā kopēja Eiropas vēlēšanu diena labāk atspoguļotu pilsoņu kopīgu līdzdalību visā Savienībā, stiprinātu līdzdalības demokrātiju un palīdzētu radīt viendabīgākas Eiropas mēroga vēlēšanas;

V.

tā kā ar Lisabonas līgumu tika ieviesta jauna konstitucionālā kārtība, piešķirot Eiropas Parlamentam tiesības ievēlēt Eiropas Komisijas priekšsēdētāju (15), nevis tikai dot savu piekrišanu; tā kā Eiropas vēlēšanas 2014. gadā radīja svarīgu precedentu šajā ziņā un parādīja, ka vadošo kandidātu izvirzīšana palielina iedzīvotāju interesi par Eiropas vēlēšanām;

W.

tā kā vadošo kandidātu izvirzīšana Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam veido saikni starp valsts līmenī nodotajām balsīm un Eiropas kontekstu un ļauj Savienības pilsoņiem izdarīt apzinātu izvēli starp alternatīvām politiskām programmām; tā kā vadošo kandidātu izvirzīšana atklātās un pārredzamās procedūrās stiprina demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību;

X.

tā kā vadošo kandidātu izvirzīšanas un atlases procedūra šim amatam ir Eiropas demokrātijas spēcīga izpausme; tā kā turklāt tai vajadzētu būt neatņemamai daļai no vēlēšanu kampaņas;

Y.

tā kā Eiropas politiskajām partijām paredzētais termiņš kandidātu izvirzīšanai būtu jākodificē Vēlēšanu aktā un tā kā vadošajiem kandidātiem Komisijas priekšsēdētāja amatam vajadzētu būt Eiropas Parlamenta vēlēšanu kandidātiem;

Z.

tā kā ne visas dalībvalstis paredz saviem pilsoņiem iespēju balsot, atrodoties ārvalstīs, savukārt valstīs, kuras paredz šādu iespēju, būtiski atšķiras nosacījumi, kas liedz balsot; tā kā, piešķirot visiem Savienības pilsoņiem, kas dzīvo ārpus Savienības, tiesības piedalīties vēlēšanās, tiktu uzlabota vienlīdzība vēlēšanās; tā kā tomēr visām dalībvalstīm nepieciešams labāk koordinēt savas administratīvās sistēmas, lai novērstu iespēju vēlētājiem balsot divreiz divās dažādās dalībvalstīs;

AA.

tā kā vismaz 13 dalībvalstīs nav izveidoti piemēroti iekšējie noteikumi, kas liedz Savienības pilsoņiem, kuriem ir dubultā dalībvalstu pilsonība, balsot divreiz, pārkāpjot Vēlēšanu akta 9. pantu;

AB.

tā kā Savienības līmenī būtu jāizveido vēlēšanu iestāde, kas darbotos kā vienots dalībvalstu kontaktpunktu tīkls, jo tā atvieglotu piekļuvi informācijai par noteikumiem, kas reglamentē Eiropas vēlēšanas, kā arī vienkāršotu procesu un stiprinātu šo vēlēšanu Eiropas dimensiju; tā kā tādēļ Komisija tiek aicināta izpētīt praktiskos pasākumus, kas nepieciešami, lai izveidotu šādu iestādi Savienības līmenī;

AC.

tā kā dalībvalstu atšķirīgo konstitucionālo un vēlēšanu tradīciju dēļ minimālais vecums, no kura ir tiesības kandidēt vēlēšanās, 28 dalībvalstīs ir no 18 līdz 25 gadiem, un minimālais vecums, no kura ir tiesības balsot, ir no 16 līdz 18 gadiem; tā kā būtu ļoti vēlama balsošanas vecuma un kandidātu minimālā vecuma saskaņošana, jo tā nodrošinātu Savienības pilsoņiem patiesu balsošanas vienlīdzību, kā arī ļautu izvairīties no diskriminācijas saistībā ar pilsonības būtiskāko aspektu, proti, tiesībām piedalīties demokrātiskajā procesā;

AD.

tā kā politisko partiju oficiāla izveide un konsolidēšana Savienības līmenī veicina Eiropas politiskās apziņas tapšanu un Savienības pilsoņu gribas paušanu un tā kā šāda izveide un konsolidēšana ir arī sekmējusi vēlēšanu sistēmu pakāpenisku tuvināšanu;

AE.

tā kā balsošana pa pastu, elektroniskā balsošana un balsošana internetā varētu uzlabot Eiropas vēlēšanu norises efektivitāti un padarīt tās pievilcīgākas vēlētājiem ar nosacījumu, ka tiek nodrošināti iespējami augstākie datu aizsardzības standarti;

AF.

tā kā lielākajā daļā dalībvalstu izpildvaras pārstāvji var kandidēt attiecīgās valsts parlamenta vēlēšanās, nepārtraucot savu institucionālo darbību;

AG.

tā kā, neraugoties uz nepārtraukto progresu kopš 1979. gada attiecībā uz attiecībā uz vietu sadalījuma līdzsvaru starp sievietēm un vīriešiem, joprojām pastāv ievērojamas atšķirības šajā ziņā starp dalībvalstīm, un 10 no tām mazāk pārstāvētais dzimums veido mazāk nekā 33 procenti; tā kā pašreizējā Eiropas Parlamenta sastāvs, kurā ir tikai 36,62 procenti sieviešu, nesasniedz dzimumu līdztiesības nodrošināšanas vērtības un mērķus, kas paredzēti Hartā;

AH.

tā kā ir jāsasniedz sieviešu un vīriešu līdztiesība kā viena no Savienības pamatvērtībām, bet tikai ļoti nedaudzas dalībvalstis ir iekļāvušas šo principu savos vēlēšanu likumos; tā kā dzimumu kvotas un dzimumu paritātes saraksti politisko lēmumu pieņemšanā ir apliecinājuši sevi kā ļoti efektīvus instrumentus, ar ko risina diskriminācijas un dzimumu līdzsvara trūkuma problēmas un uzlabo demokrātisku pārstāvību politisko lēmumu pieņemšanas struktūrās;

AI.

tā kā degresīvās proporcionalitātes princips, kurš nostiprināts LES, ir būtiski veicinājis kopīgu atbildību par Eiropas projektu starp visām dalībvalstīm,

1.

nolemj reformēt vēlēšanu procedūru savlaicīgi pirms 2019. gada vēlēšanām nolūkā pastiprināt Eiropas vēlēšanu demokrātisko un pārnacionālo dimensiju un ES lēmumu pieņemšanas procesa demokrātisko leģitimitāti, stiprināt Savienības pilsonības jēdzienu un vēlētāju vienlīdzību, veicināt pārstāvības demokrātijas principu un Savienības pilsoņu tiešo pārstāvību Eiropas Parlamentā saskaņā ar LESD 10. pantu, uzlabot Eiropas Parlamenta darbību un Eiropas Savienības pārvaldību, padarīt Eiropas Parlamentu leģitīmāku un efektīvāku, uzlabot Eiropas vēlēšanu īstenošanas sistēmas efektivitāti, veicināt kopīgu atbildību starp iedzīvotājiem no visām dalībvalstīm, uzlabot Eiropas Parlamenta sastāva līdzsvaru un nodrošināt pēc iespējas augstāku Savienības vēlētāju līdztiesības un līdzdalības līmeni;

2.

ierosina veicināt Eiropas politisko partiju pamanāmību, norādot to nosaukumus un logotipus uz vēlēšanu zīmēm un iesaka šos nosaukumus un logotipus lietot arī televīzijas un radio reklāmas kampaņu raidījumos, kā arī atveidot tos uz plakātiem un citiem materiāliem, ko izmanto Eiropas vēlēšanu kampaņās, īpašu uzmanību pievēršot valstu partiju programmām, jo šādi pasākumi padarītu Eiropas vēlēšanas pārskatāmākas un uzlabotu to norises demokrātiskumu, un tādējādi pilsoņi varētu nepārprotami saistīt savu balsojumu ar politisko ietekmi, kas tam ir uz Eiropas politiskajām partijām un to spēju veidot politiskas grupas Eiropas Parlamentā;

3.

uzskata, ka vienlaikus, ņemot vērā Savienības saistības ievērot subsidiaritātes principu, reģionālajām politiskajām partijām, kas sacenšas Eiropas vēlēšanās, būtu jāievēro tāda pati prakse un ka reģionālās iestādes būtu jāmudina šajā kontekstā izmantot oficiāli atzītas reģionālās valodas;

4.

mudina dalībvalstis veicināt Eiropas politisko partiju, kā arī to vadošo kandidātu dalību vēlēšanu kampaņās, jo īpaši televīzijā un citos plašsaziņas līdzekļos;

5.

apņemas noteikt kopīgu minimālo 12 nedēļu termiņu līdz vēlēšanu dienai deputātu kandidātu sarakstu iesniegšanai, lai veicinātu vēlētāju vienlīdzību, paredzot kandidātiem un vēlētājiem Savienībā vienādu periodu, kura laikā gatavoties vēlēšanām un pārdomāt balsojumu; mudina dalībvalstis apsvērt veidus, kā nodrošināt lielāku konverģenci starp noteikumiem, kas reglamentē vēlēšanu kampaņas saistībā ar Eiropas vēlēšanām;

6.

uzskata, ka ir svarīgi, lai politiskās partijas visos līmeņos pieņemtu demokrātiskas un pārredzamas procedūras kandidātu atlasei; iesaka valstu partijām organizēt demokrātisku balsojumu, lai izvēlētos savus kandidātus Eiropas vēlēšanām;

7.

ierosina noteikt obligāto slieksni vietu sadalījumam no 3 līdz 5 procentiem dalībvalstīs ar vienu vēlēšanu apgabalu un vēlēšanu apgabalos, kuros izmanto sarakstu sistēmu un kuriem ir vairāk nekā 26 deputātu vietas; uzskata, ka šāds noteikums ir būtisks, lai nodrošinātu Eiropas Parlamenta darbību, jo tas ļautu izvairīties no turpmākās sadrumstalotības;

8.

neskatoties uz to, ka dalībvalstis vēlēšanu perioda ietvaros var brīvi noteikt vēlēšanu dienu(-as), ierosina paredzēt, ka visās dalībvalstīs vēlēšanas beidzas Eiropas vēlēšanu svētdienā plkst. 21.00 pēc Centrāleiropas laika, tādējādi nodrošinot Vēlēšanu akta 10. panta 2. punkta pareizu piemērošanu un mazinot iespējamību, ka tiek ietekmēts vēlēšanu iznākums, ja vēlēšanu rezultātus kādā no dalībvalstīm dara zināmus sabiedrībai, pirms ir beigusies balsošana visās dalībvalstīs; iestājas par viedokli, ka vēlēšanu rezultātu agrīnas izsludināšanas aizliegumam vajadzētu būt spēkā visās dalībvalstīs;

9.

apņemas noteikt Eiropas politiskajām partijām vienotu 12 nedēļu termiņu pirms Eiropas vēlēšanām vadošo kandidātu izvirzīšanai, lai tām nodrošinātu iespēju iesniegt vēlēšanu programmas, organizēt politiskās debates starp kandidātiem un sagatavot Savienības mēroga vēlēšanu kampaņas; uzskata, ka vadošo kandidātu izvirzīšanas process ir vēlēšanu kampaņu būtisks aspekts, ņemot vērā netiešo saikni starp Eiropas vēlēšanu rezultātiem un Komisijas priekšsēdētāja kandidāta izvirzīšanu, kā tas paredzēts Lisabonas līgumā;

10.

apņemas noteikt vienotu astoņu nedēļu termiņu, lai pabeigtu vēlētāju saraksta sastādīšanu un sešas nedēļas — informācijas sagatavošanai par Savienības pilsoņiem ar dubulto pilsonību un Savienības pilsoņiem, kas dzīvo citā dalībvalstī, ar kuru apmainās ar attiecīgo valsts vienoto iestādi, kas atbild par vēlētāju sarakstu sastādīšanu;

11.

ierosina, ka vēlēšanu integritāte būtu jāatbalsta ar kampaņām paredzēto izdevumu ierobežošanu, — samērīgā apjomā, kas ļautu pienācīgi iepazīstināt ar politiskajām partijām, kandidātiem un viņu vēlēšanu programmām;

12.

ierosina piešķirt Savienības pilsoņiem, tostarp tiem, kas dzīvo vai strādā kādā trešā valstī, tiesības balsot Eiropas Parlamenta vēlēšanās; uzskata, ka tādējādi beidzot visiem Savienības pilsoņiem tiktu nodrošinātas vienādas tiesības balsot Eiropas vēlēšanās ar vienādiem nosacījumiem neatkarīgi no viņu dzīvesvietas vai pilsonības;

13.

tomēr aicina visas dalībvalstis labāk koordinēt savas administratīvās sistēmas, lai novērstu iespēju vēlētājiem balsot divreiz divās dažādās dalībvalstīs;

14.

mudina dalībvalstis atļaut balsot pa pastu, elektroniski un internetā, lai palielinātu dalību un padarītu balsošanu vienkāršāku visiem iedzīvotājiem, jo īpaši cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām un cilvēkiem, kas dzīvo vai strādā dalībvalstī, kuras pilsonis viņš nav, vai trešā valstī, ar noteikumu, ka tiek veikti vajadzīgie pasākumi, lai novērstu jebkādu iespējamu krāpšanu, izmantojot minētās balsošanas iespējas;

15.

iesaka dalībvalstīm nākotnē apsvērt iespējas saskaņot vēlētāju minimālo vecumu un noteikt, ka balsstiesības ir no 16 gadu vecuma, lai vēl vairāk veicinātu vēlētāju — Savienības pilsoņu — vienlīdzību;

16.

aicina pārskatīt Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām, lai pielāgotu noteikumus par komisāriem, kuri kandidē Eiropas Parlamenta vēlēšanās nolūkā novērst traucējumu Komisijas institucionālajai efektivitātei vēlēšanu laikā un vienlaikus izvairīties no iestāžu resursu neatbilstīgas izmantošanas;

17.

apņemas pēc apspriedēm ar Padomi piešķirt Parlamentam tiesības noteikt Eiropas Parlamenta vēlēšanu periodu;

18.

mudina dalībvalstis pieņemt atbilstīgu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu visaugstākos standartus attiecībā uz informatīvu, godīgu un objektīvu atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos vēlēšanu kampaņas laikā, jo īpaši sabiedriskajā apraidē; uzskata, ka tas ir būtiski, lai dotu iespēju Savienības pilsoņiem izdarīt apzinātu izvēli par konkurējošām politiskām programmām; atzīst, ka šā mērķa sasniegšanā liela nozīme ir pašreglamentējošiem instrumentiem, piemēram, rīcības kodeksiem;

19.

aicina pastiprināt standartus, kuru mērķis ir nodrošināt brīvu un netraucētu konkurenci starp politiskajām partijām, īpaši attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu plurālismu un neitralitāti visos valsts pārvaldes līmeņos, lai uzlabotu vēlēšanu procesu;

20.

uzsver, cik svarīgi ir palielināt sieviešu pārstāvību politisko lēmumu pieņemšanā un panākt sieviešu labāku pārstāvību Eiropas vēlēšanās; tāpēc aicina dalībvalstis un Savienības iestādes veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai veicinātu vīriešu un sieviešu līdztiesības principu visā vēlēšanu procesā; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt dzimumu līdzsvara ievērošanu deputātu kandidātu sarakstos;

21.

mudina dalībvalstis veikt pasākumus, lai veicinātu etnisko, lingvistisko un citu minoritāšu pienācīgu pārstāvību Eiropas vēlēšanās;

22.

uzskata, ka būtu vēlams izveidot Eiropas Vēlēšanu iestādi, kurai varētu uzdot apkopot informāciju par Eiropas Parlamenta vēlēšanām, pārraudzīt vēlēšanu norisi un veicināt informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm;

23.

apņemas noteikt, ka Eiropas Parlamenta deputāta amatam vajadzētu arī būt nesavienojamam ar deputāta amatu reģionālā parlamentā vai asamblejā, kam uzticētas likumdošanas pilnvaras;

24.

atgādina, ka, neraugoties uz Komisijas ieteikumiem, dalībvalstīm atkārtoti nav izdevies vienoties par balsu kopēju nodošanas dienu; mudina dalībvalstis strādāt pie tā, lai panāktu vienošanos par šo jautājumu;

25.

iesniedz Padomei pielikumā pievienoto priekšlikumu par grozījumu veikšanu Aktā par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlēšanu tiešās vispārējās vēlēšanās (16);

26.

uzdod priekšsēdētājam šo nosūtīt rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

27.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 366/19

—

ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

—

ņemot vērā 2006. gada 13. decembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu,

—

ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu,

—

ņemot vērā Rasu vienlīdzības direktīvu (2000/43/EK) un Nodarbinātības vienlīdzības pamatdirektīvu (2000/78/EK),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra Ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” (2013/112/EU),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Nodarbinātība un sociālās norises Eiropā 2012. gadā”,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. februāra paziņojumu “ES plāns par bērnu tiesībām” (COM(2011)0060),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 4. jūlija paziņojumu “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (COM(2006)0367),

—

ņemot vērā Eurofound ziņojumu “Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums — dzīves kvalitāte Eiropā: krīzes ietekme”,

—

ņemot vērā Eurofound 2013. gada ziņojumu “Trešais Eiropas dzīves kvalitātes apsekojums — dzīves kvalitāte Eiropā: sociālā nevienlīdzība”,

—

ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu (1),

—

ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par krīzes ietekmi uz aprūpes pieejamību mazāk aizsargātu iedzīvotāju grupām (2),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nevienlīdzības samazināšanu veselības jomā ES (6),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par minimālā ienākuma nozīmi nabadzības apkarošanā un integrējošas sabiedrības attīstības veicināšanā Eiropā (7),

—

ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES (8),

—

ņemot vērā 2008. gada 16. janvāra rezolūciju “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (9),

—

ņemot vērā organizācijas Save the Children (“Glābiet bērnus”) 2014. gada ziņojumu “Bērnu nabadzība un sociālā atstumtība Eiropā”,

—

ņemot vērā UNICEF Pētījumu centra 2014. gada ziņojumu “Recesijas laika bērni — ekonomikas krīzes ietekme uz bērnu labklājību bagātajās valstīs”,

—

ņemot vērā Eiropas Nabadzības novēršanas tīkla un Eurochild tīkla 2013. gada ziņojumu “Ceļā uz bērnu labklājību Eiropā — izskaidrojumi par bērnu nabadzību ES”,

—

ņemot vērā Eurochild 2014. gada izvērtēšanas ziņojumu “2014. gada valstu reformu programmas un valstu sociālie ziņojumi no bērnu nabadzības un labklājības perspektīvas”,

—

ņemot vērā 2014. gada 26.–28. novembrī Bukarestē notikušās Eurochild 11. konferences ziņojumu,

—

ņemot vērā UNICEF Innocenti pētījumu centra 2012. gada ziņojumu “Bērnu nabadzības mērīšana — jauni bērnu nabadzību salīdzinošie rādītāji pasaules bagātajās valstīs”,

—

ņemot vērā pētījumu centra DRIVERS galīgo zinātnisko ziņojumu “Sociālā nevienlīdzība agrīnā vecuma bērnu veselības aprūpē un attīstībā — sistemātisks Eiropas mēroga pārskats” (Londona, 2014. gada septembris),

—

ņemot vērā ES 2013. gada statistikas datus par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 30. septembra atzinumu par tematu “Darbs un nabadzība — ceļā uz visaptverošu pieeju”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 14. jūlija atzinumu par tematu “Bērnu nabadzība un bērnu labklājība”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 10. decembra atzinumu par tematu “Minimālais ienākums un nabadzības rādītāji Eiropā”,

—

ņemot vērā Eiropas Neatkarīgo ekspertu tīkla sociālās integrācijas jautājumos sagatavoto kopsavilkuma ziņojumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana — pētījums par valstu politiku” (10),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A8-0310/2015),

A.

tā kā, ja ES vēlas sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi līdz 2020. gadam nabadzības skarto cilvēku skaitu samazināt par vismaz 20 miljoniem, bērnu nabadzības apkarošanai būtu jānodrošina lielāka politiskā redzamība augstākajā ES politiskajā līmenī;

B.

tā kā saskaņā ar ANO Konvenciju par bērna tiesībām visiem bērniem vajadzētu būt garantētām tiesībām uz izglītību, veselības aprūpes pakalpojumiem, mājokli, aizsardzību, līdzdalību viņus skarošu lēmumu pieņemšanā, atpūtu un brīvo laiku, veselīgu uzturu un aprūpi ģimenes vidē;

C.

tā kā lielākā daļa dalībvalstu līdz šim ir pievērsušas pārāk maz uzmanības ES struktūrfondu izmantošanai, lai samazinātu satraucoši augsto un aizvien pieaugošo bērnu nabadzības līmeni Eiropā un veicinātu viņu sociālo iekļaušanu un vispārēju labklājību;

D.

tā kā sociālā nevienlīdzība būtiski veicina bērnu nabadzības pastiprināšanos un tā kā bērni ir nabadzības riskam visvairāk pakļautā iedzīvotāju grupa 19 dalībvalstīs;

E.

tā kā saskaņā ar Eurostat informāciju galvenie faktori, kas ietekmē bērnu nabadzību, ir labklājības pārdales politika, tas, cik efektīva ir valdības intervence, izmantojot ienākumu atbalstu, atbalsta pakalpojumu sniegšana, darba politika (11), vecāku stāvoklis darba tirgū, kas ir cieši saistīts ar viņu izglītības līmeni, un mājsaimniecības sastāvs; tā kā nodarbinātības veicināšanas pasākumi ir efektīvs nabadzības apkarošanas instruments;

F.

tā kā piektā daļa ES iedzīvotāju ir jaunāki par 18 gadiem; tā kā, neraugoties uz uzņemtajām saistībām, pašlaik Eiropas Savienībā nabadzība vai sociālā atstumtība draud vairāk nekā ceturtajai daļai bērnu;

G.

tā kā Parlaments ir atkārtoti prasījis īstenot pasākumu kopumu sociālo investīciju jomā un atbalsta Komisijas ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”, kurā ierosināta visaptveroša politika bērnu nabadzības novēršanai un bērnu labklājības veicināšanai, pamatojoties uz trim pīlāriem, proti, atbilstošu resursu pieejamību no Eiropas Sociālā fonda, kvalitatīvu un iekļaujošu pakalpojumu pieejamību un bērnu līdzdalību sabiedrībā un lēmumu pieņemšanā, un kurā bērni ir atzīti par tiesību subjektiem; tomēr pauž nožēlu, ka ES nav veikusi saskaņotus pasākumus, lai to īstenotu ar Eiropas pusgada palīdzību;

H.

tā kā, lai gan bērnu, kuru vecākiem ir ļoti zema darba intensitāte, nabadzības vai sociālās atstumtības risks ir par 56,7 % augstāks, bērnu nabadzības riskam ir pakļautas arī ģimenes ar augstu darba intensitāti (Rumānijā, Lietuvā, Portugālē, Spānijā, Grieķijā, Latvijā, Slovākijā, Polijā un Luksemburgā);

I.

tā kā bērnu nabadzību rada ģimeņu nabadzība, tā kā tāpēc ģimenes ar zemiem ienākumiem un lielas ģimenes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam, savukārt ienākumu pārdale būtiski ietekmē sociālās nevienlīdzības ciklu mazināšanu, un tā kā valstu darba samaksas politika un sociālā sistēma, kas aizvien vairāk pasliktinās, palielina nabadzības un sociālās atstumtības risku, tādējādi veicinot bērnu nabadzības palielināšanos, kā tas vērojams dalībvalstīs ar zemāko bērnu nabadzības līmeni, kurās arī vispārējās nabadzības un nevienlīdzības līmenis ir viszemākais;

J.

tā kā laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu skaits Eiropā (ES 27 un Norvēģija, Islande un Šveice) palielinājās par gandrīz vienu miljonu, tikai laikposmā no 2011. līdz 2012. gadam vien šim skaitlim palielinoties par pusmiljonu (12); tā kā saskaņā ar Eurostat datiem 2013. gadā ES 28 nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 26,5 miljoni bērnu; tā kā laikposmā no 2008. līdz 2012. gadam nabadzības vai sociālās atstumtības risks ES 27 palielinājās no 26,5 % līdz 28 %; tā kā 2013. gadā ES 27 dalībvalstīs nabadzības vai sociālās atstumtības riskam bija pakļauti 28 % no visiem iedzīvotājiem, kas ir jaunāki par 18 gadiem, un tā kā lielākajā daļā valstu bērni ir vairāk pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam nekā pieaugušie;

K.

tā kā sievietes ir pakļautas lielākam nabadzības riskam nekā vīrieši un tā kā sieviešu nabadzības novēršana ir ne vien svarīga pati par sevi, bet tai ir arī liela nozīme bērnu nabadzības mazināšanā;

L.

tā kā aizvien vairāk palielinās nevienlīdzība starp ES dalībvalstīm; tā kā satraukumu rada tas, ka palielinās to bērnu īpatsvars, kuri cieš no nepietiekama uztura, kas izraisa tādu slimību parādīšanos no jauna, kuras ES jau bija izzudušas (piemēram, rahīts); tā kā par bērnu nabadzības palielināšanos liecina arī tas, ka saskaņā ar UNICEF datiem (13) tādās valstīs kā Igaunija, Grieķija un Itālija kopš 2008. gada ir divkāršojies to bērnu īpatsvars, kuri nevar atļauties ēst gaļu vai zivis divas dienas pēc kārtas;

M.

tā kā ANO Bērnu tiesību komiteja noslēguma piezīmēs par dažu valstu jaunākajiem periodiskajiem ziņojumiem pauda bažas par bērnu nabadzības un/vai bērnu nabadzības riska līmeņa paaugstināšanos ekonomikas krīzes dēļ, kas ietekmē daudzu ANO Bērna tiesību konvencijā ietverto tiesību, it īpaši tiesību uz veselību, izglītību un sociālo aizsardzību, īstenošanu, un mudināja attiecīgās iestādes nodrošināt bērnu tiesību ievērošanai paredzēto budžeta pozīciju aizsardzību un tā kā finanšu un ekonomikas krīze ir izraisījusi dzīves un darba apstākļu pasliktināšanos un tādas jaunas grupas parādīšanos, kuru dēvē arī par jaunajiem trūcīgajiem;

N.

tā kā labvēlīga uzņēmējdarbības vide veicina nodarbinātību dalībvalstīs un paplašina nodarbinātības iespējas vecākiem, kuri vēlāk var kalpot par labu piemēru, it īpaši kopienās, kuras nelabvēlīgi ietekmējusi nabadzība un atstumtība vairākās paaudzēs;

O.

tā kā viena vecāka ģimenes, it īpaši tās, kurās ģimenes galva ir vientuļā māte, ir pakļautas lielākam nabadzības vai sociālās atstumtības riskam (49,8 % salīdzinājumā ar 25,2 %) — lai gan saskaņā ar EU-SILC datiem (14) šajā jomā pastāv lielas atšķirības starp valstīm —, kas ir saistīts ar nabadzības feminizēšanos, to sieviešu nesamērīgi lielo īpatsvaru, kuras strādā nestabilu darbu vai brīvprātīgu nepilnas slodzes darbu, nesamērīgo laiku, ko sievietes velta neapmaksāta darba veikšanai, pārtraukumiem sieviešu profesionālajā dzīvē, lai aprūpētu bērnus vai citus ģimenes locekļus, un atšķirību vīriešu un sieviešu darba samaksā;

P.

tā kā bērnu nabadzību var mazināt, uzlabojot bērnu aprūpi un līdz ar to palielinot iespējas darba tirgū, it īpaši sievietēm;

Q.

tā kā bērni un viņu vecāki, audžuvecāki un aprūpētāji ir jāaizsargā no jebkāda veida diskriminācijas, piemēram, tādas, kas balstās uz dzimumu, rasi, ādas krāsu, valodu, reliģiju vai pārliecību, politiskajiem vai citiem uzskatiem, etnisko vai sociālo izcelsmi, nacionālo minoritāti, īpašumu, dzimšanu, invaliditāti, vecumu vai citiem faktoriem, un tā kā bērni no mazaizsargātām iedzīvotāju grupām ir pakļauti lielākam marginalizācijas, nabadzības un sociālās atstumtības riskam, ko apstiprina Eiropas Nacionālo organizāciju darbam ar bezpajumtniekiem federācijas jaunākie ziņojumi, kuros uzsvērta bezpajumtnieku patversmēs uzņemto sieviešu, jauniešu un ģimeņu ar bērniem (it īpaši migrantu ģimeņu) skaita palielināšanās; tā kā lielas viena apgādnieka ģimenes ir vairāk pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam finanšu un ekonomikas krīzes rezultātā īstenotās algu samazināšanas politikas un sociālās aizsardzības sistēmas pasliktināšanās dēļ;

R.

tā kā bērnu nabadzība un sociālā atstumtība var ilgt visu mūžu un izraisīt bezdarba un nabadzības turpināšanos no paaudzes paaudzē; tā kā ir palielinājusies izglītības plaisa starp bērniem no dažādām sociāli ekonomiskajām grupām (11 ES dalībvalstīs agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pakalpojumus vecuma grupā līdz 3 gadiem saņem ne vairāk kā 15 % bērnu);

S.

tā kā, ņemot vērā to, ka bērnu pamatiemaņas attīstās pirmajos piecos dzīves gados, agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei ir izšķiroša ietekme uz viņu kognitīvo attīstību un tā kā kvalitatīvas izglītības pieejamība ir pamats sekmju gūšanai turpmākajā dzīvē no izglītības, labklājības, nodarbināmības un sociālās integrācijas viedokļa, it īpaši attiecībā uz bērniem, kas aug nelabvēlīgos apstākļos; tā kā ir palielinājusies izglītības plaisa starp bērniem no dažādām sociāli ekonomiskajām grupām; tā kā strādājoši vecāki, kuriem nav pieejams bērnudārzs, bieži ir spiesti atstāt bērnus cita bērna uzraudzībā vai izmantot neoficiālus un nesertificētus maksas aprūpes tīklus, kas apdraud bērnu drošību un labklājību; tā kā pirmsskolas izglītībai var būt svarīga loma nabadzības riskam pakļauto bērnu zemā sociāli ekonomiskā statusa kompensēšanā un ir faktors, kas atvieglo vecāku atgriešanos darba tirgū (15); tā kā ar iekļaujošas izglītības palīdzību tiek risinātas visu skolēnu dažādās vajadzības, palielinot līdzdalību mācību procesā, kā arī kultūru un kopienas vērtību apguvē, un tādējādi tā ir spēcīgs instruments bērnu nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā;

T.

tā kā bērnu nabadzības un izmantošanas novēršanas darbā galvenā loma ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām un tāpēc tām ir izšķiroša nozīme marginalizācijas un sociālās atstumtības nepieļaušanā, un tā kā attiecīgos gadījumos valstu iestādēm tām būtu jānodrošina pietiekami līdzekļi minēto mērķu īstenošanai;

U.

tā kā vairumā valstu ģimenes sedz lielāko daļu ar izglītību saistīto izdevumu, it īpaši izdevumus, kas saistīti ar mācību materiāliem un transportu; tā kā šie izdevumi ir viens no faktoriem, kas veicina mācību pamešanu; tā kā joprojām pastāv finansiāli, administratīvi un citi praktiski šķēršļi izglītības pieejamībai marginalizētām bērnu grupām;

V.

tā kā sociāli ekonomiskā vide, kādā dzīvo bērni, ietekmē skolā un skolas brīvlaikā pavadītā laika kvalitāti un tā kā nepietiekamā stimulēšana brīvajā laikā nelabvēlīgi ietekmē atšķirību palielināšanos starp bērniem, it īpaši viņu izglītībā;

W.

tā kā mācību pamešanas vidējais līmenis ES 2012. gadā bija 13 %, bet dažās valstīs (Portugālē, Spānijā un Maltā) tas pat pārsniedza 20 % (16);

X.

tā kā pat valstīs, kurās tiesības uz veselības aizsardzību ir noteiktas ar likumu, ir daudz bērnu, kam nav pieejama pienācīga veselības aprūpe, un bērni, kuriem ir ļoti ierobežota piekļuve citiem pakalpojumiem, izņemot neatliekamo medicīnisko palīdzību, piemēram, pediatra vai zobārsta pakalpojumiem, it īpaši tāpēc, ka trūkst pieejamu publisko pakalpojumu; tā kā nabadzīgās ģimenēs dzimušie bērni ir pakļauti lielākam hronisko slimību un veselības problēmu riskam, kas veicina nevienlīdzības turpināšanos;

Y.

tā kā ģimeņu finansiālās problēmas veicina vecāku garīgās veselības pasliktināšanos un ģimeņu izjukšanu, kas savukārt nenoliedzami ietekmē bērnu psiholoģisko un sociālo labklājību;

Z.

tā kā videi, kurā bērns dzīvo, tostarp pirmsdzemdību periodam, ir izšķiroša ietekme uz kognitīvās sistēmas attīstību, saziņas un lingvistiskajām spējām, kā arī sociālajām un emocionālajām spējām, kas vēlākā dzīves posmā ietekmē veselību, labklājību, piedalīšanos sabiedriskajā dzīvē un mācīšanās spējas (17);

AA.

tā kā visiem bērniem ir tiesības uz aizsardzību pret nabadzību, vardarbību un nolaidīgu attieksmi un tā kā pētījumā ir secināts, ka ģimeņu finansiālās grūtības, publisko pakalpojumu samazināšana un nabadzības palielināšanās var pastiprināt vardarbību pret bērniem;

AB.

tā kā bērnu nabadzība ir daudzdimensionāla parādība un tai ir nepieciešama daudzdimensionāla pieeja; tā kā nodarbinātība ir svarīgs faktors, bet tā ne vienmēr attiecīgo bērnu ģimenēm garantē izkļūšanu no nabadzības;

AC.

tā kā bērnu nabadzība rada augstas ekonomiskās izmaksas sabiedrībai, it īpaši saistībā ar palielinātiem sociālā atbalsta izdevumiem;

AD.

tā kā ģimenes, kas ir pakļautas nabadzības riskam, visticamāk, dzīvo antisanitārās un nedrošās zonās un tā kā ES 28 šādos apstākļos joprojām dzīvo 17 % bērnu un 15 ES dalībvalstīs šis rādītājs ir augstāks par vidējo; tā kā pieaugošais to gadījumu skaits, kad nespējas segt mājokļa izmaksas dēļ notiek izlikšana no mājokļa, liek bērniem dzīvot aizvien nedrošākos dzīves apstākļos, kas savukārt negatīvi ietekmē viņu attīstību un turpmākās izredzes;

AE.

tā kā saskaņā ar Eurostat 2012. gada statistikas datiem par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) enerģētiskā nabadzība ir problēma, kas skar visas dalībvalstis; tā kā enerģijas cenu pieauguma dēļ daudzi bērni dzīvo neapkurinātā mājoklī un tā rezultātā palielinās saslimstība ar elpošanas ceļu un sirds un asinsvadu slimībām;

AF.

tā kā ģimenes, kurās ir bērni ar veselības problēmām, un tāpat arī vecāki, kuriem ir veselības problēmas, biežāk saskaras ar nabadzības risku, ģimenes iziršanu un grūtībām iekļauties darba tirgū;

AG.

tā kā nākamā ilgtspējīgas attīstības mērķu programma laikposmam pēc 2015. gada un tās universālums sniedz iespēju palielināt investīcijas bērnos un viņu tiesībās;

AH.

tā kā nabadzības riskam pakļauto bērnu vidū īpaši daudz ir migrantu bērnu un viņi ir pakļauti lielākai diskriminācijai valodas šķēršļu dēļ, un tā kā nelegālo imigrantu bērni atrodas vēl sliktākā situācijā; tā kā pašlaik, pastiprinoties migrācijas plūsmām, pieaug to gadījumu skaits, kad imigrantu bērni paliek savā dzimtenē citu ģimenes locekļu vai trešo personu aprūpē, un tā kā tas nelabvēlīgi ietekmē bērnu attīstību, it īpaši emocionālā līmenī;

AI.

tā kā pēdējos gados Eiropas Savienībā politikas līmenī bērnu nabadzībai veltītā pastiprinātā uzmanība un ES valstu vadītāju atbalstošie politiskie paziņojumi tomēr nav noveduši pie bērnu nabadzības līmeņa vērā ņemamas samazināšanās;

AJ.

tā kā ir jāpalielina finansiālais atbalsts mazaizsargātām ģimenēm paredzētām pārtikas palīdzības programmām, jo palielinās to bērnu skaits, kuriem ēdiens pieejams tikai skolā; tā kā šīs programmas ir svarīgas, taču tās nevar uzskatīt par ilgtermiņa risinājumu;

AK.

tā kā vides problēmas, piemēram, piesārņojums, satiksme, piesārņota augsne un apšaubāmas kvalitātes dzeramais ūdens, bieži vien nesamērīgi skar nabadzībā dzīvojošos bērnus,

1.

iesaka dalībvalstīm uzņemties reālas saistības izstrādāt tādu bērnu nabadzības apkarošanas politiku, kurā galvenā uzmanība būtu veltīta bērnu nabadzību veicinošo faktoru novēršanai un tāda sociālā atbalsta kvantitatīvai un kvalitatīvai palielināšanai, kurš paredzēts īpaši bērniem un arī vecākiem, kas ir bezdarbnieki, kā arī nabadzīgiem strādājošajiem (piemēram, bezdarbnieku pabalsti un atbilstoši minimālie ienākumi), un popularizēt darba tiesības, kas garantē sociālās tiesības, tostarp saskaņā ar valsts praksi un koplīgumiem tiesību aktos noteiktu minimālo algu, kas sniegtu lielāku drošību ģimenēm un mazinātu nestabilu nodarbinātību, vienlaikus veicinot tādu nodarbinātību, kas paredz atbilstošas sociālās tiesības;

2.

prasa uzraudzīt un izvērtēt šāda atbalsta efektivitāti, lai politikas nostādnes cīņai pret nabadzību, atstumtību un mācību pamešanu pielāgotu sociālās vienlīdzības prasībām; mudina dalībvalstis izstrādāt un izmantot dažādas ikvienam intervences posmam piemērotas pierādījumu vākšanas metodes;

3.

iesaka Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt ceļvedi, lai īstenotu Komisijas ieteikumā “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana” iekļauto triju pīlāru pieeju resursu, pakalpojumu un bērnu līdzdalības pieejamības ziņā; uzskata — lai ar triju pīlāru pieejas palīdzību sasniegtu labākus rezultātus, varētu būt noderīgi izstrādāt īpašus precīzus rādītājus bērnu nabadzības līmeņa mērīšanai un šīs parādības visvairāk skarto jomu noteikšanai; aicina dalībvalstis sociālo investīciju jomas pasākumu kopuma un iepriekš minētā Komisijas ieteikuma attiecīgos aspektus efektīvi un visaptverošā veidā integrēt savās ikgadējās valsts reformu programmās un valsts sociālajos ziņojumos un aicina Komisiju noteikt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķa apakšmērķi — mazināt bērnu nabadzību un sociālo atstumtību —, padarīt bērnu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanu redzamu un to precīzi formulēt visos Eiropas pusgada posmos; uzsver, ka bērnu nabadzības mazināšana, investējot bērnos, būtu jāizvirza par vienu no galvenajām prioritātēm 2016. gada izaugsmes pētījumā un jānosaka par svarīgu līdzekli nabadzības mazināšanas mērķa īstenošanai; aicina Komisiju uzraudzīt, kā dalībvalstis, izmantojot tam paredzēto ceļvedi, īsteno minēto Komisijas ieteikumu, nodrošināt, ka tās katru gadu sniedz ziņojumu par šo īstenošanu, kā arī izmantot Eiropas Sociālo fondu šī ieteikuma īstenošanai un izvērtēt ikgadējās valsts reformu programmās ierosināto reformu ietekmi uz nabadzību;

4.

aicina dalībvalstis centienos novērst bērnu nabadzību uzmanību veltīt arī to sieviešu stāvoklim, kuras aprūpē bērnus un ģimenes locekļus ar īpašām vajadzībām un invaliditāti;

5.

iesaka dalībvalstīm Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) līdzekļu izmantošanā un sociālās politikas nostādņu izstrādē lielāku uzmanību veltīt to ģimeņu (jo īpaši viena vecāka ģimeņu) aizsardzībai pret nabadzību, kurās ir bērni ar veselības problēmām;

6.

atkārtoti uzsver, ka liela nozīme ir preventīvai publiskajai politikai, saskaņā ar kuru tiek investēts tādās pārdomātās bērnu labklājības politikas nostādnēs, kas nevis koncentrējas uz bērnu sociālās atstumtības un nabadzības sekām, bet gan atbalsta tādu indivīdu attīstību, kuri spēj iekļauties sabiedrībā un darba tirgū;

7.

uzskata — neaizmirstot par nepieciešamību palīdzēt bērniem, kuri dzīvo nabadzībā, ir pametuši mācības vai ir sociāli atstumti, bērnu un jauniešu atbalsta politikai būtu jāietver būtiski preventīvi elementi, tostarp ilgtermiņa stratēģijas sociālās nevienlīdzības apkarošanai;

8.

iesaka dalībvalstīm ieviest vai palielināt bērniem paredzētā universāla sociālā atbalsta veidus, piemēram, subsidētu vai bezmaksas maltīšu nodrošināšanu, it īpaši mazaizsargātiem un nabadzīgiem bērniem, lai nodrošinātu viņu veselīgu attīstību; aicina dalībvalstis pieņemt aktīvus nodarbinātības pasākumus kā daļu no visaptverošas stratēģijas un politikas, lai atbalstītu kvalitatīvas nodarbinātības, pienācīgu ienākumu, kā arī kvalitatīvu publisko pakalpojumu (īpaši bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes, mājokļa un brīvā laika pavadīšanas iespēju) pieejamību vecākiem, atvieglojot viņiem profesionālās un privātās dzīves saskaņošanu, un pastiprināt bērnu un viņu ģimenes locekļu līdzdalību šādas politikas izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā; uzsver, ka universāli risinājumi būtu jākombinē ar specifisku mērķu sasniegšanai paredzētiem pasākumiem, lai atbalstītu vismazāk aizsargātās un vismarginalizētākās bērnu un pusaudžu grupas; pauž nožēlu par dalībvalstu valdībām raksturīgo aizvien pieaugošo tendenci no universāla atbalsta politikas pāriet uz atbalstu, kas ir atkarīgs no ienākumiem, jo ir pierādīts, ka universāla atbalsta politika nodrošina labāku aizsardzību pret bērnu nabadzību (18);

9.

mudina dalībvalstis un Komisiju vienoties par ES standartiem vai ieviest saskaņotu metodoloģiju bērna audzināšanas izmaksu noteikšanai un bērnu nabadzības nepieļaušanai un apkarošanai nepieciešamo resursu noteikšanai;

10.

aicina Komisiju atturēties no ieteikšanas dalībvalstīm pārveidot vai samazināt publiskos pakalpojumus, no elastīgu darba attiecību popularizēšanas un no publisko pakalpojumu privatizēšanas, jo šādi pasākumi ir nepārprotami izraisījuši bērnu sociālo tiesību pavājināšanos;

11.

prasa Komisijai uzsvērt nepieciešamību pēc investīcijām bezmaksas publiskajā izglītībā, precīzi izstrādājot īpašas mācību metodes vismazāk aizsargātajām sociālajām grupām, piemēram, imigrantiem un cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti; uzskata, ka izglītība var būt viena no svarīgākajām prioritātēm, lai nodrošinātu, ka bērni apgūst prasmes, kas viņiem darītu pieejamu labi apmaksātu kvalificētu darbu, tādējādi viņiem ļaujot pašiem izkļūt no nabadzības;

12.

atgādina — lai novērstu bērnu nabadzību, ir jāpieņem dzīves cikla pieeja, kas paredz arī nabadzības riska pārmantošanas no paaudzes paaudzē pārtraukšanu un atspoguļo dažādās agrīnās bērnības, vēlākās bērnības un pusaudža gadu vajadzības, ir jāizmanto pilnībā uz bērnu orientēta pieeja, nosakot to nelabvēlīgo faktoru skaitu, kuriem vienlaikus ir pakļauts katrs bērns, un tādējādi identificējot tos bērnus, kas dzīvo visnelabvēlīgākajos apstākļos, kā arī mērot ne tikai monetāro nabadzību, bet arī daudzdimensiālo trūkumu;

13.

iesaka nodrošināt, lai visiem bērniem šajā svarīgajā viņu attīstības posmā būtu pieejami kvalitatīvi pakalpojumi; uzskata, ka veselības aprūpe, izglītība, atbalsts vecākiem un ģimenei, mājoklis un aizsardzība ir pamatpakalpojumi, ko visbiežāk nodrošina vietējās un reģionālās pašvaldības;

14.

mudina dalībvalstis pieņemt, īstenot un pārraudzīt daudzdimensionālās bērnu nabadzības mazināšanas plānus, galveno uzmanību pievēršot dabiskajām bērnu tiesībām, un noteikt mērķus bērnu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, galveno uzmanību skaidri veltot bērniem, kuri ir pakļauti vislielākajam nabadzības riskam; atgādina, cik svarīgi ir tas, lai ES dalībvalstis sasniegtu vismaz pirmskrīzes līmeni attiecībā uz faktiskajiem izdevumiem vismazāk aizsargāto bērnu sociālajai aizsardzībai, veselības aprūpei, izglītībai un viņiem paredzētajam sociālajam mājoklim;

15.

mudina dalībvalstis īstenot plānus, lai mazinātu sociālās atstumtības sajūtu bērniem ar apgrūtinātu spēju mācīties, un ieviest efektīvākus mācību moduļus šādiem bērniem paredzētu mācību metožu atbalstam;

16.

aicina dalībvalstis atzīt, ka bērnu nabadzība un sociālā atstumtība ir svarīgākie šķēršļi, kas jāpārvar, ja tās vēlas sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz nodarbinātības līmeni un investīcijām pētniecībā, izstrādē, enerģētikā un ilgtspējīgā attīstībā;

17.

mudina dalībvalstis lielāku uzmanību veltīt piemērotas ārpusskolas vides radīšanai un pieejamībai, lai bērni varētu pēc stundām un skolas brīvdienās pavadīt laiku jēgpilnās un stimulējošās nodarbēs, un lielāku uzmanību veltīt arī veselības aprūpes pamatpakalpojumu pieejamībai bērniem nelabvēlīgos rajonos un attālos un grūti pieejamos reģionos;

18.

aicina dalībvalstis izvairīties no nabadzībā dzīvojošo un sociālā atstumtībā nonākušo bērnu novirzīšanas uz norobežotiem nelabvēlīgiem rajoniem, šajā nolūkā ieviešot minimālus standartus attiecībā uz bērnu mājokli, kuros tiek ņemtas vērā bērna labākās intereses, un garantējot mājsaimniecībām atbilstošu mājokli, kas apmierina to vajadzības un nodrošina mājsaimniecības locekļu labklājību, privātumu un dzīves kvalitāti, tādējādi veicinot sociālā taisnīguma un kohēzijas panākšanu un sociālās atstumtības un nabadzības apkarošanu;

19.

prasa Komisijai un Parlamentam izmantot daudzgadu finanšu shēmas starpposma pārskatīšanas sniegtās iespējas, lai labāk izmantotu Eiropas Sociālo fondu, Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām un Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu, un pārbaudīt, vai bērni ir viena no prioritātēm reģionālo un kohēzijas programmu plānošanā un īstenošanā, it īpaši attiecībā uz pienākumu pakāpeniski likvidēt lielās aprūpes iestādes (spēkā no 2014. gada), lai pastiprinātu vecāku uz adopcijas pamata un audžuvecāku statusu nolūkā nodrošināt to, ka bāreņi un mazaizsargātie bērni var uzaugt ģimenē vai ģimenei pielīdzināmā vidē; mudina arī Komisiju izstrādāt rādītājus bērnu nabadzības analīzei;

20.

mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt to, vai stratēģijas pārtikas jomā, piemēram, uztura dažādošana un pārtikas bagātināšana, kā arī izglītošana par uzturu, pasākumi sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma jomā un visbeidzot pārtikas piedevu izmantošana, būtu jāparedz īpašām iedzīvotāju grupām, lai novērstu nepilnvērtīga vai nepietiekama uztura nelabvēlīgo ietekmi uz bērnu veselību;

21.

iesaka dalībvalstīm valsts budžetā iekļaut redzamas, pārredzamas un līdzdalību veicinošas un pārskatatbildībai pakļautas apropriācijas un izmaksas, lai apkarotu bērnu nabadzību un pildītu savu pienākumu aizsargāt bērnus, tostarp palielinot publiskos izdevumus šo mērķu sasniegšanai; aicina dalībvalstis maksimāli izmantot ESIF, it īpaši Eiropas Sociālo fondu, lai īstenotu visus trīs ieteikuma par ieguldījumu bērnos pīlārus;

22.

iesaka dalībvalstīm izstrādāt pamatnostādnes, lai atbalstītu bērnu līdzdalību politikas sagatavošanā, ieviešot mehānismus, kas veicina un nodrošina bērnu līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmē viņu dzīvi, un kas viņiem ļauj un viņus mudina paust uz informāciju balstītu viedokli, nodrošinot, ka šim viedoklim tiek piešķirta pienācīga nozīme un tas tiek atspoguļots svarīgākajos šos bērnus ietekmējošos lēmumos;

23.

iesaka Komisijai un dalībvalstīm noteikt mērķus bērnu nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai;

24.

mudina dalībvalstis nepieciešamības gadījumā noslēgt sadarbības līgumus ar institūcijām, kas veicina bērnu izglītību, apmācību kultūras un sporta jomā, kā arī integrāciju un kas apkaro bērnu nabadzību; tomēr iesaka dalībvalstīm nodrošināt šāda atbalsta un tā faktisko rezultātu uzraudzību, kvalitāti, ilgtspēju un atbilstību;

25.

aicina dalībvalstis izstrādāt īpašus tiesību aktus, lai aizsargātu vai pastiprinātu ar maternitāti un paternitāti saistītās tiesības, tostarp īstenojot efektīvus instrumentus, lai nodrošinātu profesionālās un ģimenes dzīves saskaņošanu un saglabātu darbvietu sievietēm pēc viņu atgriešanās no grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, kā arī lai nodrošinātu atbalstu viena vecāka ģimenēm; turklāt uzsver, ka to tiesību aktu pastiprināšana, kuri attiecas uz paternitātes atvaļinājumu, ir svarīgs impulss cīņai pret diskrimināciju dzimuma dēļ darbā, tostarp nevienlīdzīgu darba samaksu; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka nevienlīdzīgu attieksmi pret darbiniekiem un uzmākšanos darbiniekiem darba vietā darba devēji nevar pamatot, atsaucoties uz grūtniecību, bērna aprūpi vai ar ģimeni saistītiem jautājumiem;

26.

iesaka dalībvalstīm izstrādāt proaktīvas, universālas un integrētas sociālās politikas nostādnes, lai nepieļautu nabadzību un bērna izņemšanu no ģimenes vides; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka bērnu un jauniešu ievietošana aprūpes iestādēs tiek izmantota tikai ārkārtas apstākļos kā pēdējais līdzeklis un izmantot ES struktūrfondus un ESIF, lai atbalstītu pāreju no bērnu aprūpes iestāžu pakalpojumiem uz aprūpi ģimenē un kopienas sniegtiem pakalpojumiem;

27.

iesaka dalībvalstīm atteikties no bērnu institucionālās aprūpes par labu stabilai uz aprūpi audžuģimenē balstītai sistēmai, kas bērnus un jauniešus labāk sagatavo neatkarīgas dzīves uzsākšanai, mācību turpināšanai vai darbam;

28.

iesaka dalībvalstīm izstrādāt un īstenot tādas integrētas aizsardzības sistēmas bērnu aizsardzībai pret vardarbību, ļaunprātīgu izmantošanu, ekspluatāciju un nolaidīgu attieksmi, kuras nodrošinātu, ka visas atbildīgās personas un sistēmas komponenti visās nozarēs un aģentūrās sadarbojas, kopīgi pildot pienākumus, lai visiem bērniem nodrošinātu aizsargājošu un iespējas palielinošu vidi;

29.

mudina dalībvalstis īstenot tādu politiku, kura atvieglo pienācīgu darbvietu izveidi un saglabāšanu, un izstrādāt apmācību sistēmas, uzlabojot kvalifikāciju un darba apstākļus, paredzot tāldarba un elastīga darbalaika izmantošanas iespējas, kas vecākiem palīdzētu iekļūt darba tirgū vai atgriezties tajā pēc pārtraukuma karjerā;

30.

aicina ES iestādes un aģentūras, dalībvalstu iestādes un citas ieinteresētās personas skaidri noteikt lomas, pienākumus, regulāru dialogu un procedūras gadījumos, kad bērniem ir nepieciešama aizsardzība pārrobežu situācijās;

31.

iesaka dalībvalstīm garantēt brīvas, iekļaujošas un kvalitatīvas publiskās izglītības pieejamību jebkurā vecumā, tostarp agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes un oficiālās un neoficiālās izglītības pieejamību, veicinot bērnu emocionālo, sociālo, kognitīvo un fizisko attīstību, noteikt atbilstošu pedagogu un audzēkņu proporciju un veicināt sociālo daudzveidību izglītībā, lai garantētu bērnu drošību un labklājību, nodrošinātu, ka visi bērni var gūt labumu no iekļaujošas kvalitatīvas izglītības, un tādējādi maksimāli palielinātu izglītības sistēmu ietekmi uz iespēju vienlīdzību un pārrautu nabadzības ciklu;

32.

mudina dalībvalstis palielināt piedāvāto izglītības pakalpojumu kvalitāti, piemērojot individuālu pieeju un veicinot sadarbību starp skolotājiem, sociālajiem darbiniekiem un vecākiem, lai izvairītos no tā, ka bērni un jaunieši pārtrauc mācības;

33.

aicina dalībvalstis īpašu uzmanību veltīt tam, lai pilnveidotu agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes pieejamību par pieņemamām cenām, uzskatot to par sociālu investīciju, kuras mērķis ir novērst nevienlīdzību un problēmas, ar kurām it īpaši saskaras bērni no maznodrošinātām ģimenēm, un veicināt vecāku izpratni par labumiem, ko sniedz aktīva līdzdalība agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes programmās;

34.

aicina dalībvalstis popularizēt iekļaujošu izglītības sistēmu, ne tikai palielinot īpašās apmācības pedagogu skaitu, bet arī integrējot bērnus ar īpašām izglītības vajadzībām parastajās klasēs;

35.

mudina dalībvalstis nodrošināt silīšu un bērnudārzu vispārēju un vienlīdzīgu pieejamību visu sociālo grupu bērniem;

36.

iesaka dalībvalstīm veicināt visu bērnu pilnīgu iesaistīšanos izglītības apguvē, nodrošinot bezmaksas mācību pamatmateriālus, sātīgas maltītes skolā un skolas transportu nabadzīgiem vai nabadzības riskam pakļautiem bērniem, lai palielinātu pašreizējo publisko investīciju efektivitāti šajā jomā un sekmīgāk cīnītos pret nabadzības nodošanu no paaudzes paaudzē;

37.

mudina dalībvalstis garantēt bezmaksas kvalitatīvu publisko veselības aprūpi attiecībā uz profilaksi, vakcinācijas programmām, primāro aprūpi un diagnosticēšanas, ārstēšanas un rehabilitācijas pieejamību, nodrošināt runas traucējumu un psiholoģisko terapiju bērniem, garantēt sievietēm tiesības uz seksuālās un reproduktīvās veselības aizsardzību, nodrošinot jaundzimušo un mātes veselības aprūpi un aprūpi mājās pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā, it īpaši priekšlaicīgu dzemdību gadījumos, un ģimenes ārstu, medmāsu, zobārstu, ģimenes konsultantu un garīgās veselības speciālistu pieejamību visiem bērniem un viņu ģimenēm; aicina dalībvalstis un Komisiju integrēt šos aspektus valstu un ES sabiedrības veselības aizsardzības stratēģijās;

38.

iesaka, lai dalībvalstis sniedz nepieciešamo atbalstu nolūkā visiem bērniem nodrošināt tiesības uz kultūru, sportu un atpūtu, kā arī atklātas telpas un veselīgas vides pieejamību, īpašu uzmanību pievēršot vienlīdzīgas pieejamības un kvalitātes nodrošināšanai nabadzīgiem bērniem, bērniem attālos reģionos, bērniem ar invaliditāti, bērniem, kas pieder pie nacionālām, etniskām, reliģiskām vai lingvistiskām minoritātēm, migrantu bērniem, bērniem, kuri pārvietojas ES teritorijā neatkarīgi no viņu valstspiederības, un pamestiem bērniem; atgādina par tiesībām rotaļāties, kas noteiktas ANO Konvencijā par bērna tiesībām;

39.

uzsver, ka ir jāpastiprina nabadzīgo un sociāli atstumto bērnu aizsardzība pret vardarbību ģimenē;

40.

aicina dalībvalstis, it īpaši tās, kurās sociālā nevienlīdzība ir izteiktāka, saskaņā ar agrīnas iejaukšanās pieeju pastiprināt valsts garantētās sociālās tiesības un uzlabot valsts garantēto pakalpojumu un sociālās aizsardzības pieejamību, sociālā drošības dienestos palielinot to darbinieku un profesionāļu skaitu, kuri strādā ar bērniem un viņu ģimenēm, un pastiprinot medicīnisko, psiholoģisko un sociālo aprūpi, to novirzot uz visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem, it īpaši bērniem;

41.

iesaka dalībvalstīm ieviest mehānismus, kas veicina un nodrošina bērnu līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmē viņu dzīvi, un ļaut viņiem un mudināt viņus izteikt uz informāciju balstītu viedokli, nodrošinot, ka šim viedoklim tiek piešķirta pienācīga nozīme un tas tiek atspoguļots svarīgākajos viņus ietekmējošos lēmumos;

42.

atzīst pilsoniskās sabiedrības, tostarp bērnu tiesību aizsardzības organizāciju un nabadzības apkarošanas organizāciju, lomu saskaņotas ES politikas nodrošināšanā un prasa pastiprināt pilsonisko dialogu par bērnu nabadzības nepieļaušanu un novēršanu dalībvalstīs;

43.

mudina Komisiju priekšlaicīgas mācību pamešanas līmeni un bērnu nabadzības novēršanu noteikt par nepārprotamu prioritāti;

44.

aicina dalībvalstis un Komisiju aktīvi piedalīties cīņā pret bērnu tirdzniecību jebkāda veida izmantošanas nolūkā, tostarp darbam, piespiedu laulībām, nelikumīgai adopcijai, nelikumīgām darbībām un seksuālai izmantošanai;

45.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt to Eiropas līmeņa un starpvalstu tīklu darbību, kuri apkaro bērnu un jauniešu nabadzību un sociālo atstumtību; norāda, ka ir īpaši jāatbalsta attālo un vismazāk attīstīto reģionu integrācija šādos tīklos un institūcijās;

46.

uzskata, ka tiesības uz bezmaksas vispārējo izglītību, veselības aizsardzību un sociālo drošību ir pamatnosacījumi nabadzības, it īpaši bērnu nabadzības, apkarošanai; paturot prātā šo mērķi un ņemot vērā publisko pakalpojumu pavājināšanos, aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest garantiju bērniem, lai ikvienam nabadzīgam bērnam būtu pieejama bezmaksas veselības aprūpe, izglītība, bērnu aprūpe, pienācīgs mājoklis un atbilstošs uzturs; šai garantijai vajadzētu būt daļai no Eiropas integrētā plāna bērnu nabadzības apkarošanai, kurš ietvertu gan minēto garantiju bērniem, gan programmas, kas vecākiem piedāvā iespējas izkļūt no sociālās atstumtības un iekļauties darba tirgū, kā arī atbilstošu atbalstu;

47.

aicina dalībvalstis ar pašvaldību palīdzību atbalstīt bērniem un ģimenēm paredzētos vietējos atbalsta centrus — it īpaši kopienās un/vai rajonos, kurus visvairāk skar bērnu nabadzība —, kas sniedz ne tikai juridisku palīdzību un/vai konsultācijas, konsultācijas vecākiem un ar skolu saistītu atbalstu, bet arī apmācību un norādījumus, piemēram, veselīga dzīvesveida un interneta drošas izmantošanas jomā;

48.

iesaka Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt statistikas metodes, ar kuru palīdzību nabadzības, sociālās atstumtības, nevienlīdzības, diskriminācijas un bērnu labklājības (vecāku ienākumi, kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu pieejamība, piedalīšanās sociālos un kultūras pasākumos, oficiālu un neoficiālu izglītības pasākumu pieejamība, pakļautība fiziskam riskam, drošība, ģimenes vides stabilitāte un apmierinātība ar dzīves līmeni) mērīšanā integrē daudzdimensionālus rādītājus sadalījumā pēc vecuma, dzimuma un konkrētām mazaizsargāto iedzīvotāju grupām, lai izstrādātu uz informāciju un pierādījumiem balstītu politiku un ņemtu vērā relatīvo nabadzības mērījumu ierobežojumus un UNDP, UNICEF, ESAO un Sociālās aizsardzības komitejas Rādītāju apakšgrupas darbu, neaprobežojoties tikai ar nabadzības un sociālās atstumtības risku (AROPE) raksturojošiem rādītājiem; aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt atbilstošus uz visaptverošu pieeju pamatotus risinājumus un pilnībā izmantot datus, kuri apkopoti saistībā ar tādām iniciatīvām kā UNICEF izstrādātā Trūkuma daudzkāršas pārklāšanās analīze (Multi-Overlapping Deprivation Analysis (MODA)); uzsver, ka ir jāizstrādā papildu rādītāji, lai uzlabotu pakalpojumu kvalitātes, rezultātu un pakalpojumu pieejamības novērtēšanu, piemēram, saistībā ar vecāku sociāli ekonomisko statusu un grupu (migranti vai minoritāšu pārstāvji), dzimumu, invaliditāti un ģeogrāfisko aspektu;

49.

aicina Eiropas Ekonomikas un sociālo komiteju un Reģionu komiteju sagatavot atzinumus par investīcijām bērnos;

50.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

27.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 366/31

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. un 3. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 151., 153., 162. un 174.–176. pantu,

—

ņemot vērā ES Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Eiropas konvencijas, kas aizsargā cilvēktiesības un pamatbrīvības, jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECTK) un attiecīgo Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Sociālo hartu un attiecīgos Eiropas Sociālo tiesību komitejas ieteikumus, kā arī Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību,

—

ņemot vērā ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām,

—

ņemot vērā SDO Konvenciju par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām neatkarīgās valstīs,

—

ņemot vērā ES diskriminācijas novēršanas direktīvas, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 14. pantu un minētās konvencijas 12. protokolu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2011. gada 5. janvāra Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (1) (turpmāk “KNR”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Regulu (ES) Nr. 437/2010, ar ko Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu groza attiecībā uz nelabvēlīgos apstākļos esošu kopienu atbalstam paredzētas mājokļu intervences atbilstību (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006 (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1381/2013, ar ko izveido programmu “Tiesības, vienlīdzība un pilsonība” laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 223/2014 par Eiropas atbalsta fondu vistrūcīgākajām personām (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 7. janvāra Deleģēto regulu (ES) Nr. 240/2014 par Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību saistībā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (7),

—

ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par Eiropas Komisijas 7. un 8. progresa ziņojumu par ES kohēzijas politiku un 2013. gada stratēģisko ziņojumu par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā (8),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par progresu, kas gūts, īstenojot dalībvalstu stratēģijas romu tautības iedzīvotāju integrācijai (9),

—

ņemot vērā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā (10),

—

ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai (11),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā (12),

—

ņemot vērā 2009. gada 11. marta rezolūciju par romu sociālo stāvokli un labāku piekļuvi ES darba tirgum (13),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē. Ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšana Savienībā”,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 27. februāra tematisko vadlīniju dokumentu par romiem un marginalizētām iedzīvotāju grupām (tematiskais mērķis Nr. 9 — sociālā iekļaušana un nabadzība),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. aprīļa paziņojumu “Ziņojums par to, kā īsteno ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām” (COM(2014)0209),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 21. maija paziņojumu “Romu integrācijas valstu stratēģijas: pirmais solis ES programmas īstenošanā” (COM(2012)0226),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojumu “Eiropas stratēģija Donavas reģionam” (COM(2010)0715),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 12. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 9. decembra ieteikumu par efektīviem romu integrācijas pasākumiem dalībvalstīs (14),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 1. jūlija Vadlīnijas par Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanu izglītības segregācijas un teritoriālās segregācijas novēršanā (projekts),

—

ņemot vērā 2015. gada 24. februāra jautājumu Komisijai, uz kuru jāatbild rakstiski, par marginalizētu iedzīvotāju grupu finansēšanu (E-002782/2015),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Romu integrācijas stratēģijas” (15),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0314/2015),

A.

tā kā kohēzijas politikas mērķis ir uzlabot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, mazināt sociālās atšķirības, tostarp samazināt un izskaust nabadzību un atstumtību, kas panākams, novēršot segregāciju un veicinot vienlīdzīgu piekļuvi un iespējas visiem iedzīvotājiem, tostarp visvairāk marginalizētajām iedzīvotāju grupām, kā arī tām grupām un visu vecuma grupu cilvēkiem, kas saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību un kam trūkst piekļuves izglītībai, nodarbinātībai, mājokļiem un veselības aprūpes sistēmām;

B.

tā kā ar kohēzijas politiku, kas noteikta 1986. gada Vienotajā Eiropas aktā, ir paredzēts mazināt dažādo reģionu atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību; tā kā Līgums par Eiropas Savienības darbību kohēziju papildina ar vēl vienu aspektu, minot “ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju”;

C.

tā kā sociālās kohēzijas mērķa sasniegšanas nolūkā marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušanas politikā vajadzīga Eiropas rīcība un dalībvalstīm ir jāizmanto savas kompetences šajā jomā, īstenojot atbalsta darbības un darbības transnacionālu un nacionālu programmu ietvaros;

D.

tā kā 2010. gadā tika radīta iespēja Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) izmantot marginalizēto iedzīvotāju grupu finansēšanai; tā kā 2014.–2020. gada kohēzijas politikas tiesiskais regulējums sniedz stratēģisku pieeju;

E.

tā kā Regulā (ES) Nr. 1304/2013 noteikts, ka ESF sniedz atbalstu cilvēkiem, tostarp nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, piemēram, ilgstošiem bezdarbniekiem, invalīdiem, migrantiem, etniskajām minoritātēm, sociāli atstumtām kopienām un visu vecuma grupu cilvēkiem, kas saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību;

F.

tā kā 2014.–2020. gada plānošanas periodā vismaz 23,1 % kohēzijas politikas budžeta tiks piešķirts ESF ieguldījumiem; tā kā ERAF un ESF ir īpaša un svarīga loma — katrā dalībvalstī vismaz 20 % no ESF ir paredzēti īpašajam mērķim veicināt sociālo iekļaušanu un apkarot nabadzību un visu veidu diskrimināciju, tāpēc tas ir izšķirīgi svarīgs rīks, ar ko veicināt marginalizēto iedzīvotāju grupu lielāku iekļautību;

G.

tā kā Regulā (ES) Nr. 1303/2013 ir paredzēti vairāki ar nediskriminēšanu, dzimumu un invaliditāti saistīti priekšnosacījumi, kas ir jāievēro (16);

H.

tā kā Komisijas sestais ziņojums par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju liecina, ka ekonomikas krīzes dēļ ir palielinājusies nabadzība un sociālā atstumtība;

I.

tā kā ekonomikas krīze un tās rezultātā pieņemtie budžeta samazinājumi un taupības pasākumi ir izraisījuši daudzas problēmas, kas pašvaldībām bieži ir radījušas smagas budžeta grūtības, novedot pie tā, ka, risinot ar marginalizētām iedzīvotāju grupām saistītus jautājumus un mēģinot uzlabot to iekļaušanu un novērst lielāku segregāciju, iespējas ir ierobežotas, jo politika šajā jomā ir atkarīga galvenokārt — un bieži vien tikai — no Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) finansējuma;

J.

tā kā ekonomikas krīzes sekas un izdevumu samazināšana sabiedrisko pakalpojumu jomā ir īpaši pasliktinājušas sieviešu stāvokli marginalizētās iedzīvotāju grupās;

K.

tā kā sievietes marginalizētās iedzīvotāju grupās saskaras ar smagāku vairākiemeslu diskrimināciju un viņu nodarbinātības līmenis ir daudz zemāks nekā vīriešiem tajās pašās grupās un citām sievietēm;

L.

tā kā iekļaušanas politikas īstenošanā ir iesaistīti un bieži vien ir svarīgi daudzi dažādu līmeņu un nozaru publiskā un privātā sektora dalībnieki, tostarp pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, un tāpēc ir vajadzīga saskaņota un labi koordinēta pieeja;

M.

tā kā marginalizētas iedzīvotāju grupas definīcijas Eiropas Savienības līmenī šobrīd nav; tā kā ziņojums izprotams, vispirms izprotot marginalizāciju, par pamatu ņemot marginalizēto iedzīvotāju grupu īpašu pazīmju un īpašību analīzi, kurā tiktu ņemta vērā to īpašie apstākļi un vajadzības, piemēram, dzīves un darba apstākļi, ierobežota izglītības un veselības aprūpes sistēmu un darba pieejamība, priekšlaicīga mācību izbeigšana līdztekus strukturālai un sistēmiskai atstumtībai, un kuras mērķis būtu nodrošināt minēto grupu sociālekonomisko iekļautību;

N.

tā kā Komisija nav sniegusi marginalizētu iedzīvotāju grupu definīciju, ļaujot par definīciju lemt dalībvalstīm uz nacionālo rādītāju pamata; taču norāda, ka par marginalizāciju var liecināt virkne rādītāju, piemēram, sociālā atstumtība, augsts ilgtermiņa bezdarbs, zems izglītības līmenis, (ārkārtīgi) slikti sadzīves apstākļi, augsts diskriminācijas līmenis un pārāk liela ekspozīcija veselības apdraudējumiem un/vai veselības aprūpes nepieejamība, t. i., runa ir par iedzīvotāju grupām, kas ir visneaizsargātākās un kam visvairāk vajadzīga palīdzība;

O.

tā kā marginalizācija ir sociāla parādība, kas izpaužas kā cilvēku vai kopienu sociāla atstumšana un sistemātiska nepielaišana dalībai un piekļuves liegšana sociālos un politiskos procesos, kas ir svarīgi viņu sociālajai integrācijai; tā kā termins “marginalizētas iedzīvotāju grupas” attiecas uz dažādām grupām un cilvēkiem, piemēram, minoritātēm, romiem, cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem, kas dzīvo nabadzībā vai kam draud nabadzība, migrantiem, bēgļiem un sociāli atstumtām sabiedrības grupām; tā kā rasisms, patriarhāts, homofobija, nelabvēlīgi ekonomiskie apstākļi un citi diskriminējoši faktori līdzveido situāciju, kurai raksturīga marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu daudzveidīga nevienlīdzība un iespēju samazināšanās;

P.

tā kā marginalizētas iedzīvotāju grupas bieži vien ir teritoriālas grupas, piemēram, tādas, kas dzīvo lauku apvidos vai nelabvēlīgā stāvoklī esošos reģionos, grupas ar kopīgām interesēm, piemēram, bēgļi un patvēruma meklētāji, etniskās un lingvistiskās minoritātes, kā arī cilvēki ar invaliditāti, gados vecāki cilvēki, bezpajumtnieki un pirmiedzīvotāji; tā kā dažādu veidu marginalizētās iedzīvotāju grupas saskaras ar līdzīgām grūtībām un dažādu veidu stigmatizāciju un diskrimināciju;

Q.

tā kā Eiropā ir ļoti daudz marginalizēto iedzīvotāju grupu; tā kā to vidū ir arī romi (šo terminu Eiropā saprot dažādi), kas ir lielākā Eiropas etniskā minoritāte un viena no visvairāk marginalizētajām iedzīvotāju grupām;

R.

tā kā kohēzijas politikā marginalizētās iedzīvotāju grupas būtu jāskata visā to daudzveidībā, ņemot vērā īpašas vajadzības; tā kā finansēšanas iespēju attiecināšana uz marginalizētajām iedzīvotāju grupām nozīmē, ka segregācijas izbeigšanas un normalizācijas panākšanas nolūkā darbs jāveic visos līmeņos, izmantojot integrētu un saskaņotu ilgtermiņa pieeju, pastāvīgus risinājumus, iespēcināšanu, mācīšanos no pieredzes un spēju veidošanu, tostarp marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietēm un meitenēm, pāreju no iestāžu sniegtas aprūpes uz kopienas sniegtu aprūpi;

S.

tā kā Eiropas kohēzijas politikas stratēģijās sieviešu iespēcināšanai marginalizētajās iedzīvotāju grupās ir jāņem vērā situācija, kādā ir gados vecākas sievietes, sievietes ar invaliditāti, sievietes aprūpētājas un sievietes ar garīgās veselības problēmām;

T.

tā kā vieni no efektīvākajiem sociālās iekļautības un integrācijas līdzekļiem ir mākslas un kultūras projekti, kas veicina starpkultūru sakarus, dalībnieku iespēcināšanu, radošu un sociālu prasmju attīstību un aktīvu līdzdalību vietējās kopienas dzīvē;

U.

tā kā gan formālā, gan ikdienējā izglītība ir svarīgs līdzeklis, ar ko novērst marginalizāciju un vairākiemeslu diskrimināciju, jo tā paver ceļu uz grupu dialogu, atvērtību un savstarpējo izpratni un iespēcina marginalizētas iedzīvotāju grupas; tā kā nedrīkst aizmirst dzimumu līdztiesības perspektīvu izglītībā un tās lomu marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu un meiteņu iespēcināšanā,

1.

atgādina, ka steidzami ir jārisina marginalizēto iedzīvotāju grupu jautājums; uzsver, ka kohēzijas politika ir svarīga šo grupu ekonomiskās, sociālās un teritoriālās iekļaušanas atbalstam;

2.

atgādina, ka marginalizētās iedzīvotāju grupas kohēzijas politikas pasākumu uzmanības centrā nonāca sakarā ar aizvien lielākām bažām par sociālo atstumtību un apņemšanos to apkarot, tostarp sakarā ar bažām par romu situāciju un jau sen izskanējušām prasībām uzlabot viņu dzīves apstākļus;

3.

aicina Komisiju publicēt norādījumus par marginalizēto iedzīvotāju grupu definīciju, nosakot marginalizēto iedzīvotāju grupu īpašu pazīmju un īpašību kopu, ņemot vērā visu potenciālo mērķgrupu īpašos apstākļus, grūtības un vajadzības nolūkā veicināt to sociālekonomisko iekļaušanu un iesaistot minēto grupu pārstāvjus; uzsver, ka šādi norādījumi palielinātu kohēzijas politikas efektivitāti ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanā visā Eiropas Savienībā;

4.

atzinīgi vērtē to, ka 2014.–2020. gada kohēzijas politikas tiesiskajā regulējumā ieviesti jauni elementi, kuri konsolidē sākotnējo pieeju, paplašinot finansēšanas iespējas un iekļaujot mehānismus, ar ko nodrošināt, ka atbalsts marginalizētajām iedzīvotāju grupām saskan ar Eiropas vērtībām un mērķiem un atbilst vajadzībai šīs grupas iesaistīt visā procesā;

5.

aicina Komisiju sniegt detalizētu informāciju par marginalizēto iedzīvotāju grupu finansēšanas iespēju izmantojumu; aicina veikt analīzi, kas ļautu izdarīt atbilstīgus secinājumus un apzināt šķēršļus, kuri kavē plašāku izmantojumu vai liedz sasniegt labākos iespējamos rezultātus;

6.

aicina Komisiju uzraudzīt, kā tiek izmantots Eiropas rīcības kodekss attiecībā uz partnerības principu un pilsoniskās sabiedrības iesaisti; atgādina, ka, sagatavojot un īstenojot ESI fondu programmas, ir jāpiemēro Kopīgo noteikumu regulas (KNR) horizontālie principi, kas iemieso pamattiesības, piemēram, vienlīdzīgu iespēju veicināšanu, diskriminācijas novēršanu un ilgtspējīgas attīstības veicināšanu; atgādina, ka dalībvalstu darbībām, ko finansē no ES kohēzijas politikas līdzekļiem, vajadzētu atbilst pamattiesību principiem un ka tās nedrīkst nekādi palielināt segregāciju;

7.

uzsver, ka ESI fondu finansējuma noteikumos vienlīdzīgas iespējas un nediskriminēšana ir iestrādātas nolūkā izskaust sistēmiskus nevienlīdzības — gan ekonomiskas, gan sociālas, gan uz dzimumu balstītas, kā arī ar kultūras un izglītības pieejamību saistītas nevienlīdzības — cēloņus; uzsver, ka atstumtības cēloņu analīzē būtu jākoncentrējas uz izpratni un informētības palielināšanu par sistēmisko homofobiju un rasismu;

8.

atgādina, ka sieviešu un vīriešu līdztiesība ir princips, kas kohēzijas politikai piemērojams horizontāli; nosoda vairākiemeslu diskrimināciju, ar ko marginalizētās iedzīvotāju grupās īpaši saskaras sievietes, migranti un cilvēki ar invaliditāti;

9.

uzsver, ka kohēzijas politikas īstenošanā ir jāpievēršas izšķirīgi svarīgajai jauniešu un bērnu, pieaugušo un cilvēku ar invaliditāti nabadzības un atstumtības problēmai, tostarp pārejai no iestāžu sniegtas aprūpes uz kopienas sniegtu aprūpi; mudina attiecīgās dalībvalstis veikt pienācīgas darbības un pasākumus, lai izstrādātu un īstenotu šim mērķim paredzētas stratēģijas, izmantojot integrēto pieeju;

10.

norāda, ka, pēc principa “skaidri formulēta, bet ne ierobežota mērķgrupas noteikšana” izstrādājot politiku, kas paredzēta konkrētām mērķgrupām, ir jāparūpējas, lai netiktu izslēgtas citas grupas, kas ir līdzīgos sociālekonomiskajos apstākļos, un lai tādējādi neizsauktu pretestību; uzsver, ka šis princips ir tikai pirmais solis, kas sperts, apzinoties, ka ir nepieciešams pievērst uzmanību visneaizsargātākajām un visvairāk marginalizētajām iedzīvotāju grupām un cilvēkiem;

11.

uzskata, ka būtu vajadzīgas atbildīgas, pārredzamas un demokrātiskas struktūras, kas cīnītos pret korupciju un marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušanai paredzēto līdzekļu krāpniecisku izmantošanu;

12.

uzskata, ka sabiedrisko pakalpojumu pieejamība ir viens no galvenajiem mērķiem marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušanas sakarā; aicina dalībvalstis uzlabot pielāgotu veselības informācijas materiālu izplatīšanu, kā arī slimību novēršanas stratēģiju un kopienas veselības aprūpes iniciatīvu izstrādi marginalizētās iedzīvotāju grupās; aicina izveidot specializētas struktūras, piemēram, informācijas punktus, kas sniegtu padomus par jautājumiem, kas saistīti ar veselības aprūpi, darba tirgu un izglītību; pieprasa rīkoties, lai valsts pārvaldes no pieejas, kuras pamatā ir pieprasījums, pārietu uz pretimnākošu pieeju pakalpojumiem;

13.

aicina uzlabot koordināciju un nostiprināt saiknes starp nacionālajām marginalizēto iedzīvotāju grupu stratēģijām, tostarp nacionālajām romu iekļaušanas stratēģijām, nacionālajām nabadzības mazināšanas stratēģijām, citu marginalizētu vai nelabvēlīgākā stāvoklī esošu grupu iekļaušanas stratēģijām, un dzimumu līdztiesības stratēģijām un kohēzijas politiku;

14.

aicina dalībvalstis un Komisiju, īstenojot ES programmu attiecībā uz nacionālajām romu iekļaušanas stratēģijām, piešķirt prioritāti bērnu problēmām, un atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir veicināt, lai bērniem būtu vienlīdzīga piekļuve mājoklim, veselības aprūpei, izglītībai un cilvēcīgiem dzīves apstākļiem;

15.

aicina dalībvalstis un vietējās pašvaldības sekmēt ESF finansējuma izmantošanu ikdienējās mācīšanās un mūžizglītības projektu, kā arī kultūras projektu atbalstam, lai sasniegtu mērķus ieguldīt jaunās prasmēs inovācijas veicināšanai un apkarot bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību;

16.

paturot prātā reģionālo atšķirību palielināšanos, demogrāfiskās problēmas un situāciju, ar ko saskaras aizvien vairāk jauniešu, kuri ir pametuši vai plāno pamest savu izcelsmes valsti, atgādina, ka 2014.–2020. gada budžeta ciklā kohēzijas politikai ir pieejams mazāks finansējums; uzskata, ka kohēzijas politika joprojām var palielināt dalībvalstīs jau notiekošā darba vērtību un ka, pievēršoties nodarbinātības iespēju uzlabošanai, līdzdalībai sabiedrībā un ieguldījumiem prasmēs, īpaši tajos reģionos, kur tas visvairāk vajadzīgs, kohēzijas politika cita starpā panāks lielāku sociālo iekļautību un nabadzības samazinājumu, nodrošinot pienācīgu elastību, kas dalībvalstīm dos iespēju sniegt specifisku atbalstu atbilstoši vietējām vajadzībām un panākt, ka finansējumu izmanto tur, kur bezdarbs ir visaugstākais un kur finansējumu vajag visvairāk;

17.

aicina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis darbības programmu īstenošanā ievēro šos principus; aicina Komisiju savu analīzi iekļaut ziņojumos, tostarp par nacionālajām romu integrācijas stratēģijām;

18.

uzsver, ka sabiedrisko pakalpojumu budžeta samazinājumi, ko krīzes laikā veikušas dažas dalībvalstis, ir palielinājuši bezdarbu, ierobežojuši sociālo drošību, pasliktinājuši mājokļu situāciju un izraisījuši veselības problēmas; aicina dalībvalstis efektīvāk izmantot ESF atbalstu, lai uzlabotu sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un vienlīdzīgu pieejamību marginalizētajām iedzīvotāju grupām un apkarotu jebkāda veida diskrimināciju;

19.

aicina ar kohēzijas fondiem atbalstītu darbību izstrādē ņemt vērā cilvēktiesību perspektīvu un uzsver, ka politikā, kuras mērķis ir atzīt marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietes par aktīvām pilsonēm pašām par sevi, būtu jāintegrē kultūras, ekonomiskās un sociālās tiesības un ka visu darbību un politikas izstrādē skaidri jārisina gan atklātā, gan slēptā rasisma problēma;

20.

uzsver, ka partnerības principa rezultātam jābūt iesaistei visos līmeņos un ka dalībvalstīm tas jāpiemēro obligāti, nevis tikai pro forma; uzsver, ka, nodrošinot partneru vienlīdzīgu dalību un pārstāvību, ir svarīgi īstenot rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību un ka šajā procesā īpaša uzmanība būtu jāpievērš marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušanai, lai varētu ņemt vērā to īpašos apstākļus un jebkādas to potenciālās grūtības dot būtisku ieguldījumu partnerībā; pauž bažas par to, ka ļoti maz tiek ievērots partneru iesaistes pienākums saskaņā ar attiecīgajiem principiem, kas paredzēti KNR un Eiropas rīcības kodeksā attiecībā uz partnerību; mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt partneru, tostarp visvairāk skarto partneru, iesaisti un ieviest stimulu un paraugprakses apmaiņas sistēmu, kura ietvertu īpašu atbalstu tām vadošajām iestādēm un saņēmējiem, kam šajā jomā ir bijuši īpaši labi rezultāti;

21.

pauž nožēlu par to, ka Komisija ir pieņēmusi partnerības nolīgumus, kas pietiekamā līmenī neietver marginalizētās iedzīvotāju grupas; aicina Komisiju pieņemt pasākumus, ar ko tiktu veicināta marginalizēto iedzīvotāju grupu iekļaušana projektu sagatavošanā, īstenošanā un novērtēšanā, lai tādējādi iespēcinātu attiecīgās iedzīvotāju grupas; iesaka Eiropas pusgada kontekstā nākt klajā ar ieteikumiem, kas būtu piemērots rīks, kā popularizēt darbību, ko veiks dalībvalstis;

22.

aicina dalībvalstis pildīt un Komisiju cieši uzraudzīt konkrētām valstīm adresētos ieteikumus par marginalizēto iedzīvotāju grupu sociālo iekļaušanu;

23.

atzinīgi vērtē to, ka dažas dalībvalstis, tostarp tādas, kam ir sniegti ieteikumi, savās darbības programmās par ieguldījumu prioritāti ir izvēlējušās marginalizēto iedzīvotāju grupu sociālekonomisko integrāciju; taču brīdina, ka šis elements jāintegrē arī tādās politikas jomās kā izglītība un nodarbinātība;

24.

aicina dalībvalstis pilnībā izmantot fondus; uzsver, ka ir īpaši jāpievēršas finansēšanas pasākumiem, kas būtu plašāki nekā mērķtiecīgā darbība saskaņā ar sociālās iekļaušanas, nabadzības un diskriminācijas apkarošanas mērķi un dotu priekšroku integrētai un sistemātiskai pieejai;

25.

uzskata, ka svarīga ir daudzlīmeņu pārvaldība un koordinācija; uzsver, ka nolūkā sasniegt mērķgrupu izšķirīgi svarīgi ir iesaistīt vietējās pašvaldības un vietējās ieinteresētās personas un ka tam ir vajadzīgs maksimālais iespējamais teritoriālais tuvums;

26.

norāda, ka ir svarīgi izmantot integrētu pieeju; uzskata, ka fondi būtu jāizmanto integrētāk, tostarp ar vairākfondu programmām, sabiedrības virzītu vietējo attīstību, integrētām teritoriālajām investīcijām un šķērsfinansēšanu, kā minēts KNR 98. panta 2. punktā, un ka būtu jāizveido sinerģijas ar citiem ES un dalībvalstu finansēšanas instrumentiem; aicina attiecīgās pārvaldes un iestādes tiekties uz aktīvu sadarbību visos līmeņos, tostarp pārrobežu līmenī;

27.

norāda, ka šķērsfinansēšana šobrīd tiek izmantota ierobežoti un tas daļēji izskaidrojams ar sarežģītajiem noteikumiem, kas izklāstīti KPR 98. panta 2. punktā; uzskata, ka šķērsfinansēšanas noteikumu elastības palielināšana, it sevišķi attiecībā uz marginalizētām iedzīvotāju grupām, varētu palielināt projektu efektivitāti un varētu to ietekmi papildināt ar būtisku pievienoto vērtību; tāpēc aicina Komisiju analizēt šķērsfinansēšanas izmantojumu un lietošanas līmeni;

28.

norāda, ka marginalizētās iedzīvotāju grupas bieži vien dzīvo nelabvēlīgākās pilsētu daļās; uzsver, ka ir svarīgi patiešām īstenot trūcīgāku rajonu urbānās atjaunošanas un reģenerācijas programmas, kas apvienotu integrētas un vietēja līmeņa pieejas un partnerības, risinātu gan ekonomiskas un sociālas, gan teritoriālas grūtības un uzlabotu pilsētvidi, kā arī būtu vērstas uz savienojamības palielināšanu nolūkā šīm iedzīvotāju grupām nodrošināt labāku piekļuvi; uzskata, ka gaidāmajā ES pilsētprogrammā būtu pienācīgi jārisina galvenās grūtības un vajadzības, kas saistītas ar marginalizētām iedzīvotāju grupām pilsētu teritorijās, lai novērstu geto veidošanos un sekmīgi cīnītos pret segregāciju, nabadzību un sociālo atstumtību;

29.

vērš uzmanību uz īpašajām vajadzībām, kas raksturīgas marginalizētām iedzīvotāju grupām lauku apvidos, kalnos un izolētās teritorijās, tostarp uz grūtībām, kas saistītas ar savienojamību, mobilitāti un piekļuvi pakalpojumiem, kā arī ar kultūras un sociālajām iespējām; uzsver, ka ir svarīgi labāk savienot reģionus; norāda arī, ka ģeogrāfisko apstākļu dēļ marginalizācijai bieži tiek pakļauti pārrobežu teritoriju iedzīvotāji un ka tas būtu labāk jāņem vērā, formulējot kohēzijas politiku, it sevišķi attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi;

30.

uzsver, ka ir jāpalielina ieinteresēto personu, tostarp sabiedrisko pakalpojumu, pārvaldes un pilsoniskās sabiedrības struktūru, spējas, lai iespēcinātu kopienas, it sevišķi — dodot tām iespēju plašāk iesaistīties politikas veidošanā; aicina mērķtiecīgu tehnisko palīdzību un finansēšanu izmantot arī šajā nolūkā;

31.

aicina Komisiju piedāvāt tehnisko atbalstu, kas nepieciešams struktūrfondu pārvaldībā iesaistīto struktūru administratīvās spējas uzlabošanai, un aicina dalībvalstis sniegt konsultācijas un administratīvo palīdzību, piemēram, organizējot mācības, palīdzot ar atbalsta pieteikumiem un sniedzot skaidrojumus, tādējādi uzlabojot marginalizēto iedzīvotāju grupu, piemēram, romu, iespējas saņemt informāciju par Eiropas un valstu finansējuma programmām uzņēmējdarbības un nodarbinātības atbalstam un iesniegt attiecīgos pieteikumus;

32.

uzsver, ka sociālajiem partneriem jābūt pieejamai tehniskajai palīdzībai, lai ne tikai nostiprinātu sociālo partneru spējas, bet arī nodrošinātu to koordināciju un pārstāvību ad hoc komitejās, kas nosaka un īsteno darbības programmas;

33.

norāda, ka Komisijai pēc tam, kad tā būs sniegusi norādījumus par marginalizēto iedzīvotāju grupas definīciju, partnerībā ar marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvjiem vajadzētu izveidot ad hoc ekspertu padomdevēju grupu un veicināt attiecīgas administratīvo darbinieku apmācības, lai nodrošinātu īpašas zināšanas par marginalizēto iedzīvotāju grupu grūtībām un cīnītos pret diskrimināciju, nolūkā ar konstruktīvu un efektīvu dialogu sekmēt iekļaušanu un integrēti un efektīvi īstenot un uzraudzīt ES finansētus projektus, kas saistīti ar marginalizētām iedzīvotāju grupām, tādējādi panākot to maksimālu ietekmi;

34.

uzskata, ka finansējuma piešķiršanas, izlietojuma, īstenošanas un uzraudzības lēmumu pieņemšanas procesā visos līmeņos — no vietēja un reģionāla līdz dalībvalstu un ES iestāžu līmenim — ir būtiski iekļaut līdztiesības atbalsta struktūras, marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietes un sieviešu organizācijas, un pauž nostāju, ka īstenoto programmu uzraudzība un novērtēšana būtu jāuzskata par svarīgu procesu marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu līdzdalības sekmēšanā;

35.

ņem vērā pieeju, kas paredz, ka pirms ieguldījumu veikšanas jābūt ieviestiem visiem stratēģiskās un operatīvās politikas pasākumiem, tostarp pietiekamām administratīvajām vai institucionālajām spējām; mudina Komisiju rūpīgi uzraudzīt minēto nosacījumu izpildi un nodrošināt, ka attiecīgās dalībvalstis veic papildu darbības, jo īpaši iekļaušanas veicināšanas un nabadzības un diskriminācijas apkarošanas jomā;

36.

norāda, ka, lai ES finansēti projekti būtu efektīvi, tiem ir vajadzīga ilgtermiņa perspektīva un ka ar finansējumu ir jāatbalsta ieguldījumi saņēmēju faktiskajās vajadzībās, ar attiecīgiem mehānismiem nodrošinot, ka tiek sasniegtas mērķgrupas, un pievēršoties atstumtības un marginalizācijas jautājumam; aicina ieviest kvalitātes izvērtēšanas un uzraudzības mehānismus; aicina Komisiju ieviest proaktīvus un uz sadarbību balstītus mehānismus dalībvalstu rīcības uzraudzībai un novērošanai marginalizētām iedzīvotāju grupām izmantotu līdzekļu plānošanas un izvērtēšanas procesos;

37.

uzsver, ka svarīgi marginalizācijas elementi bieži vien ir mājokļa zaudēšana, bezpajumtniecība, liegta izglītība un bezdarbs; tāpēc uzsver, cik svarīga ir marginalizētajām iedzīvotāju grupām labvēlīga integrēta intervence mājokļu, izglītības un nodarbinātības jomā;

38.

paturot prātā, ka nesenā ekonomikas un finanšu krīze ir īpaši smagi skārusi marginalizētās iedzīvotāju grupas, ko nestabila darba tirgus apstākļos bezdarba risks apdraud visvairāk, atgādina, ka labākais veids, kā pārvarēt nabadzību, ir izglītība un darbs un ka tāpēc par prioritāti vajadzētu izvirzīt marginalizēto iedzīvotāju grupu integrāciju sabiedrībā un darba tirgū; ar bažām norāda, ka marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvji bieži ir sociāli atstumti, tiek diskriminēti un līdz ar to saskaras ar šķēršļiem, kas apgrūtina piekļuvi kvalitatīvai izglītībai, darbam, veselības aprūpei, transportam un informācijai un pakalpojumiem kopumā, un tā ir sarežģīta problēma, kas pienācīgi jārisina, papildinoši izmantojot un efektīvi apvienojot ESI fondus un dalībvalstu resursus; līdz ar to uzsver, ka nolūkā apturēt nabadzības un marginalizācijas ciklu un uzlabot cilvēku profesionālās prasmes un kvalifikāciju ir vajadzīgi īpaši ar esošajām ES programmām, piemēram, Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, Erasmus+ un “Radošā Eiropa”, saistīti centieni ar mērķi iesaistīt marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvjus, regulāri uzraugot programmu iesaistes darbību efektivitāti;

39.

aicina fondus izmantot, lai uzlabotu dzīves apstākļus un veicinātu kvalitatīvas, stabilas izglītības, mājokļu, veselības aprūpes, darba, bērnu aprūpes, sociālo dienestu, cietušo atbalsta dienestu un juridisko sistēmu pieejamību marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietēm;

40.

uzsver, ka marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvji ir aktīvi jāiesaista un viņiem jāļauj pilntiesīgi piedalīties uzraudzības pasākumos; norāda, ka vietējā, reģionālā, nacionālā un starptautiskā līmenī var būt gūta ievērojama pieredze; uzsver nepieciešamību izplatīt un sekmīgi izmantot paraugprakses; aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt visas esošās paraugprakses, tostarp inovatīvas paraugprakses, kas saistītas ar marginalizēto iedzīvotāju grupu un cilvēku iekļaušanu sabiedrībā, un sākt tīklu veidošanu, tostarp sociālo, jaunatnes un kopienas darbinieku vidū, kā arī akadēmiķu un pētnieku vidū; uzsver, ka ir vajadzīga ES līmeņa tīkla platforma, kas sekmētu paraugprakses apmaiņu un kopīgu problēmu risināšanu un kas varētu kalpot arī par e-mācību līdzekli spēju veidošanai;

41.

aicina Komisiju kohēzijas politikai un marginalizētajām iedzīvotāju grupām pievērsties ikgadējā strukturētajā dialogā ar pilsonisko sabiedrību un organizācijām, kas pārstāv partnerus, vienlaikus nodrošinot marginalizēto iedzīvotāju grupu pārstāvju līdzdalību un sekmējot diskusiju uz kvantitatīvas un kvalitatīvas analīzes pamata;

42.

norāda, ka izpratne par strukturālu un sistēmisku iekļaušanu ir vajadzīga ne tikai visai sabiedrībai kopumā, bet ir arī īpaši svarīga visu pārvaldes līmeņu lēmumu pieņēmēju un ieinteresēto personu un citu iesaistīto publiskā sektora struktūru darbā; aicina visas ieinteresētās publiskā sektora personas un mācību iestādes veikt rūpīgu analīzi par diskriminācijas un marginalizācijas cēloņiem un palielināt informētību par to, ka ir jāizskauž ksenofobija un rasisms, kā arī jebkāda marginalizācija, kas noved pie sistēmiskas atstumtības, tostarp antiromisms; aicina Komisiju stingri piemērot un uzraudzīt ES tiesību aktus diskriminācijas jomā; aicina valsts nodarbinātības dienestus (VND) sniegt kvalitatīvus, uz vajadzībām balstītus pielāgotus pakalpojumus;

43.

uzsver, ka centieniem palīdzēt marginalizētajām iedzīvotāju grupām un tās integrēt jābūt divējādiem: tas darāms tieši, nodrošinot skartajiem cilvēkiem izglītību, tostarp izglītības iestādes, apmācību, profesionālo orientāciju un darba iespējas, kā arī vietējo kopienu un pašvaldību līmenī, lai uzlabotu un/vai mainītu sabiedrības skatījumu, palielinot izpratni par aizspriedumu sekām, uzlabojot sabiedriskos pakalpojumus un pielāgojot sociālās sistēmas;

44.

uzsver, ka izglītība ir pamattiesība, kas paredzēta Līgumā par Eiropas Savienību; uzsver, ka sociālās atstumtības cikla izbeigšanas nolūkā svarīgi ir nodrošināt vienlīdzīgu kvalitatīvas izglītības pieejamību visiem sabiedrības locekļiem; uzskata, ka formāla un neformāla izglītība un ikdienēja mācīšanās, kam raksturīga izglītošanās par daudzveidību, ir pirmais solis ceļā uz marginalizēto iedzīvotāju grupu īstenu politisko, ekonomisko un sociālo iekļaušanu; uzsver, ka ir nepieciešams īstenot programmas, projektus un atbalsta darbības par labu marginalizētajām iedzīvotāju grupām, lai nodrošinātu pirmsskolas izglītību, apmierinātu vajadzību pēc formālās izglītības, vienlaikus piedāvājot arī citu izglītības veidu un mūžizglītības iespējas, it sevišķi attiecībā uz profesionālajām prasmēm un IKT jomā, un uzlabotu piekļuvi medijiem, cita starpā — nolūkā iespēcināt marginalizētu iedzīvotāju grupu sievietes un meitenes;

45.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes sekmēt ERAF izmantojumu tādu MVU un sociālo uzņēmumu atbalstam, kuri iesaista marginalizētās iedzīvotāju grupas un tām palīdz; norāda, ka ir nepieciešams atbalstīt darbības par labu marginalizētajām iedzīvotāju grupām, lai palīdzētu un radītu labvēlīgus apstākļus mikrouzņēmējdarbībai, tādējādi saglabājot uzņēmējdarbības daudzveidību;

46.

norāda, ka daudzas nozares tuvākajā laikā būtiski mainīsies, daļēji — plašāka tiešsaistes rīku un risinājumu izmantojuma dēļ; norāda, ka tāpēc apdraudētas būs gan mazkvalificētu, gan vidēji kvalificētu darba ņēmēju darbvietas, un tas īpaši skars cilvēkus no marginalizētām iedzīvotāju grupām, jo šobrīd viņi parasti strādā tieši šādās nozarēs; uzsver, cik svarīga ir visiem pieejama apmācība un pakalpojumi jauno tehnoloģiju un nozaru jomā, jo īpaši attiecībā uz iespējām digitālajā nozarē un zaļajā ekonomikā un it sevišķi visneaizsargātākajām grupām; norāda uz mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu lomu darbvietu saglabāšanā laukos un tāpēc aicina palielināt uzsvaru uz finansējuma pieejamības nodrošināšanu šiem uzņēmumiem;

47.

norāda, cik svarīgi ir iespēcināt marginalizēto iedzīvotāju grupu sievietes, iedrošinot sievietes uzņēmējas un sekmējot sieviešu līdzdalību minētajās grupās;

48.

uzver, cik svarīga loma marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu iespēcināšanā var būt sociālajai uzņēmējdarbībai, kooperatīviem, savstarpējām apdrošināšanas sabiedrībām un alternatīviem uzņēmumiem; iesaka ar kohēzijas fondiem, it īpaši ESF, atbalstīt tādus ieguldījumus šajā jomā, kuriem ir būtiska dzimumu līdztiesības perspektīva;

49.

aicina Komisiju analizēt, kādi ierobežojumi ir pašreizējai piešķīrumu sistēmai, pēc kā uz IKP pamata nosaka kohēzijas politikas līdzekļu atbalstu, labāk izmantojot pieejamos rādītājus — piemēram, Eurostat EU-SILC datus par ienākumiem un dzīves apstākļiem —, pēc kuriem var apzināt nabadzīgus un sociāli nestabilus Savienības reģionus, lai ES atbalstu marginalizētajām iedzīvotāju grupām padarītu mērķtiecīgāku;

50.

uzsver, ka marginalizētās iedzīvotāju grupas ES politiskajās diskusijās bieži tiek izmantotas tendenciozi politiskiem mērķiem un ka gan partnerattiecību nolīgumos, gan attiecīgajās darbības programmās ir vajadzīga detalizēta strukturālās atstumtības analīze; aicina Komisiju sniegt saskaņotus, konsekventus un skaidrus norādījumus par ES finansētu, ar marginalizētajām iedzīvotāju grupām saistītu projektu izstrādi, īstenošanu un pārvaldību, tostarp padziļinātu analīzi, paraugprakses piemērus un politikas ieteikumus, lai nodrošinātu, ka ES fondi tiek attiecināti uz marginalizētajām iedzīvotāju grupām arī turpmākajā plānošanas periodā;

51.

aicina visās ES finansētajās integrācijas un sociālās iekļaušanas iniciatīvās, programmās, darbībās un finansēšanas mehānismos iestrādāt dzimumu līdztiesības perspektīvu un krustenisko analīzi, lai varētu labāk risināt īpašās marginalizēto iedzīvotāju grupu sieviešu vajadzības un ņemt vērā dažādas strukturālās situācijas un lomas pārstāvošu sieviešu viedokļu un perspektīvu daudzveidību; uzskata, ka ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumi un dzimumu līdztiesības principa ievērošana budžeta plānošanā palīdz izvērtēt, kā finansēšanas prioritātes, finanšu līdzekļu piešķiršana un programmu finansēšanas specifikācijas ietekmē sievietes; uzsver, ka ir nepieciešams sistemātiski vākt un regulāri analizēt pēc dzimumiem dalītus datus;

52.

aicina dalībvalstis pasniegt balvu par priekšzīmīgu apņēmību ES fondu īstenošanā integrēt un iekļaut marginalizētas iedzīvotāju grupas; uzskata, ka šādu balvu par izcilu darbu varētu pasniegt dalībvalstu pašvaldībām vai reģioniem;

53.

aicina dalībvalstis dot iespēju un pamudināt veidot tīklus, kuros iesaistītos pašvaldības un pilsētas, kas nodarbojas ar marginalizētu iedzīvotāju grupu integrāciju; uzskata, ka par šāda tīkla piemēru varētu kalpot Pilsētas mēru pakts par klimata pārmaiņām;

54.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

27.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 366/42

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību,

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par ES un ANO, jo īpaši 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 69. sesiju (1) un 2011. gada 11. maija rezolūciju par ES kā globāla spēka nozīmi daudzpusējās organizācijās (2),

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 22. jūnija secinājumus par ES prioritātēm ANO 70. Ģenerālajā asamblejā,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas (UNGA) rezolūciju par Eiropas Savienības līdzdalību ANO darbā (3), ar kuru ES ir piešķirtas tiesības iejaukties Ģenerālās asamblejas darbā, mutiski izklāstīt priekšlikumus un grozījumus, kas pēc kādas dalībvalsts pieprasījuma tiks nodoti balsojumam, un izmantot tiesības atbildēt,

—

ņemot vērā pirmo Drošības padomes priekšsēdētāja 2014. gada 14. februāra paziņojumu, komentējot ES paveikto starptautiskā miera un drošības saglabāšanā (4),

—

ņemot vērā 2001. gada Durbanas Pasaules konferences deklarāciju pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2015. gada martā publicēto pētījumu “ANO reformēšana — pašreizējā situācija un turpmākās iespējas”,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Kultūras un izglītības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0308/2015),

A.

tā kā Eiropas Savienības nākotne ir saistīta ar globālo mieru, drošību, attīstību un cilvēktiesībām; tā kā problēmas, ar kurām ES saskaras, ir jārisina globāli, un saistībā ar globāliem jautājumiem ir jārīkojas Eiropas līmenī;

B.

tā kā ES ārpolitikas principi un mērķi ir ietverti Līguma par Eiropas Savienību 21. pantā un ir cieši saistīti ar ANO principiem un mērķiem; tā kā LES 21. pantā ir skaidri pausts aicinājums ievērot ANO Statūtu un starptautisko tiesību principus;

C.

tā kā ES ir unikālas iespējas mobilizēt resursus, izmantojot visus pieejamos diplomātiskos, drošības, aizsardzības, ekonomikas, attīstības un humanitāros instrumentus, pilnībā ievērojot ANO Statūtu noteikumus; tā kā šādu instrumentu izmantošana visaptverošā veidā ES sniedz unikālu elastību efektīvi risināt sarežģītākos drošības jautājumus;

D.

tā kā ES ANO uzraudzībā aktīvi piedalās miera, drošības un progresa veicināšanā, izmantojot savu kopējo ārpolitiku un drošības politiku (KĀDP) un kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP);

E.

tā kā ES aizstāv savas vērtības, pamatintereses, drošību, neatkarību un integritāti un rīkojas, lai saglabātu mieru, novērstu konfliktus un stiprinātu starptautisko drošību saskaņā ar ANO Statūtu un 1975. gada Helsinku Nobeiguma akta principiem un 1990. gadā pieņemtās Parīzes hartas jaunai Eiropai mērķiem; tā kā ES ir kolektīvās ANO drošības sistēmas daļa, cita starpā īstenojot reģionālu nolīgumu, kā paredzēts Statūtu VIII nodaļā;

F.

tā kā ES veicina ilgtspējīgu ekonomisko, sociālo un vidisko attīstību jaunattīstības valstīs, par galvenajiem mērķiem izvirzot nabadzības izskaušanu, miera un stabilitātes veicināšanu ilgtermiņā un sociālās nevienlīdzības apkarošanu, un sniedz humāno palīdzību iedzīvotājiem, valstīm un reģioniem, kas saskaras ar jebkāda veida krīzēm — dabas vai cilvēka izraisītām;

G.

tā kā ES ir vadošās pozīcijās dažādās savstarpēji saistītās politikas jomās: tirdzniecības, attīstības, humānās palīdzības, vides un cilvēktiesību jomā;

H.

tā kā ES strādā, lai panāktu vides ilgtspēju, veicinot starptautiskus pasākumus un darbības nolūkā saglabāt un uzlabot vides kvalitāti, kā arī dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu;

I.

tā kā ES ir vadoša loma arī vides politikas jomā, jo īpaši cīņā pret klimata pārmaiņām, ne tikai izvirzoties līdera pozīcijās un nosakot sev vērienīgus mērķus, bet arī pasaules mēroga sarunās nelokāmi atbalstot saistošus nolīgumus un konkrētas un izmērāmas darbības;

J.

tā kā ES uzlabo sociālās ilgtspējības un labas pārvaldības pamatu, konsolidējot, atbalstot un veicinot demokrātiju, tiesiskumu, cilvēktiesības un starptautisko tiesību principus;

K.

tā kā saskaņā ar ES līgumiem tā veicina starptautisku sistēmu, kuras pamatā ir ciešāka daudzpusēja sadarbība un laba pasaules mēroga pārvaldība, un ir apņēmusies nodrošināt efektīvu daudzpusējību, kuras pamatā ir ANO; tā kā šāda apņemšanās ir balstīta pārliecībā, ka, lai veiksmīgi reaģētu uz pasaules krīzēm, izaicinājumiem un draudiem, starptautiskajai sabiedrībai ir vajadzīga efektīva daudzpusējā sistēma, kuras pamatā ir universālas tiesības un vērtības;

L.

tā kā ES ārpolitikā lielākā uzmanība ir veltīta divpusējām attiecībām un sadarbībai un partnerībai ar valstīm, valstu grupām un citām reģionālām un starptautiskām organizācijām visā pasaulē; tā kā pēdējās desmitgadēs īpaša uzmanība tiek pievērsta ģeopolitiskajiem mērķiem un problēmām ES tuvējās austrumu un dienvidu kaimiņvalstīs; tā kā ES arī uztur īpašas attiecības ar Āfrikas kontinenta valstīm, kuru izaicinājumiem tā savā rīcībā velta īpašu uzmanību;

M.

tā kā saistībā ar pieaugošo globālo savstarpējo atkarību ES ir jānostiprina sava loma gan divpusējās attiecībās, gan daudzpusējos forumos;

N.

tā kā ES ir bijusi iesaistīta un ir ļoti nozīmīga starptautiskās sarunās un starpniecībā, jo īpaši sarunās starp E3/EU3+3 un Irānu, kā arī Tuvo Austrumu miera procesā;

O.

tā kā ES, kas ir lielākais tirdzniecības bloks pasaulē, ir būtiska ietekme divpusējos un daudzpusējos tirdzniecības nolīgumos un tā ir izstrādājusi aktīvus tirdzniecības politikas pasākumus, lai veicinātu ekonomikas izaugsmi, nabadzības samazināšanu un vides un dabas resursu aizsardzību;

P.

tā kā ES un tās dalībvalstis kopā ir lielākais finanšu līdzekļu ieguldītājs ANO pamatbudžetā, kā arī tā humānajā palīdzībā, oficiālajā attīstības palīdzībā (OAP) un miera uzturēšanas operācijās; tā kā ES attīstības politika ir ļoti nozīmīga, jo tā aktīvi veicina nabadzības samazināšanu un ekonomisko, sociālo un vides ilgtspēju, tādējādi stiprinot mieru un drošību; tā kā ES kā vienīgā nevalstiskā dalībniece ir iesaistīta vairāk nekā 50 ANO daudzpusējos nolīgumos un konvencijās;

Q.

tā kā Eiropas Savienība ir viena no neatlaidīgākajām cilvēktiesību, pamatbrīvību, kultūras vērtību, daudzveidības, demokrātijas un tiesiskuma aizstāvēm un veicinātājām; tā kā ar minētajiem principiem saistītie noteikumi ir iekļauti visās tās divpusējās partnerībās un ieņem centrālo vietu tās daudzpusējā politikā; tā kā ES vienmēr ir ļoti spēcīgi atbalstījusi starptautisko tiesiskumu;

R.

tā kā ES ir nozīmīga loma, atbalstot ANO darbības abpusēji svarīgās jomās, jo īpaši civiliedzīvotāju aizsardzībā, sevišķi attiecībā uz sievietēm un bērniem bruņotu konfliktu situācijās;

S.

tā kā sieviešu un vīriešu līdztiesība ir ES pamatvērtība, kas ir atzīta ES Līgumos un Pamattiesību hartā; tā kā ES ir uzņēmusies atbildību par dzimumu līdztiesības integrēšanu visās savās darbībās un politikas jomās, tostarp ārējās sadarbības un attīstības sadarbības politikā;

T.

tā kā cilvēcei ir kopējas vērtības un intereses; tā kā, risinot kopīgas problēmas un veicinot kopējas vērtības un mērķus, būtu jānodrošina taisnīga sloga un ieguvumu sadale;

U.

tā kā ANO sistēma ir galvenais pasaules forums pasaules mēroga pārvaldības uzlabošanai un tādējādi ir labākais forums ES vērtību un interešu veicināšanai;

V.

tā kā galvenais mērķis pēc II pasaules kara bija uzturēt mieru un drošību; tā kā Statūtos ievērojama uzmanība tika veltīta ekonomiskās un sociālās attīstības, kā arī cilvēktiesību veicināšanai; tā kā kopš 1970. gadu sākuma ANO darba kārtībā kļuvuši aktuāli jautājumi par vides problēmām; tā kā Brundtland 1987. gada ziņojumā “Mūsu kopējā nākotne” (“Our Common Future”) definēts ilgtspējīgas attīstības jēdziens, to skaidrojot kā attīstību, kas ļauj apmierināt pašreizējās vajadzības, neapdraudot turpmāko paaudžu iespējas apmierināt to vajadzības; tā kā Rio konferencē (UNCED) 1992. gadā attīstības un vides politika tika apvienota, lai visā pasaulē efektīvi mazinātu nabadzību un veicinātu ilgtspējīgu attīstību;

W.

tā kā ANO sistēma aptver visas sadarbības jomas un tās centrā ir Drošības padome, kura galvenokārt ir atbildīga par starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un kurai palīdz palīgstruktūras un padomdevējas struktūras;

X.

tā kā ANO sistēma sastāv no 19 specializētajām aģentūrām, tostarp FAO, IFAD, SDO, SVF, UNESCO, UNIDO, PVO un Pasaules Bankas grupas, un tajā ir 11 fondi un programmas, tostarp UNCTAD, UNDP, UNEP, UNFPA, UNHCR, UNICEF, UN-Women un WFP  (5), kā arī deviņas funkcionālās komisijas, piecas reģionālās komisijas un daudzas citas tāda paša veida struktūras; tā kā tādas organizācijas kā Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO) un Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra (IAEA) arī ir saistītas ar ANO sistēmu;

Y.

tā kā lielākā daļa šo aģentūru, fondu, programmu, komisiju un komiteju darbojas Ekonomikas un sociālo lietu padomes un Ģenerālās asamblejas uzraudzībā, kam dažas no minētajām struktūrām sagatavo ziņojumu;

Z.

tā kā ES un tās dalībvalstīm ir būtiska loma Apvienoto Nāciju Organizācijas principu un mērķu veicināšanā un cilvēces kopējo problēmu risināšanā; tā kā, no otras puses, Eiropai ir vajadzīgi pasaules līmeņa partneri, lai risinātu tās problēmas tādās jomās kā drošība, vides aizsardzība, cilvēktiesības, patvēruma tiesību aizsardzība un finanšu nestabilitāte;

AA.

tā kā Eiropas Savienībai ir īpašs pienākums miera uzturēšanas, attīstības un cilvēktiesību jomā attiecībā pret savām kaimiņvalstīm;

AB.

tā kā ir būtiski svarīgi, lai ANO ietvaros veiktajās darbībās tiktu ievērotas starptautiskās tiesības; tā kā noziegumi, kas paveikti, izmantojot ANO pilnvaras, ir ārkārtīgi kaitējoši organizācijas uzticamībai un nedrīkst palikt nesodīti;

AC.

tā kā valstis ir grupētas ģeogrāfiskos apgabalos, kas bieži izraisa valstu bloku balsojumu; tā kā valstis, kuras ir ANO Cilvēktiesību padomes (UNHRC) locekles, pašas bieži un sistemātiski pārkāpj cilvēktiesības, tādējādi mazinot visas UNHRC efektivitāti un uzticamību;

AD.

tā kā ieņēmumi, ko organizācija “Islāma valsts” guvusi laupīšanas un kontrabandas ceļā saistībā ar kultūras un reliģiskas nozīmes vietām Irākā un Sīrijā, tiek izmantoti, lai palīdzētu finansēt organizācijas “Islāma valsts” teroristiskās darbības; tā kā UNESCO un tās Konvencijai par kultūras īpašuma nelikumīga importa, eksporta un īpašumtiesību nodošanas aizlieguma un novēršanas līdzekļiem ir būtiska nozīme Sīrijas un Irākas kultūras mantojuma ārkārtas aizsardzības nodrošināšanā;

AE.

tā kā ES un ANO cieši sadarbojas jutīgākajos krīžu scenārijos, jo īpaši Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā; tā kā to centieni ir vēl vairāk jāveicina, lai rastu politisku un mierīgu risinājumu šādām krīzēm;

AF.

tā kā 2015. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā notiks apspriede un tiks pieņemts lēmums par Interneta pārvaldības foruma (IGF) pilnvaru atjaunošanu; tā kā Parlaments ir aicinājis Asambleju atjaunot Interneta pārvaldības foruma pilnvaras, kā arī pastiprināt tā resursus un vairāku ieinteresēto pušu modeli interneta pārvaldībā,

1.

atgādina, ka ES un tās dalībvalstīm ir kopīgas ANO Statūtu vērtības un principi, kā noteikts LES 21. panta 1. punktā, un tām ir būtiska nozīme minēto principu, kā arī ANO mērķu veicināšanā Savienības ārējā darbībā; uzskata, ka ES ir vajadzīgi globāli partneri, lai veiksmīgi sasniegtu savus ārpolitikas mērķus, īpaši miera un drošības, terorisma, organizētās noziedzības, reģionālo konfliktu, valstu disfunkcijas un masu iznīcināšanas ieroču izplatīšanas jomās;

2.

uzskata, ka daudzu ilgstošu un jaunu drošības izaicinājumu dēļ ES drošības vidē pieaug nestabilitāte un neprognozējamība; uzskata, ka konflikts Austrumukrainā, konflikti Sīrijā un Irākā un organizācijas “Islāma valsts” ietekmes pieaugums, Lībijas krīze un terorisma draudi Āfrikā (jo īpaši Sāhelā, Lībijā un Āfrikas ragā) ir nozīmīgs globāls apdraudējums, kam nepieciešams globāls risinājums; uzskata, ka ES nevar šo apdraudējumu novērst viena pati un tai ir nepieciešams starptautisko partneru atbalsts;

3.

atzinīgi vērtē to, ka ES un tās dalībvalstis aktīvi piedalās ANO sistēmas darbā un dažādos veidos to veicina, un uzskata, ka šim faktam jābūt redzamākam;

4.

atzinīgi vērtē arī ES nozīmīgo ieguldījumu attīstībā un humānajā palīdzībā visā pasaulē; atgādina, ka ES un tās dalībvalstis kopā ir lielākais attīstības un humānās palīdzības veicinātājs pasaulē;

5.

atgādina, ka ES ir kļuvusi par reālu starptautisko dalībnieci un tāpēc tai ANO ir “īpašās novērotājas” statuss ar tiesībām izteikties ANO Ģenerālās asamblejas sanāksmēs pirms atsevišķajām valstīm, līdz ar galveno grupu pārstāvjiem piedaloties debatēs, iesniegt priekšlikumus un grozījumus, atbildēt, vērst uzmanību uz darba kārtības noteikumu neievērošanu un izplatīt dokumentus;

6.

atgādina arī, ka ANO ietvaros ES pārstāv vairāki dalībnieki: Eiropadomes priekšsēdētājs, Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, Eiropas Komisija un ES delegācijas, kā arī tās 28 dalībvalstis, no kurām divas (Francija un Apvienotā Karaliste) ir ANO Drošības padomes (ANO DP) pastāvīgās locekles ar veto tiesībām; uzsver, ka saskaņā ar Līgumu ES dalībvalstīm ir jāsaskaņo sava darbība visos starptautiskajos forumos;

7.

pauž pārliecību — lai ES labāk sasniegtu savus Līgumā paredzētos ārpolitikas mērķus, tai būtu jācenšas stiprināt pasaules mēroga pārvaldību ANO sistēmā un palielināt savu un tās dalībvalstu ietekmi minētajā sistēmā; atgādina par ES apņemšanos aktīvi atbalstīt visaptverošu ANO sistēmas reformu, lai stiprinātu tās leģitimitāti, reģionālo pārstāvniecību, pārredzamību, pārskatatbildību un efektivitāti, reaģējot uz mūsdienu sarežģītajiem un daudzšķautņainajiem izaicinājumiem; īpaši uzsver, ka ir svarīgi atjaunot Ģenerālās asamblejas darba dzīvīgumu;

8.

uzsver, ka ES vajadzētu būt lielākai ietekmei Ģenerālajā asamblejā, nodrošinot pietiekamu redzamību un politiskās sviras, kas tai ļautu labāk izpildīt savas starptautiskās saistības saskaņā ar Ģenerālās asamblejas 2011. gada 3. maija rezolūciju;

9.

atkārtoti pauž atbalstu parlamentu un reģionālo asambleju lomai ANO sistēmā;

10.

aicina Drošības padomes dalībvalstis ciešā sadarbībā ar ANO Ģenerālo asambleju izvērtēt un pārskatīt neskaidro ANO ģenerālsekretāra amata kandidāta atlases procesu un nodrošināt vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm, kas kandidē uz šo amatu; aicina visas ANO struktūras un jo īpaši Drošības padomi veltīt pienācīgu uzmanību dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai ANO sistēmā, bet ES dalībvalstis — uzņemties vadošo lomu šajos centienos, veicinot un sekmējot kandidāšu sieviešu izvirzīšanu; vēlas, lai par nākamo ANO ģenerālsekretāru tiktu ievēlēta sieviete; aicina ES atbalstīt UN Women, ņemot vērā diskrimināciju, kas saistīta ar dzimumidentitāti un dzimuma izpausmi;

11.

uzsver ES pašreizējās prioritātes, kas attiecas uz ANO Ģenerālās asamblejas 70. sesiju un kas ietver jau ilgi pausto Savienības prasību, ka ANO būtu jāracionalizē savas struktūras, budžets un darba metodes, nevairoties no sarežģītām tēmām, piemēram, Drošības padomes reformas;

12.

uzsver, ka Ģenerālajai asamblejai, kas pārstāv visu dalībvalstu valdības, ir jābūt iespējām un līdzekļiem, ar kuriem virzīt ANO sistēmu un koordinēt visas tās darbības;

13.

pauž pārliecību, ka Drošības padome ir jāreformē, lai labāk atspoguļotu jauno pasaules realitāti un efektīvāk risinātu pašreizējās un turpmākās drošības problēmas; mudina valstis, kurām ANO Drošības padomē ir veto tiesības, atturēties no veto tiesību izmantošanas jautājumos par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci;

14.

ņemot vērā ES ieguldījumu pasaules miera un drošības sistēmā un Lisabonas līguma mērķi uzlabot Eiropas ārpolitiku, atgādina par ES ilgtermiņa mērķi iegūt vietu paplašinātā ANO Drošības padomē un atkārtoti pauž aicinājumu veikt Eiropas līmeņa debates par tās reformu; atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi (PV/AP) censties rast kopējas ES nostājas jautājumos, kas ir ANO Drošības padomes kompetencē, un uzlabot pastāvošos sadarbības mehānismus, kas vērsti uz to, lai nodrošinātu, ka ES dalībvalstis, kas piedalās Drošības padomē, aizstāv ES kopējo nostāju minētajā forumā; atgādina, ka saskaņā ar LES 34. pantu ANO DP esošajām ES dalībvalstīm ir pastāvīgi jāinformē pārējās dalībvalstis un augstā pārstāve, kā arī jāaizstāv ES nostājas un intereses; tāpat arī atgādina, ka ANO DP dienas kārtības jautājumos, kuros ES ir noteikta pozīcija, minētajām valstīm ir jāprasa uzaicināt augsto pārstāvi, lai viņa izklāstītu Savienības nostāju;

15.

atgādina, ka ar ANO Statūtu VIII nodaļu tiek veicināta reģionālo un apakšreģionālo organizāciju nozīmes palielināšana ANO sistēmā, un aicina ES un EDSO censties palielināt minēto un citu reģionālu organizāciju līdzdalību pasaules mēroga pārvaldībā;

16.

uzskata, ka, turpinot īstenot sadarbību ar ANO, ES būtu vairāk jāizmanto iespējas, ko sniedz partnerības ar ANO specializētajām aģentūrām, fondiem, programmām, komisijām un komitejām; aicina stiprināt ES koordināciju šo struktūru padomēs, lai nodrošinātu, ka ES pauž vienotu viedokli;

17.

uzsver — lai sekmīgāk īstenotu ES ārpolitikas mērķus, tostarp pamatvērtību izplatīšanu, papildus minētajām nepieciešamajām reformām, kas jāveic ANO, ir efektīvāk jākoordinē visas ES ārpolitikas dažādās dimensijas gan divpusējās, gan daudzpusējās attiecībās; atkārtoti aicina uzlabot ES darbības un palīdzības pamanāmību visos daudzpusējos forumos un attiecīgajās vietās;

18.

aicina ES efektīvāk koordinēt savu darbu humānās palīdzības jomā, ko veic, piemēram, Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ĢD, ar attiecīgajām ANO aģentūrām, lai nodrošinātu optimālu efektivitāti ar ierobežotiem resursiem un novērstu darbu nevajadzīgu pārklāšanos;

19.

aicina attiecīgās ES un ANO iestādes pilnībā ievērot un īstenot Finanšu un administratīvo pamatnolīgumu (FAFA); prasa Komisijai ziņot Parlamentam par FAFA un ar to saistīto pamatnostādņu īstenošanu un noteikt, kurās jomās ir vajadzīgi uzlabojumi, un šajā saistībā sniegt attiecīgus priekšlikumus;

20.

uzsver, cik svarīga ir ES un UNDP sadarbība palīdzības efektivitātes jomā; uzsver saistības attiecībā uz pasaules partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā un mudina visas valstis, kā arī privātā sektora dalībniekus uzņemties šādas saistības;

21.

uzskata, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ļoti veiksmīgi ir sekmējusi Eiropas progresu cilvēktiesību ievērošanas jomā un var būt piemērs citiem reģioniem;

22.

aicina uzlabot profilakses un agrīnās brīdināšanas instrumentus un pilnveidot starpniecības spējas ANO, kā arī noteikt saskaņotākas un sasniedzamākas pilnvaras miera veidošanas un miera uzturēšanas darbībām, kas ietver cilvēktiesību elementu, un skaidras izejas stratēģijas; mudina ES dalībvalstis sniegt nozīmīgāku atbalstu miera veidošanas un miera uzturēšanas darbībām un aicina ES pastiprināt savus starpniecības centienus konfliktu atrisināšanā; ņemot vērā nesenās dažu ekstrēmistu grupu īstenotās zvērības un cilvēktiesību pārkāpumus, kā arī pastāvīgo seksuālo vardarbību konfliktu vietās, tostarp izvarošanu kā kara ieroci, mudina Drošības padomi saskaņā ar doktrīnu par pienākumu aizsargāt noteikt vērienīgu instrumentu kopumu un līdzekļus, lai nodrošinātu šo nežēlīgo noziegumu efektīvu novēršanu un nodrošinātu tiesiskumu un starptautisko humanitāro tiesību ievērošanu, kā arī mudināt ANO dalībvalstis apkarot cilvēku tirdzniecību un ierobežot papildspēku vervēšanu un finansējumu teroristiskiem grupējumiem, novēršot un apspiežot jaunu dalībnieku vervēšanu, organizēšanu, pārvadāšanu un teroristu kaujinieku aprīkojuma nodrošināšanu, kā arī viņu ceļa un darbību finansēšanu;

23.

aicina ES atbalstīt saskaņotības, sinerģiju un papildināmības stiprināšanu starp miera operāciju pārskatiem, ANO miera veidošanas struktūru un ANO DP Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību; uzsver, ka ir svarīga sieviešu vienlīdzīga un pilnīga līdzdalība kā aktīvām dalībniecēm konfliktu novēršanā un atrisināšanā, miera sarunās, miera veidošanā, miera uzturēšanā, humānajā palīdzībā un pēckonfliktu atjaunošanā; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pārskatījusi savu humānās palīdzības politiku, kurā pašreiz noteikts, ka starptautiskās humanitārās tiesības un/vai cilvēktiesības var pamatot drošu abortu veikšanu sievietēm, kuras cietušas no izvarošanas kara apstākļos;

24.

mudina ES veicināt cilvēka drošības jēdziena plašas definīcijas noteikšanu, to ciešāk sasaistot ar cilvēktiesībām, dzimumu līdztiesību un cilvēces attīstību;

25.

pauž pārliecību, ka ES ir jāapliecina stingrs un apņēmīgs atbalsts Starptautiskajai Krimināltiesai, jo īpaši stiprinot un paplašinot tās attiecības ar ANO, it īpaši Drošības Padomi, un nodrošinot to, lai ES dalībvalstis strauji ratificētu Romas statūtu Kampalas grozījumus, kuros definēts agresijas noziegums; atgādina, ka galvenā atbildība par pārkāpēju tiesāšanu ir pašām valstīm, un atbalsta Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikciju, ja valstu iestādes ir nespējīgas vai nevēlas patiesi izskatīt smagākos noziegumus, kas skar starptautisko kopienu;

26.

atbalsta ES un ANO operatīvās sadarbības pastiprināšanu krīžu pārvaldībā, tostarp sadarbojoties ar ANO gan miera un drošības operāciju analīžu apmaiņā (lai vienotos par kopīgu analīzi), gan to plānošanā (lai vienkāršotu darbības aspektus);

27.

uzskata, ka ir jādara vairāk, lai nodrošinātu, ka ANO dalībvalstis pilda savus solījumus sniegt humāno palīdzību, publicējot regulārus pārskatus par saistību ievērošanu;

28.

atzinīgi vērtē ES apņemšanos panākt lielāku atbildību un pārredzamību ieroču tirdzniecības jomā un atbalsta Ieroču tirdzniecības līguma universalizācijas veicināšanu un pilnīgu īstenošanu, kā arī Pirmās līgumslēdzēju valstu konferences rezultātu īstenošanu; prasa ES turpināt atbalstīt Kodolieroču neizplatīšanas līgumu (KNL) kā pamatu globālajam kodolieroču neizplatīšanas režīmam un būtisku pamatu kodolieroču likvidēšanai saskaņā ar KNL VI pantu; prasa ES arī aktīvi veikt darbības globālas atbruņošanās nolūkā;

29.

uzsver, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu aktīvi veicināt līdztiesību un nediskriminēšanu; atzinīgi vērtē pirmo ANO Drošības padomes sanāksmi par LGBTI tiesībām, kas notika 2015. gada 24. augustā, nosodot organizācijas “Islāma valsts” veiktos uzbrukumus LGBTI personām un viņu nogalināšanu Tuvajos Austrumos; mudina ANO Drošības padomi arī turpmāk ņemt vērā LGBTI tiesību pārkāpumus;

30.

atgādina ES nostāju par pilnīgu neiecietību pret nāvessodu; uzsver, ka ir svarīgi, lai ES turpinātu veicināt nāvessoda moratorija pieņemšanu;

31.

pauž pārliecību par to, ka ANO sistēmas ekonomiskā, sociālā, vides un attīstības dimensija ir ievērojami jāpastiprina un ka to varētu panākt, ja tiktu nodrošināts, ka ANO struktūras īsteno politiskāku pieeju un uzlabo savstarpējo sadarbību, kā arī nodrošinot pieejamo līdzekļu efektīvu un pārredzamu izmantošanu; pauž pārliecību par to, ka galvenokārt minētais jāsasniedz ar tās struktūras reformu, kura saskaņā ar ANO Statūtiem ir galvenā atbildīgā par šo uzdevumu, proti, Ekonomikas un sociālo lietu padomi; aicina ES iestādes un dalībvalstis apsvērt iespēju stiprināt to lomu Ekonomikas un sociālo lietu padomē, pārveidojot to par Ilgtspējīgas attīstības padomi;

32.

atzinīgi vērtē Augsta līmeņa politiskā foruma (ALPF) izveidi ilgtspējīgas attīstības jomā, kura uzdevums ir nodrošināt politisko vadību, norādījumus un ieteikumus par attīstības politiku saistībā ar trim ilgtspējīgas attīstības pīlāriem (sociālā, ekonomikas un vides jomā); pauž pārliecību, ka ALPF ir jākļūst par galveno lēmumu pieņēmēju struktūru visos ar ilgtspējīgu attīstību saistītajos jautājumos, tādējādi nodrošinot saskaņotu un efektīvu vajadzību novērtējumu un pieņemot vajadzīgos ceļvežus, lēmumus un saistošus pasākumus attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēm laikam pēc 2015. gada; uzsver nepieciešamību efektīvi īstenot 2015. gada septembrī ANO samitā pieņemtos ilgtspējīgas attīstības mērķus;

33.

ņemot vērā atkārtotās humanitārās krīzes, kas saistītas ar bēgļiem un migrantiem un kas cilvēkiem rada lielas ciešanas, un ņemot vērā to, ka ilgtspējīga attīstība izcelsmes valstīs ilgākā laikposmā varētu atrisināt humanitāro krīzi, pauž pārliecību, ka būtu jākoordinē visu aģentūru darbs saistībā ar šo jautājumu;

34.

uzskata, ka ar bēgļiem saistītās humanitārās krīzes radītie izaicinājumi ir jautājumi, kas jārisina visaptverošā veidā, atbilstoši solidaritātes principam ES, kā arī ciešā sadarbībā ar ANO un tās aģentūrām;

35.

aicina ES un ANO pastiprināt kopējos centienus, lai panāktu vērienīgu un juridiski saistošu vienošanos ANO Klimata pārmaiņu konferencē, kas 2015. gadā notiks Parīzē, un pēc tam nodrošināt strauju COP21 rezultātu īstenošanu;

36.

uzskata, ka ANO sistēmas ietvaros varētu koordinēt arī Pasaules bankas grupas, Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules tirdzniecības organizācijas darbu, vienlaikus saglabājot to pašreizējās lēmumu pieņemšanas struktūras, lai nodrošinātu, ka to attiecīgie lēmumi tiek pieņemti un pasākumi īstenoti pārskatatbildīgā, efektīvā un saskaņotā veidā, nepieļaujot pārmērības;

37.

atbalsta mērķi daudzpusējā līmenī izveidot ieguldījumu aizsardzības režīmu, ieviešot jaunu sistēmu, kurā tiktu ievērota valstu tiesu jurisdikcija, un aicina Komisiju šo mērķi iekļaut sarunu programmā ieguldījumu nolīgumu izstrādei; uzskata, ka, ja tiktu izveidota pastāvīga starptautiska investīciju strīdu izšķiršanas tiesa, tā varētu ietilpt ANO sistēmā un tai būtu jābalstās uz tiesai pakļauto personu tiesībām un pienākumiem, īpaši uz ESAO daudznacionālo uzņēmumu principiem un ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību principiem; uzskata, ka ANO sistēma ir noderīgs modelis šādai sistēmai, it sevišķi finansējuma aspektā;

38.

uzskata, ka būtu jānoslēdz Dohas attīstības sarunu kārta un ka ANO varētu izmantot savu unikālo pozīciju, lai nodrošinātu, ka jaunattīstības valstīm šīs sarunas noslēdzas sekmīgi; uzskata, ka šajā sakarā ANO varētu darboties kopā ar PTO, kā arī sniegt padomus un norādījumus jaunattīstības valstīm, lai atbalstītu tirdzniecības un ieguldījumu stratēģiju, kā svarīgu dalībnieci iesaistot Eiropas Savienību;

39.

apzinās, ka ir nepieciešams stiprināt un īstenot ANO Vadošos principus uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām; mudina ES sekmēt veiksmīgus Starpvaldību darba grupas transnacionālu uzņēmumu un cilvēktiesību jautājumos darba rezultātus;

40.

uzskata, ka ANO būtu jāpanāk uzlabojumi visos jautājumos saistībā ar cilvēku labklājību; uzskata, ka minētie jautājumi ietver kultūras ilgtspēju un kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu, politikas veidošanas pieejā integrējot izglītību, kultūras diplomātiju, mantojuma aizsardzību, radošās nozares un zinātnisko pētniecību;

41.

ieteic nodrošināt ES un ANO sadarbību saistībā ar programmām “Izglītība ārkārtas situācijās” humanitāru krīžu, bruņotu konfliktu un dabas katastrofu gadījumā, turpinot atbalstīt tādas programmas kā UNICEF“Izglītība ārkārtas situācijās un pārejas pasākumi pēc krīzes”, UNHCR kvalitātes izglītības programma bēgļu nometnēs un UNRWA izglītības darbs;

42.

atzinīgi vērtē 2014. gadā ieceltās Komisijas darba organizēšanu kopās, uzticot Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei lielāku atbildību par ES ārpolitikas koordinēšanu, cieši sadarbojoties ar pārējām ES iestādēm; uzsver, ka šīs īpašās kopas darbā galvenā uzmanība ir jāvelta pasaules mēroga politikai;

43.

aicina priekšsēdētāja vietnieci/augsto pārstāvi savā gada ziņojumā par KDAP iekļaut visaptverošu sadaļu par ES globālo ārpolitikas mērķu veicināšanu;

44.

uzskata, ka Parlamentam ir jābūt iespējai tikpat padziļināti un visaptveroši risināt minētās problēmas, cik Komisijai, un attiecīgi organizēt savu darbu; mudina visas Parlamenta komitejas, kuru darbības jomā ir politika ar ārēju un globālu dimensiju, iesniegt par šī ziņojuma sagatavošanu atbildīgajai Ārlietu komitejai savus atzinumus par attiecīgo priekšsēdētāja vietnieces/augstās pārstāves ziņojuma sadaļu;

45.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, ANO Ģenerālajai asamblejai un ANO ģenerālsekretāram.

27.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 366/51

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 4. un 13. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 107., 108., 113., 115., 116., 175. un 208. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 12. februāra lēmumu par Īpašās komitejas nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos izveidi, pilnvarām, skaitlisko sastāvu un pilnvaru termiņu (1),

—

ņemot vērā Starptautiskā Pētnieciskās žurnālistikas konsorcija (ICIJ) atklājumus par nodokļu nolēmumiem un cita veida kaitējošu praksi Luksemburgā, kuri ir kļuvusi pazīstami ar nosaukumu LuxLeaks,

—

ņemot vērā iznākumu G7, G8 un G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmēm par starptautiskiem nodokļu jautājumiem, it īpaši sanāksmēm, kas notika Elmavā 2015. gada 7. un 8. jūnijā, Brisbenā 2014. gada 15. un 16. novembrī, Sanktpēterburgā 2013. gada 5. un 6. septembrī, Lohairnā 2013. gada 17. un 18. jūnijā un Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī,

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) 1998. gada ziņojumu “Kaitējoša nodokļu konkurence — jauns globāls jautājums”,

—

ņemot vērā ESAO 2013. gada ziņojumu “Nodokļu bāzes samazināšana un peļņas novirzīšana (BEPS)”, ESAO rīcības plānu attiecībā uz BEPS un turpmākās publikācijas,

—

ņemot vērā nesen notikušo Eiropadomes sanāksmju secinājumus par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (2013. gada 14. marts), par nodokļiem (2013. gada 22. maijs), par automātisko informācijas apmaiņu (2014. gada 18. decembris), par nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu (BEPS), automātisko informācijas apmaiņu pasaules mērogā un kaitējošiem nodokļu pasākumiem (2014. gada 18. decembris) un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (2014. gada 27. jūnijs),

—

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu (ECOFIN) padomes secinājumus un 2015. gada 22. jūnija ziņojumu Eiropadomei par nodokļu jautājumiem,

—

ņemot vērā Rīcības kodeksa jautājumu (uzņēmējdarbības nodokļi) grupas pusgada ziņojumus Padomei par Rīcības kodeksu,

—

ņemot vērā Administratīvās sadarbības direktīvu (2), Procentu un honorāru maksājumu direktīvu (3) un Komisijas jaunākos likumdošanas priekšlikumus to grozīšanai,

—

ņemot vērā Padomes 1990. gada 23. jūlija Direktīvu 90/435/EEK par kopēju nodokļu sistēmu, ko piemēro mātesuzņēmumiem un meitasuzņēmumiem, kas atrodas dažādās dalībvalstīs (4) (Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvu), kurā jaunākie grozījumi izdarīti 2015. gadā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/56/ES, ar kuru groza Direktīvu 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas (5),

—

ņemot vērā Padomes 1999. gada 22. marta Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (6),

—

ņemot vērā Padomes 1977. gada 19. decembra Direktīvu 77/799/EEK par dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpēju palīdzību attiecībā uz tiešo nodokļu un apdrošināšanas prēmiju aplikšanu ar nodokļiem (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 26. februāra paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejai par ES Kopējā iekšējo cenu noteikšanas foruma darbību strīdu novēršanas un strīdu izšķiršanas procedūras jomā un par iepriekšēju cenu noteikšanas nolīgumu pamatnostādnēm ES (COM(2007)0071),

—

ņemot vērā Komisijas 1998. gada 10. decembra paziņojumu par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pasākumiem, kas attiecas uz tiešo nodokļu uzlikšanu uzņēmumiem (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 17. jūnija paziņojumu “Taisnīga un efektīva uzņēmumu ienākumu nodokļa sistēma Eiropas Savienībā: piecas galvenās rīcības jomas” (COM(2015)0302),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 18. marta paziņojumu par nodokļu pārredzamību cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu (COM(2015)0136),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra paziņojumu “Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra ieteikumu par agresīvu nodokļu plānošanu (C(2012)8806),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra ieteikumu par pasākumiem nolūkā mudināt trešās valstis piemērot minimālos labas pārvaldības standartus nodokļu lietās (C(2012)8805),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. jūnija paziņojumu par konkrētiem veidiem, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp attiecībā uz trešām valstīm (COM(2012)0351),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada priekšlikumu Padomes direktīvai par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB) (COM(2011)0121) un Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa nostāju par to (10),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

—

ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju 1997. gada 1. decembra rezolūciju par rīcības kodeksu uzņēmējdarbības nodokļu jomā (11) un Rīcības kodeksa jautājumu grupas (uzņēmējdarbības nodokļi) regulāros ziņojumus Padomei,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ministru komitejas 2014. gada 30. aprīļa ieteikumu par ziņotāju aizsardzību,

—

ņemot vērā Simmons & Simmons 1999. gada ziņojumu par administratīvo praksi, kas minēts Rīcības kodeksa grupas 1999. gada Primarolo ziņojuma 26. punktā (SN 4901/99) un šī ziņojuma atjauninājumu 2009. gadā,

—

ņemot vērā grozījumus, ko Parlaments 2015. gada 8. jūlijā pieņēma attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes priekšlikumu direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2007/36/EK attiecībā uz akcionāru ilgtermiņa iesaistīšanas veicināšanu un Direktīvu 2013/34/ES attiecībā uz paziņojuma par korporatīvo pārvaldību dažiem elementiem (12),

—

ņemot vērā 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu nemaksāšanu kā sarežģītiem jautājumiem, kas risināmi saistībā ar pārvaldību, sociālo aizsardzību un attīstību jaunattīstības valstīs (13),

—

ņemot vērā 2015. gada 25. marta rezolūciju par gada pārskatu nodokļu jomā (14),

—

ņemot vērā 2015. gada 11. marta rezolūciju par 2013. gada ziņojumu par ES finansiālo interešu aizsardzību — cīņa pret krāpšanu (15),

—

ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu (16),

—

ņemot vērā 2013. gada 21. maija rezolūciju par cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāzēm (17),

—

ņemot vērā 2012. gada 19. aprīļa rezolūciju par aicinājumu pēc konkrētiem pasākumiem, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (18),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (19),

—

ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par labas pārvaldības veicināšanu nodokļu lietās (20),

—

ņemot vērā dažādās parlamentārās uzklausīšanas — un tām sekojošos ziņojumus par to pašu tematu —, kas tika rīkotas dalībvalstu parlamentos un it īpaši Apvienotās Karalistes parlamenta Pārstāvju palātā, ASV Senātā un Francijas Nacionālajā asamblejā,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Īpašās komitejas nodokļu nolēmumu un rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu pasākumu jautājumos ziņojumu (A8-0317/2015),

A.

tā kā LuxLeaks skandāls, kas izcēlās 2014. gada 5. novembrī, kad Starptautiskais Pētnieciskās žurnālistikas konsorcijs nodeva atklātībai konfidenciālus dokumentus aptuveni 28 000 lappušu garumā, kuros izklāstītas Luksemburgas nodokļu pārvaldes iestādes un vairāk nekā 300 daudznacionālu korporāciju vairāk nekā 500 privātas vienošanās par nodokļiem laikposmā no 2002. līdz 2010. gadam, atklājot to, cik lielā mērā tiek izmantoti slepeni darījumi, kuros figurē sarežģītas finanšu struktūras ar mērķi iegūt milzīgus nodokļu samazinājumus; tā kā daudzos gadījumos Luksemburgas meitasuzņēmumu — kas uzņēmējdarbībā apgroza simtiem miljonu euro — klātbūtne Luksemburgā un šajā valstī veiktā saimnieciskā darbība ir niecīga;

B.

tā kā ar uzņēmumu nodokļa bāzes samazināšanas un agresīvas nodokļu plānošanas praksi saistītie jautājumi starptautiskā līmenī ir zināmi un tiek analizēti vismaz vairākus gadu desmitus; tā kā LuxLeaks šiem jautājumiem pievērsa sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu uzmanību, atklājot apšaubāmu praksi nodokļu jomā, kuru īsteno grāmatvedības uzņēmumi vienā konkrētā dalībvalstī; tā kā Komisijas veikto izmeklēšanu un Parlamenta īpašās komitejas darba rezultātā tika atklāts, ka tas nav vienīgais gadījums, bet gan Eiropā un ārpus tās plaši izplatīta prakse, kas izpaužas kā nodokļu pasākumu īstenošana, samazinot dažu lielo korporāciju kopējās nodokļu saistības, lai mākslīgi palielinātu attiecīgās valsts nodokļu bāzi uz citu valstu rēķina, no kurām dažās tiek īstenoti taupības pasākumi;

C.

tā kā šāda rīcība — kas bieži vien iznīcina saikni starp vietu, kurā tiek radīta vērtība, un vietu, kurā gūtajai peļņai tiek uzlikts nodoklis, — neaprobežojas ar nodokļu nolēmumiem, bet ietver plašu klāstu kaitējošas nodokļu prakses veidu, ko valstu nodokļu pārvaldes iestādes īsteno ES un ārpus tās;

D.

tā kā šādas prakses pakļaušana publiskai kontrolei ir daļa no demokrātiskas kontroles; tā kā, ņemot vērā šādas prakses nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrību kopumā, tā var pastāvēt tikai tik ilgi, cik tā paliek neatklāta vai tiek pieļauta; tā kā pētnieciskie žurnālisti, nevalstiskais sektors un akadēmiskās aprindas ir palīdzējuši atklāt nodokļu apiešanas gadījumus un informēt par tiem sabiedrību; tā kā tik ilgi, kamēr minētos gadījumus nav iespējams novērst, to atklāšanai vajadzētu būt daļai no sistemātiskākas ziņošanas un informācijas apmaiņas mehānismiem, nevis būt atkarīgai no atsevišķu ziņotāju drosmes un ētikas izjūtas;

E.

tā kā 2012. gadā Savienības 28 dalībvalstīs no uzņēmumu ienākuma nodokļa gūtie ieņēmumi vidēji bija 2,6 % no IKP (21);

F.

tā kā atbilstoši Līgumam tiešo nodokļu uzlikšana ir dalībvalstu kompetencē; tā kā tiktāl, cik sniedzas ES kompetence nodokļu uzlikšanas jomā, šās kompetences īstenošanai Padomē parasti piemēro vienprātības prasību; tā kā tādēļ — neraugoties uz nesenajiem notikumiem ES integrācijā, kuri saistīti ar iekšējo tirgu un citām ES Līgumos ietvertām jomām, piemēram, starptautiskās tirdzniecības nolīgumiem, vienoto valūtu, ekonomisko un fiskālo pārvaldību, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas principiem un tiesību aktiem, — uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanas jomā ES līmenī vēl nav pieņemti svarīgi lēmumi; tā kā dalībvalstīm ir jāievēro Eiropas tiesību akti konkurences jomā un jānodrošina, ka to tiesību akti nodokļu jomā ir saderīgi ar iekšējā tirgus principiem un nerada konkurences izkropļojumu; tā kā, piešķirot katrai dalībvalstij veto tiesības, vienprātības noteikums Padomē mazina stimulu no pašreizējā stāvokļa pāriet uz tādu risinājumu, kas orientēts uz ciešāku sadarbību; tā kā — ja vien netiek izmantota LESD 116. pantā paredzētā procedūra — lai mainītu vienprātības prasību tiešo nodokļu jautājumos, būtu jāgroza Līgums;

G.

tā kā pašreizējā situācija, kad katrai dalībvalstij ir veto tiesības, nozīmē to, ka visām dalībvalstīm ir jārīkojas izlēmīgi un jāsadarbojas, risinot šo Eiropas mēroga problēmu, kas ir izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana;

H.

tā kā, neskaitot dažus apsveicamus izņēmumus, dalībvalstu politiskie pārstāvji nav bijuši pietiekami pretimnākoši nodokļu apiešanas, tostarp nodokļu nolēmumu, problēmas risināšanā;

I.

tā kā Eiropas iekšējā tirgū kapitāls plūst brīvi un lieli uzņēmumi ziņo par savu darbību konsolidēti, bet nodokļus iekasē valstu nodokļu iestādes, un informācijas apmaiņa starp tām ir visai ierobežota;

J.

tā kā pabeigtā iekšējā tirgū lēmumus par investēšanu un uzņēmumu izvietošanu nevajadzētu ietekmēt nekādiem mākslīgiem tirgus izkropļojumiem; tā kā globalizācija, digitalizācija un kapitāla brīva aprite tomēr rada labvēlīgus apstākļus intensīvākai nodokļu konkurencei starp dalībvalstīm un konkurencei ar trešām valstīm, lai piesaistītu investīcijas un uzņēmumus; tā kā ir svarīgi paturēt un piesaistīt uzņēmumus Eiropā, bet tas nedrīkstētu izpausties kā potenciāli kaitējošas nodokļu shēmas, kuru galvenais mērķis ir veicināt investīcijas un piesaistīt papildu saimniecisko darbību, reaģējot uz līdzīgiem kaimiņvalstīs īstenotiem pasākumiem, vai kuras ir paredzētas, lai novērstu to, ko uzskata par iepriekš pastāvošu nelīdzsvarotību dalībvalstu starpā relatīvas labklājības, lieluma vai perifēras atrašanās vietas ziņā; tā kā turklāt dažās jurisdikcijās, šķiet, pastāv korelācija starp piesaistošu uzņēmumu ienākuma nodokļa režīmu un augstu valsts labklājības līmeni; tā kā optimāla nodokļu sistēmas struktūra ir atkarīga no daudziem faktoriem, un tāpēc tā katrā valstī ir atšķirīga; tā kā kaitējoša nodokļu konkurence dalībvalstu starpā ierobežo vienotā tirgus potenciālu;

K.

tā kā, tā vietā lai koncentrētos tikai uz pievilcīgas uzņēmējdarbības vides veicināšanu, piemēram, ar labu infrastruktūru un augstas kvalitātes darbaspēku, tostarp izmantojot produktivitāti sekmējošus izdevumus, un nodrošinātu nodokļu sistēmas stabilitāti un prognozējamību, valstis, piedaloties nodokļu konkurences spēlē, izmanto savus tiesību aktus apvienojumā ar savu nodokļu nolīgumu tīkliem, lai popularizētu sevi kā valstis, kurās investēt, kā mezglus, caur kuriem virzīt finanšu plūsmas, vai kā valstis, kurās reģistrēt peļņu, tādējādi piesaistot uzņēmumus vai pastkastītes uzņēmumus uz partnervalstu rēķina un radot negodīgu praksi to starpā; tā kā, atsevišķi ņemot, ikviena valsts ir skaidri ieinteresēta dzīvot uz citu valstu rēķina, t. i., būt pirmajai, kas izstrādā un īsteno specifiskas nodokļu shēmas un noteikumus, lai piesaistītu nodokļu bāzi, un būt pēdējai, kas piedalās jebkādā ar sadarbību un koordinēšanu saistītā darbībā, lai risinātu nodokļu apiešanas problēmu;

L.

tā kā starp dalībvalstīm pastāv konkurence nodokļu jomā; tā kā Savienības dalībvalstu lojālas sadarbības princips ir izklāstīts LES 4. pantā; tā kā dalībvalstīm lojālas sadarbības princips būtu pilnībā jāpiemēro nodokļu konkurences jautājumos;

M.

tā kā dažas dalībvalstis ieņem divkosīgu nostāju attiecībā uz nodokļu apiešanu, no vienas puses, sūdzoties par savas nodokļu bāzes samazināšanos, lai gan vienlaikus tās ir atbildīgas par tādu pastāvošo valsts un starptautisko nodokļu sistēmu koncepciju, kas šādu samazināšanos padara iespējamu, un, no otras puses, tomēr kavējot jebkādas tādas izmaiņas savā nodokļu sistēmā, kuras paredz pāreju uz koordinētāku risinājumu; tā kā saistībā ar pilnīgu kapitāla mobilitāti ES un Komisijas pausto mērķi ieviest kapitāla tirgu savienību būtu pilnībā jāņem vērā valstu nodokļu sistēmu un ieņēmumu savstarpējā atkarība un ietekme, paturot prātā individuālu dalībvalstu pieņemto lēmumu plašās labvēlīgās un nelabvēlīgās pārrobežu sekas, jo vienas valsts nodokļu stimuls nozīmē citas valsts nodokļu bāzes samazināšanos;

N.

tā kā mēs vērojam paradoksu, ka brīvā konkurence starp dalībvalstīm nodokļu jautājumos ir izraisījusi konkurences noteikumiem neatbilstošu rīcību un konkurences izkropļojumus;

O.

tā kā valstu tautsaimniecības ir guvušas ļoti lielu labumu no Eiropas vienotā tirgus ieviešanas, jo tās ir kļuvušas konkurētspējīgākas un pievilcīgākas globalizētas ekonomikas apstākļos, un tā kā nodokļu konverģence starp dalībvalstīm galu galā radīs tādu pašu ietekmi;

P.

tā kā likumdevēji un nodokļu pārvaldes iestādes, kurām bieži vien ir nepietiekami resursi, nespēj paredzēt inovatīvas nodokļu apiešanas shēmas, ko izstrādā un popularizē daži nodokļu konsultanti, īpaši ļoti lieli grāmatvedības uzņēmumi, juristi un starpniekuzņēmumi, bet gan tikai reaģēt uz tām, turklāt dažreiz ar būtisku nokavēšanos; tā kā, konkrētāk, pieredze liecina, ka ES iestādes, kurām būtu jānovērš jaunu kaitējošu nodokļu pasākumu ieviešana (piemēram, dalībvalstu 1998. gadā izveidotā Rīcības kodeksa jautājumu grupa vai Komisija kā Līgumu izpildes uzraudzītāja), ir izrādījušās nespējīgas vērsties pret šādu nevēlamu notikumu attīstību, dažreiz reaģējot neefektīvi vai pamatojoties uz pārāk ierobežotu mandātu, un ka Eiropas Savienībā ir ieviesti daudzi jauni un nereti agresīvi nodokļu apiešanas pasākumi vai nolīgumi, piemēram, patentiem labvēlīgs nodokļu režīms; tā kā Eiropas Savienībā un visā pasaulē daudznacionālās korporācijas nodokļu apiešanas shēmu izstrādē paļaujas uz labi organizētas kvalificētu nodokļu konsultantu nozares, kā arī banku un citu finanšu pakalpojumu sniedzēju kompetenci; tā kā šīs nozares pārstāvji vienlaikus darbojas arī struktūrās, kas nodokļu jautājumos konsultē valdības un publiskas institūcijas, piemēram, ES Labas nodokļu pārvaldības platformā; tā kā pastāv bažas par interešu konfliktiem, kas varētu rasties tādēļ, ka vieni un tie paši uzņēmumi sniedz konsultācijas gan publiskām iestādēm, gan privātām daudznacionālām korporācijām;

Q.

tā kā visai nodokļu plānošanai būtu jānotiek saskaņā ar tiesību aktiem un piemērojamiem nolīgumiem; tā kā līdz ar to vispiemērotākā reakcija uz agresīvu nodokļu plānošanu ir laba likumdošana un starptautiskā koordinācija attiecībā uz vēlamajiem rezultātiem;

R.

tā kā tiesību aktu īstenošana ir izšķiroša, lai sasniegtu paredzētos mērķus; tā kā šāda īstenošana ir valsts pārvaldes iestāžu pārziņā un tām bieži vien ir maz stimulu savstarpēji sadarboties Eiropas līmenī; tā kā šī situācija palielina un pasliktina diverģenci, ko jau rada tiesību aktu noteikumu atšķirības Savienībā;

S.

tā kā iestāžu trijotne (Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds), kas uzrauga finansiālo un fiskālo korekciju programmas dalībvalstīs, piemēram, Portugālē un Grieķijā, nemēģināja novērst nodokļu amnestiju, nodokļu nolēmumus, nodokļu atvieglojumus un nodokļa atbrīvojuma shēmas, kas bija un ir netaisnīgi diskriminējoši, jo no tiem gūst labumu korporācijas un fiziskas personas, kas izvairās no nodokļu maksāšanas pilnā apmērā, tie būtiski samazina valsts ieņēmumus un palielina slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un iedzīvotājiem, kuriem jau tā ir uzlikti pārāk lieli nodokļi;

T.

tā kā nodokļu noziegumu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas izmeklēšana un kriminālvajāšana, kas bieži vien ir saistīta ar finanšu operācijām un juridiskām personām vairākās jurisdikcijās, ir ārkārtīgi sarežģīta; tā kā darbinieki, kas dalībvalstīs ir atbildīgi par izmeklēšanu un nodokļu noziegumus un citus finanšu noziegumus izdarījušo likumpārkāpēju kriminālvajāšanu, bieži vien ir nepietiekami apmācīti un viņiem nav pietiekamu resursu;

U.

tā kā taupības politikas pasākumi un budžeta ierobežošana pēdējos gados ir ievērojami samazinājusi nodokļu pārvaldes iestāžu spēju izmeklēt nodokļu noziegumus un kaitējošu nodokļu praksi; tā kā šie samazinājumi radīja īpaši lielu kaitējumu valstīs, kurās tika piemērotas trijotnes vadītās finansiālās palīdzības programmas, jo tajās valsts ieņēmumu pieaugums tika panākts, uzliekot pārmērīgi lielus nodokļus MVU un iedzīvotājiem, bet tajā pašā laikā lielām korporācijām un turīgām personām, kas nemaksā nodokļus pilnā apmērā, bieži tika piemērota nodokļu amnestija, nodokļu nolēmumi un citi nodokļu atbrīvojumi un atbalsta shēmas, kā tas bija Portugālē un Grieķijā;

V.

tā kā dalībvalstīs nodokļu nolēmumi ietver daudzus un dažādus prakses veidus, no ad hoc politikas līdz skaidri ierobežotai tiesību aktu piemērošanai, iespējamās piemērošanas jomas un aptverto jautājumu, saistošā rakstura, izmantošanas biežuma, atklātības, ilguma un maksas veikšanas ziņā; tā kā starptautiskā līmenī nav vispārpieņemtas nodokļu nolēmuma definīcijas, izņemot Komisijas atsaukšanos uz tiem kā uz jebkāda veida saziņu vai jebkādu citu instrumentu vai darbību ar līdzīgu ietekmi, kuru veic konkrētā dalībvalsts vai kura tiek veikta šīs dalībvalsts vārdā attiecībā uz nodokļu jomas tiesību aktu interpretēšanu vai piemērošanu;

W.

tā kā nodokļu nolēmumi pēc savas būtības nav problemātiski, jo tie var — un tāds ir to sākotnējais mērķis — sniegt juridisku noteiktību nodokļu maksātājam un samazināt finansiālu risku godīgiem uzņēmumiem gadījumos, kad nodokļu jomas tiesību akti vai to konkrēta piemērošana konkrētos apstākļos nav skaidra vai tiek atšķirīgi interpretēta, īpaši attiecībā uz sarežģītiem darījumiem, un līdz ar to ļaut nākotnē izvairīties no iespējamiem strīdiem starp nodokļu maksātāju un nodokļu iestādi;

X.

tā kā saistībā ar ciešākām un uz lielāku sadarbību orientētām attiecībām starp nodokļu pārvaldes iestādēm un nodokļu maksātājiem nodokļu nolēmumu prakse ir attīstījusies kā instruments, ar kura palīdzību var novērst atsevišķiem darījumiem piemērojamā nodokļu režīma aizvien pieaugošo sarežģītību aizvien sarežģītākā, globalizētākā un digitalizētākā ekonomikā; tā kā — lai gan dalībvalstis apgalvo, ka nolēmumi nedod rīcības brīvību, bet ir tikai veids, kā precizēt nodokļu jomā spēkā esošos tiesību aktos, vienlaikus paturot šos nolēmumus slepenībā, — Parlamenta īpašās komitejas darbs ir apstiprinājis, ka nodokļu nolēmumus var izdot bez tiesiskā regulējuma, izmantojot neoficiālus vai diskrecionārus pasākumus, ar kuriem atbalsta nodokļu virzītas struktūras, kas paļaujas uz nodokļu plānošanas instrumentiem, kurus parasti izmanto daudznacionālas korporācijas, lai samazinātu savu nodokļu iemaksu; tā kā šis jautājums, šķiet, ir īpaši svarīgs attiecībā uz nolēmumiem, kas saistīti ar cenu noteikšanu pārvedumiem uzņēmuma iekšienē (iepriekšējas vienošanās par cenas noteikšanu), bet ne tikai tajos; tā kā, nodrošinot juridisko noteiktību tikai dažiem atsevišķiem dalībniekiem, nolēmumi var radīt nevienlīdzību starp uzņēmumiem, kuriem tie tiek izdoti, un tās pašas nozares uzņēmumiem, kam tie nav pieejami;

Y.

tā kā nedz ESAO, nedz Eiropas Komisija nav pieprasījusi izbeigt nodokļu nolēmumu piemērošanas praksi kā tādu;

Z.

tā kā iepriekšējiem nodokļu nolēmumiem nevajadzētu nekādā veidā ietekmēt darījumiem piemērojamo nodokļu režīmu, nedz arī tikt piemērotiem tikai atsevišķiem nodokļu maksātājiem, bet gan vienādos apstākļos tiem vajadzētu būt tādai pašai ietekmei kā pamatā esošo nodokļu noteikumu ex post piemērošanai; tā kā līdz ar to šajā ziņojumā galvenā uzmanība netiek strikti koncentrēta tikai uz nodokļu nolēmumiem, bet arī — saskaņā ar Parlamenta īpašajai komitejai (TAXE) piešķirtajām pilnvarām — uz jebkuru rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgu nodokļu pasākumu, uz ko var attiecināt kaitējošu nodokļu praksi šī jēdziena vispārējā nozīmē, proti, pasākumiem, kuru mērķis ir piesaistīt nerezidentu uzņēmumus vai darījumus uz citu nodokļu jurisdikciju rēķina, kurās parasti šie darījumi būtu jāapliek ar nodokli, un/vai pasākumiem, ar kuriem tiek priviliģēti tikai daži uzņēmumi, tādējādi kropļojot konkurenci;

AA.

tā kā kaitējošai nodokļu praksei zināmā mērā var būt šādas nevēlamas sekas: pārredzamības trūkums, patvaļīga diskriminācija, konkurences izkropļojumi un nevienlīdzīgi konkurences apstākļi iekšējā tirgū vai ārpus tā, ietekme uz vienotā tirgus integritāti un uz nodokļu sistēmas taisnīgumu, stabilitāti un leģitimitāti, lielāku nodokļu uzlikšana mazāk mobiliem ekonomikas faktoriem, lielāka ekonomiskā nevienlīdzība, negodīga konkurence starp valstīm, nodokļu bāzes samazināšanās, sociālā neapmierinātība, neuzticēšanās un demokrātijas deficīts;

AB.

tā kā būtu jāatzīst, ka, lai gan MVU joprojām ir galvenais ekonomikas un nodarbinātības virzītājspēks Eiropā, daudznacionāliem uzņēmumiem arī ir būtiska nozīme investīciju, ekonomikas izaugsmes un darbvietu nodrošināšanā; tā kā tas, ka tās godīgi maksā nodokļus valstīs, kurās notiek faktiskā saimnieciskā darbība un vērtības radīšana, joprojām ir ļoti svarīgs minēto uzņēmumu ieguldījums Eiropas sabiedrības labklājībā un ilgtspējībā;

AC.

tā kā 2015. gada 26. februārī izveidotā par attiecīgo jautājumu kompetentā īpašā komiteja ir noturējusi 14 sanāksmes, kurās tā uzklausīja Komisijas priekšsēdētāju Jean-Claude Juncker, konkurences komisāri Margrethe Vestager, ekonomikas un finanšu, nodokļu un muitas komisāru Pierre Moscovici, amatā esošo Padomes priekšsēdētāju Pierre Gramegna, Francijas finanšu ministru Michel Sapin, Vācijas finanšu ministru Wolfgang Schäuble, Itālijas finanšu ministru Pier Carlo Padoan un Spānijas finanšu ministru Luis de Guindos, ESAO pārstāvjus, kā arī ziņotājus, pētnieciskos žurnālistus, ekspertus, akadēmiķus un daudznacionālo korporāciju, profesionālo apvienību, arodbiedrību, NVO un ES dalībvalstu parlamentu pārstāvjus (sk. 1. pielikumu); tā kā, lai izpētītu savu pilnvaru trešo valstu dimensijas specifiskos aspektus, TAXE komitejas delegācija apmeklēja Šveici un faktu vākšanas braucienu vadīšanas nolūkā šādas dalībvalstis: Beļģiju, Luksemburgu, Īriju, Nīderlandi un Apvienoto Karalisti; tā kā tika organizētas arī tikšanās ar Gibraltāra un Bermudu Salu valdības pārstāvjiem; tā kā, lai gan visas šīs darbības deva iespēju gūt dažādas un nenovērtējamas atziņas par nodokļu sistēmām un praksi visā Eiropas Savienībā, tās nepalīdzēja noskaidrot visus būtiskos jautājumus, tostarp atlikušās neatbilstības Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker paziņojumos par Krecké ziņojuma jau ilgi slepenībā turēto lappusi;

AD.

tā kā dažreiz komitejas darbu apgrūtināja tas, ka vairākas dalībvalstis un Padome neatbildēja savlaicīgi (sk. 2. pielikumu) un galu galā nenosūtīja visus prasītos dokumentus vai vienkārši sniedza formālas atbildes, kurās gandrīz nemaz netika pieminēta nosūtīto pieprasījumu būtība; tā kā no 17 uzaicinātajām daudznacionālajām korporācijām, tikai četras piekrita ierasties uz tikšanos ar komitejas locekļiem 2015. gada jūnijā un jūlijā, atbildot uz pirmo uzaicinājumu; tā kā vēl 11 daudznacionālās korporācijas piekrita ierasties uz tikšanos ar komitejas locekļiem tikai pēc tam, kad TAXE komiteja bija nobalsojusi par ziņojumu, un pēc atkārtotiem uzaicinājumiem, tādēļ bija jāsasauc jauna ārkārtas sanāksme īsi pirms balsojuma plenārsēdē (sk. 3. pielikumu); tā kā arī Komisija pilnībā nesadarbojās un nenosūtīja visus Rīcības kodeksa jautājumu grupas sanāksmju darba dokumentus un neformālo sanāksmju piezīmes, dažu dalībvalstu nepiekāpības dēļ piedāvājot tikai ierobežotu apspriežu procedūru; tā kā tādēļ bija jāpagarina komitejas pilnvaru laiks;;

AE.

tā kā šī ziņojuma pieņemšanas laikā Komisija joprojām veica vairākas izmeklēšanas par valsts atbalstu gadījumos, kad bija notikušas ar nodokļu nolēmumiem vai citiem rakstura vai ietekmes ziņā līdzīgiem pasākumiem apstiprinātas vienošanās par transfertcenu noteikšanu, kuri ietekmē atsevišķiem daudznacionālu korporāciju meitasuzņēmumiem piešķirto ar nodokli apliekamo peļņu,

1.

atgādina, ka rūpnieciski attīstītajās valstīs izmantotie uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanas modeļi tika izstrādāti 20. gadsimta pirmajā pusē — laikā, kad pārrobežu aktivitāte bija neliela; norāda, ka ekonomikas globalizācija un digitalizācija ir radikāli mainījušas globālo vērtību ķēdi un tirgu darbības veidu un ka lielākajai daļai lielo uzņēmumu tagad ir transnacionāla struktūra un tādēļ ir jāskatās tālāk par valsts nodokļu noteikumiem; uzsver, ka valstu un starptautiskie noteikumi nodokļu jomā nav attīstījušies vienādā tempā ar uzņēmējdarbības vidi;

2.

uzsver nepieciešamību kā neatņemamu daļu no strukturālas reformas dalībvalstīs izstrādāt līdzsvarotu un taisnīgu nodokļu politiku;

3.

atzīmē — lai gan uzņēmumiem, kas darbojas pāri robežām, kļūst aizvien grūtāk ievērot dažādās nodokļu sistēmas, globalizācija un digitalizācija tiem ir atvieglojusi darbību organizēšanu ar ārzonas finanšu centru palīdzību un sarežģītu struktūru izveidi nolūkā samazināt savu vispārējo nodokļu iemaksu; pauž bažas par to, ka ekonomikas un parādu krīzes, kā arī budžeta konsolidācijas dēļ lielākā daļa dalībvalstu ir būtiski samazinājušas savu nodokļu pārvaldes iestāžu personālu; uzsver, ka valstu nodokļu pārvaldes iestādēm vajadzētu būt pietiekamiem resursiem, tostarp cilvēkresursiem, lai varētu efektīvi darboties nolūkā nepieļaut, konstatēt un vērsties pret agresīvu nodokļu plānošanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, kas ievērojami samazina to nodokļa bāzi, un lai nodrošinātu labāku un taisnīgāku nodokļu iekasēšanu un nodokļu sistēmas uzticamību; norāda — pētījumi liecina, ka kvalificēti darbinieki nodokļu pārvaldes iestādēs nodrošina valstij ievērojami lielāku ieņēmumu iekasēšanu nekā ar viņiem saistītie izdevumi, jo nodokļu pārvaldes iestāžu efektivitātei ir tieša pozitīva ietekme uz nodokļu ieņēmumiem;

4.

uzsver atšķirību starp, no vienas puses, atsevišķu nodokļu un valsts pārvaldes iestāžu kaitējošo praksi, ļaujot daudznacionālām korporācijām novirzīt peļņu, lai izvairītos no nodokļu uzlikšanas teritorijās, kurās peļņa tika gūta, un, no otras puses, valdību konkurenci nolūkā piesaistīt ārvalstu tiešās investīcijas (ĀTI) vai saglabāt saimnieciskās darbības valstī, pilnībā ievērojot ES tiesību aktus;

5.

uzsver, ka saskaņā ar Līgumā noteikto subsidiaritātes principu dalībvalstīm atļauts noteikt pašām savu uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi un nodokļu bāzi, kamēr saskaņā ar Līgumu nav panākta vienošanās par stingrākiem nodokļu konverģences pasākumiem; tomēr uzsver arī to, ka pārāk sarežģītie dalībvalstu nodokļu sistēmu noteikumi kopā ar šo sistēmu atšķirībām rada nepilnības, ko daudznacionālas korporācijas izmanto agresīvai nodokļu plānošanai, tādējādi izraisot nodokļu bāzes samazināšanos, peļņas novirzīšanu, pēc iespējas zemāku standartu noteikšanu un, visbeidzot, tādu ekonomisko iznākumu, kas nav optimāls; uzsver, ka šāda veida nodokļu apiešanas rezultātā, kopumā ņemot, zaudētāji ir visu valstu budžeti, jo kaitējošas prakses radītā nodokļu ieņēmumu palielināšanās (pateicoties atkāpēm, īpašiem atskaitījumiem vai nepilnībām) vienā dalībvalstī nekompensē nodokļu ieņēmumu samazināšanos citās dalībvalstīs; norāda, ka turpmāku nodokļu bāzes samazināšanos, kaitējošu nodokļu konkurenci un cenšanos noteikt pēc iespējas zemāku nodokļa likmi var novērst tikai vienota koordinētāka dalībvalstu pieeja, kuras īstenošanas rezultātā būtu jāizveido kopējs satvars, saskaņā ar kuru katra dalībvalsts noteiktu savas nodokļa likmes;

6.

atgādina, ka dažās dalībvalstīs uzņēmumu ienākuma nodoklis oficiāli ir lielāks nekā citās, tomēr praksē, dēļ atskaitījumiem un nepilnībām, no kuriem labumu gūst iekšzemes uzņēmējdarbība, šīs likmes ir ievērojami zemākas, līdz ar to faktiskā nodokļa likme ir zemāka nekā dalībvalstīs, kurās oficiāli ir zema likme;

7.

norāda uz to, ka zemāks uzņēmumu ienākuma nodoklis dažās dalībvalstīs var dod salīdzinoši lielus nodokļu ieņēmumus nekā augstākas nodokļu likmes;

8.

atzīmē, ka saskaņā ar Komisijas datiem (22) tiesību aktos noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa likme ES laikposmā no 1995. līdz 2014. gadam ir samazinājusies par 12 procenta punktiem — no 35 % līdz 23 %; uzsver — lai mazinātu ieņēmumu zudumu, vienlaikus ar šo nodokļa likmes samazināšanu ir tikusi paplašināta nodokļu bāze un salīdzinoši stabilos šajā laikposmā no uzņēmumu ienākuma nodokļa gūtos ieņēmumus var izskaidrot arī ar izteiktu inkorporācijas tendenci, proti, pāreju no atsevišķām uzņēmējdarbības juridiskajām formām, piemēram, no individuāla uzņēmuma, uz korporācijas statusu, kā rezultātā attiecīgi notiek pāreja no iedzīvotāju ienākuma nodokļa uz uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi;

9.

norāda, ka vairums dalībvalstu iztērēja lielas summas nodokļu stimuliem, ar kuriem bija paredzēts nodrošināt konkurences priekšrocības MVU, bet Komisija apgalvo (23), ka trijās no četrām dalībvalstīm šos mēģinājumus apdraud starptautiskās nodokļu plānošanas ietekme, kas tika apsekotas nesenā pētījumā; norāda, ka šāda ietekme MVU rada neizdevīgākus konkurences apstākļus, neraugoties uz lielajām ar nodokļiem saistītajām izmaksām, lai atbalstītu šos uzņēmumus, un ka šādi rezultāti grauj valstu politikas veidotāju nodomu;

10.

uzsver aizvien pieaugošo atšķirību starp tiesību aktos noteiktajām un faktiskajām nodokļa likmēm, īpaši tām, ko piemēro uzņēmumiem, kuri darbojas starptautiskā mērogā, jo atšķirība vismaz daļēji atspoguļo dažādās atkāpes un atbrīvojumus no vispārējā nodokļu režīma — vai nu tie būtu likumdevēja paredzēti konkrētu mērķu sasniegšanai, vai arī panākti agresīvas nodokļu plānošanas rezultātā, proti, radot pilnīgi mākslīgu kārtību tikai nodokļu uzlikšanas nolūkā;

11.

uzsver, ka nodokļu sistēmu neatbilstība globālā līmenī izraisa ievērojamu nodokļu bāzes samazināšanos un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, bet rīcība tikai ES līmenī šos jautājumus neatrisinās;

12.

atzīmē 28 valstu nodokļu sistēmu lielo dažādību Eiropas Savienībā gan nodokļu bāzes definīcijas, gan nodokļu likmes ziņā un to, ka šī dažādība ir pat vēl lielāka, ja ņem vērā tās īpašās jurisdikcijas ar autonomām nodokļu sistēmām, kas ir saistītas ar ES dalībvalstīm (aizjūras teritorijas un Apvienotās Karalistes atkarīgās teritorijas); pauž nožēlu par to, ka Eiropas Savienībā pašlaik nav ne kopīgas definīcijas, ne pamatnostādņu attiecībā uz tādiem pamatjēdzieniem un pamatelementiem kā līdzsvars starp nodokļa uzlikšanu nodokļa gūšanas vietā un nodokļa uzlikšanu rezidences vietā, pastāvīgā darījumdarbības vieta un ar nodokli apliekamās personas, ekonomiskā būtība un ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas noteikumi, procentu un honorāru definīcija, nemateriālo aktīvu traktēšana, parāda un pašu kapitāla traktēšana, nemaz nerunājot par to, ko var un ko nevar atskaitīt no nodokļa bāzes, kā rezultātā dalībvalstu nodokļu sistēmas ir nekoordinētas; uzsver, ka šīs definīcijas nepieciešams saskaņot;

13.

uzsver, ka valstu preferenciālie režīmi un dažādo nodokļu sistēmu neatbilstības vienotajā tirgū rada iespējas apiet nodokļu maksāšanu; norāda, ka šo nevēlamo ietekmi vēl vairāk pastiprina daudzie divpusējie nodokļu nolīgumi starp dalībvalstīm un trešām valstīm un tajos iekļautie nepietiekami stingri noteikumi par ļaunprātīgas rīcības novēršanu;

14.

norāda, ka šo nekoordinēto nodokļu satvaru Eiropas Savienībā nelabvēlīgi ietekmē arī acīmredzams sadarbības trūkums starp dalībvalstīm; šajā sakarībā uzsver, ka dalībvalstis ne vienmēr ņem vērā savu nodokļu pasākumu ietekmi uz citām dalībvalstīm — ne tikai šo pasākumu izstrādē, bet arī informācijas apmaiņā par to īstenošanu —, tādējādi nodokļu jomā de facto īstenojot politiku, kas balstās uz sava ekonomiskā stāvokļa uzlabošanu uz citu valstu rēķina, un tas ir pretrunā Eiropas projekta pašiem pamatiem; norāda, ka automātiska, sistemātiska un efektīva informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm ļautu ņemt vērā nodokļu režīmu, ko piemēro konkrētām ienākumu plūsmām vai darījumiem citās dalībvalstīs; uzsver, ka iepriekš minētā rīcība arī veicina nepieņemamas situācijas rašanos, kurā kādā dalībvalstī daudznacionālo korporāciju radītu peļņu Eiropas Savienībā bieži vien apliek ar ļoti zemu nodokli vai vispār neapliek ar nodokli;

15.

uzskata, ka iekšējā tirgū nodokļu politika un konkurences politika ir jāuztver kā vienas monētas divas puses, un aicina Komisiju pārskatīt un uzlabot konkurences politikas un valsts atbalsta jomā pieejamos instrumentus un resursus;

16.

uzsver, ka, neraugoties uz vēl nebijušu ES integrācijas procesa padziļināšanos pēdējos 30 gados, īpaši saistībā ar vienoto tirgu un ekonomikas un monetāro savienību, dalībvalstu nodokļu sistēmu konverģence ES ir bijusi niecīga; pauž nožēlu par to, ka valstu nodokļu sistēmu koordinācija būtiski atpaliek salīdzinājumā ar citās jomās ES līmenī īstenotajiem koordinēšanas centieniem, īpaši saistībā ar Eiropas pusgadu, lai gan, izņemot pasākumu būtiskumu attiecībā uz izdevumiem, būtiska daļa no politikas pasākumu kopuma fiskālās konsolidācijas nodrošināšanai attiecas tieši uz ieņēmumu pusi; uzskata, ka šo aspektu vajadzēja minēt piecu priekšsēdētāju 2015. gada jūnija ziņojumā “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”;

17.

uzsver, ka trūkst politiskās gribas, lai panāktu valstu fiskālās politikas pasākumu konverģenci, un tas mudina dalībvalstis izvēlēties divpusēju pieeju, lai gan kopēja pieeja būtu efektīvāka; atgādina par iespēju strādāt, lai panāktu fiskālo konverģenci, izmantojot ciešāku sadarbību; šajā ziņā atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu vēlmi ieviest finanšu darījuma nodokli;

18.

uzsver, ka dažu daudznacionālu korporāciju īstenotā nodokļu apiešana var izraisīt to, ka Eiropas jurisdikcijās radītajai peļņai piemērotās faktiskās nodokļu likmes ir tuvas nullei, un norāda, ka šādas daudznacionālas korporācijas vietās, kurās tās darbojas, gūst labumu no dažādām sabiedriskām precēm un pakalpojumiem, taču nemaksā savu pienākošos daļu, tādējādi veicinot valstu nodokļu bāzes samazināšanos un lielāku nevienlīdzību; turklāt uzsver, ka iespēja novirzīt peļņu ir pieejama tikai tiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar pārrobežu darbību, un tādējādi konkurenti, kuri darbojas tikai vienā valstī, atrodas sliktākā situācijā;

19.

ar lielām bažām atzīmē to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa apiešana tieši ietekmē valstu budžetus un šī nodokļa sloga sadalījumu starp nodokļu maksātāju kategorijām, kā arī starp ekonomikas faktoriem (par labu vismobilākajiem faktoriem, tādiem kā kapitāls ĀTI veidā); pauž nožēlu par to, ka papildus konkurences izkropļojumiem un nevienlīdzīgiem konkurences apstākļiem tas rada ārkārtīgi satraucošu situāciju, kurā intensīvu fiskālās konsolidācijas un strukturālas reformas centienu kontekstā daži no maksātspējīgākajiem nodokļu maksātājiem sniedz nesamērīgi mazāku ieguldījumu nekā ekonomikas, finanšu un parādu krīzes visvairāk skartie nodokļu maksātāji, piemēram, vienkāršie iedzīvotāji un uzņēmumi, kas neizmanto agresīvu nodokļu plānošanu, — tie bieži vien ir MVU kategorijā un nereti šādas nodokļu ziņā salīdzinoši nelabvēlīgas situācijas dēļ nespēj konkurēt ar daudznacionālām korporācijām; uzsver, ka šāda situācija var vairot neuzticēšanos demokrātijai un ietekmēt vispārējo nodokļu saistību izpildi, īpaši valstīs, kur tiek īstenotas korekciju programmas; pauž nožēlu par to, ka ziņotāji, kas sabiedrības interesēs valstu iestādēm sniedz izšķiroši svarīgu informāciju par pārkāpumiem, ļaundarību, krāpšanu vai nelikumīgu darbību vai praksi, var tikt pakļauti kriminālvajāšanai un viņiem var rasties personiska un ekonomiskas rakstura sekas; ar lielām bažām norāda, ka pat žurnālisti, kuri atklāj nelikumīgu vai prettiesisku praksi, dažkārt ir saskarušies ar līdzīgām sekām;

20.

norāda, ka SVF pētījumā (24), kas aptver 51 valsti, secināts, ka peļņas novirzīšana starp nodokļu jurisdikcijām rada ieņēmumu zudumu vidēji 5 % apmērā no pašreizējiem no uzņēmumu ienākuma nodokļa gūtajiem ieņēmumiem, bet valstīs, kas nav ESAO locekles, — gandrīz 13 % apmērā; turklāt norāda, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju ekonometriskie dati liecina par to, ka laika gaitā ir palielinājies ĀTI jutīgums pret uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanu; uzsver, ka saskaņā ar pētījumu krāpšanas nodokļu jomā, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, kas ietver arī ēnu ekonomiku, un nodokļu apiešanas kombinētās ietekmes dēļ ES katru gadu zaudē aptuveni EUR 1 triljonu potenciālo nodokļu ieņēmumu (25) un tiek lēsts, ka nodokļu apiešanas dēļ valstu budžeti katru gadu zaudē aptuveni EUR 50–70 miljardus, bet šie ieņēmumu zudumi visā Eiropas Savienībā faktiski varētu būt EUR 160–190 miljardi, ja tiktu ņemti vērā īpašie nodokļu režīmi, nodokļu iekasēšanas neefektivitāte un līdzīgas šādas darbības (26); tā kā ANO Tirdzniecības un attīstības komisija ir aprēķinājusi, ka jaunattīstības valstis gadā zaudē ieņēmumus aptuveni USD 100 miljardu apmērā, jo daudznacionālās korporācijas apiet nodokļu maksāšanu; uzsver, ka, ņemot vērā nelielo pārredzamību un dažādās pasaules valstīs izmantotos atšķirīgos grāmatvedības un konceptuālos satvarus, kas ietekmē salīdzināmu un jēgpilnu datu ieguvi un jebkādas aplēses ticamību, šie skaitļi būtu jāskata piesardzīgi un tie var nepietiekami lielā mērā atspoguļot patiesos zudumus valstu budžetiem;

21.

norāda, ka nodokļu plānošanas stratēģijas var balstīties uz korporāciju strukturēšanu, to filiāļu finansēšanas kārtību vai transfertcenu noteikšanu, kas nav saistīta ar faktiskajām saimnieciskajām darbībām, ļaujot mākslīgi novirzīt peļņu starp jurisdikcijām nolūkā samazināt uzņēmumu vispārējo nodokļu iemaksu; ar lielām bažām norāda, ka Eiropas Savienībā tiek izmantots aizvien lielāks skaits pastkastītes uzņēmumu, kas ir uzņēmumi tikai pēc nosaukuma un ko izmanto vienīgi tādēļ, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas; kā konkrētu piemēru tam min McDonalds, par kuru arodbiedrību koalīcijas ziņojumā tika parādīts, ka tā nodokļu prakse Eiropas valstīm laikposmā no 2009. līdz 2013. gadam ir izmaksājusi vairāk nekā vienu miljardu euro zaudētos nodokļos (27);

22.

uzskata, ka, neraugoties uz efektīvajiem savstarpējiem ekonomiskajiem sakariem un mijiedarbību iekšējā tirgū, valstu preferenciālie režīmi un dalībvalstu nodokļu sistēmu zemais koordinācijas un/vai konverģences līmenis rada daudzas neatbilstības, kas paver iespējas agresīvai nodokļu plānošanai, dubultai atskaitīšanai un dubultai nodokļu neuzlikšanai, piemēram, izmantojot vienu vai vairākās šādas prakses: ļaunprātīga transfertcenu noteikšana, atskaitījumu izvietošana augstu nodokļu jurisdikcijās, aizdevumu veidā iegūto līdzekļu tālāknodošana ar pārvades uzņēmumu palīdzību, riska pārvešana, finanšu hibdrīdprodukti, neatbilstību izmantošana, nodokļu arbitrāža, honorāru maksājumu nolīgumi, izdevīgāku nolīguma nosacījumu meklēšana un aktīvu tirdzniecības izvietošana zemu nodokļu jurisdikcijās;

23.

uzsver, ka Parlamenta īpašā komiteja faktu vākšanas braucienu laikā piecās dalībvalstīs un Šveicē konstatēja, ka vairāki valstu nodokļu pasākumi, kurus daudznacionālas korporācijas bieži izmanto apvienotā veidā, var kļūt par kaitējošu nodokļu praksi, īpaši šādi pasākumi (sarakstā minēti tikai daži piemēri):

24.

pieņem zināšanai to, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju (28) 72 % no peļņas novirzīšanas gadījumiem ES notiek pa transfertcenu noteikšanas un intelektuālā īpašuma izvietošanas kanāliem;

25.

uzsver, ka daudzas dalībvalstis pēdējos gados ir izstrādājušas īpašas uzņēmumu ienākuma nodokļa samazināšanas shēmas, lai piesaistītu mobilos nemateriālos aktīvus, piemēram, ienākumus no intelektuālā īpašuma; atzīmē nodokļa likmes samazināšanas un nodokļu atlaižu veidu, kā arī piedāvāto shēmu dažādību (inovācijai, intelektuālajam īpašumam, zināšanām un patentiem piemērojami labvēlīgāki nodokļu režīmi u. c.); uzsver, ka dažās dalībvalstīs nodokļu maksātājiem, lai iegūtu nodokļu atvieglojumus, intelektuālais īpašums nemaz nav jārada pašiem un/vai savā valstī, bet tikai jāiegādājas ar tāda uzņēmuma palīdzību, kura rezidences vieta ir konkrētajā jurisdikcijā; tādēļ uzsver, ka jebkādiem nodokļu atvieglojumiem attiecībā uz pētniecību un izstrādi jābūt saistītiem ar reāliem izdevumiem minētajā jurisdikcijā;

26.

turklāt uzsver, ka pētniecības un izstrādes izmaksas var jau prasīt atskaitīt no nodokļiem saskaņā ar valstu nodokļu sistēmām, pat nepiemērojot patentiem labvēlīgāku nodokļu režīmu, un ka tādējādi patentiem labvēlīgs nodokļu režīms veicina nodokļu apiešanu tādā veidā, kas ir pretrunā sistēmai;

27.

uzskata šādas shēmas par piemēriem kaitējošai nodokļu konkurencei starp valstīm, jo, lai gan šo shēmu saikne ar reālo ekonomiku un ietekme uz to lielākajā daļā gadījumu ir neesoša, tās samazina citu valstu, tai skaitā dalībvalstu, nodokļu ieņēmumus; norāda, ka, pārskatot pētniecības un izstrādes nodokļu stimulus, Komisija (29) konstatē, ka, “šķiet, ka patentiem labvēlīgu nodokļu režīmu rezultātā drīzāk notiek uzņēmumu ienākumu pārvietošana nekā inovācijas stimulēšana”;

28.

uzsver, ka ekonomikas vidē, kurai raksturīgs vairāk nemateriālu aktīvu, transfertcenu noteikšanu bieži vien nelabvēlīgi ietekmē salīdzināmu darījumu un kritēriju trūkums, kas apgrūtina nesaistītu uzņēmumu darījuma principa — saskaņā ar kuru starp vienas korporatīvās grupas vienībām veiktu darījumu cena būtu jānosaka tādā pašā veidā, kā starp neatkarīgām vienībām veiktu darījumu cena, — pareizu piemērošanu;

29.

norāda, ka pašreizējās transfertcenu noteikšanas pamatnostādnes atstāj daudznacionālām korporācijām ievērojamu rīcības brīvību novērtēšanas metožu izvēlē un izmantošanā; uzsver, ka daudznacionālās korporācijas pretēji minēto pamatnostādņu garam jebkādu kopīgu standartu trūkumu transfertcenu noteikšanā un paredzētās dažādās atkāpes, izņēmumus un alternatīvas izmanto, lai savus ar nodokli apliekamos ienākumus kalibrētu atkarībā no jurisdikcijas un samazinātu savas vispārējās nodokļu saistības, piemēram, ļaunprātīgi izmantojot izmaksu pieskaitīšanas metodi, patvaļīgi nosakot peļņas normu vai apšaubāmā veidā no aprēķiniem izslēdzot atsevišķus izdevumus; uzsver, ka labākais veids, kā risināt transfertcenu noteikšanas problēmu ES līmenī, ir veikt kopējas nodokļu bāzes konsolidāciju, kas izslēdz nepieciešamību pēc šādām cenām;

30.

uzsver, ka nodokļu pārvaldes iestādes nespēj pienācīgi pārraudzīt daudznacionālo korporāciju vai to pārstāvju iesniegtos transfertcenu noteikšanas dokumentus, jo bieži vien šīm pārvaldes iestādēm nav pienācīga aprīkojuma un pietiekami daudz darbinieku, lai kritiski un rūpīgi izskatītu šīs analīzes un to rezultātus vai ietekmi;

31.

pauž nožēlu, ka tādā ekonomiskajā kontekstā, kurā 60 % pasaules tirdzniecības notiek grupu iekšienē (30), šīs tīri ekonomiskās koncepcijas piemērošanas pamatnostādnes valstu līmenī ir sadrumstalotas un līdz ar to pakļautas neatbilstībām starp dalībvalstīm un juridiskiem strīdiem;

32.

turklāt uzsver, ka, neraugoties uz ļoti lielo skaitu tādu juridisko strīdu ES, kuri saistīti ar to pašu transfertcenu noteikšanas principu atšķirīgu interpretēšanu, Eiropas līmenī joprojām nav ieviests efektīvs strīdu izšķiršanas mehānisms; atzīmē, ka saskaņā ar ES Arbitrāžas konvenciju iesniegto lietu par transfertcenu noteikšanu izskatīšana var prasīt līdz pat astoņiem gadiem, veicinot juridisko nenoteiktību uzņēmumiem un nodokļu pārvaldes iestādēm;

33.

uzsver lielo grāmatvedības uzņēmumu, tostarp t. s. Lielā četrinieka, izšķiroši svarīgo lomu nolēmumu un nodokļu apiešanas shēmu izstrādē un popularizēšanā, izmantojot valstu tiesību aktu nesaskaņotību; uzsver, ka šie uzņēmumi, kas, šķiet, ievērojamu daļu savu ienākumu gūst no pakalpojumu sniegšanas nodokļu jomā un dominē lielākās daļas dalībvalstu revīzijas tirgos un globālajā nodokļu konsultēšanas pakalpojumu tirgū, veido šauru oligopolu; uzskata, ka šāda situācija nevar turpināties, neradot kaitējumu vienotā tirgus darbībai Lielā četrinieka darbības jomās; vērš uzmanību uz interešu konfliktu, ko rada pretruna saistībā ar to, ka tie paši uzņēmumi, no vienas puses, sniedz konsultācijas par nodokļu jautājumiem nodokļu pārvaldes iestādēm, un, no otras puses, sniedz nodokļu plānošanas pakalpojumus daudznacionālām korporācijām, kas izmanto nepilnības valstu tiesību aktos nodokļu jomā; uzskata, ka ir jāveicina laba prakse šajā jomā un būtu jāuzlabo esošie rīcības kodeksi; tomēr apšauba uzņēmumu rīcības kodeksu un korporatīvās sociālās atbildības politikas pasākumu efektivitāti šī jautājuma risināšanā; uzsver, ka ES un visā pasaulē nodokļu nolēmumi ir kļuvuši par vispārpieņemtu uzņēmējdarbības praksi, ne tikai lai iegūtu juridisko noteiktību vai noslēgtu izdevīgus darījumus nodokļu jomā, bet arī gadījumos, kad tiesību akti nepieļauj nekādu interpretēšanas brīvību; pauž bažas par nodokļu konsultācijas nozares aprēķiniem, ka pietiek ar to, ka pastāv 50 % iespēja, ka nodokļu plānošanas shēma ir likumīga, lai tā tiktu ieteikta klientiem (31);

34.

aicina nodokļu iestādes uzlabot un dažādot to zinātības avotus un būtiski uzlabot ietekmes novērtējuma procesu nolūkā mazināt risku, ko rada jaunu nodokļu pasākumu neparedzētas sekas; atgādina dalībvalstīm, ka nodokļu iztrūkumu, nodokļu sistēmas netaisnīgumu un nodokļu politikas zemu ticamību būtiski sekmē ne tikai atšķirības starp nodokļu sistēmām, bet arī pārmērīgi sarežģītas valstu nodokļu sistēmas un maza stabilitāte ar pārāk biežām izmaiņām; šajā sakarībā uzsver, ka nodokļu sadrumstalotība rada šķērsli Eiropas kapitāla tirgu savienības izveidei;

35.

atzīst, ka pēc ekonomikas krīzes un piedevām LuxLeaks skandāla daudznacionālo korporāciju praktizētā agresīvā nodokļu plānošana ir ieņēmusi svarīgu vietu dalībvalstu, ES, ESAO un G20 politiskajā darba kārtībā, tomēr pauž nožēlu, ka, izņemot G20 sponsorēto ESAO projektu BEPS, kurš tikko ir pabeigts un valstīs vēl nav īstenots, līdz šim no praktiskā viedokļa nav sasniegts vērā ņemams progress;

36.

ņemot vērā iepriekš minēto, atzīmē, ka daudzas dalībvalstis ir ieviesušas vai plāno pieņemt pasākumus nodokļu apiešanas novēršanai, īpaši attiecībā uz procentu maksājumu atskaitīšanas iespēju ierobežošanu, ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas noteikumiem, pastāvīgas darījumdarbības vietas definīcijas uzlabošanu (tostarp ekonomiskās būtības testu izstrādi, lai efektīvāk noteiktu to, vai uzņēmuma darbība ir apliekama ar nodokli), kaitējošu nodokļu praksi īstenojošu uzņēmumu iespējamu izslēgšanu no publiskā iepirkuma konkursiem vai nodokļu plānošanas shēmu publicēšanu, kuri var būt lietderīgi, lai samazinātu laikposmu starp konkrētu shēmu noteikšanu un korektīvas darbības, tostarp likumdošanas līmenī, pieņemšanu;

37.

tomēr pauž bažas, ka, ņemot vērā sadarbības pieejas trūkumu, dalībvalstu vienpusēji veiktie pasākumi, lai novērstu nodokļu bāzes samazināšanos, var veicināt sarežģītības palielināšanos, radot jaunas neatbilstības un līdz ar to — vairāk iespēju nodokļu apiešanai iekšējā tirgū; uzsver, ka jebkādām atšķirībām veidā, kā dalībvalstis īsteno starptautiskās vai ES pamatnostādnes, var būt vienādas sekas;

38.

atzinīgi vērtē dažādās Komisijas iniciatīvas un likumdošanas priekšlikumus, ar ko tā nākusi klajā pēdējos 20 gados, tostarp visjaunāko priekšlikumu, kura mērķis ir uzlabot dalībvalstu nodokļu sistēmu koordināciju nolūkā stiprināt iekšējo tirgu, risināt dubultas nodokļu uzlikšanas vai neuzlikšanas jautājumus un aizsargāt dalībvalstu tiesības uz nodokļu efektīvu uzlikšanu; tomēr pauž nožēlu, ka vienprātības prasības dēļ un tāpēc, ka atsevišķas dalībvalstis nemainīgi uzskata, ka tās var gūt lielāku labumu individuāli no nekoordinētu nodokļu sistēmu nepilnībām nekā kolektīvi no koordinētas nodokļu sistēmas, Padome līdz šim ir pieņēmusi tikai nedaudzus no minētajiem priekšlikumiem;

39.

atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts jauns nodokļu politikas pasākumu kopums, un aicina Komisiju censties nodrošināt taisnīgu nodokļu sistēmu, kuras pamatā ir princips, ka nodokļus uzliek tajā dalībvalstī, kurā tiek gūta peļņa, tādējādi nepieļaujot iekšējā tirgus izkropļojumus un negodīgu konkurenci;

40.

uzsver, ka dalībvalstu 1998. gadā izveidotā Rīcības kodeksa jautājumu grupa (turpmāk “Grupa”) 1990. gadu beigās un 2000. gadu sākumā darīja iespējamu tā laika viskaitējošākās individuālās nodokļu prakses likvidēšanu, izmantojot divējādu ieteikuma tiesību izmantošanas pieeju, kas paredz to spēkā esošo nodokļu pasākumu atcelšanu, kuri rada kaitējošu nodokļu konkurenci un atturēšanos nākotnē ieviest jebkādus šāda veida pasākumus (t. s. apturēšana);

41.

pauž nožēlu par to, ka Grupas darbs, šķiet, ir zaudējis impulsu; atzīmē, ka dažus no vairāk nekā 100 pasākumiem, kas tika atcelti tās darbības rezultātā, dalībvalstis ir aizstājušas ar nodokļu pasākumiem, kuriem ir līdzīga kaitējoša ietekme; atzīmē, ka nodokļu iestādes ir darbojušās pretēji Grupas ieteikumiem, izveidojot jaunas struktūras ar tādu pašu kaitējošu ietekmi kā Grupas atceltajām struktūrām; pauž nožēlu, ka līdzšinējie mēģinājumi stiprināt tās pārvaldi un pilnvaras, kā arī pielāgot un paplašināt Rīcības kodeksā izklāstītās darba metodes un kritēriju kopumu, lai cīnītos pret jauniem kaitējošas nodokļu prakses veidiem pašreizējā ekonomiskajā vidē, nav bijuši sekmīgi; atbalsta Komisijas jaunāko priekšlikumu šajā jomā, kas izklāstīts tās 2015. gada 17. jūnija rīcības plānā taisnīgas un efektīvas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas nodrošināšanai Eiropas Savienībā;

42.

pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz vērienīgajiem mērķiem, kuri tiek sludināti kopš 1997. gada, nodokļu konkurence starp dalībvalstīm joprojām pastāv, un tā rodas nevis tādēļ, ka ir atšķirīgas nodokļu likmes, bet gan vairāk tādēļ, ka atšķiras valstu noteikumi, ar kuriem nosaka, kas ir ar nodokli apliekamā peļņa, — to jau vairākas desmitgades ilustrē atšķirības starp nominālajām un faktiskajām uzņēmumu ienākuma nodokļa likmēm, ko dalībvalstis piemēro;

43.

pauž nožēlu, ka Grupas sākotnējais statuss un pārvaldes kārtība pieļāva pārāk lielu rīcības brīvību politiskām sarunām un kompromisiem centienos panākt plašu vienprātību (proti, faktiski gandrīz pilnīgu vienprātību, paredzot iespēju neapmierinātību paust zemsvītras piezīmēs) par kaitnieciskas prakses izvērtēšanu, tādējādi negatīvi ietekmējot tās darba uzticamību un pilnīgumu un dažreiz izraisot to, ka apzināti netika publicēti ziņojumi un netika veikti nekādi turpmāki pasākumi saistībā ar tiem, piemēram, Simmons & Simmons 1999. gada ziņojums par administratīvo praksi; pauž nožēlu par to, ka spēkā esošo pasākumu atcelšanu nelabvēlīgi ietekmēja kavēšanās politiskā līmenī un dažos gadījumos tika pieļauta jaunu labuma guvēju iekļaušana sarakstā pēc attiecīgā termiņa beigām, kas zināmā mērā ir saistīts ar Grupas ļoti vājo pārskatabildību un pārraudzības mehānismiem;

44.

uzsver — lai gan Rīcības kodeksā noteiktās pieejas, kas paredz katra gadījuma izskatīšanu atsevišķi, izmantošanas rezultātā dalībvalstis tagad vairāk sacenšas vispārējo pasākumu jomā, tā nenovērš uzņēmumu ienākumu nodokļa sadrumstalotā satvara sistēmiskos trūkumus ES, kuram nepieciešama daudz pamatīgāka pārskatīšana;

45.

atzīmē arī centienus, kas īstenoti, izveidojot Platformu labai pārvaldībai nodokļu jomā, kura pie viena sarunu galda pulcē dažādas ieinteresētās personas, lai panāktu vienprātību nodokļu apiešanas jautājuma risināšanā, it īpaši starptautiskā kontekstā, un Kopējo transfertcenu noteikšanas forumu, kas izdod pamatnostādnes par tehniskiem jautājumiem saistībā ar transfertcenu noteikšanu; uzsver, ka līdz šim minētās struktūras ir sniegušas ieguldījumu nelielu labojumu izdarīšanā uzņēmumu ienākuma nodokļa satvarā; pauž nožēlu par to, ka Kopējā transfertcenu noteikšanas foruma izdotajās pamatnostādnēs līdz šim nav pietiekami risināts jautājums par nodokļu apiešanu; pauž nožēlu par to, ka, neraugoties uz nesenajām dalībnieku sastāva izmaiņām, Kopējā transfertcenu noteikšanas foruma sastāvs joprojām ir nelīdzsvarots; turklāt iebilst pret to, ka nodokļu eksperti piedalās transfertcenu noteikšanas pamatnostādņu sagatavošanā un vienlaikus var konsultēt klientus par agresīvas nodokļu plānošanas stratēģiju, izmantojot transfertcenu noteikšanu, un tādējādi var atrasties interešu konfliktā;

46.

uzsver — neraugoties uz to, ka ES tiesību akti (Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīva, Procentu un honorāru maksājumu direktīva, Uzņēmumu apvienošanas direktīva un Administratīvās sadarbības direktīva) aptver nedaudzus aspektus, kas saistīti ar uzņēmumu ienākuma nodokļa uzlikšanu, ar to palīdzību ir bijis iespējams atrisināt konkrētus jautājumus, ar kuriem saskaras dalībvalstis un uzņēmumi, kas darbojas vairākās valstīs; uzsver, ka šiem pasākumiem, kas sākotnēji bija paredzēti dubultas nodokļu uzlikšanas novēršanai, ir zināma neplānota, pat pretēja cerētajam, ietekme uz nodokļu apiešanu un dažreiz tie noved pie nodokļu neuzlikšanas nevienā no abām valstīm; atzinīgi vērtē to, ka Padome nesen pieņēma grozījumus Mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu direktīvā, kuru mērķis bija ieviest vispārēju klauzulu par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu un risināt hibrīdaizdevumu neatbilstības problēmu un kuri stāsies spēkā 2015. gada beigās, un cer, ka šie grozījumi palīdzēs likvidēt dažas no nodokļu apiešanas iespējām ES;

47.

atgādina Padomes Direktīvas 2011/16/ES par administratīvo sadarbību noteikumus, kuru mērķis ir īstenot apmaiņu ar visu attiecīgo finanšu informāciju; uzskata, ka automātiskai, tūlītējai un visaptverošajai nodokļu informācijas apmaiņai un efektīvai apstrādei būtu spēcīga preventīva ietekme attiecībā uz izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un kaitējošas nodokļu prakses ieviešanu un tā ļautu dalībvalstīm un Komisijai savā rīcībā iegūt visu nepieciešamo informāciju, lai reaģētu uz šādu praksi;

48.

pauž nožēlu par to, ka pašreizējais leģislatīvais un uzraudzības satvars informācijas apmaiņai par nodokļu pasākumiem nav efektīvs, jo līdzšinējā pieredze liecina — pašreizējās prasības informācijas apmaiņu veikt spontāni vai pēc pieprasījuma netiek ievērotas; pauž nožēlu, ka praktiski neviena dalībvalsts neapmainās ar informāciju, kas varētu ietekmēt ES partnervalstis; pauž nožēlu par sadarbības trūkumu starp Komisiju un dalībvalstu kompetentajām iestādēm;

49.

pauž nožēlu, ka dalībvalstis gandrīz nekad spontāni neapmainās ar informāciju par nodokļiem; atzinīgi vērtē automātisku informācijas apmaiņu, kuras pamatā vairs nav savstarpība; vērš uzmanību uz tādas sistēmas strukturālās izstrādes problēmām, kura balstās uz diskrētumu attiecībā uz to, kas būtu vai nebūtu paziņojams, un kuru papildina vājas pārraudzības sistēmas, kas būtiski apgrūtina jebkāda informācijas apmaiņas prasības pārkāpuma konstatēšanu;

50.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veicināt automātisko nodokļu informācijas apmaiņu kā gaidāmo Eiropas un starptautisko standartu pārredzamības jomā; mudina to vispirms pildīt Līgumu noteikumu ievērošanas uzraudzītājas pienākumu un veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu spēkā esošo ES tiesību aktu un Līgumos noteiktā dalībvalstu lojālas sadarbības principa pienācīgu ievērošanu; atzinīgi vērtē ekspertu grupas priekšlikumu par automātisku apmaiņu ar finanšu konta informāciju, kura mērķis ir izskatīt iespējas atbalstīt jaunattīstības valstis saistībā ar automātisku informācijas apmaiņu, noslēdzot vienpusējus nolīgumus par šādu apmaiņu;

51.

norāda, ka visļaunprātīgākās un kropļojošākās kaitējošās nodokļu prakses novēršanā var noderēt valsts atbalsta noteikumi un sankcijas un ka tiem var būt būtiska preventīva ietekme;

52.

atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada marta nodokļu pārredzamības tiesību aktu kopumu par automātisku informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm par to nodokļu nolēmumiem un 2015. gada jūnija rīcības plānu taisnīgas un efektīvas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas nodrošināšanai ES; tomēr uzsver, ka šos dokumentus var uzskatīt tikai par pirmajiem soļiem pareizajā virzienā un ka steidzami ir jāpieņem konsekvents tiesību aktu un administratīvās koordinācijas satvars, arī MVU un to daudznacionālo korporāciju interesēs, kuras palīdz veicināt patiesu ekonomikas izaugsmi un godīgi maksā nodokļus iekšējā tirgū;

53.

atzinīgi vērtē neseno vienošanos par ESAO BEPS rīcības plānu, kas pēc G7 un G20 augstākā līmeņa sanāksmēs izteiktiem secīgiem aicinājumiem rīkoties paredz risināt atsevišķus jautājumus, kuri skar starptautiskās uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas darbību, minēto jautājumu risināšanai ierosinot sistemātisku rīcību pasaules mērogā; pauž nožēlu par jaunattīstības valstu novēloto un nevienlīdzīgo iekļaušanu ESAO BEPS procesā, kurā tām būtu bijis jāpiedalās taisnīgi; pauž nožēlu arī par to, ka daži BEPS rīcības plāna iznākumi nebija tālejošāki, piemēram, tādās jomās kā kaitējoši nodokļu režīmi, digitālā ekonomika un pārredzamība;

54.

norāda, ka pēc starptautiskās nodokļu sistēmas sensitīvo vietu sistemātiskas analīzes BEPS rīcības plāns tika iedalīts 15 rīcības punktos, no kuriem septiņus 2014. gada novembrī atbalstīja G20, bet pārējos — 2015. gada oktobrī; uzsver, ka, ņemot vērā izmaiņas uzņēmējdarbības vidē, minēto darbību mērķis ir risināt jautājumus, kas saistīti ar pārredzamību, piemēram, izdodot pamatnostādnes par pārskatu sniegšanu atsevišķi pa valstīm, būtības trūkumu attiecībā uz atsevišķām vienošanās par nodokļu apiešanu un starptautisko noteikumu lielāku saskaņotību;

55.

tomēr brīdina neiziet uz kompromisu, kas var mazināt sākotnējo nodomu vērienīgumu vai novest pie atšķirīgas interpretācijas valstu līmenī; turklāt uzsver, ka līdz šim gandrīz nav bijis nekādas efektīvas uzraudzības pār to, kā tiek īstenotas ESAO pamatnostādnes valstīs, kuras tās atbalstīja, un ka pat vislabāk izstrādātie risinājumi nevar būt efektīvi, ja tos pienācīgi neuzrauga un neīsteno;

56.

uzsver ES un ESAO darbības papildinošo raksturu šajā jomā; uzskata, ka, ņemot vērā ES integrācijas pakāpi, tai koordinēšanas un konverģences ziņā, kuru mērķis ir nepieļaut nekāda veida kaitējošu nodokļu konkurenci iekšējā tirgū, ir jāiet tālāk par BEPS priekšlikumiem; pauž pārliecību, ka ES, novēršot nelabvēlīgu ietekmi uz tās konkurētspēju, vienlaikus varētu ieviest efektīvākus instrumentus, lai nodrošinātu godīgu nodokļu konkurenci un dalībvalstu tiesības efektīvi uzlikt nodokļus to teritorijā radītajai peļņai;

57.