20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/1

20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/2

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes 2014. gada 18. septembra Rezolūciju Nr. 2177 (2014) par mieru un drošību Āfrikā,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada 19. septembra Rezolūciju Nr. 69/1 par nesen Rietumāfrikā izsludinātās Ebolas vīrusa epidēmijas apturēšanas un novēršanas pasākumiem,

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra Ban Ki-moon lēmumu nosūtīt ANO vēsturē pirmo ārkārtas misiju veselības jomā, proti, ANO Ārkārtas reaģēšanas misiju cīņai pret Ebolas vīrusu (UNMEER), pēc tam, kad Ģenerālā asambleja bija pieņēmusi Rezolūciju Nr. 69/1 un Drošības padome bija pieņēmusi Rezolūciju Nr. 2177(2014) par Ebolas vīrusa epidēmiju,

—

ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) 2005. gadā izstrādātos Starptautiskos veselības aizsardzības noteikumus (SVAN) (WA 32.1),

—

ņemot vērā PVO 2004. gada 5. maija konsultācijas par zoonozēm ieteikumus,

—

ņemot vērā PVO 2014. gada 8. augusta paziņojumu par to, ka Ebolas vīrusa epidēmija ir starptautiska ārkārtas situācija sabiedrības veselības jomā,

—

ņemot vērā PVO 2014. gada 28. augusta vadlīnijas reaģēšanai uz Ebolas vīrusu un to atjauninātās versijas,

—

ņemot vērā PVO ģenerāldirektora ziņojumu Valdes ārkārtas sesijā par Ebolas vīrusu, kas notika Ženēvā, Šveicē, 2015. gada 25. janvārī,

—

ņemot vērā PVO 2015. gada 9. maija paziņojumu par Ebolas vīrusa epidēmijas beigām Libērijā,

—

ņemot vērā saistībā ar Ebolas vīrusu izdotās PVO vadlīnijas vakcinācijas programmām Āfrikas reģionā,

—

ņemot vērā paziņojumu, kas tika sniegts pēc Pasaules Bankas grupas un SVF 2015. gada pavasara sanāksmes Vašingtonā, ASV, 2015. gada 17. līdz 19. aprīlī,

—

ņemot vērā starptautisko konferenci “Ebolas vīruss — no ārkārtas situācijas līdz atjaunotnei”, kas notika Briselē 2015. gada 3. martā,

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības 2014. gada 21. augustā izveidoto Āfrikas Savienības atbalsta misiju cīņai pret Ebolas vīrusu Rietumāfrikā (ASEOWA),

—

ņemot vērā 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1291/2013, ar ko izveido Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu COM(2010)0128 kopā ar SEC(2010)0380, 0381 un 0382 par ES lomu veselības jomā pasaules mērogā,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 24. oktobra secinājumus,

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par ES nozīmi veselības jomā pasaules līmenī, kuri pieņemti Ārlietu padomes 3011. sanāksmē 2010. gada 10. maijā,

—

ņemot vērā ES Ārlietu padomes 2014. gada 15. augusta, 2014. gada 20. oktobra, 2014. gada 17. novembra, 2014. gada 12. decembra un 2015. gada 16. marta secinājumus par Ebolas vīrusa izraisīto krīzi Rietumāfrikā,

—

ņemot vērā Eiropadomes ziņojumus, kurus 2014. gada novembrī un 2015. gada martā sagatavojis EK komisārs un ES koordinators Ebolas vīrusa jautājumos Christos Stylianides,

—

ņemot vērā Eiropas Ārējās darbības dienesta un Komisijas izstrādāto vispārējo reaģēšanas sistēmu attiecībā uz Ebolas vīrusa epidēmiju Rietumāfrikā,

—

ņemot vērā Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (EITI) un EITI 2011. gada progresa ziņojumu par Sjerraleoni, EITI 2012. gada progresa ziņojumu par Libēriju un EITI 2012. gada progresa ziņojumu par Gvineju,

—

ņemot vērā Francijas programmu RIPOST (Rietumāfrikas sabiedrības veselības iestāžu tīkls),

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas rezolūciju par Ebolas vīrusa epidēmiju, ko pieņēma 2014. gada 3. decembrī Strasbūrā, Francijā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2014. gada 18. septembra rezolūciju par ES veiktajiem pasākumiem, reaģējot uz Ebolas vīrusa uzliesmojumu (1),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0281/2015),

A.

tā kā Libērijas, Sjerraleones un Gvinejas veselības aizsardzības sistēmās ir milzīgi trūkumi un tā kā šīs trīs valstis jau pirms epidēmijas uzliesmojuma ANO Attīstības programmas tautas attīstības indeksā bija vienas no pēdējām, aptuveni 80 % cilvēku dzīvojot ārkārtīgā nabadzībā, un ieņēma pirmo vietu pasaulē pieaugušo un bērnu līdz 5 gadu vecumam priekšlaicīgas mirstības rādītāju ziņā, galvenokārt no ārstējamiem cēloņiem;

B.

tā kā Ebolas vīrusa izraisītā krīze ir sistēmiska ne tikai vietējā un reģionālā mērogā, bet arī kā valsts un pasaules mēroga problēma;

C.

tā kā katastrofas apmēru var būt ietekmējuši vairāki faktori, tostarp skarto valstu politiskā nespēja izziņot trauksmi, starptautiskās sabiedrības slikti pielāgotie atbildes pasākumi, robežu slēgšanas un ierobežojumu graujošā ietekme uz cilvēkiem, uzraudzības un brīdinājuma mehānismu neefektivitāte, lēnā un slikti pielāgotā rīcība tad, kad palīdzība beidzot bija piesaistīta, tas, ka PVO nekādi neuzņēmās vadošo lomu, kā arī zāļu pētniecības un izstrādes, diagnostikas un vakcīnu trūkums;

D.

tā kā nedēļā, kas beidzās ar 2015. gada 18. oktobri, tika reģistrēti trīs jauni apstiprināti Ebolas vīrusslimības gadījumi, no kuriem visi konstatēti Gvinejā; tā kā šī valsts ir ziņojusi, ka nav konstatēts neviens saslimšanas gadījums pēdējo divu nedēļu laikā; tā kā Sjerraleone ir ziņojusi, ka nav konstatēts neviens saslimšanas gadījums piekto nedēļu pēc kārtas; tā kā 2015. gada 3. septembrī PVO ir paziņojusi, ka Libērija ir brīva no Ebolas vīrusslimības pārnēsāšanas starp cilvēkiem; tā kā ir bijuši 28 512 apstiprināti saslimšanas gadījumi, no kuriem 11 313 apstiprināti nāves gadījumi;

E.

tā kā joprojām pārāk maz ir zināms par Ebolas vīrusa izplatību, pārnēsāšanu un mutācijas potenciālu; tā kā plašā neizpratne un valdošie pārpratumi par Ebolas vīrusslimības izcelsmi un sekām ir veicinājuši vīrusa izplatību; tā kā etnogrāfiski pētījumi ir lietderīgi, lai saprastu, kā darbojas kopienas un kā nodibināt kontaktu ar cilvēkiem, kuri pārstāv atšķirīgas kultūras;

F.

tā kā Ebolas vīrusslimība tika atklāta atveseļošanās procesā esošu personu spermā un acu šķidrumā; tā kā ir konstatēti atsevišķi gadījumi par seksuālā ceļā notikušu pārnešanu, kas liecina, ka būs grūti izskaust vīrusu un noteikt precīzu laiku, kad valstis tiešām var uzskatīt par brīvām no Ebolas vīrusa;

G.

tā kā daudzās Āfrikas valstīs veselības aizsardzības un izglītības sistēmas ir pasliktinājušās saistībā ar SVF un Pasaules Bankas uzspiestajām strukturālo pielāgojumu programmām, kuru dēļ bija jāveic budžeta samazinājumi publiskajā sektorā;

H.

tā kā Ebolas vīrusa uzliesmojums Rietumāfrikā ir parādījis, ka vietējām un valsts mēroga veselības aizsardzības sistēmām valstīs ar zemiem ienākumiem nav līdzekļu vai noturības, lai reaģētu uz infekcijas slimības, tādas kā Ebolas vīrusslimība, uzliesmojumu; tā kā globālo veselības aizsardzības sistēmu stiprināšana tādēļ kļūst par globālas veselības aprūpes pārvaldības neatņemamu daļu;

I.

ņemot vērā kultūras un tradicionālu paražu nozīmību Ebolas vīrusa izraisītās krīzes pārvaldībā (2);

J.

tā kā bērni, pusaugu meitenes un jaunas sievietes šādas krīzes laikā ir viena no vismarginalizētākajām un neaizsargātākajām grupām un tas nopietni apdraud sieviešu iesaistīšanos saimnieciskajā darbībā, kā arī ir palielinājis no dzimuma atkarīgas atšķirības izglītības jomā; tā kā bāreņiem var nākties ciest no izstumšanas un stigmatizācijas;

K.

tā kā Ebolas vīrusa epidēmija, kura skāra Rietumāfriku, ir vislielākais un vissarežģītākais uzliesmojums šīs slimības vēsturē; tā kā PVO par kārtējo Ebolas vīrusa uzliesmojumu tika brīdināta jau 2014. gada 23. martā, bet tikai 2014. gada 8. augustā Starptautisko veselības noteikumu ārkārtas komiteja pasludināja to par starptautiska mēroga ārkārtas situāciju sabiedrības veselības jomā; tā kā pirms minētā uzliesmojuma tika uzskatīts, ka Ebolas vīruss nerada nopietnus draudus sabiedrības veselībai;

L.

tā kā no Ebolas vīrusa ir miruši gandrīz 500 veselības aprūpes darbinieki Gvinejā, Libērijā un Sjerraleonē — valstīs, kuras jau pirms Ebolas vīrusa uzliesmojuma cieta no vērā ņemama darbinieku trūkuma; tā kā slimnīcām un veselības aprūpes darbiniekiem nebija iespējams ārstēt citas slimības, jo resursi tika apkopoti cīņai pret Ebolas vīrusa epidēmiju; tā kā ir jāaizsargā veselības aprūpes iestādes un darbinieki, lai nodrošinātu noturīgu medicīniskās aprūpes sniegšanu;

M.

tā kā daudziem atlabušiem pacientiem ir nācies saskarties ar stigmatizāciju gan no radinieku, gan sabiedrības puses; tā kā šī situācija īpaši ietekmē bērnus, kuri ir zaudējuši vienu vai abus vecākus, un daudzus no šiem bērniem, baidoties no inficēšanās, ir pametuši izdzīvojušie radinieki;

N.

tā kā ir jāintegrē epidemioloģija, sabiedrības veselība un sociālā zinātne, lai pienācīgi mācītos no Ebolas vīrusa uzliesmojuma;

O.

tā kā Ebolas vīrusa krīzes pirmajos mēnešos humanitārās NVO un jo īpaši organizācijas “Ārsti bez robežām” un “Sarkanais Krusts” bija visefektīvākās, visinformētākās un vispieredzējušākās un līdz ar to sākotnējos centienos apkarot šo vīrusu tās uzņēmās paša pirmā plāna funkcijas;

P.

tā kā skolu slēgšana un tas, ka bāreņi bieži uzņemas rūpes par mājsaimniecību, var radīt tā saukto zudušo bērnu paaudzi, kurai ilgstoši ir liegta oficiālas izglītības iespēja;

Q.

tā kā šīm humanitārajām organizācijām ir zinātība, nemaz nerunājot par to spēju rīkoties sadarbības tīklā, tās ir pierādījušas, ka vajadzības gadījumā krīzes sākumā var būt labāk piemērotas un efektīvākas nekā “institucionālie kanāli”;

R.

tā kā Ebolas vīrusa izraisītā krīze ir radījusi citu parādību, kuru organizācija “Ārsti bez robežām” ir kvalificējusi kā “krīzi krīzē” un kuras dēļ personas, kas slimo nevis ar Ebolas vīrusu, bet gan ar ko citu, neuzdrošinās doties uz slimnīcu aiz bailēm inficēties ar šo vīrusu;

S.

tā kā ES kopā ar dalībvalstīm ir lielākais attīstības palīdzības līdzekļu devējs pasaulē un ir darījusi pieejamus vairāk nekā EUR 1,39 miljardus, lai palīdzētu ierobežot Ebolas vīrusslimības uzliesmojumu Rietumāfrikā; tā kā šī summa dod iespēju ES vienoties ar partnervalstīm un citiem līdzekļu devējiem par atbalstu visaptverošai valsts veselības aizsardzības sistēmu attīstīšanai, kuras pamatā ir saskaņota, iekļaujoša un uz vajadzībām balstīta stratēģija;

T.

tā kā ANO Pasaules pārtikas programma ir apliecinājusi savu spēju nodrošināt efektīvu loģistiku, līdz ar to šo spēju turpmāk varētu izmantot arī agrīnās brīdināšanas un reaģēšanas jomā;

U.

tā kā aprūpes darbinieku drošībai ir būtiska nozīme šādu darbinieku starptautiskā piesaistīšanā;

V.

tā kā Eiropadome 2014. gada 23. oktobrī iecēla humānās palīdzības un krīžu pārvarēšanas komisāru Christos Stylianides par ES Ebolas vīrusslimības jautājumu koordinatoru; tā kā kopš 2014. gada 12. novembra viņš kopā ar veselības komisāru V. Andriukaitis ir apmeklējis visvairāk cietušās valstis;

W.

tā kā ANO, PVO un Komisija ir izveidojušas epidēmijas apkarošanas novērtējuma procedūras;

X.

tā kā PVO 2015. gada aprīlī pieņēma paziņojumu, kurā ir atzīts, ka nedz pasaule, nedz PVO nebija pietiekami gatavas tikt galā ar ilgstošu epidēmiju;

Y.

tā kā ir būtiski uzlabot veselības aprūpes krīžu starptautisko pārvaldību;

Z.

tā kā zāļu pieejamība ir svarīga tiesību uz veselību daļa;

AA.

tā kā 2 miljardiem cilvēku visā pasaulē nav pieejamas vakcīnas vai ārstēšana, kas tiem būtu nepieciešama dzīvības un veselības saglabāšanai;

AB.

tā kā, nodrošinot zāļu, kā arī šajā jomā veiktās pētniecības un izstrādes rezultātu pieejamību, pirmkārt ir jāņem vērā slimnieku vajadzības neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo Eiropā vai jaunattīstības valstīs;

AC.

tā kā Novatorisku zāļu ierosme ir pasaulē lielākā publiskā un privātā sektora partnerība dzīvības zinātnēs, kuras budžets laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam ir EUR 3,3 miljardi, no kuriem EUR 1,638 miljardi tiek segti no programmas “Apvārsnis 2020”;

AD.

tā kā Ebolas vīrusa radītās traumas dēļ cilvēki vairs neuzticas veselības aprūpes iestādēm, veselības aprūpes darbinieki baidās atsākt darbu un kopienas ir ieslīgušas nabadzībā un aizdomīgumā; tā kā ir steidzami jāatsāk veselības pamatpakalpojumu sniegšana; un tā kā ir vienlīdz svarīgi izveidot stabilas un efektīvas veselības aizsardzības sistēmas, tostarp riska savstarpējo sadalījumu, visās jaunattīstības valstīs, kam nepieciešama arī pamatīga vietējo medicīnas darbinieku apmācība;

AE.

tā kā Ebolas vīrusa izraisītā krīze ir iedzinusi skartā reģiona valstis vēl dziļākā recesijā un saskaņā ar Pasaules Bankas datiem triju vissmagāk skarto valstu IKP šīs krīzes dēļ 2015. gadā vien samazināsies par USD 2 miljardiem;

AF.

tā kā minētās trīs valstis ir SVF un Pasaules bankai lūgušas īstenot “Māršala plānu” EUR 7 500 miljonu apmērā, kas palīdzētu tām izkļūt no ekonomiskajām grūtībām;

AG.

tā kā atsevišķas NVO ir aicinājušas Pasaules banku atvēlēt aptuveni USD 1,7 miljardus, lai palīdzētu šīm valstīm panākt to veselības aizsardzības infrastruktūras noturīgu uzlabojumu;

AH.

tā kā starptautiskajai sabiedrībai joprojām ir jābūt modrai un tā kā mērķis ir sasniegt Ebolas vīrusa pēcepidēmijas stadiju, proti, stadiju, kad ilgstoši netiek reģistrēta neviena jauna inficēšanās;

AI.

tā kā labai higiēnai ir neatsverama nozīme; tā kā minētajām trijām valstīm tomēr trūkst pietiekami labi darbojošos ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu;

AJ.

tā kā ir pamats bažām, ka jauna uzliesmojuma gadījumā nāves gadījumu skaits būtu tikpat liels;

AK.

tā kā Komisijas priekšsēdētāja vietniece/Savienības augstā pārstāve Federica Mogherini, EK humānās palīdzības komisārs un ES Ebolas vīrusslimības jautājumu koordinators Christos Stylianides, EK starptautiskās sadarbības un attīstības komisārs Neven Mimica, Eiropas Parlamenta deputāti, kā arī dalībvalstu valdības un deputāti ir vairākkārt prasījuši nostiprināt veselības aizsardzības sistēmas;

AL.

tā kā 11. Eiropas Attīstības fondā veselības aizsardzības sistēmu stiprināšana un ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu stiprināšana ir prioritāro jomu skaitā tikai Gvinejas, bet ne Libērijas un Sjerraleones gadījumā;

AM.

tā kā Komisijas paziņojumā par ES lomu veselības jomā pasaules mērogā (COM(2010)0128) ir izklāstīta visaptveroša un holistiska, vajadzībās pamatota globāla veselības aizsardzības stratēģija, kuru ir apstiprinājušas dalībvalstis;

AN.

tā kā ne visas valstis ir pilnībā īstenojušas SVAN; tā kā SVAN būtu jāpārskata, ņemot vērā pieredzi, kas gūta jaunākās Ebolas vīrusa epidēmijas laikā;

AO.

tā kā maz ir zināms par eventuāli bīstamām zoonozēm; tā kā pārtikas ražošanas un lauksaimniecības metodes, mežu izciršana un dzīvnieku un dzīvnieku izcelsmes produktu tirdzniecība ir novedusi pie jaunu zoonožu, tādu kā putnu gripa, Ebolas vīrusslimība un HIV, rašanās;

AP.

tā kā PVO iesaka nodrošināt koordināciju starp sabiedrības veselības un veterināro nozari;

AQ.

tā kā Attīstības komitejas delegācija 2015. gada novembrī apmeklēs Sjerraleoni,

1.

kritizē lēno starptautisko reakciju uz krīzi tās pirmajos mēnešos; tomēr uzsver ES un tās dalībvalstu reakciju un saistību uzņemšanos, sākot ar 2014. gada martu, lai palīdzētu apturēt Ebolas vīrusa izplatību; norāda, ka ES un dalībvalstis, reaģējot uz krīzi, ir palielinājušas savas saistības humānās un attīstības palīdzības, loģistikas un pētniecības jomā;

2.

atzinīgi vērtē jaunas vakcīnas izstrādi (rekordīsā laikā), kas ir uzrādījusi 100 % efektivitāti Gvinejā, sākot ar 2015. gada 23. martu, un prasa steidzami nodrošināt šīs vakcīnas pieejamību tā, lai Libērijā un Sjerraleonē tā būtu pieejama visiem;

3.

uzskata, ka būtu jāsaglabā piesardzība attiecībā uz atsevišķiem jauniem saslimšanas ar Ebolas vīrusu gadījumiem, saistībā ar kuriem vēl nav atklāts vīrusa izplatīšanās veids;

4.

aicina visas iesaistītās puses, īpaši jaunattīstības valstu valdības, Eiropas iestādes un starptautiskās organizācijas, mācīties no šīs krīzes, tostarp arī no negatīvās ietekmes, kuru uz jaunattīstības valstu veselības aprūpes nozari rada SVF un Pasaules Bankas izvirzītie ar strukturālo pielāgojumu mehānismiem saistītie noteikumi, un izstrādāt efektīvus līdzekļus starptautisku veselības krīžu novēršanai;

5.

šajā sakarībā pieņem zināšanai reformu, par kuru 2015. gada 18. maijā paziņoja PVO direktors, īpaši jaunas ārkārtas situāciju programmas izveidi un tādas globālas darbinieku rezerves izveidi, kuru varētu ātri pārvietot uz attiecīgo vietu, kā arī jauna, tieši ārkārtas situācijām paredzēta rezerves fonda izveidi USD 100 miljonu apmērā; atzinīgi vērtē apņemšanos divu gadu laikā palielināt PVO budžetu par 10 %, kā rezultātā tas sasniegtu USD 4,5 miljardus;

6.

aicina starptautisko sabiedrību veicināt informācijas un izglītošanas kampaņas skartajās valstīs; uzsver profilakses un informācijas kampaņu izšķirošo nozīmi krīžu pārvaldībā, īpaši inficēšanās ierobežošanā un informētības vairošanā par nedrošu praksi, no kuras vajadzētu izvairīties; uzsver alternatīvu informācijas izplatīšanas veidu nozīmību;

7.

stingri uzsver, ka ir svarīgi mazināt Ebolas vīrusa uzliesmojuma izraisīto spriedzi starp iedzīvotāju grupām, jo pastāv risks, ka tiks izplatīti izdomājumi, vainu par Ebolas vīrusa uzliesmojumu uzveļot konkrētām etniskajām grupām;

8.

uzskata, ka tad, kad ārkārtas pasākumi vairs nav nepieciešami, ES ilgtermiņa atbildes pasākumiem vispirms būtu jāietver attīstības palīdzība, tostarp nozīmīgi ieguldījumi veselības aprūpes nozarē, lai veicinātu tās noturību, īpaši saistībā ar veselības aizsardzības sistēmu organizāciju un pārvaldību, veselības jomas uzraudzību un informācijas sniegšanu, zāļu piegādes sistēmām, kā arī vietējo pārvaldību un valstiskuma veidošanu, un pēc tam būtu jākoncentrējas uz palīdzību, kas nepieciešama, lai iepriekš minētās trīs valstis varētu atdzīvināt savu ekonomiku;

9.

aicina pārvaldes iestādes ņemt vērā saistībā ar stigmatizāciju gūto pieredzi un likt to lietā līdzīgās humanitārajās krīzēs, ja tādas rastos;

10.

atgādina konfliktu novēršanas nozīmību, jo konfliktiem un nestabilitātei ir ļoti negatīva ietekme uz veselības aprūpes sistēmām;

11.

prasa izveidot pastāvīgu Eiropas ātrās reaģēšanas vienību, kuras sastāvā būtu eksperti, atbalsta personāls laboratorijās un epidemiologi, kā arī loģistikas infrastruktūru, tostarp mobilās laboratorijas, kuru var sākt izmantot ļoti ātri; īpaši uzsver pievienoto vērtību, ko ES var nodrošināt infekcijas avotu atklāšanā pie sauszemes un jūras robežām, un to, ka ASV veselības aprūpes iestādes lieliski tiek galā ar infekcijas avotu atklāšanu lidostās — tas ir piemērs, kam Savienība varētu sekot un veiksmīgi izmantot;

12.

aicina ES arī atbalstīt uzraudzības punktu tīkla izveidi jaunattīstības valstīs, lai būtu iespējams pēc iespējas ātrāk noteikt tādus jaunus infekcijas slimību gadījumus, kuri varētu izvērsties pandēmijā, un lai šajās valstīs izveidotu novērošanas tīklu;

13.

atzīst, ka ir jāatbalsta sadarbības veidošana starp ES un tās dalībvalstīm un jaunattīstības valstīm, īpaši Rietumāfrikas valstīm, medicīnas darbinieku apmācības jomā;

14.

uzsver, ka ir svarīgi stiprināt starptautisku veselības aprūpes darbinieku aizsardzības un ātras evakuācijas sistēmas;

15.

pauž nožēlu, ka iepriekš veiktie pielāgojumi un reformas un nevienlīdzīga attīstības politika ir veicinājusi neefektīvu veselības aizsardzības sistēmu pastāvēšanu; mudina Komisiju palīdzēt minētajām trijām valstīm attīstīt pašām savas sabiedrības veselības aizsardzības sistēmas, lai varētu apmierināt to pamatvajadzības veselības aprūpes jomā un izveidot infrastruktūru, kas nepieciešama, lai visiem to iedzīvotājiem būtu pieejama publiski finansēta veselības aprūpe; konkrētāk, uzskata, ka, lai ilgtermiņā izveidotu noturīgas veselības aizsardzības sistēmas, cita starpā ir i) jāiegulda resursi publiskos veselības aprūpes pamatpakalpojumos, ii) jānodrošina droša un kvalitatīva aprūpe, paredzot vairāk resursu veselības aprūpes darbinieku apmācībai, uzraudzībai un atalgojumam, iii) jāiesaista vietējās ieinteresētās personas un kopienas krīzes novēršanā un attīstības plānošanā; aicina starptautiskos līdzekļu devējus palielināt oficiālo attīstības palīdzību (OAP) šīm valstīm un sniegt to, izmantojot pašu valstu sistēmas, piemēram, budžeta atbalstu; aicina Komisiju sadarbībā ar partnervalstīm, PVO, Pasaules Banku un citiem līdzekļu devējiem izveidot saskaņotus, uz vajadzībām balstītus veselības aizsardzības plānus un uzraudzības procedūras;

16.

uzsver, ka atbildes pasākumiem jāattiecas uz cēloņiem, kas veido pamatu nepietiekamai sieviešu pārstāvētībai, kā arī uz veselības aprūpes un pakalpojumu pieejamību un iztikas nodrošināšanas šķēršļiem; īpaši uzsver, ka ir jānodrošina augstas kvalitātes pamatpakalpojumi un veselības aprūpe, sevišķi mātes un jaundzimušā aprūpe, kā arī dzemdniecības un ginekoloģiskie pakalpojumi;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ES lomu veselības jomā pasaules mērogā (COM(2010)0128) un tajā ietverto holistisko redzējumu par visaptverošām veselības aizsardzības sistēmām, horizontālo pieeju un centienus panākt veselības aprūpes pakalpojumu vispārēju pieejamību; mudina Komisiju pārskatīt šo paziņojumu, ņemot vērā jaunās atziņas, kas gūtas Ebolas vīrusa izraisītās krīzes laikā, bet saglabājot visaptverošo un horizontālo pieeju, kā arī savlaicīgi iesniegt un īstenot rīcības programmu;

18.

kopumā uzsver, ka jaunattīstības valstīm par prioritāti būtu jāuzskata budžeta līdzekļu piešķiršana stabilu un noturīgu sabiedrības sociālā nodrošinājuma un sabiedrības veselības aizsardzības sistēmu izveidei, pietiekama skaita labi aprīkotu un ilgtspējīgu veselības aprūpes infrastruktūru (īpaši laboratoriju un ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu) izveidei, kā arī kvalitatīvu pamatpakalpojumu un veselības aprūpes nodrošināšanai; uzsver, ka ir vajadzīgs pietiekams veselības aprūpes darbinieku īpatsvars iepretim iedzīvotāju skaitam, un aicina skarto valstu valdības nodrošināt, ka veselības aprūpes darbiniekiem tiek maksāts un ka veselības aprūpei paredzētie līdzekļi nonāk līdz cilvēkiem; taču atzīst, ka tādas krīzes kā pašreizējā nevar atrisināt tikai ar veselības aizsardzības sistēmām vien un ka ir vajadzīga visaptveroša pieeja, kas ietver dažādas jomas, piemēram, izglītību un apmācību, sanitāriju, pārtikas nekaitīgumu un dzeramo ūdeni, lai novērstu būtiskos trūkumus visos nozīmīgajos pakalpojumos; vienlaikus uzsver, ka izglītībai, kas ietver kultūras dimensijas un dažādas pārliecības, arī ir svarīga nozīme atjaunotnes procesā;

19.

norāda, ka investīcijas veselības aizsardzības nozarē ir svarīgs ekonomiskās attīstības dzinējspēks un veicina nabadzības mazināšanu jaunattīstības valstīs; atzinīgi vērtē 3. mērķa “Nodrošināt veselīgu dzīvi un sekmēt labklājību ikvienam un visos vecumos” iekļaušanu turpmākajos ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) priekšlikumos;

20.

uzsver, ka ilgtermiņa izmaksu plānos, kas nepieciešami noturīgu un visaptverošu veselības aizsardzības sistēmu izveidei, ir jāietver pienācīgs skaits apmācītu veselības aprūpes darbinieku, pietiekami liela medikamentu pieejamība un stabilas veselības informācijas sistēmas;

21.

prasa pastiprināt pētniecības infrastruktūru, Rietumāfrikā izveidojot publisku reģionālo centru infekcijas slimību pētniecībai, un veidot universitāšu sadarbību, iesaistot tajā ES un tās dalībvalstis;

22.

uzsver — lai izveidotu noturīgu, ilgtspējīgu sabiedrības veselības aizsardzības sistēmu, ir jānovērš sociālā nevienlīdzība; šajā sakarībā atbalsta publiski finansētu vispārēji pieejamu veselības aprūpes pakalpojumu ieviešanu, par kuriem to izmantošanas brīdī nav jāmaksā, un mudina Komisiju kopā ar partnervalstīm un citiem līdzekļu devējiem pēc iespējas drīzāk iesniegt programmu vispārēji pieejamu veselības aprūpes pakalpojumu izveidei, kura garantētu veselības apdraudējumu riska sloga savstarpēju sadalījumu;

23.

aicina visas valstis atbalstīt vispārēji pieejamus veselības aprūpes pakalpojumus un izstrādāt plānu, kurā būtu apzinātie vietējie resursi un iespējams starptautiskais finansējums šī mērķa sasniegšanai; atbalsta mērķi visās valstīs palielināt veselības aizsardzībai paredzētos izdevumus līdz pieņemtajam minimumam, proti, USD 86 uz vienu cilvēku veselības aizsardzības pamatpakalpojumu segšanai;

24.

atzinīgi vērtē augsta līmeņa starptautisko konferenci par Ebolas vīrusu, ko 2015. gada 3. martā rīkoja ES un tās galvenie partneri ar mērķi izskaust Ebolas vīrusu, kā arī lai novērtētu tā ietekmi uz skartajām valstīm un panāktu attīstības palīdzības un humānās palīdzības pasākumu saskaņotību;

25.

atbalsta domu izveidot “Māršala plānu”, lai atdzīvinātu šo valstu ekonomiku; ierosina piedāvāt tehnisko palīdzību valsts pārvaldes iestādēm, lai stiprinātu to spējas un nodrošinātu, ka līdzekļi nonāk līdz cilvēkiem un netiek zaudēti korupcijas vai citu iemeslu dēļ;

26.

atzinīgi vērtē starptautiskos centienus atvieglot Ebolas vīrusa skarto valstu starptautiskās parādsaistības;

27.

uzskata, ka ES un krīzes skartā apgabala partnerība būs efektīva tikai tad, ja Libērija, Gvineja un Sjerraleone pēc iespējas drīzāk spēs uzņemties atbildību par savu attīstību;

28.

uzskata, ka 11. Eiropas Attīstības fonda plānojums būtu jāpārskata, lai nodrošinātu, ka ieguldījumi veselības aizsardzībā un labā pārvaldībā kļūst par prioritārām jomām visās valstīs ar nestabilu publisko infrastruktūru; pauž bažas par to, ka veselības aizsardzība, ūdensapgāde un sanitārija nav Libērijas un Sjerraleones nacionālajās indikatīvajās programmās norādīto galveno jomu vidū; aicina Komisiju izveidot mehānismus stingrākai atbalsta uzraudzībai;

29.

uzskata, ka, veicot daudzgadu finanšu shēmas (DFS) termiņa vidusposma pārskatīšanu, nevar neņemt vērā ES humanitāro pasākumu finansējuma strukturālās nepietiekamības radīto risku;

30.

pauž atzinību uz vietas strādājošajiem humanitārā sektora pārstāvjiem un medicīnas darbiniekiem, kuri ir riskējuši ar dzīvību, cenšoties kontrolēt šo lielo veselības jomas krīzi;

31.

pauž atzinību par darbu, ko uz vietas veikusi ANO Ārkārtas reaģēšanas misija saistībā ar Ebolas vīrusu (UNMEER), partnerorganizācijas un nevalstiskas humanitārās organizācijas, piemēram, “Ārsti bez robežām”, Starptautisko Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federācija, NVO Emergency u. c., un ļoti atzinīgi vērtē to milzīgo ieguldījumu un palīdzību, apkarojot infekcijas izplatīšanos; pauž nožēlu par nepieņemamas izturēšanās gadījumiem, kas skāruši cīņā pret Ebolas vīrusu iesaistīto medicīnas personālu un citus darbiniekus pēc viņu atgriešanās no Āfrikas;

32.

uzskata, ka pacienta maksātspēja principā vairs nedrīkstētu noteikt zāļu pieejamību — pieejamībai vajadzētu būt atkarīgai no pacienta vajadzībām, tieši tāpat kā tirgum nevajadzētu būt vienīgajam faktoram, kas nosaka ražojamo zāļu izvēli;

33.

prasa ES un dalībvalstīm ievērot LESD 208. pantā noteikto ES principu saskaņot politiku attīstības jomā, veicinot godīgu un līdztiesīgu starptautisko tirdzniecību, medicīniskos pētījumus un inovācijas politiku, kas sekmē un atvieglo zāļu vispārēju pieejamību;

34.

aicina Komisiju noskaidrot patentu monopoliem alternatīvus modeļus, kad runa ir par zālēm vai vakcīnām, kuras izstrādātas publiskā un privātā sektora partnerībās, tādās kā Novatorisku zāļu ierosme, kuri varētu nodrošināt ārstniecības pieejamību pacientiem, veselības aizsardzības budžetu noturību un efektīvu atbildi uz krīzēm, tādām kā Ebolas vīrusa vai līdzīgu draudu izraisīta krīze;

35.

atgādina, ka ir svarīgi pastiprināt pētniecības jaudu epidemioloģiskās kontroles jomā pasaulē, izstrādāt ātrās noteikšanas testus un nodrošināt vakcīnu pieejamību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka cīņai pret Ebolas vīrusu ir piesaistīti daudzi ES pētniecības fondi, cita starpā izmantojot Novatorisku zāļu ierosmi, programmu “Apvārsnis 2020” un programmu “Eiropas un jaunattīstības valstu partnerība klīnisko pētījumu jomā” (EDCTP); uzsver — lai gan vakcīnas ir atzinīgi vērtējamas, tās, visticamāk, nav piemērotas Ebolas vīrusa izskaušanai, jo vīrusam rodas mutācijas; tādēļ uzsver, ka, piešķirot finansējumu, par prioritāti ir jāuzskata vispārēja veselības aizsardzības sistēmu stiprināšana, higiēna, infekcijas izplatības ierobežošana, uzticami ātrās noteikšanas testi tropiskos apstākļos un zāles pret vīrusu un tā izraisītajiem simptomiem;

36.

mudina visas iesaistītās puses veicināt sabiedrības apmācību veselības aizsardzības jomā, galveno uzmanību pievēršot tradicionālām ieražām, kuras nav savienojamas ar cīņu pret slimības izplatību iedzīvotāju vidū;

37.

uzsver, ka ES būtu jāveicina efektīva un godīga tādas pētniecības finansēšanu, kura uzlabotu visu cilvēku veselības aizsardzību un nodrošinātu, ka inovācijas un iejaukšanās noved pie lētiem un pieejamiem risinājumiem; atkārtoti norāda īpaši to, ka būtu jāanalizē modeļi, kas atsaista pētniecības un izstrādes izmaksas un medikamentu cenas, tostarp iespējas nodot tehnoloģijas jaunattīstības valstīm;

38.

atkārtoti norāda, ka ir jāiegulda novārtā atstātās slimībās; šajā sakarībā aicina Komisiju turpināt diskusijas par šo jautājumu un — ar nosacījumu, ka tiek ieviestas garantijas, kas neļauj publiskā un privātā sektora partnerībām nodarīt pāri neaizsargātiem cilvēkiem neregulētā tirgū,— radīt priekšnoteikumus plašai publiskā un privātā sektora sadarbībai ar mērķi stiprināt valstu veselības aizsardzības sistēmas un atvieglot rezultātu nonākšanu līdz cilvēkiem, kam tas nepieciešams; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka ES, lai nodrošinātu steidzami nepieciešamo pētniecību jaunu ārstniecības veidu jomā, programmas “Apvārsnis 2020” un Novatorisku zāļu ierosmes ietvaros ir darījusi pieejamus EUR 138 miljonus projektiem, ar kuriem tiek izstrādāti jaunu vakcīnu klīniskie izmēģinājumi, ātrās diagnostikas testi un ārstniecība; izsaka pateicību Eiropas farmācijas nozarei, kura arī ir atvēlējusi ievērojamus līdzekļus pētniecības atbalstam;

39.

uzsver, ka Ebolas vīrusa epidēmija un citas epidēmijas ir transnacionāli draudi, kas prasa starptautisku sadarbību; prasa PVO pārskatīt SVAN, lai iekļautu savstarpēju atbildīgumu un finansiālu atbalstu, tostarp pamatcēloņu novēršanai;

40.

ņemot vērā sporādisko SVAN īstenošanu un epidemioloģiskās uzraudzības neesamību, atzinīgi vērtē Francijas programmu RIPOST (Rietumāfrikas sabiedrības veselības iestāžu tīkls);

41.

uzsver, ka tagad, kad uzliesmojums sāk mazināties un kamēr vīruss pēc atveseļošanās mēnešiem ilgi saglabājas gonādās, veselības aizsardzības sistēmu un izglītības pasākumu ietvaros ir jānodrošina seksuālās veselības un ģimenes plānošanas konsultācijas;

42.

uzsver, ka pēc epidēmijas, kuras rezultātā ir cietuši mazie lauksaimnieki, pastāv aizvien lielāka varbūtība, ka var iestāties pārtikas krīze; aicina dalībvalstis, Komisiju un starptautisko sabiedrību veikt ieguldījumus viņu ilgtermiņa attīstībā, lai novērstu draudus lauku saimniecībām un nākotnē garantētu pārtikas nodrošinājumu Rietumāfrikā;

43.

prasa, lai atbildīgā komiteja, pirms tā iesniedz uz labi definētiem kritērijiem balstītu galīgo vērtējumu, nodrošinātu cīņā pret krīzi veikto pasākumu uzraudzību, cieši sadarbojoties ar ES koordinatoru Ebolas vīrusa jautājumos un ņemot vērā Parlamenta vizīti Sjerraleonē;

44.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Āfrikas Savienības valstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram un Pasaules Veselības organizācijai.

20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/11

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par emisiju mērījumiem automobiļu nozarē (O-000113/2015 – B8-0764/2015),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 20. jūnija Regulu (EK) Nr. 715/2007 par tipa apstiprinājumu mehāniskiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem pasažieru un komerciālajiem transportlīdzekļiem (“Euro 5” un “Euro 6”) un par piekļuvi transportlīdzekļa remonta un tehniskās apkopes informācijai (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 5. septembra Direktīvu 2007/46/EK, ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 23. oktobra Direktīvu 2001/81/EK par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām atmosfēru piesārņojošām vielām (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/50/EK par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 333/2014, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 443/2009, lai noteiktu kārtību, kādā jāsasniedz jaunu vieglo automobiļu radīto CO2 emisiju samazināšanas mērķis 2020. gadam (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā ASV Federālā Vides aizsardzības aģentūra (EPA) un Kalifornijas Gaisa resursu padome (CARB) 2015. gada 18. septembrī publicēja paziņojumu par to, ka ir pārkāpti uzņēmumiem Volkswagen AG, Audi AG un Volkswagen Group of America (kopā dēvēti par VW) piemērojamie noteikumi par piesārņojumu; tā kā izmeklēšanu sāka pēc tam, kad 2014. gada maijā EPA un CARB tika iesniegts nevalstiskas organizācijas un universitātes pētnieku kopīgi veikts pētījums par slāpekļa oksīda (NOx) emisijām no transportlīdzekļiem ar dīzeļdzinējiem un šā pētījuma rezultāti;

B.

tā kā Eiropas Savienībā ik gadu gaisa piesārņojums ir priekšlaicīgas nāves cēlonis vairāk nekā 430 000 cilvēku un, ietekmējot veselību, tas rada izmaksas, kuru lēstais apmērs ir EUR 940 miljardi gadā; tā kā NOx ir galvenā gaisu piesārņojošā viela, kas cita starpā izraisa plaušu vēzi, astmu un daudzas elpošanas ceļu slimības, kā arī vides degradāciju, piemēram, eitrofikāciju un paskābināšanos; tā kā izplūdes gāzes no transportlīdzekļiem, kuri aprīkoti ar dīzeļdzinēju, ir galvenais NOx piesārņojuma avots pilsētās Eiropā; tā kā gandrīz viena trešdaļa no visiem ES pilsētu iedzīvotājiem joprojām ir pakļauta piesārņojuma līmeņiem, kuri pārsniedz ES noteiktās robežvērtības vai mērķa vērtības; tā kā transports vēl aizvien ir galvenais cēlonis sliktai gaisa kvalitātei pilsētās un ar to saistītai ietekmei uz veselību; tā kā vairāk nekā 20 dalībvalstis patlaban neievēro ES gaisa kvalitātes robežvērtības, jo īpaši pilsētu piesārņojuma dēļ;

C.

tā kā kopš 2012. gada PVO Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (IARC) ir klasificējusi dīzeļdzinēja izplūdes gāzes kā kancerogēnu un, ņemot vērā dīzeļdegvielas cieto daļiņu papildu ietekmi uz veselību, ieteikusi pasaulē samazināt saskari ar izplūdes gāzu ķīmisko vielu maisījumu;

D.

tā kā autobūves nozare ir viena no galvenajām izaugsmes un inovācijas veicinātājām un sekmē nodarbinātību daudzās dalībvalstīs; tā kā šis skandāls, ja netiek veikta izlēmīga rīcība, apdraud visas nozares reputāciju un konkurētspēju;

E.

tā kā autobūves piegādes nozarē galvenokārt darbojas mazie un vidējie uzņēmumi un tie sedz 50 % no ieguldījumiem šīs konkrētās jomas pētniecībā un izstrādē; tā kā daudzu Eiropas reģionu ekonomisko spēku rada autobūves nozare un autobūves piegādes nozare;

F.

tā kā godīga konkurence, arī starp autoražotājiem, nozīmē, ka patērētājs produktu var izvēlēties, pamatojoties uz sniegtajiem visaptverošiem un objektīviem tehniskajiem parametriem;

G.

tā kā ES ir veikusi vairākus pasākumus, lai novērstu ekonomikas krīzes ietekmi uz autobūves nozari, izmantojot pieejamos valsts atbalsta instrumentus;

H.

tā kā Regulā par tipa apstiprinājumu mehāniskajiem transportlīdzekļiem attiecībā uz emisijām no vieglajiem transportlīdzekļiem (Regula (EK) Nr. 715/2007, par kuru Eiropas Parlaments un Padome vienojās 2006. gada decembrī), ar ko nosaka emisiju standartus Euro 5/6, ir noteikts, ka ražotājiem transportlīdzekļi jāaprīko tā, lai tie atbilstu emisiju prasībām “normālos lietošanas apstākļos” (5. panta 1. punkts);

I.

tā kā Regulā (EK) Nr. 715/2007 (5. panta 2. punktā) ir skaidri aizliegta tādu pārveidošanas ierīču lietošana, kuras definētas kā “jebkurš konstrukcijas elements, kas nosaka temperatūru, transportlīdzekļa ātrumu, dzinēja apgriezienus (RPM), pārnesumu, kolektora vakuumu vai citus parametrus, lai aktivizētu, modulētu, aizkavētu vai pārtrauktu jebkuras emisiju kontroles sistēmas daļas darbību, kas samazina emisiju kontroles sistēmas efektivitāti apstākļos, kas ir paredzami normālā transportlīdzekļa darbībā un izmantošanā”; tā kā dalībvalstīm ir pienākums īstenot šo aizliegumu; tā kā regulā ir arī skaidrs aicinājums Komisijai ieviest pārbaudes un pieņemt pasākumus attiecībā uz pārveidošanas ierīču lietošanu;

J.

tā kā saskaņā ar Direktīvu par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (1999/44/EK) patērētājiem ir tiesības uz garantijas periodu, kas ilgst vismaz divus gadus pēc preces iegādes, un tā kā pārdevējam ir pienākums piegādāt patērētājam tādas preces, kas atbilst pārdošanas līgumam; tā kā, ja šādas neatbilstības nav, patērētājam ir tiesības uz bezmaksas remontu vai nomaiņu vai tiesības saņemt cenas samazinājumu;

K.

tā kā Patērētāju tiesību direktīvā (2011/83/ES) ir prasība, ka informācija par produkta galvenajām īpašībām ir jāsniedz, pirms tiek noslēgti līgumi uzņēmuma telpās vai ārpus tām vai distances līgumi, un ka dalībvalstīm ir jāpieņem noteikumi par iedarbīgām, samērīgām un atturošām sankcijām, ja direktīvas noteikumi nav izpildīti;

L.

tā kā Negodīgas komercprakses direktīva (2005/29/EK) aizliedz jo īpaši jebkuru praksi, kas “attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts” un tajā ir noteikts, ka komercprakse, kas jebkuros apstākļos uzskatāma par negodīgu, ietver rīcību “ja apgalvo, ka tirgotāju (tostarp viņa komercpraksi) vai produktu ir sertificējusi, ieteikusi vai atļāvusi lietot valsts vai privāta struktūra, bet tas neatbilst patiesībai, vai ja tādu apgalvojumu izsaka neatbilstīgi sertifikācijas, ieteikuma vai lietojuma atļaujas nosacījumiem”, kā arī ir noteikta prasība, ka dalībvalstis pieņem efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas;

M.

tā kā automobiļiem ar dīzeļdzinēju Euro 5 robežvērtība NOx emisijām ir 180 mg/km un to piemēro transportlīdzekļiem, kas tipa apstiprinājumu saņēmušajiem laikā no 2009. gada 1. septembra līdz 2014. gada 1. septembrim un visiem transportlīdzekļiem, kas pārdoti laikā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 1. septembrim, un tā kā attiecīgā Euro 6 robežvērtība ir 80 mg, ko no 2014. gada 1. septembra piemēro jaunajiem transportlīdzekļu tipiem un visiem no 2015. gada 1. septembra pārdotajiem transportlīdzekļiem; tā kā tiem Euro 6 standartam atbilstošajiem transportlīdzekļiem, kas tika reģistrēti pirms šī standarta noteikšanas par likumīgu ierobežojumu, daudzās dalībvalstīs tika piešķirtas nodokļu atlaides; tā kā neatkarīgas testēšanas rezultāti apstiprina ievērojamas atšķirības starp abu standartu emisiju robežvērtībām un transportlīdzekļu faktiskajām emisijām ekspluatācijas apstākļos;

N.

tā kā Eiropas Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2011. gadā veiktajā analīzē (6) izdarīts secinājums, ka automobiļiem ar dīzeļdzinēju NOx emisiju vidējās vērtības, kas tika mērītas ar pārnēsājamām emisiju mērīšanas sistēmām, visā testēšanas maršrutā pārsniedza attiecīgās Euro 3–5 emisiju robežvērtības 2–4 reizes, bet atsevišķos posmos pat 14 reizes; tā kā citā KPC 2013.gadā publicētajā ziņojumā (7) atsaucas uz secinājumiem, ka emisijas no Euro 6 standarta transportlīdzekļiem var pat pārsniegt Euro 5 standarta transportlīdzekļu emisiju līmeņus; tā kā 2014. gadā veiktajās neatkarīgi veiktajās analīzēs dokumentētais vidējais NOx emisiju līmenis ceļa apstākļos testētajiem automobiļiem ar dīzeļdzinēju ir apmēram 7 reizes augstāks par Euro 6 standarta robežvērtībām;

O.

tā kā uzņēmums Volkswagen ir atzinis, ka pārveidošanas ierīces ir manipulētas vismaz 11 milj. visā pasaulē pārdoto automobiļu; tā kā VW ir paziņojis, ka ES pēc Vācijas Federālās autotransporta iestādes lēmuma atsauks 8,5 milj. VW automobiļu ar dīzeļdzinēju;

P.

tā kā šīs dokumentētās emisiju atšķirības var izskaidrot ar patlaban ES izmantojamo testēšanas procedūru, kas nav reprezentatīva braukšanai reālos ceļa apstākļos, un pārveidošanas ierīču izmantošanu manipulācijai; tā kā transportlīdzekļu testēšanas procedūras drošumam un robustumam ir izšķiroša nozīme, lai sasniegtu emisiju robežvērtības un līdz ar to uzlabotu sabiedrības veselības un vides aizsardzību ES;

Q.

tā kā Regulas (EK) Nr. 715/2007 14. panta 3. punktā paredzēts, ka Komisija pārskata testēšanas ciklus, ko izmanto emisiju mērīšanai, un, ja tiek konstatēts, ka testēšanas metodes vairs nav piemērotas, tos pielāgo tā, lai tās raksturotu faktiskās emisijas braukšanas laikā reālos ceļa apstākļos; tā kā šāda pielāgošana nav veikta; tā kā Komisija tomēr patlaban sagatavo jauna testēšanas cikla pieņemšanu, kura pamatā ir emisijas braukšanas apstākļos;

R.

tā kā ražošanas atbilstības testēšanai un atbilstības testēšanai ekspluatācijas apstākļos nav noteikti kopēji ES līmeņa standarti, lai gan Komisijai ir dots mandāts noteikt konkrētas prasības šādām procedūrām, izmantojot komitoloģijas procedūru; tā kā tāpēc netiek pienācīgi nodrošināta prasību izpilde par ražošanas atbilstību un atbilstību ekspluatācijas apstākļos; tā kā nav prasību par to, ka būtu jāsniedz informācija Komisijai, citu dalībvalstu tipa apstiprinātājām iestādēm (TAA) vai pārējām ieinteresētajām pusēm par kompetentās TAA veikto testēšanu un tās rezultātiem;

S.

tā kā patlaban esošā ES tipa apstiprinājuma sistēma nepieļauj iespēju Komisijai vai citas dalībvalsts iestādēm anulēt transportlīdzekļu tipa apstiprinājuma vai atbilstības sertifikātus, transportlīdzekļus atsaukt vai apturēt to laišanu tirgū, ja attiecīgo tipu ir apstiprinājusi cita dalībvalsts; tā kā patlaban esošajā sistēmā nav uzraudzības par testēšanu, kuru veic valsts tipa apstiprinājuma iestādes, lai nodrošinātu, ka visas iestādes ievēro kopīgus ES noteikumus un nav iesaistītas negodīgā konkurences cīņā, pazeminot standartus;

T.

tā kā Komisija patlaban pārskata tipa apstiprinājuma regulējumu; tā kā šī pārskatīšana ir ārkārtīgi svarīga, lai atjaunotu patērētāju uzticēšanos emisiju un degvielas patēriņa testēšanas rezultātiem;

U.

tā kā patlaban vieglajos automobiļos ar dīzeļdzinēju izmantotās NOx emisiju kontroles sistēmas pamatojas uz trīs galvenajām tehnoloģijām: iekšējās dzinēja modifikācijas kopā ar izplūdes gāzu recirkulāciju (EGR), liesa degmaisījuma NOx absorberi (liesa degmaisījuma NOx uztvērēji jeb LNT) un selektīva katalītiskā reducēšana (SCR); tā kā, lai nepārsniegtu Euro 6 standarta robežvērtības, lielākā daļa transportlīdzekļu ir aprīkoti ar vismaz divām no šīm trim tehnoloģijām; tā kā visas šīs tehnoloģijas var deaktivēt ar manipulētu pārveidošanas ierīču programmatūru;

V.

tā kā, lai nodrošinātu emisiju standartu ievērošanu, transportlīdzekļiem, kuri ir aprīkoti ar manipulētām pārveidošanas ierīcēm, būs jāveic šo ierīču demontāža, jāmodificē emisiju kontroles sistēmas programmatūra un atkarībā no dzinēja konstrukcijas jāizdara arī tā tehniski pārveidojumi; tā kā ir iespējams uzlabot transportlīdzekļos jau uzstādīto emisiju kontroles sistēmu darbību, demontējot manipulēšanai izmantojamās pārveidošanas ierīces, veicot pārprogrammēšanu un atkārtotu kalibrēšanu;

W.

tā kā atšķirības starp testēšanas rezultātiem un transportlīdzekļa raksturlielumiem ekspluatācijas apstākļos rodas ne tikai attiecībā uz NOx, bet arī citiem piesārņotājiem un CO2; tā kā saskaņā ar neatkarīgu pētījumu rezultātiem vieglo automobiļu oficiāli paziņotās un faktiskās CO2 emisijas 2014. gadā Eiropā atšķīrās par 40 %;

X.

tā kā pāreja uz vispārēji harmonizētu vieglo automobiļu testēšanas procedūru (Worldwide Harmonised Light Vehicles Test Procedure, WLTP) ES paredz ražotājiem pašreizējā autoparka vidējo CO2 emisiju samazināšanas mērķa vērtību pielāgot šai jaunajai testēšanas procedūrai,

1.

stingri nosoda automobiļu ražotāju negodīgo rīcību un tos mudina uzņemties pilnu atbildību par savu rīcību, un pilnībā sadarboties ar izmeklēšanu; pauž nožēlu par to, ka ar nepatiesu informāciju par to ražojuma automobiļu emisijām ir krāpti un maldināti patērētāju miljoni;

2.

uzskata — ja apstiprinās pierādījumi par pārkāpumiem, patērētāji būtu pienācīgi jāinformē par tiesībām uz atlīdzinājumu, tas būtu jāveic ātri un tam nevajadzētu nodarīt papildu kaitējumu patērētājam;

3.

pauž nožēlu, ka emisiju pārsniegšana ir priekšlaicīgas nāves gadījumu cēlonis, ka tai ir kaitīga ietekme uz cilvēka veselību un ka tā rada kaitējumu videi;

4.

uzskata, ka ir pilnīgi nepieciešams, lai Komisija un dalībvalstis ātri atgūtu patērētāju uzticību, īstenojot konkrētus pasākumus un darot visu iespējamo, lai mazinātu šīs situācijas radīto spriedzi; uzsver savu solidaritāti ar skartajiem darba ņēmējiem un pauž bažas par šīs situācijas ietekmi uz visu piegādes ķēdi, jo īpaši MVU, kuri nav pie tās vainīgi, bet kuriem šīs krāpšanas dēļ ir radušās milzīgas problēmas; uzsver, ka darba ņēmēji nedrīkstētu būt tie, kas galu galā cieš emisiju mērīšanas manipulāciju dēļ;

5.

uzsver, ka pirms apsvērt štatu samazināšanu, ražotājiem būtu jāizmanto savi finanšu resursi, tostarp ieturot peļņu, to neizmaksājot dividendēs, bet gan izmantojot, lai segtu izmaksas saistībā ar tiesību aktu pārkāpšanu;

6.

pauž dziļas bažas par to, ka dalībvalstu iestādes un Komisija nav veikušas nekādus pasākumus pēc tam, kad ir ieguvušas liecības par nopietnu un pastāvīgu ES tiesību aktos noteikto emisiju robežvērtību pārsniegšanu transportlīdzekļu ekspluatācijas apstākļos;

7.

atgādina, ka automobiļiem ar dīzeļdzinēju ir zemākas CO2 emisijas uz kilometru nekā līdzvērtīgiem transportlīdzekļiem ar benzīna dzinēju un ka tie ir svarīgs līdzeklis, kas ļauj ražotājiem sasniegt ES autoparka vidējo CO2 emisiju mērķus 2021. gadam; atgādina, ka šie automobiļi arī turpmāk būtiski sekmēs to mērķu īstenošanu, kuri izvirzīti laikposmam pēc 2021. gada, tomēr uzsver, ka ražotājiem jāizmanto pieejamās tīrās tehnoloģijas, lai samazinātu NOx, cieto daļiņu un citu piesārņojošo vielu daudzumu;

8.

prasa pilnīgu pārredzamību no Komisijas un dalībvalstu puses par to, ka par šiem pārkāpumiem tās ir zinājušas, un par pasākumiem, kas veikti to novēršanai; aicina veikt Komisijas un dalībvalstu iestāžu lomas un atbildības rūpīgu izmeklēšanu, cita starpā ņemot vērā problēmas, kas konstatētas Komisijas Kopīgā pētniecības centra 2011. gada ziņojumā;

9.

aicina Komisiju pastiprināt ES stratēģijas īstenošanu attiecībā uz ilgtspējīgām, resursu ziņā efektīvām autotransporta un citu veidu transporta sistēmām, pakāpeniski atteikties no patlaban esošās sistēmas, kuras pamatā ir fosilās degvielas, un pāriet uz jaunām tehnoloģijām un tādiem enerģijas avotiem kā ūdeņradis, elektroenerģija un saspiestais gaiss;

10.

atzinīgi vērtē izpētes sākšanu vairākās dalībvalstīs un citās valstīs visā pasaulē par transportlīdzekļu emisiju testēšanas rezultātu manipulēšanu; atbalsta Komisijas aicinājumu valsts uzraudzības iestādēm veikt plašas dažādu marku un modeļu transportlīdzekļu pārbaudes; uzskata, ka jebkurā šādā pārbaudē būtu jāiesaista Komisija; pieprasa, lai šādas pārbaudes tiktu veiktas pārredzami un efektīvi, un ņemot vērā vajadzību pienācīgi informēt patērētājus, kurus tieši skar jebkuras konstatētās neatbilstības;

11.

prasa, lai Komisija līdz 2016. gada 31. martam rakstiski ziņotu Parlamentam par šo izmeklēšanu rezultātiem;

12.

prasa, lai gadījumos, kad tiek konstatētas pārveidošanas ierīces, dalībvalstu iestādes veiktu visus vajadzīgos pasākumus situācijas labošanai un atbilstošu sankciju piemērošanai saskaņā ar Direktīvas 2007/46/EK 30. pantu un Regulas (EK) Nr. 715/2007 10. pantu;

13.

vērš uzmanību uz J. Girling ziņojumu (par valstīm noteikto maksimāli pieļaujamo emisiju dažām piesārņojošām vielām) (A8-0249/2015), ko Vides komiteja pieņēma 2015. gada 15. jūlijā, un jo īpaši uz pieprasījumu Komisijai un dalībvalstīm steidzami pabeigt darbu ar jauno priekšlikumu regulai par Euro 6 emisijām reālos braukšanas apstākļos (RDE), kuru patlaban izskata;

14.

mudina Komisiju nekavējoties pieņemt un īstenot jaunu emisiju testēšanas ciklu reālos braukšanas apstākļos un nodrošināt, lai tas reglamentācijas vajadzībām stātos spēkā; atzinīgi vērtē ziņojumu par autotransporta līdzekļu piesārņotāju emisiju samazināšanu (Albert Deß ziņojums, A8-0270/2015), ko 2015. gada 23. septembra sanāksmē pieņēma Parlamenta Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komiteja, un jo īpaši komitejas nostāju par to, ka Komisija “līdz 2017. gadam ievieš emisiju testēšanu reālos braukšanas apstākļos visiem transportlīdzekļiem, kuru tips apstiprināts vai reģistrēts no 2015. gada, lai nodrošinātu emisiju kontroles efektivitāti un nodrošinātu, ka transportlīdzeklis atbilst šai regulai un tās īstenošanas pasākumiem ar atbilstības koeficientu, kas raksturo tikai emisiju mērīšanas procedūras iespējamās pielaides”; mudina dalībvalstis un Komisiju ātri panākt vienošanos par testēšanas cikla regulējumu, pamatojoties uz iepriekš minēto;

15.

norāda, ka saskaņā ar Komisijas patlaban esošajiem plāniem ir paredzēts, ka emisiju testēšana reālos braukšanas apstākļos būtu jāizmanto tikai attiecībā uz NOx emisijām; aicina īstenot emisiju testēšanu reālos braukšanas apstākļos attiecībā uz visiem piesārņotājiem;

16.

pauž nožēlu par pārredzamības trūkumu komiteju procedūras sarunās attiecībā uz priekšlikumu emisiju testēšanai reālos braukšanas apstākļos (RDE) un jo īpaši par Komisijas nespēju nosūtīt informāciju Parlamentam tajā pašā laikā, kad tā šo informāciju nosūta dalībvalstu pārstāvjiem; aicina Komisiju visu attiecīgo dokumentāciju sniegt Parlamentam tāpat kā dalībvalstīm un jo īpaši publicēt sagatavošanas dokumentus Mehānisko transportlīdzekļu tehniskajai komitejai, kuri attiecas uz jauno RDE testu;

17.

uzsver, ka ir būtiski jānostiprina spēkā esošā ES tipa apstiprinājuma sistēma, tostarp jāpalielina ES uzraudzība, jo īpaši attiecībā uz tirgus uzraudzību, koordināciju un pēcpasākumu režīmu transportlīdzekļiem, ko pārdod Savienībā, tiesības pieprasīt dalībvalstīm uzsākt kontroles procedūras, kuru pamatā ir pierādījumi, un spēja pieņemt pienācīgus pasākumus ES tiesību pārkāpumu gadījumā;

18.

aicina Komisiju pārveidot pašreizējo tipa apstiprināšanas sistēmu, lai garantētu, ka dalībvalstu kompetentās iestādes var neatkarīgi kontrolēt tipa apstiprinājumus un sertifikātus, kurus attiecīgā gadījumā var atkārtoti izvērtēt Komisija, un nodrošinātu, ka ES mērogā pastāv līdzvērtīgi konkurences apstākļi un ka var efektīvi panākt ES noteikumu īstenošanu un novērst nepilnības īstenošanas pasākumos, nevajadzīgi nepalielinot administratīvo slogu;

19.

tādēļ aicina apsvērt ES līmeņa uzraudzības iestādes izveidi;

20.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisijai un visu dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu tiesības atkārtoti izvērtēt tipa apstiprinājumu un atbilstības sertifikātus, tiesības pieprasīt atsaukšanu un apturēt transportlīdzekļu laišanu tirgū, ja tām ir pierādījumi par neatbilstību ES emisijas robežvērtībām saskaņā ar Euro 5 un 6 regulu vai citām prasībām, ko paredz tipa apstiprināšanas sistēma;

21.

uzskata, ka gaidāmajā Tipa apstiprinājuma pamatdirektīvas pārskatīšanā ir jāapsver ražošanas atbilstības prasību paplašināšana un precizēšana, lai nodrošinātu, ka pietiekami un reprezentatīvi jaunu izlases veidā no konveijera noņemtu modeļu paraugi tiek katru gadu pārbaudīti, izmantojot emisiju testēšanu reālos braukšanas apstākļos, attiecībā uz to atbilstību ES piesārņojošo vielu un CO2 robežvērtībām; turklāt aicina uzlabot braukšanai pa autoceļiem jau izmantotu transportlīdzekļu testēšanu ekspluatācijā, arī pamatojoties uz emisiju testēšanas reālos braukšanas apstākļos procedūru, lai atbilstoši regulas prasībām verificētu ekspluatācijas atbilstību transportlīdzekļiem, kuriem ir atšķirīgi nobraukuma rādījumi; aicina uzlabot uzraudzību uz ceļa, veicot regulāras tehniskās inspekcijas, lai identificētu un veiktu remontu transportlīdzekļiem, kuriem konstatēta neatbilstība ES tiesību aktos noteiktajām prasībām;

22.

aicina valsts iestādes neizrādīt nekādu iecietību pret tā dēvēto “transportlīdzekļa testēšanas optimizāciju”, jo visai izplatīta ir tāda prakse kā riepu pārmērīga piepūšana, sānu skata spoguļu noņemšana, spraugu aiztaisīšana starp virsbūves paneļiem, lai mazinātu aerodinamisko pretestību, īpašas motoru un pārnesumkārbu eļļas izmantošana, kas citādi dzinējos netiek izmantota, palīgierīču, piemēram, stereo ierīču, noņemšana, un testēšana maksimāli pieļaujamā apkārtējās vides temperatūrā, tādējādi nepieņemami akcentējot atšķirību starp testēšanu laboratorijā un patērētāja pieredzi uz ceļa;

23.

uzsver, ka patērētājiem ir jāspēj viegli izmantot savas tiesības, kā paredzēts Direktīvā 1999/44/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES;

24.

aicina Komisiju, kas ir atbildīga par konkurenci ES iekšējā tirgū, sadarbībā ar valsts uzraudzības iestādēm nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp konkurentiem, kas darbojas šajā tirgū;

25.

atgādina, ka visās dalībvalstīs ir pilnībā un pienācīgi jātransponē un jāīsteno Eiropas noteikumi par iekšējā tirgus darbību, un turklāt aicina Eiropas un valstu tirgus uzraudzības iestādes izmeklēt visus apgalvojumus par krāpšanu;

26.

aicina Komisiju nodrošināt, ka informācija, ko patērētājiem sniedz saskaņā ar ES direktīvu par automobiļu marķēšanu (1999/94/EK) ir precīza, būtiska un salīdzināma; uzskata, ka marķējuma pamatā vajadzētu būt emisiju vērtībām un degvielas patēriņam reālos braukšanas apstākļos;

27.

pauž bažas par deklarēto CO2 emisiju testēšanas rezultātu un reālos braukšanas apstākļos iegūto vērtību atšķirībām; tādēļ aicina panākt drīzu vienošanos par WLTP korelāciju attiecībā uz autoparka vidējām CO2 mērķvērtībām, pienācīgi ņemot vērā “salīdzinošas stingrības” principu, taču nepieļaujot pašreizējās testa procedūrās negodīgās atkāpes, lai nepazeminātu 2021. gada mērķi;

28.

aicina Komisiju, izstrādājot jaunu politiku ilgtspējīga transporta jomā, ņemt vērā tagad konstatētos faktus; aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai stiprinātu ES stratēģiju attiecībā uz ilgtspējīgām, resursu ziņā efektīvām autotransporta un citu transporta veidu sistēmām; norāda uz pieeju, kas izklāstīta Komisijas 2011. gada Baltajā grāmatā “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” un uzsver tās potenciāli lielo ieguldījumu, lai efektīvi samazinātu emisijas no transporta un uzlabotu mobilitāti pilsētās; mudina Komisiju pielikt lielākas pūles, lai virzītu šajā Baltajā grāmatā ierosinātos pasākumus, un mudina dalībvalstis to atbalstīt;

29.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/17

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 11. panta 4. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 24. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par pilsoņu iniciatīvu (A7-0350/2010),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr.o211/2011 par pilsoņu iniciatīvu,

—

ņemot vērā 2015. gada 26. februārī Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas kopīgi rīkoto publisko uzklausīšanu par pilsoņu iniciatīvu,

—

ņemot vērā Parlamenta Politikas departamenta C 2014. gadā sagatavoto pētījumu “Eiropas pilsoņu iniciatīva — īstenošanas pirmās atziņas”,

—

ņemot vērā Eiropas Ombuda 2015. gada 4. marta lēmumu slēgt pašiniciatīvas izmeklēšanu pret Komisiju (OI/9/2013/TN),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Izpētes dienesta 2015. gada februārī sagatavoto pētījumu “Eiropas pilsoņu iniciatīvas īstenošana”,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 31. marta ziņojumu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Konstitucionālo jautājumu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0284/2015),

A.

tā kā Eiropas pilsoņu iniciatīva (EPI) ir jaunas pilsoņu politiskās tiesības un Eiropas Savienībā tā ir unikāls un novatorisks līdzdalības demokrātijas programmas veidošanas līdzeklis, kas nodrošina pilsoņiem iespēju aktīvi piedalīties viņus ietekmējošos projektos un procesos, un tā kā neapšaubāmi pilnībā ir jāizmanto un būtiski jāveicina EPI potenciāls, lai varētu sasniegt vislabākos rezultātus un iedrošināt pēc iespējas vairāk ES pilsoņu piedalīties turpmākajā Eiropas integrācijas procesa attīstībā; tā kā ES iestāžu demokrātiskās leģitimitātes nostiprināšanai ir jābūt vienam no ES prioritārajiem mērķiem;

B.

tā kā ir pagājuši trīs gadi, kopš 2012. gada 1. aprīlī stājās spēkā Regula (ES) Nr. 211/2011, un ir rūpīgi jānovērtē tās īstenošana, lai konstatētu trūkumus un ierosinātu dzīvotspējīgus risinājumus minētās regulas tūlītējai pārskatīšanai;

C.

tā kā no pieredzes var secināt, ka vairākums EPI organizatoru, veidojot EPI, ir saskārušies ar daudzām grūtībām gan praktiskā, gan tiesiskā ziņā, un tā kā vairāku noraidītu EPI organizatori ir iesnieguši sūdzības Tiesā un Eiropas Ombudā par Komisijas lēmumu nereģistrēt viņu EPI; tā kā tādēļ noteikumi ir jāizstrādā tā, lai EPI padarītu pēc iespējas pieejamāku gan pilsoņiem, gan organizatoriem;

D.

tā kā Parlaments ir vienīgā tieši vēlētā Eiropas Savienības iestāde un pēc būtības uzskatāms par ES pilsoņu pārstāvi;

E.

tā kā daudzas iestādes, NVO, ideju laboratorijas un pilsoniskās sabiedrības grupas, kas ir konstatējušas dažādus trūkumus Regulas (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu īstenošanā un EPI organizēšanā, ir ierosinājušas vairākus uzlabojumus un daudzos gadījumos ir norādījušas uz tiem regulas aspektiem, kuri steidzami jāpārveido;

F.

tā kā saskaņā ar regulas 6. pantā noteiktajiem praktiskajiem aspektiem, jo īpaši attiecībā uz vākšanas tiešsaistes sistēmas izveidi un tās sertifikāciju, ko veic dalībvalsts kompetentā iestāde, lielākajā daļā gadījumu organizatoriem ir ne vairāk kā 12 mēneši laika, lai savāktu nepieciešamo parakstu skaitu;

G.

tā kā tas, ka pēc parakstu vākšanas perioda beigām nav konkrēta termiņa sekmīgas iniciatīvas iesniegšanai Komisijā, rada neskaidrību un nenoteiktību gan iestāžu, gan sabiedrības vidū,

1.

atzinīgi vērtē Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) — atbilstoši definīcijai Līguma par Eiropas Savienību (LES) 11. panta 4. punktā un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 24. panta 1. punktā — kā pirmo starptautiskas demokrātiskas līdzdalības instrumentu, kas iedzīvotājiem sniedz iespēju tieši sazināties ar ES iestādēm un aktīvi iesaistīties Eiropas politikas virzienu un tiesību aktu veidošanā, papildinot viņu tiesības iesniegt lūgumrakstus Parlamentam un vērsties Eiropas Ombudā;

2.

uzsver, ka EPI ir pirmais līdzdalības demokrātijas instruments, kurš, pamatojoties uz vismaz vienu miljonu atbalsta paziņojumu no vismaz vienas ceturtdaļas ES dalībvalstu, ES pilsoņiem piešķir tiesības uzņemties iniciatīvu, tādējādi apstiprinot viņu jauno politisko prerogatīvu, un prasīt, lai Komisija saskaņā ar savām pilnvarām iesniedz atbilstīgu priekšlikumu jautājumos, kuros, pēc pilsoņu ieskata, ir nepieciešams tiesību akts, lai īstenotu Līgumus;

3.

uzsver, ka EPI nodrošina pilsoņiem vienreizīgu iespēju formulēt un darīt zināmas savas vēlmes un lūgt ES rīkoties un ka šis instruments ir jāveicina un jāatbalsta ar visiem iespējamiem līdzekļiem; taču atzīst, ka ir būtiski trūkumi, kas jānovērš un jārisina, lai EPI kļūtu vēl efektīvāka; uzsver, ka visi turpmākie šā instrumenta novērtējumi būtu jāveic ar mērķi panākt maksimālu lietošanas vienkāršību, ņemot vērā, ka EPI ir galvenais līdzeklis, kas saista Eiropas pilsoņus ar ES; turklāt uzsver, ka dzimtās valodas lietošana ir pilsoņu tiesības un tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt alternatīvas nolūkā piedāvāt iespēju īstenot visas ar EPI saistītās darbības dzimtajā valodā, tādējādi veicinot pilsoņu līdzdalību; norāda, ka sabiedrības informētība par EPI ir svarīga, taču vienlaikus pauž nožēlu par to, ka ES pilsoņiem ir nepilnīgas zināšanas par šo instrumentu; šajā sakarībā prasa ES organizēt informācijas un reklāmas kampaņas, lai nodrošinātu plašāku EPI pamanāmību plašsaziņas līdzekļos un sabiedrībā;

4.

turklāt uzsver, ka ikvienas demokrātijas turpmākās pastāvēšanas būtisks priekšnoteikums ir jauniešu iesaistīšana sabiedriskajā dzīvē, un aicina Komisiju ņemt vērā dalībvalstu pieredzi patiesi sekmīgu EPI īstenošanā;

5.

uzskata, ka ir svarīgi, lai pilsoņi varētu dot savu ieguldījumu Savienības likumdošanas prerogatīvu īstenošanā un būt tieši iesaistīti likumdošanas priekšlikumu ierosināšanā;

6.

norāda, ka sabiedrības informētībai par EPI ir svarīga nozīme, lai EPI kļūtu par efektīvu līdzekli demokrātiskās līdzdalības īstenošanai; šajā saistībā mudina Komisiju un dalībvalstis veltīt vairāk pūļu informācijas sniegšanai par šo instrumentu, lai par to uzzinātu iespējami vairāk pilsoņu un panāktu viņu aktīvu līdzdalību;

7.

aicina Komisiju izmantot visus publiskās saziņas kanālus, lai uzlabotu informētību, un veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu EPI pārredzamību un veicinātu saziņu attiecībā uz pašreizējām EPI, piemēram, izveidojot lietojumprogrammas, kas sniedz informāciju, sūta paziņojumus un nodrošina parakstīšanas iespēju tiešsaistē; uzsver, ka aktīva sabiedrības līdzdalība Eiropas pilsoņu iniciatīvās lielā mērā ir arī atkarīga no to popularizēšanas dalībvalstīs, un tāpēc ierosina, ka dalībvalstu parlamentiem būtu jāmin EPI savās oficiālajās tīmekļa vietnēs;

8.

norāda, ka vairāk nekā seši miljoni ES pilsoņu ir piedalījušies EPI, ka ir iesniegts 51 pieprasījums uzsākt iniciatīvu, no kuriem tikai trīs iniciatīvas, proti, “Right 2Water”, “One of us” un “Stop vivisection”, tika atzītas par pieņemamām, un ka sešu noraidīto EPI — kas atbilst 30 % no visiem atteikumiem — organizētāji ir apstrīdējuši Komisijas atteikumu Eiropas Savienības Tiesā, kas liecina par to, ka vēl ir daudz darāmā, lai nodrošinātu, ka EPI spēj pilnībā izvērst savu potenciālu; norāda uz dažādām praktiskām grūtībām, ar kurām ir saskārušies organizatori kopš šīs regulas stāšanās spēkā 2012. gada aprīlī, un uz to, ka iniciatīvu skaits samazinās;

9.

aicina Komisiju ar kontaktcentra “Europe Direct” starpniecību pēc iespējas agrīnākā posmā sniegt EPI organizatoriem atbilstošas un plašas konsultācijas, jo īpaši juridiskajos jautājumos, lai viņi būtu informēti par iespējām, kuras var izmantot, un neierosinātu EPI, kas neattiecas uz Komisijas pilnvaru jomu un neatbilst juridiskās pieņemamības kritērijiem; prasa apsvērt iespēju izveidot kādu neatkarīgu struktūru, kurai būtu pienākums sniegt konsultācijas; tomēr norāda, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu jautājumi, kuri tiek aktualizēti ar EPI palīdzību var pilnībā neatbilst Komisijas jurisdikcijai; turklāt uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver iespēja izveidot savā pārstāvniecībā katrā dalībvalstī īpašu EPI biroju, kas sniegtu visu nepieciešamo informāciju par EPI, konsultācijas un atbalstu;

10.

turklāt uzsver, ka šāds īpašs EPI birojs arī varētu veicināt sabiedrības un plašsaziņas līdzekļu informētību par EPI; tādēļ, lai sasniegtu šo mērķi, aicina Komisiju popularizēt EPI kā oficiālu ES instrumentu; uzsver, ka šis pasākums var arī palīdzēt pārvarēt pilsoņu neuzticēšanos sniegt personas datus, kas nepieciešami, lai atbalstītu EPI;

11.

prasa nodrošināt detalizētākus norādījumus par juridisko pamatu interpretāciju, kā arī sniegt vairāk informācijas par datu aizsardzības prasībām katrā dalībvalstī, kurā organizatori rīko savas kampaņas, lai organizatoriem nodrošinātu juridisko noteiktību, un arī par iespēju organizatoriem iegādāties cenu ziņā pieņemamas apdrošināšanas polises;

12.

pauž nožēlu par to, ka sākumposmā nav bijusi pieejama skaidra informācija par EPI, kas ir izraisījis vispārēju nepareizu priekšstatu par EPI būtību un radījis neizpratni par pirmajām Komisijas noraidītajām EPI; atgādina, ka šim instrumentam vajadzētu būt vienkāršam, skaidram un lietotājdraudzīgam, un tam būtu jāsaņem plaša publicitāte; uzsver, ka Komisijai būtu jāiedrošina un jāatbalsta valsts un vietējā līmeņa ievēlētie pārstāvji aktīvi iesaistīties EPI publicitātes palielināšanā;

13.

turklāt atbalsta ES pilsoņu aktīvu līdzdalību šā instrumenta pienācīgā izmantošanā programmu veidošanas nolūkos; pauž bažas par iespējamu interešu konfliktu, kas izriet no apstākļa, ka tikai Komisija ir atbildīga par pieņemamības pārbaudes veikšanu, un aicina turpmāk šo situāciju pienācīgi atrisināt; vienlaikus norāda, ka pārredzamībai un pārskatatbildībai vajadzētu būt visu ieinteresēto personu mērķim, lai saglabātu skaidrību par to, kā pilsoņiem rīkoties;

14.

šajā sakarībā aicina Komisiju uzskatīt arī Parlamentu par lēmumu pieņēmēju, it īpaši tāpēc, ka tas ir vienīgā iestāde, kuras pārstāvjus ES pilsoņi ievēlē tiešās vēlēšanās;

15.

uzsver, ka Regulas (ES) Nr. 211/2011 4. pantā ir noteikts — ja Komisija atsakās reģistrēt EPI, “tā informē organizatorus par šāda atteikuma iemesliem un visiem iespējamiem tiesas un ārpustiesas aizsardzības līdzekļiem, kas viņiem pieejami”; šajā saistībā atzīst, ka organizatori ir iesnieguši daudzas sūdzības par to, ka viņi nav saņēmuši detalizētu un izsmeļošu skaidrojumu par iemesliem, kādēļ viņu EPI ir noraidīta; aicina Komisiju detalizēti skaidrot EPI atteikuma iemeslus, ja tā uzskata, ka iesniegtā EPI acīmredzami neattiecas uz Komisijas pilnvaru jomu, vienlaikus rakstiski un tādā veidā, kas atvieglo darbu, informējot organizētājus par attiecīgajiem juridiskajiem apsvērumiem (pārredzamības nolūkos tie būtu pilnībā jāpublisko), lai varētu veikt minēto elementu pamatotības un absolūtas objektivitātes juridisko pārbaudi, pēc iespējas vairāk ierobežot Komisijas iespējas rīkoties kā lēmumpieņēmējai un vērtētājai iniciatīvas pieņemamības novērtēšanas procesā, un lai organizatori varētu izlemt par savas EPI pārskatīšanu, grozīšanu un atkārtotu iesniegšanu;

16.

aicina Komisiju apsvērt iespēju reģistrēt tikai daļu no iniciatīvas, ja Komisijas pilnvaru joma neattiecas uz visu EPI; aicina Komisiju reģistrācijas posmā ieteikt organizatoriem, kuru daļu viņi varētu reģistrēt, ņemot vērā, ka dialogam un sadarbībai ar EPI organizatoriem ir būtiska nozīme visā procesā, un informēt Parlamentu par tās lēmumu attiecībā uz EPI reģistrāciju; aicina Komisiju arī apsvērt iespējas, kā nodot valsts vai reģionāla līmeņa kompetentai iestādei tās iniciatīvas vai tās iniciatīvu daļas, kuras neattiecas uz Komisijas pilnvaru jomām;

17.

norāda, ka tehnoloģijai kā pilsoniskās līdzdalības veicināšanas līdzeklim ir svarīga nozīme; aicina Komisiju uzlabot programmatūru tā, lai parakstu vākšana tiešsaistē būtu lietotājiem vienkāršāka un lai tā būtu pieejama cilvēkiem ar invaliditāti, atļaut savos serveros glabāt tiešsaistē savāktos parakstus pastāvīgi un bez maksas, izmantojot pašreizējos ES līdzekļus, un vienkāršot un pārskatīt tehniskās specifikācijas parakstu vākšanai tiešsaistē, nodrošinot, ka e-pasta adreses ir iespējams norādīt brīvprātīgi tajā pašā ekrāna logā, kurā tiek aizpildīta atbalsta veidlapa, bet tās tiek glabātas atsevišķā datubāzē;

18.

uzskata, ka šim instrumentam, ja tas tiks pārskatīts, joprojām būs potenciāls iesaistīt sabiedrību un veicināt dialogu starp iedzīvotājiem, kā arī starp iedzīvotājiem un ES iestādēm; uzsver, ka parakstu vākšana tiešsaistē ir jāsaista ar attiecīgajiem jaunajiem sociālo un digitālo plašsaziņas līdzekļu kampaņu realizēšanas rīkiem, sekojot citu sekmīgu tiešsaistes kampaņu platformu piemēram;

19.

aicina Komisiju, atkārtoti izskatot jautājumu par automātisko saikni starp EPI reģistrāciju un paziņojumu vākšanai paredzēto 12 mēnešu perioda sākumu, ņemt vērā, ka EPI organizatoriem vajadzētu būt iespējai pašiem noteikt datumu, kad viņi vēlas sākt atbalsta paziņojumu vākšanu;

20.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis izmantot EPI atbalsta paziņojumu apstiprināšanas rīku, kas izstrādāts programmā “Eiropas valstu pārvaldes iestāžu sadarbspējas risinājumi”;

21.

uzsver, ka, izmantojot līdzdalības demokrātijas veicināšanai Savienībā pieejamos instrumentus, ir jānodrošina IT rīku pieejamība reģionos, tādējādi nodrošinot iedzīvotāju plašāku iesaistīšanos sabiedriskajās lietās;

22.

atzinīgi vērtē Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas piedāvājumu nodrošināt EPI tekstu bezmaksas tulkojumus, lai samazinātu EPI organizēšanas izmaksas;

23.

prasa darbā ar EPI uzlabot iestāžu sadarbību ES līmenī, kā arī valstu un vietējā līmenī, sniedzot EPI organizatoriem informāciju un atbalstu; prasa uzlabot Komisijas uzturēto un dažādās valodās pieejamo EPI tīmekļa vietni un izstrādāt vienotu pamatnostādņu kopumu visās ES oficiālajās valodās par EPI organizatoru tiesībām un pienākumiem un visā EPI procesā veicamajām administratīvajām procedūrām;

24.

prasa izveidot neatkarīgu — gan fizisku, gan tiešsaistes — vienotu kontaktpunktu, kas pastāvīgi sniegtu informāciju, tulkošanas pakalpojumus un tehnisko, juridisko un politisko atbalstu EPI vajadzībām, un uzskata, ka šim nolūkam varētu izmantot kontaktcentrā “Europe Direct” esošā kontaktpunkta, Komisijas pārstāvniecību un Parlamenta informācijas biroju dalībvalstīs resursus; uzskata, ka šāda kontaktpunkta izveide tuvinātu EPI projektu iedzīvotājiem;

25.

uzskata, ka organizatoriem atšķirīgo valsts noteikumu dēļ ir pārāk sarežģīti nodrošināt Regulā (ES) Nr. 211/2011 paredzētos dažādos personas datus EPI atbalstam 28 dalībvalstīs un prasa ieviest vienotu atbalsta paziņojumu sniegšanas procedūru, izdarot grozījumus Regulas (ES) Nr. 211/2011 III pielikumā, lai standartizētu dalībvalstīs vākto datu veidu; mudina Komisiju turpināt sarunas ar dalībvalstīm par datu sniegšanas prasību skaita samazināšanu, attiecīgi atceļot prasību norādīt personas identifikācijas numurus un padarot tās lietotājdraudzīgākas, un atgādina, ka galvenais EPI aspekts ir līdzdalība un programmu veidošana, nevis saistoši priekšlikumi; lai atrisinātu pašreizējās problēmas, ko izraisa vairākkārtēja reģistrācija, ierosina apsvērt jautājumu par ES digitālo pilsonību un iesaka rast pagaidu risinājumu līdz šādas ES digitālās pilsonības ieviešanai; tādēļ aicina Komisiju steidzami pievērsties šim jautājumam tās digitalizācijas programmā;

26.

aicina Komisiju grozīt Regulas (ES) Nr. 211/2011 3. pantu un ieteikt dalībvalstīm samazināt vecuma ierobežojumu (no 18 uz 16 gadiem), kas noteikts, lai persona varētu paust atbalstu un piedalīties EPI, un nesaistīt šo vecumu ar tiesībām piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tādējādi nodrošinot iespēju cilvēkiem, jo īpaši jauniešiem, aktīvi iesaistīties un virzīt uz priekšu Eiropas projektu;

27.

atzīst, ka pastāv delikāta problēma, kas saistīta ar organizatoru personisko atbildību attiecībā uz datu aizsardzību laikā, kad tiek vākti parakstītāju personas dati, un ierosina sašaurināt nepieciešamo datu klāstu un izdarīt izmaiņas Regulas (ES) Nr. 211/2011 13. pantā (“Atbildība”), precizējot, ka personiskā atbildība nav neierobežota; šajā saistībā ierosina noteikt, ka pilsoņu komitejas var iegūt juridiskas personas statusu, un vadīties pēc Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvas 2008/99/EK par vides krimināltiesisko aizsardzību 3. panta, lai iedibinātu noteikumu par to, ka organizatori ir atbildīgi par savu rīcību, ja “tā ir nelikumīga un izdarīta ar nodomu vai vismaz rupjas nolaidības dēļ”;

28.

mudina Komisiju un dalībvalstis noteikt tādas datu vākšanas prasības, kas būtu lietotājdraudzīgākas un saskaņotākas; aicina kompetentās valsts iestādes regulāri informēt savu nacionālo parlamentu Eiropas lietu komitejas par ierosinātajām EPI, par kurām jau ir savākts ievērojams parakstu skaits; mudina Komisiju ierosināt Regulas (ES) Nr. 211/2011 pārskatīšanu, lai garantētu pilsoņiem iespēju parakstīt EPI savā dzīvesvietas valstī;

29.

pauž bažas par to, ka kopš 2012. gada tikai trīs no 31 EPI sasniedza procesa pēdējo stadiju; uzsver to, ka jaunu iniciatīvu skaita krasā samazināšanās ir viena no nesamērīgi stingru prasību un pārmērīgi sarežģītas sistēmas sekām; pauž nožēlu par to, ka sekmīgās iniciatīvas nav ietekmējušas likumdošanas darbu un ka Komisijas reakcija uz sekmīgām EPI nemotivē jaunu iniciatīvu organizatorus; nepiekrīt Komisijai par regulas sekmīgu īstenošanu nolūkā pilnībā realizēt EPI potenciālu; uzsver, ka ES iestādēm un dalībvalstīm ir jāīsteno visi nepieciešamie pasākumi, lai popularizētu EPI un veicinātu iedzīvotāju uzticēšanos šim instrumentam;

30.

aicina Komisiju pārskatīt Regulas (ES) Nr. 211/2011 10. panta c) apakšpunkta teksta formulējumu, lai paredzētu sekmīgas EPI pienācīgu pēcpārbaudi; mudina Komisiju sākt sagatavot tiesību aktu saistībā ar sekmīgām EPI 12 mēnešu laikā pēc pozitīva atzinuma sniegšanas;

31.

uzskata — lai uzsvērtu EPI politisko nozīmi, publiskā uzklausīšana, kuru rīko saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 211/2011 11. pantu, būtu jāstrukturē tā, lai organizatori varētu iesaistīties dialogā ar Eiropas Parlamenta deputātiem un attiecīgajām Komisijas amatpersonām; uzsver, ka uzklausīšanas par EPI būtu jārīko tādas neitrālas komitejas aizgādībā, kurai nav galvenās atbildības par EPI tematu saturiskajā ziņā, un ka turklāt ikreiz būtu jāpieaicina ārēji eksperti;

32.

mudina Parlamentu un tā komitejas nepieciešamības gadījumā, ja Komisija noteiktajā 12 mēnešu laikā neiesniedz tiesību akta priekšlikumu, saskaņā ar LESD 225. pantu īstenot tiesības prasīt Komisijai iesniegt attiecīgu priekšlikumu; uzskata, ka, īstenojot šīs tiesības, Parlamenta kompetentajai komitejai būtu jāņem vērā ikvienas sekmīgas EPI saturs un jāapspriežas ar EPI organizētājiem kādā citā uzklausīšanā; prasa izdarīt attiecīgus grozījumus Reglamentā;

33.

aicina Komisiju izpētīt iespēju finansiāli atbalstīt EPI no pašreizējā ES budžeta, izmantojot Eiropas programmas, piemēram, programmu “Eiropa pilsoņiem” un programmu “Tiesības, vienlīdzība un pilsonība”, tostarp arī iespēju finansēt radio un televīzijas reklāmprogrammas, ņemot vērā to, ka jāgarantē pilsoņu vienlīdzība, EPI organizēšanai ir nepieciešams reāls finansiāls atbalsts un ka šajā sakarībā ir iesniegti vairāki ES budžeta grozījumi;

34.

aicina Komisiju, jo īpaši gadījumos, kad informācija tiek pārvaldīta datu apkopojuma veidā, īstenot visus nepieciešamos piesardzības pasākumus un nepieļaut ar parakstītājiem saistītas sensitīvas informācijas zādzību, tostarp tādu, kas veikta, izmantojot interneta rīkus;

35.

atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada 31. marta ziņojumu par EPI un Eiropas Ombuda Lēmumu OI/9/2013/TN un aicina Komisiju nodrošināt, ka, pārskatot šo instrumentu, tiek īstenoti visi attiecīgie juridiskie pasākumi, lai nodrošinātu pienācīgus papildpasākumus gadījumā, kad EPI tiek uzskatīta par sekmīgi pabeigtu; tādēļ aicina Komisiju, ņemot vērā dažādās radušās problēmas, iespējami drīz iesniegt priekšlikumu pārskatīt Regulu (ES) Nr. 211/2011 un Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1179/2011;

36.

aicina ES iestādes veikt nozīmīgu darbu saziņas jomā, rīkojot informācijas kampaņas par EPI;

37.

aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam par faktisko stāvokli saistībā ar sāktajām EPI, lai Parlaments, pildot ES pilsoņu uzticētos pienākumus, varētu pārbaudīt, vai instruments darbojas maksimāli efektīvi; uzsver, ka EPI process būtu pastāvīgi jāuzlabo, ņemot vērā iegūto praktisko pieredzi, un tajā būtu arī jāievēro Eiropas Savienības Tiesas turpmākie spriedumi;

38.

iesaka izmantot visus pieejamos saziņas kanālus, jo īpaši visu attiecīgo ES iestāžu sociālo un digitālo plašsaziņas līdzekļu platformas, lai veiktu pastāvīgas informētības uzlabošanas kampaņas, kurās piedalītos ES biroji un pārstāvniecības, kā arī valstu iestādes; aicina Komisiju atbalstīt īpašas EPI vajadzībām un lietošanai mobilajās ierīcēs paredzētas atvērtā pirmkoda lietojumprogrammas izstrādi; atzinīgi vērtē to, ka dažām EPI ir izdevies panākt vietēja līmeņa ietekmi;

39.

uzskata, ka, lai pilsoņi varētu pienācīgi izmantot šo līdzdalības demokrātijas instrumentu un lai novērstu šā instrumenta iespējamu nepareizu izmantošanu privātās interesēs, ir izšķirīgi svarīgi palielināt EPI finansējuma un sponsorēšanas pārbaužu pārredzamību un kvalitāti;

40.

norāda, ka nozīmīga loma ir Eiropas Ombudam, izmeklējot, kā Komisija izskata EPI pieprasījumus, un it īpaši atteikumus reģistrēt EPI;

41.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/23

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Eiropas Savienības stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam (COM(2014)0357) un pievienoto rīcības plānu un papildinošu analītisko dokumentu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (1) (turpmāk “Kopīgu noteikumu regula, KNR”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (2),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 23. oktobra secinājumus par Eiropas Savienības stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par makroreģionālo stratēģiju pievienoto vērtību (COM(2013)0468) un attiecīgos Padomes 2013. gada 22. oktobra secinājumus,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 11. septembra atzinumu par Komisijas paziņojumu par Eiropas Savienības stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam (COM(2014)0357) un “Eiropas Savienības stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam: pētniecība, izstrāde un inovācija mazos un vidējos uzņēmumos” (izpētes atzinums pēc ES prezidentvalsts Itālijas pieprasījuma),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 21. janvāra atzinumu par Eiropas Savienības stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam (EUSAIR) (izpētes atzinumu),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 26. jūnija atzinumu par sesto ziņojumu par ES stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 11. oktobra atzinumu “Adrijas–Jonijas jūras makroreģiona teritoriālā sadarbība Vidusjūras reģionā”,

—

ņemot vērā 2012. gada 3. jūlija rezolūciju par ES makroreģionālo stratēģiju attīstību: pašreizējā prakse un nākotnes izredzes, it īpaši Vidusjūras reģionā (3),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Adrijas un Jonijas jūras reģiona jūrlietu stratēģija” (COM(2012)0713),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par makroreģionālo stratēģiju pārvaldību (COM(2014)0284),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (COM(2011)0017),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/52/ES, ar ko groza Direktīvu 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija Direktīvu 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu,

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 17. februāra Lēmumu 2005/370/EK par to, ka Eiropas Kopienas vārdā noslēdz Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija),

—

ņemot vērā Ankonas deklarāciju, ko pieņēma Konferencē par attīstību un drošību Adrijas un Jonijas jūras reģionā, kura norisinājās 2000. gada 19. un 20. maijā,

—

ņemot vērā Adrijas un Jonijas jūras eiroreģiona dibināšanas konferenci, kas notika 2006. gada 30. jūnijā Pulā, un deklarāciju par iniciatīvas uzsākšanu Adrijas stratēģijas izveidei, kuru pieņēma Adrijas un Jonijas jūras eiroreģiona asamblejā, kura notika 2009. gada 22. oktobrī Splitā,

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta —Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2015. gada janvāra pētījumu “Jauna makroreģionu loma Eiropas teritoriālajā sadarbībā”,

—

ņemot vērā Iekšpolitikas ģenerāldirektorāta (B departamenta —Struktūrpolitika un kohēzijas politika) 2015. gada jūnija pētījumu “Adrijas un Jonijas jūras reģions — sociālekonomiskā analīze un transporta un enerģētikas saikņu novērtējums”,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A8-0279/2015),

A.

tā kā makroreģionālās stratēģijas ir jauns daudzlīmeņu pārvaldības modelis, kurā, lai gūtu sekmes īstenošanā un mērķu sasniegšanā, būtiska nozīme ir tādu ieinteresēto personu iesaistīšanai, kuras pārstāv ES, valstu, reģionālos un vietējos līmeņus, ieskaitot ekonomiskos un sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kā arī dažādo politiku un programmu savstarpējai papildināmībai; tā kā reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir svarīga nozīme demokrātijas, decentralizācijas un plašākas vietējās un reģionālās autonomijas veicināšanā;

B.

tā kā iepriekšējās Baltijas jūras reģiona un Donavas reģiona stratēģijas deva reālus labumus iesaistītajiem reģioniem, apstiprināja ES sadarbības mehānismu sekmes un sniedza derīgu pieredzi jaunu makroreģionālo stratēģiju izstrādāšanai;

C.

tā kā reģioni izrāda arvien lielāku interesi par šo mūsdienīgo sadarbības veidu un ar to saistīto pārvaldības modeli; tā kā tas jo īpaši bija vērojams nesen attiecībā uz kalnu reģioniem, piemēram, Karpatu kalniem un Alpiem, kur dabīgu šķēršļu dēļ ir nepieciešams īstenot reģionālu politiku;

D.

tā kā makroreģionāla stratēģija kā integrēta sistēma saistībā ar dalībvalstīm un trešām valstīm tajā pašā ģeogrāfiskajā zonā, ko apstiprinājusi Eiropadome, atbilst ES stratēģijai;

E.

tā kā šajā stratēģijā iesaistītās valstis ir sociālekonomiski ļoti atšķirīgas un jo īpaši šīs atšķirības ir vērojamas starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm, kas nav ES dalībvalstis;

F.

tā kā Adrijas un Jonijas jūras reģiona valstu pieaugošā ieinteresētība sadarboties un izstrādāt kopīgu rīcību, lai risinātu problēmas, izmantojot visa reģiona potenciālu, un to pastāvīgie centieni panākt sinerģiju sekmēja ES stratēģijas Adrijas un Jonijas jūras reģionam (EUSAIR) pieņemšanu;

G.

tā kā makroreģionālas stratēģijas var uzskatīt par instrumentu Eiropas integrācijai un lielākai teritoriālajai kohēzijai, kas balstās uz brīvprātīgu sadarbību dalībvalstu un kaimiņvalstu starpā, pievēršoties kopīgiem izaicinājumiem; tā kā EUSAIR ir jauna reģionālās darbības forma, kas var palīdzēt iesaistītajām kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm to ceļā uz ES, un nozīmīgs ES plašākas Vidusjūras reģiona politikas elements, ko īsteno caur Savienību Vidusjūrai; tā kā EUSAIR kā daļa no ES reģionālās politikas ir neaizstājams instruments ekonomiskās un sociālās kohēzijas veicināšanai, un tās galvenais mērķis ir reģionālo atšķirību mazināšana, reālas konverģences veicināšana un izaugsmes un nodarbinātības sekmēšana;

H.

tā kā Adrijas jūra, būdama daļēji noslēgta, ir īpaši jutīga pret piesārņojumu un tai ir netipiskas hidrogrāfiskās īpatnības, piemēram, tās dziļums un piekraste ievērojami atšķiras reģiona ziemeļu un dienvidu daļā; tā kā zivju krājumi ir kopīgi izmantojami visām piekrastes valstīm un tas rada pastāvīgu spiedienu uz krājumu atjaunošanos; tā kā pasākumi, ko ietvers nākamajā pamatregulējumā par reformētās KZP tehniskajiem pasākumiem, būtu jāizstrādā saskaņā ar reģionālu pieeju, un tos vajadzētu īpaši pielāgot šīs teritorijas īpatnībām un tās jūras resursiem un zivsaimniecībām,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par Eiropas Savienības stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam un tam pievienoto rīcības plānu; uzskata to par būtiski svarīgu soli šīs Eiropas daļas attīstībā; uzsver, ka EUSAIR izveidoja, lai pievienotu vērtību ES, valstu vai reģionālo iestāžu, kā arī privātsektora intervences pasākumiem, tādā veidā, kas ievērojami sekmē makroreģiona darbību; uzsver stratēģijas sniegtās iespējas reģiona kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm; uzsver, ka ir svarīgi stratēģiju balstīt uz integrācijas, koordinācijas, sadarbības un partnerības principiem; atgādina, ka svarīga nozīme ir “triju NĒ” principam attiecībā uz to, ka netiek pieņemti jauni tiesību akti, netiek izveidotas jaunas iestādes un netiek paredzēts jauns finansējums, jo makroreģioni ir sadarbības iniciatīvu sistēmas, kuru pamatā ir sinerģijas, kas izriet no dažādu ES politikas instrumentu, tostarp ESI fondu, sasaistes;

2.

atzinīgi vērtē visu ieinteresēto peronu pūles, lai izveidotu institucionālu struktūru EUSAIR īstenošanai pastāvošajā iestāžu sistēmā; mudina visas valstu, reģionālās un vietējās ieinteresētās personas pilnībā uzņemties atbildību par to projektu īstenošanu, uz kuriem attiecas šī makroreģionālā stratēģija; uzsver, cik svarīgi ir nostiprināt publiskās pārvaldes un publisko pakalpojumu iestāžu spējas un efektivitāti un katrā valstī, kura piedalās, nodrošināt pietiekamus resursus un kompetentu pārvaldes personālu, kas skaidri paredzēts EUSAIR īstenošanai;

3.

uzsver nepieciešamību ievērot uz vietu balstītu pieeju sadarbības aktivitātēm un daudzlīmeņu pārvaldības modeļa pievienoto vērtību, jo tas pievēršas jautājumam par pārvaldības spējas trūkumu un to var izmantot resursu apvienošanai makroreģionā; šajā sakarībā uzstāj, ka ir nepieciešams iekļaut vietējās un reģionālās iestādes politiskās pārvaldības struktūrās un stratēģijas darbības, tehniskajās un īstenošanas struktūrās, vienlaikus saglabājot Komisijas lomu koordinēšanas procesā; uzsver, ka sabiedrības virzīta vietējā attīstība (CLLD) var mobilizēt un iesaistīt vietējos dalībniekus lēmumu pieņemšanas procesā un palīdzēt nostiprināt projektu atzīšanu iedzīvotāju līmenī;

4.

uzsver — lai pieņemtu, uzraudzītu un izvērtētu stratēģiju, svarīga nozīme ir pārredzamam procesam, kā arī atvērtībai un pilsoniskās sabiedrības un visu attiecīgo ieinteresēto personu iesaistīšanai; uzsver, ka komunikācija un apzināšanās veicināšana visos pīlāros ir svarīgas, lai ieinteresētās personas piedalītos lēmumu pieņemšanas procesā un lai tiktu sekmēts sabiedrības atbalsts; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai stratēģija būtu atbilstoši pamanāma nacionālā, reģionālā un vietējā mērogā, izstrādāt pienācīgu saziņu attiecībā uz stratēģijas mērķiem un rezultātiem un veicināt koordināciju un labas prakses apmaiņu ar citām pastāvošajām vai turpmākajām makroreģionālajām stratēģijām;

5.

uzsver, ka valstīm, kas nav ES valstis, ir nepieciešams saskaņot savus tiesību aktus atbilstoši īpašajam nozaru acquis, kas attiecas uz stratēģiju, lai nodrošinātu ES mērķu izpildi un to regulāru, juridiski pareizu un savlaicīgu īstenošanu, balstoties uz ES standartiem un tiesību aktiem; mudina visas iesaistītās valstis izveidot ideju laboratorijas un rīkot regulāras sanāksmes, lai apmainītos ar labu praksi šīs procedūras nodrošināšanā un padarītu to efektīvāku;

6.

norāda, ka sakarā ar strauju privāto investīciju samazinājumu reģiona valstīs, kuram pievienojas fiskālā konsolidācija un ierobežota investīciju spēja publiskajā sektorā, var rasties problēmas stratēģijas projektu finansēšanā; aicina iesaistītās valstis īstenot augsta līmeņa līdzdalību, apņemšanos un vadošo lomu, kas nepieciešama sekmīgai stratēģijas izpildei;

7.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas strukturālais un investīciju fonds (ESIF) un Pirmspievienošanās palīdzības instruments 2014.-2020. gadam, un jo īpaši 2014.-2020. gada Adrijas un Jonijas sadarbības programma (ADRION) nodrošina stratēģijai nozīmīgus potenciālus līdzekļus un plašu instrumentu un tehnisko iespēju klāstu; pauž atbalstu tam, ka attiecībā uz stratēģijas pīlāru īstenošanu ir pieejami citi finanšu līdzekļi un instrumenti, jo īpaši programma “Apvārsnis 2020” un “Erasmus+”, kas attiecas uz visiem pīlāriem, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments attiecībā uz 2. pīlāru, programma LIFE attiecībā uz 3. pīlāru un klimata pārmaiņu seku mazināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām, MVU paredzētā programma COSME un “Radošā Eiropa” attiecībā uz 4. pīlāru, kā arī inovāciju finansēšanai paredzētā programma INNOVFIN; lai radītu pieejamo līdzekļu sinerģiju, mudina īstenot sadarbību starp reģiona teritoriālās sadarbības programmu uzraudzības iestāde’m, EUSAIR valdi un ESIF pārvaldes iestādēm; uzsver, ka stratēģijai būtu jāļauj efektīvāk un iedarbīgāk izmantot pastāvošos instrumentus un līdzekļu fondus;

8.

aicina Eiropas Komisiju un valstu, reģionālās un vietējās pašpārvaldes iestādes, kas atbild par ESIF programmu sagatavošanu, pārvaldību un īstenošanu, uzsvērt, cik svarīgi ir makroreģionālie projekti un rīcības;

9.

uzsver, ka ir svarīgi noteikt makroreģiona līmenī īstenošanas struktūru un koordinācijas mehānismu, lai atvieglotu sadarbību, tostarp kopīgo plānošanu, finansēšanas iespēju pielāgošanu un augšupēju pieeju; uzsver nepieciešamību pielāgot valstu un reģionālās darbības programmas stratēģijas mērķiem, tostarp, ja iespējams, EUSAIR iestrādāšanu programmās; uzskata, ka ir nepieciešams koordinēt un saskaņot iniciatīvas, priekšlikumus un projektus, kuri skar Adrijas un Jonijas jūras reģionu;

10.

mudina Komisiju, Eiropas Investīciju banku (EIB) un iesaistītās valstis pilnībā izmantot iespējas, kas pieejamas saskaņā ar jaunizveidoto Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), lai reģionā finansētu projektus, kuri radīs pievienoto vērtību, veicinātu ilgtspējīgu attīstību un ekonomisko un sociālo kohēziju, pasteidzinātu izaugsmi un palielinātu nodarbinātību makroreģionālā līmenī, kā arī palīdzētu sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus; šajā sakarībā mudina paredzēt “bonusa punktus” makroreģionālajiem projektiem projektu atlases posmā par tiem piemītošu transnacionālu raksturu;

11.

norāda, ka nav iedalīti īpaši finanšu līdzekļi īpaši makroreģionālo stratēģiju īstenošanai un ka spēcīga politiskā griba, partnerība un koordinācija valstu starpā ir panākumu priekšnoteikums; tādēļ aicina reģiona valstis apvienot finanšu līdzekļu fondus (ESI fonds, IPA, EFSI), kā arī ieguldījumus no valstu avotiem atbilstīgi EIB principiem kā finanšu un ieguldījumu platformu, lai atbalstītu tādu projektu finansēšanu, ar ko palīdz izpildīt stratēģijas mērķus; aicina izveidot pārredzamu un publiski pieejamu projektu kanālu Adrijas un Jonijas jūras reģionam, kas uzskatami parādītu pašreizējās un potenciālās investīiju vajadzības un projektus, lai investori tiktu mudināti investēt šajos projektos;

12.

mudina ieinteresētās personas apmainīties ar labu praksi, smelties no gūtās pieredzes un atklāt vājās vietas citu ES makroreģionālo stratēģiju īstenošanā, kā arī palielināt sadarbību ar saviem partneriem, piemēram, partneriem no Baltijas jūras, Donavas baseina un Alpu makroreģioniem;

13.

aicina Komisiju likvidēt administratīvos un nefinansiālos šķēršļus, kuri bieži attur investorus no investēšanas šādos projektos;

14.

uzskata, ka ir nepieciešams rast veidu, kā iesaistīt valstis, kuras nav iesaistītas stratēģijā un kuras ģeogrāfiskā un ekonomiskā ziņā atrodas līdzās šim reģionam, vismaz izmantojot atsevišķus un specifiskus projektus; šajā sakarībā uzsver, ka svarīga nozīme ir pārrobežu un starpvalstu sadarbībai saskaņā ar kohēzijas politiku, un aicina dalībvalstis un attiecīgos reģionus izmantot pastāvošo paraugpraksi šajā jomā;

15.

atgādina par būtisko ekonomikas krīzes ietekmi uz reģionu un uzsver nepieciešamību regulāri izvērtēt stratēģijas, kas paredzētas, lai panāktu ekonomikas atveseļošanos; norāda, ka reģiona valstīm ir atšķirīgi attīstības līmeņi un to vajadzības atšķiras; aicina Komisiju uzsvērt, ka svarīgi ir radīt apstākļus valstu sociālekonomisko atšķirību mazināšanai; atbalsta reformas mazāk attīstītajās valstīs un mudina šajā sakarībā apmainīties ar zināšanām, pieredzi un praksi;

16.

norāda, ka ir nepieciešams mudināt, atjaunot un padziļināt kultūras, zinātnisko un izglītības jomas sadarbību, tostarp palielinot studentu un augstskolu mācībspēku akadēmisko mobilitāti; uzsver, ka zinātne un inovācijas ir priekšnoteikums viedai, iekļaujošai un ilgtspējīgai izaugsmei; uzsver, ka zinātnes un kultūras sadarbība ir savstarpēji saistīta ar ekonomikas dinamiku un tūrisma daudzveidību un ilgtspēju reģionā;

17.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta pārstāvību EUSAIR pārvaldības struktūrās; aicina Komisiju analītiski izvērtēt reģiona valstu (ES dalībvalstu un trešo valstu) kopīgos centienus un vietējo un reģionālo iestāžu efektīvo piedalīšanos stratēģijas mērķu sasniegšanā;

18.

atsaucas uz gūto pieredzi saistībā ar ES makroreģionālajām stratēģijām un aicina izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību posmā sniegt atbalstu dažāda veida darbībām no pētījumiem līdz pat sākotnējiem naudas līdzekļiem projektu sagatavošanai dažādās prioritārajās jomās;

19.

uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi visu četru stratēģijas pīlāru īstenošanā pienācīgi ņemt vērā tās vispārējos principus un jo īpaši jautājumus saistībā ar vides aizsardzību un dabas resursu vairošanu, lai īstenotu holistisku pieeju makroreģiona kompleksajiem un dažādajiem izaicinājumiem;

20.

uzsver, ka īpaša vērība būtu jāvelta Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantā minētajiem apgabaliem, piemēram, salām, kalnu un lauku reģioniem, lai identificētu un izamntotu to specifisko potenciālu, jo īpaši tūrisma nozarē, vienlaikus ievērojot rīcības jomas un prioritātes, uz ko norādīts šajā ziņojumā; turklāt aicina Komisiju ierosināt Eiropas Salu un kalnu gadu;

21.

uzskata, ka ir nepieciešams rast veidus, kā stratēģijas īstenošanā iesaistītās valstis varētu īstenot citus nozīmīgus pīlārus, kas varētu radīt apgabalam attīstības priekšrocības, piemēram, lauksaimniecība, ņemot vērā specifiskus, ar ģeogrāfisko aspektu un klimatu saistītus nosacījumus, bioloģisko daudzveidību un potenciālu radīt sinerģiski saskaņotu ietekmi un turpmāku izaugsmi; iesaka ciešu sadarbību un koordināciju iekšzemes apgabalu, piekrastes teritorijas un salu starpā, lai sasniegtu sinerģijas starp “tīrās enerģijas” projektiem un veselīgas pārtikas ražošanu;

22.

vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi pienācīgi ziņot par stratēģijas īstenošanu un izvērtēt to; šajā sakarībā aicina iesaistītās valstis kopā ar Komisiju vākt uzticamus sākotnējos datus un noteikt konkrētus mērķus katram pīlāram, kuri katru gadu tiktu izvērtēti un darīti publiski pieejami;

23.

aicina īstenot visaptverošu un integrētu Eiropas pieeju migrācijai; uzsver, ka reģions sastopas ar nopietnām migrācijas problēmām, un pauž nožēlu par visām traģēdijām Vidusjūrā; uzstāj, ka šo problēmu risināšanā būtiska nozīme ir būtiskām izmaiņām patvēruma politikā, īstenojot dalībvalstu solidaritāti; uzsver nepieciešamību aplūkot vispārējo stratēģiju attiecībā uz sadarbību ar trešām valstīm; pauž nožēlu par nepietiekamu ES dalībvalstu sadarbību attiecībā uz migrācijas problēmām; mudina apmainīties ar labu praksi migrantu uzņemšanā un aicina steidzamā kārtā vērst īpašu uzmanību uz sociālajiem un humanitārajiem jautājumiem, kas skar šo reģionu, lai, iespējams, turpmāk citādi noteiktu EUSAIR prioritātes;

24.

sagaida, ka tas būs jauns stimuls miera un drošības nostiprināšanai Dienvidaustrumu Eiropā;

25.

aicina valstis apmainīties ar paraugpraksi minoritāšu tiesību ievērošanas jomā, lai piemērotu visaugstākos standartus, ņemot vērā to, ka šī ir īpaši jutīga joma attiecībā uz valodas jautājumiem;

26.

uzsver, ka dažādajos īstenošanas posmos publiskajiem un privātajiem ekonomikas dalībniekiem, sabiedrības locekļiem un dažādām organizētas pilsoniskās sabiedrības daļām ir jānodrošina pienācīga apmācība, izmantojot īpašu programmu, tostarp organizatorisko un tehnisko atbalstu;

27.

aicina Komisiju ik pēc diviem gadiem sniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu par EUSAIR īstenošanu, lai izvērtētu tās darbību un pievienoto vērtību attiecībā uz izaugsmi un darbvietām, atšķirību samazināšanu un ilgtspējīgu attīstību;

28.

mudina veikt īpašus pasākumus sociālās dimensijas veicināšanai; uzsver, ka ir svarīgi iestrādāt prioritātes un pasākumus, ar kuriem paredzēts atbalstīt personu ar īpašām vajadzībām integrēšanu un novērst visa veida diskrimināciju;

29.

uzsver, ka reģiona unikālā ģeogrāfiskā situācija un piekrastes struktūra kopā ar tās bagāto bioloģisko jūras daudzveidību satur milzīgu potenciālu, lai radītu jūras nozares darbvietas un panāktu inovatīvu un ilgtspējīgu ekonomisko attīstību un izaugsmi, ieskaitot jūras nozares tehnoloģijas, zivsaimniecību un akvakultūru, kā arī labāku jūrniecības un jūras vides pārvaldību un pakalpojumus;

30.

iestājas par jūras nozaru ekonomiku kā ekonomikas krīzes risinājumu, jo tā veicina jaunu darbvietu radīšanu un ekonomisko attīstību, un jo īpaši darbvietas sievietēm un jauniešiem piekrastes un salu valstīs; uzskata, ka ES stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam nav iespējams īstenot, neņemot vērā jūras nozares ekonomikas jēdzienu, kas veido saikni starp ekonomikas nozarēm, kuras saistītas ar jūrām un okeāniem, akvakultūru, jūras un upju transportu un tūrismu ar vides aizsardzību;

31.

aicina Komisiju un stratēģijā iesaistītās valstis nākt klajā ar iniciatīvām, kas ieinteresētu jauniešus par zvejas un akvakultūras nozari Adrijas un Jonijas jūras reģionā un mudinātu viņus sākt uzņēmējdarbību šajās jomās;

32.

aicina koordinēt politiku un saskaņot stratēģijas mērķus, ka arī kopējos projektus atbilstoši kopējās zivsaimniecības politikas vērtībām, principiem un mērķiem; turklāt mudina atbalstīt ilgtspējīgas zivsaimniecības nozares attīstību un tradicionālas un veselīgas pārtikas ražošanu; aicina izveidot zivsaimniecības vietējās rīcības grupas, kuras varētu būt dabisks instruments zivsaimniecības dažādošanai; uzsver, ka ilgtspējīgai un rentablai zivsaimniecībai un akvakultūrai ir nepieciešama ciešāka ieinteresēto personu iesaistīšanās kopējā pārvaldībā, kā arī uzlabotas un dažādotas zivsaimniecības darbības;

33.

uzskata, ka jūras nozaru izaugsme aptver ļoti dažādas nozares un uzņēmumus un tādēļ tās attīstībai nepieciešams augsti kvalificēts darbaspēks visās šajās nozarēs; aicina EUSAIR iesaistītās dalībvalstis to mācību programmās veicināt dažādās jūras nozaru izaugsmes jomas, ņemot vērā mūžizglītības sistēmas un darbinieku apmācību; norāda uz to, ka jūras nozaru izaugsmē iesaistīto sociālekonomisko sistēmu rīcības, nozares un disciplīnas ir kompleksas, un tādēļ uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai EUSAIR stratēģijā iesaistītās dalībvalstis pieņemtu darba tirgus politiku, kuras mērķis ir palielināt spēju pielāgoties izmaiņām, inovācijām un daudzdisciplīnu raksturam, pielāgotu cilvēkkapitāla apmācību un palielinātu sieviešu līdzdalības procentuālo samēru;

34.

uzsver, ka liela nozīme ir lielākai un reālai savstarpējais saistībai starp ES 2020 stratēģiju un EUSAIR stratēģijas trijiem pīlāriem (jo paši jūras nozaru izaugsmes pīlāru), kas balstās uz Eiropas Komisijas rīcības plānu; uzskata rīcības plānu par vienu no stratēģijas pieejas rezultātiem, kas norāda uz konkrētajām prioritātēm šim makroreģionam; norāda — balstoties uz to, katru rīcību vai projektu atlasa plašā augšupējā konsultāciju procesā, kurā iesaistīta virkne ieinteresēto personu no Adrijas un Jonijas jūras reģiona, kas pārstāv valstu, reģionālās un vietējās pašvaldības iestādes, sociālos partnerus, bet arī privāto sektoru, sociālekonomiskās, akadēmiskās aprindas un pilsonisko sabiedrību;

35.

mudina veidot kopas un sadarbību starp valstu un privātajiem uzņēmumiem, universitātēm, pētniecības institūtiem un citām attiecīgām ieinteresētajām personām jūrniecības un jūras vides nozarēs, lai stimulētu inovāciju un pilnībā izmantotu sinerģijas dotās priekšrocības; uzskata, ka rīcībai saskaņā ar jūras nozaru izaugsmes pīlāru būtu jābalstās uz valstu un reģionālajām pētniecības un inovācijas stratēģijām viedai specializācijai, lai nodrošinātu efektīvākus un iedarbīgākas investīcijas; aicina valstis un reģionus piedalīties Komisijas platformā S3, lai gūtu palīdzību pārdomātas specializācijas stratēģiju (smart specialisation strategies) izstrādē, īstenošanā un pārskatīšanā; šajā saistībā uzskata par nepieciešamu sniegt MVU labāku piekļuvi kredītiem un uzlabot pastāvošos uzņēmējdarbības tīklus (kopas), izmantojot internacionalizācijas procesu, lai radītu jaunas kvalitatīvas un ilgtspējīgas darbvietas;

36.

atbalsta kopīga kvalitātes marķējuma izveidi augstas kvalitātes jūras produktiem no šā reģiona, lai palielinātu to konkurētspēju;

37.

uzsver, ka liela nozīme ir sociālajam dialogam un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iesaistīšanai spēju veidošanas pasākumos publiskā sektora iestādēs; uzskata, ka to varētu panākt, izveidojot pastāvīgu platformu makroreģiona līmenī un reģionālā līmenī katrā dalībvalstī, lai pārstāvētu sociālos un ekonomiskos partnerus, saskaņā ar jau paveikto attiecībā uz augstskolām, tirdzniecības palātām un pilsētām;

38.

uzsver ar jūru un jūras vidi saistītās izpētes nozīmi un nepieciešamību palielināt pētnieku, dalībvalstu un reģionu, kas piedalās EUSAIR stratēģijā, sadarbību šajās jomās, lai pārvarētu atšķirības starp šīm dalībvalstīm un palielinātu piekrastes apgabalu konkurētspēju un kvalitatīvu un ilgtspējīgu darbvietu izveidi vietējā mērogā;

39.

ar bažām norāda uz zivju krājumu samazināšanās tempu Adrijas un Jonijas jūrā, ko izraisa pārzveja, kā arī nelegāla, nereģistrēta un neregulēta zveja (NNN) un citi būtiski riski visai dzīvībai jūrā; uzsver, ka zivsaimniecība ir viens no galvenajiem komponentiem piekrastes apgabalu un salu ekonomikā; tādēļ uzskata, ka zivju krājumu un jūras ekosistēmu aizsardzība un saglabāšana saskaņā ar kopējā zivsaimniecības politikā paredzēto maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma principu ir jāuzskata par stratēģijas svarīgāko mērķi; uzsver, ka pārejas periodā ir jāsekmē pielāgošanās zvejas robežvērtībām, piešķirot subsīdijas aprīkojuma iegādei no Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) līdzekļiem; aicina rīkoties izlēmīgi, saskaņojot trešo valstu tiesību aktus zivsaimniecības jomā ar ES tiesību aktiem, īstenojot datu apmaiņu, kopīgas uzraudzības platformas un daudzgadu zivsaimniecības pārvaldības plānus un apsverot, kā attīstīt ilgtspējīgu akvakultūras nozari, kurā ir liels potenciāls izmantot atjaunojamās enerģijas avotus;

40.

atgādina, ka zivju un čaulgliemju komerciālai izmantošanai būtu jāatbilst drošām bioloģiskajām robežvērtībām, lai panāktu labus vides apstākļus un nodrošinātu zivsaimniecības nozares ilgtermiņa ilgtspēju;

41.

aicina Komisiju reģistrēt atpūtas zvejas lomu apjomus, reglamentēt šo darbību un attiecināt maksimālā ilgtspējīgas ieguves apjoma mērķus gan uz atpūtas, gan profesionālās zvejas darbībām;

42.

prasa veikt zivju krājumu, jo īpaši apdraudēto sugu, un to savstarpējās bioloģiskās saiknes visaptverošu izpēti, ņemot vērā to, ka trūkst skaidru datu, tādēļ novērtējumi varētu būt neskaidri un neuzticami; mudina aizsargāt dabīgo nārstu;

43.

prasa izvērtēt un veicināt projektus, kuru mērķis ir novērtēt netiešās zvejas (nevienam nepiederoši tīkli, ēdamgliemeņu kultivēšanas sieti) un aizsargājamo sugu piezvejas ietekmi, jo tiek lēsts, ka tikai Adrijas jūrā vien netīšām tiek noķerts vairāk nekā 40 000 jūras bruņurupuču; uzskata, ka ir steidzami nepieciešami vides pētījumi un izpēte par to, kādā veidā šo problēmu mazināt (piemēram, ar ierīcēm, kas novērš bruņurupuču notveršanu);

44.

mudina sniegt būtisku atbalstu kuģubūvei, tostarp atpūtas laivu nozarei, orientējoties uz tās modernizāciju un specializāciju nolūkā radīt jaunas darbvietas un pielāgoties tādas ilgtspējīgas un konkurētspējīgas izaugsmes prasībām, kas atbilst jūras nozaru tehnoloģijām;

45.

aicina sniegt būtisku atbalstu ražošanas zonām un šādu zonu sadarbībai dažādās makroreģiona daļās; mudina īstenot labas prakses apmaiņu, daloties ar nozīmīgāko pieredzi nozarē un iepazīstot pieredzi, kas gūta citos reģionos, kuri cenšas izmantot to pašu pieeju, lai veicinātu ražošanas zonu izveidi;

46.

uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt un veicināt atpūtas, sporta un ģimeņu zveju, īstenojot integrētu zivsaimniecības un tūrisma politiku (zveja un zvejas tūrisms, jūrsaimniecība), jo īpaši uz salām, lai saglabātu vietējās kultūras tradīcijas un salu iedzīvotāju un piekrastes apdzīvoto vietu piejūras dzīvesveidu; mudina nodrošināt ilgtspējīgu, maza apjoma un tradicionālu zveju un akvakultūru, sekmējot daudzveidīgu kulinārijas piedāvājumu un vietējo zivju tirgu izmantošanu kā labāko veidu, lai nodrošinātu ilgtspējību un sniegtu lielāku atbalstu piekrastes tūrisma darbībām;

47.

aicina Komisiju atbalstīt un veicināt zivsaimniecību un zvejnieku iesaistīšanos projektos, kas saistīti ar kultūras un tradīciju tūrismu, kurš ietver zveju, kā arī jūras braukšanas un tradicionālo zvejas vietu un nodarbošanos atklāšanu no jauna;

48.

uzsver sociālas ekonomikas un sieviešu uzņēmējdarbības nozīmi jūras nozaru izaugsmes pīlāra īstenošanā, un aicina dalībvalstis, kas iesaistītas EUSAIR stratēģijas īstenošanā, veicināt un atbalstīt sieviešu līdzdalību visās attiecīgajās nozarēs; atgādina par mazo uzņēmumu un mikrouzņēmumu būtisko lomu attiecīgajos reģionos un teritorijās un aicina dalībvalstis, kas iesaistītas EUSAIR stratēģijas īstenošanā, īstenot aktīvu politiku šāda veida ekonomiskās darbības veicināšanai;

49.

atbalsta pasākumus hidroģeoloģiskā riska un piekrastes erozijas riska samazināšanai;

50.

uzsver pētniecības nozīmi un aicina sniegt būtisku atbalstu piejūras un jūrniecības reģioniem;

51.

uzsver, ka akvakultūras un jūrsaimniecības attīstībai var būt svarīga nozīme ne tikai sugu daudzveidības atgūšanā, bet arī Adrijas un Jonijas jūras ekonomikas izaugsmē;

52.

aicina Komisiju pastiprināt labas prakses apmaiņu, piemēram, attiecībā uz piekrastes rīcības grupu izstrādāto projektu ilgtspējību;

53.

uzsver, ka makroreģiona attīstībai ārkārtīgi svarīgi ir uzlabot transporta un enerģētikas savienojumus starp iesaistītajām valstīm, kā arī starp tām un kaimiņvalstīm, tostarp jūras transportu, dažāda veida savienojumus ar iekšzemi un enerģētikas tīkliem, un tas ir arī makroreģiona ekonomiskās un sociālās attīstības priekšnoteikums; uzsver, ka trūkst saiknes starp abiem Adrijas jūras krastiem un Adrijas un Jonijas jūras reģionā ir tīkla infrastruktūras nesavietojamība;

54.

aicina nodrošināt stimulus ilgtspējīgu transporta savienojumu izveidei, lai samazinātu ceļā pavadīto laiku, transporta un loģistikas izmaksas un ārējos faktorus; aicina veikt svarīgus stratēģiskos darbus, kas saistīti ar jūras un sauszemes transporta maršrutu savienojumiem, lai radītu dažāda veida transporta iespējas starp valstīm, veicinātu kohēziju, paplašinātu kopējo tīklu un samazinātu autoceļu noslogotību un līdz ar to CO2 emisijas; vērš uzmanību uz nepieciešamību uzlabot jūrniecības un ostu dimensiju attiecībā uz kabotāžu, jūras maģistrālēm un kruīziem starp abiem Adrijas jūras krastiem gan ziemeļu-dienvidu, gan transversālajos austrumu-rietumu maršrutos; norāda uz nepieciešamību pēc lielākas koordinācijas, lai novērstu jūras satiksmes sastrēgumus un uzlabotu tās pārvaldību un kontroli;

55.

mudina izmantot Regulu par jūras transporta oglekļa dioksīda emisiju monitoringu, ziņošanu un verifikāciju (Regula (ES) 2015/757) inovācijai un ilgtspējīga jūras transporta izveidei makroreģionā, izmantojot alternatīvas dzinēju sistēmas un degvielas, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un uzlabotu energoefektivitāti transporta nozarē;

56.

uzsver, ka ir svarīgi savienot jūras transporta maršrutus un ostas ar citām Eiropas daļām un nodrošināt savstarpējos savienojumus ar TEN-T koridoriem; aicina iesaistītās valstis koncentrēt savus centienus tādu projektu īstenošanai, uz kuriem attiecas pašreizējais TEN-T tīkls, un citiem pasākumiem, ar ko īsteno tā ierosināto paplašināšanu uz Eiropas dienvidaustrumiem/Adrijas jūras austrumu piekrasti un ar ko var likvidēt Adrijas un Jonijas jūras reģionā vērojamo transporta savienojumu trūkumu; minēto iemeslu dēļ aicina iesaistītās valstis noteikt prioritāros infrastruktūras projektus, kam ir reģionāla un Eiropas mēroga pievienotā vērtība, un ierosina pievērst uzmanību cita starpā šādiem jautājumiem:

57.

aicina optimizēt pašreizējā infrastruktūras tīkla jaudu, jo īpaši attiecībā uz pašreizējiem ceļu un dzelzceļa savienojumiem makroreģionā, tostarp “pēdējās jūdzes” savienojumiem; uzsver nepieciešamību pēc iespējas ātrāk pabeigt Adrijas–Jonijas automaģistrāli, kas ievērojami sekmēs šā makroreģiona ekonomisko un sociālo attīstību; atgādina, ka ir svarīgi nodrošināt jaunus transporta koridorus, kas aptver autoceļus, dzelzceļu un citu infrastruktūru abās Adrijas un Jonijas jūras reģiona pusēs; norāda uz nepieciešamību pēc lielākas koordinācijas, lai novērstu jūras satiksmes sastrēgumus un uzlabotu tās pārvaldību un kontroli;

58.

aicina izveidot ātrgaitas dzelzceļa infrastruktūru, kas nodrošinās savstarpējus savienojumus makroreģionā un labākus savienojumus ar ES un ES iekšienē; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot dzelzceļa savienojamību Adrijas un Jonijas jūras reģionā, kā arī starp Tirēnu un Adrijas-Jonijas jūras piekrastēm;

59.

aicina iesaistītās valstis uzlabot savu jūras, dzelzceļa un aviotransporta infrastruktūru un attīstīt makroreģionā jūras maģistrāles, apvienojot dažāda veida transporta līdzekļus, jo īpaši savienošanai ar iekšzemi, un uzlabot transporta loģistiku, iespējami vislabākajā veidā izmantojot modernākās tehnoloģijas un vienmēr nodrošinot augsta līmeņa drošību un vides ilgtspējību; turklāt aicina iesaistītās valstis izvērtēt iespējas uzlabot savienojamību ar e-mobilitātes instrumentiem, kas varētu veicināt starptautisku elektronisko biļešu pārdošanas pakalpojumu;

60.

uzsver, ka trūkst efektīva savienojuma ar salām; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt labākus savienojumus, izpētot jaunas un saskaņotas iespējas ar pievienoto vērtību, optimizējot kravu un pasažieru pārvadājumu maršrutu izmantošanu un iesaistot privātas un publiskas ieinteresētās personas, nolūkā uzlabot dzīves kvalitāti, apturēt iedzīvotāju skaita samazināšanos un padarīt par iespējamu minēto teritoriju sociālekonomisko iespēju izmantošanu; uzsver nepieciešamību uzlabot salu iekšējo komunikāciju un transporta infrastruktūru, lai nodrošinātu ilgtspējīgu iekšzemes mobilitāti; uzsver arī nepieciešamību nodrošināt pienācīgu veselības aprūpi un izglītības programmas salu iedzīvotājiem visa gada garumā;

61.

aicina īstenot svarīgus projektus, lai salās attīstītu vairāku veidu transporta savienojumus, un jo īpaši vēlas redzēt stingru atbalstu stratēģiski svarīgu lidostu darbības sekmēšanai gan attiecībā uz infrastruktūru, gan jauniem maršrutiem uz citiem reģioniem minētajā makroreģionā;

62.

mudina iesaistītās valstis turpināt centienus dažādot enerģijas piegādes avotus — procesu, kas ne vien uzlabos makroreģiona energoapgādes drošību, bet arī palielinās konkurenci un novērsīs enerģētisko nabadzību, — tādējādi nodrošinot nozīmīgus ieguvumus reģiona ekonomiskajā un sociālajā attīstībā; uzsver nepieciešamību veikt padziļinātus novērtējumus par enerģētikas nozarē veikto pasākumu ietekmi uz vidi; uzsver, ka ir svarīgi kopīgi plānot investīcijas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļu un trūkstošo gāzes cauruļvadu tīklu attīstībā makroreģionā, tādējādi palīdzot panākt lielāku neatkarību un energoapgādes drošību; turklāt mudina veikt pasākumus, ar ko palielina energoefektivitāti un resursu izmantošanas efektivitāti, tādējādi veicinot arī konkurētspēju;

63.

mudina attīstīt tādu enerģētikas infrastruktūru, kas ļauj samazināt oglekļa emisiju apjomu, palielinot energoefektivitāti un garantējot energoapgādes drošību makroreģionā un ārpus tā; turklāt uzsver, ka ir svarīgi attīstīt un veicināt viedo pilsētu koncepciju, lai nodrošinātu makroreģiona pašreizējās kopējās enerģijas infrastruktūras pievienoto vērtību;

64.

atzīst, ka makroreģionā ir augsts nepietiekami izmantotu atjaunojamās enerģijas avotu potenciāls; aicina izpētīt iespēju energoresursu struktūrā iekļaut pieejamos atjaunojamās enerģijas avotus, piemēram, saules, vēja, plūdmaiņu (ja tehniski iespējams) un viļņu enerģiju; uzsver potenciālo hidroelektrostaciju ilgtspēju un konkurētspēju visās iesaistītajās valstīs; aicina iesaistītās valstis sekmēt to, lai makroreģionā izveidotu labi funkcionējošu un savstarpēji savienotu gāzes un elektroenerģijas tirgu, kas nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi lētai un pieejamai enerģijai; uzsver, ka ir svarīgi sekmēt pārrobežu enerģētikas tīklu savstarpējo savienošanu, veicinot investīcijas enerģētikas nozarē kā galveno priekšnoteikumu integrācijai ES enerģētikas tīklā, kā arī šķēršļu novēršanu pārrobežu investīcijām enerģētikas nozarē;

65.

atbalsta kopīgu plānošanu un investīcijas enerģētikas infrastruktūrā attiecībā uz elektroenerģijas un gāzes ražošanu un transportu makroreģionā atbilstīgi TEN-E tīklam, īstenojot konkrētos projektus, kas minēti projektu Enerģētikas kopienas interesēs (PEKI) sarakstā;

66.

pauž bažas par atjaunotajiem stimuliem naftas un gāzes izpētei un izmantošanai jūrā un uz sauszemes, kas varētu makroreģionā radīt katastrofu risku ar ļoti nopietnām sekām videi, ekonomikai, tostarp zivsaimniecības nozarei, un sabiedrības veselībai; uzsver, ka jebkura šāda darbība ir jāveic saskaņā ar Savienības noteikumiem un pamatnostādnēm klimata un atjaunojamo energoresursu jomā; uzsver, ka Adrijas jūra ir slēgta, sekla jūra, kura nespēj izšķīdināt piesārņojošās vielas un kuras abos krastos notiek plaukstošas tūrisma darbības, un ka makroreģiona izaugsmei vispirms vajadzētu būt atkarīgai no tūrisma un ekonomiskajām darbībām, kas saistītas ar tā specifiskajām vides iezīmēm un ekosistēmām; uzsver nepieciešamību konsekventi īstenot ES tiesību aktus un starptautiskās konvencijas par vides ilgtspēju un jūrniecības darbību drošību; tāpēc aicina pilnībā īstenot Jūras stratēģijas pamatdirektīvu (2008/56/EK) un Naftas un gāzes nozares darbību jūrā drošuma direktīvu (2013/30/ES);

67.

aicina formulēt vienotus Eiropas transporta drošības standartus Adrijas un Jonijas jūras makroreģionā;

68.

uzsver, ka ir jāveicina pārrobežu gaisa satiksmes pakalpojumi, īstenojot kopējus projektus, kas paredzēti makroreģiona savstarpējo saikņu nodrošināšanai un sekmēšanai;

69.

atgādina, ka iesaistīto valstu jūras, piekrastes un sauszemes ekosistēmas ir ļoti bagātas; norāda, ka Adrijas jūra ir mājvieta gandrīz pusei (49 %) no visām reģistrētajām Vidusjūras jūras sugām un tās sekluma, ierobežoto plūsmu un lielās upju ietekmes dēļ ir visneparastākais Vidusjūras apakšreģions; aicina apvienot centienus, veicot visus iespējamos pasākumus, piemēram, izmantojot tīru degvielu jūras transportā un loģistikā, lai saglabātu jūras vides un transnacionālo sauszemes dzīvotņu bioloģisko daudzveidību, kā arī novērstu un samazinātu jūras piesārņojumu un citus apdraudējumus piekrastes un jūras bioloģiskajai daudzveidībai; uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt apdraudētās jūras un sauszemes sugas, piemēram, Vidusjūras mūkroņus, Eiropas protejus, lūšus, baltgalvas grifus un citas sugas, un aicina iesaistītās valstis īstenot samērīgus pasākumus šā mērķa sasniegšanai;

70.

aicina iesaistītās valstis apmainīties ar labāko praksi dabas un kultūras mantojuma pārvaldības jomā, tostarp attiecībā uz Natura 2000 un UNESCO teritorijām, ar mērķi radīt ilgtspējīgus tūrisma objektus;

71.

mudina iesaistītās valstis apvienot spēkus, īstenojot jūras telpisko plānošanu saskaņā ar Direktīvu 2014/89/ES, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru, un kompleksu piekrastes teritoriju pārvaldību, iesaistot dažādas ieinteresētās personas (valstu, reģionālās un vietējās pašvaldības, vietējos iedzīvotājus, pētniecības aprindas, NVO utt.); uzskata, ka pareiza un kopīga jūras teritorijas pārvaldība nodrošina nozīmīgu pamatu ilgtspējīgai un pārredzamai jūrniecības un jūras resursu izmantošanai;

72.

uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt un saglabāt upes un ezerus Adrijas-Jonijas jūras baseinā;

73.

norāda, ka ir nepieciešams tikt galā ar vēsturiski izveidojušos un pārrobežu piesārņojumu un attīrīt objektus, ko skāris augsnes, ūdens un gaisa rūpnieciskais piesārņojums, un attiecīgā gadījumā piesārņojums, kas radies militāru konfliktu dēļ; atbalsta visus aktīvos pasākumus, lai samazinātu jūras piesārņojumu, ko rada ķīmiskie un parastie ieroči; atbalsta jūras piesārņojuma samazināšanu un mērķi to novērst pavisam saskaņā ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu, jo īpaši attiecībā uz atkritumu piesārņojumu pie Adrijas salām;

74.

pauž bažas par kaitējumu, ko jūrā rada plastmasas atkritumi; aicina Komisiju atbalstīt iniciatīvas šo atkritumu savākšanai un pārstrādei; uzsver, ka ir svarīgi šajā procesā iesaistīt zvejniekus;

75.

aicina valstis izstrādāt un īstenot visaptverošas plānus novecojušu rūpniecisko un militāro objektu atkārtotai izmantošanai; uzsver, ka šie objekti ne tikai rada draudus apkārtējai videi, bet ir uzskatāmi arī par ievērojamu ekonomisko potenciālu, kas netiek izmantots;

76.

aicina veicināt rūpniecisko objektu pārvietošanu ārpus pilsētu centriem un piekrastes zonām ar mērķi uzlabot dzīves kvalitāti;

77.

uzstāj, ka jāizmanto visi pašreizējie instrumenti, lai īstenotu labākos atkritumu apsaimniekošanas un notekūdeņu attīrīšanas risinājumus reģionā, saskaņā ar Padomes 1991. gada 21. maija Direktīvu 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu ES dalībvalstīs;

78.

vērš uzmanību uz dažādajām dabas un cilvēka izraisītajām katastrofām, kas reģionā ir notikušas pēdējos gados; vērš uzmanību uz atmežošanas problēmu un citiem ar klimata pārmaiņām saistītiem apdraudējumiem; uzsver nepieciešamību pilnībā piemērot horizontālos principus attiecībā uz dabas katastrofu riska pārvaldību un pielāgošanos klimata pārmaiņām, lai īstenotu rīcības plānu un katra pīlāra prioritātes; mudina dalībvalstu hidrometeoroloģijas institūtus sadarboties, pārvarot ekstrēmu dabas apstākļu izraisītus notikumus un klimata pārmaiņu radītās sekas, kā arī katastrofu riska pārvaldībā; atzīst, ka ūdens, lauksaimniecības un tūrisma joma ir tās nozares, kas vislielākajā mērā ir neaizsargātas no klimata pārmaiņu ietekmes, tāpēc mudina dalībvalstu iestādes sadarboties, lai izveidotu satvaru un atbalsta mehānismu pielāgošanās un seku mazināšanas pasākumu īstenošanai;

79.

uzsver, ka ir jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, jo īpaši jūras transporta nozarē;

80.

uzsver, ka pastāv ģeogrāfiskas un sezonālas atšķirības ūdens rezervju pieejamībā, un salās un piekrastes zonā ir vērojams izteikts ūdens trūkums vasarās, kad prasības pēc ūdens palielinās vairākas reizes sakarā ar liela tūristu skaita ierašanos;

81.

mudina izveidot reģionālu centru sagatavotībai katastrofām, kā arī vienotu ārkārtas situāciju plānu naftas noplūdes un liela apmēra piesārņojuma gadījumiem, ar mērķi izveidot agrīnās brīdināšanas sistēmu, lai novērstu dabas katastrofas un katastrofas, ko izraisa rūpnieciskās, transporta un cita veida darbības, piemēram, plūdi, ugunsgrēki un ekspluatācijas darbības Adrijas jūras reģionā; uzsver, ka minētajam centram vajadzētu būt tieši saistītam ar ES civilās aizsardzības mehānismu; uzsver, ka ir svarīgi saglabāt reģiona ekosistēmu un bioloģisko daudzveidību, uzlabojot izpratni un apmainoties ar paraugpraksi;

82.

aicina trešās valstis paātrināt nozaru acquis (piemēram, Ūdens pamatdirektīvas) īstenošanu, ņemot vērā to pievienošanos ES nākotnē;

83.

mudina dalībvalstis apspriesties ar makroreģiona kaimiņvalstu kompetentajām iestādēm un vietējām kopienām, jo īpaši attiecībā uz saimnieciskajām darbībām, kurām jāveic ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Direktīvu 2014/52/ES, ar ko groza Direktīvu 2011/92/ES par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu;

84.

uzsver tūrisma izšķirošo nozīmi Eiropas ekonomikā un ES sociālās kohēzijas sekmēšanā, jo īpaši attiecībā uz Vidusjūras valstīm un šo reģionu kopumā; uzsver, ka saskaņā ar tūrisma ietekmi uz vidi un ilgstpēju ir jāizstrādā jaunas pieejas, ar kurām varētu kompensēt tūrisma sezonālās iezīmes; mudina vairāk atbalstīt tūrisma projektu finansēšanu no ESIF līdzekļiem un citiem avotiem;

85.

mudina steidzami uzlabot pārrobežu autoceļu savienojumus, lai veicinātu tūrisma konkurētspēju, ņemot vērā to, ka slikts savienojums rada satiksmes sastrēgumus un ilgas aizkavēšanās; uzsver nepieciešamību tūrisma nolūkos uzlabot pašreizējo gaisa satiksmes pakalpojumu infrastruktūru un jūras transporta savienojumus starp abiem Adrijas jūras krastiem;

86.

uzsver, ka ir jāsekmē pašreizējo makroreģiona lidostu izmantošana, lai izvairītos no pasažieru pārmērīgas koncentrācijas dažos lidostu mezglos, un jāveicina ilgtspējīgas un līdzsvarotākas tūristu plūsmas dažādās vietās;

87.

atzīst, ka reģiona bagātais kultūras un dabas mantojums (tostarp tādas kultūras aktivitātes kā kino, teātris un mūzika) ir nozīmīgs kapitāls, uz kura balstās tūrisma nozare; norāda uz lielo skaitu aizsargājamo UNESCO objektu un Natura 2000 teritoriju visās iesaistītajās valstīs; uzskata — neraugoties uz šīs nozares nozīmīgo devumu ekonomikā, tūrisma potenciāls netiek izmantots pilnā apmērā, jo īpaši sakarā ar būtiskajām sezonālajām iezīmēm un trūkumiem tādās jomās kā inovācijas, ilgtspēja, transporta infrastruktūra, tūrisma piedāvājuma kvalitāte, iesaistīto ieinteresēto personu prasmes un atbildīga tūrisma pārvaldība; aicina iesaistītās valstis pieņemt politiku, ar ko nodrošina atbilstošus savienojumus un tūrisma iespējas gan vasaras laikā, gan citās sezonās, lai dažādotu tūristu plūsmas un nodrošinātu pastāvīgu tūristu klātbūtni visās sezonās; uzsver, ka tūrisms ir jāapvieno ar iespējām, ko sniedz dabas, kultūras un mākslas mantojums;

88.

mudina dalībvalstis veicināt ilgtspējīgus mobilitātes risinājumus tūrisma nozarē, tādējādi uzlabojot tūrisma pakalpojumu kvalitāti un paplašinot to klāstu;

89.

atzīst nacionālo un dabas parku un aizsargājamo teritoriju nozīmi, jo tās ir pamats iedzīvotāju turpmākai izglītošanai par jautājumiem, kas saistīti ar vides aizsardzību un klimata pārmaiņu apkarošanu;

90.

uzsver, ka valstu sadarbība ir būtiski svarīga turpmākai tūrisma attīstībai reģionā; mudina noformulēt tādas tūrisma stratēģijas Adrijas jūras un Jonijas jūras reģionam, kuru pamatā ir ilgtspēja un kuras ļautu valstīm gūt labumu no sinerģijas un pievērsties kopīgu problēmu risināšanai makroreģiona līmenī; uzskata, ka ir kopīgi jāstrādā pie tā, lai popularizētu Adrijas un Jonijas jūras reģiona galamērķus;

91.

mudina Eiropas Komisiju, iesaistītās dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes veikt pasākumus, ar ko nodrošina stimulus ieinteresētajām personām uzlabot tūrisma infrastruktūru;

92.

uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt kultūras un radošās darbības un jo īpaši komercdarbības attīstību un integrāciju mūzikas, teātra, dejas un filmu jomā; aicina organizēt festivālus, sanāksmes un kultūras pasākumus, kas veicina integrāciju;

93.

vērš uzmanību uz nepieciešamību ļaut MVU vieglāk piekļūt atbalsta un finansēšanas pasākumiem, jo tie ir būtiski svarīgi tūrisma nozarē; mudina šajā reģionā ieinteresētās personas līdzdarboties Eiropas Biznesa atbalsta tīklā, lai dalītos pieredzē, līdzdarbotos kopīgā tīklā un rastu pārrobežu partnerus;

94.

uzsver to lietpratīgas specializācijas un progresīvo pašvaldību projektu nozīmi, kas saistīti ar pašreizējo inovāciju platformu izmantošanu, piemēram, radoša Adrijas–Jonijas jūras reģiona izveide;

95.

atbalsta daudzveidīga tūrisma piedāvājuma izstrādi, iekļaujot tematiskos tūrisma parkus un maršrutus, un kultūras, lauku, veselības, jūras, vīnu gastronomijas, konferenču un sporta tūrismu, tostarp riteņbraukšanu, golfu, niršanu, pārgājienus, slēpošanu, alpīnismu un āra sporta veidus, lai pagarinātu tūrisma sezonu un, pamatojoties uz ilgtspēju, uzlabotu tūrisma galamērķu konkurētspēju; atbalsta lauku tūrisma attīstību, lai samazinātu spiedienu uz galvenajiem tūrisma centriem un šauro piekrastes zonu un palīdzētu pārvarēt sezonalitāti; atbalsta tūrisma aktivitāšu paplašināšanu arī iekšzemē, izveidojot integrētus tūrisma produktus, kas ietver galvenos makroreģiona un tā galvaspilsētu tūrisma objektus;

96.

uzsver, ka ir svarīga tūrisma pārvaldības un infrastruktūras saskaņotība un nepieciešamība uzlabot pakalpojumu un iespēju kvalitāti un daudzveidību, ņemot vērā reģiona specifiskās īpatnības; turklāt uzsver, ka ir svarīgi veicināt un saglabāt vietējās un reģionālās tradīcijas;

97.

uzsver, ka ir svarīgi izpētīt alternatīvus maršrutus un uzņēmējdarbības modeļus un uzlabot kruīza pakalpojumu kopuma saikni ar vietējiem iedzīvotājiem un produktiem, tādējādi ļaujot efektīvāk novērst neilgtspējīgu pārblīvējumu un sekmīgāk izmantot pilnu reģiona potenciālu, panākot ilgstošākus ieguvumus vietējai ekonomikai; atzīst, ka ir svarīgi attīstīt un popularizēt makroreģiona tūrisma maršrutus, izmantojot pašreizējo tūrisma maršrutu kartēšanu un turpmāku veicināšanu;

98.

atbalsta reģiona reprezentatīvāko iezīmju izmantošanu tūrisma jomā un popularizēšanas un mārketinga programmu izstrādi;

99.

uzsver, ka ir jāpanāk reāla dažādu transporta veidu savietojamība, izmantojot pakalpojumu un starpsavienojumu integrētu tīklu, ar mērķi attīstīt kvalitatīvu ekotūrismu;

100.

aicina izstrādāt Adrijas–Jonijas hartu, kas ietvertu kritērijus, principus un pamatnostādnes ilgtspējīga tūrisma veicināšanai, īstenojot Eiropas Tūrisma rādītāju sistēmu (ETIS), ar ko novērtē tūrisma galamērķus, lai uzlabotu to ilgtspējīgu attīstību;

101.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, EUSAIR dalībvalstu (Horvātijas, Grieķijas, Itālijas, Slovēnijas, Albānijas, Bosnijas un Hercegovinas, Melnkalnes un Serbijas) valdībām un parlamentiem.

20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/37

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 4., 162. un 174. līdz 178. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (turpmāk “Kopīgo noteikumu regula”) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1301/2013 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un īpašiem noteikumiem attiecībā uz mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1080/2006 (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1304/2013 par Eiropas Sociālo fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1081/2006 (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi “Eiropas teritoriālā sadarbība” (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1302/2013, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) attiecībā uz šādu grupu izveides un darbības precizēšanu, vienkāršošanu un uzlabošanu (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1300/2013 par Kohēzijas fondu un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1084/2006 (6),

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē. Attīstības un labas pārvaldības veicināšana ES reģionos un pilsētās” (turpmāk “sestais kohēzijas ziņojums”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. jūnija astoto progresa ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju “Krīzes reģionālā un pilsētu dimensija”,

—

ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par pārdomātu specializāciju — izcilības centru tīklu izveidi kohēzijas politikas efektivitātei (9),

—

ņemot vērā 2014. gada 14. janvāra rezolūciju par ES dalībvalstu sagatavotību jaunā kohēzijas politikas plānošanas perioda efektīvam un savlaicīgam sākumam (10),

—

ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par Eiropas Komisijas 7. un 8. progresa ziņojumu par ES kohēzijas politiku un 2013. gada stratēģisko ziņojumu par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā (11),

—

ņemot vērā 2014. gada 27. novembra rezolūciju par 2014.–2020. gada kohēzijas politikas sākšanas novilcinājumu (12),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 19. oktobra paziņojumu “Nākamās paaudzes novatorisko finansēšanas instrumentu satvars: ES pašu kapitāla un parāda platformas” (COM(2011)0662),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 29. aprīļa Regulu (ES) 2015/760 par Eiropas ilgtermiņa ieguldījumu fondiem (13),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem” (COM(2015)0012),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju — ieguldījumiem darbvietās un izaugsmē, ko 2014. gada 19. novembrī pieņēma Vispārējo lietu (Kohēzijas) padome,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 3. decembra atzinumu par sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (14),

—

ņemot vērā darba dokumentu “Plāns pārskatītai stratēģijai “Eiropa 2020”: Reģionu komitejas stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanas uzraudzības foruma vadības komitejas ieguldījums” (15),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2015. gada 21. janvāra atzinumu par Komisijas sesto kohēzijas ziņojumu (16),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 2. marta paziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei sabiedriskās apspriešanas rezultāti” (COM(2015)0100),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem” (COM(2015)0012),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A8-0277/2015),

A.

tā kā kohēzijas politika ir ES galvenā ieguldījumu izaugsmes un attīstības politika, kura ir pieskaņota stratēģijai “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, kuras mērķis ir mazināt atšķirības starp reģioniem un veicināt konverģenci un kuras budžets ir EUR 351,8 miljardi līdz 2020. gada beigām; tā kā ES joprojām saskaras ar ekonomikas un finanšu krīzes sekām — augstu bezdarba līmeni, nevienmērīgu un lēnu ekonomikas atlabšanu; tā kā ar kohēzijas politiku ir iecerēts panākt, ka visa enerģija un spējas tiek mobilizētas un koncentrētas stratēģijas “Eiropa 2020” ilgtspējīgas attīstības un nodarbinātības mērķu sasniegšanai;

B.

tā kā ir izšķiroši svarīgi, lai dažādas ES iniciatīvas izaugsmei un nodarbinātībai, kā arī vides un klimata aizsardzībai saglabātu saskaņotu pieeju; tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvām ir būtiska loma koordinācijas uzlabošanā vietējā un reģionālā līmenī attiecībā uz kohēzijas politikas īstenošanu; tā kā plānošanas un ziņošanas noteikumos nav iestrādāts skaidrs mehānisms, kas būtu skaidri vērsts uz pamatiniciatīvām attiecībā uz Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) devumu to īstenošanā; tā kā, pārskatot stratēģiju “Eiropa 2020”, būs jāpievēršas pamatiniciatīvu īstenošanai un jātiecas rast līdzsvaru starp finanšu, fiskāliem un ekonomiskiem pasākumiem, no vienas puses, un sociāliem, izglītības, vides un līdztiesības (it sevišķi dzimumu līdztiesības) aspektiem, no otras puses;

C.

tā kā arvien pieaug nepieciešamība pēc dažādo pārvaldības līmeņu un dažādo iesaistīto dalībnieku spēcīgākas līdzdalības stratēģijā un kopīgas atbildības — ar attiecīgajām tiesībām un pienākumiem — visos īstenošanas līmeņos; tā kā daudzlīmeņu pārvaldība un partnerība ir jāuzlabo, jo tām ir potenciāls mazināt administratīvās spējas trūkumu;

D.

tā kā kohēzijas politikas mērķi laika gaitā neapšaubāmi ir attīstījušies, lai atbalstītu ieguldījumus galvenajās ES prioritātēs, apliecinot savu elastību un efektivitāti, vienlaikus par galveno mērķi paturot dažādo reģionu attīstības līmeņu atšķirību mazināšanu, stiprinot reģionu potenciālu un veicinot ilgtspējīgu attīstību; tā kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds ienes jaunus elementus vispārējā ES stratēģijā ar mērķi radīt inovatīvu, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un augstas kvalifikācijas darbvietas;

E.

tā kā, pārskatot stratēģiju “Eiropa 2020”, būtu jāņem vērā smagā un nevienmērīgā ekonomikas un finanšu krīzes ietekme uz dalībvalstīm un reģioniem un saskaņotības un efektivitātes nolūkā jāizmanto apdomīga un līdzsvarota pieeja; tā kā apsvērt tomēr varētu arī citus pasākumus, piemēram, infrastruktūras, iekšējā tirgus un administratīvās spējas pasākumus; tā kā būtu jāņem vērā dažādas teritoriālās īpatnības, īpašu uzmanību pievēršot LESD 174. un 349. pantā minētajiem ES reģioniem;

F.

tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšana, kas 2015. gadā gan ir aizkavējusies, galvenokārt dod iespēju novērtēt (un atzīt) kohēzijas politikas devumu stratēģijas mērķu sasniegšanā un uzlabot esošo mijiedarbību un saiknes starp dažādajām ES rīcībpolitikām un ar ES budžetu, lai tās darbotos kā efektīvs stratēģijas īstenošanas virzītājspēks; tā kā šis posms ir būtisks turpmākās kohēzijas politikas kā ES mēroga ieguldījumu politikas veidošanā, prioritāti piešķirot attīstības atšķirību mazināšanai un konverģences procesa paātrināšanai,

1.

atgādina, ka stratēģija “Eiropa 2020” ir visaptveroša Eiropas Savienības ilgtermiņa “izaugsmes un darbvietu” stratēģija, kuras pamatā ir pieci vērienīgi mērķi: nodarbinātība, inovācija, klimata pārmaiņas un enerģētikas ilgtspēja, izglītība un cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību; norāda, ka šos mērķus papildina septiņas pamatiniciatīvas un ka 2010. gadā apzinātie uzdevumi ir pildīti nevienmērīgi un attiecībā uz dažiem no tiem, piemēram, cīņu pret bezdarbu, progress ES līmenī joprojām ir viduvējs; uzsver, ka, lai ES no saviem ieguldījumiem panāktu ilgtermiņa ieguvumus, tai pamatā būtu jāpievēršas ilgtspējīgai izaugsmei un attīstībai, kā arī pienācīgu darbvietu radīšanai;

2.

uzsver, ka progress dzimumu līdztiesības jomā varētu sekmēt arī ekonomikas izaugsmi, ilgtspējīgu attīstību un sociālo kohēziju;

3.

norāda, ka 2010. gadā tika izveidots ES ekonomikas pārvaldības regulējums un tā īstenošanas mehānisms — Eiropas pusgads —, lai nolūkā atbalstīt stratēģijas īstenošanu nodrošinātu dalībvalstu fiskālās politikas koordinēšanu, strukturālas reformas un labāku valstu budžeta politikas saskaņotību izaugsmes un nodarbinātības jomā ES un valstu līmenī; vērš uzmanību uz to, ka vēl joprojām pastāv risināmas koordinācijas un sinhronizācijas problēmas;

4.

uzsver, ka 2007.–2013. gada kohēzijas politika, kas saskaņota ar Lisabonas stratēģiju un kam bija līdzīgi galvenie mērķi, jau atradās īstenošanas fāzē, kad tika sākta stratēģija “Eiropa 2020”, un ka tādēļ pārplānošana saskaņā ar jaunās stratēģijas mērķiem būtu bijusi gan sarežģīta, gan kontrproduktīva; tomēr norāda, ka pasaules ekonomikas krīzes apstākļos kohēzijas politika ne vien ir bijusi daudzu dalībvalstu vienīgais ieguldījumu avots, bet ar “Lisabonas iezīmēšanas” pieeju ir arī devusi būtisku atbalstu un ieguldījumu valstu stratēģijas īstenošanas politikai, kā rāda sestais kohēzijas ziņojums un vairāki Komisijas paziņojumi un pētījumi; atgādina, ka Lisabonas stratēģija laika gaitā zaudēja dalībvalstu, reģionu un pilsētu atbalstu un ka stratēģijas “Eiropa 2020” pārvaldība īpaši atbilst kohēzijas politikas principiem un instrumentiem, kas var nodrošināt līdzdalības uzņemšanos attiecībā uz stratēģijas īstenošanu;

5.

ex post novērtējumu kontekstā aicina Komisiju attiecībā uz 2007.–2013. gada plānošanas periodu sniegt informāciju gan par virzību uz iznākumiem un rezultātiem, gan par konkrētu devumu, ko stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi saņēmuši no kohēzijas politikas; uzsver, ka ir svarīgi izprast, kādi un cik ierobežoti ir pieejamie pierādījumi par kohēzijas politikas devumu stratēģijas vispārējo mērķu sasniegšanā, un ņemt vērā satricinājumus, ko pārcietušas ES ekonomikas, it sevišķi krīzes vissmagāk skarto valstu gadījumā; atzinīgi vērtē to, ka šie secinājumi varētu būt lietderīgi stratēģijas pašreizējā īstenošanā;

6.

uzsver, ka kohēzijas politika ir galvenais visus reģionus aptverošs ES instruments ieguldījumiem reālajā ekonomikā un, paplašinot izaugsmi un labklājību un mazinot ekonomiskās, sociālās un teritoriālās atšķirības, darbojas kā Eiropas solidaritātes izpausme; norāda, ka kohēzijas politika pilnībā atbilst stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un nodrošina vajadzīgo ieguldījumu sistēmu, nebūdama tikai stratēģijas īstenošanas rīks; šajā sakarā uzsver, ka līdz ar tematisku koncentrēšanos ESI fondi atbilstoši jaunajai struktūrai ir orientēti uz 11 tematiskajiem mērķiem, kas atvasināti tieši no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, un ka ir noteikti tiešā veidā ar šiem tematiskajiem mērķiem saistīti priekšnosacījumi, lai nodrošinātu, ka ieguldījumus veic tādā veidā, ka tiek panākta maksimāla to efektivitāte; uzsver, ka pilnībā atbalsta šo jauno pieeju, kas palīdzēs palielināt izdevumu efektivitāti;

7.

uzsver, ka kohēzijas politika attīsta sinerģijas ar citām ES rīcībpolitikām, piemēram, attiecībā uz digitālo vienoto tirgu, Enerģētikas savienību, vienoto kapitāla tirgu un sociālo politiku, un ka ar visiem saviem instrumentiem un mērķiem, tostarp makroreģionālajām stratēģijām, pilsētprogrammu, teritoriālās attīstības programmu, ieguldījumiem MVU, gudras izaugsmes un lietpratīgas specializācijas stratēģijām, tā būtiski palīdz vienotā tirgus nostiprināšanā un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā; šajā sakarā aicina Eiropas valstu un reģionu iestādes izstrādāt lietpratīgas specializācijas stratēģijas un izmantot sinerģijas starp dažādiem ES, valstu un reģionu publiskā un privātā sektora instrumentiem;

8.

norāda uz saistību ar plašāku ekonomikas pārvaldības procesu, ko veic ar pasākumiem, kuri sasaista ESI fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību; aicina dalībvalstis rīkoties pilnībā atbildīgi, lai cik iespējams izvairītos no to piemērošanas un novērstu nelabvēlīgu ietekmi uz ESI fondu īstenošanu un uz kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu; turklāt uzsver, ka dalībvalstīm, kas saskaras ar īslaicīgām budžeta grūtībām, būtu jāsniedz atbalsts; atzinīgi vērtē elastīguma mehānismus esošajos Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumos (COM(2015)0012), kuru mērķis ir nostiprināt saikni starp ieguldījumiem, strukturālajām reformām un resursu izmantošanu, lai sekmētu ilgtspējīgu izaugsmi un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

9.

ar bažām uzsver, ka pašreizējā plānošanas periodā kohēzijas politikas īstenošana ir aizkavējusies; norāda, ka īstenošana ir ļoti agrīnā posmā, lai gan par lielāko daļu darbības programmu vienošanās jau ir panākta; tomēr uzsver, ka var veikt novērtējumus par politikas resursu novirzīšanu prioritātēm, kas dod ieguldījumu ilgtspējīgā izaugsmē un darbvietu izveidē; šajā sakarā norāda, ka saskaņā ar pirmo novērtējumu, ko sniegusi Komisija, summas, kas piešķirtas pētniecībai un inovācijai, MVU atbalstam, IKT, mazoglekļa ekonomikai, nodarbinātībai, sociālajai iekļaušanai, izglītībai un spēju veidošanai, salīdzinājumā ar iepriekšējiem plānošanas periodiem ir būtiski pieaugušas, savukārt atbalsta līmenis transportam un vides infrastruktūrai ir samazinājies; vērš uzmanību uz to, ka stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanas laikā dati par ESI fondu 2014.–2020. gadam īstenošanu var vēl nebūt pieejami un ka līdz ar to šajā posmā var nebūt iespējams skaidri novērtēt šo fondu devumu stratēģijas mērķu sasniegšanā; atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis ir sākušas rīkoties, piemēram, lai nodrošinātu, ka 20 % to resursu tiek veltīti klimata politikai;

10.

atzīst, ka darbības rezultātu satvara izveide un ex ante nosacījumu un sasaistes ar konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem (KVAI) ieviešana kohēzijas politikas plānošanā 2014.–2020. gadā varētu uzlabot ieguldījumu vidi, kas ļautu panākt maksimālu kohēzijas politikas devumu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķu sasniegšanā;

11.

atgādina, ka 2014. gadā Komisija sāka stratēģijas pārskatīšanas procesu, publicējot paziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei novērtējums”, un pauž nožēlu, ka šajā dokumentā kohēzijas politika un saistītie instrumenti nebija skatīti pietiekami; atzinīgi vērtē to, ka process turpinājās ar sabiedrisko apspriešanu, ko veica no 2014. gada maija līdz oktobrim, lai vāktu liecības par pārskatīšanas procesu, un atzinīgi vērtē to, ka tika apstiprināts stratēģijas relevantums un tās mērķu un prioritāšu jēgpilnais raksturs;

12.

norāda, ka tiek uzskatīts, ka pamatiniciatīvas kalpo savam mērķim, bet arī izceļ faktu, ka to pamanāmības līmenis tiek uzskatīts par samērā zemu; pauž nožēlu par to, ka ekonomikas un finanšu krīze ir palielinājusi Eiropas Savienībā vērojamās atšķirības un ka progress ceļā uz vairāku stratēģijas pamatmērķu sasniegšanu nav bijis pietiekams, it sevišķi attiecībā uz nodarbinātību, pētniecību un izstrādi, nabadzību un sociālo atstumtību; atzinīgi vērtē izdarītos secinājumus, ka ir nepieciešams palielināt līdzdalību un iesaistīšanos uz vietas, konsolidējot vertikālās un horizontālās partnerības, lai uzlabotu stratēģijas izpildi; uzsver, ka stratēģijai būtu jāveicina pāreja no pieejas, kas vērsta uz procesu un iznākumu, uz pieeju, kas vērsta uz faktiskajiem rezultātiem, lai panāktu ar to saistīto ES rīcībpolitiku maksimālo iespējamo lietderību un efektivitāti;

13.

atzinīgi vērtē Eurostat regulārās publikācijas par progresa rādītājiem attiecībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu; tomēr aicina attiecībā uz NUTS II un NUTS III līmenī sniegtajiem datiem nodrošināt plašāku un precīzāku reģionālo informāciju, kas būs aizvien svarīgāk sakarā ar neparedzētām ekonomiskām un sociālām problēmām, kas rodas dažādos ES reģionos neatkarīgi no to attīstības līmeņa; turklāt norāda uz trim kohēzijas politikas dimensijām — ekonomisko, sociālo un teritoriālo — un šajā sakarā uzskata, ka to nevajadzētu vērtēt tikai uz ekonomisko rādītāju pamata; šajā kontekstā aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt apspriesties un sākt efektīvāku sadarbību iekļaujošāku rādītāju izstrādē nolūkā papildināt IKP, lai tie būtu lielākā mērā relevanti stratēģijas “Eiropa 2020” prioritāro mērķu sasniegšanas progresa novērtēšanai;

14.

norāda, ka Komisijas priekšlikumam par stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanu jātiek publicētam līdz 2015. gada beigām, un pauž nožēlu par šo kavēšanos, ņemot vērā, ka sākotnēji to bija iecerēts publicēt 2015. gada sākumā; uzsver, ka tas atkal notiks samērā nepiemērotā kohēzijas politikas cikla brīdī, kad faktiskās īstenošanas process jau notiks; turklāt uzsver, ka agrīna pārplānošana būtu pilnībā kontrproduktīva attiecībā uz kohēzijas politikas ilgtermiņa stratēģisko plānošanu;

15.

atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota darba grupa ES fondu labākai izmantošanai; atzinīgi vērtē arī to, ka ir izveidots Strukturālo reformu atbalsta dienests, kas darbu oficiāli sāka 2015. gada 1. jūlijā un kas sniegs tehnisko palīdzību dalībvalstīm, lai tās varētu efektīvāk īstenot strukturālās reformas un KVAI;

16.

vienlaikus atzīst, ka ir nepieciešams ņemt vērā ekonomiskās perspektīvas attīstību, jaunu instrumentu izmantošanu, progresu ceļā uz stratēģijas mērķu sasniegšanu un likumsakarīgo nepieciešamību veikt operatīvus pielāgojumus;

17.

tādēļ aicina uz pārdomātu un līdzsvarotu stratēģijas “Eiropa 2020” termiņa starpposma pārskatīšanas tvērumu un tajā koncentrēties uz stratēģijas piecu mērķu un tās pamatiniciatīvu ciešāku sasaisti un uz tādu metožu identificēšanu, kā tās varētu labāk virzīt uz priekšu un izvērtēt, neradot papildu sarežģītības un pārmērīga administratīvā sloga slāņus; uzsver, ka tajā būtu jāņem vērā ES ekonomikas stiprās un vājās puses, aizvien lielākā nevienlīdzība (piemēram, labklājības aspektā), augstais bezdarba līmenis un lielie valstu parādi; uzsver, ka uzmanība būtu jāpievērš ne vien fiskālās un ekonomikas pārvaldības makroekonomiskajiem kritērijiem, bet arī progresam ceļā uz visu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķu sasniegšanu; uzskata, ka uzmanība būtu jāpievērš arī lielākai sociālajai un vidiskajai ilgtspējai, lielākai sociālajai iekļautībai un dzimumu līdztiesībai; uzsver, ka ir svarīgi, lai Komisijas dienesti turpinātu atbalstīt dalībvalstu iestādes administratīvās spējas uzlabošanā;

18.

vēlreiz aicina uzlabot stratēģijas atbildības, līdzdalības, pārredzamības un iesaistīšanās dimensijas, iesaistot vietējās un reģionālās iestādes un citas attiecīgās pilsoniskās sabiedrības ieinteresētās personas un ieinteresētās puses, sākot ar mērķrādītāju noteikšanu un mērķu izstrādi un beidzot ar stratēģijas īstenošanu, uzraudzību un izvērtēšanu; uzstāj, ka visu ieinteresēto personu uzklausīšanas un sadarbības nolūkā ir izšķirīgi svarīgi nostiprināt pārvaldības struktūru, kas balstītos uz daudzlīmeņu pārvaldību, stimulu struktūrām, iedarbīgi apvienotu pieeju no augšas lejupējā virzienā/no lejas augšupējā virzienā, kohēzijas politikas partnerības modeli un publiskā un privātā sektora partnerībām vispār, lai nodrošinātu efektīvu spēju nodrošināt ilgtermiņa mērķu sasniegšanu; atgādina, ka saskaņā ar dalībvalstu institucionālajām sistēmām un tiesisko regulējumu reģionālās un vietējās iestādes ir atbildīgas arī par publiskajiem ieguldījumiem un tāpēc tās būtu jāatzīst par svarīgām stratēģijas īstenošanas dalībniecēm;

19.

turklāt ierosina, ka vietējo un reģionālo iestāžu un ieinteresēto personu saistības stratēģijas “Eiropa 2020” projektā būtu jāatjauno minēto partneru, dalībvalstu un Komisijas līguma veidā, lai nodrošinātu līdzdalību un iesaistīšanos, un ka būtu jāpieņem rīcības kodekss, kas līdzinātos ar kohēzijas politiku 2014.–2020. gadam ieviestajam partnerības kodeksam;

20.

uzsver nepieciešamību pēc patiesi teritoriālas pieejas stratēģijai “Eiropa 2020”, lai pielāgotu publiskās intervences un ieguldījumus dažādām teritoriālām īpatnībām un specifiskām vajadzībām; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi savienot vispārējo stratēģijas “Eiropa 2020” pieeju ar Teritoriālās attīstības programmas 2020 (TAP2020) teritoriālo pieeju; turklāt uzskata, ka vajadzētu būt iespējamiem pielāgotiem brīvprātīgiem stratēģijas “Eiropa 2020” reģionālajiem mērķiem un tie būtu jāapspriež reģionālā līmenī, nepalielinot birokrātisko slogu uz vietas; uzsver, ka šādiem pielāgotiem brīvprātīgiem reģionālajiem mērķiem būtu jāatbilst stratēģijas vispārējai uzbūvei un jāietilpst iepriekš noteiktajos mērķos; šajā sakarā atgādina arī par to, cik svarīgas ir sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģijas;

21.

atzīst, ka pilsētām un pilsētu teritorijām ir būtiska izaugsmes un nodarbinātības veicinātāju loma, un pieprasa stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanā ņemt vērā arī plašāku holistisku pieeju tam, kā turpmāk attīstīsies pilsētas kā aktīvas dalībnieces stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā; tāpēc aicina Komisiju pienācīgi ņemt vērā Rīgas deklarāciju par pilsētprogrammu, jo gan mazām, gan vidējām, gan lielām pilsētu teritorijām ir fundamentāla nozīme; īpaši uzsver, ka ir vajadzīga stratēģija, kas ņemtu vērā mazu un vidēju pilsētu teritoriju īpašās vajadzības, izmantojot pieeju, kas veidotu sinerģijas ar digitalizācijas programmu un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu;

22.

aicina Komisiju sniegt informāciju par to, kāda loma ir teritoriālajiem aspektiem kā ekonomikas izaugsmes, darbvietu izveides un ilgtspējīgas attīstības faktoriem, un prasa, lai stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanā tiktu skatītas teritoriālās sekas un sniegti norādījumi, kā tās risināt; atkārto, ka šajā sakarā ir svarīgi apspriesties ar vietējām un reģionālajām iestādēm, jo tām ir izšķiroša loma teritoriālās attīstības stratēģiju īstenošanā; uzsver arī to, kāda loma stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sekmīgā sasniegšanā varētu būt makroreģionālajām stratēģijām un Eiropas teritoriālajai sadarbībai vispār, ņemot vērā, ka daudzi attīstības projekti ietver pārrobežu teritorijas, tostarp vairākus reģionus un valstis, un var izstrādāt konkrētai vietai pielāgotu pieeju ilgtermiņa problēmām;

23.

norāda, cik svarīgs ir jaunais ES ieguldījumu instruments, proti, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF), kas palīdzēs mobilizēt ieguldījumus apmērā līdz EUR 315 miljardiem, lai novērstu ieguldījumu trūkumu Eiropas Savienībā un maksimāli palielinātu publisko izdevumu ietekmi; uzsver, ka ESIF vajadzētu būt komplementāram un papildinošam attiecībā uz ESI fondiem; pauž nožēlu par to, ka tas nav skaidri sasaistīts ar stratēģiju “Eiropa 2020”, bet uzskata, ka ar saviem mērķiem un dzīvotspējīgu, ilgtspējīgu projektu atlasi tam būtu jāpalīdz konkrētās jomās īstenot stratēģiju;

24.

turklāt uzsver, ka ir obligāti nepieciešams nodrošināt pilnīgu saskaņu un sinerģijas visu ES instrumentu starpā, par vienu no ieguldījumu pamatinstrumentiem uzskatot lietpratīgas specializācijas stratēģijas, lai izvairītos no pārklāšanās vai pretrunām starp tiem vai starp dažādiem politikas īstenošanas līmeņiem; tāpēc pieprasa, lai stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanā tā tiktu noteikta par ES ilgtermiņa stratēģisko satvaru izaugsmei un darbvietām un tiktu skatīts šis politikas instrumentu, tostarp ESIF, koordinēšanas jautājums, lai efektīvi izmantotu visus pieejamos līdzekļus un sasniegtu cerētos rezultātus attiecībā uz visaptverošajiem stratēģiskajiem mērķiem;

25.

nolūkā veicināt ES vispārēju harmonisku attīstību un ņemot vērā kohēzijas politikas lomu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, aicina Komisiju stratēģijas mērķu pārskatīšanā ņemt vērā īpatnības un ierobežojumus, kas raksturīgi īpašām teritorijām, piemēram, lauku apvidiem, rūpniecības restrukturizācijas skartajiem apvidiem, reģioniem, kuros ir būtiskas un pastāvīgas ar dabu saistītas vai demogrāfiskas grūtības, salām, pārrobežu un kalnu reģioniem un ES tālākajiem reģioniem, atbilstoši LESD 174. un 349. pantam; šajā kontekstā norāda uz pēdējo minēto reģionu potenciālu tādās jomās kā biotehnoloģijas, atjaunojamie energoresursi un bioloģiskā daudzveidība;

26.

uzsver uzlabotos rezultātus, kas gūti no pētniecības un inovācijas ieguldījumu apjoma, kvalitātes un ietekmes palielināšanas, koordinēti lietojot kohēzijas politikas instrumentus un programmu “Apvārsnis 2020” stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanas kontekstā; šajā sakarā prasa, lai Komisija, pārskatot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, nostiprina visu iespējamo mijiedarbību un sinerģijas starp šiem abiem svarīgajiem politikas satvariem un izveido tīmekļa izsekošanas sistēmu, kas dotu iespēju apzināt gadījumus, kad ESI fondu finansējums ir kombinēts ar “Apvārsnis 2020”, ESIF un citu Kopienas finansētu programmu finansējumu; atzinīgi vērtē plānu ieviest izcilības zīmogu pieteikumu iesniedzējiem, kas ir atzīti par izciliem, bet nevar saņemt “Apvārsnis 2020” finansējumu, nolūkā palīdzēt viņiem piekļūt ESI fondiem;

27.

aicina Komisiju izveidot saskanīgu pastāvīgas novērtēšanas procesu, lai regulāri novērtētu progresu ceļā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un ierosinātu attiecīgus pasākumus to sasniegšanai, kā arī ieteikumus par kohēzijas politiku laikam pēc 2020. gada; uzsver arī Parlamenta funkciju koordinēti — ne tikai Parlamentā, bet arī ar visām attiecīgajām iestādēm — uzraudzīt stratēģijas “Eiropa 2020” un kohēzijas politikas īstenošanu; šajā sakarā aicina savlaicīgi iesaistīt Parlamentu visās attiecīgajās diskusijās par stratēģijas aptverto rīcībpolitiku izstrādi, īstenošanu un novērtēšanu; norāda, ka ir svarīgi šajā viedokļu apmaiņā iesaistīt arī Reģionu komiteju, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, valstu un reģionu parlamentus, vietējās un reģionālās iestādes, citas ieinteresētās personas un puses;

28.

uzskata, ka stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšana, pēc kuras sekos priekšlikums par daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 2014.–2020. gadam starpposma pārskatīšanu, kalpos par pamatu turpmākajai kohēzijas politikas struktūrai pēc 2020. gada, kā arī citiem DFS instrumentiem; šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi efektīvi risināt visus šeit izvirzītos problēmjautājumus, vienlaikus nodrošinot stratēģiskās pieejas nepārtrauktību; atgādina arī par ES mēroga kohēzijas politikas pievienoto vērtību un ka tai arī turpmāk jābūt galvenajam ES ieguldījumu instrumentam izaugsmei, darbvietu izveidei un klimata aizsardzībai, vienlaikus nodrošinot līdzsvarotu, harmonisku attīstību visā ES, tādējādi veicinot pārmaiņas un stimulējot labklājību, tostarp mazāk attīstītos reģionos; šajā sakarā uzsver, ka ESI fondiem pēc 2020. gada ir nepieciešams nodrošināt ilgtspējīgu finansējuma līmeni;

29.

norāda, ka gan turpmākā kohēzijas politika, gan turpmākā ES ilgtermiņa stratēģija būtu jāizveido pirms Komisijas pašreizējā pilnvaru termiņa beigām, paturot prātā, ka 2019. gadā notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un ka tas likumdevējiem uzliek būtiskus laika ierobežojumus attiecībā uz sarunu kalendāru, bet jaunajam Komisijas sastāvam un dalībvalstīm — attiecībā uz jaunu partnerības nolīgumu un darbības programmu sagatavošanu un pieņemšanu pirms nākamās DFS sākuma; vienlaikus norāda, ka tiks sāktas sarunas arī par turpmāko DFS; tādēļ aicina Komisiju apsvērt visus īpašos ierobežojumus, ko uzliek sasaistes un laika koordinācijas prasības, un izstrādāt saskaņotu pieeju attiecībā uz ES turpmāko ilgtspējīgas izaugsmes un darbvietu stratēģiju, ES budžetu, īpaši kohēzijas politiku, un citiem DFS instrumentiem;

30.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstīm un reģioniem.

20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/45

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par norādēm par to, kā piemērojami Regulas (ES) Nr. 1303/2013 23. pantā paredzētie pasākumi, kuri saista Eiropas strukturālo un investīciju fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību (COM(2014)0494) (turpmāk “Norādes”),

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 4., 162., 174. līdz 178. un 349. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (1) (turpmāk “KNR”),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par 23. pantu, kas iekļauts paziņojumā par Regulu (ES) Nr. 1303/2013 (2),

—

ņemot vērā 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par reģionālo un vietējo pašvaldības iestāžu budžeta ierobežojumu ietekmi uz ES struktūrfondu izdevumiem dalībvalstīs (3),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā (4),

—

ņemot vērā 2014. gada 26. februāra rezolūciju par Eiropas Komisijas 7. un 8. progresa ziņojumu par ES kohēzijas politiku un 2013. gada stratēģisko ziņojumu par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā, (5),

—

ņemot vērā 2014. gada 22. oktobra rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu: 2014. gada prioritāšu īstenošana (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlijā publicēto Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju — Ieguldījumi darbvietās un izaugsmē: Attīstības un labas pārvaldības veicināšana ES reģionos un pilsētās,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. aprīļa ziņojumu “Kohēzijas politika — 2013. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (COM(2013)0210),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2015. gada 12. februāra atzinumu par norādēm par pasākumiem, kuri saista Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību,

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada janvāra pētījumu “Eiropas ekonomikas pārvaldība un kohēzijas politika” (Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, B departaments — Struktūrpolitika un kohēzijas politika),

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada decembra ziņojumu “Eiropas strukturālie un investīciju fondi un pareiza ekonomikas pārvaldība: pamatnostādnes Kopīgo noteikumu regulas 23. panta īstenošanai” (Iekšpolitikas ģenerāldirektorāts, B departaments — Struktūrpolitika un kohēzijas politika),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A8-0268/2015),

A.

tā kā kohēzijas politika ir uz LESD balstīta politika un Eiropas solidaritātes izpausme, kuras mērķis ir stiprināt ES ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un jo īpaši mazināt atšķirības starp reģioniem, lai veicinātu līdzsvarotu un harmonisku sociāli ekonomisko attīstību; tā kā tā ir arī investīciju politika, kas veicina stratēģijas “Eiropa 2020” jeb stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei mērķu sasniegšanu;

B.

tā kā ar kohēzijas politikas pašreizējo tiesisko regulējumu vienlaikus tiek veidota saikne ar ES stratēģiju gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, Eiropas pusgadu un ES 2020. gada integrētās stratēģijas pamatnostādnēm, kā arī ar konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem (CSR) un Padomes ieteikumiem, šai politikai tomēr ir ļoti specifiski uzdevumi, mērķi un horizontālie principi;

C.

tā kā Eiropas struktūrfondu un investīciju fondu (ESI fondu) pašreizējā tiesiskā regulējuma mērķis ir pastiprināt koordināciju, papildināmību un sinerģiju ar citām ES politikas jomām un instrumentiem;

D.

tā kā ir pierādījies, ka laba pārvaldība un efektīvas publiskās iestādes ir būtiskas ilgtspējīgai un ilgtermiņa ekonomikas izaugsmei, darbvietu radīšanai un sociālajai un teritoriālajai attīstībai, savukārt mazāk pierādījumu ir par makroekonomiskajiem faktoriem, kuri ietekmē kohēzijas politikas darbību;

E.

tā kā ekonomikas un finanšu neprognozējamība un juridiskā nenoteiktība var samazināt publisko un privāto investīciju līmeni, apdraudot kohēzijas politikas mērķu sasniegšanu;

F.

tā kā norādes attiecas uz pirmo pasākumu kopumu, saistot ESI fondu efektivitāti ar pareizu ekonomikas pārvaldību saskaņā ar KNR 23. pantu; tā kā tas ir saistīts ar neobligāto maksājumu pārplānošanu un pārtraukšanu, un tā ir atšķirība no KNR 23. pantā paredzētā otrā pasākumu kopuma, kura gadījumā prasīts apturēt saistības vai maksājumus, ja dalībvalstis ekonomikas pārvaldības procesā nespēj veikt korektīvus pasākumus;

G.

tā kā konkrētai valstij adresētu ieteikumu īstenošanas rezultāti dalībvalstīs nav apmierinoši, ko apliecina Komisijas novērtējums par to, kā īstenoti 279 šādi ieteikumi, kas sniegti 2012. un 2013. gadā, proti, 28 ieteikumi (10 %) bija pilnībā īstenoti vai to īstenošanā bija panākts ievērojams progress, 136 ieteikumu (48,7 %) īstenošanā bija sasniegts zināms progress, bet 115 (41,2 %) — neliels vai nekāds progress,

1.

uzsver to, cik kohēzijas politikas instrumenti un resursi ir svarīgi, lai saglabātu investīciju ar Eiropas pievienoto vērtību līmeni dalībvalstīs un reģionos, sekmējot darbvietu radīšanu un sociāli ekonomisko apstākļu uzlabošanu, it īpaši, ja investīcijas ir būtiski samazinājušās ekonomikas un finanšu krīzes dēļ;

2.

uzskata, ka ESI fondu politikas mērķu un uzdevumu sasniegšanu nedrīkstētu kavēt ekonomikas pārvaldības mehānismi, kaut arī atzīstama ir to nozīme, veicinot stabilu makroekonomisko vidi un efektīvu, lietderīgu un uz rezultātiem orientētu kohēzijas politiku;

3.

uzskata, ka KNR 23. pants būtu izmantojams tikai kā galējais līdzeklis, lai sekmētu ESI fondu efektīvu īstenošanu;

4.

uzsver, ka atšķirībā no Eiropas pusgada cikla, ESI fondu programmām un mērķiem ir daudzgadu un ilgtermiņa raksturs; šajā sakarībā norāda uz nepieciešamību precizēt mehānismus Eiropas pusgada īstenošanai un aicina nodrošināt ciešu koordināciju gan starp šiem abiem procesiem, gan starp iestādēm, kas ir atbildīgas par to īstenošanu;

5.

uzsver, ka Komisijai ir jāiesniedz baltā grāmata, kurā būtu ņemta vērā publisko investīciju ietekme ilgtermiņā un ar kuru izveidotu investīciju kvalitātes tipoloģiju, lai varētu precīzi noteikt tās investīcijas, kuras dod vislabākos rezultātus ilgtermiņā;

6.

atgādina, ka kohēzijas politikai ir bijusi nozīmīga loma un tā būtiski palīdzēja, reaģējot uz makroekonomikas un fiskālajiem ierobežojumiem saistībā ar pašreizējo krīzi, jo laikā no 2007. gada līdz 2012. gadam tika veikta pārplānošana attiecībā uz vairāk nekā 11 % līdzekļu no pieejamā budžeta, lai risinātu visaktuālākās vajadzības un stiprinātu konkrētus pasākumus; šajā sakarībā uzsver, ka vairākās dalībvalstīs kohēzijas politikas ietvaros tika veikti vairāk nekā 80 % publisko investīciju periodā no 2007. līdz 2013. gadam;

7.

prasa Komisijai sniegt papildu analītiskos datus par makroekonomisko mehānismu ietekmi un nozīmi uz reģionālo attīstību, par kohēzijas politikas efektivitāti un par mijiedarbību starp Eiropas ekonomikas pārvaldības ietvaru un kohēzijas politiku, kā arī sniegt konkrētu informāciju par to, kā kohēzijas politika veicina attiecīgo konkrētai valstij adresēto ieteikumu un Padomes ieteikumu īstenošanu;

8.

aicina dalībvalstis pēc iespējas labāk izmantot elastību, kas jau pieejama saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumiem;

9.

atgādina, ka jebkāds lēmums par pārplānošanu vai apturēšanu saskaņā ar KNR 23. pantu ir jāizmanto tikai ārkārtas situācijās un tam jābūt labi izvērtētam, rūpīgi pamatotam un piesardzīgi īstenotam, norādot skartās programmas vai prioritātes, lai nodrošinātu pārredzamību un dotu iespēju pārbaudei un pārskatīšanai; turklāt uzsver, ka šādi lēmumi nedrīkst palielināt grūtības, ar ko reģioni un dalībvalstis jau saskaras sociāli ekonomiskās vides vai to ģeogrāfiskās atrašanās vietas un specifikas dēļ LESD 174. un 349. panta izpratnē;

10.

uzskata, ka pašreizējā plānošanas periodā pieņemtajos partnerības nolīgumos un programmās ir ņemti vērā attiecīgie konkrētai valstij adresētie ieteikumi un Padomes ieteikumi, tāpēc ir radīts labs pamats, lai izvairītos no jebkādas pārplānošanas vidējā termiņā, ja vien ekonomiskie apstākļi būtiski nepasliktināsies;

11.

uzsver, ka bieža pārplānošana būtu neproduktīva un no tās būtu jāizvairās, lai netraucētu fondu pārvaldību vai neapdraudētu daudzgadu ieguldījumu stratēģijas stabilitāti un prognozējamību, kā arī novērstu jebkādu negatīvu ietekmi, tostarp ESI fondu apgūšanā;

12.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas piesardzīgo pieeju attiecībā uz pārplānošanu un tās nodomu šo procesu veikt tikai minimāli nepieciešamajā apjomā; aicina īstenot t. s. agrīnās brīdināšanas pieeju, lai informētu attiecīgās dalībvalstis par pārplānošanas procedūras uzsākšanu saskaņā ar KNR 23. pantu, un uzsver, ka pirms ikviena pārplānošanas pieprasījuma jānotiek konsultācijām ar uzraudzības komiteju;

13.

aicina Komisiju ciešā sadarbībā ar attiecīgajām dalībvalstīm visaptveroši analizēt visas citas pieejamās iespējas bez KNR 23. panta piemērošanas, lai risinātu tādus jautājumus, kas var sekmēt pieprasījumu veikt pārplānošanu;

14.

pauž nožēlu par jebkādu nesamērīgu administratīvā sloga pieaugumu visos pārvaldes līmeņos un ar to saistītajām izmaksām, ņemot vērā stingros termiņus un pārplānošanas procedūras sarežģītību saskaņā ar KNR 23. pantu; brīdina, ka pārplānošanas procedūras saskaņā ar KNR 23. pantu var pārklāties ar turpmākajiem Eiropas pusgada cikliem; aicina Komisiju KNR 23. panta 16. punktā paredzētās pārskatīšanas gaitā apsvērt iespēju atkārtoti izvērtēt termiņu piemērošanu;

15.

pauž bažas par to, ka norādēs nav skaidras atsauces uz vispārējiem un horizontāliem principiem, kas noteikti KNR 4. līdz 8. pantā, un atgādina, ka KNR 23. panta interpretācijai ir jāatbilst šiem principiem un tie ir jāņem vērā, turklāt jo īpaši tas attiecas uz partnerības un daudzlīmeņu pārvaldības principiem kā arī regulu un vienoto stratēģisko satvaru kopumā; šajā sakarībā aicina Komisiju precizēt, kā šie principi īpaši tiks ņemti vērā, piemērojot KNR 23. panta noteikumus;

16.

uzsver, ka valsts parāda pieaugums galvenokārt ir saistīts ar dalībvalstu valdību īstenoto politiku un pauž nopietnas bažas, ka nespēja valstu līmenī pienācīgi risināt makroekonomikas problēmas var negatīvi atsaukties uz vietējā līmeņa iestādēm un ESI fondu saņēmējiem un pieprasītājiem;

17.

atgādina, ka 2014.–2020. gada kohēzijas politikā paredzētie tematiskās koncentrācijas noteikumi pieļauj zināmu elastību dalībvalstu un reģionu vajadzību risināšanā un norāda, ka KNR 23. panta piemērošana var ierobežot šo elastību; atgādina, ka ir jāņem vērā galvenās teritoriālās problēmas, kā arī subsidiaritātes princips, kā paredzēts KNR 4. panta 3. punktā;

18.

prasa Komisijai rīkoties saskaņā ar KNR 5. pantu un jau iepriekš un ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un partneriem izvērtēt to, kāda ietekme un izmaksu lietderība reģionālā un vietējā līmenī būs jebkādiem pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar KNR 23. pantu;

19.

uzsver, ka vietējās un reģionālās iestādes aktīvi jāiesaista jebkādā pārplānošanas pasākumā, turklāt uzskata — tā kā ESI fondi ir saistīti ar pareizu ekonomikas pārvaldību, Eiropas pusgadam būtu jāpiešķir teritoriāla dimensija, iesaistot arī minētās iestādes;

20.

prasa Komisijai KNR 23. panta piemērošanā ievērot samērīguma principu, ņemt vērā situāciju tajās dalībvalstīs un reģionos, kas saskaras ar sociāli ekonomiskām grūtībām un kur ESI fondi nodrošina ievērojamu daļu investīciju, turklāt šāda rīcība vēl jo vairāk nepieciešama sakarā ar krīzi; uzsver, ka nedrīkst turpināt ietekmēt dalībvalstis un reģionus, jo īpaši tos, kuru attīstība ir atpalikusi;

21.

atgādina, ka spēcīga iestāžu koordinācija ir būtiska, lai nodrošinātu politikas virzienu pienācīgu sinerģiju un papildināmību, kā arī pareizas ekonomikas pārvaldības ietvara atbilstošu un stabilu īstenošanu un tā mijiedarbību ar kohēzijas politiku;

22.

aicina nodrošināt atbilstošu informācijas plūsmu starp Komisiju, Padomi un Parlamentu un publisku diskusiju rīkot atbilstošā politiskā līmenī, lai nodrošinātu vienotu izpratni attiecībā uz to, kā interpretēt nosacījumus KNR 23. panta piemērošanai; šajā sakarībā atgādina, ka ir nepieciešams īpašs par kohēzijas politiku atbildīgs Padomes sastāvs, kas atbildētu par lēmumiem saskaņā KNR 23. pantu;

23.

uzskata, ka ir būtiski nodrošināt pārredzamību un atbildību, piešķirot Parlamentam tiesības īstenot demokrātisko pārraudzību pār KNR 23. pantā paredzēto pārvaldības sistēmu, ar kuru tiek ieviesti būtiski ierobežojumi attiecībā uz augšupējo sistēmu, kas ir svarīga kohēzijas politikas iezīme;

24.

atgādina, ka par maksājumu apturēšanu lemj Padome, pamatojoties uz Komisijas ierosinājumu gadījumā, ja attiecīgā dalībvalsts nerīkojas efektīvi; uzsver KNR 23. pantā paredzētās nopietnās tiesiskās garantijas, lai nodrošinātu apturēšanas mehānisma izmantošanu vien ārkārtas gadījumos;

25.

uzsver, ka jebkāda maksājumu apturēšana pēc būtības ir sods, un aicina Komisiju savu rīcības brīvību maksājumu apturēšanas ierosināšanā izmantot ar vislielāko piesardzību un stingri saskaņā ar KNR 23. panta 6. punktu, pirms tam pienācīgi izvērtējot visu attiecīgo informāciju un elementus, kas izriet no strukturētajā dialogā paustajiem viedokļiem;

26.

saistībā ar kritērijiem apturamo programmu un maksājumu apjomu noteikšanai saskaņā ar pirmo pasākumu kopumu atzinīgi vērtē norādēs izmantoto piesardzīgo pieeju, atbilstoši kurai tiks ņemti vērā ekonomiskie un sociālie apstākļi dalībvalstīs, apsverot mīkstinošus faktorus, kas līdzīgi tiem, kas saistībā ar apturēšanu paredzēti KNR 23. panta 9. punktā;

27.

aicina Komisiju izveidot grafiku, lai atceltu KNR 23. panta 8. punktā paredzēto programmu apturēšanu;

28.

pauž nožēlu, ka norādēs nav atsauču uz Parlamenta lomu, turklāt pat neraugoties uz to, ka KNR tika pieņemta saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru un ka Parlaments pastāvīgi aicinājis pastiprināt demokrātisko atbildību un kontroli ekonomikas pārvaldības jomā;

29.

uzskata, ka Parlamenta iesaistīšana jānosaka oficiāli, jo tas ir galvenais demokrātiskais garants KNR 23. panta 15. punkta pareizai piemērošanai, un tas jādara, izmantojot precīzu procedūru, kas paredzētu apspriešanos ar Parlamentu visos posmos attiecībā uz pārplānošanas pieprasījumu pieņemšanu vai jebkādiem priekšlikumiem un lēmumiem par saistību vai maksājumu apturēšanu;

30.

uzsver, ka nepieciešama pastāvīga, precīza un pārredzama sadarbība starpiestāžu līmenī un uzskata, ka šādas procedūras ietvaros būtu īstenojami vismaz turpmāk minētie pasākumi:

31.

aicina Komisiju saistībā ar KNR 23. panta piemērošanas pārskatīšanu ziņot par tā piemērošanas ietekmi un rezultātiem, ņemot vērā šā panta 17. punktu, tostarp sīki norādīt, cik lielā mērā ikviens pārplānošanas pieprasījums bija pamatots ar attiecīgo konkrētai valstij adresēto ieteikumu vai Padomes ieteikumu īstenošanu un vai ir uzlabojusies pieejamo ESI fondu ietekme uz izaugsmi un konkurētspēju tajās dalībvalstīs, kurās tiek īstenotas finansiālās palīdzības programmas, kā arī sniedzot datus par jebkādiem apturētajiem maksājumiem un attiecīgajām programmām;

32.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm un to reģioniem.

20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/51

—

ņemot vērā tiesisko regulējumu, kas noteikts ar Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 2., 3., 4., 5., 6., 7., 10. un 21. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 1., 3., 6., 7., 8., 10., 11., 20., 21., 42., 47., 48. un 52. pantu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, jo īpaši tās 6., 8., 9., 10. un 13. pantu, un Eiropas tiesu judikatūru par drošību, privātumu un vārda brīvību,

—

ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras (NDA) novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā (1) (turpmāk “rezolūcija”),

—

ņemot vērā 2015. gada 19. janvāra darba dokumentu par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar LIBE komitejas veikto izmeklēšanu par ES pilsoņu masveida elektronisko novērošanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2015. gada 21. aprīļa rezolūciju par masveida novērošanu,

—

ņemot vērā Padomei un Komisijai uzdotos jautājumus par turpmākajiem pasākumiem saistībā ar Eiropas Parlamenta 2014. gada 12. marta rezolūciju par ES pilsoņu elektronisko masveida novērošanu (O-000114/2015 – B8-0769/2015 un O-000115/2015 – B8-0770/2015),

—

ņemot vēra Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā savā rezolūcijā Parlaments aicināja ASV iestādes un dalībvalstis aizliegt vispārējās masveida novērošanas darbības un pilsoņu datu apstrādi lielos apjomos un nosodīja zināmās izlūkošanas dienestu darbības, kas ir smagi ietekmējušas ES pilsoņu uzticību un viņu pamattiesības; tā kā rezolūcijā tika minēta citu motīvu iespējama esamība, piemēram, politiska un ekonomiska spiegošana, ņemot vērā zināmo masveida novērošanas programmu darbības spēju;

B.

tā kā rezolūcijā tika nolemts sākt plānu “Eiropas digitālā personas neaizskaramība — pamattiesību aizsardzība digitālajā laikmetā”, kurā iekļauti astoņi konkrēti pasākumi, un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai tika uzdots viena gada laikā informēt Parlamentu, novērtējot ieteikumu ievērošanas līmeni;

C.

tā kā 2015. gada 19. janvāra darba dokumentā tika ziņots par notikumiem pēc rezolūcijas pieņemšanas un ir neskaitāmi pierādījumi tam, ka iespējamās elektroniskās masveida novērošanas darbības turpinās, kā arī ziņots par ierosinātā plāna “Eiropas digitālā personas neaizskaramība — pamattiesību aizsardzība digitālajā laikmetā” īstenošanu, norādot, ka atsaucība no rīkoties aicināto iestāžu, dalībvalstu un ieinteresēto personu puses ir neliela;

D.

tā kā savā rezolūcijā Parlaments aicināja Komisiju un citas ES iestādes, struktūras, birojus un aģentūras rīkoties, ņemot vērā saskaņā ar LESD 265. pantu (“bezdarbība”) izstrādātos ieteikumus;

E.

tā kā “Wikileaks” nesen paziņoja, ka ir notikusi mērķtiecīga vismaz triju Francijas prezidentu, kā arī Francijas Ministru kabineta ministru un Francijas vēstnieka ASV sarunu noklausīšanās; tā kā NDA vismaz desmit iepriekšējos gados ir veikusi šo plaša mēroga stratēģisko un ekonomisko spiegošanu visās Francijas valsts struktūrās un lielākajos Francijas uzņēmumos;

F.

tā kā īpašā referenta vārda brīvības veicināšanas un aizsardzības jautājumos ziņojumā ir teikts, ka šifrēšana un anonimitāte nodrošina tādu privātuma un drošības līmeni, kāds nepieciešams, lai digitālajā laikmetā īstenotu tiesības uz uzskatu un vārda brīvību; tā kā minētajā ziņojumā teikts arī tas, ka šifrēšanas un anonimitātes ierobežojumi ir stingri jāierobežo atbilstoši likumības, nepieciešamības, proporcionalitātes un mērķa leģitimitātes principiem,

1.

atzinīgi vērtē Vācijas Bundestāga, Eiropas Padomes, ANO un Brazīlijas Senāta veiktās izmeklēšanas, debates vairākos citos parlamentos un daudzu pilsoniskās sabiedrības aktīvistu darbu, kas ir veicinājis vispārēju informētības palielināšanos par elektronisko masveida novērošanu;

2.

aicina ES dalībvalstis neizvirzīt nekādas kriminālapsūdzības pret Edward Snowden, piešķirt viņam aizsardzību un, visbeidzot, nepieļaut viņa izdošanu vai nodošanu trešām pusēm, atzīstot viņu par ziņotāju un starptautisko cilvēktiesību aizstāvi;

3.

tomēr pauž ārkārtīgu neapmierinātību par to, ka lielākajai daļai dalībvalstu un ES iestāžu nav vispārējas izpratnes par steidzamību un tās nevēlas risināt rezolūcijā norādītos jautājumus un īstenot tajā minētos konkrētos ieteikumus, kā arī par pārredzamības un dialoga trūkumu attiecībās ar Parlamentu;

4.

pauž bažas par dažās dalībvalstīs nesen pieņemtajiem tiesību aktiem, kas paplašina izlūkošanas iestādēm piešķirtās novērošanas pilnvaras, tostarp par jauno izlūkošanas likumu, kuru Francijas Nacionālā asambleja pieņēma 2015. gada 24. jūnijā un kurā vairākas normas Komisijas skatījumā rada būtiskas tiesiska rakstura problēmas, par Apvienotajā Karalistē 2014. gadā pieņemto Datu saglabāšanas un izmeklēšanas pilnvaru aktu, par kuru vēlāk tiesa pieņēma nolēmumu, nosakot, ka daži tā panti ir pretlikumīgi un tos jāpārtrauc piemērot, kā arī par priekšlikumiem ierosināt jaunus tiesību aktus, lai atjauninātu Nīderlandē 2002. gadā pieņemto Izlūkošanas un drošības aktu; atkārtoti aicina visas dalībvalstis nodrošināt, ka to pašreizējie un turpmākie tiesiskie regulējumi un uzraudzības mehānismi, ar kuriem tiek reglamentēta izlūkošanas aģentūru darbība, atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktajiem standartiem un visiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem;

5.

atzinīgi vērtē Vācijas Bundestāga veikto izmeklēšanu par masveida novērošanu; pauž dziļas bažas par atklātībā nonākušo informāciju par telesakaru un interneta plūsmas masveida novērošanu Savienībā, ko veikusi Vācijas ārējās izlūkošanas aģentūra “BND” sadarbībā ar NDA; uzskata to par LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības principa pārkāpumu;

6.

lūdz Parlamenta priekšsēdētājam aicināt Eiropas Padomes ģenerālsekretāru sākt ECTK 52. pantā paredzēto procedūru, saskaņā ar kuru “saņemot pieprasījumu no Eiropas Padomes Ģenerālsekretāra, jebkura Augstā Līgumslēdzēja Puse sniedz paskaidrojumus par veidu, kādā tās iekšējie tiesību akti nodrošina efektīvu jebkura šīs Konvencijas nosacījuma īstenošanu”;

7.

uzskata, ka līdz šim Komisijas reakcija uz rezolūciju ir bijusi neadekvāta, ņemot vērā pierādījumu skaitu; aicina Komisiju reaģēt uz rezolūcijā paustajiem aicinājumiem, vēlākais, līdz 2015. gada decembrim; patur tiesības celt prasību par bezdarbību vai iekļaut Komisijai paredzētos konkrētos budžeta resursus rezervē, līdz pienācīgi tiks īstenoti visi ieteikumi;

8.

uzsver Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa nolēmuma nozīmi, kurā Direktīva 2006/24/EK par datu saglabāšanu atzīta par spēkā neesošu; atgādina, ka Tiesa ir atzinusi, ka šā tiesību akta iejaukšanās pamattiesībās uz privātumu ir jāierobežo līdz strikti nepieciešamajam minimumam; uzsver, ka šis spriedums rada jaunu aspektu, jo Tiesa īpaši atsaucas uz konkrētu Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru saistībā ar “vispārējām uzraudzības programmām” un tagad tādus pašus principus, kas izriet no konkrētās Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, ir efektīvi iekļāvusi ES tiesību aktos šajā jomā; uzsver, ka tādēļ ir paredzams, ka arī Tiesa turpmāk piemēros tādu pašu argumentāciju, kad tā saskaņā ar Pamattiesību hartu izvērtēs citu ES un dalībvalstu tiesību aktu šajā pašā “vispārējo uzraudzības programmu” jomā spēkā esamību;

9.

atzinīgi vērtē to, ka ir sāktas neformālas iestāžu sarunas par Vispārīgās datu aizsardzības regulas projektu un ka Padome ir pieņēmusi vispārēju pieeju attiecībā uz Datu aizsardzības direktīvu; atkārtoti apliecina savu nodomu sarunas par datu aizsardzības tiesību aktu kopumu pabeigt 2015. gadā;

10.

atgādina Padomei par Komisijas priekšlikumu grozījumos ietverto tās apņemšanos ievērot Eiropas Savienības Pamattiesību hartu; jo īpaši atgādina, ka piedāvātajam aizsardzības līmenim nevajadzētu būt zemākam par to, kas jau noteikts Direktīvā 95/46/EK;

11.

uzsver, ka gan Datu aizsardzības regula, gan direktīva ir vajadzīga, lai aizsargātu cilvēku pamattiesības, un tādēļ tās jāuzskata par kopumu, kas jāpieņem vienlaikus, lai nodrošinātu, ka visas ES datu aizsardzības darbības jebkuros apstākļos nodrošina augstu aizsardzības līmeni; uzsver, ka, pieņemot šo kopumu, ir jāsasniedz mērķis nostiprināt personu tiesības un aizsardzības līdzekļus attiecībā uz viņu personas datu apstrādi;

12.

norāda, ka pēc rezolūcijas pieņemšanas ir pabeigtas sarunas ar ASV par ES un ASV pamatnolīgumu par personas datu aizsardzību, tos pārsūtot un apstrādājot tiesībaizsardzības nolūkos (turpmāk “jumta nolīgums”), un ka ir parafēts nolīguma projekts;

13.

atzinīgi vērtē ASV pārvaldes iestāžu centienus ar jumta nolīguma palīdzību atgūt uzticību un jo īpaši atzinīgi vērtē to, ka 2015. gada 20. oktobrī Pārstāvju palātā sekmīgi tika pieņemts 2015. gada Likums par tiesisko aizsardzību, un uzsver, ka ASV ir īstenojusi būtiskus un pozitīvus pasākumus, lai reaģētu uz ES paustajām bažām; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt jebkuros apstākļos tādas pašas tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiem ES pilsoņiem/fiziskām personām, kuru personas dati tiek apstrādāti ES un pārsūtīti uz ASV, bez jebkādas diskriminācijas starp ES un ASV pilsoņiem; aicina ASV Senātu pieņemt tiesību aktu, kas garantē minētās tiesības; uzsver, ka viens no jumta nolīguma parakstīšanas un noslēgšanas priekšnoteikumiem ir Likuma par tiesisko aizsardzību pieņemšana ASV Kongresā;

14.

atgādina, ka rezolūcijā pausts aicinājums nekavējoties atcelt lēmumu par privātuma “drošības zonu”, jo tas neparedz ES pilsoņu personas datu pienācīgu aizsardzību;

15.

atgādina, ka ES noslēgtajiem starptautiskiem nolīgumiem ir augstāks spēks nekā ES sekundārajiem tiesību aktiem, un tādēļ uzsver nepieciešamību nodrošināt, lai jumta līgums neierobežo datu subjekta tiesības un aizsardzības pasākumus, kas attiecas uz datu nosūtīšanu saskaņā ar ES tiesību aktiem; tādēļ mudina Komisiju veikt sīkāku novērtējumu par to, kā tieši jumta nolīgums ietekmētu un mijiedarbotos ar ES tiesisko regulējumu personas datu aizsardzības jomā, tostarp, attiecīgi, pašreizējo Padomes Pamatlēmumu, Datu aizsardzības direktīvu (95/46/EK) un gaidāmo datu aizsardzības direktīvu un regulu; aicina Komisiju iesniegt tiesību novērtējuma ziņojumu par šo jautājumu Parlamentam pirms ratifikācijas procedūras sākšanas;

16.

atgādina, ka Komisija savā 2013. gada 27. novembra paziņojumā iekļāva ASV paredzētus 13 ieteikumus par privātuma “drošības zonas” principu darbību, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzības līmeni;

17.

atzinīgi vērtē Tiesas 2015. gada 6. oktobra nolēmumu, kurā Komisijas Lēmums Nr. 2000/520/EK par pienācīgu aizsardzību, kas noteikta ar privātuma “drošības zonas” principiem, ir atzīts par spēkā neesošu; uzsver, ka ar šo nolēmumu ir apstiprināta Parlamenta ilgstoši ieturētā nostāja par to, ka šis instruments nenodrošina pienācīgu aizsardzības līmeni; aicina Komisiju nekavējoties īstenot pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka visi Amerikas Savienotajām Valstīm pārsūtītie personas dati tiek efektīvi aizsargāti tādā pašā līmenī, kāds tiek garantēts Eiropas Savienībā;

18.

iebilst pret to, ka Parlaments nav saņēmis nekādu oficiālu Komisijas paziņojumu par 13 ieteikumu īstenošanas stāvokli, lai gan Komisija bija apņēmusies to izdarīt līdz 2014. gada vasarai; uzsver, ka pēc Tiesas nolēmuma, ar kuru Lēmums Nr. 2000/520/EK atzīts par spēkā neesošu, tagad ir steidzami nepieciešams, lai Komisija sniegtu rūpīgi sagatavotu jaunāko informāciju par līdzšinējo sarunu gaitu un minētā nolēmuma ietekmi uz turpmākajām paziņotajām sarunām; aicina Komisiju nekavējoties apsvērt privātuma “drošības zonas” alternatīvas un nolēmuma ietekmi uz visiem pārējiem instrumentiem, kas paredzēti personas datu pārsūtīšanai uz ASV, un ziņot par šo jautājumu līdz 2015. gada beigām;

19.

mudina Komisiju izvērtēt Tiesas 2015. gada 6. oktobra nolēmuma Schrems lietā (C-362/14) juridisko ietekmi un sekas saistībā ar nolīgumiem ar trešām valstīm par personas datu pārsūtīšanu, piemēram, ES un ASV Teroristu finansēšanas izsekošanas programmas (TFTP) nolīgumu, pasažieru datu reģistra (PDR) nolīgumiem, ES un ASV jumta nolīgumu un citiem instrumentiem saskaņā ar ES tiesību aktiem, kas paredz personas datu vākšanu un apstrādi;

20.

pilnībā ievērojot to, ka nacionālo izlūkošanas dienestu uzraudzība ir vispārējā valstu parlamentu kompetencē, aicina visus tos valstu parlamentus, kuri to vēl nav izdarījuši, rūpīgi novērtēt izlūkošanas darbības, izveidot to jēgpilnu uzraudzību un nodrošināt šādām uzraudzības komitejām/struktūrām pietiekamus resursus, tehnisko zinātību un juridiskus līdzekļus, kā arī piekļuvi visiem attiecīgajiem dokumentiem, lai tās spētu efektīvi un neatkarīgi uzraudzīt izlūkošanas dienestu darbu un apmainīties ar informāciju ar ārvalstu izlūkošanas dienestiem; atkārtoti pauž apņemšanos cieši sadarboties ar valstu parlamentiem, lai nodrošinātu efektīvu uzraudzības mehānismu izveidi, tostarp daloties ar paraugpraksi un kopējiem standartiem;

21.

plāno sekot līdzi notikumu virzībai pēc 2015. gada 28. un 29. maijā notikušās konferences “Izlūkošanas dienestu demokrātiskā uzraudzība Eiropas Savienībā” un turpināt īstenot centienus nodrošināt paraugprakses apmaiņu par izlūkošanas dienestu uzraudzību ciešā sadarbībā ar valstu parlamentiem; atzinīgi vērtē šīs konferences līdzpriekšsēdētāju kopīgās noslēguma piezīmes par viņu nodomu pēc diviem gadiem sasaukt nākamo konferenci;

22.

uzskata, ka būtu jāatbalsta pašreizējie uzraudzības iestāžu sadarbības instrumenti, piemēram, Eiropas tīkls valstu izlūkošanas pārraugiem (ENNIR), un būtu jāpalielina to izmantošana, iespējams, ar IPEX potenciāla palīdzību atbilstoši tā darbības jomai un tehniskām iespējām, lai apmainītos ar informāciju starp valstu parlamentiem;

23.

atkārtoti prasa pārtraukt Teroristu finansēšanas izsekošanas programmas (TFIP) nolīgumu;

24.

uzsver, ka ES un dalībvalstīm ir nepieciešama vienota jēdziena “valsts drošība” definīcija, lai nodrošinātu juridisko noteiktību; norāda, ka precīzas definīcijas trūkums ļauj izpildu un izlūkošanas struktūrām Eiropas Savienībā rīkoties patvaļīgi un ļaunprātīgi izmantot pamattiesības un tiesiskumu;

25.

mudina Komisiju un dalībvalstis iekļaut turpināmības un pagarināšanas noteikumus tajos tiesību aktos, kuri ļauj vākt Eiropas pilsoņu personas datus vai veikt viņu novērošanu; uzsver, ka šādi noteikumi ir būtiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas nodrošina, ka demokrātiskā sabiedrībā instruments, kas ietekmē privātumu, tiek regulāri pārbaudīts tā nepieciešamības un proporcionalitātes ziņā;

26.

uzsver, ka labu ES un ASV attiecību saglabāšana ir ārkārtīgi svarīga abām pusēm; norāda, ka pierādījumi par novērošanu ir mazinājuši sabiedrības atbalstu šīm attiecībām, un uzsver, ka ir jāīsteno pasākumi, lai nodrošinātu uzticības atjaunošanu, jo īpaši ņemot vērā pašreizējo steidzamo nepieciešamību sadarboties vairākos abām pusēm svarīgos jautājumos, kas saistīti ar ģeopolitisko situāciju; šajā kontekstā uzsver, ka sarunās starp ASV un visu ES ir jārod risinājums, kas ievēro pamattiesības;

27.

atzinīgi vērtē normatīvos un tiesu lēmumus, kas nesen pieņemti ASV, lai ierobežotu NDA veikto masveida novērošanu, tostarp, abu palātu un divpusēja kompromisa rezultātā bez jebkādiem grozījumiem Kongresa pieņemto ASV Brīvības aktu un Otrās instances apelācijas tiesas nolēmumu par NDA telefonsarunu ierakstu vākšanas programmu; taču pauž nožēlu par to, ka šie lēmumi attiecas galvenokārt uz ASV pilsoņiem un ka ES pilsoņu situācija nav mainījusies;

28.

uzskata, ka visi lēmumi par novērošanas tehnoloģiju izmantošanu būtu jāpieņem, pamatojoties uz rūpīgu nepieciešamības un proporcionalitātes novērtējumu; atzinīgi vērtē pētniecības projekta “SURVEILLE” rezultātus, kurš piedāvā metodoloģiju novērošanas tehnoloģiju novērtēšanai, ņemot vērā juridiskus, ētiskus un tehnoloģiskus apsvērumus;

29.

uzsver, ka ES ANO līmenī būtu jāveicina starptautisku standartu/principu izstrāde atbilstīgi ANO Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, lai izveidotu globālu datu aizsardzības sistēmu, ietverot īpašus ierobežojumus attiecībā uz datu vākšanu nacionālās drošības vajadzībām;

30.

pauž pārliecību par to, ka izvairīties no bruņošanās sacensības ar novērošanas līdzekļiem var tikai tad, ja pasaules līmenī tiks noteiktas ticamas normas;

31.

atzinīgi vērtē IKT nozares privātuzņēmumu iniciatīvas izstrādāt kriptogrāfijas drošības risinājumus un piedāvāt interneta pakalpojumus, kas uzlabo privātuma aizsardzību; mudina turpināt izstrādāt lietotājdraudzīgus lietojumprogrammu iestatījumus, kas palīdz lietotājiem izlemt, kādu informāciju kopīgot, kam to darīt zināmu un kā; norāda, ka, reaģējot uz pierādījumiem par masveida novērošanu, dažādi uzņēmumi ir arī paziņojuši par plāniem, kas ļaus īstenot galšifrēšanu;

32.

atgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/31/EK 15. panta 1. punktu dalībvalstis nedrīkst pakalpojuma sniedzējiem noteikt vispārējas saistības pārraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, kā arī nedrīkst noteikt pienākumu aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norāda uz nelegālu darbību; jo īpaši atgādina, ka Tiesa savos spriedumos lietās C-360/10 un C-70/10 atzina par nelikumīgiem pasākumus “aktīvi pārraudzīt” gandrīz visus attiecīgo pakalpojumu lietotājus (pirmajā lietā — pieejas internetam nodrošinātājus, otrajā — sociālos tīklus) un precizēja, ka ir aizliegts ikviens rīkojums, kas nosaka mitināšanas pakalpojumu sniedzējam pienākumu veikt vispārēju pārraudzību;

33.

atzinīgi vērtē IT un telesakaru uzņēmumu publicētos pārredzamības ziņojumus par valdības pieprasījumiem saņemt lietotāju datus; aicina dalībvalstis publicēt statistiku par tādiem gadījumiem, kad privāti uzņēmumi saņem pieprasījumus sniegt privātu lietotāju datus,

34.

pauž neapmierinātību par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā Parlamenta nepārprotamo prasību atcelt TFTP nolīgumu, ņemot vērā, ka netika sniegta skaidra informācija, kas precizētu, vai kāda cita ASV valdības struktūra varētu būt piekļuvusi SWIFT datiem ārpus TFTP; plāno šo aspektu ņemt vērā, spriežot par piekrišanas sniegšanu turpmākajiem starptautiskajiem nolīgumiem;

35.

uzsver savu nostāju, ka Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai ir rūpīgi jāuzrauga visi nolīgumi, mehānismi un atbilstības lēmumi par personas datu apmaiņu ar trešām valstīm un nekavējoties jāīsteno turpmākie pasākumi;

36.

atzinīgi vērtē Rīgā 2015. gada 3. jūnijā pieņemto ES un ASV paziņojumu par ciešāku transatlantisko sadarbību brīvības, drošības un tiesiskuma telpā un šā paziņojuma parakstītājpušu pausto apņemšanos uzlabot ASV un ES Savstarpējās tiesiskās palīdzības nolīguma (STPN) īstenošanu, pabeigt tā pārskatīšanu, kā paredzēts šajā nolīgumā, un organizēt seminārus, lai minētos jautājumus pārrunātu ar kompetentajām valsts iestādēm; uzsver, ka STPN ir tāds instrumenta veids, uz kuru pamatojoties dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm būtu jāsadarbojas ar trešo valstu iestādēm; šajā saistībā aicina ES dalībvalstis un ASV valdību ievērot iepriekš minētās saistības ātri pabeigt ASV un ES STPN pārskatīšanu;

37.

aicina Komisiju līdz 2015. gada beigām Parlamentam ziņot par trūkumiem, kas attiecībā uz trešo valstu tiesībaizsardzības un izlūkošanas dienestu piekļuvi ir konstatēti starptautiskajā personas datu pārsūtīšanā, kā arī par līdzekļiem šo trūkumu risināšanai, lai nodrošinātu trešām valstīm pārsūtīto ES personas datu aizsardzībai nepieciešamā pienācīgā līmeņa saglabāšanu;

38.

uzskata, ka ES pilsoņu pamattiesības joprojām ir apdraudētas un ka pārāk maz ir paveikts, lai nodrošinātu pilnīgu aizsardzību elektroniskās masveida novērošanas gadījumā; pauž nožēlu par nelielo progresu ziņotāju un žurnālistu aizsardzības nodrošināšanā;

39.

pauž nožēlu par to, ka daudzas masveida un liela mēroga izlūkošanas programmas tiek virzītas tādu uzņēmumu ekonomiskajās interesēs, kuri izstrādā un vada šīs programmas, kā tas bija gadījumā, kad NDA programma “Thinthread” tika pārtraukta un aizstāta ar plaša mēroga novērošanas programmu “Trailblazer”, kuras izstrāde 2001. gadā tika uzticēta SAIC;

40.

atkārtoti pauž nopietnas bažas par darbu Eiropas Padomes Konvencijas par kibernoziegumiem komitejā saistībā ar to, kā tiek interpretēts 2001. gada 23. novembra Konvencijas par kibernoziegumiem (Budapeštas konvencijas) 32. pants par pārrobežu piekļuvi datorā uzglabātiem datiem ar piekrišanu vai ja tie ir publiski pieejami, un iebilst pret to, ka tiek noslēgta vienošanās par papildu protokolu vai norādījumiem, kuru mērķis ir paplašināt šā noteikuma piemērošanas jomu, kas ir noteikta atbilstoši pašreizējam šajā konvencijā paredzētajam režīmam, kas jau tā ir nozīmīgs teritorialitātes principa izņēmums, jo tas varētu radīt situāciju, ka tiesībaizsardzības iestādes var brīvi attālināti piekļūt serveriem un datoriem, kuri atrodas citās jurisdikcijās, neatsaucoties uz savstarpējās tiesiskās palīdzības nolīgumiem vai citiem tiesiskās sadarbības instrumentiem, kas ir paredzēti, lai garantētu, ka tiek ievērotas cilvēka pamattiesības, tostarp datu aizsardzība un tiesību aktos paredzētā kārtība; uzsver, ka ES ir īstenojusi savu kompetenci kibernoziedzības novēršanas jomā un tādēļ būtu jāievēro gan Komisijas, gan Parlamenta prerogatīvas;

41.

pauž nožēlu, ka Komisija nav reaģējusi uz Parlamenta lūgumu pārbaudīt visaptverošas Eiropas ziņotāju aizsardzības programmas īstenošanas iespējas, un aicina Komisiju, vēlākais, līdz 2016. gada beigām sniegt paziņojumu šajā jautājumā;

42.

atzinīgi vērtē Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 2015. gada 23. jūnijā pieņemto rezolūciju par ziņotāju aizsardzības uzlabošanu un jo īpaši tās 9. punktu par ziņošanas nozīmīgumu, lai nodrošinātu, ka tiek ievēroti novērošanai noteiktie juridiskie ierobežojumi, un 10. punktu, kurā ES tiek aicināta ieviest ziņotāju aizsardzības likumus, attiecinot tos arī uz valsts drošības vai izlūkošanas dienestu darbiniekiem un uz šajā jomā darbojošos privātu uzņēmumu darbiniekiem, un, ciktāl tas iespējams saskaņā ar valsts likumiem, piešķirt patvērumu tiem ziņotājiem, kuriem viņu dzīvesvietas valstīs draud atriebība, ar nosacījumu, ka par informācijas izpaušanu viņiem var piemērot aizsardzību saskaņā ar principiem, kurus atbalsta asambleja;

43.

uzsver, ka masveida novērošana būtiski mazina profesionālās konfidencialitātes saglabāšanas iespējas reglamentētu profesiju pārstāvjiem — ārstiem, žurnālistiem un advokātiem; jo īpaši uzsver ES pilsoņu tiesības būt aizsargātiem pret viņu konfidenciālās saziņas ar advokātiem novērošanu, jo tādējādi tiek pārkāpta Eiropas Savienības Pamattiesību harta, galvenokārt tās 6., 47. un 48. pants, kā arī Direktīva 2013/48/ES par tiesībām uz advokāta palīdzību; aicina Komisiju, vēlākais, līdz 2016. gada beigām sniegt paziņojumu par saziņas konfidencialitātes aizsardzību profesijās, kurās konfidencialitāte ir likumīgi noteikta par profesionālu privilēģiju;

44.

aicina Komisiju sagatavot dalībvalstīm paredzētas pamatnostādnes par to, kā nodrošināt visu instrumentu, kas saistīti ar personas datu vākšanu nolūkā novērst, atklāt, izmeklēt noziedzīgus nodarījumus un saukt pie atbildības par tiem, atbilstību Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumiem par datu saglabāšanu (Lietas C-293/12 un C-594/12) un 2015. gada 6. oktobra spriedumam par “drošības zonu” (Lieta C-362/14); jo īpaši atzīmē sprieduma par datu saglabāšanu 58. un 59. punktu un “drošības zonas” sprieduma 93. un 94. punktu, kuros skaidri prasīta nevis visaptveroša, bet drīzāk mērķtiecīga datu vākšanas pieeja;

45.

uzsver, ka jaunākajā judikatūrā un it īpaši Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumā par datu saglabāšanu kā juridiska prasība ir skaidri minēts pierādīt nepieciešamību un samērīgumu jebkādiem pasākumiem, kas paredz tādu personas datu vākšanu un izmantošanu, kas var potenciāli pārkāpt tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un tiesības uz personas datu aizsardzību; pauž nožēlu par to, ka lēmumu pieņemšanas procesā politiski apsvērumi bieži apdraud atbilstību šiem tiesību principiem; aicina Komisiju kā labāka regulējuma programmas daļu nodrošināt visu ES tiesību aktu augstu kvalitāti, atbilstību visām tiesību normām, judikatūrai un ES Pamattiesību hartai; iesaka visu tiesībaizsardzības un drošības pasākumu, kas ietver personas datu izmantošanu un vākšanu, ietekmes novērtējumā vienmēr ietvert nepieciešamības un proporcionalitātes pārbaudi;

46.

pauž neapmierinātību par Komisijas rīcības trūkumu attiecībā uz rezolūcijā minētajiem detalizētajiem ieteikumiem, kas paredzēti, lai palielinātu ES IT drošību un privātumu tiešsaistē;

47.

atzinīgi vērtē līdz šim veiktos Parlamenta IT drošības nostiprināšanas pasākumus, kuri ietverti ITEC ĢD sagatavotajā rīcības plānā par EP IKT drošību; aicina turpināt šos centienus un pilnībā un ātri īstenot rezolūcijā minētos ieteikumus; prasa iedibināt jaunu domāšanas veidu un nepieciešamības gadījumā izdarīt izmaiņas iepirkuma tiesību aktos, lai ES iestādēs uzlabotu IT drošību; prasa sistemātiski aizstāt patentētu programmatūru ar visām ES iestādēm vienu revidējamu un pārbaudāmu atklāto pirmkoda programmatūru un ieviest obligātus atklātā pirmkoda atlases kritērijus visās turpmākajās IKT iepirkuma procedūrās, kā arī prasa nodrošināt šifrēšanas līdzekļu efektīvu pieejamību;

48.

stingri atkārto savu prasību tādā jaunu iniciatīvu sistēmā kā digitālais vienotais tirgus attīstīt Eiropas stratēģiju, kas palielinās IT neatkarību un privātumu tiešsaistē un veicinās ES IT nozari;

49.

pamatojoties uz neseno STOA pētījumu par IT lietotāju masveida novērošanu, plāno iesniegt papildu ieteikumus šajā jomā pēc konferences “Privātuma aizsardzība tiešsaistē, palielinot IT drošību un ES IT autonomiju”, kura plānota 2015. gada beigās;

50.

atzinīgi vērtē Komisijas mērķi panākt, ka ES kļūst par paraugu interneta pārvaldības jomā, un tās ieceri par daudzpusējo interneta pārvaldības modeli, par kuru tika atgādināts vispasaules daudzpusējā sanāksmē par nākotnes interneta pārvaldību (NETMundial), kas notika Brazīlijā 2014. gada aprīlī; ar nepacietību gaida pašreizējā starptautiskā darba rezultātus šajā jomā, tostarp Interneta pārvaldības foruma sistēmā;

51.

brīdina par acīmredzamu lejupslīdi pamattiesību uz privātumu un personas datu aizsardzības jomā gadījumos, kad jebkāda informācija par cilvēka uzvedību tiek uzskatīta par iespējami noderīgu cīņā pret turpmākiem noziedzīgiem nodarījumiem, un tādējādi neizbēgami veidojas masveida novērošanas kultūra, kad ikviens pilsonis tiek uzskatīts par iespējamu noziedznieku, kā rezultātā tiek šķelta sabiedrības saliedētība un uzticība;

52.

plāno ņemt vērā secinājumus, kas ietverti Pamattiesību aģentūras veiktajā padziļinātajā pētījumā par pamattiesību aizsardzību novērošanas kontekstā, un jo īpaši secinājumus par fizisko personu pašreizējo tiesisko stāvokli attiecībā uz viņām pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem saistībā ar minēto praksi;

53.

uzdod Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejai turpināt uzraudzīt notikumus šajā jomā un veikt rezolūcijā minēto ieteikumu ievērošanas pārbaudi;

54.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Padomei.

20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/59

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 17. septembra priekšlikumu Padomes ieteikumam par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (COM(2015)0462),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2015. gadu” (COM(2014)0902),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — nodarbinātības un sociālie aspekti 2015. gada izaugsmes pētījumā (1),

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības (EPSCO) padomes 2015. gada 9. martā pieņemtos secinājumus “Gada izaugsmes pētījums par 2015. gadu un vienotais nodarbinātības ziņojums: politiskas norādes nodarbinātības un sociālās politikas jomā” (2),

—

ņemot vērā savu 2015. gada 8. jūlija nostāju attiecībā uz priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (3),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 3/2015 “ES garantija jauniešiem: sperti pirmie soļi, bet gaidāmi īstenošanas riski”,

—

ņemot vērā Eiropas sociālās politikas neatkarīgo ekspertu tīkla (ESPN) 2015. gada ziņojumu “Integrēts atbalsts ilgtermiņa bezdarbniekiem: valstu politikas pētījums”,

—

ņemot vērā jautājumu Padomei par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū (O-000121/2015 – B8-1102/2015),

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā ekonomikas krīzes un tās seku dēļ ilgtermiņa bezdarbnieku skaits kopš 2007. gada ir divkāršojies un tagad tā ir puse no kopējā bezdarbnieku skaita, t. i., vairāk nekā 12 miljoni cilvēku jeb 5 % no ekonomiski aktīvajiem ES iedzīvotājiem; tā kā 2014. gadā vairāk nekā 60 % ilgtermiņa bezdarbnieku nebija strādājuši vismaz divus gadus pēc kārtas;

B.

tā kā ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars dalībvalstīs ir ļoti dažāds, sākot no 1,5 % Austrijā un līdz pat 19,5 % Grieķijā; tā kā vislielākais ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars ir Itālijā, Portugālē, Slovākijā, Horvātijā, Spānijā un Grieķijā; tā kā ekonomikas atlabšanai ir jānotiek aktīvāk, jo pašlaik tā nerada pietiekamu stimulu būtiski samazināt augsto strukturālā bezdarba līmeni;

C.

tā kā oficiālie statistikas dati sniedz pārāk optimistisku priekšstatu par situāciju, jo liela daļa ilgtermiņa bezdarbnieku nav reģistrēti un datu vākšanas metodoloģija ir nepilnīga;

D.

tā kā ilgtermiņa bezdarbs bieži vien ir nabadzības, nevienlīdzības un sociālās atstumtības iemesls un nesamērīgi smagi skar neaizsargātas iedzīvotāju grupas, kas darba tirgū ir neizdevīgā stāvoklī;

E.

tā kā ilgtermiņa bezdarbs pakāpeniski attālina cilvēkus no darba tirgus, jo zūd prasmes un iedibinātie profesionālie kontakti, kā arī ierastais darba ritms, un tas var paātrināt neatgriezenisku nošķiršanos no sabiedrības, veicināt saspīlējumu mājās un padziļināt atsvešinātības sajūtu; tā kā katru gadu nesekmīgu darba meklējumu rezultātā katru piekto ilgtermiņa bezdarbnieku pārņem bezcerība un viņi vairs necenšas aktīvi meklēt darbu;

F.

tā kā ilgtermiņa bezdarba sekas īpaši smagi ir jūtamas bezdarbnieku ģimenēs un tādēļ cilvēkiem bieži vien ir zems iegūtais izglītības līmenis, viņi noslēdzas no “darba pasaules”, palielinās garīgās un fiziskās veselības problēmas, sociālā atstumtība un ļaunākajā gadījumā cilvēki no paaudzes uz paaudzi dzīvo nabadzībā;

G.

tā kā ilgtermiņa bezdarba lāsts nereti ilgstoši grauj izredzes atrast darbu, veidot karjeru un iegūt attiecīgu ienākumu un pensijas līmeni un tā rada paliekošu ietekmi;

H.

tā kā ilgtermiņa bezdarbs sabiedrībai maksā ļoti dārgi, jo veltīgi tiek zaudētas prasmes un palielinās sociālie izdevumi, turklāt izmaksas nav mērāmas tikai naudas izteiksmē, jo ļoti daudzi cilvēki zaudē ticību saviem spēkiem un neizmanto savu personisko potenciālo un zūd sociālā kohēzija;

I.

tā kā ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars joprojām ir liels un tas neļauj sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķus, proti, panākt, lai būtu nodarbināti 75 % cilvēku vecumā no 20 līdz 64 gadiem, un vismaz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri dzīvo nabadzības un sociālās atstumtības apstākļos vai kuriem šāda iespēja draud;

J.

tā kā svarīga nozīme ir iespējai darba zaudēšanas gadījumā nezaudēt iegūtās prasmes, kā arī iespējām iegūt izglītību, apmācību un pārkvalifikāciju atbilstoši nākotnē vajadzīgo prasmju prognozēm, lai nepieļautu ilgtermiņa bezdarbu un izlīdzinātu šāda bezdarba līmeni;

K.

tā kā šim ieteikumam ir zināma līdzība ar garantiju jauniešiem; tā kā būtu jāmācās no pirmās pieredzes, kas jau ir gūta, īstenojot garantiju jauniešiem,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto priekšlikumu Padomes ieteikumam par ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū; uzsver, ka ilgtermiņa bezdarba līmenis pašlaik nebūtu tik ļoti augsts, ja šis priekšlikums būtu iesniegts un vienošanās Padomē būtu panākta agrāk; ir nobažījies, ka ar šo Padomes ieteikumu varētu nepietikt, lai ātri uzlabotu situāciju, kurā nonākuši ilgtermiņa bezdarbnieki, un mudina dalībvalstis rīkoties;

2.

atbalsta trīs galvenos priekšlikuma elementus: i) ļoti strauji paātrināt ilgtermiņa bezdarbnieku reģistrēšanu nodarbinātības dienestā, tā cenšoties panākt, ka tiek reģistrēti pilnīgi visi attiecīgie bezdarbnieki, ii) novērtēt katra ilgtermiņa bezdarbnieka spējas un vajadzības, un arī profesionālās vēlmes, kamēr vēl nav pagājis 18 mēnešu bezdarba periods, un iii) piedāvāt individuālām vajadzībām pielāgotu, līdzsvarotu un visaptverošu “nolīgumu par integrāciju darbā”, kas ilgtermiņa bezdarbniekiem būtu jāslēdz ar attiecīgajiem dienestiem ne vēlāk kā tad, kad ir pagājis 18 mēnešu bezdarba periods; tomēr uzsver, ka individuāls novērtējums būtu jāveic, kamēr vēl nav pagājis 12 mēnešu bezdarba periods, lai nolīgumu par integrāciju darbā varētu noslēgt līdz 18 mēnešu bezdarba perioda beigām; uzstāj, ka šo trīs soļu pieeju attiecīgā gadījumā vajadzētu realizēt, visos procesa posmos iesaistot arī nevalstiskā sektora dalībniekus (piemēram, sociālās NVO), kas strādā ar ilgtermiņa bezdarbniekiem;

3.

uzsver, ka ir jāaptver visi ilgtermiņa bezdarbnieki, arī nereģistrētie, un ne tikai tie, kas 18 mēnešus vai ilgāk ir bijuši bez darba; uzskata, ka tam ir ārkārtīgi liela nozīme, lai politika, kuru dalībvalstis īsteno attiecībā uz īstermiņa bezdarbu (<12 mēneši) un jauniešu bezdarbu (tostarp garantiju jauniešiem), nemanāmi iekļautos politikā, ar ko risina ilgtermiņa bezdarba problēmu;

4.

piekrīt, ka ir jāpanāk visu ilgtermiņa bezdarbnieka reintegrācijas procesā iesaistīto dalībnieku (attiecīgā gadījumā arī pilsoniskās sabiedrības organizāciju) cieša sadarbība un efektīva koordinācija un ka ir jāveido vienas pieturas aģentūras, kurās par katra bezdarbnieka lietu būtu atbildīgs viens attiecīgā dienesta darbinieks (“vienots kontaktpunkts”), lai reintegrācijas process nepārtrūktu tādēļ, ka mainās bezdarbniekam piemērojamo pabalstu sistēma;

5.

īpašu uzmanību pievērš tam, ka ilgtermiņa bezdarbnieku spējas un vajadzības saistībā ar viņu reintegrāciju darba tirgū ir jāvērtē ar individuālu pieeju, ar ko nodrošina viņu tiesību ievērošanu un ņem vērā arī plašāku viņu personiskās situācijas kontekstu un attiecīgās vajadzības; uzsver, ka ir vajadzīgs pietiekami daudz augsti kvalificētu darbinieku, kas varētu piedāvāt individuālu pieeju katram neviendabīgās ilgtermiņa bezdarbnieku grupas cilvēkam;

6.

atzīmē, ka ieteikumā ir piedāvāts ieviest rakstisku un visaptverošu “nolīgumu par integrāciju darbā”, kurā ir noteiktas gan bezdarbnieka, gan iestādes (ko pārstāv par bezdarbnieka lietu atbildīgais darbinieks) tiesības un pienākumi, tā nodrošinot, ka visiem procesā iesaistītajiem ir skaidri zināms, uz ko viņi var cerēt, un kurš ir taisnīgs bezdarbniekam, atbilstošs tieši viņa kvalifikācijai un ļauj viņam īstenot savas darba ņēmēja tiesības; mudina šo nolīgumu regulāri atjaunināt;

7.

uzskata, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, lai ilgtermiņa bezdarbnieku reintegrācijas programmas būtu pielāgotas darba tirgus vajadzībām un izstrādātas ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem; aicina dalībvalstis rosināt darba devējus, arī uzņēmumu sociālās atbildības kontekstā, aktīvi līdzdarboties, piedāvājot vakances ilgtermiņa bezdarbniekiem un vajadzības gadījumā norīkojot darbaudzinātājus, lai palīdzētu ilgtermiņa bezdarbniekam viegli atgriezties darba vidē; prasa, lai dalībvalstu nodarbinātības dienesti palīdzētu MVU biežāk nodrošināt šādu darbaudzināšanu; atgādina, ka ilgtermiņa bezdarbniekiem ir vajadzīgs ne vien darbs, bet arī vispusīgas konsultācijas un atbalsts, kas nodrošina, ka viņi ir gatavi sekmīgi atgriezties darba tirgū;

8.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai valsts finansējums būtu līdzvērtīgs tam, ko valstu ilgtermiņa bezdarba novēršanas politikas atbalstam piešķir ES, jo īpaši no Eiropas Sociālā fonda; uzsver, ka budžeta ierobežojumi, ko nākas ievērot dažām dalībvalstīm (sevišķi tām, kuras īsteno ekonomikas korekciju programmas), nedrīkst būt par iemeslu, lai vilcinātos ar ieteikuma īstenošanu; aicina Komisiju apsvērt to, kā nodrošināt, lai ES finansējums būtu ātri pieejams, turklāt aicina Komisiju, kad vien iespējams, mobilizēt papildu resursus, tāpat kā tas ir darīts saistībā ar Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu; uzsver, ka vairākās dalībvalstīs ir pienācīgi jāfinansē nodarbinātības dienestu administratīvās spējas stiprināšana;

9.

jo īpaši pieprasa uzlabot publiskā sektora nodarbinātības dienestu finansiālo un administratīvo spēju, lai garantētu, ka tie var sniegt būtisku ieguldījumu priekšlikuma īstenošanā;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt to, kā atbalstīt īpašas stažēšanās programmas un arī uzņēmējdarbības attīstīšanas un investīciju plānus, kas radītu stabilas un kvalitatīvas darbvietas ilgtermiņa bezdarbniekiem;

11.

uzsver, ka cieša sadarbība starp Komisiju un dalībvalstīm un valsts līmenī starp (nozaru) sociālajiem partneriem, bezdarbnieku pārstāvībai izveidotām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, publiskiem un privātiem nodarbinātības dienestiem, sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, kā arī vietējām un reģionālajām izglītības un mācību iestādēm ieteikuma efektīvai īstenošanai ir tikpat svarīga, cik darba devēju aktīva līdzdalība, kas ļauj labāk izprast uzņēmēju prasības un vajadzības;

12.

atgādina, ka, paužot nostāju par Padomes lēmumu par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm, ir pieprasījis veikt konkrētus pasākumus, kas pasargātu ilgtermiņa bezdarbniekus no sociālās atstumtības un nodrošinātu viņu reintegrāciju darba tirgū un kas vienlaikus būtu arī atbilstoši Līgumiem;

13.

aicina dalībvalstis savu pieeju ilgtermiņa bezdarba novēršanai izstrādāt, ņemot vērā reģionālās atšķirības, tostarp atšķirības starp pilsētu un lauku teritorijām;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosinājumu ar Eiropas pusgada un Nodarbinātības komitejas palīdzību iedibināt daudzpusēju ieteikuma īstenošanas uzraudzību; uzstāj, ka uzraudzībai ir jābūt pamatīgai un ka vajadzības gadījumā konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos ir jāsniedz dalībvalstīm papildu norādījumi; aicina Komisiju panākt, lai dalībvalstis, kurās ir liels ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars, veidotu kontaktus ar tām dalībvalstīm, kas sekmīgi nodrošina savu (ilgtermiņa) bezdarbnieku ātru atgriešanos darba tirgū, un tā veicināt šo valstu savstarpējas mācīšanās procesu;

15.

aicina valstu darba un sociālo lietu ministrus apsvērt Parlamenta ierosinājumus, pirms tie vienojas par ieteikumu;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.

20.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 355/63

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 8. aprīļa paziņojumu “Jauna lappuse aviācijas vēsturē. Aviācijas tirgus atvēršana tālvadības gaisa kuģu sistēmu drošai un ilgtspējīgai izmantošanai civiliem mērķiem” (COM(2014)0207),

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 4. panta 2. punkta g) apakšpunktu, 16. pantu un tā VI sadaļu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 7. un 8. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti,

—

ņemot vērā Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja atzinumu par Komisijas paziņojumu Parlamentam un Padomei “Jauna lappuse aviācijas vēsturē. Aviācijas tirgus atvēršana tālvadības gaisa kuģu sistēmu drošai un ilgtspējīgai izmantošanai civiliem mērķiem”,

—

ņemot vērā par RPAS atbildīgās Eiropas vadības grupas nobeiguma ziņojumu “Ceļvedis tālvadības gaisa kuģu sistēmu integrēšanai Eiropas civilās aviācijas sistēmā”,

—

ņemot vērā Rīgas deklarāciju par tālvadības gaisa kuģiem (bezpilota lidaparātiem) “Aviācijas nākotnes plānošana”,

—

ņemot vērā Lordu palātas ziņojumu “Bezpilota lidaparātu izmantošana civiliem mērķiem ES”,

—

ņemot vērā Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (EASA) priekšlikumu “Bezpilota lidaparātu darbības koncepcija — uz risku balstīta pieeja bezpilota lidaparātu regulējumam”,

—

ņemot vērā 1944. gada 7. decembra Čikāgas konvenciju,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu, kā arī Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A8-0261/2015),

A.

tā kā nelieliem tālvadāmiem lidmodeļiem entuziasti liek lidot jau vairākus desmitus gadu; tā kā pēdējo 15 gadu laikā ir strauji pieaudzis RPAS, ko plašāk pazīst kā bezpilota gaisa kuģus (UAV) jeb bezpilota lidaparātus, lietojums; tā kā īpaši populāras ir kļuvušas mazas RPAS, kas tiek izstrādātas gan hobiju, gan atpūtas vajadzībām;

B.

tā kā galvenokārt militāriem mērķiem izstrādātā tehnoloģija šobrīd tiek lietota komerciālos nolūkos, paplašinot likumdošanas robežas; tā kā profesionālajā jomā izmantotās RPAS šobrīd arī nodrošina būtiskus ieguvumus dažādos civilos lietojumos, kuru pievienotā vērtība palielinās līdz ar attālumu starp gaisa kuģi un tālvadības pilotu (lidojumi ārpus redzamības); tā kā šādi RPAS lietojuma veidi ir ārkārtīgi dažādi un nākotnē var tikt attīstīti, piemēram, veicot drošības pārbaudes un infrastruktūras (sliežu ceļu, aizsprostu un spēkstaciju) uzraudzību, veicot novērtējumus attiecībā uz dabas katastrofām, veicot (videi draudzīgas) precīzas lauksaimnieciskas darbības, darbojoties plašsaziņas līdzekļu vajadzībām, gaisa termogrāfijā vai arī sūtījumu piegādei nošķirtos reģionos; tā kā tuvākajā nākotnē ir paredzama jaunu lietojumprogrammu strauja attīstība, kas apliecina RPAS nozares novatorismu un dinamiku;

C.

tā kā bīstamos apstākļos RPAS tehnoloģija var aizstāt tiešu cilvēka iejaukšanos;

D.

tā kā ir divas RPAS lietojuma kategorijas — profesionālajai darbībai paredzētās RPAS un RPAS atpūtas nolūkiem; uzsver, ka abām minētajām kategorijām, kuras pēc savas būtības atšķiras, ir jāpiemēro atšķirīgas prasības tā paša ES tiesiskā regulējuma ietvaros;