12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/1

1.

atzinīgi vērtē lielos panākumus, kādus ir sasniegusi Eiropas pētniecības politika, kas līdz pamatprogrammai “Apvārsnis 2020” tika īstenota, izmantojot secīgas pamatprogrammas. Tā ir vissvarīgākā integrētā pētniecības programma pasaulē, kuras pamatā ir zinātnes izcilība un inovācijas paātrināšana;

2.

atgādina, ka pamatprogramma “Apvārsnis 2020” ir galvenais instruments, kas atbalsta pētniecības un inovācijas attīstību Eiropā visaptverošas stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros un sekmē Eiropas Pētniecības telpas (EPT) īstenošanu;

3.

no jauna apliecina, cik aktuāla ir stratēģija “Eiropa 2020”, kas piedāvā konsolidētu pieeju zināšanu trīsstūrim (pētniecība – apmācība – inovācija), jo jauna pieeja mācībām un visiem cilvēkiem paredzētās apmācības līmeņa paaugstināšana joprojām ir būtiska, un ka ir jāstimulē augstskolu un uzņēmumu sadarbība; iesaka arī panākt lielāku sasaisti un komplementaritāti ar programmām Erasmus+ un Interreg, tostarp Interreg Europe, kas virzīta uz reģionu sadarbību; uzsver, ka EPT īstenošana jāturpina, sasniedzot daudzus mērķus, kuru vidū zinātnes izcilība ir izšķiroši svarīgs un neatņemams, bet ne vienīgais aspekts;

4.

uzsver, ka EPT mērķi joprojām ir aktuāli un ka jāturpina tos īstenot, jo īpaši saistībā ar starptautiskās sadarbības attīstīšanu, zināšanu mobilitāti, pētnieku un novatoru vienotu darba tirgu, sieviešu un vīriešu līdztiesību un informācijas un zinātnes pieejamību;

5.

lai nostiprinātu zināšanu Eiropas veidošanas projektu, ierosina apzināt Eiropā talantus un pārraudzīt pētnieku karjeru, radīt pētnieku karjeras virzības iespējas, kas viņiem ļautu pārejas posmos izmantot pētnieka karjeras atbalsta programmas, kā arī veicināt pētnieku integrāciju uzņēmējdarbības vidē;

6.

noraida iespēju budžeta apspriešanā ietvert tikai pamatprogrammu: pētniecības un inovācijas finansējums no kohēzijas politikas līdzekļiem atkarībā no vērtēšanas metodēm svārstās no 43 līdz 110 miljardiem euro, neskaitot nozīmīgo finansējumu no citām nozaru politikām un J-C. Juncker plāna;

7.

aicina atjaunot inovāciju un pētniecību kā vienu no galvenajām prioritātēm debatēs par Eiropas nākotni un Romas deklarācijā noteiktajās prioritātēs (1), pastiprināt pētniecības, inovācijas un apmācības jautājumu transversālu pārvaldību ES, kā arī palielināt kopējo budžetu, ko Eiropas Savienība ir paredzējusi pētniecībai un inovācijai visās politikas jomās pašreizējā un nākamajā daudzgadu finanšu shēmā; šādā vispārējā kontekstā un saskaņā ar Eiropas Parlamenta ziņojuma projektu (2) un Augsta līmeņa neatkarīgas ekspertu grupas ziņojumu par pētniecības un inovācijas programmu ietekmes palielināšanu (Lamī ziņojums (3)) pamatprogrammas budžets ir ievērojami jāpalielina, lai vismaz saglabātu pašreizējās pamatprogrammas izaugsmes dinamiku (4). Jebkurā gadījumā nepieciešamais impulss pētniecībai un inovācijai nedrīkst mazināt kohēzijas politikas nozīmi, kas joprojām ir ES galvenais finansēšanas instruments, lai panāktu ekonomisko un sociālo kohēziju un konverģenci starp pilsētām un reģioniem. Kohēzijas politikas un pētniecības un inovācijas politikas instrumentu potenciāls ir jāapvieno un jāvirza uz reģionālās attīstības veicināšanu;

8.

aicina kopīgi apņemties īstenot jaunu vērienīgu mērķi, kas nebūtu saistīts tikai ar zinātnisko izcilību ES, bet gan ar visas Eiropas zinātnisko izcilību un inovatīvajām spējām, un šajā nolūkā mobilizēt visu pilsētu un reģionu potenciālu, sekmēt to spēju stiprināšanu, kā arī veicināt atklātu un uz sadarbību vērstu inovāciju;

9.

šāda apņemšanās ir vēl jo vairāk nepieciešama globalizācijas kontekstā, kuras sekas vēl nav izdevies ierobežot, īpaši vietējā un reģionālajā līmenī, turklāt globalizācijas apstākļos izturētspēju nosaka pētniecība un inovācija, augsta pievienotā vērtība un ilgtspējīga konkurētspēja;

10.

vēlas veicināt holistisku pieeju ES, valsts un reģionālajam finansējumam. Bez šādas pieejas minētajam vērienīgajam mērķim un debatēm par ES budžetu nav nozīmes. Komiteja atgādina, ka stratēģijā “Eiropa 2020” dalībvalstīm nospraustais mērķis 3 % (kas kopš 2015. gada saglabājas 2,03 % līmenī) no IKP paredzēt publiskai un privātai pētniecībai un inovācijai ir ļoti svarīgs un ka to cita starpā negatīvi ietekmēja finansējuma samazināšanās daudzās dalībvalstīs; uzskata, ka tālab ir ļoti svarīgi turpināt stiprināt pētniecības un inovācijas sistēmas, ņemot vērā situāciju katrā valstī un reģionā, izmantojot labāku politikas koordināciju Eiropas līmenī un stimulējot nepieciešamās reformas valsts un reģionālajā līmenī, tostarp ar Eiropas pusgada un pārdomātas specializācijas stratēģiju palīdzību;

11.

uzskata, ka ir jāvieš skaidrība debatēs par sinerģiju, un ierosina šādus piecus darbības principus, kurus varētu kopīgi īstenot ES, dalībvalstis, reģioni un pilsētas:

12.

norāda, ka pamatprogrammas Eiropas pievienotās vērtības pamats pirmām kārtām ir kolektīvā un sadarbības dimensija, kā arī tās ieguldījums ar mērķi izveidot pētnieku un inovācijas ekosistēmu tīklu. Šai dimensijai joprojām vajadzētu prevalēt pār atbalstu individuālajiem projektiem;

13.

pauž bažas par to, ka uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus vidējais panākumu līmenis samazinās un ir zemāks nekā iepriekšējās pamatprogrammas laikā, tādējādi nopietni kavējot šīs pamatprogrammas izplatīšanu reģionos; izcilības jomā vajadzīgā konkurence nedrīkst radīt atstumtību un pārmērīgu koncentrāciju;

14.

apstiprina, ka pamatprogrammai arī turpmāk jābūt atvērtai, lai garantētu tās izplatīšanu visā Eiropā, tās reģionos un iedzīvotāju vidū; mudina izvērst inovāciju saistībā ar pamatprogrammas rīkiem, lai apvienotu izcilību, iekļaušanu un līdzdalību;

15.

atgādina, ka svarīgi ir saglabāt līdzsvaru starp fundamentālajiem pētījumiem un pētījumiem, kas saistīti ar laišanu tirgū, kā arī starp brīvajiem pētījumiem un pētījumiem, kas meklē atbildes uz sabiedrības un ekonomikas dalībnieku jautājumiem, lai uzmanības centrā būtu gan pakāpeniska inovācija, gan revolucionāra inovācija, jo abas var radīt jaunas uzņēmējdarbības iespējas un darbvietas;

16.

norāda, ka pašlaik priekšroka tiek dota projektiem ar augstu tehnoloģiskās gatavības līmeni (TGL), par prioritāti izvirzot pieauguma inovāciju, kas mudina pētniekus koncentrēties uz labi pārdomātām idejām, kuras iespējams ātri laist tirgū. Tajā pašā laikā norāda, ka atbalsts projektiem ar zemāku tehnoloģiskās gatavības līmeni ir tikpat svarīgs, lai ieviestu tirgū vairāk inovācijas; uzsver, ka liela nozīme ir revolucionārām inovācijām, kuru pamatā ir zemāks TGL un kuras ļauj ātri laist tirgū jaunas preces un pakalpojumus. Visos gadījumos inovācijas politikā par galveno prioritāti jāizvirza atbalsts MVU piekļuvei tirgum un ilgtspējīgu darbvietu radīšanai. Tas būtu Eiropas Inovācijas padomes uzdevums;

17.

prasa labāk ņemt vērā visa veida izcilību un inovāciju un atgādina, ka ar tehnoloģijām nesaistīta inovācija un sociālā inovācija rada vajadzību pēc jaunām zināšanām, kas spēj strukturēt jaunas izcilības jomas;

18.

uzskata, ka ir pilnībā jāatzīst sociālā inovācija, kas atbilst inovatīvām idejām (preces, pakalpojumi un modeļi) un ļauj apmierināt sabiedrības vajadzības plašā nozīmē;

19.

uzsver, ka pētniecība un inovācija ir vērsta ne tikai uz uzņēmumiem, bet skar arī sabiedrisko politiku, veselības aizsardzību, kultūru un sabiedrības dzīvi, kā arī sociālo ekonomiku un jaunus ekonomikas modeļus, kas palīdz radīt jaunas partnerības, veikt jaunas darbības un dibināt jaunas sociālās attiecības. Tāpēc inovācijas rezultātu izmantošanā būtu jāorientējas ne tikai uz koncepciju “produkts ar ekonomisko vērtību tirgū”, bet arī uz iedzīvotājiem, proti, sabiedriski vērtīgu pakalpojumu;

20.

uzsver, ka termins “izcilība” tiek izmantots, lai apzīmētu ļoti atšķirīgas realitātes; ierosina nošķirt šādus problēmjautājumus, uz kuriem pamatprogrammai ir jāpalīdz rast atbildes:

21.

ierosina projektu ietekmes novērtējumā gan ex-ante posmā priekšlikumu gadījumā, gan ex-post posmā apstiprināto projektu gadījumā, ņemt vērā šādus aspektus:

22.

lai palīdzētu veicināt izcilību visās tās izpausmēs, ierosina nākamajā pamatprogrammā palielināt to reģionu un pilsētu lomu, kuri ir:

23.

rosina paredzēt divus jaunus sabiedrības problēmjautājumus, lai attīstītu zinātnes izcilības veidošanos saistībā ar Eiropas sabiedrību nākotnei nozīmīgākajiem izaicinājumiem:

24.

aicina sabiedrības problēmjautājumu kontekstā palielināt starpdisciplīnu un humanitāro un sociālo zinātņu lomu, kā arī riska uzņemšanās spēju ar nolūku veicināt jaunu ideju un risinājumu rašanos, jo īpaši ieviešot nedefinētus projektu konkursus;

25.

mudina pieņemt jaunu papildpieeju, kuras pamatā būtu uzdevumi ar mērķi nodrošināt pētījumu un lielo projektu veiksmīgu norisi un transversāli skatījumi pēc viedo pilsētu, vides jautājumu vai jūrlietu jautājumu parauga; šajā saistībā Komiteja vēlreiz aicina nākamajā pamatprogrammā noteikt mērķi panākt, ka 10 % projektu būtu ievērojama ietekme uz jūras un jūrlietu pētniecību (5);

26.

pauž izbrīnu par to, ka daudzas iespējas, ko piedāvā pašreizējie noteikumi, netiek pietiekami izmantotas, un ierosina vairākus uzlabojumu virzienus:

27.

aicina Komisiju iepazīstināt ar vērtēšanas elementiem, kas ļautu pamatot lielo uzņēmumu augsto finansējumu programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros, ņemot vērā to, ka minēto uzņēmumu izdevumi pētniecībai un izstrādei ir cēlušies tikai nedaudz; tādēļ ierosina veikt izmaiņas nākamajā pamatprogrammā;

28.

uzstāj, ka pētniecība ir jāfinansē ar subsīdijām; ir sarūgtināta par tendenci subsīdijas aizvietot ar aizdevumiem, taču atzīst, ka augsta tehnoloģiskās gatavības līmeņa projektiem, kas ir tuvi komerciālai darbībai, aizdevumiem jābūt pieejamiem līdztekus citiem instrumentiem;

29.

uzskata, ka pamatprogrammas mērķu sasniegšanai paredzēto finanšu rīku pilnveidošana ir pamatota tikai tad, ja tie sadarbībā ar finanšu iestādēm nodrošina garantiju pret augstu risku, ko nevar nodrošināt tirgus, izmantojot, piemēram, InnovFin modeli; pauž nožēlu, ka Junkera plāns patlaban netiek izmantots pietiekami, lai paplašinātu nodrošinājumu pret šāda veida risku;

30.

Vērš uzmanību uz nepieciešamību uzlabot inovācijas projektu finansēšanu MVU, īpaši uzmanību pievēršot Rūpniecība 4.0 programmām, lai tādējādi varētu labāk veidot ES rūpniecības struktūru, vienlaikus radot iekšzemes pieprasījumu pēc tehnoloģijas, kas sekmē attīstību Eiropā;

31.

konstatē, ka zinātniskā izcilība ir saistīta ar inovāciju centriem un ekosistēmām. Lielākā daļa programmas “Apvārsnis 2020” finansējuma saņēmēju (universitātes, pētniecības struktūras, MVU, pilsoniskās sabiedrības organizācijas) ir stabili iekļāvušies reģionos, un reģionu kvalitāte sekmē zinātnes kvalitāti. Šis fakts ir pilnībā jāatzīst pamatprogrammā;

32.

atgādina, ka teritoriālā dimensija ir sistemātiski jāņem vērā visu politiku izstrādē, jo pārdomātas specializācijas stratēģijas (RIS3) nodrošina zinātnes pārstāvjiem un uzņēmumiem resursus un rada vērtību reģioniem un iedzīvotājiem;

33.

norāda, ka reģioni ir pieņēmuši un izstrādājuši RIS3 ar mērķi strukturēt ieguldījumus pētniecībā un inovācijā, kas sekmētu ekonomikas attīstību sadarbībā ar citiem reģioniem, un ka reģionu ieguldījumu saskaņošana ar ES ieguldījumiem strukturālos projektos pārdomātas specializācijas jomā palielina pamatprogrammas ietekmi, izvairoties no tādu projektu finansēšanas, kuros nav ņemti vērā vietējie apstākļi;

34.

apstiprina, ka pamatprogrammai būtu jāveicina pētniecības un inovācijas spēju stiprināšana reģionos, lai atbalstītu to virzību uz izcilību, jo īpaši pārdomātas specializācijas jomā, un palielinātu visu reģionu spēju ar kvalitatīviem projektiem piedalīties programmā “Apvārsnis 2020”;

35.

uzsver, ka pilsētas ir nozīmīgi inovāciju mezgli, kuriem ir galvenā loma izcilības veidošanā; uzsver arī, ka pārāk augsta zinātnes koncentrācija inovāciju mezglos ir šķērslis tādas plašākas ietekmes meklējumiem, kas varētu izplatīties visā ekonomikas un sociālajā struktūrā, un ka ir jāmobilizē izcilības punkti, kas ir attālināti no galvenajiem centriem; norāda uz reģionālās politikas svarīgo nozīmi šajā jomā;

36.

ierosina jaunu partnerību pētniecības un inovācijas izcilībai Eiropā starp ES, dalībvalstīm, pilsētām un reģioniem, balstoties uz pastiprinātu daudzlīmeņu pārvaldību, subsidiaritātes principa ievērošanu, kopēju atvērtas inovācijas kultūru un vietējo iniciatīvu izmantošanu atbilstoši pieejai, kas sākas no pamata vērsta uz virsotni;

37.

prasa palielināt pamatprogrammas ieguldījumu reģionālo inovāciju centru un ekosistēmu stiprināšanā, vairāk atbalstīt tehnoloģijas nodošanas tīklus, kā arī izveidot jaunu darbību “teritoriālie savienojumi”, lai ar pamatprogrammas starpniecību atzītu un finansētu reģionālos izcilības tīklus, par paraugu izmantojot iniciatīvu Vanguard;

38.

aicina vadošos reģionus veidot Eiropas konsorcijus, lai viscaur Eiropā radītu revolucionārus jauninājumus. Apzināt sadarbības iespējas, iezīmēt vērtību ķēdes posmus un ar pārdomātas specializācijas palīdzību identificēt galvenās ieinteresētās personas un spējas – tas ir svarīgs solis ceļā uz ES pievienotās vērtības nodrošināšanu;

39.

ir sarūgtināta, ka pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” vidusposmā negatīvi ietekmē ES 13 valstu zemā līdzdalība  (6) ; uzsver līdzdalības atšķirības reģionālajā un vietējā līmenī. atgādina, ka ir jāpanāk, lai ne tikai kohēzijas politika, bet arī pamatprogramma darbotos visos ES reģionos, lai atbalstītu sekmīgākos izcilības pionierus un nodrošinātu tiem iespēju pievienoties ES līmeņa sadarbībai;

40.

vēlas, lai pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” programma “Izcilības izplatīšana un dalības paplašināšana” šajā nolūkā tiktu turpināta un paplašināta; prasa īpašu pieeju attiecībā uz reģioniem, kuros pētniecības un inovācijas attīstība stipri atpaliek un kuri atrodas valstīs, kas nevar saņemt programmas atbalstu, kā tas ir attiecībā uz lielāko daļu no tālākajiem reģioniem, bet neatsakoties no izcilības pamatkritērija; uzsver, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” šai programmai paredzēts pavisam neliels līdzekļu apjoms (1 %) un konstatē, ka nav nekādu būtisku izmaiņu attiecībā uz piekļuvi pamatprogrammai, un ir pārsteigta, ka valstis, kuras saņem visvairāk līdzekļu no pamatprogrammas, saņem arī visvairāk līdzekļu no programmas “Izcilības izplatīšana un dalības paplašināšana”; uzskata, ka šāda situācija apdraud pamatprogrammas leģitimitāti un tāpēc ir nepieciešamas jaunas iniciatīvas;

41.

ierosina ieviest integrētu pieeju virzībai uz izcilību, kas tiktu īstenota, pamatojoties uz katrai valstij un reģionam konkrētu koordinācijas plānu, lai īstenotu nepieciešamās reformas, vispārēji pieejamu izcilības centru veidošanu, intelektuālā darbaspēka emigrācijas apkarošanu un pilnīgu līdzdalību Eiropas pētniecības tīklos, jo minēto plānu paredzēts līdzfinansēt ar reģionālajiem, valsts un ES līdzekļiem, to skaitā “Apvārsnis 2020” un Eiropas strukturālo un investīciju fondu līdzekļiem;

42.

šajā sakarā ierosina paplašināt piekļuvi sadarbībai ES līmenī:

43.

atkārtoti apliecina tīklos īstenotas sadarbības pārākumu pār konkurenci, kā saskaņā ar ES vērtībām noteikts pamatprogrammā, kā arī to, ka šie tīkli, būdami projektu un izcilības avots, ir svarīgi;

44.

šajā saistībā uzsver, ka 7. pamatprogrammā iekļautā programma “Zināšanu reģioni” ir noderīga, jo tā nodrošināja mijiedarbību ar reģionālo politiku, dodot iespēju veidot zināšanu trijstūra dalībnieku ilgtspējīgu sadarbību reģionos, iesaistīt pamatprogrammas projektos privāto sektoru (tostarp MVU), atbalstīt inovatīvu ekosistēmu starptautisko sadarbību un iesaistīt Eiropas Pētniecības telpā vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekus;

45.

aicina izstrādāt mērķtiecīgu politiku šādu sadarbības tīklu attīstībai:

46.

atgādina, ka pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” šo iniciatīvu atbalstam ir paredzētas daudzas iespējas; pauž šaubas par mazo finansējumu un vājo mobilizāciju, kā arī prasa intensīvāk izmantot koordinācijas un atbalsta darbības; mudina labāk atzīt inovatīvas iniciatīvas, kuras pamatprogrammas ietvaros īsteno reģioni; programmas “Apvārsnis 2020” un kohēzijas politikas ietvaros prasa arī pastiprināt atbalstu starpreģionālajai sadarbībai saistībā ar RIS3;

47.

norāda, ka kopš pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” ieviešanas teritoriju iesaistīšanās tās īstenošanā ir palielinājusies, un ir arvien vairāk reģionu, kas ir tādu kopīgās plānošanas instrumentu partneri kā ERA-NET, Marijas Sklodovskas-Kirī vārdā nosauktās darbības COFUND un publiskā un privātā sektora partnerības pētniecības un inovācijas jomā, piemēram, iniciatīva Clean Sky;

48.

vēlas lai šīs līdzveidotās darbības tiktu izvērstas, prasa vienkāršot un saskaņot īstenošanas noteikumus un, piemēram, ar dalībvalstu piekrišanu atvieglot reģionu līdzdalību kopīgas plānošanas ierosmēs (185. pants);

49.

prasa turpināt atbalsta procedūru administratīvo vienkāršošanu, turpināt un izvērst subsīdiju un atbalsta centralizēšanu, piekļuvei informācijai piedāvājot tikai vienu portālu; lai dalībniekiem atvieglotu piekļuvi, informācijai par programmām un visām to procedūrām, kā arī dalībnieku portāla atbalsta pārvaldības platformai jābūt visās oficiālajās ES valodās;

50.

mudina pamatprogrammā izmantot Kopienas “top-up” piešķiršanas mehānismus, lai atbalstītu reģionālās izcilības iniciatīvas, kuras piesaista apjomīgu un daudzveidīgu finansējumu;

51.

uzskata, ka pārdomātas specializācijas stratēģiju un to īstenošanas pieredze ir devusi iespēju saņemt atsauksmes, kas ir ļoti noderīgas programmas “Apvārsnis 2020” un nākamās pamatprogrammas vadībai, kā arī sagatavot darba programmas, kurās noteikti subjekti, kuriem ir tiesības saņemt finansējumu; aicina šajā plānošanā iesaistītās iestādes plašāk iekļaut šajā procesā reģionus, lai tādējādi palielinātu saskaņotību ar vietējā līmenī izvirzītajiem mērķiem;

52.

uzskata: ir svarīgi, lai, nosakot programmas “Apvārsnis 2020” dažādos uzdevumus, sākot ar tās izstrādi, plānošanu un tās finansējuma jomu noteikšanu, būtu ņemta vērā sociālekonomiskā ietekme reģionos, lai to izvēle efektīvi palīdzētu uzlabot dzīves kvalitāti visos Eiropas reģionos;

53.

aicina pārskatīt visus pamatprogrammas noteikumus, ņemot vērā subsidiaritātes un komplementaritātes principu, lai stiprinātu saikni starp dažādiem dalībniekiem ne tikai kopīga finansējuma aspektā, bet ņemot vērā arī jaunu lomu sadalījumu un koncentrējot pamatprogrammas darbību uz jautājumiem, kuriem ir Eiropas pievienotā vērtība;

54.

“izcilības zīmi”, ko piešķir labākajiem nesekmīgajiem pieteikumiem, ierosina pārveidot par MVU instrumentu, lai tā kļūtu par patiesu partnerības mehānismu, ko kopīgi vadītu ES un reģioni ar mērķi pēc iespējas labāk koordinēt darbības gan pirms, gan pēc pieteikumu iesniegšanas; šie principi attiecas arī uz citiem ar izcilības zīmi saistītiem pasākumiem, piemēram, Marijas Sklodovskas-Kirī vārdā nosauktajām darbībām un Eiropas Pētniecības padomes stipendijām, kā arī uz visiem citiem projektiem, kas sekmē sinerģijas;

55.

uzsver, ka reģioni ir izmēģinājumu laboratorijas un early adopters publiskā iepirkuma jomā; aicina palielināt šo darbību reglamentējošo noteikumu elastīgumu un vienkāršot inovatīva publiskā iepirkuma atbalsta mehānismu, kurš šobrīd tiek maz izmantots un kura noteikumus nepietiekami pārzina līgumslēdzējas iestādes;

56.

vēlreiz apstiprina, ka svarīga nozīme ir visaptverošai pieejai tehnoloģiju un ar tehnoloģijām nesaistītai, pakāpeniskai un revolucionārai inovācijai, uz dizainu un lietojumiem balstītai inovācijai, sociālajai inovācijai, atvērtai un sadarbīgai inovācijai; atgādina, ka reģionālie mezgli un ekosistēmas ir inovācijas, pārneses un rezultātu izplatīšanas darbību galvenie dalībnieki; prasa, lai Komisija, izveidojot Eiropas Inovācijas padomi (EIP), ņemtu vērā reģionu lomu šo jautājumu risināšanā vietējā līmenī, un iesaistītu tos turpmākajās EIP darbībās;

57.

ierosina nākamajā pamatprogrammā ieviest jaunu struktūru MVU instrumentam, kura plānošanas un īstenošanas noteikumos būtu paredzēta reģionu iesaiste pirms un pēc, lai tādējādi tas būtu ciešāk saistīts ar pārdomātu specializāciju un finansējumu vietējā līmenī un mazinātu atturīgo attieksmi, kas saistīta ar ļoti nelieliem panākumiem šā instrumenta piemērošanā;

58.

iebilst pret jebkādu ideju novirzīt daļu kohēzijas politikas līdzekļu pamatprogrammas darbībām, lai automātiski finansētu lielāku skaitu projektu vai atbalstītu šos “izcilos noraidītos pretendentus”; apņemas aizstāvēt reģionālo politiku autonomiju un veicināt ierosināto pieeju, ar kuru paredzēts kopīgi veidot un stiprināt komplementaritāti un sadarbību;

59.

uzstāj, ka jau projektu veidošanas posmā ir jāņem vērā rezultātu paplašināšanas, izplatīšanas un ieviešanas problēmjautājumi; konstatē, ka šajās jomās projektu pašreizējā ietekme ir ierobežota; tādēļ atbalsta tādu ES un vietējo programmu izstrādi, kas ir konkrēti paredzētas šīm darbībām; aicina projektu rezultātu izmantošanā un izplatīšanā pamatprogrammas ietvaros vairāk iesaistīt pilsētas un reģionus;

60.

atbalsta arī tādu instrumentu izstrādi, kas vērsti uz pāreju no koncepcijas pierādīšanas uz tirgu (piemēram, pilotprojekts “Ātrais ceļš uz inovāciju”) vai uz jaunu rūpniecības nozaru strukturēšanu, izmantojot iniciatīvu INNOSUP un tās sadaļu “Ar kopu palīdzību īstenoti projekti jaunām rūpnieciskās vērtības ķēdēm” (“cluster-facilitated projects for new industrial value chain”), un aicina paplašināt šos instrumentus;

61.

lai varētu īstenot starpnozaru pieeju un veidot ES sadarbības partnerības, būtu jāizstrādā dažādi kopu atbalsta instrumenti, kas paredzēti uzņēmumu grupām, nevis atsevišķiem uzņēmumiem. Turklāt ES politikā būtu jāatspoguļo funkcijas, ko kopas var pildīt kā saiknes, kas vieno dalībniekus reģionos un ārpus tiem, un kā MVU uzņēmējdarbības atbalsta kanāli;

62.

aicina Komisiju izvērtēt 2013. gadā uzsākto reformu ietekmi, lai veicinātu sinerģiju starp programmu “Apvārsnis 2020” un ESI fondiem;

63.

ir sarūgtināta, ka otrajā pīlārā jaunajām rūpniecības nozarēm nav pievērsta pietiekama uzmanība; ir nemierā par pārāk vājo atbalstu inovācijas centru un ekosistēmu izcilības tīkliem, kas orientēti uz nākotnes rūpniecību (piemēram, iniciatīva Vanguard); ir nobažījusies par nenovērstajām grūtībām saistībā ar plaša mēroga rūpniecības izmēģinājuma projektu un demonstrējuma projektu finansēšanu; prasa Komisijai jau tagad palielināt finansējumu un paredzēt jaunas darbības šajās jomās;

64.

ierosina izstrādāt demonstrējumu infrastruktūras atbalsta programmu, lai pēc pētniecības infrastruktūras tīklu izveides parauga veicinātu izmēģinājuma vietu, demonstrējuma un pilotprojektu tīkla izveidi;

65.

norāda, ka laikā, kad progresa ideja tiek apstrīdēta un apspriesta, saiknei starp zinātni un sabiedrību ir jābūt galvenajam jautājumam, apspriežot Eiropas pētniecības un inovācijas politikas nākotni, neatkarīgi no tā, vai runa ir par pētniecības ievirzēm, projektu īstenošanas apstākļiem vai par jaunu zinātnes sociālo un tehnisko izmantošanas veidu attīstību;

66.

tādēļ ierosina vienlaikus veicināt gan uzticēšanos zinātnei un progresam, gan veidot ilgtspējīgas attīstības pieeju; šajā sakarā ir gatava aizstāvēt piesardzības principu, kas nozīmē apdomīgu pieeju un rīcību pilnībā apzinoties risku;

67.

uzsver atvērtās zinātnes (open science) svarīgo nozīmi mūsdienās, nodrošinot brīvu piekļuvi pētījumu rezultātiem un publikācijām, uzticamas un daudzveidīgas informācijas pieejamību plašai sabiedrībai, kā arī debates ar iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām;

68.

uzskata, ka starp brīvu zinātni un pabeigtu zinātni ir jāizveido dialoga telpa, kurā iesaistīti zinātnes, ekonomikas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, lai kopīgi apspriestu un veidotu jaunus būtiskus zinātniskus jautājumus, ievērojot katras struktūras neatkarību;

69.

uzsver, ka jauniešu un viņu ģimeņu vidū steidzami jāpopularizē zinātne, tehnoloģijas un ar tām saistītās profesijas, tostarp rūpniecības jomā, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai sievietes mudinātu pievērsties zinātniskām un tehniskām profesijām;

70.

ir sarūgtināta par zemo finansējuma līmeni programmai “Zinātne kopā ar sabiedrību un sabiedrībai”, kā arī par tās sadrumstalotību un līdz ar to – vājo ietekmi; aicina par prioritāti noteikt darbības ar Eiropas pievienoto vērtību un darbības faktiskas sadarbības ietvaros ar ieinteresētajām personām, dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām.

71.

atbalsta atvērtās zinātnes principu, taču centīsies saglabāt pamatprogrammas specifiku, tostarp saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES; vēlas, lai līdz ar šo izstāšanos nesamazinātos pamatprogrammas resursi un lai šis jautājums tiktu risināts vispārējās sarunās ar Apvienoto Karalisti;

72.

aicina pamatprogrammas ietvaros veidot ciešāku starptautisko sadarbību ar asociētajiem partneriem un jaunietekmes valstīm, kā arī kaimiņattiecību politikas ietvaros vai jūras baseinu, piemēram, Vidusjūras, valstīs.

12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/10

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pieeju, iesaistot Eiropas Reģionu komiteju uz nākotni vērstā izpētes procesā saistībā ar KLP pēc 2020. gada; konstatē, ka lauksaimniecību, pārtikas nodrošinājumu un lauku teritorijas skar būtiskas problēmas, kuru dēļ ir jāreformē KLP;

2.

uzsver, ka kopējai lauksaimniecības politikai bija un joprojām ir svarīga nozīme Eiropas veidošanā; Līguma par Eiropas Savienības darbību 39. pantā noteiktie mērķi joprojām bez atkāpēm ir spēkā arī pašreizējā pārskatīšanas procesā;

3.

norāda, ka lauksaimniecība Eiropas Savienībā ir otra lielākā ražojošā nodarbinātības joma, kurā strādā 22 miljoni lauksaimnieku, turklāt 44 miljoni ir nodarbināti pārējos lauksaimniecības un pārtikas ķēdes posmos; lauksaimniecība apgādā 500 miljonus eiropiešu ar augstākās kvalitātes pārtiku par pieejamām cenām; lauksaimniecības ietekme uz nodarbinātību ir vēl lielāka tad, ja ņem vērā lauksaimniecības mašīnu ražošanu, remontu un tirdzniecību, kā arī lauksaimniecības izejvielu ražošanu un tirdzniecību;

4.

aicina rūpēties, lai KLP kļūtu par taisnīgu, ilgtspējīgu, solidāru un kvalitatīvu lauksaimniecības politiku, kas kalpotu lauksaimniekiem, reģioniem, patērētājiem un pilsoņiem; uzskata, ka tikai spēcīga un kopēja Eiropas lauksaimniecības un pārtikas politika var garantēt pārtikas nodrošinājumu Eiropas līmenī un lauku teritoriju dinamiku;

5.

norāda, ka lauksaimnieki un lopkopji ir galvenie KLP dalībnieki un labuma guvēji. Bez viņu palīdzības nav iespējams īstenot pasākumus, ar kuriem iecerēts sasniegt vēlamos mērķus. KLP ir jāņem vērā viņu nozīme un iesaiste, kā arī nepieciešamība nodrošināt lauksaimniecības un lopkopības saimniecību ekonomisko ilgtspēju, lai tādējādi veidotu pienācīgus dzīves apstākļus un saglabātu aktīvu lauku vidi ar atbilstoša līmeņa nodarbinātību;

6.

uzskata, ka turpmākās KLP izstrādē būs jāņem vērā Eiropas patērētāji. Eiropas patērētājiem būtu jāatbalsta tādi uzdevumi kā, piemēram, informēt sabiedrību par labumu, ko gūst no KLP, nodrošināt pārtikas nekaitīgumu un vides aizsardzību;

7.

lai palielinātu lauksaimnieka profesijas pievilcību un garantētu drošu un kvalitatīvu Eiropas lauksaimniecību, ir pārliecināta: ar regulēta tirgus palīdzību, izmantojot publiskā un privātā sektora vadības instrumentus un pasākumus, kas stabilizētu cenas un nepieļautu negodīgu tirdzniecības praksi, būtu iespējams nodrošināt lielākus ienākumus lauksaimniekiem; ir jānostiprina lauksaimnieku pozīcija salīdzinājumā ar pārējiem ķēdes dalībniekiem;

8.

atzīst, ka KLP dzīvotspēja ir atkarīga no tās ekonomiskās, sociālās, vides, teritoriālās un starptautiskās leģitimitātes; Eiropas lauksaimniecībai piemīt būtiskas pozitīvas iezīmes, kas ir pamats tās konkurētspējai, t.i., inovācijas spēja, stabila loģistika un infrastruktūra, liela daudzveidība, lauksaimniecības teritorijas ar nozīmīgiem dabas, kultūras un vēstures resursiem, daudz ģimenes saimniecību un ļoti attīstīts uzņēmējdarbības gars, kā arī produkcija, kas ražota saskaņā ar stingriem vides un veselības aizsardzības noteikumiem. Visas minētās pozitīvās iezīmes veido potenciālu, kas mērķtiecīgā kopējā lauksaimniecības politikā būtu jāizmanto plašāk, lai vēl vairāk nostiprinātu lauksaimniecību un lauku vidi;

9.

ir pārliecināta, ka steidzami jāreformē KLP, lai uzlabotu tās atbilstību pilsoņu vēlmēm un leģitimizētu tās budžetu apstākļos, kuros, budžeta resursiem saglabājoties nemainīgiem, pēc tā ir liels pieprasījums;

10.

ir pārliecināta, ka veiksmīgas KLP pamatā ir vienotība un ka nākotnē nedrīkstētu no tās atteikties un pāriet uz renacionalizāciju, bet vienlaikus cer, ka reģioni tiks stiprināti saskaņā ar subsidiaritātes principu; KLP arī turpmāk ir jābūt kopējai politikai, un tai jābūt elastīgai, lai būtu iespējams ievērot dažādus reālos apstākļus lauksaimniecības jomā, īpaši tos, kuri pastāv Vidusjūras reģionos un tālākajos reģionos;

11.

vērš Eiropas Komisijas uzmanību uz to, ka pieaug patērētāju vēlme iegādāties uz vietas ražotu, kvalitatīvu un cenu ziņā taisnīgu, dzīvnieku aizsardzības standartiem atbilstošu pārtiku, kurai ir ne tikai liela ekoloģiskā, bet arī sociālā vērtība un kura rada darbvietas un pievienoto vērtību; par šo vēlmi liecina arī pieprasījuma pieaugums;

12.

uzskata, ka pārtikas produktu ražošanas veidu izsekojamība, kas ir patērētāju un ražotāju drošības ķīla, ir jāstiprina un jāatbalsta;

13.

konstatē lauksaimnieka profesijas ekonomiskā pievilcīguma trūkumu daudzās ražošanas nozarēs un apakšnozarēs, ko pastiprina izteikti negatīva vecuma piramīda, kas ir ļoti nelabvēlīga saimniecību atjaunošanai (1); ja trūkst jauniešu, kas izvēlas lauksaimniecības profesijas, ir apdraudēta Eiropas ģimenes lauku saimniecību saglabāšanās un lauku teritoriju dzīvotspēja; uzskata, ka ir svarīgi ieviest pasākumus, kas būtu vērsti uz atbalstu jauno lauksaimnieku ienākšanai nozarē;

14.

konstatē, ka, neraugoties uz ievērojamo budžetu, KLP līdzi nes spēcīgu nodarbinātības līmeņa pazemināšanos lauksaimniecības jomā (no 2007. līdz 2013. gadam Eiropas lauku saimniecību skaits ir samazinājies par 20 %); konstatē, ka beidzamo trīsdesmit gadu laikā KLP budžeta procentuālais apmērs ir samazinājies no 75 % līdz 40 % no ES budžeta;

15.

atgādina, ka KLP ir jāveicina lauksaimnieciskā ražošana atbilstoši Līgumā paredzētajam, dodot iespēju lauksaimniekiem ienākumus gūt galvenokārt ar tirgus palīdzību, ar saprātīgām izmaksām, kas būtu pamatotas Eiropas pilsoņu un patērētāju skatījumā; uzsver, ka daudzi pētījumi apliecinājuši, ka KLP ir veicinājusi lauksaimnieciskās ražošanas koncentrāciju atsevišķos reģionos uz citu reģionu rēķina, kas ir pretrunā Eiropas teritoriālās kohēzijas mērķiem;

16.

uzskata, ka KLP ir jāatspoguļo Eiropas agroklimatisko apstākļu daudzveidība, un jo īpaši tas attiecas uz tādām nelabvēlīgām teritorijām kā, piemēram, pakalnu pļavu lauksaimniecība, kalnu, Vidusjūras reģiona, ziemeļu un tālāko reģionu lauksaimniecība; KLP ir jāņem vērā tādas funkcijas kā to teritorijas un augsnes aizsardzība, atbalsts lauku kopienu un to tradicionālo kultūras vērtību saglabāšanai, kā arī to loma aktīvas sociālās sistēmas uzturēšanā šajos reģionos;

17.

atgādina, ka, neraugoties uz Eiropas Revīzijas palātas izteiktajiem brīdinājumiem, publiskais atbalsts joprojām netiek vienlīdzīgi sadalīts starp lauku saimniecībām un dalībvalstīm; konstatē, ka tiešie maksājumi, kas tiek piešķirti, pamatojoties uz platību, ir būtiski palielinājuši lauksaimniecības zemju un attiecīgi – tiešo maksājumu – koncentrāciju; tiešajos maksājumos būtu vairāk jāņem vērā lauksaimniecības modeļu daudzveidība, ienākumu līmenis, saražotā pievienotā vērtība, darbvietas un jārūpējas, lai saglabātu lauksaimniecību visos reģionos;

18.

konstatē, ka daudzu lauksaimnieku ienākumi ir pavisam nelieli un zem nabadzības sliekšņa. Tas neatbilst Romas līguma mērķim “panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem” (39. pants) un ka ir jāpalielina ienākumu drošība lauksaimniekiem (cenas, tiešais atbalsts);

19.

uzskata, ka KLP atbalsts būtu jāpiešķir tikai ražotājiem, kuri patiešām nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību, nevis neaktīvām saimniecībām, kurās atbalsta saņēmēju ienākumi no lauksaimniecības ir nebūtiski;

20.

konstatē, ka lauksaimnieki pārāk bieži ir spiesti pārdot savus produktus par cenu, kas ir zemāka par ražošanas izmaksām, un sekot lejupejošai izmaksu samazināšanas – cenu krituma trajektorijai;

21.

atbalsta Eiropas Komisijas Lauksaimniecības tirgu jautājumu darba grupas 2016. gada novembra secinājumus un aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu tiesību aktam par negodīgas tirdzniecības prakses izskaušanu;

22.

norāda, ka Eiropas ģenētisko resursu, jo īpaši dzīvnieku šķirņu, eksports veicina svarīgu vietējo šķirņu ģenētisko eroziju, it sevišķi trešajās valstīs, un ir pretrunā ANO ilgtspējīgas attīstības 15. mērķim, proti, saglabāt bioloģisko daudzveidību, un tas jo īpaši attiecas uz ģenētiskajiem resursiem, kas ietekmē pārtikas nodrošinājumu;

23.

uzskata, ka tirgus regulēšana, kā tas apliecināts RK pētījumā par piena nozares tirgu pārskatatbildības programmu, daudzās nozarēs ir efektīvāka un lētāka nekā krīzes pasākumu veikšana a posteriori un dotu iespēju uzlabot KLP līdzekļu izmantošanu;

24.

uzskata, ka ienākumu apdrošināšanas shēmas varētu būt izdevīgākas apdrošinātājiem, nevis lauksaimniekiem, un spēcīga cenu krituma gadījumā izmaksāt dārgi nodokļu maksātājiem, nenovēršot cenu nestabilitāti; vēlas, lai tiktu izpētīta un novērtēta ASV ieviestā apdrošināšanas shēma; būtu jāskata tālāko reģionu specifiskais gadījums – tajā ir īpaši tirgus nosacījumi;

25.

ir nepieciešams skaidrs un stabils tiesiskais regulējums, kas nodrošinātu lauksaimniekiem un lopkopjiem juridisko noteiktību, kas vajadzīga, lai pieņemtu ar uzņēmējdarbību saistītus vidēja termiņa un ilgtermiņa lēmumus;

26.

uzsver, ka ES, kļūdama par pirmo pārtikas importētāju un eksportētāju pasaulē, ir pastiprinājusi savu atkarību no trešām valstīm un veidojusi tādu tirdzniecības politiku, kas ir pretrunā siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķiem;

27.

norāda, ka arvien lielāka daļa lauksaimniecības produkcijas, ko agrāk ražoja Eiropā, tiek importēta no valstīm, kurās ir zemas darbaspēka izmaksas, un tas ļoti nelabvēlīgi ietekmē ES ražotās produkcijas cenu konkurētspēju;

28.

norāda arī uz to, ka ES eksports pozitīvi ietekmē ekonomiku tajos gadījumos, kad runa ir par lauksaimniecības un pārtikas produktiem ar augstu pievienoto vērtību, jo tie rada ienākumus un nodarbinātību Eiropas lauksaimniecības un lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozarē;

29.

norāda, ka lauksaimniecības un pārtikas nozarē būtiska loma var būt kooperatīviem, ražotāju organizācijām un noteiktiem ražotāju integrācijas veidiem, kas lauksaimniekiem paver iespēju koncentrēt piedāvājumu, samazināt izmaksas, nodrošināt virkni pakalpojumu un nostiprināt savu pozīciju pārtikas ķēdē;

30.

konstatē, ka Eiropas produktu pārpalikuma (piena pulvera, vistu, tomātu koncentrāta u. c.) eksports par cenām, kas ir zemākas par ražošanas izmaksām Eiropā un par ražošanas cenām Āfrikā, mazina Āfrikas valstu ražošanas jaudu un veicina lauku iedzīvotāju emigrāciju, bet tas ir pretrunā ES saistībām ņemt vērā ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), ko Apvienoto Nāciju Organizācija 2015. gadā pieņēma attiecībā uz “politikas saskaņotību attīstībai”; norāda arī, ka Eiropas Savienība ir lielākā pārtikas importētāja no jaunattīstības valstīm un šajās valstīs rada darbvietas lauksaimniecības pārtikas nozarē; konstatē tomēr, ka ES imports (augļi, dārzeņi, jēra gaļa u. c.) par cenām, kas ir zemākas nekā ražošanas izmaksas Eiropā, mazina ES ražošanas jaudu un var ietvert risku no pārtikas nekaitīguma viedokļa;

31.

atzīmē, ka lauksaimniecības produktu cenas Eiropā arvien vairāk ir saistītas ar zemākās cenas piedāvājumu pasaules tirgū un ka Eiropas lauksaimnieki tādējādi ir pakļauti sīvai konkurencei, taču viņiem ir jāievēro stingrākas vides un sanitārās normas;

32.

uzsver, ka lauksaimnieciskās ražošanas pievienotā vērtība lielā mērā ir nonākusi sākotnējo un tālāko posmu dalībnieku rīcībā, jo lauksaimniecības produktu ražotāju pozīcija daudzos gadījumos ir pārāk vāja salīdzinājumā ar agrorūpniecības un pārdevēju pozīciju; ja nozares ietvaros tiktu uzlabota saskaņošana starp lauksaimniecības nozari, lauksaimniecības pārtikas jomu un tirdzniecības nozari, uzlabotos peļņas sadalījums;

33.

konstatē, ka lauku teritorijas salīdzinājumā ar pilsētu teritorijām zaudē dinamiku un ka šī plaisa šķiet jo satraucošāka tāpēc, ka turpina palielināties, īpaši lielo pilsētu un galvaspilsētu straujās attīstības ietekmē (2);

34.

pauž nožēlu, ka paātrinātā lauksaimniecības un savvaļas bioloģiskās daudzveidības izzušana apdraud mūsu lauksaimniecības sistēmu un dabas teritoriju noturību;

35.

raizējas, ka augsnes erozija un degradācija, kuras cēlonis ir pārāk neilgtspējīgi lauksaimniecības paņēmieni, apdraud tās auglību un ka lauksaimniecības zemes mākslīga pārveidošana izraisa to šķirņu izzušanu, kas ir nepieciešamas Eiropas pārtikas drošībai;

36.

konstatē lauksaimniecības radīto piesārņojumu dažos gruntsūdeņos un upēs, kā arī to pārmērīgu izmantošanu apūdeņošanas vajadzībām;

37.

uzsver, ka globālā sasilšana jau būtiski ietekmē lauksaimniecību, un šī ietekme pastiprina nepieciešamību steidzami pārorientēt ražošanas metodes;

38.

uzsver, ka jāveic ieguldījumi digitālajā inovācijā, kas var pozitīvi ietekmēt ilgtspēju, pārtikas nekaitīgumu, resursu efektīvu izmantošanu un atkritumu samazināšanu, īsās aprites ķēdes u. c. Vienlaikus RK uzsver, ka ir rūpīgi jāizpēta šādas attīstības ekonomiskā un sociālā ietekme uz ģimenes saimniecībām un pauž bažas, ka lielos datus (big data) varēs izmantot privātie uzņēmumi, un līdz ar to lauku saimniecības var nonākt finansiālā un tehniskā uzraudzībā;

39.

norāda, ka Apvienotās Karalistes lēmums izstāties no Eiropas Savienības varētu izraisīt KLP līdzekļu sarukumu, kā arī ES tirgu zaudēšanu Apvienotajā Karalistē; aicina Apvienoto Karalisti un ES lauksaimniecības un pārtikas jomā saglabāt ciešu tirdzniecisko sadarbību;

40.

atgādina, ka lauksaimniecībai paredzētie ES līdzekļi – kaut arī 2014. gadā tie ir paredzēti tikai 0,7 % apmērā no Eiropas IKP – spēj vienīgi nodrošināt atbalstu īstai Eiropas kopējai politikai, kam no pārtikas nodrošinājuma viedokļa ir stratēģiska nozīme, taču lauku attīstībai un otrajam pīlāram paredzēto līdzekļu apjoms dažās jomās nav pietiekams un nākamajā budžetā ir jāņem vērā jaunie KLP mērķi;

41.

noraida KLP pirmā pīlāra līdzfinansēšanas ideju, jo tādējādi tiktu apšaubīta KLP kā vienīgā integrētā ES politikas joma, KLP faktiski tiktu renacionalizēta un ciestu to nabadzīgāko ES valstu lauksaimniecība, kuras ir lielākā mērā atkarīgas no Eiropas finansējuma;

42.

konstatē, ka izmaksas, ko sabiedrības veselībai rada daži ēšanas paradumi, kas veicina aptaukošanos, diabētu u. c., kā arī daži lauksaimniecības paņēmieni (pārmērīga antibiotiku lietošana dažās lopkopības saimniecībās, pesticīdu kokteiļi u. c.), ir daudz lielākas nekā KLP budžets; aicina ciešāk koordinēt lauksaimniecības un pārtikas politiku;

43.

iesaka informēt un veicināt tādu pārtikas produktu patēriņu, kas ir daļa no veselīga uztura, piemēram, Vidusjūras diētu, un šajā nolūkā izmantot īpašas vīna, augļu un dārzeņu, biškopības atbalsta programmas, lai tādējādi paaugstinātu produkcijas kvalitāti un palielinātu pievienoto vērtību;

44.

atgādina par tālāko reģionu specifiku, un, tā kā Eiropas lauksamniecības modeli nav iespējams izvērst tālākajos reģionos, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. pantā Padomei ir dota skaidra atļauja attiecībā uz piemērošanu tālākajos reģionos pieņemt īpašus noteikumus ES tiesību aktu pielāgošanai, un tas attiecas arī uz KLP. Šādā kontekstā kopējā lauksaimniecības politikā laikposmam pēc 2020. gada tālākajiem reģioniem ir jāsaglabā atšķirīga pieeja, kas izpaustos kā nepieciešamie ELFLA, POSEI, valsts atbalsta un citu ieviesto instrumentu pielāgojumi;

45.

iesaka Eiropas lauksaimniecības politiku laikposmam pēc 2020. gada koncentrēt uz sekojošiem, plašu atbalstu guvušiem mērķiem:

46.

norāda, ka KLP ir sarežģīta un ka individuālajiem uzņēmējiem un lauksaimniekiem ir grūti vai pat riskanti prasīt subsīdijas. Ir vajadzīgi vienkāršojumi, lai nodrošinātu turpmāko KLP pieņemamību un saglabātos interese par to. Ir vēlams vienkāršot un paātrināt procesu, īpaši attiecībā uz zemas vērtības darījumiem, racionalizējot arī administratīvās izmaksas;

47.

vēlas, lai KLP budžets tiktu saglabāts pietiekami liels un atbilstu Eiropas līgumos noteiktajiem principiem, vienīgās Eiropas Savienības integrētās politikas jomas statusam, ES lauksaimniecības vajadzībām, lauku teritoriju un kopienu vajadzībām, kā arī apmierinātu sabiedrības pieprasījumu;

48.

norāda, ka lauksaimniecība var palīdzēt pārvarēt daudzas iepriekš minētās problēmas, kas saistītas ar klimatu, enerģiju, pārtikas ražošanu un bioloģisko daudzveidību. Lai to panāktu, ir finansiāli jāatbalsta tehniskas iniciatīvas un inovatīvi pasākumi ar uzņēmējdarbības vai kooperatīvu raksturu, un tā mērķis ir paātrināt pārejas procesu;

49.

norāda, ka tiešajiem maksājumiem un platībmaksājumiem paredzētie līdzekļi jākoncentrē galvenokārt uz mazajām un ģimenes saimniecībām, vienlaikus prioritāri paredzot finanšu risinājumus lielām saimniecībām, kurām ir ierobežots atbalsta maksimālais apjoms;

50.

aicina Eiropas Komisiju precīzāk novērtēt pašreizējās KLP rezultātus pēc tā, kā tiek piemēroti mērķi, kas tai ir noteikti Eiropas līgumos saistībā ar ienākumiem lauksaimniecības jomā un tirgu stabilizēšanu;

51.

iesaka cīnīties pret lauksaimniecības produktu cenu svārstīgumu, ar tirgus palīdzību nodrošināt lauksaimniekiem ienākumu perspektīvas, un uzlabot taisnīgumu pārtikas nozarēs (3);

52.

aicina saglabāt Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantā paredzētos īpašos pasākumus tālāko reģionu lauksaimniecībai, izmantojot POSEI programmu, kā tas norādīts Eiropas Komisijas 2016. gada 15. decembra ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei, COM(2016) 797;

53.

prasa palielināt atbalstu vīnkopībai, olīvu audzēšanai un lopkopībai stāvās nogāzēs vai kalnos un mazāk labvēlīgos apvidos ar vāju ienesīgumu, kā arī tālākajos reģionos, un aicina arī palielināt atbalstu tādiem lauku saimniecību pārvaldības modeļiem, kas veicina bioloģiskās daudzveidības palielināšanu kalnu pļavās un ganībās;

54.

aicina ES kā galveno pārtikas produktu importētāju un eksportētāju pasaulē izmantot visu savu ietekmi, lai mainītu ieviestos (1994., PTO) starptautiskās lauksaimniecības produktu tirdzniecības noteikumus un veidotu taisnīgākas un solidārākas tirdzniecības attiecības; norāda, ka cenu svārstīgums apgrūtina Eiropas lauksaimniecību, un pastāvīgi mudina Eiropas Komisiju apsvērt pasākumus, kas būtu vērsti uz tā riska mazināšanu, ko rada aizvien pieaugošā neaizsargātība pasaules tirgū;

55.

uzskata, ka, piemērojot lauku saimniecību ienākumiem tādu pieeju, kas lielākā mērā balstīta uz tirgu, nevis subsīdijām, būs iespējams stiprināt lauksaimnieka profesijas ekonomisko atzīšanu un līdz ar to arī tās pievilcīgumu; šajā nolūkā iesaka ES regulēt savus lauksaimniecības tirgus, lai novērstu produkcijas trūkumu vai pārpalikumu un stabilizētu lauksaimniecības cenas pieņemamā līmenī;

56.

ierosina izveidot gada piesardzības uzkrājumus, kas tiktu pārcelti no gada uz gadu, ja netiktu pilnībā iztērēti (4);

57.

aicina Eiropas Savienību garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus divpusējos tirdzniecības nolīgumos un partnerībās ar trešām valstīm; šajā saistībā uzskata, ka pienākums vairs neeksportēt lauksaimniecības un pārtikas produktus par cenām, kas pateicoties piešķirtajam publiskajam atbalstam ir zemākas par ražošanas cenām Eiropā, ir saistīts ar tiesībām aizsargāt Eiropas produkciju pret importu par pārāk zemām cenām, kas grauj tās ražotspēju vai neatbilst ES ražošanas standartiem;

58.

atbalsta īsu vietējo un reģionālo piegādes ķēžu nozīmi gan tāpēc, ka tās ir ilgtspējīgākas no vides viedokļa, jo transportlīdzekļu radītais piesārņojums ir mazāks, gan tāpēc, ka tās veicina tādu lauksaimniecību, kas izceļ tipisku kvalitāti, tradīciju un ekonomikas un kultūras mantojumu;

59.

aicina Eiropas Savienību pārskatīt lauksaimniecības sadaļas divpusējos “brīvās” tirdzniecības vai ekonomisko “partnerattiecību” nolīgumos ar trešām valstīm. Šiem nolīgumiem būtu jānodrošina atbilstoši līdzekļi un priekšroka būtu dodama nodarbinātības ziņā intensīvām ģimenes lauku saimniecībām, kas būtu galvenokārt orientētas uz vietējo un reģionālo tirgu, kā arī uz īsām piegādes ķēdēm; aicina Eiropas Savienību tirdzniecības nolīgumos pienācīgi ņemt vērā ES lauksaimniecības nozares intereses, lai samazinātu risku Eiropas ražošanai, izveidojot tādu sensitīvu produktu sarakstu, kuri var neizturēt pārmērīgu spiedienu; prasa šādiem produktiem, kas var būt jutīgi pret liberalizāciju, tirdzniecības nolīgumos nodrošināt īpašu un diferencētu attieksmi;

60.

iesaka pārskatīt Eiropas konkurences tiesības tā, lai visi kādas nozares dalībnieki, tostarp patērētāji un publiskās pārvaldes iestādes, varētu lemt par pievienotās vērtības un peļņas taisnīgu sadalījumu visā vērtības ķēdē un lai ļautu lauksaimniekiem panākt taisnīgāku pozīciju pārtikas ķēdē un nostiprināt savu stāvokli tirgū;

61.

aicina pārskatīt Eiropas tiesības par publiskā iepirkuma līgumu piešķiršanu sabiedriskās ēdināšanas jomā, kas ietver klauzulu par to, ka pārtikas produkti jāpiegādā no tuvākās apkārtnes un aicina vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvāk apmainīties ar labas prakses piemēriem ar mērķi priekšroku dot vietējai pārtikai un vietējam tirgum, kas veicina bioloģisko lauksaimniecību un nerūpniecisku pārstrādi, kura rada darbvietas laukos;

62.

aicina no Eiropas un EIB budžeta finansēto pētniecību lauksaimniecības un lauku jautājumu jomā īpaši vērst uz:

63.

iesaka no tiešajiem maksājumiem par hektāru pāriet uz tiešajiem maksājumiem par hektāru ar maksimālo robežvērtību un modulāciju aktīvajiem lauksaimniekiem, ar ko apzīmē lauksaimniekus, kuri aktīvi nodarbojas ar lauksaimniecību, ar mērķi:

64.

saistībā ar zaļināšanu iesaka pakāpeniski stiprināt videi un klimatam labvēlīgu praksi, un šajā nolūkā:

65.

lai nodrošinātu lauksaimniecībā nodarbināto personu tiesības, iesaka turpmāk samazināt tiešos maksājumus lauku saimniecībai, kura nav ievērojusi attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošās sociālās normas;

66.

aicina nostiprināt KLP otro pīlāru un palielināt lauku attīstībai paredzēto budžetu; aicina arī nodrošināt lielāku subsidiaritāti, lai dalībvalstis varētu pārvietot līdzekļus no pirmā pīlāra uz otro;

67.

Norāda uz būtisko ieguldījumu KLP mērķu īstenošanā vietējā un reģionālajā līmenī ar tā dēvēto “sabiedrības virzītas vietējās attīstības” (CLLD) pieeju un pieeju Leader, un tādēļ iesaka valstu un reģionālajās KLP īstenošanas programmās piešķirt šim mērķim līdz pat 20 % no otrā pīlāra īstenošanai paredzētajiem līdzekļiem;

68.

atkārtoti norāda, ka jāpiešķir dalībvalstīm un reģioniem lielākas pilnvaras reglamentēt lauksaimniecības zemes izmantošanu un šajā jomā noteikt ierobežojumus, īpaši tāpēc, lai novērstu Eiropas zemes piesavināšanos un īpašumtiesību koncentrāciju, kas ierobežo jauno lauksaimnieku iespējas nodibināt saimniecības (5);

69.

lai lauku teritorijās nodrošinātu saskaņotu un integrētu attīstību, tostarp vietējās infrastruktūras izveidi, neatlaidīgi aicina pietiekamus līdzekļus to attīstībai paredzēt, stiprinot Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), kā arī atbalstot MVU, ciematu atjaunošanu un plašāku ekonomikas dažādošanu;

70.

iesaka Savienībai īpašu uzmanību vērst uz tālākajiem reģioniem, kuru lauksaimniecības nozare ir izšķiroši svarīga darbvietu un labklājības veidošanai. Ne mazāk nozīmīga tā ir arī lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozares, pētniecības un inovācijas attīstībai, kvalitatīvu labiekārtotu teritoriju saglabāšanai un atbalstam, kā arī klimata pārmaiņu apkarošanai;

71.

ierosina otrā pīlāra līdzekļus prioritāri vērst uz:

72.

ierosina pāriet no “kontaktpunkta” pieejas uz “līguma” pieeju ar konkrētiem uzņēmumu veidiem, ķēdēm un apgabaliem. Balstoties uz dažiem mērķiem (kvalitāte, produktivitāte, ilgtspēja), ierosina atbalstīt tādus inovācijas projektus, kas veidoti ar šādu ideju un kuriem ir potenciāls pozitīvi ietekmēt nodarbinātību;

73.

ierosina pastiprināt ES finansiālo atbalstu lauku attīstībai – tas ir būtiski samazināts salīdzinājumā ar iepriekšējo plānošanas periodu –, saglabājot pietiekamu pirmajam pīlāram pieejamo līdzekļu apmēru;

74.

ierosina nodrošināt būtisku un spēcīgu atbalstu ilgtspējīgiem ieguldījumiem ģimenes lauku saimniecību saglabāšanā, jo īpaši tādās jomās kā ražošana, izplatīšana un daudzveidības palielināšana;

75.

iesaka pieņemt laukiem paredzētu stratēģiju, kuras mērķis būtu panākt, lai visas Eiropas politikas jomas vairāk veicinātu inovāciju un sadarbību lauku teritoriju attīstībā atbilstoši teritoriālās kohēzijas mērķiem (6);

76.

ierosina vienkāršot dažādu ar lauksaimniecību nesaistītas lauku attīstības finansēšanai paredzētu fondu integrāciju ar mērķi atbalstīt:

77.

aicina arī plašāk izmantot lauksaimniecības un meža teritorijas, tostarp piepilsētu teritoriju potenciālu saimnieciskiem, ekoloģiskiem, klimata, enerģētikas un atpūtas mērķiem, piemēram, vietējai pārtikas un enerģijas ražošanai un lauku tūrismam. Tāpēc KLP nevajadzētu būt orientētai tikai uz lauksaimniekiem. LEADER iniciatīvas šobrīd paver lauku un piepilsētas dalībnieku sadarbības iespējas, un tās šīm iniciatīvām jānodrošina arī turpmāk;

78.

aicina rūpīgi novērtēt struktūrfondus ar mērķi atbalstīt lauku teritoriju attīstību un veicināt uz to stiprināšanu vērstas visaptverošas stratēģijas, šajā nolūkā uzlabojot savienojamību transporta un digitālās platjoslas ziņā, un vienlaikus aizsargāt vidi, īstenojot “lauku testu” (rural proofing) mehānismu, kas ieteikts Korkas 2.0 deklarācijā (7);

79.

uzsver, ka līdzsvarotas teritoriālās attīstības koncepcijā ir jāparedz atbilstošs atbalsts lauku teritorijām, piepilsētas teritorijām iekšzemē un mazāk labvēlīgiem apgabaliem (piemēram, kalnu reģioniem, pierobežas teritorijām vai citiem apgabaliem ar nelabvēlīgiem dabas vai demogrāfiskiem apstākļiem), lai nodrošinātu nepieciešamos ieguldījumus izaugsmes, nodarbinātības, sociālās iekļaušanas un vides ilgtspējas jomā;

80.

aicina uzlabot pilsētu un lauku teritoriju attiecības, kurās būtu pilnībā iesaistītas mazākās pilsētas un lauku pašvaldības tā, lai ES politikas pasākumi neveicinātu konkurences attiecības starp pilsētu, piekrastes un lauku dimensiju;

81.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu “viedo ciematu” atbalstam un Eiropas Parlamenta ieguldījumu procesa veiksmīgā īstenošanā un ierosina šo jēdzienu paplašināt, ietverot tajā jēdzienu “viedās lauku teritorijas”; aicina pēc iespējas plašāk iesaistīt Komiteju diskusijā par vietējā un reģionālā rīcības satvara izveidošanu saistībā ar šo iniciatīvu;

82.

uzstāj uz nepieciešamību turpināt struktūrfondu noteikumu saskaņošanu, izmantojot vienotu stratēģisko satvaru, ar mērķi vienkāršot lauku attīstības plānošanu un pārvaldību un veicināt integrētas un vietējiem apstākļiem pielāgotas pieejas (8);

83.

lai vienkāršotu to projektu pārvaldību, kurus finansē no vairākiem fondiem, ierosina aizvien plašāk izmantot pieeju, kas paredz izraudzīties galveno fondu;

84.

ierosina uzsākt debates par tādu dažādu fondu tuvināšanu, kuriem ir saistība ar nelauksaimniecisku reģionālo attīstību.

12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/20

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos sniegt aktīvu un konstruktīvu ieguldījumu 2030. gada programmas stratēģisko mērķu īstenošanā, liekot pamatus virknes fundamentālu un integrētu pasaules mēroga izaicinājumu pārvarēšanai;

2.

konstatē, ka Eiropas Komisijas 2016. gada 22. novembrī paziņojuma veidā pieņemtajā programmatiskajā dokumentā piedāvāta ļoti vērienīga un plaša apjoma stratēģija, kas vērsta uz ilgtspējīgu attīstību;

3.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus sasaistīt minēto programmu ar stratēģiju “Eiropa 2020” un līdz ar to arī ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem; ņemot vērā dažādo atsauces satvaru sarežģītību un lielo skaitu, uzsver, ka vajadzīga politikas saskaņotība, integrēta pieeja un saskaņota pārvaldības sistēma;

4.

uzsver: lai sasniegtu rezultātus, lēmumu pieņemšanas procesos ir jāiesaista visi pārvaldības līmeņi, it īpaši vietējās un reģionālās pašvaldības;

5.

konstatē, ka atbilstoši subsidiaritātes principam, kas jāievēro visās Eiropas Savienības (ES) politikās, ilgtspējas mērķi tieši ietekmē vietējo pašvaldību atbildības jomas, pilnvaras un funkcijas;

6.

uzsver, ka teritoriālās pārvaldes iestādes – reģioni, provinces, grāfistes, apriņķi, metropoles, mazpilsētas, komūnas – ir patiesie un īstie politikas veidotāji, kuru uzdevums ir noteikt vispiemērotākos pārvaldības līmeņus un metodes, lai ES un Apvienoto Nāciju mērķus saistītu ar vietējo kopienu mērķiem;

7.

atgādina, ka starp 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM) ir divi mērķi, kuru īstenošanā pašvaldības pilda pamatfunkcijas, proti, 10. un 11. mērķis. Pirmais no tiem ir vērsts uz nevienlīdzības mazināšanu starp teritorijām, savukārt otrais saistīts ar pamatfunkciju pildīšanu pilsētplānošanas, transporta, sociālās labklājības, kā arī ilgtspējas modelim atbilstīga dzīvesveida jomā;

8.

šajā saistībā norāda, ka paziņojumā nav aplūkota nepieciešamība mērīt progresu IAM sasniegšanā ne ANO, Eiropas un valstu līmenī, ne arī vietējā un reģionālajā līmenī; tādēļ aicina Eiropas Komisiju ņemt to vērā, sīkāk izstrādājot progresa mērīšanas rādītājus, un iesaistīt vietējos ekspertus un esošos tīklus;

9.

norāda uz papildu prioritātēm, kas izriet no to funkciju integrētas īstenošanas, kuras transversāli ietekmē citus stratēģiskos mērķus, tādus kā pilsētprogramma, sociālā iekļaušana, ES klimata un enerģētikas politika, emisiju samazināšana, katastrofu riska samazināšana, vides politika, aprites ekonomika, mobilitāte, pārdomāta specializācija un viedas pilsētas (smart land), ko apsprieda Bratislavas samitā, un Pilsētas mēru pakts klimata un enerģētikas jomā;

10.

ierosina izmantot daudzgadu finanšu shēmas (DFS) starpposma pārskatīšanu, lai 2030. gada programmas stratēģiju integrētu stratēģijā “Eiropa 2020” un pārskatītu pamatnostādnes ar nolūku tās nekavējoties pārorientēt uz jaunajiem ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

11.

atzinīgi vērtē paziņojumam pievienoto darba dokumentu Key European action supporting the 2030 Agenda and the Sustainable Development Goals (SWD (2016) 390 final), kurā ierosināts stratēģiju “Eiropa 2020” pieskaņot 2030. gada programmas mērķiem, lietderīgi izmantojot saiknes starp trim pīlāriem, septiņām pamatiniciatīvām un pieciem mērķiem, kas saistīti ar stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm un ar prioritātēm, kas saistītas ar 11 tematiskajiem kohēzijas fondu mērķiem;

12.

uzsver, ka jebkurā gadījumā, lai sasniegtu visus mērķus, kas ierosināti Komisijas paziņojumā par ilgtspējīgu Eiropas nākotni, tie visi būs jāīsteno vietējā līmenī. Šajā saistībā Komiteja iesaka 2030. gada programmas mērķus īstenot vietējā līmenī, jo tas ir vienīgais veids, kā radīt konkrētu un ilgtspējīgu ietekmi uz cilvēku ikdienu;

13.

piekrīt, ka dažādu pārvaldības līmeņu sarežģītības dēļ nepieciešami vadības un kontroles pasākumi, kas lēmumu pieņemšanas procesu papildinātu ar politiku izvērtējumu un jauninājumiem institucionālajās struktūrās (ietekmes mērīšana);

14.

uzskata, ka dažas no saiknēm starp Jean-Claude Juncker vadītās Komisijas prioritātēm un IAM ir saistītas ar jomām, kas vietējo un reģionālo pašvaldību iestāžu sistēmai ir ļoti svarīgas. Tas pirmām kārtām attiecas uz nodarbinātības prioritāti, ciktāl tā skar tās pašas kompetences, kas norādītas 4. IAM (apmācība un izglītība), kurā vietējām un reģionālajām struktūrām ir nozīmīgas pilnvaras, it īpaši saistībā ar izmaksām pārejai uz ilgtspējīgu Eiropu;

15.

pauž vēlmi, lai Eiropas Komisijas investīciju plānā tiktu ietvertas arī materiālās un nemateriālās infrastruktūras, kas ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē (sociālā aizsardzība, informācijas tīkli, mobilitātes tīkli, enerģijas un telekomunikāciju tīkli, atkritumu apsaimniekošana, integrēta ūdens resursu apsaimniekošana u. c.) un kas bieži pārklājas ar vairākiem citiem IAM (tostarp 8., 9., 12. un 13. IAM);

16.

atgādina, ka arī Komisijas 3. prioritāte “Noturīga enerģētikas savienība, kurā īsteno uz nākotni vērstu klimata pārmaiņu politiku” ir saistīta ar vairākiem IAM vietējo un reģionālo pašvaldību sistēmas interešu jomās. Tas attiecas uz 5., 7. un 13. IAM, kuros vietējās un reģionālās pašvaldības ir gan mērķauditorija, gan dalībnieki politikā, kas vērsta uz cīņu pret klimata pārmaiņām, ilgtspējīgu un visiem pieejamu energoapgādi, kā arī sociālo tiesību aizsardzību, kuru nodrošināšanā liela nozīme ir vietējā līmenī sniegtiem pakalpojumiem;

17.

norāda, ka 7. prioritāte, kuras mērķis ir izveidot uz savstarpēju uzticēšanos balstītu tiesiskuma un pamattiesību aizsardzības telpu, ietver dzimumu līdztiesības politikas īstenošanu, kurā vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt nozīmīga loma pilnīgā saskaņā ar 5. IAM un atbilstīgi nepieciešamībai atjaunot iedzīvotāju uzticēšanos ES iestādēm;

18.

atkārtoti uzsver, ka noturība pret katastrofām ir viens no galvenajiem ilgtspējīgas attīstības aspektiem, un aicina Eiropas Savienības iestādes gādāt par to, lai šis princips kļūtu par vienu no svarīgākajiem pīlāriem turpmākajos ilgtspējīgas attīstības pasākumos Eiropā (1);

19.

uzsver, ka 8. prioritātes mērķis ir reaģēt uz pašreizējo vēsturiskas un globālas nozīmes migrācijas fenomenu un ka tā pilnībā atbilst 1. un 10. IAM, transversāli aptverot kompetences, ko pilda vietējās un reģionālās pašvaldības, kas bieži ir pakļautas spēcīgam spiedienam, jo tām jāpārvalda ārkārtīgi lielas migrācijas plūsmas;

20.

norāda, ka, atšķirībā no kohēzijas politikas, IAM sasniegšanai veiktos pasākumus ne vienmēr ir iespējams iekļaut integrētu politiku satvarā; tāpēc ir ļoti svarīgi noteikt prioritātes, ņemot vērā vissteidzamākās vajadzības un īstenojot dinamisku pieeju, kuras mērķis ilgtermiņā ir sasniegt visus IAM. Tādēļ ir svarīgi ņemt vērā RK priekšlikumu pieņemt “rīcības kodeksu” vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanai;

21.

uzsver, ka minēto mērķu īstenošanas nolūkā jālīdzsvaro pašreizējās un nākotnes paaudžu vajadzības, kā arī dažādu pārvaldes līmeņu vajadzības, kas ir būtiski, lai samazinātu pārejas izmaksas, kas rada slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Ja izmaksas nav ilgtspējīgas, tas var apdraudēt attiecīgo pasākumu akceptēšanu sabiedrībā un efektīvu īstenošanu, it īpaši apdraudot vairāk marginalizētu (iekšēju) apgabalu spēju dot savu ieguldījumu globālajā ilgtspējā un IAM īstenošanā kopumā;

22.

konstatē, ka starp Eiropas (2020) pasākumiem, uz ko paziņojumā sniegtas atsauces, un 2030. gada programmu vērojama laika asimetrija, un uzskata, ka līdztekus mērķu pārdefinēšanai visā atsauces grafikā, lai tie būtu savietojami ar 2030. gada programmas mērķiem, būtu vēlams paredzēt gan ekonomiska, gan finansiāla rakstura papildu atbalsta instrumentus;

23.

pauž nožēlu, ka paziņojumā nav ietverta analīze par iespējamiem riskiem 17 ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanas posmā, kura varētu būt ļoti noderīga, lai vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošinātu piemērotus instrumentus, ar kuriem risināt problēmas ar mērķiem saistītu pasākumu īstenošanā. Viens no noteikti vajadzīgiem instrumentiem ir visus rādītājus vērst uz vietējo līmeni, lai būtu iespējams pastāvīgi uzraudzīt nevienlīdzības tendences, arī izmantojot IKP alternatīvus rādītājus, piemēram, kvalitatīvus rādītājus, ar kuriem iespējams mērīt gan teritoriju attīstības līdzsvarotību, gan sociālo progresu;

24.

uzsver, ka tai mērķu kopuma daļai, kuras sasniegšana uzticēta vietējo un reģionālo pašvaldību sistēmai, jāpiešķir atbilstoši resursi. Šos resursus var nodrošināt ar specifiskiem valsts līmeņa pārskaitījumiem, kā arī piešķirot vietējām struktūrām lielākas budžeta pilnvaras;

25.

uzskata, ka ir jāpopularizē platformas un iniciatīvas, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ļautu apmainīties ar paraugpraksi, kā arī jāizmanto jau esošās starptautisko organizāciju piedāvātās platformas, piemēram, UNDP Live – Sustainable Development Knowledge Platform (Ilgtspējīgas attīstības zināšanu platforma), un jāizvairās 2030. gada programmu izmantot kā ieganstu, lai atkal centralizētu politikas. Šajā saistībā ar interesi tiek gaidīta arī Komisijas pieteiktās daudzpusējās ieinteresēto personu platformas izveide, kuras mērķis ir atvieglot 2030. gada programmā iekļauto universālo elementu pielāgošanu teritoriālam līmenim, bet pirmām kārtām veicināt labas prakses apmaiņu un dalīties ar informāciju par visdinamiskāko Eiropas reģionu panākumiem; sagaida, ka RK, kas ir vietējās un reģionālās pašvaldības pārstāvoša asambleja, atbilstīgi tās institucionālajai funkcijai tiks iesaistīta minētajā platformā;

26.

atzīst, ka dzīves apstākļu uzlabojums Eiropas Savienībā ir atkarīgs ne tikai no spējas stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, bet arī no labklājības un drošības ES kaimiņvalstīs. Šajā saistībā, atbilstīgi paziņojumā par jauno Konsensu attīstības jomā minētajām pamatnostādnēm, Komiteja mudina izvērst decentralizētas sadarbības un trešo valstu attīstības pasākumus, veicinot attīstībai veltītas informācijas un diskusiju platformu izmantošanu, kas pieejamas vietējām un reģionālajām pašvaldībām: Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleja (ARLEM), ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konference (CORLEAP), divgadu konference par decentralizētu sadarbību un Decentralizētas sadarbības atlants, kas ļauj partnervalstīm tikties, apspriesties un apmainīties ar paraugpraksi;

27.

piekrīt Komisijas nostājai attiecībā uz 2016. gadā ar Amsterdamas paktu pieņemto ES pilsētvides programmu, kas tiks īstenota kopā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, pievēršoties visiem ilgtspējīgas attīstības aspektiem un vienlaikus dodot ieguldījumu pasaules “jaunās pilsētvides programmas” īstenošanā;

28.

uzskata, ka stratēģijās, kas veltītas pilsētu ilgtspējīgai attīstībai, kā arī horizontālai un vertikālai sadarbībai līdzdalības pārvaldības sistēmā, jāņem vērā pilsētu daudzveidība, kā arī sociālās inovācijas un uz nākotni orientētas plānošanas nozīme, piemērojot integrētu un koordinētu pieeju, it īpaši saskaroties ar lielajiem izaicinājumiem, ar mērķi uzlabot dzīves kvalitāti pilsētās;

29.

iesaka, lai 2030. gada programmas un tajā ietverto mērķu analīze būtu saskaņota arī ar Eiropas attīstības modeli, kura pamatā ir vietējās ražošanas sistēmas (klasteri) un ko lielākoties veido mazie un vidējie uzņēmumi. Šajā saistībā Komiteja pauž cerību, ka attīstības modeļos īpaša uzmanība tiks pievērsta arī mazākiem pilsētu centriem, jo vietējās un reģionālās attīstības pārmērīga koncentrācija var kļūt par cēloni nepietiekamai attīstībai, kas savukārt var izraisīt tālākus atstumtības un demogrāfiskās lejupslīdes procesus;

30.

atzinīgi vērtē to, ka ilgtspējīgas attīstības dimensijas (sociālā, vides un ekonomiskā) paziņojumā ir nosauktas par pīlāriem, uz kuriem jābalstās Komisijas politiskajām pamatnostādnēm, lai piedāvātu risinājumu saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem un ar 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmu apstiprinātajām 13 nozaru politikām. Komiteja tomēr uzskata, ka, saskaroties ar jaunajām pasaules mēroga problēmām, ir jāstiprina vietējā attīstība, pievienojot teritoriālo dimensiju;

31.

norāda uz nepieciešamību atzīt vietējās un reģionālās pašvaldības par nozīmīgiem politiku dalībniekiem, ņemot vērā to tuvumu iedzīvotājiem un spēju palīdzēt atjaunot konsensu attiecībā uz ES iestādēm un integrācijas projektu. Daudzlīmeņu pārvaldība ir optimāls risinājums politikām, kuru mērķis ir veidot ilgtspējīgu nākotni un savstarpēji integrēt Komisijas 10 prioritātes, kohēzijas fondu 11 tematiskos mērķus un 2030. gada programmas 17 IAM;

32.

atkārtoti uzsver, ka centralizēti pārvaldīti un lejupēji organizēti politikas pasākumi un programmas nav labākā metode, kā atrisināt ar ilgtspējīgu attīstību un nabadzības apkarošanu saistītās sarežģītās problēmas, un ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jāpiešķir nepieciešamās pilnvaras un autonomija, lai tās varētu pienācīgi reaģēt uz lielajiem sociālajiem izaicinājumiem;

33.

uzsver nepieciešamību ar ilgtspējīgas sociālās politikas plānošanu, kurā būtu iesaistīti visi pārvaldības līmeņi, stiprināt politikas jomas, kas noteiktas ES Pamattiesību hartā. Tas ir vienīgais veids, kā visiem nodrošināt piekļuvi pamatpakalpojumiem un rast risinājumus jaunajām, ar demogrāfiskajām pārmaiņām saistītajām prasībām, izmantojot vietējo politiku, kuras mērķis ir veicināt aktīvas un veselīgas vecumdienas;

34.

uzsver, ka Komisijai būtu jāpievēršas politikām, kuru mērķis ir veicināt iedzīvotāju veselību kā sociālās iekļaušanas prioritāti, uzlabojot dzīves apstākļus pilsētās un piepilsētu teritorijās, kā arī nodrošināt piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, atpūtas un sporta pasākumiem, arī cilvēkiem ar invaliditāti, un veicināt profilaktisko veselības aprūpi visiem iedzīvotājiem, tostarp gados vecākiem cilvēkiem, migrantiem un citām iedzīvotāju grupām, kas pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam; mudina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības rīkoties tāpat;

35.

uzskata, ka sociālās ekonomikas potenciāls rodams darbvietu radīšanā un cīņā pret jauniešu un sieviešu bezdarbu, tāpēc ir svarīgi 2030. gada programmā vērst uzmanību uz korporatīvo sociālo atbildību (KSA) un nepieciešamību veicināt jauniešu un uzņēmumu savstarpējo interesi. Turklāt jaunajā stratēģijā, izmantojot transversālu pieeju, jāietver ilgtspējas dažādās dimensijas, kā arī jaunās perspektīvas, ko piedāvā radošums;

36.

uzskata, ka 2030. gada programmā jāiekļauj kultūra un skaidri jānorāda uz tās lomu ilgtspējīgā attīstībā un jaunu darbvietu radīšanā, sekmējot kopēju Eiropas ideālu veidošanu, lai pasaulē izplatītu demokrātijas, sociālā taisnīguma un solidaritātes centienus un principus. Kultūra sniedz efektīvu ieguldījumu iekļaujošas attīstības stratēģijās, dziļi iedarbojoties uz IAM, uzlabojot izglītības sistēmas, cīnoties pret sociālo atstumtību un nabadzību, novēršot nevienlīdzības cēloņus, veicinot vienlīdzīgas iespējas un likvidējot paaudžu un demogrāfiskās atšķirības;

37.

norāda, ka pat šķietami globāli jautājumi, piemēram, klimata pārmaiņas, CO2 emisiju samazināšana, energotaupība, enerģijas ražošana no atjaunojamiem enerģijas avotiem, bioloģiskās daudzveidības aizsardzība, resursu izmantošanas samazināšana, integrēts transports un aprites ekonomika, patiesībā ir atkarīgi no vietējā līmenī īstenotas politikas un rīcības. Tāpēc Komiteja iesaka īpašu uzmanību pievērst vidi saudzējošai ražošanai;

38.

uzskata, ka, ņemot vērā iesaistīto nozaru lielo skaitu, daudzlīmeņu pārvaldības un vides jomā ieinteresēto personu starpā ir jāizmanto integrēta un uz sadarbību vērsta pieeja. Šajā saistībā kohēzijas koncepcija ļauj veidot saikni starp ekonomisko efektivitāti, sociālo kohēziju un vides līdzsvaru, politiku izstrādes centrā izvirzot ilgtspējīgu attīstību;

39.

piekrīt atziņai, ka cilvēka darbība un klimata pārmaiņas rada aizvien lielāku dažādu veidu spiedienu uz jūras ekosistēmām. Šajā saistībā uzmanība jāvērš uz Komisijas darbu, ko tā veic, lai panāktu drošus, tīrus un ilgtspējīgi apsaimniekotus okeānus, un jāturpina atbalstīt jūras nozaru izaugsmes programmas īstenošanu, kuras mērķis ir apgūt okeānu un Eiropas jūru potenciālu radīt darbvietas, ekonomisko vērtību un ilgtspēju. Turklāt atgādina, ka inovācija jūras nozaru ekonomikā var palīdzēt nodrošināt vērtīgo jūras resursu efektīvu un noturīgu izmantošanu (2);

40.

iesaka, lai visas iestādes apņemas līdz minimumam samazināt pārtikas izšķērdēšanu un reģenerēt atkritumus, tādējādi stimulējot ieguldījumus un nodarbinātību plašākā zaļās ekonomikas kontekstā. Eiropas Savienībai ir jāapņemas izlēmīgi atbalstīt vēlmi atteikties no lineārās ekonomikas modeļa, lai stiprinātu aprites ekonomikas modeli, kā Reģionu komiteja jau norādījusi atzinumos “Ceļā uz aprites ekonomiku: ES tiesību aktu pārskatīšana atkritumu apsaimniekošanas jomā”, “Priekšlikumi tiesību aktiem, ar ko groza direktīvas par atkritumu apsaimniekošanu” un “ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku”;

41.

uzskata, ka attīstības modeļi, kurus nosaka jaunie konkurētspējas faktori, piemēram, no tīkli, kuri bezgalīgu datu apjomu ļauj savstarpēji savienot ar neierobežotu lietotāju skaitu, iezīmē izteiktu plaisu starp uzņēmumu vajadzību saīsināt laiku līdz produkta laišanai tirgū (time to market) un laiku, kas nepieciešams konsensa veidošanai un birokrātiskajām formalitātēm. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir piemērots līmenis, lai paātrinātu politikas lēmumu pieņemšanu atbilstoši tirgus diktētajam tempam;

42.

aicina piešķirt faktisku atbalstu attīstības modeļiem un it īpaši nemateriālajiem tīkliem, kas, atvieglojot piekļuvi neierobežotam datu daudzumam, ietekmē jaunus vietējos konkurētspējas faktorus un pāreju uz jaunām ražošanas paradigmām;

43.

uzskata, ka beidzot ir jāizstrādā stratēģijas, kas aktivizē struktūrpolitiku, lai attīstības pīlāros iekļautu ražošanas paradigmas radikālu maiņu, un ir jāveicina, tostarp ar stimuliem, ilgtspējīga ražošana līdz brīdim, kad inovācijas nodrošinās ekonomiski izdevīgu pāreju uz aprites ekonomiku. Ir acīmredzams, ka šāda politika ne vien palīdzētu pārvarēt jaunos, sarežģītos izaicinājumus, kurus nosaka globalizācijas procesi, bet sniegtu arī skaidru atbildi uz kompromisa meklējumiem starp sociālajām prasībām, kuras pretstata vidi nodarbinātībai;

44.

atzīst, ka globalizācija, ko pirmām kārtām stimulē lielāka personu, produktu un datu mobilitāte, saasina starptautisko konkurenci ne tikai starp uzņēmumiem, bet arī starp teritorijām. Tādēļ ir izlēmīgi jāiedarbojas uz faktoriem, kas ir teritoriālās konkurētspējas pamatā, tādiem kā sociālais un institucionālais kapitāls, infrastruktūras un inovācija, lai dotu jaunu impulsu Eiropas ekonomikai;

45.

atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme attiecībās starp valsts un privātā sektora partnerībām, jo tās spēj atzīt attīstības veidu dažādību, kas var sekmēt ieguldījumus, kuri ļauj gūt vislielāko labumu no katras teritorijas endogēnajiem resursiem;

46.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumā vispār nav minēts “teritoriālā kapitāla” jēdziens, kuru 2001. gadā definēja ESAO un 2005. gadā pārņēma Komisija. Šajā saistībā jāatgādina, ka šis jēdziens ietver vietējas izcelsmes aktīvu kopumu: dabas, cilvēku, mākslīgi izveidoto, organizatorisko, attiecību un kognitīvo, kas veido attiecīgās teritorijas konkurētspējas potenciālu;

47.

konstatē, ka krīze un globalizācijas sekas ir spēcīgi ietekmējušas attiecības, kas nodrošināja kohēziju teritoriju iekšienē, un izraisījušas šķelšanos (pilsēta–lauki, centrs–perifērija), kā arī mainījušas sociālās struktūras dinamiku. Ņemot to vērā, ir jāuzņemas pienākums vecos teritoriālās politikas modeļus, kuriem raksturīga funkcionāla pieeja, proti, uzskatīt teritoriju tikai par vienkāršu telpu, nomainīt ar neoinstitucionālisma matricām, kas, gluži pretēji, liek teritorijai uzņemties kolektīva dalībnieka funkciju;

48.

atzīst, ka Amsterdamas paktā aizvien lielākas intereses centrā izvirzīta tādas pilsētpolitikas loma, kuras mērķis ir īstenot pasākumus, kuri veicina sociālo kohēziju un ekonomikas attīstību, pārliecībā, ka pilsētas var dot pozitīvu ieguldījumu inovācijas procesos;

49.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska loma pilsētvides, lauku teritoriju un kopējā mantojuma aizsardzībā un attīstībā un tās var dot savu ieguldījumu tajā, kas 2030. gada programmā definēts kā “pārveidota pasaule” (transformed world) ar proaktīvu rīcību un apņemšanos:

50.

atkārtoti norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir iestādes, kas spēj attīstīt līdzdalības demokrātijas veidus, iesaistot it īpaši sievietes, jauniešus, gados vecākus cilvēkus un minoritātes, un tas ir pamats integrētu vietējā līmeņa ekonomiskās attīstības stratēģiju plānošanai un īstenošanai;

51.

iesaka izmantot augšupēju pieeju un izstrādāt atbilstīgu juridisko satvaru, šim nolūkam piešķirot pietiekamus resursus. Šādu jaunu sistēmu var sekmīgi izveidot tikai tad, ja tiek īstenota arvien plašāka decentralizācija dažādās ES valstīs. Valstu valdībām būtu:

52.

uzsver, ka valsts pārvaldes līmeņiem, ieteicams, ar augšupēju pieeju, ir jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības IAM sasniegšanai paredzēto teritoriālo rīcības plānu sagatavošanā, ņemot vērā stiprās un vājās puses, pamatojoties uz principu “neviens netiek aizmirsts” un uz izdevumu efektivitāti;

53.

ir pārliecināta: lai globālajās politikās un nolīgumos varētu pilnvērtīgi izmantot vietējā līmeņa saistības un pieredzi, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jābūt strukturālā dialoga un pārvaldības neatņemamai sastāvdaļai, nevis vienkārši ieinteresētajām personām. Vietējo un reģionālo pašvaldību centieni organizēt un radīt informatīvu ieguldījumu ir jāatzīst par lēmumu pieņemšanas procesa daļu, veicot arī tādas darbības kā:

54.

aicina ES un dalībvalstu līmenī atvēlēt resursus, lai veiktu ar ilgtspējīgu attīstību saistīto politiku ex ante un ex post ietekmes novērtējumu. Tas ietver centienus labāk koordinēt visas politikas, ko īsteno gan ES, gan tās dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības;

55.

aicina Komisiju vēl stratēģiskākā un funkcionālākā veidā izmantot valsts reformu programmas, kas formāli jau ir iekļautas kohēzijas fondu plānošanā, un lietderīgi izmantot instrumentus, kas jau ir pieņemti ilgtspējīgas attīstības atbalstam. Tādējādi tiktu dota iespēja Eiropas pusgada kontekstā norādīt ne tikai uz valstu līmenī plānotiem un virzītiem reformu pasākumiem IAM sasniegšanai, bet arī uz pasākumiem, kas saistīti ar vietējo un reģionālo dimensiju;

56.

iesaka Eiropas un starptautiskajiem pārvaldības līmeņiem uzņemties vadību pār visu globālo attiecību komplekso sistēmu, kontrolējot reģionālos saspīlējuma perēkļus, sekmējot no pagājušā gadsimta mantoto institucionālo un ražošanas struktūru pārveidi un pārstrukturēšanu, piešķirot vietējā līmeņa dalībniekiem attiecīgas pilnvaras, lai ģeogrāfiskā un ekonomiskā līdzsvara vājās vietas pārvērstu par attīstības iespējām, kas atjaunotu vietējo ražošanas sistēmu konkurētspēju pasaules tirgū.

12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/27

1.

secina, ka izskatāmais ES paziņojums ir svarīgs elements visaptverošajā ES politikas reformā. Tā pievienotā vērtība ir ierosinātie konkrētie pasākumi, kas papildina Padomes 2014. gada stratēģiskās pamatnostādnes, kurās atspoguļota Eiropas Savienības valstu vadītāju vienošanās par virzienu, kādā nākamajos gados veidojama turpmākā politika tieslietu un iekšlietu, tostarp imigrācijas un patvēruma, jomā;

2.

uzskata, ka šādā jutīgā un stratēģiski nozīmīgā jomā ES dalībvalstīm un Eiropas Savienības iestādēm reģiona attiecību ar Eiropas Savienību ietvaros būtu jāturpina veidot šim reģionam paredzētu stratēģiju un attiecīgi izstrādāt īstu migrācijas politiku, un jāuzņemas politiskā atbildība par tās īstenošanu Eiropas tautu interesēs, vienlaikus ievērojot dalībvalstu un izcelsmes valstu raksturīgās īpatnības un migrantu tiesības saskaņā ar starptautiskajām un Eiropas konvencijām;

3.

atzīmē, ka migrācijas politika ir cieši saistīta ar attīstības politiku. Lai patiešām tiktu īstenota kopīga Eiropas migrācijas politika un Eiropas programma migrācijas jomā, būtiska nozīme ir sadarbībai starptautiskā, valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

4.

uzskata, ka migrācijas pārvaldības jomā būtu jāīsteno holistiska pieeja, kas ļauj decentralizētāk un efektīvāk pārvaldīt migrācijas plūsmas. Decentralizēta pārvaldība garantēs vienlīdzīgu attieksmi un tiesības;

5.

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi samazināt bojāejas gadījumu skaitu jūrā, kad to tiek mēģināts šķērsot, lai nokļūtu Eiropā, un ka nepieciešams vēl aktīvāk turpināt pūliņus glābt nelaimē nonākušus cilvēkus; pauž dziļas sēras par simtiem jau zaudēto dzīvību un uzteic visas valstis un organizācijas, kas cenšas novērst šo cilvēces traģēdiju (1); atkārtoti norāda, ka, veidojot visaptverošu un humānu migrācijas politiku, ir jāattīsta drošas un pieejamas likumīgas papildu iespējas migrantu nokļūšanai ES, piemēram, humanitārās vīzas, pārmitināšana un paplašināta ģimenes atkalapvienošanās;

6.

atzinīgi vērtē to, ka izskatāmajā kopīgajā paziņojumā ir ierosināti papildu pasākumi, lai stiprinātu iniciatīvas Vidusjūras reģiona centrālās daļas migrācijas maršrutā, tostarp Lībijā un tās kaimiņvalstīs. Tā kā jūrā un Vidusjūras reģiona centrālās daļas maršrutā bojā iet daudzi cilvēki, migrācijas plūsmu pārvaldība un dzīvību glābšana joprojām ir prioritārs jautājums;

7.

uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir priekšnoteikums vislabāko rezultātu sasniegšanai. Šajā saistībā ir svarīgi, ka ES, valstu un valsts līmenim pakārtoto līmeņu iestādes cieši sadarbojas ar tranzīta valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un uzņēmējvalstu pilsonisko sabiedrību, migrantu apvienībām un vietējām kopienām un uzklausa to paustos viedokļus;

8.

uzsver: lai šie pasākumi būtu sekmīgi, vajadzīga cieša sadarbība ar attiecīgajiem partneriem Vidusjūras reģiona centrālās daļas maršruta valstīs un saskaņoti ES iestāžu un dalībvalstu centieni, kā arī sadarbība ar tādām starptautiskām organizācijām kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) un Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM). Komiteja brīdina, ka dažus ierosinātos pasākumus var sekmīgi īstenot tikai tad, ja stāvoklis uz vietas to pieļauj. Būtu jāuzskata, ka šie pasākumi papildina daudzās iniciatīvas, ko ES un tās dalībvalstis jau īsteno, it īpaši saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā un satvaru partnerībai migrācijas jomā (2);

9.

atzinīgi vērtē pūles, ko ieguldījušas Itālija, Malta, Grieķija, Kipra, Francija, Spānija un Portugāle, kas šajās valstīs izveidotos Eiropas Robežu uzraudzības sistēmas (EUROSUR) koordinācijas centrus jau ir pieslēgušas Vidusjūras tīklam “Seahorse”;

10.

atzīmē, ka Vidusjūras reģiona centrālās daļas maršruts ir kļuvis par galveno maršrutu migrantiem un bēgļiem, kas mēģina sasniegt Eiropu. Vidusjūras centrālās daļas maršrutu 2016. gadā izmantoja vairāk nekā 180 000 cilvēku, un lielākā daļa no viņiem Eiropas kontinentu sasniedza Itālijā. Gandrīz 90 % no tiem, kas izmanto šo maršrutu, ceļā dodas no Lībijas, kur nestabilais politiskais un ekonomiskais stāvoklis paver kontrabandistiem iespēju izvērst savu darbību; uzsver, ka ir steidzami jāsamazina šķērsošanas gadījumu skaits, nepieļaujot, ka laivas nelegāli atstāj krastu nolūkā sasniegt ES. Uzsver, ka preventīvi pasākumi ir jāveic visos pārvaldības līmeņos;

11.

atzīmē, ka cilvēku kontrabandisti un tirgotāji ar savu darbību un cilvēktiesību pārkāpumiem vairo nestabilitāti Lībijā un palielina migrantu neaizsargātību. Ilgtspējīga Lībijas pārvaldības un drošības problēmu risinājuma atrašana joprojām ir Eiropas Savienības, tās dalībvalstu un starptautisko partneru prioritāte, jo šo problēmu atrisināšana ir pašreizējā stāvokļa ilgtspējīgas pārvaldības priekšnosacījums;

12.

secina, ka lielākā daļa Lībijā esošo migrantu ir trešo valstu valstspiederīgie un vairums no viņiem ir ieradušies no Subsahāras Āfrikas valstīm. Tādēļ, lai pieeja būtu efektīva, tai jāietver arī pasākumi Lībijas dienvidu kaimiņvalstīs;

13.

norāda uz paziņojumā minēto pasākumu pievienoto vērtību: paplašinātas apmācības programmas Lībijas krasta apsardzei, nodrošināti ilgtspējīgi finansējuma avoti turpmākajām apmācības vajadzībām, paredzēta stingra rīcība, lai pastiprinātu cīņu pret cilvēku kontrabandistiem un tirgotājiem, un stimuli Tunisijai, Alžīrijai un Ēģiptei piedalīties Vidusjūras tīklā “Seahorse”, lai nodrošinātu par reģioniem zemāko līmeņu līdzdalību; uzsver, ka migrantu un vietējo iedzīvotāju interesēs visās minētajās darbībās par vienu no galvenajām prioritātēm jāizvirza cieņas atjaunošana pret cilvēka pamattiesībām un tiesiskumu;

14.

vēlreiz norāda, ka aktīvi jāsadarbojas ar Lībijas iestādēm, lai nodrošinātu apstākļu uzlabošanos migrantu uzņemšanas centros, īpašu uzmanību pievēršot mazāk aizsargātām personām un nepilngadīgajiem, nodrošinot ciešu sadarbību ar Starptautisko Migrācijas organizāciju un Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru bēgļu jautājumos un efektīvi uzraugot to standartu piemērošanu;

15.

atzinīgi vērtē ieceri pastiprināt darbu un sadarbību ar Lībijas pašvaldībām, lai popularizētu alternatīvus iztikas līdzekļu gūšanas veidus un atbalstītu migrantus uzņemošo vietējo kopienu izturētspēju, un atzinīgi vērtē arī tehniskās sadarbības pastiprināšanu ar mērķi panākt, lai Lībijas pašvaldības varētu definēt savu teritoriju attīstības stratēģijas un uzlabot savu iedzīvotāju atbalsta pakalpojumus;

16.

uzsver, ka ir nepieciešama vidēja termiņa un ilgtermiņa sadarbības stratēģija, kuras mērķis būtu atbalstīt Lībijas vietējo un reģionālo pašvaldību spēju veidošanu teritorijas pārvaldības jomā;

17.

rosina veicināt sadarbību robežuzraudzības jomā, dialogu un informācijas apmaiņu starp Lībiju un tās dienvidu kaimiņvalstīm, tostarp pilnībā izmantojot Āfrikas un Frontex informācijas dienesta potenciālu;

18.

atzīmē, ka, veicot kopīgus pasākumus sadarbībā ar Lībiju, iespējami jāmazina risks, ka kaimiņvalstīs varētu veidoties citi maršruti; tāpēc atzinīgi vērtē visaptverošu reģionālu pieeju, proti, plašāku sadarbību ar Ēģipti, Tunisiju un Alžīriju, dialoga padziļināšanu un migrācijas jomā paredzēto operatīvo sadarbību ar šīm valstīm. Būtu nepieciešams sniegt šīm valstīm turpmāku palīdzību pašām savu funkcionējošu patvēruma sistēmu izveidei un tādu personu atbalstam, kurām nepieciešama starptautiska aizsardzība;

19.

norāda: lai iepriekšminēto mērķu īstenošanas ietvaros dažādie ES projekti un programmas, kas paredzēti šim reģionam un vērsti uz savstarpēji saistītu jautājumu risināšanu, būtu efektīvi, ļoti svarīgi ir koordinēt šīs iniciatīvas;

20.

atzīmē, ka līdz šim ES neatbilstīgu migrāciju centusies novērst ar valstu līmenī īstenotām drošības stratēģijām, kas galvenokārt vērstas uz cilvēku kontrabandas apkarošanu sadarbībā ar attiecīgās valsts iestādēm;

21.

rosina lielāku vērību pievērst dažādiem vietējās politiskās ekonomikas dalībniekiem, kas iesaistīti neatbilstīgā migrācijā. Šie dalībnieki ir transporta uzņēmumi, kas atvieglo migrantu neatbilstīgu pārvietošanos, vietējie iedzīvotāji, kuri, lai nopelnītu iztiku, nodrošina pārtiku un pajumti, vietējo drošības dienestu darbinieki, kas palielina savus ienākumus ar kukuļņemšanu un ceļa nodokļiem, politiskās elites pārstāvji, kuri ar neatbilstīgas migrācijas atvieglošanu nopelnītos finanšu līdzekļus izmanto, lai iegūtu politiskas priekšrocības un ietekmi, bruņotas grupas, kas iedzīvojas no cilvēku kontrabandas un ekspluatācijas, lai nostiprinātu savu stāvokli, utt. Lai migrāciju efektīvi pārvaldītu, ir jāizprot šie dažādie dalībnieki un to attiecības ar vietējo pārvaldi, kā arī stabilitātes/konfliktu dinamika, un obligāts priekšnoteikums ir nodrošināt viņu dalību to stratēģiju apspriešanā, kas paredzētas viņu valsts stiprināšanai un tās nākotnes veidošanai;

22.

tādēļ atzinīgi vērtē ierosinājumu, ka varētu palielināt sociālekonomisko atbalstu migrācijas maršrutā esošajām pašvaldībām, iesaistot tās tādu stratēģiju īstenošanā, kas vietējiem iedzīvotājiem nodrošinātu labākus dzīves apstākļus un tādējādi arī labākas nākotnes izredzes viņu teritorijā;

23.

uzsver, ka atbilstoši izstrādāti migrācijas politikas pasākumi varētu sekmēt citu iztikas avotu un kvalitatīvāku iestāžu veidošanos ilgākā termiņā, tādā veidā pašu spēkiem likvidējot dažus no migrācijas pamatcēloņiem. Lai nodrošinātu šādas efektīvas politikas veidošanu, pašlaik īstenotie migrācijas politikas pasākumi ir jāpielāgo, atzīstot, ka Sahāras reģionā vērojamās neatbilstīgās migrācijas pamatcēlonis ir pārvaldības un stabilitātes problēmas;

24.

vēlreiz norāda, ka neatbilstīgās migrācijas maršruti šķērso daudzas reģiona valstis, kurās valsts iestādes ir vājas vai to nemaz nav. Lībija šajā ziņā ir uzskatāms piemērs. Vairāki ziņojumi liecina, ka ienākumi no nelegālās cilvēku kontrabandas un tirdzniecības stiprina nelegālās bruņotās vienības, kas darbojas kā faktiskā vietējā pārvalde, un paver tām iespēju kavēt plašākus konfliktu noregulēšanas procesus. Pat tur, kur oficiālās valsts iestādes vēl eksistē, sadarbība ar šādiem dalībniekiem neatbilstīgas migrācijas apkarošanā neizbēgami ir politisks pasākums, kas var beigties ar to, ka tiek stiprinātas valsts iestādēm pielīdzināto kontrabandistu un nelegālo bruņoto vienību intereses. Sadrumstalotas valsts varas gadījumā nav neitrālu sarunu partneru;

25.

uzsver, ka klimata pārmaiņas un dabas katastrofas var būt faktori, kas izraisa migrāciju un cilvēku pārvietošanu. Komiteja turklāt aicina veikt ieguldījumus, lai veidotu noturību pret katastrofu risku, jo tas ir preventīvs pasākums, kas dod iespēju novērst migrācijas pamatcēloņus;

26.

rosina turpināt centienus sistemātiski sadarboties ar Lībijas iestādēm, īpašu uzmanību veltot robežu pārvaldībai, neatbilstīgas migrācijas apkarošanai un cilvēktiesībām un migrantu vajadzību apmierināšanai Lībijā, tostarp sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību attīstīt alternatīvas migrantu aizturēšanai, kas būtu jāizmanto tikai kā pēdējais līdzeklis un tikai saskaņā ar apstākļiem, kas atbilst starptautiskajiem humanitārajiem un cilvēktiesību standartiem. ES atbalstītajās spēju veidošanas programmās nozīmīgai sastāvdaļai jābūt tādiem jautājumiem kā apmācība un loģistikas atbalsts šajos jautājumos;

27.

ierosina kopā ar UNHCR izskatīt iespējas veikt praktiskus pasākumus, lai migrantus, kuriem nepieciešama starptautiska aizsardzība, pārmitinātu no Lībijas uz ES dalībvalstīm un citām valstīm, kas ir starptautiskās partneres;

28.

rosina pastiprināt izmēģinājuma iniciatīvu, kuras mērķis ir stabilizēt kopienas apgabalos, ko skar migrantu iekšējā pārvietošana un tranzīts, – šajā nolūkā uz sadarbības pamata būtu jāizstrādā viņu teritorijām paredzētas stratēģijas, kuru mērķis būtu celt šīs valsts kā iedzīvotāju dzīves telpas vērtību, un tostarp vajadzētu radīt darba iespējas personām, kurām nepieciešama aizsardzība; šāda rīcība dotu arī papildu labumu, proti, atvieglotu šo personu iekļaušanos uzņēmējkopienās un cita starpā uzlabotu publiskā atbalsta pakalpojumus un mehānismus iedzīvotāju atbalstam;

29.

piekrīt, ka būtu jāizvērš pašlaik veiktā atbalstītā brīvprātīgā atgriešanās no Lībijas uz izcelsmes valstīm, ja stāvoklis uz vietas ir piemērots un ja atgriešanās tiek koordinēta ar starptautiskajiem partneriem, it īpaši ar IOM;

30.

atzinīgi vērtē to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir tikušas atzītas par nozīmīgiem dalībniekiem migrācijas problēmu risināšanā un to pārvaldībā, dzīvību glābšanā un noziedzības apkarošanā;

31.

vēlreiz norāda, ka pilsētām ir vadošā loma globālās migrācijas jomā, turklāt migrācijas negatīvās sekas tās skar vistiešāk. Vietējās pašvaldības ir tieši atbildīgas par imigrantu dzīves apstākļiem, panākumiem un problēmām. Vietējās pašvaldības var gūt panākumus jomās, kur daudzu valstu valdības saskaras ar problēmām vai pat cieš neveiksmi (3);

32.

norāda uz izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstu vietējo pašvaldību nozīmi migrācijas politikā, it īpaši saistībā ar integrāciju un sociālo kohēziju. Nav noliedzams, ka vietējās pašvaldības ir vistiešāk iesaistītas migrācijas problēmu risināšanā, ņemot vērā tām piešķirtās pilnvaras, to klātbūtni “uz vietas” un pieredzi saskarsmē ar dienišķo realitāti arvien daudzveidīgākā sabiedrībā. Migrācija tomēr ir dalītās kompetences jautājums, kas tiek risināts visos līmeņos – Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Taču vienlaikus ir svarīgi, ka tiek ņemti vērā vietējie un reģionālie priekšnosacījumi iespējami labai un ilgstošai migrantu uzņemšanai un tādējādi arī sekmīgai integrācijai;

33.

uzskata, ka ES būtu jāizmanto reģionu, kuri veido tās dienvidu daļas jūras robežu – gan Vidusjūrā, gan Atlantijas okeānā – potenciāls un pieredze, jo tie ir īpaši atbalsta punkti abpusēji izdevīgu attiecību veidošanai ar trešām valstīm;

34.

uzsver, ka jāstiprina it īpaši Lībijas vietējās kopienas, kā tas norādīts Eiropadomes locekļu Maltas deklarācijā par migrācijas ārējiem aspektiem (4), un tāpēc atbalsta tādus projektus kā Nikosijas iniciatīva; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu un Eiropas Komisiju sadarbībā ar RK un vietējo un reģionālo pašvaldību asociācijām izpētīt iespējas īstenot līdzīgus projektus citās valstīs;

35.

atzīst Nikosijas iniciatīvas pievienoto vērtību, proti, tas ir spēju veidošanas projekts Lībijas pašvaldību atbalstam, un ar Eiropas Komisijas finansiālu palīdzību tas tiek īstenots partnerībā ar Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Komiteja uzskata, ka šī iniciatīva ir jāstiprina, lai tās pasākumi kļūtu efektīvāki un sniegtu labākus rezultātus, un vienlaikus jāatceras, ka nedrīkst aizmirst sarežģīto situāciju attiecībā uz leģitimitātes jautājumu Lībijā un jāturpina piesardzīgi vērtēt iespējamās politiskās sekas;

36.

atzīst, ka Vidusjūras reģiona centrālās daļas maršrutā esošo vietējo pašvaldību spējas nav labi attīstītas. Problēma kļūst sarežģītāka, mēģinot apmierināt dažādās vajadzības, it īpaši ekonomiskās nestabilitātes apstākļos. Vietējo pašvaldību rīcībā jābūt instrumentiem, kas ļauj novērtēt dažādu migrantu grupu, it īpaši nepavadītu bērnu un pusaudžu, kā arī sieviešu visneatliekamākās vajadzības;

37.

uzsver, ka vairāk uzmanības jāvelta bērnu aizsardzībai. Pēdējos trīs mēnešos Vidusjūras reģiona centrālajā daļā bojā gājis rekordliels skaits bēgļu un migrantu, tostarp aptuveni 190 bērni. Komiteja atbalsta ANO Bērnu fonda (UNICEF) aicinājumu Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm bērnus, kas ir bēgļi vai migranti, it īpaši nepavadītus bērnus, apņēmīgi aizsargāt pret bērnu ekspluatāciju, vardarbību un kontrabandu un stiprināt bērnu aizsardzības programmas Lībijā;

38.

precizē, ka ES atbalsts vietējo pašvaldību spēju veidošanai nozīmē, ka ne tikai jāuzlabo vietējo pašvaldību tehniskās spējas, bet arī jānodrošina efektīva pamatvajadzību apmierināšana un pamatpakalpojumu sniegšana. Empīriski pierādījumi liecina, ka sociālo pakalpojumu un sabiedrisko labumu decentralizēta pārvaldība palīdz plānot un īstenot attīstību, nodrošinot ieguldīto līdzekļu optimālu atdevi;

39.

rosina atbalstīt decentralizācijas un vietējās pārvaldības programmas, ko īsteno saskaņā ar valsts nabadzības mazināšanas stratēģijām;

40.

uzsver, ka arī turpmāk uzmanība ir jāvelta tādiem aspektiem kā saskaņotība un mijiedarbība starp valsts īstenotās migrācijas politikas pasākumiem un vietējām iniciatīvām, kuru mērķis ir nodrošināt pakalpojumus un aizsardzību migrantiem, uz kuriem attiecas starptautiskās aizsardzības tiesības, un veicināt viņu sociālo integrāciju. Vietējām pašvaldībām vajadzīgas vismaz tiesības un līdzekļi, lai tās varētu atbilstoši reaģēt uz to pakļautībā esošajās kopienās ieceļojošo migrantu vajadzībām. Būtu ideāli, ja pašvaldības būtu spējīgas darboties vispārējā politiskajā vidē, kas atbalsta iekļaujošu pieeju, ja ir izpildīti priekšnosacījumi;

41.

atzīmē, ka Lībijā pēdējos sešos gados vērojama politiska un sociāla nestabilitāte, kas radās pēc Arābu pavasara un tā notikumu dēļ. Vispārējā krīze, kas Lībijā sākās 2014. gadā, valstī ir izraisījusi pilnīgu haosu un strauju dzīves apstākļu pasliktināšanos. Tā kā valsts vara gandrīz nav jūtama un pašvaldību rīcībā esošie līdzekļi ir ļoti ierobežoti, institucionālais vājums ir būtisks šķērslis stabilitātei un attīstībai. Tajā pašā laikā valsts ir izvēlējusies īstenot reformas, lai izveidotu decentralizētu pārvaldības sistēmu. Lībija 2012. gadā pieņēma 59. likumu (par vietējo pārvaldi), un, neraugoties uz nestabilitāti valstī, tas joprojām ir atsauces punkts visu Lībijas partiju sanāksmēs, lai kāda būtu to politiskā piederība;

42.

uzsver, ka daudzi Lībijas pilsētās dzīvojoši jaunieši iesaistījušies “migrācijas biznesā”, jo tas ir ļoti ienesīgs ienākumu avots. Jauniešus, kuri piedalījušies bruņotos konfliktos un kaujinieku darbībās, ir īpaši grūti integrēt. Tradicionālās sociālās struktūras (ciltis, ģimenes, skolas un iestādes) attiecībās ar jauniešiem saskaras ar grūtībām. Plaši izplatīta ir narkomānija un noziedzība. Īpašu jaunatnes politikas pasākumu trūkums ir pasliktinājis jauniešu stāvokli;

43.

uzsver, ka ne tikai Lībijas, bet arī citu Vidusjūras reģiona maršrutā esošo valstu pašvaldībām var būt svarīga funkcija. Tā kā pašvaldības ir institucionālas un leģitīmas dalībnieces, kas atbildīgas par vietējo jautājumu risināšanu, tām ir jādod būtisks ieguldījums stabilizācijas sekmēšanā. Šīs pašvaldību funkcijas pīlāri ir vietējās ekonomikas attīstība, koordinācija ar drošības jomas dalībniekiem un efektīvi jaunatnes un migrācijas politikas pasākumi. Taču vietējām pašvaldībām ir vajadzīgs spēcīgs atbalsts, lai tās spētu pildīt šos pienākumus;

44.

rosina īstenot programmas, kas sekmē Lībijas un citu Vidusjūras reģiona centrālās daļas maršrutā esošo valstu vietējās pārvaldes stiprināšanu, kā arī to iespēju un efektivitātes palielināšanu, īpašu vērību veltot trim vietējās pārvaldes dimensijām: pārvaldībai, pakalpojumu sniegšanai un līdzdalībai. Būtu jācenšas arī uzlabot iekšzemes lauku rajonu un pilsētu vietējās ekonomikas attīstības perspektīvas, sociālo dzīvi un ļoti izglītotu jauniešu iesaistīšanu politikā, lai mazinātu faktorus, kas izraisa radikalizāciju un migrāciju;

45.

uzsver, ka, neraugoties uz vietējo pašvaldību pašreizējo faktisko jaudas trūkumu, ir iespējams vietējā līmenī radīt stimulus pārvaldības uzlabošanai, un ir pārliecināta, ka ārkārtīgi svarīgi ir atbalstīt vietējās pārvaldības iestādes, lai tādējādi neizbēgami veicinātu stabilizāciju un radītu apstākļus turpmākajai atjaunošanai, kas Lībijā ir migrācijas efektīvas un ilgtspējīgas pārvaldības priekšnosacījums;

46.

norāda uz sieviešu līdzdalības un jauniešu iesaistīšanas nozīmību, it īpaši iesaistot aktīvas pilsoniskās sabiedrības organizācijas un neatkarīgus politiķus, un tam jābūt būtiskam aspektam dažādos atbalsta pasākumos;

47.

uzsver, ka pievienoto vērtību rada konkrēti mērķi attiecībā uz dažādu migrācijas, pārvietošanas un nemieru veidu negatīvās ietekmes mazināšanu, vairojot lauku rajonu ekonomisko pievilcību un vairāk cenšoties atbalstīt pašvaldību pūliņus veikt jaunos uzdevumus, kuri tām uzticēti ar decentralizācijas pasākumiem;

48.

atzīst, ka traģēdija sākas izcelsmes valstīs, nevis jūrā. Tādēļ Komiteja rosina Eiropas Savienību sekmēt vietējās ekonomikas attīstību Vidusjūras reģiona centrālās daļas maršrutā esošajās valstīs, atbalstot pašvaldību pūliņus vietējās attīstības veicināšanā un nodrošinot iespējas jauniešu un sieviešu iesaistīšanai vietējo jautājumu risināšanā un sociālekonomiskā darbībā;

49.

pauž gatavību ES migrācijas politikas izstrādi un īstenošanu atbalstīt arī ar Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejas (ARLEM) zināšanām un zinātību.

12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/32

1.

atzinīgi vērtē Kopīgo paziņojumu par okeānu pārvaldību, kuru 2016. gada 10. novembrī pieņēma Eiropas Komisija un Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos;

2.

atbalsta ierosinātās darbības, kas paredzētas, lai nodrošinātu, ka okeāni ir nekaitīgi, droši, tīri un ilgtspējīgi pārvaldīti;

3.

piekrīt mērķim, kas paredz nodrošināt, ka ES ir spēcīga pasaules mēroga dalībniece, kura spēj sagatavot darbakārtību labākai okeānu pārvaldībai, ievērojot transversālu, noteikumos pamatotu starptautisku pieeju; šādas ES iniciatīvas galējais mērķis būtu panākt starptautisku sociālu, tautsaimniecisku un vides nosacījumu standartu saistībā ar jūru un radīt vienlīdzīgus konkurences nosacījumus, kas var garantēt okeānu atbilstīgu ilgtspēju un stiprināt iesaistīto Eiropas dalībnieku konkurētspēju;

4.

pilnībā atbalsta nesenos Padomes secinājumus (1), kuros aicināts rast saskaņotāku pieeju iekšējiem un ārējiem okeānu pārvaldības aspektiem, tostarp veidot sinerģiju starp ES, dalībvalstīm un reģionālajām stratēģijām;

5.

cita starpā atgādina savus iepriekšējos atzinumus par Komisijas paziņojumu “Ceļā uz integrētu jūrniecības politiku” (2), par jūras telpisko plānošanu un integrēto piekrastes pārvaldību (3), par okeāna enerģijas potenciāla apgūšanu (4) un par jūras vides efektīvāku aizsardzību (5);

6.

uzsver Eiropas Savienības vadošās pozīcijas jūrlietu pārvaldībā, kuras mērķis ir nodrošināt Eiropas krastiem un jūrām tādu pasaulē visdaudzpusīgāko politiku un regulatīvo sistēmu, kurā atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību, piekrastes kopienu un ekonomikas un sociālo dalībnieku nozīme, lai nodrošinātu, ka ekonomika, vide, klimats un sociālie faktori ir pienācīgi ņemti vērā visaptverošā un daudzlīmeņu pārvaldībā;

7.

tomēr uzskata, ka okeānu pārvaldību parasti ietekmē faktors, kas pazīstams kā “kopīpašuma traģēdija”. Ir daudz vispārēju gan pasaules, gan jūras nolīgumu – piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (UNCLOS) un specializētie nolīgumi, īpaši tie, kurus noslēgusi Starptautiskā Jūrniecības organizācija (SJO) –, taču pastāv diezgan liela sadrumstalotība. Šajā kontekstā ES uzdevums ir gan sniegt piemēru, gan piedāvāt stimulus, lai ārpussavienības partneri ieviestu augstus standartus, kas ir spēkā saskaņā ar ES jūrlietu politiku. Šādus stimulus, tostarp spēju veidošanu, būtu iespējams iekļaut starptautiskos tirdzniecības nolīgumos un attīstības programmās, par kurām ES ved sarunas ar trešām valstīm;

8.

atzīmē, ka ES un dalībvalstīm ir paralēlas pilnvaras starptautiskajās attiecībās ar jūrlietām saistītos jautājumos. Tālab starp visiem pārvaldības līmeņiem vajadzīga stingra koordinācija un ir jāgādā, ka ES un valstu nostājas šādos starptautiskos forumos tiek izvērtētas teritoriālās ietekmes ziņā, lai tajās būtu ietvertas visas kompetento vietējo un reģionālo pašvaldību intereses;

9.

uzsver, ka saistībā ar resursu ieguvi, piekrastes teritoriju, zvejniecības kopienu un ostu ekonomiskajiem ieguvumiem vai ietekmi uz vidi Eiropas piekrastēs un jūrās daudzie ar okeānu pārvaldību saistītie jautājumi neizbēgami ir risināmi vietējā līmenī. Politiski un ekonomiski lēmumi, kas attiecas uz okeāniem un ir pieņemti citviet pasaulē, ietekmē vietējās un reģionālās pašvaldības Eiropas Savienībā. Tāpēc ir nepieciešami būtiski ieguldījumi jūras telpiskajā plānošanā un atbalsts pārvaldībai vietējā/reģionālā līmenī;

10.

uzsver, ka jūrlietu politika ir tieši saistīta ar piekrastes saimniecisko, vides un telpiskās plānošanas politiku. Tas, kā vietējās un reģionālās pašvaldības pārvaldīs piekrastes politiku, tieši ietekmēs atkrastes lietas. Tādos jautājumos kā, piemēram, vējparki, atkrastē veiktu darbību bieži uzskata par ērtu risinājumu, kad nav vēlmes veikt darbību piekrastē;

11.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir pilnvaras un pozitīva pieredze dažādu jomu pārvaldībā, kas pozitīvi vai negatīvi ietekmē citas teritorijas ārpus ES, piemēram, zveja, gliemju un vēžveidīgo ieguve un akvakultūra; subsīdiju piešķiršana (t. sk. neefektīvas flotes subsidēšana), ekonomikas un vides politika (piem., jūras piesārņojums) un pārbaužu organizēšana (piem., transportlīdzekļu pārbaudes). Pašvaldības bieži ir iesaistītas arī ostu pārvaldē;

12.

atgādina RK (6) un ESAO (7) nesen veikto izpēti par okeānu un jūras nozaru ekonomiku; saskaņā ar labāka regulējuma programmu uzstāj, ka pirms jauna tiesiskā regulējuma ieviešanas, jaunu ieguves tehnoloģiju atļaušanas vai jaunu aizsargāto jūras teritoriju noteikšanas ir jāveic iepriekšēji ietekmes novērtējumi, tostarp par teritoriālo ietekmi, lai apzinātu iespējamos draudus no visām nozarēm, iespējamos ietekmes mazināšanas pasākumus un paredzamās sociālekonomiskās sekas;

13.

atgādina jaunos ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, kurus parakstījušas visas ES un ANO dalībvalstis. Okeānu pārvaldība ir saistīta ar 14. ilgtspējīgas attīstības mērķi par zemūdens pasauli un 13. mērķi par rīcību klimata jomā, kā arī 11. mērķi par ilgtspējīgām pilsētām un kopienām. Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas plānu ietvert šos mērķus dažādos ES politikas virzienos (8), jo tas varētu būt labs pamats, lai ilgtspējīgas okeānu pārvaldības jomā veidotu vispārēju starptautisku izpratni, kas būtu plašāka par nozaru pieeju;

14.

uzskata, ka, tieši pretēji, okeāna izcelsmes precēm un precēm no trešām valstīm var atļaut nonākt ES vienotajā tirgū tikai tad, ja šīs valstis pakāpeniski tuvojas augstākiem ES standartiem, piemēram, aizliegumam radīt izmetumus jūrā;

15.

uzskata, ka kopīgajā paziņojumā norādītās 3 prioritārās jomas, kas sadalītas 14 darbībās, veido piemērotu pamatu, lai okeānu pārvaldības jomā veiktu turpmāku darbību ES un starptautiskā līmenī. Lai gan paziņojums galvenokārt attiecas uz jūrlietu politikas starptautisko aspektu, pastāv vietējais un reģionālais aspekts gan saistībā ar kompetenci un tiešo teritoriālo ietekmi, gan specializācijas pakāpi un atkarību no okeāna;

16.

norāda, ka attiecībā uz 1. darbību – novērst starptautiskās okeānu pārvaldības satvara nepilnības, lai uzlabotu tiesisko regulējumu un nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, – starptautiskā līmenī jau pastāv plašs tiesiskais regulējums, kas aptver jūras ierobežojumus, kuģošanu, arhipelāgu statusu un tranzīta režīmus, ekskluzīvās ekonomikas zonas, kontinentālo šelfu jurisdikciju, dziļjūras izrakteņu ieguvi, izmantošanas režīmu, jūras vides aizsardzību, zinātnisko pētniecību un strīdu izšķiršanu; šajā saistībā atgādina, ka okeānu pārvaldības politikas veidošanā būtu jāņem vērā Eiropas vietējo un reģionālo kopienu pašreizējās administratīvās robežas, kā arī kultūras un tradīciju īpatnības;

17.

uzskata, ka ES politika jautājumos par zvejas regulējumu, jūras telpisko plānošanu un makroreģionālajām stratēģijām jau ir stingra. Dažās dalībvalstīs teritoriju izmantošanas plāni ir svarīgs politikas instruments, ko vietējā līmenī izmanto zemes un ūdens telpiskajai plānošanai. Vietējās pašvaldības jau pašlaik ir atbildīgas par piekrastes teritoriju un teritoriālo ūdeņu plānošanu. Eiropas Komisijas ierosinātās administratīvās procedūras un tiesiskais satvars nedrīkst ietekmēt tādus instrumentus kā teritoriju izmantošanas plāni. Galvenā problēma gan ES, gan pasaules līmenī ir kontroles un stingras īstenošanas trūkums. Tādējādi ES, rādot piemēru, var ieviest savstarpības prasības un piedāvāt stimulus, kad ar trešām personām un organizācijām tiek apspriesti jauni starptautiski noteikumi. Šī globālā iniciatīva šo noteikumu ieviešanai ir nepieciešama, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām valstīm, reģioniem un ekonomikas dalībniekiem;

18.

attiecībā uz 2. darbību Komiteja piekrīt, ka tad, ja reģionālās pārvaldības uzlabošanas labad tiks veicināta reģionālā zvejniecības pārvaldība un sadarbība galvenajos okeāna apgabalos, tiks uzlabots ES zvejniecības stāvoklis un palīdzēts citiem sasniegt tos augstos standartus, kas ir spēkā ES;

19.

pauž bažas par to, ka Komisijas norādījumi par dziļjūras izrakteņu ieguvi var likt novērsties no ES resursu efektivitātes plāniem, vēl jo vairāk tāpēc, ka šī dabas resursu izmantošanas tehnoloģija nav pārbaudīta un var izpostīt dabisko vidi. Aicina šo jautājumu koordinēt ar dalībvalstu sarunām Starptautiskajā Jūras dzīļu pārvaldē;

20.

šajā saistībā iesaka īstenot ES kampaņas un nodrošināt stimulus citām valstīm un organizācijām ieviest Eiropas dzelteno un sarkano karšu sistēmu kā paraugu nelegālas, neregulētas un nereģistrētas zvejas novēršanai pasaules mērogā, tostarp iekļaušanu “melnajā” sarakstā un eksporta aizliegumus, kas izriet no neatbilstības. Komiteja aicina paātrināt pašreizējo plānu īstenošanu attiecībā uz elektronisku rīku, ar ko apstrādāt nozvejas sertifikātus. Ar šādiem pasākumiem varētu atbalstīt nozari tajos reģionos, kas strikti piemēro noteikumus;

21.

Komiteja arī uzskata, ka 3. darbība – uzlabot starptautisko organizāciju darba koordināciju un sadarbību un aizsākt okeāna partnerības okeānu pārvaldības jautājumos – dos iespēju reģionāliem jūrlietu centriem iekļauties starptautiskajā apritē;

22.

uzskata, ka būtiska loma var būt vietējiem un reģionāliem konkurētspējas un izcilības centriem, it īpaši apvidos, kur ir spēcīga jūras dimensija, tostarp tālākajos reģionos, un šie centri ir finansiāli jāatbalsta, veidojot starptautiskas pētniecības grupas un tehnoloģiju pārneses platformas un tādējādi papildinot darbu, ko ES veic okeānu pārvaldībā;

23.

iebilst pret ideju pilnībā no jauna veidot jaunus starptautiskus noteikumus un organizācijas. Komiteja piekrīt Komisijai, ka lietderīgāk ir uzlabot pašreizējo pārvaldi un īstenošanas sistēmu, koncentrējoties uz efektivitāti un uzlabojot starptautisko koordinēšanu. Šajā saistībā ir svarīgi nodrošināt, lai pirms jaunu pasākumu sākšanas noteiktā satvarā (piemēram, naftas meklēšanas) tiktu pienācīgi izprasts to domino efekts uz citām politikas jomām un sektoriem (piemēram, zvejniecību);

24.

attiecībā uz bioloģiskās daudzveidības pārvaldību jomās, kas neietilpst valsts jurisdikcijā, iesaka ES uzlabot koordinēšanu ar EMSA  (9) un Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūru (EFCA), kā arī cieši iesaistīt Eiropas reģionus koordinācijas pasākumos un konsultācijās ar blakus esošajiem Eiropas reģioniem;

25.

Komiteja arī uzskata, ka okeānu pārvaldība ir ES daudzlīmeņu pārvaldības daļa un tādēļ tai jāpiesaista valsts un ES resursi spēju veidošanai, pārbaudei, īstenošanai un visu to personu atturēšanai vai sodīšanai, kas pārkāpj spēkā esošo tiesisko regulējumu. Tam ir nepieciešama kompetento vietējo un reģionālo pašvaldību iesaiste 4. darbībā – spēju veidošanā –, jo tas dos tiešu labumu piekrastes un jūras reģioniem daudzu tehnisku un administratīvu aspektu ziņā;

26.

uzsver, ka 5. darbība – nodrošināt jūru un okeānu drošumu un drošību – ir būtiska jūras pārvadātājiem, uzņēmumiem un ostas uzņēmumiem, turklāt ir viens no galvenajiem elementiem piespiedu darba un cilvēku tirdzniecības apkarošanā. ES būtu jāturpina būt par vadošo jurisdikciju šajā nozarē ar visaptverošāko tiesisko regulējumu jūras un ostu drošuma un drošības jomā un jāturpina izmantot savu ievērojamo starptautisko ietekmi, lai veicinātu atbilstošu nolīgumu noslēgšanu citās pasaules daļās;

27.

uzskata, ka sadarbībā starp valstu iestādēm un Frontex, EMSA un EFCA ir jārodas kopīgām jūras uzraudzības spējām un ka Eiropas Savienībai vajadzības gadījumā ir jānodrošina vismūsdienīgākie kuģi un tehnoloģijas, ar kurām efektīvi īstenot uzraudzību;

28.

attiecībā uz 6. darbību uzskata, ka obligāti jāīsteno ANO Parīzes klimata nolīgums (COP21), lai mazinātu klimata pārmaiņu kaitīgo ietekmi uz okeāniem, krastiem un ekosistēmām, un risinātu problēmas, kas saistītas ar globālās sasilšanas un okeānu līmeņa celšanās turpmākajām izmaksām. Pasaules klimata mērķu izpildei nepieciešami vietēji pielāgošanās pasākumi, jo vairums klimata ietekmju izpaužas vietējā mērogā. Tādēļ, kā nesen norādījusi RK (10), vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, kad tiek izstrādāti un īstenoti valsts, ES un starptautiskie pielāgošanās satvari, kas attiecas uz klimata pārmaiņu seku novēršanu pasaules okeānos. Šajā saistībā īpašs kapacitātes un finansiāls atbalsts jāsaņem visiem reģioniem, tostarp tālākajiem, ņemot vērā to stratēģisko atrašanās vietu Atlantijas un Indijas okeānā, kā arī Karību jūrā. Turklāt, lai pildītu Parīzes nolīguma prasības, ir būtiski ne tikai jūrlietu pārvaldībā iekļaut pasākumus ar mērķi pielāgoties klimata pārmaiņām, bet arī būtisku daļu esošā fosilā kurināmā atstāt zem zemes. Tāpēc Komiteja uzskata, ka konsekvences dēļ 6. darbība ir jāpastiprina, tajā iekļaujot pasākumus ar mērķi novērst jaunu naftas ieguvi jutīgos Eiropas jūru apgabalos.

29.

uzsver, ka 7. darbība – apkarot nelegālu zveju un stiprināt okeānu pārtikas resursu ilgtspējīgu pārvaldību pasaules mērogā – sniedz tiešu ieguldījumu ES zvejniecības nozarē. Tas nozīmē, ka jānostiprina pašreizējās reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijas (RZPO), nodrošinot, ka tās ir pilnīgi spējīgas darboties, un Eiropas Komisijai nepieciešamas plašākas pilnvaras attiecībā uz sarunām ar RZPO un to atbalstīšanu;

30.

piekrīt saskaņā ar 8. darbību, ka būtu pakāpeniski jāpārtrauc tādas zvejniecības subsīdijas, kas kaitē videi gan ES, gan trešās valstīs. Jānosaka atbilstoši stimuli un pagaidu pasākumi, lai nodrošinātu to kopienu dzīvotspēju, kas ES un citur lielā mērā ir atkarīgas no zvejniecības;

31.

uzskata, ka 9. darbība – cīņa pret jūras piedrazojumu un “plastmasu jūru” – ir viena no šā priekšlikuma svarīgākajām iniciatīvām. Tā tiešā veidā sniedz ieguldījumu tūrismā un zvejniecībā. Ja cilvēki piesārņos vidi ar plastmasu tādā pašā ātrumā kā pašlaik, 2050. gadā jūrās būs vairāk plastmasas nekā zivju. Vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvarām attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu un to rašanās novēršanu var būt būtiska ietekme. Vietējām pašvaldībām ir svarīgas funkcijas, jo tās, sadedzinot savākto plastmasu, nodrošina atkritumu pārvēršanu enerģijā. Eiropas Savienībā pašlaik gandrīz 28 % atkritumu vēl joprojām tiek apglabāti poligonos. Spēcīgs ES vides satvars attiecībā uz novēršanu, arī iespējamais ES aizliegums lietot mikroplastikātu, ir pienācīgi jāīsteno vietējā un reģionālajā līmenī, nepārtraukti ieguldot tīrākās tehnoloģijās un izstrādājot īpaši pielāgotu vietējo un reģionālo politiku jūras piedrazojuma novēršanai. Šai ziņā jāturpina virzība uz kopēju režīmu ne tikai ostas iekārtām, bet arī attiecībā uz maksu par kuģu radītajiem atkritumiem un kravu atliekām, lai novērstu to, ka kuģi no tiem atbrīvojas pirms piestāšanās ostā. Lai gan Eiropas reģionālās un vietējās pašvaldības ir vienas no lielākajām jūras piedrazojuma un plastmasas atkritumu radītājām, tās ietekmē arī atkritumi, kas rodas ārpus ES, tādēļ liela nozīme ir starptautiskai sadarbībai;

32.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu novērst okeāna piesārņojumu un īpaši jūras piedrazojumu, taču norāda, ka tas ir pirmais solis ceļā uz tīrākiem okeāniem un ka ES un dalībvalstis var rādīt piemēru, ieviešot kopīgu plānu, lai censtos panākt, ka no jūras ūdeņiem tiek aizvāktas kaitīgās vielas, piemēram, munīcija, ķimikālijas un kodolmateriāli. Komiteja tādēļ šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi īstenot eksperimentālos projektus, kas var attīstīt un apliecināt Eiropas spējas, tehnoloģiju un apņemšanos veicināt mieru. Šādi projekti var būt gan tehnoloģijas eksporta, gan arī tehnoloģiskās kompetences avots, ko var izmantot sadarbībā ar trešām valstīm un organizācijām kā iniciatīvu līdzīgas politikas ieviešanai citās vietās;

33.

uzskata, ka šāds kopīgs plāns okeāna piesārņojuma novēršanai var nodrošināt arī reālus ieguvumus jūras reģioniem un kopienām ne tikai tiešā veidā – kā tehnoloģisko kompetenci, zinātību un uzlabotas civilās aizsardzības, pētniecības, glābšanas un atjaunošanas spējas –, bet arī daudz plašāk: palielināt no tūrisma un zvejniecības gūtos ienākumus, nodrošināt plašāku ekonomisko attīstību, tīrāku vidi un veselības uzlabojumus ne tikai Eiropas piekrastes teritorijās, bet arī blakus esošajos reģionos un visā okeānu ekosistēmā;

34.

atgādina, ka 10. darbība – popularizēt jūras telpisko plānošanu (JTP) pasaules līmenī, tostarp arī iespējamās IOC-UNESCO starptautiskās pamatnostādnes par JTP, – atbilst iepriekšējiem RK atzinumiem, kuros uzsvērta ES tālejošā JTP politika un vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījums. Tas arī paver iespējas ES uzņēmumiem piegādāt saistītos pakalpojumus un produktus visā pasaulē;

35.

piekrīt 11. darbībai, kuras mērķis ir sasniegt globālo mērķi, proti, nodrošināt 10 % jūras un piekrastes teritoriju aizsardzību un panākt reālu aizsargājamo jūras teritoriju (AJT) statusa īstenošanu un pārvaldību, lai izveidotu “okeānu parkus”. Pašreizējie pētījumi par līdzīgiem projektiem Austrālijā liecina, ka tiek panākti uzlabojumi tūrisma un zvejniecības jomā arī kaimiņreģionos, un to var panākt arī citās vietās, tostarp Eiropas piekrastu daļās. Šajā saistībā uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt un pilnvarot vietējās ieinteresētās personas aizsargājamo jūras teritoriju noteikšanā un pārvaldīšanā. AJT resursu trūkums, tostarp zinātnisko datu nepietiekamība, patiešām var būt liels šķērslis ilgtspējīgai ekonomikas attīstībai, piemēram, jūras enerģijai un ostām;

36.

attiecībā uz 12. darbību uzskata, ka saskanīga ES stratēģija okeāna novērojumu, valstu zivsaimniecības datu un jūras uzskaites jomā uzlabos datu pakalpojumus un novērojumus. Šajā saistībā ir jāintegrē un jāpadara sadarbspējīgas pašreizējās ES un starptautiskās platformas okeānu un jūras dzīļu dabas resursu kartēšanai, piemēram, Eiropas Jūras novērojumu un datu tīkls (EMODNET) un okeānu novērošanas programma Copernicus. Būtu jāveicina tādas iniciatīvas kā IPBES (vispasaules platforma un starpvaldību struktūra, kas pieejama visām ANO dalībvalstīm un kuras mērķis ir stiprināt saikni starp zinātni, politiku un vietējām zināšanām lēmumu pieņemšanā saistībā ar bioloģisko daudzveidību un ekosistēmu pakalpojumiem), tostarp jaunu rīku izstrāde, piemēram, Nordic IPBES, EU MAES (ekosistēmu un to pakalpojumu kartēšana un novērtēšana) un ESMERALDA (ekosistēmu pakalpojumu kartēšanas uzlabošana politikas un lēmumu pieņemšanas vajadzībām);

37.

uzskata, ka dažādu pašreizējo un turpmāko datubāzu apvienošana nodrošinās starpdisciplīnu datu kopumu, kas saistīts ar zināšanām par jūru un aptver daudzējādas jomas, piemēram, vides aizsardzību, zvejniecību un akvakultūru, katastrofu seku likvidēšanu, pirmo palīdzību un glābšanas pakalpojumus, robežkontroli un migrācijas uzraudzību, un transportu; Komiteja uzskata, ka nav vajadzīgs veidot citas datu bāzes, bet ir pārliecināta, ka jau pastāvošas datu bāzes varētu koordinēt, lai tās būtu noderīgas dalībvalstīm;

38.

uzsver: lai nodrošinātu savietojamas, bagātīgas un līdzīgas datubāzes, zināšanu kopumu par jūru, kā arī okeāna kartējumu, nepieciešama lielāka sinerģija ne tikai starp dažādām ES un kompetentajām valsts iestādēm, bet arī ar citām dalībvalstīm un starptautiskajām organizācijām, jo kopējiem datiem jākalpo par sākuma punktu kopīgu transokeānu reaģēšanas pasākumu izstrādei;

39.

zināšanas par jūru nedrīkst būt iegūtas tikai publiskā sektora centienu rezultātā; privātajam sektoram, zvejas un jūras kravu pārvadājumu uzņēmumiem, jūras inženierijas, telekomunikāciju, biotehnoloģiju un jūras naftas un gāzes meklēšanas uzņēmumiem var būt svarīga nozīme tādu vides datu vākšanā un izplatīšanā, kurus tie apkopo, veicot savas darbības jūrā. ES un citām starptautiskām struktūrām jānodrošina stimuli un jāveicina šāda sadarbība tā, lai netiktu radīts nevajadzīgs slogs;

40.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju popularizēt paraugpraksi attiecībā uz publiskā un privātā sektora partnerību izmantošanu zilajā ekonomikā (11). To darot, būtu jāņem vērā mazo un vidējo uzņēmumu iespējas un dažu attiecīgo valsts iestāžu ierobežotā administratīvā jauda;

41.

uzsver, ka daudzās problēmas, ar kurām saskaras mūsu okeāni, rada nevienmērīgu teritoriālo ietekmi, un tas nozīmē, ka jānodrošina, lai jūras dati būtu pieejami vietējām un reģionālajām pašvaldībām viegli piekļūstamā un izmantojamā veidā neatkarīgi no politikas jomas;

42.

atbilstoši iepriekšējiem RK atzinumiem par jūras nozaru izaugsmi (12) Komiteja aicina palielināt investīcijas jūras zinātnē un inovācijā (13. darbība) un šajā saistībā uzsver, ka svarīga ir jūrasbraucēju profesionālā izglītība un prasmes, kas attīstītas ciešā sadarbībā ar visām jūras nozarēm;

43.

atbalsta starptautisku okeānu pētniecības, inovācijas un zinātnes partnerību veidošanu to reģionu atbalstam, kuri iegulda jūras pētniecībā un inovācijā (14. darbība). Šajā sakarā var veiksmīgi izmantot Eiropas politiku un programmas, piemēram, “Apvārsnis 2020”, kā arī EJZF, LIFE, EISI un ERAF, lai attīstītu okeānu pētniecības un inovācijas partnerības, tostarp ar trešām valstīm;

44.

atzīst svarīgo lomu, kāda var būt zilās izaugsmes stratēģijai šajā jomā, un aicina sekmēt stratēģiskas iniciatīvas vietējā un reģionālā līmenī, izplatīt labu praksi un darīt zināmus sekmīgus projektus un tos īstenot citos reģionos, īpašu uzmanību pievēršot pētniecībai un inovācijai, kas piemērojama jūras un piekrastes darbībā;

45.

uzskata, ka okeānu pārvaldība ļoti atšķirīgi ietekmē vietējās un reģionālās pašvaldības, radot problēmas, kuru risināšanai tās bieži vien nav gatavas. Turklāt izmaiņām normatīvajā regulējumā, zvejas vai dabas resursu izmantošanā citās pasaules daļās var būt tieša ekonomiskā vai sociālā ietekme uz Eiropas piekrastes kopienām un tām teritorijām, kuras ir būtiski atkarīgas no darbībām, kas saistītas ar okeānu;

46.

tomēr uzskata, ka Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir proaktīvi jādarbojas ilgtspējīgas politikas ieviešanā, lai novērstu pārmērīgu nozveju un jūras piesārņojumu, jāsniedz ieguldījums ES daudzlīmeņu pārvaldībā un kampaņu veidošanā ES un dalībvalstīs, kuru jurisdikcijā ir vairāk nekā 10 % pasaules okeānu, lai rādītu piemēru starptautiskās sarunās saistībā ar okeāniem;

47.

saskaņā ar spēkā esošo Iestāžu nolīgumu un ar tiesību aktu kopumu par labāku likumdošanas procesu pieprasa Komisijai, Padomei, Parlamentam un RK regulāri kopīgi organizēt strukturēto dialogu par okeānu pārvaldību, lai kopīgi izstrādātu jaunas ar jūru saistītas politikas iniciatīvas, kurās pastiprināti tiktu ņemts vērā viedoklis, ko pauž attiecīgo ES piekrastes un jūras reģionu un kopienu, jo īpaši salu un attālāko reģionu, pārstāvji vai to tieši pilnvarotie pārstāvji, un šajā dialogā, iespējams, ietvert dažādo jūras ES makroreģionālo stratēģiju ieinteresēto personu forumus un pieaicināt RZPO pārstāvjus.

12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/38

1.

Vairāk nekā viena trešā daļa ES iedzīvotāju dzīvo un strādā Eiropas pierobežas reģionos. Šīm robežām ir tieša un netieša ietekme uz viņu dzīvi. Ir izrādījies, ka pārrobežu sadarbība ir visefektīvākais veids, kā pārvarēt barjeras efektu un robežu sadalošo ietekmi, integrēt pierobežas reģionus un uzlabot pierobežas reģionu iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

2.

Eiropas teritoriālajai sadarbībai ir liela nozīme pierobežas šķēršļu novēršanā un pārrobežu sadarbības veicināšanā. Laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam reģionu savstarpējā sadarbībā tiks ieguldīti vairāk nekā 10 miljardi euro, un no tiem aptuveni 6,6 miljardi nonāks pārrobežu reģionos.

3.

Pateicoties Interreg A projektiem, ir sasniegti daudzi konkrēti rezultāti, kas devuši labumu daudziem Eiropas iedzīvotājiem ļoti dažādās teritorijās visā ES. Pārrobežu sadarbības programmās (1) svarīgs un veiksmīgs instruments ir iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projekti, kuru mērķis ir veicināt pierobežas reģionu konverģenci un uzsākt vietēja līmeņa kontaktus starp cilvēkiem.

4.

Iedzīvotāju savstarpējās sadarbības (P2P) un maza mēroga projektus var definēt atkarībā no to lieluma, darbības ilguma un satura. Maza mēroga projekti parasti ir mazāki nekā standarta lieli projekti (piemēram, maksimāli 100 000 EUR apmērā (2)). Tiem var būt arī ierobežots ilgums, un to galvenais mērķis ir finansēt iniciatīvas daudzās dažādās pārrobežu sadarbības jomās, kas ietekmē vietējo līmeni, un līdz ar to atbalstīt ES programmu galvenos tematiskos mērķus (tostarp uzticēšanās veidošanu, labvēlīgu pamatnosacījumu un augšupējas pieejas izveidi, kā arī jaunu partnerību uzsākšanu). Iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projekti ir maza mēroga projekti, kas galvenokārt orientēti uz to, lai veicinātu kontaktus un mijiedarbību starp cilvēkiem dažādās robežas pusēs. Tiem parasti ir mazāks budžets un arī ierobežots darbības ilgums. Projektu darbības notiek mazākās ģeogrāfiskās teritorijās (parasti eiroreģionu līmenī), un tajos izmantotās pieejas parasti ir pielāgotas konkrētām vietām.

5.

Iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektus īsteno daudzās un dažādās jomās, tādās kā kultūra (piemēram, kaimiņu reģiona valodas mācīšanās), sports, tūrisms, izglītība un profesionālā apmācība, ekonomika, zinātne, vides aizsardzība un ekoloģija, veselības aprūpe, transports un maza mēroga infrastruktūra (pārrobežu savienojumu trūkums), administratīvā sadarbība, reklāmas pasākumi utt.

6.

Iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projekti ir pieejami daudziem un dažādiem labumguvējiem: piemēram, pašvaldībām, NVO (dažādu veidu apvienībām, platformām, tīkliem, fondiem, baznīcām u.c.), izglītības iestādēm (skolām, profesionālās apmācības centriem un augstskolām), pētniecības un uzņēmējdarbības atbalsta struktūrām.

7.

Šos projektus ir atbalstījušas vairākas pārrobežu sadarbības programmu paaudzes. Pašreizējā periodā iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektus 19 pārrobežu sadarbības programmās (aptuveni vienā trešdaļā no tām) galvenokārt atbalsta, izmantojot kādu no mazo projektu fondiem (SPF) vai līdzīgu instrumentu (ko dažkārt dēvē par mikroprojektu, mērķfondu vai pamatprojektu mazo projektu/iniciatīvu atbalstam). Šie mazo projektu fondi parasti tiek veidoti kā “jumta” projekti, kuru ietvaros tiek īstenoti vairāki mazāki apakšprojekti.

8.

Finansējuma līmenis kopumā ir bijis diezgan zems – no 1,5 % līdz 20 % no programmu piešķīruma (zemāks “vecajās” ES dalībvalstīs, savukārt jaunajās dalībvalstīs un pie “vecajām” ārējām robežām pieprasījums ir bijis daudz lielāks).

9.

Neatkarīgi pētījumi par pārrobežu sadarbību un visu Interreg pasākumu līdzšinējais novērtējums (3) liecina, ka Interreg A programmās labākie kvalitatīvie rezultāti tiek sasniegti, nevis galvenokārt izmantojot paraugprojektus, bet gan dažādus uz pārrobežu sadarbību patiesi orientētus projektus, kuros ņemtas vērā reģionu vajadzības, vienlaikus tieši iesaistot iedzīvotājus, vietējās pašvaldības un pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Šo Interreg A programmu (apakšprogrammu) pārvaldība diezgan bieži ir decentralizēta. Jau no paša Interreg programmu sākuma (1990) vislabākos novērtējuma rezultātus bieži ir uzrādījušas decentralizēti pārvaldītās programmas, un daudzas no tām atbalsta iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektus.

10.

Neraugoties uz šo projektu pozitīvo ietekmi, tie saskaras ar dažām nozīmīgām grūtībām. Tie nav nostiprināti regulās, un pārvaldības iestādes bieži vien dod priekšroku lielākiem projektiem, jo izmaksu ziņā tie ir efektīvāki (iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projektiem ir augstākas administratīvās izmaksas) un rada izmērāmu ietekmi. Turklāt ir sarežģīti šādu projektu “maigo” ietekmi savienot ar rādītājiem, kas saistīti ar stratēģiju “Eiropa 2020”, kura vērsta uz nodarbinātību un izaugsmi (trūkst metodoloģijas un piemērotu novērtēšanas rādītāju).

11.

Šā atzinuma galvenais mērķis ir izstrādāt uz faktiem balstītu sarakstu, kādus ieguvumus un pievienoto vērtību sniedz šādi projekti un to decentralizēta īstenošana, kas uzticēta eiroreģioniem un līdzīgām struktūrām, piemēram, ETSG; sniegt ieteikumus par šo projektu tālāku vienkāršošanu un, visbeidzot, nākt klajā ar priekšlikumiem turpmākajām pārrobežu sadarbības programmām, tādējādi sniedzot ieguldījumu debatēs par turpmāko kohēzijas politiku laikposmam pēc 2020. gada.

12.

uzskata, ka iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektiem kopumā ir liela Eiropas pievienotā vērtība un tie ievērojami veicina pārrobežu sadarbības programmu galvenā mērķa sasniegšanu, pārvarot robežu šķēršļus un integrējot pierobežas teritorijas un to iedzīvotājus. Konkrēti būtu jāuzsver šādi minēto projektu sniegtie ieguvumi. Tie:

13.

tomēr uzskata, ka plašākas partnerības, ja atbilstīgā teritorija ir lielāka, sniedz priekšrocības, taču apzinās arī iespējamo negatīvo ietekmi: programmās ir grūtāk atspoguļot lielas teritorijas dažādo apgabalu konkrētās vajadzības. Pastāv tendence atbalstīt lielākus projektus, un šis atbalsts kļūst grūtāk pieejams vietējiem/reģionālajiem dalībniekiem;

14.

norāda, ka šādu programmu decentralizēta pārvaldība, piemēram, veicinot apakšprogrammas un nodrošinot finansējumu arī maza mēroga un iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projektiem, ir vislabākais pret šo tendenci vērstais risinājums, kas ļauj nodrošināt programmu tuvumu iedzīvotājiem;

15.

norāda uz priekšrocībām, kas paveras, ja decentralizēti pārvalda mazo projektu fondus (vai līdzīgus instrumentus, ko izmanto iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektu finansēšanai):

16.

apzinās, ka šāda pieeja var radīt salīdzinoši augstākas administratīvās izmaksas. Būtu jāuzsver, ka papildus parastajām projektu administrēšanas darbībām tiek īstenotas daudzas citas darbības (piemēram, informētības uzlabošana, ieteikumu sniegšana attiecībā uz sagatavošanu, īstenošanu un pārskatiem). Bez šādas decentralizētas rūpēšanās un augšupējas pieejas šādus projektus realizēt ir grūti;

17.

norāda, ka ieguvumus, ko sniedz iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektu decentralizēta īstenošana, vislabāk var nodrošināt, iesaistot eiroreģionus un līdzīgas pārrobežu struktūras (4). Tām varētu būt arī ETSG juridiskā forma, kas ir ļoti piemērota šādam uzdevumam;

18.

iesaka: lai nodrošinātu sekmīgu īstenošanu, šīm struktūrām vajadzētu būt lielai pieredzei vietējā un reģionālā līmeņa pārrobežu sadarbībā. Tām vajadzētu:

19.

uzsver: lai saglabātu iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektu pievienoto vērtību un decentralizētu pārvaldību, šie projektiem un procedūrām ir jābūt ļoti vienkāršiem;

20.

norāda, ka RK ir paudusi savu nostāju atzinumā “ESI fondu vienkāršošana no vietējo un reģionālo pašvaldību perspektīvas” (7). Ieteikumi attiecībā uz pārrobežu sadarbību – piemēram, Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) izslēgšana no valsts atbalsta noteikumu darbības jomas vai elastīgāka pieeja stratēģijas “Eiropa 2020” tematisko mērķu piemērošanā – ir vēl jo būtiskāki attiecībā uz iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektiem;

21.

norāda, ka vienkāršākas procedūras ir jānosaka proporcionāli iesaistītajām summām – tas attiecināms gan uz šo projektu pārvaldību (administrēšanu, finanšu pārvaldību, kontroles mehānismiem u. c.), gan uz mērķa grupām (administratīvā sloga samazināšanu, iepriekšēju informāciju par konkrētiem mērķiem, principa “tikai vienreiz” piemērošanu (8)). Šīs vienkāršākās procedūras ir jāpiemēro visos projekta cikla posmos;

22.

iesaka kontroles, uzraudzības un revīzijas laikā vairāk pievērsties saturam un rezultātiem, nevis tikai procesiem;

23.

aicina visos dalītas pārvaldības līmeņos nodrošināt un izmantot piemērotas vienkāršotas izmaksu iespējas, kas iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektos būtu galvenā pieeja. Neraugoties uz nepieciešamo publiskā finansējuma kontroli, RK aicina šo projektu pārskatos izmantot “tikai vienreiz” principu, vienreizējus maksājumus, vienotas likmes principu un vienkāršotus izmaksu pārskatus (piemēram, standarta vienības izmaksas) un popularizēt šo pieeju;

24.

uzskata: ņemot vērā pašreizējo situāciju ES (nacionālisma izplatību, Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, migrācijas krīzi, ekonomikas un monetārās problēmas), kļūst skaidrs, ka aizvien vairāk ir nepieciešams popularizēt ES rīcības īpašās priekšrocības un pievienoto vērtību. Pārrobežu sadarbība un jo īpaši iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projekti ir viens no redzamākajiem piemēriem, kas atspoguļo šādus īpašus ieguvumus un pievienoto vērtību iedzīvotāju ikdienas dzīvē. Šādā veidā skaidri parādās ES fondu pozitīvā ietekme uz ES iedzīvotāju reālo dzīvi, izredzēm un uztveri;

25.

uzskata, ka visām iesaistītajām pusēm būtu jācenšas popularizēt šādu projektu rezultātus un sniegtos ieguvumus – ne tik daudz pierobežas reģionos, kur tie ir acīmredzami, bet vairāk valstu (dalībvalstu) un Eiropas līmenī (ES iestādēs), kas pieņem lēmumus par kohēzijas politiku. Šā atzinuma un brošūras, kurā minēti konkrētu projektu piemēri, mērķis ir atbalstīt šos centienus. Šos rezultātus var palīdzēt popularizēt arī Eiropas Sadarbības diena;

26.

atzīst nepieciešamību ieviest īpašu metodoloģiju, ar ko novērtēt mazo projektu fondus (un līdzīgus instrumentus), ar kuriem atbalsta iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektus. Ņemot vērā iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projektu “maigo” raksturu, ir skaidrs, ka standartizēti rezultātu rādītāji nav piemēroti šāda novērtējuma veikšanai (piemēram, uzticēšanās līmeņa vai aizspriedumu pārvarēšanas mērīšanai). Šajā saistībā tiek ierosināts uzskatīt, ka jau tikai tas vien, ka pierobežas reģionos notiek pārrobežu sadarbība starp iedzīvotājiem un iestādēm, ir pozitīvs rezultāts pats par sevi (līdzīgi kā aizvien lielākais to studentu skaits, kas mācās ārzemēs, pateicoties Erasmus programmai). Iesaistīto iedzīvotāju un sadarbības partneru skaitam jābūt pietiekamam. Maza mēroga projekti palīdz sasniegt ar attiecīgo ieguldījumu prioritāti saistītos rādītājus, taču arī šajos projektos, kas nav tikai iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projekti, sadarbības partneru aspekts un pārrobežu sadarbībā aktīvi iesaistījušos personu skaits būtu jāņem vērā, jo tas veido partneru spēju turpināt attīstīt šo sadarbību nākotnē. Tas ļauj ES pasākumu darbības jomu paplašināt ar teritoriālo pieeju, kas vērsta uz iedzīvotājiem, kuri apņemas veidot “vairāk Eiropas” uz vietas. Profesionālās un starpkultūru prasmes, ko apgūst pārrobežu projektu grupas dalībnieki, ļoti bieži ir vērtīgākas nekā paši projekta rezultāti (neliela apjoma ieguldījumi);

27.

iesaka iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektus kā pārrobežu sadarbības programmu leģitīmu instrumentu nostiprināt regulās par ES atbalstu pārrobežu sadarbībai un aicina Komisiju iekļaut nepieciešamos noteikumus priekšlikumā par regulu nākamo paaudzi;

28.

iesaka Komisijai rosināt iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektus uzskatīt par pārrobežu sadarbības programmu daļu, jo īpaši gadījumos, kad vietējā un reģionālajā līmenī ir pieprasījums pēc šādiem projektiem. Lai apmierinātu šo augšupējo pieprasījumu, būtu jānodrošina pietiekams finansējums. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš robežu apgabaliem, kurus ietekmēs Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES (9) un kur būtu jārod risinājumi, kas ļautu turpināt sadarbību ar Apvienotās Karalistes vietējām un reģionālajām pašvaldībām un citiem partneriem;

29.

norāda, ka pilnīgus ieguvumus no šādiem projektiem var nodrošināt, piemērojot decentralizētas pārvaldības principu – izmantojot vai nu mazo projektu fondus vai citus līdzīgus instrumentus, vai koordinācijas komitejas tieši uz vietas. Ir svarīgi, lai katrs pierobežas reģions varētu brīvi izmantot savus esošos instrumentus un procedūras, kas daudzus gadus ir izrādījušies efektīvi, vienlaikus nodrošinot šāda finansējuma nepārtrauktību ar vispārējo mērķi saglabāt programmas tuvumu iedzīvotājiem;

30.

iesaka veidot sistēmu, kurā ietilptu eiroreģioni vai līdzīgas struktūras un ETSG, lai garantētu iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektu decentralizētu īstenošanu, nodrošinot to nepārtrauktību un ņemot vērā šādu struktūru jau esošās funkcijas (piemēram, “jumta projektu” saņēmēji), kuras ir izrādījušās lietderīgas. Pierobežas zonās, kur šādu struktūru nav, būtu jāveicina to izveide vai jārod citi piemēroti risinājumi, pēc iespējas ievērojot iepriekš minētos principus;

31.

uzsver: lai saglabātu iedzīvotāju savstarpējās sadarbības un maza mēroga projektu pievienoto vērtību un sniegtos ieguvumus, tiem un to pārvaldībai jābūt pēc iespējas vienkāršākai. Lielāks uzsvars būtu jāliek uz saturu, nevis uz procedūrām, un priekšroka būtu dodama vienkāršotām izmaksu iespējām;

32.

norāda, ka iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projektos bieži iesaistās partneri no publiskiem vai daļēji publiskiem dienestiem, un tie mazina sekas, ko rada regulējuma un finansēšanas atšķirības starp organizācijām dažādās dalībvalstīs. Tomēr veiksmīgi iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projekti būtu jāturpina finansēt arī pēc projekta finansēšanas termiņa beigām, izmantojot strukturālo finansējumu. Nākamajā plānošanas periodā būtu jāiegulda lielāks darbs, lai pierobežu reģionos gūto pieredzi darītu zināmu valstu likumdevējiem. Dalībvalstīm būtu jāvienojas par robežu paktu, lai mazinātu ietekmi, kādu pierobežas reģionos rada valstu regulējums un finansējums;

33.

aicina dalībvalstis, Komisiju un Eiropas Parlamentu ņemt vērā šos konkrētos ieteikumus un, gatavojot tiesību aktu priekšlikumus par pārrobežu sadarbības programmu nākamo paaudzi un izstrādājot šīs programmas, ietvert visus nepieciešamos noteikumus to īstenošanai un šos ieteikumus ņemt vērā programmu sekmīgā īstenošanā. Tas nodrošinās, ka Eiropas pierobežas reģionu iedzīvotāji spēcīgi sajutīs Eiropas integrācijas sniegtās priekšrocības.

12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/43

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu “Eiropas topošie līderi… jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu atbalsta iniciatīva”, ko var uzskatīt par izvērstu un paplašinātu Mazās uzņēmējdarbības aktu; vienlaikus aicina Komisiju atjaunināt Mazās uzņēmējdarbības aktu un saglabāt tā viendabīgumu;

2.

piekrīt paziņojumā paustajām bažām par to, ka vēl aizvien pārmērīgi sadrumstalotais vienotais tirgus, tostarp digitālais vienotais tirgus, negatīvi ietekmē jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu izaugsmes iespējas;

3.

atkārtoti pauž pilnīgu atbalstu pasākumiem, kuru mērķis ir attīstīt novatorisku uzņēmējdarbību un likvidēt šķēršļus, kas ierobežo tās attīstību;

4.

vērš uzmanību uz faktu, ka jaunuzņēmumi un augošie uzņēmumi parasti izmanto mūsdienīgus un elastīgus nodarbinātības veidus, tostarp teledarbu, elastīgu darba laiku, darbinieku pieņemšanu darbā uz noteiktu laiku un ar pagaidu darba aģentūru starpniecību, līgumdarbu, darba/darbvietas dalīšanu. Ja šādus nodarbinātības veidus kā reālu iespēju piedāvā darbiniekam, tās var pozitīvi ietekmēt darba un privātās dzīves saskaņošanu un palīdzēt novērst ilgtermiņa bezdarbu;

5.

uzsver, ka Eiropas, valsts, reģionālās un vietējās pārvaldes iestāžu sadarbībai ir ārkārtīgi liela nozīme saistībā ar labvēlīgu apstākļu radīšanu jaunuzņēmumu darbības izvēršanai;

6.

aicina Komisiju strādāt pie tā, lai rosinātu dalībvalstis visos – gan ar ekonomiku saistītas, gan ar ekonomiku nesaistītas – izglītības līmeņos plašāk izskatīt jautājumus par radošumu, uzņēmējdarbību, ekonomiku un finansēm;

7.

uzsver, ka reģionu un pilsētu sasniegumi ietekmē inovācijas vadīto attīstību globālajā ekonomikā, ņemot vērā to, ka tiem ir spējas elastīgi pielāgoties mainīgajiem apstākļiem tirgus, tehnoloģiju un kultūras jomā;

8.

norāda, ka atbalsts inovatīviem tirgus dalībniekiem, kam ir raksturīga sevišķi dinamiska attīstība, ietekmē arī citus tirgus dalībniekus. Līdztekus pašreizējai darbības ievirzei, kas vērsta uz aprites ekonomikas, sociālās ekonomikas un sadarbīgās ekonomikas veicināšanu (1), sinerģija starp atbalsta pasākumiem un juridiskiem atvieglojumiem kopumā sekmēs sabiedrības attīstību;

9.

uzsver, ka izšķiroša nozīme būs pasākumiem, kas ļaus vairāk sasaistīt dažādu nozaru stratēģijas un izveidot saikni starp pētniecības aprindām, uzņēmējiem un publiskām iestādēm visos līmeņos tā, lai izvirzītie mērķi balstītos uz vienu kopsaucēju;

10.

uzsver, ka viena no galvenajām problēmām, kas ierobežo Eiropas jaunuzņēmumu izplatību, ir ES dalībvalstu tiesību aktu daudzveidība un mainīgums (2);

11.

mudina Komisiju mēģināt izstrādāt skaidras jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu definīcijas, kā arī turpināt vienkāršot tiesiskos risinājumus attiecībā uz MVU;

12.

piekrīt pašreizējai analītiskajai ievirzei, kas izstrādāta, pamatojoties uz programmu “Apvārsnis 2020” (attiecībā uz iespēju izmantot eksperta konsultācijas) un darbību, kuru īsteno Eiropas Kopu un rūpniecības pārmaiņu novērošanas centrs;

13.

ierosina pēc trīs ciklu mērījumiem pārskatīt instrumentu kopumu un rādītājus tā, lai ne tikai vāktu ilustratīvus datus par jaunuzņēmumiem un augošajiem uzņēmumiem, bet arī pilnveidotu pētījumus par kvalitātes aspektiem, jo tas atvieglos radušos problēmu noteikšanu;

14.

atzinīgi vērtē to, ka COSME programmas pasākumi lielā mērā ir vērsti uz atbalstu jaunuzņēmumiem un augošajiem uzņēmumiem, kā to paredz Eiropas Komisijas politikas prioritātes, kas saistītas ar vienotā tirgus stratēģiju;

15.

pauž bažas par to, cik lēni virzās pasākumi saistībā ar nodokļu, jo īpaši pievienotās vērtības nodokļa (PVN), sistēmu sadrumstalotības novēršanu 28 ES dalībvalstīs. Šāda sadrumstalotība apgrūtina MVU, jo īpaši jaunuzņēmumu, attīstību un pārrobežu tirdzniecību;

16.

aicina Komisiju paredzēt papildu līdzekļus, kas palīdzētu jaunuzņēmumiem izstrādāt un īstenot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības stratēģijas;

17.

norāda uz problēmu, ka ES dalībvalstīs ir neefektīvas un pārmērīgi ilgas procedūras uzņēmuma maksātnespējas gadījumā, un tādēļ daudziem godīgiem uzņēmējiem, kam ir pārmērīgas parādsaistības, tiek liegta otra iespēja;

18.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu par preventīvās pārstrukturēšanas regulējumu, otro iespēju un pārstrukturēšanas, maksātnespējas un saistību dzēšanas procedūru efektivitātes palielināšanas pasākumiem un ar ko groza Direktīvu 2012/30/ES (2016. gada 22. novembra priekšlikumu COM(2016)723 final), ar ko paredzēts samazināt nopietnākos kapitāla brīvas aprites šķēršļus, kuri izriet no atšķirībām dalībvalstu pārstrukturēšanas un maksātnespējas noteikumos; tomēr raizējas par to, ka priekšlikums attiecas tikai uz finanšu aspektiem, un attiecīgo uzņēmumu darbinieki tajā tiek pielīdzināti kreditoriem tieši tāpat kā bankas vai ieguldītāji, savukārt uzņēmumu atveseļošana tiek uzskatīta tikai kā ieinteresēto pušu pārstrukturēšana finansiālajā aspektā;

19.

atzīst, ka tas, kā Komisija pamato pievienoto vērtību, kas rodas, ierosinātos juridiskos priekšlikumus īstenojot ES līmenī, skan pārliecinoši, un tāpēc uzskata, ka direktīvas priekšlikums atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principam;

20.

pauž bažas par to, ka minētais tiesību akts nedos iespēju būtiski palielināt to jaunuzņēmumu skaitu, kas tirgū darbojas ilgāk nekā divus līdz trīs gadus, jo pašlaik nav iespējams saskaņot dalībvalstu tiesību sistēmas attiecībā uz maksātnespējas procedūru;

21.

atgādina, ka Eiropas Parlaments un Padome 2015. gada 20. maijā pieņēma Regulu (ES) 2015/848 par maksātnespējas procedūrām dažādās dalībvalstīs, un atbalsta pieeju, saskaņā ar kuru maksātnespējas procedūras vairs nav jāskata vienīgi kā likvidācija, bet gan kā instruments, ar kuru jānodrošina uzņēmuma līdzekļu, tostarp tā darbinieku tiesību uz darbu, aizsardzība, un iespēju robežās jānodrošina uzņēmuma turpmāka pastāvēšana; atzinīgi vērtē arī faktu, ka līdz 2019. gada jūnijam tiks ieviesta savstarpēji savienota maksātnespējas reģistru sistēma, kas būs jāizveido katrā no dalībvalstīm un kas būs pieejama bez maksas tiešsaistē caur Eiropas e-tiesiskuma portālu. RK tomēr vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešams papildu atbalsts, lai palielinātu šādās procedūrās iesaistīto tiesnešu specializāciju un administratoru profesionalitāti;

22.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta 2017. gada 5. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par naudas tirgus fondiem (COM(2013) 615) un ierosinājumu izveidot jaunu naudas tirgus fondu kategoriju – zema svārstīguma neto aktīvu vērtības naudas tirgus fondu –, kas īpaši izstrādāts, lai to piemērotu mazajiem uzņēmumiem reālajā ekonomikā;

23.

aicina publiskās pārvaldes iestādes valsts, reģionālajā un vietējā līmenī ierosināt šādus pasākumus vai arī aktīvi piedalīties tajos:

24.

apsver nepieciešamību Eiropas vienotajā tirgū vienkāršot mazo un vidējo jaunuzņēmumu darbību, šajā nolūkā jo īpaši nosakot robežvērtības, kas piemērotas, lai šos uzņēmumus dalībvalstu līmenī atbrīvotu no prasībām, kas saistītas ar reorganizāciju un pārreģistrēšanu;

25.

aicina Komisiju veikt pasākumus, kas radītu pamatu jaunuzņēmumu vīzas ieviešanai un ļautu izstrādāt nosacījumu sarakstu, uz kuru pamatojoties varētu droši un izdevīgi pieņemt kvalificētu intelektuālo un finanšu kapitālu no trešām valstīm, tādējādi sniedzot ieguldījumu Eiropas Savienības ekonomikas attīstībā;

26.

atzinīgi vērtē Komisijas darbu, kas ieguldīts, uzlabojot jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu piekļuvi publiskajam iepirkumam, un uzsver nepieciešamību rūpīgi pārraudzīt Direktīvas 2014/24/ES par publisko iepirkumu transponēšanu un izpildi dalībvalstu līmenī, jo ir jāpanāk, lai dalībvalstis pastāvošos pasākumus izmantotu pilnībā un uzlabotu mazo un vidējo uzņēmumu iespējas piekļūt publiskajam iepirkumam;

27.

atzinīgi vērtē ideju par inovācijas starpnieku iecelšanu; viņu uzdevums būtu gan veidot tādu pircēju tīklus, kas interesējas par inovatīviem publiskiem iepirkumiem, gan nodibināt šādu pircēju kontaktus ar novatoriskiem uzņēmumiem, gan arī palīdzēt šādiem uzņēmumiem iegūt piekļuvi riska kapitālam;

28.

atzinīgi vērtē attiecībā uz pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” ierosinātos grozījumus, kas vērsti uz atbalstu augšupējai starpnozaru pieejai un palīdzību radikāliem jauninājumiem, kuri izraisa asu pavērsienu sabiedrībā un kuriem raksturīgs augsts izaugsmes potenciāls;

29.

atzinīgi vērtē to, ka arī turpmāk paredzēts uzlabot Eiropas Biznesa atbalsta tīkla (EEN) darbību, tā pakalpojumu klāstu papildinot ar speciālista konsultācijām par saimnieciskās darbības izvēršanu un ar informāciju par valsts un ES noteikumiem, finansējuma iespējām, partnerattiecību veidošanu un veidu, kā piedalīties pārrobežu publiskajos iepirkumos;

30.

uzsver, ka EEN tīkla reģionālajiem birojiem ir būtiska nozīme centienos veidot ciešas sadarbības saiknes ar vietējiem uzņēmējdarbības inkubatoriem, atbalsta centriem, kā arī pētniecības un tehnoloģiju parkiem, jo šīs iestādes, kas ikdienā darbojas ar jaunuzņēmumiem, ir labi informētas par viņu reālajām problēmām un vajadzībām;

31.

uzsver, ka Komisijas paustais nodoms intensīvāk veikt pasākumus, lai izveidotu saikni starp kopām un vietējām un reģionālajām uzņēmējdarbības ekosistēmām, jo īpaši saistībā ar investoru un lielo uzņēmumu kontaktu nodibināšanu, kā arī kontaktu veidošanu starp vietējiem lēmumu pieņēmējiem, būtu jāattiecina arī uz jaunuzņēmumu kontaktu veidošanu ar zinātniskiem centriem kā potenciālajiem tehnisko un ar tehniku nesaistīto novatorisko risinājumu sniedzējiem;

32.

aicina Komisiju ieviest atbalsta pasākumus, kuru mērķis būtu izveidot inovatīvus biznesa inkubatorus, lai palīdzētu uzņēmējiem un viņus atbalstītu uzņēmuma darbības sākumposmos, pilnveidojot viņu uzņēmējdarbības prasmes, radot alternatīva finansējuma iespējas, parakstot līgumus ar vadošiem uzņēmumiem (elevator pitch), atbalstot starptautisku izvēršanos u. c.;

33.

vērš uzmanību uz to, ka palielinās tehnoloģiskā plaisa starp lielpilsētu reģioniem un mazāk attīstītajiem un nomaļajiem reģioniem; tāpēc ierosina Komisijai veikt pasākumus, kas veicinātu kontaktu veidošanu starp vadošajiem reģioniem un tādiem reģioniem, kuru ekonomika balstās uz lauksaimniecību;

34.

lai gan darāmā vēl ir daudz, atzinīgi vērtē panākumus uzņēmējdarbības jomā mazāk attīstītos reģionos un ierosina Komisijai arī turpmāk atbalstīt spēkā esošās iniciatīvas, lai sekmētu uzņēmējdarbības garu šādos reģionos, un apsvērt iespēju īstenot citus pasākumus, piemēram, atsevišķu instrumentu tādu projektu sasaistei, kas atbalsta uzņēmējdarbību mazāk attīstītos reģionos;

35.

uzsver, ka būtu ļoti vēlams īstenot papildu pasākumus, kuru mērķis būtu nostiprināt tradicionālajās ekonomikas nozarēs, tostarp amatniecības nozarē un kultūras un radošajās nozarēs, kā arī lauku un nomaļos reģionos un piepilsētu rajonos, darbojošos uzņēmumu lomu un veidot to savstarpējos kontaktus;

36.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izveidot Eiropas platformu, kas dotu iespēju veidot kontaktus starp jaunuzņēmumiem un potenciālajiem partneriem (līdztekus pastāvošajām publiskā un privātā sektora platformām). Šāds instruments ļautu veicināt uzņēmējdarbības ekosistēmu un kopu tīkla paplašināšanu Eiropā;

37.

atzinīgi vērtē šajā jomā paredzētos Komisijas pasākumus (kas atspoguļojas šādās iniciatīvās: “Digitālo prasmju un arodu koalīcija”, “Plāns nozaru sadarbībai prasmju jomā”, “Lielo datu rīks”);

38.

atbalsta iniciatīvu, kuras mērķis ir paplašināt programmu “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” tā, lai tajā iekļautu starptautiskajos tirgos darbojošos inkubatorus un uzņēmējus;

39.

pauž bažas par to, ka paziņojumā, kas skar ārkārtīgi plašu problēmu klāstu, pārāk virspusēji izklāstīti plānotie pasākumi un ir analizētas tikai atsevišķas turpmākās darbības (nav minēta, piemēram, informācija par digitālo inovāciju centru (digital innovation hubs) programmu, bet uz Eiropas Inovācijas padomes izveidi ir norādīts tikai netieši, nedefinējot tās darbības principus);

40.

aicina Komisiju iesniegt sīkāku informāciju par to, kādas pilnvaras paredzēts piešķirt minētajai padomei un kāda būs tās leģitimitāte;

41.

konstatē, ka galvenais faktors, kas ietekmēs Eiropas Inovācijas padomes darba kvalitāti būs tas, vai tās sastāvā tiks nodrošināta pienācīga uzņēmējdarbības un ar to saistīto dalībnieku, akadēmisko aprindu un publiskā sektora iestāžu pārstāvība;

42.

rosina Eiropas Komisiju izanalizēt to, kā var atbalstīt vietējo un reģionālo pašvaldību centienus veidot struktūras, kurās ietilptu pieredzējuši uzņēmējdarbības pārstāvji, kas veicinātu uzņēmējdarbības un jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu attīstību attiecīgo vietējo un reģionālo pašvaldību teritorijā;

43.

uzsver, ka uzņēmējdarbības gara popularizēšanā, zinātnes un inovācijas kultūras radīšanā Eiropas reģionos, kā arī spēcīgu reģionālo uzņēmējdarbības ekosistēmu veidošanā liela nozīme ir un būs vietējām un reģionālajām pašvaldībām, akadēmiskajām aprindām un pašiem uzņēmējiem (proti, tā saucamajai “trīskāršai spirālei”);

44.

aicina Komisiju iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības plānotajā salīdzinošās izvērtēšanas analīzē, kurā tiks aplūkoti dalībvalstu noteikumi un prakse saistībā ar jaunuzņēmumiem un augošajiem uzņēmumiem. Vietējās un reģionālās pašvaldības atrodas vistuvāk vietējiem uzņēmējiem, un tāpēc ir noderīgi izmantot to ievērojamās zināšanas par vietējiem uzņēmējdarbības apstākļiem;

45.

uzskata, ka līdz ar digitālā vienotā tirgus izveidi konkurence iegūs jaunu dimensiju un ka katram reģionam būs jāsacenšas ar citiem Eiropas dalībniekiem, kas izmantos to pašu juridisko pamatu. Tādēļ tā ir izdevība jaunuzņēmumiem, kuriem līdz šim nav bijis lielu iespēju darboties starptautiskā līmenī un piekļūt jauniem pārrobežu tirgiem;

46.

norāda, ka jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu tieksme pēc novatoriskiem un nestandarta risinājumiem nozīmē, ka šādu risinājumu īstenošanas sekas var paredzēt tikai ierobežotā mērā. Tas savukārt apgrūtina līdzekļu iegūšanu no pastāvīgajām programmām;

47.

iesaka Komisijai mazināt finansēšanas sistēmas stingrību, lai tā būtu elastīgāka attiecībā uz novatoriskām idejām, un gādāt par to, ka struktūras, kas piešķir Eiropas finanšu līdzekļus, lielāku uzmanību pievērš ekspertu atlasei;

48.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izveidot Eiropas riska kapitāla līdzekļu fondu, kas varētu mazināt riska kapitāla tirgus sadrumstalotību Eiropas Savienībā;

49.

ierosina uzsākt pētījumu par vietējā riska kapitāla piesaistīšanu vietējās un reģionālajās pašvaldībās;

50.

aicina Komisiju veicināt dažādu finansējuma avotu diferenciāciju, jo riska kapitāla fondi, privāta kapitāla instrumenti un komerceņģeļi Eiropā joprojām nav pietiekami attīstīti;

51.

atzinīgi vērtē priekšlikumu palielināt COSME budžetu un ar nosacījumu, ka līdzekļi netiek atņemti Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentam vai programmai “Apvārsnis 2020”, principā atbalsta arī priekšlikumu palielināt ESIF budžetu, lai nodrošinātu papildu finansējumu MVU to darbības sākšanas un izvēršanas posmā. Jo īpaši būtu lietderīgi veicināt MVU un jaunuzņēmumu integrāciju un partnerības;

52.

atzinīgi vērtē Komisijas pasākumu ievirzi, proti, radīt papildu stimulus riska kapitāla finansējumam, piemēram, dodot iespēju privātajiem fondiem vai arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām izmantot publisko garantiju savu parādsaistību finansēšanai, jo tādā veidā var veicināt to, ka palielinās investīcijas jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu kapitālā un parāda instrumentos;

53.

aicina ES līmenī izstrādāt jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu nefinansiāla atbalsta programmu, kas atvieglos jaunu tirgu apgūšanu un veicinās darbvietu skaita palielināšanos un turpmāku inovācijas attīstību ES teritorijā;

54.

uzskata, ka ir jāveido strukturēta Eiropas ieguldītāju ekosistēma, šajā nolūkā īstenojot fiskālus ekonomikas atbalsta pasākumus, kas piesaista un veicina privātos ieguldījumus inovatīvos uzņēmumos, lai tie var attīstīties un paplašināties labākajos ekonomiskajos un finansiālajos apstākļos un sasniegt augstu konkurētspējas līmeni. Tādēļ īpaši svarīgi ir uzlabot alternatīvus finansēšanas instrumentus (riska kapitāls, līdzdalības aizdevumi, garantijas u. c.). Šajā sakarā nepieciešams patiešām vienkāršot no struktūrfondiem līdzfinansēto finanšu instrumentu izmantošanas mehānismus.

55.

vērš uzmanību uz to, ka intensīvi attīstās kolektīvās finansēšanas (crowdfunding) platformas kā alternatīvi avoti jaunuzņēmumu radītu novatorisko risinājumu finansēšanai;

56.

aicina Komisiju izanalizēt iespējas un draudus, ko rada kolektīvā finansēšana Eiropas iedzīvotājiem, jo īpaši tāda finansēšana, kas tieši skar ieguldītājus, kuriem salīdzinājumā ar profesionāliem ieguldītājiem varētu nebūt tāda pati piekļuve informācijai un kuri varētu būt sliktāk sagatavoti šāda veida darījumiem;

57.

norāda, ka labi izstrādāts tiesiskais regulējums, kas reglamentē kolektīvās finansēšanas platformas visā ES, ļautu pilnībā izmantot šo finanšu avotu potenciālu. Šāda regulējuma neatņemamai daļa vajadzētu būt standartiem, kas nodrošina ieguldītāju interešu aizsardzību;

58.

atbalsta to, ka tiek uzlabota iniciatīva Startup Europe un ka tās darbības joma tiek paplašināta, lai aptvertu ne tikai IKT nozari un jaunuzņēmumus, kas sniedz interneta pakalpojumus. Turklāt šajā sakarā RK iesaka turpināt vienkāršošanu ar mērķi arvien vieglāk un efektīvāk ievirzīt jaunuzņēmumus, kas vēlas piekļūt daudzajām iespējām, kuras piedāvā Eiropas programmas;

59.

vēlas, lai Komisija, pamatojoties uz līdzšinējām vispārējas nozīmes jomām, kā senioru ekonomika, sociālā uzņēmējdarbība, trīskāršās spirāles modelis, pieņemtu stratēģiju par inovatīvām un uz sociāliem jautājumiem orientētām uzņēmējdarbības iniciatīvām, kas ietekmē dzīves kvalitāti, un tādējādi panāktu, ka stimuli sekmē augšupējus pasākumus un sabiedrības radošumu;

60.

vērš uzmanību uz potenciālu, ko ietver jaunuzņēmumu un augošo uzņēmumu sadarbība ar lieliem uzņēmumiem. Būtu jāizmanto laba prakse no ES reģioniem, kur sadarbība rada sinerģiju starp dažāda lieluma uzņēmumiem no dažādām nozarēm;

61.

pauž gandarījumu par Komisijas solījumu izveidot platformu, kas ļautu risināt problēmas sociālās inovācijas jomā;

62.

vērš uzmanību uz to, ka pievienotā vērtība varētu rasties, šādu platformu savienojot ar publiskā iepirkuma sistēmu, un tas varētu ietekmēt sociālo uzņēmumu dinamisku izaugsmi. Tomēr šādai sistēmai vajadzētu būt elastīgākai, lai problēmas risinājums būtu radošs, t. i., labākajā gadījumā no tiešo atbalsta saņēmēju perspektīvas, nevis tāds, ko var paredzēt atbilstīgi strukturālajiem rādītājiem.

12.10.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 342/51

1.

uzsver, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas ir Eiropas galvenais dzinējspēks izaugsmes un darbvietu radīšanai, ir vajadzīga vienkārša, skaidra, saskaņota un juridiski stabila normatīva vide, kā arī tāda ekonomikas vide, kas balstīta uz pietiekamām publisko un privāto ieguldījumu spējām;

2.

norāda uz birokrātijas nesamērīgo slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kura dēļ relatīvās atbilstības izmaksas MVU tādās jomās kā nodokļi vai ziņošanas pienākumi ir daudz augstākas nekā lielākiem uzņēmumiem;

3.

tāpēc stingri uzsver nepieciešamību padarīt normatīvo vidi labvēlīgāku mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, novēršot šķēršļus, kas kavē uzņēmumu izveidi un izaugsmi visos līmeņos;

4.

atzīst progresu, kas sasniegts, izmantojot 2008. gada Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu (SBA) (1), 2011. gada pārskatu par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu” (2) un 2013. gada Rīcības plānu uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam (3);

5.

atkārtoti apliecina savu atbalstu Komisijas mērķim kā daļu no vienotā tirgus stratēģijas atvieglot PVN reģistrāciju un ziņošanas pienākumus, ko Komiteja paudusi savā atzinumā par Vienotā tirgus pilnīgošanu (4); tomēr pauž nožēlu, ka nav notikusi oficiāla apspriešanās ar vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvjiem, lai nodrošinātu, ka viņu bažas – piemēram, saistībā ar MVU vajadzībām pārrobežu reģionos – pilnībā tiek ņemtas vērā;

6.

uzsver pastāvīgo vajadzību pēc saskaņotas, redzamas un atjauninātas Eiropas politikas attiecībā uz MVU, kas orientēta uz rezultātiem un īstenošanu, pamatojoties uz iepriekšējām iniciatīvām un stiprinot tās, kā arī visos pārvaldības līmeņos un politikas pasākumos integrējot principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”;

7.

tāpēc atkārto savu aicinājumu par pārskatītu un pastiprinātu Mazās uzņēmējdarbības aktu un par nozīmīgāku lomu reģioniem un pilsētām MUA principu īstenošanā; atkārtoti uzsver savu apņemšanos veicināt MUA īstenošanu, izmantojot shēmu “Eiropas reģions, kas veicina uzņēmējdarbību” (EER);

8.

norāda, ka MVU sūtņu tīkls darbojas kā galvenā saikne starp Eiropas Komisiju un valstu politikas veidotājiem; aicina Komisiju oficiāli un sistemātiski iekļaut šajā tīklā vietējo un reģionālo MVU sūtņus;

9.

atzīst, ka Eiropas Savienībā principā ir uzņēmējdarbībai labvēlīga normatīvā vide; tomēr uzsver, ka joprojām pastāv atšķirības attiecībā uz laiku, izmaksām un procedūru skaitu, kas vajadzīgas uzņēmuma izveidei; aicina dalībvalstis, ievērojot subsidiaritātes principu un izanalizējot piemērotību, saskaņot savus attiecīgos noteikumus ar vislabākos rezultātus sasniegušajām; norāda, ka labas prakses piemēri, tostarp Iniciativa Lisboa, kas ļauj uzsākt uzņēmuma darbību 36 minūtēs, šajā jomā var kalpot kā iedvesmas avots;

10.

norāda, ka nozīmīga loma ir kopām, kas palīdz izvērsties mazajiem uzņēmumiem, izmantojot tirgus pārbaudi un analīzi, inovāciju radīšanu un kvalifikāciju, un iesaka mērķtiecīgi atbalstīt šīs darbības, izmantojot tādas programmas kā COSME;

11.

uzsver Zegaubergā (Seggauberg), Štīrijā, notikušā ECON semināra par tematu “Lietpratīgs regulējums – vieda izaugsme” rezultātus un tam sekojošo pilsonisko dialogu, kas norāda uz nepieciešamību sasniegt konkrētus rezultātus, izmantojot jaunas un inovatīvas pieejas;

12.

uzsver, cik svarīgi ir integrēt principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” visā ES politikā un visā lēmumu pieņemšanas procesā; aicina vairāk piemērot ietekmes novērtējuma kritēriju svērumu par labu MVU un sistemātiskāk izvērtēt noteikumu teritoriālo ietekmi;

13.

uzsver, ka savstarpēji pārklājošies un pretrunīgi noteikumi dažādās ES politikas jomās – reģionālās politikas, valsts atbalsta, publiskā iepirkuma, vides aizsardzības jomā, spriedze starp atbalstu kopām un konkurences un atbilstības noteikumiem – nesamērīgi skar MVU;

14.

pauž bažas par trūkumiem, ko rada nesaskaņotas prasības un pretrunīgas definīcijas dažādās ES nozaru politikās, piemēram, atsevišķi noteikumu kopumi saistībā ar publisko iepirkumu, reģionālo un konkurences politiku (5), vai atšķirīgas inovācijas definīcijas reģionālajā politikā un konkurences politikā (6);

15.

pauž pārliecību, ka ziņošanas prasību slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nevar novērst ar viena vienīga tiesību akta vienkāršošanu; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt visaptverošu pieeju, kas balstīta uz visaptverošu novērtējumu par visām ziņošanas prasībām, ar kurām saskaras MVU;

16.

ierosina izpētīt iespējas, kā samazināt slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, piemēram, nosakot robežvērtību, zem kuras uzņēmumiem jāiesniedz mazāk informācijas, ierobežojot obligāto anketu skaitu un izvairoties no jaunu anketu radīšanas, iekļaujot esošajās, piemēram, statistikas informāciju;

17.

pauž gandarījumu, ka jaunajos ES brīvās tirdzniecības nolīgumos paredzētas īpašas sadaļas attiecībā uz MVU, lai atvieglotu arī MVU piekļuvi citam tirgum, tostarp nodrošinot augstu juridiskās noteiktības līmeni, samazinot vai novēršot ar tarifiem nesaistītus šķēršļus, paplašinot līgumslēgšanas tiesību piešķiršanu un stiprinot intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību aizsardzību; šajā sakarā norāda uz savu 2015. gada 12. februāra atzinumu par TTIP;

18.

atzinīgi vērtē centienus labāka regulējuma programmas, REFIT programmas un Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu (IIA) ietvaros samazināt slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

19.

atkārto bažas, kas jau paustas Komitejas atzinumā par REFIT programmu (7), ka vēlētie vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji, kā arī RK kā to institucionālās pārstāvības iestāde nav iekļauti IIA, neraugoties uz nozīmi un pilnvarām, kas tiem piešķirtas ar Lisabonas līgumu;