15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/1

1.

uzskata, ka Eiropas Komisijas “Baltā grāmata par Eiropas nākotni. Pārdomas un scenāriji attiecībā uz ES-27 līdz 2025. gadam” ir viens no svarīgākajiem ieguldījumiem pašreizējās debatēs par Savienības turpmāko attīstību, kurām jānoved pie konkrētiem rezultātiem vēl pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2019. gadā un arī pēc tam;

2.

atzinīgi vērtē Romas deklarāciju, kurā tās parakstītāji apliecina, ka viņi “strādā[s] kopā tajā līmenī – Eiropas Savienības, valstu, reģionālā vai vietējā –, kur var panākt reālus rezultātus, uzticības un lojālas sadarbības garā – gan dalībvalstu starpā, gan starp dalībvalstīm un ES iestādēm, ievērojot subsidiaritātes principu”;

3.

ir apņēmusies bez nosacījumiem respektēt gan pamatvērtības – cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, līdztiesību, tiesiskumu un cilvēktiesības –, gan arī ES mērķus, tostarp centienus veidot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, kā noteikts Līgumos un ES Pamattiesību hartā;

4.

norāda uz faktu, ka pasludinātā decentralizētu vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgā loma, kas paredzēta Lisabonas līgumā, nav pilnībā īstenojusies kā īsta subsidiaritātes pieeja un līdzdalība ES likumdošanas procesā. Tādējādi vietējās un reģionālās pašvaldības joprojām gandrīz vienmēr ir ES rīcībpolitiku saņēmējas, nevis to izstrādes, tostarp un it īpaši tiesību aktu izstrādes, faktiskas dalībnieces;

5.

atgādina, ka ES politikas jomu un iestāžu radīšana nebija pašmērķis – tām jākalpo iedzīvotāju interesēs, ja tās vēlas sasniegt augstākos Eiropas Savienības mērķus un vērtības; uzsver, ka šīs iestādes un politikas pasākumi balstās uz kompromisiem, kas nepieciešami dažādo interešu un viedokļu saskaņošanai un atspoguļo demokrātijas procesu rezultātu; tāpēc pauž cerību, ka, cenšoties panākt pēc iespējas plašāku konsensu, prevalēs nevis kompromisi šaurākā nozīmē, bet tiks īstenoti politiski risinājumi, kuru pamatā ir kopīga solidaritāte – vienotas Eiropas pamatprincips – arī tāpēc, lai atspēkotu pašreizējo skepticismu un tādējādi atjaunotu iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas projektam;

6.

būdama ES vietējo un reģionālo pārstāvju politiskā asambleja, uzskata, ka ir ļoti svarīgi pieņemt lēmumus iedzīvotājiem vistuvākajā līmenī, pamatojoties uz dalītas suverenitātes principu ES līmenī, lai uzlabotu ikviena ES iedzīvotāja spēju pašam veidot savu likteni;

7.

uzskata, ka Eiropas Savienībā liela nozīme ir ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai, un uzsver, ka efektīvai un līdzsvarotai ekonomikas un sociālai attīstībai ir izšķiroša nozīme, lai samazinātu atšķirības starp ES reģioniem; šajā sakarā kohēzijas politika ir tā politikas joma, kas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ļauj vistiešākajā veidā piedalīties Eiropas integrācijas procesā un vairot solidaritāti, kā arī parādīt, kādu labumu vietējā un reģionālajā līmenī dod dalība Eiropas Savienībā; Kohēzijas politika ir noteikti nepieciešama ES politika, kas piešķir īpašu Eiropas pievienoto vērtību, tāpēc komiteja stingri noraida jebkuru tādu ES nākotnes scenāriju, kurā kohēzijas politika tiktu ierobežota vai pilnībā atcelta, un pauž sašutumu, ka oficiālā Komisijas dokumentā varētu kaut vai tikt apsvērta šāda hipotēze;

8.

izprot, ka Baltajā grāmatā izklāstītie scenāriji ir trauksmes signāls, kas norāda uz Eiropas Savienības riskiem un iespējām, un brīdinājums, ka neviena no tā sauktā acquis daļām nevar tikt uzskatīta par garantētu; uzsver, ka debates par ES integrācijas ātrumu vai intensitāti nedrīkst novērst uzmanību no fakta, ka galvenais uzdevums ir izvairīties no daudzvirzienu Eiropas; ir pārliecināta, ka jākoncentrējas uz vienotību un cieņu pret daudzveidību un vietējām īpatnībām, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu ilgtspējīgu nākotni visiem ES iedzīvotājiem;

9.

uzsver, ka viena no unikālajām Eiropas Savienības iezīmēm ir tās daudzlīmeņu pārvaldības struktūra, un pauž sarūgtinājumu par to, ka šis aspekts nav atzīts Baltajā grāmatā; pauž arī nožēlu, ka Baltajā grāmatā nav izklāstītas dažādu apskatīto scenāriju teritoriālās sekas. Komiteja norāda, ka iedzīvotāji kopumā vairāk uzticas pilsētām un reģioniem, tāpēc uzskata, ka iedzīvotāji un viņu cerības, vēlmes un problēmas ir jāizvirza visu politikas pasākumu centrā, un uzsver, ka visām debatēm par Eiropas Savienības nākotni un no šādām debatēm izrietošajām reformām jābūt augšupējām un jāiesaista visi pārvaldības līmeņi; uzsver, ka Savienības lēmumu pieņemšanas posmos “Kopienas” metodei un darbības garam jebkurā gadījumā ir jābūt pārākiem par “starpvaldību” pieeju;

10.

piekrīt Baltajā grāmatā un Romas deklarācijā norādītajām svarīgākajām prioritārajām jomām un ir stingri pārliecināta, ka Eiropas Komisijai kā pārvalstiskai ES Līgumu sargātājai un iestādei, kurai uzticēts uzdevums veicināt Savienības vispārējās intereses, būtu jāizvirza detalizēti priekšlikumi šajā sakarā; ir gatava sniegt politisku atbildi un ierosinājumus no vietējās un reģionālās perspektīvas;

11.

lai Eiropas pārstāvības un līdzdalības demokrātiju padarītu spēcīgāku, aicina pārskatīt un vienkāršot Eiropas pilsoņu iniciatīvu. Uzsver, ka ir jāievieš juridisks pienākums Eiropas Komisijai ne tikai izskatīt sekmīgās Eiropas pilsoņu iniciatīvas, kuras parakstījis 1 miljons pilsoņu, bet arī izvērst par tām debates ar sekojošu balsojumu ES Padomē un Eiropas Parlamentā, un ierosina izskatīt citas iespējas, kā atvieglot līdzdalību ES lēmumu pieņemšanā (1);

12.

uzsver, ka, no reģionu un pilsētu viedokļa raugoties, ir vairāki aspekti, kas ir būtiski, lai noteiktu reālistisku un tālejošu scenāriju attiecībā uz Eiropas Savienības nākotni:

12.1.

aktīvs Eiropas pilsoniskums, kas rosina apmaiņu un sadarbību ar iedzīvotājiem un starp tiem, lai sekmētu Eiropas identitātes apzināšanos un ieinteresētību Eiropas projektā;

12.2.

partnerības principa, daudzlīmeņu pārvaldības principa un subsidiaritātes principa piemērošana visās politikas jomās, kā arī sadarbības veicināšana starp visiem sektoriem sabiedrībā ar mērķi izveidot demokrātiskāku, efektīvāku un reformētu ES;

12.3.

ES un ekonomiskās un monetārās savienības sociālās dimensijas stiprināšana; sagaida, ka leģislatīvs priekšlikums par Eiropas sociālo tiesību pīlāru dos iespēju risināt jautājumu par darba ņēmēju tiesībām un darbaspēka mobilitāti mainīgā darba tirgū, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu; šajā priekšlikumā nevajadzētu aprobežoties tikai ar ieteikuma tiesībām (soft law), kas papildina pašreizējo acquis, bet jāiekļauj tajā tikpat intensīvi pasākumi, kādi paredzēti ekonomiskās un monetāras savienības izveidei, jo tas palīdzēs palielināt iedzīvotāju izpratni par sociāli atbildīgāku ES, kas ir spējīga atrisināt viņu problēmas;

12.4.

pilnībā atbildīga un pārredzama ES, kurā iedzīvotāji spēj skaidri atpazīt, kurš ir politiski atbildīgs un atskaitās par Eiropas Savienībā pieņemtajiem lēmumiem, un kurā katrs no pārvaldības līmeņiem uzņemas savu atbildības daļu par lēmumu pieņemšanu un īstenošanu;

12.5.

visaptveroša, pienācīgi finansēta, ilgtermiņa un ticama stratēģija, kuras mērķis ir Eiropas Savienībā panākt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un reģionu savstarpējo konverģenci un nostiprināt tās pamatus, kā arī nodrošināt augšupēju sociālo konverģenci, kuras stūrakmens ir cilvēka drošība, un integrēt ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus pašas ES īstermiņa un vidēja termiņa programmās un veikt pasākumus, kuri atbilst 2030. gada programmas rādītājiem;

12.6.

reģionu lielāka iesaiste Eiropas lemšanas procesā – gan tiesību aktu izstrādes un politisko lēmumu pieņemšanas, gan arī īstenošanas un izplatīšanas procesā – ir priekšnoteikums pozitīvai un īstai Eiropas integrācijai un Eiropas iedzīvotāju uzticēšanās pieaugumam. Tāpēc, plānojot jaunu Eiropas politikas un institucionālo satvaru, būtu lietderīgi pārdomāt arī iespēju izveidot reģionu un autonomo apgabalu reprezentatīvu likumdošanas palātu;

12.7.

sociāla ES, kurā tiek sekmēta sieviešu un vīriešu līdztiesība, kā arī tiesību un iespēju vienlīdzība; kurā noris cīņa ar bezdarbu, diskrimināciju, sociālo atstumtību un nabadzību; ES, kurā jaunieši saņem vislabāko izglītību un apmācību un var studēt un atrast darbu visā kontinentā; ES, kas saglabā mūsu kultūras mantojumu un sekmē kultūru daudzveidību;

12.8.

inovatīva, digitalizēta un uzņēmējdarbību veicinoša Eiropa ar pilsētām un reģioniem, kas darbojas kā katalizatori un sekmē jaunu darbvietu radīšanu un ilgtspējīgu attīstību, jo īpaši jauniešu interesēs;

12.9.

ES budžets, kura pamatā ir īsti pašu resursi, kurš atbilst ES vērienīgajām iecerēm un kurš stiprina publisko un privāto ieguldījumu lomu izaugsmes un darbvietu veicināšanā ES iedzīvotāju interesēs;

12.10.

dziļāka, taisnīgāka un iekļaujošāka Eiropas monetārā savienība, kuras rīcībā ir vajadzīgie politikas instrumenti, kas ļauj novērst asimetriskus satricinājumus un veicina sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju, tostarp fiskālās spējas papildus ES budžetam;

12.11.

pilnībā integrēta brīvības, drošības un tiesiskuma telpa, kuras pamatā ir pamattiesības, pilnīga pārvietošanās brīvība, kopīga ārējo robežu aizsardzība un kopēja migrācijas un patvēruma politika, kuras pamatā ir cilvēktiesības, kā arī kopīgas saistības it īpaši sakarā ar centieniem atrisināt pašreizējo migrācijas situāciju;

12.12.

pilnīgas pārredzamības un demokrātiskās uzraudzības nodrošināšana visos pārvaldības līmeņos taisnīgu un līdzsvarotu starptautiskās tirdzniecības nolīgumu izstrādes procesā;

12.13.

kopēja ārpolitikas, kaimiņattiecību un aizsardzības politika stabilitātes nodrošināšanai pasaulē un apņemšanās iestāties par ES vērtībām; atvērtība pret paplašināšanos tad, ja nosacījumi ir izpildīti un vienlaikus ņemta vērā ES integrācijas spēja;

12.14.

iedzīvotājiem tuva ES, kas skaidrā un saprotamā veidā spēj ar viņiem komunicēt par saviem sasniegumiem un nākotnes uzdevumiem;

13.

apņemas virzīt augšupēju procesu, kurā iesaistītos iedzīvotāji un vēlēti pārstāvji no ES reģioniem, pilsētām un ciemiem, kā arī citas ieinteresētās personas, lai turpmākajos mēnešos apzinātu viņu vajadzības un vēlmes saistībā ar ES; uzsver, ka minētā procesa rezultāti kopā ar konkrētiem ieteikumiem tiks iekļauti RK atzinumā “Pārdomas par Eiropu: reģionālo un vietējo pašvaldību viedoklis par to, kā atjaunot uzticēšanos Eiropas Savienībai”;

14.

aicina Eiropas Parlamentu, gatavojoties 2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanām, atkārtot vadošo kandidātu (Spitzenkandidaten) procesu un piedāvā, izmantojot savu vietējo un reģionālo politiķu tīklu, palielināt informētību par šo procesu un tā nozīmīgumu;

15.

ir apņēmusies sniegt ieguldījumu pārredzamā un demokrātiskā institucionālas un politiskas reformas procesā, kas uzmanības centrā izvirzītu ES iedzīvotājus un ņemtu vērā ES, valstu, reģionālo un vietējo pārvaldības līmeni laikā, kad, gatavojoties 2019. gada Eiroparlamenta vēlēšanām, iedzīvotajiem ir vajadzīgi konkrēti rezultāti;

16.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas ir iedzīvotājiem tuvākais līmenis un galvenais sabiedrisko pakalpojumu nodrošinātājs, ir nepieciešama spēcīgāka loma ES lēmumu pieņemšanas procesā, ja ES gatavojas arī turpmāk darboties vietējo un reģionālo pašvaldību kompetences jomās; tāpēc komiteja aicina noteikt, ka attiecībā uz tiesību aktiem, kas ietekmē vietējās un reģionālās pašvaldības, ir nepieciešama RK piekrišana;

17.

atgādina, ka saistībā ar dažām izmaiņām, kuras pilsoņi varētu uzskatīt par prioritāti, var būt nepieciešama Līgumu pārskatīšana, un uzsver, ka tādā gadījumā ir jāizmanto Konventa metode atbilstoši LES 48. panta 3. punktam, un Reģionu komitejai šādā Konventā ir jābūt pilnībā pārstāvētai.

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/5

—

ņemot vērā komitejas atzinumu “Daudzgadu finanšu shēmas (DFS) starpposma pārskatīšana”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2017. gada 15. marta rezolūcijas par 2018. gada budžeta izstrādes vispārējām pamatnostādnēm III iedaļu – Komisija (2016/2323(BUD));

1.

atzinīgi vērtē to, ka pieņemtajā ES budžetā 2017. gadam ir ņemts vērā RK ieteikums palielināt ieguldījumus pētniecībā, inovācijā un infrastruktūrā; pietiekamas saistības un maksājumu apropriācijas Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai un lielāks finansējums trūkstošo pārrobežu transporta savienojumu izveidei (1); turklāt norāda, ka vēl arvien ir daudzas jomas, kurās RK prasības nav risinātas, galvenokārt ierobežotā ES budžeta dēļ, taču kurās būtu vajadzīgi turpmāki centieni;

2.

uzsver, ka ES 2018. gada budžetā jānodrošina līdzekļi, kas Eiropas Savienībai nepieciešami, lai risinātu steidzamus kopīgos Eiropas problēmjautājumus, it īpaši saistībā ar migrāciju, drošību, klimata pārmaiņām, kā arī ekonomisko un sociālo atveseļošanu, un tādējādi jārada reāla Eiropas pievienotā vērtība Eiropas iedzīvotājiem;

3.

atgādina, ka ES budžetam joprojām trūkst noteikta elastības līmeņa, kas būtu nepieciešams, lai vienlaikus reaģētu uz daudziem neparedzētiem notikumiem, un ka ierosinātā daudzgadu finanšu shēmas termiņa vidusposma pārskatīšana ir paredzēta, lai šo problēmu risinātu;

4.

pauž nožēlu par to, ka Padomei bija vajadzīgs tik ilgs laiks, lai formulētu savu nostāju attiecībā uz Komisijas priekšlikumu par vidusposma pārskatīšanu, un ka tāpēc 2017. gada budžeta procedūrā budžeta lēmējinstitūcija nevarēja izmantot visus Komisijas ierosinātos pasākumus; atzinīgi vērtē 2017. gada 5. aprīlī Eiropas Parlamenta un Padomes panākto vienošanos, kas paredz papildu finansējumu 6 009 milj. EUR apmērā (15 % līdzekļu pārdalei, 85 % nepiešķirtie līdzekļi), tostarp 3,9 mljrd. EUR ar migrāciju saistītiem pasākumiem ES teritorijā (2,55 mljrd. EUR) un migrācijas cēloņu novēršanai ārpus ES (1,39 mljrd. EUR), kā arī 2,1 mljrd. EUR darbvietu radīšanai un izaugsmei, tajā skaitā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai 1,2 mljrd. EUR apmērā;

5.

atzinīgi vērtē to, ka 2017. gadā ir palielināts finansējums, lai risinātu migrācijas problēmas un ar bēgļu krīzi saistītos jautājumus; rosina vēl vairāk palielināt finansējumu, lai nodrošinātu sistemātisku un ilgtspējīgu pieeju migrācijas pārvaldībai un robežkontrolei, piemēram, saistībā ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu (AMIF), Iekšējās drošības fondu (ISF), Eiropas Sociālo fondu (ESF) un Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF); atkārtoti aicina vairāk sekmēt vietējo un reģionālo pašvaldību tiešu piekļuvi finansējumam, kas pieejams, lai pārvaldītu migrāciju un integrāciju; iesaka arī nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai veiktu brīvprātīgu atgriešanos, kā arī lai palīdzētu izcelsmes valstīm īstenot atpakaļ uzņemto valstspiederīgo reintegrāciju; uzskata, ka šajā nolūkā ir svarīgas arī pamatnostādnes par iespējamo sinerģiju starp esošajiem līdzekļiem;

6.

ar bažām norāda, ka ES 2017. gada budžetā bija paredzēts vēl nepieredzēti krass samazinājums attiecībā uz kohēzijas politikas programmām paredzētajām maksājumu apropriācijām un ka tikai 2016. gada budžeta grozījums Nr. 4 novērsa vēl krasāku samazinājumu; uzsver, ka ir svarīgi visiem attiecīgajiem subjektiem pielikt maksimālas pūles, lai paātrinātu īstenošanu, un ka ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt pietiekamas maksājumu apropriācijas 2018. gadā, lai novērstu citu neizpildītu maksājumu uzkrāšanos; šajā sakarā atzinīgi vērtē maksājumu prognozi līdz 2020. gadam, ko Komisija ir izvirzījusi priekšlikumā DFS starpposma pārskatīšanai; centīsies apzināt līdzšinējo paraugpraksi attiecībā uz to, kā paātrināt kohēzijas politikas programmu apgūšanu, un informēt budžeta lēmējinstitūciju par šo praksi;

7.

atkārtoti norāda, ka ir jāpalielina ES finansiālais atbalsts lauku attīstībai, ņemot vērā lauku apvidu nozīmi Eiropā, un aicina piešķirt tieši pieejamus finanšu resursus Eiropas lauksaimniekiem, kurus skārušas katastrofas un dažādas krīzes (2). Jo īpaši uzsver, cik svarīgi ir izvērst pasākumus, kuru mērķis ir garantēt pārtikas nodrošinājumu un atbalstu lauksaimniekiem, ko būtiski skāris Krievijas embargo un nopietnā krīze piena nozarē;

8.

aicina paredzēt pietiekamus līdzekļus teritoriālās sadarbības politikas pasākumu nostiprināšanai, lai garantētu to ieguldījumu līdzsvarotas ekonomiskās, sociālās un teritoriālās attīstības īstenošanā visā Eiropas Savienībā;

9.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pagarināt ESIF līdz 2020. gadam, bet uzstāj, ka būtu jāprecizē un jāpastiprina sinerģija ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem); atgādina, ka ESIF 2.0 nav paredzēts esošo ES fondu aizstāšanai, un aicina precizēt papildināmības principa definīciju un sekmēt ģeogrāfisko līdzsvaru, pastiprinot reģionālo ieguldījumu stratēģiju izstrādi un ieguldījumu platformu izmantošanu; atkārtoti uzsver savus stingros iebildumus pret to, ka ESIF pagarināšanu finansēs ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI);

10.

kā norādīts RK atzinuma “ES risinājumi demogrāfijas problēmai” (SEDEC-VI/008) 25. punktā, komiteja uzskata, ka ES jācenšas demogrāfiskos apsvērumus iekļaut visās politikas jomās, jāparedz budžeta sadaļas ar mērķi darīt iespējamu šādu politikas jomu un pasākumu attīstību, kā arī jāizveido prioritātes mehānismi reģioniem, kuros demogrāfisko pārmaiņu sekas ir īpaši jūtamas.

11.

aicina 2018. gadā atbilstošā līmenī nodrošināt saistību apropriācijas programmai “Apvārsnis 2020”, taču ar bažām norāda, ka ierobežoto resursu dēļ daudzas ieinteresētās personas, tostarp MVU, tiek atturētas no programmas “Apvārsnis 2020” projektu priekšlikumu iesniegšanas;

12.

uzsver, ka ir jāpalielina COSME programmai paredzētās apropriācijas, lai mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nodrošinātu pienācīgu piekļuvi finansējumam un veicinātu darbvietu radīšanu Eiropas Savienībā;

13.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu papildus piešķirt 500 miljonus EUR saistību apropriācijām, kas paredzētas Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai; turklāt uzsver, cik svarīgi ir pastāvīgi attīstīt garantiju jauniešiem, jo šās programmas ietvaros sasniegtos rezultātus joprojām nevar uzskatīt par pilnībā apmierinošiem;

14.

atgādina, ka 2018. gadā tiks veikta EISI un programmas “Apvārsnis 2020” vidusposma pārskatīšana un tiks iesniegti priekšlikumi par nākamo Pamatprogrammu (FP9); tā kā viss minētais process ir saistīts ar nākamajām DFS sarunām, daudzi ļoti būtiski jautājumi būs jārisina sarunās par Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES;

15.

uzsver programmas Erasmus milzīgos panākumus to problēmu risināšanā, kuras saistītas ar jauniešu piekļuvi pienācīgai izglītībai un apmācībai vai nodarbinātības iespējām; aicina piešķirt pienācīgu finansējumu Eiropas Solidaritātes korpusam. Ja jauniešiem tiek dota iespēja papildprasmes apgūt, veicot darbu un iesaistoties brīvprātīgo darbībā, labumu gūst publiskais un privātais sektors. Tādēļ RK uzsver, cik svarīgi ir sadarboties ar privāto sektoru, lai publisko un privāto finansējumu apvienotu tādu iniciatīvu vajadzībām kā Eiropas Solidaritātes korpuss (ESK) (3);

16.

uzsver, ka ES būtu plašāk jāpievēršas savām vides saistībām, īstenojot konkrētus un ticamus pasākumus klimata politikas jomā, kuru pamatā būtu saskanīgs tiesiskais regulējums un kuriem būtu piešķirti pietiekami finanšu resursi; tādēļ aicina Komisiju 2018. gada budžeta projektā nodrošināt pietiekamas apropriācijas un nākt klajā ar starpposma novērtējumu par progresu, kas panākts virzībā uz mērķi 2014.–2020. gada DFS ietvaros 20 % no ES izdevumiem veltīt ar klimatu saistītiem pasākumiem;

17.

ar bažām norāda: ja netiks pieliktas būtiskas papildu pūles, ES 2020. gada mērķi bioloģiskās daudzveidības jomā netiks sasniegti; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi bioloģiskās daudzveidības aizsardzību iekļaut visā ES budžetā, palielināt finansējumu saskaņā ar LIFE regulas 9. panta 4. punktu pašreizējai LIFE programmai attiecībā uz Natura 2000 un nodrošināt papildu finansējumu jauniem pasākumiem saskaņā ar gaidāmo Rīcības plānu par Dabas direktīvu labāku īstenošanu līdz 2020. gadam; šajā sakarā uzsver, ka Eiropas Komisijas vienādranga instrumenta uzsākšanai Vides tiesību aktu īstenošanas pārskata (EIR) ietvaros 2018. gadā papildus esošajiem budžeta resursiem būs vajadzīgas pietiekamas budžeta apropriācijas, lai atbalstītu ES vides tiesību aktu efektīvu īstenošanu saskaņā ar labāka regulējuma programmu;

18.

atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu ERAF ieguldījumu prioritāšu ietvaros līdz 90 % palielināt finansējumu prognozēšanas, preventīvajiem un plānošanas pasākumiem, ko veic, reaģējot uz lielām dabas katastrofām;

19.

sagaida Eiropas Komisijas paredzētā vienādranga instrumenta uzsākšanu 2017. gadā Vides tiesību aktu īstenošanas pārskata (EIR) ietvaros un pauž cerību, ka 2018. gadā šim instrumentam tiks piešķirtas pietiekamas apropriācijas, neskarot citas budžeta pozīcijas, kas atbalsta ES tiesību aktu īstenošanu vides jomā;

20.

tādēļ Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) sadarbībai paredzēto finansējumu aicina pakāpeniski koncentrēt uz projektu finansēšanu vietējā un reģionālā līmenī, lai pielāgotu ES finanšu resursus vietējo un reģionālo ieinteresēto personu vajadzībām;

21.

uzsver, cik svarīgi ir izmantot sinerģiju starp tādiem esošajiem fondiem kā, piemēram, Bēgļu atbalsta mehānisms Turcijā (3 miljardi EUR), ES Ārkārtas trasta fonds Āfrikai (1,8 miljardi EUR), ES Reģionālais trasta fonds reaģēšanai uz krīzi Sīrijā (1 miljards EUR), kā arī citi finanšu instrumenti, kas laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam potenciāli varētu nodrošināt līdz pat 8 miljardiem EUR paktu izpildei; būtu arī jāizvērtē, kāda sinerģija turpmāk būtu iespējama ar ESI fondu līdzekļiem;

22.

aicina Komisiju apsvērt iespēju no jauna ieviest Vietējās administrācijas atbalsta instrumentu (LAF), ko izmantoja pievienošanās procesā esošās valstis, un attiecināt to arī uz EKP valstīm ar stingrākiem atmaksāšanas noteikumiem, kas paredz īstenot konkrētus un ilgtspējīgus projektus;

23.

aicina ieviest Kopienas stabilizācijas mehānismu, kas, izmantojot spēju veidošanas programmas, ļautu, piemēram, Lībijas vietējām pašvaldībām uzlabot savas spējas nodrošināt pakalpojumus iedzīvotājiem un radīt teritoriālo attīstību un darbvietas. Šajā sakarā trasta fondu, kas tiek pārvaldīts partnerībā ar Eiropas pilsētām un reģioniem, var uzskatīt par vērtīgu instrumentu, jo īpaši saistībā ar inovatīvu juridisko instrumentu izmantošanu;

24.

aicina piešķirt finansējumu programmai “Erasmus vietējā un reģionālā līmeņa vēlētiem pārstāvjiem” ar mērķi palielināt viņu spēju apmainīties ar idejām un paraugpraksi ar vienādranga partneriem, lai veicinātu integrētu pieeju ilgtspējīgai vietējai un reģionālajai attīstībai;

25.

atgādina par iespēju vienlīdzības prasībām budžeta plānošanā un aicina integrēt šo principu 2018. gada budžetā;

26.

norāda, ka nepieciešams, lai ES budžetā 2018. gadam dzimumu līdztiesība kļūtu par konkrētu realitāti, ievērojot principus, kas ir Eiropas sociālā modeļa pamatā cīņas par vīriešu un sieviešu līdztiesību jomā.

27.

uzdod komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Savienības Revīzijas palātai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/8

1.

norāda, ka politika, kuras mērķis ir stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, ir viena no svarīgākajām un plašākajām ES politikas jomām, jo tā vērsta uz visiem ES iedzīvotājiem un visiem viņu ikdienas dzīves aspektiem. Tāpat kā iekšējais tirgus vai ekonomiskā un monetārā savienība, šī politika ir arī Līguma neatņemama sastāvdaļa un Eiropas integrācijas procesa un Eiropas ekonomikas izaugsmes pīlārs. Tā kā kohēzijas politika ir iekšējā tirgus noteikumu nepieciešama sastāvdaļa, tā rada godīgus konkurences apstākļus un, pateicoties stratēģiskiem ieguldījumiem reālajā ekonomikā, sekmē esošo darbvietu saglabāšanu un jaunu darbvietu radīšanu, it īpaši apstākļos, kad ir traucēta tradicionālā tirgus darbība. Tā gādā par to, lai vājākās dalībvalstis, reģioni un pašvaldības vispār varētu izmantot Eiropas integrācijas sniegtās priekšrocības. Tādējādi kohēzijas politika sniedz būtisku solidāru ieguldījumu ES stiprināšanā kopumā un būtiski palielina Eiropas pievienoto vērtību, ko izjūt visi ES iedzīvotāji;

2.

kopš 2007. gada, kad izcēlās ekonomikas krīze, atšķirības starp reģioniem atkal ir palielinājušās, un tās ir daudz nesamērīgākas nekā atšķirības starp valstīm. Šī tendence ir analizēta Sestajā ziņojumā par kohēziju, un to apstiprina arī jaunākie ESAO dati, tāpēc kohēzijas politika visos trijos tās aspektos – ekonomiskajā, sociālajā un teritoriālajā – ir aktuāla kā vēl nekad. Vienlaikus kohēzijas politikai ir vajadzīgi arī jauni impulsi, lai, izmantojot teritoriālu pieeju, varētu efektīvāk risināt atsevišķu reģionu konkrētās problēmas.

3.

uzskata arī, ka kohēzijas politikas nākotne nav atdalāma no pastiprinātas solidaritātes ar iedzīvotājiem, rūpējoties par Eiropas Savienības novājinātās solidaritātes atjaunošanu. Neuzticēšanās, neiecietība un noslēgtība savā kopienā saēd mūsu sabiedrību, un tā ir jāapkaro, mazinot dažāda veida nevienlīdzību, ko Eiropas iedzīvotāji izjūt ikdienā savā vidē. Taču, lai šo nevienlīdzību apkarotu, aizsargātu pienācīgus dzīves apstākļus un tiesību ievērošanu, ir nepieciešama koordinēta daudzlīmeņu darbība, kuras simboliska izpausme ir kohēzijas politika. Kohēzijas politika nav paredzēta tikai, lai izmantotu ar tehnoloģiskām vai klimata pārmaiņām saistītas pārmaiņas, tai ir jādod iespēja arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām veidot iespējas savu iedzīvotāju labā;

4.

konstatē, ka Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondi) stratēģiskā izmantošana, īstenojot decentralizētu augšupēju pieeju, daudzos ES reģionos ir būtiski sekmējusi pozitīvu ekonomisko, sociālo un teritoriālo attīstību. Daudzi pētījumi apliecina ESI fondu pievienoto vērtību un nozīmi saistībā ar darbvietu radīšanu, ilgtspējīgu izaugsmi un modernu infrastruktūru, kā arī strukturālo šķēršļu pārvarēšanu, cilvēkkapitāla izaugsmes veicināšanu un dzīves kvalitātes uzlabošanu. Kohēzijas politikas atbalstītās vietējās un reģionālās pašvaldības ar savu pozitīvo attīstību un sasniegtajiem stratēģiskajiem mērķiem, kas ietverti attiecīgajās to īstenotajās ESI fondu programmās, veicina arī visas Eiropas izaugsmes mērķu sasniegšanu un Eiropas integrācijas pozitīvās ietekmes atspoguļošanu;

5.

ir pārliecināta, ka ESI fondu izmantošanas rezultāti apstiprina kohēzijas politikas spēju rast elastīgus risinājumus stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai vai jauniem problēmuzdevumiem, kas, piemēram, pašlaik rodas tādās jomās kā energoapgādes drošība, demogrāfija, migrācija un ārējās robežas vai arī bēgļu uzņemšanas dēļ. Spēcīga un iedarbīga kohēzijas politika vienlaikus ir krīžu pārvarēšanas priekšnosacījums. Lai šāda situācija saglabātos arī turpmāk, jaunai attīstības stratēģijai ir jākalpo par satvaru nākamajam plānošanas periodam. Turklāt ir jānodrošina, ka kohēzijas politika, cenšoties saglabāt savu stratēģisko mērķi kalpot kā stabilam ieguldījumu satvaram, arī turpmāk ļauj federālajām zemēm, reģioniem un vietējām pašvaldībām droši plānot ilgtermiņā un nodrošina iespēju grozīt darbības programmas ar mērķi uzlabot to pielāgotību ekonomiskās, sociālās un vides attīstības tendencēm. Vienlīdz svarīgi ir panākt, lai tās rīcībā būtu atbilstošs finansējums, tas ir, lai arī nākamajā daudzgadu finanšu shēmā pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības kohēzijas politikai budžetā būtu tāds pats procentuālais īpatsvars;

6.

uzsver: lai stiprinātu ar kohēzijas politiku saistītās plānošanas noteiktību pēc 2020. gada, ir svarīgi arī nodrošināt stratēģisku pieeju, kas var kalpot kā atsauces punkts ilgtspējīgam progresam virzībā uz ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, un kas, ja tas ir vajadzīgs, ņem vērā starptautisko kontekstu (piemēram, ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus un ANO HABITAT III nolīgumu) un reģionālo un vietējo pašvaldību vajadzības teritoriālas pieejas nodrošināšanā;

7.

ir pārliecināta, ka kohēzijas politikas nākotne ir nešķirami saistīta ar visas ES nākotni. Lai Savienība būtu spēcīga un rīcībspējīga, būs vajadzīga spēcīga un iedarbīga kohēzijas politika un pārliecinoša ES iedzīvotāju informēšana par šīs politikas ietekmi. Kā liecina simtiem tūkstoši visā Eiropā īstenotu sekmīgu ESI fondu finansētu projektu, kohēzijas politika konkrēti un reāli ietekmē iedzīvotāju dzīves kvalitāti, arī ņemot vērā reģionu un pašvaldību konkrētās vajadzības un sekmējot krīzes seku pārvarēšanu. Tādēļ komiteja ļoti atbalsta to, ka arī pēc 2020. gada kohēzijas politikai Eiropas Savienībā ir piešķirta nozīmīga loma, un mudina veidot spēcīgu aliansi, kurā iesaistīti visi attiecīgie dalībnieki ES, valstu, reģionālā un vietējā līmenī, lai sasniegtu šo mērķi;

8.

uzskata, ka gaidāmajā kohēzijas politikas reformā jāatrod pareizais līdzsvars starp nepārtrauktību un nepieciešamo atjaunošanu. Pamatojoties uz iepriekšējos plānošanas periodos gūto pieredzi, jāapzina pašreizējās kohēzijas politikas priekšrocības un trūkumi un jāatrod veidi, kā palielināt tās iedarbību. Šajā sakarā galvenā nozīme ir gan Līgumā noteiktā uzdevuma izpildei, gan arī orientācijai uz gudras, integrējošas un ilgtspējīgas izaugsmes stratēģiskiem ilgtermiņa mērķiem. Elastīgi īstenojot kohēzijas politiku vietējās un reģionālajās pašvaldībās, būtu jāstiprina tās iedarbība un saikne ar iedzīvotājiem, kā arī jāpalielina ES atpazīstamība vietējā līmenī. Kohēzijas politikai arī turpmāk jābūt vienai no uzskatāmākajām ES darbības jomām, jo tieši elastīgā īstenošana vietējās un reģionālajās pašvaldībās šādu iespēju nodrošina. Fabrizio Barca ziņojums “Reformētas kohēzijas politikas programma” par teritoriālo pieeju joprojām ir aktuāls;

9.

uzskata, ka kohēzijas politika ir sevišķi nozīmīga tādēļ, ka stratēģiskas pamatnostādnes problēmu risināšanai Eiropas un pasaules līmenī tā sasaista ar ilgtermiņa attīstības stratēģijām dalībvalstu reģionālajā un vietējā līmenī un to īstenošanu uz vietas. Tādēļ kohēzijas politikā – atšķirībā no dalībvalstu struktūrpolitikas – izpaužas patiesa Eiropas solidaritāte, un tā nodrošina saskaņotu teritoriālo attīstību visā ES;

10.

uzskata, ka šajā sakarā Eiropas Līgumos nostiprinātie būtiskie kohēzijas politikas uzdevumi un pamatmērķi un tajos izklāstītais Eiropas strukturālo un investīciju fondu apraksts nezaudē savu nozīmību, nodrošina kohēzijas politikas uzdevumu izpildi arī nākotnē un paver iespēju uzlabot koordināciju, lai varētu panākt sinerģiju, labot nepilnības, izvairīties no pārklāšanās un novērst pretrunas, kā arī nodrošināt visu pilsētu un lauku teritoriju harmonisku attīstību; šajā nolūkā jāuzlabo kopējās pamatregulas integrējošā funkcija (sk. 71. punktu);

11.

uzskata, ka kopējā lauksaimniecības politika, kas attiecas uz lauku rajonu attīstību, ir vairāk jāsaskaņo ar ESI fondiem, lai teritoriālajām dimensijām būtu nodrošināta līdzsvarota pieeja sabiedrības labā, vienlaikus ņemot vērā mijiedarbību starp dažādām teritorijām;

12.

uzskata, ka kohēzijas politika ne tikai novērš reģionālās atšķirības un iekavēto attīstību, lai gan tas ir viens no tās prioritārajiem uzdevumiem saskaņā ar LESD 174. pantu (mazināt būtiskas dažādu reģionu attīstības līmeņa atšķirības un vismazāk attīstīto reģionu atpalicību). taču tai arī jābūt stratēģijai, kas ļauj veicināt inovāciju, konkurētspēju un ilgtspējīgu izaugsmi mazāk attīstītajos reģionos, pārejas reģionos un spēcīgākajos Eiropas reģionos. Pateicoties ievērojamiem ieguldījumiem reģionālā un vietējā līmeņa saimnieciskajā un sociālajā nākotnē, tās uzdevums ir arī turpmāk veicināt nodarbinātību, produktivitāti, ilgtspēju un sociālo kohēziju Eiropas Savienībā. Stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītās prioritātes pašreizējā plānošanas periodā veicina kohēzijas politikas tematisko koncentrēšanos un spēcīgāku orientēšanos uz rezultātiem. Ir svarīgi, lai tiktu nodrošināts Eiropas rīcības satvars. ESI fondu efektīvas izmantošanas labad arī turpmāk vajadzēs stratēģisku pieeju, kas nodrošina kohēzijas politikas plānošanas noteiktību un kalpo par pamatu ESI fondu finansēto programmu izstrādei vietējo un reģionālo pašvaldību labā. Tādēļ kohēzijas politikas plānošanas periodam arī turpmāk vajadzētu būt septiņiem gadiem, ja tas atbilst nākamās daudzgadu finanšu shēmas periodam;

13.

tomēr norāda, ka ES līmeņa stratēģiskā pieeja nedrīkst būt pārāk neelastīga vai izraisīt vienpusēju orientēšanos uz ES mērķiem, kuri nerisina patiesās problēmas, kas raksturīgas katrai konkrētajai teritorijai. Kohēzijas politikā arī turpmāk drīzāk jāpievēršas atsevišķām politikas jomām un tematiem un reģionālajā un vietējā līmenī jārod integrēti, elastīgi un diferencēti vietējie problēmu risinājumi, arī tādēļ, lai varētu reaģēt uz jaunām problēmām. Tāpat kā visām ES politikas jomām, arī kohēzijas politikai saskaņā ar Līgumā paredzēto uzdevumu ir jāsniedz ieguldījums ES galveno mērķu sasniegšanā. Savukārt citām ES politikas jomām jāsniedz ieguldījums Līgumā noteikto kohēzijas politikas mērķu sasniegšanā. Šajā sakarā, lai saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības principu stiprinātu teritoriālo pieeju, pirms jauna plānošanas perioda sākuma būtu savlaicīgi jārisina par reģionālo politiku atbildīgo iestāžu un nozaru politikas (piemēram, ar mērķi panākt sinerģiju ar tādām ES nozaru programmām kā “Apvārsnis 2020” vai COSME) sadarbības dialogs par to, kā savstarpēji apvienot plānotās pieejas;

14.

aicina izstrādāt jaunu vienoto stratēģisko satvaru visām ES politikas jomām un fondiem, kam ir teritoriāla dimensija. Tas galvenokārt attiecas uz ESI fondiem, taču arī uz Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, LIFE un pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” pēctečiem, kā arī uz aizdevumu instrumentiem, piemēram, ESIF un EIB aizdevumu politiku. Šim satvaram būtu jāgādā par mērķu un ieguldījumu stratēģijas konsekvenci, lai gan ES, gan valstu līmenī izvairītos no šo intervenču dublēšanās un nodrošinātu koordināciju;

15.

uzskata, ka pareizo līdzsvaru starp dažādajiem kohēzijas politikas mērķiem, norādēm un instrumentiem galu galā var panākt, izmantojot patiesu trīspusēju partnerību, kas Komisijai, dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām ļautu kopīgas līdzekļu pārvaldības ietvaros sadarboties labāko risinājumu rašanas nolūkā. Regulās paredzētā reģionālo un vietējo pašvaldību rīcības brīvība ir jāizmanto pēc iespējas pilnvērtīgāk, un to nedrīkst atkal ierobežot apstiprināšanas procedūrā; Turklāt pārvaldības iestāžu un Komisijas attiecības ir jāveido tā, lai starp abām pusēm valdītu patiesas uzticēšanās pilnas attiecības. RK vēlas, ka Komisija aktīvāk iesaistās kopīgā līdzekļu pārvaldībā. RK vēlas, lai Komisija aktīvāk iesaistās kopīgā pārvaldībā. Komisijai ir jākļūst par īstu kohēzijas politikas īstenošanas partneri, un tās loma nedrīkst aprobežoties ar pārvaldības iestāžu vienkāršu uzraudzību;

16.

aicina gādāt par to, ka plānošanas process kļūst par sarunām, kurās saskaņā ar subsidiaritātes principu kā partneri piedalās Komisija, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības, kuru pārziņā ir darbības programmu pārvaldība. Tādēļ kompetentajiem publiskās pārvaldes līmeņiem jābūt tiesībām paust savu viedokli sarunās par finansējuma mērķiem un prioritātēm. Līdz ar to elementi, kas ietverti Rīcības kodeksā attiecībā uz partnerību, nākotnē būtu juridiski saistošā veidā jāiestrādā regulās, nevis jāatstāj kā atsevišķs “rīcības kodekss”, kas rada jautājumus par tā juridisko statusu;

17.

atzīst, ka svarīga nozīme ir kohēzijas politikas stabilizējošajai ietekmei, jo īpaši, atbalstot visu dalībvalstu ievērojamos centienus veikt ieguldījumus ilgtspējīgā attīstībā, nodarbinātībā un inovācijā;

18.

tādēļ principā atbalsta ES līdzekļu novirzīšanu uz to, lai papildus nozīmīgu Eiropas mēroga problēmu, kā šobrīd, piemēram, migrācijas, risināšanai īstenotu partnerībā ar dalībvalstīm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām izvirzītos politisko ilgtermiņa stratēģiju mērķus, lai paaugstinātu strukturālo efektivitāti. RK tomēr vēlreiz norāda uz to, ka katru gadu konkrētām dalībvalstīm adresētajos ieteikumos, ko izstrādā saistībā ar Eiropas pusgadu, līdz šim nav ņemta vērā vidēja termiņa un ilgtermiņa pieeja, kāda vajadzīga ESI fondu finansēto programmu plānošanai. Turklāt konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos daudzkārt neatspoguļojas objektīva saikne ar ESI fondu programmām;

19.

tādēļ ir pārliecināta, ka ES līmenī notiekošā kohēzijas politikas iekļaušana valstu reformu programmās ir jāpārskata, lai saglabātu teritoriālo dimensiju un decentralizēto pieeju, kas balstīta uz partnerību. Sākumpunkts varētu būt Eiropas pusgadā iekļauts ikgadējs “strukturālais dialogs par kohēzijas situāciju Eiropā”. Ir jānodrošina vietējo un reģionālo pašvaldību un sociālo partneru līdzdalība, kā arī elastīga ESI fondu izmantošana uz vietas. Tas attiecas arī uz termiņiem, izvēlētajām balsošanas procedūrām, kā arī apstiprināto plānu un programmu juridisko noteiktību. RK vēlreiz norāda, ka tā stingri iebilst pret makroekonomisko nosacījumu negatīvu koncepciju, kuras rezultātā ESI fondu un ekonomikas pārvaldības savstarpējās saiknes dēļ pilsētas un reģioni kļūtu par valstu valdību politikas neveiksmju “ķīlniekiem”. Kohēzijas politikas īstenošanu nedrīkst kavēt dažādi nosacījumi, kuru ievērošanu nekādi nevar ietekmēt ne vietējās un reģionālās pašvaldības, ne arī citi līdzekļu saņēmēji;

20.

aicina Komisiju ziņot par kohēzijas politikas iekļaušanu ekonomikas politikas pārvaldībā, jo pašlaik vēl nav pietiekamas informācijas par to, vai un kādā mērā izdodas saskaņot darbības programmas un valstu reformu programmas;

21.

ir pārliecināta, ka lēmumi par ES nākotni, par ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu, par ekonomikas politikas pārvaldību, par ES finansējumu un citiem jautājumiem tikpat lielā mērā ietekmēs turpmāko kohēzijas politiku kā pašreizējās diskusijas par tādiem jautājumiem kā subsidiaritāte, labāks regulējums, lietderīgs līdzekļu izmantojums un ietekmes novērtējums. Turklāt parādās arī problēmas, ko rada krīžu pārvarēšanas process, globalizācija, migrācija, demogrāfiskās tendences un pārmaiņas ekonomikā, darba tirgū un izglītības jomā, piemēram, saistībā ar progresējošo digitalizācijas procesu;

22.

tādēļ aicina nākamajā plānošanas periodā palielināt kohēzijas politikas elastīgumu, taču vienlaikus neietekmēt reģionālo un vietējo pašvaldību daudzgadu programmu stratēģisko ievirzi un plānošanas noteiktību. Tāpat arī tām pārvaldības iestādēm, kuras to vēlas, jābūt iespējai īsā laikā elastīgi reaģēt uz krīzēm un neparedzētiem gadījumiem, neatsakoties no stratēģiskās ievirzes;

23.

uzsver, ka lielāka elastība attiecībā uz ES daudzgadu finanšu shēmu nedrīkstētu radīt situāciju, ka līdzekļu pārdale vai jaunu iniciatīvu finansēšana notiek uz jau apstiprināto programmu rēķina. Komiteja neatbalsta to, ka kohēzijas politikas līdzekļus izmanto, lai segtu tādas īstermiņa finansējuma vajadzības, kas neietilpst kohēzijas politikā, piemēram, drošības, terorisma apkarošanas, migrācijas plūsmu, robežkontroles un citās jomās;

24.

uzskata, ka, lai palielinātu kohēzijas politikas elastību un spēju reaģēt, izšķiroša nozīme būs reāliem efektīvas vienkāršošanas pasākumiem struktūrfondu pārvaldības, uzraudzības, novērtēšanas, pārbaudes un kontroles procedūru jomā, izvairoties no pārmērīga regulējuma, kas šobrīd attiecas uz struktūrfondiem. Ņemot to vērā, ir vajadzīgas vienkāršotas procedūras attiecībā uz darbības programmu, shēmu (ITI u. c.) un instrumentu grozīšanu. Šajā sakarā nepieciešamas partnerattiecības un uzticēšanās starp tiem, kas atbildīgi par programmām, shēmām un instrumentiem dažādos līmeņos. Turpmākajos plānos un programmās vajadzētu iekļaut arī kohēzijas politikas prasībām atbilstošiem izmēģinājuma vai eksperimentāliem pasākumiem un neparedzētiem uzdevumiem domātus “plānošanas rezerves” līdzekļus, par kuru izlietošanu tiek lemts plānošanas periodā;

25.

aicina Komisiju nākamajam plānošanas periodam ierosināt vienkāršotu procedūru attiecībā uz plānu un programmu grozīšanu, lai varētu elastīgi un mērķtiecīgi reaģēt uz krīzes parādībām vai neparedzētiem notikumiem un lai Komisijas ietvaros atvieglotu un paātrinātu arī saskaņošanu;

26.

uzskata, ka arī jaunu problēmuzdevumu un neparedzētu notikumu gadījumā, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, jāgarantē daudzlīmeņu pārvaldības un augšupējas pieejas funkcionēšana saskaņā ar līdzekļu dalītas pārvaldības principu un jācīnās pret centralizācijas tendencēm, lai varētu izstrādāt efektīvus atbilstīgus vietējos risinājumus;

27.

norāda, ka kohēzijas politika ir viena no ES politikas jomām, kas jau ilgu laiku tiek visprecīzāk novērtēta un vislabāk analizēta. Komisijas regulārajos ziņojumos ir sīki aprakstīti kohēzijas politikas sasniegumi. Komiteja norāda uz daudzajiem reģioniem, kas, pateicoties ESI fondu finansējumam, cīnās pret atpalicību attīstības ziņā, ir varējuši sasniegt ES vidējos rādītājus un, ņemot vērā to pozitīvo attīstību, vairs netiek iekļauti prioritāri finansējamo reģionu kategorijā. Tas, ka ir izdevies veiksmīgi sasniegt kohēzijas politikas mērķus, ir apstiprināts arī ERAF un Kohēzijas fonda ex post novērtējumā par laikposmu no 2007. gada līdz 2013. gadam;

28.

uzskata, ka kohēzijas politikas pamatstruktūra, kas balstās uz iedalījumu trīs reģionu kategorijās – vairāk attīstīti reģioni, pārejas reģioni un mazāk attīstīti reģioni –, attaisno uz to liktās cerības un tāpēc būtu jāsaglabā. Tā ir konkrēta un tajā pašā laikā pietiekami elastīga, lai tajā ņemtu vērā jaunos problēmuzdevumus, prioritātes, instrumentus un rādītājus. Iedalījums teritoriālajās kategorijās atbilst kohēzijas politikas uzdevumam, t. i., vismazāk attīstīto un problemātisko teritoriju atbalstu sasaistīt ar visiem reģioniem paredzēto piedāvājumu, lai tādējādi veicinātu saskaņotu attīstību Eiropas Savienībā kopumā;

29.

tādēļ atkārtoti norāda, ka vismazāk attīstītajām, visnelabvēlīgākajā stāvoklī esošajām teritorijām un attālākajiem reģioniem joprojām ir vajadzīgs lielāks atbalsts, lai vidējā termiņā un ilgtermiņā novērstu to strukturālās un ekonomisko attīstības deficītu. Tādēļ arī turpmāk uzsvars jāliek uz ESI fondu izmantošanu. Tajā pašā laikā, lai neapdraudētu sasniegto, pārejas kategorijas ietvaros vajag paredzēt atbilstīgus noteikumus reģioniem, kas vairs nebūs tiesīgi saņemt maksimālo atbalstu. Būtu jāmeklē risinājums, kā krasi neizmainīt kohēzijas politikas intervenču apjomu tiem reģioniem, kuri tikai nedaudz pārsniedz pārejas kategorijas robežvērtību. Savukārt attīstītākiem reģioniem jākļūst par izaugsmes veicinātājiem reģionālās attīstības kontekstā, un tie arī turpmāk jāatbalsta, lai arī šādi reģioni varētu izmantot tiem pieejamās iespējas un konkurēt pasaules mērogā. Tātad kopumā vajadzīgs tāds modelis, kas kalpo līdzsvara panākšanai starp kohēziju, konverģenci un konkurētspēju;

30.

atsaucoties uz savu atzinumu un Komisijas dokumentiem saistībā ar tematu “IKP un ne tikai”, norāda, ka kohēzijas politika ir jāplāno un jāīsteno, pamatojoties uz ticamiem, salīdzināmiem un vienkāršiem statistikas datiem. Reģionu iekšzemes kopprodukts, izteikts pirktspējas paritātē salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju, ir izrādījies lietderīgs reģionu kategorizēšanas pamatrādītājs, un tas būtu jāsaglabā. Tāpēc RK ir uzsvērusi, ka, veidojot jaunos Eiropas strukturālos un investīciju fondus nākamajam daudzgadu finanšu periodam, jāparedz līdztekus IKP izmantot arī citus rādītājus.Šajā saistībā kohēzijas politikā pēc 2020. gada būtu vairāk jāņem vērā, balstoties uz vēl citiem vienotiem un saskaņotiem kritērijiem, demogrāfiskās problēmas vietējā un reģionālajā līmenī, kā arī citi īpaši izaicinājumi (piemēram, sociālie, vides un dabiskie), kas minēti Līgumā par Eiropas Savienības darbību;

31.

norāda, ka tīri statistiski efekti, kādi rastos, kad Apvienotā Karaliste izstātos no ES, nedrīkst likt nevienam no 27 ES dalībvalstu reģioniem zaudēt savu mazāk attīstīta reģiona vai pārejas reģiona kategoriju, jo sociāli ekonomiskā situācija attiecīgajos reģionos reāli nemainās. Tāpēc Eiropas Komisijai savā ESI fondu regulējumā laikposmam pēc 2020. gada būtu strikti jāņem vērā statistiskais efekts vai jāparedz priekšlikumi, kas būtu domāti kā “drošības tīkls”;

32.

vērš uzmanību uz to, ka reģionālā atbilstība NUTS II līmenī dažās valstīs nereti slēpj sociāli teritoriālu, iekšēju reģionālu un pat pārreģionālu nevienlīdzību. ES kartēm ir vajadzīgs piemērots mērogs, kas atspoguļotu reālo vietējo problemātiku un tādējādi palīdzētu novirzīt atbalstu šiem apvidiem;

33.

aicina Apvienoto Karalisti un ES vienoties, ka Apvienotās Karalistes reģioniem un vietējām pašvaldībām ir atļauts turpināt piedalīties Eiropas teritoriālās sadarbības programmās un citās ES mēroga programmās līdzīgi tādām ārpus ES esošām valstīm kā Norvēģija un Islande;

34.

uzstāj, ka ir vajadzīga tematiskā koncentrācija, lai nodrošinātu Eiropas pievienoto vērtību un reālu ietekmi uz vietas. Tomēr specifisko tematisko mērķu izvēle nedrīkst būt vienāda visā ES, jo ar tiem ir jāņem vērā un jārisina katras konkrētās teritorijas reālās problēmas un pārrobežu sadarbībā radušās vajadzības;

35.

uzstāj, ka ESI fondu pamatā jābūt teritoriālai pieejai. ES politika un intervences būtu jāorientē uz konkrētām vietējām problēmām neatkarīgi no tā, vai attiecīgā teritorija ir pilsēta, lauki vai kā citādi ģeogrāfiski definējama teritorija, vai reģioni ar īpašām iezīmēm, piemēram, tālākie reģioni, kuru strukturālā, sociālā un ekonomiskā situācija pamato īpašu pasākumu pieņemšanu saskaņā ar LESD;

36.

atgādina, ka būtisks šķērslis sekmīgai ESI programmu īstenošanai ir tas, ka daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām nepietiek veiktspējas un trūkst stabilas pārvaldības. Tāpēc RK aicina attiecībā uz visiem ESI fondiem īstenot jaunu pieeju spēju veidošanai, kas attiektos uz katru iestādi, kurai tiks uzticēts pārvaldīt vai darīt pieejamus ESI fondus. Tādējādi varētu garantēt, ka finanses tiek pareizi pārvaldītas, publiskā iepirkuma un valsts atbalsta noteikumi tiek pareizi piemēroti un tiek atvieglota zināšanu nodošana starp vadības un īstenošanas struktūrām;

37.

atzīst, ka arī turpmāk jāpalielina ESI fondu izmantošanas iedarbība un efektivitāte. RK atbalsta tematiskās koncentrācijas saglabāšanu. Tematiskie mērķi, kas jāpieņem attiecībā uz kohēzijas politiku pēc 2020. gada, nedrīkst nepieciešamības gadījumā liegt finansiālu atbalstu infrastruktūrām, kas ir saistītas ar prioritārajiem tematiem, un šajos mērķos ir jāatspoguļojas tādiem elementiem kā nepieciešamais elastīgums, īpaši, jaunie problēmuzdevumi, kohēzijas teritoriālās dimensijas stiprināšana un daudzlīmeņu pārvaldība programmu izstrādē. Tam vajadzētu palīdzēt nodrošināt, ka iedzīvotāji labāk izprot lēmumus par projektu atbilstību;

38.

aicina ESI fondu efektivitāti noteikt, pirmām kārtām pamatojoties uz fondu regulās saskaņotajiem kritērijiem, kas ir spēkā visā Savienībā. Lai sagatavotu un īstenotu plānus un programmas, pirms jaunā plānošanas perioda sākuma un kopā ar tiem dalībniekiem, kas atbild par ESI fondu izmantošanu, savlaicīgi jāizstrādā pārskatāms ekonomisko, sociālo un vides rādītāju kopums un izvēlēti ex ante nosacījumi, kuri būtu piemēroti, lai pienācīgi atspoguļotu kohēzijas politikas progresu un rezultātus, kas gūti programmu īstenošanā, tādējādi ievirzot jaunās plānošanas izvēles atkarībā no iepriekšējā ciklā gūtās pieredzes. Šajā procesā ir jāņem vērā ne tikai situācija valsts līmenī, bet arī dažādi vietējie un reģionālie apstākļi; šajā saistībā vērš uzmanību uz Komisijas neseno ziņojumu (SWD(2017) 127 final), kurā teikts, ka līdz šim ir izpildīti 86 % no ex ante nosacījumiem un ka tie ir devuši ievērojamu pievienoto vērtību nepieciešamo reformu īstenošanā un uzlabojuši finanšu līdzekļu izmantojumu;

39.

iesaka izstrādāt darbības programmas, kas balstās uz rādītājiem un ir tapušas sarunu procesā, kā arī ir pirmām kārtām pielīdzināmas stratēģiskiem dokumentiem. Komisijai būtu jānovēro šo programmu īstenošana, nākotnē izveidojot stratēģisku partnerības dialogu ar reģionālajām un vietējām un pašvaldībām; tajā galvenokārt jākoncentrējas uz to, lai noteiktu saistošus mērķus un ar tiem saistītus rezultātu rādītājus, un jāraugās, lai reģionālās un vietējās pašvaldības saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības principu varētu izvēlēties piemērotākos pasākumus un tos īstenot;

40.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu par mazāk attīstītajiem reģioniem, kuras mērķis ir paātrināt šo reģionu attīstību, palīdzot tiem pārvarēt šķēršļus un atraisīt savu izaugsmes potenciālu; aicina apsvērt šādu iniciatīvu iespējas arī jaunajā plānošanas periodā;

41.

atzīst, ka Eiropas pievienotā vērtība ir neapšaubāmi viens no svarīgākajiem kritērijiem, kas nosaka ES līdzekļu sekmīgu izmantošanu un tādējādi arī kohēzijas politikas panākumus. Tomēr pagaidām nav šā jēdziena vienotas definīcijas. Tāpēc būtu lietderīgi, ja turpmāk kopā ar fondu regulām tiktu apspriesti un pieņemti konkrēti kritēriji, kas ļautu novērtēt kohēzijas politikas radīto Eiropas pievienoto vērtību;

42.

birokrātijas samazināšanas nolūkā RK aicina Komisiju atbrīvot pārvaldības iestādes no ex-ante nosacījumu pārbaudīšanas un palielināt subsidiaritāti un proporcionalitāti, kā arī veidot pieeju, kas lielākā mērā būtu virzīta uz rezultātiem.

43.

tādēļ aicina izstrādāt saskaņotu koncepciju, kas ļauj noteikt kohēzijas politikas pasākumu radīto Eiropas pievienoto vērtību, un šajā sakarā norāda arī uz savu pētījumu The EU Added Value Test to Justify EU Spending: What Impact for Regions and Local Authorities? (“ES pievienotā vērtība kā kritērijs ES līdzekļu izmantojuma pamatošanai. Kā tas ietekmē reģionus un vietējās pašvaldības?”) (1). Svarīgākie kritēriji varētu būt impulsi, ko var sasniegt, izmantojot ES līdzekļus Līgumā noteikto kohēzijas mērķu sasniegšanai, ilgtspējīgai izaugsmei, nodarbinātībai un sociālajai kohēzijai, un to ieguldījums kopīgo problēmu risināšanā. Turklāt būtu jāņem vērā, ka teritoriālā pieeja ir efektīvāka iepriekš konkretizētās jomās un ar savu decentralizēto pieeju sniedz pievienoto vērtību salīdzinājumā ar nozaru vai centralizētiem atbalsta un finanšu instrumentiem;

44.

tāpēc ierosina šādā pieejā par atsauces punktu izmantot kohēzijas politikas stiprināšanu. Ar iepriekš teikto RK saprot sociāli ekonomisko atšķirību pārvarēšanu, izaugsmes stabilizēšanas un stimulēšanas pretciklisko ietekmi un krīzes pārvarēšanu ar publisko ieguldījumu starpniecību, kopīgo ES mērķu sasniegšanas svarīgo nozīmi, uz rezultātiem orientētus stimulus un mehānismus, pozitīvo ietekmi uz vietējo administratīvo spēju kvalitāti, Eiropas un pārrobežu dimensiju un piemērošanu atbilstīgi daudzlīmeņu pārvaldībai un augšupējai pieejai;

45.

norāda uz to, ka kohēzijas politikas teritoriālā dimensija ļauj īstenot pasākumus, kurus saskaņā ar subsidiaritātes principu nevar pietiekamā mērā īstenot tikai dalībvalstis, reģioni un vietējās pašvaldības, piemēram, pārrobežu, starpvalstu un starpreģionālo sadarbību;

46.

regulatīvo prasību sarežģītības pieaugums pārslogo iesaistītās personas, tostarp projektu īstenotājus. RK iesaka izvēlēties kohēzijas politikas vadību īstenot caur snieguma prizmu, balstoties uz rezultātiem. RK pauž arī šaubas par snieguma rezerves piemērotību, jo tās īstenošanas kārtība atstāj bez ievērības rezultātus un ilgtermiņa ietekmi.

47.

šajā sakarā atkārtoti apliecina nostāju, ka, tikai pateicoties kohēzijas politikas instrumentu izmantojumam, vājākās dalībvalstis un reģioni spēj attiecīgi atklāt integrācijas radīto Eiropas pievienoto vērtību, vienlaikus ļaujot spēcīgākajiem reģioniem labāk risināt globālus jautājumus. Īstenojot kohēzijas politiku, vietējās un reģionālās pašvaldības kļūst ciešāk saistītas ar Eiropas projektu, un kohēzijas politika piešķir Eiropas Savienībai leģitimitāti vietējā un reģionālajā līmenī;

48.

tāpēc aicina gādāt par to, lai kohēzijas politikas pasākumi, kas pieder pie nenoliedzamajām ES integrācijas priekšrocībām, būtu daudz vairāk pamanāmi iedzīvotājiem uz vietas, izmantojot atbilstošas komunikācijas darbības. reģioni un pilsētas var sniegt lielu ieguldījumu šajā sakarā. Ir jāizceļ kohēzijas politikas sasniegumi ekonomikā un sociālajā, teritoriālajā, vides, kultūras un politikas jomā.Tā kā nepārprotami ir pierādīti šīs politikas ilgtermiņa rezultāti un pievienotā vērtība, tās potenciāls ir jāizmanto arī ES identitātes krīzes pārvarēšanai;

49.

uzsver, ka, pateicoties kohēzijas politikā izmantotajai teritoriālajai pieejai, tiek atbalstīti gan Eiropas reģionu un pašvaldību ieguldījumi, kas vērsti uz nākotni un paredzēti konkurētspējas, nodarbinātības un mūžizglītības veicināšanai, gan arī tīklu veidošana, starpreģionālā sadarbība un pieredzes apmaiņa visā Eiropā. Tā ir vienīgā ES politikas joma ar reģionālu ievirzi, un tā balstās uz daudzlīmeņu pārvaldību. Tādēļ šīs politikas pārvaldībā jāturpina stiprināt kohēzijas politikas teritoriālo dimensiju un reģionālo pašvaldību lomu;

50.

uzskata: lai reģionālajā un vietējā līmenī, ietverot arī pārrobežu aspektus, stiprinātu kohēziju, ir vajadzīgas plašākas iespējas, kas ļautu izstrādāt atbilstīgus vietējos risinājumus. Kohēzijas politikā jābūt iekļautam elastīgam piedāvājumam, kas Eiropas tiesiskā regulējuma ietvaros atbalsta adresātiem dod iespēju izvēlēties savam reģionam vai pašvaldībai visefektīvāko risinājumu;

51.

uzstājīgi aicina turpināt un vienkāršot pārrobežu, transnacionālās un starpreģionālās sadarbības sekmēšanu kā daļu no Eiropas teritoriālās sadarbības mērķa, tostarp pašreizējo un turpmāko makroreģionālo un jūrlietu stratēģiju, salu, pie jūras robežām esošu teritoriju, kā arī tālāko teritoriju sekmēšanu. Eiropas pievienotā vērtība šeit ir īpaši redzama. Tā rodas, pateicoties integrācijas politikas mērķu tiešai īstenošanai un labas kaimiņu līdzāspastāvēšanas veicināšanai. Sadarbība starp partneriem no dažādām dalībvalstīm, zināšanu apmaiņas iespēja visā Eiropas Savienībā, kā arī kopīga jaunu risinājumu izstrādāšana publiskās pārvaldes un privātā sektora attīstības uzlabošanai ir ES integrācijas būtiskas sastāvdaļas. Ņemot vērā teritoriālās sadarbības redzamo Eiropas pievienoto vērtību, tās veicināšanai būtu jāpastiprina atbalsts pienācīgu budžeta līdzekļu ietvaros;

52.

atzīmē, cik svarīga ir pārdomāta specializācija reģionālo inovācijas sistēmu stiprināšanai, starpreģionālajai zināšanu apmaiņai un sinerģiju veicināšanai, jo īpaši saistībā ar Eiropas atbalstu pētniecībai, kā arī norāda uz savu atzinumu “Stratēģijas pārdomātai specializācijai (RIS3): reģionālā ietekme un starpreģionālā sadarbība” (SEDEC-VI/021);

53.

norāda, ka, izmantojot kohēzijas politikas teritoriālās dimensijas mijiedarbību ar ES kaimiņattiecību politiku, vairāk jāatbalsta sadarbība, kas notiek pie ES ārējām robežām. Šī sadarbība pie ES ārējām robežām jāfinansē no kaimiņattiecību politikas līdzekļiem un saskaņā ar kohēzijas politikas noteikumiem;

54.

šajā sakarā pauž pārliecību, ka makroreģionālās un jūras stratēģijas iesaistītajiem reģioniem un to iedzīvotājiem rada ievērojamu pievienoto vērtību, ar nosacījumu, ka stratēģiju īstenošanai var koordinēti izmantot pašreizējos un turpmākos finansēšanas instrumentus, un tādēļ aicina Eiropas iestādes nodrošināt to, lai makroreģionālo stratēģiju mērķi tiktu koordinēti ar kohēzijas politikas finansēšanas instrumentiem un arī citiem ES rīcībā esošiem finansēšanas instrumentiem (Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, “Apvārsnis 2020”, ESIF);

55.

iesaka arī turpmāk kohēzijas politikā īpašu uzmanību pievērst būtiskiem uzdevumiem, kas ir aktuāli pašvaldībām (piemēram, vides aizsardzība, sociālā integrācija, migrācija, digitālās pārmaiņas, ilgtspējīgs transports, klimata pārmaiņas, reģenerācija) un uzskata, ka kohēzijas politikai jākļūst par galveno Eiropas instrumentu, lai varētu izmantot sadarbību izaugsmes, dzīves telpas un inovācijas veicināšanai Eiropas pašvaldībās, radīt nepieciešamos priekšnoteikumus, piemēram, platjoslas infrastruktūras vai aprites ekonomikas jomā, un lietderīgi izlietot pašvaldību izaugsmes potenciālu. Saistībā ar ilgtspējīgu pilsētattīstību jāparedz pēc iespējas plašāks finansējuma iespēju loks, kas ļautu izstrādāt vietējā līmenī vispiemērotāko pasākumu kopumu; Šīs problēmas attiecas gan uz pilsētām, gan visām citām pašvaldībām dažādā veidā. Tādēļ arī turpmāk vajadzētu būt iespējai izmantot integrētus konceptus (piemēram, sabiedrības virzīta vietējā attīstība (CLLD), integrēti teritoriālie ieguldījumi (ITI)), lai izstrādātu pielāgotus risinājumus. Šajā sakarā tomēr jāatzīmē, ka programmu plānošanas procesā ir jāparedz pietiekams elastīgums, lai pašu izstrādāti elastīgi pielāgojumi patiešām būtu iespējami;

56.

līdzsvarotas teritoriālās attīstības labad aicina nostiprināt lielpilsētu teritoriju un pilsētu lomu, ņemot vērā šajās teritorijās pastāvošās daudzās konkrētās problēmas tādās jomās kā vides kvalitāte, pilsētu izplešanās, sociālā atstumtība, transports un mājokļi. Lai palīdzētu uzlabot pilsētu un lauku saikni, jābūt iespējai iesaistīt arī mazākas pilsētas un lauku pašvaldības. Turklāt ir radikāli jāvienkāršo šajā sakarā spēkā esošie noteikumi. Saskaņā ar atzinumu “ES pilsētvides attīstības programma” (COTER-VI/010) RK norāda, ka ES politiku ietekmē nedrīkst veidoties konkurences attiecības starp pilsētu, lauku un piekrastes dimensiju. Ir jāizmanto visaptverošs teritoriālais redzējums attiecībā uz pilsētu un lauku teritorijām kā savstarpēji papildinošām funkcionālām zonām. Attiecībā uz dažādu Eiropas fondu finansēto sabiedrības virzītu vietējo attīstību jābūt labākai integrācijai starp dažādiem fondiem;

57.

aicina pastiprināt jaunos instrumentus, kas stiprina augšupēju pieeju un daudzlīmeņu pārvaldību, piemēram, sabiedrības virzīta vietējā attīstība (Community-Led Local Development, CLLD) un integrēti teritoriālie ieguldījumi (ITI), un vienkāršot šo instrumentu izmantošanu, lai veicinātu vēl ciešāku integrāciju vietējā un reģionālajā līmenī un līdz ar to nodrošinātu integrētu un visaptverošu pieeju reģionālajai attīstībai Eiropas Savienībā. Lai šo mērķi sasniegtu, ir nepieciešams atbilstoši pārvirzīt lēmumu pieņemšanas pilnvaras, kā arī plaši iesaistīt visus attiecīgos vietējos dalībniekus;

58.

iesaka atbalstīt lauku rajonu attīstību un veicināt visaptverošu stratēģiju izstrādi šo apgabalu stiprināšanai, uzlabojot gan transporta, gan digitālās platjoslas infrastruktūras savienojamību līdzsvaroti ar dabiskās vides aizsardzību saskaņā ar Korkas 2.0 deklarāciju. Komiteja atkārtoti pauž arī atzinumā “Inovācija un lauku ekonomikas modernizācija” (NAT-VI/004) izteikto aicinājumu izstrādāt Balto grāmatu par laukiem, kas pievērstos problēmām, ar kurām saskaras lauku apvidi, un kas stimulētu to potenciālu ar mērķi aizsargāt šo apvidu bagāto kultūras, arhitektūras, dabas, sociālo, gastronomisko un tautsaimniecisko mantojumu, kuru glabā to iedzīvotāji un kas bagātina visu Eiropas sabiedrību;

59.

iesaka kohēzijas politikā pēc 2020. gada paredzēt īpašu attieksmi pret tālākajiem reģioniem, ņemot vērā īpašos un Eiropas teritorijā unikālos ierobežojumus, kas šiem reģioniem ir raksturīgi. RK vērš uzmanību uz to, ka LESD 349. pantā šie ierobežojumi ir atzīti un ka ir nepārprotami paredzēts pieņemt īpašus pasākumus šiem reģioniem, konkrēti attiecībā uz nosacījumiem piekļuvei struktūrfondiem;

60.

atzīst arī, ka līdzsvarotas teritoriālās attīstības koncepcijā ir jāparedz atbilstošs atbalsts lauku apvidiem, piepilsētas teritorijām iekšzemē un mazāk labvēlīgiem apgabaliem (piemēram, kalnu reģioniem, pierobežas teritorijām vai citiem apgabaliem ar nelabvēlīgiem dabas vai demogrāfiskiem apstākļiem), lai nodrošinātu nepieciešamos ieguldījumus izaugsmes, nodarbinātības, sociālās iekļaušanas un vides ilgtspējas jomā. Iesaistītajām teritorijām būtu jāpiedalās to instrumentu izstrādē, kas rada priekšnoteikumus daudznozaru pasākumu efektivitātei un palīdz pilsētu un lauku funkcionālās teritorijas vairāk integrēt reģiona ekonomikā;

61.

ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanās skartu apgabalu prasību un pretenzijas tikt vairāk ievērotiem, būtu jāizveido Eiropas līmeņa forums, kas varētu tikties vienu reizi gadā, lai šie apgabali varētu ne tikai sekot līdzi konkrētu politiku īstenošanai tajos, bet arī nākt klajā ar priekšlikumiem un savstarpēji apmainīties ar paraugpraksi. Tas ne tikai uzlabotu to pamanāmību, bet arī palīdzētu pārvarēt izolētību un nodrošinātu to uzklausīšanu tieši ES iestādēs. Šādā forumā būtu jāņem vērā katra reģiona īpašās iezīmes un jānodrošina taisnīga pārstāvība;

62.

uzskata, ka turpmākajai kohēzijas politikai jābūt arī galvenajam instrumentam, kas nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību reģionos, kuros ir būtiski un pastāvīgi nelabvēlīgi dabas apstākļi vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējo ziemeļu reģionos ar mazu apdzīvotības blīvumu, kā arī salu, pierobežas un kalnu reģionos, un paredzētu īpašus pasākumus saskaņā ar integrētu teritoriālo pieeju ar mērķi mazināt izmaksas saistībā ar neizdevīgajiem apstākļiem, kuri traucē iedzīvotāju apmešanos un uzņēmumu dibināšanu. Nodrošinot pamatpakalpojumu pieejamību un kvalitatīvu infrastruktūru, tas arī mazinātu iedzīvotāju aizplūšanas tendenci. Īpaša uzmanība jāvelta lauksaimniecības stiprināšanai. Tā ir nozare, kura ir svarīga citu saimniecisko darbību ilgtspējai kalnu apgabalos un teritoriju, tostarp arī zemieņu, aizsardzībai pret hidroģeoloģiskajiem riskiem;

63.

aicina veikt precīzākus pasākumus, lai stiprinātu reģionālo un vietējo pašvaldību pārskatatbildību un ESI fondu redzamību konkrētajā teritorijā, tostarp vajadzīgajā līmenī nodrošināt reģionālo vai nacionālo ESI programmu demokrātiskās pārbaudes;

64.

atzīst, ka ilgtermiņā ES līmenī būs ļoti vajadzīgi ES līdzekļi, lai sekmētu ieguldījumus. Pieejamā finansējuma ziņā arī turpmāk radīsies konflikts starp valstu budžetu konsolidāciju un dalībvalstu gatavību finansēt ES noteiktos uzdevumus. Kohēzijas politikai būs svarīgi pildīt savu uzdevumu, proti, stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju tā, lai tiktu sniegts pārliecinošs ieguldījums Eiropas reģionu un visas ES stiprināšanā un lai līdzekļi tiktu izmantoti efektīvi. Šajā sakarā ir nepieciešama atbilstīgi izstrādāta kohēzijas politika, un tai piešķirtie līdzekļi jāsadala saskaņā ar pieeju, kurā ņemti vērā reģionu un vietējo pašvaldību konkrētie pieprasījumi. RK norāda arī uz Brexit negatīvajām sekām ES budžetā. Lai pēc iespējas labāk aizsargātu ES budžetu un it īpaši kohēzijas politikas budžetu, komiteja atkārtoti uzsver prasību, ka Apvienotajai Karalistei jāizpilda visas juridiskās saistības attiecībā uz pašreizējo vidējā termiņa finanšu shēmu. Šajā saistībā tā norāda uz savu 2017. gada 22. marta rezolūciju (RESOL VI/022) un aicina Komisiju konkretizēt priekšlikumus, kas minēti Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos sagatavotajā ziņojumā par ES finansēšanu nākotnē;

65.

norāda, ka ESI fondi nav salīdzināmi ar centralizēti pārvaldītām iniciatīvām, kā ESIF. ESIF rada ieguldījumus Eiropas un valstu līmenī atsevišķu projektu veidā bez teritoriālā komponenta, savukārt ESI fondus izmanto saistībā ar reģionālajām inovācijas stratēģijām, lai ilgtermiņā uzlabotu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju reģionālajās un vietējās pašvaldībās un tādējādi gādātu par līdzsvarotu un saskaņotu attīstību visā ES. Šī ESI fondu specifika būtu vēl vairāk jāstiprina, izmantojot stratēģisku pieeju, kas veicina sinerģiju un, pamatojoties uz atbilstīgu uzraudzības un vērtēšanas sistēmu un mērķorientētām izvēles metodēm, rada skaidrus stimulus panākt efektivitāti un iedarbību. Abi instrumenti – ESI fondi un ESIF – viens otru papildina un nedrīkst nonākt konfliktā. ESIF nevar arī aizstāt ESI fondus;

66.

šajā sakarā arī norāda uz savu 2016. gada 7./8. decembra atzinumu par ESIF 2.0 (COTER-VI/019);

67.

uzskata, ka finanšu instrumenti ir lietderīgi un var būt arī iespējams papildinājums dotācijām, turklāt sava sviras efekta dēļ var palīdzēt kohēzijas politikai kļūt efektīvākai. Taču minētais nedrīkst novest pie tā, ka ESI fondu dotāciju finansējums pakāpeniski tiek aizstāts ar aizdevumiem. Ņemot vērā ar finanšu instrumentiem saistītās augstās administratīvās izmaksas, tie būtu jāizmanto vienīgi tad, ja uz vietas tas tiek uzskatīts par lietderīgu. Finanšu instrumentu plašāka izmantošana nedrīkst apdraudēt publisko struktūru, konkrētāk, reģionu, pilsētu un vietējo pašvaldību finanšu stabilitāti. Tāpēc Reģionu komiteja noraida jebkādu pienākumu turpināt palielināt finanšu instrumentu īpatsvaru nākamajā plānošanas periodā. Noteikumi par ESI fondu mijiedarbību ar finanšu instrumentiem ir prasīgi, sarežģīti un liecina par finanšu instrumentu īstenošanas problēmām. Tāpēc attiecīgie īstenošanas noteikumi salīdzinājumā ar 2020.–2014. gada plānošanas periodu ir jāvienkāršo. Turklāt RK uzskata, ka sinerģija starp dotācijām un finanšu instrumentiem jāveido pievilcīgāka un ka finanšu instrumentu izmantošanas noteikumiem iespējami jāatbilst tirgus ekonomikas apstākļiem;

68.

atbalsta kohēzijas politikas un citu finansēšanas instrumentu un programmu savstarpējās sinerģijas stiprināšanu, kas balstīta uz kopējiem stratēģiskajiem mērķiem un novērtēšanas kritērijiem. Ja nemazinātu dažādos instrumentu mērķus, varētu labāk savstarpēji saskaņot administrācijas un uzraudzības sistēmas un tām izvirzāmās prasības, lai uzlabotu dažādu atbalsta iespēju pārredzamību un pieejamību. Šis aspekts būtu jāņem vērā arī ES Finanšu regulas pārskatīšanas procesā, nodrošinot, piemēram, ka programmas “Apvārsnis 2020” pētniecības projektu izvērtēšanā lielāks punktu skaits tiktu piešķirts projektiem, kuros ir paredzēta Eiropas partnerība un kuri aptver arī struktūrfondu resursus, lai tādējādi nodrošinātu efektīvāku integrāciju starp dažādām Eiropas programmām;

69.

attiecībā uz priekšlikumiem par ES Finanšu regulas pārskatīšanu norāda uz savu 2017. gada 11./12. maija atzinumu par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam (COTER VI/20);

70.

pauž bažas par to, ka kohēzijas politika apdraud pašas izvirzīto mērķu sasniegšanu, jo administrācijas un uzraudzības sistēmu sarežģītība nav samērīga ar plānošanas pievienoto vērtību. Tādēļ pastāv risks, ka atbalsta saņēmēji un iedzīvotāji kohēzijas politiku vairs neuzskatītu par veiksmes faktoru, bet gan par vēl vienu simbolu, kas liecina par ES iespējamo attālināšanos no iedzīvotājiem. Šādas situācijas novēršana ir visu interesēs. Nevajadzīgais birokrātiskais/administratīvais slogs, kas saistīts ar plānošanu, pārvaldību, uzraudzību un īstenošanu, ir radikāli jāsamazina gan attiecībā uz reģionālajām un vietējām pašvaldībām, gan galīgajiem līdzekļu saņēmējiem;

71.

iesaka pārdomās par turpmākajām reformām uzsvaru likt uz administratīvo šķēršļu novēršanu gan saistībā ar vispārējo kohēzijas politikas nostādņu izstrādi, gan arī atsevišķu programmu un projektu īstenošanu un piemērošanu. Noteikti jāatceras, ka visiem iesaistītajiem Komisijas ģenerāldirektorātiem un dienestiem ir jāpiedalās kohēzijas politikas vienkāršošanā. Subsidiaritātes princips šajā sakarā jāpiemēro konsekventāk nekā līdz šim. Šajā ziņā svarīgi aspekti ir pirms jaunā plānošanas perioda savlaicīgi – vēlākais līdz 2019. gada vidum – iesniegts jaunais tiesiskais regulējums, atteikšanās no jaunu standartu piemērošanas ar atpakaļejošu spēku, stabilas un kvalificētas juridiskās prakses radīšana, koncentrēšanās uz būtiskiem, precīziem un uzticamiem noteikumiem un vienlaicīga valsts standartu izmantošana iespēju robežās. Šādi, lai nodrošinātu lielāku saskaņotību un nepārtrauktību, kā arī lai izvairītos no maksājumu kavējumiem, būtu iespējams mazināt grūtības, ar kurām pārvaldes iestādes saskaras katra plānošanas perioda sākumā. Lai uzlabotu pārredzamību un samazinātu sarežģītību tiesību aktos, attiecībā uz dažādajiem ES fondiem līdzīgās situācijās būtu jāpiemēro vienādi noteikumi un pēc iespējas kopīgas normas. Būtu jāsamazina daudzo pakārtoto tiesību aktu un pamatnostādņu skaits. Juridiskās noteiktības labad atļaujām jābūt derīgām visa perioda garumā;

72.

uzsver, ka ievērojami jāsamazina birokrātiskās prasības Eiropas teritoriālās sadarbības ietvaros īstenotajiem sadarbības projektiem, lai sadarbību veicinātu, nevis bremzētu. Arī šajā nolūkā nākotnē ir vajadzīga atsevišķa regula. Taču tai daudz vairāk būtu jābalstās uz uzticēšanos un partnerību starp Eiropas Komisiju un reģioniem, un mazāk – uz kontroli un izvairīšanos no kļūdām. Turklāt, ņemot vērā Eiropas teritoriālās sadarbības (ETS) daudzpusīgumu, būtu jāatsakās no ex ante nosacījumiem. Un, izstrādājot konkrētus kritērijus, kuri dod iespēju novērtēt Eiropas kohēzijas politikas pievienoto vērtību, būtu jāņem vērā, ka ETS, pateicoties ciešajai sadarbībai, jau pati par sevi par sevi veicina kohēziju gan starp ES dalībvalstīm, gan arī starp dalībvalstīm un reģioniem ārpus Eiropas Savienības;

73.

aicina Eiropas Komisiju iesniegt turpmākās kohēzijas politikas priekšlikumu novērtējumu, kurā būtu visaptveroši analizēta teritoriālā ietekme un kurā būtu iekļauts administratīvā sloga novērtējums, un piedāvā, pamatojoties uz Protokola par Eiropas Komisijas un RK sadarbību 23. punktu, sadarboties šajā jomā;

74.

vērš uzmanību uz to, ka Eiropas un valstu tiesību sistēmu mijiedarbības dēļ kohēzijas politikas īstenošana pašlaik tiek ļoti pārmērīgi regulēta un ka robeža, līdz kurai darbības programmu īstenošanas uzraudzība un pārvaldība ir uzskatāma par attaisnotu, jau ir pārsniegta. Tādēļ būs aizvien grūtāk saglabāt līdzsvaru starp ESI fondu pozitīvo ietekmi, no vienas puses, un īstenošanas izmaksām, no otras puses;

75.

uzskata, ka ir steidzami jāveic to prasību visaptveroša pārbaude, kas tiek izvirzītas ESI fondu administrācijas un uzraudzības sistēmām. Turklāt ir nepieciešama lielāka juridiskā noteiktība un skaidrība attiecībā uz ESI fondu īstenošanu, un ir jānovērš pārmērīgas reglamentēšanas iespējamība. Tāpēc RK atzinīgi vērtē ikvienu iniciatīvu atbalsta vienkāršošanai un to, ka šajā sakarībā tika izveidota augsta līmeņa neatkarīgu ekspertu grupa vienkāršošanas jautājumos; RK ierosina, piemēram, vienkāršot pārraudzības prasību, ziņošanu un novērtēšanu. Ir nepieciešams arī veidot savstarpējas uzticēšanās attiecības ar Komisiju un pārvaldības iestādēm ar mērķi uzlabot kontroles samērīgumu, stabilizēt pārvaldības iestādes un projektu īstenotājus. Šajā nolūkā kopīgajā pārvaldībā ir jāievieš diferenciācijas princips, šķīrums starp krāpšanu un netīšu kļūdu, kā arī jāmaina pieļaujamais kļūdu īpatsvars, to paaugstinot līdz 5 %;

76.

norāda: subsidiaritātes principa konsekventa piemērošana paredz ne tikai administratīvā sloga un tiesību aktu sarežģītības mazināšanu, bet arī atbalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām ar mērķi stiprināt administratīvās un pārvaldības spējas plānošanas jomā, kā arī īstenot attiecīgos pasākumus un projektus;

77.

tomēr arī atgādina, ka līdzšinējie mēģinājumi noteikt un konsekventi novērst sarežģītības un pārmērīgu administrācijas un uzraudzības izmaksu cēloņus, daļēji ir pat radījuši papildu apgrūtinājumu administrācijai un atbalsta saņēmējiem. Aicinājumi nodrošināt lielāku juridisko noteiktību nereti ir bijuši par iemeslu tam, ka Komisija un dalībvalstis ir ieviesušas papildu īstenošanas noteikumus, piemērošanas noteikumus un pamatnostādnes un tādējādi galu galā vēl vairāk palielinājušas programmu īstenošanas sarežģītību. Līdz ar to palielinājās kļūdu iespējamība un kļūdu īpatsvars;

78.

tāpēc ierosina pārbaudīt, vai ir iespējams principā mainīt programmu plānošanu un īstenošanu. Turpmāk būtu jāatļauj dalībvalstīm un administrācijas iestādēm izvēlēties, vai to programmu administratīvā īstenošana notiks vienīgi saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem vai arī atbilstīgi valsts tiesību aktiem. Attiecīgi noteikumi būtu jāiekļauj ES Finanšu regulā. Tas ļautu novērst valstu un ES regulējuma sajaukšanu;

79.

turklāt aicina turpmāk, īstenojot pārbaudes un revīzijas procedūras, izmantot konsekventu pieeju, lai izvairītos no daudzkārtējām pārbaudēm un divkāršas kontroles – kad viena un tā pati informācija saņēmējiem tiek pieprasīta vairāk nekā vienu reizi –, novērstu pretrunas starp uzraudzības iestādēm un mazinātu izmaksas. ES iestāžu veiktajās pārbaudēs galvenā uzmanība būtu jāpievērš mērķu sasniegšanai, kā arī cīņai pret krāpšanu un korupciju;

80.

saistībā ar turpmāko atbalsta shēmu, iesaka noteikt, ka ESI fondi pēc definīcijas atbilst valsts atbalsta noteikumiem, Līguma 107. panta un tam sekojošo pantu nepiemērošanu, kas atzīta attiecībā uz ELFLA un EJZF, paplašināt uz visiem fondiem vai, ja tas nav iespējams, ievērojami vienkāršot valsts atbalsta noteikumus attiecībā uz ESI fondu izmantošanu, piemēram, gadījumā, kad finansējumu piešķir no ESI fondiem, jānodrošina atbilstība valsts atbalsta noteikumiem, izpildot ar to saistītus vienkāršus kritērijus (piem., atbilstība apstiprinātajām darbības programmām). Valsts atbalsta jomā nevienlīdzīga attieksme pret ES tieši pārvaldītajiem fondiem, kā ESIF, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu un “Apvārsni 2020”, un ESI fondiem nav pamatota, palielina administratīvo slogu un apgrūtina sinerģiju starp instrumentiem, kā arī rada juridisko nenoteiktību, jo nav vienota kritērija attiecībā uz svarīgiem aspektiem, tādiem kā stimulējošais efekts;

81.

izmantojot tiesību aktus, ir jārosina un jāstimulē kopīgas plānošanas ierosmes starp vairākām pārvaldes iestādēm, lai sekmētu pasākumus makroreģionālā, t. sk. jūras makroreģionu, un Eiropas līmenī;

82.

aicina Komisiju apsvērt iespēju vienkāršot publisko iepirkumu, kurā izmanto ES budžeta finansējumu. Šāds pasākums atvieglotu galasaņēmēju piekļuvi publiskajam iepirkumam, vienkāršojot iepirkuma procedūru un judikatūru;

83.

aicina, nosakot prasības, kas attiecas uz ESI fondu plānošanu, īstenošanu un uzraudzību, turpmāk ievērot diferenciācijas principu, jo būtiski atšķirīgos apstākļos ir vajadzīga arī atšķirīga īstenošanas sistēma. It sevišķi programmu apjoms, riska profils, pārvaldības kvalitāte, īpatsvars publiskajos izdevumos un līdzfinansējuma līmenis varētu būt svarīgi kritēriji, kas būtu jāņem vērā pārdomās par samērīgu un diferencētu administrācijas un uzraudzības sistēmu izveidi pēc 2020. gada. Tas jo īpaši attiecas arī uz teritoriālo sadarbību;

84.

attiecībā uz administratīvo procedūru un īstenošanas vienkāršošanu norāda uz savu atzinumu “ESI fondu vienkāršošana no vietējo un reģionālo pašvaldību perspektīvas” (COTER VI/12, 2016. gada 10.–12. oktobris).

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/20

1.

uzsver, ka, neraugoties uz centieniem samazināt jauniešu bezdarbu, šī problēma vēl aizvien ne tikai ir liels sociālekonomisks izaicinājums, bet arī mazina taisnīgumu, vienlīdzību un solidaritāti, kas ir Eiropas projekta pamatā;

2.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ierosmi, kuras pamatā ir Eiropas Komisijas priekšsēdētāja paustās bažas par pašreizējo grūto situāciju, kādā ir nonākusi ievērojama daļa krīzes smagi skarto jauniešu, un kura ir īstenota divās iniciatīvās: “Ieguldījums jaunatnē” un “Eiropas Solidaritātes korpuss”;

3.

uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī citus dalībniekus, to skaitā privāto sektoru un trešā sektora struktūras, lai īstenotu pasākumus jauniešu iekļaušanai darba tirgū;

4.

aicina Eiropas Savienības iestādes sadarboties ar privāto sektoru un trešā sektora struktūrām, un prasa gādāt par to, ka programmas, kuru mērķis ir uzlabot atbilstību starp darba tirgus vajadzībām un darba ņēmēju kvalifikāciju, tiek izstrādātas ar privātā sektora, kā arī trešā sektora līdzdalību;

5.

uzsver, ka jauniešu bezdarba jautājums skar vietējo, valsts un ES līmeni un ka izglītības, profesionālās apmācības un jaunatnes joma ir dalībvalstu kompetencē, un saskaņā ar LESD 6. pantu Eiropas Savienībai jāatbalsta, jākoordinē un jāpapildina valstu darbības, jo nodarbinātības veicināšana ir kopīgu interešu jautājums. Tāpēc tas, cik veiksmīgi būs attiecīgie ES pasākumi, kuriem ir jāatbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principam, ir atkarīgs no sadarbības ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

6.

atkārtoti uzsver, ka vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai, sociālās iekļaušanas veicināšanai un jauniešu konkurētspējas uzlabošanai darba tirgū arī turpmāk jābūt galvenajiem ES jaunatnes politikas mērķiem un ka vienlaikus ir jāveicina gan jaunatnes līdzdalība un aktīva iesaistīšanās viņu izglītības un karjeras virzīšanā, gan arī darba ar jaunatni uzlabošana, nediskriminācija un starpkultūru izpratne; šajā saistībā norāda, ka satiksmes iespēju un informācijas pieejamība arī ir svarīgi faktori, kas nodrošina iespēju vienlīdzību, un tas ir jāņem vērā;

7.

atbalsta integrētu stimulu, kas vērsts uz aktīvas partnerības veidošanu visos valdību un pašvaldību līmeņos, kuri atbild par sadarbību ar jauniešiem un viņu organizācijām;

8.

turklāt ir pārliecināta, ka jāveic pasākumi, lai jauniešiem nodrošinātu labāku darba dzīves sākumu, ieguldot jauniešu tehniskajās zināšanās un uzvedības prasmēs, kā arī prasmēs un pieredzē saistībā ar profesionālo un sociālo saskarsmi, kā arī palīdzot iekļauties darba dzīvē, gan pateicoties pašnodarbinātībai vai darba piedāvājumam, kas atbilst viņu profilam, gan arī ieguldot modelī, kurš ar apmācības palīdzību veicina pārkvalificēšanās iespējas, tādējādi paverot jaunas profesionālās perspektīvas;

9.

ierosina īstenot vienu konkrētu pasākumu, proti, būtu jāveido un jāatbalsta jauniešu darbsemināri, kuros viņi varētu gūt dažāda veida profesionālu pieredzi un tādā veidā, iespējams, atrast jaunu profesionālo jomu, kas viņus interesē;

10.

uzskata, ka dažāda veida ieguldījumi jaunatnē – gan formālās, gan neformālās apmācības jomā – ir pamats, kas ļauj veidot taisnīgu, atvērtu, iekļaujošu un sekmīgi funkcionējošu demokrātisku sabiedrību, kurai raksturīga sociālā mobilitāte, kultūru savstarpēja integrācija, kā arī ilgtspējīga attīstība un izaugsme; ir arī pārliecināta, ka svarīgi ir radīt mūsu jaunatnei iespējas piekļūt ES radītajiem sabiedriskajiem labumiem, lai jaunieši spētu aktīvāk piedalīties solidaritātes projektos un Eiropas nākotnes veidošanā;

11.

norāda: lai gan pēdējos gados jauniešu situācija darba tirgū daudzās dalībvalstīs ir ievērojami uzlabojusies, 4 miljoni bez darba esošo jauniešu raisa nopietnas bažas, turklāt būtiskas atšķirības vērojamas ne tikai dalībvalstu starpā, bet arī vienas valsts robežās. RK konstatē, ka, neraugoties uz darbībām un projektiem, kas Eiropas un valstu līmenī pēdējos gados veikti, lai uzlabotu jauniešu iesaistīšanu darba tirgū un palielinātu viņu nodarbinātības līmeni, ir nepieciešama turpmāka dalībvalstu un ES rīcība;

12.

īpaši satraukta ir par to, ka izglītība, ko iegūst ievērojama daļa jauniešu, nav piemērota mūsdienu darba tirgus problēmu risināšanai, kā arī nav pietiekama atbalsta uzņēmējdarbības projektu, inovācijas un pētniecības izvēršanai un ka izglītības sistēmas dalībvalstīs atpaliek no dinamiskajām ekonomikas un sabiedrības pārmaiņām. Tādēļ daudzi jaunieši, kuri sāk darba gaitas, nav gatavi attaisnot sabiedrības un paši savas cerības;

13.

uzskata, ka ārkārtīgi satraucoši ir pētījuma secinājumi, no kuriem izriet, ka vairāk nekā puse Eiropas jauniešu sevi uzskata par izstumtiem no sabiedriskās, ekonomiskās un politiskās dzīves, lai arī tajā pašā laikā viņi pauž nepārprotamu vēlmi piedalīties šajās norisēs savā valstī; vērš uzmanību arī uz to, ka vienlaikus jauniešu attieksme pret sabiedrības problēmām, ekonomikas stāvokli un politiku kļūst arvien pasīvāka;

14.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas izpratni par nepieciešamību šajā jomā centienus koncentrēt uz dalībvalstīm. Komiteja piekrīt viedoklim, ka rast atbilstošas metodes un līdzekļus, kas ļautu sasniegt izvirzītos mērķus, ir galvenokārt dalībvalstu un to vietējo un reģionālo pašvaldību pienākums. Tāpēc komiteja mudina Komisiju sniegt maksimālu atbalstu šīm darbībām, kā arī raiti un efektīvi koordinēt atsevišķās dalībvalstīs veicamos pasākumus tā, lai šo pasākumu labvēlīgo ietekmi vairotu visā ES;

15.

šajā sakarā īpaši vērš uzmanību uz to, ka plānoto pasākumu īstenošanā galvenā loma atsevišķās dalībvalstīs būtu jāpiešķir vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

16.

uzskata, ka šāda pārliecība izriet no fakta, ka tieši pašvaldības ir tās, ko vistiešāk skar neatliekamas sociālās problēmas un kas vislabāk pārzina konkrēto teritoriju īpašos apstākļus vietējā līmenī, par vietējo līmeni augstākā līmenī un reģionālajā līmenī; Tajā pašā laikā to rīcībā ir parasti labi funkcionējošas iestādes, kurām ir gadiem ilga pieredze šīs jomas problēmu risināšanā. Komiteja uzskata, ka centienu un līdzekļu koncentrācija, ko panāk, pateicoties šīm pārbaudītajām un vietējo kopienu demokrātiski leģitimētajām iestādēm, nodrošina visefektīvāko veidu, kā visātrāk uzsākt plānoto pasākumu intensīvu īstenošanu;

17.

atzinīgi vērtē daudzos pasākumus, kas īstenoti, pateicoties Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai, Eiropas Sociālajam fondam un Eiropas Reģionālās attīstības fondam. Komiteja sagaida, ka, drīzumā pārskatot daudzgadu finanšu shēmu (DFS), arī laikposmā pēc 2020. gada pienācīga uzmanība tiks veltīta ES daudzajiem sociālajiem izaicinājumiem, tostarp izglītībai, jauniešu nodarbinātībai un sociālajai iekļaušanai, un ka īpaša uzmanība tiks veltīta vismazāk attīstītajiem reģioniem, kā norādīts LESD 174. pantā;

18.

tāpat atzinīgi vērtē jauno uzņēmēju atbalstam paredzētos pasākumus, ko veic Eiropas Investīciju banka, un uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt piekļuvi finansējumam, un mudina turpināt šādus pasākumus;

19.

atkārtoti pauž atbalstu programmai “Garantija jauniešiem”. Tā kā vietējās un reģionālās pašvaldības saskaras ar dažām problēmām, komiteja rosina Padomi censties vienkāršot stažēšanās atlīdzības procedūras, lai nodrošinātu, ka šīs procedūras nemazina motivāciju;

20.

aicina Eiropas Komisiju ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību viedokli, kad tā pārskatīs ES jaunatnes stratēģiju laikposmam pēc 2018. gada;

21.

turklāt uzsver, ka Eiropas Komisijas centienos nodrošināt augstas kvalitātes profesionālo izglītību un izveidot apmācības sistēmas, kas atvieglo jauniešu iekļaušanos darba tirgū, būtu jāņem vērā arī jautājums par to, kā, iesaistoties ikdienējās mācīšanās un neformālās izglītības procesā, jaunieši iegūst zināšanas un prasmes, it īpaši praktiskās prasmes. Šajā saistībā komiteja vēlreiz uzsver aicinājumu veidot ciešāku sadarbību, kas balstīta uz partnerību starp valsts iestādēm, reģionālajām un vietējām pašvaldībām, uzņēmumiem, darba ņēmējiem un arodbiedrībām, kā arī pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, lai labāk izmantotu zināšanas un prasmes, kuras iegūtas ikdienējās un neformālās mācīšanās ceļā (1); turklāt komiteja ir pārliecināta, ka ir svarīgi pieņemt vienotas apstiprināšanas sistēmas, kas ļauj atzīt un formalizēt vispārīgās prasmes, kuras gūtas ikdienējās mācīšanās procesā, un panākt, ka to vērtība tiek atzīta darba tirgū līdztekus formālās izglītības dokumentiem;

22.

īpaši atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija atzīst programmas “Erasmus+” nozīmi un uzskata to par vienu no svarīgākajiem instrumentiem, kas ļauj izvērst jauniešu aktivitāti starptautiskā aspektā un nodrošina jauniešiem iespējas paplašināt izglītību un personīgās prasmes, kā arī veido viņu izpratni par Eiropas pilsoniskumu un globalizēto tirgu; atzinīgi vērtē šīs apmaiņas veicināšanā iesaistīto visu nozīmīgāko dalībnieku, tostarp skolu un profesionālās apmācības iestāžu, starptautisko aktivitāti. Komiteja uzsver, ka šī programma vēl vairāk jāizvērš, citstarp palielinot minētajai programmai pašreizējā finanšu shēmā pieejamos finanšu līdzekļus. Tajā pašā laikā komiteja norāda: lai panāktu, ka uzlabojas programmas Erasmus+ mobilitātes un (formālās un neformālās) apmācības instrumentu ietekme, būtu vienlaikus jāstiprina augstākās izglītības iestāžu un trešā sektora organizāciju kā šīs programmas tiešo īstenotāju loma. Tāpēc komiteja atbalsta tādus risinājumus, kas augstākās izglītības iestādēm un NVO ļauj izstrādāt efektīvākus instrumentus starptautisko mobilitātes un apmācības instrumentu attīstīšanai;

23.

atzinīgi vērtē ideju par Eiropas Solidaritātes korpusa (ESK) izveidi un ir gandarīta par mūsdienīgo pieeju, kas, pateicoties šim nolūkam īpaši paredzētai tīmekļa vietnei, ļauj reģistrēties personām, kuras interesējas par ESK piedāvājumu. Jābūt iespējai šo reģistrācijas kanālu papildināt ar citiem instrumentiem, kas nodrošinātu un atvieglotu visu jauniešu, bet it īpaši nelabvēlīgākajā situācijā esošo jauniešu, līdzdalību. Šādai pieejai būtu jākalpo tam, lai popularizētu ESK ideju, jo īpaši solidaritātes kā tādas pamatvērtības nozīmi, kas saliedē Eiropas sabiedrību. Tajā pašā laikā komiteja uzsver, ka jāatrod tādi risinājumi, kas jauniešiem neatkarīgi no viņu sociāli ekonomiskā stāvokļa un izglītības līmeņa ļautu iesaistīties Eiropas Solidaritātes korpusā. Ir nepieciešams rast arī risinājumus, kas jauniešiem, kuru piekļuve internetam ir ierobežota, dotu iespēju piedalīties Eiropas Solidaritātes korpusā;

24.

rosina Eiropas Komisiju steidzami izveidot Eiropas Solidaritātes korpusa juridisko pamatu un ierosināt ilgtspējīgu risinājumu tā finansēšanai pēc 2017. gada, lai netiktu pārslogotas esošās finansēšanas programmas, piemēram, Erasmus+, un varētu apmierināt skaitā aizvien pieaugošu to jauniešu vēlmes, kuri piesakās dalībai Eiropas Solidaritātes korpusā;

25.

norāda, ka šī iniciatīva nedrīkst radīt pārmērīgu birokrātisku slogu jauniešiem, kas vēlas tajā piedalīties, un tajā būtu jāiesaista dalībvalstīs pastāvošās jauniešu organizācijas, kā arī jo īpaši vietējā līmenī, par vietējo līmeni augstākā līmenī un reģionālajā līmenī izveidotās iestādes, kuras atbild par jaunatnes politikas īstenošanu un jaunatnes organizāciju atbalstīšanu;

26.

norāda, ka Eiropas Solidaritātes korpusa veicināšanas nolūkā ir jāizveido administratīva sistēma, kas vienkāršotu dalībnieku un pilsoniskās sabiedrības organizāciju iesaistīšanos brīvprātīgajā darbā;

27.

uzsver, ka abiem Eiropas Solidaritātes korpusa virzieniem (profesionālajam un brīvprātīgo virzienam) jābūt savstarpēji papildinošiem, tomēr arī skaidri nošķirtiem, lai varētu īstenot pasākumus, kas nepieciešami nedeklarētas nodarbinātības novēršanai; vienlaikus norāda, ka Eiropas Solidaritātes korpusu nevajadzētu izmantot, lai algotus darbiniekus aizstātu ar brīvprātīgajiem, kas nesaņem atlīdzību;

28.

vērš uzmanību uz to, ka ESK statūtos īpaša uzmanība būtu jāpievērš Eiropas solidaritātes praktiskajam aspektam, proti, būtu jārada noturīga saikne starp iedzīvotājiem, kas veido kopienu Eiropā, un vienlaikus jāstiprina Eiropas identitātes izjūta;

29.

atzinīgi vērtē to, ka ir uzsvērti ieguvumi, ko dod reģionālā un pārrobežu sadarbība, taču norāda, ka ESK būtu jākoncentrē arī uz brīvprātīgo darbu vietējā līmenī. Lielākā daļa brīvprātīgā darba tiek veikta vietās, kur dzīvo brīvprātīgie. Koncentrējoties uz šāda veida brīvprātīgo darbu, kas dod labumu vietējiem iedzīvotājiem, var sekmēt stiprāka darba tirgus veidošanos, novērst sociālo atstumtību un cīnīties pret iedzīvotāju aizceļošanu no lauku apvidiem uz pilsētām;

30.

pauž savu atbalstu ESK mērķim – sniegt palīdzību tiem, kam tā nepieciešama. Vietējo iedzīvotāju vajadzībām un cerībām vajadzētu būt nozīmīgam kritērijam projektu kvalitātes vērtējumā;

31.

vērš uzmanību uz nepieciešamību izstrādāt kopēju satvaru sadarbībai starp ESK un ANO Brīvprātīgo programmu, ASV Miera korpusu un citām līdzīgām organizācijām;

32.

uzsver, ka ESK darbība ir jāizvērš tādā veidā, lai varētu pilnībā izmantot pašreizējo potenciālu, kāds piemīt Eiropas jaunatnes organizācijām un to izvērstajam brīvprātīgo darbam. Eiropas Solidaritātes korpusam vajadzētu būt institūcijai, kas nevis pārņem vai aizstāj šo organizāciju darbu, bet gan to papildina. Komiteja norāda, ka ESK idejas panākumu izšķirošais priekšnoteikums būs tas, vai Eiropas Solidaritātes korpusam izdosies sadarbībā iesaistīt jaunatnes organizācijas, kas darbojas Eiropas valstīs; turklāt uzsver, ka Eiropas Solidaritātes korpusa stratēģijas izstrādes posmā ir svarīgi atzīt, ka ļoti nozīmīga ir pieredze, ko Eiropas jaunatnes organizācijas gadu desmitiem ir uzkrājušas brīvprātīgo darba pārvaldības un kopienas attīstības jomā, un balstīties uz šo zināšanu bāzi;

33.

uzsver, ka jāizveido instrumenti iesaistījušos jauniešu uzraudzībai un atbalstam, lai nodrošinātu Eiropas Solidaritātes korpusa piedāvāto pasākumu kvalitāti, kā arī gādātu par jauniešu apmācību un sagatavošanu dalībai dažādos korpusa piedāvātajos pasākumos. Uzņemošajām organizācijām, kas piedāvā nodarbinātības projektus, it īpaši prakses un stažēšanās iespējas, būtu jāievēro principi un standarti, piemēram, tie, kas minēti Eiropas Stažēšanās un prakses kvalitātes hartā, lai nodrošinātu kvalitatīvu darbvietu piedāvājumu;

34.

uzskata, ka būtu arī jāpaskaidro, kādas būs attiecības starp ESK un Eiropas Brīvprātīgo dienestu (EVS), lai izvairītos no pārklāšanās un gādātu par nepārtrauktību un elastību saistībā ar Eiropas Savienības piedāvātajām iespējām;

35.

norāda, ka ESK veidošanai jānotiek vienlaicīgi ar tādas sistēmas izveidi, kas ļautu atzīt prasmes, kuras iegūtas, ESK ietvaros veicot brīvprātīgo darbu publiskajā un privātajā sektorā, kā arī augstākās izglītības iestādēs. Šādas prasmes ir daļa no neformālās izglītības, kas pašreiz nav atspoguļota atbilstošā oficiālas kvalifikāciju sertifikācijas sistēmā;

36.

uzsver, ka pasākumi, kas jauniešiem dod iespēju apgūt papildu prasmes darbā un brīvprātīgā darbā, pozitīvi ietekmē gan publisko, gan privāto sektoru, jo palielinās jauniešu nodarbināmība, tāpēc ka ir vairāk konkurētspējīgu un talantīgu cilvēku pieņemšanai darbā; šajā sakarā aicina sadarboties ar privāto sektoru, lai izpētītu, kādā veidā darba tirgus vajadzībām varētu labāk pielāgot iegūtās prasmes.

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/24

1.

atzīmē, ka Eiropas pusgads ir galvenais instruments ekonomiskās un fiskālās politikas koordinēšanai ES līmenī, kura norises laikā dalībvalstis savu budžeta un ekonomikas politiku saskaņo ar ieteikumiem, par kuriem panākta vienošanās ES līmenī. Gada cikla laikā Eiropas pusgads ietekmē publisko iestāžu politikas veidošanu ES, valsts, vietējā un reģionālajā līmenī; uzsver saikni starp pusgadu un kohēzijas politiku, jo vietējo un reģionālo pašvaldību piekļuvi ES strukturālajiem un investīciju fondiem regulē ES ekonomikas pārvaldības noteikumi;

2.

uzskata, ka Eiropas pusgada panākumi ir atkarīgi arī no ES, valstu un vietējo publiskā finansējuma instrumentu savstarpējās papildināmības;

3.

atzīmē, ka Eiropas pusgads neatbilst gaidītajam, par ko liecina gan konkrētām valstīm adresēto ieteikumu nepilnīga īstenošana, gan vāja ieinteresētība valstu līmenī. Turklāt, neraugoties uz Komisijas centieniem saistīt Eiropas pusgadu ar stratēģiju “Eiropa 2020”, Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, Eiropas pusgada darbību apgrūtina sarežģītība un virkne dažādu atsauces satvaru;

4.

uzskata, ka pāreja uz jaunu ES stratēģisko satvaru pēc stratēģijas “Eiropa 2020” būtu piemērots brīdis, lai īstenotu Eiropas pusgada pārvaldības reformas. Jebkurā turpmākajā ilgtermiņa attīstības stratēģijā arī būtu vajadzīga politikas saskaņotību un konsekventa pārvaldības sistēma. Norāda, ka Ilgtspējīgas attīstības programmā 2030. gadam šāda sistēma vēl nav noteikta;

5.

norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī organizācijas, kas tās pārstāv attiecīgo valstu valdībās, ir nevis tikai vienas no daudzām ieinteresētajām personām, bet gan nozīmīgas institucionālas dalībnieces politikas veidošanā, ņemot vērā pilnvaru un kompetenču faktisko sadalījumu, kas katrā dalībvalstī ir atšķirīgs; uzsver, ka vairāk nekā 40 % no 2016. gada konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem nebija iespējams pilnībā īstenot bez vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvas iesaistīšanās, jo tās ir atbildīgas par vairāk nekā par 50 % no publiskajiem ieguldījumiem; tās arī ir daļēji atbildīgas par ES rīcībpolitiku un investīciju programmas īstenošanu;

6.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir iedzīvotājiem vistuvākais līmenis un ka to zināšanas par attiecīgās teritorijas iespējām un problēmām, kā arī to spēja risināt dialogu ar iedzīvotājiem, uzņēmumiem, sociālajiem partneriem un pilsonisko sabiedrību ir ļoti svarīga laikā, kad pieaug skepse pret publiskām iestādēm un pārstāvības demokrātiju ES un valstu līmenī; norāda, ka nesen veiktā Eirobarometra aptauja liecina, ka vietējiem un reģionālajiem politiķiem var būt nozīmīga loma, stiprinot saites starp Eiropu un tās iedzīvotājiem (1);

7.

pauž nožēlu, ka vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanās Eiropas pusgadā, tai skaitā valstu reformu programmu izstrādē un īstenošanā, nav ne strukturēta, ne skaidri atzīta visās ES dalībvalstīs; norāda, ka pašreizējā prakse katrā valstī ievērojami atšķiras, lielākoties tās pamatā ir apspriešanās ar ieinteresētajām personām, kurā vietējās un reģionālās pašvaldības ir vienlīdzīgas citām struktūrām, kas atzītas par ieinteresētajām personām, pienācīgi neņemot vērā to kā neaizvietojama pārvaldības līmeņa pilnvaras, kompetenci un funkcijas;

8.

pauž nožēlu par to, ka Eiropas pusgads balstās uz analīzi, kurā nav sistemātiski ņemtas vērā teritoriāli diferencētas dalībvalstu problēmas un iespējas, kas saistītas ar reģionu un pilsētu atšķirīgajiem sākotnējiem apstākļiem un resursiem, tostarp publiskās pārvaldes institucionālo un administratīvo spēju;

9.

uzskata, ka Eiropas pusgada teritoriālā dimensija – gan analītiskajā līmenī (gada izaugsmes pētījumu, valsts reformu programmas un konkrētām valstīm adresētos ieteikumus papildinot ar teritoriālo tendenču analīzi un ES politiku teritoriālo ietekmi), gan darbības līmenī (intensīvāk un sistemātiski iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības, pamatojoties uz partnerības un daudzlīmeņu pārvaldības pieejām) – palīdzēs padarīt Eiropas pusgadu efektīvāku un nodrošināt lielāku atbildības uzņemšanos uz vietas. Tā palīdzētu arī stiprināt saikni starp ES politiku un investīciju plānu; norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ESI fondu ietvaros jau nodrošina visaptverošus datus un ir pieejama arī cita veida attiecīga informācija, ko var izmantot, lai Eiropas pusgadam piešķirtu teritoriālu dimensiju;

10.

uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību intensīvāka iesaistīšana Eiropas pusgadā nozīmē to, ka tās ir jāiesaista jau no sākuma, citastarp valstu reformu programmu izstrādē, izmantojot kombinētu lejupēju un augšupēju plānošanu; uzskata, ka valstu reformu programmu īstenošanā būtu jānodrošina visu pārvaldības līmeņu koordinēta rīcība, pamatojoties uz daudzlīmeņu pārvaldības pieeju (2); uzsver, ka jānodrošina pārredzamība un pārskatatbildība visā procesā, kurā būtu vairāk jābalstās uz faktiem un plašāk jāizmanto teritoriālās ietekmes novērtējums;

11.

turklāt uzskata: lai pastiprinātu valstu reformu programmu darbību un likvidētu dažus no esošajiem ierobežojumiem, ir svarīgi reģionālos/valsts ieguldījumus, tostarp līdzfinansējumu ESI fondiem, nošķirt no Stabilitātes un izaugsmes pakta aprēķiniem, un uzskata, ka tas ļaus valstu reformu programmas konsekventi pielīdzināt ESI fondiem, jo tiem ir kopīgi mērķi;

12.

iesaka pieņemt rīcības kodeksu, lai Eiropas pusgadam piešķirtu teritoriālu dimensiju, gan iekļaujot tā galvenajos dokumentos teritoriālo analīzi, gan nodrošinot vietējo un reģionālo pašvaldību strukturētu un pastāvīgu iesaistīšanu tā plānošanā un īstenošanā;

13.

ierosina šādā rīcības kodeksā izklāstīt pamatprasības, kas būs jāpilda visiem attiecīgajiem pārvaldības līmeņiem; norāda, ka rīcības kodeksā būtu jāņem vērā pieredze, kas gūta ar Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību saistībā ar kohēzijas politikas ESI fondiem (3), kā arī dažās valstīs īstenotā labā prakse, proti, Eiropas pusgadā cieši iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

14.

norāda ka institucionālais regulējums, pilnvaras, tradīcijas un resursi valstu, vietējā un reģionālā līmenī būtiski atšķiras, un uzsver, ka rīcības kodeksā būtu jārespektē starp dalībvalstīm pastāvošās atšķirības attiecībā uz konstitucionālo kārtību un pilnvaru sadalījumu starp valsts pārvaldes līmeni un tam pakārtotajiem līmeņiem; tāpēc uzskata, ka rīcības kodeksā iekļauto valstīm paredzēto noteikumu konkrētai īstenošanai jābūt dalībvalstu kompetencē;

15.

aicina rīcības kodeksā pilnībā ievērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus; uzskata, ka rīcības kodeksam jābūt vērstam uz labākas pārvaldības pieeju un jākļūst par tās daļu, kā arī par daļu no vispārējiem centieniem panākt racionālāku un ne tik sarežģītu Eiropas pusgadu, koncentrējoties uz nelielu skaitu svarīgu jautājumu mazākas sarežģītības apstākļos. Tas nozīmē ievērot vietējo un reģionālo pašvaldību kompetences, kā arī neradīt lieku administratīvo slogu vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm un, cik vien iespējams, izmantot esošās struktūras un procesus, piemēram, tos, kas izveidoti saskaņā ar kohēzijas politikas regulām;

16.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlaments ar 2016. gada 26. oktobra rezolūciju par 2016. gada Eiropas pusgada īstenošanu ir atbalstījis RK priekšlikumu par rīcības kodeksu, kā arī to, ka EP 2017. gada 15. februāra Rezolūcijā par 2017. gada izaugsmes pētījumu ir atzīts, ka konkrētām valstīm adresētu ieteikumu labākai izpildei ir vajadzīgas skaidri formulētas prioritātes Eiropas līmenī un patiesas publiskas diskusijas valstu, reģionālā un vietējā līmenī, kā arī vietējo un reģionālo pašvaldību strukturēta līdzdalība;

17.

atzinīgi vērtē nesenos centienus uzlabot pusgada procesu ar Komisijas amatpersonu, kuras atbild par Eiropas pusgadu, palīdzību katrā dalībvalstī, un uzsver, ka šīm amatpersonām ir pievienotā vērtība kā kontaktpersonām, pie kurām var vērsties visi pārvaldības līmeņi un ieinteresētās aprindas; uzsver, ka šie centieni jāpapildina ar ciešāku sadarbību ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām tajās pusgada jomās, kuras ir to kompetencē;

18.

iesaka rīcības kodeksā iekļaut šādas divas sadaļas un pamatelementus, kas adresēti attiecīgajiem institucionālajiem dalībniekiem visos līmeņos; iesaka rīcības kodeksa faktisko saturu izstrādāt visu attiecīgo ES iestāžu partnerībā, nodrošinot, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu konkrētām valstīm paredzētie noteikumi tiek pilnībā pielāgoti attiecīgajiem valsts un reģionālajiem apstākļiem;

19.

lai Eiropas pusgadam nodrošinātu stabilu teritoriālo pamatu, kas ļaus skaidrāk koncentrēties uz katram pārvaldības līmenim svarīgākajiem jautājumiem, iesaka rīcības kodeksā paredzēt, ka:

20.

attiecībā uz valsts līmenim pakārtotu pārvaldes līmeņu iesaistīšanu iesaka rīcības kodeksā paredzēt, ka:

21.

uzskata, ka rīcības kodekss ES līmenī ir jāīsteno, tiklīdz tas ir pieņemts, un valstu līmenī – divu gadu laikposmā, lai ļautu valstu un vietējiem pārvaldības līmeņiem to ieviest un attiecīgi pielāgot konkrētajiem apstākļiem;

22.

ierosina, ka ES iestādes saskaņā ar šobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu sāk īstenot rīcības kodeksu, cik drīz vien iespējams, izmantojot starpiestāžu nolīgumu, kas iesaista RK;

23.

iesaka Komisijai pa šo laiku, a priori pamatojoties uz LESD 121. pantu, ierosināt izmaiņas tiesiskajā regulējumā, ar ko nosaka Eiropas pusgadu, lai skaidri nodrošinātu juridisku pamatu, kas turpmāk padara rīcības kodeksu juridiski saistošu;

24.

norāda, ka rīcības kodeksa īstenošanu varētu atvieglot, izmantojot un stiprinot esošās struktūras un pasākumus, tādus kā Eiropas Reģionu un pilsētu nedēļa, RK teritoriālā dialoga starp reģionu un pilsētu pārstāvjiem un ES iestādēm atjaunošana, kā arī no Eurostat un reģionālajām un vietējām pašvaldībām jau pieejamo datu izmantošana;

25.

mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis pievērsties administratīvās un institucionālās spējas problēmai visos pārvaldības līmeņos un it īpaši vietējā un reģionālajā līmenī, jo tā ir šķērslis konkrētai valstij adresēto ieteikumu pilnīgā īstenošanai; šajā saistībā atkārtoti aicina Eiropas Komisiju izstrādāt vienotu stratēģisku dokumentu, kurā būtu izklāstītas pamatnostādnes un koordinācijas principi attiecībā uz visiem ES finansētas, spēju veidošanai paredzētas tehniskās palīdzības virzieniem;

26.

aicina apsvērt pasākumus, ar ko mudināt dalībvalstis pieņemt rīcības kodeksu;

27.

aicina Eiropas Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu, apspriežoties ar RK, sākt darbu pie rīcības kodeksa, ņemot vērā iepriekš izklāstīto struktūru un pamata saturu, un ievērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus.

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/28

1.

atzīst, ka Eiropa saskaras ar grūti risināmām sabiedrības problēmām: iedzīvotāji ir nedroši par savu nākotni, bezdarba līmenis, it īpaši jauniešu vidū, joprojām ir augstāks par to, kāds tas bija pirms finanšu un ekonomikas krīzes, klimata pārmaiņu sekas kļūst arvien jūtamākas, sabiedrība noveco un bēgļu, patvēruma meklētāju, kā arī migrantu ierašanās vietējām un reģionālajām pašvaldībām liek risināt jaunus jautājumus.

2.

Komitejas locekļi redz, ka sabiedrība mainās. Iedzīvotāju prasības tagad ir augstākas, un augstāka ir arī viņu kvalifikācija. Tāpēc viņi arvien biežāk vēlas paši virzīt savu dzīvi un uzlabot savus dzīves kvalitātes standartus, kā arī vairāk iesaistīties sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā. Tajā pašā laikā mēs, vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji, apzināmies, ka mūsu pilsoņu intereses var būt ļoti atšķirīgas.

3.

Turklāt sabiedrības problēmas kļūst arvien sarežģītākas: to risināšana nav iespējama tikai ar politisku rīcību vien, tās sniedzas pāri administratīvajām robežām un pārvaldības periodiem. Tās prasa tūlītēju rīcību un ilgtermiņa redzējumu un pieeju, kā arī radikālas pārmaiņas attiecībā uz ES politikas pasākumu, tostarp arī EMS, sociālo dimensiju, lai sasniegtu visus iedzīvotājus un stiprinātu solidaritāti starp cilvēkiem un starp dalībvalstīm.

4.

Vienlaikus vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir mazāk finanšu resursu tam, lai strauji mainīgajā sabiedrībā risinātu jaunās un sarežģītās problēmas; tāpēc, veicot jebkādus pasākumus šajā jomā, nepieciešama objektīva, pragmatiska un efektīva koordinācija starp dažādiem pārvaldības līmeņiem.

5.

Komiteja secina, ka pašreizējās pieejas un politikas instrumentu spēja sekmēt centienus izstrādāt risinājumus pašreizējām sabiedrības problēmām ir ierobežota. Tomēr vienlaikus pārmaiņas arī rada iespējas modernai un inovatīvai Eiropai.

6.

Komiteja uzskata, ka sociālā inovācija ir svarīgs instruments, kas, iesaistot publisko, privāto un trešo sektoru, ļauj risināt mūsdienu sabiedrības problēmas un uzlabot Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Sociālā ziņā inovatīvu projektu ietekme uz sabiedrību un ekonomiku kopumā ir lielāka, ja tiem ir tehnoloģisks atbalsts, jo tādējādi tiek radīti labāki risinājumi mūsu pilsoņiem.

7.

Komiteja ir vienisprātis, ka sociālo inovāciju definē kā jaunas idejas (produktus, pakalpojumus un modeļus), kas vienlaikus atbilst sabiedrības vajadzībām (efektīvāk par citām alternatīvām) un rada jaunas sociālās attiecības un partnerības (1).

8.

Sociālā inovācija var būt svarīgs instruments, lai cīnītos ar visām sabiedrības problēmām, piemēram, jauniešu bezdarbu, kā arī lai atvieglotu gados vecāku cilvēku aprūpi un sekmētu viņu patstāvību, integrētu personas, kam ir grūtības piekļūt darba tirgum vai atdzīvinātu tālākus reģionus, reģionus, kas saskaras ar dažādām demogrāfiskām problēmām un panīkušus pilsētu rajonus.

9.

Komitejas skatījumā sociālās inovācijas iezīmes ir augšupēja pieeja, risinājumu meklēšana tuvu iedzīvotājiem un kopā ar viņiem (2), pielāgoti risinājumi, jaunas attiecības un sadarbība starp pārvaldes iestādēm, uzņēmumiem, zinību un izglītības iestādēm, sabiedriskajām un interešu pārstāvības organizācijām (3).

10.

Komiteja vēlētos norādīt uz patērētāju komitejām, kas ir labs augšupējas pieejas piemērs. Patērētāju komitejas ir kontaktpunkti, kas nodrošina saikni ar patērētājiem, kuri ir labi informēti par noteiktiem pakalpojumiem. Patērētāju komitejas ir struktūras, kas piemērotas patērētāju atsauksmju (piemēram, patērētāju pieredzes) apkopošanai, pakalpojumu un produktu izstrādei, kā arī jaunu ideju ģenerēšanai un pārbaudīšanai (augšupējā veidā). Patērētāju komitejas veicina iekļautību un nodrošina patērētājiem reālu iespēju paust viedokli.

11.

Sociālā inovācija ir citāds publiskās pārvaldes darbības veids. Tā prasa vietējām un reģionālajām pašvaldībām būt atvērtām iniciatīvām un idejām no iedzīvotāju, uzņēmumu, zinību un izglītības iestāžu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju puses. Svarīgi apzināties, ka atbilde uz daudziem šābrīža jautājumiem meklējama ne tikai publiskās pārvaldes līmenī. Bet atvērtība nenozīmē pasīvu attieksmi. Lai veicinātu sociālo inovāciju, pašvaldībām bieži vien ir jāuzņemas vadība un koordinācija un jākļūst par starpnieku partnerību veidošanā, jāvieno dažādas puses, jārada inovācijas ekosistēmas, jāapzina labas iniciatīvas, ar kurām nākusi klajā sabiedrība un vietējās kopienas, jārada elastīgs tiesiskais regulējums, jāgādā par zināšanu apmaiņu un jāveicina dialogs.

12.

RK arī piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim, ka ES ir jāpanāk konkrēti rezultāti, kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām un vēlmēm. Sociālo inovāciju atbalstot un veicinot jau agrīnā politikas izstrādes posmā un lēmumu pieņemšanas procesā, var panākt labākus risinājumus ar lielāku atbalstu.

13.

Laikā, kad uzticēšanās mūsu demokrātiskajām iestādēm ir iedragāta, iedzīvotāju atbalstam ir būtiska nozīme. Sociālā inovācija sākas ar iedzīvotājiem un vietējām pašvaldībām – no apspriešanās ar iedzīvotājiem, lai noteiktu sabiedrības vajadzības un formulētu risinājumus, līdz īstenošanas posmam iesaistes, apmaiņas, līdzatbildības un savstarpības procesa ietvaros un veidojot atzītas un atpazīstamas partnerības. Savstarpējo attiecību aspekts (savstarpība un tīkli, kuros piedalās daudzi dalībnieki) būtu jāiekļauj teritoriālajā dimensijā, kurai vajadzētu būt iespējami tuvākai indivīdu, ģimeņu un kopienas vajadzībām.

14.

Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas atziņu, ka sociālā inovācija ir svarīga, un jo īpaši tas attiecas uz iespējām, ko paver Sociālās inovācijas kopienas portāls un gadskārtējais Eiropas Sociālās inovācijas konkurss. Komiteja vēlas uzsvērt, ka sociālā inovācija attiecas ne tikai uz ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu. Ir svarīgi sociālo inovāciju atzīt un novērtēt kā līdzekli, kas piemērojams dažādās politikas jomās, piemēram, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanas jomā, un var uzlabot ES iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

15.

Sekmīgi sociālās inovācijas projekti patiešām nodrošina sociālās integrācijas un solidaritātes stiprināšanas un izaugsmes un nodarbinātības veicināšanas savstarpēju papildināmību. Komiteja tādēļ uzsver, ka sociālās inovācijas aspekts ir jāintegrē vietējās un reģionālās attīstības stratēģijās;

16.

Turklāt sociālā inovācija rosina labāku inovāciju. Tehnoloģiskā attīstība noris arvien straujāk un tādas attīstības tendences kā digitalizācija un automatizācija izraisa būtiskas pārmaiņas darba tirgū un pilsētu un reģionu tautsaimniecībā kopumā: automatizācijas un robotizācijas rezultātā izzūd darbvietas, no vienas puses, un tiek radītas jaunas darbvietas, no otras puses. Lielie dati skar iedzīvotāju privātumu, un ne visi var vienlīdz labi sekot tehnoloģiskajai attīstībai un to izmantot. Sociālā inovācija var palīdzēt palielināt mūsu sabiedrības noturību. Komiteja visur Eiropas Savienībā redz labus vietējo un reģionālo pašvaldību īstenotas sociālās inovācijas piemērus (4).

17.

Veiksmīgu sociālo inovāciju nedarot zināmu citiem un turpinot izmantot tikai vietējā līmenī, tiek zaudēta laba iespēja. Inovācija bieži vien sākas vietējā līmenī un mazā mērogā, bet var būt vērtīga un piemērojama visiem Eiropas iedzīvotājiem. Lai pilnībā izmantotu sociālās inovācijas potenciālu, nepieciešama vide, kas dara iespējamu tās nostiprināšanos un izplatīšanos.

18.

Sociālās inovācijas jomā ir daudzi tādas labas prakses piemēri, kuri palīdz gan sievietēm, gan nepilngadīgajiem riska situācijās. Būtu jāuzsver minētās prakses nozīme, lai to varētu attiecināt uz iedzīvotājiem šādās situācijās visā Eiropā, vajadzības gadījumā atvieglojot finansējuma saņemšanu no struktūrfondiem.

19.

Lai pilnvērtīgi izmantotu sociālās inovācijas potenciālu, jāvienkāršo kohēzijas politika un jāsamazina ar to saistītais administratīvais slogs. Spēkā esošā tiesiskā regulējuma sarežģītība un apjoms attur no pieteikšanās finansējuma saņemšanai. Komiteja ES iestādes ir vairākkārt aicinājusi reāli vienkāršot kohēzijas politikas tiesību aktu kopumu (5).

20.

ES kohēzijas politika apgrūtina sociālās inovācijas kā instrumenta izmantošanu. Maza mēroga projekti, nelieli un netradicionāli partneri un tas, ka sociālā inovācija ne vienmēr ir kritērijs, kas jāmin Eiropas finansējuma saņemšanas pieteikumos, kavē ES finansējuma piešķiršanu sociālās inovācijas projektiem.

21.

Tāpēc ne visi Eiropas fondi un programmas ir piemēroti sociālās inovācijas mērķim. Tāpat kā tehnoloģiskās inovācijas gadījumā, sociālajai inovācijai ir vajadzīga iespēja eksperimentēt un gatavība pieņemt neveiksmes.

22.

Komiteja uzsver, ka sociālā ekonomika cita starpā var sekmēt sociālās inovācijas attīstību. RK šajā saistībā atgādina, ka sociālās ekonomikas iniciatīvas, kas ir balstītas uz sadarbību un vietējo kopienu iedzīvotāju pilsonisko līdzdalību, sekmē sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju, kā arī lielāku uzticēšanos visā Eiropas Savienībā. Tādēļ ir būtiski sociālo inovāciju atbalstīt, arī atraisot sociālās ekonomikas potenciālu, proti, uzlabojot tās piekļuvi dažādiem finansēšanas veidiem un piesaistot pietiekamus līdzekļus vietējā, reģionālā, valstu un ES līmenī (6).

23.

Komiteja piekrīt, ka Eiropas Savienībai inovācija ir svarīga, lai iedzīvotāji iegūtu labāko izglītību, lai netrūktu darbvietu, lai varētu atrisināt mūsdienu sabiedrības problēmas un saglabātu augstu labklājības un dzīves kvalitātes līmeni. Tāpēc komiteja uzsver, ka Inovācijas savienības iniciatīvai ir liela nozīme, lai ES padarītu inovācijai labvēlīgāku un tādējādi labas idejas ātrāk pārvērstu produktos un pakalpojumos.

24.

Komiteja atzinīgi vērtē dažādos Eiropas Komisijas centienus – ar ES Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI), kopīgošanas ekonomikas modeļiem, programmu “Apvārsnis 2020”, kultūras izpratnes platformām un MVU instrumenta programmām – veicināt sociālo inovāciju.

25.

Komiteja tomēr uzskata: lai gan EaSi programmā, citstarp, paredzēts risināt ilglaicīga bezdarba problēmu un apkarot nabadzību un atstumtību, joprojām nav Eiropas mēroga mehānisma, kas ļautu efektīvi reaģēt uz šīm kopīgajām problēmām.

26.

Neraugoties uz minētajiem centieniem, komiteja uzskata, ka stratēģijā “Eiropa 2020” pārāk vienpusīgi uzsvērta inovācijas tehnoloģiskā dimensija, bet tās sociālajai dimensijai nav veltīta pienācīga uzmanība. Komiteja uzsver, ka sociālā inovācija un tehnoloģiskā inovācija viena otru papildina un ka, atbalstot to komplementaritāti, var panākt sabiedrībai svarīgus rezultātus.

27.

Pašreizējās sabiedrības problēmas sniedzas pāri robežām un Eiropā bieži vien izpaužas vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī. Sociālajai inovācijai var būt svarīga nozīme sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas radīšanā. Ir vēlams, lai ES uzņemtos veicinātājas lomu, atvieglotu šādu virzību un nodrošinātu saikni starp dažādajām iesaistītajām pusēm.

28.

Komiteja aicina Eiropas Komisiju politikas veidošanā īpašu uzmanību pievērst tam, lai politikas pasākumus būtu iespējams īstenot vietējā un reģionālajā līmenī. Tas ir saskaņā ar ES pilsētvides programmas īstenošanu, jo minētajā programmā Komisija, dalībvalstis un pilsētas apzina ES politikas un tiesību aktu īstenojamību vietējā līmenī. Tas ir it īpaši svarīgi sociālās inovācijas projektiem, kurus vietējās un reģionālās pašvaldības bieži atbalsta visā inovācijas procesā (rašanās, eksperiments, izplatīšana un novērtēšana).

29.

Komiteja aicina Eiropas Komisiju atzīt un pieņemt sociālo inovāciju kā instrumentu ļoti dažādu sabiedrības problēmu risināšanai un iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai;

30.

Eiropas Komisijai būtu jāuzņemas vadošā loma centienos attīstīt sociālo inovāciju un šajā jomā veikt zināšanu apmaiņu un izplatīt labas prakses piemērus; tai būtu arī dažādos pārvaldības līmeņos jānodrošina tādas politikas pieņemšana, kas jo īpaši integrētu pasākumu veidā veicinātu sociālo inovāciju veselības aprūpes, mājokļu un aktīvu darba meklējumu jomā un rūpētos par īstas Eiropas sociālās inovācijas kopienas veidošanu.

31.

Komiteja aicina Eiropas Komisiju likvidēt iepriekš minētos šķēršļus un sociālo inovāciju padarīt par vienu no kritērijiem ES fondu līdzekļu pieteikumos un fondus un programmas darīt pieejamus netradicionālām institūcijām un grupējumiem, kā arī pavērt iespēju eksperimentiem, pieļaujot, ka kāds eksperiments var neizdoties.

32.

Komiteja aicina Eiropas Komisiju izstrādāt uzraudzības un ietekmes novērtēšanas mehānismus ar skaidriem rādītājiem, kā arī novērtējumus par sociālās inovācijas procesiem dažādās dalībvalstīs, it īpaši tiem, kas notiek sociālās ekonomikas jomā. Tādējādi sociālās inovācijas rezultāti būs izmērāmi, varēs noteikt tās ietekmi, popularizēt attiecīgu informāciju un “veiksmes stāstus”. Tas atvieglos finansējuma piesaistīšanu.

33.

Lai pilnvērtīgi izmantotu sociālās inovācijas potenciālu, arī komiteja vēlas sniegt savu ieguldījumu. Komiteja aicina savus locekļus vietējā līmenī eksperimentēt ar sociālo inovāciju, iesaistot citas publiskās pārvaldes iestādes, uzņēmumus, zinību iestādes un iedzīvotājus, un apmainīties ar pieredzi.

34.

Komiteja uzsver: ir svarīgi, ka publiskā iepirkuma konkursos iesniegto piedāvājumu vērtēšanā tiek ievērotas sociālās klauzulas, un lūdz Eiropas Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis tās pareizi transponējušas un pareizi tās piemēro. RK arī rosina nodrošināt pašlaik spēkā esošo valsts atbalsta noteikumu elastību, lai veicinātu sociālo inovāciju. Komiteja iesaka arī apsvērt iespējas dalībnieku kapitāla un uz līdzdalību vērstas inovācijas potenciālu izmantot pastāvošajās sociālās inovācijas un sociālo ieguldījumu programmās, kuru pamatā parasti ir ar ieguldītājiem saistīti modeļi.

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/32

1.

atzinīgi vērtē Komisijas, dalībvalstu un reģionu līdzšinējos centienus veicināt bioekonomikas attīstību reģionālajā līmenī, ilgtspējīgi apsaimniekojot dabas resursus, tostarp augsni, iekšējos ūdeņus un jūras ūdeņus, un mudina šos centienus izvērst vēl vairāk;

2.

uzskata, ka bioekonomikas veidošana it īpaši ES lauku un piemērotos mežu rajonos paver ļoti plašas attīstības iespējas izaugsmes un nodarbinātības jomā, un norāda, ka šīs iespējas varēs izmantot tikai tad, ja reģionālie un vietējie dalībnieki cieši sadarbosies un centīsies sasniegt kopīgus mērķus;

3.

tādēļ ierosina, turpmāk atjauninot bioekonomikas stratēģiju un rīcības plānu, īpaši paredzēt, ka jāatraisa bioekonomikas, tostarp biotehnoloģijas un biomasas potenciāls un jāpanāk, ka tās sniedz labumu vietējai un reģionālajai attīstībai gan pilsētu, gan lauku teritorijās;

4.

ir pārliecināta, ka, ievērojot daudzlīmeņu pārvaldības principu, ir jāpalielina Eiropas, valstu, reģionu un vietējo bioekonomikas iniciatīvu sinerģija, lai radītu iespējami labākus nosacījumus bioekonomikas attīstībai Eiropā;

5.

rosina galvenokārt izmantot pārdomātas specializācijas reģionāla mēroga stratēģijas, kuru prioritāte ir bioekonomika, un šo ieteikumu ņemt vērā bioekonomikas stratēģijas pārskatīšanā;

6.

ņemot vērā labāka regulējuma iniciatīvu, rosina pārskatīt pašlaik spēkā esošo bioekonomikas attīstības tiesisko regulējumu, lai tādā veidā, ja vajadzīgs, arī likvidētu ES regulējuma radītos šķēršļus, kas kavē ieguldījumus;

7.

uzskata, ka Komisijai, dalībvalstīm un Eiropas reģioniem jāīsteno proaktīva komunikācijas stratēģija, lai reģionos palielinātu izpratni par bioekonomikas pavērtajām iespējām; šajā saistībā ierosina izmantot jēdzienus “bioekonomikas reģions” un “bioekonomikas pašvaldība”, lai tā apzīmētu lauku rajonus, pilsētas un reģionus, kam īpaša prioritāte ir bioekonomikas attīstība;

8.

rosina bioekonomikas veicināšanas iniciatīvas cieši sasaistīt ar ilgtspējīgas aprites ekonomikas attīstību reģionālajā un vietējā līmenī un uzskata, ka jāatbalsta bioekonomikas reģioni un bioekonomikas pašvaldības, kā arī uzņēmumi un apvienības, kas savus vietējos bioloģiskos resursus izmanto jaunu vērtības radīšanas ķēžu izveidei, tostarp tieši finansējot savus reģionālos pētniecības centrus, kas darbojas dažādos bioekonomikas sektoros, tostarp lauksaimniecības pārtikas nozarē;

9.

ierosina ES un dalībvalstu īstenoto atbalsta politiku mainīt tā, lai prioritāte būtu pastāvošo problēmu un uzdevumu risināšana uz vietas un ES noteiktu tādus bioekonomikas veicināšanas nosacījumus, kas ļauj atbalstīt reģionāli pielāgotus risinājumus, ņemot vērā arī īpašās problēmas, ar kurām saskaras salas vai attāli reģioni;

10.

uzsver, ka bioekonomikas jomā ieguldījumus var palielināt tikai tad, ja tiek uzlabotas iespējas piekļūt nozīmīgākajiem ES finansējuma instrumentiem, piemēram, Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF), Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem), programmai “Apvārsnis 2020”, Uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmai (COSME) utt.;

11.

rosina pavērt iespēju kombinēt dažādas ES īstenotās atbalsta programmas, lai tādā veidā panāktu atbilstību integrētas bioekonomikas attīstības stratēģijas prasībām (pētniecības, izstrādes, inovācijas un ieguldījumu veicināšana, garantijas);

12.

uzskata, ka jāatvieglo reģionu interešu ievērošana biorūpniecības kopuzņēmumā, lai uzlabotu pasākumu saskaņotību, iespējami labāk izmantotu sinerģijas un apmainītos ar labas prakses piemēriem par to, kā veicināmi ieguldījumi bioekonomikā;

13.

aicina Eiropas Investīciju banku pilnībā izmantot ESIF 2.0 pavērtās iespējas finansēt bioekonomiku un proaktīvi uzrunāt bioekonomikas reģionus un bioekonomikas pašvaldības;

14.

uzskata, ka arī turpmāk jāatbalsta bioekonomikas reģionu un bioekonomikas pašvaldību savstarpējās sadarbības un salīdzinošas mācīšanās veicināšana ar programmu “Apvārsnis 2020”, Kopienas iniciatīvu Eiropas pārrobežu sadarbībai (Interreg) un citām programmām; šajā saistība ierosina, ka bioekonomikas reģionu un bioekonomikas pašvaldību sadarbībai varētu izmantot arī tādu juridisko instrumentu kā Eiropas teritoriālās sadarbības grupa;

15.

mudina Eiropas Komisiju jau laikus pirms nākamā finansēšanas perioda sākuma veikt pasākumus, lai ar atbilstošiem pielāgojumiem un saturisku saskaņošanu atbalstītu galvenokārt lauksaimniecības politikai, tostarp lauksaimniecības pārtikas un mežsaimniecības nozarei, un kohēzijas politikai paredzēto ES līdzekļu izlietošanu Eiropas bioekonomikas reģionu darbības programmām;

16.

rosina izstrādāt priekšlikumus uz ierobežotu laiku ieviest attiecīgas uz bioproduktu pieprasījumu orientētas stimulu sistēmas, lai, ieviešot tos tirgū, varētu kompensēt šo produktu sākotnēji augstākās izmaksas; šajā saistībā aicina dalībvalstis un ES reģionus publiskajā iepirkumā priekšroku dot bioizejvielām;

17.

ir pārliecināta, ka Eiropas reģionu lielo potenciālu bioekonomikas jomā var izmantot labāk, ja pilsētām un reģioniem un to reģionālajām apvienībām tiks atvēlēta nozīmīgāka loma ieinteresēto personu grupā “Bioekonomika”, un tādēļ rosina reizi gadā kādā no Eiropas bioekonomikas reģioniem vai bioekonomikas pašvaldībām rīkot “Eiropas bioekonomikas reģionu, bioekonomikas pašvaldību un bioekonomikas municipalitāšu forumu”, kurā būtu jāpiedalās arī dalībvalstu, Eiropas Reģionu komitejas un Eiropas Parlamenta pārstāvjiem;

18.

uzsver: lai bioekonomika attīstītos, būtu jāpielāgo dalībvalstu izglītības sistēmas, un cilvēku atbilstību jaunajām kvalifikācijas prasībām varētu nodrošināt arī ar mācību kursiem, tālāku profesionālo apmācību, profesionālās kvalifikācijas ieguvi, kā arī augstskolu studiju programmām; tādēļ rosina šīs prasības ņemt vērā arī Eiropas darba programmā izglītības jomā;

19.

atgādina, ka bioekonomika rada arī iespējas veselības nozarē, jo, pateicoties progresīvām pētniecības tehnoloģijām, tagad ir iespējams izstrādāt novatoriskus terapeitiskus produktus, kuru pamatā ir sarežģītas dabīgas vielas un kuri uzrāda daudzsološus rezultātus un labvēlīgi ietekmē ekosistēmu. Arī kvalitatīvas pārtikas un funkcionālas pārtikas ražošana palīdz uzlabot sabiedrības veselību;

20.

ierosina nākamajā pētniecības pamatprogrammā, kā arī kopējās lauksaimniecības politikas un turpmākās kohēzijas politikas veidošanā lielāku vērību nekā līdz šim veltīt bioekonomikas attīstībai un atzīt bioekonomikas nozīmi ES teritoriālās kohēzijas stiprināšanā;

21.

uzskata, ka, pārskatot rīcības plānu bioekonomikas jomā, būtiska nozīme ir visaptverošam teritoriālās ietekmes novērtējumam un ka nākamā rīcības plāna īstenošanā gūtie panākumi ir regulāri jāanalizē īstenošanas ziņojumā;

22.

uzskata, ka tādu pasaules problēmu dēļ kā, piemēram, iedzīvotāju skaita pieaugums, resursu izsīkšana vai izsmelšana un klimata pārmaiņas ir jāmeklē jauni risinājumi, lai arī turpmāk nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un to resursu izmantošanas efektivitāti, kas ir vitāli svarīgi cilvēcei, kā arī Eiropas un tās reģionu konkurētspējai. Šajā saistībā svarīga loma ir videi nekaitīgas lauksaimniecības prakses attīstībai. Eiropas Reģionu komiteja ir pārliecināta, ka uz zināšanām balstīta bioekonomika, kas pilnībā respektē vidi, var ievērojami sekmēt šos centienus. Bioekonomika ir nākotnei nozīmīgs temats, un bioekonomikas īpašais potenciāls ir arī spēja veicināt virzību uz vides ilgtspēju, jo bioekonomika vairo neatkarību no fosilajām degvielām, un sekmēt klimata pārmaiņu ierobežošanu, jo tā nodrošina oglekļa emisiju neitralitāti. Ilgtspējīgi ražoti produkti un pakalpojumi, kas sniegti, izmantojot bioloģiskus resursus, var savienot trīs ilgtspējīgas attīstības aspektus, proti, ekonomikas izaugsmi, sociālo attīstību un vides aizsardzību;

23.

nenoliedz, ka biotehnoloģijas procesi ir saistīti arī ar risku. Piemēram, tā kā bioproduktu ražošana sākas ar biomasas izmantošanu, draud izraisīties konkurences cīņa par augsni un ūdeni (“strīds par augsnes izmantošanu biodegvielu vai pārtikas ražošanai”). Tieši tādēļ pieejamās izejvielas ir jāizmanto ilgtspējīgi, taupīgi un daudzveidīgi. Vieda biomasas kā izejvielas izmantošana, ievērojot kaskādes principu, proti, vairākkārt un cik vien bieži iespējams var to veicināt. Šī pieeja būtu jāņem vērā, nosakot turpmākos stratēģiskos bioekonomikas veicināšanas virzienus. Turklāt biotehnoloģijas piemērošana var ietekmēt arī bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, konkrēti, ĢMO izmantošanas dēļ. Tāpēc jebkādos pasākumos ir lietderīgi stingri ievērot piesardzības principu saskaņā ar Savienības tiesību noteikumu, kas paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 191. pantā;

24.

atzīmē, ka iespējami plaša bioproduktu izmantošana iespējami daudzās nozarēs palīdz arī saglabāt un radīt darbvietas jaunos, ilgtspējīgos tirgos, it īpaši nelabvēlīgā stāvoklī esošos, rūpnieciski līdz šim mazāk attīstītos reģionos, kā arī lauku, kalnu un piekrastes reģionos. Augstās tehnoloģijas bioķīmijas un biofarmācijas nozarē var ne vien atveseļot ražošanas pagrimuma vai smagu krīžu skartas teritorijas, bet arī sniegt priekšrocības cilvēku veselībai un dzīves kvalitātei. Tas nozīmē, ka bioekonomikai ir arī sociāla dimensija, jo tā var pavērt iespēju vietējā līmeņa un reģionu strukturālām pārmaiņām un būt šo pārmaiņu virzītājspēks;

25.

atbalsta mērķi nākamajā desmitgadē būtiski palielināt novatorisku bioloģisku rūpniecības nozaru devumu iekšzemes kopproduktā un ir pārliecināta, ka šo mērķi var sasniegt vienīgi ar reģionu palīdzību;

26.

atzīmē: lai attīstītu bioekonomiku, būtiska nozīme ir gan reģionālajiem priekšnosacījumiem (dabas resursu pieejamība, saimnieciskās izmantošanas pakāpe, vērtības radīšanas ķēžu attīstība, novatoriskas vides esamība), gan arī dalībnieku uz vietas pieņemtajiem stratēģiskajiem lēmumiem. Tas nozīmē, ka būtu jāizmanto šādās konkrētās jomās pastāvošās iespējas ietekmēt bioekonomikas turpmāko attīstību: zinātne, tehnoloģija, primārā ražošana un rūpniecības infrastruktūra, pieprasījums un stimulu sistēmas, patērētāju ieradumi un informētība, kultūra, politika un tiesību akti;

27.

atzinīgi vērtē daudzu ES reģionu pūliņus attīstīt bioekonomiku, taču vienlaikus norāda uz lielajām reģionu bioekonomikas attīstības līmeņa atšķirībām un uzskata, ka šajā jomā vēl ir liels attīstības potenciāls. Jau viedokļi par jautājumu, ko nozīmē biotehnoloģija, ES reģionos ir ļoti atšķirīgi. Tādēļ RK uzskata, ka vajadzīgas atbilstošas komunikācijas stratēģijas, lai informētu par bioekonomikas pavērtajām iespējām un veidotu attiecīgu izpratni. RK lūdz gan Eiropas Komisiju, gan dalībvalstis un ES reģionus sākt aktīvi rīkoties vai veltīt vairāk pūļu šajā jomā. Vajadzīgas atklātas un pārredzamas debates ar visiem attiecīgajiem dalībniekiem vietējā līmenī par bioekonomikas mērķiem, problēmām un attīstīšanas iespējām, kā arī par tās neattīstīšanas radītajām negatīvajām sekām vai zaudējumiem. Arī iedzīvotāji būtu jāinformē par bioekonomiku, un atšķirībā no biotehnoloģijas jomas būtu jāpaver viņiem iespējas aktīvi iesaistīties;

28.

uzskata, ka bioekonomikas attīstību kavē šķēršļi šādās jomās: nedroša tirgus un tehnoloģiju attīstība, ar to saistīts liels projektu īstenošanas risks un ilgs izveidotās infrastruktūras atmaksāšanās laiks, augstas izmaksas pētniecības un izstrādes jomā, augstākās bioproduktu izmaksas, ko, neraugoties uz ilgtspēju, ir grūti izskaidrot galapatērētājiem, daudzi individuāli dalībnieki (ražotāji, politiķi, zinātnieki), tiesiskie pamatnosacījumi un tādas ilgtermiņa stratēģijas trūkums, kas spētu atbalstīt visus labvēlīgas vides attīstības un izveides posmus ar mērķi mazināt augsto uzņēmējdarbības risku šajā nozarē;

29.

atzinīgi vērtē to, ka no programmas “Apvārsnis 2020”3,85 miljardi euro atvēlēti ieguldījumiem bioekonomikai vajadzīgās pētniecības un izstrādes jomā, ka pieņemts lēmums izveidot biorūpniecības kopuzņēmumu un ka ESIF 2.0 finansējumu var piešķirt arī ar bioekonomiku saistītiem projektiem;

30.

uzsver, ka jāturpina ieguldījumi bioekonomikas veidošanā un attīstībā, un rosina, nodrošinot komplementaritāti un sinerģiju, atvieglot iespējas piekļūt dažādiem izveidotajiem finansēšanas instrumentiem (ESIF, ESI fondi, “Apvārsnis 2020”, KLP); rosina pavērt jaunas un labākas iespējas kombinēt dažādas ES īstenotās atbalsta programmas (inovācijas veicināšana, ieguldījumu veicināšana, garantijas), lai mazinātu privāto ieguldītāju risku un palīdzētu maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ieviest bioproduktus tirgū;

31.

uzskata, ka jāuzlabo finansiālā atbalsta iespējas un jānodrošina pietiekams riska un inovācijas kapitāls, kas atvēlams tirgū pārdodamu un sērijveidā ražojamu risinājumu izstrādei, lai mazinātu īpašo saimniecisko risku, kurš apdraud mazos un vidējos uzņēmumus it īpaši tādos posmos kā laišana tirgū/komercializācija;

32.

norāda, ka reģionos vērojami ļoti atšķirīgi apstākļi bioekonomikas attīstībai, un lūdz Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem par to, kā reģionālos risinājumus varētu laikus ņemt vērā, kad politiski tiek plānots, kādām jābūt veicināšanas iespējām. Mērķis ir rast veidu, kā veidot tādas veicināšanas iespējas, kuras var sekmīgi izmantot atšķirīgajos reģionālajos apstākļos, kuras var sekmēt ar salu īpašo stāvokli vai reģionu attālumu saistīto ģeogrāfisko problēmu atrisināšanu un kuras var labāk saistīt ar valstu, reģionu un vietējā līmenī īstenotajām veicināšanas programmām;

33.

lūdz apsvērt, kādu atbalstu pieprasījumam bioekonomikā un kādus bioproduktu pieprasījuma veicināšanas instrumentus varētu ieviest; uzskata, ka bioproduktu tirgus stimulēšanas programmas varētu sekmēt neizdevīguma daļēju kompensāciju patērētājiem un tādā veidā ilgtermiņā atbalstīt centienus uzlabot ilgtspējīgu bioproduktu piekļuvi tirgum;

34.

uzsver, ka reģioniem un pilsētām ir īpaša un aizvien lielāka nozīme bioekonomikas attīstībā, jo vietējā līmenī pieejamās bioizejvielas ir bioekonomikas vērtības radīšanas ķēžu sākumpunkts;

35.

norāda, ka ES reģioniem vajadzīgs lielāks atbalsts reģionālo bioekonomikas stratēģiju izstrādē un īstenošanā, un šajā saistībā atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā, piemēram, European Sustainable Chemicals Support Service; ierosina šādas iniciatīvas izvērst arī citos bioekonomikas sektoros (piem., farmācijas nozarē, autobūves nozarē, celtniecībā, enerģētikas nozarē, biotehnoloģiju nozarē, lauksaimniecības pārtikas un mežsaimniecības nozarē, mašīnbūvē, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē);

36.

rosina palielināt ciematu, pilsētu un reģionu un to reģionālo apvienību nozīmi, lai varētu apzināt labas prakses modeļus un panākt bioekonomikas reģionu salīdzinošu mācīšanos; turklāt aicina veikt piemērotus pasākumus, kuru mērķis ir palielināt pašvaldību lomu bioekonomikas attīstīšanā un pie kuriem pieskaitāmi arī pašvaldību organizētie pasākumi. Jānorāda, ka bioekonomikas procesi bieži vien sākas tieši vietējā līmenī un mazā mērogā, un tāpēc ir būtiski atbalstīt šādas iniciatīvas;

37.

uzsver, ka bioekonomikas attīstību būtiski sekmē reģionālie tīkli, piemēram, Eiropas Bioekonomikas kopa 3BI, iniciatīva Vanguard vai Eiropas Ķīmijas nozares reģionu tīkls (ECRN), kā arī citi tīkli, kas saistīti ar lauksaimniecību un lauku rajoniem (piemēram, Euromontana, AREPO, ERIAFF utt.). Tās ir svarīgas struktūras, ar kuru palīdzību izstrādāt stratēģijas un organizēt zināšanu apmaiņu vietējā un reģionālā līmenī. Turklāt tās bieži darbojas kā “dzensiksna”, kas savieno vietējo, reģionālo, valstu un ES līmeni;

38.

atbalsta tādas iniciatīvas kā, piemēram, Łódź Declaration of Bioregions  (1) (Eiropas Bioekonomikas kongresā, kas 2016. gadā notika Lodzā, par šo iniciatīvu vienojās Centrāleiropas un Austrumeiropas reģioni, ieinteresētās personas no uzņēmumiem, augstskolām un nevalstiskajām organizācijām un lauksaimnieki) un atzinīgi vērtē bioekonomikas reģionu sadarbības tīklu veidošanu gan pārrobežu vērtības radīšanas ķēdēs, gan makroreģionu sadarbības jomā;

39.

ir pārliecināta, ka bioekonomikas attīstība nav iedomājama bez holistiskas pieejas, kas apvieno dažādas politikas jomas, un ka vairāk jāatbalsta kopas ar globālu potenciālu, tīkli un citas platformas, lai varētu organizēt zināšanu nodošanu un dialogu vērtības radīšanas ķēdēs;

40.

uzskata, ka joprojām ļoti jācenšas labāk saskaņot dažādo politisko un valstu līmeņu centienus, kuru mērķis ir bioekonomikas veicināšana, un it īpaši tas attiecas arī uz tiesisko regulējumu. Pašlaik 28 dalībvalstīs piemēro dažādus noteikumus attiecībā uz to, kā izmantojama biomasa, kas ir bioekonomikas vērtības radīšanas ķēžu sākumpunkts. Turklāt attieksme pret daudziem bioekonomikas galaproduktiem dažādās ES dalībvalstīs ir atšķirīga. RK uzskata, ka tiesību akti ir jāsaskaņo un jāvienkāršo, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu;

41.

uzsver, ka nozīmīgs bioekonomikas attīstības faktors ir centieni izplatīt zināšanas par to, kā ilgtspējīgi izmantojama biomasa, kas ir bioekonomikas vērtības radīšanas ķēdes sākumpunkts. Pētniecības stiprināšana, jaunu produktu izstrāde un to ieviešana tirgū ir ilgs process, kas piesaista daudz cilvēkresursu un finanšu resursu;

42.

rosina vēl vairāk palielināt atbalstu pētniecības tīkliem un dažādu vērtības ķēžu dalībnieku, tostarp augstskolu un ar universitātēm nesaistītu pētniecības institūtu, savstarpējai sadarbībai un ciešāk saistīt zinātnes, ražošanas un tautsaimniecības potenciālu. Izvēršot mijiedarbības un sinerģijas tīklu starp ražotājiem, pētniekiem, uzņēmējiem, ieguldītājiem un politikas veidotājiem, it īpaši jānostiprina valsts un reģionālie klasteri, kuri inovācijas rezultātus nodod tirgum;

43.

uzskata, ka jāsagatavo visaptverošs pārskats par pašreizējām bioekonomikas iniciatīvām. Arvien vairāk būtu jāstimulē finansējuma piešķiršana eksperimentālām ražotnēm, demonstrējumu un ražošanas iekārtām ES reģionos, lai nodrošinātu ražošanas ar zemu oglekļa emisiju līmeni un rūpniecisko procesu attīstību, kā arī veicinātu pieredzes un zinātības apmaiņu. Šīs stratēģijas mērķis ir nepieļaut dubultošanos un padarīt lētāku procesu un produktu izstrādi;

44.

norāda, ka saistībā ar bioekonomikas attīstību notiek izmaiņas apmācības struktūrā, apmācības jomā vairāk jāizmanto starpdisciplināra pieeja un mācību plānos vairāk uzmanības jāvelta jaunām mācību programmām.

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/37

1.

atzīst, ka veselības jēdziens ir nesaraujami saistīts ar sabiedrības labklājību un atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas (PVO) definīcijai attiecas ne tikai uz fizisku izdzīvošanu vai slimību neesamību, bet ietver arī psiholoģiskus aspektus, dabas, vides, klimatiskos un sadzīves apstākļus, kā arī darba, ekonomisko, sociālo un kultūras dzīvi;

2.

uzsver, ka urbanizācijas dēļ pilsētām ir svarīga loma veselības veicināšanas jomā, jo to teritorijās dzīvos 70 % no pasaules iedzīvotāju skaita;

3.

atkārtoti norāda, ka ES pasākumi, finanšu noteikumi un prioritātes bieži ir orientētas uz lielajām pilsētām un ka lielāka uzmanība būtu jāvelta svarīgajai kumulatīvajai ietekmei, kāda ir mazajām un vidēja lieluma pilsētām ar iedzīvotāju skaitu no 5 000 līdz 100 000, kurās dzīvo vairāk nekā puse ES iedzīvotāju (1), un to ievērojamajām iespējām izstrādāt un īstenot noteikumus, lai uzlabotu sabiedrības veselību Eiropas Savienībā;

4.

norāda, ka termins “veselībai labvēlīga pilsēta” (Healthy City) (izstrādājusi PVO) ietver ideju par kopienu, kas apzinās veselības kā sabiedriska labuma nozīmi un spēj veicināt un īstenot skaidras rīcībpolitikas, lai aizsargātu un uzlabotu iedzīvotāju pašreizējās sociālās labklājības, kā arī profilakses formas ar mērķi palielināt izturīgumu un veselīgas dzīves ilgumu un samazināt invaliditātes risku, vienlaikus veicinot ilgtspējīgas attīstības mērķus;

5.

atzīmē: lai gan vairākas no 12 partnerībām, kas uzsāktas saskaņā ar 2016. gada Amsterdamas paktu par ES Pilsētprogrammas īstenošanu, ir saistītas ar veselības jautājumiem, taču veselības tematam vēl nav bijusi veltīta neviena konkrēta partnerība; pauž arī nožēlu par to, ka ES Pilsētprogrammā nav paredzēta dažādu administratīvo līmeņu transversāla sadarbība ar nolūku jau agrīnā posmā izvērtēt ietekmi uz veselību. Tāpēc komiteja aicina iekļaut veselības, veselības novērtēšanas un veselības veicināšanas definīciju ES Pilsētprogrammā un uzsvērt tās ietekmi uz veselību;

6.

norāda, ka sabiedrības veselības aizsardzība ir dalībvalstu kompetencē un ES loma galvenokārt ir papildināt dalībvalstu rīcībpolitikas, palīdzot valdībai sasniegt kopīgos mērķus, un radīt apjomradītus ietaupījumus;

7.

uzsver, ka ir jāpēta un jāanalizē veselību noteicošie faktori, jo īpaši attiecībā uz veselību pilsētās, un jāizvērtē iespējas un problēmjautājumi, kas rodas saistībā ar paredzamā dzīves ilguma pieaugumu;

8.

uzsver, ka jāpārskata sociālā nodrošinājuma mehānismi, pamatojoties uz datiem par dažādu iedzīvotāju grupu atšķirīgajiem apstākļiem un vajadzībām, kuri liecina, ka, pieaugot dzīves ilgumam, palielinās vecāka gadagājuma cilvēku skaits, kā arī pieaug nevienlīdzība starp sociālajām grupām, un ņemot vērā vienlaicīgo migrācijas fenomenu, kas ir papildu izaicinājums veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem;

9.

vērš uzmanību uz to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības nodrošina taisnīguma un sadarbīgas daudzlīmeņu pārvaldības tīklu, kurā iestādes, uzņēmumi, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un iedzīvotāji var sniegt ieguldījumu kopīgas, taisnīgas un harmoniskas pilsētattīstības projekta izstrādē;

10.

norāda, ka attiecībā uz “veselību pilsētās” kā sabiedrisku labumu ir iespēja ierosināt un pieņemt praktiskus instrumentus šādu prioritāru politikas pasākumu ietvaros:

11.

aicina iekļaut veselību un tās definīciju ES Pilsētprogrammas saturā, tādējādi uzsākot jaunu kopīgas plānošanas kultūru, kas varētu sekmēt to, ka telpiskās plānošanas ietvaros tiek veicināta veselība un tiek radīti veselību veicinoši apstākļi;

12.

aicina vietējās pašvaldības izmantot Inovatīvas darbības ilgtspējīgas pilsētu attīstības jomā (UIA) – Eiropas Komisijas iniciatīvu ar kopējo ERAF budžetu 2014.–2020. gadam 372 miljonu EUR apmērā (faktiski “veselība” tajā nav konkrēti minēta kā prioritāra joma) – nolūkā nodrošināt pilsētu teritorijas ar resursiem, lai izmēģinātu jaunus un vēl neizpētītus risinājumus pilsētu problēmām un apsvērtu novatoriskus pasākumus, ar kuriem varētu risināt arī dažas no pilsētu problēmām veselības aizsardzības jomā;

13.

mudina uzsākt rīcībpolitikas, kuru mērķis ir integrēt sociālo un veselības aprūpi, kā arī uzlabot sociālos, ekonomiskos un vides apstākļus nelabvēlīgos vai nelabvēlīgā situācijā esošos pilsētu kvartālos;

14.

vērš uzmanību uz nepieciešamību aizsargāt visneaizsargātāko iedzīvotāju grupu labklājību, it īpaši attiecībā uz mātēm un bērniem, kā arī grupām, kas pakļautas riskam veselības stāvokļa, piemēram, garīgās veselības problēmu, slimības vai invaliditātes, dēļ. Tā ir sociālās kohēzijas prioritāte, lai pilsētas kontekstā novērstu sociālo un ekonomisko plaisu un augošo nevienlīdzību. It īpaši korelācija starp veselības un sociālajiem rādītājiem (kopējā mirstība, invaliditāte, subjektīvā veselība) liecina, ka nevienlīdzība izpaužas kā gradients (Gini koeficients), proti, katrai pozīcijai sociālajā skalā atbilst veselības stāvoklis, kas ir sliktāks par augstāk esošo pozīciju un labāks par zemāk esošo. Tas liek secināt, ka, lai panāktu konkrētus rezultātus, izmantojot politiskus risinājumus ar veselību saistītas problēmas pārvarēšanā, nepietiek ar selektīvām pieejām, kas vērstas tikai uz augstam riskam pakļautām personām, bet jāpievēršas visam gradientam kopumā;

15.

uzskata, ka ir svarīgi izvērst rīcībpolitikas, ar ko nodrošināt kvalitatīvi augstvērtīgas veselīgas un aktīvas vecumdienas, ņemot vērā gan fizisku un garīgu labsajūtu, gan sociālo dzīvi un savstarpējās attiecības, kā arī popularizējot līdzdalību atpūtas pasākumos pilsētā un starppaaudžu programmās, arī lai novērstu vientulību un izolētību;

16.

uzsver, ka ir nepieciešams stiprināt veselības veicināšanas, profilakses un sociāli medicīniska rakstura iekļaušanas pasākumus attiecībā uz migrantiem kā sociālās iekļaušanas prioritāti, izmantojot arī pilsētā klātesošos kultūras vidutājus (piemēram, RE-HEALTH  (2)) un īpašu uzmanību pievēršot cietušajiem ar traumatisku pieredzi, jo īpaši bērniem;

17.

ierosina izvērtēt iespējamās izmaksas un ieguvumus, kādi rastos, lielpilsētu teritorijās (atbilstoši saskaņotām Eiropas definīcijām un metodoloģijai) izveidojot veselību noteicošo faktoru novērošanas centrus, proti, informācijas centrus (HiAP focal points), kuros vietējās un reģionālās pašvaldības varētu iepazīties ar šīs jomas paraugpraksi, konkrētu gadījumu pētījumiem, ziņojumiem, finansējuma iespējām, utt.;

18.

ierosina, lai pilsētas, kurās vēl nav šāda veida pakalpojuma, izvērtē iespējamās izmaksas un ieguvumus, kādi rastos, izveidojot veselībai labvēlīgas pilsētas pārvaldnieka funkciju, kurš interpretētu pilsētas paustās vajadzības, virzītu to uzlabošanas procesu sinerģijā ar vietējām pārvaldes iestādēm, koordinētu šo iestāžu rīcībpolitikas un nodrošinātu to īstenošanu;

19.

uzskata: lai uzlabotu pilsētas iedzīvotāju veselību, pārdomātā telpiskajā plānošanā būtu ne tikai jāparedz zaļo zonu un teritoriju izveide, bet arī jāsniedz vispārīgs novērtējums par pilsētu un reģionu ekosistēmu;

20.

uzsver, ka ir svarīgi vietējā līmenī izvērst pilsētas sabiedriskā transporta plānošanas, aktīva transporta un pilsētu mobilitātes politikas, kuru pamatā ir ilgtspēja un iedzīvotāju veselības apsvērumi. Šajā saistībā komiteja vērš uzmanību uz pārskatīto pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” darba programmu 2016.–2017. gadam “Vieds, videi nekaitīgs un integrēts transports” (ar vairāk nekā 6,3 miljardu EUR budžetu 2014.–2020. gadam) un it īpaši tās sadaļu “Mobilitāte pilsētās” un iesaka politikas veidotājiem izpētīt minētajā programmā piedāvātās iespējas ieguldīt savos vietējos mobilitātes projektos;

21.

atkārtoti pauž atbalstu ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānošanai un rosina izstrādāt transporta un teritorijas plānošanas/izmantošanas rīcībpolitikas saskaņā ar ilgtspējīgas mobilitātes hierarhiju, kurā par prioritāti noteikti stimuli un pasākumi, kas aktīvu pārvietošanos kājām vai ar velosipēdu padara drošāku un pievilcīgāku, kā arī popularizē multimodālu sabiedrisko transportu; pieprasa, lai to iesaista Eiropas ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānu platformas koordinācijas grupā;

22.

rosina vietējās un reģionālās pašvaldības atbalstīt tādu Eiropas līmeņa rīcībpolitiku, kas sekmētu publisko un privāto elektrisko un elektrificēto transportlīdzekļu izmantošanu, lai pakāpeniski samazinātu fosilā kurināmā izmantošanu un stimulētu ekoloģiski tīru transportlīdzekļu izmantošanu;

23.

uzsver, ka veselīgas pilsētas var sasniegt tikai tad, ja pilsētas ir ilgtspējīgas; uzsver, ka dzīves kvalitāte un globālie vides apstākļi ir atkarīgi no pilsētvides stāvokļa, un tāpēc norāda, ka pilsētu turpmākas attīstības priekšnoteikums būs holistiska un ilgtspējīga pieeja (3);

24.

mudina īstenot jaunas visaptverošas transporta rīcībpolitikas, lai katra pilsēta varētu pielāgoties augstākiem standartiem attiecībā uz pilsētas vides un pakalpojumu pieejamību un izmantojamību personām ar invaliditāti;

25.

aicina īstenot iedzīvotāju informēšanas pasākumus, kas mudinātu izvēlēties tādas pārvietošanās iespējas pilsētā, kuras būtu ekonomiski, ekoloģiski un ietekmes uz veselību ziņā visefektīvākās;

26.

aicina Eiropas Komisiju, pārskatot ES zaļā publiskā iepirkuma kritērijus transporta nozarē, iekļaut tajos ilgtspējīgu transportlīdzekļu izmantošanu vai veicināt inovatīvu tehnoloģiju izstrādi transporta jomā un to izplatīšanu dalībvalstīs;

27.

ļoti atzinīgi vērtē tādus labas prakses piemērus kā EIROPAS MOBILITĀTES NEDĒĻA – tradicionāla kampaņa, kas aizsākās 2002. gadā un 2016. gadā sasniedza augstāko līdzdalības līmeni ar 2 427 pilsētām un lielpilsētām, kurās katru gadu no 16. septembra līdz 22. septembrim organizē informatīvus pasākumus –; ES finansētais projekts PASTA  (4) (Physical Activity Through Sustainable Transport Approaches – fiziskās aktivitātes veicināšana ar ilgtspējīga transporta pieeju), kas ir programma, kurā skaidri atzīta saikne starp veselību un mobilitāti pilsētās; kā arī publiskā un privātā sektora partnerības svārstsatiksmes pakalpojumu attīstīšanai;

28.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir juridiskas pilnvaras izraudzīties aizsargājamās teritorijas, atbalstīt ES programmas Natura 2000 tīklus un integrēt pilsētvides un telpiskajā plānošanā bioloģiskās daudzveidības jautājumus, un norāda uz aizvien lielāko skaitu zinātnisko pētījumu, kas pierāda, ka daba var palīdzēt risināt veselības un sociālās problēmas, samazinot klimata pārmaiņu ietekmi, veicinot fizisko aktivitāti un sociālo integrāciju un mazinot spriedzi;

29.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas 2016. gada 7. decembra lēmumu izstrādāt rīcības plānu Putnu un Dzīvotņu direktīvu labākai īstenošanai un to, ka Komisija atzīst pilsētu integrētas pārvaldības un plānošanas nozīmi bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas mērķu sasniegšanā (5);

30.

atkārtoti uzsver savu prasību un apņemšanos iesaistīties, lai pēc 2020. gada tiktu palielināts budžets dabas un bioloģiskās daudzveidības programmai LIFE. Šīs programmas mērķis ir pilsētās attīstīt zaļās infrastruktūras un risinājumus, kas atzīti par būtiski svarīgiem, ņemot vērā klimata pārmaiņas, ES 2020.–2030. gada programmas klimata un enerģijas mērķus, Parīzes nolīgumu, ANO un FAO programmas un ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM); šajā sakarā aicina sniegt spēcīgāku atbalstu vietējā un reģionālā līmeņa iniciatīvām, kas saistītas ar Eiropas pilsētvides pielāgošanu klimata pārmaiņām (6), gaidot astoto Eiropas vides rīcības programmu 2020.–2027. gadam;

31.

mudina iedarboties uz vides un klimata faktoriem, lai veicinātu veselību pilsētās. Virkne pētījumu liecina, ka urbanizācija ietekmē tādu slimību izplatību kā sirds-asinsvadu un elpošanas slimības, kā arī aptaukošanās un 2. tipa diabēts. Tāpēc komiteja aicina veikt analīzi par izmaksām un ieguvumiem, kas rodas, ja neīsteno pasākumus pret gaisa un akustisko piesārņojumu, kas ietekmē un nosaka veselības stāvokli pilsētās, ar mērķi vairot izpratni un izvēlēties ekonomiski ilgtspējīgāko sabiedrisko politiku (7);

32.

atbalsta iniciatīvas, kas veicina sadarbību starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, veselības un dabas aizsardzības nozarēm un kuru mērķis ir uzlabot iedzīvotāju veselību un labklājību, nodrošinot viņiem saikni ar dabu un iespēju regulāri izmantot piekļuvi tuvumā esošām dabas teritorijām, sekmējot regulāru fizisko aktivitāti un līdztekus citiem veselības aprūpes pasākumiem izmantojot dabas teritorijas terapeitiskos nolūkos;

33.

ļoti atzinīgi vērtē tādus labas prakses piemērus kā Eiropas Zaļās galvaspilsētas balva un topošais Eiropas Solidaritātes korpuss, kas dos Eiropas jauniešiem iespējas ar brīvprātīgā darba starpniecību sniegt tiešu ieguldījumu Natura 2000 teritoriju apsaimniekošanā, tādējādi tuvinot viņus dabai, palielinot izpratni par vidi un izmantojot dabas un bioloģiskās daudzveidības labvēlīgo ietekmi uz veselību;

34.

aicina ņemt vērā mājokļu apstākļus un ar mājokļiem saistītās veselības problēmas, kā arī veselības un drošības aspektus sabiedrisko ēku, piemēram, skolu un dienas aprūpes iestāžu, būvniecībā un uzturēšanā, tostarp attiecībā uz iekštelpu gaisa kvalitāti;

35.

iesaka pievērst vislielāko uzmanību veselīgas ēšanas paradumu nozīmei un izstrādāt precīzas pamatnostādnes, kurās ņemti vērā dažādi apstākļi un dažādas mērķauditorijas (skolu ēdienkarte, uzņēmumu ēdnīcas, atbilstošas sociālo iestāžu ēdnīcas). Šajā saistībā komiteja atzinīgi vērtē to, ka ir publicēts tehniskais ziņojums par veselīgas pārtikas publisko iepirkumu skolās, un iesaka visām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kuras iepērk pārtiku un ar pārtiku saistītus pakalpojumus skolās vai skolām, izmantot minēto atbalsta dokumentu, lai veselības un uzturvērtības jautājumus labāk integrētu pārtikas iepirkuma specifikācijās;

36.

iesaka veicināt prēmiju politiku, kas sekmē ražošanas nozares ekoloģisko atbildību un kas attiektos gan uz ražotajiem, gan uz produktiem, tostarp arī atkritumu apsaimniekošanas nozarē;

37.

iesaka īpaši pievērsties ēšanas traucējumu un alkohola un tabakas izstrādājumu kaitīga patēriņa un citu veidu atkarības profilaksei un ierosināt konkrētus risinājumus vietējā un reģionālajā līmenī, ne vien sekmējot inovatīvu un augstas kvalitātes pētniecību, pierādījumu un datu kopīgošanu, kā arī izvērtējot regulatīvos pasākumus, bet arī pieņemot kontroles un prevencijas pasākumus attiecībā uz sabiedriskām vietām un telpām;

38.

atgādina, ka fiziskā aktivitāte ir viens no visefektīvākajiem veidiem, kā novērst neinfekciozas saslimšanas un cīnīties pret aptaukošanos un saglabāt veselīgu dzīvesveidu; ņemot vērā to, ka ir aizvien vairāk pierādījumu par pozitīvo saikni starp fiziskām nodarbībām, garīgo veselību un kognitīvajiem procesiem; aicina vietējās un reģionālās pašvaldības apkopot un kopīgi izmantot savus labas prakses piemērus nolūkā iedvesmot, vadīt un mācīties;

39.

aicina Eiropas Komisiju stiprināt vietējo pašvaldību un reģionu lomu veselību veicinošas fiziskās aktivitātes (HEPA) rīcībpolitiku īstenošanā, kas ļautu stimulēt fiziskās aktivitātes kultūru ikvienā iedzīvotāju dzīves sfērā – skolā, darba vidē, brīvajā laikā, transporta jomā – un atsaukties nesenajiem Padomes un Parlamenta aicinājumiem pieņemt iniciatīvas veselīga dzīvesveida veicināšanai;

40.

uzsver, ka jāsekmē izglītošana par veselību un attiecīga veiktspējas uzlabošana izglītības iestādēs, jo ir pierādīts, ka skolās pasniegta veselības mācība ir efektīvs līdzeklis, kā koriģēt uzvedību, kas apdraud jauniešu veselību;

41.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pieņemtā un 2016. gada decembrī publicētā pirmā ziņojuma par to, kā tiek īstenoti Padomes ieteikumi par veselību veicinošu fizisko aktivitāšu popularizēšanu dažādās nozarēs (8), saturu un iesaka Eiropas Komisijai izvirzīt mērķi samazināt fiziskās aktivitātes trūkuma izmaksas, kuras 28 ES valstīs pārsniedz 80 miljardus EUR gadā (9), un šajā nolūkā vairāk popularizēt fizisku aktivitāti un cīnīties pret sēdošu dzīvesveidu, kā arī atbalstīt rādītāju izstrādi uzraudzībai gan vietējā un reģionālajā līmenī, gan arī ES līmenī;

42.

ļoti atzinīgi vērtē un aicina vietējā līmenī kopīgot tādu paraugpraksi kā nosacījumu radīšana aizvien lielākam skaitam veloceliņu un gājēju ceļu, ko papildus mobilitātei pilsētā var izmantot skriešanai un pastaigām, garantējot pienācīgu drošību; publisko zaļo zonu pārveide par brīvdabas sporta zālēm; “sportam visiem” veltīto skolas mācībstundu kvantitātes un kvalitātes paaugstināšana; skolu sporta infrastruktūras atvēlēšana izmantojumam citām iedzīvotāju grupām ārpus mācību laika; un atbalsta tādas iniciatīvas kā gadskārtējā Eiropas sporta galvaspilsētas un sporta pilsētu noteikšana, ko koordinē Eiropas Sporta galvaspilsētu un pilsētu apvienība (ACES Europe); Eiropas sporta nedēļa, kuras nosaukums 2017. gadā būs “Sports un veselība”; programma Erasmus+ sporta programma un veselību veicinošu fizisko aktivitāšu (HEPA) efektīvāka popularizēšana;

43.

atzīst, ka finanšu un ekonomikas krīze ir smagi ietekmējusi publisko veselības aprūpes sistēmu spēju nodrošināt pienācīgus pakalpojumus, ņemot vērā arī pieaugošo pieprasījumu, kas cita starpā saistīts ar iedzīvotāju novecošanos; atgādina, ka IKT var būt iedarbīgs instruments, kas palīdz uzturēt izmaksu ziņā efektīvu un augsti kvalitatīvu veselības aprūpi, jo tās dod iespēju visu vecumu cilvēkiem labāk rūpēties par savu veselību un dzīves kvalitāti gan pilsētās, gan lauku apvidos;

44.

ierosina kopā ar Eiropas Komisiju izskatīt konkrētus veidus, kā mudināt reģionālās un vietējās pašvaldības aktīvāk piedalīties tīklos, piemēram, viedās pilsētas vai Pilsētas mēru pakts, profilakses un veselības veicināšanas tīkli, kurus atbalsta PVO (WHO Healthy Cities Network, WHO Healthy Ageing Task Force, WHO Age-Friendly Cities Project, WHO Regions for Health Network, Schools for Health in Europe Network utt.), un ar to palīdzību darboties pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” (10) svarīgās jomās, tādās kā bioloģiskā daudzveidība, zemes izmantošana, atkritumu un ūdens resursu apsaimniekošana un gaisa piesārņojums;

45.

aicina vairāk atbalstīt vietējas iniciatīvas, kas veicinātu iedzīvotāju informētību un pievienošanos primārās profilakses programmām, jo īpaši ņemot vērā civilizācijas slimības, hroniskas, infekcijas un neinfekcijas slimības, kas šobrīd rada galveno risku cilvēku veselībai un attīstībai; aicina atbalstīt zinātniski pārbaudītas sekundārās profilakses programmas, izmantojot institucionālo līdzdalību un iedzīvotāju izglītošanu;

46.

aicina izveidot spēcīgu savienību starp pašvaldībām, augstskolām, veselības aprūpes iestādēm, pētniecības centriem, uzņēmumiem, profesionāļiem, labdarības un sabiedriskajām organizācijām, lai pilsētas līmenī pētītu un novērotu iedzīvotāju veselību noteicošos faktorus un tādējādi izveidotu efektīvāku un reaģētspējīgāku daudzlīmeņu pārvaldību ar mērķi uzlabot veselības politiku;

47.

uzsver, ka visi pārvaldes līmeņi un paši iedzīvotāji ir atbildīgi par nozīmīgu ieguldījumu infekcijas slimību ietekmes mazināšanā, popularizējot un stimulējot vakcinācijas plānus, profilaksi un veselīgu dzīvesveidu, kā arī pētot, kura pilsētvide ir vispiemērotākā, lai informētu un motivētu iedzīvotājus (aprūpes iestādes, darbavietas, atpūtas vietas, sporta struktūras, virtuālā vide, piemēram, pašu pārvaldes iestāžu interneta vietnes);

48.

norāda, ka līdz šim ir maz darīts, lai novērtētu aprites ekonomikas ietekmi uz veselību. Kas attiecas uz Eiropas Komisijas tiesību aktu kopumu par aprites ekonomiku, tā īstenošanu un darbu, kas pie tā tiek turpināts, kā arī attiecībā uz valsts līmeņa projektiem aprites ekonomikas veicināšanai, būtu sīkāk jāizvērtē aprites ekonomikas ietekme uz veselību un jāpastiprina dialogs starp iestādēm, kas atbildīgas par atkritumu apsaimniekošanu, vides aizsardzību un veselības aizsardzību (piemēram, par atkritumu izmantošanu zemes darbos vai par ūdens atkārtotu izmantošanu);

49.

iesaka vietējās un reģionālās stratēģijās iekļaut labklājības un veselības veicināšanu, lai šos aspektus varētu labāk ņemt vērā, pieņemot lēmumus dažādās jomās. Īstenošanu varētu uzraudzīt, izmantojot tiešsaistes ziņojumus par labklājību, kuros būtu izmantoti valstu līmenī noteikti rādītāji.

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/43

1.

pauž uzskatu, ka paplašināšanās stratēģija un jaunu dalībvalstu pievienošanās nodrošina ES politikas īstenošanu un progresu visā Eiropā, un apliecina, ka paplašināšanās ir visefektīvākais ES ārpolitikas instruments;

2.

norāda, ka pašreizējās Eiropas Komisijas pilnvaru laikā (no 2014. gada līdz 2019. gadam) nav paredzēta Eiropas Savienības turpmāka paplašināšanās, taču uzsāktais paplašināšanās process turpinās un šobrīd ir nonācis tādā stāvoklī, ka sarunas ar Turciju dažādu politisku iemeslu dēļ faktiski ir iesaldētas. Vienlaikus ES dalībvalstīm kaimiņos esošās Rietumbalkānu valstis ir sākušas iesaistīties Eiropas Komisijas politikas īstenošanā, jo līdztekus paplašināšanās procesa darbībām tās ir tieši iesaistītas ES migrācijas politikā (Rietumbalkānu maršruts) un ar to saistītajās politikas jomās, tostarp drošības jomā;

3.

norāda, ka Rietumbalkānu valstis, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, sadarbībā ar ES iestādēm ir lietišķi rīkojušās izvirzīto uzdevumu veikšanā (arī attiecībā uz pieaugošajiem centieniem no ārpuses mainīt Eiropas virzību), un atzinīgi vērtē šo valstu gatavību iesaistīties arī Eiropas Savienības migrācijas un drošības jomā radušos problēmu risināšanā;

4.

uzsver, ka Eiropas Komisijas un Rietumbalkānu valstu jaunās darba attiecības nozīmē atbildīgu rīcību ES paplašināšanās saistību un izvirzīto nosacījumu izpildē; norāda, ka pirms sarunām objektīvi jāizvērtē kandidātvalstu gatavība un progress politisko un ekonomisko kritēriju sasniegšanā un ka procesa gaitā nedrīkst mainīt nosacījumus, reaģējot uz sensitīviem viena vai otra sarunu dalībnieka faktoriem;

5.

uzskata, ka Eiropā ir svarīgi publiski uzsvērt kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu darbības un panākto progresu paplašināšanās procesā, lai apliecinātu, ka Eiropas Savienība joprojām ir atvērta visiem, kuri vēlas sasniegt tādus pašus mērķus un veicināt tādas pašas vērtības;

6.

pauž gandarījumu, ka Komisija atzinusi vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko nozīmi; atkārtoti uzsver, ka paziņojumos un ziņojumos vairāk un sīkāk būtu jāpievēršas vietējai un reģionālajai pārvaldībai, kaut arī Savienības tiesību aktu kopumā nav par to atsevišķas sadaļas un decentralizācijas un daudzlīmeņu pārvaldības jautājumā nav vispāratzīta ES modeļa;

7.

norāda, ka saistībā ar jaunu globālu problēmu rašanos un būtiskām pārmaiņām starptautiskajā stāvoklī, īpaši Rietumbalkānu valstu tuvumā, ES paplašināšanās jautājums ir pastāvīgi un publiski jāapspriež (sanāksmēs, konferencēs utt.) gan reģionālajā, gan Eiropas līmenī, lai Eiropas perspektīva arī turpmāk būtu iekļauta darba kārtībā;

8.

uzskata, ka, tāpat kā Komisijas lēmumos par Eiropas Savienību, arī paplašināšanās stratēģijas apspriešanā un lēmumu pieņemšanā īpaša uzmanība jāpievērš jauniešu perspektīvām, lai jauno paaudzi informētu par to, ka mūsu pašreizējā un turpmākā mājvieta – Eiropas Savienība – nodrošina visiem jauniešiem izglītības iegūšanas, kultūras baudīšanas un nodarbinātības iespējas;

9.

atzinīgi vērtē Jauniešu reģionālās sadarbības biroja izveidi Parīzes augstākā līmeņa sanāksmē (2016. gada 4. jūlijā) un tā darbības uzsākšanu, un iesaka tā darbā iesaistīt arī jauniešu aģentūras no jaunajām ES dalībvalstīm, kuras sasniegušas labus rezultātus;

10.

visādā ziņā atbalsta gada ekonomikas reformu programmas sagatavošanu un, ņemot vērā sagatavošanas darbā gūto pieredzi, iesaka vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī iedzīvotājus, iesaistīt budžeta un projektu sagatavošanā, jo tieši vietējā un reģionālajā līmenī ir pamanāma to ietekme un rezultāti;

11.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme informēšanā par paplašināšanās stratēģiju kopumā; plašs sabiedrības atbalsts paplašināšanās procesam ir iegūstams, ja vietējiem iedzīvotājiem tiek izskaidrotas paplašināšanās radītās priekšrocības;

12.

norāda, ka paplašināšanās galvenie pamatnosacījumi ir tiesiskums, pamattiesību ievērošana un taisnīga un pārredzama politika, un aicina kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis ieguldīt ievērojamu darbu, lai izpildītu šos pamatnosacījumus;

13.

piekrīt paplašināšanās stratēģijā ietvertajam principam “pamatjautājumi vispirms” (fundamentals first), lai panāktu straujāku progresu tiesiskuma un tiesu sistēmas izveidē, pamattiesību, brīvību un drošības nodrošināšanā, minoritāšu aizsardzības un dzimumu līdztiesības nostiprināšanā visās kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs; uzsver, ka pamattiesību, tiesiskuma un vietējās demokrātijas jautājumos ir vajadzīga sadarbība Eiropas Padomē, kā arī ar Eiropas Padomi un tās Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresu;

14.

atzinīgi vērtē vārda brīvībai pievērsto uzmanību, taču uzsver, ka līdztekus ir jāpaaugstina vispārējās politiskās kultūras līmenis un ka labākā panākumu garantija šai ziņā ir līderu, it īpaši vietējā un reģionālā līmeņa autoritāšu, priekšzīmīga rīcība (pārtraukt konfrontāciju starp kaimiņiem, nevērst izaicinošas darbības vai negatīvus izteikumus pret tiem, pievērst uzmanību neaizsargātām un nelabvēlīgā situācijā esošām sabiedrības grupām, minoritāšu stāvoklim utt.);

15.

uzskata, ka preses brīvībai ir būtiska nozīme demokrātiskas sabiedrības plurālisma nodrošināšanā. Plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību struktūra ir nopietna problēma. Ja tā iedzīvotājiem negarantē tiesības saņemt neatkarīgu informāciju, var būt grūti nodrošināt politiski neitrālu un pārredzamu pārvaldību un veicināt demokrātiju kopumā;

16.

atzinīgi vērtē Melnkalnes Korupcijas novēršanas aģentūras izveidi kā piemēru visām reģiona valstīm un uzsver, ka publiskā un privātā sektora korupcija ir jāapkaro visos pārvaldes un sabiedrības līmeņos;

17.

uzsver, ka ir jācīnās pret rasismu, ksenofobiju, ekstrēmismu, radikalizāciju un terorismu, kas liek apšaubīt vispārējās cilvēciskās vērtības un tiesības. Svarīga nozīme ir preventīvajam darbam jauniešu vidū, lai viņi saprastu, ka ES dalībvalstis cenšas nodrošināt jauniešiem drošu pasauli ar labām izglītības un darba iespējām;

18.

atzinīgi vērtē atbalstu un līdzekļu piešķiršanu kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm, tomēr ir jāraugās, lai atbalsts būtu pietiekams un tā izmantošana un pārvaldība – efektīva un pārredzama;

19.

pauž gandarījumu par uzsvaru uz ES savienojamības programmu un reģionālajām iniciatīvām (“Berlīnes process” u. c.), kurām vajadzētu būt iekļaujošākām, un uzsver, ka turpmāk vajadzētu plašāk iesaistīt kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu vietējās un reģionālās pašvaldības un valsts pārvaldes iestādes; aicina apzināt arī jauno dalībvalstu pieredzi un iesaistīt it īpaši šo dalībvalstu ES lietu speciālistus investīciju plānošanā un turpmākā īstenošanā (transporta, enerģētikas, digitālo telesakaru, izglītības un jaunatnes jomā, kā arī citās jomās saistībā ar digitālo tehnoloģiju attīstīšanu);

20.

atbalsta nacionālo ieguldījumu komiteju darbu ar mērķi izveidot vienotu projektu reģistru tajās Rietumbalkānu valstīs, kuras saņem atbalstu, un aicina efektīvāk koordinēt strukturālās politikas instrumentus, jo uzskata, ka tā ir viena no iespējām, kā Rietumbalkānos sākt īstenot digitālo tehnoloģiju attīstīšanas projektus;

21.

pauž gandarījumu un atzinīgi vērtē visas pozitīvās norises kandidātvalstu un potenciālo kandidātvalstu savstarpējās attiecībās, it īpaši izlīgšanu un uzticēšanās gaisotnes veidošanu, taču prasa panākt konkrētu progresu līdz šim neatrisinātos jautājumos, kā arī gūt ilgtspējīgus rezultātus, vienlaikus ievērojot labu kaimiņattiecību principu; aicina vietējās un reģionālās kopienas palielināt panāktā progresa un iniciatīvu atpazīstamību šajos procesos un atzinīgi vērtē noderīgas prakses un pieredzes izplatīšanu;

22.

norāda uz iespēju īstenot kopīgus vietējo kopienu un starpvalstu rīcības modeļus, tādus kā kampaņa “Darīsim!” (Let’s Do It!) tīras dabas vides saglabāšanai;

23.

mudina kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis izmantot esošās partnerības un TAIEX programmas, kā arī radīt un sākt īstenot jaunus sadarbības modeļus;

24.

pauž gandarījumu par apvienoto konsultatīvo komiteju (AKK) un Eiropas Reģionu komitejas un šo valstu darba grupu nesenās tikšanās pozitīvajiem rezultātiem; ļoti atzinīgi vērtē 2016. gada 1. un 2. jūnijā notikušās otrās Paplašināšanās dienas rezultātus un iesaka šādus pasākumus rīkot regulāri;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto konferenču “Runā droši!” (Speak Up!) rīkošanu un reģionālo plašsaziņas dienu kampaņu. Tādi pasākumi dod iespēju attīstīt plašsaziņas līdzekļus – tostarp sociālos plašsaziņas līdzekļus – kā valsts, tā arī reģionālajā līmenī, salīdzināt valstu progresu paplašināšanās procesā un pārņemt labāko pieredzi no kaimiņiem;

26.

uzskata, ka visa reģiona līdzdalība vienā un tajā pašā procesā var radīt domino efektu Rietumbalkānos un nostiprināt uzskatu, ka panākumi vienā valstī veicina panākumus pārējās valstīs, jo līdz šim tas visur ir sekmējis lielāku ieinteresētību par kaimiņvalstīm un savstarpējo apmaiņu, kā arī godīgu konkurenci un savstarpējo palīdzību;

27.

atzinīgi vērtē Komisijas operatīvo darbu migrācijas jautājumu risināšanā un lēmumu pieņemšanā 2015.–2016. gadā, jo bēgļu un ekonomisko migrantu pašreizējais stāvoklis ietekmē visu reģionu un strauji izveidojušos Rietumbalkānu maršrutu, un šo problēmu atrisināt varēs tikai ar kopīgu rīcību, solidaritāti un savstarpējām saistībām;

28.

ļoti atzinīgi vērtē pēc Komisijas iniciatīvas īstenoto Eiropas kopējās patvēruma sistēmas reformu (otrā pakete, 2016. gada 13. jūlijs), kurā ietverti precizēti risinājumi (droša trešā valsts, pirmā patvēruma valsts, droša izcelsmes valsts) visiem, ko skar migrācijas krīze, jaunākajos risinājumos īpaši uzsverot garantijas nepavadītiem bērniem, kuri ir patvēruma meklētāji, un juridiskās palīdzības sistēmas izveidi patvēruma meklētājiem;

29.

apmierinoši vērtē darbu, ko dalībvalstis un it īpaši kandidātvalstis paveikušas krīzes pārvarēšanā un resursu piešķiršanā, un uzsver, ka ES atbalsts būs vajadzīgs arī turpmāk un ka ir jāveic ieguldījumi Rietumbalkānu valstīs saistībā ar migrantu un bēgļu uzņemšanu un integrāciju, lai palielinātu vietējās nodarbinātības iespējas;

30.

pateicas visām migrācijas maršruta tuvumā esošajām pašvaldībām par to sniegto nenovērtējamo palīdzību un sadarbību un mudina tās apkopot pieredzi un apmainīties ar to, popularizēt paraugprakses piemērus un zināšanas, kuras var izmantot, ja negaidīti ierodas nelaimē nonākuši cilvēki; aicina vietējās pašvaldības atbalstīt cīņu ar migrantu kontrabandu un cilvēku tirdzniecību; vienlaikus norāda, ka vietējo pašvaldību spējas ir ierobežotas un nevienādas, tāpēc jāparedz iespējas sniegt tām papildu atbalstu;

31.

atkārtoti norāda, ka saskaņā ar Eiropadomes 2015. gada secinājumos izklāstītajām prioritātēm un darbībām ir jāveic preventīvi pasākumi un jāvirza darbs uz tiem bēgļiem, kuriem ir pamatoti nepieciešama starptautiskā aizsardzība;

32.

vēlas arī, lai ES plašāk un operatīvāk paustu savu nostāju un iesaistītos iniciatīvās un politikas pasākumos, kas virzīti uz migrantu izcelsmes reģioniem, ņemot vērā mērķi strauji samazināt bēgļu un ekonomisko migrantu pieplūdumu Eiropā; ir vajadzīgas arī efektīvākas diplomātiskās iniciatīvas, kas ļautu atbalstīt miera procesus konflikta skartajās valstīs;

33.

pieņem zināšanai rezultātus 16. aprīļa referendumam par izmaiņām Turcijas konstitūcijā un starptautiskās referenduma novērošanas misijas secinājumus, saskaņā ar kuriem abu kampaņas pušu iespējas nebija līdzvērtīgas un vēlētāji nesaņēma objektīvu informāciju;

34.

atgādina par plaši atzīto starptautisko praksi, saskaņā ar kuru vietējā līmenī strīdus par balsu skaitīšanu var risināt ar daļēju atkārtotu pārskaitīšanu, un iesaka šādi rīkoties gadījumos, kad tas ir piemēroti un lietderīgi;

35.

pauž nožēlu par to, ka nesenās politiskās norises Turcijā rada šaubas par Turcijas valdības apņemšanos pilnībā ievērot vērtības un principus, kuri ir ES dibināšanas pamatā, it īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, un norāda, ka pievienošanās procesa turpināšanās tādēļ ir apšaubāma;

36.

aicina Turcijas valdību skaidri un nepārprotami noraidīt nāvessodu, kā arī apliecināt un sniegt nepārprotamu pierādījumu par to, ka tā pilnībā ievēro tiesiskumu un cilvēktiesības attiecībā uz Turcijas opozīciju, tāpat kā Turcijas un starptautisko plašsaziņas līdzekļu brīvību un neatkarību;

37.

aicina Turcijas valsts iestādes gādāt par to, lai nekādas turpmākās konstitucionālās izmaiņas neapdraudētu ne subsidiaritātes principu, ne Turcijas vietējo pašvaldību autonomiju un rīcībspēju;

38.

ņemot vērā Turcijas oficiālo ES kandidātvalsts statusu, atgādina savu jau daudzkārt pausto aicinājumu Turcijas valdībai nodibināt apvienoto konsultatīvo komiteju (AKK) ar RK, lai vēlēti abu pušu vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvji, pārstāvēdami dzimumu, ģeogrāfisko un politisko viedokļu līdzsvaru, tajā varētu regulāri tikties un uzturēt pastāvīgu dialogu; uzskata, ka, turpinoties pievienošanās procesam, Turcijas un ES vietējās un reģionālās pašvaldības varētu gūt ievērojamu labumu no oficiālām attiecībām ar AKK starpniecību;

39.

atgādina, ka gandrīz trīs miljoni Sīrijas bēgļu patlaban Turcijā atrodas nožēlojamā stāvoklī, un pauž atzinību un solidaritāti iedzīvotājiem un pašvaldību vadītājiem, sevišķi Turcijas un Sīrijas pierobežā, kuriem nākas meklēt praktiskus risinājumus, kā izmitināt ļoti daudzos bēgļus, kuru skaits dažkārt līdzinās attiecīgās pašvaldības iedzīvotāju skaitam; norāda, ka ikvienā pašvaldībā šādas problēmas dziļi ietekmē daudzus pakalpojumus, piemēram, ūdens un atkritumu apsaimniekošanu, skolas, veselības aprūpi, transportu un uzņēmējdarbību, tāpat kā vietējo infrastruktūru, un uzsver, ka šāds stāvoklis nav ilgtspējīgs;

40.

pieņem zināšanai Turcijas valdības sūdzības par to, ka ES no savas puses nav izpildījusi 2016. gada vienošanos, lai pārvaldītu migrantu un bēgļu plūsmas, kas ierodas Eiropā caur Turciju, un atzīmē, ka daudzām provincēm un pašvaldībām ir nācies palīdzēt migrantiem un bēgļiem bez ES atbalsta. Tomēr arī norāda, ka Sīrijas bēgļiem Turcijā ES ar humanitāro partnerorganizāciju starpniecību ir sniegusi ļoti lielu finansiālu palīdzību un ka līdzekļi tiek izmaksāti, pamatojoties uz reālām vajadzībām un saistību izpildi. Norāda uz integrācijas problēmām, ar ko saskaras vietējais līmenis, un uzsver nozīmīgo lomu, kāda integrācijas sekmēšanā var būt prasmju apguvei;

41.

pauž nožēlu par to, ka sākotnēji daudzsološās sarunas par Kipru, šķiet, ir apstājušās, un uzskata, ka šo sarunu veiksmīga pabeigšana dotu nozīmīgu ieguldījumu, kas palīdzētu atjaunot zināmu uzticēšanos starp Turciju un ES;

42.

ir pārliecināta, ka arī efektīvas darba attiecības starp abu pušu vietējām un reģionālajām pašvaldībām – paraugprakses apmaiņa par praktiskiem jautājumiem – zināmā mērā var palīdzēt atjaunot Turcijas un ES savstarpējo uzticēšanos;

43.

apstiprina savu nodomu attiecīgajās RK struktūrvienībās turpināt attīstīt dialogu ar Turcijas pašvaldību vadītājiem, lai apmainītos ar paraugpraksi un aizsargātu subsidiaritāti;

44.

izsaka nožēlu par valsts apvērsuma mēģinājumu un zaudētajām dzīvībām un pauž solidaritāti ar demokrātiskajām institūcijām; tomēr ir nobažījusies par lielo apmēru, kādā kopš apvērsuma mēģinājuma tikuši veikti tādi pasākumi kā plašā atlaišana no amatiem, aresti un aizturēšana – sevišķi vēlētu mēru aizturēšana un atcelšana no amata, un viņu aizstāšana ar neievēlētiem “centrālo varas iestāžu ieceltiem mēriem” –, kas būtiski vājina vietējā līmeņa demokrātijas plurālismu;

45.

sagaida, ka Turcija – īpaši tāpēc, ka ir kandidātvalsts, – ievēros visaugstākos demokrātijas, tiesiskuma un pamatbrīvību standartus; ir sevišķi nobažījusies par nemitīgo pasliktināšanos, kas vērojama gan attiecībā uz tiesu sistēmas neatkarību un darbību, gan vārda brīvības jomā; raizējas par ierobežojumiem un pasākumiem, kas tiek vērsti pret žurnālistiem, zinātniekiem un cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī par biežajiem un nesamērīgajiem plašsaziņas līdzekļu un sociālo mediju aizliegumiem;

46.

aicina pilnīgi un bez izšķirības īstenot ES un Turcijas asociācijas nolīguma papildprotokolu attiecībā uz visām ES dalībvalstīm, arī Kipras Republiku; aicina Turciju nepārprotami apņemties veidot labas kaimiņattiecības ar visām kaimiņvalstīm un strīdus izšķirt mierīgā ceļā atbilstīgi ANO Statūtiem; šajā saistībā pauž dziļas bažas un stingri aicina Turciju atturēties no jebkādas pret dalībvalstīm vērstas rīcības vai draudiem; uzsver, ka ir jārespektē ikvienas dalībvalsts tiesības slēgt divpusējus nolīgumus, kā arī izpētīt un izmantot dabas resursus saskaņā ar ES acquis un starptautiskajām tiesībām, tostarp ANO Jūras tiesību konvenciju; uzsver arī to, ka ir jārespektē dalībvalstu suverenitāte un suverēnās tiesības uz savu EEZ, teritoriālajiem ūdeņiem un gaisa telpu;

47.

aicina Turciju sākt karaspēka izvešanu no Kipras un nodalīto Famagustas sektoru nodot ANO saskaņā ar ANO Drošības padomes rezolūciju Nr. 550 (1984); uzsver, ka šādi uzticības veidošanas pasākumi abām kopienām pavērtu ekonomiskās, sociālās un reģionālās izaugsmes iespēju; norāda, ka vienošanos var sekmēt vietējo kopienu pilsoniskās sabiedrības dialogs;

48.

pauž gandarījumu par Melnkalnes apņēmību un panākto progresu ceļā uz pievienošanos Eiropas Savienībai un par pievienošanās protokola parakstīšanu ar NATO, Melnkalnei 2017. gadā kļūstot par NATO dalībvalsti; ir gandarīta arī par robežlīgumu parakstīšanu ar Bosniju un Hercegovinu un Kosovu;

49.

norāda uz vēlētāju un politisko partiju lielo aktivitāti 2016. gada oktobrī saspringtā situācijā notikušajās parlamenta vēlēšanās, kuru veiksmīgas norises pamatā bija tiesiskuma normu konsekventa ieviešana un kuru rezultāti apstiprināja atbalstu valstī īstenotajai iekšpolitikai un ārpolitikai;

50.

uzsver, ka tagad ir jānodrošina tiesiskuma principu un pamattiesību efektīva ievērošana vietējā līmenī; sagaida, ka Korupcijas apkarošanas aģentūras izveide stimulēs korupcijas novēršanas nolūkā sagatavoto vietējo rīcības plānu īstenošanu un atbilstīgas kontroles sistēmas izveidi;

51.

atzinīgi vērtē centienus vietējo ierēdņu profesionālās apmācības jomā, tomēr uzsver nepieciešamību panākt lielāku progresu (piemēram, izglītība un apmācība, kā arī pārredzamāka darbā pieņemšana pēc nopelniem); atzinīgi vērtē grozījumus, kas pieņemti likumā par vietējo pašvaldību finansēšanu, un mudina turpināt centienus, lai vietējās pašvaldības kļūtu finansiāli neatkarīgas;

52.

norāda, ka 2016. gadā Serbijā notika ne tikai vietējās un reģionālās vēlēšanas, bet arī parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas, kas apliecināja aizvien lielāku sabiedrības politisko daudzveidību un tajā pašā laikā arī vajadzīgo balsu vairākumu pie varas esošajai partijai, kura sarežģītā ārpolitiskā situācijā, uzvarēdama vēlēšanās, vēlreiz apstiprināja izvirzīto prioritāti pievienoties ES;

53.

mudina Serbiju turpināt īstenot reformas, kas nepieciešamas, lai pievienotos ES, un īpašu uzmanību šajā sakarā aicina pievērst tiesiskās kārtības nodrošināšanai un korupcijas apkarošanai; atzinīgi vērtē konkrētu rīcības plānu sagatavošanu pievienošanās sadaļu izpildei un pauž gandarījumu par vienu konkrētu panākumu, kas piesaistījis vispārēju uzmanību, t. i., Serbija ir pirmā paplašināšanās procesā iesaistītā valsts, kura ieviesusi ES dzimumu līdztiesības indeksu;

54.

atzinīgi vērtē panākto progresu valdības rīcības plāna īstenošanā attiecībā uz nacionālajām minoritātēm; pauž gandarījumu, ka valsts augstākās amatpersonas savā nostājā atbalsta etniskās un pārējās minoritātes;

55.

atzinīgi vērtē Serbijas un Horvātijas attiecību normalizēšanos un Belgradas un Prištinas dialogu (Mitrovicas tilta atklāšana), kas dod konkrētu labumu iedzīvotājiem; mudina arī turpmāk pildīt pieņemtās saistības un īstenot vienošanās, lai stiprinātu sadarbību un uzticēšanos; aicina valsts iestādes un viedokļa veidotājus aktīvi veicināt situācijas normalizēšanu;

56.

pauž gandarījumu par valsts pārvaldes reformas stratēģiju un vietējo pašvaldību apmācības stratēģiju; atzinīgi vērtē Eiropas integrācijas nacionālā konventa darbu un vietējā līmeņa konsultācijas;

57.

atgādina, ka šī valsts bija pirmā, kura parakstīja stabilizācijas un asociācijas nolīgumu, un šajā sakarā pauž bažas par pašreizējo stagnāciju integrācijas procesā, kā arī saistību izpildes un reformu īstenošanas ziņā. Komiteja pauž bažas par ieilgušo politisko krīzi bijušajā Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikā un aicina rast valstī jaunu politisko gribu, lai tā, izpildot savas saistības, varētu pievienoties Eiropas Savienībai;

58.

norāda, ka, pamatojoties uz 2015. gada jūnija/jūlija vienošanos, kas panākta ar starptautisku palīdzību, un 2016. gada jūlijā/augustā sagatavoto nolīgumu, 2016. gada decembrī notika parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas (un atkārtotas vēlēšanas divos apgabalos, kas bija pozitīvi vērtējams solis virzībā uz to, lai atjaunotu uzticēšanos); gaidāms, ka tiks turpināta pašreizējā politika, jo īpaši vienošanās par neatliekamu politisku reformu īstenošanu. Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai pilnībā jāizpilda politiskā vienošanās, kas tika panākta 2015. gada jūnijā/jūlijā, un nekavējoties jāveic konkrēti pasākumi, lai veicinātu un īstenotu steidzamas prioritārās reformas;

59.

uzsver, ka tas, vai valsts saņems ieteikumu par pievienošanās sarunu uzsākšanu, lai panāktajam progresam nodrošinātu loģisku turpinājumu, ir atkarīgs no atbilstības ES noteiktajiem kritērijiem, kā tas norādīts ES Padomes 2015. gada decembra secinājumos un Vispārējo lietu padomes secinājumos Slovākijas prezidentūras laikā (13.12.2016.);

60.

ņem vērā valsts darbu, kas paveikts, lai pārvarētu migrācijas krīzi, un uzsver nepieciešamību sadarbībā ar ES un citām starptautiskajām organizācijām atrisināt visas ar to saistītās problēmas; vēlas atgādināt, ka arī turpmāk ļoti svarīgi ir saglabāt labas kaimiņattiecības, tostarp sarunās ANO aizgādībā panākt savstarpēji pieņemamu risinājumu jautājumā par valsts nosaukumu;

61.

ar gandarījumu atzīmē Albānijas salīdzinošo progresu galveno prioritāro reformu īstenošanā; taču Albānijai jāturpina ilgtspējīga, visaptveroša un iekļaujoša reformu īstenošana, it īpaši jomās, uz kurām attiecas piecas nozīmīgās prioritātes, un tas jādara, īpašu vērību veltot tādai jomai kā tiesiskums un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, aizsardzība; sevišķi nozīmīgs notikums bija tiesu sistēmas reformas vienprātīga pieņemšana parlamenta plenārsēdē 2016. gada 22. jūlijā. Tas paver jaunas iespējas uzlabot cilvēktiesību, tostarp diskriminācijas novēršanas principu, minoritāšu tiesību un ekonomisko tiesību, aizsardzību visā Albānijā, kā arī precizēt īpašumtiesības, uzlabot uzņēmējdarbības un investīciju vidi un apkarot ēnu ekonomiku; atzinīgi vērtē arī korupcijas apkarošanas stratēģiju un rīcības plānu; mudina turpināt progresu politisko un leģislatīvo pasākumu jomā un atbilstīgi īstenot pasākumus, tostarp tādus, kuru mērķis ir apkarot organizēto noziedzību, arī narkotiku, it īpaši marihuānas, ražošanu un kontrabandu, turklāt uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai šajās jomās Albānijā tiktu gūti konkrēti un ilgtspējīgi rezultāti;

62.

norāda, ka Albānijas progresu pievienošanās procesā sekmē tās pievienošanās NATO 2009. gada maijā – dalība minētajā organizācijā pozitīvi ietekmē iekšējo reformu procesu, kā arī Albānijas un Grieķijas attiecību uzlabošanos;

63.

atzīmē, ka pēc valsts pārvaldes reformas notikušās vietējo pašvaldību vēlēšanas 2015. gadā noritējušas bez būtiskām problēmām, taču aicina nodrošināt lielāku neatkarību un profesionālismu; atzinīgi vērtē parlamenta izveidoto ad hoc komiteju vēlēšanu reformas jautājumā; īpašu uzmanību vērš uz EDSO Demokrātisku iestāžu un cilvēktiesību biroja (ODIHR) ieteikumiem šajā sakarā, kā arī uz Eiropas Padomes kongresa un RK vēlēšanu novērošanas misijas ieteikumiem, kuros aicināts depolitizēt valsts pārvaldi un nodrošināt objektivitāti; komiteja tādēļ pauž cerību, ka iepriekš minētie ieteikumi tiks ievēroti nākamajās parlamenta vēlēšanās, kam jābūt brīvām un godīgām un kam jānotiek saskaņā ar starptautiskajiem standartiem;

64.

aicina gādāt par to, lai reformu process arī turpmāk būtu iekļaujošs un tajā iesaistītos visi ieinteresētie politikas – arī minoritāšu – un pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, tostarp opozīcija un attiecīgās ieinteresētās personas, un kā pozitīvu piemēru uzsver Eiropas integrācijas nacionālās padomes darbu šajā jomā;

65.

atzinīgi vērtē arī Pilsoniskās sabiedrības nacionālās padomes locekļu ievēlēšanu un padomes darba uzsākšanu;

66.

pauž gandarījumu, ka valsts ir atsākusi īstenot integrācijas procesu un Eiropas perspektīva ir valstij galvenais stimuls; mudina turpināt īstenot reformu programmu, jo stabilizācijas un asociācijas nolīguma spēkā stāšanās liecina, ka pieņemtās saistības ir iespējams izpildīt;

67.

atzinīgi vērtē to, ka Bosnija un Hercegovina 2016. gada 15. februārī iesniedza pieteikumu dalībai ES, jo tas stimulē gan valsti, gan paplašināšanās procesu; tādēļ uzsver nepieciešamību saglabāt šādu dinamiku, lai reformu programmas īstenošanā panāktu būtisku progresu, kas vajadzīgs virzībā uz mērķi;

68.

atzīst, ka 2013. gada oktobrī notikušās tautas skaitīšanas rezultātu publiskošana 2016. gada 30. jūnijā palīdzēja sabiedrībai labāk izprast 2016. gada septembra vietējās vēlēšanās redzamās izmaiņas politiskajā vidē, ko joprojām ietekmē arī spēki ārpus reģiona;

69.

aicina visus Bosnijas un Hercegovinas vadošos politiķus izmantot pēcvēlēšanu periodu, lai sāktu jaunu viedokļu apmaiņu ar ES un attiecīgajām starptautiskajām iestādēm ar mērķi atrisināt vēsturiski pārmantotās problēmas un veidot jaunu, pozitīvu gaisotni attiecībām starp etniskajām grupām; norāda, ka jaunajos politiskajos apstākļos reģiona politikas līderi un viedokļa veidotāji ar savu personīgo piemēru un iniciatīvām var daudz darīt, lai paātrinātu vietējo attīstību;

70.

uzsver, ka visu pārvaldības un administrācijas līmeņu darba koordinācijai ir svarīga nozīme, lai novērstu šķēršļus, kas kavē valsts darbību, reformu programmas efektīvu īstenošanu, mobilitāti, ieguldījumus un dažādu politikas jomu sasaisti, kā arī vienotas ekonomiskās telpas veidošanu. Komiteja norāda, ka decentralizācija nenozīmē sadrumstalotību un ka reformu īstenošanas labad ir vajadzīgas saskaņotas pamatstratēģijas visos līmeņos; mudina izstrādāt kopīgus mērķus, kas būtu savstarpēji atbilstīgi, taču sniegtos tālāk par individuālām interesēm;

71.

pauž pārliecību, ka 2016. gada augustā izveidotais ES lietu koordinācijas mehānisms palīdzēs uzlabot valsts un tās struktūrvienību sadarbību ar ES un tās iestādēm, kā arī pilnībā izmantot ES līdzekļus;

72.

atzinīgi vērtē stabilizācijas un asociācijas nolīguma parakstīšanu, ratificēšanu un spēkā stāšanos 2016. gada 1. aprīlī, kas būs jauna posma sākums Kosovas un ES attiecībās; atzinīgi vērtē arī specializētu palātu izveidi; mudina Kosovu turpināt ar ES saistīto reformu īstenošanu (piemēram, pieņemt tiesību aktu kopumu cilvēktiesību jomā, nodrošināt, ka stājas spēkā Eiropas Programma reformu jomā) un citus konstruktīvus pasākumus (tostarp normalizācijas procesu);

73.

atzinīgi vērtē rezultātus, kas sasniegti saistībā ar vīzu liberalizāciju; uzsver, ka ir svarīgi izpildīt visus attiecīgos nosacījumus, un aicina panākt turpmāku progresu;

74.

uzsver, ka miermīlīgs un daudzpusējs politiskais dialogs parlamentā un vietējās pašvaldībās ir svarīgs, lai varētu ātri uzlabot valsts tēlu;

75.

atzinīgi vērtē un atbalsta pozitīvās norises Belgradas un Prištinas dialogā (Mitrovicas tilta atklāšana, telekomunikāciju nolīgums), kas dod konkrētu labumu iedzīvotājiem; mudina arī turpmāk pildīt pieņemtās saistības un īstenot vienošanās, lai stiprinātu sadarbību un uzticēšanos; aicina valsts iestādes, politiskos līderus un viedokļa veidotājus būt par paraugu situācijas normalizēšanā, lai pēc tam varētu bez problēmām iesaistīties pievienošanās procesā.

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/51

1.

atzinīgi vērtē prezidentvalsts Maltas aicinājumu iesaistīt mūsu iestādi iespējamo risinājumu noteikšanā, lai veicinātu uzņēmējdarbību un sekmētu ekonomisko, sociālo un teritoriālo attīstību salās;

2.

atgādina par ES apņemšanos stiprināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. pantu;

3.

atgādina, ka LESD 174. pantā norādīts, ka Savienībai īpaša uzmanība jāpievērš salu reģioniem: tās mērķim jābūt attīstības līmeņa atšķirību mazināšanai dažādos dalībvalstu reģionos un starp dalībvalstīm;

4.

norāda, ka Savienībā ir 362 salas, kurās ir vairāk nekā 50 iedzīvotāju, un kopumā tajās dzīvo 17,7 miljoni cilvēku (no tiem 3,7 miljoni – tālākajos reģionos); IKP uz vienu iedzīvotāju (2010. gadā) tajās sasniedz aptuveni 79,2 % no ES vidējā līmeņa un liela daļa no tām joprojām ir iekļauta mazāk attīstīto reģionu kategorijā;

5.

norāda, ka saskaņā ar EUROISLAND pētījumu (ESPON, 2013) salu reģionos 21. gs. pirmajā gadu desmitā nav noticis ekonomiskās konverģences process un vairākos reģionos situācija pat ir pasliktinājusies finanšu krīzes, migrācijas krīzes, tūristu paradumu maiņas vai inovācijas trūkuma dēļ;

6.

uzsver, ka salu reģioniem (salīdzinājumā ar kontinentālajiem reģioniem) piemīt tikai tiem raksturīgas ģeogrāfiskas, ekonomiskas, demogrāfiskas un sociālas iezīmes, kas ir kopīgas vairākām salām. Šīs iezīmes rada īpašas problēmas, kas apgrūtina attiecīgo ES politiku īstenošanu:

7.

uzsver, ka minētie trīs aspekti rada LESD 174. pantā atzītus teritoriālus, ekonomiskus un sociālus traucējumus, kas apgrūtina salu pilnvērtīgu integrāciju vienotajā tirgū un salu reģionu iedzīvotāju pilnīgu teritoriālo integrāciju; konkrētāk, minētie apstākļi var radīt šādas situācijas:

8.

atzinīgi vērtē darbu, ko paveikusi Eiropas Parlamenta sadarbības grupa jūru, upju, salu un piekrastes teritoriju jautājumos, kā arī Eiropas Perifēro piejūras reģionu konferences (CRPM) salu komisija;

9.

konstatē, ka uzņēmējiem un uzņēmējdarbībai ir būtiska nozīme darbvietu un ekonomikas dinamikas radīšanā Eiropas Savienībā; tomēr uzņēmējdarbībai salās ir jāpārvar īpaši strukturālie šķēršļi;

10.

atgādina, ka vairāku salu ekonomikā tiek īstenota izaugsmes stratēģija, kuras pamatā ir ekonomisko, sociālo, kultūras un dabas resursu izmantošana, piemēram:

11.

uzsver, ka šādas stratēģijas, kurās apzināti un izmantoti īpaši ekonomiskie aktīvi, bieži vien ir salu uzņēmumu vadītāju radošuma, riska uzņemšanās un izturētspējas rezultāts, un aicina apsvērt elastību, kas vajadzīga salu uzņēmējdarbību veicinošas sabiedriskās politikas izstrādē;

12.

konstatē, ka salu ekonomikai ir raksturīga vāji dažādota ekonomiskā struktūra, kas ietver lielu procentuālo apmēru MVU un pat mikrouzņēmumu, kā arī ievērojams tādu uzņēmēju skaits, kas darbojas dažādās jomās, un ka līdzās šai ekosistēmai pastāv daži lieli uzņēmumi, kuriem ir monopola stāvoklis specializācijas nozarēs (tūrisms, transports, ieguve, zivsaimniecība u.c.);

13.

mudina ES iestādes un dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst brīvā tirgus saglabāšanai katrā konkrētajā nozarē salu reģionos, vienlaikus rūpējoties par tirgus nepilnību novēršanu;

14.

atgādina, ka salu produkti, tostarp izejvielas, var atrast noietu nišas tirgos pie noteiktiem patērētājiem un par augstu cenu; produktu diferenciācija dod iespēju saglabāt pietiekami lielu peļņas daļu, lai nodrošinātu darbības dzīvotspēju salā. Piemēram, produkta vērtību palielina kvalitātes zīmju atpazīstamība un kultūras atsauces globālajā preču un pakalpojumu telpā;

15.

tomēr uzsver, ka salu uzņēmējiem jāsedz dažāda veida papildizmaksas, kas saistītas tieši ar salu ģeogrāfisko stāvokli (izejvielas, pakalpojumu sniegšana, loģistika utt.) un kas gala rezultātā mazina preču un pakalpojumu konkurētspēju;

16.

uzsver, ka pat tajos gadījumos, kad preces ir konkurētspējīgas un kvalitatīvas, uzņēmēji saskaras ar nepietiekamu pētniecības un izstrādes spēju, salu apgabaliem pielāgotu tehnoloģiju, darbības finansēšanai piemērotu mehānismu un kvalificētu cilvēkresursu trūkumu liela apmēra emigrācijas dēļ, īpaši tad, ja pastāvīgo iedzīvotāju skaits ir neliels;

17.

tāpēc atzinīgi vērtē ES mērogā veiktās darbības šajās jomās, taču mudina veikt piemērotus pasākumus, lai uzlabotu vispārējos apstākļus, kas salām ļautu sekmēt iekļaujošu izaugsmi Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka jebkurā ES uzņēmējdarbības veicināšanas politikā ir jāņem vērā salu īpašās iezīmes un problēmas, lai šī politika būtu taisnīga un efektīva;

18.

atzīst kohēzijas politikas lielo nozīmi līdzsvarotas reģionālās attīstības nodrošināšanā Eiropas Savienībā – tā ir vispiemērotākā politika, kas dod iespēju mazināt atšķirības salu un citu Eiropas reģionu attīstībā; tomēr uzsver, ka pašreizējā kohēzijas politikā salu reģioniem nav paredzēts īpašs statuss;

19.

atgādina arī par tālāko reģionu īpašajām iezīmēm (astoņi no tiem ir salas). Tie saskaras ar smagām problēmām salām raksturīgo iezīmju dēļ, kuras ir atzītas primārajos tiesību aktos un kuras ietekmē to ekonomisko un sociālo attīstību; tas būtu jāņem vērā;

20.

šajā saistībā iesaka kohēzijas politikā pēc 2020. gada īpašu uzmanību pievērst salām saskaņā ar LESD 174. un 175. pantu. Pirmais solis ceļā uz šā mērķa sasniegšanu būtu salu kā papildu kategorijas iekļaušana priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz teritoriālajām tipoloģijām (Tercet) groza Regulu (EK) Nr. 1059/2003;

21.

iesaka Eiropas Komisijas Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorātā izveidot vienotu kontaktpunktu salu jautājumos (Island Desk), kā to ierosinājis Eiropas Parlaments 2016. gada 4. februāra rezolūcijā, jo pašlaik salu reģionu dalībniekiem (uzņēmumiem un pašvaldībām) ir grūti uzzināt par visiem ES instrumentiem un finansējuma iespējām, kas ir ļoti izkliedēti dažādos ģenerāldirektorātos un saistīti ar daudzām regulām;

22.

atzinīgi vērtē iniciatīvu “Inovatīvas pilsētvides darbības” un, sekojot šim piemēram, ierosina izveidot tīmekļa vietni un izstrādāt ES salu tīkla izveides pasākumus, kas dotu iespēju veikt pieredzes apmaiņu un dalīties ar administratīvo inženieriju un inovācijām;

23.

uzsver, ka ir svarīgi pēc iespējas vairāk izmantot sinerģiju starp Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) un citiem ES instrumentiem (jo īpaši ESI fondiem), lai kompensētu nelabvēlīgu dabas apstākļu radīto ekonomisko ietekmi salās;

24.

tomēr konstatē, ka, tā kā liela daļa salu īstenoto projektu ir nelieli, ESIF finansējums, kā arī EIB aizdevumi ir praktiski nepieejami mikrouzņēmumiem un salu vietējām pašvaldībām; tāpēc iesaka izstrādāt īpašas tehniskās palīdzības programmas salām, lai informētu par ES finanšu instrumentiem un sekmētu piekļuvi tiem;

25.

mudina Eiropas Komisiju un EIB pārbaudīt, vai JASPERS sniegto tehnisko palīdzību būtu iespējams izmantot arī salu atbalstam un pielāgot mazāka mēroga projektiem;

26.

uzsver ESTG regulas (1302/2013) lietderību un priekšrocības vietējām un reģionālām pašvaldībām un Eiropas salām, jo minētā regula dod iespēju dažādu dalībvalstu un valstu, kuras nav ES dalībvalstis, salām izveidot kopīgu juridisku vienību, kas tām ļauj virzīties uz kopēju mērķi un nodrošina piekļuvi ES finansējumam, vienlaikus mazinot administratīvo slogu, ko parasti rada šāda sadarbība;

27.

ierosina izveidot sistēmu salu uzņēmumu darbības atbalstam, lai kompensētu palielinātās transporta izmaksas; saskaņā ar pamatnostādnēm par reģionālo atbalstu un Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu šādam atbalstam vajadzētu būt atļautam un atbrīvotam tāpat kā tālāko reģionu un mazapdzīvotu apgabalu gadījumā;

28.

ierosina aktīvāk izmantot sadarbīgas ekonomikas iespējas, tostarp ar salu reģionu ģeogrāfisko nošķirtību saistīto problēmu risināšanai;

29.

uzsver, ka ir svarīgi paaugstināt publiskās intervences līmeni ar ES programmām saistītajos projektos, kā arī palielināt privātās intervences pievilcību, ja šādi projekti rada darbvietas un labklājību salā, vienlaikus būdami arī ekoloģiski ilgtspējīgi;

30.

uzsver, ka, izmantojot IKP uz iedzīvotāju kā rādītāju, netiek ņemti vērā daudzi specifiski ar salu attīstību saistīti šķēršļi; tāpēc ierosina paplašināt kohēzijas politikā izmantoto papildu rādītāju klāstu, lai labāk noteiktu salu sociālekonomisko stāvokli un to pievilcību;

31.

ierosina izmantot, piemēram, reģionālās konkurētspējas rādītāju (RCI) un pieejamības rādītāju, taču iesaka turpināt darbu, lai atrastu citus rādītājus, kas pilnībā atspoguļotu papildu izmaksas salu reģionos; iesaka Komisijai veikt salīdzinošus pētījumus par salu uzņēmumu darbības rezultātiem salīdzinājumā ar līdzīgiem uzņēmumiem kontinentā pat tad, ja sauszemes teritorija ir vienīgi salu dalībvalsts;

32.

salu iedzīvotāju sociālās un ekonomiskās situācijas izvērtēšanā un šo teritoriju ekonomiskās pievilcības noteikšanā aicina pievērst uzmanību ne tikai finanšu, bet arī citiem aspektiem, kurus grūti izmērīt, tostarp vides aspektiem (tās kvalitātei un pieejamībai);

33.

ņem vērā, ka noderīgs ir Iekšējā tirgus, rūpniecības, uzņēmējdarbības un MVU ģenerāldirektorāta sagatavotais gada pārskats par Eiropas MVU; tomēr iesaka turpmākajos pārskatos iekļaut teritoriālos datus, lai labāk izprastu problēmas, ar kurām saskaras salu MVU, kā arī to panākumu/neveiksmes rādītājus salīdzinājumā ar līdzīgiem uzņēmumiem kontinentā;

34.

ņem vērā, ka novērtējumos par Eiropas politikas ietekmi uz salu reģioniem noderīgi ir tādi rīki kā teritoriālās ietekmes novērtējums, un ierosina Komisijas ietekmes novērtējuma metodē piemērot “salu” klauzulu, lai prognozētu šādas politikas iespējamās smagās sekas salās;

35.

norāda: lai arī pārdomātas specializācijas stratēģiju (SSS) izmantošana ir ex ante nosacījums Eiropas strukturālo fondu (ESI fondi) piešķiršanā un var sekmēt stratēģiju izstrādi valsts un reģionālajā līmenī, salu ekonomikas īpatnību dēļ ir vajadzīgi īpaši pielāgoti risinājumi; šajā sakarā pārmērīga atkarība no vienas konkrētas nozares vai no vienas vienīgas darbības var salas pakļaut augstam vienveidīgas ekonomikas riskam un tās nelabvēlīgajām ekonomiskajām sekām (Dutch disease);

36.

uzskata, ka pārdomātas iniciatīvas dažādošanai vai darbības maiņai, piemēram, no masu tūrisma uz ilgtspējīgu tūrismu, radošo nozaru attīstība, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju iekļaušana tradicionālajās darbībās, mērķtiecīga tirgvedība, kas palielina salu resursu vērtību, ir jautājumi, kuriem Komisijai jāpievērš īpaša uzmanība;

37.

aicina stiprināt politikas, kas virzītas uz ES dalībvalstu iedzīvotāju informētības palielināšanu par tūrisma iespējām Savienībā, kā arī iesaka izveidot ciešāku ES teritoriju savienojumu tīklu, kas iedzīvotājiem no Eiropas Savienības lielpilsētu reģioniem dotu iespēju atpūsties dabas ziņā pievilcīgos salu reģionos;

38.

uzsver, ka Kopīgo noteikumu regulas 5. pantā paredzētais partnerības princips ir svarīgs, lai noteiktu teritoriālās vajadzības kohēzijas politikas stratēģiskās plānošanas nolūkā (augšupēja pieeja, bottom up). Šajā saistībā Eiropas Reģionu komiteja aicina Eiropas Komisiju priekšlikumā tiesību aktam par kohēzijas politiku pēc 2020. gada kā ex ante nosacījumu iekļaut efektīvu Eiropas labas prakses kodeksa īstenošanu attiecībā uz partnerībām;

39.

aicina dalībvalstis nodrošināt partnerības principa pilnīgu piemērošanu, lai salu reģionu īpašās vajadzības tiktu ņemtas vērā partnerības nolīgumos un darbības programmās;

40.

uzsver nepieciešamību iesaistīt vietējās un reģionālās iestādes to valstu un ES politikas noteikšanā, kura uz tām attiecas, tādējādi nodrošinot, ka intervences tiesiskais regulējums atbilst salu teritoriju konkrētajām vajadzībām atbilstoši subsidiaritātes principam;

41.

atzinīgi vērtē Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) finansējuma iespējas, ciktāl tās var attiekties uz salām; tomēr norāda, ka jūras maģistrāļu finansējums galvenokārt ir paredzēts centrālajiem un visaptverošajiem tīkliem un var atstāt novārtā savienojumus starp salām un reģionālajiem centriem vai starp dažādām salām; tāpēc ierosina jūras maģistrāļu vispārējā finansējumā paredzēt īpašu finansējumu salām;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus atbalstīt uzņēmējus, izmantojot programmu COSME un InnovFin, atbilstoši Rīcības plānam uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam vai programmai “Apvārsnis 2020” inovācijas jomā, kā arī darbu saistībā ar kapitāla tirgu savienības izveidi. Tomēr komiteja uzskata, ka minētajās programmās un plānos ir svarīgi iekļaut teritoriālo (un jo īpaši salu) dimensiju, lai:

43.

aicina Komisiju īstenot programmu, kas stimulētu inovācijas procesu salu ekonomikā, vietējo resursu vērtības palielināšanu, atbalstu atjaunojamo energoresursu izmantošanai, atkritumu apstrādi, ūdens resursu apsaimniekošanu, kultūras un dabas mantojuma popularizēšanu un aprites ekonomikas ieviešanu; ar “inovāciju” šeit saprot tehnoloģisko, organizatorisko, sociālo un vides inovāciju;

44.

uzsver, ka no valsts atbalsta lielā mērā ir atkarīga spēja pārvarēt problēmas, ko rada ES salu reģionu nelielais izmērs, attālinātība un izolētība. Šādi pastāvīgi dabas apstākļi mazina efektivitāti vairākās salām stratēģiski nozīmīgās nozarēs, piemēram, transporta, enerģētikas un digitālās savienojamības nozarē, un apgrūtina to organizēšanu;

45.

norāda, ka iekšējā un ārējā transporta infrastruktūra un organizācija, kas būtu uzticama un izmaksu ziņā pielīdzināma kontinentālajai infrastruktūrai un organizācijai, ir salu attīstības un ekonomiskās konkurētspējas priekšnoteikums;

46.

ierosina atvieglot kritērijus, pēc kuriem piešķir atbalstu infrastruktūrai un transporta tīkliem (būvniecība, modernizācija, aprīkojums), lai varētu panāktu pēc iespējas efektīvāku starpsavienojumu ar kontinentālo transporta sistēmu un pēc iespējas labāku integrāciju Eiropas telpā un tirgū;

47.

prasa, lai šāds atbalsts veicinātu savienojumus starp salām (arhipelāgos) vai salu iekšienē (kalnainās salās) un stimulētu ieguldījumus transportlīdzekļos ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni (ar sašķidrināto dabasgāzi darbināmi kuģi, elektroautomobiļu uzlādes stacijas u. c.);

48.

uzsver: tā kā salu tirgi parasti ir nelieli un attālināti, kontinentālie uzņēmumi nav pārāk ieinteresēti piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus; tas ierobežo salu patērētāju un uzņēmumu piekļuvi priekšrocībām, ko rada konkurence vienotajā tirgū. Tas jo īpaši attiecas uz transporta savienojumiem un energoapgādi, kas ir būtiski svarīgas nozares salu uzņēmumu konkurētspējai; tāpēc iesaka nodrošināt, lai salu gadījumā minētās nozares būtu ieguvējas no izņēmumiem saistībā ar valsts atbalstu;

49.

šajā pašā nolūkā ierosina de minimis regulā paredzēt lielāku elastību attiecībā uz salām un mazināt prasības publiskā iepirkuma jomā, jo daudzos gadījumos konsultāciju procedūru piemērošanas laikā nav iespējams saņemt vairāk par vienu piedāvājumu;

50.

atbalsta elastību, ko pašlaik izmanto attiecībā uz režīmiem, kuri ļauj salām saņemt īpašus nodokļu atvieglojumus vai samazināt uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi, lai kompensētu papildu izmaksas, kas saistītas ar atrašanos uz salas, un cer, ka šāda elastība tiks saglabāta; mudina izmantot inovāciju un ieguldījumu veicināšanas sistēmu, kas stimulētu ražošanu un veicinātu ne tikai vietējo patēriņu, bet arī eksportu;

51.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieceri nākamajā kohēzijas ziņojumā iekļaut nodaļu par salām. Eiropas Reģionu komiteja aicina Komisiju minētajā nodaļā norādīt, kā tiks īstenoti šajā atzinumā formulētie ieteikumi;

52.

aicina prezidentvalsti Maltu virzīt tālāk šos politiskos ieteikumus un to īstenošanā cieši sadarboties ar Reģionu komiteju.

15.9.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 306/57

1.

aicina Eiropas Savienību atjauninātajā Eiropas veidošanas procesā izvirzīt jūru par jaunu kopējo tālejošo mērķi;

2.

aicina Eiropas Savienību noteikt, ka jūra nav tikai projekta, bet gan visas politikas temats. Atbalstu zilajai ekonomikai var uzstādīt par visas jūrlietu politikas mērķi, uz kura sasniegšanu varētu vērst plašu un proaktīvu rīcību visās tās jomās, neaprobežojoties tikai ar piecām zilās izaugsmes stratēģijā sākotnēji norādītajām jomām;

3.

aicina Eiropas Savienību bez kavēšanās uzņemties iniciatīvu, kas stimulētu jaunas politikas izstrādi un liktu pamatu jaunām ar jūru saistītām iecerēm laikposmam pēc 2020. gada. Ministru paziņojums par Eiropas jūrlietu politiku, ko paredzēts pieņemt Maltā 2017. gada 20. aprīlī, varētu būt tam piemērots brīdis, un ir jādara viss, lai tā arī notiktu;

4.

aicina Eiropas Savienību veidot jaunu Eiropas jūrlietu politiku:

5.

uzsver, ka jūras un okeāni ir vajadzīgi, lai uz zemes būtu dzīvība. Tie saražo 50 % skābekļa. Tiem ir liela nozīme klimata regulācijā. Jūras un okeāni glabā nozīmīgas bioloģiskās daudzveidības un mūsu uzturam un veselībai vajadzīgo resursu rezerves;

6.

pauž nožēlu, ka klimata pārmaiņas, piesārņojums un resursu pārmērīga izmantošana apdraud jūras ekosistēmu darbības stabilitāti;

7.

atgādina, ka zilās ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības potenciālam līdzinieku nav. Eiropas Komisijas skatījumā zilā ekonomika nodrošina arvien vairāk darbvietu; tiek lēsts, ka pašlaik Eiropā šajā nozarē ir 5 miljonu darbvietu. ESAO 2016. gadā publicētajā ziņojumā Ocean economy in 2030 (Okeānu ekonomika 2030. gadā) aprēķināts, ka jūras ekonomikas ieguldījums pasaules bagātībā 2010. gadā sasniedza 1,3 triljonus euro un ka līdz 2030. gadam šis skaitlis varētu divkāršoties;

8.

norāda, ka starptautiskā līmenī ar jūrlietām saistītie jautājumi ir pastiprinātas uzmanības centrā. Konkrēta uzmanība okeāniem ir pievērsta arī ANO 2015. gada septembra ilgtspējīgas attīstības mērķos. G7 līderi 2016. gada maijā vienojās par ciešāku starptautisko sadarbību jūras pētniecības jomā. Okeānu tematika ir ietverta COP21 un COP22 secinājumos;

9.

uzsver, ka Eiropai jūrlietu jomā ir vadošā pozīcija pasaulē, kas saglabāsies arī pēc Brexit. Eiropas Savienības dalībvalstu rīcībā ir pasaulē visplašākā ekskluzīvā ekonomikas zona. Tādās jomās kā jūras enerģija Eiropas Savienības ekonomika ir visspēcīgākā un vispilnīgākā pasaulē. Vides aizsardzības jomā Eiropas Savienībai ir visaugstākie standarti;

10.

uzskata, ka Eiropai ir jānostiprina savas pozīcijas starptautiskajā mērogā un jūrlietu politika jāizmanto kā ietekmes instruments;

11.

uzskata, ka ar jaunām un tālejošām iecerēm jūrlietu jomā Eiropa var panākt iedzīvotāju atbalstu, jo:

12.

atgādina, ka integrētā jūrlietu politika un zilās izaugsmes politika veido pamatu Eiropas jūrlietu politikai;

13.

uzskata, ka Maltas prezidentūra ir piemērots laiks, lai ar 2017. gada 20. aprīļa ministru paziņojumu dotu jaunu impulsu Eiropas jūrlietu politikai;

14.

aicina izstrādāt balto grāmatu “Jūrlietas – viens no svarīgākajiem Eiropas jautājumiem”, kas ietvertu jūrlietu ceļvedi katrai no Eiropas Savienības politikas jomām;

15.

uzskata, ka jaunajā integrētās Eiropas jūrlietu politikas posmā būs jātiecas sniegt Eiropas līmeņa atbildes šādām problēmām:

16.

uzsver, ka zilā ekonomika ir cieši saistīta ar reģioniem. Jūrlietu politikai tāpēc būtu jāpalīdz mobilizēt reģionus un pilsētas;

17.

uzskata, ka svarīga ir teritoriālā plānošana un ka tajā jāņem vērā jūras un sauszemes mijiedarbība un jāiesaista pilsētas, reģioni un visas ieinteresētās personas, kā arī jācenšas panākt visu ar jūru saistīto darbību ilgtspējīga attīstība;

18.

uzskata, ka infrastruktūras attīstīšanai piekrastes teritorijās, kas, pēc būtības, ir nomaļas, ir jābūt vienai no Eiropas prioritātēm. Tas radītu iespēju visos reģionos piekrastes teritoriju labā mobilizēt kohēzijas politikas un Junkera plāna līdzekļus, lai tos ieguldītu ostās un īpaši ātrdarbīgā internetā;

19.

aicina uzsākt debates par Eiropas jūras teritorijas atzīšanu, kas dotu iespēju stiprināt ES kohēziju sociālajā, vides un drošības jomā;

20.

uzskata, ka jūras baseinu stratēģijas ir svarīgi atsauces dokumenti. Šīs stratēģijas ir jāņem vērā, izstrādājot pārdomātas specializācijas stratēģijas un plānojot Eiropas fondus. Atzinīgi vērtējama pašreizējā iniciatīvas West-Med attīstība;

21.

uzskata, ka pārdomātas specializācijas stratēģijām vajadzētu dot iespēju reģioniem, kuriem ir kopīgs jūras baseins, pēc pašu iniciatīvas izstrādāt pārdomātas specializācijas stratēģijas;

22.

uzsver, ka reģioniem un pilsētām ir izšķiroša nozīme zilās ekonomikas attīstībā. Daudzi reģioni ar zilo izaugsmi saistītus tematus ir iekļāvuši savās pārdomātas specializācijas stratēģijās. Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) un kohēzijas politikas fondu piesaiste ir devusi iespēju finansēt daudzus darbvietu radīšanas projektus;

23.

lai dotu jaunu impulsu investīcijām zilajā ekonomikā, ierosina pārdomātas specializācijas stratēģijām un darbības programmām pievienot pielikumu par zilo ekonomiku, kas dotu iespēju iepazīstināt ar izvēlētās politikas ietekmi uz jūrlietu jautājumiem un pārraudzīt attiecīgos projektus;

24.

vēlas, lai salu un piekrastes teritoriju vietējās kopienas varētu izmantot visus Eiropas fondus, tostarp EJZF, ar mērķi vienota satvara ietvaros finansēt savas jūrlietu attīstības stratēģijas, kā piemēru izmantojot programmu Leader;

25.

uzskata, ka ir jābūt iespējai laika gaitā pārraudzīt izvēli, ko atspoguļo pārdomātas specializācijas stratēģijas, kas veido uz dalībnieku un nozaru sinerģiju balstīto jūras ekonomikas realitāti, un ka šai izvēlei vajadzētu kalpot par atsauces punktu, lai Eiropas Savienība varētu virzīt savus ieguldījumus zilās izaugsmes atbalstam. Eiropas pētniecības politikā ir vairāk jāņem vērā šie reģionālie pūliņi stimulēt zilo ekonomiku;

26.

vēlas, lai reģionu sadarbības, valstu un starptautiskos projektus, kas atbilst jūras baseinu stratēģijām un pārdomātas specializācijas stratēģijām būtu iespējams finansēt, apkopojot reģionālos, valstu un Eiropas līdzekļus vienkāršotas sistēmas ietvaros, un varētu saņemt Kopienas piemaksu, nerīkojot jaunu projektu iesniegšanas konkursu;

27.

uzskata, ka tālākajiem reģioniem arī turpmāk ir jābūt pieejamai īpašai to attīstības atbalstam paredzētai sistēmai. Šīs teritorijas nodrošina lielisku pamatu, kas dod iespēju apliecināt Eiropas aktivitāti jūrlietu jomā un veidot ar jūru saistītu sadarbību visā pasaulē;

28.

uzsver, ka ar jūru saistīti jautājumi pakāpeniski ir ieguvuši jaunu vietu programmā “Apvārsnis 2020”. Tādas iniciatīvas kā, piemēram, kopīgas plānošanas iniciatīva par okeāniem, arī ir devušas ieguldījumu Eiropas jūras pētniecībā. Šī metode ir jāsaglabā un ar visaptveroša pētniecības un izstrādes ceļveža palīdzību jāpaplašina, ietverot tajā visas zilās ekonomikas jomas. Komiteja uzsver, ka svarīgi ir konkrēti atbalstīt MVU, kuri vēlas izstrādāt un izmantot inovatīvus risinājumus dažādās nozarēs, tostarp piekrastes un jūras tūrisma nozarē;

29.

saistībā ar nākamo pamatprogrammu aicina noteikt mērķi, lai 10 % projektu būtiski sekmētu jūras un jūrlietu pētniecību. Programmas “Apvārsnis 2020” turpmākā īstenošana dotu iespēju jau tagad tuvināties šim mērķim;

30.

aicina izvērst prasmju programmas jūrlietu sadaļu;

31.

ierosina Eiropas līmenī uzsākt debates par to, vai būtu nepieciešams finansēt pilotprojektu dziļjūras zonu izpētei un izmantošanai;

32.

uzsver, ka jūras nozarēs inovācijas bieži vien var pārbaudīt tikai ar pirmo tirgū laisto produktu. Kopienas inovācijas politikai ir jādod iespēja finansēt šos demonstrējumu projektus. Jāatsāk arī publiskā un privātā sektora partnerība, kas vērsta uz jūras nozarēm paredzētajām horizontālajām tehnoloģijām;

33.

uzskata, ka iniciatīvas, piemēram, Blue Careers mehānisms, kas uzsāktas EJZF ietvaros, un gaidāmā Maritime Blueprint iniciatīva ir jāpaplašina ar mērķi:

34.

vēlas, lai Eiropas kvalifikāciju atzīšanas sistēma tiktu nostiprināta ar mērķi veicināt brīvu pārvietošanos un pārraudzīt darba ņēmēju norīkošanu. Šī sistēma ir jāpapildina ar analogu mehānismu nesertificēto prasmju un profesiju atzīšanai (1);

35.

uzskata, ka Eiropai ir jāveic apjomīgi ieguldījumi arī ar jūru saistītās nozarēs, ražošanas jomās un jūras biotehnoloģijās, kurās ir svarīgi iegūt vadošo pozīciju pasaules līmenī;

36.

uzskata, ka Eiropai ir jāatbalsta zilā ekonomika arī saistība ar digitālo, ekoloģisko un enerģētisko pārkārtošanos, un tradicionālo nozaru, piemēram, zvejniecības un ūdens un piekrastes tūrisma, modernizācija (2);

37.

uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāatbalsta tādu jūras biotehnoloģiju attīstība, kas saistītas ar aļģu un mikroaļģu, čaulgliemju un jūras baktēriju izmantošanu. Jūras biotehnoloģijas daudzās Eiropas teritorijās paver ļoti lielu un jaunu ekonomisko potenciālu. Eiropas Savienības atbalstam ir jāietver pētniecība, pētniecības infrastruktūras projekti un šo projektu savstarpējā tīkla un tīkla ar uzņēmumiem veidošana, kā arī kapitāla pieejamība, inovāciju izstrāde un laišana tirgū;

38.

uzsver zivsaimniecības un akvakultūras nozīmi, kā arī to, ka ar šo jomu produktiem saistītā nozveja, audzēšana, pārstrāde un tirdzniecība ir būtiska reģionālajai ekonomikai un Eiropas iedzīvotāju pārtikai. Zvejniecība un akvakultūra arī ir nākotnes nozares, un atbalsts, ko tām sniedz Eiropas Savienība, ir jāsaista ar pozitīvu un tālejošu redzējumu gan nodarbinātības, gan apmācības aspektā, īpaši attiecībā uz jauniešiem. Uzsākot jaunās zivsaimniecības politikas īstenošanu, Eiropas Savienībai ir jāsadarbojas ar ekonomikas dalībniekiem un publiskajām iestādēm, īpaši reģioniem, ar mērķi paātrināt un vienkāršot EJZF īstenošanu, kas ir ievērojami aizkavējusies;

39.

uzstāj, ka ir nepieciešama integrēta pieeja jūras produktu attīstīšanai – šajā nolūkā ir jāveido īsās piegādes ķēdes, kurās iesaistīti ražotāji, un piekrastes teritorijās jāveicina rūpnieciskās pārstrādes darbības. Šai piekrastes teritorijās īstenotajai ar jūras produktiem saistītajai vērtības un darbvietu radīšanas stratēģijai ir jākļūst par prioritāru mērķi, un ir jābūt iespējai uzlabot tās finansēšanu gan ar EJZF palīdzību, gan kohēzijas politikas ietvaros;

40.

ierosina izveidot Eiropas mehānismu jūras jaunuzņēmumiem ar mērķi atbalstīt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās inovācijas projektus;

41.

uzsver, ka daudzas turpmākās darbības būs jābalsta uz jaunas infrastruktūras attīstību, kas atradīsies jūrā tālu no krasta. Ar īpašas programmas palīdzību būtu iespējams izzināt jaunas reversiblas infrastruktūras nepieciešamību, noskaidrot tās ietekmi uz vidi, kā arī jautājumus, kas saistīti ar tās enerģētisko autonomiju;

42.

uzskata, ka ostas ir svarīgs pamats zilās ekonomikas attīstībai. Tām ir vajadzīgs atbalsts, lai reaģētu uz jaunu darbības veidu vajadzībām, un šāds atbalsts pēc iespējas biežāk ir jānodrošina tīklā. To līdzsvars ir atkarīgs arī no tirdzniecības dinamikas, kas balstīta uz jūras tālsatiksmes un tuvsatiksmes kuģošanu un jūras maģistrāļu attīstību;

43.

uzsver zilās izaugsmes acīmredzamo pozitīvo ietekmi uz piekrastes un jūras tūrismu reģionos; īpaši atbalsta iniciatīvas, ar kurām izdodas veicināt no ekonomikas, sociālā un vides viedokļa ilgtspējīga un atbildīga tūrisma veidus;

44.

uzsver, ka zilajā ekonomikā ir svarīgi īstenot aprites ekonomikas principu, lai cita starpā samazinātu atkritumus un piesārņojošās vielas jūrā un pārveidotu tos lietderīgos resursos;

45.

uzskata, ka Eiropas Savienībai par prioritāti jāizvirza atjaunojamās enerģijas rūpnieciska attīstība. Šajā nolūkā atjaunojamās enerģijas ražošanas mērķim Eiropā ir jābūt augstākam nekā 27 %, ko 2030. gadam izvirzījusi Eiropas Komisija. Tehnoloģiskās neitralitātes principam ir jābūt elastīgākam, par prioritāti izvirzot atjaunojamās enerģijas sektora rūpniecisku attīstību, kurā Eiropa var īstenot vadošo lomu pasaulē un kurā ir iespējas radīt daudz darbvietu;

46.

vēlas, lai arī turpmāk tiktu finansētas pētniecības un izstrādes darbības un tādi demonstrējumi kā NER300, un aicina uzlabot pirmo komercializācijas posmu finansēšanu;

47.

uzsver, ka jūras atjaunojamo energoresursu attīstības pamatā ir tādu horizontālu zināšanu un tehnoloģiju kopums, kas mantotas no lielām tradicionālām nozarēm, piemēram, naftas un gāzes, un kuģubūves nozares. Ir jāpastiprina atbalsts inovācijai un daudzveidības palielināšanai šajās nozarēs. Šādā perspektīvā kuģubūvei un jūras nozarēm paredzētais ievirzes dokuments Leadership 2020 ir jāizvērš horizontālā Eiropas ceļvedī, kas aptvertu dažādas kopienas politikas jomas;

48.

vēlas, lai nākamajos piecos gados Eiropas Savienības darbība būtu virzīta uz šādiem mērķiem:

49.

pauž gandarījumu, ka Junkera plāns jau ir devis iespēju finansēt daudzus zilās ekonomikas projektus;

50.

uzskata, ka šis atbalsts ir jāpaplašina, lai novērstu ieguldījumu deficītu daudzos potenciālos teritoriālos projektos, kā arī jāpilnveido intervences nosacījumi, lai uzlabotu riska finansēšanu, kas ir svarīgi tādā inovatīvā jomā kā zilā ekonomika, priekšroku dodot MVU un jaunuzņēmumiem;

51.

ierosina izveidot zilās ekonomikas reģionālās un reģionu sadarbības platformas. Šīs platformas veidotu sistēmu, kas dotu iespēju atlasīt projektus, sniegt atbalstu to īstenošanai un piesaistīt vietējos, valstu un Eiropas finanšu instrumentus. Tās varētu vadīt reģioni, iesaistot jūras ekonomikas nozares, valstis un Eiropas Savienību, un to darbību varētu finansēt visi trīs minētie dalībnieki, kā arī privāti partneri. Šīs platformas varētu būt priviliģēti partneri Junkera plāna 2.0 īstenošanā;

52.

aicina izveidot Eiropas “mehānismu/fondu” ieguldījumiem zilajā ekonomikā. Šis fonds kā Junkera plāna 2.0 jūras variants varētu piedāvāt divas papildu intervences iespējas:

53.

uzskata, ka ar jūru saistīti jautājumi Eiropai ar pilsoņiem ir jāapspriež tiešākā veidā. Eiropas Reģionu komitejas dialogā ar pilsoņiem tiks rīkotas debates par jūras tematiku;

54.

mudina izveidot Eiropas jūras un piekrastes teritoriju kultūras un vēstures mantojuma pētniecības programmu un informēt par šo mantojumu;

55.

ierosina veidot Eiropas programmu “Bērni un jūra”, lai veicinātu kopīgu izpratni par jūrlietu jautājumiem un rīkotu piekrastes teritorijā dzīvojošu bērnu viedokļu apmaiņu ar citās teritorijās dzīvojošiem bērniem;

56.

uzskata, ka no jauna jāapspriež iespēja finansēt vienu vai vairākas Eiropas dreifējošās lielo okeānu izpētes stacijas, kuras būtu zinātniskas misijas un simbols, kas veidotu pilsoņu interesi par jūru;

57.

uzsver, ka pastāv ārkārtīgi liela nepieciešamība pēc zināšanām par piekrasti un okeāniem. Šīs zināšanas ir vajadzīgas, lai vadītu ilgtspējīgu jūrlietu attīstību, kuras mērķis vienlaikus ir palielināt ekonomisko, tehnoloģisko, vides, cilvēku un sociālo kapitālu;

58.

atgādina par komitejas aicinājumu Eiropas Komisijai izveidot zināšanu un inovāciju kopienu, kas īpaši pievērstos zilās ekonomikas tematikai un ļautu nodot privātajam sektoram jūras pētniecībā gūtās atziņas (3);

59.

ierosina Eiropas Savienībai uzņemties aizbildnību pār Eiropas jūrniecības izstādi kultūras, zinātnes, vides un ekonomikas krustpunktā, iedvesmu smeļoties no tāda projekta kā La Mer XXL (universālā jūras izstāde), kas paredzēta Nantē 2018. gadā;

60.

uzskata, ka programmā “Apvārsnis 2020” un jaunajā pamatprogrammā ir jāiekļauj Eiropas jūras bioloģiskās daudzveidības, okeāna dzīļu zināšanu un jūras un piekrastes datu, piemēram, batimetrisko datu, ieguves stratēģija.

61.

uzsver, ka pēc Eiropas Komisijas un Eiropas Reģionu komitejas veiktajiem pētījumiem par zilās ekonomikas zināšanu deficītu tagad sadarbībā ar dalībvalstīm, reģioniem, Eurostat un Kopīgo pētījumu centru ir jāizveido Eiropas zilās ekonomikas resursu centrs;

62.

ierosina atbildību par jūrlietām uzticēt vienam no Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniekiem, kuram palīdzētu darba grupa. Viņa uzdevums varētu būt baltās grāmatas “Jūra Eiropas uzmanības centrā” sagatavošana un horizontāla īstenošana;