29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/1

29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/2

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 225. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. un 3. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, proti, tās 23., 24. un 25. pantu,

—

ņemot vērā 2009. gada 24. marta rezolūciju par cīņu pret sieviešu dzimumorgānu izkropļošanu Eiropas Savienībā (1) un 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izbeigšanu (2),

—

ņemot vērā 2009. gada 22. aprīļa deklarāciju par kampaņu “Saki NĒ vardarbībai pret sievietēm” (3),

—

ņemot vērā 2009. gada 26. novembra rezolūciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai (5),

—

ņemot vērā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana (6),

—

ņemot vērā 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par sieviešu slepkavībām Meksikā un Centrālamerikā un Eiropas Savienības lomu to apkarošanā (7),

—

ņemot vērā Komisijas Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģiju (2010.–2015.), ko iesniedza 2010. gada 21. septembrī,

—

ņemot vērā Komisijas Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu (COM(2010)0171),

—

ņemot vērā Tiesību, vienlīdzības un pilsonības programmu 2014.–2020. gadam,

—

ņemot vērā Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības (EPSCO) padomes 2010. gada 8. marta secinājumus par vardarbības pret sievietēm izskaušanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (8),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 18. septembra atzinumu “Vardarbības ģimenē pret sievietēm izskaušana” (9),

—

ņemot vērā ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencija),

—

ņemot vērā 11. panta 1. punkta d) apakšpunktu Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ko 1979. gada 18. decembrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma ar Rezolūciju Nr. 34/180,

—

ņemot vērā ANO juridisko instrumentu noteikumus cilvēktiesību jomā, īpaši attiecībā uz sieviešu tiesībām, piemēram, ANO Statūtus, Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Konvenciju par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un tās fakultatīvo protokolu, Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem un 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu, kā arī neizraidīšanas principu, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—

ņemot vērā citus ANO instrumentus par vardarbību pret sievietēm, piemēram, 1993. gada 25. jūnija Vīnes deklarāciju un rīcības programmu, ko pieņēma Pasaules cilvēktiesību konferencē (A/CONF. 157/23), un 1993. gada 20. decembra Deklarāciju par vardarbības pret sievietēm izskaušanu (A/RES/48/104),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1997. gada 12. decembra rezolūciju “Noziedzības novēršana un krimināltiesiski pasākumi pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušanai” (A/RES/52/86), 2002. gada 18. decembra rezolūciju “Goda aizstāvības vārdā pastrādātu noziegumu pret sievietēm izskaušana” (A/RES/57/179) un 2003. gada 22. decembra rezolūciju “Ģimenē pret sievietēm vērstas vardarbības izskaušana” (A/RES/58/147), kā arī ANO Ģenerālās asamblejas 2013. gada 5. marta rezolūciju “Pasaules mēroga centienu pastiprināšana, lai izskaustu sieviešu dzimumorgānu kropļošanu” (A/RES/67/146),

—

ņemot vērā ANO augstā cilvēktiesību komisāra īpašo referentu ziņojumus par vardarbību pret sievietēm un ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas pieņemto Vispārējo ieteikumu Nr. 19 (11. sesija, 1992. gads),

—

ņemot vērā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē 1995. gada 15. septembrī pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu un Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par pasākumiem, kas veikti saistībā ar Pekinas rīcības platformu (10), 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturtās pasaules sieviešu konferences rīcības platformas lēmumu izpildes kontroli (Pekina + 10) (11) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Pekinu + 15 — ANO rīcības platformu dzimumu līdztiesībai (12),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2006. gada 19. decembra rezolūciju “Centienu pastiprināšana, lai izskaustu jebkāda veida vardarbību pret sievietēm” (A/RES/61/143) un ANO Drošības padomes rezolūcijas Nr. 1325 un Nr. 1820 par sievietēm, mieru un drošību,

—

ņemot vērā Sieviešu statusa komisijas 57. sesijas secinājumus par jebkāda veida vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušanu un novēršanu,

—

ņemot vērā ANO īpašās referentes Rashida Manjoo2012. gada 16. maija ziņojumu par vardarbību pret sievietēm, tās cēloņiem un sekām,

—

ņemot vērā sabiedrības novecošanas jautājumiem veltītā Madrides Starptautiskā rīcības plāna 5. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu (13),

—

ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas atzinumu (A7-0075/2014),

A.

tā kā Direktīvā 2012/29/ES (14), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus, vardarbība dzimuma dēļ ir definēta kā vardarbība, kas ir vērsta pret personu minētās personas dzimuma, dzimumidentitātes vai dzimuma izpausmes dēļ vai kas nesamērīgā pārsvarā skar konkrēta dzimuma personas; tā kā tās rezultātā cietušajam var rasties fizisks, seksuāls, emocionāls vai psiholoģisks kaitējums vai ekonomisks zaudējums, to saprot kā diskriminācijas veidu un cietušā pamatbrīvību pārkāpumu un tā var ietvert vardarbību tuvās attiecībās, seksuālu vardarbību (tostarp izvarošanu, vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un uzmākšanos), cilvēku tirdzniecību, verdzību, kā arī dažādus kaitējošu darbību veidus, piemēram, piespiedu laulības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un tā dēvētos goda aizstāvības noziegumus;

B.

tā kā ar dzimumu saistītā vardarbībā ir iesaistīti visu vecumu, izglītības, ienākumu līmeņa un sociālo grupu cietušie un vainīgie, šī vardarbība ir saistīta ar nevienlīdzīgu varas samēru sieviešu un vīriešu starpā, priekšstatiem un uzvedību, kam pamatā ir mūsu sabiedrībā pastāvošie stereotipi, kuri ir jāapkaro visagrīnākajā stadijā, lai mainītu attieksmi;

C.

tā kā sievietes aizvien vairāk ir pakļautas vīru, partneru, bijušo vīru vai bijušo partneru vardarbībai; tā kā dažās valstīs krasi ir pieaudzis cietušo skaits un ir vērojama tendence, ka piedzīvotās vardarbības sekas kļūst aizvien nopietnākas, izraisot pat cietušo nāvi, un statistika liecina, ka pieaug nogalināto sieviešu īpatsvars kopējā slepkavību skaitā;

D.

tā kā statistikas apsekojumi dažās valstīs parāda — lai gan slepkavību skaits kopumā nav palielinājies, pieaug nogalināto sieviešu īpatsvars kopējā skaitā, kas pierāda, ka vardarbība pret sievietēm palielinās;

E.

tā kā galēja nabadzība palielina vardarbības un cita veida izmantošanas risku, liedzot sievietēm pilnībā iesaistīties visās dzīves jomās un panākt dzimumu līdztiesību;

F.

tā kā lielāka neatkarība un līdzdalība sociālajās un ekonomiskajās norisēs samazina sieviešu neaizsargātību un ar dzimumu saistītu vardarbību;

G.

tā kā aizvien plašāka tiešsaistes sociālo tīklu izmantošana nesen ir radījusi jaunus stereotipus, diskriminācijas un vardarbības veidus, piemēram, ļaunprātīgas iedraudzināšanas paņēmienus, kas vērsti īpaši pret pusaudžiem;

H.

tā kā jaunāko paaudžu vidū vēl aizvien pastāv diskriminējoša attieksme pret dzimumu lomu; vienaudži un pārējā sabiedrība joprojām vaino un stigmatizē jaunās sievietes, kuras ir vardarbības upuri;

I.

tā kā vardarbība traumē ikvienu cilvēku — vīrieti, sievieti vai bērnu —, taču ar dzimumu saistītu vardarbību visbiežāk īsteno vīrieši pret sievietēm un meitenēm, un šāda vardarbība vienlaikus gan atspoguļo un pastiprina starp vīriešiem un sievietēm valdošo nevienlīdzību, gan apdraud cietušo veselību, cieņu, drošību un neatkarību;

J.

tā kā jāpievērš uzmanība bērniem, kuri bijuši liecinieki vardarbībai pret tuvu radinieku, un jāsniedz viņiem aprūpe kā nepieciešamā psiholoģiskā ārstēšana un sociālās palīdzības nodrošināšana, turklāt pastāv liels risks, ka vardarbību pieredzējušiem bērniem rodas emocionālas un attiecību problēmas;

K.

tā kā sievietēm, kas cietušas ar dzimumu saistītā vardarbībā, un viņu bērniem bieži ir vajadzīgs īpašs atbalsts un aizsardzība, jo saistībā ar šādu vardarbību pastāv ļoti liels risks, ka cietušie pastarpināti un atkārtoti kļūs par vardarbības upuriem, tiks iebiedēti vai notiks atriebība pret viņiem;

L.

tā kā sievietēm un bērniem, kas piedzīvo vardarbību, ir vajadzīgas īpašas patvēruma vietas, kur viņiem piedāvātu atbilstošus veselības aprūpes pakalpojumus, juridisko palīdzību un psiholoģiskas konsultācijas un terapiju; tā kā dalībvalstīm būtu jāpiešķir pienācīgs finansējums sieviešu patvēruma vietām;

M.

tā kā vīriešu vardarbība pret sievietēm ietekmē sieviešu statusu sabiedrībā un viņu pašnoteikšanos attiecībā uz sieviešu veselības stāvokli, nodarbinātības un izglītības iespējām, iesaistīšanos sabiedriskajos un kultūras pasākumos, materiālo neatkarību, līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē un lēmumu pieņemšanā, kā arī attiecības ar vīriešiem un pašcieņu;

N.

tā kā vardarbība pret sievietēm var radīt smagas fiziskas un psiholoģiskas ciešanas un kaitēt sieviešu un meiteņu vispārējam veselības stāvoklim, tostarp reproduktīvajai un seksuālajai veselībai, un dažos gadījumos izraisīt nāvi, ko dēvē arī par feminicīdu;

O.

tā kā, lai cīnītos ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību dzimuma dēļ, ir vajadzīga izglītība un apmācība no ļoti agrīna vecuma, jo izglītošana jaunos cilvēkos attīsta prasmes izturēties ar cieņu pret saviem partneriem neatkarīgi no dzimuma, kā arī izprast vienlīdzības principus;

P.

tā kā vardarbība pret sievietēm izpaužas aizvien nepieņemamākos veidos, tostarp kā sieviešu līdzdalība grupās, kuras organizē sieviešu tirdzniecību seksuālas izmantošanas nolūkā;

Q.

tā kā pētījumos par vardarbību pret sievietēm tiek lēsts, ka viena piektā līdz viena ceturtā daļa Eiropas sieviešu, būdamas pieaugušas, vismaz vienu reizi ir piedzīvojušas fizisku vardarbību un vairāk nekā desmitā daļa sieviešu ir cietušas no seksuālas vardarbības ar spēka pielietojumu (15);

R.

tā kā saskaņā ar Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu gada izmaksas, kas Eiropas Savienībā 2011. gadā radās saistībā ar vardarbību, kura vērsta pret sievietēm dzimuma dēļ, sasniedza EUR 228 miljardus (t. i., 1,8 % no ES IKP), no kuriem EUR 45 miljardi ir sabiedriskie un valsts pakalpojumi un EUR 24 miljardi ir zaudētie ekonomikas rezultāti;

S.

tā kā Pamattiesību aģentūra 2013. gada martā publicēja daļu no provizoriskiem rezultātiem, kuri iegūti aģentūras veiktā Eiropas apsekojumā par vardarbību pret sievietēm un kuri cita starpā liecina, ka četras piektdaļas no sievietēm pēc visnopietnākajiem vardarbības incidentiem, ko paveikuši cilvēki, kuri nav šo sieviešu partneri, nav vērsušās nevienā dienestā, lai saņemtu, piemēram, veselības aprūpi, sociālos pakalpojumus vai atbalstu upuriem; sievietes, kuras ir meklējušas palīdzību, galvenokārt ir vērsušās pie medicīniskās palīdzības dienestiem, un tas uzskatāmi parāda, ka ir jānodrošina, lai veselības aprūpes speciālisti spētu apmierināt vardarbības upuru vajadzības; divas piektdaļas šo sieviešu nezināja, ka pastāv tiesību akti vai politiskas iniciatīvas, kas paredz viņu aizsardzību gadījumos, kad vardarbība notiek ģimenē, bet puse cietušo sieviešu nezināja neko par preventīviem tiesību aktiem vai iniciatīvām;

T.

tā kā Komisija Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijā (2010.–2015.) uzsvēra, ka ar dzimumu saistīta vardarbība ir viena no svarīgākajām problēmām, kas jārisina, lai panāktu patiesu dzimumu līdztiesību;

U.

tā kā Lisabonas līgumā noteiktais tiesiskais regulējums piedāvā jaunas iespējas uzlabot sadarbību krimināltiesību politikas jomā ES līmenī, ļaujot iestādēm un dalībvalstīm sadarboties uz drošiem pamatiem, lai izveidotu kopēju ES juridisko kultūru cīņā pret visu veidu vardarbību pret sievietēm un sieviešu diskrimināciju, ievērojot valstu juridiskās sistēmas un tradīcijas, bet neaizstājot tās;

V.

tā kā izpratnes veicināšana un mobilizēšana, tostarp izmantojot plašsaziņas līdzekļus un sociālos plašsaziņas līdzekļus, ir svarīga efektīvas novēršanas stratēģijas sastāvdaļa;

W.

tā kā vardarbību pret sievietēm nav iespējams izskaust ar vienreizēju intervences pasākumu, taču ir iespējams ievērojami uzlabot izpratni un mazināt šādu vardarbību un tās radītās sekas, apvienojot dažādus ar infrastruktūru saistītus, juridiskus un tiesiskus pasākumus, tiesību piemērošanu, kultūras, izglītojošus un sociālus pasākumus, veselības aprūpi un citas ar pakalpojumiem saistītas darbības;

X.

tā kā seši nedalāmie mērķi, kas ir pamatā visiem vardarbības pret sievietēm apkarošanas pasākumiem, ir politika, novēršana, aizsardzība, saukšana pie atbildības, noteikumi un partnerība;

Y.

tā kā ir svarīgi pastiprināt darbības pret industriju, kas jaunas meitenes un sievietes uzskata par seksuālu objektu;

Z.

tā kā sievietes Savienībā nav vienādi aizsargātas pret vīriešu vardarbību, jo dalībvalstīs pastāv atšķirīgi politikas virzieni un tiesību akti, īpaši attiecībā uz to nodarījumu definēšanu un tiesību aktu darbības jomu, un tāpēc viņas ir neaizsargātas pret šādu vardarbību;

AA.

tā kā tādu faktoru dēļ kā rase, tautība, ticība vai pārliecība, veselība, civilstāvoklis, mājoklis, imigranta statuss, vecums, invaliditāte, šķira, seksuālā orientācija un dzimumidentitāte sievietēm var būt īpašas vajadzības un viņas ir neaizsargātākas pret diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ;

AB.

tā kā sievietes bieži vien neziņo par pārciesto vardarbību dzimuma dēļ, šādi rīkodamās sarežģītu un daudzveidīgu iemeslu dēļ, kas ietver psiholoģiskus, ekonomiskus, sociālus un kultūras faktorus, un tāpēc, ka viņas varbūt neuzticas policijas, tiesību sistēmas un sociālo un veselības aprūpes dienestu spējai sniegt viņām konkrētu palīdzību; tā kā dažos gadījumos iestādes uzskata, ka ar dzimumu saistīta vardarbība ir ģimenes problēma un tāpēc to var atrisināt šajā līmenī;

AC.

tā kā šajās diskusijās galvenā uzmanība būtu jāpievērš reproduktīvās veselības politikai;

AD.

tā kā būtiski ir ievākt kvalitatīvus un kvantitatīvus datus, aptverot visus problēmas aspektus, lai pilnībā apzinātos pret sievietēm vērstās vardarbības patiesos apjomus Savienībā un līdz ar to izstrādāt efektīvus politikas virzienus;

AE.

tā kā Eiropas Parlamenta 2012. gada 12. decembrī paustais noraidījums attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas statistiku attiecībā uz noziegumdrošības sajūtu (16) atkārtoti liecina, ka nepieciešams sagatavot jaunu ES tiesību akta priekšlikumu, kas izveidotu saskaņotu sistēmu, lai apkopotu statistikas datus par vardarbību pret sievietēm dalībvalstīs, un tā kā Padome savos 2012. gada decembra secinājumos aicināja uzlabot tādu salīdzināmu, uzticamu un regulāri atjauninātu datu apkopošanu un izplatīšanu, kuri attiecas uz visiem vardarbības veidiem pret sievietēm gan valstu, gan ES līmenī;

AF.

tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir starptautiski atzīta par cilvēktiesību pārkāpumu, meiteņu un sieviešu spīdzināšanas veidu un tā atspoguļo dziļi iesakņojušos nevienlīdzību starp dzimumiem; tā kā sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir galēja sieviešu diskriminācija, kas gandrīz vienmēr tiek īstenota nepilngadīgām meitenēm un ir bērnu tiesību pārkāpums;

AG.

tā kā, ņemot vērā sekas, kādas prostitūcija atstāj uz sieviešu fizisko un garīgo veselību, jo īpaši ja tā ir piespiedu prostitūcija un sieviešu tirdzniecība prostitūcijas nolūkā, var uzskatīt, ka prostitūcija ir pret sievietēm vērstas vardarbības veids;

AH.

tā kā Savienības robežās pieaug bīstama tendence nogalināt goda aizstāvības dēļ un šī tendence ietekmē galvenokārt jaunas meitenes;

AI.

tā kā ļaunprātības pret gados veciem cilvēkiem starptautiski ir atzītas par gados vecāku sieviešu cilvēktiesību pārkāpumu un ir atzīta arī nepieciešamība novērst un apkarot ļaunprātības pret gados veciem cilvēkiem visās ES valstīs;

AJ.

tā kā tas, ka ir pieņemtas ES pamatnostādnes saistībā ar vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkādas pret viņām vērstas diskriminācijas apkarošanu, kā arī ES Stratēģiskajā satvarā par cilvēktiesībām un rīcības plānā ir iekļauta īpaša nodaļa par sieviešu aizsardzību pret vardarbību dzimuma dēļ, apliecina ES nepārprotamo politisko gribu risināt jautājumu par sieviešu tiesībām kā prioritāti un šajā jomā īstenot ilgtermiņa rīcību; tā kā cilvēktiesību politikas virzienu iekšējās un ārējās dimensijas saskaņošana dažreiz var atklāt plaisu starp vārdiem un rīcību;

AK.

tā kā saskaņā ar Komisijas un Amnesty International ziņojumiem sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir skārusi simtiem tūkstošu sieviešu un meiteņu Eiropā un visbiežāk minētais upuru skaits ir 500 000; tā kā atšķirības starp dalībvalstu juridiskajiem noteikumiem rada tā dēvēto pārrobežu “sieviešu dzimumorgānu kropļošanas tūrismu” Eiropas Savienībā;

AL.

tā kā ES ir nepārtraukti jāstrādā ar trešām valstīm, lai izskaustu sieviešu dzimumorgānu kropļošanas vardarbīgo praksi; tā kā dalībvalstīm un trešām valstīm, kuru valsts tiesību aktos sieviešu dzimumorgānu kropļošana ir atzīta par krimināli sodāmu nodarījumu, būtu jārīkojas saskaņā ar šiem tiesību aktiem,

1.

prasa Komisijai līdz 2014. gada beigām, pamatojoties uz LESD darbību 84. pantu, iesniegt akta priekšlikumu, ar ko nosaka pasākumus, lai veicinātu un atbalstītu dalībvalstu rīcību vardarbības pret sievietēm un meitenēm novēršanas jomā, ievērojot pielikumā iekļautos sīki izstrādātos ieteikumus;

2.

aicina Komisiju iesniegt pārskatītu priekšlikumu regulai par Eiropas statistiku, kurā pievērstos vardarbīgiem noziegumiem un ietvertu saskaņotu sistēmu, lai dalībvalstīs apkopotu statistikas datus par vardarbību dzimuma dēļ;

3.

prasa Padomei aktivizēt pārejas klauzulu, pieņemot vienprātīgu lēmumu, ar ko noteiktu, ka vardarbība pret sievietēm un meitenēm (un citu veidu vardarbība dzimuma dēļ) ir nozieguma veids, kas minēts LESD 83. panta 1. punktā;

4.

aicina Padomi, tiklīdz tā būs novērtējusi Stambulas konvencijas par vardarbību pret sievietēm iespējamo ietekmi un pievienoto vērtību, veicināt tās ratifikāciju dalībvalstīs un sākt ES procedūru par pievienošanos šai konvencijai;

5.

prasa Komisijai iesniegt ES mēroga stratēģiju un rīcības plānu par to, kā apkarot pret sievietēm un meitenēm vērstu visu veidu vardarbību, kas 2010. gadā bija paredzēts rīcības plānā, ar kuru īsteno Stokholmas programmu ar mērķi konkrēti un efektīvi aizsargāt sieviešu integritāti, vienlīdzību (LES 2. pants) un labklājību (LES 3. panta 1. punkts) brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, īpaši pievēršot uzmanību sieviešu informēšanai par viņu tiesībām un vīriešu un zēnu (jau no agrīna vecuma) informēšanai par nepieciešamību cienīt sieviešu fizisko un psiholoģisko integritāti, lai tādējādi palīdzētu novērst šādu vardarbību, uzsverot vajadzību sniegt policijas un tiesu iestāžu darbiniekiem pienācīgu apmācību darbam ar specifiskajām ar dzimumu saistītas vardarbības problēmām, un mudinot dalībvalstis veikt pasākumus, lai palīdzētu cietušajiem atjaunot savu dzīvi un atgūt pašapziņu nolūkā pasargāt viņus no turpmākas neaizsargātības vai atkarības; uzskata, ka šādā stratēģijā īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargātajām iedzīvotāju grupām, piemēram, vecākiem cilvēkiem, personām ar invaliditāti, imigrantiem un LGBT (lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām), un tajā būtu arī jāparedz pasākumi vardarbību piedzīvojušo bērnu aizsardzībai un šie bērni jāatzīst par noziegumu upuriem;

6.

aicina Komisiju veicināt sadarbību starp dalībvalstīm un sieviešu NVO un organizācijām, lai sagatavotu un īstenotu efektīvu stratēģiju vardarbības pret sievietēm izskaušanai;

7.

mudina Komisiju pieņemt pirmos pasākumus, lai izveidotu Eiropas centru pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības novērošanai, kuram izmantotu esošās iestāžu struktūras (Eiropas Dzimumu līdztiesības institūts (EIGE)) un kuru vadītu ES koordinators pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības apkarošanā;

8.

mudina Komisiju nākamo trīs gadu laikā noteikt ES gadu pret sievietēm un meitenēm vērstas vardarbības izbeigšanai, lai vairotu iedzīvotāju un visu politiķu izpratni par šo plaši izplatīto problēmu, kas skar visas dalībvalstis, nolūkā sagatavot skaidru rīcības plānu vardarbības pret sievietēm izbeigšanai;

9.

aicina dalībvalstis apkarot nogalināšanu goda aizstāvības dēļ, nodrošinot izglītošanu un patvērumu iespējamajiem upuriem, kā arī aktīvi organizējot izpratnes veicināšanas kampaņas par šo galējo cilvēktiesību pārkāpuma veidu un to traģiski bojā gājušo skaitu, kuri ir nogalināti goda aizstāvības dēļ;

10.

aicina dalībvalstis un ieinteresētās puses, sadarbojoties ar Komisiju, palīdzēt izplatīt informāciju par ES programmām un finansējumu, kas saskaņā ar šīm programmām ir pieejams vardarbības pret sievietēm apkarošanai;

11.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības, subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips;

12.

uzskata, ka ar pieprasīto priekšlikumu saistītie finansiālie izdevumi jāsedz no Savienības budžeta III iedaļas (nodrošinot pilnīgu papildināmību ar pašreizējo budžeta pozīciju, kas attiecas uz šā priekšlikuma tematu);

13.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju un pielikumā izklāstītos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei un EIGE.

29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/11

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 290. un 291. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulu (ES) Nr. 182/2011, ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (1),

—

ņemot vērā Kopējo vienošanos par deleģētajiem aktiem, kuru apstiprināja Priekšsēdētāju konferences 2011. gada 3. marta sanāksmē,

—

ņemot vērā pēdējo pamatnolīgumu par attiecībām starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju (2), jo īpaši tā 15. punktu un 1. pielikumu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2012. gada 5. septembra spriedumu lietā C-355/10 Parlaments/Padome (vēl nav paziņots) un lietu C-427/12 Komisija/Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, kas pašlaik tiek izskatīta,

—

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par likumdošanas deleģēšanas pilnvarām (3),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 19. septembrī pieņemto informatīvo ziņojumu “Labāks regulējums: īstenošanas akti un deleģētie akti”,

—

ņemot vērā Parlamenta priekšsēdētāja 2012. gada 26. novembra vēstuli Komiteju priekšsēdētāju konferences priekšsēdētājam par deleģēto aktu izmantošanas horizontālajiem principiem attiecībā uz likumdošanas programmām, uz ko attiecas daudzgadu finanšu shēma (DFS), kas apstiprināta Priekšsēdētāju konferences 2012. gada 15. novembra sanāksmē,

—

ņemot vērā Parlamenta priekšsēdētāja 2013. gada 8. februāra vēstuli Padomes un Komisijas priekšsēdētājiem par progresa trūkumu Padomē attiecībā uz saskaņošanas priekšlikumiem lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības, Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Transporta un tūrisma komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Zivsaimniecības komitejas un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteju atzinumus (A7-0435/2013),

A.

tā kā Lisabonas līgumā Parlamentam un Padomei (kopā sauktus par “likumdevējam”) tika paredzēta iespēja leģislatīvajā aktā (“pamataktā”) deleģēt daļu savu pilnvaru Komisijai; tā kā pilnvaru deleģēšana ir sarežģīts process, kurā Komisijai uzdod īstenot pilnvaras, kas raksturīgas likumdevēja funkcijām; tā kā tāpēc ir nepieciešams nodrošināt Līguma pareizu piemērošanu, lai arī deleģētajiem aktiem garantētu pietiekamu demokrātiskās leģitimitātes līmeni; tā kā tādējādi ar deleģēšanu saistītā jautājuma izvērtēšanā galvenā uzmanība vienmēr ir jāvelta likumdevēja brīvībai; tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru būtiskās normas reglamentējamā jomā ir jāpieņem likumdevējam; tas nozīmē, ka nevar deleģēt noteikumu pieņemšanu, par kuriem nepieciešami politiski lēmumi, kas ir likumdevēja pienākums; tā kā tādējādi šīs deleģētās pilnvaras var īstenot, tikai lai papildinātu vai grozītu leģislatīvā akta elementus, kuri nav būtiski; tā kā deleģēšanas rezultātā Komisijas pieņemtie deleģētie akti būs vispārēji piemērojami neleģislatīvi akti; tā kā pamataktā ir skaidri jānosaka attiecīgās deleģēšanas mērķis, saturs, apjoms un ilgums un ir jāparedz nosacījumi, kas attiecas uz deleģēšanu;

B.

tā kā, lai paredzētu praktisko kārtību, kā arī paskaidrojumus un vēlamās procedūras, par kurām ir panākta vienošanās un kuras saskaņā ar LESD 290. pantu piemērojamas likumdošanas pilnvaru deleģēšanai, Parlaments, Padome un Komisija panāca Kopēju vienošanos par deleģētajiem aktiem, lai atvieglotu deleģēto pilnvaru izmantošanu un efektīvu Eiropas Parlamenta un Padomes īstenotu šo pilnvaru kontroli;

C.

tā kā Līgumos ir paredzēts, ka dalībvalstis pieņem visus valsts tiesību aktus, kas vajadzīgi, lai īstenotu juridiski saistošos Savienības aktus; tā kā gadījumos, kad saistošu Savienības aktu īstenošanai ir vajadzīgi vienoti nosacījumi, šie akti piešķir Komisijai (un konkrētos izņēmuma gadījumos — Padomei) īstenošanas pilnvaras, kā paredzēts LESD 291. pantā; tā kā gadījumos, kad pamataktā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jākontrolē Komisijas veikta īstenošanas aktu pieņemšana, saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 182/2011 šiem pamataktiem būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai; tā kā minētās regulas pielikumā iekļautajā paziņojumā Komisija pauž svarīgu apņemšanos bez kavēšanās veikt acquis saskaņošanu ar jauno deleģēto un īstenošanas aktu sistēmu, kas ir jāpabeidz šajā kārtējā likumdošanas periodā, ieskaitot pamataktus, kuri attiecas uz regulatīvo kontroles procedūru (RKP);

D.

tā kā likumdevējam katrā atsevišķā gadījumā ir jānosaka katra leģislatīvā akta detalizācijas pakāpe un tādējādi jānolemj arī tas, vai deleģēt pilnvaras Komisijai deleģēto aktu pieņemšanai un vai būs vajadzīgas pilnvaras, lai nodrošinātu vienotus nosacījumus leģislatīvā akta īstenošanai; tā kā šādu deleģēšanas vai īstenošanas pilnvaru piešķiršana nekad nav pienākums; tā kā gadījumos, kad ir vajadzīga elastība un efektivitāte un kad to nav iespējams nodrošināt, izmantojot parasto likumdošanas procedūru, šāda pilnvaru piešķiršana tomēr būtu jāapsver; tā kā lēmums par to, vai piešķirt deleģētā vai īstenošanas akta pilnvaras, ir jāpamato ar objektīviem faktoriem, kuriem ir jāparedz iespēja pieņemto risinājumu izskatīt tiesā; tā kā par LESD 290. pantu un tajā noteiktajiem kritērijiem nav tiesu prakses, Eiropas Parlamentam un Padomei kļuvis grūtāk vienoties par dalījumu īstenošanas un deleģētajos aktos;

E.

tā kā pilnvaru deleģēšana Komisijai nav tikai tehnisks jautājums, bet tas var būt saistīts ar politiski svarīgiem jautājumiem, kas ir nozīmīgi Savienības iedzīvotājiem un patērētājiem, uzņēmumiem un veselām nozarēm, ņemot vērā to iespējamās sociālekonomiskās ietekmes un ietekmes uz vidi un veselību;

F.

tā kā likumdošanas sarunas par daudziem dokumentiem ir apliecinājušas, ka iestādes konkrētus jautājumus interpretē atšķirīgi; tā kā saskaņā ar Reglamenta 37.a pantu Parlamenta komitejas, pārbaudot priekšlikumu, kurš paredz deleģētos aktus, var pieprasīt Juridiskās komitejas atzinumu; tā kā Priekšsēdētāju konference 2012. gada 13. janvārī apstiprināja kopēju nostāju un 2012. gada 19. aprīlī — horizontālu pieeju, kas ir jāievēro atsevišķām komitejām, lai pārvarētu viedokļu atšķirības; tā kā Parlamentam ir jāpadziļina šī vienotā nostāja, nosakot savus kritērijus LESD 290. un 291. panta piemērošanai un veltot centienus, lai vienotos par šādiem kritērijiem ar Padomi un Komisiju,

1.

uzskata, ka Parlamentam, piemērojot LESD 290. un 291. pantu, būtu jāievēro šādi nesaistoši kritēriji; šis kritēriju saraksts būtu jāuzskata par papildināmu:

2.

mudina Komisiju un Padomi sākt sarunas ar Parlamentu, lai vienotos par iepriekš minētajiem kritērijiem; uzskata, ka to iespējams izdarīt, pārskatot Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, kurā iekļautu iepriekš minētos kritērijus;

3.

atkārtoti atgādina par lēmumiem, ko attiecībā uz deleģētiem un īstenošanas aktiem Priekšsēdētāju konference pieņēma 2011. gada 13. janvāra un 2012. gada 19. aprīļa sanāksmēs, un uzsver, ka Parlamentam vienmēr vajadzētu uzstāt uz deleģētu aktu izmantošanu visām Komisijai deleģētajām pilnvarām, kas atbilst LESD 290. panta kritērijiem, un ka dokumentus, kuros nav aizsargātas Parlamenta institucionālās tiesības attiecībā uz deleģēto aktu iekļaušanu, nevajadzētu iekļaut plenārsēžu darba kārtībā balsošanai, kas paredz vienošanos; uzsver, ka Parlamentam vajadzētu jau sarunu sākumā vērst uzmanību uz to, kāda nozīme ir deleģēto un īstenošanas aktu jautājuma kā svarīga institucionāla jautājuma izskatīšanai Parlamentā;

4.

prasa Komisijai turpmāk skaidri un ilgtspējīgi pamatot, kāpēc tā tiesību akta priekšlikumā iesaka deleģētu aktu vai īstenošanas aktu un tādējādi tā regulējuma saturu uzskata par nebūtisku; atgādina, ko no Līguma 290. un 291. panta noteikumiem skaidri izriet, ka deleģētie akti un īstenošanas akti ir paredzēti dažādām vajadzībām un tādēļ tos nevar aizstāt vienu ar otru;

5.

uzskata, ka, lai stiprinātu referentu pozīcijas likumdošanas sarunās, vairāk jāatsaucas uz iespēju pieprasīt Juridiskās komitejas viedokli saskaņā ar Reglamenta 37.a pantu;

6.

pauž lielas bažas par to, ka acquis saskaņošana ar Lisabonas līgumu četrus gadus pēc līguma stāšanās spēkā ir īstenota tikai daļēji; atzinīgi vērtē Komisijas nesenā priekšlikuma par saskaņošanu iesniegšanu atlikušajiem tiesību aktiem, nodrošinot regulatīvās kontroles procedūras (RPS) izmantošanu; tomēr uzsver nepieciešamību pēc iespējas ātri sākt sarunas par minētajiem priekšlikumiem, lai īstenotu to izpildi pirms likumdevēja pilnvaru kārtējā termiņa beigām; uzskata, ka vismaz visas tās lietas, kas iepriekš izskatītas regulatīvās kontroles procedūras ietvaros, tagad būtu jāsaskaņo ar LESD 290. pantu; tā kā RPS pasākumi ir arī vispārēji pasākumi, kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus elementus minētajā pamataktā, cita starpā svītrot dažus šādus elementus vai papildināt pamataktu, iekļaujot jaunus nebūtiskus elementus; vienlaikus aicina Padomi panākt virzību sarunās par šiem īpašajiem priekšlikumiem par saskaņošanu, kas vēl aizvien Padomē ir apstājušās, tostarp par priekšlikumiem lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā;

7.

pauž bažas, ka, neraugoties uz faktu, ka atsevišķos gadījumos šāds risinājums var būt piemērots, sistemātiska visu politikas elementu iekļaušana pamataktā laika gaitā var radīt situāciju, ka LESD 290. pants vairs netiek izmantots kā vērtīgs instruments likumdošanas procesa racionalizācijai, kas bija tā sākotnējais pamatojums, lai izvairītos no mikropārvaldības un apgrūtinošas un ilgas koplēmuma procedūras; uzsver, ka dažos gadījumos šo pieeju izmantot ir ārkārtīgi grūti, piemēram, nozarēs, kurās tehnoloģijas vēl tiek izstrādātas;

8.

uzsver, ka tajos gadījumos, kad ir ticis izlemts izmantot īstenošanas aktus, Parlamenta sarunu grupai būtu uzmanīgi jānovērtē, kāds dalībvalstu kontroles mehānisms ir nepieciešams, un vai vajadzētu izmantot konsultēšanās un pārbaudes procedūru; uzsver, ka Parlamenta sarunu grupai, gadījumā, kad izmantota pārbaudes procedūra, tā dēvētā “bez atzinuma klauzula” būtu jāakceptē tikai pienācīgi labi pamatotos izņēmuma gadījumos, jo tā attur Komisiju pieņemt īstenošanas akta projektu “bez atzinuma” gadījumā, nesaņemot to no komitejas, kurā ir dalībvalstu pārstāvji un kuru vada Komisija;

9.

ierosina Komisijai ļaunprātīgi neizmantot deleģētos aktus, lai atsāktu diskusijas par trīspusējās sanāksmēs panākto politiska līmeņa vienošanos; norāda, ka pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai būtu jāuztic tikai uz ierobežotu laikposmu;

10.

mudina komitejas to attiecīgajā kompetences jomā uzmanīgi pārraudzīt deleģēto un īstenošanas aktu izmantojumu; šim mērķim prasa Komisijai uzlabot administratīvo kārtību tādu dokumentu, tostarp sagatavošanas dokumentu, nosūtīšanai un iesniegšanai, kas ir saistīti ar deleģētiem aktiem, lai nodrošinātu vismaz tādu pašu informācijas un pārredzamības līmeni, kāds ir pašreizējā īstenošanas aktu reģistrā, un garantē vienlaicīgu informācijas plūsmu uz Parlamentu un Padomi kā likumdevēju;

11.

uzskata, ka ir panākts ievērojams progress ātrā deleģēto aktu nosūtīšanā vadošajām komitejām, kas savukārt ir pozitīvi ietekmējis deputātu kontroles tiesību izmantošanu;

12.

norāda uz likumdevēja politisko atbildību un par nepieciešamību apspriedēs par deleģētiem aktiem regulāri un laikus deleģēto aktu sagatavošanas posmā iesaistīt Parlamentu; aicina Komisiju pastāvīgi pilnībā informēt Parlamentu, tostarp par konkrēto lietu atbildīgo referentu, par plānoto grafiku, plānotajām ekspertu grupu sanāksmēm un paredzēto deleģēto aktu saturu, tostarp dodot piekļuvi attiecīgajām Komisijas datubāzēm, piemēram, CIRCA;

13.

mudina Komisiju pilnīgi ievērot Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 15. punktu, cita starpā vienkāršojot procedūru Parlamenta ekspertu uzaicināšanai uz sanāksmēm ar valstu ekspertiem, ja to prasa atbildīgā Parlamenta komiteja; atzīst, ka šīs sanāksmes apmeklējot Parlamenta ekspertiem, Komisija var tikt uzaicināta uz sanāksmēm Parlamentā turpmākai viedokļu apmaiņai par deleģētu aktu sagatavošanu; mudina Komisiju piemērot Pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām 15. punktu arī tām dalībvalstu un Komisijas sanāksmes daļām, kurās tiek apspriesti citi jautājumi, kas nav īstenošanas akti Regulas (ES) Nr. 182/2011 izpratnē;

14.

uzskata, ka bieži vien laiks starp īstenošanas aktu projekta galīgās redakcijas nosūtīšanu un to pieņemšanu Komisijā bieži vien ir pārāk īss un tādēļ Parlamentam nedod iespējas pietiekami uzraudzīt īstenošanas aktus; mudina Komisiju tāpēc pilnībā ievērot Parlamenta tiesības pārbaudīt īstenošanas aktu projekta galīgās redakcijas viena mēneša termiņā saskaņā ar Parlamenta un Komisijas 2008. gada nolīgumu par komitoloģijas procedūrām;

15.

aicina iedalīt pietiekami daudz tehniskos un personāla resursus deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem, lai cita starpā nodrošinātu efektīvu iekšējo informācijas nodošanu; uzskata, ka deleģēto aktu izplatīšana deputātiem, izmantojot informatīvu izdevumu, veicina šādu aktu kontroli un ļauj deputātiem laikus izteikt iespējamos iebildumus;

16.

iesaka deleģētajiem aktiem un īstenošanas aktiem katrā komitejā iecelt pastāvīgus referentus, kas garantē saskaņotību attiecīgajā komitejā un ar citām komitejām; uzskata, ka līdzīgi jautājumi jārisina saskaņoti, vienlaikus saglabājot vajadzīgo elastību;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas ekspertu iespēju piedalīties informatīvās sanāksmēs ar deputātiem, jo šādu sanāksmju savlaicīga rīkošana pirms deleģēto aktu pieņemšanas ir īpaši lietderīga, lai precizētu šādu aktu svarīgos aspektus un atvieglotu Parlamenta darbu pie attiecīgo aktu novērtēšanas;

18.

turklāt jo īpaši aicina sarunu grupu dalībniekus pievērst īpašu uzmanību deleģētajiem un īstenošanas aktiem, pēc katrām trialoga sarunām ziņojot atbildīgajai komitejai saskaņā ar Parlamenta Reglamenta 70. panta 4. punktu;

19.

pauž nožēlu, ka Padome bloķēja dokumentācijas saskaņošanu par būtiskiem lauksaimniecības un zivsaimniecības jomas tiesību aktiem pēc sarunu neizdošanās neoficiālos trialogos un Parlamenta pirmajā lasījumā; uzsver, ka bieži šādas situācijas cēlonis ir Padomes nevēlēšanās izmantot deleģētos aktus; norāda, ka tikai pilnīgu likumdošanas procedūru kontekstā, kas attiecas uz KLP un KZP reformu, bija iespējams rast tādu saskaņošanas risinājumu, kas bija pieņemams abām pusēm, lai gan par dažiem noteikumu punktiem varēja vienoties tikai ar nosacījumu, ka tie neradīs precedentu; mudina Padomi nodrošināt progresu attiecībā uz atlikušo dokumentāciju saskaņošanu, tā lai varētu procedūras pabeigt šā Parlamenta sasaukuma pilnvaru laikā;

20.

atgādina, ka īpaši attiecībā uz attīstības sadarbības instrumenta (ASI), Parlaments kopš 2006. gada izmantojis “demokrātiskās kontroles” procesu politiskā dialoga vaidā ar Komisiju par pasākumu projektu; tomēr norāda, ka Parlamenta pieredze attiecībā uz šo praksi ir bijusi neviendabīga un ka tā ietekme uz Komisijas lēmumiem ir bijusi ierobežota;

21.

uzsver, ka īstenošanas akti attīstības sadarbības jomā bieži balstās uz iepriekšēju apspriešanos ar trešām pusēm, kas padara izmaiņas oficiālās komitoloģijas procedūras pēdējā stadijā grūtākas; uzsver, ka tāpēc savlaicīga ziņošana un laikus sākts dialogs ar Parlamentu varētu būt svarīgs solis Parlamenta kontroles pilnvaru efektīvākai izmantošanai;

22.

norāda, ka finanšu pakalpojumu jomā ar noteikumiem par Eiropas uzraudzības iestādēm tiek ieviesti regulatīvi tehniskie standarti (RTS) un īstenošanas tehniskie standarti (ĪTS), saskaņā ar kuriem Eiropas uzraudzības iestādes iesniedz RTS un ĪTS projektu Komisijai pieņemšanai; uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas uzraudzības iestāžu tehnisko pieredzi un speciālistu prasmes, deleģētajiem aktiem vajadzētu pēc iespējas būt RTS formā un nevis kā parastiem deleģētiem aktiem; uzskata arī, ka pirms parastu deleģētu aktu pieņemšanas Komisijai jācenšas saņemt tehnisku konsultāciju par šo aktu saturu no attiecīgās Eiropas uzraudzības iestādes;

23.

norāda, ka saskaņā ar noteiktiem leģislatīvajiem aktiem RTS pārbaudes laikposmu var par pagarināt par vēl vienu mēnesi, ņemot vērā to apjomu un sarežģītību, un uzskata, ka šāda veida elastībai būtu jākļūst par normu; turklāt norāda, ka likumdevējs visiem deleģētajiem aktiem finanšu pakalpojumu jomā ir noteicis trīs mēnešu ilgu pārbaudes laiku, ko var pagarināt par trim mēnešiem, un uzskata, ka šo praksi jāattiecina arī uz citām sarežģītām jomām;

24.

uzsver, ka noteikumi, saskaņā ar kuriem nevienu deleģētu aktu nevar iesniegt Parlamenta darba pārtraukuma laikā, ir jāattiecina arī uz RTS;

25.

uzskata, ka aicinājumam ieinteresētajām pusēm piedalīties Eiropas uzraudzības iestāžu ieinteresēto pušu grupu sanāksmēs būtu jāatvēl pietiekami ilgs laiks (ne mazāk kā divi mēneši), tas būtu jāizplata vairākos veidos skaidrā un saskaņotā procesā, lai nodrošinātu, ka pieteikumi tiek saņemti no plaša kandidātu loka; atgādina, ka vajadzīgas sabalansētas Eiropas uzraudzības iestāžu ieinteresēto pušu grupas saskaņā ar attiecīgo noteikumu nosacījumiem;

26.

atgādina, ka nodarbinātības un sociālo lietu jomā Parlaments Eiropas Savienības Tiesā ir apstrīdējis EURES lēmuma spēkā esamību, lai aizstāvētu savas prerogatīvas;

27.

aicina Komisiju tās darba programmā iekļaut priekšlikumus grozīt visus agrākā trešā pīlāra tiesību aktus, lai padarītu tos atbilstīgus jaunajai normu hierarhijai, un ievērotu Parlamenta pilnvaras, kompetences un tiesības uz informāciju par pilnvaru deleģēšanu Komisijai saskaņā ar Lisabonas līgumu; uzsver, ka tāpēc katrs tiesību akts būs jāizvērtē individuāli, lai saprastu, kādi lēmumi kā būtiski elementi likumdevējam ir jāpieņem, jo īpaši jomās, kurās tie ietekmē attiecīgo personu pamattiesības, un kādus lēmumus var uzskatīt par nebūtiskiem elementiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu lietā C-355/10);

28.

vērš uzmanību uz to, ka Padome turpina pieņemt tiesību aktus, pamatojoties uz agrākā trešā pīlāra noteikumiem, lai gan ir pagājis ilgs laiks pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā, un tādēļ Parlaments ir bijis spiests vērsties Tiesā;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/18

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 136. pantu kopā ar 121. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1175/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (1),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā (3),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā (6),

—

ņemot vērā 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu maziem un vidējiem uzņēmumiem (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra paziņojumu “Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības (9),

—

ņemot vērā 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas Ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2013. gada prioritāšu īstenošana (10),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2014. gadu” (COM(2013)0800),

—

ņemot vērā 2013. gada 21. maija rezolūciju par cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāzēm (11),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par aicinājumu uzņemties izmērojamas un efektīvas saistības cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu Eiropas Savienībā (12),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par gatavošanos Eiropadomes 2013. gada 19. un 20. decembra sanāksmei (13),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0084/2014),

A.

tā kā Komisijas pagājušā gada augusta prognoze liecina, ka reālais IKP pieaugums eurozonā pakāpeniski turpināsies un 2014. gadā sasniegs 1,1 %, bezdarbs samazināsies un inflācija saglabāsies ievērojami zemāka nekā 2 %;

B.

tā kā izaugsme jaunietekmes tirgos ir apstājusies, bet tā joprojām ir spēcīga ASV un pozitīva Japānā;

C.

tā kā 2014. gada 20.–22. janvārī Parlaments rīkoja augsta līmeņa sanāksmi ar valstu parlamentu deputātiem (saistībā ar Eiropas parlamentāro nedēļu), lai apspriestu 2014. gada izaugsmes pētījumu, kā arī vispārējos ekonomikas politikas mērķus attiecībā uz izaugsmi un darbvietām, lai lielāku uzmanību pievērstu politikas virzienu efektivitātei un to iespējamai plašākai ietekmei ES;

D.

tā kā Komisija atzīst, ka pat visoptimistiskākā scenārija gadījumā vairākums stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu netiks sasniegti;

E.

tā kā Parlaments atzinīgi novērtēja konverģences un konkurētspējas instrumenta ieviešanu, kas papildina centienus stiprināt pārvaldības sistēmu,

1.

norāda, ka ES pašlaik notiek ekonomikas atlabšana, bet tā vēl ir nestabila; uzsver, ka ir nepieciešama izaugsmei labvēlīga fiskālā konsolidācija un ir jāturpina centieni, lai, no vienas puses, nodrošinātu atbilstību pašreizējai ekonomiskās pārvaldības sistēmai un, no otras puses, vidējā termiņā un ilgtermiņā nodrošinātu ilgtspējīgāku izaugsmi un darbvietas;

2.

piekrīt atzinumam, ka ir nepieciešama izaugsmei labvēlīga fiskālā konsolidācija; mudina Komisiju pārvērst šo prioritāti konkrētos ieteikumos ES kopumā un dalībvalstīm, tostarp tām valstīm, kuras iekļautas ekonomikas pielāgošanas programmās, lai tās ne vien veiktu fiskālo konsolidāciju, bet arī strukturālas reformas, kas palīdzētu radīt reālu, ilgtspējīgu un sociāli līdzsvarotu izaugsmi, nodarbinātību, labāku konkurētspēju un uzlabotu konverģenci;

3.

norāda, ka valsts vērtspapīru procentu likmju starpība vairākās dalībvalstīs ir ievērojami samazinājusi manevru iespējas attiecībā uz fiskālo politiku; norāda arī, ka Eiropas Centrālās bankas (ECB) izvēlētā monetārās politikas pieeja ir palīdzējusi samazināt valsts vērtspapīru procentu likmju starpību; norāda, ka ECB, izmantojot uz nākotni vērstus ieteikumus, šādu politiku saglabās īstermiņā un vidējā termiņā, ar to veicinot spēcīgāku izaugsmi;

4.

norāda, ka Komisija uzrauga, kā notiek stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšana valstu un Eiropas līmenī, vēršoties pie katras valsts ar tai specifiskiem ieteikumiem, un tādējādi ciešāk uzrauga tādu jomu mērķus kā nodarbinātība, pētniecība un izstrāde, izglītība, nabadzības novēršana, atjaunojamā enerģija un emisiju samazināšana;

5.

uzskata, ka ES ekonomikā kopumā jāturpina uzlabot tās izmaksu un ārpusizmaksu konkurētspēju pasaules ekonomikā, jo īpaši, paaugstinot konkurētspēju produktu un pakalpojumu tirgos, lai palielinātu ražīgumu, resursefektivitāti un samazinātu cenas, saglabājot darba izmaksas atbilstoši ražīgumam un nodrošinot iekšējās makroekonomiskās nelīdzsvarotības samazināšanos;

6.

atzīst vērienīgās strukturālās reformas, kuras īstenojušas tās dalībvalstis, kas pieredzējušas nopietnas grūtības; mudina dalībvalstis turpināt centienus; norāda, ka apņēmīgi jāturpina strukturālo reformu īstenošana, un šis process jāuzrauga, lai nodrošinātu reformu efektivitāti un izmantotu jau panākto virzību; mudina pieņemt un īstenot strukturālo reformu programmas, kas veicina konverģenci un konkurētspēju valstu un Eiropas līmenī, uzlabo ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību; uzsver ātras un efektīvas programmu un shēmu īstenošanas nozīmi bezdarba, īpaši jauniešu bezdarba, izskaušanā;

7.

uzsver, ka ir svarīgi sākt vai turpināt saskaņotu un ilgtspējīgu strukturālo reformu procesu, lai nodrošinātu stabilitāti vidējā termiņā un ilgtermiņā; uzsver, ka ES nevar konkurēt tikai vispārēju vai darbaspēka izmaksu ziņā, bet ir vairāk jāinvestē pētniecībā, inovācijā un attīstībā, izglītībā un prasmēs, kā arī resursu efektīvā izmantošanā gan valsts, gan Eiropas līmenī;

8.

atkārtoti prasa izstrādāt tiesību aktu par konverģences vadlīnijām, kas jāpieņem parastajā likumdošanas procedūrā, uz noteiktu laiku nosakot ļoti ierobežotu skaitu mērķus vissteidzamākajiem reformu pasākumiem, un prasa dalībvalstīm nodrošināt to, ka valsts reformu programmas tiek izstrādātas saskaņā ar iepriekš minētajām konverģences vadlīnijām un ka Komisija tās pārbauda; aicina dalībvalstis apņemties pilnībā īstenot valsts reformu programmas; iesaka, ka, pamatojoties uz to, dalībvalstis varētu izveidot konverģences partnerību ar ES iestādēm, pastāvot iespējai, ka tās par reformu darbībām varētu saņemt uz zināmiem nosacījumiem balstītu finansējumu; atkārtoti uzsver, ka, šāda ciešāka ekonomiskā sadarbība ir jāapvieno ar stimulējošu finansēšanas mehānismu; uzskata, ka jebkādam papildu finansējumam vai instrumentiem, piemēram, solidaritātes mehānismam, jābūt neatņemamai ES budžeta sastāvdaļai, bet tie nav jāiekļauj kopīgi pieņemtajā finansējumā no daudzgadu finanšu shēmas (DFS);

9.

pauž bažas par eurozonas dalībvalstu valsts un privātpersonu pārmērīgajām parādsaistībām; norāda, ka ES jāatsakās no tādas izaugsmes, kuras pamatā ir pārmērīga parādu uzkrāšana un resursu patēriņš;

10.

tāpēc aicina dalībvalstis, izstrādājot ekonomikas politiku un reformas, īpašu uzmanību pievērst ietekmei uz Eiropas iedzīvotāju jaunāko paaudzi un nākamajām paaudzēm, lai jau pašā sākumā neatņemtu jauniešiem izredzes; uzsver, ka ir jāturpina centieni novērst bezdarba — īpaši jauniešu bezdarba — ilgtermiņa ietekmi;

11.

atzinīgi vērtē tās dalībvalstu pārvaldes iestādes, kas ir veiksmīgi īstenojušas makroekonomikas korekciju programmas vai finanšu nozares programmas;

12.

norāda — lai finansiālā atbalsta programmas gūtu panākumus, ir nepieciešams apvienot solidaritāti un nosacītību, atbildības uzņemšanos un apņemšanos īstenot reformu; tomēr mudina Komisiju un dalībvalstis iekļaut finansiālo atbalstu un Trijotnes ad hoc sistēmu uzlabotā juridiskā struktūrā, kas atbilst ES ekonomiskās pārvaldības sistēmai un Kopienas tiesībām, tādējādi nodrošinot demokrātisko pārskatatbildību;

13.

uzsver to, ka ekonomiskā un monetārā savienība (EMS) ir tālu no pilnības un atgādina Komisijai par tās pienākumiem un saistībām attiecībā uz izaugsmes un ekonomiskās konverģences veicināšanu un konkurētspējas nostiprināšanu ES; uzskata, ka to vislabāk varētu panākt, ja Komisija beidzot būtu izvirzījusi priekšlikumus EMS pabeigšanai saskaņā ar visām vadlīnijām tās plānā padziļinātas un patiesas EMS izveidei; norāda, ka EMS pabeigšanai būtu jāizmanto kopienas metode;

14.

atzīst jauno un pārskatīto ES finanšu regulējumu nozīmi finanšu krīzes pārvarēšanā; norāda, ka banku savienības trīs pīlāru pilnīga izveide un jaunu banku kapitāla prasību noteikumu īstenošana veicina uzticēšanās atjaunošanu Eiropas banku nozares izturētspējai;

15.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par to, ka galvenā prioritāte “Gada izaugsmes pētījumā par 2014. gadu” ir veicināt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un konkurētspēju, kas vestu pie jaunu darbvietu radīšanas;

16.

piekrīt Komisijai, ka dalībvalstīm jāturpina tiekšanās uz izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju; aicina dalībvalstis vienkāršot nodokļu sistēmas, samazināt nodokļus un sociālā nodrošinājuma maksājumus, jo īpaši iedzīvotājiem ar zemiem un vidējiem ienākumiem, un nodokļu slogu pārvietot no darbaspēka uz patēriņu un videi kaitējošām darbībām, lai veicinātu izaugsmi, privātās investīcijas un darbvietu radīšanu un panāktu efektīvāku konsolidāciju, palielinātu investīcijas izglītībā, pētniecībā un izstrādē un aktīvā darba tirgus politikā;

17.

mudina dalībvalstis saskaņā ar korekciju programmu turpināt vai sākt īstenot izaugsmei labvēlīgas un ilgtspējīgas strukturālās reformas, vienlaikus pastiprinot centienus sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus; pauž bažas par īpašu reformu trūkumu tajās dalībvalstīs, kurās vērojams pārmērīgs budžeta vai tekošā konta deficīts; uzskata, ka intensīvāka īstenošana sākumposmā, papildinot to ar tūlītēju sadali, 2014.–2020. gada laikposmā būtu jāpiemēro visiem fondiem, kas paredzēti ekonomikas izaugsmes veicināšanai, nodarbinātībai un stratēģiskām investīcijām, jo īpaši attiecībā uz Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu;

18.

uzsver, cik svarīgi ir pārraudzīt un īstenot konkrētām valstīm adresētos ieteikumus, daudzpusēju uzraudzību, pieredzes un paraugprakses apmaiņu, kā arī salīdzinošo izvērtēšanu, jo tas sekmēs debates un stimulēs savstarpēju spiedienu, tādējādi nodrošinot virzību, kas palīdz radīt nepieciešamo pamudinājumu un pieņemt reformas;

19.

vēlreiz norāda, ka vērienīgu reformu trūkums attiecībā uz Eiropas ekonomiku konkurētspējas palielināšanu, kā arī sociālās nodrošināšanas un veselības aprūpes sistēmas ilgtspējas nodrošināšanu, radīs pārmērīgu slogu nākamajām paaudzēm; norāda, ka ir svarīgi novērst pārmērīgu deficītu un tekošā konta nelīdzsvarotību;

20.

vēlreiz norāda, ka vidē ar vāju izaugsmi valsts un finanšu iestādes ir pastāvīgi neaizsargātas;

21.

uzsver, ka strukturālās reformas jāpapildina ar ilgtermiņa investīcijām izglītībā, pētniecībā, inovācijā un ilgtspējīgā enerģijā; uzskata, ka arī publiskās un privātās partnerības var izmantot kā investīciju veicināšanas un gudras un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanas līdzekli, kas papildina publiskās investīciju programmas;

22.

aicina rīkoties stingrāk un konsekventāk, ņemot vērā Komisijas visaptverošo rīcības plānu par cīņas pastiprināšanu pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; mudina Komisiju stratēģijā “Eiropa 2020” iekļaut reālus un izmērāmus mērķus;

23.

uzsver, ka apgrūtinātā piekļuve finansējumam, jo īpaši MVU, ir viens no lielākajiem šķēršļiem izaugsmei ES; uzskata, ka banku finansējumam ir jānodrošina vairāk alternatīvu, uzlabojot kapitāla efektīvu piešķiršanu ar kapitāla tirgu palīdzību, stimulējot ilgtermiņa investīcijas un pilnībā izmantojot ES jaunos inovatīvos finanšu instrumentus, kas paredzēti, lai nodrošinātu MVU piekļuvi kapitāla tirgiem; uzskata, ka banku savienības izveidošanai būtu jāuzlabo iespējas piekļūt finansējumam un jārada vienlīdzīgi konkurences apstākļi MVU piekļuvē finansējumam; uzsver, ka jāturpina samazināt MVU administratīvais slogs un, izstrādājot reglamentējošos noteikumus, pastāvīgi jāievēro proporcionalitātes princips; uzskata, ka Eiropas Investīciju banka (EIB) var vēl aktīvāk iesaistīties, nodrošinot reālās ekonomikas piekļuvi finansējumam; uzskata, ka nesenajās Padomes sanāksmēs izvirzītie priekšlikumi par EIB finansējumu, jo īpaši par finansējumu MVU, var būt un tiem jābūt vērienīgākiem;

24.

atkārtoti norāda, cik svarīgi ir pabeigt vienotā tirgus izveidi, lai veicinātu izaugsmi ES; uzskata, ka dalībvalstis un Komisija nav īstenojušas savu apņemšanos pabeigt vienotā tirgus izveidi;

25.

uzsver, ka tas, ka nepastāv labi funkcionējošs iekšējais darba tirgus un ilgtspējīga pieeja imigrācijai, kavē izaugsmi ES; uzsver dalībvalstu makroekonomiskās priekšrocības, ko sniedz darba tirgu modernizācija, un mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt konkrētus pasākumus, lai uzlabotu veiksmīgu kopējo darba tirgu, pamatojoties uz brīvu darba ņēmēju pārvietošanos, efektīviem godīgas konkurences nosacījumiem un augšupēju sociālās konverģences principu, kā arī mūsdienīgu, atbilstošu un iekļaujošu imigrācijas politiku valsts un Eiropas līmenī;

26.

aicina Komisiju izskaidrot Parlamentam konkrētus pasākumus, ko tā plāno veikt, lai palīdzētu sasniegt savus ilgtspējīgas izaugsmes un konkurētspējas nostiprināšanas mērķus;

27.

uzskata, ka kopumā gada izaugsmes pētījums nav pietiekami detalizēts un tajā nav norādīti līdzekļi mērķu sasniegšanai;

28.

ņem vērā brīdināšanas mehānisma ziņojumu; konstatē iekšējās nelīdzsvarotības pakāpenisku samazināšanu ES ekonomikā; vērš uzmanību arī uz ārējo nelīdzsvarotību, tostarp uz pārmērīgu ārējo pārpalikumu un eksporta tirgus daļu samazināšanos vairākumā dalībvalstu;

29.

norāda, ka makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras mērķis ir novērst slikti izstrādātas valsts politikas negatīvo ietekmi uz citām eurozonas dalībvalstīm; pauž bažas, ka Komisija savā datu apkopojumu analīzē nav pietiekami ņēmusi vērā to, ka eurozona un tās dalībvalstis ir savstarpēji atkarīgas un to ekonomikas ir atvērtas;

30.

ņem vērā Komisijas vērtējumu, ka vairākas svarīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības ir likvidētas; norāda — lai vēl vairāk nostiprinātu ES kopējo konkurētspēju, Komisijai jāvērtē dalībvalsts tekošā konta pārpalikums attiecībā pret pārējo eurozonas daļu;

31.

pauž bažas, ka vairums dalībvalstu joprojām zaudē tirgus daļas pasaulē un tām ir liela negatīva starptautisko investīciju neto pozīcija; pauž nožēlu par to, ka citi svarīgi rādītāji, kas spēcīgi ietekmē konkurētspēju, piemēram, kapitāla vienības izmaksas, neraugoties uz Parlamenta atkārtotu prasību, vēl nav iekļauti makroekonomiskās nelīdzsvarotības rezultātu apkopojumā;

32.

joprojām pauž bažas par to, ka ir nepietiekama virzība uz privātā sektora pārmērīgā parāda samazināšanu; norāda, ka tas skar ne tikai finansiālo stabilitāti, bet arī ierobežo ES izaugsmes potenciālu;

33.

norāda, ka pašreizējās ārkārtīgi zemās procentu likmes visā ienesīguma līknē Eiropas iedzīvotājiem aizvien vairāk sarežģī privātu uzkrājumu veidošanu un pensiju nodrošināšanu;

34.

norāda uz pirmo Komisijas novērtējumu par dalībvalstu budžeta plānu projektiem; uzsver, ka budžeta plānu projektu pārbaude uzlabo dalībvalstu budžetu situācijas daudzpusēju uzraudzību un pārraudzību;

35.

pauž bažas, ka tikai divas dalībvalstis ir sasniegušas savus vidējā termiņa mērķus; aicina dalībvalstis turpināt un vajadzības gadījumā stiprināt centienus, ņemot vērā to, ka valstīs, kuras mērķus nav sasniegušas, ir nepieciešams veikt izaugsmei labvēlīgu konsolidāciju;

36.

uzsver, ka Eiropas pusgads nekādā veidā nedrīkst apdraudēt Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu prerogatīvas; uzsver to, ka būtu skaidri jānodala ES un valstu kompetences un ka Parlaments ir atbildīgā iestāde Savienības līmenī; mudina Komisiju nodrošināt Eiropas Parlamenta pienācīgu un oficiālu iesaistīšanu visos Eiropas pusgada procesa posmos, lai palielinātu pieņemto lēmumu demokrātisko leģitimitāti;

37.

uzsver, ka jānostiprina Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu demokrātiskā pārskatatbildība par būtiskiem eurozonas darbības aspektiem, piemēram, Eiropas Stabilizācijas mehānismu, Eurogrupas lēmumiem un finansiālā atbalsta programmu uzraudzību un novērtēšanu; prasa Komisijai veikt iekšēju ex-post novērtējumu saviem ieteikumiem un dalībai Trijotnē, kā arī publicēt to;

38.

norāda, ka vairākās dalībvalstīs galvenā problēma ir finanšu tirgu sadrumstalotība, kas rada finansējuma deficītu un palielina finansēšanas izmaksas, jo īpaši attiecībā uz MVU; uzskata, ka ECB būtu jāsaglabā tās proaktīvā loma sadrumstalotības novēršanā, un uzskata, ka EIB var turpināt veicināt ekonomikas atlabšanai būtisku elementu — MVU, uzņēmējdarbības, eksporta un inovācijas — finansēšanu;

39.

norāda, ka 2014. gada izaugsmes pētījums tikai nedaudz atšķiras no 2013. gada izdevuma; tādēļ atkārtoti pauž nožēlu, ka Komisija nav iesniegusi jaunus priekšlikumus par to, kāda nozīme ES budžetam var būt izaugsmes un jaunu darbvietu radīšanas sekmēšanā, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

40.

pauž nožēlu par to, ka Komisija nav iesniegusi Parlamentam visaptverošu ziņojumu par 2012. gada jūnijā pieņemtā Izaugsmes un nodarbinātības pakta īstenošanu;

41.

aicina Komisiju sniegt regulāri atjauninātus datus par jauno programmu īstenošanu, lai varētu salīdzināt dalībvalstu veikumu un pieņemt pamatotākus lēmumus par līdzekļu izlietošanas prioritātēm, ņemot vērā budžeta lēmējinstitūcijas konstatētās tendences;

42.

uzsver, ka zemais maksājumu apropriāciju līmenis un maksājumu maksimālo summu ierobežojumi joprojām ir nopietnākā ES budžeta problēma, kura īpaši negatīvi ietekmē ekonomikas atveseļošanos, jo maksājumu novēlota veikšana kaitē galvenokārt to tiešajiem saņēmējiem; turklāt uzsver, ka minētais zemais maksājumu līmenis ES 2014. gada budžetā ir pilnībā pretrunā pasākumiem, par kuriem likumdevēji vienojās, lai uz pagaidu laiku palielinātu ES līdzfinansējuma likmes ES programmās, kas tiek kopīgi pārvaldītas dalībvalstīs, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām attiecībā uz to finansiālo stabilitāti vai kuras apdraud šādas grūtības; ņemot vērā īstenošanu, atgādina par nepieciešamību nodrošināt maksājumu pienācīgu īstenošanu, lai novērstu nesamaksāto saistību (RAL) jebkādu nepamatotu pārvietošanu uz 2015. gada budžetu, un šajā sakarībā attiecīgā gadījumā izmantot dažādos elastības mehānismus, kas iekļauti DFS regulā; plāno turpināt kopējās maksājumu situācijas padziļinātu uzraudzību, jo īpaši attiecībā uz to maksājumu ļoti augsto līmeni, kuri vajadzīgi iepriekšējās DFS programmu pabeigšanai;

43.

atkārtoti pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis turpina uzskatīt savu ieguldījumu ES budžetā par mainīgu lielumu, kas ir atkarīgs no to konsolidācijas centieniem, un tas savukārt noved pie ES budžetā pieejamo maksājumu apmēra mākslīga samazinājuma; aicina Komisiju, novērtējot dalībvalstu budžeta plānus, pilnībā ņemt vērā šo atkārtoti novēroto un bīstamo tendenci un ierosināt konkrētus pasākumus tās mainīšanai;

44.

atkārtoti pauž viedokli, ka dalībvalstu fiskālo situāciju var atvieglot, izmantojot jaunu pašu resursu sistēmu Savienības budžeta finansēšanai, kas samazinās nacionālā kopienākuma iemaksas, tādējādi ļaujot dalībvalstīm īstenot to konsolidācijas centienus, neapdraudot ES finansējumu, lai sniegtu atbalstu investīcijām ekonomikas atveseļošanas un reformu pasākumos; šā iemesla dēļ uzsver nozīmi, ko Parlaments piešķir jaunajai augsta līmeņa darba grupai pašu resursu jautājumos, kurai vajadzētu novest pie patiesas ES finansēšanas reformas;

45.

atkārtoti norāda, ka, īstenojot ciešāku ekonomisko sadarbību, ir jāizmanto uz stimulēšanu balstīts mehānisms; uzskata, ka jebkādam papildu finansējumam vai instrumentiem, piemēram, solidaritātes mehānismam, jābūt neatņemamai ES budžeta sastāvdaļai, bet tie nav jāiekļauj kopīgi pieņemtajā finansējumā no DFS;

46.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Eiropas Centrālajai bankai.

29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/24

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantu,

—

ņemot vērā LESD 145., 148., 152. pantu un 153. panta 5. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 28. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2014. gadu” (COM(2013)0800) un tam pievienoto Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par Eiropas Ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu — 2013. gada prioritāšu īstenošana (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 2. oktobra paziņojumu “Par ekonomikas un monetārās savienības sociālās dimensijas pastiprināšanu” (COM(2013)0690),

—

ņemot vērā jautājumu O-000122/2013 – B7-0524/2013 Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski, un ar to saistīto Parlamenta 2013. gada 21. novembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par ekonomikas un monetārās savienības (EMS) sociālās dimensijas pastiprināšanu (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 8. septembra normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm — stratēģijas “Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

—

ņemot vērā jautājumu O-000120/2012 Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski, un ar to saistīto Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūciju par virzību uz ekonomikas atlabšanu, radot daudz jaunu darba vietu (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu “Jaunu prasmju un darba vietu programma. Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010)0682) un Parlamenta 2011. gada 26. oktobra rezolūciju par šo jautājumu (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758) un Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par šo jautājumu (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jaunatnes iespēju iniciatīva” (COM(2011)0933),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju par Sociālo ieguldījumu paktu — atbildes reakciju uz krīzi (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra paziņojumu “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (COM(2013)0083),

—

ņemot vērā jautājumu O-000057/2013 – B7-0207/2013 Komisijai, uz kuru jāatbild mutiski, un ar to saistīto Parlamenta 2013. gada 12. jūnija rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu maziem un vidējiem uzņēmumiem (9),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0091/2014),

A.

tā kā ekonomikas lejupslīde eurozonā skaitliskā izteiksmē beidzās 2013. gada otrajā ceturksnī, bet tā kā gada izaugsme eurozonā šogad saglabāsies nestabila un bezdarba līmenis joprojām ir ļoti augsts; tā kā, lai ekonomikas atlabšanu varētu uzskatīt par ilglaicīgu un lai radītu ES sociālekonomisko problēmu atrisināšanai nepieciešamo impulsu, ir būtiski jāveicina ilgtspējīga izaugsme;

B.

tā kā bezdarbs ES ir sasniedzis satraucoši augstu līmeni — 26,6 miljonus un ilgtermiņa bezdarbs vairumā dalībvalstu ir palielinājies un sasniedzis visu laiku augstāko līmeni visā ES; tā kā nodarbinātības līmeņa pazemināšanās ir bijusi izteiktāka tajās valstīs, kurās bija jāveic vērienīgas fiskālās reformas;

C.

tā kā jauniešu bezdarbs ES ir sasniedzis vēl nepieredzētu līmeni — vidēji 23 %; tā kā dažās dalībvalstīs bezdarba līmenis jauniešiem vecumā no 16 līdz 25 gadiem pārsniedz 50 %; tā kā situācija darba tirgū ir īpaši smaga jauniešiem, kuri neatkarīgi no viņu izglītības līmeņa bieži kļūst par bezdarbniekiem, slēdz nestabilus darba līgumus, strādā kā neapmaksāti praktikanti vai emigrē; tā kā tika lēsts, ka 2011. gadā ekonomikas zaudējumi dalībvalstīs jauniešu neiesaistīšanas darba tirgū dēļ bija EUR 153 miljardi, kas atbilst 1,2 % no ES IKP; tā kā darba tirgus regulējuma pārmērīgas stingrības dēļ vairākās dalībvalstīs trūkst elastīguma, lai efektīvi absorbētu krīzes situācijas; tā kā spēkā esošie darba tirgu regulējošie tiesību akti atsevišķos gadījumos var nesamērīgi aizsargāt darba tirgus dalībniekus un negatīvi ietekmēt gados jaunu cilvēku iekļaušanu darbaspēkā;

D.

tā kā šī ir bijusi dziļākā un ilgstošākā lejupslīde ekonomikā aizvadīto 100 gadu laikā, taču katastrofa ir novērsta, un krīzes sekas ir izlīdzinātas pa vairākiem gadiem, pat desmitgadēm, un tā kā šīs sekas ietver to, ka ilgtermiņa bezdarbs joprojām pieaug, kas, iespējams, izraisīs strukturālo bezdarbu; tā kā darba tirgus segmentācija turpina palielināties, vidējie mājsaimniecību ienākumi daudzās dalībvalstīs samazinās un rādītāji liecina par tendenci, ka nedaudz pieaug un padziļinās nabadzība un sociālā atstumtība, tostarp nodarbinātu personu nabadzība, un tas turpināsies vēl dažus gadus;

E.

tā kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) nesen norādīja, ka pastāv iespēja piemērot labākus un progresīvākus nodokļus, kas varētu palīdzēt samazināt nevienlīdzību ES; tā kā ir jāmazina darbaspēkam uzliktais nodokļu slogs, paredzot citus ilgtspējīgākus nodokļu veidus, lai veicinātu izaugsmi un darbvietu radīšanu un nodrošinātu papildu ienākumus, kā arī ir jāpalielina konsolidācijas centienu leģitimitāte;

F.

tā kā krīzes rezultātā ir izveidojusies vēl nepieredzēta un aizvien pieaugoša atšķirība starp centrālo un nomales valstu ražošanas un nodarbinātības rādītājiem; tā kā atšķirība starp centrālo un nomales valstu bezdarba līmeni 2012. gadā sasniedza 10 procentpunktus salīdzinājumā ar tikai 3,5 procentpunktiem 2000. gadā; tā kā tiek prognozēts, ka šogad šī atšķirība sasniegs maksimumu;

G.

tā kā ir jāturpina izaugsmi veicinoša un diferencēta fiskālā konsolidācija, lai ilgtermiņā garantētu labklājības valsts un publisko finanšu ilgtspējību;

H.

tā kā ekonomikas uzlabošanās pazīmes tādējādi būtu jāuztver kā pamudinājums apņēmīgi turpināt centienus pievērsties izaugsmei un nodarbinātībai, lai turpinātu reformu programmas ar mērķi uzlabot konkurētspēju un nodrošināt ilgstošu ekonomikas atlabšanu;

I.

tā kā Komisija savās ekonomikas prognozēs attiecībā uz izaugsmes un bezdarba rādītājiem iepriekšējos gados ir pieļāvusi kļūdas, kas liecina par to, ka ir jāuzlabo prognozēšanas modelis, ja grib pārvarēt krīzi; tā kā fiskālās konsolidācijas temps ir palēninājies; tā kā darbvietu radīšana eurozonā joprojām ir ļoti vāja; tā kā saskaņā ar Eirostata sniegtajiem datiem inflācija eurozonā ir zemāka par ECB noteiktajiem mērķiem;

J.

tā kā demogrāfiskās tendences rada spiedienu uz valstu budžetiem un pensiju sistēmām; tā kā turpina pieaugt paredzamais dzīves ilgums;

K.

tā kā ir jāņem vērā paredzamā dzīves ilguma koeficients, lai nodrošinātu pensiju sistēmu ilgtspējību;

L.

tā kā krīzes laikā koncentrēšanās uz ātrumu un intensitāti strukturālo reformu īstenošanā dalībvalstīs ir bijusi asimetriska, no nomales valstīm prasot daudz vairāk pūļu nekā no centrālajām valstīm; tā kā visām dalībvalstīm vajadzētu būt kopīgam impulsam un tām būtu jāveic nepieciešamās strukturālās reformas, lai veicinātu ilgtspējīgu un līdzsvarotu izaugsmi un darbvietu radīšanu ES teritorijā;

M.

tā kā visām dalībvalstīm ir jāuzlabo savi rezultāti un konkurētspēja, un liela problēma, ar ko pašlaik saskaras eurozona, ir pieaugošās sociālekonomiskās atšķirības starp dalībvalstīm; tā kā visu dalībvalstu interesēs ir nodrošināt, lai nodarbinātības un sociālās problēmas tiktu savlaicīgi un efektīvi atrisinātas nolūkā nepieļaut ekonomikas lejupslīdi;

N.

tā kā ieguldījumi izglītībā, apmācībā, pētniecībā un inovācijā — ekonomikas izaugsmei un darba vietu radīšanai būtiski svarīgās jomās — ES joprojām ir mazāki nekā tās galvenajiem ekonomiskajiem partneriem un konkurentiem citviet pasaulē; tā kā, lai ilgtspējīgā veidā izkļūtu no krīzes, šajās jomās ir vajadzīgi produktīvi ieguldījumi;

O.

tā kā uzņēmējiem paredzētam atbalstam būtu jābūt dalībvalstu prioritātei;

P.

tā kā, lai mazinātu ciklisku krīžu ietekmi, ir vajadzīgs saskaņots politikas instrumentu kopums, kurā apvienota makroekonomikas politika, struktūrpolitika, stabilas darba tirgus institūcijas, nesegmentēti darba tirgi, darba koplīgumu slēgšana un labi finansētas labklājības sistēmas; tā kā, lai mazinātu ciklisku krīžu ietekmi, svarīga ir arī sistēma, kuras pamatā ir ātra reintegrācija darba tirgū un uz elastdrošību balstīti atbalsta pasākumi;

Q.

tā kā nabadzības līmenis kopš 2007. gada pieaug tā, ka pašlaik nabadzība vai sociālā atstumtība apdraud 24,2 % ES iedzīvotāju; tā kā sociālās aizsardzības izdevumi ir samazinājušies gandrīz visās dalībvalstīs un tā kā Sociālās aizsardzības komiteja (SAK) brīdina, ka aizvien vairāk cilvēku apdraud nabadzība zemu ienākumu dēļ, bērnu nabadzība, neapmierinātas ārstnieciskās vajadzības, smaga materiālā nenodrošinātība un sociālā atstumtība;

R.

tā kā ES nespēj sasniegt gandrīz nevienu no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, un tā kā dalībvalstu panākumi stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā ir neapmierinoši; tā kā 2013. gada valstu reformu programmās noteiktās saistības nav pietiekamas, lai sasniegtu lielāko daļu no ES līmeņa mērķiem;

S.

tā kā ir svarīgi, lai tiktu veicināta visu Eiropas pusgada īstenošanā iesaistīto dalībnieku demokrātiskā pārskatatbildība, līdzdalība un leģitimitāte; tā kā šajā procesā ir svarīgi nodrošināt pienācīgu Parlamenta līdzdalību; tā kā dalībvalstu parlamenti ir pilsoņu iegūto un deleģēto tiesību pārstāvji un nodrošinātāji; tā kā Eiropas pusgada ieviešanā vajadzētu pilnībā ievērot dalībvalstu parlamentu prerogatīvas;

T.

tā kā nav izstrādāta kārtība, ar ko nodrošinātu, ka Eiropadome ņem vērā Parlamenta nostāju, pirms tā pieņem ikgadējās prioritātes, ko Komisija ir ierosinājusi gada izaugsmes pētījumā;

U.

tā kā 2014. gada 20.–22. janvārī Parlaments rīkoja augsta līmeņa sanāksmes ar dalībvalstu parlamentu pārstāvjiem (Eiropas parlamentārā nedēļa), lai apspriestu 2014. gada izaugsmes pētījumu, tostarp tā nodarbinātības un sociālos aspektus,

1.

atzinīgi vērtē to, ka šogad gada izaugsmes pētījumam (GIP) pievienotajā Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektā pirmo reizi ir ietverts nodarbinātības un sociālās politikas rezultātu pārskats, kas palīdzēs stiprināt nodarbinātības un sociālās politikas attīstības pārraudzību, veicot makroekonomisko uzraudzību Eiropas pusgada procesā; uzskata, ka tam būtu jāietekmē politikas norādes Eiropas pusgadā, lai pastiprinātu ekonomikas un monetārās savienības sociālo dimensiju, jo tā ir ne tikai vēlama, bet arī nepieciešama krīzes pārvarēšanai un nopietnu sociālekonomisko atšķirību novēršanai eurozonā, tādējādi uzlabojot tās ilgtspējību; ir ļoti nobažījies par Parlamenta ierobežoto ietekmi uz Eiropas pusgadu; pauž nožēlu par to, ka Komisija un Padome ir maz izdarījušas, lai stiprinātu ekonomikas politikas nostādņu demokrātisko kontroli; uzskata, ka saskaņā ar spēkā esošajiem Līgumiem LESD 136. pants ļauj Padomei, pamatojoties uz Komisijas ieteikumu un ņemot vērā tikai to dalībvalstu balsojumu, kuru naudas vienība ir euro, Eiropas pusgada ietvaros pieņemt saistošas ekonomikas politikas pamatnostādnes eurozonas valstīm; uzsver, ka stimulu mehānisms nostiprinātu ekonomikas politikas koordinācijas saistošo raksturu; aicina Iestāžu nolīgumā paredzēt Parlamenta iesaisti gada izaugsmes pētījuma un ekonomikas politikas un nodarbinātības pamatnostādņu izstrādē un apstiprināšanā;

2.

uzsver, ka sociālās un ekonomikas prioritātes, kas ir apstiprinātas stratēģijas “ES 2020” ietvaros, ir savstarpēji cieši saistītas; uzskata, ka ekonomikas ilgtspējību un makroekonomisko līdzsvaru nedz vidējā termiņā, nedz ilgtermiņā nav iespējams panākt, ja netiek stiprināta un nodrošināta EMS sociālā dimensija; uzskata, ka Savienības sociālie un ekonomiskie aspekti ir vienas monētas divas puses un ka tām abām ir būtiska nozīme ES attīstībā;

3.

tomēr atzīmē, ka atšķirībā no makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras rezultātu pārskata šie rādītāji nav noteikti par saistošiem; prasa Komisijai un dalībvalstīm izvērtēt šo situāciju, ņemot vērā ES pieaugošo nelīdzsvarotību sociālajā un nodarbinātības jomā;

4.

pauž nožēlu, ka Komisijas ierosinātie nodarbinātības un sociālie rādītāji nav pietiekami, lai pilnībā aptvertu visas dalībvalstu situācijas nodarbinātības un sociālajā jomā; prasa rezultātu pārskatā iekļaut papildu rādītājus, jo īpaši bērnu nabadzības līmeni, piekļuvi veselības aprūpei, bezpajumtniecību un pienācīga darba indeksu, lai varētu atbilstīgi novērtēt sociālo situāciju dalībvalstīs; uzskata, ka šie rādītāji — pēc apspriešanās ar Parlamentu — ir regulāri jāpārskata; norāda, ka nav izstrādāta kārtība, ar ko nodrošinātu, ka Eiropadome ņem vērā Parlamenta nostāju, pirms tā pieņem ikgadējās prioritātes, ko Komisija ir ierosinājusi gada izaugsmes pētījumā;

5.

uzsver, cik svarīgi ir tas, lai Eurogrupas nodarbinātības un sociālo lietu ministri vajadzības gadījumā tiktos pirms eurozonas samitiem, un uzskata, ka vienlīdz svarīgas ir kopīgas tikšanās, lai panāktu saskanīgu EPSCO padomes un ECOFIN padomes nostāju un līdz ar to nodrošinātu, ka eurozonas līderu sarunās un lēmumos sociālie un nodarbinātības jautājumi tiek aplūkoti pilnīgāk, un lai dotu ieguldījumu eurozonas valstu un valdību vadītāju sanāksmēs;

6.

norāda, ka, lai gan strukturālās reformas var dot rezultātus vidējā līdz ilgā termiņā, ir jāstimulē ES iekšējais pieprasījums un šim nolūkam Komisijai un Padomei ir jāpalielina ieguldījumi, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un kvalitatīvas darbavietas īstermiņā un palielinātu iespējas vidējā termiņā; atzīmē, ka galvenie mērķi jau ir noteikti stratēģijā “Eiropa 2020” un 2012. gada jūnijā saskaņotajā Izaugsmes un nodarbinātības paktā, bet ir jāpasteidzina finansēšanas process; tāpēc mudina dalībvalstis izveidot ieguldījumu paketi, lai īstermiņā panāktu būtiskus uzlabojumus ekonomikas situācijā un dalībvalstu darba tirgu stāvoklī, kā tas aicināts Parlamenta 2013. gada 11. septembra rezolūcijā par jauniešu bezdarba novēršanu — iespējamajiem risinājumiem (10);

7.

uzsver, ka ES konkurētspēju galvenokārt palielinās ar produktivitāti veicinošiem ieguldījumiem izglītībā, pētniecībā un izstrādē, nepārtrauktā inovācijā, turpmākā digitalizācijā un mākoņdatošanas pakalpojumos; uzskata, ka tie ir dzinējspēki, kas ES padarīs par galamērķi, kam priekšroku dod globālie uzņēmumi, par tādu preču un pakalpojumu eksportētāju, kam ir augsta pievienotā vērtība, un par augstas kvalitātes darbavietu nodrošinātāju;

8.

pauž bažas, ka vairāk nekā 20 dalībvalstis relatīvā izteiksmē (procentos no IKP) ir samazinājušas izdevumus izglītībai, tādējādi apdraudot savu izaugsmi un konkurētspēju, no kā izriet arī neatbilstība starp darbaspēka vajadzībām un faktisko darbaspēka kvalifikāciju; norāda, ka, samazinot šādus ieguldījumus, pastiprināsies ES strukturālās nepilnības, ņemot vērā pieaugošo vajadzību pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem un to, ka daudzās dalībvalstīs liela daļa darbaspēka pašlaik ir ar zemu kvalifikāciju; brīdina, ka saskaņā ar Eirostata datiem ES 27 dalībvalstīs 2011. gadā gandrīz puse bērnu, kuru vecāku izglītības līmenis bija zems, bija pakļauti nabadzības riskam salīdzinājumā ar 22 % bērnu, kas dzīvoja kopā ar vecākiem, kuru izglītības līmenis bija vidējs, un 7 % bērnu, kuru vecākiem bija augsts izglītības līmenis, un norāda, ka lielākās atšķirības Eirostats konstatēja Rumānijā (78 % bērnu mājsaimniecībās ar zemu izglītības līmeni salīdzinājumā ar 2 % bērnu mājsaimniecībās ar augstu izglītības līmeni), Čehijas Republikā (76 % un 5 %), Slovākijā (77 % un 7 %), Bulgārijā (71 % un 2 %) un Ungārijā (68 % un 3 %);

9.

atzinīgi vērtē to, ka GIP par 2014. gadu Komisija aicina dalībvalstis aizsargāt vai veicināt ilgāka termiņa ieguldījumus izglītībā, pētniecībā un inovācijā, enerģētikā un ar klimatu saistītos pasākumos; tomēr uzskata, ka tas nav pietiekami, lai dalībvalstis ar jau tā ierobežotu budžetu varētu sasniegt šo mērķi; aicina Komisiju īstenot plānu, ar ko šīm dalībvalstīm palīdzētu veikt nepieciešamos ieguldījumus, piemēram, izglītībā un pētniecībā un izstrādē, ņemot vērā šo nozaru potenciālu nodrošināt izaugsmi un radīt darbvietas;

10.

norāda, ka laikā, kad pastāv smagi fiskālie ierobežojumi un aizdošanas spējas privātajā sektorā ir samazinātas, Eiropas fondi ir būtisks ietekmes līdzeklis, ko dalībvalstis izmanto, lai stimulētu ekonomiku un palīdzētu sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” ietvertos izaugsmes un nodarbinātības mērķus;

11.

uzskata, ka kohēzijas politikai ir liela nozīme iekšējo konkurētspējas atšķirību un strukturālās nelīdzsvarotības samazināšanā; aicina Komisiju steidzami pārplānot neizmantotos struktūrfondu līdzekļus, tos novirzot jauniešu nodarbinātības programmām un MVU; aicina Komisiju rast īpašus risinājumus tām dalībvalstīm ar ļoti augstu bezdarba līmeni, kuras savu līdzfinansēšanas problēmu dēļ būs spiestas atdot atpakaļ ES piešķirtos līdzekļus;

12.

aicina Komisiju piemērot sākotnējā ieguldījuma principu fondiem, kas ir būtiski, lai nodrošinātu atlabšanu no krīzes, piemēram, Eiropas Sociālajam fondam 2014.–2020. gada periodā, tajā pašā laikā uzmanīgi pārraugot sākotnējā ieguldījuma principa nevēlamu ietekmi, piemēram, automātiskas atcelšanas risku un ietekmi uz maksājumu profiliem, attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurās ir augstākais bezdarba līmenis un tiek īstenoti stingri fiskālās konsolidācijas pasākumi, jo īpaši saistībā ar ekonomikas izaugsmes, nodarbinātības un stratēģisko ieguldījumu veicināšanas programmām;

13.

uzskata, ka vismaz 25 % valstij piešķirto Kohēzijas fonda līdzekļu būtu jāizmanto tam, lai dalībvalstīs ar augstāko bezdarba un nabadzības līmeni īstenotu īpašas Eiropas Sociālā fonda programmas;

14.

prasa izveidot tādus darba tirgus, kas ir vieglāk pielāgojami un dinamiskāki, spēj pielāgoties ekonomiskās situācijas traucējumiem, neizraisot darbinieku atlaišanu un pārmērīgas algu korekcijas; atgādina, ka daudzu ES darba ņēmēju pirktspēja ir krasi samazinājusies, mājsaimniecību ienākumi ir pazeminājušies un iekšējais pieprasījums sarucis, vēl vairāk palielinot bezdarbu un sociālo atstumtību, jo īpaši tajās dalībvalstīs, kuras krīze ir skārusi vissmagāk; norāda, ka darbaspēka izmaksu samazināšana, kas tieši ietekmē algas/atalgojumu, nedrīkst būt vienīgā stratēģija konkurētspējas atgūšanai; atzīmē — paziņojumā par 2014. gada GIP ir uzsvērts, ka stabilākās valstis, kurām ir iespējas īstenot pietiekami elastīgus pasākumus, kā vienu no izdevumu palielināšanas veidiem varētu izmantot algu celšanu; prasa ieteikumos ietvert vērienīgāku pieeju, ar ko veicināt līdzsvarotāku izaugsmi un darbvietu radīšanu eurozonā;

15.

atzīmē, ka Komisija savā 2014. gada Vienotā nodarbinātības ziņojuma projektā norāda, ka darbaspēka izmaksu samazinājumi kopā ar mērenajām algām ir radījuši cenu izmaiņas, kas daļēji noticis tāpēc, ka vienlaicīgi ir palielināti netiešie nodokļi un administratīvi noteiktās cenas;

16.

atzīmē, ka pienācīgas darbavietas un algas ir svarīgas ne tikai sociālajai kohēzijai un taisnīguma panākšanai sabiedrībā, bet arī spēcīgas ekonomikas saglabāšanai; aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar savām attiecīgajām pilnvarām ierosināt pasākumus, kas mazina nevienlīdzību un garantē pienācīgu atalgojumu; aicina dalībvalstis apkarot nodarbinātu personu nabadzību, īstenojot darba tirgus politiku, kuras mērķis ir nodrošināt strādājošiem iztikas minimumu;

17.

norāda, ka nodarbinātības pieauguma virzītājspēks Eiropā ir sievietes un ka līdz ar to ir jādara vairāk, lai pilnībā izmantotu nodarbināto sieviešu produktivitātes potenciālu, šajā nolūkā plašāk īstenojot dzimumu līdztiesības politikas nostādnes un efektīvāk izmantojot ES finansējumu;

18.

uzsver, cik būtiski ir apzināt iespēju mazināt spiedienu uz algām, ieviešot minimālās algas shēmas saskaņā ar valstu praksi;

19.

uzsver, ka uz zināšanām balstītā ekonomikā būtiska nozīme ir nodarbinātības kvalitātei, lai veicinātu augstu darba produktivitāti un inovāciju strauju ieviešanu, balstoties uz kvalificēta, pielāgoties spējīga un motivēta darbaspēka un nodrošinot pienācīgus veselības un drošības standartus, drošības sajūtu un pieņemamu darba laiku;

20.

aicina dalībvalstis valsts reformu programmās 2014. gadam izklāstīt savus vispārējos un jauniešu nodarbinātības plānus; pauž nožēlu, ka, neraugoties uz Parlamenta atkārtotiem lūgumiem, daudzas dalībvalstis šādus plānus 2013. gadā neiesniedza;

21.

pauž nožēlu, ka Padome savās 2013. gada norādēs nav ņēmusi vērā Parlamenta aicinājumu pievērsties nodarbinātības kvalitātei; aicina Komisiju, pamatojoties uz GIP 2014. gadam, KVAI ietvert nodarbinātības kvalitāti, apmācību, duālās apmācību shēmas, piekļuvi mūžizglītībai, darba ņēmēju pamattiesības un atbalstu darba tirgus mobilitātei un pašnodarbinātībai, paaugstinot darba ņēmēju drošību;

22.

uzsver, ka darba tirgus reformām ir jābūt orientētām uz darba produktivitātes un efektivitātes paaugstināšanu, lai uzlabotu ES ekonomikas konkurētspēju un nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu, vienlaikus stingri ievērojot Eiropas sociālo tiesību aktu kopuma un tā principu burtu un garu; uzskata, ka darba tirgus reformas būtu jāīsteno tā, lai uzlabotu iekšējo elastību un nodarbinātības kvalitāti;

23.

uzskata, ka strukturālajām darba tirgus reformām būtu jārada iekšējais elastīgums, lai ekonomikas traucējumu laikā saglabātu nodarbinātību, un jānodrošina nodarbinātības kvalitāte, drošība pārejai no vienas darbavietas uz citu, bezdarbnieku pabalstu sistēmas, kas balstās uz aktivizēšanas prasībām un ir saistītas ar reintegrācijas politiku, kura saglabā nodarbinātības stimulus, vienlaikus nodrošinot pienācīgus ienākumus, kā arī jāievieš tādi līguma noteikumi, kas cīnās pret darba tirgus segmentāciju, prognozē ekonomikas pārstrukturēšanu un nodrošina piekļuvi mūžizglītībai; uzskata, ka tikai līdzsvars, kura pamatā ir elastdrošība, var nodrošināt konkurētspējīgu darba tirgu;

24.

uzsver, cik svarīga pašreizējā kontekstā ir aktīva, vispusīga un iekļaujoša nodarbinātības politika; ir ļoti nobažījies, ka vairākas dalībvalstis, neraugoties uz pieaugošo bezdarba līmeni, ir samazinājušas budžeta piešķīrumus šādas nodarbinātības politikas finansēšanai; aicina dalībvalstis ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem palielināt aktīvas darba tirgus politikas tvērumu un efektivitāti;

25.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar privāto sektoru un sociālajiem partneriem un atbilstīgi valsts praksei izstrādāt un iesniegt nodarbinātības plānus, ietverot konkrētus darbvietu radīšanas pasākumus, jo īpaši nozarēs, kurām saskaņā ar Komisijas konstatējumiem ir liels potenciāls, piemēram, veselības un sociālās aprūpes nozarē, resursu ziņā efektīvā ekonomikā ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un IKT nozarē; aicina dalībvalstis, izmantojot minētos plānus, atbalstīt darba iespēju radīšanu, jo īpaši attiecībā uz ilgstošiem bezdarbniekiem, vecāka gadagājuma bezdarbniekiem, sievietēm un citām prioritārām grupām, kuras krīze ir skārusi vissmagāk, tādām kā imigranti un personas ar invaliditāti;

26.

uzsver programmas Erasmus+ nozīmi, kā arī būtisko ieguldījumu, kādu darba tirgus situācijas uzlabošanā, jo īpaši attiecībā uz jauniešiem, var sniegt Eiropas programma izglītībai, apmācībai, jaunatnei, sportam un valodām;

27.

uzsver, cik būtiski ir nostiprināt sadarbību starp valsts nodarbinātības dienestiem (VND), lai izstrādātu un ieviestu Eiropas mēroga uz pierādījumiem balstītas pamatmācību sistēmas un īstenotu Eiropas darba tirgus iniciatīvas;

28.

sevišķi nobažījies ir par joprojām ļoti augsto jauniešu bezdarba līmeni; norāda, ka nenodarbinātu jauniešu situācija ir īpaši satraucoša; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties rīkoties, lai iesaistītu jauniešus darba tirgū; aicina dalībvalstis īstenot jau sen pieņemtus vai jaunus pasākumus ar mērķi risināt jauniešu bezdarba problēmu un samazināt to jauniešu skaitu, kuri nav iesaistīti nedz nodarbinātībā, nedz izglītībā vai apmācībā, ņemot vērā kvalitātes aspektu attiecībā uz pienācīgu nodarbinātību, kurā pilnībā tiek ievēroti darba pamatstandarti;

29.

atzinīgi vērtē Padomes pieņemto garantiju jauniešiem un EUR 6 miljardu piešķiršanu Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai nākamajā DFS; aicina dalībvalstis steidzami īstenot garantijas jauniešiem shēmas un efektīvi izmantot pieejamos resursus, koncentrējoties uz tiem jauniešiem, kuri atrodas vissarežģītākajā situācijā; tomēr pauž bažas par to, ka atsevišķas valdības nav piešķīrušas šo pasākumu īstenošanai nepieciešamo finansējumu; aicina dalībvalstis ieviest atbilstošu sistēmu, ar ko pārraudzīt īstenoto pasākumu un piešķirto finanšu resursu efektivitāti;

30.

ar gandarījumu norāda, ka iepriekš minētos līdzekļus var izmantot nākamās finanšu shēmas pirmajos divos gados; tomēr atgādina, ka kopumā šī summa ir nepietiekama, lai ilgtspējīgā veidā izskaustu jauniešu bezdarbu, un ka tai ir jābūt pirmā maksājuma daļai, kas paredzēta cīņai ar šo problēmu; uzsver — SDO ir aprēķinājusi, ka tikai eurozonā vien ir vajadzīgs EUR 21 miljards, lai īstenotu efektīvu programmu jauniešu bezdarba izskaušanai, un salīdzinājumam jāmin zaudējumi, kas ekonomikai radušiem dēļ tā, ka jaunieši nav iesaistīti darba tirgū, proti, dalībvalstīs 2011. gadā šie zaudējumi sasniedza EUR 153 miljardus jeb 1,2 % no ES IKP; aicina Komisiju garantiju jauniešiem noteikt par prioritāti un solītajā DFS termiņa vidusposma pārskatā palielināt pieejamo budžetu;

31.

aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka arī dalībvalstīm, kurās tiek īstenota pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, ir fiskālās iespējas izmantot garantijas jauniešiem shēmas;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par stažēšanās kvalitātes sistēmu, lai jauniešiem palielinātu nodarbinātības iespējas un uzlabotu darba apstākļus; tomēr norāda, ka priekšlikumā nav ietverta prasība nodrošināt pienācīgu atalgojuma līmeni; aicina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas sociālos partnerus vērienīgi izmantot Eiropas Māceklību alianses sniegtās iespējas;

33.

uzskata, ka nekavējoties ir jāizstrādā atbilstoši pasākumi, ņemot vērā to darba ņēmēju un jo īpaši jauniešu skaitu, kuri nodarbinātības iespēju meklējumos dodas prom no savas izcelsmes valsts uz citu dalībvalsti; atzīmē, ka pašlaik tiek veikti grozījumi ES tiesību aktos, lai garantētu pensijas tiesību pārvedamību un turpinātu izmaksāt nodarbinātības pabalstus vismaz trīs mēnešus, kamēr pabalsta saņēmējs meklē darbu citā dalībvalstī; atzīmē, ka Padome un Parlaments ir vienojušies par papildu pensijas tiesību pārrobežu pārvedamību;

34.

uzsver, cik būtiskas ir duālās izglītības sistēmas, kuras tiek īstenotas atsevišķās dalībvalstīs; uzskata, ka duālo izglītību iespējams īstenot daudzās citās dalībvalstīs, vienlaikus ņemot vērā konkrētās valsts īpatnības;

35.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pilnveidot Eiropas darbvietu mobilitātes portālu (EURES), pastiprinot un paplašinot tā darbību un jo īpaši veicinot jauniešu mobilitāti; aicina šim nolūkam kopā ar dalībvalstīm izstrādāt īpašu stratēģiju; tomēr norāda, ka mobilitātei arī turpmāk ir jābūt brīvprātīgai un tā nedrīkst ierobežot centienus uz vietas izveidot darba un apmācību vietas, lai nepadziļinātu intelektuālā darbaspēka emigrācijas problēmu, kas jau ir radusies krīzes visvairāk skartajās dalībvalstīs;

36.

atzīmē, ka ienākumu nevienlīdzība starp dalībvalstīm un pašās dalībvalstīs pieaug, jo īpaši ES dienvidos un nomalē; turklāt norāda, ka daudzās valstīs krīze ir pastiprinājusi algu polarizācijas un darba tirgus segmentācijas ilgtermiņa tendenci;

37.

norāda, ka SVF nesen uzsvēris, ka pastāv iespēja piemērot labākus un progresīvākus nodokļus, kas varētu palīdzēt samazināt nevienlīdzību ES; uzsver, ka ir jāmazina darbaspēkam uzliktais nodokļu slogs, paredzot citus ilgtspējīgākus nodokļu veidus, lai veicinātu izaugsmi un darbvietu radīšanu un nodrošinātu papildu ienākumus nolūkā palielināt konsolidācijas centienu leģitimitāti;

38.

aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, kas sekmē darbvietu radīšanu, piemēram, nodarbinātības nodokļu reformas, kas rada stimulus nodarbinātībai, atbalsta brīvprātīgu pašnodarbinātību un veicina uzņēmējdarbību stratēģiskās nozarēs;

39.

norāda, ka svarīgi ir samazināt darbaspēka nodokļus, jo īpaši mērķtiecīgi un īslaicīgi samazinot sociālā nodrošinājuma iemaksas vai ieviešot darbavietu subsidēšanas shēmas jauniem darbiniekiem, sevišķi jauniešiem, zemu atalgotiem un mazkvalificētiem darba ņēmējiem, ilgstošiem bezdarbniekiem, kā arī citām neaizsargātām grupām, vienlaikus nodrošinot valsts pensiju sistēmu ilgtspēju ilgtermiņā;

40.

uzsver, ka, lai aizsargātu darba ņēmējus un ienākumus un saglabātu sabiedrības ticību nodokļu sistēmu taisnīgumam un efektivitātei, ir svarīgi veikt efektīvus pasākumus ar mērķi apkarot nedeklarētu nodarbinātību, viltus pašnodarbinātību, krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, jo īpaši saistībā ar pašreiz aktuālo fiskālo konsolidāciju;

41.

pauž bažas par to, ka nabadzība ir pieaugusi visās vecuma grupās; atzīmē, ka pēdējos gados divās trešdaļās dalībvalstu nabadzība un sociālā atstumtība ievērojami pieauga vecuma grupā no 18 līdz 64 gadiem un tas notika galvenokārt tāpēc, ka palielinājās nenodarbinātu vai maz nodarbinātu mājsaimniecību skaits un pieauga nodarbinātu personu nabadzība; atzīmē, ka nabadzības un sociālās atstumtības risks 2012. gadā bija daudz augstāks (48,8 %) trešo valstu valstspiederīgajiem (vecumā no 18 līdz 64 gadiem) nekā ES pilsoņiem; aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties rīkoties, lai īstenotu stratēģijā “Eiropa 2020” noteikto mērķi nabadzības un sociālās atstumtības jomā; mudina Komisiju un dalībvalstis bez kavēšanās rīkoties, lai apkarotu bērnu nabadzību, ņemot vērā to, ka 2011. gadā 27 % bērnu, kas bija jaunāki par 18 gadiem, bija pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam; aicina Komisiju sniegt ieteikumus, tos jo īpaši adresējot dalībvalstīm, kurās ir augstākais nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu īpatsvars vecumā līdz 18 gadiem;

42.

atzinīgi vērtē to, ka GIP 2014. gadam ir atzīta nepieciešamība novērst krīzes sociālās sekas un nodrošināt sociālās aizsardzības finansiālo ilgtspēju; aicina dalībvalstis pastiprināt drošības tīklus, nodrošināt labklājības sistēmu efektivitāti un veikt ieguldījumus profilakses pasākumos;

43.

atzinīgi vērtē fondu “ES atbalsts vistrūcīgākajām personām Savienībā”, kas sniegs atbalstu personām, kuras vissmagāk skārusi nabadzība, lai nodrošinātu šo personu pamatvajadzības; aicina dalībvalstis attiecīgos līdzekļus izmantot pareizi un novirzīt tos visnabadzīgākajām personām;

44.

ņem vērā KVAI ietverto priekšlikumu daudzām dalībvalstīm attiecībā uz pensiju reformām; pauž nožēlu, ka Komisijas ieteikumi tika veikti bez atsauces uz Parlamenta ieteikumiem, kas ietverti zaļajā un baltajā grāmatā par pensijām; uzsver, ka pensiju reformām ir vajadzīga valstu politiskā un sociālā kohēzija un tās var būt veiksmīgas tikai tad, ja ir veiktas sarunas ar sociālajiem partneriem;

45.

uzsver, ka vajadzīgās būtiskās pensiju sistēmu reformas dalībvalstīs būtu jāizstrādā, jāplāno un jāpieņem tā, lai nodrošināt to ilgtspēju, vienlaikus neapdraudot atbilstīgus pensijas līmeņus un pilnībā ievērojot stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētās ekonomiskās un sociālās prioritātes;

46.

uzsver, ka, lai nodrošinātu ilgtspējīgas pensiju sistēmas, ir jāveic vajadzīgās reformas; uzskata, ka, lai sekmīgi palielinātu faktisko pensionēšanās vecumu, pensiju reformas ir jāīsteno vienlaicīgi ar politiku, kas ierobežo piekļuvi agrīnas pensionēšanās shēmām un citiem ceļiem, kuri ļauj priekšlaicīgi aiziet no darba tirgus, rada nodarbinātības iespējas gados vecākiem darba ņēmējiem, nodrošina viņiem piekļuvi mūžizglītībai, ievieš nodokļu atvieglojumu politiku, kas dod stimulu turpināt strādāt, un atbalsta aktīvu novecošanu; uzsver pieaugošo slogu valstu budžetam un pensiju sistēmām, ko rada demogrāfiskās attīstības tendences, ņemot vērā to, ka pirmā tā sauktās “demogrāfiskā sprādziena” paaudzes daļa ir sasniegusi pensijas vecumu; atzīmē nevienmērīgo progresu un vērienu dalībvalstīs, veidojot un īstenojot strukturālas reformas, kuru mērķis ir paaugstināt nodarbinātības līmeni, pakāpeniski likvidējot priekšlaicīgas pensionēšanās shēmas un dalībvalsts līmenī un kopā ar sociālajiem partneriem novērtējot nepieciešamību līdz ar paredzamā dzīves ilguma pieaugumu veidot noturīgu pamatu likumā noteiktā un faktiskā pensionēšanās vecuma pieņemšanai; uzsver, ka dalībvalstīm, kuras šobrīd neveic pakāpeniskas reformas, vēlāk nāksies strauji ieviest reformas, kas radīs ievērojamas sociālās sekas;

47.

pauž bažas par nepietiekamu pensiju risku to jauno eiropiešu paaudzei, kuri pašlaik ir bezdarbnieki vai strādā nedrošās darba vietās un kuri saskarsies ar problēmu, ka pensionēšanās vecums kļūst aizvien lielāks un pensiju aprēķina periods — garāks;

48.

atzīmē, ka sociālās aizsardzības politika, jo īpaši bezdarbnieku un minimālā ienākuma pabalsti un progresīvā nodokļa piemērošana, sākotnēji palīdzēja mazināt ekonomikas lejupslīdes dziļumu un stabilizēja darba tirgu un patēriņu; tomēr uzsver, ka šo ļoti svarīgo ekonomisko un sociālo stabilizatoru spējas satraucošā kārtā ir samazinātas tajās dalībvalstīs, kurās šie stabilizatori ir visvairāk vajadzīgi; atzīmē, ka tā rezultātā mājsaimniecību ienākumi un iekšzemes pieprasījums ir aizsargāts mazāk;

49.

uzskata, ka ieviestās bonus-malus sistēmas nodrošina ieguvumus visām iesaistītajām pusēm;

50.

uzsver, ka sociālo politiku un sociālos standartus dažkārt izmanto kā korekcijas faktorus saistībā ar fiskālās konsolidācijas prasībām; aicina Komisiju izvērtēt šo procesu radīto ietekmi uz labklājības valstīm un pilsoņiem; aicina dalībvalstis uzlabot sociālās aizsardzības sistēmu atbilstību un efektivitāti un nodrošināt, ka tās turpina darboties kā buferi pret nabadzību un sociālo atstumtību;

51.

uzsver, ka Komisijai ir jānovērtē aprūpētāju nozīmīgums gan attiecībā uz sniegto aprūpi, gan ekonomiku un sabiedrību kopumā, atgādinot, ka aprūpētāju intereses reti tiek ņemtas vērā politikas programmās, kuras tos konsekventi un visaptveroši ietekmē;

52.

uzskata, ka ES finansējums varētu sniegt ieguldījumu aprūpētāju spēju stiprināšanā saistībā ar atbalsta (piemēram, emocionālā atbalsta, apmaiņas un informācijas) sniegšanu un aizstāvību, un tas arī varētu sniegt atbalstu informācijas apmaiņai, pētniecībai un tīklu veidošanai; uzskata arī, ka varētu izskatīt iespējas saistībā ar leģislatīvajiem pasākumiem, nepārkāpjot valsts kompetenci un solidaritātes principu, un ka minēto varētu īstenot, piemēram, ar direktīvu par aprūpētāja atvaļinājumu;

53.

uzsver gaidāmo pieprasījumu pēc kvalificētiem aprūpētājiem, ņemot vērā demogrāfiskās izmaiņas, kā arī to, cik svarīgi ir nodrošināt apmācību un izglītību topošajiem aprūpētājiem, lai novērstu visas aprūpes un sociālā nodrošinājuma sistēmas sabrukumu; turklāt uzskata, ka ir svarīgi sniegt pēc iespējas lielāku atbalstu aprūpētajiem (jo īpaši neoficiālajiem aprūpētājiem), kuru ieguldījums ir jāatzīst;

54.

uzsver neārstējami slimu cilvēku aprūpes un paliatīvās medicīnas pakalpojumu nozīmi ilgtermiņa aprūpē; norāda, ka aprūpētājiem un mobilo paliatīvo grupu izmantotājiem ir iespēja novērst būtiskus trūkumus ilgtermiņa aprūpes sistēmās, jo šo darbinieku grupas veido dažādu profesiju pārstāvji, tās ir elastīgas un nodrošina sadarbību ar citām profesionālajām nozarēm;

55.

uzsver, ka visām darba tirgus reformām vajadzētu būt balstītām uz sociālā dialoga pastiprinātu koordinēšanu;

56.

uzsver, ka trijotne ir apstiprinājusi, ka, lai reformas būtu veiksmīgas, ir vajadzīga sociālo partneru kvalitatīva līdzdalība un spēcīgs sociālais dialogs, tostarp valsts līmenī, un ka jo īpaši EMS reformās būtu jāpastiprina sociālo partneru loma jaunajā ekonomikas pārvaldības procesā, īpaši saistībā ar Eiropas pusgadu; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Eiropas pusgada procesā pilnvērtīgāk iesaistīt sociālos partnerus, tostarp saistībā ar Sociālā dialoga komiteju pirms ikgadējā GIP pieņemšanas;

57.

aicina Eiropadomi un dalībvalstis nodrošināt valstu un reģionālo parlamentu, sociālo partneru, valsts iestāžu un pilsoniskās sabiedrības ciešu iesaistīšanos politikas norāžu īstenošanā un pārraudzībā atbilstoši stratēģijai “Eiropa 2020” un ekonomikas pārvaldības procesam, lai nodrošinātu līdzdalību; aicina Eiropadomi un Komisiju stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības, sociālo un izglītības mērķu uzraudzību un novērtēšanu efektīvāk iekļaut 2014. gada Eiropas pusgada procesā;

58.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/40

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2014. gadu” (COM(2013)0800) un Komisijas ziņojumu “Vienots tirgus izaugsmei un nodarbinātībai: analīze par izdarīto un atlikušajiem šķēršļiem dalībvalstīs — Papildu materiāls 2014. gada izaugsmes pētījumam” (COM(2013)0785), un analīzi “Starptautiskās vērtības ķēdes ES un ārpus tās”, kas ir minētā ziņojuma pamatā,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra pirmo ziņojumu “Stāvoklis vienotā tirgus integrācijā 2013. gadā — materiāls gada izaugsmes pētījumam 2013. g.” (COM(2012)0752),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu “II vienotā tirgus akts — kopā jaunai izaugsmei” (COM(2012)0573),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 8. jūnija paziņojumu “Vienotā tirgus labāka pārvaldība” (COM(2012)0259),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 24. februāra darba dokumentu “Vienotā tirgus ieviešana — 2011. gada pārvaldības pārskats” (SWD(2012)0025),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu “Akts par vienoto tirgu — divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Tiešsaistes vienotā tirgus rezultātu apkopojumu, ko publiskoja 2013. gada 4. jūlijā,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu Nr. 26 (2013. gada februāris),

—

ņemot vērā 2013. gada 27. un 28. jūnija Eiropadomes secinājumus,

—

ņemot vērā Konkurētspējas padomes 2013. gada 29. un 30. maija secinājumus par lietpratīgu regulējumu,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 14. un 15. marta sanāksmē pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā apspriedes, kuras 2013. gada 18. un 19. februārī rīkoja Konkurētspējas padome, par gada izaugsmes pētījumu 2013. gadam un Vienotā tirgus aktu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vienotā tirgus pārvaldību (1) un tai sekojošos Komisijas pasākumus, ko pieņēma 2013. gada 8. maijā,

—

ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 24. un 25. oktobra sanāksmē pieņemtos secinājumus,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 14. jūnija rezolūciju “Akts par vienoto tirgu — turpmākie pasākumi izaugsmes nodrošināšanai” (2) un tai sekojošos Komisijas pasākumus, ko pieņēma 2012. gada 26. septembrī,

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A7-0066/2014),

A.

tā kā ar 2013. gada izaugsmes pētījumu ir sākts trešais Eiropas pusgada cikls un pirmo reizi tajā ir iekļauts gada ziņojums par stāvokli vienotā tirgus integrācijā;

B.

tā kā efektīvs un labi funkcionējošs vienotais tirgus, kas pamatojas uz augstākā mērā konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku, ir būtisks ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei;

C.

tā kā Parlaments pieprasīja vienotā tirgus pīlāra pilnīgu iekļaušanu Eiropas pusgada ciklā;

D.

tā kā vienotā tirgus labākai pārvaldībai būtu jānodrošina ar to saistītu direktīvu un regulu labāka un ātrāka transponēšana un īstenošana, jo īpaši tad, ja tās attiecas uz galvenajām noteiktajām nozarēm;

E.

tā kā valstu reformu programmu kvalitāte Eiropas pusgadā ir ļoti atšķirīga satura, pārredzamības un īstenošanas iespēju ziņā;

F.

tā kā vienotais tirgus būtu jāuzskata par cieši saistītu ar tādām citām horizontālajām politikas jomām kā patērētāju un darba ņēmēju aizsardzība, sociālās tiesības, vide un ilgtspējīga attīstība;

G.

tā kā I un II vienotā tirgus akts piedāvā labi veidotu horizontālo stratēģiju, kas nosaka konkrētus leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus, kuri spēj atraisīt vienotā tirgus neizmantoto izaugsmes potenciālu, kā arī novērst šķēršļus attiecībā uz to;

H.

tā kā Komisija ir noteikusi pakalpojumus, finanšu pakalpojumus, transportu, enerģētiku un digitālo tirgu par galvenajām jomām vienotā tirgus darbības uzlabošanai un padziļināšanai; tā kā šo jomu noteikšanas metodika būtu regulāri jānovērtē un jāpārskata, ņemot vērā izaugsmes mērķus un izredzes, kā arī iedzīvotāju — jo īpaši patērētāju, profesionāļu un darba ņēmēju — aizsardzības nodrošināšanas kritērijus;

I.

tā kā tiešsaistes un sakaru pakalpojumu jomā pilnvērtīga vienotā digitālā tirgus darbība Eiropā vēl nav panākta; tā kā brīvu digitālo pakalpojumu apriti un pārrobežu tirdzniecību šobrīd kavē sadrumstalotie noteikumi dalībvalstīs; tā kā Eiropas uzņēmumi un publiskie dienesti gūs ekonomisku un sociālu labumu no modernu IKT pakalpojumu un lietojumprogrammu izmantošanas;

J.

tā kā pieejama un efektīva Eiropas transporta infrastruktūra, vērienīga Eiropas rūpniecības politika un vienotā enerģētikas tirgus izveide — ar mērķi atbalstīt ES uzņēmējdarbības konkurētspēju un nodrošināt mājsaimniecībām un patērētājiem vispārēju un izmaksu ziņā pieejamu piekļuvi enerģijai — ir ES vienotajam tirgum būtiski svarīga; tā kā tāpēc šajās jomās ir jānosaka prioritāri pasākumi,

1.

atkārtoti prasa Komisijai stiprināt vienotā tirgus pārvaldību, izveidojot Eiropas pusgada īpašu pīlāru — vienotā tirgus gada pārvaldības ciklu, kurā būtu ietverts iekšējā tirgus rezultātu apkopojums, gada ziņojums gada izaugsmes pētījuma ietvaros par vienotā tirgus integrāciju, Eiropadomes norādes dalībvalstīm, valstu rīcības plāni ar mērķi īstenot norādes par vienoto tirgu, un konkrētām valstīm adresēti ieteikumi; aicina Komisiju arī pilnībā ņemt vērā galvenās izaugsmes jomas — tās ir pakalpojumu, enerģētikas un transporta nozare un digitālais vienotais tirgus — un pasākumus, kas ietverti I un II vienotā tirgus aktā;

2.

uzsver vajadzību noteikt vienoto tirgu par Eiropas pusgada trešo pīlāru, lai ietvertu tajā skaidri definētu prioritāšu kopumu, kas saistīts ar reālo ekonomiku; uzskata, ka šo prioritāšu noteikšana un īstenošana ir būtiska, lai stimulētu izaugsmi un censtos sasniegt pašlaik vēl nesasniegtos stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, vienlaikus nodrošinot ekonomikas konverģenci starp dalībvalstīm gan eurozonā, gan ārpus tās, gan ES centra, gan perifērijas teritorijās;

3.

atgādina savu atzinumu, ka pirmais ziņojums par stāvokli vienotā tirgus integrācijā bija nepietiekams un nepilnīgs; uzskata, ka nākamajos ziņojumos jāsniedz skaidrāks ieskats konkrētu dalībvalstu nepilnībās, jānodrošina konkrētāka vadība attiecībā uz iespējamiem stāvokļa uzlabošanas līdzekļiem un gaidāmajiem ieguvumiem un jānorāda efektīvi izaugsmes un konkurētspējas veicināšanas mehānismi (tādējādi arī darbavietu radīšanas mehānismi), kas kopā nodrošinās konkrētu atbildi uz pašreizējo sociālo un ekonomikas krīzi;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas 2014. gada vienotā tirgus integrācijas ziņojumu (COM(2013)0785)) un noteikti atbalsta Komisijas centienus turpmākas vienotā tirgus integrācijas virzienā, ņemot vērā Eiropas pusgadu; atzinīgi vērtē to, ka ziņojumā par stāvokli vienotajā tirgū 2014. gadā ir iekļauti vairāki elementi, kas konkrēti attiecas uz atsevišķu dalībvalstu veiktajām darbībām; tomēr uzskata, ka ziņojumā joprojām trūkst kvalitatīva novērtējuma par īstenoto pasākumu efektivitāti, gūto progresu un faktiski sasniegtajiem politikas rezultātiem; prasa izstrādāt analītisku rīku vienotā tirgus integrācijas līmeņa noteikšanai Eiropas pusgada vienotā tirgus pīlāra ietvaros saistībā ar konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem; uzskata, ka ar šo analītisko rīku turpmāk varētu papildināt iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu;

5.

uzskata, ka vajadzīga lielāka horizontālā koordinācija un saskaņošana, sagatavojot leģislatīvu aktu priekšlikumus attiecībā uz vienoto tirgu; uzskata, ka vienotā tirgus pārvaldībā ir pienācīgi jāņem vērā visu ieinteresēto pušu vajadzības un ka ir nepieciešama ciešāka un agrāka sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības un citu ieinteresēto pušu iesaiste pasākumu plānošanā, pieņemšanā, īstenošanā un uzraudzībā, lai veicinātu izaugsmi un stiprinātu pilsoņu tiesības vienotajā tirgū;

6.

uzsver, ka pirms Komisija pieņem priekšlikumu, ir jārīko visaptverošas apspriedes un jāveic rūpīgi ietekmes novērtējumi; uzsver, ka Komisijas priekšlikumiem jāatbilst lietpratīga regulējuma un normatīvās atbilstības principiem un tajos jāietver novērtējums par ietekmi uz MVU un par to jāsaņem apstiprinājums no Komisijas Ietekmes novērtējuma komitejas; turklāt uzsver, ka ietekmes novērtējumos jāizvērtē, kā jaunie tiesību akti ietekmēs prognozes par izaugsmi un Eiropas konkurētspēju;

7.

uzskata, ka Eiropas pusgada īstenošanai jāsakņojas padziļinātas demokrātijas procesā, vairāk iesaistot valstu parlamentus un pastiprinot Eiropas Parlamenta priekšrocības;

8.

uzskata, ka konkrētai valstij adresētajos ieteikumos, kas izdoti šajā procesā, būtu jāņem vērā katras dalībvalsts sasniegtais progress, un ka valstu pasākumos vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanai nav obligāti jāizmanto viena un tā pati pieeja, bet tā vietā jācenšas uzlabot īstenoto pasākumu efektivitāti un faktiski sasniegtos politikas rezultātus;

9.

prasa gaidāmajos konkrētai valstij adresētajos ieteikumos Eiropas pusgada 2014. gada ciklā atspoguļot vienotā tirgus integrācijas ziņojuma konstatējumus daudz spēcīgāk un stingrāk, nekā tie bija atspoguļoti konkrētai valstij adresētajos ieteikumos 2013. gadā;

10.

uzskata, ka Eiropas pusgada trešajam pīlāram, kas veltīts vienotā tirgus integrācijai, būtu jāizvirza mērķis — noteikt politikas prioritātes un pasākumus, lai stimulētu un atdzīvinātu reālo ekonomiku; uzskata, ka šis mērķis tiks efektīvi sasniegts tikai tad, ja visas ES iestādes konsekventi to īstenos un atbalstīs; šā iemesla dēļ mudina koncentrēt uzmanību uz Konkurētspējas padomes darba organizēšanu, lai tas būtu tieši veltīts reālās ekonomikas būtisko prioritāšu saistībai ar Eiropas pusgadu;

11.

uzskata, ka galvenās nozares, kuras noteikusi Komisija — pakalpojumi, finanšu pakalpojumi, transports, enerģētika un digitālais tirgus — joprojām ir izšķirošās nozares pilnīgai vienotā tirgus integrācijai; turklāt uzskata, ka, lai sasniegtu atjaunotu izaugsmi, atkārtoti sākot saskaņotu un integrētu rūpniecības politiku, kurā uzmanība būtu pievērsta minētajām nozarēm, būtu jācenšas nostiprināt iedzīvotāju, tostarp patērētāju un darba ņēmēju, tiesības un jāiekļauj konkurētspējas modelis, kura pamatā ir zināšanas un inovācija un kuru īsteno, izmantojot ES stimulus ieguldījumu veicināšanai un piekļuvi finansējumam, pētniecībai un izstrādei, un atbalstu augstākajai izglītībai;

12.

mudina Komisiju izstrādāt patiesu Eiropas rūpniecības politiku; uzskata, ka rūpniecības atjaunošanai Savienībā jābūt starpnozaru prioritātei; uzskata, ka šajā jaunajā rūpniecības politikā jāiekļauj vienotā tirgus noteikumu izpilde, visaptveroša vienotā tirgus ārējās dimensijas stratēģija, īpaši koncentrējoties uz saskaņotu patērētāju aizsardzības politiku un uzlabotu piekļuvi kapitālam un infrastruktūrām, lai palielinātu uzņēmumu konkurētspēju un nodrošinātu tiem iespējas piekļūt tirgiem visā pasaulē;

13.

uzsver, ka, ja tiks novērsti šķēršļi, kas kavē personu brīvu pārvietošanos un preču, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti, vienotajā tirgū būs iespējams darboties lielākā mērogā, kā rezultātā tiks uzlabota uzņēmumu inovācijas spēja, kā arī spējas ieguldīt, palielināt produktivitāti un radīt darbavietas;

14.

aicina Komisiju iesniegt detalizētu rīcības plānu ar pasākumiem, kas paredzēti, lai panāktu pilnīgi integrētu un savstarpēji saistītu vienotā enerģētikas tirgus izveidi; uzsver nepieciešamību nodrošināt patērētājiem pārredzamas un salīdzināmas enerģijas cenas, vienlaikus nodrošinot patērētāju, tostarp neaizsargāto patērētāju, aizsardzību; uzsver ievērojamu ieguldījumu nepieciešamību enerģētikas infrastruktūrā, un uzskata, ka visām komunālo pakalpojumu nozarēm jāpielāgojas progresam enerģētikas nozarē;

15.

uzsver, ka ir būtiski uzlabot infrastruktūru — jo īpaši pārrobežu savienojumus un savstarpēju izmantojamību — lai nodrošinātu vienotā tirgus efektīvu darbību; uzskata, ka vienota, savstarpēji saistīta un efektīva Eiropas transporta sistēma ir būtiski svarīga brīvai preču un pakalpojumu apritei un personu pārvietošanās brīvībai vienotajā tirgū; uzskata, ka papildu ieguldījumi ir būtiski, lai sasniegtu šos mērķus, un atkārto, ka šo projektu vajadzībām ir jāievieš dažādi finanšu instrumenti;

16.

uzsver, ka pašreizējo tiesību aktu un turpmāko Komisijas priekšlikumu digitālo pakalpojumu jomā konsekventa īstenošana var palīdzēt Eiropai pilnībā izmantot iekšējā tirgus sniegtās iespējas; aicina īstenot digitālā vienotā tirgus politiku, kas tiešsaistes pakalpojumus Eiropā padarītu konkurētspējīgākus, efektīvāk izmantojamus pāri robežām un pārredzamākus, nodrošinot augstu pieejamības un patērētāju aizsardzības līmeni; uzsver mērķtiecīgu ieguldījumu nozīmīgumu un norāda, ka darbs saistībā ar priekšlikumu par savienoto kontinentu palīdzēs samazināt cenu atšķirības starp dalībvalstīm, veicinot konkurenci telekomunikāciju nozarē;

17.

aicina vērienīgi īstenot Patērētāju tiesību aizsardzības programmu, ietverot arī likumdošanas un plānošanas pasākumus, lai stiprinātu patērētāju aizsardzību un uzticēšanos vienotajam tirgum, uzlabotu viņu iespējas, sekmētu vidusmēra patērētāju atbildīgu rīcību un palielinātu neaizsargātu patērētāju aizsardzību;

18.

uzskata, ka atvieglota finansējuma pieejamība MVU palīdzētu atvieglot likviditātes ierobežojumus un palielinātu MVU apgrozāmo kapitālu; atzinīgi vērtē to, ka starp Komisijas noteiktajām prioritātēm 2014. gada izaugsmes pētījumā un vienotā tirgus integrācijas ziņojumā augstā vietā atrodas alternatīvi finansējuma veidi MVU; noteikti atbalsta mērķi izveidot īpašu obligāciju un īpašu akciju biržu MVU vajadzībām un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt praktiskus pasākumus šā mērķa sasniegšanai; turklāt atbalsta ES mērogā īstenotās iniciatīvas palīdzēt valstīm plašāk izmantot mikrokredītus un veicināt sociālo uzņēmējdarbību, tostarp to attīstības banku atbalstu, kuras sniedz aizdevumus par zemākām likmēm nekā komercbankas; norāda, ka ir īpaši svarīgi atbalstīt MVU, izmantojot COSME programmu un programmu “Apvārsnis 2020”;

19.

uzsver vienotā tirgus darbības ierobežojumu ietekmi, kurus radījusi mazumtirdzniecības finanšu tirgu pakalpojumu sadrumstalošanās, kā Komisija uzsvērusi vienotā tirgus integrācijas ziņojumā, jo īpaši saistībā ar banku aizdevumu izteikti atšķirīgajām procentu likmēm, kam ir spēcīga ietekme uz patērētājiem, mājsaimniecībām un MVU; pauž pārliecību, ka šīs atšķirības kavē efektīvu piekļuvi finansējumam un negatīvi ietekmē reālo ekonomiku; pauž bažas par patērētāju negatīvo novērtējumu attiecībā uz mazumtirdzniecības finanšu pakalpojumu sadrumstalotību un vājajiem rezultātiem, jo īpaši saistībā ar bankas kontiem, hipotēkām, privātajām pensijām un vērstpapīriem;

20.

uzskata, ka finanšu pakalpojumu regulējumam jānodrošina patērētājiem labāka informācija, uzlabota aizsardzība un efektīva tiesiskā aizsardzība; uzsver vajadzību ātri un ar pozitīvu rezultātu noslēgt darbu pie tiesību aktu priekšlikumiem par patērētāju un finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības tirgu, jo īpaši par maksājumu kontu tarifu salīdzināmību, maksājumu kontu maiņu un piekļuvi maksājumu kontiem ar pamatfunkcijām; uzskata, ka būtu jāiesniedz turpmākie priekšlikumi, kā, piemēram, par īpašu patērētāju maksātnespējas režīmu ar mērķi uzlabot pašreizējos sadrumstalotos un neatbilstošos pasākumus, lai veicinātu privāto uzkrājumu drošu ieguldīšanu reālajā ekonomikā;

21.

pauž nožēlu, ka, lai gan ir spēcīgi pierādījumi par to, cik liela nozīme krīzes pārvarēšanā ir vienotajam tirgum, iedzīvotāju, jo īpaši darba ņēmēju un profesionāļu, brīva pārvietošanās visā Eiropā vēl nav pilnībā nodrošināta, un uzskata, ka ir vajadzīgi stingrāki pasākumi, lai novērstu atlikušos šķēršļus un stimulētu izaugsmi, vienlaikus garantējot pilsoņu un darba ņēmēju tiesības; uzsver, ka iekšējā tirgus attīstībai ir jābūt līdzsvarotai, pamatojoties uz ekonomisko brīvību pilnīgu īstenošanu saskaņā ar sociālās tirgus ekonomikas principiem;

22.

atgādina, ka vienotā tirgus aktu cikliskas iesniegšanas metode ir devusi iespēju regulāri apzināt un apspriest vienotā tirgus izveides prioritātes; uzskata, ka šī metode ir jāuzlabo un jāpilnveido;

23.

atzinīgi vērtē likumdošanas priekšlikumu kopumu, kas ietver regulu par patēriņa preču drošumu un regulu par tirgus uzraudzību, kā arī par nefinansiālas un dažādas informācijas izpaušanu attiecībā uz konkrētiem lieliem uzņēmumiem un koncerniem; uzskata, ka šīs iniciatīvas var uzlabot patērētāju tiesību ievērošanu, labāk garantēt patērētāju veselību un drošību, veicināt preču un pakalpojumu tirdzniecību un sekmēt jauna veida konkurētspēju; tādēļ prasa, lai Komisija cieši sadarbotos ar Parlamentu un Padomi un pieņemamā termiņā izdarītu secinājumus;

24.

uzsver, cik svarīgas ir panāktās politiskās vienošanās par Direktīvas par profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, dokumentu kopuma par publisko iepirkumu un koncesijām, Direktīvas par strīdu alternatīvu izšķiršanu un Regulas par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē pārskatīšanu; tāpēc mudina Komisiju un dalībvalstis sākt visu jauno noteikumu ātru un visaptverošu īstenošanu;

25.

uzsver, ka tiesību akti par publisko iepirkumu un koncesijām ir pienācīgi jātransponē; uzsver, cik nozīmīgs ir publiskais iepirkums kā galvenais izaugsmes veicinātājs, jo īpaši attiecībā uz MVU; uzskata, ka šīs reformas īstenošana sniedz nozīmīgu iespēju modernizēt publisko pārvaldi, stratēģiski izmantojot publisko iepirkumu inovācijas un ilgtspējības ziņā un sekmējot publisko izdevumu kvalitāti un efektivitāti, līdzekļus novirzot uz konkrētu pašvaldības un valsts valdības prasību apmierināšanu; uzskata, ka tie ir galvenie faktori, kas nosaka to, lai veiksmīgi tiktu īstenoti noteikumi par publisko iepirkumu un koncesijām;

26.

uzskata, ka, jo īpaši nolūkā izskaust jauniešu bezdarbu, jauni noteikumi par profesionālo kvalifikāciju (kuri pieņemti 2013. gada novembrī un ar kuriem groza Direktīvu 2005/36/EK un Regulu par iekšējā tirgus informācijas sistēmu) ir nozīmīgs pasākums, ar ko sekmēt darba ņēmēju un profesionāļu brīvu pārvietošanos, paredzot augstu kopīgo standartu apmācības jomā un sekmējot Eiropas profesionālās kartes izmantošanu; uzsver, ka Direktīvas par profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu (un Pakalpojumu direktīvas) pilnīga un pareiza īstenošana ir galvenais faktors, kas veicina ES ekonomikas izaugsmi; vienlaikus uzskata, ka ir nepieciešama reglamentēto profesiju reforma, lai jauniešiem sniegtu labāku piekļuvi attiecīgajām profesijām un radītu dinamiskāku tirgu, kas nodrošina pienācīgas garantijas patērētājiem;

27.

pieņem zināšanai Komisijas atbildi uz Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūciju attiecībā uz pieprasītā tiesību akta priekšlikuma juridisko pamatu, kas ietvertu elementus, kuri uzskaitīti šajā rezolūcijā; uzskata, ka šajā atbildē minētie konkrētie ieteikumi tomēr sniedz vērtīgas idejas vienotā tirgus uzlabotai pārvaldībai;

28.

pieņem zināšanai papildu materiālu, kas pievienots vienotā tirgus integrācijas ziņojuma otrajam izdevumam (COM(2013)0785)); atzinīgi vērtē to, ka Komisija līdz ar to ir arī reaģējusi uz Parlamenta 2013. gada 7. februāra rezolūcijā ietvertajām prasībām; norāda, ka vairāki minētajā rezolūcijā izklāstītie pasākumi jau ir uzlabojuši ES tiesību aktu īstenošanu un izpildi, tostarp arī procedūras EU Pilot stingrāku izmantošanu;

29.

atzinīgi vērtē Tiešsaistes vienotā tirgus rezultātu apkopojumu un jo īpaši tā vizuālo un informatīvo noformējumu, kādā atspoguļoti dalībvalstu rezultāti to ES tiesību aktu īstenošanā, kas attiecas uz iekšējā tirgus darbību; uzskata, ka Tiešsaistes vienotā tirgus rezultātu apkopojumam ir jābūt pieejamam visās Savienības valodās, lai sekmētu visu Eiropas iedzīvotāju izpratni par vienotā tirgus ciklu un viņu potenciāli aktīvo lomu tajā;

30.

uzskata, ka jācenšas piešķirt lielāku pārredzamību Savienības tiesību aktu īstenošanai un vienādai piemērošanai dalībvalstīs; norāda, ka transponēšanas termiņi tiek kavēti vidēji par deviņiem mēnešiem un ka aizvien pieaug to direktīvu skaits, kuru transponēšanas kavējas divus gadus vai vairāk; uzskata, ka visas direktīvas jātransponē konsekventi un ka jāveic visi transponēšanas pasākumi, lai atspoguļotu kompromisus, kas panākti Savienības mērogā;

31.

tomēr uzskata, ka nepietiek ar tīri kvantitatīvu statistiku par vienotā tirgus tiesību aktu īstenošanu un ka vairāk uzmanības jāvelta šo tiesību aktu īstenošanas kvalitātei dalībvalstīs, balstoties uz konkrētiem pamatrādītājiem, kas izstrādāti Eiropas līmenī izveidotā vienotā tirgus nozarēm;

32.

atzinīgi vērtē ziņojumu par starptautiskajām vērtību ķēdēm ES un ārpus tās, ko uzskata par pozitīvu piemēru, kā, izmantojot konkrētus rādītājus, novērtēt vienotā tirgus integrāciju, īpašu uzmanību veltot ražošanas sistēmu izplatībai visā ES; uzskata, ka turpmāku iniciatīvu atbalstīšana attiecībā uz pārrobežu piegādes ķēžu attīstīšanu veicinās to ieilgušo šķēršļu novēršanu, kas kavē pabeigt vienotā tirgus izveidi, un šādas iniciatīvas var palīdzēt uzlabot Eiropas uzņēmumu produktivitāti un konkurētspēju pasaules ekonomikā;

33.

atzīst par apsveicamu vidējā netransponēto tiesību aktu apjoma samazināšanos līdz 0,6 %; uzsver, ka pat ļoti mazam deficītam svarīgā politikas jomā var būt milzīga negatīva ietekme uz patērētāju un uzņēmumu iespējām un tādējādi uz Eiropas ekonomiku kopumā;

34.

pauž nožēlu par vidējo pārkāpumu procedūru ilgumu, jo īpaši faktu, ka lietās, kas attiecas uz pakalpojumiem, tiek izskatītas visilgāk (vidēji 49,8 mēnešus); uzskata, ka pārkāpumu procedūras norāda uz vairākiem ierobežojumiem attiecībā uz vienotā tirgus noteikumu īstenošanas un piemērošanas nepilnību ātru novēršanu; aicina dalībvalstis efektīvāk sadarboties ar Komisiju un izskatīt lietas ātrāk un aicina Komisiju veikt padziļinātas pārbaudes attiecībā uz dalībvalstu pasākumiem, kas nelabvēlīgi ietekmē vienoto tirgu;

35.

uzskata, ka pārkāpumu procedūras ir jāuztver kā pēdējais līdzeklis, kas jāizmanto tikai pēc mēģinājumiem saskaņot un labot situāciju, un Komisijai šā iemesla dēļ vajadzētu veicināt ES Izmēģinājuma procedūras un citu procedūru izmantošanu pirms lietas ierosināšanas Tiesā pret kādu dalībvalsti; turklāt prasa darīt visu iespējamo, lai efektīvāk izmantotu pārkāpumu procedūras gadījumos, kad tiek pārkāpti Savienības tiesību aktu noteikumi vienotā tirgus jomā, un uzskata, ka dalībvalstīm un Eiropadomei ir jāturpina izstrādāt pārkāpumu procedūras saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību pārskatīšanu nākotnē;

36.

atbalsta Komisijas pasākumus dalībvalstu pārvaldes iestāžu sadarbības uzlabošanai attiecībā uz vienotā tirgus darbību; piekrīt, ka pastāvīgs IT mehānisms attiecīgas informācijas apmaiņai varētu ievērojami uzlabot situāciju, jo dalībvalstu ekspertu grupu tikšanās dažas reizes gadā nav pienācīgs veids, kā risināt šādu prioritāru jautājumu;

37.

atkārtoti uzsver, cik liela nozīme ir iekšējā tirgus informācijas sistēmas (IMI) pienācīgai darbībai — šai sistēmai nesen ir nodrošināts regulatīvais pamats un tā tiek paplašināta, ietverot jaunas politikas jomas un nozares; aicina Komisiju informēt Parlamentu par mašīntulkošanas rīka darbību, kuru ieviesa, lai atvieglotu saziņu starp valstu, reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm;

38.

aicina dalībvalstis pilnībā īstenot digitālajā programmā paredzētos pasākumus un palielināt centienus modernizēt valsts pārvaldi — tostarp bez kavēšanās īstenojot pasākumus, kas saistīti ar e-pārvaldi, e-veselību, e-rēķiniem un e-iepirkumu —, lai sniegtu iedzīvotājiem un uzņēmumiem visā Eiropā vairāk un labākus digitālos pakalpojumus, samazinātu izmaksas un palielinātu publiskā sektora efektivitāti;

39.

norāda, ka iekšējā tirgus problēmu risināšanas tīkls (SOLVIT) joprojām netiek pienācīgi izmantots; aicina dalībvalstis nodrošināt pienācīgus resursus SOLVIT un vienotajiem kontaktpunktiem, kā paredzēts Pakalpojumu direktīvā; aicina gan Komisiju, gan dalībvalstis veikt turpmākos pasākumus, lai informāciju par šo instrumentu pieejamību izplatītu starp uzņēmumiem un uzņēmējiem; uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāstimulē intensīvāka un plašāka apmaiņa ar paraugpraksi;

40.

vērš uzmanību uz to, ka arvien vairāk tiek izmantoti portāli “Tava Eiropa” un “Tavs Eiropas padomdevējs”, kuriem jāspēj sniegt vajadzīgo informāciju ikvienai personai, kas pārvietojas Eiropas Savienībā;

41.

atzinīgi vērtē vienotā tirgus mēnesi, kas laikposmā no 2013. gada 23. septembra līdz 23. oktobrim saveda kopā iedzīvotājus no visas Eiropas, politikas veidotājus, ekspertus un ES vadītājus tiešsaistes debatēs un saistītos dalībvalstu pasākumos ar mērķi diskutēt par līdzšinējiem sasniegumiem, joprojām pastāvošajām grūtībām un idejām par vienotā tirgus nākotni, un aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt debašu dalībnieku paustās bažas un ierosinājumus; aicina Komisiju izvērtēt 2013. finanšu gada formātu un efektivitāti, tostarp spēju aptvert iedzīvotājus, uzņēmumus un patērētājus un sniegt tiem reālu iespēju palīdzēt veidot vienoto tirgu;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, Eiropadomei un dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/47

—

ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) 2009. gada ziņojumu “Kā nodrošināt ar pārtiku pasauli 2050. gadā”,

—

ņemot vērā Starptautisko konvenciju par jaunu augu šķirņu aizsardzību (UPOV konvencija),

—

ņemot vērā PLO Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai,

—

ņemot vērā Stokholmas Vides institūta, Timbro pārstāvja Ivar Virgin 2013. gada aprīļa ziņojumu “Ceļā uz 9 miljardiem — vai Eiropa var atļauties neizmantot ĢM kultūraugus”,

—

ņemot vērā PLO 1993. gada ziņojumu “Dabas daudzveidības izmantošana”,

—

ņemot vērā Svalbāras Globālās sēklu bankas tīmekļa vietni (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2001. gada 27. marta paziņojumu “Bioloģiskās daudzveidības rīcības plāns dabas resursu saglabāšanai” (COM(2001)0162),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību (2),

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Direktīvu 2002/53/EK par lauksaimniecības augu sugu šķirņu kopējo katalogu (3) un Padomes 2002. gada 13. jūnija Direktīvu 2002/55/EK par dārzeņu sēklu tirdzniecību (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regulu (EK) Nr. 1830/2003, kas attiecas uz ģenētiski modificētu organismu izsekojamību un marķēšanu, kā arī no ģenētiski modificētiem organismiem ražotu pārtikas un lopbarības produktu izsekojamību, un ar ko groza Direktīvu 2001/18/EK (5),

—

ņemot vērā Padomes 1994. gada 27. jūlija Regulu (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību (6),

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra paziņojumu “Tiesības uz pārtiku — Sēklu politika un tiesības uz pārtiku: agrobioloģiskās daudzveidības veicināšana un inovāciju stimulēšana”; (A/64/170 ANO Ģenerālā asambleja, 2009. gads),

—

ņemot vērā secinājumus, kas izdarīti Lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un tehnoloģijas starptautiskajā novērtējumā attīstības jomā (IAASTD) — starpvaldību procesā, ko atbalsta PLO, Pasaules Vides fonds, Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma, UNESCO, Pasaules Banka un PVO,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A7-0044/2014),

A.

tā kā Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja ar šo ziņojumu vēlas uzsākt plašas debates un izmeklēšanu par kopējo situāciju attiecībā uz augu selekciju Eiropas un pasaules lauksaimniecībā;

B.

tā kā augu selekcijas nozare ir ļoti svarīga saistībā ar produktivitāti, daudzveidību, lauksaimniecības veselību un kvalitāti, dārzkopību, pārtikas un lopbarības ražošanu un vidi;

C.

tā kā saskaņā ar galvenokārt ANO struktūru, PLO, PVO, kā arī ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes sniegtajiem ziņojumiem tiek prognozēts pasaules iedzīvotāju skaita pieaugums no pašreizējiem 7 miljardiem līdz 9 miljardiem no 2040. līdz 2050. gadam un šis skaits turklāt varētu sasniegt pat 10 līdz 11 miljardus;

D.

tā kā šis iedzīvotāju skaita pieaugums radīs ārkārtēju pieprasījumu lauksaimniecības jomā, jo īpaši attiecībā uz ražīguma pieaugumu, lai apmierinātu pieprasījuma pieaugumu pēc pārtikas, un tā kā saskaņā ar PLO aplēsēm pārtikas piegāde būs jāpalielina par 70 % tuvāko 30–40 gadu laikā;

E.

tā kā tāpēc, ka 30 % līdz 50 % saražotās pārtikas ES tiek izšķērdēta, bet pasaulē vidēji tiek izšķērdēti aptuveni 30 % pārtikas, lielu daļu no nepieciešamās pārtikas piegādes var nodrošināt, uzlabojot, padarot efektīvāku un ilgtspējīgāku pārtikas ražošanas praksi rūpnieciski attīstītajās valstīs, kā arī būtiski paplašinot uzglabāšanas un izplatīšanas sistēmas jaunattīstības valstīs;

F.

tā kā galvenais jautājums, kas joprojām jārisina ir — kā iedzīvotāji dažādās pasaules daļās nodrošinās sev pārtiku, audzēšanai derīgajām lauksaimniecības zemes platībām samazinoties nepiemērotas zemes izmantošanas, tostarp sliktas lauksaimniecības prakses dēļ, šo problēmu vēl saasinot klimata pārmaiņām, un ņemot vērā, ka iespējas palielināt audzēšanas platības ir ārkārtīgi zemas, jo daudzās pasaules daļās tiek uzskatīts, ka nav iespējams apgūt jaunas lauksaimniecības zemes;

G.

tā kā PLO uzskata, ka būs iespējams sasniegt aptuveni 10 % lauksaimnieciskās ražošanas pieaugumu, apstrādājot jaunu lauksaimniecības zemi, kas nozīmē, ka aptuveni 90 % no šā pieauguma tiks īstenoti, palielinot ražīgumu pašreizējā lauksaimniecības zemē un vienlaikus saglabājot produktu augsto kvalitāti;

H.

tā kā lauksaimniecības zemes pārmērīga izmantošana noplicina augsni un sliktākajā scenārijā izraisa eroziju un pārtuksnešošanos; tā kā tas pats attiecas uz mežu teritorijām, jo mežu teritoriju pārveide par lauksaimniecības teritorijām ietekmēs klimatu, ūdens apsaimniekošanu, kā arī bioloģisko daudzveidību tik būtiski, ka šāda rīcība pārtikas ražošanas apjoma palielināšanai nav apsverama;

I.

tā kā līdztekus tam, ka samazinās apstrādājamās zemes platības, lauksaimniecības ražīgums ir palicis tajā pašā līmenī un pat ir novērojamas satraucošas tendences, tostarp ražīguma kritums, kas būtiski negatīvi ietekmēs lauksaimniecību nākotnē un cilvēku vajadzību pēc pārtikas;

J.

tā kā pārtikas ražošana ir atkarīga ne tikai no pietiekama zemes daudzuma — ir būtiski arī citi faktori, kā klimats, ūdens, enerģija un barības elementu pieejamība; tā kā nākotnē šo pamatresursu pieejamība vēl vairāk samazināsies, un šis resursu trūkums, ļoti iespējams, saasinās pieprasījumu pēc lauksaimniecības zemes izmantošanas un negatīvi ietekmēs ražošanu un dzīvotspēju;

K.

tā kā nākotnē ir sagaidāmas lielas pārmaiņas klimata jomā; tā kā Eiropai tas nozīmē ievērojami sausāku klimatu dienvidu reģionos, kas ir ļoti nozīmīgi augļu un dārzeņu ražošanā; tā kā Eiropas centrālajos uz ziemeļu apgabalos tiek sagaidītas maigākas ziemas, savukārt vasaras tiek prognozētas ievērojami lietainākas nekā pašlaik; tā kā ir ļoti iespējami, ka tas izraisīs dzīvnieku un augu slimību pieaugumu un vajadzību pēc jaunām lauksaimniecības metodēm;

L.

tā ir nešaubīgi skaidrs, ka Eiropas lauksaimniecība saskarsies ar milzīgām problēmām — ārkārtējie laika apstākļi, piemēram, sausums un plūdi un citas dabas katastrofas, liks lauku saimniecībām pielāgoties, lai saglabātu ražošanu; tā kā kultūraugi, ko mēs redzam laukos pašlaik, nevar palikt tādi paši nākotnē, ja mēs vēlamies nodrošināt pieaugošo vajadzību pēc pārtikas;

M.

tā kā augu šķirņu aizsardzības ilgums attiecībā uz tiem augiem, kuru komercializēšanai ir nepieciešams ilgāks laiks, ir neatbilstošs tam, lai veicinātu ieguldījumus pētniecībā un attīstībā;

1.

uzsver — lai risinātu turpmākās problēmas, piemēram, attiecībā uz pārtikas piegādi un klimata pārmaiņām nākotnē, ir īpaši svarīgi nodrošināt efektīvu un konkurētspējīgu augu selekcijas nozari;

2.

kaut arī primāri ir svarīga veselīga augsne un daudzveidība, lai nodrošinātu lauksaimniecisko ekosistēmu izturību, uzsver, cik būtiski ir izveidot šķirnes, kas var izdzīvot nākotnē prognozētajos apstākļos, piemēram, lielāku nokrišņu un paredzēto pieaugošo augu slimību apstākļos; norāda, ir arī būtiski saglabāt un attīstīt pašreizējo daudzveidību Eiropā gan agroekosistēmā kopumā, gan attiecībā uz ģenētisko daudzveidību dzimtās un neierobežotu skaitu dažādu sugu un vietējo šķirņu, jo tās ir nepieciešamas, lai mēs varētu pielāgoties klimata pārmaiņu radītajām problēmām;

3.

norāda, ka ir vajadzīgi tādi kultūraugi, kas, piemēram, efektīvi absorbē slāpekli un fosforu, ir izturīgāki pret sausumu, lielākiem nokrišņiem un kaitēkļiem un var izturēt temperatūras pārmaiņas; uzskata, ka ir arī jāizveido daudzgadīgas kultūras; norāda, ka, izmantojot daudzgadīgas kultūras, zeme netiks apstrādāta katru gadu, kas padara audzēšanu videi nekaitīgāku;

4.

uzsver — tā kā jaunas šķirnes izveidei posmā no pētniecības līdz sēklas radīšanai ir vajadzīgi vidēji 10 gadi, un vēl ir nepieciešams papildu laiks šīs šķirnes izmēģinājumiem un komerciālai izplatīšanai — jau šobrīd ir ievērojami jāveicina ieguldījumi pētniecībā, lai nodrošinātu nākotnes vajadzības un pielāgotos klimata pārmaiņām;

5.

uzsver — tā kā iespējas iegūt jaunu zemi audzēšanai ir ļoti ierobežotas, ir ļoti svarīgi atvieglot jaunu kultūraugu izveides procesu, kuriem būtu raksturīga spēja pielāgoties vides apstākļiem, tie būtu piemēroti resursu nepietiekamības apstākļiem, veicinātu ilgtspējas mērķu sasniegšanu, būtu pietiekami ražīgi un kvalitatīvi, kā arī uzsver — ir svarīgi attīstīt arī jau pašlaik plaši izmantotos kultūraugus, lai nodrošinātu elastības iespējas turpmākajās tehnoloģiskajās un zinātniskajās tendencēs kultūraugu nozarē;

6.

norāda, ka tādu produktu, kas paredzēti otršķirīgai izmantošanai noteiktu augu aizsardzībai, pastāvīgais pieejamības samazinājums ļoti būtiski ietekmē augļu un dārzeņu kvalitāti un ražu un apdraud specializētu kultūraugu ražošanu; uzsver, ka ir jāatrod īstermiņa un ilgtermiņa risinājumi šo kultūraugu audzēšanai;

7.

norāda, ka jaunas kviešu, rapša vai jebkura cita kultūrauga šķirnes izveidei ir vajadzīgi vidēji 10 gadi un ka tādēļ ir absolūti svarīgi izstrādāt un izmantot jaunas selekcijas metodes, kas atbilstu prasībām, kas saistītas ar situāciju sabiedrībā un lauksaimniecībā, kā arī efektīvi izmantot jau pieejamās tehnoloģijas, lai apmierinātu šīs prasības un veicinātu lauksaimniecības un dārzkopības nozaru konkurētspēju; ar bažām norāda, ka Komisija kavējas izvērtēt jaunās selekcijas metodes, un aicina Komisiju steidzamā kārtībā precizēt regulatīvos jautājumus attiecībā uz šo metožu statusu;

8.

aicina Komisiju izmantot Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” lai finansētu lietišķos pētījumus, kas atbalstītu jaunu, inovatīvu augu selekcijas metožu, piemēram, paātrinātas selekcijas, attīstību;

9.

norāda, ka pēc PLO aprēķiniem kultūraugu daudzveidība 20. gadsimtā ir samazinājusies par 75 %, un ka līdz 2050. gadam varētu izzust trešdaļa no pašreizējās daudzveidības; uzsver — lai panāktu ilgtermiņa nodrošinājumu ar pārtiku aizvien pieaugošajai pasaules sabiedrībai, kā arī nodrošinātu pārtikas ražošanas sistēmu izturību, ir ārkārtīgi svarīgi aizsargāt un saglabāt Eiropas bioloģisko un ģenētisko daudzveidību; uzskata, ka tāpēc pats svarīgākais ir saglabāt vietējo un reģionālo šķirņu lielo daudzveidību in situ un lauku saimniecībās, lai saglabātu un palielinātu ģenētisko un kultūru daudzveidību gan attiecībā uz dzimtām, gan sugām, gan absolūto skaitļu izteiksmē;

10.

uzsver — lai nodrošinātu iespējas izveidot jaunas šķirnes, ir ārkārtīgi būtiska daudzu ģenētisko variāciju pieejamība; tādēļ uzskata, ka šis straujais kritums ir pamats nopietnām bažām;

11.

atzinīgi vērtē gan partnerību izveidošanu starp valdības, nozares un pētniecības organizācijām, piemēram, kopīgu selekciju, lai stimulētu pētniecību selekcijas sagatavošanas un īstenošanas posmos, kā arī ģenētisko resursu sistematizēšanu un saglabāšanu; vērš uzmanību uz priekšrocībām, ko sniedz šādu partnerību stiprināšana un paplašināšana, kā arī transnacionālas iniciatīvas šajā jomā, kā arī uzsver, ka jānodrošina, lai atbalsta sistēmas ir strukturētas tā, lai maksimāli palielinātu ieguldījumu vispārējo ietekmi un saskaņotību;

12.

uzskata, ka Eiropas nākotnes kontekstā ir svarīgi nopietni strādāt, lai kultivētu un saglabātu mūsu ģenētisko mantojumu, un ka ir īpaši būtiski saglabāt vietējās un reģionālās šķirnes nolūkā saglabāt gan ģenētisko, gan kultūras daudzveidību;

13.

norāda — lai saglabātu un uzturētu ģenētisko daudzveidību lauksaimniecībā un augu selekcijā, dažādās gēnu bankās visā pasaulē tiek veidotas sēklu un augu materiāla kolekcijas; jo īpaši norāda, ka Svalbārā pastāv gēnu banka, kurā ir apkopots ģenētiskais materiāls no visas pasaules, un uzsver, ka tas ir ļoti būtisks un vērienīgs projekts ģenētiskās daudzveidības aizsardzībai nākotnē;

14.

uzskata, ka ir svarīgi saglabāt lielo vairumu šķirņu un augu ģenētisko resursu in-situ un saimniecībās; vērš uzmanību uz to, ka pašlaik valsts iestāžu pūles un atbalsts ir nepietiekami, lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu un veicinātu šā mērķa sasniegšanu;

15.

uzsver, ka šis un līdzīgi projekti ir īpaši būtiski augu selekcijai, lauksaimnieciskajai ražošanai un pārtikas piegādei nākotnē;

16.

uzsver, ka pētniecība un prakse augu selekcijas jomā, jo īpaši darbs pie pašreizējiem kultūraugiem un jaunām šķirnēm, ir izšķiroši svarīgi turpmākai lauksaimnieciskai ražošanai, lai nākotnē nodrošinātu pārtikas piegādi;

17.

atzīst, ka ir svarīgi garantēt piekļuvi ģenētiskajiem resursiem, kas ir augu selekcijas pamats; jo īpaši atbalsta starptautiskās augu selekcionāru tiesību sistēmas pamatprincipu, kas ir ietverts UPOV konvencijā, un uzsver, ka augu selekcionāra tiesības nevar liegt izmantot aizsargāto šķirni turpmākā selekcijā, kā arī nevar aizliegt jaunizveidotas šķirnes izmantošanu; norāda, ka šis pamatprincips ir atzīts arī PLO Starptautiskā līguma par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai 13. panta 2. punkta d) apakšpunkta ii) punktā;

18.

saprot to, ka jaunu pilnveidotu šķirņu izveide ir dārga un laikietilpīga, taču uzsver, ka tā ir nepieciešama, lai saglabātu Eiropas konkurētspēju šajā jomā; ierosina, ka šīs izmaksas varētu kompensēt, pagarinot auga šķirnes īpašumtiesību aizsardzības termiņu, iepriekš veicot atbilstīgu ietekmes novērtējumu;

19.

pauž bažas par to, ka pašreizējā situācijā augu selekcijas tirgū dominē tikai daži lieli starptautiski uzņēmumi, kas iegulda tikai nelielā skaitā augu šķirņu, tomēr ES augu selekcijas tirgus salīdzinājumā ar situāciju pasaulē vēl aizvien ir ļoti daudzveidīgs, un lielu daļu nozares aizņem mazie un vidējie uzņēmumi; uzsver, ka Eiropas augu selekcijas tirgus ir vēl vairāk jāpilnveido veselīgas konkurences interesēs;

20.

uzskata, ka lieli pasaules mēroga augu selekcijas uzņēmumi ir ieguvuši dominējošu ietekmi pasaules lauksaimniecībā un lauksaimniecības politikā tādā mērā, kas ir par pamatu nopietnām bažām; uzsver — lai panāktu ilgtermiņa nodrošinājumu ar pārtiku, nozīmīgi ir valsts finansēti neatkarīgi zinātniski pētījumi, kas darbojas sabiedrības ilgtermiņa interesēs;

21.

turklāt uzskata, ka lieliem uzņēmumiem vajadzētu labāk izmantot augu selekcijas metodes un dalīties ar tām, jo pareizi izmantotas, tās palīdzētu risināt problēmas saistībā ar vidi, klimatu un pārtikas piegādi;

22.

norāda, ka MVU ir būtiska nozīme ES sēklu tirgū un augu selekcijas nozarē, ņemot vērā to būtisko ieguldījumu komerciālā augu selekcijā, kā arī vērš uzmanību uz šo uzņēmumu spēju pārvērst pētniecības un zinātības rezultātus jaunos komerciālos produktos; tomēr, tā kā augu selekcija kļūst par nozari, kas aizvien atkarīgāka no intensīviem pētījumiem un augstām tehnoloģijām, vērš uzmanību uz to, ka jaunas šķirnes izaudzēšanai un pēc tam veiksmīgai tirgošanai nepieciešamie finanšu līdzekļi un instrumenti nākotnē varētu izrādīties šķērslis mazākiem uzņēmumiem; uzskata, ka pietiekami ilgs šo uzņēmumu izaudzēto augu šķirņu īpašumtiesību aizsardzības laiks un pilnīga pētniecības rezultātu pieejamība varētu būtiski izlīdzināt nosacījumus, un uzsver, ka ir ļoti svarīgi arī turpmāk veikt ieguldījumus šajos ES uzņēmumos;

23.

uzsver, ka Eiropai ir svarīgi atjaunot un turpmāk attīstīt pētniecību un praksi augu selekcijas jomā Eiropā;

24.

uzsver sugu daudzveidības nozīmību Eiropā un tādas pētniecības nozīmi augu selekcijas jomā Eiropā, kas galveno uzmanību pievērš Eiropas vajadzībām, tostarp augiem, graudaugiem un augļiem, kas atbilst vietējiem un reģionālajiem apstākļiem; norāda, ka jebkādi uzlabojumi šajā jomā palīdzēs Eiropas lauksaimniekiem palielināt viņu saražotās pārtikas un lopbarības daudzumu un kvalitāti;

25.

uzsver, ka Eiropai ir vajadzīgi dažādi dalībnieki augu selekcijas nozarē un ka lielākam skaitam uzņēmumu un pētniecības centru vajadzētu spēt īstenot pētniecības projektus un darboties augu selekcijas nozarē;

26.

uzskata, ka pētniecība augu selekcijas jomā prasa ilgtermiņa finanšu atbalstu, lai varētu to turpināt, un ka nav nozīmes piešķirt finanšu atbalstu pētniecības projektam uz salīdzinoši īsu laikposmu, jo jaunas šķirnes izveidei ir vajadzīgi vidēji 10 gadi;

27.

uzsver, ka ES saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku, ir pienākums uzņemties atbildību, lai risinātu turpmākās problēmas Eiropas lauksaimniecībā un augu selekcijā; uzskata, ka ES vajadzētu būt priekšgalā ilgtspējīgu augu selekcijas metožu izstrādē un lauksaimniecības un augu selekcijas un prakses veicināšanā;

28.

uzskata, ka fundamentāla augu selekcijas pētniecība ES būtu jāfinansē ES un tās dalībvalstīm; uzskata par neiespējamu maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas augu selekcijas jomā ES, pašiem finansēt lielu daļu no pētniecības un tajā pašā laikā būt konkurētspējīgiem;

29.

aicina Komisiju piešķirt finanšu resursus un radīt saskaņotu struktūru pētniecībai un praksei augu selekcijas jomā pētniecības programmu un citu piemērotu politikas instrumentu ietvaros nolūkā saglabāt un attīstīt daudzveidību Eiropā; uzskata — lai sasniegtus rezultātus, ir jo īpaši būtiski, lai pētniecības projektiem tiktu nodrošināts pietiekami daudz laika un finansējuma; uzsver, ka ir ļoti būtiski, lai uzņēmumiem, kas darbojas augu selekcijas jomā, būtu neierobežota piekļuve pētniecības rezultātiem un lai pastāvētu plašs pētniecības projektu klāsts, kas ļautu mazināt sekas problēmu gadījumā;

30.

uzsver, ka pastāvīgi būs nepieciešami augsti kvalificēti darbinieki, lai nākotnē apmierinātu pieprasījumu augu selekcijas jomā, un ka augu pētniecība un selekcija turpmāk būtu jāpopularizē skolās un universitātēs, kā arī sabiedrībā kopumā; jo īpaši uzsver 2013. gada 18. maijā notikušās Augu valdzinājuma dienas panākumus;

31.

uzsver, ka augu selekcijas tiesību aktu galīgajam mērķim vajadzētu būt augu selekcijas metožu piemērošanas un pētniecības lauksaimniecības un augu selekcijas jomā veicināšanai; uzskata, ka tam vajadzētu ļaut radīt produktus, kas būtu labāk pielāgoti vietējam klimatam un ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kas tādējādi nodrošina lielas ražas, kas ir cilvēku veselībai un videi nekaitīgas;

32.

norāda, ka, pastāvot mūsdienu uz metodēm balstītajiem augu selekcijas tiesību aktiem, ir pierādījies, ka a posteriori ir sarežģīti noteikt, kādas metodes ir izmantotas augu selekcijas laikā, kas apstiprina sarežģījumus, kādus izraisa uz metodēm pamatotie tiesību akti;

33.

aicina Komisiju, ņemot vērā problēmas un pašreizējo situāciju Eiropas un pasaules augu selekcijas nozarē, kā izklāstīts iepriekš, rūpīgi izpētīt un analizēt situāciju un ierosināt efektīvus un praktiskus pasākumus, lai risinātu milzīgās problēmas, kas skar Eiropas selekcionārus un lauksaimniekus;

34.

aicina Komisiju izstrādāt vispārēju stratēģiju par lauksaimniecības izejvielām, jo īpaši saistībā ar augu selekciju; mudina Komisiju nodrošināt politikas satvaru, kas atbalstītu lauksaimniecības izejvielu nozari, kā vienu no galvenajām jomām lauksaimniecības produktivitātes un ilgtspējas attīstībai;

35.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/52

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 24. novembra“Septīto progresa ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju” (COM(2011)0776) un tam pievienoto dienesta darba dokumentu (SEC(2011)1372),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. jūnija“Astoto progresa ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Krīzes reģionālā un pilsētu dimensija” (COM(2013)0463) un tam pievienoto dienesta darba dokumentu (SWD(2013)0232),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. aprīļa ziņojumu “Kohēzijas politika — 2013. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (COM(2013)0210) un tam pievienoto dienesta darba dokumentu (SWD(2013)0129),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (COM(2011)0615),

—

ņemot vērā 2009. gada 11. marta rezolūciju par Kohēzijas politiku: ieguldījums reālajā ekonomikā (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un mērķi “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai” un par Regulas (EK) Nr. 1080/2006 atcelšanu (COM(2011)0614),

—

ņemot vērā Reģionu Komitejas uzraudzības ziņojumu par stratēģiju “Eiropa 2020”, Reģionu komiteja, 2013. gada oktobris,

—

ņemot vērā Komisijas Reģionālās un pilsētvides ģenerāldirektorāta un Nodarbinātības, sociālo lietu un vienlīdzīgu iespēju ģenerāldirektorāta 2013. gada jūlija kopīgo dokumentu “ES kohēzijas politikas ieguldījums nodarbinātībā un izaugsmē Eiropā”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada jūnijā publicēto pētījumu “Kohēzijas politika pēc 2013. gada — tiesību aktu priekšlikumu kritisks novērtējums”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0081/2014),

A.

tā kā empīriskie pierādījumi liecina, ka ekonomikas, finanšu un sociālā krīze ir apturējusi vai pat pavērsusi atpakaļ konverģences procesu, tādējādi padziļinot atšķirības starp reģioniem un pārtraucot ilgstošu laikposmu, kurā konsekventi ir mazinājušās reģionālās atšķirības, kas izteiktas ar tādiem rādītājiem kā IKP uz vienu iedzīvotāju un bezdarbs ES, vienlaikus smagāk skarot Savienības vājākos reģionus;

B.

tā kā publisko resursu apjoms dalībvalstīs un ES līmenī ir samazinājies un ir pakļauts aizvien lielākam spiedienam un krīze un tai sekojošā lejupslīde, kā arī valsts parāda krīze vairākās dalībvalstīs ir likusi tām visbeidzot īstenot nepieciešamās būtiskās strukturālās reformas, lai atjaunotu ekonomikas izaugsmi un darbvietu izveidi, tādējādi dažkārt novedot pie struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansējuma samazinājumiem;

C.

tā kā fiskālās konsolidācijas politika ir palielinājusi kohēzijas politikas kā publisko ieguldījumu avota nozīmi, īpaši vietējā līmenī, jo šī politika aptver vairāk nekā pusi no valsts ieguldījumiem nozīmīgā skaitā dalībvalstu un reģionu;

D.

tā kā krīze negatīvi ietekmē visus Eiropas reģionus un pilsētas, tādējādi palielinot atkarību no kohēzijas politikas finansējuma arī pārejas reģionos un attīstītākos reģionos;

E.

tā ieguldījumam stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā ir ļoti spēcīga reģionālā dimensija, kas būtu jāņem vērā, sagatavojot un īstenojot nākamās paaudzes programmas saskaņā ar kohēzijas un citiem ES ieguldījumu politikas virzieniem;

F.

tā kā kohēzijas politikā uzsvars līdz šim vairāk ir likts uz apguvi, nevis uz mērķu noteikšanu un to īstenošanas uzraudzību un novērtēšanu, jo uzraudzības un novērtēšanas sistēmas nav pilnībā izpildījušas savu uzdevumu uzlabot diferencētu mērķu noteikšanu saskaņā ar vietējām, reģionālajām un starpreģionālajām īpašībām, iezīmēm un vajadzībām;

G.

tā kā kohēzijas politika joprojām ir ES publiskā finansējuma galvenais avots saistībā ar daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam un tā kā kohēzijas politikas jaunais satvars liek visu uzsvaru uz nepieciešamību koncentrēt ieguldījumus svarīgās reģionālā un vietējā līmeņa jomās, piemēram, darba vietu radīšanā, MVU, nodarbinātībā (jo īpaši jauniešu nodarbinātībā), darbaspēka mobilitātē, apmācībā un izglītībā, pētniecībā un inovācijās, IKT, ilgtspējīgā transportā un sastrēgumu novēršanā, ilgtspējīgā enerģētikā, vides aizsardzībā, valsts sektora iestāžu institucionālo spēju un efektīvas valsts pārvaldes veicināšanā, pilsētvides attīstībā un pilsētās;

H.

tā kā nepieciešamība panākt lielākus rezultātus ar mazākiem resursiem ir sekmējusi gudras specializācijas iekļaušanu jaunajā kohēzijas politikas sistēmā (Kopīgo noteikumu regula (4)), lai reģioni pieņemtu stratēģisku un mazāk sašķeltu pieeju ekonomikas attīstībai ar mērķtiecīgu atbalstu pētniecībai un inovācijām;

I.

tā kā partnerība un daudzlīmeņu pārvaldība ir horizontāli vispārēji principi, ar kuriem tiek īstenota Savienības stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei saistībā ar kohēzijas politikas nākamo tiesisko regulējumu;

J.

tā kā 2007.–2013. gada programmas darbības laikā veiktajos novērtējumos netika pievērsta uzmanība pilnam novērtējuma ciklam, tostarp lietderībai, efektivitātei un ietekmei;

K.

tā kā finansējuma apgūšanas līmenis dalībvalstīs ir aptuveni 50 % un 30 % šajā periodā pagājušajā gadā;

L.

tā kā MVU ir grūtības saņemt finansējumu no banku sektora,

1.

atzinīgi vērtē 7. un 8. progresa ziņojumu un 2013. gada stratēģisko ziņojumu un aicina Komisiju, kas pašlaik sāk veikt ex post novērtējumus par 2007.–2013. gadu, un dalībvalstis nodrošināt, ka uzraudzības un novērtējuma pamatā ir ticami dati, tajā tiek ņemts vērā darbību lietderīgums, efektivitāte un ietekme un tas tiek pabeigts līdz 2015. gada termiņa beigām, kā paredzēts iepriekšējā Vispārīgajā regulā, lai gūtu skaidru pieredzi nākamā plānošanas perioda īstenošanas vajadzībām;

2.

uzskata, ka budžeta konsolidācijas politika pati par sevi nav pietiekama, lai palielinātu izaugsmi un veicinātu ieguldījumus, kuri rada kvalitatīvas un ilgtspējīgas darbvietas, kas pieprasa arī veikt pasākumus ekonomikas atbalstam un joprojām trauslā un lēnā progresa veicināšanai, lai virzītos uz ekonomikas atveseļošanu;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt ieguldījumus uzņēmējdarbības, jaunu uzņēmumu veidošanas un pašnodarbinātības jomā, lai radītu jaunas darbvietas, jo īpaši tāpēc, ka MVU un mikrouzņēmumi nodrošina vairāk nekā divas trešdaļas darbvietu ES privātajā sektorā; uzskata, ka īpašs uzsvars būtu liekams uz reģionālo un vietējo līmeni; turklāt uzskata, ka ieguldījumi sociālajā uzņēmējdarbībā sniedz labu papildu iespēju apmierināt sociālās vajadzības, kuras neapmierina sabiedriskie labumi un pakalpojumi;

4.

pauž bažas par pietiekamu publisku finanšu resursu trūkumu, jo īpaši vietējā līmenī, lai pienācīgi īstenotu stratēģiju “Eiropa 2020”, ekonomikas krīzes ietekmes dēļ, kā arī tāpēc, ka ievērojams skaits mazāk attīstītu dalībvalstu un reģionu ir ļoti atkarīgi no kohēzijas politikas finansējuma; uzskata, ka pirms jebkāda lēmuma pieņemšanas, kas skar iespējamas makroekonomiskas sankcijas, būtu rūpīgi jāizvērtē noteiktu dalībvalstu attīstības ievērojamā atkarība no kohēzijas finansējuma;

5.

uzskata — lai gan kohēzijas politikai piešķirtie resursi pašreizējā daudzgadu finanšu shēmā ir salīdzinoši nelieli salīdzinājumā ar vietējām vajadzībām, lielākas efektivitātes un sinerģijas starp ES budžetu un dalībvalstu budžetiem nodrošināšana joprojām var būt nozīmīga izaugsmes veicināšanas politikas svira;

6.

uzskata –– lai veicinātu “Eiropa 2020 — stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” sasniegšanu saskaņā ar ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem, neraugoties uz vajadzību pievērst uzmanību nozarēm, kurās ir ilgtermiņa potenciāls darbvietu radīšanai un inovācijām, ir svarīgi ņemt vērā daudzu mazāk attīstīto reģionu ievērojamās vajadzības attiecībā uz ieguldījumiem infrastruktūras projektos svarīgākajās nozarēs, piemēram, transportā, telesakaros un ilgtspējīgā enerģētikā;

7.

uzskata — neskatoties uz to, ka vietējās un reģionālās iestādes ir iesaistītas partnerības nolīgumu sagatavošanā, ir jāveic turpmāki pasākumi, lai nostiprinātu kohēzijas politikas, stratēģijas “Eiropa 2020” un Eiropas pusgada pārvaldības sistēmas teritoriālo dimensiju, nodrošinot īstu dialogu un papildināmību starp dažādajiem pārvaldības līmeņiem, no vienas puses, un šajos līmeņos noteikto prioritāšu atbilstību vajadzībām un īpatnībām, kas noteiktas valsts, reģionālajā un vietējā līmenī, no otras puses; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pašvaldību un reģionu pienācīgu iesaistīšanos nacionālo stratēģiju izveidē un konkrēto problēmu un uzdevumu definēšanā, izvairoties no jebkāda administratīvā sloga palielināšanas;

8.

uzskata, ka kohēzijas politika vislabāk var sniegt stratēģijai “Eiropa 2020” teritoriālo dimensiju, kas nepieciešama, lai novērstu ļoti būtiskās attīstības atšķirības Savienībā un dalībvalstīs un nodrošinātu izaugsmes potenciāla nodrošināšanu arī Savienības tālākajos un vismazāk apdzīvotajos reģionos, kā arī risināt to, ka institucionālo spēju atšķirības neļauj dažādiem reģioniem vienādi izmantot attiecīgos mērķus kā atskaites punktu;

9.

pauž īpašas bažas, ka krīzes rezultātā ir ievērojami pieaudzis procentuālais to iedzīvotāju īpatsvars, kuriem draud nabadzība vai sociālā atstumtība, kuri cieš no materiālās nenodrošinātības, vides degradācijas un sliktiem sadzīves apstākļiem vai kuriem raksturīga ārkārtīgi zema nodarbinātības intensitāte un draud atstumtība un enerģētiskā nabadzība, lielākoties konverģences reģionos un pilsētās, un jo īpaši reģionos galvaspilsētu tuvumā, kuras saskaņā ar rādītājiem tiek klasificētas kā attīstītas pilsētas, vienlaikus vairāk skarot tieši sievietes, viena vecāka ģimenes, lielas ģimenes, kurās ir vismaz četri bērni, aprūpētājus (jo īpaši tos, kuri rūpējas par ģimenes locekļiem ar invaliditāti), atstumtu kopienu locekļus vai vecākus cilvēkus pirmspensijas vecumā, kuriem nav pieejamas vienlīdzīgas iespējas;

10.

uzskata, ka ir steidzami jārisina šīs problēmas, kas nodara smagu kaitējumu kohēzijai starp reģioniem un var apdraudēt Savienības konkurētspēju vidējā un ilgā termiņā, liekot uzsvaru uz politikas virzieniem, kuri nodrošina ilgtspējīgu, kvalitatīvu nodarbinātību un sociālo integrāciju, un jo īpaši pievēršot uzmanību jauniešiem, šajā sakarībā veicinot MVU būtisko nozīmi, samazinot sadrumstalotību un atvieglojot darbvietu nomaiņu, koncentrējoties uz tādām pārkvalificēšanās programmām ilgtermiņa bezdarbniekiem, kam pamatā ir to personu pieredze, kuru karjera tuvojas noslēgumam, un veicinot vienlīdzīgu sieviešu un vīriešu ekonomisko neatkarību; uzskata, ka ir būtiski arī veicināt fizisko pieejamību un informācijas un komunikācijas līdzekļu pieejamību un ka šā mērķa īstenošana jānovērtē, pamatojoties uz uzticamiem, objektīviem un salīdzināmiem rādītājiem un ņemot vērā demogrāfiskās problēmas;

11.

uzsver, cik svarīga ir Eiropas Sociālā fonda (ESF) nozīme cilvēku kapitāla atšķirību mazināšanā starp reģioniem un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanā, vienlaikus un kopā ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF) palīdzot īstenot dažas no Savienības pašreizējām lielākajām prioritātēm, proti, veicināt jauniešu nodarbinātību un darba tirgu, sekmēt ilgtspējīgu ekonomiku un izaugsmi, samazināt tādu personu skaitu, kuras priekšlaicīgi pārtrauc mācības, un apkarot nabadzību, diskrimināciju un sociālo atstumtību; tādēļ prasa pastiprināt pareizas finanšu pārvaldības principu, jo īpaši attiecībā uz ESF darbību lietderību un efektivitāti, aicina Komisiju pilnībā analizēt ESF vispārējo un reālo ietekmi uz bezdarba līmeni un darbvietu izveidi;

12.

atzīst, ka liela daļa no ESF izdevumiem ir piešķirti, lai veicinātu darbvietu radīšanu un uzlabošanu, atbalstītu nelabvēlīgā situācijā esošo grupu, tostarp cilvēku ar invaliditāti, integrāciju un līdzdalību un veidotu visiem atvērtu un iekļaujošu sabiedrību; tomēr uzsver, ka krīzes laikā lielāka uzmanība būtu jāvelta tam, lai ESF līdzekļi tiktu efektīvi izmantoti cīņai pret vietējo un reģionālo nevienlīdzību un sociālo atstumtību, darba iespēju nodrošināšanai vismazāk aizsargātajām grupām, jo īpaši jauniešiem, kā arī tam, lai veicinātu sieviešu reintegrāciju darba tirgū, mazinot dzimumu segregāciju;

13.

norāda, ka dažos reģionos to jauniešu lielais īpatsvars, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši mācības, ievērojami pārsniedz 10 % mērķi un ka šiem jauniešiem ir jāsaņem viņu vajadzībām atbilstošs izglītības, apmācības vai darba piedāvājums; šajā saistībā norāda, cik svarīga tiem, kuri priekšlaicīgi pārtraukuši mācības, ir “garantija jauniešiem”; uzsver, ka nolūkā samazināt priekšlaicīgi mācības pārtraukušo jauniešu skaitu ir svarīgi, lai izglītības sistēma būtu iekļaujoša un piedāvātu vienādas iespējas visiem jauniešiem; uzsver, ka tāpēc ir jārod risinājums mazkvalificēto jauniešu integrācijai darba tirgū, nodrošinot pieejamu un kvalitatīvu profesionālo apmācību un stažēšanās iespējas, lai palīdzētu apgūt prasmes, jo kvalifikācijas trūkuma sekas var būt bezdarbs, savukārt bezdarbs palielina nabadzības risku un rada daudzas sociālas problēmas, kas saistītas ar atstumtību, atsvešināšanos un nespēju veidot patstāvīgu dzīvi; norāda, ka tāpēc būtiska nozīme ir ESF ieguldījumam, palīdzot lielākam skaitam jauniešu turpināt mācības un iegūt darbam un profesijai vajadzīgo kvalifikāciju, kā arī paplašinot kvalitatīvas izglītības pieejamību ar īpašiem projektiem bērniem no nelabvēlīgā situācijā esošām grupām un minoritātēm, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti; aicina dalībvalstis veicināt atbilstošu profesionālo apmācību un stažēšanos tiem, kuriem tā būs noderīga;

14.

uzsver, ka jauniešu nodarbinātība ir lielā mērā atkarīga no vispārējās ekonomiskās situācijas un ka tāpēc virzībā no izglītības uz darba dzīvi viņiem ir svarīgs atbalsts, vadība un pārraudzība; uzskata, ka tāpēc Komisija visus turpmākos politikas priekšlikumus šajā jomā varētu pieskaņot iniciatīvai “Jaunatne kustībā” un “Jaunatnes iespēju iniciatīvai”;

15.

uzsver, ka atsevišķos reģionos nodarbinātības līmenis joprojām nesasniedz 60 % un ir daži reģioni, kuri atpaliek no valstī noteiktajiem mērķrādītājiem pat par 20–25 %, un šī situācija ir īpaši nelabvēlīga jauniešiem, sievietēm, vecāka gadagājuma cilvēkiem, aprūpētājiem un cilvēkiem ar invaliditāti; uzsver, ka dažiem krīzes pasākumiem bijusi nelabvēlīga ietekme uz kohēziju un tie ir būtiski palielinājuši nevienlīdzību Eiropas Savienībā; uzsver –– lai cilvēkiem, kuri pārstāv augsta riska grupas, saglabātu darbu vai radītu nodarbinātības iespējas, ir jāveic mērķtiecīgi pasākumi, kas vērsti uz darbvietu radīšanu, apmācības iespēju nodrošināšanu un darba saglabāšanu; uzsver, ka dažās savrupās apdzīvotās vietās bez darba dzīvo jau vairākās paaudzēs un visvairāk apdraudētas ir nelabvēlīgos apstākļos esošās kopienas;

16.

norāda, ka nodarbinātības līmenis joprojām ir daudz zemāks par stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi — panākt, ka līdz 2020. gadam ir nodarbināti vismaz 75 % iedzīvotāju vecumā no 20 līdz 64 gadiem; atzīmē, ka, tā kā reģionālā mērogā īpašu mērķu attiecībā uz nodarbinātības līmeni nav, dalībvalstis ir individuāli noteikušas valsts mērķus, kuri vairumā gadījumu nav sasniegti, jo finanšu un ekonomikas krīzei ir bijusi spēcīga asimetriska ietekme uz reģionāliem darba tirgiem, galvenokārt Dienvideiropā, būtiski palielinot jauniešu bezdarbu;

17.

uzskata, ka visi reģioni saskaras ar problēmu nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi un palielināt resursu efektivitāti; šajā sakarībā uzsver tādas politikas nepieciešamību, kurā ietverta prioritāšu noteikšana izdevumiem izdevumus izglītības, mūžizglītības, pētniecības, inovācijas un attīstības, energoefektivitātes un vietējās uzņēmējdarbības jomā, kā arī jaunu finanšu instrumentu izveide visu veidu uzņēmumiem, jo īpaši MVU;

18.

atgādina, ka MVU ir raksturīga spēja radīt darbvietas, un mudina dalībvalstis izstrādāt politikas virzienus, ar kuriem finansēšana un finansēšanas noteikumi kļūtu pieejamāki MVU; prasa Komisijai strādāt kopā ar dalībvalstīm, lai uzlabotu sistēmas pārredzamību uzaicinājumos iesniegt piedāvājumu un to paredzamību un lai samazinātu laikposmu starp uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu un līgumu piešķiršanu, jo īpaši attiecībā uz MVU, kas konkurē strauji mainīgajā vidē;

19.

mudina īpašu uzmanību pievērst kultūras un radošajām nozarēm, sniedzot ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, jo īpaši saistībā ar darbvietu veidošanu; uzsver, ka šīs nozares sniedz būtisku ieguldījumu reģionu un pilsētu attīstībā; pieprasa īstenot ilgtspējīgus pasākumus, lai veicinātu tālākizglītību īpaši sievietēm, kas saistītas ar šīm nozarēm, lai nodrošinātu, ka viņu kvalifikāciju var efektīvi izmantot un radīt jaunas darba iespējas;

20.

atgādina — lai gan pastāv būtiski pierādījumi par to, ka kohēzijas politikas īstenošana ir paātrinājusies un ka attiecīgās programmas ir sniegušas būtisku ieguldījumu daudzās jomās, kurās ir nepieciešami ieguldījumi ekonomikas modernizācijai un konkurētspējai, piemēram, pētniecībā un attīstībā, atbalstā MVU, industrializācijas atjaunošanā, sociālajā integrācijā, izglītībā un apmācībā, daudzas dalībvalstis riskē nepabeigt savu programmu īstenošanu līdz pašreizējā plānošanas perioda beigām; šajā sakarībā mudina Komisiju rūpīgi analizēt zemo apgūšanas rādītāju cēloņus un dalībvalstis nodrošināt līdzfinansējumu, lai paātrinātu fondu īstenošanu;

21.

mudina dalībvalstis izpētīt sinerģijas iespējas starp kohēzijas politikas finansējumu un citiem ES finansējuma avotiem (proti, attiecībā uz TEN-T, TEN-E, CEF, “Apvārsnis 2020”, COSME un citām programmām), kā arī Eiropas Investīciju bankas un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas sniegto finansējumu; prasa dalībvalstīm paātrināt īstenošanu un vienkāršot un uzlabot piekļuvi pieejamam finansējumam, lai veicinātu, ka MVU, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vietējās pašvaldības un citi ieinteresētie saņēmēji to izmanto;

22.

uzskata, ka novērtējumam ir svarīga loma politikas debatēs un pieredzes gūšanā, tomēr pauž bažas par to, ka noteikto mērķu kvalitāte un kvalitātes atšķirības daudzos ziņojumos par gūtajiem panākumiem apgrūtina iespējas saredzēt pilnīgu un precīzu ainu par gūtajiem panākumiem virzībā uz mērķiem reģionālajā un vietējā līmenī, lai gan uzraudzības datu un informācijas sniegšana par īstenošanu uzlabojas; uzsver, ka novērtējumā ir jāizvērtē, vai pastāv nevajadzīgs slogs saņēmējiem, tostarp MVU, vietējām un reģionālajām iestādēm un NVO, un jāierosina pasākumi tā atvieglošanai; uzskata, ka nedrīkst noteikt nekādu papildu slogu, kas saistīts ar uzraudzību;

23.

uzskata, ka progresa ziņojumi nesniedz pilnīgu ainu par kohēzijas politikas īstenošanā un noteikto mērķu sasniegšanā gūtajiem panākumiem vai nu attiecīgajā līmenī nepieejamo datu dēļ, vai arī nepietiekami skaidras saiknes dēļ starp sniegtajiem statistikas datiem un novērtējamiem kohēzijas politikas rezultātiem;

24.

prasa Komisijai un dalībvalstīm, lai uzlabotu ziņošanas pārredzamību un plānošanas un īstenošanas kvalitāti, pilnībā izmantot uzraudzības un novērtēšanas līdzekļus, kas pieejami saistībā ar pašreizējo tiesisko regulējumu (spēcīgāka orientēšanās uz rezultātiem, kopējie īstenošanas rādītāji, programmām specifisku rezultātu rādītāju izvēle un skaidra izpildes sistēma);

25.

uzskata –– lai gan ERAF un Kohēzijas fonda līdzfinansēto kohēzijas politikas programmu 2007.–2013. gadam novērtējumi parāda, ka dalībvalstīs kopumā ir pietiekama izpratne par dzimumu līdztiesības prasību programmu izstrādāšanā (70 % (5)), tomēr šie novērtējumi arī parāda, ka dzimumu līdztiesības aspekts nav efektīvi integrēts šajās programmās (mazāk par 8 %), skaidri nosakot problēmas vai kvantitatīvos mērķus; aicina Komisiju turpināt uzlabot dalībvalstu ziņošanas sistēmas, ieviešot un izmantojot rādītājus, lai būtu iespējams novērtēt, kādā mērā kohēzijas politikas ietvaros ir ticis sniegts atbalsts reāliem uzlabojumiem dzimumu līdztiesības jomā un kādā mērā šis mērķis ir sasniegts;

26.

mudina Komisiju pārbaudīt, vai vadošās iestādes piemēro Maksājumu kavējumu direktīvu saistībā ar projektu saņēmējiem, un veikt piemērotus pasākumus, lai novērstu maksājumu kavējumus;

27.

aicina Komisijas Iekšējās revīzijas dienestu un Eiropas Revīzijas palātu veikt vairāk lietderības revīziju attiecībā uz Kohēzijas fondiem un struktūrfondiem, jo īpaši ESF;

28.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

29.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/58

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. pantu, kurā ir atzīts īpašs statuss attālākajiem reģioniem un ar kuru paredz pieņemt īpašus pasākumus, kas ļautu pilnībā īstenot līgumus un kopējo politiku,

—

ņemot vērā LESD 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu par minētajiem reģioniem piemēroto valsts atbalsta sistēmu,

—

ņemot vērā LESD 174. pantu un turpmākos pantus, kuros noteikts ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis un minēti strukturālie finanšu instrumenti šā mērķa sasniegšanai,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas visus paziņojumus par attālākajiem reģioniem, jo īpaši 2008. gada 17. oktobra paziņojumu “Tālākie reģioni: Eiropas priekšrocība” (COM(2008)0642),

—

ņemot vērā Parlamenta visas rezolūcijas par attālākajiem reģioniem, jo īpaši Parlamenta 2008. gada 20. maija rezolūciju par stratēģiju nomaļajiem reģioniem: sasniegumi un nākotnes perspektīvas (1),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Reģioni 2020. gadā — ES reģionu nākotnes problēmu novērtējums” (SEC(2008)2868),

—

ņemot vērā Reinjonas salas 2008. gada 7. jūlija ziņojumu konferencē “Eiropas Savienība un aizjūras reģioni — stratēģijas attiecībā uz klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības mazināšanos” un ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2009. gada 25. jūnija secinājumus “Savienības bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna īstenošanas vidusposma novērtējums” un “Ceļā uz Eiropas Savienības stratēģiju par invazīvajām svešzemju sugām”,

—

ņemot vērā attālāko reģionu 2009. gada 14. oktobra kopīgo memorandu “Attālāko reģionu nākotne līdz 2020. gadam”,

—

ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija kopīgo platformu, ko Eiropas Parlamenta attālāko reģionu deputātu konference nosūtīja Eiropas Komisijas priekšsēdētājam José Manuel Durão Barroso,

—

ņemot vērā Spānijas, Francijas, Portugāles un attālāko reģionu 2010. gada 7. maija kopīgo memorandu “Eiropas stratēģijas tālākiem reģioniem atjaunotā perspektīva (redzējums)”,

—

ņemot vērā attālāko reģionu 2011. gada 28. janvāra kopīgo ieguldījumu saistībā ar piekto ziņojumu par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju,

—

ņemot vērā 2011. gada 12. oktobra ziņojumu komisāram Michel Barnier“Eiropas attālākie reģioni vienotajā tirgū — ES ietekme pasaulē”, ko izklāstīja Pedro Solbes Mira,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 18. aprīļa rezolūciju par kohēzijas politikas nozīmi Eiropas Savienības attālākajos reģionos stratēģijas “Eiropa 2020” kontekstā (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. jūnija paziņojumu “Eiropas Savienības tālākie reģioni — ceļā uz partnerību gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2012)0287),

—

ņemot vērā ziņojumu “Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pants — ieguldījums īpaša tiesiskā regulējuma piemērošanā, sekmējot attālāko reģionu attīstības globālo projektu”, ko deputāts Serge Letchimy sagatavoja Francijas Republikas premjerministram,

—

ņemot vērā visus Eiropas Savienības attālāko reģionu priekšsēdētāju kopīgos ieguldījumus un tehniskos un politiskos dokumentus, jo īpaši 2013. gada 17. un 18. oktobra XIX Eiropas Savienības attālāko reģionu priekšsēdētāju konferences galīgo deklarāciju,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A7-0121/2014),

A.

tā kā attālāko reģionu priekšrocības, resursi un iespējas, ko Eiropas Komisija atzina savā 2008. gada stratēģijā un 2012. gada paziņojumā, aptver Eiropas Savienības galvenās jomas pētniecības, inovācijas un izaugsmes aspektā un tā kā Eiropas fondu un programmu nodrošinātais atbalsts un finansējums minētajiem reģioniem nav pietiekams;

B.

tā kā attālākos reģionus veido arhipelāgi, salas un Amazones lietus mežu iekļauts reģions, un šiem reģioniem kopīgi ir raksturīgi īpaši ierobežojumi, kas tos atšķir no citiem īpašiem ģeogrāfiskiem apstākļiem Eiropas Savienībā (salu, kalnu reģioni un reģioni ar zemu iedzīvotāju blīvumu);

C.

tā kā, ņemot vērā mērķus, ko Savienība ir noteikusi, lai īstenotu izaugsmes stratēģiju “Eiropa 2020”, stratēģiju “Apvārsnis 2020”, stratēģiju “Enerģētika 2020”, programmas LIFE+ un Natura 2000, kā arī Eiropas telekomunikāciju, transporta un enerģētikas tīklu projektu, attālākajiem reģioniem ir izcilas iespējas būtiski veicināt minēto mērķu sasniegšanu;

D.

tā kā šajā saistībā ir svarīgi sekmēt ilgtermiņa ieguldījumus un veicināt attālāko reģionu inovācijas spēju, lai pastāvīgi stiprinātu to sociālo un ekonomisko uzplaukumu un palielinātu izredzes, ka dažādas Savienības stratēģijas būs veiksmīgas;

E.

tā kā, lai īstenotu šīs stratēģijas, attālākajiem reģioniem paredzētie struktūrfondi un Eiropas investīciju fonda līdzekļi ir jāpielāgo vai jāpapildina, lai attālākie reģioni atbilstoši saviem plāniem varētu izmantot savas iespējas Eiropas Savienības lielo uzdevumu risināšanā;

F.

tā kā pašreizējā ekonomiskā un sociālā krīze izraisa īpaši smagas sekas Eiropas Savienības attālākajos reģionos, jo īpaši saistībā ar konkurētspēju un nodarbinātību, un, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi un risinātu bezdarba problēmas, nākamajā finansēšanas un plānošanas periodā steidzami ir jārod atbilstoši risinājumi;

G.

tā kā 349. pants ir jāizmanto arī kā juridiskais pamats, lai attālākie reģioni ar īpašu pasākumu atbalstu varētu atrast savu vietu Savienības programmās, kas konkrēti ļautu attīstīt apzinātās minēto reģionu iespējas;

H.

tā kā attālākie reģioni var kļūt par izmēģinājumu projektu un izcilības teritorijām, kas sniedz labumu visai Savienībai tādās jomās kā bioloģiskā daudzveidība, vide, pielāgošanās klimata pārmaiņām un to mazināšana, ārkārtēju dabas parādību pārvaldība un uzraudzība, pētniecība, inovācija, kosmoss, kosmiskā aviācija, okeāni, jūras teritoriālā plānošana un jūrniecības pārvaldība, seismoloģija, vulkanoloģija, jaunās slimības, atjaunojamie energoresursi, transports, telekomunikācijas, neatliekamās humānās palīdzības sniegšana trešās valstīs un kultūra;

I.

tā kā attālākie reģioni atrodas Karību jūras, Indijas okeāna un Atlantijas okeāna baseinos, šie reģioni nodrošina Eiropas Savienībai lielāko jūras teritoriju pasaulē, to ģeostratēģiskā atrašanās vieta paplašina Savienības klātbūtni pasaulē un tā kā šiem reģioniem ir raksturīgi īpaši dabas, jūras un zvejas resursi, kas veido vairāk nekā 50 % no pasaules bioloģiskās daudzveidības;

J.

tā kā attālākie reģioni ir unikāla parādība un veido vienu veselumu, kas vienlaikus atrodas Eiropas Savienībā un ārpus tās un kas Eiropas Komisijai ir jāveicina un jāatbalsta, jo īpaši īstenojot kopēju politiku;

K.

tā kā, lai optimizētu attālāko reģionu potenciālu, ir jārada iespējami lielāka sinerģija starp visiem Savienības instrumentiem, fondiem un programmām,

1.

ir pārliecināts, ka attālāko reģionu potenciāls, priekšrocības, resursi un pieredze dod Savienībai un dalībvalstīm papildu iespēju risināt uzdevumus, ar kuriem tās saskaras globalizācijas, inovācijas spēju, izaugsmes, sociālās kohēzijas, demogrāfiskā spiediena, klimata pārmaiņu, dabas katastrofu lielu apdraudējumu novēršanas, enerģētikas, dabas resursu ilgtspējīgas pārvaldības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas jomā;

2.

pauž pārliecību par to, ka, uzlabojot attālāko reģionu piekļuvi dažādām Savienības programmām un fondiem, tiek veicināta visas Savienības izaugsme gan īsā, gan ilgākā termiņā; pauž nožēlu par Eiropas līmenī atbalstīto pieeju gandrīz visus attālāko reģionu projektus finansēt no kohēzijas politikas līdzekļiem;

3.

atbalsta Eiropas Komisijas vēlmi īstenot tādu politiku, kas stiprinātu autonomiju, ekonomisko konsolidāciju un ilgtspējīgu darbvietu izveidi attālākajos reģionos, izmantojot to priekšrocības, kā arī praktiskus un inovatīvus pasākumus, pamatojoties uz LESD 349. pantu, un ad hoc instrumentus, jo īpaši enerģētikas, transporta un IKT jomā, katram fondam un programmai, kuru mērķis ļautu izmantot attālāko reģionu priekšrocības ilgstspējīgas attīstības panākšanai;

4.

uzsver arī, cik vajadzīga un nozīmīga attālākajiem reģioniem ir Eiropas politika, cita starpā īpašu fiskālo un muitas instrumentu izmantošana, ar ko veicinātu un dažādotu attālāko reģionu ekonomisko bāzi un radītu darbvietas;

5.

uzskata, ka LESD 349. pants nodrošina attiecīgo juridisko pamatu, lai pieņemtu īpašus pasākumus attālākajiem reģioniem, taču pauž nožēlu, ka šā līguma noteikums tiek izmantots ierobežotā un samazinātā apmērā, lai gan tas paredz iespēju piešķirt īpašu režīmu atbilstīgi attālākā reģiona statusam;

6.

aicina Komisiju izveidot kontaktgrupu, kurā tiktos attiecīgie Eiropas komisāri, starpdienestu darba grupa, kas koordinētu ar attālākajiem reģioniem saistīto politiku, un no attālākajiem reģioniem ievēlētie Eiropas Parlamenta deputāti, lai izskatītu attālākajiem reģioniem paredzētās un/vai ar tiem saistītās programmas;

7.

uzsver — tā kā attālākie reģioni atrodas tālu no Eiropas kontinentālās daļas, tie veido tādas Eiropas Savienības tēlu, kura apzinās savu pasaules mērogu un savu lomu ievērojami mainīgā pasaulē;

8.

uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš attālākajiem reģioniem dabas katastrofas gadījumā, ņemot vērā to īpatnības un saskaņā ar 349. pantu, kas nosaka iespēju pieņemt īpašus pasākumus, un atgādina, cik nozīmīga ir struktūrfondu un Eiropas Savienības Solidaritātes fonda koordinēšana;

9.

prasa, lai investīcijas, kas ieguldītas, izmantojot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus IKT, transporta, ūdens un enerģijas jomā, kļūtu par prioritāti šajos reģionos, un ir par valsts atbalsta pamatnostādņu lielāku saskaņošanu attālākajos reģionos, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

10.

ir pārliecināts, ka tas, kā Savienība apzinās savu iespējamo ietekmi pasaulē, un attālākajiem reģioniem veltītā uzmanībā ir savstarpēji cieši saistīti jautājumi; pauž pārliecību par to, ka Savienība un dalībvalstis pietiekami neņem vērā un nenovērtē nākotnes iespējas un nozīmi, ko rada to stratēģiskā izvēle veikt ieguldījumus attālākajos reģionos, un ka šāda situācija liecina par to, ka Savienība pārāk maz iegulda savas ietekmes veicināšanā pasaulē un starptautiskā mērogā; uzskata, ka attālākajiem reģioniem ir svarīgi uzlabot instrumentu un programmu sinerģiju, lai veicinātu šo reģionu starptautisko sadarbību pasaulē;

11.

atgādina, ka nolūkā veicināt sinerģiju starp struktūrfondiem un citām Savienības programmām, ir svarīgi pieņemt makroreģionālu plānu un izstrādāt stratēģijas makroreģioniem, kas ietvertu attālākos reģionus, izmantojot šo reģionu īpatnības un resursus;

12.

aicina valstu un reģionālās iestādes īstenot uz vairākiem fondiem balstītu pieeju un izmantot, ciktāl tas ir iespējams un to darot pēc iespējas efektīvāk, kopīgās sakarības, kādas pastāv starp struktūrfondiem un citu Eiropas Savienības programmu finanšu instrumentiem;

13.

aicina Komisiju padziļināt Eiropas stratēģiju attiecībā uz attālajiem reģioniem, lai dotu iespēju attīstīt šo reģionu priekšrocības, kā arī ņemt vērā to strukturālos un pastāvīgos ierobežojumus; šajā sakarībā aicina Komisiju īstenot attālo reģionu priekšlikumus, jo īpaši tos, kas ietverti attālo reģionu rīcības plānos;

14.

uzskata, ka attālākajiem reģioniem ir potenciāls būt pētniecības un tehnoloģiju augstumos jomās, kas saistītas ar programmas “Apvārsnis 2020” mērķiem, piemēram, kosmoss, kosmiskā aviācija, biotehnoloģijas, dabas apdraudējumu uzraudzība, jūras pētniecība, bioloģiskā daudzveidība, atjaunojamie energoresursi, veselība, pielāgošanās klimata pārmaiņām un intelektisks transports;

15.

atgādina, ka kohēzijas politikas (2014.–2020. gadam) mērķis cita starpā ir pētniecības, tehnoloģiskās attīstības un inovācijas stiprināšana;

16.

pauž nožēlu par to, ka savu īpatnību dēļ attālāko reģionu projekti, kas tikai daļēji atbilst prasībām, lai iegūtu Kopienas finansējumu, laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam netika pietiekami atbalstīti pētniecības un attīstības pamatprogrammā, kā rezultātā iesniegto projektu līdzdalības un izraudzīšanās līmenis bija zems, un līdz ar to attālākie reģioni mazāk piedalījās Eiropas pētniecības tīklos; šajā saistībā aicina Komisiju iesaistīties, lai atbalstītu pētniecību attālākajos reģionos un veicinātu kritiskās masas sasniegšanu;

17.

uzskata, ka ERAF vien nevar palīdzēt attālākajiem reģioniem īstenot kohēzijas politikas un stratēģiju “Eiropa 2020” un “Apvārsnis 2020” mērķus; šajā saistībā uzskata, ka Komisijai ir jāpielāgo un jānodrošina attālāko reģionu piekļuve programmai “Apvārsnis 2020”, izveidojot īpašas programmas, kas sekmētu attālāko reģionu integrāciju Eiropas un starptautiskajos pētniecības un inovācijas tīklos; šajā sakarībā atgādina, ka stratēģijas “Apvārsnis 2020” sadaļā par programmu „Dalības paplašināšana un izcilības izplatīšana ir uzsvērts — kā tas norādīts Savienības inovācijas rezultātu apkopojumā —, ka pastāv būtiska neatbilstība starp sniegumu pētniecības un inovāciju jomā un īpašiem pasākumiem, kuru mērķis ir izplatīt izcilību un uzlabot to dalībvalstu un reģionu līdzdalību, kas atpaliek pētniecības un inovāciju jomā;

18.

aicina novērtēt attālāko reģionu augstskolas un attīstīt to struktūru, lai, veidojot sinerģiju ar programmu “Apvārsnis 2020”, veicinātu attālāko reģionu augstskolu, pētniecības centru, pētnieku un studentu nozīmi Eiropā un starptautiskā mērogā; atgādina, ka programmas, kas veicina studentu, pasniedzēju un darbinieku mobilitāti starp augstskolām, attālākajos reģionos ir būtiski vājinātas, ņemot vērā papildu izmaksas, ko rada nošķirtība un attālums;

19.

atgādina, ka pētniecības un inovāciju programmām ir jābūt pietiekami elastīgām, lai tās varētu pielāgot jauniem mērķiem un jauniem uzdevumiem zināšanu jomā, piemēram, attiecībā uz jūras dzīļu ievērojamo potenciālu;

20.

vērš uzmanību uz aizvien pieaugošo ekonomisko interesi par attālāko reģionu jūras dzīļu neizmērojamo bagātību un milzīgo bioģenētisko, minerālu un biotehnoloģisko potenciālu šajās jomās, kā arī uz to, ka ir svarīgi ņemt vērā jauno Eiropas stratēģiju tālākajiem reģioniem, lai nodrošinātu zināšanu ekonomikas attīstību, kuras pamatā ir jūra un saimniecisko darbību ar augstu pievienoto vērtību izstrāde, cita starpā tādās jomās kā medicīna, farmācija un enerģētika;

21.

aicina Komisiju izmantot P. Solbes ziņojuma dažādos secinājumus, lai palielinātu attālāko reģionu integrāciju un attīstību iekšējā tirgū;

22.

uzsver, ka attālākajos reģionos konkurence nav tāda pati kā pārējā Eiropas daļā un ka nav iespējama brīvā tirgus darbība lielākajā daļā no vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomām, kuru darbība nav pievilcīga privātajām investīcijām; uzsver, ka kvalitatīvu produktu piedāvājums par konkurētspējīgām cenām attālākajos reģionos ir iespējams tikai tad, ja valsts nodrošina atbilstošu kompensāciju, un ka nolūkā šos pakalpojumus sniegt attālākajos reģionos ir nepieciešams steidzams Komisijas novērtējums, lai paredzētu lielāku elastību un Savienībā spēkā esošo tiesisko regulējumu labāk pielāgotu šai situācijai;

23.

aicina Komisiju nodrošināt, ka vairāk tiek ievēroti noteikumi konkurences jomā, lai novērstu monopolstāvokli un nelikumīgas vienošanās attālākajos reģionos;

24.

aicina Komisiju publicēt rokasgrāmatu attālāko reģionu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un par šo uzņēmumu ietekmi uz iekšējo tirgu, ņemot vērā dažādas Eiropas programmas un fondus, kas ir pieejami attālākajos reģionos;

25.

aicina Komisiju risināt papildu izmaksu un dzīves dārdzības problēmu attālākajos reģionos un šo problēmu ņemt vērā, izstrādājot Eiropas politikas nostādnes;

26.

uzskata, ka attālāko reģionu potenciāls tādās jomās kā bioloģiskās daudzveidības pārvaldība, saglabāšana un atjaunošana, pielāgošanās klimata pārmaiņām un atjaunojamu energoresursu attīstība var tikt optimizēts un vienlaikus Savienībai ir iespējams sasniegt savus mērķus, rodot sinerģiju un papildu finansējumu no mijiedarbības starp kohēzijas politiku, programmu LIFE+ un stratēģiju “Enerģētika 2020”;