11.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 265/1

11.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 265/2

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/40/ES par pamatu inteliģento transporta sistēmu ieviešanai autotransporta jomā un saskarnēm ar citiem transporta veidiem (1),

—

ņemot vērā Komisijas Regulu (ES) Nr. 454/2011 par savstarpējas izmantojamības tehnisko specifikāciju attiecībā uz Eiropas dzelzceļu sistēmas pasažieru pārvadājumu telemātikas lietojumprogrammu apakšsistēmu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (3),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rīcības plāns inteliģento transporta sistēmu ieviešanai Eiropā” (COM(2008)0886),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada Balto grāmatu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

—

ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ceļvedi uz Eiropas vienoto transporta telpu — virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu (4),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Ceļvedis multimodālas maršruta informācijas, plānošanas un biļešu pārdošanas pakalpojumu nodrošināšanai visā ES” (SWD(2014)0194),

—

ņemot vērā Rīcības plānu par pilsētu mobilitāti (COM(2009)0490),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A8-0183/2015),

A.

tā kā, neskatoties uz pieliktajām pūlēm, nav īstenots 2011. gada Baltās grāmatas (5) 22. mērķis, kas paredz netraucētu mobilitāti “no durvīm līdz durvīm”, nodrošinot viedo sistēmu attīstību un to izmantošanu savstarpēji savietojamai un multimodālai plānošanai, informācijai, tiešsaistes rezervācijas sistēmām un viedai biļešu pārdošanai;

B.

tā kā lielākā daļa pasažieru joprojām priekšroku dod privātajam transportam un tikai ceļojuma maršrutu plānošanas pakalpojumu izveide ES līmenī vien nebūs pietiekama, lai panāktu atsevišķu transporta veidu labāku integrāciju, bet ikvienam atsevišķam transporta veidam pašam būtu jāpalielina efektivitāte, noturīgums un ērtība lietotājiem un to cita starpā ievērojami veicinātu ceturtā dzelzceļa nozares tiesību aktu kopuma pieņemšana tādā mērā, lai tas nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi infrastruktūrai arī mazākiem uzņēmumiem, MVU un jaundibinātiem uzņēmumiem, regulas par gaisa transporta pasažieru tiesībām un Eiropas ūdensceļu stratēģijas pieņemšana, kā arī Eiropas vienotās gaisa telpas un Eiropas transporta tīkla (TEN-T) prioritāro projektu īstenošana;

C.

tā kā, neskatoties uz to, ka Komisija integrētu biļešu pārdošanu definē kā dažādu transporta veidu apvienošanu vienā biļetē, šo definīciju ne vienmēr tāda pašā veidā izprot arī uzņēmumi un tikai daži pakalpojumu sniedzēji cenšas piedāvāt sadarbspējīgas biļetes, un tas kavē turpmāku attīstību šajā nozarē,

1.

norāda, ka multimodāla ES mēroga ceļojuma informācija, pārrobežu integrēta pieeja braucienu plānošanas un biļešu iegādes pakalpojumu sniegšanai, jo īpaši tāliem braucieniem, ir daļa no atbildes uz galvenajām problēmām Eiropas transporta nozarē, tostarp problēmām, kas saistītas ar ilgtspējas uzlabošanu, dažādu transporta veidu apvienošanu, visu transporta veidu drošības uzlabošanu, efektivitāti un ekonomisko dzīvotspēju, kvalitatīvu darbvietu radīšanu un darbaspēka mobilitāti, un tāpēc ir vienlīdz izdevīga sabiedrībai, ekonomikai, videi, sociālajai kohēzijai un tūrisma nozarei;

2.

uzsver, ka ES līmenī integrētas multimodālas ceļojuma maršruta informācijas, plānošanas un biļešu pārdošanas pakalpojumi Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši MVU un jaunizveidotiem uzņēmumiem, sniedz inovācijas iespējas un tādējādi ir nozīmīgs ieguldījums globāli konkurētspējīgā Eiropas vienotajā tirgū, kā arī Eiropas vienotās transporta telpas izveides pabeigšanā;

3.

uzsver, ka indivīdu mobilitāte visā ES ir pamatnosacījums pamatbrīvību īstenošanai un ka tālab patērētajiem vajadzētu būt iespējai saņemt plašu, precīzu un objektīvu informāciju gan par kustības grafikiem un savienojumiem, gan par multimodālajiem un pārrobežu transporta savienojumiem saistībā ar netraucētu ceļojumu “no durvīm līdz durvīm” ar augstiem komforta standartiem, kā arī elektroniski rezervēt šādus savienojumus un elektroniski samaksāt par tiem; atzinīgi vērtē centienus mudināt pasažierus apvienot vairākus pieejamos transporta veidus; norāda, ka vairumā dalībvalstu joprojām netiek nodrošināta iespēja, izmantojot internetu vai mobilo lietotni, iegādāties biļetes uz valsts un pārrobežu ceļojumiem ES; uzskata, ka nevajadzētu atļaut ģeogrāfisko bloķēšanu;

4.

uzsver, ka ir svarīgi, lai lietotāji saņemtu vienu biļeti par vienu ceļojumu, izmantojot dažādus transportlīdzekļus un uzskata, ka taisnīgas un vienlīdzīgas piekļuves nodrošināšana multimodāliem maršrutu un satiksmes datiem un tādējādi arī pilnīgas, viegli pieejamas, objektīvas, uzticamas un aktualizētas informācijas nodrošināšana pasažieriem ir priekšnosacījums integrētas biļešu iegādes sistēmu ieviešanā, un uzsver — lai nodrošinātu, ka pasākumi šajā sakarībā ir samērīgi, ir ļoti svarīgi, ka tos papildina ārējo izmaksu internalizēšana visos transporta veidos un informācija par dažādu transporta veidu ekoloģiskajiem raksturlielumiem;

5.

norāda, ka patērētājiem vienmēr būtu jāsaņem pārredzama cenu informācija; tādēļ uzsver, ka rezervācijas un maksājumu sistēmām būtu skaidri jānorāda biļetes kopējā cena par izvēlēto maršrutu, tostarp tādi obligātie elementi kā nodokļi un komisijas maksas; uzsver, cik nozīmīgas ir novatoriskas IT platformas, kas samazina kopējās rezervācijas un darījuma maksas, un uzsver, ka ir svarīgi paredzēt dažādas maksājumu iespējas, iegādājoties transporta biļetes; aicina ES un dalībvalstis darīt vairāk, lai ierobežotu komisijas maksas, ko piemēro par kredītkaršu vai citu atbilstīgu maksājumu veidu izmantošanu sabiedriskā transporta pakalpojumu apmaksai;

6.

uzsver, ka datu slāņu nesaderība un neatbilstība, datu formātu dažādība un sadarbspējas un datu apmaiņas protokolu trūkums apdraud integrētas multimodālas informācijas, plānošanas un biļešu iegādes pakalpojumu pastāvēšanu ES un rada papildu izmaksas; aicina Komisiju nodrošināt, ka visi regulatīvie pasākumi atbilst straujajai attīstībai transporta nozarē un nerada nevajadzīgu slogu;

7.

atzinīgi vērtē publiskā un privātā sektora centienus izveidot maršrutu plānošanas pakalpojumus kopā ar vajadzīgajiem atvērtajiem standartiem un saskarnēm, tomēr norāda, ka daudzi šie pakalpojumi bieži ir ierobežoti reģionālā vai valsts līmenī un ļoti reti ir multimodāli; tālab aicina transporta un maršrutu plānošanas pakalpojumu sniedzējus vispirms izmantot pašreizējās sinerģijas un pastiprināti koncentrēties uz multimodālo un pārrobežu maršrutu plānošanas pakalpojumu nodrošināšanu, paredzot atbilstošus risinājumus biļešu iegādei, pienācīgu uzmanību pievēršot valodai, kādā pakalpojumi tiek sniegti, ņemot vērā minoritāšu valodu izmantošanu un paredzot tālsatiksmes un vietējā transporta savstarpēju savietošanu, tostarp maršruta pirmo un pēdējo posmu, piemēram, modernizējot dažādās sistēmas, lai attīstītu to savstarpējo izmantojamību un nodrošinātu sakarus starp tām; aicina Komisiju izmantot TEN-T koridorus kā pilotprojektu pasažieru plūsmu noteikšanai un iespēju sniegt multimodālas informācijas, maršrutu plānošanas un biļešu pārdošanas pakalpojumus;

8.

aicina Komisiju izstrādāt pozitīvas prakses krātuvi vietējā, reģionālā vai nacionālā līmenī īstenotiem projektiem, kas būtu pamats to īstenošanai Eiropas līmenī;

9.

uzsver, ka iegādes vieglums un ērtums, ņemot vērā multimodālās un integrētās biļešu sistēmas, piesaistīs vairāk sabiedriskā transporta pasažieru, kas palielinās to apmierinātību un sniegs īpašu labumu sabiedriskā transporta uzņēmumiem;

10.

prasa, lai Komisija attiecībā uz integrētu multimodālu biļešu pārdošanas pakalpojumiem īsteno pasākumus, kas vajadzīgi, lai paredzētu pamatnosacījumus, ar kuriem atbalstītu un atvieglotu nozares tirgus dalībnieku un kompetento iestāžu centienus un to jau panāktās vienošanās, kā arī piedāvājamo produktu un pakalpojumu novatorisko raksturu, un gadījumā, ja līdz 2020. gadam netiek panākts reāls progress integrētu, sadarbspējīgu, multimodālu un pārrobežu biļešu sistēmu izveidē, aicina Komisiju, balstoties uz jau panākto progresu un jau ieviestajām brīvprātīgajām iniciatīvām, īstenot likumdošanas pasākumus, ieviešot minimālus noteikumus un grafiku;

11.

uzsver, ka vietējām un reģionālām pašvaldības iestādēm ir aktīva loma un atbildība attiecībā uz maršruta pirmo vai pēdējo posmu; uzskata — ir ļoti svarīgi, ka tās tiek iesaistītas atsevišķus pasākumu īstenošanā, uzraugot šo pasākumu darbību, kā arī nodrošinot visas sistēmas kopumā efektīvu darbību; ņemot vērā iepriekšējos punktus, aicina kompetentās iestādes dalībvalstīs:

12.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka jānodrošina informācijas, maršrutu plānošanas un biļešu pārdošanas pakalpojumu sniedzēju, tostarp MVU un jaunizveidotu uzņēmumu, taisnīga, atklāta un vienlīdzīga piekļuve pilnīgiem multimodāliem aktualizētiem transporta un maršrutu datiem, kas nepieciešami maršruta informācijas, plānošanas un rezervēšanas pakalpojumiem visā ES, un aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu, ar kuru visiem pakalpojumu sniedzējiem uzliek pienākumu, ievērojot taisnīgus un vienlīdzīgus nosacījumus, padarīt pieejamus visus tos datus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu aptverošākus pakalpojumus, un tādējādi sniegt pasažieriem patiesu, sasniedzamu un cenas ziņā pieejamu iespēju izvēlēties noturīgāko, rentablāko vai ātrāko savienojumu, vienlaicīgi neapdraudot iesaistīto pakalpojumu sniedzēju saimnieciskās intereses;

13.

uzsver, ka saskaņā ar ES konkurences politiku Komisijas uzdevums ir pārbaudīt, vai saistībā ar multimodālās informācijas un biļešu pakalpojumu sniedzējiem pastāv informācijas monopolizēšanas draudi, un novērst tos; piebilst, ka Komisijai ir arī jānodrošina, lai tā daļa, kas paredzēta kā samaksa par elektroniskās biļešu pārdošanas pakalpojumiem, neradītu nelabvēlīgu ietekmi attiecībā uz uzņēmumiem, kas nodrošina pasažieru pārvadāšanu;

14.

mudina izveidot platformu dialogam, iesaistot visus vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmeņa transporta nozares un kompetento iestāžu pārstāvjus, lai izstrādātu praktiskus risinājumus attiecībā uz sadarbspējīgu elektronisko biļešu sistēmu pakāpenisku ieviešanu visā ES, ņemot vērā visu ceļojuma ciklu no plānošanas līdz biļešu iegādei, un risinātu biļešu pārdošanas ieņēmumu proporcionālas sadalīšanas un izmaksu sadalīšanas problēmas strīdu gadījumos starp līguma pusēm; uzskata, ka šādi risinājumi jāizstrādā atbilstoši tirgus prasībām, neapgrūtinot pakalpojumu sniedzējus un pasažierus ar nesamērīgām izmaksām; aicina Komisiju noteikti sekmēt sinerģiju starp Eiropas telesakaru tīkliem un transporta tīkliem, izmantojot ES līdzfinansējumu šajā jomā;

15.

norāda, ka Eiropas pasažieru tiesības ir spēkā tiktāl, ciktāl tās attiecas uz katru pārvadājumu veidu atsevišķi, taču, ja ceļojuma maršruts ietver pārrobežu posmus vai multimodālus pārvadājumus, pasažieru tiesības nevar nodrošināt parastajā kārtībā, un tādēļ mudina Komisiju reaģēt uz Parlamenta prasību rezolūcijā par 2011. gada ceļvedi (6) attiecībā uz pasažieru tiesību hartu, kas aptvertu visus transporta veidus, līdz 2017. gada beigām iesniedzot priekšlikumu par šādu hartu, tostarp atsevišķu sadaļu par multimodāliem ceļojumiem, skaidri un pārredzami paredzot pasažieru tiesību aizsardzību, multimodālā kontekstā, ņemot vērā katra transporta veida īpatnības, un integrētu biļešu pārdošanu multimodāliem pārvadājumiem;

16.

uzsver, ka transportlīdzekļu pieejamībai ir izšķiroša nozīme attiecībā uz sociālo mobilitāti, un, apsverot demogrāfiskās pārmaiņas Eiropā, arī attiecībā uz bezšķēršļu piekļuvi transportam visiem un jo īpaši mazaizsargātām personām, un prasa vairāk ņemt vērā invalīdu vai personu ar ierobežotu mobilitāti intereses, kā arī gados vecāku cilvēku īpašās prasības saistībā ar piekļuvi maršrutu informācijai pirms ceļojuma un tā gaitā, biļešu iegādes iespējām un rezervācijas un maksājuma sistēmām, ietverot iespēju rezervēt vietas ratiņkrēsliem; atzinīgi vērtē Komisijas ceļvedi “Eiropas Pieejamības akts” un iespēju ar likumdošanas pasākumiem likvidēt ekonomiskos un sociālos šķēršļus, ar ko saskaras personas ar invaliditāti; mudina Komisiju saistībā ar saviem centieniem uzlabot pieejamību risināt problēmas, kas kavē piekļuvi transportam;

17.

uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt dažādus cenu noteikšanas modeļus un maksājumu iespējas (piemaksas, atlaides utt.), lai nodrošinātu to, ka noteiktas sabiedrības grupas (bezdarbnieki, pensionāri, studenti, daudzbērnu ģimenes, cilvēki ar zemiem ienākumiem un citas nelabvēlīgā situācijā esošas sociālās grupas) var gūt labumu no multimodālas biļešu tirdzniecības sistēmas ES;

18.

norāda, ka sistēmām, kuras sniedz informāciju par multimodālo transportu, vajadzētu būt viegli izmantojamām, tāpēc ir svarīgi tās sasaistīt ar atjauninātiem kartogrāfiskajiem un ģeogrāfiskajiem datiem;

19.

prasa, lai tirgus dalībnieki arī turpmāk tiktu atbalstīti centienos rast novatoriskus risinājumus, un uzskata, ka tālab ne tikai jāsaglabā, bet arī jāizvērš atbilstošas ES finansēšanas iespējas, piemēram, 4. inovāciju programma Shift2Rail programmas “Apvārsnis” ietvaros un Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, kā arī struktūrfondi; šajā saistībā mudina Eiropas Investīciju banku atbilstīgi izmantot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu;

20.

mudina Komisiju publicēt viegli pieejamu sarakstu ar ES līdzfinansēto intermodālas, integrētas biļešu sistēmas projektu regulāru novērtējumu;

21.

uzsver globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) un jo īpaši Eiropas navigācijas satelītu sistēmas Galileo neaizstājamo lomu dinamisko datu vākšanā, ar kuru starpniecību pasažieri gan pirms ceļojuma uzsākšanas, gan tā gaitā var saņemt informāciju par iespējamiem traucējumiem, kā arī par alternatīvu maršrutu iespējām; uzsver, ka satelītu sistēmu ieguvumi vienmēr ir jāpapildina ar pienācīgiem datu aizsardzības pasākumiem;

22.

norāda, ka ir jāsamazina transporta pārslodzes un gaisa piesārņošana pilsētu teritorijās, un prasa radīt stimulus izvēlēties noturīgus transporta veidus visā Eiropā, iekļaujot maršrutu informācijas un ceļojumu maršrutu plānošanas pakalpojumos informāciju par dažādiem mobilitātes pakalpojumiem, piemēram, vieglo automašīnu koplietošanu, “novieto un brauc” sistēmām, velosipēdu nomas sistēmām, velosipēdistu un gājēju celiņiem;

23.

atzinīgi vērtē integrētu elektronisku biļešu pārdošanas sistēmu pieejamības paplašināšanos pilsētās un citās urbānās teritorijās, piemēram, iekļaujošas digitālas “viedkaršu” tehnoloģijas, ko var izmantot dažādiem transporta veidiem un arī pārrobežu ceļojumiem, bet uzsver, ka tehniskie risinājumi būtu jāatstāj tirgus ziņā, nevis jānosaka Eiropas līmenī;

24.

norāda, ka kvalitatīva un pastāvīga saite ar tīklu ir viens no priekšnoteikumiem, lai izveidotu sekmīgu un pasažieriem lietderīgu sistēmu, kura sniegtu aktualizēto informāciju par transporta stāvokli; tādēļ aicina Komisiju par prioritāti noteikt bezmaksas vai lētas ātrgaitas digitālās infrastruktūras plašas pieejamības atvieglošanu, sekmēšanu un veicināšanu visos transporta veidos un visās pārsēšanās vietās, izmantojot Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, programmu “Apvārsnis 2020”, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF) un citus atbilstīgos finansējuma avotus;,

25.

uzsver datu aizsardzības nozīmi, mudina ievērot Direktīvu 95/46/EK par datu aizsardzību un prasa paredzēt skaidrus nosacījumus par to, kādos gadījumos datus, jo īpaši personas datus, kurus varētu apstrādāt un izmantot tikai anonīmā veidā un tikai tādēļ, lai veicinātu dažādu transporta veidu biļešu pārdošanu, izmanto un nodod tālāk; uzsver, ka biļešu iegādei un maksājumu veikšanai ar mobilo sakaru un interneta lietojumprogrammu starpniecību jābūt pieejamām, nereģistrējoties sistēmā;

26.

uzsver, ka svarīga ir maršrutu plānošana, pieejamas multimodālas informācija un skaidra un pārredzama biļešu pārdošana, tostarp, izmantojot digitālas un tiešsaistes platformas, un ka nepieciešams nodrošināt labāku piekļuvi sabiedriskajam transportam, atrodoties ārzemēs ES un veicināt ilgtspējīgu transporta pakalpojumu modernizāciju, lai piesaistītu tūristus no ES un ārpus tās, jo tas veicinās visu braucienu plānošanas procesu; uzsver arī integrētas biļešu sistēmas iespējamo pozitīvo ietekmi, jo tādējādi nodrošinātu visu reģionu, jo īpaši visattālāko reģionu, piemēram, attālāko reģionu, labāku savienošanu;

27.

uzsver, ka ir plašāk un labāk jāveicina un jāpopularizē vairāk nekā simts multimodālās maršrutu plānošanas pakalpojumi, kas jau ir pieejami ES pilsētās, reģionos un valstīs, un aicina veicināt šo pakalpojumu savstarpējus savienojumus;

28.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

11.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 265/7

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta Regulu (ES) Nr. 261/2012, ar ko attiecībā uz līgumattiecībām piena un piena produktu nozarē groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 13. jūnija ziņojumu “Situācijas attīstība piena produktu tirgū un “Piensaimniecības paketes” noteikumu darbība” (COM(2014)0354),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada decembra ziņojumu “ES lauksaimniecības tirgu un ienākumu perspektīvas 2014.–2020. gadam”,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. pantu par ES tālākajiem reģioniem,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. decembra ziņojumu par tirgus stāvokļa attīstību un attiecīgajiem nosacījumiem piena kvotu sistēmas darbības pakāpeniskai izbeigšanai — otro “raitas pielāgošanās” ziņojumu (COM(2012)0741),

—

ņemot vērā 2013. gada 11. decembra rezolūciju par piena ražošanas saglabāšanu kalnu apvidos, mazāk attīstītos apgabalos un attālākajos reģionos pēc piena kvotu atcelšanas (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par ieilgušās olbaltumvielu deficīta problēmas iespējamiem risinājumiem Eiropas Savienībā (4),

—

ņemot vērā 2009. gada 17. septembra rezolūciju par krīzi ES lopkopības nozarē (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 15. jūlija paziņojumu par negodīgas tirdzniecības prakses novēršanu uzņēmumu savstarpējā pārtikas apgādes ķēdē (COM(2014)0472),

—

ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 247/2006 (6), ar ko ievieš īpašus pasākumus lauksaimniecības jomā attālākajiem Eiropas Savienības reģioniem,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 21. novembra Regulu (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra priekšlikumu Regulai par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (COM(2015)0010),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinuma projektu “Piena nozares nākotne”,

—

ņemot vērā saprašanās memorandu attiecībā uz sadarbību lauksaimniecības un lauku attīstības jomā Eiropas Savienībā, ko Eiropas Komisija 2015. gada 23. martā parakstīja ar Eiropas Investīciju banku,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A8-0187/2015),

A.

tā kā piena nozares tiesību aktu kopums stājās spēkā 2012. gada 3. oktobrī un ir piemērojams līdz 2020. gada 30. jūnijam;

B.

tā kā saskaņā ar KLP starpposma pārskatīšanā 2003. gadā pieņemto lēmumu2015. gada 31. martā beigsies piena kvotu sistēmas darbība;

C.

tā kā pasākumi, kas minēti 2013. gada 11. decembra rezolūcijā par piena ražošanas saglabāšanu Savienības kalnu apvidos, mazāk attīstītos apgabalos un attālākajos reģionos pēc piena kvotu atcelšanas, ir svarīgi un aktuāli;

D.

tā kā starptautiskais piena tirgus kļūst aizvien nestabilāks un 2014. gada janvārī tika sasniegta visaugstākā cena, kopš cenas tiek reģistrētas, bet pēc tam — visa 2014. gada gaitā — sekoja būtisks cenu kritums; tā kā lopkopību un piena ražošanā izmantotās izejvielas īpaši ietekmē nestabilitātes problēmas un tā rezultātā iepirkuma cenas ir zemākas par ražošanas izmaksām;

E.

tā kā ilgtspējīgu lauksaimniecību kā kvalitatīvas pārtikas avotu iespējams nodrošināt vienīgi tad, ja lauksaimniekiem maksātā iepirkuma cena ir pietiekama, lai segtu visas ilgtspējīgas ražošanas izmaksas;

F.

tā kā Krievijas 2014. gada augustā noteiktais aizliegums Eiropas piena produktiem ir nelabvēlīgi ietekmējis ES iekšējo tirgu, tādējādi parādot, ka ir jābūt gataviem piemērot krīzes situācijām paredzētos tirgus pasākumus neatkarīgi no to veida, kā arī to, cik svarīgi ir nodrošināt dažādus ES produktu eksporta tirgus — jo īpaši tāpēc, ka tiek prognozēts, ka pieprasījums pēc piena produktiem visā pasaulē pieaugs, — līdz ar stabilu un maksātspējīgu iekšējo tirgu;

G.

tā kā piena nozares tiesību aktu kopums deva dalībvalstīm iespēju ieviest obligātos līgumus, lai palīdzētu ražotājiem un pārstrādātājiem plānot ražošanas apjomu, kā arī stiprināt apgādes ķēdes, ņemot vērā piena kvotu atcelšanu, un tā kā līdz šim šo prerogatīvu ir izmantojušas tikai dažas dalībvalstis;

H.

tā kā piena nozares tiesību aktu kopums lika dalībvalstīm atzīt ražotāju organizācijas un to apvienības un joprojām izšķirošo kooperatīvu lomu, ņemot vērā nepieciešamību uzlabot piedāvājuma koncentrāciju, lai palielinātu ražotāju ietekmi sarunās;

I.

tā kā 2014. gada aprīlī tika izveidots piena tirgus novērošanas centrs, lai Komisijas un nozares interesēs uzlabotu piena nozares uzraudzību, un tā kā ir jāpaplašina minētā centra pienākumi, lai nozarē izveidotu efektīvu krīzes brīdināšanas sistēmu piena ražošanas saimniecībām, kuras atšķiras pēc lieluma un ģeogrāfiskā novietojuma un kuras izmanto dažādas ražošanas un izplatīšanas metodes;

J.

tā kā pašreizējais drošības tīkls ir pārāk vājš, lai nodrošinātu aizsardzību piena cenu pazemināšanās gadījumā;

K.

tā kā viens no kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) pamatmērķiem ir ekonomikas, sociālajā un vides ziņā līdzsvarota teritoriālā attīstība; tā kā šajā nolūkā ir nepieciešams saglabāt ražīgu un ilgtspējīgu lauksaimniecību mazāk attīstītās, tālākajās, nošķirtās vai kalnu teritorijās;

L.

ņemot vērā to, ka kvotu sistēmu atcelšanai būs vērā ņemama nelabvēlīga ietekme uz tālākajiem reģioniem, jo īpaši Azoru salās, kur piena ražošana ir galvenā tautsaimniecības nozare, kas veido aptuveni 46 % no reģiona ekonomikas;

M.

tā kā lielam skaitam piena ražošanas saimniecību, kuras atrodas mazāk attīstītās, attālās, salu, nošķirtās vai kalnu teritorijās, izmaksas saistībā ar piena un piena produktu ražošanu, savākšanu un tirdzniecību ārpus to ražošanas reģiona ir daudz augstākas nekā šādas izmaksas citās teritorijās un tā kā šo reģionu nelabvēlīgo ģeogrāfisko apstākļu dēļ šīs saimniecības nevar tādā pašā mērā izmantot kvotu atcelšanas radītās izaugsmes iespējas; tā kā minēto iemeslu dēļ šādus lauksaimniekus varētu apdraudēt lielāka ražotāju koncentrācija ekonomiski attīstītākajos ES apgabalos;

N.

tā kā, sākot no 2015. gada 1. aprīļa, būs obligāti jādeklarē piegādātie piena apjomi;

O.

tā kā funkcionējošai un ilgtspējīgai Eiropas piena nozarei būtiski svarīga ir paaudžu maiņa, modernizācija un ieguldījumi;

P.

tā kā piens un jo īpaši produkti ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACVN), aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (AĢIN) un garantētām tradicionālajām īpatnībām (GTĪ), kas tiek ražoti viscaur ES, būtiski veicina ES lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozares panākumus un lauku kopienu — kurās dominē mazās un vidējās vienas ģimenes saimniecības un kurās nepieciešams saglabāt ekstensīvo piena ražošanu — labklājību, nodrošina izejvielas lielam skaitam ražotāju privātajā un kooperatīvajā sektorā, aizsargā Eiropas lauksaimniecības pārtikas mantojuma daudzveidību, būtiski ietekmē Eiropas teritoriālo un vides konfigurāciju, kā arī sociālo jomu un pastiprinoši ietekmē citas uzņēmējdarbības nozares, piemēram, tūrismu;

Q.

tā kā lauksaimniekiem un piena ražotājiem dažās dalībvalstīs ir uzliktas lielas soda naudas par piena kvotu pārsniegšanu pēdējos divos kvotu gados,

1.

atgādina, ka piena nozares tiesību aktu kopuma mērķis ir nodrošināt dzīvotspējīgu, ilgtspējīgu un konkurētspējīgu piena nozari visā ES ar apstākļiem atbilstošiem instrumentiem, kas ļautu piena ražotājiem saņemt taisnīgu atalgojumu; uzsver, ka piena nozares tiesību aktu kopumā konstatētās problēmas joprojām rada šķēršļus ilgtspējīga, konkurētspējīga un taisnīga piena tirgus izveidei un taisnīgu ienākumu nodrošināšanai lauksaimniekiem;

2.

atgādina, ka piena ražošanai ir svarīga nozīme zemes apsaimniekošanā, nodarbinātībā lauku apvidos un daudzu Eiropas lauksaimniecības reģionu ekonomikas, vides un sociālajā attīstībā;

3.

uzsver, ka piena ražotāji un jo īpaši mazie lauksaimnieki ir sevišķi neaizsargāti pret ienākumu svārstībām un riskiem, ņemot vērā lielās kapitālizmaksas, produktu tendenci ātri bojāties, nestabilās piena produktu cenas, izejvielu un enerģijas izmaksas, un ka nodrošināt noturīgu iztiku ar piena ražošanu vienmēr ir sarežģīti, jo ražošanas izmaksas bieži līdzinās iepirkuma cenai vai to pārsniedz;

4.

uzsver, ka Eiropas lauksaimniekiem ir jāsaskaras ar augstām izmaksām ražošanā izmantoto produktu, piemēram, lopbarības, cenu dēļ un ka stingru Eiropas noteikumu par dzīvnieku labturību un pārtikas nekaitīgumu rezultātā ir samazināta lauksaimnieku konkurētspēja salīdzinājumā ar citām valstīm;

5.

mudina Komisiju pārdomāt krīzes cēloņus un veicamos pasākumus, lai novērstu turpmākās krīzes, kā norādīts 219., 221. un 222. pantā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulā (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju;

6.

mudina Komisiju ar turpmākiem mērķtiecīgiem tirgus pasākumiem risināt krīzi, kas patlaban skar iekšējos piena tirgus un ko izraisījis spiediens samazināt cenas, kuram pamatā savukārt ir atbilstošu krīzes novēršanas instrumentu trūkums, starptautiskā pieprasījuma samazināšanās, cenu nestabilitāte pasaulē un Krievijas noteiktais embargo, vienlaikus atzīstot līdz šim veiktos sākotnējos pasākumus Krievijas embargo ietekmes mazināšanai;

7.

norāda, ka piena produktu pārpalikums dažās dalībvalstīs, kurām tradicionāli ir tirdzniecības attiecības ar Krieviju, izraisa šo valstu iekšējo tirgu būtisku nelīdzsvarotību, kā rezultātā krasi samazinās cenas un vietējie ražotāji zaudē konkurētspēju; šajā saistībā aicina Komisiju analizēt jauno situāciju un veikt prioritārus pasākumus;

8.

atgādina, ka piena nozares 2009. gada krīze norisinājās kvotu sistēmas darbības laikā un to izraisīja piena produktu vērtības ķēdes nepienācīga darbība, kas izraisīja ražotājiem maksātās cenas piespiedu samazinājumu; atgādina Komisijai, ka vilcināšanās reaģēt uz šo krīzi lika daudziem piena ražošanas lauksaimniekiem atteikties no uzņēmējdarbības, un pauž bažas par Komisijas spējām ātri un efektīvi reaģēt uz tirgus krīzēm; uzsver to, ka lopkopjus skārušais iepirkuma cenu kritums neatspoguļojās patēriņa cenās un tas pierāda, ka ir būtisks līdzsvara trūkums starp dažādiem piena produktu apgādes ķēdes dalībniekiem;

9.

pauž nožēlu, ka Padome ir noraidījusi Parlamenta prasību smagas krīzes gadījumā piešķirt subsīdijas lauksaimniekiem, kuri brīvprātīgi samazina ražošanu; uzsver, ka ir svarīgi atsākt diskusiju par šo krīzes pārvaldības instrumentu;

10.

uzsver, ka kvotu likvidēšana var izraisīt piena ražošanas papildu koncentrāciju, no kā uz mazāko lauksaimnieku rēķina iegūtu lielākie piena lauksaimnieki, turklāt negarantējot efektivitāti vai ienākumus;

11.

norāda, ka vidējā termiņā un ilgtermiņā piena nozares perspektīvas gan iekšējā, gan starptautiskā tirgū ir nepastāvīgas un ar pieprasījuma svārstībām, tomēr vienlaikus uzsver — kā izšķiroši svarīgai lauksaimniecības pārtikas ražošanas daļai piena nozarei ir nozīmīgs ilgtermiņa izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciāls lauku apvidos, kas arī būtu jāņem vērā jaunajā investīciju plānā;

12.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt pētniecību un inovāciju, lai visi ražotāji un pārstrādātāji varētu pielāgot savas iekārtas un ražošanas metodes atbilstoši ekonomikas, vides un sociālajām prasībām;

13.

uzsver, ka piena nozares nākotnei svarīga ir paaudžu maiņa un ka piena ražošana jaunajiem lauksaimniekiem sniedz būtiskas iespējas;

14.

aicina Komisiju izveidot jaunas finansējuma iespējas dalībvalstīm, arī izmantojot Eiropas Investīciju bankas (EIB) atbalstu, ar kurām veikt reformas piensaimniecības nozarē; uzskata, ka finansiālajam atbalstam — piemēram, garantiju fondiem, apgrozības fondiem un investīciju kapitālam — līdz ar EIB nodrošinātajiem resursiem ir būtiska nozīme intervencē Eiropas struktūrfondu un investīciju fondu līmenī, jo īpaši saskaņā ar lauku attīstības programmu; tas ļautu panākt pastiprinošu ietekmi izaugsmes un ienākumu ziņā, kā arī veicināt piena ražošanas lauksaimnieku piekļuvi kredītiem; šajā saistībā pauž atzinību par finansējuma iespējām, ko piena nozarē strādājošiem lauksaimniekiem sniedz EIB jaunais fonds, piedāvājot zemākas procentu likmes, lai veicinātu ieguldījumus saimniecībās un to modernizācijā, kā arī finansējuma iespējas jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības paplašināšanai; turklāt uzsver papildinošo raksturu, kas piemīt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda finansējumam, ar ko varētu palīdzēt piena nozares attīstībā, piesaistot privāto kapitālu nolūkā uzlabot pārskatatbildību izdevumu jomā un palielināt ieguldījumu efektivitāti;

15.

norāda, ka augstais cenu nestabilitātes līmenis un periodiskās krīzes nav savietojamas ar lieliem ieguldījumiem lauksaimniecības dzīvnieku resursos un jaunu ražotāju darbības uzsākšanu un ir galvenie piena nozarei risināmie jautājumi; tāpēc mudina Komisiju apsvērt pasākumus tādu risku mazināšanai, kuru pamatā ir aizvien lielākā neaizsargātība pasaules tirgū, ciešāk uzraudzīt piena un piena produktu vienotā tirgus pareizu darbību un izstrādāt rīcības plānu, lai parādītu, kā tiek plānots samazināt minētos riskus;

16.

apņemas saglabāt piena ražošanu, jo piena ražošanas lauksaimniecība sniedz nozīmīgu sociālekonomisko ieguldījumu lauksaimniecības un lauku attīstībā visā ES, un uzsver tās īpašo nozīmi mazāk attīstītos, kalnu, salu un tālākajos reģionos, kur tas dažkārt ir vienīgais iespējamais lauksaimniecības veids; piebilst, ka minētajos reģionos šī nozare ir atbildīga par sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju, daudzu ģimeņu iztiku, teritorijas organizāciju, apdzīvotību un aizsardzību, kultūras un tradicionālo prakšu saglabāšanu, kā arī, ņemot vērā to, ka piena ražošanas lauksaimniecība šajos reģionos ir veidojusi gadsimtiem senas kultūrainavas, rada svarīgu pamatu tūrismam; uzsver to, ka minētajos reģionos piena ražošanas pamešana līdzinās lauksaimniecības pamešanai;

17.

uzsver, ka ir būtiski svarīgi tālākajos reģionos izveidot pārejas mehānismu, ko izmantot laikposmā no kvotu sistēmas izbeigšanas līdz tirgu liberalizācijai un kas ļautu aizsargāt lauksaimniekus un konkrēto nozari šajos reģionos;

18.

pieprasa izmantot drošības tīkla pasākumus kā īpašus piena ražošanas darbību un uzņēmumu rādītājus kalnu reģionos, ņemot vērā ražošanas atšķirības kalnainos piena lauksaimniecības reģionos un citās teritorijās;

19.

pauž neapmierinātību ar piena nozares tiesību akta kopuma pasākumu zemo īstenošanas līmeni tālākajos reģionos un kalnu, salu un mazāk attīstītās teritorijās un uzskata, ka piena ražošanas saimniecības kā dzīvotspējīgi un konkurētspējīgi uzņēmumi ir obligāti jāsaglabā visā Savienības teritorijā; šajā saistībā uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm ir jāpievērš sevišķa uzmanība minētajām teritorijām un tās īpaši jāpēta un ka ir jāveicina īsu apgādes ķēžu izmantošana, konkrētajos gadījumos priekšroku dodot vietējiem produktiem, lai šajos reģionos nodrošinātu ražošanas turpināšanu un nepieļautu nozares pamešanu; mudina Komisiju un dalībvalstis turklāt uzlabot un stiprināt programmas skolu apgādei ar pienu, dodot priekšroku īsām apgādes ķēdēm un tādējādi sekmējot produkcijas izplatīšanu minētajos reģionos; uzsver to, ka minētajās teritorijās ražošanas izmaksas parasti līdzinās iepirkuma cenām vai tās pārsniedz, un uzskata, ka pašreizējās neskaidrības apgādes ķēdē sevišķi kaitē šīm teritorijām, kas saskaras ar vislielākajiem šķēršļiem un kam ir mazāk iespēju gūt apjomradītus ietaupījumus; atgādina, ka lauksaimnieki šajās teritorijās ir tieši atkarīgi no neliela skaita izejvielu piegādātāju un lauksaimniecības produktu iepircēju minēto teritoriju ģeogrāfiskās nošķirtības dēļ; uzsver — sniedzot atbalstu ražotāju apvienību izveidei un darbībām, būtu labāk jāievēro minēto reģionu specifiskā situācija; uzsver, ka ir jāīsteno vērienīga politika minēto reģionu atbalstam, izmantojot lauku attīstības politiku un ieguldījumu plānu, kā arī veicinot un sīki pielāgojot KLP atbalstu, kā to pieļauj jaunākā reforma; tāpēc aicina Komisiju mudināt dalībvalstis ieviest šādus pasākumus, lai varētu saglabāt piena ražošanu šajos reģionos; aicina Komisiju stingri uzraudzīt izmaiņas piena ražošanā minētajās teritorijās un novērtēt kvotu atcelšanas ekonomisko ietekmi uz piena ražošanas saimniecībām; uzskata, ka nepieciešams piešķirt papildu līdzekļus POSEI programmai, lai palīdzētu piena ražotājiem pielāgoties tirgu liberalizācijas sekām un ļautu tiem saglabāt dzīvotspējīgu un konkurētspējīgu piena ražošanu attiecībā pret pārējo Eiropas teritoriju;

20.

uzsver, ka ir svarīgi saglabāt fakultatīvo kvalitātes apzīmējumu “produkti no kalnu rajoniem” saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1151/2012; aicina Komisiju atbalstīt šo apzīmējumu, veicinot tirdzniecību;

21.

uzsver, ka vietējām kalnu liellopu šķirnēm ir būtiska nozīme piena ražošanā kalnainos apgabalos; aicina Komisiju veikt pasākumus šādu kalnu liellopu šķirņu popularizēšanai;

22.

uzskata, ka ES piensaimniecības politika pēc piena kvotu atcelšanas ir jānodrošina ar līdzekļiem, kas ļautu pēc iespējas vairāk izmantot ES ekonomikas paplašināšanas iespējas, lai piena ražošanu padarītu pievilcīgu lauksaimniekiem, un uzskata, ka jebkādiem turpmākiem pasākumiem ir jāstiprina konkurētspēja un stabilitāte, lai veicinātu lauksaimniecības nozares ilgtspējīgu izaugsmi un inovāciju un dzīves kvalitāti lauku apvidos;

23.

atzinīgi vērtē lēmumu sadalīt pa trim gadiem pēdējos maksājumus, kas lauksaimniekiem piemēroti saskaņā ar kvotu sistēmu, taču norāda, ka šīs papildu nodevas piemērošanas dēļ piena nozare pēdējā kvotu gadā ir zaudējusi ievērojamus līdzekļus, un tāpēc iesaka šos ieņēmumus atstāt KLP budžetā un izmantot piena nozares konkurētspējas stiprināšanai;

24.

aicina Komisiju nākt klajā ar vienu vai vairākiem regulatīviem instrumentiem nolūkā novērst un efektīvi pārvaldīt jaunas krīzes piena nozarē, jo īpaši, atvieglinot piena ražošanas organizāciju piedāvājuma pārvaldības ziņā; lai to panāktu, mudina Komisiju iesaistīties oficiālā dialogā ar visām nozares ieinteresētajām personām;

25.

uzskata, ka stiprāka konkurētspēja ir jāizmanto kā līdzeklis teritoriālā līdzsvara nodrošināšanai un ražotāju saņemtā atalgojuma līdzsvarošanai piena vērtības ķēdē;

26.

uzsver, ka piena nozares tiesību aktu kopuma īstenošana joprojām atrodas sākuma stadijā; tomēr pauž neapmierinātību par obligāto līgumu īstenošanas zemo līmeni, tāpēc mudina tos ieviest visās dalībvalstīs; aicina Komisiju veikt padziļinātu analīzi par šķēršļiem, kas traucē īstenot piena nozares tiesību aktu kopumu, un par pasākumiem, kas ļautu nodrošināt dalībvalstu rīcībā nodoto instrumentu optimālu izmantošanu;

27.

pauž nožēlu par to, ka piena nozares tiesību aktu kopums netika uzskatīts par prioritāti Komisijas darba programmā 2015. gadam, un prasa Komisijai steidzami iekļaut šo prioritāti;

28.

pauž nožēlu par to, ka ziņojumā nav skaidri pausts, vai Komisija ir apmierināta ar jaunā regulatīvā instrumenta īstenošanu, un ka Komisija neizsaka skaitliski, cik daudz jaunu ražotāju organizāciju, iesaistīto dalībvalstu vai kolektīvo sarunu gaidāms; piezīmē, ka nav skaidra arī jauno instrumentu ietekme uz piena cenām; šajā saistībā aicina precīzi nosaukt visus faktorus, kas ietekmē piena cenas un norādīt visas iesaistītās ražotāju organizācijas;

29.

iesaka Komisijai pieņemt skaidrus mērķus attiecībā uz ražotāju organizācijām, līgumiem un kolektīvajām sarunām;

30.

atgādina, ka Regulā (ES) Nr. 1308/2013 noteikts — “lai nodrošinātu ražošanas dzīvotspējīgu attīstību un tādējādi pietiekami augstu dzīves līmeni piena lopkopjiem, būtu jāpastiprina viņu spēja aizstāvēt savas intereses sarunās ar pārstrādātājiem, un tam būtu jānodrošina taisnīgāka pievienotās vērtības sadale visā piegādes ķēdē”;

31.

norāda, ka līgumu modelis vēl nav īstenots atbilstoši plānotajam, jo piena lauksaimnieku stāvoklis tirgū joprojām nav ietekmīgs, līgumos nav noteikti minimuma standarti un tie neaptver kooperatīvus;

32.

uzsver, ka līgumattiecību stiprināšana un uzlabošana, tās paplašinot nolūkā aptvert visu nozari un jo īpaši lielapjoma piegādi, palīdz nodrošināt taisnīgu peļņas sadali visā apgādes ķēdē, ļaujot pievienot vairāk vērtības, un palielina ieinteresēto personu atbildību, tām ņemot vērā tirgus situāciju un atbilstoši reaģējot; uzsver, ka ir svarīga apmācība un izglītība riska pārvaldības jomā — kā lauksaimniecības mācību programmas būtiska daļa —, lai lauksaimnieki varētu pārvarēt nestabilitāti un efektīvi izmantot pieejamos riska pārvaldības instrumentus;

33.

uzsver risku, ka nozares pārstāvji jebkurā dalībvalstī var līgumos iekļaut negodīgus noteikumus, lai neitralizētu piegāžu stabilitātes mērķi, kas nepieciešams piena saimniecību pastāvīgas dzīvotspējas nodrošināšanai;

34.

atzīmē, ka nozare varētu turpināt izpētīt iespējas, ko piedāvā ilgāka termiņa integrētie apgādes ķēdes līgumi, regulētā tirgū netirgoti nākotnes līgumi, vienotas likmes līgumi un iespēja uz noteiktu laika periodu saglabāt nemainīgu piena cenu, ņemot vērā ražošanas izmaksas; uzskata, ka līgumattiecībās vajadzētu būt iespējai izmantot jaunus instrumentus un ka pieejamiem jābūt arī līgumu starpniecības instrumentiem;

35.

uzsver ražotāju organizāciju (RO) un to apvienību svarīgo lomu ražotāju pozīciju un ietekmes nostiprināšanā apgādes ķēdē, kā arī pētniecībā un inovācijā un pauž nožēlu par to, ka RO izveides pasākumi nav bijuši pietiekami, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs; uzskata, ka jāstiprina RO atzīšanas noteikumi, lai efektīvāk palielinātu ražotāju ietekmi līgumu slēgšanas sarunās; uzsver, ka RO var saņemt finansiālu atbalstu saskaņā ar II pīlāru, un mudina sniegt vairāk stimulu ES un dalībvalstu līmenī, piemēram, darot pieejamu papildu informāciju un samazinot administratīvo slogu ieinteresētajām personām, kas vēlas izveidot RO vai tām pievienoties un dažādos veidos iesaistīties to darbībā, kā arī īstenot ražotājiem paredzētus izglītojošus pasākumus par RO kā instrumentu, kurš palīdzētu novērst līdzsvara trūkumu apgādes ķēdē; uzskata, ka ir jāuzlabo RO tirgus regulēšanas un organizēšanas spējas;

36.

atbalsta nepieciešamību uzlabot piena nozares tiesību aktu kopuma noteikumus, galvenokārt nolūkā izveidot ražotāju organizācijas ar lielākām tirgus pārvaldības un sarunu risināšanas spējām;

37.

norāda, ka RO izveidi varētu veicināt, sniedzot proaktīvu politisko atbalstu, lai mudinātu lauksaimniekus uzskatīt RO par piemērotiem instrumentiem;

38.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt informācijas apmaiņu un dialogu ar ražotājiem un ražotāju organizācijām, lai tie spētu ņemt vērā izmaiņas tirgū un paredzēt krīzes;

39.

uzstāj, ka ražotāju organizācijām ir jābūt atbilstoša lieluma un juridiski saistītām ar produkciju, ko saražojuši to sastāvā esošie lauksaimnieki, jo RO, kas nodarbojas tikai ar pārstāvniecību, faktiski nespēj nodrošināt atbilstību līgumos paredzētajām kvalitātes un kvantitātes prasībām un tām trūkst intereses darboties nozarē kā vērā ņemamām sarunu partnerēm;

40.

prasa vairāk atbalstīt neatkarīgu ražotāju organizāciju izveidi, izmantojot plašākus informācijas mehānismus un atbalstu pārvaldības darbībām, lai mudinātu lauksaimniekus uzlūkot RO kā efektīvus instrumentus un iesaistīties tajās;

41.

aicina Komisiju veicināt starpnozaru pārvaldības instrumentus, kas paredzēti Regulā (ES) Nr. 1308/2013 par tirgu kopīgu organizāciju;

42.

uzsver kooperatīvu lomu ilgtermiņa stabilitātes nodrošināšanā saviem biedriem; prasa Komisijai veicināt paraugprakses piemēru apmaiņu;

43.

norāda, ka ir svarīgi izveidot starpnozaru organizācijas, lai nodrošinātu pārredzamību un paraugprakses apmaiņu;

44.

atgādina Komisijai — lai nozare mudinātu ieinteresētās personas reaģēt uz tirgus signāliem, svarīga ir pārredzamība visā apgādes ķēdē; norāda, ka pēc kvotu atcelšanas tirgū aizvien svarīgāka būs precīza un savlaicīga informācija;

45.

atzinīgi vērtē Piena tirgus novērošanas centra (PTNC) izveidi un uzsver tā nozīmi tirgus datu izplatīšanā un analizēšanā, un prasa PTNC uzticēt svarīgāku lomu; iesaka izveidot tirgus indeksu, kurā tiktu ņemtas vērā produktu cenu noteikšanas, piena cenu un ražošanas izmaksu tendences; iesaka Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka PTNC spēj, no vienas puses, sniegt precīzus datus reālajā laikā un, no otras puses, pamatojoties uz tirgus analīzi un izmantojot prognozēšanas rīkus, savlaicīgāk un biežāk paziņot Komisijai, dalībvalstīm un attiecīgajām ieinteresētajām personām brīdinājumus, krīzes prognozes un rīcības ieteikumus, kad tirgus indekss noslīd zem noteikta līmeņa un kad to prasa situācija tirgū; uzskata, ka PTNC sniegtajā informācijā būtu jāiekļauj jaunākie dati par tirgus un cenu tendencēm, dati par ražošanas izmaksām un liellopu gaļas un piena ražošanas mijiedarbību, patēriņu, krājumu stāvokli un importētā vai eksportētā piena cenām un tirdzniecību Eiropas mērogā; norāda, ka ir lietderīgi arī integrēt ražošanas izmaksu un starptautisko tirgu uzraudzību, lai konstatētu tendences un izmantotu eksporta iespējas; uzsver, ka datiem vajadzētu būt viegli pieejamiem un vienkārši lietojamiem visām ieinteresētajām personām;

46.

uzsver, ka visu ieinteresēto personu labā ir svarīgi, lai dalībvalstis laikus sniegtu attiecīgo informāciju PTNC, kā arī lai PTNC savlaicīgi publicētu ik mēnesi saņemtos datus, un iesaka Komisijai apsvērt papildu līdzekļu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka šī informācija tiek saņemta savlaicīgi; aicina Komisiju precizēt noteikumus par dalībvalstu datu nosūtīšanu, lai nodrošinātu, ka informācija ir salīdzināma Eiropas līmenī;

47.

aicina Komisiju izveidot pilnīgi aprīkotas atsevišķas struktūras datu ieguvei par visām lauksaimniecības nozarēm;

48.

norāda, ka saskaņā ar I pīlāru piena nozarei ir pieejams fakultatīvs saistītais atbalsts, savukārt saskaņā ar II pīlāru ražotāji var izmantot konsultatīvos pakalpojumus uzņēmējdarbības lēmumu pieņemšanas un pareizas finanšu pārvaldības atbalstam un dalībvalstis vajadzības gadījumā var izmantot apdrošināšanas pasākumus, piemēram, ienākumu stabilizācijas instrumentu, un var arī izlemt tos apvienot un mērķtiecīgi izmantot lauku attīstības pasākumu nozarē, tā palielinot atbalsta intensitāti;

49.

aicina nozari pētīt iespējas izstrādāt jaunus apdrošināšanas instrumentus, kad tirgus ir stabils, lai ierobežotu piena cenas nestabilitāti un neradītu zaudējumus Eiropas piensaimniecības uzņēmumiem; uzsver, ka ir jāpēta iespēja KLP I pīlārā ietvert arī riska pārvaldībai paredzētus instrumentus, piemēram, programmas, kas balstītas uz peļņas aizsardzību;

50.

uzsver, ka, piemērojot Regulu (ES) Nr. 1307/2013, vairākas dalībvalstis ir izvēlējušās lēnu un nepilnīgu iekšējās konverģences procesu, joprojām veicinot līdzenumu lauksaimniecību, kurai ir labi darbības apstākļi;

51.

uzstāj, ka nepieciešams pārskatīt prasības lauku attīstības programmā paredzētā ienākumu stabilizācijas mehānisma aktivizēšanai, jo uzskata, ka prasība par zaudējumiem vismaz 30 % apmērā, lai piekļūtu Kopienas atbalstam, ir pārmērīga;

52.

norāda — tiek prognozēts, ka piena pieprasījums pasaulē ik gadu pieaugs par 2 %, sniedzot iespējas ES izcelsmes produktiem, tomēr uzsver, ka šīs eksporta iespējas ir jālīdzsvaro ar stabilu iekšējo tirgu, kas veido vairāk nekā 90 % no piena produktu tirgus Eiropā; tomēr norāda, ka tirgū aizvien vairāk dominē sausā piena produkti;

53.

norāda, ka ES joprojām ir lielākā lauksaimniecības produkcijas importētāja pasaulē un ka izaugsme eksportam paredzētā piena ražošanā ir atkarīga no dzīvnieku barības un lopbarības importa;

54.

uzsver, ka ES piena nozarei stratēģiskas iespējas varētu sniegt divpusējas tirdzniecības sarunas, un šajā saistībā aicina Komisiju vairāk iesaistīties jaunu tirgu atvēršanā trešās valstīs un tirdzniecības šķēršļu likvidēšanā un mudina Komisiju tirdzniecības sarunās pienācīgu vērību veltīt jautājumiem saistībā ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu (ACVN), aizsargātām ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm (AĢIN) un garantētām tradicionālajām īpatnībām (GTĪ), ar nosacījumu, ka ražošanā un produktu piegādē patērētājiem tiek ievēroti un veicināti Eiropas kvalitātes un veselības un drošības standarti;

55.

uzsver, ka joprojām nepieciešams apzināt un attīstīt jaunus tirgus, palielināt ES daļu pasaules tirgū, nodrošināt ES eksportētājiem taisnīgu piekļuvi un stimulēt ilgtspējīga eksporta izaugsmi; šajā saistībā aicina Komisiju veikt nepieciešamās darbības un aktīvāk iesaistīties jaunu eksporta tirgu apzināšanā; uzskata, ka ir jāpēta turpmākās iespējas, uzlabojot tirdzniecības attiecības ar trešām valstīm un piena nozari padarot dinamiskāku, un uzsver — lai veicinātu spēju laikus reaģēt uz turpmākām izmaiņām, svarīga ir informētība par patēriņa tendencēm šajos tirgos;

56.

turklāt norāda, ka ES uzņēmumi konkurē ar dažiem ietekmīgiem globāliem eksportētājiem (tajā skaitā ar Jaunzēlandi, Amerikas Savienotajām Valstīm un Austrāliju), kuriem vēsturiski ir bijusi pieeja Āzijas tirgiem un kuriem ir izšķiroša ietekme uz piena produktu cenām pasaules tirgū;

57.

norāda, ka piena nozarei varētu nākt par labu intensīvākas veicināšanas iniciatīvas iekšējā tirgū un trešo valstu tirgos atbilstoši jaunajiem veicināšanas pasākumiem, un mudina ražotājus piedalīties jaunajās kampaņās pēc jauno veicināšanas noteikumu stāšanās spēkā 2016. gadā, ņemot vērā, ka ir plānots ES finansiālā atbalsta pieaugums;

58.

uzsver, ka neapstrādātu produktu ražošanai vien nepiemīt lielākais vērtības radīšanas potenciāls nozarē, un uzskata, ka būtu pilnībā jāizmanto pētniecības pasākumi, lai izstrādātu inovatīvus augstvērtīgus piena produktus tirgos ar augstu izaugsmi, piemēram, medicīniskus uzturvērtīgus produktus un uzturvērtīgus produktus zīdaiņiem, veciem cilvēkiem un sportistiem;

59.

norāda, ka Eiropas inovācijas partnerība lauksaimniecības produktivitātes un ilgtspējības jomā (EIP-AGRI), kas ietilpst programmā “Apvārsnis 2020”, var atbalstīt inovatīvus projektus, kuri veicina ilgtspējīgu un augsti produktīvu piensaimniecības nozari, lai apmierinātu pieprasījumu pasaulē pēc augstvērtīgiem piena produktiem;

60.

uzsver — lai veicinātu veselīga uztura ieradumus Eiropas patērētāju vidū, ir svarīgi nostiprināt atbalsta shēmu izglītības iestāžu apgādei ar pienu, veicināt RO līdzdalību un dot priekšroku vietējiem piena produktiem un īsām apgādes ķēdēm;

61.

atzīmē, ka līdz šim nozare nav jēgpilni un visās dalībvalstīs vienlīdzīgā mērā iesaistījusies aizsargāta cilmes vietas nosaukuma (ACVN), aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (AĢIN) un garantētu tradicionālo īpatnību (GTĪ) shēmās; aicina Komisiju vienkāršot mazo ražotāju un uzņēmumu piekļuvi šīm shēmām un administratīvās prasības to apstiprināšanai, kā arī mazināt administratīvo slogu saistībā ar pieteikumu iesniegšanas procesu, vienlaikus tās saglabājot kā ES eksporta tirgos neapšaubītu Eiropas produktu kvalitātes etalonu, un mērķtiecīgi veicināt šo produktu tirgvedības darbības;

62.

aicina Komisiju vienkāršot noteikumus par piedāvājuma regulēšanu attiecībā uz sieru ar aizsargātu cilmes vietas nosaukumu vai aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norādi, jo īpaši saistībā ar minimuma nosacījumiem šo shēmu apstiprināšanai;

63.

mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk publicēt Regulas (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem 26. pantā minēto ziņojumu saistībā ar ietekmes analīzi par piena un piena produktu izcelsmes valsts vai izcelsmes vietas obligātās norādes ieviešanu; pauž nožēlu, ka Kopienas izpildvara vēl nav sagatavojusi minēto ziņojumu, kas bija jāiesniedz līdz 2014. gada 31. decembrim;

64.

uzsver, ka ar pašreizējiem t. s. drošības tīkla pasākumiem — piemēram, valsts intervenci un privātās uzglabāšanas atbalstu — vien nepietiek, lai rastu risinājumus ilgstošai nestabilitātei vai krīzei piena nozarē; piebilst, ka intervences cenas ir pārāk zemas, vairs nav saistītas ar aktuālajām tirgus cenām un ir izrādījušās neefektīvas atbilstošu un stabilu iepirkuma cenu garantēšanai ilgtermiņā;

65.

atgādina Komisijai par tās pienākumu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 219. pantu ne vien risināt aktuālos tirgus darbības traucējumus, bet arī nekavējoties rīkoties, lai novērstu turpmākus tirgus darbības traucējumus, tostarp gadījumos, kuros konkrētu pasākumu īstenošana varētu novērst šādu tirgus darbības traucējumu draudu īstenošanos, turpināšanos vai pārvēršanos nopietnākos vai ilgstošākos tirgus darbības traucējumos, vai arī kuros tūlītēju pasākumu atlikšana draudētu izraisīt vai pastiprināt šos traucējumus vai vēlāk prasītu vēl plašāku pasākumu veikšanu, lai novērstu šos draudus vai traucējumus, vai arī kaitētu ražošanai vai tirgus situācijai;

66.

aicina Komisiju sadarboties ar nozares ieinteresētajām personām un īstenot situācijām atbilstošākus un reālistiskākus drošības tīkla pasākumus, kuru pamatā ir PTNC ieteikumi un kuri sniedz drošību krīzes situācijās, kad ievērojams piena iepirkuma cenu samazinājums un vienlaicīgs ievērojams patēriņa preču cenu kāpums būtiski ietekmē lauksaimnieku gūto peļņu; prasa atjaunināt intervences politiku, lai tā atbilstu ražošanas izmaksām, un pielāgot to tirgus izmaiņām;

67.

aicina Komisiju ieviest situācijām atbilstošākus un reālistiskākus drošības tīkla noteikumus, kā arī aicina nodrošināt, lai intervences cena vairāk atbilstu reālajām ražošanas izmaksām un reālajām tirgus cenām un tiktu pielāgota pārmaiņām tirgū; tāpēc prasa Komisijai nekavējoties pielāgot intervences cenas; turklāt atzīst, ka uz noteiktu laiku būtu jāatjauno uz objektīviem kritērijiem balstīta eksporta kompensācija, ja tirgū rodas krīze;

68.

aicina Komisiju sadarboties ar ieinteresētajām personām, lai noteiktu ražošanas izmaksu rādītājus, kuros ņemtas vērā enerģijas, mēslošanas līdzekļu, dzīvnieku barības, algu, īres un citas svarīgas ražošanas resursu izmaksas, un attiecīgi pārskatīt atsauces cenas; turklāt aicina Komisiju strādāt kopā ar ieinteresētajām personām, lai izstrādātu tirgus indeksu, kurā tiktu ņemta vērā produktu cenu noteikšanas tendence, piena cenas un ražošanas izmaksas;

69.

uzsver, ka pašreizējā pieredze ar Krievijas embargo liecina, ka būtu vēlams izstrādāt pamatnostādnes, par kurām būtu apspriedušās dalībvalstis, Komisija un Eiropas Parlaments un kuras varētu izmantot kā instrukciju pasākumu uzsākšanai;

70.

uzsver, ka svarīgs ir situācijām atbilstošāks un īstenojamāks krīzes instruments, un iesaka Komisijai kopā ar Parlamentu kā vienai no likumdevējām iestādēm sadarboties ar nozari saistībā ar iespēju izmantot riska pārvaldības instrumentus, piemēram, regulētā tirgū netirgotu nākotnes līgumu tirgus, lai izmantotu nestabilitātes radītās priekšrocības nozarē nolūkā veicināt tās konkurētspēju; uzskata, ka būtu arī jāpēta jauni ienākumu stabilizācijas instrumenti, piemēram, ienākumu apdrošināšana vai programmas piena ražotāju peļņas aizsardzībai īstenošana;

71.

prasa, lai Komisija sadarbībā ar dalībvalstīm un piena nozares dalībniekiem izstrādātu efektīvus un atbilstošus instrumentus aizsardzībai pret piena cenas pēkšņu un būtisku samazināšanos;

72.

uzsver, ka piena ražotāji, jo īpaši mazie piena ražotāji, ir īpaši neaizsargāti pret nelīdzsvarotību apgādes ķēdē, it sevišķi svārstīgā pieprasījuma, aizvien augstāko ražošanas izmaksu un aizvien zemāko iepirkuma cenu dēļ, kā arī katras dalībvalsts ekonomisko prioritāšu dēļ; uzskata, ka mazumtirgotāju spiediens pazemināt cenas, izmantojot savus zīmolus, un tas, ka mazumtirgotāji pastāvīgi norāda, ka šķidrā piena pārdošana rada lielākos zaudējumus, apdraud ražotāju darbu un ieguldījumus piena nozarē, kā arī samazina galaprodukta vērtību patērētāju acīs; uzstāj, ka dažādajiem pārtikas apgādes ķēdes dalībniekiem ir jāievieš labas prakses kodeksi; uzsver, ka ir jāizveido mehānismi, kas efektīvi pasargātu lauksaimniekus, neļaujot nozares dalībniekiem un izplatītājiem ļaunprātīgi izmantot savu dominējošo stāvokli mazumtirdzniecībā, un prasa Komisijai pēc iespējas drīzāk iesniegt priekšlikumu par negodīgas tirdzniecības prakses ierobežošanu un apsvērt nozarei specifisku pieeju attiecībā uz konkurences tiesību aktiem un negodīgu tirdzniecības praksi;

73.

uzskata, ka negodīga tirdzniecības prakse būtiski ierobežo nozares spējas ieguldīt un pielāgoties un tā ir jāapkaro gan ES, gan dalībvalstu līmenī;

74.

norāda, ka bez krīzes pārvarēšanas programmas piena ražotāji atradīsies vēl nelabvēlīgākā stāvoklī, bet piensaimniecības nozares un lielo pārtikas koncernu ietekme palielināsies;

75.

aicina pārtikas apgādes ķēdes pārvaldības mehānismos, grupās un iniciatīvās plašāk iesaistīt piensaimniekus un piensaimnieku organizācijas;

76.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

11.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 265/17

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/23/ES par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/24/ES par publisko iepirkumu un ar ko atceļ Direktīvu 2004/18/EK (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 26. februāra Direktīvu 2014/25/ES par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs, un ar ko atceļ Direktīvu 2004/17/EK (3),

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publisko iepirkumu (COM(2011)0896), par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par iepirkumu, ko īsteno subjekti, kuri darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (COM(2011)0895) un par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanu (COM(2011)0897),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Privātā un publiskā sektora ieguldījumu mobilizēšana ekonomikas atveseļošanai un ilgtermiņa strukturālo pārmaiņu nodrošināšanai: publiskā un privātā sektora partnerību veidošana” (COM(2009)0615), “Privātā sektora lielāka nozīme iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā jaunattīstības valstīs” (COM(2014)0263), “Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020), “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises — Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612), “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173) un “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

—

ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par jaunu tirdzniecības politiku atbilstīgi stratēģijai “Eiropa 2020” (4), 2013. gada 6. februāra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību — sabiedrības interešu veicināšana un ceļš uz ilgtspējīgu un iekļaujošu atlabšanu (5) un 2006. gada 26. oktobra rezolūciju par valsts un privāto partnerību un Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz publisko iepirkumu un koncesijām (6),

—

ņemot vērā EIM 2010. gada ziņojumu Komisijai “Eiropas MVU internacionalizācija”,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojuma “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” 5. punktu (COM(2010)0491), 2010. gada martā ANO pieņemtos principus sieviešu iespēju veicināšanai, ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus un Apvienoto Nāciju Organizācijas konferences par Ilgtspējīgu attīstību (Rio+20) noslēguma dokumenta 46. punktu,

—

ņemot vērā ESAO 2012. gada maija ieteikumu par publiskā un privātā sektora partnerību labas pārvaldības principiem (7), ESAO 1997. gada Konvenciju par cīņu pret ārvalstu amatpersonu uzpirkšanu starptautiskos darījumos un ESAO pamatnostādnes starptautiskiem uzņēmumiem, kas tika atjauninātas 2011. gada maijā (8),

—

ņemot vērā attiecīgās SDO konvencijas,

—

ņemot vērā ANO Eiropas Ekonomikas komisijas 2008. gada Rokasgrāmatu labas pārvaldības veicināšanai publiskā un privātā sektora partnerībā (9),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL) 2001. gada Leģislatīvo rokasgrāmatu par privāti finansētiem infrastruktūras projektiem (10) un dokumentus, ar kuriem iepazīstināja UNCITRAL Starptautiskajā Kolokvijā par publiskā un privātā sektora partnerību (PPP), kas 2013. gada 2. un 3. maijā notika Vīnē,

—

ņemot vērā Andu Attīstības korporācijas (CAF) 2010. gada ziņojumu “Publiskā infrastruktūra un privātā dalība – koncepcijas un pieredze Amerikā un Spānijā”,

—

ņemot vērā Āzijas Attīstības bankas (ADB), Amerikas Attīstības bankas (IDB), Pasaules Bankas grupas un Publiskās un privātās infrastruktūras padomdevēja instrumenta (PPIAF) 2014. gada jūlijā sagatavoto “Publiskā un privātā sektora partnerību rokasgrāmatas 2.0 redakciju” (11),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A8-0182/2015),

A.

tā kā valstu sabiedrībām un ekonomiskajām struktūrām un to attīstībai nāk par labu vide, kas ļauj mijiedarboties publiskajam un privātajam sektoram un sadarboties publiskajām un privātajām struktūrām, kā arī citiem modeļiem, veidojot kopīgas iniciatīvas un kopuzņēmumus;

B.

tā kā, kaut gan publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) ir ilgtermiņa instruments, kuru valdības politikā izmanto starptautiskā, valstu, reģionālā un vietējā līmenī, nepastāv šādas partnerības starptautiski atzīta definīcija un tiesiskais regulējums; tā kā praksē tiek uzskatīts, ka PPP attiecas uz “plašu un daudzveidīgu publisko (valdības, aģentūras un starptautiskās organizācijas vai šo struktūru kombinācijas) un privāto (uzņēmumi vai bezpeļņas struktūras) dalībnieku sadarbības spektru” un parasti ir saistītas ar to, ka privātais sektors nodrošina tādu infrastruktūru vai aktīvus, kurus parasti nodrošina valdības;

C.

tā kā publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) ir nozīmīgas kā ekonomiskās izaugsmes, inovācijas, konkurētspējas un darbvietu radīšanas veicinātājas gan vienotajā tirgū, gan ārpus tā, un PPP ir stratēģiski svarīgas infrastruktūras, jo īpaši enerģijas, ūdens, ceļu un digitālās infrastruktūras, modernizācijā; tā kā ES uzņēmumi ir labi sagatavoti konkurencei par šādiem līgumiem un to izpildei;

D.

tā kā PPP līgumiem var būt dažādi veidi un vienotā tirgus tiesību akti nosaka stingrus procedūras standartus; tā kā šie tiesību akti tika pārskatīti un konsolidēti Direktīvā 2014/24/ES un Direktīvā 2014/25/ES par publisko iepirkumu, Direktīvā 2014/23/ES par koncesijām un pamatnostādnēs par institucionalizētām PPP;

E.

tā kā privātā un publiskā sektora partnerības infrastruktūras, pakalpojumu un pirmās nepieciešamības preču jomā ir tehniski sarežģītas;

F.

tā kā pasaules ekonomiskā krīze kopš 2007. gada ir smagi skārusi visas attīstītās, jaunietekmes un jaunattīstības valstis un ir ietekmējusi budžeta politiku un projektu īstenošanai nepieciešamā finansējuma pieejamību institucionālajām un privātajām struktūrām, īpaši MVU, iespaidojot infrastruktūras attīstību un citus kapitāla ziņā intensīvus projektus un pamatpakalpojumu sniegšanu;

G.

tā kā saistībā ar budžeta ierobežojumiem, kurus saasina ekonomiskā un valsts parāda krīze, arvien vairāk valdības meklē tādus inovatīvus risinājumus kā PPP, kuras, attīstot tās pienācīgi, var uzlabot sabiedrisko pakalpojumu izmaksas, efektivitāti, produktivitāti un kvalitāti un nodrošināt publiskās infrastruktūras savlaicīgu pabeigšanu, pienācīgi iesaistot publiskos un privātos dalībniekus;

H.

tā kā PPP pozitīvā ietekme izriet no labākas projektu īstenošanas, labas izmaksu un ieguvumu attiecības, iespējas nodrošināt ilgtermiņa izmaksu finansēšanu, kā arī no tā, ka PPP rada stimulu inovācijai un pētniecībai un elastīgākai un prasmīgākai pārvaldībai;

I.

tā kā tirdzniecības liberalizācija un ieguldījumi nav pašmērķis, bet gan instruments, kam jārada bagātība un jāveicina pasaules iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošana, un tā kā šajā ziņā pastāv iespēja attīstīt inovatīvu politiku, — kopā ar jauniem instrumentiem, piemēram, nesen izstrādātajiem finanšu instrumentiem un brīvas tirdzniecības nolīgumu tīklu, kas trešo valstu valdībām ir noderīgi infrastruktūras, preču un vispārējas nozīmes pakalpojumu nodrošināšanai, — vienlaikus garantējot vai veicinot turpmāku ES uzņēmumu dalību ārvalstu ieguldījumu projektos, kas apvieno privātus uzņēmumus un publiskas struktūras;

J.

tā kā PPP parasti ir ilgtermiņa un to darbības laiks dažkārt ir no 10 līdz 30 gadiem, un tā kā PPP darbības laikam jābūt pamatotam un jāatbilst mērķiem, kas noteikti saistībā ar darba, preču un pakalpojumu nodrošināšanu, mākslīgi nekropļojot konkurenci vai nepaaugstinot izmaksas, kā arī neradot lieku slogu valsts pārvaldes iestādēm un nodokļu maksātājiem;

K.

tā kā ES tirdzniecības politika nedrīkst ne sekmēt, ne ierobežot suverēnu lēmumu par to, vai izmantot PPP, bet, kad lēmums ir pieņemts, ES pienākums ir panākt mūsu uzņēmumiem —lieliem, vidējiem, maziem un mikrouzņēmumiem — vislabāko piekļuvi iepirkumu tirgiem partnervalstīs, sniedzot pievienoto vērtību vietējai sabiedrībai, saskaņā ar atklātības, līdzdalības, atbildības, efektivitātes un politikas saskaņotības principiem;

L.

tā kā tas, ka privātais sektors var nepietiekami novērtēt sociālo infrastruktūru un šā sektora segumu, infrastruktūras nodrošināšanas ievērojamās izmaksas, dažu nozaru stāvoklis, kas raksturojams kā dabisks monopols, vai šo nozaru stratēģiskais svarīgums nozīmē to, ka daudzkārt atklāta konkurence un privatizācija nav pati piemērotākā politika, kad priekšroka jādod sabiedrības interesēm;

M.

tā kā līdz ar to PPP mērķis ir apvienot labāko no abām jomām, proti, vispārējas nozīmes pakalpojumu un infrastruktūras nodrošināšanu ar lielāku privātā sektora dalību, nevis ar privatizācijas procesiem;

N.

tā kā daudzās jaunietekmes un jaunattīstības valstīs ir neatbilstība starp privātu uzņēmumu dinamismu un uzticamas sabiedriskās infrastruktūras trūkumu; tā kā šādas atšķirības (kas ļoti spilgti parādās Indijā un Brazīlijā) apdraud potenciālo izaugsmi, ierobežo eksporta/importa spējas vai rada ražošanas līniju problēmas, jo nav pietiekamas ostas infrastruktūras, pastāv iekšējā transporta (dzelzceļa, kravu transporta vai automaģistrāļu) trūkumi vai nefunkcionē elektroenerģijas ražošanas iekārtas un sadales elektrotīkli; tā kā šīs atšķirības negatīvi ietekmē arī cilvēku labklājību (notekūdeņu un ūdens sadales tīklu trūkuma dēļ); tā kā PPP ļauj atrast integrētus risinājumus, ar kuru palīdzību partneris vai konsorcijs nodrošina “ēku” (būvniecības, inženieru un arhitektu pakalpojumus), “finansējumu” (privātu līdzekļu ieguldīšanu – vismaz projekta priekšfinansēšanai) un “apkopi” (apkopes, uzraudzības un apsaimniekošanas pakalpojumus);

O.

tā kā arī starpvaldību organizācijas ir izmantojušas PPP, lai sniegtu palīdzību vismazāk attīstītajām valstīm, izmantojot partnerības attīstības un sadarbības jomā: Pasaules Banka, reģionālās rekonstrukcijas bankas, Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, Pasaules Veselības organizācija un ANO Bērnu fonds (UNICEF) ir tikai dažas no organizācijām, kuras ir izmantojušas PPP darbību īstenošanai; tā kā ģeogrāfiskā ziņā PPP pieredze ir ASV, Austrālijai, Japānai, Malaizijai, Singapūrai, Apvienotajiem Arābu Emirātiem un citām Āzijas un Latīņamerikas (galvenokārt Čīlei) valstīm; tā kā arī ESAO valstīs (Somijā, Francijā, Vācijā, Grieķijā, Itālijā, Īrijā, Nīderlandē, Portugālē un Spānijā) ir attiecīgi tiesību akti; tā kā Apvienotajai Karalistei ir vislabāk izstrādātā programma attiecībā uz PPP (privātais finanšu iniciatīvai veido aptuveni 20 % no publiskajiem ieguldījumiem); tā kā ES vadošais dalībnieks PPP infrastruktūras tirgū, kopumā veidojot vairāk nekā 45 % no PPP nominālās vērtības;

P.

tā kā PPP ir izmantotas saistībā ar struktūrfondiem, paplašināšanos, Eiropas komunikāciju tīklu, kopīgām tehnoloģiju ierosmēm, stratēģiju “Eiropa 2020”, pētniecību un izstrādi (nākotnes rūpnīcas, energoefektīvas ēkas, “Zaļo automobiļu” iniciatīva, ilgtspējīga pārstrādes rūpniecība, fotonika, robotika, augstas veiktspējas skaitļošana un piektās paaudzes tīkli) e-mācībām, izpētes projektiem ar universitātēm un citām programmām veselības jomā (piemēram, Novatorisko zāļu ierosmi); tā kā Eiropas Investīciju banka un Eiropas Publiskā un privātā sektora partnerības konsultāciju centrs ir īstenojis projektus ES, tās kaimiņvalstīs un citās valstīs; tā kā ES ir devusi ieguldījumu arī ar Pasaules energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas fondu; tā kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonda mērķis ir vairāku tādu PPP atbalstīšana Eiropas Savienībā, kurā var piedalīties uzņēmumi no tirdzniecības partneriem;

Q.

tā kā līdz šim ES saglabājusi savu valdības iepirkuma tirgu atvērtību starptautiskai konkurencei, tai ir standarti, kas vērsti uz godīgas un efektīvas konkurences stiprināšanu vienotā tirgū un uz to, lai starptautiskajiem ieguldītājiem būtu vienlīdzīgi noteikumi; tā kā ES nepastāv uz ārvalstu īpašuma tiesībām vai kontroli balstīta diskriminācija un uzņēmumi no citām valstīm var dibināt vietējus uzņēmumus, lai varētu piedalīties PPP;

R.

tā kā ES brīvas tirdzniecības nolīgumos ir noteikumi, kas paver ceļu uzņēmumiem iesniegt piedāvājumus dalībai PPP, izmantojot tirgus piekļuvi un pirms uzņēmējdarbības veikšanas; tā kā Korejai, Kolumbijai/Peru, Centrālamerikai, Singapūrai un Kanādai (kā arī Vjetnamai un Japānai) tiek noteikti dažādi un konkrēti režīmi un iespējas; tā kā ir nepieciešama relatīvi elastīga pieeja sarunām ar dažādiem partneriem; tā kā tomēr arī turpmāk ir jācenšas veicināt sociālā un ekonomiskā attīstība, vides ilgtspēja, demokrātija un laba pārvaldība, cilvēktiesību ievērošana un starptautiski atzītu aizsardzības standartu veicināšana, kā arī pienācīgu darbvietu radīšana; tā kā daudzpusējā līmenī ar Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) un Nolīgumu par valsts iepirkumu (GPA) arī tiek noteiktas vairākas saistības, līdzīgi kā tas var būt ar citiem daudzpusējiem instrumentiem, piemēram pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TiSA); tā kā tāpēc ES vidē palielinās konkurence,

1.

uzsver, ka ES un trešās valstīs ir jāsekmē pienācīgu darbvietu radīšana, konkurētspēja un produktivitāte ar inovatīvu politiku un jauniem instrumentiem, kas paredzēti, lai veicinātu ekonomisko dalībnieku aktivitāti ilgtspējīgas izaugsmes atjaunošanai, tostarp, veicot ieguldījumus ārpus vienotā tirgus; uzskata, ka PPP cita starpā varētu būt potenciāls ES uzņēmumu izaugsmes avots un vienlaikus būt noderīgas trešām partnervalstīm, jo šīs PPP varētu nodrošināt infrastruktūru, preces un vispārējas nozīmes pakalpojumus;

2.

atgādina, ka PPP jārada augsta pievienotā vērtība iedzīvotājiem un patērētājiem, jānodrošina kvalitatīvi pakalpojumi un/vai preces un jāsniedz konkrētas konkurētspējīgas ekonomiskās priekšrocības pārvaldes iestādēm valdības un vietējā līmenī, vienlaikus izvairoties no papildu sloga vai zaudējumu radīšanas valsts sektoram;

3.

aicina Komisiju veicināt PPP definīciju, kas būtu starptautiski atzīta kā ilgtermiņa saikne starp publisko sektoru un privātajiem ieguldītājiem kvalitatīvu un pieejamu sabiedrisko pakalpojumu un infrastruktūras nodrošināšanai ar līgumā skaidri paredzētiem nosacījumiem, kuru ievērošana ir viegli izvērtējama ar rādītājiem, kas nodrošina taisnīgu un atbilstošu atlīdzību, ja tiek izpildīti šā līguma nosacījumi;

4.

atzīmē, ka gan MVU, gan arī lielāki uzņēmumi var vienādā mērā nodrošināt unikālu privātā sektora zinātību, pieredzi un labāko praksi, kā arī tīklus, kas aptver publiskās iestādes valstīs ārpus ES, efektīvi palīdzot īstenot ilgtspējīgas attīstības politiku; uzskata, ka MVU var vislabāk sasniegt savu potenciālu, ja tie izveido tīklus un darbojas pasaules līmenī un ienāk tirgos ārpus Eiropas, cita starpā ar PPP; šajā sakarībā aicina Komisiju veicināt un sekmēt konsorcijus un citus lielu uzņēmumu un MVU sadarbības veidus, lai atvieglotu MVU piekļuvi PPP projektiem;

5.

uzsver, ka PPP izveidē ir īpaši jāņem vērā problēmas, ar kurām saskaras Eiropas Savienībā reģistrētie MVU, kas starptautiskajos tirgos konkurē saskaņā ar PPP, un nepieciešamība MVU nodrošināt konkrētu, taisnīgu un savstarpēju pieeju, sevišķi sabiedrisko pakalpojumu sektoros, kā noteikts Direktīvā 2014/25/ES; šajā saistībā uzsver, ka ir vajadzīgi īpaši noteikumi, lai MVU varētu iesniegt kopas vai grupas piedāvājumus un izmantot atvērtas un pārredzamas apakšuzņēmumu līgumu ķēdes;

6.

pauž nožēlu, ka ES līdz šim brīdim pamatā ir saglabājusi sava valsts iepirkuma tirgus atvērtību starptautiskai konkurencei, taču ES uzņēmumi joprojām saskaras ar ievērojamiem šķēršļiem ārvalstīs; aicina Komisiju garantēt, ka ES tirdzniecības nolīgumos ir iekļauti instrumenti mūsu uzņēmumiem, īpaši MVU, lai vienlīdzīgi konkurētu ar vietējiem uzņēmumiem ārvalstīs; pieprasa arī skaidrus noteikumus un vieglu piekļuvi informācijai, kas attiecas uz piedāvājumu iesniegšanu un piešķiršanas kritērijiem, un atcelt diskriminējošus un nepamatotus tirdzniecības šķēršļus valsts iepirkuma, pakalpojumu vai ieguldījumu jomā (piemēram, fiskālo diskrimināciju, regulatīvos šķēršļus filiāļu vai meitas uzņēmumu izveidei un ierobežojumus finansējuma pieejamībā); aicina mūsu partnervalstis piemērot atvērtās valdības principu, lai nodrošinātu pārredzamību un izvairītos no interešu konfliktiem, un piesardzīgi izmantot PPP praksi, ņemot vērā ne tikai izmaksu un ieguvumu analīzi un projektu dzīvotspēju, bet arī publisko iestāžu finansiālās un tehniskās spējas pārraudzīt pakalpojumu vai infrastruktūras nodrošināšanu saskaņā ar vispārējām sabiedrības interesēm;

7.

atzīst, ka problēmas, kas saistītas ar PPP, var uzveikt ar labas pārvaldības principiem, piemēram, noteikumu pārredzamību un skaidrību gadījumos, kad nozīme ir šādiem jautājumiem: projektu līguma slēgšanas tiesību piešķiršana, īstenošana un novērtēšana no sākotnējā posma; riska pārnešanas modelēšana un definīcija (jo īpaši vidēja termiņa un ilgtermiņa rentabilitātes novērtējums); ieinteresēto personu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju dalība; korupcijas un krāpšanas apkarošana; atbildīgās administrācijas finanšu un tehniskās spējas adekvāti plānot un pārraudzīt līgumu īstenošanu; juridiskās noteiktības stiprināšana sistēmā, kas nodrošina publisko iestāžu likumīgo pilnvaru īstenošanu; aicina Komisiju un dalībvalstīm (kurās šajā ziņā ir būtiskas dalībnieces) veicināt šos principus un saistīto labāko praksi ārpus ES robežām;

8.

atgādina, ka PPP ir raksturīga augsta vērtība un tehniska sarežģītība, kā arī pušu ilgtermiņa saistības; atzīmē, ka tādēļ šīm partnerībām ir nepieciešama gan pietiekama elastība, gan arī pienācīgas procesuālās garantijas, lai nodrošinātu pārredzamību, nediskrimināciju un vienlīdzīgu attieksmi;

9.

atgādina, ka infrastruktūras projekti (jo īpaši būvniecības, vides aizsardzības, telesakaru un enerģētikas tīklu jomā) ir saistīti ar vairākiem riskiem un ka valdība, izmantojot PPP, daļu risku nodod privātiem līgumslēdzējiem tā, lai abas puses varētu gan gūt labumu, gan sadalīt riskus un atbildību saistībā ar šādiem projektiem; turklāt uzsver, ka atbilstīgs risku sadalījums ir būtisks, lai samazinātu projekta izmaksas un nodrošinātu tā sekmīgu īstenošanu un dzīvotspēju;

10.

atgādina, ka kvalitatīvu, pieejamu, rentablu pakalpojumu nodrošināšana sabiedrībai gan Eiropas Savienībā, gan arī ārpus tās ir būtisks priekšnoteikums, lai panāktu veiksmīgu PPP īstenošanu un dzīvotspēju; atgādina, ka modeļu un līgumu sarežģītā izvēle ietekmē projekta attīstību; brīdina, ka dažkārt PPP tika izmantoti tikai ar mērķi oficiāli izpildīt mērķus saistībā ar valsts deficītu; uzsver, ka nepieciešams piemērots institucionālais satvars, kurā apvienotas politiskas saistības, laba pārvaldība un pienācīgi pamata tiesību akti, lai garantētu, ka PPP piedāvātu labāku kvalitāti un plašu pakalpojumu klāstu iedzīvotājiem; šajā ziņā uzsver, ka ir svarīgi pienācīgi izvērtēt iesaistīto uzņēmumu profilu un iepriekšējo pieredzi, lai noteiktu, vai viņu sniegtie pakalpojumi ir bijuši kvalitatīvi un vai uzņēmējdarbība ir bijusi atbildīga;

11.

uzsver, ka ES tirdzniecības, ieguldījumu un attīstības politika ir savstarpēji saistīta un ka Lisabonas līguma 208. pantā ir paredzēta politikas saskaņotība attīstības jomā, nosakot, ka politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, ir jāievēro mērķi, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā; uzsver arī to, ka ir svarīgi nodrošināt, lai ES ieguldījumu politika ir orientēta uz finanšu izvēlēm, kurās iekļauts patiess sociālās ietekmes novērtējums;

12.

uzsver augošo PPP potenciālu cita starpā sekmēt inovatīvus risinājumus un mobilizēt ilgtermiņa privātos līdzekļus un vietējos resursus attīstības mērķiem, ņemot vērā, ka jaunattīstības valstīs nepieciešami ievērojami ieguldījumi infrastruktūras, ūdensapgādes un enerģijas jomā, ko nespēs nodrošināt tikai un vienīgi publiskais sektors, un ka būtu lietderīgi, ja lielākajai daļai šo ieguldījumu pievienotos privātais sektors; uzskata, ka PPP var radīt arī inovāciju tehnoloģijās un uzņēmējdarbības modeļos un veidot mehānismus privātā sektora pārskatatbildības panākšanai; tomēr vērš uzmanību uz gadījumiem, kad privātā sektora dalība PPP dažās jaunattīstības valstīs nav devusi gaidītos rezultātus; atzīmē, ka tādēļ ir nepieciešama tehniskā palīdzība, lai stiprinātu juridiskos un iestāžu satvarus, kurās tiek attīstītas PPP, īpaši saistībā ar spējām pienācīgi novērtēt, plānot un pārraudzīt šādu projektu īstenošanu, un jāparedz iespēja publiskajiem partneriem pieprasīt kompensāciju no privātiem uzņēmumiem līguma neievērošanas gadījumā;

13.

norāda, ka PPP ir viena no attīstības programmas prioritātēm, kas aizvien vairāk tiek veicināta kā līdzeklis infrastruktūras finansējuma deficīta novēršanai gan attīstītajās, gan arī jaunattīstības valstīs;

14.

mudina Komisiju, ņemot vērā tās vēlmi turpmākajos gados ievērojami paplašināt apvienošanas izmantošanu, īstenot Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā par apvienošanas izmantošanu iekļautos ieteikumus un izvērtēt aizdevumu un dotāciju apvienošanas mehānismu, jo īpaši attiecībā uz attīstību un finansiālo papildināmību, pārredzamību un pārskatatbildību;

15.

aicina ES iestādes mudināt ES uzņēmumus, kuri piedalās PPP trešās valstīs, jo īpaši mazāk attīstītajās valstīs, darboties atbilstoši politikas saskaņotības principam, kas noteikts ESAO pamatnostādnēs daudznacionāliem uzņēmumiem, lai tiktu ņemti vērā mērķi sadarbībai attīstības jomā; aicina Komisiju sekmēt ilgtspējīgus ieguldījumus, kuros ņemti vērā attīstības mērķi, par prioritāti nosakot tieši valstu ekonomikas ilgtermiņa attīstību, un veicināt projektus, kuru uzmanības centrā ir, piemēram, vides aizsardzība, nabadzības samazināšana, izglītība, atkritumu apsaimniekošana vai atjaunojamās enerģijas izmantošana;

16.

uzsver, ka attīstības palīdzības jomā PPP ir efektīvs veids, kā izmantot Eiropas līdzekļus, vienlaikus atbalstot ES prioritātes un saskaņotību ar citām politikas jomām; aicina Komisiju vairāk iesaistīties un ieguldīt attīstības PPP un izmantot PPP kā līdzekli Savienības ierobežotā attīstības budžeta palielināšanai;

17.

uzsver to, ka privātiem ieguldījumiem un līdzekļiem var būt galvenā loma, sekmējot izaugsmi, kura jaunattīstības valstīs nākamo gadu laikā tiek prognozēta aptuveni 5 % apmērā; atzīst, ka šāds privātais finansējums var palīdzēt atbalstīt vietējo ekonomiku un uzņēmumus un nodrošināt pienācīgas darbvietas, un tādējādi — sekmēt nabadzības izskaušanu, ja ārvalstu tiešie ieguldījumi (ĀTI) tiek pienācīgi reglamentēti un saistīti ar konkrētiem uzlabojumiem partnervalstu ekonomikā, piemēram, izmantojot tehnoloģiju nodošanu un vietējā darbaspēka apmācības iespējas; šajos apstākļos uzskata, ka PPP var dot labumu vismazāk attīstītajām valstīm, jo nesamērīgais ieguldījumu risks nesniedz pietiekamus stimulus privātiem ieguldījumiem; uzsver, ka turpmākajām PPP, kas tiks noslēgtas attīstības programmā laikposmam pēc 2015. gada, ir jānosaka mērķis samazināt nabadzību un panākt citus ilgtspējīgas attīstības mērķus un ir jābūt saskaņotām ar partnervalstu nacionālajiem attīstības plāniem;

18.

atzīmē, ka pareizi strukturētas un efektīvi īstenotas PPP var radīt daudzus ieguvumus, tostarp inovācijas, efektīvāku resursu izmantošanu un kvalitātes nodrošināšanu un kontroli; atzīmē arī to, ka PPP jaunattīstības valstīs ir jānovērtē saskaņā ar to spēju panākt attīstības rezultātus un ka ir taisnīgi jāsadala risku slogs starp publisko un privāto sektoru; uzsver, ka PPP jaunattīstības valstīs līdz šim galvenokārt pievērsās enerģētikas un telesakaru nozarēm, turpretim privāta iesaistīšanās sociālajā infrastruktūrā joprojām ir reta; tādēļ mudina īstenot PPP, kuru galvenais mērķis ir ilgtspējīgu attīstības mērķu sasniegšana;

19.

prasa palielināt tehnisko palīdzību (tostarp vietējā personāla apmācību un iepazīstināšanu ar tehnoloģijām) partnervalstu valdībām, lai palielinātu to spēju piedalīties PPP un uzņemties savu atbildības daļu par PPP projektu vadīšanu, cita starpā palīdzot izveidot banku sistēmas un nodokļu administrācijas, kas spētu nodrošināt finanšu pārvaldību un publisko un privāto līdzekļu pārvaldību; norāda, ka iepriekšējā pieredze parāda, ka vāji apspriesti PPP līgumi dažkārt var palielināt valstu parādus, un mudina izveidot tiesisko regulējumu par atbildīgu finansēšanu; aicina Komisiju apsvērt iespēju nodrošināt jaunattīstības valstīm tehnisko palīdzību un konsultācijas par to, kā sagatavot un ieviest ES standartus šo valstu tirgos;

20.

stingri atbalsta ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu efektīvu un visaptverošu izplatīšanu un īstenošanu ES iekšienē un ārpus tās un uzsver vajadzību veikt visus nepieciešamos politikas un likumdošanas pasākumus, lai novērstu trūkumus, kas traucē efektīvi īstenot šos ANO pamatprincipus, tostarp attiecībā uz tiesu sistēmas pieejamību;

21.

uzsver, ka attīstības aģentūrām ir jānodrošina, ka publisks attīstības finansējums tiek izmantots, lai atbalstītu jaunattīstības valstu vietējās ekonomikas tīklus, un tas netiek novirzīts donorvalstu privāto uzņēmumu un starptautisko uzņēmumu atbalstam; jo īpaši uzsver, ka PPP mērķim ir jābūt valstu mikrouzņēmumu, mazu un vidēju uzņēmumu spēju veidošanai;

22.

atgādina, ka Eiropas Savienība ir apņēmusies veicināt dzimumu vienlīdzību un iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu visās tās darbībās; aicina iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu PPP plānošanā un izpildē, piemēram, izmantojot pēc dzimumiem sadalītus datus un analīzi mērķtiecīgiem ieguldījumiem un paredzot līgumos galvenos darbības rādītājus attiecībā uz priekšrocībām sievietēm; šajā sakarībā aicina palielināt atbalstu vietējiem MVU, jo īpaši uzņēmējām, lai dotu iespēju viņām gūt ieguvumus no privātā sektora veicinātas izaugsmes;

23.

aicina Komisiju strādāt pie tā, lai Pasaules Tirdzniecības organizācijā un notiekošajās divpusējās sarunās ar trešām valstīm starptautiskā mērogā panāktu nozīmības saistības attiecībā uz tirgus piekļuvi, izmantojot pozitīvu un savstarpīgu pieeju, kas atzīst starptautisku konkurenci, lai novērstu nevienlīdzību starp ES un citu tirdzniecības partneru publiskā iepirkuma tirgu atvērtības līmeni; prasa, lai Komisija censtos novērst administratīvus, procedūras un tehniskus šķēršļus, kas neļauj ES uzņēmumiem iesaistīties ārvalstu PPP;

24.

aicina Komisiju sarunās par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem ar citām valstīm veicināt tādu barjeru likvidāciju, kuras traucē ES uzņēmumiem, jo īpaši MVU, lai tie var piedalīties PPP šajās valstīs, un atbalstīt ES iedzīvotāju profesionālo mobilitāti šajās valstīs, lai viņi varētu vienlīdzīgi konkurēt ar vietējiem un trešo valstu uzņēmumiem;

25.

aicina Komisiju uzraudzīt ES uzņēmumus ārzemēs un apkopot secinājumus par veiksmes stāstiem, modeļiem un labu praksi vadlīniju izstrādāšanai un apsvērt virtuālo dokumentācijas centru vai novērošanas centru izveidi, lai veicinātu informācijas par PPP iespējām pieejamību ES uzņēmumiem, īpaši MVU; aicina Komisiju sekmēt lietotājiem draudzīgu platformu un tīklu izveidi, lai veicinātu ieinteresēto personu strukturētu dialogu, un sniegt tehnisku atbalstu saistībā ar tiesisko regulējumu un gaidāmajām problēmām; aicina Komisiju veikt pētījumu par Savienības brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) un to īstenošanas ietekmi uz ārvalstu PPP pieejamību ES uzņēmumiem; uzskata, ka šāds pētījums varētu sniegt ieskatu par BTN konkrēto ietekmi PPP jomā un ļaut identificēt šķēršļus, kas vēl nav novērsti;

26.

aicina Komisiju veicināt skaidru un integrētu grāmatvedības standartu izmantošanu starptautiskā līmenī, lai mazinātu ar PPP saistītās neskaidrības, vienlaikus veicinot stabilu budžeta politiku un projektu ilgtspēju;

27.

aicina Komisiju nodrošināt, ka arī ES atbalstītās struktūras, piemēram, Eiropas Mazo un vidējo uzņēmumu aģentūra (EASME) un Eiropas Biznesa atbalsta tīkls (EEN) var iegūt un nodot MVU informāciju par to, kā iesaistīties PPP valstīs ārpus ES un kā veicināt mazo un vidējo uzņēmumu piedalīšanos PPP trešās valstīs;

28.

uzsver — lai piesaistītu pārrobežu privātā sektora līdzekļus PPP, ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt pietiekamus apliecinājumus, ka šo ilgtermiņa ieguldījumu vide būs skaidra, stabila un droša, ar labu pārvaldību, juridisko noteiktību, pārredzamību, vienlīdzīgu attieksmi, bez diskriminācijas un ar efektīvām strīdu izšķiršanas iespējām; aicina Komisiju un Padomi šajā nolūkā kopā strādāt kompetentajos starptautiskajos forumos un starptautiskajās finanšu iestādēs, lai nodrošinātu, ka šajā jomā ir pieņemts vajadzīgais tiesiskais regulējums, kas ir pārredzams, efektīvs un izmaksu ziņā lietderīgs;

29.

pauž pārliecību, ka ES uzņēmumu lielāka dalība liela mēroga starptautiskajās PPP ļautu gūt ievērojamu labumu attiecībā uz pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšanu, produktivitāti, konkurētspēju, tehnoloģiskajām spējām un inovācijas attīstību ES; atgādina, ka Komisijas 2010. gada pētījumā “Eiropas MVU internacionalizācija” ir uzsvērta pozitīvā saikne starp internacionalizāciju un inovāciju saistībā ar produktiem, pakalpojumiem un procesiem;

30.

uzsver, ka, strādājot šajā jomā, ir īpaši jāņem vērā Eiropas Savienībā reģistrēto MVU problēmas, PPP ietvaros konkurējot starptautiskos tirgos, un tas, ka ir jānodrošina MVU īsta un taisnīga piekļuve; šajā saistībā uzsver, ka ir būtiski izstrādāt īpašus noteikumus, lai MVU varētu iesniegt kopas vai grupas piedāvājumus un izmantot atvērtas un pārredzamas apakšuzņēmumu līgumu ķēdes; uzskata, ka MVU būtu jāmudina piedalīties vai nu apakšuzņēmēja statusā, vai arī tādu konsorciju ietvaros, kuri iesniedz piedāvājumus ar mērķi noslēgt līgumus;

31.

atgādina par sasniegumiem Eiropas Savienībā, izmantojot PPP infrastruktūras attīstībā un progresīvākajās tehnoloģijas, pētniecības, e-apmācības un citu augstas pievienotās vērtības nozaru jomās, un mudina Komisiju noteikt projektus, kuri ES ir panākuši labākos rezultātus, un veicināt visu veidu ES uzņēmumu, īpaši MVU, dalību šādos projektos ārzemēs;

32.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Investīciju bankai.

11.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 265/25

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par to, kā kopš 2007. gada reformas tiek īstenoti noteikumi par ražotāju organizācijām, darbības fondiem un darbības programmām augļu un dārzeņu nozarē (COM(2014)0112),

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 16. jūnija secinājumus par iepriekšminēto Komisijas ziņojumu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju (1),

—

ņemot vērā 2014. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas dārzkopības nozares nākotni — izaugsmes stratēģijas (2),

—

ņemot vērā pētījumu “ES augļu un dārzeņu nozare — pārskats un KLP perspektīva pēc 2013. gada”, kas Eiropas Parlamenta paspārnē tika sagatavots 2011. gadā,

—

ņemot vērā divus pētījumus — “Ceļā uz jauniem noteikumiem ES augļu un dārzeņu nozarei”, ko veica Assemblée des Régions Européennes Légumières et Horticoles (AREFLH) un Vāgeningenas Universitāte attiecīgi Eiropas Parlamenta 2015. gada 22. janvāra semināram,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par negodīgas tirdzniecības prakses novēršanu uzņēmumu savstarpējā pārtikas apgādes ķēdē (COM(2014)0472),

—

ņemot vērā pētījumu “ASV 2014. gada Lauksaimniecības likuma un KLP 2014-2020 riska pārvaldības instrumentu salīdzinošā analīze”, kas tika veikts pēc Eiropas Parlamenta pasūtījuma 2014. gadā;

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta kontroles komitejas atzinumu (A8-0170/2015),

A.

tā kā Savienības politikā attiecībā uz augļu un dārzeņu nozari kopš deviņdesmitajiem gadiem galvenā uzmanība ir pievērsta ražotāju organizāciju (RO) nozīmības nostiprināšanai;

B.

tā kā 2007. gada reformas mērķis bija stiprināt augļu un dārzeņu ražotāju organizācijas, šajā nolūkā nodrošinot plašāku klāstu instrumentu — tostarp pasākumus ar tirgu saistīto risku nepieļaušanai un pārvaldīšanai — kā arī pastiprinot un koncentrējot piegādi, uzlabojot kvalitāti un konkurētspēju, pielāgojot piegādi tirgus vajadzībām un sniedzot tehnisku atbalstu videi nekaitīgai ražošanai;

C.

tā kā ražotāju organizācijas ir pakļautas virknei ierobežojumu salīdzinājumā ar privātajiem tirdzniecības uzņēmumiem, piemēram, ieguldījumu izmantošanas ierobežojumi, kas ir saistīti ar ienākumu struktūru vai nepieciešamību pārdot;

D.

tā kā ir svarīgi atbalstīt augļu un dārzeņu ražošanas nozari visā Savienības teritorijā, ņemot vērā tās nozīmi pievienotās vērtības un nodarbinātības ziņā un tās interesi par veselību, nodrošinot veselīgu un sabalansētu diētu;

E.

tā kā Savienības atbalsta RO un ražotāju organizāciju apvienībām (ROA) mērķis ir nostiprināt nozares konkurētspēju, atbalstīt inovāciju, palielināt produktivitāti, pilnveidot popularizēšanu, uzlabot darījumu slēgšanas pozīcijas lauksaimniekiem un atjaunot līdzsvaru pārtikas apgādes ķēdē, vienlaikus integrējot vides apsvērumus augļu un dārzeņu ražošanā un tirdzniecībā, un pienācīgi ņemot vērā ražotāju konkrēto situāciju;

F.

tā kā, lai palielinātu ražotāju organizāciju ietekmi izplatīšanas ķēdē, tika radīti stimuli nolūkā veicināt ražotāju organizāciju apvienošanos un ražotāju organizāciju apvienību apvienošanos, kā arī transnacionālu sadarbību;

G.

tā kā Eiropas Savienībā lielākā daļa augļu un dārzeņu audzētāju ir mazās vai vidējās saimniecības;

H.

tā kā saskaņā ar 2011. gada pētījumu par augļu un dārzeņu (AD) nozarei piemērojamo režīmu, kas tika veikts pēc Eiropas Parlamenta pasūtījuma, RO veidošana ir jāveicina, jo “kolektīva rīcība ražotāju līmenī un efektīva koordinācija ķēdes ietvaros ir priekšnosacījumi jebkurai veiksmīgai stratēģijai ražotāju relatīvo cenu samazināšanās pārvarēšanai”;

I.

tā kā RO un ROA augļu un dārzeņu nozarē var izveidot darbības fondu, lai finansētu dalībvalstu apstiprinātas darbības programmas;

J.

tā kā šos fondus finansē ražotāju organizāciju locekļi vai pašas ražotāju organizācijas, kā arī izmantojot ES finansiālo atbalstu un tā kā ar šādu līdzfinansēšanu tiek veicināta līdzekļu saņēmēju apņēmība, un tā palīdz nodrošināt atbalsta lietderīgu izmantošanu un to, ka tam ir multiplicējoša ietekme;

K.

tā kā iepriekšējās kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) finansiālais atbalsts jaunizveidoto augļu un dārzeņu ražotāju organizāciju ieguldījumiem, kas tika atcelts 2013. gadā veikto reformu ietvaros, bija ļoti būtisks, jo īpaši Centrāleiropas, Austrumeiropas un Dienvideiropas dalībvalstīm, aizjūras teritorijām un salām;

L.

tā kā jānorāda uz:

M.

tā kā šie skaitļi par Savienību kopumā ir vidējie rādītāji, kas atspoguļo ārkārtīgi atšķirīgas situācijas dalībvalstīs, vai pat būtiski atšķirīgās situācijas vienā dalībvalstī; tā kā šīs situācijas, kas atspoguļo dažādas sākumpozīcijas ieinteresētībā izveidot RO, var izskaidrot ar vēsturiskiem faktoriem, kuru pamatā ir ražotāju lielāka vai mazāka ieinteresētība izveidot RO, lauksaimniecības uzņēmumu struktūru, tirgus nosacījumu un administratīvo šķēršļu atšķirības, pašreiz sniegtā atbalsta neatbilstība, kā arī tas, ka daudzās dalībvalstīs šo nozari pārsvarā pārstāv mazie ražotāji;

N.

tā kā politisko iespēju un to ietekmes novērtējuma sabiedriskajā apspriešanā par ES režīma augļu un dārzeņu nozarei pārskatīšanu, ko veica Komisija laikā no 2012. gada 4. jūnija līdz 9. septembrim, pausts pārsvarā pozitīvs vērtējums režīma turpināšanai ar konkrētiem uzlabojumiem;

O.

tā kā reģioni ar augstāku ražotāju organizācijas līmeni ir tie, kuros ražotāji sasnieguši augstāku konkurētspējas, izmaksu lietderības, internacionalizācijas, kvalitātes un vides ilgtspējas līmeni;

P.

tā kā ražotāju organizāciju vidējā procentuālā daļa joprojām ir maza un dažās dalībvalstīs tā ir īpaši maza salīdzinājumā ar ES vidējo rādītāju, kaut gan šis vispārējais apgalvojums var mainīties atkarībā no ražošanas un tirdzniecības modernizācijas līmeņa katrā apgabalā; tā kā zemos vidējos rādītājus nosaka arī RO darbības apturēšana un atsauktā atzīšana, radot nenoteiktību ražotājiem;

Q.

tā kā, lai gan valsts finanšu atbalsts (Regula (ES) Nr. 1308/2013) ir bijis nozīmīgs finanšu instruments ražošanas piedāvājuma koncentrēšanas ziņā, tā efektivitāte ir jāpaaugstina;

R.

tā kā ražotāju organizāciju nozīme atverot jaunus tirgus, veicinot patēriņu vai ieguldījumus inovācijā, pozitīvi ietekmē augļu un dārzeņu nozari kopumā;

S.

tā kā AD nozare Eiropas Savienībā veido 18 % no lauksaimnieciskās ražošanas kopējās vērtības, izmanto tikai 3 % apstrādātās zemes un tās vērtība pārsniedz EUR 50 miljardus;

T.

tā kā AD apgādes ķēdes paredzamais apgrozījums pārsniedz EUR 120 miljardus, aptuvenais darba ņēmēju skaits nozarē ir 550 000 un tā darbojas kā ekonomikas multiplikators Eiropas līmenī, veicinot gan pieprasījumu, gan arī pievienotās vērtības radīšanu citās ekonomikas nozarēs;

U.

tā kā augļu un dārzeņu audzēšanai izmantotā kopējā lauksaimniecības teritorija ES laikā no 2003. līdz 2010. gadam ir samazinājusies par 6 %, kas nozīmē, ka lauksaimnieki izvēlas audzēt citas kultūras vai daudzos gadījumos ir pārtraukuši ražošanu; tā kā saskaņā ar AREFLH 2015. gada pētījumu šis samazinājums Eiropas dienvidos bija lielāks nekā Eiropas ziemeļos;

V.

tā kā pēdējos gados augļu un dārzeņu ražošanas apjoms arī ir samazinājies, savukārt saražotās produkcijas vērtībai absolūtos skaitļos ir tendence saglabāties stabilai, 2012. gadā sasniedzot EUR 48,25 miljardus, un, neskatoties uz to, nav iespējams piedāvāt ražošanas izmaksām un kompensācijai par darbu atbilstošas iepirkuma cenas;

W.

tā kā nepietiekamais patēriņš ir būtiska problēma augļu un dārzeņu ražošanas nozarēm, kā rezultātā pēdējos pāris gados ražošanas apjomi ir samazinājušies; atgādina Freshfel Europe sniegtos datus, kuri rāda, ka svaigu augļu un dārzeņu patēriņš ES 28 valstīs 2012. gadā uz vienu iedzīvotāju bija 387 g dienā, kas nozīmē samazinājumu par 8,7 % salīdzinājumā ar 2007.–2011. gada perioda vidējo patēriņu; tā kā šis samazinājums iespējams norāda uz tendencēm vairāk patērēt apstrādātu pārtiku, kā arī uz ekonomikas krīzes ietekmi;

X.

tā kā Eiropas Savienībā 22 miljoni bērnu cieš no liekā svara, savukārt pieaugušie vidēji patērē tikai 30 līdz 50 % no dienā ieteicamā augļu un dārzeņu daudzuma;

Y.

tā kā Pasaules Veselības organizācija (PVO) iesaka uzturā lietot vismaz 400 g augļu un dārzeņu dienā, lai novērstu hroniskas slimības, piemēram, sirds slimības, vēzi, diabētu un aptaukošanos, jo īpaši bērnu aptaukošanos; tā kā līdz šim tikai četrās ES dalībvalstīs tiek patērēts šis ieteicamais daudzums;

Z.

tā kā 2012. gadā ES bija augļu un dārzeņu tirdzniecības deficīts, lielākoties tādēļ, ka augsto ražošanas izmaksu dēļ tā augļus importē vairāk nekā eksportē;

AA.

tā kā AREFLH 2015. gada pētījuma rezultāti norāda, ka ES tirgus ir relatīvi atvērts importam, kamēr Eiropas eksports saskaras ar būtiskiem tarifu un ar tarifiem nesaistītiem tirdzniecības šķēršļiem, kas traucē diversificēt eksportu; tā kā, neraugoties uz to, ka imports no trešām valstīm tieši konkurē ar līdzīgu ES produkciju, šīs importētās produkcijas audzēšanai dažos gadījumos netiek piemēroti tādi paši vides, pārtikas nekaitīguma un sociālie standarti;

AB.

tā kā tirgus krīze ir bieža parādība AD nozarē, jo pat neliels pārpalikums tirgū var izraisīt ražotāju cenu strauju kritumu; tā kā augļi un dārzeņi lielākoties ātri bojājas un tāpēc tie ātri jāpārdod, nostādot ražotājus strukturāli neizdevīgā situācijā darījumu slēgšanas sarunās ar lielākajiem mazumtirgotājiem un pārstrādātājiem;

AC.

tā kā krīze, ko izraisīja Krievijas noteiktais aizliegums, ir būtiski negatīvi ietekmējusi un arī nākotnē ietekmēs AD nozari, tās ražotājiem ciešot vienus no vislielākajiem zaudējumiem; tā kā ir jāuzsver, cik nozīmīgas ir spēcīgas RO, kas organizētas tā, lai kolektīvi rastu risinājumus neparedzētās un sarežģītās situācijās ar atbilstīgiem Kopienas instrumentiem, kas pielāgoti katras krīzes smagumam, vai attiecīgā gadījumā veicot Regulā (ES) Nr. 1308/2013 paredzētos ārkārtas pasākumus;

AD.

tā kā Komisijas ziņojumā ir atzīts, ka AD nozarei piemērojamā režīma krīzes novēršanas instrumenti kopš 2007. gada reformas ir maz izmantoti un ka šie instrumenti nav bijuši pietiekami, lai atvieglotu liela apmēra krīžu sekas, piemēram, E.coli krīzi, vai to, ar kuru saskaramies tagad Krievijas noteiktā aizlieguma dēļ; tā kā lielākā daļā gadījumu, izņemot atsaukšanu no tirgus, šie instrumenti ir administratīvi sarežģīti pielāgojami, jo noteikumi ir neskaidri;

AE.

tā kā programma “Augļi skolai”, saskaņā ar kuru tiek patērēts liels daudzums vietējo un sezonas augļu un dārzeņu, ir izraisījusi interesi un bijusi sekmīga;

AF.

tā kā iespēja dot piekļuvi ES finanšu atbalstam kapitāla atgūšanas un procentu atgūšanas formā par piešķirtajiem aizdevumiem, lai finansētu krīzes novēršanas un pārvaldības pasākumus, ir bijis nozīmīgs instruments tirgu nedrošības pārvaldībā darbības programmu ietvaros;

AG.

tā kā Komisijas ziņojumā ir norādīts, ka AD nozarei piemērojamā pašreizējā režīma vājie punkti ir noteikumu sarežģītība un juridiskās noteiktības trūkums; tā kā komisārs P. Hogan ir apņēmies uzlabot šo režīmu sava pilnvaru termiņa pirmajā gadā, ņemot vērā dažādu dalībvalstu kultūras atšķirības un kontrastējošās tirgus situācijas, kā arī vajadzību uzlabot nozares konkurētspēju un novatorismu;

AH.

tā kā Vāgeningenas Universitātes pētījumā secināts, ka ES īstenošanas aktu atšķirīgā interpretācija ir radījusi juridisku nenoteiktību valstu administrācijām un RO, kā rezultātā ir palielinājies administratīvais slogs un radušās bailes uzņemties risku, atturot no RO veidošanas;

AI.

tā kā AD nozarei piemērojamā režīma darbībai ir vajadzīgas skaidras un paredzamas revīzijas procedūras; tā kā būtu jāizvairās no secīgu revīziju pārklāšanās un nevajadzētu veikt kontroles revīzijas, pirms nav pieņemts galīgs lēmums par grāmatojumu noskaidrošanu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstīm nav jāveic lielākas korekcijas, nekā tas būtu vajadzīgs;

AJ.

tā kā Regulā (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju, jau ir ņemti vērā vairāki elementi, kas ietverti Komisijas paziņojumā, un tā kā ir jānostabilizē patlaban spēkā esošie Eiropas Savienības noteikumi;

AK.

tā kā ar AD nozarei piemērojamo režīmu saistītās juridiskās nenoteiktības mazināšanā būtiska nozīme būtu jāpiešķir proporcionalitātei, nodrošinot, ka atsevišķu likumpārkāpēju nolaidība nekaitē RO kopumā;

AL.

tā kā RO bieži ir sarežģīti atrast vadītājus un apmācīt tos, lai nodrošinātu nepieciešamās iemaņas komercdarbību veikšanai agrorūpniecības nozares saspringtajos konkurences apstākļos; tā kā Komisijas ziņojumā ir norādīts, ka RO tēriņi apmācībai un konsultatīvajiem pakalpojumiem ir bijuši nelieli;

AM.

tā kā lauksaimnieku populācija 28 valstu Eiropas Savienībā strauji noveco — uz katriem deviņiem lauksaimniekiem, kas vecāki par 55 gadiem, ir tikai viens, kas jaunāks par 35 gadiem,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu, kurā līdzsvaroti atainota AD nozarei piemērojamā režīma evolūcija kopš 2007. gada reformas, apstiprināts organizatoriskās pamatuzbūves derīgums šai nozarei, norādīti gūtie panākumi, piemēram, aizvien lielāka RO koncentrēšanās, kas uzlabo nozares vietu apgādes ķēdē, kā arī norādītas problēmas, kas joprojām saglabājušās;

2.

uzskata, ka atbalstam ir jākompensē tirgus ziņā negatīvās to ierobežojumu sekas, kas piemēroti ražotāju organizācijām;

3.

atzinīgi vērtē AD nozarei piemērojamā ES režīma pasākumus, kuru mērķis ir paaugstināt ES ražotāju orientāciju uz tirgu, veicināt inovāciju, atbalstīt AD nozari, palielināt ražotāju konkurētspēju un uzlabot tirdzniecību, produktu kvalitāti un ražošanas vides aspektus, sniedzot atbalstu RO un ROA, un atzīstot starpnozaru organizācijas, kā arī veicinot kopu veidošanu, kas radīs jaunas ienākumu plūsmas, lai tās novirzītu jaunos ieguldījumos;

4.

atzinīgi vērtē to, ka jaunā KLP saglabā AD nozarei piemērojamo režīmu, tomēr apstiprinot, ka esošie instrumenti ne vienmēr ir bijuši efektīvi, kā sabiedriskās apspriešanas dokumentā “Pārskats par augļu un dārzeņu nozarei piemērojamo ES režīmu” ir atzinusi Komisija, tāpēc atbalsta Newcastle Group, kas strādā pie tā, lai uzlabotu AD nozarei piemērojamo režīmu, kur būtu jāņem vērā to tiesisko līdzekļu specifiskais raksturs, kas regulē kooperatīvu darbību dalībvalstīs, lai neierobežotu jaunu RO izveidi, vienlaikus ņemot vērā, ka ražotāji var izvēlēties palikt ārpus RO sistēmas;

5.

aicina Komisiju aktīvāk censties novērst negodīgu tirdzniecības praksi (NTP) pārtikas apgādes ķēdē, kas negatīvi ietekmē ražotāju ieņēmumus, samazina ienākumus un apdraud nozares dzīvotspēju un ilgtspējību; uzskata, ka lielo izplatīšanas tīklu negodīga tirdzniecības prakse un spiediena izdarīšana uz ražotājiem, kuri ir vai nav RO locekļi, ir galvenā problēma, kas jārisina, lai panāktu to, ka AD nozares lauksaimnieku ienākumi ir pienācīgi; norāda uz to, ka ražotāji ir neaizsargāti, jo to produkti ir tādi, kas ātri bojājas; uzskata, ka tādas uzskaitītās problēmas, kā zemju pamešana vai aktīvo lauksaimnieku novecošana, atrisināsies, ja no ražošanas gūtā peļņa būs pietiekama, lai nodrošinātu profesijas nākotni un piesaistītu gados jaunu darbaspēku;

6.

aicina Komisiju noteikt skaidrus ES standartus attiecībā uz labas prakses principiem pārtikas ķēdē, lai tiktu vienādi interpretēti standarti negodīgas tirdzniecības prakses jomā;

7.

aicina Komisiju atbalstīt pasākumus, kuru mērķis ir veicināt RO produktu tiešo tirdzniecību; uzskata, ka tiešā pārdošana ir alternatīva lieliem izplatītājiem un to vērtībām saistībā ar attieksmi pret uzturu, lauksaimniecību un vidi; uzskata, ka tiešās pārdošanas cenas tirgū ir zemākas par lielo izplatītāju cenām, jo tiek izslēgti starpnieki un loģistikas izmaksas; šajā sakarībā uzskata, ka ķēdes saīsināšana nodrošina godīgus ieņēmumus lauksaimniekiem un ļauj cīnīties pret negodīgu tirdzniecības praksi;

8.

atzīmē, ka daudzas dalībvalstis ir ieviesušas pasākumus cīņai pret negodīgu tirdzniecības praksi un prasa nodrošināt ES koordinētus risinājumus, lai nostiprinātu lauksaimniecības produkcijas iekšējā tirgus darbību;

9.

uzsver, ka ir svarīgi saglabāt Eiropas kvalitātes standartus attiecībā uz svaigiem augļu un dārzeņu produktiem, lai nodrošinātu augstu un vienmērīgu kvalitāti pārtikas ķēdē un ieguvumu gala patērētājam;

10.

mudina Komisiju precizēt, kā tā gatavojas piemērot Regulas (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju, 209. panta 1. punktu, lai ieviestu lielāku normatīvo skaidrību par to, kā sasniegt LESD 39. pantā minētos mērķus, pilnībā ievērojot LESD 101. pantu konkurences jomā;

11.

atzīmē, ka apvienošanās organizācijās pakāpe nozarē, ņemot vērā RO pārdoto augļu un dārzeņu īpatsvaru saražotās produkcijas kopējā vērtībā, pēdējos gados Savienībā kopumā ir pastāvīgi paaugstinājusies, tomēr šo pieaugumu var attiecināt tikai uz dažām dalībvalstīm;

12.

uzsver, ka, neraugoties uz šo paaugstināšanos, apvienošanās organizācijās pakāpe, ņemot vērā ražotāju skaitu, vidēji joprojām ir zema, un dažās dalībvalstīs šie rādītāji ir izteikti zemāki nekā vidēji ES, un ka šīs problēmas risinājumi ir izšķiroši svarīgi AD nozarei piemērojamā režīma nākotnei arī tāpēc, lai novērstu būtiskās reģionālās atšķirības; uzsver arī, ka šim zemajam pašorganizēšanās līmenim nepalīdz arī sarežģītie RO noteikumi, kuru dēļ dažās dalībvalstīs ir apturēta RO darbība un atsaukta to atzīšana; tāpēc aicina Komisiju šo situāciju mainīt, vienkāršojot shēmas noteikumus, lai ražotāju organizācijās vēlētos iesaistīties vairāk ražotāju;

13.

norāda, ka ir jāpalielina ražotāju apvienošanās organizācijās līmenis, paturot prātā to, ka šis līmenis ir acīmredzami augstāks reģionos, kuros ražošana un tirgvedība ir vairāk modernizētas un virzītas uz eksportu, un zemāks valstīs, kurām nav bijusi izdevība daudzus gadus izmantot darbības fondus;

14.

uzskata par nepieciešamu paredzēt krīžu vadības instrumentu ieviešanu, skaidri identificēt dažu RO īstenotu sekmīgu pieredzi šajā jomā, lai varētu to izmantot visur, kur tas ir iespējams; šajā saistībā prasa Komisijai atvieglot šajā jomā vadošo RO zināšanu un prasmju iepazīšanu;

15.

atgādina, ka RO ir rīki, kas kalpo ražotājiem, tos kolektīvi organizējot tirgū, lai aizstāvētu to ieņēmumus, ka jo īpaši noderīgas RO ir tajās teritorijās, kur ražo produktus nosūtīšanai uz to patēriņa teritorijām, bet daži tuvējie vai nišas ražotāji vai tirgi tās izmanto maz;

16.

šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi palielināt kopējo atbalstu RO un nodrošināt spēcīgākus stimulus gan tam, lai esošās RO apvienotos, gan tam, lai veidotos jaunas RO — gan valstu gan starptautiskā līmenī — vienlaikus prasa RO veidošanai piešķirto ieguldījumu atbalsta uzraudzību, lai ieguldījumi tiktu veikti tajās jomās, kuras uzlabotu RO locekļu ienākumus;

17.

pauž nožēlu, ka dažās dalībvalstīs apvienošanās ražotāju organizācijās līmenis ir ļoti zems, un iesaka dalībvalstīm par prioritāti noteikt ražotāju apvienību veicināšanu; aicina Komisiju veikt analīzi par to dalībvalstu īpašajām iezīmēm, kurās ir maz ražotāju organizāciju;

18.

šajā sakarībā aicina Komisiju atjaunot finansiālo atbalstu jaunizveidoto AD nozares RO ieguldījumiem; uzskata, ka bez minētā atbalsta izveidotajām organizācijām ir ļoti grūti panākt, lai valsts tās atzīst, kas nepieciešams, lai tās varētu darboties; tādējādi uzskata, ka atbalsts ir viens no efektīvākajiem līdzekļiem organizāciju izveidei un to īpatsvara palielināšanai;

19.

aicina Komisiju saistībā ar KLP vienkāršošanu turpināt stiprināt ražotāju organizāciju efektivitāti ražošanas piedāvājuma koncentrācijas jomā, galvenokārt attiecībā uz to centrālo tirdzniecības nozīmi augļu un dārzeņu ķēdē;

20.

uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt ieguvumus tām RO, kas nolemj uzņemt jauniešus; uzsver, ka RO var būt iespēja veicināt paaudžu nomaiņu lauksaimniecības nozarē;

21.

prasa Komisijai rūpēties par to Regulas (ES) Nr. 1308/2013 noteikumu ātru un saskaņotu īstenošanu, kas attiecas uz augļu un dārzeņu ražošanu, no vienas puses, un ražotāju un starpnozaru organizācijām, no otras puses;

22.

atkārtoti pauž dziļas bažas par to, ka pašlaik tikai 7,5 % ES lauksaimnieku ir vecumā līdz 35 gadiem, un uzskata, ka labi funkcionējošas RO, kas piesaista jauniešus, var palīdzēt mainīt šo neilgtspējīgo demogrāfisko tendenci;

23.

uzsver nepieciešamību sniegt stimulus, lai paaugstinātu pētniecības un inovācijas līmeni RO; uzskata, ka lielāka inovācija veicinās RO konkurētspēju un palīdzēs cīnīties ar kaitēkļiem, kas posta Eiropas lauksaimniecību;

24.

uzsver nepieciešamību palīdzēt RO stiprināt eksportu un piedalīties jaunu ārvalstu tirgu pētniecībā;

25.

uzskata, ka ir jāpalielina ražotāju organizāciju pievilcība, mazinot birokrātiju, uzlabojot atbalstu, ko šīm grupām sniedz Eiropas Savienība, un uzlabojot krīzes pārvarēšanas mehānismus;

26.

mudina Komisiju, ņemot vērā tās paredzētos vienkāršošanas centienus, drīzumā notiekošajā īstenošanas aktu pārskatīšanā palielināt juridisko noteiktību valstu administrācijām, RO un ROA un samazināt administratīvo slogu; uzsver, ka šajā pārskatīšanā nebūtu jāaizskar augļu un dārzeņu nozarei piemērojamā režīma pamatuzbūve vai jānodara kaitējums nozari pārstāvošo ražotāju interesēm vai ienākumiem;

27.

ar bažām konstatē, ka RO noteikumus Komisijas revidenti var plaši interpretēt, kas rada lielu nenoteiktību un var draudēt dalībvalstīm ar aizliegumu un pārskatīšanu tiesā; uzsver arī to, ka revīzijas procedūras un finanšu korekcijas ir jāveic savlaicīgāk un saskaņotā revīzijas laika periodā;

28.

aicina Komisiju ievērojami saīsināt atbilstības pārbaužu izskatīšanas termiņus;

29.

aicina Komisiju lielākas sistēmas juridiskās noteiktības dēļ racionalizēt uzraudzību un vērst to uz katras rīcības programmas apstiprinātas darbības vai pasākuma reālo īstenošanu, kā arī uz tām piešķirto izmaksu pārbaudi, skaidri nosakot, kas tiek uzraudzīts un kam jāveic pārbaude;

30.

aicina Komisiju piemērot proporcionalitātes principu attiecībā uz sankcijām un nodrošināt, ka revīzijas tiek pabeigtas paredzētajā termiņā, lai palielinātu juridisko noteiktību ražotāju organizācijām un to locekļiem;

31.

norāda, ka noteikumi par pieteikšanos atbalsta režīma piemērošanai un pieteikumu pamatošanas noteikumi ir pārmērīgi un neprecīzi un ka tie ir pakļauti daudzkārtīgām administratīvo institūciju veiktām pārbaudēm, kas bieži vien nav nedz saskaņotas, nedz precīzas, tādējādi novedot pie tā, ka dažu veidu partneri atstāj šo režīmu un dažas ražotāju organizācijas nolemj neiesniegt darbības programmas; uzskata, ka šajā sakarībā ir ļoti svarīgi skaidrot Eiropas Savienības tiesību aktu noteikumus par ražotāju organizāciju atzīšanu, lai nodrošinātu režīma tiesisko noteiktību un novērstu neskaidrību ražotāju vidū;

32.

mudina Komisiju precizēt transnacionālo RO (un to apvienību) izveides noteikumus un jo īpaši noteikumus attiecībā uz pienākumiem un atbildību, lai nodrošinātu juridisko noteiktību valstu administrācijām un attiecīgajām RO;

33.

prasa paplašināt starpnozaru organizāciju pienākumus, jo īpaši saistībā ar vispārīgu saziņu un informēšanu, kā arī iedzīvotāju-patērētāju izglītošanu, jo īpaši jautājumos par pārtiku;

34.

uzsver starpnozaru grupu nozīmi nozares iekšējā dialoga uzlabošanā;

35.

pauž bažas, ka lielākās ražotāju organizācijas (apmēram 18 % no visām ražotāju organizācijām, kuru apgrozījums pārsniedz EUR 20 miljonus) saņem aptuveni 70 % no ES finansiālā atbalsta;

36.

uzskata, ka vienkāršošanai, tostarp attiecībā uz noteikumiem par jaunu RO izveidi gan valsts gan starptautiskā kontekstā, vajadzētu būt pirmajam solim ceļā uz to, lai padarītu šādas organizācijas lauksaimniekiem pievilcīgākas, neradot RO struktūras devalvāciju, kas mazina tās spējas efektīvi darboties tirgū; prasa, lai Komisija apzinātu vēl arī citus pasākumus RO pievilcības veicināšanai, jo īpaši dalībvalstīs, kurās ir zems organizāciju īpatsvars;

37.

aicina Komisiju uzmanīgi piemērot proporcionalitātes principu tā, lai atsevišķas kļūdas neietekmētu RO visu locekļu tiesības;

38.

uzskata, ka nekāda novērtēšanas procesa vienkāršošana nedrīkst skart valsts tiesību aktus, kas apstiprina augļu un dārzeņu RO uzstādītās prasības, piemēram, tās, kas piemērotas kooperatīviem;

39.

aicina Komisiju, pārskatot augļu un dārzeņu nozarei piemērojamo režīmu, mazināt administratīvo slogu ražotāju organizācijām, atceļot valsts iestāžu veiktos vidusposma novērtējumus; atzīmē, ka šajos novērtējumos bieži vien tiek kopēti valstu iestāžu gada ziņojumos ietvertie jautājumi un tie nesniedz nekādu acīmredzamu labumu; turklāt aicina Komisiju atbilstoši mērķim vienkāršot administratīvās procedūras samazināt informācijas apjomu, kas valstu iestādēm un RO ir jāsniedz gada ziņojumos, un nodrošināt, ka tiek vākti tikai tie dati, kurus Komisija faktiski izmanto shēmas efektivitātes kontrolei;

40.

mudina Komisiju pārskatīt 2014. gada 11. marta deleģēto Regulu (ES) Nr. 499/2014, ar kuru ir ieviestas sarežģītākas RO pārbaudes, tostarp nesamērīgas sankcijas par sarežģītu atzīšanas kritēriju neievērošanu; uzsver, ka attiecībā uz sankcijām ir jāievēro proporcionalitātes princips, lai shēmā iesaistītos jauni ražotāji un esošie dalībnieki no tās neizstātos;

41.

uzskata, ka RO konkurētspēja ir ļoti atkarīga no to vadības pārvaldības; mudina Komisiju pilnveidot spēkā esošos pasākumus vai izstrādāt jaunus, tostarp apmācības pasākumus un labākās prakses apmaiņas iniciatīvas, kas uzlabotu RO pārvaldību un to konkurētspēju pārtikas apgādes ķēdē, un nodrošināt, ka RO vidū pieaug uz tirgu vērstas uzvedības nozīme; uzsver, ka RO būtu jāpārvalda personām, kas pārzina tirgvedību un spēj rīkoties krīzes situācijās lauksaimniecības nozarē;

42.

iesaka, lai Komisija galveno uzmanību pievērstu RO ietvertajiem ražošanas un izplatīšanas modeļiem, un aicina vietējās un reģionālajās iestādes sniegt atbalstu RO produkcijas loģistikai un tirdzniecībai reģionos;

43.

prasa Komisijai veikt nepieciešamos pasākumus, lai ļautu ražotāju organizācijām pilnā mērā pildīt savu uzdevumu — palielināt ražotāju ienākumus;

44.

aicina Komisiju izskatīt iespēju paplašināt noteikumus krīzes novēršanas un pārvaldības pasākumu finansēšanas jomā (piekļuve finanšu atbalstam kapitāla atgūšanai un procentu atgūšana par piešķirtajiem aizdevumiem), ietverot arī citu mērķu sasniegšanu, kas noteikti ražotāju organizāciju un to apvienību darbības programmās;

45.

mudina Komisiju izstrādāt pasākumus dalībvalstu, kurās ir augsts RO īpatsvars, administratīvās un strukturālās zinātības tālāknodošanai attiecībā uz RO izveidi tām dalībvalstīm, kurās ir zems ražotāju organizāciju izveides īpatsvars;

46.

uzskata, ka pastāvīgi un stingri ir jāievēro videi draudzīga prakse un tāpēc šādas prakses finansēšana ir jāturpina no vienas darbības programmas uz otru, un ir jāpaplašina darbības joma arī attiecībā uz tiem ražotājiem, kuru zemes gabali atrodas blakus ražotāju organizāciju locekļu apsaimniekotajiem zemes gabaliem;

47.

uzskata, ka ROA varētu būt liela nozīme lauksaimnieku pozīciju nostiprināšanā līgumslēgšanas sarunās, un mudina Komisiju veicināt stimulus jaunu ROA veidošanai gan valstu, gan Eiropas līmenī, juridiskajā ziņā nostiprināt to rīcībspēju un paredzēt iespēju piesaistīt to darbībām ražotājus, kas nepieder pie RO, lai turpmāk nostiprinātu to ietekmi; uzsver, ka ROA spēj ne tikai īstenot efektīvu koncentrāciju un piedāvājuma novērtēšanu, bet arī veicināt augstāku efektivitāti pasākumu pārvaldībā, pateicoties tieši koordinēšanas darbībai, kura tām ir jāveic darbības plānā;

48.

uzskata, ka starpnozaru grupas ir jāmudina nodrošināt augļu un dārzeņu ražošanas nozares labāku organizāciju; uzskata, ka tām var būt liela nozīme saistībā ar pievienotās vērtības radīšanu un sadalīšanu starp dažādiem nozares ķēdes posmiem, ar produkcijas kvalitāti, pārdošanas veicināšanu ilgtermiņā un saistībā ar tirgus un krīzes vadību;

49.

uzskata, ka ROA varētu būt liela nozīme īslaicīgu krīžu paredzēšanā un vadībā; uzsver interesi par iespēju brīvprātīgi tām piesaistīt ražotājus, kas nepieder pie RO, lai nostiprinātu ražotāju kolektīvās darbības efektivitāti;

50.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt to, lai RO un ROA struktūra un darbība būtu balstīta uz neatkarības un demokrātijas principiem ar mērķi paaugstināt abpusēju uzticību starp ražotājiem un cīnīties pret negodīgu tirdzniecības praksi un izdevīgumu meklējošu rīcību;

51.

pauž nelokāmu pārliecību, ka to trešo valstu produktu, kuri paredzēti eksportam uz ES, ražošanas metodēm ir jāsniedz Eiropas Savienības patērētājiem tādas pašas garantijas attiecībā uz veselību, pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku labturību, ilgtspējīgu attīstību un minimālajiem sociālajiem standartiem, kādas ir prasītas no ES ražotājiem; tāpēc ES noslēgtajās vienošanās ar trešām valstīm jāvadās pēc reālas savstarpības kritērija tirgus piekļuves jomā un spēkā esošo noteikumu ES ražotājiem ievērošanas jomā;

52.

uzsver, ka ir jāatvieglo ražotāju piekļuve trešo valstu tirgiem; aicina Komisiju vairāk censties atbalstīt augļu un dārzeņu eksportētājus, lai tie pārvarētu ar tarifiem nesaistītos šķēršļus, kuru skaits aizvien pieaug, piemēram, tādus kā dažu trešo valstu noteiktie fitosanitārie standarti, kuru dēļ eksports no ES tiek apgrūtināts vai vispār nav iespējams;

53.

uzskata, ka, lai panāktu daudz godīgāku importa konkurenci Kopienas tirgū un savstarpību fitosanitārajās prasībās, Eiropas Savienībai jāstiprina importa uzraudzības režīms, pielāgojot to tam režīmam, kuru piemēro vairums tās tirdzniecības partneru;

54.

atzinīgi vērtē nesen pieņemto jauno horizontālo regulu par lauksaimniecības produktu veicināšanu, kā arī mērķi palielināt līdzekļus jaunu tirgu meklēšanai galvenokārt trešās valstīs, un mudina Eiropas Komisiju turpināt darbu, lai turpmākajos gados uzlabotu šo veicināšanas instrumentu;

55.

mudina Eiropas Komisiju palielināt centienus tirdzniecības sarunās ar trešām valstīm, lai panāktu tarifu un to fitosanitāro šķēršļu atcelšanu, kuri uzlikti Eiropas produktiem, un tādējādi veicinātu jaunu tirgu atvēršanu Kopienas augļiem un dārzeņiem;

56.

mudina Komisiju apzināt, kāpēc tik maz tiek izmantoti krīzes novēršanas un pārvarēšanas (KNP) instrumenti (tikai 16 % RO izmanto šo resursu, kas veido tikai 2,8 % no kopējā atbalsta), kuri tiek piemēroti vienīgi, lai pārvarētu mazākas sezonālas krīzes, un apsvērt, kā šo situāciju varētu uzlabot, ņemot vērā RO labākās prakses piemērus;

57.

prasa Komisijai vienmēr kā pirmo krīzes pārvarēšanas pasākumu izmantot vietējo produktu priekšrocības principu, lai stiprinātu un aizsargātu Eiropas vienoto tirgu un vietējo produktu patēriņu; ierosina Komisijai īpaši pievērsties riska pārvaldības instrumentiem, jo tie ir ļoti izšķirīgi, lai nodrošinātu RO lauksaimniecisko ražošanu;

58.

mudina Komisiju izstrādāt labāk koordinētu mehānismu krīzes situācijām, kad produkti tiek izņemti no tirgus, lai nepieļautu, ka tirgus krīzes kļūst par nopietniem un ilgstošiem traucējumiem, kā rezultātā būtiski samazinās AD nozares lauksaimnieku ienākumi;

59.

uzsver, ka izņemšanas no apgrozības mehānisma efektivitāte ir izrādījusies ierobežota, un uzskata, ka krīzes pārvaldības pasākumi ir jāpārskata, tostarp palielinot Savienības finansiālā atbalsta procentuālo daļu, pielāgojot izņemšanas no apgrozības cenas, ņemot vērā ražošanas izmaksas, palielinot apjomus, ko būtu iespējams izņemt no apgrozības, uzlabojot atbalstu transportēšanas un iepakošanas jomā augļu un dārzeņu bezmaksas izplatīšanai, nodrošinot elastīgumu, kad atbalsts jāpielāgo katras krīzes veidam un smagumam;

60.

prasa Komisijai apsvērt iespēju veikt iemaksas kopfondos, kuri pieejami kā KNP pasākumi, lai palīdzētu lauksaimniekiem tirgus krīzes gadījumos, kad būtiski samazinās ienākumi, bet uzskata, ka Komisija nedrīkst šos fondus novirzīt lauksaimniecībai un lauku attīstībai gadījumos, kad krīze radusies ar nozari nesaistītu jautājumu dēļ, kā tas ir, piemēram, Krievijas noteiktā aizlieguma gadījumā, kas ir politiska lēmuma sekas; uzskata, ka šādos gadījumos Komisijai jāmeklē citas budžeta pozīcijas un jāpiešķir tās negatīvās ietekmes uz AD nozari mazināšanai;

61.

uzskata, ka ražotājiem nav jāuzņemas atbildība par krīzes izmaksām, kuras radušās ar lauksaimniecības nozari nesaistītu apstākļu dēļ, piemēram, Krievijas noteiktā aizlieguma Eiropas Savienības eksportam dēļ, kas nopietni ietekmējis daudzus Eiropas AD ražotājus un pat pasliktinājis tirgus krīzes situāciju, piemēram, to, ko piedzīvo kauleņu nozare; prasa, lai Kopienas palīdzības pasākumi šādos gadījumos tiktu pagarināti uz nepieciešamo laiku, līdz tirgū tiek atjaunota normāla situācija;

62.

uzsver, ka, izmantojot darbības programmas, RO ir iespēja sniegt nozīmīgu ieguldījumu vides mērķu sasniegšanā un pārtikas nekaitīguma standartu uzlabošanā; atzinīgi vērtē shēmā paredzētos vides mērķus, tomēr aicina Komisiju ļaut RO pielāgot savas darbības programmas atbilstoši to gatavības līmenim, kā arī novirzīt savus līdzekļus plašākam pasākumu klāstam, kuru mērķis ir palielināt nozares kopējo konkurētspēju; uzsver, ka, lielāku uzmanību pievēršot pasākumiem, kas vērsti uz inovāciju un pievienoto vērtību, pastāv vislielākā iespēja, ka pieaugs ražotāju ienākumi un RO tādējādi kļūs pievilcīgākas ražotājiem;

63.

mudina Komisiju stiprināt augļu, dārzeņu un piena izdalīšanas atbalsta sistēmas skolās, ņemot vērā to, cik svarīgi ir veicināt veselīgu un sabalansētu ēdināšanu jau no agras bērnības, tuvinot jaunos patērētājus vietējiem ražotājiem;

64.

uzskata, ka jāuzlabo spēkā esošā Kopienas regulējuma efektivitāte attiecībā uz augu aizsardzību pret trešo valstu izcelsmes kaitīgiem organismiem; norāda, ka līdz ar tirdzniecības sakaru paplašināšanos šo organismu klātbūtne ES pieaug un ļoti bieži ietekmē augļu un dārzeņu ražošanas nozari;

65.

uzskata, ka ražotāju organizācijas, tāpat kā citās nozarēs (piemēram, olīvu audzēšana), var uzņemties garantētāja un koordinētāja funkciju savietojamības un saskaņotības jomā starp dažādiem ES atbalsta režīmiem, tādējādi nodrošinot labāku sistēmas pārredzamību, lai novērstu dubultas finansēšanas gadījumus;

66.

mudina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes vai politikas noteikumus, precizējot nosacījumus, saskaņā ar kuriem ražotāju organizācijām var piešķirt pagaidu atkāpi no LESD 101. panta 1. punkta, pamatojoties uz Regulas (ES) Nr. 1308/2013 222. pantu, kas paredz, ka laikposmos, kuros ir ievērojams līdzsvara trūkums tirgos, RO ir iespēja veikt pasākumus, lai stabilizētu nozari;

67.

uzsver īso apgādes ķēžu nozīmi un aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt vietējo tirgu izveidi augļu un dārzeņu izplatīšanai;

68.

aicina Komisiju pastiprināti veikt pētījumus un uzraudzību saistībā ar invazīvo sugu Drosophila suzukii radīto apdraudējumu ES augļu un dārzeņu ražošanas nozarē;

69.

pauž nožēlu par šādiem dažu valstu stratēģiju izstrādāšanā konstatētajiem trūkumiem: pārāk lielais mērķu skaits, dažādo mērķu sasniegšanai nepieciešamo iepriekš noteiktu precīzu uzdevumu trūkums un it īpaši ļoti zemais krīzes novēršanas un pārvarēšanas instrumentu izmantošanas līmenis galvenokārt saistībā ar ražas apdrošināšanu, pārdošanas veicināšanu un komunikāciju, kā arī izstrādājumu atsaukšanu, galvenokārt tāpēc, ka tie ir jāfinansē uz citu strukturālu pasākumu rēķina un palīdzība izstrādājumu atsaukšanai daudzos gadījumos ir nepietiekama, kā arī tāpēc, ka šādi gadījumi ir saistīti ar ievērojamu birokrātiju; pauž nožēlu, ka minētie instrumenti ir pietiekami tikai individuāla tirgus krīzes gadījumā, bet ne gadījumos, kad ir jāpārvar liela mēroga krīzes, piemēram, pašreizējā krīze, ko izraisīja Krievijas noteiktais embargo;

70.

uzskata, ka ir jāparedz preventīvi pasākumi, lai palīdzētu ražotāju organizācijām saprast, pareizi aprēķināt un izmantot iepriekš noteiktus izpildes rādītājus, un uzsver, ka daudzos gadījumos izpildes rādītāju ir pārāk daudz, kas attiecīgo procedūru padara ļoti sarežģītu gan ražotāju organizācijām, gan administrācijai; uzskata, ka šajā sakarībā būtu daudz lietderīgāk, ja izpildes rādītāju būtu mazāk, bet tie būtu nozīmīgāki;

71.

uzskata, ka veselīgāku ēšanas paradumu veicināšana ir cieši saistīta ar lielāku izpratni par lauksaimniecību un to, kā pārtika tiek ražota, un šajā sakarībā atbalsta mērķi nostiprināt izglītības dimensiju skolām paredzētajās piena un augļu programmās, un aicina pēc iespējas ātrāk pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1308/2013 un Regulu (ES) Nr. 1306/2013 attiecībā uz atbalsta shēmu par augļu un dārzeņu, banānu un piena piegādi izglītības iestādēm; šajā sakarībā uzsver, cik svarīga ir RO dalība skolām paredzētajās augļu programmās, jo tā ļauj veidot īsu apgādes ķēdi un veicina to, ka bērni uzturā lieto vietējos sezonas augļus un dārzeņus;

72.

uzskata, ka pamats AD nozares ražotāju situācijas analīzei ir nozares lauksaimnieku ieņēmumu izmaiņas, un tāpēc prasa Komisijai izstrādāt pētījumu, kas balstīts uz šo jautājumu, lai varētu saprast, vai tādi veiktie pasākumi kā RO stiprināšana, ir bijuši efektīvi;

73.

prasa Komisijai izstrādāt neatliekamo pasākumu plānu jauniešu integrēšanai lauksaimniecības nozarē, lai novērstu profesijas novecošanos un no tā izrietošo zemes pamešanu un ražošanas izbeigšanu;

74.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

11.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 265/35

—

ņemot vērā ES norādījumus sarunām par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm, kurus Padome vienbalsīgi pieņēma 2013. gada 14. jūnijā (1) un deklasificēja un publiskoja 2014. gada 9. oktobrī,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. līdz 191. pantu un jo īpaši 191. panta 2. punktā minēto piesardzības principu,

—

ņemot vērā 2014. gada 26. martā notikušajā ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmē pieņemto kopīgo paziņojumu (2),

—

ņemot vērā komisāres Cecilia Malmström un ASV tirdzniecības pārstāvja Michael Froman2015. gada 20. marta kopīgo paziņojumu par sabiedrisko pakalpojumu izslēgšanu no ES un ASV tirdzniecības nolīgumiem,

—

ņemot vērā Padomes 2015. gada 20. marta secinājumus par TTIP,

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 21. novembra secinājumus par TTIP (3),

—

ņemot vērā ASV prezidenta Baraka Obamas, Komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera, Eiropadomes priekšsēdētāja Hermana Van Rompeja, Apvienotās Karalistes premjerministra Deivida Kamerona, Vācijas kancleres Angelas Merkeles, Francijas prezidenta Fransuā Olanda, Itālijas premjerministra Mateo Renci un Spānijas premjerministra Mariano Rahoja 2014. gada 16. novembra kopīgo paziņojumu, kas tika pieņemts pēc viņu tikšanās saistībā ar G20 augstākā līmeņa sanāksmi Brisbenā (Austrālijā) (4),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 26. un 27. jūnija sanāksmē pieņemtos secinājumus (5),

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Ž.-K. Junkera 2014. gada 15. jūlija politikas pamatnostādnes nākamajai Komisijai “Jauns sākums Eiropai — mana programma nodarbinātībai, izaugsmei, taisnīgumam un demokrātiskām pārmaiņām” (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 25. novembra paziņojumu Komisijas kolēģijai par pārredzamību sarunās par TTIP (C(2014)9052) (7), Komisijas 2014. gada 25. novembra lēmumu par informācijas publicēšanu par sanāksmēm, kas tiek rīkotas starp Komisijas locekļiem un organizācijām vai pašnodarbinātām personām (C(2014)9051) un tās pašas dienas lēmumu par informācijas publicēšanu par sanāksmēm, kas tiek rīkotas starp Komisijas ģenerāldirektorātiem un organizācijām vai pašnodarbinātām personām (C(2014)9048), Eiropas Savienības Tiesas spriedumus un atzinumus (C-350/12 P, 2/13, 1/09) par piekļuvi iestāžu dokumentiem un Eiropas Ombuda 2015. gada 6. janvāra lēmumu, ar ko slēdz pašiniciatīvas izmeklēšanu (OI/10/2014/RA) par to, kā Eiropas Komisija apstrādā pieprasījumus sniegt informāciju un nodrošināt piekļuvi dokumentiem (pārredzamība),

—

ņemot vērā ES un ASV Enerģētikas padomes 2014. gada 3. decembra kopīgo paziņojumu (8),

—

ņemot vērā 2004. gadā noteikto ES integrēto pieeju pārtikas nekaitīgumam “no lauka līdz galdam” (farm to fork) (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra ziņojumu par publisko apspriešanos tiešsaistē par ieguldījumu aizsardzību un ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanu saistībā ar TTIP (SWD(2015)0003),

—

ņemot vērā ES rakstiskos priekšlikumus, kas iesniegti diskusijai ar ASV sarunās par TTIP, it īpaši tos, kurus Komisija ir deklasificējusi un publiskojusi, tai skaitā ES nostājas “TTIP regulatīvie jautājumi — mašīnbūves nozares” (10), “Funkcionālās līdzvērtības pārbaudes gadījums — ierosinātā metodoloģija automobiļu regulatīvajai līdzvērtībai” (11) un “Tirdzniecības un ilgtspējīgas attīstības nodaļa/darbs un vide — ES dokuments, kurā izklāstīti svarīgākie jautājumi un elementi attiecībā uz noteikumiem saistībā ar TTIP” (12), un rakstiskos priekšlikumus par tehniskiem šķēršļiem tirdzniecībai (13), sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem (14), muitu un tirdzniecības atvieglošanu (15), mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) (16), iespējamiem noteikumiem par konkurenci (17), iespējamiem noteikumiem par valsts uzņēmumiem un uzņēmumiem, kuriem piešķirtas īpašas vai izņēmuma tiesības vai privilēģijas (18), iespējamiem noteikumiem par subsīdijām (19) un strīdu izšķiršanu (20), sākotnējiem noteikumiem par regulatīvo sadarbību (21),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu (ECOS-V-063) par tematu “Transatlantiskā tirdzniecības un ieguldījumu partnerība (TTIP)”, kas pieņemts 110. plenārsēdes laikā (2015. gada 11.–13. februārī), kā arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2014. gada 4. jūnija atzinumu par tematu “Transatlantiskās tirdzniecības attiecības un EESK viedoklis par pastiprinātu sadarbību un iespējamo ES un ASV brīvās tirdzniecības nolīgumu”,

—

ņemot vērā ECORYS2014. gada 28. aprīļa galīgo uzsākšanas ziņojumu Komisijai “Tirdzniecības ilgtspējas ietekmes novērtējums, atbalstot sarunas par visaptverošu tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm” (22),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada ziņojumu par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem (COM(2015)0127 (23),

—

ņemot vērā Eiropas politikas pētījumu centra (CEPS) 2014. gada aprīlī publicēto Eiropas Komisijas veiktā ES un ASV transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības ietekmes novērtējuma detalizēto izvērtējumu, ko tas sagatavoja pēc Parlamenta pasūtījuma,

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, it īpaši 2012. gada 23. oktobra rezolūciju par tirdzniecības un ekonomiskajām attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm (24), 2013. gada 23. maija rezolūciju par ES un ASV sarunām par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu (25) un 2015. gada 15. janvāra rezolūciju par gada ziņojumu par Eiropas Ombuda darbību 2013. gadā (26),

—

ņemot vērā Reglamenta 108. panta 4. punktu un 52. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Ekonomikas un monetārās komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Kultūras un izglītības komitejas, Juridiskās komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A8-0175/2015),

A.

tā kā tirdzniecības radīts eksports un ieguldījumu radīta izaugsme ir darbvietu un ekonomiskās izaugsmes galvenie virzītāji, kam nav nepieciešami valsts ieguldījumi;

B.

tā kā ES IKP ir ļoti lielā mērā atkarīgs no tirdzniecības un eksporta un gūst labumu no reglamentētas tirdzniecības un ieguldījumiem un tā kā vērienīgam un līdzsvarotam nolīgumam ar ASV vajadzētu atbalstīt Eiropas reindustrializāciju un palīdzēt sasniegt mērķi līdz 2020. gadam palielināt ES rūpniecības nozares radīto IKP no 15 % uz 20 %, vienlaikus stiprinot transatlantisko tirdzniecību ar precēm un pakalpojumiem; tā kā tam piemīt potenciāls radīt iespējas it īpaši MVU, mikrouzņēmumiem (saskaņā ar Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK sniegto definīciju), klasteriem un uzņēmumu tīkliem, kurus ar tarifiem nesaistītie tirdzniecības šķēršļi ietekmē daudz negatīvāk nekā lielākus uzņēmumus, jo lielākiem uzņēmumiem ir apjomradīti ietaupījumi, kas tiem ļauj vieglāk piekļūt tirgiem abās Atlantijas okeāna pusēs; tā kā nolīgums starp diviem lielākajiem ekonomikas blokiem pasaulē var radīt arī standartus, normas un noteikumus, kuri tiktu pieņemti pasaules līmenī, no kā labumu gūtu arī trešās valstis un kas novērstu pasaules tirdzniecības turpmāku fragmentāciju; tā kā gadījumā, ja par šo nolīgumu netiks panākta vienošanās, iespēja uzņemties šo lomu tiks dota citām trešām valstīm, kurām ir atšķirīgi standarti un vērtības;

C.

tā kā deviņas Eiropas Savienības dalībvalstis jau ir parakstījušas divpusēju nolīgumu ar ASV, tādējādi sniedzot iespēju TTIP sagatavošanā izmantot paraugpraksi un efektīvāk pārvarēt šķēršļus, ar kuriem saskaras šīs valstis;

D.

tā kā nesenās krīzes pie ES robežām un notikumi visā pasaulē liecina par nepieciešamību investēt pasaules mēroga pārvaldībā un tādā sistēmā, kuras pamatā būtu noteikumi un vērtības;

E.

tā kā, ņemot vērā aizvien pieaugošo savstarpējo saikni pasaules tirgos, ir izšķiroši svarīgi, lai politikas veidotāji noteiktu un veicinātu šo tirgu mijiedarbību; tā kā pienācīgi tirdzniecības noteikumi un nevajadzīgu šķēršļu novēršana ir būtiski pievienotās vērtības radīšanai, vienlaikus saglabājot un pilnveidojot stingru, konkurētspējīgu un daudzveidīgu rūpniecisko bāzi Eiropā;

F.

tā kā ES centieni risināt klimata pārmaiņu, vides aizsardzības un patērētāju drošības problēmas ir radījuši augstas regulatīvās izmaksas ES uzņēmumiem apvienojumā ar augstām enerģijas ražošanas izejvielu un elektroenerģijas cenām, kas, ja šis jautājums netiks risināts TTIP, var paātrināt uzņēmumu pārvietošanas, deindustrializācijas un darbvietu zaudēšanas procesu un līdz ar to apdraudēt ES reindustrializācijas un nodarbinātības mērķus, tādējādi iznīcinot arī pašus politikas mērķus, kuri noteikti ES tiesību aktos;

G.

tā kā labi izstrādāts tirdzniecības nolīgums varētu veicināt globalizācijas sniegto iespēju izmantošanu; tā kā šādā stingrā un vērienīgā nolīgumā uzmanība būtu jāpievērš ne tikai tarifu un ar tarifiem nesaistītu tirdzniecības šķēršļu mazināšanai, bet arī instrumentam, ar kura palīdzību aizsargāt darba ņēmējus, patērētājus un vidi; tā kā stingrs un vērienīgs tirdzniecības nolīgums ir iespēja radīt satvaru, pastiprinot regulējumu līdz visaugstākajam līmenim saskaņā ar mūsu kopīgajām vērtībām, tādējādi nepieļaujot sociālo un vides dempingu un nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, ņemot vērā kopīgo mērķi nodrošināt atklātu konkurenci un vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

H.

tā kā, lai gan kopēji augsti standarti ir patērētāju interesēs, būtu jāatzīmē, ka konverģence ir nozīmīga arī uzņēmumiem, jo ar augstākiem standartiem saistītās augstākās izmaksas var labāk kompensēt lielāki apjomradīti ietaupījumi potenciālā 850 miljonu patērētāju lielā tirgū;

I.

tā kā iepriekšējie tirdzniecības nolīgumi radīja būtiskus ieguvumus Eiropas ekonomikai, ir grūti novērtēt un paredzēt TTIP reālo ietekmi uz ES un ASV ekonomiku, kamēr nav pabeigtas sarunas un pētījumi sniedz pretrunīgus rezultātus; tā kā ar TTIP vien nebūs iespējams atrisināt ieilgušās strukturālās problēmas ES ekonomikā un novērst to cēloņus, bet tā kā šī partnerība būtu jāuzskata par vienu no elementiem plašākā Eiropas stratēģijā darbvietu radīšanai un izaugsmes veicināšanai un uz šo partnerību liktajām cerībām vajadzētu būt samērīgām ar sarunu iznākumu;

J.

tā kā Krievijas embargo sekas ir skaidri parādījušas, ka lauksaimniecībai ir pastāvīga ģeopolitiskā nozīme un ka ir svarīgi nodrošināt dažādu lauksaimniecības tirgu pieejamību, kā arī veidot spēcīgas un stratēģiskas tirdzniecības partnerības ar uzticamiem tirdzniecības partneriem;

K.

tā kā Eiropas lauksaimniecībai ir svarīgi, lai tiktu noslēgts abpusēji izdevīgs tirdzniecības nolīgums ar ASV, kas Eiropai nodrošinātu pirmā plāna lomu pasaules tirgū, neapdraudot pašreizējos Eiropas lauksaimniecības produktu kvalitātes standartus un šo standartu turpmākus uzlabojumus, vienlaikus saglabājot Eiropas lauksaimniecības modeli un nodrošinot tā ekonomisko un sociālo dzīvotspēju;

L.

tā kā tirdzniecība un ieguldījumu plūsmas nav pašmērķis un tirdzniecības nolīguma izejas punkts ir parasto iedzīvotāju, darba ņēmēju un patērētāju labklājība, kā arī iespēju palielināšana uzņēmumiem kā izaugsmes un darbvietu radīšanas virzītājiem; tā kā TTIP būtu jāuzskata par laba minētajām prasībām atbilstoša tirdzniecības nolīguma paraugu, ko varētu izmantot kā piemēru mūsu turpmākajām sarunām ar citiem tirdzniecības partneriem;

M.

tā kā, lai panāktu kvalitatīvu iznākumu, sarunās ir jāievēro zināma konfidencialitāte un tā kā iepriekš notikušo sarunu zemā pārredzamība noveda pie trūkumiem sarunu procesa demokrātiskās kontroles ziņā;

N.

tā kā Komisijas priekšsēdētājs Ž.-K. Junkers savās politikas pamatnostādnēs ir no jauna skaidri norādījis, ka vēlas panākt līdzsvarotu un saprātīgu tirdzniecības nolīgumu ar ASV un ka — lai gan ES un ASV var spert nozīmīgu soli uz priekšu savstarpējā produktu standartu atzīšanā un darbā pie transatlantiskajiem standartiem — ES neziedos savus standartus (pārtikas) nekaitīguma, cilvēku un dzīvnieku veselības, sociālajā, vides, datu aizsardzības standartu un kultūras daudzveidības jomā; atgādinot, ka mūsu patērētās pārtikas nekaitīgums, ES iedzīvotāju personas datu aizsardzība un tās vispārējas nozīmes pakalpojumi nav apspriežams jautājums, ja vien mērķis nav panākt augstāku aizsardzības līmeni;

O.

tā kā ir svarīgi nodrošināt sekmīgu iznākumu sarunās par drošības zonas un datu aizsardzības jumta nolīgumu;

P.

tā kā Komisijas priekšsēdētājs Ž.-K. Junkers savās politikas pamatnostādnēs ir arī skaidri norādījis, ka viņš nepieņems to, ka tiesu jurisdikciju dalībvalstīs ierobežo īpaši režīmi ar ieguldījumiem saistīto strīdu izšķiršanai; tā kā tagad, kad ir pieejami publiskās apspriešanās par TTIP paredzēto ieguldījumu aizsardzību un ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanu rezultāti, visās trijās Eiropas iestādes un starp tām notiek apspriešana, ņemot vērā minētās publiskās apspriešanās ieguldījumu, vienlaikus apmainoties viedokļiem ar pilsonisko sabiedrību un attiecīgo uzņēmējdarbības nozari par labāko veidu, kā panākt ieguldījumu aizsardzību un vienlīdzīgu attieksmi pret ieguldītājiem, tajā pašā laikā nodrošinot valstu tiesības reglamentēt;

Q.

tā kā Parlaments pilnībā atbalsta gan Padomes lēmumu deklasificēt norādījumus par sarunu vešanu, gan Komisijas pārredzamības iniciatīvu; tā kā visā Eiropā notikušās aktīvās publiskās debates par TTIP liecina par to, ka TTIP sarunas ir jānoslēdz pārredzamākā un iesaistošākā veidā, ņemot vērā Eiropas iedzīvotāju paustās bažas un sarunu rezultātus darot zināmus plašai sabiedrībai;

R.

tā kā ASV un ES sarunas notiek kopš 2013. gada jūlija, taču līdz šim nav tikusi panākta vienošanās par kopīgu tekstu;

S.

tā kā TTIP ir paredzēts kā jaukts nolīgums, kas jāratificē Eiropas Parlamentam un visām 28 ES dalībvalstīm,

1.

uzskata, ka Amerikas Savienotās Valstis un Eiropas Savienība ir svarīgas stratēģiskas partneres; uzsver, ka transatlantiskā tirdzniecības un ieguldījumu partnerība (TTIP) ir pēdējā laika nozīmīgākais ES un ASV projekts, kam būtu jāstimulē transatlantiskā partnerība kopumā, nevis tikai tās tirdzniecības aspekti; uzsver, ka tās veiksmīgai slēgšanai ir liela politiskā nozīme;

2.

saistībā ar notiekošajām sarunām par TTIP sniedz Komisijai šādus ieteikumus:

3.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumiem nosūtīt Komisijai, kā arī informācijai Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ASV administrācijai un Kongresam.

11.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 265/48

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “arbvietu izveides potenciāla izmantošana zaļajā ekonomikā” (COM(2014)0446),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “,Zaļās rīcības plāns MVU” (COM(2014)0440),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Ekoizaugsmei piemītošā nodarbinātības potenciāla pilnvērtīga izmantošana” (SWD(2012)0092),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 6. decembra secinājumus “Nodarbinātības politika konkurētspējīgai un videi draudzīgai ekonomikai ar zemu oglekļa emisiju līmeni un efektīvu resursu izmantojumu”,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmumu 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Zaļās rīcības plāns MVU un videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīva”,

—

ņemot vērā ESAO un Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra 2014. gada pētījumu “Videi nekaitīgākas prasmes un darba vietas, ESAO pētījums par videi nekaitīgas izaugsmi”,

—

ņemot vērā Eiropas Nodarbinātības novērošanas punkta 2013. gada aprīļa pārskatu par videi draudzīgu darbvietu veicināšanu krīzes laikā: rokasgrāmata par Eiropas paraugpraksi 2013. gadā,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas un Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra 2011. gada pētījumu par prasmēm videi draudzīgām darbvietām: kopsavilkuma ziņojums, kas pamatojas uz pētījumu par 21 valsti;

—

ņemot vērā Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra 2010. gada pētījumu par prasmēm videi draudzīgām darbvietām— Eiropas kopsavilkuma ziņojums

—

ņemot vērā Eurofound ziņojumus “Darba attiecības un ilgtspējība — sociālo partneru loma pārejā uz videi draudzīgu ekonomiku” (2011), “Apkārtējai videi nekaitīgas Eiropas ekonomikas veidošana: dalībvalstu un sociālo partneru rīcība un iniciatīvas” (2009) un “Videi draudzīgākas ES nozares — ietekmes uz darbavietu skaitu un kvalitāti paredzēšana un pārvaldība” (2013),

—

ņemot vērā ESAO un CFE-LEED2010. gada 8. februāra darba dokumentu “Prasmes videi draudzīgām darbvietām: vietējā darba tirgus ietekme uz klimata pārmaiņu problēmu risināšanu”,

—

ņemot vērā, ka SDO/UNEP zaļu nodarbinātību definējusi kā jebkuru pienācīgu darbu, kas dod ieguldījumu vides kvalitātes saglabāšanā vai atjaunošanā gan lauksaimniecībā, gan rūpniecībā, gan pakalpojumu vai pārvaldības jomā,

—

ņemot vērā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par ekoinovācijām — nodarbinātība un izaugsme ar vides politikas palīdzību (1),

—

ņemot vērā tā 2012. gada 15. marta rezolūciju par Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūciju par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A8-0204/2015),

A.

tā kā vispārējās tendences, piemēram, resursu neefektīva izmantošana, neilgtspējīgs spiediens uz vidi un klimata pārmaiņas ir sasniegušas robežu, kuru pārkāpjot to neatgriezenisko ietekmi uz mūsu sabiedrību un dabisko vidi vairs nevar novērst, un sabiedrības problēma ir pieaugošā sociālā atstumtība un nevienlīdzība;

B.

tā kā Eiropas Vides aģentūra 2015. gada ziņojumā ir norādījusi, ka pašreizējie pasākumi nav pietiekami, lai sasniegtu mērķus bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā, fosilā kurināmā izmantošanas samazināšanā, cīņā pret klimata pārmaiņām un to ietekmes uz cilvēku veselību un vidi novēršanā;

C.

tā kā saskaņotas politikas atbildes trūkums šo vispārējo problēmu risināšanai rada draudus, ka nozīmīga daļa no videi nekaitīgai un sociāli iekļaujošai pārejai piemītošā ilgtspējīgas nodarbinātības veidošanas potenciāla varētu palikt neizmantota;

D.

tā kā mēs redzam, ka, reaģējot uz šiem draudiem, attīstās jaunas nozares, daudzās citās notiek pārmaiņas, bet vēl dažas sarūk, piemēram, nozares, kas rada smagu piesārņojumu; tā kā galvenā uzmanība jāpievērš inovācijām un veidiem, ka samazināt piesārņojumu; tā kā saistībā ar dažām sarūkošām nozarēm īpaša uzmanība ir jāvelta darbaspēkam, lai to pārkvalificētu un saglabātu alternatīvu nodarbinātību; tā kā ieguldījumiem jomās, kas par prioritārām uzskatītas Komisijas Zaļo darbvietu programmā, tostarp pārstrāde, bioloģiskā daudzveidība, enregoefektivitāte, gaisa kvalitāte un visas atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas, piemēram, atjaunīga atkrastes enerģija, ir potenciāls ievērojami veicināt darvietu radīšanu, tostarp mazapdzīvotās teritorijās.

E.

tā kā saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras sniegtajām ziņām zaļo ražojumu un pakalpojumu apjoms laikposmā no 2000. gada līdz 2011. gadam pieauga vairāk nekā par 50 %, radot vairāk nekā 1,3 miljonus darbvietu, un tā kā saskaņā ar Komisijas aprēķiniem atjaunojamās enerģijas ekonomika līdz 2020. gadam Eiropā radīs 20 miljonus jaunu darbvietu; tā kā vērienīga un saskaņota ES politika un ieguldījumi atjaunojamās enerģijas jomā, mežu apsaimniekošanā, ilgtspējīgā lauksaimniecībā un augsnes aizsardzībā (lai nepieļautu un novērstu hidroģeoloģisko nestabilitāti), var būtiski sekmēt darbvietu radīšanu;

F.

tā kā ilgtspējīgas attīstības mērķis ir nostiprināts Lisabonas līgumā, un, īstenojot šo mērķi, vides jautājumi tiek risināti vienā līmenī ar ekonomikas un sociālajiem jautājumiem;

G.

tā kā stratēģijā “Eiropa 2020” gudras, ilgtspējīgas un integrējošas ekonomikas veicināšanai ir atzīts, ka galvenā nozīme ir pārejai uz zaļu un sociāli taisnīgu ekonomiku;

H.

tā kā darba tirgus nepilnības kavē darbvietu radīšanu, bet konkurētspējīgs ES darba tirgus var palīdzēt sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības jomā;

I.

tā kā ES un dalībvalstis 2010. gadā Kankunā notikušajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām konferencē apņēmās nodrošināt “darbaspēkam taisnīgu pāreju, kas rada pienācīgu nodarbinātību un kvalitatīvas darbvietas”; tā kā taisnīga pāreja visiem uz vides ziņā ilgtspējīgu ekonomiku ir labi jāvada, lai palīdzētu sasniegt mērķi nodrošināt ilgtspējīgu un ilgtermiņa nodarbinātību visiem — tostarp, bet ne tikai, attiecībā uz augsti kvalificētām darbvietām —, sociālo iekļaušanu un nabadzības izskaušanu;

J.

tā kā taisnīgas pārejas pieci pīlāri ir šādi: apspriešanās/kopīgs viedoklis, ieguldījumi zaļās un pienācīgās darbvietās, zaļās prasmes, darba tiesību un cilvēktiesību ievērošana, to darba ņēmēju un kopienu sociālā aizsardzība, kurus pirmos skar pāreja no ekonomikas ar augstu oglekļa dioksīda emisiju līmeni uz mazoglekļa ekonomiku;

K.

tā kā darba ņēmēju aktīva līdzdalība pārejas procesā ir svarīga, lai uzlabotu vides apziņu, saprastu resursu efektīvas izmantošanas nepieciešamību un samazinātu mūsu radīto ietekmi uz vidi;

L.

tā kā videi draudzīgu darbvietu ekspansijas potenciālu kavē prasmju nepietiekamība un neatbilstība, ko rada vairāki faktori, tostarp atšķirīgā attieksme pret ilgtspēju apmācības programmās, konkrētās nozarēs konstatētās nepilnības, nepietiekamais to studentu skaits, kuriem ir vajadzīgās STEM (zinātne, tehnoloģija, inženierzinātne un matemātika) un IT prasmes, kā arī dažās nozarēs — dzimumu koncentrācija, nevis dzimumu līdztiesība;

M.

tā kā ir skaidri pierādījumi, ka ieguldījumi enerģētikā un resursu efektivitātē un piegādes ķēdes attīstīšana, izmantojot skaidru rūpniecības stratēģiju, pozitīvi ietekmē darbvietu radīšanu;

N.

tā kā Eiropa ir iesaistīta globālā konkurences cīņā, un ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanā un darbvietu radīšanā izšķiroša nozīme ir pieņemamām enerģijas izmaksām, ES iekšējā tirgus pilnīgai izveidošanai un ieguldījumiem labvēlīgai videi;

O.

tā kā dažas nozares, piemēram, ēku energoefektīva renovācija, ir saistītas ar konkrētu vietu un tās nevar pārcelt uz citu zonu vai vietu;

P.

tā kā neskaidrība par politikas virzību un saskaņotības trūkums tajā, kā arī skaidru mērķu neesība kavē investīcijas, prasmju pilnveidi, pētniecību un izstrādi un tādējādi mazina nodarbinātības attīstības iespējas;

Q.

tā kā, palielinoties sabiedrības izpratnei par zaļās ekonomikas nepieciešamību, paplašināsies arī nodarbinātības iespējas;

R.

tā kā skaidri, precīzi noteikti vidēja ilguma līdz ilgtermiņa mērķi, tostarp ES energoefektivitātes un piesārņojuma samazināšanas mērķi, var būtiski veicināt pārmaiņas un tā kā šajā sakarībā arī ES regulējumam ir svarīga nozīme; tā kā mērķtiecīgiem ieguldījumiem, tostarp piegādes ķēžu izveidošanā ES, kas veicina darbvietu radīšanu, par pamatu vajadzētu būt skaidram politikas satvaram un tiem vajadzētu atbilst šai politikai;

S.

tā kā valsts sektors un vietējās un reģionālās iestādes var būtiski atvieglināt pāreju uz zaļo ekonomiku un izveidot iekļaujošus darba tirgus;

T.

tā kā tādi instrumenti kā ekomarķējums, Kopienas vides vadības un audita sistēma (EMAS), zaļais publiskais iepirkums veicina zaļo darbvietu radīšanu;

U.

tā kā vissvarīgākie nodarbinātības radītāji ES ir mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi, jo tie nodrošina vairāk nekā 80 % no darbvietu kopējā skaita, un ir veidojuši daudzas jaunas zaļās nozares, bet tie var saskarties ar īpašām grūtībām saistībā ar turpmāk nepieciešamo prasmju paredzēšanu un darbvietu radīšanas potenciāla īstenošanu;

V.

tā kā integrētās pamatnostādnes ir dalībvalstu ekonomikas un nodarbinātības politikas virzienu koordinēšanas galvenais aspekts un ir konkrētām valstīm adresēto ieteikumu pamatā un tā kā ar tām vajadzētu pamatot stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, jo īpaši nodarbinātības mērķi, cita starpā sekmējot kvalitatīvu darbvietu radīšanu, tostarp veidojot arī zaļās darbvietas;

W.

tā kā, radot piemērotas zaļās darbvietas, jānodrošina vienlīdzīgas iespējas sievietēm, un jālikvidē “stikla griesti”;

X.

tā kā krīzes un taupības politikas virzieni daudz vairāk ir skāruši sievietes un zaļās darbvietas ir izrādījušās noturīgākas pret krīzi nekā citas darbvietas;

Y.

tā kā mazoglekļa nozarēs darba ražīgums mēdz būt augstāks un atalgojums šajās nozarēs nav samazinājies tik krasi kā 15 nozarēs, kas rada vislielāko oglekļa emisiju daudzumu;

Z.

tā kā Eirobarometra dati par zaļām darbvietām MVU liecina, ka energotaupība, atkritumu un izejvielu patēriņa samazināšana ir pasākumi, kas arvien vairāk tiek atzīti par ekonomiski lietderīgiem;

1.

uzsver, ka pāreja uz ilgtspējīgu sabiedrību un ekonomiku, tostarp uz ilgtspējīgiem patēriņa un ražošanas modeļiem, var radīt potenciālu gan jaunu, kvalitatīvu darbvietu radīšanai, gan esošās nodarbinātības pārveidošanai par zaļām darbvietām praktiski visās nozarēs un visā pievienotās vērtības veidošanas ķēdē: gan pētniecībā un ražošanā, gan sadales un pakalpojumu jomā, gan jaunajās zaļo augsto tehnoloģiju nozarēs, piemēram, atjaunojamās enerģijas nozarēs, kā arī tradicionālajās nozarēs, piemēram, ražošanā un būvniecībā, lauksaimniecībā vai zivsaimniecībā, pakalpojumu nozarēs, piemēram, tūrismā, sabiedriskajā ēdināšanā, transporta nozarē un izglītībā; vienlaikus uzsver, ka papildus liela skaita darbvietu radīšanai ieguldījumi atjaunojamās enerģijas attīstībā un energoefektivitātes pasākumos veicina Eiropas ekonomikas un rūpniecības konkurētspējas saglabāšanu un Eiropas energoatkarības samazināšanu;

2.

uzsver, ka divas trešdaļas dabas sniegto pakalpojumu, tostarp auglīga zeme, tīrs ūdens un gaiss, samazinās, un globālā sasilšana un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās ir tuvu tām robežām, kuras pārsniedzot, vairs nevarēs novērst neatgriezeniskas sekas uz mūsu sabiedrībām un dabas vidi;

3.

norāda, ka pastāvīga ekonomikas izaugsme ir iespējama tikai tad, ja tajā ņem vērā vides ierobežojumus; šajā sakarībā uzsver to, ka zaļā un aprites ekonomika var sniegt risinājumus vides aizsardzībai, kā arī tautsaimniecībai un sabiedrībai kopumā;

4.

uzsver to, ka pilnīga vides tiesību aktu īstenošanu, kā arī labāka vides jomas integrācija un politikas saskaņotība starp dažādām nozaru politikas jomām ES, ir būtiska tam, lai pilnībā izmantotu potenciālu, kas saistīts ar zaļo ekonomiku, un līdz ar to radītu zaļās darbvietas;

5.

norāda, ka Eiropas Vides aģentūras 2015. gada ziņojumā ir uzsvērta pašreizējo pasākumu nepietiekamība, lai sasniegtu mērķus bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, fosilā kurināmā izmantošanas samazināšanā, cīņā pret klimata pārmaiņām un to ietekmes uz cilvēku veselību un vides kvalitāti novēršanā;

6.

norāda, ka šai pārejai ir ievērojams potenciāls radīt vietējās darbvietas, kurus nevar pārvietot, un jomās, kuras nevar pārcelt uz citu vietu, kā arī krīzes skartajās nozarēs, piemēram, būvniecības nozarē; norāda, ka ir pārliecinoši pierādījumi — zaļa un līdzsvarota pāreja pozitīvi ietekmēs nodarbinātību, jo ilgtspējīgas saimnieciskās darbības, piemēram, enerģijas ekonomija vai organiskā lauksaimniecība, ir darbietilpīgākas nekā darbības, kuras tās aizvieto, un tā varētu reģioniem dot iespēju kļūt saimnieciski pastāvīgākiem;

7.

uzskata, ka būtu jāpieņem termina “zaļās darbvietas” saskaņota definīcija, pamatojoties uz SDO un Starptautiskās statistiķu konferences dokumentiem;

8.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka pārstrukturēšana būtu jāveic sociāli atbildīgi, vienlaikus atzīstot, ka uzņēmumiem ir jāievieš inovācijas un jāpārstrukturējas;

9.

uzskata, —lai maksimāli palielinātu zaļās ekonomikas kopējo potenciālu darbvietu radīšanā — ir būtiski svarīgi, lai mēs saviem pašreizējiem darba ņēmējiem nodrošinātu pienācīgas iespējas iegūt jaunas prasmes, kas vajadzīgas aprites ekonomikai;

10.

aicina dalībvalstis veicināt politiku attiecībā uz sabiedrisko ēku drošumu un renovāciju, lai palielinātu energoefektivitāti un samazinātu patēriņu;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis attiecīgā gadījumā apņemties ievērot “taisnīgas pārejas ceļvedi”, kurā būtu apvienoti tālejoši mērķi vides jomā, vienlaikus veicinot šādus aspektus: atbilstīgu sociālo aizsardzību un atalgojumu, ilgtermiņa darbvietas un veselīgus un drošus darba apstākļus, valdības ierosinātus ieguldījumus izglītībā, apmācības un prasmju programmās, darba tiesību ievērošanu un darba ņēmēju informēšanas, uzklausīšanas un līdzdalības tiesību stiprināšanu attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, kā arī uz efektīvu darbaspēka pārstāvību; aicina dalībvalstis īstenot šos mērķus;

12.

atgādina, ka pārstrādātajā ES veselības un drošības stratēģijā attiecīgā gadījumā būtu jāņem vērā attīstības tendences jaunajās nozarēs;

13.

uzsver, ka iespējamo izmaiņu nodarbinātībā paredzēšanai ir nepieciešama proaktīva pārejas vadība, jāuzlabo augstvērtīgu datu vākšana par pašreizējām un turpmākajām vajadzībām darba tirgū, iesaistot Eiropas augstākas izglītības iestādes, un ka būtiska ir ilgtermiņa plānošana, lai nodrošinātu efektīvu pāreju un palielinātu nodarbinātību; uzsver — lai īstenotu pāreju uz zaļo ekonomiku, vietējām un reģionālajām varas iestādēm ir svarīga nozīme tādās jomās kā izglītība, infrastruktūras izveide, vietējo uzņēmumu atbalstīšana un tādas stabilas nodarbinātības izveide, kurā ir koplīgumā vai ar citiem valsts tiesību aktos paredzētiem atļautiem līdzekļiem noteikts atalgojums; tā kā sociālais dialogs ir neatņemama pārmaiņu pārvaldības daļa, aicina Komisiju, dalībvalstis, reģionālās un vietējās valdības un sociālos partnerus uzņemties atbildību un kopīgi risināt šo uzdevumu, ņemot vērā subsidiaritātes principu;

14.

norāda, ka, īstenojot pāreju uz zaļām darbvietām, pēdējos gados pakāpeniski palielinājusies sociālo partneru nozīme, tomēr atgādina, ka vēl daudz jādara, lai izveidotu stabilu un ilgtspējīgu sociālo dialogu, kas var palīdzēt risināt problēmas, ko rada pāreja uz konkurētspējīgu, mazoglekļa ekonomiku, kur resursi tiek izmantoti efektīvi;

15.

uzsver, ka valstu valdības var sekmēt nozaru sociālo dialogu, jo īpaši jaunajās zaļajās nozarēs, kā arī nodrošināt MVU iekļaušanu;

16.

norāda, ka enerģētikas, resursintensīvu un piesārņojošu nozaru ģeogrāfiskās koncentrācijas vai augstā nabadzības vai bezdarba līmeņa dēļ dažus reģionus skar vairāk problēmu nekā citus; aicina dalībvalstis un vietējās un reģionālās valdības ar Eiropas Savienības atbalstu sadarboties ar sociālajiem partneriem un kopīgi īstenot taisnīgas pārejas ceļvežus, tostarp solidaritātes mehānismus, kas paredzēti vietējo un reģionālo ekonomiku sociāli taisnīgas un zaļās pārejas īstenošanai, atbalstot pārmaiņu skartās kopienas un darba ņēmējus un tādējādi mazinot nedrošību, ko rada darbvietu pārvietošana, un nodrošinot jaunu darba prasmju pieprasījuma īstenošanu;

17.

uzsver, ka vietējās varas iestādes zaļajā ekonomikā var sekmēt darbvietu skaita palielināšanu un pienācīgāku un iekļaujošāku darbvietu radīšanu, veicot šādus pasākumus:

18.

norāda uz pierādījumiem, kas liecina, cik nozīmīga ir vadības sadarbība ar darbiniekiem, lai nodrošinātu, ka viņi ar sociālās partnerības palīdzību būtiski iesaistās šo pārmaiņu īstenošanā; iesaka iesaistīt arodbiedrību “zaļos pārstāvjus”, lai viņi kopīgi ar darba devējiem uzlabotu ekonomikas ekoloģizāciju un strādātu pie ilgtspējības palielināšanas savās darba vietās; aicina dalībvalstis sniegt mērķtiecīgu atbalstu kopīgām darba ņēmēju un darba devēju iniciatīvām, kuru mērķis ir nozaru ekoloģizācija;

19.

uzskata, ka būtu jāizstrādā izmēģinājuma projekti, lai atbalstītu dažus no šiem mērķiem;

20.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos izmantot Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmā (EaSI) paredzētās mērķtiecīgas mobilitātes shēmas, lai veicinātu darba meklētāju mobilitāti darba tirgū;

21.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos instrumentus prasmju izstrādei un nepieciešamo prasmju paredzēšanai; uzsver, ka prasmju pilnveidošanā būtu jāmudina apgūt STEM prasmes, kas ekonomikā tiek plaši izmantotas; tomēr uzsver, ka ir nepieciešama tālejošāka darbība un ieguldījumi; uzskata, ka, lai prognozētu nākotnē vajadzīgās prasmes, visos līmeņos ir cieši jāiesaista visas darba tirgus ieinteresētās personas;

22.

aicina dalībvalstis, sadarbojoties ar Komisiju, izstrādāt datubāzi apmācības un darba piedāvājumiem saistībā ar zaļo nodarbinātību, lai uzlabotu informācijas, konsultāciju un norādījumu kvalitāti profesionālās orientācijas jomā un prasmes, kas nepieciešamas, lai izmantotu ekonomikas ekoloģizācijas piedāvātās nodarbinātības iespējas;

23.

aicina Komisiju nodrošināt, ka dati tiek vākti par visām zaļās ekonomikas nozarēm, tostarp tām, kas patlaban atstātas novārtā, piemēram, sabiedriskais transports un mazumtirdzniecība; prasa, lai Komisija, nodrošinot atbalstu valsts statistikas birojiem un valsts nodarbinātības dienestiem (VND), kā arī veicinot kvantitatīvās modelēšanas instrumentu izmantošanu, integrētu dzimumu līdztiesības aspektu datu vākšanā visās zaļās nodarbinātības jomās;

24.

prasa, lai Komisija integrētu dzimumu līdztiesības aspektu, izstrādājot jaunu datu vākšanu, iedalīšanu un analīzi, piemēram, attiecībā uz darbu, kas tiek veikts ar jauno ekonometrisko instrumentu FIDELIO, vai sadarbojoties ar ieinteresētajām personām, piemēram, Starptautisko Darbaspēka statistiķu konferenci;

25.

uzsver, ka lielāka uzmanība jāpievērš prasmju neatbilstības pārvarēšanai, veicinot prasmju pilnveidošanu;

26.

aicina Komisiju veicināt prasmju pilnveidošanu, ES līmenī atjauninot kvalifikācijas un saistītās izglītības un apmācības programmas;

27.

aicina Komisiju uzsvērt, ka vairāk jāizmanto klasifikācijas sistēmas, piemēram, ESCO, kuras var izmantot, lai konstatētu trūkstošās prasmes;

28.

uzsver, ka ir jāuzlabo izglītības sistēmu un jauno, zaļo darbvietu sinerģija, labāk koordinējot izglītības iestāžu un darba devēju apvienību, kā arī citu attiecīgu organizāciju darbību;

29.

aicina dalībvalstis, reģionālās valdības un vietējās varas iestādes, iesaistot sociālos partnerus un apmācības sniedzējus, pieņemt un īstenot prasmju izstrādes stratēģijas ar mērķi uzlabot vispārējās, nozarēm un konkrētām profesijām nepieciešamās prasmes; uzsver arī izglītības iestāžu, uzņēmumu, sociālo partneru un varas iestāžu savstarpējās uzticēšanās nozīmi;

30.

norāda, ka šīs stratēģijas būtu jāpapildina, rūpīgi novērtējot paredzēto zaļo darbvietu veidu un līmeni, kā arī vajadzīgās prasmes un zināšanas, tādējādi paredzot un nosakot trūkstošās prasmes un iekļaujot mērķtiecīgas arodapmācības un mūžizglītības programmas, kuras būtu tieši vērstas uz prasmju un darbvietu atbilstības panākšanu, lai palielinātu nodarbinātību; uzsver, ka šajās stratēģijās ir aktīvi jāiekļauj gan uz citām darbavietām pārvietotie, gan zemu kvalificētie darba ņēmēji, kuriem draud izstumšana no darba tirgus, bez maksas nodrošinot šiem darba ņēmējiem mērķtiecīgu un pieejamu prasmju apmācību;

31.

norāda, ka CEDEFOP ierosina, ka mācību programmu pielāgošana un vides izpratnes iekļaušana un izpratne par ilgtspējīgu attīstību un uzņēmējdarbības efektivitāti ir labāka par jaunu apmācības programmu ierosināšanu;

32.

mudina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes apmācībā un izglītības sistēmās integrēt ilgtspējīgu attīstību, vides jomas kompetences un prasmes, jo īpaši nostiprinot PIA (profesionālās izglītības un apmācības) sistēmas un mudinot pētniecības centrus sadarbībā ar jauniem zaļajiem uzņēmumiem izstrādāt tehnoloģijas, projektus un patentus zaļajiem ražojumiem; mudina nodrošināt ideju apmaiņu starp pētniecības centriem un uzņēmumu un speciālistu tīkliem; atgādina, cik svarīgas ir zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas (STEM) prasmes un cik svarīgi ir nodrošināt, lai vairāk sieviešu apgūtu STEM mācību priekšmetus;

33.

prasa izstrādāt tālejošu stratēģiju ilgtspējīgu darbvietu radīšanai, tostarp risinot prasmju neatbilstības problēmu un īpašu izmanību pievēršot zaļajai ekonomikai nepieciešamo prasmju nodrošināšanai;

34.

mudina dalībvalstis izmantot šīs nozares attīstību, lai izveidotu augsti kvalificētas prakses iespējas, tādējādi sniedzot jauniešiem speciālas zināšanas un apmācību un palīdzot samazināt jauniešu bezdarba augsto līmeni;

35.

aicina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot pāreju uz zaļo ekonomiku, ņemt vērā, ka jāuzlabo sieviešu un meiteņu mūžizglītības iespējas, jo īpaši jomās, kurās iespējams nodrošināt ievērojamu skaitu jaunu zaļo darbvietu, piemēram, zinātnē, pētniecībā, inženierzinātnēs, digitālās tehnoloģijas un jauno tehnoloģiju jomā, lai nostiprinātu sieviešu pozīcijas sabiedrībā, dzēstu stereotipus dzimumu jomā un nodrošinātu darbvietas, kas pilnībā atbilstu sieviešu konkrētajām vajadzībām un prasmēm;

36.

aicina Komisiju, dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes sistemātiski visos līmeņos integrēt dzimumu līdztiesības aspektu zaļo darbvietu politikas definēšanā, īstenošanā un uzraudzībā visos līmeņos, lai nodrošinātu, ka tiek garantētas vienlīdzīgas iespējas, ņemot vērā problēmas, kas saistītas ar zaļo darbvietu radīšanu laukos; mudina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes darīt vairāk, lai nodrošinātu sieviešu pilnvērtīgu līdzdalību zaļo darbvietu stratēģijas izstrādē, ar to saistīto lēmumu pieņemšanā un šīs stratēģijas īstenošanā, tostarp saistībā ar zaļajām prasmēm;

37.

prasa Komisijai sākt publiskas debates par izglītību ilgtspējīgas attīstības jomā un veicināt šīs koncepcijas nostiprināšanos, īpašu uzmanību pievēršot meiteņu un sieviešu izglītībai; aicina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt politikas virzienus, kas veicinātu sieviešu lielāku līdzdalību izglītībā STEM priekšmetos un uzņēmējdarbības jomā, un sasaistīt zaļās nodarbinātības programmu ar pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm, izmantojot izglītību; prasa ieviest pasākumus, kas veicinātu sieviešu līdzdalību PIA, kā arī mūžizglītības iespējās zaļajās nozarēs;

38.

aicina Komisiju pieņemt dzimumu līdztiesības stratēģiju “Eiropa 2015–2020”, kurā ņemti vērā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi attiecībā uz nodarbinātības rādītājiem viedai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei.

39.

uzsver — lai novērstu prasmju trūkumu, valsts iestādēm un dienestiem ir jāīsteno mērķtiecīgi pasākumi, iesaistot visas darba tirgus ieinteresētās personas, tostarp darba devēju un darba ņēmēju organizācijas; aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās varas iestādes nodrošināt mehānismus nodarbinātības iestāžu un dienestu darbinieku apmācībai, lai visās darba tirgus politikas jomās integrētu zaļajai nodarbinātībai nepieciešamās prasmes, un izstrādāt līdzekļus šādas apmācības ietekmes novērtēšanai; uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas izglītības iestādes pielāgotu savas programmas zaļās ekonomikas vajadzībām un darba tirgus vajadzībām kopumā;

40.

aicina dalībvalstis izveidot tiesisko regulējumu, kas atbalsta ieguldījumus zaļajā ekonomikā;

41.

aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt vērienīgus, ilgtermiņa un integrējošus regulatīvos, fiskālos un finanšu pamatnoteikumus ilgtspējīgiem ieguldījumiem un stimulēt inovācijas, tādējādi pilnībā atbrīvojot šo pārmaiņu radīto nodarbinātības potenciālu; uzsver, ka ir jāizstrādā politikas nostādnes saistībā ar ilgtermiņa virsmērķiem, kurās ir iekļauti mērķi, kā arī rādītāji šo nostādņu īstenošanā panāktā progresa mērīšanai;

42.

uzsver, ka ir svarīgi koordinēt Komisijas un valstu attiecīgo ministriju darbu, lai, iesaistot visas valdības struktūras, izveidotu visaptverošu pārejas sistēmu, kas spētu veltīt vajadzīgo uzmanību pārejas radītajai sadalīšanas ietekmei;

43.

norāda, ka zaļās nodarbinātības iniciatīvas panākumi vai neveiksmes ir atkarīgas no tā, cik tālejoši būs Komisijas noteiktie saistošie mērķi atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā, kā arī no ieguldījumiem atjaunojamās enerģijas tehnoloģijās un energoefektivitātes programmās, kuras dalībvalstis apņēmušās īstenot;

44.

uzsver, ka dalībvalstis ir atbildīgas par konsekventu politikas virzienu izstrādi, kas veicinātu atjaunojamās enerģijas ražošanu un lielāku energoefektivitāti, lai stimulētu vietējo un reģionālo attīstību un radītu kvalitatīvas vietējās darbvietas; uzsver, ka ieguldījumi atjaunojamā enerģijā un energoefektivitātē nākamajos gados var kļūt par galveno avotu darbvietu radīšanai Eiropā;

45.

norāda, ka teritoriālā enerģētiskā neatkarība joprojām ir viens no ES ekonomiskās un enerģētikas politikas mērķiem ilgtermiņā; turklāt uzsver, ka ir noteikti jāņem vērā investīciju teritoriālā dimensija, jo tā dod ieguldījumu ES teritoriālās kohēzijas politikas mērķu īstenošanā attiecībā uz lauku un pilsētu savienošanu;

46.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija, pamatojoties uz 2010. gada Kankunas vienošanos un turpmākajām iniciatīvām, pienācīgu nodarbinātību ir iekļāvusi ES pilnvarās sarunām COP 21 konferencē Parīzē; aicina Komisiju nodrošināt, ka tās nostājā sarunās joprojām ir iekļauta “taisnīgas pārejas” programma;

47.

aicina ES un dalībvalstis noteikt obligātos energotaupības un energoefektivitātes mērķus un atbalstīt baltos sertifikātus kā instrumentu, kas sekmē ES energotaupības mērķu sasniegšanu; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot un ieviest energoefektivitātes direktīvu un saglabāt apņēmību sasniegt vismaz 2030. gada energoefektivitātes mērķus;

48.

atbalsta ES apņemšanos sadarbībā ar citiem starptautiskajiem partneriem panākt taisnīgu globālu pāreju uz iekļaujošu zaļo ekonomiku;

49.

aicina dalībvalstis pilnībā ievērot un īstenot pārskatīto ES tiesību aktu publiskā iepirkuma jomā jaunos noteikumus un izvērtēt, vai, ieviešot publiskā iepirkuma politikā vides un sociālos kritērijus, būtu iespējams veicināt darbvietu radīšanu zaļākā ekonomikā; uzsver, ka var tikt precizētas atlikušās tiesiskās nenoteiktības attiecībā uz sociālo un vides noteikumu iekļaušanu publiskajā iepirkumā;

50.

aicina Komisiju palīdzēt atdzīvināt remontu nozari, tādējādi radot iespēju izveidot jaunas darbvietas, kas pēc būtības ir videi draudzīgas;

51.

aicina dalībvalstis atbalstīt sabiedrisko pakalpojumu ieguldījumu, īstenojot taisnīgu pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, proti, proaktīvi nodrošinot, ka pakalpojumi, piemēram, komunikāciju, transporta, atkritumu un ūdens apsaimniekošanas pakalpojumi, tiek sniegti ilgtspējīgi;

52.

pauž dziļu vilšanos saistībā ar to, ka ir atsaukts aprites ekonomikas tiesību aktu kopums, pateicoties kuram ES atkritumu apsaimniekošanas nozarē vien būtu bijusi iespēja radīt līdz pat 180 000 darbvietu; tāpēc aicina Komisiju, ievērojot dalībvalstu kompetenci, pildīt savas saistības ierosināt, cik drīz vien iespējams, vērienīgus tiesību aktus atkritumu apsaimniekošanas jomā, lai veicinātu atkritumu apjoma samazināšanu, noteiktu jaunus mērķus atkritumu pārstrādes jomā un jaunus kritērijus faktiski pārstrādātā materiāla aprēķinam;

53.

turklāt aicina Komisiju apsvērt kritēriju ieviešanu, lai stimulētu uzņēmumus, kas īsteno atbildīgu un ekoloģiski ilgtspējīgu atkritumu likvidēšanas ciklu;

54.

atzīst, ka ilgtspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas apvienošana ar lauku saimniecību bioloģiskās daudzveidības uzraudzību un aizsardzību, un turpmāku lauksaimniecības produktu viedo marķēšanu, norādot to ietekmi uz vidi, ar mērķi stimulēt patērētāju pieprasījumu pēc bioloģiskās daudzveidības principiem atbilstošiem produktiem, veido ievērojamu potenciālu zaļās nodarbinātības attīstībai ES lauku apvidos;

55.

norāda, ka ilgtspējīgai mežu apsaimniekošanai ir patiess jaunu darbvietu izveides potenciāls, vienlaikus aktīvi dodot ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā un bioloģiskās daudzveidības aizsargāšanā;

56.

aicina Komisiju izmantot ES pusgadu un pārskatīt stratēģiju “Eiropa 2020”, lai atbalstītu zaļo darbvietu radīšanu; aicina Komisiju sniegt konkrētām valstīm adresētus ieteikumus, kas var veicināt augstāku nodarbinātības līmeni un mazināt ekoloģiskās pēdas nospiedumu, un prasa veikt sīki izstrādātu un neatkarīgu pētījumu par nodokļu novirzīšanas izmaksām (piemēram, no darbaspēka uz vides nodokļiem), kā arī subsīdiju pakāpenisku izbeigšanu līdz 2020. gadam;

57.

uzsver, ka šādi ieteikumi var ietvert arī nodokļu pārvirzi no darbspēka uz citiem avotiem un ka ar šādu pārvirzi vajadzētu censties mazināt piesārņošanu, bet tai nevajadzētu kaitēt sociālās aizsardzības sistēmām vai nesamērīgi ietekmēt tos, kam ir zemi ienākumi;

58.

aicina Komisiju un dalībvalstis pārtraukt tiešas un netiešas videi kaitīgas subsīdijas, tostarp, bet ne tikai, attiecībā uz fosilo kurināmo; aicina Komisiju izstrādāt modeļus, ko varētu īstenot dalībvalstis, lai novirzītu nodokļu slogu no darbaspēka uz vides piesārņojumu, un ņemt vērā preču un pakalpojumu ietekmi uz vidi, ievērojot principu “piesārņotājs maksā”; aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm individuāli adresētus ieteikumus, kas var palīdzēt centienos veicināt zaļo nodarbinātību un samazināt ekoloģiskās pēdas nospiedumu; turklāt aicina Komisiju Eiropas pusgada procesā proaktīvi integrēt ar vidi un klimatu saistītus apsvērumus ar mērķi atbalstīt zaļo darbvietu radīšanu;

59.

aicina dalībvalstis ieviest mērķtiecīgas subsīdijas un/vai nodokļu atbrīvojumus jaunizveidotiem uzņēmumiem, mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas ražo preces un sniedz pakalpojumus ar augstu ekoloģisko pievienoto vērtību, tostarp ar kopumā pazeminātu oglekļa saturu;

60.

aicina Komisiju un dalībvalstis savos politikas virzienos nodrošināt lielāku saskaņotību un kohēziju un augstākajā līmenī paust būtiskākas politiskās apņemšanās saistītās jomās, piemēram, attiecībā uz finanšu darījumu nodokļiem un cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

61.

aicina Komisiju atjaunot savas saistības attiecībā uz stratēģiju “Eiropa 2020” un nekavējoties, vēlākais līdz 2015. gadam, sniegt starpposma pārskatu; aicina Komisiju no jauna apstiprināt Eiropas pusgada mērķus, ņemot vērā makroekonomikas nelīdzsvarotības un stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanas rezultātus; aicina Komisiju ierosināt tālejošākus sociālos un vides jomas mērķus 2030. un 2050. gadam; uzsver, ka zaļo darbvietu rūpīga, metodiski pamatota un kopīga uzraudzība varētu palīdzēt dalībvalstīm novērtēt vides un nodarbinātības politikas efektivitāti un stiprināt Eiropas līmenī izveidotos instrumentus, lai konstatētu panākto progresu un uzraudzītu stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības pamatnostādņu īstenošanu;

62.

uzsver, ka iespējas, ko sniedz 2030. gada klimata un enerģētikas pakete, nodrošina darbvietu radīšanu un vides tiesību aktu turpmāko lomu ES ilgtermiņa vides mērķu sasniegšanā un darbvietu, kā arī zaļās izaugsmes nodrošināšanā;

63.

aicina Komisiju uzskatīt, ka inovācija ir Eiropas rūpniecības pamats, un izstrādāt aktīvas stratēģijas, lai nodrošinātu sociālo pāreju labu pārvaldību un ieguvumu izplatību visā Eiropā; aicina Komisiju un dalībvalstis, īstenojot ilgtspējīgu nozaru politiku un tirgus pārveidošanas iniciatīvas, atbalstīt jaunu resursefektīvu preču un pakalpojumu piegādes ķēžu un nozaru tīklu veidošanos;

64.

uzsver nepieciešamību dalībvalstīm sagatavot savu ekonomiku mazoglekļa un resursu un enerģijas ziņā efektīvai nākotnei, vienlaikus ņemot vērā iespējamo darbvietu pārvietošanas un oglekļa emisiju pārvirzes risku, ko rada klimata politikas īstenošana;

65.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt starptautiskos centienus, lai izveidotu globālu vides politiku, kas varētu mazināt kaitējumu, kuru rada rūpnieciskās ražošanas pārcelšana ārpus ES un oglekļa emisiju pārvirze;

66.

aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt priekšlikumu reformēt ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS), ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt nozares, kas pakļautas ievērojamam oglekļa emisiju pārvirzes riskam;

67.

aicina Komisiju enerģētikas savienības veidošanas procesā risināt jautājumu par zaļo nodarbinātību;

68.

uzsver, ka jāatrod pareizais līdzsvars starp piedāvājumu un pieprasījumu, un to var panākt, ja darbvietu radīšanu apvieno ar pielāgotu aktīvu darba tirgus politiku, kas atbilst dažādu vietējo darba tirgu vajadzībām;

69.

aicina Komisiju un dalībvalstis, tostarp izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, veicināt kvalitatīvus ieguldījumus, kas radītu sociālus un ekonomiskus ieguvumus, piemēram, ilgtspējīgas, kvalitatīvas darbvietas, dzimumu līdztiesību, kvalitatīvu izglītību un inovācijas, lai veicinātu zaļo pāreju un izskaustu enerģētisko nabadzību; aicina Komisiju un dalībvalstis novirzīt ieguldījumus uz jomām, kas pozitīvi ietekmē darba tirgu, lai radītu ilgtspējīgas darbvietas ar pilnvērtīgu sociālo aizsardzību un cīnītos pret bezdarbu; uzsver, ka finansētie projekti izmērāmā veidā veicinās stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu; šajā sakarībā norāda, ka krīzes laikā nesamazinājās darbvietu izveide zaļajās nozarēs;

70.

uzsver, ka ieguldījumi energoefektivitātē var veicināt vietējo darbvietu radīšanu un vietējas ekonomikas attīstību un samazināt enerģētisko nabadzību, un ka ēku energoefektivitātes nodrošināšana ir izmaksu ziņā vislietderīgākais veids, kā rast ilgtermiņa risinājumus enerģētiskajai nabadzībai, kas ietekmē aptuveni 125 miljonus Eiropas iedzīvotāju, kā arī tai ir būtiska nozīme Eiropas enerģijas efektīvākā izmantošanā un zaļo darbvietu radīšanā; atgādina, ka ēku drošuma nodrošināšanai arī ir izšķiroša nozīme saistībā ar šo mērķi; aicina Komisiju, cik drīz vien iespējams, nākt klajā ar iniciatīvu “Vieds finansējums viedām ēkām”;

71.

iesaka, ka klimata pārmaiņu, atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes mērķi būtu jāuzskata par ieguldījumu mērķiem un svarīgiem politiskās rīcības pamatprincipiem;

72.

brīdina neīstenot atbalsta pasākumus, kuriem ir negatīva ietekme uz vides un sociālo jomu, jo tie mazina politikas saskanību, kas vajadzīga, lai maksimāli palielinātu zaļo darbvietu nodarbinātības potenciālu;

73.

ierosina, ka kvalitatīvi ieguldījumi galvenajos sabiedriskajos pakalpojumos, piemēram, komunikāciju, enerģētikas, transporta, atkritumu un ūdens apsaimniekošanas pakalpojumos, jāveic ar mērķi atbalstīt ilgtspējīgas publiskā iepirkuma procedūras un zaļo prasmju iekļaušanu visās jomās;

74.

aicina dalībvalstis pilnībā izmantot iespējas, ko piedāvā Eiropas strukturālo un investīciju fonda un citu ES finansējuma avotu tiesiskais regulējums, lai atbalstītu ilgtspējīgus projektus, kuri veicina zaļo nodarbinātību, un nodrošināt vietējām iestādēm pēc iespējas vieglāku piekļuvi ES finansējumam un finanšu instrumentiem, nosakot skaidrus, godīgus noteikumus un sasniedzamu minimālā finansējuma maksimālo robežu;

75.

mudina Komisiju un dalībvalstis 2016. gadā paredzēto daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pēcvēlēšanu pārskatīšanu izmantot kā iespēju, lai veicinātu mūsu ekonomiku zaļāku pāreju;

76.

norāda, ka ESF atbalsts ir pieejams, lai palīdzētu atbalstīt zaļās ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi, un mudina valstu valdības un attiecīgos valstu dienestus apsvērt iespēju aktīvāk izmantot šo finansējumu, lai veicinātu ekonomiski pamatotu un ekonomiski ilgtspējīgu zaļo darbvietu izveidošanu;

77.

atzīmē, ka dažas dalībvalstis ir guvušas ievērojamus panākumus zaļākas ekonomikas veidošanā, un mudina Savienību un dalībvalstis veicināt ideju, zināšanu, pieredzes un paraugprakses apmaiņu šajā jomā, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju;

78.

mudina dalībvalstis un privāto sektoru izmantot tādus instrumentus kā ekodizains, ekomarķējums, EMAS un zaļais publiskais iepirkums (GPP), jo tie var atbalstīt zaļo ekonomiku un tādējādi veicināt zaļo darbvietu izveidi; aicina Komisiju nodrošināt ievirzošus instrumentus, lai radītu labvēlīgus tirgus apstākļus, kas ļautu pilnībā pieņemt šos brīvprātīgos instrumentus;

79.

aicina dalībvalstis pievērst lielāku uzmanību tādu vides pārvaldības un ekoaudita sistēmu ieviešanai, kuru pamatā ir Eiropas standarts (ISO 14000);

80.

atbalsta Zaļajā rīcības plānā MVU izvirzītos mērķus un uz MVU vērstās darbības, tostarp Eiropas Resursu efektivitātes izcilības centra izveidi, lai sniegtu konsultācijas un atbalstītu MVU, kuri vēlēsies uzlabot savu resursu efektivitāt veiktspēju, lai atbalstītu zaļo uzņēmējdarbību, pētītu iespējas veidot zaļākas pievienotās vērtības radīšanas ķēdes un uzlabotu zaļiem MVU un mikrouzņēmumiem piekļuvi tirgum; uzskata, ka izpratnes veidošanas pasākumi un tehniskā palīdzība ir svarīga, lai MVU aktīvi piedalītos aprites ekonomikā;

81.

atgādina, ka MVU ir milzīgs potenciāls radīt darbvietas, jo īpaši jauniešiem, un veicināt duālu sistēmu, kas ietver arodizglītību un prakses shēmas;

82.

atzīst, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) varētu palīdzēt mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem iesaistīties darbībās, kas ietver augsta līmeņa vides un sociālās inovācijas;

83.

norāda, ka Eirobarometra dati par MVU zaļo darbu liecina, ka enerģijas taupīšana, atkritumu apjoma samazināšana un mazāka izejmateriālu izmantošana ir kļuvusi ekonomiski izdevīga;

84.

aicina Komisiju stimulēt jaunus uzņēmējdarbības modeļus, piemēram, kooperatīvus, ar mērķi paaugstināt ražošanas un izplatīšanas procesu efektivitāti, ieviešot inovatīvus resursu taupīšanas risinājumus un piedāvājot ilgtspējīgākus produktus un pakalpojumus;

85.

norāda, ka MVU var radīt izaugsmi un darbvietas tikai tad, ja arī zaļajā ekonomikā ir pieejamas stimulēšanas iespējas;

86.

aicina Komisiju nodrošināt, ka MVU paredzētajiem zaļajiem stimuliem ir jēgpilna ietekme tur, kur tā visvairāk vajadzīga;

87.

norāda, ka MVU un mikrouzņēmumi ir nozīmīgākie darbvietu radītāji Eiropā; uzsver, ka MVU un mikrouzņēmumi saskaras ar īpašām grūtībām, izmantojot zaļās pārejas sniegtās darbvietu iespējas, jo īpaši saistībā ar piekļuvi finansējumam, apmācību un ar prasmju deficīta novēršanu; aicina Komisiju un dalībvalstis sākt tālejošu darbību, sniedzot atbalstu, lai stimulētu zaļo darbvietu radīšanu MVU un mikrouzņēmumos, tostarp izmantojot mērķtiecīgu informāciju, izpratnes veicināšanu, tehnisku palīdzību, kā arī nodrošinot piekļuvi finansējumam un apmācības pasākumiem;

88.

norāda, ka zaļāka vērtību ķēde, kas ietver pārveidi, remontu, apkopi, pārstrādi un ekodizainu, var radīt būtiskas uzņēmējdarbības iespējas daudziem MVU;

89.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

11.8.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 265/59

—

ņemot vērā Monterejas deklarāciju (2002), Dohas konferenci par attīstības finansēšanu (2008), Parīzes deklarāciju (2005) un Akras rīcības programmu (2008),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūciju Nr. 68/204 un Nr. 68/279 par trešo Starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu, kas notiks Adisabebā (Etiopijā), 2015. gada 13.–16. jūlijā;

—

ņemot vērā ANO Ekspertu komitejas par starptautisko sadarbību nodokļu jautājumos veikumu (1),

—

ņemot vērā ANO paraugkonvenciju par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. aprīļa paziņojumu par nodokļiem un attīstību — sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (COM(2010)0163),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 5. februāra paziņojumu “Globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada” (COM(2015)0044),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 18. marta paziņojumu par nodokļu pārredzamību cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un pret nodokļu apiešanu (COM(2015)0136),