7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/1

---

Eiropas Savienības Tiesas jaunākās publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī

(2017/C 256/01)

Jaunākā publikācija

OV C 249, 31.7.2017.

Iepriekšējās publikācijas

OV C 239, 24.7.2017.

OV C 231, 17.7.2017.

OV C 221, 10.7.2017.

OV C 213, 3.7.2017.

OV C 202, 26.6.2017.

OV C 195, 19.6.2017.

Šie teksti pieejami

EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/2

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 2. maijā iesniedza Verwaltungsgericht Berlin (Vācija) – Evonik Degussa GmbH/Vācijas Federatīvā Republika

(Lieta C-229/17)

(2017/C 256/02)

Tiesvedības valoda – vācu

Iesniedzējtiesa

Verwaltungsgericht Berlin

Pamatlietas puses

Prasītāja: Evonik Degussa GmbH

Atbildētāja: Vācijas Federatīvā Republika

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai “ūdeņraža ražošana” Lēmuma 2011/278/ES (1) I pielikuma 2. punkta izpratnē notiek tikai tad, ja no diviem ūdeņraža atomiem H ķīmiskas sintēzes procesā tiek radīta ūdeņraža molekula H2, vai arī ražošanas jēdziens ietver arī procesu, kur ūdeņradi saturošam gāzu maisījumam – bez sintēzes – maisījumā tiek palielināts ūdeņraža H2 relatīvais saturs, fizikālā vai ķīmiskā veidā atdalot citas gāzes sastāvdaļas, lai – kā formulēts Lēmuma 2011/278/ES I pielikuma 2. punktā – iegūtu “produkt[u] [..], kas izteikt[s] kā tirgus (neto) produkcija, un attiecīgās vielas 100 % tīrību”?

2)

Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts tādējādi, ka ražošanas jēdziens neietver ūdeņraža H2 relatīvā satura palielināšanu gāzu maisījumā, papildus ir jājautā, vai formulējums “procesa elementi, kas tieši vai netieši ir saistīti ar ūdeņraža ražošanu un ūdeņraža un oglekļa monoksīda separēšanu” ir jāinterpretē tādējādi, ka Komisijas 2011. gada 27. aprīļa Lēmuma (2011/278/ES) I pielikuma 2. punktā raksturotās ūdeņraža produkta līmeņatzīmes sistēmas robežas ietver tikai abus elementus kopā (“un”), vai arī procesa elements “ūdeņraža un oglekļa monoksīda separēšana” var atrasties sistēmas robežās arī izolēti pats par sevi kā vienīgais procesa elements?

3)

Ja uz otro jautājumu tiek atbildēts tādējādi, ka procesa elements “ūdeņraža un oglekļa monoksīda separēšana” var atrasties sistēmas robežās arī izolēti pats par sevi kā vienīgais procesa elements, papildus ir jājautā, vai par procesa elementu “ūdeņraža un oglekļa monoksīda separēšana” runa ir tikai tad, ja no oglekļa monoksīda CO tiek atdalīts vienīgi ūdeņradis H2, vai arī par procesa elementu “ūdeņraža un oglekļa monoksīda separēšana” runa ir arī tad, ja tajā no oglekļa monoksīda tiek atdalīts ne tikai ūdeņradis, bet papildus arī citas vielas, piemēram, oglekļa dioksīds CO2 vai CnHn?

4)

Ja tiesai ir jālemj, ka prasītājai ir tiesības papildus saņemt bezmaksas emisijas kvotas, rodas jautājums, vai Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 28. aprīļa sprieduma (C-191/14) rezolutīvās daļas 3) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka a) starpnozaru korekcijas koeficients Lēmuma 2013/448/ES 4. pantā un II pielikumā sākotnējā redakcijā kvotu sadalei, ko dalībvalsts kompetentā iestāde ir noteikusi pirms 2017. gada 1. marta, ir piemērojams laikā no 2013. līdz 2020. gadam un b) starpnozaru korekcijas koeficients Lēmuma 2013/448/ES 4. pantā un II pielikumā sākotnējā redakcijā papildu kvotām, par kuru piešķiršanu ir lēmusi tiesa pēc 2017. gada 1. marta, ir piemērojams laikā no 2013. līdz 2017. gadam, un c) starpnozaru korekcijas koeficients Lēmuma 2013/448/ES 4. pantā un II pielikumā Lēmuma 2017/126/ES redakcijā, kas ir spēkā no 2017. gada 1. marta, papildu kvotām, par kuru piešķiršanu ir lēmusi tiesa pēc 2017. gada 1. marta, ir piemērojams laikā no 2018. līdz 2020. gadam?

---

(1)  Komisijas 2011. gada 27. aprīļa lēmums, ar kuru visā Savienībā nosaka pagaidu noteikumus saskaņotai bezmaksas emisiju kvotu sadalei atbilstoši 10.a pantam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/87/EK (izziņots ar dokumenta numuru C(2011) 2772); OV L 130, 1. lpp.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/3

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 4. maijā iesniedza Budai Központi Kerületi Bíróság (Ungārija) – VE/WD

(Lieta C-232/17)

(2017/C 256/03)

Tiesvedības valoda – ungāru

Iesniedzējtiesa

Budai Központi Kerületi Bíróság

Pamatlietas puses

Prasītājs: VE

Atbildētāja: WD

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai saistībā ar Direktīvas 93/13/EEK (1) preambulas divdesmitajā apsvērumā paredzētās iespējas faktiski izskatīt visus noteikumus un šīs direktīvas 4. panta 2. punktā un 5. pantā noteiktās skaidrības un saprotamības prasības interpretāciju ir jāuzskata, ka attiecīgie līguma noteikumi nav negodīgi gadījumā, ja patērētājs var izskatīt kāda aizdevuma līguma būtiska elementa summu (līguma priekšmeta, proti, aizdevuma summu, atmaksājamās daļas un darījuma procentus) tikai tad, kad līgums ir noslēgts (nevis tāpēc, ka tas būtu objektīvi nepieciešams, bet saskaņā ar nosacījumu, ko šajā ziņā līguma vispārīgajos noteikumos ir paredzējis līgumslēdzējs pārdevējs vai piegādātājs un kas nav ticis individuāli apspriests), pamatojoties uz līgumslēdzēja pārdevēja vai piegādātāja vienpusēju gribas apliecinājumu (lai gan ir norādīts, ka tas ir daļa no līguma), kurš patērētājam ir juridiski saistošs?

2)

Vai saistībā ar Direktīvas 93/13 preambulas divdesmitajā apsvērumā paredzētās iespējas faktiski izskatīt visus noteikumus un šīs direktīvas 4. panta 2. punktā un 5. pantā noteiktās skaidrības un saprotamības prasības interpretāciju ir jāuzskata, ka attiecīgie līguma noteikumi nav negodīgi gadījumā, ja aizdevuma līgumā ir norādīts kāds būtisks elements (līguma priekšmets, proti, aizdevuma summa, atmaksājamās daļas un darījuma procenti), izmantojot izteikumu “informācijas nolūkos”, neprecizējot, vai informācijas nolūkos paziņotais [līguma] fragments ir juridiski saistošs un vai tas veido [puses] tiesības un pienākumus?

3)

Vai saistībā ar Direktīvas 93/13 preambulas divdesmitajā apsvērumā paredzētās iespējas faktiski izskatīt visus noteikumus un šīs direktīvas 4. panta 2. punktā un 5. pantā noteiktās skaidrības un saprotamības prasības interpretāciju ir jāuzskata, ka attiecīgie līguma noteikumi nav negodīgi gadījumā, ja aizdevuma līgumā kāds būtisks elements ir definēts, izmantojot nepareizu terminoloģiju, īpaši, ja ārvalstu valūtā balstītā aizdevuma līgumā (kurā no aizdevuma līguma izrietošie maksājumi ir noteikti un reģistrēti ārvalstu valūtā – (turpmāk tekstā – “kredīta valūta”), bet pienākums veikt šos maksājumus tiek pildīts valsts valūtā – turpmāk tekstā – “izpildes valūta”) (1) kā aizdevuma summa ir kvalificēta: — kredītlīnijas summa, kas norādīta kredīta valūtā, vai — aizdevuma summas maksimālais limits, kas noteikts kredīta valūtā, vai — patērētāja pieprasītais finansējums, kas noteikts izpildes valūtā, vai — izmaksas limits, kas noteikts izpildes valūtā? (2) kā atmaksājamās summas ir kvalificēts atmaksājamo summu maksimālais paredzamais limits, kas norādīts kredīta valūtā un/vai izpildes valūtā?

4)

Vai saistībā ar Direktīvas 93/13 preambulas divdesmitajā apsvērumā paredzētās iespējas faktiski izskatīt visus noteikumus un šīs direktīvas 4. panta 2. punktā un 5. pantā noteiktās skaidrības un saprotamības prasības interpretāciju ir jāuzskata, ka attiecīgie līguma noteikumi nav negodīgi gadījumā, ja ārvalstu valūtā balstītā aizdevuma līgumā (nevis tāpēc, ka tas būtu objektīvi nepieciešams, bet saskaņā ar nosacījumu, ko šajā ziņā līguma vispārīgajos noteikumos ir paredzējis līgumslēdzējs pārdevējs vai piegādātājs un tas nav ticis individuāli apspriests) līguma priekšmets, proti, aizdevuma summa un atmaksājamās daļas: (1) ir noteiktas kredīta valūtā, norādot konkrētu summu (kura sastāv tikai no rakstzīmju virknes, ko veido cipari no 0 līdz 9), un izpildes valūtā, norādot vienīgi nepārprotamu aprēķina metodi? (2) ir noteiktas izpildes valūtā, norādot konkrētu summu, un kredīta valūtā, norādot vienīgi nepārprotamu aprēķina metodi? (3) ir noteiktas gan kredīta valūtā, gan izpildes valūtā, norādot vienīgi nepārprotamu aprēķina metodi? (4) vispār nav noteiktas kredīta valūtā, bet ir noteiktas tikai izpildes valūtā, norādot vienīgi nepārprotamu aprēķina metodi? (5) vispār nav noteiktas izpildes valūtā, bet ir noteiktas tikai kredīta valūtā, norādot vienīgi nepārprotamu aprēķina metodi? 4.1. 4. jautājuma 5) punkta supra kontekstā gadījumā, ja nebūtu nepieciešams noteikt konkrētu summu un ietvert to aizdevuma līgumā tā noslēgšanas brīdī, vai ir garantēta iespēja nepārprotami aprēķināt aizdevuma apmēru līguma slēgšanas brīdī (nevis tāpēc, ka tas būtu objektīvi nepieciešams, bet saskaņā ar nosacījumu, ko šajā ziņā līguma vispārīgajos noteikumos ir paredzējis līgumslēdzējs pārdevējs vai piegādātājs un tas nav ticis individuāli apspriests), ja: (1) aizdevuma līgumā nav ietverta konkrēta aizdevuma summa nevienā no valūtām; (2) aizdevuma līgumā ir ietverta konkrēta patērētāja pieprasītā finansējuma summa vai konkrēts izmaksas limits, kas norādīti izpildes valūtā; (3) aizdevuma līgumā nav ietverta aizdevuma summa, norādot nepārprotamu aprēķina metodi izpildes valūtā, kā arī (4) saistībā ar aizdevuma summas nepārprotamu aprēķinu kredīta valūtā aizdevuma līgumā nav norādīts precīzs aprēķina elements, bet ir norādīts tikai maksimālais limits (konkrēta patērētāja pieprasītā finansējuma summa vai konkrēts izmaksas limits, kas norādīti izpildes valūtā)? 4.2.   4.2.1. Gadījumā ja nebūtu nepieciešams noteikt konkrētas summas un ietvert tās aizdevuma līgumā tā noslēgšanas brīdī, vai attiecībā uz nepārprotamu aprēķinu: (1) ir juridiska prasība, lai aizdevuma līgumā būtu noteikta līguma priekšmeta summa, proti, aizdevuma summa un atmaksājamās daļas – (mainīgas likmes produktu gadījumā – pirmajā procentu aprēķināšanas periodā atmaksājamās daļas) – izmantojot metodi, kura ļautu veikt aprēķinu nekļūdīgi un līguma slēgšanas brīdī, vai (2) pietiek ar to, ka tā noslēgšanas brīdī aizdevuma līgumā ir ietverti objektīvi identificējami parametri, kuri ļautu aprēķināt šos datus (līguma priekšmetu un atmaksājamās daļas) kādā brīdī nākotnē (proti, ka aizdevuma līgumā tā noslēgšanas brīdī tiek noteikti tikai parametri, kuri ļaus veikt nepārprotamu aprēķinu kādā brīdī nākotnē)? 4.2.2. Gadījumā, ja pietiek ar to, ka līguma priekšmeta summa, proti, aizdevuma summa un atmaksājamās daļas – (mainīgas likmes produktu gadījumā – pirmajā procentu aprēķināšanas periodā atmaksājamās daļas) – varētu tikt aprēķinātas kredīta valūtā kādā brīdī nākotnē, vai šim brīdim nākotnē (kurš, loģiski, sakritīs ar brīdi, kad tiks noteikta līgumisko maksājumu summa kredīta valūtā) ir jābūt objektīvi noteiktam aizdevuma līgumā tā noslēgšanas brīdī, vai arī šā brīža noteikšana var būt vienīgi līgumslēdzēja pārdevēja vai piegādātāja pilnvaru ziņā? 4.3. Vai periodiski mainīgas likmes produktu gadījumā ir jāuzskata, ka ir pietiekami un līdz ar to nav negodīgi, ka attiecībā uz atmaksājamajām daļām nosaka (un iekļauj aizdevuma līgumā tā noslēgšanas brīdī) konkrētas summas un/vai nepārprotama aprēķina metodi kredīta valūtā un/vai izpildes valūtā attiecībā uz līguma darbības pirmo procentu aprēķināšanas periodu, vai arī ir juridiska prasība noteikt (un iekļaut aizdevuma līgumā tā noslēgšanas brīdī) nepārprotamu aprēķina metodi kredīta valūtā un/vai izpildes valūtā attiecībā uz visu līguma darbības procentu aprēķināšanas periodu? 4.4. Vai nepārprotamu aprēķinu tādā veidā, kas nav negodīgs, var nodrošināt, tikai piemērojot atbilstošu matemātisku formulu, vai arī ir iespējams izmantot citu metodi? 4.4.1. Gadījumā, ja nepārprotams aprēķins nav obligāti jānodrošina, piemērojot atbilstošu matemātisku formulu, vai ir jāveic pietiekami precīzs tekstuāls apraksts? 4.4.2. Gadījumā, ja nepārprotams aprēķins nav obligāti jānodrošina, piemērojot atbilstošu matemātisku formulu, vai ir jāatsaucas uz tehniskiem terminiem (piemēram, anuitāte vai lineārā amortizācija), nepievienojot nekādu skaidrojumu?

---

(1)  Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā: 15. nodaļa, 2. sējums, 288. lpp.).

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/6

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 10. maijā iesniedza Supremo Tribunal Administrativo (Portugāle) – Instituto de Financiamento da Agricultura e Pescas, IP/António da Silva Rodrigues

(Lieta C-243/17)

(2017/C 256/04)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Iesniedzējtiesa

Supremo Tribunal Administrativo

Pamatlietas puses

Prasītājs: Instituto de Financiamento da Agricultura e Pescas, IP

Atbildētājs: António da Silva Rodrigues

Prejudiciālie jautājumi

1)	Kāda ir [Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95] 3. panta 1. punkta pirmajā daļā (1) paredzētā četru gadu noilguma sākuma diena vienreizējiem (neatkārtotiem vai nepastāvīgiem) pārkāpumiem?

2)	Vai nepastāvīgu vai neatkārtotu pārkāpumu gadījumā ir piemērojams režīms, saskaņā ar kuru “noilguma termiņš visos gadījumos ir līdz programmas pilnīgai pabeigšanai”?

3)

Vai vairākgadu programmas gadījumā arī ir piemērojams šī paša 3. punktā paredzētais noteikums, saskaņā ar kuru “noilgums iestājas ne vēlāk kā dienā, kad pagājis laiks, kas divreiz ilgāks par noilguma termiņu un kurā kompetentās iestādes nav uzlikušas sodus”, proti, arī šeit minētais termiņš ir līdz vairākgadu programmas pabeigšanai?

4)

Vai vārdkopa “noilguma termiņš visos gadījumos ir līdz programmas pilnīgai pabeigšanai” nozīmē, ka a) noilguma termiņš nekad nebeidzas pirms vairākgadu programmas pilnīgas pabeigšanas; b) noilguma termiņš tiek apturēts programmas īstenošanas laikā, proti, līdz tās pilnīgai pabeigšanai, atsākot tā aprēķinu no šī brīža; c) noilguma termiņš turpinās, un tādējādi noilgums pat vairākgadu programmas gadījumā var iestāties pirms programmas pilnīgas pabeigšanas, ja starplaikā attiecīgais termiņš ir beidzies?

---

(1)  Padomes 1995. gada 18. decembra Regula (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV 1995, L 312, 1. lpp.).

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/6

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 12. maijā iesniedza Juzgado de lo Social de Cádiz (Spānija) – Moisés Vadillo González/Alestis Aerospace S.L.

(Lieta C-252/17)

(2017/C 256/05)

Tiesvedības valoda – spāņu

Iesniedzējtiesa

Juzgado de lo Social de Cádiz

Pamatlietas puses

Prasītājs: Moisés Vadillo González

Atbildētājs: Alestis Aerospace S.L.

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Spānijas E.T. [Ley del Estatuto de los Trabajadores] 37. panta 4. punkta (atļauja darba ņēmēja vienas stundas prombūtnei katru darba dienu, līdz bērns sasniedz 9 mēnešu vecumu) interpretācija, ar kuru tiek uzskatīts, ka neatkarīgi no katra vecāka dzimuma, ja otrs vecāks nestrādā, vecākam, kas strādā, nav tiesību uz prombūtnes laiku, ir pretrunā Direktīvai 2010/18/ES (1)?

2)

Vai Direktīvas 2006/54/EK (2) 3. pants, ar kuru praksē tiek mēģināts nodrošināt pilnīgu līdztiesības principa starp vīriešiem un sievietēm īstenošanu darba dzīvē, nepieļauj tādu E.T. 37. panta 4. punkta interpretāciju, ka tad, ja vecāks, kas ir vīrietis, strādā, viņam nav tiesību uz šādu prombūtni, ja viņa laulātā, kas ir bērna māte, nestrādā?

---

(1)  Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK (OV 2010, L 68, 13. lpp.).

(2)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Direktīva 2006/54/EK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un attieksmi pret vīriešiem un sievietēm nodarbinātības un profesijas jautājumos (OV 2006, L 204, 23. lpp.).

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/7

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 15. maijā iesniedza Rechtbank Rotterdam (Nīderlande) – Sandd BV/Autoriteit Consument en Markt

(Lieta C-256/17)

(2017/C 256/06)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Iesniedzējtiesa

Rechtbank Rotterdam

Pamatlietas puses

Prasītāja: Sandd BV

Atbildētāja: Autoriteit Consument en Markt

Cita lietas dalībniece: Koninklijke PostNL BV

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvas 97/67/EK (1) par kopīgiem noteikumiem Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus attīstībai un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanai, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Direktīvu 2008/6/EK (2), ar ko Direktīvu 97/67/EK groza attiecībā uz Kopienas pasta pakalpojumu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi (Pasta direktīva), 14. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts normatīvajos un administratīvajos aktos ir jāparedz, ka vispārējā pakalpojuma sniedzēji savās iekšējās uzskaites sistēmās uztur atsevišķus kontus attiecībā uz atsevišķiem pakalpojumiem un produktiem, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma, lai skaidri nošķirtu atsevišķus pakalpojumus un produktus, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma, un tos, kas nav, vai arī no šī noteikuma izriet vienīgi tas, ka grāmatvedībā jānošķir starp pakalpojumiem un produktiem, kas ir daļa no vispārējā pakalpojuma, un tiem, kas nav?

2)	Vai [..] Direktīvas 97/67/EK [..], kas grozīta ar [..] Direktīvu 2008/6/EK [..], 12. panta otrais ievilkums ir jāinterpretē tādējādi, ka ikvienam atsevišķam pakalpojumam, kurš ir daļa no vispārējā pakalpojuma, ir jābūt saskaņotam ar izmaksām?

3)

Vai [..] Direktīvas 97/67/EK [..], kas grozīta ar [..] Direktīvu 2008/6/EK [..], 12. panta otrajā ievilkumā noteiktā prasība, ka cenām ir jābūt saskaņotām ar izmaksām un jāstimulē efektīva vispārējā pakalpojuma sniegšana, liedz uz nenoteiktu laiku piemērot fiksētu ienesīguma likmi, ar kuru palielina vispārējā pasta pakalpojuma izmaksu tarifa apmēru?

---

(1)  OV 1998, L 15, 14. lpp.

(2)  OV 2008, L 52, 3. lpp.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/8

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 16. maijā iesniedza Budai Központi Kerületi Bíróság (Ungārija) – Zoltán Rózsavölgyi un Zoltánné Rózsavölgyi/Unicredit Leasing Hungary Zrt. un Unicredit Leasing Immo Truck Zrt.

(Lieta C-259/17 P)

(2017/C 256/07)

Tiesvedības valoda – ungāru

Iesniedzējtiesa

Budai Központi Kerületi Bíróság

Pamatlietas puses

Prasītāji: Zoltán Rózsavölgyi un Zoltánné Rózsavölgyi

Atbildētājas: Unicredit Leasing Hungary Zrt. un Unicredit Leasing Immo Truck Zrt.

Prejudiciālie jautājumi

1)

Ņemot it īpaši vērā, ka gadījumā, ja līguma galvenā priekšmeta definīcija ir negodīga, no tā izriet visa līguma spēkā neesamība (nevis daļēja spēkā neesamība), vai aizdevuma līguma galveno priekšmetu definējošā noteikuma atzīšana par spēkā neesošu tā negodīguma dēļ (kā rezultātā noteikums nevar būt patērētājam saistošs) var radīt tādas sekas (piemēram, tiesas nolēmuma piemērošanas rezultātā, konkrētu valsts tiesību normā paredzētu juridisku seku, normatīva tiesību noteikuma vai tiesību vienādošanas lēmuma seku dēļ), ka līdz ar to līguma vai tā seku juridiskā kvalifikācija mainās tādējādi, ka it īpaši aizdevuma līgums ārvalsts valūtā (kad no šī aizdevuma līguma izrietošie prasījumi tiek konstatēti un izteikti ārvalsts valūtā, turpmāk tekstā – “kredīta valūta”, un kad šie kredīti ir jāatmaksā valsts valūtā – turpmāk tekstā “maksājuma valūta”), ir jāuzskata par aizdevuma līgumu Ungārijas forintos? 1.1. Gadījumā, ja no aizdevuma līguma galveno priekšmetu definējošā noteikuma negodīguma izrietošās spēkā neesamības atzīšanas var izrietēt tādas sekas, ka mainās arī līguma vai tā seku juridiskā kvalifikācija, vai no tai sekojošās minētās juridiskās kvalifikācijas mainīšanas var būt tādas sekas (piemēram, tiesas nolēmuma piemērošanas rezultātā, konkrētu valsts tiesību normā paredzētu juridisku seku, normatīva tiesību noteikuma vai tiesību vienādošanas lēmuma seku dēļ), ka noteikti tiesisko attiecību parametri, kuriem ir finansiāla nozīme, arī var mainīties par sliktu patērētājam (piemēram, ar atpakaļejošu spēku tiek piemērota tirgus procentu likme aizdevumiem forintos vai arī tiek piemērota centrālās bankas bāzes likme nevis līgumā paredzēta zemāka procentu likme)?

2)

Vai ar [noteikuma] negodīgumu saistītās juridiskās sekas ir tikai absolūta rakstura tiesību jautājums, vai arī šo seku vērtējumā ir nozīme ir arī: (1) līgumslēgšanas praksei saistībā ar cita veida līgumiem, kas nav negodīgi, (2) prezumētajai ekonomiskā ziņā konkrēti noteiktu saimnieciskās darbības subjektu ievainojamībai (saistībā ar ārvalstu valūtā izteiktiem aizdevumiem, piemēram, aizņēmēju kopums ārvalstu valūtā un banku sistēma), vai (3) noteiktu ekonomiskā ziņā tieši neskarto trešo personu vai grupu interesēm, piemēram, faktam, ka pēc spēkā neesamības atzīšanas ārvalsts valūtas aizņēmēju kopuma locekļi vairumā gadījumu galu galā no aritmētiskā norēķinu viedokļa var atrasties daudz labvēlīgākā situācijā nekā forintu aizņēmēju kopuma locekļi?

3)

Vai saskaņā ar Direktīvas 93/13/EEK (1) 3. panta 1. punktu, 4. panta 2. punktu, 5. pantu un 6. panta 1. punktu (t.i., lai novērtētu negodīgumu un tā juridiskās sekas) noteikums, saskaņā ar kuru patērētājam tiek uzlikts valūtas maiņas kursa risks (proti, līguma noteikums vai noteikumi par riska uzņemšanos), ir noteikumu kopums?

4)

Vai Direktīvas 93/13/EEK 6. panta 1. punkts (saskaņā ar kuru negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, nav saistoši patērētājam) var tikt interpretēts tādējādi, ka attiecīgais noteikums (nevis kāda noteikta tā daļa, bet gan viss attiecīgais noteikums) var būt negodīgs kopumā vai ka tas daļēji nav negodīgs un daļēji ir negodīgs, kā rezultātā tas paliek daļēji piemērojams (piemēram, atbilstoši tiesas vērtējumam konkrētā gadījumā) un ka tas var būt patērētājam saistošs (t.i., no seku viedokļa tas ir negodīgs tikai noteiktā mērā vienā un otrā gadījumā), piemēram, tiesas nolēmuma piemērošanas rezultātā, konkrētu valsts tiesību normā paredzētu juridisku seku, normatīva tiesību noteikuma vai tiesību vienādošanas lēmuma seku dēļ? 4.1. Pieņemot, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka noteikts noteikums var būt negodīgs kopumā vai ka tas daļēji nav negodīgs un daļēji ir negodīgs, kā rezultātā tas paliek daļēji piemērojams un ka tas var būt patērētājam saistošs (t.i., no seku viedokļa tas ir negodīgs tikai noteiktā mērā vienā un otrā gadījumā), vai faktam, ka strīdīgais noteikums, kas definē līguma galveno priekšmetu, nozīmē visa aizdevuma līguma spēkā neesamību tā negodīguma dēļ, var būt tādas sekas, ka patērētājs no aritmētiskā norēķinu viedokļa atrodas galu galā mazāk labvēlīgā situācijā un ka pārdevējs vai piegādātājs atrodas vairāk labvēlīgā situācijā nekā tad, ja strīdīgais noteikums, kas definē līguma galveno priekšmetu, tā negodīguma dēļ tikai daļēji padarītu aizdevuma līgumu par negodīgu (kā rezultātā pārējie līguma noteikumi pusēm joprojām būtu saistoši ar nemainīgu saturu)?

5)

5.1. Vai varētu nekvalificēt kā negodīgu tādu līguma noteikumu, ciktāl tas, ievērojot tā ekonomiskās sekas, ir uzrakstīts skaidrā un saprotamā valodā, ar kuru valūtas maiņas risks tiek uzlikts patērētājam (piegādātājs vai pārdevējs izmanto šo noteikumu kā vispārēju līguma nosacījumu, un tas nav ticis atsevišķi apspriests) un kas ir uzrakstīs katrā ziņā vispārēja likumiska informēšanas pienākuma dēļ, ja minētajā noteikumā nav skaidri formulēts brīdinājums par faktu, ka atmaksājamo maksājumu apmērs saskaņā ar aizdevuma līgumu var pārsniegt patērētāja ienākumu apmēru, ko piegādātājs vai pārdevējs ir ņēmis vērā maksātspējas vērtējumā; ņemot vērā arī faktu, ka piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts detalizēts riska izklāsts rakstveidā, nevis tikai vienkārša deklarācija par riska esamību, kā arī tā sadalījums; tā kā turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas sprieduma lietā C-26/13 74. punktu piegādātājam vai pārdevējam var tikt prasīts, lai tas ne tikai padara risku identificējamu patērētājam, bet arī lai patērētājs būtu spējīgs novērtēt ekonomiskās sekas, kuras var būt potenciāli ievērojamas un kas patērētājam rodas no valūtas maiņas kursa riska uzņemšanās, un līdz ar to novērtēt aizdevuma kopējās izmaksas? 5.2. Vai varētu nekvalificēt kā negodīgu tādu līguma noteikumu, ciktāl tas, ievērojot tā ekonomiskās sekas, ir uzrakstīts skaidrā un saprotamā valodā, ar kuru valūtas maiņas risks tiek uzlikts patērētājam (piegādātājs vai pārdevējs izmanto šo noteikumu kā vispārēju līguma nosacījumu, un tas nav ticis atsevišķi apspriests) un kas ir uzrakstīs katrā ziņā vispārēja likumiska informēšanas pienākuma dēļ, ja minētajā noteikumā nav skaidri formulēts brīdinājums par faktu, ka atlikušā jebkurā brīdi atmaksājamā kapitāla apmērs saskaņā ar aizdevuma līgumu var pārsniegt parādnieka īpašumu vērtību, ko piegādātājs vai pārdevējs ir ņēmis vērā maksātspējas vērtējumā; ņemot vērā arī faktu, ka piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts detalizēts riska izklāsts rakstveidā, nevis tikai vienkārša deklarācija par riska esamību, kā arī tā sadalījums; tā kā turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas sprieduma lietā C-26/13 74. punktu piegādātājam vai pārdevējam var tikt prasīts, lai tas ne tikai padara risku identificējamu patērētājam, bet arī lai patērētājs būtu spējīgs novērtēt ekonomiskās sekas, kuras var būt potenciāli ievērojamas un kas patērētājam rodas no valūtas maiņas kursa riska uzņemšanās un līdz ar to novērtēt aizdevuma kopējās izmaksas? 5.3. Vai varētu nekvalificēt kā negodīgu tādu līguma noteikumu, ciktāl tas, ievērojot tā ekonomiskās sekas, ir uzrakstīts skaidrā un saprotamā valodā, ar kuru valūtas maiņas risks tiek uzlikts patērētājam (piegādātājs vai pārdevējs izmanto šo noteikumu kā vispārēju līguma nosacījumu, un tas nav ticis atsevišķi apspriests) un kas ir uzrakstīs katrā ziņā vispārēja likumiska informēšanas pienākuma dēļ, ja minētajā noteikumā nav skaidri formulēts brīdinājums par faktu, ka (1) valūtas maiņas kursam nav griestu, (2) valūtas maiņas kursa svārstību iespējamība ir reāla, un šādas svārstības var notikt visā atmaksāšanas periodā, (3) atmaksājamo maksājumu apmērs var neierobežoti palielināties šādu svārstību rezultātā, (4) saistībā ar valūtas maiņas kursa svārstībām var neierobežoti palielināties ne tikai atmaksājamo maksājumu apmērs, bet arī atlikušā parāda kapitāla apmērs, (5) radušies zaudējumi ir neierobežoti, (6) nepieciešamo preventīvo pasākumu iedarbība ir ierobežota un tiem ir vajadzīga nepārtraukta uzmanība, (7) ko piegādātājs vai pārdevējs nevar nodrošināt; ņemot vērā arī faktu, ka piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts detalizēts riska izklāsts rakstveidā, nevis tikai vienkārša deklarācija par riska esamību, kā arī tā sadalījums; tā kā turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas sprieduma lietā C-26/13 74. punktu piegādātājam vai pārdevējam var tikt prasīts, lai tas ne tikai padara risku identificējamu patērētājam, bet arī lai patērētājs būtu spējīgs novērtēt ekonomiskās sekas, kuras var būt potenciāli ievērojamas un kas patērētājam rodas no valūtas maiņas kursa riska uzņemšanās un līdz ar to novērtēt aizdevuma kopējās izmaksas? 5.4. Ņemot it īpaši vērā faktu, ka var notikt vai ir jau noticis tā, ka valsts judikatūrā vai tiesību aktos tiek secināts, ka ārvalstu valūtā izteiktu aizdevumu līgumu gadījumā patērētājs uzņemas parādsaistības ārvalsts valūtā labvēlīgākas procentu likmes dēļ aplūkojamajā periodā, nekā aizdevumiem ungāru forintos, atlīdzībā pret to uzņemoties tikai valūtas maiņas kursa svārstību sekas; ņemot vēl vērā to, ka var notikt vai ir jau noticis tā, ka valsts judikatūrā vai tiesību aktos tiek secināts, ka līgumsaistību vienpusējas un neparedzamas pārlikšanas negodīgums pēc aizdevuma līguma noslēgšanas nevar tikt novērtēts, jo spēkā neesamības pamatiem ir jāpastāv līguma noslēgšanas brīdī; ņemot vērā turklāt faktu, ka piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts detalizēts riska izklāsts rakstveidā, nevis tikai vienkārša deklarācija par riska esamību, kā arī tā sadalījums; tā kā turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas sprieduma lietā C-26/13 74. punktu piegādātājam vai pārdevējam var tikt prasīts, lai tas ne tikai padara risku identificējamu patērētājam, bet arī lai patērētājs būtu spējīgs novērtēt šo risku, vai var nekvalificēt kā negodīgu tādu līguma noteikumu, ciktāl tas, ievērojot tā ekonomiskās sekas, ir uzrakstīts skaidrā un saprotamā valodā, ar kuru valūtas maiņas risks tiek uzlikts patērētājam (piegādātājs vai pārdevējs izmanto šo noteikumu kā vispārēju līguma nosacījumu, un tas nav ticis atsevišķi apspriests) un kas ir uzrakstīs katrā ziņā vispārēja likumiska informēšanas pienākuma dēļ, ja minētajā noteikumā nav skaidri formulēts brīdinājums par valūtas maiņas kursa svārstību paredzamo virzienu līguma spēkā esamības periodā (vismaz sākotnējā periodā) un to minimālajiem un/vai maksimālajiem apmēriem (piemēram, pamatojoties uz forward procentu likmju aprēķina metodi un/vai procentu likmju paritātes principu – saskaņā ar kuriem ārvalstu valūtā izteiktu aizdevumu jomā ir iespējams ar visai lielu pārliecību prognozēt, ka priekšrocība procentu ziņā, t.i., fakts, ka LIBOR [London Interbank Offered Rate] likme vai EURIBOR [Euro Interbank Offered Rate] likme būs zemāka par BUBOR [Budapest Interbank Offered Rate] likmi, nozīmē, ka patērētājs cieš no valūtas maiņas kursa, jo maksājuma valūtas kurss pazemināsies salīdzinājumā ar kredīta valūtas kursu)? 5.5. Vai varētu nekvalificēt kā negodīgu tādu līguma noteikumu, ciktāl tas, ievērojot tā ekonomiskās sekas, ir uzrakstīts skaidrā un saprotamā valodā, ar kuru valūtas maiņas risks tiek uzlikts patērētājam (piegādātājs vai pārdevējs izmanto šo noteikumu kā vispārēju līguma nosacījumu, un tas nav ticis atsevišķi apspriests) un kas ir uzrakstīs katrā ziņā vispārēja likumiska informēšanas pienākuma dēļ, ja minētajā noteikumā nav skaidri formulēts brīdinājums, precīzi norādot (piemēram, ar datiem vai grafiski kvantificējot kredīta valūtas maiņas kursa un maksājuma valūtas maiņas kursa salīdzinošu evolūciju vismaz tik ilgā periodā, cik ilgs ir patērētāja saistību termiņš) risku, ko faktiski ir uzņēmies parādnieks sakarā ar valūtas maiņas kursa riska uzlikšanu patērētājam; ņemot vērā turklāt faktu, ka piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts detalizēts riska izklāsts rakstveidā, nevis tikai vienkārša deklarācija par riska esamību, kā arī tā sadalījums; tā kā turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas sprieduma lietā C-26/13 74. punktu piegādātājam vai pārdevējam var tikt prasīts, lai tas ne tikai padara risku identificējamu patērētājam, bet arī lai patērētājs būtu spējīgs novērtēt ekonomiskās sekas, kuras var būt potenciāli ievērojamas un kas patērētājam rodas no valūtas maiņas kursa riska uzņemšanās un līdz ar to novērtēt aizdevuma kopējās izmaksas? 5.6. Ņemot it īpaši vērā faktu, ka var notikt tā, ka ārvalstu valūtā izteiktu aizdevumu līgumu gadījumā valsts judikatūras vai tiesību aktu iedarbības dēļ patērētājs var uzņemties parādsaistības ārvalsts valūtā labvēlīgākas procentu likmes dēļ aplūkojamajā periodā, nekā aizdevumiem ungāru forintos, atlīdzībā pret to uzņemoties tikai valūtas maiņas kursa svārstību sekas; ņemot vērā turklāt faktu, ka piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts detalizēts riska izklāsts rakstveidā, nevis tikai vienkārša deklarācija par riska esamību, kā arī tā sadalījums; tā kā turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas sprieduma lietā C-26/13 74. punktu piegādātājam vai pārdevējam var tikt prasīts, lai tas ne tikai padara risku identificējamu patērētājam, bet arī lai patērētājs būtu spējīgs novērtēt šo risku, vai varētu nekvalificēt kā negodīgu tādu līguma noteikumu, ciktāl tas, ievērojot tā ekonomiskās sekas, ir uzrakstīts skaidrā un saprotamā valodā, ar kuru valūtas maiņas risks tiek uzlikts patērētājam (piegādātājs vai pārdevējs izmanto šo noteikumu kā vispārēju līguma nosacījumu, un tas nav ticis atsevišķi apspriests) un kas ir uzrakstīs katrā ziņā vispārēja likumiska informēšanas pienākuma dēļ, ja minētajā noteikumā nav skaidri formulēts brīdinājums, precīzi norādot (piemēram, skaidri un kvantificējot ar datiem attiecībā uz vismaz tik ilgu iepriekšēju periodu, cik ilgs ir patērētāja saistību termiņš) paredzamo ienākumu apmēru procentu ziņā gadījumā, ja tiek piemērota BUBOR likme aizdevumiem ungāru forintos un LIBOR vai EURIBOR likme aizdevumiem ārvalstu valūtā?

6)

Vērtējumā par tāda līguma noteikumu negodīgumu, ar kuru patērētājam tiek uzlikts valūtas maiņas kursa risks (piegādātājs vai pārdevējs izmanto šo noteikumu kā vispārēju līguma nosacījumu, un tas nav ticis atsevišķi apspriests) un kas ir uzrakstīs katrā ziņā vispārēja likumiska informēšanas pienākuma dēļ, kā būtu jāsadala pierādīšanas pienākums starp patērētāju un piegādātāju vai pārdevēju, lai novērtētu, vai patērētājam ir bijusi reāla iespēja iepazīties ar strīdīgo noteikumu, kam viņš ir neatgriezeniski piekritis pirms aizdevuma līguma noslēgšanas (Direktīvas 93/13/EEK 3. panta 3. punkts un pielikuma 1. punkta i) apakšpunkts)?

7)

Vai būtu jāuzskata, ka ārvalstu valūtā izteiktos aizdevuma līgumos, t.i., darījumos saistībā ar pakalpojumiem, kuru cena ir piesaistīta valūtas maiņas kursa svārstībām valūtu tirgos, kredītiestādes, kas noslēdz līgumu ar patērētāju, izmantojot pašas savu maiņas kursu, ir pārdevēji vai piegādātāji, kas nekontrolē kursa svārstības Direktīvas 93/13/EEK pielikuma 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē?

---

(1)  Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.).

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/11

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 18. maijā iesniedza Županijski Sud u Zagrebu (Horvātija) – Ured za suzbijanje korupcije i organiziranog kriminaliteta/AY

(Lieta C-268/17)

(2017/C 256/08)

Tiesvedības valoda – horvātu

Iesniedzējtiesa

Županijski Sud u Zagrebu

Pamatlietas puses

Prasītāja: Ured za suzbijanje korupcije i organiziranog kriminaliteta

Atbildētājs: AY

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Pamatlēmuma 2002/584/JAI 4. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vajāšanas neveikšana attiecībā uz nodarījumu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, vai tās izbeigšana ir saistīta vienīgi ar nodarījumu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, vai tomēr šī tiesību norma ir jāsaprot tādējādi, ka vajāšanas pārtraukšanai vai atteikšanās no tās arī ir jāattiecas uz pieprasīto personu aizdomās turētā/apsūdzētā statusā šīs vajāšanas ietvaros?

2)

Vai dalībvalsts saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584/JAI 4. panta 3. punktu var atteikties izpildīt izsniegto Eiropas apcietināšanas orderi, ja citas dalībvalsts tiesu iestāde ir nolēmusi vai nu nesākt vajāšanu saistībā ar pārkāpumu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, vai arī to izbeigt gadījumā, kad šīs vajāšanas ietvaros pieprasītajai personai bija liecinieka, nevis aizdomās turētā/apsūdzētā statuss?

3)	Vai lēmums izbeigt izmeklēšanu, kuras ietvaros pieprasītajai personai nebija aizdomās turētā status, bet tā tika uzklausīta liecinieka statusā, ir citām valstīm pamats neizpildīt izsniegto Eiropas apcietināšanas orderi saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584/JAI 3. panta 2. punktu?

4)

Kāda ir saikne starp nodošanas atteikuma obligāto pamatu, kas paredzēts pamatlēmuma 3. panta 2. punktā gadījumā, ja “ja izpildes tiesas iestāde ir informēta par to, ka par pieprasīto personu dalībvalstī pieņemts galīgs spriedums attiecībā uz tādām pašām darbībām”, un nodošanas atteikuma fakultatīvo pamatu, kas paredzēts pamatlēmuma 4. panta 3. punktā gadījumā, ja “dalībvalstī attiecībā uz pieprasīto personu par tām pašām darbībām ir pieņemts galīgs spriedums, kas liedz procesu turpināt”?

5)

Vai Pamatlēmuma 2002/584/JAI 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes valstij ir jāpieņem lēmums par visiem Eiropas apcietināšanas orderiem, kas tai nosūtīti, arī gadījumā, ja tā jau ir lēmusi par iepriekšēju Eiropas apcietināšanas orderi, kuru izdevusi cita tiesas iestāde attiecībā uz to pašu pieprasīto personu tā paša kriminālprocesa ietvaros, un ja jaunais Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts sakarā ar apstākļu izmaiņām Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas dalībvalstī (lēmums veikt nodošanu – kriminālprocesa sākšana, stingrāks kritērijs pārkāpuma izdarīšanas norāžu jomā, jauna kompetentā tiesu iestāde/tiesa)?

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/12

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 19. maijā iesniedza Conseil d'État (Francija) – Fédération des fabricants de cigares u.c./Premier ministre, Ministre des Affaires sociales et de la Santé

(Lieta C-288/17)

(2017/C 256/09)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Conseil d'État

Pamatlietas puses

Prasītājas: Fédération des fabricants de cigares, Coprova, E-Labo France, Smakq développement, Société nationale d’exploitation industrielle des tabacs et allumettes (SEITA), British American Tobacco France

Atbildētāji: Premier ministre, Ministre des Affaires sociales et de la Santé

Personas, kas iestājušās lietā: Société J. Cortès France, Scandinavian Tobacco Group France, Villiger France

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīvas 2014/40/ES (1) 13. panta 1. un 3. punkta tiesību normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām tiek aizliegts uz iepakojuma vienībām, ārējiem iepakojumiem un tabakas izstrādājumiem izmantot jebkādu preču zīmes nosaukumu, kurā ir norādītas konkrētas īpašības, neatkarīgi no tā atpazīstamības?

2)

Vai, ņemot vērā interpretāciju, kas ir jāsniedz direktīvas 13. panta 1. un 3. punktam, ar to tiesību normām, ciktāl tās ir piemērojamas komerciāliem nosaukumiem un preču zīmēm, tiek ievērotas tiesības uz īpašumu, vārda brīvība, darījumdarbības brīvība un samērīguma un tiesiskās noteiktības principi?

3)

Apstiprinošas atbildes uz iepriekšējo jautājumu gadījumā, saskaņā ar kādiem nosacījumiem dalībvalsts, nepārkāpjot tiesības uz īpašumu, vārda un darījumdarbības brīvības un samērīguma principu, var izmantot iespēju, kas tai ir sniegta direktīvas 24. panta 2. punktā, uzlikt ražotājiem un importētājiem iepakojumu vienību un ārējo iepakojumu neitralitātes un vienveidīguma pienākumu?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa Direktīva 2014/40/ES par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu un ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK (OV L 127, 1. lpp.).

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/13

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 22. maijā iesniedza Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD) (Portugāle) – MEO – Serviços de Comunicações e Multimédia S.A./Autoridade Tributária e Aduaneira

(Lieta C-295/17)

(2017/C 256/10)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Arbitral Tributário (Centro de Arbitragem Administrativa – CAAD)

Pamatlietas puses

Pieteicēja: MEO – Serviços de Comunicações e Multimédia S.A.

Atbildētāja: Autoridade Tributária e Aduaneira

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Direktīvas 2006/112/EK (1) 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 64. panta 1. punkts, 66. panta a) punkts un 73. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka telekomunikāciju (televīzijas, interneta, mobilo sakaru tīkla un fiksētā tīkla) operatoram ir jāmaksā pievienotās vērtības nodoklis par summu, kuru – gadījumā, ja līgums, kurā ir paredzēts pienākums pildīt saistības kādu noteiktu laikposmu (abonenta piesaistes periods), klienta vainas dēļ tiek izbeigts pirms šā laikposma beigām – šis operators piedzen no saviem klientiem un kuras apmērs ir iepriekš noteikts un atbilst līgumā paredzētajam klienta ikmēneša maksājumam, kas reizināts ar tik mēnešu skaitu, cik ir atlicis līdz abonenta piesaistes perioda beigām, ja brīdī, kad par minēto summu tiek izrakstīts rēķins, un neatkarīgi no tā, vai šī summa ir faktiski samaksāta, operators jau ir izbeidzis pakalpojumu sniegšanu, un ja: a) rēķinā norādītās summas mērķis atbilstoši līgumā noteiktajam ir atturēt klientu no līgumā paredzētā abonenta piesaistes perioda, kuru viņš apņēmies ievērot, neievērošanas un likt tam atlīdzināt kaitējumu, kas abonenta piesaistes perioda neievērošanas rezultātā nodarīts operatoram un izriet konkrēti no tās peļņas zuduma, kuru tas būtu guvis, ja līgums būtu palicis spēkā līdz šā perioda beigām, kā arī zemāku tarifu nolīgšanas, aprīkojuma nodrošināšanas un citiem piedāvājumiem bez maksas vai par zemāku cenu, kā arī reklāmas un klientu iegūšanas izmaksām; b) par līgumiem, kuros ir paredzēts abonenta piesaistes periods, šo klientu ieguvēji saņem lielāku atlīdzību nekā par līgumiem, ko tie ir noslēguši, neparedzot abonenta piesaistes periodu, jo kā vienā, tā otrā gadījumā (proti, gan tad, ja līgumā ir paredzēts abonenta piesaistes periods, gan tad, ja tas nav paredzēts) atlīdzība tiek aprēķināta, pamatojoties uz noslēgtajos līgumos noteikto fiksēto ikmēneša maksājumu apmēru; c) summa, par kuru izrakstīts rēķins, valsts tiesībās ir kvalificējama kā līgumsods?

2)	Vai uz pirmo jautājumu būtu atbildams atšķirīgi, ja kāds vai vairāki no tā punktos minētajiem apstākļiem neatbilstu patiesībai?

---

(1)  Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīva 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (OV 2006, L 347, 1. lpp.).

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/14

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 22. maijā iesniedza Varhoven kasatsionen sad (Bulgārija) – Wiemer & Trachte GmbH (maksātnespējas procesā)/Zhan Oved Tadzher

(Lieta C-296/17)

(2017/C 256/11)

Tiesvedības valoda – bulgāru

Iesniedzējtiesa

Varhoven kasatsionen sad

Pamatlietas puses

Prasītāja un kasācijas sūdzības iesniedzēja: Wiemer & Trachte GmbH (maksātnespējas procesā)

Atbildētājs un atbildētājs kasācijas tiesvedībā: Zhan Oved Tadzher

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 (1) par maksātnespējas procedūrām 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tās dalībvalsts tiesu jurisdikcija, kuras teritorijā ir ticis uzsākts maksātnespējas process, maksātnespējas pārsūdzības prasībā pret atbildētāju, kura juridiskā adrese vai domicils atrodas citā dalībvalstī, ir izņēmuma jurisdikcija, vai arī maksātnespējas procesa administratoram regulas 18. panta 2. punktā paredzētajā gadījumā ir tiesības celt pārsūdzības prasību tādas dalībvalsts tiesā, kuras teritorijā ir atbildētāja juridiskā adrese vai domicils, ja maksātnespējas procesa administratora pārsūdzības prasība ir balstīta uz citā dalībvalstī veiktu rīcības darījumu par kustamu mantu?

2)

Vai ir piemērojams Regulas Nr. 1346/2000 24. panta 2. punktā, lasot to kopā ar 1. punktu, paredzētais atbrīvojums no saistību izpildes pienākuma saistībā ar tādu saistību izpildi parādniekam dalībvalstī, kura ir notikusi ar šajā dalībvalstī reģistrēta uzņēmumam parādniekam piederoša uzņēmuma vadītāja starpniecību, ja saistību izpildes brīdī citā dalībvalstī bija iesniegts pieteikums par maksātnespējas procesa uzsākšanu par parādnieces aktīviem un bija iecelts pagaidu maksātnespējas procesa administrators, taču vēl nebija pieņemts nolēmums par maksātnespējas procesa uzsākšanu?

3)

Vai Regulas Nr. 1346/2000 24. panta 1. punkts par saistību izpildi ir piemērojams naudas summas samaksai parādniecei, ja sākotnējais šīs summas pārskaitījums, kuru personas, kas izpilda saistības, labā veic parādniece, saskaņā ar maksātnespējas lietu tiesas valsts tiesībām ir uzskatāms par spēkā neesošu un spēkā neesamība izriet no maksātnespējas procesa uzsākšanas?

4)

Vai nezināšanas prezumpcija atbilstoši Regulas Nr. 1346/2000 24. panta 2. punktam ir piemērojama, ja regulas 21. panta 2. punkta otrajā teikumā minētās iestādes nav veikušas nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka dalībvalsts, kuras teritorijā parādniecei pieder uzņēmums, reģistrā tiek publicēti maksātnespējas lietu tiesas nolēmumi, ar kuriem tika iecelts pagaidu maksātnespējas procesa administrators un tika noteikts, ka uzņēmuma rīcības darījumi ir spēkā tikai ar pagaidu maksātnespējas administratora piekrišanu, ja dalībvalstī, kurā atrodas uzņēmuma juridiskā adrese, ir paredzēta obligāta šo nolēmumu publicēšana, lai gan tā tos saskaņā ar regulas 25. pantu, lasot to kopā ar 16. pantu, atzīst?

---

(1)  OV 2000, L 160, 1. lpp.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/14

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 23. maijā iesniedza Conseil d'État (Francija) – France Télévisions SA/Playmédia, Conseil supérieur de l’audiovisuel (CSA)

(Lieta C-298/17)

(2017/C 256/12)

Tiesvedības valoda – franču

Iesniedzējtiesa

Conseil d'État

Pamatlietas puses

Prasītāja: France Télévisions SA

Atbildētāji: Playmédia, Conseil supérieur de l’audiovisuel (CSA)

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai uzņēmums, kurš internetā straumējot un tiešraidē piedāvā skatīties televīzijas raidījumus, tikai šī fakta dēļ vien ir uzskatāms par uzņēmumu, kurš nodrošina elektronisko komunikāciju tīklu, ko izmanto radio vai televīzijas raidījumu publiskai apraidei 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK (1) 31. panta 1. punkta izpratnē?

2)

Noliedzošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā, vai dalībvalsts var, nepārkāpjot direktīvu vai citas Eiropas Savienības tiesību normas, paredzēt radio vai televīzijas pakalpojumu izplatīšanas pienākumu, kas uzlikts gan uzņēmumiem, kuri nodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, gan uzņēmumiem, kuri, nenodrošinot šādus tīklus, piedāvā internetā, straumējot vai tiešraidē, skatīties televīzijas raidījumus?

3)

Apstiprinošas atbildes uz otro jautājumu gadījumā, vai dalībvalstis var atturēties no tā, ka izplatīšanas pienākums, ciktāl tas attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem, kuri nenodrošina elektronisko komunikāciju tīklus, tiek pakļauts nosacījumu kopumam, kas paredzēts 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK 31. panta 1. punktā, lai gan šie nosacījumi saskaņā ar direktīvu būtu piemērojami tīklu nodrošinātājiem?

4)

Vai dalībvalsts, kura ir ieviesusi noteiktu radio vai televīzijas pakalpojumu izplatīšanas noteiktos tīklos pienākumu, var, nepārkāpjot direktīvu, paredzēt pienākumu šo pakalpojumu sniedzējiem pieņemt to, ka tos izplata šajos tīklos, tostarp attiecībā uz izplatīšanu interneta tīklā, ja attiecīgais pakalpojuma sniedzējs pats izplata savus raidījumus internetā?

5)

Vai nosacījums, saskaņā ar kuru būtiskam skaitam tīklu, uz kuriem attiecas izplatīšanas pienākums, galalietotāju tie ir jāizmanto kā viņu galvenais līdzeklis, lai uztvertu radio vai televīzijas apraidi, kā ir paredzēts Direktīvas 2002/22/EK 31. panta 1. punktā, saistībā ar izplatīšanu internetā ir jāvērtē, ņemot vērā visus lietotājus, kuri televīzijas raidījumus interneta tīklā skatās straumējot vai tiešraidē, vai arī tikai tās vietnes lietotājus, kura ir pakļauta izplatīšanas pienākumam?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīva 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV 2002, L 108, 51. lpp.).

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/15

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 29. maijā iesniedza Varhoven administrativen sad (Bulgārija) – Geocycle Bulgaria EOOD/Direktor na direktsia“Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” – Veliko Tarnovo, pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite

(Lieta C-314/17)

(2017/C 256/13)

Tiesvedības valoda – bulgāru

Iesniedzējtiesa

Varhoven administrativen sad

Pamatlietas puses

Prasītāja: Geocycle Bulgaria EOOD

Atbildētājs: Direktor na direktsia“Obzhalvane i danachno-osiguritelna praktika” – Veliko Tarnovo, pri Tsentralno upravlenie na Natsionalnata agentsia za prihodite

Prejudiciālais jautājums

Vai ir nodokļu neitralitātes un kopējās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas efektivitātes principu saskaņā ar Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK (1) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu tiesību normām pārkāpums, ja tādā gadījumā kā pamatlietā viena un tā pati piegāde tiek aplikta ar PVN divas reizes – vienu reizi saskaņā ar vispārējiem noteikumiem, piegādātājam norādot nodokli rēķinā par pirkumu, un otro reizi, to aprēķinot pircējam pārskatītā nodokļa paziņojumā saskaņā ar Reverse Charge procedūru (apvērstā nodokļa iekasēšanas sistēma), un turklāt praksē tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu netiek atzītas, un valsts tiesībās nav paredzēta iespēja koriģēt piegādātāja rēķinā norādīto PVN pēc nodokļa revīzijas procedūras?

---

(1)  OV 2006, L 347, 1. lpp.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/16

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 31. maijā iesniedza Spetsializiran nakazatelen sad (Bulgārija) – kriminālprocess pret Ivan Gavanozov

(Lieta C-324/17)

(2017/C 256/14)

Tiesvedības valoda – bulgāru

Iesniedzējtiesa

Spetsializiran nakazatelen sad

Lietas dalībnieks pamatlietā

Ivan Gavanozov

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai valsts tiesības un valsts judikatūra ir saderīgas ar Direktīvas 2014/41/ES (1) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās 14. pantu, ja atbilstoši tām Eiropas izmeklēšanas rīkojuma, kas attiecas uz kratīšanas veikšanu dzīvoklī un uzņēmuma telpās, kā arī aresta uzlikšanu konkrētiem priekšmetiem, vai attiecīgi atļauju nopratināt liecinieku, izdošanas materiālos iemeslus nevar apstrīdēt nedz tieši pārsūdzot tiesas nolēmumu, nedz ceļot atsevišķu prasību par zaudējumu atlīdzību?

2)	Vai ar direktīvas 14. panta 2. punktu attiecīgajai personai tiek tieši piešķirtas tiesības apstrīdēt tiesas nolēmumu par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, lai gan valsts tiesībās šāda procesuāla iespēja nav paredzēta?

3)	Vai, ņemot vērā direktīvas 14. panta 2. punktu, to lasot kopā ar 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 1. panta 4. punktu, persona, kurai celta apsūdzība, ir attiecīgā persona direktīvas 14. panta 4. punkta izpratnē, ja pierādījumu iegūšanas pasākumi ir vērsti pret kādu trešo personu?

4)	Vai persona, kura apdzīvo vai lieto telpas, kurās jāveic kratīšana un aresta uzlikšana mantai, vai attiecīgi persona, kura jānopratina kā liecinieks, ir attiecīgā persona direktīvas 14. panta 4. punkta, to lasot kopā ar 2. punktu, izpratnē?

---

(1)  OV 2014, L 130, 1. lpp.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/16

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 2. jūnijā iesniedza Riigikohus (Igaunija) – Starman Aktsiaselts/Tarbijakaitseamet

(Lieta C-332/17)

(2017/C 256/15)

Tiesvedības valoda – igauņu

Iesniedzējtiesa

Riigikohus

Pamatlietas puses

Prasītāja: Starman Aktsiaselts

Atbildētāja: Tarbijakaitseamet

Prejudiciālie jautājumi

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīvas 2011/83/ES (1) 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tirgotājs var piedāvāt saziņai tālruņa numuru, kam ir piemērojama augstāka maksa, nekā noteikta parastajā tarifā, ja tirgotājs saziņai saistībā ar noslēgto līgumu līdzās paaugstinātas maksas tālruņa numuram saprotamā un viegli pieejamā veidā piedāvā patērētājiem arī fiksētā tīkla tālruņa numuru par parastajā tarifā noteikto maksu?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2011/83/ES 21. pants nepieļauj, ka patērētājam, kurš pēc brīvas gribas saziņai saistībā ar noslēgto līgumu izmanto paaugstinātas maksas tālruņa numuru, kaut arī tirgotājs saprotamā un viegli pieejamā veidā ir piedāvājis fiksētā tīkla tālruņa numuru par parastajā tarifā noteikto maksu, ir pienākums par saziņu ar tirgotāju maksāt paaugstinātās maksas tarifu?

3)	Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai Direktīvas 2011/83/ES 21. pantā noteiktais ierobežojums rada tirgotājam pienākumu kopā ar īso tālruņa numuru vienmēr norādīt arī fiksētā tīkla tālruņa numuru par parastajā tarifā noteikto maksu un informāciju par cenu atšķirībām?

---

(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Direktīva 2011/83/ES par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV 2011, L 304, 64. lpp.).

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/17

---

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 1. jūnijā iesniedza Tribunal Judicial da Comarca de Braga (Portugāle) – Caixa Económica Montepio Geral/Carlos Samuel Pimenta Marinho u.c.

(Lieta C-333/17)

(2017/C 256/16)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Iesniedzējtiesa

Tribunal Judicial da Comarca de Braga

Pamatlietas puses

Prasītāja: Caixa Económica Montepio Geral

Atbildētāji: Carlos Samuel Pimenta Marinho, Maria de Lurdes Coelho Pimenta Marinho, Daniel Pimenta Marinho, Vera da Conceição Pimenta Marinho

Prejudiciālais jautājums

Vai Savienības tiesībām – ciktāl Savienības pilsoņiem ir atzītas pamattiesības uz patērētāju aizsardzību un pamattiesības uz vienlīdzīgu attieksmi pret pilsoņiem un uzņēmumiem, kuras attiecīgi ir nostiprinātas [Eiropas Savienības Pamattiesību hartas] 38. un 21. pantā – pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums (1943. gada 29. aprīļa Dekrētlikuma Nr. 32765 vienīgais pants), ar ko nosaka atkāpi no Civilkodeksa 1143. pantā paredzētās vispārējās kārtības, ciktāl banku nozarei ar to ir piešķirta atšķirīga attieksme salīdzinājumā ar pārējiem pilsoņiem un uzņēmumiem attiecībā uz aizdevuma līguma noslēgšanas formu, paredzot mazāk saistošu formu ar bankām noslēgtiem aizdevuma līgumiem?

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/18

---

Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (pirmā palāta paplašinātā sastāvā) 2017. gada 24. marta spriedumu lietā T-117/15 Igaunijas Republika/Eiropas Komisija 2017. gada 5. jūnijā iesniedza Igaunijas Republika

(Lieta C-334/17 P)

(2017/C 256/17)

Tiesvedības valoda – igauņu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Igaunijas Republika (pārstāvis – N. Grünberg)

Pārējās lietas dalībnieces: Eiropas Komisija, Latvijas Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

—	atcelt Vispārējās tiesas 2017. gada 24. marta spriedumu lietā T-117/15, ciktāl Igaunijas Republikas 2015. gada 4. marta prasība tika noraidīta kā nepieņemama;

—	nodot lietu Vispārējai tiesai nolēmuma pieņemšanai par Igaunijas Republikas 2015. gada 4. marta prasībā norādītajiem prasījumiem;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

1.

Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Savienības tiesības, konstatējot, ka spriedumi Pimix  (1), Čehijas Republika/Komisija (2) un Latvijas Republika/Komisija (3) nevar tikt uzskatīti par jauniem un būtiskiem apstākļiem judikatūras izpratnē, un šī iemesla dēļ noraidot kā nepieņemamu Igaunijas Republikas 2015. gada 4. marta prasību par Eiropas Komisijas 2014. gada 22. decembra vēstulē ietvertā lēmuma (Ares[2014]4324235) atcelšanu.

2.

Otrkārt, Vispārējā tiesa 2017. gada 24. marta sprieduma 13. un 84. punktā kā Regulas Nr. 60/2004 (4) publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī igauņu valodā datumu esot kļūdaini norādījusi 2004. gada 4. jūliju, nevis, kā būtu pareizi, 2005. gada 4. jūliju. Tāpēc Vispārējās tiesas konstatējums attiecībā uz iespēju iekasēt no tirgus dalībniekiem nodevu par no tirgus neizņemtajiem cukura pārpalikumiem, pamatojoties tikai uz valsts iekšējām tiesībām, balstoties uz nepareiziem faktiem.

3.

Treškārt, Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu. It īpaši tā neesot izskatījusi pienākumu ziņot par pārmērīgo cukura daudzumu 2004. gada 1. maijā. Tāpēc Vispārējās tiesas konstatējums, ka Regulas Nr. 60/2004 savlaicīgas publikācijas igauņu valodā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī neesamība nav traucējusi Igaunijas Republikai pamatoties uz valsts iekšējām tiesībām, lai iekasētu no tirgus dalībniekiem nodevu par no tirgus neizņemtajiem cukura pārpalikumiem, neesot saprotams.

---

(1)  Spriedums Pimix, C-146/11, EU:C:2012:450.

(2)  Spriedums Čehijas Republika/Komisija, T-248/07, EU:T:2012:170.

(3)  Spriedums Latvijas Republika/Komisija, T-262/07; EU:T:2012:171.

(4)  Komisijas 2004. gada 14. janvāra Regula (EK) Nr. 60/2004, ar ko nosaka pārejas posma pasākumus cukura nozarē sakarā ar Čehijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas pievienošanos (OV 2004, L 9, 8. lpp.).

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/19

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 27. jūnija spriedums – Deutsche Post/EUIPO – Media Logistik (“PostModern”)

(Lieta T-13/15) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “PostModern” reģistrācijas pieteikums - Agrāka valsts vārdiska preču zīme “POST” un agrāka Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “Deutsche Post” - Relatīvs atteikuma pamats - Sajaukšanas iespējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. pants 1. punkta b) apakšpunkts - Pierādījumi, kas pirmo reizi iesniegti Vispārējā tiesā)

(2017/C 256/18)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Deutsche Post AG (Bonna, Vācija) (pārstāvji – sākotnēji K. Hamacher un C. Giersdorf, K. Hamacher un visbeidzot K. Hamacher un G. Müllejans, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – S. Hanne)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Media Logistik GmbH (Drēzdene, Vācija) (pārstāvis – S. Risthaus, advokāts)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2014. gada 3. novembra lēmumu lietā R 2063/2013-1 attiecībā uz iebildumu procesu starp Deutsche Post un Media Logistik.

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	sabiedrība Deutsche Post AG atlīdzina tiesāšanas izdevumus.

---

(1)  OV C 107, 30.3.2015.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/19

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 20. jūnija spriedums – Industrie Aeronautiche Reggiane/EUIPO – Audi (“NSU”)

(Lieta T-541/15) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “NSU” reģistrācijas pieteikums - Agrāka valsts vārdiska preču zīme “NSU” - Relatīvs atteikuma pamats - Sajaukšanas iespēja - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts - Agrākas preču zīmes faktiska izmantošana - Regulas Nr. 207/2009 42. panta 2. un 3. punkts)

(2017/C 256/19)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Industrie Aeronautiche Reggiane Srl (Reggio Emilia, Itālija) (pārstāvis – M. Gurrado, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – H. Kunz)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Audi AG (Ingolstadt, Vācija)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2015. gada 6. jūlija lēmumu lietā R 2132/2014-2 attiecībā uz iebildumu procesu starp Audi un Industrie Aeronautiche Reggiane

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Industrie Aeronautiche Reggiane Srl atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 381, 16.11.2015.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/20

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 27. jūnija spriedums – Flamagas/EUIPO – MatMind (“CLIPPER”)

(Lieta T-580/15) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Spēkā neesamības atzīšanas process - Eiropas Savienības trīsdimensiju preču zīme - Šķiltavu ar sānu izcilni, kas ietver vārdisku elementu “CLIPPER”, forma - Forma, kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai - Atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts un e) apakšpunkta ii) punkts - Preču zīmes apraksta neesamība reģistrācijas pieteikumā)

(2017/C 256/20)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Flamagas, SA (Barselona, Spānija) (pārstāvji – I. Valdelomar Serrano, G. Hinarejos Mulliez un D. Gabarre Armengol, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – S. Hanf)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: MatMind Srl (Roma, Itālija) (pārstāvji –G. Cipriani un M. Cavattoni, advokāti)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2015. gada 30. jūlija lēmumu lietā R 924/2013-1 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp MatMind un Flamagas

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Flamagas, SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 38, 1.2.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/21

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 21. jūnija spriedums – Tillotts Pharma/EUIPO – Ferring (“OCTASA”)

(Lieta T-632/15) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “OCTASA” reģistrācijas pieteikums - Agrākas Vācijas un Beniluksa vārdiskas preču zīmes “PENTASA” - Relatīvs atteikuma pamats - Sajaukšanas iespēja - Regulas (EK) Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkts)

(2017/C 256/21)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Tillotts Pharma AG (Reinfeldena, Šveice) (pārstāvis – M. Douglas, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – D. Gája)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Ferring BV (Hoofddorp, Nīderlande) (pārstāvji – D. Slopek, advokāts, un I. Fowler, solicitor)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2015. gada 7. septembra lēmumu lietā R 2386/2014-4 attiecībā uz iebildumu procesu starp Ferring un Tillotts Pharma

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Tillotts Pharma AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 27, 25.1.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/21

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 21. jūnija spriedums – City Train/EUIPO (“CityTrain”)

(Lieta T-699/15) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “CityTrain” reģistrācijas pieteikums - Termiņš prasības celšanai - Neparedzēti apstākļi - Absolūti atteikuma pamati - Aprakstošs raksturs - Atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts un 2. punkts)

(2017/C 256/22)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: City Train GmbH (Rēgensburga, Vācija) (pārstāvis – C. Adori, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) (pārstāvis – H. Kunz)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2015. gada 9. septembra lēmumu lietā R 843/2015-4 attiecībā uz pieteikumu reģistrēt grafisku apzīmējumu “CityTrain” kā Eiropas Savienības preču zīmi

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	City Train GmbH atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 111, 29.3.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/22

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 21. jūnija spriedums – M/S. Indeutsch International/EUIPO – Crafts Americana Group (Vairāku izliektu līniju starp divām paralēlām līnijām attēls)

(Lieta T-20/16) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Spēkā neesamības atzīšanas process - Eiropas Savienības grafiska preču zīme, kurā attēlotas vairākas izliektas līnijas starp divām paralēlām līnijām - Atšķirtspēja - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts - Preču zīmes, kāda tā tikusi reģistrēta, pārbaude)

(2017/C 256/23)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: M/S. Indeutsch International (Noida, Indija) (pārstāvji – sākotnēji D. Stone, D. Meale, A. Dykes, solicitors, un S. Malynicz, QC, vēlāk – D. Stone un S. Malynicz un visbeidzot – D. Stone, S. Malynicz un M. Siddiqui, solicitor)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – D. Gája)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Crafts Americana Group, Inc. (Vankūvera, Vašingtona, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji – J. Fish un V. Leitch, solicitors, un A. Bryson, barrister)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2015. gada 5. novembra lēmumu lietā R 1814/2014-1 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Crafts Americana Group un M/S. Indeutsch International

Rezolutīvā daļa:

1)	atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas pirmās padomes 2015. gada 5. novembra lēmumu lietā R 1814/2014-1;

2)	EUIPO atlīdzina M/S. Indeutsch International tiesāšanās izdevumus;

3)	Crafts Americana Group, Inc. sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

---

(1)  OV C 106, 21.3.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/22

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 27. jūnija spriedums – Clarke u.c./EUIPO

(Lieta T-89/16 P) (1)

(Apelācija - Civildienests - Pagaidu darbinieki - Uz noteiktu laiku noslēgts līgums, kurā ietverts noteikums par līguma izbeigšanu gadījumā, ja darbinieka uzvārds netiks iekļauts nākamajā atklātā konkursa rezerves sarakstā - Līguma izbeigšanas noteikuma īstenošana - Uz noteiktu laiku noslēgta līguma pārkvalificēšana par līgumu uz nenoteiktu laiku - Pienākums ņemt vērā ierēdņu intereses - Tiesiskā paļāvība)

(2017/C 256/24)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēji: Nicole Clarke (Alikante, Spānija), Sigrid Dickmanns, (Gran Alacant, Spānija) un Elisavet Papathanasiou (Alikante) (pārstāvis – H. Tettenborn, advokāts)

Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvji – A. Lukošiūtė, pārstāvis, kam palīdz B. Wägenbaur, advokāts)

Priekšmets

Apelācijas sūdzība par Eiropas Savienības Civildienesta tiesas (trešā palāta) 2015. gada 15. decembra spriedumu lietā Clarke u.c./ITSB (no F-101/14 līdz F-103/14, EU:F:2015:151), ar kuru ir prasīta šī sprieduma atcelšana

Rezolutīvā daļa:

1)	apelācijas sūdzību noraidīt;

2)	Nicole Clarke, Sigrid Dickmanns un Elisavet Papathanasiou sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) šajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 145, 25.4.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/23

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 27. jūnija spriedums – NC/Komisija

(Lieta T-151/16) (1)

(Subsīdijas - OLAF izmeklēšana - Pārkāpumu konstatēšana - Komisijas lēmums par administratīva soda uzlikšanu - Izslēgšana uz 18 mēnešiem no publiskā iepirkuma procedūrām un subsīdiju piešķiršanas, kas finansētas no Savienības vispārējā budžeta - Ierakstīšana, pamatojoties uz agrīnās atklāšanas un izslēgšanas sistēmas datubāzi - Finanšu regulas dažādo redakciju piemērošana laikā - Būtiski procedūras noteikumi - Mazāk barga represīva likuma piemērošana ar atpakaļejošu spēku)

(2017/C 256/25)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: NC (pārstāvji – sākotnēji J. Killick, G. Forwood, barristers, C. Van Haute un A. Bernard, avocats, vēlāk J. Killick, G. Forwood, C. Van Haute un J. Jeram, solicitor)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji – sākotnēji F. Dintilhac un M. Clausen, vēlāk F. Dintilhac un R. Lyal)

Priekšmets

Prasība saskaņā ar LESD 263. pantu atcelt Komisijas 2016. gada 28. janvāra lēmumu uzlikt administratīvo sodu – prasītāju izslēgt no līgumu piešķiršanas un subsīdiju procedūrām, kas finansētas no Eiropas Savienības vispārējā budžeta, uz 18 mēnešiem un līdz ar to prasītāju ierakstīt agrīnās atklāšanas un izslēgšanas sistēmas datubāzē, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (OV 2012, L 298, 1. lpp.), 108. panta 1. punktā

Rezolutīvā daļa:

1)

atcelt Komisijas 2016. gada 28. janvāra lēmumu uzlikt administratīvo sodu – NC izslēgt no līgumu piešķiršanas un subsīdiju procedūrām, kas finansētas no Eiropas Savienības vispārējā budžeta, uz 18 mēnešiem un līdz ar to prasītāju ierakstīt agrīnās atklāšanas un izslēgšanas sistēmas datubāzē, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu;

2)	Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 279, 1.8.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/24

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 21. jūnija spriedums – GP Joule PV/EUIPO – Green Power Technologies (“GPTech”)

(Lieta T-235/16) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Iebildumu process - Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “GPTech” reģistrācijas pieteikums - Agrākas Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “GP JOULE” - Pierādījumu par pilnvarām celt iebildumus nesniegšana procesā Iebildumu nodaļā - Pierādījumu sniegšana pirmo reizi apelācijas padomē - Neņemšana vērā - Apelācijas padomes rīcības brīvība - Apstākļi, kas neļauj ņemt vērā papildu vai papildinošus pierādījumus - Regulas (EK) Nr. 207/2009 76. panta 2. punkts - Regulas (EK) Nr. 2868/95 17. noteikuma 4. punkts, 19. noteikuma 2. punkts, 20. noteikuma 1. punkts un 50. noteikuma 1. punkts)

(2017/C 256/26)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: GP Joule PV GmbH & Co. KG (Reußenköge, Vācija) (pārstāvis – F. Döring, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – E. Zaera Cuadrado)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Green Power Technologies, SL (Bollullos de la Mitación, Spānija)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2016. gada 9. februāra lēmumu lietā R 848/2015-2 attiecībā uz iebildumu procesu starp GP Joule PV un Green Power Technologies

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	GP Joule PV GmbH & Co. KG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 279, 1.8.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/24

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 22. jūnija spriedums – Biogena Naturprodukte/EUIPO (“ZUM wohl”)

(Lieta T-236/16) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Eiropas Savienības grafiskas preču zīmes “ZUM wohl” reģistrācijas pieteikums - Absolūts atteikuma pamats - Aprakstošs raksturs - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkts - Atsauce uz apelācijas padomei iesniegtu un prasības pieteikumā atspoguļotu procesuālo rakstu - Pieteikuma par tiesas sēdes rīkošanu pielikumā sniegti pierādījumi)

(2017/C 256/27)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Biogena Naturprodukte GmbH & Co KG (Zalcburga, Austrija) (pārstāvji – I. Schiffer un G. Hermann, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – S. Hanne)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2016. gada 23. februāra lēmumu lietā R 1982/2015-1 attiecībā uz pieteikumu reģistrēt grafisku apzīmējumu “ZUM wohl” kā Eiropas Savienības preču zīmi

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Biogena Naturprodukte GmbH & Co. KG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 243, 4.7.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/25

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 21. jūnija spriedums – Kneidinger/EUIPO – Topseat International (Tualetes poda vāks)

(Lieta T-286/16) (1)

(Kopienas dizainparaugs - Spēkā neesamības atzīšanas process - Reģistrēts Kopienas dizainparaugu, kurā attēlots tualetes poda vāks - Agrāks Kopienas dizainparaugs - Spēkā neesamības pamats - Individuāls raksturs - Regulas (EK) Nr. 6/2002 6. pants)

(2017/C 256/28)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Ernst Kneidinger (Wilhering, Austrija) (pārstāvis – M. Grötschl, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – S. Hanne)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Topseat International (Plano, Teksasa, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvji – C. Eckhartt, A. von Mühlendahl un P. Böhner, advokāti)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas trešās padomes 2016. gada 5. aprīļa lēmumu lietā R 1030/2015-3 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Topseat International un E. Kneidinger

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Ernst Kneidinger atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 260, 18.7.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/26

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 27. jūnija spriedums – Aldi Einkauf/EUIPO – Fratelli Polli (“ANTICO CASALE”)

(Lieta T-327/16) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Spēkā neesamības atzīšanas process - Eiropas Savienības vārdiska preču zīme “ANTICO CASALE” - Absolūti atteikuma pamati - Regulas (EK) Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta a) apakšpunkts - Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b), c) un g) apakšpunkts un 52. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

(2017/C 256/29)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Aldi Einkauf GmbH & Co. OHG (Essen, Vācija) (pārstāvji – N. Lützenrath, U. Rademacher, C. Fürsen un N. Bertram, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – M. Rajh)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece, persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā: Fratelli Polli, SpA (Milāna, Itālija) (pārstāvji – C. Bacchini, M. Mazzitelli un E. Rondinelli, advokāti)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas otrās padomes 2016. gada 13. aprīļa lēmumu lietā R 1337/2015-2 attiecībā uz spēkā neesamības atzīšanas procesu starp Aldi Einkauf un Fratelli Polli

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Aldi Einkauf GmbH & Co. OHG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 287, 8.8.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/26

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 27. jūnija spriedums – Jiménez Gasalla/EUIPO (“B2B SOLUTIONS”)

(Lieta T-685/16) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “B2B SOLUTIONS” reģistrācijas pieteikums - Absolūti atteikuma pamati - Aprakstošs raksturs - Atšķirtspējas neesamība - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts - Izmantošanas rezultātā iegūta atšķirtspēja - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 3. punkts)

(2017/C 256/30)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Carlos Javier Jiménez Gasalla (Madride, Spānija) (pārstāvis – E. Estella Garbayo, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – J. Crespo Carrillo)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2016. gada 22. jūlija lēmumu lietā R 244/2016-4 attiecībā uz vārdiska apzīmējuma “B2B SOLUTIONS” kā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Carlos Javier Jiménez Gasalla atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 410, 7.11.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/27

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 21. jūnija spriedums – Rare Hospitality International/EUIPO (“LONGHORN STEAKHOUSE”)

(Lieta T-856/16) (1)

(Eiropas Savienības preču zīme - Eiropas Savienības vārdiskas preču zīmes “LONGHORN STEAKHOUSE” reģistrācijas pieteikums - Absolūts atteikuma pamats - Aprakstošs raksturs - Regulas (EK) Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkts - Vienlīdzīga attieksme un labas pārvaldības princips)

(2017/C 256/31)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Rare Hospitality International, Inc. (Orlando, Florida, Amerikas Savienotās Valstis) (pārstāvis – I. Lázaro Betancor, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (pārstāvis – S. Bonne)

Priekšmets

Prasība par EUIPO Apelācijas piektās padomes 2016. gada 12. septembra lēmumu lietā R 2149/2015-5 attiecībā uz pieteikumu reģistrēt vārdisku apzīmējumu “LONGHORN STEAKHOUSE” kā Eiropas Savienības preču zīmi

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	Rare Hospitality International, Inc. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 22, 23.1.2017.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/27

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 31. maija rīkojums – MS/Komisija

(Lieta T-17/16) (1)

(Prasība par zaudējumu atlīdzību - Komisijas lēmums izbeigt “saprašanās protokolu par pievienošanos Team Europe” - Līgumiskā atbildība - Šķīrējklauzulas neesamība - Acīmredzama nepieņemamība)

(2017/C 256/32)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītājs: MS (pārstāves – sākotnēji L. Levi un M. Vandenbussche, vēlāk L. Levi, advokātes)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāves – I. Martínez del Peral, C. Ehrbar un A.-C. Simon)

Priekšmets

Prasība, kas celta saskaņā ar LESD 268. pantu un kurā tiek lūgts piespriest Komisijai samaksāt zaudējumu atlīdzību saistībā ar tās 2013. gada 10. aprīļa lēmumu, ar kuru tā ir nolēmusi izbeigt prasītāja sadarbību ar “Team Europe” lektoru tīklu.

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt;

2)	MS atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 326, 5.9.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/28

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 1. jūnija rīkojums – Camerin/Parlaments

(Lieta T-647/16) (1)

(Civildienests - Ierēdņi - Norīkojums dienesta interesēs - Pensionēšanās vecums - Lūgums pagarināt norīkojumu - Lūguma noraidīšana - Nepārsūdzams akts - Sagatavojošs tiesību akts - Nepieņemamība)

(2017/C 256/33)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Laure Camerin (Etterbeek, Beļģija) (pārstāve – M. Casado García-Hirschfeld, advokāte)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments (pārstāves – S. Alves un M. Ecker)

Priekšmets

Prasība, kas ir pamatota ar LESD 270. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Eiropas Parlamenta sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupas ģenerālsekretāra 2015. gada 1. decembra lēmumu, ar kuru ir noraidīts lūgums pagarināt prasītājas norīkojumu ilgāk par 2015. gada 31. decembri, un grupas priekšsēdētāja 2016. gada 15. jūnija lēmumu, ar kuru ir noraidīta viņas sūdzība

Rezolutīvā daļa:

1)	prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)	Laure Camerin atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 410, 7.11.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/28

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 8. jūnija rīkojums – Elevolution – Engenharia/Komisija

(Lieta T-691/16) (1)

(EAF - Atbalsta programma Mauritānijas attīstībai - Uzņēmuma līgums, kas noslēgts ar Mauritāniju, īstenojot šo programmu - Apstrīdēto maksājuma pieprasījumu atsaukšana - Tiesvedības izbeigšana pirms sprieduma taisīšanas)

(2017/C 256/34)

Tiesvedības valoda – portugāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Elevolution – Engenharia SA (Amadora, Portugāle) (pārstāvji – A. Pinto Cardoso un L. Fuzeta da Ponte, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija (pārstāvji – A. Aresu un M. França)

Priekšmets

Prasība, kas pamatota ar LESD 263. pantu, lūdzot atcelt “lēmumus”, kas esot ietverti Komisijas 2016. gada 26. jūlija vēstulē un trīs maksājuma pieprasījumos attiecībā uz dažādu summu saistībā ar uzņēmuma līgumu, kas noslēgts starp prasītāju un Mauritānijas Islāma Republiku, atmaksāšanu

Rezolutīvā daļa:

1)	izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību;

2)	Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina Elevolution – Engenharia, SA tiesāšanās izdevumus.

---

(1)  OV C 441, 28.11.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/29

---

Prasība, kas celta 2017. gada 15. maijā – Danpower Baltic/Komisija

(Lieta T-295/17)

(2017/C 256/35)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Danpower Baltic UAB (Kauņa, Lietuva) (pārstāvji – D. Fouquet, J. Nysten un J. Voß, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt Komisijas 2016. gada 19. septembra lēmumu par valsts atbalstu lietā SA.41539 (2016/N) – Lietuva, Investīciju atbalsts augstas efektivitātes koģenerācijas spēkstacijai Viļņā – UAB Vilniaus kogeneracinė jėgainė Viniaus Kogeneracinee Jeqaine – C(2016) 5943 final;

—	piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza septiņus pamatus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, jo tas ir balstīts uz nepietiekamiem, nepilnīgiem, nebūtiskiem un pretrunīgiem pierādījumiem — Komisijas lēmums ir balstīts uz nepietiekamiem, nepilnīgiem, nebūtiskiem un pretrunīgiem pierādījumiem. Tas it īpaši attiecas uz privāto investīciju pieejamību koģenerācijas stacijās (turpmāk tekstā – “KS”) un citās siltumenerģijas stacijās, KS ietekmi uz vidi, esošajām atkritumu sadedzināšanas iespējām Lietuvā, siltumenerģijas tirgus Viļņā stāvokli un Lietuvos Energija nespēju noorganizēt efektīvu publisko iepirkumu, lai izraudzītos privāto partneri. Atbildētāja šo informāciju nav ņēmusi vērā.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisijas lēmums ir pretrunā LESD 107. pantam, ciktāl tajā nav ņemti vērā individuāli paziņojumi un novērtējums, kas nepieciešams liela apmēra atbalstam, un apgalvots ieguldījums kopēju interešu mērķī — Komisijas lēmums ir pretrunā LESD 107. pantam, ciktāl tajā nav ņemti vērā individuāli paziņojumi un novērtējums, kas nepieciešams liela apmēra atbalstam, un apgalvots ieguldījums kopēju interešu mērķī. Komisijas lēmumā nav pienācīgi un atbilstoši Pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam 33. punktam novērtēts, vai valsts atbalsts kalpo vides aizsardzībai. Atbildētāja izmanto nepareizu novērtēšanas standartu un neņem vērā to, ka iespējamā CO2 emisijas samazinājums ir ievērojami mazāks nekā lēmumā noteikts.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ar Komisijas lēmumu ir pārkāpts LESD 107. pants, ciktāl ar to tiks apieta atkritumu apsaimniekošanas hierarhija Lietuvā — Ar Komisijas lēmumu tiek pārkāpts LESD 107. pants, ciktāl ar to tiks apieta atkritumu apsaimniekošanas hierarhija Lietuvā. Ar valsts atbalstu vēl vairāk pieaugs atkritumu sadedzināšanas iekārtu jaudas pārpalikums Lietuvā un samazināsies stimuli pārstrādes un atkārtotas izmantošanas palielināšanai. Tas liegs Lietuvai sasniegt Direktīvā 2008/98/EK noteikto mērķi pārstrādāt 50 % atkritumu. Pati Eiropas Komisija ir mudinājusi Lietuvas valdību nestimulēt atkritumu sadedzināšanas iekārtu celtniecību.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka ar Komisijas lēmumu tiek pārkāpts LESD 107. pants, secinot, ka būtu nepieciešama valsts iejaukšanās valsts atbalsta veidā. — Atbildētāja nav izskatījusi vai norādījusi uz pierādījumiem, ka Viļņas rajona siltumenerģijas tirgus radītu līdzīgus uzlabojumus vides aizsardzībai, aizstājot gāzi ar biomasu, un valstij nav nepieciešams iejaukties. Viļņas siltumenerģijas tirgū nav tirgus nepilnību. Siltumenerģijas tirgus ir konkurētspējīgs tirgus ar konkurētspējīgām cenām, kas pienācīgi stimulē investīcijas CO2-neitrālā biomasā un atkritumu sadedzināšanas iespējās.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ar Komisijas lēmumu tiek pārkāpts LESD 107. pants, ciktāl tajā atbalsts tiek uzskatīts par samērīgu. — Komisijas lēmumā nav veikts atbilstošs samērīguma izvērtējums, ciktāl tajā ir akceptēta Lietuvas valdības sniegtā informācija, to nepārbaudot, un izmantots nepareizs, faktiem neatbilstošs scenārijs, salīdzinot pilnīgi atšķirīgus investīciju projektus (KS un siltumenerģijas ražošanas tvaika katlu, nevis divus KS projektus).

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ar Komisijas lēmumu tiek pārkāpts LESD 107. pants, ciktāl tajā ir secināts, ka valsts atbalstam būtu stimulējoša iedarbība. — Atbildētāja balstījās uz Lietuvas valdības apsvērumiem, ka pretējā gadījumā atbalsta saņēmējs neceltu Viļņas KS, kas tomēr nav taisnība, jo šīs darbības jau ir daļa no atbalsta saņēmēja parastās komercdarbības, proti, to nav nepieciešams vēl vairāk stimulēt.

7.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka ar Komisijas lēmumu tiek pārkāpts LESD 107. pants, ciktāl tajā ir nepareizi izvērtēta ietekme uz konkurenci Viļņus siltumenerģijas tirgū. — Atbildētājas rīcībā bija informācija par konkurenci Viļņas siltumenerģijas tirgū, tomēr tā to acīmredzami nepareizi izvērtēja, secinot, ka ietekmes nebūtu. Konkrētāk, pietiekami netika aplūkots risks, ka tiktu izspiesti esošie tirgus dalībnieki, kāda ir prasītāja, un tādējādi atbildētājas secinājumi ir kļūdaini. Ar valsts atbalstu tiks izstumti neatkarīgi siltumenerģijas ražotāji, kas pārvalda CO2-neitrālas biomasas siltumenerģijas iekārtas. Turklāt valsts atbalsts ļauj Vilnius KJ tūlītēji kļūt par dominējošo tirgus dalībnieku ar tirgus daļu aptuveni 51 % apmērā.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/30

---

Prasība, kas celta 2017. gada 11. maijā – Iordachescu u.c./Parlaments u.c.

(Lieta T-298/17)

(2017/C 256/36)

Tiesvedības valoda – rumāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Adrian Iordachescu (Bukareste, Rumānija), Florina Iordachescu (Bukareste), Mihaela Iordachescu (Bukareste), Cristinel Iordachescu (Bukareste) (pārstāvis – A. Cuculis, advokāts)

Atbildētāji: Eiropas Parlaments, Eiropas Savienības Padome, Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	daļēji atcelt Direktīvu 2014/40/ES, proti, tās 10. pantu un II pielikumu “Attēlu galerija” saistībā galvenokārt ar 5. brīdinājuma “1. komplekta attēla” piktogrammu;

—

pakārtoti, daļēji grozīt Direktīvu 2014/40, proti, tās 10. pantu un Eiropas Komisijas apstiprināto tās II pielikumu, jo uz cigarešu paciņām nav nevienas norādes uz informatīvu saiti jeb “atbildības atrunu” jautājumā par fotoattēliem, kas izvietoti uz cigarešu paciņām, un uz visām Eiropas Savienībā tirgotajām cigarešu paciņām izvietot brīdinājumu par attēliem, kas izvietoti uz cigarešu paciņām, konkrēti norādot uz saiti, ar kuras starpniecību jebkādu aizdomu kliedēšanai būtu iespējams iepazīties ar informāciju par attēliem, kas izvietoti uz šādām paciņām;

—

grozīt kārtību, kādā saņemama uz šādām cigarešu paciņām attēloto personu piekrišana, tādējādi, lai uz cigarešu paciņām attēlojamās personas piekristu tam, ka tiek publicēts viņu īstais personvārds un personiskie medicīniskie dati tālab, lai tās nebūtu sajaucamas un lai nerastos kāda cita neskaidrība jautājumā par personām, kas attēlotas uz šīm cigarešu paciņām, un lai personas dati un medicīniska rakstura informācija būtu iekļauta saitē, ar kuru varētu iepazīties tās personas, kuras vēlētos noskaidrot uz cigarešu paciņām attēloto personu identitāti/slimības vēsturi, kā šīs saites neatņemama sastāvdaļa;

—

piespriest abām iestādēm kopā ar Eiropas Komisiju pienākumu uzrādīt visos 5. brīdinājuma pirmās sērijas attēlos attēlotās personas dotās piekrišanas oriģināldokumentam atbilstošu norakstu, neslēpjot tajā personiskos datus, kopā ar attēliem, par kuriem dota piekrišana, lai attiecībā uz fotogrāfijām varētu veikt tiesu ekspertīzi;

—

piespriest atbildētājiem samaksāt summu 1 000 000 euro apmērā kā atlīdzinājumu par nemateriālo kaitējumu, kura apmērs ir noteikts, pamatojoties uz ciešanām, kuras izraisīja šāda attēla parādīšanās visnotaļ īsā laikā pēc prasītāju tēva nāves, un ciešanām, kas nodarītas, slēpjot informāciju, ar kuru iespējami būtu bijis noskaidrots, kas ir uz cigarešu paciņām attēlotais vīrietis, tādējādi iespējami ļoti saīsinot ģimenes ciešanu ilgumu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāji izvirza vienu pamatu, kurā norādīts uz sekām, kādas viņu ikdienas dzīvē ir Direktīvai 2014/40/ES, ņemot vērā, ka uz cigarešu paciņām attēlotās personas līdzība ar viņu mirušo tēvu viņiem rada bažas.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/31

---

Prasība, kas celta 2017. gada 25. maijā – European Dynamics Luxembourg un Evropaïki Dynamiki/EIF

(Lieta T-320/17)

(2017/C 256/37)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: European Dynamics Luxembourg SA (Luksemburga, Luksemburga), Evropaïki Dynamiki – Proigmena Systimata Tilepikoinonion Pliroforikis kai Tilematikis AE (Atēnas, Grieķija) (pārstāvji – M. Sfyri un C. N. Dede, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Investīciju Fonds (EIF)

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt atbildētāja pieņemto, prasītājām 2017. gada 16. martā paziņoto, piešķiršanas lēmumu par prasītāju piedāvājumu, piedaloties atklātā publiskā iepirkuma procedūrā (atsauce 2016-MIBO_IPA_PPI-002), ar kuru tām tika paziņots, ka to iesniegtais piedāvājums netika atzīts par ekonomiski izdevīgāko;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt prasītājām zaudējumus EUR 100 000 apmērā (simts tūkstoši euro) preventīvos nolūkos;

—	piespriest atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus un citus izdevumus un izmaksas, kas radušās saistībā ar šo prasību, pat ja šī prasība tiktu noraidītu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza vienu pamatu, apgalvojot, ka atbildētājs esot pārkāpis ES tiesības, pārskatāmības principus un direktīvu noteikumus publiskā iepirkuma jomā, kā arī Eiropas Investīciju fonda (EIF) praktiskās rokasgrāmatas vadlīnijas, nepaziņojot prasītajām uzvarētāja piedāvājumam piešķirto punktu skaitu saistībā ar katru piešķiršanas kritēriju un prasītāju piedāvājuma pozitīvo iezīmju un trūkumu detalizēto analīzi salīdzinājumā ar uzvarētāja piedāvājumu. Prasītājas uzskata, ka atbildētājs esot rīkojies pārkāpjot labas pārvaldības principu, negatīvi ietekmējot prasītāju tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību attiecībā pret apstrīdēto lēmumu.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/32

---

Prasība, kas celta 2017. gada 30. maijā – Air France-KLM/Komisija

(Lieta T-337/17)

(2017/C 256/38)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Air France-KLM (Parīze, Francija) (pārstāvji – A. Wachsmann un S. Thibault-Liger, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

—

galvenokārt, pamatojoties uz LESD 263. pantu, pilnībā atcelt Komisijas 2017. gada 17. marta Lēmumu C(2017) 1742, final, par LESD 101. panta, EEZ līguma 53. panta un Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu 8. panta piemērošanu (Lieta COMP/39258 – Kravu aviopārvadājumi), ciktāl tas attiecas uz Air France-KLM, kā arī atcelt motīvu daļu, uz ko balstīta rezolutīvā daļa, atbilstoši tās pirmajam pamatam;

—

pakārtoti, ja Vispārējā tiesa pilnībā neatceļ Lēmumu C(2017) 1742, final, atbilstoši pirmajam pamatam: — atcelt Lēmuma C(2017) 1742, final, 1. panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunktu, 2. punkta b) apakšpunktu, 3. punkta b) apakšpunktu un 4. punkta b) apakšpunktu, ciktāl konstatējums par vienoto un turpināto pārkāpumu, kurā vaino Air France-KLM, balstās uz Lufthansa sniegtiem pierādījumiem saistībā ar tās pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar Komisijas 2002. gada Paziņojumu par atbrīvojumu no atbrīvojumu no naudas soda vai naudas soda samazināšanu aizliegtu vienošanos gadījumos, un motīvu daļu, kas ir tā pamatā, atcelt lēmuma 3. panta b) un d) punktu, ciktāl ar to Air France-KLM tiek uzlikti divi naudas sodi kopsummā EUR 307 360 000, un lēmuma 4. pantu un līdz ar to, pamatojoties uz LESD 261. pantu, samazināt šo naudas sodu apmēru atbilstoši tās otrajam pamatam; — atcelt Lēmuma C(2017) 1742, final, 1. panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunktu, 2. punkta b) apakšpunktu, 3. punkta b) apakšpunktu un 4. punkta b) apakšpunktu, ciktāl ar tiem no vienotā un turpinātā pārkāpuma, kurā vaino Air France-KLM, ir izslēgtas aviokompānijas, kas ir minētas lēmuma motīvu daļā kā tādas, kas ir bijušas iesaistītas praksēs, kas ir saistītas ar šo pārkāpumu, un motīvu daļu, kas ir to pamatā, kā arī atcelt lēmuma 3. panta b) un d) apakšpunktu, ciktāl ar tiem Air France-KLM ir uzlikti divi naudas sodi kopsummā EUR 307 360 000, un lēmuma 4. pantu un līdz ar to, pamatojoties uz LESD 261. pantu, samazināt šo naudas sodu apmēru atbilstoši tās trešajam pamatam; — atcelt Lēmuma C(2017) 1742, final, 1. panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunktu, 2. punkta b) apakšpunktu un 3. punkta b) apakšpunktu, ciktāl ar tiem ir konstatēts, ka vienotā un turpinātā pārkāpumā, kurā vaino Air France-KLM, ietilpst EEZ ienākošie kravu pārvadājumu pakalpojumi (ienākošie lidojumi EEZ) un motīvu daļu, kas ir to pamatā, kā arī atcelt lēmuma 3. panta b) un d) punktu, ciktāl ar tiem Air France-KLM tiek uzlikti divi naudas sodi kopsummā EUR 307 360 000, un lēmuma 4. pantu un līdz ar to, pamatojoties uz LESD 261. pantu, samazināt šo naudas sodu apmēru atbilstoši tās ceturtajam pamatam;

—

sekundāri, ja Vispārējā tiesa neatceļ Lēmumu C(2017) 1742, final, atbilstoši tās otrajam, trešajam vai ceturtajam pamatam: — atcelt Lēmuma C(2017) 1742, final, 1. panta pirmās daļas 1. punkta b) apakšpunktu, 2. punkta b) apakšpunktu, 3. punkta b) apakšpunktu un 4. punkta b) apakšpunktu, ciktāl ar tiem ir konstatēts, ka atteikums piemērot komisijas maksu kravu tranzītpārvadājumiem veido atsevišķu konstatētā vienotā un turpinātā pārkāpuma sastāvdaļu, kurā vaino Air France-KLM, un motīvu daļu, kas ir to pamatā, kā arī atcelt lēmuma 3. panta b) un d) apakšpunktu, ciktāl ar tiem Air France-KLM tiek uzlikti divi naudas sodi kopsummā EUR 307 360 000, un lēmuma 4. pantu un līdz ar to, pamatojoties uz LESD 261. pantu, samazināt šo naudas sodu apmēru atbilstoši tās piektajam pamatam;

—

galēji pakārtoti, ja Vispārējā tiesa neatceļ Lēmumu C(2017) 1742, final, atbilstoši tās piektajam pamatam: — atcelt Lēmuma C(2017) 1742, final, 3. panta b) un d) apakšpunktu, ciktāl ar tiem Air France-KLM tiek uzlikti divi naudas sodi kopsummā EUR 307 360 000 tādēļ, ka ar šo naudas sodu, kura aprēķinā ir ietverti tarifi un 50 % no sabiedrības Air France un KLM EEZ ienākošajiem ieņēmumiem (EEZ inbound ieņēmumi), (atbilstoši tās sestajam pamatam) ir pārvērtēts Air France-KLM pārmestā pārkāpuma smagums (atbilstoši tās septītajam pamatam), tajā pret sabiedrību Air France un KLM ir konstatēts kļūdains pārkāpuma ilgums (atbilstoši tās astotajam pamatam) un piemērots nepietiekams naudas soda samazinājums atbilstoši regulatīvajiem režīmiem (atbilstoši tās devītajam pamatam), kā arī motīvu daļu, kas ir to pamatā, un samazināt šos naudas sodus līdz atbilstošam apmēram, pamatojoties uz LESD 261. pantu;

—	katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza deviņus pamatus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Air France-KLM tiek kļūdaini vainota par Air France un KLM veiktajām darbībām. Šis pamats ir iedalīts divās daļās: — pirmā daļa ir par kļūdainu Air France-KLM vainošanu par Air France īstenoto praksi, sākot no 2004. gada 15. septembra, un par KLM īstenoto praksi, sākot no 2004. gada 5. maija; — otrā daļa ir par kļūdainu Air France-KLM vainošanu par Air France īstenoto praksi laikposmā no 1999. gada 7. decembra līdz 2004. gada 15. septembrim.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots 2002. gada Paziņojuma par iecietību un tiesiskās paļāvības, vienlīdzīgas attieksmes nediskriminācijas principu pārkāpums starp Air France-KLM un Lufthansa, kas skar pierādījumu pieņemamību, kas ir iesniegti saistībā ar Lufthansa pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota pienākuma norādīt pamatojumu neizpilde un vienlīdzīgas attieksmes, nediskriminācijas un aizsardzības pret Komisijas patvaļīgu iejaukšanos principu pārkāpums saistībā ar to, ka no lēmuma rezolutīvās daļas ir izslēgtas aviosabiedrības, kas ir piedalījušās šajās praksēs. Šis pamats ir iedalīts divās daļās: — pirmā daļa ir par argumentu, atbilstoši kuram nav norādīts pamatojums tam, kādēļ no lēmuma rezolutīvās daļas ir izslēgtas aviosabiedrības, kas ir piedalījušās šajās praksēs; — otrā daļa ir par argumentu, atbilstoši kuram ar aviosabiedrību, kas ir piedalījušās šajās praksēs, izslēgšanu no lēmuma rezolutīvās daļas ir pieļauti vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas pārkāpumi un aizsardzības pret Komisijas patvaļīgu iejaukšanos principa pārkāpums.

4.

Ceturtais pamats ir par ienākošo lidojumu EEZ iekļaušanu vienotajā un turpinātajā pārkāpumā, ar ko esot pārkāpti noteikumi, ar kuriem ierobežo Komisijas teritoriālo kompetenci. Šis pamats ir iedalīts divās daļās: — pirmā daļa attiecas uz faktu par to, ka prakses saistībā ar ienākošajiem lidojumiem EEZ neesot īstenotas EEZ; — otrā daļa: Komisija nav pierādījusi, ka EEZ iekšienē būtu radušās ievērojamas sekas saistībā ar praksēm, kas attiecas uz ienākošajiem lidojumiem EEZ.

5.

Piektais pamats ir par pretrunām pamatojumā un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas ir pieļauta konstatējumā, ka atteikums piemērot komisijas maksu kravu tranzītpārvadājumiem veidojot atsevišķu konstatētā vienotā un turpinātā pārkāpuma sastāvdaļu. Šis pamats ir iedalīts divās daļās: — pirmā daļa, atbilstoši kurai minētajā konstatējumā esot pieļautas pretrunas tā pamatojumā; — otrā daļa, atbilstoši kurai minētajā konstatējumā esot pieļauta acīmredzama kļūda novērtējumā.

6.

Sestais pamats ir par pārdošanas ienākumu vērtības neprecizitāti, kas ir ņemta vērā, lai aprēķinātu Air France-KLM uzlikto naudas sodu, un tas ir iedalīts divās daļās: — pirmā daļa attiecas uz faktu, ka tarifu iekļaušana pārdošanas ienākumu vērtībā balstoties uz pretrunu pamatojumā, vairākām kļūdām tiesību piemērošanā un vienu acīmredzamu kļūdu novērtējumā; — otrā daļa attiecas uz faktu, ka ar 50 % ienākošo ieņēmumu EEZ iekļaušanu pārdošanas ienākumu vērtībā esot pārkāptas 2006. gada Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai un princips non bis in idem;

7.

Sestais pamats ir par pārkāpuma smaguma kļūdainu novērtējumu un tas ir iedalīts divās daļās: — pirmā daļa attiecas uz argumentu, atbilstoši kuram prakšu smaguma pārvērtēšana balstoties uz vairākām acīmredzamam kļūdām vērtējumā un sodu samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu; — otrā daļa attiecas uz argumentu, atbilstoši kuram prakšu smaguma pārvērtēšana izrietot no tā, ka pārkāpuma priekšmetā ir iekļauti sakari, kas attiecas uz darbību īstenošanu ārpus EEZ, pārkāpjot noteikumus par Komisijas teritoriālo kompetenci.

8.	Astotais pamats ir par kļūdu pārkāpuma ilguma noteikšanā pret Air France un tā vērā ņemšanu naudas soda aprēķināšanai, kas ir uzlikts Air France-KLM.

9.	Devītais pamats ir par pamatojuma nenorādīšanu un nepietiekamu samazinājumu 15 % apmērā, ko Komisija ir piešķīrusi atbilstoši regulatīvajiem režīmiem.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/34

---

Prasība, kas celta 2017. gada 13. jūnijā – Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija

(Lieta T-371/17)

(2017/C 256/39)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājias Qualcomm, Inc. (San Diego, Kalifornija, Amerikas Savienotās Valstis), Qualcomm Europe, Inc. (San Diego) (pārstāvji – M. Pinto de Lemos Fermiano Rato un M. Davilla, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāju prasījumi:

—	atcelt Eiropas Komisijas 2017. gada 31. marta lēmumu C(2017) 2258 final par procesu saskaņā ar Padomes Regulas Nr. 1/2003 18. panta 3. punktu un 24. panta 1. punkta d) apakšpunktu lietā AT.39711 – Qualcomm (ekskluzivitātes maksājumi);

—	piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītājas izvirza sešus pamatus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot ticis pārkāpts nepieciešamības princips. — Prasītājas, pirmkārt, norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tika pārsniegts Komisijas izmeklēšanas šaurais tvērums, jo tas esot ticis noteikts paziņojumā par iebildumiem, mutiskajā uzklausīšanā, informatīvajā sanāksmē un iepriekšējos informācijas pieprasījumos gan attiecībā uz iespējamā pārkāpuma ilgumu, gan arī iespējamā kaitējuma veidiem, kurus izmeklē Komisija. — Tās arī apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertie pamatjautājumi nevarētu tikt raksturoti kā papildjautājumi, kuru uzdevums ir tikai sniegt skaidrojumus saistībā ar argumentiem, ko prasītāji izvirzījuši atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un mutiskās uzklausīšanas gaitā, bet gan kā pilnīgi jauni, nepamatoti pieprasījumi. — Turpinājumā prasītājas norāda, ka apstrīdētajā lēmumā esot ietverti jautājumi, kuri skar to sniegtās atbildes uz sākotnējiem informācijas pieprasījumiem, kas tika sniegtas, dažos gadījumos, pirms vairāk nekā pieciem gadiem, un attiecas uz faktiem, kas notika pirms desmit vai pat vairāk gadiem. Prasītājas apgalvo, ka gadījumā, ja pašlaik pieprasītā papildinformācija būtu patiesi nepieciešama Komisijas turpmākai izmeklēšanai, tie būtu varējuši leģitīmi sagaidīt, ka Komisija būtu pieprasījusi šādu informāciju un paskaidrojumus pirms 2015. gada decembrī pieņemtā paziņojumā par iebildumiem, nevis 2017. gadā. — Turklāt prasītājas norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tām tiek uzlikts pienākums veikt ievērojamo darba apjomu Komisijas labā, tostarp apstrādāto datu iesniegšanu konkrētā formātā. — Visbeidzot, prasītājas norāda, ka Komisija nevar, draudot ar naudas sodu, uzlikt slogu, kas šķietami paredzēts, lai ļautu prasītājām pamatot to atbildē uz paziņojuma par iebildumiem izvirzītos argumentus.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot ticis pārkāpts samērīguma princips. — Prasītājas apgalvo, ka attiecīgā informācija, ko ar apstrīdēto lēmumu esot ticis prasīts no tām iegūt esot nepamatota, plaša un ļoti grūti ievācama vai apkopojama. Prasītājas norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu no tām tika pieprasīts ievākt ļoti daudz informācijas, ko tās sistemātiski neievāc un neglabā parastās saimnieciskās darbības gaitā, un kas prasa ievērojamā darba apjoma veikšanu Komisijas labā. — Prasītājas turpmāk norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu paredzētie attiecīgie periodiski soda maksājumi gadījumam, ja prasītājas neiesniedz šādu informāciju noteiktos termiņos esot nepamatota, un noteiktie termiņi esot nepamatoti.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajā lēmumā neesot ticis norādīts pietiekams pamatojums. Prasītājas turpmāk norāda, ka vairākos gadījumos, apstrīdētajā lēmumā ietvertais pamatojums esot nepārliecinošs, nenoteikts un neskaidrs, ar ko nevar pamatot Komisijas pārāk plašu un nevajadzīgu informācijas pieprasījumu. Kā apgalvo prasītājas, citos gadījumos apstrīdētajā lēmumā vispār nav norādīts pamatojums. Tādējādi prasītājas apgalvo, ka tās nevarot saprast iemeslus, kādēļ Komisijai esot vajadzīga attiecīgā pieprasītā informācija attiecīgās izmeklēšanas veikšanai.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētā lēmuma mērķis esot veikt nepamatotu pierādīšanas pienākuma pārnešanu. Prasītājas norāda, ka apstrīdētā lēmuma mērķis esot pierādīšanas pienākuma pārnešana nolūkā panākt, lai prasītājas pašas sagatavo lietu pret sevi. Jo īpaši, apstrīdētajā lēmumā tika prasīts, lai prasītājas Komisijas labā noskaidrotu prasītāju grāmatvedības datu ierakstus, lai gan attiecīgie dati ir ārējo revidentu rūpīgi revidēti. Tāpat, kā norāda prasītājas, apstrīdētajā lēmumā no prasītājām tika prasīts pierādīt, ka tās esot veikušas savu saimniecisko darbību atbilstoši likumam.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot ticis pārkāptas tiesības neliecināt pret sevi. — Prasītājas norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu no tām tiek prasīts sniegt “informāciju”, kas nevarētu tikt leģitīmi uzskatīta par tādu, kas sastāv no faktiem vai dokumentiem, bet gan no aprēķiniem, informācijas un kodiem, iespējamām cenām un no dažu gadu pirms veiktā vēsturiskā pieņēmuma analīzes un interpretācijas. — Turklāt prasītājas norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu prasīts pamatot, ka tās esot aktīvi veikušas pasākumus, lai ievērotu ES konkurences noteikumus.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot ticis pārkāpts labas pārvaldības princips. Prasītājas uzskata, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datums, lēmuma saturs un konteksts rada nopietnas bažas par iespējamo sliktu pārvaldību, procesuālo rīcību neobjektivitāti un uzmākšanos, un uzskata, ka Komisija esot ļaunprātīgi izmantojusi tās plašas izmeklēšanas pilnvaras, mēģinot slēpt tās nespēju konstatēt iespējamo pārkāpumu vairāk kā septiņu gadu izmeklēšanas gaitā.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/36

---

Prasība, kas celta 2017. gada 12. jūnijā – Louis Vuitton Malletier/EUIPO – Bee Fee Group (“LV POWER ENERGY DRINK”)

(Lieta T-372/17)

(2017/C 256/40)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Louis Vuitton Malletier (Parīze, Francija) (pārstāvji – P. Roncaglia, G. Lazzeretti, F. Rossi un N. Parrotta, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Bee Fee Group LTD (Nikosija, Kipra)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes īpašniece: otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme melnā, sarkanā un baltā krāsā, kas ietver vārdisku elementu “LV POWER ENERGY DRINK” – Eiropas Savienības preču zīme Nr. 12 898 219

Process EUIPO: spēkā neesamības atzīšanas process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2017. gada 29. marta lēmums lietā R 906/2016-4

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu un tādējādi atzīt apstrīdēto preču zīmi par spēkā neesošu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies šajā tiesvedībā;

—	piespriest īpašniekam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies šajā tiesvedībā.

Izvirzītie pamati:

—	Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta pārkāpums;

—	Regulas Nr. 207/2009 75. panta un tiesiskās noteiktības principa pārkāpums.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/37

---

Prasība, kas celta 2017. gada 9. jūnijā – Louis Vuitton Malletier/EUIPO – Fulia Trading (“LV BET ZAKŁADY BUKMACHERSKIE”)

(Lieta T-373/17)

(2017/C 256/41)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Louis Vuitton Malletier (Parīze, Francija) (pārstāvji – P. Roncaglia, G. Lazzeretti, F. Rossi un N. Parrotta, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Fulia Trading Ltd (Londona, Apvienotā Karaliste)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme, kas ietver vārdiskus elementus “LV BET ZAKŁADY BUKMACHERSKIE” – reģistrācijas pieteikums Nr. 13 514 534

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2017. gada 29. marta lēmums lietā R 1567/2016-4

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu un tādējādi atteikt apstrīdētās preču zīmes reģistrāciju;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies šajā tiesvedībā;

—	piespriest Fulia atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies šajā tiesvedībā.

Izvirzītie pamati:

—	Regulas Nr. 207/2009 8. panta 5. punkta pārkāpums;

—	Regulas Nr. 207/2009 75. panta un tiesiskās noteiktības principa pārkāpums.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/37

---

Prasība, kas celta 2017. gada 13. jūnijā – Cuervo y Sobrinos1882/EUIPO – A. Salgado Nespereira (“Cuervo y Sobrinos LA HABANA 1882”)

(Lieta T-374/17)

(2017/C 256/42)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Cuervo y Sobrinos1882, SL (Madride, Spānija) (pārstāvji – S. Ferrandis González un V. Balaguer Fuentes, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: A. Salgado Nespereira, SA (Ourense, Spānija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes īpašniece: prasītāja

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme, kas ietver vārdiskus elementus “Cuervo y Sobrinos LA HABANA 1882” – Eiropas Savienības preču zīme Nr. 10 931 087

Process EUIPO: spēkā neesamības atzīšanas process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2017. gada 29. marta lēmums lietā R 1141/2016-4

Prasītājas prasījumi:

—

daļēji atcelt EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2017. gada 29. marta lēmumu lietā R 1141/2016-4, proti, ciktāl ar to apstiprināts EUIPO Anulēšanas nodaļas 2016. gada 29. aprīļa lēmums spēkā neesamības atzīšanas procesā Nr. 10 786 C daļā, kurā Eiropas Savienības preču zīme Nr. 010931087 “Cuervo y Sobrinos LA HABANA 1882” atzīta par spēkā neesošu attiecībā uz tām 14. un 16. klasē ietilpstošām precēm, kuras reģistrētas saistībā ar šo preču zīmi;

—	piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā, tostarp visus izdevumus, kas radušies no brīža, kad tika uzsākts process EUIPO zemākajās instancēs: Anulēšanas nodaļā un Apelācijas ceturtajā padomē, līdz šīs prasības celšanai.

Izvirzītais pamats:

—	Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/38

---

Prasība, kas celta 2017. gada 5. jūnijā – Fenyves/EUIPO (“Blue”)

(Lieta T-375/17)

(2017/C 256/43)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Klaudia Patricia Fenyves (Hevesvezekény, Ungārija) (pārstāvis – I. Monteiro Alves, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Informācija par procesu EUIPO

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme, kas ietver vārdisku elementu “BLUE” – reģistrācijas pieteikums Nr. 15 287 907

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas piektās padomes 2017. gada 27. marta lēmums lietā R 1974/2016-5

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	nodot preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Birojam turpmākai reģistrācijai;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp izdevumus, kas radušies procesā Apelācijas padomē.

Izvirzītais pamats:

—	Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpums.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/39

---

Prasība, kas celta 2017. gada 8. jūnijā – La Zaragozana/EUIPO – Heineken Italia (“CERVISIA”)

(Lieta T-378/17)

(2017/C 256/44)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: La Zaragozana, SA (Zaragoza, Spānija) (pārstāvis – L. Broschat García, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: Heineken Italia SpA (Pollein, Itālija)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme, kas ietver vārdisku elementu “CERVISIA” – reģistrācijas pieteikums Nr. 13 395 397

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas piektās padomes 2017. gadea 13. marta lēmums lietā R 1241/2016-5

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu.

Izvirzītais pamats:

—	Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpukta pārkāpums.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/39

---

Prasība, kas celta 2017. gada 20. jūnijā – Tengelmann Warenhandelsgesellschaft/EUIPO – C & C IP (“T”)

(Lieta T-379/17)

(2017/C 256/45)

Valoda, kādā sagatavots prasības pieteikums – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Tengelmann Warenhandelsgesellschaft KG (Mülheim an den Ruhr, Vācija) (pārstāvji – H. Prange un S. Köber, advokāti)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Otra procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniece: C & C IP Sàrl (Luksemburga, Luksemburga)

Informācija par procesu EUIPO

Strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja: prasītāja

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme, kas ietver vārdisku elementu “T” – reģistrācijas pieteikums Nr. 011 623 097

Process EUIPO: iebildumu process

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas piektās padomes 2017. gada 23. marta lēmums lietā R 415/2015-5

Prasītājas prasījumi:

—

atcelt Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas piektās padomes 2017. gada 23. marta lēmumu apelācijas sūdzības lietā R 415/2015-5 saistībā ar iebildumu procesu Nr. B 002 256 702 sakarā ar Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu Nr. 011 623 097, ko prasītāja bija iesniegusi 2017. gada 12. aprīlī, un grozīt šo lēmumu, lai iebildumi tiktu noraidīti pilnībā;

—	piespriest atbildētājam un attiecīgajā gadījumā otrai procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot apelācijas procesa izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/40

---

Prasība, kas celta 2017. gada 23. jūnijā – Lackmann Fleisch- und Feinkostfabrik/EUIPO (“Лидер”)

(Lieta T-386/17)

(2017/C 256/46)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Lackmann Fleisch- und Feinkostfabrik GmbH (Bühl, Vācija) (pārstāvis –A. Lingenfelser, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Informācija par procesu EUIPO

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības grafiska preču zīme, kas ietver vārdisku elementu “Лидер” – reģistrācijas pieteikums Nr. 15 466 791

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas pirmās padomes 2017. gada 28. aprīļa lēmums lietā R 2066/2016-1

Prasītājas prasījums:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu.

Izvirzītais pamats:

—	Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpums.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/40

---

Prasība, kas celta 2017. gada 20. jūnijā – Triggerball/EUIPO (Bumbveidīga ķermeņa ar šķautnēm forma)

(Lieta T-387/17)

(2017/C 256/47)

Tiesvedības valoda – vācu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Triggerball GmbH (Baiern-Piusheim, Vācija) (pārstāvis – H. Emrich, advokāts)

Atbildētājs: Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO)

Informācija par procesu EUIPO

Attiecīgā strīdus preču zīme: Eiropas Savienības trīsdimensiju preču zīme (Bumbveidīga ķermeņa ar šķautnēm forma) – reģistrācijas pieteikums Nr. 15 528 615

Apstrīdētais lēmums: EUIPO Apelācijas ceturtās padomes 2017. gada 20. aprīļa lēmums lietā R 376/2017-4

Prasītājas prasījumi:

—	atcelt apstrīdēto lēmumu;

—	piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Izvirzītais pamats:

—	Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/41

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 13. jūnija rīkojums – Sandvik Intellectual Property/EUIPO – Adveo Group International (“ADVEON”)

(Lieta T-115/16) (1)

(2017/C 256/48)

Tiesvedības valoda – angļu

Piektās palātas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt lietu no reģistra.

---

(1)  OV C 211, 13.6.2016.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/41

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 14. jūnija rīkojums – Heineken Romania/EUIPO – Lénárd (“Csíki Sör”)

(Lieta T-83/17) (1)

(2017/C 256/49)

Tiesvedības valoda – angļu

Sestās palātas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt lietu no reģistra.

---

(1)  OV C 121, 18.4.2017.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/41

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 8. jūnija rīkojums – Post Telecom/EIB

(Lieta T-158/17) (1)

(2017/C 256/50)

Tiesvedības valoda – franču

Devītās palātas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt lietu no reģistra.

---

(1)  OV C 144, 8.5.2017.

---

7.8.2017

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/42

---

Vispārējās tiesas 2017. gada 12. jūnija rīkojums – Eco-Bat Technologies u.c./Komisija

(Lieta T-232/17)

(2017/C 256/51)

Tiesvedības valoda – angļu

Astotās palātas priekšsēdētājs ir izdevis rīkojumu izslēgt lietu no reģistra.

---