9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/1

—

Eiropas Komisijas 2016. gada 25. oktobra paziņojumu par Komisijas darba programmu 2017. gadam,

—

tās 2015. gada 4. jūnija rezolūciju par EK prioritātēm 2015.–2020. gadam un 2016. gada 15. jūnija rezolūciju par ieguldījumu Eiropas Komisijas 2017. gada darba programmā,

—

2012. gada februāra RK un Eiropas Komisijas sadarbības protokolu;

1.

ar bažām atzīmē, ka 60 gadus pēc tās dibināšanas Eiropas Savienība pieredz dziļu krīzi, ka sabiedrības uzticēšanās Eiropas projektam turpina būt zema un ES nepieciešama reforma; vienlaikus uzsver, ka gadu no gada ES iedzīvotāji par visuzticamāko pārvaldības līmeni atzīst vietējo un reģionālo līmeni. Tāpēc RK iesaistās iedzīvotāju risinātajos dialogos, kuros aktīvi piedalās vietējā un reģionālā līmeņa vadītāji un kuros tiek apspriesti ar vietējām vajadzībām un īpatnībām saistīti temati, un tādējādi sniedz savu ieguldījumu pārdomās par Eiropu;

2.

piekrīt Komisijai, ka ES jārisina šādi vispārēji svarīgi uzdevumi:

3.

piekrītot Komisijas pārliecībai, ka minētie uzdevumi risināmi, pamatojoties uz augšupēju, iedzīvotāju vadītu un daudzlīmeņu pārvaldības pieeju, uzsver, ka ES pasākumiem jābūt virzītiem tā, lai nodrošinātu rīcības iespējas iedzīvotājiem;

4.

uzsver vajadzību baltās grāmatas par Eiropas nākotni sagatavošanā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības un uzstājīgi aicina Komisiju ņemt vērā RK atzinumus par minēto tematu un Reģionu komiteju iesaistīt konsultāciju posmā;

5.

pauž nožēlu, ka darba programmā nepietiekama uzmanība veltīta būtiskajai nozīmei, kāda ir Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem), lai aptvertu visus Eiropas iedzīvotājus un reģionus, stiprinātu kohēziju, sekmētu inovāciju un apliecinātu patiesu Eiropas solidaritāti visas ES harmoniskas attīstības interesēs. Aicina Komisiju sagatavot turpmāko kohēzijas politiku laikposmam pēc 2020. gada, jo tā ir ES galvenā ieguldījumu politika un tās pamatā jābūt teritoriālai pieejai un atjauninātam teritoriālam redzējumam; vienlaikus RK mudina Komisiju turpināt centienus uzlabot un vienkāršot ESI fondu procedūras, lai mazinātu birokrātiju un palīdzētu palielināt minēto fondu apguvi;

6.

atkārtoti prasa dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību publiskos izdevumus Eiropas strukturālo un investīciju fondu līdzfinansējuma nodrošināšanai neuzskatīt par Stabilitātes un izaugsmes paktā definētajiem strukturālajiem izdevumiem, jo šādas investīcijas palīdz īstenot Eiropas prioritātes un rada papildu sviras efektu ekonomikas izaugsmei Eiropā;

7.

atzinīgi vērtē ierosināto Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbības pagarināšanu un tā finansēšanas spēju palielināšanu, bet atzīmē, ka attiecīgais paziņojums nācis klajā, pirms Komisijas priekšlikuma neveicot visaptverošu ietekmes novērtējumu vai neatkarīgu izvērtējumu; norāda, ka jāturpina izmantot ESIF un citu ES fondu, īpaši ESI fondu, sinerģija un vienkāršot procedūras, lai samazinātu birokrātiju un sekmētu ES fondu apguvi; uzsver, ka jānostiprina arī investīciju plāna trešais pīlārs; aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku pastiprināt centienus veicināt izpratni uz vietas, risināt ESIF ģeogrāfiskā līdzsvara trūkuma problēmu, lai kohēzijas politikas pasākumu vienotas plānošanas nolūkā optimizētu ieguldījumu integrāciju un sinerģiju, un darīt publiski pieejamu detalizētāku informāciju par ESIF finansētiem projektiem, īpaši uzsverot to papildvērtību;

8.

apņemas agrīnā posmā sniegt ieguldījumu debatēs par priekšlikumu turpmākajai daudzgadu finanšu shēmai laikposmam pēc 2020. gada, tostarp arī par pašu resursu reformu;

9.

aicina drīzumā pieņemt Kopoto regulu (Omnibus regulation), lai palielinātu jau pašreizējā plānošanas periodā iekļauto ESI fondu programmu ietekmi un nodrošinātu labāku to izmantošanu;

10.

uzsver vajadzību uzraudzīt ES pilsētprogrammas īstenošanu un uzsver, ka ir svarīgi pilsētu dimensiju iekļaut citos ES politikas pasākumos; tāpēc uzsver lūgumu izstrādāt balto grāmatu par ES pilsētprogrammu;

11.

atkārtoti aicina izveidot Eiropas mājokļu programmu un līdz šim sadrumstaloto pieeju mājokļu jautājumam aizstāt ar horizontālu risinājumu, izmantojot nozaru politiku, piemēram, pilsētprogrammu, ilgtspējīgas attīstības politiku, kohēzijas politiku, konkurences politiku vai tādas sociālās iniciatīvas kā Eiropas sociālo tiesību pīlārs;

12.

uzsver, ka ir vajadzīgs rīcības kodekss par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaisti 2017. gada Eiropas pusgadā, un aicina gada izaugsmes pētījumu papildināt ar teritoriālo analīzi, ziņojumos par katru dalībvalsti ietverot teritoriju tematikai veltītu īpašu nodaļu, kā arī izdot dalībvalstīm paredzētas pamatnostādnes par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaisti valstu reformu programmās;

13.

atbalsta to, ka Komisija turpina īpašu uzmanību pievērst ieguldījumiem, sevišķi nosakot pasākumus ieguldījumu sekmēšanai Eiropas pusgada ietvaros; tādēļ norāda komitejas Bratislavas deklarāciju Invest and Connect , kurā uzsvērts, ka ar ieguldījumiem stimulēta vietējā un reģionālā izaugsme ir jābalsta uz teritoriālās attīstības stratēģijām, un norāda, ka ir svarīgi nodrošināt, lai publiskā budžeta līdzekļi kvalitatīvu ieguldījumu atbalstam darbotos sinerģijā ar citiem finanšu resursiem reģionālā, vietējā un Eiropas līmenī;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu turpināt darbu, kas virzīts uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, un uzsver, ka Eiropai vajadzīga tāda ilgtermiņa stratēģija gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes nodrošināšanai, kas dod ievirzi Eiropas pusgadam; šāda stratēģija būtu jāveido, izmantojot stratēģijas “Eiropa 2020” vidusposma novērtējumu;

15.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija īpašu uzmanību pievērš jauniešu bezdarbam, nostiprinot ES garantiju jauniešiem un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu un iedibinot Eiropas Solidaritātes korpusu, kura darbībā būtu jāizmanto vietējo un reģionālo pašvaldību, jaunatnes organizāciju un kopumā visas pilsoniskās sabiedrības agrīna, proaktīva un uzticama iesaistīšanās;

16.

pauž vilšanos par to, ka trūkst iniciatīvu ilgtermiņa bezdarba problēmas risināšanai, tostarp tādu Eiropas līmeņa bezdarba apdrošināšanas veidu novērtēšanai, kas ekonomikas lejupslīdes gadījumā papildinātu valstu shēmas un palīdzētu novērst to, ka asimetriska satricinājuma dēļ izveidojas nelabvēlīgs strukturāls stāvoklis visā Eiropā;

17.

prasa jaunajā Prasmju programmā Eiropai ņemt vērā vietējās un reģionālās priekšrocības un problēmas, tostarp atšķirīgās vietējā un reģionālā darba tirgus vajadzības, un vēlas strādāt pie kvalitatīva regulējuma attiecībā uz māceklību un priekšlikuma par lielāku mobilitāti mācekļiem;

18.

gaida Komisijas priekšlikumu par to, kā labāk risināt darba un privātās dzīves līdzsvara problēmas, īpaši saistībā ar sieviešu līdzdalību darba tirgū;

19.

gatavojoties Eiropas kultūras mantojuma gadam 2018, komiteja plāno galveno uzmanību pievērst kultūrai un kultūras mantojumam, kā arī ES starptautiskajām kultūras attiecībām, kas ir izšķiroši elementi Eiropas identitātes stiprināšanā un Eiropas pamatvērtību, sociālās iekļaušanas, inovācijas un starpkultūru dialoga, kā arī ar kultūru un tradīcijām saistītā tūrisma popularizēšanā;

20.

uzsver, ka programmas “Apvārsnis 2020” vidusposma novērtēšanai un nākamās pētniecības un inovācijas pamatprogrammas gaidāmajai apspriešanai jābūt vienam organiskam procesam, kura ietvaros jārisina inovācijas plaisas problēma Eiropā; paziņo, ka RK sniegs savlaicīgu ieguldījumu 2017. gadā plānotajā bioekonomikas rīcības plāna pārskatīšanā;

21.

norāda, ka baltajā grāmatā par Eiropas nākotni būs arī priekšlikumi par EMS nākotni un komiteja atzinīgi vērtētu reformas, kas stiprina EMS pārvaldības demokrātisko leģitimitāti;

22.

uzsver: lai pilnveidotu EMS sociālo dimensiju, ir būtiski svarīgi risināt sociālo un reģionālo atšķirību problēmu; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ierosināt Eiropas sociālo tiesību pīlāru, nosakot principus tādai Savienībai, kuras pamatā ir sociālais taisnīgums un kura ievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

23.

atzinīgi vērtē priekšlikumu pārskatīt Stabilitātes un izaugsmes paktu, bet prasa, lai Komisija ņemtu vērā vajadzību minēto paktu pielāgot izaugsmes vajadzībām, īpaši attiecībā uz izaugsmi veicinošiem ieguldījumiem; vēlreiz atkārto iepriekš izteikto aicinājumu pilnīgi novērtēt Eiropas statistikas noteikumu teritoriālo ietekmi uz publiskajiem ieguldījumiem;

24.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veicināt energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanu visaptverošas enerģētikas savienības politikas ietvaros un saistībā ar labas pārvaldības noteikumiem, atbilstīgiem inovācijas atbalsta pasākumiem un elektroenerģijas tirgus modeļa pārskatīšanu un turpmāku enerģētikas infrastruktūru uzlabošanu, lai nodrošinātu starpreģionālus un pārrobežu savienojumus un atbalstu enerģētikas sistēmu decentralizācijai, kas ir solis virzībā uz ilgtspējīgu un elastīgu iekšējo enerģijas tirgu;

25.

īpaši iesaka, lai ES politikas pasākumi, kas attiecas uz elektrības tirgus modeli un atjaunojamajiem energoresursiem, būtu koordinēti un līdzsvaroti, pienācīgu uzmanību veltot vietējām un reģionālajām prasībām, piemēram, mazo enerģijas piegādātāju piekļuvei tīklam sadales tīklu līmenī;

26.

atbalsta Parīzes nolīguma īstenošanu un norāda: lai likvidētu plaisu starp saistībām, ko uzņēmušās valstis, un rīcību, kura nepieciešama globālās sasilšanas ierobežošanai krietni zem 2 oC, pilsētu un reģionu centieni būs jāintegrē valstu saistībās, kā arī jāveic gan horizontāla, gan vertikāla koordinācija, arī ES un UNFCCC līmenī. Tāpēc RK aicina Komisiju atbalstīt RK lūgumu šo aspektu iekļaut valstu līmenī noteiktajās saistībās, pilnveidot Nevalstisko dalībnieku platformas rīcībai klimata jomā (NAZCA) un klimata pārmaiņu mazināšanas līderu (Climate Champions) darba institucionalizāciju UNFCCC sekretariāta ietvaros un sekmēt pieredzes apmaiņu vietējā un reģionālajā līmenī. RK arī aicina Komisiju atbalstīt pētniecības projektus, kuru temats ir pilsētas, reģioni un klimata pārmaiņas, lai sniegtu ieguldījumu Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes turpmākajā darbā;

27.

aicina Eiropas Komisiju kopā ar RK izstrādāt reģionālajā un vietējā līmenī paredzēta ieguldījuma koncepciju, lai atbalstītu vietējā un reģionālā līmeņa rīcību, kas virzīta uz mērķu, par kuriem panākta vienošanās Parīzē notikušajā COP 21, sasniegšanu;

28.

aicina Komisiju aktualizēt tās klimata un enerģētikas mērķus, nosakot, ka līdz 2030. gadam salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni siltumnīcefekta gāzu emisija jāsamazina par 50 %, un pielāgošanos integrēt politikas pasākumos un finansējumā visos līmeņos. Komisijai būtu jāatbalsta brīvprātīgas iniciatīvas, kas virzītas uz mazoglekļa un noturīgu pāreju pilsētās un reģionu mērogā. Komisijas novērtējuma ziņojumā par ES stratēģiju ar mērķi pielāgoties klimata pārmaiņām nepieciešams precizējums par reģionu un pilsētu rīcības iespēju nodrošināšanu;

29.

mudina Komisiju atbalstīt katastrofu riska mazināšanas stratēģiju īstenošanu pilsētās un reģionos, īpaši pārrobežu reģionos, un nodrošināt, ka ES investīciju gadījumā tiek ievēroti katastrofu riska mazināšanas standarti;

30.

atzinīgi vērtē ES platformas “Pārtikas izšķērdēšana un zudumi” izveidi un aicina Komisiju veikt pasākumus pārtikas izšķērdēšanas jomā, izvirzot tālejošu pārtikas izšķērdēšanas samazināšanas mērķi; tas būtu jānostiprina ES mēroga ilgtspējīgu pārtikas sistēmu stratēģijā, ietverot bioloģiskās daudzveidības aizsardzību, vidi, veselību, tirdzniecību, resursu un zemes apsaimniekošanas aspektus, kā arī ar pārtiku saistītās sociālās un kultūras vērtības;

31.

aicina Komisiju rīcības plāna pārejai uz aprites ekonomiku īstenošanā ņemt vērā RK ieteikumus un 2017. gada sākumā nākt klajā ar plānoto Dzeramā ūdens direktīvas pārskatu, priekšlikumu regulai par minimālajām kvalitātes prasībām ūdens atkārtotai izmantošanai un stratēģiju attiecībā uz plastmasas izmantošanu, atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, izvirzot skaidrus un tālejošus mērķus saistībā ar plastmasas piesārņojumu un izskalošanos; aicina Komisiju izvirzīt papildu iniciatīvas, kas attiecas uz būvniecības un ēku nojaukšanu, ekodizaina nosacījumiem un otrreizēju izejmateriālu, vielu un komponentu izmantošanu;

32.

apliecina gatavību un vēlmi ar Tehniskā foruma sadarbībai vides jomā starpniecību intensīvāk sadarboties ar Komisiju saistībā ar ilgi gaidītajiem Eiropas Savienības 7. vides rīcības programmas (VRP) 2014.–2020. gadam 4. mērķa īstenošanas pasākumiem; pauž nožēlu, ka 2017. gadā plānotie pasākumi nav leģislatīvi pasākumi, un atkārtoti aicina izvirzīt priekšlikumu ES direktīvai, ar ko paredzētu atbilstības nodrošināšanas noteikumus visā ES acquis vides jomā, un priekšlikumu jaunai direktīvai par tiesu iestāžu pieejamību vides jautājumos;

33.

saskaņā ar nesen pieņemto Korkas 2.0. deklarāciju atkārtoti lūdz izstrādāt balto grāmatu par lauku vidi, kas būtu sākumpunkts lauku attīstības politikai pēc 2020. gada, un aicina veikt praktiskus pasākumus ES politikas ietekmes uz lauku rajoniem novērtēšanai (rural proofing), jo lauku rajoniem bieži vien nepievērš pienācīgu uzmanību un tie nav iesaistīti galvenajās politiskajās norisēs;

34.

saistībā ar KLP laikposmam pēc 2020. gada sagatavošanu norāda uz spēcīgo saikni starp lauku attīstību un lauksaimniecību un tādēļ aicina paredzēt ģimenes lauku saimniecību atbalsta pasākumus, īpaši pievēršoties lauksaimniecības produktu cenu svārstību problēmai;

35.

turpinās veikt darbu, kas virzīts uz okeānu ilgtspējīgu pārvaldību Eiropas piekrastes un jūras reģionu un to jūras un jūrlietu ekonomikas interesēs; lai stimulētu zilo izaugsmi un darbvietu radīšanu, RK cieši sadarbosies ar reģioniem un visām ieinteresētajām pusēm jautājumos, kas saistīti ar pārvaldību un spēju veidošanu, pārtikas ražošanas ķēžu jautājumu risināšanu, nelikumīgas zvejniecības prakses un piesārņojuma radītā vides apgrūtinājuma mazināšanu un zināšanām par jūru, zinātni un inovāciju;

36.

pauž nožēlu, ka Komisijas darba programmā 2017. gadam pietiekama uzmanība nav pievērsta veselības aprūpei, kaut gan Komisijai dalībvalstis un to reģioni būtu jāatbalsta to centienos pastiprināt profilaksi, reformēt un optimizēt to veselības aprūpes sistēmas, jo īpaši izmantojot e-veselības risinājumus, kā arī izstrādāt visaptverošas stratēģijas demogrāfijas jomā;

37.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izvirzīt pasākumus ar mērķi stiprināt preču vienoto tirgu, īpaši attiecībā uz savstarpēju atzīšanu un neatbilstīgiem ražojumiem, un uzsver, ka jāturpina darbs pie pakalpojumu vienotā tirgus pilnīgas izveides, kas pamatoti ir svarīgs vienotā tirgus stratēģijas aspekts;

38.

atkārtoti aicina vienotā tirgus pīlāru iekļaut Eiropas pusgadā, izveidojot regulāras uzraudzības un novērtēšanas sistēmu;

39.

atzīmē Komisijas nodomu aizstāvēt Eiropas rūpniecību un uzsver, ka Eiropas rūpniecības konkurētspēja ir atkarīga arī no konkurētspējīgas piegādes ķēdes un ka šajā ziņā svarīga loma ir tirdzniecības politikai;

40.

uzsver, ka ir svarīgi izveidot gudru regulējumu un samazināt MVU administratīvo slogu, konkrēti, vēl vairāk pilnveidojot REFIT programmu un nodrošinot, ka, izstrādājot jaunus noteikumus, sistemātiski tiek ņemta vērā to ietekme uz MVU;

41.

pauž atbalstu Pilsētu foruma sadarbīgās ekonomikas jautājumos izveidei, paredzot, ka būtiski svarīga ieinteresētā puse tajā ir Reģionu komiteja; vienlaikus ar nožēlu atzīmē, ka nav priekšlikumu par tiesību nodrošināšanu digitalizācijas rezultātā radušos jauno nodarbinātības veidu gadījumā;

42.

uzsver nepieciešamību pārskatīt lēmumu un nostādnes par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP) un aicina Komisiju 2017. gadā uzsākt sabiedrisko apspriešanu, lai reģionālās un vietējās iestādes varētu izteikt savu viedokli par grūtībām, ar kurām tās saskaras saistībā ar valsts atbalsta kontroli VTNP finansēšanas gadījumos;

43.

uzsver efektīvas iepirkuma sistēmas būtisko nozīmi saistībā ar reģionālo un vietējo pašvaldību spēju īstenot ES ieguldījumu mērķus un aicina Komisiju palīdzēt nodrošināt publiskā iepirkuma direktīvu pilnīgu īstenošanu un novērtēt grūtības, ar ko reģionālās un vietējās pašvaldības saskaras publiskā iepirkuma direktīvas piemērošanā;

44.

atkārtoti aicina atjaunināt Eiropas tūrisma stratēģiju un paredzēt īpašu budžeta pozīciju tūrismam Eiropas Savienībā un mudina Komisiju un dalībvalstis maziem un vidējiem tūrisma uzņēmumiem atvieglot piekļuvi finansējumam;

45.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus pabeigt digitālā vienotā tirgus stratēģijas ieviešanu, izmantojot arī e-iepirkumu, un minētajā jomā sniegs savu ieguldījumu ar jaundibinātās kopējās Līdzdalības platjoslas platformas starpniecību; uzsver, ka visiem būtu jāspēj izmantot digitālā vienotā tirgus priekšrocības, pateicoties piekļuvei ātrdarbīgam platjoslas pieslēgumam;

46.

uzsver, ka migrācija ir sarežģīts, daudzlīmeņu process, kurā svarīga nozīme ir mērķa un izcelsmes valstīm, reģioniem un pilsētām. Ir svarīgi veicināt intensīvāku dialogu un ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm un ES un migrantu izcelsmes un tranzīta valstu iestādēm un attiecīgajiem reģionālajiem un vietējiem līmeņiem;

47.

tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā RK ieteikumus par bēgļu aizsardzību viņu izcelsmes valstīs un par jaunu satvaru partnerattiecību nolīgumiem;

48.

aicina atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības, tām īstenojot kopējās Eiropas patvēruma sistēmas reformu un pārējos ES instrumentus, kas izstrādāti, pamatojoties uz Eiropas programmu migrācijas jomā, piemēram, pārskatītos likumīgās migrācijas noteikumus un integrācijas rīcības plānu; aicina Komisiju RK ieteikumus par migrantu integrēšanu iekļaut Eiropas programmas migrācijas jomā vidusposma novērtējumā; atgādina, ka integrācija ir process, kura pamatā ir gan tiesības, gan pienākumi;

49.

pauž bažas par grūtībām, kas saistītas ar nepavadītu nepilngadīgo klātbūtnes uzraudzību un risku, ka viņi var kļūt par cilvēku tirdzniecības un izmantošanas upuriem; stingri aicina īstenot iekļaušanas un apmācības programmas, kas paredzētas gan pašiem nepilngadīgajiem, gan vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm, kurām uzticēta viņu uzņemšana, kā arī uzņemošajā valstī jau apmetušos nepilngadīgo izcelsmes kopienas iesaistīt darbā ar mērķi nodrošināt, ka nepilngadīgie var pagaidām dzīvot viesģimenēs vai pienācīgi aprīkotās vietās, kur iespējams atbalstīt viņu sociālo, emocionālo un kognitīvo attīstību;

50.

aicina Komisiju vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošināt konkrētu un praktisku informāciju par migrantu uzņemšanas un integrācijas finansēšanas iespējām un atkārtoti aicina sekmēt vietējo un reģionālo pašvaldību tiešu piekļuvi attiecīgajiem ES finanšu instrumentiem;

51.

aicina Komisiju atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības radikalizācijas apkarošanas stratēģiju izstrādē, turpināt apkopot un publiskot paraugprakses piemērus tam, kā novērst radikalizāciju, izstrādājot politiku vietējā un reģionālajā līmenī, un atbalstīt pilsētu savstarpēju sadarbību radikalizācijas problēmas risināšanā;

52.

atzīmē, ka Komisija plāno turpināt tirdzniecības sarunas ar ASV, Japānu, Mercosur, Meksiku, Tunisiju un ASEAN valstīm, kā arī iegūt jaunas pilnvaras sarunu sākšanai ar Turciju, Austrāliju, Jaunzēlandi un Čīli, taču uzskata, ka Komisijai būtu jādara vairāk, lai pierādītu to pievienoto vērtību;

53.

atkārtoti uzsver, īpaši ņemot vērā vērienīgo turpmāko tirdzniecības programmu, ka Komisijai katras tirdzniecības politikas jomā izvirzītas svarīgas iniciatīvas gadījumā būtu jāveic teritoriālās ietekmes novērtējumi;

54.

atzinīgi vērtē to, ka ES globālajā stratēģijā nepārprotami tiek aicināts uzlabot ārējās partnerattiecības un norādīts, ka ES atbalstīs dažādus līdzekļus noturības nodrošināšanai tās kaimiņvalstīs, pievēršot galveno uzmanību nopietnākajiem valsts, ekonomikas, sabiedrības un klimata/enerģētikas jomas nestabilitātes gadījumiem, kā arī izstrādājot efektīvāku migrācijas politiku Eiropai un tās partneriem;

55.

uzsver RK ieguldījumu saistībā ar Komisijas paplašināšanās politikas mērķi veicināt stabilitāti un labklājību, kas ir kopīga ar kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm; komiteja šā mērķa īstenošanu sekmē ar darbu apvienotajās konsultatīvajās komitejās un darba grupās un rīkojot paplašināšanās dienas, kurās piedalās partneri no pievienošanās procesā iesaistītajām valstīm;

56.

uzsver, ka Eiropas kaimiņattiecību politikai (EKP) noturīga ietekme var būt tikai tad, ja tā visiem iesaistītajiem sniegs praktiskus ieguvumus; komiteja uzsver, ka jāsaglabā līdzsvars starp austrumu un rietumu kaimiņvalstīm, un norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi demokrātijas un tiesiskuma nostiprināšanā sabiedrībā, mudinot sniegt lielāku atbalstu kaimiņvalstu decentralizācijas reformām;

57.

uzsver, ka reģionālā sadarbība ir nozīmīgs ieguldījums pasaules stabilitātē, un mudina Komisiju pastiprināt sadarbību ar Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleju (ARLEM), ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferenci (CORLEAP) un RK un Ukrainas darba grupu, īpaši īstenojot reģionālās programmas un jaunas iniciatīvas;

58.

uzsver, ka, īstenojot pārskatīto EKP, augsta prioritāte piešķirama iniciatīvām, kas sekmē decentralizācijas procesus, mērķsadarbību un administratīvo spēju veidošanu vietējā un reģionālajā līmenī; vērš uzmanību uz Nikosijas iniciatīvu, ko RK uzsāka ar mērķi atbalstīt Lībijas pilsētas un kas ir sekmējusi vajadzību un tehniskā atbalsta saskaņošanu, lai atjaunotu Lībijas pašvaldību spēju sniegt pakalpojumus; aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt šādus augšupējas sadarbības veidus un nodrošināt pietiekamus administratīvos un finanšu resursus; atkārtoti uzsver vajadzību ieviest tādus jaunus instrumentus administratīvās spējas veidošanai pievienošanās valstīs un kaimiņvalstīs, kas aizstātu kādreizējo Vietējās administrācijas atbalsta instrumentu;

59.

atbalsta nesenās norises pēc ES Pilsētas mēru pakta klimata un enerģētikas jomā un Pilsētas mēru pakta apvienošanās, tādējādi izveidojot lielāko tādu pilsētu koalīciju, kas uzņēmušās saistības klimata jomā, un ir gatava izmantot savus starptautisko kanālus, sakarus, parterus un partnerattiecības (ARLEM – dienvidu pilsētu paktam un Āfrikas pilsētu paktam, CORLEAP – austrumu pilsētu paktam, ICLEI un ES un Ķīnas urbanizācijas partnerību Ziemeļamerikai un Dienvidaustrumu Āzijai utt.), lai turpinātu izvērst centienus saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu, pielāgošanos tām un noturību pret klimata pārmaiņām, un ilgtspējīgas attīstības problēmu risināšanu;

60.

prasa Komisijai cieši sadarboties ar RK, lai risinātu konkrētās problēmas un popularizētu Eiropas pilsētu pieredzi un ieguldījumu Vispasaules pilsētas mēru pakta jaunajā pārvaldības struktūrā;

61.

atzinīgi vērtē ierosināto jauno satvaru partnerībai ar trešām valstīm un jauno Eiropas ārējo investīciju plānu un aicina šajā procesā iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības;

62.

mudina Komisiju sarunās par pārskatīto Eiropas Konsensu attīstības jomā un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu un par līgumu laikposmam pēc Kotonū nolīguma darbības beigām, kas būs 2017. gada martā notiekošās RK konferences par decentralizētas sadarbības jautājumiem galvenais temats, atbalstīt vietējo un reģionālo pašvaldību aktīvu līdzdalību;

63.

aicina Komisiju pārskatīt regulu par Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI), lai vienkāršotu un pilnveidotu šā instrumenta tiesisko regulējumu;

64.

atzinīgi vērtē Komisijas REFIT iniciatīvu un īpaši priekšlikumu novērtēt deleģēto un īstenošanas aktu un dažu sekundāro aktu gadījumā piemēroto procedūru pārredzamību un demokrātisko kontroli;

65.

atkārtoti aicina jaunu ES tiesību aktu ietekmes novērtēšanā attiecīgos gadījumos iekļaut teritoriālās ietekmes novērtējumus; iesaka ES tiesību aktu īstenošanas novērtēšanā ciešāk sadarboties RK un Kopīgā pētniecības centra jaunizveidoto Teritoriālās politikas kompetences centram;

66.

prasa ES iestādēm nodrošināt lielāku pārredzamību, efektivitāti un pastiprināti sadarboties un atzinīgi vērtē Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu iekļauto kopīgo apņemšanos noteikt vispārējus mērķus un prioritātes, īpaši tiesību aktu priekšlikumiem; aicina iekļaut RK visos likumdošanas procesa posmos, lai komiteja likumdošanas ciklā pilnībā varētu izmantot savu potenciālu;

67.

sagaida arvien ciešāku sadarbību ar Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu subsidiaritātes uzraudzībā un saistībā ar tās subsidiaritātei veltīto konferenci 2017. gadā;

68.

uzdod komitejas priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, ES Padomes prezidentvalstij Slovākijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/8

1.

atbalsta Eiropas Komisijas centienus nodrošināt, lai Eiropas politikas labāk atspoguļotu valstu valdību un reģionālo un vietējo pašvaldību intereses, un atkārtoti uzsver, ka par to kopīga atbildība jāuzņemas visos pārvaldības līmeņos;

2.

piekrīt viedoklim, ka labāks regulējums nozīmē ne tikai samazināt ES līmeņa tiesību aktu skaitu, bet arī noteikt, kurā līmenī vislabāk var sasniegt izvirzītos mērķus, un uzsver, ka labāka regulējuma būtisks elements ir subsidiaritātes principa efektīva piemērošana;

3.

uzsver, ka ikvienā regulējumā ir jābūt līdzsvaram starp vienlīdz pamatoto vēlmi panākt gan drošību (individuālu, tiesisku, administratīvu, finansiālu), gan arī efektivitāti, brīvību un elastīgumu; šo aspektu līdzsvarošana konkrētā kontekstā ir demokrātiska procesa uzdevums, savukārt demokrātiski ievēlētu visu līmeņu pārstāvju uzdevums ir izskaidrot iedzīvotājiem neizbēgamos piekāpšanās un kompromisa risinājumus;

4.

ņem vērā darbu, ko paveikusi augsta līmeņa neatkarīgu ieinteresēto personu grupa ar administratīvo slogu saistītiem jautājumiem (Štoibera grupas), tās galīgo ziņojumu un izteiktos pretrunīgos viedokļus;

5.

pieņem zināšanai, ka Padome, Komisija un Parlaments 2016. gada 13. aprīlī parakstīja Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu, un cer, ka jaunais nolīgums palīdzēs uzlabot ES lēmumu pieņemšanu visos posmos – plānošanas, izstrādes, pieņemšanas, īstenošanas un novērtēšanas posmā; tomēr pauž bažas, ka nolīgumā nav pieminēta ne reģionālajā un vietējā līmenī demokrātiski vēlēto pārstāvju īpašā loma, ne arī RK nozīme (izņemot “ieinteresēto personu” kontekstā), neraugoties uz nozīmi un pilnvarām, kas tiem piešķirtas ar Lisabonas līgumu;

6.

vēlas tikt iesaistīta turpmākajās iniciatīvās par jaunā nolīguma interpretēšanu un īstenošanu, lai likumdošanas ciklā tiktu pilnībā izmantots komitejas – padomdevējas iestādes – potenciāls; atgādina, ka daudzi RK locekļi ir atbildīgi par ES politiku īstenošanu;

7.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pieprasījumu izstrādāt “plašākas perspektīvas atzinumu”, kurā ietverti “jauni priekšlikumi attiecībā uz ES regulējumā izvirzītajām prasībām un vienkāršākiem līdzekļiem, kā gūt tādus pašus vai labākus rezultātus”;

8.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas konkrētos pieprasījumus komitejai, lai tā izstrādātu perspektīvas atzinumus tādās politikas jomās kā vide, enerģētika, finanšu pakalpojumi un lauksaimniecība (un ne tikai), kurās vietējās un reģionālās pašvaldības var apzināt pašreizējo slogu un atbilstoši vajadzībām ierosināt uzlabojumus;

9.

norāda, ka šajā plašākas perspektīvas atzinumā sniegts pārskats par regulējuma ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, un mudina veikt uz konkrētām politikām un nozarēm orientētu analīzi, lai noskaidrotu šķēršļus un slogu;

10.

atzinīgi vērtē vispārējo pieeju, kas paredz labāka regulējuma apspriešanā iesaistīt vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekus; šajā saistībā pauž gandarījumu, piemēram, par ziņojumu “Nīderlandes provinces par labāku ES regulējumu” un vērš uzmanību uz tajā uzskaitītajiem trūkumiem un ierosinātajiem konkrētajiem risinājumiem;

11.

šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemts Amsterdamas pakts, kura mērķis ir ES pilsētvides programmas konkrēta īstenošana, jo labāka regulējuma aspektam ir būtiska nozīme tematiskajās partnerībās. Šajā saistībā izstrādāts arī pētījums Bridge! Betere EU-regelgeving voor lokale en regionale overheden (Bridge! Labāku ES regulējumu vietējām un reģionālajām pašvaldībām), kurā minētas konkrētas situācijas, kad vietējā un reģionālā prakse saduras ar ES regulējumu;

12.

mudina Eiropas Komisiju izskatīt ierosinātos risinājumus saistībā ar nozaru regulējumu, proporcionalitāti, pārrobežu šķēršļiem, valsts atbalstu un ar revīzijām saistīto slogu un, izstrādājot jaunu regulējumu, ņemt tos vērā;

13.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību īpašo nozīmi daudzās jomās, ko būtiski ietekmē ES regulējums, un to lomu ES tiesību aktu praktiskajā īstenošanā un ES līdzekļu pārvaldībā un uzsver, ka, pildot savus īpašos pienākumus, pašvaldībām ir iespēja izvērtēt, kurās tiesiskā regulējuma jomās vērojamas problēmas un kurās, iespējams, būtu vajadzīgas pārmaiņas;

14.

uzskata, ka visiem pārvaldības līmeņiem ir jārūpējas par to, lai tiesību akti būtu atbilstīgi, efektīvi un rezultatīvi, neradītu nevajadzīgas izmaksas un slogu un vienlaikus aizsargātu iedzīvotājus, patērētājus, ilgtspēju un vidi;

15.

uzskata, ka ES iestādēm ir uzskatāmi jāparāda visiem iedzīvotājiem tiesiskā regulējuma lietderība un ES tiesību aktu pievienotā vērtība, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

16.

atzīst, ka neseno ekonomisko grūtību dēļ ir izveidojušies apstākļi, kuros pārmērīga regulējuma radītās papildu izmaksas daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām lika vēl vairāk samazināt budžetu. Un tas notika brīdī, kad pieejamie resursi jau tāpat bija samazināti. Tas bija apgrūtinoši, un šīs pašvaldības izjuta vēl lielāku spiedienu samazināt administratīvās izmaksas, lai arī tās vienlaikus saskārās ar pieaugošu pieprasījumu rīkoties. RK atkārtoti uzsver savu nostāju, ka ir jāvienkāršo un jāsamazina administratīvais slogs, ja tas ietekmē vietējo un reģionālo pašvaldību galvenos uzdevumus;

17.

pauž gandarījumu, ka iepriekš pieņemtajos Eiropas Parlamenta ziņojumos un EESK un RK atzinumos apstiprināts, cik svarīga ir koordinēta ES rīcība, ko īsteno partnerības gaisotnē ar valstu un ES iestādēm, kā arī ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

18.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nozīmīga loma, kad tās, piemēram, izmantojot ES programmas, palīdz iedzīvotājiem pārvarēt ilgstošu ekonomisko problēmu radītās grūtības, un atgādina, ka juridiskā noteiktība un viegla piekļuve ES programmām, vienlaikus atzīstot strukturālo reformu nepieciešamību, ir būtiski priekšnoteikumi, lai tās varētu pildīt šo funkciju;

19.

norāda, ka daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ES finansējums ir vajadzīgs, lai īstenotu ES tiesību aktus, it īpaši, lai īstenotu kohēzijas politiku, kuras līdzekļus piešķir atkarībā no ekonomikas veiktspējas;

20.

atzīst, ka ES programmu pieejamības nosacījumi un noteiktie regulējuma režīmi var radīt nopietnas problēmas saistībā ar tiesiskā regulējuma, kā arī īstenošanas, revīzijas un ziņošanas noteikumu interpretēšanu, un norāda, ka jo īpaši revīzijas noteikumi bieži vien rada grūtības projektu virzītājiem saistībā ar ilgtermiņa lietvedību, kā norādīts RK atzinumā par ESI fondu vienkāršošanu;

21.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta rezolūciju par normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT) – pašreizējais stāvoklis un perspektīva (1), kurā atzīta RK kā politiskas institūcijas nozīmīgā loma, un piekrīt, ka REFIT programma nedrīkst apdraudētu standartus;

22.

atbalsta mērķi mazināt birokrātiju un novērst nevajadzīgu administratīvo slogu, taču uzsver, ka REFIT nedrīkst būt par ieganstu, lai samazinātu vērienīgos mērķus tādās jomās kā vide, pārtikas nekaitīgums, veselība un patērētāju tiesības;

23.

atbalsta mērķi ES tiesību aktus dalībvalstu līmenī iespējami bieži īstenot “viens pret vienu” un tikai objektīvu un tehnisku iemeslu dēļ noteikt standartus, kas ir augstāki nekā ES tiesību aktos paredzētie. Tomēr dalībvalstīm un reģioniem arī turpmāk jābūt iespējai katrā atsevišķā gadījumā lemt, kas būtu nepieciešams pienācīgai īstenošanai. Komisijas priekšlikums, ka katrs “pārmērīgas reglamentēšanas” gadījums būtu jāpamato, varētu uzlabot pārredzamību. Tomēr augstākas pārskatatbildības prasības attiecībā uz īstenošanu valstu un reģionu līmenī nedrīkst novest pie iejaukšanās valsts pārvaldes organizācijas un valsts pārvaldes kārtības jautājumos;

24.

uzsver, ka tiesību aktu novērtēšanā ir svarīgi ņemt vērā gan izmaksas, ieguvumus un trūkumus – sociālajā, vides un citās jomās – iedzīvotājiem un ekonomikai, gan arī tā sauktās “Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas” (2), proti, izmaksas, ko radījis kopīgas rīcības trūkums Eiropas līmenī attiecīgajā nozarē;

25.

šajā saistībā atkārtoti aicina Komisiju izstrādāt “pārmērīgas reglamentēšanas” ES mēroga standarta definīciju, lai nodrošinātu ES tiesību aktu īstenošanas un piemērošanas juridisko noteiktību un nepieļautu pārmērīgu birokrātiju (3);

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt digitālu metožu un IKT rīku izstrādi, tostarp saskaņā ar ES e-pārvaldes rīcības plānu, lai nodrošinātu uzraudzības un ziņošanas vajadzībām nepieciešamo datu vākšanas vienotu formātu un procedūru un tādā veidā samazinātu administratīvo slogu, kas rodas tādēļ, ka datus ievada gan valstu, gan arī ES datubāzēs;

27.

uzsver, ka svarīga nozīme ir atbilstības pārbaudēm (fitness checks), jo tās palīdz apzināt pārklāšanos un pretrunas, kas laika gaitā radušās plašajā mērķu un jaunu stratēģisku iniciatīvu klāstā, it īpaši saistībā ar ziņošanas un atbilstības prasībām;

28.

uzsver, ka ir vajadzīga labāka izpratne par ES tiesību aktu ievērošanas nolūkā ieviesto ziņošanas pienākumu klāstu; ierosina, cik vien tas iespējams, uzskaitīt un standartizēt vietējām un reģionālajām pašvaldībām noteiktos ziņošanas pienākumus un ar izmantotajām ziņošanas metodēm censties samazināt administratīvo slogu, kas gulstas uz iedzīvotājiem un MVU, kā arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

29.

atzīst, ka valoda un tās lietojums var būt gan šķērslis līdzdalībai, gan to veicināt; viegli pieejama un saprotama valoda ir izšķiroši svarīgs likumdošanas un regulējuma attīstības aspekts;

30.

uzskata, ka iespējami plašāku mērķauditoriju varēs sasniegt tad, ja tiks izmantota vienkārša un skaidra valoda, struktūras un noteikumi, lai nodrošinātu, ka ES, tās mērķis, programmas, politika, tiesību akti un praktiskā palīdzība ir pieejama ikvienam;

31.

tāpēc mudina Eiropas Komisiju vienkāršot tās lietoto valodu, lai tā būtu saprotama plašam iedzīvotāju lokam, un ierosina līdz minimumam samazināt tehniskās valodas izmantošanu, vienlaikus ievērojot juridiskās prasības;

32.

uzskata, ka ir vajadzīga “lietotājam draudzīgāka” un saskaņotāka ES tiesību aktu un regulējuma interpretēšana, piemēram, nosakot samērīgas revīzijas prasības, plašāk izmantojot fiksētās likmes, vienkāršojot pieteikumu, sūdzību un ziņojumu iesniegšanu, kā arī skaidrāk interpretējot noteikumus (piemēram, saistībā ar valsts atbalstu un publiskā iepirkuma tiesību aktiem);

33.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāvelta pienācīga uzmanība aktīvai saziņas stratēģijai, kuras mērķis ir iesaistīt partnerus, atbalstīt darbību un piesaistīt ieguldījumus;

34.

norāda uz izglītošanas un informēšanas funkciju, kuru pilda gan vietējās, gan reģionālās pašvaldības saistībā ar ES politikas pasākumiem un programmām, lai tuvinātu tās saviem iedzīvotājiem;

35.

uzsver Europe Direct informācijas centru (EDIC) lomu, proti, informēt iedzīvotājus par ES tiesību aktiem un programmām, izmantojot viņiem saprotamu saturu un valodu;

36.

norāda, ka ES tiesību aktu pareizu īstenošanu un interpretāciju lielā mērā sekmē tādi zināšanu centri kā, piemēram, Nīderlandes Europa decentraal. To eksperti atbalsta vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības, sniedzot bezmaksas informāciju un konsultācijas. No otras puses, lielais pieprasījums pēc zināšanu centru darba pierāda, ka ES tiesību akti ir jāvienkāršo;

37.

pauž gandarījumu, ka saskaņā ar pašreizējo praksi iedzīvotāji ir aicināti piedalīties apspriešanā. Tomēr iedzīvotāji individuāli reti sniedz savu ieguldījumu šādā apspriešanā, jo vairumā gadījumu tajā lieto neskaidru valodu, tehniskus terminus un kontekstu, un līdz ar to gaisotne tajā nav pārāk pretimnākoša. Tas nozīmē, ka no apspriešanas ir izslēgti gandrīz visi iedzīvotāji, izņemot dažus, kuriem ir vajadzīgās zināšanas, tostarp valodu prasmes, lai piedalītos. Ir svarīgi nodrošināt, lai visas iesaistītās puses un it īpaši pilsoniskā sabiedrība varētu vienlīdzīgi piekļūt apspriešanās dokumentiem, kas jāpārtulko visās oficiālajās ES valodās un jāizstrādā tik vienkārši, skaidri un saprotami, cik vien iespējams, lai sniegtu maksimāli daudz informācijas par plānoto regulējumu;

38.

uzskata, ka strukturētas sabiedriskās konsultācijas ir jāpapildina, nevis jāaizstāj ar apspriešanos ar iedzīvotājiem, un nedrīkst ierobežot Lisabonas līgumā atzīto kompetento institucionālo struktūru lomu;

39.

uzsver, ka likumdošanas iniciatīvas posmā ir svarīgi paredzēt apspriešanos ar reģionālajām un vietējām likumdošanas asamblejām ar Reģionu komitejas starpniecību, jo tās pārstāv teritorijas un demokrātiski pauž iedzīvotāju reālās vajadzības, īpaši to iedzīvotāju vajadzības, kuri nespēj saviem spēkiem panākt, lai viņu viedoklis tiktu uzklausīts;

40.

tādēļ reģionālajām un vietējām iestādēm ir jāpiešķir prioritāte salīdzinājumā ar privātajiem uzņēmumiem, gan ņemot vērā lomu, kas tām noteikta ar Lisabonas līgumu, gan tāpēc, ka tās ir demokrātijas un politiskas pārstāvības izpausme;

41.

prasa Komisijai izveidot vienas pieturas aģentūru konsultācijām regulējuma jomā, lai ES finansējuma pretendentiem laikus sniegtu atbilstošas, objektīvas un skaidras konsultācijas;

42.

ierosina plānošanas posmā apkopot praktiskā darba speciālistu viedokļus, lai likumdošanas un tiesiskā regulējuma uzlabošanā varētu izmantot praktisko pieredzi;

43.

ierosina izveidot īpašu mehānismu tehniskās palīdzības finansējuma izmantošanai, lai izveidotu ar programmām saistītas juridiskas grupas, pie kurām visi pieteikumu iesniedzēji varētu vērsties bez maksas un kuras, balstoties uz pieņemto, Komisijas ieteikto, vienoto tiesiskā regulējuma interpretāciju, kā arī pastāvošo praksi, varētu sniegt lietpratīgas un saskaņotas konsultācijas par ES finansējuma noteikumiem, lai novērstu lielu daļu neskaidrību un atbildības, kas pašlaik jāuzņemas galīgajiem saņēmējiem;

44.

ierosina pārvaldības noteikumos skaidri nošķirt programmas pārvaldību no projekta/programmas īstenošanas, lai tādējādi novērstu iespējamos interešu konfliktus un neobjektīvus novērtējumus;

45.

ierosina, nepārsniedzot pašreizējās budžeta robežvērtības, maksimāli palielināt finansējuma līdzekļu apjomu ar nolūku piemērot uz programmu balstītu īstenošanas pieeju, t. i., kombinēt vairākus savstarpēji saistītus projektus un vērtēt panākumus, pamatojoties uz vispārējiem rezultātiem, nevis atsevišķu projektu rezultātiem tādās jomās kā, piemēram, enerģija;

46.

ierosina izpētīt iespējas izstrādāt un pilnveidot finanšu inženierijas modeļus, tai skaitā izmantojot specializētus riska kapitāla fondus svarīgās nozarēs, mērķtiecīgāk virzot dotācijas programmai JESSICA, lai stimulētu ieguldījumu nekustamajā īpašumā tirgū, un, izmantojot iniciatīvas JASMINE piemēru, apsvērt iespēju ieviest mikrokredīta shēmu jaunuzņēmumu un MVU atbalstam;

47.

ierosina paplašināt līdzfinansējuma iespējas, īpaši no privātā sektora līdzekļiem, lai nodrošinātu, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir pieejams finansējums, kas ļauj apmierināt vajadzības vietējā līmenī;

48.

aicina Komisiju ierosināt mehānismu, ar ko neizlietotās un atbrīvotās apropriācijas atgriež ES budžetā kā attiecīgajai dalībvalstij piešķirtos ieņēmumus, lai šīs apropriācijas varētu piešķirt un izmantot nozaru politiku atbalstam tajā dalībvalstī, kurai tās bija paredzētas;

49.

finansiālo apropriāciju neizmantošanas galvenais cēlonis pašlaik ir nepilnīgā, sarežģītā un pārāk detalizēti definētā īstenošanas sistēma un prioritāšu neatbilstīga noteikšana. Tādēļ būtiski ir nodrošināt pienācīgu saziņu ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un valstu iestādēm, lai no jauna definētu un precizētu prioritātes un tādā veidā nepieļautu, ka saņēmēji nokļūst nelabvēlīgā situācijā;

50.

tāpēc ir svarīgi garantēt it īpaši daudzgadu finansējuma programmu plānošanas drošību un uzticamību, lai varētu sasniegt to mērķus. Lielāks elastīgums daudzgadu finanšu shēmas ietvaros tādēļ nedrīkst radīt situāciju, ka līdzekļu pārdale vai jaunu politikas iniciatīvu finansēšana notiek uz jau apstiprināto programmu rēķina;

51.

ierosina skaidri noteikt partneru uzdevumus attiecībā uz ziņošanu par ES finansētām programmām pilsētās vai reģionos un to uzraudzību, tostarp sniegt pārskatu par izdevumiem un rezultātiem un plānot korektīvus pasākumus; aicina Komisiju paredzēt palīdzību, tostarp finansiālu, vietējām un reģionālajām pašvaldībām gadījumos, kad leģislatīva vai cita veida vienkāršošana izraisa ar pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem saistīto publisko izdevumu palielināšanos;

52.

aicina Eiropas Komisiju spert turpmākus soļus, lai vienkāršotu kohēzijas politiku, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību priekšlikumus, kas izklāstīti komitejas atzinumā “ESI fondu vienkāršošana no vietējo un reģionālo pašvaldību perspektīvas” (ziņotājs: Petr Osvald (CZ/PSE)) (4);

53.

atgādina, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi) ir ES galvenais instruments ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai visās dalībvalstīs un ka to vienkāršošana ir svarīga, lai sasniegtu stratēģiskos mērķus; būtu jāparedz tūlītēji uzlabojumi pašreizējā plānošanas periodā, kā arī ilgtermiņa vienkāršošanas pasākumi, kas ļautu pamatīgi pārskatīt pašreizējo īstenošanas mehānismu un spēkā esošos tiesību aktus;

54.

īpaši norāda, ka ir vajadzīga vienkāršošana, tai skaitā leģislatīvas un neleģislatīvas pārmaiņas, tādās jomās, kas saistītas ar revīziju, ziņošanas prasībām un vadlīnijām, valsts atbalstu, publisko iepirkumu un pārmērīgu reglamentēšanu;

55.

norāda, ka vienkāršošanas centienos vajadzīga visu attiecīgo Komisijas dienestu, it īpaši REGIO ĢD, EMPL ĢD, COMP ĢD un GROW ĢD, mērķtiecīga sadarbība;

56.

mudina Eiropas Komisiju sniegt vairāk informācijas un lielāku atbalstu reģionālo un vietējo pašvaldību apmācībai par sinerģiju starp Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondi) un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF);

57.

aicina vienkāršot pieteikumu iesniegšanas un ziņošanas procesus attiecībā uz finansējumu pētniecībai un inovācijai, tostarp pastiprinot standarta izmaksu izmantošanu, it īpaši revīzijas jomā;

58.

uzsver ieteikumus, kas izklāstīti RK 2015. gada oktobrī pieņemtajā atzinumā “Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) vienkāršošana” (5);

59.

atkārtoti uzsver, ka jānostiprina uzticēšanās princips attiecībā uz galīgajiem saņēmējiem, galīgajā ziņošanas posmā atvieglojot prasību iesniegt apliecinošus dokumentus par izdevumiem un kontroles posmā galveno uzmanību pievēršot finansēto projektu rezultātiem;

60.

pauž bažas par to, ka, neraugoties uz jaunajā KLP izvirzīto mērķi samazināt ES līmeņa tiesību aktu skaitu, Komisijas regulatīvā darbība ir palielinājusies deleģēto tiesību aktu veidā;

61.

atkārtoti aicina panākt lielāku saskaņotību un papildināmību starp KLP un citām ES politikas jomām, piemēram, vides politiku (un fondiem); lielāka saskaņotība visvairāk vajadzīga starp ELFLA un pārējiem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, kas kopā veido vienotu stratēģisko satvaru, kura pamatā ir stratēģijas “Eiropa 2020” galvenie mērķi;

62.

uzskata, ka KLP ir jāsaskaņo ar Lisabonas līgumā nostiprināto teritoriālās kohēzijas mērķi un jāizvairās no tā, ka ES pasākumi palielina teritoriālo nelīdzsvarotību vai apdraud sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, lauku reģionos;

63.

uzskata: lai uzlabotu MVU paredzēto regulējumu, pašreizējā darba procesā ir ļoti svarīgi pilnībā ņemt vērā reģionālās un vietējās uzņēmējdarbības dalībnieku faktiskās vajadzības;

64.

norāda, ka REFIT platformā pienācīga uzmanība jāpievērš arī publiskā sektora iestādēm uzliktajam regulatīvajam slogam. Ir svarīgi nepieļaut regulatīvā sloga pārvirzīšanu no uzņēmumiem uz publiskā sektora iestādēm un otrādi;

65.

pēc apspriešanās ar balvas “Eiropas reģions, kas veicina uzņēmējdarbību” ieguvējiem komiteja norāda, ka prioritārās jomas, kurās vajadzīga vienkāršošana, un jomas, kurās ar pašreizējo regulējumu vēl nav panākta pietiekama vienkāršošanas pakāpe, cita starpā ir MVU līdzdalība ERAF finansētajos projektos, MVU piekļuve publiskajam iepirkumam, patērētāju tiesības un REACH. Par turpmākas rīcības prioritāti ir noteikti arī ziņošanas pienākumi tirdzniecības statistikas nolūkā (Intrastat);

66.

uzskata, ka ir vajadzīga rīcība MVU paredzētās administratīvās vienkāršošanas jomā, īpaši attiecībā uz PVN;

67.

aicina pieņemt pasākumus, ar ko vienkāršo MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam; pauž bažas, ka ar jaunajām direktīvām un Eiropas vienotās iepirkuma procedūras dokumentu ieviestā vienkāršošanas pakāpe vēl var nebūt pietiekama, lai nodrošinātu MVU labvēlīgus iepirkuma noteikumus;

68.

brīdina, ka minētie vienkāršošanas pasākumi nedrīkst apdraudēt vietējo un reģionālo pašvaldību tiesības atkarībā no to konkrētajiem apstākļiem un iedzīvotāju vajadzībām pieņemt stingrākus standartus, it īpaši tādās jomās kā līdztiesība, kā arī sociālā, rūpniecības un vides politika;

69.

uzsver, ka ES tiesību akti par valsts atbalstu saistībā ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (VTNP) ir kļuvuši pārāk detalizēti un pārāk sarežģīti, jo valsts atbalsta jomā ir pieņemts ļoti daudz sekundāro tiesību aktu un nesaistošu noteikumu. Tālāka vienkāršošana palielinās juridisko noteiktību, paātrinās ieguldījumu projektu īstenošanu, nodrošināts VTNP savlaicīgu sniegšanu un stimulēs izaugsmi un nodarbinātību;

70.

uzsver, ka jāpalielina inovatīvu mazo uzņēmumu izpratne par jaunajām publiskā iepirkuma procedūrām, to priekšrocībām un ierobežojumiem, kā arī pieejamo atbalstu. ES publiskā iepirkuma noteikumiem trīs gadu laikā jāveic ietekmes novērtējums, lai pārbaudītu, vai tie ir sekmējuši MVU piekļuvi iepirkumiem, mazinājuši birokrātiskos šķēršļus un palīdzējuši veidot ilgtermiņa partnerības saistībā ar piedāvājumu un pakalpojumiem, kuru pašlaik nav tirgū;

71.

atkārtoti aicina paaugstināt de minimis robežvērtības attiecībā uz valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kā arī robežvērtību atbrīvojumam no paziņošanas pienākuma, kas paredzēts LESD 108. panta 3. punktā, saistībā ar valsts atbalstu, ko kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu saņem daži uzņēmumi, kuriem uzticēts sniegt VTNP, jo šie pasākumi nodrošinās lielāku vienkāršošanu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī struktūrām, kuras saņem kompensāciju;

72.

norāda uz komitejas 2016. gada aprīlī pieņemto atzinumu “ES tiesību akti vides jomā. Ziņošanas un atbilstības pilnveidošana” (6) un aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā tajā izklāstītos ieteikumus uzraudzības un ziņošanas pienākumu atbilstības pārbaudē vides politikas jomā;

73.

vērš īpašu uzmanību uz konkrētajiem ieteikumiem, kas atzinumā ierosināti attiecībā uz pārmērīgi apgrūtinošām revīzijas un ziņošanas prasībām, un iesaka automatizēt ziņošanas instrumentus un veidot dažādās direktīvās paredzēto ziņošanas pienākumu sinerģiju; atkārtoti ierosina sagatavot “īstenošanas rezultātu pārskatu” turpmākajām direktīvām vides tiesību jomā;

74.

atbalsta ideju pieņemt horizontālu ES direktīvu, kurā, pamatojoties uz iepriekšminētajā RK atzinumā izklāstītajiem principiem, būtu definēti atbilstības nodrošināšanas noteikumi attiecībā uz visu ES vides acquis kopumu;

75.

atzīmē, ka 2013. gadā Eiropas Savienībai bija plašs mērķu klāsts: 63 saistoši un 68 nesaistoši mērķi, no kuriem vairumam jābūt sasniegtam 2015. un 2020. gadā. Ierosinot vai grozot mērķus, ir jāizmēra un jāņem vērā to ietekme gan uz pašvaldībām, gan uz uzņēmumiem. Ir jāatsakās no apstiprinātiem, taču nelietderīgiem mērķiem, tādējādi piešķirot vietējo pašvaldību vadītājiem pietiekamu autonomiju, lai viņi varētu pielāgot pasākumus vietējiem saimnieciskajiem un ekoloģiskajiem apstākļiem;

76.

atkārtoti uzsver, ka ir vajadzīgs atbilstošs atbildības un resursu sadalījums un efektīva informācijas plūsma starp pašvaldībām, reģioniem un dalībvalstīm saistībā ar vides uzraudzības un ziņošanas prasībām, lai nodrošinātu, ka ziņojumi un rādītāji, kas raksturo vides stāvokli, ir konsekventi, stabili un uzticami.

9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/15

1.

atbalsta tādu ES politiku, kuras mērķis ir arī turpmāk saglabāt Eiropas kā visbiežāk apmeklētā pasaules reģiona vadošās pozīcijas (2015. gadā to apmeklēja 51,4 % no visiem pasaules tūristiem, proti, aptuveni 609 miljoni cilvēku (1)) un iespējami palielināt šīs nozares ieguldījumu ilgtspējā, inovācijā, ekonomikas izaugsmē un nodarbinātībā;

2.

uzsver, ka saskaņā ar LESD 195. pantu tūrisms ir dalībvalstu kompetencē un ES ir pilnvarota veikt pasākumus, lai atbalstītu, koordinētu un papildinātu dalībvalstu un tādējādi arī vietējo un reģionālo pašvaldību darbības tūrisma jomā. Reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir būtiska nozīme šajā jomā, jo to paredz tām piešķirtās pilnvaras un daudziem reģioniem ir ekskluzīva kompetence tūrisma jomā. Tā kā tūrisma nozarei ir liela nozīme vienotajā tirgū, ir vajadzīga dalībvalstu un vietējā un reģionālā pārvaldes līmeņa sadarbība, ievērojot subsidiaritātes principu un daudzlīmeņu pārvaldības principu, un jānosaka kopīgi Eiropas principi, kritēriji un pasākumi ar Eiropas pievienoto vērtību;

3.

rosina Eiropas Komisiju pārskatīt 2010. gada stratēģiju tūrisma jomā, sākt integrētas un ar visām attiecīgajām ES rīcībpolitikām saistītas ES tūrisma politikas īstenošanu, vairot tūristu uzticēšanos tūrisma nozarei kopumā, nostiprināt Eiropas Komisijas pieeju sezonalitātei un ierosināt daudzgadu darba programmu ar skaidriem mērķiem, rādītājiem un pasākumiem šajā jomā;

4.

rosina ES dalībvalstis, balstoties uz ES tūrisma stratēģiju un apspriežoties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, izstrādāt valsts tūrisma politiku;

5.

rosina visās makroreģionālajās stratēģijās  (2) iekļaut arī sadaļu par tūrismu. Reģionu komiteja rosina Eiropas Komisiju sadarbībā ar to izstrādāt tematisku katalogu ar iespējamiem tūrisma nozares mērķiem makroreģionos;

6.

uzsver, ka mūsdienās tūrisms ir viens no visstraujāk augošajiem ekonomikas sektoriem Eiropā; tas ir sektors, kas veicina globālo izaugsmi un attīstību, rada miljoniem darbvietu, veicina eksportu un ieguldījumus, kā arī pārveido cilvēku dzīvi; tas ir sektors, kas veicina kultūru daudzveidības un vērtību savstarpēju iepazīšanu un aktīvi sekmē Eiropas identitātes pakāpenisku nostiprināšanos jaunākajās paaudzēs;

7.

rosina reģionus un pilsētas turpmāk izstrādāt tūrisma stratēģijas, kas ir saskaņā ar Eiropas un makroreģionālajām stratēģijām, un mudina veidot publiskā sektora savstarpējo sadarbību un publiskā un privātā sektora partnerības, lai attīstītu, popularizētu un veidotu jaunu tūrisma infrastruktūru, ņemot vērā Eiropas novecojošās sabiedrības vajadzības un nodrošinot gados veciem iedzīvotājiem iespēju bez šķēršļiem ceļot Savienības teritorijā. Saskaņā ar šīm stratēģijām būtu jāizstrādā jaunu tūrisma galamērķu attīstības plāni, lai pilnveidotu publiskā un privātā sektora resursus un infrastruktūru, kas vairo šo galamērķu konkurētspēju. Jāveic arī uzlabojumi stabilos tūrisma galamērķos, kur pieejamie resursi laika gaitā ir zaudējuši spēju piesaistīt tūristu plūsmas;

8.

rosina dalībvalstis un Eiropas Komisiju nodrošināt un aktīvi atbalstīt vietējo un reģionālo pašvaldību pārrobežu sadarbību tūrisma jomā;

9.

rosina veidot vietējās un reģionālās nozaru platformas  (3), lai varētu sasaistīt, stratēģiski attīstīt un popularizēt dažādus tūrisma galamērķus (4), kā arī veidot dialogu un apmainīties ar labas prakses piemēriem un zināšanām par ES finanšu instrumentu izmantošanu;

10.

norāda, ka tūrisms ir viena no Eiropas pārrobežu sadarbībai nozīmīgākajām politikas jomām. Komiteja rosina pārrobežu sadarbības struktūras, tostarp Eiropas teritoriālās sadarbības grupas un eiroreģionus izmantot pārrobežu tūrisma stratēģijas (piemēram, transporta vai tirgvedības jomā) un tādējādi atvieglot pārrobežu, valstu un reģionu savstarpējo sadarbību, lai tiktu radīta pievienotā vērtība un palielināta nodarbinātība un reģionālais piedāvājums patērētājiem. Šajā procesā tiem būtu jācenšas izmantot visus iespējamos Eiropas finansēšanas instrumentus (piemēram, Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), Interreg, programmu “Apvārsnis 2020”), iesaistot organizācijas, grupas un tīklus, kas šajā nozarē ir uzkrājuši ļoti ievērojamu pieredzi;

11.

rosina izmantot publiskos un privātos līdzekļus, lai nomaļos, kalnu, salu un piekrastes reģionos ilgtspējīgi uzlabotu ceļojumu un tūrisma infrastruktūru (5), jo tā daudzās jomās sniedz arī vispārējas nozīmes pakalpojumus un tādā veidā nodrošina tūrisma reģionu pieejamību, apgādi un konkurētspēju, un rosina:

12.

rosina Eiropas, valstu un reģionu tūrisma stratēģijās iekļaut tādus jautājumus kā terorisma apkarošana, drošība, it īpaši sabiedriskās vietās, un civilā aizsardzība; valstu, reģionālajos un vietējos ārkārtas gadījumu plānos un procedūrās īpaši svarīgi ir paredzēt saziņu ārkārtas situācijās un šādu situāciju pārvaldību;

13.

rosina Eiropas Komisiju, veicot daudzgadu finanšu shēmas vidusposma pārskatīšanu, radikāli pārvērtēt Eiropas strukturālo un investīciju fondu pieeju tūrismam, jo pašlaik Komisija ir pilnībā liegusi iespēju no šiem fondiem atbalstīt tūrismu dažās dalībvalstīs, neraugoties uz to, ka daudzos šo valstu reģionos ir vāji attīstītas teritorijas, kurās tūrisms ir gandrīz vienīgais iespējamais attīstības instruments (piemēram, nacionālajos parkos, aizsargājamās teritorijās utt.);

14.

uzsver, ka jāveic ieguldījumi, kas uzlabo Eiropas tūrisma nozares konkurētspēju. It īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) ir labāk jāizmanto digitālā vienotā tirgus stratēģija un ar to saistītie finansēšanas instrumenti (ESIF, ESI fondi, Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF), Interreg, Urbact, LIFE, “Apvārsnis”, COSME, “Radošā Eiropa”, Erasmus+, Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programma (EaSI)) (9). Šajā saistībā ir vēlamas MVU paredzētas atbalsta un apmācības iniciatīvas, kuru mērķis ir panākt līdzekļu efektīvāku izlietošanu;

15.

atbalsta ierosmi ES gada budžetā iekļaut budžeta pozīciju Eiropas tūrisma veicināšanai, lai finansētu novatoriskus, konkurētspējīgus, ilgtspējīgus, reģionālus un pārrobežu projektus, un ES reģionālajā politikā laikposmam pēc 2020. gada vairāk uzmanības veltīt ar tūrismu saistītiem ieguldījumiem. Ar ES finansējumu jāatvieglo MVU darbība, un ievērojami jāsamazina ar finansējuma izmantošanu saistītais birokrātiskais slogs;

16.

rosina dalībvalstis un reģionālās pašvaldības darba programmās laikposmam pēc 2020. gada iekļaut ar tūrismu saistītas prioritātes, lai publiskās iestādes un privātais sektors varētu saņemt finansējumu projektiem; apzinoties straujās demogrāfiskās pārmaiņas, iesaka atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir tūrisma infrastruktūras un transporta līdzekļu pielāgošana novecojošas sabiedrības vajadzībām;

17.

rosina dalībvalstis:

18.

pauž nožēlu par to, ka mazie un vidējie uzņēmumi zināšanu trūkuma dēļ pietiekami neizmanto Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), un atbalsta ar šo fondu saistītu reģionālu ieguldījumu platformu izveidi, lai, par piemēru izmantojot reģionālās attīstības modeli (piemēram, theALPS  (10)), mazajiem un vidējiem uzņēmumiem nodrošinātu piekļuvi informācijai un zinātībai. Īstenojot savu septītajā Eiropas Reģionu un pilsētu samitā Bratislavā pieņemto deklarāciju “Ieguldījumi un saiknes veidošana” (11), RK iesaka Eiropas Komisijai un EIB kopīgi izveidot Eiropas mēroga ieguldījumu platformu, kura paredzēta ar tūrismu saistītiem MVU, un ESIF ietvaros kopīgi organizēt vietējos forumus par ieguldījumiem tūrismā. Konkrēti, līdz 2018. gadam būtu jāīsteno pieci izmēģinājuma projekti izmēģinājumreģionos (lauku/attālos vai tālākajos reģionos, kalnu, pierobežas, salu/piekrastes reģionos, kā arī pilsētās), iespējams, iesaistot arī tādus tīklus kā NECSTouR, Eiropas Pierobežas reģionu asociāciju, Eiropas teritoriālās sadarbības grupas vai eiroreģionus;

19.

rosina reģionus un Eiropas teritoriālās sadarbības grupas kopā ar ESIF valdi un EIB motivēt bankas savos reģionos nākt klajā ar ieguldījumu programmām, kas sekmē pārrobežu ieguldījumus un ar tūrismu saistītiem MVU atvieglo piekļuvi ES finansējumam un privātā sektora līdzekļiem (publiskā un privātā sektora partnerības modeļi);

20.

rosina Eiropas Komisiju atbalstīt mazus un ļoti mazus pārrobežu sadarbības projektus tūrisma jomā, kā arī cilvēku savstarpējo kontaktu (people-to-people) projektus, kas jo īpaši pierobežas reģionos būtiski veicina Eiropas apziņas veidošanos;

21.

vēlreiz ierosina, ka de minimis robežvērtības attiecībā uz valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, kuriem bieži ir pozitīva ietekme uz tūrisma infrastruktūru, būtu jāpalielina līdz 1 miljonam euro katrā attiecīgajā gadījumā trīs fiskālo gadu laikā. Reģionos, kuru ekonomiskā un sociālā stabilitāte ir ļoti atkarīga no tūrisma un kuros ir augsts bezdarba līmenis, jābūt iespējai šīs robežvērtības attiecināt arī uz publiskiem ieguldījumiem ar tūrismu saistītā infrastruktūrā, ja to regulāri izmanto arī vietējie iedzīvotāji. RK vienlaikus atgādina, ka spēkā esošajā Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā (ES) Nr. 651/2014, kas ir piemērojama līdz 2020. gada 31. decembrim, jau ir iekļauts atbalsts kultūrai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, kā arī atbalsts sporta un daudzfunkcionālai atpūtas infrastruktūrai;

22.

uzsver, ka tūrisms ir viens no nozīmīgiem stratēģijas elementiem daudzos mazāk attīstītos reģionos, kuros ir liels un vēl joprojām ne līdz galam izmantots ekonomikas un vides potenciāls;

23.

vērš uzmanību uz grūtībām saistībā ar tiesisko regulējumu un iesaka dalībvalstīm nepieļaut, ka, pieņemot valsts tiesību aktus, ES tiesību normas bez vajadzības kļūst vēl stingrākas (pārmērīga reglamentēšana jeb gold plating). RK iesaka Eiropas Komisijai saskaņā ar REFIT īstenot šādas ar tūrismu saistītas iniciatīvas:

24.

rosina: nosakot, kādi ieguldījumi reģenerācijā vai infrastruktūrā turpmāk ir vajadzīgi, pilsētu centru reģenerācijas stratēģijās būtu rūpīgi jāapsver šādu ieguldījumu iespējamā ietekme, proti, vai tiks aizsargāts vai palielināts vietējās vides pievilcīgums tūrismam un vai tiks uzlabotas iedzīvotāju un apmeklētāju ar kustību traucējumiem iespējas piekļūt pilsētas centram;

25.

ierosina veicināt tematiskā tūrisma projektus  (13), kas liecinātu par pārdomātu specializāciju (viedi reģioni/pilsētas) un ierobežotu masu tūrisma negatīvo ietekmi, un ieviest goda nosaukumu “Eiropas vieda tūrisma galvaspilsēta”, kuru tūrisma nozares, Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Reģionu komitejas pārstāvji katru gadu piešķirtu ne vairāk kā trim ES pilsētām/reģioniem. To darot, īpaša uzmanība būtu jāpievērš ilgtspējīgu un konkurētspējīgu tūrisma galamērķu popularizēšanai, kas radītu pievienoto vērtību iniciatīvai “Eiropas izcilākie galamērķi” (EDEN). Jāpievērš uzmanība arī mērķiem ārpus pilsētu centriem un tādām vietām, kas ir kā magnēts tūristiem, lai labumu gūtu arī tādi pilsētvides mezgli, kuri atrodas lielpilsētu perifērijas rajonos vai mazās un vidējās pilsētās;

26.

uzsver, ka pilsētu tūrisms rada teritoriālo dinamiku pilsētu ainavas pārveidošanai, ko var panākt, atjaunojot publisko telpu, infrastruktūru un savienojumus, kā arī attīstot vietējos jaukumus un atpūtas vietas. Tas dod labumu ne tikai tūristiem, bet arī vietējām kopienām un iedzīvotājiem;

27.

rosina atbalstīt kultūras, dabas, vēstures un reliģijas tūrismu, kas sekmē nodarbinātību, kultūru sapratni, kā arī vietējo, reģionālo un lauku attīstību, un rosina veidot saikni starp tūrisma piedāvājumiem, lai radītu tematiskus tūrisma maršrutus Eiropas, valstu un vietējā līmenī, kā piemēru izmantojot UNESCO pasaules mantojuma sarakstu, kurā minētas pilsētas un vietas. Tādēļ Eiropas Savienībā būtu jāizveido pasaules mantojuma sarakstā iekļauto Eiropas pilsētu tīkls un jāveic īpaši pasākumi to aizsardzībai un popularizēšanai;

28.

atkārtoti norāda, ka veselības un rehabilitācijas tūrisms ir viena no visstraujāk augošajām tūrisma nozarēm, kas piesaista vecāka gadagājuma eiropiešus un tūristus no trešām valstīm, un iesaka stiprināt sasaisti starp tūrismu un “senioru ekonomikas” programmu;

29.

uzsver, ka lauku tūrisms rada darbvietas, veicina attīstību, aizsargā vidi, atbalsta lauku kultūru, mākslu un amatniecību un tādā veidā saglabā vietējās kopienas, un rosina:

30.

uzsver gastronomiskā tūrisma svarīgo nozīmi jaunu un ilgtspējīgu darbvietu radīšanā un norāda, ka šā tūrisma segmenta attīstības mērķis ir atbalstīt kvalitatīvus vietējos un tradicionālos produktus. Tā kā tūristi vairāk nekā trešdaļu no iztērētās naudas atvēl pārtikai, gastronomija ir drošs un būtisks ienākumu avots;

31.

atkārtoti pauž atbalstu tādām iniciatīvām kā “Eiropas kultūras galvaspilsētas” un “Eiropas kultūras mantojuma zīme”, kā arī “Eiropas kultūras mantojuma dienas” un “Eiropas Savienības kultūras mantojuma balva”;

32.

atgādina, ka daudzos reģionos tūrisms ir ekonomiskās izaugsmes, ienākumu un nodarbinātības avots. RK rosina reģionu tūrisma stratēģijās  (14) pievērst uzmanību ilgtspējai  (15), tostarp novatoriskiem instrumentiem, ar kuriem uzraudzīt un stiprināt tūrisma ilgtspēju, ņemot vērā tā ekoloģisko, sociālo un tautsaimniecisko dimensiju, un tādā veidā nodrošināt holistisku pieeju, kas prognozē un ņem vērā palielināto vides noslodzi, kuru izraisījušas ar tūrismu saistītās darbības. Šo stratēģiju izstrāde mērķtiecīgi jāatbalsta ar ES kohēzijas politiku;

33.

rosina Eiropas līmenī rast tiesisku risinājumu tādai attīstības tendencei kā sadarbīga ekonomika, kam ir ne tikai pozitīvai ietekme, bet kas rada arī tādus riskus kā darba ņēmēju sociālās aizsardzības trūkums, klientu/tūristu izmitināšanas noteikumu trūkums, darba devēju riska pārvirze uz darba ņēmējiem, negatīvas fiskālās sekas un galamērķa kvalitātes kontroles trūkums;

34.

atbalsta ilgtspējīga kultūrtūrisma attīstību pilsētās, jo tas var būt svarīgs ienākumu radīšanas katalizators saistībā ar novatorisku kultūras mantojuma saglabāšanas un pārvaldības praksi. Pilsēttūrisms veicina arī inovāciju. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izmantošana un viedas pilsētas koncepcija ne vien rada apmeklētājiem patīkamus iespaidus, bet arī uzlabo vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

35.

rosina tūrisma reģionus, ņemot vērā klimata pārmaiņas, dažādot savas ekonomiskās prioritātes – it īpaši kalnu un piekrastes reģionos ir labvēlīgi nosacījumi atjaunojamās enerģijas ražošanai (ūdens/vēja enerģija, saules enerģija, ģeotermālā enerģija, biomasas pārvēršana enerģijā) – un kopā ar nozari ieguldīt līdzekļus klimatam labvēlīgos projektos, izmantojot tādus instrumentus kā “Viesnīcu energoapgādes risinājumi (HES)” (16) un “Gandrīz nulles enerģijas viesnīcas (neZEH)” (17);

36.

rosina Eiropas Komisiju atbalstīt kampaņas, kas vērstas uz to, lai nozarē palielinātu izpratni par dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu (runa ir par ūdens patēriņa, pārtikas izšķērdēšanas, mazgāšanas līdzekļu un higiēnas preču izmantojuma samazināšanu);

37.

rosina Eiropas Komisiju un dalībvalstis īstenot vēl citus pasākumus, lai nodrošinātu tūrisma jomā iegūtu kvalifikāciju oficiālo atzīšanu pāri robežām, kā arī veicināt daudzveidīgu apmācību, lai samazinātu atkarību no sezonalitātes. Kvalifikāciju atzīšanā jāorientējas uz augstiem standartiem (18);

38.

uzsver, ka jācīnās pret nedeklarētu un nepareizi deklarētu nodarbinātību, kas ir īpaši izplatīta parādība tūrisma nozarē (19);

39.

rosina Eiropas Komisiju EURES tīkla ietvaros un sadarbībā ar valstu nodarbinātības aģentūrām izstrādāt programmas tūrisma jomā, lai visā Eiropā kvalificētu darbaspēku varētu iekārtot darbā izteiktos tūrisma reģionos;

40.

rosina vietējās un reģionālās pašvaldības un nodarbinātības aģentūras sadarbībā ar tūrisma nozari izveidot kvalifikāciju partnerības apmācībai, lai saskaņā ar mūžizglītības pieeju piedāvātu tūrisma nozarē turpmāku apmācību par kvalitātes paaugstināšanu (ilgtspēja, viesmīlība, drošība utt.) un tirgvedību (digitalizācija);

41.

atzinīgi vērtē to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja 70. sesijā ir pieņēmusi jaunos ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM) (20), un uzsver, ka no 17 ilgtspējīgas attīstības mērķiem tūrisms ir nepārprotami minēts 8., 12. un 14. mērķī saistībā ar tā spēju sekmēt ekonomikas izaugsmi, iekļautību un pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem, veicināt ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu, kā arī uzlabot ūdens resursu saglabāšanu un to ilgtspējīgu attīstību. ANO norādījusi arī galvenos darbības virzienus: atbalsts, informētības un izpratnes palielināšana, zināšanu radīšana un izplatīšana, politikas veidošana, spēju uzlabošana un izglītība;

42.

saskaņā ar Eiropas pasākumiem izglītības jomā ierosina:

43.

rosina dalībvalstis, reģionus un pilsētas ātrāk iesaistīt darba tirgū migrantus un patvēruma meklētājus, izmantot migrantu valodas un profesionālās prasmes un šīs prasmes pilnveidot ar kursu palīdzību;

44.

uzsver, ka Eiropas pilsoņi kā tūristi Eiropas Savienībā un kā patērētāji, ko aizsargā ES tiesību akti, var brīvi pārvietoties ES iekšējā tirgū un Šengenas zonā. Tādēļ tūrismam ir liela nozīme Eiropas pilsoniskuma apziņas veidošanā un savstarpējas izpratnes veicināšanā. Tādēļ būtu jārada stimuli, lai Eiropas pilsoņi brīvdienas vairāk pavadītu Eiropā. RK rosina Eiropas Komisiju un dalībvalstis apsvērt šādas idejas, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu un piemērojot daudzlīmeņu pārvaldības principu:

45.

uzsver, ka tūrisms sniedz būtisku ieguldījumu tautu savstarpējās saprašanās veidošanā un veicina dažādu kultūru labāku izpratni;

46.

ierosina iedibināt plašsaziņas līdzekļiem paredzētu balvu (“Oskara balvu” tūrisma jomā), ar ko Komisija, Eiropas Parlaments un RK apbalvo dokumentāciju (drukātos un audiovizuālos plašsaziņas līdzekļos), kura sniedz zināšanas par Eiropas kultūras un dabas mantojumu, kā arī reģionālajiem un vietējiem tūrisma objektiem Eiropā un kura palīdz veidot Eiropas pilsoniskuma apziņu;

47.

uzsver iekšējā tirgus un Šengenas zonas nozīmi pārrobežu tūrisma un vietējo tirgu attīstībā. RK īpaši rosina ES dalībvalstis nosargāt Šengenas zonu bez robežām;

48.

atzinīgi vērtē “Vīzu tiesību aktu kopumu” (23), ko Eiropas Komisija pieņēma 2014. gada aprīlī, un uzsver, ka vīzu režīma atvieglošana ir būtisks priekšnoteikums, lai tūristos izraisītu interesi par Eiropas apmeklēšanu (24). Drošības jautājumi ir rūpīgi jāapsver, izvērtējot tūrisma ieguldījumu ekonomikā. Šajā saistībā komiteja atzinīgi vērtē izveidoto Eiropas ceļošanas informācijas un atļauju sistēmu (ETIAS) (25), kas pastiprina ceļošanas drošību Šengenas zonā saskaņā ar nolīgumiem par bezvīzu režīmu;

49.

ierosina Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejas (ARLEM) ziņojumā aplūkot jautājumus, kas saistīti ar Eiropas tūristu drošību valstīs, kuras nav ES dalībvalstis;

50.

atbalsta nesen izveidotās platformas sadarbībai starp ES un starptautiskajiem partneriem, piemēram, Ķīnu, izmantojot tādu iniciatīvu kā Europe-China One Belt, One Road (OBOR) Kultūras un tūrisma attīstības komiteja (26);

51.

pilnībā atbalsta lēmumu pasludināt 2018. gadu par Eiropas kultūras mantojuma gadu, ņemot vērā to, ka tūrisms ir būtisks visas attiecīgās iniciatīvas veicinošs faktors, un rosina pasludināt arī Eiropas tūrisma gadu;

52.

rosina valstīs izveidotās jumta organizācijas tūrisma popularizēšanai un Eiropas Ceļojumu komisiju kopīgi koordinēt Eiropas kā tūrisma galamērķa popularizēšanu trešās valstīs;

53.

mudina pilnveidot tūrisma pakalpojumus un tos virzīt arī uz konkrētām valstīm, interešu grupām, profesionālajām grupām utt., nodrošinot, ka informācija visā pasaulē tiek izplatīta pieņemamā un saprotamā veidā ar iespējami visnovatoriskākajiem līdzekļiem. Nodrošinot labāku piekļuvi informācijai par Eiropas tūrisma produktiem, var palielināt gan Eiropas tūristu plūsmu, gan arī tūristu plūsmu no ģeogrāfiski tālākām valstīm;

54.

rosina Komisiju vairāk uzmanības veltīt mijiedarbībai starp tūrismu, migrāciju un bēgļu plūsmām, izpētīt šīs mijiedarbības ietekmi uz kultūru, ekonomiku un sociālo jomu un kopā ar RK apzināt attiecīgo reģionu iespējas (darba tirgus utt.);

55.

iesaka Eiropas Komisijai:

56.

rosina Eiropas Komisiju iesaistīt Reģionu komiteju Eiropas Tūrisma forumā un Eiropas Tūrisma dienā, kas notiek katru gadu;

57.

rosina katru gadu organizēt Eiropas Parlamenta un Reģionu komitejas attiecīgo komiteju un struktūru debates par tūrismu; debašu laikā varētu rīkot arī ar tūrisma nozari saistīto ieinteresēto personu uzklausīšanu;

58.

rosina nākamās prezidentvalstis darba kārtībā iekļaut jautājumus par Eiropas tūrismu un iesaistīt RK pārstāvjus;

59.

atbalsta manifestu “Tūrisms izaugsmei un nodarbinātībai” (Tourism for Growth and Jobs Manifesto) (29) – Eiropas tūrisma nozares publisko un privāto pārstāvju iniciatīvu – un rosina to parakstīt, lai apvienotu spēkus ar mērķi nodrošināt, ka Eiropa arī turpmāk ir pievilcīgs galamērķis un ka tūrisma nozare turpina sekmēt virzību uz Eiropas ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

60.

rosina Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO) atbalstīt RK iniciatīvu, lai Eiropā attīstītu tūrismu;

61.

rosina valdības un privāto sektoru veicināt atbildīgu tūrisma rīcībpolitiku un praksi saskaņā ar principiem, kuri noteikti Pasaules Tūrisma organizācijas (UNWTO) Pasaules tūrisma ētikas kodeksā, kas ir visaptverošs regulējums, ar kuru paredzēts attīstīt ilgtspējīgu, atbildīgu un visiem pieejamu tūrismu, kas ievēro visus ekonomikas, sociālās jomas, kultūras un vides aspektus;

62.

īpaši uzsver tūrisma sociālo atbildību un rosina Eiropas un citu valstu pilsoņus būt informētiem un atbildīgiem tūristiem un ceļotājiem un cienīt vietējās tradīcijas un kultūru.

9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/24

1.

atzīmē, ka Eiropas Komisija ar 2016. gada 2. jūnijā publicētā paziņojuma virsrakstu “Eiropas sadarbīgās ekonomikas programma” atkārtoti uzsvērusi, ka tā dod priekšroku termina “sadarbīgā ekonomika”, nevis vairāk izplatītā termina “dalīšanās ekonomika” lietojumam;

2.

uzskata, ka minētajā paziņojumā sniegtā atsauce uz sadarbīgās ekonomikas “bezpeļņas” aspektu, proti, “[s]adarbīgās ekonomikas darījumi parasti nav saistīti ar īpašumtiesību maiņu, un tos var veikt gan peļņas, gan bezpeļņas nolūkā”, ir nepietiekama, jo pārmaiņas un jauninājumi, kurus veicina sadarbīgā ekonomika, neaprobežojas ar ietekmi, ko izraisa pakalpojumu piedāvājuma un pieprasījuma mijiedarbība;

3.

atzinīgi vērtē izskatāmajā paziņojumā pausto Komisijas atvērtību pret sadarbīgo ekonomiku. Dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir vajadzīgi kopīgi reglamentējoši noteikumi, kuros sniegta ievirze un norādes;

4.

tā kā šis fenomens acīmredzami aptver vairākus līmeņus, atkārtoti uzsver, cik svarīga ir daudzlīmeņu pieeja, ko papildina cieša un nemitīga mijiedarbība un sadarbība starp dažādiem institucionālajiem līmeņiem;

5.

pauž nožēlu, ka Komisijas darba programmā 2017. gadam nav iekļauts neviens priekšlikums par turpmākiem pasākumiem saistībā ar Eiropas sadarbīgās ekonomikas programmu. Šķiet, ka attiecīgie Eiropas tiesību akti patiesi nav konsolidēti un regulējums par līgumattiecībām starp platformām un ieguldītājiem tajās šķiet neskaidrs;

6.

ņemot vērā to, ka šī jaunā ekonomika daudzos aspektos atkarīga no pilsoņu un patērētāju tiesību nostiprināšanas, uzskata, ka ir nepieciešama regulatīva pieeja, kuras pamatā ir daudzlīmeņu pārvaldība, līdzdalība, proporcionalitāte un birokrātijas novēršana;

7.

aicina Komisiju saistībā ar turpmākajām iniciatīvām šajā jomā veikt pamatīgu teritoriālās ietekmes novērtējumu, kura nepieciešamība tika uzsvērta RK rīkotajā ekspertu darbseminārā par ietekmes uz pilsētvidi novērtējumu (1); norāda uz aplūkojamā fenomena izteikto vietējo un reģionālo dimensiju, jo daudzu sadarbīgās ekonomikas iniciatīvu ievērojamā ietekme izpaužas galvenokārt pilsētu līmenī un tās bieži tiek izstrādātas, regulētas un dažkārt apliktas ar nodokļiem vietējā un reģionālajā līmenī;

8.

ir vienisprātis ar Eiropas Komisiju, ka ir jāvairās no regulējuma sadrumstalotības, un aicina šo mērķi īstenot tā, lai nodrošinātu, ka vietējā un reģionālā līmeņa ekonomika var izmantot sadarbīgās ekonomikas priekšrocības. Tādēļ RK aicina Komisiju ņemt vērā arī vietējo un reģionālo dimensiju attiecībā uz “sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm”, kā definēts Pakalpojumu direktīvas 4. panta 8. punktā;

9.

uzsver, ka tādam transversālam jautājumam kā sadarbīgā ekonomika ir jāpievēršas ES pilsētprogrammas ietvaros, it īpaši saistībā ar digitālo pāreju, kas ir viens no Amsterdamas pakta prioritārajiem tematiem;

10.

uzskata, ka ir nepieciešama holistiska pieeja, ar ko iespējams aptvert ekonomiskos, sociālos un vides resursus, kurus nodrošina jau esošās un tagad ar jaunajām tehnoloģijām īstenotās sistēmas, kas paredzētas preču un pakalpojumu pārvaldībai, kopīgošanai un apmaiņai;

11.

uzsver, ka, neraugoties uz sarežģītību, savlaicīga rīcība, kuras mērķis ir pirmām kārtām novērst sadrumstalotību, tomēr būtu daudz vienkāršāka nekā 28 valstu regulējuma un neskaitāmu vietējā un reģionālā līmeņa noteikumu vēlāka saskaņošana;

12.

atzīmē, ka pārmērīgi regulatīvi pasākumi var ierobežot inovāciju; no otras puses, Komiteja uzsver, ka regulatīvu pasākumu neīstenošana var radīt nedrošību, kas var kavēt ieguldījumus un nozares attīstību;

13.

uzskata, ka šis jautājums ir svarīgs arī saistībā ar nepieciešamību mazināt digitālo plaisu. Risks, ka pret sadarbīgo ekonomiku tiks piemērota atšķirīga attieksme, draud padziļināt plaisu starp lauku un pilsētu teritorijām;

14.

atzīmē, ka sadarbīgajā ekonomikā spēcīgi dominē ASV uzņēmumi, un uzsver, ka skaidru, proporcionalitātes un subsidiaritātes principam atbilstošu noteikumu ieviešana ES līmenī ļautu Eiropas jaunuzņēmumiem augt un būt konkurētspējīgākiem pasaulē; uzskata arī, ka sadarbīgā jeb dalīšanās ekonomikā ir jāņem vērā Eiropas integrācijas trūkuma radītās izmaksas (2);

15.

uzskata, ka priekšrocība, kāda piemīt šim jaunajam uzvedības modelim, kura pamatā ir dalīšanās/sadarbība/līdzdalība/savienošana, ir ne tikai jauno tehnoloģiju izmantošana, bet arī uzticēšanās un atbildība un tam ir gan ekonomiska, gan arī sociāla un “ar pieredzi saistīta” vērtība;

16.

norāda, ka organizācijām, kas pārstāv dalīšanās/sadarbīgās ekonomikas uzņēmumus un kam ir ilgtermiņa nākotnes redzējums, būtu aktīvi jāpiedalās šīs jomas politikas turpmāko pasākumu izstrādē;

17.

uzskata, ka prioritārs uzdevums ir apzināt un noteikt parametrus un vērtības, kuras vēlamies atbalstīt un aizsargāt, lai nepieļautu, ka jaunā paradigma pārvēršas par kaut ko tādu, kas “mums nepieder”, un lai nodrošinātu tās sociālo ilgtspēju. Tas būs nepieciešams, piemēram, viesmīlības nozarē, kurā pastāv risks, ka starp sadarbīgās ekonomikas pakalpojumiem un tradicionālo darbību varētu rasties negodīga konkurence. Pastāv arī risks ietekmēt mājokļu tirgu, paaugstinot cenas vai mainot nekustamā īpašuma izmantošanas mērķi. Vietējā līmenī jāatrisina jautājums, cik lielā mērā sadarbīgās ekonomikas platformas papildina pašreizējo dzīvojamo fondu un tradicionālo viesnīcu nozari;

18.

uzskata: lai garantētu tiesību aizsardzību, ir svarīgi, pilnībā ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, iespēju robežās vienoties par līdzīgiem jēdzieniem un definīcijām, lai Eiropas līmenī nodrošinātu vienveidīgumu un noteiktību. Komiteja uzskata, ka Eiropas Savienībai skaidrāk jādefinē jēdzieni “pakalpojumu sniedzējs”, “darba devējs” un “darba ņēmējs” un jāatrisina jautājums par attiecībām starp patērētājiem un brīvo profesiju pārstāvjiem tiešsaistes platformās, lai pēc tam noteiktu, kādām tiesībām un noteikumiem vajadzētu dominēt;

19.

kā jau norādīts iepriekšējā atzinumā, “Komiteja tomēr uzskata, ka pastāvošo tirgu regulējums būtu regulāri jāpārskata, lai pārbaudītu tā spēju nodrošināt pastāvīgu inovācijas procesu. Dalīšanās ekonomika būtu jāņem vērā arī debatēs par aprites ekonomiku un par digitālo vienoto tirgu” (3);

20.

tomēr pauž nožēlu par to, ka nav nekādas norādes uz mērķi turpmākajos novērtējumos iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības un ka dalībvalstīm ir atstāta pārāk liela rīcības brīvība, kas rada nevēlamas sadrumstalotības risku;

21.

uzskata, ka Komisijas paziņojums satur vērtēšanas elementus un kritērijus, taču nesniedz pilnīgu atbildi, tāpēc tas nenovēršami novedīs pie atšķirīgas interpretācijas un vēl lielākas vienotā tirgus sadrumstalotības; tāpēc aicina Komisiju ierosināt skaidru juridisko satvaru, kas nodrošina godīgas konkurences principu ievērošanu; šajā saistībā pauž nožēlu, ka Komisijas pieeja šķiet tāda, kas Eiropas likumdevējam ļauj apstiprināt tikai dažus tiesas nolēmumus (4), tostarp jautājumā par to, kā precīzi ir jāsaprot “transporta” izslēgšana no Direktīvas 2006/123/EK par pakalpojumiem 2. panta piemērošanas jomas;

22.

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju, kurā, arī pateicoties dienestu darba dokumentā savāktajiem datiem, izklāstīts sadarbīgās ekonomikas potenciāls. Vienlaikus Komiteja iesaka izvērtēt un atzīt ne tikai ekonomisko labumu naudas izteiksmē, bet arī ieguvumus un ietaupījumus, ko sadarbīgās iniciatīvas rada vides un sociālajā jomā. RK tādēļ ierosina atrast vislabāko veidu, kā pētīt un uzraudzīt sadarbošanās radītos “resursus”, lai tie varētu kļūt un tikt atzīti par neatņemamu un aktīvu aprites ekonomikas daļu;

23.

atzīmē: ja dalīšanās/sadarbīgās ekonomikas uzņēmējiem tiktu izveidoti vienoti kontaktpunkti, kuros tiek sniegti visi uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumi, tas varētu sekmēt ar dalīšanās/sadarbīgo ekonomiku saistītās darbības izplatību;

24.

apšauba, ka Pakalpojumu direktīvā minētā “pakalpojumu sniedzēja” definīcija joprojām ir atbilstoša, ņemot vērā, ka tās pašreizējais formulējums attiecas uz visām ekonomiskajām darbībām, tostarp uz daudzām ļoti retām un neprofesionālām darbībām, kas tiek sniegtas līdzinieku starpā;

25.

uzskata, ka būtu īpaši lietderīgi noteikt “kvalitatīvas” un “kvantitatīvas” piekļuves “robežvērtības”, lai noteiktu subjektus, uz kuriem attiecas prasības par piekļuvi tirgum, un lai nepieļautu tādu darbību izplatīšanos, kas sadarbīgās ekonomikas aizsegā var apiet tiesību aktus un noteikumus;

26.

uzskata, ka Komisijai ir jāprecizē pamatnostādnes attiecībā uz “tirgotāja” definīciju; uzskata, ka peļņas gūšanas nolūka neesamība nozīmē pakalpojumu sniedzēja neatbilstību tirgotāja statusam un ka ES līmeņa robežvērtības jāizmanto, pamatojoties uz piedāvātā pakalpojuma sniegšanas biežumu;

27.

norāda, ka atsauksmes un novērtējumi apvienojumā ar likuma prasībām var būt svarīgs faktors patērētāju uzticēšanās un aizsardzības garantēšanā, un uzsver, ka platformām būtu jādara vairāk, lai apkarotu viltotas atsauksmes;

28.

tomēr norāda, ka daudzi nodarbinātības veidi sadarbīgajā ekonomikā ierindojami starp algotu darbu un pašnodarbinātību. Tā ir situācija, kas liek uzdot būtiskus jautājumus par darba apstākļiem, veselību un drošību, veselības apdrošināšanu, apmaksātu slimības atvaļinājumu, bezdarbnieka pabalstiem un vecuma pensiju; uzsver, ka šāda situācija varētu radīt jaunu nestabilos apstākļos strādājošo kategoriju;

29.

konstatē, ka daži sadarbīgās ekonomikas modeļi attīstās, radot spēcīgas negatīvas ārējās sekas sociālajā un nodarbinātības jomā, it īpaši tad, kad tiek ļaunprātīgi izmantots pašnodarbinātības jēdziens, un atkarībā no spēkā esošajiem tiesību aktiem valstī, kurā pakalpojums tiek sniegts, tie balstās uz sociālajām atšķirībām starp darba ņēmējiem; aicina Komisiju noteikt konkrētāku satvaru, lai nodrošinātu koordināciju starp dalībvalstīm;

30.

aicina dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī Komisiju veicināt tādus novatoriskus risinājumus sadarbīgās ekonomikas radītajām sociālajām un nodarbinātības problēmām kā kooperatīvi vai savstarpējas apdrošināšanas sabiedrības, kas nodrošina algota darba ņēmēja statusu personām, kuras citādi būtu spiestas pret savu gribu izvēlēties pašnodarbinātā statusu, un tādējādi tām dod iespēju piekļūt plašam sociālās aizsardzības pasākumu klāstam;

31.

tomēr uzsver, ka visas darbības, kas veiktas ar tiešsaistes platformas starpniecību, ir pilnībā izsekojamas un ka ar atbilstīgiem politikas pasākumiem sadarbīgā ekonomika faktiski var būt instruments, ar ko uzlabot nodokļu noteikumu ievērošanu un samazināt administratīvo slogu;

32.

aicina noteikt, ka sadarbīgo ekonomikas platformu pienākums ir prasīt, lai visi aktīvie pakalpojumu sniedzēji ievēro spēkā esošos nodokļu noteikumus, un sadarboties ar valsts, reģionālajām un vietējām pašvaldībām, lai izveidotu informācijas apmaiņas mehānismus, kuru mērķis būtu piespiest ievērot šīs saistības, pilnībā ievērojot piemērojamos tiesību aktus datu aizsardzības jomā; norāda, ka šādu sistēmu piemēri jau eksistē un būtu plaši jāizmanto;

33.

īpaši norāda uz tūrisma nodokļiem, kas daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām rada lielas bažas, ņemot vērā, ka daudzās vietās, kur ir spēkā šāds nodoklis, tas netiek iekasēts par uzturēšanos, kura rezervēta, izmantojot sadarbīgās ekonomikas platformas; piebilst, ka pret šādu noteikumu pārkāpšanu nedrīkst izrādīt iecietību un ka tā rada negodīgu konkurenci ar tradicionālo izmitināšanas pakalpojumu sniedzējiem un turklāt samazina vietējo un reģionālo pašvaldību ieņēmumus; atzinīgi vērtē to, ka panāktas vienošanās starp atsevišķām pilsētām un platformām par šādu nodokļu sistemātisku iekasēšanu;

34.

uzsver, ka platformu sociālā atbildība par dažādajiem un ar tām saistītajiem aspektiem būtu jādefinē precīzāk, it īpaši attiecībā uz veselību un drošību darba vietā, kā arī apmācību; uzsver, ka darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā, kā arī tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību – tiesības, kas nostiprinātas Pamattiesību hartas 27. un 28. pantā, – ir jāgarantē neatkarīgi no uzņēmējdarbības modeļa;

35.

uzskata, ka tiešsaistes platformām ir ārkārtīgi nozīmīga funkcija, proti, tās ir šīs ekonomikas paradigmas multiplikatora instruments, un sagaida, ka tās uzņemsies atbildību par lietotāju, kopienas un attiecīgās teritorijas tiesību ievērošanas nodrošināšanu, jo tas automātiski nenozīmē šķērsli vai slogu;

36.

atzinīgi vērtē Komisijas norādi, ka tās “brīvas datu plūsmas iniciatīva” atvieglos datu apmaiņu un pārnesamību starp dažādām tiešsaistes platformām: tas ir ļoti nozīmīgs aspekts, lai vienotajā tirgū nodrošinātu godīgu konkurenci un lietotāju aizsardzību;

37.

aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamību un iespējas noteikt platformām juridisku pienākumu nodrošināt vienkāršu un viegli lietojamu kopsavilkumu par to vispārīgajiem noteikumiem, kā arī par bieži lietojamiem dokumentiem, ņemot vērā, ka pēdējo garums un sarežģītība lielāko daļu lietotāju attur no to izlasīšanas, radot ārkārtīgi asimetriskas attiecības;

38.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos sadarboties ar svarīgākajām tiešsaistes platformām, lai ieviestu rīcības kodeksu pret naida runām tiešsaistē;

39.

aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk virzīties uz holistisku pieeju šā jautājuma risināšanā, lai tuvākajā nākotnē novērstu dalīšanās ekonomikas attīstības un izplatīšanās bloķēšanu;

40.

atbalsta iespēju vidēji ilgā termiņā izveidot īpašus Eiropas statūtus sadarbīgajām platformām; pirms tam varētu paredzēt pašu platformu vai, ja tas neizdodas, valsts iestāžu ierosinātu marķēšanas procesu. Šādam marķēšanas procesam vajadzētu dot platformām iespēju precizēt to pienākumus un jo īpaši noteikt minimālos standartus attiecībā uz noteikumiem un principiem, kas piemērojami darba ņēmējiem sadarbīgajā ekonomikā (atalgojums, klasificēšanas un pārkvalificēšanas noteikumi, strīdu risināšana utt.);

41.

uzsver, ka jāatrod pareizs reglamentējošais līdzsvars: politikas veidotāji nedrīkst apspiest inovāciju un reglamentēt sadarbīgo ekonomiku līdz tās iznīcināšanai, taču vienlaikus tiem pietiekami precīzi jārīkojas, lai novērstu sadrumstalotību un risinātu sociālekonomiskās problēmas;

42.

aicina Komisiju visos līmeņos ziņot, informēt un veicināt līdzdalību, lai iepazīstinātu ar savu pilotprojektu, kuru tā ir apstiprinājusi pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma un kurā paredzēti pētījumi, uzraudzība un apmācības programmas saistībā ar sadarbīgo ekonomiku;

43.

aicina ES līmenī izskatīt un apsvērt iespēju definēt robežvērtības, zem kurām saimnieciska darbība ir uzskatāma par neprofesionālu un sniegtu “līdzinieku starpā”, un tādējādi netiek pakļauta nekādām tirgus piekļuves prasībām;

44.

uzskata, ka šīm robežvērtībām vajadzētu būt relatīvām un balstītām uz laiku (piemēram, izmitināšanas nakšu skaits, citos sektoros nostrādāto dienu/stundu skaits), nevis absolūtām un formulētām naudas izteiksmē, lai nodrošinātu visiem vienādus apstākļus; uzskata, ka tām jābūt arī zemām, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un nodrošinātu, ka attiecīgajai darbībai patiesi ir gadījuma un neprofesionāls raksturs;

45.

pieprasa, lai sadarbīgās ekonomikas platformas izmitināšanas nozarē uzliktu pakalpojumu sniedzējiem pienākumu ievērot tiesību aktus par tūrisma nodokļiem un lai obligāti iekasētu šādus nodokļus no visām rezervācijām, kas ar to starpniecību tiek veiktas attiecīgajās pilsētās un reģionos, un attiecīgi pārskaitītu tos kompetentajām iestādēm; uzsver, ka dažādi šādas iestāžu un platformu sadarbības piemēri jau eksistē;

46.

atbalsta ieceri pieredzes un paraugprakses apmaiņas nolūkā izveidot “Pilsētu forumu sadarbīgās ekonomikas jautājumos”, kurā līdztekus RK būtu jāpiedalās arī Eiropas organizācijām un tīkliem, kas aktīvi iesaistās sadarbīgās ekonomikas vietējā un reģionālajā dimensijā, un kurš būtu jākoordinē ar ES pilsētvides programmas attiecīgajām tematiskajām partnerībām; uzsver, ka šāds forums būtu svarīgs instruments un nozīmīgs partneris saistībā ar nepieciešamajiem teritoriālās ietekmes novērtējumiem šajā jomā;

47.

mudina visos politiskajos līmeņos pievērsties pašreizējai situācijai, neaizmirstot, ka īstais politiskais uzdevums ir plānot rītdienas sadarbīgo ekonomiku.

9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/29

1.

uzsver, ka jaunā Prasmju programma ir ļoti svarīga Eiropas turpmākajai attīstībai. Ieguldījumiem ekonomikas, sociālajā un kultūras jomā ir ilgtermiņa ietekme, un tie ir īpaši svarīgi. Tādēļ RK atzinīgi vērtē jauno Prasmju programmu un rosina pielikt visas pūles, lai to ātri un efektīvi īstenotu. Šie ir jautājumi, kas ļoti nozīmīgi Eiropas vietējam un reģionālajam līmenim;

2.

norāda, ka darba tirgus kļūst arvien mainīgāks. Cilvēkiem jābūt daudzpusīgiem un jāspēj pielāgoties, lai varētu pārvarēt negaidītas pārmaiņas un izmantot radušās iespējas. Darba devēji arvien biežāk meklē darbiniekus, kam būtu ne tikai konkrētai profesijai vajadzīgās prasmes, bet arī “transversālas” vai “vispārīgas sociālas” prasmes. Šāda vēlme atbilst mūsdienu dzīves un sabiedrības prasībām, proti, cilvēkiem ar vispārējām un plašām prasmēm ir ne tikai labāks sniegums darba tirgū, bet viņi arī ir labāk informēti indivīdi, apzinīgāki pilsoņi un viedāki patērētāji;

3.

uzsver: ar prasmju pilnveides pasākumiem ir jārada nosacījumi, lai ES iedzīvotāji, kuriem trūkst pamatprasmju, var aktīvi piedalīties darba tirgū un paši nodrošināt sev iztiku. Tas ir svarīgi ne tikai no attiecīgās personas skatupunkta, bet arī visai sabiedrībai kopumā. Pēdējā laikā Eiropā arvien biežāk vērojamas sociālu nemieru pazīmes. Tas skaidri liecina, ka sociālā iekļaušana ir jāparedz kā būtisks pamatizglītības un apmācības pasākumu mērķis cīņā pret sociālo atstumtību. Aktīvam pilsoniskumam, kas sevī ietver apņemšanos respektēt demokrātijas vērtības un apzinātu un aktīvu iestāšanos par šīm vērtībām, ir jāiesaista visi cilvēki. Tādēļ ar integrāciju saistītu apsvērumu dēļ ir svarīgi, ka migranti, tostarp patvēruma meklētāji un bēgļi, arī gūst labumu no piemērota prasmju garantijas veida;

4.

tomēr uzsver, ka ir svarīgi, lai pamatprasmes tiktu apgūtas galvenokārt izglītības agrīnajos posmos un, jebkurā gadījumā, obligātās izglītības posmā;

5.

uzskata, ka jaunā Prasmju programma ir svarīga iniciatīva prasmju trūkuma novēršanai Eiropā, aptverot visu vajadzīgo prasmju klāstu – no pamatprasmēm līdz sarežģītām prasmēm un no transversālām prasmēm līdz konkrētai nozarei vajadzīgām prasmēm. Lai gan ir būtiski plašu prasmju spektru attīstīt jau no bērnības, Prasmju programma ir svarīga arī dažādām pieaugušo kategorijām – cilvēkiem, kuriem jāuzlabo savas prasmes, lai iekļūtu darba tirgū vai saglabātu savas darbvietas, cilvēkiem, kuriem jāiegūst jauna kvalifikācija darbam citā darbības jomā, tiem, kas vēlas izmantot pārrobežu mobilitāti, kā arī cilvēkiem, kuriem ir vajadzīgs pamats turpmākai izglītībai un apmācībai. Komiteja uzskata arī, ka, īstenojot prasmju pilnveidošanas pasākumus, ir svarīgi nodrošināt saskaņotību un papildināmību gan starp izglītību un apmācību kopumā – it īpaši arodizglītību – un apmācību darba vietā, gan katrā jomā atsevišķi;

6.

atbalsta Komisijas priekšlikumu par Prasmju garantiju ar mērķi palielināt zemāk kvalificētu pieaugušo nodarbinātības un pilnvērtīgas līdzdalības iespējas Eiropas sabiedrībā. Piedāvājumā piedalīties Prasmju garantijā ir jānorāda skaidri formulēti mērķi attiecībā uz prasmju vai kvalifikācijas līmeni, kas jāsasniedz, un pienākumi, kuri ir jāpilda zemāk kvalificētajiem pieaugušajiem. Piedāvājumā būtu jāņem vērā darba tirgū pieprasītais prasmju līmenis un veids, un, ja iespējams, jāparedz iespēja izmantot jau iegūto profesionālo kvalifikāciju. Šie jautājumi lielā mērā skar vietējās un reģionālās pašvaldības, jo to kompetences jomā ir izglītība, apmācība un nodarbinātība;

7.

uzskata, ka ir jābūt skaidrai saiknei starp esošo prasmju novērtējumu un no tā izrietošo prasmju pilnveides vajadzību noteikšanu, proti, personalizētu mācību plānu. Labi izstrādātam un personalizētam mācību plānam vajadzētu konkrēti informēt personu par izglītības pasākumu struktūru, mērķi un uzdevumiem;

8.

uzskata arī: lai personalizētus mācību plānus varētu īstenot, ir vajadzīgi kvalitatīvi un efektīvi informācijas un profesionālās orientācijas pakalpojumi mūža garumā. Saņemot šos pakalpojumus, attiecīgās personas tiktu informētas par mācību iespējām, kas ir pielāgotas viņu vajadzībām un kas palīdzēs apgūt ienākšanai darba tirgū nepieciešamās prasmes. Šie pakalpojumi var būt konsultēšana, stažēšanās, praktiskas ievirzes pasākumi, konsultācijas par studiju finansēšanu, kā arī informēšana par apmācības iespējām un piekļuvi dažādiem mācību veidiem un izglītības iestādēm;

9.

uzsver, ka šāda veida izglītības pasākumiem jābūt vērstiem uz to, lai personai sniegtu atbilstošas prasmes un zināšanas, kas viņai ir vajadzīgas, lai varētu iesaistīties darba tirgū un sabiedrības dzīvē; uzsver, ka ir svarīgi, lai dalībniekiem būtu arī iespēja kombinēt studijas dažādos izglītības sistēmas līmeņos un dažādās individuāli pielāgotās mācību vidēs. Tādējādi tiktu ātri iegūtas darba tirgum un sabiedrībai vajadzīgās prasmes un iemaņas, kā arī sekmēta patvēruma meklētāju un bēgļu integrācija sabiedrībā. Tas attiecas, piemēram, uz valodu pamatzināšanu apguvi, kas saistīta ar kursiem pamatizglītības, vidējās izglītības vai pēcvidusskolas izglītības līmenī. Turklāt būtu jāatvieglo tādu programmu īstenošana, kas ļauj apvienot darbu un mācības;

10.

norāda, ka mērķgrupu locekļiem būtu jādod iespējas izmantot dažādus apmācības veidus, kas ir individuāli pielāgoti, piemēram, atkarībā no ģeogrāfiskiem vai sociāliem faktoriem, kā arī ņemot vērā laika iespējas; turklāt būtu jānodrošina, ka mācības var kombinēt ar citām darbībām un ka tiek ņemtas vērā mācīšanās veidu atšķirības; uzsver, ka ir svarīgi, nodrošinot lietpratīgu vadību, izmantot jaunās mācību metodes, tostarp dažādus mācību veidus, kas balstās uz IT izmantošanu, piemēram, tālmācības (reālā laikā), jaukta tipa mācības vai citus atvērtās izglītības veidus. Jāņem vērā, ka tehniskās iespējas turpmākajos gados strauji paplašināsies. Tādēļ galvenais uzdevums ir panākt, ka apmācība iet kopsolī ar šo attīstību;

11.

norāda, ka šādā sistēmā būtu aktīvi jāuzrunā nelabvēlīgā stāvoklī esošas grupas, kurām nepieciešama prasmju pilnveidošana un kurās personas nemeklē izglītības iespējas pēc savas iniciatīvas. Būtu lietderīgi, ka tas tiek darīts, vienlaikus īstenojot pasākumus valsts vai vietējā/reģionālā līmenī. Piemēram, vietējās un reģionālās pašvaldības varētu atbildēt par mērķgrupu noteikšanu un tās informatīvi atbalstīt un motivēt, paredzot, ka tie, kuri ir kvalificējušies dalībai apmācībā, iegūst piekļuvi valsts līmenī noteiktiem atbalsta veidiem, piemēram, studiju finansējumam, nodokļu atvieglojumiem vai mācību atvaļinājumiem. RK uzsver, ka pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, piemēram, dažādām jaunatnes organizācijām, var būt nozīmīga loma izpratnes palielināšanā;

12.

piekrīt Komisijas paziņojumā izteiktajam vērtējumam, ka darba devēji tādā pašā mērā kā iepriekš neprasa profesionālās prasmes un iemaņas, bet gan arvien vairāk novērtē plaši izmantotas prasmes, piemēram, spēju strādāt komandā, radošo domāšanu un problēmu risināšanas prasmes, kā arī personas, kurām piemīt spējas strādāt dažādās jomās. Šie jaunie apstākļi būtu jāņem vērā izglītības un tālākās apmācības pasākumu plānošanā un īstenošanā. Tomēr Komiteja uzskata, ka ir jāizstrādā īpašs mācību saturs, kas vērsts uz jaunajām ekonomikas nozarēm, piemēram, zaļo ekonomiku un jūras nozaru ekonomiku;

13.

rosina veidot ciešāku sadarbību, kas balstīta uz partnerību starp valsts, reģionālo un vietējo līmeni, uzņēmumiem, darba ņēmējiem un arodbiedrībām, kā arī pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, lai labāk izmantotu prasmes un kvalifikāciju, kuras iegūtas neformālās un ikdienējās mācīšanās ceļā. Ārpus formālās izglītības sistēmas iegūto prasmju atzīšana var ievērojami sekmēt centienus noskaidrot, kādas jaunas prasmes un kvalifikācijas ir pieprasītas;

14.

uzsver: tā kā izglītības un apmācības sistēmu saturs un organizēšana ir dalībvalstu kompetencē, Prasmju garantija būtu jāveido, ņemot vērā attiecīgos valsts, reģionālos un vietējos apstākļus un pieejamos resursus, kā arī to, ka ieguldījumi cilvēkkapitālā ir jāuzskata par sociālajiem ieguldījumiem. Komiteja uzsver, ka ļoti svarīga nozīme izglītības garantijas īstenošanā dalībvalstīs ir iespējām piesaistīt ES līdzfinansējumu, izmantojot esošās vai turpmākās finansējuma programmas;

15.

pauž gandarījumu par Komisijas ieceri turpināt centienus panākt kopīgu izpratni par svarīgākajām pamatprasmēm, lai tās būtu skaidri norādītas valstu pamatnostādnēs un tiktu apgūtas izglītības procesā un lai vienlaikus tās varētu arī tikt novērtētas dažādos izglītības nozares pārvaldības līmeņos. To pamatprasmju nozīmība, kuru mērķis ir arī pavērt cilvēkiem iespējas atbilst ļoti mainīgajām darba tirgus prasībām, ir jāapspriež dažādos forumos ES, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Tādēļ būtu lietderīgi to darīt ciešā dialogā starp sabiedrisko organizāciju, arodbiedrību, izglītības sistēmas, pētniecības jomas un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem;

16.

uzskata, ka ir svarīgi, lai jau izstrādes un izveides posmā tiktu iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības, tostarp kā izglītības un apmācības nodrošinātājas, kā arī skolotāju apmācības struktūras, lai nodrošinātu to, ka šīs prasmes tiek pēc iespējas ātrāk apgūtas praktiski. RK norāda, ka Komisijas izstrādātais atsauces satvars attiecībā uz digitālajām prasmēm un uzņēmējdarbības prasmēm ir nozīmīgs, jo tas ir ļoti svarīgs solis šādā attīstības procesā. Tādēļ Komiteja ierosina izstrādāt atbilstošu atsauces satvaru citām pamatprasmēm, piemēram, finanšpratībai, kā arī papildu materiālus par pamatprasmju apguvi, noteikšanu un novērtēšanu;

17.

uzskata, ka būtu lietderīgi, ja Komisija turpinātu centienus, rīkojot tematiskās nedēļas un sadarbojoties ar organizāciju WorldSkills. Tas savukārt rosinās valstu, reģionālo un vietējo līmeni īstenot iniciatīvas, lai ar informācijas dienu, profesionālo konkursu un praktiskas ievirzes pasākumu palīdzību popularizētu profesionālo izglītību;

18.

atzinīgi vērtē ES līmeņa rīcību, kuras mērķis ir mazināt prasmju trūkumu, kas ir īpaša problēma mazākām vietējām un reģionālajām pašvaldībām lauku rajonos. Šajā saistībā Komiteja gaida jaunā priekšlikuma par rīcības plānu starpnozaru sadarbībai prasmju jomā īstenošanu, lai redzētu, vai šī jaunā sistēma var sekmēt vietējo un reģionālo pašvaldību starpnozaru sadarbību. Šāda starpnozaru sadarbības platforma varētu būt lietderīga vietējai ekonomikai, darbaspēkam un sabiedriskajiem pakalpojumiem;

19.

atbalsta Komisijas ieceri mudināt dalībvalstis veidot izglītības sistēmas tā, lai tās pavērtu iespēju pārejai no vispārējām mācību programmām uz mērķtiecīgiem profesionālās izglītības pasākumiem;

20.

atbalsta ieceri aicināt dalībvalstis nodrošināt tālākizglītības iespējas nesen ieceļojušiem migrantiem, kas ir ātri iekļāvušies darba tirgū, un šim nolūkam izmantot mērķtiecīgus pasākumus, lai novērstu viņu vēlāku atstumtību no darba tirgus;

21.

atbalsta Komisijas centienus paplašināt augstākās profesionālās izglītības un tālākizglītības iespējas, lai nodrošinātu, ka profesionālās izglītības līmenis vēl vairāk paaugstinās. Šādām izglītības iniciatīvām jābūt balstītām uz stabilu partnerību starp apmācības sniedzējiem, pētniekiem, uzņēmumiem un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

22.

norāda: Komisijai būtu jāturpina centieni nodrošināt, ka profesionālā izglītība turpina atbalstīt mūžizglītību un paver iespēju turpināt tālākizglītību augstāka kvalifikācijas līmeņa sasniegšanai;

23.

atbalsta Komisijas priekšlikumu mudināt dalībvalstis izstrādāt visaptverošas valsts stratēģijas digitālo prasmju jomā;

24.

norāda, ka ir jārada noteikti priekšnosacījumi, lai varētu nodrošināt kvalitatīvas un novatoriskas mācīšanas metodes un mācīšanās veidus digitālā satura jomā:

25.

uzskata, ka digitalizācija ir iespēja risināt dažādas skolu problēmas, piemēram, saistībā ar:

26.

uzsver: lai varētu gūt panākumus digitālo prasmju veicināšanas jomā, ir jāpaaugstina pedagoģiskās vadības kvalitāte dažādos izglītības līmeņos. RK uzskata, ka pastiprināts atbalsts digitālo prasmju apguvei skolās var sekmēt pievilcīgākas darbvietas skolotājiem, kuru gatavība un spēja tālāk attīstīt savas prasmes pieaugs;

27.

norāda, ka ir jānošķir digitālās pamatprasmes, kas ir jāapgūst ikvienam, un īpašas digitālās prasmes, kuras attiecas uz noteiktu tematiku vai noteiktām zināšanu jomām;

28.

pauž cerību, ka Eiropas kvalifikāciju sistēmas pārskatīšana nodrošinās, ka valstu kvalifikāciju ietvarstruktūras tiek vajadzības gadījumā atjauninātas un ka ziņošana tiek veikta vienotā formātā. Komiteja tomēr atgādina, ka par kvalitātes nodrošināšanas principu noteikšanu valsts kvalifikāciju sistēmā atbild dalībvalstis;

29.

uzsver, ka ir svarīgi turpināt dalībvalstu centienus kvalitātes nodrošināšanā, un piekrīt Eiropas Komisijai, ka ES un trešo valstu sadarbībā kvalifikāciju salīdzināmības jomā ir vajadzīga pakāpeniska pieeja;

30.

uzsver, ka lielāko daļu profesiju un profesionālo jomu skar ievērojamas pārmaiņas, rodas jaunas profesijas, savukārt citas noveco. Tādēļ ir svarīgi, lai prasmju kopumi un profili nākotnē atbilstu straujajām pārmaiņām un darba tirgus atjaunināšanās tendencēm. Īpaša uzmanība šajā saistībā būtu jāpievērš pamatprasmju nozīmei;

31.

norāda uz Eiropas Parlamenta 2016. gada rezolūciju (1), kurā uzsvērts, ka ir svarīgi atbalstīt bēgļu, patvēruma meklētāju un līdzīgos apstākļos esošu personu iekļaušanu un integrāciju. Tādēļ ir svarīgi pēc iespējas ātrāk sniegt atbalstu dalībvalstīm to centienos nodrošināt piekļuvi prasmju un kvalifikāciju iegūšanai, valodu apmācībai, prasmju pilnveidošanas un citiem pasākumiem, kas atvieglo iekļaušanos darba tirgū un sabiedrībā. Tāpat svarīga nozīme ir iespējai bez kavēšanās validēt izglītību vai kvalifikāciju, kas iegūta attiecīgajā izcelsmes valstī;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas solījumu Prasmju programmā pievērst īpašu uzmanību inovācijai izglītības jomā un pauž cerību, ka tas atvieglos arī pamatprasmju apguvi, kas ir svarīgs Eiropas izglītības un apmācības sistēmu komponents;

33.

uzskata, ka Komisijai būtu jāveicina uz apmācāmo personu orientētas un uz digitālās mācīšanās aspektiem balstītas izglītības turpmākā attīstība, kā Komiteja norādīja atzinumā par Komisijas paziņojumu “Izglītības atvēršana” (2014) (2);

34.

norāda, ka jaunās Prasmju programmas īstenošana būs atkarīga no visu, īpaši pieaugušo izglītībā un tādu cilvēku apmācībā, kuriem ir dažādas spējas, iesaistīto skolotāju prasmju pilnveidošanas. Dalībvalstu īstenošanas plānos būtu pienācīgi jāapsver atbalsts mācību personālam, un varētu veikt pasākumus, lai palielinātu informētību par Eiropas Pieaugušo izglītības e-platformu (EPALE);

35.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka dalībvalstīm jāuzlabo mācībspēku un citu Prasmju garantijas īstenošanā iesaistīto personu sākotnējā izglītība un profesionālā tālākizglītība;

36.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu kopīgi ar dažādām ieinteresētajām personām atbalstīt augstākās izglītības modernizāciju, it īpaši prasmju novērtējuma satvara izstrādi. Šajā darbā būtu jāņem vērā dalībvalstu nacionālās izglītības sistēmas un vietējā un reģionālā līmeņa priekšrocības un problēmas, tostarp atšķirīgās vietējo un reģionālo darba tirgu vajadzības. Komiteja šajā saistībā uzsver, ka jāmācās no līdzīgos pasākumos gūtajiem panākumiem un piedzīvotajām neveiksmēm, lai nodrošinātu vajadzīgo apņēmību panākt vienprātību par augstākās izglītības tālāku modernizēšanu;

37.

saistībā ar Komisijas ierosināto iniciatīvu par augstskolu absolventu turpmāko gaitu novērošanu, lai palielinātu informētību par viņu panākumiem darba tirgū, vēlētos uzsvērt, ka šāda iniciatīva nedrīkst radīt papildu administratīvo slogu nedz valstu vai reģionu iestādēm un augstākās izglītības iestādēm, nedz arī studentiem. Komiteja arī norāda, ka jāievēro datu aizsardzības noteikumi. Tādēļ iecere šajā nolūkā izmantot nodokļu un sociālās apdrošināšanas informāciju ir apšaubāma;

38.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārskatīt pašreizējo Europass sistēmu. Lai nodrošinātu precīzu un aktuālu informāciju par prasmju pieprasījumu un piedāvājumu, pārskatītajā Europass sistēmā jāizmanto vietējā un reģionālajā līmenī pašlaik uzkrātā pieredze. Tādēļ vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt lietderīgu ieguldījumu prasmju zinātībā un ierosinātās tiešsaistes pakalpojumu platformas darbībā.

9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/36

1.

norāda, ka cīņai pret lauksaimniecības produktu cenu svārstīgumu G20 samitā 2011. gada jūnijā sagatavotais rīcības plāns līdz šim ir nodrošinājis vien pieticīgu progresu; tāpēc aicina 2017. gadā G20 Vācijas prezidentūras laikā atsākt sarunas par šo tematu;

2.

secina, ka, neraugoties uz pēdējo gadu laikā īstenotajām kopējās politikas (KLP) reformām, risku pārvaldības pasākumi, kas lauksaimniekiem ļauj nodrošināties pret ražas un cenu svārstībām un pret veselības aizsardzības vai vides faktoru radītiem zaudējumiem ir atstāti novārtā. Šādiem pasākumiem tiek iztērēti mazāk nekā 2 % no KLP otrā pīlāra līdzekļiem un 0,4 % no kopējā lauksaimniecības budžeta. Dalībvalstīm ir tiesības lemt, cik lielā mērā tās vēlas izmantot šos ELFLA regulas instrumentus;

3.

uzskata, ka lauksaimnieku ienākumu nodrošināšanas mehānismi ir būtiski jānostiprina, lai mazinātu negatīvo ietekmi, ko rada lauksaimniecības produktu un resursu cenu lielais svārstīgums, un uzlabotu Eiropas lauksaimniecības un pārtikas ķēžu konkurētspēju, uzturētu lauksaimniecību visās teritorijās, mudinātu uz modernizāciju un inovāciju un saglabātu dzīvotspējīgas lauku kopienas;

4.

uzskata, ka šo mērķi ir iespējams sasniegt, ja vien kopīgiem spēkiem tiek īstenots pasākumu kopums, kas virzīts uz to, lai: i) stiprinātu lauksaimniecības un pārtikas ķēžu privātā sektora dalībnieku lomu lauksaimniecības tirgu regulēšanā, lai daļēji kompensētu KLP ierobežojumu atcelšanu; ii) paplašinātu un vienkāršotu piekļuvi lauksaimniekiem pieejamo risku pārvaldības instrumentu spektram, jo ELFLA ietvaros pastāvošos instrumentus nav iespējams izmantot 2. pīlārā pieejamo līdzekļu nepietiekamības dēļ, un tie būtu jāpalielina, neietekmējot 1. pīlāram pieejamos līdzekļus; iii) nākamās KLP reformas ietvaros un vietējā un reģionālajā līmenī veicinātu Eiropas lauku saimniecību pievienotās vērtības palielināšanos, lai tās kļūtu noturīgākas pret pasaules lauksaimniecības cenu svārstībām;

5.

atgādina, ka līgumi nodrošina lauksaimnieku produkcijas noietu un pārstrādātāju apgādi par jau iepriekš zināmām cenām. Tie palīdz līdzsvarot piedāvājumu un pieprasījumu un ļauj labāk kontrolēt produktu kvalitāti, tādēļ cenas ražotājiem var būt augstākas un sadale visā piegādes ķēdē – taisnīgāka;

6.

ierosina dalībvalstīs, kurās nepastāv attīstīti vertikāli sadarbības veidi, nostiprināt līgumu slēgšanu visā pārtikas ķēdē (ne tikai starp lauksaimniekiem un lauksaimniecības produktu pārstrādātajiem), atļaut valstīm to noteikt par obligātu un sekmēt tādu daudzpusēju līgumu parakstīšanu, kas saista, piemēram, kādu ražotāju organizāciju, pārstrādātāju un izplatītāju;

7.

ierosina elastīgāk un visā Eiropas Savienībā vienādi interpretēt konkurences noteikumus un lauksaimniecības uzņēmumiem, ražotāju organizācijām un atzītām starpnozaru organizācijām, kā arī tirgus dalībniekiem un lauksaimniecības pārtikas centriem, kas atzīti par kompetentām sabiedrības interešu aizsardzības struktūrām, piešķirt plašākas pilnvaras, lai tādējādi novērstu krīzes. Tādēļ starpnozaru organizācijām, kas vieno dažādus ķēžu posmus, un minētajiem tirgus dalībniekiem un centriem ir jāspēj sniegt uzņēmumiem tirgus prognozes, lai, nenosakot references cenas, viņiem tomēr palīdzētu pieņemt piemērotus lēmumus. Šāda prakse jau pastāv dažās dalībvalstīs, un tādēļ ir lietderīgi apsvērt arī labākās prakses apmaiņu;

8.

ierosina nelīdzsvarota tirgus gadījumā vai tāda apstiprināta tirgus nelīdzsvarotības riska gadījumā, kas novērtēts, pamatojoties uz noteiktiem rādītājiem, lauksaimniecības uzņēmumiem, tostarp ražotāju organizācijām un to apvienībām dot iespēju izmantot to rīcībā esošos līdzekļus un saskaņotā veidā samazināt ražošanu jau pirms Eiropas Komisijas atļaujas saņemšanas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1308/2013 par lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju (TKO). Tāpēc TKO būtu skaidri jāatļauj lauksaimniecības uzņēmumiem, tai skaitā ražotāju organizācijām un to apvienībām, īstenot preventīvus pasākumus ar mērķi līdzsvarot tirgu, lai novērstu ļaunprātīgu dominējošā stāvokļa izmantošanu; par šiem pasākumiem tām iepriekš jāinformē kompetentās iestādes;

9.

konstatē, ka pastāv cieša saistība starp lauksaimniecības produktu cenu svārstīguma regulēšanu un negodīgas komercprakses apkarošanu pārtikas piegādes ķēdē, jo tirgus svārstības saasina spēka attiecības pievienotās vērtības sadalei ķēdēs, un tam sekojošie kompromisi parasti nav labvēlīgi ražotājiem, kuru spēja aizstāvēt savas intereses ir ierobežota, īpaši tāpēc, ka palielinās lauksaimniecības pārtikas ražošanas un jo sevišķi lielapjoma mazumtirdzniecības koncentrācija, kā arī ražotāju fragmentācija un organizētības nepietiekamība;

10.

iesaka pieņemt specifisku Eiropas regulējumu, kas būtu vērsts pret negodīgu komercpraksi pārtikas piegādes ķēdē, kā ierosināts Eiropas Parlamenta 2016. gada 7. jūnija rezolūcijā [2015/2065 (INI)], pamatojoties uz to, ka: ar līgumu palīdzību tiek panākta zināma riska dalīšana, taču netiek novērsta pamatā esošā pušu nevienlīdzība; pretmonopola noteikumi nav pietiekami, lai novērstu negodīgu komercpraksi un lauksaimniecības un pārtikas ķēdēm raksturīgo spēka attiecību asimetriju; ķēžu dalībnieku pašregulācijas mehānismi nav efektīvi galvenokārt tāpēc, ka lauksaimnieki un pārstrādātāji bieži neuzdrošinās izvirzīt sūdzību, baidoties tikt izslēgti no tirgus; ir nepieciešams Eiropas Savienības līmeņa pamatregulējums, lai harmonizētu konkurences apstākļus un Eiropas lauksaimniekiem un patērētājiem nodrošinātu taisnīgus pirkšanas un pārdošanas apstākļus;

11.

iesaka tiesības kolektīvi vest sarunas par līgumiem paplašināt, tās attiecinot uz visiem lauksaimniecības produktiem, lai pastiprinātu lauksaimnieku spēju aizstāvēt sev izdevīgus nosacījumus nozares ietvaros;

12.

atzīst, ka piedāvājuma apvienošana var palīdzēt mazajiem ražotājiem izvairīties no lielo ražotāju lielā līgumiskā sloga, vienlaikus nodrošinot patērētājiem cenu jomas optimālu pārredzamību un produktu izsekojamību;

13.

norāda, ka, nostiprinot privāto dalībnieku lomu lauksaimniecības tirgu regulēšanā, ir jāpalielina tirgus pārredzamība;

14.

minētajā nolūkā iesaka izveidot Eiropas lauksaimniecības tirgu novērošanas centru, kura darbā būtu iesaistīts katras ražošanas nozares valstu novērošanas centru tīkls un kurā tiktu izmantota piena tirgus novērošanas centra pieredze un tirgu rezultātu apkopojums, ko Eiropas Komisija regulāri publicē. Šā jaunā novērošanas centra uzdevums būtu pārredzami un savlaicīgi sniegt tirgus pārzināšanai nepieciešamos datus gan no konjunktūras viedokļa (īpaši, lai paredzētu krīzes), gan no struktūras viedokļa (kas dotu iespēju analizēt, kā mainās cenas un dažādu ķēdes dalībnieku drošības rezerve);

15.

uzsver, ka, piemērojot Finanšu instrumentu tirgu direktīvu (MiFID 2), ko paredzēts pieņemt 2018. gadā, būtu jāuzlabojas informētībai par lauksaimniecības produktu finanšu tirgu dažādu kategoriju dalībnieku pozīcijām un šo kategoriju regulārai pārraudzībai ar mērķi novērst pārmērīgas spekulācijas riskus un ļaut komercdarbībā iesaistītajiem ķēžu dalībniekiem efektīvi pārvaldīt cenas risku;

16.

konstatē, ka pašreizējo riska un krīzes pārvaldības instrumentu stiprināšanu KLP ietvaros apgrūtina daudzi šķēršļi, tostarp otrā pīlāra līdzekļu savstarpējā konkurence (šim pīlāram pakārtota lielākā daļa minēto instrumentu), nepietiekami krīzes rezerves līdzekļi, kas ir nepieciešami, bet kurus nevajadzētu veidot, pamatojoties uz tiešo maksājumu gadskārtējiem samazinājumiem, jaunāko datu un prognožu par lauku saimniecību saimnieciskajiem rezultātiem trūkums u. c., un apliecina nepieciešamību mazināt šos šķēršļus, lai īstenotu mērķtiecīgu un efektīvu lauksaimniecības risku pārvaldības stratēģiju;

17.

uzskata, ka ar nākamo KLP reformu būtu jāmudina dalībvalstis izstrādāt un ieviest plašu papildinošu un izmaksu ziņā lauksaimniekiem pieejamu riska pārvaldības instrumentu klāstu, ievērojot segmentētu pieeju riskiem, kas būtu sagrupēti pēc intensitātes (1): i) “normāli” riski, kurus pārsvarā spēj absorbēt lauksaimnieki, pateicoties piesardzības uzkrājumu izveidošanai un ar fiskālu pasākumu palīdzību; ii) “vidēji” riski, ko lauksaimnieki var pārnest uz finanšu tirgiem (regulētā tirgū tirgoti nākotnes līgumi, iespējas līgumi, ārpusbiržas līgumi), uz apdrošinātājiem (tas attiecas uz ienesīguma risku, apgrozījumu un bruto peļņas normu) un uz kopfondiem (tas attiecas uz veselības un vides riskiem un uz saimniecību ienākumu stabilizāciju); iii) “katastrofiski” riski, kurus pārsvarā sedz publiskās struktūras, izmantojot cenu drošības tīklus un ārkārtas krīzes pasākumus. Tomēr būtu jārūpējas par to, lai risku pastiprinātas segmentēšanas dēļ vienlaikus nepalielinātos administratīvās izmaksas;

18.

uzsver, ka risku pārvaldības instrumenti jāveido tā, lai netiktu būtiski ietekmēta KLP budžeta stabilitāte, kuru pašlaik nodrošina ar atbalstu, kas ir atsaistīts no ražošanas un cenām. Budžetu, kura izdevumi cieši sekotu līdzi lauksaimniecības cenu svārstībām un kurš samazinātos, kad tirgos apstākļi ir labi, apdraudētu diezgan reāls samazināšanas risks Eiropas Savienības daudzgadu finanšu perspektīvas apspriešanas laikā. Tādējādi tiktu samazināta KLP nodrošinātā aizsardzība, un tas negatīvi ietekmētu lauksaimniekus, stāvoklim tirgū pasliktinoties;

19.

ierosina dot iespēju lauksaimniekiem, citstarp, īpašā kontā noguldīt daļu no pirmā pīlāra pamata maksājumiem – tas varētu būt viens no risinājumiem, kā izveidot tirgus satricinājumu gadījumiem paredzētu piesardzības rezervi. Noteiktas šo maksājumu daļas noguldīšanai rezervē būtu jākļūst obligātai gadījumos, kad paaugstinās tādi tirgus rādītāji kā lauksaimniecības produktu cenas vai lauksaimniecības produktu cenu attiecība pret resursu izmaksām. Lauksaimnieki šīs rezervē noguldītās summas varētu izņemt un izmantot tirgus rādītāju krituma gadījumos. Jebkurā gadījumā būtu jāizvairās no papildu administratīvo izmaksu radīšanas;

20.

atzīst, ka līdztekus lauksaimnieku pašapdrošināšanas spējas uzlabojumam šādam līdzeklim būtu vairākas priekšrocības: tas daļēji aizstātu pašreiz spēkā esošo krīzes rezervi, kuras darbība ir nepārprotami problemātiska; tā pārvaldības izmaksas būtu nelielas, tas neietekmētu KLP budžeta stabilitāti un augstu lauksaimniecības cenu laikposmā tas arī uzlabotu atsaistītā atbalsta leģitimitāti sabiedrības vērtējumā;

21.

piezīmē, ka ir iespējami arī citi piesardzības uzkrājumu izveides stimulēšanas mehānismi, un kā piemēru tam var minēt Kanādā spēkā esošo sistēmu, kas dod iespēju tiem lauksaimniekiem, kuri nogulda līdzekļus krājkontā, saņemt tāda paša apmēra piemaksu no publiskajām struktūrām;

22.

uzsver, ka ir vēlams veicināt tādu jaunu apdrošināšanas produktu izveidi un ieviešanu, kas būtu daudzveidīgāki un, iespējams, lētāki un kas būtu paredzēti apdrošināšanai pret lauku saimniecību saimnieciskajiem riskiem. Tam par piemēru varētu kalpot ASV pastāvošās apdrošināšanas programmas. Šie jaunie produkti varētu būt, piemēram, šādi: i) apgrozījuma apdrošināšana, kas, pamatojoties uz saimniecības iepriekšējo ienesīgumu un tirgū novērotajām nākotnes darījumu cenām, garantētu sējas brīdī paredzētos ienākumus no kultūrām, bet subsīdijas saņemtu tikai ienesīguma komponente, ievērojot Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) zaļās grupas noteikumus; ii) indeksa apdrošināšana, kuras pamatā būtu vidējais ienesīgums, apgrozījums vai bruto peļņa saimniecības atrašanās reģionā (bet subsīdijas saņemtu tikai ienesīguma komponente), ņemot vērā, ka šādas apdrošināšanas pārvaldības izmaksas ir daudz zemākas nekā apdrošināšanai, kuras pamatā ir konkrētā lauksaimnieka ienesīgums; iii) saimniecības vispārējo ienākumu apdrošināšana, ko varētu paredzēt tikai mazajām un vidējām saimniecībām, kuras nodarbojas ar jauktu augkopību un lopkopību vai kuras ražo augļus un dārzeņus vai īpašas kultūras, kuras nesaņem atbalstu vai saņem mazu atbalstu un kuru ražas apdrošināšana nepastāv; iv) specifiska apdrošināšana bioloģiskajām lauku saimniecībām, kurā būtu ņemts vērā kopumā zemāks ienesīgums, lielākas ražošanas izmaksas un parasti augstākās produktu tirgus cenas. Tomēr vispirms būtu jāveic pētījums, kurā būtu jānosaka arī potenciālās šo pasākumu publiskās pārapdrošināšanas izmaksas;

23.

aicina Eiropas Komisiju cieši sadarboties ar valstu iestādēm, reģionālajām un vietējām pašvaldībām un lauksaimnieku organizācijām, lai uzlabotu informētību un izpratni par riska pārvaldības instrumentiem, kas pieejami KLP otrā pīlāra ietvaros; aicina Komisiju palielināt šiem instrumentiem paredzēto finansējumu tā, lai tas pārsniegtu pašreizējos 2 % no otrā pīlāra līdzekļiem;

24.

iesaka veidot, raugoties, lai tiktu panākts pareizs sadalījuma līdzsvars starp reģioniem un darbības nozarēm, savstarpējos fondus pēc ienākumu stabilizācijas instrumenta piemēra: to izveidoja ar 2013. gadā notikušo KLP reformu, bet savos lauku attīstības plānos 2014.–2020. gadam to ir iekļāvušas tikai divas valstis (Ungārija un Itālija) un viens reģions (Kastīlija un Leona, Spānija). Šie fondi nodrošinātu aizsardzību pret krasu saimniecības bruto peļņas normas kritumu (lielāku par 30 %), kuru noteiktu salīdzinot ar iepriekšējiem trijiem vai pieciem gadiem. Šāda apmēra zaudējumus ir grūti kompensēt tikai ar lauksaimnieku izveidoto piesardzības uzkrājumu palīdzību. Turklāt tos nevar pārvaldīt ar tāda veida apgrozījuma apdrošināšanu, kas pastāv ASV un kas nodrošina garantiju pret ienākumu prognožu samazināšanos starp sēju un ražu un nenodrošina aizsardzību tieši pret zemām cenām;

25.

iesaka ieviest ienākumu stabilizēšanas fondus: nozares līmenī – ar mērķi stiprināt ķēžu integrāciju, un valsts līmenī vai pat starptautiskā līmenī – ar mērķi paplašināt risku apvienošanu un samazināt izmaksas. Tādējādi visās dalībvalstīs pastāvētu laukaugu fonds, piena fonds, augļu un dārzeņu fonds utt.;

26.

iesaka dalībvalstīm eksperimentāli pārbaudīt ienākumu stabilizācijas fondus pirms to ieviešanas plašā mērogā, ņemot vērā praktiskās ar šiem fondiem saistītās ieviešanas un darbības grūtības (grāmatvedības datu iesniegšana par saimniecībām, pārapdrošināšanas vajadzības u. c.);

27.

uzsver, ka visi trīs iepriekš aprakstītie riska pārvaldības instrumenti – piesardzības uzkrājumi, apdrošināšana, ienākumu stabilizācijas fondi – viens otru var papildināt un, ja iespējams, tie būtu jāpiemēro vienoti, lai izveidotu stabilu un konsekventu aizsardzību pret cenu svārstīgumu un palīdzētu samazināt krīžu, kas skar lauksaimniekus, biežumu un intensitāti;

28.

uzskata, ka tiešo maksājumu likmēm vajadzētu būt saskaņotām starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai ražotāji uz cenu svārstībām varētu reaģēt līdzvērtīgos apstākļos;

29.

ir pārliecināta, ka tiešajiem maksājumiem arī pēc 2020. gada būtu jāpaliek KLP instrumentam, lai palīdzētu atbalstīt un stabilizēt lauku saimniecību ienākumus un kompensētu izmaksas, kas saistītas ar Eiropas Savienības augsto standartu ievērošanu;

30.

ierosina: ja, nākamo reizi reformējot KLP, tiktu nolemts samazināt pirmā pīlāra tiešo atbalstu un tādējādi izbrīvētos līdzekļus veltīt risku pārvaldībai, lauksaimniekiem būtu jādod iespēja saņemt “kuponus”, kuru vērtība atbilstu noteiktam procentuālam apmēram no viņu pamata maksājumiem. Šos kuponus lauksaimnieki izmantotu brīvprātīgi, lai iesaistītos kādā no pašu izvēlētām sistēmām: piesardzības uzkrājumu veidošanā, apdrošināšanā, kopfondā. Šāda sistēma dotu iespēju palielināt risku pārvaldības instrumentu finansēšanu, nemazinot KLP pirmā pīlāra budžeta stabilitāti (2);

31.

aicina Eiropas Komisiju īstenot detalizētu pētījumu par to, kādos dažādos veidos būtu iespējams paplašināt risku pārvaldības instrumentu klāstu, noteikti ietverot piesardzības uzkrājumus, apdrošināšanu un kopfondus ienākumu stabilizēšanai. Šajā pētījumā būtu jāprecizē, kādas, ņemot vērā dažādus kritērijus, būtu sekas, priekšrocības un limiti katram no šiem instrumentiem. Tajā būtu jāanalizē arī dažādi risku pārvaldības attīstības stratēģijas finansēšanas scenāriji, tostarp 30. punktā ierosinātā kuponu sistēma;

32.

uzskata, ka publiskajai politikai ir jāveicina Eiropas lauku saimniecību pievienotās vērtības palielināšanās, vienlaikus sekmējot vidi saudzējošu lauksaimniecības metožu izmantošanu; tas jādara, lai lauku saimniecības būtu mazāk atkarīgas no pasaules cenu svārstībām un lai lauksaimniecībā īstenotu klimata pārmaiņu mazināšanai nepieciešamās ekoloģiskas pārmaiņas ar mērķi pielāgoties klimata pārmaiņu sekām un mazināt spiedienu uz ekosistēmām;

33.

šajā kontekstā uzsver nepieciešamību īpašu uzmanību pievērst tālāko reģionu lauksaimniecības sektoram, kurā, ņemot vērā LESD atzītās tam piemītošās unikālās un īpašās iezīmes, nepieciešami specifiski, pielāgoti un ekskluzīvi pasākumi;

34.

atzīst, ka Eiropas lauksaimniecība ir ļoti daudzveidīga: lielākā daļa saimniecību savu produkciju pārdod ES tirgū, savukārt citas tieši vai netieši eksportē daļu produkcijas uz trešām valstīm;

35.

uzskata, ka ir svarīgi aizsargāt šo daudzveidību, ņemot vērā, ka, pārdodot daļu lauksaimniecības produkcijas trešām valstīm, tiek uzlabots piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars ES tirgū, un ka Eiropas Savienībai, kas ir galvenā lauksaimniecības pārtikas produktu eksportētāja pasaules līmenī, ir savā labā jāizmanto kvantitatīvais un kvalitatīvais pārtikas pieprasījuma pieaugums pasaules līmenī;

36.

uzskata, ka ir divi galvenie lauku saimniecību pievienotās vērtības uzlabošanas virzieni: i) palielināt lauksaimniecības produktivitāti, kuras atslābšanas pazīmes dažās nozarēs raisa bažas. Šajā nolūkā ir ilgtspējīgi jāintensificē lauksaimnieciskā ražošana, proti, ar mazākiem resursiem ir jāsaražo vairāk vai arī jāsamazina resursu iepirkšana, lai uzlabotu saimniecību autonomiju, izvēloties inovatīvas un noturīgākas ražošanas sistēmas, kuru pamatā ir precīzā lauksaimniecība, augsnes apstrādes vienkāršošana, kultūru rotācija un to lielāka daudzveidība, optimizēta ganību sistēmu vai citu paņēmienu izmantošana; ii) stimulēt tādu teritoriālu pārtikas sistēmu veidošanu, kas atbilst augošajam Eiropas patērētāju pieprasījumam un kas dod iespēju daļēji neitralizēt pasaules lauksaimniecības izejvielu tirgu svārstīgumu, attīstot vietējās piegādes ķēdes (skolu ēdnīcas, ēdināšana, tiešā tirdzniecība), tirgus nišas un kvalitātes ķēdes, priekšroku dodot vidi saudzējošākiem ražošanas veidiem (bioloģiskajai lauksaimniecībai un citām pieejām);

37.

iesaka ar KLP un valstu politiku mudināt lauksaimniekus kopā ar reģioniem un vietējām pašvaldībām iepazīt abus šos virzienus.

9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/41

1.

atzinīgi vērtē Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas pārskatīšanu un to, ka Eiropas Komisija ir ņēmusi vērā vairākus Reģionu komitejas 2015. gadā pieņemtajā atzinumā izteiktos priekšlikumus;

2.

atzinīgi vērtē grozījumus, kas skar izņēmumus attiecībā uz izcelsmes valsts principu, nosakot skaidrākas un vienkāršākas procedūras, kuras ļauj ņemt vērā mērķauditorijas valsts intereses;

3.

tomēr pauž nožēlu, ka jaunajā direktīvā reģionālā dimensija nav ņemta vērā tādā mērā, kā Reģionu komiteja to aicināja darīt iepriekšējā ieteikumā, tā kā tas palīdzētu izmantot iespējas, ko sniedz Eiropas kultūru identitāte, Eiropas Savienībā tapuši pārrobežu kopražojumi un radoša vietējā līmeņa inovācija;

4.

atkārtoti uzsver, ka izskatāmās direktīvas īstenošanā jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, jo šīm struktūrām audiovizuālo mediju pakalpojumu jomā ir liela nozīme. Vairākās dalībvalstīs pašvaldības ir uzņēmumu, kas sniedz mediju pakalpojumus, īpašnieces, un tādējādi šādi uzņēmumi var neiekļauties mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu kategorijā;

5.

apstiprina, ka valstu regulētājiestāžu neatkarība gan no valsts pārvaldes iestādēm, gan audiovizuālās jomas dalībniekiem, gan politiskajām partijām ir tāds Eiropas audiovizuālo mediju pamats, kura absolūta nodrošināšana ir katras dalībvalsts uzdevums un kurš kā Eiropas, tā arī dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī ir daudzpusīgas informācijas un plurālistiska plašsaziņas līdzekļu tirgus galvenā garantija;

6.

atzinīgi vērtē to, ka grozītās direktīvas darbības joma aptver video koplietošanas platformu pakalpojumus, jo tām ir arvien lielāka loma audiovizuālo mediju pakalpojumu sniedzēju vidū;

7.

pauž bažas, ka ierosinātajā regulējumā, kas piemērojams videoplatformu pakalpojumu sniedzējiem, nav precizēti gadījumi, kad pakalpojuma sniedzējs nav ieinteresēts apmesties ES teritorijā, bet savu pakalpojumu dara pieejamu Eiropas Savienības iedzīvotājiem;

8.

vērš uzmanību uz to, ka viens no audiovizuālo mediju pakalpojumu tirgus arvien svarīgākajiem segmentiem, proti, satura tālākpārdošana bez savas infrastruktūras (“over-the-top” pakalpojumi), patlaban darbojas nenoteiktos juridiskos apstākļos; Komiteja aicina Komisiju plašsaziņas līdzekļu un komunikācijas nozares turpmākajā regulējumā, īpaši elektronisko sakaru regulējuma pārskatīšanā, pievērst uzmanību minētā segmenta tiesiskā stāvokļa precizēšanai;

9.

vēlas atkārtoti vērst Eiropas Komisijas uzmanību uz valodu un kultūras minoritātēm, kuras, vēloties piekļūt, audiovizuālo mediju pakalpojumiem savā valodā saskaras ar šķēršļiem;

10.

uzskata, ka ERGA dažādajās procedūrās jāņem vērā dažu regulējuma jautājumu reģionālā dimensija un jāietver teritoriālie principi;

11.

atzinīgi vērtē, ka grozītajā direktīvā pastiprināta un saskaņota nepilngadīgo aizsardzība, kā Komiteja aicinājusi iepriekšējā ieteikumā. Komiteja atkārtoti aicina arī ieviest stimulējošus pasākumus tieši bērniem radīta un viņiem pielāgota satura atbalstīšanai, kā arī audiovizuālo pakalpojumu sniedzēju un izglītības nozares partnerattiecību sekmēšanai digitālajā vidē;

12.

atkārtoti uzsver, ka svarīgi ir pastiprināti popularizēt saturu, kas saistīts ar plašsaziņas līdzekļu, īpaši jauno plašsaziņas līdzekļu lietotprasmi;

13.

uzsver: lai nodrošinātu, ka audiovizuālo mediju pakalpojumi ir ne tikai homogēns piedāvājums, bet sniedz iespēju ekonomikas, tirdzniecības un kultūras ziņā iepazīstināt ar reģionālajām īpatnībām un struktūrām, jāpalielina plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes izvēršanai paredzētie resursi;

14.

pauž bažas par to, ka ierosinātā regula nerisina ar plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību, plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju un interešu konfliktiem saistītās problēmas, kam visām ir būtiska ietekme uz plašsaziņas līdzekļu plurālismu un plašsaziņas līdzekļu brīvību;

15.

atzinīgi vērtē to, ka grozītajā direktīvā paredzēti elastīgāki noteikumi par reklāmas laiku un ka direktīvas darbības joma tiek paplašināta, iekļaujot tajā arī nelineārus audiovizuālo mediju pakalpojumus;

16.

piekrīt, ka mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu gadījumā finanšu ieguldījums ES darbu veidošanā nav obligāts; vienlaikus vērš Komisijas uzmanību uz to, ka to minētajā kategorijā neietilps daudzas vietējās un reģionālās televīzijas raidstacijas, kuras savā tīmekļa vietnē savas programmas kā audiovizuālo mediju pakalpojumu dara pieejamas pēc pieprasījuma;

17.

atzinīgi vērtē to, ka pieprasījumpakalpojumu gadījumā pārskatītā direktīva Eiropas darbiem nodrošina līdzvērtīgus konkurences apstākļus un ka šādu pakalpojumu sniedzēju piedāvājumā vismaz 20 % jābūt Eiropas darbiem;

18.

uzsver, ka vismaz 20 % prasības noteikšana pieprasījumpakalpojumu sniedzējiem nav pietiekama un jāgādā arī par to, lai šādi darbi lietotājam būtu viegli atrodami un pieejami;

19.

uzsver, ka, lai gan priekšlikums atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, minimālās saskaņošanas pieeja un sadarbības mehānismi ir jāsaglabā, un tādēļ ierosinātajos noteikumos attiecībā uz valsts pārvaldes iestādēm jāparedz pietiekamas manevrēšanas iespējas valsts un vietējā līmeņa lēmumu pieņemšanai.

9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/55

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas rīcības plānu trešo valstu valstspiederīgo integrācijai (1), ņemot vērā pastāvīgo Eiropas sabiedrības daudzveidības palielināšanos un nepieciešamību pilnvērtīgi integrēt trešo valstu valstspiederīgos mūsu sociālajā vidē, un uzsver, ka svarīga nozīme ir integrācijai kā divvirzienu procesam, kurā ir iesaistīti gan trešo valstu valstspiederīgie, gan uzņēmējvalsts sabiedrība;

2.

uzskata, ka integrācija ir jāuzlūko kā dinamisks, interaktīvs un laikā ierobežots process, kas ļauj trešo valstu valstspiederīgajiem pilnībā iekļauties uzņēmējvalsts sabiedrībā un iegūt patstāvību, kā arī palīdz viņiem mijiedarboties ar sabiedrību, kura viņus uzņem, un iesaistīties tajā;

3.

uzsver, ka saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) integrācija ir viena no dalībvalstu kompetencēm (2) un Eiropas līmenī var noteikt pasākumus, lai stimulētu un atbalstītu dalībvalstu rīcību ar mērķi veicināt tādu trešo valstu valstspiederīgo integrāciju, kuri likumīgi uzturas to teritorijā, taču izņemot dalībvalstu likumu un noteikumu saskaņošanu; aicina arī turpmāk gādāt par subsidiaritātes principa ievērošanu un atgādina, ka dalībvalstu pasākumiem šajā jomā jābūt atbilstošiem ES acquis, tostarp kopējiem pamatprincipiem, kuri attiecas uz imigrantu integrāciju Eiropas Savienībā;

4.

aicina pievērst uzmanību tam, ka integrācijas politika vispirmām kārtām tiek īstenota iedzīvotājiem tuvos politikas līmeņos. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi izmantot daudzlīmeņu pārvaldības pieeju, galvenokārt uzsverot vietējo un reģionālo pašvaldību īpaši lielo nozīmi, jo tās vistiešāk saskaras ar integrācijas problēmām un iespējām;

5.

vērš uzmanību uz to, ka politiskajās debatēs dažādu nesen ieceļojušo personu kategoriju apzīmēšanai ir svarīgi izmantot precīzu terminoloģiju. Rīcības plāns attiecas tikai uz tiem nesen ieceļojušajiem – neatkarīgi no tā, vai viņi ir migranti, bēgļi vai personas, kam noteikts alternatīvs statuss, – kuri ir trešo valstu valstspiederīgie un likumīgi uzturas Eiropas Savienībā. Tātad tas neattiecas uz tiem ES dalībvalstu iedzīvotājiem, kuru vecāki vai vecvecāki ir trešo valstu valstspiederīgie, un uz tiem ES pilsoņiem, kas ir izmantojuši tiesības brīvi pārvietoties, un viņu ģimenes locekļiem;

6.

uzsver, ka integrācija kā politiskas darbības joma nevar būt izolēta un ka pēc definīcijas tā saistīta ar dažādām klasiskas politiskās darbības jomām: izglītību, nodarbinātību, sociālo aizsardzību, sabiedrības veselību, mājokli utt. Tāpēc ideālā gadījumā tā īstenojama horizontāli, un katrā jomā jāpievērš uzmanība ar integrāciju saistīto jautājumu risināšanai un iespēju izmantošanai;

7.

norāda, ka integrācija ir divvirzienu process, kas saistīts ar noteiktām tiesībām un pienākumiem, un minētais attiecas gan uz trešās valsts valstspiederīgo, gan uz uzņēmēju sabiedrību – abām šīm pusēm ir savi pienākumi;

8.

uzsver, ka optimālā gadījumā integrācija ir patvēruma un migrācijas politikas noslēdzošais posms, tāpēc rīcības plānu nevar skatīt atdalīti no, piemēram, Eiropas Komisijas priekšlikumiem par kopējo Eiropas patvēruma sistēmu (3) un Paziņojuma par jauna satvara partnerībai ar trešām valstīm izveidi saskaņā ar Eiropas programmu migrācijas jomā (4);

9.

tā kā darbs ievērojami veicina trešo valstu valstspiederīgo sociālo integrāciju, norāda arī uz saikni ar “zilo karti”, kas minēta Komisijas priekšlikumā par likumīgu migrāciju, kura mērķis ir pārskatīt direktīvu par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos (5);

10.

piekrīt Komisijas veiktajai analīzei, kurā tā secinājusi, ka gan trešo valstu valstspiederīgajiem, gan uzņēmējai sabiedrībai neīstenota integrācija būtu liels zaudējums, jo neintegrēšanas sociālās un ekonomiskās izmaksas varētu pat pārsniegt integrācijas politikā veicamo ieguldījumu un ar tiem saistītā potenciāla izmaksas;

11.

pauž pārliecību, ka laba integrācijas politika ir viens no priekšnosacījumiem, kas nepieciešami, lai risinātu problēmu, ko raksturo salīdzinoši vājākie sasniegumi, kurus trešo valstu valstspiederīgie uzrāda darba tirgus, izglītības, ienākumu, mājokļa, veselības, pilsoniskas aktivitātes un sociālās kohēzijas jomā, kā to liecina ESAO rādītāji (6);

12.

atbalsta Komisijas aicinājumu vairāk izmantot konkrētiem gadījumiem pielāgotu pieeju un ir pārliecināta, ka integrācijas politikā vairāk uzmanības jāpievērš lielajai daudzveidībai dažādās trešo valstu valstspiederīgo grupās un viņu atšķirīgajām vajadzībām. Tātad labas integrācijas politikas pamatā ir diferencēta, nevis standartizēta pieeja. Jāņem vērā arī valodu zināšanas, kultūras konteksts, izglītības līmenis, paredzētais uzturēšanās ilgums, migrācijas iemesli, prasmes, profesionālā pieredze, iespējamās pārciestās traumas utt. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir labi priekšnosacījumi, lai tās varētu risināt jautājumus, kas saistīti ar trešo valstu valstspiederīgo lielo daudzveidību un viņu konkrētajām vajadzībām, un šajā jomā pašvaldības var piedāvāt forumu, kurā dalīties zināšanās un pieredzē. Tāpēc Reģionu komiteja vērš uzmanību uz labo praksi, kuras pamatā ir personas individuālā perspektīva un integrācijas un pilsoniskās integrācijas procesi, kas izstrādāti tā, lai atbilstu trešo valstu valstspiederīgo vajadzībām;

13.

atzinīgi vērtē Komisijas un Eiropas Parlamenta (7) pausto pārliecību, ka integrācijas politiku vispārīgā nozīmē un konkrēti politiku, kas vērsta uz bēgļu integrāciju darba tirgū, nevar īstenot, atstājot novārtā citām uzņēmējas sabiedrības mazaizsargātām grupām paredzētos pasākumus;

14.

uzsver, ka Eiropas sabiedrība ir balstīta uz tādām pamatnormām un vērtībām kā demokrātija, tiesiskums, vārda brīvība, reliģijas brīvība, sieviešu un vīriešu vienlīdzība, cilvēktiesības, solidaritāte, iecietība utt.; atzinīgi vērtē to, ka saikne starp integrāciju un šīm normām un vērtībām ir ņemta vērā 2016. gada 24. maijā notikušajā Eiropadomes Vispārējo lietu padomē par tiesiskumu (8), un aicina nākamās ES prezidentvalstis (Maltu un Igauniju) turpināt šo dialogu, lai starp dalībvalstīm, ES iestādēm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un pilsonisko sabiedrību veidotu dziļāku izpratni par šo normu un vērtību aizsardzību un par to, kā tās var kļūt par elementu, kurš sekmē savstarpēju integrāciju;

15.

ir pārliecināta, ka integrācijas sekmes ir būtiski atkarīgas no tā, vai minētās vērtības un normas ir saprastas un pieņemtas gan no trešo valstu valstspiederīgo, gan no uzņēmējas sabiedrības puses. Šādai koncepcijai atbilst ideja, ka integrācijas politikā būtu jāiekļauj arī pilsoniskā integrācija un sabiedrības kopības stiprināšana, un tādēļ ar nepieciešamo Eiropas atbalstu jāizstrādā un dažādos līmeņos jāatbalsta instrumenti savstarpējas izpratnes veidošanai, ietverot pilsonisko izglītošanu gan ar tradicionālo kursu palīdzību, gan izmantojot novatoriskas mācību formas;

16.

uzsver nepieciešamību pilnveidot mehānismus, kas stiprinātu, pirmkārt, visu Eiropas reģionu savstarpējo solidaritāti un sadarbību un, otrkārt, dažādu pārvaldes iestāžu un speciālistu partnerattiecības. Ļoti svarīgs uzdevums ir informēt dalībvalstu valdības, jo to kompetencē ir patvēruma joma;

17.

šajā saistībā norāda, ka pastāv laba pilsoniskās integrācijas prakse trešo valstu valstspiederīgajiem piedāvāt sociālās ievirzes kursus, kuros interaktīvā veidā iepazīties gan ar Eiropas normām un vērtībām, gan ar uzņēmējvalsts sabiedrības dzīvesveidu. Mērķis ir palīdzēt viņiem iegūt to, kas nepieciešams, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē;

18.

aicina apzināt visas iniciatīvas dažādās ES dalībvalstīs, kur trešo valstu valstspiederīgajiem prasa parakstīt saistību vai līdzdalības deklarāciju, kurā izklāstītas arī pamatnormas un vērtības, izpētīt šo iniciatīvu ietekmi attiecīgajā sabiedrībā un dalīties pieredzē, kas saistīta ar šādām shēmām, lai vietējās un reģionālās pašvaldības to varētu izmantot; uzsver, ka ne vien trešo valstu valstspiederīgajiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem būtu aktīvi jāuzņemas saistības attiecībā uz mūsu pamatnormām un pamatvērtībām;

19.

vēlreiz atgādina, ka integrācija ir divvirzienu process, kurā sava loma jāuzņemas arī uzņēmējai valstij. Tāpēc uzņēmējvalsts sabiedrībai ir jāpaver trešo valstu valstspiederīgajiem iespēja aktīvi piedalīties kopienas dzīvē un jāizskauž šķēršļi, ar kuriem viņi varētu saskarties, jānodrošina piekļuve pamatpakalpojumiem un jāizveido integrācijas piedāvājums, kas iezīmē ceļu sabiedrībā. Īpaši svarīga loma integrācijas procesā uzņēmējai sabiedrībai var būt ģimeņu imigrācijas gadījumā. Komiteja pirmām kārtām vērš uzmanību uz dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, taču līdztekus tām svarīgi integrācijas politikas īstenošanas partneri ir arī uzņemošās sabiedrības nevalstiskās organizācijas, pilsoniskā sabiedrība, privātais sektors, reliģiskās un etnisko minoritāšu kopienas;

20.

norāda arī, ka sabiedrības sagatavošana pirms trešo valstu valstspiederīgo ierašanās un viņu pieņemšanas sekmēšana ir visu šo dažādo dalībnieku atbildība, tāpēc uzstāj, ka īpaša nozīme ir pareizas informācijas izplatīšanai sabiedrībā;

21.

pauž pārliecību, ka integrācijas process, ja vien iespējams, būtu jāsāk pēc iespējas ātrāk, pat tad, kad trešās valsts valstspiederīgais vēl atrodas savā izcelsmes valstī;

22.

aicina pievērst uzmanību tam, ka veiksmīgas integrācijas priekšnosacījums ir uzņēmējas valsts valodas zināšanas un ka jaunas valodas apguvei bieži vien ir vajadzīgs laiks. Tāpēc vairākas valstis pašlaik rīko kursus vai valodas zināšanu pārbaudes jau pirms trešo valstu valstspiederīgo ierašanās uzņēmējā valstī. Tādējādi līdz minimumam tiek samazināts laiks (ja tāds vairs vispār ir), ko viņi šajā valstī pavada, neprazdami izteikties vietējā valodā. Šīs prasmes atvieglo spēju sazināties ar vietējo sabiedrību uzņēmējā valstī. Tas, protams, nevar būt priekšnosacījums aizsardzības piešķiršanai bēgļiem vai alternatīvās aizsardzības saņēmējiem;

23.

uzsver, ka virzībā uz individualizētu pieeju uzņemšanas sarunas ir instruments, kas nepieciešams, lai labāk saprastu, kādas ir trešo valstu valstspiederīgo un uzņēmējas sabiedrības vēlmes. Ja iespējams, šādām sarunām daļēji būtu jānotiek jau izcelsmes valstī, lai trešās valsts valstspiederīgais tūlīt pēc ierašanās uzņēmējā sabiedrībā varētu pilnībā pievērsties faktiskajam integrācijas procesam;

24.

uzstāj, ka īpaši svarīgi ir atbalsta pasākumi, kuru ietvaros pirms trešo valstu valstspiederīgo ierašanās tiek sniegta informācija uzņēmējām sabiedrībām, īpaši gadījumos, kad bēgļi tiek pārmitināti;

25.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija uzsver izglītības nozīmi, jo tā ir viena no svarīgākajām veiksmīgas integrācijas politikas sastāvdaļām, un aicina šajā jomā pastāvīgi uzraudzīt subsidiaritātes principa ievērošanu;

26.

uzsver, ka uzņēmējas sabiedrības oficiālo valodu apguve ir prioritārs jautājumus, lai trešo valstu valstspiederīgie un viņu bērni pēc iespējas ātrāk varētu sadarboties ar sabiedrību, kas viņus uzņem, izmantot savas tiesības un pildīt savus pienākumus. Arī šajā jomā ir svarīgi izvēlēties individualizētu izglītības procesu, balstoties uz trešās valsts valstspiederīgā profilu un viņa konkrētajām vajadzībām;

27.

norāda uz labo praksi, kas pamatskolās un vidusskolās tiek izmantota, mācību procesā uzņemot citvalodīgos; skolas spēj viņiem piedāvāt individualizētu pieeju, gan viņus iekļaujot atsevišķās klasēs vai nodrošinot papildu atbalstu parastajās klasēs, gan kombinējot abas minētās pieejas (9);

28.

vērš uzmanību uz labo praksi valodas barjeru pārvarēšanā. Kā piemēru var minēt sociālos tulkotājus un tulkus izglītības laukā, kuri palīdz skolotājiem un audzinātājiem nodrošināt, ka tie trešo valstu valstspiederīgie, kas vēl nav gatavi aktīvi izmantot uzņēmējas valsts valodu, spēj aktīvi sadarboties ar izglītības iestādēm, kur mācās viņu bērni;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu padziļināti pētīt iespējas vidusskolu mācību programmā iekļaut pilsoniskās audzināšanas stundas, jo ir nepieciešams visus informēt par sabiedrības likumiem, kultūru, normām un vērtībām, un ierosina to darīt arī pieaugušo izglītības un profesionālās apmācības jomā;

30.

aicina papildu uzmanību pievērst 16–18 gadus vecu trešo valstu valstspiederīgo mērķgrupai, kura bieži ir tuvu obligātā skolas vecuma beigām, lai gan daudzkārt viņiem nav rīku, kas nepieciešami profesionālās vai augstākās izglītības sākšanai vai veiksmīgai integrācijai darba tirgū;

31.

atzinīgi vērtē to, ka viena no Komisijas prioritātēm saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo iespējām nostabilizēties sabiedrībā un iesaistīties tās dzīvē ir integrācija darba tirgū, ņemot vērā problēmas, ko izraisa trešo valstu valstspiederīgo, īpaši sieviešu, vispārēji zemākais nodarbinātības līmenis salīdzinājumā ar uzņēmējā valstī dzimušām personām (10);

32.

aicina ieviest sistēmas (iespējams, balstītas uz stažēšanos), kā arī konsultāciju pakalpojumus un juridisko palīdzību, kas trešo valstu valstspiederīgajiem pēc iespējas ātrāk nodrošinātu piekļuvi darba tirgum. Tas minētajām personām pavērs iespēju praksē pilnveidot valodas prasmes, kontaktējoties ar darba kolēģiem, un šādi veidot tīklus, kas var palīdzēt atrast darbu un iegūt sev iztikas līdzekļus;

33.

saistībā ar apmācības sistēmu un integrāciju darba tirgū atzinīgi vērtē pasākumus, kas skolas vecumu pārsniegušiem trešo valstu valstspiederīgajiem sniedz papildu iespēju apgūt profesionālo pamatizglītību un uzlabot savu gatavību apmācībai;

34.

pauž pārliecību, ka mērķtiecīga ekonomiskā darbaspēka migrācija var palīdzēt risināt problēmas, ko rada aktīvās iedzīvotāju daļas novecošana, vajadzība pēc darba ņēmējiem ar specifiskām prasmēm un spiediens uz mūsu sociālā nodrošinājuma sistēmām, taču uzsver, ka bēgļu uzņemšana un ar to saistītā integrācija, kā arī ģimeņu atkalapvienošanās principa ievērošana ir jāskata, pirmkārt, kā aspekts, kas ir gan uzņēmējvalsts sabiedrības, gan migranta interesēs un ir balstīts uz pamattiesībām un starptautiskajām saistībām, to kļūdaini neuzskatot par mūsu darba tirgus problēmu risinājumu;

35.

atzīst, ka ir nepieciešama spēja trešo valstu valstspiederīgo akadēmiskās un profesionālās prasmes un kvalifikāciju novērtēt un atzīt ātri un precīzi, jo tā ir prioritāra vajadzība, lai viņiem varētu ļaut iesaistīties darba tirgū vai viņus tam sagatavot ar profesionālās izglītības palīdzību; tāpēc Komiteja cita starpā gaida Komisijas priekšlikumus par jauno prasmju programmu Eiropai (11);

36.

saistībā ar direktīvas par zilo karti pārskatīšanu (12) uzsver, ka Eiropas ekonomikai noteikti nepieciešams piesaistīt augsti kvalificētus cilvēkus, lai aizpildītu reāli brīvās darbvietas;

37.

atzinīgi vērtē 2016. gada 16. martā notikušo trīspusējo augstākā līmeņa sociālo lietu sanāksmi par bēgļu krīzi, taču aicina ņemt vērā arī izglītības sistēmas ieguldījumu, jo tā ir svarīgs partneris, kas var veicināt debašu par integrāciju [darba tirgū] turpmāku virzību;

38.

vēlreiz uzsver, ka, jo īpaši politiskajās debatēs par piekļuvi pamatpakalpojumiem, ir jāievieš šķīrums starp migrantiem (ekonomiskiem) un bēgļiem vai alternatīvās aizsardzības saņēmējiem, jo katrai no šīm grupām vajadzības var būt atšķirīgas un to risinājumi var būtiski atšķirties; tomēr uzsver, ka nepieciešamība nodrošināt sekmīgu integrāciju attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas Eiropas Savienībā;

39.

uzsver, ka dalībvalstīm pašām ir jāveido savas sociālā nodrošinājuma sistēmas, un konstatē, ka vairākās dalībvalstīs notiek debates, kurās priekšplānā izvirzās apdrošināšanas princips, un līdz ar to izvēle nosveras par labu dažu sociālo tiesību pakāpeniskai atvēršanai, tostarp trešo valstu valstspiederīgajiem, balstoties uz veiktajiem maksājumiem;

40.

aicina no veselības aprūpes viedokļa lielāku uzmanību pievērst garīgās veselības aspektam, kas var būtiski ietekmēt to bēgļu uzņemšanu un integrāciju, kuri ir piedzīvojuši karu vai guvuši citu traumējošu pieredzi. Jo īpaši tas attiecas uz bērniem un jauniešiem;

41.

apzinās, ka dalībvalstīm ir tiesības prasīt, lai migranti, kuri nav tiesīgi saņemt starptautiskajos tiesību aktos paredzēto aizsardzību, ierodoties uzņēmējā sabiedrībā, būtu spējīgi nodrošināt sev iztiku un lai viņiem nebūtu jāprasa sociālā nodrošinājuma pabalsti;

42.

apliecina, ka pietiekama uzmanība pastāvīgi ir jāvelta sociālajiem mājokļiem, neraugoties uz to, ka iemītniekiem neatkarīgi no tā, vai tie ir trešo valstu valstspiederīgie vai nav, pēc laika būtu jākļūst patstāvīgiem, gūstot iespēju atrast mājokli privātajā tirgū;

43.

ar gandarījumu atzīmē Komisijas nostāju, ka integrācijas politiku nedrīkst īstenot tā, ka cieš uz citām uzņēmējas sabiedrības mazaizsargātajām grupām virzītā politika;

44.

atzinīgi vērtē to, ka šajā rīcības plāna sadaļā Komisija uzsver aktīvu pilsoniskumu, jo trešo valstu valstspiederīgie nepaliks mūžīgi jaunatnācēji, bet gan pēc iespējas ātrāk, neatkarīgi no viņu valstspiederības, kļūs par uzņēmējas valsts sabiedrības daļu, un tāpēc iesaka īstenot ne tikai integrācijas politiku, bet arī pilsonisko iekļaušanu un sabiedrības kopības veidošanu;

45.

ir vienisprātis ar Komisiju, ka integrācija nav tikai prasme runāt uzņēmējas valsts valodā un atrast darbu, bet arī spēja uzņemties aktīvu lomu kopienā un pilsoniskajā sabiedrībā. Tieši šā iemesla dēļ ir svarīgi, lai trešo valstu valstspiederīgo integrācija nepaliktu tikai politiskā līmeņa piedāvājums vai prasība, bet lai tajā būtu iesaistīta arī minētā pilsoniskā sabiedrība;

46.

uzskata, ka līdztekus formālai uzņēmējvalsts sabiedrības oficiālo valodu apguvei izglītības gaitā saskarsme ar pilsonisko sabiedrību paver trešo valstu valstspiederīgajiem iespēju iekļūt neformālā vidē, kas ir nepieciešams, lai viņi varētu izmantot un nostiprināt šīs jaunās valodas, tādējādi ar uzņēmējas valsts valodu iepazīstoties praktiskā veidā;

47.

tāpat kā Komisija, arī Komiteja ir pārliecināta, ka trešo valstu valstspiederīgo iesaistīšanās viņus uzņemošās kopienas pilsoniskajā sabiedrībā veicina viņu dialogu ar to un stimulē savstarpējo sapratni, tādējādi sabiedrībai viņus ir vieglāk pieņemt, kas savukārt mazina diskrimināciju un rasismu;

48.

atbalsta Komisijas aicinājumu dalībvalstīm nodrošināt tiesību ievērošanu diskriminācijas un rasisma novēršanas jomā un īstenot aktīvu iespēju vienlīdzības un nediskriminācijas politiku, kas sekmē iekļaujošu pilsoniskumu;

49.

atzinīgi vērtē Komisijas darbu, kurš tiek ieguldīts pašreizējā Valstu integrācijas kontaktpunktu tīkla pārveidē par Eiropas Integrācijas tīklu un kurā tā vēlas likt lielāku uzsvaru uz labas prakses apmaiņu, īpaši sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

50.

aicina Komisiju panākt, lai šis Eiropas Integrācijas tīkls kļūtu par tādu forumu, kas stimulētu un atbalstītu valsts, reģionālā un vietējā līmeņa sadarbību un līdzatbildīgu rīcību integrācijas politiku izstrādē, kompetenču saskaņošanā un sadalījumā (13);

51.

neapstrīdot faktu, ka jautājums ir pašu dalībvalstu kompetencē, pauž nožēlu, ka daudzgadu finanšu shēmā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam integrācijai ar valsts programmu palīdzību dalībvalstis mazāk resursu ir piešķīrušas Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam (AMIF), lai gan vajadzības ir tieši palielinājušās, īpaši pašreizējā migrantu, patvēruma un humanitārās krīzes kontekstā;

52.

pauž gandarījumu, ka 2017. gada budžeta projektā Komisija vēlas ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) starpniecību palielināt integrācijas politikas mērķiem paredzēto ES finansiālo atbalstu dalībvalstīm;

53.

ir pārliecināta, ka ir jāatrod dažādu to Eiropas fondu sinerģija, ar kuriem būtu iespējams atbalstīt integrācijas politiku. Protams, ka galvenokārt tas attiecas uz AMIF, taču vajadzētu būt iespējai dažus projektus īstenot arī no Iekšējās drošības fonda, Eiropas Sociālā fonda (ESA), Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) un Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām (14);

54.

mudina Eiropas Komisiju apsvērt iespēju kohēzijas politikā laikposmam pēc 2020. gada iekļaut īpašu tematisko integrācijas mērķi, lai nodrošinātu ESI fondu resursu efektīvāku un mērķtiecīgāku koncentrāciju integrācijas projektiem. Attiecībā uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu būtu jāsniedz pārvaldības struktūrām paredzētas, iespējami skaidras un sīki izstrādātas papildu vadlīnijas par integrācijas jomas pasākumiem, kurus var finansēt no ESI fondiem;

55.

aicina rūpēties, lai dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un pilsoniskajai sabiedrībai būtu pēc iespējas vieglāk iesniegt dažādiem fondiem priekšlikumus par dažādām valsts programmām, un tāpēc atzinīgi vērtē arī Komisijas priekšlikumu lielāku uzsvaru likt uz partnerības mehānismu izmantošanu;

56.

aicina integrācijas projektu atbalstam plašāk un mērķtiecīgāk izmantot Interreg iniciatīvu. Tas varētu ietvert attiecīgo darbības programmu noteikumu un prioritāšu pielāgošanu. Komiteja uzsver, ka Eiropas teritoriālajai sadarbībai var būt būtiska nozīme integrācijas politikas pasākumu sekmēšanā, it īpaši vietējā līmenī, veicinot sinerģiju un paraugprakses apmaiņu;

57.

aicina Komisiju samazināt integrācijas projektiem izmantoto dažādo Eiropas fondu kontroles mehānismu pārmērīgo administratīvo un birokrātisko sarežģītību, lai dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības varētu efektīvi visu enerģiju veltīt integrācijas politikai vietējos apstākļos, tomēr nemudina atteikties no pamatotas stingrības kontroles, kas nodrošina publisko pārvaldes iestāžu rīcībā esošo līdzekļu efektīvu izmantošanu;

58.

aicina Komisiju integrācijas politikā nepieciešamo individualizēto pieeju attiecināt arī uz dažādu integrācijas projektu īstenošanas nolūkā izmantoto Eiropas fondu kontroles mehānismiem, taču vienlaikus nemazināt rūpīgās pārbaudes, kas jāīsteno, lai nodrošinātu publisko līdzekļu adekvātu izmantošanu;

59.

aicina pievērst uzmanību tam, ka reāla integrācijas politika galvenokārt tiek īstenota vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī un ka tieši šīs pašvaldības vistiešāk saskaras ar problēmām un iespējām, kas saistītas ar integrāciju;

60.

tāpēc aicina Komisiju ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību specifiskās vajadzības, kā arī tās plašāk nekā līdz šim iesaistīt Eiropas līmenī izstrādātajā, īstenotajā vai stimulētajā integrācijas politikā un tām šajā jomā maksimāli palīdzēt;

61.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis un reģionus īstenot integrācijas pasākumus un sniegt tiem attiecīgu finansiālu atbalstu, īpaši saistībā ar izglītību un profesionālo apmācību, iekļaušanu darba tirgū un mājokļu tirgū, kā arī sekmēt paraugprakses apmaiņu starp reģioniem, kuri jau īsteno tādus integrācijas pasākumus kā, piemēram, decentralizēta uzņemšana;

62.

aicina Komisiju, lai šajā jomā tā Komiteju – konsultatīvu ES iestādi, ko veido Eiropas reģionālo un vietējo pašvaldību pārstāvji, – uzskatītu par priviliģētu partneri, kā arī atbalstītu citu veidu sadarbību ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, to apvienībām vai citām partnerībām, tīkliem un forumiem – piemēram, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleju, ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferenci, apvienotajām konsultatīvajām komitejām, darba grupām, Perifēro piejūras reģionu konferenci, Eiropas Pašvaldību un reģionu padomi utt. – ar mērķi panākt pēc iespējas plašāku vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu;

63.

aicina Komisiju aktīvi iesaistīt Komiteju pasākumos, kuru mērķis ir atbalstīt labo praksi, kas ir tieši saistīta ar integrācijas politiku un tiek īstenota pirms došanās projām vai tūlīt pēc ierašanās un kas ir vērsta uz izglītību, darba tirgu un profesionālo apmācību, piekļuvi pamatpakalpojumiem, kā arī uz aktīvu līdzdalību un sociālo iekļaušanu, un ar to dalīties vietējo un reģionālo pašvaldību interesēs, un šā jautājuma saistībā vēlas minēt savu salīdzinošo integrācijas politikas pētījumu (15);

64.

aicina Eiropas Komisiju arī turpmāk censties panākt progresu jautājumā par nepavadītiem nepilngadīgajiem migrācijas procesā, kura pārvaldība ir noteiktu reģionu kompetencē, un aicina Komisiju mudināt dalībvalstis solidāri sadalīt slogu un atbildību Eiropas, valsts un reģionālajā līmenī. Tādēļ mēs ar nepacietību gaidām jaunu visaptverošu Komisijas stratēģiju, kura būtu izstrādāta kā papildinājums rīcības plānam par nepavadītiem nepilngadīgiem (2011.–2014. g.) un kurā būtu ņemta vērā pazudušo un nepavadīto bērnu situācija;

65.

atzinīgi vērtē Komisijas skaidro atsauci uz tīklu SHARE  (16) un tā projektu Share City Curriculum, kas paver vietējām un reģionālajām pašvaldībām piekļuvi instrumentu kopumam, kurš bēgļu pārmitināšanas gadījumā tām palīdzēs veikt uzņemošajai sabiedrībai paredzētus pasākumus;

66.

aicina Komisiju aktīvi iesaistīt Komiteju jaunajā Eiropas Integrācijas tīklā, Eiropas Migrācijas forumā, partnerībā trešo valstu valstspiederīgo integrācijai ES pilsētvides attīstības plāna ietvaros (17), kā arī “integrācijas rādītāju” vērtēšanā un pārraudzībā.

9.6.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 185/62