21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/1

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Daudzgadu finanšu shēmas (DFS) 2014.–2020. gadam vidusposma pārskats/pārskatīšana – Uz rezultātiem orientēts ES budžets” (COM(2016) 603 final) (1) un tā pavaddokumentu,

—

ņemot vērā komitejas atzinumu “Daudzgadu finanšu shēmas termiņa vidusposma pārskatīšana” (2);

1.

pieņem zināšanai DFS vidusposma pārskata detalizēto priekšlikumu, ar ko Eiropas Komisija iepazīstināja 2016. gada 14. septembrī;

2.

atbalsta to, ka sarunas par vidusposma pārskatu tiek saistītas ar budžeta procedūru attiecībā uz ES budžetu 2017. gadam; šāds kalendārais plānojums ļaus savlaicīgi pieņemt vidusposma pārskatu un apspriest nākamo DFS laikposmam pēc 2020. gada;

3.

pauž nožēlu par tālejošāka mērķa trūkumu, Komisijai pārskatot tikai DFS, kas jau sasniegusi savas robežas, nevis veicot pilnu pārskatīšanu, lai tādējādi ES varētu risināt problēmas, ar kurām tā patlaban saskaras, un nodrošināt, ka ES budžeta uzmanības centrā ir jomas ar izteiktu ES pievienoto vērtību, kuras ļauj nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu; sagaida, ka nākamā DFS būs ievērojams solis virzienā uz ES budžeta modernizāciju un ļaus risināt turpmākus uzdevumus, kā arī pievērsties jaunām prioritātēm, kas kļuvušas aktuālas;

4.

atzīmē, ka šis vidusposma pārskats atspoguļo Eiropas Komisijas pieeju “uz rezultātiem orientēts ES budžets”, bet pauž bažas, ka ES programmu apguves līmenis acīmredzami ir bijis galvenais kritērijs ierosinātajām izmaiņām attiecībā uz apropriācijām; komiteja vēlreiz ES iestādēm piedāvā aktīvi iesaistīties ES programmu efektivitātes un lietderības novērtēšanas procesā;

5.

stingri iebilst pret iespaidu, ko rada paziņojums par DFS, proti, ka kopīgās pārvaldības programmas nedarbojas, un uzsver, ka, neraugoties uz kavēšanos jauno ESI fondu regulu pieņemšanā un ļoti sarežģīto plānošanas procedūru, ir sākta vairāk nekā 200 000 projektu īstenošana un EUR 68 miljardus vērtu projektu līdzfinansēšanai jau ir piešķirti EUR 46 miljardi ESI fondu līdzekļu;

6.

šajā saistībā brīdina, ka iespējama Eiropas strukturālo un investīciju fondu darbības apturēšana attiecībā uz Spāniju un Portugāli – vai jebkuru citu dalībvalsti – negatīvi ietekmēs programmu īstenošanu. Komiteja atgādina, ka RK nepiekrīt makroekonomiskajiem nosacījumiem, jo tie a) nav labvēlīgi pilsētām un reģioniem; b) būtu pretrunā jau piemērotajai sankciju atcelšanai saskaņā ar noteikumiem Regulā (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā; un c) pārkāptu LES 5. pantā un 2. protokolā noteikto proporcionalitātes principu. Tāpēc komiteja aicina, lai minētās fondu darbības apturēšanas gadījumā tā līdzinātos nullei, ņemot vērā ekonomiskos un sociālos apstākļus, bezdarbu un fondu darbības apturēšanas ietekmi ekonomikā, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulas (ES) Nr. 1303/2013 (Kopīgo noteikumu regula) 23. pantā;

7.

pauž patiesas bažas par “centralizācijas” tendenci ES budžetā, kas būtu acīmredzamā pretrunā risinājumu pielāgošanai vietējā un reģionālajā līmenī veicamajiem uzdevumiem; samazinājums dalītās pārvaldības programmām negatīvi ietekmētu ES līgumā noteiktā ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas pienākuma un subsidiaritātes, partnerību un daudzlīmeņu pārvaldības principu ievērošanu;

8.

pauž nožēlu, ka daudzgadu finanšu shēmas vidusposma pārskatā ir iekļautas kohēzijas politikas finansējuma korekcijas; lai gan saskaņā ar DFS regulas 7. pantu šīs korekcijas ir obligātas, tās vairāk nebūtu jāapspriež;

9.

principā atzinīgi vērtē priekšlikumu pagarināt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbības termiņu un to nostiprināt, un RK šim tematam veltīs atsevišķu atzinumu; komiteja gaida turpmākus uzlabojumus tādās jomās kā papildināmība, ģeogrāfiskais un nozaru pārklājums, kā arī pārredzamība un atkārtoti prasa pienācīgi novērtēt ESIF darbības rezultātus, īpaši tā sinerģiju ar ESI fondiem un to līdzšinējo ieguldījumu teritoriālajā kohēzijā; komiteja vēlas aktīvi sadarboties ar Eiropas Parlamentu ESIF īstenošanas kontrolē un pauž cerību, ka pārvaldībā tiks ciešāk iesaistīti reģioni ar nolūku nodrošināt funkcionālu integrāciju ar kohēzijas politiku;

10.

atzinīgi vērtē finanšu apropriāciju palielināšanu programmām “Apvārsnis 2020” un “Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments” (EISI), taču uzsver, ka šis palielinājums nekompensē sākotnējos budžeta samazinājumus “Apvārsnim 2020” un EISI, kad izveidoja ESIF;

11.

pieņem zināšanai Eiropas Komisijas priekšlikumu pārskatīt Finanšu regulu un tās nodomu vienkāršot noteikumus, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar sarežģītu administrāciju un kļūdām kohēzijas politikā, īpaši attiecībā uz dalītas pārvaldības programmu īstenošanu un pastiprinātu sinerģiju starp dotācijām un finanšu instrumentiem; komiteja pārskatu sīki izskatīs atsevišķā atzinumā;

12.

izsaka gandarījumu par budžeta apropriāciju palielinājumu Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai (JNI) un programmai Erasmus+ , taču pauž neapmierinātību par to, ka trūkst iniciatīvu ilgtermiņa bezdarba problēmas risināšanai;

13.

pieņem zināšanai Eiropas Komisijas ierosinātos elastīguma pasākumus, it īpaši Eiropas Savienības krīzes rezerves izveidi atbrīvoto apropriāciju izmantošanai, gada ierobežojumu atcelšanu vispārējo rezervju maksājumiem un kohēzijas politikas finansējuma tehnisko pielāgojumu mērķtiecīgu izmantošanu; atzīst, ka tā ir pareiza virzība pašreizējās krīzes problēmu risināšanā ar elastīgāku ES budžetu;

14.

pauž nožēlu par to, ka Eiropas Komisija vidusposma pārskatā nav ierosinājusi papildu pasākumus to dažādo krīžu risināšanai Eiropas Savienībā, kuras saistītas ar kopējo lauksaimniecības politiku – tai skaitā ražošanas koncentrācija, lielāka globālā konkurence, darbaspēka samazināšanās un lauku rajonu aizvien lielākā lejupslīde – un kuras līdz pašreizējā plānošanas perioda beigām skars Eiropas lauksaimniekus, patērētājus un vietējās un reģionālās pašvaldības;

15.

ņemot vērā 2015. gadā Parīzē panākto tālejošo pasaules mēroga nolīgumu klimata jomā, atgādina par mērķi 20 % no ES izdevumiem veltīt ar klimatu saistītiem projektiem un politikas pasākumiem, bet uzsver, ka tas ir minimālais mērķis un, iespējams, ir vajadzīgi papildu centieni, lai nodrošinātu, ka to var sasniegt līdz 2020. gadam;

16.

atzinīgi vērtē detalizētās vidēja termiņa maksājumu prognozes, kurās Komisija pievēršas neizpildītajiem maksājumiem pašreizējā DFS; tomēr pauž bažas par turpmākajiem maksājumiem, jo dalītās pārvaldības programmu īstenošana pastāvīgi kavējas; uzsver dalībvalstu un Padomes atbildību par pietiekamu maksājumu apropriāciju pieejamību gada budžetos, lai ES rīcībā būtu līdzekļi pašreizējo problēmu risināšanai;

17.

pauž bažas, ka, neraugoties uz palielinājumiem 3. un 4. izdevumu kategorijā bēgļu un migrācijas krīzes risināšanai, Eiropas Savienības krīzes rezerves izveidošanu un “elastīguma spilvenu”, pašreizējā DFS pieejamie resursi nav pietiekami, lai atbilstu augošajām prasībām, kas uz ES budžetu gulstas saistībā ar bēgļu un migrantu uzņemšanu, sadali un integrāciju, un viņu aizsardzību izcelsmes teritorijās; tāpēc atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības veic svarīgus uzdevumus saistībā ar migrantu uzņemšanu un integrāciju un ka iespēja pašvaldībām tieši piekļūt attiecīgiem ES finansējuma avotiem varētu tām ievērojami atvieglot šo uzdevumu izpildi; brīdina, ka lielāks elastīgums nav risinājums nepietiekamu finanšu resursu problēmai;

18.

ņem vērā priekšlikumu izveidot Eiropas fondu ilgtspējīgai attīstībai un tam detalizētāk pievērsīsies atsevišķā atzinumā;

19.

atzīmē, ka Apvienotās Karalistes iespējamā izstāšanās no Eiropas Savienības var ietekmēt pašreizējo daudzgadu finanšu shēmu; pauž bažas par šo ietekmi uz daudzām ES programmām, kas patlaban tiek īstenotas, un iesaka Reģionu komiteju agrīnā posmā iesaistīt debatēs par pašreizējās DFS pārskatīšanu;

20.

atzinīgi vērtē sadaļu “Virzība uz nākamo daudzgadu finanšu shēmu” kā sākotnēju ieguldījumu plašākās debatēs par ES budžeta nākotni; aicina ES iestādes iesaistīties tādā agrīnā dialogā ar Eiropas pilsētām un reģioniem, kas veltīts nākamās DFS struktūrai un instrumentiem, un vēlāk sagatavos attiecīgus priekšlikumus;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropadomes priekšsēdētājam.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/4

—

ņemot vērā 2016. gada Eiropas pusgada galvenos dokumentus, proti, gada izaugsmes pētījumu, pārskatus par valstīm, valstu reformu programmas un katrai valstij adresētos ieteikumus,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta ziņojuma projektu “Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads – 2016. gada prioritāšu īstenošana” (2016/2101(INI)),

1.

atgādina, ka ekonomikas krīzes un fiskālās konsolidācijas pasākumu dēļ publiskā un privātā sektora ieguldījumi salīdzinājumā ar 2007. gadu samazinājās par aptuveni 15 %, bet dažās dalībvalstīs – pat par 50 %; uzsver, ka nepietiekami ieguldījumi vairākus gadus pēc kārtas (ieguldījumu pārtraukums) būtiski mazina Eiropas konkurētspēju un kohēziju un līdz ar to arī tās spēju nodrošināt ilgtspējīgu attīstību un darbvietu radīšanu;

2.

uzsver, ka 40 % no katrai valstij adresētajiem ieteikumiem 2016. gadā saistīti ar šķēršļiem ieguldījumu veikšanai, kurus vietējās un reģionālās pašvaldības var palīdzēt likvidēt (1); tādi šķēršļi ir, piemēram, slikta publiskā pārvalde un koordinācijas trūkums, vietējo un reģionālo pašvaldību funkciju un to finanšu resursu saskaņotības trūkums; privātos ieguldījumus apgrūtinoša regulatīvā vide; korupcija, kvalificēta darbaspēka un piemērotas transporta infrastruktūras trūkums; Komiteja paziņo, ka minētie jautājumi tiks izskatīti arī gaidāmajā RK atzinumā “Trūkstošo investīciju nodrošināšana: kā pārvarēt problēmas?”;

3.

atgādina par 2016. gada 9. jūlijā Bratislavā notikušajā Septītajā Eiropas Reģionu un pilsētu samitā pieņemto deklarāciju “Invest and Connect” (2), kurā galvenā uzmanība pievērsta tam, cik svarīgi ir likvidēt šķēršļus, kas kavē Eiropas pilsētu, reģionu un lauku apgabalu plašā neapgūtā ieguldījumu potenciāla izmantošanu, un vietējo un reģionālo pašvaldību lomai inovatīvas infrastruktūras un pakalpojumu nodrošināšanā, lai stimulētu ieguldījumus un uzlabotu ES iedzīvotāju dzīves kvalitāti;

4.

pauž bažas par to, ka RK nesen veiktajā ES vietējo un reģionālo pašvaldību aptaujā (3) aptuveni 60 % respondentu secināja lejupslīdošu vai vienmērīgu tendenci gan publiskā, gan privātā sektora ieguldījumu veikšanā pēdējos divpadsmit mēnešos; ja tā apstiprinātos, tas liecinātu, ka nepietiekamu ieguldījumu tendence, kas sākās līdz ar ekonomikas krīzi, turpinās;

5.

uzsver, ka saskaņā ar minēto aptauju publisko ieguldījumu finansēšana joprojām sagādā grūtības aptuveni divām trešdaļām vietējo un reģionālo pašvaldību, – daļēji tāpēc, ka tām nav pietiekamas spējas pienācīgi plānot publiskos ieguldījumus, izmantot finanšu instrumentus, iesniegt projektus EIB un iesaistīties publiskā un privātā sektora partnerībās;

6.

atzinīgi vērtē pirmos pozitīvos rezultātus Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbībā, galvenokārt saistībā ar tā “MVU daļu”, bet aicina uzlabot ESIF “infrastruktūras un inovācijas” daļas papildināmību, kā arī ESIF ģeogrāfisko līdzsvaru – arī atbalstot reģionālo ieguldījumu stratēģiju izstrādi un ieguldījumu platformu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka fondu var izmantot visi reģioni, it īpaši mazāk attīstītie.

7.

principā atzinīgi vērtē priekšlikumu pagarināt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) darbības termiņu un to nostiprināt, un RK šim tematam veltīs atsevišķu atzinumu; Komiteja gaida turpmākus uzlabojumus tādās jomās kā papildināmība, ģeogrāfiskais un nozaru pārklājums un pārredzamība, un atkārtoti prasa pienācīgi novērtēt ESIF rezultātus, īpaši sinerģiju ar ESI fondiem un tās līdzšinējo nozīmi teritoriālajā kohēzijā; Komiteja sagaida ciešu sadarbību ar Eiropas Parlamentu ESIF īstenošanas kontrolē;

8.

uzsver, ka trīs ceturtdaļas respondentu RK aptaujā par šķēršļiem ieguldījumiem nezināja par iespēju, ko sniedz ESIF un tā ieguldījumu platformas, tātad šie respondenti un citas attiecīgās ieinteresētās personas par to labāk jāinformē;

9.

atzīmē, ka mazāki reģioni un pašvaldības, kā arī būtisku un pastāvīgu nelabvēlīgu dabas vai demogrāfisko apstākļu skartie reģioni, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salu un kalnu reģioni bieži vien ESIF nevar izmantot, jo atbalstīto ieguldījumu minimālās vērtības sliekšņi ir pārāk augsti, un vēlas, lai tos pazeminātu, kad ESIF tiks pārskatīts;

10.

uzsver, ka ar Eiropas Investīciju konsultāciju centra palīdzību būtu jāpastiprina vietējā un reģionālā līmeņa projektu iespējamo virzītāju tehniskās spējas, īpaši saistībā ar investīciju platformu plānošanu un izveidi;

11.

uzsver, ka, reģionālo ieguldījumu stratēģiju pamatā jābūt izpratnei, ka līdz ar pārmaiņām ekonomikā un tehnoloģiju jomā mūsu sabiedrība un mūsu teritorijas ātri mainās; tāpēc norāda vajadzību sekmēt ieguldījumus mazoglekļa un aprites ekonomikā un atbalstīt kopīgošanas ekonomiku un sadarbīgu ekonomiku, kas ļauj pazemināt inovatīvas saimnieciskās darbības attīstīšanas izmaksas, stimulē publisko un privāto pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem un palielina publiskā sektora efektivitāti;

12.

norāda, ka ir svarīgi rosināt, lai vietējās un reģionālās pašvaldības kopēju stratēģiskās attīstības prioritāšu īstenošanai izmanto pārdomātas specializācijas stratēģijas un Eiropas partnerības;

13.

uzsver, ka kohēzijas politika joprojām ir ES galvenais ieguldījumu instruments, jo īpaši mazāk attīstītās valstīs un reģionos; Komiteja uzskata, ka kohēzijas politiku vajadzētu vairāk atbalstīt ar ESIF.

14.

atgādina, ka atzinumā par daudzgadu finanšu shēmas (DFS) termiņa vidusposma pārskatīšanu Komiteja norādīja: ja DFS 2014.–2020. gadam trūkst maksājumu apropriāciju, rodas risks, ka Komisija nespēj pildīt savas saistības un tādējādi uzkrājas neizpildīti maksājumi, kas negatīvi ietekmē darbības programmu īstenošanu ESI fondu ietvaros;

15.

uzskata, ka struktūrfondu finansējuma pārskatīšanas ietvaros valstu valdībām varētu atļaut daļu Eiropas finansējuma atvēlēt projektiem apgabalos, kur ir nelabvēlīgi hidroģeoloģiski apstākļi, kā arī atbalstam lielu dabas katastrofu gadījumā;

16.

uzsver, ka vairāk nekā puse no 2016. gada konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem, kas attiecas uz 26 valstīm, ir saistīti ar teritorijām proti, ar risināmajiem uzdevumiem, kuri dažus reģionus un pilsētas skar vairāk nekā citus, un/vai risinājumi tiek gaidīti vietējā un reģionālajā pārvaldes līmenī.

17.

Jāatgādina: atzinumā “ES risinājumi demogrāfijas problēmai” RK norādīja, ka nepieciešama saikne starp demogrāfiskajām pārmaiņām un Eiropas pusgadu, un uzsvēra, ka Eiropas pusgadam nepieciešama teritoriāla dimensija. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jābūt aktīvi iesaistītām Eiropas pusgada pasākumos demogrāfisko problēmu risināšanai, un šim tematam veltītajos ieteikumos dalībvalstīm jāņem vērā vietējās un reģionālās pašvaldības;

18.

uzsver: RK ir konsekventi norādījusi, ka nepiekrīt Kopīgo noteikumu regulas (KNR) 23. pantā minētajiem makroekonomiskajiem nosacījumiem kohēzijas politikas īstenošanā, jo, dalībvalstīm nespējot pildīt Stabilitātes un izaugsmes pakta ietvaros noteiktās saistības, tie negatīvi ietekmētu pilsētas un reģionus; tāpēc Komiteja pauž bažas, ka ESI fondu finansējuma pārtraukšana Spānijai un Portugālei negatīvi ietekmēs darbības programmu īstenošanu, kas jau ir ievērojami aizkavējusies. Būtu arī pretrunīgi sankcijas, ko piemēro saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta procedūru (Regula 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu) atcelt, bet apsvērt sankcijas saskaņā ar KNR 23. pantu. Vienlaikus norāda, ka nepieciešama laba ekonomikas pārvaldība valsts līmenī, jo tas ir efektīvas ESI fondu līdzekļu izmantošanas priekšnosacījums;

19.

atgādina par savu aicinājumu ES valstu budžeta deficīta un parāda aprēķinos neņemt vērā ieguldījumus, ko vietējās un reģionālās pašvaldības veikušas struktūrfondu un kohēzijas fonda ietvaros;

20.

uzsver, ka gandrīz 40 % 2016. gada konkrētām valstīm adresēto ieteikumu attiecībā uz 20 valstīm skarti tādi administratīvās spējas jautājumi, īpaši vietējā un reģionālajā līmenī, kas saistīti ar strukturālām reformām un investīcijas bremzējošo šķēršļu likvidēšanu; atzīmē, ka administratīvo spēju galvenokārt var uzlabot, veidojot efektīvas pārvaldes struktūras; atgādina, ka saistībā ar ierosināto strukturālo reformu atbalsta programmu Komiteja ieteica pieņemt tikai vienu stratēģisku dokumentu, kurā izklāstītas prioritātes un kritēriji ES finansētu spēju veidošanas pasākumu koordinēšanai;

21.

uzsver, ka Komisijai būtu jāapsver iespēja noteikt eurozonas fiskālo spēju īstenot pret cikliskumu vērstu politiku un paātrināt atlabšanu, un paziņo, ka turpmākajos mēnešos tā pieņems minētajam tematam veltītu atzinumu;

22.

atzīst lielo nozīmi, kāda ir sociālo un darba tirgus problēmu risināšanai; atbalsta to, ka Komisija makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā (MIP) ir iekļāvusi sociālos rādītājus;

23.

atzīmē konkrētai valstij adresēto ieteikumu zemo izpildes līmeni un to, ka visiem pārvaldes līmeņiem jābūt intensīvāk iesaistītiem centienos to uzlabot; atzīmē, ka daži uzdevumi prasa ilgstošus centienus, kā liecina fakts, ka aptuveni trīs ceturtdaļas 2016. gada ieteikumu, kas attiecas uz teritorijām, bija formulēti jau 2015. gadā un divas trešdaļas no pagājušā gada ieteikumiem formulēti 2014. gadā;

24.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību iesaiste pusgadā pārsvarā notiek tikai politikas pasākumu īstenošanas posmā, un to šogad apstiprina gan valstu reformu programmas, gan konkrētām valstīm adresētie ieteikumi, lai gan pašvaldībām būtu jākļūst par partnerēm arī politikas veidošanā; Komiteja uzsver, ka to iesaistīšanās agrīnā posmā ievērojami paaugstinātu ieteikumu izpildes līmeni, palīdzētu risināt arvien lielāko reģionālo atšķirību problēmu, sekmētu lielāku vietējā līmeņa līdzatbildību un palielinātu uzticēšanos dalībvalstīs un starp tām;

25.

plāno ierosināt tādu rīcības kodeksu par vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanu Eiropas pusgadā, kurā ievērotas valstu atšķirības un pievērsta uzmanība tam, lai neradītu nevajadzīgu administratīvo slogu un tādējādi atbalstītu labākas pārvaldības pieeju; Tāpēc kodeksā būtu jāņem vērā dalībvalstu daudzveidība un konstitucionālā sistēma;

26.

aicina 2017. gada izaugsmes pētījumā īpašu uzmanību pievērst demogrāfiskajām problēmām, kuras norāda arī uz nepieciešamību izstrādāt tādu ekonomikas un finanšu politiku, kas nodrošina migrantu atbilstīgu un līdzsvarotu integrāciju ES teritorijā;

27.

uzsver, ka Eiropas pusgadam jābūt saistītam ar ilgtermiņa daudzlīmeņu politiku, kas patlaban ir stratēģija “Eiropa 2020”; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu, ka tā gatavo pārskatu par ilgtspējīgas attīstības politikas pasākumiem, un norāda vajadzību ES turpmāko izaugsmes stratēģiju saskaņot ar atjauninātu teritoriālo redzējumu;

28.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropadomes priekšsēdētājam un ES Padomes prezidentvalstij Slovākijai.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/7

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas kultūras mantojuma gadu (1),

1.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir ierosinājusi 2018. gadu pasludināt par Eiropas kultūras mantojuma gadu, un piekrīt saistībā ar to izvirzītajiem vispārīgajiem un konkrētajiem mērķiem;

2.

uzskata, ka kultūras mantojumam veltīts Eiropas gads sniedz vērtīgu iespēju, kas vietējā līmenī ļauj vairot izpratni par kultūras mantojuma sargāšanas nepieciešamību, zināšanas par to nodot plašākam sabiedrības lokam un palīdzēt sasniegt kopīgos mērķus visā Eiropā (2); turklāt Eiropas gada norisē būtu jāveicina apmaiņa ar paraugpraksi, kā izveidot efektīvas pārvaldības sistēmas, kas palīdz mazināt ar pilsētvides attīstību un ainavu pārveidošanu saistīto risku, kā arī cīnīties pret nelikumīgiem izrakumiem un kultūras priekšmetu nelikumīgu tirdzniecību;

3.

aicina izmantot visaptverošu un tālredzīgu pieeju, lai sagatavotos Eiropas kultūras mantojuma gadam (2018), kas uzskatāms par iespēju apstiprināt mūsu devīzi “Vienoti daudzveidībā”. RK atkārtoti pauž nodomu atbalstīt Eiropas kultūras mantojuma gadu (2018). Tāpēc tā ir gatava arī sniegt ieguldījumu darbā, ko veiks Eiropas koordinācijas grupa, kuras izveidi saistībā ar Eiropas gadu (2018) ir ierosinājusi Eiropas Komisija;

4.

atzīst, ka kultūras mantojuma godāšana un apzināšanās palīdz eiropiešiem saprasties, rosina radošumu un sekmē aktīvu pilsoniskumu. Tādēļ kultūras un tās mantojuma popularizēšanai ir ļoti liela nozīme, lai stiprinātu Eiropas identitāti un demokrātijas vērtības, kā arī veicinātu sociālo un ekonomisko kohēziju. Šajā saistībā par kultūras mantojuma daļu būtu jāuzskata aizsargājamās dabas teritorijas;

5.

atzinīgi vērtē to, ka kultūra ir atzīta par vietējās un reģionālās attīstības instrumentu un ka par vērtīgiem tiek uzskatīti novatoriskie modeļi, kas paredzēti kultūras mantojuma daudzlīmeņu pārvaldībai un apsaimniekošanai; tomēr uzsver, ka, ieceļot dalībvalstu koordinatorus, pilnībā jāatspoguļo katras dalībvalsts pārvaldes struktūras, tostarp federālās struktūras un/vai reģioni/pilsētas ar likumdošanas pilnvarām;

6.

atkārtoti apliecina, ka viens no dabas un kultūras mantojuma pamatkomponentiem ir ainavas, jo tās dziļi ietekmē Eiropas iedzīvotāju kultūras identitāti; tāpēc uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas Ainavu konvenciju un Eiropas darba kārtību kultūrai, Eiropas kultūras mantojuma gada (2018) vispārīgos mērķus varētu papildināt, tajos iekļaujot spēcīgāku teritoriālās attīstības elementu, proti, reģionālās un vietējās kultūrpolitikas stratēģijas, kas vērstas arī uz ilgtspējīga kultūras tūrisma popularizēšanu;

7.

pauž cerību, ka Eiropas kultūras mantojuma gads (2018) būs labs impulss palielināt COSME programmā paredzēto finansējumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuru darbība saistīta ar kultūras tūrismu;

8.

sagaida, ka tūrismam, īpaši kultūras un tradīciju tūrismam, 2018. gadā būs liela nozīme, jo tas ir viens no visstraujāk augošajiem ekonomikas sektoriem Eiropā, kas veicina globālo izaugsmi un attīstību, rada miljoniem darbvietu, stimulē eksportu un ieguldījumus, kā arī pārveido cilvēku dzīvi;

9.

uzsver, ka kultūra ir viens no svarīgākajiem tūristu piesaistīšanas faktoriem un ka ir jāpopularizē Eiropas kultūras un dabas mantojums mūsu reģionos, pilsētās un lauku apvidos, kuri ir uzskatāms apliecinājums mūsu daudzveidībai, kā arī jāuzlabo piekļuve grūti sasniedzamām teritorijām, piemēram, lauku, kalnu vai salu reģioniem;

10.

atgādina, ka jauno ES pilsētvides programmu mērķis ir paaugstināt dzīves kvalitāti pilsētās un radīt jaunu pieeju pilsētvides pārvaldībai, un uzsver, ka partnerības būtu jāveido arī citās tematiskajās jomās, kurās vajadzīgi integrēti politikas risinājumi, piemēram, tad, kad jāņem vērā kultūras un tūrisma dimensija pilsētu attīstībā un jauni iekļaujoši iesaistīšanas, inovācijas un “viedu pilsētu” veidi (3);

11.

uzsver ciešo saikni starp kultūras mantojumu un lauku attīstību un aicina lauku apgabalus savās attīstības stratēģijās vairāk uzmanības pievērst kultūras mantojumam, jo tas palīdz saglabāt esošās darbvietas un radīt jaunas, atbalstīt lauksaimniecības uzņēmumus, aizsargāt kultūrainavu un sniegt atbalstu lauku mākslai un amatniecībai;

12.

atkārtoti norāda, ka potenciālā priekšrocība, ko sniedz Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) izmantošana daudzlīmeņu pārvaldības projektos, ir iespēja visus attiecīgos dalībniekus iesaistīt pārrobežu vai eiroreģionu pārvaldībā (4) un veicināt sadarbību kultūras jomā, tostarp materiālā un nemateriālā kultūras mantojuma jomā, un tādējādi radīt plašāku pozitīvo ietekmi uz citām nozarēm, piemēram, tūrismu un rūpniecību;

13.

atkārtoti pauž atbalstu tādām iniciatīvām kā “Eiropas kultūras galvaspilsētas” un “Eiropas kultūras mantojuma zīme”, kā arī “Eiropas kultūras mantojuma dienas” un “ES kultūras mantojuma balva” un uzsver, ka nepieciešama spēcīga sinerģija ar pasākumiem, ko veic saistībā ar Eiropas gadu (2018);

14.

norāda: lai arī “Eiropas gada” atbalsta pasākumus Eiropas līmenī parasti līdzfinansē atbilstoši reālajām iespējām noteikt viena vai vairāku gadu prioritātes un saistībā ar eksistējošām programmām, tomēr katra gada politisko ievirzi lielā mērā nosaka pieejamo budžeta līdzekļu apjoms. Tādēļ rodas ievērojamas finansējuma svārstības, kas atšķiras katru gadu un var mazināt Eiropas gada mērķu sasniegšanas iespējas;

15.

atgādina, ka globalizētā pasaulē no kultūras var būt arī atkarīga kādas vietas pievilcība un tās konkurētspēja uzņēmumu, ieguldītāju, kā arī radošu un uzņēmīgu privātpersonu redzējumā;

16.

uzskata, ka Eiropas kultūras mantojuma gads (2018) ir svarīgs stūrakmens, kas ļauj veicināt ES stratēģiju starptautiskajām kultūras attiecībām (5);

17.

atzinīgi vērtē to, ka saistībā ar kultūras mantojuma nozīmi ārējo attiecību jomā uzmanība ir pievērsta Tuvajiem Austrumiem, jo šajā reģionā atsevišķās konfliktu zonās ir notikusi apzināta kultūras bagātību iznīcināšana. RK piekrīt, ka sadarbība kultūras jomā būtu jāveido arī ar Eiropas kaimiņattiecību politikas un Austrumu partnerības valstīm;

18.

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai jaunieši atzītu, izprastu un cienītu kultūras mantojumu un uztvertu to kā daļu savas identitātes. Šajā sakarā RK aicina izmantot proaktīvāku pieeju, lai jauniešu un bērnu vidū popularizētu Eiropas kultūras mantojumu un tā daudzveidību; tālab iesaka skolu programmas papildināt ar Eiropas mākslas, mūzikas, teātra un kino izglītības elementiem, lai uzlabotu zināšanas par kontinenta materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu;

19.

vēlreiz apliecina, ka jau bērnībā ir svarīgi apgūt kultūras un radošās prasmes gan izglītības sistēmas ietvaros, gan brīvajā laikā, jo tādējādi jaunās paaudzes var pilnībā izmantot priekšrocības, ko paver jaunie kultūras pieejamības veidi (6);

20.

uzskata, ka pieejamība ir ārkārtīgi nozīmīga Eiropas kultūras mantojuma gada (2018) veiksmīgai norisei; pieejamības uzlabošana ir izšķirošs sākumpunkts, lai palielinātu līdzdalības līmeni (7);

21.

apliecina vēlmi tikt iesaistītai vispusīgas komunikācijas stratēģijas izstrādē, kā arī attiecīgu konferenču, pasākumu un iniciatīvu organizēšanā un pauž gatavību sekmēt saziņu ar iedzīvotājiem un ieinteresētajām personām;

22.

vēlētos, lai plašsaziņas līdzekļu, audiovizuālajā un IT jomā Eiropas Savienībai būtu aktīvāka politika, kuras mērķis būtu popularizēt Eiropas kultūras un valodu mantojumu;

23.

uzskata, ka ir jāizveido Pasaules mantojuma sarakstā ietverto Eiropas pilsētu tīkls, jo tās ir visu Eiropas iedzīvotāju kopīgais mantojums, un jāveic īpaši pasākumi ar mērķi tās saglabāt un informēt par to esamību;

24.

uzdod komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropadomes priekšsēdētājam un Slovākijas prezidentūrai.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/12

1.

uzsver, ka ESI fondi ir viens no nedaudzajiem ES instrumentiem, kuriem ir tūlītēja, konkrēta un reāla ietekme uz iedzīvotāju dzīves kvalitāti, pateicoties simtiem tūkstošu projektu, ko īsteno visā Eiropā, un ka tie var pozitīvi ietekmēt iedzīvotāju vispārējo attieksmi pret ES patlaban, kad ES popularitāte sabiedrībā samazinās. Tādēļ šo instrumentu vajadzētu joprojām saglabāt un pilnveidot saskaņā ar galvenajiem mērķiem un principiem. ESI fondi un jo īpaši kohēzijas politiku vajadzētu drīzāk izanalizēt un uzlabot, kas palielinātu to efektivitāti un pievienoto vērtību gan ES un stratēģijas “Eiropa 2020”mērķu sasniegšanai, gan citās iedzīvotāju dzīvē svarīgās jomās, tādējādi uzlabojot viņu priekšstatu par ES. Lai to panāktu, viens no atbilstīgiem un būtiskiem instrumentiem ir vienkāršot visu ESI fondu īstenošanas sistēmu un palielināt tās elastīgumu;

2.

brīdina, ka ESI fondu izmantošanas kārtība kļūst sarežģītāka ne tikai ar katru plānošanas periodu, bet gandrīz ar katru gadu. Tāpēc Komiteja ļoti atzinīgi vērtē to, ka pēc reģionālās politikas komisāres iniciatīvas Eiropas Komisija ir sākusi nopietni pievērsties šo fondu vienkāršošanai un šim nolūkam ne tikai izveidojusi augsta līmeņa grupu, bet arī uzaicinājusi pārējos partnerus apspriest šo jautājumu. RK arī norāda, ka vienkāršošanas nolūkā īstenojamo pārskatīšanas procesu vajadzētu attiecināt ne tikai uz ESI fondiem, bet arī visām finanšu programmām un ES politikas jomām;

3.

atzinīgi vērtē ciešo sadarbību ar Padomes prezidentvalstīm Nīderlandi un Slovākiju un to, ka kopīgi tiek apspriesti praktiski pasākumi, kas ļautu vienkāršot ESI fondu īstenošanu, un ierosina turpināt šo darbu ar Padomes nākamajām prezidentvalstīm un saistībā ar diskusijām par kohēzijas politikas nākotni;

4.

uzsver, ka vienkāršošanas procesā ir jāmēģina konkretizēt kohēzijas politikas galveno mērķi un tās kā reģionālas politikas būtību. Komiteja atzīmē, ka pašreizējā kohēzijas politika pamazām attālinās no reģionālās politikas un arvien biežāk tiek izmantota, lai risinātu problēmas valstu līmenī. Par to liecina, piemēram, fakts, ka dažādi partnerattiecību nolīgumi ir balstīti uz valstu reformu programmām. Turklāt kohēzijas politikas īstenošanu kavē dažādi valstu nosacījumi, kuru ievērošanu nekādi nevar ietekmēt ne vietējās un reģionālās pašvaldības, ne arī citi līdzekļu saņēmēji. Kohēzijas politika kļūst aizvien sarežģītāka un komplicētāka, galvenokārt tādēļ, ka trūkst uzticēšanās starp dažādiem politiskajiem un administratīvajiem līmeņiem. Šī sarežģītība savukārt veicina arvien lielākas atšķirības reģionu attīstībā;

5.

norāda, ka RK pārstāv vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras var iesaistīties ESI fondu īstenošanas procesa pārvaldības ķēdes dažādos posmos, konkrēti, kā galasaņēmēji, pārvaldības iestādes vai ieinteresētās personas. Ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi, vienkāršošanas procesā īpaši būtu jāņem vērā viņu uzskati un priekšlikumi;

6.

norāda, ka vienkāršošanas process būs tiešām efektīvs tikai tad, ja tajā aktīvi iesaistīsies ne tikai visi Eiropas Komisijas ģenerāldirektorāti, kas piedalās ESI fondu plānošanā un uzraudzībā, tostarp REGIO ĢD, EMPL ĢD, AGRI ĢD, MARE ĢD un COMP ĢD, bet arī citas ES iestādes un struktūras (piemēram, revīzijas iestādes u. c.). Šī sistēma ir jāvienkāršo gan atbalsta saņēmēju, gan administratīvo iestāžu interesēs;

7.

iesaka vienkāršošanas procesā īpašu uzmanību pievērst tam, lai mazinātu administratīvo slogu, kas gulstas uz īstenotājiem, kā arī samazinātu izdevumu apstiprināšanas, revīzijas un pārskatu procesa sarežģītību. Tiesiskais regulējums būtu jāpielāgo atbilstoši projekta apjomam un īstenošanas sistēmas efektivitātei;

8.

iesaka vienkāršošanas procesā piemērot sistemātisku pieeju un uzskata, ka šajā nolūkā būtu lietderīgi izstrādāt īstenošanas un panākumu noteikšanas metodi un rādītājus. Tāpēc ir jānošķir divu veidu rezultāti: pirmkārt, rezultāti, kas nodrošina zināšanu un ierosināto risinājumu tūlītēju piemērošanu, un, otrkārt, rezultāti, kurus izmantos nākamajā plānošanas periodā. Juridiskās noteiktības interesēs un ņemot vērā patlaban notiekošo darbības programmu īstenošanu, pašreizējā plānošanas periodā tālejošas izmaiņas tiesību aktos nav reālistiskas. Tomēr būtu jāparedz tūlītēji pasākumi, proti, jāmaina īstenošanas prakse un prasības, kas nav juridiskas, jāuzlabo sadarbība un jāizstrādā efektīvākas vadlīnijas, kā arī jāveic nelieli pielāgojumi kohēzijas politikas tiesiskajā regulējumā un ar minēto politiku saistītajos tiesību aktos. Vienkāršošanas procesam jābūt arī strukturētam atbilstoši jomām (transports, vide u. c.), fondiem un mērķa jomām tajos (ERAF, ESF u. c.), līmenim (valsts, reģionālais, pilsētas, vietējais un kopienas līmenis) un iesaistītajām pusēm (publiskais sektors, privātais sektors, NVO u. c.). Šajā procesā ir jānoskaidro saikne un sekas šīs struktūras iekšienē un ārpus tās un uzsvars jāliek uz to, lai vienkāršotu institucionālās attiecības starp dažādiem līmeņiem, kas iesaistīti īstenošanā;

9.

iesaka uzlabot koordināciju starp atsevišķiem fondiem un programmām valstu līmenī. Tas būtu jāsasniedz, plānošanas periodā izmantojot arī stratēģisko vadību un plānošanu un liekot uzsvaru uz vispārējo stratēģisko darbu;

10.

uzsver: lai vienkāršošanas process kopumā būtu sekmīgs, svarīgi ir rast atbildes uz šādiem pamatjautājumiem:

11.

par vienkāršošanu neuzskata šādus pasākumus:

12.

uzskata, ka vienkāršošana ir šādi pasākumi:

13.

uzsver, ka vienkāršošana ir nepārtraukts process, kas neaprobežojas ar atsevišķu pasākumu īstenošanu vai ziņojuma vai atzinuma izstrādi;

14.

brīdina, ka daudzi saņēmēji patlaban uzskata, ka ESI fondu izmantošana ir riskanta, jo viņi nav pārliecināti, ka nekļūs par kādas “nepārvaramas varas” upuriem, proti, ka Eiropas Komisijas un dalībvalsts nesaskaņu dēļ projekta finansēšanu varētu apturēt vai atlikt, piemēram, ja neievēro nosacījumus, konstatē kļūdas īstenošanas pasākumos. Lai arī ir sasniegti projekta mērķi un gūti vēlamie rezultāti, atbalsts saņēmējam var tikt samazināts vai atlikts dažādu nelielu kļūdu dēļ vai tāpēc, ka projekta īstenošanas gaitā objektīvu iemeslu dēļ projektā ir veiktas izmaiņas. Saņēmēji nav pasargāti ne no riska, ka viņiem ar atpakaļejošu spēku tiks piemēroti revīzijas iestādes slēdzieni par kādu citu projektu, ne arī no vairākiem citiem riskiem. Visi šie faktori ietekmē apņemšanos efektīvi izmantot ESI fondus. Projekts un tā īstenotājs ir no jauna jāizvirza kohēzijas politikas centrā, nodrošinot saņēmējam labvēlīgus nosacījumus, proti, samazinot administratīvo slogu un projekta virzītāju ziņošanas pienākumu aprobežojot vienīgi ar datiem par projekta īstenošanu; plaši piemērojot vienkāršotas izmaksas un nodrošinot, ka par tiem netiks jautāts kontroles ietvaros; norādot projekta virzītājam obligātos dokumentus, kuru saglabāšana papīra formātā būtu obligāta ar arhivēšanas termiņu;

15.

uzskata, ka ievērojams vienkāršojums būtu tad, ja attiecībā uz visiem ES fondiem piemērotu vienādus atbilstības noteikumus. Taču attaisnoto izmaksu definēšanai arī turpmāk vajadzētu būt valstu līmeņa kompetencē, un tas būtu jāsaskaņo starp visām ES dalībvalstīm;

16.

ierosina ESI fondu vajadzībām uzticēt kādai no esošajām iestādēm vai struktūrām ombuda pilnvaras un funkciju, lai tajā kā pēdējā instancē varētu griezties ikviens saņēmējs; kaut arī daudzi saņēmēji cenšas īstenot projektus, lai tie dotu labākos rezultātus, sistēmas sarežģītības dēļ viņi tomēr nonāk paradoksālās un problemātiskās situācijās, kuras saņēmējam rada ne tikai morālu un saimniecisku kaitējumu, bet arī būtiski veicina negatīvu sabiedrības attieksmi pret ESI fondiem un ES kopumā. Šai institūcijai būtu ne tikai jānodrošina saziņa ar REGIO ĢD, bet arī jārisina ar ESI fondiem saistītie problēmjautājumi visos Eiropas Komisijas dienestos un pārējās ES iestādēs. Šādas institūcijas nav ES līmenī, kaut gan vairāki citi ĢD un citas ES iestādes ir iesaistītas ar ESI fondiem saistīto problēmjautājumu risināšanā. Līdzīgas institūcijas vajadzētu izveidot arī dalībvalstīs, ja tādas vēl nepastāv;

17.

atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi nepieļaut slēdzienu piemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Nedrīkst pieļaut, ka pašreizējos lēmumus, izmaiņas procedūrās vai pamatnostādnēs var piemērot ar atpakaļejošu spēku citiem projektiem, tostarp arī nepabeigtiem projektiem, kuru īstenošana jau krietni pavirzījusies uz priekšu. Nepieļaut piemērošanu ar atpakaļejošu spēku ir darbība, kuru var īstenot nekavējoties un kura palielinās juridisko noteiktību saņēmējiem;

18.

iesaka vienkāršošanas procesā veikt reformas, lai panāktu lielāku elastīgumu, jo līdz ar procesa pieaugošo sarežģītību dažādi projektos paredzētie konkrētie lēmumi tiek iekļauti vispārējās pamatnostādnēs un direktīvās. Tādēļ RK iesaka izveidot darba grupu, kurā iesaistīti ESI fondu praktiskas īstenošanas speciālisti un kuras uzdevums būtu sagatavot grozījumu priekšlikumus un apspriest tos ar Eiropas Komisiju un citām iestādēm;

19.

norāda, ka bieži vien ar ESI fondiem saistītais ES tiesiskais regulējums nav saskaņots ar valstu tiesību aktiem dažādās jomās, kuras, kā šķiet, nav savstarpēji saistītas, piemēram, finanšu revīzijas likumi vai publiskā iepirkuma likumi, tādējādi radot sadrumstalotību un diferencētu pieeju dažādās dalībvalstīs; tādēļ iesaka panākt, ka attiecībā uz ESI fondiem, kuri piesaista nevis valstu, bet gan ES līdzekļus, ar ESI fondiem saistītie ES tiesību akti ir prioritāri pār pretrunīgajiem valstu vai ES tiesību aktiem, pat ja līdzfinansējums tiek piešķirts no valstu vai vietējiem un reģionālajiem resursiem, lai nepieļautu pārmērīgu reglamentēšanu;

20.

ierosina izplatīt to dalībvalstu un programmu labas prakses piemērus, kurām iepriekš ir bijis nenozīmīgs vai zems kļūdu īpatsvars. Tajā pašā laikā jānodrošina visām valstīm vienādi nosacījumi (neraugoties uz valstu tiesību aktu atšķirībām). Patlaban dažādas teritoriālās vienības nereti piemēro diametrāli pretēju pieeju. Ir vērojamas situācijas, kad procedūru, ko vienā valstī uzskata par pareizu un ierastu, citā valstī uzskata par nopietnu pārkāpumu. Tas, protams, nekādi neietekmē to, ka administratīvajā slogā vajadzētu ņemt vērā projektu apmēru, atbalsta summu un īstenošanas struktūras kvalitāti;

21.

uzsver, ka vienkāršošanas procesa veiksmīgas īstenošanas nolūkā būs jāatrisina konflikts, no vienas puses, starp pasākumiem, kas paredzēti korupcijas apkarošanai un kļūdu īpatsvara samazināšanai, un, no otras puses, starp vienkāršošanu un ar ESI fondiem saistīto administratīvo izmaksu samazināšanu. Ir jāpārskata īstenošanas un pārvaldības kārtība, kas pielīdzina krāpšanu un netīšas kļūdas, tādējādi radot neuzticēšanās gaisotni dalībnieku vidū un nesamērīgu administratīvo slogu projekta virzītājam. Dažādi pasākumi, kas laika gaitā ieviesti, lai nodrošinātu pārredzamību un cīnītos pret korupciju un krāpšanu, būtiski sarežģī sistēmu kopumā. Šo pasākumu klāstā a posteriori ir jānoskaidro, kuri pasākumi patiešām ir efektīvi, bet kuri tikai sarežģī procesu un “soda” godīgus saņēmējus par nebūtiskām kļūdām. Cīņai pret korupciju nevajadzētu nozīmēt, ka mēs katru saņēmēju a priori turam aizdomās. Tai būtu jābalstās uz uzticēšanos, sadarbību un skaidri noteiktu atbildību. Šai cīņai jābūt balstītai uz morāles pamatprincipiem un saņēmēja atbildību par mērķiem, ko tas apņēmies sasniegt, nevis uz neelastīgiem modeļiem, kuru pamatā ir konstatētās kļūdas un kuri bieži vien, taču neefektīvi, būs saistoši citiem saņēmējiem. Savukārt koncentrēšanās tikai uz formālu prasību un grafiku ievērošanu atsevišķos gadījumos varētu novest pie finansējuma ļaunprātīgas vai neatbilstīgas izmantošanas, turklāt pilnīgi nesodīti;

22.

pēc debatēm Komitejā un ar citiem partneriem norāda uz šādiem galvenajiem risināmajiem jautājumiem:

23.

Kā liecina darbsemināri par vienkāršošanas jautājumiem, daudzu valstu pārstāvji uzskata, ka publiskais iepirkums ir viena no galvenajām īstenošanas problēmām, kaut arī atsevišķās dalībvalstīs publiskais iepirkums nerada būtiskas problēmas. Tādēļ mēs uzskatām, ka ES mērogā būtu vajadzīgi skaidri publiskā iepirkuma noteikumi projektu īstenošanai ar ESI fondu līdzekļiem, turklāt šiem noteikumiem vajadzētu būt prioritāriem pār valstu tiesību aktiem šajā jomā. Tie ir nevis valstu, bet lielākoties ES līdzekļi, tāpēc uz iepirkumu izsludināšanu būtu jāattiecina nevis valstu, bet gan ES noteikumi. Turklāt publiskā iepirkuma procedūrām vajadzētu sekmēt visefektīvākā galarezultāta iegūšanu un šim mērķim paredzēt zināmu elastīgumu dažādiem iepirkumiem, nevis tīri formāli ierobežot līgumslēdzēju iestādi un pretendentu ar dažādām saistošām, standartizētam procedūrām un procesiem. Citstarp būtu jāpaaugstina publicēšanai publiskā iepirkuma portālā un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī noteiktais vērtības slieksnis.

24.

Kā liecina darbsemināri par vienkāršošanas jautājumiem, kaut arī atsevišķās dalībvalstīs publiskais iepirkums nerada būtiskas problēmas, daudzu valstu pārstāvji norāda, ka pašreizējā sistēma ir tik sarežģīta un riskanta mazajiem pretendentiem, ka tie nespēj paši sagatavot publisko piedāvājumu un tiem jāizmanto ārējo specializēto uzņēmumu pakalpojumi, lai gan tas viņus neatbrīvo no atbildības par iespējamām kļūdām. Līdz ar to ir izveidojies jauns uzņēmējdarbības sektors. Paradoksāli, ka dažos gadījumos ir nepieciešams izsludināt piedāvājumu konkursu, lai noteiktu uzņēmumu, kura uzdevums būs sagatavot piedāvājumu.

25.

Vairāki semināri par vienkāršošanas jautājumu liecina: lai gan daudzās valstīs publiskais iepirkums nesagādā būtiskas problēmas, daudzu valstu pārstāvji aicina pievērst uzmanību faktam, ka lielākā daļa no publiskā iepirkuma jomā pieļautajām kļūdām faktiski ir radušās publiskā iepirkuma noteikumu sarežģītības dēļ. Projektu virzītāji jūtas vīlušies tādēļ, ka ex post revīzija tiek veikta projekta attīstības tālākā posmā, kad vairs nav iespējams labot kļūdas, un ka viņiem pat nav iespēju pieprasīt obligātu iepriekšēju novērtējumu. Tāpēc RK iesaka sagatavot revīzijas atzinumus un veikt citas publiskā iepirkuma kontroles procedūras ex ante, lai novērstu kļūdas, kuras ir ļoti bieži sastopamas it īpaši šajā jomā, un tādējādi samazinātu finanšu korekciju summu.

26.

Jāatzīmē, ka ar iepirkuma procedūru saistītie tiesību akti koncentrēti uz līgumslēdzēju iestādi, kurai piemēro sankcijas un kuru sauc pie atbildības par vismazāko kļūdu, lai gan kaitīga manipulēšana ar publiskā iepirkuma rezultātiem bieži notiek starp pretendentiem panākto vienošanos dēļ. Ļoti monopolizētās tirgus nozarēs un segmentos pašreizējā publiskā iepirkuma sistēma bieži vien nedarbojas, kā paredzēts, un var pat izrādīties tāda, kas nedod vajadzīgo rezultātu. Tādēļ vajadzētu pilnībā pārskatīt sistēmu un apsvērt tās koncepcijas pārstrādes nepieciešamību. Tas jo īpaši attiecas uz mazām valstīm, kurās tirgus monopolizācija ir daudz izteiktāka.

27.

Ir svarīgi steidzami pārskatīt nesen publicētās pamatnostādnes publiskā iepirkuma jomā attiecībā uz ESI fondiem (norādījumi attiecībā uz publisko iepirkumu), jo tajās ir atsauce uz agrākajām direktīvām, nevis uz jaunajām publiskā iepirkuma direktīvām, kas pieņemtas 2014. gadā un stājās spēkā šā gada sākumā. Šajā saistībā ir svarīgi sagatavot pienācīgu teritoriālās ietekmes novērtējumu par jaunajās vadlīnijās iekļautajiem elementiem, dodot iespēju vietējā un reģionālā līmeņa ekspertiem sniegt tiešu ieguldījumu. Tas ir paredzēts labāka regulējuma dokumentu kopumā, kurā atzīts, ka RK ir nozīmīga partnere ES priekšlikumu vietējās un reģionālās ietekmes novērtējumu uzlabošanā.

28.

Laika gaitā situācija valsts atbalsta jomā ir kļuvusi sarežģītāka, un, neraugoties uz to, ka atsevišķās programmās pēdējā laikā ir veikti zināmi uzlabojumi, situācija joprojām ir ļoti sarežģīta gan atbalsta saņēmējiem, gan pārvaldības iestādēm. Šobrīd nav skaidras un saprotamas valsts atbalsta jēdziena interpretācijas – viss balstās tikai no iesniegtajiem pieteikumiem un ekspertu slēdzieniem. Valsts iestādēm, kuru uzdevums ir interpretēt minēto atbalstu, bieži vien ir diametrāli pretēji viedokļi, un tās parasti nevēlas sniegt skaidrus saistošos atzinumus. Vairākās valstīs šīs iestādes neietilpst ESI fondu īstenošanas sistēmā un tām nav skaidri noteiktas atbildības par saviem atzinumiem. Tāpēc būtu vēlams, lai tajās valstīs, kurās tas nav izdarīts, šīs valsts iestādes tiktu iekļautas īstenošanas sistēmā un tām būtu pienākums sniegt nepārprotamus atzinumus. Turklāt dažos gadījumos privātā sektora dalībnieki – paradoksāli – ir labākā situācijā nekā publiskā sektora dalībnieki, jo viņiem nav jāievēro vesela virkne norāžu, noteikumu un darbību. Lai gan publiskā sektora darbinieki daudz retāk nonāk konkurējošas ekonomiskas struktūras pozīcijā un to darbības mērķis nav peļņa, uz viņiem ir jāattiecas tām pašām procedūrām, kuras attiecas uz privātā sektora pārstāvjiem.

29.

Turklāt valsts atbalsta noteikumu piemērošanā vērojama vēl viena būtiska neatbilstība. Kaut arī valsts atbalsta procedūras neattiecas uz programmām, ko centralizēti pārvalda Eiropas Komisija (piemēram, “Apvārsnis 2020”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds), tās piemēro projektiem, kurus finansē ES kohēzijas politikas ietvaros. Valsts atbalsta jomā projektus faktiski vērtē nevis pēc būtības, bet atkarībā no tā, vai minēto atbalstu piešķir Komisija vai dalībvalsts un pēc to finansējuma avota.

30.

Šajā sakarā RK vēlas atgādināt, ka kohēzijas politikas galvenais mērķis ir nodrošināt mazāk attīstītiem reģioniem vienlīdzīgus apstākļus, piešķirot tiem ES finanšu resursus lielākā apjomā un lielāku līdzfinansējumu. Tādējādi kohēzijas politiku varētu pat uzskatīt par apzinātu tirgus darbības traucējumu. Tāpēc RK uzskata, ka valsts atbalsta procedūras nekādā gadījumā nevajadzētu piemērot ESI fondiem.

31.

Īpaša uzmanība jāpievērš valsts atbalstam Eiropas teritoriālās sadarbības programmās. Darbs, kas jāiegulda, lai ievērotu valsts atbalsta noteikumus, un konkurences traucējumu risks parasti nav samērīgs. Turklāt dažādās dalībvalstīs valsts atbalsta interpretācijas bieži vien ir atšķirīgas, tāpēc nav iespējams šos noteikumus piemērot ar pienācīgu juridisko noteiktību, un tas nereti ir šķērslis, kas liedz īstenot kvalitatīvus projektus. Viens no pasākumiem, ko varētu nekavējoties īstenot ESI fondu vienkāršošanai, būtu no valsts atbalsta noteikumu darbības jomas svītrot arī Eiropas teritoriālo sadarbību, kā tas jau darīts programmas “Apvārsnis 2020” gadījumā.

32.

Runa ir arī par skaidrību un proporcionalitāti. Ņemot vērā dažu projektu, jo īpaši vietējā līmeņa projektu, nelielo apjomu, ir svarīgi, ka tiek precizēta sistēma, kas attiecas uz atbrīvojumiem no valsts atbalsta noteikumiem. Šobrīd bieži vien ir neskaidrība par to, kad un kāda ir de minimis noteikuma, vispārējas nozīmes pakalpojumu, vispārējā grupu atbrīvojuma noteikumu un valsts reģionālā atbalsta pamatnostādņu darbība. Eiropas Reģionu komiteja aicina jau šajā plānošanas periodā izstrādāt labākas, ērti lietojamas konsolidētās pamatnostādnes un, īstenojot gaidāmo valsts atbalsta noteikumu pārskatīšanu, uzlabot un vienkāršot pašreizējos noteikumus.

33.

Ņemot vērā jauno skatījumu uz uzņēmuma definīciju, ir jāpalielina arī atbalsta maksimālais apjoms saskaņā ar de minimis noteikumu, lai tādējādi atbalstītu nodarbinātību, inovāciju un uzņēmējdarbību.

34.

Atšķirīgās revīzijas metodes valstu un Eiropas līmenī, iespējams, ir lielākā problēma ESI fondu īstenošanas procesā. Pārvaldības iestādes un dažādas Eiropas un valstu revīzijas iestādes bieži vien atšķirīgi interpretē vienus un tos pašus noteikumus, lai gan tās nav atbildīgas par veikto uzraudzību. Attiecībā uz ESI fondu projektiem vajadzētu piemērot vienotu revīzijas sistēmu, proti, dalībvalstu un ES līmenī vajadzētu izveidot vienu revīzijas kontaktpunktu, kas sagatavotu saistošus atzinumus – tostarp par publisko iepirkumu – un būtu atbildīgs par tiem. Galīgajam saņēmējam vajadzētu būt tiesībām pašam pieprasīt revīziju, lai viņš varētu būt pārliecināts, ka īstenošana norit pareizi un nav nekāda turpmāka apdraudējuma, vai arī lai viņš varētu veikt korekcijas. Tam vajadzīga arī elastīgāku pieeja datu apmaiņai un integrētiem IT risinājumiem, piemēram, elektroniskām veidlapām un datubāzēm, kas ir priekšnosacījums tāda vienota kontaktpunkta izveidei, kurš dod iespēju mazināt administratīvo formalitāšu slogu saņēmējiem un pārvaldības iestādēm. Lietotājdraudzīgas dematerializācijas plaša izmantošana ļaus maksimāli samazināt to dokumentu skaitu, ko vajag skenēt un lejupielādēt. Tādējādi vajadzētu veicināt tādu IT lietojumprogrammu izmantošanu, kas tieši no avota ļauj meklēt saņēmēja administratīvos datus (darbinieku skaits, apgrozījums, nodokļu un sociālo maksājumu saistību izpilde u. tml.). Šajā sakarā tomēr ir vajadzīgs iepriekšējs riska novērtējums par to, kā un ar kādiem datiem var apmainīties, un jau no paša sākuma ir jāiesaista arī Komisija, valstu un reģionālās revīzijas iestādes, kā arī Eiropas Revīzijas palāta, lai, iespējams, izstrādātu kopēju revīzijas rokasgrāmatu, kas ļautu izvairīties no turpmākām problēmām revīzijas jautājumos. Patlaban šādu revīziju uzskata par represīvu piespiedu pasākumu. Parasti revīzija attiecas tikai uz projekta vadību un noteikto procedūru ievērošanu, un par jebkādu pārkāpumu paredzētas stingras sankcijas, pat ja pārkāpums izdarīts projekta efektivitātes palielināšanas nolūkā, neparedzētu apstākļu dēļ vai taupības nolūkā. Tāpēc RK ierosina revidentiem ņemt vērā izmaksu reālo efektivitāti, pārkāpumu smaguma pakāpi finanšu aspektā, kā arī konkrēto situāciju (lielāka proporcionalitāte revīzijas jomā). Noteikumos par pārbaudēm un atbilstību jāietver proporcionalitātes dimensija, pieļaujot augstāku tolerances līmeni nelielu pārkāpumu gadījumā. Runājot par pārbaudēm, ir jāvirzās uz proporcionālāku pieeju (labi funkcionējošas programmas un īstenošanas struktūras mazāk jāpārbauda uz vietas), kas balstīta uz rezultātiem (lai dažāda veida pārbaudes varētu veikt vienā reizē; jo īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz vairākfondu programmām un darbībām), kā arī uz samērīgākām revīzijām, kuras būtu vērstas ne tik daudz uz sankcijām, cik uzlabojumiem un garantiju, ka tiek ievēroti kohēzijas politikas vispārējie mērķi. Revidents būtu jāuzskata par partneri, kas palīdz risināt problēmas un rast efektīvāko veidu, kā konstatēt un labot kļūdas. Lai to panāktu, būtu vajadzīgas izmaiņas revidentu attieksmē.

35.

Administratīvajām un revīzijas iestādēm būtu cieši jāsadarbojas, sākot no plānošanas posma līdz programmu noslēgumam, jo tas ir vienīgais veids, kā novērst vienu un to pašu noteikumu atšķirīgu interpretāciju. Kopējai kontroles sistēmai vai kopīgai izpratnei par kontroles sistēmu, uz ko mums vajadzētu tiekties, būtu jānovērš vienu un to pašu darbību vairākkārtēja revīzija, jo dažādām revīzijas iestādēm parasti vajadzētu ņemt par pamatu un papildināt citai citas atzinumus. Šajā kontekstā RK ierosina paplašināt Regulas (ES) Nr. 1303/2013 148. pantā noteiktās samērīgas kontroles piemērošanas jomu un to attiecināt ne tikai uz revīzijas iestādi un Komisiju, bet arī uz visiem revīzijas veidiem, tostarp pārvaldības un sertifikācijas iestāžu, kā arī Eiropas Revīzijas palātas revīzijām. Vispārīgāk runājot, revīzijā vajadzētu vairāk ņemt vērā subsidiaritāti. Kopienas revīzijai vajadzētu aprobežoties tikai ar ESI fondu noteikumu ievērošanu. Dalībvalstij un attiecīgajām pārvaldības iestādēm būtu jāuzņemas atbildība pārbaudīt valsts noteikumu ievērošanu (tostarp tādu, kas izriet no Eiropas tiesību aktiem). Šādas subsidiaritātes priekšnoteikumam revīzijas jomā vajadzētu būt uzticības līgumam, kas noslēgts starp Eiropas Komisiju un katru dalībvalsti.

36.

Ierosina arī par 50 % palielināt robežvērtības, līdz kurām darbībai piemēro ne vairāk kā vienu revīziju pirms galīgo izdevumu iesniegšanas.

37.

Ja projektos iesaistīti vairāki partneri, ir nepieņemami, ka par pārkāpumiem, kas konstatēti saistībā ar vienu no partneriem, ar finanšu korekciju tiek sodīta visa partnerība vai – ārkārtējos gadījumos – visa programma.

38.

Lai gan ir valstis, kurās pārsūdzības sistēmas darbojas bez būtiskām problēmām, citās valstīs savukārt šīs sistēmas, kas izveidotas, balstoties uz Regulas (ES) Nr. 1303/2013 74. panta 3. punktu, ir diezgan dažādas un saņēmēju skatījumā ne vienmēr pilda savu lomu. Tāpēc būtu vēlams izveidot vienotu, saprotamu un ātru pārsūdzības sistēmu kā dalībvalstu (ja tāda vēl nav izveidota), tā arī ES līmenī. Šāda sistēma būtu jāpiemēro ne tikai attiecībā uz revīzijas slēdzieniem, bet arī uz visos līmeņos un visās jomās (piemēram, valsts atbalsta jomā) pieņemtajiem lēmumiem.

39.

Šķiet, ka procedūra, ar kuru dalībvalstis pārsniedz ES likumdošanā noteiktās minimālās prasības, transponējot ES tiesību aktus valsts tiesību aktos, ir dalībvalstu, nevis Eiropas Komisijas problēma. Tomēr šis process notiek tāpēc, ka to pieļauj Komisijas regulas un īstenošanas pamatnostādnes. Ja mēs vēlamies šo procesu samazināt līdz minimumam, ir jāstiprina Komisijas loma šajā jautājumā. Komisijas regulās un īstenošanas pamatnostādnēs skaidri jānosaka absolūtās prasības, kuras nedrīkst ne pastiprināt, ne mazināt. Tas attiecas arī uz publisko iepirkumu un revīziju. ESI fondu līdzekļi ir ES līdzekļi, tāpēc noteikumi būtu jānosaka nevis dalībvalstīm, bet Eiropas Savienībai.

40.

Palielinās arī regulatīvais slogs, jo daudzos gadījumos īstenošanas pamatnostādnes Eiropas Komisija izstrādā tikai programmu īstenošanas laikā. Līdz ar to dalībvalstīm un pārvaldības iestādēm nākas izstrādāt savas pamatnostādnes, kas atšķiras no tām, kuras Komisija publicē ex post. Tāpēc ESI fondu regulas jāizstrādā vienlaicīgi ar pamatnostādnēm, nevis vēlākā posmā, lai varētu gūt priekšstatu un katru konkrēto regulas pantu interpretēt tā, kā tas būtu paredzēts. Līdz ar to darbības programmu īstenošana bieži vien kavējas vairāk nekā gadu un tiek ieviestas papildu izmaiņas, kas savukārt negatīvi ietekmē ESI fondu apguvi. Būtu ievērojami jāsamazina pamatnostādņu un metožu skaits un darbības joma. Tajā pašā laikā uzsvars būtu jāliek nevis uz pamatnostādņu un metožu plašumu, bet gan uz skaidrību un efektivitāti, lai sistēma nekļūtu vēl sarežģītāka un neefektīvāka. Tām jābūt skaidrām, un īstenošanas gaitā tajās nevajadzētu veikt izmaiņas. Pamatnostādnes nekādā gadījumā nedrīkst piemērot ar atpakaļejošu spēku.

41.

Būtu lietderīgi noskaidrot, kurš līmenis ir visatbilstošākais, lai veiktu plānošanu un tematisko koncentrāciju. Patlaban plānošana attiecas pat uz zemāko īstenošanas līmeni. Tāpēc tematiskās koncentrācijas ietvaros būtu jānosaka vispārējie mērķi un katram no tiem – galvenais īstenošanas rādītājs. Pārvaldības iestādēm būtu vajadzīga rīcības brīvība, lai noskaidrotu darbības, ar kurām varēs šo mērķi sasniegt dažādos reģionos, un lai tādējādi labāk varētu ņemt vērā reģionu vajadzības atkarībā no to īpatnībām un problēmām, kas tos skar. Ja mērķis ir paaugstināt nodarbinātības līmeni, būtu jānodrošina iespēja brīvi izvēlēties līdzekļus šā mērķa sasniegšanai. Atkarībā no to līmeņa dažos reģionos šo mērķi palīdzēs sasniegt pasākumi pētniecības jomā, bet citos – pasākumi tūrisma nozarē. Pārrobežu sadarbības veicināšanā, kuras mērķis ir reģionu integrācija pāri robežām, būtu jāņem vērā konkrētā pārrobežas reģiona īpašās vajadzības, lai tādējādi atbalstītu svarīgas darbības, kuras ir tālejošākas par stratēģijas “Eiropa 2020” tematiskajiem mērķiem. Kā piemēru var minēt “mazo projektu fondu”, kas atbalsta iedzīvotāju savstarpējās sadarbības projektus, tūrisma veicināšanu un trūkstošo transporta savienojumu izveidi. Plašākā nozīmē ir jānoskaidro, vai Eiropas teritoriālajā sadarbībā ir jāievēro visi nosacījumi, kas attiecas uz ESI fondiem. Būtu jānodrošina, ka netiek samazināts finanšu piešķīrums.

42.

Programmām vajadzētu būt elastīgākām, lai varētu elastīgi reaģēt uz jaunām situācijām un straujo tehnoloģisko attīstību. Tomēr šādam elastīgumam jābūt reālam. Tas nozīmē, ka ir jābūt iespējai ierobežot un vienkāršot procesu, ar ko groza programmas. Par programmas reālu elastīgumu nevar uzskatīt, piemēram, nepieciešamību sagatavot jaunu stratēģisku vides novērtējumu. Minētajā gadījumā, piemēram, stratēģisko vides novērtējumu nepieciešams veikt tikai gadījumos, kas ietekmē pārplānošanu, kurā izvirza īpašus mērķus, kas būtiski ietekmē vidi un ir iepriekš noteikti kā tādi.

43.

Ar Regulu (ES) Nr. 1303/2013 ir ieviesti divi instrumenti, kas paredz nodrošināt integrētu teritoriālo pieeju, t. i., integrētus teritoriālos ieguldījumus un kopīgos rīcības plānus, kuri dotu iespēju konkrētai apvidu vai reģionu integrētai attīstībai. Tomēr Komisija ir sniegusi dalībvalstīm ļoti maz stimulu izmantot šos instrumentus, turklāt – kas ir ne mazāk svarīgi – Komisija savos deleģētajos aktos un īstenošanas aktos tos ir definējusi visai neskaidrā un sarežģītā veidā. Vairāk ieviešot abus instrumentus, tiktu panākta

44.

Integrētu teritoriālo ieguldījumu (ITI) gadījumā ir noteikta prasība izveidot pārvaldības struktūras, kuras, ņemot vērā no šā instrumenta piešķirtā finansējuma apjomu, ir pilnīgi neatbilstīgas. Kā uzsvērts Komitejas atzinumā par sabiedrības virzītu vietējo attīstību, arī daudzie atšķirīgie noteikumi, kuri jāievēro attiecībā uz katru fondu, kas bieži ir dažādu pārvaldības iestāžu pārziņā, ir šķērslis tam, lai sabiedrības virzītu vietējo attīstību izvērstu ārpus ELFLA ietvariem. Tas ir iemesls, kādēļ šo ļoti inovatīvo integrēto vietējās attīstības instrumentu ieviešana vietējā līmenī līdz šim ir tik ierobežota. Nepieciešamība izveidot šādas struktūras ne tikai nesamērīgi noslogo šā instrumenta pārvaldību un tās dalībniekus, bet arī padara projektus daudz sarežģītākus un kavē to īstenošanu;

45.

norāda, ka izmaiņas, ko ik pēc septiņiem gadiem vai pat vēl biežāk veic kohēzijas politikas noteikumos, nesekmē to vienkāršošanu, bet gan rada pretēju efektu. Tomēr, ja tiesiskais regulējums aptver vairākus plānošanas periodus, tas vispirms ir radikāli jāvienkāršo. Nelielas vajadzīgās izmaiņas kohēzijas politikas īstenošanas mehānismā, protams, ir iespējamas un lietderīgas, taču lielākas izmaiņas būtu jāveic retāk un jāsagatavo pietiekami savlaicīgi. Vajadzētu iepriekš izvērtēt šādu izmaiņu ietekmi un saskaņā ar partnerības principu vajadzētu iepriekš apspriest tās ar attiecīgajiem partneriem, t. i., ne tikai dalībvalstīm, bet arī ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ko pārstāv Reģionu komiteja;

46.

uzskata, ka finanšu instrumentu izmantošana ir svarīgs elements, kas ļauj palielināt ESI fondu programmu radīto sviras efektu un apvienot ESI fondu un ESIF sniegto finansējumu. Tomēr, kā tas nesen tika norādīts RK un Padomes prezidentvalsts Slovākijas kopīgajā darbseminārā par šo jautājumu (1), attiecībā uz ESI fondu finanšu instrumentiem steidzami jāvienkāršo to struktūra, ziņošanas prasības un revīzijas noteikumi;

47.

iesaka Eiropas Komisijai pārbaudīt, kāpēc lielākajā daļā dalībvalstu līdz šim netiek pielietoti standarta instrumenti finanšu instrumentu izmantošanai;

48.

pieņem zināšanai nesen publicētajā Eiropas Revīzijas palātas ziņojumā “ES budžeta izpilde, izmantojot finanšu instrumentus, – gūtā pieredze 2007.–2013. gada plānošanas periodā” iekļautos konstatējumus un aicina Revīzijas palātu novērtēt arī finanšu instrumentu īstenošanu pašreizējā finansēšanas periodā;

49.

pieņem zināšanai nesen publicēto tā saukto kopoto regulu (2), ar kuru tiek grozītas arī ESI fondu regulas – runa ir par finanšu instrumentu izmantošanas vienkāršošanu un vienkāršotu izmaksu risinājumu ESI fondu programmās,

50.

vienkāršošanas nolūkā ierosina Eiropas Komisijai apkopot un uzraudzīt “sliktas prakses” projektus. Tas ļautu atspoguļot nepieciešamību vienkāršot un grozīt pieeju un papildināt ESI fondu īstenošanas paraugprakses piemēru apmaiņu. Ņemot vērā RK locekļi praktisko pieredzi, Reģionu komitejai vajadzētu būtu galvenajai lomai šajā procesā;

51.

norāda, ka pamatdokumentus, kas attiecas uz fondiem, kuri darbosies plānošanas periodā no 2014. gada līdz 2020. gadam, Eiropas Komisija publicēja tik vēlu, ka īstenošana nevarēja sākties plānošanas perioda sākumā. Tāpēc nācās ilgi gaidīt un radās grūtības atsevišķu darbības programmu saskaņošanā. Turpmāk dokumenti būtu jāpublisko laikus un vienlaicīgi;

52.

atkārtoti uzsver, ka pastāv konkrēti instrumenti, kas varētu reāli sekmēt ESI fondu pārvaldības vienkāršošanu. Procedūru saskaņošana, IT instrumentu plaša izmantošana un e-pārvalde ir daži no pamatelementiem, ko var vispārēji izmantot šo fondu gadījumā. Turklāt ir būtiski arī turpināt sekmēt standarta izmaksu izmantošanu, kas var novērst administratīvo slogu, un vienkāršot ziņošanu un uzraudzību, lai neradītu papildu administratīvo slogu saņēmējiem un šo resursu apsaimniekošanā iesaistītajām iestādēm;

53.

norāda, ka, ESI fondu izstrādes un visā to īstenošanas procesā plašāk izmantojot principu, kas balstās uz partnerattiecībām ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, Eiropas Komisija varētu iegūt informāciju, kura ļautu būtiski veicināt īstenošanas procesa efektivitāti un vienkāršošanu.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/22

1.

šajā pašiniciatīvas atzinumā atsaucas uz šādām Komisijas iniciatīvām: 1) Komisijas paziņojumu par valsts atbalsta jēdzienu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu (1); 2) konsultāciju procedūru par Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas paplašināšanas projektu (2), saskaņā ar kuru iepriekšējās valsts atbalsta pārbaudes procedūru Komisija nepiemēro noteiktam ieguldījumu atbalstam, kas tiek sniegts ostām un lidostām; 3) Eiropas Komisijas paredzēto Almunia tiesību aktu kopuma pārskatīšanu, kā arī regulas, kura attiecas uz de minimis atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem un kuras termiņš beidzas, pārskatīšanu;

2.

norāda, ka Eiropas Savienības noteikumi attiecībā uz valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem nedrīkst aprobežoties tikai ar konkurences principiem, bet minētajos noteikumos vajadzētu pilnībā ņemt vērā saskaņā ar Līgumiem dalībvalstīm piešķirto plašo rīcības brīvību noteikt, kas ir vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums, un principus, kuri saistīti ar vietējo un reģionālo pašpārvaldi, ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, kā arī neitralitāti pret īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs (LES 3. pants, LESD 14., 106. un 345. pants un 26. protokols). Vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem ir jāatspoguļo vajadzību, lietotāju vēlmju un publiskā iepirkuma sistēmu atšķirības, kas var rasties, jo dalībvalstu ģeogrāfiskais stāvoklis, sociālie vai ar kultūru saistītie apstākļi un demokrātijas procesi ir atšķirīgi. RK atgādina, ka valsts atbalsta pārbaudes drīkst veikt tikai tad, ja valsts, reģionālajam vai vietējam vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu regulējumam vai finansējumam ir pārrobežu ietekme vai ietekme uz iekšējo tirgu;

3.

uzsver vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu nozīmi izaugsmes un nodarbinātības veicināšanā, kā arī to, ka šie pakalpojumi bieži vien ir priekšnoteikums turpmākiem publiskiem un privātiem ieguldījumiem. Tāpēc šie pakalpojumi būtu jāaplūko arī no ES investīciju plāna skatpunkta. Šajā saistībā jāmin Eiropas Komisijas izaugsmes pētījums par 2016. gadu, jo tajā norādīts, ka “ir būtiski, lai dalībvalstis plašāk veicinātu sociālos ieguldījumus, arī tādās jomās kā veselības aizsardzība, bērnu aprūpe, atbalsts mājokļiem un rehabilitācijas pakalpojumi, lai stiprinātu cilvēku pašreizējās un nākotnes spējas iesaistīties darba tirgū un tam pielāgoties. (..) Sociālie ieguldījumi ar laiku nodrošina ekonomisku un sociālu atdevi, īpaši nodarbinātības izredžu, darba ienākumu un ražīguma, nabadzības novēršanas un sociālās kohēzijas stiprināšanas ziņā.”;

4.

tādēļ rosina turpināt pārdomas par to, kā Eiropas Savienība saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem varētu sniegt atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem, piemēram, jāapsver, vai nebūtu jāturpina vienkāršot valsts atbalsta noteikumu piemērošanu, proti, varētu ieviest – ar tādu vienkāršu kritēriju kā atbilstība apstiprinātajām darbības programmām – prezumpciju, ka finansējums, kas piešķirts no ESI fondiem, atbilst valsts atbalsta noteikumiem. Tas būtu jādara, jo valsts atbalsta jomā nevienlīdzīga attieksme pret ES tieši pārvaldītajiem fondiem, kā ESIF un “Apvārsnis 2020”, un ESI fondiem nav pamatota, palielina administratīvo slogu un mazina fondu sinerģiju, kuru cenšas nodrošināt arī pati Eiropas Komisija;

5.

pauž nožēlu par to, ka Komisija joprojām atsakās piemērot LESD 14. pantu kā juridisko pamatu valsts atbalsta noteikumiem, kas attiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Šā panta piemērošana nodrošinātu parasto likumdošanas procedūru un tādā veidā arī lielāku juridisko noteiktību un demokrātisko leģitimitāti;

6.

norāda, ka Eiropas Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem šā jautājuma sarežģītības, konkurējošās jēdzienu interpretācijas un gadiem ilgi veikto pielāgojumu dēļ ir kļuvis pārāk apjomīgs, pārāk detalizēts un nepārredzams. Jāturpina mazināt publisko iestāžu, kas piešķir atbalstu, un uzņēmumu administratīvo slogu, un Komisijas resursi būtu jākoncentrē uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu tajos gadījumos, kad ietekme uz iekšējo tirgu ir vislielākā. Komiteja turklāt uzsver, ka sarežģītā regulējuma dēļ informētība par noteikumiem, iespējams, ir nepietiekama un tādēļ ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistītās atvieglojumu iespējas netiek izmantotas. Tāpēc komiteja rosina Eiropas Komisiju pilnveidot un, ja iespējams, apvienot daudzos sekundāro tiesību aktus un ieteikuma tiesību instrumentus (regulas, paziņojumus, pamatnostādnes utt.), kas attiecas uz valsts atbalstu;

7.

atkārtoti uzsver, ka tā principā iebilst pret citu Eiropas Komisijas ierosinātu kvalitātes un efektivitātes apsvērumu izmantošanu pārbaudēs, kuru mērķis ir novērtēt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu finansējuma atbilstību. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību sadaļu, kas attiecas uz konkurenci, Komisija principā nav pilnvarota noteikt kvalitātes un efektivitātes kritērijus, kuri vēl vairāk ierobežo vietējo un reģionālo atbalsta sniedzēju rīcības brīvību. Vietējā un reģionālā līmeņa iestādēm arī turpmāk jābūt tiesīgām pieņemt lēmumus par kvalitāti un efektivitāti (3);

8.

uzsver, ka ES tirdzniecības nolīgumi neskar ES, tās dalībvalstu un to pašvaldību tiesības pašām regulēt, nodrošināt vai atbalstīt pakalpojumus. Komiteja pauž cerību, ka Eiropas Komisijas sniegtās garantijas saistībā ar sarunām par TTIP būs spēkā arī visās citās sarunās par tirdzniecības nolīgumiem un ka netiks ierobežotas valdību iespējas pieņemt vai saglabāt noteikumus, kas nodrošina augstas kvalitātes pakalpojumus un aizsargā tādus svarīgus visai sabiedrībai nozīmīgus mērķus kā veselības aizsardzība, sabiedriskā drošība vai vides aizsardzība, ka netiks pieprasīta pakalpojumu privatizācija, ka publiskais sektors varēs paplašināt savu sniegto sabiedrisko pakalpojumu piedāvājumu un ka varēs tikt piedāvāti sabiedriskie pakalpojumi, kurus agrāk snieguši privātie pakalpojumu sniedzēji (4);

9.

norāda, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi ir saistīti ar publiskā sektora ieguldījumiem, un tādēļ atkārtoti pauž bažas par to, ka Eiropas Savienības jaunās Eurostat nacionālo un reģionālo kontu sistēmas (EKS 2010) grāmatvedības standartos, kas ir spēkā kopš 2014. gada septembra, nav paredzēta diferenciācija starp publiskajiem izdevumiem un publiskajiem ieguldījumiem. Turklāt dažās dalībvalstīs, minētos standartus transponējot valsts tiesību aktos, noteikts, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāievēro publisko ieguldījumu maksimālās robežvērtības gadā un uz vienu iedzīvotāju. Šīs maksimālās robežvērtības arī ir šķērslis tām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kam ir finanšu līdzekļu uzkrājumi, kurus tās varētu izlietot, lai uzsāktu apjomīgus ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistītus ieguldījumu projektus. Tāpēc komiteja uzsver, ka Eiropas Komisijai būtu jāsniedz ziņojums par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmas (EKS 2010) ieviešanu (5);

10.

norāda, ka lēmumu par to, kāda darbība uzskatāma par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu, pieņem dalībvalstis, balstoties uz izveidoto kultūras sistēmu un politisko sistēmu un ņemot vērā nepieciešamību nemitīgi attīstīt šādas darbības, un ka vietējās un reģionālās pašvaldības var pilnīgi patstāvīgi izlemt, kurus pakalpojumus tās uzskata par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem;

11.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2016. gada 19. maijā, t. i., divus gadus pēc 2014. gada pirmajā pusgadā notikušajām konsultācijām par valsts atbalsta jēdzienu saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, ir publicējusi paziņojumu, kurā ir skaidrota ES valsts atbalsta noteikumu piemērošanas joma. Eiropas Reģionu komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu savus resursus koncentrēt uz valsts atbalsta noteikumu piemērošanu darbībām, kurām ir vislielākā ietekme uz iekšējo tirgu, tomēr vienlaikus norāda, ka paziņojumā valsts atbalsta jēdziens ir interpretēts tikai tajās jomās, kurās jau pastāv Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Tādēļ komiteja rosina apsvērt, vai šāda pieeja nav pārāk ierobežojoša un nav pretrunā dažādām attīstības tendencēm publisko ieguldījumu jomā, piemēram, saistībā ar nodokļiem un jaunu sociālo pakalpojumu attīstību;

12.

pauž gandarījumu par paziņojumā iekļauto apstiprinājumu, ka jēdziens “ietekme uz tirdzniecību Eiropas Savienībā” ir ierobežots. Balstoties uz 2015. gada 29. aprīļa lēmumiem (7) par septiņiem konkrētiem gadījumiem un atbilstoši sākotnējā RK atzinuma projektā izteiktajam aicinājumam, atbalsts vietējai infrastruktūrai vai vietēja mēroga pakalpojumiem, kas neietekmē citas dalībvalstis vai kas būtiski neietekmē pārrobežu ieguldījumus, vairs nav uzskatāms par valsts atbalstu ES noteikumu izpratnē (8);

13.

atzīmē Komisijas viedokli, ka publiskie ieguldījumi infrastruktūras būvniecībā vai modernizācijā nav uzskatāmi par valsts atbalstu, ja attiecīgā infrastruktūra tieši nekonkurē ar citu tāda paša veida infrastruktūru. Komiteja tomēr nepiekrīt Komisijas vispārīgajam viedoklim, ka tas parasti attiecas uz autoceļiem un dzelzceļa infrastruktūru, iekšzemes ūdensceļiem, kā arī ūdens piegādes un kanalizācijas tīkliem, bet ne uz tādām jomām kā enerģētika, platjoslas sakari, lidostas vai ostas;

14.

atzinīgi vērtē precizējumu, ka noteikumi par valsts atbalstu neattiecas uz publiskajiem līdzekļiem, kas piešķirti noteiktām kultūras darbībām, kurām nav komerciāla rakstura, bet kuras sabiedrībai ir pieejamas bez maksas vai par samaksu, kas sedz līdz 50 % no izmaksām; tas ievērojami samazinās lielo ar pārbaudēm saistīto slogu vietējām un reģionālajām iestādēm (tomēr atsevišķos gadījumos pārbaudes būs nepieciešamas arī turpmāk) un veicinās juridisko noteiktību tādā jomā kā publiskais atbalsts kultūrai;

15.

tādēļ pauž cerību, ka Eiropas Komisija skaidri norādīs, ka vietējie pakalpojumi neietekmē tirdzniecību un ka sūdzības iesniedzējs un/vai Eiropas Komisija būs tie, kuriem būs jāpierāda, ka tiek vai var tikt apdraudēta Kopienas iekšējā tirdzniecība;

16.

pauž cerību, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām nākotnē tiks nodrošināta juridiskā noteiktība, lai tās var lemt, kam tās, nepārkāpjot valsts atbalsta noteikumus, var sniegt atbalstu;

17.

saistībā ar 2016. gada aprīlī iesniegto “Rīcības plānu PVN jomā – Ceļā uz vienotu PVN zonu”, kam RK veltīs atsevišķu atzinumu, iebilst pret ieceri ierobežot ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistīto darbību atbrīvošanu no pievienotās vērtības nodokļa;

18.

uzsver, cik noderīga ir pašlaik spēkā esošās Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas praktiskā rokasgrāmata (9), kurā apkopoti valstu iestāžu jautājumi un Eiropas Komisijas atbildes, tomēr norāda, ka šīs atbildes ne vienmēr kliedē visas dalībvalstu šaubas par interpretāciju;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu līdz 2016. gada 30. maijam turpināt iepriekšēju apspriešanos par nākamo Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas (VGAR) (10) pārskatīšanu ar mērķi atcelt paziņošanas prasības attiecībā uz atbalstu ostu un lidostu infrastruktūrai, jo līdz ar VGAR piemērošanas jomas paplašināšanu samazināsies administratīvais slogs publiskajām iestādēm un galīgajiem saņēmējiem;

20.

tomēr norāda, ka ostu gadījumā trūkst jelkāda iepriekšēja juridiska pamata, kas ļautu noteikt ieguldījumu atbalsta saderības kritērijus un kas pavērtu Komisijai iespēju izveidot konkrētu gadījumu sarakstu, balstoties uz lielāku juridisko noteiktību; tādēļ rosina Komisiju precīzāk atbildēt uz jautājumu par valsts atbalsta esamību vai neesamību saistībā ar dažādiem ieguldījumu veidiem un ostu lielumu, kā arī ņemt vērā ostu organizācijas īpatnības dažādās dalībvalstīs, tostarp arī ostu uzdevumu sniegt sabiedriskos pakalpojumus;

21.

norāda, ka vairāki pasākumi, ko dalībvalstis īstenojušas saistībā ar iekšzemes ostām, varētu nebūt atzīstami par valsts atbalstu, jo atbalsta saņēmējs neveic saimniecisko darbību vai tāpēc, ka šiem pasākumiem nav nekādas ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tas noteiktos apstākļos varētu attiekties uz atbalstu iekšzemes ostu infrastruktūrai, kam ir tikai vietēja nozīme, vai uz atbalstu infrastruktūrai iekšzemes ostās, kurām nav tiešas izejas uz jūru un kuras nekropļo konkurenci, jo tās nenodrošina tirdzniecību vai savienojumus ar citām dalībvalstīm pa ūdensceļiem;

22.

līdztekus ierosmei, kas saistīta ar noteiktām lidostām (sk. šā dokumenta 28. punktu), rosina Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā iekļaut arī atbrīvojumu attiecībā uz valsts atbalstu ostām vai vismaz noteiktiem ostu veidiem;

23.

pauž bažas par faktu, ka, tiklīdz ostu infrastruktūra tiks iekļauta VGAR, visi valstu atbalsta pasākumi, kas atbilst valsts atbalsta definīcijai un uz ko nevar attiecināt atbrīvojumus, būs pakļauti ļoti sarežģītam novērtējumam, kura iznākumu nav iespējams iepriekš paredzēt, ņemot vērā iespējamo tiešo apstiprināšanu saskaņā ar Līgumu; tādēļ mudina Komisiju ierosināt īpašas pamatnostādnes attiecībā uz šādu atbalstu, ja tas ir virs izņēmuma līmeņa;

24.

saistībā ar ieguldījumu atbalstu reģionālajām lidostām visnotaļ atbalsta Eiropas Komisijas pieeju, proti, atziņu ka “ziņošanas robežvērtības noteikšana attiecībā uz atbalsta apmēru nav lietderīga, jo atbalsta ietekme uz konkurenci pirmām kārtām ir atkarīga no lidostas lieluma, nevis no ieguldījumu apjoma”;

25.

pauž cerību, ka Komisija sadaļā “Definīcijas attiecībā uz atbalstu reģionālajām lidostām” nodrošinās atbilstību jau spēkā esošajiem ES tiesību aktiem;

26.

jau paudusi viedokli, ka Komisijai uzmanība jāpievērš galvenokārt lielajām lidostām un ka valsts atbalsta pasākumi mazām lidostām, kas gadā vidēji apkalpo mazāk nekā 300 000 pasažieru, nav iekļaujami valsts atbalsta noteikumu piemērošanas jomā, jo šīs lidostas nevar ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, šādas lidostas strukturālu iemeslu dēļ nav spējīgas segt kapitāla un darbības izmaksas (11) un publiskā atbalsta mērķis ir drošas un saimnieciski dzīvotspējīgas gaisa transporta infrastruktūras izveide reģionos, kuru transporta savienojumi ar citiem reģioniem ir vāji attīstīti (12); protams, šāda rīcība ir jāpapildina ar izņēmuma līmeņa ievērojamu paaugstināšanu atbalstam lidostām, kuras sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus (pašlaik noteikti 200 000 pasažieru gadā), un tādā veidā jāpanāk, ka šis līmenis atbilst tam (proti, 1 miljons pasažieru gadā), kas bija spēkā, pirms tika pieņemts t. s. Almunia tiesību aktu kopums attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Tomēr šādas rīcības priekšnosacījumam jābūt atziņai, ka pienācīgu savienojumu nevar nodrošināt nekādā citā veidā;

27.

pauž šaubas par to, ka mazās lidostas spēj ar pašu līdzekļiem segt vismaz 25 % no ieguldījumu atbalsta. Tādēļ komiteja lūdz Komisiju ņemt vērā, ka šis atbalsts parasti nav vērsts uz jaudas palielināšanu, bet tas galvenokārt saistīts ar infrastruktūras vajadzībām;

28.

rosina Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā paredzēt atbrīvojumu attiecībā uz atbalstu lidostu saimnieciskajai darbībai, jo Eiropas Komisijas Aviācijas pamatnostādnēs (2014. gada pamatnostādņu 112. un nākamie punkti) ir sniegtas skaidras norādes (piemēram, attiecībā uz sākotnējā finansējuma deficīta aprēķināšanu), ko var izpildīt arī tad, ja ir paredzēts atbrīvojums;

29.

uzskata, ka pašlaik spēkā esošie noteikumi, kas attiecas uz ostām un lidostām, proti, tie, kas regulē gan ieguldījumu atbalstu, gan darbības atbalstu, ir jāpielāgo stāvoklim tālākajos reģionos, ņemot vērā šo reģionu nepietiekamo pieejamību un šo reģionu pilnīgo atkarību no jūrniecības nozares un aviācijas nozares, kuras vienīgās nodrošina šo izolēto teritoriju izdzīvošanai piemērotu transportu;

30.

uzskata, ka paziņošanas robežvērtības, kas attiecas uz ieguldījumu atbalstu un darbības atbalstu kultūrai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, būtu jāpalielina par 100 %, nevis par 50 %, kā tas ierosināts pārskatītajā Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā (Komisijas ierosinājums: palielināt šīs robežvērtības no 100 līdz 150 miljoniem euro vienam projektam un no 50 līdz 75 miljoniem euro gadā vienam uzņēmumam); rosina VGAR vairāk saskaņot ar paziņojumu par atbalsta jēdzienu, jo minētajā paziņojumā ir ieviesti daži būtiski precizējumi, kurus dalībvalstis atzinīgi novērtēja, taču šiem precizējumiem nav tāds pats saistošais spēks kā tieši piemērojamai regulai, piemēram, VGAR;

31.

saistībā ar iepriekšējā punktā minēto prasību palielināt robežvērtības, kas attiecas uz ieguldījumu atbalstu un valsts atbalstu kultūrai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai, rosina no 1 līdz 2 miljoniem euro paaugstināt robežvērtību, līdz kurai var piemērot atbalsta aprēķināšanas metodi saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 651/2014 53. panta 8. punktu, proti, noteikt maksimālo atbalsta apjomu 80 % apmērā no projekta attiecināmajām izmaksām (kā alternatīva metodei, kas minēta Regulas (ES) Nr. 651/2014 53. panta 6. un 7. punktā);

32.

rosina Komisiju pārskatītajā Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā precizēt valsts ieguldījumu atbalsta infrastruktūras pasākumiem statusu. Pamatojoties uz 2014. gada 1. oktobra lēmumu lietā Propapier/Eisenhüttenstadt  (13), saistībā ar vispārējiem infrastruktūras pasākumiem vienmēr būtu jāapsver, vai atbalsta pozitīvā ietekme uz reģionālo attīstību nav nozīmīgāka nekā negatīvā ietekme uz konkurenci;

33.

pauž cerību, ka pārskatītajā Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā tiks nodrošināta vienlīdzīga attieksme pret sporta infrastruktūru un daudzfunkcionālu atpūtas infrastruktūru, atļaujot piemērot darbības atbalstu arī daudzfunkcionālai atpūtas infrastruktūrai līdz 2 miljoniem euro vienam infrastruktūras objektam gadā;

34.

iestājas par jēdziena “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojums” dinamisku paplašināšanu: tā kā jānodrošina visaptveroša pakalpojumu pieejamība iedzīvotājiem, jauni sociālie pakalpojumi, piemēram, sociālie pakalpojumi, kas saistīti ar bēgļu un migrantu sākotnējo uzņemšanu un integrāciju, vai digitālā infrastruktūra reģionos, kuros pastāv tirgus nepilnības, piemēram, reģionos, kuri saskaras ar demogrāfisko pārmaiņu radītajām problēmām, varētu tikt uzskatīti par vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Arī turpmāk jaunas attīstības tendences būtu regulāri un atbilstoši jāizvērtē, un būtu jānodrošina, ka vajadzības gadījumā dalībvalstu līmenī tās arī var traktēt kā vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus;

35.

kritiski vērtē to, ka Komisija paziņojumā par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem cenšas paplašināt savu rīcības brīvību saistībā ar jautājumu, ko “normālos tirgus apstākļos” var uzskatīt par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu (14). Šāda rīcība ir pretrunā vietējās un reģionālās pašpārvaldes principiem, un tas ir arī nosacījums, kura izpildes pierādīšana publiskajām iestādēm praktiski ir gandrīz neiespējama;

36.

norāda, ka ar ceturto kritēriju, kas noteikts spriedumā Altmark lietā, dalībvalstis tiek stimulētas piemērot noteikumus, lai rīkotu pakalpojumu publisko iepirkumu, un tās netiek rosinātas izmantot uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem balstītu pieeju. Faktiski vietējās un reģionālās pašvaldības saskaras ar grūtībām, jo, piemērojot Altmark lietas ceturtā kritērija otro alternatīvu, proti, cenšoties noteikt, kas ir tipisks, labi vadīts un ar nepieciešamajiem līdzekļiem atbilstoši nodrošināts uzņēmums, nav kritērija gadījumos, kad attiecīgajā nozarē nedarbojas privāti uzņēmumi. Tādēļ, lai publiskajām iestādēm atvieglotu ceturtā Altmark kritērija piemērošanu un tādā veidā noteiktas ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem saistītas darbības atbrīvotu no valsts atbalsta kontroles procedūrām, komiteja rosina Komisiju, arī veicot tirgus pētījumus, kas ļauj noteikt noteiktas standarta izmaksas, izstrādāt detalizētas pamatnostādnes attiecībā uz to, ko nozīmē tipisks, labi vadīts un ar nepieciešamajiem līdzekļiem atbilstoši nodrošināts uzņēmums;

37.

uzskata, ka noteikti ir jāpārskata jēdziena “vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma sniegšanā gūta samērīga peļņa” definīcija, it īpaši, ņemot vērā, ka, arī izmantojot stimulus vai palielinot gūtas samērīgas peļņas procentuālo daļu, šī peļņa bieži tiek atkal ieguldīta šo pakalpojumu sniegšanā;

38.

atkārtoti rosina paaugstināt robežvērtības de minimis noteikumos, kas attiecas uz atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Būtu jānosaka, ka robežvērtība, ko izmanto, lai pārbaudītu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem sniegtā atbalsta pieļaujamību, katrā konkrētajā gadījumā ir viens miljons euro trīs finanšu gados. Ja šī robežvērtība netiek pārsniegta, sniegto atbalstu neuzskatītu par valsts atbalsta saņemšanas kritērijiem atbilstošu, jo vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem bieži raksturīgā vietējā mēroga dēļ nav vērojams, ka tie ietekmē tirdzniecību vai rada konkurences izkropļojumus, kas apdraud iekšējo tirgu;

39.

uzskata, ka kompensāciju robežvērtība, kas uzņēmumus, kuriem uzticēta vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu sniegšana, atbrīvo no LESD 108. panta 3. punktā noteiktajām ziņošanas prasībām, būtu jāpalielina no ne vairāk kā 15 miljoniem euro gadā līdz sākotnēji un vēl pirms 2011. gada spēkā esošajai robežvērtībai, proti, 30 miljoniem euro;

40.

rosina noteikt pilnvarojuma aktu termiņu, kas parasti būtu garāks nekā desmit gadi, un tādā veidā vairāk ņemt vērā pilnvarojuma radītās izmaksas un to ieguldījumu amortizāciju, kurus veic dalībnieki, kas sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus;

41.

rosina arī paplašināt Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumā noteikto jēdziena “sociālie mājokļi” definīciju. Lai sniegtu dalībvalstīm plašu rīcības brīvību sociālo mājokļu celtniecības plānošanā, nodrošināšanā, finansēšanā un organizēšanā un garantētu demokrātiskās iespējas brīvi pieņemt lēmumus, būtu jāatceļ ierobežojums, kas nosaka, ka sociālie mājokļi paredzēti tikai “nelabvēlīgā situācijā esošām personām vai sociāli mazāk labvēlīgām grupām”. Būtu jāvelta vairāk pūļu, lai garantētu tiesības uz pienācīgas kvalitātes mājokli par pieņemamu cenu, jo tirgus nespēja nodrošināt visām vajadzībām atbilstošus mājokļus skar ne tikai personas, kurām nav pilnīgi nekādu iespēju iegūt mājokli, bet arī personas, kuru mājoklis ir sliktā stāvoklī, nepiemērots vai pārapdzīvots, kā arī personas, kurām lielāko daļu ienākumu nākas samaksāt par īri vai mēneša kredītmaksājumiem;

42.

rosina veidot Eiropas Komisijas un dalībvalstu spējas, lai uzlabotu izpratni par valsts atbalstu vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem. Eiropas Komisijai ir jāveido arī tiešs dialogs ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un būtu jāsniedz atbalsts;

43.

mudina dalībvalstis kopīgi ar Eiropas Komisiju izstrādāt atbilstīgus komunikācijas un koordinācijas mehānismus un pamatnostādnes pašvaldībām, lai atvieglotu sarežģītās vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem sniegtā valsts atbalsta pārbaudes. Komiteja arī pauž cerību, ka dalībvalstis, izstrādājot valstu ziņojumus par Almunia tiesību aktu kopuma īstenošanu, iesaistīs vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības, lai nodrošinātu reālu stāvokļa novērtējumu par konkrētajām grūtībām un problēmām saistībā ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem;

44.

uzsver: lai nodrošinātu juridisko noteiktību vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jānosaka, ka noilguma termiņš sūdzības iesniedzējiem ir pieci gadi no kompensācijas vai ieguldījuma uzsākšanas. Pašreizējais termiņš, kurā Komisija var sākt procedūru, kas beidzas ar pieņemtu lēmumu par maksājumu atgūšanu, (desmit gadi no dienas, kad prettiesiskais atbalsts sniegts saņēmējam) un kurš faktiski darbojas arī kā ar valsts atbalstu saistītu sūdzību noilguma termiņš, ir pārāk garš. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī uzņēmumiem, kuri saņem valsts atbalstu, ir vajadzīga lielāka juridiskā noteiktība. Likumā paredzētais desmit gadu termiņš, kuram jāpieskaita laiks, kas nepieciešams tiesvedībai, un tāpēc var nozīmēt to, ka būs jāatmaksā atbalsts, kas piešķirts pirms 20 vai 25 gadiem, ir nesamērīgs un būtiski ietekmē vietējās un reģionālās pašvaldības un uzņēmumus, kas bieži vien nevar atļauties juridiskās konsultācijas. Turklāt šis termiņš grauj vienu no valsts atbalsta atgūšanas mērķiem, proti, ex ante stāvokļa atjaunošanu konkurences jomā;

45.

uzskata: būtu jānosaka, ka sūdzību var iesniegt tikai persona, kura arī tieši var izjust finansiālu ietekmi. To personu loks, t. i., “visas dalībvalstis un visas personas, uzņēmumi vai uzņēmumu apvienības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”, kam saskaņā ar Valsts atbalsta procedūras regulas 20. pantu kopsakarībā ar 1. panta h) punktu ir tiesības iesniegt sūdzību, joprojām ir pārāk plašs.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/28

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Eiropas rūpniecības digitalizācija. Digitālā vienotā tirgus priekšrocību izmantošana pilnā apmērā” un ierosināto pasākumu kopumu, kura mērķis ir pavērt iespējas izmantot digitālā vienotā tirgus stratēģijas radītās priekšrocības. Eiropas turpmākās ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības perspektīvas, kā arī sociālā kohēzija arvien vairāk ir atkarīgas no spējas Eiropas reģionos izprast, pieņemt un izmantot visus inovācijas sabiedrības aspektus;

2.

norāda, ka ES digitālā vienotā tirgus pamats ir 500 miljoni patērētāju un šis tirgus ir visefektīvākais ES, tās dalībvalstu un reģionu politikas instruments inovācijas, izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai;

3.

atzīmē, ka sākusies jauna industriālā revolūcija, kuras virzītājspēks ir jaunās paaudzes digitālās tehnoloģijas (piemēram, lielo datu tehnoloģija) un jaunie un dažādie digitālo tehnoloģiju lietojumi nozaru problēmu un vietējo problēmu risināšanai. Eiropas rūpniecībai turpmāk jācenšas pilnībā un ātri izmantot šīs digitalizācijas pavērtās iespējas. Nenovērtējamas ir tradicionālo un ar tehnoloģijām nesaistīto nozaru uzņēmumu, it īpaši mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), iespējas pilnībā izmantot digitalizāciju, lai uzlabotu un nodrošinātu savu konkurētspēju;

4.

atzīmē, ka IKT nozare, kurā nodarbināti vairāk nekā 6 miljoni cilvēku un kura rada apmēram 4 % no IKP, ir svarīga ES tautsaimniecības daļa. Neseni pētījumi liecina: ja tiks atraisīts viss produktu un pakalpojumu digitalizācijas potenciāls, tā nākamajos piecos gados Eiropas rūpniecībai katru gadu nodrošinās ieņēmumus vairāk nekā 110 miljardu euro apmērā;

5.

piekrīt, ka divi īpaši nozīmīgi panākumu faktori, no kuriem atkarīgs, vai spēsim pilnībā izmantot digitālā vienotā tirgus sniegtās priekšrocības, ir a) ļoti konkurētspējīga Eiropas digitālā nozare apvienojumā ar b) privātā un publiskā sektora gatavību attiecīgi pielāgoties, ieviešot izstrādātos digitālos jauninājumus savā darbībā, lai nodrošinātu kvalitatīvi augstvērtīgus pakalpojumus visiem iedzīvotājiem. Komiteja uzsver, ka ļoti nozīmīgs faktors ir arī regulatīvo šķēršļu novēršana, birokrātijas mazināšana un ES regulējuma modernizācija;

6.

norāda, ka dažāda lieluma visu reģionu un nozaru uzņēmumi, veidojot digitālās rūpniecības platformas, var balstīties uz Eiropas priekšrocībām IKT jomā, lai izstrādātu digitālās tehnoloģijas (sākot ar komponentiem un beidzot ar iekārtām un programmatūru) patērētāju tirgiem un tīmekļa un datu platformām, kā arī attiecīgajām lietotnēm un pakalpojumiem;

7.

norāda, ka digitālā vienotā tirgus stratēģijā, it īpaši sadaļā “Digitālās ekonomikas izaugsmes potenciāla maksimāla izmantošana”, paredzēts izmantot visas nozīmīgās sviras, lai rūpniecības digitalizāciju uzlabotu, veicot pasākumus tādās jomās kā datu ekonomika, lietiskais internets, mākoņdatošana, prasmes un e-pārvalde. Vairāku citu tehnoloģiju konverģence paātrina digitālās pārmaiņas, it īpaši tās, kas saistītas ar robotiku, mākslīgo intelektu un trīsdimensiju drukāšanu;

8.

rosina turpināt ieguldījumus trijās no saskaņā ar pamatprogrammu “Apvārsnis 2020” izveidotajām transversālajām un līgumiskajām publiskā un privātā sektora partnerībām – “Nākotnes ražotnes” (FoF), “Efektīva resursu izmantošana un energoefektivitāte pārstrādes nozarē” (SPIRE) un kopuzņēmums “Uz bioloģiskiem resursiem balstīta rūpniecība” (BBIJU);

9.

atzīmē, ka lielākajai daļai lēmēju rūpniecībā ir grūti izlemt, kad, kādā apmērā un kurās tehnoloģijās ieguldīt līdzekļus. Aptuveni 60 % lielo uzņēmumu un vairāk nekā 90 % mazo un vidējo uzņēmumu uzskata, ka tie atpaliek digitālās inovācijas jomā;

10.

uzsver: tā kā strauji tiek izstrādātas un arvien plašāk tiek izmantotas digitālās tehnoloģijas, steidzami arī jāmodernizē pašlaik spēkā esošais tiesiskais regulējums, lai ietu kopsolī ar vēl nepieredzētā ātrumā notiekošo inovāciju;

11.

piekrīt, ka būtu jāvelta lielākas pūles, lai atvieglotu lielo, bet sadrumstaloto Eiropas pētniecības, izstrādes un inovācijas centienu koordināciju citās svarīgās digitālo tehnoloģiju jomās;

12.

uzsver: lai varētu nodrošināt lietiskā interneta pieejamību un datu raitu plūsmu visos reģionos, būtiski ir paplašināt izpratni par to, ka sadarbspēja ir svarīga ne tikai publiskajā pārvaldē, bet gan visās nozarēs (piemēram, kā līdzeklis, lai nodrošinātu, ka patērētāju brīvību neapdraud ierobežojumi, kurus rada atsevišķu tehnoloģiju uzņēmumu īpašumtiesību sistēmas). Skaidra prasība ir vienotu formātu, standartu un specifikāciju pieejamība;

13.

uzskata, ka ir būtiski, lai Eiropas Komisijas īstenotajā Normatīvās atbilstības un izpildes programmā (REFIT) īpaša uzmanība tiktu veltīta šķēršļiem, kas kavē inovāciju, un tiek apsvērts, kā tos varētu likvidēt vai mazināt, izmantojot novatorisku regulējumu, kā paredzēts vienotā tirgus stratēģijā. Šajā sakarā komiteja uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības REFIT procesā jāuzskata par galvenajiem partneriem, nevis par ieinteresētajām personām, ņemot vērā, ka tās īsteno lielāko daļu no ES līmenī pieņemtiem lēmumiem;

14.

rosina Komisiju ciešāk sadarboties ar nozarēm un visu lielumu uzņēmumiem, visiem pārvaldības līmeņiem un ieinteresētajām personām, lai apzinātu un likvidētu regulatīvos šķēršļus Eiropas rūpniecības digitalizācijai un vienkāršotu spēkā esošos noteikumus;

15.

uzskata, ka efektīvai IKT standartizācijas videi ir ļoti liela nozīme Eiropas rūpniecības digitalizācijas procesā un būtiska loma digitālā vienotā tirgus darbībā, jo standartizācija nodrošina ierīču un pakalpojumu sadarbspēju pāri robežām un neatkarīgi no tehnoloģijas veida. Attiecīgie centieni stratēģiski jāvērš uz piecām prioritārām standartizācijas jomām – 5G, mākoņdatošana, lietiskais internets, datu tehnoloģijas un kiberdrošība;

16.

norāda, ka ar digitālajam vienotajam tirgum paredzētajiem prioritārajiem IKT standartiem būtu jānodrošina taisnīga atdeve no ieguldījumiem, lai stimulētu globālo pētniecību, izstrādi un inovāciju, un standartizācijas procesa ilgtspēja, kā arī tehnoloģiju plaša pieejamība atvērtā un uz konkurenci orientētā tirgū;

17.

atzīmē, ka daudzās rūpniecības nozarēs tradicionālais izstrādes, testēšanas un standartizācijas cikls vairs nav piemērots, lai tiktu līdzi straujā attīstībā esošām un sarežģītām konverģējošām tehnoloģijām;

18.

norāda, ka digitālajā ekonomikā nodarbinātajiem arvien vairāk būs vajadzīgas arī jaunas prasmes un spējas, tostarp lielākas radošās, saziņas un pielāgošanās spējas, un tādēļ ļoti svarīgi būs paaugstināt visu līmeņu darbaspēka kvalifikāciju;

19.

uzsver, ka, turpinoties attīstībai lietiskā interneta un lielo datu jomā, būs jārisina arī ar uzticamību un drošību saistīti būtiski problēmjautājumi, kas ir nozīmīgi visiem uzņēmumiem un kas ietekmēs sabiedrības atbalsta panākšanu;

20.

mudina šajā jomā visas iespējamās pūles veltīt spēcīgu, mērķorientētu partnerību izveidei reģionu, valstu un ES līmenī, lai piesaistītu ievērojamus privātos ieguldījumus un, izstrādājot peļņu nesošus produktus un pakalpojumus, panāktu ļoti pozitīvu ietekmi uz konkurētspēju. Tā varēs nodrošināt rezultatīvu pieredzes, zināšanu un ideju apmaiņu starp minētajām partnerībām, lai iespējami izmantotu sinerģijas un, arī izveidojot partnerību tīklu, nepieļautu centienu dubultošanos;

21.

rosina padziļināti izpētīt, kādu pievienoto vērtību radītu valstu un reģionu inovācijas politikas veidotāju sadarbības paplašināšana, vienlaikus ņemot vērā pārdomātas specializācijas koncepciju un jaunās augšupējās reģionu iniciatīvas;

22.

uzskata, ka būtu jāveicina investīcijas no privātiem un publiskiem avotiem, tostarp lielāks uzņēmumu un iestāžu, piemēram, Eiropas Investīciju bankas (EIB), ieguldījums (arī, izmantojot Investīciju plānu Eiropai un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu), un ka būtu atkārtoti jāuzsver “Apvārsnis 2020”, Startup Europe, FIWARE, Eiropas strukturālo un investīciju fondu un reģionu un valstu politikas instrumentu sinerģijas nozīme saistībā ar plašākajiem ES konkurētspējas un kohēzijas mērķiem;

23.

atzīmē un atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieceri no programmas “Apvārsnis 2020” budžeta 500 miljonus euro ieguldīt plaša digitālās inovācijas centru tīkla izveidē, taču jānodrošina, ka digitālās inovācijas centri tiek finansēti no programmas “Apvārsnis 2020” otrā pīlāra “Vadošā loma rūpniecībā” līdzekļiem, nevis no pārējo programmas “Apvārsnis 2020” daļu budžeta; uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir piemērotas struktūras, kas tiešo rūpniecisko lietotāju vārdā var sekmēt šādu kompetences centru un vienas pieturas tehnoloģisko aģentūru darbību; norāda, ka zinātniskā izcilība arī turpmāk būs izšķirošs kritērijs atbalstāmo kandidātu izvēlē un ka augstskolu nozīmīgā loma zināšanu nodošanas un inovācijas procesā ir pienācīgi jāņem vērā, lai varētu arī turpmāk optimizēt no programmas “Apvārsnis 2020” plānoto ieguldījumu ietekmi. Šajā saistībā būtu jākonkretizē un vajadzības gadījumā jāpārskata ar digitālās inovācijas centriem saistīto pasākumu vēlamā ietekme;

24.

vēlreiz norāda, ka arī turpmāk jānodrošina vajadzīgie līdzekļi digitālajiem ieguldījumiem, kas ir svarīga uz nākotni vērstas ES kohēzijas politikas sastāvdaļa, un ka vēlams šim mērķim atvēlēt daudz vairāk līdzekļu nekā 14 miljardi euro, kuri no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem tam tika piešķirti laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam;

25.

norāda, ka interneta atvērtība un ievērojamais satura un pakalpojumu piedāvājuma un pieprasījuma pieaugums pašlaik Eiropā ir spēcīgākie konkurētspējas uzlabošanas, ekonomikas izaugsmes, sociālās attīstības un inovācijas virzītājspēki. Taču, tā kā joprojām vērojams nelabvēlīgs infrastruktūras trūkums (it īpaši lauku rajonos, kas, pēc privāto operatoru domām, nav pietiekami rentabli), daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības pašlaik nespēj pilnībā gūt labumu no šīm attīstības tendencēm;

26.

lūdz Eiropas Komisiju atbalstīt šādu vietējo un reģionālo pašvaldību veiktos finansēšanas pasākumus, pirmkārt, arī turpmāk atļaujot Eiropas strukturālo un investīciju fondu līdzekļus galvenokārt novirzīt digitālajai infrastruktūrai visos Eiropas reģionos un, otrkārt, atzīstot tehnoloģiskos šķēršļus, kas lauku rajonos un mazapdzīvotos apgabalos vai reģionos, kuri saskaras ar citām demogrāfiskām problēmām, kavē digitālās attīstības projektu īstenošanu, kura būtu jāuzskata par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu;

27.

piekrīt Eiropas Parlamentam, kas pauda bažas par to, kādas sekas būs Eiropadomes 2013. gada februārī pieņemtajam lēmumam samazināt Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta finansējumu digitālajai infrastruktūrai un pakalpojumiem no 9,2 miljardiem euro līdz tikai 1 miljardam euro (šā lēmuma dēļ Eiropas Komisija bija spiesta būtiski mainīt savus plānus);

28.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir labas iespējas inovāciju un konkurētspējas uzlabošanu veicināt ar pielāgotiem risinājumiem pieprasījuma un piedāvājuma jomā, tostarp tādiem risinājumiem kā platjoslas tīkla izvēršana, digitālā ekonomika, e-iekļaušana un e-pārvalde. Pašvaldības arī finansē izglītības un apmācības iestādes, īsteno ES finansētās iniciatīvas un atvieglo lietderīgu sadarbību un apmaiņu ar citām publiskām iestādēm, tostarp pāri robežām;

29.

atzinīgi vērtē iespējas, ko piedāvā Eiropas Investīciju banka, kura apņēmusies palielināt aizdevumus platjoslas infrastruktūrai līdz 2 miljardiem euro gadā un kura skaidri norādījusi uz vietējā un reģionālā līmeņa svarīgo lomu šādos uz izaugsmi vērstos ieguldījumos. Komiteja uzsver arī to, cik svarīgi ir veicināt tādus sabiedrības virzītus centienus kā kopienas uzņēmumi;

30.

mudina atbalstīt arī jaunus ieguldījumu instrumentus, lai paātrinātu tādas infrastruktūras izveidi, kas paver iespēju sasniegt ar stratēģiju “Eiropa 2020” saistītajā Digitālajā programmā Eiropai izvirzītos platjoslas savienojuma ātruma mērķus, un lai paātrinātu visaptverošu 4G ieviešanu (pirms jaunāku tehnoloģiju, piemēram, 5G, ieviešanas), vienlaikus saglabājot tehnoloģiju neitralitāti un nodrošinot efektīvu konkurenci starp operatoriem;

31.

uzsver, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var izvirzīt par prioritāti nodrošināt iedzīvotājiem iespējas apgūt digitālās prasmes un uzņēmējdarbības prasmes, lai viņi var pilnībā izmantot jaunās tehnoloģijas, izprast kiberdrošības jautājumus un nepieciešamību aizsargāt personas datus, uzlabot savu piemērotību darba tirgus prasībām un rast jaunas uzņēmējdarbības iespējas, tostarp veicot lielo datu analīzi;

32.

uzskata, ka daudzi mazāki uzņēmumi joprojām neizmanto e-komercijas iespējas, it īpaši ar to saistīto lielo izmaksu dēļ: Eiropā 65 % interneta lietotāju iepērkas tiešsaistē, taču šo lielo pieprasījumu apmierina tikai 16 % mazo un vidējo uzņēmumu, kuri pārdod tiešsaistē, un tikai puse (7,5 %) no šiem uzņēmumiem nodrošina iespēju tiešsaistē veikt pirkumus pāri robežām;

33.

rosina noteikt, ka prioritāte ir likvidēt šķēršļus, kuri kavē e-komerciju un kurus rada tādas problēmas kā ģeogrāfiskā bloķēšana un tas, ka nav izveidota droša sistēma tiešsaistes norēķiniem ar kredītkarti. Potenciālajiem mazumtirgotājiem tiešsaistē, it īpaši tiem, kuri tirgojas pāri robežām, šīs problēmas rada nevajadzīgas izmaksas, sarežģījumus un risku tikt apkrāptiem;

34.

uzsver Eiropas Komisijas izstrādātā e-pārvaldes rīcības plāna lielo nozīmi sabiedrisko pakalpojumu modernizēšanā, tos digitalizējot, it īpaši – nodrošinot privātpersonām un uzņēmumiem iespēju neatkarīgi no to uzturēšanās/atrašanās vietas elektroniski piekļūt publiskām iestādēm, un tādēļ norāda, ka atbalsta centienus nodrošināt sadarbspējīgus publisko iestāžu pārrobežu pakalpojumus vairākās valodās (it īpaši informācijas apmaiņu), jo tas ir funkcionāls risinājums nošķirtības radīto trūkumu pārvarēšanai;

35.

norāda, ka e-pārvaldes pavērto iespēju izmantošanā, lai nodrošinātu tādus sabiedriskos labumus kā oglekļa dioksīda pēdas samazināšana, procedūru vienkāršošana uzņēmumu interesēs, tūrisma veicināšana vai kultūras mantojuma popularizēšana, vietējās un reģionālās pašvaldības bieži uzņemas vadošo lomu un cenšas apzināt IKT iespējas un dalībniekus, apmainīties ar labas tehnoloģiju prakses piemēriem, piešķirt līdzekļus ieguldījumiem IKT rīkos, novērtēt progresu un izplatīt informāciju par gūtajiem panākumiem;

36.

uzsver: tā kā uzlabojas uzņēmumu digitālās prasmes un tie aizvien vairāk izmanto digitālos plašsaziņas līdzekļus, paaugstinās arī to prasības attiecībā uz iespējām saziņā ar iestādēm izmantot digitālus risinājumus. Labi funkcionējoša, digitalizēta valsts pārvalde piedāvā uzņēmumiem, organizācijām un privātpersonām efektīvus e-pakalpojumus un digitālas procedūras, kas uzlabo pieejamību, atvieglo darbu un saīsina publiskajam sektoram iesniegto lietu apstrādes laiku. Aizvien pieaugošas digitalizācijas apstākļos publiskajiem dalībniekiem gan valsts, gan reģionālā un vietējā līmenī būs arvien lielākas iespējas atbrīvot resursus, un līdz ar to vairāk laika varēs veltīt klientu apkalpošanai un mazāk laika patērēt administrācijai un kontrolei;

37.

norāda: lai panāktu e-pārvaldības sadarbspēju, jānodrošina ne tikai sistēmu sadarbspēja, bet arī publiskās pārvaldes iestāžu spēja strādāt ciešā sadarbībā ar informācijas sistēmām un sabiedrības informētība par šādu sistēmu piedāvātajām iespējām. Tādēļ RK ierosina programmā ISA2, kuras mērķis ir ar sadarbspējas risinājumiem sekmēt publiskās pārvaldes modernizāciju, paredzēt cilvēku veiktspējas – gan digitālo prasmju, gan valodu prasmju – uzlabošanu un informētības palielināšanu;

38.

atzinīgi vērtē ierosinātos pasākumus, kuri skars digitālo vienoto tirgu un kuru mērķis ir veicināt dinamisku un ilgtspējīgu izaugsmi visās tautsaimniecības nozarēs un radīt jaunas darbvietas, kā arī nodrošināt autortiesību noteikumu modernizēšanu, ņemot vērā digitālo revolūciju un patērētāju rīcības izmaiņas;

39.

norāda uz potenciālu, ko var nodrošināt Eiropas Reģionu komitejas (RK) un Eiropas Komisijas Pētniecības un inovācijas ģenerāldirektorāta sadarbība zināšanu apmaiņas platformā (KEP), kas ir līdzeklis, lai veicinātu ar jauniem pētniecības un inovācijas risinājumiem, novatoriskiem produktiem un labas prakses piemēru apmaiņu saistītos pūliņus, tādā veidā reaģējot uz sociālajām problēmām, ar kurām saskaras Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības;

40.

uzsver, ka dažas Digitālajā programmā Eiropai minētās prioritātes – it īpaši tās, kas saistītas ar digitālo pratību un prasmju trūkuma novēršanu, kā arī neizmantotajām iespējām risināt sabiedrības problēmas, – ir pamatā dzīves kvalitātei un sociālajai un saimnieciskajai darbībai, ko vislabāk var nodrošināt vietējā un reģionālajā līmenī, lai veicinātu efektīvāku un konkrētām vajadzībām pielāgotu pakalpojumu sniegšanu sabiedrībai un vietējiem uzņēmumiem;

41.

atzīmē, ka pēdējo trīs gadu laikā Eiropā ir radīts vairāk nekā miljons jaunu darbvietu IKT speciālistiem. Taču paredzams, ka strauji augošā pieprasījuma dēļ šajā nozarē 2020. gadā būs vairāk nekā 800 000 brīvu darbvietu;

42.

mudina pilnveidot Eiropas Komisijas iniciatīvu “Lielā koalīcija digitālās nodarbinātības jomā”, aptverot visu Eiropu un daudzas ieinteresētās personas, lai prasmju trūkuma un IKT nozares brīvo darbvietu radīto nelīdzsvarotību mazinātu, piedāvājot atbilstošu apmācību, māceklību un prakses vietas, atvieglojot mobilitāti un/vai īstenojot izpratnes palielināšanas pasākumus, kas mudinātu jauniešus studēt un veidot karjeru šajā nozarē;

43.

vēlreiz norāda, ka precīzāko un aktuālāko informāciju par darba tirgu var iegūt tieši valsts līmenim pakārtotajos līmeņos, kur vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt būtiska loma, apzinot prasmju piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstību, atbalstot atbilstošu arodapmācības programmu izstrādi un stimulējot vietējam pieprasījumam atbilstošus ieguldījumus;

44.

rosina izglītības nodrošinātājus izstrādāt ar IKT prasmju apguvi saistītās apmācības metodes, kas būtu mērķtiecīgākas un elastīgākas. Nākotnes darbvietās būs nepieciešams piemērots pamatprasmju, vispārīgo un tehnisko prasmju kopums, it īpaši digitālās un uzņēmējdarbībai nepieciešamas prasmes, kuru apguvi izglītības un apmācības sistēmas vēl pilnībā nenodrošina. Tāpēc ir jāieliek pamati tādai izglītības un apmācības sistēmai, kurā lielāks uzsvars būtu likts uz skolēnu/studentu praktiskiem vingrinājumiem, nevis uz teorētiskiem aspektiem;

45.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieceri ierosināt “Jaunu prasmju programmu Eiropai”, kas būs ļoti nozīmīga un ar ko izveidos visaptverošu satvaru, kura mērķis būs nodrošināt darbaspēka nodarbināmību, tostarp vajadzīgās digitālās un svarīgās papildu pamatprasmes;

46.

uzsver, ka ļoti svarīgi ir nodrošināt iedzīvotāju, darba ņēmēju, studentu un darba meklētāju digitālo pratību un prasmes, kas viņiem vajadzīgas, lai viņi varētu iesaistīties ekonomikas un sabiedrības visaptverošajā digitalizācijā;

47.

norādot uz Eiropas sadarbību jaunatnes jomā (2010–2018), uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt pamatkomplektu, kas visām dalībvalstīm būtu jānodrošina skolēniem, garantējot piekļuvi platjoslas internetam izglītības sistēmā un tādējādi sniedzot jauniešiem obligāto kvalifikācijas un prasmju garantiju minimumu informātikas jomā. Ar novatoriskām programmām un tālākizglītību, kas atbilst tehnoloģiju attīstībai tas būtu jādara ne vien obligātās izglītības posmā, bet arī mūžizglītības gaitā;

48.

brīdina, ka, neraugoties uz izredzēm, kas paveras ekonomikas un nodarbinātības jomā, arvien lielākā digitālo tehnoloģiju ietekme, it īpaši uz jauniešiem, nedrīkst apdraudēt tādas cilvēku pamatprasmes kā rakstpratība un cilvēku saskarsmes prasmes;

49.

secina, ka vairāk jāatzīst ES reģionu loma Digitālās programmas Eiropai ilgtspējīgā īstenošanā. Vietējās un reģionālās pašvaldības ir viena no nozīmīgajām mērķgrupām, kam adresēti Digitālajā programmā Eiropai minētie ieteikumi, un jāapzinās, ka tās ir būtisks virzītājspēks un partneris programmas īstenošanas procesā.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/34

1.

uzskata, ka Komisijas iniciatīvas par Eiropas mākoņdatošanu un par IKT standartizācijas prioritātēm ir svarīgas, jo īpaši ņemot vērā Eiropas vietu pasaules digitālajā ekonomikā un mērķus, kas izvirzīti digitālā vienotā tirgus stratēģijā;

2.

norāda, ka šķēršļu samazināšana zināšanu apmaiņai ievērojami veicinās Eiropas uzņēmumu konkurētspēju, vienlaikus dodot labumu arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

3.

Komisijas pakāpenisko pieeju Eiropas mākoņpakalpojumu ieviešanā uzskata par saprātīgu un ar gandarījumu norāda, ka sistēma ļaus vispirms zinātnieku aprindām un pēc tam arī uzņēmumiem un pašvaldībām gan izmantot kopīgās zināšanas, gan tās radīt;

4.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka konkurētspējīgu augstas veiktspējas skaitļošanu var attīstīt vienīgi ar kopīgām pūlēm;

5.

ir vienisprātis ar Komisiju, ka Eiropas IKT standartizācijas centieni ir jāpastiprina, ja vēlamies izmantot digitalizācijas piedāvātās iespējas un sniegt pārrobežu pakalpojumus;

6.

norāda, ka – neatkarīgi no IKT standartizācijas – uzņēmumiem un publiskajam sektoram ir arī jādod iespējas izstrādāt, apgūt un izmantot novatoriskus risinājumus, kas standartiem neatbilst;

7.

konstatē, ka kopēju standartu izstrādē un/vai piemērošanā joprojām ir nopietni trūkumi daudzās jomās, kas digitālajam vienotajam tirgum ir būtiskas, piemēram, elektroniskajā identifikācijā, un joprojām ir ļoti nobažījusies, ka ģeogrāfiskās atšķirības ātrgaitas platjoslas pieejamībā kavē digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšanu (1). Salu izolētība ir nelabvēlīgs ģeogrāfiskais faktors, kura dēļ ir nepieciešami zemūdens kabeļi, kas izmaksā dārgāk;

8.

šajā saistībā vēlreiz rosina atzīt, ka platjoslas tīklu veidošanas projekti ir vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi (2);

9.

apliecina, ka Eiropas vietējās un reģionālās pašvaldības ir gatavas pilnveidot zināšanu apmaiņu un darīt zināmus IKT standartus, kas nepieciešami, lai apmierinātu pašvaldību vajadzības sabiedrisko pakalpojumu attīstīšanā (3);

10.

mudina Komisiju gādāt, lai attiecīgie valsts līmeņa dalībnieki visās dalībvalstīs īstenotu piemērotus pasākumus, ar ko veicināt t. s. atvērtās zinātnes mākoņpakalpojumus, kā arī zināšanu apmaiņu plašākā nozīmē, citādi ir liels risks, ka atšķirības starp dalībvalstīm strauji palielināsies un šāda situācija ļoti drīz atspoguļosies vietējo un reģionālo pašvaldību darbībā;

11.

piekrīt Komisijai, ka ikvienai organizācijai – lielai vai mazai, publiskai vai privātai – būtu pienācīgi jāpārvalda kiberdrošības riski un vajadzības gadījumā jāspēj pierādīt, ka tā šādu pārvaldību īsteno sekmīgi, un mudina veikt pasākumus, kas palīdzētu pilnveidot kiberdrošības zinātību visos vajadzīgajos līmeņos (4);

12.

vispārēji norāda: lai varētu izmantot digitālā vienotā tirgus sniegtās daudzās priekšrocības, tā izveidei ir vajadzīgs kvalificēts darbaspēks; tādēļ atzinīgi vērtē nesen pieņemtajā “Jaunu prasmju programmā Eiropai” ietvertos Komisijas priekšlikumus koncentrēties uz ieguldījumiem digitālajā izglītībā un apmācībā, lai nodrošinātu, ka iedzīvotāji apgūst digitālo pārmaiņu procesā vajadzīgās prasmes;

13.

norāda, ka kopīgs elements abos paziņojumos, par kuriem izstrādāts šis atzinums, ir sadarbspējas trūkums daudzās un dažādās nozarēs, kura dēļ pētnieki, uzņēmēji, publiskās iestādes un politikas veidotāji nevar piekļūt vajadzīgajiem datiem;

14.

norāda, ka attiecībā uz šādu datu apmaiņu, piemēram, pārrobežu digitālajiem pakalpojumiem, lielākais šķērslis sadarbspējai parasti ir tas, ka datu struktūra nav standartizēta (5);

15.

līdzās paziņojumā minētajam obligātajam standartu minimumam un vienkāršajiem metadatiem iesaka apsvērt iespēju arī definēt Eiropas pamatdatus, kas vajadzīgi pārrobežu pakalpojumiem;

16.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka pašreizējos apstākļos standartizācijas jomā nepieciešama dažādu nozaru partnerība, kā piemēru norādot e-veselību, kurā vajadzīga plašāka perspektīva, lai cilvēki uzņemtos lielāku atbildību par savu veselību (6);

17.

norāda, ka e-veselība, intelektiskās transporta sistēmas, viedā enerģētika un videi nekaitīgāka ražošanas tehnoloģija, ko Komisija savā paziņojumā minējusi kā svarīgas mērķa jomas, vienlaikus ir arī īpaši nozīmīgas jomas, kurās darbojas vietējās un reģionālās pašvaldības, kas būs aktīvi jāiesaista, ja vēlamies sasniegt izvirzītos mērķus;

18.

piekrīt Komisijai, ka prioritātes būtu regulāri jāpārskata, jo standartizācijas vajadzības var strauji mainīties, piemēram, nemitīgi parādoties jaunām labklājības nodrošināšanas pakalpojumu inovācijām;

19.

uzskata, ka Eiropas standartizācijā ir svarīgi plaši izmantot inovācijas, kas ietilpst uzņēmumu patentos, un atbalsta Komisijas centienus precizēt pamatelementus taisnīgai, efektīvai un izpildāmai licencēšanas metodikai pēc taisnīgiem, samērīgiem un nediskriminējošiem principiem (FRAND principiem);

20.

norāda, ka licencētu atvērtā pirmkoda programmatūru jau samērā plaši izmanto Eiropas pašvaldībās. Tā uzskatāma par pozitīvu tendenci, kas Komisijai būtu jāstimulē, piemēram, precizējot attiecības starp atvērto pirmkodu un FRAND licencēšanas nosacījumiem;

21.

norāda, ka līdztekus Eiropas Savienības un starptautiskās oficiālās standartizācijas pilnveidei ir vajadzīgi arī pasākumi, ar kuriem nostiprināt biežāk izmantotās IKT tehniskās specifikācijas, ko izstrādājušas citas standartizācijas organizācijas, un plaši pieņemtu paraugpraksi;

22.

uzskata, ka ir būtiski izstrādāt procedūras, ar ko nodrošina, ka standartizācijas plānu sagatavošanas laikā ir zināmas standartu lietotāju – gan uzņēmumu, gan publiskā sektora – vajadzības;

23.

ļoti atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu atbalstīt Eiropas ekspertu plašāku līdzdalību starptautiskajā IKT standartizācijā, jo kopīgām starptautiskām procedūrām ir milzīga nozīme gan Eiropas digitalizācijas mērķu sasniegšanā, gan nozares attīstībā;

24.

konstatē, ka kopš Eiropas sabiedrisko pakalpojumu Eiropas sadarbspējas satvara publicēšanas pagājuši jau vairāki gadi, un pauž gandarījumu par Komisijas nodomu to aktualizēt, cerot, ka šajā procesā tiks aplūkots arī lietiskā interneta potenciāls (1);

25.

norāda, ka mākoņpakalpojumi Eiropā attīstās strauji. Saskaņā ar Komisijas veiktu pētījumu tas varētu nozīmēt, ka Eiropas mākoņpakalpojumu tirgus pieaugs no 9,5 miljardiem EUR 2013. gadā līdz 44,8 miljardiem EUR 2020. gadā, tātad pieckārt (7). Eurostat 2014. gada beigu dati (8) liecina:

26.

saistībā ar iepriekš minēto uzsver, ka ir vajadzīga skaidra politiska apņemšanās finansēt mākoņdatošanas pētniecības infrastruktūru, lai varētu izmantot milzīgo mākoņdatošanas potenciālu;

27.

norāda, ka mākoņpakalpojumu pamatā ir uzticēšanās, un, lai iegūtu un saglabātu uzticību, liela uzmanība ir jāpievērš datu drošībai un privātuma aizsardzībai;

28.

cer, ka tiks ņemtas vērā atvērtās zinātnes mākoņpakalpojumu izmantošanas iespējas izglītībā;

29.

vērš uzmanību uz publiskā un privātā sektora partnerību nozīmi atvērtās zinātnes mākoņpakalpojumu pilnveidošanā un atkārto savu iepriekš pausto viedokli, ka jau izveidotie un vēl attīstības stadijā esošie datu mākoņi valsts, reģionālajā un, iespējams, vietējā līmenī būtu jāpadara savienojami un savstarpēji izmantojami ar Eiropas risinājumiem (9);

30.

norāda, ka plaši izmantot datus un citus mākoņpakalpojumu nodrošinātos materiālus būs iespējams tikai tad, ja tiks atrisināti ar autortiesībām saistītie jautājumi (10);

31.

mudina Komisiju atbalstīt aktīvāku apmaiņu ar Eiropas datiem, ievērojot spēkā esošos personas datu un privātuma aizsardzības noteikumus; šajā saistībā aicina Komisiju izstrādāt vispārēju pārskatu par to, kur attiecīgajiem datiem var piekļūt decentralizēti, lai informācija būtu pieejama šādā veidā;

32.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu nākt klajā ar ES brīvas datu plūsmas iniciatīvu, lai Savienībā veicinātu brīvu datu apriti (11);

33.

uzsver, ka apmaiņa ar standartizētiem datiem mazinās pašreizējo sadrumstalotību starp pētniekiem, uzņēmumiem un publiskajām iestādēm, kā arī pašu šo grupu iekšienē, un ka tādējādi sasniedzamāki kļūs daudzi mērķi, kas saistīti ar digitālo vienoto tirgu;

34.

piekrīt Komisijas izpratnei par aizspriedumiem, kas patlaban kavē datu apmaiņu, un mudina Komisiju aktīvāk informēt par priekšrocībām, ko var gūt tie, kuri dalās ar datiem (12);

35.

norāda, ka kopīga datu izmantošana var dot būtisku labumu arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Datu īpašnieks, tajos dalīdamies, neko nezaudē. Gluži pretēji: kopīga izmantošana palielina datu vērtību. Valsts datu publiskošana stiprina demokrātiju un dod jaunas iespējas uzņēmējdarbībai. Datu apmaiņa mazina arī nepieciešamību pēc ad hoc datu pieprasījumiem, kas bieži ir dārgi;

36.

norāda: ja iedzīvotājiem tiešsaistē būtu pieejami plašāki personiskie veselības dati, viņi uzņemtos lielāku atbildību par savu veselību; pauž cerību, ka pieaugs cilvēku iespējas izmantot savus datus arī citās publiskās pārvaldes jomās;

37.

norāda, ka, lai gūtu labumu no Eiropas atvērtās zinātnes datu mākoņa, publiskajām iestādēm un jo īpaši MVU ir vajadzīgi ne vien faktiskie dati, bet arī to analīzes instrumenti, sevišķi attiecībā uz lielajiem datiem;

38.

atbalsta Komisijas centienus apvienot Eiropas datu kopienu, piemēram, izmantojot programmas “Apvārsnis 2020” publiskā un privātā sektora partnerību lielo datu jomā, un mudina vietējās un reģionālās pašvaldības iespēju robežās iesaistīties šajā sadarbībā;

39.

uzskata, ka Eiropas atvērtās zinātnes datu mākonis, kurā glabājas valsts iestāžu, uzņēmumu un pētniecības dati, varētu, izmantojot lielo datu apstrādes metodes, palīdzēt risināt jautājumus, kas attiecas, piemēram, uz pašvaldību politiku un bieži ir daudzpusīgi un sarežģīti;

40.

uzsver Eiropas mākoņa lielo nozīmi arī saistībā ar vides aizsardzību, pateicoties dokumentu, informācijas un datu uzglabāšanai digitālā formātā. Turklāt dažādas datnes ne vien ir daudz vieglāk uzglabāt un tām piekļūt, bet arī tas, ka dokumenti netiek izdrukāti, ļauj līdz minimumam samazināt papīra izmantošanu un tādējādi aizsargāt vidi;

41.

atzinīgi vērtē to, ka lietiskais internets ir viena no Komisijas standartizācijas prioritātēm, jo nākotnē tam būs būtiska pozitīva ietekme uz pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāti un darbību ražīgumu. Eiropas Komisijas pētījums (13) liecina, ka līdz 2020. gadam ES lietiskā interneta tirgus vērtība varētu pārsniegt vienu triljonu euro;

42.

pauž cerību, ka Komisija savās dažādajās programmās valsts pārvaldes digitalizācijai vairāk ņems vērā lietiskā interneta lielo potenciālu;

43.

uzskata, ka lietiskā interneta standartu noteikšana attiecībā uz publisko iepirkumu būtu reģionu un vietējo pašvaldību interesēs un šai jomā varētu dot ievērojamas priekšrocības Eiropas rūpniecībai;

44.

tomēr norāda, ka lietiskais internets kā nozare vēl ir tapšanas stadijā un ka ir vajadzīgi ne vien standarti, bet arī novatoriski eksperimenti, kuru finansēšanai būtu jākļūst par Savienības prioritāti;

45.

norāda: vairāki pētījumi liecina, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības nav pietiekami informētas par lietiskā interneta priekšrocībām, īpaši veselības aprūpes, energoefektivitātes, vides aizsardzības, drošības un nekustamā īpašuma apsaimniekošanas, kā arī viedā transporta jomā, un pauž cerību, ka Komisija veiks pasākumus, lai veicinātu zināšanu apmaiņu šajā jomā un izstrādātu labāku dokumentāciju, kā arī informēs par ietekmi un iespējām, kas saistītas ar lietisko internetu, iniciatīvu “Viedas pilsētas” un atklātiem datiem;

46.

uzsver, ka savstarpēji saistītas ir visas piecas prioritārās jomas, kuras Komisija identificējusi standartizācijai, tomēr īpaši cieša savstarpējās atkarības saikne ir starp lietisko internetu un nākotnes 5G tīkliem. Ja 5G tīkliem netiks nodrošināts pilnīgs ģeogrāfiskais pārklājums, lietisko internetu nebūs iespējams vienlīdz labi lietot visos Eiropas reģionos.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/39

1.

atzinīgi vērtē rīcības plānu, kurš ir Komisijas iniciatīva un kurā nosaka virzību uz to, lai līdz 2017. gadam ierosinātu vienotas pievienotās vērtības nodokļa (PVN) zonas izveidi Eiropas Savienībā;

2.

piekrīt, ka PVN sistēma ir būtisks vienotā tirgus elements un ka PVN reforma būtu jāveic, lai šo sistēmu padarītu vienkāršāku, taisnīgāku, efektīvāku un mazinātu tās neaizsargātību pret krāpšanu, jo tādā veidā varēs uzlabot uzņēmumu konkurences apstākļus, mazināt patērētāju diskrimināciju un optimizēt ieņēmumu iekasēšanu;

3.

norāda, ka vienota ES PVN zona ir ļoti svarīga vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo dažās dalībvalstīs tās atbild par PVN iekasēšanu un finanšu izlīdzināšana vietējo un reģionālo pašvaldību labā vairākās dalībvalstīs ir lielā mērā atkarīga no PVN ieņēmumu pārdales; tomēr jāatzīmē, ka dalībvalstu sistēmas no PVN gūto ieņēmumu pārdalei neietilpst ES kompetencē;

4.

norāda, ka PVN ir arī būtisks Eiropas Savienības pašu resursu avots, jo 2014. gadā tā apmērs bija 17,6 miljardi euro, respektīvi, 12,3 % no kopējiem ES ieņēmumiem;

5.

atbalsta arī Komisijas mērķi apkarot krāpšanu. Milzīgie krāpšanas apmēri liecina par pašreizējās sistēmas trūkumiem un ik gadus rada dalībvalstīm ievērojamus ieņēmumu zaudējumus; aplēsto ES zaudējumu apmērs sasniedz 170 miljardus euro gadā. Tas dažās dalībvalstīs negatīvi ietekmē publiskā sektora, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību budžetus un iespējas sniegt kvalitatīvus pakalpojumus; tāpēc Komiteja uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāvāc un jāizplata statistikas dati par pārrobežu krāpšanu PVN jomā;

6.

norāda, ka PVN sistēmas sadrumstalotība un sarežģītība rada lielas ar atbilstības nodrošināšanu saistītas izmaksas uzņēmumiem, kas nodarbojas ar pārrobežu tirdzniecību. Šīs izmaksas ir nesamērīgi augstas maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas ir reģionālās tautsaimniecības un nodarbinātības pamats. Komiteja atzīmē, ka ar rīcības plānu PVN jomā ir jāpanāk vienkāršošana uzņēmumiem, kas darbojas likumīgi un ir iesaistīti pārrobežu tirdzniecībā. PVN sistēma nedrīkst radīt nevajadzīgus šķēršļus pārrobežu tirdzniecībai;

7.

vērš uzmanību uz to, ka PVN režīmu un noteikto likmju atšķirības īpaši ietekmē pierobežas reģionus un šo reģionu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbību. Tādēļ jāizvērtē, kāda teritoriālā ietekme ir priekšlikumiem pieļaut lielāku elastību PVN likmju noteikšanā;

8.

norāda, ka PVN direktīvā paredzēti noteikumi par PVN likmēm, lai aizsargātu vienoto tirgu un novērstu konkurences izkropļojumus. Uzskata, ka šie principi ir būtiski, un visi priekšlikumi ļaut dalībvalstīm elastīgāk noteikt likmes ir visaptveroši jānovērtē, lai pārliecinātos, kāda varētu būt to ietekme uz vienoto tirgu un konkurenci;

9.

atbalsta PVN sistēmas reformas, kas veicinātu turpmākās izaugsmes, konkurētspējas un nodarbinātības pamata, proti, digitālās un mobilās ekonomikas un jaunu uzņēmējdarbības modeļu un pakalpojumu uzņēmumu izaugsmi. Tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu arī uz preču piegādi attiecināt elektroniskajiem pakalpojumiem paredzēto vienas pieturas aģentūras mehānismu PVN jomā, balstoties uz izmēģinājuma projektu, kura mērķis ir uzlabot nodokļu iestāžu un elektroniskajā tirdzniecībā iesaistīto uzņēmumu sadarbību;

10.

uzskata, ka dalībvalstu efektivitāte nodokļu administrēšanas jomā ir ļoti atšķirīga. Nodokļu administrāciju savstarpējā sadarbība un uzticēšanās ir nepietiekama; uzskata, ka gadījumos, kad ir aizdomas par krāpniecību PVN jomā, bankām būtu pilnībā jāsadarbojas ar nodokļu iestādēm, vienlaikus ievērojot piemērojamos tiesību aktus par datu aizsardzību;

11.

iesaka izvērtēt dalībvalstu labas prakses piemērus, kas saistīti ar PVN ieņēmumu daļas atvēlēšanu vietējām un reģionālajām pašvaldībām vai arī ar tām piešķirtajām pilnvarām iekasēt šo nodokli;

12.

rosina valstu līmeņa apspriedēs par jebkurām izmaiņām PVN sistēmā iesaistīt vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus un šādās Eiropas līmeņa apspriedēs iesaistīt RK pārstāvjus, jo šie lēmumi tieši ietekmē iedzīvotāju labklājību, uzņēmumu konkurētspēju un publiskās pārvaldes iestāžu ieņēmumus;

13.

izvērtējot principu, ka saistībā ar PVN maksāšanu pārrobežu darījumiem tiek piemērotas tādas pašas prasības kā iekšzemes darījumiem, rosina it īpaši ņemt vērā tā ietekmi uz MVU, ja vienlaikus tiek saglabātas atšķirīgas PVN likmes;

14.

piekrīt viedoklim, ka jaunās sistēmas pamatā vajadzētu būtu galamērķa principam, paredzot, ka par pārdevumu klientam citā ES dalībvalstī PVN jāiekasē saskaņā ar piegādātāja valsts tiesību normām un galamērķa valstī piemēroto likmi un ka PVN ieņēmumi no iekasēšanas valsts jāpārskaita patēriņa valsts kompetentajai iestādei;

15.

atzinīgi vērtē ieceri nodrošināt, ka uzņēmumi, kas veic komercdarījumus vienotajā tirgū, varēs visas ar PVN saistītās lietas nokārtot savas piederības valsts kompetentajā iestādē un tiem nebūs jāreģistrējas kā PVN maksātājiem, jāiesniedz deklarācijas un jāveic maksājumi visās ES dalībvalstīs, kurās tie veic komercdarījumus. Šie vienkāršojumi nedrīkst apdraudēt PVN ieņēmumus un ietekmēt dalībvalstu fiskālo suverenitāti;

16.

uzskata, ka Komisijas plāns ir vērienīgs un tā īstenošanai būs vajadzīgs laiks, tādēļ atbalsta principu, ka tas jāīsteno pakāpeniski;

17.

mudina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai paaugstinātu nodokļu efektivitāti un apkarotu krāpšanu, tā mazinot dalībvalstu neiekasētā PVN apmēru. Šādiem pasākumiem var būt būtiska nozīme centienos nodrošināt nodokļu administrāciju uzticēšanos un efektīvu sadarbību, kas ir vajadzīga, lai jaunā sistēma pienācīgi darbotos. Komiteja uzsver, ka, ieviešot jaunus atskaišu un revīzijas instrumentus, uzņēmumiem, it īpaši MVU, nedrīkst uzvelt pārmērīgu slogu;

18.

rosina dalībvalstis pieņemt konkrētus lēmumus par PVN regulējumu Eiropas Savienībā, it īpaši, novērst dalībvalstu līdzšinējo nevienlīdzību, kas saistīta ar noteiktām dalībvalstīm pieļautām atkāpēm no PVN direktīvas, un rosināt visas dalībvalstis piemērot šīs atkāpes;

19.

uzsver, ka Komisijai, iesniedzot priekšlikumus par nodokļu administrēšanas efektivitātes paaugstināšanu, jārespektē valstu un/vai reģionu administratīvās pilnvaras;

20.

rosina efektīvāk izmantot IT iespējas, izmantojot visus pieejamos elektroniskos datus krāpšanas apkarošanai, vienlaikus nodrošinot datu aizsardzību;

21.

saistībā ar to, ka vairākās valstīs ieviestas reversās un dalītā maksājuma PVN sistēmas (1), uzsver, ka jāpalielina iedzīvotāju pārliecība par samaksātā PVN reālu nonākšanu valstu, reģionu un vietējā līmeņa budžetos, jo privātpersonas ir viens no svarīgākajiem faktiski iekasētā PVN avotiem. Komiteja rosina apsvērt iespēju ieviest brīvprātīgu elektronisko norēķinu sistēmu, kas iedzīvotāju pirkumos norādīto PVN ieskaitītu kompetentās iestādes budžetā, bet pirkuma summas bez PVN, kā līdz šim – pārdevēja kontā;

22.

uzsver, ka nav pietiekamu pierādījumu par konkurences izkropļošanu saistībā ar PVN nepiemērošanu konkrētām publiskā sektora iestāžu, starpkomūnu kooperatīvo sabiedrību darbībām vai darbībām, kuras uzskata par sabiedriskas nozīmes darbībām. Publisku iestāžu neaplikšana ar PVN ir saistīta ar objektīviem un Eiropas līmenī saskaņotiem kritērijiem, nevis dalībvalstu rīcības brīvību;

23.

rosina ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību intereses Komisijas gatavotajā ietekmes novērtējumā, ar kuru plānots nākt klajā 2017. gadā; šajā sakarā, konsultējoties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, būtu jāprecizē jēdziens “(nozīmīgi) konkurences izkropļojumi”;

24.

uzskata, ka steidzam jānodrošina, ka visas dalībvalstis var piemērot visas jebkurā dalībvalstī līdz šim vēsturiski noteiktās atkāpes;

25.

rosina samazināt skolu ēkām piemēroto PVN likmi līdz 6 %;

26.

uzsver, ka samazināto PVN likmju pašreizējais saraksts ir ļoti nepārredzams un neatbilst skaidri definētai loģikai. Tāpēc Komiteja pauž nožēlu par to, ka Komisija nav izsmeļoši un pārredzami uzskaitījusi noteiktās samazinātās PVN likmes; uzskata, ka samazināto PVN likmju saraksts ir jāpārskata, ņemot vērā tehnoloģiskās, saimnieciskās un citas pārmaiņas un izkropļojumus, ko rada līdzīgu produktu un pakalpojumu atšķirīgās PVN likmes; ar šādu pārskatīšanu, cik vien iespējams, jānodrošina saskaņošana, lai vienotajā tirgū izvairītos no konkurences kropļojumiem, kuri skar mazos un vidējos uzņēmumus;

27.

uzskata arī, ka uzņēmumiem, kas veic vispārējas nozīmes darbību, varētu būt lielāka ekonomiskā interese saņemt PVN nodokļa atskaitījumu ex-post, nevis būt atbrīvotiem ex-ante;

28.

uzskata, ka 1. iespēja (to preču un pakalpojumu saraksta paplašināšana un regulāra pārskatīšana, kam var piemērot samazinātas likmes) varētu nebūt saistīta ar tik lielu risku kā 2. iespēja (to preču un pakalpojumu saraksta atcelšana, kam var piemērot samazinātas likmes);

29.

uzskata, ka atļauja dalībvalstīm elastīgāk noteikt likmes nenovēršami palielinās likmju dažādību, kas varētu kropļot vienoto tirgu un uzvelt slogu uzņēmumiem, it īpaši MVU. Komiteja uzsver, ka Komisijai jāveic visaptverošs novērtējums, lai noskaidrotu, kā tās priekšlikumi ietekmēs konkurenci un uzņēmumu administratīvo slogu un kāda būs teritoriālā ietekme, it īpaši pierobežas reģionos;

30.

norāda, ka paziņojumā minētas arī citas izmaksas un trūkumi, kas saistīti ar likmju samazināšanas pilnvaru nodošanu dalībvalstīm, tostarp risks, kas saistīts ar PVN ieņēmumu samazināšanos un sarežģītības, izmaksu un juridiskās nenoteiktības pieaugumu, ar kuru saskarsies uzņēmumi; uzsver, ka šis risks rūpīgi jānovērtē;

31.

saskaņā ar atzinumu par pārtikas atkritumiem (2016. gada jūnijs) atbalsta priekšlikumu, ka lielajiem mazumtirgotājiem atļauts saņemt PVN atlaides par nepārdotās pārtikas ziedojumiem;

32.

norāda, ka sarežģītie PVN noteikumi, kas katrā dalībvalstī ir atšķirīgi, ir viens no lielākajiem e-komercijas šķēršļiem. Komiteja piekrīt, ka PVN sistēma ir jāvienkāršo, kā arī jāsamazina atbilstības nodrošināšanas izmaksas, kas rodas MVU, it īpaši, novēršot apstākļus, kas Eiropas Savienībā reģistrētiem uzņēmumiem ir nelabvēlīgāki nekā piegādātājiem no trešām valstīm;

33.

atbalsta ieceri paplašināt vienas pieturas aģentūras mehānismu, aptverot preču tirdzniecību, un ieviest vai palielināt PVN robežvērtību jaunuzņēmumiem un mikrouzņēmumiem;

34.

atzinīgi vērtē priekšlikumu atcelt mazu no trešām valstīm importētu sūtījumu atbrīvošanu no PVN un priekšlikumu par kontroles veikšanu, izmantojot pārrobežu uzņēmumu vienotu revīziju, ņemot vērā to, ka pašlaik Eiropas MVU ir mazāk konkurētspējīgi nekā trešo valstu MVU;

35.

norāda, ka MVU ir vietējo un reģionālo pašvaldību ekonomiskās attīstības pamats un ka izmaksas, kas tiem rodas, nodrošinot atbilstību PVN noteikumiem, ir nesamērīgi augstākas nekā lielākiem uzņēmumiem, un tādēļ MVU spiesti darboties nelabvēlīgākos konkurences apstākļos;

36.

norāda, ka vairākās valstīs īstenotie pasākumi, kas vērsti uz jaunu uzņēmumu reģistrēšanas vienkāršošanu, šķietami pamatojoties uz uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, bieži veicina uzņēmumu dibināšanu “karuseļa veida” krāpšanas shēmu īstenošanai;

37.

norāda, ka par oficiāli reģistrētu uzņēmumu darbības kontroli atbildība jāuzņemas attiecīgajām valsts institūcijām (tostarp nodokļu iestādēm), nepārliekot atbildību uz darījumu partneriem, citiem uzņēmumiem, kā ES Tiesa vairākkārt ir norādījusi spriedumos ar PVN saistītās lietās;

38.

uzsver, ka Komisijai, 2017. gadā ierosinot dokumentu kopumu attiecībā uz MVU, jāparedz jēgpilni vienkāršošanas pasākumi.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/43

1.

Parīzes nolīgums ir būtisks panākums, jo tas ir universāls, saistošs un līdzsvarots. Tajā noteikts vispārējs rīcības plāns, lai temperatūras paaugstināšanos šajā gadsimtā ierobežotu līdz ievērojami mazāk nekā 2 grādiem pēc Celsija un censtos ierobežot tās turpmāku palielināšanos 1,5 grādu robežās salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Īpaši svarīgs tas ir tāpēc, ka tajā iezīmētā virzība uz dekarbonizāciju dod uzticamas vadlīnijas lēmumu pieņēmējiem visos līmeņos, ļauj izvairīties no piesaistes dārgām daudzoglekļa investīcijām, rada noteiktību un norāda skaidru virzienu uzņēmējiem un ieguldītājiem. Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 22. sesijas (UNFCCC COP22) uzdevums būs saglabāt saistībā ar Parīzes nolīgumu gūto pozitīvo impulsu un iedarbināt dažādos nolīguma mehānismus.

2.

Tomēr pat tad, ja pušu pašreizējā apņemšanās tiktu pilnībā īstenota, ar to nebūtu pietiekami, lai sasniegtu saskaņotos mērķus. Reģioniem un pilsētām, kas ir cieši saistītas ar vietējām kopienām un teritorijām, jārīkojas aktīvāk, savukārt Pusēm pēc iespējas ātrāk jāiesniedz atjaunināti ieteikumi – jau saistībā ar 2018. gadā paredzēto veicinošo dialogu. Kas attiecas uz ES, Eiropas Reģionu komiteja saglabā savu līdzšinējo nostāju, ka līdz 2030. gadam par 50 % jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas ar mērķi panākt, ka SEG emisijas sasniedz savu maksimālo apjomu iespējami drīz un tiek pakāpeniski samazinātas līdz 2050. gadam vai drīz pēc tam.

3.

Eiropas Savienībai ar tās augsti attīstīto daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu ir īpašs pienākums uzņemties vienotu un tālejošu līderību klimata pārmaiņu jautājumu risināšanā; RK tāpēc atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība savlaicīgi ratificējusi Parīzes nolīgumu, un rosina dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, iespējami ātrāk ratificēt minēto nolīgumu. RK arī aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis atjaunināt un precizēt gan klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam, gan “Ceļvedi 2050”, lai izpildītu nolīgumā paredzētās saistības izstrādāt gadsimta vidus, ilgtermiņa zemas siltumnīcefekta gāzu emisijas attīstības stratēģijas; šis process ir jāuzsāk iespējami drīz, lai radītu iespēju visaptverošām debatēm, kurās cieši būtu iesaistītas valstu valdības, vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī pilsoniskā sabiedrība un uzņēmēji.

4.

Parīzes nolīgumā atzīta daudzlīmeņu pārvaldības nozīme klimata politikā. Šis princips tagad būtu jāīsteno praksē visos pārvaldības līmeņos, lai izveidotu saiknes un novērstu pašreizējās atšķirības starp valstu, reģionālo un vietējo klimata pārmaiņu politiku; vienlaikus jāuzlabo pārredzamības sistēma un jāizstrādā globālai izvērtēšanai nepieciešamie instrumenti, jāsekmē izpratne par klimata pārmaiņu dažādo ietekmi, zaudējumiem un kaitējumiem, kā arī jāparedz atbilstīgs finansējums klimata jautājumiem un atbalsts veiktspējai.

5.

Tāpēc RK aicina pilnveidot Limas–Parīzes rīcības programmu (LPAA) un tās atbilstīgo platformu – Nevalstisko dalībnieku platformu rīcībai klimata jomā (NAZCA). Tās varētu pilnīgi integrēt UNFCCC sekretariātā, izmantojot globālo klimata rīcības programmu, ko uzsāka jaunieceltie klimata pārmaiņu mazināšanas līderi (Climate Champions) (1). Tas savukārt veidotu pamatu pilntiesīgai daudzlīmeņu pārvaldībai klimata politikā un ar to saistītajā rīcībā, kā norādīts arī Eiropas Parlamenta rezolūcijā.

6.

Reģioni un pilsētas kā lielākie ieguldītāji LPAA un NAZCA jau ir apliecinājuši, ka ir gatavi cīnīties pret klimata pārmaiņām un ka spēj rīkoties vēl aktīvāk. Tādām brīvprātīgām iniciatīvām kā ES Pilsētas mēru pakts un saprašanās memorands “Under 2 Degrees” ir īpaša pievienotā vērtība, jo tās sniedz LPAA un NAZCA kvantitatīvus datus un apliecina lielāku mērķtiecību nekā valstu likumdevēji. Šo iniciatīvu ieguldījums darbības ierosināšanai visos līmeņos būtu jāatzīst un jāveicina gan valdībām, gan pašvaldībām, gan starpvaldību organizācijām. Šie centieni būtu jāņem vērā un jāiekļauj attiecīgajos nacionāli noteiktajos devumos, kā tas jau tiek darīts, piemēram, Meksikā. Jāveicina arī citas uzraudzības un ziņošanas iniciatīvas un mehānismi, ar ko mērīt emisiju samazinājumu un novērtēt ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumus.

7.

Reģioni un pilsētas ir ciešāk jāintegrē UNFCCC procesā; tas ļautu laikus izveidot atgriezenisko saiti no pamatlīmeņa uz ANO līmeni. Valstīm būtu piekļuve vispilnīgākajai informācijai, kas ļautu tām pieņemt racionālus lēmumus, ko reģioni un pilsētas var īstenot uz vietas. Tādēļ jāizveido pastāvīgs un tiešs dialogs starp dažādiem līmeņiem, sākot no vietējā un reģionālā līmeņa.

8.

Minētā dialoga uzlabošanas pasākumi ietver:

9.

Eiropas Komisija un Padome pēc COP21 arvien regulārāk sazinās ar RK, lai labāk integrētu vietēju pieeju ES tiesību aktiem – galvenokārt izmantojot ES Pilsētvides attīstības plānu. Turklāt ceļvedī Parīzes nolīguma īstenošanai Eiropas Savienībā ir pilnībā atbalstīts daudzlīmeņu pārvaldības princips.

10.

Eiropas Komisija ir arī sākusi ES Pilsētas mēru pakta paplašināšanu un pastiprināšanu. Tagad to ne tikai izvērš dažādās pasaules daļās, bet tajā papildus ietverts arī pielāgošanās elements.

11.

RK uzskata, ka ir ļoti svarīgi izmantot šo atpazīstamību un nodrošināt līdzsvarotu pieeju, kas atzīst reģionu un pilsētu atšķirīgo ieguldījumu šajā saistībā.

12.

RK vēlētos uzsvērt, ka daudzlīmeņu pārvaldības princips ir iekļaujošs un rentabls, jo ļauj saskaņot centienus visos pārvaldības līmeņos un tādējādi maksimāli palielināt to rīcības spēju.

13.

Reģioni lielā mērā nodrošina pilsētpolitikai kontekstu plašākā teritorijā un sasaista to ar citām politikas jomām, piemēram, mežsaimniecību, “zaļo” un “zilo” infrastruktūru, teritoriālo kohēziju un lauksaimniecību. Šai reģionu funkcijai ir īpaša nozīme Eiropas Savienībā, jo tās teritorija sastāv no mazām un vidēji lielām pilsētām, kuru resursi un rīcības spēja bieži ir ierobežoti. Reģioni palīdz nepieļaut centienu dublēšanos, kas izmaksā dārgi, un nodrošina plašu kohēziju starp pilsētām un ārpilsētu teritorijām.

14.

Piemēram, daudzi reģioni ES Pilsētas mēru paktā darbojas kā reģionālie koordinatori. Tādējādi vairākas pilsētas vienlaicīgi var kļūt par Pakta dalībniecēm.

15.

Tāpēc RK norāda uz dalībvalstu reģionu būtisko nozīmi šādā visu pārvaldības līmeņu vertikālā koordinēšanā.

16.

Piemēram, Itālijā reģioni ir izveidojuši reģionu valdi jautājumos, kas saistīti ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Valdē ir pārstāvēta Itālijas valdība un visi reģioni. Tā nodrošina, ka Itālijas stratēģija pielāgošanās jomā, kas tika izstrādāta, pamatojoties uz Eiropas stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām, tiks īstenota reģionālā līmenī.

Savukārt reģioni ir arī atbildīgi par palīdzības sniegšanu pilsētām un mazpilsētām vietējo pielāgošanās plānu attiecīgā izstrādē to teritorijās.

17.

Pamatojoties uz šo piemēru, RK aicina ES reģionus uzņemties iniciatīvu, piemērojot ES un valsts stratēģijas klimata jomā un veicinot pārmaiņas vietējā līmenī. Komiteja arī aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis ietvert šo uzdevumu iekļaujošas pārvaldības definīcijā klimata un enerģētikas jomā, kā arī Parīzes nolīguma īstenošanas stratēģijā. Tas nozīmētu, ka pienācīgi jāņem vērā reģionālo koordinatoru nozīme Pilsētas mēru pakta kontekstā, izstrādājot jaunus atbalsta instrumentus tā parakstītājiem.

18.

RK uzskata, ka līdztekus vertikālajai koordinēšanai jāpalielina dažādu politikas jomu horizontālā koordinēšana. Klimata jautājuma iekļaušana visās politikas jomās ļaus vietējai sabiedrībai gūt priekšrocības no daudziem papildu ieguvumiem, tādiem kā augstāka dzīves kvalitāte un vietējās darbvietas. Tā sniegs arī iespēju radīt sinerģiju un samazināt darbības izmaksas. Piemēram, tiek lēsts, ka ES aprites ekonomikas pasākumu kopums, ja vien to pienācīgi īstenos, varētu palīdzēt samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 2–4 % gadā (2). RK tādēļ aicina COP22 sarunās risināt būtisko jautājumu par izejvielu izmantošanas samazināšanu un atkritumu ilgtspējīgu apsaimniekošanu klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā.

19.

Tāpēc Reģionu komiteja aicina reģionus un pilsētas uzņemties iniciatīvu veicināt administratīvo sadarbību. Šajā saistībā var norādīt uz veiksmīgo Espo (Somija) administratīvās sadarbības komitejas modeli ilgtspējīgas attīstības jomā. Lielā mērā šīs integrētās pieejas dēļ Espo nesen tika atzīta par ilgtspējīgāko ES pilsētu, kā norādīts pētījumā, ko pasūtījusi Nīderlandes prezidentūra Eiropas Savienībā.

20.

Paplašinot horizontālo sadarbību vietējā un reģionālajā līmenī, jāizvairās arī no ierobežotas domāšanas reģioniem un pilsētām pieejamu ES atbalsta pasākumu izstrādē. Šajā saistībā RK sagaida, ka tiks izveidots vienots kontaktpunkts, kā norādīts Eiropas Komisijas paziņojumā “Ceļā no Parīzes”, un uzsver šā pakalpojuma nozīmi reģionu vajadzību apmierināšanā.

21.

Gatavojoties COP22, kā arī plašākā aspektā, RK apņemas atbalstīt Eiropas Komisiju un Padomi to centienos sekmēt nolīguma īstenošanu, cieši sadarbojoties ar Eiropas Parlamentu.

22.

RK būtu jāizvirza mērķis – kļūt par oglekļa emisiju ziņā neitrālu iestādi, un šajā jautājumā jāsadarbojas ar citām iestādēm, īpaši ar Eiropas Parlamentu.

23.

Reģionu komiteja ir apņēmusies informēt ES reģionus un pilsētas par to būtisko nozīmi uzlabotajos pasākumos klimata jomā un par mehānismiem, kas veicina augšupēju pasākumu atbalstu.

24.

RK, stingri atbalstīdama ES Pilsētas mēru paktu, mudina Komitejas locekļus līdzdarboties šajā iniciatīvā un ir izveidojusi RK Pilsētas mēru pakta vēstnieku grupu iniciatīvas popularizēšanai viņu pārstāvētajās valstīs.

25.

Reģionu komiteja tāpēc ir apņēmusies būt par paraugu. Tā ir iesaistījusies Kopienas vides vadības un audita sistēmā (EMAS) un kopā ar Komitejas locekļiem un administrāciju apņemas arī turpmāk censties mazināt iestādes radītās oglekļa dioksīda emisijas un fosilā kurināmā izmantošanu. Šajā saistībā RK pētīs, kā kompensēt nenovēršamās siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko rada tās locekļu un darbinieku darba braucieni. Lai to veiktu, ir jāaprēķina RK oglekļa dioksīda pēda, šajā aprēķinā ņemot vērā visus komandējumus un ārējās sanāksmes. Kompensējot siltumnīcefekta gāzu emisijas, varētu finansēt ilgtspējīgus projektus Eiropas Savienībā. Vajadzētu plašāk izmantot jaunās tehnoloģijas, piemēram, videokonferences, tostarp arī RK komisiju sanāksmēs.

26.

Lai ieviestu “bezpapīra” lietvedību, RK vajadzētu sekot Eiropas Parlamenta piemēram, kurš vairs nedrukā dokumentus plenārsesijām un komisiju sanāksmēm, izņemot gadījumus, kad deputāti to īpaši pieprasa, vai citos gadījumos, kad papīra formāts ir obligāti nepieciešams.

27.

Reģionu komiteja ir apņēmusies strādāt ārpus ES robežām, saskaņojot darbību ar Klimata politikas ĢD, Eiropas Ārējās darbības dienestu un dalībvalstīm Zaļās diplomātijas tīkla ietvaros, lai atbalstītu valstu, kas nav ES dalībvalstis, pašreizējās apņemšanās īstenošanu un mudinātu šīs valstis uz jaunu apņemšanos līdzīgi tam, kā rīkojas Eiropas Savienība.

28.

Reģionu komiteja īpaši izmantos savas struktūras, piemēram, Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleju, ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferenci, darba grupu Ukrainas jautājumos un apvienotās konsultatīvās komitejas un darba grupas sadarbībai ar kandidātvalstīm un iespējamajām kandidātvalstīm, lai klimata politika arī turpmāk būtu viena no politikas darba kārtības galvenajām prioritātēm, un atbalstīs tās īstenošanu, ko veic vietējās un reģionālās pašvaldības visā pasaulē.

29.

RK aktīvi iesaistīsies Tanžerā organizētajā MEDCOP22 sanāksmē ar mērķi palielināt attiecīgā apgabala pilsētu un reģionu pilnvaras darboties klimata un enerģētikas jomā. Komiteja īpaši atbalstīs koncentrēšanos uz Eiropas un Vidusjūras reģiona vietējo un reģionālo pašvaldību finansējumu un spēju veidošanu un šiem jautājumiem pievērsīs ES delegācijas COP22 uzmanību.

30.

Konkrēti, Reģionu komiteja palīdzēs popularizēt Pilsētas mēru paktu pasaules līmenī, sākot ar Eiropas un Vidusjūras reģiona Pilsētas mēru paktu un, iespējams, Austrumu partnerības valstu Pilsētas mēru paktu 2016. gadā.

31.

Reģionu komiteja arī turpinās līdzdalību UNFCCC līmenī, lai atbalstītu ES delegācijas mērķtiecīgo nostāju klimata jomā un jo īpaši popularizētu ES daudzlīmeņu pārvaldības modeli saviem partneriem no Pašpārvalžu un pašvaldību pamatgrupas (Local Governments and Municipal Authorities Major Group).

32.

Ņemot vērā to, cik vērienīgi pasākumi nepieciešami klimata jomā, mums visiem ir jāmaina gan ražošanas, gan patērēšanas modelis. Tādēļ, lai veicinātu sabiedrības atbalstu šādām būtiskām pārmaiņām, reģionu un pilsētu pamatpienākums būs iesaistīt iedzīvotājus, nodrošinot viņiem iespēju aktīvi piedalīties šajā pārejas procesā.

33.

Reģioniem un pilsētām ir izšķirīga nozīme informācijas izplatīšanā par uzvedības modeļa maiņu un pasākumiem, kas atbalsta individuālas ar klimatu saistītas iniciatīvas.

34.

Reģioniem un pilsētām arī jāapzina un jānovērš šķēršļi, kas liedz iedzīvotājiem pilntiesīgi iesaistīties pārejā uz mazoglekļa ekonomiku un tādu sabiedrību, kas ir noturīga pret klimata pārmaiņām; tas jādara, saskaņojot savu rīcību augstākajos pārvaldības līmeņos (valsts, ES un pasaules līmenī).

35.

Reģionu un pilsētu ilgtermiņa partnerattiecības ar uzņēmumiem, augstskolām, vietējām kopienām, pilsonisko sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām (NVO) un skolām ir ļoti svarīgas pasākumu veicināšanai klimata jomā.

36.

Tādēļ RK aicina reģionus un pilsētas pilnībā īstenot savas pilnvaras, aktīvi atbalstot vietējos projektus, kuros iesaistīti daudzi dalībnieki, lai veidotu ilgtspējīgas attīstības kultūru, kas stimulē centienus dalībvalstu un Eiropas līmenī, un uzsver, ka dažādās ES daļās, kā arī reģionos un pilsētās, ļoti atšķiras ar klimata pārmaiņām saistītās vajadzības un problemātiskie aspekti.

37.

Pētniecībai ir izšķirīga nozīme, izstrādājot piemērotu politisko risinājumu klimata pārmaiņu mazināšanai. Ciešas saites ar akadēmiskajām aprindām sekmēs labu politikas veidošanu, kad lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz ekspertu ieteikumiem.

Tāpēc RK aicina reģionus un pilsētas gan savās teritorijās, gan ārpus tām veidot ciešu saikni ar augstskolām un pētniecības centriem un atbalstīt reģionu sadarbību šajās jomās.

38.

Kopīga zināšanu veidošana jau agrīnā posmā un salīdzinoša pārskatīšana, ko veic politikas veidotāji un akadēmisko aprindu pārstāvji, veicinās sadarbību problēmu noteikšanā un kopīgā risināšanā visā pētniecības procesa un politikas veidošanas ciklā.

39.

Reģionu komiteja ar gandarījumu norāda, ka Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes nesen pieņemtais lēmums izstrādāt īpašu ziņojumu par pilsētām un klimatu 2023. gadā sekmēs plašāku izpēti par pilsētu nozīmi klimata pārmaiņu ierobežošanā. Reģionu komiteja aicina Eiropas Komisiju aktīvi piedalīties šā ziņojuma izstrādāšanā un iesaistīt Reģionu komiteju šajā procesā, kā arī izrādīt iniciatīvu, sekmējot daudzlīmeņu teritoriālo redzējumu saistībā ar pasākumiem klimata jomā. Reģionu komiteja īpaši aicina Eiropas Komisiju veicināt pētniecību minētajās jomās, lai sniegtu konstruktīvu ieguldījumu īpašajā ziņojumā, ko izmantos turpmākajās UNFCCC diskusijās, proti, vispārējā situācijas izvērtējumā, kurā tiks novērtēta Parīzes nolīguma īstenošana līdz 2023. gadam.

40.

Reģionu komiteja atbalsta pētniecības pārstāvju iesaisti pielāgošanās un ietekmes mazināšanas politikas plānošanā un īstenošanā.

41.

Svarīgi ir tas, ka Parīzes nolīgumā ir atzīta pielāgošanās būtiskā pozitīvā ietekme uz klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas pasākumiem.

42.

Reģionu komiteja sagatavos atsevišķu atzinumu, kurā uzmanība tiks vērsta uz ES stratēģijas par pielāgošanos klimata pārmaiņām pārskatīšanu, kas paredzēta 2017. gadā. Šajā saistībā Reģionu komiteja aicina stingri apņemties integrēt ietekmes mazināšanas un pielāgošanās pasākumus, kā arī iekļaut pielāgošanos visās attiecīgajās politikas jomās.

43.

Reģionu komiteja norāda, ka klimata pārmaiņas var radīt nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēkiem un aktīviem, tāpēc jānodrošina iespējas reģioniem un pilsētām pēc iespējas ātrāk palielināt savu noturību. Tomēr RK uzstāj, ka, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, ir vajadzīga vertikāla un horizontāla sadarbība un ka šai nolūkā ir jāveido sasaiste starp reģioniem un pilsētām.

44.

RK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas rīcības plānu par Sendai pamatprogrammu katastrofu riska mazināšanai laikposmā no 2015. gada līdz 2030. gadam, kā arī to, ka noturības pret katastrofām aspekts ir iekļauts COP21 nolīgumā. Ir jāturpina stiprināt saikni starp noturīgas infrastruktūras izveidi un pielāgošanos klimata pārmaiņām, lai veicinātu civilās aizsardzības dienestu dažādās jomās veiktās darbības koordināciju un pasākumu, kuru mērķis ir pielāgošanās klimata pārmaiņām, īstenošanu dažādos līmeņos.

45.

Reģionu komiteja aicina ieviest labākus informētības veicināšanas un atbalsta mehānismus, lai izstrādātu uz reģioniem vērstas valsts pielāgošanās stratēģijas. Minēto stratēģiju iestrāde saskaņotos reģionālos rīcības plānos un to īstenošana vietējā līmenī ir cieši jāuzrauga, nosakot skaidrus un regulāri sasniedzamus starpposma mērķus ES līmenī.

46.

Būtisks jautājums Parīzes nolīguma īstenošanā ir jautājums par finansējumu un piekļuvi finansējumam, jo īpaši attiecībā uz reģioniem un pilsētām.

47.

Lai gan ES piedāvā dažādas finansējuma iespējas, reģioni un pilsētas saskaras ar daudziem šķēršļiem, kas liedz tiem piekļūt pieejamajiem ES atbalsta pasākumiem, ko nodrošina ES fondi un Eiropas Investīciju banka (EIB).

Pēc daudzām diskusijām ar dažādām ieinteresētajām personām Reģionu komiteja aicina Eiropas Komisiju, EIB un dalībvalstis galveno uzmanību pievērst atbilstīgu administratīvo spēju veidošanai pilsētās un reģionos, lai tie pilnībā izmantotu ES līmenī pieejamās valsts un privātā finansējuma iespējas; jo īpaši tas attiecas uz mazākām teritoriālajām struktūrām.

48.

Eiropas Savienības iestādēm arī būtu īpaši jācenšas sniegt informāciju par minētajām dažādajām iespējām. Reģionu komiteja apņemas atbalstīt Eiropas Komisiju un EIB, izstrādājot vajadzīgos mērķtiecīgos saziņas instrumentus.

49.

Tomēr Reģionu komiteja pauž bažas par iespējamu struktūrfondu neefektīvu izmantošanu vairākās dalībvalstīs. Lai gan 20 % ES budžeta ir piešķirti pasākumiem klimata jomā, klimata kritērijs struktūrfondu finansētajos projektos sistemātiski netiek piemērots vai pārbaudīts, tāpēc ir risks, ka ES finansējums var tikt izmantots tādiem projektiem, kas ir pretrunā ES mērķiem klimata jomā. Eiropas Komisijai un dalībvalstīm jābūt īpaši piesardzīgām un jāpārbauda šie gadījumi, veicot vajadzīgos koriģējošos pasākumus, vienlaikus ņemot vērā tehnoloģiskās neitralitātes principu un dalībvalstu tiesības izvēlēties dažādus energoresursus.

50.

RK aicina dalībvalstis ievērot savu apņemšanos pakāpeniski pārtraukt videi kaitīgu subsīdiju piešķiršanu. Turklāt RK uzskata, ka pašreizējās ETS reformas rezultātā būtu jānosaka taisnīga oglekļa cena, kas nekaitēs dalībvalstu konkurētspējai, un jāizveido mehānisms, kas ļautu reģioniem atbalstīt centienus mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Reģionu komiteja vēlētos vērst Eiropas Komisijas un Padomes uzmanību uz sekmīgo piemēru saistībā ar oglekļa tirgus izveidi starp Kaliforniju un Kvebeku. Tagad miljardiem dolāru tiek atkārtoti ieguldīti vietējā ekonomikā, lai atbalstītu uzņēmumus, pilsētas un iedzīvotājus pārejā uz mazoglekļa ekonomiku. Reģionu komiteja aicina ES izmantot šo pieredzi, piešķirot kvotas. Komiteja aicina arī dalībvalstis sniegt iespēju reģioniem aktīvi iesaistīties emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ETS), it īpaši pārvaldot daļu no izsolēs gūtajiem ieņēmumiem, un atkārtoti ieguldīt tos ilgtspējīgos projektos.

51.

Eiropas Savienībai būtu arī jāpārskata savi tiesību akti, lai atvieglotu ieguldījumus atjaunojamos energoresursos; piemēram, nodokļu atvieglojumi attiecībā uz biodegvielu pašlaik tiek uzskatīti par valsts atbalstu, ko var piešķirt tikai kā pagaidu izņēmumu, tādējādi tiek radīti nedroši apstākļi ieguldījumiem un administratīvais slogs atjaunojamo degvielu ražotājiem un piegādātājiem.

Ņemot vērā lielās finansējuma vajadzības, reģioniem un pilsētām būs jāpiesaista gan valsts, gan privātais finansējums. Vēl aizvien ir liels neizmantotais potenciāls uzņēmējdarbības nozarēs, kas saistītas ar Parīzes nolīguma īstenošanu.

52.

Tādēļ RK aicina reģionus un pilsētas atbalstīt jaunu pieeju, proti, “līdzekļu piešķiršanas” vietā pāriet uz “finansējumu” dzīvotspējīgiem uzņēmējdarbības plāniem ilgtspējīgai attīstībai.

53.

Šajā saistībā jāveicina dialogs starp valsts un privāto sektoru. Turklāt reģioniem un pilsētām vajadzētu plašāk sadarboties ar EIB un banku nozari, lai palielinātu savas zināšanas par inovatīviem finansēšanas mehānismiem attiecībā uz projektiem, kas veicina mazoglekļa ekonomiku un noturību pret klimata pārmaiņām.

Šajā saistībā Reģionu komiteja uzstāj, ka tiesiskā noteiktība un paredzamība ir galvenie priekšnoteikumi šādu projektu realizācijai. RK arī uzsver, ka ir svarīgi apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz ilgtspējas kritēriju iekļaušanu finanšu nozarē. Finanšu produkti būtu jāizvērtē un jāmarķē, pamatojoties uz to pakļautību ar klimatu saistītiem riskiem, kā arī to ieguldījumu pārejā uz zemu oglekļa emisiju līmeni, tādējādi nodrošinot vajadzīgo informāciju publiskā un privātā sektora investoriem.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/49

1.

atgādina, ka daudzās Eiropas vietās jau kopš 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem transports, pilsētas un zemes izmantošana ir sistemātiski tikusi plānota tā, ka par prioritāti tiek noteikti individuāli mehāniskie transportlīdzekļi, nevis aktīva mobilitāte un sabiedriskais transports. Automobiļu izmantošana ir kļuvusi par izplatītāko pārvietošanās veidu – bieži vien pat tad, ja jāmēro īss attālums. Šī tendence ir ievērojami veicinājusi daudzas nopietnas problēmas, proti, klimata pārmaiņas, gaisa piesārņojumu, troksni, ceļu satiksmes drošības problēmas, sastrēgumus, nekvalitatīvu sabiedrisko telpu, zemes izmantošanas segregāciju, transporta nozares atkarību no naftas, patērētāju pirktspējas mazināšanos, lielas iedzīvotāju daļas nepietiekamu fizisko aktivitāti utt.; tieši no fiziskās aktivitātes trūkuma izriet tālākas problēmas (piemēram, motorikas spēju atpalicība, it īpaši bērniem, liekais svars, koncentrēšanās grūtības u. c.);

2.

lai risinātu šīs problēmas, pieprasa panākt paradigmas maiņu transporta un plānošanas/zemes izmantošanas politikā un izveidot jaunu ilgtspējīgu pārvietošanās hierarhiju, kā pirmo prioritāti nosakot tādus stimulus un pasākumus, kas palielina aktīvo transporta veidu (iešanas un velotransporta) drošību un pievilcību, to papildinot ar otro – sabiedriskā transporta veicināšanu, trešo – automobiļu koplietošanas attīstīšanu un ceturto – privātu automobiļu individuālu lietošanu, un paredzot dažādu transporta veidu nepieciešamo integrāciju. Tas ir jāatspoguļo visos satiksmes plānošanas aspektos, tostarp satiksmes plūsmu pakārtojot aktīvo transporta veidu lietotājiem, veicot ieguldījumus infrastruktūrā, nosakot autoceļu telpas sadalījumu, izvirzot prioritātes satiksmes noteikumos utt.;

3.

atzīst, ka transporta politikas paradigmas maiņa ir jāpanāk, īstenojot kopējus centienus visos pārvaldības līmeņos – gan vietējā un reģionālā, gan valsts, Eiropas un pat starptautiskā līmenī. Tādēļ aicina īstenot lielāku integrāciju starp dažādiem plānošanas līmeņiem, jo īpaši vietējo un reģionālo līmeni, paredzot visu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku, tostarp uzņēmumu, NVO, arodbiedrību un akadēmisko aprindu pārstāvju, aktīvu iesaistīšanos;

4.

uzsver nepieciešamību teritoriālās plānošanas instrumentu ietvaros veicināt gājēju un velobraucēju piekļuves uzlabošanu sabiedriskā transporta pieturām un izveidot pārsēšanās punktos drošas, visiem pieejamas un pievilcīgas novietnes un vietas velosipēdiem un iespējamajiem velosipēdu koplietošanas pakalpojumiem;

5.

norāda, ka politikas izmaiņu un cilvēkresursu un finansiālo līdzekļu piešķiršanas pamatā ir vērienīgi politiskie mērķi, tādēļ iesaka Komisijai izvirzīt mērķi, ka nākamo 10 gadu laikā jādivkāršo velosatiksmes rādītāji visās ES dalībvalstīs (no aptuveni 7–8 % braucienu ar velosipēdu pašreizējā transporta veidu sadalījumā uz aptuveni 15 %).

6.

mudina Komisiju analizēt, kāds ilgtermiņā ir velotransporta potenciāls ES transporta veidu sadalījumā (2030., 2040. un 2050. gadā), lai prognozētu ieguldījumus un citus pasākumus, kas nepieciešami šā potenciāla izmantošanai, un lai veiktu izmaksu un ieguvumu visaptverošu analīzi. Veicot šo analīzi, būtu jāizmanto pārbaudīti rīki, piemēram, Pasaules Veselības organizācijas (PVO) veselības ekonomiskās ietekmes novērtēšanas instruments (Health Economic Assessment Tool) attiecībā uz iešanu un velotransportu, un šie rīki būtu jāpapildina, ņemot vērā transversālu pieeju attiecībā uz velotransportu saistībā ar attiecīgām jomām, piemēram, ekonomiku, vidi, klimatu, energoefektivitāti, transporta nozari, izglītību, veselību, sportu utt.;

7.

ļoti atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta (1) un dalībvalstu (2) iniciatīvu prasīt Eiropas Komisijai iesniegt Eiropas ceļvedi/ES līmeņa stratēģisko dokumentu velotransporta jomā. Dalībvalstu deklarācijā “Velotransports – klimatu saudzējošs transporta veids”, kas tika apstiprināta 2015. gada oktobrī Luksemburgas prezidentūras laikā, Komisijai ir prasīts izveidot Eiropas velotransporta kontaktpunktu;

8.

atzinīgi vērtē Parīzes deklarāciju, ko 2014. gadā pieņēma saskaņā ar Eiropas programmu transporta, veselības un vides jomā (THE PEP), un stingri atbalsta tādu Eiropas ģenerālplānu velotransporta veicināšanai, kuru izstrādātu dalībvalstis, PVO, ANO Eiropas Ekonomikas komisija un citas ieinteresētās personas (3);

9.

prasa Komisijas darba programmā 2018. gadam iekļaut ES ceļvedi velotransporta jomā. Ar šo ceļvedi būtu jāņem vērā pieaugošais pieprasījums pēc saskaņotas rīcības ES līmenī, lai varētu izmantot velotransporta pierādīto potenciālu vides, veselības un ekonomikas jomā, vienlaikus nodrošinot, ka šajā ceļvedī tiek paredzēti pasākumi, kas ļauj palielināt informētību un izplatīt šādus ieguvumus, lai izveidotu velotransporta lietošanas paradumu vai kultūru;

10.

atgādina, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu velotransporta nacionālā tīkla stratēģiskā attīstība ir dalībvalstu kompetencē un ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzņemties atbalsta funkciju, jo īpaši saistībā ar šo tīklu pārrobežu savienojumiem un ar to valstu un reģionu stratēģijām, kuros velosipēdu ikdienā izmanto mazāk, kā arī koordinēt un izstrādāt Eiropas velosipēdu maršrutu tīklu;

11.

tomēr uzsver, ka tieši vietējās un reģionālās pašvaldības ir tās, kas veido turpmāko pilsētas un reģionālā transporta un mobilitātes sistēmu, pilnībā piemērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, jo pilsētu mobilitāte un pilsētu transports ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Šajā sakarā gūtā pieredze liecina, ka detalizētus velotransporta plānus var iekļaut vietējā transporta stratēģijās, lai attīstītu vērienīgus redzējumus attiecībā uz velotransportu, ko var atbalstīt vietējās kopienas. Savukārt arī reģionālā transporta partnerības un stratēģijas var velotransportu iekļaut reģionālajās politikās un nodrošināt velotransporta atbalsta programmas;

12.

tādēļ atgādina, ka Reģionu komiteja ir aicinājusi vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvāk iesaistīties lēmumu pieņemšanas procesā (4), un uzskata, ka Reģionu komitejai kā vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvei būtu jāieņem vadošā loma diskusijā par ES iniciatīvām, kuras attiecas uz velotransporta izmantošanas veicināšanu, tāpēc ka tieši pilsētas un reģioni no šiem pasākumiem iegūs visvairāk;

13.

turklāt uzskata, ka velotransports ir viens no ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes centrālajiem elementiem un ir integrēta ES pilsētvides attīstības plāna pamatā;

14.

norāda – zinātniskie dati nepārprotami liecina, ka ieguvumu un izmaksu attiecība ieguldījumiem velotransporta infrastruktūrā ir vismaz 5:1 (5). Ekonomiskie ieguvumi skar dažādas jomas – pirmkārt, tiek radītas pārsvarā vietējās darbvietas velosipēdu ražošanā un mazumtirdzniecībā, remontā, infrastruktūras būvniecībā vai uzturēšanā, kā arī velotūrisma, velotransporta un citu ar velosipēdiem saistītu pakalpojumu jomā. Otrkārt, tiek uzlabota sabiedrības veselība, jo pieaug fiziskā aktivitāte un samazinās gaisa un trokšņa piesārņojums. Treškārt, mazāk sastrēgumu nozīmē to, ka samazinās pārslogoto ceļu, kavējumu un zaudēto darba stundu skaits, kā arī tiek izniekots mazāk degvielas. Viss minētais uzlabos dzīves kvalitāti pilsētās un vienlaikus palielinās pilsētu pievilcību. Visbeidzot, ekonomiskos ieguvumus sniedz arī efektīvāka zemes izmantošana;

15.

tādēļ atkārto, ka transporta ministri deklarācijā “Velotransports – klimatu saudzējošs transporta veids” prasīja izstrādāt tādu ES līmeņa stratēģisko dokumentu velotransporta jomā, kurā tiktu noteikti ES politikas un finansēšanas instrumenti, kas jau ir piesaistīti vai kas būtu jāpiesaista, lai palielinātu velotransporta īpatsvaru un veicinātu ar velotransportu saistītu nodarbinātību ES, kā arī aicināja iekļaut velotransportu ES politikā un finansēšanas instrumentos (6);

16.

turklāt prasa attiecībā uz transporta nozari īstenot tālredzīgu ES ieguldījumu politiku, kas uzlabotu arī sabiedrības veselību un, pilnībā ņemot vērā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā (COP 21) pieņemto Parīzes nolīgumu, piešķirt ES finansējumu velotransportam (7);

17.

ierosina katrā attiecīgā infrastruktūras projektā, kas saņem ES līdzfinansējumu, cik vien iespējams ņemt vērā velotransportu, cita starpā – lai nepieļautu, ka velobraukšanu negatīvi ietekmē automaģistrāļu, dzelzceļa u. c. būvniecība (t. i., princips, kas paredz iekļaut velotransportu visos infrastruktūras projektos). Turklāt Eiropas Komisijas pētniecības un inovācijas pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” (mobilitāte izaugsmei) darba programmās 2018.–2020. gadam velotransports būtu jānosaka kā atsevišķa finansēšanas prioritāte;

18.

prasa, lai Eiropas Komisija noteiktu minimālos velotransporta infrastruktūras kvalitātes kritērijus, kas jāievēro ES līdzfinansētiem attiecīgiem projektiem, sevišķi tīklu plānošanas kritērijus, kuros būtu uzsvērta drošība, funkcionalitāte un ceļa zīmes, lai nodrošinātu Eiropas nodokļu maksātāju līdzekļu efektīvu izlietojumu; turklāt aicina Eiropas Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai izstrādātu valstu pamatnostādnes un nodrošinātu paraugprakses datubāzi un zināšanu apmaiņu par velotransporta infrastruktūras nodrošināšanu; tāpat aicina Eiropas Komisiju noteikt galveno pasākumu finansēšanas, pārvaldības un ekonomiskās dzīvotspējas kritērijus;

19.

ierosina velotransporta tālsatiksmes maršrutu tīklu EuroVelo  (8) iekļaut TEN-T, tādējādi uzlabojot pārrobežu savienojumus, attīstot tūrisma iespējas un veicinot labāku iekšpilsētas pieejamību, un iesaka Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) finansējumu izmantot pilsētu mezgliem, piemēram, lai pilsētās un priekšpilsētās būvētu (ātrus) velotransporta maršrutus;

20.

atgādina, ka bailes no iespējamajiem negadījumiem, velobraucējiem pārvietojoties vienā satiksmes plūsmā ar mehāniskiem transportlīdzekļiem, vēl vairāk popularizē priekšstatu, ka velobraukšana ir bīstama. Šīs bailes ir daļēji nepamatotas, jo lielākajā daļā negadījumu nav iesaistīti citi transportlīdzekļi, tikai pats velosipēdists, taču tās attur no braukšanas ar velosipēdu un var kavēt velobraukšanas izplatību;

21.

atgādina, ka zemi ātruma ierobežojumi apdzīvotās vietās un to ievērošana ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kā samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu. Sadursmes starp velobraucējiem un mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kas brauc lielā ātrumā, ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ velobraucēji iet bojā vai tiek smagi ievainoti. Tāpēc RK aicina Eiropas Savienību ierosināt valstu, reģionālajām un vietējām iestādēm ieteikumus par ātruma pārvaldības uzlabojumiem un satiksmes palēnināšanas paņēmieniem, piemēram, iespēju pilsētu zonās noteikt ielas ar 30 km/h (jeb 20 jūdzes stundā) kā standarta ātruma ierobežojumu, ņemot vērā velosipēdus un nodrošinot līdzāspastāvēšanu dažādiem satiksmes dalībniekiem: gājējiem, velosipēdistiem, vieglajiem un smagajiem transportlīdzekļiem, ārkārtas dienestu (neatliekamās medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsēju utt.) transportlīdzekļiem. Turklāt attiecībā uz visu jauno mehānisko četrriteņu automobiļu, autobusu un kravas transportlīdzekļu tipa apstiprināšanu būtu pakāpeniski jāievieš prasība par intelektiskas ātruma pielāgošanas sistēmas izmantošanu; norāda, ka pastāv acīmredzama nesakritība starp velotransporta objektīvo faktisko drošību un daudzu cilvēku subjektīvo drošības izjūtu. Lai mazinātu šo nesakritību, jāuzsver arī nesaistoši informācijas un saziņas pasākumi, piemēram, plašai sabiedrībai domātas efektīvas informatīvas kampaņas. Tikai tad, kad mazināsies bailes no pārvietošanās ar velosipēdu un tādējādi uzlabosies subjektīvā drošības izjūta, arī nedroši velosipēdisti jutīsies labi un izmantos velosipēdu kā transportlīdzekli;

22.

atgādina arī: lai gan pilsētās lielāku un smagāku transportlīdzekļu skaits ir salīdzinoši neliels salīdzinājumā ar motorizētu transportlīdzekļu kopējo skaitu, tie ir nesamērīgi biežāk iesaistīti velobraucēju nāves gadījumos;

23.

pauž nožēlu par to, ka velobraucēju nāves gadījumu skaits samazinās pārāk lēni, un šajā saistībā atbalsta ES līmenī pieņemtu mērķi, proti, samazināt smagi cietušo skaitu un izpētīt iespējamu neziņošanu par smagām traumām. Tāpēc ES ceļvedī velotransporta jomā ir jānosaka darba princips – virzīties uz to, lai līdz nullei samazinātu nāves gadījumu skaitu un kļūtu par pasaules līderi velobraucēju drošības un aizsardzības jomā;

24.

prasa laikus pārskatīt Vispārējās drošības regulu, īpaši saistībā ar kravas transportlīdzekļu vadītāju tiešās redzamības uzlabojumiem, ko varētu papildināt ar citām obligātām aktīvās drošības sistēmām, piemēram, sensoriem, kuri atpazīst velosipēdistus, un automātiskām bremzēšanas sistēmām, tā novēršot sadursmes;

25.

prasa atjaunināt regulu par mehānisko transportlīdzekļu tipu apstiprināšanu attiecībā uz gājēju un citu ievainojamu satiksmes dalībnieku aizsardzību (9), tajā iekļaujot arī pārbaudes procedūras velosipēdistu aizsardzībai gadījumā, ja notiek sadursme ar automobiļu frontālajām virsmām;

26.

aicina apsvērt iespēju spēkā esošajās ES direktīvās, piemēram, direktīvā par ES tuneļu infrastruktūras drošību un TEN-T infrastruktūru pilsētu un lauku ceļiem (10), iekļaut īpašus pasākumus velosipēdistu drošības uzlabošanai;

27.

prasa, lai gaidāmajās Eiropas Komisijas pamatnostādnēs par pilsētu loģistiku (11) tiktu atzīts lielais potenciāls, kuru sniedz pāreja uz tādu pakalpojumu un preču piegādi ar elektriskajiem kravas velosipēdiem, kas nepārsniedz 250 kg, tādēļ iesaka kā vēlamo risinājumu noteikt piegādi ar velosipēdu, kad vien tas ir iespējams;

28.

norāda, ka saistībā ar vietējo mobilitāti pilsētplānošana visās jomās ir cieši jāsaista un jāintegrē ar satiksmes plānošanu;

29.

uzskata, ka īpaši svarīgi ir jau skolās uzsākt izglītošanu par ceļu satiksmes drošību, satiksmes un transporta kustības noteikumiem, kā arī dažiem velotransporta noteikumiem, un tas veicinās negadījumu, kuros iesaistīti velosipēdisti, skaita samazināšanu; Eiropas Komisija varētu palīdzēt izplatīt izmēģinātas un pārbaudītas vietējās skolu programmas, kurās iesaistītas skolas, policijas iestādes un citas ieinteresētās personas; šo centienu mērķis būtu izglītot jaunos velosipēdistus par labām velobraukšanas tehnikām, sniegt pamatzināšanas par to, kā novērtēt uz ceļa notiekošās kustības potenciālo ietekmes spēku un ātrumu, kā arī popularizēt velobraukšanas priekšrocības, proti, velobraukšana kā sabiedrisks, veselīgs un principā drošs transporta veids;

30.

atgādina Reģionu komitejas nostāju – nacionālā un municipālā pilsētu pieejamības ierobežošana un ceļu lietošanas maksa var būt efektīvi instrumenti, ar kuriem pārvaldīt konkurējošo pieprasījumu pēc pilsētu autoceļu telpas un risināt nopietnas problēmas, piemēram, sastrēgumus, piesārņojumu un pilsētu izplešanos (12), un šajā saistībā uzsver, ka gaidāmajās Komisijas nesaistošajās pamatnostādnēs par pilsētu pieejamību (13) velotransports būtu konsekventi jānosaka kā prioritāte; iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām daļu ienākumu no piekļuves ierobežošanas shēmām un ceļu lietošanas maksas atkārtoti ieguldīt velotransportā, lai radītu pievilcīgas alternatīvas automobiļu izmantošanai;

31.

norāda, ka velotransporta un sabiedriskā transporta kombinēšana sniedz abpusējas priekšrocības un ka multimodalitātei ir izšķiroša nozīme, lai pilsētās veiksmīgi izveidotu integrētus sabiedriskā transporta tīklus; atkārto, ka Reģionu komiteja ir pieprasījusi obligāti publicēt transporta kustības grafikus un citu ar ceļojumiem saistītu informāciju un pilnībā padarīt to pieejamu visiem ES iedzīvotājiem (14), tāpat kā izstrādāt informācijas sistēmas un maršrutu lietojumprogrammas, kurās būtu ņemta vērā intermodalitāte, un pieprasa, lai attiecībā uz multimodalitāti tehniskajos standartos, ES tiesību aktos un ES finansētajās pētniecības un izstrādes shēmās tiktu pilnīgi integrēts velotransports un velosipēdu koplietošanas shēmas, jo īpaši saistībā ar braucienu plānošanu, biļešu pārdošanu, stāvvietām utt. Jāuzlabo gan autobusa pieturu un dzelzceļa staciju infrastruktūra un infrastruktūra to tuvumā, gan paša sabiedriskā transporta aprīkojums, lai veicinātu ērtu transporta veida maiņu starp vilcieniem, autobusiem un velosipēdiem (15);

32.

iesaka nodrošināt, ka visos elektromobilitātes politikas pārvaldības līmeņos vienmēr tiek ņemts vērā elektriskais velotransports;

33.

iesaka Eiropas Komisijai, pārskatot ES zaļā publiskā iepirkuma kritērijus transportam, iekļaut tajā velotransportu. Iepirkuma kritērijiem vajadzētu ne tikai panākt papildu uzlabojumus attiecībā uz automobiļiem un vieglajiem kravas transportlīdzekļiem, ko iegādājas publiskā iepirkuma rīkotāji, bet arī panākt, ka notiek pāreja uz videi draudzīgiem transporta veidiem, piemēram, velotransportu. Tādēļ saskaņā ar ES zaļā publiskā iepirkuma kritērijiem, īstenojot iepirkuma procedūras, būtu obligāti jāpārbauda, vai var iegādāties velosipēdus (tostarp velosipēdus ar elektrisko piedziņu), nevis vieglos automobiļus un – kravas velosipēdus (tostarp elektriskos kravas velosipēdus un kravas velosipēdus ar elektrisko piedziņu), nevis vieglos kravas transportlīdzekļus. Komiteja arī iesaka pieņemt ar inovāciju saistītus publiskā iepirkuma kritērijus, lai visos aspektos veicinātu tehnoloģiju attīstību un izplatīšanu dalībvalstīs;

34.

atzīst, ka nepieciešams attīstīt dažādas rīcībpolitikas, lai mazinātu klimata pārmaiņas, sasniegtu ES transporta nozares dekarbonizācijas mērķus un uzlabotu gaisa kvalitāti pilsētās. Tas ietver tehniskus risinājumus, politiskas pārmaiņas un pasākumus, kas stimulē neveikt nevajadzīgus braucienus. Vērienīgām programmām, kas paredz velosipēdus izmantot piegādes jomā, vajadzētu būt ikvienas klimata pārmaiņu mazināšanas un gaisa kvalitātes stratēģijas daļai neatkarīgi no pārvaldības līmeņa. Vērienīga velotransporta politika arī var veicināt Apvienoto Nāciju Organizācijas 11 ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu (16);

35.

uzsver: lai pieņemtu uz informāciju balstītus lēmumus un izmērītu politikas un finansēšanas pasākumu ietekmi, nepieciešami uzticami un salīdzināmi dati, tādēļ iesaka Komisijai (Eurostat) izstrādāt kopējas datu vākšanas metodes un saskaņotas definīcijas attiecībā uz valstu un pilsētu datiem par velotransporta izmantošanu;

36.

atzinīgi vērtē kontaktpersonas velotransporta jomā izraudzīšanu Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorātā, taču norāda, ka šā amata pienākumi būtu jāpadara nozīmīgāki, izveidojot Eiropas Komisijas līmeņa velotransporta kontaktpunktu, un šim kontaktpunktam jāpiešķir vismaz viens pilnslodzes ekvivalents personāla resursos, un papildus tam jāizveido velotransporta kontaktpunkti visos attiecīgajos Komisijas ĢD, lai Komisijā nodrošinātu starpdienestu efektīvu apspriešanos un koordināciju;

37.

prasa Komisijai atbalstīt koordinācijas struktūru, kurai šo uzdevumu veikšanai ir piešķirti atbilstoši resursi, lai dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām nodrošinātu piekļuvi paraugpraksei, gadījumu pētījumiem, ziņojumiem, finansējuma iespējām un citai informācijai par velotransportu (17).

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/54

1.

atzinīgi vērtē priekšlikuma vispārējos principus un mērķus, kas paredz likvidēt šķēršļus, kuri pašlaik kavē digitālā vienotā tirgus darbību, un, modernizējot publisko pārvaldi, nepieļaut turpmāku sadrumstalošanos;

2.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme, jo, pirmkārt, tās, veidojot un pārvaldot digitālo infrastruktūru un digitālos pakalpojumus sabiedrībai nozīmīgās jomās, sekmē pārvaldes modernizēšanu un, otrkārt, tās ir atbildīgas par šo pakalpojumu tiešu sniegšanu iedzīvotājiem un cenšas panākt, ka tie atbilst arvien digitalizētākai pasaulei raksturīgajām vēlmēm;

3.

uzsver, ka publiskajai pārvaldei ir liela nozīme, jo tā – šeit nav runa tikai par e-pārvaldi – ir Eiropas tautsaimniecības digitalizācijas virzītājspēks, un norāda, ka iesniegtie priekšlikumi paredz īstenot pasākumus, kas aptver gandrīz visus iedzīvotāju dzīves aspektus, taču neparedz pasākumus kultūras un izglītības nozarē;

4.

norāda, ka publiskās iestādes un pārvaldes sistēmas ir jāmodernizē un jānodrošina iedzīvotājiem un uzņēmumiem iespēja piekļūt šīm iestādēm, izmantojot elektroniskos pakalpojumus, un tādēļ uzsver, ka atbalsta ieceri arī turpmāk attīstīt pārrobežu publiskos pakalpojumus, it īpaši tos, kas nodrošina sadarbspēju un informācijas apmaiņu, piemēram, e-iepirkumu, elektronisko identifikāciju, e-parakstu, dokumentu elektronisku izsniegšanu un citus ar e-pārvaldi saistītus pakalpojumus (1);

5.

iesaka vietējās un reģionālās pašvaldības, kam ir būtiska loma paredzēto pasākumu sekmīgā īstenošanā, iesaistīt ne tikai dalībvalstu plānoto pasākumu īstenošanā un instrumentu izmantošanā, kā tas paredzēts rīcības plānā, bet arī šo pasākumu un instrumentu izstrādē;

6.

ierosina E-pārvaldes rīcības plāna valdē iesaistīt Eiropas Reģionu komiteju, lai debatēs izskanētu vietējo un reģionālo pašvaldību viedoklis, jo vietējie un reģionālie dalībnieki sniedz lielāko daļu sociālo pakalpojumu;

7.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka, ieviešot e-pārvaldi, pārvalde kļūst pārredzamāka, vienkāršāka un efektīvāka;

8.

uzskata, ka Eiropas, valsts un vietējo pārvaldes iestāžu digitalizācijai piešķirtā nozīme ir pozitīvs faktors, tostarp no laikietilpīgo administratīvo procedūru vienkāršošanas viedokļa, kā arī tāpēc, ka tā dod iespēju iedzīvotājiem sekot līdzi likumdošanas darbam, būt informētiem par jautājumiem, kas viņus skar tieši, kā arī aktīvi piedalīties lēmumu pieņemšanas procesos;

9.

piekrīt arī Komisijas atziņai, ka daudzi iedzīvotāji un uzņēmumi joprojām nespēj izmantot visu e-pārvaldes potenciālu, un norāda, ka e-pārvaldes ieviešana ES dalībvalstīs un reģionos norit atšķirīgi;

10.

tādēļ atzinīgi vērtē to, ka rīcības plāns ierosināts, lai apvienotu pūliņus, kuru mērķis ir pārvaldes iestāžu modernizācija Eiropas Savienībā;

11.

atzinīgi vērtē to, ka izstrādāts dinamisks un elastīgs rīcības plāns, kas ļauj īstenot citus pasākumus, kuros var izmantot vietējo un reģionālo pašvaldību zinātību, kas saistīta ar digitālo publisko pakalpojumu sniegšanu tādās sabiedrībai nozīmīgās jomās kā izglītība, sociālie pakalpojumi, ražošana, veselība un infrastruktūra;

12.

norāda, ka digitālā pārvalde paver iespējas daudzās jomās, tostarp iespējas reaģēt katastrofas gadījumā; mobilo tehnoloģiju, interneta un sociālo plašsaziņas līdzekļu izmantošana saziņai var būt lietderīgs līdzeklis ne tikai datu vākšanai, izplatīšanai un koordinēšanai, bet arī demokrātiskas pārskatatbildības un pārredzamības veicināšanai;

13.

uzsver, ka svarīgs ir rīcības plāna mērķis veicināt publiskā sektora modernizācijas pasākumus. Lai šī modernizācija būtu sekmīga, vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāiesaista šajā darbā un jānodrošina tām viegla piekļuve finanšu avotiem un atbalsta pasākumiem, kas paredzēti ar rīcības plānu koordinētajās ES programmās;

14.

atbalsta Komisijas redzējumu, ka līdz 2020. gadam publiskās pārvaldes sistēmām un publiskajām iestādēm Eiropas Savienībā vajadzētu kļūt atvērtām, efektīvām un iekļaujošām un neatkarīgi no robežām sniegt personalizētus, ērti lietojamus pilncikla (end-to-end) digitālos publiskos pakalpojumus visiem ES iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

15.

atzīst, ka pārredzama pārvalde, kas pārredzami un droši pārvalda datus un sniedz pakalpojumus, ir svarīga, lai varētu uzlabot pārredzamību un paaugstināt efektivitāti; vienlaikus norāda, ka publiskās iestādes pārvalda arī tādu informāciju, kuras aizsardzības līmenim ir jābūt augstam;

16.

atzinīgi vērtē principu “digitalitāte pēc noklusējuma”, proti, publiskās pārvaldes iestādēm pakalpojumi būtu jāsniedz pirmām kārtām digitāli, un tādēļ uzsver, ka vajadzīgi mērķtiecīgi, ilgtermiņa un strukturēti pūliņi, lai vairotu digitālās līdzdalības iespējas un panāktu, ka vairāk cilvēku var piekļūt infrastruktūrai un apgūt prasmes izmantot digitalizācijas pavērtās iespējas;

17.

atbalsta to, ka publiskās pārvaldes iestādēm būtu jānodrošina, lai iedzīvotājiem un uzņēmumiem publiskajai pārvaldei viena un tā pati informācija jāsniedz tikai vienreiz;

18.

vienlaikus norāda uz juridiskajām, tehniskajām un organizatoriskajām problēmām, kas ir jāatrisina, lai informāciju varētu izmantot vairākkārt; šajā saistībā atzinīgi vērtē sākto izmēģinājuma projektu tādā jomā kā vienreizējas iesniegšanas principa attiecināšana uz uzņēmumu un pārvaldes iestāžu saziņu pārrobežu līmenī un uzskata, ka izmēģinājuma posmā būtu jāanalizē uzņēmumu intensīvā saziņa ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

19.

uzskata, ka ir vērts izvērtēt novatoriskus e-pārvaldes risinājumus, piemēram, e-dzīves vieta, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem nodrošina iespēju neatkarīgi no fiziskās atrašanās vietas piekļūt noteiktiem e-pārvaldes pakalpojumiem. Šāds risinājums mazina apgrūtinošās administratīvās formalitātes un rada labvēlīgākus apstākļus ārvalstu uzņēmumu ieguldījumiem;

20.

atzīst, ka iekļautības principa ievērošana digitālā satura un pakalpojumu izstrādē sniegs labumu visiem lietotājiem, it īpaši cilvēkiem ar invaliditāti. Tādēļ ir svarīgi turpināt ar pašlaik spēkā esošo standartu atjaunināšanu saistīto sadarbību un pētniecību, lai neatpaliktu no tehnoloģiju attīstības;

21.

atbalsta principu, ka publiskās pārvaldes iestādēm būtu pārredzami un atvērti jāapmainās ar informāciju un datiem gan savstarpēji, gan ar iedzīvotājiem un uzņēmumiem; vienlaikus uzsver, ka iestādēm jābūt kompetentām izlemt, kādai informācijai jābūt publiski pieejamai un kāda informācija ir jāaizsargā;

22.

atbalsta principu “pārrobežu pakalpojumi pēc noklusējuma” attiecībā uz publisko pārvaldes iestāžu sniegtajiem e-pārvaldes pakalpojumiem un norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, it īpaši pierobežas reģionos, var būt būtiska nozīme atbilstīgu efektīvu un netraucētu pārrobežu pakalpojumu apzināšanā un izstrādē;

23.

atbalsta principu “sadarbspēja pēc noklusējuma”, jo tas ir nozīmīgs faktors, lai varētu izmantot digitalizācijas pavērtās iespējas;

24.

piekrīt Komisijai, ka jau digitālo pakalpojumu izstrādes posmā uzmanība jāpievērš pietiekamai personas datu un privātuma aizsardzībai un IT drošībai, jo nepietiekamā uzticēšanās digitālajiem pakalpojumiem joprojām ir šķērslis, kas kavē e-pārvaldes attīstību;

25.

vienlaikus uzsver, ka princips “pārrobežu pakalpojumi pēc noklusējuma”, ko piemērotu e-pārvaldē un publisko pārvaldes iestāžu sadarbspējas nodrošināšanai, nedrīkst aizstāt jau labi funkcionējošus valstu, reģionu vai vietējā līmeņa risinājumus, bet tas būtu jāizmanto ar mērķi sniegt pārskatu par standartiem un specifikācijām, kurus iestādes var izmantot, lai nodrošinātu sadarbspēju, ja esošās sistēmas ir jāatjaunina;

26.

norāda, ka visām organizācijām, kas pārvalda jebkāda veida sensitīvus datus, regulāri jārūpējas par datu klasifikāciju un drošību. Tas ir īpaši svarīgi, jo, piemēram, augsti attīstīti hakeru uzbrukumi, kiberkarš un kiberterorisms var radīt ļoti lielu kaitējumu. Lai arī ir jācenšas nodrošināt pārredzamību, visas datu kopas, kas uzskatāmas par aizsargājamām, patiešām ir pienācīgi jāaizsargā. Dažos īpašos gadījumos tas var nozīmēt, ka dati vai visa sistēma kopumā ir jāglabā atdalīti no interneta;

27.

tādēļ atzinīgi vērtē tiesiskā regulējuma, ko veidos Vispārīgā datu aizsardzības regula, saskaņošanu, tomēr norāda, ka šajā jomā konkurencei ir globāls raksturs, un uzsver: svarīgi ir nodrošināt, ka tiesiskais regulējums nemazina jaunu risinājumu un pakalpojumu izstrādes ātrumu;

28.

uzsver, ka svarīgas ir efektīvas pamatnostādnes par datu aizsardzības regulas piemērošanu un ka visas ieinteresētās personas ir jāiesaista debatēs par īpašumtiesībām un atbildību saistībā ar personas datu apstrādi;

29.

norāda uz Komisijas lomu centienos radīt pamatnosacījumus, lai varētu nodrošināt sadarbspēju un saskaņošanu, kas pavērs iespēju informācijas apmaiņai, kura ir principu pamatā;

30.

norāda, ka Eiropā joprojām ir iedzīvotāju grupas, kas nevar piekļūt internetam vai kam nav pietiekamu digitālo prasmju, lai varētu izmantot digitālos pakalpojumus, un tāpēc ir vajadzīgi proaktīvi pūliņi, kuri vērsti uz digitālās līdzdalības iespēju vairošanu;

31.

uzsver, ka visās jomās būtiska nozīme ir uzticamiem, ātrdarbīgiem un cenu ziņā pieejamiem tīkliem, kas nodrošinātu, ka visi iedzīvotāji un uzņēmumi var piekļūt mūsdienīgiem publiskiem digitāliem pakalpojumiem un iespējami efektīvi izmantot nākamās paaudzes tehnoloģijas (lietisko internetu, lielo datu tehnoloģiju, e-veselību, viedās pilsētas utt.);

32.

norāda, ka Eiropas un valstu līmenī konsekventi un pastāvīgi jāturpina uzlabot atbalsta iespējas, lai veicinātu ātrgaitas platjoslas tīklu izveidi visās teritorijās, it īpaši to reģionu lauku rajonos, kuros nepietiekamā rentabilitāte bieži vien ir šķērslis tirgus virzītai attīstībai;

33.

norāda: lai publisko pārvaldi varētu modernizēt, ir vajadzīgi kopīgi standarti un tehniskās specifikācijas, kas jāizstrādā sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām; tad varēs sniegt vairākkārt izmantojamus un efektīvus digitālos pakalpojumus, kam raksturīga ļoti laba sadarbspēja;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pārskatīt Eiropas sadarbspējas satvaru un rosina Komisiju arī turpmāk atbalstīt iestāžu centienus īstenot satvarā minētos ieteikumus;

35.

norāda: Eiropas sadarbspējas satvarā būtu jāatspoguļo, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir ne tikai pārrobežu standartu un pakalpojumu lietotājas, bet arī nozīmīgas izstrādātājas;

36.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izstrādāt publiskā iepirkuma Eiropas IKT standartu kataloga prototipu un uzsver, ka publiskais iepirkums ir ļoti svarīgs, it īpaši vietējās un reģionālajās pašvaldībās, lai varētu izvairīties no atkarības no viena ražotāja vai piegādātāja un nodrošināt iespēju ieviest risinājumus un pakalpojumus, kam raksturīga ļoti laba sadarbspēja un kas ir ļoti progresīvi;

37.

rosina Komisiju, kas cenšas atbalstīt līdz 2019. gadam veicamo pāreju uz pilnībā elektronisku iepirkumu, šajā jomā ciešāk sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, it īpaši tādēļ, ka problēmas varētu rasties vietējā un reģionālajā izpildes līmenī; sadarbība ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un ar privāto sektoru ir ļoti būtiska, lai varētu izmantot visas ietaupījumu iespējas, ko paver publiskā iepirkuma tirgus, kura vērtība, kā liecina aplēses, ir lielāka nekā divi triljoni euro;

38.

norāda, ka elektroniskā identifikācija ir būtisks drošu, efektīvu un pieejamu publisko digitālo pakalpojumu priekšnosacījums, un atzinīgi vērtē Komisijas ieceri veikt pasākumus, kas paātrinās eIDAS pakalpojumu ieviešanu (2);

39.

norāda, ka darbam, kas saistīts ar sadarbspēju un standartiem, būs vajadzīgs laiks un ilgtermiņa skatījums, kā arī pietiekams un pastāvīgs finansējums;

40.

tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos paziņot, kā iecerēts nodrošināt pārrobežu digitālo pakalpojumu infrastruktūras ilgtspēju. Tas ir svarīgi, lai palielinātu uzticēšanos šiem pakalpojumiem un to tehniskajiem elementiem un nodrošinātu, ka saistībā ar šiem pūliņiem īstenotie pasākumi nav veltīgi;

41.

uzskata, ka publiskajām iestādēm sadarbībā ar privāto un bezpeļņas sektoru būtu kopīgi jācenšas nodrošināt pietiekami pieejamu infrastruktūru, taču, tā kā atbilstoša sistēmu atjaunošanas termiņa noteikšana un tehnoloģijas digitālajās ekosistēmās ir sarežģītas, rosina Komisiju rūpīgi analizēt, kāda varētu būt “nepārmantošanas principa” iespējamās ieviešanas radītā ietekme un ierobežojumi;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izveidot Eiropas e-tiesiskuma portālu, kas būs vienas pieturas aģentūra, kurā būs apkopota dažāda informācija un funkcijas, kas ļaus gan sazināties, gan meklēt informāciju un praksi, kura saistīta ar Eiropas tiesību normām un tiesvedību, kā arī informāciju par uzņēmumiem un maksātnespējas reģistriem;

43.

atzinīgi vērtē obligāto prasību izveidot dalībvalstu uzņēmējdarbības reģistru starpsavienojumu, jo uzņēmumi arvien biežāk darbojas pāri robežām un it īpaši, bet ne tikai Eiropas pierobežas reģionos pieaug vajadzība un pieprasījums pēc informācijas par uzņēmumiem pārrobežu kontekstā;

44.

tādēļ atzinīgi vērtē arī maksātnespējas reģistru elektronisko starpsavienojumu izveidi, lai uzlabotu pārredzamību un juridisko noteiktību iekšējā tirgū un novērstu centienus izvēlēties labvēlīgāko tiesu (forum shopping);

45.

atbalsta iniciatīvu, kas veicinās digitālo risinājumu izmantošanu visā uzņēmumu dzīves ciklā, un pauž cerību, ka šī iniciatīva samazinās uzņēmumu administratīvo slogu;

46.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija iesniegs priekšlikumus paplašināt Vienotā elektroniskā reģistrācijas un PVN maksāšanas instrumenta darbības jomu, un rosina mērķtiecīgi pilnveidot sarežģītās PVN tiesību normas, lai atvieglotu tiešsaistes tirdzniecību pāri robežām; tas būtu īpaši izdevīgi maziem un mikrouzņēmumiem, jo tiem ir grūtāk nekā lieliem uzņēmumiem pārvarēt ar sarežģītiem noteikumiem neizbēgami saistīto administratīvo slogu;

47.

atbalsta apņemšanos veicināt iedzīvotāju pārrobežu mobilitāti, izveidojot sistēmu sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskai apmaiņai (EESSI) un Eiropas Savienībā nodrošinot informācijas apmaiņu starp darba meklētājiem un darba devējiem (EURES);

48.

atzinīgi vērtē ES iniciatīvas pavērt iespējas veselības datu un veselības aprūpes pakalpojumu pārrobežu apmaiņai (tostarp ieviest sadarbspējīgas digitālo recepšu sistēmas), kas vairo pacientu drošību, atbilst Direktīvai par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (3) un paaugstina veselības aprūpes kvalitāti un efektivitāti;

49.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka iedzīvotāji, uzņēmumi un zinātnes iestādes, cik iespējams, jāiesaista publisko digitālo pakalpojumu plānošanā un sniegšanā, jo tādā veidā varēs paaugstināt šo pakalpojumu kvalitāti un efektivitāti un nodrošināt to lietošanas ērtību;

50.

uzsver, ka atklāti dati, kas droši un uzticami tiek nodoti trešām personām, ir būtisks priekšnosacījums vietējo un reģionālo pašvaldību modernizācijai un tādai pielāgošanai, kura nodrošinās to spēju savas darbības ietvaros turpmāk sniegt novatoriskus pakalpojumus;

51.

tādēļ atzinīgi vērtē iniciatīvu izveidot ES platformu, kurā publiskās pārvaldes iestādes varēs nodrošināt savu datu un pakalpojumu pieejamību, taču uzsver, ka Komisijai, tehniski un sistemātiski atbalstot vietējās un reģionālās pašvaldības, būtu jāveicina datu pieejamības nodrošināšanas stratēģiju izstrāde un koordinācija;

52.

norāda: lai varētu nodrošināt kvalitatīvus un sadarbspējīgus datus, būs vajadzīgi mērķtiecīgi visu līmeņu pūliņi, kas saistīti arī ar informācijas sistēmu arhitektūru, informācijas klasifikāciju un sadarbspēju; tādēļ atzinīgi vērtē datu infrastruktūras veidošanu un izmantošanu ES līmenī un norāda, ka saskaņā ar INSPIRE direktīvu veiktais darbs var kļūt par paraugu centienos nodrošināt vienotas datu definīcijas;

53.

šajā saistībā atzinīgi vērtē Eiropas mākoņdatošanas iniciatīvu (4), jo tā ļaus uzlabot pārredzamību un paaugstināt efektivitāti, kā arī izveidot kopīgu mākoņa infrastruktūru e-pārvaldes pakalpojumu sniegšanai;

54.

uzsver, ka iedzīvotāju, kā arī nodarbināto un darba meklētāju digitālajai pratībai un prasmēm ir būtiska nozīme ekonomikas digitalizācijas visaptverošā īstenošanā un pārvaldes modernizēšanā;

55.

piekrīt viedoklim, ka rīcības plānu izdosies īstenot, ja visos līmeņos būs vērojama kopīga apņēmība un ieinteresētība, un norāda uz atbildību, ko uzņemas vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras ir svarīgākā “saskarne” publiskā sektora attiecībās ar iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/59

1.

atzinīgi vērtē priekšlikumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, jo tas palīdzēs sasniegt Eiropas Savienības mērķus, kas noteikti LES 3. pantā, proti, “Savienības darbība ir vērsta uz to, lai panāktu stabilu Eiropas attīstību, kuras pamatā ir līdzsvarota ekonomiskā izaugsme un cenu stabilitāte, sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, (..) apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību, paaudžu solidaritāti un bērnu tiesību aizsardzību, un (..) veicina ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un solidaritāti dalībvalstu starpā”;

2.

cer, ka Eiropas Komisija, ierosinot Eiropas sociālo tiesību pīlāru, ievēros subsidiaritātes principu un respektēs visas plašās pilnvaras, kādas sociālajā politikā ir valsts un pašvaldību iestādēm; jānodrošina arī pīlāra satura atbilstība labāka regulējuma programmas vispārējiem principiem;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir nolēmusi sākt atklātu apspriešanos par sociālo tiesību pīlāru, jo pēc krīzes gadiem, kam raksturīgs augsts bezdarba līmenis un taupības politika, bija ļoti nepieciešamas politiskas debates par jaunu iniciatīvu sociālo tiesību jomā; uzskata, ka šis pīlārs var dot ieguldījumu dalībvalstu sociālās politikas un sociālo tiesību koordinēšanā un stiprināt augšupvērstu konverģenci;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus apspriest topošā sociālā pīlāra darbības jomu un saturu, un uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšana šādās debatēs radītu pievienoto vērtību, īpaši tādēļ, ka tas ļautu stiprināt un izcelt to sociāli ekonomisko jautājumu teritoriālo dimensiju, kuri ir daļa no ES vispārējās politikas pieejas un vietēja līmeņa pieejas, kad notiek sociālo un ekonomisko rīcībpolitiku izstrāde un īstenošana;

5.

atkārtoti aicina Eiropas pusgadā uzlabot ekonomikas un sociālās politikas koordināciju starp Eiropas un valstu pārvaldes līmeņiem un aicina šajā koordinēšanā plašāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības (1);

6.

uzskata, ka šā sociālā pīlāra pamatā jābūt uzskatāmai vietējā, reģionālā un valsts līmeņa pievienotajai vērtībai un ka tam ir jābūt horizontālam, lai nodrošinātu, ka ir labāk ņemta vērā ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) ekonomikas pārvaldības sociālā dimensija, kam ir izšķiroša nozīme saistībā ar EMS darbību un dzīvotspēju un Eiropas integrācijas procesa leģitimitāti;

7.

uzsver: ja šī iniciatīva nodrošinās spēcīgu sociālo aizsardzību, tostarp piekļuvi pakalpojumiem veselības aprūpes un izglītības jomā un sociālajiem pakalpojumiem (arī vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem), tā var kalpot par koordinācijas instrumentu, kas palīdzētu dalībvalstīm novērst sociālo nevienlīdzību un cīnīties pret sociālo dempingu, veicināt sociālo standartu augšupvērstu konverģenci eurozonā un konsolidēt ES mērķus attiecībā uz iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi;

8.

atkārtoti uzsver: lai uzlabotu EMS sociālo dimensiju, ir svarīgi novērst reģionālās atšķirības, attiecīgos gadījumos modernizējot esošos tiesību aktus un/vai paredzot jaunus pasākumus lielākas konverģences stiprināšanai; tāpēc norāda, ka EMS sociālo rādītāju pārskatam būtu jāpievieno reģionālo atšķirību rādītāji (2);

9.

sagaida, ka Eiropas Komisijas priekšlikums par Eiropas sociālo tiesību pīlāru palīdzēs tālāk nostiprināt gan individuālās, gan kolektīvās sociālās tiesības, kas iekļautas ES Pamattiesību hartā (3);

10.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisijas rīkotajā apspriešanā ir uzsvērti svarīgi dzimumu līdztiesības problēmjautājumi, piemēram, zema sieviešu līdzdalība darba tirgū un dzimumu segregācija darba tirgū (5. punkts), ar dzimumu saistītās atšķirības atalgojuma un pensiju ziņā (5. un 13. punkts), nepietiekama ģimenes dzīves un darba saskaņošanas iespēja (5. un 18. punkts) un sieviešu daudzie pienākumi radinieku ilgtermiņa aprūpes dēļ (17. punkts). Eiropas Komisijai vajadzētu arī paskaidrot, vai ar ierosinātajiem pasākumiem pietiek, lai samazinātu sieviešu diskrimināciju, vai arī papildus vajag vēl vairāk ņemt vērā dzimumu līdztiesības jautājumu;

11.

atzinīgi vērtē faktu, ka, neraugoties uz to, ka Komisijas priekšlikums attiecas tikai uz eurozonas dalībvalstīm, piedalīties ir uzaicinātas arī pārējās ES dalībvalstis, kas neietilpst eurozonā;

12.

uzsver, ka, ciešāk koordinējot ekonomikas un fiskālo politiku eurozonā, vienlaikus pilnībā jāņem vērā EMS sociālā dimensija;

13.

aicina lielāku uzsvaru likt uz sociālās politikas finansēšanu, jo vietējām un reģionālajām pašvaldībām tas ir īpaši problemātiski. Problēmas rodas ne tikai tāpēc, ka Eiropā izdevumi labklājības sistēmām ir ļoti atšķirīgi, bet arī tāpēc, ka kopumā ieguldījumi vietējā līmenī samazinās (4);

14.

uzsver, ka ir svarīgi veidot stingru Eiropas sociālo programmu, kurā konkurētspēja un sociālais taisnīgums papildina viens otru un svarīgs elements ir taisnīgs atalgojums – joma, kurā Eiropas Savienībai ir tikai koordinācijas pilnvaras un kuru katra dalībvalsts nosaka ar likumu vai darba koplīguma slēgšanas sarunās, taču ikvienā gadījumā pilnībā respektējot savas tradīcijas un praksi; šādā programmā ir pilnībā jāievēro nediskriminācijas princips atbilstoši Pamattiesību hartas 21. pantam;

15.

uzsver: ņemot vērā pēdējos gados vērojamo jaunatnes bezdarba palielināšanos un aizvien pieaugošo to cilvēku skaitu, kuri dzīvo nabadzībā vai kuriem draud nabadzība, sociālā pīlāra veidošanā jāņem vērā nepieciešamība īstermiņā mazināt nabadzību, veicināt sociālo iekļaušanu un cīnīties pret jauniešu bezdarbu;

16.

uzsver, ka vajadzīga ciešāka dažādu pārvaldes līmeņu, nozaru un ieinteresēto personu sadarbība, tostarp jāstiprina sociālo partneru loma un jāievieš efektīvs pilsoniskā dialoga instruments, kas stiprinātu Savienības demokrātisko leģitimitāti;

17.

norāda, ka dažas vietējās un reģionālās pašvaldības ir izmantojušas publiskā iepirkuma politiku, lai mudinātu līgumslēdzējus un uzliktu tiem pienākumu maksāt taisnīgu atalgojumu saviem darbiniekiem; tādējādi publiskais iepirkums var būt papildu svira, ar ko panākt, ka organizācijas ievieš taisnīgu nodarbinātības praksi. Šajā sakarā atgādina, ka ES tiesības neliedz izslēgt no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras pretendentu, kurš atsakās uzņemties saistības maksāt attiecīgajiem darbiniekiem likumā noteikto minimālo atalgojumu (5);

18.

pauž nožēlu, ka Komisijas priekšlikumā nav pievērsta lielāka uzmanība tam, kā risināt problēmas, kuras rodas mainīgajā darba pasaulē, tostarp pieaugušās digitalizācijas apstākļos, un kuras jārisina, īpašu uzmanību pievēršot darba ņēmēju digitālo prasmju attīstīšanai. Nestandarta darba veidu rašanās faktiski rada jaunus “pelēko zonu” riskus saistībā ar darba tiesībām un piekļuvi labklājības sistēmām: tāpēc komiteja aicina Komisiju precīzi definēt darba nosacījumu elastīgumu, lai nodrošinātu līdzsvaru starp elastīgumu un drošību;

19.

atgādina, ka ekonomikas un sabiedrības straujas digitalizācijas apstākļos ir svarīgi sniegt iedzīvotājiem – it īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem – iespēju apgūt digitālās prasmes, kas ir nepieciešamas iekļaujošāka sociālā modeļa īstenošanai;

20.

uzsver, ka mainīgos darba apstākļos prasmju apguve ar izglītības un apmācības palīdzību un piekļuve mūžizglītībai ir svarīgākas nekā jebkad, taču vienlaikus uzsver, ka ir svarīgi saskaņot prasmes ar darba tirgus vajadzībām;

21.

ir pārliecināta, ka EMS demokrātisko leģitimitāti varēs nostiprināt tikai tad, ja Eiropas iedzīvotāji būs pārliecināti, ka tajā tiek saglabāts sociālā progresa un iespēju vienlīdzības princips un ka nodarbinātība un sociālās normas netiek uzskatītas tikai par makroekonomiskās pielāgošanās procesa mazāksvarīgu elementu;

22.

aicina ar Eiropas sociālo tiesību pīlāru nodrošināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības saņem atbalstu savos centienos īstenot pienācīgu nodarbinātības un sociālo politiku, tostarp atbalstu un palīdzību spēju veidošanā, lai atbilstīgi nesenajam Eiropas Komisijas priekšlikumam varētu izstrādāt darba un privātās dzīves līdzsvara politiku. Saskaņā ar šādu pieeju jāpievēršas vietējām un reģionālām problēmām šajās jomās un jāveicina paraugprakses apmaiņa vietējā un reģionālā līmenī;

23.

atzīmē, ka Eiropa saskaras ar milzīgām sociālām problēmām, un starp Eiropas reģioniem pastāv uzkrītošas ekonomiskas un demogrāfiskas atšķirības, turklāt daudzi jaunieši sastopas ar virkni problēmu, piemēram, darba tirgus vajadzībām neatbilstoša izglītības sistēma, grūtības atrast darbu, šķēršļi, kas kavē it īpaši to jauniešu mobilitāti, kuri dzīvo mazu pašvaldību teritorijā nomaļos, tālākajos, salu vai lauku reģionos, piespiedu mobilitāte un sociālā izolācija. Tāpēc nav viena visiem piemērota politikas risinājuma, un politikas pasākumos – gan publiskos, gan privātos – ir jāņem vērā vietējās un reģionālās īpatnības, kā, piemēram, reģioni, kas saskaras ar demogrāfiskām problēmām un/vai intelektuālā darbaspēka emigrāciju, un vienlaikus jānodrošina jauniešiem vismaz iespēju obligātais minimums sociālajā, ekonomiskajā un izglītības jomā. Turklāt, tā kā jauniešu bezdarba līmenis pastāvīgi ir augsts, atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi attiecināt shēmu “Garantija jauniešiem” uz jauniešiem līdz 30 (nevis 25) gadu vecumam (6);

24.

uzsver, ka Eiropas sociālo tiesību pīlārā par prioritāti būtu jāuzskata vajadzība nodrošināt vispārēju piekļuvi kvalitatīvām labklājības sistēmām un kvalitatīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem un ka vienlaikus ir pilnībā jārespektē dalībvalstu kompetence šajā jomā;

25.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību lomu elastīgu darba metožu ieviešanā un godīgu darba apstākļu radīšanā darba vietā, ko tās īsteno, apspriežoties ar darba ņēmējiem un arodbiedrībām un ievērojot līdztiesības un cieņas principu;

26.

ierosina Komisijai apsvērt iespēju ieviest stimulējošus pasākumus tām EMS valstīm, kuras īsteno reformas, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” sociālos mērķus un novērstu sociālo nelīdzsvarotību;

27.

mudina Komisiju Eiropas pusgada ietvaros atbalstīt dalībvalstu centienus modernizēt sociālās aizsardzības sistēmas; sagaida, ka Komisija ierosinās veidot eurozonas fiskālās spējas, kuru veidošanā varētu iesaistīties visas dalībvalstis un kas arī ļautu Eiropas līmenī koordinēt pret cikliskumu vērstus pasākumus;

28.

atgādina, ka ilgstošs bezdarbs var radīt apburto loku, kas samazina nodarbinātības izredzes, noved pie prasmju zuduma, samazina iespējas nopelnīt un visā dzīves laikā palielina nabadzības un sociālās atstumtības risku;

29.

norāda, ka, ņemot vērā sabiedrības novecošanu Eiropā, daudzās dalībvalstīs radīsies darbaspēka trūkums darba tirgū, un viens no veidiem, kā novērst šo problēmu, var būt mobilie darba ņēmēji; piekrīt Komisijas viedoklim, ka Eiropā mobilo darba ņēmēju skaits vēl joprojām ir pārāk neliels, lai varētu runāt par reālu Eiropas darba tirgu; tāpēc ir būtiski ātrā, vienkāršā un uzticamā veidā atzīt ES mobilo darba ņēmēju kvalifikācijas (7);

30.

uzsver, ka vecāka gadagājuma iedzīvotāji pieder pie to iedzīvotāju grupām, kurus visvairāk apdraud nabadzība un sociālā atstumtība. Lielākajā daļā dalībvalstu tas visvairāk attiecas uz nomaļu lauku apvidu vai pilsētu nelabvēlīgo rajonu iedzīvotājiem. Turklāt vecāka gadagājuma cilvēki bieži vien turpina dzīvot mazapdzīvotās vai pat uz izzušanas robežas esošās kopienās;

31.

kā jau norādīts Reģionu komitejas atzinumā “ES risinājumi demogrāfijas problēmai”, ir jāievieš efektīvāki un iedarbīgāki sabiedriskie pakalpojumi un jāizstrādā jauni risinājumi, kas uzlabotu visu iedzīvotāju dzīves kvalitāti un fizisko, garīgo un sociālo labklājību. Jāizmanto iespējas, ko sniedz demogrāfiskās pārmaiņas, tostarp nodarbinātības iespējas saistībā ar veciem cilvēkiem sniegtajiem pakalpojumiem (fiziski, digitāli, ar veselīgu dzīvesveidu saistīti pakalpojumi utt.) “senioru ekonomikas” jomā. Šo pakalpojumu pieejamība ir viena no viņu pamattiesībām;

32.

norāda, ka Eiropā cilvēki dzīvo ilgāk, tāpēc veselības un sociālās aprūpes izmaksas ievērojami palielināsies un 2050. gadā sasniegs apmēram 9 % no ES IKP; šajā sakarā IKT var būt spēcīgs instruments, lai uzturētu izmaksu ziņā efektīvu un augstas kvalitātes veselības un sociālo aprūpi, jo tas paver iespējas visu vecumu cilvēkiem neatkarīgi no dzīvesvietas labāk rūpēties par savu veselību un dzīves kvalitāti;

33.

atgādina, ka ieguldījumi IKT jomā ir nozīmīgs instruments, kas reģioniem un pilsētām palīdz risināt ar sabiedrības novecošanu saistītās problēmas. Šādi ieguldījumi var paaugstināt dzīves kvalitāti, sekmēt sociālo iekļaušanu, palīdzēt būt informētiem par jaunākajiem notikumiem Eiropas vai valsts līmenī, paver iespēju ieguldīt uzkrāto pieredzi un iemaņas sabiedrības attīstībā un, izmantojot jaunus produktus un pakalpojumus, veicināt konkurētspēju un izaugsmi vietējā un reģionālajā līmenī;

34.

Pielikuma (I nodaļas) 2. punkta a) apakšpunktu pēc teikumiem “Jānodrošina vienlīdzīga attieksme (..). Jānovērš (..) nestabilu un pagaidu darba attiecību izmantošana” papildināt šādi: “tostarp jāpastiprina nosacījumi par atbilstību darba līgumu standartiem, kas uzņēmumiem jāievēro, lai piekļūtu ES finansējumam un tādējādi novērstu sociālā dempinga risku.”;

35.

(I nodaļas) 2. punkta b) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Elastīgi nodarbinātības nosacījumi var palīdzēt iekļauties darba tirgū un saglabāt darba devēju spēju ātri reaģēt uz pieprasījuma izmaiņām; tomēr, ja tas ir iespējams, būtu jānodrošina pāreja uz beztermiņa līgumiem.”;

36.

(II nodaļas) 7. punkta c) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būtu šādam: “Darba ņēmēja, kas ir veiksmīgi izturējis pārbaudes laiku, atlaišanai jābūt pamatotai, par to pirms tam saprātīgā termiņā, ko nosaka valsts līmenī, jāpaziņo darba ņēmējam, un saistībā ar to jābūt pienācīgai kompensācijai, ja atlaišana ir nepamatota, kā arī iespējai ātri un efektīvi iesniegt pārsūdzību neatkarīgai strīdu risināšanas instancei.”;

37.

(II nodaļas) 8. punkta a) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būt šādam: “Darbam jābūt taisnīgi apmaksātam, nodrošinot cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Algu un attiecīgā gadījumā minimālo algu katra dalībvalsts nosaka, izmantojot pārskatāmu un paredzamu mehānismu, vai nu ar likumu, vai darba koplīgumu un vienmēr pilnībā respektējot savas tradīcijas un praksi. Nosakot algas, jāsaglabā piekļuve nodarbinātībai un motivācija meklēt darbu, un algu apmēra dinamikai jāatbilst ražības attīstībai.”;

38.

(III nodaļas) 11. punkta a) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Pabalsti un sociālās aizsardzības pakalpojumi, ciktāl iespējams, jāintegrē vismaz tuvākajās teritorijās, svarīgi nozīmi piešķirot vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai stiprinātu šo pasākumu saskaņotību un efektivitāti un sekmētu integrāciju sabiedrībā un darba tirgū.”

39.

(III nodaļas) 12. punkta a) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būt šādam: “Ikvienam ir jāsaņem savlaicīga piekļuve kvalitatīvai profilaktiskai un ārstnieciskai veselības aprūpei, kā arī vecu cilvēku un/vai apgādājamo aprūpei, un nepieciešamība pēc veselības aprūpes vai vecu cilvēku aprūpes nedrīkst novest pie nabadzības un finansiālām grūtībām.”;

40.

(III nodaļas) 12. punkta c) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būt šādam: “Visiem darba ņēmējiem neatkarīgi no darba līguma veida slimības laikā ir jānodrošina atbilstoši apmaksāts slimības atvaļinājums (ņemot vērā attiecīgo darba ņēmēju līdz šim iegūtās tiesības valsts sociālā nodrošinājuma sistēmās); jāveicina pašnodarbināto līdzdalība apdrošināšanas shēmās.” Naudas maksājumu slimības gadījumā nevar noteikt, neņemot vērā citus dalībvalstī spēkā esošos noteikumus par sociālo nodrošinājumu. Pretējā gadījumā tas nozīmētu pretenzijas uz sociālo nodrošinājumu, neņemot vērā pašas personas ieguldījumu, un tas savukārt būtu pretrunā subsidiaritātes principam;

41.

(III nodaļas) 13. punkta a) apakšpunkta pirmajam teikumam vajadzētu būt šādam: “(..), piemēram, atbilstoši uzskaitot aprūpes periodus, kuros darba ņēmējam joprojām ir tiesības uz atalgojumu vai pabalstu zaudēto ienākumu vietā, ņemot vērā attiecīgā darba ņēmēja līdz šim iegūtās tiesības sociālā nodrošinājuma sistēmā. Jāveicina pašnodarbināto līdzdalība pensiju shēmās atbilstoši valstu īpatnībām.”;

42.

(III nodaļas) 15. punkta a) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Pienācīgi minimālie pabalsti – atbilstoši attiecīgās valsts praksei – jāgarantē tiem, kuriem nav pietiekamu līdzekļu, lai nodrošinātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Attiecībā uz darbspējīga vecuma iedzīvotājiem, kuri var strādāt, šis valsts garantētais iztikas minimums ir jāsaista ar pienākumu sadarboties, piemēram, piedalīties aktīva atbalsta pasākumos, lai veicinātu (re)integrāciju darba tirgū. Šo pabalstu saņemšana nedrīkst būt par šķērsli nodarbinātībai.”;

43.

(III nodaļas) 18. punkta b) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Jāveic pasākumi agrīnā posmā, un jāpieņem preventīvas pieejas, lai risinātu bērnu nabadzības problēmu, tostarp īpaši pasākumi, lai veicinātu nelabvēlīgākos apstākļos esošu bērnu iesaistīšanu. Šajā nolūkā ir jāpielāgo aizsardzības sistēmas, īpašu uzmanību pievēršot bērnu un ģimeņu ar apgādībā esošiem bērniem aizsardzībai.”;

44.

(III nodaļas) 19. punkta a) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Piekļuve sociālajiem mājokļiem vai mājokļu palīdzība pirmām kārtām jānodrošina nelabvēlīgā situācijā esošām vai sociāli neaizsargātām personām, tostarp bezpajumtniekiem, kā arī tiem, kas dzīvo veselībai kaitīgos, nepiemērotos vai pārapdzīvotos mājokļos. Standartiem neatbilstoši sociālie mājokļi ir jālikvidē. Neaizsargātas personas, kam netiek piešķirts cits mājoklis, ir jāaizsargā pret izlikšanu no mājokļa.” 1. Tāpat kā iepriekšējos RK atzinumos, komiteja arī šajā atzinumā ierosina paplašināt definīciju par sociālo mājokļu nodrošināšanu, lai atspoguļotu dalībvalstu rīcības brīvību sociālo mājokļu celtniecības plānošanā, nodrošināšanā, finansēšanā un organizēšanā, garantētu demokrātiskās tiesības brīvi pieņemt lēmumus un noteiktu par prioritāti tiesības uz piemērotu mājokli par pieņemamu cenu, jo pašreizējie tirgi nespēj nodrošināt visām vajadzībām atbilstošus mājokļus. 2. Izlikšanu no mājokļa kā tādu nevajadzētu aizliegt, jo tas būtu pretrunā ar tiesībām uz īpašumu un subsidiaritātes principu. Tāpēc pret izlikšanu no mājokļa būtu jāaizsargā vienīgi neaizsargātas personas, un šāda aizsardzība būtu jāpapildina ar prasību nodrošināt citu mājokli. 3. Uz mājsaimniecību ar maziem un vidējiem ienākumiem piekļuves mājokļa īpašumam veicināšanu nevajadzētu noteikt likumīgas tiesības – šādas normas nav arī Pamattiesību hartā –, jo šādas veicināšanas sociālā un ekonomiskā lietderība ir atkarīga no pasaules, valstu, reģionālajiem un vietējiem apstākļiem, kā arī politikas prioritātēm, kas saskaņā ar subsidiaritātes principu jānosaka valsts, reģionālā vai vietējā līmenī;

45.

(III nodaļas) 20. punkta a) apakšpunktam vajadzētu būt šādam: “Visiem cilvēkiem jānodrošina cenu ziņā pieejama piekļuve vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pamatpakalpojumiem, tostarp elektroniskai saziņai, enerģētikai, transportam un finanšu pakalpojumiem. Lai veicinātu piekļuvi šiem pakalpojumiem, jāatbalsta attiecīgi pasākumi.” Jēdziens “pamatpakalpojumi” – atšķirībā no vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (sk. arī ES Pamattiesību hartas 36. pantu) – nedz ES primārajos, nedz sekundārajos tiesību aktos nav iekļauts. Turklāt jāatvieglo šo pakalpojumu pieejamība visiem, ne tikai cilvēkiem, kam vajadzīga palīdzība.

21.3.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 88/64

1.

uzskata, ka stabilitātes un labklājības veicināšanai ES kaimiņreģionos vajadzētu būt vienai no ES ārpolitikas un drošības politikas galvenajām prioritātēm; aicina Eiropas ārpolitikas izstrādāšanā un īstenošanā ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību (VRP) potenciālu. Reģionu komitejai būtu jāsniedz nozīmīgs ieguldījums uzticēšanās veidošanā un reģionālā un vietējā līmeņa starptautiskajā sadarbībā;

2.

norāda, ka Eiropas kaimiņattiecību politikai (EKP) var būt paliekoša ietekme tikai tad, ja tā sniedz ES dalībvalstu un EKP valstu iedzīvotājiem konkrētu labumu; aicina noteikt šo aspektu par vienu no centrālajiem elementiem jaunās stratēģijas īstenošanā;

3.

secina, ka EKP galvenokārt ir Eiropas Savienības iestāžu, kā arī dalībvalstu un kaimiņvalstu valdību projekts. RK uzsver, ka programmu un projektu sekmīga īstenošana gan ES dalībvalstīs, gan arī iesaistītajās trešās valstīs būtiski ietekmēs reģionālo un vietējo līmeni. RK aicina prioritāri stiprināt sadarbību vietējā un reģionālā līmenī un valstu pilsonisko sabiedrību mijiedarbību EKP ietvaros, kā arī nodrošināt atbilstošu finansējumu. Vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības būtu jāiesaista visos EKP īstenošanas posmos, sākot no plānošanas līdz demokrātiskai kontrolei; uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to apvienībām būtu jāpiedalās asociācijas komiteju un padomju darbā un jāsaņem pastāvīgo novērotāju statuss;