2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/1

Ziņotājs:

Petr ZAHRADNÍK

1.1.

EESK uzskata, ka ES budžets var būt svarīgs instruments, lai risinātu problēmas, ar kurām pašreiz saskaras ES, un īstenotu strukturālas pārmaiņas. Tomēr ir rūpīgi jāanalizē un jāizvērtē ES finanšu līdzekļu izdevumu mērķis, to izlietošanas veids, šo līdzekļu izlietojuma efektivitātes vērtēšanas veids un veids, kādā notiek komunikācija par sasniegtajiem rezultātiem (1). Tādējādi ES budžets tiks virzīts uz ES prioritārajiem mērķiem un palīdzēs atjaunot ES iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas Savienībai pat budžeta summas absolūta un relatīva samazinājuma gadījumā.

1.2.

Lai stiprinātu ES budžeta izpildi, ir jāievēro šāds priekšnoteikums: vienlaikus jānosaka skaidri ES pilsoņu labā definēti prioritārie mērķi, atbilstoši apkopotie rādītāji un pārliecinoša pārskatu sniegšanas sistēma, kas atbilst konkrētām no ES budžeta finansētām darbībām, jo tādējādi būtu iespējams maksimāli uzlabot izmaksu un ieguvumu attiecību. Šajā nolūkā noderīgi ir, piemēram, ex ante nosacījumi, finanšu instrumenti vai elastīgums un spēja pārvarēt negaidītas problēmas (2). ES budžeta kvantitatīvais aspekts, kas arī EESK skatījumā ir ļoti svarīgs, galveno prioritāšu un attiecīgās politikas definēšanas nolūkā ir jāpapildina arī ar kvalitatīvo dimensiju.

1.3.

EESK atbalsta pieeju, ka ES budžeta izdevumu jomā ir svarīgi ne tikai nodrošināt izdevumu atbilstību procedūru likumības un pareizības noteikumiem, bet arī mērķtiecīgi un sistemātiski tos orientēt uz rezultātiem un izpildi, ko izdodas panākt ar šo budžetu, finansējot ES prioritārās jomas.

1.4.

EESK piekrīt, ka, izšķiroties par izpildes kultūras noteikumiem ES budžeta kontekstā, ir jānodrošina, pirmkārt, cieša saikne starp izdevumu apjomu un veidu un, otrkārt, konsekvents izpildes rādītāju kopums izpildes un rezultātu vērtēšanai.

1.5.

Vienlaikus EESK uzskata, ka šādas izpildes kultūras piemērošana nevar būt tikai vienreizējs pasākums – tas ir nepārtraukts process, kura priekšnoteikums ir gan atbilstošs tiesiskais regulējums, gan tādu instrumentu atlase, kas liek galvenajiem dalībniekiem rīkoties vēlamajā virzienā. Nākamajās sarunās, kā arī uz izpildi vērsta ES budžeta īstenošanas procesā ir vairāk jāprecizē tā saturs.

1.6.

EESK ir pārliecināta, ka uz izpildi vērsts ES budžets var palīdzēt ES prioritārajās jomās sasniegt tādus rezultātus un ietekmi, kas nodrošina pievienoto vērtību, ko ir iespējams skaidri identificēt. Tātad debates par ES budžetu, kas balstīts uz izpildi, ir arī debates par ES prioritārajām politikas jomām, kas var nodrošināt vajadzīgās strukturālās pārmaiņas.

1.7.

Līdz šim, lai novērtētu ES budžeta ietekmi uz stratēģijas “Eiropa 2020” prioritāšu un kvantitatīvo mērķu īstenošanu, tika veikti izmēģinājuma testi. EESK uzskata, ka tas ir pozitīvs solis pareizajā virzienā un ka arī turpmāk tie ir jāveic sistemātiski, turklāt tiem ir jākļūst daudz visaptverošākiem. Šie testi ir atklājuši samērā lielu atbilsmes trūkumu starp noteiktajiem mērķiem un attiecīgajiem rezultātiem, daudzus gadījumus, kad ES finanšu līdzekļi nav izmantoti efektīvi, kā arī attiecīgo procedūru nepilnības.

1.8.

EESK uzskata, ka arī turpmāk ir jāuzlabo un jāstiprina savstarpējie savienojumi un saikne starp stratēģiju “Eiropa 2020” un daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, kā arī ar dažādiem saistītajiem ES budžeta gadiem, izmantojot attiecīgos ietekmes novērtējuma un interpretācijas rādītājus. Šajā saistībā ir vēlams apspriest stratēģiju “Eiropa 2020”, lai pārbaudītu, vai arī šīs desmitgades otrajā pusē tās mērķi atbilst reālajām ES prioritātēm attīstības politikas jomā.

1.9.

EESK arī atbalsta ideju, ka būtu jānodrošina, lai partnerības nolīgumi un darbības programmas kalpo par efektīvu virzītājspēku, ar kura palīdzību ES mērķi un prioritātes pārtop darbības mērķos, kas tiek īstenoti katras dalībvalsts līmenī – tas attiecas gan uz dalītas pārvaldības uzlabošanu, gan procesuālo noteikumu pilnveidošanu programmām, kuras ir Eiropas Komisijas tiešā pārvaldībā katrā dalībvalstī.

1.10.

EESK iesaka mudināt dalībvalstis iekļaut partnerattiecību nolīgumos un darbības programmās konsekventu un salīdzināmu kvantitatīvo rezultātu kopumu, kas būtu jāsasniedz ar ES budžeta līdzekļu atbalstu un kas pēc tam būtu jāizvērtē. Visos partnerattiecību nolīgumos un darbības programmās būtu jāparedz kopēji rezultātu rādītāji uz horizontāla vai transversāla pamata, kuri skaidri norādītu, cik liels atbalsts piešķirts no dažādiem fondiem un no ESI fondiem kopumā, un kuri izstrādāti tā, lai varētu sekot līdzi panāktajam progresam ES, dalībvalstu un katra to reģiona mērogā.

1.11.

EESK skatījumā daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vidusposma pārskatīšana dod iespēju stingrāk piemērot uz izpildi un rezultātiem orientētu pieeju, kura vēlāk pilnībā jāpārņem daudzgadu finanšu shēmā laikposmam pēc 2021. gada.

1.12.

EESK uzskata, ka daudzgadu finanšu shēmai, kuras termiņš sāksies 2021. gadā, kopā ar jauno konkurētspējas un attīstības stratēģiju un ar sociālo tiesību pīlāru, kas pašlaik tiek izstrādāts, vajadzētu veidot galveno vidēja termiņa stratēģisko platformu (tāds pats termiņš kā konkurētspējas stratēģijai), kuras struktūra un izdevumu posteņu līdzsvarošana būtu pielāgota reālajām vajadzībām un prioritātēm, bet vienlaikus nodrošinātu lielāku elastību, dodot iespēju reaģēt uz jaunām vajadzībām. EESK atzinīgi vērtētu arī grozījumus ES budžeta finanšu līdzekļu īstenošanas noteikumos ar mērķi palielināt to efektivitāti, plašāk izmantojot atmaksājamos instrumentus un cenšoties nodrošināt to komplementaritāti ar dotāciju apropriācijām. Turklāt vēl joprojām ir plašas iespējas uzlabot kārtību, kādā tiek veikts ES budžeta un tā efektivitātes novērtējums. Attiecīgais budžeta elastīguma faktors ir izšķiroši svarīgs, jo nosaka ES budžeta spēju reaģēt uz jaunām iniciatīvām, apdraudējumu un iespējām, no tā ir atkarīga ES spēja reaģēt (kā piemēru var minēt migrācijas krīzi, nepieciešamību reaģēt uz ekonomikas satricinājumiem vai ES dalībvalstu skaita izmaiņām un to ietekmi uz budžeta plūsmām, Solidaritātes fonda finansējumu tādā apmērā, kas ir pietiekams, lai reaģētu dabas katastrofu gadījumā), un šis faktors neattiecas tikai uz ES budžeta izdevumu apmēru un struktūru, bet arī uz ieņēmumu sadaļu.

1.13.

EESK iesaka ES budžeta politikā laikposmam pēc 2020. gada norādīt attiecīgo summu ES budžeta ieņēmumu daļā un veidu, kādā tā aprēķināta (runa ir par to, ka ir jāatrod līdzsvarota un solidāra saikne starp dalībvalstu iemaksām un budžeta pašu resursiem).

1.14.

EESK uzskata, ka ir vēl vairāk jāpaplašina iespējas, ko sniedz aktīva budžeta politika, piemēram, iespēja emitēt euroobligācijas. Šajā nolūkā būtu vēlams uzlabot ES budžeta struktūru un procedūru, kā arī apmierinoši atrisināt jautājumu par ES budžeta politikas ietekmi, pirmkārt, uz eurozonas valstīm un, otrkārt, uz pārējām ES dalībvalstīm.

2.1.1.

ES budžets ir nozīmīgs un izšķiroši svarīgs Eiropas Savienības prioritāšu finansēšanas instruments. Budžeta summa ir aptuveni 1 % no ES IKP, un 2015. gadā tā bija EUR 145,3 miljardi. Tas lielā mērā palīdz īstenot ekonomikas politiku katrā dalībvalstī, kur tā daļa ir vidēji 1,9 % no publiskajiem izdevumiem; tomēr dažos gadījumos tas krietni pārsniedz 10 %.

2.2.1.

Tā kā šis finanšu līdzekļu apjoms ir ārkārtīgi liels, ir svarīgi nodrošināt, lai šie līdzekļi tiktu piešķirti likumīgi un pareizi, un pēc tam, kad izpildīts pirmais nosacījums, vienlaikus panākt, lai tie palīdz sasniegt attiecīgos mērķus un rezultātus, un ievērot pareizas finanšu pārvaldības un izpildes kultūras principus. Visās pašreizējās diskusijās par ES budžeta politiku uzmanība tiek pievērsta tam, lai noskaidrotu ES budžeta izpildes faktisko ietekmi, ko vērtē, izmantojot atbilstīgus makroekonomiskos rādītājus un kritērijus.

2.2.2.

ES budžetā un tā izpildē būtu jāievēro šādas prioritātes:

2.2.3.

ES budžets ietver dažus jaunus elementus, kuri saistīti ar daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam darbību un ietekmē uz izpildi balstītas un uz rezultātiem orientētas pieejas stiprināšanu:

2.2.4.

Tāpēc Eiropas Savienībai budžeta politika un budžeta praktiskā darbība ir labāk jāpielāgo ES vajadzībām, nodrošinot lielāku līdzsvarotību, pirmkārt, starp ES budžeta izpildes formālajiem un procesuālajiem aspektiem un, otrkārt, uz izpildi balstītām un uz rezultātiem orientētām pieejām. No izpildes un rezultātu viedokļa ir ļoti vajadzīga pieeja, kura palīdzētu veidot kopīgu šā jēdziena uztveri un izpratni.

2.2.5.

Attiecībā uz formas noteikumu prasības neievērošanu jau ilgu laiku tiek izmantots kļūdu īpatsvara rādītājs. Tas ir aptuveni 4 % (aptuveni 4 % no ES budžeta izdevumiem tiek veikti, neievērojot formas noteikumus, un būtībā tas nav slikts rezultāts; tomēr šī skaitļa absolūtā vērtība ir ap 6 miljardiem euro). Tabulā redzamas kopējās kļūdu īpatsvara izmaiņas pēdējos gados:

2.2.6.

ES budžeta pamatprincips ir nodrošināt, lai finanšu plūsmas un to finansētās konkrētās programmas un projekti būtu “stabili” un ļautu novērtēt ES resursu optimālu izmantošanu visos aspektos. EESK atbalsta Eiropas Komisijas un Revīzijas palātas darbībā pašreiz vērojamo tendenci pastiprināti pievērst uzmanību izpildei un rezultātiem (EK iniciatīvā par budžetu, kas orientēts uz rezultātiem (4), un Revīzijas palātas pārskata par 2014. finanšu gadu struktūrā (5) un nodaļā par izpildi; teksta daļās par kopīgu pārvaldību kā rezultāts ietverts novērtējums par programmu izpildi pēc izmēģinājuma testa).

2.2.7.

EESK atbalsta izmēģinājuma testa laikā izmantoto pieeju, kuras mērķis ir analizēt stratēģijas “Eiropa 2020” saikni un mijiedarbību ar partnerattiecību nolīgumiem vai, attiecīgajā gadījumā, darbības programmām, jo tie ir svarīgi ES kohēzijas politikas instrumenti un nozīmīgi elementi ES budžeta izdevumu sadaļā. Šo darbību var uzskatīt par pirmo soli ceļā uz ES budžeta izpildes un rezultātu novērtējuma visaptverošu koncepciju (6).

2.2.8.

Lai līdzsvaroti pārraudzītu ar ES budžetu saistītus formas un izpildes aspektus, svarīga nozīme ir datu un informācijas apstrādei, pārvaldībai un apmaiņai starp ES struktūrām un iestādēm (galvenokārt Komisiju) un dalībvalstīm. ES budžeta izpilde ir saistīta ar lielu datu un informācijas apjomu, tomēr praksē to izmanto pavisam nedaudz ar mērķi nodrošināt iespēju objektīvi izvērtēt gan kļūdu īpatsvaru, gan ES budžeta īstenošanas rezultātus un ieviest procedūras, lai uzlabotu konstatēto situāciju.

3.1.

EESK skatījumā ES budžeta galvenais uzdevums ir sniegt labumu ES pilsoņiem un vienlaikus aizsargāt ES finansiālās intereses; budžets nodrošina finansiālu atbalstu, kura pamatā ir attīstības un darbības prioritāšu ievērošana un kas atbilst ekonomikas politikai, reāliem un plānotiem ekonomikas rezultātiem; ES finansiālo interešu aizsardzība nozīmē, ka ES budžetā iekļautie izdevumi jāveic saskaņā ar noteikumiem, bez kļūdām un krāpšanās. Pašreizējai politiskai pieejai vajadzētu sekmēt noteikumu ievērošanu un savstarpējo līdzsvarotību.

3.2.

EESK uzskata, ka šāda virzība uz ES budžetu, kas orientēts uz izpildi, nevar būt vienreizējs pasākums. ES budžeta un politikas tiesību pamatnormas un mērķi ir jāizstrādā saskaņā ar apņemšanos ievērot kvalitātes rādītājus un gūt kvantitatīvus rezultātus.

3.3.

Lai būtiski sekmētu ES budžeta orientāciju uz izpildi, būtu arī jāpanāk, lai budžeta periods (patlaban septiņu gadu finanšu shēma) sakristu ar galvenās ES attīstības stratēģijas periodu (proti, stratēģiju “Eiropa 2020” desmit gadiem). No šāda viedokļa 2021. gads būs unikāla iespēja panākt šādu sakritību un radīt apstākļus uz rezultātiem un izpildi orientēta ES budžeta optimālai darbībai.

3.4.

EESK atzīst un respektē secinājumus, kas ietverti Revīzijas palātas publicētajā pārskatā par 2014. finanšu gadu, kurā norādīti vairāki problemātiski aspekti, kuros stratēģijas “Eiropa 2020” un partnerattiecību nolīgumu vai, attiecīgajā gadījumā, darbības programmu mijiedarbība nav pietiekami optimāla. Pārskatā konstatēts, ka dažādie instrumenti nav izstrādāti tā, lai stratēģijas “Eiropa 2020” politiskos mērķus sistemātiski pārveidotu konkrētos darbības mērķos (kas noteikti partnerattiecību nolīgumos un darbības programmās) (7).

3.5.

EESK uzskata, ka vēl nav konkretizējies ieguvums, ko varētu dot sinerģija starp pieciem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) kopīgas regulējuma un pārvaldības sistēmas ietvaros un partnerattiecību nolīgumu katrā no dalībvalstīm, un katram konkrētajam fondam joprojām tiek piemēroti atšķirīgi noteikumi, tādējādi sadrumstalojot plānošanu (nevis radot nepieciešamo savstarpējo sinerģiju).

3.6.

EESK uzskata, ka divi jauni elementi ES finanšu līdzekļu izmantošanā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, proti, izpildes nosacījumi un rezerves, paver plašas iespējas uzlabot pieeju, kas orientēta uz izpildi un rezultātiem. Tieši ar makroekonomisko nosacījumu piemērošanu varētu nodrošināt, ka ES budžeta izdevumi katrā dalībvalstī tiek veikti pietiekami stabilā makroekonomikas vidē, un nepieļaut, ka šos līdzekļus pilnībā var izmantot arī dalībvalsts, kura necenšas risināt makroekonomiskās problēmas. Izpildes rezervju esamībai vajadzētu pienācīgi mudināt dalībvalstis savu sniegumu virzīt uz ES stratēģisko mērķu īstenošanu ar ES budžeta palīdzību.

3.7.

EESK uzskata, ka uz izpildi un rezultātiem orientēta ES budžeta izmēģinājuma tests, kurā izmantota budžeta saikne ar stratēģijas “Eiropa 2020” prioritātēm, būtu jāpaplašina, iekļaujot tajā arī citas atbilstošas jomas, lai panāktu, ka uz izpildi un rezultātiem orientēta ES budžeta novērtējums patiešām būtu konsekvents un visaptverošs; vajadzētu ņemt vērā, piemēram, katrai konkrētai valstij adresētos ieteikumus un to atbilstību Eiropas pusgada īstenošanas rādītājiem.

3.8.

Pārdomājot ES budžeta darbību, EESK iesaka arī veikt pētījumu par jēdzienu “tirgus nepilnības”, kuru novēršanai vajadzētu paredzēt ES budžeta līdzekļus; tirgus darbības nepilnības (trūkumi vai neveiksmes) var izpausties, piemēram, kā informācijas asimetrija, piemēram, tajā, kā finanšu iestādes vērtē investīciju rentabilitāti no komerciālā viedokļa, kurš bremzē noteiktu projektu veidu finansēšanu, jo netiek ņemt ņemta vērā investīciju pozitīvā ārējā ietekme un to radītais labums sabiedrībai plašākā nozīmē – šī ietekme nav svarīga no konkrētā projekta komerciālā viedokļa, bet ir svarīga ES finansējuma finansiālā atbalsta perspektīvā.

3.9.

EESK piekrīt konstatējumam, ka ir būtiski jāuzlabo dalīta pārvaldība, ko īsteno ES iestādes un struktūras (galvenokārt Komisija) un dalībvalstis. Dalīta pārvaldība aptver 76 % no ES budžeta izdevumu kopsummas. Jo vairāk dalībvalstis īstenos stratēģijas “Eiropa 2020” kvantitatīvos mērķus, jo vairāk ES budžets būs saistīts ar šīs stratēģijas mērķiem un jo vairāk šie mērķi atspoguļos reālās ES vajadzības ekonomikas, sociālajā, teritoriālajā un vides aspektā, un jo vairāk mēs radīsim vidi, kas ir labvēlīga pareizai finanšu pārvaldībai, lai veidotu ciešu saikni starp Eiropas Komisiju un dalībvalstīm.

3.10.

EESK uzskata, ka nozīmīgs apliecinājums tam, ka arvien lielāka nozīme ir ES budžeta izpildei un tā orientēšanai uz rezultātiem, ir uzsvars, kas likts uz finanšu inženierijas instrumentu vai inovatīvu finanšu instrumentu plašu izmantošanu, jo šie instrumenti būtiski maina kārtību, kādā tiek izmantoti ES publiskie resursi, kā arī ar tiem saistītās cerības. Neraugoties uz finanšu inženierijas instrumentu neapstrīdamo potenciālu, no 2007. līdz 2013. gadam tikai aptuveni 65 % no šim nolūkam apstiprinātajiem resursiem ir nonākuši līdz tiešajam saņēmējam (pārējā daļa bija “novietota” finansēšanas vadības instrumentos, lai formāli apliecinātu to izmantošanu). Runājot par laikposmu pēc 2020. gada, šis jautājums iegūst aizvien lielāku nozīmi, ņemot vērā arī nepieciešamību palielināt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) papildināmību, un tā saistībā tiek īstenotas padziļinātas stratēģiskas pārdomas par kopējo ES budžeta līdzekļu orientāciju, sākot no 2021. gada.

3.11.

Tajā pašā laikā EESK uzskata, ka mērķtiecīgāka orientācija uz izpildi un rezultātiem, protams, nenozīmē, ka nav jāievēro procedūru likumība un pareizība. Nedrīkst uzskatīt, ka tiesību normu un procesuālo noteikumu ievērošanai ir otršķirīga nozīme. Tā kā kļūdu īpatsvars ir konstatēts visos tajos gadījumos, kad finanšu līdzekļus nebūtu vajadzējis piešķirt, jo tie nav izlietoti saskaņā ar noteikumiem, zināmā mērā automātiski tiek uzskatīts, ka šie noteikumi ir pareizi un ka tajos nav iekšēju pretrunu vai nevēlamu elementu. Tāpēc procedūrā, kurā tiek ievērotas pareizas finanšu pārvaldības noteikumi, būtu jāparedz šo noteikumu ietekmes novērtējums, lai pārbaudītu to atbilstību ES vajadzībām un mērķiem un saskaņotību ar tiem (8).

3.12.

EESK piekrīt, ka ES budžeta izpildes praktiskie noteikumi ir ļoti sarežģīti. Pašreizējais darbs ar mērķi vienkāršot visas darbības, kas saistītas ar ES budžetu un kas attiecas gan uz procedūras, gan satura jautājumiem, sekmē arī pareizas finanšu pārvaldības prasības ievērošanu; paredzams, ka šie vienkāršošanas pasākumi samazinās pārmērīgu administratīvo slogu un ierobežos pārmērīgas reglamentēšanas praksi ikvienā dalībvalstī.

3.13.

EESK uzskata, ka šā dokumenta 3. punktā formulētie priekšlikumi, uz kuriem balstīti 1. punktā ietvertie nobeiguma secinājumi un ieteikumi, liecina par būtiskām konceptuālām pārdomām par turpmāko ES budžeta politiku – daļēji tos varētu ņemt vērā daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam vidusposma pārskatīšanas procesā, bet pilnībā pārņemt budžeta noteikumos tos varēs tikai no 2021. finanšu gada. Izstrādājot koncepciju par perspektīvām un nepieciešamajām reformām saistībā ar budžetu un daudzgadu finanšu shēmu laikposmam pēc 2020. gada, var balstīties uz nesen izstrādātajiem EESK atzinumiem par šo tematu vai ņemt vērā tajos pausto nostāju (9).

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/8

Ziņotājs:

José Antonio MORENO DÍAZ

Līdzziņotājs:

Ákos TOPOLÁNSZKY

1.1.

ES nav tikai kopējs tirgus; tā ir kopēju vērtību savienība, kā norādīts Līguma 2. pantā. Turklāt tā atzīst tiesības, brīvības un principus, kas noteikti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Šīs vērtības, balstoties uz kurām ir dibināta Eiropas Savienība, ir integrācijas pamats un daļa no Eiropas Savienības identitātes. Tā kā tās ir arī pievienošanās kritēriji, dalībvalstīm pēc tam tās ir jāievēro praksē. Tāpēc ir ļoti svarīgi piemērot Līgumā noteiktās procedūras tajos gadījumos, kad šīs vērtības tiek apdraudētas. EESK uzskata, ka Eiropas iestādēm savā politiskajā darbībā būtu jāizvēlas proaktīva un preventīva pieeja ar mērķi rīkoties pirms problēmu rašanās un no tām izvairīties.

1.2.

Tāpat kā daudzas Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, arī EESK ir satraukta par stāvokļa pasliktināšanos cilvēktiesību jomā populistisko un autoritāro noviržu izplatīšanos un apdraudējumu, ko tās rada demokrātijas un pamattiesību aizsardzības kvalitātei – šīs tiesības garantē gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, gan Eiropas Savienības Tiesa, un tās ir ES tiesību aktu pamatprincipi (1).

1.3.

Iepriekš minētās vērtības ir apdraudētas visā Eiropā. Daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas nosoda stāvokli vairākās dalībvalstīs un cer, ka EESK uzņemsies jaunas iniciatīvas, kas ļaus ES iestādēm apņēmīgi reaģēt. Apdraudēta ir ne tikai Eiropas Savienība, bet arī pilsoņu uzticēšanās valstu un Eiropas demokrātiskajām institūcijām. EESK uzskata, ka risks ir ļoti nopietns un tā raksturs ir sistēmisks.

1.4.

No tiesiskuma izrietošo principu un standartu specifiskais saturs valstu līmenī var būt atšķirīgs atkarībā no katras dalībvalsts konstitucionālās sistēmas. Tomēr minētie principi un ES vērtības ir izklāstītas Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, kā arī Eiropas Padomes un jo īpaši Venēcijas komisijas izstrādātajos dokumentos. Šo principu vidū ir likumība, kas nozīmē pārredzamu, atbildīgu, demokrātisku un plurālistisku likumdošanas procesu; izpildvaras patvaļas aizliegums; neatkarīga un taisnīga tiesa; efektīva izskatīšana tiesā, tostarp pamattiesību ievērošana; vienlīdzība likuma priekšā; cilvēktiesību aizsardzība, tostarp minoritātēm piederošu personu cilvēktiesību aizsardzība.

1.5.

Gan Eiropas Savienības Tiesa, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apstiprinājušas, ka šie principi nav tikai formālas un procedurālas prasības, bet gan līdzeklis, ar kuru tiek nodrošināta atbilstība demokrātijai un cilvēktiesībām un to ievērošana. Tiesiskums ir konstitucionāls princips, kas ietver gan procesuālos, gan materiālos komponentus.

1.6.

Tiesiskuma ievērošana ir nesaraujami saistīta ar demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanu: demokrātija nevar pastāvēt un pamattiesības nevar tikt aizsargātas, ja netiek ievērots tiesiskums, un otrādi: pamattiesības ir efektīvas tikai tad, ja tās ir piekritīgas tiesiskumam. Tiesu iestādēm, tostarp konstitucionālajām tiesām, ir būtiska loma demokrātijas aizsardzībā. Jāpiebilst, ka tās ir personu tiesības, nevis dalībvalstu vai valdību tiesības. Tādēļ to aizsargāšanai steidzami būtu jāpiešķir prioritāte.

1.7.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta Konstitucionālo jautājumu komitejas darbību un ņemot vērā Komisijas ziņojumus un Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. februāra rezolūciju par stāvokli pamattiesību jomā Eiropas Savienībā, EESK uzskata, ka laikus būtu jāgroza Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 51. pants (2), lai paplašinātu tās darbības jomu un lai visi šīs hartas noteikumi būtu piemērojami dalībvalstīs (3).

1.8.

Starp Eiropas Savienības Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu notiek regulārs dialogs; šādu dialogu varētu pastiprināt, ja ES pievienotos Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (ECTK). EESK ierosina, lai Komisija 2017. gada pirmajā pusē iesniegtu priekšlikumu ES pievienoties minētajai konvencijai, kā tas noteikts Līguma 6. panta 2. punktā.

1.9.

Saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem kandidātvalstīm noteiktie pienākumi arī turpmāk ir saistoši dalībvalstīm pēc pievienošanās ES, kā paredzēts LES 2. pantā, un, ņemot to vērā, EESK uzskata, ka visas dalībvalstis būtu regulāri jāvērtē, lai pārliecinātos par ES pamatvērtību pastāvīgu ievērošanu un izvairītos no savstarpējās uzticēšanās zuduma.

1.10.

EESK uzskata, ka ES iestādēm ir jāstiprina demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību aizsargāšanas un aizstāvēšanas procedūras un mehānismi visās dalībvalstīs. Pēdējos gados un jo īpaši līdz 2014. gadam mēs ar bažām esam norādījuši, ka Komisija, neraugoties uz pārkāpuma procedūru uzsākšanu dažos gadījumos, faktiski nav izpildījusi tai noteikto līgumu īstenošanas uzraudzītājas pienākumu un nav spējusi adekvāti reaģēt uz Eiropas principu un vērtību pārkāpumiem, kas notikuši vairākās dalībvalstīs.

1.11.

EESK mudina Komisiju pieņemt aktīvu pieeju, visās dalībvalstīs aizsargājot un aizstāvot ES vērtības un principus, kā noteikts LES 2. pantā, un pilnā apmērā izmantot spēkā esošo 2014. gada mehānismu.

1.12.

EESK ierosina trim galvenajām ES iestādēm (Komisijai, Padomei un Parlamentam) pieņemt vienotu pieeju. Tik būtiskā jautājumā izšķiroša nozīme ir minēto iestāžu dialogam un sadarbībai. EESK iesaka, lai Padome atbalsta pastāvošo Komisijas mehānismu, šajā nolūkā pieņemot Padomes lēmumu tā nostiprināšanai un turpmākai tiesiskuma pastiprināšanai.

1.13.

Pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir izšķiroša loma demokrātijas vērtību popularizēšanā, tiesiskuma pareizas darbības nodrošināšanā un pamattiesību aizsardzībā. Ņemot vērā demokrātiskās telpas samazināšanos un ierobežojumus, ar ko NVO saskaras dalībvalstīs, minēto organizāciju pozitīvā loma vietējā mērogā pelna apbrīnu. Komiteja ļoti aktīvi strādā ar sociālajiem partneriem un NVO pamattiesību, minoritāšu, bēgļu un imigrantu tiesību aizsardzības jomā.

1.14.

EESK, būdama iestāde, kas pārstāv Eiropas organizētu pilsonisko sabiedrību, vēlas uzsākt dialogu ar Padomi, Komisiju un Parlamentu nolūkā uzlabot pārvaldību un stiprināt politikas koordināciju starp ES iestādēm un dalībvalstīm un ieviest agrīnās brīdināšanas sistēmu.

1.15.

EESK uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir izveidot tiesiski saistošu Eiropas mehānismu – sistēmu aktīvai Komisijas, Parlamenta un Padomes iesaistei, kurā EESK būtu nozīmīga pilsoniskās sabiedrības pārstāvības loma. Ar šo mehānismu tiks papildināts Komisijas mehānisms un Padomes uzsāktais starpvaldību dialogs. Šo mehānismu varētu saukt par “jauno Kopenhāgenas mehānismu” (4), un uz to attiektos demokrātiska un tiesiska uzraudzība (5).

Ar šo mehānismu cita starpā būtu jāizvērtē tādi aspekti kā likumība, tiesību normu hierarhija, tiesiskā noteiktība, vienlīdzība, nediskriminācija, tiesu pieejamība un tiesības uz taisnīgu tiesu, tiesību ļaunprātīgas izmantošanas un patvaļības novēršana publiskās iestādēs, pilnvaru nodalīšana, cieņa pret politisko plurālismu un tā aizstāvība, minoritāšu aizsardzība un sociālā un seksuālā daudzveidība utt., vārda un preses brīvība, lai apzinātu pašreizējos trūkumus un aicinātu tos novērst.

1.16.

Komiteja vēlas, lai tiktu pieņemts ziņojuma projekts, kas tiek apspriests Eiropas Parlamenta LIBE komitejā un lai tiktu panākta iestāžu vienošanās par Eiropas Savienības paktu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām. EESK atbalsta šo priekšlikumu, jo tas ietver tiesiski saistoša iestāžu nolīguma īstenošanai nepieciešamo pamatu un tas stiprina Eiropas pārvaldību un politikas koordināciju starp ES iestādēm un dalībvalstīm. EESK būtu jāietver šajā paktā, lai varētu notikt pilsoniskās sabiedrības debates EESK, un EESK vajadzētu būt zināmai lomai ierosinātajā DTP semestrī.

1.17.

Šim mehānismam vajadzētu būt balstītam uz rādītājiem, kas savukārt balstīti uz kvantitatīviem un kvalitatīviem datiem:

1.18.

Komiteja uzsver Hartas I, II, III un IV sadaļas nozīmi rādītāju izstrādē, ņemot vērā, ka ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības nav nodalāmas no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām.

1.19.

Ir svarīgi, lai gan dalībvalstis, gan pašas ES iestādes, organizācijas un aģentūras jo īpaši krīzes laikā ievērotu pamattiesības, tostarp sociālās tiesības. Tas būtu jāattiecina arī uz attiecībām un nolīgumiem ar trešām valstīm, proti, ne tikai ievērot šīs tiesības, bet arī nodrošināt, ka tās tiek īstenotas.

1.20.

Šā mehānisma saistībā ir jāievieš uzraudzības un vērtēšanas sistēma, kurā tiktu izmantotas pārredzamas procedūras. Būtu skaidri jānosaka, ka Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA) ir pilnvarota piedalīties šajā mehānismā. EESK atbalsta Parlamenta priekšlikumu izveidot neatkarīgu ekspertu grupu (6), ko vadītu ES Pamattiesību aģentūras zinātniskā komiteja.

1.21.

Komiteja ierosina, lai to iekļauj minētajā grupā. Tā arī ierosina, ka eksperti, kurus ieceļ attiecīgās valdības, ir katras dalībvalsts ombudi.

1.22.

Balstoties uz rādītājiem un izmantojot pārredzamas procedūras, ekspertu grupa uzraudzīs un vērtēs stāvokli katrā no dalībvalstīm. EESK ieguldījums šeit var izpausties kā misiju rīkošana uz dalībvalstīm ar mērķi sadarbībā ar vietējo pilsonisko sabiedrību uzraudzīt stāvokli un sagatavot ziņojumus.

1.23.

EESK atbalsta DTP semestra ieviešanu. Balstoties uz ekspertu ziņojumiem, Komisija katru gadu sagatavos ziņojumu par katru no valstīm, iekļaujot ieteikumus; Parlaments rīkos parlamentu debates un sagatavos rezolūciju; Padomē notiks ikgadējais dialogs, un tā pieņems secinājumus. Mehānismam ir jādarbojas jauna ikgadējā politiskā cikla ietvaros ar mērķi ES nodrošināt vienotu un konsekventu pieeju.

1.24.

Komiteja vēlas piedalīties iestāžu nolīguma sagatavošanā un varētu izveidot pastāvīgu grupu, kurai būs jārīko uzklausīšanas ar pilsoniskās sabiedrības piedalīšanos, jāizstrādā atzinumi un ziņojumi.

1.25.

Šā semestra ietvaros un sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām tā reizi gadā varētu rīkot forumu, lai gūtu pārskatu par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību stāvokli, kā arī varētu sagatavot Komisijai, Padomei un Parlamentam nosūtāmus priekšlikumus un ieteikumus. Ietekmes novērtējumu sagatavošanas nolūkā Komiteja varētu sadarboties arī ar pārējām iestādēm.

2.1.

Dažu pēdējo gadu laikā ir kļuvis aktuāls tādu mehānismu trūkums, kas būtu piemēroti to vērtību aizsardzībai, kas noteiktas Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantā: “Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.”

2.2.

Šīs vērtības ir Savienības pamats. Tās ietver demokrātijas un tiesiskuma ievērošanu un cilvēktiesību aizsardzību. Pievienojoties jaunai dalībvalstij, Eiropas Savienībai ir iespēja pārbaudīt šo vērtību ievērošanu, izmantojot tā saucamos Kopenhāgenas vai pievienošanās kritērijus (7). Lai varētu kļūt par dalībvalsti, kandidātvalstij ir jānodrošina demokrātiju garantējošo iestāžu stabilitāte, tiesiskums, cilvēktiesību ievērošana, kā arī minoritāšu tiesību ievērošana un to aizsardzība.

2.3.

Tomēr nav izveidoti līdzīgi mehānismi, kas būtu jāpiemēro pēc attiecīgās dalībvalsts pievienošanās. Demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību ievērošanas pārraudzības mehānismu neesamība ir nosaukta par “Kopenhāgenas dilemmu”.

2.4.

ES pareiza darbība ir balstīta uz uzticēšanos starp Eiropas iestādēm un dalībvalstīm un dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos – uz uzticēšanos, ka pieņemtie tiesību akti un politiskie lēmumi atbilst vieniem un tiem pašiem tiesiskuma, demokrātijas un pamattiesību principiem. Tādējādi starp dalībvalstīm tiek radīti vienlīdzīgi konkurences apstākļi personu, preču, pakalpojumu un kapitāla brīvai apritei. Dalībvalstīm tas dod iespēju arī sadarboties tieslietu un iekšlietu, kā arī krimināltiesību, patvēruma un imigrācijas jomā.

2.5.

Eiropas Savienība ir izveidota, lai visās dalībvalstīs nodrošinātu mieru un pārticību un uzlabotu tās iedzīvotāju labklājību. Tā ir atkarīga ne tikai no brīvās tirdzniecības pastāvēšanas, bet arī no ES pamatvērtību aizsardzības. Šīs pamattiesības nodrošina ES iedzīvotājiem iespēju dzīvot brīviem no apspiestības un neiecietības ar demokrātiski ievēlētām un atbildīgām valdībām, kas darbojas atbilstoši tiesiskumam.

2.6.

Pēdējo gadu laikā vairākās dalībvalstīs pieņemtie politiskie un likumdošanas lēmumi ir izraisījuši diskusijas un strīdus ar Eiropas iestādēm un citām dalībvalstīm, un savstarpējā uzticēšanās ir sagrauta. Daudzos gadījumos nav pienācīgi ievēroti demokrātijas noteikumi, tiesiskums un pamattiesības, un Eiropas Savienība nav spējusi atbilstoši reaģēt.

2.7.

EESK ar lielu satraukumu konstatē, ka vairākās dalībvalstīs ir pieņemti tiesību akti un tiek īstenota politika, kas liecina par būtisku demokrātijas kvalitātes pasliktināšanos: cilvēktiesību pārkāpumi, jo īpaši attiecībā uz minoritātēm; nepietiekama tiesu iestāžu un konstitucionālo tiesu neatkarība; varas dalīšanas ierobežojumi; preses brīvības, uzskatu brīvības, pulcēšanās un biedrošanās brīvības, informācijas brīvības, kolektīvo konsultāciju un darba koplīguma slēgšanas sarunu ierobežojumi, kā arī citi pilsonisko un sociālo pamattiesību ierobežojumi. Eiropas Savienība vairākkārt ir saskārusies ar krīzi dažās dalībvalstīs, ko izraisījušas specifiskas ar tiesiskumu saistītas problēmas, un Komisija to risināšanā ir izmantojusi politisko spiedienu un uzsākusi pārkāpuma procedūras.

2.8.

Līdz šim nav tikuši izmantoti preventīvie vai uz sodu balstītie mehānismi, kas ietverti LES 7. pantā, kurš ir vienīgais līgumu pants, kurā ir runa par demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību pārkāpumiem jomās, kas nav ES likumdošanas kompetencē. Ir divas pieejas, viena ir preventīva un otra – balstīta uz sodu. Tomēr praksē tās nekad nav izmantotas, ņemot vērā to radītās politiskās sekas un stingrās īstenošanas prasības: tās piemēro tikai vairākkārtēja nopietna pārkāpuma drošas varbūtības gadījumā.

2.9.

Komisija un Parlaments var iesaistīties preventīvajā posmā. Nākamajā posmā Padome var sodīt dalībvalsti, uz laiku atceļot dažas tiesības, tostarp šīs dalībvalsts pārstāvju balsstiesības Padomē.

2.10.

Tomēr Padomei ir plašas iespējas noteikt, kā to piemērot, jo nav konkrētu un pārredzamu kritēriju šīs procedūras sākšanai, izmantojamo rādītāju vai vērtēšanas procedūru izvēlei. Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Tiesas pilnvaras šādās situācijās ir ļoti ierobežotas (8); tāpat nav arī noteikts, ka būtu jāapspriežas ar EESK.

3.1.

Eiropas Komisija 2014. gada martā pieņēma paziņojumu “Jauns ES mehānisms tiesiskuma nostiprināšanai” (COM(2014) 158). Šis mehānisms tiks aktivizēts, ja dalībvalstis veiks pasākumus vai pieļaus situācijas, kas sistemātiski un, visticamāk, negatīvi ietekmēs iestāžu un garantiju mehānismu, kuri dalībvalstu līmenī izveidoti tiesiskuma nodrošināšanai, integritāti, stabilitāti vai pienācīgu darbību. Tas attiektos uz jautājumiem, kas saistīti ar valstu konstitucionālo uzbūvi, varas dalīšanu, tiesu neatkarību vai objektivitāti vai ar sistēmu, kas paredzēta izskatīšanai tiesā, tostarp konstitucionālo tiesvedību.

3.2.

Komisijas paredzētā mehānisma mērķis ir novērst draudus tiesiskumam dalībvalstīs, pirms tiktu radīti apstākļi LES 7. pantā paredzētā mehānisma aktivizēšanai. Tā ir Komisijas atbildība, un tas ir paredzēts nepilnību novēršanai. Tas nav paredzēts kā alternatīva, bet gan kā mehānisms, kas darbojas pirms LES 7. pantā paredzētajiem mehānismiem un tos papildina. Ja ir skaidri apliecinājumi par to, ka dalībvalstī pastāv sistēmisks tiesiskuma apdraudējums, šis mehānisms veicinātu strukturētu dialogu starp Eiropas Komisiju un attiecīgo dalībvalsti. Šim apmaiņas procesam būtu trīs galvenie posmi: Komisijas viedoklis, Komisijas ieteikums un pēcpasākumi ieteikumam. Īstenojot novērtējumu, Komisija var apspriesties ar ekspertiem (9).

3.3.

Komiteja atzinīgi vērtē šo Eiropas Komisijas pieņemto tiesiskuma stiprināšanas mehānismu. Tomēr tam piemīt virkne trūkumu.

3.3.1.

Novērtējumā nav paredzēta periodiska analīze problēmām un domstarpībām, kas dalībvalstīs radušās saistībā ar demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām. Būtībā šo mehānismu var iedarbināt tikai tad, kad problēma ir kļuvusi sistēmiska, kas ir ļoti augsts slieksnis. Sistēmisks apdraudējums var rasties tad, kad tiesas vairs nespēj nodrošināt valdības darbību likuma ietvaros, un tas jau ir samērā novēloti.

3.3.2.

Veidam, kādā Komisija analizē informāciju, jābūt pārredzamam, ar specifiskiem rādītājiem vai objektīvām procedūrām; Komisijai jāizveido arī protokoli attiecībā uz apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību un EESK.

3.3.3.

Mehānismā nav iekļauta nekāda specifiska Eiropas Parlamentam paredzēta loma, lai gan Parlaments izstrādā pats savas iniciatīvas šajā jomā.

3.3.4.

Tajā nav arī paredzēts nekāds modelis iestāžu ciešākai sadarbībai.

3.4.

EESK pauž bažas par to, ka Padomē nav paredzēti nekādi pēcpasākumi tiesiskuma stiprināšanai.

3.4.1.

Vispārējo lietu padome 2014. gada 16. decembrī pieņēma secinājumus par Padomes lomu tiesiskuma ievērošanas nodrošināšanā. Padome ir apņēmusies iedibināt dalībvalstu ikgadēju dialogu, kas notiks Vispārējo lietu padomē un kas būs jāsagatavo Pastāvīgo pārstāvju komitejai (Coreper). Prezidentvalsts Luksemburga šo dialogu uzsāka 2015. gada novembrī. Tā mērķis ir pievērsties dažādiem specifiskiem jautājumiem, kas nav publiskoti: valstu valdības tika aicinātas pēc izvēles izteikties par kādu no tiesiskuma aspektiem un sniegt vienu savas veiksmīgas darbības piemēru un vienu problēmas piemēru. Rezultātā monologi sekoja viens otram, bet dialogs neveidojās. Valstis savā starpā nesarunājās, un tādējādi izpalika atbalsts, palīdzība vai kritika, ieteikumi netika nedz pausti, nedz saņemti, turklāt neviens arī neuzņēmās saistības veikt kādus turpmākus pasākumus ar mērķi risināt konstatētās problēmas. 2016. gada beigās Slovākijas prezidentūras laikā Padome veiks gūtās pieredzes novērtējumu.

3.4.2.

Padomes secinājumos nav ņemts vērā Komisijas tiesiskuma nostiprināšanas mehānisms un nav arī ietverta atsauce uz to. Tie nesniedz skaidru priekšstatu par to, kāda loma šajā dialogā būs Komisijai, Parlamentam un EESK.

3.5.

J.-C. Juncker vadītā Komisija ir noteikusi tiesiskumu par vienu no savām prioritātēm un iecēlusi Timmermans par priekšsēdētāja vietnieku, kas atbild par tiesiskumu un pamattiesībām. Tomēr pagaidām vēl nav zināms, vai Komisija izstrādās kritērijus un rādītājus tiesiskuma mehānisma īstenošanai.

3.6.

Pēc tam, kad Venēcijas komisija, kas ir Eiropas Padomes struktūra, kritiski novērtēja esošo stāvokli, Komisija pirmo reizi aktivizēja minēto mehānismu, uzsākot procedūru pret Poliju par ES noteikumu pārkāpšanu (10).

3.7.

Eiropas Parlamenta LIBE komitejā pašlaik tiek apspriests patstāvīgā ziņojuma projekts ar ieteikumiem Komisijai par ES mehānisma demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām izveidi (11) (2015/2254 (INL) – referente: Sophia in ‘t Veld), kurā cita starpā tas “prasa Komisijai līdz 2016. gada beigām, pamatojoties uz LESD 295. pantu, iesniegt priekšlikumu par to, lai noslēgtu ES paktu par demokrātiju, tiesiskumu un pamattiesībām (DTP) kā iestāžu nolīgumu, ar ko paredz pasākumus, kuri atvieglotu sadarbību starp Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm saskaņā ar LES 7. pantu un integrētu, saskaņotu un papildinātu esošos mehānismus, ņemot vērā sīki izstrādātos ieteikumus, kuri izklāstīti pielikumā”.

3.7.1.

Minētajā pielikumā ietverts IESTĀŽU NOLĪGUMA PROJEKTS: EIROPAS SAVIENĪBAS PAKTS PAR DEMOKRĀTIJU, TIESISKUMU UN PAMATTIESĪBĀM, par kuru jāvienojas Parlamentam, Padomei un Komisijai.

3.7.2.

Šis pakts ietver rezultātu apkopojumu, ikgadējās parlamentārās debates un kārtību, kā novērst iespējamos riskus un pārkāpumus un iedarbināt 7. panta preventīvo vai korektīvo daļu.

3.7.3.

Parlaments ierosina ieviest demokrātijas, tiesiskuma un pamattiesību (DTP) semestri, kas ietvertu Komisijas mehānismu, Padomes ikgadējo dialogu un parlamentārās debates. Eiropas semestrī palīdzību nodrošinās sekretariāts un FRA Zinātniskās komitejas priekšsēdētāja vadīta ekspertu grupa, kas izstrādās rādītājus, vērtēs stāvokli dalībvalstīs un sniegs ieteikumus.

3.7.4.

DTP politikas cikls ietvers Komisijas, Padomes un Parlamenta gada ziņojumus, un tiks izveidota iestāžu darba grupa ietekmes novērtēšanai.

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/15

Ziņotājs:

Ioannis VARDAKASTANIS

1.1.

Ratificējot Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD), Eiropas Savienība ir spērusi vēsturisku soli attiecībā uz personu ar invaliditāti tiesībām Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs. UNCRPD komitejas veiktais ES pārskats 2015. gadā noslēdz pirmo UNCRPD īstenošanas periodu. UNCRPD komitejas noslēguma apsvērumos (NA) prasīts, lai ES iestādes pilda savas saistības, jo tām ir jāorganizē un jākoordinē UNCRPD īstenošana saskaņā ar noslēguma apsvērumiem. Noslēguma apsvērumos ir vēlreiz apstiprināts, ka ES līdzšinējā politikas veidošanā attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti ir nepieciešamas būtiskas pārmaiņas. Līdz šim ES nav reāli pielāgojusi savas politikas veidošanu jaunajām pārmaiņām, ko prasa ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām.

1.2.

EESK aicina ES iestādes iekļaut noslēguma apsvērumus esošajos un turpmākajos ES tiesību aktos un politikas veidošanā. Tā arī mudina Eiropas Komisiju (EK) līdz 2016. gada rudenim iesniegt ziņojumu UNCRPD komitejai.

1.3.

EESK uzskata, ka UNCRPD un tās komitejas noslēguma apsvērumi Eiropas Komisijai sniedz vienreizēju iespēju nākt klajā ar vispārēju ES stratēģiju personu ar invaliditāti tiesību jomā. Noslēguma apsvērumi ir devuši impulsu, kas ES iestādēm būtu jāizmanto, un, ņemot tos vērā, personu ar invaliditāti tiesības būtu sistemātiski jāiekļauj visos ES tiesību aktos, politikā un programmās.

1.4.

EESK uzsver: lai varētu integrēt personu ar invaliditāti tiesības, EK ir jāveic transversāla un visaptveroša kartēšana attiecībā uz visiem tās tiesību aktiem, politikas jomām un programmām, nodrošinot pilnīgu saskaņotību ar UNCRPD noteiktajām prasībām un šajā procesā aktīvi iesaistot personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijas. Šis kartēšanas pasākums būtu jāpapildina ar trūkumu analīzi, izvērtējot neatbilstības starp spēkā esošajiem tiesību aktiem, politikas veidošanu un personu ar invaliditāti tiesībām integrēšanu un UNCRPD. Kartēšanas pasākums un neatbilstību analīze būtu arī nepārprotami jāiekļauj pārskatītajā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā.

1.5.

EESK atgādina Eiropas Komisijai par tās pienākumu nekavējoties pārskatīt un atjaunināt Deklarāciju par kompetencēm un tās instrumentu sarakstu. Tai vajadzētu arī pašai apņemties vismaz vienu reizi sava pilnvaru termiņa laikā pārskatīt un pārstrādāt Kompetenču deklarāciju.

1.6.

EESK atzīst, ka UNCRPD komitejas pārskats par ES tika izstrādāts 2014.–2020. gada plānošanas perioda vidū, kā arī atzīst, ka stratēģiju, politikas, programmu un finansēšanas instrumentu starpposma pārskatā ir grūti integrēt personu ar invaliditāti tiesību jauno programmu, kas izriet no noslēguma apsvērumiem Eiropas Savienībai. Tomēr komiteja iesaka Eiropas Komisijai pielikt vislielākās pūles, lai šajos pārskatīšanas procesos integrētu un iekļautu noslēguma apsvērumus, un piešķirt nepieciešamos resursus UNCRPD paredzēto saistību izpildei.

1.7.

UNCRPD skaidri nosaka, ka Konvencijas īstenošanas un uzraudzības procesā ir jāapspriežas un tajā jāiesaista arī organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti. EESK aicina Eiropas Komisiju īstenot patiesu un nozīmīgu strukturētu dialogu ar Eiropas kustību par cilvēku ar invaliditāti tiesībām (saskaņā ar 4. panta 3. punktu un 33. panta 3. punktu). Turklāt Eiropas Komisijai būtu jāizveido personu ar invaliditāti organizāciju spēju veidošanas programma, lai dotu šīm organizācijām iespēju pildīt savus pamatuzdevumus.

1.8.

EESK uzskata, ka UNCRPD īstenošanā īpaši svarīga ir ES iestāžu sadarbība un partnerība. Tāpēc komiteja ierosina ieviest iestāžu koordinācijas mehānismu ar mērķi sekmēt noslēguma apsvērumu un UNCRPD ātru un raitu īstenošanu, paredzot arī apspriešanos ar personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām un to līdzdalību.

1.9.

Saskaņā ar noslēguma apsvērumiem ES stratēģija invaliditātes jomā ir padziļināti jāpārskata un jāpārstrādā. Tāpēc EESK aicina Komisiju izvērtēt norises personu ar invaliditāti tiesību jomā un paplašināt Stratēģijas invaliditātes jomā darbības lauku, iekļaujot tajā vairāk rīcības jomu un sasaistot to ar politikas, programmu un finansēšanas instrumentu (piemēram, “Eiropa 2020”, Dzimumu līdztiesības stratēģijas, Bērnu tiesību stratēģijas, ES ārējās darbības saistību) pārskatīšanu un pārstrādāšanu, paredzot precīzu īstenošanas grafiku, budžetu un konkrētus un precīzus kritērijus un rādītājus.

1.10.

Eiropas Savienība ir apņēmusies pilnībā īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus, kas izvirzīti ANO programmā 2030. gadam, un tai ir jānodrošina, ka Eiropas Savienībā gan iekšēji, gan ārēji tiek pilnībā ņemti vērā noslēguma apsvērumi un UNCRPD noteikumi. Tāpēc EESK visnotaļ iesaka Eiropas Komisijai pārskatītajā Eiropas stratēģijā invaliditātes jomā iekļaut 2030. gada programmas īstenošanu, nosakot Eiropas mērķus un darbības, kas paredzētas, lai arī attiecībā uz personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā sasniegtu visus ilgtspējīgas attīstības mērķus.

1.11.

EESK ir stingri pārliecināta, ka Eiropas Savienība nedrīkstētu pieļaut ES finansējuma izmantošanu institucionalizētas aprūpes struktūru izveidei vai to darbības nepārtrauktībai. EESK pilnībā atbalsta ES finansējuma izmantošanu ar mērķi izveidot sabiedrībā balstītus pakalpojumus personām ar invaliditāti, lai viņi varētu patstāvīgi dzīvot savās kopienās. Personu ar invaliditāti institucionalizācija ir viņu tiesību pārkāpums, un EESK mudina Eiropas Komisiju ar īpašiem politikas pasākumiem, programmām un finanšu instrumentiem sistemātiskāk un efektīvāk veicināt deinstitucionalizāciju.

1.12.

EESK aicina Eiropas Komisiju nekavējoties ratificēt UNCRPD fakultatīvo protokolu, Marrākešas līgumu un Eiropas Padomes Stambulas konvenciju.

1.13.

EESK jo īpaši aicina Eiropas Komisiju izveidot kontaktpunktus visos Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātos, aģentūrās un struktūrās, politikas veidošanas procesā pilnībā iekļaujot un iesaistot organizācijas, kuras pārstāv personas ar invaliditāti, lai veidotu horizontālas un vertikālas struktūras, kas palīdzēs pilnībā iekļaut un integrēt personu ar invaliditāti tiesības ES tiesību aktos, politikā un programmās.

1.14.

EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai šis process būtu jāuzsāk sadarbībā ar citām ES iestādēm, aģentūrām un struktūrām, lai rūpīgi sagatavotu un izstrādātu personu ar invaliditāti tiesību jauno globālo programmu 2020.–2030. gadam, kas būtu pilnībā integrēta un iekļauta globālajās sociālajās un makroekonomikas stratēģijās (piemēram, stratēģijā “Eiropa 2020” un tās īstenošanas mehānismos), un iesaka šīs iniciatīvas īstenošanai izveidot darba grupu, kurā līdzdarbojas visas ieinteresētās personas un organizācijas, kas pārstāv personas ar invaliditāti. EESK ierosina Eiropas Komisijai globālās programmas 2020.–2030. gadam personu ar invaliditāti tiesību jomā īstenošanu uzsākt 2021. gadā, kas būs Eiropas gads personu ar invaliditāti tiesībām.

1.15.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pozitīvās iniciatīvas saistībā ar pieejamības nodrošināšanu, jo īpaši trialogā panākto vienošanos par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamības direktīvu un EK priekšlikumu Eiropas tiesību aktam par pieejamību (EAA), un mudina ES iestādes noslēgt sarunas. Tomēr EESK pauž bažas par horizontālo vienlīdzīgas attieksmes direktīvu un aicina atsākt sarunas, kā arī šajā jaunajā posmā ņemt vērā noslēguma apsvērumus un UNCRPD.

1.16.

EESK aicina visas ES iestādes nodrošināt, ka taupības pasākumi neskar personu ar invaliditāti iespējas izmantot savas tiesības, kas nostiprinātas CRPD, un tāpēc aicina Eiropas Komisiju šā mērķa sasniegšanai noteikt nepieciešamo sociālās aizsardzības minimumu un ievērot arī viņu tiesības uz pienācīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību.

1.17.

EESK aicina Eiropas Komisiju un Eiropas Savienības Statistikas biroju (Eurostat) izstrādāt statistikas instrumentus, ar ko varētu mērīt UNCRPD īstenošanas ietekmi uz personām ar invaliditāti Eiropas un valstu līmenī. Komiteja arī uzskata, ka datu apkopošana, kuras pamatā būtu uz cilvēktiesībām balstīta pieeja invaliditātei un sadalījums pēc invaliditātes veida, vecuma un dzimuma, pozitīvi ietekmēs ES tiesību aktu, politikas un programmu izstrādi un īstenošanu.

1.18.

EESK atzīst, ka Eiropas Savienības kompetencē ir papildināt valstu pasākumus ar mērķi nodrošināt, lai visi ES iedzīvotāji būtu vienlīdzīgi likuma priekšā un lai viņiem ne tikai nebūtu liegta viņu tiesībspēja, rīcībspēja un tiesības, bet lai viņi varētu arī piedalīties Eiropas vēlēšanās un jebkādās vēlēšanās visā ES vienlīdzīgi ar citiem. Tāpēc komiteja aicina Eiropas Komisiju un jo īpaši Tieslietu ģenerāldirektorātu pieņemt programmu, kuras pamatā būtu atvērtā koordinācijas metode, lai atvieglotu dalībvalstu konverģenci virzībā uz vienlīdzīgas atzīšanas likuma priekšā principa īstenošanu.

1.19.

Pati EESK apņemas rādīt piemēru, īstenojot UNCRPD komitejas norādītās konkrētās saistības, kas jāizpilda ES iestādēm kā publiskās pārvaldes struktūrām, nodrošinot, ka attiecībā uz tās cilvēkresursiem, EESK locekļu tiesībām un komunikācijas līdzekļiem tiek ievērotas UNCRPD prasības.

2.1.

EESK atzinīgi vērtē UNCRPD  (1) komitejas noslēguma apsvērumus, kuros Eiropas Savienībai ir sniegta visaptveroša programma, ar ko ES politikas veidošanā īstenot pāreju uz tādu pieeju invaliditātei, kura būtu vērsta uz cilvēkiem un kuras pamatā būtu cilvēktiesības.

2.2.

EESK atgādina, ka jau pirms UNCRPD noslēgšanas Eiropas Komisija iesniedza priekšlikuma projektu direktīvai par vienlīdzīgu attieksmi. Turklāt Eiropas Parlamenta un ES Padomes sarunu gaitā ir pakāpeniski ieviesti grozījumi, kuri neatbilst UNCRPD saistībām. Tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju pašreizējās iestāžu sarunās nākt klajā ar priekšlikumu pielāgot ierosināto direktīvas projektu, lai nodrošinātu tā atbilstību UNCRPD un, protams, noslēguma apsvērumiem, kā arī iekļaut multiplās un krusteniskās diskriminācijas un diskriminācijas saistības dēļ aizliegumu.

2.3.

EESK uzsver, ka taupības pasākumi ir negatīvi ietekmējuši dzīves apstākļus personām ar invaliditāti un viņu ģimenēm. Nabadzības, atstumtības, diskriminācijas un nevienlīdzības līmenis ir paaugstinājies ekonomikas krīzes dēļ, kura daudzās dalībvalstīs ir kļuvusi par cilvēktiesību krīzi, padarot daudzas personas ar invaliditāti un viņu ģimenes pilnīgi neaizsargātas. Tāpēc EESK aicina ES noteikt minimālos sociālās aizsardzības sliekšņus, lai aizsargātu personu ar invaliditāti tiesības un nodrošinātu viņām pienācīgu dzīves līmeni un sociālo aizsardzību. Šis mehānisms būtu jāiekļauj Eiropas pusgada procesā.

2.4.

Turklāt UNCRPD komiteja ieteica, ka ES vajadzētu izstrādāt visaptverošu UNCRPD stratēģiju, ko piemēro visām ES iestādēm un nodrošina ar īpašiem budžeta piešķīrumiem, kas integrēti daudzgadu finanšu shēmā. Tāpēc EESK uzskata, ka ir nepieciešama ES iestāžu un struktūru vadītāju augsta līmeņa tikšanās, lai uzsāktu starpiestāžu UNCRPD programmas, kurā noteikti konkrēti mērķi un uzdevumi, izstrādes un pieņemšanas procesu. Vispārējā stratēģijā būtu jānorāda katras ES iestādes atbildība par UNCRPD īstenošanu.

2.5.

Eiropas Savienībai ir jāizveido īsts un jēgpilns strukturēts dialogs ar Eiropas personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām, nodrošinot gan to spējas efektīvi un lietderīgi piedalīties ES tiesību aktu izstrādē un politikas veidošanā, gan arī proaktīvi veikt savas CRPD atbalsta kampaņas. Turklāt Eiropas Savienībai ir jānodrošina, ka personu ar invaliditāti pārstāvības organizācijām ir finansiālās spējas atbalstīt attiecīgo darbu. Tādēļ ir jānosaka atsevišķa budžeta pozīcija personu ar invaliditāti pārstāvības organizāciju spēju veidošanai.

2.6.

Lai ES varētu visaptveroši un transversāli integrēt un īstenot UNCRPD noteikumus, kā arī izstrādāt jaunu ES CRPD programmu, ir jāizveido uz līdzdalību balstītas pārvaldības un partnerattiecību sistēma, kuras ietvaros visi galvenie dalībnieki un ieinteresētās personas varēs iekļaujošā veidā piedalīties politikas veidošanā kopā ar ES iestādēm.

2.7.

Eiropas Komisijai būtu nekavējoties un steidzami jāveic kartēšanas pasākums un trūkumu analīze attiecībā uz visām ES iekšējām un ārējām politikām un programmām un jānodrošina to atbilstība CRPD noteikumiem. Turklāt ar noslēguma apsvērumiem jāsaskaņo visas ES globālās stratēģijas un politikas, tostarp stratēģija 2020. gadam un Eiropas pusgads, Eiropas sociālo tiesību pīlārs, ANO programma 2030. gadam un finansēšanas instrumenti, piemēram, ESI fondi.

2.8.

Ir īpaši svarīgi, lai noslēguma apsvērumu īstenošanai ES pievērstos visaugstākajā politiskajā līmenī. Konkrētāk, Eiropas Komisijai savā 2017. gada darba programmā vajadzētu iekļaut politikas iniciatīvu, kas būtu īpaši veltīta šim nolūkam. Lai pilnībā iekļautu un integrētu noslēguma apsvērumus ES politikas jomās un programmās, Eiropas Komisijai būtu jāizstrādā vispārēja CRPD stratēģija. EESK aicina Eiropas Komisiju uzsākt procesu, lai steidzami izveidotu visaptverošu CRPD stratēģiju, pilnībā apspriežoties ar personas ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām un nodrošinot šo organizāciju līdzdalību.

2.9.

2021. gadā tiks atzīmēta 10. gadskārta, kopš ES ir parakstījusi UNCRPD. EESK uzskata, ka tas būtu piemērots gads, ko atzīmēt kā otro Eiropas Invalīdu gadu. EESK atgādina, ka pirmo Eiropas Invalīdu gadu Eiropas Komisija organizēja 2003. gadā. Tāpēc EESK aicina ES iestādes nekavējoties sākt gatavošanos un veikt attiecīgos pasākumus, lai 2021. gadu pasludinātu par otro Eiropas Invalīdu tiesību gadu.

3.1.1.

Lai gan ES ir ratificējusi UNCRPD, tā joprojām nav transversāli un visaptveroši pārskatījusi tiesību aktus, politikas un programmas. EESK aicina Eiropas Komisiju steidzami veikt šo pārskatīšanu. Turklāt Eiropas Komisijai būtu jāizveido UNCRPD kontaktpunkts katrā ģenerāldirektorātā, pilnvarojot veikt šo uzdevumu.

3.1.2.

Komiteja pauž nožēlu par to, ka ES vēl nav ratificējusi Konvencijai pievienoto fakultatīvo protokolu. Tāpēc EESK aicina ES nekavējoties ratificēt fakultatīvo protokolu, ar ko personām ar invaliditāti tiktu dota iespēja iesniegt sūdzības UNCRPD komitejā gadījumos, ja tiek pārkāptas viņu tiesības, kas nostiprinātas Konvencijā.

3.1.3.

Uz cilvēktiesībām balstīta pieeja invaliditātes jautājumiem būtu pilnībā jāpieņem un jāintegrē ES tiesību aktos un politikas veidošanā. EESK aicina ES iestāžu juridiskos dienestus veikt visaptverošu pētījumu par UNCRPD ratifikācijas ietekmi uz ES tiesību sistēmu, lai Konvenciju noteiktu par atbilstošu satvaru tiesiskajam regulējumam un politikas veidošanai. ES juridiskie dienesti pietiekami neņem vērā ES saistības attiecībā uz UNCRPD.

3.1.4.

EESK aicina Eiropas Komisijas ģenerālsekretāru pārskatīt ietekmes novērtējuma pamatnostādnes un grozīt tās, iekļaujot tajās vispusīgāku jautājumu sarakstu, lai tādējādi varētu labāk novērtēt atbilstību Konvencijai.

3.1.5.

UNCRPD komiteja ir aicinājusi ES līdz 2016. gada rudenim iesniegt pārskatītu Kompetenču deklarāciju un tās instrumentu sarakstu, ņemot vērā visaptverošo skatījumu, kas izriet no 17. noslēguma apsvēruma. Minētās deklarācijas pārskatīšana būtu jāveic vismaz vienu reizi katra pilnvaru termiņa laikā.

3.2.1.

EK nav ieviesusi tādu ES nediskriminācijas un vienlīdzības stratēģiju personām ar invaliditāti, kas būtu saskaņā ar UNCRPD noteikumiem un noslēguma apsvērumiem, tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju nekavējoties rīkoties attiecībā uz horizontālo direktīvu par vienlīdzīgu attieksmi (sk. 2.2. punktu), kā arī pārskatīt Direktīvu 2000/78/EK par vienlīdzīgu attieksmi nodarbinātības jomā.

3.2.2.

Eiropas Komisijai savā dzimumu līdztiesības politikā būtu jāiekļauj sieviešu un meiteņu ar invaliditāti perspektīva, tostarp Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta veiktajās datu vākšanas darbībās. Turklāt sieviešu un meiteņu ar invaliditāti tiesības vajadzētu pilnībā integrēt Eiropas Komisijas stratēģiskajās saistībās dzimumu līdztiesības jomā 2016.–2019. gadam un tās likumdošanas un politikas izstrādē darba un privātās dzīves līdzsvara jomā. EESK aicina ES ātri ratificēt Eiropas Padomes Stambulas konvenciju.

3.2.3.

Eiropas Savienībai atjaunotajā ES plānā par bērna tiesībām vajadzētu iekļaut visaptverošu uz tiesībām balstītu stratēģiju attiecībā uz zēniem un meitenēm ar invaliditāti, kā arī visā ES politikā invaliditātes jomā integrēt bērnu ar invaliditāti tiesības. Saskaņā ar UNCRPD 4. panta 3. punktu bērni ar invaliditāti un viņu ģimenes būtu arī jāiesaista ES lēmumu pieņemšanas procesā.

3.2.4.

ES būtu jāņem vērā arī jauniešu ar invaliditāti īpašā situācija un tas, ka viņi ikdienas dzīvē bieži saskaras ar dažāda veida diskrimināciju, jo īpaši attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām jauniešiem darba tirgū un jauniešu ar invaliditāti aktīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vispār. ES tāpēc būtu jāizvērtē ES dzīvojošo jauniešu ar invaliditāti specifiskā situācija un jāierosina atbilstīgi uzlabojumi (2). Turklāt ES būtu jānodrošina, ka šis aspekts ir iekļauts nākamajā ES jaunatnes stratēģijā.

3.2.5.

Eiropas Savienībai sadarbībā ar plašsaziņas līdzekļiem (tostarp sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem) vajadzētu organizēt un īstenot visaptverošu kampaņu, lai veicinātu informētību par Konvenciju nolūkā cīnīties ar aizspriedumiem pret personām ar invaliditāti. Ir īpaši svarīgi, lai šajā kampaņā ar savu pārstāvības organizāciju starpniecību piedalītos personas ar invaliditāti.

3.2.6.

Eiropas Savienībai vajadzētu veicināt, atvieglot un finansēt mācības transporta un tūrisma jomas darbiniekiem, lai palielinātu viņu izpratni par personu ar invaliditāti līdztiesību, un atbalstīt sadarbību un labas prakses apmaiņu starp Eiropas organizācijām, kuras darbojas invaliditātes jomā, un publiskajām un privātajām struktūrām, kuras atbild par transportu. Visi materiāli par spēju veidošanu, apmācību, izpratnes veicināšanu, kā arī publiskie paziņojumi būtu jāpadara pieejami ērti lietojamos formātos.

3.2.7.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu Eiropas tiesību aktam par pieejamību (EAA), kam ir pilnībā jāatbilst UNCRPD 9. pantam un citiem Konvencijas noteikumiem, kopā ar efektīviem un pieejamiem izpildes un sūdzību izskatīšanas mehānismiem dalībvalstīs. Komiteja aicina ES iestādes ņemt vērā secinājumus un ieteikumus, kas sniegti EESK atzinumā par EAA  (3), un pieņemšanas procesā nodrošināt personu ar invaliditāti līdzdalību ar to pārstāvības organizāciju starpniecību.

3.2.8.

EESK atzinīgi vērtē trialogā panākto iestāžu vienošanos par priekšlikumu direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību un mudina iestādes izteikt šo vienošanos lēmumā, savukārt valstu valdības – nekavējoties transponēt priekšlikuma noteikumus. EESK arī atzinīgi vērtē to, ka ievērojams skaits atzinumā sniegto ieteikumu (4) ir iekļauts direktīvas galīgajā redakcijā.

3.2.9.

Pietiekamus pasākumus attiecībā uz personām ar invaliditāti ES vēl nav iekļāvusi katastrofu riska mazināšanas stratēģijās. Tāpēc EESK aicina ES Padomi pieņemt regulējumu katastrofu riska mazināšanai personām ar invaliditāti Eiropā.

3.2.10.

ES būtu jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai padarītu neatliekamās palīdzības numuru 112 pieejamu visiem. EESK uzsver, ka būtu steidzami jāveic arī piemēroti pasākumi, ar ko nodrošina piekļuvi valstu neatliekamās palīdzības punktiem.

3.2.11.

EESK aicina ES un tās dalībvalstis pieņemt uz cilvēktiesībām balstītu pieeju migrācijai un bēgļu politikai attiecībā uz personām ar invaliditāti. Turklāt komiteja uzsver, ka atsevišķās valstīs invaliditāte nereti var kļūt par iemeslu vajāšanai un diskriminācijai, un tāpēc aicina ES iestādes sagatavot aģentūrām un dalībvalstīm adresētas pamatnostādnes un informatīvas kampaņas (kas pieejamas personām ar invaliditāti) invaliditātes, migrācijas un patvēruma jomā un sistemātiski integrēt invaliditātes aspektus ES migrācijas un bēgļu politikas nostādnēs.

3.2.12.

ES būtu jāpiemēro uz cilvēktiesībām balstīta pieeja invaliditātei riskantās un ārkārtas situācijās, pieņemot īstenošanas plānu saskaņā ar Padomes 2015. gada februāra secinājumiem par katastrofu pārvarēšanu, ņemot vērā personu ar invaliditāti vajadzības, un Sendai pamatprogrammu. Turklāt ir jāpalielina informētība un informācijas sniegšana personām ar invaliditāti un glābšanas un civilās aizsardzības dienestu darbiniekiem par katastrofu riska mazināšanas iniciatīvām.

3.2.13.

Eiropas Komisijai būtu jāuzņemas vadoša loma cilvēktiesību un tiesiskuma telpas nodrošināšanā personām ar invaliditāti. EESK aicina Tieslietu ģenerāldirektorātu rīkot Eiropas konferenci, kas pievērstos visiem tieslietu pakalpojumiem Eiropas Savienībā, tostarp personu ar invaliditāti tiesībām uz piekļuvi tiesu iestādēm, atspoguļojot arī to, kādā veidā šīs tiesības ir saistītas ar citām tiesībām, piemēram, ar tiesībspēju un rīcībspēju, kā arī vienlīdzīgu atzīšanu likuma priekšā.

3.2.14.

Eiropas Komisijai vajadzētu nodrošināt nepieciešamo finansējumu ES un valstu tiesu sistēmu amatpersonu apmācībai jautājumos par ES tiesību aktiem un UNCRPD. Turklāt EESK aicina ES un valstu tiesas savus iekšējos noteikumus un instrukcijas piemērot tā, lai personām ar invaliditāti atvieglotu tiesu iestāžu pieejamību. UNCRPD komitejas vispārējie ieteikumi būtu arī jāņem vērā tiesas spriešanā gan ES, gan valstu līmenī. Turklāt EESK iesaka, ka Tieslietu ģenerāldirektorātam vajadzētu izmantot atvērto koordinācijas metodi, lai dalībvalstis varētu īstenot līdzsvarotu un koordinētu pieeju šim ļoti būtiskajam jautājumam, tādējādi paverot ceļu Eiropas risinājumam attiecībā uz vienlīdzīgu atzīšanu likuma priekšā. Eiropas Komisijai vajadzētu izstrādāt Eiropas standartus, kā arī veicināt tiesu pieejamības salīdzinošo novērtēšanu.

3.2.15.

EESK aicina ES iestādes un dalībvalstis atcelt diskriminējošus likumus par aizbildnību, ļaujot visām personām ar invaliditāti īstenot savas politiskās tiesības tādā pašā mērā kā citiem. Komiteja norāda, ka obligāts priekšnoteikums ir pienācīgu pasākumu veikšana un pieejamība attiecībā uz balsošanas procedūrām, nodrošinājumu un materiāliem.

3.2.16.

Diemžēl nezināmam skaitam Eiropas iedzīvotāju ar invaliditāti ir liegta brīvība un drošība, un viņi ir pakļauti piespiedu ārstēšanai un aizturēšanai, tostarp piespiedu sterilizācijai. EESK aicina Eiropas Komisiju veikt efektīvus pasākumus, lai apturētu šo nepieļaujamo situāciju, ar Eurostat palīdzību apkopot ticamus datus un ieviest efektīvu novērtēšanas mehānismu.

3.2.17.

EESK īpaši aicina ES pārskatīt ētikas pamatnostādnes pētniecības jomā un izstrādāt labas prakses piemērus, sagatavojot piekrišanas veidlapas pieejamā un viegli salasāmā formātā, kā arī novērst to, ka šajā jomā lēmumi tiek pieņemti pētījumiem pakļauto personu vietā.

3.2.18.

EESK aicina pieņemt ES tiesību aktus, lai saskaņotu aizsardzību un izskaustu vardarbību, ļaunprātīgu rīcību un izmantošanu, kā arī ratificētu Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (5). ES ir jāīsteno Eiropas leģislatīvi un politiski pasākumi pret pārrobežu darbībām ES valstīs saistībā ar tirdzniecību ar sievietēm un bērniem ar invaliditāti; komiteja aicina ES apkarot vardarbību pret bērniem ar invaliditāti, izmantojot īpašus pasākumus un pieejamus atbalsta pakalpojumus.

3.2.19.

Eiropas Komisijas iniciatīvā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru vajadzētu pilnībā integrēt un iekļaut CRPD noteikumus un radīt nepieciešamo sociālās aizsardzības minimumu, kā arī efektīvus mehānismus, ar ko novērst un mazināt nabadzību, neaizsargātību un sociālo atstumtību attiecībā uz personām ar invaliditāti un viņu ģimenēm, pievēršot īpašu uzmanību sievietēm, bērniem un vecāka gadagājuma personām ar invaliditāti.

3.2.20.

Ir skaidri redzama nepieciešamība Eiropas Savienībā izstrādāt sociālās nodrošināšanas pabalstu koordinācijas sistēmu, tostarp skaidru regulējumu tiesību pārvedamībai, paredzot arī maksimālo dienu skaitu invaliditātes atzīšanas procedūrai.

3.2.21.

ES būtu jāizstrādā un jāīsteno ilgi gaidītā un ļoti vajadzīgā Eiropas deinstitucionalizācijas stratēģija (6), kurā pirmkārt un galvenokārt būtu jāiekļauj ļoti stingra uzraudzība pār ESI fondu līdzekļu izmantošanu, lai nodrošinātu, ka tos izmanto tieši personām ar invaliditāti paredzēto atbalsta pakalpojumu attīstībai ar nolūku nodrošināt viņu patstāvīgu dzīvi vietējās kopienās. EESK arī aicina izveidot pastāvīgu Eiropas deinstitucionalizācijas fondu.

3.2.22.

EESK pauž nožēlu par to, ka EK vēl nav sagatavojusi analīzi par ESI fondu ietekmi uz personām ar invaliditāti atbilstoši Eiropas Sociālā fonda regulā noteiktajam pienākumam sniegt gada ziņojumu par invaliditātes jomā īstenotiem pasākumiem. Analīzē būtu jāiekļauj stingrāka Komisijas uzraudzība pār ESIF līdzekļu izlietošanu saskaņā ar UNCRPD un apspriežoties ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, kā arī pārkāpuma procedūras (apturēšana, anulēšana, līdzekļu atgūšana), kuras ES uzsākusi sakarā ar ex-ante nosacījumu neievērošanu.

3.2.23.

Valstu izpildiestādēm jābūt efektīvākām: to pilnvaras ir jāsaskaņo un jāpaplašina, lai sekmētu pasažieru tiesību īstenošanu visu veidu transportlīdzekļos, un ir jāvienkāršo sūdzību iesniegšanas procedūra. Turklāt EESK aicina Eiropas Komisiju garantēt bezmaksas ceļošanu aprūpētājiem visu veidu transportlīdzekļos, tostarp aviopārvadājumos, kā tas jau noteikts Regulā (EK) Nr. 1371/2007 (7) un Regulā (ES) Nr. 1177/2010 (8).

3.2.24.

Eiropas Komisijai vajadzētu pilnībā un oficiāli atzīt zīmju valodu un Braila rakstu, kā arī izvērtēt savus saziņas kanālus un iekšējās procedūras, lai varētu sagatavot un sniegt informāciju personām ar invaliditāti pieejamā veidā. Tam vajadzētu ietvert dažādus pieejamos formātus, piemēram, zīmju valodu, Braila rakstu, kā arī pastiprinošo un alternatīvo komunikāciju, tostarp viegli lasāmus formātus. Eiropas Savienībai būtu jānodrošina, ka visām personām ar invaliditāti neatkarīgi no viņu finansiālajām spējām ir piekļuve iekļaujošai izglītībai.

3.2.25.

Eiropas Savienībai vajadzētu pieņemt iekļaujošās izglītības apmaiņas kvalitātes obligātu regulējumu, ar ko nosaka obligātos pieejamības kritērijus, lai visiem studentiem, it īpaši gados jauniem studentiem ar invaliditāti, nodrošinātu mobilitāti Eiropas Savienībā vidējās un augstākās izglītības, kā arī arodapmācības jomā. Visām Erasmus studentu apmaiņas programmā iesaistītajām universitātēm būtu jānodrošina piekļuve izglītības programmām un infrastruktūrai, lai varētu pilnībā piedalīties visi studenti, it īpaši gados jauni studenti ar invaliditāti.

3.2.26.

Eiropas Savienībai vajadzētu ratificēt Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Marrākešas līgumu, kā arī veicināt un sekmēt tā ratifikāciju valstu līmenī visās dalībvalstīs, lai tādējādi nodrošinātu saprotama drukātā materiāla versiju brīvu apriti personām ar redzes traucējumiem vai drukas lasītnespēju.

3.2.27.

EESK aicina Eiropas Komisiju izstrādāt un īstenot īpašas iniciatīvas, piemērojot Rīcības plānu 2030. gadam, kā arī ilgtspējīgas attīstības mērķus attiecībā uz personām ar invaliditāti Eiropas Savienībā un tās ārējās politikas jomās, tostarp attīstības sadarbībā un starptautiskajā tirdzniecībā.

3.3.1.

EESK aicina Eurostat organizēt konferenci, lai vienotos par mehānismu, ko visi ES dalībvalstu statistikas biroji izmantotu nolūkā nodrošināt 71. noslēguma apsvēruma izpildi. Ir jāizveido Eiropas statistikas mehānisms attiecībā uz cilvēku ar invaliditāti cilvēktiesībām, kurā ietverts sadalījums pēc invaliditātes veida, vecuma un dzimuma, operatīvās informācijas vākšanai tādas Eiropas un valstu politikas mērķiem, kas vērsta uz personām ar invaliditāti.

3.3.2.

Eiropas Komisijai vajadzētu sistemātiski integrēt personu ar invaliditāti tiesības visās ES starptautiskās sadarbības politikas jomās un programmās. EESK atzinīgi vērtē ES pilotprojektu “Plaisas mazināšana” (Bridging the gap) un aicina pieņemt ES finansējuma programmu personu ar invaliditāti tiesību nodrošināšanai. Tāpat kā dažās Eiropas valstīs, šī finansējuma programma būtu jāizmanto ciešā sadarbībā ar Eiropas organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, kā starpniecības struktūrām, kuras atbild par politisko un finansējuma prioritāšu virzīšanu, pārvaldību un definēšanu. Ir jāpārliecinās, ka Eiropas finansējums netiek piešķirts projektiem, kas neatbilst UNCRPD noteikumiem.

3.3.3.

Eiropas Komisijai ir pilnībā jāievēro 75. noslēguma apsvērums, izveidojot kontaktpunktus visos ģenerāldirektorātos, aģentūrās un struktūrvienībās. Visiem kontaktpunktiem ir jārīko vismaz trīs sanāksmes gadā, un šajās sanāksmēs ir jāpiedalās organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti. Katru gadu 3. decembrī Eiropas Komisijai būtu jānāk klajā ar gada ziņojumu par UNCRPD īstenošanu Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs.

3.3.4.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas lēmumu izstāties no neatkarīgās uzraudzības sistēmas, lai tādējādi dotu iespēju izveidot patiesi neatkarīgu mehānismu tādas pārvaldes iestādes uzraudzībā, ko veido neatkarīgās sistēmas locekļi. Tomēr, lai minētā ES sistēma varētu efektīvi veikt savus uzdevumus, būtu steidzami jāpiešķir finanšu resursi un cilvēkresursi.

3.4.1.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ES iestādēm vajadzētu pārskatīt savu cilvēkresursu politiku un saskaņot to ar UNCRPD noteikumiem, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz personām ar invaliditāti un darba ņēmējiem, kuriem ir radinieki ar invaliditāti, tiek veikti atbilstoši pielāgojumi un sniegts atbalsts, lai panāktu pienācīgu līdzsvaru starp darbu un ģimenes dzīvi. EESK aicina Eiropas Savienību pārskatīt tās kopīgo veselības apdrošināšanas shēmu, pensiju sistēmu un ar invaliditāti saistītos sociālās drošības un sociālās aizsardzības pasākumus, lai nodrošinātu nediskrimināciju un iespēju vienlīdzību visām personām ar invaliditāti, tostarp atzīstot ar invaliditāti saistīto veselības vajadzību atšķirību no slimības un veicinot patstāvīgu dzīvi un darbu, kā arī nosakot, ka tiek pilnībā atlīdzinātas papildu izmaksas, kas saistītas ar nepieciešamo aprīkojumu vai pakalpojumiem.

3.4.2.

Ir svarīgi, lai visas ES iestādes proaktīvi īstenotu iniciatīvas nolūkā ievērot pieejamības noteikumus, kas izklāstīti direktīvā par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību, nosakot konkrētu termiņu un tādējādi rādot labu piemēru šajā būtiskajā invaliditātes tiesību jomā.

3.4.3.

EESK aicina EK un Eiropas Skolu valdi pieņemt plānu, kā arī piešķirt nepieciešamos finanšu un cilvēku resursus, lai izstrādātu un Eiropas skolās ieviestu kvalitatīvu iekļaujošu izglītības sistēmu visos līmeņos, veicot saprātīgas pielāgošanas un atbalsta pasākumus, kā arī īstenojot nenoraidošu politiku attiecībā uz visiem skolēniem ar invaliditāti pamata un vidējās izglītības jomā.

3.4.4.

Tā kā personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis Eiropas Savienībā ir zems, EESK mudina ES iestādes ieviest pozitīvas rīcības shēmu nodarbinātības jomā (tostarp rīkot īpašus konkursus), lai palielinātu to dienestos nodarbināto personu ar invaliditāti skaitu, nodrošinot atbilstošus pielāgojumus un atbalstu. Lai novērtētu, vai būtu nepieciešami korektīvie pasākumi, ik pēc diviem gadiem šīs politikas īstenošana ir jāpārskata.

3.4.5.

EESK aicina ES iestādes, aģentūras un struktūras nodrošināt, ka esošie Civildienesta noteikumi tiek pilnībā un efektīvi īstenoti saskaņā ar UNCRPD un ka iekšējie noteikumi un īstenošanas noteikumi tiek izstrādāti, pilnībā ievērojot Konvencijas noteikumus.

3.4.6.

Pati EESK apņemas izveidot struktūru noslēguma apsvērumu īstenošanai Komitejā attiecībā uz cilvēkresursu politiku, nodrošinājumu komunikācijai ar pilsoņiem un EESK locekļiem, kā arī EESK locekļu ar invaliditāti pilnīgu iekļaušanu un līdztiesību. Komiteja arī nodrošinās, ka tas tiek veicināts attiecībās ar uzņēmējiem, arodbiedrībām un pilsonisko sabiedrību. Jaunā politika tiks izstrādāta ciešā sadarbībā ar komitejas pastāvīgo izpētes grupu “Personu ar invaliditāti tiesības”.

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/24

Ziņotājs:

Antonello PEZZINI

Līdzziņotājs:

Enrico GIBELLIERI

1.1.

EESK uzskata, ka dažādie publiskā un privātā sektora partnerības (PPP) (1) veidi pētniecības un inovācijas jomā ir izcils risinājums un spēcīgs instruments, kas palīdz pievērsties būtiskiem, Eiropas konkurētspēju ietekmējošiem jautājumiem un spēj efektīvi reaģēt uz sociālajiem, ekonomiskajiem, nodarbinātības un vides ilgtspējas izaicinājumiem.

1.2.

Pētniecība un inovācija nav lineārs, viendimensionāls process. Pēc EESK domām, tehnoloģisko, vides un sociālo dimensiju pilnīgai integrācijai programmas “Apvārsnis 2020” publiskā un privātā sektora partnerībās ir vajadzīga jauna pieeja, kuras pamatā ir sasniegto rezultātu un panāktās sociālās un ekonomiskās ietekmes lielāka pārredzamība.

1.3.

EESK uzskata, ka partnerībās ir jānodrošina plašāks inovācijas redzējums, ņemot vērā inovācijas pakalpojumu jomā, sociālās inovācijas un modernizāciju, kas nepieciešama MVU un sociālajai ekonomikai, lai nodrošinātu to labāku integrāciju jebkurā lietotņu demonstrēšanas un izstrādes posmā.

1.4.

Kopīgās tehnoloģiju ierosmēs (KTI) un līgumiskās PPP būtu jāveicina inovācijas sociālā leģitimitāte, palielinot ekonomiski vājāko ieinteresēto personu (arodbiedrību, MVU, NVO) līdzdalību pētniecības un inovācijas darbību ievirzē un stratēģiskajā plānošanā saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1025/2012 par Eiropas standartizāciju, jo īpaši attiecībā uz stratēģijām un projektu atlasi un to sabiedrisko lietderību.

1.5.

EESK uzskata, ka PPP vajag vairāk orientēt uz tirgu un mērķtiecīgi pievērsties tādiem aspektiem kā sadarbspēja, standartizācija, saskaņošana un tehnoloģiju pārrobežu nodošana, tādējādi palielinot rezultātu ilgtspēju reģionos, kā arī to pārnesamību visā ES.

1.6.

Pēc EESK domām, KTI un līgumiskas PPP būtu lietderīgi veidot, lai:

1.7.

EESK iesaka KTI un līgumisko PPP ietvaros īstenot jaunus inovatīvus pasākumus ar mērķi ciešāk sadarboties ar vadošajiem ieguldītājiem, lai radītu inovatīvus uzņēmējdarbības modeļus un mūsdienīgus profesionālos profilus, izvērstu forumus, kas iekļauj sociālos partnerus, un mērķtiecīgāk atbalstītu tirgus ātru izmantošanu posmā pēc projekta beigām.

1.8.

EESK uzskata, ka ir svarīgi pastiprināt KTI un līgumisku PPP īstenošanas spēju un konsekvences pārraudzību, izmantojot jaunus, elastīgākus instrumentus, kas atbilst tirgus prasībām; ir vajadzīgas dinamiskākas pieejas kvalitātes nodrošināšanai, tostarp visaptveroša dinamisku efektivitātes pamatrādītāju KPDI (key performance dynamic indicators) sistēma, kas ļautu salīdzināt dažādas iniciatīvas, lai varētu izstrādāt visu KTI un līgumisko PPP ikgadējo kopsavilkuma rezultātu pārskatu iesniegšanai ES un valstu iestādēm, kā arī Eiropas nodokļu maksātājiem.

1.9.

EESK aicina darīt vairāk, lai nodrošinātu iekšēju saskaņotību starp ES Pētniecības un inovācijas 9. pamatprogrammas mērķiem un prioritātēm un rūpniecības sektora pētniecības un inovācijas stratēģijām, kuras izpaužas kā KTI un līgumiskas PPP, un koordinēt tās ar citiem inovācijas partnerību veidiem reģionālajās, valsts un Kopienas politikas jomās.

1.10.

EESK ierosina izveidot Eiropas inovācijas padomi ar spēcīgu rūpniecības un sociālās jomas pārstāvju iesaisti un ar Eiropas infrastruktūru tīkliem inovācijas atbalstam; tā būtu lietderīgs instruments, kas varētu uzlabot iniciatīvu koordināciju, tostarp koordināciju ar citu Eiropas un starptautisku pētniecības un inovācijas organizāciju darbību, kā arī ar līdzīgām starptautiskajām partnerībām (2).

1.11.

EESK mudina reģionālās un vietējās pašvaldības attiecīgu KTI un līgumisko PPP inovācijai piešķirt augstu prioritāti to plānošanas un tādu pasākumu īstenošanas laikā kā pārdomātas specializācijas stratēģijas, darbības un sadarbības programmas kohēzijas politikas jomā, programmas pētniecības un inovācijas jomā, kā arī īstenošanas projektu izstrāde saistībā ar pielāgošanās klimata pārmaiņām plāniem.

1.12.

EESK ir pārliecināta, ka stratēģiski, pārdomāti un savlaicīgi ieguldījumi atbilstīgos inovatīvos risinājumos, kas ir nekaitīgi videi, un zaļajā infrastruktūrā ir priekšnosacījums tam, lai atsāktu veselīgu un efektīvu reindustrializācijas procesu, kura pamatā ir pētniecība un inovācija un to pielietojums tirgū.

1.13.

EESK uzsver nepieciešamību “saskaņot pētniecības un inovācijas instrumentus un darba kārtības Eiropā” ar nākamās pamatprogrammas instrumentiem, lai “nodrošinātu nepārtrauktas investīcijas nozarēs, kurās Eiropa ieņem pasaules līderpozīciju” (3), pamatojoties uz stabilu perspektīvu, ko nosaka periodiskas efektivitātes pārbaudes.

1.14.

EESK aicina Komisiju, Eiropas Parlamentu un Padomi uz kopīgām pārdomām ar mērķi organizēt, tiklīdz tas ir iespējams, starpiestāžu konferenci par publiskā un privātā sektora tehnoloģisko partnerību lomu Eiropas reindustralizācijā, ņemot vērā nākamo Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu pēc 2020. gada.

2.1.

Kopīgas tehnoloģiju ierosmes (KTI) ir publiskā un privātā sektora partnerības Eiropas pētniecības un inovācijas svarīgās jomās, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1982/2006/EK (4). Jau 7. pamatprogrammas īstenošanas laikā tradicionālie instrumenti izrādījās neatbilstoši, lai Eiropas ekonomika sasniegtu lielākas un efektīvākas konkurētspējas mērķus. Rūpniecības partnerības ir vērstas uz pētniecību un inovāciju, un tām ir raksturīgi skaidri noteikti rūpniecības tirgus mērķi, labāka finanšu resursu un cilvēkresursu koncentrācija, sviras efekts, kas dod izšķirīgu impulsu, lai paātrinātu zinātnisko un tehnoloģisko atklājumu pārveidi uz tirgu orientētās inovācijās.

2.2.

Pašreizējās pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” struktūrā ir ieviestas būtiskas inovācijas un paredzēta lielāka atgriezeniskā saite un sinerģija ar rūpniecību un dalībvalstīm, izmantojot dažādas PPP koncepcijas atbalsta sniegšanai nozarēs, kuras:

2.3.

Lai atbalstītu dažādu veidu partnerības, kas vērstas uz rūpniecības nozari un ko atbalsta zinātnes kopienas vai vada publiskas iestādes, ir sāktas daudzveidīgas iniciatīvas.

2.4.

ES iestādes ir sniegušas nozīmīgu atbalstu Eiropas Tehnoloģiju platformām (ETP), kas tika izveidotas pēc rūpniecības aprindu iniciatīvas ar mērķi augšupējā procesā noteikt kopīgus stratēģiskus mērķus un prioritātes.

2.5.

Pašreizējām 38 ETP un trijām transversālām iniciatīvām ir stratēģiska mobilizācijas un izplatīšanas funkcija. Lai šo funkciju īstenotu, platformas ir iesaistījušās šādās galvenajās darbībās:

2.6.

KTI apvieno Eiropas Komisiju, dalībvalstis, akadēmiskās un rūpniecības aprindas sabiedrībai ļoti nozīmīgās zinātnes un tehnoloģiju jomās un jo īpaši atbalsta kooperatīvu pētniecību un inovāciju Eiropas nozarēs, kurās ir skaidri noteikti kopīgi tehnoloģiskie un ekonomiskie mērķi.

2.7.

KTI galvenais mērķis ir palielināt publisko un privāto ieguldījumu ietekmi uz pētniecību, kā arī konsolidēt Eiropas pētniecības un jauninājumu telpu, stimulējot vadošās zinātniskās un tehnoloģiskās inovācijas stratēģijas “Eiropa 2020” ietvaros.

2.8.

KTI pamatprincipi ir atvērtība jauniem dalībniekiem, spēja sazināties ar plašu sabiedrību, sviras efekta stimulēšana, izmantojot Eiropas ekonomikas dotācijas pārredzamā struktūrā, kas spēj rosināt rūpniecību, MVU, sociālo ekonomiku un dalībvalstis palielināt savu līdzdalību un ieguldījumus.

2.9.

KTI radās galvenokārt Eiropas Tehnoloģiju platformu darbības rezultātā, par kurām EESK ir izstrādājusi pašiniciatīvas atzinumu (5) un kuras spēj iezīmēt kopīgus un vispārpieņemtus redzējumus par nozaru attīstību, vienlaikus norādot uz risināmajiem problēmjautājumiem.

2.10.

Lai identificētu nozares, kurās jāveido KTI, tika izstrādāti kritēriji, ņemot vērā šādus aspektus: nozares stratēģiskā nozīme un skaidri mērķi, augsta pievienotā vērtība darbībai Eiropas līmenī, sviras efekts attiecībā uz lieliem ilgtermiņa ieguldījumiem, atbilstīga un ātra reakcija uz izaugsmes, ilgtspējas un klimata problēmām.

2.11.

Lai novērtētu inovācijas intensitāti, nepietiek ņemt vērā tikai ieguldīto finansējumu, bet ir nepieciešami šiem izdevumiem atbilstošie ekonomiskā veikuma un tirgus rādītāji. Līgumiskām PPP jāiesniedz gada ziņojums, kurā norādītas veiktās darbības, Eiropas pievienotās vērtības faktiskais pieaugums, sviras efektu radošu, inovatīvu finanšu instrumentu efektivitāte, sociālo un ekonomisko mērķu kvalitatīva un kvantitatīva īstenošana saskaņā ar iepriekš noteiktiem rādītājiem.

2.12.

Šā atzinuma mērķis ir uzsvērt, kā rūpniecības nozaru tieša līdzdalība ES finansētajā pētniecībā un inovācijā, izmantojot institucionālās partnerības (KTI) un līgumiskas PPP, ietekmē rūpniecības politiku un rūpniecības pārmaiņas, kā arī nākt klajā ar priekšlikumiem par uzlabojumiem.

3.1.

ES pētniecības un inovācijas pamatprogrammu pieredze atklāj grūtības saistībā ar Eiropas rūpniecības reālo vajadzību ņemšanu vērā; ļoti bieži pastāv risks, ka šīs vajadzības tiek ignorētas, gan nosakot vispārējus mērķus, gan izstrādājot darba programmas. Tas nostiprina Eiropas paradoksu: augsta Eiropas zinātniskā vērtība, bet, salīdzinot ar starptautiskajiem konkurentiem, zemas un lēnas spējas to pārvērst par inovāciju tirgū.

3.2.

Eiropas Tehnoloģiju platformu darbs un darbība pakāpeniski izmainīja šo pieeju. Eiropas rūpniecībai ir izdevies noteikt lielāko ražošanas sektoru mērķus un prioritātes, kas lielā mērā ir ņemti vērā programmas “Apvārsnis 2020” struktūrā un mērķos.

3.3.

Lai aptvertu visu inovācijas ciklu un censtos sasniegt rezultātus visaugstākajā tehnoloģiskās gatavības līmenī ar mērķi radīt jaunas ražošanas tehnoloģijas, jaunus produktus un jaunas kompetences, lejupēju pieeju aizvietoja ar augšupēju pieeju.

3.4.

KTI un līgumiskām PPP vajadzētu būt svarīgiem instrumentiem, kas nodrošina rūpniecības nozaru aktīvu lomu daudzgadu plānošanā un Kopienas pasākumu īstenošanā programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros. Privātais sektors ir apņēmies ieguldīt aptuveni 10 miljardus euro kopīgās tehnoloģiju ierosmēs ar mērķi stimulēt inovāciju septiņās nozarēs, tādējādi sniedzot ieguldījumu Eiropas ražojošās rūpniecības lejupslīdes pavēršanā pretējā virzienā.

4.1.

EESK ir stingri pārliecināta, ka daudzveidīgas partnerības pētniecības un inovācijas jomā ir attīstības veicināšanai izcili piemērots risinājums un spēcīgs instruments, ar ko pārvarēt galvenās problēmas, kas ietekmē Eiropas konkurētspēju.

4.2.

EESK uzskata, ka KTI un līgumiskās PPP liecina par pozitīvu pieredzi partnerību veidošanā ES līmenī, ja ar to palīdzību daudzu gadu garumā var apvienot ES, valstu un privātos resursus, zinātību, pētniecības un inovācijas spējas ar mērķi koplietot zināšanas un izplatīt svarīgākās inovācijas nozarēs, kas ir izšķirīgas, lai gūtu panākumus pasaules tirgū.

4.3.

EESK uzskata, ka KTI un līgumiskām PPP ir efektīvi jāpilda savas saistības šādās jomās:

Saistībā ar jaunu tehnoloģiju un inovāciju izstrādi rūpniecībā ir jānodrošina cilvēkresursu kvalitatīva apmācība un jaunas augsta līmeņa profesionālās prasmes, ciešāk un sistemātiskāk iesaistot sociālos partnerus un vietējās pašvaldības nozares stratēģisko vadlīniju noteikšanā un piemērošanā.

4.4.

Jaunākajos ziņojumos, ko Eiropas Komisija publicēja 2016. gadā (6), kvalitatīvu pētījumu sākotnējie rezultāti (7) liecina: lai gan programma “Apvārsnis 2020” šķiet pienācīgi atvērta PPP, šīs pieejas ne vienmēr pilnībā atbilst atvērtības un jaunu dalībnieku līdzdalības stimulēšanas vajadzībām. Tāpat nav pilnīga konsensa attiecībā uz to spēju atbalstīt nodarbinātību, izaugsmi, ieguldījumus un digitālā vienotā tirgus paātrinātu attīstību pretstatā spējai reaģēt uz enerģētikas un klimata problēmām.

4.5.

Tāpat ļoti zema ir KTI un līgumisko PPP spēja sekmīgi mijiedarboties ar citiem Kopienas finanšu instrumentiem, piemēram, Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem) un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF), lai gan dažu KTI ietvaros ir parakstīti attiecīgi protokoli. EESK uzskata, ka ir svarīgi radīt sinerģiju, veicinot reģionālo un vietējo dalībnieku līdzdalību; tas atvieglotu kopīgu darbības standartu saskaņošanu.

4.6.

Ņemot vērā to, ka programmā “Apvārsnis 2020” noraidīto projekta priekšlikumu īpatsvars ir 7 pret 1 (tas ir palielinājies salīdzinājumā ar 7. pamatprogrammu, kurā tas bija 5 pret 1), būtu lietderīgi nolīdzsvarot neatkarīgo ekspertu–vērtētāju darba grupu, kurai tiek iesniegtas projektu kandidatūras. Programmas “Apvārsnis 2020” līgumisko PPP pirmajos projektu konkursos rūpniecības aprindu līdzdalība bija lielāka par 50 %; savukārt ekspertu–vērtētāju darba grupā vairāk nekā puse pārstāvēja akadēmiskās aprindas, bet privātā sektora ekspertu īpatsvars bija nedaudz lielāks par vienu piekto daļu.

4.7.

Satvaros, kas pieejami KTI un līgumiskajām PPP, ir atrodamas Eiropas rūpniecības ilgtspējai un konkurētspējai nozīmīgas pozitīvas iezīmes. Pasākumus noteica privātie partneri, veicot plašas, atvērtas konsultācijas ar mērķi izstrādāt darba programmas un attiecīgus uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus, kas reaģētu uz rūpniecības reālajām vajadzībām un tām atbilstu un kuros būtu augsts mobilizācijas līmenis un spēcīgs sviras efekts – no 3 līdz 9.

4.8.

Atbildot Eiropas nodokļu maksātājiem un ES iestādēm, attiecībā uz satvaru “KTI daļēji projektu konkursi 2014. gadā” šajā partnerības veidā sīkāk jāprecizē tās institucionālā forma un pārvaldības līmeņi.

4.9.

EESK uzskata, ka KTI un līgumiskām PPP, tajā skaitā arī atvērtības un līdzdalības mehānismiem, jāatbilst prioritārām vajadzībām saskaņā ar stingru izaugsmes politiku, kurā pilnībā iesaistās sociālie partneri.

4.10.

KTI un līgumiskās PPP faktiski piedalās pasaules mēroga sacensībā par pirmo vietu nākotnes jauno tehnoloģiju izstrādē un komercializācijā; tāpēc vajag noteikt un īstenot šādus skaidrus rūpnieciskās stratēģijas mērķus:

4.11.

EESK uzsver nepieciešamību iesaistīt Eiropas svarīgāko rūpniecības nozaru visus dalībniekus, ņemot vērā gan produktu veidu, gan uzņēmuma lielumu, gan cilvēkresursus, to apmācību un attīstību, kā arī pārstāvību, lai sekmētu sociālo aspektu un MVU integrāciju un ieinteresēto personu līdzdalību pētniecības un inovācijas projektos.

4.12.

Šajā sakarā EESK uzskata, ka svarīgi ir ieviest atbilstīgus sociālos un apmācības instrumentus un, izmantojot dinamiskus efektivitātes pamatrādītājus (key performance dynamic indicators, KPDI), pārraudzīt ne vien patentus un saņemtās zinātniskās publikācijas, bet arī un galvenokārt sociālās un ekonomiskās ietekmes izmaiņas, kā arī ietekmi uz jaunu profesionālo profilu veidošanos.

4.13.

EESK uzskata, ka viens no galvenajiem faktoriem, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” izaugsmes un nodarbinātības mērķus, jo sevišķi mērķi 3 % no ieguldījumiem veikt pētniecībā un inovācijā, ir papildus publiskajam finansējumam spēt mobilizēt privātā sektora ieguldījumus, kuriem ir spēcīgs sviras efekts.

4.14.

Inovācijas darbībām visaugstākajā tehnoloģiskās gatavības līmenī arī turpmāk būtu jābūt iespējai izmantot atbalsta shēmas rūpniecības infrastruktūrā un iekārtās veiktiem ieguldījumiem, kuru pamatā ir stabilas perspektīvas un periodiskas efektivitātes pārbaudes saskaņā ar priekšsēdētāja Junker Eiropas Stratēģisko investīciju fonda pamatnostādnēm (ESIF).

4.15.

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi pētniecības un inovācijas programmās un programmu komitejās vairāk iesaistīt rūpniecības nozares dalībniekus, jo tas ir priekšnosacījums katras dalībvalsts rūpniecības plašas līdzdalības izvēršanai.

4.16.

Visbeidzot, EESK uzskata, ka dalībvalstīm un Eiropas Komisijai ir jāpārskata un jāsaskaņo, ciktāl tas ir iespējams un ir lietderīgi, to rūpniecības nozaru tiesiskais regulējums, kurās ietilpst KTI un līgumiskas PPP un kurām ir jānodrošina iespējami augsta pievienotā vērtība, ņemot vērā vides, ekonomiskos, sociālos un nodarbinātības ieguvumus, lietpratīgus uzņēmējdarbības modeļus un risinājumus integrētās teritorijās, jaunas kompetences un sociālās inovācijas (8).

4.17.

EESK uzskata, ka dažādiem partnerības veidiem pētniecības un inovācijas jomā, kurus izmanto daudzās Kopienas politikas jomās, ne tikai programmā “Apvārsnis 2020”, jābūt saskaņotākiem, bet pētniecības un inovācijas darbības ir efektīvāk jākoordinē ES vispusīga skatījuma ietvaros, ņemot vērā gan iekšējo, gan ārējo dimensiju. Eiropas inovācijas padomes izveide ar izteiktu rūpniecības un sociālo komponenti līdztekus Eiropas inovācijas atbalsta tīkliem ar infrastruktūras palīdzību varētu veicināt efektīvāka satvara izstrādi.

4.18.

Saistībā ar 9. pamatprogrammu (9) EESK uzskata, ka ir lietderīgi izveidot pārredzamu satvaru, kas ļautu kvalitatīvi un kvantitatīvi novērtēt pašreizējo KTI un līgumisku PPP darbības panākumus/neveiksmes ekonomikas, inovāciju, sociālajā un vides jomā, iesaistot rūpniecības galalietotājus, sociālos partnerus, kā arī MVU un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, ar mērķi izvērtēt stratēģiskās prioritātes un pārstrukturēt turpmākās partnerības, uz kurām koncentrēt darbu līdz 2030. gadam.

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/31

Ziņotāja:

Madi SHARMA

Līdzziņotājs:

Dirk JARRÉ

1.1.

Eiropai vienmēr ir bijusi būtiska loma personīgās higiēnas, ķermeņa kopšanas un skaistumkopšanas līdzekļu ražošanā, inovācijā un izstrādē. Pēdējā laikā globālās konkurences procesā un apstākļos, kad netiek atzīts konkurētspējas saglabāšanas radītais spiediens inovācijas un tehnoloģiju jomā un konkurētspējas saglabāšanas komerciālā realitāte, Eiropa pakāpeniski zaudē vadošo pozīciju šajā nozarē.

1.2.

Šajā atzinumā tiek apsvērts, kā stiprināt ķermeņa kopšanas, personīgās higiēnas un skaistumkopšanas produktu ražošanas nozari Eiropā, īpašu uzmanību veltot tiem produktiem, uz kuriem attiecas Kosmētikas līdzekļu regula (EK) Nr. 1223/2009. “Kosmētikas līdzeklis” ir jebkura viela vai maisījums, kas paredzēts saskarei ar cilvēka ķermeņa ārējām daļām (epidermu, apmatojumu, nagiem, lūpām un ārējiem dzimumorgāniem) vai zobiem un mutes dobuma gļotādām, lai tos tikai vai galvenokārt tīrītu, smaržinātu, mainītu to izskatu, tos aizsargātu, uzturētu labā stāvoklī vai uzlabotu ķermeņa aromātu; vielu vai maisījumu, kas ir paredzēts iekšķīgai lietošanai, inhalācijai, injicēšanai vai implantācijai cilvēka organismā, neuzskata par kosmētikas līdzekli.

1.3.

Kosmētikas līdzekļu regula neattiecas uz salvešpapīra, salvešu un higiēnas preču ražošanas nozari, taču, ņemot vērā, ka tā rada pievienoto vērtību personīgās higiēnas jomā, daudzus ieteikumus var attiecināt arī uz šo nozari.

1.4.

Atzinums neattiecas nedz uz medikamentiem, tetovējumiem un pastāvīgo dekoratīvo kosmētiku, nedz arī uz skaistumkopšanas pakalpojumiem vai līdzekļiem, kurus izmanto, veicot operāciju vai lietojot instrumentus, kā arī uz dzīvnieku ādas kopšanas līdzekļiem. Tomēr, tā kā patērētāju bažas par kaitīgām vielām pieaug, EESK iesaka visus iepriekš minētos aspektus aplūkot atsevišķā dokumentā.

1.5.

Eiropas specializēto uzņēmumu novatorisma spējas ir iespaidīgas, taču pati inovācija un ES izgudrojumu ražošana un tirdzniecība ir pārcēlusies uz citām pasaules daļām, izraisot smagas ekonomiskās un sociālās sekas. Labvēlīgas vides radīšana, kas jāveic ar atbilstošām stratēģijām un ar mērķi, izmantojot progresīvus sasniegumus biotehnoloģiju jomā, virzīties tālāk par koncepciju “Rūpniecība 4.0”, būtiski sekmēs rūpniecības repatriāciju un jaunu produktu izstrādi.

1.6.

EESK atzīst, ka nozare jau tiek labi regulēta, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību un drošību, taču vēlas minēt šādus ar nozari saistītus ieteikumus; Komiteja uzskata, ka papildu tiesību akti nav vajadzīgi, bet būtu jāapsver iespēja uzlabot pārredzamību:

2.1.

Kosmētika un ķermeņa kopšanas līdzekļi ir ikdienas nepieciešamība vairāk nekā 500 miljoniem Eiropas patērētāju visās vecuma grupās. Preču klāsts sākas ar ikdienā lietotiem ķermeņa kopšanas līdzekļiem, piemēram, ziepēm, šampūniem, zobu pastu, dezodorantiem, un beidzas ar luksusa skaistumkopšanas līdzekļiem, piemēram, smaržām un kosmētiku. Nozares vērtība ir 77 miljardi EUR (2015), un tā bija viena no nedaudzajām nozarēm, ko neskāra pasaules finanšu krīze. Eiropa ir pasaules līdere šajā nozarē un nozīmīga kosmētikas eksportētāja. Tirdzniecības apjoms ārpus Eiropas 2015. gadā sasniedza 17,2 miljardus EUR.

2.2.

Tā kā konkurence ir liela, kosmētikas nozarē svarīga ir zīmola atpazīstamība. Klientu lojalitātes pamatā ir ticama reklāma, kvalitāte, drošums un jaunu produktu izstrāde, un to var salīdzināt ar modes nozari, kurā tendences mainās atkarībā no sezonas.

2.3.

Nozari veido dažāda lieluma uzņēmumi, un Eiropā kosmētikas ražošanas nozarē darbojas vairāk nekā 4 600 MVU. Aprēķini liecina, ka MVU veidotais tirgus segments ir 30 %, bet dažās ES valstīs tas var būt līdz 98 %. Produktu klāsts sniedzas no vismaz 20 000 produktu, ko ražo lielie uzņēmumi, līdz aptuveni 160 produktiem, kurus ražo mazākie uzņēmumi. Liels kosmētikas ražotājs izmanto aptuveni 2 000 sastāvdaļu, mazs vai vidējs uzņēmums – aptuveni 600 sastāvdaļu, un visu uzņēmumu izmantoto sastāvdaļu skaits katru gadu pieaug par aptuveni 4 %. Šīs jaunās sastāvdaļas būtiski ietekmē rentabilitāti un izaugsmi.

2.4.

Visā vērtības radīšanas ķēdē, sākot ar ražošanu un beidzot ar mazumtirdzniecību, Eiropā ir nodarbināti vismaz 2 miljoni cilvēku. Ražošanā 2015. gadā (1) bija nodarbināti 152 000 darba ņēmēju, sieviešu nedaudz vairāk (56 %) nekā vīriešu (44 %). Pēdējo piecu gadu laikā tiešā un netiešā nodarbinātība nozarē pieaugusi par 2,3 % jeb par vairāk nekā 39 000 darbvietu (2).

2.5.

Pētniecībai un izstrādei novirzītie izdevumi 2015. gadā tiek lēsti 1,27 miljardu EUR apmērā. Situācija katrā valstī ievērojami atšķiras. Nozarē ir nodarbināti vairāk nekā 26 000 zinātnieku, kuri pēta jaunas zinātnes jomas, strādā ar jaunām sastāvdaļām, izstrādā jaunus preparātus un veic drošuma novērtējumu, kas Eiropas Savienībā katru gadu ļauj reģistrēt iespaidīgu skaitu patentu.

2.6.

Eiropas papīra rūpniecības, it īpaši salvešpapīra nozares, vērtība ir vairāk nekā 10 miljardi EUR gadā, un tā veido 25 % no pasaules salvešu tirgus. Kvalitatīvu salvešpapīra produktu, tādu kā papīra dvieļi, papīra kabatlakatiņi, tualetes papīrs utt., plašāka izmantošana ir nozīmīgs elements, kas uzlabo dzīves kvalitāti un vispārējos higiēnas apstākļus gan mājās, gan ārpus mājām un tādējādi sniedz nozīmīgu ieguldījumu ķermeņa kopšanas līdzekļu sektorā.

2.7.

Eiropas kosmētikas nozare ir uzņēmusies vadību virzībā uz pilnīgu aizliegumu veikt testus ar dzīvniekiem, vienlaikus joprojām veicinot inovāciju un konkurētspēju. Šodienas tirgu vienādā mērā virza drošuma aspekti un inovācija ar jaunām krāsu paletēm, konkrētam ādas tipam piemērotiem produktiem, produktiem pret ādas novecošanu un unikālām formulām. Patērētāji nemitīgi pieprasa lielākas izvēles iespējas, labāku individualizāciju un vēl lielāku efektivitāti. Lai efektīvāk apmierinātu lietotāju vēlmes un attaisnotu cerības, patērētāju grupas un organizācijas tiek regulāri iesaistītas izstrādes agrīnos posmos.

3.1.

Uz sastāvdaļu uzraudzību un testēšanas kritērijiem, tajā skaitā aizliegumu veikt testus ar dzīvniekiem, kā arī uz vides aizsardzību un marķēšanu attiecas ES tiesību akti un pamatnostādnes. Tiesisko regulējumu par piekļuvi tirgum, starptautiskās tirdzniecības attiecības un regulējuma konverģenci uzrauga Eiropas Komisija.

3.2.

Kopš 2013. gada ir spēkā Kosmētikas līdzekļu regula jeb Regula (EK) Nr. 1223/2009, kas aizstāja 1976. gadā pieņemto Direktīvu 76/768/EEK. Tās mērķis ir saskaņot noteikumus, lai izveidotu kosmētikas līdzekļu iekšējo tirgu un nodrošinātu augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni.

3.3.

Neatkarīgi no ražošanas procesiem vai izplatīšanas ceļiem ES tirgū laistajiem kosmētikas līdzekļiem ir jābūt drošiem. Kosmētikas līdzekļu regulā (ieskaitot pielikumus) un tās grozījumos ir noteiktas regulatīvās prasības un ierobežojumi attiecībā uz visām kosmētikas līdzekļos izmantotajām vielām. Par kosmētikas produktu “atbildīgā persona” atbild par produkta drošumu, un tās pienākums ir nodrošināt, lai produkts pirms pārdošanas tiktu pakļauts ekspertu veiktam zinātniskam drošuma novērtējumam. Datubāzē, kurā ir informācija par kosmētikas līdzekļu ražošanā izmantotajām vielām un sastāvdaļām, CosIng, var viegli piekļūt datiem par šīm vielām. Lai nodrošināt, ka cilvēku veselības aizsardzība un patērētāju drošība ir augstā līmenī, atbildīgajām zinātniskajām komitejām būtu īpaši jāņem vērā iespējamais veselības apdraudējums konkrētām profesionālām grupām (piemēram, frizieriem un skaistumkopšanas speciālistiem), kas katru dienu profesionālajā darbībā izmanto kosmētikas līdzekļus un tādēļ ir pakļautas lielākam riskam nekā sabiedrība kopumā.

4.1.

Nolūkā saglabāt konkurētspēju ražotāji nemitīgi nodarbojas ar inovāciju, lai atklātu jaunas sastāvdaļas, izmanto esošās sastāvdaļas jaunos lietojumos un rada lielākā mērā individualizētus produktus. Tomēr tie nevar strādāt izolācijā, tādēļ Eiropas Komisijai, valstu valdībām un ieinteresētajām personām, it īpaši patērētāju un darba ņēmēju pārstāvjiem, ir jāsadarbojas, lai radītu vidi, kas veicina izaugsmi.

4.2.

EESK atzīst, ka nozares izaugsmes galvenās problēmas ir pielīdzināmas problēmām, ar ko saskaras visas rūpniecības nozares, un sniedz šādus ieteikumus, it īpaši attiecībā uz ķermeņa kopšanas līdzekļu un kosmētikas nozarēm.

4.2.1.

Lielāka konverģence starp dzīvības zinātņu inženierijas, tostarp genoma pētniecības, nozarēm un skaistumkopšanas un ķermeņa kopšanas līdzekļu nozari labāk veicinātu produktu dažādošanu. Āda ir lielākais cilvēka ķermeņa orgāns, taču kosmētikas līdzekļu lietošana uz ādas aizvien mazāk tiek nošķirta no ārstēšanas ar zālēm. Ir jāņem vērā dažu veidu ietekme, piemēram, kairinājums, alerģijas un ādas vēzis. Labi sadarbības piemēri ir tādas iniciatīvas kā EIT Health  (3), kas aptver veselības aprūpei nozīmīgas jomas, tostarp farmācijas, medicīnisko tehnoloģiju, biotehnoloģiju un e-veselības nozares. Kosmētikas līdzekļi uzlabo personīgo higiēnu, labsajūtu un/vai dzīvesveida faktorus (pozitīva ietekme, kas noteikumos netiek atzīta, piemēram, stresa mazināšana, pašapziņas veidošana vai labāks miegs). Kosmētikas līdzekļi nav zāles, tomēr kosmētikas līdzekļu pamatā ir mūsdienu zinātnes atziņas par ādu un tās funkcijām. Tāpēc kosmētikas līdzekļu izstrādē var izmantot citās bioloģisko zinātņu jomās, it īpaši farmācijas nozarē, gūtos sasniegumus. Sadarbojoties pētniecības jomā, būtu jāmudina pievērsties individualizācijai ar pielāgotiem dzīvesveida un labsajūtas produktiem.

4.2.2.

Labāka sadarbība starp lieliem un maziem uzņēmumiem kopā ar nozarei raksturīgu inkubatoru (4) attīstību vai klasteru veidošanu varētu paaugstināt konkurētspēju un veicināt izaugsmi. Pirms laišanas apritē visi kosmētikas līdzekļi ir pakļauti ekspertu veiktam zinātniskam drošuma novērtējumam, kas mazākiem uzņēmumiem var būt administratīvs un finansiāls apgrūtinājums. Lai gan ir svarīgi saglabāt drošuma novērtējumu, mazākiem novatoriskiem uzņēmumiem būtu jāizmanto virkne uzņēmējdarbības atbalsta pasākumu, kas varētu palīdzēt izstrādes posmā starp inovāciju un jauna produkta izstrādes procesu un galaprodukta sekmīgu laišanu tirgū, tādējādi samazinot neizdošanās risku. Šādos pasākumos būtu iekļauta labāka informācijas apmaiņa, pateicoties tehnoloģiju un zināšanu pārnesei; sadarbība investīciju iespēju jomā; izmaksu samazināšanas analīze un piekļuve finansējuma avotiem (5). Turklāt valdībām būtu jāmaina attieksme pret ražošanu un jāatbalsta vietējā ražošana un darbvietu radīšana Eiropā.

4.2.3.

Vairāk zināšanu par tirgu un akadēmisko aprindu, nozares un patērētāju sniegti dati sekmēs izaugsmi, pateicoties zināšanu nodošanai. Ķermeņa kopšanas jomā vērojamas tendences virzībā uz bioloģiskiem, dabīgiem, pretiedeguma UVB un UVA produktiem un produktiem kas kontrolē (pro-aging) vai palēnina ādas novecošanu (anti-ageing), un tas paplašina inovācijas jomu. Menopauzes posmam un pret ādas novecošanu paredzētu produktu inovācija šobrīd paver darbalauku izstrādei skaistumkopšanas līdzekļu segmentā, mērķējot uz lielu cilvēku grupu ar produktiem, kas viņiem palīdz pēc iespējas labi izskatīties un justies. Ņemot vērā zinātniskos un tehnoloģiskos sasniegumus cilvēka genoma sekvencēšanas jomā un progresu, kas panākts tā dažādo funkciju un absolūtās individualitātes izpratnes jomā, kosmētikas līdzekļu nozares nākotne ir saistāma ar produktu augstas pakāpes personalizāciju. Sektoram ļoti nozīmīgs jautājums ir pētniecība un ieguldījumi šajā koncepcijā sadarbībā ar medicīnas profesiju un akadēmisko aprindu pārstāvjiem.

4.2.4.

Veicināt darba ņēmēju lielāku ieinteresētību. Darba ņēmēji ir produktu inovācijas avangardā, jo viņiem ir visaptverošs priekšstats par nozari, sākot ar izstrādes procesu un beidzot ar patērētāju atsauksmēm. Tāpēc uzņēmumu izaugsmi varētu sekmēt pastiprināta konsultēšanās, tajā skaitā uzņēmīga nodarbinātība (intrapreneurship). Nodarbinātības iespējas nozarē ir ļoti daudzveidīgas, un nozares pievilcīgumu palielinās uzlabota saziņa par pašreizējai un turpmākajai attīstībai nepieciešamajām prasmēm un kompetencēm. Eiropā ir nodarbināti vairāk nekā 514 000 dzīvības zinātņu studentu (6), kas veic jaunus pētījumus un paver iespējas intensīvākai pārnozaru sadarbībai. Arī šajā jomā ciešāka akadēmisko aprindu un nozares sadarbība palīdzētu piesaistīt plašāku darbinieku klāstu.

4.2.5.

Lai atbalstītu izaugsmi, ir jānodrošina pētniecība un izstrāde, ieguldījumi, pētniecībai un izstrādei paredzēti izdevumi un drošuma pasākumi. Varētu apsvērt publiskus un privātus finansēšanas mehānismus pētniecībai un izstrādei, patentu reģistrācijai un jaunu produktu izstrādei pārstrādes rūpniecībā Eiropas Savienībā.

4.2.6.

Patentu pārkāpumi un viltotas preces nopietni apdraud lielu un mazu ES uzņēmumu rentabilitāti, kā arī patērētāju veselību. 2006. gadā viltotas smaržas un kosmētikas līdzekļi Eiropas Savienībai zaudēto ieņēmumu veidā izmaksāja 3 miljardus EUR. Intelektuālā īpašuma lielāku aizsardzību attiecībā uz zīmoliem varētu nodrošināt, norādot uz produkta arī ražošanas valsti.

4.2.7.

Apņemšanās piemērot “uz risku balstītu” regulējumu. Šobrīd vielas tiek regulētas, nevis pamatojoties uz tām piemītošajām īpašībām (piemēram, kairinoša iedarbība), bet, uz to, vai vielas īpašība faktiski izpaudīsies reālos lietojuma apstākļos (piemēram, lietojot koncentrācijā zem kairinājuma sliekšņa). Šāda pieeja ir iespējama, jo kosmētikas līdzekļu lietojums ir precīzi definēts un ir iespējams veikt pilnīgu riska novērtējumu. Savukārt tiesību aktu par ķīmiskām vielām (bez definēta pielietojuma) pamatā ir tām piemītošās “bīstamās” īpašības. Lai nozare nākotnē saglabātu inovācijas un izaugsmes spēju, ir svarīgi ES tiesību aktos un politikā saglabāt pienācīgu nošķīrumu starp bīstamību un risku.

4.2.8.

Noteiktai teritorijai raksturīgu sastāvdaļu popularizēšana. Reģionam raksturīgu dabīgu produktu pētniecības un sertifikācijas atvieglošana, izmantojot aizsargātas ģeogrāfiskās izcelsmes norādi (7) (piemēram, Korsikas salmene), ļautu popularizēt ES reģionālos produktus, vēršot uzmanību uz vietējām precēm un amatniecības ražojumiem. Dabīgu produktu izotopu izsekošanas vai laboratorijas analīzes izmaksas uzņēmējiem un MVU šobrīd ir liels šķērslis.

4.2.9.

Testu ar dzīvniekiem aizliegums. Kosmētikas līdzekļu regulā ir noteikts aizliegums veikt izmēģinājumus ar dzīvniekiem (aizliegums gatavus kosmētikas produktus un kosmētikas līdzekļu sastāvdaļas pārbaudīt izmēģinājumos ar dzīvniekiem) un aizliegums laist tirgū (aizliegums laist ES tirgū tos kosmētikas līdzekļus, kuru galīgais sastāvs un sastāvdaļas ir pārbaudītas izmēģinājumos ar dzīvniekiem). Nav nolūka atcelt šo aizliegumu. Tomēr inovācijas, jaunu produktu izstrādes un eksporta jomā ražotāji saskaras ar turpmāk norādītajām problēmām.

4.2.10.

Resursu un atkritumu apsaimniekošana. Iedzīvotāju skaita palielināšanās, patēriņa pieaugums un resursu, it īpaši ūdens, izsīkšana ir jautājumi, kas saistībā ar ilgtspējīgu patēriņu un uzņēmumu sociālo atbildību ir vienlīdz svarīgi gan patērētājiem, gan nozarei. Viena no nozares prioritātēm ir ražot videi nekaitīgus produktus, kas atbilst atkritumu un resursu apsaimniekošanas principiem. Komisijas Aprites ekonomikas tiesību aktu kopums un Cosmetics Europe izstrādātās “Pamatnostādnes kosmētikas uzņēmumiem, it īpaši MVU (2012)” ir vērtīgi dokumenti, bet vēl ir daudz darāmā, jo būtiskas problēmas vēl nav pārvarētas. Nozarei nepieciešamo resursu aizsardzība ir saistīta ar nepieciešamību aizsargāt bioloģisko daudzveidību, kas ir pašreizējo un nākamo paaudžu kopīgs labums. Jaunu ražojumu meklējumi nedrīkst notikt nedz uz pirmiedzīvotāju, nedz uz viņu intelektuālā īpašuma rēķina. Taisnīgas tirdzniecības principu un ar vides aizsardzību saistītas rīcības kodeksu plaša ievērošana nozares uzņēmumos ir gan lietderīga, gan ļoti vajadzīga. Ne mazāk svarīga ir attieksme, ko izrāda patērētāji, kuriem būtu jāatsakās no produktiem, kas ražoti ar ilgtspējīgas attīstības principiem neatbilstošām metodēm.

4.2.11.

Labāka pārredzamība. Lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību, svarīga ir tirgus uzraudzība. Intensīvāka sadarbība starp valstu patērētāju tiesību aizsardzības iestādēm, patērētāju organizācijām, lietotājiem un veselības aizsardzības speciālistiem valsts līmenī nostiprinātu patērētāju uzticēšanos un pārredzamību. Apspriešanās ar ieinteresētajām personām būtu jārīko visā ražojumu izstrādes un inovācijas procesā. Ziņošana par produktiem Kopienas ātrās ziņošanas sistēmā RAPEX ļauj patērētājiem pieprasīt uzlabotu drošību visā piegādes ķēdē, taču viņi uzskata, ka paziņojums par nopietnu risku ir jāsniedz, cik agri vien iespējams. Patērētāji apliecina, ka lielāka pārredzamība ir vajadzīga attiecībā uz šādiem aspektiem:

4.2.12.

Iespējas jaunos tirgos, tostarp tajos, kas vērsti uz patērētāju iepirkšanās paradumu maiņu, piemēram, e-tirdzniecība un tiešā pārdošana, piedāvā jaunus tirdzniecības modeļus līdztekus pārrobežu tirdzniecībai. Saskaņā ar e-tirdzniecības sektorā veikta pētījuma sākotnējiem secinājumiem puse no aptaujātajiem uzņēmumiem, kas darbojas ES kosmētikas līdzekļu un veselības aprūpes nozarē, nepārdod savu produkciju pāri robežām. Lai arī kosmētikas līdzekļu uzņēmumi pielāgojas digitālajam laikmetam, tos ierobežo normatīvās prasības, kas katrai valstij bieži ir individuālas, tajā skaitā marķējums valsts valodā, likumi par testēšanu ar dzīvniekiem un kosmētikas uzraudzības prasības.

4.2.13.

Tirdzniecības ierobežojumi. Kosmētikas līdzekļu jomā Eiropas Savienībai ir labs tirdzniecības bilances pārpalikums, taču Eiropas Komisijai arī turpmāk būtu jācenšas panākt konverģenci tādos forumos kā grupa International Cooperation on Cosmetics Regulation un tirdzniecības sarunās, kurās ES regulējums kļūst par starptautisku standartu. ES Kosmētikas līdzekļu regula joprojām ir modelis, uz kuru patērētāju aizsardzības jomā orientējas jaunietekmes reģioni (ASEAN, Krievija, Latīņamerika, Ķīna). Tas ES regulatoriem un nozarei paver iespēju galvenajos eksporta tirgos palīdzēt veidot tādas regulatīvas sistēmas, kas ir lielā mērā saderīgas ar ES sistēmu.

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/38

Ziņotājs:

Martin SIECKER

Līdzziņotājs:

Richard ADAMS

1.1.

ES kuģu īpašnieki pārvalda aptuveni 40 % pasaules tirdzniecības flotes. Uz viņiem attiecināma arī aptuveni trešdaļa no nolietoto kuģu tonnāžas, kas Dienvidāzijas valstīs uzdzīti uz sēkļiem standartiem neatbilstošos demontāžas laukumos. ES ir lielākais tirgus, kas nolietotos kuģus nosūta bīstamai demontāžai, kura rada piesārņojumu. Tā kā ES ir bāzēta lielākā kuģu īpašnieku kopiena, ES īpaši ir jāuzņemas atbildība par kuģu pārstrādes regulējumu.

1.2.

EESK ir pārliecināta, ka bezatbildīgas kuģu demontāžas ļaunprātīgu izmantošanu iespējams samazināt ar iedarbīgu sociālu un morālu paņēmienu, izveidojot sistēmu, ar ko nolietotajam kuģim rada tādu pievienoto vērtību, kura ir pietiekama, lai atmaksātos atbildīgas pārstrādes radītā izmaksu palielināšanās. Vairākums nolietoto kuģu, iespējams, joprojām tiks pārstrādāti valstīs, kurās ir zemas darbaspēka izmaksas, taču uzlabosies darba un vides apstākļi. Vienlaikus tas arī palielinās ES demontāžas uzņēmumu konkurētspēju.

1.3.

Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) rīcībai līdz šim ir bijusi maza ietekme, taču joprojām jādara viss iespējamais, lai ar šā foruma starpniecību vienotos par vispārēju juridiski saistošu instrumentu. ES šajā procesā var būt ietekmīga un dinamiska loma. ES darba kārtībā jau vairākus gadus ir bijuši efektīva risinājuma meklējumi attiecībā uz bezatbildīgas kuģu demontāžas novēršanu, un līdz šim ir pieņemta regula par kuģu pārstrādi (ES SRR), kas pilnībā būs piemērojama ne vēlāk kā no 2018. gada 31. decembra. Minētās regulas galvenā nepilnība tomēr ir tāda, ka kuģu īpašnieki viegli var apiet ES SRR, vienkārši pārreģistrējot kuģi zem kādas trešās valsts karoga.

1.4.

Regulā nav paredzēts ekonomisks instruments, ko Komisija varētu izmantot, lai pozitīvi ietekmētu situācijas attīstību. Ļoti sīki izstrādātā ziņojumā tagad ir izstrādāts plāns šāda instrumenta ieviešanai, izmantojot “kuģu pārstrādes licenču (SRL) sistēmu”. Līdz šā gada beigām Komisija, balstoties uz minēto konceptu, iesniegs priekšlikumu par to, lai motivētu kuģu īpašniekus, ka tie kuģus, kuru ekspluatācijas laiks drīzumā beigsies, nodotu demontāžai sociāli un ekoloģiski pieņemamā veidā ES apstiprinātās rūpnīcās.

1.5.

Ierosinātā finanšu mehānisma priekšrocība ir sinerģija, ar ko tas papildinās spēkā esošo tiesisko regulējumu. Šie kontroles mehānismi neietekmēs ES SRR paredzētos mehānismus. Pašreizējās ES iestādes jau ir gatavas pārvaldīt un ieviest šādu licenci. Tomēr EESK aicina Komisiju arī izvērtēt risku, ka ES tirdzniecības partneri var uzskatīt, ka tā ir pret konkurenci vērsta iejaukšanās starptautiskajā kuģniecībā.

1.6.

Tikai atzīstot kuģu īpašnieku atbildību saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” un atbildīgas pārstrādes izmaksas iekļaujot kuģa ekspluatācijas izmaksās, var likvidēt pašreizējo kaitīgo praksi. Šajā procesā ir jāiesaistās visiem beramkravu, kravu un pasažieru pārvadājumu operatoriem. Pirmkārt, atzīstot, ka tā ir nopietna problēma, un, otrkārt, atbalstot progresīvu, īstenojamu finanšu mehānismu, piemēram, SRL, ko SJO vadībā un veicot informatīvu kampaņu arī ārpus ES iespējams paplašināt globālā mērogā.

1.7.

EESK atbalsta Eiropas Komisijas centienus. Tie ne tikai ļoti labi iekļaujas ES politikā attiecībā uz pārstrādājošu sabiedrību, bet var arī lielā mērā veicināt Dienvidāzijas valstu bīstamās un piesārņojošās kuģu demontāžas nozares reformēšanu un novērst tās atkārtotu izveidošanu citur. EESK atzīst Honkongas konvencijas (HKC) potenciālu ar nosacījumu, ka tajā ir ietverti ES regulas par kuģu pārstrādi (SRR) principi, kā arī uzsver finanšu instrumenta nepieciešamību. Mēs mudinām ES sniegt tehnisku palīdzību demontāžas uzņēmumiem visā pasaulē, lai nodrošinātu atbilstību šīm prasībām.

2.1.

Bez kuģošanas pasaules ekonomika nefunkcionētu. Katru gadu demontāžai tiek pārdots aptuveni 1 000 lielu okeāna kuģu (tankkuģu, konteineru, kravas un pasažieru kuģu). Vairāk nekā 70 % no šiem nolietotajiem kuģiem nonāk Indijas, Bangladešas vai Pakistānas pludmalēs. Pārējos kuģus galvenokārt demontē Ķīnā un Turcijā, kur ir pienācīga infrastruktūra, kura vairāk veicina tīrāku un drošāku paņēmienu izmantošanu, ja vien tiek piemērotas atbilstīgas procedūras (1).

2.2.

Vairākums nolietoto kuģu tiek demontēti nepieņemamā veidā, pielietojot “uzdzīšanas uz sēkļa” (“beaching”) metodi. Izmantojot šo metodi, kuģi tiek uzdzīti uz sēkļa smilšainās pludmalēs, kur tos izjauc galvenokārt nekvalificēti darba ņēmēji (ir ziņots par bērnu darba izmantošanu Bangladešā), kuriem nav piemērotu darbarīku un kuri nav aizsargāti pret pārstrādes procesā izdalītajām kaitīgajām vielām (2).

2.3.

Pēc tam, kad Eiropā tika ieviesti stingrāki vides un arodveselības standarti, 20. gadsimta 70. gados kuģu pārstrādes nozare tika pārvietota uz Austrumāzijas valstīm (Ķīnu un Taivānu). Vēlāk, 20. gs. 80. gados, arī Austrumāzijas valstīs attiecībā uz šo nozari tika pieņemti stingrāki noteikumi, un pārstrādes nozare tika pārvietota uz Dienvidāzijas valstīm. Pēdējos 30 gados ir ziņots par 470 nāves gadījumiem Indijā. Nesen, 2014. gadā, tika ziņots par 25 nāves gadījumiem un 50 nopietnām traumām Dienvidāzijas kuģu demontāžas laukumos. Pagājušajā gadā 16 strādnieki zaudēja dzīvību šādos laukumos Bangladešā, bet šogad līdz šim brīdim tajos ir miruši divpadsmit strādnieki. Vēl vairāk strādnieku guvuši smagus ievainojumus vai indīgo tvaiku dēļ saslimuši un miruši mokpilnā nāvē no vēža, ko izraisījusi saskare ar bīstamiem materiāliem, piemēram, azbestu. Vides kvalitāte ap šīm sēkļu novietnēm ir krasi pasliktinājusies (3).

3.1.

Kuģu pārstrādes problēmas galvenais cēlonis ir efektīvas starptautiska līmeņa pārvaldības trūkums, kas liedz panākt globālu risinājumu. Starptautiskā Jūrniecības organizācija (SJO), kas ir ANO aģentūra, ir sagatavojusi Honkongas Starptautisko konvenciju par kuģu drošu un videi nekaitīgu pārstrādi (HKC), kura faktiski joprojām nav ratificēta un ir neskaidra. Tāpat kā daudzās citās jomās, ES, atbalsot labu praksi un praktiskus risinājumus, var piedāvāt normatīvo bāzi un tiesisko regulējumu, kas pasaulē spēj nodrošināt pozitīvus rezultātus un efektīvi risināt kuģniecības nozarē izplatītās specifiskās ekstrateritoriālās problēmas.

3.2.

Starptautiskajos tiesību aktos ir noteikts, ka katram tirdzniecības kuģim ir jābūt reģistrētam kādā valstī. UNCTAD (ANO Tirdzniecības un attīstības konference) ir ziņojusi, ka gandrīz 73 % pasaules kuģniecības flotes kuģu ir reģistrēti valstī vai tiem ir piešķirts tādas valsts karogs, kas nav valsts, kurā ir reģistrēts kuģa faktiskais īpašnieks. Iemesli, kādēļ kādam kuģim tiek piešķirts karogs citā valstī ārpus savas valsts, ietver izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, iespēju apiet valsts nodarbinātības un vides noteikumus un iespēju nolīgt kuģa apkalpi valstīs, kurās ir zemākas darba algas. Daudzus no šiem publiskajiem reģistriem dēvē arī par FOC (izdevīguma karogs) vai FONC (neatbilstības karogs). Šie karogi ir to valstu karogi, kurās netiek ievērotas starptautiskās tiesības. Aptuveni 40 % no visiem nolietotajiem kuģiem, kas uzdzīti uz sēkļiem Dienvidāzijas valstīs, ir importēti zem FOC vai FONC, piemēram, Sentkitsas un Nevisas, Komoru un Tuvalu karoga. Šos nolietoto kuģu karogus gandrīz nekad neizmanto kuģa ekspluatācijas laikā, un to valstis piedāvā īpašas atlaižu likmes pēdējam reisam un ātru un vienkāršu īstermiņa reģistrāciju, neizvirzot valstspiederības prasības.

3.3.

Tikai nedaudzi kuģu īpašnieki ir veikuši brīvprātīgus pasākumus, lai nodrošinātu savu nolietoto kuģu tīru un drošu pārstrādi. Mazāk nekā 8 % no demontāžai pārdoto kuģu joprojām ir kādas Eiropas valsts karogs, un to demontāža parasti notiek droši un ilgtspējīgi. Vairākums kuģu, kuru ekspluatācija ir izbeigta, tiek pārdoti tā dēvētajiem uzpircējiem, kuri maksā skaidrā naudā un kuri nogādā kuģus to galamērķī Dienvidāzijas valstīs. Vairākums kuģu īpašnieku paši neiesaistās darījumos ar pārstrādes rūpnīcām – viņi ērtības labad norobežojas no galīgās likvidēšanas un uztic to uzpircējiem, kuri maksā skaidrā naudā, kuru darbības joma ir nolietoti kuģi un kuri darbojas kā starpnieki starp kuģu īpašniekiem un kuģu demontāžas uzņēmumiem. Šo uzpircēju pakalpojumi ietver kuģa pārvietošanu un apkalpes nolīgšanu tā pēdējam reisam, vajadzīgo dokumentu kārtošanu un saziņu ar iestādēm galamērķī, kur paredzēta demontāža.

Šos paņēmienus izmanto gan privātie, gan publiskie kuģu īpašnieki.

3.4.

Šī uzņēmējdarbība ir ienesīga:

3.5.

Lai gan kopš 2009. gada pastāv kuģu īpašnieku brīvprātīgi koordinēti pasākumi, piemēram, pamatnostādnes par bīstamo materiālu uzskaitījuma sagatavošanu un citi ekspluatācijas laika beigu pasākumi, 2015. gadā Bangladeša, kurā ir vissliktākie apstākļi, bija pievilcīgākais galamērķis nolietotiem kuģiem (4).

4.1.

SJO 2009. gadā pieņēma īpašu instrumentu, proti, HKC, ar ko izveido noteikumu satvaru, kura galīgais mērķis ir nodrošināt vajadzīgos ilgtspējīgus godīgas konkurences apstākļus kuģu pārstrādes jomā visā pasaulē. Patiesībā šis apgalvojums nav pamatots. Lai gan tas ir neliels solis uz priekšu, īstenošanas un izpildes noteikumi ir vāji un plaši interpretējami, nav noteikta neatkarīga sertifikācija un revīzija un sēkļa metodes izmantošana faktiski joprojām ir atļauta.

4.2.

HKC stāsies spēkā tikai 24 mēnešus pēc tam, kad to būs ratificējušas 15 valstis, kuras veido 40 % no pasaules tonnāžas kopapjoma un kuru kuģu pārstrādes gada jauda ir vismaz 3 % no pušu kopējās tonnāžas. Līdz šim tikai piecas valstis, no kurām Panama ir vienīgā nozīmīgā karoga valsts, ir ratificējušas HKC, turklāt neviena no šīm valstīm neatbilst prasībām attiecībā uz kuģu pārstrādes jaudu, kas vajadzīga, lai minētā konvencija stātos spēkā. Tāpēc konvencijas drīza stāšanās spēkā nav paredzama.

4.3.

Vēl viena SJO ierosme, proti, izveidot kuģu pārstrādes starptautisko trasta fondu, nav guvusi starptautisku atbalstu. Lai gan SJO ir īstenojusi konstruktīvu jūrlietu reformu vairākās jomās, to vidū nav efektīvi pasākumi attiecībā uz kuģu demontāžu. Kuģu pārstrādes nozarē ir bijusi vērojama tendence izveidot uzņēmumus vai pārvietot tos uz valstīm, kurās ir zemas darbaspēka izmaksas un zemi vides, veselības un drošības standarti, kas netiek arī ievēroti. Šādu valstu “līdzdalību” var likvidēt, tikai izveidojot katram kuģim ievērojamu, neatkarīgi turētu fondu, kuru tas var pieprasīt, ja kuģa pārstrāde ir veikta atbildīgi. Kuģniecība ir globāla nozare, toties kuģu demontāža – ja 70 % no visiem kuģiem demontē trīs Dienvidāzijas valstu pludmalēs – ir reģionāls skandāls, un tam vajadzīgs efektīvs risinājums.

4.4.

Eiropas Savienībā nolietotus kuģus uzskata par bīstamiem atkritumiem, un uz tiem attiecas Bāzeles konvencija, ar kuru reglamentē visus bīstamas vielas saturošu atkritumu pārvadājumu veidus un kura ES līmenī ir transponēta ar Atkritumu sūtījumu regulu. Teorētiski šādi būtu vajadzējis novērst ES kuģu īpašniekiem piederošo kuģu bezatbildīgu likvidēšanu. Kuģu īpašnieki pastāvīgi apiet arī minētās konvencijas un Atkritumu sūtījumu regulas noteikumus, kuģus, kuru ekspluatāciju paredzēts izbeigt, pārdodot uzpircējiem, kas maksā skaidrā naudā, tiklīdz šie kuģi atstāj ES teritoriālos ūdeņus, lai dotos savā pēdējā reisā. Tomēr, kad Eiropas Savienībā būs stājusies spēkā ES Kuģu pārstrādes regula (SRR), nolietoti kuģi no 2019. gada vairs nebūs uzskatāmi par bīstamiem atkritumiem un uz tiem vairs neattieksies ne ES Atkritumu sūtījumu regula, ne Bāzeles konvencija, ar kuru reglamentē visus bīstamas vielas saturošu atkritumu pārvadājumu veidus.

4.5.

Pēc minēto dokumentu analīzes ES un tās dalībvalstis secināja, ka gan Honkongas, gan Bāzeles konvencija attiecībā uz kuģiem, kas klasificēti kā atkritumi, nodrošina vienādu kontroles un izpildes līmeni. NVO visā pasaulē, ANO īpašais referents jautājumos par cilvēktiesībām un toksiskajiem atkritumiem, kā arī Eiropas Parlaments un EESK ir kritizējuši HKC par to, ka tajā nav sniegti pienācīgi risinājumi.

4.6.

Efektīva risinājuma meklējumi ES darba kārtībā ir jau vairākus gadus. Eiropas Komisija 2007. gadā par šo tematu sagatavoja zaļo grāmatu (5), pēc tam 2008. gadā izdeva paziņojumu (6) un visbeidzot 2012. gadā iesniedza priekšlikumu ES Regulai par kuģu pārstrādi (ES SRR) (7). Minētā regula stājās spēkā 2013. gada 30. decembrī, taču pilnībā tā jāpiemēro no 2018. gada 31. decembra. Ar šo regulu vairākas HKC prasības stāsies spēkā jau agrāk. Turklāt ES SRR ir izveidots saraksts, kur uzskaitītas apstiprinātas pārstrādes rūpnīcas, kurās jāveic ES dalībvalstu karoga kuģu demontāža. Šajās rūpnīcās ir jāveic neatkarīga sertifikācija un revīzija. ES SRR arī ir paplašinātas HKC prasības, nosakot stingrākus standartus pārstrādes rūpnīcām, kā arī attiecībā uz pakārtoto atkritumu apsaimniekošanu un darba ņēmēju tiesībām.

4.7.

Tomēr ES SRR ir tikai vājš iepriekš par šo tematu sagatavotās zaļās grāmatas un paziņojuma atspoguļojums. Abos minētajos dokumentos tika nopietni analizētas problēmas, kas saistītas ar kuģu pārstrādi Dienvidāzijas valstīs, un izdarīts secinājums, ka vajadzīgi stingri pasākumi, lai mainītu nepieņemamos apstākļus šajās valstīs. Taču ES SRR paredzētie pasākumi nav pietiekami, lai atrisinātu šīs problēmas. Lai gan ar ES SRR kuģu pārstrādes rūpnīcām ir noteikti augsti standarti, kas faktiski nepieļauj standartiem neatbilstīgās sēkļa metodes izmantošanu, kuģu īpašnieki ļoti viegli var apiet šos standartus, nododot kuģu īpašumtiesības vai pārreģistrējot tos zem kādas trešās valsts karoga. Kā EESK secināja, acīmredzami ir pietrūkusi politiskā griba panākt kuģniecības nozares atbildību un ir skaidrs, ka Komisijai būtu bijis jāsagatavo labāks, radošāks un pārdrošāks priekšlikums, kur būtu vairāk iniciatīvu un kas atbilstu iepriekšējo Komisijas dokumentu vērienīgumam (8).

5.1.

Regulā nav paredzēts ekonomisks instruments, ko Komisija varētu izmantot norišu vēlamajai virzībai. Tās galveno nepilnību – kuģu īpašnieku iespēju viegli apiet ES SRR, vienkārši pārreģistrējot kuģi zem kādas trešās valsts karoga, – Komisija atzina savā 2012. gada sākotnējā priekšlikumā, kurā bija iekļauts punkts par “priekšpēdējā īpašnieka atbildību”. Lai gan šis punkts triju pušu sarunās tika noraidīts, EP garantēja, ka regulā tiks iekļauts pants, ar ko Komisijai tiks prasīts izvērtēt alternatīvu finanšu mehānismu ieviešanas iespēju.

5.2.

Šā gada jūlijā Komisija publicēja jaunu pētījumu, ko veica Ecorys, DNV-GL un Roterdamas Erasma universitāte, par kuģu pārstrādes licenci (SRL), kuras mērķis ir mudināt kuģu īpašniekus beidzot uzņemties atbildību par tīru un drošu kuģu demontāžu.

5.3.

SRL veidotu katram kuģim paredzētu speciālu fondu, kuru uzticētu glabāšanai lielā finanšu iestādē, kas veidotu kapitālu drošas un ilgtspējīgas pārstrādes finansēšanai. Licences summa tiktu noteikta, summējot tonnāžu, pārvadājuma veidu, ienākšanas biežumu ES ostās, konstrukciju, pamatojoties uz reģeneratīvā dizaina principu (“no šūpuļa līdz šūpulim”) un toksisku materiālu klātbūtni uz kuģa. Kapitālu rada kuģu īpašnieki, kuri katru reizi, kad kāds no viņu kuģiem piestāj kādā ES ostā, iemaksā attiecīgo maksājumu fondā, kas ir piesaistīts šim konkrētajam kuģim.

5.4.

Izbeidzot kuģa ekspluatāciju, šo fondu varētu pieprasīt, ja kuģis patiešām būtu pārstrādāts ES apstiprinātā kuģu pārstrādes uzņēmumā, un tādējādi kompensēt zaudētos ieņēmumus, ko radījusi atbildīgas demontāžas izvēle. Līdz šā gada beigām Komisija nāks klajā ar oficiālu nostāju attiecībā uz šo pētījumu.

5.5.

Ierosinātā finanšu mehānisma lielākā priekšrocība ir sinerģija, ar ko tas papildinās spēkā esošo tiesisko regulējumu. Proti, ierosinātajā finanšu mehānismā paredzētie kontroles mehānismi ļoti veiksmīgi papildinās pašreizējos ES SRR paredzētos kontroles mehānismus, piemēram, rūpnīcu inspekcijas uz vietas tiks veiktas pirms un pēc attiecīgo rūpnīcu iekļaušanas Eiropas sarakstā. Sertifikātu sarakstā varētu iekļaut arī licences, kuras regulāri jāpārbauda ostas valsts kontrolei, veicot jau esošos pienākumus. Arī jau izveidotā Eiropas Jūras drošības aģentūra (EMSA) sekmīgi spēj veikt inspekcijas un izdot licences, savukārt viena no Eiropas finanšu iestādēm, piemēram, Eiropas Investīciju banka (EIB) vai Eiropas Investīciju fonds (EIF), sekmīgi spētu pārvaldīt ieņēmumus no iespējamām SRL. EESK aicina Komisiju arī izvērtēt risku, ka ES tirdzniecības partneri var uzskatīt, ka tā ir pret konkurenci vērsta iejaukšanās starptautiskajā kuģniecībā.

5.6.

Šāds fonds zināmā mērā palīdzētu īstenot EESK priekšlikumu par atbalstu plašākai un dzīvotspējīgākai kuģu pārstrādes nozarei Eiropā. Eiropas Savienībā ir pietiekama kapacitāte kuģu novietošanai dokos, kuri vairs netiek izmantoti kuģubūves un remonta vajadzībām, bet piemēroti kuģu demontēšanai un pārstrādei. Šāda rīcība atbilst ES mērķim izveidot ilgtspējīgu pārstrādājošu sabiedrību ar aprites ekonomiku, kur lielākā daļa atkritumu tiek pārstrādāti izejvielās, izmantojot progresīvu un efektīvu pārstrādes sistēmu. Ņemot vērā periodiski svārstīgās un pastāvīgi pieaugošās izejvielu cenas un augsto bezdarba līmeni vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī to, ka lielam skaitam ES teritoriālajos ūdeņos izvietoto naftas platformu drīz beigsies ekonomiski rentablais ekspluatācijas laiks, tas varētu būt ārkārtīgi izdevīgi Eiropai kopumā. Turklāt nolietoto kuģu demontāžas nozare radītu iespējas piejūras teritoriju attīstībai un jauniešu un bezdarbnieku apmācībai jaunu profesiju apguvei.

5.7.

Komisija 2016. gada 12. aprīlī publicēja tehniskos norādījumus kuģu pārstrādes rūpnīcām, lai saņemtu atļauju saskaņā ar ES SRR. Lai rūpnīcu iekļautu ES apstiprināto rūpnīcu sarakstā, jānodrošina veselībai nekaitīgi un droši darba apstākļi, piesārņojuma ierobežošana – tostarp pienācīga pakārtotā atkritumu apsaimniekošana – un starptautisko darba tiesību ievērošana. Iekļaušanai sarakstā var pieteikties rūpnīcas ES un ārpus ES. Līdztekus ES rūpnīcām labākās Ķīnas un Turcijas kuģu demontāžas rūpnīcas, visticamāk, arī atbildīs iekļaušanai sarakstā, kas tiks publicēts līdz šā gada beigām. Uz ES sarakstu jau ir pieteikušās pārstrādes rūpnīcas, kurās izmanto sēkļa metodi. EESK piekrīt Parlamenta un Komisijas viedoklim, ka pašreiz izmantojamā sēkļa metode nebūtu iekļaujama ES sarakstā.

5.8.

Ja Eiropa savus kuģus vēlas demontēt atbildīgi, būtu saprātīgi nodrošināt, ka šādas demontāžas izmaksas tiktu iekļautas kuģa ekspluatācijas izmaksās. Tirgus ekonomikas apstākļos nekas nav bez maksas, visam ir sava cena. Ja demontēšana veikta atbildīgi, par to maksā naudā. Bet, ja tā bijusi bezatbildīga, daļu no maksas veido arī tādi faktori kā vietējās vides piesārņojums un zaudētās cilvēku dzīvības. Tā kā ES nevēlas šādas vērtības atzīt par likumīgu maksāšanas līdzekli, tai nevajadzētu pieļaut, ka to likumīgi izmanto arī maksājumu plūsmā attiecībās ar jaunattīstības valstīm ārpus Eiropas.

5.9.

Šobrīd, kad nozarē vērojams jaudas pārpalikums un samazinājusies peļņa, visas pazīmes liecina, ka lielākā daļa kuģu īpašnieku pretosies jebkādiem pasākumiem, kas paaugstinās izmaksas. Tomēr ietekme uz kuģu īpašniekiem būs nenozīmīga. Ir aprēķināts, ka pasākumi, kuru mērķis ir mainīt 42 % kuģu īpašnieku rīcību, mazākiem kuģiem ekspluatācijas izmaksas palielinās par 0,5 % un lielākiem kuģiem – par aptuveni 2 %. Ja licences maksa tiks paaugstināta un/vai ja kapitāla uzkrāšanas ilgums samazināts, ilgtspējīgai pārstrādei pārdoto kuģu īpatsvars palielināsies līdz 68 %. Ziņojumā tiek lēsts, ka ilgtermiņā līdz 97 % kuģu, kuri darbojas Eiropas ostās, spēs uzkrāt pietiekamus līdzekļus, lai segtu starpību starp videi kaitīgu un nekaitīgu pārstrādi (9).

5.10.

Tomēr SRL ieņēmumu fondam ir jāpierāda, ka tas sedz atbildīgas pārstrādes izmaksas un ka tas tiks piemērots un vienlīdzīgi izlīdzināts starp visiem operatoriem, kuru kuģi ienāk ES ostās. Reģionālu (Eiropas mēroga) pasākumu, piemēram, ES SRL, tomēr nevar efektīvi īstenot pasaules mērogā bez sadarbības ar kuģu īpašniekiem un SJO. ES finanšu instruments, ko piemēro ikvienam kuģim, kurš ienāk kādā no ES ostām, ļoti sekmīgi varētu veicināt šāda risinājuma pieņemšanu globālā līmenī, un to varētu īstenot ar SJO starpniecību. To dalībvalstu valdībām, kurās ir ievērojams skaits vietējās flotes īpašnieku, ņemot vērā nozares ietekmi, ir intensīvi jācenšas panākt attiecīgā tiesību akta izvirzīšanu saskaņā ar krāpšanas apkarošanas politiku un PTO pamatnostādnēm.

5.11.

Politisku apņēmību var radīt un atbalstīt arī ar informētas sabiedrības viedokli. Informējot sabiedrību par necilvēcīgajiem apstākļiem lielākajā daļā Dienvidāzijas valstu pārstrādes rūpnīcu, zināmā mērā var ietekmēt situāciju, taču šobrīd iesaistītajiem sabiedrības locekļiem nav iespēju tieši ietekmēt kuģniecības nozari, pērkot vai atsakoties izmantot attiecīgo kuģu pakalpojumus. Šī situācija ir jāmaina, mudinot lielākos jūras kravu pārvadājumu pakalpojumu korporatīvos izmantotājus pieprasīt, lai viņu kravas tiktu nosūtītas ar kuģiem, attiecībā uz kuriem īsteno atbildīgu un nemaināmu ekspluatācijas izbeigšanas politiku.

5.12.

Tāpat kā daudzās citās jomās, ES, atbalsot labu praksi un praktiskus risinājumus, ir nozīmīga loma, un tā var piedāvāt papildu tiesisko regulējumu, kas pasaulē spēj nodrošināt pozitīvus rezultātus un efektīvi risināt kuģniecības nozarē izplatītās specifiskās ekstrateritoriālās problēmas.

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/44

Ziņotājs:

Janusz PIETKIEWICZ

1.1.

EESK nostāja ir tāda, ka vispārējai attīstībai, kas saistīta ar patērētāju nodrošinātu decentralizēto enerģijas ražošanu, jākļūst par Eiropas Savienības enerģētikas politikas nozīmīgu un pastāvīgu sastāvdaļu. Šāds risinājums ir izdevīgs un var pat būt nepieciešams, ņemot vērā energoapgādes drošības, vides un sociālos apsvērumus.

1.2.

Ražojošu patērētāju enerģijas īpatsvars kopējā enerģijas ražošanā būtu jāpielāgo katras dalībvalsts īpatnībām. Tāpēc EESK ierosina Eiropas Komisijai izstrādāt pamatnostādnes attiecībā uz ražojošu patērētāju enerģiju, taču detalizētiem noteikumiem šajā jomā būtu jāpaliek katras dalībvalsts kompetencē.

1.3.

Patērētāju veiktai enerģijas ražošanai var izmantot plašu atjaunojamu energoresursu klāstu, un tā ir iespējama jebkurā vidē neatkarīgi no klimatiskajiem apstākļiem.

1.4.

Ražojošu patērētāju plaša parādīšanās tirgū kļuva iespējama, pateicoties jaunajām tehnoloģijām, digitālajai revolūcijai un patērētāju vēlmei tieši piedalīties ekonomikas procesos.

1.5.

Lai ražojoša patērētāja jēdziens dalībvalstīs būtu labāk saprotams, Komiteja ierosina Komisijai izstrādāt ražojoša patērētāja pamatdefinīciju, kas aptvertu tādus kopīgus pamatelementus kā iekārtu lielums, individuāla un kolektīva enerģijas ražošana, iekārtu īpašumtiesības, saražotās enerģijas pārpalikuma jautājums.

1.6.

Par ražojošu patērētāju var kļūt jebkurš neatkarīgi no īpašumtiesībām uz attiecīgo nekustamo īpašumu, iekārtām vai aprīkojumu. Piemēram, par ražojošu patērētāju var būt gan vienģimenes mājas īpašnieks, gan dzīvokļa īrnieks daudzdzīvokļu mājā.

1.7.

Pateicoties ražojošu patērētāju enerģijas ekonomiskajām priekšrocībām, kas galvenokārt ir saistītas ar enerģijas pārvades zemākām izmaksām, vietējo energoresursu labāku izmantošanu un vietējo kopienu nodarbinātības aktivizāciju, īstermiņā vajadzētu nodrošināt, ka šī enerģētikas joma darbosies bez papildu atbalsta mehānismiem.

1.8.

Ietaupījumi un sociālās priekšrocības, kas izriet no apzinātāka un aktīvāka patēriņa, decentralizēta atjaunojamu energoresursu izmantošana, zudumu mazināšana tīklā, kā arī ar sadarbību saistītā efektivitāte, var strauji radīt pozitīvu atdevi no ieguldījumiem, kas veikti patērētāju enerģijas ražošanas iekārtās, enerģijas pārvadē un sadalē, vietējos tīklos un to apsaimniekošanas sistēmās, kā arī enerģijas uzkrāšanas attīstībā.

1.9.

Nekādā gadījumā ražojošu patērētāju atbalsta shēmas nedrīkst kropļot konkurenci enerģijas tirgū un izslēgt citus dalībniekus, un minētajās shēmās ir arī jāņem vērā tas, ka šajā tirgū ir enerģijas patērētāji, kas nevar vai nevēlas kļūt par ražojošiem patērētājiem.

1.10.

Finanšu risinājumiem, kas var ietekmēt ražojošus patērētājus, piemēram, nodokļiem, tarifiem un citām maksām, ir jābūt šiem dalībniekiem draudzīgiem. Nekādā gadījumā tiem nevajadzētu enerģētikas tirgū diskriminēt ražojošus patērētājus.

1.11.

Dinamiskas attīstības pamats ražojošu patērētāju enerģijas jomā ir labas partnerattiecības starp ražojošiem patērētājiem, citiem enerģijas ražotājiem un uzņēmumiem, kas nodarbojas ar enerģijas pārvadi un sadali. Ir jārada apstākļi, lai visi enerģijas tirgus dalībnieki gūtu labumu no patērētāju īstenotas ražošanas attīstības. EESK ierosina Komisijai veikt pētījumus, lai rastu risinājumus šajā jomā.

1.12.

Ir jāievieš procedūras, kas aizsargātu ražojošus patērētājus no enerģijas pārvades un sadales uzņēmumu, kā arī lielo enerģijas ražotāju monopola darbībām.

1.13.

Kopumā ražojošs patērētājs ražo enerģiju savām (paša, iedzīvotāju grupas, mājsaimniecību, lauku saimniecību, mazo uzņēmumu) vajadzībām. Aprīkojuma jaudu nav iespējams precīzi pielāgot savām enerģijas vajadzībām. Tāpēc ļoti svarīgi ir rast risinājumu problēmai saistībā ar enerģijas pārpalikumu. Šī problēma gūst vēl lielāku nozīmi, ja vēlamies (kā tam vienmēr vajadzētu būt) motivēt ražojošu patērētāju samazināt enerģijas patēriņu.

1.14.

Ražojošu patērētāju enerģijas patēriņa optimizācijas process būtu jāatbalsta, izmantojot viedo dzīvesveidu (smart living) sistēmas. EESK ierosina ņemt to vērā sistēmiskos risinājumos, ko izstrādāja Eiropas Komisija.

1.15.

Tā kā individuālo ražojošu patērētāju saražotās enerģijas apjoms ir neliels, ražojošu patērētāju piekļuvi tīklam nevajadzētu ierobežot.

1.16.

Patērētāju ražotas enerģijas attīstība nozīmē, ka sadales un pārvades tīkli un to darbība ir atbilstoši jāpielāgo. Ražojošiem patērētājiem ir jāpiedalās ar to saistīto izmaksu segšanā, tomēr šai dalībai ir jānosaka pārredzami principi.

1.17.

Patērētāju ražotas enerģijas attīstības priekšnoteikums ir tuvumā esošu viedo tīklu vienlaicīga izvēršana. EESK uzskata, ka viedo skaitītāju plaša izmantošana ir tīkla infrastruktūras neatņemama sastāvdaļa, un tāpēc patērētājiem nebūtu tieši jāsedz finanšu izmaksas. EESK vērš uzmanību uz to, ka ir jānodrošina iegūto datu aizsardzība.

1.18.

Patērētāju ražotas enerģijas priekšrocības strauji augs, pateicoties mazo enerģijas glabātavu attīstībai. Komiteja ierosina turpināt koncentrēt zinātnisko un pētniecības darbu uz esošo enerģijas uzglabāšanas tehnoloģiju pilnveidošanu un jaunu tehnoloģiju izstrādi.

1.19.

Ražojošu patērētāju enerģijas ražošanas kooperatīvu vai citu apvienību izveide ir veids, kā paātrināt patērētāju ražotas enerģijas attīstību. Ražojoši patērētāji, kas darbojas grupā, ir efektīvāki, jo tas viņiem ļauj, citastarp, samazināt enerģijas ražošanas izmaksas, nostiprināt viņu pozīciju enerģijas tirgū, kā arī sniegt tiešu ieguldījumu vietējā energoapgādes drošībā.

1.20.

Ražojošu patērētāju grupa var labāk pielāgot saražotās enerģijas daudzumu savām vajadzībām. Tas ļaus turpmāk ierobežot enerģijas pārvadi, tādējādi samazinot enerģijas izmaksas grupas dalībniekiem. Ražojošu patērētāju grupa labāk nekā individuālie ražojoši patērētāji ietekmē pārvades un sadales tīklu, jo piedāvājuma un pieprasījuma svārstības ir mazākas.

1.21.

EESK aicina Eiropas Komisiju saistībā ar zema enerģijas patēriņa ēku celtniecības pasākumiem lielu nozīmi piešķirt patērētāju ražotas enerģijas attīstībai.

1.22.

Komiteja ierosina Komisijai ar patērētāju ražotu enerģiju saistītus problēmjautājumus ņemt vērā iniciatīvās, kuras jau tiek īstenotas, proti, priekšlikumā par elektroenerģijas tirgus struktūras pārveidošanu un atjaunojamu energoresursu tiesību aktu kopuma pārskatīšanā.

1.23.

EESK uzskata, ka priekšrocības, ko rada patērētāju ražota enerģija, jāizmanto aktīvajā politikā, kura vērsta uz enerģētiskās nabadzības samazināšanu un sociāli īpaši neaizsargātu grupu aizsardzību, kā arī lai risinātu problēmas saistībā ar senioru ekonomiku un sabiedrības novecošanu. Šajā sakarā būtiska nozīme būs pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalībai.

1.24.

Patērētāju veiktas ražošanas plašā attīstība sniedz arī iespēju aktivizēt vietējo uzņēmējdarbību, kā arī radīt jaunas darbvietas saistībā ar vajadzīgā aprīkojuma ražošanu un pakalpojumu sniegšanu.

1.25.

Milzīga ietekme uz to, kā turpmāk attīstīsies patērētāju ražotas enerģijas jomas, ir vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistei. EESK iesaka Komisijai iekļaut šo jautājumu Pilsētas mēru pakta darbībās.

1.26.

Tā kā dalībvalstīs patērētāju ražotas enerģijas attīstības līmenis ir atšķirīgs, ir vēlams organizēt dažāda veida pieredzes apmaiņu. Komiteja aicina Komisiju pārraudzīt patērētāju veiktas ražošanas attīstību dalībvalstīs, iekļaujot šo jautājumu gada ziņojumā par Enerģētikas savienību. Savāktie dati būs ļoti noderīgi katras dalībvalsts pasākumu īstenošanā.

1.27.

Patērētāju veiktas ražošanas vispārēja ieviešana ir sarežģīts, daudzpusējs un ilgstošs process. Tāpēc svarīgi ir, lai risinājumi, kas stimulē patērētāju ražotas enerģijas attīstību, būtu stabili ilgtermiņā.

2.1.

Piekļuve enerģijas avotiem, piegādes drošība, cenu politika, kurā ņemtas vērā sociālo grupu un mazāk aizsargāto patērētāju intereses, ir galvenās problēmas gan sabiedrībai un politiskās pārvaldes iestādēm, gan individuālajiem patērētājiem.

2.2.

Vēl nesenā pagātnē efektīvai enerģijas iegūšanai cilvēki nepazina citu paņēmienu kā sadedzināšana, izņemot, iespējams, hidroenerģijas izmantošanu. Tehnikas progress pavēra iespējas iegūt lielapjoma enerģiju, neko nededzinot. Cilvēks iemācījās iegūt enerģiju vistīrākā veidā no saules gaismas, tādējādi nepiesārņojot vidi. Turklāt enerģijas avots ir bez maksas un neizsīkstošs, jāmaksā tikai par iekārtām.

2.3.

Tikpat efektīvi var nodrošināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot vēja enerģiju, kas ir no tā paša avota, proti, saules, kura dažādi sasildot zemi, rada gaisa plūsmas. Tas pats attiecas uz biomasu, jo fotosintēze ir galvenais tās atjaunošanas iemesls.

2.4.

Atjaunojamās enerģētikas attīstība ir nenovēršama; tā ir saistīta ar fosilā kurināmā ierobežotu pieejamību sakarā ar tā arvien lielāku patēriņu, daudzu valstu atkarību no enerģijas importa, globālo sasilšanu un gaisa piesārņotību. Šo problēmu dēļ Eiropa un līdz ar to vairums pasaules lielāko tautsaimniecību sāka ieguldīt atjaunojamajos energoresursos.

2.5.

Zemes samitā, kas notika 1992. gadā Riodežaneiro, tika pieņemti sociālās un ekonomikas politikas pamatprincipi, kuri nosaka vides aizsardzību, – konkrēti, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām.

2.6.

ANO Ģenerālā asambleja 2015. gada septembrī pieņēma ilgtspējīgas attīstības mērķus. Viens no tiem ir nodrošināt visiem piekļuvi ilgtspējīgai enerģijai (7. mērķis). Pašlaik 1,2 miljardiem pasaules iedzīvotāju nav piekļuves elektroenerģijai.

2.7.

Vairāk nekā 120 miljoniem ES iedzīvotāju draud nabadzība vai sociālā atstumtība. Mājsaimniecībās, kurās visi ir bezdarbnieki, dzīvo 10 % Eiropas iedzīvotāju; palielinās bezpajumtnieku skaits. Šie dati vienlaikus atspoguļo enerģētisko nabadzību.

2.8.

Pilsoniskā sabiedrība būtiski atbalsta atjaunojamos energoresursus. To apliecina pāvesta Franciska 2015. gada ekoloģijas tēmai veltītā enciklika, kā arī islāma, hinduisma un budisma reliģisko līderu paziņojums par klimata pārmaiņām. Viņi aicināja ticīgo kopienas iesaistīties nulles emisiju vai mazoglekļa nākotnes veicināšanā.

2.9.

Kā apstiprinājums tam, ka nepieciešams atteikties no fosilajiem energoresursiem, bija mērķi, kas tika pieņemti 2015. gadā Parīzē notikušajā COP21 konferencē, kurā piedalījās aptuveni 200 valstis. Runa ir pirmām kārtām par apņemšanos “saglabāt pasaules vidējās temperatūras pieaugumu ievērojami zemāk par 2 oC salīdzinājumā ar pirmsindustrializācijas līmeni un turpināt centienus samazināt temperatūras paaugstināšanos par 1,5 oC”.

3.1.

Pēdējā pusgadsimtā iedzīvotāju skaits ir trīskāršojies. Sakarā ar pasaules finanšu sistēmas nestabilitāti pasaules ekonomikai draud ilgtermiņa stagnācija. Augsts bezdarba līmenis un arvien lielākas enerģijas izmaksas radīja nestabilitāti daudzās valstīs; pieauga darbības izmaksas uzņēmumiem un papildu slogs patērētājiem.

3.2.

Pasaule saskārās ar nepieciešamību mainīt paradigmu ekonomikā un pārveidot uzņēmējdarbības modeļus, tostarp arī sociālajā jomā. Jaunās sistēmas instrumenti radās, pateicoties globālajai digitālajai revolūcijai un lietiskajam internetam.

3.3.

Līdz 2020. gadam tirgū darbosies vairāk nekā 50 miljardi ierīču, kas pieslēgtas tīklam, t. i., septiņas reizes vairāk nekā cilvēku pasaulē. Viedtālrunis, nevis personālais dators, jau ir kļuvis par galveno saziņas rīku ar pasauli. Tirgū 2020. gadā būs aptuveni 6,1 miljards viedtālruņu.

3.4.

Lietiskais internets deva iespēju miljoniem cilvēku piedalīties sociālajos tīklos. Ir parādījies sadarbīgā patēriņa modelis, kas ir labāk pielāgots sabiedrības organizācijai un ir orientēts uz sociālo kohēziju. No centralizētām iestādēm, kas pārvalda “no augšas”, ekonomika sāk pāriet uz sadarbīgā patēriņa ideju, un daudzas atstumtas sabiedrības grupas iegūst iespēju aktīvi piedalīties ekonomikā.

3.5.

Izmantojot tiešsaites platformas, patērētājs var kļūt par ražotāju, kas rada un patstāvīgi izplata informāciju un produktus, kuri saražoti ar 3D printeriem. Platformas dod iespēju kopīgot mašīnas, mājas, apģērbus un citas preces. Patērētājs/ražotājs pats var piedāvāt apmācību internetā, saņemt ārsta konsultāciju vai atrast amatnieku mājokļa remontam. Apejot banku sistēmu un izmantojot kolektīvo finansēšanu, sociālie uzņēmēji var finansēt savu saimniecisko darbību jaunas sadarbīgas ekonomikas ietvaros.

3.6.

Ņemot vērā digitālās iespējas, sociālais kapitāls kļūst tikpat svarīgs kā finanšu kapitāls, piekļuve kļūst svarīgāka par īpašumu, bet “maiņas vērtība” kapitāla tirgos arvien biežāk tiek aizstāta ar sadarbības kopienas “kopīgo vērtību”.

3.7.

Līdz ar digitālo tehnoloģiju attīstību un jauniem uzņēmējdarbības modeļiem enerģētikas jomā, tostarp decentralizētas enerģijas ražošanas modeli, uz lauku apvidiem, aglomerāciju priekšpilsētām, vienģimenes māju rajoniem, kopienām, kas dzīvo vienā mājā, un uz dzīvokļu kooperatīviem var raudzīties kā uz lielām elektrostacijām ar milzīgu potenciālu. Vai arī kā uz decentralizētas enerģijas ražošanas kopumu, uz kura balstās jaunā energodrošības doktrīna, kas tiek veidota “no apakšas”, proti, no mājsaimniecībām, lauku saimniecībām, maziem uzņēmumiem vai mikrouzņēmumiem.

3.8.

Pateicoties sadarbīgai ekonomikai, enerģētikas nozarē internets ir devis iespēju piedalīties sociālajos tīklos miljoniem cilvēku, kas ražo elektroenerģiju savos mājokļos, biroju ēkās un uz noliktavu jumtiem un kuri pēc tam ar to dalās, izmantojot “enerģijas internetu”, tādā pašā veidā, kā pašlaik mēs radam un apmaināmies tīklā ar informāciju. Šīs sistēmas elementi, kas ir vēl ievērojami jāattīsta, ir šādi: enerģijas uzglabāšana, energotīklu “internetizācija” un elektriskie automobiļi.

4.1.

Lai iegūtu tīru enerģiju, kas papildinātu tirgu un aizstātu fosilo kurināmo, ir jāpārveido enerģētikas sistēmas un jāievieš noteikumi attiecībā uz jaunu dalībnieku iesaistīšanos šajā tirgū.

4.2.

Saskaņā ar Lisabonas līguma noteikumiem (2. panta 3. punkts) ilgtspējīga attīstība Eiropā notiek sociālās tirgus ekonomikas ietvaros. Šajā kontekstā svarīga nozīme ir pilsoniskās sabiedrības partneriem, bet energosistēmu pārveides pieņemšanai sabiedrībā, jo īpaši vietējā līmenī, ir izšķiroša nozīme.

4.3.

ES ir noteikusi mērķus līdz 2030. gadam attiecībā uz Enerģētikas savienību un Eiropas pārtapšanu augstas efektivitātes un mazoglekļa ekonomikā. Divi galvenie mērķi ir šādi: par 40 % samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un līdz 27 % palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru; minētie rādītāji nav precizēti katrai valstij. Zema enerģijas patēriņa ekonomikai vajag nodrošināt energoapgādes drošību un mazoglekļa ekonomiku, bet ilgākā termiņā – vietējās enerģijas ražošanas un patēriņa pieaugumu. Saskaņā ar jaunākajiem pieejamajiem datiem 2014. gadā atjaunojamo energoresursu izmantošana pasaulē ļāva samazināt CO2 emisiju par 380 Mt.

4.4.

Konkrēto mērķu vidū, kurus ES izvirzīja līdz 2030. gadam, ir privāto patērētāju un uzņēmumu enerģijas izdevumu samazināšana. Šiem dalībniekiem ir aktīvi jāiesaistās enerģijas tirgū, izmantojot iespējas, ko sniedz jaunās tehnoloģijas.

4.5.

ES enerģijas bilance ir atkarīga no tirdzniecības. No ES iekšzemes bruto enerģijas patēriņa, kas veido 400 miljardus euro gadā, vairāk nekā puse tiek importēta. Daži pētījumi liecina, ka 2030. gadā Eiropas Savienības atkarība no ārējām enerģijas piegādēm var sasniegt 70 %. Tiek lēsts, ka, pateicoties atjaunojamiem energoresursiem, fosilās degvielas izmantošana pasaulē 2014. gadā samazinājās par 114 Mtoe.

4.6.

ES enerģijas bilances uzlabošana ir kļuvusi par īpaši svarīgu jautājumu. Viens no risinājumiem ir tāds, ka individuālie patērētāji tieši iegūst enerģiju no daudzajiem vietējiem avotiem. Daudzām valstīm var būt grūtības nodrošināt savu sistēmu drošību, ja nav iekļaujoša augšupēja atbalsta enerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem vietējo vajadzību apmierināšanai.

4.7.

Tehnoloģiju attīstība enerģijas ražošanai ar piemājas sistēmām, arvien efektīvāki risinājumi, kas ļauj uzkrāt enerģiju šajās iekārtās, enerģijas pārvade, izmantojot viedtīklus, un tās mērīšana ar viedskaitītājiem, vietējā enerģijas pieprasījuma pārvaldība nozīmē to, ka patērētāju sistēmas var ievērojami ietekmēt katras valsts energoresursu struktūru.

4.8.

Atjaunojamo energoresursu nozare ir spēcīgs tehnoloģiskās inovācijas veicinošs faktors. Tā ir nepieciešama, lai būtiski pārveidotu Eiropas enerģētikas sistēmu digitālā vienotā tirgus stratēģijas ietvaros.

4.9.

Digitālā vienotā tirgus stratēģijā, ko Eiropas Komisija publicēja 2016. gada maijā (COM(2015) 192 final), ir paredzēta gan pāreja, kuras rezultātā dažādās nozarēs pasīvie patērētāji kļūs par aktīviem ražojošiem patērētājiem (prosumers), gan arī iespēja iekļaut mikrouzņēmējus un vienotā tirgus stratēģiju lietiskā interneta digitālajā laikmetā. Šīs stratēģijas pamatā ir 3 pīlāri: 1) uzlabot patērētāju un uzņēmumu piekļuvi digitālajām precēm un pakalpojumiem; 2) radīt piemērotus apstākļus digitālo tīklu un pakalpojumu attīstībai; 3) maksimāli izmantot Eiropas digitālās ekonomikas izaugsmes potenciālu. Šī stratēģija var sniegt ES ekonomikai ieguvumus 415 miljardu euro apmērā gadā un radīt simtiem tūkstošu jaunu darbavietu, tostarp atjaunojamo energoresursu jomā.

4.10.

Tirgus, kurā dominē lielie enerģijas ražotāji un izplatītāji, ir jāatver individuālajiem dalībniekiem, tam ir jākļūst izkliedētākam. Elektroenerģija neplūdīs tikai centrāli regulētā veidā no lielajām elektrostacijām lejupēji pie klientiem. Tā tiks radīta daudzās atjaunojamu energoresursu ieguves vietās, kuras būs decentralizētas.

4.11.

Elektroenerģijas ražošanas sadrumstalotības pakāpe ir jāpielāgo enerģijas patērētāju īpatnībām. Atšķirības šajā kontekstā var būt saistītas galvenokārt ar energoietilpīgo nozaru darbību attiecīgajā valstī.

4.12.

Pašlaik energoapgādes drošība arvien vairāk ir atkarīga no enerģētikas sistēmas noturības pret teroristu uzbrukumiem. Attīstot decentralizētu ražošanu, vienlaikus tiek palielināta energoapgādes drošība, jo decentralizēta ražošana ir mazāk pakļauta terorisma draudiem.

4.13.

Decentralizētie enerģijas avoti ļauj risināt problēmu saistībā ar energoapgādes nepārtrauktību uzņēmējiem, kuru darbība ir lielā mērā atkarīga no elektrības (piemēram, putnkopības fermas, pārstrādes uzņēmumi, saldētavas). ES ir valstis, kurās enerģijas padeves pārtraukumi ir līdz divdesmit minūtēm gadā, bet ir valstis, kurās padeves pārtraukumi svārstās vidēji no 450 līdz 500 minūtēm. Ražojošu patērētāju mikroiekārtas šiem ražotājiem garantē uzņēmējdarbības turpināšanu.

4.14.

Iespējas, ko dod patērētāju decentralizēti ražotas enerģijas vispārēja attīstība, var izmantot sabiedrībai nozīmīgās ES jomās stratēģijas “Eiropa 2020” kontekstā: novecojošas sabiedrības demogrāfisko problēmu risināšanā, kā arī nabadzības un sociālās atstumtības novēršanā.

4.14.1.

Viens no stratēģijas mērķiem ir vismaz par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri saskaras ar nabadzību un sociālo atstumtību, ņemot vērā to, ka šī parādība apdraud ļoti lielu iedzīvotāju skaitu – 122 miljonus. Šajā sakarā palīdzību var sniegt atbalsta darbības programmas, darba tirgus aktīvie instrumenti, kā arī mērķorientēts finansējums, tostarp vismaz 20 % piešķīrums no Eiropas Sociālā fonda. Loģistikas un finansiāls atbalsts šiem cilvēkiem enerģētikas mikrokooperatīvu izveidei un/vai dalībai esošajos vietējos projektos saistībā ar lietisko internetu var pavērt ceļu uz profesionālo un sociālo integrāciju, kā arī ļaut novērst nabadzības risku.

4.14.2.

Līdzīgas problēmas ir senioru ekonomikā. ES ir tāda vēsturiska uzdevuma priekšā, ar kuru neviena sabiedrība nekad agrāk nav saskārusies, proti, strauji pieaugoša ilgmūžība līdztekus vispārējai dzīves digitalizācijai; tāpēc ir jāievieš nestandarta risinājumi ekonomikas jomā, kā arī jaunas sociālās stratēģijas.

4.14.3.

Uz vienu gados jaunu iedzīvotāju 2060. gadā būs pat divi seniori (1). Uz vecāka gadagājuma iedzīvotājiem un gados vecākiem darba ņēmējiem būtu jāraugās nevis kā uz sociālo apdraudējumu un slogu, bet kā uz iespēju digitālās revolūcijas laikmetā izveidot ekonomiku, kurā netrūkst darbvietu (job-rich economy), kura izmanto senioru plašo pieredzi, brīvo laiku un finanšu kapitālu (kaut arī pieticīgu), lai veiktu drošus digitālā laikmeta ieguldījumus. Viena no iespējām būtu vecāka gadagājuma cilvēku kā e-senioru integrācija enerģijas ražošanas darbībās, piemēram, saistībā ar daudzdzīvokļu vai daudzģimeņu māju kooperatīvajām iekārtām.

5.1.

Mūsdienu kapitālisma raksturiezīme bija patēriņa koncepcijas definīcija attiecībā pret ražošanas procesu un tās komercializāciju laikā, kad patēriņš beidza būt par bagāto privilēģiju un kļuva par masveida parādību.

5.2.

Jēdzienu “ražojošs patērētājs” 1980. gadā ieviesa rakstnieks un futūrists Alvin Toffler. Savā grāmatā “Trešais vilnis” viņš aprakstīja patērētāja veiktu ražošanu kā parādību, kas ir iemesls tam, ka tirgū zūd atšķirtības starp ražošanu un patēriņu. Šis trešais vilnis bija process, kas aptvēra individuālo vai grupās organizēto ražojošu patērētāju līdzdalību tādu produktu ražošanā, kas paredzēti pašu patēriņam, tādējādi mainot robežlīniju starp ražotājiem un patērētājiem.

5.3.

Tāda tirgus koncepcija, kurā patērētāji, tostarp mājsaimniecības, tika uzskatīti vienīgi par pasīviem tirgus dalībniekiem, neatbilda uzdevumiem saistībā ar tehnoloģiju attīstību. Marshall McLuhan un Barrington Nevitt jau 1972. gadā paredzēja, ka līdz ar elektriskās tehnikas attīstību patērētājs varēs kļūt par ražotāju.

5.4.

Mūsdienu sabiedrībā ekonomikas pamats ir droša enerģijas piegāde patērētājiem par pieņemamu cenu, cīņā pret enerģētisko nabadzību īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātām iedzīvotāju grupām.

5.5.

Ražojoši patērētāji ir indivīdi, iedzīvotāju grupas vai mājsaimniecības un lauku saimniecības, kas var darboties organizētā veidā, piemēram, kā apvienības, fondi, kooperatīvi, kuri vienlaikus gan ražo, gan patērē enerģiju, kas tiek ražota mazās iekārtās, kuras atrodas māju pagalmos vai uz dzīvojamām un komerciālajām ēkām (vēja miniģeneratori, saules enerģijas paneļi, saules kolektori, siltumsūkņi). Par ražojošiem patērētājiem var būt arī mazie, tostarp sociālie, uzņēmumi un vietējās pašvaldības.

5.6.

Ražojoša patērētāja jēdziens līdztekus elektroenerģijas ražošanai ietver siltumapgādi un aukstumapgādi.

5.7.

Ražojošs patērētājs principā ražo paša vajadzībām. Viņš kļūst par patēriņa preču līdzradītāju. Par ražojošiem patērētājiem tiek uzskatītas arī personas, kuru saražotās enerģijas daudzums ir tuvs patērētajai, pat ja abi procesi nav paralēli, piemēram, persona ražo enerģiju galvenokārt dienas laikā, kad pati samērā maz to izmanto paša patēriņam, un pārdod pārpalikumu citiem patērētājiem; savukārt šī persona visvairāk enerģijas patērē tad, kad pati to ražo ievērojami mazāk.

5.8.

Individuālajām vajadzībām paredzēta ražošana nozīmē dzīvesveida maiņu. Parasti tas saistās ar neapmierinātību ar masveida un standartizētu ražošanu. Digitālajā laikmetā mūsdienu patērētāji vēlas, lai pret viņiem izturas kā pret indivīdiem, un viņi saskata iespēju apmierināt individuālās vajadzības un vēlmes. Viņi apzināti iesaistās vides aizsardzības un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas projektos.

5.9.

Pāreju uz modernu enerģētiku ražojoši patērētāji saista ar attīstību, kā arī ar vajadzību pēc radošuma un neatkarības. Tirgū visaktīvākā ražojošu patērētāju grupa ir tīkla paaudze. Tā atšķiras ar to, ka raugās uz pasauli nevis caur patēriņa, bet radīšanas prizmu. Šī paaudze tiecas apmierināt vajadzības saistībā ar brīvību, sabiedrisko uzticamību, strauju dzīves ritmu un novatorismu.

5.10.

Pirmie patērētāja veiktas ražošanas procesi izvērsās no vienkāršām pašapkalpošanās darbībām pakalpojumu un e-komercijas jomā, ņemot vērā patēriņu, kas nav vērsts uz tirgu. Cits iemesls patērētāju veiktas ražošanas izvēršanai ir pārmaiņas darba tirgū, ikdienas darbību digitalizācija, iespēja strādāt mājās (teledarbs), vairāk brīvā laika un vajadzība to izmantot iespējami labākā veidā.

5.11.

No tirgus aspekta raugoties, patērētāja veiktas ražošanas attīstības iemesls ne tikai enerģētikas, bet arī citās jomās bija tas, ka krīzes laikā mājsaimniecību ienākumi samazinājās, pakalpojumu un preču cenas palielinājās, bija jātaupa ikdienā un ekonomisku apsvērumu dēļ pašam bija sev jāsniedz pakalpojumi vai jāražo produkti.

5.12.

Daudzas valstis atzīst priekšrocības, ko nodrošina decentralizētu enerģijas avotu, tostarp mikroiekārtu, paralēla attīstība. Parasti šo mikroiekārtu jaudas augšējā robežvērtība ir 50–100 kW. Tas jo īpaši attiecas uz patērētāju veiktas ražošanas iekārtām.

5.13.

Patērētāja veiktu enerģijas ražošanu var uzskatīt par būtisku elementu pārejai uz decentralizētu ražošanu, un tas kopumā ir vēlams risinājums, ņemot vērā energoapgādes drošību, kā arī vides un sociālos apsvērumus.

5.14.

Patērētāja veiktas ražošanas plaša īstenošana varētu būtiski atvieglot to uzdevumu īstenošanu, kas noteikti Parīzē notikušās COP 21 konferences secinājumos.

5.15.

Nodrošinot patērētājiem iespēju aktīvi izmantot jaunās tehnoloģijas, ES viņiem pievērsa īpašu uzmanību enerģētikas politikā. Pēdējos gados ir parādījušās jaunas atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas gan lielrūpniecības iekārtām, gan maza mēroga projektiem un vienlaikus ir būtiski samazinājušās ieguldījumu pamatizmaksas. Piemēram, saules enerģijas moduļu izmaksas laikā no 2008. gada līdz 2012. gadam samazinājās par 80 %. Tāpēc uzņēmumi un mājsaimniecības varēja sākt izdevīgi ražot un patērēt savu elektroenerģiju.

5.16.

Ņemot vērā priekšrocības, kas rodas no patērētāja ražotas enerģijas attīstības, ir lietderīgi sekmēt potenciālo ražojošu patērētāju darbību šajā jomā. Šāds atbalsts var nozīmēt administratīvo šķēršļu likvidēšanu un administratīvo procedūru vienkāršošanu, atvieglojumus tīkla pieslēgumiem vai labvēlīgus nosacījumus enerģijas pārpalikumu pārdošanā.

6.1.

Enerģijas ražošanas kooperatīvs nav ierobežots personu skaita ziņā un ir brīvprātīga apvienība, kas ir juridiska persona un kuras mērķis ir kopīgi apmierināt tās locekļu pieprasījumu pēc enerģijas.

6.2.

Par ražojošu patērētāju var būt gan individuālas personas, gan daudzdzīvokļu mājas kaimiņi. Runāt par kooperatīvu varam tad, ja ieguldījums patērētāja veiktas ražošanas iekārtā apvieno vairākas personas. Tās var būt veselas iedzīvotāju grupas konkrētā teritorijā. Mērķis ir ražot elektroenerģiju vai siltumenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem pašpatēriņam, eventuāli pārpalikumu pārdodot tīklam. Vācijā šim nolūkam pietiek ar 3 fiziskām personām, Polijā – ar 10 fiziskām vai 3 juridiskām personām.

6.3.

Vācijā pēdējos gados gūtā pieredze liecina, ka kooperatīva mērķis nav maksimālās peļņas gūšana, bet galvenokārt ekonomiska palīdzība un atbalsts saviem locekļiem. No gandrīz tūkstoša kooperatīvu katrs ceturtais pašfinansējās, izmantojot tikai locekļu iemaksas. Citos gadījumos divas trešdaļas finansējuma tika iegūtas no kooperatīvajām bankām. Katram loceklim ir viena balss neatkarīgi no finansiālā ieguldījuma lieluma. Parasti šīs iemaksas, kas noteiktas statūtos, nav lielas. Ja kooperatīvs cieš zaudējumus, tos sedz katrs loceklis tādā apmērā, kas nepārsniedz dalības ieguldījumu.

6.3.1.

Tāpat kā ikvienam uzņēmumam, kooperatīviem ir pienākums darboties ekonomiski efektīvi. Kooperatīvu darbības priekšrocība bija niecīgs bankrotu skaits (aptuveni 0,1 % no visiem bankrotiem Vācijā). Dividendes, kas sākotnēji sasniedza vidēji 5–6 %, pašlaik ir 2–3 % apmērā.

6.3.2.

Vācijā pašvaldības ir ļoti svarīgi enerģijas ražošanas kooperatīvu partneri ne tikai tāpēc, ka padara pieejamus ieguldījumiem pašvaldību jumtus un ēkas. Bieži vien mērs ierosina iniciatīvu izveidot enerģijas ražošanas kooperatīvu un cenšas pārliecināt iedzīvotājus par šo ideju.

6.4.

Enerģijas ražošanas kooperatīva izveides būtiska iezīme ir iespēja iegūt enerģiju par zemākām izmaksām, nekā to ražojot individuāli.

6.5.

Enerģijas ražošanas kooperatīvs ievērojami stiprina ražojošu patērētāju pozīciju attiecībā pret enerģijas tirgus lielajiem dalībniekiem.

6.6.

Enerģijas ražošanas kooperatīvi ir arī veids, kā tieši iesaistīt iedzīvotājus energoapgādes drošības uzlabošanā attiecīgajā teritorijā. Tam ir liela nozīme risinājumu optimizācijā, lai tie būtu pielāgoti vietējo kopienu vajadzībām un apstākļiem.

6.7.

Jo īpaši vecajās ES valstīs kooperatīvu kustībai bija liela nozīme izaugsmes veicināšanā un ekonomikas konkurētspējas palielināšanā, kā arī tādu Eiropas vērtību atbalstīšanā kā solidaritāte, pašpārvalde un demokrātija. Kooperatīvu ekonomiskais potenciāls vecajās ES valstīs joprojām ir milzīgs. Sociālistiskā reālisma valstīs Viduseiropā un Austrumeiropā kooperatīvu kustības sociālistiskā izcelsme, kā arī šajās valstīs īstenotā politika, kas paredzēja kooperatīva pakļaušanu centrālajām un vietējām pārvaldes iestādēm, pašlaik ir traucēklis un nepamatoti negatīvi ietekmē attieksmi pret ražojošu patērētāju kooperatīviem.

6.8.

Pašpatēriņa modelis deva iespēju samazināt enerģijas izmaksas, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuriem nopietnu slogu radīja augstas elektroenerģijas cenas. Patērētājiem, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājās, ir kļuvuši pieejami jauni modeļi, piemēram, mājsaimniecībām vai trešām personām piederoši saules enerģijas paneļi uz jumtiem vai projekti, kurus īsteno kooperatīvi, kas enerģiju ražo no atjaunojamiem energoresursiem.

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/53

Ziņotājs:

Stéphane BUFFETAUT

1.1.

Jau gadiem ilgi zinātnieki un inženieri strādā pie okeāna enerģijas izmantošanas. Straumes, plūdmaiņas un gurdviļņi ir neizsīkstoša enerģijas rezerve. Francijā EDF (Électricité de France) Ransas (Rance) plūdmaiņu aizsprosts, ko 1966. gadā atklāja ģenerālis de Golls, attīsta 240 MW jaudu ar 24 turbīnām; katras turbīnas jauda ir 10 MW. Jaunākās paaudzes vējģeneratoru jauda nepārsniedz 8 MW. Tātad šī tehnoloģija ir efektīva, pat ja Ransas aizsprosts ilgu laiku bija pasaulē vienīgā šāda veida iekārta. Tagad Dienvidkorejā Sihwa ezerā darbojas līdzīga iekārta, kuras jauda sasniedz 254 MW. Arī Lielbritānijā bija izstrādāti projekti, bet tos nobloķēja vai apturēja tādēļ, ka bija iebildumi ekoloģisku apsvērumu dēļ.

1.2.

Tomēr ieguldījumi šādās iekārtās ir lietderīgi, ja iekārtas atrodas ģeogrāfiski labvēlīgās vietās ar spēcīgu plūdmaiņu koeficientu – tas būtu vairāk jāņem vērā valstu energoresursu struktūrā.

1.3.

Pirmās rūpnieciskās iekārtas jau ir uzstādītas, un tas liecina, ka šīs tehnoloģijas nebūt nav uzskatāmas par riskantiem izmēģinājumiem, bet gan par tīriem enerģijas avotiem, kuri ir jāattīsta.

1.4.

Tāpēc EESK uzskata, ka ir lietderīgi attīstīt šāda veida atjaunojamās elektroenerģijas ražošanu, nekoncentrējoties vienīgi uz vējģeneratoru vai saules enerģijas tehnoloģijām. Jūras enerģiju, protams, nevar izmantot visur, tomēr nevajadzētu atstāt bez ievērības paredzamu atjaunojamo energoresursu, kuram ir neliela vai kontrolējama ietekme uz vidi. Ir labi zināms, ka enerģētikas nākotne būs balstīta uz piegādes avotu daudzveidību.

1.5.

Vācija, Beļģija, Dānija, Francija, Īrija, Luksemburga, Norvēģija, Nīderlande un Zviedrija 2016. gada 6. jūnijā nolēma pastiprināt sadarbību jūras vēja enerģijas nozarē. Minētās valstis ar Eiropas komisāriem, kuru pārziņā ir enerģētikas savienība un klimats, parakstīja rīcības plānu kontinenta ziemeļu jūrām. Šī sadarbība ietvers noteikumu un jūras vēja enerģijas subsīdiju shēmas saskaņošanu un elektroenerģijas tīklu savstarpēju savienošanu.

1.5.1.

EESK stingri iesaka pieņemt līdzīgu pieeju attiecībā uz jūras energoresursiem – gan hidroenergoresursiem, gan plūdmaiņu aizsprostiem –, kā arī attiecībā uz sadarbību starp dalībvalstīm vai Eiropas Savienības kaimiņvalstīm, kurās ir šādām iekārtām labvēlīgi apstākļi un kuras galvenokārt atrodas Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras piekrastē.

1.6.

Komiteja uzskata, ka vajadzētu arī ņemt vērā tehniskos risinājumus, kas vēl nav līdz galam izstrādāti, piemēram, viļņu enerģijas un okeāna termālās enerģijas tehnoloģijas, taču publiskā finansējuma ierobežojumu dēļ līdzekļi jāpiešķir, pamatojoties uz efektivitātes kritērijiem un priekšroku dodot tehnoloģijām, ar kurām visātrāk var sasniegt vēlamos rezultātus.

1.7.

Komiteja uzsver, ka ieguldījumi šajā jomā ļautu Eiropas Savienībai izvirzīties līderpozīcijā jauno atjaunojamo energoresursu jomā. Eiropas uzņēmumiem jau ir 40 % no patentiem atjaunojamās enerģijas jomā. EESK iesaka turpināt pētniecības un izstrādes darbu jūras enerģijas jomā, kā arī no nepastāvīgiem enerģijas avotiem ražotās enerģijas uzkrāšanas jomā, lai varētu izlīdzināt atjaunojamās enerģijas ražošanu.

1.8.

Komiteja brīdina, ka nevajadzētu subsīdijas piešķirt tikai tradicionālajiem atjaunojamiem energoresursiem, jo tas varētu ierobežot iespēju loku un kavēt atjaunojamās enerģijas nozares attīstību, kas būtu izdevīgi efektīvi lobētiem tehniskiem risinājumiem.

2.1.

Lielāko daļu mūsu planētas sedz okeāni, un to būtu pareizāk saukt par planētu Jūra, nevis planētu Zeme. Cilvēki vienmēr ir lietojuši uzturā zvejas resursus. Mūsdienās cilvēki izmanto resursus, kas atrodas jūras dzīlēs vai zem tām (polimetālu rūdas, nafta u. c.). Okeāna radīto enerģiju izmanto jau gadsimtiem ilgi, tikai tas tiek darīts nelielā apmērā, piemēram, plūdmaiņu dzirnavās, kas atrodamas dažās piekrastēs.

2.2.

Šodien, ņemot vērā nepieciešamību apkarot jebkāda veida piesārņojumu un mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, mums būtu jāpievēršas jūras enerģētiskajam potenciālam. Patiešām, kā gan Eiropas Savienība un dalībvalstis, kurām ir piekļuve jūrai, varētu ignorēt okeānu radītās iespējas enerģijas jomā?

2.3.

Eiropas jūras teritorija ir ļoti plaša, bet atjaunojamās enerģijas resursu izmantošana šajā teritorijā ir tikai sākumposmā. Tomēr Eiropas Savienība un dalībvalstis varētu sekmēt, lai enerģētikas nozares inovatīvie uzņēmumi un rūpniecības koncerni ievieš jaunus tehniskos risinājumus jūras enerģijas izmantošanā. To apņēmies darīt jūras enerģijas forums.

2.4.

Atjaunojamie jūras energoresursi ir daudzveidīgi: gurdviļņi, viļņi, straumes, plūdmaiņas, augšējo slāņu ūdens temperatūras atšķirības, vējš. Ikviens tehniskais risinājums, ikviena metode atbilst konkrētiem ģeogrāfiskiem un ekoloģiskiem kritērijiem, tātad šīs inovatīvās metodes var izmantot tikai tad, ja ņem vērā šos ierobežojumus un to sekas.

3.1.

Ikviens, kas jebkad ir vērojis okeānu mierīgā vai vētras laikā, zina, ka šis milzīgais ūdens klajs ir nepārtrauktā kustībā un tajā ir spēks. Tāpēc rodas jautājums, vai būtu iespējams izmantot vai uztvert jūras radīto enerģiju.

3.2.

Kādas konkrētas metodes ir izpētītas un ieviestas?

3.3.

Šķiet, ka daudzsološākais tehniskais risinājums ir plūdmaiņu straumju izmantošana. Taču šo tehnisko risinājumu potenciāls ir lielā mērā atkarīgs no vietas, kur tos ievieš. Vislabvēlīgākās ir Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras zonas, kurās ir vislielākais plūdmaiņu koeficients. Vislielāko efektivitāti var panākt zonās, kurās ir vislielākās ūdens līmeņa atšķirības starp paisumu un bēgumu. Šādu iekārtu būtiska priekšrocība ir prognozējama un regulāra enerģijas ražošana, jo plūdmaiņas ir pastāvīgas un to amplitūda ir labi zināma jau iepriekš.

Pēc EDF aplēsēm, izmantojamais potenciāls Eiropas Savienībā ir aptuveni 5 GW (no tiem 2,5 GW Francijas piekrastē) jeb 12 kodolreaktori ar 10 800 MW jaudu. Taču plūdmaiņu straumju izmantošana ir tehnoloģiskās izpētes posmā un vēl nav gatava darbībai, izņemot Ransas aizsprostu.

3.4.

Kādas hidroturbīnu tehnoloģijas tiek izmēģinātas?

4.1.

Lai izmantotu viļņu enerģiju, ir daudz risinājumu: daži prototipi izvietoti zem ūdens, citi uz ūdens, krastā vai atklātā jūrā. Dažādiem prototipiem ir dažādas enerģijas uztveršanas sistēmas: mehāniska enerģijas uztveršana uz ūdens virsmas (viļņveida kustības) vai zem ūdens (pārneses vai riņķveida kustības), viļņu radītā spiediena izmaiņu uztveršana (ūdens dziļuma izmaiņas) vai ūdens masas fiziska uztveršana, izmantojot dambi.

4.2.

Šāda risinājuma lielākais trūkums ir tas, ka atšķirībā no plūdmaiņu straumju enerģijas, viļņu enerģija ir grūti prognozējama. Patlaban viļņu enerģijas izmantošana ir tehnoloģisko pētījumu stadijā un vēl nav sākta. Tomēr tiek izmēģināti seši dažādi tehniskie risinājumi:

5.1.

Tiek izmantota okeāna ūdens virsslāņu un dziļūdens temperatūras starpība. Bieži tiek lietots akronīms OTEC (ocean thermal energy conversion), proti, okeāna termālās enerģijas pārveidošana. Eiropas Savienības dokumentos ar jēdzienu “hidrotermālā enerģija” apzīmē “enerģiju, kas siltumenerģijas veidā atrodas virszemes ūdeņos”.

5.2.

Saules enerģijas ietekmē ūdens virsslāņos ir silts un var pārsniegt 25 oC tropu apgabalos, bet dziļumā, kur neiespīd saule, ūdens ir auksts, ap 2 oC līdz 4 oC, izņēmums ir slēgtās jūrās, piemēram, Vidusjūra. Turklāt aukstie ūdens slāņi nesajaucas ar siltajiem ūdens slāņiem. Šo temperatūras starpību var izmantot ar termiskas iekārtas palīdzību. Lai ražotu enerģiju, šādai iekārtai ir vajadzīgs auksts un silts ūdens resurss, un to iegūst no dziļūdens un ūdens virsslāņiem.

5.3.

Lai šāda veida okeāna termālās enerģijas iekārtu darbība būtu optimāla un rentabla, tām jābūt uzstādītām konkrētās vietās, kurās ir noteikta ūdens virsslāņu temperatūra un noteikts ūdens dziļums. Ar pārvaldītām izmaksām un tehnoloģijām vajadzīgos cauruļvadus var uzstādīt līdz pat aptuveni tūkstoš metru dziļumam. Tāpēc okeāna termālās enerģijas iekārtas nevajadzētu uzstādīt kilometriem tālu no krasta, jo tad būtu nepieciešami garāki cauruļvadi un papildu izmaksas. Praksē optimālā zona atrodas starp ziemeļu saulgriežu loku un dienvidu saulgriežu loku – starp + 30 un –30 platuma grādiem, proti, Eiropas Savienības tālākajās teritorijās.

6.1.

Kaut arī burtiskā nozīmē tā nav jūras enerģija, tomēr jāmin arī jūras dzelmē nostiprinātie vai peldošie (protams, noenkurotie) vējģeneratori, ko plaši izmanto jūrā un var gandrīz uzskatīt par ierastiem salīdzinājumā ar iepriekš izklāstītajiem risinājumiem. Tomēr vējģeneratori nenoliedzami ietekmē vidi un tie ir redzami. Bieži vien ir izvirzīts jautājums par interešu sadursmi ar zvejniekiem. Praksē vējģeneratoru, kuru pamats nostiprināts jūras dzelmē, parki kļūst par jūras rezervātiem, kuros savairojas zivis. Tādējādi šīs iekārtas netieši dod labumu zvejniekiem, jo šajās zonās, kur aizliegts zvejot un kur kolonnu pamati veido mākslīgus rifus, atjaunojas zivju krājumi.

6.2.

Šobrīd tā ir visizplatītākā metode Eiropā, un tā strauji attīstās. Patlaban ir izveidots nepilns simts vējģeneratoru parku, galvenokārt Ziemeļjūrā, Atlantijas okeānā (Lielbritānijā) un Baltijas jūrā. Vidusjūrā šādu iekārtu vai projektu ir maz, jo tā ir dziļa, ar nelielu kontinentālo šelfu vai bez tā.

6.3.

Šo risinājumu ieviešanas galvenie posmi īsumā ir šādi:

6.4.

Divi vērienīgi projekti paredzēti Francijas piekrastē – viens Bretaņā, otrs starp Noirmoutier un Yeu salu. Iepirkuma procedūras ir izsludinātas un darbības konsorciji ir izvēlēti.

6.5.

Jūras vējģeneratoru parku saimnieciskā atdeve ir atkarīga no to atrašanās vietas, jo īpaši vēja stipruma un regularitātes, un tā var atšķirties pat par 100 %. Dažkārt ir gadījies, ka neliela pieprasījuma periodā vējģeneratora ražotās enerģijas pārpalikums ir pārdots par negatīvu cenu tūlītēju darījumu tirgos. Līdz ar šāda veida elektroenerģijas ražošanas straujo izplatību, iespējams, radīsies pārpalikums, kuru būs grūti izmantot, jo tas ir cieši saistīts ar vienreizējiem vai nepastāvīgiem meteoroloģiskajiem apstākļiem (sk. profesora Wolf atzinumu par nepastāvīgiem energoresursiem).

6.6.

Šīs metodes pilnveidošana un ar vējģeneratoru izmantošanu saistīto tehnoloģiju progress pēdējos divdesmit gados ir samazinājis ieguldījumu un ekspluatācijas izmaksas. 2000. gadu sākumā viena megavatstunda saražotās elektroenerģijas izmaksāja 190 euro, bet patlaban no 140 līdz 160 euro. Salīdzinājumam, EPR tipa mūsdienu kodolreaktora ražotās elektroenerģijas megavatstunda izmaksā 130 euro, bet ražošana ir stabila un prognozējama.

6.7.

Ir skaidrs, ka citiem jūras enerģijas izmantošanas risinājumiem būs jāsaskaras ar atkrastes vējģeneratoru konkurenci, lai tie varētu attīstīties rūpnieciskā mērogā un pierādīt, ka tie ir konkurētspējīgāki par jūrā izvietotajiem vējģeneratoriem, kuriem ir būtiskas apkopes un uzraudzības izmaksas. Šķiet, ka visefektīvākās un visrentablākās sistēmas mūsdienās ir hidroturbīnas un estuāra aizsprosti. Viena no to priekšrocībām ir tā, ka tie nodrošina paredzamu un regulāru enerģijas ražošanu.

7.1.

Tā kā tie ir zaļie energoresursi, uz tiem attiecas dažādas Eiropas vai valstu atbalsta shēmas, tostarp preferenciāla iepirkuma cena. Tomēr, izņemot atkrastes vējģeneratorus, visas šīs tehnoloģijas, arī hidroturbīnas, vēl ir jāpārbauda reālos apstākļos. Jācer, ka zināms ekoloģiskais konservatīvisms nekļūs par šķērsli jauno risinājumu izmēģināšanai. Ir zināms, ka vides aizstāvju un zvejnieku spēcīgo protestu dēļ nebija iespējams attīstīt estuāru aizsprostu projektus. Jebkura iekārta ietekmē vidi. Tādēļ šī ietekme ir jāvērtē pēc iespējas precīzāk, lai noskaidrotu izmaksu un ieguvumu reālo līdzsvaru.

7.2.

Nesen starp Penpolu (Paimpol) un Breā (Bréhat) salu ierīkots pirmais hidroturbīnu parks. Paisuma un bēguma straumes darbina turbīnu lāpstiņas; katra iekārta var attīstīt 1 MW jaudu, un šīs hidroturbīnas varēs nodrošināt elektroenerģiju 3 000 mājsaimniecību.

7.3.

Visbeidzot, visu jūras enerģijas izmantošanas metožu efektivitāte ir atkarīga no iekārtu atrašanās vietas. Šīs metodes nav vispārēji efektīvs enerģijas avots. Tādēļ šo risinājumu izmantošana būs jāpamato vairāk nekā daži citi subsidēti atjaunojamās enerģijas veidi, piemēram, saules enerģijas paneļi, kas dažkārt uzstādīti nevis tāpēc, ka tie ir efektīvi, bet gan tāpēc, ka tiek saņemtas nodokļu atlaides. Jāatzīmē arī, ka CO2 nodoklis sekmēs to atjaunojamās enerģijas ražošanas tehnoloģiju, kuru attīstība ir vēl tikai sākumposmā, ekonomisko izdevīgumu.

2.2.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 34/58

Ziņotājs:

Ioannis VARDAKASTANIS

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) programmu 2030. gadam vērtē atzinīgi, jo tā ietver vērienīgu mērķu un apakšmērķu kopumu mūsu pasaules pārveidošanai un iezīmē vēsturiskas pārmaiņas veidā, kā pasaules mērogā tiek risinātas ekonomiskās, sociālās un vides atšķirības. Tā kā Eiropas Savienībai (ES) ir ievērojama starptautiska nozīme diplomātijā, cilvēktiesību veicināšanā, tirdzniecībā, attīstībā un humānās palīdzības sniegšanā, kā arī sadarbībā ar daudzpusējām organizācijām un divpusējā sadarbībā ar trešām valstīm, tā var būtiski ietekmēt ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) sasniegšanas procesu pasaules mērogā. Tomēr ziņojumu brīvprātīgais raksturs var kavēt programmas 2030. gadam saskaņotu, efektīvu un novērtējamu īstenošanu. EESK aicina ES uzskatīt programmas 2030. gadam īstenošanu par pienākumu un iespēju ietekmēt un veidot ES nākotnes politiku un programmas. EESK arī norāda, ka ES ir jāatbalsta programma 2030. gadam, jo tā sniedz jaunu, progresīvu skatījumu uz to, kā ES kļūt par ilgtspējīgas attīstības Savienību, un attiecīgi ES iedzīvotājiem un pārējai pasaulei nodrošina jaunu redzējumu par iekļaujošu cilvēces attīstību.

1.2.

Programmā 2030. gadam ir pilnībā atspoguļotas Eiropas vērtības, proti, labklājība visiem, cilvēktiesības, sociālais taisnīgums, nabadzības mazināšana, demokrātiska pārvaldība, sociālā tirgus ekonomika un vides aizsardzība. Tādēļ no ES tiek sagaidīts, ka tā ieņems vadošo pozīciju programmas 2030. gadam īstenošanā un palīdzēs pasaules mērogā sasniegt IAM. Tādējādi ES uzskatīs par līderi ekoloģiski, sociāli un ekonomiski atbildīgas un ilgtspējīgas attīstības sekmēšanā, kā arī cilvēktiesību, dzimumu līdztiesības, nediskriminācijas un atbalsta neaizsargātām grupām veicināšanā. Nabadzības izskaušanai jābūt ES politikas un programmu galvenajai prioritātei. Turklāt klimatiskā taisnīguma un taisnīgas pārejas principi ir pilnībā un efektīvi jāietver un jāintegrē ES visaptverošajā stratēģijā programmas 2030. gadam īstenošanai.

1.3.

EESK norāda, ka ES savu apņemšanos attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību pasaules mērogā spēs izpildīt – un tādējādi būtiski un efektīvi veicināt programmas 2030. gadam īstenošanu – tikai tad, ja tā ieviesīs vajadzīgās izmaiņas, lai līdzsvaroti un iekļaujoši pielāgotu savu politiku un programmas ilgtspējīgas attīstības mērķu trim pīlāriem. ES un dalībvalstīm ir morāls un politisks pienākums gan pret ES iedzīvotājiem, gan pārējo pasauli politiski saskaņotā un koordinētā veidā pievērsties programmas 2030. gadam īstenošanai. ES iestādēm un dalībvalstīm ir augstākajā politiskajā līmenī steidzami jāvienojas par turpmāko rīcību, slēdzot iestāžu nolīgumu starp Komisiju, Padomi un Parlamentu, lai izveidotu stabilu pamatu turpmākai politiskajai rīcībai (1). Šim nolīgumam par IAM īstenošanu ir jābūt pamatā visaptverošai stratēģijai programmas 2030. gadam integrēšanai, lai izveidotu ES par ilgtspējīgas attīstības Savienību.

1.4.

Tāpat kā iepriekš sniegtajā atzinumā (2), EESK aicina izveidot Eiropas pilsoniskās sabiedrības forumu par ilgtspējīgu attīstību, lai veicinātu un uzraudzītu programmas 2030. gadam īstenošanu nolūkā nodrošināt saskaņotību ar ES iekšējo un ārpolitiku un programmām. Visām ieinteresētajām personām, tostarp Padomei, Komisijai, Parlamentam un pilsoniskajai sabiedrībai, jākļūst par šā foruma pilntiesīgiem dalībniekiem, nodrošinot foruma darba pārredzamību un pārskatatbildību Eiropas iedzīvotājiem. EESK ir gatava sekmēt šo procesu.

1.5.

ES ir jārīkojas proaktīvi, no 2017. gada piedāvājot regulāru un brīvprātīgu pārskatu ANO Augsta līmeņa politiskā foruma sesijai par savu iekšējo un ārpolitiku un programmām. ES būs pirmā reģionālā organizācija, kas šādi rīkosies. Turklāt ES ir jāsagatavo gada tematiskie ziņojumi saskaņā ar ANO Augsta līmeņa politiskā foruma gada tematiskajiem pārskatiem. Šajā ziņošanas procesā ir pilnībā jāiesaista pilsoniskā sabiedrība – to var nodrošināt Eiropas forums par ilgtspējīgu attīstību. EESK ir gatava sekmēt šo procesu (3).

1.6.

ES ir pienākums pilnībā ievērot starptautiskos un Eiropas līgumus un nolīgumus, kas aizsargā vidi, cilvēktiesības un ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Tādēļ ES pieejai programmas 2030. gadam īstenošanai, uzraudzībai un pārskatīšanai jābūt balstītai uz starptautiskajiem un Eiropas tiesību aktiem. Programmas 2030. gadam brīvprātīgā būtība nedrīkst iedragāt ES saistības, kas paredz tās visaptverošajā stratēģijā IAM īstenošanai pilnībā un efektīvi ietvert un integrēt pienākumu ievērot starptautiskās un Eiropas tiesības. ES starptautiskajām saistībām jābūt attiecināmām uz visām ES politikas jomām un programmām.

1.7.

Eiropas Komisijai ir jāpievēršas tam, kā ārējās darbības instrumenti ietekmē programmu 2030. gadam. Ārpolitikas plānošana ir pirmais solis, bet ar to nepietiek. Tā ir jāpapildina ar trūkumu detalizētu un vispusīgu analīzi un novērtējumu, lai noteiktu, kādi ir pašreizējās ārpolitikas un programmu faktiskie trūkumi salīdzinājumā ar nākotnes politiku un programmām, kurās būtu pilnībā, līdzsvaroti un taisnīgi jāiekļauj un jāintegrē programmas 2030. gadam pīlāri – ekonomiskais, sociālais un vides pīlārs. Tādēļ EESK aicina Komisiju rīkoties konkrēti, lai šo jautājumu ietvertu gaidāmajā paziņojumā par IAM īstenošanu.

1.8.

Eiropas Komisijai programma 2030. gadam ir pilnībā jāintegrē un jāietver Eiropas Savienības ārējā darbībā. ES ir viena no pasaules lielvarām, kas, izmantojot savas ārējās darbības instrumentus, sadarbojas ar citām ieinteresētajām personām (publiskām, starpvaldību organizācijām, privātpersonām un nevalstiskām organizācijām). Tādēļ Eiropas Komisijai ir pilnvērtīgi jāizmanto tādas svarīgas jomas kā tirdzniecība un attīstības politika, kaimiņattiecību politika, vides politika un rīcība klimata politikas jomā, ārpolitika un drošības politika, sociālā un solidārā ekonomika, cilvēktiesību veicināšana, humānā palīdzība, katastrofu riska mazināšana un tehnoloģiju nodošana, lai proaktīvi sekmētu programmas 2030. gadam īstenošanu. Eiropas Komisijai 2030. gada programma ir pilnībā jāintegrē un jāizmanto Eiropas konsensā attīstības jomā, un EESK pauž nožēlu par to, ka tā nav pietiekamā mērā iekļauta Globālajā ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā (4). Eiropas Komisijai jau sen gaidītajā un krietni aizkavētajā paziņojumā par programmu 2030. gadam ir jāiekļauj pārdomāts plāns, kā panākt politikas saskaņotību un koordinētību tās ārējā darbībā un programmās, lai visās ārpolitikas jomās nodrošinātu ilgtspējīgas attīstības pieeju.

1.9.

Eiropas Komisijai un jo īpaši Savienības Augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos ir jāizveido efektīvi mehānismi, lai saskaņoti koordinētu oficiālo attīstības palīdzību (OAP) un Adisabebas rīcības programmu nolūkā nodrošināt, ka OAP tiek sniegta partnerībām, konkrētām programmām un projektiem, kas ir izstrādāti saskaņā ar programmas 2030. gadam trim pīlāriem, pilnībā ņemot vērā principus, kas attiecas uz nabadzības izskaušanu, jēdzienu “neļaut nevienam atpalikt”, klimatiskā taisnīguma aspektu, taisnīgu pāreju, iekļaujošu izaugsmi un attīstību, modernizācijas veicināšanu, infrastruktūras attīstību un ilgtspējīgu uzņēmējdarbību, nevienlīdzības novēršanu un cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanu.

1.10.

EESK iesaka Eiropas Komisijai, iestrādājot programmu 2030. gadam tās ārējās darbības instrumentos, izmantot Eiropas strukturālo un investīciju fondu nosacījumu pieeju un attiecīgi piemērot vienādus programmas 2030. gadam nosacījumus visām politikām un programmām, kas saistītas ar IAM.

1.11.

ES delegācijām trešās valstīs ir jāveic apsekojumi, lai novērtētu sabiedrības informētību un izpratni par ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Eiropas Komisijai ir jāorganizē un jāīsteno informētības vairošanas pasākumi un kampaņas, lai Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam izveidotu par Eiropas programmu. Eiropas Komisijai ir jāveic regulāri Eirobarometra apsekojumi nolūkā noskaidrot ES iedzīvotāju informētību un izpratni par ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Ļoti būtiska nozīme šajā procesā ir pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

1.12.

EESK aicina Eiropas Komisiju izdot gada ziņojumu par ārējās darbības īstenošanu un līdzekļu izmantošanu saistībā ar programmu 2030. gadam. Ziņojums jāiekļauj plānotajos ES gada ziņojumos par ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu. Eiropas Komisijai ir arī jāizstrādā programmas 2030. gadam radītāju un kritēriju kopums un tas jāiekļauj savā ārpolitikā un programmās, lai atvieglotu izvērtēšanu, novērtēšanu un ziņošanu par to, cik efektīvi ar ES ārējo instrumentu palīdzību tiek novirzīts finansējums ar IAM saistītajiem projektiem un programmām un, konkrētāk, par to, kā ES ārējās darbības instrumentos tiek integrēti programmas 2030. gadam pīlāri ekonomikas, sociālajā un vides jomā.

1.13.

Eiropas Komisijai savā ārpolitikā un programmās ir jāveicina daudzpusējs pārvaldības modelis, lai trešo valstu pilsoniskās sabiedrības organizācijas kļūtu par patiesiem partneriem IAM īstenošanā. Pārredzamībai, pārskatatbildībai un partnerībai jābūt pamatā šai jaunajai pieejai, ko piemēro apspriešanām un līdzdalībai lēmumu pieņemšanā. Lai demokrātiski īstenotu programmu 2030. gadam, visos posmos, tostarp uzraudzībā un pārskatīšanā, ir pilnvērtīgi jāiesaistās pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

1.14.

EESK aicina Eiropas Komisiju tās ārpolitikā un programmās, kā arī finansēšanas instrumentos ietvert pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju veidošanu. Komisijai ir jāizstrādā īpaša programma un atsevišķa finansējuma pozīcija ar mērķi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju (PSO) spēju veidošanu, lai tās var pilnvērtīgi piedalīties šajā procesā. Spēkā esošajām spēju veidošanas programmām ir jābūt plašāk pieejamām, īpaši tas attiecas uz tām PSO, kas pilda “tilta” funkciju starp vietēja mēroga un pārvaldības jautājumiem (5).

1.15.

Tā kā EESK sadarbojas ar ļoti dažādiem partneriem daudzās pasaules valstīs, tā ir gatava veicināt visu partneru (galvenokārt pilsoniskās sabiedrības pārstāvju) reālu un pārdomātu iesaisti IAM īstenošanā un uzraudzībā, kā arī šajā nolūkā tā apņemas veicināt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību īstenošanas procesā valsts līmenī.

2.1.

EESK atzinīgi vērtē pasaules valstu vadītāju 2015. gada 25. septembrī pausto apņemšanos “Pārveidosim mūsu pasauli!” attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam. Dokumentā noteikts mērķu kopums nabadzības novēršanai, planētas aizsardzībai un labklājības nodrošināšanai visiem. Katram mērķim ir konkrēti apakšmērķi, kas jāsasniedz nākamajos 15 gados. Tādēļ sagaidāms, ka programma 2030. gadam sekmēs spēcīgu un iekļaujošu partnerību izveidi un iedibināšanu starp visām ieinteresētajām personām un tādējādi sniegs spēcīgu atbalstu jauna pārvaldības modeļa nodrošināšanai pasaules mērogā.

2.2.

Programmu 2030. gadam raksturo tās universālā, nedalāmā un integrētā pieeja ekonomikas pīlāram, sociālajam pīlāram un vides pīlāram, tādējādi panākot unikālu līdzsvaru starp ilgtspējīgas attīstības trim dimensijām. Tādēļ programma 2030. gadam iezīmē vēsturiskas pārmaiņas veidā, kā tiek risinātas ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās atšķirības pasaulē.

2.3.

Programma 2030. gadam ir rīcības plāns cilvēkiem, planētai un labklājībai. Tajā ir noteikti 17 ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) un 169 apakšmērķi, kas vienlīdz risina ilgtspējīgas attīstības ekonomisko, vides un sociālo dimensiju, lai nodrošinātu labklājību visiem, balstītos uz Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegumiem, risinātu TAM nepilnības un trūkumus, kā arī piedāvātu pasaulei jaunu redzējumu attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību un iekļaujošu izaugsmi, kas nodrošinās ieguvumus visām iedzīvotāju grupām. Programmas 2030. gadam mērķis ir aizsargāt, sekmēt un nodrošināt cilvēktiesības un vienlīdzību visiem, lielāku uzmanību pievēršot dzimumu līdztiesībai (5. mērķis).

2.4.

EESK atzinīgi vērtē un pilnībā atbalsta principa “neļaut nevienam atpalikt” svarīgumu. Šis princips attiecas uz visiem IAM un apakšmērķiem, tādēļ tas ir pilnībā jāietver partnerībās, politikā un rīcībā, ko paredz programmas 2030. gadam īstenošanai un uzraudzībai.

2.5.

Ar programmu 2030. gadam ANO līmenī tika izveidota augsta līmeņa pārvaldības struktūra, proti, Augsta līmeņa politiskais forums (HLPF) – daudzpusēja platforma, kas ir pilnvarota sistemātiski pārskatīt programmas 2030. gadam īstenošanu un veikt pēcpasākumus šajā saistībā. HLPF pirmā sanāksme pēc programmas 2030. gadam parakstīšanas notika 2016. gada jūlijā, un 22 valstu, tostarp četru ES dalībvalstu, valdības iesniedza pirmos valsts brīvprātīgos pārskatus (NVR), ziņojot par centieniem īstenot Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam savās valstīs (šīs valstis bija Francija, Igaunija, Somija un Vācija, kā arī Ēģipte, Filipīnas, Gruzija, Kolumbija, Korejas Republika, Ķīna, Madagaskara, Maroka, Meksika, Melnkalne, Norvēģija, Samoa, Sjerraleone, Šveice, Togo, Turcija, Uganda un Venecuēla).

2.6.

Programmas 2030. gadam īstenošanas laikā lielāka uzmanība ir jāpievērš rīcībai, politikai, programmām un daudzpusēju, pārredzamu līdzdalības partnerību izveidei, cenšoties izskaust ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās atšķirības pasaulē saskaņā ar universāluma, nedalāmības, pārredzamības, pārskatatbildības un cilvēktiesību principiem.

2.7.

Programmas 2030. gadam universālā un nedalāmā būtība vienlīdz attiecas uz jaunattīstības valstīm, un tās īstenošanas nolūkā visām pusēm ir jāievieš transformējošas ekonomiskas, sociālas un ekoloģiskas pārmaiņas. Tā kā no ES sagaida, lai tā rādītu piemēru programmas 2030. gadam īstenošanā, ES un dalībvalstu politikai un programmām jābūt vērstām uz mērķu sasniegšanu nabadzības un nevienlīdzības apkarošanas jomā, planētas saglabāšanu un iekļaujošu ekonomikas izaugsmi, to panākot līdzsvarotā un saskaņotā veidā, kas nodrošinātu vienlīdzīgus ieguvumus visām iedzīvotāju grupām, kā arī integrējot un ietverot IAM trīs pīlārus.

2.8.

ES iestādēm būs jāuzsāk augsta līmeņa procesi, kuru rezultātā tiks pieņemti augsta līmeņa politiskie lēmumi, lai izveidotu ES par ilgtspējīgas attīstības Savienību. Tādēļ ir ļoti svarīgi izstrādāt visaptverošu stratēģiju IAM īstenošanai, lai ES politikā un programmās līdzsvaroti veicinātu, nodrošinātu un ietvertu saskaņotību un koordināciju, vienlīdz ņemot vērā programmas 2030. gadam trīs pīlārus.

3.1.

Programmas 2030. gadam īstenošanas lielākais izaicinājums ir visu veidu nabadzības, tostarp galējas nabadzības, izskaušana. Nabadzības izskaušana ir arī svarīgākais transversālais princips un vērtība, ko paredz Eiropas Savienības līgumi, un ilgtspējīgas attīstības panākšanas priekšnoteikums (1. mērķis). ES ir ievērojama nozīme pasaules mērogā, un tā de facto ir kļuvusi par lielvaru ar būtisku ietekmi uz ekonomikas izaugsmes un attīstības politiku visā pasaulē. Tādēļ ES ir unikāla iespēja savu ārpolitiku un programmas vērst uz programmas 2030. gadam īstenošanu pasaules mērogā, nodrošinot, ka šīs programmas trīs pīlāri ir līdzsvaroti integrēti visos ES ārējās darbības instrumentos. Ņemot vērā programmas 2030. gadam universālo un nedalāmo būtību, ES ir jārēķinās, ka tās darbības tiks rūpīgi novērotas, pirmkārt un galvenokārt saistībā ar to, cik veiksmīgi Eiropas Savienībā tiek risināta šī problēma.

3.2.

ES ir jāmeklē mehānismi, ar kuru starpniecību varētu līdzdalīt klimata pārmaiņu radītos slogus un sniegtos ieguvumus, jo klimata pārmaiņas ietekmē cilvēktiesības, nabadzību un līdztiesību. Viens šāds mehānisms ir tā sauktais klimata taisnīgums, ko izmanto, lai globālo sasilšanu noteiktu par ētisku un politisku jautājumu, nevis tikai par ekoloģisku vai fizisku aspektu. To panāk, klimata pārmaiņu radīto ietekmi ietverot taisnīguma jēdzienos, it sevišķi attiecībā uz vides taisnīgumu un sociālo taisnīgumu, un izskatot tādus jautājumus kā līdztiesība, cilvēktiesības, kolektīvās tiesības un vēsturiska atbildība par klimata pārmaiņām. Klimata taisnīguma pamatā ir apgalvojums, ka tie, kas ir vismazāk atbildīgi par klimata pārmaiņām, ir pakļauti vislielākajai to ietekmei.

3.3.

Tikpat svarīgi ir ES ārpolitikā, iekšējā politikā un programmās ietvert un integrēt taisnīgas pārejas jēdzienu, kas palīdz aizsargāt cilvēku un darba ņēmēju tiesības (piemēram, uz pienācīgas kvalitātes nodarbinātību), vienlaikus – ar ES ārējo instrumentu palīdzību – modernizējot valstu tautsaimniecības un uzņēmējdarbības jomas, lai tās darbotos videi nekaitīgā un sociāli atbildīgā veidā.

3.4.

Programmas 2030. gadam ekonomikas pīlāra, sociālā pīlāra un vides pīlāra taisnīgai īstenošanai ES ārējā darbībā ir jāietver stratēģijas, kas veicinātu mazoglekļa, aprites un sadarbīgu ekonomiku, ilgtspējīgu pārtikas ražošanu un patēriņu, ieguldījumus inovācijā un ilgtermiņa infrastruktūras modernizācijā, kā arī sekmētu ilgtspējīgu uzņēmējdarbību (6).

3.5.

Programmas 2030. gadam pamatā ir brīvprātības princips un pieeja, un tas var kavēt tās pilnīgu un ātru īstenošanu. Tomēr ES ir jāpanāk, ka programmas 2030. gadam īstenošana gan iekšējā, gan ārpolitikā tiek noteikta par obligātu procesu. Programmas 17 mērķi pilnībā atbilst ES principiem un vērtībām, kas noteikti ES līgumos, tādēļ tie ir jāietver ES politikā un programmās un jāīsteno ar to starpniecību. ES ārējai darbībai ir jāsakņojas šajos principos un vērtībās.

3.6.

Lai ES pilnībā īstenotu programmu 2030. gadam, ES iestādēm un dalībvalstīm augstākajā politiskajā līmenī ir jāapņemas efektīvi un ātri ietvert, integrēt un iekļaut IAM visās ES politikas jomās un programmās.

3.7.

Programmas 2030. gadam universālā būtība un dažādu pasaules valstu – neatkarīgi no to ekonomiskās, sociālās attīstības un dzīves līmeņa – paustā apņemšanās uzliek ES ļoti svarīgu pienākumu uzņemties vadību un rādīt piemēru programmas 2030. gadam pakāpeniskā īstenošanā pasaules mērogā. Lai to panāktu un lai ES kļūtu par programmas 2030. gadam veicinātāju, ES ir jāpieņem vajadzīgie lēmumi un jāievieš nepieciešamās izmaiņas tās politikā un programmās.

3.8.

Jānorāda, ka kopš vienošanās par programmu 2030. gadam ir pagājis gads, kura laikā Eiropas Komisija ar šīs programmas īstenošanu saistītos jautājumus ir risinājusi ļoti nesaskaņoti un nekoordinēti. HLPF pirmā sesija notika ANO 2016. gada jūlijā, kad četras dalībvalstis (Francija, Igaunija, Somija un Vācija) prezentēja savus brīvprātīgos pārskatus. EESK pauž nožēlu par to, ka Eiropas Komisija HLPF pirmajā sesijā nenāca klajā ar saskaņotu un koordinētu stratēģiju, lai sekmētu labāku koordināciju un sinerģijas radīšanu gan starp ES dalībvalstīm savstarpēji, gan starp dalībvalstīm un ES iestādēm.

3.9.

Šis koordinācijas trūkums arī atspoguļojas Globālās ārpolitikas un drošības politikas stratēģijas un jaunā Konsensa attīstības jomā konsultatīvajos dokumentos, tādējādi parādot, ka programmas 2030. gadam integrēšana un iekļaušana ir bijusi ļoti nepilnīga. Gada sākumā Eiropas Komisija uzsāka apspriešanos par Eiropas sociālo tiesību pīlāru, neatsaucoties uz programmu 2030. gadam un, konkrētāk, uz tās sociālo pīlāru. Jānorāda, ka EESK pašlaik izstrādā atzinumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru; šajā atzinumā būs izklāstīts komitejas viedoklis. EESK jo īpaši uzsver, ka ES nevar un nedrīkst Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam īstenot sadrumstaloti.

3.10.

ES un dalībvalstu attīstības palīdzību saņem aptuveni 150 valstis. ES un dalībvalstis ir lielākie oficiālās attīstības palīdzības (OAP) līdzekļu devēji, un to sniegtā OAP veido vairāk nekā 50 % no kopējās OAP, kas ik gadu tiek nodrošināta visā pasaulē. Provizoriski dati parāda, ka kopējā ES OAP (ko sniedz ES iestādes un dalībvalstis) 2015. gadā palielinājās līdz EUR 68 miljardiem. Palīdzības apmērs palielinās trešo gadu pēc kārtas, kopš 2014. gada pieaugot par 15 % un sasniedzot līdz šim visaugstāko vēsturisko līmeni. EESK aicina ES un dalībvalstis palielināt kopējo OAP – 2015. gadā tā bija 0,47 % no ES nacionālā kopienākuma (NKI), un tai ir jāsasniedz mērķa rādītājs 0,7 % apmērā.

3.11.

Eirobarometra apsekojums liecina, ka gandrīz deviņi no desmit ES iedzīvotājiem atbalsta attīstības palīdzību (89 %, kas ir 4 procentpunktu pieaugums kopš 2014. gada). Vairāk nekā puse norāda, ka ES ir jānodrošina apsolītais palīdzības līmenis (7). Eiropas iedzīvotāji sagaida, ka ES pildīs savu apņemšanos attiecībā uz ilgtspējīgas attīstības mērķiem, nodrošinot jaunu redzējumu ilgtspējīgai Eiropai, un pildīs savas īstenošanas saistības.

3.12.

Eiropas Komisijai ir jāpārskata politika un programmas, koncentrējot uzmanību uz trešām valstīm, lai nodrošinātu, ka šī politika un programmas atbilst programmai 2030. gadam. Eiropas Komisijas īstenotais plānošanas process ir jāpapildina ar trūkumu vispusīgu un detalizētu analīzi, lai noteiktu nepilnības ES politikā un programmās, kas paredzētas trešām valstīm, un attiecīgi neatbilstību ilgtspējīgas attīstības mērķiem.

3.13.

Trūkst uzticamu un detalizētu datu par neaizsargātu cilvēku grupu situāciju pasaulē. Tādēļ Eiropas Komisijai ir jāatbalsta darbs, ko veic starpaģentūru un ekspertu grupa ilgtspējīgas attīstības mērķu rādītāju jautājumos. Eurostat ir jāuzlabo sava spēja novērtēt programmas 2030. gadam ietekmi uz neaizsargātām grupām Eiropas Savienībā. EESK aicina izdot gada ziņojumu par darbību īstenošanu un līdzekļu izmantošanu saistībā ar programmu 2030. gadam. Ziņojums jāietver plānotajos Eurostat gada ziņojumos par Eiropas ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanu.

3.14.

ES iestādēm ir jāīsteno vajadzīgie pasākumi, lai spētu realizēt principu “neļaut nevienam atpalikt” un to pilnībā integrēt ES politikā un programmās. Lai to panāktu, ir vajadzīgs ievērojams detalizētu, uzticamu un pieejamu datu apjoms.

3.15.

Veicot vispusīgu pārskatīšanu vai nosakot uzraudzības kārtību programmas 2030. gadam īstenošanai, Eiropas Komisijai ir vienmēr jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un jāapspriežas ar to. EESK uzskata, ka Eiropas Komisijai visās politikas jomās un programmās ir jāietver pilsoniskās sabiedrības spēju veidošanas pasākumi, lai tādējādi pilsoniskā sabiedrība kļūtu par līdzvērtīgu partneri IAM īstenošanā; tas panākams, nodrošinot finansējumu ES pilsoniskās sabiedrības un citu reģionu pilsoniskās sabiedrības organizāciju starptautiskajai sadarbībai. Šajā saistībā EESK aicina Eiropas Komisiju apstiprināt Eiropas ilgtspējīgas attīstības foruma izveidi, kā ieteikts EESK atzinumā par tematu “Eiropas pilsoniskās sabiedrības forums par ilgtspējīgu attīstību” (8).

3.16.

ES iestādēm ir jāizveido iestāžu koordinācijas mehānisms, lai efektīvi, ātri un saskaņoti ietvertu un integrētu programmas 2030. gadam mērķus un apakšmērķus visās ES ārpolitikas jomās un programmās. Lai ES spētu vispusīgi iesaistīties IAM īstenošanā pasaules mērogā, ir vajadzīga ES nākotnes ārpolitikas un programmu stratēģiska plānošana. Tādēļ EESK aicina Eiropas Komisiju:

3.16.1.

gaidāmajā paziņojumā par programmu 2030. gadam izklāstīt pārdomātu plānu, kā panākt politikas saskaņotību un koordinētību EK ārējā darbībā un programmās. Ja paziņojumā nebūs pārdomāta plāna par to, kā pārveidot ES ārpolitiku par tādu politiku, ko virza programma 2030. gadam, tiks pieviltas cilvēku cerības visā pasaulē. Šis plāns ir jāiekļauj visaptverošā ES stratēģijā, kas ietver vajadzīgos pasākumus un ievieš nepieciešamās izmaiņas, lai ES politikā un programmās pasaules mērogā saskaņoti īstenotu programmu 2030. gadam. Šīs visaptverošās stratēģijas pamatā jābūt daudzpusējam pārvaldības modelim, nodrošinot pilsoniskās sabiedrības organizāciju pilnvērtīgu iesaisti IAM īstenošanā (9);

3.16.2.

nodrošināt, ka Globālā ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģija ir plašāks mehānisms, ar kura palīdzību īstenot programmu 2030. gadam tādās jomās kā tirdzniecība, attīstība, demokrātija, cilvēktiesības, humānā palīdzība, katastrofu riska mazināšana, tehnoloģiju nodošana un klimata politika;