18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/1

—

ņemot vērā iepriekšējos atzinumus par ES 2014. gada, 2015. gada un 2016. gada budžeta projektiem,

—

ņemot vērā Komitejas atzinumu “Daudzgadu finanšu shēmas (DFS) starpposma pārskatīšana”;

—

tā kā budžeta procedūra ES 2017. gada budžetam sakrīt ar daudzgadu finanšu shēmas (DFS) starpposma pārskatu/pārskatīšanu, ko paredz 2. pants Padomes 2013. gada 2. decembra Regulā (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka DFS 2014.–2020. gadam;

1.

uzsver ES 2017. gada budžeta lielo nozīmi Savienības mērķu un prioritāšu noteikšanā un īstenošanā, lai sekmētu izaugsmi, veicinātu nodarbinātību un radītu jaunas darbvietas, vienlaikus stiprinot efektīvu ES kohēziju un konkurētspēju ar nolūku risināt jaunas problēmas;

2.

norāda, ka ES gada budžets saskaras ar vairākām strukturālām DFS nepilnībām:

3.

pamatojoties uz Komisijas 2016. gada izaugsmes pētījumu, atkārtoti uzsver, ka ES budžetam jāpalīdz veicināt ekonomikas atlabšanu un novērst pēc krīzes joprojām būtisko ieguldījumu nepietiekamību, kas kaitē konkurētspējai un apdraud ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

4.

uzsver, cik liela nozīme ir Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI fondiem), Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF), programmām “Apvārsnis 2020”, Erasmus+, MVU finansējuma programmām un citām rīcībpolitikām un programmām, kas stimulē ES ekonomikas attīstību; aicina Komisiju turpināt palielināt ieguldījumus pētniecībā, inovācijā un infrastruktūrā;

5.

norāda, ka dalībvalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām bieži ir vienām pašām jārod risinājumi saistībā ar daudzajiem cilvēkiem, kas ir devušies bēgļu gaitās un uz kuriem attiecas integrācijas pasākumi, un tās saņem ļoti ierobežotu finansējumu un/vai nepietiekamu koordināciju no valsts/Eiropas iestāžu puses. Finanšu resursi būtu jāpadara tieši pieejami vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai tās varētu pildīt savas saistības migrācijas un integrācijas jomā, kā arī jānodrošina tām ātra piekļuve valstu un ES fondiem; ierosina sniegt dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām arī praktiskas vadlīnijas par iespējamiem finansējuma avotiem;

6.

būtu jāpalīdz arī izcelsmes valstu un apkārtējo reģionu, tajā skaitā “tranzīta zonu”, vietējām un reģionālajām pašvaldībām pārvaldīt migrantu plūsmas, jo bez ES atbalsta partnervalstu vietējās un reģionālās pašvaldības nespēs nodrošināt pienācīgus dzīves apstākļus un ekonomikas attīstības pamatu izcelsmes valstīs; šajā sakarā, ņemot vērā nolīgumus ar trešām valstīm par efektīvu robežkontroli, migrācijas plūsmas samazināšanu, sadarbību atgriešanas jomā un cilvēku kontrabandas apkarošanu, atbildīgā DFS pārskatīšanā vajadzētu paredzēt lielāku finansiālo un operatīvo atbalstu, tostarp izmantojot jaunus un inovatīvus finansējuma avotus;

7.

aicina budžeta lēmējinstitūciju apsvērt, vai būtu jānodrošina tieši pieejami finanšu resursi Eiropas lauksaimniekiem, kurus kopš pašreizējās DFS sākuma skārušas dažādas krīzes (piemēram, cenu svārstības), it īpaši piena, gaļas, augļu un dārzeņu nozarēs; norāda uz to ārkārtas pasākumu ietekmi uz budžetu, kas, reaģējot uz minētajām krīzēm, veikti kopumā par EUR 500 miljoniem no 2016. gada budžeta un par EUR 300 miljoniem no 2015. gada budžeta; vērš uzmanību uz pašreizējo krīzes situāciju vairāku dalībvalstu lauksaimniecības nozarē;

8.

atgādina, ka Eiropas Komisija 2016. gadā pārskatīs visu dalībvalstu kopējos piešķīrumus kohēzijas politikas mērķim “Ieguldījumi izaugsmei un nodarbinātībai” 2017.–2020. gadam un, pamatojoties uz jaunākajiem statistikas datiem, koriģēs kopējos piešķīrumus, un vienlaikus uzsver, ka 2017. gadā jānodrošina pietiekami budžeta līdzekļi šo korekciju finansēšanai;

9.

aicina Eiropas Komisiju, dalībvalstis un reģionus izmantot šīs korekcijas kā elastīgu instrumentu, lai risinātu jaunus problēmjautājumus kohēzijas politikas ietvaros, jo DFS 7. pantā noteikts, ka šīs korekcijas jāveic, ņemot vērā īpaši grūto situāciju krīzes skartajās dalībvalstīs;

10.

norāda: agrīna analīze liecina, ka no programmām “Apvārsnis 2020” un “Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (EISI)” finansētajos projektos notiek strauja saistību uzņemšanās un īstenošana un ka budžeta samazinājums negatīvi ietekmē abas minētās programmas; aicina budžeta lēmējinstitūciju ikgadējā budžeta procedūrā 2017. gadam kompensēt budžeta samazinājumu programmām “Apvārsnis 2020” un EISI saistībā ar ESIF izveidi;

11.

atgādina, ka ar ikgadējo budžeta procedūru var tikai īslaicīgi novērst finanšu trūkumu un nepieļaut plaisas starp saistībām un maksājumiem palielināšanos un ka šiem jautājumiem būtu jāpievēršas visaptverošā DFS vidusposma pārskatīšanā;

12.

pauž nožēlu, ka ir samazināts Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā pieejamais finansējums ieguldījumiem enerģētikā, uzsver, ka no šīs prioritārās pozīcijas nebūtu jāturpina pārcelt summas uz citām pozīcijām. RK iesaka, īstenojot EISI, enerģētikas jomā nodrošināt labāku ģeogrāfisko līdzsvaru, lai ne tikai ES dienvidaustrumu reģioni un tās kaimiņvalstis, bet ģeogrāfiski līdzsvarotākā veidā arī citi reģioni varētu gūt labumu no uzlabotiem starpsavienojumiem, kas ir ļoti svarīgi, lai nodrošinātu labi funkcionējošu iekšējo enerģijas tirgu visā Eiropas Savienībā;

13.

uzskata, ka Jaunatnes nodarbinātības iniciatīva ir viena svarīgākajām politiskajām prioritātēm, jo ar Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) atbalstu tas ir konkrēts atbalsta instruments jauniešiem, lai viņi varētu iekļauties darba tirgū; tāpēc mudina no Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam piešķirtās budžeta līnijas 3,2 miljardu EUR apmērā paredzēt 2017. gada budžetā pietiekamas saistību un maksājumu apropriācijas;

14.

uzsver to, ka pēc sākotnējās aizkavēšanās ESI fondu īstenošana norisinās aizvien ātrāk, tāpēc aicina ES 2017. gada budžetā palielināt maksājumu apropriācijas, lai turpmāk izvairītos no maksājumu neizpildes; aicina Komisiju regulāri uzraudzīt neizpildītās saistības (RAL) un izveidot agrīnas brīdināšanas mehānismu;

15.

ierosina 2017. gada budžetā paredzēt, ka Eiropas Parlaments veic vairākus izmēģinājuma projektus, lai noskaidrotu vajadzības un izaugsmes potenciālu saistībā ar trūkstošo savienojumu izveidi pārrobežu reģionu transporta infrastruktūrā;

16.

uzsver, ka tad, ja nākotnē radīsies jaunas neparedzētas maksājumu vajadzības, tās būtu jāfinansē ar jaunām maksājumu apropriācijām, nevis pārvietojot esošos resursus;

17.

norāda, ka ES budžetam jābūt vērstam uz rezultātiem, un tādēļ atbalsta visus Eiropas Komisijas centienus vienkāršot finanšu regulu, rast labāku papildinājumu dažādajiem ES finansējuma instrumentiem un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām ES rīcībpolitikām un programmām saistībā ar noteikumiem par valsts atbalstu, publisko iepirkumu un ziņošanas prasībām; uzsver, ka ES budžets jāpārvalda, izmantojot teritoriālu daudzlīmeņu pārvaldības pieeju;

18.

uzsver, ka ES budžetam jābūt balstītam uz teritoriālu daudzlīmeņu pārvaldības pieeju, lai ES fondi un politika nodrošinātu labākus rezultātus, izmantojot vietējo un reģionālo īpatnību priekšrocības;

19.

atgādina, ka COP 21 2015. gada decembra nolīgumā noteikts, ka līdzekļu devējām valstīm jāatbalsta jaunattīstības valstis ar 100 miljardiem ASV dolāru gadā, taču pirms COP 22, kas notiks Marrākešā, ir jāvienojas par kopēju metodoloģiju atskaitēm par finansējumu klimata pārmaiņu jomā. Šajā saistībā RK aicina Komisiju nākt klajā ar konsolidētu ES tiesisko regulējumu par finansējumu klimata pārmaiņu jomā un iekļaut to 2017. gada budžeta projektā, ņemot vērā, ka ES ir arī piekritusi, ka vismaz 20 % no daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam, proti, EUR 180 miljardi, būtu jāizlieto ar klimata pārmaiņām saistītai darbībai;

20.

visbeidzot, norāda, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības nesen ir ieviesušas dzimumu dimensiju budžeta plānošanā, un aicina Eiropas Komisiju 2017. gada budžeta projektā ņemt vērā ietekmi uz dzimumu dimensiju;

21.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropadomes priekšsēdētājam.

18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/4

—

ņemot vērā 2015. gada 4. jūnija rezolūciju par tās prioritātēm 2015.–2020. gadam un 2015. gada 4. decembra rezolūciju par Eiropas Komisijas darba programmu 2016. gadam un 2012. gada februāra RK un Eiropas Komisijas sadarbības protokolu,

—

ņemot vērā subsidiaritātes principu un proporcionalitātes principu, uzskata, ka ir svarīgi, lai Komisija turpinātu darbos paust savu apņemšanos ievērot šos principus, īstenojot integrētu un daudzlīmeņu politikas pieeju, kā arī sagaida vietējo un reģionālo pašvaldību arvien ciešāku iesaistīšanos ES lēmumu pieņemšanas procesā,

1.

aicina Komisiju drīzumā izstrādāt jaunu ilgtermiņa ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (Eiropas ilgtspējas stratēģiju) līdz 2030. gadam, pamatojoties uz stratēģijas “Eiropa 2020” vidusposma pārskatīšanu un centieniem sasniegt Apvienoto Nāciju Organizācijas izvirzītos ilgtspējīgas attīstības mērķus;

2.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lomu, novēršot šķēršļus investīcijām, kā uzsvērts 2016. gada ziņojumos par valstīm un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos, un to, ka visiem pārvaldības līmeņiem būtu jāsadarbojas, lai apzinātu un likvidētu šādus šķēršļus savās valstīs;

3.

mudina Komisiju un EIB veikt turpmākus pasākumus ar mērķi nodrošināt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) un Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu), kā arī pārējo ES finansēto programmu savstarpēju komplementaritāti un papildināmību; atkārtoti aicina iesaistīt RK Investīciju plāna īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā, jo īpaši attiecībā uz investīciju platformu popularizēšanu un ESIF reālās ietekmes analīzi saistībā ar trūkstošo investīciju nodrošināšanu reģionālajā un vietējā līmenī;

4.

uzsver, ka Eiropas Komisijai – sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku – būtu jāprecizē, kāda ir reģionālo attīstību veicinošu banku un citu finanšu iestāžu loma topošajā investīciju platformu sistēmā, kas jāveido kā Investīciju plāna Eiropai īstenošanas instruments (1);

5.

uzsver, ka vienkāršošana ir vajadzīga, lai palielinātu ESI fondu programmu ietekmi un sekmētu to labāku izmantošanu, un ierosina ātri noteikt vairākus vienkāršošanas pasākumus pašreizējam plānošanas periodam; vienlaikus ierosina pastiprināt darbu, lai pamatīgi pārskatītu kohēzijas politikas īstenošanas sistēmu nākamajam plānošanas periodam, pastiprinot augsta līmeņa grupas vienkāršošanas jautājumos darbu un uzsākot visaptverošu daudzlīmeņu dialogu, jo īpaši ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

6.

ierosina plašāk izvērst ESI fondu izdevumu atbrīvojumu no valsts atbalsta noteikumiem;

7.

atzinīgi vērtē “Pārrobežu pārskatīšanu” ar mērķi likvidēt juridiskos un administratīvos šķēršļus pārrobežu sadarbībai un rosina Komisiju 2017. gadā nākt klajā ar konkrētiem pasākumiem minēto šķēršļu likvidēšanai, ņemot arī vērā ES prezidentvalsts Luksemburgas priekšlikumu par Eiropas Pārrobežu konvenciju par īpašiem noteikumiem pierobežas reģionos; aicina Komisiju stingri uzraudzīt Direktīvas 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē īstenošanu nolūkā novērst tās iespējamos trūkumus;

8.

izsaka nožēlu par to, ka vairāku ES programmu un iniciatīvu vidusposma pārskatīšana, kas būtu jāpabeidz 2017. gada trešajā ceturksnī, nav saskaņota ar pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) vidusposma pārskatu/pārskatīšanu; tāpēc mudina Komisiju līdz 2017. gada 1. jūlijam pabeigt pārskatīšanu un pāriet pie visaptveroša priekšlikuma attiecībā uz nākamo DFS, kas jāiesniedz līdz 2018. gada 1. janvārim; izsaka cerību, ka minēto programmu pārskatīšanas dēļ netiks novilcināta likumdošanas priekšlikumu pieņemšana attiecībā uz nākamo DFS;

9.

uzsver, cik būtiski ir īstenot ES pilsētvides attīstības programmu, par ko vienojās valstu un valdību vadītāji, partnerībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt, ka ES pilsētvides attīstības programma ir saskaņā ar ES labāka regulējuma programmu, aicina ES pilsētvides attīstības programmu atspoguļot Komisijas 2017. gada darba programmā un ierosina, ka 2017. gada darba programmā jāiekļauj baltās grāmatas par ES pilsētvides attīstības programmas īstenošanu sagatavošana;

10.

lūdz Komisiju tās 2017. gada darba programmā iekļaut 2050. gada teritoriālā redzējuma izstrādi. Uzsver, ka ir vajadzīgs jauns teritoriālais redzējums, jo 1999. gada Eiropas Telpiskās attīstības perspektīvas nolīgums ir jāatjaunina, kā uzsvērts 2015. gada 27. novembra ministru sanāksmes par teritoriālo kohēziju un pilsētvides politiku secinājumos;

11.

aicina Komisiju vērst centienus uz transporta sastrēgumu likvidēšanu un pienācīgu pārrobežu savienojumu nodrošināšanu, jo īpaši risinot jautājumu par trūkstošajiem pārrobežu transporta savienojumiem vietējā un reģionālajā līmenī. Ir jānodrošina pietiekams finansējums, jo īpaši neliela mēroga infrastruktūrām ar pārrobežu nozīmi; sagaida, ka Eiropas Komisija iesniegs konkrētu priekšlikumu un termiņu attiecībā uz pārrobežu multimodālo braucienu plānošanas sistēmu un sadarbspējīgu integrētu transporta biļešu pārdošanas sistēmu ieviešanu;

12.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju publicēt zaļo grāmatu par mobilitāti ģeogrāfisku un demogrāfisku problēmu skartos reģionos;

13.

rosina Komisiju atsākt debates par tematu “IKP un ne tikai” un apsvērt nepieciešamību un iespējas izstrādāt papildu rādītājus, kas atspoguļo ekonomikas veikumu, labklājību un ilgtspējīgu attīstību;

14.

iesaka Eiropas Komisijai izstrādāt “kvalifikācijas un prasmju obligātā minimuma garantiju”, ko atzīst un apstiprina visās dalībvalstīs, tomēr neskarot dalībvalstu atbildību par mācību saturu un izglītības sistēmas organizāciju saskaņā ar LESD 165. pantu, un izsaka cerību, ka neformālās un ikdienējās mācīšanās atzīšanas kārtība tiks ieviesta ne vēlāk kā 2018. gadā; uzsver, ka darbaspēka prasmes jāpielāgo tirgus vajadzībām, Komisijas 2017. gada darba programmā pienācīgi ņemot vērā jauniešu bezdarbnieku apmācības vajadzības;

15.

aicina Komisiju izstrādāt ES līmeņa stratēģiju demogrāfisko problēmu risināšanai, stratēģijas “Eiropa 2020” vidusposma pārskatīšanā iekļaut pamatiniciatīvu demogrāfijas jomā un uzsākt savlaicīgu dialogu ar RK par to reģionu jauno definīciju, kuros ir būtiska un pastāvīga demogrāfiska atpalicība;

16.

sagaida, ka Komisija 2017. gada sākumā iesniegs tiesību akta priekšlikumu par Eiropas sociālo tiesību pīlāru ar mērķi novērst asimetriju starp ekonomiskajām brīvībām un sociālajām tiesībām;

17.

mudina Eiropas Komisiju izstrādāt tiesisku regulējumu, kurā būtu ietvertas kopējas definīcijas, kas piemērojamas dažādiem Eiropas sociālās ekonomikas dalībnieku veidiem, piemēram, kooperatīvo sabiedrību, nodibinājumu, savstarpējo sabiedrību un apvienību definīcijas, lai dotu iespēju sociālās ekonomikas uzņēmumiem darboties uz juridiski droša pamata un līdz ar to izmantot iekšējā tirgus un pārvietošanās brīvības priekšrocības;

18.

mudina Komisiju ierosināt jaunu stratēģiju par dzimumu līdztiesību un sieviešu tiesībām 2016.–2020. gadam un nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu pārskatīt Padomes Direktīvu 92/85/EEK par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu;

19.

aicina Komisiju, iesaistot Reģionu komiteju un dalībvalstis, sagatavot otro ziņojumu par Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) un analizēt šīs stratēģijas tālāku attīstīšanu;

20.

aicina Komisiju risināt jautājumu par “pastkastītes uzņēmumiem”;

21.

ir paredzējusi sekmēt Eiropas kultūras mantojuma gadu 2018. gadā, sniedzot zināšanas par kultūras mantojumu plašākai auditorijai vietējā līmenī;

22.

uzsver, ka ir vajadzīga atjaunināta Eiropas tūrisma stratēģija, un norāda, ka Reģionu komiteja šajā sakarā ir sākusi izstrādāt atzinumu “Tūrisms – ES reģionālās sadarbības virzītājspēks”, un par šo atjaunināto Eiropas stratēģiju iesniegs Eiropas Komisijai priekšlikumus;

23.

aicina Komisiju sistemātiskāk ņemt vērā lauku dimensiju visās ES politikas jomās un izstrādāt balto grāmatu par lauku apvidiem, kas varētu kalpot kā sākumpunkts lauku attīstības politikai laikposmam pēc 2020. gada;

24.

aicina Komisiju veicināt jūras nozaru turpmāku izaugsmi, izmantojot jaunu visaptverošu plānu attiecībā uz jūras nozaru ekonomikas attīstību Eiropā, jo īpaši pamatojoties uz kopēju Eiropas stratēģiju par piekrastes kartēšanu un jūras datiem ar mērķi palīdzēt attīstīt jūras nozaru ekonomiku, uzlabojot datu pieejamību un vienlaikus novēršot sadrumstalotību un izmantojot pārrobežu sinerģijas. Aicina izveidot arī zināšanu un inovāciju kopienu jūras nozaru ekonomikā;

25.

aicina Komisiju tās politikas jomās un finansējuma piešķiršanā integrēt pret katastrofām noturīgu ieguldījumu principu. Aicina Komisiju, apspriežoties un sadarbojoties ar vietējām, reģionālajām un valsts pārvaldes struktūrām un ieinteresētajām personām, izstrādāt pamatnostādnes par to, ko Sendai pamatprogramma katastrofu riska mazināšanai nozīmē Eiropai un kā to varētu vislabāk īstenot;

26.

aicina Komisiju pilnībā īstenot aprites ekonomikas rīcības plānu un izvērtēt vajadzību 2017. gadā nākt klajā ar nepieciešamajiem priekšlikumiem, tostarp vērienīgu stratēģiju par plastmasu aprites ekonomikā, tiesību aktiem, ar ko nosaka minimālās kvalitātes prasības atkārtoti izmantojamam ūdenim, kā arī ar jaunām iniciatīvām būvniecības un ēku nojaukšanas nozarē;

27.

aicina Komisiju veikt teritoriālās ietekmes novērtējumus attiecībā uz visiem esošajiem un vides jomā saistošajiem mērķiem;

28.

mudina Komisiju pārskatīt ES klimata mērķus un to īstenošanai vajadzīgos līdzekļus saskaņā ar vispārējiem mērķiem, kas pieņemti Parīzes COP21; atgādina Komisijai tās sākotnējo ieteikumu par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu līdz 2030. gadam par 50 % salīdzinājumā ar pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma līmeni; uzskata, ka attiecībā uz visiem jauniem mērķiem būtu jāveic teritoriālās ietekmes novērtējums un ka nevajadzētu ierobežot dalībvalstu tiesības noteikt savu energoresursu struktūru;

29.

aicina Komisiju ieviest praksē globālā klimata nolīguma 15. preambulu, kurā atzīts tādas daudzlīmeņu pārvaldības pieejas nozīmīgums, kas ietver ne tikai pilsētas, bet arī reģionus;

30.

prasa iesaistīt Komiteju ES enerģētikas infrastruktūras forumā, lai RK varētu pārstāvēt vietējo un reģionālo pašvaldību viedokli politikas izstrādē attiecībā uz ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūrā, jo īpaši decentralizētas enerģijas ražošanas, tostarp mikroražošanas un sadales, jomā;

31.

prasa jau politikas plānošanas procesa agrīnā posmā iesaistīt Komiteju ES direktīvu par energoefektivitāti, atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un elektroenerģijas tirgus struktūru pārskatīšanā;

32.

aicina Komisiju nākt klajā ar konkrētākām iniciatīvām koģenerācijas un centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes tīklu jomā, lai vēl vairāk samazinātu CO2 emisijas un uzlabotu energoapgādes drošību;

33.

uzskata, ka Komisijai vajadzētu izvirzīt vērienīgākus mērķus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu enerģijas politiku, papildus atbalstot, pielāgojot un paplašinot Pilsētas mēru pakta modeli gan ES, gan ārpus tās, kā arī palīdzot pārveidot pilsētu pārvaldību, rīcību klimata politikas jomā un iedzīvotāju konsekventāku un ilgtspējīgāku iesaisti;

34.

aicina pilnībā īstenot Eiropas Savienības 7. vides rīcības programmu 2014.–2020. gadam un mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu ES direktīvai, ar ko nosaka atbilstības nodrošināšanas noteikumus attiecībā uz ES vides acquis  (2);

35.

aicina līdz 2020. gadam pilnībā īstenot ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju un tādēļ rosina Komisiju 2017. gadā nākt klajā ar tās ilgi aizkavējušos iniciatīvu, kuras mērķis ir nepieļaut bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu neto zudumu; atkārtoti prasa Komisijai nepārskatīt dabas direktīvas, bet gan drīzumā nākt klajā ar paziņojumu, kurā iekļauti konkrēti pasākumi minēto direktīvu labākas īstenošanas atbalstam (3);

36.

aicina Komisiju nākt klajā ar paziņojumu par ilgtspējīgu pārtiku, izveidojot saskaņotu ES mēroga politikas ietvaru, lai risinātu jautājumus saistībā ar lauksaimniecības ilgtspēju, pārtikas ražošanas un piegādes ķēdi un tirdzniecības aspektiem, un atgādina Eiropas Komisijai par savu iepriekšējo aicinājumu izvirzīt konkrētākus mērķus attiecībā uz pārtikas atkritumu apjoma samazināšanu par 30 % līdz 2025. gadam (4). Atkārtoti pauž arī aicinājumu ieviest jaunu logotipu un noteikt vienotu simbolu un identifikācijas shēmu vietējiem produktiem;

37.

aicina Komisiju publicēt jaunu stratēģiju alkohola jomā 2016.–2025. gadam, kuras pamatā būtu jaunākās zinātnes atziņas, kurā ņemtas vērā pārmaiņas sabiedrībā un atbalstītas programmas, kas jau uzsāktas valstu, reģionālajā un vietējā līmenī;

38.

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu iekļaut vienotā tirgus pīlāru Eiropas pusgadā, vienlaikus ieviešot sistēmu regulārai uzraudzībai un novērtēšanai;

39.

atzinīgi vērtē gaidāmos PVN vienkāršošanas pasākumus, kuri paredzēti MVU, un Jaunuzņēmumu iniciatīvu, kas būs konkrēti soļi reglamentējošā un administratīvā sloga samazināšanai MVU; uzsver, ka vēl ievērojami jāvienkāršo regulējums, jo īpaši attiecībā uz MVU piekļuvi publiskajam iepirkumam un MVU līdzdalību ESI fondu finansētos projektos;

40.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija pievērš uzmanību kopīgošanas vai sadarbīgajai ekonomikai, bet atkārtoti pauž pārliecību, ka visās saistoša regulējuma iniciatīvās vienmēr būtu jāizmanto nozaru pieeja un tajās kā kritērijs regulējuma pamatnostādņu izstrādei jāņem vērā attiecīgās iniciatīvas mērogs;

41.

uzskata, ka Komisijai vairāk jāiedziļinās ievērojamajās finansējuma problēmās, ar ko saskaras vispārējas nozīmes pakalpojumi (VNP), un tādēļ aicina Komisiju izvērtēt, kāda ir ES tiesību aktu teritoriālā ietekme uz vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu, īpašu uzmanību pievēršot valsts atbalsta un publiskā iepirkuma noteikumiem, un izmantot visas esošās vienkāršošanas iespējas, tostarp ES finanšu instrumentu vienkāršošanu; ņemot vērā iepriekš minēto, sagaida, ka ar to pienācīgi apspriedīsies par “Almunia paketes” 2017. gada pārskatīšanu attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu finansēšanu;

42.

ierosina pēc Komisijas pašlaik veiktā Direktīvas par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem publiskā iepirkuma jomā novērtējuma pabeigšanas pārskatīt minēto direktīvu ar mērķi novērst trūkumus, kas izriet, raugoties no vietējo un reģionālo pašvaldību perspektīvas;

43.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu pieņemt rīcības kodeksu, ar ko nodrošina vietējo un reģionālo pašvaldību strukturētu iesaisti Eiropas pusgadā, un par šo jautājumu apņemas iesaistīties dialogā ar Eiropas Komisiju;

44.

atkārtoti aicina Komisiju izvērtēt, kā jaunie noteikumi par Eiropas integrēto ekonomisko norēķinu sistēmu (ESA 2010) ietekmē vietējo un reģionālo pašvaldību spēju veikt ieguldījumus;

45.

mudina Komisiju iesaistīt Reģionu komiteju, gatavojot balto grāmatu par ekonomiskās un monetārās savienības reformu, kurā būtu jāpievēršas ekonomiskās un monetārās savienības konkurētspējai un sociālajai dimensijai;

46.

uzskata, ka digitālā vienotā tirgus viena no galvenajām problēmām ir ilgtspējīgas datu ekonomikas izveide, arī rūpnieciskā kontekstā (rūpniecība 4.0); iesaka radīt apstākļus, kas atvieglos visu teritoriju pieslēgšanu platjoslas pakalpojumiem, un strādāt ar Komisiju un Eiropas Investīciju banku, lai izmantotu finansējuma un atbalsta shēmas IKT infrastruktūrai, un aicina Eiropas Komisiju digitālā vienotā tirgus veidošanas gaitā regulāri ziņot par panākumiem digitālās plaisas pārvarēšanā, it īpaši reģionālā un vietējā līmenī;

47.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, kuru mērķis būtu labāk izmantot ES finansētās pētniecības programmas, uzlabojot sinerģiju starp programmas “Apvārsnis 2020”, Eiropas strukturālo un investīciju fondu un ESIF finansējumu un stiprinot saites ar pārdomātas specializācijas stratēģijām reģionālajā līmenī; ierosina īpašu uzmanību pievērst programmas “Apvārsnis 2020” finansējuma ietekmei uz izaugsmi un, veicot starpposma novērtējumu, pievērsties “inovācijas plaisas” mazināšanai;

48.

ierosina RK ciešu iesaisti bioekonomikas stratēģijas pārskatīšanā 2017. gadā;

49.

uzsver, ka jaunu ES instrumentu, piemēram, Eiropas Inovācijas padomes, ieviešanā, kā arī tādu iniciatīvu kā Atklātie dati un Atklātā inovācija īstenošanā ir jāņem vērā reģionālā dimensija un jāveicina inovācijas plaisas mazināšana;

50.

prasa Komisijai, lai katra nozīmīga iniciatīva tirdzniecības politikas jomā būtu papildināta ar teritoriālās ietekmes novērtējumiem, un uzskata, ka ar jauniem tirdzniecības nolīgumiem nevajadzētu ieviest jaunus ierobežojumus vietējām un reģionālajām pašvaldībām attiecībā uz vispārējas nozīmes pakalpojumu sniegšanu;

51.

aicina Komisiju sistemātiski veikt ex post novērtējumus, lai izvērtētu tirdzniecības nolīgumu pozitīvo un negatīvo saimniecisko, vides, sociālo un teritoriālo ietekmi;

52.

lai risinātu problēmas saistībā ar tirdzniecības politikas veidošanas pārredzamību ES dalībvalstu līmenī, aicina Komisiju nākt klajā ar pamatnostādnēm par to, kā tiek formulēti tirdzniecības politikas mērķi pirms sarunu uzsākšanas, proti, posmā, kurā 28 dalībvalstis nosaka pilnvarojumu;

53.

mudina Komisiju tieslietu jomā atbalstīt stimulēšanas veidus, kas palīdz valstīm uzlabot aizturēto personu ieslodzījuma apstākļus, kas veicina izlīguma procesa krimināllietās izveidi un kas ir vērsti uz atjaunojošo justīciju, apcietinājuma alternatīvu izmantošanu un apmācību programmām, kas ļauj izkļūt no sociālās vides, kuras pamatā ir prettiesiskums un noziedzība;

54.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas vēlmi risināt problēmas, ko rada patvēruma meklētāju, bēgļu un ekonomisko migrantu bezprecedenta pieplūdums Eiropā, un uzskata, ka priekšlikumi par Dublinas sistēmas reformu ir svarīgs solis šajā virzienā; sagaida, ka 2017. gadā tomēr sekos konkrēti priekšlikumi veidot visaptverošu ES migrācijas un patvēruma politiku, kas balstīsies uz pamattiesību un starptautisko saistību, kā arī solidaritātes principa ievērošanu;

55.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm turpināt meklēt savstarpēju kompromisu attiecībā uz drošu izcelsmes valstu kopēju Eiropas sarakstu un sadarboties ar tām izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm, kas uzskatāmas par drošām, nolūkā īstenot efektīvu un operatīvu atgriešanas politiku, pilnībā ievērojot cilvēktiesības un starptautiskās saistības;

56.

mudina Komisiju ierosināt izveidot mehānismus, kas ļautu patvēruma meklētājiem pieteikties humanitārajām vīzām no valstīm ārpus ES, tādējādi ļaujot viņiem likumīgi ieceļot ES;

57.

atzīst migrācijas nozīmīgo ieguldījumu Eiropas ekonomikas izaugsmē un prasa ņemt vērā šo aspektu Eiropas pusgadā, jo īpaši saistībā ar izdevumiem migrantu integrācijas nodrošināšanai;

58.

uzskata, ka svarīgāk nekā jebkad agrāk ir saglabāt Šengenas zonu, un mudina Komisiju kopā ar dalībvalstīm darīt visu iespējamo, lai atgūtu sistēmai nepieciešamo stabilitāti; atgādina, ka Šengenas nolīguma par brīvu pārvietošanos pāri robežām darbības apturēšanai ir būtiskas sekas, kas izpaužas kā fiziska kontrole un var radīt smagas ekonomiskas sekas, tomēr neatrisinot migrācijas spiediena radītās problēmas;

59.

mudina Komisiju piešķirt lielāku finansējumu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai tās varētu efektīvāk pildīt savu svarīgo uzdevumu, atbalstot patvēruma meklētāju, bēgļu un migrantu integrāciju;

60.

uzskata, ka Eiropas strukturālo un investīciju fondu labāka sadale reģionālā un vietējā līmenī ir nosacījums, kas vajadzīgs, lai atbalstītu integrācijas politikas pasākumus. Šajā sakarā aicina nodrošināt vairāk resursu, kā arī labāku sadali un vislielāko efektivitāti šo resursu izmantošanā ar mērķi risināt ar patvēruma meklētājiem, bēgļiem un migrāciju saistītos jautājumus turpmākajos gados;

61.

aicina Komisiju 1) atbalstīt vietējās un reģionālās pašvaldības stratēģiju izstrādē vietējā, reģionālajā un valstu līmenī, lai apkarotu radikalizāciju; 2) turpināt apkopot un publiskot rokasgrāmatā paraugprakses piemērus par to, kā nepieļaut radikalizēšanos; 3) atbalstīt pilsētu savstarpēju sadarbību radikalizācijas problēmas novēršanā;

62.

pauž bažas saistībā ar grūtībām kontrolēt nepavadītu nepilngadīgo klātbūtni un risku, ka viņi var kļūt par cilvēku tirdzniecības un izmantošanas upuriem; uzstājīgi aicina īstenot iekļaušanas un apmācības programmas, kas jo īpaši paredzētas nepilngadīgajiem, kā arī uzņemšanā iesaistīt nepilngadīgo izcelsmes kopienas, kuras jau ir iesakņojušās uzņēmējvalstī, un tādējādi nodrošināt nepilngadīgajiem iespēju dzīvot ģimenē vai ģimenei līdzīgos apstākļos;

63.

uzsver, ka, īstenojot pārskatīto EKP, augsta prioritāte piešķirama iniciatīvām, kas atbalsta decentralizācijas procesus, mērķsadarbību un spēju veidošanu vietējā līmenī; rosina Komisiju atjaunot Vietējās administrācijas atbalsta instrumentu (LAF) un piemērot to arī visās kaimiņvalstīs, kā arī atkārtoti izvirza priekšlikumu pārskatītās EKP īstenošanā iekļaut Eiropas kohēzijas politikas metodoloģiju, konceptus un instrumentus;

64.

saistībā ar ikgadējiem progresa ziņojumiem paplašināšanās jomā mudina Komisiju sīkāk izskatīt decentralizācijas procesus, kā arī vietējo pašvaldību stāvokli paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs;

65.

uzsver, ka ES vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāsniedz atbilstošs ieguldījums attīstības sadarbībā, lai sasniegtu noturīgus rezultātus, tostarp saistībā ar turpmāko darbu pēc ANO konferences par mājokļiem un ilgtspējīgu pilsētattīstību (Habitat III);

66.

aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību bēgļu aizsardzībai viņu izcelsmes reģionos, uzskatot to par būtisku aspektu to cilvēku augošā skaita pārvaldībā, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu izveidot jaunu satvaru partnerattiecībām ar trešām valstīm, kuras uzņem ļoti daudzus bēgļus; šīm valstīm ir nepieciešams attīstīt ilgtspējīgas uzņemšanas spējas un nodrošināt noturīgas perspektīvas tuvu mājām miljoniem cilvēku, kuri bēg no karadarbības un vajāšanas. Šajā sakarā atzīst, ka ir vajadzīgs Ārējo investīciju plāns ieguldījumu mobilizēšanai trešās valstīs, un aicina pilnībā iesaistīt šajā procesā Eiropas reģionālās un vietējās pašvaldības. Vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāmudina palīdzēt uzņemošajām partnerstruktūrām ārpus ES, sniedzot tehnisku palīdzību un iestājoties par strukturētāku pieeju bēgļu aizsardzībai;

67.

atkārtoti aicina vienkāršot un pilnveidot Eiropas pilsoņu iniciatīvas, kas ir vienīgais tiešas līdzdalības instruments ES līmenī, tiesisko regulējumu;

68.

vērš Komisijas uzmanību uz Komitejas veiksmīgo darbību decentralizētas komunikācijas par ES jautājumiem organizēšanā ciešā sadarbībā ar vietējiem un reģionālajiem plašsaziņas līdzekļiem, pilsonisko sabiedrību un ES iestādēm, un mudina Eiropas Komisiju pastiprināt centienus šajā jomā jau laikus pirms Eiropas vēlēšanām 2019. gadā;

69.

aicina Komisiju izstrādāt “pārmērīgas reglamentēšanas” ES mēroga standarta definīciju nolūkā nodrošināt juridisko noteiktību attiecībā uz ES tiesību aktu īstenošanu un piemērošanu un ierobežot pārmērīgu birokrātiju;

70.

prasa nodrošināt lielāku pārredzamību, efektivitāti un sadarbību starp ES iestādēm saskaņā ar jauno iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu un iekļaut RK visos likumdošanas procesa posmos, lai Komiteja pilnībā varētu izmantot savu potenciālu likumdošanas ciklā un konsultācijās;

71.

uzsver labo sadarbību ar Komisiju 2015. un 2016. gadā veiktā Teritoriālās ietekmes novērtējuma (TIN) izmēģinājuma posmā; balstoties uz šo labo sadarbību, RK aicina Komisiju ieviest TIN kā standartpraksi to tiesību aktu ietekmes novērtēšanā, kam potenciāli varētu būtu asimetriska teritoriāla ietekme, un plašākajā labāka regulējuma programmā;

72.

sagaida vēl ciešāku sadarbību ar Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu subsidiaritātes uzraudzībā un subsidiaritātei veltītajā konferencē 2017. gadā;

73.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropadomes priekšsēdētājam.

18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/11

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 16. februāra rezolūciju par Europe Direct informācijas centriem (EDIC) (CoR 84/2012),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2014. gada 3. decembra atzinumu par tematu “Eiropas un tās iedzīvotāju saiknes atjaunošana. Nepieciešamība nodrošināt plašāku un efektīvāku saziņu vietējā līmenī” (COR-2014-04460),

1.

norāda, ka ES saskaras ar būtiskām politiskām un ekonomiskām problēmām. Tā kā vēl aizvien ir vērojams demokrātijas deficīts un iedzīvotāju vilšanās par Eiropas Savienību aizvien palielinās, visiem Eiropas politikas dalībniekiem kopīgi jācenšas ES iedzīvotājus vairāk iesaistīt Eiropas projektā un nodrošināt Eiropas politikas leģitimitāti;

2.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir labas iespējas palīdzēt uzlabot iedzīvotāju saikni ar Eiropas politikas dalībniekiem un informēt Eiropas vadītājus par iedzīvotāju tiešajām vajadzībām. Tāpēc lielāka nozīme būtu jāpiešķir decentralizētam Eiropas komunikācijas procesam;

3.

apņemas pastiprināt sadarbību ar EDIC centriem saskaņā ar Komitejas komunikācijas stratēģiju 2015.–2020. gadam;

4.

atgādina, ka Europe Direct tīklam, ko pašlaik veido 518 informācijas centri dažādās dalībvalstīs, ir svarīga loma decentralizētā Eiropas komunikācijas stratēģijā. Tas ir viens no svarīgākajiem Eiropas Komisijas instrumentiem, kas dod iespēju iedzīvotājus vietējā un reģionālajā līmenī informēt par dažādu Eiropas politikas jomu nozīmi viņu ikdienas dzīvē;

5.

atzinīgi vērtē pašreizējos centienus novērtēt Eiropas Komisijas sistēmu, ar kuru nosaka EDIC saturiskos un tehniskos aspektus, ar mērķi sagatavoties 2018.–2023. gada finansēšanas periodam un noteikt jaunus EDIC pamatnosacījumus;

6.

uzskata, ka būtiska nozīme ir EDIC centieniem dibināt sakarus ar ES iestādēm un citiem Eiropas Komisijas informācijas tīkliem, un uzsver, ka šie centri darbojas kā vidutāji starp iestādēm un teritoriju, vietējo iestāžu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju vajadzībām;

7.

norāda, ka pašreizējā krīzes situācijā EDIC darbs kļūst aizvien nozīmīgāks un sarežģītāks. Ņemot vērā daudzās problēmas, ar kurām saskaras ES, jācenšas izmantot visu EDIC potenciālu un nostiprināt šo centru lomu Eiropas Savienības komunikācijas procesā. Vienlaikus jānodrošina līdzsvarots ģeogrāfiskais sadalījums, un nedrīkst samazināt pašlaik atbildīgo struktūru skaitu vietējās un reģionālajās pašvaldībās;

8.

uzskata, ka EDIC darbu nākotnē var nodrošināt, padziļinot jau esošo ciešo sadarbību un palielinot Eiropas Savienības piešķirto finansējumu;

9.

ierosina pašreizējā daudzgadu shēmā ievērojami palielināt finanšu resursus, kas informācijas centriem paredzēti nākamajam finansēšanas periodam. Būtu divreiz jāpalielina vienotas likmes maksājums, ko uz katru EDIC piešķir pamatinformācijas sniegšanai, un jāpalielina standarta vienreizējie maksājumi dažādo moduļu finansēšanai, vienlaikus nodrošinot, ka EDIC cenšas paaugstināt efektivitāti un iespējami lietderīgi izmantot savus resursus. Visbeidzot, paredzot lielākus finanšu resursus izmēģinājuma moduļiem, pavērsies iespēja reaģēt uz krīzes situācijām. Tādējādi varētu absorbēt izmaksu pieaugumu, piemēram, saistībā ar algām un īres maksām;

10.

pauž cerību, ka finansēšana tiks uzlabota, jo Europe Direct informācijas centriem tiek izvirzītas augstākas prasības. Tādēļ finansējuma apmērs būtu būtiski jāpalielina;

11.

uzsver: tā kā EDIC darbība sniedz sabiedrisku labumu, tie arī turpmāk jāatbrīvo no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas;

12.

uzsver, ka ievērojami būtu jāsamazina administratīvais slogs;

13.

apstiprina, ka Eiropas Komisijas pasākumi, kuru mērķis ir decentralizēta komunikācija par Eiropu, principā sasniedz attiecīgās mērķauditorijas. Tomēr Eiropas Komisijas prioritātes tikai daļēji atbilst iedzīvotāju vajadzībām dažādās Eiropas politikas jomās. Jo abstraktāks jautājums, jo mazāk to iedzīvotāji uzskatīs par nozīmīgu politisku jautājumu. Tādēļ īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai risinātu Eiropas politikas jautājumus, kas skar iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

14.

uzskata, ka būtu lietderīgi stiprināt EDIC saikni ar vietējā vai reģionālā līmeņa apvienību tīkliem, lai apzinātu iedzīvotāju intereses dažādās jomās un tādējādi ar Eiropu saistīto informāciju varētu pielāgot viņu prasībām, veidojot divvirzienu komunikācijas kanālu;

15.

norāda, ka moduļu sistēma kopumā ir uzskatāma par pozitīvu. Tomēr ir nepieciešamas vairākas izmaiņas, piemēram, jāpalielina dažādo moduļu elastīgums;

16.

aicina Eiropas Komisiju informācijas centriem dot iespēju plānotos pasākumus pielāgot gan Komisijas komunikācijas prioritātēm, gan vietējām vajadzībām. Lai Eiropas projektam būtu nākotne, Eiropas politikas dalībniekiem ir jākomunicē ar iedzīvotājiem tādā veidā, lai viņi Eiropu atkal uzskatītu par kopēju mājvietu, par kopīgu vērtību un miera kopienu, par sociālās un kultūras attīstības un tiesiskuma virzītājspēku. Pateicoties tam, ka EDIC informāciju piedāvā tuvu iedzīvotājiem, šie centri var radīt saikni starp abām pusēm un iedzīvotāju vidū veicināt pozitīvu Eiropas uztveri;

17.

jaunā 2018.–2023. gada finansēšanas perioda uzsākšanu aicina papildināt ar informatīvu kampaņu, kurā tiktu skaidrota Europe Direct modeļa pievienotā vērtība un atspoguļots gan EDIC ikdienas darbs, gan ar ES saistītie pasākumi, ko šie centri veic vietējā un reģionālajā līmenī, tādā veidā papildinot ierasto informāciju par augsta līmeņa sanāksmēm, kas iedzīvotājiem nerada vienotu Eiropas projekta kopainu;

18.

ierosina, ka moduļu sistēmai vajadzētu būt atvērtai reģionālām prioritātēm, formātiem un grupām, kas līdz šim nav noteikti kā mērķi, un īpaši ierosina pieejamos moduļus izmantot elastīgi. Mērķis ir komunikāciju pēc iespējas pielāgot vietējiem apstākļiem. Jaunajā uzaicinājumā iesniegt piedāvājumus vajadzētu paredzēt iespēju iesniegt projektus reģionālajā līmenī, lai komunikāciju varētu iespējami labāk pielāgot vietējām vajadzībām. Tādā veidā tiktu stiprināta partnerība starp dažādām iestādēm, kas palīdz nodrošināt atbilstošus sabiedriskos pakalpojumus attiecīgajā teritorijā, rūpīgāk izstrādātas un aktuālas komunikācijas stratēģijas, kā arī strukturētākas attiecības ar ieinteresētajām personām un citiem Eiropas tīkliem. Būtu lietderīgi paredzēt iespēju daļēji izmantot tādus partnerības veidus, kas balstās uz publiskā un privātā sektora sadarbību (tā rīkoties turklāt rosināja arī Eiropas Komisija, plānojot ES fondu izmantošanu 2014.–2020. gadā). Šādiem projektiem vajadzētu nodrošināt atbilstošu finansējumu, kam jābūt atkarīgam no to iedzīvotāju skaita, kurus aptver attiecīgais projekts, un no publisko kontaktpunktu skaita;

19.

aicina rast arī iespēju finansēt informācijas centru sadarbības pasākumus, lai dažādu reģionu centriem būtu vieglāk gan dalīties paraugpraksē dažādās jomās, gan izmantot sinerģijas, īpaši tad, ja tiem ir viena un tā pati mērķauditorija ar līdzīgām iezīmēm un vajadzībām;

20.

nobeigumā uzsver, ka EDIC darbs ir būtisks vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas vislabāk pārzina vietējās un reģionālās ieinteresētās personas un iedzīvotājiem svarīgos tematus. Tās var precīzi noteikt, kāda veida informācija un kādas metodes palīdzēs sasniegt iedzīvotājus un viņus uzrunās. Tāpēc Eiropas komunikācijā pašvaldībām ir būtiska loma, un tā būtu jāstiprina, arī ciešāk sadarbojoties ar Eiropas iestādēm;

21.

atbalsta Komisijai izteikto Eiropas Parlamenta aicinājumu nodrošināt atbilstošus un visaptverošus norādījumus Eiropas pilsoņu iniciatīvu organizatoriem (1);

22.

aicina Eiropas Komisiju paplašināt sadarbību starp dažādu veidu Eiropas tīkliem, lai nodrošinātu labāku informāciju un komunikāciju ar iedzīvotājiem, sniedzot plašāku atbilžu klāstu uz viņu pieprasījumiem.

18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/13

1.

uzsver, ka ES tērauda nozarei ir bijusi un ir liela nozīme Eiropas integrācijas procesā un ka tā ir viens no svarīgajiem pamatiem labklājībai, pievienotajai vērtībai, ieguldījumiem un nodarbinātībai Eiropā. Ar 330 000 nodarbinātajiem un 500 ražošanas vietām 23 dalībvalstīs šī nozare Eiropas Savienībai ir stratēģiski nozīmīga. 2014. gadā šī rūpniecības nozare saražoja apmēram 169 miljonus tonnu tērauda jeb 10 % no pasaules tērauda produkcijas un veidoja kopējo apgrozījumu EUR 166 miljardu apmērā, kas atbilst 1,3 % no ES iekšzemes kopprodukta;

2.

norāda, ka, neraugoties uz ražošanas un darbvietu samazināšanos pēdējās desmitgadēs, tērauda rūpniecība joprojām ir būtisks faktors Eiropas reindustrializācijas procesā. Komisijas 2014. gada 22. janvāra paziņojumā “Eiropas rūpniecības atdzimšana” noteiktais mērķis – līdz 2020. gadam rūpniecības nozares daļu iekšzemes kopproduktā palielināt līdz 20 % – ir sasniedzams tikai tad, ja tērauda rūpniecība ir konkurētspējīga;

3.

norāda, ka tērauda rūpniecībai ir intensīva savstarpējā ekonomiskā saikne ar augšupējām un pakārtotajām nozarēm. Kopā ar izejvielu piegādātājiem, piemēram, kalnrūpniecību, enerģētiku, transporta nozari un pakalpojumu nozares uzņēmumiem, kā arī pircējiem, piemēram, metālrūpniecību, transportlīdzekļu rūpniecību un būvniecības nozari, tērauda rūpniecība veido tālejošus pievienotās vērtības tīklus un kopas;

4.

īpaši uzsver, ka tērauda rūpniecības turpmākā attīstība tieši un netieši ietekmēs reģionālo un vietējo attīstību un ka konkurētspējīga un ilgtspējīga tērauda rūpniecība turklāt ir priekšnosacījums ekonomikas atveseļošanās un izaugsmes procesiem daudzos Eiropas reģionos; norāda, ka tērauda ražošanas nozare ir arī svarīgs netiešās nodarbinātības avots, jo tai ir nozīmīga loma daudzu citu rūpniecības nozaru darbībā;

5.

norāda uz faktu, ka Eiropas tērauda rūpniecība ir neatņemama starptautisku izejvielu, iepirkumu un noieta tirgu daļa un šajā ziņā tā ir atkarīga no godīgiem konkurences apstākļiem;

6.

uzsver, ka tērauda rūpniecības uzņēmumi paši par sevi ir energoietilpīgi un ka enerģijas izmaksas veido aptuveni 40 % no darbības izmaksām. Tāpēc šai rūpniecības nozarei noteikti nepieciešama lēta un droša energoapgāde;

7.

uzsver tērauda rūpniecības devumu enerģētikas pārkārtošanas un klimata aizsardzības izvēršanā. Piemēram, vējturbīnu un īpaši efektīvu spēkstaciju būvniecībā un elektrotransportlīdzekļu ražošanā nevar iztikt bez novatoriskiem tērauda izstrādājumiem. Lai gan tērauda ražošana ir ievērojams CO2 emisiju avots, inovatīvi tērauda izstrādājumi ļauj ietaupīt sešas reizes lielāku CO2 emisijas apjomu nekā tas emisijas apjoms, kas rodas to ražošanā;

8.

atgādina, ka tērauda rūpniecībai ir stratēģiska nozīme dzelzceļa infrastruktūru izveidē visā Eiropas kontinentā, un nozīmīgs ir arī tās ieguldījums vietējo dzelzceļa transporta tīklu izveidē, kas var būtiski atslogot autotransportu, jo īpaši domājot par dzīves un vides kvalitātes uzlabošanu lielpilsētu teritorijās;

9.

uzsver, ka Eiropā esošajiem tērauda ražotājiem ražošana jāveic iespējami rentablāk un resursu izmantošanas ziņā efektīvāk un ar nepārtrauktiem ieguldījumiem jānodrošina tās atbilstība jaunākajam tehnikas līmenim. Ilglaicīga konkurētspēja ir atkarīga arī no to spējas izstrādāt revolucionāras tehnoloģijas tādās jomās kā, piemēram, energoefektivitāte. Taču vienlīdz svarīgi ir, lai ES un tās dalībvalstis, pieņemot lēmumus, vienmēr ņemtu vērā ietekmi uz tērauda rūpniecības konkurētspēju attiecīgās valsts un starptautiskā mērogā un ilgtermiņa ekonomisko ietekmi;

10.

konstatē, ka tērauda rūpniecībai, lai nodrošinātu tālāku pastāvēšanu, ir jāturpina pierādīt, ka tā ar inovācijām un nekaitīgumu videi ir gatava risināt nākotnes problēmas. Tas, piemēram, ietver aktīvu devumu vides un klimata aizsardzībā, kā arī vides un klimata aizsardzības politikas tehnisko standartu konsekventu ievērošanu kapitālieguldījumu atjaunošanas gadījumā;

11.

uzsver Eiropas tērauda rūpniecības augstos sociālos standartus un tās centienus aizsargāt klimatu un vidi;

12.

konstatē, ka, pārstrādājot tēraudu, tiek ietaupītas izejvielas un enerģija, samazinātas siltumnīcefekta gāzu emisijas un stiprināta aprites ekonomika. Īpaši jāuzsver, ka tērauds kā materiāls ir simtprocentīgi pārstrādājams. Ņemot vērā mērķi izveidot konkurētspējīgu un ilgtspējīgu aprites ekonomiku, kā arī faktu, ka Eiropas Savienībai ir pozitīva metāllūžņu tirdzniecības bilance, būtu jāturpina attīstīt tērauda atkārtotu izmantošanu un pārstrādi. Turklāt jaunu tērauda šķirņu, ferosakausējumu, liešanas un ražošanas metožu izstrādāšanai ir ievērojams tirgus potenciāls;

13.

uzsver, ka Eiropas tērauda rūpniecība ar modernākajām tehnoloģijām un augsti kvalificētiem speciālistiem rada izcilus sasniegumus tērauda jomā un vienlaikus īpašu uzmanību velta pētniecībai un produktu izstrādei, kas orientēta uz klientu prasībām. Novatorisku un kvalitatīvi augstvērtīgu produktu izstrāde sekmē uzņēmumu konkurētspējas nodrošināšanu un uzlabošanu;

14.

apliecina, ka modernā tērauda ražošana lielā mērā ir atkarīga no augsti kvalificēta darbaspēka, kurš spēj rast progresīvus risinājumus, un no pastāvīgas šī darbaspēka profesionālās izaugsmes; norāda, ka “Jaunu prasmju programma” nodrošinās pastāvīgus ieguldījumus cilvēkresursos, tostarp pārkvalificēšanās un kvalifikācijas paaugstināšanas politikā. Tā labvēlīgi ietekmēs daudzas tautsaimniecības nozares, tostarp tērauda rūpniecību;

15.

atbalsta Eiropas tērauda nozarē notiekošos centienus nodrošināt lielāku iespēju vienlīdzību visiem darbiniekiem. Piemēram, pēdējo 10 gadu laikā tērauda nozarē ir palielinājies sieviešu īpatsvars, un tagad atkarībā no attiecīgā amata un ES dalībvalsts tas ir starp 6 % un 25 %. Tērauda nozares uzņēmumi pēdējo divu gadu laikā dažādās dalībvalstīs ir sākuši arī virkni iniciatīvu, lai tērauda nozarei piesaistītu sievietes;

16.

atzīmē, ka tērauda rūpniecībai ES ir vadošā pozīcija attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību un tā nodrošina pasaulē augstākos standartus rūpnieciskajai higiēnai darba vietā. ES līmenī tiek plaši diskutēts par paraugprakses apmaiņu attiecībā uz veselības aizsardzību un drošību darba vietā. Turklāt ES tērauda rūpniecība iesaistās intensīvā sociālajā dialogā ES līmenī;

17.

uzsver, ka izglītībā un arodmācībās, it īpaši mācekļu apmācībā, pastiprināti jāpievēršas digitālajām prasmēm un tehnoloģijām; uzsver, ka ražošanas procesu digitalizācijas apstākļos pieaug uzdevumu sarežģītība un nodarbinātajiem ir vajadzīga labāka kvalifikācija (1);

18.

uzsver: tā kā ražošanas procesi tiek digitalizēti, pieaug uzdevumu sarežģītība un no nodarbinātajiem tiek prasītas labākas abstraktās domāšanas un problēmu risināšanas spējas. Turklāt darbiniekiem pašiem jābūt atbildīgiem par sava darba organizēšanu, un viņiem jāpiemīt augstam kompetences līmenim starpdisciplinārā un pašregulētā darbībā, kā arī komunikācijā;

19.

norāda, ka jaudas pārpalikums visā pasaulē, zemu cenu fāzes, augstas enerģijas cenas, kā arī nodevas un maksājumi par enerģijas nesējiem, gaidāmā ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas reforma, kā arī konkurenci kropļojošs dempings, ko īsteno ārpus ES esoši tērauda ražotāji, rada ievērojamu slogu Eiropai kā tērauda rūpniecības vietai. Neapstrādāta tērauda ražošana un Eiropas tērauda nozares daļas pasaules tirgū samazinās, kā rezultātā tiek īstenoti pielāgošanās procesi, kas ietekmē uzņēmumu darbību un nodarbinātību;

20.

ar bažām vēro dzelzs un tērauda ražošanas uzņēmumu slēgšanas vai jaudas samazināšanas postošo sociālo un saimniecisko ietekmi uz vietējām un reģionālajām kopienām un norāda, ka vajadzīgi pasākumi minēto kopienu atjaunošanas un izaugsmes atbalstam;

21.

piekrīt, ka ES stratēģija tērauda rūpniecības turpmākai attīstībai ir lietderīga un mērķtiecīga. Šai ziņā ir būtiski reģionālās un vietējās pašvaldības iesaistīt saskaņošanas un lēmumu pieņemšanas procesos un ņemt vērā tā brīža vietējos apstākļus un uzņēmumu specializāciju;

22.

atbalsta tādu ES rūpniecības politiku, kas būtu virzīta uz tērauda rūpniecības konkurētspējas un konkurencei atbilstošu pamatnosacījumu saglabāšanu un kas dotu iespēju saglabāt esošos tērauda rūpniecības uzņēmumus un darbvietas un tos nākotnē paplašināt;

23.

līdzīgi kā Komisija savā Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam, uzskata, ka enerģētikas nozares radīto CO2 emisiju samazināšana un scenārijs, kurā liela daļa enerģijas nāk no atjaunojamiem avotiem, ilgtermiņā izmaksu ziņā būs izdevīgāks nekā līdzšinējās politikas turpināšana, un ka kodolenerģijas, kā arī no fosilā kurināmā iegūtās enerģijas izmaksas ar laiku, iespējams, turpinās augt, savukārt no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtās enerģijas izmaksas varētu pazemināties; šajā saistībā atzīst dalībvalstu centienus paredzēt pienācīgu kompensāciju par nesamērīgi lielu finansiālu slogu, kas starptautiskai konkurencei pakļautajai tērauda rūpniecībai rodas atjaunojamo energoresursu attīstīšanas gaitā; tomēr mudina Eiropas līmenī nodrošināt, lai nacionālie kompensācijas mehānismi, it īpaši valsts atbalsta jomā, neizraisītu konkurences kropļojumus ES vienotajā tirgū;

24.

norāda: pirms tiek veikti pārstrukturēšanas pasākumi, jāpalīdz no tērauda rūpniecības lielā mērā atkarīgām pašvaldībām paplašināt savas tautsaimniecības daudzveidību; vietējās tautsaimniecības struktūras dažādošanā it īpaši būtu jātiecas radīt sinerģiju starp ilgtspējīgu rūpniecību un pakalpojumiem, un to varētu veicināt arī ar nodokļu stimuliem;

25.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropadome savos 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos cenšas panākt līdzsvaru starp mērķiem, no vienas puses, samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un, no otras puses, nodrošināt Eiropas rūpniecības konkurētspēju;

26.

tomēr norāda, ka Eiropadome nolēma koeficientu maksimālo pieļaujamo emisiju robežvērtību samazināšanai palielināt no 1,74 % 3. tirdzniecības periodā 2013.–2020. gadā līdz 2,20 % 4. tirdzniecības periodā 2021.–2030. gadā, kas, neskatoties uz to, ka turpinās uz kritērijiem pamatota emisijas kvotu bezmaksas piešķiršana, varētu izraisīt būtisku kvotu nepietiekamību un tādējādi radīt papildu slogu tērauda nozarei, kāds nav konkurentiem valstīs bez emisiju tirdzniecības;

27.

uzskata, ka ir būtiski izveidot emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu globālā līmenī, lai nodrošinātu Eiropas uzņēmumu konkurētspēju un izvairītos no oglekļa emisiju pārvirzes, novēršot izsolāmo kvotu turpmāku pieaugumu. Papildu garantijas varētu būt saskaņoti netiešo izmaksu (piemēram, elektroenerģijas izmaksu) kompensācijas mehānismi vai kritēriji, kuru pamatā ir precīzi un atjaunināti dati;

28.

šajā saistībā norāda, ka čuguna kritēriji kvotu piešķiršanai tērauda rūpniecībā jau 3. tirdzniecības periodā 2013.–2020. gadā ir aptuveni 10 % zem fiziski un tehniski iespējamā. Arī plāvas kritērijs nav lietpratīgi noteikts, jo tas ietver arī granulu ražošanas iekārtas; sadale jāveic, pamatojoties uz pašreizējo stāvokli un pilnībā ņemot vērā elektrības ražošanu no domnu gāzēm, kas rodas tērauda nozarē, un šī sadale attiecīgi jāpielāgo tehniskajam progresam. Vienlaikus kvotas ir jāpiešķir dinamiski visā ražošanas ciklā;

29.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija savlaicīgi pirms Eiropas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas 4. tirdzniecības perioda sākuma ir iesniegusi priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai sekmētu emisiju izmaksefektīvu samazināšanu un investīcijas mazoglekļa risinājumos;

30.

šajā saistībā cer, ka visiem iesaistītajiem savlaicīgi tiks radīta skaidrība par turpmākajiem ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas pamatnosacījumiem;

31.

vienlaikus uzskata, ka ir nepieciešama intensīva saskaņošana un diskusijas ar visām ieinteresētajām personām par ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas reformu;

32.

tomēr ar bažām konstatē, ka Komisijas iesniegtajā direktīvas priekšlikumā nav pietiekami ņemta vērā Eiropadomes vēlme nodrošināt rūpniecības starptautisko konkurētspēju, jo tieši Eiropas tērauda rūpniecībai būs gaidāms būtisks un pastāvēšanu apdraudošs izmaksu slogs;

33.

tāpēc aicina direktīvas priekšlikumu tālākajā likumdošanas procedūrā būtiski pārstrādāt un šajā saistībā – saglabājot ES emisijas kvotu tirdzniecības efektivitāti, kā arī samērīgi sadalot slogu starp visām ekonomikas jomām – iekļaut īpaši šādus nosacījumus:

34.

uzskata, ka uz elektrības cenu pārnesto siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksu pilnīgs izlīdzinājums ir būtisks, lai pretotos iespējamai CO2 emisiju pārvirzei. Tā kā līdz šim dalībvalstis ir varējušas izvēlēties dažādas metodes šā izlīdzinājuma panākšanai, nav izslēgti konkurences kropļojumi. Tāpēc Eiropas Komisijai būtu jāapdomā, vai izlīdzinājums turpmāk būtu jāsaskaņo vai arī jāpiešķir ES līmenī;

35.

īpaši atzinīgi vērtē to, ka starptautiskā kopiena klimata aizsardzības konferences ietvaros Parīzē pirmoreiz starptautiskajās tiesībās saistoši ir apliecinājusi mērķi samazināt globālo sasilšanu līdz 2 oC un īstenot nopietnus centienus, lai globālo temperatūras paaugstināšanos samazinātu līdz 1,5 oC. Galvenā doma, ka gadsimta otrajā pusē jāsasniedz starptautiska siltumnīcefekta gāzes neitralitāte, vēl ir jākonkretizē attiecībā uz to, kāda būs ietekme uz ražojošās nozares attīstību. Saglabātā iespēja attīstīt un vienoties par tirgus mehānismiem starptautiskai un rentablai emisiju tirdzniecībai sniedz iespēju samazināt vai novērst klimata aizsardzības pasākumu radītus konkurences izkropļojumus;

36.

atzīst, ka vienlīdzīgu konkurences nosacījumu trūkums, negodīga ārpus ES esošu uzņēmumu ārējās tirdzniecības prakse, kā arī negodīga valstu ārējās tirdzniecības politika nopietni apdraud Eiropas tērauda rūpniecību;

37.

tādēļ uzskata, ka ES ārējās tirdzniecības politika, tostarp tirdzniecības aizsardzības instrumenti, ir obligāti līdzekļi, ar kuriem nodrošināt Eiropas tērauda rūpniecības starptautisku konkurētspēju, un atbalsta Parlamenta aicinājumu par ES tirdzniecības aizsardzības instrumentu vispārēju reformu, lai no ES sistēmas izslēgtu t.s. “PTO+ elementus” un jo īpaši garantētu ES rūpniecībai vienlīdzīgus konkurences apstākļus ar Ķīnu (2);

38.

ar bažām konstatē, ka pašlaik pasaules tērauda rūpniecībā konstatēts 452 miljonu tonnu jaudas pārpalikums un ka tieši Ķīnas tērauda rūpniecības jaudas pārpalikums bieži izraisa importu ES par dempinga cenām, kas, ja nav efektīvu ES tirdzniecības politikas pretpasākumu, tieši vai netieši apdraud visas Eiropas tērauda rūpniecības pastāvēšanu, kā arī daudzas darbavietas;

39.

aicina izveidot mehānismu, kas varētu darboties trešās valstīs ar mērķi uzraudzīt veidu, kā darbojas otrreizējo izejvielu (metāllūžņu) apstrādes iekārtas galamērķa valstīs, lai novērstu eksportu uz tām trešām valstīm, kuras neapsaimnieko atkritumus videi nekaitīgā veidā;

40.

aicina ES iestādes atļaut Komisijai lietot nestandarta metodoloģiju antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanā attiecībā uz Ķīnas importu saskaņā ar Ķīnas pievienošanās PTO protokola 15. iedaļu, kamēr Ķīna neizpilda visus piecus ES kritērijus, kas nepieciešami tirgus ekonomikas statusa atzīšanai. Komiteja ar bažām norāda, ka līdz ar iespējamo tirgus ekonomikas statusa piešķiršanu Ķīnas Tautas Republikai 2016. gada decembrī gandrīz nebūtu iespējami efektīvi antidempinga pasākumi, jo tad mainītos dempinga starpības aprēķināšanas metodika. Vienlaikus uzsver, ka nav prasības, lai PTO dalībvalstis automātiski piešķirtu Ķīnai TES 2016. gadā;

41.

šajā saistībā atgādina, ka Ķīna pašlaik atbilst tikai vienam no pieciem ES kritērijiem tirgus ekonomikas statusa atzīšanai. Pie tehniskajiem kritērijiem pieskaitāmi uzņēmumu lēmumi, kas tiek pieņemti, reaģējot uz tirgus apstākļiem, uzņēmumu grāmatvedības atbilstība starptautiskajiem grāmatvedības standartiem, tas, ka nav ievērojamu izkropļojumu attiecībā uz uzņēmumu ražošanas izmaksām un finanšu situāciju, kuri izrietētu no agrākās sistēmas bez tirgus ekonomikas, tiesību akti par bankrotu un īpašuma tiesībām, kas garantē juridisku noteiktību un stabilitāti, kā arī valūtas konvertēšana atbilstīgi valūtas kursam tirgū;

42.

tādēļ aicina Komisiju tās pētījumā par ekonomiskajām un sociālajām sekām, kas radīsies, piešķirot Ķīnai tirgus ekonomikas statusu, nogaidīt ietekmēto ekonomikas nozaru atzinumus un censties panākt ciešu saskaņošanu ar citām svarīgām PTO dalībvalstīm, piemēram, ASV, pirms pieņemt lēmumu par tirgus ekonomikas statusu;

43.

gadījumā, ja Ķīnai tiks piešķirts tirgus ekonomikas statuss, aicina radīt līdzvērtīgus un efektīvus instrumentus godīgas tirdzniecības aizsargāšanai. Šajā sakarā būtu arī jāapsver iespēja turpmāk ES antidempinga pamatregulā vairs konkrēti nenorādīt ārpustirgus ekonomikas valstis, bet gan paredzēt šai regulā vispārēju regulējumu attiecībā uz ārpustirgus ekonomikas valstīm. Analogās valsts metodoloģiju tādējādi varētu aizstāt ar citu metodoloģiju, tomēr tirgus ekonomikas esamības pierādīšanas pienākums arī turpmāk būtu jāatstāj ārpustirgus ekonomikas valstīm;

44.

gadījumā, ja Ķīnai tiks piešķirts tirgus ekonomikas statuss, aicina radīt līdzvērtīgus un efektīvus instrumentus godīgas tirdzniecības aizsargāšanai;

45.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2016. gada februārī ir noteikusi pagaidu antidempinga maksājumus auksti velmēta slokšņu tērauda importam no Krievijas un Ķīnas;

46.

tomēr pauž nožēlu, ka Komisija Ķīnas tērauda izstrādājumu gadījumā arī piemēro “mazākā maksājuma noteikumu” un tādējādi ir uzlikusi pagaidu antidempinga maksājumus, kas ir mazāki par aprēķinātajām dempinga starpībām;

47.

uzskata, ka, piemērojot šo noteikumu, tiek nodrošināta pārāk maza aizsardzība Eiropas tērauda rūpniecības konkurētspējai;

48.

atgādina, ka PTO nosacījumos nav paredzēts šāds noteikums un citos reģionos, piemēram, ASV, tas arī netiek praktizēts;

49.

tādēļ uzskata, ka ir svarīgi tirdzniecības aizsardzības instrumentu reformas gaitā atcelt “mazākā maksājuma noteikumu”, it īpaši jaudas pārpalikuma gadījumā;

50.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija, kā paziņots rīcības plānā, 2016. gada 28. aprīlī ir nolēmusi no jauna ieviest iepriekšējas uzraudzības sistēmu attiecībā uz tādu tērauda produktu importu Eiropas Savienībā, kuriem ir vajadzīga importa licence tērauda produktu importam Eiropas Savienībā, lai paredzētu īstermiņa tirgus attīstības tendences un palīdzētu Komisijai pienācīgi vērsties pret negodīgu importu, ar iespēju ierosināt lietas gadījumos, kad importa tendences draud radīt kaitējumu ES ražotājiem;

51.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus, izmantojot jau spēkā esošos ES tērauda izstrādājumu tirdzniecības aizsardzības instrumentus, palīdzēt īstenot noteikumus par godīgu starptautisku konkurenci un tādējādi sniegt ieguldījumu Eiropas tērauda rūpniecības konkurētspējas nodrošināšanā;

52.

tomēr vienlaikus uzskata, ka ES antidempinga procedūras, īpaši salīdzinājumā ar procedūrām PTO dalībvalstīs, aizņem pārāk ilgu laiku un tādējādi cieš Eiropas tērauda rūpniecības konkurētspējas aizsardzības efektivitāte;

53.

tāpēc prasa apsvērt iespēju ES tirdzniecības aizsardzības instrumentu reformas ietvaros pievērsties arī ES antidempinga procesu paātrināšanai;

54.

atbalsta Komisijas centienus sarunu un pārrunu ceļā starptautiskajā līmenī virzīt jautājumu par visā pasaulē vienādiem konkurences nosacījumiem;

55.

sagaida, ka Padome iekļaus nodaļas par enerģiju un izejvielām katra jauna brīvās tirdzniecības nolīguma (BTN) pilnvarojumā;

56.

aicina Komisiju iekļaut Reģionu komiteju kā Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvi 2015. gada maijā izveidotajā augsta līmeņa grupā energoietilpīgo nozaru jautājumos, lai tādējādi nodrošinātu, ka jau pārstāvētie dalībnieki ņem vērā reģionālā un vietējā līmeņa intereses un potenciālu;

57.

apstiprina, ka ES atbalsta programmas ieguldījumu veikšanai jaunā aprīkojumā, pētniecībā un attīstībā, kā arī prasmēs un tālākizglītībā var sniegt būtisku devumu, lai nodrošinātu konkurētspēju, ievērotu vides un klimata aizsardzības normas, kā arī darbinieku tiesības tērauda nozarē;

58.

norāda uz Ogļu un tērauda pētniecības fonda (RFCS), Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu), kā arī Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) mērķiem, kas ļauj atbalstīt pētniecības un inovācijas projektus tērauda nozarē, tostarp izmantojot iespējamo savstarpējo sinerģiju un koordinējot rīcību. Tomēr norāda, ka ESIF iespējas tērauda nozarē ir visai ierobežotas, jo tirgus apstākļi pašreizējo zemo tērauda cenu dēļ nevar garantēt pienācīgus ienākumus no ieguldījumiem. Vērtīgu ieguldījumu, ņemot vērā stingros ES tērauda atbalsta režīmus, var sniegt arī sadarbība starp reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kam ir specifiskas ar tēraudu saistītas prioritātes;

59.

norāda uz to, cik svarīgi ir publiskie ieguldījumi un programmas “Apvārsnis 2020” līdzekļi Eiropas līmenī, lai tērauda rūpniecībā rosinātu progresīvas inovācijas un uzlabotu nozares vides efektivitāti un energoefektivitāti;

60.

ņemot vērā īpatnības tērauda nozarē, kurā nepieciešama gan pētniecība, gan strukturāli pasākumi, pauž cerību, ka programmas “Apvārsnis 2020” pētniecības projektu izvērtēšanā lielāks punktu skaits tiks piešķirts projektiem, kuros ir paredzēta Eiropas partnerība un struktūrfondu izmantošana, lai tādējādi nodrošinātu efektīvāku integrāciju starp dažādām Eiropas programmām;

61.

uzsver kvalifikācijas un nodarbinātības līmeņa saglabāšanas mērķi konkurētspējīgākas ES tērauda rūpniecības kontekstā un uzsver Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGPF) nozīmi attiecībā uz sociālajiem papildu pasākumiem, kad rūpniecības pārstrukturēšanas situācijā iespējamas darbinieku atlaišanas, jo gadījumos, kad tiek atlaisti vairāk nekā 500 darba ņēmēji, kas strādā vienā uzņēmumā (tajā skaitā piegādātāji un pakārtotie uzņēmumi), vai arī vienā vai vairākos blakusesošos reģionos darbu zaudē daudzi vienas rūpniecības nozares darba ņēmēji, no šā fonda var saņemt līdz pat 60 % no to projektu izmaksām, kuri atlaistajiem darbiniekiem palīdz atrast jaunu darbu vai nodibināt savu uzņēmumu; tomēr pauž šaubas, vai 2014.–2020. gadam paredzētais maksimālais gada budžets 150 miljonu EUR apjomā būs pietiekams problēmu risināšanai;

62.

uzsver, ka pieredzes un zināšanu tālāknodošana jaunajai darbinieku paaudzei ES tērauda rūpniecībā jau ir ļoti nozīmīga, un ar mērķtiecīgiem pasākumiem izglītībā, apmācībā un tālākizglītībā būtu jāstiprina darbinieku prasmes un rūpnieciskā zinātība;

63.

uzskata par nepieciešamu visās tērauda rūpniecības ražošanas vietās izveidot un turpināt attīstīt resursu ziņā efektīvas aprites ekonomikas sistēmas, lai ar blakusproduktu un pārstrādāta tērauda pastiprinātu izmantošanu varētu uzlabot rūpnīcu konkurētspēju; tas atbilst arī Komisijas rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku paredzētajam rūpnieciskās simbiozes noteikumam palielināt tērauda apstrādes rezultātā radušos atkritumu izmantošanu.

18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/20

1.

uzskata, ka daudzgadu finanšu shēma (DFS) vispirms ir politikas instruments, kas paredzēts Eiropas stratēģisko mērķu noteikšanai un īstenošanai, un, tā kā DFS nodrošina finansējumu Eiropas Savienības darbībai, tās pārskatīšana notiek galvenokārt politisku, nevis tehnisku debašu veidā;

2.

uzsver: daudzgadu finanšu shēmai ir svarīga nozīme, nodrošinot, lai ES ilgtermiņa izdevumi būtu prognozējami un veikti saskaņā ar savstarpēji saskaņotu kopējo politiku. Šie vispārējie principi ir būtiski svarīgi reģionālajām un vietējām pašvaldībām un citiem ES finansējuma saņēmējiem;

3.

atzīmē, ka DFS ir īpaši svarīga reģionālajām un vietējām pašvaldībām, jo tām ir būtiska loma ES politikas mērķu īstenošanā; šajā saistībā norāda, ka reģioni un vietējās pašvaldības ir tieši un/vai netieši iesaistītas 75 % ES budžeta līdzekļu pārvaldībā un izmantošanā;

4.

pauž nožēlu, ka maksimālie apjomi, kas noteikti pašreizējā DFS, pirmo reizi ir mazāki nekā iepriekšējā, tāpēc Eiropas Savienība ir spiesta uzņemties lielāku atbildību ar mazākiem finanšu resursiem; atkārto iepriekšējos atzinumos (1) paustās bažas par DFS noteiktajiem maksimālajiem apjomiem;

5.

atkārtoti norāda, ka ES politikas efektivitāte ir atkarīga no tā, vai tiek pareizi piemērots daudzlīmeņu pārvaldības princips, ko uzskata par struktūrfondu pārvaldības vispārēju principu (2) un kas nozīmē, ka visi pārvaldības līmeņi atbilstīgi savai kompetencei efektīvi sadarbojas, lai sasniegtu politikas mērķus; šajā saistībā brīdina par programmu dalītās pārvaldības apmēra samazināšanos un mēģinājumiem centralizēt fondus Eiropas līmenī; norāda, ka ES politikas pasākumu efektivitāte ir atkarīga arī no teritoriālas pieejas, kas iesaista dažādus pārvaldes līmeņus, tautsaimniecības nozares un ieinteresētās personas, lai sadarbojoties risinātu problēmas, ar kurām saskaras attiecīgās ģeogrāfiskās teritorijas;

6.

konstatē, ka Eiropas Savienībā nepārtraukti samazinās ieguldījumu līmenis, kas Eiropas Savienībā rada ieguldījumu iztrūkumu, kuru Komisija lēš līdz 370 miljardu euro apmērā salīdzinājumā ar vēsturisko normu. Komiteja atbalsta Komisijas centienus sekmēt šīs plaisas novēršanu, ciešāk sadarbojoties arī ar privāto sektoru un mēģinot piesaistīt vairāk privātā kapitāla, t. i., izmantojot Investīciju plānu Eiropai un Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF);

7.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu 2016. gada rudenī nākt klajā ar priekšlikumu tiesību aktam par pastiprinātu ESIF laikposmam pēc 2018. gada un uzskata, ka ar šo priekšlikumu būtu īpaši jācenšas panākt Eiropas strukturālo un investīciju fondu un Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) sinerģiju. Šajā saistībā Komiteja rosina Komisiju noteikt skaidrus kritērijus, kas ļauj noteikt ESIF finansēto projektu nodrošināto papildu lietderību, un novērst ESIF finansēto projektu ģeogrāfisko nelīdzsvarotību, pārrobežu projektu trūkumu un ilgtspējīgu ar infrastruktūru saistītu ieguldījumu nepietiekamību tādās jomās kā platjoslas tīklu veidošana, energoefektivitātes paaugstināšana un transports. Komiteja arī uzsver, ka obligāts priekšnosacījums ir DFS pārskatīšana, kuras gaitā tiek palielināts budžets tajās pozīcijās, kas, iespējams, veidos pastiprināta ESIF (ESIF 2.0) finansiālo pamatu;

8.

uzskata, ka jāpārbauda, vai ir iespējams palielināt investīcijas, pielāgojot investīciju klauzulu, kas ļauj dalībvalstīm noteiktos apstākļos īslaicīgi novirzīties no vidēja termiņa mērķa vai Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) ietvaros apstiprinātās fiskālās korekcijas. Investīcijās inter alia varētu iekļaut summas, ko dalībvalstis piešķir ES līdzfinansētiem projektiem saskaņā ar struktūrpolitiku un kohēzijas politiku, tostarp Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, un no Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF);

9.

atzinīgi vērtē centienus palielināt privātā sektora ieguldījumus un tos sasaistīt ar publiskajiem ieguldījumiem, lai radītu darbvietas un veicinātu izaugsmi Eiropas reģionos un vietējās pašvaldībās;

10.

vērš uzmanību uz to, ka pašreizējā DFS jau ir izsmēlusi savas iespējas, dažās jomās sasniedzot maksimālos apjomus un izmantojot tik daudz elastības instrumentu, cik pašreiz ir iespējams;

11.

uzsver, ka ir jāveic visaptveroša DFS vidusposma pārskatīšana. Ir ļoti vajadzīga patiesa DFS noteikto maksimālo apjomu un DFS regulas īpašo noteikumu vidusposma pārskatīšana. To veicot, ir jāņem vērā pārskatīšanas laikā konstatētie fakti un jānodrošina Eiropas Savienībai dzīvotspējīga budžeta sistēma, lai tā ļautu pievērsties politiskajām prioritātēm un uzdevumiem;

12.

norāda, ka gadījumā, ja tiks noteiktas jaunas prioritātes, iestādēm būs jāuzņemas atbildība par finansējuma nodrošināšanu jauniem uzdevumiem, vai nu skaidri nosakot politikas jomas, kas vairs nebūs starp ES prioritātēm, vai arī piekrītot palielināt DFS noteiktos maksimālos apjomus;

13.

atgādina iestādēm, ka resursu nepietiekamība nedrīkst būt par iemeslu ES kopējo prioritāšu samazināšanai;

14.

aicina iestādes pabeigt DFS pārskatīšanu pēc iespējas ātrāk, lai Komisijai būtu pietiekami daudz laika sagatavot priekšlikumus daudzgadu finanšu shēmai pēc 2020. gada; minētie priekšlikumi jāiesniedz līdz 2018. gada 1. janvārim;

15.

jau iepriekš brīdina – lai gan saprot steidzamās vajadzības –, ka dažu finansēšanas mehānismu un ieguldījumu fondu izmantošana nevar būt iegansts ES iniciatīvu (daļējai) nošķiršanai no ES budžeta, tādējādi izvairoties no Eiropas Parlamenta īstenotas demokrātiskas kontroles un uzticot to pārvaldību dalībvalstīm;

16.

uzsver, ka DFS cikla otrajā pusē uzmanība būtu jāpievērš šādām politiskajām prioritātēm un uzdevumiem, kuriem ir tieša vai netieša ietekme uz Eiropas iedzīvotāju labklājību:

17.

norāda, ka raksturīgs piemērs budžeta darbības traucējumiem ir programma “Apvārsnis 2020” un Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (EISI): lai gan ir veikti budžeta samazinājumi jaunizveidotā Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) labā, plaisa starp mērķiem un visam 2014.–2020. gada plānošanas periodam pieejamo piešķīrumu ir milzīga;

18.

atzīmē, ka, no otras puses, programmas “Apvārsnis 2020” un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta finansētajiem projektiem ir būtiska Eiropas pievienotā vērtība;

19.

uzskata, ka ir pāragri vērtēt, vai ESIF izveides dēļ varētu būt samazinājies kopējais finansējums Eiropas pētniecības un infrastruktūras projektiem;

20.

atkārtoti norāda, ka programma “Apvārsnis 2020” un EISI ir jāpastiprina, izmantojot ikgadējo budžeta procedūru, lai pēc iespējas kompensētu ESIF sarunās apstiprinātos samazinājumus un šiem instrumentiem ļautu sasniegt to attiecīgos mērķus, kas tika apstiprināti tikai nedaudz vairāk kā pirms diviem gadiem;

21.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas un budžeta iestādes veiktos pasākumus, proti, piešķirt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas finansējumu jau sākumposmā 2014. un 2015. gadā, jo tas ir skaidrs apliecinājums, ka jauniešiem visvairāk skartajos reģionos šī iniciatīva ir ļoti svarīga;

22.

aicina turpināt Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, vispusīgi novērtējot tās rezultātus un veicot attiecīgus pielāgojumus, lai novērstu pašreizējos īstenošanas šķēršļus, tostarp paredzot jaunas saistību apropriācijas no 2017. gada;

23.

aicina iestādes pildīt savas saistības, ko tās uzņēmušās sarunās par ES budžetu 2016. gadam, un aicina Eiropas Komisiju izdarīt secinājumus, ņemot vērā Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas novērtēšanas rezultātus, un attiecīgā gadījumā izvirzīt priekšlikumus iniciatīvas turpināšanai līdz 2020. gadam;

24.

lai turpinātu Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, Komiteja aicina Komisiju, pārskatot DFS, pieņemt ārkārtas iniciatīvu ar mērķi sekmēt ilgtermiņa bezdarbnieku integrāciju darba tirgū;

25.

atbalsta DFS un gada budžetu elastību, lai varētu reaģēt negaidītu notikumu vai jaunu izaicinājumu gadījumā, taču brīdina šajā jomā neizvirzīt pārmērīgas prasības. Lielāka elastība nav risinājums problēmai saistībā ar finanšu resursiem, kas nav pietiekami, lai sasniegtu Eiropas mērķus;

26.

aicina Eiropas Komisiju novērtēt visus elastības noteikumus DFS regulā, lai likvidētu jebkādus ierobežojumus, kas varētu kavēt to pilnīgu izmantošanu, un uzlabotu to piemērošanas rezultātus;

27.

vēlreiz norāda Eiropas Komisijai un budžeta iestādei, ka pastāv vairākas sarežģītības un īstenojamības ziņā atšķirīgas iespējas un ka tās ir lietišķi jāapspriež bez jebkādām aizdomām un aizspriedumiem;

28.

norāda, ka, novērtējot lielākas elastības un paredzamības iespējas, pamatnosacījumos attiecībā uz dalībvalstīm un ekonomikas dalībniekiem ir jāsaglabā labticības un stabilitātes princips, vienlaikus ņemot vērā no atsevišķām kategorijām iepriekš veikto pārdali;

29.

uzskata, ka iepriekšminētās iespējas varētu būt šādas:

30.

norāda Padomei, ka maksājumu apropriācijas, kas paredzētas īpašajiem instrumentiem (elastības instrumentam, ES Solidaritātes fondam, Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondam, kā arī rezervei, kas paredzēta palīdzībai ārkārtas gadījumos), būtu jāaprēķina papildus DFS noteiktajiem maksimālajiem apjomiem, kā tas tiek darīts saistību gadījumā;

31.

norāda, ka kohēzijas politikas finansējums nav piemērots, lai būtiski un pietiekami elastīgi risinātu pašreizējās krīzes, un trīs no iemesliem ir, piemēram, finansējuma plānošana ilgtermiņā, koncentrēšanās uz strukturālajam investīcijām un tematiskā koncentrācija; aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem šīs problēmas atrisināšanai ārpus kohēzijas politikas budžeta;

32.

lai gan valstīm iepriekš piešķirtais finansējums, tostarp kohēzijas politikas ietvaros, vidusposma pārskatīšanas rezultātā netiks samazināts, aicina Eiropas Komisiju savā priekšlikumā sniegt precīzu algoritmu tam, kā šogad saskaņā ar DFS regulas 7. pantu tiks koriģēts kohēzijas politikas finansējums un kā tas ietekmēs pašreizējos elastības mehānismus (3);

33.

norāda, ka gadījumā, ja minētās bažas apstiprināsies, 2014.–2020. gada DFS radīs vēl lielāku iztrūkumu ES budžetā (4); maksājumu apropriāciju trūkuma dēļ Komisija nespēs pildīt savas saistības. Tā ir īpaši satraucoša tendence (5);

34.

uzsver, ka neizpildītajiem maksājumiem ir negatīva ietekme uz reģioniem un dažādām ieinteresētajām personām, tādām kā ES budžeta līdzekļu saņēmēji, piemēram: risks zaudēt ieguldījumus, darbības samazināšanās, izstāšanās no projektiem, īstermiņa aizdevumi un kavējumi darbības programmu īstenošanā. Turklāt finansējuma zemās stabilitātes dēļ tas vājina iespējamo atbalsta saņēmēju ieinteresētību;

35.

brīdina par pašreiz neizpildītajiem maksājumiem un Eiropas Komisijas pārāk optimistiskajiem pieņēmumiem par to samazināšanos 2016. gada beigās;

36.

norāda, ka viens no elementiem, kas veicina to samazināšanos, ir kohēzijas politikas programmu apgūšanas līmenis 2007.–2013. gada plānošanas periodā. Pašreizējais apgūšanas līmenis ir aptuveni 88,9 % (galīgie maksājuma pieprasījumi nav ietverti), un tas noteikti nesasniegs 100 %, kad faktiski būs apmaksāti visi galīgie maksājuma pieprasījumi. Tādējādi nozīmīga kohēzijas politikas programmu daļa tiks atcelta, kam savukārt būs negatīva ietekme uz ES ekonomisko, teritoriālo un sociālo kohēziju;

37.

pauž bažas, ka daži aspekti var veicināt jaunu neizpildītu maksājumu uzkrāšanos DFS cikla otrajā pusē un tādējādi apdraudēt vai aizkavēt maksājumus visām ieinteresētajām personām. Tie ir šādi: pašreizējais maksimālais maksājumu apjoms no 2018. gada tiks samazināts vēl vairāk, lai kompensētu neparedzēto izdevumu rezerves izmantošanu 2014. gadā; daļa no 2014. un 2015. gada maksājumu apropriācijām tiek izmantota neizpildīto maksājumu veikšanai; saskaņā ar papildu saistību shēmu attiecībā uz migrāciju 2015. un 2016. gadā no ESI fondiem ir paredzēts izmantot EUR 2 miljardus maksājumiem Grieķijai, nepalielinot maksājumu apropriācijas un nepastiprinot maksājumus;

38.

pauž bažas par ESI fondu darbības programmu novēloto pieņemšanu un risku, ka DFS cikla otrajā pusē un jo īpaši beigās var uzkrāties jauni nesamaksāti rēķini. Tāpēc aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar maksājumu plānu kohēzijas politikai līdz 2014.–2020. gada plānošanas perioda beigām, lai nodrošinātu, ka ir pieejami pietiekami līdzekļi, lai veiktu maksājumus dalībvalstīm;

39.

aicina atcelt pārpalikuma atmaksāšanu dalībvalstu budžetos un atskaitījumus no dalībvalstu nākamā gada iemaksām ES budžetā;

40.

norāda, ka, apspriežot pašreizējo DFS, iestādes pienācīgi nenovērtēja neparedzētu krīžu iespējamās sekas un to, ka tām būtu bijusi jāievieš lielāka elastība daudzgadu finanšu shēmā. Viena no atbildēm uz šo jautājumu līdzās lielākai elastībai var būt uz pierādījumiem un rezultātiem balstīta budžeta veidošana;

41.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu sagatavot “uz rezultātiem vērstu budžetu”, koncentrējoties uz to, kā un kādās jomās tiek izmantots budžets, kā tiek novērtēts budžeta līdzekļu izlietojums un kā tiek paziņoti rezultāti; tas ļautu arī paredzēt to dalībvalstu un reģionu prēmēšanas kritērijus, kas vislabāk pārvalda resursus;

42.

aicina uzlabot Eiropas Komisijas sniegtos finanšu pārskatus. Tas īpaši nozīmē atjauninātus ziņojumus, kas tiek sniegti regulāri un standartizētā veidā un ietver attiecīgos galvenos rādītājus par visiem DFS instrumentiem/pozīcijām;

43.

pauž pārliecību, ka ES izdevumiem ir jābūt ciešāk saistītiem ar dalībvalstu ekonomikas politikas uzdevumiem un ES ekonomikas politikas koordināciju; aicina Eiropas Komisiju nodrošināt efektīvāku saikni starp ES resursiem un ekonomikas politikas koordināciju Eiropas Savienībā, lai ieguldījumi vairāk atbilstu ekonomikas, nodarbinātības un fiskālās politikas prasībām. Šī pieeja būtu iepriekš pienācīgi jāanalizē saistībā ar tās sasniegumiem kohēzijas politikas jomā, lai nepieļautu, ka dalībvalstu makroekonomikas politikas dēļ cieš reģioni un to iedzīvotāji, kuri izjūt valsts līmenī īstenotās rīcības sekas;

44.

norāda, ka Eiropas pievienotās vērtības jēdziens vēl ir pienācīgi jāapspriež, ņemot vērā Eiropas reģionu un vietējo pašvaldību īpašās vajadzības un intereses;

45.

iesaka izstrādāt kopīgus novērtēšanas standartus, ko izmantot, lai, pamatojoties uz rezultātiem, novērtētu, kādu pievienoto vērtību Eiropai sniedz no ES budžeta līdzfinansētās darbības. Par skaidru vērtēšanas kritēriju, ar ko novērtēt šādu pievienoto vērtību, jānosaka subsidiaritāte, jo ir tādi ES ieguldījumi, kuri sava apjoma dēļ ir labāk īstenojami, izmantojot ES programmas, savukārt citiem labāks efekts būtu tad, ja to pārvaldība tiek veikta vietējā vai reģionālā līmenī. Līdzās dažādu Eiropas programmu papildināmības salīdzināšanai šie standarti varētu kalpot par pamatu vai pamatojumu turpmākiem intervences pasākumiem, finanšu resursu sadalījumam starp programmām un mērķtiecīgākai politikai; iesaka Eiropas Komisijai par šo jēdzienu apspriesties ar Reģionu komiteju;

46.

atzīmē, ka sarunās par nākamo DFS atsāksies nebeidzamā cīņa starp dalībvalstīm un Eiropas Komisiju par programmu tiešo vai dalīto pārvaldību. Lai gan dalībvalstis galvenokārt atbalsta iepriekšējus piešķīrumus valstij, jo tos ir vieglāk pārvaldīt, saskaņā ar subsidiaritātes principu ir jāņem vērā arī vietējās un reģionālās vajadzības un pilnvaras. No otras puses, tikai stingri piemērojot papildināmības principu, tiks panākta Eiropas pievienotā vērtība; secina, ka dalīti pārvaldītās programmas, kā izrādījies, ir pareizā pieeja, lai šos spēkus apvienotu;

47.

iesaka valsts līdzfinansējuma likmju skalu balstīt ne tikai uz dalībvalstu finansēšanas spējām, bet arī uz attiecīgā reģiona ekonomikas attīstības līmeni un ieguldījumu, ko ES izdevumi sniedz ES visaptverošo mērķu sasniegšanā, vai uz Eiropas pievienoto vērtību: augstākas ES līdzfinansējuma likmes par Eiropas prioritātēm un zemākas ES līdzfinansējuma likmes par galvenokārt valsts prioritātēm;

48.

aicina pilnīgāk izmantot makroreģionālās stratēģijas un Eiropas teritoriālo sadarbību kā instrumentus, kas ļauj funkcionālām struktūrām sadarboties pāri administratīvajām robežām, lai apmierinātu Eiropas iedzīvotāju un uzņēmumu konkrētās vajadzības;

49.

saskaņā ar RK atzinumiem par 2014.–2020. gada DFS, kas pieņemti 2011. (6) un 2012. gadā (7), un par ES 2014. gada budžetu (8) norāda uz lielo atbalstu pagarinātam desmit gadu budžeta periodam ar obligātu un būtisku vidusposma pārskatīšanu pēc pirmajiem pieciem gadiem;

50.

uzskata, ka šī iespēja daudzgadu plānošanai atbilstu vislabāk, jo, no vienas puses, tā sniedz lielāku stabilitāti un paredzamību, jo īpaši attiecībā uz dalīti pārvaldītajām programmām kohēzijas politikas un lauku attīstības jomā, bet, no otras puses, vidusposma pārskatīšana nodrošinātu pietiekamu elastību;

51.

norāda, ka atbalstītais 5 + 5 gadu DFS periods ļoti labi iekļautos Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas un Eiropas Reģionu komitejas pilnvaru termiņā, nodrošinot uzlabotu nākamās DFS demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību;

52.

uzskata, ka demokrātiskai un atbildīgai Eiropas fondu pārvaldībai ir vajadzīga pašu resursu reforma, un pauž nožēlu, ka šajā jomā nav gūti vērā ņemami panākumi;

53.

aicina nākamajā DFS ieviest jaunus pašu resursus, līdz ar to uz NKI balstītās dalībvalstu iemaksas ES budžetā lielākoties vairs nebūs vajadzīgas. Tas jāapsver DFS pārskatīšanas laikā, lai jaunu pašu resursu iniciatīvām nodrošinātu savlaicīgu politisku atbalstu un tās būtu piemērojamas nākamajā DFS;

54.

uzsver Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos lielo nozīmi un aicina gaidāmajās diskusijās par jauniem ES pašu resursiem pienācīgi iesaistīt valstu parlamentus un vietējās un reģionālās pārvaldes iestādes;

55.

aicina daudzgadu finanšu shēmā iekļaut pašreizējos īpašos instrumentus, tādus kā Eiropas Attīstības fonds, rezerve palīdzībai ārkārtas gadījumos, Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonds, Eiropas Savienības Solidaritātes fonds un elastības instruments, lai garantētu ES budžeta demokrātisko leģitimitāti un pārskatatbildību;

56.

norāda, ka Eiropas Savienībai būtu jākoncentrējas uz savām faktiskajām vajadzībām, nevis maksimālo apjomu 1 % apmērā no NKI, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc dalībvalstis veido satelīta instrumentus ārpus ES budžeta un Eiropas Parlamenta demokrātiskās kontroles, lai risinātu problēmas, kuras ar šādu nepietiekami finansētu budžetu nav pārvaldāmas;

57.

pirms Eiropas Komisija iesniedz priekšlikumu nākamajai DFS, aicina veikt padziļinātu analīzi par finanšu instrumentu izmantošanu pašreizējā DFS. Lai gan to unikālā loma privāto ieguldījumu piesaistīšanā un izaugsmes un darbvietu radīšanā nav noliedzama, ir vairākas jomas, kurās to izmantošana nav tik efektīva tikai tādēļ, ka trūkst tirgus iespēju;

58.

uzsver, ka ir jāpanāk pareizais līdzsvars starp tradicionālajām dotācijām un novatoriskiem finanšu instrumentiem. Tas nozīmē plašāk izmantot finanšu instrumentus, kas praksē izrādījušies noderīgi, un pretējā gadījumā ieteikt alternatīvas. Kopumā finanšu instrumentu izmantošanai arī turpmāk dalībvalstīs vajadzētu būt fakultatīvai, jo īpaši kohēzijas politikas programmu gadījumā. Piemērota dotāciju kombinācija ar zemākām ES līdzfinansējuma likmēm par galvenokārt valsts prioritātēm un augstākas ES līdzfinansējuma likmes par Eiropas un reģionālajām prioritātēm, pastiprināta efektīvu finanšu instrumentu izmantošana un koncentrēšanās uz Eiropas pievienoto vērtību – tie visi kopā varētu būt līdzekļi, kā nodrošināt ES budžeta efektivitāti, sasniedzot labākus rezultātus ar mazākiem resursiem;

59.

secina, ka mūsdienu Eiropas Savienības lielākā problēma ir nevis ideju vai risinājumu trūkums, bet gan lēnā un neelastīgā lēmumu pieņemšana. Tāpēc procedūru vienkāršošanai un lielākai elastībai ir jābūt pirmajiem aspektiem, par ko jālemj, uzsākot sarunas par nākamo DFS;

60.

atzinīgi vērtē sabiedrisko apspriešanu par Savienības vispārējam budžetam piemērojamās Finanšu regulas pārskatīšanu un vēlas sadarboties, lai, pamatojoties uz attiecīgajā jomā konstatētajām problēmām, izstrādātu priekšlikumus procedūru vienkāršošanai;

61.

uzsver, ka, veidojot jaunos Eiropas strukturālos un investīciju fondus nākamajam daudzgadu finanšu periodam, jāparedz līdztekus IKP izmantot arī citus rādītājus, kā minēts nesen pieņemtajā RK atzinumā “Teritoriālās attīstības rādītāji – IKP un ne tikai”;

62.

uzskata, ka nākamajā DFS lielāka uzmanība būtu jāpievērš lauku un vietējai attīstībai, arī paredzot īpašus pasākumus mazapdzīvotiem apgabaliem, jo ieguldījumi vietējās un lauku attīstības programmās uztur stabilu ekonomisko un sociālo struktūru un rada pierādītu pastiprinošu efektu, piešķirot iesaistītajiem reģioniem būtisku lomu investīciju pārvaldībā. Komiteja vēlreiz norāda: kaut arī fakti liecina, ka ienākumi no ieguldījumiem attālākos rajonos var būt augstāki nekā centrālajos rajonos, lēmumus par finansējuma sadali nevar pieņemt, balstoties tikai uz ekonomiskās efektivitātes kritēriju, un obligāti jāņem vērā politiskie un sociālie kritēriji. Būtu pilnīgāk jāizmanto Eiropas teritoriālās sadarbības programmas un tās ciešāk jāiekļauj visās kohēzijas politikas jomās, jo tām ir atzīta pievienotā vērtība kopīgas Eiropas identitātes veidošanā;

63.

vēlas pievērst uzmanību programmas LIFE un tās pienācīga finansējuma nozīmei jaunajā DFS. Programma LIFE ir svarīgs instruments, kas palīdz finansēt un mobilizēt vietējo un reģionālo vides un klimata politiku un projektus ar Eiropas pievienoto vērtību. Ir pierādīta LIFE projektu svarīgā katalītiskā vērtība citu ES līdzekļu piesaistīšanā;

64.

uzskata, ka lielāka uzmanība jāpievērš demogrāfisko pārmaiņu sekām Eiropas Savienībā. Šajā sakarā Komiteja aicina Komisiju izmantot daudzgadu finanšu shēmu laikposmam pēc 2020. gada, lai risinātu demogrāfiskās problēmas, jaunu instrumentu izstrādē un politisku lēmumu pieņemšanā ņemot vērā reģionālo un vietējo demogrāfisko stāvokli un tendences;

65.

šajā sakarā atgādina, ka ir ne mazāk kā 20 atsevišķu ES instrumentu, ar ko ES budžetā finansē vietējo attīstību. Nav šaubu, ka esošie ESIF noteikumi par integrētu vietējo attīstību un vienoto stratēģisko satvaru nav pietiekami, lai izvairītos no pārklāšanās un lai patiešām nodrošinātu integrētu finansējumu no pieciem ESI fondiem. Tāpēc būtu jāapsver:

18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/28

1.

uzskata, ka pārtikas izšķērdēšana un atkritumi, kas rodas pārtikas ražošanā, pārstrādē, izplatīšanā un patēriņā, ir nopietna globāla problēma, kas būtiski kavē ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās attīstības mērķu sasniegšanu. Šo problēmu var risināt vienīgi ar plašu un apņēmīgu sadarbību dažādos pārvaldes līmeņos un politikas veidošanas jomās. Pasākumos pilnībā jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un uzņēmēji;

2.

uzskata, ka pašreizējais stāvoklis nav ilgtspējīgs (1), jo:

3.

ir izstrādājusi šo pašiniciatīvas atzinumu, lai atbalstītu un veicinātu visas starptautiskās sabiedrības, kā arī ANO un tās specializēto aģentūru centienus uzlabot pašreizējo stāvokli, proti, virzīties uz 2. un 12. ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM) (bada izskaušana un atbildīgs patēriņš un ražošana), kas paredz līdz 2030. gadam uz pusi samazināt pārtikas izšķērdēšanu (2);

4.

uzskata, ka Eiropas Komisijas iniciatīvas attiecībā uz resursu izmantošanas efektivitāti un aprites ekonomiku arī paver labas iespējas izstrādāt projektus un tiesību aktus, lai uzlabotu pārtikas ražošanas un patēriņa ilgtspēju;

5.

rosina Eiropas Komisiju rīkoties, lai šajā jomā Eiropas līmenī izstrādātu standarta terminoloģiju un definīcijas, un mudina Komisiju piedalīties starptautiskā dialogā, veidot to un arī nodrošināt, ka ES rīcībā tiek ņemti vērā starptautiski novērojumi un ieteikumi. Tas atvieglotu problēmu apzināšanu un salīdzināšanu, kā arī ļautu attiecīgos jautājumus ņemt vērā pašas ES tiesību aktos un sadarbībā ar ES tirdzniecības un attīstības partneriem (3). Cita starpā Eiropas Savienība ir arī iekšējs tirgus, un tai ir kopēja lauksaimniecības politika, un tādēļ ir vajadzīgi kopīgi jēdzieni, procedūras un salīdzināmi rādītāji. Tas varētu būt pamats salīdzināmu kritēriju ieviešanai reģionālā un starpreģionālā līmenī ar mērķi samazināt un novērst pārtikas atkritumu rašanos;

6.

Priekšlikums attiecībā uz Atkritumu direktīvas (Direktīva 2008/98/EK) pārskatīšanu liecina par mēģinājumu vēl vairāk ierobežot atkritumu radīšanu, tostarp pārtikas izmešanu atkritumos.

7.

Īstenojot kopējo lauksaimniecības politiku, būtu jāpieliek lielākas pūles, lai nodrošinātu, ka par atsevišķām un patstāvīgām darbības jomām tiek uzskatīta gan resursu izmantošanas ziņā efektīva pārtikas ražošana, gan dabas un vides aizsardzības pasākumi. “Lauksaimnieciskā darbība, kuras vienīgais mērķis ir subsīdiju saņemšana,” un ražošanas ierobežošana ir prakse, kurai raksturīga zema ražība un ražas nenovākšana, un tā ir izšķērdība, jo galarezultāts ir slikts un ražošanā ieguldītie pūliņi ir izniekoti;

8.

gan vietējā tirgū, gan starptautiskajā tirdzniecībā ar tirdzniecības politiku un patērētāju aizsardzības politiku būtu jāveicina tādu metožu un procesu ieviešana, kas rada mazāk atkritumu. Piemēram, mazumtirdzniecībā apstiprinātie iepakojuma izmēri un standarti, kas attiecas uz pārtikas produktu formu un lielumu, būtiski veicina uzturā lietojamās pārtikas izšķērdēšanu; sekmēt neiesaiņotu produktu pārdošanu, kurā izmanto vairākkārt lietojamu mājsaimniecības taru, samazinot izmaksas patērētājam un motivējot viņu iegādāties sev vajadzīgo, nevis iepriekš noteiktu daudzumu, kas bieži vien ir pārmērīgi liels vai pievilcīgs lētuma dēļ;

9.

ne visiem produktiem ir piemērota pārtikas derīguma termiņa noteikšana un marķējuma izmantošana ar mērķi aizsargāt patērētāju tiesības un sabiedrības veselību, un tādējādi uzturā lietojama pārtika tiek nevajadzīgi izmesta. Komisijai ir jāuzņemas nozīmīga funkcija centienos noskaidrot, vai ir iespējams izstrādāt pamatnostādnes par resursu efektīvāku izmantošanu, piemēram, attiecībā uz pārtikas produktu, kam beidzies derīguma termiņš, ziedošanu labdarības organizācijām un pārtikas bankām un izmantošanu lopu barošanai, ja tas nav pretrunā pārtikas nekaitīguma prasībām. Visas ieinteresētās personas, ražotāji, mazumtirgotāji un patērētāji ir jāizglīto, lai vairotu izpratni par derīguma termiņa marķējumu; ir nepieciešams, piemēram, ieviest lielāku skaidrību attiecībā uz norādi “ieteicams izlietot līdz”, kas nenorāda uz pārtikas toksicitāti pēc paredzētā termiņa iestāšanās.

10.

īstenojot attīstības politiku, Eiropas Savienībai ir jāapvieno spēki ar citiem nozīmīgiem līdzekļu devējiem, lai nodrošinātu, ka tiek noslēgti reģionāli nolīgumi par sadarbību tautsaimniecībā un tirdzniecībā, un lai ieguldītu līdzekļus procesos, kas uzlabo patērētāju un rūpniecības saikni, infrastruktūrā un tehnoloģijās un it īpaši ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā tādās jomās kā dabas resursi un lauksaimniecība. Šajā saistībā noderīgs instruments var būt taisnīgas tirdzniecības programmas, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību atbalstītās programmas. Ir svarīgi uzlabot vietējo tirgu darbību un vietējo produktu piekļuvi tiem, tostarp nodrošinot ārējo izmaksu internalizāciju (piemēram, saistībā ar pārtikas pārvadāšanu);

11.

pasākumi, kuru mērķis ir atbalsts maznodrošinātiem cilvēkiem, būtu jāturpina, sniedzot arī pārtikas palīdzību, un tiem būtu jāuzlabo palīdzības organizāciju un vietējo ražotāju, kā arī mazumtirgotāju un ēdināšanas uzņēmumu sadarbība, paredzot arī tādu pārtikas produktu tiešu pārdošanu par “simbolisku” cenu, kuru derīgums termiņš tuvojas beigām, vienlaikus garantējot to personu cieņu un privātumu, kuras saņem vai iegādājas pārtiku šādā veidā. Sadarbībai ar trešo sektoru būtu jāorientējas uz vietējo tīklu tuvumu un ziedojumiem vai piegādēm dzīvesvietā atsevišķo komūnu vai komūnu tīklu ietvaros, lai pēc iespējas izvairītos no ziedoto preču uzglabāšanas un izplatīšanas ar lieltirgotavu starpniecību plašos teritoriālos tīklos. Atkritumos izmestās pārtikas daudzums samazināsies, dažādojot pārtikas produktus un iekļaujot vietējos produktus un sezonas produktus šādās programmās (4).

12.

Publiskā iepirkuma noteikumos varētu iekļaut normas, kuru mērķis ir ierobežot pārtikas izšķērdēšanu.

13.

atgādina Eiropas Komisijai jau agrāk izteikto aicinājumu izvirzīt konkrētākus mērķus, lai līdz 2025. gadam atkritumos izmestās pārtikas apjomu samazinātu par 30 % (5), un rosina Komisiju izstrādāt vienotas stāvokļa novērtēšanas metodes, kas ļauj pārbaudīt, vai tiek sasniegti pārtikas izšķērdēšanas samazināšanas mērķi;

14.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos atbalstīt ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, izmantojot atbilstošus pasākumus, iesaistot ieinteresētās personas, apmainoties ar vērtīgiem un sekmīgiem inovācijas piemēriem un veicot atbilstošu salīdzinošo novērtēšanu (6);

15.

mudina Komisiju apsvērt iespēju izvirzīt individuālus atkritumu apjoma samazināšanas mērķus katram pārtikas ražošanas ķēdes posmam: ražošanai, apstrādei, tirdzniecībai un izplatīšanai, ēdināšanas nozarei, mājsaimniecībām un pārtikas atkritumu utilizācijai. Šie mērķi visi kopā varētu veidot vispārēju kopējo ES mērķi, kura sasniegšanai būtu piemērotas katras dalībvalsts izstrādātas programmas un mērķi, kas balstīti uz attiecīgās dalībvalsts raksturīgajām iezīmēm katrā konkrētajā posmā, līdzīgi kā, piemēram, klimata pārmaiņu ierobežošanas politikā. Lai pilnībā ņemtu vērā tehnisko, ekonomisko un vides kontekstu, konkrētās valstu programmas un plāni būtu jāizstrādā, sadarbojoties visiem pārvaldes līmeņiem;

16.

iesaka Eiropas Komisijai izveidot Eiropas platformu, kas pulcētu dažādus pārvaldes līmeņus un attiecīgas ieinteresētās personas ar mērķi novērst un samazināt pārtikas izšķērdēšanu un uzlabot pārtikas atkritumu pārvaldības metodes; pauž ieinteresētību iesaistīties pasākumos, kas saistīti ar praktisko pasākumu salīdzinošu novērtēšanu un labas prakses piemēru popularizēšanu;

17.

aicina Eiropas Komisiju popularizēt un sekmēt vienošanās noslēgšanu starp pārtikas produktu mazumtirdzniecības nozari un labdarības organizācijām ES dalībvalstīs (kā paraugu izmantojot iniciatīvu, kas tika īstenota Francijā, kurā nesen tika pieņemts tiesību akts, kas lielveikaliem neļauj izmest atkritumos kvalitatīvu pārtiku, kuras derīguma termiņš tuvojas beigām, kā arī iznīcināt nerealizēto pārtiku, kas ir derīga lietošanai uzturā). Pārtikas ziedošanas rokasgrāmatas pārtikas nozarei un labdarības organizācijām ir vajadzīgas arī tādēļ, lai precizētu atbildības jomas un mudinātu uzņēmumus integrēt pārdales mehānismus savu piegādes ķēžu darbības procesos. Līdzīgas procedūras būtu jāizveido arī citās pārtikas nozares jomās, piemēram, sabiedriskās ēdināšanas un tūrisma pakalpojumu jomā. Nekaitīguma un sabiedrības veselības jautājumi būtu jāvērtē katrā piemērošanas jomā, izmantojot kritērijus, kas īpaši pielāgoti šīm jomām;

18.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības izveidot efektīvas sekundārās izplatīšanas ķēdes pārtikas produktiem, kas izņemti no primārās izplatīšanas ķēdes (līdzīgi pārtikas preču sociālo veikalu modelim), un nodrošināt nelabvēlīgā situācijā esošiem cilvēkiem piekļuvi pārtikai, kas joprojām ir lietojama uzturā; iesaka sniegt finansiālu atbalstu labdarības organizācijām un pārtikas bankām, lai palielinātu to darbības spējas;

19.

vērš uzmanību arī uz zivju izmetumiem, kas ir viens no būtiskiem pārtikas atkritumu avotiem; aicina Eiropas Komisiju izstrādāt vispusīgu plānu (ieteikumus/pamatnostādnes) to zivju produktu pārstrādei un tirdzniecībai, kas iegūti piezvejas veidā. Šādā plānā varētu iekļaut ieteikumus par to, kā izmantot neplānotas nozvejas ceļā iegūtās zivis, kas ir derīgas lietošanai pārtikā;

20.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumus, izstrādāt pašām savas programmas, kuru mērķis ir novērst pārtikas atkritumu rašanos un efektīvi utilizēt radušos pārtikas atkritumus. Komiteja uzsver, ka prasība īstenot šādus pasākumus jāizvirza arī tiem uzņēmumiem, kam uzticēts sniegt ēdināšanas pakalpojumus iestādēm (7);

21.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt labas prakses apmaiņu plašā mērogā. Ar šo procesu pirmām kārtām vajadzētu popularizēt programmas, kas paredzētas vietējo ražotāju tirgoto produktu vietējā patēriņa paplašināšanai īsas piegādes ķēdes ietvaros, kā arī ziedojumu veidā. Izmantojot labas prakses metodi un balstoties uz gūto pieredzi, ir iespējams veicināt piemērotu paņēmienu izvēli, jo tādējādi vietējām administratīvajām iestādēm tiek sniegts pietiekami daudz informācijas, lai tās varētu īstenot šādu attīstības programmu, un vienlaikus dot stimulu arī tām administratīvajām iestādēm, kuras nekādu darbību šajā virzienā vēl nav uzsākušas;

22.

iesaka ēdināšanas pakalpojumu nodrošināšanā (tostarp sabiedriskās ēdināšanas iestādēs, tūrisma infrastruktūrās, kā arī viesu namos, restorānos un citos līdzīga rakstura uzņēmumos) kā izejvielas, cik vien iespējams, izmantot vietējos un reģionālos produktus un sezonas produktus un atbalsta lobēšanu saistībā ar vietējās pārtikas lietošanu, lai saīsinātu ražošanas un patēriņa ķēdi; šāda rīcība mazinātu apstrādes posmu skaitu un tādā veidā arī dažādos posmos radīto atkritumu apjomu;

23.

iesaka īstenot labas prakses kodeksu pārtikas, ēdināšanas un viesnīcu nozares uzņēmumos, kuri tiecas panākt optimālu produktu izmantošanu, lai pārtikas pārpalikumus izmantotu sociāliem mērķiem ar efektīvu sadales tīklu starpniecību un ar visām garantijām, lai tos varētu izmantot sociālās struktūras un nelabvēlīgos apstākļos nonākušās ģimenes;

24.

rosina par pamatizglītības un citu izglītības pakalpojumu nodrošināšanu atbildīgās pašvaldības un vietējās iestādes mācību programmās iekļaut pārtikas izšķērdēšanas un izšķērdēšanas mazināšanas jautājumu, paredzot, piemēram, “tematiskās dienas”, mācību apmeklējumus un skolēnu iepazīstināšanu ar pārtikas apsaimniekošanu attiecīgās mācību iestādes ēdnīcā, kā arī skolēnu un citu ēdināšanas uzņēmu klientu iesaistīšanu ēdināšanas pakalpojumu pilnveidošanā. Ir svarīgi, lai pēc iespējas vairāk skolēnu un studentu mācību laikā gūtu visaptverošu priekšstatu par pārtikas ražošanas un patēriņa ietekmi uz ekonomiku un vidi un par sociāli un ētiski ilgtspējīgiem patēriņa ieradumiem;

informācijas un apmācības kampaņas par atbildīgu patēriņu jārīko ne tikai skolēniem, bet gan visiem patērētājiem, īpašu uzmanību tajās pievēršot produktu iegādei atbilstīgi faktiskajām vajadzībām un produktu uzglabāšanai;

25.

atbalsta arī pārtikas atkritumu apjoma samazināšanas un to rašanās novēršanas jautājuma iekļaušanu mūžizglītības programmās, kurās iespējams izstrādāt dažādām vecuma grupām un dzīves posmiem pielāgotas mācību metodes un pieejas;

26.

aicina pašvaldības un vietējās iestādes sadarbībā ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām rīkot kampaņas, lai vairotu izpratni, cik svarīga mājsaimniecībās ir ēdienreižu plānošana;

27.

uzsver to pilsoniskās sabiedrības organizāciju un dalībnieku no dažādiem reģioniem svarīgo lomu un iesaisti, kuri piedalās pārtikas izšķērdēšanas rezultātā pieejamo pārtikas produktu savākšanā un sadalē; uzskata, ka no subsidiaritātes viedokļa ir vajadzīga ciešāka sadarbība starp reģionālajām un vietējām pašvaldībām un organizācijām, kuras veic pārtikas izšķērdēšanas rezultātā pieejamo pārtikas produktu savākšanu un izplatīšanu;

28.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas atbild par atkritumu apsaimniekošanu, izveidot atkritumu šķirošanas un pārstrādes sistēmas, skaidrāk norādīt pārtikas atkritumu īpatsvaru un padarīt savāktos datus visiem pieejamus, lai palīdzētu paaugstināt pārtikas atkritumu pārstrādes līmeni, piemēram, ražojot biogāzi un kompostu. Tas varētu arī pozitīvi ietekmēt vietējo ekonomiku, nodarbinātību un inovāciju;

29.

mudina visus RK locekļus savās vietējās reģionālajās pašvaldībās informēt par šā atzinuma mērķiem un īstenot savas pārtikas atkritumu samazināšanas un novēršanas programmas. Tā ir viena no efektīvākajām un ātrākajām metodēm, ko vietējās un reģionālās pašvaldības var tieši izmantot, lai panāktu ekoloģiski un ekonomiski ilgtspējīgu attīstību.

18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/33

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta rezolūcijas projektu par vardarbīgas radikalizācijas un teroristu organizāciju veiktās ES pilsoņu vervēšanas novēršanu, kā arī Ārlietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus;

2.

uzsver, ka cīņa ar terorismu un vardarbīgas radikalizācijas un teroristu organizāciju veiktās ES pilsoņu vervēšanas novēršana joprojām ir galvenokārt dalībvalstu kompetencē, taču, lai efektīvi risinātu šīs problēmas, būtiska nozīme ir arī sadarbībai vietējā, Eiropas un starptautiskā līmenī; pauž sašutumu par jaunākajiem terora aktiem, ko veikuši radikalizēti un nežēlīgi indivīdi, un izsaka visdziļāko līdzjūtību visiem upuriem un viņu draugiem un ģimenēm; uzsver: šie notikumi vēlreiz skaidri parāda, ka ir steidzami nepieciešama Eiropas un starptautiska sadarbība cīņā pret vardarbīgu radikalizāciju un starptautisko terorismu; pauž pārliecību, ka ir nepieciešama daudz lielāka izlūkošanas datu apmaiņa un sadarbība starp visiem drošības līmeņiem un tiesībaizsardzības dienestiem, kā arī starp sociālās jomas dalībniekiem, pilsonisko sabiedrību un dažādiem pārvaldības līmeņiem, lai aizsargātu atvērtas sabiedrības vērtības un novērstu vardarbību;

3.

uzsver, ka nav pieļaujams vai pieņemams jebkāda veida paralēlu sabiedrību modelis, kas būtu pretrunā šīm vērtībām;

4.

mudina Eiropas un valstu iestādes pēc iespējas apmainīties ar izlūkdatiem ar vietējām iestādēm, neapdraudot drošību;

5.

uzskata, ka ir jānovērš vardarbīga radikalizācija, jo tā apdraud Eiropas iedzīvotājus, kā arī Eiropas vispārējās vērtības, kas balstītas uz tās kultūras un humānisma mantojumu;

6.

tādēļ uzsver, ka dzīvošanai līdzās ir vajadzīgi izglītojoši pasākumi, kas paredzēti, lai nodrošinātu, ka demokrātija, tiesiskums un cilvēka cieņa ir kopīgi principi ES kopienu locekļiem;

7.

aicina Komisiju, dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī pilsonisko sabiedrību un jo īpaši zinātniskās aprindas pastiprināt centienus, it sevišķi savu pārrobežu un starpnozaru sadarbību, lai veiktu izpēti par vardarbīgas radikalizācijas pamatcēloņiem un veidošanos, kā arī dažādiem faktoriem un tendencēm, kas to izraisa, jo šāds pētījums dotu iespēju izstrādāt instrumentus, ar kuriem dalībvalstis un ES varēs īstenot politiku, kas balstīta uz reāliem vietējiem apstākļiem;

8.

norāda, ka vardarbīga radikalizācija ir starptautiska parādība un ka var mācīties no pieredzes, kas gūta daudzās citās pasaules daļās; šajā sakarā atzinīgi vērtē tādu daudznozaru tīklu kā, piemēram, Stipro lielpilsētu tīkls, izveidi un pastāvošo tīklu izvēršanu, kuru mērķis ir starptautiskā līmenī veidot vēl ciešāku saikni starp lielpilsētām un citām vietējām pašvaldībām, lai veicinātu vietējā līmeņa pieejas vardarbīga ekstrēmisma novēršanai; uzsver, ka ir nepieciešams veidot ES tīklu, lai panāktu spēcīgāku ES vietējā un reģionālā līmeņa sadarbību cīņai pret radikalizāciju, vardarbīgu ekstrēmismu un terorismu; mudina arī Radikalizācijas izpratnes tīklu un Stratēģiskās saziņas tīklu turpināt izstrādāt efektīvus preventīvos pasākumus, jo īpaši uzlabojot radikalizācijas pazīmju agrīnu atklāšanu vietējā līmenī, vēršoties pret retoriku, jo īpaši izmantojot komunikācijas stratēģijas, un izstrādājot stabilas rehabilitācijas programmas;

9.

konstatē, ka ES rīcībā jau ir virkne instrumentu ES pilsoņu vardarbīgas radikalizācijas novēršanai un ka ES un dalībvalstīm šie instrumenti pilnībā jāizmanto un jācenšas tos pilnveidot, lai reaģētu uz problēmām, ar kurām tās patlaban saskaras;

10.

uzsver, ka ir svarīgi risināt problēmas, ko rada radikalizācija un vervēšana terorisma nolūkā, pastiprinot preventīvos pasākumus, jo īpaši ar interneta kontroles palīdzību un īstenojot dialogu ar reliģiskajām kopienām un to vadītājiem, kā arī rīkojot tikšanās, tematiskās dienas, informatīvus pasākumus un veicinot visas pilsoniskās sabiedrības izpratni kopumā;

11.

uzsver, ka svarīga nozīme ir Radikalizācijas izpratnes tīklam (RAN) un nesen izveidotajam izcilības centram, turklāt atzinīgi vērtē Nīderlandes prezidentūras gūtos panākumus Eiropas Savienības Padomē;

12.

uzsver, ka RAN vajadzētu pielikt papildu pūles, lai nodibinātu saikni ar mazākām pilsētām un kopienām, nodrošinot arī mazām struktūrām līdzvērtīgu piekļuvi RAN;

13.

aicina Eiropas Komisiju censties panākt vienošanos par tādu radikalizācijas definēšanu, kas būtu kopīga visai Eiropas Savienībai un būtu pamats saskaņotākai dažādo valstu pieejai, izmantojot vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu un ņemot vērā arī to, ka katras dalībvalsts pieredzes kodolu veido unikāli politiskie, kultūras un juridiskie aspekti;

14.

trūkstot jēdziena “vardarbīga radikalizācija” vispārpieņemtai definīcijai, ar jēdzienu “radikalizācija” saprot parādību, kad personas izmanto vardarbību vai uzskata to par leģitīmu tādu savu politisko mērķu īstenošanai, kuri vērsti uz tiesiskuma un tā pamatā esošo pamattiesību graušanu;

15.

saskata vardarbīgā radikalizācijā ideoloģisku cīņu, kurā radikalizējušās personas un grupējumi, pamatojoties uz saviem uzskatiem, kas ir pretrunā turpmāk minētajām vērtībām, vēlas sagraut Eiropas modeli, kurš balstās uz cilvēktiesībām, vārda brīvību, reliģijas vai ticības brīvību, tiesiskumu, sieviešu un vīriešu līdztiesību un nediskrimināciju;

16.

uzsver, ka vardarbīga radikalizācija ir sarežģīta un dinamiska parādība, kuras pamatā ir virkne globālu, socioloģisku, politisku, ģeopolitisku, kā arī personisku faktoru, un to nevar skatīt, neņemot vērā šos faktorus; arī norāda: satraukumu rada nesenā tendence, ka ne tikai dažādas pārliecības radikāļi cenšas arvien vairāk indivīdu iesaistīt vardarbībā, bet arī dažas grupas mērķtiecīgi cenšas radikālismā iesaistīt personas ar kriminālu pagātni, kurām ir pieredze vardarbības lietošanā;

17.

brīdina, ka vervēšana vardarbīga radikālisma darbībām aizvien biežāk notiek slēgtā vidē, kopienās vai tiešsaistes forumos, kur ir ļoti daudz pārliecinošu vēstījumu, kuros propagandē vardarbīgu ideoloģiju un kur tie sasniedz daudzus, kuri ir uzņēmīgi pret šādiem vēstījumiem;

18.

uzskata, ka šāda vardarbīga radikalizācija nav raksturīga vienam konkrētam profilam, bet skar vīriešus, sievietes un jo īpaši Eiropas jauniešus no dažādām sociālajām grupām, kurus bieži vieno sajūta, ka viņi ir atstumti no sabiedrības identitātes konfliktu, pieredzētās reālās vai iedomātās netaisnības, diskriminācijas vai sociālās atstumtības dēļ;

19.

norāda, ka daudzos gadījumos tie ir Eiropas pilsoņi, kas dzimuši un izglītojušies Eiropā, bet tomēr izvēlas atbalstīt radikālu vardarbības ideoloģiju;

20.

brīdina, ka terorisms un vardarbīga radikalizācija rada daudz stereotipu par reliģijām, kas savukārt tiek izmantoti, lai attaisnotu radikalizāciju no pretējās puses, tostarp neonacistu un neofašistu kustības, ar tādām izpausmēm kā naidīgi izteikumi un naida motivēti noziegumi, kuru pamatā ir rasisms, ksenofobija un citu veidu neiecietība pret kādu viedokli, ticību vai reliģiju;

21.

konstatē: neraugoties uz to, ka galvenās ar drošību saistītās bažas, ko norādījušas ES dalībvalstis, ir fundamentālistu ceļošana uz konfliktu zonām un no tām, vardarbīga radikalizācija neattiecas tikai uz kādu konkrētu ideoloģiju vai ticību, bet var veidoties jebkurā ideoloģijā vai ticībā, ja to ļaunprātīgi izmanto, un tāpēc cīņa pret vardarbīgu radikalizāciju nevar būt vienīgi islāma fundamentālistu radikalizācijas apkarošana;

22.

uzsver, ka politiskā apņemšanās visos pārvaldības līmeņos ir būtisks instruments cīņā pret vardarbīgu radikalizāciju; tā nozīmē arī to, ka jāmācās gan no sliktās, gan labās līdz šim gūtās pieredzes un savstarpējas politiskas sāncensības vietā jānodrošina atvērtība sadarbībā ar visiem sabiedrības spēkiem, kas var sniegt palīdzību;

23.

pauž pārliecību, ka cilvēktiesības ir jāizvirza par centrālo elementu Savienības politikā, kas virzīta uz terorisma apkarošanu un vardarbīgas radikalizācijas novēršanu;

24.

aicina dalībvalstis un ES visos vardarbīgas radikalizācijas novēršanas un apkarošanas pasākumos obligāti ievērot pamattiesības un pilsoniskās brīvības, proti, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, datu aizsardzību, nevainīguma prezumpciju, tiesības uz godīgu un taisnīgu tiesu, kā arī vārda, ticības un biedrošanās brīvību;

25.

norāda, ka būtisks faktors šajā ziņā ir tāda sabiedrība, kurā pilnībā tiek ievērotas visu iedzīvotāju grupu cilvēktiesības, starptautiskie standarti un tiesību normas, tostarp diskriminācijas, rasisma un citu neiecietības veidu apkarošanas jomā saistībā ar vardarbīgas radikalizācijas novēršanu un apkarošanu;

26.

uzskata, ka Eiropas Savienības demokrātiskās vērtības ir līdzeklis, kas garantē Eiropas pilsoņu brīvību;

27.

uzsver, ka ir svarīgi izskaust jebkādus radikalizāciju sekmējošus elementus, pirmkārt, rasismu un diskrimināciju. Lai gan rasismam un diskriminācijai nav tiešas saiknes ar vardarbīgu radikalizāciju un rasisms un diskriminācija nevar būt par attaisnojumu radikalizācijai, tikai tad, ja tiek īstenota konsekventa vienlīdzīgu iespēju un nediskriminācijas politika, varēs izveidot sabiedrību, kurā aktīvi iesaistīts ikviens;

28.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis un to vietējās un reģionālās pašvaldības īstenot aktīvākus un mērķtiecīgākus politikas pasākumus cīņai pret diskrimināciju, jo īpaši izglītības jomā, darba tirgū un mājokļu tirgū, pamatojoties arī uz to reģionu rīcībpolitiku, kas īstenojuši integrācijas pasākumus, piemēram, decentralizētu uzņemšanu; lai apkarotu radikalizācijas izplatīšanos, pirmām kārtām ir jāpanāk patiesa sociālā un kultūras integrācija, kuras pamatā ir gan konstruktīvs dialogs starp dažādām grupām, gan arī izglītība. Tādēļ ir jāatbalsta un jānovērtē visi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, kuru darbība ir vērsta uz minētā mērķa sasniegšanu, un jānodrošina apstākļi, lai tie varētu darboties pēc iespējas efektīvāk;

29.

uzsver, ka ir svarīgi gan dažādos pārvaldības līmeņos – Eiropas, valstu un reģionālajā –, gan valstu un Eiropas iedzīvotāju kopienu līmenī ieviest kodeksus, pasākumu kopumus vai labas prakses paraugus, kas nodrošinātu saziņu starp kopienām, etniskajām grupām, reliģijām, politiķiem u. c. un abpusēji nodrošinātu dziļākas zināšanas par personām, kuras varētu būt iesaistītas konfliktā vai kuras skar kāds no vardarbīgas radikalizācijas veidiem. Tie būtu jāizstrādā teorētiski, lai vēlāk tos varētu īstenot ar reģionālo, valsts un Eiropas pārvaldes iestāžu palīdzību.

30.

aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstīs un vietējās un reģionālajās pašvaldībās uzsāktos pasākumus, lai samazinātu atpalicību attiecībā uz daudzveidību darba tirgū kopumā;

31.

mudina ES dalībvalstis un to reģionālās un vietējās pašvaldības apvienot spēkus ar Eiropas iestādēm centienos popularizēt Eiropas modeli, kura sociālajā struktūrā daudzveidība ir viens no galvenajiem elementiem un būtiska kultūras vērtība. Eiropas Savienības pamattiesības, piemēram, vārda brīvība, tiesiskums un reliģijas un valsts nošķirtība, kas garantē šo daudzveidību, nekādā gadījumā nedrīkst būt apdraudētas – ne ar radikālo grupējumu totalitāro ideoloģiju, ne arī ar pasākumiem cīņai pret vardarbīgu radikalizāciju;

32.

aicina ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām izstrādāt ES iniciatīvas, lai risinātu problēmas rajonos un reģionos, kur aktīvi darbojas dažādas organizētās noziedzības grupas. Šādu specifisku teritoriju apzināšana ir jāveic saskaņoti, tām ir vajadzīga prioritāra uzmanība un papildu atbalsts, pamatojoties uz kvantitatīviem un kvalitatīviem kritērijiem. Politiskā un tiesu iestāžu līmenī ir efektīvi jāapkaro nelegāli tīkli, kuru ietvaros var legalizēt nelikumīgi iegūtus līdzekļus un kuri apdraud tiesiskumu. Tādējādi tiks nodrošināts, ka neveidosies tādi pilsētu rajoni, kuros nav tiesiskuma, netiek ievēroti noteikumi un likumi un kur sabiedrības un iedzīvotāju ikdienas dzīvē vairs nav skaidri saskatāmi demokrātiskas likumības pamati. Līdz ar to ekstrēmistu tīkliem ir plašas iespējas ar nelikumīgām darbībām iegūt finanšu līdzekļus, vervēt piekritējus un apdraudēt demokrātiska tiesiskuma leģitimitāti;

33.

mudina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt atbilstību ilgtspējīgas attīstības mērķiem un to attiecīgajiem apakšmērķiem, it īpaši 1., 4., 8., 11. un 16. mērķim. Īstenojot minētos mērķus, kuru sasniegšanu ir apņēmušās atbalstīt visas ES dalībvalstis, varētu novērst galvenos radikalizācijas un ekstrēmisma pamatcēloņus Eiropā un pasaulē. Jāatgādina, ka IAM īstenošanas joma ir arī ES teritorija un ka visas pasaules iedzīvotāju humānās attīstības pamatā ir cieņa, iekļautība, izturētspēja un ilgtspēja. Šī taka virzībā uz ilgtspējīgu cilvēces attīstību ir ne tikai vienkārši preventīvs līdzeklis pret radikalizāciju un ekstrēmismu, bet arī ceļš uz visu šīs ierobežotās planētas iedzīvotāju cilvēktiesību ievērošanu;

34.

uzsver, ka ir svarīgi novērst tādu nelabvēlīgu rajonu veidošanos, kuros trūkst daudzveidības un dominē kāda konkrēta etniskā un kultūras kopiena. Eiropas Komisijai ir jāpalīdz dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām veicināt sociālo kohēziju un iekļaušanu, jo tā sekmē vardarbīgas radikalizācijas novēršanu, un jārosina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības nodrošināt šā uzdevuma veikšanai vajadzīgos līdzekļus;

35.

aicina Eiropas Komisiju nodrošināt finanšu līdzekļus, kas dotu vietējām pašvaldībām iespēju noteikt un apvienot cilvēkus un tīklus, kuri spēj sniegt atspēkojošus argumentus;

36.

uzskata, ka svarīgi ir izstrādāt pretargumentus musulmaņu kopienā un mobilizēt tos musulmaņus, kuri noraida ekstrēmistu mēģinājumus izkropļot viņu reliģiju; aicina pilsētu mērus strādāt ar vietējām musulmaņu kopienām nolūkā izstrādāt šādus pretargumentus;

37.

aicina nodrošināt reālas iespējas bēgļiem un nesen ieceļojušiem migrantiem spert pirmos soļus mūsu sabiedrībā un konsultēt viņus katrā dalībvalstī, reģionā un vietējā pašvaldībā pielāgotos pilsoniskās integrācijas kursos, kuros svarīga nozīme ir attiecīgās valsts valodas zināšanām, kas ir arī vērtību, zinātības un kopīgas identitātes nesējas, un kur, izmantojot praktiskus piemērus, varētu vairāk uzsvērt tādus jautājumus kā vīriešu un sieviešu līdztiesība, reliģijas un valsts nošķirtība, demokrātijas un iecietības nozīmīgums, ikvienam pastāvīgajam iedzīvotājam saistoši tiesiskie principi, kā arī vispārēji pieņemtas uzvedības normas publiskās vietās un to, kā viss iepriekšminētais ietekmē sabiedrību;

38.

prasa, lai Komisija sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām apņēmīgi rīkotos cīņā ar bezdarbu un priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu, ar ko saskaras minoritātes, reģionos, kurus īpaši skar minētās problēmas, jo šādas problēmas un ar tām saistītais perspektīvu trūkums jauniešiem var būt auglīga augsne vardarbīgai radikalizācijai;

39.

mudina dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāt politisku pieeju, kurā sociālās politikas instrumenti (kas saistīti, piemēram, ar nodarbinātību, izglītību un apmācību, integrāciju un diskriminācijas apkarošanu), humānā palīdzība un citas rīcības jomas būtu papildinātas ar īpašiem pasākumiem, kas paredzēti vardarbīgas radikalizācijas novēršanai un apkarošanai;

40.

norāda, ka ir svarīgi, lai visi Eiropas, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa dalībnieki apzinātos savu atbildību vardarbīgas radikalizācijas novēršanā un apkarošanā;

41.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga loma vardarbīgas radikalizācijas novēršanā un apkarošanā, jo tās vistiešāk un vissmagāk saskaras ar šo problēmu un ir pilnvarotas sadarboties ar citiem dalībniekiem, kuriem ir būtiska loma šīs parādības radīto problēmu risināšanā;

42.

uzsver, ka ir svarīgi paredzēt Eiropas līdzekļus, liekot uzsvaru uz Eiropas pilsētām un reģioniem, un mudināt vietējās un reģionālās pašvaldības tos izmantot radikālas vardarbības projektu un programmu ieviešanai un tādām kampaņām, kuru mērķis būtu noteikt, kādas ir konfliktu pamatā esošās problēmas, kā arī iedzīvotāju informētības palielināšanai;

43.

apzinās, ka starp dalībvalstīm var būt ievērojamas atšķirības attiecībā uz to, cik lielā mērā tās apņēmušās apkarot vardarbīgas radikalizācijas risku un novērst teroristu organizāciju veikto vervēšanu un ka dažas dalībvalstis jau ir pieņēmušas efektīvas stratēģijas, savukārt citas šajā ziņā visnotaļ atpaliek;

44.

piekrīt, ka ir nepieciešams pastiprināt informācijas apmaiņu un operatīvo sadarbību, panākt progresu šaujamieroču nelikumīgas tirdzniecības apkarošanas jomā, apkarot terorisma finansēšanu; turklāt uzskata, ka ir jārada instrumenti, kas ļautu efektīvi kontrolēt “slēpto tīklu” (Deep Web un Darknet), kuru bieži izmanto, lai izplatītu uz radikalizāciju orientētu saturu, un, balstoties uz riska rādītājiem, jāpastiprina pārbaudes pie ārējām robežām;

45.

prasa Komisijai atbalstīt dalībvalstis stratēģiju saskaņošanā, apmainoties ar informāciju un pieredzi, ko uzkrājušas to vietējās un reģionālās pašvaldības, apkopojot labas prakses piemērus un prasmes, novērtējot veiktos pasākumus, kā arī iesaistoties jaunu pasākumu izstrādē, kas vajadzīgi vardarbīgas radikalizācijas apkarošanai;

46.

aicina Komisiju uzsvērt vietējo pašvaldību svarīgo nozīmi vardarbīgas radikalizācijas un ekstrēmisma novēršanā un atbalstīt tās šā būtiskā uzdevuma veikšanā, prioritāti piešķirot tāda Eiropas rīcības plāna izstrādei, kura mērķis ir vardarbīgas radikalizācijas apkarošana vietējā, reģionālajā un valstu līmenī un kurā dalībvalstīm būtu adresēti ieteikumi attiecīgo politiku (tālākai) pilnveidošanai;

47.

prasa, lai Komisija apkopotu un izplatītu paraugprakses piemērus un iekļautu tos vadlīniju rokasgrāmatā, kā to jau dara, piemēram, RAN Izcilības centrs, lai tādējādi atbalstītu vietējās pašvaldības, kurām bieži vien ir ierobežota veiktspēja vietējās pieejas izstrādei šajā jomā;

48.

uzskata, ka Komisijai jāatbalsta vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras izstrādā vietēja un valsts mēroga preventīvas stratēģijas vardarbīgas radikalizācijas apkarošanai, piemēram, piedāvājot ieinteresētajām pašvaldībām RAN izcilības centra ekspertu konsultācijas; uzsver, cik svarīga ir pieredzes apmaiņa starp vietējām un reģionālajām iestādēm, piemēram, par labāko praksi un gūtajām atziņām;

49.

uzskata, ka visaptverošā vardarbīgas radikalizācijas apkarošanas politikā ir trīs līmeņi: preventīvie pasākumi (piemēram, vardarbīgu radikalizāciju veicinošu apstākļu novēršana), intervences pasākumi (speciālistu palīdzība personām, kuras nav aizsargātas pret vardarbīgu radikalizāciju) un represīvi pasākumi (saskaņota tiesu iestāžu reaģēšana uz vardarbīgu radikalizāciju).

50.

uzskata, ka ir svarīgi, lai valstu vietējās un reģionālās pašvaldības neaprobežotos ar reaktīvu apkarošanas politiku, bet veiktu īpašus preventīvos un intervences pasākumus cīņai pret vardarbīgu radikalizāciju; svarīgi ir arī finansēt pētniecības programmas, lai izprastu radikalizācijas cēloņus un tās apkarošanas iespējas;

51.

uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējā līmeņa ieinteresētajām personām ir nozīmīga loma tādu projektu izstrādē, kuru mērķis ir novērst un apkarot vardarbīgu radikalizāciju un kas ir pielāgoti attiecīgajai kopienai vai organizācijai, un uzsver, ka ir vajadzīga pieeja, kuras pamatā ir līdzdalība un konsultācijas, kurās iesaistīti vairāki partneri un nozares; tā kā vardarbīga radikalizācija ir daudzdisciplināra problēma, arī tās risināšanai jābūt daudzdisciplinārai; tādēļ aicina visus pilsoniskās sabiedrības dalībniekus visos līmeņos cieši sadarboties, kā arī visas šajā jomā iesaistītās puses, piemēram, apvienības un nevalstiskās organizācijas, stiprināt savstarpējo sadarbību;

52.

uzsver, ka ir nepieciešams uzsākt starpkultūru dialogu ar dažādām kopienām, to vadītājiem un ekspertiem, lai pirmām kārtām labāk izprastu vardarbīgu radikalizāciju un tādējādi to efektīvāk novērstu;

53.

uzskata, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām un vietējiem dalībniekiem ir svarīga loma tādu vardarbīgas radikalizācijas novēršanas un apkarošanas projektu izstrādē, kas pielāgoti attiecīgajām kopienām vai organizācijām;

54.

šajā saistībā uzskata, ka ir absolūti nepieciešama īpaša apmācība tieši iesaistītajiem dalībniekiem un vietējiem darbiniekiem, lai viņi spētu atpazīt satraucošas izmaiņas uzvedībā un atbilstīgi reaģēt, lai palīdzētu jauniešiem, kuri nav aizsargāti pret vardarbīgu radikalizāciju;

55.

uzskata arī, ka specializēta apmācība ir vajadzīga arī dažādu līmeņu lēmumu pieņēmējiem un politikas veidotājiem, lai veidotu izpratni par to, cik nozīmīga ir efektīva preventīva pieeja un cik ļoti nepieciešams obligāti izvērst saziņu šajā jautājumā;

56.

aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis informācijas kampaņu rīkošanā, kas paredzētas, lai veidotu jauniešu un gados jaunu pieaugušo izpratni par vardarbīgas radikalizācijas problēmu un mudinātu viņus domāt kritiski;

57.

uzskata, ka katrai dalībvalstij jāizveido nepieciešamās struktūras radikalizācijas atklāšanai, kuru pārziņā būtu stratēģiska komunikācija un atspēkojošu vēstījumu sagatavošana, ņemot vērā reālo situāciju katrā valstī un tās iedzīvotāju grupas; jāsniedz norādījumi un individuāla palīdzība personām, kuras var tikt radikalizētas, jānodrošina kontaktpersonas, kam ziņot par iespējamu radikalizāciju, un ģimenēm, draugiem, skolotājiem un citām kontaktpersonām jāsaņem norādījumi, kā uz to reaģēt; šādas struktūras būtu jāveido, stingri savstarpēji koordinējot Eiropas, valstu, vietējo un reģionālo līmeni;

58.

uzskata, ka individuālās palīdzības programmām jābūt pienācīgi pielāgotām attiecīgās personas dzīves apstākļiem un videi, un tāpēc ir svarīgi šādu programmu izstrādē iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, kā arī sabiedriskās organizācijas, kuras ar attiecīgajām problēmām nodarbojas uz vietas; uzskata, ka sporta, kultūras un izglītošanas pasākumi varētu veicināt integrāciju;

59.

atzīmē, ka šajā jomā darbojošās nevalstiskās apvienības un organizācijas var panākt ļoti labus rezultātus, lai no jauna integrētu sabiedrībā iedzīvotājus, kuri radikalizējas;

60.

uzskata, ka ir jāstimulē izglītojošas programmas, kas palīdz veidot kritisko domāšanu un intelektuālo atvērtību, nododot tās zināšanas un principus, uz kuriem balstās mūsu demokrātiskais tiesiskums;

61.

uzskata, ka atbalsts vajadzīgs arī personām, kas bijušas notiesātas un ir atbrīvotas no cietuma un atgriezušās savā izcelsmes valstī, lai palīdzētu tām no jauna integrēties sabiedrībā; ir jāizstrādā arī efektīva stratēģija radikalizācijas identificēšanai un apkarošanai cietumos;

62.

uzsver, ka ekspertiem, kas darbojas radikalizācijas apkarošanas preventīvajās jomās un režīma noteikšanā radikalizētiem ieslodzītajiem cietumos, jārīkojas saskaņā ar katras valsts nacionālās drošības standartiem. Tādēļ uzsver, ka steidzami ir jāizveido integrēta un saskaņota reaģēšanas telpa, kurā radikalizācijas novēršanas politika un terorisma apkarošanas politika, kā arī brīvības atņemšanas iestāžu personāls darbojas saskaņoti un atbilstīgi principiem, kas noteikti precīzos drošības standartos un modeļos;

63.

aicina Komisiju steidzami izvērtēt, kā šādas individuālās palīdzības programmas var apstiprināt kā līdzekli vardarbīgas radikalizācijas apkarošanai, lai panāktu, ka uzmanību pievērš ne tikai šādas radikalizācijas identificēšanai, bet arī attiecīgo personu reintegrācijai sabiedrībā;

64.

uzsver, ka ir svarīgi deradikalizācijas programmas apvienot ar tādiem pasākumiem kā partnerība ar kopienu vadītājiem, ieguldījumi sociālos vai vietēja mēroga projektos, lai pārvarētu ekonomisko un ģeogrāfisko marginalizāciju, kā arī atbalsta iniciatīvas izolētiem un atstumtiem jauniešiem, kurus apdraud vardarbīga radikalizācija;

65.

uzsver ģimenes atbalsta svarīgo nozīmi vardarbīgas radikalizācijas apkarošanā. Daži eksperti norāda, ka bieži vien ir konstatējama pārāk liela koncentrēšanās uz darbu ar indivīdiem, nevis ar ģimenēm. Ģimene var palīdzēt novērst radikalizāciju un sekmēt reintegrāciju tām personām, kuras radikalizējas, tostarp personām, kuras atgriežas no konflikta zonām; tādēļ mudina dalībvalstis un to vietējās un reģionālās pašvaldības atzīt, cik svarīgi un nepieciešams šajā situācijā ir palīdzēt ģimenēm, izstrādājot atbilstošas programmas;

66.

uzsver, ka nesen veiktie pētījumi liecina, ka arvien vairāk radikalizējas un teroristu organizācijās tiek vervētas sievietes, un uzskata, ka ES un dalībvalstīm, izstrādājot vardarbīgas radikalizācijas novēršanas stratēģijas, kaut vai zināmā mērā jāņem vērā dzimumu dimensija; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām īstenot mērķtiecīgāku politiku dzimumu līdztiesības jomā, jo tā ir viens no mūsu Eiropas sabiedrības modeļa stūrakmeņiem, un prasa stingrāku preventīvu un represīvu rīcību, kas vērsta pret seksuālu uzmākšanos un vardarbību;

67.

aicina Komisiju atbalstīt vispārējas programmas, kas palīdz gados jaunām sievietēm cīņā par lielāku līdztiesību;

68.

uzskata, ka ir būtiski katrai dalībvalstij sadarbībā ar reģionālajām un vietējām pašvaldībām izveidot brīdinājuma sistēmu atbalsta un palīdzības sniegšanai, lai ar attiecīgo personu saistītie cilvēki vai ģimene varētu ātri un vienkārši saņemt palīdzību vai darīt zināmu, ja pēkšņi mainās kādas personas uzvedība, kas var liecināt par pieaugošu vardarbīgu radikalizāciju, vai ja persona izceļojusi, lai pievienotos kādai teroristu organizācijai;

69.

šajā saistībā norāda, ka uzticības tālruņu līnijas ir lietderīgas, taču jānošķir tās, kas paredzētas ziņošanai par vardarbīgu radikalizāciju (tālruņa līnijas paziņošanai), un tās, kas paredzētas kādas personas draugu un ģimenes locekļu atbalstam šādā destabilizējošā situācijā (palīdzības tālruņa līnijas);

70.

lūdz Komisiju izvērtēt, vai ir iespējams šādu sistēmu ieviest visās ES dalībvalstīs;

71.

visbeidzot, norāda, ka minētos pasākumus var īstenot tikai ar ilgtermiņa sociālo ieguldījumu programmu palīdzību, un mudina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības vardarbīgas radikalizācijas novēršanas un apkarošanas politikas izstrādē ņemt vērā šādu perspektīvu; aicina Komisiju vardarbīgas radikalizācijas apkarošanas pasākumu izstrādes procesā īpašu uzmanību pievērst šo pasākumu ilgtermiņa ietekmei uz iekļaujošu Eiropas sabiedrību.

18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/40

1.

norāda, ka demogrāfiskās pārmaiņas ir viena no lielākajām problēmām, ar ko saskaras Eiropas Savienība. Tās saistītas ar sabiedrības novecošanu, jauniešu skaita samazināšanos un dzimstības līmeņa pazemināšanos. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaita pieaugums lielā mērā ir atkarīgs no migrācijas, kas dažādos ES reģionos būtiski atšķiras. Nelīdzsvarotība rada virkni risināmu jautājumu gan teritorijās, kurās iedzīvotāju skaits samazinās, gan lielpilsētu teritorijās ar iedzīvotāju pieplūdumu;

2.

uzskata tomēr, ka devums, ko sniedz migrācija, ir tikai īstermiņa risinājums, un tas nebūs pietiekams dzimstības samazināšanās problēmas atrisināšanai. Kaut arī migrācija nozīmē tūlītēju darbaspēka pieaugumu, tās rezultātā arī palielinās pieaugušo iedzīvotāju īpatsvars Eiropā un tā neatrisina dzimstības samazināšanās un sabiedrības vispārējas novecošanas problēmu;

3.

norāda, ka kopš 2000. gada iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropā salīdzinājumā ar iepriekšējiem 50 gadiem ir bijis ļoti pieticīgs, proti, aptuveni 0,5 % gadā. Iedzīvotāju skaits 2014. gadā samazinājās 12 dalībvalstīs, bet pieauga 16 dalībvalstīs. Būtiskas atšķirības vērojamas starp Austrumeiropu un Rietumeiropu, kā arī, lai gan mazākā mērā, starp Ziemeļeiropas un Dienvideiropas valstīm. Pat vienas dalībvalsts robežās nereti vērojamas reģionālas atšķirības. Jānorāda, ka vispārēji vairumā Eiropas valstu lielāks pieaugums ir pilsētu teritorijās salīdzinājumā ar lauku teritorijām. Tālākie lauku apgabali visā kontinentā saskaras ar demogrāfiskām problēmām. Nesenā ekonomikas krīze ir pastiprinājusi dažādās tendences gan Eiropas, gan valstu līmenī, kā arī iedzīvotāju skaita samazināšanās problēmas reģionālā līmenī;

4.

uzsver, ka jāņem vērā 2015. gada ziņojumā par novecošanu minētās prognozes 2060. gadam. Dzimstības, paredzamā mūža ilguma un migrācijas mijiedarbība nozīmē, ka var paredzēt lielas pārmaiņas ES iedzīvotāju vecuma struktūrā. Aktīvo/atkarīgo iedzīvotāju skaita attiecība mainīsies no 4:1 uz aptuveni 2:1. Eiropas iedzīvotāji 2060. gadā būs ne vien gados vecāki, bet arī ļoti nevienmērīgi sadalīti. Prognozes liecina, ka dalībvalstīs un starp tām būs lielas atšķirības; aptuveni pusē dalībvalstu iedzīvotāju skaits samazināsies, bet pārējās – pieaugs;

5.

vērš uzmanību uz demogrāfisko pārmaiņu milzīgo ietekmi ekonomikā un sociālajā, budžeta un vides jomā valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Tās ietekmē pensiju sistēmu un veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju un nosaka sociālas valsts attīstību, galvenokārt ietekmējot veselības aprūpes sistēmas un sociālās aprūpes pakalpojumus vecāka gadagājuma cilvēkiem un aprūpējamām personām. Tās ietekmē arī dažādu ES reģionu attīstību un tradicionālo ekosistēmu un infrastruktūras saglabāšanu. Komiteja norāda uz iedzīvotāju skaita samazināšanās riskiem dažos ES reģionos. Piemēram, tālākie reģioni mobilitātes ierobežojumu dēļ saskaras ar īpašām ģeogrāfiskām un demogrāfiskām problēmām. Pat ja pārmaiņas atsevišķas teritorijas vai reģionus – atkarībā no to iezīmēm – ietekmēs vēlāk vai mazākā mērā, nevar apšaubīt, ka sekas būs jūtamas visā ES;

6.

uzsver, ka minētie faktori būtu jāizvērtē pasaules demogrāfisko pārmaiņu kontekstā. Tāpēc komiteja ļoti atzinīgi vērtē ESAO darbu salīdzinošo vietējā un reģionālā līmeņa datu vākšanā par iedzīvotājiem; tas palīdz demogrāfisko problēmu kontekstu saprast plašāk par to Eiropas dimensiju. Piemēroti instrumenti, kas ļautu izprast demogrāfijas problēmas un vākt datus par demogrāfiskajām izmaiņām, varētu būt ES līmeņa demogrāfiskās kartes, proti, digitāli rīki, ko izmanto datizracei un demogrāfisko rādītāju kartēšanai ar ĢIS (ģeogrāfiskās informācijas sistēmas) palīdzību;

7.

atzīmē dažādos veidus, kā Eiropas reģioni un pilsētas risina demogrāfiskās problēmas:

8.

aicina Eiropas pilsētas un reģionus turpināt šo problēmu risināšanu un izmantot arī ar demogrāfiskajām pārmaiņām saistītās iespējas, piemēram, “senioru ekonomikas” iespējas uzņēmumiem un iestādēm, kas izstrādā un piedāvā novatoriskas preces un pakalpojumus vecāka gadagājuma cilvēkiem, īpaši tādēļ, ka tieši šo potenciālu izmanto demogrāfiskās pārmaiņu visvairāk skartajos apgabalos. Risināmie uzdevumi ir arī iespēja palielināt ieguldījumus cilvēkkapitālā, labāk izmantot vietējos resursus, ieviest efektīvākus un lietderīgākus publiskos pakalpojumus un izstrādāt jaunus risinājumus visu iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanai. Mērķis ir uzlabot ne vien dzīves kvalitāti, bet arī labklājību, uzskatot, ka tai ir trīs dimensijas: fiziskā, garīgā un sociālā labklājība. Demogrāfiskās pārmaiņas rada arī nodarbinātības iespējas, kas saistītas ar pakalpojumu (fizisku, digitālu, ar veselīgu dzīvesveidu saistītu u. c.) sniegšanu vecāka gadagājuma cilvēkiem;

9.

uzsver, ka ir svarīgi, lai reģionos ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu veicamos pakalpojumu struktūras pielāgojumus varētu veikt tā, ka šādos reģionos palikušie cilvēki, kas bieži ir vecāka gadagājuma ļaudis, pakalpojumiem varētu piekļūt atbilstīgi savām pamattiesībām. Tālab būs jāmeklē jauni pakalpojumu sniegšanas veidi, izmantojot dažādu līmeņu vertikālu sadarbību un iniciatīvas un tādējādi gādājot, lai vietējā un reģionālajā līmenī būtu vajadzīgie resursi, kas ļautu pielāgoties demogrāfiskajām pārmaiņām;

10.

apņemas arī turpmāk atbalstīt iniciatīvu “Eiropas Demogrāfisko pārmaiņu pakts” (European Covenant for Demographic Change), ko ierosinājusi vecāka gadagājuma cilvēku Eiropas platforma (AGE Platform Europe) ciešā sadarbībā ar Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģionālo biroju (WHO-Europe), balstoties uz projektu AFE-Innovnet – vietējo un reģionālo pašvaldību tīklu, kura mērķis ir veicināt vecāka gadagājuma cilvēkiem pielāgotas vides veidošanu veselības, sociālo pakalpojumu, mājokļu, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, pilsētvides un mobilitātes jomā;

11.

uzsver nozīmi, kāda ir tam, lai Eiropas pilsētas un reģioni būtu svarīgi dalībnieki demogrāfiskās problēmas risināšanai paredzēto Eiropas politikas pasākumu īstenošanā, jo īpaši, izvirzot iniciatīvas, kuru pamatā ir daudzveidība un kuras sabiedrībā sekmē kultūru mijiedarbību. Jāizstrādā arī reģionālās un vietējās stratēģijas ar mērķi atbalstīt saiknes veidošanu starp pētniecības un izstrādes centriem, uzņēmumiem un publiskajām iestādēm, veicināt uzņēmumu inkubatoru veidošanu, lauku tūrismu u. c., lai radītu darbvietas un sekmētu darbspējīga vecuma iedzīvotāju piesaisti;

12.

uzsver horizontālās sadarbības nozīmi saistībā ar demogrāfiskajām pārmaiņām. Teritoriālās sadarbības programmas dažkārt bijušas vērstas uz šo mērķi, jo īpaši reaģējot uz sabiedrības novecošanu, iedzīvotāju skaita samazināšanos lauku apgabalos vai (daudz mazākā mērā) demogrāfisko pārmaiņu aspektiem, kas saistīti ar dzimstības līmeni. RK atzinīgi vērtē struktūras pārdomām un labas prakses apmaiņai šajā jomā, piemēram, Demokrātisko pārmaiņu skarto reģionu tīklu (Demographic Change Regions Network, DCRN), kas devis iespēju radīt labvēlīgu vidi kopīgu iniciatīvu un risinājumu izstrādei;

13.

uzskata, ka demogrāfiskās pārmaiņas, kas skar Eiropu, ir tik milzīgas, ka tās nevarēs novērst bez spēcīgām vertikālās sadarbības iniciatīvām, kuras vietējā un reģionālajā mērogā uzsāktās darbības stiprina ar valstu un starptautiskā līmenī izstrādātiem pasākumiem;

14.

secina, ka ES pašreizējie risinājumi demogrāfiskajām problēmām ir ierobežoti un nepietiekami izstrādāti. Tie ir ierobežoti, jo vērsti gandrīz tikai uz sabiedrības novecošanu, bet pietiekama uzmanība nav pievērsta citiem aspektiem, piemēram, zemam dzimstības līmenim vai iedzīvotāju skaita sarukumam sociālekonomisku iemeslu dēļ, kā arī transporta, mobilitātes un emigrācijas jautājumiem. Tā ir nepietiekami izstrādāta, jo daudzi politikas pasākumi, kas varētu palīdzēt risināt demogrāfiskās problēmas, nav konkrēti virzīti uz šo mērķi;

15.

norāda, ka lielāko daļu demogrāfisko problēmu risināšanai paredzēto iniciatīvu, kuru fokusā gandrīz vienmēr ir sabiedrības novecošana, ir veicinājusi inovācijas un pētniecības politika. Pateicoties stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvai “Inovācijas savienība” uzsākta Eiropas inovācijas partnerība aktīvām un veselīgām vecumdienām. Programmas “Apvārsnis 2020” trešajā pīlārā demogrāfiskās pārmaiņas paredzēts risināt kā sabiedrības problēmu. Citi piemēri ir: kopīgās plānošanas iniciatīva “Ilgāks mūžs, labāka dzīve” (More Years Better Lives), zināšanu un inovāciju kopiena aktīvām un veselīgām vecumdienām un programma “Interaktīva automatizēta dzīvesvide” (Ambient Assisted Living);

16.

uzsver, ka kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) otrais pīlārs, kas veltīts lauku attīstībai, palīdz risināt demogrāfiskās problēmas. 2014.–2020. gada plānošanas periodā galvenie centieni virzīti uz to, lai veicinātu tādu pakalpojumu un infrastruktūras izveidi, kas sekmē sociālo iekļaušan, un mainītu sociāli ekonomiskās lejupslīdes un lauku teritoriju iedzīvotāju skaita samazināšanās tendences. Sabiedrības novecošana ir liela problēma lauku apgabalos, un tāpēc KLP veicina paaudžu maiņu un sieviešu nodarbinātību;

17.

norāda, ka demogrāfisko problēmu risināšanā pārliecinošāk jāizmanto kohēzijas politika atbilstoši LESD 174. pantā skaidri noteiktajām pilnvarām. Minētajā pantā noteikts, ka “īpaša uzmanība ir veltīta lauku apvidiem, apvidiem, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, kā arī reģioniem, kuros ir būtiska vai pastāvīga ekonomiska vai demogrāfiska atpalicība, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar mazu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salas un pārrobežu un kalnu reģioni”. Tāpat LESD 175. pantā noteikts, ka iepriekšējā pantā paredzētie mērķi jāņem vērā Savienības politikas un rīcības noteikšanā un īstenošanā un ka to sasniegšana jāatbalsta ar struktūrfondiem, EIB un citiem finanšu instrumentiem. Turklāt tajā norādīts, ka var būt vajadzīgas citas īpašas darbības. Tomēr līdz šim minētie nosacījumi nav pietiekami īstenoti un nav pieņemti pozitīvas rīcības pasākumi, kuros ņemti vērā nelabvēlīgi demogrāfiskie apstākļi;

18.

pauž nožēlu, ka daudzās Eiropas politikas jomās, kas varētu veicināt demogrāfisko problēmu risināšanu, nav paredzēti īpaši pasākumi, kuri ļautu palīdzēt minēto problēmu skartajām teritorijām. Tas attiecas uz transporta, informācijas sabiedrības, nodarbinātības un sociālo politiku, vidi un klimata pārmaiņām, uzņēmējdarbību u. c.;

19.

pauž nožēlu, ka lielāka uzmanība demogrāfiskajām problēmām nav pievērsta Eiropas pusgadā, jo līdz šim tajā ņemta vērā tikai novecošanas ietekme uz dalībvalstu budžeta ilgtspēju. Jo īpaši gan novērtējumos, gan dalībvalstīm adresēto ieteikumu izstrādē trūkst dziļākas izpratnes par vietējā un reģionālā līmeņa vajadzībām;

20.

uzskata, ka, reaģējot uz demogrāfiskajām pārmaiņām, ES pieejai jābūt plašai, saskaņotai un iekļaujošai, jo šis ir transversāls jautājums. Demogrāfisko problēmu risināšanai ir nepieciešama Eiropas līmeņa stratēģija, lai visās politikas jomās – kohēzijas, inovācijas, transporta, veselības, sociālajā un nodarbinātības politikā, IKT, lauku attīstības, emigrācijas politikā u. c. – šim jautājumam tiktu veltīta lielāka vērība. Šāda stratēģija būtu stingri jābalsta uz ES kopējām vērtībām, vienlīdzīgu attieksmi un cilvēktiesībām. Stratēģiskā pieejā būtu jāiekļauj arī izdevumu analīze un prognozes valsts, reģionālajā un vietējā līmenī;

21.

atgādina, ka Eiropas Parlaments 2015. gada 9. septembra rezolūcijā par ziņojumu par Eiropas gada aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei (2012. gads) (1) īstenošanu, rezultātiem un vispārējo novērtējumu aicina Komisiju “pieņemt ES mēroga stratēģiju par demogrāfiskajām pārmaiņām, lai koordinētu ES rīcību dažādās jomās, nodrošinātu sinerģijas un palielinātu pozitīvo ietekmi uz Eiropas pilsoņiem, ekonomiku un darbvietu radīšanu, kā arī aizsargātu vecāku cilvēku cilvēktiesības visās ES politikas jomās”;

22.

uzskata, ka minētajā stratēģijā prioritāte būtu jāpiešķir tādu dzīves apstākļu atbalstīšanai un radīšanai, kas palīdzētu piesaistīt un noturēt jauniešus visā teritorijā, lai tādējādi sekmētu blīvi apdzīvotu teritoriju un teritoriju, kurās samazinās iedzīvotāju skaits, kā arī mazapdzīvotu reģionu līdzsvarotu izaugsmi un veicinātu kvalitatīvu publisko pakalpojumu sniegšanu visiem iedzīvotājiem. Ar šādu stratēģiju vajadzētu arī veicināt ģimenes atbalsta politiku, izmantojot pasākumus tādu apstākļu novēršanai, kas attur no vēlmes kļūt par vecākiem, un kuri sekmē dzimstības līmeņa paaugstināšanos; jāņem vērā arī dzimumu līdztiesības aspekts, jāatbalsta vecāka gadagājuma cilvēku neatkarīgs dzīvesveids, jāpagarina paredzamā veselīgā mūža ilgums un jāsamazina atkarība, jāapkaro dažu sabiedrības grupu sociālā atstumtība, jāsekmē jauni centieni atbalstīt neapmaksāta mājsaimniecības darba atzīšanu un jāīsteno darba un ģimenes dzīves saskaņošanas politika;

23.

norāda, ka turpmākajā ES stratēģijā vajadzētu iesaistīt visu sabiedrību un pienācīgi ņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi cīņā ar demogrāfiskajām pārmaiņām, veicināt pašvaldību savstarpējo paraugprakses apmaiņu un atbalstīt pieejas, kuru pamatā ir novēršana un agrīna reaģēšana;

24.

apņemas ar Eiropas stratēģijas un politikas analīzes sistēmas (ESPAS), kas ir forums, kurā iesaistītas dažādas ES iestādes un struktūras, starpniecību uzsvērt, ka Eiropas līmeņa pasākumiem demogrāfisko problēmu risināšanai ir liela nozīme. Minētā platforma varētu izmantot pieredzi, ko guvuši daudzi ES līmeņa tīkli, kuri nodarbojas ar veselīgu vecumdienu jautājumiem, piemēram, PVO Veselīgu vecumdienu darba grupa (Healty Ageing Task Force), Senioriem labvēlīgo pilsētu tīkls (Age-Friendly Cities Network), Eiropas Demogrāfisko pārmaiņu pakts, AFE-INNOVNET, Vecāka gadagājuma cilvēku Eiropas forums (AGE Platform Europe);

25.

uzstāj, ka visās ES politikas jomās un pasākumos jāņem vērā demogrāfiskās problēmas un jāparedz veidi, kā tās risināt. ES jācenšas demogrāfiskos apsvērumus iekļaut visās politikas jomās. ES iepriekš minētais arī jāapsver, izstrādājot turpmākās daudzgadu finanšu shēmas, un jāparedz budžeta sadaļas ar mērķis darīt iespējamu šādu politikas jomu un pasākumu attīstību, kā arī jāizveido prioritātes mehānismi reģioniem, kuros demogrāfisko pārmaiņu sekas ir īpaši jūtamas. Šajā procesā būtu jāizmanto NUTS 3 klasifikācijas sistēma;

26.

uzsver, ka demogrāfiskās pārmaiņas ietekmē mobilitāti demogrāfisko problēmu skartajos reģionos, jo īpaši tādos lauku apvidos, kas atrodas tuvu lieliem pilsētcentriem, kur vērojams iedzīvotāju pieplūdums, un atkārtoti aicina izstrādāt zaļo grāmatu par šo tematu (2);

27.

uzskata, ka ES būtu jāatbalsta dalībvalstīs īstenotā imigrācijas politika, kuras pamatā galvenokārt ir nodarbinātība un kura var mazināt iepriekšminētās negatīvās demogrāfiskās tendences, un norāda uz vajadzību pēc ilgtermiņa perspektīvas attiecībā uz migrantu integrāciju, lai tādējādi sekmētu tādas starpkultūru sabiedrības veidošanos, kurā tiek ievērotas Eiropas pamatvērtības. Tāpēc jāuzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lielā nozīme, un to rīcībā jābūt visiem līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai vietējā līmenī, tostarp mazās lauku pašvaldībās, sekmīgi īstenotu integrācijas politiku;

28.

norāda, ka demogrāfiskā novecošana un kopējais spiediens uz publiskajām finansēm nozīmē, ka vietējām pašvaldībām būs jāsagatavojas tam, ka darbaspēks noveco un liels skaits cilvēku nākamajos gados dosies pensijā, un jānodrošina, ka tās spēs piesaistīt pietiekami daudz kvalificētu gados jaunu speciālistu. Visos pārvaldības līmeņos lielāka uzmanība jāpievērš gados jaunu cilvēku, atgriezušos emigrantu un vecāku cilvēku pieņemšanai darbā un viņu piesaistei;

29.

uzskata, ka kohēzijas politikā stingri jāuzsver demogrāfisko problēmu risināšana. Tas ir aspekts, kas jāuzsver debatēs par politikas nākotni pēc 2020. gada un kam jāietekmē tās darbības joma, pieeja un turpmākie īstenošanas mehānismi tā, lai darītu iespējamu katras teritorijas priekšrocību izmantošanu un novērstu šķēršļus, tostarp demogrāfiskos, kas kavē tās līdzsvarotu attīstību. Komiteja pauž nožēlu, ka šis aspekts līdz šim nav ticis pietiekami izstrādāts, lai gan Lisabonas līgumā paredzēta teritoriālās dimensijas iekļaušanu šajā politikā;

30.

uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību sniegtajos pakalpojumos mājokļa un plānošanas jomā jāņem vērā arī ar mājokli saistītās vecāka gadagājuma cilvēku vajadzības, cik vien iespējams ievērojot viņu vēlmi uzturēties pazīstamā vidē, iesaistoties esošā mājokļa pārveidošanas vai pielāgošanas procesā, veicinot iekļaujošu projektu izstrādi būvniecībā vai īstenojot sociālo mājokļu projektus, ja tam pieejami līdzekļi;

31.

aicina Eiropas iestādes precīzi definēt LESD 174. pantā minēto jēdzienu “būtiska vai pastāvīga demogrāfiska atpalicība”. Tāpat aicina Eiropas Savienību atbilstošā līmenī izstrādāt statistikas rādītājus minētās definīcijas pamatojumam;

32.

atgādina, ka RK atzinumā “Teritoriālās attīstības rādītāji – IKP un ne tikai” (3) norādīts, ka ar IKP nevar precīzi novērtēt sabiedrības spēju risināt problēmas, ar ko tā saskaras, piemēram, demogrāfiskās pārmaiņas, un aicina papildus IKP izstrādāt starptautiskā, valstu, vietējā un reģionālā mēroga rādītājus progresa novērtēšanai; tādēļ, ja tiktu nolemts ņemt vērā ne tikai IKP, bet arī citus rādītājus, būtu lietderīgi apsvērt tādu rādītāju ieviešanu, kas ļauj novērtēt valsts, reģiona vai kādas konkrētas teritorijas demogrāfisko stāvokli;

33.

prasa kohēzijas politikā paredzēt īpašus instrumentus teritorijām, ko demogrāfiskās problēmas skar visvairāk, piemēram, finansējuma piešķiršanas metodē lielāku uzmanību pievērst demogrāfiskajiem kritērijiem vai nodrošināt lielāku elastīgumu attiecībā uz līdzfinansējuma līmeni vai tematisko mērķu izvēli. Tāpēc komiteja atkārtoti uzsver atzinumā “Eiropas demogrāfiskā nākotne” norādīto, proti, atbalsts reģioniem, kuros ir vislielākās grūtības, “paver iespēju radīt atbilstošus instrumentus demogrāfisko problēmu risināšanai visā Eiropā” (4);

34.

uzsver, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonds var palīdzēt teritorijām, kurās ir augsti sabiedrības novecošanas, lauku teritoriju pamestības un iedzīvotāju masveida izceļošanas rādītāji, uzlabot transporta un telekomunikāciju infrastruktūru, mazināt digitālo plaisu, nodrošināt labākus publiskos pakalpojumus, atbalstīt mājokļu un rezidenču pielāgošanu u. c.;

35.

uzskata, ka Eiropas Sociālajam fondam var būt liela nozīme saistībā ar jauniešu apmācību, ļoti daudzu jauniešu izceļošanas apturēšanu un viņu atgriešanās izcelsmes vietā atvieglošanu. Turklāt tas var veicināt sieviešu nodarbināmību, palielināt darba un ģimenes dzīves līdzsvarotību un novērst vecāka gadagājuma cilvēku sociālo atstumtību;

36.

uzskata, ka ir jāsekmē reģionālo un vietējo dalībnieku ciešāka sadarbība jautājumos, kas saistīti ar demogrāfiskajām pārmaiņām. Tāpēc komiteja rosina Eiropas teritoriālās sadarbības programmā iekļaut iespēju veidot konsorcijus pārrobežu, starptautiskā un starpreģionālā līmenī, lai kopīgi meklētu risinājumus demogrāfiskajām problēmām;

37.

uzsver, ka transporta politikā ir svarīgi panākt, lai demogrāfiski mazāk aktīvas teritorijas, kā arī teritorijas ar būtiskām demogrāfiskām problēmām un nelabvēlīgiem dabas apstākļiem – parasti lauku, nomaļi, kalnu un tālākie apgabali – nekļūtu vēl atstumtāki;

38.

atgādina, ka RK atzinumā “Mobilitāte reģionos, kam ir ģeogrāfiski neizdevīgs stāvoklis un demogrāfiskas problēmas” (5) norādīts, ka reģioniem, kas saskaras ar problēmām, ir būtiska nozīme ES vienmērīgas attīstības nodrošināšanā, jo īpaši, sniedzot piekļuvi izejvielām un lauksaimniecības, zivsaimniecības, vides aizsardzības, tūrisma, pārrobežu attiecību un brīvā laika pavadīšanas iespējām. Tādēļ transporta savienojumu uzlabošanai šajos reģionos un starp tiem un pārējo Eiropas Savienību būtu jākļūst par būtisku ES kohēzijas politikas un ES mobilitātes politikas elementu ne tikai attiecībā uz pasažieru, bet arī attiecībā uz kravu pārvadājumiem. Lielākas ekonomiskās izaugsmes sekmēšana reģionos, kas saskaras ar problēmām, palīdzētu nodrošināt iekšējā tirgus efektīvu darbību un visas Savienības teritoriālo kohēziju;

39.

uzsver informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un viedas vides iespējamo būtisko nozīmi dzīves apstākļu uzlabošanā apgabalos, ko visvairāk skar demogrāfiskās problēmas. Šajā saistībā komiteja prasa ES ņemt vērā digitālo plaisu, kas ietekmē daudzus šādus apgabalus;

40.

mudina Eiropas iestādes vides politikas un klimata pārmaiņu apkarošanas jomā atzīt daudzu lauku apgabalu un mazapdzīvotu teritoriju, kā arī teritoriju ar zemu iedzīvotāju blīvumu būtisko nozīmi lauku vides, bioloģiskās daudzveidības un ainavu saglabāšanā;

41.

aicina kopējā lauksaimniecības politikā arī turpmāk paredzēt pasākumus, kas veicina paaudžu maiņu lauku apgabalos, sekmē sieviešu nodarbinātu un ekonomikas dažādošanu, un norāda uz nepieciešamību uzlabot Leader programmas metodoloģiju, tajā plašāk iesaistot lauku apgabalu dalībniekus, kā arī izstrādāt un īstenot integrētas attīstības stratēģijas;

42.

prasa programmas “Labāks likumdošanas process” ietekmes novērtējumā, ko veic pirms jebkādas Eiropas likumdošanas iniciatīvas pieņemšanas, iekļaut tās iespējamo demogrāfisko ietekmi;

43.

uzskata, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) var kļūt par būtisku instrumentu investīciju veicināšanai ES prioritārajās jomās, piemēram, enerģētikas, transporta, vairākveidu pārvadājumu loģistikas, tūrisma, kultūras, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, pētniecības un inovācijas, MVU, izglītības, veselības, vides efektivitātes, sociālās infrastruktūras un sociālās un solidaritātes ekonomikas jomā, kā tas paredzēts ESIF regulas (6) 9. pantā. Vēlams, lai minētais fonds sniegtu labumu arī reģioniem ar mazāku demogrāfisko dinamiku, šādi palīdzot novērst reģionālās atšķirības;

44.

iesaka stratēģijā “Eiropa 2020” vairāk uzmanības pievērst demogrāfiskajām problēmām reģionālajā un vietējā līmenī, tajā paredzot pamatiniciatīvu demogrāfijas jomā. Komiteja apņemas minētās stratēģijas īstenošanas uzraudzības foruma darba plānā iekļaut īpašu norādi uz demogrāfisko jautājumu risināšanu;

45.

uzsver, ka jābūt saiknei starp demogrāfiskajām pārmaiņām un Eiropas pusgadu, un norāda, ka Eiropas pusgadam ir vajadzīga teritoriālā dimensija. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jābūt aktīvi iesaistītām Eiropas pusgada pasākumos, kas paredzēti demogrāfisko problēmu risināšanai, un šim tematam veltītajos ieteikumos dalībvalstīm jāņem vērā vietējās un reģionālās pašvaldības;

46.

uzskata, ka novecošana neapšaubāmi ir problēma, bet tā ir arī panākums, jo Eiropas sabiedrības panāktais dažādās jomās paver kohēzijas, nodarbinātības un progresa iespējas;

47.

secina, ka, Eiropas Savienībai virzoties uz iepriekš izklāstīto scenāriju, ir būtiski arī turpmāk visos līmeņos palielināt informētību par demogrāfisko problēmu nozīmīgumu un veikt atbilstīgi virzītus pasākumus, pamatojoties uz spēkā esošajiem instrumentiem.

18.1.2017   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 17/46

1.

atzinīgi vērtē priekšlikumus tiesību aktiem, ar ko groza jaunajā Aprites ekonomikas paketē ietvertās direktīvas par atkritumu apsaimniekošanu, un norāda uz priekšrocībām, kuras tie sniedz patērētājiem, uzņēmumiem, videi un ES tautsaimniecībai;

2.

šajā saistībā uzsver, ka pāreja uz aprites ekonomiku radīs jaunas darbvietas, palielinās ES mazo, vidējo un lielo uzņēmumu konkurētspēju, veicinās ekoloģiski tīru tehnoloģiju attīstību un mazinās Eiropas atkarību no izejvielu un energoresursu importa;

3.

atzinīgi vērtē skaidru un saskaņotu definīciju kopumu dažādās direktīvās par atkritumiem un aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, ka visas definīcijas atbilst Eiropas atkritumu katalogam, izvairīties no neskaidrībām un nodrošināt, ka ir pieejami salīdzināmi dati par panākumiem, ko guvušas dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās pašvaldības;

4.

iesaka likumdevējiem tomēr paredzēt “piedrazošanas” definīciju;

5.

iesaka stiprināt kontroli attiecībā uz atkritumu nelikumīgu pārvadāšanu, kas ES teritorijā cita starpā ievērojami samazina pietiekama atkritumu daudzuma pieejamību, lai varētu veicināt ES aprites ekonomiku, kuras pamatā ir atkritumu pārstrāde un atkārtota izmantošana;

6.

prasa ieviest ES tirgū laisto patēriņa preču obligātu marķējumu, kurā skaidri norādīts, kā šķirot atkritumus atbilstoši dalītās savākšanas paredzētajām galvenajām kategorijām attiecībā uz tām grupām, kurām jau ir izveidota dalītās savākšanas sistēma. Ja no produkta rodas atkritumi, kuri ietilpst dažādās kategorijās, marķējumā ir jānorāda, kā sašķirot dažādos komponentus dažādās materiālu dalīšanas kategorijās, ja patērētājs to var izdarīt ar vienkāršām darbībām;

7.

uzsver, ka priekšlikums saskaņot minimālās prasības ir būtisks, lai palielinātu ražotāja paplašinātas atbildības shēmu veiktspēju visās dalībvalstīs;

8.

mudina likumdevējus nepazemināt šīs prasības un saglabāt būtiskus noteikumus, piemēram, tos, kuru mērķis ir nodrošināt pārredzamību un kuri paredz, ka ražotājs pilnībā sedz izmaksas vietējām un reģionālajām pašvaldībām saistībā ar atkritumu savākšanu, apsaimniekošanu un atkritumu plūsmas apstrādi, kā arī iedzīvotāju informēšanu. Atkārtoti izmantojamā iepakojuma (stikla trauku, plastmasas pudeļu (PET)) atpirkšana lielajās veikalu ķēdēs var būt viens no vissvarīgākajiem atkritumu rašanās novēršanas faktoriem;

9.

norāda, ka vajag sniegt papildu precizējumus par “kvalitātes prasību minimumu” pārtikai, un ierosina noteikt pārtikas atkārtotas izmantošanas obligātu standarta procedūru, kas nodrošinātu pārtikas nekaitīgumu un būtu vienādi piemērojama visās dalībvalstīs;

10.

aicina vietējās, reģionālās un valsts pārvaldes iestādes sākt saziņas un izglītošanas kampaņas, lai palielinātu informētību par atkritumu rašanās novēršanu;

11.

mudina Komisiju, dalībvalstis un vietējās un reģionālās iestādes pilnībā atbalstīt pilsoniskās sabiedrības dažādās ierosmes vietējā un valsts mēroga vides sakopšanas pasākumu (piemēram, vietējā līmeņa kampaņas Let’s do it! vai starptautiskās akcijas “Sakopsim pasauli vienā dienā!”) rīkošanā;

12.

atkārtoti prasa noteikt saistošus un neatkarīgus mērķus atkārtotas izmantošanas jomā, kurus varētu attiecināt uz konkrētām atkritumu plūsmām, jo īpaši mēbelēm, tekstilizstrādājumiem, kā arī elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA); atkritumu sagatavošana atkārtotai izmantošanai ir svarīga, lai novērstu atkritumu rašanos; līdztekus pārstrādei tā atrodas atkritumu hierarhijas augstākajā līmenī, nodrošinot reālu potenciālu aprites ekonomikas attīstībai (2);

13.

šajā saistībā aicina Komisiju noteikt obligātu mērķi līdz 2030. gadam panākt atkārtotai izmantošanai sagatavotā un pārstrādātā izlietotā plastmasas iepakojuma apjoma palielināšanu vismaz 70 % apmērā no apjoma;

14.

norāda, ka novēršana un atkārtota izmantošana – atšķirībā no tādu materiālu pārstrādes un sagatavošanas atkārtotai izmantošanai, kas tiek uzskatīti par atkritumiem, – ir saistīta ar darbībām, kuras aptver vielas un priekšmetus, kas pašlaik netiek uzskatīti par atkritumiem. Tā kā uzņēmumi un iestādes ir juridiski atbildīgi par atkritumu statusa noteikšanu, ieteicams sīkāk precizēt atšķirību starp atkritumiem un materiāliem, kuri nav uzskatāmi par atkritumiem;

15.

ierosina definēt, piemēram, Eiropas Atkritumu katalogā, pārstrādes un atkārtotas izmantošanas konceptus, jo pašlaik tajos ietvertas divas dažādas iekārtu grupas, kas pielāgotas dažādām plūsmām un īpašām vajadzībām: a) atkritumu pārstrādei paredzētie produkti nonāk uz selektīvās šķirošanas sistēmas iekārtas šķirošanas lentes, kur tos šķiro atbilstīgi rūpniecības vajadzībām; b) atkritumu atkārtotas izmantošanas gadījumā ir iespējams vispār izvairīties no atkritumu apsaimniekošanas sistēmas cikla. Lielās mazumtirdzniecības ķēdes varētu atpirkt iepakojumu, taču galīgo lēmumu par to, kā rīkoties ar atkritumiem, pieņem pircējs;

16.

aicina abus likumdevējus ieteikt dalībvalstīm atkritumu rašanās novēršanas programmās iekļaut finanšu stimulus attiecībā uz procesiem, kuros rodas mazāk atkritumu. Tāpat aicina vietējās un reģionālās pašvaldības ieviest veicināšanas pasākumus attiecībā uz to atkritumu samazināšanu, kas netiek nosūtīti pārstrādei;

17.

iesaka Eiropas Komisijai apsvērt iespēju iekļaut pamatdirektīvā pienākumu dalībvalstīm ziņot par (nekaitīgiem) rūpnieciskajiem atkritumiem, bet Eiropas Vides aģentūrai – uzraudzīt un apkopot šos datus; Komisijai līdz 2020. gadam būtu jāizanalizē stāvoklis, izvērtējot noteiktos mērķus par šo atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un pārstrādei (3);

18.

norāda, ka pāreja no pārstrādes mērķiem uz kombinētajiem mērķiem saistībā ar atkritumu sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un pārstrādei i) sarežģī pārstrādes un iepakojuma un izlietotā iepakojuma sagatavošanas atkārtotai izmantošanai dalītu izvērtēšanu; ii) prasa papildu precizējumus;

19.

uzskata, ka ir jāizstrādā saskaņotas metodes, ar ko aprēķināt pārstrādes rādītājus visā ES, un attiecībā uz pārtikas atkritumiem un būvniecības un nojaukšanas darbos radītajiem atkritumiem jānosaka kārtība, kādā izraudzīties instrumentus un personas, kuru pienākumos būtu uzraudzīt datus par atkritumu samazināšanos visā ražošanas, pārstrādes un patēriņa ķēdē;

20.

izvirza priekšlikumu, ka Komisijai būtu jāizstrādā rādītāji attiecībā uz dažāda veida atkritumu ekoloģisko vērtību. Spēkā esošajos tiesību aktos un Komisijas priekšlikumā nav ņemtas vērā atšķirības starp dažāda veida atkritumu ekoloģisko vērtību. Tādējādi kļūtu skaidrs, uz kuriem materiāliem būtu īpaši jākoncentrējas, lai uzlabotu atkritumu apsaimniekošanu un padarītu tos videi nekaitīgākus;

21.

ievērojot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, aicina dalībvalstis saskaņā ar Eiropas Komisijas iniciatīvu “Atkritumu pārvēršana enerģijā” veicināt augstas efektivitātes enerģijas ražošanu no atkritumiem; norāda, ka šādas iekārtas, kur atkritumus pārvērš enerģijā, var palīdzēt Savienībai samazināt atkarību no energoresursu importa atbilstoši Enerģētikas savienības principiem;

22.

atzīst, ka svarīgi ir pakāpeniski ieviest ierobežojumus atkritumu apglabāšanai atkritumu poligonos un atbalsta Eiropas Komisijas pieejas maiņu, kas paredz aizliegt tādu atkritumu apglabāšanu poligonos, kuriem piemēro dalīto savākšanu, tostarp bioatkritumus, ņemot vērā paziņojumu COM(2015) 614 par aprites ekonomiku, kurā tika rosināts izmantot pēc kaskādes principa bioloģiskos resursus, kuru atkārtota izmantošana var sekmēt konkurētspēju (4);