28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/1

Ziņotājs:

Etele BARÁTH

1.1.

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībā ir vajadzīga koordinēta, uz attīstību orientēta pārvaldība, kas sekmētu atjauninātas, spēcīgas un miermīlīgas Eiropas veidošanu. Koordinācija ir jāstiprina, piemēram, pārvaldībā ieviešot jaunu organizatorisko modeli.

1.2.

Īstenojot koordinētus pasākumus, būtu jāatjauno ekonomikas dinamiska attīstība, jānostiprina sabiedrības labklājības un demokrātijas pamati, dažādu kultūru līdzāspastāvēšana un priekšzīmīga vides prasību izpilde.

1.3.

EESK uzsver, ka partnerības principa konsekventas piemērošanas mērķis ir veicināt ieinteresēto personu līdzdalību ES fondu ieguldījumu plānošanā un īstenošanā. Šāda līdzdalība stiprinās kopīgo apņemšanos veicināt ieguldījumus un ļaus plašāk izmantot specializētas zināšanas. Tā palielinās projektu īstenošanas efektivitāti, pārredzamību un palīdzēs novērst krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu.

1.4.

Mums nepieciešami vienkārši un saprotami mērķi un stratēģija, vienots Eiropas projekts (ES stratēģija 2030.–2050. gadam). Jāapstiprina, ka ES galvenais stratēģiskais mērķis joprojām ir inovatīvas, ilgtspējīgas un iekļaujošas Eiropas veidošana. Tālab šajā projektā būtu jāiekļauj arī COP 21 mērķi (ilgtspējīgas attīstības mērķi).

1.5.

Attīstības programmām ir jābūt labāk koordinētām. Īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa attīstības programmu un rīku izstrādes pamatā ir jābūt konkrētu mērķu kopumam. Ar “rīkiem” saprot visus politiskos, juridiskos, organizatoriskos un finanšu instrumentus.

1.6.

Lai uzlabotu koordināciju, EESK iesaka Eiropas kopējo mērķu sasniegšanai izmantot gan ierastos Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESI fondus), gan uz tirgu orientētus projektus, kuros iesaistīts arī privātais kapitāls un kas ir saistīti ar Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (ESIF). Tādēļ ir jākoordinē mērķi un tiesību akti, kas attiecas uz šo projektu īstenošanu.

1.7.

Komiteja ierosina, lai uz attīstību virzītas un pastiprinātas centrālās pārvaldības veicināšanas galvenais instruments būtu Eiropas pusgads, kas balstīts uz gada izaugsmes pētījumu un kurā vajadzētu paredzēt arī līdzekļus, kas ļauj pastāvīgi ietekmēt Eiropas projekta virzību un pienācīgi uzraudzīt tā progresu. Tādējādi Eiropas pusgads varētu arī pildīt tādu sistēmu funkcijas, kuru mērķis ir veidot sociālu vidi, kas nodrošina labklājību.

1.8.

Ja līdztekus jau pieņemtajam, galvenokārt ekonomiskajam IKP rādītājam varētu papildus izmantot arī uz rezultātiem balstītu rādītāju (iekšzemes bruto rezultāts), kurā ņemta vērā ilgtspēja un ietverti galvenokārt sociālie un vides faktori, tas varētu kalpot par pamatu uz attīstību orientētas pārvaldības efektivitātes pārbaudei.

1.9.

Jāpanāk cieša koordinācija, un jāievieš dalībvalstu atvērtas sadarbības metode. Pamatojoties uz attīstības procesos gūto līdzšinējo pieredzi, ir jāveic pielāgojumi.

1.10.

Juridiskie un finanšu instrumenti ir jānostiprina. Uz attīstību orientētas pārvaldības rezultāti būs atkarīgi no ekonomikas dinamikas, piesaistītā kapitāla pieauguma, efektīvākas ieguldījumu sistēmas, darbaspēka kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanas un uzņēmumu inovācijas pakāpes. Taču ilgākā termiņā galvenais mērķis ir radīt labklājību un atjauninātu sabiedrību un nodrošināt labāku un ilgtspējīgu vidi.

1.11.

Pārvaldība jāīsteno kopīgi un vairākos līmeņos. Līdztekus pašreizējai reformai (Normatīvās atbilstības un izpildes programma, REFIT) ir jāizstrādā uz attīstību orientētas pārvaldības juridiskie un administratīvie instrumenti. Šajā aspektā būtiski jānostiprina vidējā līmeņa, proti, makroreģionālās attīstības koordinācijas, instrumenti. Turklāt Eiropas projektā arvien lielāku nozīmi iegūst funkcionālie reģioni, pilsētas, pilsētu teritorijas, aglomerācijas, lielpilsētu teritorijas un tīkli.

1.12.

Uz ilgtermiņa attīstību orientētā pārvaldībā viens no svarīgākajiem elementiem ir nepārtrauktība. Politikas cikliskais raksturs, plānošanas un attīstības procesi un budžeta perspektīvas ir jāsaskaņo. Attīstības procesā ir vajadzīga nepārtraukta analīze, kontrole un koriģēšana.

1.13.

Ļoti svarīgi ir pienācīgi informēt sabiedrību, veicināt tās iesaistīšanos, izvērst komunikāciju un politisko mārketingu, precīzi ziņot par konkrētiem rezultātiem un nepilnībām.

1.14.

EESK vienmēr ir atbalstījusi lielāku demokrātisko līdzdalību. Izmantojot atvērtās sadarbības metodi, būtu jānodrošina ekonomisko un sociālo partneru un NVO līdzdalība visos līmeņos, turklāt ES līmenī papildus jāuzsver EESK nozīme.

1.15.

Kā jau norādīts 2012. gadā pieņemtajā atzinumā (1), EESK atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu pieņemt tā dēvēto Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību (ECCP), kura mērķis ir nodrošināt dalībvalstīm sistēmu partnerībai plānošanā un īstenošanā. Partneru izpratne par to, kas ir Eiropa, palīdzēs noteikt mērķus un gūt tiem atbalstu, un ļaus tos efektīvāk īstenot.

1.16.

EESK uzsver, ka nedrīkst aprobežoties ar partnerības reglamentēšanu, kas balstīta uz priekšlikumiem un labu praksi, un aptveroši jādefinē minimālās prasības, kuras būs jāievēro dalībvalstu iestādēm un kuru neievērošanas gadījumā tiks noteiktas sankcijas.

1.17.

EESK iesaka noteikt dalībvalstīm pienākumu ieviest efektīvas finansēšanas sistēmas partneru spēju stiprināšanai. Šādām sistēmām būtu jāaptver ne tikai vienkārša apmācība un informācijas nodošana, bet arī partnerības tīklu veidošana un efektīvas līdzdalības instrumentu ieviešana.

1.18.

EESK mudina Eiropas Komisiju stiprināt sadarbību ar Eiropas partnerības tīkliem. Komisijai ir jāizveido finansēšanas sistēma, kas sekmē reģionālās politikas jomā aktīvo Eiropas NVO tīklu darbību, ietverot iesaistīšanos valstī notiekošo procesu uzraudzībā un informācijas atgriezeniskās saites nodrošināšanā.

2.1.1.

Eiropas Savienība ir spēcīga, taču tā pastāvīgi saskaras ar daudzveidīgu krīzi, kas atkārtojas, kā to uzskatāmi apliecina Brexit. Ekonomikas krīze 2008. gadā pārtrauca eiforiju, kas bija saistīta ar paplašināšanos 2000. gadu sākumā, un daudzās valstīs atšķirību pārvarēšanas procesu pavērsa pretējā virzienā.

2.1.2.

Ekonomikas krīze un jo īpaši ar to saistītā ieguldījumu samazināšanās radīja plaisu uz izaugsmi balstītajā dalībvalstu vienotībā un arvien lielāku politisku, ekonomisku un sociālu spriedzi. Neraugoties uz ES galveno mērķi, atšķirības dalībvalstu attīstībā palielinās.

2.1.3.

Stingrie taupības politikas pasākumi, kas joprojām noteikti dalībvalstīm ar augstu ārējo un valsts parādu un budžeta deficītu, vēl vairāk palielina plaisu, kas šķir visattīstītākās valstis un taupības pasākumu skartās valstis. Lai ekonomikas izaugsme un budžeta deficīta kontrole būtu savienojamas ar efektīviem sociālās iekļaušanas pasākumiem, ir vajadzīgi jauni politikas pasākumi.

2.1.4.

Nabadzība, nestabilā nodarbinātība un bezdarbs ir sasnieguši nepieņemami augstu līmeni. Perspektīvas trūkums jauniešiem ir būtisks šķērslis atjauninātai Eiropas nākotnei.

2.1.5.

Eiropas Savienība ir zaudējusi savu pievilcību kā vieta, kur veikt ieguldījumus, tai piemīt smagnējums. Ienesīgu ieguldījumu ziņā tā pamazām sāk atpalikt no ASV un dažām dalībvalstīm, piemēram, Vācijas un Apvienotās Karalistes. Atpalikušās valstis kavē dinamiskākās valstis. Mazinās savstarpējās atkarības nepieciešamība. Dažās valstīs, neraugoties uz ievērojamu budžeta pārpalikumu, atšķirības palielinās ienesīgo ieguldījumu samazināšanās dēļ, un tādējādi nabadzīgākie reģioni atpaliek vēl vairāk. Reakcija ir lēna un birokrātiska.

2.1.6.

Savienības būtiskākie sasniegumi, piemēram, eurozona vai Šengenas zona, migrācijas krīzes un terorisma dēļ kļuvuši drīzāk par šķelšanās faktoriem, nevis kohēzijas elementiem. Daudzas valstis Eiropas Savienību izmanto iekšpolitikas mērķiem.

2.1.7.

Reģionu attīstības līmenis neizlīdzinās. Atšķirība starp visvairāk un visvājāk attīstītajiem reģioniem IKP izteiksmē ir 14:1. Dažas valstis, kas saņem visvairāk līdzekļu, izmanto tām piešķirto finansējumu, nevis valsts instrumentus un ieguldījumu mehānismus, un tādējādi attiecīgās valsts devums ir samazinājies līdz minimumam un ir būtiski mazāks par sākotnēji paredzēto. Jaunizveidotās konkurētspējas valdes varētu izmantot savus instrumentus, lai sniegtu būtisku ieguldījumu reģionu attīstības līmeņu konverģencē.

2.1.8.

Eiropas iedzīvotāji un ekonomikas, sociālās jomas un nevalstiskā sektora (NVO) dalībnieki ir zaudējuši jebkādu perspektīvu, atsvešinājušies no politiskajiem procesiem un norobežojas arvien vairāk. To skatījumā ES ir sastingusi institūcija, kurai trūkst elastīguma un kura nav spējīga atjaunoties.

2.1.9.

Eiropas Savienība – galvenokārt nepietiekamo rezultātu dēļ un vājās institucionālās sistēmas dēļ attīstības jomā – nespēj mobilizēt pietiekamus resursus, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, kuri turklāt ir sadrumstaloti.

2.1.10.

Nav vienota nākotnes redzējuma, vienotas politiskās gribas un pārvaldības spēju. Koordinācijas metode ir nepietiekama un novecojusi, juridiskie instrumenti nav iedarbīgi vai arī grūti izmantojami, organizāciju līdzdalība un sabiedrības atbalsts ir vājš, citstarp, nepilnīgas saziņas dēļ.

2.1.11.

Eiropas Savienības ilgtermiņa attīstības stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam vairs nav pietiekami tālejoša un reāli īstenojama, turklāt tā ir sadrumstalota un ar pašreizējo metodoloģiju nespēj virzīt procesus. Tajā pašā laikā, ņemot vērā pieņemtos 17 galvenos ilgtspējīgas attīstības mērķus, Eiropas Komisija ir sākusi pārvaldības sistēmas un instrumentu pārskatīšanu vispusīgas ilgtermiņa stratēģijas ietvaros.

2.2.1.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Eiropas Komisija jaunajā sastāvā ar Eiropas Parlamenta atbalstu ir paziņojusi par jaunu ekonomikas attīstības modeli. Izvirzītie mērķi – darbvietu radīšanas un izaugsmes veicināšana, Eiropas vienotā tirgus izveide, ekonomikas pārvaldības sistēmas vienkāršošana, Eiropas Savienībai svarīgu projektu nostiprināšana, enerģijas tirgus, atbalsts investīcijām digitālā tirgus un pakalpojumu jomā, prioritāra uzmanība Eiropu savienojošiem intelektuālajiem un fiziskajiem tīkliem, atbildības stiprināšana attiecībā uz vides faktoriem – var piešķirt ekonomikai vērā ņemamu jaunu dinamiku.

2.2.2.

Eiropas pusgads un tā sastāvdaļas veido sistēmu, kas ir plašāka par ekonomikas pārvaldības jomu. Eiropas pusgada mehānismā lielāka nozīme jāpiešķir ilgtermiņa sociālajiem un vides mērķiem.

2.2.3.

Prioritārā programma, kuras mērķis ir pilnībā nostiprināt eurozonas finanšu sistēmu, pirmkārt, nav apmierinoša un, otrkārt, pastiprina reālas bažas, ka vēl vairāk padziļināsies plaisa, kas šķir ES valstis. Eiropas līmeņa attīstības mērķi varētu mazināt “divu ātrumu Eiropas” nespēju darboties.

2.2.4.

Patlaban attīstības procesus nosaka divi ļoti atšķirīgi ekonomikas un finanšu instrumentu kopumi, un katram no tiem ir sava procedūra. Jau mērķu saskaņošanas posmā ir jāsekmē abu instrumentu kopumu savstarpējā papildināmība.

2.2.5.

Pirmo instrumentu kopumu veido ierastie, līgumos nostiprinātie Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi), kas paredzēti sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai. Tos izmanto ieguldījumu un attīstības atbalstam, tie tiek pastāvīgi modernizēti, bet pēc būtības paliek nemainīgi. Tie ir pieejami, pārdalot ES budžeta līdzekļus, ko veido dalībvalstu iemaksas. Dažos gadījumos tie, kas saņem līdzekļus no šiem fondiem, tos pienācīgi nenovērtē, jo uzskata, ka viņiem tie “pienākas”. Veicot pārskatīšanu laikposma līdz 2020. gadam termiņa vidū, noteikti ir jāpieņem jauns regulējums, lai sekmētu iepriekš minēto papildināmību.

2.2.6.

Otrais instrumentu kopums ir Eiropas stratēģisko investīciju fonds (ESIF), ar kuru paredzēts īstenot tā dēvēto “Junkera plānu”. Tas ir jauns, uz tirgu orientēts finanšu instruments, kas dod iespēju atbalstīt riska kapitālu, mobilizē publisko, banku un privāto finansējumu. Tā summu vēl var palielināt. Izveidotajam pārvaldības mehānismam jākļūst par vienu no pamatelementiem uz attīstību orientētā pārvaldībā. Abu minēto finansēšanas sistēmu saskaņošana būtu jāveic katrā dalībvalstī.

2.2.7.

Salīdzinājumā ar minētajām finansēšanas shēmām pārējie finanšu instrumenti, kas darbojas efektīvi, ir daudzveidīgi un pielāgoti attiecīgajam uzdevumam, bet to apjoms ir ierobežots un tie paredzēti specifiskiem mērķiem. Eiropas projekta pamatnostādnes varētu cieši un sistemātiski koordinēt.

2.2.8.

Līdz šim nav bijis tiešu līdzekļu, kas veicinātu stratēģijas “Eiropa 2020” skaitliski nedaudzo, bet savstarpēji nesaistīto mērķu īstenošanu koordinācijas uzlabošanas jomā. Ja šādu līdzekļu nav, rodas jautājums, vai ir iespējams atbilstīgi koordinēt ES attīstību. Tāpēc jaunajā plānā laikposmam pēc 2020. gada jāiekļauj arī uzdevums plānot dažādu instrumentu savstarpējo mijiedarbību.

2.2.9.

Būtu jāpanāk, lai ESI fondus reglamentējošās daudzgadu finanšu shēmas 11 tematiskie mērķi un Junkera plāna 10 galvenie mērķi, kas tikai aptuveni atbilst iepriekšminētajiem mērķiem, kā arī to finanšu un reglamentējošie noteikumi tagad palīdzētu īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”. Minēto papildina ilgtspējīgas attīstības mērķa ietvaros noteiktie 17 ilgtspējas kritēriji, kuriem nākotnes perspektīvā ir izšķiroša nozīme. Plānošana laikposmam pēc 2020. gada būtu jāveic, pamatojoties uz nelielu skaitu skaidri un kodolīgi formulētu mērķu.

2.2.10.

Patlaban ar mērķiem saistīto dažādo mehānismu, atšķirīgo sākuma un beigu termiņu un datumu dēļ neviens no mērķiem nav pārredzams, un pilsoniskās sabiedrības ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem tos ir grūti saprast un uzraudzīt. Dažādu mērķu sinerģijas un mijiedarbības trūkums būtiski mazina instrumentu un ieguldījumu efektivitāti. Izstrādājos jaunu ES stratēģiju 2030.–2050. gadam (Eiropas projekts), ir jāpalielina ESIF un atjauninātās stratēģijas “Eiropa 2020” savstarpējā sinerģija.

2.2.11.

Struktūrfondi ir saistīti ar ļoti birokrātiskiem, vienlaikus centralizētiem un decentralizētiem sagatavošanas, izpildes, kontroles un novērtējuma mehānismiem, un ES līmenī to īstenošanu pārrauga daudzas aģentūras, savukārt nesen izveidotā ESIF jaunais pārvaldības mehānisms ir ārpus Eiropas Komisijas ietvara, un tā jaunās organizatoriskās struktūras pamatā vajadzības, kas saistītas ar finanšu un ieguldījumu vidi. Lai koordinētu abus lielos instrumentu kopumus, ir nepieciešams stratēģisks instruments un jauna pārvaldības sistēma (2).

2.2.12.

Jaunas, uz attīstību orientētas pārvaldības sistēmas ieviešana varētu veicināt pastiprinātu koordināciju un iesaistīto partneru atvērtu sadarbību.

2.2.13.

Lai palielinātu ESI fondu efektivitāti un lietderību, ir jānostiprina partnerības institucionālā struktūra un saskaņā ar sabiedrības līdzdalības tiesībām tai jābūt pieejamai visiem ES iedzīvotājiem. Vajadzētu nodrošināt iedzīvotāju piekļuvi attiecīgajai informācijai un līdzdalību plānošanas un īstenošanas lēmumu pieņemšanā. Viņiem būtu jādod arī iespēja paust savu viedokli par programmu projektiem, iepirkuma konkursiem un novērtējuma ziņojumiem.

3.1.

Jautājumu par partnerības principu EESK jau ir izskatījusi vairākos atzinumos un formulējusi sīki izstrādātus priekšlikumus par to.

3.1.1.

Atzinumā, ko tā pieņēma 2010. gadā (3), EESK norādīja, ka spēkā esošie noteikumi dod iespēju valstu līmenī pārāk plaši interpretēt partnerības principu un ka tāpēc Eiropas Komisijai vajadzētu noteiktāk un daudz aktīvāk uzraudzīt partnerības principa piemērošanu. Komitejas skatījumā ir svarīgi, lai visās darbības programmās partneriem būtu nodrošināti spēju veidošanai nepieciešamie tehniskās palīdzības resursi. EESK aicināja atjaunot ES iniciatīvas programmas sociālās inovācijas un vietējās attīstības jomā.

3.1.2.

Atzinumā, kas pieņemts 2012. gadā (4), EESK atbalstīja Eiropas Komisijas iniciatīvu par Eiropas rīcības kodeksa attiecībā uz partnerību pieņemšanu. Komiteja pauda organizētas pilsoniskās sabiedrības bažas par partnerības principa neievērošanu un ieteica izveidot partnerības uzraudzības sistēmu, ko pārvalda paši partneri. Komiteja ierosināja, ka partnerības nolīgumus ar dalībvalstīm var parakstīt ar nosacījumu, ka tiek pienācīgi īstenots rīcības kodekss, un šajā nolūkā papildināt darbības programmu līdzekļus, izmantojot finansiālus stimulus. EESK arī apstiprināja savus ieteikumus partneru spēju stiprināšanai.

3.2.

Kohēzijas politikas tiesību aktos paredzēts pieņemt “Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību (ECCP), kurā izklāstīti pamatprincipi un labas prakses piemēri.

3.3.

ECCP īstenošanas pieredze liecina, ka dažas valstis savos plānošanas procesos un ESI fondu īstenošanas institucionālās struktūras pārveidē kodeksa noteikumus ir piemērojušas tikai formāli.

3.4.

Vairākās valstīs partneriem nav bijis pietiekami daudz laika, lai izteiktu viedokli par attiecīgajiem dokumentiem. Būtībā partneri nav bijuši iesaistīti galveno stratēģisko lēmumu pieņemšanā, piemēram, prioritāšu noteikšanā un finansējuma piešķiršanā. Aktīvas līdzdalības sekmēšanai nebija izmantoti īpaši komunikācijas un līdzdalības mehānismi un rīki.

3.5.

Vairāku NVO veiktā analīze (5) liecina, ka dažās valstīs attiecīgo partneru izvēle uzraudzības komitejās formāli atbilda nosacījumiem, bet pārstāvība un tematiskais aptvērums ne vienmēr bija nodrošināts. Informācijas apmaiņa starp vadošajām iestādēm un uzraudzības komitejas locekļiem nav apmierinoša.

3.6.

Iestādes, kuru pārziņā ir horizontālie jautājumi, piemēram, vides ministrijas, nebija pārstāvētas vairākās attiecīgās uzraudzības komitejās. Vadošās iestādes piedāvājumu konkursu plānošanā un projektu priekšlikumu izvērtēšanā necenšas iesaistīt partnerus no pilsoniskās sabiedrības, kuri pārstāv horizontālos principus.

3.7.

Pasākumi partneru spējas stiprināšanai dažās valstīs nav pietiekami. Faktiski, tie lielākoties aprobežojas ar apmācību un ceļa izdevumu atlīdzināšanu, bet paliek neīstenoti vairāki ECCP priekšlikumi, kas saistīti, piemēram, ar tīklu veidošanu un koordināciju, kā arī ekspertu izmaksu segšanu, lai nodrošinātu partneru pilnvērtīgu līdzdalību.

3.8.

Eiropas Komisija un dalībvalstis budžeta perioda pirmajā pusē nav pievērsušas pietiekamu uzmanību sabiedrības virzītas vietējās attīstības instrumentu izmantošanai.

3.9.

EESK uzskata, ka ir jāveic vispārējs novērtējums par partnerības jomā īstenoto praksi. Šajā novērtējumā jāiekļauj arī vērtējums par plānošanas procedūru un īstenošanas institucionālo struktūru, kā arī tas, cik lielā mērā pašreizējā regulatīvā sistēma spēj nodrošināt efektīvu partneru. Novērtēšanas procesā vajadzētu aktīvi iesaistīt partnerus.

28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/7

Ziņotājs:

Adam ROGALEWSKI

1.1.

Jāuzsāk diskusija par mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku darba, kas ir atzīts par vienu no mājās sniegtas aprūpes veidiem, kopīgas definīcijas ieviešanu Eiropā. Mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku darba definīcijā būtu jāietver nodarbinātības kārtība, kādu piemēro darba ņēmējiem (algotiem vai pašnodarbinātajiem), kuri dzīvo privātās mājsaimniecībās, kur viņu darbs galvenokārt ir saistīts ar aprūpes pakalpojumu sniegšanu veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki neatkarīgi no tā, vai viņi ir algoti darbinieki vai pašnodarbinātie, būtu jāuzskata par daļu no ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanas sistēmas. Minētās definīcijas ieviešanas mērķis ir atzīt mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus Eiropas darba tirgū un uzlabot viņu sniegto ilgtermiņa aprūpes nodrošināšanas pakalpojumu kvalitāti.

1.2.

Lai nodrošinātu politikas veidotājiem nepieciešamo informāciju, Eurostat uzdevums būtu vākt atbilstīgus datus par mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem.

1.3.

EESK aicina Eiropas Komisiju veikt pētījumu par šo darba ņēmēju situāciju, tostarp noskaidrojot to skaitu, valstspiederību, migrācijas statusu, pārrobežu mobilitātes rādītājus, reālos integrācijas rādītājus darba un sociālās aizsardzības ziņā, kā arī darba un sociālos nosacījumus un kvalifikāciju, tāpat arī viņu faktisko un iespējamo ieguldījumu Eiropas valstu ekonomikā.

1.4.

EESK uzsver, ka attieksmei pret mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem vajadzētu būt līdzīgai kā pret citiem aprūpes darbiniekiem. Tas nozīmē, ka viņiem jāsaņem līdzīga aizsardzība, piemēram, saistībā ar maksimālo darba laiku (tostarp dežūrām) un aizsardzību pret fiktīvu pašnodarbinātību. Algotus mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus nevajadzētu izslēgt no ES un dalībvalstu ar nodarbinātību saistīto noteikumu darbības jomas, piemēram, attiecībā uz atbilstīgu atalgojumu, veselības un aizsardzību un drošību darbā, sociālo nodrošinājumu un tiesībām uz biedrošanās brīvību un darba koplīgumiem.

1.5.

Lai Eiropā atrisinātu ilgtermiņa aprūpes darbinieku trūkuma problēmu, jāizmanto pozitīva pieeja, proti, jānodrošina pienācīga darba samaksa un apstākļi, jānovērš ieguldījumu trūkums, jānodrošina tas, ka tiek ievēroti brīvas pārvietošanās principi, jānovērš šķēršļi, kas darba ņēmējiem traucē īstenot viņu darba tiesības, un jārada iespējas migrantiem piekļūt likumīgai nodarbinātībai.

1.6.

EESK aicina Eiropas Savienību cieši sadarboties ar dalībvalstīm, lai koordinētu mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pieejamību un mobilitāti un tādējādi uzlabotu šīs nozares vispārējo spēju nodrošināt kvalitatīvu aprūpi. Konkrētajiem pasākumiem vajadzētu būt šādiem:

Turklāt būtu jānorāda, ka Komisijas priekšlikumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru (EPSR) nav nevienas norādes uz mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku stāvokli. EPSR, par kuru EESK pašreiz izstrādā atzinumu, turpmākajā izstrādē būtu jāapsver minēto darbinieku sociālo tiesību iekļaušana.

1.7.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka aprūpējamo personu un aprūpes darbinieku, tostarp mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku, tiesības ir aizsargātas. Konkrētajiem pasākumiem vajadzētu būt šādiem:

1.8.

EESK uzsver, ka vajadzība pēc finansiālā atbalsta aprūpējamām personām, kuras ir atkarīgas no mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pakalpojumiem, ir jāapmierina, izmantojot atbilstīgus ilgtspējīgus ilgtermiņa publiskos ieguldījumus.

1.9.

Arodbiedrības, darba devēji un pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir jāiesaista politikas plānošanā dalībvalstu un ES līmenī. Būtu jāveicina sociālais un pilsoniskais dialogs ar visām ieinteresētajām personām visos līmeņos.

1.10.

EESK būtu aktīvi jāiesaistās tādas Eiropas politikas izstrādes veicināšanā, kuras mērķis ir atbalstīt aprūpes darbiniekus, aprūpējamās personas un viņu ģimenes, cita starpā arī organizējot konferenci par mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku veiktā darba nākotni Eiropā.

2.1.

Darba tirgū valdošais darbinieku trūkums veselības aprūpes nozarē ir kā “bumba ar laika degli”. Krīze šajā jomā ir ieilgusi (3), un darbaspēka trūkums palielināsies, ja netiks rasti atbilstīgi politiski risinājumi. Eiropas Komisija jau 1994. gadā noteica, ka aprūpe ir uzskatāma par stratēģisku nozari. Eiropas Komisija 2010. gadā brīdināja, ka tad, ja nekavējoties netiks veikti pasākumi darba ņēmēju trūkuma novēršanai, tad līdz 2020. gadam šajā nozarē trūks divi miljoni veselības aprūpes darbinieku, tostarp viens miljons darbinieku ilgtermiņa aprūpes nozarē (4).

2.2.

Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki ir skaita ziņā ievērojama, taču atstumta ilgtermiņa aprūpes darbinieku grupa. Viņi ir ļoti mobili un šajā nozarē atrodas darbaspēka hierarhijas zemākajā līmenī. Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki bieži vien netiek ņemti vērā ilgtermiņa aprūpes nozares plānošanas procesā Eiropas un dalībvalstu līmenī.

2.3.

Datu trūkuma dēļ precīzs mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku skaits nav zināms, jo datu vākšanas sistēmās viņi bieži vien netiek ņemti vērā. Situācijā, kad aprūpes darbinieki ir nepietiekami atzīti un slikti atalgoti, mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki pārāk ilgi ir palikuši ārpus politikas veidotāju redzesloka.

2.4.

Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki strādā visās dalībvalstīs. Daudzi ir migranti no trešām valstīm, savukārt citi ir Eiropas pilsoņi, kas strādā savā mītnes valstī vai ārvalstīs. Daži migranti strādā nelikumīgi, jo viņiem nav personu apliecinošu dokumentu, daži iesaistās cirkulārajā vai pagaidu migrācijā. Daudzi strādā nedrošos darba apstākļos, tostarp fiktīvu pašnodarbināto statusā.

2.5.

Tā kā mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku profesija pašreiz vēl nav definēta, viņu situācija tiek pielīdzināta mājsaimniecībās nodarbināto personu situācijai (5). Saskaņā ar SDO datiem rūpnieciski attīstītajās valstīs darbs mājsaimniecības pakalpojumu jomā, tostarp aprūpes darbs, veido 5–9 % no kopējās nodarbinātības rādītāja (6).

2.6.

Dažas dalībvalstis ir panākušas zināmu progresu, ja runa ir par to aprūpes pakalpojumu jomā nodarbināto migrantu statusa oficiālu apstiprināšanu, kuriem nav dokumentu, un šo personu iekļaušanā sabiedrībā; tas ir saistīts ar SDO Konvencijas Nr. 189 parakstīšanu.

2.7.

Izstrādājot atzinumus par mājsaimniecībās nodarbināto personu darba tiesībām (7), par sociālo ieguldījumu nepieciešamību (8) un par ilgtermiņa sociālo aprūpi un deinstitucionalizāciju (9), EESK jau ir sniegusi savu ieguldījumu attiecībā uz politikas veidošanu ilgtermiņa aprūpes nozarē. Šā atzinuma pamatā ir minētajos dokumentos paustās nostājas, taču galvenā uzmanība šajā atzinumā ir pievērsta mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku īpašajai situācijai.

3.1.

Tā kā aizvien palielinās cilvēku vēlme aprūpi saņemt mājās, stacionāro aprūpes iestāžu pakalpojumu izmaksas daudziem cilvēkiem šķiet pārāk augstas un trūkst pienācīgu ieguldījumu aprūpes nozares infrastruktūrā, strauji pieaug mājās sniegtas aprūpes rādītājs.

3.2.

Vairumā dalībvalstu veiktie taupības pasākumi samazināja pašreizējās visai ierobežotās infrastruktūras pieejamību un ilgtermiņa aprūpes darbinieku pieejamību. EESK uzskata, ka ieguldījumi ilgtermiņa aprūpes nozarē ir jāuztver pozitīvi, proti, kā ekonomikas iespēja un prioritāra joma darbvietu izveides, ģimeņu sociālā atbalsta un dzimumu līdztiesības ziņā. Ieguldījumi šajā nozarē palielina darbaspēka līdzdalības rādītājus un varētu nodrošināt izkļūšanu no ekonomikas krīzes (10).

3.3.

Darbaspēka trūkums veselības aprūpes profesijās ir izplatīts daudzās dalībvalstīs. Darbā pieņemot gan tādus mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus, kam ir legāls statuss, gan arī tādus, kuriem nav personu apliecinošu dokumentu, tiek mazināts darbaspēka trūkums ilgstošas aprūpes nozarē. Jo īpaši Dienvideiropas aprūpes pakalpojumu sistēmas ir atkarīgas no mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem. Itālijā mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki, kas ir migranti, veido aptuveni trīs ceturtdaļas no visiem mājaprūpes pakalpojumu sniedzējiem (11).

3.4.

Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis arī ir skāris darbaspēka trūkums aprūpes nozarē, kā arī pieaugošais pieprasījums pēc aprūpes pakalpojumiem Rietumeiropā. Piemēram, no Polijas daudzi mājsaimniecībā dzīvojošie aprūpes darbinieki dodas uz citām valstīm, lai gan pašā valstī sarūk aprūpes darbaspēks. Šis darbinieku trūkums tiek novērsts, Polijā ierodoties darba ņēmējiem no Ukrainas un citām valstīm ārpus ES.

3.5.

Neskatoties uz aizvien pieaugošo izpratni par to, ka aprūpes nozare ir ļoti nozīmīga ekonomiskās labklājības nodrošināšanai, mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku sniegtais ieguldījums Eiropas ekonomikā nav izmērīts un būtu jāaplūko Eiropas mēroga pētījumā.

3.6.

Daudzas Eiropas sievietes ir pakļautas spiedienam no vairākām pusēm, jo no viņām sagaida, ka viņas rūpēsies gan par saviem vecākiem, gan par saviem bērniem. Šā uzdevuma veikšanā viņas aizvien vairāk paļaujas uz maksas aprūpes pakalpojumiem. Globalizēta aprūpes darba apstākļos šīs situācijas dēļ uzplaukst globālās aprūpes pakalpojumu ķēdes (12). Aprūpes nozarē nodarbināti migranti, kas darba dēļ pārceļas uz dzīvi citur, bieži vien ir spiesti paši atrast aprūpes darbiniekus, kuri parūpētos par viņu ģimenes locekļiem, un darbā pieņemt tādas personas, kas nāk no citām vēl nabadzīgākām vietām.

4.1.

Mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku zemais statuss ir izskaidrojams ar pieņēmumiem saistībā ar dzimumu, jo tiek uzskatīts, ka aprūpes darbs ir mazkvalificētu sieviešu darbs. To pastiprina arī migranšu strukturālā marginalizācija. Dažādos darbaspēka apsekojumos mājsaimniecībās nodarbinātas personas tiek klasificētas kā mazkvalificētas vai tādas, kam vispār nav kvalifikācijas. Tomēr lielam skaitam mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku ir prasmes un kvalifikācija, kas gūta, pateicoties vairāku gadu pieredzei, vai izriet no neatzītām oficiālām mācību un sertificēšanas programmām. Mājsaimniecībās dzīvojošiem aprūpes darbiniekiem pirms stāšanās darbā bieži vien ir jāpierāda pieredze aprūpes darbā un kvalifikācija, taču šīs prasības neatspoguļojas viņu darba apstākļos.

4.2.

Daudzi mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki ir pakļauti nereglamentētiem darba nosacījumiem, un daudzi strādā nelikumīgi. Viņiem bieži ir liegts izmantot savas darba tiesības, un viņi tiek ekspluatēti. Darba apstākļi var līdzināties mūsdienu verdzībai – darba ņēmēji var tikt izolēti, pakļauti vardarbībai vai ļaunprātīgai izmantošanai, spiesti strādāt visu diennakti bez brīvdienām, un viņiem netiek nodrošināti dzīves pamatapstākļi, piemēram, privāta telpa. Citi strādā kā fiktīvi pašnodarbinātie. Daudzos gadījumos valsts darba inspekcijas un citas valsts inspekcijas, kā arī arodbiedrības nedrīkst piekļūt aprūpes darbiniekiem viņu darbvietā (t. i., privātās mājsaimniecībās).

4.3.

Pasākumi mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku kontrolei un viņu statusa legalizācijai ir jāatbalsta, lai nodrošinātu šo personu likumīgu piekļuvi aprūpes pakalpojumu nozarei. Šādai pieejai jau ir precedents, proti, Spānijā un Itālijā kopš 2002. gada ir izdevies legalizēt aptuveni 500 000 mājsaimniecībās nodarbinātu personu bez personu apliecinošiem dokumentiem (13). Jāizstrādā darbaspēka migrācijas politika, kas dod trešo valstu valstspiederīgajiem iespēju likumīgi strādāt aprūpes jomā, nosakot vienlīdzīgas attieksmes principu, kā arī tiesības mainīt darba devēju.

4.4.

Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki ir viena no mobilākajām ilgtermiņa aprūpes darbinieku grupām. Mājsaimniecībās dzīvojošie aprūpes darbinieki no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm parasti ir pusmūža sievietes, kurām pašām ir savi ģimenes pienākumi (14). Parasti aprūpes darbinieki no Centrāleiropas un Austrumeiropas vienā uzturēšanās reizē paliek ne vairāk kā trīs mēnešus Rietumeiropas valstīs un pēc tam atgriežas savā dzimtenē.

4.5.

Kvalificēto mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku migrācija uz uzņēmējām valstīm ir uzskatāma par būtisku darbaspēka emigrāciju, kas skar izcelsmes valstis. Ja darbinieku kvalifikācija uzņēmējās valstīs netiek atzīta, tas noteikti ir uzskatāms par sociālu un ekonomisku zaudējumu laikā, kad veselības aprūpes pakalpojumu nozarē ir vispārējs darbaspēka trūkums Eiropā un pasaulē.

4.6.

Visi šie apstākļi liecina par to, ka spēkā esošais Eiropas un dalībvalstu tiesiskais regulējums nepietiekami aizsargā mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku tiesības.

4.7.

Dalībvalstīm vajadzētu gan mudināt mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus izvairīties no nelikumīga darba, gan arī sniegt viņiem atbalstu.

5.1.

Aprūpējamām personām un viņu ģimenēm ir grūti atrast aprūpes darbiniekus. Vairumā gadījumu aprūpes darbiniekus meklē, izmantojot neoficiālus kontaktus ģimenes vai draugu lokā. Bieži vien ir visai maz garantiju, ka šādos apstākļos darbā pieņemtie aprūpes darbinieki sniegs kvalitatīvu aprūpi. Ģimenēm bieži vien nav pieejamas skaidras norādes par to, kā aprūpes darbiniekus pieņemt likumīgā darbā.

5.2.

Valsts pienākums būtu sniegt pienācīgu atbalstu aprūpējamām personām un viņu ģimenēm. Īstermiņā šis atbalsts varētu ietvert informācijas kampaņu un pastāvīgu palīdzību tādos jautājumos kā mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pieņemšana darbā un viņu sociālās labklājības tiesības. Ilgtermiņā dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi nolūkā nodrošināt uzraudzību un starpniekstruktūras klātbūtni, lai aprūpējamām personām palīdzētu atrast mājsaimniecībās dzīvojošus aprūpes darbiniekus.

5.3.

Ņemot vērā aprūpējamās personas un ģimenes vajadzības, aprūpējamām personām un viņu ģimenēm būtu jāsaņem virkne atbalsta pakalpojumu, tostarp aprūpes pakalpojumi mājās, darbiniekam strādājot nepilnas vai pilnas slodzes darbu. Visos aprūpes nozares risinājumos jānodrošina pienācīgi apstākļi gan algotiem darba ņēmējiem, gan pašnodarbinātajiem.

5.4.

Aprūpējamās personas un viņu ģimenes būtu jāmudina uzzināt vairāk par mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku vajadzībām un attiekties pret viņiem kā pret darba ņēmējiem, kas pelnījuši cieņu un kam ir savas tiesības. Aprūpes darbs ir ļoti grūts gan fiziskā, gan emocionālā ziņā. Mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem vajadzētu būt pieejamiem pienācīgiem dzīves apstākļiem un privātai telpai, un attiecībā uz algotiem aprūpētājiem jāievēro ierobežojumi attiecībā uz viņu darba laiku, tostarp dežūrlaiku.

5.5.

Vienlaikus ir jāievēro arī aprūpējamo personu tiesības uz pienācīgu aprūpi. Tas jo īpaši attiecas uz neaizsargātām grupām un tādām, kam ir īpašas vajadzības, piemēram, uz personām ar demenci.

6.1.

Daudzi nelieli uzņēmumi, tostarp darbā iekārtošanas aģentūras, aizvien aktīvāk darbojas mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pakalpojumu nozarē, kas pastāv līdztekus absolūti nereglamentētajai neoficiālajai nozarei.

6.2.

Aprūpes nozare var sniegt savu ieguldījumu, lai privātajās mājsaimniecībās radītu pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un sekmētu Eiropas ekonomikas izaugsmi. Tikai kvalitatīvas darbvietas var nodrošināt sniegto aprūpes pakalpojumu kvalitāti.

6.3.

Tā kā nav regulējuma attiecībā uz mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku nodarbināšanu pārrobežu kontekstā, dažiem uzņēmumiem rodas iespēja piedāvāt zemākas cenas par tādu pašu darbu, kas veicina sociālo dempingu Tas jo īpaši ir vērojams Polijas vai arī Slovākijas aģentūrās, kas mājsaimniecībās dzīvojošos aprūpes darbiniekus sūta uz Rietumeiropu (15). Šāda ilgstoša negodīga konkurence kaitē darba ņēmējiem, darba devējiem un Eiropas ekonomikai.

7.

7.1.

Sabiedriskajām organizācijām, reliģiskajām grupām (16), kā arī publiskā un privātā sektora darba devējiem ir svarīga nozīme aprūpes nodrošināšanā dažādos līmeņos. Daudzas sabiedriskās organizācijas ir veicinājušas to migrantu legalizāciju, kas ir mājsaimniecībās dzīvojoši aprūpes darbinieki (17).

7.2.

Taču daudzās dalībvalstīs atbalsts aprūpes pakalpojumu nozarei ir nepietiekams. Nesenās ekonomiskās krīzes dēļ visā Eiropā netiek veikti pietiekami ieguldījumi aprūpes pakalpojumu nozarē, tāpēc ir vērojamas tādas negatīvas tendences kā aprūpes pakalpojumu kvalitātes un darba apstākļu pasliktināšanās.

7.3.

Aprūpes nodrošinātāju organizācijām būtu jāsaņem pienācīgi līdzekļi, lai apmierinātu augošo pieprasījumu pēc aprūpes pakalpojumiem. Ņemot vērā šo organizāciju pieredzi, tās ir jāiesaista patiesā sociālajā un pilsoniskajā dialogā, kas ļautu izstrādāt nozares noteikumu kopumu par to, kā būtu jāorganizē un jānodrošina aprūpes pakalpojumu sniegšana.

8.1.

Labs piemērs ir Zviedrija, kur kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu sniegšanā iesaistās visas ieinteresētās personas. Šīs sistēmas pamatā ir ievērojams valsts atbalsts, kas tiek finansēts no iekasētajiem nodokļiem (18). Tādas kuponu sistēmas, kādas ieviestas Francijā un Beļģijā, ir sekmējušas mājsaimniecībās veiktā darba oficiālu atzīšanu un dažos gadījumos uzlabojušas mājsaimniecībās nodarbināto personu darba apstākļus. Beļģijā aprūpes darbs ir izslēgts no šīs sistēmas (19).

8.2.

Austrija ir izstrādājusi pašnodarbinātu mājsaimniecībās dzīvojošu aprūpētāju sistēmu nolūkā apmierināt vajadzību pēc ilgtermiņa aprūpes un noteikusi juridiskas prasības attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas kvalitāti un pamatnosacījumiem. 2015. gadā tika noteikti turpmāki uzlabojumi attiecībā uz kvalitātes standartiem un pārredzamību. Lai gan Austrijas iedzīvotāji plaši izmanto minēto sistēmu, tā tomēr ir saņēmusi Austrijas arodbiedrību kritiku par nodarbinātības standartu graušanu.

8.3.

Tā kā kvalitatīvas aprūpes paraugprakses modeļi ne vienmēr ir pilnībā pārceļami uz visām dalībvalstīm, Eiropas līmenī būtu jāsaskaņo visos līmeņos īstenota holistiska pieeja, kurā tiktu iesaistītas visas ieinteresētās personas.

8.4.

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jākontrolē mājsaimniecībās dzīvojošo aprūpes darbinieku pieejamība un mobilitāte Eiropas teritorijā un jāsekmē tādu pieeju izmantošana, kas palīdzētu uzlabot šīs nozares vispārējo spēju nodrošināt kvalitatīvu aprūpi un radīt pienācīgas kvalitātes darbvietas.

8.5.

Aprūpes darbinieku trūkums Eiropā ir jānosaka par galveno tematu ES politiskajā programmā. Mājsaimniecībās dzīvojošajiem aprūpes darbiniekiem, kuri pašreizējā politikā lielākoties netiek ņemti vērā, jāpievērš pietiekami liela uzmanība.

28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/14

Ziņotājs:

Lutz RIBBE

1.1.

ES bioloģiskās daudzveidības politika ir klasisks piemērs neizpildītu solījumu politikai Eiropas un valstu līmenī, kaut gan šī politika ir pilnīgi pareizi apzinājusi esošās problēmas un izveidojusi nepieciešamos instrumentus.

1.2.

EESK vērš uzmanību uz Komisijas apsvērumiem par bioloģiskās daudzveidības aizsardzības nozīmi, kas ir salīdzināma ar klimata aizsardzības nozīmi. Runa ir ne tikai par dzīvnieku un augu sugu saglabāšanu, bet gan par cilvēces pastāvēšanas pamatnosacījumu nodrošināšanu.

1.3.

EESK aicina konsekventi un nekavējoties īstenot Putnu direktīvu un Dzīvotņu direktīvu. EESK uzskata, ka arī Ūdens pamatdirektīvas konsekventa un tūlītēja īstenošana palīdzētu ievērojami uzlabot bioloģiskās daudzveidības aizsardzību.

1.4.

Dalībvalstīm beidzot ir jānosaka konkrētas finansiālās vajadzības, kas izriet no Eiropas tiesību aktu īstenošanas, un Komisijai jāgādā par nepieciešamo finanšu līdzekļu piešķiršanu. Natura 2000 finansēšana no Kopienas fondiem, it īpaši no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), daudzējādā ziņā ir uzskatāma par neizdevušos, tāpēc EESK aicina izveidot atsevišķu budžeta pozīciju, kas paredzēta Natura 2000 tīkla finansēšanai.

1.5.

EESK aicina nodrošināt saskaņotību starp visām politikas jomām, kas ietekmē bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Šajā sakarā EESK sagaida, ka ekoloģiski nozīmīgo platību starpposma novērtējums un iespējams KLP starpposma novērtējums tiks izmantots, lai KLP turpmāk mērķtiecīgāk veicinātu bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanu. EESK uzskata: lai to panāktu, pašreiz ir nepieciešamas izmaiņas ekoloģiski nozīmīgo platību apmērā un kvalitātē.

1.6.

Īpaši atzinīgi ir vērtējama zaļās infrastruktūras stiprināšana. Šajā sakarā EESK aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un īstenot saskaņotu zaļās infrastruktūras stratēģiju. Turklāt Eiropas Savienībai vajadzētu par ieguldījumu prioritāti noteikt Eiropas zaļās infrastruktūras tīklu (TEN-G). Arī šim mērķim steidzami ir jāpiešķir līdzekļi.

1.7.

Komisijas dienesti, Vides padome, Eiropas Parlaments, RK un EESK ir bieži konstatējuši un kritizējuši ES politikas nesaskaņotību, taču pēdējos gados tajā nekas būtiski nav mainījies. Taču, ja pašu izvirzītie ES priekšlikumi bioloģiskās daudzveidības problēmu risināšanai netiek uztverti nopietni un īstenoti, nav pārsteidzoši, ka a) netiek panākti vēlamie rezultāti un b) pieaug iesaistīto personu un sabiedrības vilšanās.

1.8.

Tādēļ ES dažādās bioloģiskās daudzveidības stratēģijas un bioloģiskās daudzveidības programmas, kas izstrādātas 1998., 2001., 2006. un 2010. gadā un kurās tika precīzi aprakstītas problēmas un noteikti pareizie instrumenti, šobrīd lielā mērā ir uzskatāmas par nelietderīgām, jo tās nespēja panākt politisko solījumu izpildi un apturēt sabiedrības izraisīto bioloģiskās daudzveidības zudumu.

1.9.

Tāpat kā daudzos iepriekšējos atzinumos par ES bioloģiskās daudzveidības politiku, EESK vēlreiz norāda, ka trūkst politiskās gribas, nevis juridiskā pamata. Nav jāgroza pašlaik spēkā esošais juridiskais pamats.

2.1.

Pēc tam, kad 1998. gadā pieņemtajā Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā (1) tika konstatēts, ka Eiropas Savienības bagātīgā bioloģiskā daudzveidība cilvēka darbības rezultātā pēdējo gadsimtu laikā ir pakāpeniski samazinājusies un ka pēdējo gadu desmitu laikā šī ietekme ir dramatiski pieaugusi, Eiropadome 2001. gadā pieņēma ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (Gēteborgas stratēģiju), kurā formulēti skaidri bioloģiskās daudzveidības mērķi, proti, līdz 2010. gadam ierobežot bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un nodrošināt biotopu un dabisko ekosistēmu atjaunošanu.

2.2.

Lai īstenotu šo mērķi, 2001. gadā tika pieņemts bioloģiskās daudzveidības rīcības plāns (2) un 2006. gada maijā – vēl viens bioloģiskās daudzveidības rīcības plāns (3), taču saturiski tas gandrīz neatšķiras no pirmā.

2.3.

2010. gada martā ES valstu un valdību vadītājiem nācās atzīt, ka viņi nespēs izpildīt 2001. gadā dotos solījumus, lai gan bija izstrādāti dažādi rīcības plāni, kurus EESK atzina par pareiziem un mērķtiecīgiem.

2.4.

Pēc tam, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu “ES redzējuma un mērķu iespējamības bioloģiskās daudzveidības jomā laikposmam pēc 2010. gada” (4), tika pieņemta jauna ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam (5), kurā galvenokārt tomēr atkārtojās tikai iepriekšējo rīcības plānu prasības un instrumenti un sākotnēji noteiktais 2010. gada termiņš tika pārcelts uz 2020. gadu.

2.5.

Tajā tika optimistiski paziņots: “ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija laikposmam līdz 2020. gadam (..) [nostāda] ES uz pareizā ceļa, lai tā varētu sasniegt gan pašas izvirzītos mērķus, gan starptautiskās saistības bioloģiskās daudzveidības jomā.”

2.6.

EESK sniedza komentārus un kritiskas piezīmes arī par šo stratēģiju (6), tostarp pauda dziļas bažas par to, ka “politiķiem līdz šim pietrūcis spēka vai gribas īstenot pasākumus, kuru lietderība atzīta jau sen, un tas noticis, neraugoties uz paziņojumā minēto norādi, ka izlēmīga bioloģiskās daudzveidības politika sniedz vienādu labumu gan sabiedrībai, gan ekonomikai. Pat nozīmīgākās ES dabas aizsardzības direktīvas, kas stājās spēkā pirms 19 vai pat 32 gadiem, dalībvalstīs nav pilnībā īstenotas”.

2.7.

EESK toreiz norādīja, ka tai “nav skaidrs, kā var pārvarēt līdz šim vērojamo politiskās gribas trūkumu. Publicētā bioloģiskās daudzveidības stratēģija neliecina, ka šajā ziņā patiešām būtu notikusi virzība uz priekšu. Ministru padomē līdz šim notikušās debates par minēto paziņojumu liecina, ka vēl aizvien ir tāls ceļš ejams, iekams bioloģiskās daudzveidības politiku integrēs citās politikas jomās”.

2.8.

Jau tai laikā komiteja uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi izveidot ciešu saikni starp bioloģiskās daudzveidības stratēģiju un toreizējiem politiskiem reformu procesiem dažādās jomās (piemēram, zivsaimniecības, lauksaimniecības, transporta, enerģētikas un kohēzijas politikas jomā). Komiteja norādīja, ka šajā ziņā vēl ir daudz nepilnību, un secināja, ka “Komisijai būtu vairāk uzmanības jāvelta pašas izstrādātajai bioloģiskās daudzveidības stratēģijai”.

2.9.

Tikai četrus gadus vēlāk no jaunajā ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā formulētās prasības atrast pareizo virzienu un beidzot apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos ir maz palicis pāri. Tas kļūst skaidrs no starpposma pārskata par bioloģiskās daudzveidības stratēģiju (7).

3.1.

Stratēģijā kopumā ir ietverti seši skaidri definēti uzdevumi un 20 pasākumi. Starpposma pārskatā ir norādīts:

3.1.1.

attiecībā uz 1. uzdevumu (“apturēt ES dabas aizsardzības tiesību aktu aptverto sugu un biotopu stāvokļa pasliktināšanos un panākt to stāvokļa ievērojamu un izmērāmu uzlabošanos (..)”) ir panākts neliels progress, taču tas ir pārāk lēns, lai sasniegtu mērķi. Pirmām kārtām trūkst progresa šādās jomās: jāpabeidz Natura 2000 tīkls attiecībā uz jūras teritorijām, jānodrošina Natura 2000 teritoriju efektīva apsaimniekošana, un jānodrošina finanšu līdzekļi, kas nepieciešami Natura 2000 tīkla atbalstam. Pat ja “lielākā daļa”Natura 2000 sauszemes tīkla ir pabeigta, 2012. gadā tikai 58 % Natura 2000 teritoriju bija gatavi pārvaldības plāni vai arī šādi plāni tika izstrādāti;

3.1.2.

attiecībā uz 2. uzdevumu (“līdz 2020. gadam nodrošināt ekosistēmu un to pakalpojumu uzturēšanu un uzlabošanu, veidojot zaļo infrastruktūru un atjaunojot vismaz 15 % degradēto ekosistēmu”) īstenotie pasākumi vēl nav apturējuši “ekosistēmu un pakalpojumu degradācijas tendenci”;

3.1.3.

attiecībā uz 3. uzdevumu (“palielināt lauksaimniecības un mežsaimniecības devumu bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā un vairošanā”) nav panākti ievērojami uzlabojumi, un “tas, ka joprojām pasliktinās ar lauksaimniecību saistīto ES nozīmes sugu un biotopu stāvoklis, liecina par nepieciešamību pielikt lielākas pūles, lai saglabātu un vairotu bioloģisko daudzveidību šajās platībās. Kopējai lauksaimniecības politikai (KLP) mijiedarbībā ar attiecīgu vides politiku šajā procesā ir liela nozīme”. Lai arī pašlaik pastāv vairāki instrumenti, dalībvalstīm tie jāizmanto “pietiekamā mērogā”. Tikai tad, ja tie tiktu izmantoti “plašāk”, ES varētu šo uzdevumu īstenot līdz 2020. gadam. Kopumā ir jāvelta daudz lielākas pūles;

3.1.4.

attiecībā uz 4. uzdevumu (nodrošināt zvejas resursu ilgtspējīgu izmantošanu) ir panākts “ievērojams progress ilgtspējīgas zivsaimniecības politiskā satvara veidošanā”, “tomēr politika nav īstenota vienādi visā ES, un joprojām jāatrisina būtiskas problēmas, lai nodrošinātu, ka mērķi tiek sasniegti atbilstoši grafikam. 2013. gadā ilgtspējīgi tika zvejoti tikai nedaudz vairāk par 50 % no krājumiem, kuriem tika novērtēts MSY”. Stāvoklis turpina pasliktināties visās (!) Eiropas jūrās;

3.1.5.

attiecībā uz 5. uzdevumu (apkarot invazīvās svešzemju sugas) – šis ir vienīgais uzdevums, kurā ES virzība notiek saskaņā ar plānu, un ir sagaidāms, ka 2020. gada mērķis var tikt sasniegts;

3.1.6.

attiecībā uz 6. uzdevumu (ieguldījums pasaules bioloģiskās daudzveidības zuduma apturēšanā) “nav gūti pietiekami panākumi ES patēriņa ieradumu ietekmes uz pasaules bioloģisko daudzveidību samazināšanā” un “ar pašreizējiem centieniem var nepietikt, lai līdz noteiktajiem termiņiem sasniegtu Aiči mērķus bioloģiskās daudzveidības jomā”.

3.2.

Šis atskurbinošais starpposma pārskats tika iesniegts laikā, kad Eiropas Komisija apsvēra iespēju būtiski pārskatīt svarīgākās ES direktīvas par dabas aizsardzību, proti, 1979. gada Putnu direktīvu un 1992. gada Direktīvu par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (Dzīvotņu direktīvu).

3.3.

Ekspertu grupas ziņojumi (8) par Putnu direktīvas un Dzīvotņu direktīvas atbilstību apstiprina EESK viedokli, ko tā atkārto jau gadiem: juridiskais pamats ir pietiekams, un to nevar vainot tajā, ka nav sasniegti bioloģiskās daudzveidības aizsardzības mērķi. Galvenie trūkumi ir pasākumu neīstenošana, dabas aizsardzībai paredzētā budžeta trūkums un ES politikas nesaskaņotība.

4.1.

EESK atkārtoti uzsver savu viedokli, ka “bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir joma, kurā netrūkst likumu, direktīvu, programmu, paraugprojektu, politisku deklarāciju vai norādījumu, taču trūkst īstenotu pasākumu un saskaņotas rīcības visos politikas īstenošanas līmeņos”. Komiteja uzskata, ka šo viedokli apstiprina ne tikai novērtējuma pētījums, bet arī Padomes 2015. gada 16. decembra secinājumi (9), kas īpaši neatšķiras no Vides padomes 2011. gada secinājumiem. Kamēr direktīvas netiek pilnīgi īstenotas, netiek nodrošināts vai izmantots pietiekami daudz finansiālo līdzekļu un citas ES politikas jomas netiek saskaņotas ar bioloģiskās daudzveidības apsvērumiem, vēlamos rezultātus sasniegt nav iespējams.

4.2.

Jauni stratēģijas vai rīcības dokumenti un/vai juridiskā pamata pārskatīšana neko nemaina un tikai imitē lielāku politisko aktivitāti, kas patiesībā ir nelietderīga un nerisina faktiskās neīstenošanas problēmas.

4.3.

Lai sekmīgi nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ir vajadzīgas vairākas pieejas.

4.4.1.

Lai nodrošinātu “tradicionālo” dabas aizsardzību, proti, retu dzīvnieku un augu sugu un unikālu biotopu (piemēram, purvu, sauso zālāju, atlikušo dabisko mežaudžu) aizsardzību, Natura 2000 tīklam ir visnotaļ izšķiroša nozīme. Tā pamatā galvenokārt ir 1992. gadā pieņemtā Dzīvotņu direktīva un teritorijas putnu aizsardzībai, kas noteiktas 1979. gadā pieņemtajā Putnu direktīvā.

4.4.2.

Pieņemot Dzīvotņu direktīvu, gan dalībvalstis, gan Komisija ir devušas divus solījumus:

4.4.3.

Tātad tīkla izveide bija jāpabeidz pirms 20 gadiem (!) – 1995. gadā. Šobrīd lielākā daļa teritoriju jau ir noteikta, un par Natura 2000 teritorijām ir noteikti 18 % ES valstu sauszemes platību, taču ar noteikšanu vien nepietiek. Daudzas teritorijas pašlaik netiek juridiski aizsargātas, un tikai nedaudz vairāk kā pusei šo teritoriju ir apsaimniekošanas vai pārvaldības plāni. Kamēr iedzīvotājiem un iestādēm – bet jo īpaši zemes īpašniekiem un lietotājiem – nebūs skaidrs, kas ir atļauts vai aizliegts, nevar nodrošināt sekmīgu dabas aizsardzību un kompensācijas par iespējamiem lietošanas ierobežojumiem.

4.4.4.

Zīmīgi ir tas, ka Vides padome 2011. gada 19. decembrī mudināja dalībvalstis – un līdz ar to pati sevi – “laikus pabeigt Natura 2000 tīkla izveidi, izstrādāt un īstenot pārvaldības plānus vai citus tiem līdzvērtīgus instrumentus (..), tādējādi veidojot stingru stratēģiskas plānošanas pamatu, ņemot vērā turpmāko 2014.–2020. gada DFS īstenošanu”. 2011. gadā vēlreiz tika prasīts “laikus” īstenot pasākumus, kas bija jāīsteno pirms 20 gadiem, un tas nav izdarīts vēl šodien!

4.4.5.

Tādēļ 2015. gada 16. decembrī Vides padome vēlreiz mudināja dalībvalstis – tātad arī pati sevi – pabeigt Natura 2000 tīkla izveidi.

4.5.1.

Komisija, Vides padome un arī Eiropas Parlaments (11) pamatoti uzsver, ka bioloģiskās daudzveidības politika attiecas ne tikai uz dzīvnieku un augu sugu un dzīvotņu aizsardzību, bet arī cilvēku iespējām veikt ražošanu un nodrošināt iztiku. Viens no daudziem piemēriem ir kukaiņu, piemēram, bišu vai taureņu, veiktā apputeksnēšana, kuras ekonomiskā vērtība – ne tikai lauksaimniecībā – ir neizmērojama. Tomēr Komisijai nācās konstatēt, ka “ekosistēmas (..) vairs nespēj sniegt tādus optimālas kvalitātes un kvantitātes pamatpakalpojumus kā kultūraugu apputeksnēšana, tīrs gaiss un ūdens” (12).

4.5.2.

Apputeksnētāju vai reducentu, kā arī daudzu citu sugu saglabāšanu (pakalpojumus) nevar nodrošināt, pievēršoties tikai aizsargājamo teritoriju noteikšanai. Tādēļ ES bioloģiskās daudzveidības politikā ir jāiekļauj arī plašākas prasības, kas attiecas ne tikai uz aizsargājamām teritorijām; šajā saistībā ir svarīgi nodrošināt saskaņotību ar zemes izmantošanas politiku.

4.5.3.

Ir pilnīgi pareizi, ka gan Komisija, gan Padome ir atkārtoti uzsvērušas, piemēram, lauksaimniecības nozares nozīmi, pēdējo reizi – starpposma novērtējumā. Padome “ar bažām atzīmē, ka lauksaimniecība rada vienu no jūtamākajiem spiedieniem uz zemes ekosistēmām un līdz 2012. gadam Dzīvotņu direktīvā iekļauto ar lauksaimniecību saistīto dzīvotņu un sugu stāvoklī nav bijis izmērāma uzlabojuma, un izsaka nožēlu par to, ka lauksaimniecības zemju putnu un zālāju taureņu populācijās un apputeksnēšanas pakalpojumos ir ievērojams kritums, kas norāda uz joprojām pastāvošo spiedienu, ko izraisa konkrēti lauksaimniecības prakses veidi, piemēram, daži lauksaimniecības zemes izmantošanas pamešanas un intensifikācijas veidi” (13).

4.6.1.

ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā līdz 2020. gadam ir uzsvērts, ka tā ir stratēģijas “Eiropa 2020” neatņemama daļa (14), taču stratēģijā “Eiropa 2020” ne reizi nav minēti jēdzieni “bioloģiskā daudzveidība”, “dzīvotnes”, “dabas aizsardzība” vai “sugu aizsardzība”, kā arī “ģenētisko resursu dažādības aizsardzība” vai “ekosistēma”! Tikai jēdziens “sugu daudzveidība” ir īsi minēts divas reizes un tikai pastarpināti saistībā ar resursu efektivitāti. Tādēļ EESK pilnīgi nav skaidrs, kā Komisija varēja nonākt līdz šādam apgalvojumam, ja tās faktiskā politika liecina tieši par pretējo.

4.6.2.

Un tomēr, tā kā 2001. gadā pieņemtajai ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijai praktiski vairs nav tikpat kā nekādas politiskās nozīmes, stratēģija “Eiropa 2020” būtu šīs problēmas risināšanai tieši piemērots satvars. EESK ir pietiekami bieži norādījusi, ka ekonomikas un finanšu ministriem būtu jādomā par bioloģiskās daudzveidības zuduma ietekmi uz ekonomiku (15). Taču tas vēl nav noticis.

4.6.3.

Tā kā ES dabas aizsardzības direktīvu un bioloģiskās daudzveidības stratēģijas mērķi atbilst arī starptautiski pieņemtajiem mērķiem (piemēram, Aiči mērķiem saskaņā ar ANO Konvenciju par bioloģisko daudzveidību vai ilgtspējīgas attīstības mērķiem (IAM)), bioloģiskās daudzveidības politika ir steidzami jāintegrē IAM īstenošanas stratēģijā un attiecīgi arī ES jaunajā ilgtspējīgas attīstības stratēģijā.

4.6.4.

Tomēr daudzi Komisijas dienesti un atsevišķas ES Ministru padomes joprojām uzskata bioloģiskās daudzveidības politiku drīzāk par konkurējošu politikas jomu, kas daļēji bloķē vai kavē ekonomisko attīstību un kam turklāt nepieciešami finanšu resursi.

4.6.5.

Taču nav noliedzams, ka pastāv konflikti starp dažādām izmantošanas prasībām, un dažkārt iejaukšanos ekosistēmās var kavēt ar dabas aizsardzības direktīvām. Taču tieši tāds ir dabas aizsardzības uzdevums – valstij ir jānodrošina, ka pastāv līdzsvars starp saimniecisko izmantošanu un dabas resursu aizsardzību. Šajā ziņā dabas aizsardzība neatšķiras no citām politikas jomām, kur uz “brīvu tirgus spēku darbību” iedarbojas regulējoši pasākumi.

4.6.6.

Nav nekāds jaunums, ka klasiskā ekonomikas politika un vides politika faktiski nav saskaņotas. EESK jau 2006. gadā norādīja, ka tā “kritiski vērtē to, ka starp apņemšanos un realitāti pastāv ļoti lielas atšķirības” un ka publiskie “lēmumi, kas saistīti ar plānošanu, un to īstenotās atbalsta programmas bieži sekmē bioloģiskās daudzveidības tālāku samazināšanos” (16).

4.6.7.

Šā mērķu konflikta galvenais iemesls ir pretrunas individuālu interešu īstenošanā, it īpaši starp ekonomiskām interesēm un sabiedrības interesēm. Līdzšinējos ES apgalvojumus var interpretēt tā, ka ES atbalsta uz sabiedrisko labumu vērstu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Šādā gadījumā tai būtu konsekventi jādefinē skaidras pamatnostādnes tādu ekonomisko interešu ierobežošanai, kuras ir pretrunā bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai, un jānodrošina to ievērošana.

4.7.1.

EESK jau ir vairākkārt pievērsusies attiecībām starp lauksaimniecību, kopējo lauksaimniecības politiku un bioloģisko daudzveidību un norādījusi, ka notiek pakāpeniska, bet apjomīga un nemitīga bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, lai arī lauksaimnieki lielākoties ievēro spēkā esošos tiesību aktus. Citiem vārdiem, tas notiek saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem, īstenojot t. s. labo lauksaimniecības praksi. Šo situāciju nevar mainīt, grozot tiesību aktus dabas aizsardzības jomā, bet tikai vienlaikus mainot zemes izmantošanas praksi un lauksaimniecības atbalsta politiku. EESK šajā sakarā norāda uz savu pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Kopējās lauksaimniecības politikas reforma 2013. gadā” (17), kurā sīki raksturots, kādas izmaiņas komiteja uzskata par vajadzīgām.

4.7.2.

Komisija ļoti labi apzinās lauksaimniecības nozīmi un norāda, ka “kopējā lauksaimniecības politika (KLP) ir politikas instruments, kam ir ļoti nozīmīga ietekme uz bioloģisko daudzveidību lauku apgabalos. (..) Viens no triecieniem bioloģiskajai daudzveidībai bija obligāto atmatas shēmu likvidācija” (18). Lauksaimniecības politika joprojām bieži vien ir pretrunā bioloģiskās daudzveidības politikai, pat ja dažas KLP daļas, jo īpaši 2. pīlāra agrovides programmas, iezīmē šo pretrunu risinājuma iespējas.

4.7.3.

Atmatas shēmas astoņdesmito gadu vidū tika ieviestas nevis tāpēc, lai uzlabotu kultūrainavu ekoloģisko stabilitāti, bet gan lai samazinātu pārpalikumus. Ar 2013. gada KLP reformu tika no jauna mēģināts panākt, ka tiek mazāk intensīvi apsaimniekota daļa lauksaimniecības platību. KLP “zaļināšanas” ietvaros obligātas kļuva t. s. “ekoloģiski nozīmīgās platības”. Tādēļ norisinājās asi strīdi par a) apmēru un b) to, ko nozīmē “ekoloģiskā prioritāte”.

4.7.4.

Tagad, piemēram, pākšaugu vai ienesīgo kultūru audzēšana ir noteikta kā “ekoloģiski nozīmīga”. Lai arī dažādu iemeslu dēļ principā ir atzinīgi vērtējama tādu teritoriju paplašināšana, kurās var audzēt pākšaugus vai ienesīgās kultūras, šie pasākumi nedos būtisku ieguldījumu bioloģiskās daudzveidības uzlabošanā. Turklāt krasā pretrunā ar lauksaimniecības politikas ekoloģizāciju ir fakts, ka ekoloģiski nozīmīgajās platībās ir daļēji atļauta pesticīdu izmantošana: pesticīdi neveicina bioloģisko daudzveidību, bet gan to samazina.

4.7.5.

Komisijai pēc iespējas drīzāk būtu jāveic pieņemto pasākumu ietekmes sākotnējais novērtējums, jo īpaši tāpēc, ka zaļināšana ir bijis viens no galvenajiem pamatojumiem, lai saglabātu lauksaimniecības maksājumus no ES budžeta.

4.7.6.

Turklāt atbilstoši šiem pieņēmumiem ES horizontālajos politikas pasākumos, īpaši saistībā ar pētniecību, attīstību un inovāciju, būtu jāņem vērā un īpaša uzmanība jāpievērš arī tam, kāds var būt lauksaimniecībā izmantotas pētniecības, attīstības un inovācijas ieguldījums bioloģiskās daudzveidības uzlabošanā Eiropas Savienībā.

4.8.1.

Dzīvotņu direktīvai ir viens kritisks tehnisks trūkums: 10. pantā patiešām ir uzsvērta ainavas iezīmju saistības nozīme, taču trūkst saistoša mehānisma, kas Eiropā ļautu izveidot vienotu biotopu tīklu sistēmu. Komisijas ziņojumā par zaļo infrastruktūru ir ieskicēts, kā šo trūkumu varētu kompensēt, veicot atbilstošus ieguldījumus gan plaša, gan neliela mēroga zaļās infrastruktūras aizsargāšanā un atjaunošanā. Tādēļ ir īpaši svarīgi pieņemt un īstenot saskaņotu zaļās infrastruktūras stratēģiju. Šajā stratēģijā jebkurā gadījumā kā galvenie elementi ir jāiekļauj metodiski pamatprincipi un Eiropas bioloģiskās daudzveidības tīkla (TEN-G) finansēšanas instruments. Tas attiecas gan uz plaša, gan neliela mēroga pasākumiem, piemēram, saistībā ar lauksaimniecības ainavām.

4.9.1.

Daudzās dalībvalstīs un kandidātvalstīs joprojām tiek nopietni postīta daba. Ilustrācijai tikai divi piemēri.

4.9.2.

Rumānijai iestājoties Eiropas Savienībā, tās dabiskā pirmatnējo mežu platība bija lielāka nekā 2 000 km2. Gandrīz visas šīs platības ir noteiktas par Natura 2000 teritorijām. Kopš tā laika Rumānijas veco mežu audzēs ir dokumentētas plašas kailcirtes, kuru rezultātā tiek neatgriezeniski zaudēts Eiropas dabas mantojums.

4.9.3.

Balkānu – jo īpaši Rietumbalkānu valstu – upju ekosistēmas pašlaik ir vērtīgākās visā Eiropā. Aptuveni trešdaļai upju bijušajās Dienvidslāvijas valstīs un Albānijā ir dabiska dinamika, un tās joprojām var uzskatīt par dabiskām upēm. Tā kā dokumentētajos plānos ir paredzētas vairāk nekā 2 700 (!) hidroelektrostacijas, tostarp vismaz viena trešā daļa ieplānota aizsargājamās dabas teritorijās, visu upju dabiskā dinamika un bioloģiskā daudzveidība Balkānos ir būtiski apdraudēta. Šādu projektu finansēšanā tiek izmantoti publiskie līdzekļi. Gandrīz visās ES dalībvalstīs jau ir ievērojami ietekmēta gandrīz visu upju bioloģiskā daudzveidība, tāpēc pašreiz ir jāvelta lieli finanšu resursi to dabiskās vides atjaunošanai, tostarp ES Ūdens pamatdirektīvas īstenošanas ietvaros.

4.9.4.

Daudzas putnu sugas, kas ir iekļautas Putnu direktīvas I pielikumā un tādēļ Eiropas Savienībā ir aizsargātas, Balkānu kandidātvalstīs tiek nesaudzīgi iznīcinātas; putnu medības arī daudzās dalībvalstīs ir izplatīta un neatrisināta problēma. Putnu, tostarp karošknābju, dzērvju, mazo jūraskraukļu un baltaču, medīšana mazina šo sugu vairošanās iespējas Eiropas Savienībā.

4.10.1.

Vēl viena problēma, kas ir aplūkota gan starpposma novērtējumā, gan Padomes secinājumos, ir Natura 2000 tīkla finansējums. Komisijas 2004. gada paziņojumā (19) tika aplūkots tīkla finansējums, kā arī a) nepieciešamo līdzekļu apmērs un b) tas, no kādiem resursiem šie līdzekļi tiks iegūti. Tolaik kā aplēstā summa tika minēts 6,1 miljards EUR gadā; tika nolemts neizveidot atsevišķu budžeta pozīciju un atbilstoši nepaplašināt programmu LIFE, bet gan izmantot galvenokārt KLP 2. pīlāru un citus ES fondus.

4.10.2.

EESK toreiz pauda bažas par šīs summas apmēru un uzskatīja, ka “ir noteikti nepieciešams pēc iespējas ātrāk iesniegt precīzākus izmaksu aprēķinus. Tai, piemēram, ir šaubas, ka jaunajām dalībvalstīm norādītā summa 0,3 miljardu euro apjomā (ES (15): 5,8 miljardi euro) būs pietiekama” (20).

4.10.3.

Šajā jautājumā joprojām nekas nav mainījies, un joprojām tiek apspriesta tā pati summa. Atbildīgās dalībvalstis un Komisija līdz šim vēl nav ieviesušas nekādu skaidrību.

4.10.4.

Toreiz EESK norādīja uz risku, ka Natura 2000 pasākumu finansēšana saskaņā ar 2. pīlāru var radīt konkurenci citiem lauku attīstības pasākumiem (21). Tas ir apstiprinājies divējādi: pirmkārt, 2. pīlāra maksājumi 2007.–2013. gada finanšu periodā samazinājās par 30 % salīdzinājumā ar iepriekšējo finanšu periodu, un, otrkārt, Eiropas Revīzijas palāta un Vides padome pareizi konstatēja, ka “dalībvalstis ne vienmēr zināja, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) ir iespējams instruments bioloģiskās daudzveidības veicināšanai, kamēr netika pietiekami izmantots tā potenciāls Natura 2000 finansēšanā” (22).

4.10.5.

Tādēļ Komisijai (23) bija jāatzīst: lai gan Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) joprojām ir nozīmīgākais Kopienas finansējuma avots Natura 2000 tīklam un bioloģiskajai daudzveidībai Eiropas Savienībā, bet “tiek segti tikai 20 % no kopējā finansējuma, kas vajadzīgs, lai pārvaldītu aizsargājamās teritorijas, tostarp Natura 2000 tīklu Eiropā”.

4.10.6.

Tādēļ ir steidzami jānosaka precīzas finansiālās vajadzības Eiropas dabas aizsardzības direktīvu īstenošanai un jānodrošina nepieciešamie līdzekļi atsevišķā budžeta pozīcijā (piemēram, paplašinātā programmas LIFE budžetā).

4.11.1.

Trūkumi ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas, it īpaši Natura 2000, īstenošanā daļēji ir saistīti ar to, ka nav bijusi pietiekami iesaistīta attiecīgo aizsargājamo teritoriju pilsoniskā sabiedrība un nav nodrošināta tās pietiekama līdzdalība. Aizsargājamo teritoriju izraudzīšanās pirmām kārtām būtu uzskatāma par administratīvu aktu, kas jāveic, pilnībā ievērojot tiesiskuma principus. Tomēr apsaimniekošanas plānu izstrādē un īstenošanā vajadzētu aktīvi iesaistīt zemes īpašniekus un zemes lietotājus, dabas aizsardzības organizācijas un vietējās pašvaldības. Daudzos gadījumos tas nav noticis, un šis faktors bieži ir radījis neuzticēšanos ES bioloģiskās daudzveidības politikai un izraisījis noraidošu attieksmi pret to.

28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/24

Ziņotāja:

Tellervo KYLÄ-HARAKKA-RUONALA

1.1.

Parīzes nolīgums ir apsveicama globālā apņemšanās mazināt klimata pārmaiņas. Turpmākais uzdevums ir nodrošināt to, ka nolīgums tiek ratificēts, īstenots un attīstīts tālāk. Šajā atzinumā EESK pauž savu viedokli par galvenajām pieejām saistībā ar ilgtermiņa virzību uz oglekļa emisiju ziņā neitrālu pasauli, kā tas aicināts minētajā nolīgumā.

1.2.

Milzīgo globālo problēmu risināšanai nepieciešamas būtiskas pārmaiņas Eiropas Savienības pieejā. Tā vietā, lai orientētos tikai uz savā teritorijā radītajām siltumnīcefekta gāzu emisijām, ES būtu jāapsver, kādā veidā tā var palīdzēt panākt vislielāko ieguvumu klimata jomā globālā perspektīvā. Tāpēc EESK aicina Eiropas Komisiju izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, kā attīstīt un maksimāli palielināt ES radīto globālo “oglekļa plaukstas nospiedumu” (1).

1.3.

ES vajadzētu panākt arī vērienīgus risinājumus, kas ir izdevīgi gan attiecībā uz ekonomikas, gan sociālajiem, gan vides aspektiem (win-win-win). Tādēļ EESK mudina Komisiju klimata stratēģiju izstrādāt tā, lai palīdzētu stiprināt ES ekonomiku un palielināt iedzīvotāju labklājību, vienlaikus mazinot klimata pārmaiņas.

1.4.

Lai gūtu būtiskus panākumus klimata pārmaiņu radīto seku mazināšanā un izvairītos no oglekļa dioksīda, investīciju un darbvietu pārvirzes, ļoti svarīgas ir globālas saistības. EESK aicina Komisiju turpināt aktīvu diplomātiju klimata jomā, lai veicinātu minētā nolīguma plašu īstenošanu un rosinātu lielākās tautsaimniecības paaugstināt to saistības līdz tikpat vērienīgam apmēram kā ES. EESK arī aicina Komisiju integrēt klimata apsvērumus visās ārpolitikas jomās, jo īpaši tirdzniecības un investīciju, kā arī attīstības sadarbības jomā.

1.5.

Attiecībā uz praktiskiem pasākumiem ES var ļoti sekmīgi palīdzēt cīņā pret klimata pārmaiņām, eksportējot tehnoloģijas un risinājumus emisiju samazināšanai un oglekļa piesaistes palielināšanai un ražojot pasaules tirgum produktus ar zemākām emisijām nekā tās konkurentiem. Tāpēc EESK aicina dot spēcīgu impulsu inovācijai – no pētniecības līdz laišanai tirgū –, lai ES būtu vadošā loma pasaulē attiecībā uz risinājumiem klimata jomā. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš MVU potenciālam.

1.6.

Attiecībā uz klimata politikas iekšējo dimensiju ES vajadzētu tiekties kļūt par Klimata savienību, kas ir orientēta uz rīcību, efektīva un saskaņota savos iekšējos pasākumos. Tagad visas pūles jāvelta līdz šim pieņemto lēmumu īstenošanai, kurā sava loma ir gan Komisijai, gan dalībvalstīm.

1.7.

Turklāt EESK aicina Komisiju minēto ilgtermiņa stratēģiju balstīt uz integrētu pieeju. Turpmākā virzība būtu jāizstrādā, to saistot ar līdzīgām vienotā tirgus “savienībām”, jo īpaši tādās jomās kā enerģētika, transports, digitalizācija, rūpniecība, lauksaimniecība, kapitāls un inovācija. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš arī ilgtspējīgu pārtikas sistēmu problēmjautājumiem un oglekļa piesaistītāju nozīmei.

1.8.

Īstenojot mērķus, kas noteikti Parīzes nolīgumā, maksimāli būtu jāizmanto tirgus mehānismi. Globāla oglekļa dioksīda emisiju cenu noteikšanas sistēma būtu neitrāls un efektīvs veids, kā iesaistīt visus tirgus dalībniekus. EESK mudina Komisiju aktīvi izpētīt dažādas iespējas un pasākumus un sadarboties ar citām valstīm virzībā uz vispārēju vienošanos par oglekļa dioksīda emisiju cenu noteikšanu.

1.9.

Ceļš no Parīzes uz oglekļa emisiju ziņā neitrālu ekonomiku ir ļoti sarežģīts. Kā daļa no klimata stratēģijas jāievieš pienācīgi pielāgošanās pasākumi, lai pāreju pārvaldītu taisnīgi un kontrolēti un palīdzētu uzņēmumiem un iedzīvotājiem pielāgoties pārmaiņām un rast jaunus risinājumus un prasmes.

1.10.

Tieši partneri, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, būs tie, kuri, darbojoties vietējā līmenī, realizēs pāreju uz oglekļa emisiju ziņā neitrālu ekonomiku, turpretī politisko lēmumu pieņēmēju uzdevums ir nodrošināt viņiem labvēlīgu vidi un finansējumu, tostarp veicināt izpratni par visām pieejamām finansēšanas iespējām. Lai veicinātu pilsoniskās sabiedrības rīcību klimata jomā un likvidētu šķēršļus, kas to kavē, jāizvērš daudzlīmeņu pārvaldības pieeja. EESK sagaida, ka tiks pilnībā iesaistīta šīs daudzpusējās infrastruktūras veidošanā, kā arī ES ilgtermiņa klimata stratēģijas sagatavošanā.

2.1.

Parīzes Klimata konferences (COP 21) rezultāts ir pasaules mēroga vienošanās ierobežot globālo sasilšanu krietni zem 2 oC un turpināt centienus vēl vairāk ierobežot temperatūras pieaugumu, lai tas nepārsniegtu 1,5 oC, salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni. Lai to panāktu, būs vajadzīga globālo emisiju milzīga samazināšana un radikālas pārmaiņas sabiedrībā.

2.2.

Sagaidāmās pasaules mēroga problēmas prasa radikāli mainīt ES pieeju attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu. Ir svarīgi, ka ES pieliek ievērojamas pūles, lai radītu efektīvu globālo ietekmi. ES vajadzētu censties nevis tikai samazināt savu oglekļa pēdas nospiedumu, bet gan palielināt savu oglekļa plaukstas nospiedumu.

2.3.

Lai efektīvi risinātu klimata problēmu un izvairītos no oglekļa emisiju, investīciju un darbvietu pārvirzes, ļoti svarīgas ir globālas saistības. ES uzņēmās iniciatīvu pirms Parīzes konferences un tās laikā, un tai vajadzētu turpināt šādu virzību gaidāmajās Pušu konferencēs. ES savā klimata diplomātijā būtu jākoncentrējas uz valstīm, kuras rada vislielākās siltumnīcefekta gāzu emisijas, kā arī uz sīvākajiem konkurentiem un daudzsološākajiem partneriem no ekonomikas viedokļa. Tādēļ klimata un ekonomikas diplomātijai būtu jāiet roku rokā.

2.4.

Lielākie emitētāji ir Ķīna, ASV un ES, uz ko attiecināmi attiecīgi vairāk nekā 25 %, aptuveni 15 % un aptuveni 10 % no visām emisijām pasaulē. Paredzams, ka līdz 2030. gadam ES emisiju īpatsvars samazināsies aptuveni līdz 5 %. Tādēļ nolūkā panākt maksimālu ietekmi uz klimata pārmaiņu mazināšanu Eiropas Savienībai jādara viss iespējamais, lai mudinātu citas līgumslēdzējas puses izvirzīt vērienīgākus mērķus.

2.5.

Praksē ES var ļoti sekmīgi palīdzēt globālo klimata pārmaiņu mazināšanā, eksportējot mazoglekļa risinājumus, kā arī ražojot pasaules tirgum produktus ar zemākām emisijām nekā tās konkurentiem.

2.6.

Līdztekus ASV arī Ķīna un citas straujas jaunattīstības valstis ir kļuvušas par nozīmīgām mazoglekļa tehnoloģiju piegādātājām. ES loma gan eksporta, gan vietējos tirgos pēdējos piecos gados noteiktās nozarēs ir ievērojami samazinājusies, un ES ir zaudējusi kādreizējo pasaules līdera pozīciju tehnoloģiju jomā. Junkera vadītā Komisija ir paudusi nodomu kļūt par pasaules līderi atjaunojamo energoresursu jomā, taču šobrīd tas vēl ir tāls mērķis.

2.7.

Tāpēc steidzami ir vajadzīgs jauns un papildu impulss, lai saistībā ar klimata pārmaiņu risinājumiem ES atkal ieņemtu vadošo pozīciju. Globālās iespējas attiecas uz dažādām tehnoloģijām, produktiem, pakalpojumiem un zināšanām, kā arī kopējiem ražošanas un patēriņa modeļiem. Zinātības par oglekļa dioksīda piesaistītājsistēmām, piemēram, mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un zemju apmežošanu, eksportu arī vajadzētu uzskatīt par izdevību globālas ietekmes radīšanai.

2.8.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pievienojusies iniciatīvai Mission Innovation, ko uzsākušas pasaules ekonomiski spēcīgākās valstis, kuras ir apņēmušās divas reizes palielināt savu finansējumu tīras enerģijas pētniecībai un attīstībai nākamajos piecos gados.

2.9.

Lai īstenotu mazoglekļa risinājumus un veicinātu virzību uz globālu oglekļa emisiju ziņā neitrālu ekonomiku, būtiska nozīme ir efektīvai tirdzniecības un ieguldījumu politikai. Lai nodrošinātu pozitīvu iznākumu, klimata jautājumiem jābūt neatņemamai sastāvdaļai sarunās par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem. Jāizvirza mērķis likvidēt šķēršļus tirdzniecībai ar klimatam nekaitīgiem produktiem, tehnoloģijām un risinājumiem; šajā saistībā nozīmīga loma būtu Vides preču nolīgumam. Kopīgi risinājumi ir vajadzīgi arī, lai novērstu tirdzniecības traucējumus, ko var radīt klimata politikas un prasību atšķirība dažādos reģionos.

2.10.

Attiecībā uz attīstības politiku pašreizējais mērķis 100 miljardu ASV dolāru apmērā gadā, ko attīstītās valstis apņēmušās piešķirt, lai finansētu klimata pasākumus, COP 21 tika pagarināts līdz 2025. gadam, aicinot šā mērķa sasniegšanai izstrādāt praktisku ceļvedi. Finansiālus solījumus deva arī atsevišķas valstis. Ir svarīgi turēt minētos solījumus un līdzekļus izlietot saimnieciski, ekoloģiski un sociāli atbildīgi. Jārīko izpratnes veicināšanas kampaņas, lai pilsoniskās sabiedrības dalībniekiem, jo īpaši jaunattīstības valstīs, sniegtu informāciju par finansējuma pieejamību, kā to ir ierosinājusi EESK saistībā ar ES un Āfrikas kopējo stratēģiju.

2.11.

Nozīmīga loma attīstības politikā ir arī sadarbībai tehnoloģiju jomā. Tā kā attiecībā uz inovāciju izšķiroša nozīme ir intelektuālā īpašuma tiesībām (IĪT), jānodrošina to pienācīga aizsardzība. Svarīgi ir arī nodrošināt, ka paredzētie risinājumi atspoguļo apstākļus jaunattīstības valstīs un partnerības garā palīdz tām pieņemt mazoglekļa ekonomiskās izaugsmes pieeju, nekavējot minēto valstu attīstību. Turklāt spēju veidošana ir vajadzīga, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm klimata pārmaiņu seku mazināšanas un pielāgošanās jomā.

2.12.

Lai sekmētu Parīzes nolīguma īstenošanu pasaules mērogā, klimata apsvērumi vienmēr būtu jāiekļauj visās ES ārpolitikas jomās.

3.1.

Nolūkā nodrošināt stabilu pamatu tam, lai kļūtu par spēcīgu pasaules mēroga dalībnieci, ES būtu jātiecas kļūt par Klimata savienību, kas ir pilnībā efektīva, saskaņota un uzticama savos iekšējos pasākumos. Pirmām kārtām tai jābūt rīcības savienībai. Tagad visas pūles jāvelta līdz šim pieņemto lēmumu īstenošanai, kurā sava loma ir gan Komisijai, gan dalībvalstīm.

3.2.

Tā kā klimata pārmaiņu mazināšana attiecas uz visām tautsaimniecības nozarēm, Klimata savienībai ir jābalstās uz integrētu pieeju. Turpmākie klimata pasākumi būtu jāizstrādā, tos saistot ar tādām līdzīgām “savienībām” kā, piemēram, Enerģētikas savienība, Eiropas vienotā transporta telpa, preču un pakalpojumu vienotais tirgus, digitālais vienotais tirgus, Eiropas rūpniecības politika, kopējā lauksaimniecības politika, Kapitāla tirgu savienība un Inovācijas savienība. Jārod arī optimāls risinājums, lai varētu sasaistīt ES klimata politiku un tās īstenošanu valstu līmenī.

3.3.

ES savas saistības klimata jomā būtu jāpilda tā, lai stiprinātu savu ekonomiku un uzlabotu iedzīvotāju labklājību. Klimata politika nebūtu jāuztver tikai kā saimniecisko, sociālo un vides faktoru līdzsvarošana, bet jācenšas panākt risinājumus, kas ir izdevīgi visās trīs minētajās jomās. Tādēļ ir vajadzīgi pasākumi mazoglekļa izaugsmes stimulēšanai, pilnībā izmantojot iespējas, ko sniedz, piemēram, digitalizācija, tīrās tehnoloģijas, bioekonomika un aprites ekonomika.

3.4.

Tāpat kā visā pasaulē, arī ES ir vajadzīgi ievērojami ieguldījumi mazoglekļa ekonomikā. Klimata aspekti jāiestrādā publisko investīciju programmu finansēšanas kritērijos, tostarp arī ES fondu līdzekļu izmantošanā. Ārkārtīgi svarīga ir publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī Eiropas Stratēģisko investīciju fonda un Eiropas Investīciju bankas loma. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Investīciju projektu portāla un Eiropas Investīciju konsultāciju centra darbības uzsākšanu un uzsver, ka projekta robežvērtības nedrīkst izslēgt mazāku projektu dalības iespēju.

3.5.

Savukārt privātā sektora investīcijām mazoglekļa risinājumos ir tādi paši priekšnoteikumi kā attiecībā uz jebkurām citām investīcijām. Lai varētu pilnībā izmantot uzņēmējdarbības iespējas un potenciālu, ko sniedz klimata pārmaiņu mazināšana, ļoti svarīga ir veicinoša, konkurētspējīga un stabila uzņēmējdarbības vide.

3.6.

Lai iegūtu vadošo lomu pasaulē klimata tehnoloģiju un risinājumu jomā, ES ir jāiegulda inovāciju veicinošā vidē, aptverot pētniecību, izstrādi, izmēģinājumus, demonstrējumus, kā arī iekļuvi tirgū un darbības izvēršanu starptautiskā līmenī. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš MVU inovācijas potenciālam un to ienākšanai starptautiskajā tirgū. Tādēļ ir jānodrošina, ka piekļuve finansējumam nerada šķēršļus MVU.

3.7.

Tā kā siltumnīcefekta gāzu emisiju lielākā daļa rodas enerģijas ražošanā, pārejas centrā ir enerģētika. Galvenie pasākumi ietver fosilā kurināmā aizstāšanu ar mazoglekļa energoavotiem un energoefektivitātes paaugstināšanu visās nozarēs un darbībās. Pieaugošā sabiedrības elektrifikācija – aizstājot fosilo kurināmo – var palīdzēt ievērojami samazināt emisijas. Viena no galvenajām problēmām un iespējām ir izstrādāt elektroenerģijas uzglabāšanas risinājumus.

3.8.

Attiecībā uz transporta, jo īpaši autotransporta, dekarbonizāciju ir jāievieš visdažādākie pasākumi. Sava loma pārejā ir arī elektrībai un alternatīviem energoavotiem, modernajām biodegvielām, uzlabotai transportlīdzekļu un loģistikas energoefektivitātei, mazoglekļa transporta veidu izmantošanas pieaugumam, komodalitātei un sabiedriskajam transportam, kā arī zemes izmantošanas plānošanai. Attiecībā uz kuģniecību un aviāciju EESK aicina gūt vērienīgus globāla mēroga rezultātus, sadarbojoties ar SJO un ICAO (Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju).

3.9.

Lai gūtu panākumus dekarbonizācijā, jāizstrādā arī produkti un ražošanas metodes. Vislielākās iespējas saistāmas ar novatoriskiem uzņēmējdarbības modeļiem un jaunu mazoglekļa produktu izstrādi, galveno uzsvaru liekot uz to nodrošināto pakalpojumu un funkciju. Jāizmanto visu nozaru un dalībnieku iespējas, un politikas veidotājiem nevajadzētu “atlasīt labākos”, piemēram, atbalstot atsevišķas nozares, metodes vai produktus.

3.10.

Lauksaimniecība un mežsaimniecība ar klimata pārmaiņām ir saistītas vairākos veidos. Tāpat kā emisiju samazināšanai, arī oglekļa dioksīda piesaistei ir būtiska nozīme klimata pārmaiņu mazināšanā. Tas norāda, cik svarīga ir meža resursu ilgtspējīga izmantošana un augsnes pienācīga apsaimniekošana. No otras puses, lauksaimniecībai un mežsaimniecībai pielāgojoties klimata pārmaiņām, tās saskaras ar nopietnām problēmām. Tādēļ ir vajadzīgs intensīvs pētniecības un izstrādes darbs attiecībā uz izturētspēju un pielāgošanos, kā arī augsnes kā oglekļa piesaistītājsistēmas funkciju.

3.11.

Iedzīvotāju skaita strauja pieauguma dēļ būtiska nozīme ir saiknei starp klimata pārmaiņām un pārtikas nodrošinājumu. Lai risinātu milzu problēmas saistībā gan ar pārtikas nodrošinājumu, gan klimata pārmaiņu seku mazināšanu, ir vajadzīgas ilgtspējīgākas pārtikas sistēmas, vienlaikus novēršot oglekļa emisiju un darbvietu pārvirzi.

3.12.

Digitalizācija ir sabiedrības dekarbonizācijas transversāls aspekts. Automatizācija, robotika un lietiskais internets paaugstina rūpniecisko procesu un loģistikas efektivitāti. Viedi energotīkli, viedā mobilitāte, viedās ēkas un viedkopienas iesaista iedzīvotājus dekarbonizācijā un dod iespēju patērētājiem kļūt par ražojošiem patērētājiem, bet digitālās platformas dod iespēju apmainīties ar produktiem un pakalpojumiem.

3.13.

Kopumā pārejas uz oglekļa emisiju ziņā neitrālu ekonomiku īstenošanā būtiska nozīme ir iedzīvotājiem. Ievērojamus rezultātus var dot ilgtspējīgāki patēriņa modeļi un dzīvesveida izmaiņas, piemēram, saistībā ar uzturu, iepirkšanos, mobilitāti un vaļaspriekiem. Izpratnes veicināšana, informācija par produktiem un izglītošana ir instrumenti, ko var izmantot, lai palīdzētu iedzīvotājiem izdarīt apzinātu izvēli.

3.14.

Attiecībā uz konkrētākiem pasākumiem virzībā uz oglekļa neitrālu vidi iepriekš minētajās svarīgākajās jomās EESK pēdējos gados ir izstrādājusi vairākus atzinumus (2).

3.15.

Pāreja uz oglekļa emisiju ziņā neitrālu ekonomiku neizbēgami nozīmē to, ka būs gan ieguvēji, gan zaudētāji. Tāpēc ir svarīgi, lai minēto pāreju pārvaldītu taisnīgi un kontrolēti. Vajadzīgi pienācīgi pasākumi, lai uzņēmumiem un iedzīvotājiem palīdzētu pielāgoties jaunajai situācijai. Galvenie draudi, kas jānovērš, ir aizvien pieaugošās izmaksas un prasmju trūkums. Atbilstīga iespēja šajā ziņā ir mērķtiecīga finansiāla palīdzība, kas balstīta uz mazaizsargātu nozaru un iedzīvotāju grupu apzināšanu. Centieni tomēr būtu galvenokārt jākoncentrē uz jaunu risinājumu meklēšanu un prasmju attīstīšanu.

4.1.

Īstenojot pasākumus mērķu, ko saskaņā ar Parīzes nolīgumu noteikuši politikas veidotāji, sasniegšanai pēc iespējas būtu jāizmanto tirgus mehānismi. Nolūkā neitrāli un efektīvi veicināt rīcību klimata jomā ir svarīgi censties panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju cenu noteikšanu globālā mērogā. Tādēļ, lai cenu sistēma darbotos pienācīgi, pakāpeniski būtu jālikvidē pretrunīgas vai pārklājošās subsīdijas enerģētikas jomā.

4.2.

Vairākās valstīs un reģionos jau izmanto dažādu veidu oglekļa dioksīda emisiju cenu noteikšanas sistēmas, galvenokārt oglekļa dioksīda nodokļus un emisijas kvotu ierobežošanas un tirdzniecības sistēmas. Tiek apsvērti arī pasākumi dažādo sistēmu sasaistīšanai.

4.3.

Attiecībā uz ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu emisijas kvotu cenas ir saglabājušās negaidīti zemā līmenī, jo kvotu piedāvājums nepārprotami ir pārsniedzis pieprasījumu un pārklājošās subsīdijas ir ietekmējušas tirgu. Emisiju ierobežošana nodrošina to, ka emisiju samazināšanas mērķis tiks sasniegts, bet sistēma nesniedz stimulu ieguldīt līdzekļus mazoglekļa energoavotos. Lai to īstenotu, būs nepieciešams palielināt oglekļa cenu, vienlaikus nodrošinot, ka tiek veikti pasākumi, kas virzīti uz to, lai izvairītos no oglekļa emisiju pārvirzes.

4.4.

Labi funkcionējoša un taisnīga oglekļa cenu noteikšanas globāla sistēma radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus eksporta uzņēmumiem pasaules tirgos un tādējādi samazinātu ieguldījumu un darbvietu pārvirzes risku. Bez tam šāda sistēma samazinātu to importa preču konkurences priekšrocības, kas ir lētākas tādēļ, ka attiecīgajās valstīs ir mazāk stingras prasības klimata jomā. Turklāt tā virzītu finanšu plūsmas uz jaunattīstības valstīm. Tāpēc jāpieliek ievērojamas pūles, lai izveidotu atbilstošu globālu režīmu. Komiteja uzsver, ka tā – principā kā pagaidu risinājumu – ir atbalstījusi mehānismu “oglekļa cenas pielāgošana uz robežas” (border carbon adjustment), līdz tiks ieviests globāls režīms (3). Tomēr pienācīga uzmanība būtu jāpievērš problēmām un riskiem, kas ir saistīti ar šādiem mehānismiem.

4.5.

Lai izpētītu pienācīgas cenu noteikšanas sistēmas priekšnosacījumus un sekas, būtu rūpīgi jāizvērtē dažādas iespējas. Būtu jāizpēta vismaz šādas iespējas un metodes:

5.1.

Īstenojot pāreju uz oglekļa emisijas ziņā neitrālu pasauli, pilsoniskajai sabiedrībai ir ļoti nozīmīga loma pasaules, Eiropas, valstu un vietējā līmenī. Uzņēmumi, darba ņēmēji, patērētāji un iedzīvotāji ir tie, kuri ar savu darbību uz vietas faktiski īsteno izmaiņas, savukārt politikas veidotājiem vajadzētu viņiem nodrošināt labvēlīgu un rosinošu darbības vidi.

5.2.

Liels progress ir sasniegts tirgos: aizvien lielāks skaits privāto un institucionālo investoru savos ieguldījumu mērķos ņem vērā “oglekļa risku” un ir izveidoti ar klimatu saistīti privātie kapitāla fondi. Daudzi uzņēmumi atjauno un izvērš savu darbību un produktu portfeļus, lai reaģētu uz patērētāju un akcionāru prasībām, kurās ņemtas vērā problēmas klimata jomā. Dažādās nozarēs un starp lielajiem uzņēmumiem un MVU tiek veidotas jaunas uzņēmējdarbības ekosistēmas.

5.3.

COP 21 konferencē ievērojama pasākumu sadaļa bija veltīta vietējo un reģionālo pašvaldību, privātā sektora un citu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku lomai klimata jomā izvirzīto mērķu sasniegšanā un jaunu partnerību veidošanā. Globālajā klimata rīcības programmā ir jāsaglabā dinamika un jāturpina šāda veida darbības sekmēšana.

5.4.

Kā ierosinājusi EESK (4), būtu jāizveido politikas veidotāju, pārvaldes un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju koalīcija, kuras mērķis būtu veicināt un palielināt informētību par nevalstisku rīcību klimata politikas jomā dažādos līmeņos, izveidot forumu strukturētam dialogam un likvidēt šķēršļus, kas kavē attiecīgo rīcību. EESK sagaida, ka tiks pilnībā iesaistīta šādas saskaņotas daudzpusējas infrastruktūras veidošanā.

5.5.

Attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības sadarbību ar citiem reģioniem, jo īpaši Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm (ĀKK) (5) un Vidusjūras reģiona valstīm, klimata jautājums – saistībā ar pārtikas nodrošinājuma problēmu – ir viena no EESK darba kārtības prioritātēm.

5.6.

EESK arī vēlas sadarboties ar Komisiju, tai gatavojot ES ilgtermiņa stratēģiju klimata jomā virzībai uz oglekļa emisiju ziņā neitrālu pasauli.

28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/30

Ziņotājs:

Philippe DE BUCK

Līdzziņotāja:

Tanja BUZEK

1.1.

Sarunās par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) 2016. gads ir īpaši nozīmīgs. ES un ASV sarunu vadītāji ir pauduši apņemšanos paātrināt sarunu gaitu, lai līdz pašreizējās ASV administrācijas pilnvaru beigām panāktu vērienīgu un visaptverošu politisku vienošanos, kurā visās jomās būtu noteiktas iespējamās “apstāšanās zonas”. Tāpēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir nolēmusi izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par konkrētiem TTIP pamatjautājumiem.

1.2.

Šajā atzinumā nav aplūkota nolīguma iespējamā galīgā redakcija, kas tiks izstrādāta ES un ASV sarunās. Tomēr ir svarīgi izvērtēt, kādā apjomā Eiropas organizētās pilsoniskās sabiedrības nostāja, kas pausta arī iepriekšējos EESK atzinumos, ir ņemta vērā patlaban publiski pieejamajos ES priekšlikumos. Tas ļaus izveidot spēcīgāku Eiropas Komisijas un Eiropas pilsoniskās sabiedrības partnerību turpmākās ES tirdzniecības politikas izstrādē.

1.3.

Tāpēc EESK, uzsverot savu institucionālo lomu, nāk klajā ar turpmāk minētajiem ieteikumiem.

1.4.1.

Sarunas par TTIP rada jaunu stimulu palielināt regulatīvo sadarbību, nosakot tai augstākas prasības. Tāpēc komiteja ar gandarījumu atzīmē, ka šī ierosinātā sadaļa paredz virzību uz sabiedriskās politikas mērķiem un augsta līmeņa aizsardzību vairākās skaidri definētās jomās. EESK atzinīgi vērtē arī skaidro precizējumu, ka sadarbību regulējošās institucionālās struktūras funkcija un mērķis ir demokrātiskas kontroles apstākļos atbalstīt un konsultēt lēmumu pieņēmējus un ka tā nebūs pilnvarota nedz pieņemt tiesību aktus, nedz aizstāt kādu no iekšējām likumdošanas procedūrām.

1.4.2.

Tomēr komiteja aicina skaidrāk definēt, kas ir “apgrūtinoši noteikumi”, un uzsver, ka noteikumi, kas aizsargā patērētāju, darba un vides tiesības, paši par sevi nebūtu uzskatāmi par apgrūtinošiem.

1.4.3.

EESK arī aicina sadaļā par labu regulatīvo praksi neierobežot pušu tiesības reglamentēt vai ieviest procedūras, kas ir līdzvērtīgas ASV publiska paziņojuma un komentāru (notice-and-comment) procesam.

1.4.4.

Turklāt EESK aicina Eiropas Komisiju precizēt kārtību, kā tiks iesaistītas reprezentatīvās ieinteresētās personas, it sevišķi sociālie partneri un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji.

1.5.1.

Pēc EESK domām, priekšlikumi par standartizāciju, tehniskajiem noteikumiem, marķējumu un etiķetēm ir jāuzskata par svarīgām Eiropas Savienības aktīvajām interesēm. Komiteja pieņem zināšanai svarīgos pārredzamības noteikumus. Tomēr tā aicina:

1.5.2.

Attiecībā uz SPS sadaļu EESK ņem vērā, ka tās pamatā ir PTO SPS nolīgums, kas ietver piesardzības principu. EESK tomēr vēlas papildu apliecinājumu, ka ES tiesību akti pārtikas jomā netiks mainīti un ka ES saglabās savus līdzšinējos ierobežojumus hormoniem, augšanas veicinātājiem un ģenētiski modificētiem organismiem.

1.6.1.

EESK atzīst, ka tirdzniecības veicināšana ir svarīgs faktors, it īpaši maziem uzņēmumiem, un atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ierosināto sadaļu. Tomēr komiteja aicina vēl vairāk vienkāršot muitas procedūras un precizēt noteikumus par sankcijām un atbildību muitas tiesību aktu pārkāpumu gadījumos.

1.7.1.

EESK atzinīgi vērtē jēgpilnās saistības, ko ES ir uzņēmusies sadaļā par pakalpojumiem, un atkārtoti aicina federālā un štatu līmenī nodrošināt lielāku piekļuvi tirgum, uzlabot regulatīvo sadarbību – atzīstot, ka piekļuve tirgum ir atkarīga arī no tās, – un saglabāt sabiedriskos pakalpojumus atbilstīgi LESD. EESK arī atgādina, ka audiovizuālie pakalpojumi neietilpst pilnvarās, tāpēc tos nevar iekļaut saistībās. Komiteja atbalsta arī Eiropas Komisijas lēmumu apturēt sarunas par piekļuvi finanšu pakalpojumu tirgum, līdz ASV puses sarunu dalībnieki skaidri piekritīs sākt apspriedes par regulatīvo sadarbību, lai šajā jomā paaugstinātu aizsardzības līmeni un finanšu stabilitāti. EESK turklāt aicina skaidri un detalizēti formulēt patlaban vispārināti definēto atbrīvojumu sabiedriskajiem pakalpojumiem, lai nodrošinātu, ka visi publiskie pakalpojumi, kas ir pieejami ārpakalpojumiem vai ko finansē valsts, privātas peļņas vai bezpeļņas organizācijas, tiek izslēgti no darījuma.

1.8.1.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšlikumam par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību ir vispusīga un detalizēta darbības joma. Tomēr EESK atgādina, ka šo noteikumu patiesā vērtība galvenokārt ir atkarīga no tā, vai reāli ir iespējams panākt to izpildi. EESK uzskata, ka ir vajadzīgs efektīvs izpildes mehānisms un spēcīgs uzraudzības mehānisms, kurš paredzētu pilsoniskās sabiedrības iesaisti. EESK nevar sniegt komentārus par TTIP ilgtspējīgas attīstības nodaļas izpildes pasākumiem, jo ir aizkavējusies priekšlikuma teksta par izpildi publiskošana. Ir svarīgi, lai Komisija sadarbotos ar pilsonisko sabiedrību un sociālajiem partneriem attiecībā uz šiem priekšlikumiem, tādējādi nodrošinot, ka tie ir izstrādāti tā, ka tos var efektīvi īstenot praksē. EESK patur iespēju izteikt piezīmes par šiem elementiem, kad tie tiks publiskoti.

1.9.1.

EESK atzinīgi vērtē priekšlikumu, kura mērķis ir reformēt ieguldījumu aizsardzības sistēmu, un nodomu izveidot tādu pastāvīgu daudzpusējo tiesu ieguldījumu jomā, kas aizstātu privātas šķīrējtiesas. Tomēr EESK joprojām saskata dažus svarīgus problēmjautājumus, kas būtu jārisina; tie ir minēti 8.8. punktā. Komiteja arī aicina Eiropas Komisiju izstrādāt ietekmes novērtējumu, kas aptvertu gan jaunās ieguldījumu tiesu sistēmas izmaksas, gan tās darbību.

2.1.

Kopš TTIP sarunu sākuma 2013. gada jūnijā EESK ir pildījusi svarīgu lomu ES organizētās pilsoniskās sabiedrības nostājas formulēšanā, izstrādādama atzinumus par konkrētiem TTIP sarunu aspektiem (1), par ieguldījumu aizsardzību un strīdu izšķiršanu starp ieguldītāju un valsti (2) un par TTIP ietekmi uz MVU (3). Vienlaikus Komisija ir nākusi klajā ar svarīgu paziņojumu “Tirdzniecība visiem” (4), kurā sniegti nosacījumi turpmākajiem tirdzniecības un ieguldījumu līgumiem. EESK savā atzinumā (5) ir atbalstījusi pieeju, kas izklāstīta paziņojumā. Komiteja sadarbībā ar citām ES iestādēm arī cenšas iesaistīties saturīgās pilsoniskās sabiedrības diskusijās par TTIP, organizējot vairākus ar TTIP saistītus pasākumus, tostarp uzklausīšanas un EESK locekļu braucienus uz ASV.

2.2.

EESK norāda, ka TTIP sarunu norise ir pārredzamāka nekā iepriekšējās sarunās par tirdzniecību un ieguldījumiem – tās ir pirmās, attiecībā uz kurām ir publicēts Padomes pilnvarojums un ES nostājas, kā arī vairāki teksta priekšlikumi. Ir izveidota padomdevēju grupa, kurā piedalās eksperti dažādos jautājumos – saistībā ar patērētājiem, arodbiedrībām, uzņēmējdarbību, vidi un sabiedrības veselību –, lai ES tirdzniecības sarunu dalībniekiem sniegtu kvalitatīvas konsultācijas jomās, uz kurām šīs sarunas attiecas. Tomēr savas institucionālās funkcijas dēļ EESK pauž nožēlu, ka nav tikusi oficiāli iekļauta šajā konkrētajā TTIP padomdevēju grupā (6). Eiropas Komisija ir izveidojusi TTIP veltītu tīmekļa vietni, kurā ir pieejamas faktu lapas un lasīšanas norādījumi, dokumenti par ES nostāju (kuros ir noteikta un izklāstīta ES vispārējā pieeja konkrētiem jautājumiem), ES teksta priekšlikumi (ES sākotnējie priekšlikumi juridiskajiem tekstiem par tematiem, kas ir iekļauti TTIP) un ES tirgus piekļuves piedāvājums attiecībā uz pakalpojumiem. EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas priekšlikumu izveidot pilsoniskās sabiedrības forumu, kurā darbosies neatkarīgu pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvji, tostarp vietējo konsultantu grupu dalībnieki, lai risinātu dialogu par šā nolīguma īstenošanu un piemērošanu.

2.3.

Šā atzinuma pamatā ir iepriekšējo atzinumu konstatējumi, kuros ir pieprasīts TTIP sniegtās priekšrocības vienmērīgi sadalīt starp uzņēmējiem (tostarp MVU), darba ņēmējiem, patērētājiem un iedzīvotājiem un kā priekšnosacījumu nolīguma pieņemšanai noteikt spēkā esošo augsto ES standartu aizsardzību. EESK uzskata, ka attiecībā uz noteiktām sadaļām ir jāanalizē jau publicētās ES nostājas un teksta priekšlikumi, lai izvērtētu, kādā apjomā tās atbilst šiem priekšnosacījumiem, un lai noteiktu Eiropas pilsoniskās sabiedrības galvenās intereses un iebildumus. EESK ir izvēlējusies analizēt priekšlikumus par regulatīvo sadarbību, tostarp labu regulatīvo praksi (publiski pieejams no 2016. gada 21. marta), tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībai (TBT) un sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem (SPS) (abi publiski pieejami no 2015. gada janvāra), muitas un tirdzniecības veicināšanu (publiski pieejams no 2015. gada janvāra un grozīts 2016. gada martā), pakalpojumiem (publiski pieejams no 2015. gada jūlija), ilgtspējīgu attīstību (publiski pieejams no 2015. gada novembra) un ieguldījumiem (publiski pieejams no 2015. gada novembra). Šis atzinums attiecas uz dokumentiem, kas publicēti līdz 2016. gada 14. jūlijam.

2.4.

Jānorāda, ka Eiropas Komisija 2016. gada 14. jūlijā publicēja priekšlikumu par nolīguma institucionālo struktūru (7), ar ko paredz izveidot vietējās konsultantu grupas (VKG), kurās darbotos pilsoniskās sabiedrības pārstāvji un kuras būtu pilnvarotas konsultēt puses par nolīguma piemērošanu. Komiteja ir gandarīta, ka vietējo konsultantu grupu pilnvaras ir paplašinātas, lai ietvertu jebkurus būtiskus jautājumus attiecībā uz nolīgumu, tomēr pauž nožēlu, ka ES priekšlikumā nav skaidri noteikts, ka abu vietējo konsultantu grupu kopīgās sanāksmes var sasaukt pēc grupu pašu iniciatīvas, un ka Pilsoniskās sabiedrības forumu var sasaukt tikai Apvienotā komiteja. Pilsoniskās sabiedrības foruma sanāksmes būtu iespēja abām vietējām konsultantu grupām strādāt pie kopīgiem ieteikumiem līgumslēdzējām pusēm.

2.5.

Šajā saistībā EESK ir dziļi sarūgtināta par to, ka posmā, kad sarunas norisināsies saskaņā ar konsolidētajiem tekstiem, līdz šim panāktā plašā pārredzamība būs nopietni apdraudēta, ja vien ASV nepiekritīs šos tekstus padarīt pieejamus sabiedrībai vai vismaz ES padomdevēju grupai. Tāpēc EESK aicina Komisiju turpināt darīt visu iespējamo, lai pievērstu sava sarunu partnera uzmanību šim jautājumam.

3.1.

Regulatīvā sadarbība ir viens no trim TTIP pīlāriem – pārējie ir piekļuve tirgum un tirgus noteikumi –, un to veido četri elementi: horizontālie aspekti (kas, no vienas puses, ietver sadaļu par regulējuma saskaņotību jeb labu regulatīvo praksi un, no otras puses, sadaļu par regulatīvo sadarbību starp regulējošajām iestādēm), tehniskie šķēršļi tirdzniecībai (TBT), pārtikas nekaitīgums un dzīvnieku un augu veselība (SPS), kā arī nozaru pielikumi. Šīs nodaļas mērķis ir sniegt piezīmes par pirmo no minētajiem elementiem – horizontālajiem aspektiem –, savukārt nākamajā nodaļā tiks iztirzāti TBT un SPS.

3.2.

Regulatīvā sadarbība ir noteikta par vienu no TTIP pamatmērķiem, jo tai var būt svarīga nozīme tirdzniecības un ieguldījumu veicināšanā, kā arī konkurētspējas – īpaši mazu uzņēmumu konkurētspējas – uzlabošanā. Mazie un vidējie uzņēmumi jo sevišķi sagaida, ka radīsies jaunas iespējas, jo atšķirībā no lieliem uzņēmumiem tiem nav resursu, lai orientētos normatīvajā vidē, kas katrā Atlantijas okeāna krastā ir atšķirīga. Tajā pašā laikā labāka regulatīvo režīmu saderība dotu apjomradītu ietaupījumu iespējas lieliem uzņēmumiem, kas veic darījumus starp Eiropu un ASV.

3.3.

Centieni sadarboties regulējuma jomā nav jauna tendence (8). Sarunas par TTIP rada jaunu stimulu palielināt regulatīvo sadarbību, nosakot tai augstākas prasības. EESK uzskata, ka nav viegli prognozēt ieguvumus no pastiprinātas regulatīvās sadarbības – galvenokārt tāpēc, ka tie atšķirsies atkarībā no sadarbības līmeņa, par kādu sarunās tiks panākta vienošanās. Eiropas Komisijas sagatavotajā vidusposma tehniskā ziņojuma projektā par ilgtspējas ietekmes novērtējumu tiek lēsts, ka 76 % TTIP ietekmes tiks panākti no regulatīvās sadarbības, savukārt 24 % tā kopējā ieguvuma – no tarifu samazināšanas (9).

3.4.

Tomēr EESK uzskata, ka ir svarīgi nodrošināties, lai regulatīvās sadarbības process tiktu izmantots nevis sociālo, darba, patērētāju aizsardzības un ekoloģisko standartu pazemināšanai, bet gan drīzāk paaugstināšanai. Ja šie nosacījumi tiktu ievēroti, ne tikai būtu ekonomiski ieguvumi, bet arī varētu palīdzēt regulējošajām iestādēm sasniegt savus sabiedriskās politikas mērķus.

3.5.

EESK pamata arguments bija augstā ES aizsardzības līmeņa nodrošināšana. Pašreizējais priekšlikums sadaļas par regulatīvo sadarbību x1.b pantā ir virzīts uz sabiedriskās politikas mērķiem un augstu aizsardzības līmeni cita starpā šādās jomās: sabiedrības veselība; cilvēku, dzīvnieku un augu dzīvība un veselība; veselība un drošība; darba apstākļi; dzīvnieku labturība; vide; patērētāji; sociālā aizsardzība un nodrošinājums; personas dati un kiberdrošība; kultūras daudzveidība; finanšu stabilitāte.

3.6.

Tomēr EESK pauž bažas, ka to varētu mazināt x1.d pants, kurā noteikts mērķis “samazināt nevajadzīgi apgrūtinošas (..) regulējošas prasības” (10). EESK bažījas, ka šādu formulējumu varētu skaidrot kā uzskatu, ka regulējums, kas aizsargā patērētāja, darba ņēmēja un vides tiesības, ir apgrūtinošs jau pats par sevi.

3.7.

Tāpēc EESK vēlas vēlreiz stingri uzsvērt, ka esošo augsto standartu aizsargāšana ir pamatprasība un ka regulatīvajai sadarbībai līdzās tirdzniecības iespēju paplašināšanai ir jāgādā arī par cilvēku drošības, veselības un ekonomiskās labklājības uzlabošanu abos Atlantijas okeāna krastos. Tāpēc galīgajā nolīgumā šī apņemšanās vēlreiz ir jāapliecina ļoti skaidrā un detalizētā formulējumā. EESK pauž bažas par ES priekšlikumu attiecībā uz labu regulatīvo praksi. Regulatīvajai sadarbībai būtu jātiecas uzlabot regulatoru dialogu, nevis iespaidot otras puses likumdošanas procesus. EESK aicina Eiropas Komisiju precizēt sava priekšlikuma sadaļu par labu regulatīvo praksi.

3.8.

Šajā ziņā EESK uzskata, ka pašreizējais priekšlikums sadaļai par labu regulatīvo praksi, kurā norādīts, ka pusēm būs izvirzīta prasība izskatīt neregulatīvas alternatīvas (tostarp arī izvēlēties nereglamentēt), kas panāktu normatīva akta mērķi, nav uzskatāms par tādu, kurš ierobežo pušu tiesības reglamentēt. Skaidrības labad nolīguma tekstā būtu jāprecizē, ka šis noteikums neierobežo pušu tiesības reglamentēt. Komiteja arī norāda, ka 6. pants priekšlikumā par konsultēšanos ar ieinteresētajām personām nebūtu uzskatāms par ekvivalentu ASV publiskas paziņošanas un komentēšanas procesam.

3.9.

Tāpēc EESK uzskata, ka arī turpmāk galvenajam mērķim vajadzētu būt tirdzniecības attīstīšanai. Ir svarīgi, lai TTIP sarunās tiktu atbalstīta nevajadzīgu tirdzniecības šķēršļu novēršana (11).

3.10.

EESK atzinīgi vērtē to, ka pašreizējā Komisijas priekšlikumā ir skaidri noteikts, ka institucionālās struktūras uzdevums un mērķis ir Eiropas Parlamenta un ES Padomes īstenotas demokrātiskas kontroles apstākļos sniegt atbalstu un padomu lēmumu pieņēmējiem (12). Nedrīkst radīt apdraudējumu parastajam likumdošanas procesam, un ir jānovērš kavēšanās vai regulatīvā procesa apstāšanās. EESK atzinīgi vērtē ierosināto 1. pantu, kurā atkārtoti apstiprinātas gan tiesības reglamentēt, gan arī noteikt aizsardzības līmeni. Tomēr ir ārkārtīgi svarīgi priekšlikumā paredzēt dažādo komiteju un grupu sastāvu un procesuālos noteikumus. EESK aicina Eiropas Komisiju nodrošināt saskaņotību un konsekvenci starp sadaļām par horizontālo regulatīvo sadarbību, tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībai (TBT) un sanitārajiem un fitosanitārajiem (SPS) pasākumiem, kā arī nozaru pielikumiem.

3.11.

Ir jāgādā, lai dialogs notiktu regulatīvā procesa sākumā, jo tad tas palielina iespējas rast tādus politiskus risinājumus, kuri ietver pārrobežu apsvērumus. Komisijas priekšlikumā ir skaidri jāapraksta pārredzams ieinteresēto personu iesaistīšanās process, kas Eiropas Savienībā ir viens no laba likumdošanas procesa pamatprincipiem. Lai regulatīvā sadarbība sasniegtu integrējošu iznākumu un priekšlikumus regulatoriem, vajadzīga strukturēta un līdzsvarota ieinteresēto personu, proti, uzņēmēju, patērētāju, vides aizsardzības grupu un darba ņēmēju, iesaiste.

3.12.

Lai panāktu noteiktu progresu, starp ES un ASV regulējošajām iestādēm ir jānodrošina savlaicīgas konsultācijas par regulējumu. Diskusijas agrīnā politikas veidošanas posmā varētu palielināt iespējamību, ka turpmāk tiks pieņemti savstarpēji savietojami noteikumi, un ļaus tirgus dalībniekiem vienlaikus nodrošināt atbilstību abiem režīmiem. Tomēr regulējošajām iestādēm iesaistīšanās dialogā un atbildēšana uz attiecīgo pretējās puses partneru vai ieinteresēto personu piezīmēm būtu jāuzskata par brīvprātīgu, lai nepieļautu paralizējošu iedarbību uz regulējumu.

3.13.

EESK aicina Eiropas Komisiju precizēt veicamos pasākumus gan attiecībā uz iepriekš minēto dialogu, gan reprezentatīvo ieinteresēto personu – īpaši sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju – iesaisti. Ir nepieciešama droša garantija, ka attiecīgās ieinteresētās personas varēs piedalīties pārredzamā dialogā, ko nodrošina skaidri noteikta procedūra, kura paredz vienlīdzīgu attieksmi un novērš regulatīvā procesa aizkavēšanos. Eiropas Savienībai savukārt būtu jāapsver iespēja izmantot pārredzamības reģistru, ar kura palīdzību noteikt ieinteresēto personu reprezentativitāti un atbilstību attiecīgajai pārstāvības funkcijai.

4.1.

EESK ir gandarīta, ka priekšlikumā patlaban ir iekļauts PTO nolīgums par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībai. Turklāt ierosinātajā sadaļā par tehniskajiem šķēršļiem tirdzniecībai aplūkotas tehniskās prasības (tehniskie noteikumi un standarti) un atbilstības novērtēšanas prasības. Pēc EESK domām, priekšlikumi par standartizāciju, tehniskajiem noteikumiem, marķējumu un etiķetēm ir jāuzskata par svarīgām Eiropas Savienības aktīvajām interesēm. Ir svarīgi nodrošināt, ka minētie priekšlikumi netiek izmantoti, lai apšaubītu veselības un drošības, kā arī sociālās aizsardzības noteikumu nepieciešamību.

4.2.

EESK pieņem zināšanai svarīgos pārredzamības noteikumus: tā atkārtoti uzsver pienākumu informēt PTO par pasākumiem, sniegt informāciju otrajai pusei, piedāvāt iespēju sniegt rakstiskus komentārus un sniegt atbildes uz šādiem komentāriem. Turklāt ir noteikts, ka tiek publicēti visi piemērojamie tehniskie noteikumi – gan jaunie, gan reģistrā iekļautie –, kā arī standarti, uz kuriem tehniskajos noteikumos ir ietverta atsauce (jo vairums standartu attiecīgajā nozarē tiek izmantoti, taču regulējošās iestādes tehniskajos noteikumos uz tiem neiekļauj atsauci vai neizmanto tos).

4.3.

Saistībā ar standartizāciju EESK atzinīgi vērtē sadarbību starp standartizācijas struktūrām, kā arī ierobežotos savstarpējās atzīšanas principus. Tomēr EESK ir ņēmusi vērā CEN un Cenelec paustās bažas par brīvprātīgo standartu savstarpējās atzīšanas riskiem transatlantiskajā tirdzniecības un ieguldījumu partnerībā. EESK aicina Komisiju apsvērt ES standartizācijas struktūru priekšlikumus un nodrošināt ES interešu aizsardzību. Pat garantija, ka visas attiecīgās ieinteresētās personas varētu sniegt ieguldījumu jaunu standartu izstrādē, ir ļoti būtiska.

4.4.

ASV un ES standartizācijas sistēmas ir ļoti atšķirīgas. Viens no ES vienotā tirgus pīlāriem – princips, kas paredz, ka produktam visur tiek piemēroti vienādi standarti, – nepastāv ASV. Kad Eiropā pieņem jaunu standartu, ar to nesaskanīgi valstu standarti tiek atcelti, savukārt ASV vienlaikus pastāv dažādi tirgus standarti, tāpēc mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ir grūti izprast, kurš standarts vislabāk atbilstu to ražojumiem. Lai palielinātu pārredzamību un atbalstītu mazus uzņēmumus, ASV ir jāizveido palīdzības dienests, kas sniegtu palīdzību ES uzņēmumiem, kuri vēlas eksportēt uz ASV tirgu. Tie bieži vien ir mazi uzņēmumi ar ierobežotiem resursiem, bet augstu specializācijas līmeni kādā tirgus nišā, kas arī ir to konkurētspējas pamatā.

4.5.

EESK pauž nožēlu par to, ka svarīgi jautājumi, piemēram, elektrodrošība, elektromagnētiskā savietojamība, iekārtas un telesakari, kas ir skaidras ES aktīvās intereses, ir atlikti kā nākotnes prioritātes; sarunu iznākumā sagatavotajā atbilstības novērtējumā tie būtu jāiekļauj konkrētajos rezultātos.

4.6.

EESK pauž nožēlu arī par to, ka sadaļā par marķējumu un etiķetēm nav noteiktas ne turpmākā darba prioritārās jomas, ne pagaidu pasākumi saistībā ar marķējuma un etiķešu prasību turpmākās pārskatīšanas termiņu vai sarunu iznākuma piemērošanu noteiktās nozarēs.

4.7.

Ierosinātā sadaļa par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem pamatojas uz PTO SPS nolīgumu un piezīmēm par ES teksta priekšlikumu, kas diskusijai ar ASV tika iesniegts sarunu kārtā, kura notika no 2014. gada 29. septembra līdz 3. oktobrim, un publiskots 2015. gada 7. janvārī.

4.8.

PTO SPS nolīgums, kas attiecas uz pārtikas nekaitīguma, dzīvnieku un augu valsts veselības noteikumu piemērošanu, ietver piesardzības principu (5. panta 7. punkts), kurš tagad ir iekļauts Lisabonas līgumā. Tas nav apspriežams sarunās, tātad nevar tikt iekļauts nolīgumā. Tāpēc EESK pauž stingru atzinību pārliecībai, ko izteikusi ES, ka TTIP negrozīs pastāvošo pārtikas tiesisko regulējumu, ka ES saglabās savus ierobežojumus attiecībā uz hormoniem un augšanas veicinātājiem gaļā un ka TTIP nemainīs ES tiesību aktus par ģenētiski modificētiem organismiem.

5.1.

Tā kā preču tirdzniecība veido lielu transatlantiskās tirdzniecības daļu, jebkādi centieni uzlabot muitas procedūras būtiski ietekmēs divpusējo tirdzniecību, īpaši mazos uzņēmumus.

5.2.

EESK atzinīgi vērtē papildu ierosinājumus, kuru mērķis ir atvieglot muitas procedūras, it īpaši vienota kontaktpunkta izveidi abās Atlantijas okeāna pusēs, uzlabotu starptautisko standartu koordināciju, tirdzniecības atvieglošanas partnerības programmas izstrādi, datu saskaņošanu un pielāgošanu, apņemšanos izvērtēt, kādi dati būtu jāpielāgo, un Apvienotās muitas sadarbības komitejas atbildības paplašināšanu, lai tā darbotos kā specializēta muitas komiteja attiecībā uz vairākām nākotnē definējamām jomām un iepriekšējiem nolēmumiem.

5.3.

EESK aicina Eiropas Komisiju precizēt elementus, kas ir īpaši svarīgi ES uzņēmumiem un kas vēl nav pietiekami izskaidroti pieejamajā tekstā, piemēram, de minimis vērtību, papildu maksu atcelšanu, kā arī sankcijas un atbildību par muitas tiesību aktu pārkāpumiem.

6.1.

Attiecībā uz pakalpojumu jomu ES piedāvā nozīmīgas saistības nozarēs, kas ir noteicošas Eiropas konkurētspējas un izaugsmes veicināšanai (digitālā un telesakaru joma), globālo vērtību ķēžu integrācijas paātrināšanai (transporta, kurjerpasta pakalpojumu, uzņēmējdarbības pakalpojumu un profesionālo pakalpojumu joma) vai skar svarīgas ekonomikas nozares (būvniecība, mazumtirdzniecība un enerģētika).

6.2.

EESK arī ar gandarījumu atzīmē, ka ES priekšlikumā ir paredzēta sistēma, ar kuras palīdzību veicināt godīgu, pārredzamu un konsekventu režīmu profesionālās kvalifikācijas savstarpējai atzīšanai, un izklāstīti vispārēji nosacījumi, pēc kuriem risināt sarunas par savstarpējās atzīšanas nolīgumiem, kas ir ļoti svarīgi, lai uzlabotu tirgus pieejamību ES pakalpojumu sniedzējiem.

6.3.

EESK atgādina ar pakalpojumiem saistītos trīs galvenos aspektus: nepieciešamību uzlabot piekļuvi tirgum gan federālā, gan štatu līmenī; atzīšanu, ka piekļuve tirgum ir atkarīga arī no pastiprinātas regulatīvās sadarbības; prasību saglabāt sabiedrisko pakalpojumu specifiskās iezīmes atbilstīgi LESD.

6.4.

EESK uzsver: Komisijai būtu jānodrošina, ka pakalpojumu ziņā TTIP ir plašāks par esošajiem nolīgumiem, piemēram, Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) un pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TISA), un būtu jānoslēdz konkrētas vienošanās, kas likvidētu daudzos diskriminējošos šķēršļus, kuri pastāv ASV.

6.5.

EESK uzsver, ka Komisijai būtu jāņem vērā jautājums, kas attiecas uz nelīdzsvarotu piekļuvi tirgum: ASV uzņēmumi var izmantot ES vienotā tirgus priekšrocības, turpretī ES uzņēmumiem jārēķinās ar ASV tirgus sadrumstalotību, jo daudzas pakalpojumu nozares tiek reglamentētas štata līmenī. EESK vērš uzmanību uz to, ka vēl aizvien eksistē vīzas prasība, ko ASV ir noteikušas dažu ES dalībvalstu pilsoņiem, lai gan ASV pilsoņiem nav nepieciešama vīza ieceļošanai Eiropas Savienībā, un tas rada diskriminējošu attieksmi pret ES pilsoņiem un kaitē divpusējām attiecībām.

6.6.

Par atsevišķām nozarēm EESK vēlas izteikt šādas piezīmes:

6.7.

Attiecībā uz sabiedriskajiem pakalpojumiem EESK savā atzinumā “Tirdzniecība visiem” norādīja, ka sabiedrisko pakalpojumu aizsardzību tirdzniecības nolīgumos “vislabāk var panākt, izmantojot pozitīvu sarakstu gan attiecībā uz piekļuvi tirgum, gan attiecībā uz valstu režīmiem”. Tomēr TTIP pašreizējam ES piedāvājumam attiecībā uz pakalpojumiem raksturīga iepriekš nebijusi “hibrīdpieeja” pakalpojumu sarakstam, kas varētu radīt būtisku nenoteiktību.

6.8.

III pielikumā par piekļuvi tirgum ir sniegts pozitīvs saraksts, kas formulēts tāpat kā ES GATS sarakstā, kur “sabiedriskie pakalpojumi sastopami tādās nozarēs kā saistītie zinātnisko un tehnisko konsultāciju pakalpojumi, pētniecības un izstrādes pakalpojumi sociālajās un humanitārajās zinātnēs, tehniskās testēšanas un analīzes pakalpojumi, pakalpojumi vides jomā, veselības pakalpojumi, pārvadājumu pakalpojumi un visa veida pārvadājumu papildpakalpojumi. Šādu pakalpojumu sniegšanai ekskluzīvas tiesības parasti piešķir privātiem operatoriem, piemēram, operatoriem, kuriem ir publisku iestāžu koncesijas, ievērojot īpašas pakalpojumu sniegšanas saistības. Tā kā sabiedriskie pakalpojumi bieži pastāv arī līmenī, kas zemāks par centrālo līmeni, nav lietderīgi detalizētu un izsmeļošu sarakstu veidot katrai nozarei atsevišķi” (13). Tomēr sabiedrisko pakalpojumu klauzulai, kas ļauj saglabāt monopola struktūras, ir vairāki trūkumi, tostarp fakts, ka tā neaptver ierobežojumus, piemēram, ekonomisko vajadzību testus vai kvotas. EESK vēlas uzsvērt, ka sabiedrisko pakalpojumu atbrīvojums ir jāpiemēro visiem piegādes veidiem.

6.9.

EESK aicina III pielikumā sniegt skaidru un detalizētu formulējumu par atbrīvojumu sabiedriskajiem pakalpojumiem, lai nodrošinātu, ka visi publiskie pakalpojumi, ko nodrošina ārpakalpojumu sniedzēji vai ko finansē valsts, privātas peļņas vai bezpeļņas organizācijas, tiek izslēgti no darījuma.

6.10.

Lai gan II pielikumam nogaidīšanas un t. s. “sprūdrata” klauzulas netiek piemērotas, EESK bažījas, ka sarunu rezultātā ES iebildes, kas pašlaik ir minētas II pielikumā, varētu tikt pārceltas uz I pielikumu, tādējādi neļaujot atgriezties pie liberalizācijas apspriešanas. Šajā kontekstā EESK atbalsta Nīderlandes Sociālo un ekonomikas lietu padomes konsultatīvā ziņojuma tēzi, ka valdībām ir jāsaglabā brīvība noteikt konkrētus pakalpojumus – atbilstīgi savām prioritātēm – kā “vispārējas sabiedriskas nozīmes” pakalpojumus (14).

6.11.

EESK arī pauž bažas par to, ka valdības regulējumu jebkādā pakalpojumu jomā, kas nav atbilstoši minēta I un II pielikumā, ASV valdība varētu apšaubīt, pamatojoties uz valsts režīma vai vislielākās labvēlības saistību pārkāpumiem, kuri konstatēti ar štatu strīdu procedūrām vai ar ieguldījumu tiesu sistēmas starpniecību.

6.12.

EESK pauž nožēlu par to, ka, salīdzinot ar citām sadaļām, piekļuve pakalpojumu tirgum ir atstāta novārtā, un aicina Komisiju pastiprināt centienus likvidēt atlikušos ASV tirgus piekļuves šķēršļus. ASV joprojām nav atcēlusi pilnīgo aizliegumu jūras transporta nozarē. Pastāv kapitāldaļu maksimālās robežvērtības, piemēram, gaisa transporta nozarē 25 % un telesakaru nozarē 20 %, kā arī pārrobežu šķēršļi, piemēram, telesakariem un satelītiem. Ir ļoti daudz pilsonības prasību, piemēram, banku, apdrošināšanas un grāmatvedības jomā. Lai sniegtu juridiskus, grāmatvedības, inženierijas un apdrošināšanas pakalpojumus, ir jāatbilst pastāvīgās dzīvesvietas prasībām. Piemēram, juridiskajiem, grāmatvedības un apdrošināšanas pakalpojumiem tiek piemērotas vietējās klātbūtnes prasības, apdrošināšanas nozarē pastāv prasības attiecībā uz juridisko formu utt.

7.1.

TTIP sniedz pusēm iespēju ar tirdzniecību veicināt ilgtspēju un attiecībā uz ilgtspējas mērķiem rīkoties daudz vērienīgāk nekā saistībā ar jebkuru citu tirdzniecības nolīgumu, ko ir noslēgušas abas puses. Atzinumos REX/390 un REX/449 (15) EESK prasīja kā svarīgu nolīguma daļu iekļaut sadaļu par stingru tirdzniecības politiku un ilgtspējīgu attīstību, tāpēc komiteja atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikuma visaptverošo un detalizēto darbības jomu. Tomēr EESK uzskata, ka šo noteikumu patiesā vērtība galvenokārt ir atkarīga no tā, vai beigu beigās reāli ir iespējams panākt to izpildi.

7.2.

Atzinumā REX/390 norādīts, ka nopietnam pilsoniskās sabiedrības pārraudzības mehānismam jābūt ikviena nolīguma būtiskai sastāvdaļai. Tāpēc EESK pilnībā atbalsta komisāres C. Malmström teikto, ka ilgtspējīgās attīstības sadaļā ir vajadzīgi efektīvi izpildes mehānismi (16). EESK atbalsta arī Nīderlandes Ekonomikas un sociālo lietu padomes un Francijas Ekonomikas un sociālo lietu padomes konsultatīvā ziņojuma ieteikumus par spēju nepieciešamības gadījumā pusēm noteikt reālas sankcijas (17).

7.3.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas tālejošo apņemšanos nodrošināt augstus darba un vides standartus. EESK atzinīgi vērtē to, ka nolīguma preambulā un atsevišķā ilgtspējīgas attīstības sadaļas pantā vēlreiz ir apliecinātas tiesības reglamentēt un noteikt augstu aizsardzības līmeni.

7.4.

EESK ir aicinājusi puses atkārtoti apliecināt apņemšanos efektīvi īstenot un izpildīt nodarbinātības jomas tiesību aktus un savus pienākumus, ko rada dalība Starptautiskajā Darba organizācijā (SDO). Tāpēc EESK atzinīgi vērtē saistošu noteikumu iekļaušanu par tādu darba pamatstandartu aizsardzību kā biedrošanās brīvība un tiesības uz darba koplīgumu slēgšanas sarunām (kas izpaužas arodbiedrību izveidē un dalībā tajās), piespiedu un obligātā darba izskaušana, bērnu darba reāla izskaušana un vienlīdzība un nediskriminācija attiecībā uz nodarbinātību un profesiju. Turklāt EESK atzinīgi vērtē to, ka puses apņemas nodrošināt arī pienācīgus darba apstākļus, darba drošību un veselības aizsardzību darbā. Lai šos ilgtspējīgās attīstības noteikumus padarītu saistošus, ir jāīsteno “trīs soļu” pieeja, kas paredz apspriešanos ar valdībām, kā arī vietējo padomdevēju grupu, ekspertu grupu, tostarp SDO, iesaisti un vispārīgo strīdu risināšanas noteikumu iekļaušanu nolīgumā.

7.5.

Attiecībā uz vides aspektiem iekļautais tirdzniecības noteikums, kurā paredzēta ķīmisku vielu un atkritumu apsaimniekošana videi drošā veidā, saskan ar pilsoniskās sabiedrības izteiktajām bažām. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē to, ka nolīgumā tiek iekļauti noteikumi ar mērķi novērst vai mazināt ķīmisko vielu un atkritumu nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi. EESK atzinīgi vērtē arī to, ka puses apņemas ilgtspējīgi apsaimniekot mežus un savstarpēji atzīst nelegālas, nereģistrētas un nereglamentētas zvejas negatīvo ietekmi.

7.6.

Atzinīgi ir vērtējams priekšlikumā ietvertais noteikums, kas paredz pušu sadarbību tajos darba tiesību un vides politikas aspektos, kuri saistīti ar tirdzniecību. EESK atbalsta to, ka tiek atzīta nozīme, kāda sadarbībai ir pienācīgas kvalitātes nodarbinātības nodrošināšanā globālajās vērtību ķēdēs, kā arī stratēģijas un politikas izstrādē ar mērķi veicināt tirdzniecības devumu resursu efektīvā izmantošanā, zaļajā ekonomikā un aprites ekonomikā (18).

7.7.

EESK atbalsta mērķi aizsargāt darba tiesības un vidi, izmantojot rīcības kodeksu, standartu sistēmas, marķēšanu, sertificēšanu, verificēšanu un citus saistītos uzņēmējdarbības politikas virzienus.

7.8.

Atbildīga uzņēmumu rīcība, piemēram, korporatīva sociālā atbildība, var vēl vairāk stiprināt ilgtspējas mērķus. EESK atbalsta to, ka sadaļā par ilgtspēju tiek iekļautas tiešas atsauces uz ESAO vadlīnijām daudznacionāliem uzņēmumiem, ANO Globālo līgumu, standartu ISO 26000, SDO Trīspusējo deklarāciju par principiem attiecībā uz starptautiskiem uzņēmumiem un sociālo politiku (MNE deklarāciju) un ANO Vadošajiem principiem uzņēmējdarbībai un cilvēktiesībām.

7.9.

EESK pieņem zināšanai, ka ES teksta priekšlikumā nav iekļauti elementi, kas attiecas uz strīdu izšķiršanu un ko izstrādās vēlāk, un komiteja patur iespēju izteikt piezīmes par šiem elementiem, kad tie tiks publiskoti.

7.10.

Lai atbalstītu pušu apņemšanos veicināt tādu starptautisko tirdzniecību, kura palīdzētu sasniegt ilgtspējīgas attīstības mērķus, EESK dod priekšroku uz sociālo dialogu balstītam izpildes mehānismam. EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus izveidot vietējās konsultantu grupas, kuru sastāvā darbotos pilsoniskās sabiedrības grupas, kas līdzsvaroti pārstāvētu uzņēmumu, darba ņēmēju, patērētāju, vides un sabiedrības veselības intereses un kas var sniegt viedokli vai ieteikumus par TTIP (19) īstenošanu. Spēkā esošie nolīgumi ir pierādījums tam, ka šādu uzraudzības mehānismu efektivitāti var nodrošināt, ja ES iestādes pēc uzraudzības iestāžu iesniegtajiem ieteikumiem veic izmeklēšanu un šie ieteikumi ir saistīti ar izpildes procesu.

8.1.

EESK ņem vērā, ka Komisija ir iesniegusi teksta priekšlikumu par ieguldījumu tiesu sistēmu, ar ko ievieš procedūru reformu, kura izveido jaunu sistēmu, kas aizstāj Starptautisko strīdu izšķiršanas sistēmu (ISDS). Tam ir divas daļas: būtiski noteikumi par ieguldījumu aizsardzību un tādas sistēmas darbības apraksts, kuras mērķis ir izšķirt strīdus starp ieguldītājiem un valstīm. Tam ir arī ievaddaļa ar definīcijām, kas saistītas ar ieguldījumu aizsardzību.

8.2.

Reaģējot uz aicinājumu, kas pausts atzinumā REX/390, ir precīzāk definētas tiesības reglamentēt, netiešā ekspropriācija un taisnīga un vienlīdzīga attieksme. Tie ir nosacījumi, kas jāievēro, lai reglamentētu strīdu izšķiršanas procedūru starp valsti un ieguldītāju. Minētajos precizējumos ir noteikts, ka puses tiesības reglamentēt sabiedrības interesēs ir svarīgākas par ieguldītāja aizsardzību.

8.3.

EESK uzsver, ka nolīgumā iekļautajām definīcijām, it īpaši reglamentēšanas tiesību definīcijai, vajadzētu būt skaidrām un garantēt valsts tiesības uzturēt un ieviest augstus standartus, sevišķi sociālajā, vides un patērētāju aizsardzības jomā, vienlaikus atbilstoši un saskaņā ar likumu aizsargāt ieguldītājus pret protekcionismu un diskrimināciju. EESK atzinīgi vērtē to, ka nolīgumā līdzās preambulai par šo tematu ir iekļauts atsevišķs pants. Sociālās aizsardzības jomas reglamentēšanas tiesībās būtu nepārprotami jāmin koplīgumi, tostarp trīspusējie un/vai vispārīgie (erga omnes) nolīgumi, lai izslēgtu iespēju tos padarīt atkarīgus no interpretācijas, tādējādi pārkāpjot ieguldītāju tiesisko paļāvību. Nedrīkst uzskatīt, ka koplīgumos iekļautie darba un algas nosacījumi ir ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi.

8.4.

EESK atzīst, ka visnozīmīgākās izmaiņas tomēr ir ieviestas strīdu izšķiršanas procesuālajos aspektos. Strīdu izšķiršanas sistēma ir pārveidota par tiesu sistēmu ar šķīrējtiesu, kur strīdā iesaistīto pušu ieceltos ad hoc šķīrējtiesnešus aizstāj tiesneši no pastāvīga saraksta, ko izveido nolīgumu parakstījušās puses. Šīs izmaiņas padara sistēmu vairāk institucionalizētu. EESK aicina puses uzreiz pēc līguma ratificēšanas pārliecināties, ka ieguldījumu tiesas sistēma darbojas pilnvērtīgi un ka tiesnešiem piemīt demokrātiskā leģitimitāte, un ka viņus ieceļ tādā veidā, kas nepieļauj tiesu sistēmas politizēšanās risku vai interešu konfliktus.

8.5.

EESK ar gandarījumu uzsver, ka ir ieviests stingrs rīcības kodekss, lai nodrošinātu objektivitāti un novērstu interešu konfliktus. Ir izveidota arī “apelācijas šķīrējtiesa”, kas izskatīs šķīrējtiesas nolēmumus jautājumos, par ko pamatoti kritizēta ISDS. Turklāt ir nodrošināta arī pārredzamība, jo strīdiem ir piemērojami UNCITRAL noteikumi.

8.6.

Lai gan EESK atzinīgi vērtē uzlabojumus, kuru mērķis ir reformēt sistēmu, tā joprojām saskata problemātiskus jautājumus, kas ir jārisina.

8.7.

EESK turklāt atzīst, ka bažas par jaunās sistēmas ieviešanu saglabājas, un katrai no ieinteresētajām personām tās ir atšķirīgas. EESK aicina Komisiju turpmāk ņemt vērā šīs bažas savos nepārtrauktajos centienos uzlabot ieguldījumu strīdu izšķiršanas sistēmu.

8.8.

Dažas no šīm bažām var apkopot šādi:

EESK aicina Komisiju šo problemātisko jautājumu risināšanā iesaistīt pilsonisko sabiedrību un Eiropas juristu aprindas.

8.9.

Turklāt dažas ieinteresētās personas apšauba atsevišķas ieguldījumu arbitrāžas sistēmas nepieciešamību pareizi funkcionējošās un augsti attīstītās vietējās tiesiskajās sistēmās (21).

8.10.

Nobeigumā EESK uzskata, ka Eiropas Komisijas priekšlikums par ieguldījumu tiesu sistēmu ir solis pareizajā virzienā, taču vairākās jomās ir vajadzīgi turpmāki uzlabojumi, lai ieguldījumu tiesu sistēma darbotos kā neatkarīga starptautiska tiesu iestāde. Komiteja pauž nožēlu, ka sistēma tika ierosināta bez pilnīgas un pamatīgi veiktas konsultēšanās un pirms ietekmes novērtējuma, kurā būtu ietvertas gan sistēmas izmaksas, gan tās darbība, un aicina Komisiju sagatavot šādu ietekmes novērtējumu.

28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/41

Ziņotājs:

Ioannis VARDAKASTANIS

Līdzziņotāja:

Jarmila DUBRAVSKÁ

1.1.

ANO Ilgtspējīgas attīstības programmas 2030. gadam pieņemšana iezīmē vēsturisku pāreju uz jaunu paradigmu, universālā un integrētā veidā pievēršoties nevienlīdzības mazināšanai ekonomikas, sociālajā un vides jomā. Programma ir jāpārtulko un jāīsteno visām valstīm neatkarīgi no to ienākumu līmeņa. Šī unikālā programma pilnībā atspoguļo sociālā taisnīguma, demokrātiskās pārvaldības un sociālās tirgus ekonomikas, kā arī vides aizsardzības Eiropas vērtības. Tāpēc Eiropas Savienībai tā ir lieliska iespēja izmantot programmu kā sviru minēto vērtību sekmēšanai un programmas īstenošanā izmantot visaptverošu pieeju. EESK aicina Eiropas Savienību ar savu paraugu rādīt piemēru šajā visai pasaulei ļoti sarežģītajā procesā.

1.2.

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Savienības apņemšanos īstenot ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM). Tomēr EESK ar bažām konstatē, ka kopš ANO 2030. gada programmas pieņemšanas jau ir pagājis gads, bet ES vēl nav veikusi konkrētus un uz nākotni vērstus pasākumus, lai IAM iekļautu savās rīcībpolitikās un programmās, un nav uzsākusi plašāku apspriešanos ar pilsonisko sabiedrību.

1.3.

ES saskaras ar milzīgām politiskām, sociālām, saimnieciskām un strukturālām problēmām visās ekonomikas un sabiedrības jomās. Nevienlīdzība, bezdarbs – it īpaši jauniešu bezdarbs –, sociālā atstumtība un nabadzība, dzimumu nevienlīdzība, neaizsargātu grupu diskriminācija un marginalizācija Eiropas sabiedrībā grauj pašas ES pamatus. Daudzās dalībvalstīs finanšu krīze šo problēmu ir saasinājusi vēl vairāk, un tā pārvēršas par cilvēktiesību un sociālo krīzi.

1.4.

ANO 2030. gada programma būtu jāpārvērš par proaktīvu, pārmaiņām pilnu un pozitīvu vēstījumu Eiropai, un šis process ir jāvirza ar spēcīgu politisko gribu un apņēmību veidot ilgtspējīgu Eiropas Savienību, virzot mūsu ekonomiku noturīgas un konkurētspējīgas, resursu ziņā efektīvas mazoglekļa un sociāli iekļaujošas attīstības virzienā. Šis uz nākotni vērstais stāstījums palīdzētu pārvarēt iepriekš vēl nepieredzēto ES iedzīvotāju neuzticēšanos ES projektam un jo īpaši iegūt tam jauniešu atbalstu. Šādi Eiropas Savienībai ar ANO 2030. gada programmu būtu jāpaver ES iedzīvotājiem jauns redzējums uz Eiropu: 21. gadsimta sociālais līgums.

1.5.

EESK aicina izstrādāt visaptverošu un integrētu stratēģiju ilgtspējīgai Eiropai 2030 un ilgākam laikposmam, kas nodrošinātu nepieciešamo ilgtermiņa perspektīvu, politikas koordināciju un saskaņotību ANO 2030. gada programmas īstenošanā. Šo stratēģiju vajadzētu balstīt uz starpiestāžu nolīgumu starp Komisiju, Padomi un Parlamentu, lai izveidotu stabilu pamatu turpmākai politiskai rīcībai. Pašreizējās ES stratēģijas, piemēram, stratēģija “Eiropa 2020”, kas nostūma malā 2001. gadā klajā nākušo ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju jeb iepriekšējo visaptverošo stratēģiju, un Komisijas priekšsēdētāja Junkera 10 prioritātes, pēc EESK domām, nenodrošina iespējas pilnībā pievērsties IAM īstenošanai Eiropas Savienībā.

1.6.

Iepriekšminētajā visaptverošajā stratēģijā jāiekļauj konkrēti IAM īstenošanas apakšmērķi, pārskatīšanas un uzraudzības mehānismi, kā arī rīcības plāni ar nepieciešamajiem leģislatīvajiem un politikas instrumentiem, izpratnes veidošanas pasākumi, piemēram, Eirobarometra pētījums par IAM, un plāns finanšu resursu mobilizācijai. Process, kas noved pie šādas stratēģijas, būtu jāuzsāk Komisijai ar gaidāmo paziņojumu, un stratēģijas koncepcijas izstrādes posmā jāparedz plaša apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību, valstu valdībām, parlamentiem un vietējām pašvaldībām. EESK ir gatava šo procesu atbalstīt kā veicinātāja.

1.7.

Komisijas veiktā ES iekšējo un ārējo rīcībpolitiku apzināšana saistībā ar 17 IAM ir nepieciešams solis. EESK aicina Komisiju to papildināt ar detalizētu nepilnību analīzi attiecībā uz 17 IAM, lai noteiktu jomas, kurās Eiropas Savienībai būtu jāveic prioritāri un tūlītēji pasākumi.

1.8.

EESK ir apzinājusi šādas nozīmīgas politikas jomas, kurās jāveic pārveidojošas izmaiņas virzībā uz ilgtspējīgu attīstību, un iesaka Komisijai noteikt atbilstīgas pamatiniciatīvas ar pārredzamiem rīcības plāniem un mērķpasākumiem, ņemot vērā šā atzinuma 4.3. punktā iekļautos ieteikumus:

1.9.

EESK aicina Komisiju integrēt ilgtspējīgas attīstības mērķus visās attiecīgajās rīcībpolitikās. Šajā nolūkā būtu jāizmanto 2014.–2020. gada plānošanas perioda vidusposma novērtējumi. Turpmākie DFS periodi būs lieliska izdevība ilgtspējīgas attīstības mērķus pilnībā integrēt ES izdevumu programmās.

1.10.

ANO 2030. gada programmu ir īpaši svarīgi integrēt Eiropas Savienības ārējā darbībā. Lai proaktīvi virzītu ANO 2030. gada programmas īstenošanu, Komisijai būtu pilnībā jāpielāgo tādas būtiski nozīmīgas jomas kā tirdzniecības un attīstības politika, globālā vides politika un klimata politika, humānā palīdzība, katastrofu riska mazināšana, tehnoloģiju nodošana un cilvēktiesību veicināšana. EESK arī aicina Komisiju pilnībā integrēt un piemērot ANO 2030. gada programmu Eiropas Konsensā attīstības jomā un pauž nožēlu, ka tā nav pietiekami iekļauta Globālajā ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģijā.

1.11.

Lai efektīvi īstenotu ANO 2030. gada programmu, EESK aicina Komisiju novērtēt un uzlabot horizontālo un vertikālo politikas koordināciju. Svarīgs ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījums ir labāka pārvaldība. Eiropas pusgads būtu jāizveido par piemērotu pārvaldības satvaru IAM īstenošanas vertikālai koordinācijai ar dalībvalstīm. EESK uzsver, ka labākas pārvaldības galvenajām iezīmēm jābūt līdzdalībai, pārredzamībai, uzraudzībai un pārskatīšanai, pārskatatbildībai un pilsoņu līdzdalībai.

1.12.

Eurostat būtu jāizstrādā un jāpiemēro tādu pašu rādītāju un kritēriju kopums, kādus izstrādājusi ANO, lai atvieglotu IAM īstenošanas procesa pārskatu sagatavošanu, uzraudzību, pārskatatbildību un pārredzamību un nodrošinātu ES iestādēm, dalībvalstīm un visām ieinteresētajām personām precīzus statistikas datus par konkrētiem IAM un apakšmērķiem.

1.13.

EESK ar gandarījumu atzīmē, ka četras ES dalībvalstis bija starp tām 22 valstīm, kas ANO Augsta līmeņa politiskajam forumam ilgtspējīgas attīstības jautājumos 2016. gadā iesniedza pirmos brīvprātīgos pārskatus par IAM īstenošanu. EESK aicina ES rādīt piemēru un kļūt par pirmo reģionu, kas iepazīstina ar brīvprātīgu pārskatu 2017. gada Augsta līmeņa politiskajā forumā. EESK varētu organizēt pilsoniskās sabiedrības ieguldījumu.

1.14.

Īstenojot IAM, Eiropas Savienībai būtu jāizmanto daudzpusēja pieeja, atbilstoši līdzdalības, pārskatatbildības un partnerības principiem iesaistot visas ieinteresētās personas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Pati EESK jau ir nākusi klajā ar īpašu ierosmi par daudzpusēju Eiropas pilsoniskās sabiedrības forumu par ilgtspējīgu attīstību. Komisijai būtu proaktīvi jāapsver un jāizstrādā IAM hartas iniciatīva, lai sekmētu spēcīgu partnerattiecību veidošanu valstu, ES un starptautiskā līmenī.

2.1.

2015. gada septembrī pasaules valstu un valdību vadītāji pieņēma ANO rīcības plānu “Pārveidosim mūsu pasauli: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam”, kurā izvirzīts ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) kopums nolūkā izskaust nabadzību, aizsargāt planētu, nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību un garantēt labklājību visiem. Katram mērķim ir konkrēti apakšmērķi, kas jāsasniedz nākamajos 15 gados.

2.2.

Eiropas Savienībai būs nozīmīga loma IAM īstenošanā Eiropā. Komisija 2016. gada darba programmā ir pieteikusi jaunu iniciatīvu “Turpmākie pasākumi attiecībā uz ilgtspējīgu Eiropas nākotni”, lai īstenotu ilgtspējīgas attīstības mērķus ES iekšpolitikā un ārpolitikā (1).

2.3.

Kā pirmo soli Komisija veic iekšēju “inventarizāciju”, lai noteiktu, ar kurām līdzšinējām ES rīcībpolitikām jau tiek risināti IAM izvirzītie uzdevumi. Komisija ir aicinājusi komiteju izstrādāt šo izpētes atzinumu kā ieguldījumu minētajā procesā. Lai atzinumā izmantotu plašākas debates ar Eiropas pilsonisko sabiedrību, komiteja ir ņēmusi vērā rezultātus, kas iegūti 2016. gadā EESK rīkotajās divās lielās konferencēs par IAM īstenošanu, kā arī dažās citās lielākās konferencēs (2).

3.1.

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada darba programmā pieteikto iniciatīvu “Turpmākie pasākumi attiecībā uz ilgtspējīgu Eiropas nākotni” , kas ir jauna pieeja, lai nodrošinātu Eiropas ekonomikas attīstību un sabiedrības un vides ilgtspēju pēc 2020. gada un integrētā veidā īstenotu ilgtspējīgas attīstības mērķus ES iekšpolitikā un ārpolitikā (3). Tomēr ir bažas, ka varētu pietrūkt politiskās gribas un apņēmības, jo līdz šim 2030. gada programmas īstenošanā nav paveikts daudz.

3.2.

Situācijā, kad ES projekts ir pakļauts spiedienam un daudzi iedzīvotāji zaudē ticību tam, Eiropas Savienībai būtu jāizmanto IAM, lai radītu pozitīvu, pārveidojošu vēstījumu par ilgtspējīgu Eiropu, apvienojot ilgtermiņa perspektīvu ar konkrētiem īstermiņa un vidēja termiņa politiskajiem pasākumiem. Ilgtspēja ir “Eiropas zīmols” (4): ANO 2030. gada programma atspoguļo Eiropas vērtības un sociālā taisnīguma un demokrātiskas pārvaldības Eiropas modeli. Tāpēc tā piedāvā lielisku izdevību izstrādāt jaunu pozitīvu un pārliecinošu vēstījumu un redzējumu Eiropas Savienībai.

3.3.

ANO 2030. gada programmu ir atbalstījušas visas ES dalībvalstis un Eiropas Savienība kopumā. Tagad ir pienācis laiks uzņemties skaidras politiskas saistības visaugstākajā politiskajā līmenī, apstiprinot, ka ES ir pieņēmusi šo jauno programmu kā redzējumu un visaptverošu satvaru virzībā uz ilgtspējīgu attīstību orientētu Eiropas Savienību (5).

3.4.

Īstenot IAM nozīmē pievērsties ne tikai attīstībai un videi. IAM pievēršas galvenajām problēmām mūsu ekonomikas un sabiedrības pārveidošanā, arī attīstītajā pasaulē. To īstenošanai Eiropas Savienībā ir nepieciešams jauns attīstības modelis, kas ilgtermiņā ir ekonomiski ilgtspējīgāks, sociāli iekļaujošāks un ekoloģiski dzīvotspējīgāks un kas nodrošina, ka mūsu planētas resursi, pieaugot iedzīvotāju skaitam pasaulē, tiks sadalīti taisnīgi. Mūsu ekonomikas ir radikāli jāpārveido (6). Jaunajā attīstības koncepcijā būtu jāiekļauj jauna labklājības definīcija Eiropas Savienībai un jauns rādītāju kopums. Ilgtspējīgas attīstības mērķus vajadzētu izmantot kā sviras, lai nodrošinātu un paātrinātu ilgtermiņa pāreju uz noturīgu un konkurētspējīgu, resursu ziņā efektīvu un sociāli iekļaujošu ES ekonomiku.

3.5.

Tas, ka Komisija ir sagatavojusi ceļvedi Eiropas Konsensa attīstības jomā atjaunošanai, rada iespaidu, ka Komisija ir nolēmusi jauno programmu vispirms īstenot attīstības politikā. Šāda prioritāšu secība neatbilst IAM integrētajai pieejai, kas prasa visaptverošas un integrētas īstenošanas stratēģijas, kuras attiecas arī uz iekšpolitiku un ārpolitiku.

3.6.

Lai izveidotu pārvaldības satvaru IAM īstenošanai, Eiropas Savienībai būs jāpaplašina plānošanas periods, aptverot arī daudz ilgāku laikposmu pēc 2020. gada. Ar visaptverošu ilgtermiņa stratēģiju ilgtspējīgai Eiropai laikposmam līdz 2030. gadam un pēc tam (7) ilgtspējīgas attīstības mērķi būtu jāiekļauj ES iekšpolitikā un ārpolitikā, īpašu uzmanību pievēršot Eiropas problēmām un ietverot pārredzamus ceļvežus un rīcības plānus attiecībā uz likumdošanas un politikas iniciatīvām un detalizētu grafiku līdz 2030. gadam. Līdzīgu pieeju (8) aicinājis piemērot Eiropas Parlaments.

4.1.1.

Lai noteiktu ES politisko stratēģiju un ceļvedi IAM sasniegšanai, ir nepieciešams vairāk nekā tikai apzināt līdzšinējās ES rīcībpolitikas. Aplūkojot ES pašreizējās rīcībpolitikas saistībā ar katru IAM, nav iespējams novērtēt, vai Eiropas Savienībā ilgtspējīgas attīstības mērķus var sasniegt bez papildu pasākumiem. Pašreizējie politikas pasākumi var nebūt efektīvi, tiem var traucēt citi politikas pasākumi, un var būt arī citi šķēršļi. Tāpēc rīcībpolitiku pārskata sagatavošana jāapvieno ar politikas nepilnību analīzi, kurā noteiktas ES politikas faktiskās nepilnības saistībā ar ANO 2030. gada programmā izvirzītajiem 17 mērķiem un attiecīgajiem apakšmērķiem.

4.1.2.

Šajā sakarā EESK atzinīgi vērtē stratēģisko dokumentu “Sustainability Now!”, kas izstrādāts Vides ģenerāldirektorāta bijušā ģenerāldirektora Karl Falkenberg vadībā un kurā, par piemēru ņemot vien dažas politikas jomas, jau ir konkrēti aprakstītas no ANO 2030. programmas izrietošās, Eiropas Savienībā nepieciešamās reformas.

4.1.3.

Eiropas Savienībai joprojām nav visaptverošas nepilnību analīzes attiecībā uz IAM. Tomēr nesen publicēts SDG Index and Dashboard un citi ES dalībvalstīs veikti novērtējumi liecina, ka ilgtspējīgas attīstības mērķi ir ambicioza programma arī valstīs ar augstiem ienākumiem (9), it īpaši saistībā ar veidu, kādā minētās valstis ražo, piegādā un patērē produktus, un no tā izrietošās negatīvās ietekmes uz vidi dēļ. Lielākie izaicinājumi ES valstīm ir 12. IAM par atbildīgu patēriņu un ražošanu, 13. IAM par klimata aizsardzību, 14. un 15. IAM par ekosistēmu saglabāšanu 2. IAM apakšmērķi par ilgtspējīgu lauksaimniecību un uzturu, kā arī 9. IAM par industrializāciju, inovāciju un infrastruktūru, kur konstatēts ieguldījumu trūkums.

4.1.4.

Pārējie izaicinājumi ir IAM, kas orientēti uz cilvēkiem, it īpaši 10. IAM par nevienlīdzības samazināšanu, 8. IAM par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību un darbu un 1. IAM par nabadzības izskaušanu, kā arī 5. IAM par dzimumu līdztiesību un 4. IAM par izglītību.

4.1.5.

Daudzas ESAO valstis nespēj sasniegt 17. IAM apakšmērķi par finanšu ieguldījumiem attīstības sadarbībā.

4.1.6.

Tā kā IAM ir universāla programma, tās nolūks ir arī mazināt valstu ar augstiem ienākumiem ekonomikas kaitīgo sociālo un ekoloģisko ietekmi trešās valstīs. Līdz šim minētais aspekts nav daudz mērīts, taču ES dalībvalstīm tas ir svarīgs uzdevums.

4.2.1.

Komiteja uzskata, ka sagatavojot pārskatu par ES rīcībpolitikām, vispirms jāizskata tie politikas instrumenti, kuriem ir stratēģiska nozīme ES politikas veidošanā un īstenošanā. Sākotnējie novērtējumi liecina, ka minētie instrumenti neattaisno cerības attiecībā uz IAM īstenošanu Eiropas Savienībā (10). Nevienai no šīm stratēģijām laika tvērums neatbilst ANO 2030. gada programmai.

4.2.2.

Barrozu Komisija paziņoja, ka stratēģija “Eiropa 2020” ir visaptveroša ES stratēģija un tādējādi hierarhijas ziņā ir augstāka nekā ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija. Lai arī šī stratēģija principā aptver visas trīs ilgtspējīgas attīstības dimensijas, tā ir stratēģija relatīvi īsam termiņam ar skaidru Eiropas orientāciju. Tā nav pievērsusies starptautiskajai perspektīvai, un tajā nav raksturota ES iekšpolitikas ietekme uz citām pasaules daļām un tās ārpolitika, tostarp attīstības sadarbība. Tāpēc šī stratēģija nekad nav varējusi pilnvērtīgi aizstāt agrāko ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Tajā nav ietverti divi IAM: 2. IAM par pārtiku un lauksaimniecību un 16. IAM par pārvaldību, un citi ir ietverti tikai daļēji, piemēram, 6. IAM par ūdeni un 11. IAM par pilsētām.

4.2.3.

Komisijas priekšsēdētāja Junkera desmit prioritātēs divi IAM nav iekļauti vispār, proti, 14. IAM par okeāniem un 15. IAM par bioloģisko daudzveidību, savukārt citi ietverti tikai daļēji: 6. IAM par ūdeni, 11. IAM par pilsētām un 12. IAM par ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu.

4.2.4.

Šaurāks prioritāšu loks izvēlēts piecu priekšsēdētāju ziņojumā, kas koncentrēts uz ekonomikas, finanšu, monetārajiem un fiskālajiem jautājumiem, kā piekto tematu ietverot pārvaldību. Ziņojumā ir dažas atsauces uz IAM jomām, tādām kā enerģētika, nodarbinātība, sociālā iekļautība un veselības aprūpes sistēmas.

4.2.5.

Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) ir piesaistījis projektus nozarēs, kas, šķiet, atbilst dažiem IAM īstenošanas uzdevumiem: enerģētika (40 %), vide un resursu efektivitāte (12 %), sociālā infrastruktūra (3 %) (11).

4.2.6.

Vairāki IAM, it īpaši 3. IAM par veselību, 5. IAM par dzimumu līdztiesību, 10. IAM par nevienlīdzību un 11. IAM par pilsētām, nav pietiekami ņemti vērā Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) tematiskajās ieguldījumu prioritātēs.

4.2.7.

Ar pavisam jauno Globālo ES ārpolitikas un drošības politikas stratēģiju Eiropas Savienībai tagad ir plašāks satvars, ar kura palīdzību īstenot ANO 2030. gada programmu tādās jomās kā tirdzniecība, attīstība, demokrātija, cilvēktiesības, humānā palīdzība, katastrofu riska mazināšana, tehnoloģiju nodošanu un klimata politika. Šajā stratēģijā ir daļēji ņemti vērā tie ilgtspējīgas attīstības mērķi, kas attiecas uz nepieciešamību nodrošināt labklājības sadali globālā mērogā. Tajā ir arī norādīts, ka IAM būs pamatā nākotnē gaidāmajam līgumam pēc Kotonū nolīguma darbības beigām un ka tie ir dzinējspēks Eiropas Konsensa attīstības jomā pārskatīšanai.

4.3.1.

Pamatojoties uz faktisko nepilnību analīzi un ES darbības rezultātiem virzībā uz mērķu un apakšmērķu īstenošanu, Komisijai būtu jānosaka tās politikas jomas, kurās pārveidojošas izmaiņas ir īpaši svarīgas. Politikas pasākumiem būtu jākoncentrējas uz šīm svarīgajām jomām, izmantojot piemērotas pamatiniciatīvas ar pārredzamiem rīcības plāniem un mērķpasākumiem. EESK, ņemot vērā arī savu iepriekšējo darbu šajā saistībā, uzskata, ka būtiskas ir šādas svarīgas politikas jomas.

4.3.2.1.

Viens no IAM galvenajiem nolūkiem ir nodrošināt, lai attīstības ceļi nepārsniedz planētas iespēju robežas, gan saistībā ar klimatu, resursu patēriņu, gaisa un ūdens kvalitāti, gan sauszemes un jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzību. Tādēļ tādiem attīstītiem reģioniem kā Eiropa ir lielā mērā jāsamazina ekonomikas atstātais vides pēdas nospiedums, veicot ražošanas, patēriņa un sabiedrības pāreju uz mazoglekļa un aprites ekonomiku. Pāreja Eiropas Savienībai ir iespēja modernizēt ekonomiku, tādējādi palielinot tās konkurētspēju un noturību, un uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti un labklājību.

4.3.2.2.

Ceļveži ir ieviesti ar 7. vides rīcības programmu, klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam un ES rīcības plānu pārejai uz aprites ekonomiku. Tomēr progress vietējā līmenī noteikti ir jāpaātrina (12). Jāuzlabo saskaņotība ar citām politikas jomām un jānovērš īstenošanas nepilnības daudzās dalībvalstīs, Eiropas pusgadā pilnībā iekļaujot pāreju uz aprites ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni (13). Lai 7. vides rīcības programmai un aprites ekonomikas rīcības plānam būtu faktiski rezultāti, ir vajadzīgi spēcīgi īstenošanas mehānismi un aktīva koordinācija Komisijā ar citām politikas jomām (14). Lai virzītos uz priekšu, ir vajadzīgs uzlabots dialogs un alianses ar pilsonisko sabiedrību, tostarp ar uzņēmumiem un arodbiedrībām. Ar aktīvu nodarbinātības politiku ir jānodrošina taisnīga pāreja (15). Klimata politika ir jābalsta uz “klimata taisnīguma” principu, nodrošinot, ka ar klimata pārmaiņām saistītais slogs un ieguvumi – saistībā ar klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēktiesībām, nabadzību un vienlīdzību – tiek dalīti taisnīgi un necieš vismazāk aizsargātās grupas.

4.3.2.3.

Jānodrošina, lai tirgi atbalstītu ekonomikas pāreju un cenas atspoguļotu klimata emisiju un dabas resursu izmantošanas patiesās ārējās izmaksas (16). Jāīsteno esošās saistības atcelt videi kaitīgas subsīdijas un aktīvāk jāveic vides nodokļu reforma. Ir jāattīsta jauni modeļi decentralizētiem tīras enerģijas tirgiem, kuros patērētāji kļūst arī par ražotājiem. Līdzīgā veidā arī decentralizēta sadarbīgā ekonomika ļauj patērētājiem pārorientēties uz aprites ekonomikas modeli. Sadarbīgā ekonomika, kas šobrīd ir tapšanas procesā, ietver darba attiecību koncepcijas maiņu un būs nozīmīgs nodarbinātības avots. Būs jānodrošina patērētāju un darba ņēmēju tiesības un godīga konkurence šajā jaunajā nozarē (17).

4.3.3.1.

Galvenais IAM nolūks ir izskaust nabadzību un nodrošināt, ka ikviens var realizēt savu potenciālu cieņpilnos un vienlīdzīgos apstākļos. Šajā ziņā IAM atspoguļo Eiropas vērtības un sociālo modeli. Tomēr pēdējās desmitgadēs plaisa starp bagātajiem un nabadzīgajiem Eiropā ir augusi, un pēdējo astoņu recesijas gadu un finanšu krīzes, taupības politikas un, dažās jomās, strukturālu reformu trūkuma rezultātā vēl vairāk ir paaugstinājies bezdarba un nabadzības līmenis, saasinājusies dažādu veidu nevienlīdzība un izveidojies lielāks spiediens uz sociālo aizsardzību, īpaši skarot visneaizsargātākās grupas.

4.3.3.2.

Lai sasniegtu IAM, Eiropas Savienībai ekonomikas paradigma ir jāpārveido par iekļaujošāku attīstības modeli, kas esošo labklājību sadala taisnīgāk un arī palielina saimniecisko un finansiālo noturību (18). Lai radītu darbvietas un nodrošinātu ekonomikas attīstību, ES ir jārada labvēlīga investīciju vide apvienojumā ar labi funkcionējošu iekšējo tirgu, konkurētspēju starptautiskā mērogā un iekšzemes pieprasījuma pieaugumu.

4.3.3.3.

IAM vajadzētu būt par iemeslu tam, lai atkārtoti apstiprinātu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz nabadzības mazināšanu, nodarbinātību un izglītību un apsvērtu efektīvākus veidus, kā tos sasniegt. Nozīmīgi sociālie mērķi, piemēram, pienācīgas kvalitātes nodarbinātība, nabadzības izskaušana, nevienlīdzības mazināšana un sociālie ieguldījumi, Eiropas pusgada norises laikā ir jāuzskata par tikpat svarīgiem kā makroekonomiskie apsvērumi (19). Pirmajā Komisijas priekšlikumā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru vispār nebija nevienas atsauces uz IAM. IAM integrēšana būtu jāņem vērā Eiropas sociālo tiesību pīlāra turpmākajā izstrādē. Par minēto pīlāru komiteja patlaban izstrādā atzinumu, kurā tā paudīs savu viedokli.

4.3.3.4.

Eiropas Savienībai būtu jāiegulda saskaņotākā un sistemātiskākā pieejā, lai cīnītos pret sociālo atstumtību, marginalizāciju un nabadzību, – tādā pieejā, kas vērsta uz neaizsargātām iedzīvotāju grupām, kuras pamatā ir cilvēktiesības un ar ko novērš arī diskrimināciju dzimuma dēļ. Ir jāpieņem Direktīva par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu (20).

4.3.3.5.

Papildus bezdarba un sabiedrības novecošanas radītajām problēmām sociālās drošības sistēmas ir jāpielāgo jaunajiem izaicinājumiem, it īpaši saistībā ar jaunām nodarbinātības formām, kas piedāvā jaunas nodarbinātības iespējas, taču var novest pie nestabilām darba attiecībām un strādājošo nabadzības. Ir jāizmanto darbvietu radīšanas potenciāls, ko rada svarīgas pārmaiņas ekonomikā – piemēram, digitālā, mazoglekļa un aprites ekonomika (21). Nodarbinātības standarti un Eiropas ienākumu minimums palīdzēs nodrošināt teritoriālo un sociālo kohēziju un taisnīgi pārdalīt bagātību un ienākumus (22), ņemot vērā dalībvalstu un ES kompetenci šajos jautājumos. Gan publiskā, gan privātā sektora dalībniekiem būtu jāmobilizē milzīgais sociālo ieguldījumu potenciāls (23). Lai “nevienu neatstātu novārtā”, ir jāiegulda kvalitatīvā un iekļaujošā izglītībā un augstas kvalitātes, cenas ziņā pieejamos un integrētos atbalsta pakalpojumos personām, kam tie ir nepieciešami.

4.3.3.6.

Sociālie uzņēmumi sekmē darba tirgus integrāciju, vienlaikus piedāvājot sabiedrībai produktus un pakalpojumus par pieejamu cenu, piemēram, pakalpojumus decentralizētā mazoglekļa un aprites ekonomikā. Tie būtu jāatbalsta ar stimuliem sociālās ekonomikas jaunuzņēmumiem un ar labvēlīgu regulatīvo vidi (24).

4.3.4.1.

Pārtika – veids, kā to audzē, ražo, patērē, tirgo, pārvadā, uzglabā un tirgo, – ir fundamentāla saikne starp cilvēkiem un planētu, un tas ir ceļš uz iekļaujošu un ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi (25). IAM, it īpaši 2. un 12. mērķis, nodrošina būtisku satvaru kopīgai rīcībai, kā līdz 2030. gadam panākt pasaules ilgtspējīgu apgādi ar pārtiku. Ir ļoti vajadzīga pāreja uz ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām visos posmos no ražošanas līdz patēriņam. Ražotājiem ir jāsaražo vairāk pārtikas ar mazāku ietekmi uz vidi, savukārt patērētāji jāmudina pāriet uz pilnvērtīgu un veselīgu uzturu ar mazāku oglekļa dioksīda pēdu.

4.3.4.2.

Īstenojot kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu, ir ieviesti dažādi pasākumi, kas uzskatāmi par soli pareizajā virzienā (26). Lai pārietu uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām, nepietiek tikai ar lauksaimniecības politiku; ir vajadzīga arī visaptveroša pārtikas politika apvienojumā ar plaši izvērstu bioekonomikas stratēģiju. Atzīstot pārtikas ražošanas un patēriņa savstarpējo atkarību, jāizstrādā piemērota Eiropas politikas pieeja, kas iezīmē virzību uz ilgtspēju, veselību un noturību (27).

4.3.4.3.

Šajā sakarā cita starpā būtu jāatbild uz Falkenberg ziņojumā uzdoto jautājumu, vai, piemēram, Eiropas lauksaimniecības orientācija uz eksportu ir saderīga ar mērķi stiprināt pārtikas ražošanu jaunattīstības valstīs.

4.3.4.4.

Eiropas Savienībai būs jāuzņemas nozīmīga loma 12.3. mērķa īstenošanā, proti, uz pusi samazināt pārtikas atkritumu apjomu uz vienu iedzīvotāju pasaulē. Kamēr gandrīz 800 miljoni cilvēku visā pasaulē cieš badu, skaitļi liecina, ka viena trešā daļa no cilvēku patēriņam saražotās pārtikas iet zudumā vai tiek izšķērdēta; tikai ES vien tie ir 100 miljoni tonnu (28). EESK atzinīgi vērtē Komisijas ieceri izveidot ieinteresēto personu platformu, kas palīdzētu izstrādāt nepieciešamos pasākumus un apmainīties ar paraugpraksi par pārtikas atkritumu rašanās novēršanu un mazināšanu (29).

4.3.5.1.

Lai ekonomiku pārveidotu par ilgtspējīgāku modeli, būs vajadzīgas būtiskas pārmaiņas ieguldījumu jomā. Tiek lēsts, ka IAM sasniegšanai visā pasaulē būs vajadzīgi aptuveni trīs triljoni USD (30) ieguldījumu gan no publiskiem, gan privātiem avotiem. Vajadzīgs visaptverošs plāns finanšu resursu mobilizēšanai ES un dalībvalstu līmenī. Jāapvieno dažādas ES finansējuma programmas un iniciatīvas.

4.3.5.2.

Eiropas Savienībai publiskie ieguldījumi jaunattīstības valstīs efektīvāk jāvirza uz integrētu ilgtspējīgu attīstību un, izmantojot publisko finansējumu attīstības projektiem, jāņem vērā IAM rādītāji. Vēl svarīgāk ir, lai ES stimulētu un palielinātu privātā sektora ieguldījumus šajās jomās.

4.3.5.3.

Taču arī Eiropas Savienībā IAM īstenošanai nepieciešami apjomīgi ieguldījumi infrastruktūras modernizācijā un ilgtspējīgos uzņēmumos. Pirmie novērtējumi par IAM īstenošanu Eiropas Savienībā uzrāda ieguldījumu lielu nepietiekamību rūpniecībā, inovācijā un infrastruktūrā (31).

4.3.5.4.

Ilgtspēja viennozīmīgi ir uzņēmumu interesēs. Lai pilnībā izmantotu šo izdevību, Eiropas Savienībai būtu jārada labvēlīga uzņēmējdarbības vide, kas veicina inovāciju, uzņēmējdarbību un ilgtspējīgus ieguldījumus. Daži uzņēmumi jau ir sākuši, bet izšķiroši svarīga ir sekmīgas ilgtspējīgas uzņēmumu pieredzes plaša izvēršana un pārņemšana. Šādu pāreju var labvēlīgi ietekmēt brīvprātīgas pieejas, piemēram, korporatīvā sociālā atbildība. Tās jāpapildina ar citiem pasākumiem, tādiem kā pārredzamības uzlabošana, prasmju attīstīšana, partnerību veicināšana un norādījumi par uzņēmumu pārskatu sniegšanu. Komisijai būtu jāizvērtē, vai daudzu dalībnieku alianses ar privāto sektoru būtu lietderīgs instruments ES līmenī.

4.3.5.5.

ES finansēšanas programmas ir jāorientē uz IAM. Izšķiroša nozīme būs tādām iniciatīvām kā Junkera plāns, kā arī finanšu iestādēm un publisko investīciju bankām. Uzdevums šajā saistībā ir pārdalīt kapitālu. Kapitāla tirgu savienība piedāvā iespēju veicināt ilgtspējīgus ieguldījumus (32). DFS termiņa vidusposma novērtēšana būs izdevība visaptveroši integrēt ilgtspējīgas attīstības mērķus lielajos ES fondos. Jāstimulē ilgtermiņa ieguldījumi un jānovērš šķēršļi (33).

4.3.6.1.

Globalizētā ekonomikā tirdzniecībai ir izšķiroša ietekme uz ilgtspējīgu attīstību Eiropas Savienībā un visā pasaulē. Tāpēc attiecībā uz dažādiem IAM tirdzniecību uzskata par svarīgu līdzekli, ar ko īstenot ANO programmu 2030. gadam. Ar paziņojumu “Tirdzniecība visiem” Komisija ir sākusi vērienīgu rīcības plānu atbildīgākai tirdzniecībai un ieguldījumiem, lai saglabātu sociālos un vides standartus tirdzniecībā un sekmētu ilgtspējīgu attīstību (34). IAM īstenošana ir sistemātiski un efektīvi jāsaista ar minēto rīcības plānu un jāuzrauga rezultāti.

4.3.6.2.

Visos ES tirdzniecības un investīciju nolīgumos būtu jāiekļauj vērienīgas sadaļas par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību un efektīvi tās jāpiemēro un jāīsteno. Jāstiprina ilgtspējīgas attīstības dimensija PTO ietvaros (35). Vislabākais veids, kā brīvās tirdzniecības nolīgumos garantēt sociālo, darba un vides standartu ievērošanu, ir nodrošināt daudz aktīvāku pilsoniskās sabiedrības iesaisti visā sarunu gaitā, kā arī īstenošanas un uzraudzības procesā (36).

4.3.6.3.

Komisijai būtu jāpieņem stratēģija, ar ko veicina pienācīgas kvalitātes nodarbinātību globālajās piegādes ķēdēs (37). Lai sekmētu pienācīgas pārbaudes globālajās piegādes ķēdēs, ir jāsniedz atbalsts daudzpusējām iniciatīvām.

4.4.1.

Lai efektīvi īstenotu ANO 2030. gada programmu, kā atbalsts pasākumiem svarīgās politikas jomās Eiropas Savienībai ir jāizvērtē un jāuzlabo horizontālā un vertikālā politikas koordinācija. Labāka pārvaldība ir būtisks ilgtspējīgas attīstības faktors (38), un labāka koordinācija ir svarīga pieeja, ar ko panākt politikas saskaņotību.

4.4.2.

ES ir jāuzlabo savu rīcībpolitiku saskaņotība un tās konsekventi jāvērš uz līdzsvarotu, ilgtspējīgu attīstību. Pašreizējais “politikas saskaņotības attīstībai” mehānisms, ar kuru attīstības politikas aspektus iekļauj citās jomās, būtu jāpārbauda, jānostiprina un jāpārveido par instrumentu, ar ko nodrošina “politikas saskaņotību ilgtspējīgai attīstībai”, un jāpiesaista citiem horizontālās koordinācijas centieniem.

4.4.3.

Komisijai būtu arī jāapsver, kā varētu izmantot “labāka regulējuma” rīkus, lai sekmētu IAM sasniegšanu. Attiecīgi jāpārskata ietekmes novērtējuma pamatnostādnes, piemēram, jaunu tiesību aktu ietekmes novērtējumos ieviešot ilgtspējas kritēriju.

4.4.4.

Lai ilgtspējīgas attīstības mērķus iekļautu visās attiecīgajās politikas jomās, Komisijai ANO 2030. gada programmas pamatprincipi būtu jāizmanto par pamatu ES tiesību aktu un politikas veidošanas pārskatīšanai, it īpaši, ņemot vērā cilvēktiesību ievērošanas principu un principu “nevienu neatstāt novārtā”.

4.4.5.

Pamatojoties uz globālajiem IAM rādītājiem un papildinot tos ar atbilstīgiem Eiropas rādītājiem, Eiropas Savienībai jāizveido IAM pārraudzības un pārskatīšanas sistēma, kas tiek koordinēta ar pārraudzību ES dalībvalstīs un ir savienota ar globālu pārraudzību Augsta līmeņa politiskā foruma (HLPF) līmenī.

4.4.6.

IAM rādītājus vajadzētu ieviest arī līdzšinējos politikas uzraudzības un vērtēšanas procesos. Tas it īpaši attiecas uz Eiropas pusgadu, kas ir viens no galvenajiem ES pārvaldības mehānismiem, kurš jāpielāgo IAM īstenošanai.

4.4.7.

Ilgtspējīgas attīstības īstenošanā nozīmīga svira būtu ilgtspējas rādītāju nozīmes stiprināšana budžeta sadales leģislatīvajā procedūrā. Eiropas strukturālo un investīciju fondu “nosacījumu kritēriji” būtu jāpielāgo IAM īstenošanai.

4.4.8.

Vajadzētu atbalstīt Eiropas Ilgtspējīgās attīstības tīkla (ESDN) iniciatīvu izveidot dalībvalstu savstarpējas mācīšanās platformu.

4.4.9.

Pašai Eiropas Savienībai vajadzētu uzņemties iniciatīvu un kā pirmajai reģionu organizācijai iepazīstināt ar brīvprātīgu pārskatu Augsta līmeņa politiskā foruma 2017. gada sesijā. Turklāt Eiropas Savienībai būtu jāsniedz gada ziņojumi, kuros izklāstīts, kā ES iekšējā un ārējā darbība veicina IAM īstenošanu Augsta līmeņa politiskā foruma gada tematisko prioritāšu jomā (39). Izmantojot Eiropas Ilgtspējīgas attīstības forumu, brīvprātīgā pārskata un tematisko ziņojumu sagatavošanā būtu pilnībā jāiesaista pilsoniskā sabiedrība.

5.1.

ANO programma 2030. gadam prasa pāreju uz daudzpusēju pārvaldības modeli, kurā lielāka loma ir pilsoniskajai sabiedrībai. IAM var īstenot tikai tad, ja pilsoniskā sabiedrība un citi dalībnieki darbojas aktīvi un ar ieinteresētību. Pilsoniskā sabiedrība ir jāiesaista katrā īstenošanas posmā, sākot ar vietējo, reģionālo un valsts līmeni un beidzot ar ES un Augsta līmeņa politiskā foruma līmeni.

5.2.

Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm EESK ierosina izveidot Eiropas Ilgtspējīgas attīstības forumu, lai plašu pilsoniskās sabiedrības organizāciju un ieinteresēto personu klāstu iesaistītu IAM īstenošanā Eiropas Savienībā, kā arī pastāvīgā īstenošanas uzraudzībā un pārskatīšanā (40). Šāda foruma pirmais uzdevums būtu atvieglot pilsoniskās sabiedrības dialogu procesā, kas ved uz visaptverošu ES stratēģiju ilgtspējīgai attīstībai.

5.3.

Komisijai būtu jāizstrādā īpaša programma un atsevišķa finansējuma pozīcija ar mērķi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju spēju veidošanu, lai tās var pilnvērtīgi piedalīties šajā procesā. Esošās spēju veidošanas programmas ir vairāk jāatver tām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas nodarbojas ar iekšzemes jautājumiem un pilda “tilta” funkciju starp iekšējiem un ārējiem komponentiem IAM integrēšanas un pārvaldības jautājumos.

28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/51

Ziņotājs:

Christian MOOS

Līdzziņotājs:

Denis MEYNENT

1.1.

Prezidentvalsts Slovākija aicināja EESK sagatavot atzinumu par tematu “Laika pārbaudījumu izturēt spējīgi tiesību akti”. Šī jaunā koncepcija ir saistīta ar citiem pieprasījumiem, kas adresēti Komisijai un likumdevējām iestādēm, lai nodrošinātu tiesību aktu lielāku atbilstību, piemēram, ES konkurētspējai, un ņemtu vērā MVU un mikrouzņēmumu īpatnības; par šiem aspektiem EESK savu viedokli ir paudusi jau vairākkārt.

1.2.

EESK norāda, ka tiek veikti pasākumi, lai uzlabotu ES tiesību aktu kvalitāti, un šie pasākumi būtu jāpastiprina.

1.3.

EESK uzskata, ka augstas kvalitātes, vienkāršs, saprotams un saskaņots regulējums “ir būtisks integrācijas faktors, kas nerada slogu vai izmaksas, kuras jāsamazina”. Šāds regulējums ir nepieciešams, ja vēlamies panākt ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi un veicināt inovāciju, uzņēmumu, tostarp MVU, konkurētspēju, kā arī radīt pienācīgas kvalitātes darbvietas.

1.4.

Atzinuma 2. punktā definētais “inovācijas princips” atbilst arī REFIT programmas loģikai. EESK atgādina par programmas “Labāks likumdošanas process” principiem, kuri jau ir definēti un tiek piemēroti, un uzsver, ka jaunajam principam nav jākļūst par prioritāti, bet tas jāpiemēro pārdomāti un piesardzīgi, jo īpaši tādās jomās kā sociālais nodrošinājums, vides un veselības aizsardzība un patērētāju tiesību aizsardzība.

1.5.

EESK iesaka prezidentvalstij Slovākijai turpināt izzināt “inovācijas principa” ietverto potenciālu, īstenojot labas prakses apmaiņu.

1.6.

Inovācija ir viens no ilgtspējīgas izaugsmes priekšnosacījumiem Eiropā. Lai gan nav vienkāršas saiknes starp inovāciju un tiesisko regulējumu, ir jāparedz inovācijai labvēlīgs tiesiskais regulējums. Papildus tiesību aktiem ir vajadzīgi arī pasākumi inovācijas veicināšanai un attīstīšanai (administratīvi pasākumi, nodokļu sistēma, investīciju plāns u. c.).

1.7.

Eiropas tiesību aktu mērķis vienmēr ir veidot tādu tiesisko regulējumu, kas dotu uzņēmumiem un iedzīvotājiem iespēju izmantot iekšējā tirgus priekšrocības un izvairīties no nevajadzīga administratīvā sloga. Eiropas tiesību akti būs spējīgi izturēt laika pārbaudījumu, ja tie būs proaktīvi un tālredzīgi. EESK pauž atbalstu tādiem tiesību aktiem, kas ir spējīgi pielāgoties. Komiteja uzskata, ka laika pārbaudījumu izturēt spējīgu tiesību aktu pamatā ir jābūt Kopienas metodei.

1.8.

Jāpanāk, lai regulējums neradītu nevajadzīgas izmaksas. Regulējuma izmaksām ir jābūt proporcionālām tā radītajiem ieguvumiem.

1.9.

EESK ir pārliecināta, ka visiem tiesību aktiem ir jātop publisku politisku apspriežu rezultātā. Tāpēc pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru loma ir ļoti svarīga, un ir nepieciešams tāds regulējums, kas nodrošina kvalitatīvu sociālo un pilsonisko dialogu, kurā rūpīgi tiktu ievērots uz pieredzi balstīts viedoklis.

1.10.

EESK norāda, ka izturēt laika pārbaudījumu ir jāspēj ne tikai tiesību aktu saturam, bet arī likumdošanas procesam, lai atbilstu uzņēmumu un iedzīvotāju vajadzībām.

1.11.

Laika pārbaudījumu izturēt spējīgiem tiesību aktiem ir jābūt stingriem mērķu ziņā, tiem vienmēr jāatbilst Līgumā noteiktajiem mērķiem un jābūt elastīgiem transponēšanai valstu tiesību aktos. Tie neskar detaļas, bet tikai nosaka satvaru, kas ir valsts līmenī pienācīgi jātransponē paredzētajā laikā, apspriežoties arī ar sociālajiem partneriem un reprezentatīvām pilsoniskās sabiedrības organizācijām un ņemot vērā to viedokli. Turpināmības klauzulu (sunset clauses) izmantošana būtu jāanalizē padziļināti.

1.12.

EESK atbalsta subsidiaritātes un proporcionalitātes principu skaidrības uzlabošanu, jo likumdošanas iniciatīvu pretinieki tos reizēm izmanto par argumentiem, kaut arī viņu apsvērumi nav nepietiekami pamatoti.

1.13.

Pilsoniskajai sabiedrībai ir jākļūst par rezonatoru laika pārbaudījumu izturēt spējīgiem tiesību aktiem. EESK var būt starpniece starp likumdevēju, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sociālajiem partneriem.

1.14.

EESK uzsver ietekmes novērtējumu, tostarp MVU testa, nozīmi valstu un Eiropas līmenī, un tas attiecas uz visām leģislatīvām un neleģislatīvām iniciatīvām, respektīvi, politiskie lēmumi ir jāpieņem, izprotot iemeslus un balstoties uz konkrētiem elementiem. Ietekmes novērtējumi palīdz pieņemt politiskos lēmumus; tie nevar tos aizstāt.

1.15.

EESK vēlas, lai ar to apspriežas gadījumos, kad Komisija, Parlaments un Padome vienojas par tiesību aktu priekšlikumu atsaukšanu, jo ir jānovērtē šādas atsaukšanas materiālās un nemateriālās sekas.

1.16.

EESK uzskata, ka Padomei ir jāpalielina sava pārredzamība un, veicot turpmākās līgumu reformas, būtu jātiecas uzlabot Padomes lēmumu konsekvence. Parlamenta tiesības ir jāpastiprina.

1.17.

EESK uzskata, ka pastiprināti ir jāizmanto ciešāka sadarbība, vienlaikus rūpējoties par to, lai tā nevājinātu iestādes.

1.18.

EESK uzstāj, ka tai jāpiedalās konsultatīvajos procesos, kuriem jābūt cieši saistītiem ar EMS padziļināšanu. Eiropas Parlaments, kā arī padomdevējas iestādes ir ciešāk jāiesaista Eiropas pusgada ciklā.

1.19.

EESK atbalsta paātrināto likumdošanas procedūru trialoga ietvaros vienīgi ārkārtas gadījumos.

2.1.

Prezidentvalsts Slovākija aicināja EESK sagatavot atzinumu par laika pārbaudījumu izturēt spējīgiem tiesību aktiem un pārdomāt, kā ES varētu uzlabot tiesību aktus, lai tie atbilstu ekonomikas un sabiedrības vajadzībām šajā straujo pārmaiņu laikā. Prezidentvalsts jautā, kā būtu iespējams saglabāt ar likumdošanu saistītās izmaksas uzņēmumiem pieņemamā līmenī, neaizmirstot par līgumu mērķiem.

2.2.

Eiropas tiesību akti spēj izturēt laika pārbaudījumu, ja tie ir proaktīvi un tālredzīgi un nodrošina maksimālu skaidrību un juridisko noteiktību. EESK atbalsta regulējumu, kas pielāgojas un kas vienlaikus ietver spēju paredzēt.

2.3.

Tiesību akti ir vajadzīgi arī tādēļ, lai sasniegtu līgumu politiskos mērķus. Eiropas Savienība ir sociālā tirgus ekonomika, un līdz ar to daži noteikumi rada izmaksas uzņēmumiem, piemēram, darba drošības un veselības aizsardzības jomā. Tieši ekonomisko un sociālo mērķu līdzsvars nodrošina sociālo mieru Eiropā. Laika pārbaudījumu izturēt spējīgos tiesību aktos ir jāievēro šis līdzsvars, un ar tiem ir jāveicina ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, kā arī dalībvalstu solidaritāte.

2.4.

EESK atbalsta un uzsver nepieciešamību stiprināt Eiropas tiesību aktu leģitimitāti, uzlabojot likumdošanas procesu, bet vēlas, lai izpratne par to, ko nozīmē spēja izturēt laika pārbaudījumu, nekļūtu par cēloni likumdošanas procesa depolitizācijai. EESK ir pārliecināta, ka visiem tiesību aktiem ir jātop politisku apspriežu rezultātā. Šajā saistībā ir jāņem vērā pilsoniskās sabiedrības un sociālo partneru lielā nozīme sociālajā dialogā.

2.5.

Eiropas tiesību akti spēj izturēt laika pārbaudījumu, ja iedzīvotāji tos uzskata par leģitīmiem. To pamatā ir jābūt reprezentativitātei, konsensam un līdzdalībai, tiem jāspēj nodrošināt rezultātus vai kolektīvas problēmas risinājumus.

2.6.

EESK uzskata, ka Eiropas likumdošanas process būtu jāpārskata Lisabonas līguma ietvaros un nepieciešamības gadījumā – izmantojot jaunu līgumu ar mērķi uzlabot Eiropas politikas rezultātus. EESK vēlas izcelt tieši šo aspektu, kas raksturo laika pārbaudījumu izturēt spējīgus tiesību aktus, proti, to kvalitāti, leģitimitāti, pārredzamību un iekļaujošo raksturu.

2.7.

EESK norāda, ka izturēt laika pārbaudījumu ir jāspēj ne tikai tiesību aktu saturam, bet arī likumdošanas procesam, lai atbilstu uzņēmumu un iedzīvotāju vajadzībām. Citiem vārdiem sakot, tiek izvirzīts jautājums par demokrātiju Eiropas līmenī.

2.8.

Tāpēc noteicoša ir vēlēto pārstāvju politiskā griba un viņu izdarītā izvēle. Ikvienu tiesību aktu ir iespējams analizēt pēc tā spējas šo politisko gribu pārvērst realitātē un vērtēt pēc tā demokrātiskās kvalitātes. Tāpēc EESK ierosina izskatīt ne vien tiesību aktu saturu, bet arī likumdošanas procesu.

2.9.

Šī jaunā “laika pārbaudījumu izturēt spējīgu tiesību aktu” koncepcija ir saistīta ar citām iniciatīvām, kuru mērķis ir uzlabot likumdošanu. EESK savu nostāju paudusi vairākos atzinumos (1) par programmu “Labāks likumdošanas process” un REFIT  (2). Komiteja vēlas norādīt uz atzinumu par proaktīvu pieeju tiesību aktiem (3).

2.10.

Triju prezidentvalstu komandas (Nīderlandes, Slovākijas un Maltas) galvenā prioritāte laikā no 2016. gada janvāra līdz 2017. gada jūnijam ir programmu “Labāks likumdošanas process” un REFIT īstenošana. Programmu REFIT 2012. gadā iesāka Eiropas Komisija ar mērķi noteikt, kāda ir administratīvā slodze, ko rada spēkā esošie tiesību akti, un nepieciešamības gadījumā tos atcelt. Nav šaubu, ka laika pārbaudījumu izturēt spējīgu tiesību aktu ideja atbilst šo programmu loģikai.

2.11.

EESK norāda, ka tiek veikti pasākumi, lai uzlabotu ES tiesību aktu kvalitāti, un uzsver, ka šie pasākumi ir jāpastiprina. EESK ņem vērā Komisijas 2015. gada 19. maija paziņojumu (4) un 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu (5) un konstatē, ka Komiteja nav bijusi iesaistīta darbā, kas saistīts ar šo nolīgumu.

2.12.

EESK uzskata, ka augsti kvalitatīvi, vienkārši, saprotami un konsekventi tiesību akti, ko garantē Komisija, Parlaments un Padome, ir priekšnoteikums ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes radīšanai, inovācijas, uzņēmumu konkurētspējas, tostarp MVU un mikrouzņēmumu, stimulēšanai un kvalitatīvu darbvietu radīšanai. Turklāt svarīgi ir pilnībā īstenot Mazās uzņēmējdarbības aktu visās jomās.

2.13.

Eiropas tiesību akti “ir būtisks integrācijas faktors, kas nerada slogu vai izmaksas, kuras jāsamazina. Gluži pretēji: būdami ļoti samērīgi, šie tiesību akti garantē aizsardzību, atbalstu un tiesisko noteiktību, kas ir svarīga visiem ES dalībniekiem un iedzīvotājiem” (6).

2.14.

EESK atgādina, ka atbilstoša regulējuma nodrošināšanā liela nozīme ir jau definētajiem principiem. Var minēt, piemēram, principu, kas paredz pareizu īstenošanu noteiktajos termiņos, subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, piesardzības, noteiktības, “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” principu, konkurētspējas ārējo dimensiju un pārbaudi iekšējā tirgū.

2.15.

Jākonstatē, ka Padomes skatījumā pašlaik tiesību aktos arvien lielāku prioritāti gūst jauns aspekts: inovācijas princips. Šis princips, kas nosaka, ka, izstrādājot un pārskatot tiesību aktus, ir jāņem vērā ietekme uz pētniecību un inovāciju, ir viens no daudzajiem kritērijiem, kas dod iespēju novērtēt Komisijas tiesību aktu priekšlikumus tehniska, tehnoloģiska vai zinātniska rakstura jomās. Tomēr to vajadzētu piemērot pārdomāti un piesardzīgi, jo īpaši tādās jomās kā sociālais nodrošinājums, vides un veselības aizsardzība un patērētāju tiesību aizsardzība.

2.16.

ES konkurētspējas padomes secinājumi (7) liecina, ka “būtu jāpiemēro “inovācijas princips”, kurš nozīmē to, ka tiesību aktu izstrādes un pārskatīšanas procesā visās politikas jomās tiek ņemta vērā ietekme uz pētniecību un inovāciju”. To atspoguļo arī prezidentvalsts Slovākijas pieprasījums, kā arī viens no jaunākajiem Eiropas politikas pētījumu centra pētījumiem (8), kurā norādīts, ka pārāk stingru noteikumu gadījumā varētu apstāties investīcijas un kavēta inovācija. Šāda interpretācija atbilst arī REFIT programmas loģikai.

2.17.

EESK uzskata, ka šā jaunā principa izmantošana vispirms ir jādefinē un tā lietošana ir rūpīgi jāprecizē.

2.18.

EESK skatījumā inovācijas principam ir jābūt tikpat svarīgam, cik pārējiem 2.14. punktā minētajiem kritērijiem, ko Komisija izmanto, lai vērtētu kāda tiesību akta priekšlikuma ietekmi. Respektīvi ir jāatrod līdzsvars starp inovācijas principu un citiem kritērijiem un jāraugās, lai tas negūtu pārsvaru pār tiem.

2.19.

EESK iesaka prezidentvalstij Slovākijai turpināt izzināt “inovācijas principa” ietverto potenciālu, īstenojot labas prakses apmaiņu. EESK vēlas, lai uz šī pamata Komisija varētu izdarīt secinājumus par šā jaunā principa pavērtajām iespējām un ietekmi.

2.20.

Eiropas tiesību aktu mērķim vienmēr jābūt tāda tiesiskā regulējuma izveidei, kas dotu iestādēm un iedzīvotājiem iespēju izmantot iekšējā tirgus priekšrocības un brīvības, respektīvi, stimulēt inovatīvos spēkus Eiropā. Tāpēc ir jānovērš nevajadzīgs administratīvais slogs, savukārt slikti izstrādāti, novecojuši un sarežģīti noteikumi ir jāpārskata vai jāatceļ.

2.21.

EESK uzskata, ka regulējuma izmaksām ir jābūt proporcionālām tā radītajiem ieguvumiem. Uzņēmumu, iedzīvotāju un par regulējuma piemērošanu atbildīgo iestāžu interesēs ir jānovērš nevajadzīgas izmaksas un administratīvais slogs. Jāpanāk, lai regulējuma tīrais ieguvums un pievienotā vērtība būtu lielāka nekā izmaksas uzņēmumiem vai sabiedrībai kopumā.

3.1.

EESK uzstāj, ka jēdziens “laika pārbaudi izturēt spējīgi tiesību akti” ir jādefinē precīzāk. Tajā jāietver Eiropas Savienības vērtību un mērķu ievērošana atbilstoši Lisabonas līguma 1. un 2. pantam. Līdz ar to inovācijas principam, kas ir viena no prezidentvalsts Slovākijas prioritātēm (9) un kas ir cieši saistīts ar jauno jēdzienu “laika pārbaudi izturēt spējīgi tiesību akti”, ir jābūt saistītam ar atbildību.

3.2.

Inovācija ir viens no ilgtspējīgas izaugsmes priekšnosacījumiem Eiropā. Ir jārūpējas, lai jebkuri tiesību akti – Eiropas vai valstu – neradītu nevajadzīgu slogu uzņēmumiem, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuriem nav daudz līdzekļu. Inovācija un konkurētspēja ir Eiropas sociālās tirgus ekonomikas panākumu atslēga. Inovācijai ir vajadzīgs kvalitatīvs tiesiskais regulējums. Regulējuma un inovācijas mijiedarbība ir sarežģīta; to nevar skatīt tikai no kvantitatīvā viedokļa, ņemot vērā tiesību aktu daudzumu (10).

3.3.

Lai novērstu turpmākos birokrātiskus šķēršļus, EESK uzskata, ka turpināmības klauzulu (sunset clause) izmantošana Eiropas tiesību aktos būtu jāanalizē padziļināti.

3.4.

Laika pārbaudi izturēt spējīgiem tiesību aktiem ir jābūt stingriem mērķu ziņā, vienmēr saskaņotiem ar līgumu mērķiem un elastīgiem, tos transponējot valstu tiesību aktos, atbilstoši iepriekšminētajiem principiem. Tie neskar detaļas, bet tikai nosaka satvaru, ko vajadzības gadījumā var papildināt vai nu ar neleģislatīviem aktiem, vai arī to var darīt valstu regulatori, sociālie partneri vai kopregulēšanas sistēmas, kuras vienmēr kontrolē likumdevējs atbilstošā līmenī.

3.5.

EESK atbalsta subsidiaritātes un proporcionalitātes principa precizēšanu. Lai ES kā kopēja tiesību telpa varētu optimāli darboties, vispirmām kārtām ir jāievēro subsidiaritātes princips vai precīzāk – kompetenču sadalījums. Tomēr likumdošanas iniciatīvu pretinieki šos principus reizēm izmanto kā argumentus, kaut arī viņu apsvērumi nav pietiekami pamatoti. Ir jāprecizē kritēriji, kas nosaka subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu. Eiropas Savienības tiesiskajai telpai ir jābūt vienai un nedalāmai.

3.6.

EESK uzskata, ka vispirms ir jāizskata likumdošanas process Eiropas līmenī, lai uzlabotu likumdošanas kvalitāti. Daudzu iniciatīvu mērķis ir uzlabot likumdošanas procesu, taču šā procesa dalībnieki nav vienisprātis par līdzekļiem. EESK norāda uz Komisijas nostādnēm programmā “Labāks likumdošanas process” (2015. gada 19. maijs) un iestāžu nolīgumu (2015. gada decembris/2016. gads, 2016. gada aprīlis), Brok-Bresso ziņojumu (2016. gada februāris), Hübner ziņojumu (2016. gada marts), Giegold ziņojumu (2016. gada maija beigas) un Mazās uzņēmējdarbības aktu (2011. gada februāris). Komiteja vērš uzmanību arī uz dalībvalstu valdību un parlamentu priekšlikumiem, Eiropas Starptautiskās kustības un Eiropas Federālistu iniciatīvām, kā arī uz pētniecības institūtu un pārdomu grupu ieguldījumu.

3.7.

Organizētai pilsoniskajai sabiedrībai ir izšķiroša nozīme Eiropas sabiedriskās domas attīstībā. Eiropai ir nepieciešams mazāk sadrumstalots sabiedrības viedoklis, kas kalpotu par laika pārbaudījumu izturēt spējīgu Eiropas tiesību aktu rezonatoru. EESK, būdama organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāve Eiropā, var veicināt dažādu pilsoniskās sabiedrības dalībnieku konsensu visos līmeņos un arī dalībvalstīs. Konkrētāk, EESK ir nozīmīga starpniece starp likumdevēju, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un sociālajiem partneriem.

3.8.

EESK apzinās, ka ietekmes novērtējumi ir svarīgi, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem. Tie ir jāņem vērā likumdošanas procesā, bet tie neaizstāj politisko procesu.

3.9.

Grūti saprotamu vai piemērojamu likumu vienkāršošana vai aktualitāti zaudējušu noteikumu atcelšana var labvēlīgi ietekmēt iedzīvotājus un ekonomikas spēkus, tādējādi veicinot izaugsmei un kvalitatīvu darbvietu skaita palielināšanai labvēlīgu vidi (“enabling environment”). Tomēr EESK vēlas, lai ar to apspriežas gadījumos, kad Komisija, Parlaments un Padome vienojas par tiesību aktu priekšlikumu atsaukšanu. Šādos gadījumos ir jānovērtē atsaukšanas materiālās un nemateriālās sekas un par to jāinformē EESK.

3.10.

Lisabonas līguma mērķis ir stiprināt Eiropas Parlamenta lomu, kā arī Kopienas metodi. Krīzes apstākļos Eiropadome ir kļuvusi par Eiropas iestāžu sistēmas stūrakmeni. EESK uzskata, ka šī novirze ir jānovērš. Laika pārbaudījumu izturēt spējīgu Eiropas tiesību aktu pamatā ir jābūt Kopienas metodei.

3.11.

Padomes sastāvu sanāksmēm, kas darbojas pēc kvalificēta balsu vairākuma principa, vajadzētu būt publiskām, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un demokrātiju. Balsošanai par Padomes lēmumiem vienmēr būtu jānotiek saskaņā ar kvalificēta balsu vairākuma principu. EESK arī uzskata, ka, veicot turpmākās līgumu reformas, būtu jāmēģina uzlabot Padomes lēmumu konsekvenci, jo pašlaik tās dažādie sastāvi īsteno daļēji pretrunīgu politiku, kas nepārprotami ietekmē likumdošanas kvalitāti.

3.12.

Līgumos paredzētā, bet vēl nenotikusī Eiropas Parlamenta tiesību paplašināšana ir jāīsteno pēc iespējas ātrāk. Ar Lisabonas līgumu ieviestās sašaurinātās iniciatīvas tiesības (LESD 225. pants) būtu jāpiemēro pastiprināti atbilstoši šā līguma noteikumiem. Komisija drīkstētu kādu no iniciatīvām noraidīt tikai formālu iemeslu dēļ, piemēram, ja kompetenču bāze nav pietiekama.

3.13.

Integrācijas tempa atšķirības jau izsenis ir realitāte Eiropas Savienībā, un, ņemot vērā dalībvalstu skaitu, nākotnē no šīm atšķirībām izvairīties nebūs iespējams. Šajā sakarā EESK uzskata, ka būtu pastiprināti jāizmanto ciešāka sadarbība. Vienlaikus jārūpējas, lai Eiropas integrācijas projektu “maināma ģeometrija” nenovājinātu ES iestādes. Ciešākai sadarbībai vajadzētu darboties uz kvalificēta balstu vairākuma pamata.

3.14.

EESK atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu ekonomisko un monetāro savienību (EMS) pārveidot par “efektīvu un demokrātisku ekonomisko pārvaldi” un atkārtoti uzstāj uz līdzdalību konsultatīvajos procesos, kuriem ir jānotiek līdztekus šādai EMS padziļināšanai, ja ir vēlme tajā iesaistīt pilsonisko sabiedrību.

3.15.

EESK uzskata, ka vienīgi ārkārtas gadījumos vajadzētu piemērot paātrināto likumdošanas procedūru trialoga ietvaros – tā turklāt ir noteikts līgumā. Pretēji Eiropas Parlamenta komiteju sanāksmēm šā trialoga sanāksmes nav nedz pārredzamas, nedz pieejamas. Ja likumdošanas procedūra tiek ierobežota līdz vienam lasījumam, samazinās arī pilsoniskās sabiedrības līdzdalības iespējas.

3.16.

EESK uzskata, ka finanšu krīzes un euro krīzes ietekmē ieviestie instrumenti un procedūras būtu labāk jāintegrē Eiropas tiesiskajā regulējumā. Eiropas Parlaments un arī tādas iestādes kā Eiropas Reģionu komiteja (RK) un EESK ir ciešāk jāintegrē Eiropas pusgada ciklā. Eiropas Stabilizācijas mehānisms ir jāpiesaista ES tiesiskajam regulējumam.

3.17.

Komiteja jau vairākkārt uzsvērusi, ka deleģēto aktu gadījumā Eiropas Komisijai būtu jāuzlabo savu lēmumu pieņemšanas pārredzamība (sk. LESD 290. pantu).

28.12.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 487/57

Galvenais ziņotājs:

Antonello PEZZINI

1.1.

EESK vienmēr ir uzskatījusi, ka efektīva muitas savienība ir būtisks Eiropas integrācijas procesa elements, ar ko visā ES teritorijā droši un pārredzami nodrošināt brīvu preču apriti, ievērojot konkurences noteikumus, maksimāli aizsargājot patērētājus un vidi, kā arī efektīvi apkarot pārkāpumus, krāpšanu un viltošanu un sekmēt likumīgas tirdzniecības attīstību.

1.2.

Komiteja visnotaļ atbalsta Komisijas priekšlikuma mērķus, ciktāl ierosināto pasākumu nolūks ir

1.3.

EESK aicina direktīvas mērķos norādīt, ka šis instruments, kurš ļauj pakāpeniski, bet noteikti tuvināties vienotai regulējuma, piemērošanas un interpretācijas sistēmai, jāpapildina ar tirgus kontroli un uzraudzību, pamatojoties uz automātiskiem atklāšanas mehānismiem, kas nekavē Eiropas likumīgās tirdzniecības attīstību.

1.4.

Komiteja iesaka, ka reizi divos gados būtu jāsniedz ziņojums Eiropas Parlamentam (EP), Padomei un EESK, kurā ne tikai novērtētu jauno tiesību aktu īstenošanas konverģences pakāpi teritoriālajā līmenī, bet arī ierosinātu rādītājus, lai izvērtētu turpmākos soļus ceļā uz

2.1.

Muitas savienība (MS) ir Eiropas Savienības stūrakmens. Savienības tiesību akti muitas jomā ir pilnībā saskaņoti, ņemot vērā materiālo un procesuālo tiesību normas kopš 1992. gada. 2013. gadā tika pieņemts jaunais Muitas kodekss (Savienības Muitas kodekss (SMK)), Regula (ES) Nr. 952/2013, kas stājās spēkā 2016. gadā.

2.2.

Muitas jautājumi attiecībā uz regulatīvajiem aspektiem ir Savienības ekskluzīvā kompetencē saskaņā ar LESD 3. pantu, savukārt pārbaužu organizēšana, sankciju sistēma un tiesiskā regulējuma piemērošana, uz ko attiecas tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās (LESD V sadaļa), ir dalībvalstu kompetencē.

2.3.

ES muitas operācijas veido aptuveni 16 % no pasaules tirdzniecības apjoma, kurā importa un eksporta vērtība pārsniedz 3 500 miljardus euro gadā. 2013. gadā iekasētie muitas nodokļi sasniedza 15,3 miljardus euro – gandrīz 11 % no ES budžeta.

2.4.

Valstu nesaskaņotās muitas noteikumu pārkāpumu un sankciju sistēmas var veicināt nelikumīgu tirdzniecību un novirzīt tirdzniecību uz dalībvalstīm, kurās ir zemāks pārkāpumu atklāšanas risks un sankcijas ir mazākas, savukārt uzņēmumi, kuri darbojas likumīgi, saskaras ar augstākām izmaksām, ja tie darbojas vairākās jurisdikcijās un ja dažādu sankciju režīmu dēļ var tikt ietekmētas tirdzniecības plūsmas un saimnieciskās darbības modeļi vienotajā tirgū, kā arī radītas priekšrocības uzņēmumiem, kuri darbojas valstīs, kurās muitas kontrole ir mazāk stingra.

2.5.

Kopš programmas “Muita 2013” ieviešanas ir analizēti dalībvalstu režīmi attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām, konstatējot daudzas atšķirības starp valstu režīmiem, kā uzsvērts arī nesen veiktajā padziļinātajā analīzē (1).

2.6.

Cīņa pret muitas tiesību aktu pārkāpumiem notiek saskaņā ar 28 (2) dažādiem tiesiskajiem režīmiem un atšķirīgām administratīvajām un juridiskajām tradīcijām, turklāt ar lielu atšķirību klāstu minēto sankciju definīciju un stingrības ziņā: saskaņotības trūkums tiesību aktu piemērošanā muitas jomā ietekmē konkurences apstākļus, kuriem iekšējā tirgū vajadzētu būt vienādiem.

2.7.

Atšķirības tiesību aktu piemērošanas ziņā jo īpaši attiecas uz administratīvo un/vai krimināltiesisko sankciju raksturu, to tipoloģiju, pārkāpumu robežvērtībām un sastāvu, izlīguma/vienošanās sistēmām, atbildības līmeņiem un veidiem, vainu pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem, laika notecējuma ilgumu un noilgumu, kā arī juridisko personu atbildību.

2.8.

Ir nepieciešams pārvarēt piemērošanas atšķirības un saskaņot Eiropas muitas sistēmas, pamatojoties uz principu par vienotu muitu, kurā dalībvalstis ļauj izmantot izlīguma mehānismus strīdu izšķiršanā attiecībā uz norēķiniem muitas noteikumu pārkāpumu gadījumos, atkarībā no pārkāpuma rakstura un apmēra, cenšoties izvairīties no ilgstošām un dārgām juridiskām procedūrām abām pusēm.

2.9.

Turklāt jāatceras, ka MS lielā mērā ir ES tirdzniecības politikas pasākumu operatīvais atzars un īsteno daudzus starptautiskus nolīgumus attiecībā uz tirdzniecības plūsmām, ar dalībvalstu administrāciju palīdzību attīstot svarīgus horizontālus procesus datu pārvaldības, tirdzniecības dalībnieku pārvaldības un piemērošanas jomā: par piemērošanas atšķirībām Eiropas sistēmas ietvaros jau ir iesniegtas sūdzības PTO.

2.10.

Ņemot vērā, ka MS jārisina nopietnas darbības problēmas sakarā ar tiesību aktu piemērošanas atšķirībām, kas apdraud muitas savienības vispārējo efektivitāti, EESK jau agrāk ir uzsvērusi nepieciešamību “īstenot vienotu muitas politiku, kuras pamatā būtu vienādas, mūsdienīgas, pārredzamas, efektīvas un vienkāršotas procedūras un kura spētu sekmēt ES ekonomikas konkurētspēju pasaules mērogā” (3).

2.11.

EESK atkārtoti uzsver (4): lai sasniegtu patiesu iekšējo tirgu, ir svarīgi nodrošināt piemērošanas noteikumu ieviešanu noteiktajos termiņos; ES muitas tiesību aktu vienādu interpretāciju; Eiropas Savienībai jādarbojas kā vienotai administrācijai, lai nodrošinātu: vienādu attieksmi pret uzņēmējiem visā ES muitas teritorijā; atvieglotu piekļuvi atzīta uzņēmēja statusam; visaptverošu atjauninātu informāciju par visiem attiecīgajiem uzņēmējiem; datorizētas procedūras; kvalitatīvu cilvēkresursu veidošanu. Būtībā mums jāspēj izveidot vienotu Eiropas muitas sistēmu.

2.12.

Tikai ar efektīvu virzību uz vienotu Eiropas muitas sistēmu un atbilstošām pārvaldības struktūrām būs iespējams uzlabot MS operatīvo darbību, kas joprojām ir sarežģīta un neviendabīga.

3.1.

Komisijas ierosinātās direktīvas galvenais mērķis ir panākt vienotu tiesisko regulējumu, izmantojot saskaņošanas direktīvu, lai panāktu:

nodrošinot muitas noteikumu vienādu ievērošanu visā Eiropas Savienībā, saskaņotā veidā piemērojot tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām, lai izvairītos no tā, ka valstu sistēmas pārkāpumu un sankciju jomā ir pārāk atšķirīgas un tādējādi apdraud konkurences noteikumus un negatīvi ietekmē preču brīvu apriti.

3.2.

ES izpildstruktūra, pamatojoties uz LESD 33. pantu, jo īpaši ierosināja:

3.3.

Priekšlikumu, ko Eiropas Komisija iesniedza pirms trim gadiem, rūpīgi izskatīja Eiropas Parlaments, un par šo priekšlikumu ir saņemti iebildumi no vairākām dalībvalstīm. Lietuvas parlaments iebilda, ka “izvēlētais priekšlikuma juridiskais pamats (LESD 33. pants) Savienībai nedod tiesības rīkoties, lai izveidotu regulējumu attiecībā uz Savienības tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem un lai par šiem pārkāpumiem paredzētu sankcijas” (6), un neatbilst subsidiaritātes principam, jo īpaši tādēļ, ka tas neatbilst kompetences piešķiršanas principam, kas paredz, ka Savienība rīkojas tikai tad, ja Līgumos rodams juridisks pamats tās rīcībai.

3.4.

EP tagad ir atsācis priekšlikuma izskatīšanu, uzticot sava atzinuma izstrādi Kaja Kallas, IMCO komitejas referentei, kura lūdza paplašināt juridisko pamatu, iekļaujot tajā arī LESD 114. pantu (7), kurā paredzēta obligāta apspriešanās ar EESK, kā norādīts EP IMCO komitejas priekšsēdētāja EESK adresētajā atzinuma pieprasījuma vēstulē.

3.5.

EESK pilnībā piekrīt šai izvēlei un uzsver, cik svarīga nozīme ir vienveidīgai muitas sistēmai, kas spēj sniegt vērtības un vienotību ne tikai iekšējam tirgum, bet arī visai Eiropas sabiedrībai, kas tagad vairāk nekā jebkad cenšas panākt vienotas sistēmas.

4.1.

EESK vienmēr ir uzskatījusi, ka efektīva muitas savienība ir būtisks Eiropas integrācijas procesa elements, ar ko visā ES teritorijā nodrošināt brīvu preču apriti, ievērojot konkurences noteikumus, maksimāli aizsargājot patērētājus un vidi.

4.2.

EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi nodrošināt kopīgu pieeju attiecībā uz pārkāpumu novēršanu, prevenciju un viennozīmīgu atklāšanu un sankciju vienotu pārvaldību, tostarp attiecībā uz izlīguma sistēmām, lai nodrošinātu ES tiesību aktu vienveidīgu un nediskriminējošu piemērošanu visā ES teritorijā, kā paredzēts LESD 3. pantā.