21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/1

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/2

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/2

1)

Vai ar direktīvas (1) tiesību normām par infrastruktūras uzņēmuma vadības neatkarību (4. panta 1., 4. un 5. punkts), maksas noteikšanas principiem (7.–12. pants) un regulatīvās iestādes uzdevumiem (30. pants) ir saderīga valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru dzelzceļa infrastruktūras objekta lietotājs, pret kuru infrastruktūras pārvaldītājs civiltiesā ir cēlis prasību par lietošanas atlīdzības samaksu vai kurš lūdz samaksātas lietošanas atlīdzības atmaksu, var norādīt, ka infrastruktūras pārvaldītāja ieviestā maksa neatbilst taisnīguma prasībai?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai ar minētajām direktīvas tiesību normām ir saderīga valsts tiesību norma, atbilstoši kurai tiesai, ja tā secina, ka ieviestā maksa nav taisnīga, ir tiesības un pienākums spriedumā noteikt maksājamo maksu?

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/3

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 10. maija spriedumu lietā T-806/14;

—

atcelt Apelācijas padomes lēmumu lietā R 0644/2014–5 vai, pakārtoti, attiecīgā gadījumā nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

—

piespriest EUIPO segt savus izdevumus, kā arī atlīdzināt prasītājai tiesvedībās Tiesā un Vispārējā tiesā radušos tiesāšanās izdevumus, kā arī procesā Apelācijas padomē radušos izdevumus.

I.

Pirmais apelācijas sūdzības pamats: Regulas Nr. 207/2009 (1) 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums – nepareizu kritēriju piemērošana

II.

Otrais apelācijas sūdzības pamats: Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkts – specializācijas principa nepiemērošana

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/4

—

atcelt Vispārējās tiesas 2016. gada 1. jūnija spriedumu lietā T-34/15;

—

piespriest EUIPO un personai, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, segt savus, kā arī atlīdzināt Wolf Oil tiesāšanās izdevumus.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/5

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/5

1)

Vai Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 (1) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “lietās, kas attiecas uz līgumiem” attiecas arī uz tādu prasījumu par kompensāciju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulas (EK) Nr. 261/2004, (2) ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos un ar ko atceļ Regulu (EEK) Nr. 295/91, 7. pantu, kas tiek izvirzīts pret apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kas nav attiecīgā pasažiera līgumslēdzēja puse?

2)

Ja ir jāpiemēro Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 1. punkts:

Vai, pārvadājot personas ar diviem lidojumiem un personai neuzturoties vērā ņemamu laiku pārsēšanās lidostā, pasažiera galamērķis ir jāuzskata par izpildes vietu atbilstoši Regulas (EK) Nr. 44/2001 5. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajam ievilkumam arī tad, ja prasībā izvirzītais prasījums par kompensāciju saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 261/2004 7. pantu ir balstīts uz pirmajā saistītā lidojuma reisā radušos traucējumu un prasība ir celta pret pirmā lidojuma apkalpojošo gaisa pārvadātāju, kas nav pārvadājumu līguma līgumslēdzēja puses?

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/6

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/7

i.

Vai valsts tiesiskās iekārtas kontekstā tiesības uz Direktīvas 2011/92/ES (1) 11. panta 4. punktā paredzēto “ne pārmērīgi dārgo” procedūru ir piemērojamas procesam valsts tiesā, kurā tiek izskatīts jautājums par to, vai konkrētā prasība ir celta pareizajā procesa posmā, ja likumdevējs nav tieši un galīgi noteicis, kurā procesa posmā lēmums būtu jāapstrīd, kā arī ja šis jautājums ir jāizlemj, risinot strīdu tiesā, ņemot vērā katru konkrēto prasības pieteikumu katrā atsevišķā gadījumā saskaņā ar common law noteikumiem;

ii.

vai nosacījums par to, ka, ievērojot Direktīvas 2011/92/ES 11. panta 4. punktu, procedūrai ir jābūt “ne pārmērīgi dārgai”, ir piemērojams tādas tiesvedības visiem elementiem, kurā tiek apstrīdēta tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības likumība (valsts vai Savienības tiesību kontekstā), uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību, vai arī tas ir piemērojams tikai Savienības tiesību elementiem šādas prasības par apstrīdēšanu gadījumā (vai, jo īpaši tikai tiem tās elementiem, kas attiecas uz šīs direktīvas noteikumiem par sabiedrības līdzdalību);

iii.

vai Direktīvas 2011/92/ES 11. panta 1. punktā minētā frāze “lēmumu, darbību vai bezdarbības” ietver administratīvus lēmumus, kuri ir pieņemti, izskatot attīstības piekrišanas pieprasījumu, neatkarīgi no tā, vai ar šādiem administratīvajiem lēmumiem neatgriezeniski un galīgi tiek noteiktas pušu juridiskās tiesības;

iv.

vai, lai nodrošinātu efektīvu tiesisko aizsardzību jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības vides jomā, valsts tiesai ir jāinterpretē valsts tiesības tā, lai tās, cik vien tas iespējams, atbilstu Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā, 9. panta 3. punkta mērķiem, a) procedūrā, kurā tiek apstrīdēta tāda attīstības piekrišanas procesa likumība, kas ietver kopīgu interešu projektu, kāds ir paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulā Nr. 347/2013 (2) ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, un/vai b) procedūrā, kurā tiek apstrīdēta attīstības piekrišanas procesa likumība, ja attīstības projekts skar Eiropas teritoriju saskaņā ar Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību;

v.

vai, gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējā jautājuma a) un/vai b) punktu ir apstiprinoša, nosacījums par to, ka prasītājiem ir “jāatbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu”, liedz uzskatīt, ka Konvencijai būtu tiešā iedarbība, apstākļos, kad prasītāji ir izpildījuši valsts tiesību aktos paredzētos kritērijus attiecībā uz pieteikuma iesniegšanu, un/vai viņiem acīmredzami ir tiesības iesniegt pieteikumu a) procedūrā, kurā tiek apstrīdēta tāda attīstības piekrišanas procesa likumība, kas ietver kopīgu interešu projektu, kāds ir paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. aprīļa Regulā Nr. 347/2013 ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, un/vai b) procedūrā, kurā tiek apstrīdēta attīstības piekrišanas procesa likumība, ja attīstības projekts skar Eiropas teritoriju saskaņā ar Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību;

vi.

vai dalībvalsts var paredzēt tiesiskajā regulējumā izņēmumus noteikumam, ka tiesvedībām vides jomā nav jābūt pārmērīgi dārgām, ja šāds izņēmums nav paredzēts Direktīvā 2011/92/ES vai Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā; kā arī

vii.

vai, jo īpaši valsts tiesību aktos paredzētā prasība par cēloņsakarību starp apgalvoto prettiesisko darbību vai lēmumu un videi nodarīto kaitējumu kā nosacījumu valsts tiesiskā regulējuma piemērojamībai, lai īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā, 9. panta 4. punktu, šādi nodrošinot, ka tiesvedības vides jomā nav pārmērīgi dārgas, ir saderīga ar Konvenciju.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/8

1)

Vai LES 19. pants un LESD 263., 266., kā arī 267. pants un lojālas sadarbības princips (LES 4. panta 3. punkts), – pamatojoties uz kuriem dalībvalstīm un to kompetentajām iestādēm ir pienākums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus, lai novērstu Savienības tiesību pārkāpumu un lai ievērotu Eiropas Savienības Tiesas spriedumus, it īpaši, ja jautājums ir par tādu Savienības iestāžu tiesību aktu spēkā esamību, kuriem ir erga omnes iedarbība, – liek dalībvalstīm atcelt vai atbilstoši grozīt leģislatīvo aktu, ar ko ir tikusi transponēta direktīva, kuru Tiesa vēlāk ir atzinusi par spēkā neesošu tādēļ, ka tā ir pretrunā (ar to ir pārkāptas) Līgumu vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas normas, – lai garantētu Tiesas sprieduma izpildi un tādā veidā novērstu Līgumu vai Hartas pārkāpumu un izvairītos no jauniem pārkāpumiem nākotnē?

2)

Saistībā ar iepriekšējo jautājumu, – vai LESD 266. pants (bijušais EKL 233. pants) var tikt interpretēts tādējādi, ka jēdziens “struktūra vai organizācija” (plašā nozīmē vai pēc analoģijas) ietver arī dalībvalsti, kura savā tiesību sistēmā ir transponējusi direktīvu, kas vēlāk atzīta par spēkā neesošu Līgumu vai Hartas pārkāpuma dēļ, vai arī tādā gadījumā var pēc analoģijas tikt piemērots LESD 260. panta 1. punkts?

3)

Gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējiem jautājumiem būtībā ir apstiprinoša, tātad ja dalībvalstīm ir pienākums veikt visus vispārīgos vai īpašos pasākumus Savienības primāro tiesību pārkāpuma novēršanai, attiecīgi atceļot vai grozot leģislatīvo aktu, ar ko ir transponēta direktīva, kuru Tiesa vēlāk ir atzinusi par spēkā neesošu Hartas vai Līgumu pārkāpuma dēļ, – vai šis pienākums attiecas arī uz valsts tiesām tādā ziņā, ka tās nedrīkst piemērot leģislatīvo aktu, ar ko ir transponēta direktīva, kas atzīta par spēkā neesošu, – šajā lietā: Direktīva 2006/24/EK (1) –, (vismaz daļā), ar ko ir pārkāpti Harta vai Līgumi, un tādējādi [valsts tiesas] nedrīkst ņemt vērā pierādījumus, kuri iegūti, pamatojoties uz šiem aktiem (direktīvu un valsts aktu par tās transponēšanu)?

4)

Vai valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir transponēta Direktīva 2006/24, kuru Tiesa ar 2014. gada 8. aprīļa spriedumu Digital Rights Ireland Ltd  (2) (C-293/12 un C-594/12) ir atzinusi par spēkā neesošu Hartas pārkāpuma dēļ, ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, kā prasīts Hartas 51. panta 1. punktā[,] tādēļ vien, ka ar to ir transponēta Direktīva 2006/24, neatkarīgi no tā, ka pēc tam Tiesa to ir atzinusi par spēkā neesošu?

5)

Tā kā Direktīva 2006/24, ko Tiesa vēlāk ir atzinusi par spēkā neesošu, tika pieņemta ar mērķi Eiropas mērogā īstenot saskaņotu sistēmu Direktīvas 2002/58/EK 15. panta 1. punkta izpratnē datu saglabāšanai no komunikāciju pakalpojumu sniedzēju puses noziedzīgu nodarījumu prevencijai, izmeklēšanai, noteikšanai un kriminālvajāšanai, tādējādi, lai nebūtu šķēršļu elektronisko komunikāciju iekšējam tirgum, – vai valsts tiesiskais regulējums, ar ko ir transponēta Direktīva 2006/24, iekļaujas Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkta kontekstā tādējādi, ka tas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, kā prasīts Hartas 51. panta 1. punktā?

6)

Tā kā Savienības dalībvalsts pilsoņa iespējamā notiesāšana krimināllietā, kā šajā gadījumā, nenovēršami nozīmēs ierobežojumus brīvas pārvietošanās tiesību izmantošanā, kādas šim pilsonim izriet no Savienības tiesībām, lai gan šie ierobežojumi principā ir pamatoti, – vai tādēļ ir vienīgi jāuzskata, ka kopumā attiecīgie kriminālprocesi ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, kā prasīts Hartas 51. panta 1. punktā?

Ja atbildes uz iepriekšējiem jautājumiem doma būtībā ir tāda, ka Harta ir piemērojama saskaņā ar tās 51. panta 1. punktu, tad:

7)

Vai Hartas 7. un 8. pantam un 52. panta 1. punktam atbilst tas, ka dati, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un/vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, ir pieejami policijai un tā var tos izmantot kriminālizmeklēšanas gaitā, steidzamā gadījumā un it īpaši noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, bez tiesu iestādes [vai neatkarīgas administratīvas struktūras] iepriekšējas atļaujas, kura piešķirta atbilstoši iepriekš izvirzītajām pamatprasībām un procesuālajām prasībām?

8)

Vai saskaņā ar Hartas 7. un 8. pant[u] un 52. panta 1. punktu kriminālizmeklēšanas gaitā no policijas vai citu iestāžu, kas nav vienīgi tiesu iestādes, puses, kuras lūdz piekļuvi datiem, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un/vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, un lūdz [iespēju] tos izmantot, it īpaši tad, ja minētās izmeklēšanas mērķis nav novērst, izmeklēt vai veikt kriminālvajāšanu par īpaši noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, ko valsts likumdevējs kvalificējis kā smagus, iespējamā tās personas piekrišana, uz kuru šie dati attiecas, izslēdz nepieciešamību saņemt iepriekšēju tiesas [vai neatkarīgas administratīvas struktūras] atļauju piekļūt šiem datiem un izmantot tos, kura piešķirta atbilstoši iepriekš izvirzītajām pamatprasībām un procesuālajām prasībām, it īpaši ņemot vērā, ka pieprasītie dati nenovēršami ietver arī datus par trešajām personām (piemēram: zvanītājs – zvana saņēmējs)?

9)

Vai kriminālizmeklēšanas gaitā [sniegta] prokurora vienkārša piekrišana piekļuvei datiem, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un/vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, un to izmantošanai atbilst Hartas 7. un 8. pantam un 52. panta 1. punktam, ja nav tiesas [vai neatkarīgas administratīvas struktūras] iepriekšējas atļaujas, kura piešķirta atbilstoši iepriekš izvirzītajām pamatprasībām un procesuālajām prasībām, it īpaši ja izmeklēšanas mērķis nav novērst, izmeklēt vai veikt kriminālvajāšanu par īpaši noteiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, ko valsts likumdevējs kvalificējis kā smagus?

10)

Ņemot vērā Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu Digital Rights Ireland Ltd (C-293/12 un C-594/12, EU:C:2014:238, 60. un 61. punkts) un frāzi “smagi noziedzīgi nodarījumi”, kas ietverta Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā, – vai šī frāze ir Eiropas Savienības tiesību autonoms jēdziens un, ja tā, tad kāds ir tā būtiskais saturs, uz kuru pamatojoties noteikts noziedzīgais nodarījums var tikt uzskatīts par pietiekami smagu, lai pamatotu piekļuvi datiem, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24, un to izmantošanu?

11)

Ņemot vērā Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu Digital Rights Ireland Ltd (C-293/12 un C-594/12, EU:C:2014:238, 60. un 61. punkts), un neatkarīgi no tā, vai frāze “smagi noziedzīgi nodarījumi”, kas ietverta Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā, ir autonoma vai nav, – vai Hartas 7. un 8. pants un 52. panta 1. punkts raksturo vispārīgos kritērijus, pamatojoties uz kuriem noteikts noziedzīgais nodarījums ir jāuzskata par pietiekami smagu, lai pamatotu piekļuvi datiem, kas tiek saglabāti saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un/vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, un to izmantošanu, un, ja tā, – kādi ir šie kritēriji?

12)

Gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu būtībā ir apstiprinoša, – vai šī samērīguma pārbaude galīgi izpaužas kā noziedzīgā nodarījuma pazīmju vērtējums izmeklēšanā, a) ko veic tikai [Eiropas Savienības] Tiesa, vai b) ko veic valsts tiesa, pamatojoties uz [Eiropas Savienības] Tiesas noteiktajiem vispārīgajiem kritērijiem?

13)

Ņemot vērā Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu Digital Rights Ireland Ltd (C-293/12 un C-594/12, EU:C:2014:238, no 58. līdz 68. punktam un rezolutīvā daļa), – vai Hartas 7. un 8. pantam un 52. panta 1. punktam atbilst piekļuve saglabātajiem datiem un to izmantošana, kas notiek saistībā ar kriminālprocesu, pamatojoties uz datu saglabāšanas vispārējo sistēmu, kas izveidota saskaņā ar Direktīvu 2006/24 un[/]vai Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, – sistēmu, kas atbilst minētā sprieduma 60., 61., 62., 67. un 68. punktā izklāstītajiem nosacījumiem, bet ne nosacījumiem, kas izklāstīti tā 58., 59., 63. un 64. punktā?

[proti, saglabāšanas sistēmu, kurā, pirmkārt, ir prasīta iepriekšēja atļauja no tiesas atbilstoši iepriekš izvirzītajām pamatprasībām un procesuālajām prasībām, it īpaši ar mērķi novērst, izmeklēt un veikt kriminālvajāšanu par precīzi noteiktiem noziedzīgajiem nodarījumiem, ko valsts likumdevējs uzskaitījis sarakstā un kvalificējis kā smagus, un kura nodrošina saglabāto datu efektīvu aizsardzību pret ļaunprātīgas izmantošanas risku un pret jebkādu nelikumīgu piekļuvi un nelikumīgu izmantošanu (skat. minētā sprieduma 60., 61., 62., 67. un 68. punktu), un, otrkārt, kura atļauj saglabāt datus a) bez izšķirības visām personām, kuras izmanto elektronisko komunikāciju pakalpojumus, lai gan minētajām personām (kuras tiek apsūdzētas vai par kurām tiek veikta izmeklēšana) nav nekā, kas liecinātu par kaut attālu saikni starp šīm personām un smagu noziedzīgo nodarījumu, pirms tiek pārbaudīts apstāklis, saistībā ar kuru komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir pieprasītas ziņas; b) pieprasītajiem datiem, pirms fakta, kas ir izmeklēšanas priekšmets, pārbaudes nav jāattiecas i) uz noteiktu laika posmu un/vai ģeogrāfisko zonu, un/vai noteiktu personu loku, kuras varētu tādā vai citā veidā būt iesaistītas smagā noziedzīgā nodarījumā, vai arī ii) uz tādām personām, kuras citu iemeslu dēļ ar to datu saglabāšanu varētu sekmēt smagu noziedzīgu nodarījumu prevenciju, atklāšanu vai kriminālvajāšanu; c) zināmu laika posmu (šajā gadījumā 12 mēnešiem), kas tiek noteikts, nekādi nešķirojot datu kategorijas, kas paredzētas aplūkotās direktīvas 5. pantā, pamatojoties uz to iespējamo noderīgumu izvirzītajam mērķim, vai pēc ieinteresētajām personām (skat. norādītā sprieduma 58., 59., 63. un 64. punktu)]

14)

Gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu būtībā ir tāda, ka piekļuve šiem datiem un to izmantošana neatbilst Hartas 7. un 8. pantam un 52. panta 1. punktam, – vai valsts tiesai ir pienākums nepiemērot valsts tiesību aktu, ar kuru transponēta Direktīva 2006/24, ko Tiesa atzinusi par spēkā neesošu, vai tiesību aktu, kas pamatots ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, jo tas ir pretrunā Hartai, un tātad vai tā nedrīkst ņemt vērā datus, kas tiek saglabāti un iegūti, pamatojoties uz tiem?

15)

Ņemot vērā Direktīvu 2006/24, it īpaši tās preambulas 6. apsvērumu, atbilstoši kuram “juridiskās [..] atšķirības valstu noteikumos attiecībā uz datu saglabāšanu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem rada šķēršļus elektronisko komunikāciju iekšējam tirgum”, tās 1. panta 1. punktā norādīto mērķi, kas ir “saskaņot dalībvalstu noteikumus”, kā arī pārējos preambulas apsvērumus, it īpaši [3., 4., 5., 11. un 21. apsvērumu], un ņemot vērā arī Tiesas 2009. gada 10. februāra spriedumu Īrija/Parlaments un Padome (C-301/06, EU:C:2009:68, no 70. līdz 72. punktam), – vai atstāt spēkā likumu, ar ko valsts sistēmā transponēta Direktīva 2006/24, neraugoties uz to, ka Tiesa to ir atzinusi par spēkā neesošu, rada šķērsli iekšējā tirgus izveidei un darbībai, saprotot, ka vēl nav stājies spēkā neviens jaunāks Savienības tiesību pasākums[?]

16)

It īpaši, vai tas, ka tiek atstāts spēkā likums, ar ko valsts sistēmā transponēta Direktīva 2006/24, neraugoties uz to, ka Tiesa to ir atzinusi par spēkā neesošu, vai valsts likums saskaņā ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, rada šķērsli iekšējā tirgus izveidei un darbībai tādēļ, ka kumulatīvi vai alternatīvi:

17)

Gadījumā, ja atbilde vismaz uz vienu no iepriekšējiem jautājumiem ir apstiprinoša, – vai valsts tiesai saskaņā ar Savienības tiesībām ir pienākums nepiemērot valsts tiesību aktu, ar kuru transponēta Direktīva 2006/24, ko Tiesa atzinusi par spēkā neesošu, jo tas ir pretrunā iekšējā tirgus izveidei un darbībai, un tādējādi neņemt vērā saglabātos datus, kuriem ir bijis iespējams piekļūt, pamatojoties uz Direktīvu 2006/24 vai valsts tiesību aktiem, kas pieņemti atbilstoši Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktam?

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/11

1)

Vai Savienības tiesības to pašreizējā attīstības stadijā, it īpaši Savienības vispārējais vienlīdzīgas attieksmes princips, vispārējais diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma princips LES 6. panta 3. punkta un ES Pamattiesību hartas 21. panta izpratnē, ar LESD 45. pantā paredzēto darba ņēmēju brīvu pārvietošanos saistītais diskriminācijas aizliegums un Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK (1), ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums kā tas, kurš tiek aplūkots pamatlietā, ar kuru Eiropas Savienības Tiesas spriedumā Gotthard Starjakob  (2) konstatētās diskriminācijas vecuma dēļ (proti, ÖBB darbinieku līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai pabeigto nodarbinātības laikposmu pirms dienesta attiecību uzsākšanas neņemšana vērā) izbeigšanas nolūkā attiecībā uz nelielu daļu saskaņā ar veco tiesisko regulējumu diskriminēto ÖBB darbinieku gan tiek ņemti vērā līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai pabeigtie nodarbinātības laikposmi pirms dienesta attiecību uzsākšanas (taču tikai tie, kas ir faktiski nostrādāti ÖBB un tai pielīdzināmos publiskos ar dzelzceļa infrastruktūru saistītos un/vai dzelzceļa satiksmes uzņēmumos Savienībā, EEZ un valstīs, kuras ar Savienību saista asociācijas un/vai brīvas pārvietošanās nolīgumi), tomēr attiecībā uz lielāko daļu sākotnēji diskriminēto ÖBB darbinieku līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai pabeigtie nodarbinātības laikposmi pirms dienesta attiecību uzsākšanas vērā ņemti netiek, it īpaši bez ievērības atstājot tos nodarbinātības laikposmus pirms dienesta attiecību uzsākšanas, kas attiecīgajiem ÖBB darbiniekiem sniedz prasmi labāk veikt savu darbu, piemēram, pirms dienesta attiecību uzsākšanas pabeigti nodarbinātības laikposmi privātos un citos publiskos satiksmes uzņēmumos un/vai ar infrastruktūru saistītos uzņēmumos, kuri nodarbojas ar atbildētājas izmantotās infrastruktūras (ritošais sastāvs, sliežu ceļu būvniecība, līniju izbūve, elektriskas un elektroniskas ietaises, centralizācijas posteņi, staciju būvniecība u.tml.) izveidi, izplatīšanu un apkalpošanu, vai tiem pielīdzināmos uzņēmumos, un līdz ar to faktiski tiek nostiprināta nevienlīdzīga attieksme vecuma dēļ pret lielāko daļu ÖBB darbinieku, uz kuriem attiecas diskriminējošais tiesiskais regulējums?

2)

Vai ar tādas dalībvalsts rīcību, kura ir 100 % dzelzceļa transporta uzņēmuma kapitāla daļu īpašniece un šajā uzņēmumā strādājošo darbinieku faktiskā darba devēja, ja tā, 2011. un 2015. gadā pieņemot likuma grozījumus ar atpakaļejošu spēku, pamatojoties uz tīri fiskāliem apsvērumiem, cenšas atņemt šiem darbiniekiem Savienības tiesībās noteiktās tiesības uz nesaņemtā atalgojuma izmaksu vairākos Eiropas Savienības Tiesas spriedumos (David Hütter  (3), Siegfried Pohl  (4), Gotthard Starjakob) konstatētās diskriminācijas tostarp vecuma dēļ, kas ir tikusi atzīta arī vairākos valsts tiesu spriedumos, tostarp arī [Austrijas Republikas] Augstākās tiesas spriedumā (8 ObA 11/15y), ir izpildīti Tiesas judikatūrā izvirzītie nosacījumi šīs dalībvalsts atbildībai saskaņā ar Savienības tiesībām, un ir īstenots it īpaši pietiekami būtisks Savienības tiesību, piemēram, vairākos Tiesas spriedumos (David Hütter, Siegfried Pohl, Gotthard Starjakob) interpretētā Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta apvienojumā ar 1. pantu pārkāpums?

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/12

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/12

—

atcelt pārsūdzēto spriedumu un arī apstrīdēto lēmumu (1) otrajā apelācijas sūdzības pamatā izklāstīto iemeslu dēļ, nospriežot, ka Telefónica rīcība nav atzīstama par ierobežojumu mērķa dēļ;

—

pakārtoti, atcelt pārsūdzēto spriedumu pirmajā apelācijas sūdzības pamatā izklāstīto iemeslu dēļ, nododot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā veiktu liecinieku nopratināšanu, kas ir tikusi atteikta, un pēc būtības izlemtu Vispārējā tiesā Telefónica celto prasību atcelt tiesību aktu, ņemot vērā liecinieku nopratināšanas rezultātus;

—

pakārtotāk, trešajā apelācijas sūdzības pamatā izklāstīto iemeslu dēļ,

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Telefónica gan pirmajā instancē, gan šajā tiesvedībā Tiesā;

—

atļaut šī procesuālā raksta lielāku apjomu, kas nedaudz pārsniedz Tiesas Praktiskos norādījumos ieteikto, ņemot vērā šīs lietas ekonomisko ietekmi uz apelācijas sūdzības iesniedzēju un izklāstītās argumentācijas sarežģītību.

1.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta un 48. panta 2. punkta un Vispārējās tiesas Reglamenta 68. panta pārkāpums, kas esot pieļauts, noraidot pieteikumu par liecinieku nopratināšanu. Vispārējā tiesa, noraidot pieteikumu par liecinieku nopratināšanu, liedza Telefónica aizstāvības iespējas, atsakoties no pierādīšanas līdzekļa, kas ir būtisks un izšķirošs pareizai lietas izlemšanai. Pret Vispārējas tiesas pieeju tiek izvirzīti četri pamata iebildumi: i) iebildums par teleoloģisko pretrunu; ii) iebildums par pierādīšanas pienākuma nelīdzsvarotību; iii) iebildums par liecinieku nopratināšanas rezultātu paredzēšanu un iv) iebildums par nelīdzsvarotību izsvēršanā.

2.

LESD 101. panta pārkāpums, kas esot pieļauts, nepareizi piemērojot judikatūru par ierobežojumiem mērķa dēļ un par pamatojuma sniegšanas un nevainīguma prezumpcijas principiem.

3.

Kļūda, kas esot pieļauta, izvērtējot jautājumu par mazāku pārkāpuma smaguma pakāpi un atbildību mīkstinošo apstākļu iestāšanos attiecībā uz Telefónica rīcību. Telefónica uzskata, ka Vispārējā tiesa savā novērtējumā neesot ņēmusi vērā papildu faktorus, kas liecina par šīs rīcības mazāku smaguma pakāpi un kas pamato naudas soda papildu samazināšanu salīdzinājumā ar Komisijas noteikto apmēru.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/14

1)

prasību noraidīt;

2)

Søndagsavisen A/S sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

3)

Dānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/14

1)

prasību noraidīt;

2)

Perry Ellis International Group Holdings Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/15

1)

prasību noraidīt;

2)

Guccio Gucci SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp Guess? IP Holder LP procesā Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas padomē radušos izdevumus.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/16

1)

prasību noraidīt;

2)

Guccio Gucci SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus, tostarp Guess? IP Holder LP procesā Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas padomē radušos izdevumus.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/16

1)

prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)

European Crop Protection Association (ECPA), de Dow AgroSciences Ltd un de Dow AgroSciences Iberica SA pieteikumi par iestāšanos lietā vairs nav jāizskata;

3)

Pesticide Action Network Europe (PAN Europe), Bee Life European Beekeeping Coordination (Bee Life) un Unione nazionale associazioni apicoltori italiani (Unaapi) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;

4)

PAN Europe, Bee Life, Unaapi, Komisija, ECPA, Dow AgroSciences un Dow AgroSciences Iberica sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pieteikumiem par iestāšanos lietā pašas.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/17

—

atcelt 2016. gada 28. jūnija paziņojumus par parādu Nr. 3241608864 par summu EUR 63 653,58, Nr. 3241608865 par summu EUR 9 630,30, kurus bija izdevusi atbildētāja.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/18

—

atcelt Komisijas 2016. gada 13. jūlija lēmumu, kas ir pieņemts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (1), par pieprasījumu par piekļuvi dokumentiem, kas ir reģistrēts ar atsauces numuru GESTDEM 2015/5711;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka nav ievēroti Regulā Nr. 1049/2001 noteiktie procesuālie laika termiņi.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota kļūdaina pieprasījuma par piekļuvi dokumentiem izskatīšana, it kā tas būtu bijis jauns pieprasījums.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvota pieteikuma piekļuvei dokumentiem piemērošanas jomas prettiesiska paplašināšana atkārtota pieteikuma posmā.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka atbildētāja apstrīdētajā lēmumā ir iekļāvusi dokumentus, lai tos paziņotu trešajai personai, kuru izpaušana būtu pretrunā Regulas Nr. 1224/2009 (2) 113. pantam.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/19

—

atcelt Komisijas 2016. gada 11. jūlija Īstenošanas lēmumu C(2016) 2136, ar ko noraida pieteikumu par daļēju starpposma pārskatīšanu, kurā apskatītu tikai dempinga aspektus saistībā ar galīgiem antidempinga pasākumiem, kas ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 917/2011 ir noteikti Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes keramikas flīžu importam;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/19

—

atcelt Civildienesta tiesas 2016. gada 18. jūlija rīkojumu, ar kuru ir noraidīta viņa prasība;

—

apmierināt pirmajā instancē iesniegtos prasījumus;

—

piespriest pretējai pusei tiesvedībā atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu, kurš ir iedalīts divās daļās, tiek apalvots, ka ir pārkāpts Eiropas robežu un krasta apsardzes aģentūras (Frontex) izpilddirektora 2009. gada 27. augusta lēmuma, ar kuru ievieš personāla novērtēšanas procedūru (turpmāk tekstā – “2009. gada 27. augusta lēmums”), 11. panta 4., 5. un 6. punkts, kas tiek interpretēti atbilstoši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. un 2. punktam.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts 2009. gada 27. augusta lēmuma 2. panta 2. punkts, jo nav ievērotas Frontex iekšienē izveidotās atšķirīgās novērtētāja un novērtējamā lomas.

21.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 428/20

—

atbilstoši LESD 264. panta 1. punktam atzīt par spēkā neesošu Eiropas Savienības Komisijas instrukciju, kura elektronisku paziņota ar 2016. gada 28. jūnija vēstuli ES Komisāru kolēģijas locekļiem un uz kuru atsaucies priekšsēdētājs Ž.K. Junkers savā uzrunā Eiropas Parlamenta plenārsēdē Briselē, 2016. gada 28. jūnijā (SPEECH/16/2356), ar ko Komisijai tiek aizliegts veikt formālas vai neformālas pārrunas ar Apvienotās Karalistes valdību pirms tās paziņojuma par izstāšanos no ES saskaņā ar LES 50. pantu, no vienas puses, un Eiropas Savienības Komisijas priekšsēdētāja paziņojumu, ka iepriekš minēto instrukciju viņš sniedzis ES Komisāru kolēģijas locekļiem “Priekšsēdētāja rīkojuma” veidā, kā viņš to skaidri norādīja uzrunā Eiropas Parlamenta plenārsēdē Briselē, 2016. gada 28. jūnijā, un kas ir ierakstīta angļu un franču valodā Komisijas šīs uzrunas paziņojumos presei (SPEECH/16/2353), no otras puses; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētiem pasākumiem neesot vispār, vai neesot pienācīga, juridiska pamata.

Prasītāji apgalvo, ka:

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētie pasākumi diskriminējot Apvienotās Karalistes pilsoņus to pilsonības dēļ pretēji LESD 18. pantam.

Prasītāji apgalvo, ka:

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētie pasākumi esot pretrunā prasītāju pamattiesībām, kas noteiktas ES tiesībās.

Prasītāji apgalvo, ka:

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētie pasākumi esot pieņemti pretrunā LESD 4. panta 3. punktā noteiktajam lojālas sadarbības principam.

Prasītāji apgalvo, ka ar apstrīdētiem pasākumiem tieši Komisijai un tās darbiniekiem tiekot tieši aizliegts ievērot lojālas sadarbības principu, sniedzot Apvienotai Karalistei un citām ES iestādēm palīdzību to uzdevumu izpildē, kas izriet no Līgumiem.

5.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka, tā kā apstrīdētie pasākumi tika pieņemti, lai pilnībā vai daļēji atturētu vai neieteiktu citu ES dalībvalstu pilsoņiem brīvi izteikt savu viedokli (par ES dalību), ko aizsargā Pamattiesību hartas 11. pants, tie esot nelikumīgi.