27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/1

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/2

—

ņemot vērā pirmās un otrās Starptautiskās konferences par attīstības finansēšanu noslēguma dokumentus, jo īpaši 2002. gadā pieņemto Monterejas konsensu un 2008. gadā pieņemto Dohas deklarāciju,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas Nr. 68/204 un Nr. 68/279 par trešo Starptautisko konferenci par attīstības finansēšanu, kas notiks Adisabebā (Etiopijā) 2015. gada 13.–16. jūlijā;

—

ņemot vērā 2015. gada 21. janvāra“elementu” dokumentu, ar kuru iepazīstināja trešās Starptautiskās konferences par attīstības finansēšanu sagatavošanas procesa līdzpriekšsēdētāji;

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra 2014. gada decembra kopsavilkuma ziņojumu par programmu laikposmam pēc 2015. gada “Virzība uz cieņpilnu dzīvi, kas jāīsteno līdz 2030. gadam: nabadzības izskaušana, dzīves pārveidošana un planētas aizsardzība”,

—

ņemot vērā Starpvaldību ekspertu komitejas ilgtspējīgas attīstības finansēšanas jautājumos 2014. gada augusta ziņojumu,

—

ņemot vērā ANO Atvērtās darba grupas par ilgtspējīgas attīstības mērķiem 2014. gada jūlija ziņojumu,

—

ņemot vērā dokumentu “UNCTAD 2014. gada ziņojums par ieguldījumiem pasaules mērogā — rīcības plāns attiecībā uz ieguldījumiem ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā” (1),

—

ņemot vērā ilgtspējīgai attīstībai veltītajā ANO konferencē “Rio+20” 2012. gada jūnijā pieņemto noslēguma dokumentu “Nākotne, ko vēlamies”,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2014. gada septembra rezolūciju “Virzība uz valsts parādu restrukturizācijas procesu daudzpusēju tiesisko regulējumu”,

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 5. februāra paziņojumu “Globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada” (COM(2015)0044),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūnija paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem: no koncepcijas līdz kopīgai rīcībai” (COM(2014)0335),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. jūlija paziņojumu “Panākt visaptverošu un integrētu pieeju nabadzības izskaušanas un ilgtspējīgas attīstības finansēšanā laikposmam pēc 2015. gada” (COM(2013)0531),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. februāra paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” (COM(2013)0092),

—

ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 12. decembra secinājumus par politikas saskaņotību attīstības veicināšanai,

—

ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2014. gada 16. decembra secinājumus par pārmaiņu programmu laikposmam pēc 2015. gada (2),

—

ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 12. decembra secinājumus par nabadzības izskaušanas un ilgtspējīgas attīstības finansēšanu laikposmā pēc 2015. gada (3),

—

ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 12. decembra secinājumus par privātā sektora stingrāku lomu attīstības sadarbībā,

—

ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2013. gada 25. jūnija secinājumus par visaptverošu programmu laikposmam pēc 2015. gada (4),

—

ņemot vērā 2014. gada 25. novembra rezolūciju par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada (5),

—

ņemot vērā 2008. gada 23. septembra rezolūciju par turpmāko darbu saistībā ar 2002. gada Monterejas konferenci par attīstības finansēšanu (6),

—

ņemot vērā 2014. gada 26. novembra rezolūciju par ANO 2014. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 20) Limā, Peru (2014. gada 1.–12. decembrī) (7), 2014. gada 26. februāra rezolūciju par attīstības veicināšanu ar atbildīgu uzņēmējdarbības praksi, tostarp — ieguves rūpniecības lomu jaunattīstības valstīs (8), 2013. gada 8. oktobra rezolūciju par korupciju publiskajā un privātajā sektorā — ietekme uz cilvēktiesībām trešās valstīs (9), 2013. gada 21. maija rezolūciju par cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāzēm (10) un 2013. gada 16. aprīļa rezolūciju par attīstības veicināšanu, izmantojot tirdzniecību (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Lēmumu Nr. 472/2014/ES par Eiropas gadu attīstībai (2015) (12),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 233/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā 2014.–2020. gadam,

—

ņemot vērā LESD 208. pantu, kurā ir noteikts, ka nabadzības izskaušana ir ES attīstības politikas galvenais mērķis un princips, pamatojoties uz kuru tiek nodrošināta politikas saskaņotība attīstības veicināšanai,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A8-0143/2015),

A.

tā kā 2015. gads ir izšķirošs gads attīstības centieniem pasaules mērogā, ņemot vērā to, ka tiks pieņemti ilgtspējīgas attīstības mērķi un vienošanās par globāliem pasākumiem klimata pārmaiņu jomā (abi pasākumu kopumi būs spēkā līdz 2030. gadam);

B.

tā kā trešajā Starptautiskajā konferencē par attīstības finansēšanu, kas notiks Adisabebā (Etiopijā) 2015. gada 13.–16. jūlijā, ir jāizstrādā nepieciešamie nosacījumi par programmas laikposmam pēc 2015. gada finansēšanu un īstenošanu un tā kā šīs programmas panākumi būs atkarīgi no konferencē izrādītā mērķtiecīguma līmeņa;

C.

tā kā 1,5 miljardi cilvēku joprojām dzīvo nabadzībā un vienlaicīgi netiek ievēroti veselības, izglītības un dzīves standarti, jo īpaši konfliktu skartajās un nestabilajās valstīs; tā kā, apzinoties, ka pasaulē pastāv pietiekami daudz resursu, lai šo situāciju pakāpeniski novērstu, tā ir nepieņemama;

D.

tā kā izskaust nabadzību un nevienlīdzību var tikai, aktivizējot visiem paredzētus pietiekami lielus atbilstīgus resursus un labāk novirzot tos marginalizētām iedzīvotāju grupām, piemēram, bērniem, sievietēm, gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti; tā kā, neraugoties uz to, ka ir ievērojami samazināta galēja nabadzība, bērnu nabadzības izskaušana ir notikusi lēnāk, tādēļ svarīgs faktors ir līdzekļu ieguldīšana bērnu vajadzībām, izmantojot gan vietējos resursus, gan starptautisku publisko finansējumu;

E.

tā kā ilgtspējīga attīstība nav iespējama bez miera un drošības, kā tika atzīts 2005. gada Eiropas Konsensā attīstības jomā;

F.

tā kā trīs ceturtdaļas no pasaules nabadzīgākajiem cilvēkiem — aptuveni 960 miljoni — pašlaik valstīs ar vidēju ienākumu līmeni un jaunajā attīstības paradigmā ir vajadzīgas programmas, kas paredzētas gan nabadzīgiem iedzīvotājiem, gan nabadzīgām valstīm;

G.

tā kā UNCTAD lēš — lai sasniegtu gaidāmos ilgtspējīgas attīstības mērķus, jaunattīstības valstīm ir vajadzīgs aptuveni USD 3,9 triljonu liels finansējums gadā, un pašlaik trūkst USD 2,5 triljonu gadā; tā kā nepietiekama rīcība galu galā izmaksās daudz vairāk nekā uz ilgtspējīgu attīstību vērsta izlēmīga rīcība;

H.

tā kā, lai reaģētu uz milzīgo izaicinājumu saistībā ar ilgtspējīgas attīstības mērķu finansēšanu, ir vajadzīga spēcīga un globāla partnerība un ir jāizmanto visi finansējuma veidi (iekšējais, starptautiskais, publiskais, privātais un inovatīvais) un nefinanšu līdzekļi; tā kā ar privāto finansējumu var papildināt, bet ne aizstāt publisko finansējumu;

I.

tā kā iekšējo resursu aktivizēšana un oficiālā attīstības palīdzība (OAP) ir neaizvietojami attīstības finansēšanas pamatelementi, kas ir jāstiprina;

J.

tā kā jaunattīstības valstīm piemīt ievērojams iekšējo resursu aktivizēšanas potenciāls, bet pašreizējā situācijā pastāv ierobežojumi attiecībā uz to, cik daudz valstis var paveikt pašu spēkiem; tā kā lielākajā daļā jaunattīstības valstu nodokļu resursi veido tikai nelielu daļu no valsts IKP un tādēļ ir svarīgi veicināt līdzsvarotu, taisnīgu un efektīvu nodokļu sistēmu, kas veidota, pamatojoties uz individuālu nodokļu maksātāju un uzņēmumu spēju maksāt nodokļus; tā kā, lai aktivizētu iekšējos resursus, ir taisnīgi un pārredzami jāsadala no dabas resursiem gūtie ienākumi;

K.

tā kā ļoti maz ir to jaunattīstības valstu, kas pilda apņemšanos nodrošināt 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI) OAP vajadzībām, tostarp vismazāk attīstītās valstis (VAV), kurām OAP vajadzībām jānodrošina 0,15–0,20 % no NKI; tā kā dalībvalstis, kas pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gadā vai vēlāk, ir apņēmušās sasniegt mērķi nodrošināt attīstībai 0,33 % no NKI, bet neviena no tām šo mērķi vēl nav sasniegusi;

L.

tā kā daudzas mazāk attīstītas valstis ir nestabilas vai ir kļuvušas nestabilas tādu ārēju faktoru kā bruņoti konflikti, epidēmijas, piemēram, Ebolas vīrusslimības epidēmija, un dabas katastrofu dēļ un tā kā tām ir vajadzīgs lielāks atbalsts;

M.

tā kā nabadzības samazināšana, ekonomikas izaugsme un drošība lielā mērā ir atkarīgas no valsts spējas pildīt savas suverēnās funkcijas, lai nodrošinātu tiesiskumu un piedāvātu tādus pamata publiskos pakalpojumus kā izglītību un veselības aprūpi, vienlaikus respektējot īpašumtiesību principu; tā kā lielāks atbalsts šīm valstīm ir jo īpaši vajadzīgs, lai izveidotu spēcīgu veselības aprūpes sistēmu;

N.

tā kā attīstības darba programma paplašinās un tādēļ ir svarīgi noteikt un stimulēt pasākumus, kas tiek veikti papildus OAP vai ārpus tās darbības jomas; tā kā, neraugoties uz sarežģītajiem fiskālajiem apstākļiem daudzās ESAO valstīs, tika saglabāts augsts OAP līmenis un 2013. gadā OAP sasniedza vēl nepieredzēti lielu apmēru — USD 134,8 miljardus; tā kā OAP var būt katalizators privāto investīciju piesaistē un tā kā šajā sakarībā būtu jāņem vērā inovatīvu finansiālo instrumentu nozīme;

O.

tā kā privātais sektors un ārvalstu tiešie ieguldījumi, ja tos pienācīgi reglamentē un piesaista konkrētiem iekšējās ekonomikas uzlabojumiem, var ievērojami veicināt ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu, kā norādīts UNCTAD priekšlikumā rīcības plānam attiecībā uz ieguldījumiem ilgtspējīgas attīstības mērķos;

P.

tā kā privātā kapitāla plūsmas ietekmē jaunattīstības valstis daudzos dažādos veidos — gan pozitīvos, gan negatīvos; tā kā finanšu plūsmas uz jaunattīstības valstīm no privātiem avotiem ir nozīmīgas, bet lielākoties ir nestabilas, nav vienmērīgi sadalītas un bieži vien ir saistītas ar līdzekļu aizplūdi, piemēram, peļņas repatriāciju, kas kopš 2010. gada ir pārsniegusi jaunu ārvalstu tiešo ieguldījumu ieplūdes apmēru;

Q.

tā kā pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga nozīme vispārēja un iekļaujoša procesa nodrošināšanā gan valsts, gan pasaules līmenī un tā veicina labu pārvaldību un pārskatatbildību; tā kā attīstības palīdzība un korupcija nav savstarpēji savietojamas;

R.

tā kā ir svarīgi veicināt banku pakalpojumu izmantošanu jaunattīstības valstīs;

S.

tā kā ES un tās dalībvalstīm kā vislielākajām attīstības palīdzības sniedzējām ir jāvada attīstības finansēšanas process un jāpalīdz panākt to, ka tiek atbilstīgi risinātas problēmas attīstības finansēšanas jomā, nodrošinot darba programmā laikposmam pēc 2015. gada politikas saskaņotību attīstības veicināšanai; tā kā citām attīstītajām un jaunās ekonomikas valstīm būtu jāseko ES paraugam,

1.

atzinīgi vērtē trešās Starptautiskās konferences par attīstības finansēšanu noslēguma dokumenta sākumprojektu un prasa ES un tās dalībvalstīm to atbalstīt;

2.

atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra kopsavilkuma ziņojumu un tajā pausto transformatīvo, visaptverošo un integrēto nostāju attiecībā uz vērienīgu globālu partnerību jauniem attīstības mērķiem un ar tiem saistītam finansiālam satvaram, galveno uzmanību pievēršot nabadzības samazināšanai, cilvēktiesību vispārējai piemērošanai un dzimumu vienlīdzībai; uzstāj, ka šāda vērienīga partnerība negūs panākumus, ja netiks nodrošināti visaptveroši un būtiski līdzekļi tās īstenošanai;

3.

mudina ES apstiprināt savu politisko vadību sagatavošanas procesā uz ilgtspējīgas attīstības satvara definēšanu, nolīguma par attīstības finansēšanu atjaunošanu un citiem instrumentiem tā īstenošanai, ņemot vērā tās dibināšanas līgumos minētās saistības un vērtības; uzskata, ka ES attīstības palīdzības sniegšana nebūtu jāpakļauj ES partneru — citu līdzekļu devēju — uzstādītiem nosacījumiem;

4.

uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm būtu jāsaglabā sava lielāko attīstības palīdzības sniedzēju loma, vienlaikus cenšoties panākt atbildības sadali; aicina valstis ar augstu un vidēji augstu ienākumu līmeni un jaunietekmes valstis uzņemties ievērojamas saistības;

5.

atzinīgi vērtē Komisijas neseno paziņojumu “Globāla partnerība nabadzības izskaušanai un ilgtspējīgai attīstībai pēc 2015. gada”, jo tas ir vispusīgs, tajā galvenā uzmanība ir pievērsta politikas saskaņotībai un tas apstiprina, ka ES ir apņēmusies šajā globālajā partnerībā īstenot visu savu potenciālu; tomēr pauž nožēlu par to, ka zināmā mērā trūkst apņemšanās attiecībā uz turpmāko finansēšanas mērķu grafiku;

6.

uzsver, ka OAP joprojām ir galvenais instruments attīstības finansēšanā; mudina ES un tās dalībvalstis nekavējoties no jauna apņemties ievērot mērķi par 0,7 % no NKI piešķiršanas OAP, 50 % no OAP un vismaz 0,2 % no NKI paredzot VAV, un iesniegt daudzgadu budžeta grafiku šo līmeņu sasniegšanai līdz 2020. gadam, ņemot vērā budžeta ierobežojumus; atzinīgi vērtē ES stingro nostāju par koncentrēšanos uz attīstības palīdzības kvantitāti un kvalitāti; aicina citus partnerus attīstīto valstu vidū un jaunās ekonomikas valstis palielināt savu attīstības palīdzību un aicina Komisiju un dalībvalstis pārliecināt citus valsts un privātos līdzekļu devējus ievērot savus finansiālos solījumus un uzņemties jaunas saistības; uzsver — visiem līdzekļu devējiem būtu jānodrošina, ka, sniedzot OAP, uz jaunattīstības valstīm tiek veikti reāli pārskaitījumi;

7.

uzsver, ka ES un citām attīstītajām valstīm ir jāievēro apņemšanās sniegt jaunattīstības valstīm jaunu lielāku papildu finansējumu klimata jomā, lai līdz 2020. gadam kopumā aktivizētu līdzekļus USD 100 miljardu apmērā gadā, šo finansējumu gūstot no visdažādākajiem avotiem — publiskiem un privātiem, divpusējiem un daudzpusējiem, tostarp alternatīviem līdzekļu avotiem; pauž nožēlu par to, ka saistībā ar klimata jautājumu risināšanai paredzēta papildu finansējuma iekļaušanu OAP nav gūti nekādi panākumi; prasa attīstītajām un jaunietekmes valstīm īstenot kopīgus starptautiskus centienus, lai nolīgumā par globālu rīcību klimata pārmaiņu jomā (Global Climate Action), ko paredzēts noslēgt Parīzes konferencē 2015. gada decembrī, rastu jaunu papildu finansējumu klimata pārmaiņu mazināšanai jaunattīstības valstīs, tomēr paredzot, ka tādēļ netiktu samazināts attīstības budžets; uzskata, ka ES būtu jāierosina pagaidu pasākumi, kamēr nav pilnībā ieviesta papildu finansējuma koncepcija; mudina dalībvalstis izmantot oglekļa dioksīda emisiju tirgos iegūtos līdzekļus, lai finansētu klimata jomu jaunattīstības valstīs; aicina arī jaunās ekonomikas valstis aktivizēt klimata jomā gūtos līdzekļus jaunattīstības valstu labā;

8.

atbalsta attīstībai un klimata jomai paredzēta papildu finansējuma inovatīvus avotus, tostarp finanšu darījumu nodokli un oglekļa dioksīda nodokļa piemērošanu starptautiskajai aviācijai un jūras transportam, kā arī oglekļa dioksīda emisiju tirgū gūto ieņēmumu automātisku piešķiršanu; atzinīgi vērtē turpmākus Eiropas un starptautiskos centienus rast citus papildu finansējuma avotus;

9.

uzsver, ka OAP joprojām būtu jāizmanto kā finansiālā ieguldījuma standarta pasākums; atbalsta to, ka tiek ieviests papildu rādītājs ilgtspējīgai attīstībai sniegta kopējā atbalsta apmēra noteikšanai ar nosacījumu, ka tiek skaidri norādīts — tas nekādā veidā neaizstāj OAP pasākumu un nemazina tā nozīmi;

10.

norāda — kaut gan lielākā OAP daļa tiek sniegta kā subsīdijas, ir svarīgi arī koncesiju aizdevumi, taču tie palielina parādu slogu un rada parādu nesamērīga pieauguma risku, jo īpaši Subsahāras Āfrikā un Karību valstīs, kurām ir pieejams ierobežots apmērs parādu apkalpošanai nepieciešamo ieņēmumu; līdz ar to aicina līdzekļu devējus palīdzību vismazāk attīstītajām valstīm piešķirt dotāciju veidā; uzskata, ka koncesiju aizdevumi var nebūt piemēroti ieguldījumiem sociālajā sektorā, kura mērķis nav gūt peļņu; atzinīgi vērtē ESAO Attīstības veicināšanas komitejas vienošanos modernizēt ziņošanu par koncesiju aizdevumiem, OAP skaitļu aprēķināšanas nolūkā ieviešot dotāciju ekvivalentu sistēmu;

11.

norāda, ka ES ir pasaules vadošā līdzekļu devēja attīstības palīdzībai, nodrošinot gandrīz 60 % no pasaules oficiālās attīstības palīdzības apjoma; tomēr aicina Komisiju sniegt skaidrus un pārredzamus datus par attīstības palīdzībai paredzēto ES budžeta daļu, lai varētu novērtēt to, kā visi Eiropas līdzekļu devēji ievēro Monterejas konsensu; pauž arī nožēlu par to, ka jaunattīstības valstīs trūkst informētības par ES finansiālo ieguldījumu līmeni, un aicina Komisiju izstrādāt piemērotus un mērķtiecīgus komunikācijas un informācijas līdzekļus, lai vairotu informētību par ES attīstības palīdzību;

12.

aicina ES ņemt vērā ilgtermiņa finansiālās prasības, izvēloties un īstenojot stratēģiskāku, vērienīgāku un visaptverošāku pieeju saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

13.

atgādina, ka ES budžeta ieguldījums attīstības finansēšanā sasniedz EUR 19,7 miljardus sadarbībai attīstības jomā un EUR 6,8 miljardus humānajai palīdzībai laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam, un papildus tam EUR 2,2 miljardi ir paredzēti ārkārtas palīdzības rezervei; norāda arī uz to, ka EUR 30,5 miljardus nodrošina Eiropas Attīstības fonds (EAF); atbalsta EAF iekļaušanu budžetā, kas palīdzētu panākt lielāku pārredzamību, atpazīstamību, efektivitāti un lietderīgumu; atzinīgi vērtē to, ka pēcvēlēšanu vidusposma novērtēšana un daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšana sniedz iespēju ņemt vērā humānās palīdzības aizvien lielākās strukturālās vajadzības, kā arī nabadzīgāko un nestabilāko valstu attīstības vajadzības;

14.

norāda, ka 2015. gada budžetā EUR 2,4 miljardi paredzēti saistībām (maksājumi EUR 2,1 miljardu apjomā) sadarbībai attīstības jomā un EUR 928,8 miljoni saistībām (maksājumi EUR 918,8 miljonu apjomā) humānās palīdzības jomā; atzinīgi vērtē pasākumus, kas veikti, lai samazinātu nesamaksātos rēķinus, jo īpaši lai nodrošinātu visneaizsargātāko partneru finansiālo dzīvotspēju, un uzsver, cik svarīgi attiecībā uz humāno palīdzību ir panākt saistību un maksājumu līdzsvaru, jo krīzes notiek aizvien biežāk un līdzekļi ir jāpiešķir ātri;

15.

aicina ES nodrošināt, ka sarunās par attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada, attīstības finansēšanu un klimata pārmaiņām tiek pienācīgi ņemta vērā Sendai pamatsistēma katastrofu riska mazināšanai laikposmam no 2015. gada līdz 2030. gadam, lai tādējādi palielinātu izturību un gatavību, vienlaikus īstenojot vispārējo mērķi “nevienu neatstāt novārtā”;

16.

atgādina, ka ES un dalībvalstīm ir jāuzņemas kopīga atbildība par attīstības sadarbību un ka tajā ir jāievēro papildināmības un koordinācijas principi; uzsver, ka koordinācijas procesā ir jāiesaista pilsoniskā sabiedrība un vietējās varas iestādes;

17.

aicina ES un tās dalībvalstis sekmēt palīdzības efektivitātes programmu, pamatojoties uz saistībām, kas paredzētas Pusanas Partnerībā efektīvai attīstības sadarbībai, un mazināt sniegtās palīdzības sadrumstalotību, labāk koordinējot dažādus palīdzības mehānismus un līdzekļu devējus; uzsver, ka, piešķirot attīstības palīdzības finansējumu, visos gadījumos būtu jāatbalsta nabadzīgie iedzīvotāji, jāņem vērā dzimumu līdztiesības aspekts, šim finansējumam vajadzētu būt videi draudzīgam un klimata ziņā drošam;

18.

atgādina, ka saskaņā ar LESD nabadzības mazināšana un iespējamā izskaušana ir galvenais ES mērķis attīstības jomā, tomēr attīstības pasākumos joprojām svarīga loma būtu jāierāda cilvēktiesību aizsardzībai, dzimumu līdztiesībai, sociālajai kohēzijai un nevienlīdzības apkarošanai;

19.

uzsver, ka ir svarīgi izdevumu daļā noteikt skaidras prioritātes, īpašu uzmanību pievēršot pasākumiem veselības aizsardzības, izglītības, enerģētikas, ūdensapgādes un infrastruktūras jomā; uzsver, ka ir jāveic turpmāki pasākumi un uzlabojumi attiecībā uz palīdzības efektivitāti, nodrošinot lielāku koordināciju starp dažādiem palīdzības mehānismiem un līdzekļu devējiem;

20.

uzsver, ka, piešķirot OAP, par prioritāti būtu jānosaka visiem iedzīvotājiem paredzēti pamata sociālie pakalpojumi un sabiedriskie labumi, kurus privātais sektors piedāvā mazāk efektīvi, piemēram, pamatskolas izglītība, sociālās drošības sistēma, veselības aprūpe un sanitārijas, ūdensapgādes un enerģētikas infrastruktūra, lai jaunattīstības valstis tādējādi varētu pilnvērtīgi izmantot savu potenciālu; uzsver, ka, piešķirot starptautisku publisko finansējumu, par svarīgu kritēriju būtu jānosaka pieejamība, lai veicinātu vispārēju un iekļaujošu pakalpojumu un infrastruktūru nodrošināšanu;

21.

uzsver, ka ir jānodrošina, lai visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem būtu pieejamas attīstības iespējas; šajā saistībā atgādina, ka palīdzības piešķiršana tikai ar valdību starpniecību rada risku, ka netiks nodrošināts pietiekams finansējums marginalizētām vai neaizsargātākām kopienām;

22.

uzsver, ka ir svarīgi, lai attīstības bankas piešķirtu papildu finansējumu nepilnību mazināšanai infrastruktūras finansēšanā un kredītu pieejamībā jaunattīstības valstīs, paredzot uzraudzības un ietekmes novērtējuma mehānismus;

23.

uzver, ka ES ir absolūti jācenšas sasniegt augstāko koordinācijas līmeni, lai nodrošinātu saskaņotību ar citām politikas jomām (vides, migrācijas, starptautiskās tirdzniecības, cilvēktiesību, lauksaimniecības un citām) un novērstu darba dubultošanos un darbību savstarpējo neatbilstību; atgādina, ka līdz ar Lisabonas līguma (LESD 208. pants) stāšanos spēkā politikas saskaņotība attīstības veicināšanai ir līgumā noteikta prasība;

24.

uzsver, ka iekšējo resursu aktivizēšana ir daudz prognozējamāks un ilgtspējīgāks finansēšanas avots nekā ārvalstu palīdzība un tai vajadzētu būt galvenajam finansējuma avotam; mudina jaunattīstības valstis palielināt šādu līdzekļu aktivizēšanu; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot vietējo nodokļu iekasēšanu jaunattīstības valstīs un nodrošināt stabilu, līdzsvarotu, taisnīgu un efektīvu nodokļu sistēmu, kuras atbalsta nabadzīgos iedzīvotājus, ņem vērā visneaizsargātāko iedzīvotāju vajadzības un ievēro starptautiskās saistības ilgtspējīgas attīstības jomā; prasa likvidēt kaitīgas subsīdijas enerģētikas (jo īpaši fosilo kurināmo), zivsaimniecības un lauksaimniecības nozarēs;

25.

prasa Komisijai palielināt palīdzību spēju veidošanai nodokļu administrēšanas, finanšu pārvaldības, publisko finanšu pārvaldības, korupcijas apkarošanas, nozagto aktīvu atgūšanas jomā un cīņā pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nepareizas pārvedumu cenas noteikšanu; uzskata, ka Savienībai šajā ziņā ir svarīga loma; atgādina, ka ir svarīgi sadalīt no dabas resursiem iegūtos nodokļu ieņēmumus, jo īpaši izveidojot valsts ieguldījumu fondus; uzsver nepieciešamību paātrināt un paplašināt pašlaik īstenoto darbu pie budžeta pārskatu izstrādes uzlabošanas un prasa uzlabot valstu budžeta pārskatu izstrādes saskaņošanu;

26.

prasa ES un tās dalībvalstīm aktīvi vērsties pret nodokļu oāzēm, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nelikumīgām finanšu plūsmām, kas mazina attīstības palīdzības ietekmi un palielina jaunattīstības valstu parādus, sadarboties ar jaunattīstības valstīm cīņā pret nodokļu agresīvu apiešanu, ko īsteno atsevišķi transnacionāli uzņēmumi, un meklēt iespējas, kā palīdzēt jaunattīstības valstīm izturēt spiedienu un neiesaistīties nodokļu konkurencē, jo tas kavē attīstībai paredzētu iekšējo resursu aktivizēšanu;

27.

atbalsta to, ka ANO paspārnē tiek izveidota starpvaldību struktūra sadarbībai nodokļu jomā; mudina veikt automātisku informācijas apmaiņu; prasa izveidot publiskus faktisko īpašumtiesību reģistrus un ieviest transnacionāliem uzņēmumiem visās nozarēs obligātu pienākumu sniegt pārskatus par katru valsti, kā arī nodrošināt nodokļa uzlikšanas tiesību taisnīgu sadali, vienlaikus risinot ar jaunattīstības valstīm sarunas par nodokļu un investīciju nolīgumiem;

28.

uzskata, ka starptautiskajos uzņēmumu nodokļu noteikumos būtu jāiekļauj princips par to, ka nodokļi būtu jāmaksā tur, kur tiek gūta vai radīta vērtība;

29.

uzsver to, ka izšķiroša nozīme ir labai pārvaldībai, cilvēktiesību aizsardzībai, tiesiskumam, iestāžu sistēmai un regulatīvajiem instrumentiem; īpaši atbalsta ieguldījumus spēju veidošanā, tādos pamata sociālajos pakalpojumos kā izglītība, veselība (nodrošinot veselības aprūpes izmaksu vispārēju segšanu), tostarp reproduktīvā veselība un tiesības, uzturs, publiskajos pakalpojumos un sociālajā aizsardzībā, kā arī cīņā pret nabadzību un nelīdztiesību, tostarp bērnu vidū un starp dzimumiem; atzīst to, ka ir nepieciešama pieejama infrastruktūra un selektīvi publiski ieguldījumi, kā arī dabas resursu ilgtspējīga izmantošana, attiecinot šo prasību arī uz ieguves rūpniecību;

30.

uzsver, ka, finansējot attīstību, ir jāpalielina līdzekļi, kas pieejami, lai veicinātu dzimumu līdztiesību, sieviešu tiesības un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm; uzsver sieviešu īpašo nozīmi sabiedrībā un to, ka tā būtu jāņem vērā, ievērojot budžeta plānošanā dzimumu līdztiesības principu, mērķtiecīgi ieguldot līdzekļus tādos svarīgos sektoros kā veselība un izglītība un veicot pasākumus, lai nodrošinātu, ka attīstības palīdzības finansēšanā tiek pilnībā ņemta vērā sieviešu un meiteņu situācija;

31.

prasa palielināt jaunattīstības valstu zinātnes, tehnoloģijas un inovācijas nozarēm paredzētu pētniecības un attīstības finansējumu, vienlaikus atzīstot, ka šim finansējumam vajadzētu būt gan iekšējam, gan starptautiskam; mudina sekmēt pētniecību un izstrādi, kas var paātrināt sarežģītu problēmu atrisināšanu un veicināt panākumu gūšanu tādu vispārējo sabiedrisko labumu kā tehnoloģija un inovācija veselības jomā veiksmīgas pārvaldības jomā; norāda, ka šajā sakarībā svarīga nozīme ir mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU); prasa pārskatīt intelektuālā īpašuma tiesību režīmus, kas jaunattīstības valstīs tika ieviesti, noslēdzot brīvās tirdzniecības nolīgumus, lai konstatētu, vai tādējādi nav radītas negatīvas sekas sabiedrības veselības, vides vai tehnoloģiju nodošanas jomā;

32.

uzsver to, ka ir svarīgi jaunattīstības valstīs radīt labvēlīgus apstākļus privātajiem uzņēmumiem un privātajai uzņēmējdarbībai, jo īpaši mikrouzņēmumiem un MVU, jo tiem ir būtiska nozīme darbvietu radīšanas un iekļaujošas izaugsmes nodrošināšanā; jo īpaši prasa nostiprināt mikrofinansēšanas aizdevumu un garantiju sistēmas; uzstāj uz nepieciešamību turpināt vietējo un reģionālo banku un krājaizdevu sabiedrību pilnveidošanu, lai ievērojami pazeminātu pārāk augstās kredītu likmes tirgus aizdevumiem un tādējādi labāk atbalstītu kopienas attīstību vietējā līmenī (13); prasa pielāgot privāto sektoru ilgtspējīgas attīstības mērķiem, veidojot atbilstīgas partnerības, nodrošinot finanšu instrumentus un stimulus, kā arī paredzot sistēmu pārskatatbildības nodrošināšanai un efektīvu korporatīvu sociālo atbildību; atgādina par nepieciešamību ievērot pieņemtos starptautiskos standartus, piemēram, Starptautiskās Darba organizācijas standartus un ANO pamatprincipus uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jomā;

33.

uzsver nepieciešamību veicināt to, lai uzņēmumiem tiktu piedāvāti instrumenti informācijas iegūšanai un apmācībai, kā arī konsultāciju platformas, kas ir būtiskas to attīstībai;

34.

uzsver — lai radītu ilgtermiņa stimulu ekonomikas jomā, ir svarīgi nodrošināt gados jauniem cilvēkiem un sievietēm kredīta pieejamību un tādējādi atbalstīt jaunu uzņēmumu veidošanos;

35.

uzsver to, ka ražotāju apvienību kolektīvajai uzņēmējdarbībai, kas veicina sociālo kohēziju, ir liela nozīme etnisku un reliģisku konfliktu novēršanā;

36.

uzstāj, ka ES atbalsts privātajam sektoram un sadarbība ar to var veicināt nabadzības un nelīdztiesības mazināšanos un sekmēt cilvēktiesību, vides standartu, klimata jomas saistību un sociālā dialoga ievērošanu, un ar šīm ES darbībām tas būtu jāpanāk; prasa izveidot juridiski saistošu satvaru uzņēmumiem, tostarp transnacionāliem uzņēmumiem, iekļaujot tajā sūdzību mehānismu;

37.

prasa, lai ES atbilstīgi UNCTAD visaptverošajam ilgtspējīgai attīstībai paredzētas ieguldījumu politikas satvaram kopā ar jaunattīstības valstīm izveidotu tiesisku regulējumu, ar kuru tiek radīts stimuls atbildīgāk, pārredzamāk un pārskatatbildīgāk veikt ieguldījumus, sekmējot sociāli apzinīga privātā sektora pilnveidi jaunattīstības valstīs;

38.

aicina Komisiju atbalstīt lielākas finansējuma pieejamības nodrošināšanu mikrouzņēmumiem, MVU un kooperatīviem jaunattīstības valstīs; uzsver mikrofinansēšanas aizdevumu sistēmu nozīmi, jo īpaši to, cik tās ir svarīgas sievietēm; mudina turpināt vietējo un reģionālo banku un krājaizdevu sabiedrību pilnveidošanu; prasa Komisijai mudināt jaunattīstības valstis ieviest politikas nostādnes un tiesisku regulējumu, kas būtu labvēlīgs banku pakalpojumu attīstībai; norāda, ka dažādos līmeņos, tostarp nabadzīgiem iedzīvotājiem, sievietēm un citām neaizsargātām iedzīvotāju grupām, ir vajadzīga informācija un apmācība par finanšu jautājumiem, banku produktu un apdrošināšanas izmantošanu un atbilstīgām jaunajām tehnoloģijām;

39.

atgādina, ka ar publiskā sektora sniegto palīdzību ir ievērojami par maz, lai nodrošinātu visus jaunattīstības valstīm nepieciešamos ieguldījumus; tādēļ prasa nodrošināt sviras efektu, īstenojot apvienošanu un publiskā un privātā sektora partnerību, lai pastiprinātu attīstības palīdzības ietekmi, piesaistītu privāto finansējumu un atbalstītu vietējos uzņēmumus; tomēr uzsver, ka ar apvienošanu nedrīkst aizstāt valsts atbildību par sociālo vajadzību nodrošināšanu un tā būtu jāsaskaņo ar valsts attīstības mērķiem un attīstības efektivitātes principiem; mudina īstenot publiskā un privātā sektora partnerības, jo īpaši izpētē attiecībā uz inovatīvu zāļu iniciatīvu, piemēram, Ebola+ programmu;

40.

prasa pieņemt starptautiskus standartus un kritērijus un izstrādāt parāda riska analīzi attiecībā uz apvienošanas projektiem un publiskā un privātā sektora partnerību, kas piesaista privātu finansējumu un atbalsta vietējos uzņēmumus, vienlaikus ievērojot pieņemtos SDO, PVO un starptautiskos cilvēktiesību standartus; mudina Komisiju, ņemot vērā tās vēlmi turpmākajos gados ievērojami paplašināt apvienošanas izmantošanu, īstenot ieteikumus, kas sniegti Eiropas Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā par apvienošanas izmantošanu, un izvērtēt aizdevumu un dotāciju apvienošanas mehānismu, jo īpaši attiecībā uz attīstību un papildu finansiālo ietekmi, kā arī pārredzamību un pārskatatbildību; aicina EIB un citas iestādes, kas nodrošina finansējumu attīstībai, par prioritāti noteikt ieguldījumus uzņēmumos un fondos, kas publisko informāciju par īpašumtiesībām un sniedz pārskatus par katru valsti atsevišķi;

41.

atbalsta to, ka tiek palielināta jaunattīstības valstu, jo īpaši VAV, piekļuve tirgum, jo tādējādi var stiprināt privāto sektoru un radīt stimulus reformām; mudina Komisiju nodrošināt to, lai tirdzniecības un investīciju nolīgumi, jo īpaši ar jaunattīstības valstīm, VAV un nestabilām valstīm, tiek pielāgoti ilgtspējīgas attīstības mērķiem un veicina cilvēktiesību ievērošanu un reģionālo integrāciju; uzsver, ka attiecībā uz šādiem nolīgumiem ir jāveic novērtējums par to, kā tie ietekmēs ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu; atbalsta Komisijas ierosinājumu par tās tirdzniecības atbalsta stratēģijas atjaunināšanu, ņemot vērā rezultātus sarunās par laikposmu pēc 2015. gada, un īpaša un diferencējoša režīma piemērošanu jaunattīstības valstīm, VAV un nestabilām valstīm tirdzniecības nolīgumos, vienlaikus respektējot to politisko rīcības brīvību pieņemt neatkarīgus lēmumus saskaņā ar valstī valdošo situāciju un iedzīvotāju vajadzībām;

42.

prasa uzlabot valstu publiskā iepirkuma sistēmu izmantošanu un pārredzamību publiskā sektora pārvaldītās darbībās un stiprināt jaunattīstības valstu konkurences iestādes;

43.

uzsver emigrantu pozitīvo ieguldījumu savu izcelsmes valstu attīstībā un prasa, lai izcelsmes un mītnes valstis veidotu efektīvāku un inovatīvāku sadarbību migrācijas politikas jomā; vērš uzmanību uz ievērojamām un aizvien pieaugošām finanšu plūsmām, ko rada emigrantu naudas pārvedumi, un atbalsta emigrantu diasporu fondu izveidi; prasa turpināt darbu pie tā, lai samazinātu naudas pārvedumu izmaksas un tādējādi palielinātu to ietekmi uz attīstību emigrantu izcelsmes valstīs;

44.

prasa palielināt vietējo varas iestāžu un pilsoniskās sabiedrības, tostarp vietējo kopienu izveidotu NVO, līdzdalību diskusijās par attīstības prioritātēm, jo īpaši Adisabebas konferencē, un nodrošināt laikposmam pēc 2015. gada paredzētās darba programmas iekļaujošāku un atbildīgāku īstenošanu; uzsver NVO nozīmi vietējā līmenī veiktu darbību īstenošanā un atbildības, uzraudzības un pārskata mehānismu attīstībā; uzskata — lai vietējās varas iestādes varētu pildīt savus uzdevumus ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā, ir jāpiešķir tām vajadzīgie līdzekļi; prasa apspriešanā par darba programmu laikposmam pēc 2015. gada vairāk iesaistīt gados jaunus cilvēkus, proti, izmantojot inovatīvas komunikācijas tehnoloģijas; uzsver ES delegāciju kā šādu dialogu veicinātāju nozīmi;

45.

atgādina par to, ka pasaules ekonomikas pārvaldībā un attīstībā centrālo lomu pilda ANO, kas ar savu darbu papildina citu institūciju un forumu, piemēram, ESAO, veikumu; prasa nodrošināt visu valstu vienlīdzīgu un dzimumu ziņā līdzsvarotu pārstāvību daudzpusējās institūcijās un citās struktūrās, kas izstrādā noteikumus un standartus, tostarp starptautiskās finanšu iestādēs; atgādina, ka visām starptautiskajām finanšu iestādēm būtu jāievēro pārredzamības pamatstandarti, kā tas noteikts Starptautisko finanšu iestāžu pārredzamības hartā, un jāīsteno informācijas publiskošanas politika;

46.

uzstāj, ka nolūkā atvieglot parādu nastu un izvairīties no nesamērīgiem parādiem, izmantojot valsts parādu restrukturizācijas procesu daudzpusēju tiesisko regulējumu, ir jāveicina ilgtspējīgu risinājumu rašana parādu problēmai, tostarp standarti aizdevumu un aizņēmumu veikšanai ar atbildības sajūtu; prasa ES konstruktīvi iesaistīties ANO notiekošajās sarunās par šo regulējumu; mudina ES censties panākt to, lai gan aizdevuma ņēmēji, gan aizdevēji ievērotu UNCTAD izstrādātus principus par atbildīgiem darījumiem saistībā ar valsts parādu;

47.

atzinīgi vērtē starptautiskos centienus atvieglot Ebolas epidēmijas skarto valstu starptautiskās parādsaistības, lai palīdzētu tām atrisināt epidēmijas radīto ekonomikas krīzi;

48.

prasa pārskatīt attīstībai paredzētas starptautisko organizāciju finansiālās palīdzības programmas un instrumentus, lai pielāgotu tos ilgtspējīgas attīstības mērķiem; jo īpaši mudina Eiropas Investīciju banku, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, Starptautisko Valūtas fondu un Pasaules Banku ieviest visaugstākos standartus atbildīgai finansēšanai un mērķtiecīgāk pielāgot savus resursus jaunattīstības valstu vajadzībām, tostarp savstarpēji efektīvām un nabadzīgajiem iedzīvotājiem labvēlīgām aizdevumu izsniegšanas iespējām; īpaši prasa palielināt Eiropas Investīciju bankai pieejamo līdzekļu apmēru, kas pārsniegtu tās pašreizējās pilnvaras, lai vēl vairāk palielinātu šīs bankas finansējumu valstīm ar zemiem ienākumiem;

49.

prasa panākt Adisabebas konferencē vienošanos par spēcīgu, pārredzamu un pieejamu uzraudzības un pārskatatbildības sistēmu, lai efektīvi sekotu līdzi un pārbaudītu, kā tiek veikti ieguldījumi un kādi panākumi tiek gūti konkrētu saistību izpildē un mērķu sasniegšanā; prasa īstenot starptautisku iniciatīvu, lai uzlabotu statistikas, datu un informācijas kvalitāti, tostarp tādu datu kvalitāti, kas sadalīti pēc ienākuma apmēra, dzimuma, vecuma, rases, tautības un ar migrāciju saistītā statusa, invaliditātes pakāpes, ģeogrāfiskās atrašanās vietas un citām iezīmēm, kas atbilstīgas attiecīgās valsts situācijai; prasa visām pusēm nodrošināt pārredzamu un efektīvu palīdzības īstenošanu un finansējuma izmantošanu, jo īpaši parakstot un efektīvi īstenojot ANO Pretkorupcijas konvencijas noteikumus un apņemoties sistemātiski un savlaicīgi publiskot precīzus un salīdzināmus datus par ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī budžeta dokumentus; īpaši prasa Komisijai turpināt savu palīdzības programmu un projektu uzraudzību un kontroli un gadījumos, kad pastāv pierādījumi par korupciju un nepareizu pārvaldību, veikt atbilstīgus pasākumus; tāpat mudina Komisiju palielināt savu palīdzību, lai stiprinātu jaunattīstības valstu tiesu iestādes un korupcijas apkarošanas aģentūras;

50.

prasa īstenot starptautisku iniciatīvu nolūkā uzlabot statistikas, datu un informācijas kvalitāti, lai izsekotu izdevumus, ieguldījumus un konstatētu panākumus, kas gūti konkrētu saistību un mērķu izpildē; atzinīgi vērtē vispārējos centienus nodrošināt, ka dati, kas tiek izmantoti ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā, ir pienācīgi sadalīti pēc ienākumu apmēra, dzimuma, vecuma un citiem rādītājiem, lai varētu efektīvi uzraudzīt politikas ietekmi;

51.

atkārtoti norāda, ka papildus IKP ir vajadzīgs jauns citu rādītāju kopums, lai ņemtu vērā jaunas problēmas sociālajā un vides jomā, un šajā kopumā jo īpaši būtu jāietver tautas attīstības indekss, Džini koeficients, dzimumu līdztiesības rādītājs, oglekļa emisiju ietekme un ekoloģiskā ietekme;

52.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ANO ģenerālsekretāram un trešās Starptautiskās konferences par attīstības finansēšanu sagatavošanas procesa līdzkoordinatoriem.

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/12

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 23. aprīļa nostāju par priekšlikumu Padomes ieteikumam par pacientu drošību, ieskaitot veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli (1),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 9. jūnija ieteikumu par pacientu drošību, tostarp par veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta Direktīvu 2011/24/ES par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. novembra paziņojumu “Rīcības plāns pret pieaugošajiem draudiem, ko rada mikrobu rezistence” (COM(2011)0748),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 22. jūnija secinājumus par mikrobu rezistences ietekmi cilvēku veselības aizsardzības nozarē un veterinārijā – perspektīva “Viena veselība”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. decembra rezolūciju par mikrobu problemātiku — mikrobu rezistences palielināšanās draudi (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. novembra un 2014. gada 19. jūnija ziņojumus Padomei, pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem par to, kā tiek īstenots Padomes Ieteikums (2009/C 151/01) par pacientu drošību, tostarp par veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli (COM(2012)0658 un COM(2014)0371),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumu Padomei, pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem par to, kā tiek īstenots Padomes Ieteikums (2009/C 151/01) par pacientu drošību, tostarp par veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1082/2013/ES par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem,

—

ņemot vērā Eirobarometra īpašo apsekojumu Nr. 411 “Pacientu drošība un aprūpes kvalitāte”,

—

ņemot vērā Progresa ziņojumu par Rīcības plānu pret pieaugošajiem draudiem, ko rada mikrobu rezistence (SANTE/10251/2015),

—

ņemot vērā 2014. gada 10. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par veterinārajām zālēm (2014/0257(COD)),

—

ņemot vērā Pasaules Veselības organizācijas (PVO) sagatavoto “Starptautiskās klasifikācijas konceptuālo ietvaru attiecībā uz pacientu drošību”,

—

ņemot vērā Latvijas prezidentūras centienus risināt mikrobu rezistences jautājumu, jo īpaši attiecībā uz tuberkulozi un multirezistento tuberkulozi,

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 1. decembra ieteikumu par pacientu drošību un aprūpes kvalitāti, tostarp par veselības aprūpē iegūtu infekciju un mikrobu rezistences profilaksi un kontroli,

—

ņemot vērā pirmo Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC), Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) un Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) kopīgo ziņojumu par antibakteriālu preparātu patēriņa un mikrobu rezistences, kas konstatējama baktērijās no cilvēkiem un produktīvajiem dzīvniekiem, incidences integrētu analīzi — Kopīga starpaģentūru antibakteriālo preparātu patēriņa un rezistences analīze (JIACRA),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu (A8-0142/2015),

A.

tā kā vispārējās veselības aprūpes kvalitātes pamatā ir pacientu drošība, kuras būtiskie elementi ir veselības aprūpes kultūra un nevēlamu notikumu pārvaldība;

B.

tā kā datu apjoms par nevēlamu notikumu izplatību un incidenci dalībvalstu veselības aprūpes sistēmās pašlaik ir neliels, tomēr tas pastāvīgi turpina palielināties, un tā kā jaunākie pieejamie dati ir par 2008. gadu;

C.

tā kā tiek lēsts, ka 8 %–12 % no visiem slimnīcu pacientiem ES ir cietuši no nevēlamiem notikumiem veselības aprūpes laikā, un tā kā gandrīz no puses šo notikumu varēja izvairīties;

D.

tā kā visbiežāk sastopamie nevēlamie notikumi ir veselības aprūpē iegūtas infekcijas (HAI), ar zālēm saistīti notikumi un komplikācijas ķirurģisku operāciju laikā vai pēc tām;

E.

tā kā pacientu drošība un veselības aprūpes kvalitāte pieprasa pienācīgus darba apstākļus un veselības aprūpes darbinieku drošību darba vietā un tā kā jo īpaši pacientu drošības nodrošināšana, HAI profilakse un kontrole un multirezistentu baktēriju izplatīšanās profilakse un novēršana ir ļoti grūti īstenojama veselības aprūpes vidē, kura ir pacientu pārpildīta un kurā ir nepietiekams skaits darbinieku;

F.

tā kā pašreizējā ekonomikas krīze ir radījusi pastiprinātu spiedienu uz dalībvalstu veselības aprūpes sistēmas budžetiem, tādējādi ietekmējot pacientu drošību, jo daudzas dalībvalstis tā vietā, lai pienācīgi pievērstos efektivitātes jautājumam, ir diezgan drastiski samazinājušas budžetus un darbinieku skaitu veselības aprūpes sistēmā;

G.

tā kā ekonomikas krīze ir vēl vairāk padziļinājusi esošo nevienlīdzību attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem;

H.

tā kā ārstu un citu veselības aprūpes speciālistu pastāvīga apmācība ir ļoti svarīga, lai izvairītos no nevēlamiem notikumiem, tostarp ar zālēm (ADE), kas, kā tiek lēsts, ES veselības aprūpes sistēmām izmaksā aptuveni EUR 2,7 miljardus gadā, lai segtu nepieciešamās aprūpes izmaksas, un veido 1,1 % no visiem hospitalizācijas gadījumiem Savienībā;

I.

tā kā uz pacientiem orientētiem elektroniskajiem veselības aprūpes datiem (e-veselība) un mājas medicīniskajai aprūpei ir augsts potenciāls uzlabot medicīniskās aprūpes kvalitāti un efektivitāti, vienlaikus sekmējot labāku veselības aprūpes sistēmas veikumu;

J.

tā kā daudzdisciplīnu pieeja palielina sekmīgas ārstēšanas izredzes;

K.

tā kā pacientiem, ģimenēm un pacientu organizācijām ir izšķirīga nozīme, atbalstot drošāku aprūpi, un to nozīme būtu jāveicina ar pacientu iespēju palielināšanu un līdzdalību veselības aprūpes procesā un politikā visos līmeņos;

L.

tā kā medicīniskā aprūpe mājās var palīdzēt pacientiem psiholoģiski un uzlabot veselības aprūpes rādītājus;

M.

tā kā ir konstatēts, ka mazāk informēti cilvēki antibiotikas lieto biežāk, bet pilnīgas zināšanas par antibiotikām varētu mudināt cilvēkus tās lietot atbildīgāk;

N.

tā kā 30 %–50 % pacientu nelieto ārstu izrakstītās zāles vai tās nelieto saskaņā ar ārsta recepti;

O.

tā kā slimnīcās un ģimenes ārstu, kā arī veterinārārstu vidū pastāv ar farmācijas nozari saistīti interešu konflikti;

P.

tā kā veselības aprūpē iegūtās infekcijas ir liela sabiedrības veselības problēma dalībvalstīs (saskaņā ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra apkopotajiem datiem Eiropas Savienībā vidēji 1 no 20 hospitalizētajiem pacientiem, proti, 4,1 miljoni pacientu gadā cieš un 37 000 cilvēku mirst no šādām infekcijām, lai gan 20 %–30 % no tām tiek uzskatītas par novēršamām, īstenojot intensīvas higiēnas un kontroles programmas), un tas rada ievērojamu slogu ierobežotajiem veselības aprūpes budžetiem;

Q.

tā kā pacientu pieredze un atsauksmes bieži atšķiras no veselības aprūpes speciālistu iespaidiem un var būt ļoti noderīgas, meklējot jaunus veidus, kā samazināt un novērst veselības aprūpē iegūto infekciju gadījumus;

R.

tā kā pieaug tādas veselības aprūpē iegūtās infekcijas, ko izraisa multirezistentās baktērijas;

S.

tā kā pasaulē ir palielinājusies patogēno baktēriju rezistence, tādējādi palielinot veselības aprūpē iegūtu infekciju un kļūdu cilvēku un dzīvnieku infekcijas slimību ārstēšanā izplatību valstu, Eiropas un starptautiskā līmenī;

T.

tā kā tiek lēsts, ka līdz 2050. gadam pasaulē no antibakteriālās rezistences katru gadu mirs 10 miljoni cilvēku;

U.

tā kā vairākās dalībvalstīs dažu slimību izraisošo baktēriju rezistence pret antibiotikām, kuras parasti izmanto cīņā pret tām, ir vismaz 25 % vai vairāk gadījumu; tā kā mikrobu rezistence arvien vairāk apsteidz jaunu antibiotiku izstrādi un ieviešanu klīniskajā praksē un tas ir saistīts ar zinātniskām, regulatīvām un ekonomiskām problēmām;

V.

tā kā jaunākie pētījumi liecina, ka pēdējo gadu laikā tikai ar dažiem izņēmumiem mikrobu rezistence ES slimnīcās kopumā ir palielinājusies;

W.

tā kā ES dienesti lēš, ka katru gadu vismaz 25 000 cilvēku mirst no infekcijām, ko izraisījušas rezistentas baktērijas, kas saskaņā ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra 2011. gada datiem sabiedrības veselības aprūpes sistēmām izmaksā apmēram EUR 1,5 miljardus;

X.

tā kā izmaksas, ko rada rezistentas infekcijas, sasniedz apmēram EUR 1,5 miljardus gadā, jo palielinās veselības aprūpes izmaksas un samazinās ražīgums; tā kā slimnīcu pacienti, kas ir inficējušies ar rezistentām baktērijām, ir jāizolē, un šis papildu pasākums izmaksā EUR 900 miljonus un papildus rada 2,5 miljonus gultas dienu gadā;

Y.

tā kā viens no galvenajiem mikrobu rezistences izplatīšanās slimnīcās cēloņiem ir nepietiekama atbilstība vispārpieņemtai infekciju profilakses un kontroles praksei;

Z.

tā kā pirmās izvēles zāļu iedarbība uz baktēriju patogēniem rezistences rezultātā kļūst aizvien ierobežotāka un otrās un trešās izvēles zāles ne vienmēr ir pieejamas un bieži vien ir toksiskākas, dārgākas un mazāk efektīvas nekā pirmās izvēles zāles;

AA.

tā kā viens no galvenajiem mikrobu rezistences iemesliem ir antibakteriālu preparātu, tostarp antibiotiku, nepareiza lietošana un jo īpaši to sistemātiska un pārmērīga lietošana;

AB.

tā kā augsta līmeņa mobilitāte starp Eiropas veselības aprūpes sistēmām un aizvien pieaugoša pārrobežu veselības aprūpe Eiropā var veicināt rezistentu mikroorganismu izplatīšanos no vienas dalībvalsts uz citu;

AC.

tā kā vakcinācijas programmas ir efektīvs instruments, lai apkarotu rezistenci pret antibiotikām, jo tām var būt svarīga loma tajā, lai samazinātu antibiotiku lietošanu un tādējādi — mikrobu rezistences attīstību;

AD.

tā kā pretmikrobu zāļu pētniecība un izstrāde rada dažas agrāk nepieredzētas problēmas, proti, ir nepieciešama ilgtermiņa perspektīva, lai pilnveidotu zināšanas un tās izmantotu laboratorijās, un tā kā ir nožēlojami, ka daudzi pētnieki, kuriem ir šādas zināšanas, ir pārgājuši uz citām jomām, jo trūkst privātā un publiskā finansējuma;

AE.

tā kā, ja netiks veikti personīgās higiēnas pasākumi gan slimnīcās, gan ārpus tām, tas var izraisīt patogēnu, jo īpaši pret mikrobiem rezistento patogēnu, izplatīšanos;

AF.

tā kā arvien vairāk zinātnisko pierādījumu liecina, ka laba roku higiēna veselības aprūpes iestādēs prasa izmantot roku žāvēšanas metodes, kas neveicina mikrobu krustenisko kontamināciju gaisā vai ar izsmidzināšanas starpniecību;

AG.

tā kā rezistentas baktērijas var konstatēt uz medicīnas iekārtām pat tad, ja tie ir sterilizēti saskaņā ar ražotāja norādījumiem;

AH.

tā kā pretmikrobu līdzekļu izmantošana medicīnā un veterinārmedicīnā veicina rezistomas attīstību vidē, kura var būt kā rezistences veidošanās avots gan cilvēkos, gan dzīvniekos; tā kā tās pašas kategorijas antibiotikas lieto gan dzīvnieku, gan cilvēku ārstēšanā un gan vieniem, gan otriem ir izveidojušies līdzīgi rezistences mehānismi;

AI.

tā kā intensīvajā lauksaimniecībā ir iespējams sastapt praksi, kurā antibiotikas tiek nepareizi un regulāri izbarotas dzīvniekiem, mājputniem un zivīm, lai veicinātu straujāku augšanu, kā arī tās plaši izmanto profilaksē, lai novērstu slimību izplatīšanos, ņemot vērā šaurību, nebrīvi un stresu, kas raksturo dzīvnieku turēšanas apstākļus un kavē viņu imūnsistēmu darbību, un lai kompensētu antisanitāros apstākļus, kuros tie tiek audzēti;

AJ.

tā kā “Vienas veselības” koncepcijā, ko atbalstījusi Pasaules Veselības organizācija (PVO) un Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija (OIE), ir atzīts, ka cilvēku veselība, dzīvnieku veselība un ekosistēmas ir savstarpēji saistītas; tā kā, konkrētāk, dzīvnieki un dzīvnieku izcelsmes pārtika var būt rezistentu zoonozi izraisošo patogēnu galvenais avots; tā kā tādēļ attiecībā uz antibiotiku lietošanu dzīvniekiem, jo īpaši tiem, kas paredzēti patēriņam un turēti audzētavās, var ietekmēt rezistenci pret antibiotikām cilvēkos;

AK.

tā kā saskaņā ar “Vienas veselības” koncepciju, atbilstoši kurai gan cilvēku veselības aprūpes, gan veterinārijas speciālisti uzsāk iniciatīvas, lai cīnītos pret rezistentajām infekcijām un samazinātu antibiotiku lietošanu, var tikt novērstas veselības aprūpē iegūtās infekcijas stacionāros un ārpus tiem;

AL.

tā kā saskaņā ar PVO vairākās ES dalībvalstīs pretmikrobu līdzekļus daudz biežāk izmanto mājlopiem nekā cilvēkiem (5);

AM.

tā kā saskaņā ar Eiropas patērētāju asociācijām vairāk nekā 70 % gaļas produktu, kas testēti sešās ES dalībvalstīs, ir kontaminēti ar antibiotikām rezistentām baktērijām, savukārt citās astoņās valstīs šādas baktērijas bija sastopamas 50 % no visiem paraugiem (6);

AN.

tā kā ir novērota augsta Campylobacter rezistence pret fluorhinoloniem un lielākā daļa cilvēku ar Campylobacter inficējas, apstrādājot, sagatavojot un patērējot mājputnus; tā kā tik augsts Campylobacter rezistences līmenis samazina inficējušos cilvēku efektīvas ārstēšanas iespējas;

AO.

tā kā Eiropas Savienībā kopš 2006. gada ir aizliegta antibiotiku došana lopiem subterapeitiskās devās, lai veicinātu to augšanu;

AP.

tā kā vairums ārstniecisko barību lauksaimniecības dzīvniekiem satur pretmikrobu līdzekļus;

AQ.

tā kā pretmikrobu līdzekļu došana lolojumdzīvniekiem ir papildu riska faktors mikrobu rezistences attīstībai un pārnešanai uz cilvēkiem un tā kā veterinārajās klīnikās sastopamajai rezistences pret antibiotikām pieauguma tendencei līdzīgas tendences ir novērojamas arī slimnīcās;

AR.

tā kā mikrobu rezistences pārnešanas risks no lolojumdzīvniekiem uz cilvēkiem nevar tikt pilnībā izmērīts un tā kā šajā jautājumā ir nepieciešams turpināt izpēti;

AS.

tā kā ir atzīts, ka pašreizējie tiesību akti par veterinārajām zālēm nenodrošina pietiekamus instrumentus, lai varētu pienācīgi pārvaldīt riskus cilvēku veselībai, ko rada pretmikrobu līdzekļu izmantošana dzīvniekiem;

AT.

tā kā antibiotiku lietošana neatbilstoši instrukcijai ir problēma kā veterinārmedicīnā, tā arī medicīnā;

AU.

tā kā farmācijas uzņēmumiem ir tendence pievienot jaunas antibiotikas esošajās antibiotiku klasēs, nevis atklāt un izstrādāt patiesi jaunus baktericīdus, un tā rezultātā rezistence pret šīm jaunajām vielām attīstīsies straujāk nekā zāles ar patiesi jaunu iedarbības mehānismu;

AV.

tā kā ir jāmudina farmācijas laboratorijas izstrādāt jaunas antibiotikas, apsverot stimulus un alternatīvus ekonomiskos modeļus, kas nodrošinātu atlīdzību par jauninājumiem;

AW.

tā kā ir ārkārtīgi svarīgi mudināt farmācijas uzņēmumus investēt un turpināt investēt jaunu pretmikrobu vielu izstrādē, jo īpaši tādu vielu, kas ārstē slimības, kuru sakarā mikrobu rezistence ir nopietna problēma, jo īpaši:

kā arī attīstīt citas metodes veselības aprūpē iegūtu infekciju apkarošanai, neizmantojot antibiotikas;

AX.

tā kā to var panākt, ja atrisina dažas no galvenajām zinātniskajām, regulatīvajām un ekonomiskajām problēmām, kas līdz šim ir kavējušas pretmikrobu līdzekļu izstrādi, un jo īpaši, ja stimulē investīcijas pētniecībā un izstrādē un tās orientē uz lielākajām sabiedrības veselības vajadzībām, vienlaikus saglabājot valstu veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju;

AY.

tā kā Direktīvas Nr. 2001/18/EK 4. panta 2. punktā ir noteikts termiņš tādu gēnu izmantošanai, kuri piešķir transgēniem augiem rezistenci pret antibiotikām;

AZ.

tā kā ražojumu speciālistiem nekad nevajadzētu veikt terapeitisku ārstēšanu, bet būtu vienīgi jāpalīdz medicīnas darbiniekiem, ja tie to lūdz, piemēram, veikt īpašu instrumentu montāžu vai demontāžu;

BA.

tā kā Direktīva 2011/24/ES par pacientu mobilitāti tiek īstenota visā ES, tādējādi pastiprinot nepieciešamību Eiropas pacientiem būt informētiem par pacientu drošību dažādās dalībvalstīs;

BB.

tā kā ir ļoti svarīgi nodrošināt pacientu tiesību ievērošanu un sabiedrības uzticību veselības aprūpes pakalpojumiem, nodrošinot, ka dalībvalstis ievieš sistēmas, kas pacientam paredz taisnīgu finansiālu kompensāciju par nolaidību, kas izpaudusies kļūdaina medicīniskā pakalpojuma sniegšanas laikā;

BC.

tā kā internets ir lielākais neregulētu zāļu tirgus pasaulē; tā kā 62 % no internetā iegādātajām farmācijas precēm izrādās viltotas vai neatbilst standartiem; tā kā ļoti liela daļa uzņēmēju tiešsaistē darbojas nelikumīgi un šādas nelegālas recepšu zāļu tiešsaistes tirdzniecības gada apgrozījums pasaulē ir aptuveni USD 200 miljardi;

BD.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantā paredzēts, ka Savienības rīcībai ir jāpapildina dalībvalstu politika un jābūt vērstai uz to, lai uzlabotu sabiedrības veselību, veiktu cilvēku slimību profilaksi un novērstu draudus cilvēku fiziskajai un garīgajai veselībai;

1.

atgādina, ka ES tiesību akti farmācijas jomā tika pieņemti, lai aizsargātu pacientu drošību; atgādina iepriekšminēto 2013. gada 22. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumu Padomei, pamatojoties uz dalībvalstu ziņojumiem par to, kā tiek īstenots Padomes Ieteikums (2009/C 151/01) par pacientu drošību, tostarp par veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli;

2.

atzinīgi vērtē veselības aprūpē iegūtu infekciju uzraudzības sistēmas ES uzlabošanu un citus nesenos pasākumus, ko dažas dalībvalstis veikušas, lai uzlabotu pacientu vispārējo drošību un samazinātu veselības aprūpē iegūto infekciju gadījumu skaitu, un jo īpaši dalībvalstu panākto virzību pacientu drošības stratēģiju un programmu izstrādāšanā, tostarp pacientu drošības tematikas iekļaušanu veselības jomas tiesību aktos un ziņošanas un mācību sistēmu izstrādāšanu;

3.

tomēr norāda, ka otrais īstenošanas ziņojums joprojām liecina par nevienmērīgu dalībvalstu progresu attiecībā uz pacientu drošību, un pauž nožēlu par to, ka dažas dalībvalstis ekonomikas krīzes radīto finansiālo ierobežojumu dēļ ir acīmredzami palēninājušas Padomes ieteikumu īstenošanu;

4.

pauž nožēlu par to, ka taupības pasākumu rezultātā ir samazināts uzkopšanas personāls slimnīcās un citās veselības aprūpes iestādēs visā Eiropā, ņemot vērā būtisko lomu, kas uzkopšanas personālam ir augsta higiēnas līmeņa nodrošināšanā;

5.

aicina dalībvalstis šajā ekonomikas krīzes periodā nodrošināt, ka taupības pasākumi neietekmē pacientu drošību un ka veselības aprūpes sistēmas arī turpmāk tiek pienācīgi finansētas, un jo īpaši izvairīties no viskaitīgākajiem pasākumiem, piemēram, īstermiņa ietaupījumiem, kas novestu pie augstām izmaksām vidējā termiņā un ilgtermiņā, un tā vietā koncentrēties uz veselības aprūpes sistēmu augstas kvalitātes un augstas efektivitātes turpmāku attīstību; aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pastāv pietiekams skaits veselības aprūpes speciālistu, kas ir apmācīti vai specializējušies infekciju profilaksē un kontrolē, kā arī slimnīcu higiēnas jautājumos, lai nodrošinātu vairāk uz pacientiem orientētu pieeju;

6.

aicina dalībvalstis izvirzīt specifiskus un vērienīgus kvantitatīvus mērķus antibiotiku lietošanas samazināšanā;

7.

atzinīgi vērtē ES pacientu drošības un aprūpes kvalitātes darba grupu, kurā apvienojušies pārstāvji no visām 28 ES dalībvalstīm, EBTA valstīm, starptautiskajām organizācijām un ES struktūrām, un kura palīdz izstrādāt ES pacientu drošības un aprūpes kvalitātes darba kārtību;

8.

aicina Komisiju turpināt uzraudzīt, kā dalībvalstīs īsteno noteikumus par pacientu drošību, un vajadzības gadījumā izstrādāt jaunas vadlīnijas;

9.

atzinīgi vērtē ES līdzfinansēto un ESAO veikto darbu pie salīdzināmiem rādītājiem pacientu drošības novērtēšanai; aicina dalībvalstis ieviest šādus rādītājus, lai varētu novērtēt pacientu drošību;

10.

atzīmē, ka visās dalībvalstīs pacientu drošību ir svarīgi iekļaut veselības aprūpes darbinieku un veselības aprūpes speciālistu izglītībā, apmācībā darba vietā un tālākizglītībā;

11.

uzsver e-veselības potenciālu nevēlamu notikumu daudzuma samazināšanā, izsekojot informācijas plūsmām un uzlabojot izpratni par medicīniskajiem procesiem, kā arī izmantojot digitālās receptes un brīdinājumus par zāļu mijiedarbību; aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt izpētīt iespējas, ko e-veselība sniedz pacientu drošības jomā, tostarp pacientu elektronisko kartīšu ieviešanu, un pastiprināt sadarbību, lai tās īsteno pieredzes, zināšanu un paraugprakses apmaiņu šajā jomā;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt mobilās veselības (m-veselība) potenciālu attiecībā uz aprūpes iedarbīgumu, hospitalizāciju biežumu un veselības aprūpes izmaksu uz vienu iedzīvotāju gadā samazinājumu;

13.

norāda, ka antibiotiku lietošana un mikrobu rezistences izplatība dažādās dalībvalstīs ievērojami atšķiras, un mudina dalībvalstis ieviest paraugpraksi;

14.

uzsver, ka steidzami jāveicina pētījumi un inovācijas veterinārijā ES un valstu līmenī;

15.

mudina dalībvalstis īstenot vai sagatavot šādus pasākumus:

16.

aicina dalībvalstis izmeklēt iespējamu nelikumīgu rīcību, kas saistīta ar sākotnēji vienreizējai lietošanai paredzētu medicīnas instrumentu atjaunošanu un atkārtotu izmantošanu;

17.

mudina dalībvalstis uzlabot izpratni veicinošas programmas medicīnas speciālistiem, citiem veselības aprūpes darbiniekiem, veterinārārstiem un sabiedrībai, koncentrējoties uz antibiotiku lietošanu un infekciju novēršanu;

18.

aicina Eiropas Zāļu aģentūru (EMA) izstrādāt vadlīnijas par zāļu lietošanu neatbilstīgi instrukcijai/nelicencētu izmantošanu, balstoties uz medicīnisku nepieciešamību, kā arī izveidot sarakstu ar izmantotajām nelicencētajām zālēm, neskatoties uz to, ka pastāv līdzvērtīgas licencētas zāles;

19.

aicina Komisiju un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru izstrādāt vadlīnijas veselības aprūpes speciālistiem, pacientiem un viņu ģimenēm par rūpīgu roku mazgāšanu un žāvēšanu un mudināt izmantot roku žāvēšanas metodes, kas neveicina mikrobu krustenisko kontamināciju, izplatoties gaisā vai ar izsmidzināšanas starpniecību;

20.

uzsver, ka ir būtiski jāuzlabo saziņa, izglītība un apmācība, vēršoties pie veterinārārstiem un lauksaimniekiem;

21.

atkārtoti mudina Komisiju iespējami drīz iesniegt priekšlikumu tiesību aktam par zāļu iedarbības un blakņu tabulas obligātu pievienošanu lietošanas pamācībai; zāļu iedarbības un blakņu tabulā sniegtajai informācijai jābūt skaidri salasāmai, saskatāmai un tai skaidri jāatšķiras no pārējā teksta; šādā zāļu iedarbības un blakņu tabulā jāiekļauj īss zāļu būtiskāko faktu apraksts, lai pacients varētu izprast zāļu iedarbību un iespējamos riskus un droši un pareizi lietot attiecīgās zāles; cita starpā tajā ietver ieteikumus par to, kā lietot antibiotikas pareizā un pienācīgā veidā;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt Eiropas logotipa ieviešanu, kas paredzēts Īstenošanas Regulā (ES) Nr. 699/2014, lai skaidri identificētu tiešsaistes aptiekas, kas piedāvā zāles, kuras paredzētas pārdošanai iedzīvotājiem attālināti, vienlaikus aizsargājot patērētājus pret viltotu zāļu iegādi, kas bieži rada veselības apdraudējumus;

23.

norāda, ka, pamatojoties uz Lēmumu Nr. 1082/2013/ES par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem, dalībvalstis sniedz Komisijai jaunāko informāciju par sagatavotības un reaģēšanas plānošanu valsts līmenī, un aicina dalībvalstis iesniegt attiecīgo informāciju saskaņā ar grafiku, kas noteikts minētajā lēmumā;

24.

mudina dalībvalstis veicināt to, ka veselības aprūpes speciālisti regulāri informē pacientus par to, kā līdz minimumam samazināt drošības riskus, nezaudējot kontaktu ar veselības aprūpes sistēmu;

25.

mudina dalībvalstis izveidot neatkarīgas struktūras, lai sadarbotos ar nozares speciālistiem un nodrošinātu labāku informētību un brīdinājumu par apdraudējumu pacientu drošībai izplatīšanu;

26.

aicina dalībvalstis uzlabot sistēmas, kas nodrošina ziņošanu par nevēlamiem notikumiem un medicīniskajām kļūdām, izstrādājot pasākumus, kuri veicina veselības aprūpes profesionāļu un pacientu precīzu, vainu neuzveļošu un anonīmu ziņošanu, un apsvērt iespēju izveidot e-sistēmu, kas varētu sekmēt un uzlabot pacientu ziņošanu;

27.

aicina dalībvalstis pieņemt pasākumus, ar kuriem uzlabotu nevēlamu notikumu ziņošanas kvalitāti, nevis tikai kvantitāti tā, ka šādos ziņojumos ietvertu ticamu informāciju, kas ļautu reāli uzlabot pacientu drošību, un izveidot sistēmu, kurā varētu viegli iegūt datus un kura nodrošinātu visaptverošu un sistemātisku novērtēšanu;

28.

aicina Komisiju izstrādāt standartizētas aptaujas datu vākšanai par veselības aprūpē iegūtām infekcijām;

29.

aicina dalībvalstis izrādīt lielāku stingrību, veicot pārbaudes un aizliedzot nemedicīniskam ārējam personālam nodarboties ar medicīnisko aprūpi;

30.

aicina dalībvalstis, izmantojot, piemēram, pacientu tiesību pārstāvjus, informēt pacientus par riskiem un preventīvajiem pasākumiem saistībā ar nevēlamiem notikumiem veselības aprūpē, un par pieejamām sūdzību procedūrām un tiesiskajām iespējām, ja notiktu nevēlams notikums;

31.

aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai izvairītos no ārstu un veterinārārstu interešu konfliktiem attiecībā uz zāļu izrakstīšanu un tirdzniecību;

32.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka pilnīga informācija par esošiem sūdzību un tiesiskās aizsardzības mehānismiem ir viegli pieejama pacientiem, kas cietuši no veselības aprūpē iegūtām infekcijām vai ārstniecības kļūdām;

33.

aicina Komisiju ziņot par valstu kolektīvās tiesiskās aizsardzības praksi veselības aprūpē iegūtu infekciju gadījumos;

34.

atzīst labumu, ko sniedz pilsoņu iniciatīvas, piemēram, Eiropas Pacientu tiesību harta, kas pamatojas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, un Eiropas Pacientu tiesību diena, ko kopš 2007. gada organizē ik gadu 18. aprīlī; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt Eiropas Pacientu tiesību dienu vietējā, valsts un ES līmenī;

35.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas darbu ar jautājumiem par mikrobu rezistenci un par profilaksi un kontroli attiecībā uz veselības aprūpē iegūtām infekcijām, kā arī Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) koordinēšanas un uzraudzības darbu, jo īpaši, Eiropas Mikrobu rezistences uzraudzības tīklā (EARS-Net), Eiropas antibakteriālo līdzekļu patēriņa uzraudzības projektā (ESAC-Net) un Veselības aprūpē iegūtu infekciju uzraudzības tīklā (HAI-Net);

36.

pauž gandarījumu par Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra, Eiropas Zāļu aģentūras un Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes kopīgo koordinācijas un uzraudzības darbu mikrobu rezistences jomā;

37.

ar bažām norāda, ka no 2010. līdz 2013. gadam daudzās dalībvalstīs un ES kopumā ievērojami palielinājusies K. Pneumoniae rezistence pret fluorhinoloniem, trešās paaudzes cefalosporīniem un aminoglikozīdiem, kā arī kopējā rezistence pret visām trim antibiotiku grupām un rezistence pret karbapenēmiem; norāda arī, ka tajā pašā periodā daudzās dalībvalstīs un ES ievērojami palielinājās arī E. coli rezistence pret trešās paaudzes cefalosporīniem; turklāt norāda, ka dažos Eiropas reģionos multirezistentā tuberkuloze (MDR-TB) ir 20 % no visiem jaunajiem tuberkulozes gadījumiem, vienlaikus veiksmīgas MDR-TB izārstēšanas gadījumu skaits ir satraucoši zems;

38.

ar bažām norāda, ka valstīs ar augstu multirezistences līmeni, tostarp pret karbapenēmiem, ir pieejamas tikai dažas ārstēšanas iespējas, un polimiksīni ir viena no tām; uzsver, ka šajās valstīs pret polimiksīniem rezistento baktēriju klātbūtne ir būtisks brīdinājums par to, ka iespējas ārstēt inficētos pacientus kļūst arvien ierobežotākas;

39.

norāda, ka rezistento baktēriju izraisītās saslimšanas ļoti bieži ir saistītas ar lieliem izdevumiem un ilgstošu uzturēšanos slimnīcā, kā arī alternatīviem un dārgākiem ārstēšanas veidiem, kas rada lielāku slogu dalībvalstu veselības aprūpes sistēmām;

40.

pauž nožēlu par to, ka jo īpaši zinātnisku, ekonomisku un regulatīvu šķēršļu dēļ pēdējo 25 gadu laikā esam pieredzējuši gan nepietiekamu izpratni par antibakteriālo preparātu un jo īpaši antibiotiku racionālu izmantošanu, gan zāļu attīstības stagnāciju antibakteriālo preparātu jomā;

41.

norāda, ka gan pamatprogrammā “Apvārsnis 2020”, gan ES Trešās sabiedrības veselības programmā uzsvars ir uz veselības aprūpē iegūtām infekcijām un mikrobu rezistenci;

42.

norāda, ka vairākās dalībvalstīs nav pieejamas dažas efektīvas antibiotikas, kā rezultātā ārstēšanā tiek izvēlētas neatbilstošas zāles, un tādēļ aicina dalībvalstis un Komisiju izvērtēt, kā panākt, lai efektīvas antibiotikas vienmēr būtu tirgū;

43.

norāda, ka rezistence pret antibiotikām bieži attur no ārstēšanas ar pareizajām antibiotikām un ka tad, kad pacientiem tiek dotas nepareizas antibiotikas vai ārstēšana sākas pārāk vēlu, pacienti, kuriem ir nopietnas infekcijas slimības, cieš no smagām komplikācijām, kas dažos gadījumos var pat izraisīt nāvi;

44.

ar dziļām bažām norāda uz to, ka liels skaits dzīvnieku ir inficēts ar baktērijām, kas ir rezistentas pret antibiotikām, un uz to, ka pastāv risks pārnest šīs baktērijas no inficētās gaļas uz patērētājiem;

45.

ar dziļām bažām norāda uz saikni starp veterināro pretmikrobu līdzekļu izmantošanu un mikrobu rezistences attīstības risku lauksaimniekiem un uz risku šai rezistencei izplatīties, veicot ārstēšanos slimnīcā;

46.

atzinīgi vērtē iniciatīvas un darbības, ko veic dalībvalstis, dzīvnieku veselības aprūpes speciālisti un dzīvnieku īpašnieki, kuru mērķis ir nodrošināt atbildīgu pretmikrobu līdzekļu izmantošanu dzīvnieku ārstēšanā un pretmikrobu līdzekļu izmantošanas samazināšanu dzīvnieku audzēšanā;

47.

uzskata jaunu pretmikrobu zāļu pētniecību par ārkārtīgi svarīgu un aicina Komisiju izmantot Eiropas stratēģisko investīciju fondu (EFSI), lai veicinātu pētniecību, piemēram, atbalstot tādas pastāvošās struktūras kā Novatorisku zāļu ierosmes (IMI);

48.

aicina lielāku uzmanību pievērst tādu jaunu pretmikrobu līdzekļu izstrādei, kuri ļautu sasniegt jaunus mērķus;

49.

atzinīgi vērtē un mudina turpināt pētījumus, lai radītu patiesi jaunas pretmikrobu zāles, jo īpaši antibiotikas, kas aktīvi vēršas pret izplatītajām multirezistentajām gramnegatīvajām baktērijām un pret slimībām, kurām ir īpaša tendence radīt mikrobu rezistenci, piemēram, K. pneumoniae, Acinetobacter, E. coli, HIV, Staphylococcus aureus, tuberkuloze un malārija; tomēr uzstāj, ka ir ļoti svarīgi visupirms nodrošināt atbildīgu un saprātīgu pretmikrobu līdzekļu izmantošanu; atzinīgi vērtē un mudina turpināt pētīt alternatīvas metodes, kuru mērķis ir cīnīties pret veselības aprūpē iegūtām infekcijām, neizmantojot antibiotikas, un apkarot multirezistento tuberkulozi;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt pētniecības un izstrādes pasākumus, lai nodrošinātu jaunus līdzekļus Eiropā arvien vairāk izplatīto bakteriālo infekciju apkarošanai;

51.

aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt stimulus publiskā un privātā sektora sadarbībai, lai pastiprinātu pētniecību un izstrādi antibiotiku jomā;

52.

aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību attiecībā uz pacientu drošību un mikrobu rezistences apkarošanu, lai ierobežotu un samazinātu rezistentu mikroorganismu izplatību no vienas dalībvalsts uz citu;

53.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot “adaptīvu ceļu” shēmas un citus regulatīvus instrumentus, lai pacienti agrāk piekļūtu inovatīviem baktericīdiem, ar kuriem var ārstēt rezistentas infekcijas;

54.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot Eiropas Zāļu aģentūras “adaptīva ceļa” programmu un visus to rīcībā esošos regulējošos instrumentus, lai pacientiem nodrošinātu ātrāku piekļuvi inovatīviem baktericīdiem;

55.

uzsver, ka jebkādas veselības aizsardzības politikas centrā ir jābūt pacientiem, un mudina uz izglītošanu veselības jautājumos un uz pacientu iesaistīšanu lēmumu pieņemšanā;

56.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai Komisija nodrošinātu ES rīcības plāna par mikroorganismu rezistenci laikposmam pēc 2016. gada turpinājumu, uzsverot to, kā pārvarēt zinātniskās, regulatīvās un ekonomiskās problēmas, kas saistītas ar mikrobu rezistenci, vienlaikus paredzot veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli;

57.

atgādina, ka būtu stingri jāaizliedz pašārstēšanās ar antibiotikām, un uzsver nepieciešamību dalībvalstu kompetentajām iestādēm nodrošināt kārtību, kas paredz baktericīdu iegādi tikai pret recepti;

58.

aicina dalībvalstis veikt piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu atbildīgu un saprātīgu visu pretmikrobu vielu izmantošanu cilvēku ārstēšanā, un jo īpaši to antibiotiku izmantošanu, kas tiek uzskatītas par pēdējās izvēles zālēm bakteriālo infekciju ārstēšanai slimnīcās, paturot prātā, ka antibiotiku nepareiza lietošana profilakses nolūkos (tostarp slimnīcās) ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina rezistences pret antibiotikām veidošanos;

59.

aicina dalībvalstis veicināt piekļuvi augstas kvalitātes zālēm, kā arī visiem pacientiem piemērot pilnus ārstēšanas ciklus, īpašu atbalstu sniedzot visneaizsargātākajiem, lai novērstu rezistences attīstību;

60.

mudina dalībvalstis arī veikt pētījumu par tā saucamajām “aizmirstajām” antibiotikām, lai paplašinātu iespējamo farmaceitisko izstrādājumu klāstu;

61.

aicina Komisiju iesaistīties PVO darbā pie jauna ekonomiskā modeļa izstrādes, lai ņemtu vērā sabiedrības veselības rūpes un vajadzības;

62.

aicina dalībvalstis un Komisiju sākt pārdomu procesu, lai izstrādātu jaunu ekonomikas modeli, kurā būtu nošķirts pārdošanas apjoms no atlīdzības, ko maksā par jaunām antibiotikām, kas ražotu sabiedrībai vērtīgas jaunas antibiotikas un ļautu uzņēmumam gūt pietiekamu peļņu, kura atsvērtu investīcijas, kamēr pircējs iegūtu tiesības ražojumu lietot un pilnībā kontrolēt patērēto apjomu;

63.

mudina dalībvalstis īstenot vai sagatavot šādus pasākumus:

64.

aicina Komisiju apsvērt sekas, ko rada lielāka mobilitāte, kas paredzēta Direktīvā 2011/24/ES attiecībā uz paaugstinātu mikrobu rezistenci, ko varētu izraisīt pacientu pārvietošanās visā Eiropā veselības aprūpes meklējumos;

65.

pauž bažas par to, ka EFSA un ECDC kopīgais ziņojums par mikrobu rezistenci liecina, ka baktērijas, kuras visbiežāk rada pārtikas izraisītu infekciju, piemēram, Salmonellen un Campylobacter, uzrāda būtisku rezistenci pret parastajiem pretmikrobu līdzekļiem;

66.

atkārto savu aicinājumu, kas bija iekļauts 2011. gada 27. oktobra rezolūcijā par mikroorganismu rezistences radītajiem draudiem sabiedrības veselībai (7), par to, ka vajadzētu pakāpeniski izbeigt profilaktisku antibiotiku lietošanu lopkopībā, uzsverot, ka mājlopu un intensīvajām zivsaimniecības nozarēm jākoncentrējas uz slimību profilaksi, ievērojot labu higiēnu, turēšanas apstākļus un zootehnikas praksi, kā arī stingrus bioloģiskās drošības pasākumus, nevis antibiotiku profilaktisku lietošanu;

67.

mudina dalībvalstis ieviest vai sagatavot šādus pasākumus:

68.

mudina dalībvalstis regulēt jebkādus interešu konfliktus, kuros iesaistīti veterinārārsti, kas gan pārdod, gan izraksta antibiotikas;

69.

aicina Eiropas Zāļu aģentūru izveidot sarakstu ar antibiotikām, kuras izmanto dzīvniekiem un saistībā ar kurām ir konstatēts ievērojams apdraudējums sabiedrības veselībai;

70.

mudina valstu iestādes un Eiropas Zāļu aģentūru īstenot vai sagatavot šādus pasākumus:

71.

aicina otru likumdevēju sarunās par priekšlikumu regulai par veterinārajām zālēm (2014/0257(COD)) sekot “vienas veselības” principam, un jo īpaši:

72.

aicina otru likumdevēju, apspriežot priekšlikumu regulai par ārstnieciskās dzīvnieku barības izgatavošanu, laišanu tirgū un lietošanu un par Padomes Direktīvas 90/167/EEK (2014/0255(COD)) atcelšanu, nodrošināt, ka tajā tiek iekļauti noteikumi, kuru mērķis ir ievērojami ierobežot pretmikrobu līdzekļus saturošas ārstnieciskās dzīvnieku barības lietošanu produktīvajiem dzīvniekiem, un jo īpaši stingri aizliegt ārstnieciskajā dzīvnieku barībā iekļauto pretmikrobu līdzekļu profilaktisku izmantošanu;

73.

aicina Komisiju un Eiropas Slimību profilakses un kontroles centru veikt pētījumu par iespējamo tiešu vai netiešu kaitējumu, kas rodas no pretmikrobu līdzekļu izmantošanas lolojumdzīvniekiem, kā arī izstrādāt seku mazināšanas pasākumus, lai samazinātu risku saistībā ar mikrobu rezistences potenciālo pārnešanu no lolojumdzīvniekiem uz cilvēkiem;

74.

norāda, ka dažas dalībvalstis jau ir sekmīgi pārtraukušas profilaktisku pretmikrobu līdzekļu izmantošanu saimniecībās; tādēļ aicina Komisiju ierosināt tiesību aktus, kuros paredzētu pakāpenisku antibiotiku profilaktiskas izmantošanas izbeigšanu;

75.

aicina dalībvalstis sadarboties, nosakot minimālos pacientu drošības standartus un veselības aprūpes drošības un kvalitātes rādītājus ES līmenī, apspriežoties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp pacientu organizācijām;

76.

aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt iesaistīties dialogā ar visām ieinteresētajām personām un izstrādāt koordinētu, visaptverošu un ilgtspējīgu ES stratēģiju attiecībā uz pacientu drošību, kā arī iesniegt konkrētus risinājumus, kas jāīsteno ES, valsts, reģionālā, vietējā un/vai primārās aprūpes līmenī;

77.

aicina dalībvalstis un Komisiju sākt pārdomu procesu kopā ar PVO, lai izstrādātu jaunu ekonomisko modeli, kurā antibiotiku pārdošanas apjoms tiktu nošķirts no atlīdzības, ko maksā par jaunām antibiotikām, nodrošinot uzņēmumiem taisnīgu peļņu no veiktajām investīcijām un vienlaikus saglabājot valsts veselības sistēmu ilgtspēju;

78.

aicina Komisiju, dalībvalstis un farmācijas nozari optimizēt ES partnerības starp akadēmiskajām aprindām un farmācijas nozari, kā ieteikts Novatorisku zāļu iniciatīvā (IMI);

79.

mudina farmaceitiskos uzņēmumus, valdības un akadēmiskās aprindas izmantot to labākos līdzekļus (infrastruktūru, centrus, idejas un finanšu resursus), lai veiktu nozīmīgus fundamentālos pētījumus un kopīgus pirmskonkurences posma projektus; uzskata, ka būtu jānodrošina iespēja Novatorisku zāļu ierosmei (IMI) izskatīt jebkādus jaunus konstatētos faktus, kas izriet no šiem projektiem;

80.

prasa Komisijai apsvērt tiesisko regulējumu, kas veicinātu jaunu antibiotiku izstrādi, piemēram, instrumentu par cilvēkiem paredzētām antibiotikām, kurš būtu līdzīgs jau ierosinātajam instrumentam par dzīvniekiem paredzētām antibiotikām;

81.

mudina turpināt privātā un publiskā sektora sadarbību, piemēram, Novatorisku zāļu iniciatīvas programmas New Drugs for Bad Bugs, COMBACTE, TRANSLOCATION, Drive AB un ENABLE, lai izmantotu sadarbības sniegtās priekšrocības;

82.

atzinīgi vērtē Kopīgās plānošanas iniciatīvu par mikrobu rezistenci, kas ļauj dalībvalstīm vienoties par pētniecības vajadzībām, lai izvairītos no dublēšanās, un aicina palielināt finansējumu jaunu zāļu izstrādei kā alternatīvu antibiotikām cīņā pret mikrobu rezistenci;

83.

mudina ES pievienoties Pasaules inovāciju fondam, ko ierosināts izveidot Apvienotās Karalistes veiktajā “Antibiotiku rezistences pārskatā” ar mērķi atbalstīt fundamentālos pētījumus;

84.

prasa Komisijai un dalībvalstīm atbalstīt viegli piemērojamus diagnostikas instrumentus, lai nodrošinātu pareizākas diagnozes pirms antibiotiku izrakstīšanas vai došanas it īpaši ambulatorajā sektorā;

85.

mudina ES veicināt un piedalīties globālā iniciatīvā, kuras mērķis ir uzlabot veidus, kā apkarot rezistenci pret antibiotikām, un atbalstīt izpēti šajā jomā;

86.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm sagatavot ieteikumus par pārtikas nekaitīguma standartiem, kas būtu jāpiemēro attiecībā uz multirezistentiem patogēniem un/vai konkrētiem rezistences determinantiem;

87.

uzsver, ka mikrobu rezistence ir kļuvusi par nopietnu problēmu, kas ir steidzami jārisina; aicina Komisiju apsvērt iespēju ierosināt tiesību aktus par antibiotiku piesardzīgu lietošanu, ja dalībvalstīs piecu gadu laikā pēc šo ieteikumu publicēšanas tiek konstatēts neliels vai nekāds progress;

88.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Reģionu komitejai, kā arī dalībvalstīm.

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/27

—

ņemot vērā 2013. gada 5. februāra rezolūciju par finansējuma pieejamības uzlabošanu maziem un vidējiem uzņēmumiem (1),

—

ņemot vērā 2014. gada 15. janvāra rezolūciju par Eiropas rūpniecības stiprināšanu konkurētspējas un ilgtspējības veicināšanai (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūciju par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu (3),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Vispirms domāt par mazākajiem — Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts “Small Business Act”” (COM(2008)0394),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pārskats par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu”” (COM(2011)0078),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Resursu efektivitātes iespējas celtniecības nozarē” (COM(2014)0445),

—

ņemot vērā Eirobarometra apsekojumu par MVU, resursu efektīvu izmantošanu un videi draudzīgu tirgu (EB 381. zibensaptauja) un Eirobarometra apsekojumu par publiskā atbalsta lomu inovāciju komercializācijā (EB 394. zibensaptauja),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu par rūpniecības politikas dokumentu kopumu (pieņemts 2014. gada 3.–4. decembrī notikušajā 109. plenārsesijā),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Zaļās rīcības plāns MVU” (COM(2014)0440),

—

ņemot vērā Eiropas resursefektivitātes platformas manifestu un politikas ieteikumus — 2014. gada marts,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aprites ekonomiku: bezatkritumu saimniekošanas programma Eiropai” (COM(2014)0398),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Inovācija ilgtspējīgai nākotnei. Ekoinovācijas rīcības plāns (Eco-AP)” (COM(2011)0899),

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Budžeta komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A8-0135/2015),

A.

tā kā vairāk nekā 98 % no visiem Eiropas uzņēmumiem ir MVU un tie nodrošina vairāk nekā 67 % no kopējās nodarbinātības Savienībā un 58 % no bruto pievienotās vērtības; tā kā MVU ir Eiropas Savienības ekonomikas pamats un Eiropas ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes un ilgtspējīgu darbvietu izveides galvenais virzītājspēks 28 dalībvalstīs; tā kā, neraugoties uz krīzi, nodarbinātība vides preču un pakalpojumu nozarē laikposmā no 2007. gada līdz 2011. gadam pieauga par 20 % un tas dod iespējas MVU izvērst saimniecisko darbību un radīt darbvietas, tostarp iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanas skartajos apgabalos; tā kā tādējādi tiem kopā ar uzņēmumiem ar vidēji lielu kapitālu un starptautiskiem uzņēmumiem ir svarīga nozīme rūpniecības vides veidošanā; tā kā deviņi MVU no desmit ir mazie uzņēmumi, kuros nodarbināti desmit vai mazāk darbinieki, un šie mikrouzņēmumi nodrošina 53 % no visām darbvietām Eiropā;

B.

tā kā patlaban vides preču un pakalpojumu pasaules tirgus apjoms tiek lēsts EUR 1 000 miljardu gadā un ir paredzams, ka šī summa līdz 2020. gadam divkāršosies vai pat trīskāršosies, radot milzīgas iespējas Eiropas MVU un ES ekonomikas izaugsmei kopumā; tā kā Eiropas Savienība ieņem vadošo pozīciju pasaulē vides preču importa un eksporta ziņā; tā kā pakalpojumi ir cieši saistīti ar minētajām precēm, tomēr joprojām pastāv ar tarifiem nesaistīti šķēršļi vides pakalpojumu sniedzējiem;

C.

tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies stiprināt Eiropas rūpniecību, ieguldot līdzekļus un atbalstot ilgtspējības, konkurētspējas un inovācijas principus, lai līdz 2020. gadam rūpnieciskā ražošana veidotu vismaz 20 % no ES dalībvalstu IKP; tā kā Eiropadome ir apņēmusies līdz 2030. gadam samazināt iekšzemes siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 40 %, palielināt atjaunojamo energoresursu daļu līdz vismaz 27 % un uzlabot energoefektivitāti par vismaz 27 % nolūkā šo mērķi paaugstināt līdz 30 %; tā kā MVU ir jāpilda savs uzdevums minēto mērķu īstenošanā, jo 93 % (4) no tiem jau veic pasākumus resursu efektīvākai izmantošanai; tā kā saskaņā ar Komisijas datiem labāks ekodizains, atkritumu rašanās novēršana, pārstrāde un atkārtota izmantošana varētu radīt ES uzņēmumiem neto ietaupījumus līdz EUR 600 miljardu apmērā jeb 8 % no gada apgrozījuma, vienlaikus arī samazinot kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas par 2–4 %;

D.

tā kā viens no Mazās uzņēmējdarbības akta principiem ir ļaut mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vides problēmas pārvērst ekonomikas iespējās, vienlaicīgi nodrošinot ilgtspējīgu pieeju, bet tā kā šajā jomā nav bijis nozīmīgas politikas attīstības un MVU, uzsākot uzņēmējdarbību un īstenojot vides standartus, bieži saskaras ar pretrunīgiem politikas virzieniem;

E.

tā kā gan tirgus, gan tiesību akti veicinās to, ka MVU ievēros arvien vairāk standartu vides jomā; tā kā ES un dalībvalstīm būtu jāsamazina jaunā un spēkā esošā regulējuma administratīvais slogs un jācenšas neradīt papildu izmaksas uzņēmumiem saistībā ar šāda regulējuma ievērošanu; tā kā ir ierosinātas jaunas iniciatīvas, lai mazinātu regulatīvo slogu MVU un citās jomās, un tās būtu jāievieš Komisijai un dalībvalstīm;

F.

tā kā 90 % ES uzņēmumu ir mikrouzņēmumi; tā kā, neraugoties uz nesenajiem centieniem, MVU un mikrouzņēmumiem joprojām ir sarežģīti piekļūt prasmēm, informācijai un finansējumam, kā arī kapitāla vērtspapīru instrumentiem, kas pieejami pietiekami plašā izvēlē un kas būtu vajadzīgi uzņēmuma izaugsmei, un tā kā ES programmas joprojām būtiskā mērā neveicina inovācijas; tā kā procedūras, lai MVU varētu pieteikties ES finansējumam, joprojām ir pārāk birokrātiskas un tādēļ nepieejamas daudziem MVU;

G.

tā kā ir jāņem vērā ES budžeta potenciāls, kas ir vērsts uz ieguldījumiem, lai Eiropas MVU atvieglotu piekļuvi finansējumam, samazinot birokrātiju un piedāvājot specializētus finanšu instrumentus un palielinātu finansējumu vietējiem uzņēmējdarbības birojiem; tā kā būtu jāveicina lietotājiem draudzīgu procedūru izstrāde dažādu atbalsta veidu saņemšanai;

H.

tā kā no darbībām, kuru mērķis ir uzlabot resursu efektivitāti, proporcionāli vairāk gūst mazie uzņēmumi, nevis lielie, un tiem būtu jāpievērš lielāka uzmanība, izstrādājot attiecīgos politikas virzienus; tā kā potenciālais bruto ieguvums no resursu izmantošanas efektivitātes uzlabošanas ir 10–17 % no apgrozījuma atkarībā no darbības nozares;

I.

tā kā digitālās tehnoloģijas ir svarīgs instruments, kas MVU ļauj saņemt resursu optimālas izmantošanas sniegtos ieguvumus, turklāt digitālā joma ir labvēlīga jaunu MVU veidošanai un attīstībai;

J.

tā kā galvenā uzmanība tiek pievērsta augsto tehnoloģiju MVU, kuri tiešā veidā nodrošina videi draudzīgas inovācijas, bet ir jāsniedz arī atbalsts citiem uzņēmumiem vides regulējuma ievērošanas, zaļo inovāciju īstenošanas un ekoloģisko raksturlielumu uzlabošanas jomā; tā kā ekoinovācijas varētu būt ideja jauna uzņēmuma radīšanai, bet arī pasākums, ar ko uzlabo pašreizējo uzņēmumu darbību atbilstīgi videi draudzīgas ekonomikas principiem;

K.

tā kā, lai gan nav starptautiski saskaņotas, videi draudzīgas izaugsmes definīcijas, pastāv vienprātība, ka to veido ekonomikas izaugsme apvienojumā ar vides ilgtspējību; tā kā prasmju uzlabošana un apmācība ir galvenie MVU uzdevumi, kuriem vajadzētu pievērst īpašu uzmanību, jo īpaši saistībā ar inovāciju un resursu efektīvu izmantošanu; tā kā nepietiekama pieeja riska kapitālam, jo īpaši darbības sākuma stadijās, joprojām ir viens no lielākajiem šķēršļiem tam, lai izveidotu un attīstītu uz izaugsmi vērstus uzņēmumus;

L.

tā kā mikrouzņēmumi rada tūkstošiem darbvietu un nodrošina 53 % nodarbinātības visā Eiropā un tā kā to darbībai ir vajadzīgs atšķirīgs regulējums, tādēļ ir steidzami nepieciešams saskaņoti izmantot mikrouzņēmumu definīciju; tā kā mikrouzņēmumi saskaras ar vairākām būtiskām grūtībām, piemēram, šķēršļiem slēgt publiskā iepirkuma līgumus, pārmērīga regulējuma slogu un apgrūtinātu piekļuvi finansējumam,

1.

atbalsta videi draudzīgas izaugsmes un aprites ekonomikas koncepciju un atzīmē, ka no tās izrietošās iespējas attiecas uz dažādām būtiskām nozarēm, piemēram, atjaunojamiem energoresursiem un jo īpaši vēja, saules, ūdens un ģeotermālās enerģijas ekonomiski ilgtspējīgu izmantošanu, energoefektivitāti, resursu izmantošanas efektivitāti, atkritumu apsaimniekošanu, emisiju samazināšanu, elektrifikāciju un “no šūpuļa līdz šūpulim” pieejas īstenošanu; norāda, ka dažādām nozarēm šajās jomās ir ievērojams ekonomiskais un nodarbinātības potenciāls; norāda, ka videi draudzīgai izaugsmei vajadzētu būt daļai no plašākas stratēģijas attiecībā uz darbvietu izveides un ekonomikas izaugsmes veicināšanu mazajos un vidējos uzņēmumos;

2.

uzsver, ka videi draudzīga izaugsme būtu jāskata plašā kontekstā un tajā jāietver visā vērtību ķēdē un visā uzņēmējdarbības sistēmā īstenotie centieni, tostarp centieni, ko rūpnieciskās ražošanas dalībnieki īstenojuši, lai samazinātu savu produktu, ražošanas procesu, uzņēmējdarbības prakses un pakalpojumu ietekmi uz vidi; atgādina par Eiropas resursefektivitātes platformas ieteikumiem, kuros uzsvērts, ka resursu efektīvas izmantošanas nolūkā ir vajadzīga dinamiska regulatīvā sistēma, kura sniedz atbilstīgus signālus ražotājiem un patērētājiem, lai uzlabotu produktu raksturlielumus visā to aprites ciklā; aicina Komisiju izveidot visaptverošu politikas satvaru ar konkrētiem politikas mērķiem un pastāvošo politikas instrumentu labāku integrāciju un saskaņošanu, lai nodrošinātu MVU iespējas un dalību videi draudzīgā aprites ekonomikā;

3.

uzsver, ka pasaules ekonomikai būs jānodrošina arvien lielāka iedzīvotāju skaita — līdz 2050. gadam 9 miljardiem cilvēku — vajadzības un ka mūsu dabas resursi ir ierobežoti, tāpēc tie jāizmanto ilgtspējīgi un ļoti efektīvi; norāda uz jauniem, videi draudzīgiem, inovatīviem un ilgtspējīgiem šo problēmu risinājumiem, piemēram, jauniem produktiem, ražošanas procesiem, uzņēmējdarbības praksi un pakalpojumiem, piemēram, integrējot inovatīvas digitālās tehnoloģijas, kā arī nodrošinotjaunu un veicinošu tiesisko regulējumu;

4.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka MVU Eiropā ir ļoti dažādi, sākot no ļoti tradicionāliem ģimenes uzņēmumiem līdz strauji augošiem uzņēmumiem, augsto tehnoloģiju sabiedrībām, mikrouzņēmumiem, sociāliem uzņēmumiem un jaunizveidotiem uzņēmumiem, un ka šo uzņēmumu atbalstam jāizmanto tikpat atšķirīgas pieejas;

5.

uzskata, ka ES ir krasi jāmaina uzņēmējdarbības kultūra, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi, sekmējot to, ka aizvien vairāk cilvēku sāk veidot savu uzņēmumu un meklē dažādas uzņēmējdarbības iespējas, jo īpaši videi draudzīgas izaugsmes jomā, pieņemot neveiksmes un uzņemoties risku; uzsver, ka ir svarīgi izvirzīt šo jautājumu politikas veidošanas centrā; aicina dalībvalstis rūpēties par to, lai attiecīgā tiesību normu sistēma būtu pēc iespējas saudzīgāka uzņēmējdarbības neveiksmes gadījumā, lai cilvēki varētu uzsākt jaunu uzņēmējdarbību drīz pēc iepriekšējās neveiksmes, jo īpaši jaunās un novatoriskās nozarēs; aicina Komisiju, rīkojot izpratnes veicināšanas un izglītošanas pasākumus, mazināt bailes no neveiksmes;

6.

uzsver ES budžeta pievienoto vērtību, palīdzot MVU, mikrouzņēmumiem, sociālajiem uzņēmumiem un kooperatīviem piekļūt finansējumam un starptautiskajiem tirgiem, jo īpaši ar programmas COSME starpniecību un saistībā ar programmu “Apvārsnis 2020” un Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESIF); uzsver nepieciešamību paredzēt skaidru un vienotu ES mēroga interpretāciju, ko piemērotu valstu regulatīvās iestādes, un atklātus publiskā iepirkuma noteikumus;

7.

norāda, ka patlaban daudzi Eiropas MVU konkurē starptautiskā līmenī ar risinājumiem, kas ietver gan produktus, gan tā dēvētos “videi draudzīgos pakalpojumus”, piemēram, būvniecību, uzstādīšanu, remontdarbus un pārvaldību; norāda, ka minētie pakalpojumi ir izšķiroši svarīgi videi draudzīgu produktu izstrādē, pārdošanai un eksportēšanai; aicina Komisiju iekļaut videi draudzīgu pakalpojumu jautājumu patlaban notiekošajās sarunās par vides preču nolīgumu, kā arī divpusējos tirdzniecības nolīgumos, piemēram, TTIP, lai mazinātu šķēršļus Eiropas MVU un pakalpojumu sniedzējiem, kuri vēlas darboties starptautiskā līmenī;

8.

uzsver labas pārvaldības, neatkarīgu tiesu iestāžu, pārredzamības un tiesiskuma nozīmi, lai visā Savienībā veidotu uzņēmējdarbībai draudzīgu vidi un tirgu, kurā MVU ir nodrošināti vienlīdzīgi konkurences apstākļi;

9.

norāda, ka pašreizējos apstākļos, kad nepietiekama piekļuve atbilstošiem riska kapitāla avotiem, jo īpaši agrīnās stadijās, joprojām ir viens no nozīmīgākajiem ierobežojumiem uz izaugsmi orientētu uzņēmumu izveidei un attīstībai, Komisijas rīcības plānā par finansējuma pieejamības uzlabošanu maziem un vidējiem uzņēmumiem liela uzmanība ir pievērsta riska kapitālam kā iespējamam izaugsmes finansējuma veidam; tomēr uzsver, ka šāda veida finansējums ir piemērots tikai nelielam skaitam MVU, ka banku aizdevumi joprojām ir svarīgs finansējuma avots un ka alternatīvas būtu jāizstrādā privātajā sektorā; šajā kontekstā norāda, ka ir būtiski sekmēt alternatīvus kredītu izsniegšanas veidus maziem un vidējiem uzņēmumiem, piemēram, kredītiestāžu savienības; norāda uz potenciālajām finansējuma iespējām, kas būtu jāizpēta, izmantojot Eiropas Stratēģisko investīciju fondu;

10.

mudina dalībvalstis radīt stimulus ārvalstu ieguldītājiem, novēršot valodas barjeras; norāda, ka pieteikumu pieņemšanas un datu sniegšanas iespēja angļu valodā līdztekus dalībvalsts oficiālajai(-ām) valodai(-ām) ir solis šajā virzienā;

11.

uzsver, ka nav viens finansējuma veids, kas derētu visiem, un aicina Komisiju ņemt vērā MVU intereses visās pašreizējās un iespējamās nākamās programmās, instrumentos un iniciatīvās, jo īpaši attiecībā uz jauniem uzņēmējdarbības modeļiem videi draudzīgā ekonomikā, ietverot pamatkapitāla instrumentus (piemēram, komerceņģeļus, kolektīvo finansējumu un daudzpusējas tirdzniecības sistēmas), kvazikapitāla instrumentus (piemēram, mezonīna finansējumu) un parāda instrumentus (piemēram, maza apjoma uzņēmuma parādzīmes, garantiju mehānismus un platformas) un partnerības starp bankām un citiem MVU finansēšanā iesaistītiem tirgus dalībniekiem (grāmatvedības speciālistiem, uzņēmumu un MVU apvienībām vai tirdzniecības kamerām), lai sniegtu atbalstu uzņēmumiem to darbības sākumposmā, kā arī izaugsmes un nodošanas posmos, ņemot vērā to apjomu, apgrozījumu un finansēšanas vajadzības; aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības nodrošināt pienācīgus stimulus un sniegt fiskālos stimulus šiem finansēšanas modeļiem; uzsver, ka ir svarīgi pārskatīt pašreizējos MVU atbalsta instrumentus, lai tajos iekļautu videi draudzīgas izaugsmes papildu iespējas;

12.

uzsver, ka ir nepieciešama koordinācija un papildināmība starp ES budžeta finanšu instrumentiem, jo īpaši saskaņā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESIF), Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI) un programmu LIFE;

13.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt to MVU gūtos rezultātus, kuriem ir bijusi piekļuve videi draudzīgas inovācijas finansēšanas pasākumiem, lai novērtētu šo pasākumu efektivitāti; mudina Eiropas Komisiju nekavējoties izdarīt vajadzīgos grozījumus, lai uzlabotu finansējuma efektivitāti, ja rezultāti ir neapmierinoši;

14.

ņemot vērā daudzu videi draudzīgu investīciju plānu ļoti tehniskās iezīmes, atzīmē, ka ir ārkārtīgi svarīgi uzsvērt, cik nozīmīgi ir standartizēti riska un ienesīguma modeļi, un izstrādāt jaunus modeļus jauniem uzdevumiem un nozarēm;

15.

atgādina, ka MVU varētu būt liela nozīme aprites ekonomikā, nodrošinot ilgtspējīgus, darbietilpīgus pakalpojumus, piemēram, remontdarbus, atjaunošanas darbus un otrreizējo pārstrādi; atzīmē, ka Komisija, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Starptautiskā Darba organizācija (SDO), Eiropas Parlaments un Eurogrupa plaši atbalsta nodokļu novirzīšanu no darbaspēka uz dabas resursu izmantošanu un patēriņu; prasa Komisijai veikt nodokļu novirzīšanas no darbaspēka uz dabas resursu izmantošanu ietekmes novērtējumu;

16.

uzsver, ka uzņēmēji, MVU, uzņēmumu apvienības un atbalsta organizācijas būtu vairāk jāizglīto par iespējām finansēt efektīvākas tehnoloģijas vai par līgumu slēgšanu par pakalpojumiem, piemēram, konsultācijām, individuālu vai vispārēju apmācību par ekodizainu, resursu pārvaldību, videi draudzīgu uzņēmējdarbību un videi draudzīgu tehnoloģiju, produktu un pakalpojumu pieejamību, kas varētu sekmēt viņu uzņēmējdarbību; aicina dalībvalstis uzlabot MVU paredzēto pakalpojumu sniegšanu minētajās jomās un uzsver arī to, ka ir vajadzīgi vienkārši un pieejami informācijas avoti un datubāzes attiecībā uz minētajiem produktiem un pakalpojumiem; atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka šādu informāciju vajadzētu paziņot veidā, kas vislabāk atbilst MVU būtībai un darbības metodēm;

17.

norāda, ka ES programmas nepietiekami veicina ekoinovāciju un aprites ekonomiku un ka tādēļ Komisijai būtu jāuzlabo programmu COSME un “Apvārsnis 2020” finansējuma novirzīšana ekoinovatīviem risinājumiem, kurus izstrādā MVU vai to vajadzībām, un būtu jāatbalsta finansējuma piešķiršana produktu dizaina un procesu izpildes uzlabošanai, pamatojoties uz veiksmīgo pieredzi iepriekšējās daudzgadu finanšu shēmās; īpaši uzskata, ka pilnībā būtu jāīsteno pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” iekļautais MVU instruments;

18.

aicina Komisiju un EIB pārliecināties, ka MVU, tostarp videi draudzīgi un inovatīvi MVU, ir galvenie atbalsta saņēmēji saskaņā ar šo priekšlikumu Investīciju plāna Eiropai īstenošanas posmā; uzstāj — lai sasniegtu šo mērķi, ir jāizstrādā skaidri kritēriji, tostarp jāveido Eiropas pievienotā vērtība, un jāpastiprina konsultāciju pakalpojumu sniegšana MVU par resursu efektīvu izmantošanu un ekoinovāciju; aicina EIB un Komisiju nodrošināt, ka visas Komisijas ieteikumā par “mikro, mazu un vidēju uzņēmumu definīciju” (C(2003)1422) minētās kategorijas gūst pietiekamu labumu; norāda uz programmu “Apvārsnis 2020” un COSME nozīmi atbalsta sniegšanā MVU un uz vajadzību pilnībā īstenot pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” iekļauto MVU instrumentu;

19.

uzskata — lai nodrošinātu maziem un vidējiem uzņēmumiem pieejamo finanšu shēmu savstarpēju papildināmību, ir svarīgi gan valstu, gan reģionālā līmenī koordinēt kohēzijas politikas un citu programmu, piemēram, pamatprogrammas “Apvārsnis 2020”, pasākumus; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt tādu regulējumu, kas dotu iespēju MVU saglabāt savu konkurētspēju;

20.

aicina Komisiju un dalībvalstis rast nekavējošu un paliekošu risinājumu, lai novērstu milzīgo kavēšanos ar maksājumiem, kas saistīti ar reģionālo politiku, kā arī risinājumus attiecībā uz ESIF atbalsta izmantošanu no iepriekšējā finansēšanas perioda, lai nodrošinātu, ka kavēto maksājumu dēļ MVU netiktu liegta iespēja kā projektu partneriem līdzdarboties atbalsta projektos un programmās;

21.

uzsver, ka ir svarīgi aktīvi īstenot sadarbību starp nozarēm, vērtību ķēdēs, kā arī starp ģeogrāfiskajiem apgabaliem, kas nodrošina iespēju sekmēt inovācijas un jaunas izaugsmes iespējas, izmantojot ideju un inovatīvu koncepciju apmaiņu un savstarpēju pilnveidi; atzinīgi vērtē pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” darbību “Ar kopu palīdzību īstenoti projekti jaunām rūpnieciskās vērtības ķēdēm”, lai labāk sekmētu MVU inovācijas potenciālu, tostarp ekoinovatīvus un resursu efektīvas izmantošanas risinājumus, ko tie piedāvā;

22.

atzinīgi vērtē Eiropas Resursu efektivitātes izcilības centra izveidi, lai sniegtu konsultācijas un palīdzību MVU, kuri cenšas uzlabot savus resursefektivitātes rādītājus; uzsver, ka šis centrs ir jāveido kā stabils partneru tīkls starp ES reģioniem un tā pamatā jābūt pierādītai, dalībvalstīs gūtai pieredzei; uzskata, ka centra pienākums ir sniegt norādes MVU par Eiropas, valsts un reģionālajām programmām šajā darbības jomā un nodrošināt piekļuvi zinātībai, tīkliem un infrastruktūrai;

23.

uzsver, ka jo īpaši MVU un mikrouzņēmumiem ir svarīga zināšanu nodošana un daudzu ieinteresēto personu zināšanu apmaiņa, tostarp pārrobežu līmenī, izmantojot neformālus tīklus, lai palielinātu informētību par pašreizējām un jaunām inovatīvām metodēm, paraugpraksi, pienācīga finansējuma iegūšanas veidiem, iespējamām valdības atbalsta shēmām un attiecīgo tiesisko regulējumu, kas paredz iespējami mazāk apgrūtinošu pārvaldi, un atgādina, ka pašreizējie valsts kontaktpunkti attiecībā uz ES finansējuma programmām un Eiropas Biznesa atbalsta tīklu ir pilnībā jāiesaista atbalsta sniegšanā MVU un MVU ir aktīvi jāinformē, jāapmāca un jāatbalsta par finansēšanas iespēju apzināšanu ES, valsts vai reģionālajā līmenī; atbalsta Eiropas resursefektivitātes kampaņas rīkošanu, lai informētu MVU par resursu efektīvas izmantošanas sniegtajām priekšrocībām un iespējām un par to, kā var veidot rūpnieciskās sinerģijas pārstrādes jomā; aicina Komisiju un Eiropas Biznesa tīklu sadarboties jautājumā par resursu efektīvu izmantošanu ar nozaru apvienībām, arodbiedrībām, MVU, NVO un akadēmiskajām aprindām, kā arī ar reģionālajām iniciatīvām; šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pievērsusi uzmanību simbiozēm un kopām, un mudina Komisiju sagatavot konkrētas iniciatīvas, lai veicinātu starpnozaru sadarbību un resursu pārvaldību;

24.

mudina nozaru federācijas uzņemties būtiskāku lomu, nodrošinot atbilstošu informāciju un konsultācijas par videi draudzīgām tehnoloģijām, finansēšanas iespējām un attiecīgajām procedūrām; aicina Komisiju un dalībvalstis novērst nepilnības jomās, kur trūkst minētā atbalsta, un sadarbībā ar nozaru federācijām un uzņēmumiem turpmāk izpētīt iespējas un ātrāk izstrādāt ilgtspējīgus risinājumus, kā arī ieguldīt videi draudzīgās tehnoloģijās, resursu efektīvā izmantošanā un aprites ekonomikā; norāda uz aizvien lielāko atšķirību starp MVU vajadzībām un darbinieku prasmēm; norāda, ka 26 % darba devēju Eiropā ir grūti atrast darbiniekus, kuriem ir vajadzīgās prasmes;

25.

uzsver, ka ir jāuzlabo pamata pētniecības un izstrādes darba efektivitāte, lai procesā pilnībā iesaistītu MVU un aktīvi atbalstītu pētniecības un izstrādes pamatrezultātu turpmāku pārveidi tehnoloģiskajā attīstībā; uzsver, ka ir svarīgi stiprināt Eiropas rūpniecību, ņemot vērā ražošanas nozīmi pētniecības, izstrādes un inovāciju un līdz ar to ES nākotnes konkurences priekšrocību sekmēšanā; uzskata, ka līdztekus tehnoloģiju virzītiem risinājumiem pietiekama uzmanība būtu jāvelta arī ar tehnoloģijām nesaistītai, organizatoriskai sistēmu un publiskā sektora inovācijai;

26.

uzsver, ka ir svarīgi, lai Eiropas uzņēmumi komercializētu un popularizētu pētniecības un izstrādes rezultātus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt stabilāku tiesisko regulējumu un atbilstošas finanšu shēmas, lai sekmētu ekonomisko iniciatīvu un uzņēmējdarbību un samazinātu laiku jaunu produktu, pakalpojumu un uzņēmējdarbības prakses komercializēšanai, jo īpaši videi draudzīgā ekonomikā;

27.

uzsver, ka Eiropas jaunajai kosmosa infrastruktūrai ir potenciāls veicināt inovāciju un videi draudzīgu izaugsmi; aicina Komisiju sekmēt no šīs infrastruktūras iegūto datu izmantošanu MVU, izmantojot uzņēmumu “silītes” un “inkubatorus”; mudina Komisiju nodrošināt MVU labvēlīgus nosacījumus attiecībā uz piekļuvi no šīs infrastruktūras iegūtiem datiem izpētes, izstrādes un komercializācijas posmā;

28.

atzīmē, ka saskaņā ar 2014. gada maija Innobarometer apsekojumu tikai 9 % no visiem uzņēmumiem apgalvo, ka kopš 2011. gada janvāra ir saņēmuši publisku finansiālo atbalstu savām pētniecības, izstrādes un inovāciju darbībām; uzsver, ka ir jāizstrādā lietotājiem draudzīgas procedūras dažādu atbalsta veidu saņemšanai;

29.

norāda, ka Eiropas vienotais patents sniedz būtiskus ieguvumus MVU, jo īpaši videi draudzīgu tehnoloģiju jomā; aicina visas dalībvalstis pievienoties Eiropas vienotajai patenta sitēmai; aicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk ratificēt Vienotās patentu tiesas izveides nolīgumu, kurš nepieciešams Eiropas vienotā patenta piemērošanai; aicina Komisiju izstrādāt vienkāršotu procedūru, ko MVU varētu izmantot, lai Vienotajā patentu tiesā ierosinātu ar pārkāpumiem saistītas lietas;

30.

aicina uzlabot politikas regulējumu attiecībā uz aprites ekonomiku, tostarp pieņemot un īstenojot lietpratīgu regulējumu, standartus un rīcības kodeksus, kuru mērķis ir ārējo izmaksu internalizācija, resursietilpīgu produktu izmantošanas mazināšana, vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšana, priekšzīmīgāko uzņēmumu apbalvošana un pārejas uz resursefektīvu un ilgtspējīgu ekonomiku paātrināšana;

31.

aicina Komisiju aprites ekonomikas paketē iekļaut ekodizaina instrumenta paplašināšanu, tostarp resursu efektīvas izmantošanas dimensiju; uzskata, ka, izmantojot ekodizainu, ir jārisina jautājumi, kas saistīti ar produktu izturīgumu, remonta iespējām un pārstrādi, tostarp standartiem attiecībā uz minimālā ekspluatācijas laika garantijām un demontāžu;

32.

mudina paplašināt inovatīvas atbalsta shēmas, piemēram, zaļās inovācijas talonus, kas varētu veicināt ilgtspējīgu tehnoloģiju un videi saudzīgu, kā arī klimata noturību veicinošu risinājumu ieviešanu tirgū; attiecībā uz pieteikumiem atbalsta saņemšanai uzskata, ka noteikumiem jābūt vienkāršiem un skaidriem un tiem nevajadzētu radīt administratīvo slogu; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis rast inovatīvus finansēšanas risinājumus maziem un vidējiem uzņēmumiem, kā arī nodrošināt, lai finansēšanas instrumenti būtu pilnībā pieejami; atgādina, ka Eiropas MVU ilgtspējīgas izaugsmes un inovācijas kapacitāte ir viena no galvenajām ES konkurētspējas priekšrocībām globalizētajos tirgos;

33.

aicina dalībvalstis izvairīties no šķēršļu radīšanas iekšējā tirgū, veicot pārmērīgu reglamentēšanu, pārskatīt savu spēkā esošo regulējumu un atcelt visus nevajadzīgos vai neefektīvos noteikumus, kuri rada šķēršļus tirgus darbībai, un nodrošināt konsekventu transponēšanu valsts tiesību aktos; aicina Komisiju nodrošināt, ka MVU tests tiek pilnībā izmantots visos ietekmes novērtējumos; aicina Komisiju sadarbībā ar atsevišķām dalībvalstīm pastiprināt centienus pārmērīga regulējumanovēršanai; uzsver nepieciešamību paredzēt skaidru un vienotu ES mēroga interpretāciju, ko varētu piemērot valstu regulatori, un atklātus publiskā iepirkuma noteikumus, tostarp attiecībā uz videi draudzīgu iepirkumu un e-iepirkumu, kas patlaban ir būtisks šķērslis tiem MVU, kuri vēlas izvērst starptautisku darbību, un vienlaikus lieliska iespēja dalībvalstīm ātri pielāgoties, tostarp resursu efektīvas izmantošanas un energoefektīvu produktu un risinājumu jomā;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu atsaukt novecojušus vai pārlieku apgrūtinošus tiesību aktu priekšlikumus; pauž cerību, ka Komisija ierosinās vēl vērienīgāku priekšlikumu tiesību aktam atkritumu jomā, par ko Parlamenta 2014. gada decembra plenārsēdē paziņoja Komisijas priekšsēdētāja vietnieks F. Timmermans; aicina Komisiju censties neiesniegt tiesību aktu priekšlikumus, kas izraisītu nevajadzīgu administratīvo slogu uzņēmumiem un MVU, un pakāpeniski pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus ar mērķi samazināt pašreizējo administratīvo slogu, uzlabot tiesību aktu kvalitāti un efektivitāti un pielāgot to jauniem uzņēmējdarbības modeļiem; tomēr uzsver, ka nepieciešamas mērķtiecīgas darbības, pienācīga un savlaicīga spēkā esošo tiesību aktu īstenošana un savlaicīga attiecīgo nozaru ieinteresēto personu un MVU iesaistīšana, tostarp veicot ietekmes novērtējumu, lai sasniegtu ES mērķus vides jomā;

35.

atgādina, ka ir svarīgs tehnoloģiski neitrāls un inovācijām labvēlīgs tiesiskais regulējums, kas ļauj tirgū izmēģināt un novērtēt dažādas jaunās tehnoloģijas; atzinīgi vērtē Vides tehnoloģiju verifikācijas (ETV) shēmu kā jaunu instrumentu, lai veicinātu inovatīvo vides tehnoloģiju piekļuvi tirgum; aicina dalībvalstis savās valsts atbalsta shēmās pienācīgi izmantot tirgus instrumentus un atturēties no videi nedraudzīgu, tirgu kropļojošu subsīdiju izmantošanas; atgādina, ka publiskie ieguldījumi būtu jāizmanto tam, lai novērstu tirgus nepilnības, piemēram, nenosakot ārpuscenas par papildu sekām; aicina Komisiju izstrādāt kopīgas pamatnostādnes dalībvalstu publiskā atbalsta shēmām videi draudzīgo investīciju projektiem, lai izveidotu saskaņotāku pasākumu kopumu;

36.

norāda, ka postošas nozares un tehnoloģijas bieži vien norāda uz trūkumiem spēkā esošajos tiesību aktos; uzsver, ka ir nepārtraukti jāuzrauga un jāatjaunina spēkā esošie tiesību akti un to īstenošana, lai nodrošinātu ilgtspējīgas vai ekoinovatīvas tehnoloģijas un lai netiktu likti šķēršļi jaunu tehnoloģiju izstrādei;

37.

uzskata, ka pamatizglītības un augstākās izglītībās sistēmās līdzās vides jautājumiem būtu jāiekļauj uzņēmējdarbības prasmju apguve un programmas, kurās mācās par to, kā darbojas un mijiedarbojas tirgus, ekonomika un finanšu sistēma un kā jaunās tehnoloģijas var veicināt efektīvas, inovatīvas un videi draudzīgas iespējas, un ka minētas tēmas jāveicina arī ārpusskolas nodarbībās un mūžizglītībā; uzskata, ka labi sagatavots uzņēmējdarbības plāns ir pirmais solis ceļā uz labāku finansējuma pieejamību un uzņēmuma dzīvotspēju; aicina Komisiju un dalībvalstis to izglītības programmās bez kavēšanās iekļaut izglītošanu uzņēmējdarbības, finanšu, ekonomikas un vides jomā; šajā sakarībā atbalsta programmu “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kuras mērķis ir sekmēt uzņēmējdarbības kultūru, pilnveidot vienoto tirgu un uzlabot konkurētspēju;

38.

uzsver, ka mikrouzņēmumiem un jaunizveidotiem uzņēmumiem arī vajadzētu būt iespējai saņemt palīdzību un norādījumus virzībā uz ilgtspējīgu, videi draudzīgu izaugsmi; aicina Komisiju nodrošināt, ka minētos uzņēmumus pienācīgi ņems vērā jaunajās iniciatīvās, kurās galvenā uzmanība tiek veltīta videi draudzīgas izaugsmes iespēju nodrošināšanai MVU;

39.

norāda, ka programma “Erasmus+” ļauj studentiem un jauniešiem veidot uzņēmējdarbības prasmes, cita starpā izmantojot prakses finansējumu, atbalsta programmu “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kuras mērķis ir sekmēt uzņēmējdarbības kultūras veidošanos, pilnveidot vienoto tirgu un uzlabot konkurētspēju;

40.

norāda, ka ir svarīgi novērst neilgtspējīga patēriņa modeļus un veicināt izmaiņas patērētāju uzvedībā; uzsver nepieciešamību nodrošināt atbilstošu patērētāju izglītošanu un veicināt ilgtspējīgāku patēriņu; aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt ar pieprasījumu saistītus pasākumus, piemēram, izmantot publisko iepirkumu, lai veicinātu resursu izmantošanas ziņā efektīvu un energoefektīvu produktu un risinājumu izmantošanu; uzsver, ka būtu vērtīgi produkta informācijā un ekomarķējumā iekļaut datus par resursu izmantošanu, tādējādi dodot iespēju patērētājiem ar savu izvēli ietekmēt tirgu;

41.

uzsver, ka ir svarīgi veicināt jaunu un atvasinātu uzņēmumu veidošanos, sadarbojoties ar tehnoloģiskajiem un pētniecības institūtiem, universitātēm un profesionālās izglītības iestādēm;

42.

uzsver, ka eksports ir svarīgs darbvietu radīšanai un izaugsmei Eiropā; aicina Komisiju paātrināt paredzēto tirdzniecības nolīgumu slēgšanu ar mūsu partneriem, lai sekmētu Eiropas MVU piekļuvi jauniem tirgiem;

43.

uzskata, ka sieviešu iesaiste uzņēmējdarbībā ir līdz šim nepietiekami augstu vērtēta iespēja ES izaugsmes un konkurētspējas sekmēšanai, tālab tā būtu jāveicina un jāstiprina, un ka būtu jānovērš visi šķēršļi, jo īpaši diskriminācija algu jomā, ar kuriem sievietes saskaras, tostarp videi draudzīgā ekonomikā, lai sievietes un vīrieši varētu gūt līdzvērtīgu labumu; uzskata, ka saskaņotu statistikas datu regulāra apkopošana, tostarp par tiesību aktu ietekmi uz dzimumiem, un darbaspēka datu apkopošana sadalījumā pa dzimumiem, vairāk veicinātu uz pierādījumiem pamatotas politikas veidošanu un uzraudzību un mazinātu nepilnības zināšanās par videi draudzīgu izaugsmi;

44.

aicina Komisiju izvērtēt un noteikt tās Eiropas rūpniecības nozares un ģeogrāfiskos apgabalus, kuros ir ievēroti nosacījumi, lai izveidotu jaunas sadarbības kopas un tīklus un atbalstītu to attīstību;

45.

aicina Komisiju un dalībvalstis īpaši ņemt vērā iespējas un problēmas, kas saistībā ar MVU, zaļo izaugsmi un ekoinovāciju rodas lauku teritorijās, un risināt ar šīm iespējām un problēmām saistītos jautājumus;

46.

aicina dalībvalstis (valsts, reģionālu un vietēju politikas veidotāju un pārvaldības iestāžu līmenī) pārdomātas specializācijas stratēģijās, iesaistot galvenās ieinteresētās personas, pastāvīgi veicināt ilgtspējīgu izaugsmi, kurā prioritāte tiek piešķirta kopu, sinerģiju un tīklu veidošanai saistībā ar zaļās ekonomikas darbībām; prasa Komisijai ziņot Parlamentam par pārdomātas specializācijas stratēģiju īstenošanu valsts un/vai reģionālā līmenī un jo īpaši par dažādām tendencēm pakārtotajās darbībās, kas tiek izmantotas ES un dalībvalstu līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis sniegt informāciju par praktiskiem pasākumiem, kas īstenoti, lai attīstītu ekoinovatīvu MVU kompetenci, sasaistot reģionālos inovācijas centrus un galvenos atbalsta tīklus;

47.

aicina Komisiju reģionālās politikas ietvaros izstrādāt specifiskas programmas atbilstīgu videi draudzīgās izaugsmes elementu veicināšanai MVU jomā; uzsver, ka saistībā ar MVU videi draudzīgu izaugsmi pilnībā ir jāizmanto jaunatnes potenciāls uzņēmējdarbībā; aicina Komisiju sagatavot pasākumus, kas nodrošinātu izglītības iestāžu un Eiropas programmu sasaisti, kā arī pasākumus videi draudzīgas ekonomikas atbalstam; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, lai nodrošinātu konsultācijas MVU darbiniekiem un veicinātu viņu izpratni, tādējādi uzlabojot viņu zināšanas un prasmes; prasa, lai atbalsts apmācības jomā būtu īpaši vērsts uz jauniem cilvēkiem un īpaši neaizsargātām grupām;

48.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/35

—

ņemot vērā Komisijas deleģēto direktīvu (C(2015)00383),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 8. jūnija Direktīvu 2011/65/ES par dažu bīstamu vielu izmantošanas ierobežošanu elektriskās un elektroniskās iekārtās un jo īpaši tās 4. pantu, 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu, kā arī 22. pantu (1),

—

ņemot vērā Reglamenta 105. panta 4. punktu,

A.

tā kā Direktīvas 2011/65/ES par ierobežojumiem attiecībā uz dažu bīstamu vielu izmantojumu elektriskās un elektroniskās iekārtās (“RoHS”) 4. panta 1. punktā cita starpā noteikti ierobežojumi kadmija izmantošanai elektriskās un elektroniskās iekārtās (sk. uzskaitījumu RoHS direktīvas II pielikumā);

B.

tā kā RoHS direktīvas III pielikumā minēti atbrīvojumi no 4. panta 1. punktā noteiktajiem ierobežojumiem;

C.

tā kā III pielikuma 39. punktā minētais atbrīvojums “Kadmijs krāsu mainošās gaismas diodēs (LED) ar II-IV grupas pusvadītājiem (< 10 μg Cd uz mm2 gaismas emisijas platības), kas paredzētas izmantošanai cietvielas apgaismes vai displeju sistēmās” zaudē spēku 2014. gada 1. jūlijā;

D.

tā kā 5. pantā paredzēta III pielikuma pielāgošanu zinātnes un tehnikas attīstībai, tajā iekļaujot atbrīvojumus vai tos svītrojot;

E.

tā kā Komisija norādījusi, ka tā 2012. gada decembrī ir saņēmusi pieteikumu pagarināt 39. punktā minēto atbrīvojumu un 2013. gada maijā ar to saistītu šaurāku un specifiskāku atbrīvojumu attiecībā uz kadmiju kvantu punktos displejiem;

F.

tā kā saskaņā ar 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu atbrīvojumus iekļauj III pielikumā, ja šāda iekļaušana nevājina vides un veselības aizsardzību saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1907/2006 un ja ir ievērots kāds no turpmāk minētajiem nosacījumiem: to likvidēšana vai aizvietošana, mainot konstrukciju vai tādus materiālus un tādas detaļas, kurām nevajag nevienu no II pielikumā uzskaitītajiem materiāliem vai vielām, zinātniski vai tehniski nav realizējama, aizstājēju uzticamība nav nodrošināta, aizvietošanas radītā kopējā negatīva ietekme uz vidi, veselību un patērētāju drošību var atsvērt tās radītos ieguvumus attiecībā uz vidi, veselību un patērētāju drošību;

G.

tā kā ar Komisijas deleģēto direktīvu 39. punktā minēto atbrīvojumu pagarina līdz 2017. gada 30. jūnijam, to apzīmējot kā 39.a punktu un ar 39.b punktu iekļauj specifiskāku atbrīvojumu “Kadmijs kadmiju saturošos, sarkano nobīdi izraisošos [downshifted] pusvadītāju nanokristālu kvantu punktos, ko izmanto displeju izgaismošanā (< 0,2 μg Cd uz mm2 displeja ekrāna laukuma)”, kas ir spēkā līdz 2018. gada 30. jūnijam;

H.

tā kā gan 39. punktā minētais, gan 39.b punktā no jauna iekļautais atbrīvojums attiecas uz kadmija kvantu punktiem, kaut arī īpaša atsauce uz kvantu punktiem ir minēta tikai 39.b punktā;

I.

tā kā 39. punktā minētā atbrīvojuma pagarinājums attiecas uz diviem dažādiem kadmija kvantu punktu lietojumiem, no kuriem viens attiecas uz lietojumu cietvielu apgaismes (turpmāk “apgaismes”), bet otrs — uz displeju izgaismošanas sistēmām;

J.

tā kā 39.b punktā no jauna iekļautais atbrīvojums attiecas tikai uz displejiem;

K.

tā kā Komisija skaidri norāda, ka vēl nav pieejamas LED apgaismojumam, kurās izmanto (kadmija un bezkadmija) kvantu punktus, un atzīst, ka tāpēc nav iespējams uzskatāmi parādīt to pozitīvo ietekmi uz vidi; tā kā Komisija tomēr līdz 2017. gada 30. jūnijam pagarināja vispārēju atbrīvojumu attiecībā uz kadmija kvantu punktiem apgaismes lietojumiem, lai atļautu apgaismes nozarei izmantot īpašu atbrīvojumu, jo šādi lietojumi jau varētu būt pirmsražošanas posmā;

L.

tā kā neatkarīgie konsultanti, kas Komisijas uzdevumā novērtēja pieteikumus, ir izdarījuši secinājumu, ka sniegtā informācija nedod iespējas pieņemt slēdzienu, vai atbrīvojums attiecībā uz apgaismi patlaban būtu pamatots, un tāpēc nepārprotami to neieteica (2);

M.

tā kā neoficiāla informācija, kuru Komisija izplatīja 2015. gada 12. maijā nemaina situāciju, jo nav sniegti nekādi pierādījumi par šādu produktu pieejamību Eiropas tirgū un nav novērtētas to īpašību atbilstība 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumiem;

N.

tā kā tāpēc, ka nav pieejami nekādi attiecīgi apgaismes produkti, pieteikuma iesniedzējs nespēja pierādīt, ka ir izpildīti 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumi attiecībā uz kadmija kvantu punktu izmantošanu apgaismei; tā kā tāpēc nav pamatoti piešķirt pagarinājumu atbrīvojumam attiecībā uz apgaismi;

O.

tā kā šāds atbrīvojums var nākotnē būt lietderīgs, tomēr to var piešķirt, tikai pamatojoties uz pienācīgu novērtējumu, kas vēl nav veikts;

P.

tā kā Komisijas deleģētajā direktīvā turklāt piešķirts jauns īpašs atbrīvojums attiecībā uz kadmija kvantu punktu displejiem ar pamatojumu, ka tos jau izmanto displejos, kam varētu būt kopumā pozitīva ietekme, jo tiem ir zems enerģijas patēriņš un ka bezkadmija kvantu punkti vēl nav tehniski pieejami;

Q.

tā kā neatkarīgie konsultanti, kas Komisijas uzdevumā novērtēja pieteikumus, 2014. gada aprīlī ieteica piešķirt īpašu atbrīvojumu attiecībā uz kadmija kvantu punktiem displejos uz īsāku termiņu nekā pieprasīts (līdz 2017. gada 30. jūnijam, t.i., vienu gadu mazāk, nekā pieņēmusi Komisija), ņemot vērā, ka kadmija daudzuma samazināšana, kā arī bezkadmija aizstājēji ir pētniecības beigu posmos; tā kā citādi sakot, šis ieteikums pamatots ar to, tajā laikā displejos nebūs bezkadmija kvantu punkti;

R.

tā kā tomēr kopš tā laika notikusi būtiska tirgus attīstība; tā kā 2015. gadā viens no pasaulē lielākajiem TV ražotājiem Savienības tirgū ir laidis veselu jaunu televizoru modeļu līniju, kuru pamatā ir kadmiju nesaturoši kvantu punkti, un tie ir nopērkami lielākajos mazumtirdzniecības veikalos vairākās dalībvalstīs (vismaz Vācijā, Apvienotajā Karalistē un Beļģijā);

S.

tā kā savukārt Savienības tirgū vairāk nav neviena TV ar kadmija kvantu punktiem, un tā kā ir sarežģīti atrast kaut vienu mazumtirgotāju vienīgajam klēpjdatoram, kura displeja pamatā ir kadmija kvantu punktu tehnoloģija;

T.

tā kā var sagaidīt, ka energotaupības īpašības bezkadmija kvantu punktiem ir līdzīgas kā kadmija kvantu punktiem; tā kā saskaņā ar ekomarķējuma informāciju, salīdzinot vienāda izmēra TV, displeji ar bezkadmija kvantu punktiem patērē mazāk enerģijas nekā modeļi ar kadmija kvantu punktiem; tā kā saskaņā ar nozares sniegto informāciju bezkadmija kvantu punktu displeju krāsu atveide izrādījās atbilstoša attiecīgajam standartam, vai pat pārāka par to;

U.

tā kā Komisijas galvenais pamatojums jauna īpaša atbrīvojuma piešķiršanai ir tas, ka “bezkadmija kvantu punkti vēl nav tehnoloģiski pieejami”;

V.

tā kā šis pamatojums ir pilnīgi nepareizs, jo bezkadmija kvantu punkti ir ne tikai tehnoloģiski pieejami, bet Savienības tirgū ir plaši pieejama vesela šādu TV līnija, ko piedāvā pazīstamākie lielākie mazumtirgotāji;

W.

tā kā Komisijas 2015. gada 12. maijā izplatītā neoficiālā informācija šo situāciju nemaina; tā kā Komisijas uzskaitītie piemēri produktiem ar kadmija kvantu punktiem patlaban nav pieejami (TCL 55’’ TV), vai arī pieejami vienīgi ASV (ASUS Notebook, Sony TV), vai arī attiecas uz vēl tirgū nelaistiem produktiem (Konka, Phillips, AOC);

X.

tā kā gan 39. punktā minētais, gan 39.b punktā no jauna iekļautais atbrīvojums neatbilst nevienam 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumam un tādējādi tie ir nepamatoti; tā kā samērā īsie termiņi nevar attaisnot 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumu neievērošanu;

Y.

tā kā saskaņā ar RoHS direktīvas 5. panta 5. punktu spēkā esošais 39. punktā minētais atbrīvojums ir spēkā līdz Komisija pieņem lēmumu attiecībā uz pieteikumu par atbrīvojuma pagarināšanu;

Z.

tā kā saskaņā ar RoHS direktīvas 5. panta 6. punktu, ja pieteikums par atbrīvojuma pagarināšanu tiek noraidīts vai atbrīvojums atsaukts, tā termiņš beidzas ātrākais pēc 12 mēnešiem un vēlākais pēc 18 mēnešiem pēc lēmuma pieņemšanas datuma;

AA.

tā kā tādējādi deleģētās direktīvas noraidīšana nenozīmē kadmija kvantu punktu aizliegšanu, bet to, ka jāveic jauns novērtējums; tā kā tādējādi netiek radīti tirgus traucējumi, jo pašreizējais atbrīvojums paliek spēkā līdz tā atsaukšanai, ar papildu labvēlības periodu, ko piešķir pēc tā;

AB.

tā kā ir bijuši nozīmīgi jauni pavērsieni attiecībā uz bezkadmija kvantu punktu tehnoloģiju pieejamību tirdzniecībā, un tāpēc nepieciešams jauns novērtējums;

1.

izsaka iebildumus pret Komisijas deleģēto direktīvu;

2.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un paziņot, ka deleģētā direktīva nevar stāties spēkā;

3.

uzskata, ka Komisijas deleģētā direktīva neatbilst Direktīvas 2011/65/ES 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumiem attiecībā uz abiem atbrīvojumiem, ko tā iekļauj Direktīvas 2011/65/ES III pielikuma 39.a punktā un 39.b punktā;

4.

jo īpaši uzskata, ka 39. b punktā minētā atbrīvojuma pamatojums ir balstīts uz novecojušu informāciju par kadmija kvantu punktu aizstāšanas praktisko iespējamību; tāpēc prasa steidzami no jauna izvērtēt esošā Direktīvas 2011/65/ES III pielikuma 39. punktā noteiktā atbrīvojuma atbilstību tās 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumiem, lai to atsauktu;

5.

prasa, lai Komisija iesniedz jaunu deleģēto aktu, kurā būtu ņemta vērā Parlamenta nostāja;

6.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/38

—

ņemot vērā Komisijas deleģēto regulu (C(2015)00861),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007, un jo īpaši tās 177. panta 1. punkta a apakšpunktu, 223. panta 2. punktu (1) un 227. panta 5. punktu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komiteja rezolūcijas priekšlikumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 105. panta 3. punktu,

A.

tā kā ar lauksaimnieciskas izcelsmes etilspirtu saistīto datu izpēte nodrošina gan pārredzamību, gan zināšanas tirgus novērtēšanai, bet šis tirgus joprojām ir nestabils un konkurence tajā ir spraiga, jo īpaši ņemot vērā importu no trešām valstīm;

B.

tā kā šāda informācija ir arī ārkārtīgi noderīga sarunās par starptautiskiem nolīgumiem un izmeklēšanās dempinga novēršanai;

C.

tā kā Eurostat nenodrošina šādu precīzu informāciju un tas nozīmē, ka uzņēmējiem, dalībvalstīm un ES iestādēm nav pieejami alternatīvi veidi, kā iegūt pilnīgu izpratni par tirgus situāciju,

1.

izsaka iebildumus pret Komisijas deleģēto regulu;

2.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un paziņot, ka deleģētā regula nevar stāties spēkā;

3.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/39

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro apakšpunktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. un 294. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (1) (direktīva par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (COM(2008)0637),

—

ņemot vērā tā nostāju, ko pirmajā lasījumā pieņēma 2010. gada 20. oktobrī, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/…/ES, ar ko groza direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (2),

—

ņemot vērā Parlamenta atkārtotos paziņojumus šajā jautājumā, tostarp tā 2015. gada 10. marta rezolūciju par 2013. gadā ES sasniegto progresu sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā (3),

—

ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu (4) un nākamo šāda veida nolīgumu,

—

ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu (O-000049/2015 – B8-0119/2015 un O-000050/2015 – B8-0120/2015),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2015. gada 14. aprīļa spriedumu cita starpā par Komisijas tiesībām atsaukt priekšlikumu (Lieta C-409/13),

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā princips, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, nozīmē, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, tostarp attiecībā uz maternitāti, paternitāti un ģimenes pienākumu uzņemšanos;

B.

tā kā stratēģija “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei paredz vērienīgus mērķus, piemēram, 75 % nodarbinātības līmeni un līdz 2020. gadam par vismaz 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri cieš no nabadzības un sociālās atstumtības vai kurus tās apdraud;

C.

tā kā ir vairāk sieviešu nekā vīriešu, kas dzīvo nabadzībā un atstumtībā, jo īpaši tas attiecas uz vecāka gadagājuma sievietēm, kuru vidējais pensijas līmenis ir par 39 % zemāks nekā vīriešiem, un vientuļajām mātēm; tā kā sievietes biežāk nekā vīrieši strādā pusslodzi vai ar noteikta laika vai pagaidu līgumu un tā kā sieviešu nabadzība lielā mērā ir saistīta ar darbvietu nestabilitāti;

D.

tā kā krīze ir pastiprinājusi dzimstības līmeņa samazināšanos Savienībā, ņemot vērā to, ka bezdarbs, nedrošie apstākļi un nenoteiktā nākotne un ekonomiskā situācija liek pāriem — un jo īpaši jaunām sievietēm — atlikt ģimenes plānošanu uz vēlāku laiku, tādējādi vēl vairāk pastiprinot sabiedrības novecošanas tendenci Savienībā;

E.

tā kā sievietes trīs reizes vairāk laika nekā vīrieši katru nedēļu velta mājsaimniecības darbiem (tostarp rūpējoties par bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī mājas darbiem); tā kā sieviešu bezdarba līmenis netiek pienācīgi atspoguļots, jo daudzas sievietes, jo īpaši tās, kuras savu dzīvi velta tikai mājas darbiem un bērnu aprūpei, nav reģistrējušās kā bezdarbnieki;

F.

tā kā ģimenes un mājsaimniecības pienākumu sadalei starp sievietēm un vīriešiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību; tā kā vienā ceturtajā daļā dalībvalstu nav paternitātes atvaļinājuma;

G.

tā kā Padome joprojām nav oficiāli atbildējusi uz Parlamenta 2010. gada 20. oktobra nostāju pirmajā lasījumā par priekšlikumu direktīvai, ar ko groza direktīvu par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu,

1.

pauž nožēlu par to, ka direktīvas par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu izskatīšana Padomē ir nonākusi strupceļā; mudina dalībvalstis atsākt sarunas;

2.

pauž nožēlu par nenoteiktību starp iestādēm, ko izraisījusi Padomes bezdarbība, ņemot vērā to, ka Parlaments noslēdza dokumenta izskatīšanu pirmajā lasījumā, lai arī diskusijas Padomē bija apturētas, tādējādi apdraudot likumdošanas procedūru kopumā;

3.

atkārtoti pauž vēlmi rast izeju no strupceļa un aicina Komisiju pildīt savu godīgā starpnieka lomu un konstruktīvi iesaistīties sarunās ar likumdevējiem, lai saskaņotu Parlamenta un Padomes pozīcijas, pienācīgi ņemot vērā līdzsvaru starp iestādēm un Komisijas lomu, kas tai noteikta Līgumos;

4.

pauž nožēlu par to, ka Komisija var atcelt ierosināto direktīvas pārskatīšanu saistībā ar REFIT darbību īstenošanu, un, ja tas tomēr notiks, prasa sagatavot likumdošanas iniciatīvu, kuras mērķis ir pārskatīt Padomes Direktīvu 92/85/EEK, kas būtu tūlītēja alternatīva, kuru īstenotu Luksemburgas prezidentūra Padomē, veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, tādējādi risinot demogrāfiskās problēmas un vienlaikus samazinot arī nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm;

5.

atzīmē Eiropas Kopienu Tiesas 2015. gada 14. aprīļa spriedumu par Komisijas tiesībām atsaukt priekšlikumu (Lieta C-409/13), kurā atkārtoti apstiprināti konkrēti nosacījumi, kas jāizpilda Komisijai, cita starpā, lai ievērotu pienākumu norādīt Eiropas Parlamentam un Padomei atsaukšanas pamatojumu un ievērotu kompetences piešķiršanas, institucionālā līdzsvara un lojālas sadarbības principus, kas noteikti LES;

6.

atkārtoti pauž vēlmi sagatavot atsevišķu direktīvu, ar ko izveido vismaz 10 darba dienu ilgu apmaksātu paternitātes atvaļinājumu un veicina likumdošanas un citus pasākumus, kas ļauj vīriešiem un jo īpaši tēviem īstenot savas tiesības darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšanai;

7.

cer saņemt Padomes Direktīvas 2010/18/ES par vecāku atvaļinājumu galīgo novērtējumu un, ņemot vērā pieejamos pagaidu pētījumus, aicina pārskatīt minēto direktīvu, jo tā nesasniedz savu mērķi, proti, saskaņot privāto un profesionālo dzīvi, lai nodrošinātu darba un privātās dzīves līdzsvaru abiem vecākiem un jo īpaši sievietēm, kuras izjūt dzimumu nevienlīdzību atalgojuma, pensijas un nabadzības ziņā;

8.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/41

—

ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD) un tās stāšanos spēkā Eiropas Savienībā 2011. gada 21. janvārī saskaņā ar Padomes 2009. gada 26. novembra Lēmumu 2010/48/EK par to, lai Eiropas Kopiena noslēgtu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (1),

—

ņemot vērā Padomes, dalībvalstu un Komisijas Rīcības kodeksu, kurā izklāstīta iekšējā kārtība, lai Eiropas Savienība īstenotu Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām un Eiropas Savienības pārstāvību saistībā ar to (2),

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Ziņojums par to, kā Eiropas Savienībā īsteno ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (CRPD)” (SWD(2014)0182),

—

ņemot vērā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 15. novembra paziņojumu "Eiropas stratēģija invaliditātes jomā (2010–2020): atjaunināta apņemšanās veidot Eiropu bez šķēršļiem (COM(2010)0636),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) (4),

—

ņemot vērā Eiropas ombuda 2013. gada ziņojumu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 2., 9., 10., 19. un 168. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 3., 15., 21., 23. un 26. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.

tā kā personas ar invaliditāti ir pilntiesīgi pilsoņi un viņiem ir vienlīdzīgas tiesības uz cieņu, līdzvērtīgu attieksmi, neatkarīgu dzīvi un pilnvērtīgu dalību sabiedrības dzīvē;

B.

tā kā Eiropas Savienībā ir aptuveni 80 miljoni personu ar invaliditāti;

C.

tā kā no ES Pamattiesību aģentūras sniegtā informācija pastāvīgi apliecina, ka personas ar invaliditāti saskaras ar diskrimināciju un šķēršļiem, mēģinot īstenot savas tiesības vienlīdzīgi ar citiem cilvēkiem;

D.

tā kā personas ar invaliditāti ir viena no sabiedrībā visneaizsargātākajām grupām un viņu integrācija darba tirgū ir viens no sociālās un darba tirgus politikas lielākajiem uzdevumiem;

E.

tā kā personu ar invaliditāti pilnīgu iekļaušanu un vienlīdzīgu līdzdalību var sasniegt tikai tad, ja uz cilvēktiesībām balstīta pieeja invaliditātes problēmai tiks ņemta vērā visos ES politikas veidošanas, īstenošanas un pārraudzības līmeņos, tostarp starp iestādēm, un tā kā Komisijai šīs aspekts ir pienācīgi jāņem vērā tās turpmākajos priekšlikumos;

F.

tā kā ES Pamattiesību aģentūras informācija liecina, ka 21 no 28 dalībvalstīm vēl arvien pastāv ierobežojumi attiecībā uz pilnīgas rīcībspējas īstenošanu;

G.

tā kā Komisija jau 2008. gadā ierosināja ES diskriminācijas novēršanas direktīvu, taču tā joprojām tiek bloķēta Padomē;

H.

tā kā CRPD principi nav tikai diskriminācijas novēršana, jo to īstenošanas mērķis ir gan panākt, lai ikviena persona ar invaliditāti iekļaujošā sabiedrībā pilnībā varētu izmantot visas cilvēktiesības, gan arī sniegt nepieciešamo aizsardzību un palīdzību, lai ģimenēm dotu iespēju sniegt savu ieguldījumu, veicinot personu ar invaliditāti tiesību pilnīgu un vienlīdzīgu īstenošanu;

I.

tā kā ES ir oficiāli ratificējusi CRPD un to ir parakstījušas arī visas 28 ES dalībvalstis un ratificējušas 25 no tām;

J.

tā kā ik gadu Parlamenta Lūgumrakstu komiteja saņem lūgumrakstus, kuros vērsta uzmanība uz diskrimināciju invaliditātes dēļ attiecībā uz piekļuvi nodarbinātībai, pašnodarbinātībai, sabiedriskajiem pakalpojumiem un izglītībai;

K.

tā kā personas ar invaliditāti nav viendabīga grupa un viņu problēmu risināšanai paredzēto politikas virzienu un darbību plānošanā būtu jāņem vērā gan šīs atšķirības, gan arī apstāklis, ka dažas grupas, piemēram, sievietes, bērni un personas, kam ir nepieciešams intensīvāks atbalsts, saskaras ar papildu grūtībām un dažādiem diskriminācijas veidiem;

L.

tā kā Parlamentam ir jāņem vērā, ka CRPD noteikumi ir minimālie standarti, un Eiropas iestādes var veikt plašākus pasākumus, lai aizsargātu cilvēkus ar invaliditāti un cīnītos pret diskrimināciju;

M.

tā kā darba pieejamība un nediskriminācija darba vietā ir būtiskākie elementi, kas sniedz iespēju cilvēkiem pašiem noteikt savu dzīvi un būt neatkarīgiem; tā kā jānorāda — pat neraugoties uz visām esošajiem ES līmeņa programmām, iniciatīvām un stratēģijām, kopējais nodarbinātības līmenis cilvēkiem vecumā no 20 līdz 64 gadiem pārsniedz 70 %, savukārt nodarbinātības līmenis personām ar invaliditāti ir zemāks par 50 %; tā kā nodarbināti ir 65 % sieviešu bez invaliditātes un tikai 44 % sieviešu ar invaliditāti;

N.

tā kā algots darbs ir ļoti svarīgs, lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgu dzīvi, un tā kā dalībvalstīm tāpēc būtu jācenšas cilvēkiem ar invaliditāti nodrošināt plašāku piekļuvi nodarbinātībai, lai viņi varētu dot savu ieguldījumu sabiedrībai, kurā viņi dzīvo, un kā priekšnoteikumu tam vajadzētu nodrošināt iekļaujošu izglītību visiem bērniem ar invaliditāti, tostarp tiem, kuriem ir mācīšanās grūtības, lai palīdzētu viņiem iegūt labu pamatizglītību jau sākot no pamatskolas un nodrošinātu, ka viņi var apgūt savām mācīšanās spējām atbilstošas mācību programmas, tādējādi dodot iespēju iegūt stabilu izglītību, kas varētu palīdzēt profesionālajā darbībā vai nodrošināt labu darbu, tādējādi ļaujot vēlāk dzīvot neatkarīgu dzīvi;

O.

tā kā invaliditātes situācija attīstās un to ietekmē cilvēku ar traucējumiem saskaršanās ar attieksmes un apkārtējās vides šķēršļiem, kas kavē viņu pilnīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem un ar tādu pašu cieņu;

P.

tā kā Kopīgo noteikumu regulas (CPR) 7. pantā uzsvērts, ka visā no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem finansēto programmu sagatavošanas un īstenošanas laikā jo īpaši ņem vērā pieejamības nodrošināšanu personām ar invaliditāti, turklāt šie jautājumi būtu jāņem vērā arī citu ES fondu programmu sagatavošanā un īstenošanā;

Q.

tā kā dažās dalībvalstīs demogrāfisko un sociālo pārmaiņu dēļ pieaug pieprasījums pēc sociālajiem pakalpojumiem, jo palielinās bezdarbs, nabadzība un sociālā atstumtība, tostarp trūkst kvalitatīvu pakalpojumu personām ar invaliditāti, un tas negatīvi ietekmē viņu spēju dzīvot neatkarīgi, iekļaujoši un vienlīdzīgi ar citiem;

R.

tā kā būtu labāk jāīsteno un jāievieš tie spēkā esošie ES tiesību akti, kas attiecas uz personu ar invaliditāti tiesībām, lai visā ES viņiem uzlabotu pieejamību;

S.

tā kā atbilstoši CRPD 33. panta 2. punktam Parlaments ir daļa no ES mehānisma, lai veicinātu, aizsargātu un pārraudzītu CRPD īstenošanu;

T.

tā kā vairākas pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir iesniegušas informāciju CRPD komitejā saistībā ar jautājumu sarakstu;

U.

tā kā saskaņā ar CRPD 33. panta 1. punktu Komisija ir noteikta par kontaktpunktu un tai uzdots atbildēt uz CRPD komitejas sagatavoto jautājumu sarakstu;

V.

tā kā Parlaments ir vienīgā tieši ievēlētā un Eiropas pilsoņus pārstāvošā Eiropas Savienības iestāde un tādēļ pilnībā atbilst Parīzes principiem, kā noteikts CRPD 33. pantā,

1.

apliecina CRPD komitejai, ka Eiropas Parlaments gan atbildēs uz tam tieši uzdotajiem jautājumiem, gan arī mudinās Komisiju ņemt vērā Parlamenta viedokli, izstrādājot savas atbildes komitejai;

2.

pauž nožēlu, ka Komisija un Padome rīcības kodeksu pieņēma bez Parlamenta iesaistīšanas un tādēļ Parlamenta kompetence attiecībā uz CRPD uzraudzību ir ierobežota;

3.

aicina Komisiju par savām atbildēm uz jautājumu sarakstu oficiāli apspriesties ar visām attiecīgajām iestādēm un aģentūrām, tostarp ar Parlamentu, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, Reģionu komiteju, Ombudu un ES Pamattiesību aģentūru;

4.

prasa Komisijai aicināt ES mehānisma dalībniekus oficiāli piedalīties konstruktīvajā dialogā;

5.

uzsver to, ka ES diskriminācijas novēršanas direktīvas priekšlikuma mērķis ir aizsargāt personas ar invaliditāti pret diskrimināciju sociālās aizsardzības, veselības aprūpes un rehabilitācijas un izglītības jomā, kā arī saistībā ar piekļuvi precēm un pakalpojumiem, piemēram, mājoklim, transportam un apdrošināšanai, un šo preču un pakalpojumu saņemšanu; pauž nožēlu par to, ka Padomē neizdodas panākt progresu attiecībā uz šo priekšlikumu un mudina dalībvalstis strādāt, lai bez turpmākas kavēšanās pieņemtu kopēju nostāju;

6.

atzīmē, ka individuālu datu un statistikas trūkums saistībā ar konkrētām invaliditātes grupām kavē atbilstošu politikas virzienu noteikšanu; tādēļ aicina Komisiju apkopot un izplatīt pēc vecuma un dzimuma dalītus statistikas datus par invaliditāti, lai uzraudzītu personu ar invaliditāti situāciju visā Eiropas Savienībā ne tikai nodarbinātības, bet arī citās attiecīgās ikdienas dzīves jomās;

7.

atzīmē, ka vairākas pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir iesniegušas informāciju CRPD komitejā saistībā ar jautājumu sarakstu; tādēļ mudina Komisiju kā daļu no pārskatīšanas procesa turpināt attīstīt strukturēto dialogu un konsultēties un sadarboties ar organizācijām, kas pārstāv personas ar invaliditāti, tostarp gan gatavojot atbildes uz CRPD komitejas sarakstā ietvertajiem jautājumiem, gan arī izstrādājot, īstenojot un uzraugot ES politikas virzienus šajā jomā;

8.

aicina nekavējoties ratificēt CRPD tās dalībvalstis, kuras to vēl nav izdarījušas;

9.

aicina Komisiju iesniegt vērienīgu priekšlikumu Eiropas tiesību aktam par pieejamību, turklāt visā likumdošanas ciklā pilnībā iesaistīt personas ar invaliditāti, un uzsver, ka šajā priekšlikumā jāparedz pasākumi visās politikas jomās attiecībā uz preču un pakalpojumu pieejamību visiem ES pilsoņiem, kas veicinātu personu ar invaliditāti neatkarīgu dzīvi un pilnvērtīgu iekļaušanu un izveidotu pastāvīgu, efektīvu un neatkarīgu uzraudzības un izpildes mehānismu;

10.

aicina dalībvalstis valsts tiesību aktos ieviest saistības, kas izriet no CRPD 12. panta, jo īpaši atvieglojot visus ierobežojumus attiecībā uz šo personu tiesībām balsot un tikt ievēlētām;

11.

mudina Padomi paātrināt darbu pie priekšlikuma direktīvai par publiskā sektora struktūru tīmekļa vietņu pieejamību, lai vienotos par kopēju nostāju un varētu panākt šā tiesību akta pieņemšanu, tādējādi uzlabojot dokumentu, video un tīmekļa vietņu pieejamību un piedāvājot alternatīvus saziņas formātus un līdzekļus;

12.

iesaka ES līdzekļus izmantot, lai veicinātu pieejamību un e-pieejamību personām ar invaliditāti un pāreju no institucionālās aprūpes uz sabiedrības veiktu aprūpi, attīstītu kvalitatīvus sociālos un veselības aprūpes pakalpojumus, kā arī ieguldītu personas ar invaliditāti pārstāvošu organizāciju spēju veidošanā;

13.

atzīmē savas atbildes un rīcību attiecībā uz jautājumu sarakstu saistībā ar Eiropas Savienības sākotnējo ziņojumu kā daļu no CRPD pārskatīšanas:

14.

uzsver nepieciešamību uzlabot politisko sadarbību ES mehānisma ietvaros, tostarp nodrošināt tam nepieciešamos finanšu resursus un cilvēkresursus, lai tas varētu pildīt savus uzdevumus tā, kā norādīts iepriekš minētajā Padomes lēmumā, un mudina ES mehānisma dalībniekus piešķirt nepieciešamos resursus šā uzdevuma veikšanai;

15.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta deputātu iniciatīvu pieprasīt, lai Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komiteja, Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja un Lūgumrakstu komiteja regulāri gatavotu kopīgu ziņojumu ar atbildēm uz CRPD komitejas ieteikumiem;

16.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Personu ar invaliditāti tiesību komitejai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/46

—

ņemot vērā Padomes Direktīvu 2000/29/EK par aizsardzības pasākumiem pret tādu organismu ievešanu, kas kaitīgi augiem vai augu produktiem, un pret to izplatību Kopienā (1),

—

ņemot vērā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) 2013. gada 26. novembrī un 2015. gada 6. janvārī publicētos zinātniskos atzinumus par Xylella fastidiosa radīto risku augu veselībai ES teritorijā un riska samazināšanas iespēju noteikšanu un novērtēšanu,

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 13. februāra, 2014. gada 23. jūlija un 2015. gada 28. aprīļa īstenošanas lēmumus par pasākumiem, kas veicami, lai novērstu Xylella fastidiosa ievešanu un izplatīšanos Savienībā,

—

ņemot vērā Pārtikas un veterinārā biroja ziņojumus par 2014. gada februārī un novembrī veiktajām pārbaudēm,

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par Xylella fastidiosa izraisītas olīvkoku slimības uzliesmojumu (O-000038/2015 – B8-0117/2015),

—

ņemot vērā Direktīvu 2009/128/EK, ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā Xylella fastidiosa ir ļoti bīstams tūlītējs drauds konkrētu kultūraugu audzēšanai Dienvideiropā, tostarp olīvu, mandeļu un persiku kokiem un dekoratīvajiem augiem; tā kā atkarībā no baktērijas veida tā var potenciāli apdraudēt vīnogulājus, citrusaugļu kokus un citus kultūraugus un var radīt nepieredzētus un postošus zaudējumus, izraisot milzīgas ekonomiskās, vides un sociālās sekas; tā kā baktēriju celms, kas inficējis olīvkokus Apūlijas reģionā, atšķiras no celma, kurš izraisa vīnogulāju vai citrusaugu saslimšanu citās pasaules daļās;

B.

tā kā šī baktērija jau pašlaik rada nopietnu kaitējumu olīvu audzēm Apūlijas reģionā Dienviditālijā, potenciāli apdraudot arī citus kultūraugus un reģionus;

C.

tā kā olīvu ražošana ir viena no Apūlijas reģiona svarīgākajām lauksaimniecības nozarēm, kas 2013. gadā veidoja 11,6 % (jeb EUR 522 miljonus) no kopējās lauksaimniecības produkcijas vērtības reģionā un 30 % no Itālijas olīvu produkcijas vērtības;

D.

tā kā Xylella fastidiosa klātbūtne rada nopietnu ekonomisku kaitējumu ne tikai olīvu ražotājiem, bet arī visai ražošanas ķēdei, tostarp kooperatīviem un privātām eļļas spiestuvēm, tūrismam un tirdzniecības darbībai;

E.

tā kā pirmo paziņojumu par Xylella fastidiosa uzliesmojumu Itālijas iestādes iesniedza 2013. gada 21. oktobrī, bet kopš tā laika infekcija ir skārusi satraucoši lielu skaitu koku;

F.

tā kā Komisijas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta Pārtikas un veterinārā biroja (PVB) 2014. gada februārī un novembrī Itālijā veiktās pārbaudes apstiprina, ka situācija ir krasi pasliktinājusies un ka nevar izslēgt šīs baktērijas turpmākas izplatīšanās iespēju;

G.

tā kā šobrīd nav pieejama neviena ārstēšanas metode slimu augu ārstēšanai lauka apstākļos un tā kā skartie augi paliek inficēti visu atlikušo mūžu vai ātri sabrūk;

H.

tā kā Eiropas Savienībā šī slimība var tikt konstatēta lielā skaitā dažādu augu, tostarp asimptomātiskos savvaļas augos;

I.

tā kā EFSA uzsvēra, ka, ņemot vērā grūtības apturēt Xylella fastidiosa izplatīšanos, tiklīdz tā skar kādu audzēšanas apgabalu, par prioritāti būtu jāizvirza preventīva rīcība, kas pievērsta importam un uzliesmojumu ierobežošanai, kā arī pētniecības rezultātu izplatīšanas pastiprināšanai,

1.

norāda, ka līdz 2015. gada aprīlim pieņemtie Komisijas īstenošanas lēmumi galvenokārt bija vērsti uz iekšējiem pasākumiem uzliesmojumu apkarošanai un neparedzēja stingrus pasākumus, lai novērstu slimības izplatīšanos Eiropas Savienībā no trešām valstīm;

2.

aicina Komisiju veikt mērķtiecīgus pasākumus pret Xylella fastidiosa, lai nepieļautu inficētu materiālu importu uz ES; atzinīgi vērtē Komisijas 2015. gada aprīlī pieņemto lēmumu pārtraukt importēt inficētos kafijkokus no Kostarikas un Hondurasas un ierobežojumus, kas pieņemti attiecībā uz augu importu no skartajiem apgabaliem citās trešās valstīs; prasa nepieciešamības gadījumā piemērot stingrākus pasākumus, tostarp atļaut importu tikai no kaitēkļbrīvām ražošanas vietām;

3.

pauž nožēlu par to, ka ļoti bieži Komisija nereaģē pietiekami ātri, lai nepieļautu augu slimību izplatīšanos no trešām valstīm Eiropas Savienībā; tāpēc mudina Komisiju pārliecināties par infekcijas avotu un pārskatīt ES oficiālās fitosanitārās kontroles sistēmu, lai aizsargātu un nosargātu mūsu teritoriju;

4.

mudina Komisiju, jo īpaši ņemot vērā vasaras sākumu, veikt efektīvākus pasākumus, lai novērstu Xylella fastidiosa izplatīšanos Eiropas Savienībā, jo īpaši pievēršoties visapdraudētākajām kultūrām, taču neaizmirstot arī par citiem kultūraugiem, kurus šī slimība varētu arī būt nopietni skārusi, un uzsver, cik svarīgi šajā sakarā ir 2015. gada īstenošanas lēmuma 9. panta noteikumi;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis kompensēt ražotājiem izskaušanas pasākumus un ienākumu zaudējumus, kas ietver zaudējumus ne tikai lauksaimnieciskajai ražošanai, bet arī attiecībā uz kultūras mantojumu, vēsturi un ar tūrismu saistītām darbībām;

6.

prasa Komisijai un attiecīgajām iestādēm izmantot visus iespējamos fondus un instrumentus, lai atbalstītu skarto apgabalu ekonomikas atveseļošanu; aicina Komisiju noteikt stimulus ražotājiem īstenot preventīvus pasākumus;

7.

aicina Komisiju nodrošināt, lai attiecīgo stratēģiju īstenošanai būtu pieejams pietiekams finansējums un cilvēkresursi, tostarp finansiāls atbalsts lauksaimniekiem, lai tie izmantotu atbilstošas lauksaimniecības prakses Xylella fastidiosa un tās vektoru pārvaldībai; mudina Komisiju nekavējoties veicināt pētniecības centienu pastiprināšanu, tostarp pastiprinot starptautisko sadarbības tīklu veidošanu un darot pieejamu finansējumu pētniecības institūtiem, lai paplašinātu zinātnisko informāciju par Xylella fastidiosa un pozitīvi identificētu to, kāda saikne pastāv starp patogēnu, simptomiem un slimības attīstību;

8.

uzsver nepieciešamību potenciāli skartajās teritorijās ES rīkot informēšanas kampaņas, lai izglītotu ne tikai tos, kuri strādā lauksaimniecības nozarē, bet arī dārzkopībā, tostarp dekoratīvo augu mazumtirgotājus, profesionālus dārzkopjus un viņu klientus;

9.

uzskata, ka, jo īpaši ņemot vērā vasaras sākumu, Komisijai un dalībvalstīm būtu jābrīdina ceļotāji par riskiem ievest Eiropas Savienībā inficētus augus no valstīm, kuras skārusi Xylella fastidiosa;

10.

prasa atvēlēt lielākus līdzekļus, lai nodrošinātu, ka šādi kaitīgi organismi tiek atklāti vietās, kur tie tiek ievesti Eiropas Savienībā; turklāt mudina dalībvalstis palielināt regulāro inspekciju skaitu, lai nepieļautu Xylella fastidiosa izplatīšanos ārpus norobežotajiem apgabaliem;

11.

aicina Komisiju nodrošināt atklātu datubāzi ar ES un dalībvalstu līmeņa institūciju un kompetento iestāžu sarakstu informācijas un pieredzes apmaiņai, tostarp par labākajām praksēm, kā arī kompetento iestāžu ātrai brīdināšanai un nepieciešamo pasākumu veikšanai;

12.

aicina Komisiju pārredzamā veidā izstrādāt visaptverošas vadlīnijas par to, kā īstenot preventīvos un slimību kontroles pasākumus, skaidri norādot to darbības jomu un ilgumu un pamatojoties uz esošo pieredzi un labākajām praksēm, lai dalībvalstu kompetentās iestādes un dienesti tās varētu izmantot kā atbalsta instrumentu;

13.

aicina Komisiju reizi gadā (vai jebkurā laikā, ja situācija mainās) ziņot Parlamentam par apdraudējumu, ko ES ražotājiem var izraisīt Xylella fastidiosa un citi organismi, kas ir bīstami lauksaimnieciskajai ražošanai;

14.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/49

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Zimbabvi, jo īpaši 2013. gada 7. februāra rezolūciju (1),

—

ņemot vērā vietējos ES paziņojumus par Itai Dzamara nolaupīšanu 2015. gada 11. martā un 2015. gada 9. aprīlī,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos ES vārdā sniegto 2014. gada 19. februāra paziņojumu par ES un Zimbabves attiecību pārskatīšanu,

—

ņemot vērā Padomes 2014. gada 17. februāra Lēmumu 2014/98/KĀDP (2) un 2015. gada 19. februāra Lēmumu 2015/277/KĀDP (3), ar ko groza Lēmumu 2011/101/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Zimbabvi,

—

ņemot vērā Augstā cilvēktiesību komisāra biroja (OHCHR) pārstāvja 2013. gada 18. janvāra paziņojumu par nesenajiem uzbrukumiem cilvēktiesību aizstāvjiem pirms vēlēšanām,

—

ņemot vērā vispārējo politisko nolīgumu, ko 2008. gadā parakstīja trīs galvenās politiskās partijas ZANU PF, MDC-T un MDC,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Padomes 2012. gada 23. jūlija secinājumus par Zimbabvi un Padomes 2012. gada 27. februāra Īstenošanas lēmumu 2012/124/KĀDP (4) par ierobežojošiem pasākumiem pret Zimbabvi,

—

ņemot vērā 1981. gada 27. jūnijā pieņemto Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartu, kuru Zimbabve ir ratificējusi,

—

ņemot vērā Zimbabves konstitūciju,

—

ņemot vērā Kotonū nolīgumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā tiek ziņots, ka 2015. gada 9. martā pieci neidentificēti bruņoti cilvēki Harares priekšpilsētā nolaupīja Itai Dzamara, kurš ir ievērojams Zimbabves cilvēktiesību aktīvists, kustības “Occupy Africa Unity Square” līderis un prezidenta R. Mugabe politiskais pretinieks; tā kā līdz viņa atrašanās vieta nav zināma un ir nopietnas bažas par viņa drošību un tiesību aizstāvību;

B.

tā kā mēnešos pirms nolaupīšanas I. Dzamara vadīja virkni miermīlīgu protesta akciju pret politiskās un ekonomiskās situācijas pasliktināšanos Zimbabvē; tā kā divas dienas iepriekš I. Dzamara uzrunāja politisku demonstrāciju, ko rīkoja opozīcijā esošā Demokrātisko pārmaiņu kustība Tsvangirai (MDC-T), un aicināja uz masu protestiem pret arvien pieaugošajām represijām un ekonomiskās situācijas pasliktināšanos valstī, pieprasot prezidentam R. Mugabe atkāpties no amata un aicinot īstenot vēlēšanu sistēmas reformas;

C.

tā kā līdz šim valdība klusē par I. Dzamara pazušanu, kas sabiedrībā radījis aizdomas, ka valsts varētu būt par to atbildīga; tā kā valdošā partija ZANU-PF noliedz viņa piespiedu pazušanas faktu un apgalvo, ka notikušo sarīkojušas opozīcijas partijas;

D.

tā kā Augstākās tiesas 2015. gada 13. marta lēmums lika Zimbabves iestādēm uzsākt I. Dzamara meklēšanu un ik pēc divām nedēļām ziņot tiesai par sasniegto, līdz tiktu noteikta viņa atrašanās vieta; tā kā par Augstākās tiesas lēmuma izpildi atbildīgās iestādes to ignorējušas un valsts iestādēm vēl jāsāk tā pildīšana;

E.

tā valdošās partijas ZANU PF atbalstītāji un formās tērpti policisti jau vairākkārt uzbrukuši I. Dzamara; tā kā 2014. gada novembrī aptuveni 20 formās tērpti policisti saslēdza I. Dzamara roku dzelžos un piekāva viņu līdz bezsamaņai, uzbrūkot arī viņa advokātam Kennedy Masiye;

F.

tā kā 2015. gada 27. aprīlī aizturēja 11 cilvēkus, kad viņi Hararē piedalījās gājienā, lai paustu atbalstu pazudušajam I. Dzamara; tā kā šos aktīvistus apcietināja un turēja ieslodzījumā sešas stundas;

G.

tā kā pēc I. Dzamara nolaupīšanas viņa sieva Sheffra Dzamara iesniedza prasību Harares Augstākajā tiesā, lai piespiestu policiju un Centrālo izlūkošanas organizāciju (CIO) uzsākt viņas vīra meklēšanu; tā kā tiesas sēdes laikā policija un CIO noliedza, ka tām jelkas zināms par I. Dzamara atrašanās vietu; tā kā S. Dzamara aprīļa sākumā informēja, ka neidentificēti vīrieši viņu pastāvīgi novēro un ka viņa baidās par savu dzīvību;

H.

tā kā pašreizējā cilvēktiesību un demokrātijas situācija Zimbabvē turpina pasliktināties un pastāvīgi tiek ziņots par cilvēktiesību aizstāvju, žurnālistu un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju aizskaršanu un viņu cilvēktiesību pārkāpumiem;

I.

tā kā policija nereti ļaunprātīgi izmanto spēkā esošos likumus, piemēram, Sabiedriskās kārtības un drošības likumu (POSA) un Aktu par piekļuvi informācijai un privātuma aizsardzību (AIPPA), lai aizliegtu likumīgas publiskas sanāksmes un pulcēšanos;

J.

tā kā ikvienas demokrātijas būtiskas sastāvdaļas ir pulcēšanās brīvība, biedrošanās brīvība un vārda brīvība;

K.

tā kā 2015. gada februārī ES atsāka atbalsta sniegšanu Zimbabvei, kas tiek īstenots EUR 234 miljonu vērtas valsts indikatīvās programmas veidā, un kura mērķis ir palīdzēt Zimbabvei kļūt par demokrātiskāku un pārtikušāku valsti, savukārt Eiropadome nolēma atstāt spēkā vairākas sankcijas pret Zimbabvi; tā kā aktīvu iesaldēšana un ceļošanas aizliegums ir spēkā vairs tikai attiecībā uz prezidentu R. Mugabe, viņa sievu un vienu aizsardzības nozares uzņēmumu; tā kā paliek spēkā arī ES ieroču embargo;

L.

tā kā pēc referenduma 2013. gada 16. martā tika pieņemta jauna valsts konstitūcija, kurā uzsvērts mērķis sakārtot politisko sistēmu, taču praksē progress ir lēns un cilvēktiesību situācija ir nestabila,

1.

stingri nosoda cilvēktiesību aizstāvja Itai Dzamara piespiedu pazušanu un prasa viņu nekavējoties atbrīvot bez jebkādiem nosacījumiem;

2.

mudina Zimbabves valdību veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai atrastu Itai Dzamara un sauktu pie atbildības visus atbildīgos par viņa pazušanu; aicina valdību pilnībā izpildīt Augstākās tiesas lēmumu, kurā tai doti norādījumi meklēt Itai Dzamara;

3.

aicina Zimbabves iestādes gādāt par viņa laulātās un ģimenes, kā arī viņa kolēģu un atbalstītāju drošību;

4.

ir nopietni nobažījies sakarā ar cilvēktiesību organizāciju ziņojumiem par pieaugošu politisku vardarbību un politiskas opozīcijas vajāšanu, kā arī par nopietniem ierobežojumiem un iebiedēšanu, ar ko saskaras cilvēktiesību aizstāvji, kurus bieži piekauj policija un arestē, izmantojot par ieganstu nepatiesas apsūdzības; pauž nožēlu, ka kopš iepriekšējām vēlēšanām un jaunās konstitūcijas pieņemšanas 2013. gadā, ir panākts tikai neliels progress tiesiskuma un jo īpaši cilvēktiesību vides reformu jomā;

5.

mudina Zimbabves varas iestādes izmeklēt apsūdzības par iespējamu policijas un valsts amatpersonu pielietotu pārmērīgu spēku un iespējamiem citiem cilvēktiesību pārkāpumiem un saukt tos pie atbildības;

6.

atgādina par Zimbabves valdības vispārējo atbildību gādāt par visu pilsoņu drošību; prasa Zimbabves iestādēm īstenot Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas, Āfrikas Cilvēktiesību un tautu tiesību hartas un reģionālo cilvēktiesību instrumentu noteikumus, ko Zimbabve ir ratificējusi;

7.

atgādina, ka saskaņā ar Vispārējo politisko nolīgumu (VPN) Zimbabve ir apņēmusies nodrošināt, ka gan tās tiesību akti, gan procesuālas tiesības un praktiskā darbība atbilst starptautiskajiem cilvēktiesību principiem un noteikumiem, tostarp tiem, kas paredz pulcēšanās, biedrošanās un vārda brīvību;

8.

atzinīgi vērtē Zimbabves Cilvēktiesību komisijas izveidi, tomēr pauž bažas, ka tai nav nodrošināta nozīmīga kapacitāte, lai tā varētu darboties neatkarīgi un īstenot mērķus to akūto cilvēktiesību problēmu risināšanā, ar kurām saskaras šī valsts;

9.

tādēļ aicina starptautiskās sabiedrības saskaņotu rīcību, jo īpaši tas attiecas uz Āfrikas dienvidu attīstības kopienas (SADC) darbībām; uzskata, ka šai reģionālajai organizācijai kā VPN garantam ir svarīga nozīme, cita starpā kategoriski prasot minētā nolīguma un jo īpaši tā 13. panta īstenošanu, lai nodrošinātu, ka policija un citi drošības spēki izbeigtu partizānu cīņas metodes;

10.

mudina Zimbabves valdību un prezidentu R. Mugabe ievērot savas starptautiskās saistības un to starptautisko nolīgumu noteikumus, kurus parakstījusi Zimbabve un ar kuros garantēta tiesiskuma respektēšana un pilsonisko un politisko tiesību ievērošana;

11.

aicina ES, pamatojoties uz Kotonū nolīguma 8. pantu, intensīvāk iesaistīties politiskajā dialogā par cilvēktiesībām, un jo īpaši mudināt valdību atcelt vai attiecīgi grozīt Sabiedriskās kārtības un drošības aktu un Aktu par informācijas pieejamību un privātās dzīves aizsardzību, lai izbeigtu to ļaunprātīgu izmantošanu;

12.

pauž nožēlu par to, ka Ekonomisko partnerattiecību pagaidu nolīgumā, kuru noslēdza ar četrām Austrumāfrikas un Āfrikas dienvidu valstīm, tostarp Zimbabvi, nav iekļauta iedarbīga un izpildāma cilvēktiesību klauzula;

13.

norāda uz ES lēmumu par sankciju atcelšanu un atbalsta mērķtiecīgus pasākumus, kas pašlaik joprojām ir spēkā attiecībā uz valsts prezidentu un viņa laulāto, kā arī ieroču embargo, kas ir reakcija uz politisko un cilvēktiesību situāciju Zimbabvē;

14.

uzskata, ka demokrātijas veicināšana un cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošana ir būtiskas, lai Zimbabve kļūtu par brīvu un plaukstošu valsti;

15.

aicina ES delegāciju Harārē turpināt piedāvāt atbalstu Zimbabves, lai uzlabotu situāciju cilvēktiesību jomā; uzstāj — ES ir jānodrošina, ka ar Zimbabvei piešķirto attīstības finansējums tiek efektīvi risinātas iedzīvotāju vajadzības, galvenokārt ar pilsoniskās sabiedrības organizāciju starpniecību, un ka tiek īstenotas ar šo atbalstu finansētās politiskās un ekonomiskās reformas;

16.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, EĀDD, Zimbabves valdībai un parlamentam, Āfrikas dienvidu attīstības kopienai, Āfrikas Savienības komisijai, Panāfrikas parlamentam, ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai un Nāciju sadraudzības ģenerālsekretāram.

27.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 353/52

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Birmu/Mjanmu un rohingiem, jo īpaši 2012. gada 20. aprīļa (1), 2012. gada 13. septembra (2), 2012. gada 22. novembra (3) un 2013. gada 13. jūnija (4) rezolūciju, un 2013. gada 23. maija rezolūciju par vispārējo tarifa preferenču pieejamības atjaunošanu attiecībā uz Mjanmu/Birmu (5),

—

ņemot vērā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Birmas bēgļu stāvokli Taizemē (6),

—

ņemot vērā ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) 2015. gada 6. maija paziņojumu par rohingu masu kapiem Taizemē,

—

ņemot vērā 1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR),

—

ņemot vērā ANO 1951. gada Konvenciju par bēgļu statusu un tai 1967. gadā pievienoto protokolu,

—

ņemot vērā Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas cilvēktiesību deklarāciju, jo īpaši 13., 15., 16. un 18. punktu,

—

ņemot vērā UNHCR2015. gada 15. maija aicinājumu reģiona valdībām veikt meklēšanas un glābšanas operācijas un brīdinājumu par iespējamu humanitāro katastrofu,

—

ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

A.

tā kā, saasinoties reģionālā mēroga krīzei, tiek lēsts, ka tūkstošiem rohingu un citu bēgļu joprojām atrodas laivās Andamanu jūrā un Malakas šaurumā, — dažus no viņiem tur ar nelieliem pārtikas un ūdens krājumiem ir pametuši nelikumīgie pārvadātāji, un tā kā viņus dzen atpakaļ jūrā, kad viņu laivas iepeld teritoriālajos ūdeņos;

B.

tā kā militārā policija 2015. gada 1. un 4. maijā atklāja vismaz 30 rohingu musulmaņu mirstīgās atliekas kādā nometnē, kur, iespējams, notiek cilvēktirdzniecība Sonkhlas provinces Sadau rajonā Taizemes un Malaizijas robežas tuvumā; tā kā pēc dažām dienām tika konstatēta vēl viena nometne ar vismaz pieciem citiem kapiem;

C.

tā kā rohingi joprojām tiek vajāti un diskriminēti un viņiem patvaļīgi ir atņemta Birmas/Mjanmas pilsonība, tādēļ viņi joprojām ir bezvalstnieki; tā kā 2015. gada 1. aprīlī Birmas valdība anulēja viņiem izsniegtās pagaidu personas apliecības, tādējādi atņemot balsstiesības; tā kā joprojām valda nesodāmība par noziegumiem un nežēlīgu izturēšanos pret viņiem;

D.

tā kā liels skaits rohingu devās prom no Birmas/Mjanmas kopš vardarbības uzliesmojuma 2012. gadā, kad tika izpostītas apmetnes un bojā gāja simtiem cilvēku; tā kā daudzus no aizbēgušajiem ir notvērušas kontrabandistu bandas, kas darbojas Bengālijas līcī;

E.

tā kā saskaņā ar UNHCR2015. gada 8. maija periodisko ziņojumu laikposmā no 2015. gada janvāra līdz martam kontrabandistu laivās iekāpa aptuveni 25 000 rohingu un bangladešiešu; tā kā tas ir gandrīz divreiz vairāk nekā tajā pašā laikposmā 2014. gadā;

F.

tā kā vairāki tūkstoši rohingu ir bēguši no vajāšanas, šķērsojot jūru, un tā kā daudzi simti ir zaudējuši dzīvību, nogrimstot laivām vai tāpēc, ka viņiem tika liegta iespēja izkāpt krastā;

G.

tā kā pēc represijām cilvēktirgotāji pievērsās jūras ceļiem; tā kā arvien vairāk ir gadījumu, kad cilvēktirgotāji migrantus pamet jūrā;

H.

tā kā cilvēktirgotāji joprojām kontrabandas ceļā caur Taizemi un citām reģiona valstīm izved tūkstošiem rohingu un citu migrantu, dažos gadījumos izmantojot korumpētu vietējo iestāžu palīdzību Taizemē, un viņi tiek turēti nebrīvē necilvēcīgos apstākļos džungļu nometnēs Dienvidtaizemē, kur viņu sagūstītāji viņus spīdzina, tur badā un piekauj līdz nāvei, lai izspiestu izpirkuma maksu no viņu ģimenēm un radiniekiem, vai pārdod verdzībā;

I.

tā kā pēc rohingu masu kapu atklāšanas Taizemē UNHCR pieprasīja veikt kopīgus atbildes pasākumus, mudinot reģiona valstis pastiprināt sadarbību attiecībā uz kontrabandas un cilvēktirdzniecības apkarošanas pasākumiem, vienlaikus nodrošinot cietušo personu aizsardzību;

J.

tā kā rohingu jautājums netika apspriests nesenajā ASEAN 26. samitā, kas 2015. gada 26.–28. aprīlī notika Malaizijā;

K.

tā kā no 2010. līdz 2015. gadam Komisijas Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāts (ECHO) sniedza humāno palīdzību neaizsargātām personām Rakhainas štatā aptuveni EUR 57,3 miljonu apjomā; tā kā 2015. gadā ECHO finansē projektus visā Rakhainas štatā, lai risinātu dažas no visneatliekamākajām vajadzībām, kas ir rohingiem ziemeļu ciematos, tostarp attiecībā uz pārtiku un uzturu, veselības pamatpakalpojumiem un citu galveno mājsaimniecības priekšmetu piegādi, un lai atbalstītu kopš 2012. gada pārvietotos iedzīvotājus;

L.

tā kā ECHO kopš 2013. gada ir piešķīris Starptautiskajai Migrācijas organizācijai (IOM) EUR 325 000, lai nodrošinātu pārtiku, galvenos mājsaimniecības priekšmetus, veselības aprūpi un aizsardzību aptuveni 3 000 Taizemē aizturēto rohingu vīriešu, sieviešu un bērnu;

1.

pauž visdziļāko norūpētību par rohingu bēģļu sūro likteni un par patlaban atklātā jūrā un teritoriālajos ūdeņos zonā starp Mjanmu, Bangladešu, Taizemi un Indonēziju notiekošo humanitāro krīzi un ir satriekts, uzzinot par to, kas tika atrasts, nesen veicot vairāku desmitu līķu ekshumāciju no masu apbedījumu vietām, kas atrodas Dienvidtaizemē cilvēku tirdzniecības nometņu tuvumā; izsaka līdzjūtību bojāgājušo ģimenēm;

2.

aicina Taizemes varas iestādes nekavējoties veikt pilnīgu un uzticamu kriminālizmeklēšanu par rohingu musulmaņu masu apbedījumiem un nepieciešamības gadījumā to darīt ar ANO atbalstu, lai nodrošinātu atbildīgo personu saukšanu pie atbildības;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Taizemes valdība ir atzinusi cilvēku tirdzniecības problēmas pastāvēšanu Taizemē un šajā reģionā un atsevišķu korumpētu iestāžu līdzdalību cilvēku kontrabandā; aicina Taizemes valdību un tās amatpersonas izbeigt jebkādu līdzdalību kriminālo bandu veiktajā rohingu un citu migrantu tirdzniecībā Taizemē;

4.

aicina visas reģiona valstis stiprināt sadarbību, īstenojot kontrabandas un cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumus, vienlaikus aizsargājot cietušās personas; uzsver Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas lielo nozīmi šā jautājuma risināšanā; mudina šā reģiona valstu valdības piedalīties drīzumā paredzētajā reģionālajā sanāksmē, kas ir veltīta migrantu situācijai un kuru rīkos Taizeme 2015. gada 29. maijā Bangkokā; atzinīgi vērtē to, ka Dienvidaustrumāzijas valstu asociācija ir izstrādājusi Konvenciju pret personu un jo sevišķi sieviešu un bērnu tirdzniecību, kas šīs asociācijas valstu vadītājiem būtu jāparaksta 2015. gadā;

5.

aicina reģiona valstis parakstīt un ratificēt ANO Konvenciju par bēgļu statusu un rohingu patvērumu meklētājiem nodrošināt vismaz pagaidu aizsardzību, vienlaikus atbalstot Birmas valdību, kura cenšas panākt šīs problēmas pamatā esošo cēloņu novēršanas ilgtermiņa vienlīdzīgus risinājumus;

6.

papildus tam aicina Birmas/Mjanmas valdību mainīt tās politiku un veikt visu nepieciešamo, lai izbeigtu rohingu minoritātes vajāšanu un pret viņiem vērsto diskrimināciju; atkārto savu iepriekš paustos aicinājumus grozīt vai atcelt 1982. gada pilsonības likumu, lai nodrošinātu, ka rohingiem ir līdzvērtīga iespēja iegūt Birmas pilsonību;

7.

atzinīgi vērtē ievērojami novēloto Aung San Suu Kyi opozīcijas partijas Nacionālā demokrātijas līga preses sekretāra 2015. gada 18. maija paziņojumu, ka Birmas/Mjanmas valdībai rohingu minoritātei būtu jāpiešķir pilsonība;

8.

mudina Indonēzijas, Malaizijas un Taizemes vadītājus par galveno prioritāri uzskatīt tādu migrantu un bēgļu dzīvību glābšanu, kuri atrodas laivās Bengālijas līcī un Andamanu jūrā, nespējot nokļūt krastā, un atzinīgi vērtē Malaizijas un Indonēzijas 2015. gada 20. maija deklarāciju par to, ka tās sniegs pagaidu patvērumu jūrā atrastām personām;

9.