9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/5

P8_TA(2014)0059

ES un globālais regulējums attīstības jomā pēc 2015. gada

Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūcija par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada (2014/2143(INI))

(2016/C 289/02)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

—	ņemot vērā ANO Atklātās darba grupas par ilgtspējīgas attīstības mērķiem 2014. gada jūlijā pieņemto ziņojumu,

—	ņemot vērā Starpvaldību ekspertu komitejas ilgtspējīgas attīstības finansēšanas jautājumos 2014. gada 8. augustā pieņemto ziņojumu,

—	ņemot vērā Augsta līmeņa politiskā foruma ilgtspējīgas attīstības jautājumos 2014. gada jūlija ministru deklarāciju,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2014. gada ziņojumu par Tūkstošgades attīstības mērķiem,

—	ņemot vērā Globālās partnerības efektīvai sadarbībai (GPEDC) augsta līmeņa sanāksmes Meksikā 2014. gada aprīlī noslēguma dokumentu,

—	ņemot vērā Pekinas deklarāciju un Rīcības platformu, ko apstiprināja 1995. gada septembrī Ceturtajā Pasaules Sieviešu konferencē, kā arī turpmākos noslēguma dokumentus,

—	ņemot vērā Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) Rīcības programmu, ko pieņēma Kairā 1994. gadā, un tai sekojošo + 20 pārskatu,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu,

—	ņemot vērā ANO ziņojumu “Dzimumu līdztiesības diagramma 2012”, kurā konstatēti uzlabojumi attiecībā uz TAM astoņos mērķos ietverto dzimumu līdztiesības aspektu īstenošanu;

—	ņemot vērā 1992. gada ANO Konferences par vidi un attīstību rezultātus un ziņojumu, ko pēc tam pieņēma ANO Konferencē par ilgtspējīgu attīstību, kura notika 2012. gada 20.–22. jūnijā Riodežaneiro (Brazīlijā),

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas (UNDP) 2014. gada pārskatu par cilvēces attīstību “Ilgtspējīgs cilvēces progress — samazināt neaizsargātību un veidot izturētspēju”,

—	ņemot vērā Ievērojamu personu ANO augsta līmeņa darba grupas 2013. gada maija ziņojumu par Attīstības plānu laikposmam pēc 2015. gada,

—	ņemot vērā ziņojumu, ko pieņēma ANO Konferencē par ilgtspējīgu attīstību, kura notika 2012. gada 20.–22. jūnijā Riodežaneiro (Brazīlijā),

—	ņemot vērā ANO Sistēmas uzdevumu grupas 2012. gada jūnija ziņojumu ANO ģenerālsekretāram par ANO Attīstības plānu laikposmam pēc 2015. gada “Apzinot nākotni, kādu vēlamies visiem”,

—	ņemot vērā rezolūciju “Turēt solījumu — vienoti Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai”, ko 2010. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma augsta līmeņa plenārsēdes par Tūkstošgades attīstības mērķiem 65. sesijā,

—	ņemot vērā Stambulas rīcības programmu vismazāk attīstītajām valstīm 2011.–2020. gadam,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—	ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) ziņojumu par stāvokli pārtikas nodrošinātības jomā pasaulē,

—	ņemot vērā deklarāciju un rīcības plānu par attīstības palīdzības efektivitāti, kas pieņemti augsta līmeņa sanāksmē Pusanā 2011. gada decembrī,

—	ņemot vērā 2010. gada janvārī publicēto UNDP ziņojumu “Pusceļš ir noiets — Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšana”,

—	ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un cilvēktiesību tiesiskās pamatnostādnes,

—	ņemot vērā ANO Sistēmas uzdevumu grupas darbu saistībā ar ANO Attīstības plānu laikposmam pēc 2015. gada, kuru kopīgi vada ANO Ekonomisko un sociālo lietu departaments un UNDP, saņemot atbalstu no visām ANO aģentūrām un apspriežoties ar attiecīgajām ieinteresētajām personām,

—	ņemot vērā PVO 2008. gada 24. maija Globālo stratēģiju un rīcības plānu sabiedrības veselības, inovāciju un intelektuālā īpašuma jomā,

—	ņemot vērā Parīzes deklarāciju par palīdzības efektivitāti un Akras rīcības programmu,

—	ņemot vērā 1986. gada Deklarāciju par tiesībām uz attīstību,

—	ņemot vērā ES rīcības kodeksu attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā (1),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 7. pantu, kurā atkārtoti ir apstiprināts, ka ES “nodrošina politikas un darbību saskaņotību, ņemot vērā visus tās mērķus”,

—	ņemot vērā LESD 208. pantu, kurā paredzēts, ka “politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”,

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūnija paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — no koncepcijas līdz kopīgai rīcībai” (COM(2014)0335),

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 13. maija paziņojumu “Privātā sektora lielāka nozīme iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšanā jaunattīstības valstīs” (COM(2014)0263),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2014. gada 30. aprīļa darba dokumentu, instrumentu komplektu “Tiesībās balstīta pieeja, aptverot visas cilvēktiesības ES attīstības sadarbībā” (SWD(2014)0152),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. februāra paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” (COM(2013)0092),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 12. septembra paziņojumu “Demokrātijas un ilgtspējīgas attīstības pirmsākumi. Eiropas iesaistīšanās ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā” (COM(2012)0492),

—	ņemot vērā Komisijas sabiedrisko apspriešanu, kas norisinājās no 2012. gada 15. jūnija līdz 15. septembrim saistībā ar ES nostājas “Ceļā uz attīstības regulējumu pēc 2015. gada” izstrādi,

—	ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā, kopīgo ziņojumu “Eiropas Konsenss” (2),

—	ņemot vērā Komisijas 2005. gada 12. aprīļa paziņojumu “Attīstības politiku saskaņotība” (COM(2005)0134) un Ārlietu Padomes 2012. gada 14. maija 3166. sanāksmes secinājumus “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma”,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 11. marta Regulu (ES) Nr. 233/2014, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā 2014.–2020. gadam (3),

—	ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa ieteikumu Padomei par Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 69. sesiju (4),

—	ņemot vērā Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Attīstības gadu (2015. gads) (5),

—	ņemot vērā 2013. gada 13. jūnija rezolūciju par Tūkstošgades attīstības mērķiem — satvara noteikšana laikposmam pēc 2015. gada (6),

—	ņemot vērā Ārlietu Padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par tiesībās balstītu pieeju sadarbībai attīstības jomā, ietverot visas cilvēktiesības,

—	ņemot vērā Ārlietu Padomes 2013. gada 12. decembra secinājumus par nabadzības izskaušanas un ilgtspējīgas attīstības finansēšanu laikposmā pēc 2015. gada,

—	ņemot vērā ĀKK un ES 2014. gada 20. jūnija Kopīgo deklarāciju par Attīstības plānu laikposmam pēc 2015. gada,

—	ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2013. gada 25. jūnija secinājumus par visaptverošu programmu laikposmam pēc 2015. gada,

—	ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—	ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A8-0037/2014),

A.	tā kā 2000. gadā sanāca kopā visas ieinteresētās personas ar uzdevumu nospraust Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), lai līdz 2015. gadam sasniegtu konkrētus nabadzības izskaušanas un attīstības mērķus;

tā kā TAM ir palielinājuši informētību par globālās nabadzības izskaušanu kā steidzami risināmu jautājumu un globālās rīcības prioritāti; tā kā TAM sasniegšanas līmenis atšķiras — ir acīmredzami pozitīvi rezultāti galējas nabadzības mazināšanā, cīņā pret malāriju un tuberkulozi, dzeramā ūdens pieejamības uzlabošanā un nevienlīdzības mazināšanā attiecībā uz iestāšanos pamatskolā; tā kā regulējumā, kas paredzēts laikposmam pēc 2015. gada, ir pilnībā jānovērš daži TAM sasniegšanas trūkumi;

C.	tā kā novērtējumi par panākto progresu pašreizējo TAM sasniegšanā parādīja, ka jaunajā regulējumā izšķiroša nozīme ir ciešai saiknei starp nabadzības izskaušanu, cīņu pret nevienlīdzību un ilgtspējīgas attīstības veicināšanu, kā arī vienotu un vispārēju mērķu kopumu ar diferencētu pieeju;

D.	tā kā tiek prognozēts, ka pilsētās iedzīvotāju skaits palielināsies no pašreizējiem 3,6 mljrd. līdz vairāk nekā 6 mljrd. un lielākās pilsētas kļūs par megapilsētām ar vairāk nekā 100 milj. iedzīvotāju; tā kā pārmērīga urbanizācija apdraud ilgtspējīgu attīstību visos tās aspektos;

tā kā 1994. gada Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību, kas notika Kairā, aicināja nodrošināt seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu, tostarp ģimenes plānošanas pieejamību; šajā sakarībā atgādina, ka 2013. gadā aptuveni 289 000 sieviešu nomira grūtniecības un dzemdību laikā; atgādina 5. TAM un nepieciešamību nodrošināt sievietēm efektīvas kontracepcijas un ģimenes plānošanas pieejamību, lai samazinātu māšu mirstību gandrīz par trešdaļu;

tā kā nabadzības mazināšana ir nevienmērīga un nevienlīdzība starp valstīm un valstu iekšienē, kas ir palielinājusies gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs, ir būtiska attīstības problēma, jo īpaši valstīs ar zemiem ienākumiem (LIC), kā arī valstīs ar vidējiem ienākumiem (MIC); tā kā 1,5 mljrd. cilvēku dzīvo nabadzībā un vienlaicīgi netiek ievēroti veselības, izglītības un dzīves standarti, jo īpaši konfliktu skartajās un nestabilajās valstīs;

G.	tā kā vardarbīgi konflikti un humanitārās krīzes joprojām turpina postoši ietekmēt attīstības centienus; tā kā sievietes ir neaizsargātākas militāros konfliktos un krīzēs;

tā kā joprojām ir nepieciešami papildu centieni, lai uz pusi samazinātu badacietēju īpatsvaru, jo 162 milj. bērnu nesaņem pietiekamu uzturu; tā kā slēpto badu var definēt kā mikrouzturvielu trūkumu, kas var radīt neatgriezenisku ietekmi uz veselību un sociālekonomiskas sekas saistībā ar iedzīvotāju ražīguma samazināšanos;

I.	tā kā 2014. gads ir pasludināts par Starptautisko ģimenes lauksaimniecības gadu;

tā kā 1986. gada Deklarācijā par tiesībām uz attīstību ir atzīts, ka attīstība ir viena no cilvēku pamattiesībām; tā kā Deklarācijā pausta apņemšanās izmantot “cilvēktiesībās balstītu” pieeju, ko raksturo visu cilvēktiesību (ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko un politisko) ievērošana; tā kā Deklarācijā ir pausta arī apņemšanās stiprināt starptautisko sadarbību;

tā kā klimata pārmaiņas un vides degradācija apdraud nabadzības samazināšanu, palielinot pašreizējo neaizsargātību, jo daudzas jaunattīstības valstis joprojām ir atkarīgas no lauksaimniecības un klimatam pakļautiem dabas resursiem, un nespēj pārvaldīt ar klimatu saistītos riskus; tā kā kopumā ir steidzami jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisija un jānodrošina taisnīgāka un ilgtspējīgāka dabas resursu pārvaldība;

L.	tā kā gūtie panākumi ar veselību saistīto TAM sasniegšanā ir lielā mērā balstīti uz agrākos gados veiktajām investīcijām pētniecībā un izstrādē; tā kā intelektuālā īpašuma tiesībām nevajadzētu kavēt pieeju zālēm par pieņemamu cenu;

M.	tā kā iespēja attīstīties agrā bērnībā un katra bērna, jaunieša un pieaugušā piekļuve iespējami augstākās kvalitātes izglītībai un apmācībai ir būtisks priekšnoteikums, lai novērstu ciklisko nabadzību un nevienlīdzību vairākās paaudzēs;

N.	tā kā progress dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanā ir bijis neliels; tā kā sievietes bieži cieš no diskriminācijas un vardarbības;

tā kā visā pasaulē lielākoties sievietes un meitenes ir tās, kas dzīvo galējā nabadzībā, un tā kā dzimumu līdztiesība un sieviešu tiesības ir obligāts nosacījums, lai veiksmīgi īstenotu globālo regulējumu attīstības jomā laikposmam pēc 2015. gada; tā kā katru dienu pasaulē aptuveni 800 sieviešu mirst no komplikācijām grūtniecības un dzemdību laikā; tā kā 1994. gada Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību, kas notika Kairā, aicināja nodrošināt vispārēju piekļuvi seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumiem un tiesībām, kas var izrādīties dzīvību glābjoši;

P.	tā kā sievietes veido vairāk nekā pusi no migrantiem;

Q.	tā kā Āfrika uz pārējo pasauli eksportē ievērojami lielāku kapitālu, izmantojot nelikumīgas finanšu plūsmas, nekā tā saņem starptautiskās palīdzības un naudas pārvedumu veidā;

R.	tā kā jaunais ilgtspējīgas attīstības regulējums piedāvā iespēju nodrošināt plašu pilsoniskās sabiedrības organizāciju, vietējās varas iestāžu un valstu parlamentu iesaistīšanos;

tā kā vairāk jaunu un cilvēka cienīgu darbvietu jārada tādēļ, lai reaģētu uz iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē; tā kā privātajam sektoram ir nozīmīga loma darbvietu radīšanā gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs, un tādējādi tas var būt ļoti svarīgs partneris cīņā pret nabadzību, ja tiks izveidoti skaidri atbildības mehānismi un tiks ievēroti starptautiskie tiesību akti sociālās aizsardzības jomā;

T.	tā kā atbalstam joprojām ir liela nozīme nabadzības mazināšanā un tajā, kā funkcionē jaunattīstības valstis;

U.	tā kā iekšzemes resursu mobilizācija ir būtisks elements cīņā pret nabadzību un nevienlīdzību;

tā kā ES un tās dalībvalstis ir lielākās attīstības palīdzības līdzekļu devējas un tādējādi tām būtu jāpaliek par dzinējspēku nākamajā ANO sarunu posmā, īpaši veicinot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, ievērojot vienlīdzību, nediskrimināciju, līdzdalību un iekļaušanu regulējuma izstrādē un īstenošanā;

W.	tā kā Padomes 2014. gada decembra secinājumos tiks noteikts saskaņots principu kopums un galvenie sarunu stratēģijas virzieni;

X.	tā kā LESD 208. pantā ir noteikts, ka nabadzības izskaušana ir ES attīstības politikas galvenais mērķis, kas vienlaikus nodrošina attīstības politikas saskaņotību,

I. Tūkstošgades attīstības mērķi — novērtēšana un jauni uzdevumi

uzsver, ka pēdējos gados situācija pasaulē ir mainījusies, cita starpā ir notikušas pārmaiņas globālajā ekonomikas un politiskajā līdzsvarā, un ka — lai arī dažas jaunattīstības valstis un jaunietekmes ekonomikas ir piedzīvojušas būtisku ekonomikas izaugsmi, tās vēl joprojām saskaras ar lielu un aizvien pieaugošu nevienlīdzību; uzskata, ka ir vajadzīga jauna pieeja, kas aptver globālo pārvaldību, īpašu uzmanību pievēršot attīstības politikas saskaņotībai un globālo sabiedrisko labumu nodrošināšanai;

atgādina — lai gan TAM pozitīvā iezīme ir tiešums, tie nebija saistīti ar fundamentāliem strukturālajiem faktoriem, un tas noveda pie nabadzības un nevienlīdzības; uzsver, ka globālajam regulējumam attīstības jomā pēc 2015. gada būtu jāmainās un jāpievēršas nabadzības un nevienlīdzības pamatcēloņiem un tādējādi jāpaveic iesāktais darbs pie pašreizējo TAM sasniegšanas;

uzsver, ka TAM, kas nosprausti 2000. gadā, ir nesuši daudzus panākumus vidēja ienākumu līmeņa valstīs un jaunattīstības valstīs, bet progress ir bijis nevienmērīgs gan valstu iekšienē, gan valstu vidū, tādēļ šie rezultāti ir pareizi jāanalizē un jāapkopo gūtā pieredze, vienlaikus veidojot globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada;

atgādina — lai gan pastāv ievērojamas atšķirības iedzīvotāju dzīves līmeņa ziņā, būtiski jautājumi, tādi kā cilvēktiesību pārkāpumi, nevienlīdzība, arī dzimumu nevienlīdzība, bruņoti konflikti un terorisms, klimata pārmaiņas, nepietiekams pārtikas nodrošinājums, īpašuma tiesību un tiesību uz zemi trūkums, migrācija, ierobežota piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem un izglītībai, demogrāfiskas pārmaiņas, resursu ierobežojumi, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās, korupcija, krāpšana nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, neilgtspējīga izaugsme, bezdarbs, kā arī finanšu un ekonomikas krīzes, joprojām rada ļoti sarežģītas un savstarpēji saistītas problēmas nākamajām desmitgadēm, tāpēc jārod jauni attīstības risinājumi, kas varētu radīt iekļaujošu un ilgtspējīgu attīstību visiem;

uzsver, ka vides ilgtspēja ir prioritārs uzdevums, kura neizpildīšana apdraudētu visus cilvēces attīstības aspektus; jo īpaši atgādina, ka vides degradācija ir nopietns šķērslis galējas nabadzības un bada izskaušanas mērķa sasniegšanā; atgādina, piemēram, ka pastāvīgā nevienlīdzība un cīņa par ierobežotajiem resursiem ir tās, kas pamatā veicina konfliktus, badu, nedrošību un vardarbību, kuras savukārt ir pamatšķēršļi cilvēces attīstībai un centieniem nodrošināt ilgtspējīgu attīstību;

uzsver, ka jaunajā regulējumā uz šīm problēmām būtu jāreaģē efektīvi un jārisina tādi svarīgi jautājumi kā cieņa pret ikvienu cilvēku, taisnīgums, vienlīdzība, laba pārvaldība, demokrātija, tiesiskums, miers un drošība, klimata pārmaiņas, katastrofu riska mazināšana un izturētspējas attīstība, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, integrējoša un ilgtspējīga attīstība, īpašumtiesības, tiesības uz zemi, veselība un sociālā aizsardzība, izglītība, pētniecība un inovācijas un sieviešu, bērnu, jauniešu un minoritāšu tiesības;

uzsver, ka jaunajam attīstības regulējumam pēc būtības jābūt universālam un piemērojamam visās valstīs, tostarp ES dalībvalstīs, un tādēļ tam ir jābūt atbilstīgam un taisnīgam gan pret attīstītajām, gan jaunattīstības valstīm, vienlaikus ņemot vērā atšķirīgos valstu apstākļus, spējas, politiku un prioritātes; uzsver, ka jaunie pienākumi un to radītais slogs ir vienlīdzīgi, taču taisnīgi jāsadala starp visām valstīm; aicina ES noteikt, kādus konkrētus pasākumus un pienākumus tā var ierosināt, lai gan iekšzemē, gan starptautiskā līmenī ievērotu universāluma principu;

uzsver, ka savstarpējai atbildībai un pārredzamībai visos līmeņos vajadzētu būt jaunā attīstības regulējuma pamatā un ka ir svarīgi, lai dalībvalstu valdības un citi dalībnieki, tostarp privātais sektors, būtu atbildīgi par regulējuma īstenošanu;

aicina ES aktīvi virzīt šo procesu ar mērķi noteikt vienotu, visaptverošu un integrētu globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada un pauž gandarījumu par konsensu, ka jaunajā vispārējā attīstības plānā ir jāuzlabo veids, kā īstenot un atjaunot globālo partnerību ilgtspējīgai attīstībai;

II. Atjaunotas globālās partnerības un spēcīgas un saskaņotas ES nostājas nepieciešamība

10.

aicina ES aktīvi rīkoties, lai veidotu jaunu globālu partnerību, kas mobilizēs visas valstis, tostarp jaunietekmes ekonomikas, un visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp privāto sektoru, pilsoniskās sabiedrības organizācijas, vietējās varas iestādes un valstu parlamentus;

11.

aicina ES uzņemties stingru, saskaņotu un vienotu nostāju gaidāmajās starpvaldību sarunās, ņemot vērā šajā rezolūcijā uzsvērtās prioritātes;

12.

atbalsta ANO Atklātās darba grupas secinājumus; tomēr uzskata, ka sistēmu, kas iezīmēta tās secinājumos, beigās varētu arī izveidot, vienlaikus saglabājot līdzsvaru starp nabadzības izskaušanu, cīņu pret nevienlīdzību un ilgtspējīgas attīstības trīs aspektiem, un nevis uz tiesībām balstītas pieejas vai uz vērienīgāku un inovatīvāku mērķu rēķina;

13.

uzsver, ka jaunajā globālajā regulējumā vajadzētu ietvert atbilstīgu iestāžu struktūru, risinot galvenos mērķus — nabadzības izskaušanu, cīņu pret nevienlīdzību un ilgtspējīgas attīstības veicināšanu, ar skaidriem norādījumiem par īstenošanas uzraudzību, un ka šajā struktūrā būtu arī jāatspoguļo jaunā regulējuma dažādo daļu sarežģītība un savstarpējās saiknes;

14.

uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības politikas saskaņotība ir galvenais instruments, lai ieviestu regulējumu laikposmam pēc 2015. gada; šajā sakarībā aicina ES nodrošināt, ka nepieciešamās vadlīnijas, ietekmes novērtējums un uzraudzības un ziņošanas mehānismi ilgtspējīgas attīstības politikas saskaņotību regulējumā padara par realitāti;

15.

uzsver, ka vispārējā attīstības plāna laikposmam pēc 2015. gada universālums paredz stingrākas ES un tās dalībvalstu saistības; uzsver, ka gan ES ārējās, gan iekšējās politikas jomās ir jāatspoguļo globālā regulējuma jaunie ilgtspējīgas attīstības mērķi;

III. Prioritārās jomas

16.

atgādina, ka vispārējā attīstības plānā laikposmam pēc 2015. gada par galveno prioritāti joprojām jāuzskata nabadzības izskaušana un ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās ilgtspējas un ciešākas globālās partnerības savstarpēji saistīto pīlāru jautājumu risināšana;

Nabadzības izskaušana, cīņa pret nevienlīdzību un ilgtspējīga attīstība

17.

uzsver, ka nabadzības izskaušanai un cīņai pret nevienlīdzību kopā ar ilgtspējīgu attīstību jābūt pamattēmai jaunajā globālajā attīstības regulējumā laikposmam pēc 2015. gada; uzsver, ka regulējumam jābūt vērstam uz cilvēkiem un viena no tā galvenajām prioritātēm ir risināt tiesiskuma trūkuma jautājumu, izmantojot uz tiesībām balstītu pieeju, kuras mērķis ir samazināt nevienlīdzību valstīs un starp tām;

18.

uzskata, ka nevienlīdzība kavē attīstību un centienus samazināt nabadzību; atkārtoti uzsver, ka nabadzības izskaušana, vienlīdzība un ilgtspējīga attīstība ir iespējama tikai tad, ja tiek ņemtas vērā visu neaizsargāto grupu vajadzības un ja tiek veicināta vienlīdzīga piekļuve, ilgtspējīga resursu izmantošana un laba pārvaldība; aicina ES un tās dalībvalstis kā atsevišķu mērķi jaunajā regulējumā atbalstīt 10 ilgtspējīgas attīstības mērķus, kā to ierosinājusi ANO Atklātā darba grupa;

19.

uzsver nepieciešamību nospraust mērķi par galējas nabadzības (USD 2 dienā) izskaušanu, lai regulējums patiesi nodrošinātu pārmaiņas;

20.

uzsver to, ka jaunajā regulējumā jāpievēršas nabadzības un nevienlīdzības daudzdimensiju aspektiem, kas neaprobežojas ar nepietiekamu ienākumu tematiku, bet cilvēkus aplūko ar cieņu un ņem vērā visas dzīves dimensijas, tostarp sociālo; uzsver, ka nabadzība nav jāvērtē pēc ienākumiem vien, bet papildus IKP ņemot vērā arī labklājības rādītājus;

21.

iesaka atbalstīt valsts pilnveidošanu, palielinot vispārējas un/vai nozaru atbalsta shēmas ar labas pārvaldības kritērijiem;

22.

uzsver, ka globalizētajā ekonomikā darbaspēka iespējas aizstāvēt savas intereses ir samazinājušās tirgus liberalizācijas rezultātā un tas apdraud to tiesību ievērošanu, kas minētas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un Pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmā; attiecīgi mudina ES veidot tās tirdzniecības politikas stratēģiju tā, lai saglabātu un aizsargātu augstus sociālos un vides standartus, vienlaikus novēršot jebkādu sociālo un vides dempingu;

23.

uzsver, ka laba pārvaldība, ilgtspējīga attīstība, izaugsme un sociālās nevienlīdzības mazināšana ir savstarpēji cieši saistītas; uzsver, ka ir svarīgi veicināt vienlīdzīgas iespējas un tiesības, kā arī sociālo dialogu; aicina pieņemt plašāku nabadzības definīciju, salīdzinot ar to, kuras pamatā ir tikai un vienīgi IKP, un paredzēt plašākus progresa un labklājības pasākumus;

24.

uzsver spēcīgas un stabilas vidusšķiras izšķirošo ekonomisko un sociālo nozīmi; uzsver, ka politiskajā procesā ir ciešāk jāiesaista vidusšķira, tādējādi veicinot iekļaujošu izaugsmi;

25.

aicina veicināt ekoloģiski ilgtspējīgu attīstību visās valstīs, gan attīstītajās, gan jaunattīstības, ilgtspējīgi izmantojot atjaunojamos dabas resursus un aizsargājot vidi;

26.

uzsver nepieciešamību veicināt ilgtspējīgu attīstību, līdzsvarojot reģionālo attīstību, veicinot arī mazāku pilsētu attīstību un novēršot lielpilsētu pārmērīgu augšanu;

Uz cilvēktiesībām balstīta pieeja

27.

atzinīgi vērtē uz cilvēktiesībām balstītas pieejas iekļaušanu ilgtspējīgas attīstības mērķos, ko ierosinājusi ANO Atvērtā darba grupa; tomēr pauž bažas par to, ka līdz šim nav izvēlēta radikālāka pieeja, un uzsver, ka šāda pieeja ir ļoti būtiska, lai novērstu nabadzību, sociālo atstumtību un nevienlīdzību pašos pamatos;

28.

uzsver visu iedzīvotāju cilvēktiesību universālumu, nedalāmību un savstarpējo atkarību bez jebkādas diskriminācijas, sākot ar visu cilvēku pamattiesībām uz cienīgu attieksmi pret ikvienu cilvēku, īpašu uzmanību pievēršot sieviešu un meiteņu cilvēktiesībām, tostarp vispārējai piekļuvei seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām, kā arī un migrantu un minoritāšu, tostarp LGBTI cilvēku un cilvēku, kas ir inficēti ar HIV, tiesību aizsardzībai; uzsver, ka jaunajā regulējumā ir svarīgi ievērot un veicināt personu ar invaliditāti tiesības;

29.

aicina ES uzsvērt, cik svarīgi darba plānā laikposmam pēc 2015. gada par prioritāti noteikt atbilstoša tiesiskā regulējuma pieņemšanu un piemērošanu, kā arī to, ka valstu un vietējā politikā būtu jāapkaro korupcija un nesodāmība, nodrošinot piekļuvi objektīvām un neatkarīgām tiesu iestādēm un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem pret cilvēktiesību pārkāpumiem, jo īpaši attiecībā pret atstumtām grupām, kā arī cilvēktiesību aizstāvju aizsardzību; uzsver, ka globālajā regulējumā attīstības jomā laikposmam pēc 2015. gada jānodrošina laba pārvaldība, demokrātija un tiesiskums;

30.

aicina ES kāpināt centienus, kuru mērķis ir nodrošināt, ka gaidāmajās starpvaldību sarunās uz cilvēktiesībām balstīta pieeja un tiesības uz attīstību kļūst par globālā regulējuma attīstības jomā laikposmam pēc 2015. gada pamatjēdzieniem, un tāpēc uz cilvēktiesībām balstītas pieejas pīlāri — universālums un nedalāmība, nediskriminācija un vienlīdzība, atbildība un tiesiskums, līdzdalība un iekļaušana — tiek iekļauti attīstības regulējuma plānošanā, īstenošanā un pārraudzībā; uzsver to, cik svarīgi ir kā atsevišķu mērķi jaunajā regulējumā saglabāt 16 ilgtspējīgas attīstības mērķus, kā to ierosinājusi ANO Atklātā darba grupa;

Konfliktu novēršana, pēckonflikta atjaunošana, miera veidošana un ilgstoša miera veicināšana

31.

uzskata, ka globālajā regulējumā laikposmam pēc 2015. gada būtu pienācīgi jāatspoguļo Jaunais kurss iesaistei nestabilās valstīs un miera un valsts veidošanas mērķi, par kuriem ir panākta vienošanās Pusanā; uzsver, ka jaunajā regulējumā īpaša uzmanība jāvelta nestabilām valstīm; atzinīgi vērtē to, ka miermīlīgu sabiedrību veidošana ir viena no ES prioritātēm un ka tā attīstās kā svarīgs elements jaunajā regulējumā; uzskata arī, ka ir svarīgi iesaistīties strukturālās, intensīvās un ilgtermiņa partnerattiecībās, kurās par prioritāti ir noteikta drošības sektora reforma, tiesiskuma nodrošināšana un demokrātiskas iestādes;

32.

uzsver, ka jaunajā regulējumā jāpievēršas konfliktu un nestabilitātes cēloņiem; aicina Eiropas iestādes ieviest efektīvākas procedūras, risinot pēckonflikta situācijas, un pieņemt stratēģiju, kas ļautu ar palīdzību attīstības jomā pēc iespējas efektīvāk atbalstīt drošības mērķu sasniegšanu;

33.

stingri nosoda nepietiekami veiktās kriminālvajāšanas un sodīšanas konfliktu apgabalos, jo īpaši attiecībā uz seksuālo vardarbību pret sievietēm un meitenēm; uzsver nepieciešamību jaunajā globālajā regulējumā kāpināt centienus, lai aizsargātu civiliedzīvotājus, kuri cietuši bruņotos konfliktos, uzlabot psiholoģiskā atbalsta pieejamību, jo īpaši sievietēm un bērniem, un stiprināt saikni starp neatliekamo palīdzību, rehabilitāciju un attīstību;

34.

atzīst sieviešu nozīmīgo ieguldījumu konfliktu novēršanas un miera uzturēšanas centienos un tādēļ prasa īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325, lai nodrošinātu sieviešu līdzdalību konfliktu risināšanā un demokrātijas veidošanā;

Klimata pārmaiņu un katastrofu riska mazināšana un vides aizsardzība

35.

uzskata, ka globālajā attīstības regulējumā laikposmam pēc 2015. gada klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem kā transversālam jautājumam jābūt efektīvi integrētiem redzamā un vērienīgā veidā; atbalsta plašu pasākumu klāstu, lai pievērstos klimata pārmaiņu ietekmei un nodrošinātu labāku nākotni jaunajām paaudzēm, tostarp pakāpeniski atceļot subsīdijas, kas kaitē videi; uzsver, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš ilgtspējīgiem energoresursiem, jo tas ir svarīgi klimata pārmaiņu mazināšanai;

36.

uzsver, ka integrācijas process nedrīkst novest pie oficiālās attīstības palīdzības novirzīšanas klimata politikai, kura tieši nenodrošina nabadzības mazināšanu;

37.

uzskata, ka daudzas nabadzīgās kopienas jau saskārušās ar klimata pārmaiņām, kaut arī ir pie tām vismazāk vainojamas; atgādina, ka ir steidzami jārīkojas attiecībā uz emisijas samazināšanu, īpašu uzmanību pievēršot stratēģijām, kurās nav paredzēts izmantot oglekli; uzsver, ka virzība uz ekonomiku, kas ir energoefektīva un izmanto atjaunojamos enerģijas avotus, var palīdzēt izskaust nabadzību; uzskata, ka ES būtu jāatbalsta vispārēja piekļuve atjaunojamiem, uzticamiem un ekonomiski pieejamiem energoapgādes pakalpojumiem;

38.

atzinīgi vērtē to, ka klimata pārmaiņu mazināšana un ilgtspējīga dabas resursu izmantošana, tostarp okeānu un jūru, kā arī bioloģiskās daudzveidības un mežu saglabāšana, ir plaši atspoguļota un integrēta Atklātās darba grupas noslēguma dokumentā;

39.

uzsver, cik svarīgi jaunajā regulējumā ir iekļaut humānās palīdzības, kapacitātes palielināšanas, novēršanas un augšupējas dalības pasākumus, lai efektīvi mazinātu katastrofu risku un uzlabotu izturētspēju; uzsver nepieciešamību stiprināt starptautisko atbalstu, koordināciju un resursus ārkārtas reaģēšanas, atjaunošanas un reorganizācijas situācijās pēc katastrofas;

40.

atzīst sieviešu būtisko nozīmi ilgtspējas veicināšanā un tāpēc aicina dzimumu līdztiesības principu integrēt vides un klimata pārmaiņu politikā, lai mazinātu dzimumu nevienlīdzību attiecībā uz piekļuvi resursiem, kas nodrošina pielāgošanos klimata pārmaiņām, un to kontroli;

Pārtikas nodrošinājums, uzturs, ilgtspējīga lauksaimniecība, zemes degradācijas novēršana, ūdensapgāde un sanitārija

41.

atzinīgi vērtē to, ka nodrošinājums ar pārtiku un uzturu jaunajā globālajā attīstības regulējumā ir iekļauts kā prioritāte, un atzinīgi vērtē to, ka bada novēršana, pārtikas nodrošinājuma panākšana un labāks uzturs ir iekļauti kā atsevišķs mērķis un tiek veicināta Atklātās darba grupas noslēguma dokumentā minētā ilgtspējīgā lauksaimniecība; atzīst sieviešu īpašās vajadzības saistībā ar pārtikas nodrošinājumu, kas ir jāņem vērā, izstrādājot jauno regulējumu;

42.

uzsver to, cik svarīgi ir pievērsties saiknei ar ilgtspējīgas lauksaimniecības un zivsaimniecības produktivitātes paaugstināšanu, kas ved pie mazākiem pārtikas zudumiem un atkritumiem, nodrošina dabas resursu pārredzamu pārvaldību un pielāgošanos klimata pārmaiņām;

43.

norāda, ka zemes lietošanas nostiprinājums sīkražotājiem, kurā būtu ņemtas vērā tradicionālās zemes izmantošanas tiesības, gan stimulē vietējo ekonomiku, gan uzlabo nodrošinātību ar pārtiku;

44.

uzskata, ka ir jāiet tālāk par nodrošinātību ar pārtiku, un uzskata tiesības uz pārtiku par cilvēka pamattiesībām, lai varētu noteikt skaidru bada izskaušanas mērķi un līdz 2025. gadam atbrīvoties no tādas apkaunojošas parādības kā bads; uzsver, ka centienos izskaust badu un uztura trūkumu, kā arī tādu parādību kā “slēptais bads”, būtu īpaši jāpievēršas bērniem un ar krūti barojošām sievietēm;

45.

uzsver, ka ir svarīgi īstenot Rio+20 saistības attiecībā uz augsnes degradāciju visās valstīs un FAO vadlīnijas par tiesībām uz pārtiku un par zemes īpašumtiesībām; uzsver, cik saistībā ar zemes piesavināšanās novēršanu svarīga ir pasaules mēroga laba pārvaldība;

46.

uzsver nepieciešamību stiprināt labu pārvaldību zemes īpašuma jautājumos un aizsargāt zemi pret arvien pieaugošo risku, ka to var sagrābt uzņēmumu grupas;

47.

norāda, ka ir svarīgi apsvērt jautājumu par vispārēju piekļuvi drošam dzeramajam ūdenim, par sanitāriju un integrētu ūdens resursu apsaimniekošanu; uzsver nepieciešamību rīkoties tā, lai samazinātu bīstamu ķīmisko vielu izmantošanu un novērstu piesārņojumu;

Veselība un izglītība

48.

uzskata, ka veselības aprūpes nozare ir būtiska sabiedrības ekonomikas un sociālajai attīstībai; tādēļ aicina ES jaunajā globālajā regulējumā sekmēt vienlīdzīgu, vispārēju un ilgtspējīgu veselības aizsardzību, īpašu uzmanību pievēršot izmaksu ziņā pieejamai bērnu un māšu veselības aizsardzībai un aprūpei, iekļaujot tajā vērienīgu mērķi, cik vien tas iespējams, izskaust māšu, jaundzimušo un bērnu mirstību, kā arī izskaust AIDS, tuberkulozes, malārijas un citu infekcijas slimību epidēmijas;

49.

atzīst veselību par vienu no cilvēktiesībām; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot universālu piekļuvi higiēnai un augstas kvalitātes veselības aprūpei un apdrošināšanai, arī seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem; aicina ES saistībā ar veselības aizsardzības sistēmu pievērst īpašu uzmanību tam, lai novērstu atstumtību un diskrimināciju, kas vērsta pret visneaizsargātākajām grupām;

50.

uzsver, ka ir ārkārtīgi svarīgi turpināt darbu un uzlabot piekļuvi ūdenim, sanitārijai un higiēnai, kas ir transversāls jautājums, kurš ietekmē citu mērķu sasniegšanu plānā laikposmam pēc 2015. gada, tostarp veselības, izglītības un dzimumu līdztiesības jomā;

51.

uzsver, ka izglītība ir panākumu atslēga, lai attīstītu pašpietiekamas sabiedrības; mudina jaunajā globālajā attīstības regulējumā aplūkot kvalitatīvu izglītību visos līmeņos un pievērsties jautājumam par piekļuvi izglītībai ārkārtas un krīzes situācijās; uzsver nepieciešamību veicināt pilsonisko līdzdalību, pilnībā izmantojot pilsoniskās un politiskās tiesības, kā arī uz zināšanām balstītas un novatoriskas sabiedrības veidošanu;

52.

mudina Komisiju regulējumā laikposmam pēc 2015. gada atbalstīt prioritāti izskaust nevienlīdzību attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei un izglītībai un iekļaut īpašus pasākumus, lai sasniegtu nelabvēlīgā stāvoklī esošas personas un grupas, kuras pakļautas diskriminācijas riskam;

Sieviešu centrālā loma globālajā attīstības regulējumā laikposmam pēc 2015. gada

53.

atzinīgi vērtē to, ka Atklātās darba grupas noslēguma dokumentā sieviešu un meiteņu iespēju veicināšana un dzimumu līdztiesības nozīme ir atzītas par prioritāti, ņemot vērā sieviešu nozīmīgo lomu jaunajā globālajā attīstības regulējumā; aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt Atklātās darba grupas aicinājumu noteikt dzimumu līdztiesību kā atsevišķu mērķi, vienlaikus nodrošinot dzimumu līdztiesības integrāciju visos mērķos, un veicināt tādu vērienīgu mērķu iekļaušanu, kas saistīti ar sieviešu un meiteņu tiesībām, un aktīvi īstenot šos mērķus;

54.

atkārtoti uzsver, cik svarīgi ir jaunajā regulējumā paredzēt novērst jebkādu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm; uzsver, cik svarīgi ir novērst jebkādus diskriminējošus tiesību aktus un praksi; mudina ES jaunajā globālajā regulējumā kā vienu no galvenajām prioritātēm cilvēktiesību jomā noteikt jebkādas vardarbības, piemēram, vardarbības ģimenē, cilvēku tirdzniecības, seksuālās izmantošanas un seksuālās uzmākšanās, un jebkādu kaitīgo darbību izskaušanu, tostarp bērnu, agrīno vai piespiedu laulības un sieviešu dzimumorgānu kropļošanu;

55.

uzskata, ka vispārējam plānam laikposmam pēc 2015. gada būtu jāsniedz skaidrs vēstījums par sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

56.

uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi darba tirgum gan sievietēm, gan vīriešiem, kā arī visur vienlīdzīgu samaksu par vienādu darbu; atzīst, ka ir jāaizsargā to sieviešu tiesības palikt darba tirgū, kurām ir bērni;

57.

uzsver, cik svarīgi ir veicināt meiteņu iespējas iegūt jebkura līmeņa izglītību un novērst dzimumu šķēršļus attiecībā uz izglītību;

58.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt vispārēju piekļuvi veselības aprūpes pakalpojumiem, piemēram, ģimenes plānošanai, arī seksuālajai un reproduktīvajai veselībai un tiesībām;

59.

norāda uz nepieciešamību izveidot efektīvus īpašus aizsardzības pasākumus, kas paredzēti migrantēm, un atzīst to, cik svarīgas ir sieviešu tiesības pārvietoties un integrēties jaunā kultūrā;

Integrējoša un ilgtspējīga izaugsme, nodarbinātība un pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšana

60.

uzsver to, ka integrējoša un ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme kopā ar kvalitatīvu darbvietu radīšanu un resursu izmantošanas efektivitāti ar virzību uz ilgtspējīgāku patēriņa un ražošanas modeli un klimata pārmaiņu mazināšanu ir ļoti svarīgi, lai regulējums laikposmam pēc 2015. gada gūtu panākumus; uzskata, ka kvalitatīvu rādītāju noteikšana būs izšķiroša, lai pārraudzītu gan attīstības progresa iekļautības un ilgtspējas līmeni, gan apmēru, kādā tiek risinātas visnelabvēlīgākajā situācijā esošo un neaizsargātāko iedzīvotāju grupu vajadzības;

61.

uzsver, ka ir svarīgi uzraudzīt to, cik lielā mērā ekonomikas attīstība skar visnelabvēlīgākajā situācijā esošās un neaizsargātākās iedzīvotāju grupas un kā atalgojums mainās atkarībā no ražīguma pieauguma; atgādina, ka valsts ir atbildīga par sociālo pamatpakalpojumu nodrošināšanu tās iedzīvotājiem, tādējādi veicinot nabadzības izskaušanu; uzskata, ka jaunattīstības valstīs ir būtiski noteikt sociālās aizsardzības minimumu un regulēt minimālo algu;

62.

aicina ES nodrošināt uzņēmējdarbībai, tirdzniecībai, investīcijām un inovācijām labvēlīgu vidi, kas veicinās nevienlīdzības mazināšanu un stiprinās sociālo taisnīgumu;

63.

uzsver, ka jaunajā globālajā attīstības regulējumā jāparedz pakāpeniska bērnu darba izskaušana;

64.

aicina izstrādāt jaunu globālo regulējumu, kas radītu taisnīgākas un ilgtspējīgākas tirdzniecības sistēmas, kuru pamatā būtu dialogs, pārredzamība un cieņa, nolūkā panākt lielāku vienlīdzību starptautiskajā tirdzniecībā; uzskata, ka “Fair Trade” ir piemērs tādai veiksmīgai partnerībai, kurā iesaistītas daudzas ieinteresētās personas visā pasaulē un dažādos piegādes ķēdes posmos un kura nodrošina nelabvēlīgākā situācijā esošo ražotāju, jo īpaši sieviešu, piekļuvi tirgum, garantē ilgtspējīgus iztikas līdzekļus, ievēro darba standartus, izskauž bērnu darbu un veicina videi labvēlīgas un ilgtspējīgas lauksaimniecības un ražošanas metodes;

65.

uzsver nepieciešamību pēc jauna globālā regulējuma, lai veicinātu vispārēju pārredzamu, uz noteikumiem balstītu, atvērtu, nediskriminējošu un taisnīgu daudzpusējās tirdzniecības sistēmu PTO ietvaros; aicina ES pārskatīt tās stratēģiju par ilgtspējīgas attīstības politiku, iekļaujot tajā godīgu tirdzniecību;

66.

aicina atbalstīt videi nekaitīgas iniciatīvas, piemēram, “zaļo” darbvietu izveidi;

67.

uzsver, ka ir svarīgi jaunajā globālajā regulējumā pievērsties jauniešu bezdarba jautājumiem;

Privātais sektors

68.

uzsver, ka privātais sektors var būt galvenais virzītājspēks ceļā uz iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi, ņemot vērā galvenos attīstības principus, piemēram, cilvēktiesības, darba tiesības, korporatīvās atbildības un pārredzamības mehānismus, sociālo dialogu un pienākumus vides jomā; aicina ES atbalstīt tādu regulatīvo sistēmu veidošanu, kas samazinātu birokrātiju, sekmētu labu pārvaldību, cīņu pret kukuļošanu un korupciju un veicinātu darbvietu radīšanu; uzstāj uz nepieciešamību ar juridiski saistošiem noteikumiem uzlabot daudznacionālo uzņēmumu sociālo atbildību; šajos apstākļos uzskata, ka privātajam sektoram jābūt vienam no galvenajiem integrējošas un ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes veicinātājiem;

69.

aicina paredzēt pārredzamus un taisnīgus noteikumus attiecībā uz piekļuvi vietējiem un starptautiskajiem tirgiem un nodrošināt vienādas iespējas visām ieinteresētajām personām;

70.

norāda, ka korporatīvajai sociālajai atbildībai jābūt svarīgam elementam jaunajā regulējumā;

71.

aicina ES nodrošināt visās privātā sektora palīdzības plūsmās attīstības efektivitātes principu ievērošanu un nodrošināt, ka privātais sektors jaunattīstības valstīs cenšas pasargāt cilvēkus no nabadzības;

72.

atzinīgi vērtē Padomes ieteikumu likt lielāku uzsvaru uz atbalstu MVU, izveidojot labvēlīgu vidi mazo uzņēmumu īpašniekiem un atvieglojot piekļuvi finansējumam un apmācībām;

73.

jo īpaši atbalsta sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvas tālāku virzību attīstības sadarbības jomā; aicina izveidot jaunus instrumentus, kas veicina labāku sadarbību starp mazajiem un vidējiem uzņēmumiem attīstītajās valstīs un jaunattīstības valstīs;

74.

mudina ES plānā laikposmam pēc 2015. gada par prioritāti noteikt fiskālo taisnīgumu un vietējo resursu mobilizāciju, jo tam būtu izšķiroša nozīme sabiedrības pārveidošanā, nabadzības izskaušanā un nevienlīdzības mazināšanā;

Pilsoniskā sabiedrība

75.

uzsver — atzīstot, ka jaunajā regulējumā ir nepieciešama uz līdzdalību balstīta pieeja, kuras mērķis ir iesaistīt dalībniekus visos līmeņos, — pilsoniskās sabiedrības organizāciju, tostarp sieviešu organizāciju, izšķirošo nozīmi attiecībā uz sieviešu galveno lomu globālajā attīstībā, jo viņas padara iespējamu attīstību un veicina universālumu, vienlīdzību, iekļautību, pārskatatbildību un pārredzamību; uzsver, ka ir svarīgi iesaistīties dialogā ar vietējām organizācijām un atvieglot iedzīvotāju un kopienu tiešu piedalīšanos;

76.

uzsver pilsoniskās sabiedrības organizāciju nozīmi tiesiskuma, taisnīguma, cilvēktiesību un demokrātisko principu veicināšanā, jo īpaši valstīs, kur valsts veidošana ir tās sākumposmā un valsts un valdību spējas ir ierobežotas;

Vietējās varas iestādes un valstu parlamenti

77.

uzsver, cik svarīgi ir iesaistīt vietējās varas iestādes un valstu parlamentus attīstības plānošanā, īstenošanā un finansiālās palīdzības piešķiršanā; uzsver, ka tas parasti prasa patiesu līdzdarbošanos jau agrīnā izstrādes posmā un ka, paturot to prātā, ir jāatzīst un jāuzlabo decentralizēts publiskais atbalsts;

IV. Finanšu resursu piesaiste

78.

mudina dalībvalstis pildīt savas saistības un atvēlēt vismaz 0,7 % no NKI oficiālajai attīstības palīdzībai un vismaz 0,2 % vismazāk attīstītajām valstīm un citām ļoti neaizsargātām valstīm; aicina ES īstenot saskaņotu un visaptverošu starptautisku pieeju finansējumam pēc 2015. gada; atkārtoti uzsver nepieciešamību turpināt cieši sadarboties ar citiem līdzekļu devējiem, lai turpinātu ieviest inovatīvus finanšu mehānismus, piemēram, finanšu darījumu nodokli;

79.

uzsver, ka ir svarīgi ievērot atbildības principu attīstības jomā; uzsver nepieciešamību sekmēt politisko dialogu starp līdzekļu devējiem un partnervalstīm;

80.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm, ka oficiālajai attīstības palīdzībai jāpaliek galvenajam elementam Eiropas sadarbības politikā, kuras mērķis ir izskaust nabadzību;

81.

aicina ES novērtēt apvienošanas mehānismus, lai nodrošinātu to pārredzamību un pārskatatbildību un nepārprotami veicinātu ilgtspējīgu attīstību; prasa Komisijai publicēt vadlīnijas, kas balstītas uz saskaņotām nabadzības mazināšanas stratēģijām;

82.

atkārtoti aicina padarīt cīņu pret korupciju, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, nodokļu nemaksāšanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu oāzēm, nelikumīgām kapitāla plūsmām un ļaunprātīgām nodokļu struktūrām par galveno prioritāti attīstības finansēšanā; atgādina, ka aplēses liecina, ka jaunattīstības valstis pēdējo desmit gadu laikā ir zaudējušas gandrīz USD 6 trilj. nelikumīgās finanšu plūsmās, kas ievērojami pārsniedz minētajā laikposmā piešķirtās oficiālās attīstības palīdzības summu, un tāpēc uzsver, ka ir svarīgi uzlabot pārredzamību un labu globālo pārvaldību;

83.

aicina ES pēc iespējas sekmēt publiskā un privātā sektora partnerību un noteikt par prioritāti privātā sektora pieredzes, speciālo zināšanu un pārvaldības sistēmu apvienošanu partnerībā ar publiskiem resursiem;

84.

aicina ES arī turpmāk atbalstīt jaunattīstības valstis to centienos palielināt valsts un privātā sektora vietējos resursus un palīdzēt ieviest godīgas, ilgtspējīgas un taisnīgas nodokļu sistēmas, kas varētu mazināt nabadzību un atkarību no palīdzības;

V. Rādītāji un pārskatatbildība

85.

uzsver, ka viegli pieejami, detalizēti un ticami dati ir ļoti svarīgi, lai izstrādātu piemērotu rīcībpolitiku attiecībā uz jauno regulējumu un lai valdībām un starptautiskajai sabiedrībai varētu pieprasīt pārskatatbildību;

86.

uzsver nepieciešamību pēc stingriem pārskatatbildības mehānismiem, lai nodrošinātu, ka gan attīstītās, gan jaunattīstības valstis pilda savas saistības un efektīvi risina nabadzības un ilgtspējas izaicinājumus, kam pievēršas regulējums laikposmam pēc 2015. gada; uzsver, ka regulējumam jābūt pamatotam ar pierādījumiem un jāietver finanšu mērķi un stingri uzraudzības un pārskatatbildības mehānismi visos līmeņos; atgādina, ka uzraudzības mehānismos būtu jāiekļauj izvērtēšanas process, kas pamatojas uz atklātību un pārredzamību;

o o

87.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāram un Atvērtās darba grupas par ilgtspējīgas attīstības mērķiem vadītājam.

(1) Padomes secinājumi 9558/07, 15.5.2007.

(2) OV C 46, 24.2.2006., 1. lpp.

(3) OV L 77, 15.3.2014., 44. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0259.

(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0269.

(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0283.

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/19

P8_TA(2014)0060

Stratēģijas “Eiropa 2020” ar nodarbinātību un sociālo jomu saistītie aspekti

Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūcija par stratēģijas “Eiropa 2020” ar nodarbinātību un sociālo jomu saistītiem aspektiem (2014/2779(RSP))

(2016/C 289/03)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 2. un 9. pantu,

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 19. marta paziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei novērtējums” (COM(2014)0130),

—	ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada 20. un 21. marta secinājumus,

—	ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020” (1),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 13. novembra ziņojumu “Vienots tirgus izaugsmei un nodarbinātībai: analīze par izdarīto un atlikušajiem šķēršļiem dalībvalstīs — papildu materiāls 2014. gada izaugsmes pētījumam” (COM(2013)0785),

—	ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2),

—	ņemot vērā 2014. gada 17. jūlija rezolūciju par jauniešu nodarbinātību (3),

—	ņemot vērā jautājumus Padomei un Komisijai par stratēģijas “Eiropa 2020” ar nodarbinātību un sociālo jomu saistītiem aspektiem (O-000076/2014 – B8-0035/2014 un O-000077/2014 – B8-0036/2014),

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

A.	tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” integrētajā pieejā ir uzsvērts princips, kas paredz, ka gudra, ilgtspējīga un integrējoša izaugsme nav sasniedzama bez visu piecu pamatmērķu sasniegšanas;

B.	tā kā, neskatoties uz stratēģijas “Eiropa 2020” integrēto raksturu, fiskālās konsolidācijas pasākumu sociālā ietekme un vajadzība saglabāt atbilstoša līmeņa sociālās investīcijas, kas ir attīstību un izaugsmi veicinošs faktors, citās politikas jomās nav bijušas pietiekami atzītas;

C.	tā kā ES ir tālu no tā, lai sasniegtu nodarbinātības un nabadzības samazināšanas pamatmērķus, kuri nosprausti stratēģijā “Eiropa 2020”;

tā kā kopš stratēģijas “Eiropa 2020” pieņemšanas 2010. gadā bezdarba līmenis dažās dalībvalstīs ir turpinājis augt, un ES-28 valstīs kopumā 2014. gadā ir sasniedzis draudošus apmērus, respektīvi, 10,1 %, un kopējais bezdarbnieku skaits Savienībā ir 24,6 miljoni, pieaugot arī nabadzīgo strādājošo skaitam; tā kā tālākajos reģionos rādītāji ir vēl sliktāki — vidējais bezdarba līmenis ir 24 %, bet vidējais jauniešu bezdarba līmenis ir 51 % (4);

tā kā to cilvēku skaits, kam draud nabadzība vai sociālā atstumtība, kopš 2008. gada ir pieaudzis par 10 miljoniem un pārsniedz 122,6 miljonus, skarot katru ceturto iedzīvotāju; tā kā palielinās arī atšķirības starp dalībvalstīm; tā kā vidējais nabadzības riska rādītājs ES ir 24,8 %, un tas pats rādītājs bērniem (vecumā līdz 18 gadiem) ir 28 %, un kopš stratēģijas “Eiropa 2020” pieņemšanas 2010. gadā šie rādītāji ir pieauguši;

F.	tā kā personām ar invaliditāti nabadzības rādītājs ir par 70 % augstāks nekā vidējais līmenis, kas daļēji ir tādēļ, ka viņiem ir ierobežotas darba iespējas;

G.	tā kā, lai 2020. gadā sasniegtu 75 % nodarbinātības mērķi, nodarbināto skaits ir jāpalielina par 16 miljoniem;

H.	tā kā saskaņā ar pēdējām Komisijas prognozēm ES bezdarba līmenis 2015. gadā samazināsies tikai ļoti nedaudz, proti, sasniedzot 10,4 %;

I.	tā kā augstais bezdarba līmenis ES ir savstarpēji saistīts ar Savienības rūpniecības un pārējās ražošanas bāzes sarukšanu;

J.	tā kā ir jāturpina īstenot reformas, lai ņemtu vērā iedzīvotāju prasības attiecībā uz nodarbinātību un sociālo jomu;

K.	tā kā nodarbinātības līmeņa atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem pieaug, veidojot polarizāciju ES starp centru un perifēriju un tādējādi ilgtermiņā radot paaugstinātas sociālās nelīdzsvarotības risku;

L.	tā kā LESD 174. pantā ir noteikts, ka Savienība izstrādā un veic darbības, kas stiprina tās ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, tostarp reģionos, kuros ir būtiska un pastāvīga dabiska vai demogrāfiska atpalicība;

tā kā, cenšoties pārvarēt krīzi, dažas dalībvalstis ir būtiski samazinājušas publiskos izdevumus laikā, kad pieaugošā bezdarba dēļ ir palielinājies pieprasījums pēc sociālās aizsardzības; tā kā valstu budžetu piešķīrumi sociālajam nodrošinājumam tika samazināti vēl vairāk, jo daudzi palika bez darba vai daudziem tika samazināts atalgojums un tādējādi samazinājās arī iemaksas, nopietni apdraudot Eiropas sociālo modeli;

N.	tā kā reģionos, kuros ir būtiska dabiska vai demogrāfiska atpalicība, bieži ir zemāks nodarbinātības līmenis un lielākas grūtības piekļūt tādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem kā izglītībai un veselības aprūpei;

O.	tā kā jauniešu bezdarba līmenis arvien vairāk rada bažas, un 2013. gadā (ES vidējais līmenis) sasniedza jau satraucošu 23,3 % līmeni, turklāt vairāk nekā 40 % jauniešu strādā uz pagaidu līguma pamata, bet gandrīz 25 % strādā nepilnu darba laiku;

P.	tā kā bezdarbs un jauniešu bezdarbs ir saistīts arī ar tādu efektīvu pasākumu trūkumu, kas stimulē publiskās investīcijas inovāciju, pētniecības un izstrādes, profesionālās kvalifikācijas un prasmju jomās, kuras ir ekonomiskās izaugsmes un apjomradītu ietaupījumu dzinējspēks;

Q.	tā kā Komisija 2013. gada februārī pieņēma sociālo investīciju tiesību aktu paketi;

R.	tā kā stratēģijā “Eiropa 2020” ir ietverti konkrētām 13 dalībvalstīm adresēti ieteikumi, kuru mērķis ir veicināt sieviešu nodarbinātību;

tā kā sieviešu nodarbinātības līmenis dažās dalībvalstīs r panākts galvenokārt uz nepilnu darba laiku strādājošo skaita pieauguma rēķina; tā kā pilnslodzes ekvivalenta izteiksmē ES ir nodarbināti tikai 53,5 % sieviešu darbaspēka; tā kā 2012. gadā nepilna laika nodarbinātības līmenis sievietēm bija 32,9 %, kamēr vīriešiem tas bija 8,4 %;

tā kā Eiropas Sociālais fonds atbalsta centienus sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, samazinot bezdarbu un īpaši pievēršoties jauniešiem; tā kā Jean-Claude Juncker apsolītā 300 miljardu EUR investīciju pakete būtu jāizmanto stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai; tā kā īpaša uzmanība būtu jāpievērš nabadzības samazināšanai un kvalitatīvu darbvietu radīšanai;

U.	tā kā Eiropadome 2014. gada 27. jūnija sanāksmes secinājumos uzsvēra, ka pašreizējais ES bezdarba līmenis ir nepieņemami augsts, un tādēļ vienojās par stratēģisku programmu ar spēcīgu uzsvaru uz nodarbinātību, izaugsmi un konkurētspēju;

tā kā neraugoties uz to, ka ES ir ceļā uz to, lai sasniegtu izvirzītos mērķus attiecībā uz mācību priekšlaicīgas pamešanas problēmas risināšanu, mācības priekšlaicīgi pametušo skolēnu īpatsvars dažādās dalībvalstīs tomēr joprojām ir ļoti atšķirīgs; tā kā mācības priekšlaicīgi pametušo skolēnu skaita samazināšana uzlabos jauniešu nodarbināmību;

tā kā ienākumu nevienlīdzība 2012. gadā bija pieaugusi tik tālu, ka labāk apmaksātie 20 % saņem 5,1 reizes vairāk nekā 20 % ar zemāko atalgojumu, kas ir vēl viens pieaugošo sociālo atšķirību rādītājs dalībvalstīs un starp dalībvalstīm; tā kā šāds nevienlīdzības pieaugums rada sabiedrības destabilizācijas risku Eiropā, un tādēļ tas ir jārisina, veicot izaugsmi stimulējošus pasākumus nodarbinātības jomā, veicinot piekļuvi publiskām zināšanām un radot kvalitatīvu nodarbinātību;

tā kā īpaša uzmanība būtu jāvelta dzimumu līdztiesības aspekta integrēšanai un politikas jomām, kuru mērķgrupa ir sievietes, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķus attiecībā uz nodarbinātību un nabadzības samazināšanu un samazinātu joprojām pastāvošo sieviešu un vīriešu nevienlīdzību, kas izpaužas kā augstāks sieviešu bezdarba un nabadzības līmenis;

Y.	tā kā demogrāfiskās problēmas un sabiedrības novecošanās turpinās ietekmēt dalībvalstu spēju sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020”mērķus;

Z.	tā kā Komisija norāda uz makroekonomisko nelīdzsvarotību un atšķirībām starp dalībvalstu darba tirgu rādītājiem, jo īpaši attiecībā uz jauniešu bezdarbu;

AA.	tā kā ekonomiskās izaugsmes pieaugums pats par sevi negarantē labākas darbvietas, nabadzības vai sociālās nevienlīdzības samazinājumu, bet šādu mērķu sasniegšana prasa atbilstošas politiskās izvēles;

AB.

tā kā neraugoties uz to, ka sociālā, nodarbinātības, fiskālā un ekonomikas politika ir cieši savstarpēji saistīta, Sociālās aizsardzības komiteja (SPC), Nodarbinātības komiteja (EMCO), Ekonomikas politikas komiteja (EPC) un Ekonomikas un finanšu komiteja (EFC) minētajās politikas jomās aktuālās problēmas joprojām risina relatīvā izolācijā, tādējādi kavējot integrētu politikas veidošanu,

pauž nožēlu, ka uzmanība pašreizējās rīcībpolitikās ir pievērsta tikai ekonomiskajai izaugsmei, neatzīstot nepieciešamību pēc integrējošas, uz tiesībām balstītas un ilgtspējīgas pieejas; uzsver, ka ieguvumi no izaugsmes ir jāizplata visā sabiedrībā, lai izaugsme kļūtu ilgtspējīga;

pauž nožēlu par to, ka līdz šim pieņemtie gada izaugsmes pētījumi un konkrētām valstīm adresētie ieteikumi, ciktāl tie ir daļa no ikgadējā Eiropas pusgada cikla, nav bijuši pietiekami saskaņoti ar stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības, nabadzības samazināšanas un izglītības mērķiem; pauž nožēlu, ka nav pietiekami ņemta vērā sociālās drošības sistēmu kā galveno instrumentu nozīme ekonomikas un sabiedrības stabilizēšanā un nabadzības samazināšanā; aicina izrādīt noteiktākus centienus vadīt un koordinēt ES politiku, kas palīdzētu stiprināt vienoto tirgu ar mērķi novērst šķēršļus tirgus darbībai un izmantot tā potenciālu, lai veicinātu gudru, ilgtspējīgu un integrētu izaugsmi un radītu jaunas darbvietas; aicina Komisiju nodrošināt, ka turpmāk konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi ir prioritāte;

pauž atzinību par notiekošo darbu pie tēmas “Viņpus izaugsmes”, kam īpašu nozīmi piešķīra Itālijas prezidentūras laikā, un uzskata, ka tam būtu jādod ieguldījums stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanā; atgādina par savu nostāju, kas izteikta 2011. gada 8. jūnija rezolūcijā “IKP un ne tikai: progresa novērtējums mainīgā pasaulē” (5);

aicina kā obligātu principu stratēģijā “Eiropa 2020” ieviest salīdzinošo mācīšanos dalībvalstu politikā, jo īpaši attiecībā uz Eiropas darba tirgu; tas nozīmētu īstenot efektīvu uzraudzību un apkopot paraugprakšu modeļus un metodes Eiropā, koncentrējoties uz bezdarba līmeņa, jo īpaši jauniešu bezdarba, samazināšanu; tādējādi tiktu veikta valstu piemēru salīdzinošā analīze un klasificēšana, kā rezultātā no gūtajiem secinājumiem tiktu panāktas konkrētas politiskas sekas visās dalībvalstīs;

aicina dalībvalstis izvēlēties vērienīgāku pieeju, pārvēršot ES mērķus savos mērķos valsts līmenī; jo īpaši aicina nodarbinātības, nabadzības samazināšanas un izglītības mērķus iedalīt pēc vecuma un dzimuma, lai atvieglotu salīdzinošo novērtēšanu;

uzskata, ka ES konkurētspējas uzlabošanai ir ļoti svarīgi sasniegt reindustrializācijas mērķus un ka patiesas Eiropas rūpniecības politikas atjaunošana varētu sekmēt izaugsmi un radīt jaunas augstas kvalitātes darbvietas;

aicina ieviest duālu izglītības sistēmu, kas elastīgi darbotos valstu vai reģionālā līmenī, un izveidot efektīvu nodarbinātības dienestu ar ciešām saiknēm ar Eiropas tīklu; aicina arī darba tirgū īstenot reālas mūžizglītības koncepcijas un novērtēt situāciju darba tirgū, lai uzlabotu gados vecāku darba ņēmēju kvalifikāciju;

atgādina sociālo partneru nozīmi darba tirgus politikā un uzsver, ka apspriedēm ar tiem vajadzētu būt procesa neatņemamai sastāvdaļai; tāpēc aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis palielināt sociālo partneru līdzdalību, lai nodrošinātu stratēģijas “Eiropa 2020” sekmīgu īstenošanu;

aicina izveidot sociālo partneru platformu ar mērķi apvienot darba devēju un darba ņēmēju intereses;

10.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka nodarbinātības līmenis paaugstinās tāpēc, ka pieaug kvalitatīvu darbvietu daudzums Eiropas ekonomikā;

11.

pauž nožēlu par to, ka nodarbinātības līmeņa kāpumu daļēji izraisīja tādi nestabilas nodarbinātības veidi kā darba līgumi ar nenormētu darba laiku, fiktīva pašnodarbinātība un nelabprātīgs nepilnas slodzes darbs; pauž bažas par to, ka šādas darbvietas nenodrošina pienācīgu dzīves līmeni un strādājošo tiesības;

12.

uzsver, ka darbvietu kvalitāte ir svarīgs aspekts iespējami lielākas un ilgstošākas nodarbinātības panākšanai, tāpēc tā ir izšķirīgs faktors stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības mērķa sasniegšanai; tādēļ uzsver vajadzību nodarbinātības rādītājos atspoguļot ne tikai to iedzīvotāju skaitu, kuri atraduši darbu, bet arī darba kvalitāti, lai varētu gūt padziļinātu priekšstatu par valstu darba tirgiem;

13.

uzskata, ka visām dalībvalstīm būtu jāiesniedz ziņojumi par gada panākumiem ceļā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu; turklāt aicina Komisiju sagatavot gada progresa ziņojumu par stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu un visu pamatmērķu sasniegšanu;

14.

atzinīgi vērtē to, ka šā gada ciklā pirmoreiz ir izmantots nodarbinātības un sociālās jomas galveno rādītāju pārskats; aicinājumu iekļaut papildu rādītājus, piemēram, bērnu nabadzības līmeni, piekļuvi veselības aprūpei un datus par bezpajumtniekiem; prasa veikt dalībvalstu nabadzībā dzīvojošo iedzīvotāju grupu raksturlielumu papildu analīzi, lai politikas centieni būtu koncentrētāki; aicina dalībvalstis un ES izmantot rādītāju pārskatu kā agrīnās brīdināšanas mehānismu, lai izstrādātu piemērotus politikas virzienus;

15.

aicina stratēģijā līdzsvarot finanšu un ekonomiskās prioritātes ar spēcīgām sociālām prioritātēm, lai nodrošinātu labākas iespējas īstenot sociālās politikas virzienus; uzsver, ka nodarbinātības un sociālajiem jautājumiem jāpiešķir līdzvērtīga nozīme makroekonomiskajiem jautājumiem Eiropas pusgada procedūrā; aicina arī organizēt apvienotas sanāksmes ar EPSCO un ECOFIN padomēm ar mērķi panākt saskaņotu nostāju;

16.

uzskata, ka stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvās kvalitatīvas nodarbinātības un kvalitatīvu darbvietu izveides, kā arī resursu efektivitātes mērķis jāpadara efektīvāks un redzamāks, jo īpaši pamatiniciatīvās Resursu ziņā efektīva Eiropa, Inovācijas Savienība, Digitālā programma Eiropai un Rūpniecības politika, tostarp attiecīgajos rādītāju pārskatos iekļaujot kvantitatīvus rādītājus par nodarbinātību;

17.

turklāt uzskata, ka turpmākajā darbā ir svarīgi, lai rādītāju kopsavilkumā iekļautajos galvenajos nodarbinātības un sociālajos rādītājos būtu sistemātiski nošķirti dati par vīriešiem un sievietēm;

18.

aicina Eiropadomi steidzami pabeigt Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) reformu, jo īpaši, izmantojot lielāko ekonomisko reformu plānu ex-ante koordinēšanu, sociālās ietekmes novērtēšanu un saistītos solidaritātes mehānismus; prasa, lai šāda koordinācija pamatotos uz visaptverošu ex-ante un ex-post sociālās un dzimumu ietekmes novērtējumu;

19.

atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu izmaksas par jauniešiem, kuri nav nodarbināti, iesaistīti izglītībā vai apmācībā (zaudētie ienākumi, zaudētie nodokļu ieņēmumi un lielāki sociālie izdevumi), Eiropas Savienībā ir pieaugušas no 153 miljardiem EUR 2011. gadā līdz 162 miljardiem EUR 2012. gadā un ka saskaņā ar Starptautisko Darba organizāciju (SDO) ir vajadzīgs 21 miljards EUR, lai palīdzētu atrisināt jauniešu bezdarba problēmu eurozonā; tāpēc uzskata, ka ir nepieciešams lielāks ES finansējums, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” 75 % nodarbinātības mērķi; uzsver, ka priekšlaicīga maksājumu veikšana nenozīmē papildu līdzekļus un rada risku, ka finansējums tiek koncentrēts sākumā, kad izmaksas ir zemas, un tas beidzas laikā, kad tās ir augstā līmenī, kas padara projekta līdzekļu saņēmēju darbu uz vietas sarežģītu un neprognozējamu; turklāt uzskata, ka attiecībā uz dalībvalstu un to nodarbinātības publiskajiem dienestiem ir vajadzīgas visaptverošas un precīzas Komisijas vadlīnijas par minēto dienestu īstenoto programmu atbilstību Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas kritērijiem;

20.

uzskata, ka dalībvalstīm ir vairāk jāreaģē uz darba tirgus vajadzībām, proti, veidojot ciešu saikni starp izglītību un darbu,

21.

aicina Komisiju cieši saskaņot Eiropas Sociālo fondu un citus Eiropas struktūrfondus un investīciju fondus ar stratēģijas “Eiropa 2020” politiskajām prioritātēm, lai stiprinātu to kā stratēģijas finanšu pīlāru lomu;

22.

uzsver, ka ir jāuzrauga Jaunatnes garantijas sistēmas īstenošana, lai dalībvalstis būtu atbildīgas par to, ko tās apņēmušās ieteikumā par garantiju jauniešiem;

23.

mudina dalībvalstis saistībā ar 75 % nodarbinātības mērķi uzlabot jauniešu līderības, vadības un uzņēmējdarbības prasmes, lai jaunie un jaunizveidotie uzņēmumi varētu gūt labumu no jauniem tirgiem un īstenot savu izaugsmes potenciālu, tādējādi jauniešiem kļūstot ne tikai par darba ņēmējiem, bet arī darba devējiem;

24.

atzinīgi vērtē Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas programmas dažās dalībvalstīs; uzsver, ka ar 6 miljardiem EUR nepietiek, lai atrisinātu jauniešu bezdarba problēmu Eiropas Savienībā; tādēļ aicina Komisiju atrisināt jautājumu par finansējumu pēc 2014.–2015. gada perioda;

25.

atzinīgi vērtē jaunievēlētā Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker paziņojumu par visaptverošu investīciju programmu bezdarba apkarošanai; uzsver vajadzību palielināt ieguldījumus (infrastruktūrā, pētniecībā un izstrādē, “zaļo” darbvietu jomā, inovācijās un digitālā iekšējā tirgus izveides pabeigšanā), kas būtu mērķtiecīgi orientēti uz darbvietu saglabāšanu un izveidi, ievērojot ieguldījumu virzību stratēģijā “Eiropa 2020”, un kuru mēraukla būtu ne tikvien faktiski veikti ieguldījumi, bet arī reāli politiskie rezultāti; uzsver, ka šādi ieguldījumi, lai gūtu labumu ilgtermiņā, varētu būt vērsti uz augstas kvalitātes formālās un neformālās izglītības infrastruktūru un likvidēt šķēršļus, lai uzlabotu vienlīdzīgu piekļuvi; mudina šos ieguldījumus saistīt ar konkrētiem nodarbinātības un ar nabadzības novēršanu saistītiem mērķiem, ņemot vērā, ka ieguldījumi tādās jomās kā augstas kvalitātes sabiedriskie pakalpojumi ir svarīgi arī, lai sasniegtu integrējošas sabiedrības mērķus;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis īpaši ņemt vērā attālākos reģionus, kuru dabisko apgrūtinājumu, tostarp lielā attāluma, ģeogrāfiskās sadrumstalotības, trauslās ekonomikas un dabas ierobežojumu rezultātā šo teritoriju iedzīvotāji izjūt lielāku nevienlīdzību attiecībā uz piekļuvi darba, prakses un apmācības iespējām; uzsver, ka minēto apstākļu dēļ šiem reģioniem ir vajadzīgi specifiski un pielāgoti ieguldījumu programmu īstenošanas mehānismi, lai tie spētu sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un realizēt savu ekonomiskās un sociālās attīstības potenciālu;

27.

aicina dalībvalstis pievērsties nozarēm ar augstu izaugsmes un darbvietu radīšanas potenciālu, piemēram, “zaļajām” nozarēm, “baltajām” nozarēm un IKT;

28.

iesaka saistībā ar jaunu ieguldījumu programmu, kas veltīta cīņai pret bezdarbu, koncentrēties uz cīņu pret jauniešu bezdarbu, kas mūsdienās ir viena no nopietnākajām problēmām ES; šajā nolūkā būtu jāparedz papildus līdzekļi programmai “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, lai efektīvāk atbalstītu jauniešu uzņēmējdarbību un jauniešu mobilitāti kā efektīvu līdzekli, lai cīnītos pret jauniešu bezdarbu, nabadzību un sociālo atstumtību;

29.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis stratēģijā “Eiropa 2020” integrēt dzimumu līdztiesības pīlāru, lai novērtētu progresu, kas panākts nodarbinātības atšķirību starp dzimumiem samazināšanā, un lai politikas pasākumi Gada izaugsmes pētījumā tiktu pārveidoti par konkrētām valstīm adresētiem ieteikumiem;

30.

atkārto aicinājumu īstenot sociālo ieguldījumu paketi, tostarp ņemot vērā turpmāk minēto: paziņojumu “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai”; ieteikumu “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”; dienestu darba dokumentus par demogrāfisko un sociālo tendenču datiem, par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir izstumti no darba tirgus, par vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem, par ilgtermiņa aprūpi saistībā ar sabiedrības novecošanu, par bezpajumtniecības izskaušanu Eiropas Savienībā, par investīcijām veselības aizsardzības jomā un par sociālajiem ieguldījumiem, izmantojot Eiropas Sociālo fondu;

31.

pauž nožēlu, ka Eiropas pusgada laika grafiks un procedūras ir attīstījušās tā, ka Parlamentam nav oficiālas lomas šajā ciklā un līdz ar to pietiekama laika apspriedēm pirms Eiropadomes pavasara sanāksmes;

32.

aicina dalībvalstis likvidēt nevajadzīgo administratīvo slogu un birokrātiju attiecībā uz pašnodarbinātām personām, mikrouzņēmumiem un MVU un vienkāršot nosacījumus jaunu uzņēmumu veidošanai;

33.

uzsver, ka darbaspēka nodokļu slogs ir jāpārnes uz citiem ilgtspējīgu nodokļu veidiem, lai veicinātu izaugsmi un darbvietu radīšanu;

34.

aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt un uzlabot darbaspēka mobilitātes mehānismus, jo īpaši Eiropas Darbvietu mobilitātes portālu EURES un valstu nodarbinātības dienestus, lai stimulētu nodarbinātību un jauniešu nodarbinātību;

35.

norāda, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi vēl nav sasniegti, un uzskata, ka, lai tos sasniegtu, būtu jāievieš stingrāki pasākumi, lai mazinātu pašreizējās atšķirības; tādēļ aicina Komisiju uzsākt sabiedriskas apspriešanās procedūru saistībā ar Eiropas pusgada pārskatīšanu, kas uzlabotu tā efektivitāti un leģitimitāti un būtu daļa no starpposma pārskatīšanas, ņemot vērā to, ka Pusgada procesam vajadzētu palīdzēt sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

36.

pauž nožēlu, ka Eiropadome nav apspriedusi nabadzības samazināšanas pamatmērķi savā sākotnējā diskusijā par stratēģijas “Eiropa 2020” novērtējumu, kas notika 2014. gada 20. un 21. martā;

37.

aicina Eiropas Komisiju izstrādāt stratēģiju, kas palīdzētu dalībvalstīm risināt bezpajumtniecības problēmu, īstenojot integrētu politiku un veicot atbilstīgus sociālos ieguldījumus;

38.

uzsver, ka nevienlīdzības pieaugums, kas konstatēts ES un dokumentēts valstu pusgada ziņojumos, nozīmē būtiskus riskus demokrātijai; norāda uz brīdinājumiem, kas saņemti no SVF un SDO par to, ka tālāks nevienlīdzības pieaugums ES varētu destabilizēt sabiedrību; atkārtoti aicina izvirzīt vērienīgākus mērķus un noteikt precīzākus un objektīvākus veidus, kā izvērtēt to sasniegšanu, lai samazinātu nevienlīdzību, nabadzību un sociālo atstumtību gan dalībvalstīs, gan to starpā, jo īpaši ņemot vērā pieaugošās sociālās atšķirības dažās dalībvalstīs;

39.

aicina dalībvalstis veikt steidzamus pasākumus ar mērķi apvērst nabadzības riska un sociālās atstumtības pieauguma tendenci, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto pamatmērķi vismaz 20 miljonus cilvēku atbrīvot no nabadzības vai sociālās atstumtības riska;

40.

aicina dalībvalstis nodrošināt piekļuvi darba tirgum un atbilstošu sociālo drošību visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem;

41.

aicina Komisiju īstenot jaunus konkrētus pasākumus izglītības jomā un inovāciju politiku, lai stiprinātu papildināmību starp izaugsmi un cīņu pret nevienlīdzību;

42.

aicina stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanā noteikt bērnu nabadzības samazināšanas apakšmērķi;

43.

tāpēc aicina izmantot objektīvus “nabadzības” rādītājus, ar ko mērītu dalībvalstu nabadzības līmeni, lai palīdzētu noteikt, kurām iedzīvotāju grupām draud sociālā atstumtība;

44.

tomēr atgādina, ka nabadzības rādītājs nesniedz nekādus tiešus pierādījumus par piedzīvoto sociālo atstumtību, un tāpēc aicina uzlabot sociālās atstumtības sajūtas mērīšanu, lai gūtu labāku izpratni par sociālās atstumtības iemesliem un to, kuras grupas ir jo īpaši ietekmētas;

45.

atzīst, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstis ir atbildīgas par stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanu un ka ES šīs darbības atbalsta; uzskata, ka šis process, izmantojot salīdzinošu izvērtēšanu un apmaiņu ar paraugpraksi, var palīdzēt dalībvalstīm veikt vajadzīgās strukturālās reformas, palielinot darba tirgus elastīgumu un izveidojot labvēlīgus apstākļus, lai uzņēmumi varētu radīt jaunas darbvietas; tomēr uzsver dalībvalstu savlaicīgas rīcības nozīmi, jo rīcības trūkums var radīt nopietnas sekas visā ES; aicina iesaistīt valstu parlamentus un vietējās un reģionālās pašvaldības nacionālo reformu programmu izstrādāšanā un īstenošanā, izmantojot arī daudzlīmeņu pārvaldību;

46.

pauž nožēlu par to, ka pieņemtais daudzgadu finanšu shēmas (2014-2020) budžeta piešķīrums 960 miljardu EUR apmērā bija pirmais jebkad pieredzētais neto samazinājums ES budžetā; uzskata, ka ar DFS nepietiek, lai palīdzētu sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” nodarbinātības un sociālos mērķus; tāpēc uzskata, ka DFS starpposma pārskats ir ārkārtīgi svarīgs tam, lai mainītu ES izdevumu stratēģisko orientāciju virzienā uz ekonomikas atlabšanu, ko raksturo augsta nodarbinātība;

47.

atgādina Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas lomu ESF līdzekļu, no kuriem vismaz 20 % bija pieejami sociālajai integrācijai, faktiskā izlietojuma uzraudzībā un šo ieguldījumu līdzekļu izlietojuma efektivitātes uzraudzībā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā dalībvalstīs;

48.

uzsver nepieciešamību precīzāk uzraudzīt nodarbinātības, nabadzības samazināšanas un izglītības mērķi un laicīgāk iegūt salīdzināmus datus; tādēļ aicina izmantot reāllaika bezdarba rādītājus un nabadzības riska un sociālās atstumtības rādītājus, jo īpaši NUTS 3 līmenī, lai novērtētu reālo situāciju valstu darba tirgos;

49.

aicina Komisiju izveidot īpašu jaunatnes nodarbinātības mērķi un/vai izstrādāt konkrētas integrētas vadlīnijas par jaunatnes nodarbinātību saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatu;

50.

aicina papildus apspriedēm ar sociālajiem partneriem rīkot konstruktīvas apspriedes ar pilsonisko sabiedrību, un tām jākļūst par stratēģijas “Eiropa 2020” sistemātisku elementu visos procesa posmos; aicina Komisiju izstrādāt šīs procedūras vadlīnijas;

51.

uzsver, ka patiesa apspriešanās ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem ne tikai ļautu palielināt procesa demokrātisko leģitimitāti un iespējas, ka iedzīvotāji reformas pieņemtu, un to īstenošana būtu veiksmīga, bet tā arī nostiprinātu pierādījumu bāzi, kas vajadzīga reformu novērtējumam; uzskata, ka šajā nolūkā ikgadējais konvents pret nabadzību un sociālo atstumtību būtu ciešāk jāsaskaņo ar Eiropas pusgadu;

52.

aicina Komisiju ņemt vērā notiekošo sabiedrisko apspriešanu iznākumu pirms tā publicē konkrētus priekšlikumu stratēģijas starpposma pārskatīšanai; tāpat uzstāj, lai galīgie lēmumi pirms pieņemšanas tiktu apspriesti ar Parlamentu;

53.

aicina stingri apņemties sasniegt klimata pārmaiņu un enerģijas ilgtspējas mērķus, jo tie ir gudras, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes neatņemama sastāvdaļa;

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai, Padomei, valstu parlamentiem un Eiropadomei.

(1) OV C 236 E, 12.8.2011., 57. lpp.

(2) OV C 153 E, 31.5.2013., 57. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P8_TA(2014)0010.

(4) Eurostat, “EU Employment and Social Situation”, ceturkšņa pārskats, 2014. gada septembris.

(5) OV C 380 E, 11.12.2012., 81. lpp.

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/27

P8_TA(2014)0063

ANO 2014. gada Klimata pārmaiņu konference (COP-20) Limā, Peru (2014. gada 1.-12. decembrī)

Eiropas Parlamenta 2014. gada 26. novembra rezolūcija par ANO 2014. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 20) Limā, Peru (2014. gada 1.-12. decembrī) (2014/2777(RSP))

(2016/C 289/04)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UNFCCC) un tai pievienoto Kioto protokolu,

—	ņemot vērā UNFCCC pušu konferences 13. sesiju (COP 13) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto pušu konferences 3. sesiju (CMP3), kas notika Bali 2007. gadā, un ņemot vērā Bali rīcības plānu (1. lēmums/COP 13),

—	ņemot vērā UNFCCC pušu konferences 15. sesiju (COP 15) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto pušu konferences 5. sesiju (CMP5), kas notika 2009. gada 7.–18. decembrī Kopenhāgenā, Dānijā, un Kopenhāgenas vienošanos,

—	ņemot vērā UNFCCC pušu konferences 16. sesiju (COP 16) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto pušu konferences 6. sesiju (CMP6), kas notika Kankunā, Meksikā, no 2010. gada 29. novembra līdz 10. decembrim, un ņemot vērā Kankunas vienošanos,

—	ņemot vērā UNFCCC pušu konferences 17. sesiju (COP 17) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto Pušu konferences 7. sesiju (COP/MOP 7), kas notika Durbanā, Dienvidāfrikā, no 2011. gada 28. novembra līdz 9. decembrim, un jo īpaši ņemot vērā lēmumus par Durbanas pastiprinātas rīcības platformu,

—	ņemot vērā UNFCCC pušu konferences 18.sesiju (COP 18) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto pušu konferences 8. sesiju (CMP8), kas notika Dohā, Katarā, no 2012. gada 26. novembra līdz 8. decembrim, un Dohas galīgās vienošanās klimata jautājumā pieņemšanu,

—	ņemot vērā UNFCCC pušu konferences 19. sesiju (COP 19) un kā Kioto protokola pušu sanāksmi rīkoto pušu konferences 9. sesiju (CMP9), kas notika Varšavā, Polijā, no 2013. gada 11. līdz 23. novembrim, un ņemot vērā Varšavas Starptautiskā mehānisma zaudējumu un kaitējuma gadījumā izveidošanu,

—	ņemot vērā UNFCCC pušu konferences 20. sesiju (COP 20) un kā Kioto protokola pušu sanāksmes rīkoto pušu konferences 10. sesiju (CMP10), kas notiks Varšavā, Polijā, no 2014. gada 1. līdz 12. decembrim,

—	ņemot vērā 2008. gada decembra ES klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu,

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. marta zaļo grāmatu “Klimata un enerģētikas politikas satvars 2030. gadam” (COM(2013)0169),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/101/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/87/EK, lai aviācijas darbības iekļautu Kopienas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (1),

—

ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par ES stratēģiju Kopenhāgenas klimata pārmaiņu konferencē (COP 15) (2), 2010. gada 10. februāra rezolūciju par Kopenhāgenas klimata pārmaiņu konferences (COP 15) rezultātiem (3), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Kankunā (COP 16) (4), 2011. gada 16. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Durbanā (COP 17) (5), 2012. gada 22. novembra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Dohā, Katarā (COP 18) (6) un 2013. gada 23. oktobra rezolūciju par klimata pārmaiņu konferenci Varšavā, Polijā (COP 19) (7),

—

ņemot vērā 2009. gada 4. februāra rezolūciju “2050: Nākotne sākas jau šodien — ieteikumi ES turpmākai integrētai politikai saistībā ar klimata pārmaiņām” (8), 2012. gada 15. marta rezolūciju par ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā (9) un 2014. gada 5. februāra rezolūciju par Klimata un enerģētikas politikas satvaru 2030. gadam (10),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. marta konsultatīvo paziņojumu par 2015. gada starptautisko nolīgumu par klimata pārmaiņām: starptautiskās klimata politikas veidošana laikposmam pēc 2020. gada (SWD(2013)0097),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 9. marta secinājumus par paveiktā darba kontroli saistībā ar COP 17/CMP 7, Padomes 2012. gada 15. maija secinājumus par klimata jomas finansējumu kā tūlītēju finansējumu, Padomes 2011. gada 18. jūlija un 2013. gada 24. jūnija secinājumus par ES diplomātiju klimata jomā un Padomes 2013. gada 15. oktobra secinājumus par ES un tās dalībvalstu apņemšanos paātrināt klimata jomas finansējuma mobilizēšanu,

—	ņemot vērā 2013. gada aprīlī pieņemto ES stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām un tai pievienoto dienestu darba dokumentu,

—	ņemot vērā ANO Vides programmas (UNEP) 2012. gada novembra kopsavilkuma ziņojumu “Emisiju neatbilstības ziņojums 2012”;

—

ņemot vērā Pasaules Bankas ziņojumus “Samaziniet siltumu — kādēļ nav pieļaujama par 4 oC siltāka pasaule”, ''Samaziniet siltumu — ekstremāli klimatiskie apstākļi, reģionālā ietekme un noturības jautājums" un “Vieda attīstība, ņemot vērā klimata problēmas — ieguvumi, ko nodrošina cīņa pret klimata pārmaiņām”,

—	ņemot vērā Starptautiskās Komisijas ekonomikas un klimata jautājumos ziņojumu “Labāka izaugsme, labāks klimats — Jaunās Klimata ekonomikas ziņojums”,

—	ņemot vērā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 2014. gada 5. novērtējuma ziņojuma (AR5) triju darba grupu ziņojumus, kā arī tās kopsavilkuma ziņojumu,

—	ņemot vērā to, ka ANO ģenerālsekretārs Ban Ki-moon ir uzaicinājis valstu vadītājus piedalīties ANO augstākā līmeņa sanāksmē par klimata jautājumiem, kas notiks 2014. gada septembrī, lai skaidri apņemtos veikt turpmākus pasākumus klimata pārmaiņu jomā;

—	ņemot vērā Pasaules Meteoroloģijas organizācijas 2014. gada 9. septembrī publicēto 10. biļetenu par Siltumnīcefekta gāzēm un Sociālas PreCOP sanāksmi par klimata pārmaiņām, kas notika Venecuēlā 2014. gada 4.–7. novembrī,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.	tā kā klimata pārmaiņas ir ļoti aktuāls un potenciāli neatgriezenisks apdraudējums cilvēku sabiedrībai, bioloģiskajai daudzveidībai un planētai, tāpēc klimata pārmaiņu problēma ir jārisina starptautiskā līmenī un iesaistoties visām pusēm;

tā kā klimata pārmaiņas apdraud biosfēru vēl nepieredzētā mērā, tās apdraud pārtikas un ūdens pieejamību — jo īpaši nabadzīgākajiem cilvēkiem lielākajā daļā kontinentu, un tās ir drauds veselībai, iztikas līdzekļu pieejamībai, kā arī ekonomiskajai attīstībai visā pasaulē; tā kā ar klimata pārmaiņām saistītas tendences var destabilizēt kopienas un sabiedrības, izraisīt problemātiskas migrācijas plūsmas, kā arī provocēt vai saasināt spriedzi un konfliktus;

tā kā pēdējās desmitgadēs klimata pārmaiņas ir ietekmējušas dabiskās un cilvēku izveidotās sistēmas visos kontinentos un pāri visiem okeāniem; tā kā daudzos reģionos izmaiņas nokrišņu daudzumā vai sniega un ledus kušana maina hidroloģiskās sistēmas un ietekmē ūdens resursus gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi; tā kā klimata pārmaiņu dēļ ledāji turpina kust gandrīz visur pasaulē, ietekmējot noteci un ūdens resursus lejtecē;

tā kā klimata pārmaiņas ietekmē arī planētas floru un faunu; tā kā reaģējot uz notiekošajām klimata pārmaiņām vairākas sauszemes, saldūdens un jūras sugas ir mainījušas savu ģeogrāfisko areālu, sezonālās aktivitātes, migrācijas paradumus, ir mainījusies to sastopamība un mijiedarbība ar citām sugām;

tā kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) 2014. gada 5. novērtējuma ziņojuma (AR5) triju darba grupu ziņojumu zinātniskās liecības apstiprina, ka klimata sistēmas sasilšana ir neapstrīdama; klimata pārmaiņas notiek un galvenais cēlonis no 20. gadsimta vidus vērojamai sasilšanai ir bijušas cilvēka darbības; plaši izplatīta un būtiska klimata pārmaiņu ietekme jau ir skaidri redzama dabas un cilvēku sistēmās visos kontinentos un okeānos; turpinoties siltumnīcefekta gāzu emisijām, pieaugs sasilšana, kā arī pārmaiņas uz sauszemes, atmosfērā un okeānos visos zemeslodes reģionos; neraugoties uz to vai tās bagātas vai ne, klimata pārmaiņu ietekme skars visas valstis; globālās siltumnīcefekta gāzu emisijas laika posmā no 2000. līdz 2010. gadam sasniedza visaugstāko līmeni cilvēces vēsturē; ja netiks veikti būtiski pasaules mēroga pasākumi siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanai, visticamāk, ka pasaules vidējā temperatūra gadsimta beigās būs par 5 oC augstāka; tā kā IPCC atklājumi liecina, ka daži klimata pārmaiņu draudi ir būtiski un temperatūrai pieaugot par 1 oC līdz 2 oC šī apdraudējuma iespējas palielinās nesamērīgi;

tā kā saskaņā ar IPCC 5. novērtējuma ziņojuma (AR5) konstatējumiem pieejamais pasaules oglekļa budžets, ko var izmantot pēc 2011. gada, lai būtu kaut mazākā cerība saglabāt pasaules vidējās temperatūras paaugstināšanos 2 oC robežās ir 1 010Gton CO2, bet pašreizējais gada emisiju apjoms ir aptuveni 36Gton CO2, tādējādi, ja emisijas saglabāsies pašreizējā līmenī, 2 oC atšķirības saglabāšanai atbilstīgais oglekļa budžets tiks iztērēts 28 gadu laikā;

tā kā starptautiski pieņemtais mērķis ierobežot klimata pārmaiņas 2 oC robežās pašreiz ir jo īpaši svarīgs; tā kā IPCC 5. ziņojumā ir skaidri apliecināts, ka līdz 2050. gadam emisiju samazināšanai jābūt agresīvai, lai nepieļautu, ka globālās temperatūras pieaugums pārsniegtu 2 oC robežu; tā kā Parlaments ir aicinājis 2015. gadā panākt vienošanos par pasaules oglekļa emisiju pakāpenisku izbeigšanu līdz 2050. gadam, un tā kā, lai to panāktu, siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām vistuvākajā laikā ir jāsasniedz galējais līmenis, un pēc tam vienmērīgi jāsamazinās; tā kā šāda galējā līmeņa sasniegšana tuvākā nākotnē nav sagaidāma un SEG koncentrācija atmosfērā 2013. gadā pieauga straujāk nekā jebkurā citā gadā kopš 1984. gada;

tā kā ES, īstenojot Kioto protokolu, 2012. gadā bija samazinājusi savas emisijas par 19 % salīdzinājumā ar 1990. gadu, savukārt tās IKP pieauga par vairāk nekā 45 %, kā rezultātā tās vidējā emisiju intensitāte laikā no 1990. līdz 2012. gadam tika samazināta gandrīz uz pusi un emisiju rādītājs uz vienu iedzīvotāju tika samazināts par 25 % — līdz 9 tCO2e (tostarp visas gāzes un visi emisiju avoti, izņemot krātuves); tā kā tas jāņem vērā gan sarunās par klimata mērķiem līdz 2020. gadam, gan arī izstrādājot vērienīgus mērķus 2030. gadam;

tā kā daudzas valstis veic pasākumus, lai padarītu ekonomiku rūpniecības un enerģētikas nozarēs videi nekaitīgāku, un dara to dažādu iemeslu dēļ, tostarp domājot par klimata aizsardzību, resursu nepietiekamību un efektīvu izmantošanu, energoapgādes drošību, inovācijām un konkurētspēju; tomēr saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (SEA) datiem CO2 emisiju līmenis pasaulē 2012. gadā sasniedza rekordlielu apjomu un saskaņā ar IPCC datiem zemeslodes virsmas vidējā temperatūra un jūras līmenis turpina celties;

tā kā Starptautiskajā enerģētikas pārskatā 2014. gadam tiek prognozēts, ka laika posmā no 2010. līdz 2040. gadam pieprasījums pēc enerģijas pasaulē palielināsies par 56 % (11), un šāda pieprasījuma apmierināšana ievērojami palielinās CO2 emisijas; tā kā lielākā daļa šī pieprasījuma un emisiju pieauguma būs vērojama jaunietekmes ekonomikās; tā kā visā pasaulē saskaņā ar SVF datiem fosilā kurināmā ieguvei ir piešķirtas subsīdijas 1,9 triljonu USD apjomā un ASV, Ķīna un Krievija ir lielākās šādu subsīdiju piešķīrējas — tās piešķir apmēram pusi no šīm subsīdijām (12);

tā kā kopējās SEG emisijas laikā no 1970. līdz 2010. gadam turpināja pieaugt, sasniedzot augstākos desmitgažu rādītājus šā perioda beigu daļā; tā kā CO2 emisijas no fosilā kurināmā sadedzināšanas un rūpnieciskajiem procesiem nodrošināja 78 % no kopējā SEG emisiju pieauguma laikā no 1970. līdz 2010. gadam, un to procentuālā daļa ir līdzīga arī periodā no 2000. līdz 2010. gadam;

tā kā pasaules divi lielākie SEG emitenti — Ķīna un ASV pēdējā laikā ir pastiprinājuši savus centienus klimata politikas jomā un sākuši diskusijas par to, kā pakāpeniski izbeigt fosilā kurināmā izmantošanu; tā kā ES ir apņēmusies izstrādāt vadlīnijas, kas palīdzētu līdz 2050. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 80 %;

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējā konvencijā par klimata pārmaiņām (UNFCCC) vēl nav atzīta fosilā kurināmā subsīdiju reformas (FFSR) izšķirošā nozīmība, neraugoties uz to, ka šo subsīdiju izbeigšana nodrošina nozīmīgus ieguvumus klimata jomā, samazinot SEG koncentrācijas stabilizācijas globālās izmaksas un palīdzot ekonomikām pakāpeniski atteikties no darbībām, kas rāda lielas oglekļa dioksīda emisijas; tā kā tas nodrošinātu arī nozīmīgus ieguvumus vides un veselības jomā, samazinot vietējo gaisa piesārņojumu, samazinot satiksmes sastrēgumus, negadījumus un ceļu bojāšanu, kā arī vēl vairāk stimulējot ieguldījumus energoefektivitātē un atjaunojamā enerģijā, kā arī ilgtspējīgā resursu pārvaldībā;

tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas aprēķiniem (13) klimata pārmaiņu novēršana laikā līdz 2030. gadam varētu palielināt pasaules IKP pieaugumu līdz pat 2,6 triljoniem USD (1,9 triljoniem EUR) gadā; tā kā ar klimatu saistītu jauninājumu izmantošana enerģētikas nozarē un rūpniecībā, jo īpaši energoefektivitātes jomā, būtu Eiropas kā iniciatora priekšrocība augošajā globālajā ar enerģiju saistīto preču un pakalpojumu tirgū, radot darbavietas, veicinot ekonomikas izaugsmi, palielinot enerģētisko neatkarību, kā arī visiem nodrošinot enerģiju par pieejamu cenu, un vienlaikus novēršot enerģijas cenu izraisīto nabadzību un mazinot klimata pārmaiņas, kā arī nodrošinot virzību uz ilgtspējīgu ekonomiku;

O.	tā kā materiālu atkārtotas izmantošanas un otrreizējas pārstrādes nozīmīgā ietekme SEG emisiju samazināšanā arī veicina konkurētspējīgas aprites ekonomikas veidošanos;

P.	tā kā klimata pārmaiņu politikas mērķus var sasniegt vienīgi gadījumā, ja vispārējā attīstības gaita tiek pagriezta ekoloģiskās ilgtspējības virzienā gan rūpnieciski attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs;

Q.	tā kā globālo centienu daļai ir jābūt atbalstam jaunattīstības valstīm, lai dotu tām iespēju īstenot pielāgošanās un mazināšanas pasākumus;

R.	tā kā uzdevums rast finansējumu klimata jomai nav atdalāms no virsuzdevuma — rast finansējumu globālai ilgtspējīgai attīstībai;

tā kā būtiski panākumi klimata problēmas risināšanā ir izšķiroši svarīgi, lai sasniegtu ļoti daudzus ES mērķus vides, attīstības, humānās palīdzības un katastrofu riska mazināšanas, ekonomikas, ārpolitikas, drošības un cilvēktiesību jomā, un tie ir arī izšķiroši svarīgi, lai migrācijas plūsmas uz ES būtu iespējams pārvaldīt ilgtermiņā;

T.	tā kā attīstības programmā laikam pēc 2015. gada galvenā vērība ir pievērsta ilgtspējībai, lai palīdzētu risināt pasaules problēmas — nabadzību, nelīdztiesību, pārtikas un dzeramā ūdens trūkumu;

tā kā tiek paredzēts, ka 21. gadsimtā klimata pārmaiņu dēļ pieaugs cilvēku pārvietošanās; tā kā pārvietošanās risks ir lielāks, ja iedzīvotājiem trūkst zemes, pamatnodrošinājuma ar pārtiku vai mājokļu; tā kā sagaidāms, ka klimata pārmaiņu ietekme uz daudzu valstu kritisko infrastruktūru un teritoriālo integritāti, ietekmēs arī valsts drošības politiku un teritoriālās neaizskaramības jautājumus mazu salu valstu vai valstu ar garu krasta līniju gadījumā; tā kā pārvietošanās klimata pārmaiņu dēļ var netieši palielināt vardarbīgu konfliktu risku pilsoņu kara vai starpgrupējumu vardarbības veidā;

tā kā ir sagaidāms, ka visa 21. gadsimta gaitā klimata pārmaiņu ietekme samazinās ekonomisko izaugsmi, apgrūtinās nabadzības samazināšanas iespējas, radīs vēl lielākas problēmas pārtikas nodrošinājuma jomā, paildzinās to apstākļu ietekmi, kas šobrīd neļauj izkļūt no nabadzības, kā arī radīs jaunus šādus apstākļus; tā kā ir sagaidāms, ka klimata pārmaiņu ietekme padziļinās nabadzību lielākajā daļā jaunattīstības valstu un radīs jaunas nabadzīgo iedzīvotāju grupas, saasinot nevienlīdzību gan rūpnieciski attīstītajās gan jaunattīstības valstīs;

un sarežģītās problēmas, panākot būtiskas pārmaiņas mazināšanas un pielāgošanās centienos, tostarp:

—	Parīzē 2015. gada decembrī (COP 21) noslēdzot vērienīgu, juridiski saistošu starptautisku nolīgumu par klimata jomas pasākumiem laikā pēc 2020. gada, kas atbilstu 2 oC mērķim, vienlaikus ievērojot tiesības uz taisnīgu un ilgtspējīgu attīstību;

—	nekavējoties pastiprinot un izvēršot jau spēkā esošos pasākumus SEG emisiju samazināšanai līdz 2020. gadam; un

—

palielinot rūpnieciski attīstīto valstu finansējumu mazināšanas, pielāgošanās pasākumiem, tehnoloģiju izstrādei un tālāknodošanai, kā arī spēju veidošanai jaunattīstības valstīs, atbilstīgi Klimata pārmaiņu mazināšanas fonda izveidei un saistībām nodrošināt, ka šāds jauns un papildu finansējums līdz 2020. gadam sasniegs USD 100 miljardus gadā, vienlaikus palielinot oficiālo attīstības palīdzību, lai sasniegtu jau sen solīto mērķi — 0,7 % no nacionālā kopienākuma;

Rīcības steidzamība

atzīst, ka klimata pārmaiņu izraisītā apdraudējuma mērogi un smagums ir vēl nepieredzēti, un pauž visdziļākās bažas par joprojām nepilnīgo starptautisko rīcību šajā jomā; pauž visdziļākās bažas par to, ka pasaule nemaz nav pietuvojusies globālās sasilšanas ierobežošanas 2 oC robežās mērķa sasniegšanai, un tāpēc, lai šo mērķi sasniegtu, aicina valdības nekavējoties veikt konkrētus pasākumus cīņā pret klimata pārmaiņām, kā arī rīkoties, lai nodrošinātu, ka 2015. gadā Parīzē tiek parakstīta starptautiska vienošanās;

atzīmē, ka saskaņā ar IPCC AR5 atziņām oglekļa budžets, ko var izmantot pēc 2011. gada, lai būtu kaut mazākā cerība saglabāt pasaules vidējās temperatūras paaugstināšanos 2 oC robežās ir 1010Gton CO2, uzsver, ka jāiesaistās ir visām valstīm un pasākumu novilcināšana sadārdzinās izmaksas un samazinās pieejamo risinājumu skaitu;

ar bažām atzīmē Tyndall Centre for Climate Change Research jaunākās zinātniskās atziņas, kas parāda, ka 2014. gadā CO2 emisijas neizbēgami sasniegs jaunu — 40 miljardu tonnu (gadā) rekordu un kopējās turpmākās CO2 emisijas nedrīkst pārsniegt 1200 miljardus tonnu, ja gribam saglabāt 66 % iespēju noturēt globālo sasilšanu 2 oC robežās;

uzsver, ka 2015. gada nolīgumā ir jānosaka mērķis panākt to, ka globālie emisiju līmeņi būtu tādi, kas spēj nodrošināt oglekļa budžetu, kāds nepieciešams 2 oC mērķa sasniegšanai, kā arī jācenšas panākt, ka līdz 2050. gadam pakāpeniski tiek izbeigtas globālās oglekļa emisijas;

atgādina, ka UNFCCC procesā tiks apsvērta iespēja noteikt stingrāku ilgtermiņa mērķi attiecībā uz temperatūras paaugstināšanos — 1,5 oC robežās;

norāda uz New Climate Economy ziņojumu “Labāka izaugsme, labāks klimats”, kurā secināts, ka neatkarīgi no ienākumu līmeņa ikvienai valstij ir iespēja veidot noturīgu ekonomisko izaugsmi vienlaikus samazinot klimata pārmaiņu milzīgo apdraudējumu;

sagaida, ka jaunā Komisija arī uzņemsies aktīvu lomu globālās klimata krīzes novēršanā, arī attiecībā uz klimata jomas papildu finansējumu; aicina Komisiju skaidri noteikt, ka klimata pārmaiņas ir viena no tās galvenajām stratēģiskām prioritātēm, un organizēt savu darbu visos līmeņos un visās nozarēs atbilstoši šai nostājai — gan iekšējos, gan ārlietu politikas virzienos un rīcībās, tostarp veicot ieguldījumus ilgtspējīgā lauksaimniecībā atbilstīgi ANO Īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku ieteikumiem, kā arī ieguldījumus ilgtspējīgās transporta sistēmās;

uzsver, ka starptautiskās klimata pārmaiņu politikas virzienu pamatā ir ANO 1992. gada konference par vidi un attīstību (UNCED), un uzsver, ka šie politikas virzieni ir ilgtspējīgas attīstības veicināšanas centienu visā pasaulē neatņemama sastāvdaļa; uzsver, ka klimata pārmaiņu politikas virzieni ir jāskata plašākā kontekstā un jāsaista ar Rio konferences, Tūkstošgades Attīstības mērķu un programmas laikam pēc 2015. gada rezultātu izvērtējumu;

Durbanas platformas īstenošana

atgādina ANO ģenerālsekretāra kopsavilkumu par ANO klimata samitu, kurā teikts, ka daudzi vadītāji no visiem reģioniem un visiem ekonomiskās attīstības līmeņiem iestājās par to, ka siltumnīcefekta gāzu emisiju galējais līmenis jāsasniedz pirms 2020. gada, pēc tam krasi jāsamazina emisijas, un gadsimta otrajā pusē jāpanāk neitrāls stāvoklis attiecībā pret klimatu;

10.

sagaida, ka ES un tās dalībvalstis ieņems vadošu konstruktīvu lomu COP 20 Limā, lai radītu nepieciešamos nosacījumus veiksmīgam, starptautiskam, juridiski saistošam, klimata nolīgumam, kas tiktu parakstīts 2015. gadā Parīzē; uzsver, ka valdībām un pasaulei ir kolektīva atbildība veikt pienācīgus pasākumus klimata jomā, un šī atbildība ir arī pret nākamajām paaudzēm;

11.

atgādina, ka Varšavā visas puses vienojās par UNFCCC lēmumu 1/CP.19, kurā tās aicinātas uzsākt vai pastiprināt iekšējos sagatavošanās darbus sava plānotā nacionāli izvēlētā ieguldījuma (INDC) veikšanai, un paziņot par šo izvēlēto ieguldījumu savlaicīgi pirms COP 21 (puses, kas tam ir gatavas — līdz 2015. gada pirmajam ceturksnim), un paziņot par savu ieguldījumu tādā veidā, kas veicina plānoto ieguldījumu skaidrību, pārredzamību un izpratni, un dotu iespējas tos kvantificēt; aicina puses nodrošināt, lai INDC būtu atbilstīgi 2 oC mērķa oglekļa budžetam, kā arī nodrošinātu emisiju galējā līmeņa sasniegšanu vistuvākā laikā;

12.

aicina Limas konferencē vienoties par galvenajām informācijas prasībām, lai INDC būtu pārskatāmi, kvantificējami un salīdzināmi, kā arī, lai tie būtu diferencējami pēc ieguldījuma veida; aicina arī Limas konferencē vienoties par novērtējuma posmu ceļā uz Parīzes COP, lai apsvērtu, vai paziņotie INDC ir kolektīvi pietiekami, lai sasniegtu 2 oC ierobežojuma mērķi, un vai tie ir individuāli taisnīgi;

13.

uzsver, ka tām valstīm, kas jau īsteno mērķi samazināt emisijas visās ekonomikas nozarēs, būtu jāturpina vēl vairāk tās samazināt, un citām valstīm — jo īpaši valstīm ar vislielākajām emisijām un tām, kurām ir liela atbildība un iespējas — arī būtu jāuzņemas visu ekonomiku aptveroši mērķi, nosakot emisiju ierobežojumus un samazinot SEG intensitāti;

14.

prasa nodrošināt ES klimata politikas vispārīgu atdzīvināšanu, kā arī vistuvākajā laikā panākt vienošanos laikam līdz 2030. gadam par vērienīgiem mērķiem emisiju samazināšanas un energoefektivitātes jomā, kā arī atjaunojamo energoresursu, izņemot sociāli un videi kaitīgo agrodegvielu, izmantošanas jomā, un šāda vienošanās palīdzētu aktivizēt starptautiskās sarunas klimata jomā un tā atbilstu ES saistībām līdz 2050. gadam samazināt SEG emisijas par 80 – 95 % salīdzinājumā ar 1990. gada emisiju līmeņiem;

15.

atgādina, ka tālejoša klimata un enerģētikas politika 2030. gadam ļautu ES saglabāt savu vadošo pozīciju un mudināt starptautiskos partnerus atbilstīgi noteikt vērienīgākus mērķus;

16.

uzsver, ka Parlaments ir aicinājis Komisiju un dalībvalstis noteikt saistošu ES mērķi 2030. gadam attiecībā uz iekšzemes siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeņiem, kā arī saistošu ES energoefektivitātes mērķi 40 % apjomā atbilstīgi pētījumiem par izmaksu ziņā lietderīgu energotaupības potenciālu, kā arī saistošu ES mērķi 2030. gadam par to, lai 30 % enerģijas tiktu ražota no atjaunojamiem energoavotiem; mudina dalībvalstis savās turpmākajās sarunās ņemt vērā šos mērķus;

2015. gada nolīguma elementi

17.

uzsver, ka 2015. gada nolīgumam jau kopš tā parakstīšanas brīža Parīzē ir jābūt vērienīgam, lai varētu turpināt pasaules virzību uz mērķa “zem 2 oC” sasniegšanu, un aicina ES sadarboties ar starptautiskajiem partneriem, lai to panāktu;

18.

uzskata, ka Limas konferencē būtu jānosaka 2015. gada nolīguma pamatelementi, izmantojot 2014. gadā panākto progresu saistībā ar Durbanas platformu, un atkārtoti uzsver, ka 2015. gada nolīguma nozīmīgām daļām ir jābūt mazināšanas pasākumiem, pielāgošanās pasākumiem, klimata jomas finansējumam un īstenošanas instrumentiem;

19.

aicina ES iesaistīt visas puses darbā pie vērienīga un taisnīga 2015. gada nolīguma, kas atbilstu gan jaunākajiem zinātnes atklājumiem, gan būtu atvērts jaunām zinātnes atziņām un mainīgiem apstākļiem, tādā veidā, lai tas varētu pildīt savu mērķi un būt ilgtspējīgs vēl daudzus gadus pēc 2020. gada; tāpēc uzsver, ka nepieciešams mehānisms mazināšanas saistību regulārai pārskatīšanai, kas dos iespēju pusēm pielāgot savas saistības atbilstīgi “zem 2 oC” "mērķim, nepārskatot nolīgumu kopumā;

20.

uzsver, ka nepieciešams efektīvs atbilstības noteikšanas režīms, kas saskaņā ar 2015. gada nolīgumu būtu piemērojams visām pusēm; uzsver, ka 2015. gada nolīgumam jāveicina pārredzamība un pārskatatbildība, nosakot kopēju, uz noteikumiem pamatotu režīmu, tostarp uzskaites noteikumus un prasības attiecībā uz uzraudzību, ziņošanu un pārbaudēm; uzsver, ka noteikumiem jābūt diferencētiem atkarībā no saistību veida, kuru puses uzņēmušās, ņemot vērā no Konvencijas un tās Kioto protokola gūtās mācības;

21.

uzskata, ka centienu sadalīšanas pamatā jābūt taisnīguma principiem, galveno uzmanību pievēršot pašreizējām un pagātnē uzkrātām SEG emisijām un iespējām, kuras novērtē, piemēram, izmantojot IKP rādītājus uz vienu iedzīvotāju, tautas attīstības un nabadzības indeksu, un datus, kas norāda uz to, cik sarežģīta ir emisiju samazināšana vai ierobežošana; norāda, cik svarīgs ir progress klimata finansējuma jomā, lai panāktu vispārēju progresu virzībā uz jauno klimata nolīgumu;

Mērķi laika posmam pirms 2020. gada un Kioto protokols

22.

jo īpaši uzsver, ka ir steidzami jāpanāk progress centienos novērst vienu gigatonnu lielo atšķirību, kas pastāv starp zinātnieku atzinumiem un pušu pašreizējām saistībām laika posmā līdz 2020. gadam; prasa pusēm, kas vēl nav uzņēmušās saistības — to izdarīt; norāda uz to, cik liela nozīme šīs gigatonnas atšķirības novēršanā ir arī citiem politikas pasākumiem, tostarp energoefektivitātei, ievērojamiem enerģijas ietaupījumiem, atjaunojamajai enerģijai, resursu efektivitātei, pakāpeniskai fluorogļūdeņražu izmantošanas izbeigšanai, fosilā kurināmā subsīdiju izbeigšanai un CO2 emisiju cenas cenas plašas noteikšanas nozīmības veicināšanai;

23.

aicina visas puses, starptautiskās organizācijas, vietējos dalībniekus un nevalstiskās organizācijas steidzami izstrādāt, izvērst un īstenot vietējos politikas virzienus un starptautiskās sadarbības iniciatīvas, lai novērstu šo gigatonnu lielo atšķirību, par pamatu jo īpaši izmantojot iniciatīvas, kuras tika izskatītas ANO ĢS Klimata samitā (piemēram, Tīra gaisa un Klimata koalīcija), kā arī politikas dialogus, kuros noteiktas ietekmīgas iespējas klimata, attīstības un izaugsmes jomā, un kuri risinājās tehniskos un politiskos līmeņos UNFCCC ietvaros;

24.

ņemot vērā Kioto protokola atbilstības vienību (AAU, CER un ERU) būtisko pārpalikumu, kas tiks pārskaitīts uz ES un tās dalībvalstu kontiem par Kioto protokola otro saistību periodu, prasa, lai ES un tās dalībvalstis saskaņā ar Lēmumu 1/CMP.8, kurā noteikta prasība pusēm līdz 2014. gadam pārskatīt savas samazināšanas saistības otrajam saistību periodam, atcelt daļu vienību, lai nodrošinātu atbilstību prognozētajām faktiskajām emisijām un rentablam iekšzemes emisiju samazināšanas plānam, virzoties uz Savienības klimata mērķi 2050. gadam;

25.

ar nepacietību gaida Starptautiskā novērtēšanas un pārskatīšanas procesa ietvaros veikto ES un vairāku tās dalībvalstu, kā arī citu pušu mērķu 2020. gadam sasniegšanas progresa daudzpusējo izvērtēšanu, kas notiks Limas konferencē; uzskata, ka šāda pārredzamība ir nepieciešama, lai veicinātu izpratni par abpusējiem centieniem un nostiprinātu pušu savstarpēju uzticēšanos;

26.

norāda, ka ES ir daudz paveikusi, lai pārsniegtu emisiju samazināšanas mērķus krietni virs paredzētajiem 20 %, un atgādina, ka ES ir piedāvājusi savu emisiju samazināšanas mērķi līdz 2020. gadam palielināt līdz 30 %, ja citas nozīmīgākās emitējošās valstis apņemsies īstenot līdzīgus samazināšanas mērķus;

27.

precizē, ka, lai gan Kioto protokola otrais saistību periods aptvers tikai ierobežotu laika posmu, tas būtu jāuzskata par ļoti nozīmīgu starpsoli, un tāpēc aicina puses, tostarp ES dalībvalstis, vistuvākajā laikā ratificēt otro saistību periodu;

28.

norāda, ka otrreizējai pārstrādei un atkārtotai izmantošanai ir liela nozīme siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas samazināšanā, jo izejvielu izmantošana ir būtisks SEG ražošanas avots; uzsver, cik nozīmīgi ir virzīties uz aprites ekonomiku, kurā otrreizēja pārstrāde būtu plaši izplatīta;

29.

norāda, ka ES jāizpilda savu būtisko lomu emisiju samazināšanā ar tādu politiku, kas vērsta uz netradicionāla fosilā kurināmā ar augstu SEG līmeni, piemēram, darvas smilšu, izstrādes apturēšanu;

30.

atzīmē, ka daudzas valstis jau rāda piemēru, apliecinot, ka zemu oglekļa emisiju attīstības stratēģijas un ekonomiskā izaugsme ir veiksmīgi savienojamas; uzsver, ka spēcīgs starptautisks nolīgums veicinās vēl vērienīgākus pasākumus Savienības iekšienē;

Finansējums klimata jomā

31.

atgādina par ES un tās dalībvalstu apņemšanos paātrināt klimata jomas finansējuma mobilizēšanu, lai nodrošinātu savu daļu saskaņā ar Kopenhāgenas vienošanos, kas paredz līdz 2020. gadam kopīgi mobilizēt savu daļu no USD 100 miljardiem gadā, izmantojot dažādus līdzekļu avotus — publiskus un privātus, divpusējus un daudzpusējus, tostarp alternatīvus finansējuma avotus; aicina citas līdzekļu devējas valstis pildīt savus pienākumus, lai veicinātu klimata finansējuma turpmāku mobilizāciju;

32.

prasa, lai ES vienotos par ceļakarti plānojama, jauna un papildu finansējuma mobilizēšanai, atbilstīgi spēkā esošajām saistībām, lai nodrošinātu savu daļu no 100 miljardiem ik gadu līdz 2020. gadam, kā arī prasa, lai tā izveidotu mehānismu pārskatatbildības un uzraudzības veicināšanai; atzinīgi vērtē nesenos solījumus piešķirt līdzekļus Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam un mudina citas valstis iemaksāt savu taisnīgo daļu, rūpnieciski attīstītajām valstīm, turpmākajos trīs gados nodrošinot USD 15 miljardu dotācijas Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam;

33.

aicina dalībvalstis veikt savas finansiālās iemaksas laicīgi pirms konferencēm un labāk koordinēt ar ES savus paziņojumus par klimata jomas finansējumu, lai atvieglotu saziņu ar trešām pusēm jautājumos par ES kopējo iemaksu, kā arī lai nodrošinātu vislabāko ietekmi sarunās; uzsver to, ka finanšu solījumi, kas tika pausti ģenerālsekretāra Ban Ki-moon organizētajā samitā, bija laba zīme un atstāja pozitīvu iespaidu par ES pirms Limas sarunām;

34.

atgādina, ka iespējams būs nepieciešami novatoriski finansējuma avoti, lai nodrošinātu USD 100 miljardu gadā mērķa sasniegšanu līdz 2020. gadam un pēc tam, un aicina valstis izvērtēt iespējamos variantus Limas konferencē;

35.

atkārto savu aicinājumu piešķirt klimata jomas finansējumam laikā pēc 2020. gada un Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam ieņēmumus no tirgus instrumentiem, kas paredzēti, lai samazinātu globālās aviācijas un kuģniecības emisijas; uzskata, ka ES būtu jāsagatavo priekšlikumi par pienācīgu un paredzamu starptautisko klimata jomas finansējumu 2015. gada nolīgumam;

36.

mudina dalībvalstis daļu CO2 emisiju tirgos iegūto līdzekļu izmantot, lai finansētu klimata jomu un attīstības palīdzību jaunattīstības valstīm; tomēr norāda, ka šis mehānisms saskaras ar nopietnām problēmām, jo ieņēmumi ir katastrofāli samazinājušies un kritusies arī CO2 emisiju cena pasaulē; šajā sakarā uzskata, ka jāveic pasākumi, lai ES emisiju tirdzniecības sistēmu (ETS) padarītu par daudz efektīvāku instrumentu, lai panāktu saskaņotību ar paredzētajām reālajām emisijām un izmaksu ziņā efektīvu iekšzemes emisiju trajektoriju, virzoties uz ES klimata mērķi 2050. gadam, un tādā gadījumā šī sistēma varētu ģenerēt būtiskus līdzekļus, kas palīdzētu finansēt jaunattīstības valstu mazināšanas un pielāgošanās pasākumus;

37.

aicina ES un tās dalībvalstis skaidri definēt privātā finansējuma lomu saistībā ar papildu finansējuma veicināšanu, vienlaikus atzīstot, ka tas nevar aizstāt publisko finansējumu, īpaši attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, kā arī aicina dalībvalstis uzsvērt, cik nepieciešama ir pārredzama ziņošana un pārskatatbildība saistībā ar šo finansējumu, kā arī nodrošināt attiecīgu sociālo un vides drošības mehānismu piemērošanu;

Pielāgošanās — zaudējumi un kaitējums

38.

aicina lielākās rūpnieciski attīstītās ekonomikas izmantot savu moderno infrastruktūru, lai veicinātu, pilnveidotu un attīstītu ilgtspējīgu izaugsmi, un apņemties atbalstīt jaunattīstības valstis tām veidojot savas spējas, tādējādi nodrošinot, ka turpmāka ekonomiskā izaugsme ir nodrošināta visās pasaules daļās, bet videi netiek nodarīts turpmāks kaitējums;

39.

uzsver, ka pielāgošanās pasākumi ir absolūti nepieciešami un jaunajā nolīgumā tiem jābūt uzmanības centrā; uzsver — rīcība nevilcinoties, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, pasaules un valstu ekonomikai izmaksās mazāk, un pielāgošanās pasākumu izmaksas arī samazināsies; aicina visas valstis veikt atbilstīgus pasākumus, lai plānotu, pielāgotos un reaģētu uz klimata pārmaiņu ietekmi, tādējādi aizsargājot savus iedzīvotājus, sabiedrību, ekonomiku un vidi, un nodrošinot ilgtspējīgu, pret klimata pārmaiņām noturīgu attīstību; atzīmē, ka reaģēt uz klimata radīto apdraudējumu nozīmē arī lēmumu pieņemšanu mainīgā pasaulē, kurā joprojām ir nenoteiktība attiecībā uz klimata pārmaiņu ietekmes smagumu un termiņiem, un kurā efektīvas pielāgošanās iespējas ir ierobežotas;

40.

atgādina, ka jaunattīstības valstis, jo īpaši vismazāk attīstītās valstis un mazo salu jaunattīstības valstis ir vismazāk atbildīgas par siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā, bet tās ir visneaizsargātākās pret klimata pārmaiņu ietekmi un tām ir vismazāk iespēju pielāgoties; aicina visas valstis, kurām ir iespējas to darīt, atbalstīt valstis, kas ir vismazāk aizsargātas savos centienos pielāgoties klimata pārmaiņām un reaģēt uz to ietekmi, lai panāktu pret klimata pārmaiņām noturīgu ilgtspējīgu attīstību, un censties panākt vienošanos par nacionālo pielāgošanās plānošanas procesu nostiprināšanu, klimata jomas finansējumu, tehnoloģiju nodošanu un spēju veidošanu;

41.

atzīst — pēdējās divās pušu konferences sesijās galvenā uzmanība tika pievērsta zaudējumiem un kaitējumam saistībā ar klimata pārmaiņu ietekmi uz jaunattīstības valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm, kuras ir īpaši neaizsargātas pret klimata pārmaiņu kaitīgo ietekmi; norāda, ka pilnībā jāīsteno Varšavā pieņemtie lēmumi un šie jautājumi tālāk jārisina Limā;

42.

uzsver, ka jānodrošina, lai jaunattīstības valstis varētu rēķināties ar klimata jomas finansējuma pieejamību, tādējādi palīdzot to centienos pielāgoties klimata pārmaiņām un mazināt tās; šajā sakarā uzsver, ka valstīm, kas veic iemaksas Klimata pārmaiņu mazināšanas fondā, būs jāprecizē, kādi finansējuma veidi tiks izmantoti un kādā veidā tās mobilizēs līdzekļus, jo šāda informācija nodrošinās jaunattīstības valstīm maksājumu paredzamību;

43.

atzīst, ka ir sarežģīti nošķirt klimata un attīstības pasākumus, kā arī to daudzās sinerģijas valstu līmenī, bet uzstāj, ka jānodrošina uzticamas un pārredzamas iespējas novērtēt to, kādā mērā attiecīgais finansējums ir papildu finansējums;

44.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz tēriņu pieaugumu mazināšanas un pielāgošanās pasākumiem, to efektivitāti samazina tas, ka lielākā daļa valdību, tostarp jaunattīstības valstu valdības, joprojām aktīvi subsidē fosilā kurināmā ražošanu un patēriņu;

45.

uzsver, ka, ar klimata pārmaiņām saistīto pasākumu pamatā jābūt dzimumu līdztiesību, līdzdalību un tiesību ievērošanu veicinošai pieejai, un klimata pārmaiņu izraisītās problēmas jārisina, jo īpaši ņemot vērā atbalstu nabadzīgiem un atstumtiem cilvēkiem un kopienām;

Zemes lietu nozare

46.

uzsver, ka saskaņā ar IPCC atzinumiem ar zemes izmantošanu saistītās nozares (lauksaimniecība, mežsaimniecība un zemes cita veida izmantošana) ir tā tautsaimniecības daļa, kas visvairāk pakļauta klimata pārmaiņu ietekmei, un ir visneaizsargātākā pret to, bet vienlaikus tieši šīm nozarēm ir nozīmīgs, izmaksu ziņā efektīvs mazināšanas un izturības veicināšanas potenciāls; uzsver, cik svarīgi, lai visas puses iekļautu zemes komponenti savā ieguldījumā, paredzot atbilstīgu sistēmu, lai uzraudzītu un pārbaudītu kvantificējamu savstarpēji saistītu mērķu (t.i. mazināšana, produktivitāte un noturība) sasniegšanu un ziņotu par to; uzsver to, ka nolīgumā būtu jāparedz visaptveroša uzskaites sistēma emisijām un to piesaistei, ko rada zemes izmantojums;

47.

uzsver, ka īpaša uzmanība jāvelta tam, lai neaizsargātākie iedzīvotāji, saskaroties ar klimata pārmaiņu ietekmi, būtu nodrošināti ar pārtiku un uzturu;

Starptautiskais gaisa un jūras transports

48.

atkārtoti uzsver, cik izšķiroša nozīme ir jūras un gaisa transportam saistībā ar SEG emisijām un cik svarīgi ir panākt strauju progresu un vērienīgus mērķus, lai panāktu apmierinošus un savlaicīgus rezultātus gan Starptautiskās Jūrniecības organizācijā, gan Starptautiskās civilās aviācijas organizācijā, ņemot vērā klimata pārmaiņu problēmas milzīgo apjomu un steidzamību;

Diplomātija klimata jomā

49.

šajā sakarā uzsver, cik svarīgi ir, lai ES, kā vadošais spēks, būtu vienota šajā konferencē, cenšoties panākt starptautisku nolīgumu un saglabājot vienotību šajā jautājumā; aicina dalībvalstis efektīvi koordinēt savu nostāju ar ES nostāju; uzsver, ka Eiropas Savienībai ir jāizdara spiediens uz pusēm, kuras nepietiekami īsteno 2 C mērķa sasniegšanai nepieciešamos pasākumus; aicina ES delegāciju uzsvērt tās saistības, kuras valdības uzņēmās, parakstot Kioto protokolu;

50.

aicina dalībvalstis iesaistīties intensīvā diplomātiskā saziņā ar mūsu partnervalstīm, lai nostiprinātu ES pozīciju sarunās, veicot koordināciju ar Eiropas Ārējās darbības dienestu (ĒĀDD) un Komisiju, tostarp izmantojot Zaļās diplomātijas tīklu;

51.

atzinīgi vērtē ANO ĢS Klimata samitu Ņujorkā 2014. gada 23. septembrī, lai pirmo reizi kopš Kopenhāgenas apspriestu klimata pārmaiņas, un šajā samitā sapulcējās 130 valstu un valdību vadītāji un daudzas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kā arī uzņēmējdarbības pārstāvji; jo īpaši atzinīgi vērtē vadītāju paziņojumus par konkrētiem pasākumiem emisiju samazināšanai, par ieguldījumiem tīrā enerģijā un izaugsmē ar zemām oglekļa emisijām, par atbalstu CO2 emisiju cenas noteikšanai un par iemaksām klimata jomas finansējumā; uzsver, ka rezultātu kontrole attiecībā uz Ņujorkā paustajām saistībām būs izšķiroši svarīga, lai saglabātu šo apņēmību līdz Limas un Parīzes konferencēm;

52.

uzskata, ka ES uzticamība klimata sarunu kontekstā ir atkarīga no tā, cik vērienīgi būs pasākumi, kas veikti tās iekšienē;

53.

uzsver, ka tālejošai programmai laikam pēc 2015. gada ir jānostiprina starptautiskās sabiedrības saistības nodrošināt ilgtspējīgu attīstību, kā arī jāatbalsta starptautiskās saistības un mērķi, tostarp attiecībā uz klimata pārmaiņām;

54.

uzsver, ka COP 21 ir unikāla iespēja risināt klimata pārmaiņu problēmu un sasaistīt ANO darbu pie attīstības programmas laikam pēc 2015. gada ar sagatavošanos 2015. gada marta konferencei par Hjogo pamatplānu katastrofu riska mazināšanai; aicina pastiprināt ES diplomātiju, lai sasaistītu šos procesus, saskaņoti un vērienīgi turpinot ceļu uz ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanu;

Rūpniecība un konkurētspēja

55.

pauž bažas par CO2 emisiju globālo pieaugumu 2013. gadā, kā to liecina Starptautiskās Enerģētikas aģentūras (SEA) dati, neraugoties uz emisiju līmeņa samazināšanos Eiropā un ASV; tādēļ ierosina apsvērt iespēju noteikt atšķirīgas saistības, lai katra valsts dotu ieguldījumu vispārējos centienos rūpniecības un enerģētikas politikas jomā; aicina labāk izmantoto pieejamās tehnoloģijas, piemēram, kosmosa satelītus, lai vāktu precīzus datus par emisijām un temperatūru, kā arī lai nodrošinātu pārredzamu sadarbību un informācijas apmaiņu starp valstīm;

56.

uzsver, ka Eiropai būtu vēl vairāk jāveicina savu videi nekaitīgo tehnoloģiju ienākšana tirgū, tostarp IKT, atjaunojamo enerģijas avotu, inovatīvu un efektīvu zemas emisijas tehnoloģiju un jo īpaši energoefektivitātes tehnoloģiju jomā; uzsver, ka stabils starptautisks tiesiskais regulējums veicinātu ieguldījumus oglekļa emisiju samazināšanā, energoefektivitātē un atjaunojamā enerģijā un nodrošinātu iespējas šīs jomas vadošajiem ES uzņēmumiem; norāda, ka inovatīvi ilgtspējīgi ieguldījumi var nodrošināt izaugsmi un darbvietu radīšanu;

57.

uzskata, ka vērienīgs un juridiski saistošs starptautisks nolīgums palīdzētu mazināt attiecīgo nozaru, it īpaši energoietilpīgo nozaru, bažas par oglekļa emisiju pārvirzi un konkurētspējas saglabāšanu;

Pētniecība un inovācija

58.

uzsver, ka ilgtspējīgu revolucionāru tehnoloģiju izstrāde un ieviešana ir galvenie līdzekļi, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un vienlaicīgi pārliecinātu ES partnerus visā pasaulē, ka emisiju samazināšana ir iespējama, vienlaikus veicinot konkurētspēju un palielinot darbvietu skaitu;

59.

prasa starptautiskā mērogā apņemties palielināt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, lai attiecīgajās nozarēs panāktu progresīvu tehnoloģiju ilgtspējīgu izmantošanu; uzskata, ka ES ir ļoti svarīgi rādīt piemēru, būtiski palielinot izdevumus, kas paredzēti pētniecībai, veicot inovatīvu un klimatam labvēlīgu un energoefektīvu tehnoloģiju demonstrējumus, un ka šajā jomā ES ir jāveido cieša zinātniskā sadarbība ar starptautiskiem partneriem, piemēram, BRIC valstīm un ASV;

Enerģētikas politika

60.

atzinīgi vērtē ASV un Ķīnas valdības nesen dotos signālus attiecībā uz rīcību klimata jomā un to vēlmi uzņemties lielāku lomu vispārējos centienos mazināt klimata pārmaiņas; pauž nožēlu par to, ka dažas rūpnieciski attīstītās valstis turpina palielināt emisiju apjomu uz vienu iedzīvotāju;

61.

norāda, ka dažādu enerģijas avotu cenām ir nozīmīga loma tirgus dalībnieku, tostarp rūpniecības un patērētāju, rīcības noteikšanā, un norāda, ka pašreizējās starptautiskās politikas sistēmas nespēja pilnībā uzņemties ārējās izmaksas rada neilgtspējīga patēriņa modeļus; turklāt atgādina, ka pasaules oglekļa dioksīda emisiju tirgus, kurā tirgošanas cena būtu pietiekami augsta, varētu būt labs pamats, lai sasniegtu gan būtisku emisiju samazinājumu, gan līdzvērtīgus konkurences apstākļus rūpniecībai; aicina ES un tās partnerus tuvākajā laikā atrast visefektīvāko veidu, kā veicināt saikni starp ES ETS un citām tirdzniecības sistēmām, orientējoties uz pasaules oglekļa dioksīda emisiju tirgu, nodrošinot lielāku samazināšanas iespēju dažādību, uzlabojot tirgus apjomu un likviditāti, pārredzamību, un tādējādi — efektīvāku resursu sadalījumu enerģētikas nozarei un rūpniecībai;

62.

aicina veikt ciešāku koordināciju starp Padomi, Komisiju un EĀDD, lai ES varētu paust saskaņotu nostāju tādās starptautiskajās organizācijās kā SEA, Starptautiskā Atjaunojamo energoresursu aģentūra, Starptautiskā partnerība sadarbībai energoefektivitātes jomā un Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra, un tādējādi uzņemties aktīvāku un ietekmīgāku lomu, jo īpaši iestājoties par ilgtspējīgu enerģētikas, energoefektivitātes, un enerģētikas drošības politiku;

63.

aicina Komisiju un dalībvalstis bez kavēšanās pieņemt konkrētus pasākumus videi kaitīgo subsīdiju pakāpeniskai likvidēšanai līdz 2020. gadam, tostarp subsīdiju likvidēšanu fosilajam kurināmajam, šā procesa vadību uzņemoties Komisijai, izmantojot uz rīcību orientētu pieeju un uzraugot šo procesu Eiropas pusgada kontekstā; turklāt aicina starptautiski koordinēti īstenot G–20 valstu sanāksmē Pitsburgā izvirzīto mērķi pakāpeniski izbeigt fosilā kurināmā subsīdiju piešķiršanu, kuru apjoms saskaņā ar SEA datiem 2012. gadā pasaulē bija USD 544 miljardi, jo tas būtiski samazinātu CO2 emisijas un palīdzētu samazināt budžeta deficītu daudzās valstīs; atzinīgi vērtē G–20 valstu sanāksmē Sanktpēterburgā paustos plānus izveidot salīdzinošā izvērtējuma sistēmu fosilā kurināmā subsīdiju pakāpeniskai likvidēšanai; pauž nožēlu par to, ka netiek īstenoti konkrēti pasākumi, lai šo mērķi īstenotu; aicina pārskatīt tīras attīstības mehānismu (CDM), īpašu uzmanību pievēršot tam, lai novērstu CDM projektu kaitīgu ietekmi uz cilvēktiesību, pārtikas nodrošinājuma un vides jomām;

64.

pauž nožēlu par to, ka energotaupības potenciāls netiek pienācīgi izmantots nedz starptautiski, nedz Eiropas Savienībā; uzsver, ka energotaupība dod iespēju radīt darbvietas, nodrošināt ietaupījumus ekonomikā, palielināt energodrošību un uzlabot konkurētspēju, kā arī samazināt emisijas, un ka energotaupība var palīdzēt pārraut līdz šim pastāvošo saikni starp ekonomikas attīstību un emisiju pieaugumu; aicina ES starptautiskajās sarunās uzsvērti censties panākt, ka lielāka vērība tiek pievērsta un pasākumi vairāk tiek vērsti uz energotaupības jautājumu risināšanu, neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar tehnoloģiju nodošanu, jaunattīstības valstīm paredzētiem attīstības plāniem vai finansiālu atbalstu; un uzsver —lai vairotu uzticību, ES un tās dalībvalstīm ir jānosaka vērienīgi energoefektivitātes mērķi un jāsasniedz tie; uzsver, cik svarīgi ir samazināt enerģijas izšķērdēšanu būvniecības un transporta nozarēs, kā arī mājsaimniecību elektrības sistēmās un ierīcēs, lai maksimāli gūtu labumu no energotaupības un energoefektivitātes;

65.

uzsver, ka jāievieš transporta sistēmas ar zemu enerģijas patēriņu, kā arī transporta sistēmas, kas darbināmas ar ūdeņradi;

Fluorogļūdeņraži un Monreālas Protokols

66.

aicina visas puses īpašu uzmanību pievērst Monreālas protokola balsošanas un lēmumu pieņemšanas mehānismiem, tā atšķirīgajai pieejai attiecībā uz pienākumiem un tā izpildes un sankciju mehānismam, kā arī finansēšanas kārtībai, un to ņemt par piemēru, ko varētu izmantot arī UNFCCC ietvaros; prasa ES palielināt centienus regulēt globālu fluorogļūdeņraža izmantošanas izbeigšanu saskaņā ar Monreālas protokolu;

67.

atgādina, ka ES ir pieņēmusi vērienīgu tiesību aktu kopumu, lai līdz 2030. gadam par 79 % samazinātu fluorogļūdeņražu izmantošanu, jo ir plaši pieejamas videi nekaitīgas alternatīvas, un to potenciāls ir pilnībā jāizmanto; atzīmē, ka fluorogļūdeņražu izmantošanas izbeigšana ir viegli īstenojams mazināšanas pasākums gan ES, gan ārpus tās, un aicina ES aktīvi iesaistīties globālās rīcības veicināšanā fluorogļūdeņražu jomā;

68.

atzinīgi vērtē Monreālas protokola pusēm iesniegto ES diskusiju dokumentu par iespējām pakāpeniski izbeigt fluorogļūdeņražu izmantošanu visā pasaulē, un šajā sakarā aicina Komisiju un dalībvalstis iesniegt oficiālu priekšlikumu grozījumiem, kas būtu jāizskata Monreālas protokola pušu 27. sanāksmē, kas notiks 2015. gadā;

Eiropas Parlamenta delegācija

69.

uzskata, ka ES delegācijai ir īpaša loma sarunās par klimata pārmaiņām, un tāpēc par nepieņemamu uzskata to, ka Eiropas Parlamenta deputāti nevarēja piedalīties iepriekšējās līgumslēdzēju pušu konferences ES koordinācijas sanāksmēs; uzskata, ka vismaz Eiropas Parlamenta delegācijas priekšsēdētājam ir jābūt tiesīgam apmeklēt ES koordinācijas sanāksmes Limā;

o o

70.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī UNFCCC sekretariātam ar pieprasījumu to izsūtīt visām ārpussavienības līgumslēdzējām pusēm.

(1) OV L 8, 13.1.2009., 3. lpp.

(2) OV C 285 E, 21.10.2010., 1. lpp.

(3) OV C 341 E, 16.12.2010., 25. lpp.

(4) OV C 99 E, 3.4.2012., 77. lpp.

(5) OV C 153 E, 31.5.2013., 83. lpp.

(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0452.

(7) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0443.

(8) OV C 67 E, 18.3.2010., 44. lpp.

(9) OV C 251 E, 31.8.2013., 75. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0094.

(11) http://www.eia.gov/forecasts/ieo/?src=Analysis-b2

(12) http://www.imf.org/external/pubs/ft/survey/so/2013/int032713a.htm

(13) http://documents.worldbank.org/curated/en/2014/06/19703432/climate-smart-development-adding-up-benefits-actions-help-build-prosperity-end-poverty-combat-climate-change-vol-1-2-main-report

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/40

P8_TA(2014)0064

Pakistānas tiesību akti par zaimošana

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par Pakistānas tiesību aktiem par zaimošanu (2014/2969(RSP))

(2016/C 289/05)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Pakistānu,

—	ņemot vērā 1948. gada Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantu un 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantu,

—	ņemot vērā ANO 1981. gada Deklarāciju par jebkādas uz reliģiju un ticību balstītas neiecietības un diskriminācijas izskaušanu,

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta par reliģijas un pārliecības brīvību ziņojumus,

—	ņemot vērā ANO īpašās referentes par tiesnešu un advokātu neatkarību Gabriela Knaul2013. gada 4. aprīļa ziņojumu pēc misijas Pakistānā 2012. gada 19.–29. maijā,

—	ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 11. decembra rezolūciju par 2012. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā, kurā nosodīta kristiešu un citu reliģisko minoritāšu vajāšana (1),

—	ņemot vērā ES vadlīnijas par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību (2),

—	ņemot vērā 2012. gada martā pieņemto ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecgades plānu, kurā iekļautas tādas prioritātes kā laba pārvaldība un dialogs par cilvēktiesībām, kā arī ar to cieši saistīto otro ES un Pakistānas stratēģisko dialogu 2014. gada 25. martā,

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 11. marta secinājumus par Pakistānu, kuros atkārtoti paustas ES cerības attiecībā uz cilvēktiesību veicināšanu un ievērošanu un nosodīta jebkāda veida vardarbība, tostarp pret reliģiskajām minoritātēm (3),

—	ņemot vērā EĀDD preses sekretāra 2014. gada 18. oktobra paziņojumu par Lahoras Augstās tiesas lēmumu atstāt spēkā Asia Bibi notiesāšanu Pakistānā,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības delegācijas Pakistānā 2014. gada 29. oktobra paziņojumu presei saistībā ar ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos vizīti Pakistānā 2014. gada 26.–29. oktobrī,

—	ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par Pakistānas lomu reģionā un politiskajām attiecībām ar Eiropas Savienību (4),

—	ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

tā kā Pendžābas kristiete Asia Bibi 2009. gadā tika arestēta un 2010. gadā saskaņā ar Pakistānas Kriminālkodeksa 295-C iedaļu notiesāta uz nāvi par zaimošanu; tā kā Lahoras Augstā tiesa 2014. gada 16. oktobrī noraidīja Asia Bibi apelāciju un atstāja spēkā spriedumu; tā kā 2014. gada 24. novembrī atbildētāja iesniedza apelāciju Augstākajā tiesā, un šī procedūra var ilgt vairākus gadus; tā kā Pakistānas prezidents apžēlošanas kārtībā joprojām var atcelt Lahoras Augstās tiesas lēmumu un amnestēt Asia Bibi;

B.	tā kā 2014. gada 7. novembrī kristiešu pāri Shama Bibi un Shahbaz Masih Pakistānas austrumos piekāva pūlis, apsūdzot viņus par Korāna lapu dedzināšanu; tā kā viņu ķermeņi tika sadedzināti ķieģeļu ceplī, turklāt daži ziņojumi liecina, ka viņi vēl bija dzīvi, kad tika iemesti krāsnī;

tā kā pēdējā laikā vairāki nāvessodi Pakistānas pilsoņiem ir piespriesti saistībā ar tiesību akta par zaimošanu pārkāpumiem, tostarp kristietim Sawan Masih, kurš, iespējams, apvainojoši izteicies par pravieti Muhamedu kādā sarunā, un kristiešu pārim Shafqat Emmanuel un Shagufta Kausar par, iespējams, pravieša apvainošanu īsziņā;

D.	tā kā cilvēktiesību aktīvists un advokāts Rashid Rehman2014. gada 7. maijā tika nogalināts; tā kā dažas nedēļas pirms tam Rashid Rehman tika izteikti draudi par to, ka viņš aizstāvēja lektoru, pret kuru bija sākta kriminālvajāšana saskaņā ar Pakistānas tiesību aktu par zaimošanu;

tā kā Pakistānas izcelsmes Apvienotās Karalistes pilsonim Mohammad Asghar 2014. gada oktobrī Apvienotajā Karalistē diagnosticēja garīgu slimību, bet viņš joprojām atrodas ieslodzījumā par zaimošanu un cietuma uzraugs uz viņu šāva un ievainoja; ņemot vērā, ka provinces iestādes viņa uzbrucēju arestēja un apsūdzēja slepkavības mēģinājumā un astoņi citi cietuma uzraugi ir atstādināti no pienākumu pildīšanas;

F.	tā kā 45 gadus veco šiītu Tufail Haider2014. gada 5. novembrī pratināšanas laikā nogalināja policists, kurš vēlāk apgalvoja, ka Tufail Haider izteicis nievājošas piezīmes par “pravieša Muhameda pavadoņiem”;

tā kā tiek ziņots, ka kopumā Pakistānā no 1987. gada līdz 2014. gadam oktobrim zaimošanā ir tikuši apsūdzēti 1 438 cilvēki, tostarp 633 musulmaņi, 494 ahmedi, 187 kristieši un 21 hinduists; tā kā kopš 1990. gada vismaz 60 cilvēku ir gājuši bojā pūļa vardarbības rezultātā ar zaimošanu saistītās lietās;

tā kā pašlaik cietumos saistībā ar apsūdzībām zaimošanā atrodas vairāki desmiti cilvēku, tostarp musulmaņi, hinduisti, kristieši un citi; tā kā līdz šim neviens nāves spriedums saistībā ar apsūdzībām par zaimošanu nav izpildīts, bet vairāki apsūdzētie ir gājuši bojā pūļa vardarbības rezultātā; tā kā zināmi reliģiskie līderi rada milzīgu spiedienu uz Pakistānas tiesu sistēmu, lai tiktu apstiprināti un izpildīti nāvessoda spriedumi, ko parasti pieņem zemākas instances tiesas; tā kā tiesvedība nereti ilgst daudzus gadus un tai ir postoša ietekme uz nevainīgiem Pakistānas pilsoņiem un viņu ģimenēm un kopienām;

tā kā saistībā ar tiesību aktiem par zaimošanu Pakistānas reliģiskajām minoritātēm ir bīstami brīvi paust savu viedokli vai atklāti iesaistīties reliģiskās darbībās; tā kā ir labi dokumentēta šo tiesību aktu plaši izplatīta ļaunprātīga izmantošana; tā kā tā vietā, lai aizsargātu reliģiskās kopienas, šie tiesību akti ir radījuši plaši izplatītas bailes Pakistānas sabiedrībā; tā kā jebkādus mēģinājumus reformēt šos tiesību aktus vai to piemērošanu aptur draudi un slepkavības; tā kā mēģinājumi apspriest šos jautājumus plašsaziņas līdzekļos gan tiešsaistē, gan bezsaistē bieži saskaras ar draudiem un apspiešanu, tostarp no valdības puses;

J.	tā kā Pakistānai ir svarīga loma Dienvidāzijas stabilitātes veicināšanā un tādēļ varētu cerēt, ka tā rādīs piemēru tiesiskuma un cilvēktiesību stiprināšanā;

tā kā Pakistāna ir nesen ratificējusi septiņus no deviņiem galvenajiem cilvēktiesību dokumentiem, tostarp Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem, kurā ir daudzas normas par tieslietu sistēmu, tiesībām uz taisnīgu tiesu, vienlīdzību likuma priekšā un nediskrimināciju;

tā kā, izmantojot ANO cilvēktiesību mehānismus, Pakistāna ir aicināta atcelt tiesību aktus par zaimošanu vai vismaz nekavējoties ieviest drošības pasākumus, lai novērstu iespēju, ka šos tiesību aktus ļaunprātīgi izmanto iedzīvotāju vajāšanai, kuri turklāt nereti pārstāv reliģisko minoritāšu kopienas;

tā kā ES un Pakistāna ir padziļinājušas un paplašinājušas divpusējos kontaktus un kā piemērus tam var minēt 2012. gada martā sākto ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecgades plānu un otro ES un Pakistānas stratēģisko dialogu, kas notika 2014. gada martā; tā kā ES un Pakistānas attiecību stiprināšanas piecgades plāna mērķis ir veidot stratēģiskas attiecības un partnerību mieram un attīstībai, pamatojoties uz kopīgām vērtībām un principiem;

N.	tā kā 2014. gada 1. janvārī Pakistāna pirmo reizi sāka dalību VPS+ sistēmā; tā kā ar šo sistēmu būtu jānodrošina spēcīgs stimuls ievērot galvenās cilvēktiesības un darba tiesības, kā arī vides un labas pārvaldības principus,

pauž dziļas bažas un skumjas par Lahoras Augstās tiesas 2014. gada 16. oktobra lēmumu, ar kuru tika apstiprināts Asia Bibi pasludinātais nāvessods par zaimošanu; aicina Augstāko tiesu steidzami un nekavējoties sākt tiesvedību par šo lietu un savā spriedumā atbalstīt tiesiskumu un pilnīgu cilvēktiesību ievērošanu;

aicina Pakistānas tiesas arī steidzami sākt pārskatīt Sawan Masih, Mohammad Asgar, Shafqat Emmanuel un viņa sievai Shagufta Kausar, kā arī visiem citiem tiem pilsoņiem piespriestos nāvessodus, kas šobrīd gaida nāvessoda izpildi, jo viņi ir tikuši apsūdzēti par zaimošanas tiesību aktu pārkāpšanu;

stingri nosoda Shama Bibi un Shahbaz Masih slepkavības un izsaka līdzjūtību viņu ģimenēm, kā arī visu to cilvēku ģimenēm, kuri kā nevainīgi upuri ir tikuši nogalināti Pakistānas zaimošanas tiesību aktu dēļ; prasa saukt pie atbildības šajos nodarījumos vainīgos; pieņem zināšanai Pendžābas valdības lēmumu izveidot komiteju nolūkā paātrināt izmeklēšanu par Shama Bibi un Shahbaz Masih slepkavībām un norīkot papildu policijas aizsardzību provinces kristiešu rajoniem; tomēr uzsver nepieciešamību likvidēt nesodāmības gaisotni un veikt plašākas reformas, lai risinātu jautājumu par vardarbību pret reliģiskajām minoritātēm, kas Pakistānā joprojām ir plaši izplatīta;

pauž dziļas bažas par to, ka strīdīgie tiesību akti par zaimošanu rosina uz to ļaunprātīgu izmantošanu, kas var ietekmēt visu reliģisko pārliecību cilvēkus Pakistānā; pauž īpašas bažas par to, ka tiesību akti par zaimošanu, pret kuriem publiski iebilda bijušais ministrs Shahbaz Bhatti, bijušais gubernators Salman Taser un Rashid Rehman, kuri tika nogalināti tādēļ, ka viņi iestājās par iecietību reliģijas jautājumos, Pakistānā arvien vairāk tiek izmantoti, lai vērstos pret neaizsargātām minoritāšu grupām, tostarp ahmediem un kristiešiem;

aicina Pakistānas valdību rūpīgi pārskatīt pret zaimošanu vērstos tiesību aktus un to pašreizējo piemērošanu, jo īpaši kriminālkodeksa 295.B un C pantu, kuri paredz obligātu mūža ieslodzījumu (295.B un C pants) vai pat nāvessodu (295.C pants) apsūdzības gadījumā par zaimošanu, nolūkā šos tiesību aktus atcelt; aicina Pakistānas valdību atcelt nāvessodu, tostarp par zaimošanu vai apostāziju, un ieviest drošības pasākumus, lai novērstu iespēju, ka šīs tiesību normas par zaimošanu vai apostāziju izmanto ļaunprātīgi;

aicina Pakistānas varas iestādes garantēt tiesu neatkarību, tiesiskumu un pienācīgu tiesvedības procesu atbilstoši starptautiskajiem standartiem, tostarp ņemot vērā ieteikumus, ko nesen sagatavojis ANO īpašais referents par tiesnešu un advokātu neatkarību; turklāt aicina Pakistānas varas iestādes nodrošināt pietiekamu aizsardzību visiem tiem cilvēkiem, pret kuriem izskata lietas par zaimošanu, tostarp aizsargājot tiesnešus pret ārēju spiedienu, aizsargājot apsūdzētos un viņu ģimenes un kopienas pret pūļa vardarbību, un nodrošinot risinājumus tiem, kas ir attaisnoti, taču nevar atgriezties savās dzimtajās vietās;

atgādina, ka Pakistānas konstitūcija garantē reliģiskās pārliecības brīvību un minoritāšu tiesības; atzinīgi vērtē pasākumus, kurus Pakistānas valdība kopš 2008. gada novembra īsteno reliģisko minoritāšu interesēs, piemēram, paredzot minoritātēm 5 % kvotu federālajā darbvietu sektorā, atzīstot ne tikai musulmaņu, bet arī citu ticību pārstāvju svētku dienas un pasludinot Nacionālo minoritāšu dienu;

mudina Pakistānas valdību tomēr pielikt lielākus centienus, lai veicinātu reliģiju savstarpējo saprašanos, aktīvi risinātu reliģiskā saspīlējuma situāciju, kas vērojams sabiedrības pārstāvju vidū, cīnītos pret reliģisku neiecietību, vardarbību un iebiedēšanu, kā arī vērstos pret faktisku vai šķietamu nesodāmību;

stingri nosoda visus vardarbības aktus pret reliģiskajām kopienām, kā arī visu veidu diskrimināciju un neiecietību reliģiskās ticības un pārliecības dēļ; uzsver, ka tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir vienas no cilvēka pamattiesībām; turklāt uzsver, ka visi pakistānieši neatkarīgi no viņu ticības vai reliģiskās pārliecības ir jāciena un viņu cilvēktiesības ir jāveicina un jāaizsargā;

10.

aicina EĀDD un Komisiju izmantot visus to rīcībā esošos instrumentus, tostarp tos, kas formulēti ES pamatnostādnēs par reliģijas vai ticības brīvības veicināšanu un aizsardzību, lai palīdzētu reliģiskajām kopienām un izdarītu spiedienu uz Pakistānas valdību darīt vairāk reliģisko minoritāšu aizsardzībai; šajā sakarā atzinīgi vērtē ES īpašā pārstāvja cilvēktiesību jautājumos neseno vizīti Pakistānā un tur notikušās apspriedes;

11.

uzsver, ka VPS+ statusa piešķiršana ir balstīta uz nosacījumiem un cita starpā paredz, ka ir jāratificē un jāīsteno 27 starptautiskas konvencijas, kā norādīts jaunās VPS pamatregulas VIII pielikumā, no kurām lielākā daļa attiecas uz cilvēktiesībām, un uzsver arī to, ka ES var nolemt atņemt VPS+ preferences, ja kāda valsts savas saistības nepilda;

12.

mudina EĀDD un Komisiju stingri uzraudzīt to, kā Pakistāna pilda savas saistības saistībā ar VPS+, kā arī sekmēt un aizstāvēt cilvēktiesības Pakistānā;

13.

aicina EĀDD un Komisiju strādāt ar Pakistānas varas iestādēm, lai reformētu to, kā tiek izmantoti tiesību akti par zaimošanu, tostarp īstenojot iepriekš 6. punktā minētos pasākumus;

14.

mudina Pakistānas valdību strādāt ar ANO struktūrām, tostarp ANO īpašo referentu par tiesnešu un advokātu neatkarību, lai risinātu pamatotas bažas par cilvēktiesību problēmām;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, ANO ģenerālsekretāram, ANO Cilvēktiesību padomei, kā arī Pakistānas valdībai un parlamentam.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0575.

(2) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_Data/docs/pressdata/EN/foraff/137585.pdf

(3) http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/EN/foraff/135946.pdf

(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0208.

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/46

P8_TA(2014)0066

Irāka — sieviešu nolaupīšana un pret viņām vērsta cietsirdīga izturēšanās

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par Irāku — sieviešu nolaupīšana un pret viņām vērsta cietsirdīga izturēšanās (2014/2971(RSP))

(2016/C 289/07)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas par Irāku,

—	ņemot vērā Ārlietu padomes 2014. gada 20. oktobra secinājumus par ISIL/Da’esh krīzi Sīrijā un Irākā,

—	ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2014. gada 1. septembra rezolūciju Nr. S-22/1 par cilvēktiesību stāvokli Irākā, ņemot vērā tā dēvētās “Irākas un Levantes Islāma valsts” un citu ar to saistītu grupējumu pastrādāto vardarbību,

—	ņemot vērā ANO 2014. gada 14. novembra ziņojumu “Baiļu varā — dzīve Sīrijā, kurā valda ISIS”, ko sagatavojusi Neatkarīgā starptautiskā izmeklēšanas komisija Sīrijas Arābu Republikas jautājumā,

—	ņemot vērā partnerības un sadarbības nolīgumu (PSN) starp Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Irākas Republiku, no otras puses, un Parlamenta 2013. gada 17. janvāra rezolūciju par ES un Irākas partnerības un sadarbības nolīgumu (1),

—	ņemot vērā ANO Drošības padomes 2013. gada 24. jūnija Rezolūciju Nr. 2106 (2013) par seksuālu vardarbību bruņota konflikta un pēckonflikta situācijās,

—	ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—	ņemot vērā 1966. gada Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kuram ir pievienojusies arī Irāka,

—	ņemot vērā Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW), ko parakstījusi arī Irāka, un ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000),

—	ņemot vērā Reglamenta 135. panta 5. punktu un 123. panta 4. punktu,

tā kā tā dēvētā “Islāma valsts” (IS) ir pastrādājusi neskaitāmus nežēlīgas vardarbības aktus, kas ir līdzvērtīgi noziegumiem pret cilvēci — cita starpā tās ir masu slepkavības, nāvessodi, kurus piespriedušas pašpasludinātās IS tiesas, piespiedu kārtā bargi piemērots šariata likums, seksuāla vardarbība pret sievietēm un bērniem, paverdzināšana, izvarošana, piespiedu laulības, cilvēku tirdzniecība, cilvēku piespiedu pārvietošana un nolaupīšana —, un tā rezultātā ir radusies katastrofāla humanitārā krīze un ļoti daudzi cilvēki piespiedu kārtā ir pārvietoti no IS kontrolētajām teritorijām;

tā kā 2014. gada augustā IS kaujinieki iespiedās tālāk Irākas ziemeļos, sakaujot kurdu Peshmerga spēkus, kas bija pārņēmuši zonas, kuras bija pametusi Irākas armija; tā kā tika ieņemta Sindžāras pilsēta un sagrābts stratēģiski svarīgais Mosulas dambis, kas nodrošina plašas Irākas daļas ar ūdeni un elektroenerģiju, un IS kaujinieki nonāca 40 km attālumā no Irākas Kurdistānas galvaspilsētas Erbīlas; tā kā daudzas kurdu sievietes, tostarp Kurdistānas Strādnieku partijas locekles un vadītājas, karo Kobani pilsētā;

C.	tā kā IS mērķtiecīgi uzbrūk etnisko un reliģisko minoritāšu pārstāvjiem, sevišķi kristiešiem un jezīdiem, turkmēņu, šabaku, kakaiešu, sābiešu un šiītu kopienām, kā arī daudziem arābiem un sunnītu musulmaņiem Mosulā (Mosul) un tās apkārtnē, tostarp Sindžārā (Sinjar) un Tal Afarā (Tal Afar);

tā kā cilvēktiesību aizsardzības organizācija “Human Rights Watch” uzskata, ka IS, iespējams, ir nolaupījusi un nogalinājusi 3 133 jezīdus, kuri ir bezvēsts prombūtnē kopš augusta sākuma, kad IS viņiem uzbruka; tā kā šajā sarakstā ir 2 305 cilvēki, kas, visticamāk, ir nolaupīti, no tiem 412 ir bērni; tā kā IS ideoloģiski ietekmē sagūstītos jezīdu bērnus;

tā kā 2014. gada oktobrī ANO pētnieki secināja, ka aptuveni 5 000 līdz 7 000 sieviešu tiek turētas arī pagaidu ieslodzījuma vietās, no kurienes viņas tiek aizvestas, lai pārdotu verdzībā vai nodotu džihādistiem seksuālai izmantošanai; tā kā tiek uzskatīts, ka Tal Afaras pilsētā vien piecās ieslodzījuma vietās tiek turētas 3 500 sievietes un bērni;

tā kā, glābjoties no IS un citiem džihādistu ekstrēmistiem, bēgļu straumes no Irākas un Sīrijas ir pārpildījušas bēgļu nometnes Turcijā, Libānā un Jordānijā, kur cilvēktiesību ziņā ļoti bēdīgā stāvoklī ir nonākušas tieši sievietes un meitenes, jo viņas praktiski nemaz nav pasargātas no uzmākšanās, seksuālas vardarbības, piespiedu laulībām un citas ļaunprātīgas izturēšanās;

G.	tā kā pārrobežu ietekmes dēļ IS un ar to saistītie teroristu grupējumi ir globālā mērogā aktuāla problēma;

H.	tā kā ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) ir ļoti nobažījies par starptautiskās sabiedrības spēju steidzami nodrošināt visu ziemai nepieciešamāko Irākā, sevišķi tikko pārvietotajiem cilvēkiem;

I.	tā kā Irākas vienotība, suverenitāte un teritoriālā integritāte ir būtiska stabilitātei un ekonomikas attīstībai valstī un reģionā,

kategoriski nosoda sistemātiskos cilvēktiesību pārkāpumus, vardarbību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumus, ko pastrādājusi IS un ar to saistītie teroristu grupējumi un kas ir līdzvērtīgi kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci; īpaši asi nosoda jebkādu vardarbību pret cilvēkiem viņu reliģiskās pārliecības vai etniskās piederības dēļ un vardarbību pret sievietēm un bērniem;

asi nosoda nežēlīgas vardarbības aktus, ko IS ir pastrādājusi tieši pret sievietēm un kas ir līdzvērtīgi noziegumiem pret cilvēci, un tie cita starpā ir nolaupīšana, izvarošana un citi seksuālās vardarbības veidi, paverdzināšana, kā arī piespiedu laulības un piespiedu pāriešana cita ticībā; uzsver, ka personas, kas vainojamas šajos cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumos, ir jāsauc pie atbildības;

uzsver, ka bērni nekavējoties ir jāatdod atpakaļ ģimenēm, ir jāizbeidz piespiedu laulības un seksuāla izmantošana un ir nekavējoties jāatbrīvo visas civilpersonas, īpaši sievietes, ko IS tur ieslodzījumā;

aicina Irākas valdību ratificēt Romas Starptautiskās Krimināltiesas Statūtus, lai Starptautiskā Krimināltiesa varētu sākt kriminālvajāšanu par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ko pastrādājusi IS;

aicina Irākas valdību veicināt un aizsargāt cilvēktiesības, iesaistot visus Irākas sabiedrības slāņus atbilstoši nacionālās vienotības un samierināšanās principiem un rūpējoties par cilvēktiesībām un starptautiskajām humanitārajām tiesībām, kad tā cenšas cīnīties ar IS; piedāvā savu atbalstu, lai palīdzētu valdībai veidot taisnīgāku, integrētāku sabiedrību, tostarp tādu, kas aizsargā un veicina sieviešu tiesību ievērošanu;

atzinīgi vērtē starptautiskās sabiedrības, īpaši ASV, centienus atbalstīt Irākas valsts un vietējās iestādes cīņā pret IS, lai apturētu IS virzīšanos uz priekšu un atvieglotu iespējas sniegt humāno palīdzību; atbalsta globālo koalīciju pret IS un tās centienus cīnīties ar IS, tostarp izmantojot militārus līdzekļus; mudina starptautisko sabiedrību sniegt dzīvību glābjošo atbalstu, kas ziemas laikā nepieciešams cilvēkiem Irākā, tostarp jezīdu ģimenēm, kuras joprojām atrodas Sindžāras kalnā, aizstāvot savus tempļus, lai IS tos nevarētu sagraut;

aicina visus reģiona dalībniekus darīt visu iespējamo, lai izbeigtu jebkādas valsts vai privātu struktūru darbības, kuru mērķis ir vārdos un darbos propagandēt un izplatīt ekstrēmas islāmistu ideoloģijas; aicina starptautisko sabiedrību, jo īpaši ES, veicināt reģionālu dialogu par Tuvo Austrumu problēmām un iekļaut tajā visas ietekmīgās puses, jo īpaši Irānu un Saūda Arābiju;

mudina ANO, jo sevišķi tās īpašo referenti jautājumos par vardarbību pret sievietēm Rashida Manjoo darīt visu iespējamo, lai reģistrētu upurus, izmeklētu un noskaidrotu faktus un apstākļus pārkāpumiem un vardarbībai, ko pret meitenēm un sievietēm vērsusi IS un ar to saistītās teroristu grupas Irākā un Sīrijā, un tādējādi nepieļautu nesodāmību un nodrošinātu, ka visi vainīgie tiek saukti pie atbildības; atbalsta darbu, ko veic ANO īpašā pārstāve jautājumos par seksuālo vardarbību bruņotos konfliktos Zainab Hawa Bangura;

aicina Irākā strādājošās starptautiskās humānās palīdzības aģentūras, tostarp ANO aģentūras, palielināt ārstniecības un konsultatīvos pakalpojumus pārvietotajām personām, kas bēgušas no IS uzbrukumiem, un īpašu uzmanību pievērst no seksuālas vardarbības cietušām personām un bērniem;

10.

vēlreiz aicina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu un dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus, lai risinātu sieviešu situāciju Irākā un nodrošinātu viņu brīvību un pamattiesību ievērošanu, kā arī pieņemt pasākumus, ar kuriem novērst sieviešu un bērnu ekspluatāciju, ļaunprātīgu rīcību un vardarbību pret šīm personu grupām; pauž īpašu satraukumu par visu veidu vardarbības pieaugumu pret jezīdu sievietēm, kuras IS kaujinieki iesloga, izvaro, seksuāli izmanto un pārdod; aicina jo īpaši dalībvalstis pilnveidot politikas nostādnes tādējādi, lai nodrošinātu izdzīvojušo personu vajadzības un izveidotu mehānismu, kas dotu iespēju traumas pārcietušām Sīrijas un Irākas sievietēm, jo īpaši jezīdu sievietēm, saņemt viņu vajadzībām pielāgotu pēctraumatisko konsultatīvo palīdzību;

11.

ir pārliecināts, ka tūlītēja humānā palīdzība un aizsardzība jāpapildina ar ilgtermiņa stratēģijām, ar kurām tiktu atbalstītas atgriezušos, valsts iekšienē pārvietotu un bēgļu gaitās devušos sieviešu sociāli ekonomiskās tiesības un iztikas ieguves iespējas, kā arī labākas iespējas ieņemt vadošus amatus un piedalīties, lai viņas varētu izvēlēties savām vajadzībām atbilstošus ilgtspējīgus risinājumus; uzskata, ka šajā jomā ir jānovērš specifiskie riski un jānodrošina īpašās vajadzības, kas raksturīgas dažādām tādu sieviešu grupām, kuras pakļautas diskriminācijai daudzējādos un savstarpēji saistītos veidos;

12.

nosoda to, ka līdz ar IS uzbrukumiem pilnīgi nesodīti ir notikuši pret Irākas LGBT vērsti vardarbības akti un viņu slepkavības; norāda — lai gan Irākas LGBT nav vienīgā pašreizējās krīzes un konflikta laikā apdraudētā grupa, tomēr, ņemot vērā, ka šīm personām ir pieejams ierobežots ģimenes un sabiedrības atbalsts un valdības aizsardzība, tās atrodas īpaši neaizsargātā situācijā; norāda, ka Irākas LGBT joprojām ir atstumti un riskam pakļauti bēgļu kopienās vai atsevišķās uzņēmējvalstu sabiedrībās; aicina Irākas valdību nodrošināt Irākas LGBT aizsardzību;

13.

pauž nožēlu, ka gadiem ilgās diktatūras un konfliktu dēļ Irākas sieviešu dzīve ir ievērojami pasliktinājusies; prasa popularizēt un īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (2000) par sievietēm, mieru un drošību, lai nodrošinātu sieviešu līdzdalību konflikta risināšanā un miera veidošanā; uzstāj, ka bez sieviešu līdzdalības lēmumu pieņemšanā sievietēm Irākā nebūs ne patiesas aizsardzības, ne arī patiesas drošības;

14.

prasa īstenot saskaņotus starptautiskus centienus ciešā sadarbībā ar musulmaņu valstīm, organizācijām un kopienām, lai cīnītos pret radikālo salafisma/vahabisma ideoloģiju, kura atbalsta un iedvesmo IS un ar to saistīto teroristisko organizāciju darbības un kļūst par dalībvalstīm aizvien lielāku drošības draudu; aicina EĀDD un dalībvalstis dialogā ar Līča valstīm paust nopietnas bažas par to, ka šo valstu pārstāvji pašreiz nodarbojas ar ideoloģisko ietekmēšanu daudzās valstīs, kurās vairākums iedzīvotāju ir musulmaņi, kā arī musulmaņu kopienās;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padomei, Komisijai, ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Irākas valdībai un Pārstāvju padomei, Kurdistānas reģionālajai valdībai, ANO ģenerālsekretāram un ANO Cilvēktiesību padomei.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0022.

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/53

P8_TA(2014)0069

Komisijas izstrādātās pamatnostādnes attiecībā uz ietekmes novērtējumu

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu (2014/2967(RSP))

(2016/C 289/09)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā neseno sabiedrisko apspriešanos par Komisijas pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un attiecīgo pārskatīto ietekmes novērtējuma pamatnostādņu projektu,

—	ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ietekmes novērtējumu neatkarīguma nodrošināšanu (1),

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. un 4. punktu,

tā kā ietekmes novērtējumiem kā agrīnā tiesību aktu izstrādes posmā izmantotam instrumentam ir svarīga nozīme Komisijas lietpratīga regulējuma programmā, jo to mērķis ir nodrošināt pārredzamu, vispusīgu un līdzsvarotu pierādījumu materiālu par ietekmi uz vidi, ekonomiku un sociālo jomu, ES rīcības pievienoto vērtību, sagaidāmo regulatīvo un administratīvo slogu, kā arī izmaksām un ieguvumiem, ko visām iesaistītajām personām radītu alternatīva rīcība;

B.	tā kā saskaņā ar spēkā esošajām ietekmes novērtējuma pamatnostādnēm Komisijas Ģenerālsekretariātam un Ietekmes novērtējuma komitejai (INK) ir galvenā loma lēmumu pieņemšanā par to, vai saistībā ar konkrēto iniciatīvu ir nepieciešams veikt ietekmes novērtējumu;

C.	tā kā INK ir svarīga loma kā centrālajam kvalitātes kontroles punktam saistībā ar ietekmes novērtējumiem;

tā kā Līgumos ir ietvertas horizontālas sociālās un vides klauzulas — kopā ar pienākumiem ievērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, kas jāņem vērā, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, un tam vajadzīga ikviena ierosinātā tiesību akta padziļināta atbilstīgās ietekmes analīze;

tā kā saskaņā ar Komisijas ekspertu grupas aplēsēm MVU izmaksas, lai panāktu atbilstību noteikumiem, var būt 10 reizes lielākas nekā lielāku uzņēmumu izmaksas; tā kā tāpēc pienācīgs un neatkarīgs ietekmes novērtējums ir īpaši svarīgs MVU, kam bieži vien ir grūtāk pielāgoties jaunām juridiskām un administratīvām prasībām nekā lieliem uzņēmumiem un kam sava lieluma dēļ ir mazākas spējas agrīnā posmā paredzēt izmaiņas tiesību aktos;

tā kā princips “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” ir 2008. gada Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta pamatā; tā kā tas kopš 2009. gada ir daļa no ietekmes novērtējuma pamatnostādnēm un kopš 2005. gada — daļa no citiem Komisijas tekstiem; tā kā šī principa mērķis ir ņemt vērā MVU intereses jau politikas veidošanas agrīnajos posmos, lai tiesību aktus padarītu labvēlīgākus MVU; tā kā minētā principa efektīvas īstenošanas nodrošināšanai ir pieejami dažādi instrumenti, tostarp MVU testa piemērošana gaidāmajiem tiesību aktu priekšlikumiem;

G.	tā kā spēkā esošajās ietekmes novērtējuma pamatnostādnēs ir sniegti konkrēti norādījumi MVU testa veidā, vienlaikus paredzot iespējamos risku mazinošus pasākumus; tā kā pārskatīto pamatnostādņu projektā nav iekļauti noteikumi par MVU testu;

H.	tā kā sākotnējā Komisijas priekšlikumā Parlamenta izdarīto būtisko grozījumu pienācīgs novērtējums parāda vērā ņemamu pievienoto vērtību, lai atbalstītu Parlamenta nostāju trīspusējās sarunās,

Piemērošanas joma

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos regulāri pārskatīt ietekmes novērtējuma pamatnostādnes, lai uzlabotu ietekmes novērtējuma procedūras;

uzsver to, ka Komisijai būtu jānodrošina, ka tiek vienlīdz dziļi izvērtēti ekonomiskie, sociālie un vides aspekti;

tomēr pauž bažas par to, ka pārskatīto pamatnostādņu projekts attiecībā uz ietekmes novērtējuma piemērošanas jomu nav tik konkrēts kā tagadējās pamatnostādnes un ka tās atbildīgajam ģenerāldirektorātam sniedz lielāku interpretācijas brīvību attiecībā uz to, vai ietekmes novērtējums ir nepieciešams vai ne; uzskata, ka vajadzētu saglabāt pašreizējo kārtību, kas paredz, ka lēmumu pieņemšanā piedalās INK;

uzskata, ka Komisijai būtu jāsaglabā pašreizējā ietekmes novērtējumu iesniegšanas pieeja attiecībā uz visām iniciatīvām, kas atbilst vismaz vienam no šādiem kritērijiem:

a)	tiesību aktu priekšlikumi, kas ietverti Komisijas likumdošanas un darba programmā (KLDP),

b)	tiesību aktu priekšlikumi, kuri nav ietverti KLDP, bet kuriem ir acīmredzama ietekme uz ekonomiku, administratīvo, sociālo un vides jomu;

c)	nenormatīvi ierosinājumi, ar kuriem tiek noteikti turpmākie politikas virzieni (piemēram, baltās grāmatas, rīcības plāni, izdevumu programmas un starptautisko nolīgumu sarunu pamatnostādnes);

d)	Komisijas un attiecīgā gadījumā tās aģentūru — ieviesti deleģēšanas vai īstenošanas akti, kam, ļoti iespējams, būs acīmredzama ievērojama ekonomiska, sociāla, ekoloģiska un ar administratīvo slogu saistīta ietekme,

atzīmē, ka ietekmes novērtējumam jābūt stingram, visaptverošam un balstītam uz visprecīzāko, objektīvāko un pilnīgāko informāciju, un tajā iekļautajai analīzei jābūt samērīgai un koncentrētai uz priekšlikuma mērķi tā, lai varētu pieņemt uz informāciju balstītu politisku lēmumu;

ir pārliecināts, ka visas ES institūcijas izmanto ietekmes novērtējumus kā svarīgu līdzekli savu lēmumu pieņemšanas atbalstam, un ir tie neatņemama labāka regulējuma veidošanas procesa sastāvdaļa; tomēr atzīst, ka ietekmes novērtējumi nevar aizstāt politisko novērtēšanu un lēmumus;

uzsver, cik svarīgi ir apspriesties ar visām iesaistītajām personām jau ietekmes novērtējuma gatavošanas sākotnējā stadijā, lai viņu ieguldījumu varētu ņemt vērā jau ietekmes novērtējumu gatavošanas laikā un vēl pirms to publicēšanas;

norāda, ka ietekmes novērtējuma darbības joma var neatbilst pieņemtajiem priekšlikumiem, ja tie tiek mainīti pēc tam, kad ir iesniegti komisāru kolēģijā apstiprināšanai; pieprasa, lai pārskatīto pamatnostādņu projektā būtu noteikts, ka ietekmes novērtējums ir jāatjauno, lai nodrošinātu tajā apskatīto jautājumu nepārtrauktību saistībā ar jebkuru Komisijas galīgo pieņemto priekšlikumu;

Ietekmes novērtējuma komiteja (INK)

pauž nopietnas bažas par to, ka pārskatīto pamatnostādņu projektā vairs nav precīzi definēta INK loma ietekmes novērtējuma procesā; stingri pieprasa, lai Komisija atkārtoti apsvērtu šo trūkumu un, atbildot uz šo Parlamenta pieņemto rezolūciju, jaunajā pārskatīto pamatnostādņu projektā daudz skaidrāk izklāstītu ar INK saistītās procedūras;

10.

uzskata, ka šādām procedūrām skaidrā, saprotamā un pārredzamā veidā būtu jānosaka INK apstiprināšanai iesniegtā ietekmes novērtējuma iesniegšanas, pārskatīšanas un galīgās apstiprināšanas process;

11.

atkārtoti pauž viedokli, ka Komisijai nevajadzētu pieņemt priekšlikumus, ja tiem nav pievienots INK apstiprināts atzinums;

12.

turklāt atgādina Komisijai par Parlamenta pieprasījumu stiprināt INK neatkarību, un jo īpaši to, lai INK locekļi netiktu pakļauti politiskai kontrolei vai pārraudzībai; uzskata, ka INK sastāvā jābūt tikai augsti kvalificētām personām, kuras ir kompetentas novērtēt iesniegto analīzi saistībā ar ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu un vidi;

13.

sagaida, ka jaunais Komisijas sastāvs precizēs to, kā Komisija rīkosies attiecībā uz šajā rezolūcijā norādītajiem aspektiem, lai, neskarot Parlamenta nostāju šajā kontekstā, tā varētu vairāk ņemt vērā šo pieeju, sagatavojot nostāju saistībā ar tās neseno paziņojumu par REFIT;

MVU tests

14.

atgādina, ka Komisija 2011. gada pārskatā par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu” uzskatīja par nožēlojamu to, ka tikai astoņas dalībvalstis ir iekļāvušas MVU testu savos valsts lēmumu pieņemšanas procesos; aicina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, lai labāk izplatītu MVU testa principus saistībā ar valsts procedūrām, tādējādi atbalstot MVU politiku;

15.

atzinīgi vērtē šajā pārskatā pausto Komisijas nepārprotamo apņemšanos vēl vairāk uzlabot MVU testu; tomēr pauž nožēlu par to, ka pretēji šiem paziņojumiem pārskatīto ietekmes novērtējuma pamatnostādņu projektā MVU tests nav pat pieminēts;

16.

atgādina, ka Komisija Mazās uzņēmējdarbības aktā ir apņēmusies savas politikas izstrādē ievērot principu “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem” un ka tas paredz MVU testa veikšanu, lai novērtētu gaidāmo likumdošanas un administratīvo iniciatīvu ietekmi uz MVU; uzsver, ka ir ļoti svarīgi pārliecināties par šī testa pienācīgu veikšanu, un uzskata, ka šajā jomā vēl ir sasniedzams liels progress;

17.

uzstāj — lai izvairītos no tā, ka Komisijas ierosinājumi nesamērīgi smagi vai nelabvēlīgi ietekmē MVU salīdzinājumā ar lieliem uzņēmumiem, ir jāsaglabā pamatnostādņu 8. pielikumā iekļautais MVU tests;

18.

uzsver to, ka šādos gadījumos ietekmes novērtējumā būtu jāiekļauj izvēles iespējas, piedāvājot alternatīvus mehānismus un/vai elastīgumu, lai palīdzētu MVU nodrošināt atbilstību attiecīgajai iniciatīvai (kā norādīts 8.4. pielikumā); šajā sakarībā atzinīgi vērtē to, ka pārskatīto pamatnostādņu projektā kā politisks risinājums ir piedāvāta mikrouzņēmumu izslēgšana no tiesību akta priekšlikuma piemērošanas jomas; tomēr uzskata, ka mikrouzņēmumu automātiska atbrīvošana ne vienmēr varētu būt vislabākā pieeja, un tādēļ tas jāizvērtē saistībā ar katru konkrēto priekšlikumu, lai ņemtu vērā politikas nostādni par pierādīšanas pienākuma maiņu, t.i., ka mikrouzņēmumiem vajadzētu palikt ārpus priekšlikumu darbības jomas, izņemot gadījumu, kad tiek pierādīts, ka tie būtu jāiekļauj; atbalsta to, ka ietekmes novērtējumos tiek apsvērta iespēja pieņemt MVU paredzētus risinājumus un atvieglotus režīmus, ja tas neatbilstoši neierobežo tiesību aktu efektivitāti;

Īstenošana un pārraudzība

19.

norāda, ka tiesību akta galīgā forma var būtiski atšķirties no Komisijas pieņemtā priekšlikuma; uzskata, ka būtu lietderīgi par pieņemtajiem tiesību aktiem sagatavot ieguvumu un izmaksu aplēses kopsavilkumu un atjaunināt to, lai atspoguļotu izmaiņas, ko dod ietekmes novērtējumā iekļautā analīze pēc tam, kad likumdošanas procesā ir veikti grozījumi; uzskata, ka šāds pasākums vienkāršos priekšlikuma ietekmes uzraudzību un novērtēšanu;

Konsultatīvas struktūras labāka regulējuma jautājumos izveide

20.

atzinīgi vērtē augsta līmeņa darba grupas administratīvā sloga jautājumos darbu un tās iesniegto galīgo ziņojumu, ko bija pasūtījusi Komisija; atgādina Komisijas jaunākajā (2014. gada jūnija) paziņojumā par REFIT pausto nodomu izveidot jaunu augsta līmeņa darba grupu labāka regulējuma jautājumos, kuru veidotu iesaistīto personu pārstāvji un dalībvalstu eksperti;

21.

ierosina, lai Komisija pēc iespējas ātrāk izveidotu tādu augsta līmeņa konsultatīvu struktūru labāka regulējuma jautājumos, kurā ietilptu gan speciālisti no iesaistīto personu vidus, gan dalībvalstu eksperti; ierosina piešķir šai struktūrai stingras un neatkarīgas konsultatīvās pilnvaras, un tai vajadzētu papildināt Komisijas darbu, gatavojot ietekmes novērtējumus; uzskata, ka šādas struktūras zinātība, tostarp saistībā ar subsidiaritāti un proporcionalitāti, varētu dot pievienoto vērtību gan ietekmes novērtējumu procedūrai, gan citām iniciatīvām labāka regulējuma jomā; prasa ekspertu izraudzīšanās procedūrā iesaistīt Parlamentu un Padomi; ierosina ņemt vērā jau esošo, piemēram, Zviedrijas, Čehijas, Nīderlandes, Apvienotās Karalistes un Vācijas, struktūru, kas risina labāka regulējuma jautājumus, paraugpraksi un pieredzi;

22.

aicina Komisiju iesniegt jaunu pārskatīto ietekmes novērtējuma pamatnostādņu projektu, ņemot vērā šajā rezolūcijā uzsvērtos punktus un Komisijas jauno struktūru, jo īpaši jaunā, par labāku regulējumu atbildīgā priekšsēdētāja vietnieka lomu;

Ietekmes novērtējumu izskatīšana Parlamentā

23.

prasa Parlamentam, jo īpaši komiteju līmenī, sistemātiski un iespējami drīz izskatīt Komisijas sagatavotos ietekmes novērtējumus;

24.

atgādina par 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ietekmes novērtējumu neatkarīguma nodrošināšanu, kurā tika pausts aicinājums konsekventāk izmantot Parlamenta ietekmes novērtējumus, jo šis instruments jau ir pieejams; atgādina, ka ietekmes novērtējumu veikšanai ir pieejama konkrētu budžeta pozīcija un īpaši tam paredzēti dienesti; uzskata, ka ietekmes novērtējumu izskatīšana Parlamentā ir jo īpaši nepieciešama gadījumos, kad Komisijas sākotnējā priekšlikumā ir ieviestas būtiskas izmaiņas;

Ietekmes novērtējumi Eiropadomē

25.

cer, ka Padome ievēros savu apņemšanos sistemātiski novērtēt pašas ierosinātu būtisku grozījumu ietekmi;

o o

26.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.

(1) OV C 380 E, 11.12.2012., 31. lpp.

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/57

P8_TA(2014)0070

ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārta

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu (2014/2919(RSP))

(2016/C 289/10)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 1989. gada 20. novembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

—	ņemot vērā 2006. gada 13. decembrī Ņujorkā pieņemto ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu,

—	ņemot vērā 2009. gadā pieņemto Stokholmas programmu un ar to saistīto rīcības plānu laikam no 2010. līdz 2014. gadam,

—	ņemot vērā ANO Bērna tiesību komitejas Vispārīgo norādījumu Nr. 14 (2013) par to, ka bērnam ir tiesības uz to, lai vienmēr tiktu ievērotas viņa intereses,

—	ņemot vērā 2011. gada februārī pieņemto ES plānu par bērna tiesībām,

—	ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā,

—	ņemot vērā deklarāciju un rīcības plānu par attīstības palīdzības efektivitāti, kas pieņemti augsta līmeņa sanāksmē, kura notika Pusanā no 2011. gada 29. novembra līdz 1. decembrim,

—	ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. februāra paziņojumu “Īpaša vieta bērniem ES ārējās darbībās” (COM(2008)0055),

—	ņemot vērā ES pamatnostādnes par bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību,

—	ņemot vērā ES pamatnostādnes par bērniem bruņotos konfliktos,

—	ņemot vērā ANO rīcības plānu “Bērniem piemērota pasaule”,

—	ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (1),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (2),

—	ņemot vērā ES Stratēģiju cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā, īpaši tās noteikumus par finansējuma piešķiršanu, lai varētu izstrādāt vadlīnijas bērnu aizsardzības sistēmām un vadlīnijas par apmaiņu ar labu praksi,

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra ieteikumu 2013/112/ES “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”, (3),

—	ņemot vērā 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES (4),

—	ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) un Pekinas rīcības platformu,

—	ņemot vērā 2014. gada 25. februāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par vardarbības pret sievietēm apkarošanu (5) un 2014. gada 6. februāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu “Sieviešu dzimumorgānu kropļošanas izskaušana” (6),

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 5. jūnija secinājumus “Pret sievietēm un meitenēm vērstas visa veida vardarbības, tostarp sieviešu dzimumorgānu kropļošanas, novēršana un apkarošana”,

—	ņemot vērā Padomes 2014. gada 19. maija secinājumus par tiesībās balstītu pieeju sadarbībai attīstības jomā, ietverot visas cilvēktiesības,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 7. pantu, kurā atkārtoti ir apstiprināts, ka ES “nodrošina savu dažādo politiku un darbību savstarpēju konsekvenci, ņemot vērā savus mērķus”,

—	ņemot vērā Komisijas 2014. gada 2. jūnija paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem: no koncepcijas līdz kopīgai rīcībai” (COM(2014)0335),

—	ņemot vērā Komisijas 2005. gada 12. aprīļa paziņojumu “Attīstības politiku saskaņotība” (COM(2005)0134) un Ārlietu Padomes 2012. gada 14. maija 3166. sanāksmes secinājumus “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: pārmaiņu programma”,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.	tā kā ANO Konvencija par bērna tiesībām un tās fakultatīvie protokoli ir bērna tiesību veicināšanas un aizsardzības standarts un satur visaptverošu starptautisku tiesību standartu kopumu bērnu aizsardzībai un bērnu labklājības nodrošināšanai;

B.	tā kā visas ES dalībvalstis ir ratificējušas ANO Konvenciju par bērna tiesībām un līdz ar to tām ir nepārprotams pienākums veicināt, aizsargāt un piepildīt ikviena to jurisdikcijā esoša bērna tiesības;

C.	tā kā bērnu tiesību veicināšana ir skaidrs mērķis, kas iekļauts ES politikas virzienos, un tā kā ES Pamattiesību harta paredz, ka jebkādos ES pasākumos primāri jāņem vērā bērna intereses;

D.	tā kā ANO Konvencijā par bērna tiesībām un ES Pamattiesību hartā tiek respektētas bērna tiesības tikt uzklausītam un tiesības uz to, ka atbilstīgi bērna vecumam un briedumam tiek ņemts vērā bērna viedoklis jautājumos, kas viņu skar;

E.	tā kā bērna tiesības, proti, princips, ka jāņem vērā bērna intereses, bērna tiesības uz dzīvību, izdzīvošanu un attīstību, nediskriminēšana un bērna tiesību paust savu viedokli respektēšana attiecas uz visiem ES politikas virzieniem;

tā kā pēc ANO Konvencijas par bērna tiesībām pieņemšanas pirms 25 gadiem ir panākts zināms progress, taču daudzviet pasaulē, arī ES dalībvalstīs, bērnu tiesības aizvien vēl tiek pārkāptas, kas izpaužas kā vardarbība, pāridarījumi, ekspluatācija, bērnu pakļaušana nabadzībai, sociālai atstumtībai un diskriminācijai reliģiskās piederības, invaliditātes, seksuālās identitātes, vecuma, etniskās piederības, kā arī migranta vai rezidenta statusa dēļ;

G.	tā kā tiesībām ir jēga tikai tad, ja visiem bērniem un viņu ģimenes locekļiem ir iespējas visiem bez izņēmuma vērsties tiesā un tiesības uz taisnīgiem, savlaicīgiem un efektīviem tiesību aizsardzības līdzekļiem;

tā kā 2012. gadā apmēram 6,6 miljoni bērnu nomira, nesasnieguši 5 gadu vecumu, turklāt lielākoties viņu nāves cēlonis bija novēršams, līdz ar to viņiem tika liegtas viņu pamattiesības dzīvot un attīstīties; tā kā 168 miljoni bērnu vecumā no 5 līdz 17 gadiem ir iesaistīti bērnu darbā, kas apdraud viņu tiesības būt pasargātiem no ekonomiskas ekspluatācijas un pārkāpj viņu tiesības mācīties un rotaļāties; tā kā 11 % meiteņu dodas laulībā, nesasniegušas 15 gadu vecumu, tādējādi tiek apdraudētas viņu tiesības uz veselību, izglītību un aizsardzību; tā kā Subsahāras Āfrikā desmitā daļa bērnu aizvien vēl mirst, nesasnieguši 5 gadu vecumu;

tā kā izglītība, konkrētā, bezmaksas pamatizglītība visiem bērniem, ir viena no pamattiesībām, kuru valdības apņēmās respektēt, ratificējot 1989. gada ANO Konvenciju par bērna tiesībām; tā kā 2015. gadam izvirzītais mērķis ir nodrošināt, ka visi zēni un meitenes pabeidz pamatskolu; tā kā neraugoties uz zināmu progresu attīstītajās valstīs, līdz šā mērķa sasniegšanai vēl ir tālu;

J.	tā kā visaptveroša dzimumaudzināšana ir tāda procesa neatņemama un svarīga sastāvdaļa, ar kuru tiek nostiprinātas zēnu un meiteņu tiesību uz labklājību un veselību, veicināta vienlīdzība un apkaroti stereotipi;

K.	tā kā humanitārām krīzēm aizvien ir postoša ietekme uz bērniem un tā kā 2014. gadā krīzes, galvenokārt konfliktu izraisītas krīzes, tiešā veidā ietekmēja vairāk nekā 59 miljonus bērnu; tā kā tiek lēsts, ka šobrīd pasaulē ir 250 000 bērnu karavīru, no kuriem 40 % ir meitenes;

tā kā tikai 2012. gadā vien gandrīz 95 000 bērnu un pusaudžu vecumā līdz 20 gadiem kļuva par slepkavības upuriem, gandrīz 1 miljards bērnu vecumā no 2 līdz 14 gadiem tika fiziski sodīts, katrs trešais pusaudzis vecumā no 13 līdz 15 gadiem saskārās ar iebiedēšanu, apmēram 70 miljoni meiteņu vecumā no 15 līdz 19 gadiem bija pakļautas kāda veida fiziskai vardarbībai, bet 120 miljoni meiteņu visā pasaulē vismaz reizi savā mūžā ir stājušās piespiedu dzimumattiecībās vai bijušas spiestas piespiedu kārtā veikt seksuāla rakstura darbības;

M.	tā kā jaunattīstības valstīs bērni veido pusi no iedzīvotāju skaita un tā kā ES dzīvo apmēram 100 miljoni bērnu;

tā kā saskaņā ar jaunāko UNICEF ziņojumu par bērnu nabadzības izplatību bagātajās valstīs laikā kopš 2008. gada pašās bagātākajās pasaules valstīs 2,6 miljoni bērnu ir nokļuvuši zem nabadzības sliekšņa, bet kopējais to bērnu skaits, kas attīstītajās valstīs dzīvo nabadzībā, ir 76,5 miljoni; tā kā šajā pašā pētījumā teikts, ka 2013. gadā ES valstīs 7,5 miljoni jauniešu nedz strādāja, nedz mācījās, nedz bija iesaistīti apmācībā;

O.	tā kā vardarbība pret bērniem var izpausties dažādos veidos, tostarp kā psiholoģisks, fizisks, seksuāls, emocionāls vai verbāls pāridarījums, atstāšana novārtā un neaprūpēšana, un tā var notikt mājās, skolā, veselības aprūpes vai tiesu sistēmas iestādēs, darbavietā, kopienās un internetā;

tā kā ES bērna tiesību darba kārtībā ir izklāstīts skaidrs satvars ES rīcībai un tā kā, īstenojot to, ir panākts vērā ņemams progress vairākās no svarīgākajām darbības un likumdošanas jomām, tostarp ir izveidotas karstās tālruņa līnijas, kur zvanīt bērnu pazušanas gadījumā, tiek veicināta bērniem draudzīga tiesu sistēma, ir uzlabota datu vākšana un bērnu tiesības ir integrētas ārējās darbībās;

Q.	tā kā ikviens bērns ir pirmām kārtām tikai bērns, kura tiesības ir jāīsteno bez diskriminācijas un neatkarīgi no viņa vecāku etniskās izcelsmes, valstspiederības vai sociālā, migranta vai rezidenta statusa;

R.	tā kā meitenēm un zēniem ir līdzīgas, bet tajā pašā laikā atšķirīgas ekspektācijas un socializēšanās veidi un tā kā meitenes un zēni dažādos vecumos saskaras ar atšķirīga veida diskrimināciju;

tā kā, neraugoties uz panākto vērā ņemamo progresu, īpaši tādās jomās kā cilvēku tirdzniecība, seksuāla ekspluatācija, cietušo tiesību aizsardzības, patvēruma meklētāji un nepavadīti nepilngadīgie, ir vēl ļoti daudz darāmā, lai nodrošinātu, ka visā ES tiek pilnībā ievērotas migrantu bērnu tiesības; tā kā daudzi nepavadīti nepilngadīgi pazūd un sāk slapstīties pēc tam, kad nokļuvuši ES, kas padara viņus neaizsargātus pret izmantošanu;

tā kā sava starptautiskā rakstura dēļ bērnu izmantošana un bērnu seksuāla izmantošana internetā, kas ietver arī bērnu seksuālu izmantošanu atainojošu materiālu izplatīšanu internetā un kiberlenkšanu, turpina būt nopietna problēma, kas jārisina tiesībaizsardzības iestādēm, un pārkāpumi svārstās no seksuāla rakstura izspiešanas un iedraudzināšanas (grooming) līdz pat bērnu izmantošanu atainojošu, pašuzņemtu materiālu izplatīšanai un bērnu izmantošanas straumēšanai tiešraidē, turklāt šādus noziegumus ir ārkārtīgi grūti izmeklēt, jo inovatīvas tehnoloģijas ļauj noziedzniekiem, tostarp kiberlencējiem, vieglāk un ātrāk piekļūt šāda veida materiāliem;

tā kā bērnus īpaši smagi ietekmē nabadzība un līdzekļu samazināšana sociālā nodrošinājuma sistēma, kā arī galveno sociālo pabalstu, piemēram, ģimenes pabalstu, samazināšana un tā kā kopš 2007. gada šādi samazinājumi Eiropas Savienībā ir kļuvuši biežāki; tā kā Eiropas Savienībā pat pēc sociālo pārskaitījumu veikšanas bērnu nabadzības īpatsvars saglabājas ļoti augsts (20,3 % 2013. gadā);

V.	tā kā laikposmam pēc 2015. gada paredzētais globālās attīstības satvars sniedz iespēju ieguldīt visu bērnu tiesībās, lai kur pasaulē viņi nedzīvotu, neatkarīgi no bērnu dzimuma, etniskās izcelsmes, rases vai ekonomiskā, invaliditātes vai cita veida stāvokļa,

uzskata, ka bērnu tiesībām ES politikas virzienos ir pievērsta milzīga nozīmē un ka ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārta ir lieliska iespēja panākt, ka tā tiek pilnībā īstenota kā politikā, tā praksē, kā arī veikt papildu pasākumus, lai panāktu, ka it visur tiek respektētas ikviena bērna tiesības, īpaši visneaizsargātāko bērnu tiesības;

atzinīgi vērtē Stokholmas programmā iekļauto ES apņemšanos izstrādāt integrētu ES stratēģiju, kuras mērķis būtu efektīvi veicināt un aizsargāt bērna tiesības ES iekšpolitikā un ārpolitikā un atbalstīt dalībvalstu centienus šajā jomā; aicina Komisiju ierosināt tālejošu un visaptverošu bērna tiesību stratēģiju un rīcības plānu nākamajiem pieciem gadiem, kas balstītos uz ES bērna tiesību darba kārtību un turpināt tajā iesākto;

atzinīgi vērtē ES apņemšanos turpināt izstrādāt integrētas ES bērnu aizsardzības vadlīnijas, lai samazinātu fragmentāciju, ko izraisa reaģēšana uz atsevišķām problēmām, risinot konkrētas ar bērnu aizsardzību saistītas problēmas, un lai panāktu, ka visi bērni visā ES ir efektīvi aizsargāti pret jebkāda veida vardarbību;

aicina Komisiju uzraudzīt, kā dalībvalstīs tiek īstenoti tās ieteikumi “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”, ziņot par šo ieteikumu īstenošanu un nodrošināt bērniem kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību un līdzdarbības iespējas; aicina tās dalībvalstis, kurās bērnu nabadzības līmenis ir augstāks par vidējo, nospraust valsts mērķus un par prioritāti izvirzīt tādas investīcijas, kuru mērķis ir samazināt bērnu un jauniešu nabadzību un sociālo atstumtību;

aicina ES un tās dalībvalstis savā iekšpolitikā un attiecībās ar trešām valstīm izvirzīt par galveno prioritāti Tūkstošgades attīstības mērķus; uzsver, ka šos mērķus, īpaši tādu kā nabadzības samazināšana, visiem pieejama izglītība un dzimumu līdztiesība, būs iespējams sasniegt tikai attīstot visiem pieejamus sabiedriskos pakalpojumus;

aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut un uzsvērt orientāciju uz bērniem un jauniešiem gan Eiropas pusgadā, gan gada izaugsmes pētījumā un pārskatītajā stratēģijā “Eiropa 2020”, lai labāk īstenotu Komisijas ieteikumus “Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”;

aicina Komisiju nodrošināt labāku koordināciju starp dažādajiem tās dienestiem, lai efektīvi integrētu bērnu tiesības visos ES leģislatīvajos priekšlikumus, politikas virzienos un finansiālajos lēmumos, un uzraudzīt, ka šie priekšlikumi, politikas virzieni un lēmumi pilnībā atbilst ES acquis, kas attiecas uz bērniem, un saistībām, ko uzliek ANO Konvencija par bērna tiesībām; aicina Komisiju nodrošināt, ka bērnu tiesību koordinatora mandāts un viņa rīcībā esošie resursi pienācīgi atspoguļo ES apņemšanos sistemātiski un efektīvi integrēt politikā bērnu tiesības;

aicina Komisiju izmantot iespēju, kas radusies saistībā ar daudzgadu finanšu shēmas termiņa vidusposma pārskatīšanu, lai nodrošinātu ES līdzekļu izmantošanu visnelabvēlīgākajā stāvoklī esošo un visneaizsargātāko bērnu labā;

aicina dalībvalstis un Komisiju bērnus uzskatīt par nepārprotamu prioritāti, plānojot un īstenojot reģionālās un kohēzijas politikas nostādnes, piemēram, Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā, ES programmu attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām un ES līdztiesības un diskriminācijas novēršanas politiku; atkārtoti uzsver to, cik svarīgi ir aizsargāt un popularizēt romu bērnu vienādas iespējas izmantot visas tiesības;

10.

stingri prasa, lai visās bērna tiesību politikas nostādnēs tiktu ņemts vērā dzimumu līdztiesības aspekts, un prasa, lai tiktu īstenoti īpaši pasākumi, kas nostiprinātu meiteņu tiesības, tostarp tiesības uz izglītību un veselības aprūpi;

11.

aicina dalībvalstis nodrošināt to, lai bērna interešu princips tiktu ievērots visos tiesību aktos, visu līmeņu valdības locekļu pieņemtajos lēmumos un visos tiesu spriedumos, un mudina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi nolūkā uzlabot bērna interešu principa pareizu īstenošanu visā ES;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visas nepieciešamās darbības, lai nodrošinātu visu bērnu faktiskas iespējas izmantot tiesu sistēmas, kas izveidotas, ņemot vērā konkrētas vajadzības un tiesības, lai kāds arī nebūtu bērnu statuss — aizdomās turētais, noziedzīgu nodarījumu izdarījušais, cietušais vai citāda veida dalībnieks tiesvedībā;

13.

aicina Komisiju novērtēt aizturēšanas politikas nostādņu un krimināltiesību sistēmu ietekmi uz bērniem; norāda, ka visā ES bērnu tiesības tiek nepastarpināti ietekmētas, ja bērni ieslodzījuma iestādēs dzīvo kopā ar saviem vecākiem; uzsver to, ka aptuveni 800 000 ES dzīvojošo bērnu katru gadu tiek nošķirti no kāda no ieslodzītajiem vecākiem — tas bērna tiesības ietekmē daudzējādi;

14.

uzskata, ka, bērniem iegādājoties preces un pakalpojumus, netiek nodrošināta viņu aizsardzība; aicina darījumu aprindas un ieinteresētās personas atturēties no agresīvas un maldinošas reklāmas, kas paredzēta bērniem gan tiešsaistē, gan ārpus tās, tostarp īstenot pieņemtos rīcības kodeksus un līdzīga rakstura iniciatīvas; uzskata, ka bērniem paredzēta pārtika ar augstu tauku, sāls un cukura saturu būtu jāreklamē atbildīgi, jo pieaug bērnu aptaukošanās un diabēts;

15.

uzskata, ka tiešsaistē izvietotie bērnu personīgie dati ir jāaizsargā pienācīgi un ka bērni ir jāinformē saprotamā un viņiem draudzīgā veidā par draudiem un sekām, kādas rada personas datu izmantošana tiešsaistē; uzsver, ka būtu jāaizliedz bērnu profilēšana tiešsaistē; uzskata, ka visiem bērniem vajadzētu būt tiesībām dzīvot veselīgā un drošā vidē un iespējām rotaļāties;

16.

aicina dalībvalstis īstenot Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu, jo vairums tirdzniecības upuru ir jaunas meitenes un zēni, kas kā bērni ir cietuši no viņu izmantošanas darba un seksuālā nolūkā; prasa arī to, lai dalībvalstis un ES stiprinātu policijas un tiesu iestāžu sadarbību nolūkā novērst šādus noziedzīgus nodarījumus un sodīt to izdarītājus; aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai apkarotu bērnu nelikumīgu pārvietošanu, sadarboties ar trešām valstīm nolūkā risināt bērnu kontrabandas un tirdzniecības aizvien lielākās problēmas, un pienācīgi sodīt tirgotājus;

17.

uzskata, ka ir jārīkojas, lai novērstu kiberiebiedēšanu, un ka bērniem, skolotājiem un jauniešu un bērnu organizācijām ir jābūt aktīvām, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šiem jautājumiem;

18.

prasa, lai ES un tās dalībvalstis ieguldītu līdzekļus bērniem domātu sabiedrisku pakalpojumu sniegšanā, tostarp bērnu aprūpē, izglītībā un veselības aprūpē , un jo īpaši bērnudārzu, silīšu un bērnu izklaides pasākumu komunālo pakalpojumu sniegšanas publiskā tīkla paplašināšanā;

19.

tā kā pamatlīmeņa izglītība ne vienmēr nodrošina nepieciešamās pamatzināšanas, aicina dalībvalstis nodrošināt visiem bezmaksas vidējo izglītību, kas ir sine qua non nosacījums tiesību uz vienlīdzīgām iespējām izmantošanai;

20.

aicina dalībvalstis pieņemt likumus, ar kuriem tiktu nostiprinātas un aizsargātas maternitātes un paternitātes tiesības, lai nodrošinātu bērniem veselīgu un stabilu vidi viņu pirmajos dzīves mēnešos;

21.

aicina dalībvalstis īstenot Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu un palielināt tiesībaizsardzības iestāžu juridisko spēju, tehnisko jaudu un tām piešķirto finanšu līdzekļus apjomu, lai nodrošinātu ciešāku sadarbību, tostarp ar Eiropas Policijas biroju, nolūkā efektīvāk konstatēt un sagraut bērnu seksuālo izmantotāju tīklus, vienlaikus prioritārā kārtā nodrošinot konkrētajā lietā figurējošo bērnu tiesību aizsardzību un drošību;

22.

prasa, lai tiesībaizsardzības iestādes, tiesu iestādes un informācijas un sakaru tehnoloģiju nozare, interneta pakalpojumu sniedzēji (IPS), banku nozare un nevalstiskās organizācijas, tostarp jaunatnes un bērnu organizācijas, īstenotu efektīvas partnerības pieeju un savstarpēji apmainītos ar informāciju nolūkā nodrošināt bērnu tiesību ievērošanu un aizsardzību tiešsaistē un pret bērniem izturēties, ņemot vērā viņiem normatīvi noteikto neaizsargātības statusu; aicina Komisiju uzņemties iniciatīvu aicināt visas dalībvalstis rīkoties, lai novērstu visa veida kiberlenkšanu un kiberiebiedēšanu;

23.

uzskata, ka nepavadīti nepilngadīgie ir īpaši neaizsargāti; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot Parlamenta 2013. gada 12. septembra rezolūciju par stāvokli saistībā ar nepavadītiem nepilngadīgiem ES; aicina dalībvalstis pilnībā īstenot kopējo Eiropas patvēruma sistēmas paketi, lai uzlabotu nepavadītu nepilngadīgo situāciju ES; aicina dalībvalstis rīkoties, lai izbeigtu bērnu migrantu aizturēšanu visā ES; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-648/11 MA, BT, DA pret Secretary of State for the Home Department, kurā ir noteikts, ka dalībvalsts, kurai ir jāizskata iesniegums par patvēruma piešķiršanu, ko vairākās dalībvalstīs iesniedzis nepavadīts nepilngadīgais, ir valsts, kurā minētais nepilngadīgais atrodas pēc iesnieguma iesniegšanas šajā valstī; atgādina, ka nepavadīts nepilngadīgais, pirmkārt, ir bērns, kam, iespējams, draud briesmas, un ka dalībvalstīm un ES galvenokārt būtu jānodrošina nepavadītu nepilngadīgo aizsardzība, nevis jāveic imigrācijas kontrole, tādējādi ievērojot bērna interešu pamatprincipu;

24.

aicina dalībvalstis īstenot ANO Konvencijā par tādu bērnu bērna tiesībām, kuri ir palikuši bez vecāku aprūpes, un ANO vadlīnijās par bērnu alternatīvo aprūpi noteiktos standartus; aicina Komisiju izmantot ES struktūrfondus, lai atbalstītu pāreju no pakalpojumiem, kurus sniedz iestādes, uz pakalpojumiem, kurus sniedz kopiena; ņemot vērā ievērojamo tādu lietu skaitu, kurās dažu dalībvalstu publiskās iestādes, iespējams, ir veikušas piespiedu adopciju, neprasot vecāku atļauju, aicina Komisiju iesniegt konkrētu pasākumu priekšlikumus, ar kuriem nodrošina to, lai dalībvalstīs piekoptie adopcijas paņēmieni atbilstu bērna interesēm;

25.

aicina visas dalībvalstis pozitīvā, humānā un ātrā veidā sekmēt ģimenes atkalapvienošanos saskaņā ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 10. pantu;

26.

uzsver nepieciešamību bez vēsts pazudušos bērnu meklēšanā ES piemērot koordinētāku pieeju; aicina dalībvalstis uzlabot policijas un tiesu iestāžu sadarbību pārrobežu lietās, kas saistītas ar bez vēsts pazudušiem bērniem, un ieviest uzticības tālruņus, pa kuriem varētu meklēt bez vēsts pazudušos bērnus un sniegt atbalstu bērniem, kas cietuši no ļaunprātīgas izmantošanas; aicina dalībvalstis nelikt šķēršļus, Marokas, Singapūras, Krievijas Federācijas, Albānijas, Andoras, Seišelu, Gabonas un Armēnijas ceļā, tām pievienojoties Hāgas 1980. gada konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem;

27.

aicina Komisiju, pārskatot Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, nopietni ņemt vērā bērna intereses, jo dalībvalstis šo regulu īsteno un kontrolē tās īstenošanu tā, ka var neievērot vecāku un aizgādības tiesības;

28.

nosoda ikvienu pret bērnu vērstu vardarbības veidu: fiziskus, seksuālus un verbālus pāridarījumus, piespiedu laulības, bērnu darbu, prostitūciju, tirdzniecību, spīdzināšanu, nogalināšana goda dēļ, sieviešu ģenitāliju kropļošanu, bērnu kā kareivju un cilvēku vairoga izmantošanu, trūkumu, atstāšanu novārtā un nepietiekamu barošanu; uzskata, ka vispār nav pieļaujama atsaukšanās uz tradīciju, kultūru un reliģiju, lai attaisnotu pret bērniem vērstu vardarbību; aicina dalībvalstis arī turpmāk ievērot savu pienākumu un apkarot visu veidu vardarbību, kas vērsta pret bērniem, tostarp oficiāli aizliedzot bērnu miesas sodus un nosakot sodu par tiem; aicina dalībvalstis pastiprināt sadarbību un dialogu ar trešām valstīm, lai pievērstu uzmanību bērnu tiesībām un aicinātu tās ievērot visā pasaulē;

29.

nosoda bērnu izmantošanu militāru un teroristisku darbību veikšanai vai mērķiem; atgādina par psihosociālā atbalsta un palīdzības svarīgo nozīmi no visu to bērnu viedokļa, kuri bijuši tieši pakļauti vardarbīgo notikumu ietekmei un ir cietuši karā; atzinīgi vērtē ES iniciatīvu “Miera bērni” un uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt iespējas iegūt izglītību bērniem, kas ir cietuši no konfliktiem; aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības Augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) atbalstīt ANO kampaņu “Bērni, nevis kareivji”, kas paredzēta, lai līdz 2016. gadam izbeigtu bērnu kareivju vervēšanu un izmantošanu nacionālajos drošības spēkos;

30.

aicina PV/AP, īstenojot katru ES ārējo darbību, bērnu tiesības uzskatīt par prioritārām, lai nodrošinātu bērnu tiesību efektīvu integrāciju, tostarp saistībā ar cilvēktiesību dialogiem, tirdzniecības nolīgumiem, pievienošanās procesu un Eiropas Kaimiņattiecību politiku un attiecībā uz Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) grupas valstīm, jo īpaši konflikta stāvoklī esošām valstīm; aicina PV/AP katru gadu ziņot Parlamentam par rezultātiem, kas gūti, īstenojot bērniem veltītu ES ārējo darbību;

31.

aicina Komisiju bērnu tiesības ņemt vērā attīstības sadarbības un humanitārās palīdzības sniegšanas apsvērumos, lai nodrošinātu atbilstīgu finansējumu un palielinātu to bērnu aizsardzības līmeni, kas cietuši no ārkārtas stāvokļiem vai cilvēka izraisītām vai dabiskām katastrofām, kā arī iekšzemē pārvietotu bērnu un bērnu bēgļu aizsardzības līmeni; uzsver to, cik svarīgi ir saistīt kopā palīdzību, rehabilitāciju un attīstību, jo īpaši ilgstošas krīzes gadījumā, un ES politikas nostādnēs un programmās iekļaut jauninājumus un jaunās tehnoloģijas, lai labāk ņemtu vērā bērnu tiesības attīstības un ārkārtas apstākļu nosacījumu izstrādē;

32.

atzinīgi vērtē to, ka 2014. gadā Nobela Miera prēmija tika piešķirta kopīgi Kailash Satyarthi un Malala Yousafzai par viņu apņēmību aizsargāt bērnu tiesības, jo īpaši visu bērnu tiesības uz izglītību; atzinīgi vērtē to, ka Saharova Balvas tīkls publiski uzteica iniciatīvas sabiedrības uzmanību pievērst pret bērniem vērstai vardarbībai; uzskata, ka šāds solis uzskatāmi apliecina svarīgo lomu, kāda ir pilsoniskajai sabiedrībai un starptautiskajām organizācijām, aizstāvot un popularizējot ANO Konvencijā par bērna tiesībām nostiprinātās tiesības un iestājoties par tām;

33.

uzsver lielo nozīmi, kāda ir sociālajiem partneriem un vietējām pašvaldībām, popularizējot bērnu tiesības, un aicina Reģionu komiteju un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju rīkoties un izstrādāt atzinumus, lai pilnībā piedalītos bērnu tiesību popularizēšanā attiecībā uz katru ES politikas nostādni;

34.

aicina ES iestādes, dalībvalstis, vietējās iestādes, sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību apvienoties un sadarboties visos līmeņos, lai uzlabotu bērnu situāciju ES un citur pasaulē; atzinīgi vērtē bērna tiesību manifestu, kuru kopīgi izstrādāja UNICEF un 14 organizācijas, kas popularizē bērnu tiesības, un vēlas, lai lielāks skaits Eiropas Parlamenta deputātu un valstu parlamentu deputātu parakstītu manifestu un kļūtu par bērna tiesību dedzīgiem aizstāvjiem;

35.

pauž vēlmi Eiropas Parlamentā izveidot sadarbības grupu par bērnu tiesībām un labklājību, kuras pamatā būtu bērna tiesību manifests, kura darbotos kā pastāvīga struktūrvienība un kura atbildētu par to, lai bērnu tiesības tiktu atbalstītas attiecībā uz katru Eiropas Parlamenta nostādni un darbību gan iekšpolitiskā, gan ārpolitiskā kontekstā; šim nolūkam atbalsta iniciatīvu katrā Parlamenta komitejā izraudzīties bērnu tiesību “tematiskos punktus”, ar kuru palīdzību tiktu nodrošināta bērnu tiesību integrācija attiecībā uz katru politikas nostādni un pieņemto tiesību aktu;

36.

uzskata par svarīgu palielināt bērnu dalību parlamentārajās norisēs, ievērojot Parlamentu savienības un UNICEF iedibināto praksi; aicina Komisiju, dalībvalstis un vietējās pašvaldības noskaidrot veidus un līdzekļus, kā uzlabot bērnu un pusaudžu dalību lēmumu pieņemšanas procesā; mudina izmantot jaunās tehnoloģijas un jauninājumus, lai apspriestos ar bērniem un jauniešiem un palielinātu bērnu dalību;

37.

aicina dalībvalstis nekavējoties ratificēt visus ANO Konvencijai par bērna tiesībām pievienotos fakultatīvos protokolus;

38.

aicina Komisiju un PV/AP noskaidrot veidus un līdzekļus, kā ES varētu vienpusēji pievienoties ANO Konvencijai par bērna tiesībām;

39.

mudina ASV, Somāliju un Dienvidsudānu ratificēt Konvenciju par bērna tiesībām, lai panāktu tās vispārēju ratifikāciju;

40.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, Reģionu komitejai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, ANO ģenerālsekretāram, ANO Bērnu tiesību komitejas priekšsēdētājam un UNICEF izpilddirektoram.

(1) OV L 101, 15.4.2011., 1. lpp.

(2) OV L 335, 17.12.2011., 1. lpp.

(3) OV L 59, 2.3.2013., 5. lpp.

(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0387.

(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0126.

(6) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0105.

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/65

P8_TA(2014)0071

Digitālais vienotais tirgus

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par patērētāju tiesību nodrošināšanu digitālajā vienotajā tirgū (2014/2973(RSP))

(2016/C 289/11)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktu un 6. pantu,

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 9., 10., 12.,14., 16., 26. un 36. pantu, kā arī 114. panta 3. punktu un 169. panta 1. punktu,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un it īpaši tās 7., 8., 11., 21., 38. un 52. pantu,

—	ņemot vērā koplēmuma procedūru 2013/0309 par priekšlikumu Regulai, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar Eiropas elektronisko sakaru vienoto tirgu un savienota kontinenta īstenošanu (COM(2013)0627),

—	ņemot vērā Komisijas dienestu 2013. gada 23. aprīļa darba dokumentu “Elektroniskās tirdzniecības rīcības plāns 2012.–2015. gadam — stāvoklis 2013. gadā” (SWD(2013)0153),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. februāra iekšējā tirgus izveides rezultātu 26. apkopojumu,

—	ņemot vērā Komisijas sagatavotos Digitālās programmas 2014. gada rezultātu apkopojumu ziņojumus,

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu “Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

—	ņemot vērā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par jaunu programmu attiecībā uz patērētāju aizsardzības politiku (1),

—	ņemot vērā 2014. gada 4. februāra rezolūciju par Direktīvas 2005/29/EK (Negodīgas komercprakses direktīvas) īstenošanu (2),

—	ņemot vērā 2013. gada 10. decembra rezolūciju par mākoņdatošanas potenciāla atraisīšanu Eiropā (3),

—	ņemot vērā 2013. gada 4. jūlija rezolūciju par vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu (4),

—	ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu (5),

—	ņemot vērā 2012. gada 22. maija rezolūciju par stratēģiju neaizsargāto patērētāju tiesību stiprināšanai (6),

—	ņemot vērā 2012. gada 20. aprīļa rezolūciju par konkurētspējīgu digitālo vienoto tirgu: e-pārvalde kā virzītājspēks (7),

—	ņemot vērā 2011. gada 15. novembra rezolūciju par jaunu stratēģiju attiecībā uz patērētāju aizsardzības politiku (8),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta A 2013. gada pētījumu par vispārēji digitalizētas sabiedrības veidošanu ES,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta A 2013. gada pētījumu “Izklaide x.0 — stimuls platjoslas sakaru ieviešanai”,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 26. marta ieteikumu Padomei par drošības un pamatbrīvību stiprināšanu internetā (9),

—	ņemot vērā 2014. gada 12. marta rezolūciju par ASV Nacionālās drošības aģentūras novērošanas programmu, novērošanas struktūrām dažādās dalībvalstīs un ietekmi uz ES pilsoņu pamattiesībām un transatlantisko sadarbību tieslietu un iekšlietu jomā (10),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta Politikas departamenta (A departaments) 2013. gada pētījumu par patērētāju diskrimināciju digitālajā vienotajā tirgū,

—	ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-293/12 un C-594/12, kurā Direktīva par datu saglabāšanu tika pasludināta par spēkā neesošu,

—	ņemot vērā Reglamenta 123. panta 2. punktu,

A.	tā kā digitālais vienotais tirgus ir viena no nākotnes attīstības jomām un, neraugoties uz problēmām, paver lielas efektivitātes pieauguma iespējas, kas var sasniegt līdz pat EUR 260 miljardiem gadā un tādējādi sekmēt Eiropas atgūšanos no krīzes;

B.	tā kā Eiropas digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšana radītu miljoniem darbvietu un, iespējams, ļautu Eiropas Savienībai līdz 2020. gadam palielināt IKP par 4 %;

C.	tā kā ir paredzams, ka lietotņu nozare vien laikposmā no 2013. līdz 2018. gadam trīskāršos savus ienākumus un radīs 3 miljonus darbvietu;

tā kā Eiropas Parlaments ir pasūtījis pētījumu, kurā paredzēts analizēt Eiropas integrācijas trūkuma izmaksas digitālajā vienotajā tirgū, un kura secinājumi vēlreiz apstiprina to, ka ir svarīgi digitālos risinājumus uzskatīt par iespēju patērētājiem, iedzīvotājiem un uzņēmumiem, nevis par apdraudējumu;

E.	tā kā Eiropas Savienībai ir jāveicina masveidīga mākoņdatošanas tehnoloģiju izmantošanas izplatība, jo šīs tehnoloģijas ir nozīmīgs Eiropas ekonomikas izaugsmes virzītājs; tā kā minētajā pētījumā ir gūti pierādījumi nozīmīgiem ieguvumiem, kas saistīti ar šo tehnoloģiju strauju attīstību;

tā kā šķēršļi patērētāju dalībai digitālajā vienotajā tirgū ir saistīti ar diskriminējošu praksi, piemēram, prasība pakalpojumu sniedzējiem strādāt tikai konkrētās valstīs vai teritorijās, vienkāršs atteikums pārdot, automātiska datu maršruta maiņa un pārdošanas nosacījumu nepamatota diversificēšana;

G.	tā kā drošiem, efektīviem, konkurētspējīgiem un inovatīviem mobilajiem maksājumiem un e-maksājumiem ir izšķiroša nozīme, lai patērētāji pilnībā varētu izmantot vienotā tirgus priekšrocības;

H.	tā kā personas datu un privātās dzīves aizsardzība, kā arī kiberdrošība un elektronisko sakaru un tīklu drošība ir digitālā vienotā tirgus prioritāte, jo tie ir būtiski priekšnoteikumi, lai šis tirgus darbotos un varētu panākt iedzīvotāju un patērētāju uzticēšanos tam;

I.	tā kā piekļuve plaša pārklājuma, ātrgaitas, drošam un ātram internetam visā Eiropā un digitālie pakalpojumi sabiedrības labā ir būtiski svarīgi sociālajai un ekonomikas izaugsmei, konkurētspējai, sociālai iekļaušanai un vienotajam tirgum;

J.	tā kā pētniecība, izstrāde un inovācijas digitālajā ekonomikā palīdzēs nodrošināt Eiropas konkurētspējas saglabāšanu vidējā un ilgākā laikposmā;

K.	tā kā strauja ātrgaitas platjoslas pakalpojumu ieviešana ir izšķiroša Eiropas produktivitātes attīstībai un tam, lai rastos jauni un mazie uzņēmumi, kas varētu ieņemt vadošo pozīciju dažādās nozarēs, piemēram, veselības aprūpes, ražošanas un pakalpojumu nozarēs;

L.	tā kā privātajam sektoram būtu jāuzņemas vadošā loma platjoslas tīklu izvēršanā un modernizēšanā, kas būtu jāatbalsta ar konkurētspējīgu un ieguldītājiem labvēlīgu regulējumu;

tā kā digitālais vienotais tirgus ir viena no visnovatoriskākajam tautsaimniecības nozarēm, kas ar e-tirdzniecības attīstību gan būtiski sekmē Eiropas ekonomikas konkurētspēju un veicina ekonomikas izaugsmi, gan arī palīdz nodrošināt uzņēmumu administratīvo un finanšu atbilstību un piedāvā patērētājiem arvien pieaugošu preču un pakalpojumu klāstu;

N.	tā kā digitālais vienotais tirgus dod ne tikai ekonomisku labumu, bet tam ir arī milzīga ietekme uz ES patērētāju un iedzīvotāju ikdienas politisko, sociālo un kultūras dzīvi;

O.	tā kā konkurētspējīgs digitālais vienotais tirgus nevar pastāvēt, ja visos ES reģionos, tostarp attālos rajonos, nav pieejams ātrs platjoslas pieslēgums ar palielinātu jaudu un telekomunikāciju tīkli;

P.	tā kā jau pastāvošā un arvien pieaugošā digitālā plaisa tieši negatīvi ietekmē digitālā vienotā tirgus attīstību, un tā attiecas gan uz piekļuvi internetam, gan uz e-prasmju līmeni;

Q.	tā kā personas datu un privātās dzīves aizsardzība, kā arī elektronisko sakaru un tīklu drošība ir digitālā vienotā tirgus prioritāte, jo tie ir būtiski priekšnoteikumi, lai šis tirgus darbotos un varētu panākt iedzīvotāju un patērētāju uzticēšanos tam;

R.	tā kā tiešsaistes tirgiem jābūt vienlaikus gan elastīgiem, gan ērtiem patērētājiem, lai nodrošinātu šo tirgu izaugsmi un attīstību;

S.	tā kā e-tirdzniecība ir bezsaistes tirdzniecības būtisks papildinājums un patērētāju izvēles, konkurences un tehnoloģisko inovāciju svarīgs virzītājspēks, tādējādi sekmējot Eiropas Savienības pāreju uz ekonomiku, kas balstīta uz zināšanām;

tā kā neierobežota konkurence un uzņēmumu līdzvērtīgi konkurences apstākļi, kas veicinās ieguldījumus, ir ļoti svarīgi šai ekonomikas nozarei, nodrošinot tās ilgtermiņa ilgtspējīgu attīstību par labu galalietotājiem; tā kā reāla konkurence ir efektīvu ieguldījumu virzītājspēks un var nodrošināt priekšrocības patērētājiem izvēles, cenas un kvalitātes ziņā;

U.	tā kā dažās digitālā vienotā tirgus jomās ir problēmas, kuras radījusi pārmērīga tirgus koncentrācija un dažu uzņēmumu dominējošais stāvoklis;

V.	tā kā tirgus sadrumstalotība un sadarbspējas trūkums Eiropas Savienībā ir šķērslis digitālā vienotā tirgus straujai attīstībai;

W.	tā kā saistībā ar digitālo vienoto tirgu parasti rodas augsti kvalificētas un labi atalgotas darbavietas un tādējādi tas dod nozīmīgu ieguldījumu kvalitatīvas un stabilas nodarbinātības radīšanā;

X.	tā kā Komisija nedrīkstētu pieļaut, ka konkurenci kropļojoša darbība ietekmē viedokļu dažādību plašsaziņas līdzekļos, turklāt gan attiecībā uz saturu, gan īpašumtiesībām, jo piekļuve informācijai ir svarīga demokrātijas nostiprināšanai,

aicina dalībvalstis un Eiropas Komisiju kā daļu no visaptverošas stratēģijas neatlaidīgi censties īstenot spēkā esošos noteikumus un panākt to izpildi, lai novērstu visus esošos šķēršļus, kas kavē digitālā vienotā tirgus attīstību, vienlaikus nodrošinot, ka ir veikts pasākumu ietekmes novērtējums, ka tie būs lietderīgi arī nākotnē un ka tie ir piemēroti digitālajā laikmetā; uzskata, ka šādām darbībām vajadzētu būt pamatā ES centieniem panākt ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību, kā arī stiprināt ES konkurētspēju un noturību pasaules ekonomikā;

uzsver, ka visiem likumdošanas priekšlikumiem saistībā ar digitālo vienoto tirgu ir jāatbilst ES Pamattiesību hartai, lai digitālajā jomā tiktu pilnībā aizsargātas hartā nostiprinātās tiesības;

jo īpaši uzsver e-tirdzniecības potenciālu, jo tiek lēsts, ka ar to patērētāji varētu ietaupīt vairāk nekā EUR 11,7 miljardus gadā, ja, iepērkoties tiešsaistē, viņi varētu izvēlēties no pilna ES preču un pakalpojumu klāsta;

atzinīgi vērtējot e-komercijas pieaugumu, norāda uz dominējošo stāvokli, ko fizisku preču tiešā tirdzniecībā vai tirdzniecības platformas nodrošināšanā, kur citiem tirgot fiziskas prces, dažās dalībvalstīs ieņem neliels skaits tirgus dalībnieku; uzsver vajadzību Eiropas līmenī veikt šāda dominējoša stāvokļa uzraudzību un novērst tā ļaunprātīgu izmantošanu attiecībā uz preču pieejamību patērētājiem un maksu, kādu prasa no MVU par šādu tirdzniecības platformu izmantošanu;

uzsver nepieciešamību risināt ar digitālo plaisu saistītos jautājumus un censties panākt tās novēršanu, lai pilnībā izmantotu digitālā vienotā tirgus potenciālu un dotu visiem iedzīvotājiem iespēju iekļauties digitālā laikmeta sabiedrībā neatkarīgi no viņu ienākumiem, sociālā stāvokļa, ģeogrāfiskās atrašanās vietas, veselības vai vecuma;

jo īpaši atzīmē nepieciešamību novērst šķēršļus, kas patērētājus un uzņēmumus vēl arvien kavē e-tirdzniecības jomā, tostarp attiecībā uz tiešsaistes pakalpojumiem, digitālā satura pieejamību, krāpšanas novēršanu, tīmekļa vietņu reģistrāciju, pārdošanas veicināšanu un marķēšanu;

aicina Komisiju nodrošināt pakalpojumu vienotā tirgus raitu ieviešanu un nodrošināt saistīto noteikumu, piemēram, Patērētāju tiesību direktīvas, alternatīvas strīdu izšķiršanas un strīdu izšķiršanas tiešsaistē noteikumu, īstenošanu un izpildi;

aicina ātri pieņemt jauno modernizēto datu aizsardzības tiesību aktu kopumu, lai panāktu pienācīgu līdzsvaru starp personas datu aizsardzības augstu līmeni, lietotāju drošību un kontroli pār saviem personas datiem, kā arī stabilu un prognozējamu tiesisko vidi, kurā uzņēmumi galalietotāju interesēs varētu attīstīties pilnvērtīgā vienotajā tirgū, tiktu izveidoti līdzvērtīgi konkurences apstākļi, kas veicinātu ieguldījumus, un tādējādi veidotos vide, kas sekmē ES kā uzņēmējdarbības veikšanas vietas pievilcību; aicina Komisiju un dalībvalstis piešķirt nepieciešamos līdzekļus, lai ar likumdošanas pasākumiem un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbību apkarotu kibernoziedzību gan valstu, gan ES līmenī;

uzsver nepieciešamību nodrošināt vienlīdzīgus apstākļus uzņēmumiem, kas darbojas vienotajā digitālajā tirgū, lai tie spētu konkurēt; tāpēc aicina Komisiju pienācīgi īstenot ES konkurences noteikumus, lai novērstu pārmērīgu tirgus koncentrāciju un dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un pārraudzīt konkurenci gadījumos, kad saturs un pakalpojumi ir saistīti;

10.

atzīmē, ka ir jānodrošina līdzvērtīgi konkurences apstākļi uzņēmumiem digitālajā vienotajā tirgū, lai tādējādi panāktu dinamisku digitālo ekonomiku Eiropas Savienībā; uzsver, ka ES konkurences noteikumu pilnvērtīga piemērošana vienotajā digitālajā tirgū būs noteicoša, lai panāktu izaugsmi tirgū, nodrošinātu patērētāju piekļuvi un izvēles iespējas un konkurētspēju ilgtermiņā; uzsver, ka ir svarīgi patērētājiem tiešsaistē nodrošināt tādu pašu aizsardzību, kāda tiem ir tradicionālajos tirgos;

11.

mudina Padomi rīkoties aktīvāk un sākt sarunas ar Parlamentu par priekšlikumu Regulai, ar ko nosaka pasākumus sakarā ar Eiropas elektronisko sakaru vienoto tirgu un savienota kontinenta īstenošanu, jo ar to patiesi varēto novērst izdevumus, kas saistīti ar viesabonēšanas tarifiem Eiropas Savienībā, nodrošināt lielāku tiesisko noteiktību attiecībā uz tīkla neitralitāti un uzlabot patērētāju aizsardzību digitālajā vienotajā tirgū; uzskata, ka šī regula varētu būt izšķirošs solis virzībā uz vienotu Eiropas mobilo sakaru tirgu;

12.

uzskata, ka Komisijai vajadzētu rīkoties, lai izveidotu un nodrošinātu tiesiski un juridiski noteiktu vidi, kas uzņēmējdarbības uzsācējiem, mikrouzņēmumiem un MVU palīdzētu veicināt radošumu un inovācijas;

13.

prasa Komisijai iesniegt iniciatīvu par digitālo uzņēmējdarbību, jo tai ir izšķiroša nozīme darbvietu un inovatīvu ideju radīšanā, ietverot pasākumus, ar kuriem uzlabot jauno digitālās nozares uzņēmēju piekļuvi finansējumam (piemēram, izmantojot kolektīvo finansēšanu), un mudināt vēlreiz sākt darbību uzņēmējiem, kuriem pirmo reizi uzņēmējdarbība nav izdevusies;

14.

uzsver, ka pret visu interneta datplūsmu būtu jāattiecas vienlīdzīgi un neatkarīgi no sūtītāja, saņēmēja, veida, satura, ierīces, pakalpojuma vai lietojumprogrammas nav pieļaujama diskriminācija, ierobežojumi vai iejaukšanās;

15.

atzīmē, ka tiešsaistes meklēšanas tirgus ir īpaši svarīgs, lai nodrošinātu konkurenci veicinošus apstākļus digitālajā vienotajā tirgū, ņemot vērā gan to, ka meklētājprogrammas var izmantot meklēšanas rezultātu ietekmēšanai, gan to rīcībā esošās iespējas komercializēt iegūtās informācijas sekundāro izmantošanu; tādēļ aicina Komisiju izlēmīgi īstenot ES konkurences noteikumus, pamatojoties uz visu ieinteresēto personu ieguldījumu un ņemot vērā digitālā vienotā tirgus struktūru kopumā, lai nodrošinātu tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas patiesi dod labumu patērētājiem, interneta lietotājiem un tiešsaistes uzņēmumiem, turklāt aicina Komisiju apsvērt priekšlikumus, kuru mērķis būtu nošķirt meklētājprogrammas no citiem komercpakalpojumiem, kas varētu būt iespējams ilgtermiņa risinājums minēto mērķu sasniegšanai;

16.

turklāt aicina Komisiju strauji rīkoties, lai apsvērtu iespējamos risinājumus, tiecoties izveidot līdzsvarotu, taisnīgu un atklātu interneta meklētājprogrammu struktūru;

17.

uzsver, ka meklētājprogrammu darbībā meklēšanas procesam un rezultātiem lietotājiem jābūt objektīviem, lai interneta meklēšana būtu nediskriminējoša, lai tiktu nodrošināta lielāka konkurence un izvēle lietotājiem un patērētājiem un lai tiktu saglabāta informācijas avotu daudzveidība; tāpēc norāda, ka meklētājprogrammu veiktajai indeksācijai, novērtēšanai, rezultātu uzrādīšanai un to kārtībai ir jābūt objektīvai un pārredzamai; aicina Komisiju novērst jebkādus gadījumus, kad meklētājprogrammu operatori rīkojas ļaunprātīgi, pārdodot ar meklēšanas rezultātiem saistītus pakalpojumus;

18.

atzinīgi vērtē paziņojumu par to, ka Komisija turpinās izmeklēšanu par meklētājprogrammu darbībām un par digitālo tirgu kopumā;

19.

uzsver to, cik svarīgi ir nodrošināt efektīvu un līdzsvarotu autortiesību un intelektuālā īpašuma tiesību regulējumu, kas pielāgots digitālās ekonomikas realitātei;

20.

mudina ātri pieņemt starptautiskus noteikumus, ar kuriem lietotājiem ar invaliditāti tiktu atvieglota piekļuve digitālajam saturam un iespieddarbiem pēc to digitalizācijas, un nodrošināt šādu noteikumu stāšanos spēkā;

21.

atzinīgi vērtē Marrākešas līguma noslēgšanu, kura mērķis ir cilvēkiem ar redzes traucējumiem atvieglot piekļuvi grāmatām, un mudina visas parakstītājas valstis ratificēt līgumu; uzskata, ka Marrākešas līgums ir ievērojams sasniegums, tomēr ir vēl daudz darāmā, lai ne tikai cilvēkiem ar redzes traucējumiem, bet arī pārējiem invalīdiem nodrošinātu piekļuvi saturam; uzsver, cik svarīgi ir vēl vairāk veicināt pieejamību ļoti daudzās jomās, sākot ar autortiesībām un meklētājprogrammām un beidzot ar telekomunikāciju operatoriem;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis turpināt attīstīt un īstenot ES un valstu tiesisko regulējumu, kas ļautu veidot integrētu un drošu tiešsaistes un mobilo maksājumu tirgu, vienlaikus nodrošinot patērētāju un viņu datu aizsardzību; šajā sakarībā uzsver, cik nepieciešami ir skaidri un prognozējami noteikumi tiesību aktos;

23.

atgādina, ka mākoņdatošana var kļūt par spēcīgu instrumentu digitālā vienotā tirgus attīstībai un var nodrošināt ekonomiskus ieguvumus jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, jo ar to samazina IT infrastruktūras un citas izmaksas; šajā sakarībā uzsver, ka gadījumā, ja mākoņdatošanas pakalpojumus sniedz tikai ierobežots skaits lielu uzņēmumu, šo pakalpojumu sniedzēju rokās koncentrējas arvien pieaugošs informācijas daudzums; turklāt atgādina, ka mākoņdatošana ir saistīta arī ar risku lietotājiem, jo īpaši attiecībā uz jutīgiem datiem; aicina pienācīgi īstenot Eiropas stratēģiju konkurētspējīgas un drošas mākoņdatošanas nodrošināšanai;

24.

aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu, veicinot starptautiskos standartus un specifikācijas mākoņdatošanas jomā, kas ļautu veidot privātumu nodrošinošus, uzticamus, pieejamus, ļoti sadarbspējīgus, drošus un energoefektīvus mākoņdatošanas pakalpojumus kā Savienības nākotnes rūpniecības politikas neatņemamu daļu; uzsver, ka uzticamība, drošība un datu aizsardzība ir nepieciešama, lai iegūtu patērētāju uzticību un sekmētu konkurētspēju;

25.

uzsver nepieciešamību panākt interneta drošību tiešsaistē, jo īpaši bērnu drošību, un novērst bērnu izmantošanu, nodrošinot, ka ir gan līdzekļi, kas ļauj konstatēt un izskaust nelegālus bērnu ļaunprātīgas izmantošanas attēlus internetā, gan arī veidi, lai novērstu bērniem un pusaudžiem iespēju piekļūt saturam, kas viņu vecumā nav atļauts;

26.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0239.

(2) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0063.

(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0535.

(4) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0327.

(5) Pieņemtie teksti, P7_TA(2012)0468.

(6) OV C 264 E, 13.9.2013., 11. lpp.

(7) OV C 258 E, 7.9.2013., 64. lpp.

(8) OV C 153 E, 31.5.2013., 25. lpp.

(9) OV C 117 E, 6.5.2010., 206. lpp.

(10) Pieņemtie teksti, P7_TA(2014)0230.

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/71

P8_TA(2014)0072

Nepietiekams uzturs bērniem jaunattīstības valstīs

Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par nepietiekamu uzturu bērniem jaunattīstības valstīs (2014/2853(RSP))

(2016/C 289/12)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 25. pantu, kurā tiesības uz pārtiku atzītas par vienām no tiesībām pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanai,

—	ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un jo īpaši tā 11. pantu, kurā atzīst tiesības “uz atbilstošu dzīves līmeni […], tostarp nepieciešamo pārtiku”, un katra cilvēka “pamattiesības […] neciest badu”,

—	ņemot vērā 2008. gadā pieņemto Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām fakultatīvo protokolu, kas nosaka, ka tiesības uz pārtiku ir starptautiski risināms jautājums,

—	ņemot vērā ANO Konvenciju par bērna tiesībām un jo īpaši tās 24. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 27. panta 3. punktu,

—	ņemot vērā Deklarāciju par pasaules nodrošinātību ar pārtiku, ko 1996. gadā Romā pieņēma ANO Pasaules Lauksaimniecības organizācijas rīkotajā augstākā līmeņa sanāksmē par pasaules pārtikas nodrošinājumu,

—	ņemot vērā pamatnostādnes par tiesībām uz pārtiku, ko PLO pieņēma 2004. gadā, kurās ietvertas vadlīnijas valstīm par to, kā izpildīt savas saistības attiecībā uz tiesībām uz pārtiku,

—	ņemot vērā Tūkstošgades attīstības mērķus un jo īpaši pirmo mērķi (galējas nabadzības un bada izskaušana līdz 2015. gadam) un ceturto mērķi (bērnu mirstības samazināšana),

—	ņemot vērā 2012. gadā pieņemto Pārtikas palīdzības konvenciju,

—	ņemot vērā 2009. gadā publicēto ANO vispārīgo ziņojumu un kopsavilkuma ziņojumu par Lauksaimniecības zinību, zinātnes un tehnikas starptautisku novērtējumu attīstības jomā (IAASTD) (1),

—	ņemot vērā ANO Bērnu fonda (UNICEF) 2009. gada ziņojumu par pārtikas trūkumu pasaulē, kas skar bērnus,

—	ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku ziņojumu “Agroekoloģija un tiesības uz pārtiku” ANO Cilvēktiesību padomes 16. sesijā 2011. gada 8. martā,

—	ņemot vērā devīzi pasaules izstādei Expo Milano 2015 – “Paēdināt planētu, enerģija dzīvei”,

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu “Humānā palīdzība pārtikas jomā” (COM(2010)0126),

—	ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu “ES politikas programma jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas” (COM(2010)0127),

—	ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu “ES nostāja attiecībā uz izturētspēju: pārtikas nodrošinājuma krīžu sniegtā mācība” (COM(2012)0586),

—	ņemot vērā Komisijas 2013. gada 12. marta paziņojumu “Māšu un bērnu uztura uzlabošana ārējā palīdzībā – ES politikas satvars” (COM(2013)0141),

—	ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par ES politikas programmu jaunattīstības valstu atbalstīšanai, risinot ar pārtikas nodrošinājumu saistītās problēmas (2),

—	ņemot vērā tā 2013. gada 11. decembra rezolūciju par ES pieeju attiecībā uz noturību pret katastrofām un to riska mazināšanu jaunattīstības valstīs –– pieredze, kas gūta saistībā ar pārtikas nodrošinājuma krīzēm (3),

—	ņemot vērā jautājumu Komisijai par bērnu nepietiekamu uzturu jaunattīstības valstīs (O-000083/2014 – B8-0041/2014),

—	ņemot vērā Attīstības komitejas rezolūcijas priekšlikumu,

—	ņemot vērā Reglamenta 128. panta 5. punktu un 123. panta 2. punktu,

tā kā gandrīz viens miljards cilvēku joprojām cieš no bada un vismaz 225 miljoni bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem, pasaulē cieš no akūtas un hroniskas uztura nepietiekamības un attīstības traucējumiem paša bērna vai viņa mātes hroniskas uztura nepietiekamības dēļ, un tiek lēsts, ka 2,6 miljoni no viņiem katru gadu mirst jaunattīstības valstīs;

tā kā saskaņā ar Pasaules bada indeksu un kartēm (4) visā pasaulē apmēram divi miljardi cilvēku vai katrs trešais jaunattīstības valstu iedzīvotājs cieš hronisku vitamīnu un minerālvielu (mikroelementu) trūkumu — stāvokli, ko sauc par slēpto badu un kas ievērojami palielina iedzimtu defektu, infekcijas slimību un attīstības traucējumu izplatību;

C.	tā kā saskaņā ar PVO datiem nepietiekams uzturs ir visbiežāk sastopamais bērnu mirstības iemesls un tas izraisa 35 % slimību bērniem, kas jaunāki par 5 gadiem;

D.	tā kā gandrīz 20 miljoni bērnu joprojām cieš no smagas akūtas uztura nepietiekamības, kuras dēļ nepieciešama neatlielama medicīniska palīdzība vai veselības aprūpe, un tā kā tikai 10 % no viņiem ir pieejama ārstēšana;

E.	tā kā to bērnu uzturs, kuri ir 5 gadus veci un jaunāki, ir būtiski atkarīgs no viņu māšu nodrošinājuma līmeņa ar uzturu grūtniecības laikā un laikā, kad baro ar krūti;

F.	tā kā nepietiekams uzturs ir par iemeslu arī saslimstībai un produktivitātes zudumam un kavē jaunattīstības valstu sociālo un ekonomisko attīstību;

G.	tā kā uztura nepietiekamību pārdzīvojušie nereti visu mūžu cieš no fiziskas un garīgas atpalicības, kas ierobežo viņu spējas mācīties un strādāt, un ir paaudzēm ilgi nolemti slimību un nabadzības apburtajam lokam;

H.	tā kā, ņemot vērā klimata pārmaiņu ietekmi uz lauksaimniecisko ražošanu un tādējādi arī uz uzturu, ir sagaidāma to bērnu skaita palielināšanās, kuri cieš no uztura nepietiekamības;

I.	tā kā viens no svarīgākajiem bada cēloņiem jaunattīstības valstīs ir vispārēja nabadzība laukos un pilsētās, ko saasina migrācija no lauku reģioniem, kuru izraisa tas, ka daudziem sīksaimniecības vairs nenodrošina izdzīvošanas iespējas;

J.	tā kā 25 gadus pēc ANO Konvencijas par bērna tiesībām pieņemšanas dažas valstis, kas ir parakstījušas konvenciju, nav spējušas radīt vidi, kurā tiktu nodrošināta bērnu piekļuve pienācīgam uzturam;

tā kā 1996. gada Pasaules pārtikas organizācijas augstākā līmeņa sanāksmē valdību vadītāji atkārtoti apstiprināja tiesības uz pārtiku un apņēmās līdz 2015. gadam uz pusi (no 840 līdz 420 miljoniem) samazināt to cilvēku skaitu, kas ir izsalkuši un cieš no nepilnvērtīga uztura; tā kā tomēr to cilvēku, jo īpaši bērnu, skaits, kas cieš no bada un nepilnvērtīga uztura, pēdējos gados ir palielinājies, galvenokārt saistībā ar 2008. un 2011. gada pārtikas krīzēm;

L.	tā kā dažādos straptautisko tiesību instrumentos tiesības uz pārtiku ir saistītas ar citām cilvēktiesībām, jo īpaši tiesībām uz dzīvību, iztikas līdzekļiem, veselību, īpašumu, izglītību un ūdeni;

M.	tā kā tiesības un pārtiku un pilnvērtīgu uzturu ir būtiskas, lai varētu sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus (TAM); tā kā uztura nodrošināšana ir saistīta ar lielāko daļu, ja ne visiem, Tūkstošgades attīstības mērķiem, kuri arī ir savstarpēji cieši saistīti;

tā kā starptautiskās organizācijas apstiprina, ka pārtikas ražošanas jaudas ir pietiekamas, lai pabarotu visus pasaules iedzīvotājus, un ka bērnu uztura nepietiekamība ir saistīta ar mājsaimniecību nenodrošinātību ar pārtiku un nabadzību, atstumtību, neatbilstošu aprūpi un ēšanas paradumiem, neveselīgiem apstākļiem mājsaimniecībās un neatbilstošiem veselības aprūpes pakalpojumiem;

O.	tā kā tiesības uz pārtiku un pilnvērtīgu uzturu ir būtiskas, lai veidotu stabilas ģimenes un kopienas un uzlabotu to spēju samazināt ilgos atlabšanas periodus pēc ārkārtas situācijām, ņemot vērā to, ka katastrofu skaits un apmērs pieaug;

tā kā uztura ziņā optimālu stāvokli var panākt tad, ja bērniem ir piekļuve cenas ziņā pieejamai, daudzveidīgai, barības vielām bagātai pārtikai, kā arī piemērotai mātes un bērna aprūpei, atbilstošiem veselības aprūpes pakalpojumiem un veselīgiem dzīves apstākļiem, tostarp tīram dzeramajam ūdenim, sanitārajiem apstākļiem un higiēnas labai praksei,

norāda, ka ir daudz cēloņu, kas izraisa bērnu uztura nepietiekamību, un to lielākā daļa ir saistīta ar cilvēka darbību, tostarp ekonomisko struktūru nenefektivitāte, nevienlīdzīgs resursu sadalījums un/vai to ilgtnespējīga izmantošana, vāja pārvaldība, pārāk liela atkarība no konkrētu kultūraugu audzēšanas un monokultūrām, sieviešu un bērnu diskriminācija, veselības problēmas, ko rada veselības aprūpes sistēmas nepilnības, kā arī neizglītotība, īpaši attiecībā uz mātēm;

uzstāj, ka publiskajām iestādēm ir jāgarantē tiesības uz pārtiku un labu uzturu trīs dimensijās –– tās pieejamība, proti, iespēja iegūt pārtiku vai nu tieši no auglīgas zemes vai citiem dabas resursiem, vai arī ar labi funkcionējošas izplatīšanas, pārstrādes un tirgus sistēmas starpniecību, piekļuves iespējas, garantējot gan ekonomisku, gan fizisku piekļuvi pārtikai, un tās atbilstība, proti, pārtikai jābūt nekaitīgai un jāapmierina katra indivīda uztura vajadzības, ņemot vērā vecumu, dzīves apstākļus, veselības stāvokli, nodarbošanos, dzimumu, kultūru un reliģiju;

uzsver, ka, no dzīves cikla viedokļa raugoties, vissvarīgākais laiks, kurā ir jāapmierina bērna uztura vajadzības, ir dzīves pirmās 1 000 dienas, tajās ieskaitot arī grūtniecības laiku, jo šajā laikā bērnam ir palielinātas uztura vajadzības, lai nodrošinātu strauju augšanu un attīstību, viņi ir ieņēmīgāki pret infekcijām un uztura, aprūpes un sociālās saskarsmes ziņā pilnīgi atkarīgi no citiem;

atkārtoti apstiprina, ka, risinot bērna un mātes uztura nepietiekamības jautājumu, nepieciešama integrēta pieeja un saskaņota rīcība vairākās tādās jomās, kas ietekmē minēto jautājumu, kā veselība, izglītība, lauksaimniecība, ūdensapgāde, energoapgāde un sanitārie apstākļi, kā arī visu ieinteresēto pušu atbildīga iesaistīšanās, un aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt saskaņotas ilgtermiņa attīstības stratēģijas un pielikt pūles, lai samazinātu uztura nepietiekamību ārkārtas situācijās un saistībā ar humanitārajām intervencēm;

aicina ES attīstības palīdzības programmās palielināt atbalstu sīksaimniecību, zemnieku un vidēja mēroga lauku saimniecību ilgtspējīgai ražošanai, īpaši vietējam patēriņam, un ieguldīt valsts vadītos plānos, kas būtu jāievieš vietējā līmenī, sadarbojoties lauksaimniekiem un viņu pārstāvjiem, vietējām un reģionālajām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

atzinīgi vērtē pēdējos dažos gados panāktos uzlabojumus bērnu uztura nepietiekamības novēršanas jomā, par ko liecina TAM pirmā mērķa īstenošanas rādītāji; tomēr uzskata, ka joprojām ir nepieņemami liels skaits bērnu, kas mirst vai cieš no uztura nepietiekamības, veicinot nabadzības un bada apburto loku;

tāpēc uzsver, ka cīņa ar bērnu uztura nepietiekamību un piemērota pilnvērtīga uztura vispārējas pieejamības nodrošināšanai arī turpmāk jābūt vienam no pašiem svarīgākajiem pasākumiem darba programmā laikam pēc 2015. gada saskaņā ar mērķi novērst badu un īpaši līdz 2030. gadam novērst visa veida uztura nepilnvērtību un līdz 2025. gadam sasniegt mērķus, par ko panāktas starptautiskas vienošanās, attiecībā uz bērniem līdz piecu gadu vecumam ar nepietiekamu auguma garumu un ķermeņa masu;

uzskata, ka līdzekļu samazinājums lauksaimniecībai 10. Eiropas Attīstības fondā (EAF), salīdzinot ar 9. EAF, bija kļūda; tādēļ uzdod Padomei apsvērt šo jautājumu un veikt korektīvas darbības attiecībā uz 11. EAF;

uzsver politiskās gribas nozīmi uztura nepietiekamības problēmas risināšanā; atzinīgi vērtē uztura uzlabošanas iniciatīvu (SUN), kuru izstrādāja Apvienoto Nāciju Organizācijas pastāvīgā komiteja uztura jomā (UNSCN), lai paātrinātu uztura uzlabošanu, jo īpaši valstīs, kur tā ir ļoti smaga problēma, un kuras sagatavošanā piedalījās dažādas ieinteresētās puses, tostarp ANO aģentūras, kas ir pilnvarotas nodarboties ar uztura jautājumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest SUN ceļvedī minētos principus; mudina Komisiju veicināt un saskaņot pilsoniskās sabiedrības un iedzīvotāju organizāciju līdzdalību SUN iniciatīvā, veidojot tiešus sakarus ar mazo lauku saimniecību īpašniekiem un viņu ģimenēm;

10.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos 2014.-2020. gada laikposmā ieguldīt EUR 3,5 miljardus, lai uzlabotu iedzīvotāju uzturu dažās no pasaules nabadzīgākajām valstīm, un aicina Komisiju palielināt saistības ar uzturu saistītu intervenču jomā, lai līdz 2025. gadam sasniegtu izvirzīto mērķi –– par 7 miljoniem samazinātu to bērnu skaitu vecumā līdz 5 gadiem, kuriem ir attīstības traucējumi;

11.

uzsver, ka sievietēm ir būtiska loma bērnu uztura un pārtikas nodrošināšanā, jo viņas baro bērnus ar krūti, sagādā, pērk, sagatavo un pasniedz pārtiku ģimenei, aprūpē bērnus un rūpējas par slimajiem, kā arī nodrošina pienācīgas higiēnas ievērošanu; uzsver, ka lai gan jaunattīstības valstīs sievietes sagādā 60-80 % pārtikas, 60 % no hroniska bada cietējiem ir sievietes un meitenes;

12.

uzsver, ka Āfrikā, kur sievietes veic apmēram 80 % no visa darbu apjoma lauksaimniecībā, sievietēm pieder mazāk par 2 % zemes; tā kā nesen Indijā, Kenijā, Hondurasā, Ganā, Nikaragvā un Nepālā īstenotajās programmās ir konstatēts, ka sieviešu vadītās mājsaimniecībās salīdzinājumā ar vīriešu vadītām mājsaimniecībām ir labāks pārtikas nodrošinājums, labāka veselības aprūpe, un tiek pievērsta lielāka uzmanība izglītībai;

13.

uzsver, ka pastāv cieša korelācija starp sievietes izglītības līmeņi un viņas ģimenes stāvokli uztura ziņā; tāpēc mudina novākt šķēršļus dzimuma dēļ sieviešu izglītībai un zinībām, lai dotu sievietēm lielākas piekļuves iespējas izglītībai;

14.

tādēļ aicina iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu un veicināt sieviešu lomu visās politikas jomās, kuru mērķis ir cīnīties pret bērnu uztura nepietiekamību;

15.

uzsver, ka grūtnieču nepietiekams uzturs atstāj postošu ietekmi uz jaundzimušajiem, var izraisīt viņu invaliditāti un neatgriezeniski ietekmēt bērnu turpmāko attīstību; tāpēc aicina īpašu uzmanību pievērst sieviešu veselības un tiesību aizsardzībai un uztura jautājumu kā neatņemamas daļas iekļaušanai meiteņu izglītošanas un skolu mācību programmās;

16.

atkārtoti uzsver zināšanu kā spēcīga ieroča cīņā pret nabadzību un ekonomiskās attīstības veicināšanas instrumenta svarīgo nozīmi; tāpēc uzsver meiteņu izglītības atbalsta svarīgo nozīmi, jo investīcijas šajā jomā uzlabo viņu pašu un viņu nākamo bērnu izredzes uz veselīgāku un produktīvāku dzīvi;

17.

uzsver, ka bērnu uztura nepietiekamība ir problēma galvenokārt jaunattīstības valstīs un ne tikai lauku iedzīvotāju vidū, bet arī pilsētās; tāpēc uzskata, ka viens no galvenajiem uzdevumiem bērnu bada izskaušanā ir lauksaimniecības politika un reformas, kuru mērķis ir radīt iespējas mazo lauku saimniecību īpašniekiem paaugstināt ražošanas efektivitāti un ilgtspēju, lai pietiekami nodrošinātu ar pārtiku sevi un savas ģimenes;

18.

uzsver, ka nespēja laikus risināt bērnu uztura nepietiekamības problēmu ne saistībā ar sadarbību attīstības jomā, ne humanitārajām intervencēm var apdraudēt visas sabiedrības attīstības jomas, sagraut valstu izglītības programmas, radīt pārmērīgu augstas valstu veselības aprūpes izmaksas un kavēt jaunattīstības valstu sociāli ekonomisko attīstību, tām radot ekonomiskos zaudējumus, kas varētu veidot aptuveni 2 % līdz 8 % no šo valstu IKP;

19.

atgādina, ka mikroelementu deficīts ir apmēram 7 % visu slimību cēlonis, un tas ietekmē zīdaiņu un mazu bērnu fizisko un intelektuālo attīstību; uzsver, ka 20 valstīs ar augstāko slēptā bada indeksu (no kurā 18 ir Subsahāras Āfrikā, bet divas valstis — Indija un Afganistāna — Āzijā) pirmsskolas vecuma bērniem ir ļoti izplatīti attīstības traucējumi, anēmija dzelzs deficīta dēļ un A vitamīna deficīts;

20.

norāda, ka bērnu uztura nepietiekamības cēlonis ir ne tikai pārtikas un infrastruktūras trūkums, to izraisa arī problēmas ar pārtikas sadali un neatbilstoša piekļuve pārtikai, kā arī pirktspējas trūkums, jo īpaši augsto pārtikas cenu dēļ, ko vēl vairāk pasliktina spekulācijas preču tirgos; norāda, ka pirktspējas trūkums īpaši ietekmē pilsētu nabadzīgos iedzīvotājus, kuriem nav iespēju pašiem sagādāt sev pārtiku; šajā sakarībā uzsver mazo lauku saimniecību īpašnieku un tradicionālo saimniekošanas metožu aizsardzības svarīgo nozīmi;

21.

aicina Komisiju iesaistīt dalībvalstis, kas pievienojušās Expo 2015 kopīgajai iniciatīvai “Paēdināt planētu, enerģija dzīvei”, lai nodrošinātu saistības un saistošus mērķus attiecībā uz cīņu ar badu un pārtikas nepietiekamību, un diversificētas stratēģijas dažādās jomās, sākot no lauksaimniecības līdz sadarbībai;

22.

atzīst, ka bērna un mātes uztura un pārtikas nodrošinājuma uzlabošanai kopumā ir nepieciešami efektīvi un koordinēti pasākumi vairākās tādās politikas jomās un nozarēs kā: efektīva un ilgtspējīga lauku attīstība, zemes un ūdens resursu lietošanas politikas; atbilstoši pakalpojumi veselības aprūpes, tīra ūdens un sanitāro apstākļu nodrošināšanai; pienācīga mātes un bērna aprūpe; jūras vides un citu ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība; atmežošanas un klimata pārmaiņu ietekmes mazināšana; pielāgošanās un katastrofu riska mazināšana; ilgtspējīga ražošana un patēriņš; ilgtspējīga un nodrošināta piekļuve energoresursiem; tirdzniecība; zivsaimniecība; sociālā iekļautība; kā arī cilvēka cienīga nodarbinātība;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis iekļaut uztura, pārtikas nodrošinājuma un ilgtspējīgas lauksaimniecības jautājumus visos savos attīstības politikas virzienos uztura aizsardzībai un lai veicinātu šo jautājumu risināšanu un nodrošinātu holistisku pieeju no vietējā līdz pasaules līmenim; aicina Padomi un Komisiju attīstības sadarbības instrumentos, jo īpaši 11. EAF un jaunajā attīstības sadarbības instrumentā (ASI) piešķirt atbilstošu prioritāti uzturam kā attīstības galvenajam mērķim;

24.

uzsver, ka attīstības un ārkārtas palīdzības programmu efektivitātes paaugstināšanai tām ir jābūt cieši saistītām tā, lai varētu paredzēt un novērst pārtikas krīzes, mazinātu to radīto kaitējumu un veicinātu situācijas uzlabošanos pēc tām;

25.

aicina jaunattīstības valstu valdības radīt veselīgākam bērnu uzturam labvēlīgu vidi, uzlabojot politiku, koordināciju starp valstu plāniem un stratēģijām uztura jomā un līdzekļu devēju programmām, pārvaldību un paaugstināt atbildību savu pilsoņu priekšā; mudina uzlabot jaunattīstības valstu budžetu pārredzamību, piemēram, veicot budžeta uzskaiti, lai varētu labāk novērtēt to projektu skaitu un kvalitāti, ar kuriem risina uztura nepietiekamības problēmu;

26.

uzsver nepieciešamību pēc labākiem un labāk saskaņotiem datiem par pārtikas nepietiekamību un mikroelementu deficītu intervences programmu labākam atbalstam, un nepieciešamību attiecīgajām valstīm sniegt mērķtiecīgu un informētu atbalstu;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar iesaistītajām pusēm, tostarp ANO aģentūrām, G8 un G20, jaunattīstības valstīm, starptautiskajām un nevalstiskajām organizācijām, akadēmiskajām iestādēm, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un privāto sektoru, uztura jautājuma risināšanai novirzīt ilgtermiņa finanšu ieguldījumus un resursus, kā arī noteikt uzturu par inovatīvu finansēšanas instrumentu prioritāti;

28.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Apvienoto Nāciju Organizācijas pastāvīgajai komitejai uztura jomā (UNSCN).

(1) http://www.unep.org/dewa/Assessments/Ecosystems/IAASTD/tabid/105853/Default.aspx.

(2) OV C 56 E, 26.2.2013., 75. lpp.

(3) Pieņemtie teksti, P7_TA(2013)0578.

(4) Global Hidden Hunger Indices and Maps: An Advocacy Tool for Action

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/79

P8_TA(2014)0056

Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana – Somijas pieteikums EGF/2014/008 FI/STX Rauma

Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar 13. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (Somijas pieteikums EGF/2014/008 FI/STX Rauma) (COM(2014)0630 – C8-0214/2014 – 2014/2137(BUD))

(2016/C 289/15)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0630 – C8-0214/2014),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (EK) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006 (1) (EGF regula),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (2), un jo īpaši tās 12. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (3) un jo īpaši tā 13. punktu,

—	ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

—	ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0043/2014),

A.	tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālas pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

tā kā saskaņā ar Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2008. gada 17. jūlija saskaņošanas sanāksmē pieņemto kopīgo deklarāciju finansiālajai palīdzībai, ko Savienība sniedz atlaistiem darbiniekiem, ir jābūt dinamiskai un tā jāsniedz pēc iespējas drīz un efektīvi, un lēmumi par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) izmantošanu ir jāpieņem, pienācīgi ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu;

tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Eiropas Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, palielināt Savienības finansiālo ieguldījumu līdz 60 % no piedāvāto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt to darbību un saņēmēju loku, kam ir tiesības saņemt atbalstu, ietverot pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt iniciatīvas individuālu uzņēmumu izveidei;

D.	tā kā Somijas iestādes 2014. gada 27. maijā iesniedza pieteikumu EGF/2014/008 FI/STX Rauma sakarā ar 577 darbinieku atlaišanu uzņēmumā STX Finland Oy, kas darbojas NACE 2. red. 30. nodaļas (Citu transportlīdzekļu ražošana) saimnieciskās darbības nozarē;

E.	tā kā pieteikums atbilst EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

norāda, ka Somijas iestādes pieteikumu iesniedza saskaņā ar EGF regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto intervences kritēriju, kas ir ievērots, ja četru mēnešu pārskata periodā ir vismaz 500 darba ņēmēju, kas atlaisti no darba kādā dalībvalsts uzņēmumā, un pašnodarbināto personu, kuru darbība ir beigusies, jo bijusi atkarīga no šī uzņēmuma, ieskaitot darba ņēmējus, kas atlaisti no darba šī uzņēmuma piegādes uzņēmumos vai pakārtotās ražošanas uzņēmumos, un pašnodarbinātās personas, kuru darbība ir beigusies, jo bijusi atkarīga no šiem uzņēmumiem;

norāda, ka Somijas iestādes pieteikumu finansiālā ieguldījuma saņemšanai no EGF iesniedza 2014. gada 27. maijā un ka Komisija pieteikuma novērtējumu darīja pieejamu 2014. gada 14. oktobrī; atzinīgi vērtē to, ka novērtēšana notikusi ātri – mazāk kā piecu mēnešu laikā;

atzīmē – Somijas iestādes apgalvo, ka pēdējos gados jūrniecības nozarē pasaules mērogā ir notikušās būtiskas pārmaiņas un ka šajā globālajā kontekstā ES tirgus daļa pasaules kuģu būvē (4) ir pamatīgi sarukusi no 13 % 2007. gadā līdz 5 % 2013. gada pirmajos trijos ceturkšņos, turpretim Ķīnas, Dienvidkorejas un Japānas tirgus daļa kopā tajā pašā laikposmā ir palielinājusies no 77 % līdz 86 %; norāda, ka šī ievērojamā Āzijas ekspansija kuģu būves tirgū līdz ar ekonomiskās krīzes izraisīto pasūtījumu samazināšanos radīja vispārēju ražošanas jaudas pārpalikumu kuģu būves nozarē Eiropā, kā rezultātā ir palielinājusies konkurence;

piekrīt, ka šie faktori ir saistīti ar lielām strukturālām pārmaiņām pasaules tirdzniecības modeļos, kas notikušas globalizācijas dēļ, ka EGF regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie intervences kritēriji ir ievēroti un ka līdz ar to Somija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu;

norāda, ka līdz šim attiecībā uz kuģu būves nozari plašā nozīmē ir iesniegti seši pieteikumi EGF atbalsta saņemšanai, no kuriem viens iesniegts sakarā ar globalizāciju, kas saistīta ar tirdzniecību, un pārējie pieci – sakarā ar pasaules finanšu un ekonomikas krīzi; uzskata, ka pārstrukturēšana nozarē var atvieglot grūtības un ka atbalstu kuģu būves nozarei dažādās dalībvalstīs varētu nodrošināt, sniedzot norādījumus, kas sagatavoti Eiropas perspektīvas kontekstā;

atzīmē, ka šī darbinieku atlaišana vēl vairāk saasinās bezdarba problēmu Somijas dienvidrietumos, jo lielākajai daļai atlaisto darbinieku ir zems izglītības līmenis, turklāt viņi ir salīdzinoši lielā vecumā, kas, visticamāk, palielinās ilgstoša bezdarba risku; vēl jo vairāk ir nobažījies par to, kā šī uzņēmuma slēgšana ietekmēs reģionu, kurā kuģu būve un metālapstrāde ir galvenās saimnieciskās darbības nozares ar vēsturiskām tradīcijām, tādēļ būs vēl grūtāk pāriet uz jauniem saimnieciskās darbības veidiem;

norāda, ka to darba ņēmēju skaitā, kas ir tiesīgi saņemt atbalstu, ir iekļauti ne vien 577 darbinieki, kuri atlaisti no darba pārskata periodā, bet vēl arī 57 darbinieki, kas atlaisti no darba pēc četru mēnešu pārskata perioda beigām, līdz ar to atbalstu ir tiesības saņemt pavisam 634 cilvēkiem; no EGF līdzekļiem finansētos pakalpojumus ir paredzēts sniegt 565 cilvēkiem;

norāda, ka kopējās paredzamās izmaksas ir EUR 2 378 000 apmērā, no kuriem EUR 113 000 ir paredzēti īstenošanai, un ka finansiālais atbalsts no EGF ir EUR 1 426 800 jeb 60 % no kopējām izmaksām;

atzinīgi vērtē to, ka Somijas iestādes, vēloties steidzami palīdzēt darba ņēmējiem, individualizētos pakalpojumus atlaistajiem darbiniekiem nolēma sākt sniegt 2014. gada 15. janvārī, kad vēl nebija pieņemts galīgais lēmums par EGF atbalsta piešķiršanu ierosinātajam saskaņotajam pasākumu kopumam un pat vēl nebija iesniegts pieteikums finansiālā atbalsta saņemšanai no EGF;

10.

atzīmē – Somijas iestādes ir norādījušas, ka saskaņotais individualizēto pakalpojumu kopums ir sagatavots, apspriežoties ar attiecīgajiem sociālajiem partneriem un vairākām citām ieinteresētajām personām, un atzinīgi vērtē to, ka apspriešanās turpinās īpašas darba grupas sastāvā, kuru izveidojusi valsts Nodarbinātības un ekonomikas ministrija un kuras uzdevums ir risināt ar darbinieku atlaišanu uzņēmumā STX Finland saistītos jautājumus;

11.

norāda, ka atlaistajiem darbiniekiem, par kuriem iesniegts pieteikums, ir plānots sniegt individualizētos pakalpojumus, īstenojot šādus trīs galvenos pasākumus: i) palīdzot atrast citu darbu, ii) palīdzot sākt uzņēmējdarbību un iii) nodrošinot apmācības vai izglītības iespējas;

12.

atzinīgi vērtē to, ka viens no ierosinātajiem pasākumiem ir apkalpošanas centru izveide; ir gandarīts, ka šajos centros plānots sniegt vēl individuālākus un detalizētākus pakalpojumus par tiem, ko nodrošina valsts nodarbinātības dienests;

13.

norāda, ka liela daļa (41,42 %) no atlaistajiem darbiniekiem ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem; turklāt norāda, ka šajā vecuma grupā ir lielāks risks ilgstoši palikt bez darba un zaudēt iespēju atgriezties darba tirgū; tādēļ uzskata, ka šiem darba ņēmējiem, iespējams, būs vajadzīgi īpaši individualizētie pakalpojumi;

14.

ļoti atzinīgi vērtē pasākumu “Uzņēmumu apsekošana”, kas tiks īstenots kopā ar uzņēmējiem un nozares pārstāvjiem, veicot apsekojumu par darbvietām Raumas reģionā, lai sagatavotu atjauninātu informāciju par uzņēmumu vajadzībām pēc personāla un lai palīdzētu darba ņēmējiem, kuri saņems atbalstu, izvēlēties pareizo virzienu, kā arī nodrošinātu viņiem vajadzīgo apmācību;

15.

atzinīgi vērtē ideju nodrošināt, lai tiem, kuri vēlas sākt uzņēmējdarbību, būtu iespēja iepazīties ar uzņēmēja darba ikdienu, pastrādājot kādā citā uzņēmumā; turklāt norāda, ka sākt uzņēmējdarbību pēc atlaišanas no darba būtu ne vien izdevīgi pašiem darba ņēmējiem, bet tas dotu labumu arī sabiedrībai kopumā;

16.

norāda, ka algas subsīdiju mērķis ir nodrošināt, lai darba ņēmēji, kuriem tās paredzētas, nezaudētu iztikas līdzekļus, sākot strādāt jaunā darbavietā pie cita darba devēja; uzskata, ka šis pasākums varētu rosināt darba ņēmējus meklēt jaunu darbu, apsverot plašāku darba piedāvājumu klāstu un izvēloties arī tādu darbu, ko viņi līdz šim nav darījuši;

17.

atgādina, ka saskaņā ar EGF regulas 7. pantu saskaņotajam individualizēto pakalpojumu kopumam vajadzētu būt tādam, kas paredz turpmākas darba tirgus perspektīvas un nepieciešamās prasmes, un tam jābūt saderīgam ar pāreju uz ilgtspējīgu ekonomiku, kurā tiek efektīvi izmantoti resursi;

18.

prasa, lai Eiropas Sociālā fonda (ESF) pasākumi, ko paredzēts īstenot jaunajā ESF plānošanas periodā, papildinātu ierosinātos pasākumus un palīdzētu darba ņēmējiem vieglāk atgriezties darba tirgū uz nākotni orientētās un ilgtspējīgās saimnieciskās darbības nozarēs;

19.

atgādina, ka iespējas atrast darbu ir atkarīgas arī no tā, cik lielā mērā ir notikusi integrācija sabiedrībā, un tāpēc prasa īpašu uzmanību veltīt gados vecāku un mazāk kvalificētu darbinieku sociālajam atbalstam;

20.

atzinīgi vērtē to, ka, nodrošinot ierosināto darbību pieejamību un tās īstenojot, tiks ievēroti vienādas attieksmes un nediskriminācijas principi;

21.

apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

22.

uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

23.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un tās pielikumu nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.

(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.

(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.

(4) Rēķinot pēc ražošanas apjoma.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar 13. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (Somijas pieteikums EGF/2014/008 FI/STX Rauma)

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam 2014/878/ES.)

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/83

P8_TA(2014)0057

Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošana: Francijas pieteikums EGF/2014/005 FR/GAD

Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar 13. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (Francijas pieteikums EGF/2014/005 FR/GAD) (COM(2014)0662 – C8-0226/2014 – 2014/2166(BUD))

(2016/C 289/16)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2014)0662 – C8-0226/2014),

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1309/2013 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondu (2014–2020) un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 1927/2006 (1) (EGF regula),

—	ņemot vērā Padomes 2013. gada 2. decembra Regulu (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam (2), un jo īpaši tās 12. pantu,

—	ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (3) (2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgums), un jo īpaši tā 13. punktu,

—	ņemot vērā 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīguma 13. punktā paredzēto trialoga procedūru,

—	ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas vēstuli,

—	ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas vēstuli,

—	ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A8-0044/2014),

tā kā Savienība ir izveidojusi likumdošanas un budžeta instrumentus, lai sniegtu papildu atbalstu darba ņēmējiem, kurus nelabvēlīgi ietekmējušas lielas strukturālās pārmaiņas pasaules tirdzniecības modeļos vai globālā finanšu un ekonomikas krīze, un lai palīdzētu viņiem no jauna iekļauties darba tirgū;

tā kā EGF regulas pieņemšana atspoguļo Parlamenta un Padomes panākto vienošanos no jauna iekļaut ar krīzi saistīto fonda izmantošanas kritēriju, palielināt Savienības finansiālo ieguldījumu līdz 60 % no piedāvāto pasākumu kopējām paredzamajām izmaksām, palielināt EGF pieteikumu izskatīšanas efektivitāti Komisijā un samazināt vērtēšanas un apstiprināšanas laiku Parlamentā un Padomē, paplašināt atbalsttiesīgo darbību un saņēmēju loku, ietverot pašnodarbinātas personas un jauniešus, un finansēt iniciatīvas savu uzņēmumu izveidei;

D.	tā kā Francijas iestādes 2014. gada 6. jūnijā iesniedza pieteikumu EGF/2014/005 FR/GAD saistībā ar 744 darbinieku atlaišanu uzņēmumā GAD société anonyme simplifiée, kas darbojas NACE 2. red. 10. nodaļas (“Pārtikas produktu ražošana”) nozarē;

E.	tā kā pieteikums atbilst EGF regulā noteiktajiem atbilstības kritērijiem,

F.	tā kā Bretaņas reģiona vietējās iestādes netika iesaistītas atlaistajiem darbiniekiem paredzēto pasākumu (Cellule de reclassement) sagatavošanā, lai gan tās ir atbildīgas par profesionālo izglītību; tā kā pasākumu apspriešanā netika iesaistīti galveno skarto ražotņu vietējo arodbiedrību pārstāvji;

norāda, ka Francijas iestādes pieteikumu iesniedza saskaņā ar EGF regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto intervences kritēriju, kas paredz, ka kādā dalībvalsts uzņēmumā četru mēnešu pārskata periodā kopā ir vismaz 500 darba ņēmēju vai pašnodarbināto personu, kas attiecīgi ir atlaisti no darba vai kuru darbība ir beigusies, ieskaitot darba ņēmējus, kas ir atlaisti no darba, un pašnodarbinātās personas, kuru darbība ir beigusies, šī uzņēmuma piegādes uzņēmumos vai pakārtotās ražošanas uzņēmumos;

piekrīt Komisijai, ka EGF regulas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētie intervences kritēriji ir ievēroti un ka līdz ar to Francija saskaņā ar minēto regulu ir tiesīga saņemt finansiālu ieguldījumu;

norāda, ka Francijas iestādes pieteikumu finansiālā ieguldījuma saņemšanai no EGF iesniedza 2014. gada 6. jūnijā un ka Komisija pieteikuma novērtējumu darīja pieejamu 2014. gada 24. oktobrī; atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ievērojusi EGF regulā noteikto saspringto 12 nedēļu termiņu;

ņem vērā, ka Francijas iestādes apgalvo — lopkautuve un gaļas pārstrādes uzņēmums GAD nonāca situācijā, kurā tas izjuta spiedienu no divām dažādām cenu politikām — no lauksaimniekiem, kas pūlējās tikt galā ar barības cenu pieaugumu, un no patērētājiem, kas pūlējās tikt galā ar ieņēmumu samazināšanos;

piekrīt, ka cūkgaļas patēriņa samazināšanās pēc tam, kad tika palielinātas cenas un saruka patērētāju pirktspēja, ir saistīta ar Regulā (EK) Nr. 546/2009 (4) minēto globālo finanšu un ekonomikas krīzi;

uzskata, ka uz globalizāciju var attiecināt arī cenu pieaugumu cūku barībai, ko Savienība galvenokārt importē no citiem kontinentiem, kuri pēdējā laikā cietuši no sausuma;

uzskata, ka uzņēmuma grūtības nozīmīgi ietekmēja arī citi faktori, piemēram, negodīga konkurence iekšējā tirgū, ko radīja konkurenti, kuri ļaunprātīgi izmantoja Darba ņēmēju norīkošanas darbā direktīvu (5), un tas, ka visās dalībvalstīs nebija noteikts pienācīgs minimālās algas līmenis;

aicina Komisiju nodrošināt iekšējā tirgū vienlīdzīgus konkurences apstākļus un savu tiesību aktu un instrumentu konsekvenci;

secina, ka uzņēmuma GAD finansiālās grūtības ir izraisījuši dažādi faktori, tomēr piekrīt, ka Francija ir tiesīga saņemt finansiālo ieguldījumu no EGF;

10.

norāda, ka saistībā ar pārtikas produktu ražošanas nozari līdz šim ir iesniegts vēl viens EGF pieteikums (6), kas arī pamatots ar globālo finanšu un ekonomikas krīzi;

11.

norāda, ka šī darbinieku atlaišana saasinās bezdarbu Bretaņā, jo nodarbinātība šajā reģionā ir atkarīga no agrolauksaimniecības nozares lielākā mērā nekā vidēji Francijā (11 % Bretaņā salīdzinājumā ar 5 % vidēji Francijā);

12.

norāda, ka papildus 744 darbiniekiem, kuri atlaisti no darba pārskata periodā, atbalsttiesīgo saņēmēju skaitā ir iekļauti 16 darbinieki, kas tika atlaisti no darba pēc četru mēnešu pārskata perioda beigām, kopējam atbalsttiesīgo saņēmēju skaitam līdz ar to sasniedzot 760 personas un tādējādi EGF pasākumus arī plānojot 760 atbalsta saņēmējiem;

13.

norāda, ka aplēstās kopējās izmaksas sasniedz EUR 1 530 000, no kurām EUR 30 000 ir paredzēti īstenošanai, un ka finansiālais atbalsts no EGF ir EUR 918 000 jeb 60 % no kopējām izmaksām;

14.

atzinīgi vērtē to, ka Francijas iestādes, vēloties steidzami palīdzēt darba ņēmējiem, individualizētos pakalpojumus atlaistajiem darbiniekiem nolēma sākt sniegt 2014. gada 3. janvārī — pirms galīgā lēmuma par EGF atbalsta piešķiršanu ierosinātajam saskaņotajam pasākumu kopumam un pat pirms pieteikuma iesniegšanas finansiālā atbalsta saņemšanai no EGF;

15.

ņem vērā, ka Francijas iestādes ir norādījušas — individualizēto pakalpojumu saskaņotais kopums tika izstrādāts pēc tam, kad uzņēmuma GAD Centrālā uzņēmuma komiteja 2013. gada 28. jūnijā tika informēta par to, ka uzņēmumā plānots likvidēt 889 darbvietas;

16.

tomēr pauž nožēlu par, ka nav pietiekami lielā mērā iesaistīti vietējie politiskās varas pārstāvji un arodbiedrības; ierosina, nākamo reizi pārskatot EGF regulu, tajā iekļaut prasību, ka pieteikumā, ko valsts iestādes iesniedz Komisijai par EGF izmantošanu, ir jābūt norādei par oficiālu apspriešanos ar vietējās politiskās varas pārstāvjiem un arodbiedrībām; uzskata, ka EGF ir labāk jāintegrē pārstrukturēšanas programmās un vietējās tautsaimniecības procesos;

17.

atzinīgi vērtē to, ka darbinieku atbalstam jau tiek īstenoti dažādi pasākumi, kas palīdz viņiem atrast jaunu darbu, un ka līdz 2014. gada 20. maijam 108 no šiem darbiniekiem jau bija noslēguši līgumus uz laiku ilgāku par sešiem mēnešiem, savukārt 66 no viņiem — mazāk nekā sešiem mēnešiem, bet trīs darbinieki bija uzsākuši individuālo uzņēmējdarbību un gandrīz visi šie darbinieki bija nolēmuši palikt reģionā;

18.

pauž nožēlu par to, ka individualizētajos pakalpojumos, kas jāsniedz atlaistajiem darba ņēmējiem, ir ietverta tikai viena darbība: (Cellule de reclassement), kas jāīsteno vienas pieturas aģentūrai, kuru vada divas līgumslēdzējas aģentūras; norāda, ka Francija finansējumu no EGF pieprasa tikai šai vienas pieturas aģentūrai; pauž bažas par katram darbiniekam paredzēto līdzekļu nelielo summu (aptuveni EUR 1 200); aicina Francijas iestādes to plānotajā EGF pieteikumā attiecībā uz pārējām GAD ražotnēm, kuras paredzēts slēgt, ierosināt vērienīgāku programmu, kas ietver plašāku pasākumu klāstu, piemēram, uzņemšanas centrs un lietu izskatīšanas darbs, ārējo speciālistu orientācija, tematiskie darbsemināri, apmācība, apmācības pabalsti, dotācijas uzņēmumu dibināšanai;

19.

sagaida, ka Komisija un Francijas iestādes stingri ievēros principu, saskaņā ar kuru maksājumi aģentūrām tiks veikti pa daļām un atbilstoši gūtajiem rezultātiem;

20.

uzskata, ka aģentūru darbības uzraudzība, regulāri sniedzot rakstiskus ziņojumus, nodrošina līdzekļu pienācīgu izmantošanu, lai sniegtu dalībniekiem personalizētu karjeras plānu, pietiekamu darba piedāvājumu skaitu un konsultācijas uzņēmējdarbības uzsākšanai, izmantojot vienas pieturas aģentūras sistēmu;

21.

atgādina, ka ar piešķirtajiem līdzekļiem ir jāpalīdz darba ņēmējiem un tos nekādā gadījumā nedrīkst izmantot aģentūru atbalstam;

22.

atzinīgi vērtē to, ka līgumslēdzējām aģentūrām maksājumi tiek veikti, ievērojot apmēru, ko nosaka, pamatojoties uz gūtajiem rezultātiem;

23.

norāda, ka 17,50 % no atlaistajiem darbiniekiem ir vecumā no 55 līdz 64 gadiem; turklāt norāda, ka attiecībā uz šo vecuma grupu ilgstoša bezdarba risks un risks tikt atstumtam no darba tirgus ir lielāks; tādēļ uzskata, ka, sniedzot individualizētus pakalpojumus šiem darbiniekiem, varētu būt nepieciešams ņemt vērā viņu īpašās vajadzības;

24.

atzinīgi vērtē to, ka, nodrošinot ierosināto darbību pieejamību un tās īstenojot, tiks ievēroti vienādas attieksmes un nediskriminācijas principi;

25.

26.

norāda, ka Francijas iestādes nepieprasīja finansējumu sagatavošanās darbībām, pārvaldībai vai informācijas un reklāmas pasākumiem;

27.

apstiprina šai rezolūcijai pievienoto lēmumu;

28.

uzdod priekšsēdētājam parakstīt šo lēmumu kopā ar Padomes priekšsēdētāju un nodrošināt tā publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī;

29.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju kopā ar pielikumiem nosūtīt Padomei un Komisijai.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 855. lpp.

(2) OV L 347, 20.12.2013., 884. lpp.

(3) OV C 373, 20.12.2013., 1. lpp.

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Regula (EK) Nr. 546/2009, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izveidi (OV L 167, 29.6.2009., 26. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 18, 21.1.1997., 1. lpp.).

(6) EGF/2014/001 EL/Nutriart, kas attiecas uz maizes un mīklas izstrādājumiem.

PIELIKUMS

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES LĒMUMS

(Šā pielikuma teksts šeit nav iekļauts, jo tas atbilst galīgajam aktam – Lēmumam 2014/876/ES.)

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/87

P8_TA(2014)0061

Statistikas informācijas vākšana, ko veic Eiropas Centrālā banka *

Eiropas Parlamenta 2014. gada 26. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2533/98 par statistikas informācijas vākšanu, ko veic Eiropas Centrālā banka (11200/2014 – C8-0109/2014 – 2014/0808(CNS))

(Apspriešanās)

(2016/C 289/17)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas ieteikumu (11200/2014 – ECB/2014/13),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 129. panta 4. punktu un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 5.panta 4. punktu un 41. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C8-0109/2014),

—	ņemot vērā 2013. gada 24. aprīļa saprašanās memorandu par Eiropas Statistikas sistēmas locekļu un Eiropas Centrālo banku sistēmas locekļu sadarbību,

—	ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0027/2014),

apstiprina Eiropas Centrālās bankas ieteikumā ierosināto projektu grozītā redakcijā;

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

prasa Padomei vēlreiz ar to apspriesties, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Eiropas Centrālās bankas ieteikumā ierosināto projektu;

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Eiropas Centrālajai bankai un Komisijai.

Grozījums Nr. 1

Regulas projekts

1. pants – 1. punkts – 1. apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

3. pants – 1. daļa – c punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

1. Regulas 3. panta pirmās daļas c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

c)	var pilnīgi vai daļēji atbrīvot dažu kategoriju ziņotājus no statistikas informācijas sniegšanas prasībām.

“c)	var pilnīgi vai daļēji atbrīvot dažu kategoriju ziņotājus no statistikas informācijas sniegšanas prasībām. Par konkrētu kategoriju ziņotāju jebkādu atbrīvošanu no minētajām prasībām sniedz pamatotu rakstisku lēmumu. Šo lēmumu dara publiski pieejamu;”

Grozījums Nr. 2

Regulas projekts

1. pants – 1. punkts – 2. apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

3. pants – 1. daļa – d punkts (jauns)

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

2. Regulas 3. panta pirmajai daļai pievieno šādu apakšpunktu:

“d)	ņem vērā attiecīgos Savienības tiesību aktu noteikumus par tirgus segumu un datu vākšanas jomu.”

Grozījums Nr. 3

Regulas projekts

1. pants – 1. punkts – 3. apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

3. pants – 1.a daļa (jauna)

Eiropas Centrālās bankas projekts	Grozījums
	3. Regulas 3. pantā aiz pirmās daļas iekļauj šādu daļu:
	“Saimnieciskām vienībām var atļaut iesniegt informāciju, izmantojot to parastos ziņošanas kanālus.”

Grozījums Nr. 4

Regulas projekts

1. pants – 1.a punkts – 1. apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

5. pants – 1. punkts

Spēkā esošais teksts	Grozījums
	1. Regulas 5. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:
1. Lai noteiktu un izpildītu statistikas ziņojumu prasības, ECB var pieņemt noteikumus par iesaistīto dalībvalstu faktisko iedzīvotāju pārskata grupu .	“1. ECB var pieņemt noteikumus, lai noteiktu statistikas informācijas sniegšanas prasības un tās piemērotu iesaistīto dalībvalstu faktiskajam informācijas sniedzēju kopumam . Statistikas informācijas sniegšanas prasību noteikšanā un piemērošanā ECB ievēro samērīguma principu.”

Grozījums Nr. 5

Regulas projekts

1. pants – 1.b punkts – 1. apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

6. pants – 1. punkts – ievaddaļa

Spēkā esošais teksts	Grozījums
	1. Regulas 6. panta 1. punkta ievaddaļu aizstāj ar šādu:
1. Ja ziņotāju, kas pastāvīgi rezidē kādā iesaistītā dalībvalstī, tur aizdomās par kādu no ECB statistikas informācijas sniegšanas prasību 7. panta 2. punktā minētajiem pārkāpumiem, ECB un saskaņā ar Statūtu 5.2. pantu attiecīgās iesaistītās dalībvalsts centrālajai bankai ir tiesības pārbaudīt statistikas informācijas precizitāti un kvalitāti un veikt tās vākšanu piespiedu kārtā. Tomēr, ja attiecīgā statistikas informācija ir vajadzīga, lai pierādītu atbilstību obligāto rezervju prasībām, pārbaude ir jāveic saskaņā ar 6. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 2531/98 (1998. gada 23. novembris) par obligāto rezervju piemērošanu, ko veic Eiropas Centrālā banka (10). Tiesības pārbaudīt statistikas informāciju un veikt tās vākšanu piespiedu kārtā ietver tiesības:	“1. Ja ziņotāju, kas pastāvīgi rezidē kādā iesaistītā dalībvalstī, tur aizdomās par kādu no ECB statistikas informācijas sniegšanas prasību 7. panta 2. punktā minētajiem pārkāpumiem, ECB un saskaņā ar Statūtu 5.2. pantu attiecīgās iesaistītās dalībvalsts centrālajai bankai ir tiesības pārbaudīt statistikas informācijas precizitāti un kvalitāti un veikt tās vākšanu piespiedu kārtā. Tomēr, ja attiecīgā statistikas informācija ir vajadzīga, lai pierādītu atbilstību obligāto rezervju prasībām, pārbaude ir jāveic saskaņā ar 6. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 2531/98 (1998. gada 23. novembris) par obligāto rezervju piemērošanu, ko veic Eiropas Centrālā banka (10). Tiesības pārbaudīt statistikas informāciju un veikt tās vākšanu piespiedu kārtā jo īpaši ietver tiesības:”

Grozījums Nr. 6

Regulas projekts

1. pants – 1.b punkts – 2. apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

6. pants – 1. punkts – b apakšpunkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

2. Regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

b)	pārbaudīt ziņotāju grāmatvedību un datu uzskaiti;

“b)	pārbaudīt ziņotāju grāmatvedību un datu uzskaiti , tostarp neapstrādātos datus ;”

Grozījums Nr. 7

Regulas projekts

1. pants – 1.c punkts – 1. apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

7. pants – 2. punkts – b apakšpunkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

1. Regulas 7. panta 2. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

b)	statistikas informācija ir nepareiza, nepilnīga vai neatbilstoša prasībām.

“b)	statistikas informācija ir viltota, sagrozīta , nepareiza, nepilnīga vai iesniegta prasībām neatbilstošā veidā .”

Grozījums Nr. 8

Regulas projekts

1. pants – 1.c punkts – 2. apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

7. pants – 3. punkts

Spēkā esošais teksts	Grozījums
	2. Regulas 7. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:
3. Pienākumu ļaut ECB un valstu centrālajām bankām pārbaudīt statistikas informācijas precizitāti un kvalitāti, ko ziņotāji iesnieguši ECB vai valstu centrālajām bankām, uzskata par neizpildītu, ja kāds ziņotājs kavē šo darbību. Šādi kavējumi , taču ne tikai, ir dokumentu pārvietošana un ECB vai valsts centrālās bankas kavēšana fiziski piekļūt dokumentiem, kas tām ir vajadzīgi, lai veiktu pārbaudi vai vākšanu piespiedu kārtā.	“3. Pienākumu ļaut ECB un valstu centrālajām bankām pārbaudīt tās statistikas informācijas precizitāti un kvalitāti, kuru ziņotāji iesnieguši ECB vai valstu centrālajām bankām, uzskata par neizpildītu, ja kāds ziņotājs kavē šo darbību. Šāda kavēšana , taču ne tikai, ir dokumentu viltošana un/vai aizvākšana un ECB vai valsts centrālās bankas kavēšana fiziski piekļūt dokumentiem, kas tai ir vajadzīgi, lai veiktu pārbaudi vai vākšanu piespiedu kārtā.”

Grozījums Nr. 9

Regulas projekts

1. pants – 1.c punkts – 3. apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

7. pants – 6. punkts

Spēkā esošais teksts	Grozījums
	3. Regulas 7. panta 6. punktu aizstāj ar šādu:
6. Pildot šajā pantā noteiktās pilnvaras, ECB rīkojas saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 2532/98 noteiktajiem principiem un procedūrām.	“6. Īstenojot šajā pantā noteiktās pilnvaras, ECB rīkojas saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 2532/98 un Regulā (ES) Nr. 1024/2013 noteiktajiem principiem un procedūrām.”

Grozījums Nr. 10

Regulas projekts

1. pants – 2. punkts

Regula (EK) Nr. 2533/98

8. pants – 4. punkts – a apakšpunkts

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

“a)	tādā apjomā un tik detalizēti, cik tas ir vajadzīgs, lai izpildītu Līgumā minētos ECBS uzdevumus vai ECBS locekļiem uzticētos uzdevumus prudenciālās uzraudzības jomā; vai” or”

“a)	tādā apjomā un tik detalizēti, cik tas ir vajadzīgs, lai izpildītu Līgumā minētos ECBS uzdevumus vai ECB uzticētos uzdevumus prudenciālās uzraudzības jomā; vai”

Grozījums Nr. 11

Regulas projekts

1. pants – 3.a punkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2533/98

8. pants – 4.b punkts (jauns)

Eiropas Centrālās bankas projekts	Grozījums
	3.a Iekļauj šādu punktu:
	“4.b Saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem par finanšu iestāžu, tirgu un infrastruktūras uzraudzību vai finanšu sistēmas stabilitāti atbildīgās dalībvalstu un Savienības iestādes vai struktūras, kurām atbilstoši 4.a punktam tiek nodota konfidenciāla statistikas informācija, savas attiecīgās kompetences ietvaros veic visus nepieciešamos regulatīvos, administratīvos, tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai nodrošinātu konfidenciālas statistikas informācijas fizisko un loģisko aizsardzību. Dalībvalstis nodrošina, ka jebkādai konfidenciālai statistikas informācijai, ko saskaņā ar 4.a punktu nodod ESM, piemēro visus nepieciešamos regulatīvos, administratīvos, tehniskos un organizatoriskos pasākumus, lai nodrošinātu konfidenciālas statistikas informācijas fizisko un loģisko aizsardzību.”

9.8.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 289/93

P8_TA(2014)0062

Eiropas Centrālās bankas pilnvaras piemērot sankcijas *

Eiropas Parlamenta 2014. gada 26. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2532/98 par Eiropas Centrālās bankas pilnvarām piemērot sankcijas (10896/2014 – C8-0090/2014 – 2014/0807(CNS))

(Apspriešanās)

(2016/C 289/18)

Eiropas Parlaments,

—	ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas ieteikumu (10896/2014 – ECB/2014/19),

—	ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 129. panta 4. punktu un 132.panta 3. punktu un Eiropas Centrālās bankas Statūtu 34.panta 3. punktu un 41. pantu, saskaņā ar kuriem Padome ir apspriedusies ar Parlamentu (C8-0090/2014),

—	ņemot vērā Reglamenta 59. pantu,

—	ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A8-0028/2014),

apstiprina Eiropas Centrālās bankas ieteikumā ierosināto projektu grozījumu redakcijā;

aicina Padomi informēt Parlamentu, ja tā ir paredzējusi izmaiņas Parlamenta apstiprinātajā tekstā;

prasa Padomei vēlreiz apspriesties ar Parlamentu, ja tā ir paredzējusi būtiski grozīt Eiropas Centrālās bankas ieteikumā ierosināto projektu;

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Eiropas Centrālajai bankai un Komisijai.

Grozījums Nr. 1

Regulas projekts

6. apsvērums

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

(6)

ECB jāpublicē lēmumi par administratīvo naudas sodu piemērošanu par tieši piemērojamu Savienības tiesību aktu pārkāpumiem un sankcijām par ECB noteikumu vai lēmumu pārkāpumiem gan uzraudzības jomā, gan ar uzraudzību nesaistītās jomās , ja vien šāda publikācija nav neproporcionāla, ņemot vērā uzņēmumam piemērotās sankcijas smaguma pakāpi, vai apdraud finanšu tirgu stabilitāti .

(6)

ECB parasti bez liekas kavēšanās jāpublicē lēmumi par administratīvo naudas sodu piemērošanu par tieši piemērojamu Savienības tiesību aktu pārkāpumiem un sankcijām par ECB noteikumu vai lēmumu pārkāpumiem gan uzraudzības jomā, gan ar uzraudzību nesaistītās jomās. Ja ECB uzskata, ka lēmuma tūlītēja publicēšana apdraudētu finanšu tirgu stabilitāti vai būtu neproporcionāla, ņemot vērā uzņēmumam piemērotā administratīvā naudas soda vai sankcijas smaguma pakāpi, tai vajadzētu būt tiesībām atlikt lēmuma publicēšanu uz laiku līdz trim gadiem no lēmuma pieņemšanas dienas vai līdz brīdim, kad izmantoti visi juridiskie pārsūdzības līdzekļi . Pēc pieprasījuma ECB par šādiem gadījumiem mutiski būtu jānotur konfidenciāla diskusija aiz slēgtām durvīm ar Eiropas Parlamenta atbildīgās komitejas priekšsēdētāju un viņa vietniekiem. Publicētā lēmuma pielikumā ECB būtu jāsniedz pamatojums par to, kāpēc publicēšana atlikta .

Grozījums Nr. 2

Regulas projekts

6.a apsvērums (jauns)

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

(6a)

Regulas (ES) Nr. 1024/2013 1. pantā ir noteikts, ka ECB darbojas, pilnībā ņemot vērā iekšējā tirgus vienotību un integritāti un pienākumu tās nodrošināt, pamatojoties uz vienlīdzīgu attieksmi pret kredītiestādēm, lai novērstu regulējuma arbitrāžu, un ka nekāda ECB rīcība, priekšlikums vai politika tieši vai netieši nediskriminē citu dalībvalsti vai dalībvalstu grupu kā banku pakalpojumu vai finanšu pakalpojumu sniegšanas vietu jebkurā valūtā. Šajā ziņā ECB būtu jārīkojas, lai novērstu salīdzinošās priekšrocības, kas veicina negodīgu konkurenci.

Grozījums Nr. 3

Regulas projekts

9. apsvērums

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

(9)

Regulas (ES) Nr. 1024/2013 25. pants paredz nošķirtības principu, saskaņā ar kuru ECB veic uzdevumus, kas tai uzticēti ar Regulu (ES) Nr. 1024/2013, neskarot monetārās politikas uzdevumus un pārējos ECB uzdevumus un atsevišķi no tiem. Lai uzsvērtu šo nošķirtības principu, saskaņā ar 26. pantu izveidota Uzraudzības valde, kura cita starpā atbild par ECB Padomes lēmumu uzraudzības jomā projektu izstrādi. Turklāt uz ECB Padomes pieņemtajiem lēmumiem, ievērojot 24. pantā noteiktos nosacījumus, attiecas Administratīvās pārskatīšanas padomes veiktā pārskatīšana. Ņemot vērā nošķirtības principu un Uzraudzības valdes un Administratīvās pārskatīšanas padomes izveidošanu, jāpiemēro divas dažādas procedūras: a) ja ECB apsver administratīvo sodu piemērošanu, pildot tās uzraudzības uzdevumus, šādus lēmumus pieņem ECB Padome, pamatojoties uz Uzraudzības valdes pilnībā izstrādātu lēmuma projektu, uz kuru attiecas Administratīvās pārskatīšanas padomes veikta pārskatīšana, un b) ja ECB apsver sankciju piemērošanu, pildot ar uzraudzību nesaistītus uzdevumus, šādus lēmumus pieņem ECB Valde un uz tiem attiecas ECB Padomes veikta pārskatīšana.

(9)

Regulas (ES) Nr. 1024/2013 25. pants paredz nošķirtības principu, saskaņā ar kuru ECB veic uzdevumus, kas tai uzticēti ar Regulu (ES) Nr. 1024/2013, neskarot monetārās politikas uzdevumus un pārējos ECB uzdevumus un atsevišķi no tiem. Lai izvairītos no interešu konfliktiem, minētais princips bez ierobežojumiem būtu jāpiemēro visiem ECB veiktajiem uzdevumiem. Lai uzsvērtu šo nošķirtības principu, saskaņā ar 26. pantu izveidota Uzraudzības valde, kura cita starpā atbild par ECB Padomes lēmumu uzraudzības jomā projektu izstrādi. Turklāt uz ECB Padomes pieņemtajiem lēmumiem, ievērojot 24. pantā noteiktos nosacījumus, attiecas Administratīvās pārskatīšanas padomes veiktā pārskatīšana. Ņemot vērā nošķirtības principu un Uzraudzības valdes un Administratīvās pārskatīšanas padomes izveidošanu, jā piemēro divas dažādas procedūras: a) ja ECB apsver administratīvo sodu piemērošanu, pildot tās uzraudzības uzdevumus, šādus lēmumus pieņem ECB Padome, pamatojoties uz Uzraudzības valdes pilnībā izstrādātu lēmuma projektu, uz kuru attiecas Administratīvās pārskatīšanas padomes veikta pārskatīšana, un b) ja ECB apsver sankciju piemērošanu, pildot ar uzraudzību nesaistītus uzdevumus, šādus lēmumus pieņem ECB Valde un uz tiem attiecas ECB Padomes veikta pārskatīšana.

Grozījums Nr. 4

Regulas projekts

10.a apsvērums (jauns)

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

(10a)

Ņemot vērā banku pakalpojumu globalizāciju un starptautisko standartu aizvien lielāko nozīmi, ECB sadarbībā ar iesaistīto dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu jāizveido regulārs dialogs ar uzraudzības institūcijām ārpus Savienības, lai veicinātu starptautisko koordināciju un vienotos par kopīgiem principiem sankciju noteikšanā un piemērošanā. Šajā dialogā būtu jāiekļauj kopīga izpratne par dažādo sankcionēšanas politikas paņēmienu ietekmi uz tirgus pieejamību un konkurenci, un tā mērķim vajadzētu būt konkurences noteikumu vienlīdzības palielināšanai starptautiskā mērogā.

Grozījums Nr. 5

Regulas projekts

1. pants – 1. punkts – a apakšpunkts

Regula (EK) Nr. 2532/98

1. pants – 6. punkts

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

“periodiski soda maksājumi” ir naudas summas, kas ilgstoša pārkāpuma gadījumā uzņēmumam ir jāmaksā kā sankcija vai nolūkā likt attiecīgajām personām ievērot ECB uzraudzības noteikumus un lēmumus. Periodiskos soda maksājumus aprēķina par katru ilgstošā pārkāpuma dienu a) pēc lēmuma paziņošanas uzņēmumam, kurā prasīts pārtraukt attiecīgo pārkāpumu saskaņā ar 3. panta 1. punkta otrajā daļā noteikto procedūru, un b) ja ilgstošais pārkāpums ir 18. panta 7. punkta piemērošanas jomā Padomes 2013. gada 15. oktobra Regulai (ES) Nr. 1024/2013, ar ko ECB uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (*), saskaņā ar šīs regulas 4.b pantā noteikto procedūru;

(6)

“periodiski naudas soda maksājumi” ir naudas summas, kas ilgstoša pārkāpuma gadījumā uzņēmumam ir jāmaksā kā sankcija vai nolūkā likt attiecīgajām personām ievērot ECB uzraudzības noteikumus un lēmumus. Periodiskos soda maksājumus aprēķina par katru pilno ilgstošā pārkāpuma dienu a) pēc lēmuma paziņošanas uzņēmumam, kurā prasīts pārtraukt attiecīgo pārkāpumu saskaņā ar 3. panta 1. punkta otrajā daļā noteikto procedūru, un b) ja ilgstošais pārkāpums ir 18. panta 7. punkta piemērošanas jomā 2013. gada 15. oktobra Padomes Regulai (ES) Nr. 1024/2013, ar ko ECB uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (**) saskaņā ar šīs regulas 4.b pantā noteikto procedūru;

Grozījums Nr. 6

Regulas projekts

1. pants – 2. punkts

Regula (EK) Nr. 2532/98

1.a pants – 3. punkts

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

3. ECB var publicēt jebkuru lēmumu, ar kuru uzņēmumam piemēro administratīvos naudas sodus par tieši piemērojamu Savienības tiesību aktu pārkāpumiem un sankcijas par ECB noteikumu un lēmumu pārkāpumiem gan uzraudzības jomā, gan ar uzraudzību nesaistītās jomās , neatkarīgi no tā, vai šāds lēmums ir pārsūdzēts . ECB šādu publicēšanu veic saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem , neievērojot nacionālos tiesību aktus vai noteikumus un gadījumos, kuros attiecīgie Savienības tiesību akti ir direktīvas, nacionālos tiesību aktus , kuri transponē šīs direktīvas.

3. Pēc paziņošanas attiecīgajam uzņēmumam ECB saskaņā ar pārredzamu procedūru un publiskotiem noteikumiem parasti bez liekas kavēšanās publicē jebkuru lēmumu, ar kuru uzņēmumam piemēro administratīvos naudas sodus par tieši piemērojamu Savienības tiesību aktu pārkāpumiem un sankcijas par ECB noteikumu un lēmumu pārkāpumiem gan uzraudzības jomā, gan ar uzraudzību nesaistītās jomās, ar nosacījumu, ka ir izmantoti visi juridiskie pārsūdzības līdzekļi, ar kuriem vērsties pret attiecīgo lēmumu . Ja ECB uzskata, ka lēmuma tūlītēja publicēšana apdraudētu finanšu tirgu stabilitāti vai būtu neproporcionāla, ņemot vērā uzņēmumam piemērotā administratīvā naudas soda vai sankcijas smaguma pakāpi, tai ir tiesības atlikt lēmuma publicēšanu uz laiku līdz trim gadiem no lēmuma pieņemšanas dienas . Pēc pieprasījuma ECB par šādiem gadījumiem aiz slēgtām durvīm mutiski notur konfidenciālu diskusiju ar Eiropas Parlamenta atbildīgās komitejas priekšsēdētāju un viņa vietniekiem. Publicētā lēmuma pielikumā ECB sniedz pamatojumu par to, kāpēc publicēšana atlikta. ECB publicēšanu veic attiecīgajos Savienības tiesību aktos noteiktajos gadījumos un saskaņā ar attiecīgajos Savienības tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem , neatkarīgi no dalībvalstu tiesību aktiem vai noteikumiem un gadījumos, kuros attiecīgie Savienības tiesību akti ir direktīvas, — neatkarīgi no dalībvalstu tiesību aktiem , ar kuriem transponē šīs direktīvas.

Grozījums Nr. 7

Regulas projekts

1. pants – 2. punkts

Regula (EK) Nr. 2532/98

1.a pants – 3.a punkts (jauns)

Eiropas Centrālās bankas projekts	Grozījums
	3.a Neskarot dalībvalstu kompetento iestāžu citas specifiskās kompetences, kas izriet no attiecīgās valsts tiesību aktiem, šīs iestādes saglabā tiesības piemērot administratīvu naudas sodu kredītiestādēm, kuras tieši uzrauga ECB, taču tikai tad, ja ECB tām pieprasa šajā nolūkā ierosināt tiesvedību.

Grozījums Nr. 15

Regulas projekts

1. pants – 4. punkts – aa apakšpunkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2532/98

3. pants – 9. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

(aa)	regulas 9. punktu aizstāj ar šādu punktu:

9. Ieņēmumi no ECB piemērotajām sankcijām pieder ECB.

“9. Ieņēmumi no ECB piemērotajām sankcijām pieder ECB. Ieņēmumi no sankcijām, kuras ECB piemērojusi, pildot savus uzraudzības uzdevumus, tostarp statistikas informācijas vākšanu, pieder Vienotajam noregulējuma fondam.”

Grozījums Nr. 8

Regulas projekts

1. pants – 4. punkts – b. apakšpunkts

Regula (EK) Nr. 2532/98

3. pants – 10. punkts

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

Ja pārkāpums attiecas vienīgi uz uzdevumiem, kuri ECBS vai ECB uzticēti saskaņā ar Līgumu un ECBS Statūtiem, pārkāpuma procedūru uzsāk, tikai pamatojoties uz šo regulu, neievērojot nacionālos tiesību aktus vai noteikumus , kas varētu paredzēt atsevišķu procedūru. Ja pārkāpums attiecas arī uz vienu vai vairākām jomām, kas nav ECBS vai ECB kompetencē, tiesības uzsākt pārkāpuma procedūru pamatojoties uz šo regulu, nav atkarīgas no kompetento valsts iestāžu tiesībām uzsākt atsevišķas procedūras attiecībā uz jomām, kas nav ECBS vai ECB kompetencē. Šī norma neierobežo krimināltiesību vai nacionālo tiesību aktu piemērošanu saistībā ar prudenciālās uzraudzības kompetenci iesaistītajās dalībvalstīs saskaņā ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013.

10. Ja pārkāpums attiecas vienīgi uz uzdevumiem, kuri ECBS vai ECB uzticēti saskaņā ar Līgumu un ECBS Statūtiem, pārkāpuma procedūru uzsāk, tikai pamatojoties uz šo regulu, neatkarīgi no dalībvalstu tiesību aktiem vai noteikumiem , kas varētu paredzēt atsevišķu procedūru. Ja pārkāpums attiecas arī uz vienu vai vairākām jomām, kas nav ECBS vai ECB kompetencē, tiesības uzsākt pārkāpuma procedūru pamatojoties uz šo regulu, nav atkarīgas no kompetento valsts iestāžu tiesībām uzsākt atsevišķas procedūras attiecībā uz jomām, kas nav ECBS vai ECB kompetencē. Šī norma neierobežo krimināltiesību vai nacionālo tiesību aktu piemērošanu saistībā ar prudenciālās uzraudzības kompetenci iesaistītajās dalībvalstīs saskaņā ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013. Turklāt no šīs regulas 2. pantā minēto sankciju piemērošanas gūtie ieņēmumi paliek ECB rīcībā ar nosacījumu, ka tā precizē šo ieņēmumu izmantošanas mērķi, kas nav tekošo izdevumu finansēšana, un ka tā par šo ieņēmumu izmantošanu atskaitās Eiropas Parlamentam un Revīzijas palātai.

Grozījums Nr. 9

Regulas projekts

1. pants – 4.a punkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2532/98

4. pants – 1. punkts

Spēkā esošais teksts

Grozījums

4.a	Regulas 4. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

1. Tiesības pieņemt lēmumu par pārkāpuma izmeklēšanas procedūras sākšanu, kā noteikts šajā regulā, beidzas gadu pēc tam, kad varbūtējā pārkāpuma esamība pirmoreiz kļuva zināma vai nu ECB, vai tās dalībvalsts centrālajai bankai, kuras jurisdikcijā varbūtējais pārkāpums notika, un jebkurā gadījumā piecus gadus pēc pārkāpuma izdarīšanas vai — ja pārkāpums turpinās — piecus gadus pēc pārkāpuma likvidēšanas.

“1. Tiesības pieņemt lēmumu par pārkāpuma izmeklēšanas procedūras sākšanu, kā noteikts šajā regulā, beidzas gadu pēc tam, kad varbūtējā pārkāpuma esamība kļuva zināma vai nu ECB, vai tās dalībvalsts centrālajai bankai, kuras jurisdikcijā varbūtējais pārkāpums notika, un jebkurā gadījumā trīs gadus pēc dienas, kurā tika pieņemts lēmums sākt pārkāpuma izmeklēšanas procedūru , vai — ja pārkāpums turpinās — trīs gadus pēc pārkāpuma likvidēšanas.”

Grozījums Nr. 10

Regulas projekts

1. pants – 5. punkts

Regula (EK) Nr. 2532/98

4.c pants – 1. punkts

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

1. Atkāpjoties no 4. panta, tiesības pieņemt lēmumu par administratīvā soda piemērošanu attiecībā uz pārkāpumiem, kas saistīti ar attiecīgajiem tieši piemērojamiem Savienības tiesību aktiem, kā arī ECB pieņemtiem noteikumiem un lēmumiem, tai pildot savus uzraudzības uzdevumus, izbeidzas piecus gadus pēc pārkāpuma izdarīšanas vai ilgstoša pārkāpuma gadījumā — piecus gadus pēc pārkāpuma beigām.

1. Atkāpjoties no 4. panta, tiesības pieņemt lēmumu par administratīva soda piemērošanu par pārkāpumiem, kas saistīti ar attiecīgajiem tieši piemērojamiem Savienības tiesību aktiem, kā arī ECB pieņemtiem noteikumiem un lēmumiem, tai pildot savus uzraudzības uzdevumus, izbeidzas piecus gadus pēc dienas, kurā tika pieņemts lēmums sākt pārkāpuma izmeklēšanas procedūru , vai ilgstoša pārkāpuma gadījumā — piecus gadus pēc pārkāpuma beigām.

Grozījums Nr. 11

Regulas projekts

1. pants – 5. punkts

Regula (EK) Nr. 2532/98

4.c pants – 2. punkts

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

2. Jebkādas darbības, kuras ECB saistībā ar pārkāpumu veic izmeklēšanas vai procedūras nolūkiem, pārtrauc 1. punktā noteikto termiņu. Noilguma termiņa skaitīšanu pārtrauc dienā, kad attiecīgā uzraudzītā iestāde tiek informēta par šādām ECB darbībām. Pēc ikviena pārtraukuma termiņa skaitīšanu sāk no jauna. Tomēr termiņš nav lielāks par desmit gadiem pēc pārkāpuma izdarīšanas vai ilgstoša pārkāpuma gadījumā – desmit gadiem pēc pārkāpuma beigām.

2. Jebkādas darbības, kuras ECB saistībā ar pārkāpumu veic izmeklēšanas vai procedūras nolūkiem, pārtrauc 1. punktā noteikto termiņu. Noilguma termiņa skaitīšanu pārtrauc dienā, kad attiecīgā uzraudzītā iestāde tiek informēta par šādām ECB darbībām. Pēc ikviena pārtraukuma termiņa skaitīšanu sāk no jauna. Tomēr termiņš nav lielāks par septiņiem gadiem pēc dienas, kurā tika pieņemts lēmums sākt pārkāpuma izmeklēšanas procedūru , vai ilgstoša pārkāpuma gadījumā — septiņiem gadiem pēc pārkāpuma beigām.

Grozījums Nr. 12

Regulas projekts

1. pants – 5. punkts

Regula (EK) Nr. 2532/98

4.c pants – 4.a punkts (jauns)

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

4.a Darbības, kas pārtrauc noilguma termiņa ritējumu, jo īpaši ir šādas:

a)	ECB vai dalībvalsts kompetentā iestāde iesniedz rakstisku informācijas pieprasījumu;

b)	ECB vai dalībvalsts kompetentā iestāde amatpersonām izsniedz rakstisku atļauju veikt pārbaudes;

c)	dalībvalsts kompetentā iestāde ierosina sākt tiesvedību saistībā ar pārkāpumu.

Grozījums Nr. 13

Regulas projekts

1. pants – 5.a punkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2532/98

5. pants

Spēkā esošais teksts

Grozījums

5.a	Regulas 5. pantu aizstāj ar šādu:

5. pants

“5. pants

Pārskatīšana tiesā

Eiropas Kopienu Tiesai Līguma 172. panta nozīmē ir neierobežota jurisdikcija attiecībā uz tāda galīgā lēmuma uzraudzību , ar ko ir piemērota sankcija.

Kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. pantā, Eiropas Savienības Tiesai ir neierobežota jurisdikcija attiecībā uz tāda galīgā lēmuma pārskatīšanu , ar kuru ir piemērota sankcija.”

Grozījums Nr. 14

Regulas projekts

1. pants – 5.b punkts (jauns)

Regula (EK) Nr. 2532/98

6.a pants (jauns)

Eiropas Centrālās bankas projekts

Grozījums

5.b	Iekļauj šādu pantu:

“6.a pants

Starptautiskais dialogs

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1024/2013 8. pantu ECB nodibina regulāru dialogu ar uzraudzības institūcijām ārpus Savienības, lai panāktu sankciju un sankcionēšanas mehānismu saskaņotu piemērošanu starptautiskā līmenī.”

(*) OV L 287, 29.10.2013., 63. lpp.

(**) OV L 287, 29.10.2013., 63. lpp.

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 289

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	59. sējums 2016. gada 9. augusts

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse

	EIROPAS PARLAMENTS 2014.–2015. GADA SESIJA 2014. gada 24.–27. novembra sēdes Šīs sesijas sēžu protokoli ir publicēti OV C 42, 4.2.2016 . PIEŅEMTIE TEKSTI	1

	I Rezolūcijas, ieteikumi un atzinumi
	REZOLŪCIJAS
	Eiropas Parlaments
	Otrdiena, 2014. gada 25. novembra
2016/C 289/01	Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūcija par lūgumu Eiropas Savienības Tiesai sniegt atzinumu par to, vai Kanādas un Eiropas Savienības nolīgums par pasažieru datu reģistra datu pārsūtīšanu un apstrādi ir atbilstīgs Līgumiem (2014/2966(RSP))	2
2016/C 289/02	Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūcija par ES un globālo regulējumu attīstības jomā pēc 2015. gada (2014/2143(INI))	5
2016/C 289/03	Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūcija par stratēģijas Eiropa 2020 ar nodarbinātību un sociālo jomu saistītiem aspektiem (2014/2779(RSP))	19
	Trešdiena, 2014. gada 26. novembra
2016/C 289/04	Eiropas Parlamenta 2014. gada 26. novembra rezolūcija par ANO 2014. gada Klimata pārmaiņu konferenci (COP 20) Limā, Peru (2014. gada 1.-12. decembrī) (2014/2777(RSP))	27
	Ceturtdiena, 2014. gada 27. novembra
2016/C 289/05	Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par Pakistānas tiesību aktiem par zaimošanu (2014/2969(RSP))	40
2016/C 289/06	Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par Serbiju — kara noziegumos apsūdzētā V. Šešelj lieta (2014/2970(RSP))	44
2016/C 289/07	Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par Irāku — sieviešu nolaupīšana un pret viņām vērsta cietsirdīga izturēšanās (2014/2971(RSP))	46
2016/C 289/08	Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par 2014.–2020. gada kohēzijas politikas sākšanas novilcinājumu (2014/2946(RSP))	50
2016/C 289/09	Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par Komisijas izstrādāto pamatnostādņu attiecībā uz ietekmes novērtējumu pārskatīšanu un MVU testa lomu (2014/2967(RSP))	53
2016/C 289/10	Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par ANO Konvencijas par bērna tiesībām 25. gadskārtu (2014/2919(RSP))	57
2016/C 289/11	Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par patērētāju tiesību nodrošināšanu digitālajā vienotajā tirgū (2014/2973(RSP))	65
2016/C 289/12	Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra rezolūcija par nepietiekamu uzturu bērniem jaunattīstības valstīs (2014/2853(RSP))	71

	III Sagatavošanā esoši tiesību akti
	EIROPAS PARLAMENTS
	Otrdiena, 2014. gada 25. novembra
2016/C 289/13	Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes Lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā apstiprinātu 2007. gada 23. februārī Luksemburgā pieņemto protokolu par dzelzceļa ritošā sastāva jautājumiem, kas pievienots Konvencijai par starptautisko nodrošinājumu attiecībā uz pārvietojamām iekārtām (15113/2013 – C8-0004/2014 –2013/0184(NLE))	77
2016/C 289/14	Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes Lēmumam par to, lai Eiropas Savienības vārdā apstiprinātu Hāgas 2005. gada 30. jūnija Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem (12052/2014 – C8-0222/2014 – 2014/0021(NLE))	78
2016/C 289/15	Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar 13. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (Somijas pieteikums EGF/2014/008 FI/STX Rauma) (COM(2014)0630 – C8-0214/2014 – 2014/2137(BUD))	79
2016/C 289/16	Eiropas Parlamenta 2014. gada 25. novembra rezolūcija par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam par Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda izmantošanu saskaņā ar 13. punktu Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2013. gada 2. decembra Iestāžu nolīgumā par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību (Francijas pieteikums EGF/2014/005 FR/GAD) (COM(2014)0662 – C8-0226/2014 – 2014/2166(BUD))	83
	Trešdiena, 2014. gada 26. novembra
2016/C 289/17	Eiropas Parlamenta 2014. gada 26. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2533/98 par statistikas informācijas vākšanu, ko veic Eiropas Centrālā banka (11200/2014 – C8-0109/2014 – 2014/0808(CNS))	87
2016/C 289/18	Eiropas Parlamenta 2014. gada 26. novembra normatīvā rezolūcija par projektu Padomes regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2532/98 par Eiropas Centrālās bankas pilnvarām piemērot sankcijas (10896/2014 – C8-0090/2014 – 2014/0807(CNS))	93
	Ceturtdiena, 2014. gada 27. novembra
2016/C 289/19	Eiropas Parlamenta 2014. gada 27. novembra lēmums par iebildumu neizteikšanu pret Komisijas 2014. gada 8. oktobra Deleģēto regulu par maksājumu provizorisko sistēmu, kas paredzēta iemaksām, kuras vajadzīgas, lai segtu Vienotās noregulējuma valdes administratīvos izdevumus provizoriskajā periodā (C(2014)7164 – 2014/2882(DEA))	101