23.7.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/1

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Norādījumi par to, kā nodrošināt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ievērošanu Eiropas strukturālo un investīciju fondu (“ESI fondi”) īstenošanā

(2016/C 269/01)

Saturs

Ievads

Pamattiesību hartas saturs un juridiskais statuss

2.1.

Hartas saturs

2.2.

Hartas juridiskais statuss un piemērojamība

2.2.1.

Hartas juridiskais statuss

2.2.2.

Hartas piemērojamība

ESI fondu un Hartas īstenošana

3.1.

Ieviešot ESI fondu intervences stratēģiju un sagatavojot plānošanas dokumentus (sagatavojot stratēģisku politikas satvaru, partnerattiecību nolīgumus, programmas utt.)

3.2.

Izveidojot pārvaldības, uzraudzības un kontroles sistēmas

3.3.

Īstenojot programmas un veicot konkrētas darbības, kas izklāstītas projekta aprakstā par darbiem, kas veikti, īstenojot ESI fondus

3.4.

Hartas piemērojamība saistībā ar kohēzijas politiku: kāpēc Harta attiecas uz valsts iestādēm, kas pārvalda ESI fondus?

Kā novērtēt atbilstību Hartai – pamattiesību kontrolsaraksts

Pielikumi

—

I pielikums – Piemēri ES tiesību aktu īstenošanai dalībvalstīs saistībā ar ESI fondiem

—

II pielikums – Pamattiesības ES ārpus Hartas

—

III pielikums – Pamatjautājumi

1. IEVADS

Eiropas Savienības Pamattiesību harta (“Harta”) kļuva ES tiesiski saistoša, kad Lisabonas līgums spēkā stājās 2009. gada decembrī, un tagad tai ir tāds pats juridisks spēks kā ES Līgumiem. Tādējādi Hartā nostiprinātā pamattiesību ievērošana ir juridiski saistoša ES iestādēm, struktūrām, aģentūrām un birojiem visās to darbībās un visām ES dalībvalstīm ES tiesību aktu īstenošanā.

Šo norāžu mērķis ir dalībvalstīm izskaidrot, cik svarīgi ir nodrošināt Pamattiesību hartas ievērošanu, īstenojot ESI fondus, un sniegt praktisku līdzekli, “Pamattiesību kontrolsarakstu”, lai palīdzētu dalībvalstīm pārbaudīt ESI fondu īstenošanas pasākumu atbilstību Hartai.

Norādēs ir skaidrojums par Hartas saturu, juridisko statusu un piemērojamību kopumā, kā arī ESI fondu ietvaros. Skaidrota arī tās izpilde ESI fondu kontekstā un iespējamās sekas, kas var rasties, ja Hartu neievēro. Šajos norādījumos ietverti arī ieteikumi iesaistītajiem dalībniekiem par to, kā novērtēt darbību atbilstību Hartai, un saistībā ar ESI fondiem noteiktas darbības, kuras uzskata par ES tiesību aktu īstenošanas darbībām.

2. PAMATTIESĪBU HARTAS SATURS UN JURIDISKAIS STATUSS

2.1. Hartas saturs

Hartā ietvertas tiesības un principi attiecībā uz sešām tēmām: cieņa, brīvības, vienlīdzība, solidaritāte, pilsoņu tiesības un tiesiskums, kā tas apkopots turpmāk redzamajā tabulā.

I sadaļa “Cieņa” (1.–5. pants):

—	cilvēka cieņa, tiesības uz dzīvību, tiesības uz personas neaizskaramību, spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums, verdzības un piespiedu darba aizliegums;

II sadaļa “Brīvības” (6.–19. pants):

—

tiesības uz brīvību un drošību, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, personas datu aizsardzība, tiesības stāties laulībā un tiesības izveidot ģimeni, domu, pārliecības un ticības brīvība, vārda un informācijas brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, humanitāro un eksakto zinātņu brīvība, tiesības uz izglītību, brīvība izvēlēties profesiju un tiesības strādāt, darījumdarbības tiesības, tiesības uz īpašumu, patvēruma tiesības, aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā;

III sadaļa “Vienlīdzība” (20.–26. pants):

—	vienlīdzība likuma priekšā, diskriminācijas aizliegums, kultūru, reliģiju un valodu daudzveidība, vīriešu un sieviešu līdztiesība, bērnu tiesības, vecāka gadagājuma cilvēku tiesības, invalīdu integrācija;

IV sadaļa “Solidaritāte” (27.–38. pants):

—

darba ņēmēju tiesības uz informāciju un konsultācijām uzņēmumā, tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību, tiesības izmantot darbā iekārtošanās pakalpojumus, aizstāvība nepamatotas atlaišanas gadījumā, godīgi un taisnīgi darba apstākļi, bērnu darba aizliegšana un strādājošo jauniešu aizsardzība, ģimenes dzīve un darbs, sociālais nodrošinājums un sociālā palīdzība, veselības aizsardzība, pieeja pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, vides aizsardzība, patērētāju tiesību aizsardzība;

V sadaļa “Pilsoņu tiesības” (39.–46. pants):

—	tiesības balsot un tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanās, tiesības uz labu pārvaldību, tiesības piekļūt dokumentiem, tiesības vērsties pie Eiropas ombuda, tiesības iesniegt lūgumrakstu, pārvietošanās un uzturēšanās brīvība, diplomātiskā un konsulārā aizsardzība;

VI sadaļa “Tiesiskums” (47.–50. pants):

—	tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību, noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi, tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu

Hartas tekstu var atrast šeit:

http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:12012P/TXT

Pamattiesību hartas skaidrojumi sniedz norādes par to, ko nozīmē Hartas noteikumi, un tos var atrast šeit:

http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=uriserv:OJ.C_.2007.303.01.0017.01.ENG

Lai veicinātu lielāku izpratni par pamattiesībām, Pamattiesību aģentūra (FRA) ir izveidojusi lietotājiem draudzīgu tiešsaistes līdzekli Charterpedia, kurā apkopoti starptautiskie, ES un valstu konstitucionālie tiesību akti sasaistē ar Hartas tematiem, nodaļām un pantiem (1).

2.2. Hartas juridiskais statuss un piemērojamība

2.2.1. Hartas juridiskais statuss

Līdz ar Lisabonas līgumu Hartai tika piešķirts tāds pats juridisks spēks kā ES Līgumiem. Tā ir juridiski saistoša, un Hartā nostiprināto pamattiesību ievērošana ir juridiska prasība.

Saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu tās noteikumi attiecas uz ES iestādēm un struktūrām, ņemot vērā subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tad, kad tās īsteno ES tiesību aktus. Attiecīgi tām ir jāievēro Hartā nostiprinātās tiesības un principi un, pieņemot un īstenojot noteikumus, jāsekmē to piemērošana saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām. Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktā un Hartas 51. panta 2. punktā ir norādīts, ka Hartas noteikumi nekādā veidā nevar paplašināt Līgumos noteiktās Savienības kompetences.

Prasība ievērot Hartā noteiktās tiesības dalībvalstīm ir saistoša tikai tad, kad tās rīkojas ES tiesību aktu ietvaros. Attiecībā uz dalībvalstīm Harta attiecas uz visiem “publisko funkciju izpildītājiem”. Tādējādi tā piemērojama centrālajām iestādēm, kā arī reģionālajām, vietējām un citām valsts iestādēm, kad tās īsteno ES tiesību aktus.

Saistībā ar ESI fondu īstenošanu uz visām dalībvalstu darbībām, ko veic, lai īstenotu piemērojamās regulas, attiecas ES tiesību akti. Harta varētu attiekties uz ESI fondu atbalsta saņēmējiem, neatkarīgi no to juridiskās formas, kuri saskaņā ar dalībvalsts pieņemtu pasākumu ir atbildīgi par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu valsts pārraudzībā un kas šajā nolūkā iegūst sevišķas pilnvaras, kuras pārsniedz to pilnvarojumu, kas izriet no noteikumiem, kurus parasti piemēro attiecībās starp privātpersonām.

Lai gan ievērot Hartā nostiprinātās pamattiesības ir juridiska prasība, Hartā nav noteikts juridisks pienākums veikt aktīvus pasākumus, lai veicinātu Hartā nostiprinātās tiesības, tomēr, ja dalībvalstis vēlas, tās tiek mudinātas pieņemt šos pasākumus.

2.2.2. Hartas piemērojamība

Saskaņā ar 51. panta 1. punktu Harta attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, kad tās īsteno ES tiesību aktus.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā ieviesto praksi šo noteikumu interpretēšanā jēdziens “dalībvalstis, kas īsteno ES tiesību aktus” nenozīmē, ka dalībvalstis automātiski īsteno ES tiesību aktus, kad tās ESI fondu ietvaros sniedz atbalstu, neatkarīgi no tā, kāds “valsts pasākums” vai “valsts tiesību akts” piemērots aktam, pret kuru iebilst sūdzības vai pieprasījuma iesniedzējs.

Lai noteiktu to, vai uz valsts pasākumu attiecas ES tiesību aktu īstenošana, saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesu “papildus citiem elementiem ir jāpārbauda:

—	vai attiecīgās valsts tiesiskā regulējuma mērķis ir piemērot ES tiesību normu,

—	kāds ir regulējuma raksturs,

—	vai valsts tiesiskajam regulējumam ir vēl citi mērķi papildus tiem, kas ir noteikti ES tiesībās, pat ja tas ES tiesības var ietekmēt netieši,

—	vai ir kāds specifisks ES tiesību regulējums šajā jautājumā vai tāds, kas šo jautājumu var ietekmēt”.

Iepriekš minētie apsvērumi būtu piemērojami mutatis mutandis visiem – leģislatīviem vai neleģislatīviem – valsts pasākumiem ES tiesību aktu īstenošanā.

Papildus tam Tiesa ir apstiprinājusi, ka kohēzijas politikā tāpat kā citās jomās jēdziens “Savienības tiesību īstenošana” paredz, ka ir jābūt pietiekamai saiknei, kas ir ciešāka nekā divu jomu līdzīgums vai vienas jomas netiešā ietekme uz otru jomu.

Saskaņā ar šo judikatūru būs jāpārbauda, vai konkrētā gadījumā ar valsts pasākumu ir paredzēts īstenot Savienības tiesību aku noteikumus.

ES tiesību aktu piemērošana saistībā ar ESI fondu īstenošanu ir turpmāk skaidrota 3. iedaļā un I pielikumā.

3. ESI FONDU UN HARTAS ĪSTENOŠANA

Saistībā ar kohēzijas politikas īstenošanu Pamattiesību hartas noteikumus piemēro ar turpmāk minētajiem nosacījumiem.

Diskriminācijas aizlieguma princips nostiprināts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1303/2013 (2) (turpmāk “KNR”), kurā, lai nodrošinātu tā ievērošanu, ieviesta šā pasākuma pastāvēšanas ex ante pārbaude.

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1303/2013 7. pantu dalībvalstīm un Komisijai visā programmas sagatavošanas un īstenošanas laikā jānodrošina vīriešu un sieviešu līdztiesības principa ievērošana un nediskriminācija.

Attiecībā uz diskriminācijas aizlieguma principu invaliditātes dēļ un uz invalīdu integrācijas principu jāatzīmē, ka ES ir UNCRDP (3) dalībniece. Juridiskās sekās, kādas uz ESI fondu pārvaldību atstāj UNCRDP ratifikācija Savienībā, turpmāk ir aprakstītas II pielikumā.

Regulas (ES) Nr. 1303/2013 4. panta 2. punktā ir noteikta prasība Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt, lai atbalsts no ESI fondiem būtu saderīgs ar attiecīgajiem politikas virzieniem un horizontālajiem principiem, kā cita starpā minēts Regulas (ES) Nr. 1303/2013 7. pantā, un ar Savienības prioritātēm.

Kohēzijas politikai piemērojamo tiesisko regulējumu vēl vairāk nostiprināja, lai nodrošinātu, ka dalībvalstīm ir izstrādāta sistēma, ko darīt gadījumos, kad iesniegtas sūdzības, ieskaitot sūdzības par Pamattiesību hartas iespējamo pārkāpšanu.

Saistībā ar ESI fondiem ES tiesību aktu noteikumi, kas paredz Hartas piemērošanu, atrodami šādās ES regulās un direktīvās:

KNR;

2)	konkrēto fondu regulas;

3)	Komisijas deleģētās vai īstenošanas regulas, kas pieņemtas, pamatojoties uz KNR vai konkrēto fondu regulām;

citas ES regulas vai direktīvas, kuras var piemērot dalībvalstu darbībām, ar kurām īsteno ESI fondus. Uzskaitot valstu pasākumus, kas paredzēti, lai īstenotu visas citas regulas un direktīvas, kuras jāpiemēro dalībvalstu darbībām ESI fondu īstenošanā, tiktu pārsniegts šo norādījumu nolūks. Tomēr valsts iestādēm ir pienākums Hartu ievērot arī šādā kontekstā.

ESI fondu jomā dalībvalstis īsteno ES tiesību aktus, ieviešot ESI fondu intervences stratēģiju un sagatavojot plānošanas dokumentus (1), izveidojot pārvaldības, uzraudzības un kontroles sistēmu (2), īstenojot programmas (3) saskaņā ar iepriekš 1. līdz 3. punktā minētajām regulām. Tādēļ dalībvalstīm jānodrošina atbilstība Hartai, veicot turpmākos pasākumus (4):

3.1. Ieviešot ESI fondu intervences stratēģiju un sagatavojot plānošanas dokumentus (sagatavojot stratēģisku politikas satvaru, partnerattiecību nolīgumus, programmas utt.)

Tiek sagaidīts, ka dalībvalstis rīkojas ES tiesību aktu ietvaros, pieņemot aktus vai sagatavojot dokumentus, kā to nosaka KNR ietverts pienākums, vai jebkurus to deleģētos vai īstenošanas aktus. Tas ietver, piemēram, partnerattiecību nolīgumu vai darbības programmu (DP) izstrādāšanu.

Sagatavojot šādus dokumentus, dalībvalstīm ar “pamattiesību kontrolsarakstu” jānodrošina, ka dokumenta saturs atbilst Hartas noteikumiem. Dokumenta saturā jāievēro Hartas aizsargātās tiesības un principi.

Šai sakarībā vissvarīgākās tiesības un principi ir vienlīdzība likuma priekšā, diskriminācijas aizliegums, vīriešu un sieviešu līdztiesība, invalīdu integrācija, tiesības uz īpašumu un vides aizsardzība.

3.2. Izveidojot pārvaldības, uzraudzības un kontroles sistēmas

Tiek sagaidīts, ka dalībvalstis rīkojas ES tiesību aktu ietvaros, saskaņā ar KNR izveidojot struktūras un procedūras ESI fondu pārvaldībai, uzraudzībai un kontrolei vai, ja tas netiek tieši prasīts, ieviešot šādas struktūras KNR, konkrēto fondu noteikumu un to deleģēto vai īstenošanas aktu īstenošanas nolūkā. Tas attiecas uz iestāžu un starpniekstruktūru izraudzīšanu, sadarbības kārtības noteikšanu, uzraudzības komitejas izveidošanu un procedūru rokasgrāmatu pieņemšanu.

To darot, dalībvalstu iestādēm jānodrošina, ka tiek ievērotas Hartas tiesības un principi. Šai sakarībā vissvarīgākie noteikumi ir jo īpaši Hartas 7., 8., 41. un 47. pants.

47. pantā atzītas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, ieskaitot tiesības tikt uzklausītam. 7. pantā runāts par privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. 8. pants attiecas uz personas datu aizsardzību, bet 41. pants – uz pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu (pienācīgas procedūras) jānodrošina visos procesos, kas ir iedibināti, lai īstenotu KNR noteikumus, konkrēto fondu noteikumus un to deleģētos vai īstenošanas aktus.

Piemēram, EST lietas C-562/12 Liivimaa Lihaveis MTÜ pret Eesti-Läti programmi 2007–2013, Seirekomitee jautājums bija turpmāk minētā kārtība, kāda bija izveidota Igaunijas un Latvijas pārrobežu sadarbības programmas ietvaros: Seirekomitee, struktūra, kurā bija pārstāvji no abām dalībvalstīm, pieņēma galīgos lēmumus par minētās programmas ietvaros iesniegto projektu kvalitatīvo novērtējumu. Šī komiteja bija pieņēmusi arī programmas rokasgrāmatu, kas noteica, ka tās lēmumus nevar apstrīdēt valsts tiesā. Lai gan programmas rokasgrāmatas pieņemšana nebija tieši pieminēta tiesību aktos, kas bija piemērojami 2007.–2013. gada plānošanas periodam, ne arī kādos ES īstenošanas noteikumos, EST secināja, ka rokasgrāmatu pieņēma tiešā nolūkā īstenot ES tiesību aktus un ka tā bija saistoša ikvienam, kas vēlējās saņemt atbalstu minētās programmas ietvaros. Tādējādi Hartu, ieskaitot tās 47. pantu, uzskatīja par šim gadījumam piemērojamu. EST nolēma, ka līdz ar to, ka programmas rokasgrāmatā nebija iekļauta iespēja valsts tiesā izskatīt lēmumu par atteikumu piešķirt dotāciju, netiek ievērots 47. pants.

Attiecībā uz partnerības organizēšanu Hartas vissvarīgākās tiesības un principi ietver: diskriminācijas aizliegumu, valodu daudzveidību, vīriešu un sieviešu līdztiesību, invalīdu integrāciju; savukārt, formulējot, piemēram, noteikumus par dalību, būtu vajadzīgs pievērst īpašu uzmanību tiesībām un principiem par diskriminācijas aizliegumu, valodu daudzveidību, vīriešu un sieviešu līdztiesību.

Attiecībā uz uzraudzības komitejas funkcijām un pienākumiem saistībā ar vadības, uzraudzības un kontroles sistēmas izveidošanu Hartas vissvarīgākās tiesības un principi ietvertu personas datu aizsardzību, diskriminācijas aizliegumu, valodu daudzveidību, vīriešu un sieviešu līdztiesību, invalīdu integrāciju, vienlīdzību likuma priekšā un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu.

3.3. Īstenojot programmas un veicot konkrētas darbības, kas izklāstītas projekta aprakstā par darbiem, kas veikti, īstenojot ESI fondus

Lai programmas īstenotu, ir vajadzīgas vadošās iestādes vai starpniekstruktūru (5) darbības. Tādas darbības kā, piemēram, uzaicinājumu izsludināšana iesniegt priekšlikumus, atlases procesi, dotācijas nolīgumu parakstīšana, izpildes uzraudzība, no atbalsta saņēmējiem iegūto maksājumu pieprasījumu pārbaudes, pārbaužu veikšana uz vietas, starpniekstruktūru darba pārraudzība, maksājumu pieprasījumu sūtīšana, ziņojumu sagatavošana un iesniegšana ir ES tiesību aktu īstenošanas darbības.

Sertifikācijas iestāžu pienākumos saskaņā ar KNR 126. pantu ietilpst arī ES tiesību aktu īstenošanas pasākumu veikšana. To dara arī revīzijas iestādes, izstrādājot revīzijas stratēģiju, veicot revīziju, sagatavojot revīzijas atzinumu un kontroles ziņojumus.

Turklāt, kā skaidrots 2.2. nodaļā “Hartas juridiskais statuss”, Hartu varētu piemērot atsevišķiem atbalsta saņēmējiem, kad izpildīti 2.2. nodaļā minētie nosacījumi (Dalībvalsts pieņem pasākumus, saskaņā ar kuriem šie atbalsta saņēmēji, neatkarīgi no to juridiskās formas, ir atbildīgi par sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu valsts pārraudzībā. Īpašos nolūkos viņi iegūst sevišķas pilnvaras, kas pārsniedz to pilnvarojumu, kas izriet no noteikumiem, kurus parasti piemēro attiecībās starp privātpersonām) (6).

Valsts iestādēm, pildot savus pienākumus, jānodrošina, ka tiek ievērotas Hartas tiesības un principi, un šai sakarībā Hartas vissvarīgākās tiesības un principi ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, uz personas datu aizsardzību, uz vienlīdzību likuma priekšā un vīriešu un sieviešu līdztiesību, uz diskriminācijas aizliegumu un bērnu tiesībām, invalīdu integrācija un augsts vides aizsardzības līmenis, valodu daudzveidība, droši darba apstākļi, vārda un informācijas brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, darījumdarbības brīvība, tiesības uz īpašumu, aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība.

3.4. Hartas piemērojamība saistībā ar kohēzijas politiku: kāpēc Harta attiecas uz valsts iestādēm, kas pārvalda ESI fondus?

Hartā nostiprināto pamattiesību pārkāpums jāskata dalībvalstu tiesās un Eiropas Savienības Tiesā (EST).

ES tiesību aktu un ES tiesību aktos balstīto valstu tiesību aktu noteikumi jāinterpretē saistībā ar Hartā noteiktiem pienākumiem, lai tajā garantētās tiesības tiktu īstenotas. Ja valsts tiesai rodas šaubas par Hartas piemērojamību vai tās noteikumu pareizu interpretāciju, tā var – un valsts pēdējās instances tiesas gadījumā tai vajag – vērsties EST pēc prejudiciāla nolēmuma. EST atbilde ļauj valsts tiesai pieņemt lēmumu lietā. Valsts tiesas šo procedūru izmanto regulāri. Tas palīdz pilnveidot judikatūru attiecībā uz Hartu un stiprina valstu tiesu lomu tās uzturēšanā.

Komisijas kā Līgumu sardzes varā ir censties izbeigt Hartas pārkāpšanu. Par Hartas neievērošanu tā var uzsākt pārkāpuma procedūras pret dalībvalstīm.

Tā kā Hartu dalībvalstīm piemēro tikai tad, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus, Komisija nevar uzsākt pārkāpuma procedūru par valsts tiesību neatbilstību Hartai, ja ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem neīsteno ES tiesību aktus. Situācijās, kad Hartu nepiemēro, pamattiesības valsts līmenī joprojām ir garantētas dalībvalstu konstitūcijās vai konstitucionālajās tradīcijās un tajās starptautiskajās konvencijās, ko valstis ratificējušas un kuru ievērošanu nodrošina valstu tiesas.

Papildus tam saistībā ar ESI fondiem Regulas (ES) Nr. 1303/2013 6. pants nosaka, ka ESI fondu atbalstītajām darbībām jāatbilst piemērojamajiem Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem, kas attiecas uz tā piemērošanu. Ja dalībvalsts, veicot darbības vai pasākumus ES tiesību aktu īstenošanā, Hartu pienācīgi neievēro, var rasties pārkāpums, ko veicis ekonomikas dalībnieks (KNR 2. panta 36. punkts). Tādēļ Komisija vajadzības gadījumā izmanto tās rīcībā esošos līdzekļus, lai ES fondu izmantošana atbilstu Hartai tajos gadījumos, kur tā ir piemērojama, tostarp maksājuma termiņa pārtraukšana, maksājumu apturēšana un finanšu korekcijas, kā arī pārkāpuma procedūras saskaņā ar LESD 258. pantu.

Valsts iestāžu pienākums nodrošināt pamattiesību ievērošanu un aizsardzību ir jo īpaši būtisks saistībā ar sūdzībām, ko dalībvalstis var saņemt par iespējamu Hartas pārkāpšanu. Ar jautājumu par Hartas piemērošanas un īstenošanas uzraudzību dalībvalstīs saistīts ir no KNR 74. panta 3. punkta izrietošais pienākums dalībvalstīm izveidot efektīvu kārtību, kādā izskata juridisko un fizisko personu iesniegtās sūdzības par ESI fondiem. Sūdzības par ESI fondiem var tieši iesniegt arī Komisijā.

4. KĀ NOVĒRTĒT ATBILSTĪBU HARTAI – PAMATTIESĪBU KONTROLSARAKSTS

Valsts iestādes, kas atbildīgas par ESI fondu īstenošanu, tiek lūgtas rūpīgi novērtēt, vai uz darbībām un pasākumiem (kas ir plānoti vai jau pieņemti) neattiecas ES tiesību akti, un pārbaudīt, kāda varētu būt to ietekme uz Hartā nostiprinātajām pamattiesībām.

Lai palīdzētu veikt šo novērtējumu, kā praktisks līdzeklis tiek piedāvāts šāds kontrolsaraksts, kas nav obligāts.

I. PĀRBAUDĪT – vai paredzētā valsts darbība vai pasākums ir ES tiesību aktu īstenošanas pasākums, un tādēļ uz tiem attiecas Hartas piemērošana

NB! Šī pārbaude nav jāveic darbībām un dokumentiem, kas šajos norādījumos noteikti kā ES tiesību aktu īstenošana.

a)	Pārbaudīt, vai ES tiesību aktos, izņemot Hartu, nav noteikts pienākums, kuru piemēro valsts darbībai vai pasākumam.

b)	Ja ES tiesību aktos šāds pienākums ir noteikts, pārbaudīt, vai valsts darbība vai pasākums nav paredzēts tā īstenošanai.

II. PĀRBAUDĪT – vai, iespējams, nav pārkāptas pamattiesības

1.	Kādas pamattiesības tas ietekmē? (Pārbaudīt paredzēto darbību vai pasākumu saskaņotību ar Hartā noteiktajām pamattiesībām, arī “ietekmes pamatjautājumi” III pielikumā sniedz pirmās norādes par to, kuras pamattiesības tiek skartas)

2.	Vai izskatāmās tiesības ir absolūtās tiesības? (Piemēram, spīdzināšanas aizliegums un verdzības vai kalpības aizliegums).

Ja secina, ka pārbaudītā darbība vai pasākums ierobežo absolūtās tiesības, no tās jau tagad jāatsakās, jo absolūtās tiesības nedrīkst ierobežot, un turpmāka pārbaude (3.–6. punkts) nav vajadzīga.

3.	Kādu ietekmi atstāj paredzētā darbība vai pasākums pamattiesību skatījumā? Šā soļa mērķis ir noteikt, kāda pozitīva ietekme (pamattiesību veicināšana) vai negatīva ietekme (pamattiesību ierobežošana) var tikt atstāta uz visām iesaistītajām dažādajām ieinteresētajām personām.

4.	Vai paredzētajai darbībai vai pasākumam ir gan labvēlīga, gan negatīva ietekme atkarībā no attiecīgajām pamatattiecībām (piemēram, negatīva ietekme uz vārda brīvību vai labvēlīga ietekme uz intelektuālo īpašumu).

Ja, veicot šo analīzi, atklājas, ka paredzētajai darbībai vai pasākumam nebūs būtiskas ietekmes uz pamattiesībām vai būs tikai pozitīva ietekme uz pamattiesībām, nav vajadzīgs turpināt pārbaudi saskaņā ar 5. un 6. punktu. Ja konstatējat negatīvu ietekmi, apsveriet nākamos punktus.

5.	Vai pamattiesību ierobežošana vai negatīvā ietekme uz tām ir paredzēta tiesību aktos skaidrā un paredzamā veidā?

Vai kāds no šiem ierobežojumiem/šīs negatīvās ietekmes:

—	patiesi atbilst Savienības vispārējās nozīmes mērķim vai mērķim aizsargāt pārējo cilvēku tiesības un brīvības? (Šajā solī jānosaka, kāds ir šis vispārējās nozīmes mērķis vai mērķis aizsargāt pārējo cilvēku tiesības un brīvību.);

—	ir vajadzīgs, lai sasniegtu vēlamo mērķi (Šajā solī ir jāizvērtē, vai pasākums ir piemērots un efektīvs izvirzītā mērķa sasniegšanai un paredz tikai to, kas ir vajadzīgs, lai šo mērķi sasniegtu. Kāpēc nav pieejams pasākums, kas ir vienlīdzīgi efektīvs, bet paredz mazāku iejaukšanos?);

—	ir proporcionāls vēlamajam mērķim;

—	saglabā konkrēto pamattiesību būtību?

Ja uz viesiem no šiem jautājumiem var atbildēt apstiprinoši, attiecīgo pamattiesību ierobežošanu var uzskatīt par likumīgu.

Lai parādītu, kā šo kontrolsarakstu izmantot, turpmāk sniegts konkrēts piemērs tā lietošanai, pamatojoties uz faktiem lietā C-401/11 Blanka Soukupová pret Ministerstvo zemědělství un uz Eiropas Savienības Tiesas vērtējumu, kas sniegts tās 2013. gada 11. aprīļa spriedumā.

Konkrētā dalībvalsts bija izveidojusi priekšlaicīgas pensionēšanās atbalsta shēmu lauksaimniekiem, kas līdzfinansēta no Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF). Lai varētu piedalīties šajā shēmā, valsts tiesību aktos tika definēts jēdziens “pensijas vecums”. Valsts tiesību akti noteica dažādu pensijas vecumu, kas atšķīrās atkarībā no pieteicēja dzimuma un sievietēm – no izaudzināto bērnu skaita.

Izmantojot kontrolsarakstu šajā konkrētajā gadījumā, jāizanalizē šādi jautājumi:

Kādas pamattiesības tiek ietekmētas?

Priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta shēma ietekmē vienlīdzīgas attieksmes principu un diskriminācijas aizliegumu, kas nostiprināts Hartas 20. pantā, 21. panta 1. punktā un 23. pantā.

Vai attiecīgās tiesības ir absolūtās tiesības?

Nē, Hartas 20. pantā, 21. panta 1. punktā un 23. pantā nostiprinātās tiesības nav absolūtās tiesības.

Kādu ietekmi atstāj paredzētā darbība vai pasākums pamattiesību skatījumā? Šā soļa mērķis ir noteikt, kāda pozitīva ietekme (pamattiesību veicināšana) vai negatīva ietekme (pamattiesību ierobežošana) var tikt atstāta uz visām iesaistītajām dažādajām ieinteresētajām personām.

Ņemot vērā, ka “parastais pensijas vecums” ir noteikts atšķirīgi atkarībā no personas vecuma, kas piesakās atbalsta saņemšanai saistībā ar priekšlaicīgu pensionēšanos no lauksaimniecības, un sieviešu dzimuma pieteicēju gadījumā – no pieteicējas izaudzināto bērnu skaita, priekšlaicīgās pensionēšanās atbalsta shēma negatīvi ietekmē vienlīdzīgas attieksmes principu starp vīriešiem un sievietēm un nostāda sievietes lauksaimnieces ievērojami neizdevīgākā stāvoklī salīdzinājumā ar vīriešu dzimuma lauksaimniekiem.

Vai paredzētajai darbībai vai pasākumam ir gan labvēlīga, gan negatīva ietekme atkarībā no attiecīgajām pamattiesībām?

Paredzētajai darbībai ir vienīgi negatīva ietekme uz attiecīgajām tiesībām, īpaši uz sievietēm, kas ir izaudzinājušas vairāk bērnu. Uz sievietēm, kas ir izaudzinājušas vairāk bērnu, objektīvi attiecas īsāks periods, kurā var iesniegt pieteikumu atbalsta shēmai saistībā ar priekšlaicīgu pensionēšanos, nekā periods, kas ir piešķirts vīriešiem vai sievietēm, kuras izaudzinājušas mazāk bērnu.

Vai pamattiesību ierobežošana vai negatīvā ietekme uz tām ir noteikta tiesību aktos skaidrā un paredzamā veidā?

Jā, jēdziens “parastais pensijas vecums” bija definēts valsts tiesību aktos.

Vai kāds no šiem ierobežojumiem/šīs negatīvās ietekmes:

—	patiesi atbilst Savienības vispārējās nozīmes mērķim vai mērķim aizsargāt pārējo cilvēku tiesības un brīvības? Nē, atšķirīgā attieksme neatbilst Savienības vispārējās nozīmes mērķim vai mērķim aizsargāt pārējo cilvēku tiesības un brīvības;

—

ir vajadzīgs, lai sasniegtu vēlamo mērķi? (Šajā solī ir jāizvērtē, vai pasākums ir piemērots un efektīvs izvirzītā mērķa sasniegšanai un paredz tikai to, kas ir vajadzīgs, lai šo mērķi sasniegtu. Kāpēc nav pieejams pasākums, kas ir vienlīdzīgi efektīvs, bet paredz mazāku iejaukšanos?)

Nē, pasākums nav vajadzīgs, lai sasniegtu vēlamo mērķi, proti, pamudināt šādus lauksaimniekus, neatkarīgi no dzimuma un izaudzināto bērnu skaita, agri un noteikti pārtraukt lauksaimniecību, lai nodrošinātu lauku saimniecību dzīvotspēju. Šiem lauksaimniekiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – ir tiesības pieprasīt šādu atbalstu, ja viņi ir noteikti pārtraukuši jebkādu komerciālu lauksaimniecības darbību pēc tam, kad lauksaimniecībā strādājuši 10 gadus pirms minētās pārtraukšanas, un ja viņi nav jaunāki par 55 gadiem, bet pārtraukšanas brīdī vēl nav sasnieguši parasto pensijas vecumu. Vēlamo mērķi būtu bijis iespējams sasniegt, arī nedalot pēc dzimuma vai izaudzināto bērnu skaita.

Tā kā uz visiem šiem jautājumiem nevar atbildēt apstiprinoši, attiecīgo pamattiesību (vienlīdzīgas attieksmes) ierobežošanu nevar uzskatīt par likumīgu, un tādējādi tas nozīmē, ka tiek pārkāpts Hartas 20. pants, 21. panta 1. punkts un 23. pants.

(1) https://infoportal.fra.europa.eu/InfoPortal/infobaseFrontEndCountryHome.do?btnCountryLinkHome_1

(2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regula (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (OV L 347, 20.12.2013., 320. lpp.).

(3) Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (pieņemta ar Ģenerālās asamblejas rezolūciju 61/106 2006. gada 13. decembrī. Tā stājās spēkā 2008. gada 3. maijā pēc tam, kad to bija ratificējusi 20. valsts) – https://www.un.org/development/desa/disabilities/conference-of-states-parties-to-the-convention-on-the-rights-of-persons-with-disabilities-2.html

(4) Piemēri dalībvalstu darbībām, kuras uzskata par ES tiesību aktu īstenošanu, ir sniegti saistībā ar tiesisko regulējumu 2014.–2020. gada plānošanas periodam. Tomēr Hartas noteikumi kopš 2009. gada jāpiemēro, cita starpā, attiecībā uz ESI fondu īstenošanu, ievērojot nosacījumus, kas atgādināti šajā norādījumu dokumentā.

(5) Piemēram, KNR 34. panta 1. punktā un 125. pantā minētās vietējās rīcības grupas (VRG), kas darbojas kā starpniekstruktūras.

(6) Kontrolsarakstu, kas atrodams šo norādījumu 4. nodaļā, var izmantot, lai izvērtētu, vai šo atbalsta saņēmēju konkrēta darbība uzskatāma par darbību ES tiesību aktu īstenošanai.

I PIELIKUMS

Piemēri ES tiesību aktu īstenošanai dalībvalstīs saistībā ar ESI fondiem

Šo norādījumu 3. nodaļā tika uzskaitītas ESI fondu īstenošanas trīs pakāpes, kurās jānodrošina atbilstība Hartai.

Turpmāk atrodams saraksts ar visbūtiskākajiem KNR noteikumiem, kuros prasītas valstu (centrālo, reģionālo vai vietējo) iestāžu/struktūru darbības un dokumenti. Sniegti arī piemēri Hartas tiesībām vai principiem, kas varētu attiekties uz konkrēto gadījumu, kā arī piemēri iespējamiem strīdīgajiem jautājumiem saistībā ar pamattiesībām.

Dalībvalstīm, izstrādājot dokumentus un pieņemot aktus ES tiesību aktu īstenošanai (lai kāda būtu to forma: lēmums, vēstule, rokasgrāmata, likums utt.), stingri jāpilda tām noteiktie pienākumi ievērot visas Hartā nostiprinātās tiesības.

Piemēram, tiesības netikt diskriminētam, tiesības uz īpašumu, datu aizsardzība, kā arī tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz taisnīgu tiesu (pienācīgas procedūras) jānodrošina visās procedūrās, kas ir ieviestas, lai īstenotu KNR noteikumus vai tās deleģētos un īstenošanas aktus.

1. ESI fondu intervences stratēģijas ieviešana un plānošanas dokumentu sagatavošana

Attiecībā uz ESI fondu intervences stratēģijas un plānošanas dokumentu sagatavošanu KNR nosaka dalībvalstīm konkrētas darbības, kas ir valstu pasākumi ES tiesību aktu īstenošanā un kurās jānodrošina atbilstība Hartai. Dalībvalstu darbības:

—	partnerattiecību nolīguma sagatavošana un grozīšana – dalībvalstīm jānodrošina Hartas ievērošana visā šā procesa gaitā līdz pat dokumenta iesniegšanai Komisijā, kā arī pašā dokumentā,

—

programmu sagatavošana un grozīšana (KNR 26. panta 2. punkts un 30. pants, KNR 4. panta 4. punkts, 7. pants, 8. pants, 19. panta 1. punkts un XI pielikums; ERAF, ESF, KF: KNR 96. panta 2. punkts, 96. panta 4. punkta a) apakšpunkts, 96. panta 7. punkts, 96. panta 10. punkts; ERAF: Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1299/2013 (1) 8. panta 7. un 12. punkts; ELFLA: Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (2) 10. un 11. pants; EJZF: Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 508/2014 (3) 17., 18. un 20. pants un Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 771/2014 (4) un Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 1046/2014 (5)),

—	programmas.

Jo īpaši nozīmīgas varētu būt šādas Hartas tiesības/principi: vienlīdzība likuma priekšā, diskriminācijas aizliegums, vīriešu un sieviešu līdztiesība, invalīdu integrācija, tiesības uz īpašumu un vides aizsardzība.

2. Pārvaldības, uzraudzības un kontroles sistēmas izveide

Dalībvalstīm un to izraudzītajām iestādēm ieteikts pārvaldības, uzraudzības un kontroles sistēmas veidošanā īpašu uzmanību pievērst tam, lai būtu nodrošināta atbilstība Hartai. Regulās ir prasīts šāds darbību un dokumentu saraksts, kas šeit nav pilnīgs:

I. Dalībvalstis: attiecīgās darbības ir pārvaldības un kontroles sistēmu izveide programmām, partnerību organizēšana un noteikumu formulēšana dalībai uzraudzības komitejā.

Pārvaldības un kontroles sistēmu izveide programmām (KNR 74. panta 2. punkts), KNR 7., 72. pants un 74. panta 2. punkts, ERAF, ESF, KF, EJZF: KNR 123. pants, ELFLA: Regulas (ES) Nr. 1305/2013 65. un 66. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (6) attiecīgie noteikumi; EJZF: Regulas (ES) Nr. 508/2014 97. un 99. pants un Komisijas Deleģētā regula (ES) Nr. 1014/2014 (7).

Dokumenti, kas saistīti ar pārvaldības un kontroles sistēmu izveidi programmām:

—	dokumenti ar noteikumiem par pārvaldības un kontroles sistēmu izveidi,

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūrām, ar kurām nodrošina efektīvus un proporcionālus krāpšanas apkarošanas pasākumus (KNR 125. panta 4. punkta c) apakšpunkts),

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūrām uzraudzības komitejas darba atbalstam,

—

dokumenti, kas attiecas uz procedūrām sistēmai, kas paredzēta, lai vāktu, ierakstītu un datorizētā formā uzglabātu datus par katru darbību, kas vajadzīgi uzraudzībai, novērtēšanai, finanšu pārvaldībai, pārbaudei un revīzijai, tostarp – attiecīgā gadījumā – datus par individuāliem dalībniekiem un datus par rādītājiem, kas iedalīti pa dzimumiem, ja tā ir paredzēts,

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūrām to funkciju uzraudzībai, ko saskaņā ar KNR 123. panta 6. un 7. punktu formāli deleģējusi vadošā iestāde,

—

dokumenti, kas attiecas uz procedūrām darbību novērtēšanai, atlasei un apstiprināšanai un to atbilstības nodrošināšanai visā īstenošanas periodā saskaņā ar piemērojamajiem noteikumiem (KNR 125. panta 3. punkts), tostarp instrukcijas un norādījumi, kas nodrošina, ka ar darbībām tiek sniegts ieguldījums konkrēto mērķu un attiecīgo prioritāšu rezultātu sasniegšanā atbilstīgi KNR 125. panta 3. punkta a) apakšpunkta i) punkta noteikumiem, un uz procedūrām, kas nodrošina, ka netiek atlasītas darbības, kas jau ir fiziski pabeigtas vai pilnībā īstenotas, pirms atbalsta saņēmējs ir iesniedzis pieteikumu finansējumam (ieskaitot procedūras, ko izmanto starpniekstruktūras, kurām deleģēta darbību novērtēšana, atlase un apstiprināšana),

—

dokumenti, kas attiecas uz procedūrām, kas nodrošina, ka atbalsta saņēmējam tiek izsniegts dokuments ar nosacījumiem par atbalsta sniegšanu katrai darbībai, ieskaitot procedūras, kas nodrošina, ka atbalsta saņēmējs uztur atsevišķu uzskaites sistēmu vai atbilstošu uzskaites kodu visiem ar darbību saistītiem darījumiem,

—

dokumenti, kas attiecas uz darbību pārbaužu procedūrām (saskaņā ar KNR 125. panta 4. līdz 7. punktu), ieskaitot to, lai tiktu nodrošināta darbību atbilstība Savienības politikai (piemēram, saistībā ar partnerību un daudzlīmeņu pārvaldību, vīriešu un sieviešu vienlīdzības veicināšanu, diskriminācijas aizliegumu, pieejamību invalīdiem, ilgtspējīgu attīstību, publisko iepirkumu, valsts palīdzības un vides noteikumiem) un iestāžu vai struktūru, kas veic šādas pārbaudes, identifikācija,

—

dokumenti, kas attiecas uz procedūrām, ar kurām no atbalsta saņēmējiem iegūst pieteikumus atlīdzinājuma saņemšanai, tos pārbauda un apstiprina, un ar kurām atļauj maksājumus atbalsta saņēmējiem, tos veic un par tiem atskaitās no 2016. gada saskaņā ar KNR 122. panta 3. punktu (ieskaitot starpniekstruktūru izmantotās procedūras, kad tām ir deleģēta atlīdzināšanas pieteikumu apstrāde), ņemot vērā to, lai tiktu ievērots 90 dienu maksājuma termiņš atbalsta saņēmējiem, kā tas noteikts KNR 132. pantā,

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūrām gada un nobeiguma īstenošanas ziņojumu izstrādāšanai un iesniegšanai Komisijā (KNR 125. panta 2. punkta b) apakšpunkts), ieskaitot procedūras, kas nosaka drošu datu par izpildes rādītājiem savākšanu un ziņošanu (KNR 125. panta 2. punkta a) apakšpunkts),

—	dokumenti, kas attiecas uz pārvaldības deklarācijas izstrādi (KNR 125. panta 4. punkta e) apakšpunkts),

—	dokumenti, kas attiecas uz gada kopsavilkuma izstrādi par galīgās revīzijas ziņojumiem un veiktajām pārbaudēm, ieskaitot kļūdu veida un pakāpes analīzi un sistēmās atklāto trūkumu analīzi, kā arī veikto vai plānoto korekcijas pasākumu (KNR 125. panta 4. punkta e) apakšpunkts),

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūrām par iepriekš minēto procedūru paziņošanu personālam, kā arī par atskaiti par organizētām/plānotām mācībām un jebkādiem izdotiem norādījumiem (datums un atsauce),

—	dokumenti, kas attiecas uz starpniekstruktūru izmantotajām procedūrām, lai īstenotu deleģētos uzdevumus, un uz sertifikācijas iestādes veiktām procedūrām, lai uzraudzītu starpniekstruktūrām deleģēto uzdevumu efektivitāti,

—

dokumenti, kas attiecas uz procedūru par pārkāpumu (ieskaitot krāpšanu) ziņošanu un izlabošanu un to izvērtēšanu, un atsaukto un atgūto summu uzskaiti, atgūstamo summu, neatgūstamo summu un summu, kas saistītas ar darbībām, kuras apturētas ar tiesvedību vai administratīvu pārsūdzību, kam ir atliekoša iedarbība, uzskaiti,

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūru, kura saskaņā ar KNR 122. panta 2. punktu nosaka ievērot pienākumu par pārkāpumiem ziņot Komisijai,

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūrām maksājuma pieteikumu sagatavošanai un iesniegšanai,

—	dokumenti, kas attiecas uz kārtību, kura ieviesta, lai sertifikācijas iestādēm būtu piekļuve jebkādai informācijai par darbībām, kas nepieciešama maksājuma pieteikumu sagatavošanai un iesniegšanai, ieskaitot vadības pārbaužu (saskaņā ar KNR 125. pantu) un visu attiecīgo revīziju rezultātus,

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūru, kādā sagatavo un Komisijai iesniedz maksājuma pieteikumus, ieskaitot procedūru, kas nodrošina, ka pēdējais starpposma maksājuma pieteikums tiek iesniegts līdz 31. jūlijam pēc iepriekšējā grāmatvedības gada beigām;

—	dokumenti, kas attiecas uz grāmatvedības sistēmu, kuru izmanto kā pamatu izdevumu pārskatu apliecināšanai Komisijai (KNR 126. panta d) apakšpunkts),

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūrām, kuras ieviestas, lai sagatavotu pārskatus, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (8) 59. panta 5. punktā (KNR 126. panta b) apakšpunkts),

—	dokumenti, kas attiecas uz kārtību, kādā apliecina pārskatu pilnīgumu, pareizumu un patiesumu un to, ka pārskatos iekļautie izdevumi atbilst piemērojamajiem tiesību aktiem (KNR 126. panta c) apakšpunkts), ņemot vērā visu pārbaužu un revīziju rezultātus,

—	dokumenti, kas attiecas uz sistēmu, kādā panākt publiskā sektora, tostarp Savienības, atbalsta tūlītēju atgūšanu,

—

dokumenti, kas attiecas uz procedūrām, ar kurām nodrošina atbilstīgas revīzijas liecības, veicot datorizētu grāmatvedības uzskaiti, ieskaitot atgūtās summas, atgūstamās summas, no maksājuma pieteikuma atsauktās summas, neatgūstamās summas un summas, kuras saistītas ar darbībām, kas atliktas saskaņā ar tiesvedību vai administratīvu pārsūdzību, kam ir atliekoša iedarbība, katrai darbībai, tostarp summas, kas atgūtas, piemērojot KNR 71. pantu par darbības ilgumu,

—	dokumenti, kas attiecas uz kārtību, kādā atgūtās summas vai atsaucamās summas ir atskaitāmas no deklarējamajiem izdevumiem,

—	dokumenti, kas attiecas uz informācijas sistēmām, ieskaitot plūsmkarti (centrālā vai kopējā tīkla sistēma vai decentralizētā sistēma ar saitēm starp sistēmām),

—	dokumenti, kas attiecas uz procedūrām, kuras izmanto, lai pārbaudītu, vai ir nodrošināta IT sistēmu drošība,

—	valsts noteikumi par atbilstību attiecībā uz darbības programmām un lauku attīstības programmām,

—	noteikumu pieņemšana par sadarbības programmu izdevumu atbilstību.

Dalībvalstīm, ieviešot ESI fondu intervences stratēģiju un sagatavojot plānošanas dokumentus, jāievēro Hartā aizsargātās tiesības un principi. Šajā sakarībā vissvarīgākie noteikumi ir Hartas 47. pants, kurā atzītas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, ieskaitot tiesības tikt uzklausītam, 7. pants, kurā runāts par privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, un 8. pants, kas attiecas uz personas datu aizsardzību.

Partnerības organizēšana (KNR 5. panta 1. un 2. punkts), KNR 5. pants, 7. pants, 15. panta 1. punkta c) un d) apakšpunkts, Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 240/2014 (9) 2., 3. un 4. pants.

Saistītie dokumenti par partnerības organizēšanu: dokumenti, kas attiecas uz partnerattiecību nolīgumā ietverto partnerības kārtību un citi dokumenti par partnerības organizēšanu.

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver:

diskriminācijas aizliegumu, valodu daudzveidību, vīriešu un sieviešu līdztiesību, invalīdu integrāciju.

Noteikumu formulēšana dalībai uzraudzības komitejā, kā arī uzraudzības komitejas reglamenta formulēšana (Deleģētās regulas (ES) Nr. 240/2014 10. panta 1. punkts), KNR 7. pants, 47. panta 1. līdz 3. (10) punkts, 48. panta 1. punkts.

Saistītie dokumenti: dokumenti, kas attiecas uz noteikumiem par dalību uzraudzības komitejā un uzraudzības komitejas reglamentu.

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: diskriminācijas aizliegumu, vīriešu un sieviešu līdztiesību, valodu daudzveidību.

II. Uzraudzības komiteja

—

Darbības programmas komunikācijas stratēģijas, jebkuru stratēģijas grozījumu, kā arī darbību atlases kritēriju pārbaude un apstiprināšana (KNR 110. panta 2. punkta a) un d) apakšpunkts, ELFLA: Regulas (ES) Nr. 1305/2013 74. panta a) punkts.)

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: personas datu aizsardzību, diskriminācijas aizliegumu, valodu daudzveidību, vīriešu un sieviešu līdztiesību, invalīdu integrāciju.

—

Papildu noteikumu par izdevumu atbilstību izstrādāšana saistībā ar ETS programmām (ETS regulas 18. panta 2. punkts).

Saistītie dokumenti: dokumenti, kuros tiek iestrādāti papildu noteikumi par izdevumu atbilstību saistībā ar ETS programmām.

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: diskriminācijas aizliegumu, vīriešu un sieviešu līdztiesību, valodu daudzveidību, invalīdu integrāciju, vienlīdzību likuma priekšā, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu.

3. Programmu īstenošana

Turpmāk ir uzskaitīti piemēri ar KNR saistītām darbībām un dokumentiem, attiecībā uz kuriem, īstenojot programmas, dalībvalstīm vai to izraudzītajām iestādēm jāpievērš īpaša uzmanība, lai tiktu nodrošināta atbilstība Hartai.

I. Vadošā iestāde/starpniekstruktūra

Attiecīgā darbība: atlases procedūru un kritēriju izstrāde un to piemērošana pēc tam, kad tos ir apstiprinājusi uzraudzības komiteja, ieskaitot uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus sagatavošanu (KNR 125. panta 3. punkta a) apakšpunkts, KNR 4. panta 4. punkts, 7. pants, 8. pants, 34. pants, 36. panta 3. punkts, 47. panta 1. punkts), ERAF, ESF, KF, EJZF: KNR 125. panta 3. punkta a) apakšpunkts un Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/288 (11) un (ES) 2015/852 (12), ELFLA: Regulas (ES) Nr. 1305/2013 49. pants, Regulas (ES) Nr. 508/2014 113. pants, ETS regulas (13) 12. pants, 19. panta 1. punkta otrā daļa, Līgums par Eiropas Savienību.

Ar šo darbību saistītie dokumenti:

—	dokumenti, kas attiecas uz atlases procedūru,

—	dokumenti, kas attiecas uz atlases kritērijiem.

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: personas datu aizsardzību, valodu daudzveidību, vienlīdzību likuma priekšā, diskriminācijas aizliegumu, vīriešu un sieviešu līdztiesību, invalīdu integrāciju, vides aizsardzību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, drošus darba apstākļus.

Attiecīgā darbība: programmu īstenošana, kumulatīvo datu sniegšana par darbībām, kuras atlasītas finansējumam, Regulas (ES) Nr. 1305/2013 4. panta 4. un 5. punkts, 7. pants, 8. pants, 74. pants, ERAF, ESF, KF, EJZF: KNR 122. pants, 123. pants, ETS regulas 21. pants, ELFLA: Regulas (ES) Nr. 1305/2013 65. un 66. pants un attiecīgie Regulas (ES) Nr. 1306/2013 noteikumi, EJZF Regulas (ES) Nr. 508/2014 97. pants un Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1242/2014 (14) un (ES) Nr. 1243/2014 (15).

Ar šo darbību saistītie dokumenti:

—	dokumenti, kuros izklāstīti atbalsta saņemšanas nosacījumi katrai darbībai, tostarp īpašas prasības attiecībā uz produktiem vai pakalpojumiem, kas nodrošināmi vai sniedzami saskaņā ar darbību, kā arī finansēšanas plāns un izpildes termiņš (KNR 125. panta 3. punkta c) apakšpunkts),

—	paziņojumi par atlasītajiem galvenajiem projektiem (KNR 102. panta 1. punkta pirmā daļa, Komisijas Īstenošanas regulas (ES) Nr. 1011/2014 (16) 1. pants un I pielikums).

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: personas datu aizsardzību, vārda un informācijas brīvību, pulcēšanās un biedrošanās brīvību, tiesības uz izglītību, darījumdarbības brīvību, tiesības uz īpašumu, aizsardzību pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā, vienlīdzību likuma priekšā, diskriminācijas aizliegumu, vīriešu un sieviešu līdztiesību, invalīdu integrāciju, vides aizsardzību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu.

Attiecīgā darbība: potenciālo atbalsta saņēmēju informēšana par finansējuma iespējām (KNR 115. panta 1. punkta c) apakšpunkts): 7. pants, ERAF, ESF, KF: KNR 115. panta 1. punkta c) apakšpunkts, ELFLA: Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (17) 66. panta 1. punkta i) apakšpunkts.

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: vienlīdzību likuma priekšā, diskriminācijas aizliegumu.

Attiecīgā darbība: piekļuves uzturēšana un nodrošināšana darbību sarakstam, kas pieejams vienotā tīmekļa vietnē vai tīmekļa portālā (KNR 115. panta 2. punkts): ERAF, ESF, KF: KNR 115. panta 2. punkts (18); EJZF Regulas (ES) Nr. 508/2014 V pielikums un Komisijas Īstenošanas regula (ES) Nr. 763/2014 (19).

Ar šo darbību saistītie dokumenti: tīmekļa vietnē vai tīmekļa portālā pieejamā informācija.

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, personas datu aizsardzību.

II. Uzraudzības komiteja

Attiecīgā darbība: darbību atlase (Regulas (ES) Nr. 1299/2013 12. panta 1. punkts): KNR 4. panta 4. punkts, 7. pants, 8. pants, 29. panta 4. punkts, 47. panta 1. punkts, ERAF, ELFLA: Regulas (ES) Nr. 1305/2013 49. pants, 19. panta 1. punkta otrā daļa, Līgums par Eiropas Savienību.

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: vienlīdzību likuma priekšā, diskriminācijas aizliegumu, vīriešu un sieviešu līdztiesību, invalīdu integrāciju, vides aizsardzību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu.

Attiecīgās darbība: ikgadējo īstenošanas ziņojumu pārbaude un apstiprināšana.

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: personas datu aizsardzību.

III. Sertifikācijas iestāde

Attiecīgās darbības: maksājumu pieteikumu sagatavošana, apliecināšana un iesniegšana, pārskatu sagatavošana, kuros apliecina to pilnīgumu, precizitāti un ticamību un to, ka tajos norādītie izdevumi atbilst piemērojamiem tiesību aktiem un ir radušies saistībā ar darbībām, kas atlasītas finansējumam saskaņā ar kritērijiem, kuri piemērojami darbības programmai un atbilst piemērojamiem tiesību aktiem, tādas sistēmas nodrošināšana, kurā datorizētā formā ieraksta un uzglabā grāmatvedības ierakstus par katru darbību (un citas KNR 126. pantā minētās darbības).

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: personas datu aizsardzību.

IV. Revīzijas iestāde

Attiecīgā darbība: revīziju veikšana (KNR 127. panta 1. un 2. punkts).

Saistītie dokumenti: revīzijas stratēģija (KNR 127. panta 4. punkts), revīzijas atzinums saskaņā ar Finanšu regulas 59. panta 5. punkta otro daļu, kontroles ziņojums (KNR 127. panta 5. punkta a) un b) apakšpunkts).

Hartas attiecīgās tiesības/principi ietver: personas datu aizsardzību, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, diskriminācijas aizliegumu.

(1) OV L 347, 20.12.2013., 259. lpp.

(2) OV L 347, 20.12.2013., 487. lpp.

(3) OV L 149, 20.5.2014., 1. lpp.

(4) OV L 209, 16.7.2014., 20. lpp.

(5) OV L 291, 7.10.2014., 1. lpp.

(6) OV L 347, 20.12.2013., 549. lpp.

(7) OV L 283, 27.9.2014., 11. lpp.

(8) OV L 298, 26.10.2012., 1. lpp.

(9) OV L 74, 14.3.2014., 1. lpp.

(10) ETS programmām.

(11) OV L 51, 24.2.2015., 1. lpp.

(12) OV L 135, 2.6.2015., 13. lpp.

(13) Saskaņā ar ETS regulas 12. panta 1. punktu ETS programmām atbilstošās darbības atlasa uzraudzības komiteja vai – attiecīgā gadījumā – koordinācijas komiteja.

(14) OV L 334, 21.11.2014., 11. lpp.

(15) OV L 334, 21.11.2014., 39. lpp.

(16) OV L 286, 30.9.2014., 1. lpp.

(17) Saskaņā ar 23. panta 2. punktu šis ir kopīga sekretariāta uzdevums.

(18) Skatīt 17. zemsvītras piezīmi.

(19) OV L 209, 16.7.2014., 1. lpp.

II PIELIKUMS

Pamattiesības ES ārpus Hartas

Harta atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijai, ko pieņēmusi Eiropas Padome. Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras ir balstītas Konvencijā, to nozīme un apjoms ir tāds pats (Hartas 52. panta 3. punkts) (1).

Attiecībā uz invalīdu integrāciju (Hartas 26. pants) ES 2010. gada decembrī ratificēja ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (UNCRPD) . Tādējādi UNCRPD ir “Eiropas Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa” (2). Turklāt Eiropas Savienības noslēgtajām starptautiskajām vienošanām ir prioritāte pār sekundāro tiesību aktu instrumentiem. Tādēļ pēdējie ir jāinterpretē tādā veidā, kas atbilst UNCRPD (3). Tā kā ES un tās dalībvalstis ir atsevišķas līgumslēdzējas puses, kur katrai no tām ir kompetence UNCRPD jomās, konvencija ir “jaukta” vienošanās ES kontekstā. Visi UNCRPD noteikumi, kas ir ES kompetencē, ir saistoši ES iestādēm. Papildus tam ES tiesību akti uzliek par pienākumu dalībvalstīm konvenciju īstenot tik lielā mērā, cik tās noteikumi ir ES kompetencē. Konvencijas īstenošana jomās, kas nav ES kompetencē, ir tikai un vienīgi dalībvalstu jautājums. Neraugoties uz atšķirīgajām kompetencēm, Savienībai un tās dalībvalstīm ir pienākums patiesi sadarboties, lai īstenotu saistības, kuras uzliek “jauktās” vienošanās. ES savā ratifikācijas paziņojumā ANO uzskaitīja Savienības aktus, kas “norāda Kopienas kompetences jomu saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu. (..)” Šajā deklarācijā ir tieša norāde uz Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (4). Eiropas Komisijas dienesti ir sagatavojuši divus dokumentus ar norādījumiem (5) un instrumentu kopumu par deinstitucionalizāciju (6), lai palīdzētu dalībvalstīm ievērot UNCRPD noteiktos pienākumus.

Attiecībā uz diskriminācijas aizliegumu, tostarp diskrimināciju rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes dēļ (Hartas 21. pants), Komisija ir izdevusi dokumentu ar norādījumiem par segregācijas aizliegumu mājokļu piešķiršanā un izglītību atstumtajām kopienām (7).

Attiecībā uz vides aizsardzību un procedurālajām pamattiesībām Kopiena parakstīja un pēc tam ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (8) apstiprināja ANO/EEK Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (Orhūsas konvencija). Tādējādi šīs konvencijas noteikumi ir Eiropas Savienības tiesību sistēmas neatņemama daļa (9). Turklāt tiem ir prioritāte pār ES sekundārajiem tiesību aktiem, un tāpēc pēdējos ir jāinterpretē tādā veidā, kas atbilst Orhūsas konvencijai (10).

Papildus tam var iedarbināt LES 7. pantu, ja pastāv risks, ka dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt 2. pantā minētās Savienības vērtības, ieskaitot cilvēktiesību ievērošanu un vienlīdzību likuma priekšā. Šī procedūra var novest pie tā, ka konkrētajai dalībvalstij uz laiku atņem atsevišķas tiesības, kas tai pienākas saistībā ar līgumu piemērošanu.

Visbeidzot jāpatur prātā, ka EST jurisprudencē iedibinātie ES tiesību aktu vispārīgie principi ir papildu tiesību avots ES primārajos tiesību aktos. Saskaņā ar LES 6. pantu un EST judikatūru tie līdzās Hartai saglabā savu aktualitāti pamattiesību aizsardzībā ES tiesību sistēmā.

Līdzās Hartai vispārējie principi ir piemērojami tad, kad dalībvalstis rīkojas ES tiesību aktu ietvaros. Piemēram, Hartas 41. pants par tiesībām uz labu pārvaldību nav domāts dalībvalstīm, bet tikai Savienībai. Tomēr gadījumos, kad dalībvalstis rīkojas Savienības tiesību aktu ietvaros, varētu būt piemērojams vispārējais princips par labu pārvaldību.

(1) Eiropas Cilvēktiesību tiesas Preses dienests ir apkopojis datus par tiesas judikatūru un lietām, kuru izskatīšana vēl nav pabeigta. Šie informatīvie materiāli lieti noder, ja rodas šaubas par atsevišķu pamattiesību interpretāciju. Tos var atrast šeit:

http://www.echr.coe.int/Pages/home.aspx?p=press/factsheets&c=#n1347890855564_pointer

Skatīt jo īpaši jaunāko faktu lapu par vidi un ECTK, kurā cita starpā aplūkots jautājums par traucējumiem (smaržām, troksni un izmešu gāzēm), kas atsevišķos gadījumos atzīti par ECTK 8. panta par privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas ir nostiprināta Hartas 7. pantā, pārkāpumu (ECTK 8. panta un Hartas 7. panta formulējums ir līdzīgs):

http://www.echr.coe.int/Documents/FS_Environment_ENG.pdf

(2) Skatīt, piemēram: EST, apvienotās lietas C-335/11 un C-337/11 HK Danmark, 2013. gada 11. aprīļa spriedums, 30. punkts.

(3) Skatīt, piemēram: EST, apvienotās lietas C-335/11 un C-337/11 HK Danmark, 2013. gada 11. aprīļa spriedums, 29. punkts.

(4) OV L 210, 31.7.2006., 25. lpp.

(5) Kopējas Eiropas pamatnostādnes par pāreju no institucionālas aprūpes uz kopienas nodrošinātu aprūpi, http://www.deinstitutionalisationguide.eu/wp-content/uploads/2016/04/GUIDELINES-Final-English.pdf; un Tematiski norādījumi par pāreju no institucionālas aprūpes uz kopienas nodrošinātu aprūpi (deinstitucionalizācija), http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/informat/2014/guidance_deinstitutionalistion.pdf

(6) Instrumentu kopums Eiropas Savienības fondu izmantošanai, lai īstenotu pāreju no institucionālas aprūpes uz kopienas nodrošinātu aprūpi, http://www.deinstitutionalisationguide.eu/wp-content/uploads/2016/04/Toolkit-07-17-2014-update-WEB.pdf

(7) http://ec.europa.eu/regional_policy/sources/docgener/informat/2014/thematic_guidance_fiche_segregation_en.pdf

(8) OV L 124, 17.5.2005., 1. lpp.

(9) Lieta C-240/09 Lesoochranárske zoskupenie [2011] ECR I-01255, 30. punkts.

(10) Skatīt 3. zemsvītras piezīmi.

III PIELIKUMS

Galvenie jautājumi

Turpmāk minētie jautājumi (1) sniedz vispārīgus norādījumus par to, kādi konkrēti jautājumi jāizvērtē, pārbaudot I pielikumā minēto darbību un dokumentu atbilstību pamattiesībām.

Ietekme uz pamattiesībām

Galvenie jautājumi

Vispārējie jautājumi

—	Kādas pamattiesības tiek skartas?

—	Vai konkrētās tiesības ir absolūtas tiesības (piemēram, cilvēka cieņa un spīdzināšanas aizliegums, ko nevar ierobežot)?

—	Vai darbībai (2) ir gan labvēlīga, gan negatīva ietekme atkarībā no konkrētajām pamattiesībām (piemēram, negatīva ietekme uz vārda brīvību, bet labvēlīga – uz intelektuālo īpašumu)?

Cieņa

—	Vai darbība skar cilvēka cieņu, tiesības uz dzīvību vai uz personas neaizskaramību?

—	Vai darbība skar (bio)ētikas jautājumus (klonēšana, cilvēka ķermeņa vai tā daļu izmantošana peļņas nolūkā, ģenētiskā pētniecība/testi, ģenētiskās informācijas izmantošana)?

—	Vai tā radītu spīdzināšanas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu riskus?

—	Vai tai būtu ar piespiedu darbu vai cilvēku kontrabandu saistīta ietekme?

Personas, privātā un ģimenes dzīve, apziņas un vārda brīvība

—	Vai tā ietekmē indivīdu tiesības uz brīvību?

—	Vai darbība ietekmē tiesības uz privāto dzīvi un privātumu (ieskaitot mājokļa un saziņas neaizskaramību)?

—	Vai tā ietekmē personas tiesības brīvi pārvietoties ES teritorijā?

—	Vai tā ietekmē tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni vai ģimenes juridisko, ekonomisko vai sociālo aizsardzību?

—	Vai darbība ietekmē domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību?

—	Vai tā ietekmē vārda un informācijas brīvību?

—	Vai tā ietekmē pulcēšanās un biedrošanās brīvību?

—	Vai tā ietekmē mākslas un zinātņu brīvību?

Personas dati

—	Vai darbība ietver personas datu apstrādi?

—	Kas un kādam mērķim apstrādā personas datus?

—	Vai ir garantētas personas tiesības piekļūt datiem, labot tos un iebilst?

—	Vai par datu apstrādes darbību ir paziņots kompetentajai iestādei?

—	Vai datu apstrādes/nosūtīšanas ķēdes paredz arī to starptautisku nosūtīšanu, un vai šādā gadījumā ir paredzēti īpaši drošības mehānismi datu starptautiskai nosūtīšanai?

—	Vai datu apstrādes aktivitāšu drošība no tehniskā un organizatoriskā viedokļa ir nodrošināta?

—	Vai ir paredzēti drošības pasākumi, kas iejaukšanos datu aizsardzības tiesībās padara proporcionālu un nepieciešamu?

—	Vai ir izveidoti atbilstīgi/konkrēti pārskatīšanas un uzraudzības mehānismi?

Patvērums un aizsardzība pret pārvietošanu, izraidīšanu un izdošanu

—	Vai darbība ietekmē patvēruma tiesības, un vai tā garantē, ka tiks ievērots aizliegums attiecībā uz kolektīvu izraidīšanu un personu izdošanu valstīm, kur tām draud nāvessods, spīdzināšana vai pazemojoša izturēšanās?

Tiesības uz īpašumu un tiesības veikt darījumdarbību

—	Vai tiek ietekmētas tiesības uz īpašumu (zemi, kustamu īpašumu, materiālām/nemateriālām lietām)? Vai tiesību uz īpašumu iegūšana, pārdošana vai izmantošana tiek ierobežota?

—	Ja jā, vai īpašums tiks zaudēts pavisam? Kā tas šādā gadījumā tiek pamatots, un kādi kompensācijas mehānismi ir paredzēti?

—	Vai darbība ietekmē darījumdarbības brīvību vai ievieš papildu prasības, kuras konkrētajiem ekonomikas dalībniekiem palielina darījuma izmaksas?

Dzimumu līdztiesība, vienāda attieksme un iespējas, diskriminācijas aizliegums un personu ar invaliditāti tiesības

—	Vai darbība nodrošina vienlīdzības likuma priekšā principa ievērošanu un vai tā tieši vai netieši neietekmēs diskriminācijas aizlieguma, vienādas attieksmes, dzimumu līdztiesības un iespēju vienlīdzības principus?

—	Vai darbībai ir (tieša vai netieša) atšķirīga ietekme uz sievietēm un vīriešiem?

—	Kā darbība veicina sieviešu un vīriešu līdztiesību?

—	Vai darbība tieši ietver atšķirīgu attieksmi pret grupām vai personām, pamatojoties uz dzimumu, rasi vai etnisko izcelsmi, reliģisko pārliecību vai ticību, invaliditāti, vecumu un seksuālo orientāciju? Vai tā var izraisīt netiešo diskrimināciju?

—	Vai darbība nodrošina cilvēku ar invaliditāti tiesību ievērošanu saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām? Kādā veidā? (skatīt http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:32010D0048)

Bērna tiesības

—	Vai tā stiprina vai ierobežo bērna (vai bērnu grupas) tiesības? Ar ko tiek pamatots iespējamais ierobežojums?

—	Vai darbība ņem vērā bērna labāko interešu ievērošanas principu?

—	Vai darbība palīdz veicināt bērna tiesību aizsardzību? Vai, šādi rīkojoties, tā ņem vērā arī ANO Konvencijā par bērna tiesībām paredzētās tiesības un principus? Ja jā, kuri panti varētu tikt skarti?

—	Kā ar darbību tiek veicināti ANO Konvencijas par bērna tiesībām pamatprincipi?

—	Vai darbība kaitē kādam no ANO Konvencijas par bērna tiesībām pamatprincipiem?

—	Kādi pasākumi ir veikti, lai uzlabotu vai kompensētu darbības negatīvās sekas?

—	Vai ir ievērotas bērna tiesības tikt uzklausītam visos jautājumos, kuri viņu skar?

—	Vai darbība palīdz veicināt bērnam draudzīgu tiesībaizsardzības sistēmu, kas ir piemērota bērna vajadzībām, vecumam un brieduma līmenim?

Laba pārvaldība/Efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis/Tiesiskums

—	Vai esošās administratīvās procedūras kļūs apgrūtinošākas?

—	Vai tās garantēs tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem, ievērojot profesionālo noslēpumu un komercnoslēpumu, kā arī pārvaldes pienākumu pamatot tās lēmumus?

—	Vai tiek ietekmēta tiesu iestāžu pieejamība personai?

—	Ja darbība ietekmē Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības, vai tā paredz tiesības vērsties tiesā, lai saņemtu efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli?

—

Ja darbība ir saistīta ar krimināltiesībām vai paredz krimināltiesību sankcijas, vai ir paredzēti drošības mehānismi, kas nodrošina nevainīguma prezumpciju un tiesības uz aizstāvību, tiesiskuma principa un noziedzīga nodarījuma un soda samērības principa ievērošanu, kā arī tiesības netikt kriminālprocesā divreiz tiesātam vai sodītam par vienu un to pašu noziedzīgo nodarījumu?

Solidaritāte un darba ņēmēju tiesības

—

Vai darbība respektē darba ņēmēju tiesības, piemēram: darbinieku tiesības uz informāciju un apspriešanos uzņēmumā, tiesības uz kolektīvām sarunām un rīcību, tiesības piekļūt pakalpojumiem sakarā ar iekārtošanos darbā, aizsardzību nepamatotas atlaišanas gadījumā, godīgus un taisnīgus darba apstākļus, bērnu darba aizliegumu un jauniešu aizsardzību darba vietā, kā arī tiesības uz sociālās nodrošināšanas pabalstiem un sociālo palīdzību?

Vides aizsardzība

—	Vai darbība veicina augstu vides aizsardzības līmeni un vides kvalitātes uzlabošanos saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu?

(1) Šos jautājumus ir izstrādājusi un izmantojusi arī Komisija, lai izpētītu ietekmes novērtējumu saistībā ar labāka tiesiskā regulējuma paketi.

(2) Rīcība, ar ko īsteno programmas un veic konkrētas darbības, kas izklāstītas projekta aprakstā par darbiem, kas veikti, īstenojot ESI fondus (darbība).

23.7.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/21

Padomes secinājumi par pārtikas produktu uzlabošanu

(2016/C 269/04)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME

ATGĀDINA:

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) (1) 168. pantu, kurā ir paziņots, ka, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis, un ir paredzēts, ka Savienība veicina dalībvalstu sadarbību sabiedrības veselības jomā, vajadzības gadījumā atbalstot to rīcību.

LESD 26. pantu, kurā ir paziņots, ka iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču brīva aprite.

Padomes 2007. gada 6. decembra secinājumus par Komisijas Balto grāmatu “Eiropas stratēģija attiecībā uz uzturu, lieko svaru un veselības jautājumiem, kas saistīti ar aptaukošanos” (2), kuros saistībā ar integrēto pieeju uztura problēmu risināšanai dalībvalstis tika aicinātas atbalstīt rīcību, kuras mērķis ir pārtikas produktu pārveidošana, lai samazinātu to sāls, piesātināto tauku, hidroģenēto taukskābju, pievienotā cukura un ogļhidrātu daudzumu, ņemot vērā to, ka šie elementi ietekmē neinfekciozu slimību, liekā svara un aptaukošanās attīstību.

Padomes 2010. gada 8. jūnija secinājumus “Rīcība, lai labākas iedzīvotāju veselības nolūkos samazinātu sāls patēriņu” (3), kuros aicināja dalībvalstis stiprināt vai izstrādāt koordinētu un ilgtspējīgu valsts uztura politiku, ietverot arī sāls patēriņa samazināšanas programmas, lai līdz atbilstīgai pakāpei samazinātu sāls patēriņu.

2011. gadā izveidoto ES satvaru attiecībā uz dalībvalstu iniciatīvām par konkrētām uzturvielām (4), kuram sekoja pozitīvi rezultāti saistībā ar ES valsts sāls patēriņa samazināšanas ierosmju sistēmu (5), kurai 2012. gadā pievienoja I pielikumu par piesātinātajiem taukiem (6) un 2015. gadā II pielikumu par pievienotajiem cukuriem (7), tādējādi nodrošinot politiskas norādes rīcībai.

Padomes 2014. gada 20. jūnija secinājumus par uzturu un fizisko aktivitāti (8) un Rīcības plānu par bērnu aptaukošanās samazināšanu, kuros atzīst, ka slimības profilaksei ir labvēlīga ietekme gan uz pilsoņiem, gan veselības sistēmām un ka veselīgs uzturs būtiski samazina hronisku saslimšanu un neinfekciozu slimību risku, un kuros aicināja dalībvalstis veselīgu uzturu turpināt uzskatīt par vienu no galvenajām prioritātēm, tādējādi ES pilsoņiem veicinot labāku veselību un dzīves kvalitāti un veselības sistēmu ilgtspējību.

ES dalībvalstu 2013. gada 27. maijā pausto atbalstu Pasaules Veselības organizācijas (PVO) vispārējam rīcības plānam neinfekciozu slimību profilaksei un kontrolei 2013.–2020. gadam (9), kurā aicināja samazināt novēršamu un izbēgamu saslimstības, mirstības un invaliditātes slogu saistībā ar neinfekciozām slimībām, pateicoties daudznozaru sadarbībai valsts, reģionu un globālā līmenī, lai iedzīvotāji jebkurā vecumā sasniegtu visaugstākos iespējamos veselības un produktivitātes standartus un lai minētās slimības vairāk nebūtu šķērslis labklājībai vai sociāli ekonomiskajai attīstībai.

Secinājumus, kas izteikti Komisijas ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par trans-taukskābēm pārtikas produktos un kopējā Savienības iedzīvotāju uzturā (10).

Prezidentvalsts organizēto Konferenci par pārtikas produktu uzlabošanu, kura 2016. gada 22. un 23. februārī notika Amsterdamā (11) un kurā vairākums dalībvalstu, Norvēģija un Šveice, kā arī pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji un ar veselību saistītās nevalstiskās organizācijas apstiprināja ceļvedi rīcībai pārtikas produktu uzlabošanas jomā (12), lai izstrādātu saskaņotāku rīcību pakāpeniskā virzībā uz veselīgāku produktu piedāvājumu.

AR BAŽĀM NORĀDA, KA:

Liekā svara, aptaukošanās un citu ar uzturu saistītu neinfekciozu slimību izplatība Eiropas iedzīvotāju vidū ir ļoti augsta un joprojām pieaug. Tam ir negatīva ietekme uz paredzamo mūža ilgumu, samazinot Savienības pilsoņu dzīves kvalitāti un skarot sabiedrību, piemēram, apdraudot veselīga un ilgtspējīga darbaspēka pieejamību un izraisot augstas veselības aprūpes izmaksas, kas var ietekmēt veselības aprūpes sistēmu ilgtspējību. Tādējādi tas rada arī ekonomisko slogu Savienībai un tās dalībvalstīm.

10.

Jo īpaši liekā svara un aptaukošanās lielā izplatība un pieaugums starp bērniem izraisa nopietnas bažas, aicinot uz spēcīgāk saskaņotāku rīcību, kas jau tiek īstenota dalībvalstu, Savienības un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) līmenī (13).

11.

Šajā sakarībā papildus citiem ar dzīvesveidu saistītiem jautājumiem uzturam ir svarīga nozīme, jo daudzu Eiropas iedzīvotāju uzturā ir pārāk daudz sāls, piesātināto tauku, cukura un enerģētiskās vērtības, galvenokārt ar apstrādātas vai sagatavotas pārtikas patērēšanu, vienlaikus vairākums cilvēku nepatērē pietiekami daudz augļu, dārzeņu un pilngraudu produktu. Dažās dalībvalstīs iedzīvotāji joprojām ir pakļauti lieliem trans-taukskābju apjomiem.

ATZĪST, KA:

12.

Lai uzlabotu cilvēku uzturu, veselīgai izvēlei vajadzētu būt vieglai izvēlei.

Lai sasniegtu šādu mērķi, nepieciešama holistiska pieeja: politikai un darbībām valsts un vietējā līmenī būtiska ir tāda fiziskā un sociālā vide, kas ir atbalstoša un mudinoša veselīgiem pārtikas patēriņa modeļiem, kā arī objektīva informācija par uzturvērtību un uz sabiedrības veselību vērsta izglītība.

Pārtikas produktu uzlabošana, cita starpā samazinot sāls, piesātināto tauku, pievienoto cukuru (14) daudzumu un enerģētisko vērtību, kā arī uzlabojot mazu un/vai samazinātu porciju lielumu pieejamību (15), ir nozīmīgs instruments, lai veselīgu izvēli padarītu vieglāku. Kopumā šāda samazināšana nedrīkstētu izraisīt enerģētiskās vērtības (16) palielinājumu, un tā nedrīkstētu samazināt produktu kvalitāti un nekaitīgumu.

13.

Lai sasniegtu iedzīvotāju vairākumu, jo īpaši bērnus un neaizsargātās grupas, vairāk ir jādara attiecībā uz tiem plaša patēriņa produktiem, kurus lielākā daļa Eiropas iedzīvotāju patērē katru dienu.

14.

Uzlaboti pārtikas produkti, kas ir pieejami un cenas ziņā pieņemami, var sekmēt to, lai sasniegtu mērķi samazināt nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, jo neaizsargātās grupas, kurām var būt grūti izdarīt veselīgas izvēles, varētu vieglāk izdarīt izvēli par labu uzlabotiem produktiem, tiem kļūstot plašāk pieejamiem.

15.

Valdības ir atbildīgas par tādu mērķu izvirzīšanu sabiedrības veselības jomā, kurus pēc tam, sadarbojoties ar uzņēmējiem, kas iesaistīti pārtikas apritē, un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, varētu sasniegt. Pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji (17) ar pārtikas aprites starpniecību ir atbildīgi par to, lai uzlabotu produktus un ēdienus, ko tie piedāvā, un tādējādi veicina to, ka veselīga izvēle ir viegla izvēle. Svarīga nozīme, lai atbalstītu šos mērķus, var būt arī pamatnostādnēm par to ēdienu sastāvu, ko nodrošina publiskas struktūras (piemēram, slimnīcas, skolas, veco ļaužu vai studentu mītnes), tostarp ar publiskā iepirkuma palīdzību.

16.

Sākumpunkts dalībvalstīs ir atšķirīgs, jo dažām no tām jau ir pieredze pārtikas produktu uzlabošanā, piemēram, paredzot produktu sastāva kritērijus, kritērijus skolas maltītēm un citai pārtikai, ko nodrošina, izmantojot publisko iepirkumu – apstiprinot uzņēmēju, kas iesaistīti pārtikas apritē, priekšlikumus –, ar marķēšanu vai pārtikas produktu pārdošanu bērniem saistītus kritērijus vai kritērijus attiecībā uz porciju lielumu.

17.

Daļēji pieeju, sāls, piesātināto tauku un pievienoto cukuru samazināšanas tempu un gala rezultātus var noteikt kultūru atšķirības attiecībā uz izvēli un uztura modeļi. Minētās kultūru atšķirības un uztura modeļi būtu jāņem vērā katra veida pieejā. To īpaši varētu apsvērt attiecībā uz vietējo un tradicionālo pārtiku, tostarp ģeogrāfiskām izcelsmes norādēm (18), kas cieši saistās ar valsts kultūru un mantojumu, ņemot vērā valsts situāciju, piemēram, šādas pārtikas īpatsvaru vispārējā pārtikas patēriņā.

18.

Lai nodrošinātu to, ka patērētāji uzlabotos produktus akceptē, pārtikā pakāpeniski būtu jāsamazina sāls, piesātinātie tauki un pievienotie cukuri. Lai attīstītu plašas garšas sajūtas, tostarp attiecībā uz augļiem un dārzeņiem, un izvairītos no tā, ka jau agrīni izveidojas garšas preference attiecībā uz ēdienu ar augstu cukura un sāls saturu, īpašu uzmanību ir pelnījusi pārtika zīdaiņiem un bērniem.

19.

Ar pārtiku notiek aktīva tirdzniecība pāri robežām iekšējā tirgus ietvaros; tāpēc pārtikas produktu uzlabošanai, lai tā būtu efektīva no sabiedrības veselības un ražošanas viedokļa un tādējādi nodrošinātu augstu patērētāju un veselības aizsardzības līmeni un labāku iekšējā tirgus darbību, ir nepieciešama pārrobežu sadarbība.

20.

Maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kas vēlētos piedalīties pārtikas produktu uzlabošanas iniciatīvās, var trūkt vajadzīgo resursu vai prasmju, lai strādātu pie pārtikas produktu uzlabošanas. Ņemot vērā to tirgus daļu, ir svarīgi palielināt MVU informētību un veicināt tiem sniegto atbalstu un pievērst tiem vairāk uzmanības, brīvprātīgi daloties zināšanās un labākajā praksē.

21.

Pārtikas produktu sastāva uzlabošana paver lielas iespējas inovācijai un uzņēmējdarbības iespējām, un tā var radīt priekšrocības tirgū. Attiecībā uz uzņēmumiem vēlama un gaidīta ir labāka saskaņotība starp uzlabotu pārtikas produktu attīstību un ieguldījumiem tirdzniecībā ar mērķi veicināt veselīgākās iespējas uzņēmumu piedāvājumā un veselīgu izvēli padarīt vieglāku.

22.

Vērtīga iniciatīva var būt uzņēmumu darbību uztura un veselības jomā, jo īpaši saistībā ar pārtikas produktu uzlabošanu, iekļaušana revīzijas iniciatīvās attiecībā uz uzņēmumu sociālo atbildību.

23.

Nepieciešamo informāciju stabilai pieejai pārtikas produktu uzlabošanai nodrošina pētniecība. Kopumā nepieciešamā zinātība attiecībā uz pirmajiem svarīgajiem pasākumiem uzlabošanas procesā ir pieejama, taču šāda informācija varētu tikt labāk izplatīta un izmantota.

24.

Dati par pašreizējo patēriņu un produktu sastāvu palīdz tam, lai būtu iespējami pasākumi, kas ir vērsti uz visrelevantākajām produktu grupām. Šādu datu pārredzamība un pieejamība veicina labas prakses ieviešanu.

25.

Regulāra, pārredzama, uzticama un neatkarīga produktu sastāva pārraudzība ir būtiska, lai izprastu stāvokli tirgū un veikto pasākumu rezultātus.

26.

Pārtikas produktu uzlabošanas rezultātus var ietekmēt citi faktori, piemēram, tehnoloģiskās iespējas, pārtikas nekaitīgums un ilgtspējības mērķi.

AICINA DALĪBVALSTIS

27.

Sadarbībā ar attiecīgajām ieinteresētajām personām līdz 2017. gada beigām izstrādāt valsts plānu par pārtikas produktu uzlabošanu – vai nu izstrādājot jaunu plānu, vai arī iestrādājot to esošā plānā, lai līdz 2020. gadam panāktu to, ka patērētājiem tiek atvieglota veselīgas izvēles izdarīšana, palielinot tādas pārtikas pieejamību, kurā ir mazāks sāls, piesātināto tauku un pievienoto cukuru daudzums, zemāka enerģētiskā vērtība, un vajadzības gadījumā samazinot porciju lielumu, un lai sniegtu informāciju par pārstrādātu pārtikas produktu uzturvielu sastāvu. To īpaši varētu apsvērt attiecībā uz vietējo un tradicionālo pārtiku, tostarp ģeogrāfiskām izcelsmes norādēm (19), kas cieši saistās ar valsts kultūru un mantojumu, ņemot vērā valsts situāciju, piemēram, šādas pārtikas īpatsvaru vispārējā pārtikas patēriņā.

28.

Pilnīgi izmantot visas pastāvošās struktūras un instrumentus, tostarp ES Veselības politikas platformas (20) tiešsaistes instrumentus, kas paredzēti, lai dalītos pieredzē par jaunām iniciatīvām un darbībām, kā arī apmainītos ar paraugpraksi nolūkā veicināt pārtikas produktu uzlabošanu.

AICINA DALĪBVALSTIS UN KOMISIJU:

29.

Regulāri, vismaz reizi divos gados, ziņot par panākumiem, kas gūti saistībā ar pārtikas produktu uzlabošanas iniciatīvām, un augsta līmeņa darba grupā uztura un fiziskās aktivitātes jautājumos (21) dalīties standartos, ja tādi ir pieejami, īstenošanas paraugpraksē un rezultātos.

30.

Veiktajās darbībās integrēt pārtikas produktu uzlabošanas daudzpusējos aspektus, iesaistot pārstāvjus, kuri ir atbildīgi par veselības, lauksaimniecības, pārtikas, ekonomikas un izplatīšanas, inovācijas, pētniecības un iekšējā tirgus jomām.

31.

Atbalstīt pārtikas produktu uzlabošanas jomas tehnoloģiju un pētniecības projektus, kuru mērķis ir izstrādāt un piemērot pamatotus un aktuālus zinātnes atzinumus.

32.

Vairot MVU informētību un atvieglot to iesaistīšanos, piemēram, atbalstot pētniecības projektus, kuru mērķis ir uzlabot pārtikas produktu sastāvu, izplatot informāciju par pārtikas produktu uzlabošanas metodēm, kā arī ar pārtikas produktu uzlabošanu saistītos kritērijus piemērojot attiecīgajiem struktūrfondiem, tādējādi MVU nodrošinot izmaksu ziņā pieņemamus risinājumus pārtikas produktu uzlabošanai.

AICINA KOMISIJU:

33.

Saistībā ar ES satvaru attiecībā uz valstu iniciatīvām par sāls patēriņa samazināšanu un valstu iniciatīvām par konkrētām uzturvielām izvērtēt pastāvošos standartus sāls un piesātināto tauku samazināšanai un augsta līmeņa grupā palīdzēt izstrādāt jaunus iespējamus standartus konkrētā termiņā.

34.

Ievērojot dalībvalstu kompetenci, pārtikas produktu uzlabošanas procesā turpināt iesaistīt Savienības līmeņa ieinteresētās personas, tostarp uzņēmējus, kas iesaistīti pārtikas apritē, veicot šādus pasākumus:

a)	turpinot atbalstīt koordināciju un sadarbību starp augsta līmeņa darba grupu uztura un fiziskās aktivitātes jautājumos un ES Rīcības platformu uztura, fiziskās aktivitātes un veselības jomā (22), lai izvērstu koncentrētākas diskusijas un apmaiņu ar informāciju par pārtikas produktu uzlabošanu;

izveidojot darba grupas ar ekspertiem gan no dalībvalstīm, gan ieinteresētajām personām ES Rīcības platformā uztura, fiziskās aktivitātes un veselības jomā:

—	lai strādātu pie metodoloģijas un kvalitātes uzlabošanas un dalītos pārraudzības darbību rezultātos (23),

—	lai ieteiktu iespējamus kritērijus attiecībā uz sāli, piesātinātajiem taukiem, pievienotajiem cukuriem un vajadzības gadījumā porciju lielumu pārtikas produktu kategorijām visā pārtikas apritē,

—	lai meklētu citus iespējamos veidus, kā palielināt veselīgu izvēļu pieejamību, jo īpaši arī palielinot labvēlīgās uzturvielas, kuras iesaka patērēt un kuras parasti nav patērētas pietiekamā daudzumā;

atbalstot skaidras, pārredzamas un elastīgas darba procedūras (piemēram, informācijas apmaiņa ar elektroniskiem līdzekļiem, norādes publiskā un privātā sektora sadarbībai) un darba grupu panākto progresu un rezultātus darot publiski pieejamus, piemēram, ar tiešsaistes ES Veselības politikas platformas starpniecību, lai optimizētu grupu darbu.

35.

Turpināt atbalstīt zinātniskās bāzes, pārraudzības un datu vākšanas uzlabošanu un informācijas apmaiņu ES līmenī par uzlabotiem produktiem, patēriņu un jaunām ražošanas metodēm.

Progresa pārraudzīšanu paredzēts izklāstīt Vienotajā rīcībā uztura un fizisko aktivitāšu jomā (JANPA) (24), ko koordinē Francija, un tam jānotiek, ņemot vērā darbu, kas tiek veikts PVO Eiropas biroja, Eiropas Komisijas un Kopīgā pētniecības centra (JRC) īstenoto darbību ietvaros.

36.

Aicināt JRC piedalīties, lai autonomi pārbaudītu un pārraudzītu ES platformas saistības attiecībā uz pārtikas produktu uzlabošanu; tām vajadzētu būt izmērāmām, salīdzināmām un pārraudzītām pamatotā un pārredzamā veidā.

37.

Palielināt pētniecības darbību un atvērto pētniecības datu koordināciju un saskaņošanu, lai liktu pamatus uzlabotu pārtikas produktu izstrādei ar kopīgās plānošanas iniciatīvas – “Veselīgs uzturs veselīgai dzīvei” – starpniecību.

38.

Kad tas iespējams, cieši koordinēt visas jaunās darbības attiecībā uz pārtikas produktu uzlabošanu ar visām pastāvošām grupām un darbībām kā, piemēram, JANPA un PVO Eiropas biroja Sāls patēriņa samazināšanas rīcības tīkls (ESAN, koordinē Šveice).

39.

Atvieglot paraugprakses apmaiņu, jo īpaši ar šādām darbībām:

daudzu ieinteresēto personu tiešsaistes ES Veselības politikas platformā izveidot īpašas lapas par pārtikas produktu uzlabošanu, ja tas iespējams, ar saitēm uz pastāvošām datubāzēm, kurās visas iesaistītās ieinteresētās personas var dalīties pieredzē, problēmās, zināšanās, demonstrējamos rezultātos, apzināt šķēršļus ES iekšējā tirgū un apmainīties ar informāciju par iespējamiem risinājumiem šo šķēršļu novēršanai;

b)	sniegt visām ieinteresētajām personām jaunāko informāciju par plānotajām un īstenotajām darbībām regulārās augsta līmeņa grupas un ES Rīcības platformas uztura, fiziskās aktivitātes un veselības jomā sanāksmēs.

(1) OV C 326, 26.10.2012., 47. lpp. (konsolidētā versija).

(2) 15612/07.

(3) OV C 305, 11.11.2010., 3. lpp.

(4) http://ec.europa.eu/health/nutrition_physical_activity/docs/euframework_national_nutrients_en.pdf

(5) http://ec.europa.eu/health/archive/ph_determinants/life_style/nutrition/documents/salt_initiative.pdf

(6) http://ec.europa.eu/health/nutrition_physical_activity/docs/satured_fat_eufnisn_en.pdf

(7) http://ec.europa.eu/health/nutrition_physical_activity/docs/added_sugars_en.pdf

(8) OV C 213, 8.7.2014., 1. lpp.

(9) http://apps.who.int/iris/bitstream/10665/94384/1/9789241506236_eng.pdf

(10) http://ec.europa.eu/food/safety/docs/fs_labelling-nutrition_trans-fats-report_en.pdf

(11) http://english.eu2016.nl/events/2016/02/22/thematic-conference-on-product-improvement

(12) https://www.rijksoverheid.nl/documenten/formulieren/2016/02/22/roadmap-for-action-on-food-product-improvement

(13) Nepilnīgs saraksts: ES 2007. gada stratēģija attiecībā uz uzturu, lieko svaru un veselības jautājumiem, kas saistīti ar lieko svaru; ANO Ģenerālās asamblejas augsta līmeņa sanāksmes 2011. gada politiska deklarācija par neinfekciozu slimību novēršanu un kontroli; PVO Eiropas rīcības plāns attiecībā uz pārtikas produktiem un uzturu 2015.–2020. gadam; Vīnes deklarācija par uzturu un neinfekciozām slimībām saistībā ar programmu “Veselība 2020”; ES Rīcības plāns par bērnu aptaukošanās samazināšanu 2014.–2020. gadam.

(14) ES satvara attiecībā uz dalībvalstu iniciatīvām par konkrētām uzturvielām II pielikuma (http://ec.europa.eu/health/nutrition_physical_activity/docs/added_sugars_en.pdf) nozīmē “pievienotie cukuri” attiecas uz saharozi, fruktozi, glikozi, cieti, hidrolizātiem (glikozes sīrups, augstas koncentrācijas fruktozes sīrups) un citiem izolētiem cukura izstrādājumiem, kas izmantoti paši par sevi vai pievienoti pārtikas sagatavošanas un ražošanas laikā, kā arī cukuriem, kas ietilpst medū, sīrupos, augļu sulās un augļu sulu koncentrātos.

(15) Virkne produktu tiek iesaiņoti (cepumi, šokolādes batoniņi, piena dzērieni, jogurti, rieksti, salāti, konservi utt.) vai pārdoti (hamburgeri, ēdieni ēdnīcās utt.) porcijās, kuras paredzētas tūlītējam patēriņam vai tās atverot. Šādām porcijām nav vienotu “izmēru”, taču ir skaidrs, ka ražotāja izvēlētais izmērs ir skaidrs aicinājums to patērēt, jo cilvēki izvairās izšķiest pārtiku. Mazākas porcijas patērētājam piedāvā lielāku elastīgumu, jo otrā porcija tiks apēsta tikai, pieņemot aktīvu lēmumu.

(16) Tomēr, pat ja enerģētiskā vērtība paliek nemainīga, var mudināt samazināt piesātināto tauku vai pievienoto cukuru daudzumu, palielinot ieteicamās uztura sastāvdaļas, kuras kopumā netiek patērētas pietiekamos apjomos (piemēram, šķiedrvielas, augļi un dārzeņi).

(17) Starp tiem cita starpā ir ražotāji, mazumtirgotāji, ēdināšanas uzņēmumi, bāri, restorāni un citi pārtikas nodrošinātāji.

(18) http://ec.europa.eu/trade/policy/accessing-markets/intellectual-property/geographical-indications/

(19) http://ec.europa.eu/trade/policy/accessing-markets/intellectual-property/geographical-indications/

(20) http://ec.europa.eu/health/interest_groups/policy_platform/index_en.htm

(21) http://ec.europa.eu/health/nutrition_physical_activity/high_level_group/index_en.htm

(22) http://ec.europa.eu/health/nutrition_physical_activity/platform/index_en.htm

(23) Pārraudzības procesā uzmanība būtu jāvērš nevis uz pievienotajiem cukuriem, bet uz kopējo cukura daudzumu, jo (pašlaik) var analizēt tikai kopējo cukura daudzumu.

(24) http://www.janpa.eu/

23.7.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/26

Padomes secinājumi par nākamajiem soļiem saskaņā ar pieeju “Viena veselība”, lai apkarotu mikrobu rezistenci

(2016/C 269/05)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME

ATGĀDINA Padomes 2001. gada 15. novembra ieteikumu par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu medicīnā (1) un 2005. gada decembra un 2010. gada aprīļa Komisijas ziņojumus Padomei par tā īstenošanu (2), un Padomes 2009. gada 9. jūnija ieteikumu par pacientu drošību, tostarp par veselības aprūpē iegūtu infekciju profilaksi un kontroli (3) un 2012. gada novembra un 2014. gada jūnija Komisijas ziņojumus Padomei par tā īstenošanu (4);

ATGĀDINA Padomes 2008. gada 10. jūnija secinājumus par mikrobu rezistenci (AMR) (5), Padomes 2009. gada 1. decembra secinājumus par novatoriskiem stimuliem efektīvu antibiotikas līdzekļu izstrādē (6), Padomes 2012. gada 22. jūnija secinājumus par mikrobu rezistences ietekmi cilvēku veselības aizsardzības nozarē un veterinārijā – perspektīva “Viena veselība” (7) un Padomes 2014. gada 1. decembra secinājumus par pacientu drošību un aprūpes kvalitāti, tostarp par veselības aprūpē iegūtu infekciju un mikrobu rezistences profilaksi un kontroli (8);

ATGĀDINA Eiropas Parlamenta 2011. gada 12. maija rezolūciju par pretantibiotiku rezistenci (9), Eiropas Parlamenta 2011. gada 27. oktobra rezolūciju par mikroorganismu rezistences radītajiem draudiem sabiedrības veselībai (10), Eiropas Parlamenta 2012. gada 11. decembra rezolūciju par mikrobu problemātiku – mikrobu rezistences palielināšanās draudiem (11) un Eiropas Parlamenta 2015. gada 19. maija rezolūciju par drošāku veselības aprūpi Eiropā – pacientu drošības uzlabošana un cīņa pret mikrobu rezistenci (12);

4.	ATGĀDINA 2001. gada Kopienas stratēģiju pret mikrobu rezistenci (13) un Eiropas Komisijas 2011. gada 15. novembra paziņojumu “Rīcības plāns pret pieaugošajiem draudiem, ko rada mikrobu rezistence” (14), un Eiropas Komisijas piecu gadu rīcības plāna izvērtējuma rezultātus;

PAUŽ ATZINĪBU par Globālo rīcības plānu mikrobu rezistences jomā (15), ko izstrādājusi Pasaules Veselības organizācija (PVO) ar Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) un Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) atbalstu un ko vienprātīgi pieņēma 2015. gada maijā 68. Pasaules Veselības asamblejas laikā, aicinot visas Pasaules Veselības organizācijas dalībvalstis līdz 2017. gada vidum ieviest valstu rīcības plānus mikrobu rezistences apkarošanai;

PAUŽ ATZINĪBU saistībā ar rezolūciju par mikrobu rezistenci, ko 2015. gada jūnijā pieņēma 39. FAO konference, un rezolūciju par mikrobu rezistences apkarošanu un antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgas lietošanas veicināšanu attiecībā uz dzīvniekiem, ko pieņēma OIE pasaules delegātu sanāksmē 2015. gada maijā;

7.	IZSAKA ATZINĪBU par Pārtikas kodeksa komisijas (16) ierosmi attiecībā uz to, ka saistībā ar mikrobu rezistenci ir nepieciešams pārskatīt un atjaunināt standartus, kodeksus un norādes;

8.	PAUŽ GANDARĪJUMU par citām starptautiskām un reģionālām ierosmēm, piemēram, G7 deklarāciju par mikrobu rezistenci (17) un lēmumu mikrobu rezistences jautājumu iekļaut G20 darba kārtībā;

9.	ATGĀDINA, ka attiecībā uz cilvēku veselību Savienības rīcība ir noteikta Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantā;

10.

ATGĀDINA, ka mikrobu rezistence ir pārrobežu veselības apdraudējums, ko nevar pietiekamā mērā atrisināt dalībvalsts viena pati un ko nevar ierobežot kādā ģeogrāfiskā reģionā vai dalībvalstī, un tādēļ ir nepieciešama intensīva sadarbība un koordinācija starp dalībvalstīm, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1082/2013/ES (2013. gada 22. oktobris) par nopietniem pārrobežu veselības apdraudējumiem (18);

11.

ATGĀDINA, ka veterinārajā nozarē jau ir pieņemti un tiek pieņemti vairāki leģislatīvi un neleģislatīvi pasākumi ES mērogā, lai koordinētu un nodrošinātu kopīgu ES pieeju mikrobu rezistences riska mazināšanā. Minētie pasākumi iekļauj jo īpaši tos, kas izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1831/2003 (2003. gada 22. septembris) par dzīvnieku ēdināšanā lietotām piedevām (19), ar ko aizliegts antibiotikas lietot kā augšanas veicinātājus, Komisijas Īstenošanas lēmumā 2013/652/ES (2013. gada 12. novembris) par uzraudzību un ziņošanu attiecībā uz zoonotisko un komensiālo baktēriju rezistenci pret antimikrobiālajiem līdzekļiem (20), Komisijas lēmumos, kas pieņemti pēc pārvērtēšanas procedūrām saskaņā ar Direktīvu 2001/82/EK, kā rezultātā tika mainītas tirdzniecības atļaujas produktiem, kuri satur kritiski svarīgus antimikrobiālos līdzekļus, lai atspoguļotu konkrētus pasākumus, kas vērsti pret mikrobu rezistences attīstīšanos, kā arī Pamatnostādnēs antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgai lietošanai veterinārijā (2015/C 299/04) (21);

12.	PAUŽ GANDARĪJUMU par darbu, ko pašreiz veic Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un pasaules Banka saistībā ar mikrobu rezistences ietekmi uz ekonomiku;

13.

PAUŽ BAŽAS par ESAO sniegtajiem datiem, saskaņā ar kuriem tiek lēsts, ka apmēram katru gadu 700 000 nāves gadījumu pasaulē varētu būt izraisījusi mikrobu rezistence. Salīdzinājumā ar pasauli, kurā nav mikrobu rezistences, ietekme uz ekonomiku saistībā ar pašreizējiem mikrobu rezistences rādītājiem 2020. gadā ESAO valstīs varētu sasniegt aptuveni 0,03 % no IKP, 0,07 % – 2030. gadā un 0,16 % – 2050. gadā. Kopīgie zaudējumi līdz 2050. gadam varētu būt aptuveni USD 2,9 triljoni (22);

14.	ATZINĪGI VĒRTĒ zinātniskos atzinumus un ziņojumus par mikrobu rezistenci, ko publicējis Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs (ECDC), Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) un Eiropas Zāļu aģentūra (EMA);

15.

ATZĪST, ka problēmas sarežģītības, tās pārrobežu aspekta un smagā ekonomiskā sloga dēļ mikrobu rezistences ietekme ne tikai rada smagas sekas cilvēku un dzīvnieku veselībai, bet ir kļuvusi arī par globālu draudu sabiedrības veselībai, kas ietekmē visu sabiedrību un prasa steidzamu un koordinētu starpnozaru rīcību, vajadzības gadījumā pamatojoties uz piesardzības principu (23);

16.

PASVĪTRO, ka, lai stimulētu jaunu antimikrobiālo līdzekļu, alternatīvas terapijas un (ātras) diagnosticēšanas izstrādi, ir vajadzīga ES un pasaules mēroga koordinācija un sadarbība pētniecības programmu un ierosmju jomā, un cita starpā ATZĪST darbu, kas paveikts Novatorisku zāļu ierosmes (IMI) projektā DRIVE-AB (Stimulējoši atkārtoti ieguldījumi pētniecībā un izstrādē un atbildīga antibiotiku lietošana), Mikrobu rezistences pārskata grupas priekšlikumus (24) un kopīgas plānošanas iniciatīvu mikrobu rezistences jomā (25);

17.	UZSVER, ka, ņemot vērā antimikrobiālo līdzekļu pieejamības samazināšanos, tostarp to iespējamu atsaukšanu no tirgus, kas var izraisīt antimikrobiālo līdzekļu trūkumu, un aizstājošas terapijas nepietiekamību, būtiska ir plašāka sadarbība starp dalībvalstīm un ar Komisiju un farmācijas rūpniecību;

18.	NORĀDA, ka, lai gūtu panākumus cīņā pret mikrobu rezistenci, jaunajā ES rīcības plānā būtu jāparedz izmērāmi (skaidri definēti kvantitatīvi vai kvalitatīvi) mērķi, kritēriji un iedarbīgi pasākumi šo mērķu sasniegšanai;

19.	NORĀDA, ka panākumi cīņā pret mikrobu rezistenci lielā mērā ir atkarīgi no valdību apņēmības un gribas rīkoties, lai nodrošinātu ierosmju īstenošanu saskaņā ar pieeju “Viena veselība”, iesaistot visas attiecīgas nozares, un no ES dalībvalstu gribas sadarboties ES un starptautiskā līmenī;

20.

ATZINĪGI NOVĒRTĒ ES Ministru konferenci par “Vienu veselību” saistībā ar mikrobu rezistenci (26), kas notika 2016. gada 9. un 10. februārī Amsterdamā un kurā tika pausta politiska griba risināt mikrobu rezistences problēmu, cita starpā īstenojot pastiprinātu sadarbību starp dalībvalstīm, izmantojot ES “Vienas veselības” tīklu attiecībā uz mikrobu rezistenci; ES “Vienas veselības” tīkls nebūs jauna pārvaldības struktūra, bet tas darbosies, izmantojot jau esošu cilvēku veselības, pārtikas un veterinārijas jomas grupu vai struktūru, piemēram, darba grupas mikrobu rezistences jautājumos un Veselības drošības komitejas kopīgas sanāksmes; ES “Vienas veselības” tīklu regulāri izmantos, lai, no “Vienas veselības” perspektīvas raugoties, apspriestu ar mikrobu rezistenci saistītus jautājumus, t. i., apmainītos ar informāciju starp dalībvalstīm par panākumiem, kas gūti, īstenojot valstu rīcības plānus pret mikrobu rezistenci un izstrādājot un īstenojot ES rīcības plānu;

21.

AICINA DALĪBVALSTIS

līdz 2017. gada vidum ieviest valsts rīcības plānu pret mikrobu rezistenci, balstoties uz “Vienas veselības” pieeju un saskaņā ar PVO Vispārējā rīcības plāna mērķiem. Ar valsts rīcības plānu, kas pielāgots attiecīgās valsts situācijai, vajadzētu:

a)	nodrošināt, lai dažādās jomās veiktajos pasākumos un darbībās, tiktu ņemti vērā sabiedrības veselības apsvērumi par mikrobu rezistenci;

b)	to vajadzētu izstrādāt un īstenot, sadarbojoties ar visām attiecīgajām ministrijām un attiecīgajām ieinteresētajām personām no sabiedriskā un privātā sektora;

iekļaut izmērāmus mērķus, lai samazinātu cilvēku un dzīvnieku inficēšanos, antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu medicīnas un veterinārijas nozarē un mikrobu rezistences izplatību visās jomās. Minētie mērķi varētu būt kvalitatīvi un/vai kvantitatīvi, un tiem būtu jāpievēršas, īstenojot iedarbīgus pasākumus, kas pielāgoti situācijai attiecīgajās dalībvalstīs;

iekļaut pasākumus, ar ko samazina mikrobu rezistences izplatības risku un stiprina antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu veterinārijā atbilstīgi ES (27) un valstu norādēm, tostarp darbības, lai izvairītos no nekritiskas veterināro antimikrobiālo līdzekļu lietošanas profilaksē, un darbības, lai ierobežotu tādu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu dzīvniekiem, kas ir būtiski cilvēku veselībai (piem., lietojums, pamatojoties uz antimikrobiālās uzņēmības testēšanu);

iekļaut pasākumus, ar ko samazina mikrobu rezistences izplatības risku un stiprina antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu izmantošanu medicīnā, tostarp darbības, lai uzlabotu zāļu izrakstīšanas praksi un lai veicinātu tādu antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu, kas ir būtiski cilvēku veselībai (piem., lietojums, pamatojoties un antimikrobiālās uzņēmības testēšanu);

iekļaut mehānismu valstu rīcības plānu īstenošanai un to progresa uzraudzībai, ietverot veidu, kā vēl vairāk pastiprināt uzraudzību un uzlabot ECDC, EFSA un EMA iesniegto datu par antimikrobiālo līdzekļu lietojumu un par rezistenci cilvēkos, dzīvniekos, pārtikas apritē un, iespējams, apkārtējā vidē, kvalitāti un salīdzināmību;

g)	iekļaut to, kā dalībvalstīs tiek organizēta un nodrošināta tādu tiesību aktu, kas attiecas uz mikrobu rezistenci, izpilde;

h)	attiecīgā gadījumā iekļaut izglītošanas programmas un mērķtiecīgas kampaņas, lai uzlabotu informētību patērētāju, dzīvnieku turētāju un atbilstīgo profesiju pārstāvju vidū;

2.	ES “Vienas veselības” tīklā iesniegt savus valsts rīcības plānus un dalīties ar labāko pieredzi, apspriest politikas iespējas, veidus, kā labāk koordinēt atbildes rīcību un cits citam sniegt jaunāko informāciju par rīcības plānu īstenošanā gūtajiem panākumiem;

3.	atbalstīt dialogu ar farmācijas rūpniecību, lai saglabātu tirgū esošus medicīnā un veterinārmedicīnā izmantojamus iedarbīgus antimikrobiālos līdzekļus, un izskatīt alternatīvus risinājumus, lai nodrošinātu šo antimikrobiālo līdzekļu pieejamību tirgū;

4.	pievienoties esošajai kopīgas plānošanas iniciatīvai mikrobu rezistences jomā (28) vai stiprināt savu iesaisti tajā;

5.	veicināt un atvieglot tādu pasākumu īstenošanu, ar ko novērš dzīvnieku inficēšanos, piemēram, vakcīnu un bioloģiskā drošuma pasākumu izmantošanu, lai samazinātu infekciju izplatību un līdz ar to – vajadzību lietot antibiotikas;

6.	veicināt diagnostikas instrumentu, piemēram, ātro testu izmantošanu un to ieviešanu medicīnas un veterinārijas nozarē kā līdzekli antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanas uzlabošanai;

22.

AICINA DALĪBVALSTIS UN KOMISIJU

respektējot dalībvalstu kompetenci, kopīgi izstrādāt jaunu un visaptverošu ES rīcības plānu par mikrobu rezistenci, pamatojoties uz pieeju “Viena veselība”, ņemot vērā pašreizējā rīcības plāna izvērtējumu, diskusijas par mikrobu rezistenci ES Ministru konferencē par “Vienu veselību”2016. gada 10. februārī un Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Vispārējo rīcības plānu. Jaunajā ES rīcības plānā būtu jāiekļauj šādi pasākumi un izmērāmi (29) mērķi:

a)	pasākumi, lai nepieļautu inficēšanos un lai nodrošinātu antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu izmantošanu medicīnā un veterinārmedicīnā;

b)	pasākumi, lai apkarotu nelikumīgu praksi saistībā ar antimikrobiālo līdzekļu tirdzniecību un izmantošanu medicīnā un veterinārmedicīnā;

c)	ES līmenī saskaņot mikrobu rezistences novērošanu cilvēkos, pārtikā, dzīvniekos un apkārtējā vidē;

d)	jaunā ES rīcības plāna darbības laikā samazināt mikrobu rezistenci ES – cilvēkos, dzīvniekos un apkārtējā vidē;

e)	jaunā ES rīcības plāna darbības laikā samazināt atšķirības starp dalībvalstīm antimikrobiālo līdzekļu lietošanā gan cilvēku, gan dzīvnieku ārstēšanā, savukārt tās dalībvalstis, kurās ir relatīvi zems antimikrobiālo līdzekļu patēriņš, arī turpmāk tie būtu jālieto piesardzīgi;

f)	jaunā ES rīcības plāna darbības laikā Eiropas Savienībā samazināt veselības aprūpē iegūtas infekcijas;

g)	izstrādāt rādītājus, ar ko izvērtēt panākumus, kas gūti cīņā pret mikrobu rezistenci un ES rīcības plāna īstenošanā;

2.	stiprināt koordināciju un sadarbību dalībvalstu starpā, starp dalībvalstīm un Komisiju un starp cilvēku, pārtikas, veterinārijas, vides, pētniecības un citām atbilstīgām nozarēm un aktīvi piedalīties kopīgajās diskusijās par ES “Vienas veselības” tīklu, kā noteikts 20. punktā;

3.	“Vienas veselības” tīklā apspriest ES rīcības plāna izstrādi, pilnveidošanu un īstenošanu;

4.	tiekties pēc vērienīgiem leģislatīviem pasākumiem, ar ko vēršas pret mikrobu rezistences izraisītu risku sabiedrības veselībai tajās jomās, kurās ir atbilstīga kompetence, piemēram, veterināro zāļu un dzīvnieku ārstnieciskās barības jomā;

5.	izstrādāt Eiropas Savienības pamatnostādnes par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu medicīnā, lai atbalstītu valstu pamatnostādnes un ieteikumus;

izveidot brīvprātīgu salīdzinošās izvērtēšanas sistēmu valstu starpā, kur pārstāvji no vienas vai vairākām dalībvalstīm izvērtētu cits citas valsts rīcības plānu, apsvērtu politikas iespējas un sniegtu ieteikumus, lai palīdzētu dalībvalstīm uzlabot pieņemtos pasākumus. Ar šo salīdzinošās izvērtēšanas sistēmu valstu starpā papildinātu citus – jau esošus – izvērtēšanas instrumentus vai revīzijas pasākumus (piem., ECDC, Veselības un pārtikas revīziju un analīzes direktorātu (30) vai PVO);

nodrošināt, lai ES būtu kopīga pieeja vispārējās diskusijās par mikrobu rezistenci, jo īpaši par to, kā tiek īstenots PVO Globālais rīcības plāns, Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas un Dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) rezolūcijas par mikrobu rezistenci un par to, kā tiek īstenoti un atjaunināti starpvaldību standarti, kas saistīti ar mikrobu rezistenci un kas publicēti Codex Alimentarius un OIE;

“Vienas veselības” tīklā attiecībā uz mikrobu rezistenci saskaņot esošās stratēģiskās pētniecības programmas saistībā ar ES pētniecības un izstrādes ierosmēm par jaunām antibiotikām, alternatīvām un diagnostiku, noteikt prioritātes, balstoties uz sabiedrības vajadzībām, sabiedrības veselības, dzīvnieku veselības un vides jomā, ņemot vērā nepilnību analīzi šajā jomā;

9.	aktīvi iesaistīties ierosmēs un priekšlikumos par jauna uzņēmējdarbības modeļa īstenošanu, lai ieviestu tirgū jaunas antibiotikas, tostarp par tādiem modeļiem, kur investīciju izmaksas vai ieņēmumi nav saistīti ar pārdošanas apjomu;

10.

mudināt visus attiecīgos partnerus, tostarp valsts regulatīvās iestādes, esošajos attiecīgajos forumos sākt pārdomu procesu (piem., “Vienas veselības” tīklu) par tiesisko regulējumu attiecībā uz antibiotikām, lai stimulētu pētniecību un izstrādi un lai atvieglotu tirdzniecības atļauju procedūras jauniem antimikrobiāliem līdzekļiem;

11.	mudināt medicīnā un veterinārmedicīnā izmantot alternatīvas ārstēšanas un profilakses iespējas, tostarp vakcīnas, un izstrādāt un izmantot diagnostikas testus, kurus var atļauties;

12.

ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un Komisiju atbalstīt priekšlikumu iekļaut mikrobu rezistences jautājumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2016. gada septembra darba kārtībā, kā paredzēts PVO Globālajā rīcības plānā un Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas rezolūcijās par mikrobu rezistenci, lai palielinātu informētību par šo jautājumu visaugstākajā politikas līmenī, kur piedalās visu valstu vadītāji un visas atbilstīgās ANO organizācijas, un censties panākt vērienīgus rezultātus.

23.

AICINA KOMISIJU

1.	atbalstīt dalībvalstis un palīdzēt tām izstrādāt, izvērtēt un īstenot valsts rīcības plānus pret mikrobu rezistenci, tostarp palīdzot stiprināt uzraudzības un pārraudzības sistēmas, un apsvērt finanšu atbalstu saistībā ar esošajiem instrumentiem;

2.	veicināt un atbalstīt regulāras ES “Vienas veselības” tīkla sanāksmes par mikrobu rezistenci, kā noteikts 20. punktā;

3.	vismaz reizi gadā ziņot Padomei par “Vienas veselības” tīkla darbībām, tostarp par jaunumiem ES rīcības plāna pret mikrobu rezistenci īstenošanas jomā;

4.	izstrādāt saskaņotu pieeju, lai novērstu jaunu mikrobu rezistences paveidu ieviešanos un izplatīšanos lopkopībā un pārtikas apritē, kas potenciāli varētu ietekmēt sabiedrības veselību (piem., rezistenci pret karbapenēmu);

5.	prioritārā kārtā izstrādāt īpašus aktus saskaņā ar Regulu par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām (“Dzīvnieku veselības tiesību akts”) (31), iekļaujot profilakses pasākumus pret inficēšanos, labas pārvaldības praksi lopkopībā un saskaņotas attiecīgo dzīvnieku patogēnu pārraudzības sistēmas;

daudzpusējos un divpusējos dialogos un nolīgumos starp ES un tās partneriem aktīvi popularizēt un aizstāvēt ES standartus un politiku mikrobu rezistences jomā, jo īpaši

a)	to, cik svarīga ir profilakse pret inficēšanos, antimikrobiālo līdzekļu piesardzīga lietošana; palielināt informētību par mikrobu rezistences izraisītajiem riskiem medicīnā un veterinārmedicīnā;

b)	aizliegumu izmantot antibiotikas lopkopībā kā dzīvnieku augšanas stimulatorus;

c)	izvairīšanos no nekritiskas antimikrobiālo līdzekļu lietošanas veterinārmedicīnas praksē;

d)	ierobežojumus veterinārijas praksē izmantot tādus antimikrobiālos līdzekļus, kas ES nav atļauti vai kuru lietošana ir ierobežota, jo tie medicīnā ir kritiski svarīgi dzīvībai bīstamu infekciju profilaksē un ārstēšanā;

e)	ES prasības attiecībā uz dzīvu dzīvnieku un to produktu importu;

f)	piesardzības principa koncepciju (32);

7.	sekmēt ekonomiskās ietekmes pētījumus, lai izvērtētu izmaksas, ko izraisa mikrobu rezistence gan cilvēku, gan dzīvnieku vidē.

(1) OV L 34, 5.2.2002., 13. lpp.

(2) 5427/06 (COM(2005) 684 galīgā redakcija) un 8493/10 (COM(2010) 141 galīgā redakcija).

(3) OV C 151, 3.7.2009., 1. lpp.

(4) COM(2012) 658 un COM(2014) 371.

(5) 9637/08

(6) OV C 302, 12.12.2009., 10. lpp.

(7) OV C 211, 18.7.2012., 2. lpp.

(8) OV C 438, 6.12.2014., 7. lpp.

(9) P7_TA(2011)0238.

(10) P7_TA(2011)0473.

(11) 2012/2041 (INI).

(12) 2014/2207(INI).

(13) COM(2001) 333 galīgā redakcija, I sējums.

(14) 16939/11 (COM(2011) 748).

(15) http://apps.who.int/gb/ebwha/pdf_files/WHA68/A68_ACONF1Rev1-en.pdf?ua=1

(16) CAC 39-CL2015/21.

(17) https://www.g7germany.de/Content/EN/Artikel/2015/06_en/g7-gipfel-dokumente_en.html

(18) OV L 293, 5.11.2013., 1. lpp.

(19) OV L 268, 18.10.2003., 29. lpp.

(20) OV L 303, 14.11.2013., 26. lpp.

(21) OV C 299, 11.9.2015., 7. lpp.

(22) http://www.oecd.org/els/health-systems/Antimicrobial-Resistance-in-G7-Countries-and-Beyond.pdf.

NB! Minētajā ziņojumā “triljons” nozīmē 1012.

(23) Komisijas paziņojums par piesardzības principu (COM(2000) 1 (final) 2000. gada 2. februāris).

(24) Vadītājs Dž. O’Nīls (J. O’Neill) (http://amr-review.org/)

(25) http://www.jpiamr.eu/

(26) http://english.eu2016.nl/events/2016/02/10/ministerial-conference-on-amr

(27) Komisijas Pamatnostādnes antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgai lietošanai veterinārijā (2015/C 299/04) http://ec.europa.eu/health/antimicrobial_resistance/docs/2015_prudent_use_guidelines_en.pdf

(28) http://www.jpiamr.eu/

(29) Sk. 18. punktu.

(30) Eiropas Komisijas Veselības un pārtikas nekaitīguma ģenerāldirektorāta Veselības un pārtikas revīziju un analīzes direktorāts (bijušais Pārtikas un veterinārais birojs).

(31) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/429 (2016. gada 9. marts) par pārnēsājamām dzīvnieku slimībām un ar ko groza un atceļ konkrētus aktus dzīvnieku veselības jomā (“Dzīvnieku veselības tiesību akts”) (OV L 84, 31.3.2016., 1. lpp.).

(32) Sk. arī 15. punktu.

23.7.2016

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 269/31

Padomes secinājumi par līdzsvara stiprināšanu farmācijas sistēmās Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs

(2016/C 269/06)

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME

ATGĀDINA, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantā ir noteikts, ka, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis, ka Savienības rīcība papildina dalībvalstu politiku un ir vērsta uz to, lai uzlabotu sabiedrības veselību, ka Savienība veicina dalībvalstu sadarbību sabiedrības veselības jomā, vajadzības gadījumā atbalstot to rīcību, un pilnībā respektē dalībvalstu atbildību par veselības pakalpojumu un medicīniskās aprūpes organizēšanu un sniegšanu un par resursu sadali šīm nozarēm;

ATGĀDINA, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. panta 4. punkta c) apakšpunktu Eiropas Parlaments un Padome, lai ievērotu kopīgos drošības apsvērumus, var paredzēt pasākumus, ar kuriem nosaka augstus kvalitātes un drošības standartus zālēm un medicīnas ierīcēm;

ATGĀDINA, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktu Savienība un dalībvalstis, ievērojot lojālas sadarbības principu, palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos;

ATGĀDINA, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 2. punktu Savienība darbojas tikai to kompetenču robežās, ko tai Līgumos piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus, un ka kompetence, kas Līgumos nav piešķirta Savienībai, paliek dalībvalstīm;

ATGĀDINA, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. panta 1. punkta b) apakšpunktu Savienībai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz zāļu iekšējā tirgus darbībai nepieciešamajiem konkurences noteikumiem;

UZSVER, ka vienīgi dalībvalstu kompetence un atbildība ir izlemt, kuras zāles un par kādu cenu tiek kompensētas, un ka jebkāda brīvprātīga sadarbība starp dalībvalstīm cenu noteikšanas un iegādes kompensācijas jomā arī turpmāk būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā;

ATZĪST, ka, lai Eiropas Savienībā varētu atbalstīt un veicināt piekļuvi inovatīvām, drošām, efektīvām un kvalitatīvām zālēm, svarīga ir līdzsvarota un nostiprināta, funkcionējoša un efektīva intelektuālā īpašuma vide, kurā ir ņemtas vērā Eiropas Savienības starptautiskās saistības;

ATZĪMĒ, ka līdz ar jaunu zaļu izstrādi farmācijas nozarei Eiropas Savienībā ir potenciāls kļūt par vienu no svarīgākajām inovācijas un veselības un dzīvības zinātņu jomu veicinātājām;

ATZĪST, ka jaunas zāles tomēr var arī radīt jaunas problēmas atsevišķiem […] pacientiem un sabiedrības veselības sistēmām, jo īpaši tas attiecināms uz to pievienotās vērtības izvērtēšanu, uz to, kā tās ietekmē cenu noteikšanu un iegādes kompensāciju, veselības sistēmu finansiālo ilgtspēju, uz to uzraudzību pēc laišanas apgrozībā un to, cik tās ir faktiski un finansiāli pieejamas pacientiem;

10.

UZSVER, ka veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējums ir svarīgs instruments, lai panāktu ilgtspējīgas veselības aprūpes sistēmas un sekmētu tādu inovāciju, kas garantē labākus rezultātus pacientiem un visai sabiedrībai kopumā, un ATZĪST, ka ar tādu ES sadarbību, kas atbilst Stratēģijai par ES sadarbību veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējuma jomā un pieņemtajai EUnetHTA darba programmai, var atbalstīt lēmumu pieņemšanu dalībvalstīs, vienlaikus atzīstot veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējumu potenciālo pievienoto vērtību valstu veselības sistēmu kontekstā;

11.

PIEŅEM ZINĀŠANAI, ka ES farmācijas jomas tiesību aktos ir paredzēti saskaņoti regulatīvie standarti cilvēkiem paredzētu zāļu atļauju izsniegšanai un uzraudzībai un ir noteikti konkrēti regulatīvie režīmi agrākām zāļu tirdzniecības atļaujām, kurās ir iekļauti mazāk aptveroši dati, piemēram, tirdzniecības atļaujām ar nosacījumiem vai atļaujām “izņēmuma apstākļos”;

12.

ATZĪST, ka varētu vēl vairāk precizēt konkrētus nosacījumus inovatīvu un specializētu zāļu iekļaušanai esošajos agrīnu tirdzniecības atļauju režīmos, lai uzlabotu pārredzamību, nodrošinātu tirgū ar īpašiem nosacījumiem laistu zāļu pastāvīgi pozitīvu ieguvumu un riska samēru un koncentrētos uz tādām zālēm, kurām ir būtiska terapeitiskā nozīme sabiedrības veselības kontekstā, vai lai reaģētu uz vēl neapmierinātām pacientu medicīniskajām vajadzībām;

13.

PATUROT PRĀTĀ, ka ir ieviesti speciāli tiesību akti, ar ko veicina zāļu izstrādi un tirdzniecības atļauju izsniegšanu tām, galveno uzmanību inter alia veltot tādiem produktu, ar ko var ārstēt pacientus, kuri slimo ar retām slimībām, un ko parasti dēvē par zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai, pediatrijā lietojamām zālēm un uzlabotas terapijas zālēm; šajos aktos ir paredzēti īpaši stimuli, tostarp papildu aizsardzības sertifikāti, datu ekskluzivitāte vai tirgus ekskluzivitāte un protokola palīdzība zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai;

14.

PATUROT PRĀTĀ, ka stimuliem šajos speciālajos tiesību aktos ir jābūt samērīgiem ar inovācijas veicināšanas mērķi, ar mērķi uzlabot pacientu piekļuvi inovatīvām zālēm ar pievienoto terapeitisko vērtību un ar ietekmi uz budžetu un ka būtu jāizvairās no tādu apstākļu radīšanas, kas varētu veicināt dažu ražotāju neatbilstīgu rīcību tirgū un/vai kavēt jaunu vai ģenērisku zāļu parādīšanos un tādējādi potenciāli ierobežot pacientu piekļuvi jaunām zālēm neatrisinātu medicīnisko vajadzību apmierināšanai, un tas savukārt var ietekmēt veselības sistēmu ilgtspēju;

15.

NORĀDA, ka atsevišķas pazīmes liecina, ka tirdzniecības atļauju turētāji ne vienmēr optimāli izpilda viņiem pēc laišanas apgrozībā paredzētus konkrētus pienākumus, kas var novest pie tā, ka neatkarīgi pētniecības dati un informācija no pacientu reģistriem netiek strukturēti ģenerēta, vākta un darīta pieejama pētniecības nolūkā un lai pierādītu efektivitāti un drošību;

16.

AR BAŽĀM NORĀDA uz tirgus nepilnību gadījumu skaita palielināšanos vairākās dalībvalstīs, kur pacientu piekļuvi efektīvām un finansiāli pieejamām svarīgākajām zālēm apdraud ļoti augstas un nestabilas cenas, tādu produktu izņemšana no tirgus, kas nav aizsargāti ar patentu, vai ja jauni produkti netiek ieviesti valstu tirgos uzņēmumu ekonomiskās stratēģijas dēļ, un uz to, ka atsevišķām valdībām reizēm ir ierobežota ietekme uz šādiem apstākļiem;

17.

NORĀDA uz aizvien pieaugošo tirdzniecības atļauju izsniegšanas tendenci jaunām zālēm nelielu indikāciju gadījumā, tostarp atsevišķos gadījumos atļauju izsniedz atsevišķam produktam, kas paredzēts “segmentētām” pacientu grupām slimības jomā, un atļauju izsniedz vienai vielai attiecībā uz vairākām reti sastopamām slimībām, un šajā sakarā AR BAŽĀM KONSTATĒ, ka uzņēmumi var noteikt ļoti augstas cenas, taču dažu šo produktu sniegtā pievienotā vērtība nav vienmēr skaidri redzama;

18.

ATZĪST, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš zāļu pieejamībai pacientiem mazākās dalībvalstīs;

19.

UZSVER, cik svarīga ir ģenērisko un bioloģiski līdzīgo zāļu savlaicīga pieejamība, lai atvieglotu pacientu piekļuvi farmaceitiskai terapijai un uzlabotu valstu veselības sistēmu ilgtspēju;

20.

UZSVER, ka gan publiskie, gan privātie ieguldījumi ir būtiski inovatīvu zāļu pētniecībai un izstrādei. Būtu vēlams, ka tajos gadījumos, kad publiskajiem ieguldījumiem ir bijusi būtiska loma konkrētu inovatīvu zāļu izstrādē, ievērojama daļa no peļņas par ieguldījumiem šādos produktos tiktu izmantota turpmākā inovatīvā pētniecībā sabiedrības veselības interesēs, piemēram, izmantojot pētniecības posmā noslēgtus nolīgumus par ieguvumu sadali;

21.

UZSVER, ka farmācijas sistēmu darbība ES un tās dalībvalstīs ir atkarīga no trausla līdzsvara un sarežģītu mijiedarbību kopuma starp tirdzniecības atļauju izsniegšanu un inovācijas sekmēšanas pasākumiem, zāļu tirgu un valstu pieejām attiecībā uz cenu noteikšanu, iegādes kompensācijām un zāļu novērtēšanu un ka vairākas dalībvalstis ir paudušas bažas par to, ka šīs sistēmas var būt nelīdzsvarotas un ka ne vienmēr tās var veicināt iespējami labāko rezultātu pacientiem un sabiedrībai;

22.

ATGĀDINA 2013. gada 10. decembrī pieņemtos Padomes secinājumus par pārdomu procesu attiecībā uz modernām, reaģētspējīgām un ilgtspējīgām veselības sistēmām (1), 2014. gada 20. jūnijā pieņemtos Padomes secinājumus par ekonomikas krīzi un veselību (2), 2014. gada 1. decembrī pieņemtos Padomes secinājumus par inovāciju pacientu labā (3) un 2015. gada 7. decembrī pieņemtos Padomes secinājumus par personalizētu medicīnu pacientiem (4);

23.

ATGĀDINA veselības ministru neformālajā sanāksmē 2016. gada 18. aprīlī Amsterdamā par tematu “Inovatīvas un finansiāli pieejamas zāles” notikušās diskusijas, kurās tika uzsvērta dzīvības zinātņu nozares svarīgā loma Eiropā, jo īpaši izstrādājot efektīvas un jaunas ārstēšanas metodes pacientiem ar būtiskām neapmierinātām medicīniskajām vajadzībām. Vienlaikus tika konstatētas farmācijas sistēmu problēmas ES un tās dalībvalstīs un tas, ka vairākas dalībvalstis varētu vēlēties brīvprātīgi sadarboties un rīkoties, lai stātos pretī kopīgām problēmām, kuras šīs dalībvalstis ir apzinājušas saistībā ar valstu veselības aprūpes sistēmu ilgtspēju un kuri var būt saistīti ar vairākiem iespējamiem faktoriem, piemēram, zāļu finansiālo pieejamību, kas saistīta ar augstajām cenām, iespējamām stimulu neplānotām vai negatīvām sekām un atsevišķu dalībvalstu ietekmes trūkumu sarunās ar nozari;

24.

ATZINĪGI VĒRTĒ dalībvalstu par farmācijas nozares politiku atbildīgo augsta līmeņa pārstāvju neformālo sanāksmju laikā notikušās diskusijas 2015. gada 11. decembrī un 2016. gada 26. aprīlī, kuri tikās pirmo reizi un atzina pievienoto vērtību, kāda ir neformālām apspriedēm un viedokļu apmaiņai stratēģiskās politikas līmenī starp dalībvalstīm;

25.

ATZĪST, ka vairākas dalībvalstis ir paudušas interesi īstenot brīvprātīgu sadarbību starp divām vai vairākām dalībvalstīm veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējuma jomā, kā arī izpētīt brīvprātīgas sadarbības iespējas dažādās jomās, piemēram, jautājumos saistībā ar zāļu cenu noteikšanu un kompensācijām, darbībām, kuru mērķis ir potenciālo scenāriju analīze, apmaiņu ar informāciju un zināšanām, datu par cenām vākšanu un apmaiņu ar tiem, piemēram, sadarbību EURIPID ietvaros, un dažos gadījumos apvienojot mehānismus un resursus, kā arī instrumentus kopīgu sarunu vešanai par cenām un rīkojot agrīnus dialogus ar uzņēmumiem, kuri attīsta jaunus produktus; visām šīm darbībām arī turpmāk vajadzētu būt brīvprātīgām, un to prioritātei ir jābūt skaidrai pievienotajai vērtībai, kopīgām interesēm un mērķiem;

26.

ATZĪST, ka būtu lietderīgi veikt turpmāku analīzi, lai pārbaudītu, kā farmācijas sistēmas patlaban funkcionē ES un tās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz ES farmācijas jomas tiesību aktos ietverto konkrēto stimulu ietekmi, uz to, kā tos izmanto ekonomikas dalībnieki un kā tie ietekmē zāļu faktisko un finansiālo pieejamību, piekļuvi tām un inovāciju pacientu labā, tostarp attiecībā uz inovatīviem ārstēšanas risinājumiem izplatītām slimībām, kuras rada smagu slogu indivīdiem un veselības sistēmām;

27.

ATGĀDINA arī Eiropas Komisijas 2009. gada farmācijas nozares izmeklēšanas ziņojuma (5) attiecīgos konstatējumus, kuros uzsvērts, ka konkurences tiesību aktu ievērošanas modra kontrole ir ieguvums veselīgam un konkurētspējīgam zāļu tirgum;

28.

UZSVER, ka ir svarīgi turpināt tādu atvērtu un konstruktīvu daudzu dalībnieku dialogu ar farmācijas nozari, pacientu organizācijām un citām ieinteresētajām personām, kurš ir vajadzīgs, lai nodrošinātu jaunu un inovatīvu zāļu turpmāku izstrādi, kā arī farmācijas sistēmas ilgtspēju ES un tās dalībvalstīs, vienlaikus stiprinot sabiedrības veselības intereses un garantējot ES dalībvalstu veselības sistēmu ilgtspēju;

29.

ATZĪST, ka tās farmācijas sistēmas ES un tās dalībvalstīs, kuras raksturo kompetenču dalījums starp dalībvalstu un ES līmeni, var gūt labumu no dialoga un aptverošākas pieejas farmācijas politikai, paplašinot brīvprātīgu sadarbību starp dalībvalstīm, kuras mērķis ir lielāka pārredzamība, lai tādējādi aizsargātu kopīgās intereses, nodrošinātu pacientu piekļuvi drošām, efektīvām un finansiāli pieejamām zālēm, kā arī valstu veselības sistēmu ilgtspēju;

30.

ATGĀDINA par Eiropas Zāļu aģentūras un EUnetHTA publicēto ziņojumu par Eiropas Zāļu aģentūras un EUnetHTA trīs gadu darba plāna (2012–2015) (6) īstenošanu;

31.

ATZĪST iespējamo ieguvumu no tā, ka visas dalībvalstis apmainītos ar informāciju par pārvaldītu iekļaušanas līgumu īstenošanu un piemērošanu;

32.

ATZĪST – kaut arī šie Padomes secinājumi galvenokārt attiecas uz zālēm, ņemot vērā nozares specifiku, tādas pašas bažas attiecībā uz ilgtspējību un finansiālo pieejamību, kā arī apsvērumi par pētniecību un izstrādi, un veselības aprūpes tehnoloģijas novērtējumu (HTA) ir saistītas arī ar medicīniskām ierīcēm un in vitro diagnostikas medicīniskām ierīcēm;

AICINA DALĪBVALSTIS:

33.

apsvērt iespēju vēl vairāk attīstīt tikai dalībvalstu virzītu brīvprātīgu sadarbību starp attiecīgām iestādēm un maksātājiem dalībvalstīs, tostarp sadarbību dalībvalstu grupās, kuriem ir kopīgas intereses attiecībā uz zāļu cenu noteikšanu un kompensācijām, un izpētīt iespējamās jomas, kurās šāda brīvprātīga sadarbība var palīdzēt panākt lielāku finansiālo pieejamību un labāku piekļuvi zālēm. Attiecīgos un piemērotos gadījumos dalībvalstu grupas, kuras vēlētos izpētīt brīvprātīgu sadarbību, var izmantot arī starptautisku ekspertu zināšanas, pilnībā ievērojot dalībvalstu kompetences. Šāda brīvprātīga sadarbība varētu ietvert tādas darbības kā:

—

tādu jaunu zāļu ieviešanu nākotnē, kurām var būt ievērojama finansiāla ietekme uz veselības aprūpes sistēmām, izvērtēt jau sākumposmā, izmantojot tā dēvēto potenciālo scenāriju analīzi, kas ietver tālredzīgu prognozi attiecībā uz jaunām tendencēm un turpmāko attīstību farmaceitiskās pētniecības un attīstības jomā ar mērķi labāk paredzēt jaunu, dārgu un inovatīvu zāļu parādīšanos, kas potenciāli varētu ietekmēt pašreizējo politiku un praksi,

—	dalībvalstīm (piemēram, valsts iestādēm, kas atbild par cenu noteikšanu un kompensācijām) proaktīvi apmainīties ar informāciju, jo īpaši posmā pirms uzsākšanas, pienācīgi ņemot vērā spēkā esošos valsts noteikumus un regulējumus, piemēram, attiecībā uz darījumdarbības konfidencialitāti,

—	izpētīt iespējamas stratēģijas attiecībā uz brīvprātīgu kopīgu sarunu vešanu par cenām to dalībvalstu koalīcijās, kuras ir paudušas interesi to darīt,

—	apsvērt iespēju pastiprināt esošās sadarbības sistēmas un ierosmes nolūkā sekmēt vienošanos par pieejām, ar ko risina zāļu nepieejamības problēmu un tirgus nepilnību situācijas;

34.

apmainīties ar HTA metodēm un izvērtēšanas rezultātiem, izmantojot EUnetHTA un HTA tīklu, kā jau paredzēts saskaņā ar EUnetHTA kopīgo rīcību, vienlaikus atzīstot, ka finansiālā ietekme un cenu noteikšana ir jāaplūko atsevišķi no HTA un ka HTA rezultātu piemērojamība ir jāizvērtē valstu veselības sistēmām;

35.

neskarot esošo sadarbību EUnetHTA ietvaros, attiecīgos gadījumos sīkāk izpētīt dalībvalstu ierosinātu ciešāku brīvprātīgu sadarbību attiecībā uz HTA starp divām vai vairākām dalībvalstīm, piemēram, HTA ziņojumu un/vai HTA kopīgo ziņojumu savstarpēju atzīšanu;

36.

apsvērt iespēju katras ES prezidentūras laikā rīkot neformālu sanāksmi, kurā piedalītos dalībvalstu augsta līmeņa pārstāvji, kas atbild par farmācijas nozares politiku (piemēram, par farmācijas nozares politiku atbildīgie valsts direktori), mudinot stratēģiski pārdomāt un apspriest farmācijas sistēmas pašreizējo un turpmāko attīstību Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs, tādējādi novēršot dublēšanos un ievērojot kompetenču sadalījumu. Minētās diskusijas ir pilnīgi neformālas un attiecīgos un piemērotos gadījumos tās var izmantot kā ieguldījumu turpmākām pārdomām atbilstīgos ES forumos, jo īpaši Farmācijas preču un medicīnas ierīču jautājumu darba grupā, ja tiek skartas ES kompetences jomas.

37.

triju prezidentvalstu (Nīderlandes, Slovākijas un Maltas) komanda tiek aicināta kopā ar dalībvalstīm apzināt kopīgo bažu un problēmu kopumu, ko nākamās prezidentvalstis laikposmā no 2017. līdz 2020. gadam varētu apsvērt un/vai grozīt, pilnībā ņemot vērā kompetences dalībvalstu un ES līmenī;

38.

attiecīgos gadījumos šīs kopīgās bažas un problēmas tiks konkrēti risinātas ar dialoga, apmaiņas un (starptautiskas) sadarbības palīdzību, kā arī ar informācijas apmaiņu, pārraudzību un izpēti, kas dalībvalstu un ES līmenī notiks attiecīgos forumos, un, jo īpaši, ja tiks skartas ES kompetences jomas, ar Farmācijas preču un medicīnas ierīču jautājumu darba grupas starpniecību, izmantojot dalībvalstu, esošo tehnisko un politisko forumu un attiecīgos gadījumos Eiropas Komisijas pienesumu;

AICINA DALĪBVALSTIS UN KOMISIJU:

39.

izpētīt iespējamās sinerģijas starp darbu, ko veic regulatīvās struktūras, HTA struktūras un maksātāji, vienlaikus ņemot vērā to konkrētās atbildības jomas farmācijas ķēdē un pilnībā ievērojot dalībvalstu kompetences jomas, ar mērķi nodrošināt, lai pacientiem laikus un par pieņemamu cenu būtu pieejamas inovatīvas zāles, kas tirgū nonāk jo īpaši ar tādu ES regulatīvo instrumentu starpniecību, kuri paredz paātrinātu novērtēšanu, tirdzniecības atļauju izņēmuma apstākļos un tirdzniecības atļauju ar nosacījumiem, vienlaikus arī analizējot šo instrumentu efektivitāti un pārbaudot, kādi varētu būt skaidri un izpildāmi (priekš-) nosacījumi un tirgus pamešanas iespējas produktiem, kas tirgū ienāk ar šo mehānismu starpniecību, ar mērķi nodrošināt attiecīgo zāļu augsta līmeņa kvalitāti, iedarbīgumu un drošumu. Tāpēc šos produktus arī turpmāk attiecīgi izvērtēs un pārbaudīs attiecībā uz to ieguvumiem un riskiem, un piemērotību, lai iekļautu šajos instrumentos;

40.

sekmēt ciešāku sadarbību starp dalībvalstīm saistībā ar Eiropas veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējuma tīkla (EUnetHTA) pieņemto trešo kopīgo rīcību un pārdomāt turpmāko HTA sadarbību Eiropas līmenī laikposmā pēc 2020. gada, kad pašreizējās kopīgās rīcības darbības termiņš būs beidzies;

41.

uzlabot un pastiprināt esošo dialogu un sadarbību starp dalībvalstīm un ES līmenī, jo īpaši izmantojot esošos forumus un tehniskās darba struktūras un šajos forumos un struktūrās un turpinot ieguldīt darbā, ko veic cenu noteikšanas un kompensācijas jomā kompetento iestāžu tīkls (NCAPR), Farmācijas komiteja un ekspertu grupa pacientu drošai un savlaicīgai piekļuvei zālēm (STAMP), un sekmējot šo darbu;

42.

izvērtēt dažādo tehnisko struktūru, kas darbojas ES līmenī, svarīgumu un darbību ES farmācijas sistēmā, ietverot arī tās struktūras, kas darbojas Eiropas Komisijas pārraudzībā, ar mērķi precizēt un apstiprināt esošos uzdevumus, pienākumus un pilnvaras, lai novērstu darba dublēšanos un sadrumstalotību, un sniegt dalībvalstīm labāku priekšstatu un pārskatu par aktuālajām norisēm un diskusijām šajos forumos;

43.

apsvērt iespēju valsts un ES līmenī veikt papildu ieguldījumus reģistru pieejamībā un metožu izstrādē ar mērķi izvērtēt zāļu iedarbīgumu, tostarp izmantojot attiecīgus digitālus līdzekļus. Ieviešot līdzekļus, ar ko informē par zāļu iedarbīgumu pēc to laišanas apgrozībā, vajadzētu būt iespējai dalībvalstīm apmainīties ar informāciju, vienlaikus pilnībā ievērojot valstu konkrētās kompetences jomas un tiesību aktus, piemērojamos tiesību aktus par datu aizsardzību un citus tiesību aktus;

44.

apsvērt iespēju valsts un ES līmenī veikt papildu ieguldījumus tādu inovatīvu zāļu izstrādē, kuras paredzētas skaidri definētām neapmierinātām medicīniskām vajadzībām, jo īpaši izmantojot arī programmu “Apvārsnis 2020” un Novatorisku zāļu ierosmi (IMI) un iesaistot Eiropas Zāļu aģentūru, vienlaikus veicinot neierobežotu piekļuvi pētniecības datiem, pilnībā ievērojot piemērojamos tiesību aktus par datu aizsardzību un – attiecīgā gadījumā – par konfidenciālu uzskatāmu komerciālo informāciju, un apsverot tādus nosacījumus kā līdztiesīga licencēšana, kuras mērķis ir nodrošināt taisnīgu atlīdzību par ieguldījumu ar publiskiem līdzekļiem finansētā pētniecībā, kas ir būtiski palīdzējusi izstrādāt sekmīgas zāles;

45.

izpētīt šķēršļus esošo metožu izmantošanā un apsvērt jaunus risinājumus tirgus nepilnību novēršanai, jo īpaši arī mazos tirgos, kad plaši lietoti produkti kļūst nepieejami vai jauni produkti netiek ieviesti valstu tirgos, piemēram, uzņēmumu ekonomisku apsvērumu dēļ;

AICINA EIROPAS KOMISIJU:

46.

turpināt pašreizējās darbības, ar ko racionalizē spēkā esošo tiesību aktu par zālēm retu slimību ārstēšanai īstenošanu un ar ko pārliecinās par to, vai pašreizējie noteikumi tiek piemēroti pareizi un vai stimuli un atlīdzība tiek sadalīti taisnīgi, un vajadzības gadījumā apsvērt iespēju pārskatīt reglamentējošos noteikumus par zālēm retu slimību ārstēšanai, nekavējot tādu zāļu izstrādi, kuras nepieciešamas retu slimību ārstēšanai;

47.

pēc iespējas drīz un ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, vienlaikus pilnībā ievērojot dalībvalstu kompetences jomas, sagatavot:

pārskatu par pašreizējiem ES leģislatīvajiem instrumentiem un ar tiem saistītiem stimuliem, kuru mērķis ir veicināt ieguldījumus zāļu izstrādē un zāļu tirdzniecības atļaujās, ko izsniedz Eiropas Savienībā ieviestas tirdzniecības atļaujas turētājiem – papildu aizsardzības sertifikāti (Regula (EK) Nr. 469/2009), cilvēkiem paredzētas zāles (Direktīva 2001/83/EK un Regula (EK) Nr. 726/2004), zāles reti sastopamu slimību ārstēšanai (Regula (EK) Nr. 141/2000) un pediatrijā lietojamas zāles (Regula (EK) Nr. 1901/2006);

uz pierādījumiem balstītu analīzi par šajos īstenotajos ES leģislatīvajos instrumentos ietverto stimulu ietekmi uz inovāciju, kā arī uz zāļu pieejamību, cita starpā arī piegādes traucējumiem un atliktu vai nenotikušu laišanu tirgū, un piekļuvi tām, ietverot arī ļoti dārgas būtiskas zāles, kuras paredzēts lietot veselības stāvokļos, kas pacientiem un veselības sistēmām rada ļoti lielu slogu, kā arī uz ģenērisko zāļu pieejamību. Starp šiem stimuliem īpaša uzmanība būtu jāpievērš papildu aizsardzības sertifikātu mērķim, kā definēts relevantajā ES leģislatīvajā instrumentā, un “Bolar” patenta izņēmuma izmantošanai (7), datu ekskluzivitātei attiecībā uz zālēm un tirgus ekskluzivitātei attiecībā uz zālēm reti sastopamu slimību ārstēšanai;

attiecīgos gadījumos ietekmes analīzē cita starpā būtu jāaplūko arī zāļu izstrāde un sekas, ko rada nozares cenu noteikšanas stratēģijas attiecībā uz šiem stimuliem.

Komisija veiks analīzi, balstoties uz informāciju, kas ir darīta pieejama vai ir savākta, tostarp no dalībvalstīm un citiem relevantiem avotiem.

Šajā nolūkā Komisijai līdz 2016. gada beigām būtu jāsagatavo grafiks un metodika šajā punktā minētās analīzes veikšanai;

48.

turpināt un, ja iespējams, pastiprināt – tostarp ar ziņojumu par nesenām konkurences lietām, ņemot vērā farmācijas nozares 2008./2009. gada izmeklēšanu, – apvienošanās noteikumu īstenošanu, ievērojot EK Apvienošanās regulu (Regulu (EK) Nr. 139/2004), un pārraudzību, metožu izstrādi un izmeklēšanu – sadarbībā ar valsts konkurences iestādēm Eiropas Konkurences tīklā (EKT) – saistībā ar iespējamiem tirgus ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem, pārāk augstu cenu noteikšanu, kā arī citiem tirgus ierobežojumiem, kas jo īpaši attiecas uz farmācijas uzņēmumiem, kuri darbojas ES, piemēram, ierobežojumiem, kas pastāv saskaņā ar 101. un 102. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību;

49.

pamatojoties uz 47. un 48. punktā minēto pārskatu, analīzi un ziņojumu un ņemot vērā ES starptautiskās saistības un cita starpā arī pacientu vajadzības, veselības sistēmas un ES balstītas farmācijas nozares konkurētspēju, Farmācijas preču un medicīnas ierīču jautājumu darba grupā un, ja tiek skarti vispārēji veselības jautājumi, Sabiedrības veselības aizsardzības jautājumu darba grupā augstāko amatpersonu līmenī apspriest iznākumu un iespējamos risinājumus, ko ierosinājusi Komisija.

(1) OV C 376, 21.12.2013., 3. lpp., kļūdas labojums OV C 36, 7.2.2014., 6. lpp.

(2) OV C 217, 10.7.2014., 2. lpp.

(3) OV C 438, 6.12.2014., 12. lpp.

(4) OV C 421, 17.12.2015., 2. lpp.

(5) 12097/09 + ADD1 + ADD2.

(6) http://www.ema.europa.eu/docs/en_GB/document_library/Report/2016/04/WC500204828.pdf

(7) 10. panta 6. punkts Direktīvā 2001/83/EK (2001. gada 6. novembris) par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm.

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 269

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	59. sējums 2016. gada 23. jūlijs

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	II Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Komisija
2016/C 269/01	Komisijas paziņojums – Norādījumi par to, kā nodrošināt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas ievērošanu Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondi) īstenošanā	1
2016/C 269/02	Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju (Lieta M.8100 – IK / Five Arrows / I@D) ( 1 )	20
2016/C 269/03	Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju (Lieta M.8082 – General Motors France / Groupe Dubreuil / Claro) ( 1 )	20

	V Atzinumi
	PROCEDŪRAS, KAS SAISTĪTAS AR KONKURENCES POLITIKAS ĪSTENOŠANU
	Eiropas Komisija
2016/C 269/09	Iepriekšējs paziņojums par koncentrāciju (Lieta M.8108 – CVC / Sisal Group) – Lieta, kas pretendē uz vienkāršotu procedūru ( 1 )	39

	Valūta	Maiņas kurss
USD	ASV dolārs	1,1014
JPY	Japānas jena	116,86
DKK	Dānijas krona	7,4390
GBP	Lielbritānijas mārciņa	0,84108
SEK	Zviedrijas krona	9,4979
CHF	Šveices franks	1,0860
ISK	Islandes krona
NOK	Norvēģijas krona	9,3847
BGN	Bulgārijas leva	1,9558
CZK	Čehijas krona	27,023
HUF	Ungārijas forints	313,34
PLN	Polijas zlots	4,3554
RON	Rumānijas leja	4,4609
TRY	Turcijas lira	3,3560
AUD	Austrālijas dolārs	1,4717
CAD	Kanādas dolārs	1,4436
HKD	Hongkongas dolārs	8,5420
NZD	Jaunzēlandes dolārs	1,5748
SGD	Singapūras dolārs	1,4934
KRW	Dienvidkorejas vona	1 251,19
ZAR	Dienvidāfrikas rands	15,6920
CNY	Ķīnas juaņa renminbi	7,3500
HRK	Horvātijas kuna	7,4863
IDR	Indonēzijas rūpija	14 445,45
MYR	Malaizijas ringits	4,4696
PHP	Filipīnu peso	51,836
RUB	Krievijas rublis	71,0806
THB	Taizemes bāts	38,463
BRL	Brazīlijas reāls	3,6138
MXN	Meksikas peso	20,4913
INR	Indijas rūpija	73,8783

	IV Paziņojumi
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Padome
2016/C 269/04	Padomes secinājumi par pārtikas produktu uzlabošanu	21
2016/C 269/05	Padomes secinājumi par nākamajiem soļiem saskaņā ar pieeju Viena veselība, lai apkarotu mikrobu rezistenci	26
2016/C 269/06	Padomes secinājumi par līdzsvara stiprināšanu farmācijas sistēmās Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs	31
	Eiropas Komisija
2016/C 269/07	Euro maiņas kurss	37
	Revīzijas palāta
2016/C 269/08	Īpašais ziņojums Nr. 18/2016 – ES sistēma ilgtspējīgas biodegvielas sertificēšanai	38


	(1) Dokuments attiecas uz EEZ