20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/1

Ziņotājs:

José María ZUFIAUR NARVAIZA

1.1.

EESK piekrīt, ka 2003. gadā pieņemtā Eiropas Drošības stratēģija ir jāpārskata, lai to pielāgotu starptautiskajai situācijai, kas ir būtiski mainījusies. Būdama Eiropas iestāžu padomdevēja struktūra un organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāve, komiteja uzskata, ka ar to jākonsultējas jaunās stratēģijas izstrādes procesā un stratēģijā strukturēti jāiesaista pilsoniskā sabiedrība. EESK uzskata, ka globālā stratēģija jāpārskata īsākos laika intervālos, piemēram, ik pēc pieciem gadiem, pieskaņojoties Parlamenta un Komisijas pilnvaru termiņiem.

1.2.

ES saskaras ar krīzi, kuras galvenās pazīmes ir sociālā dezintegrācija, savstarpējā atkarība, institucionālais vājums un globāla rakstura nevienlīdzība. Esam iegājuši laikmetā, kurā sociālā atstumtība ir galvenais konfliktu cēlonis, un to novēršanai ar militāru iejaukšanos vien nepietiek.

1.3.

Ģeopolitiskās un ģeoekonomiskās konkurences augošā dinamika un dažu lielvaru neatlaidīgie centieni sadalīt pasauli ietekmes sfērās iedarbojas uz Eiropas stratēģisko modeli, kura pamatā ir sadarbība un pozitīvi noteikumi, tāpēc šis modelis ir jāpielāgo.

1.4.

EESK uzskata, ka tik sarežģītā starptautiskā situācijā eiropieši savas vērtības un intereses spēs aizstāvēt tikai tad, ja mērķi, politika un līdzekļi būs saskaņotāki. Eiropas ārpolitika sākas pašā Savienībā, jo iekšpolitika un ārpolitika ir nesaraujami saistītas.

1.5.

Eiropas iedzīvotāji pārvarēs pašreizējo neapmierinātību, jutīsies kā eiropieši un uzticēsies Eiropas Savienībai tikai tad, ja ES mainīs kursu un pozicionēs sevi kā iedzīvotāju drošības, brīvības un labklājības virzītājspēku un vienlīdzības aizstāvi Eiropā un visā pasaulē.

1.6.

Ir jāpadziļina Eiropas politiskā integrācija, lai panāktu suverenitāti globalizētā pasaulē, pieņemtu tādus lēmumus, kas atdzīvinātu entuziasmu par Eiropas projektu un atjaunotu sociālo līgumu, kā arī novērstu demokrātijas deficītu.

1.7.

Lai īstenotu ES ārpolitiku un drošības un aizsardzības politiku, tām vajadzētu piešķirt vairāk līdzekļu un izmantot elastīgākas darba metodes, kuras vienlaikus ciešāk jāsaskaņo starp dalībvalstīm un Eiropas iestādēm.

1.8.

ES aizsardzības jomā ir vajadzīga efektīvāka koordinācija un kopīga plānošana, gatavojoties virzībai uz Eiropas aizsardzības savienību. Šajā nolūkā ir jāpalielina finansējums un jāsekmē Eiropas aizsardzības rūpniecības attīstība, kā arī jānovērš izdevumu dublēšanās, apvienojot un kopīgi izmantojot instrumentus. Papildus nozīmīgu kopīgo projektu veicināšanai liela nozīme ir arī labākai pārvaldībai un konsekventai institucionālajai struktūrai. Tas jāpanāk, nekaitējot transatlantiskajām attiecībām un ciešai sadarbībai ar aliansēm un organizācijām, kurām pievienojusies lielākā daļā ES dalībvalstu, piemēram, ar NATO.

1.9.

EESK uzskata, ka jaunās globālās stratēģijas prioritātēm vajadzētu būt šādām: a) sekmēt kandidātvalstu, īpaši Rietumbalkānu valstu, virzību uz pievienošanos un stabilizēt austrumu un dienvidu kaimiņvalstis, tostarp reaģējot uz migrācijas un bēgļu plūsmām; b) sekmēt iedarbīgāku, efektīvāku un atpazīstamāku kopējo drošības un aizsardzības politiku (KDAP), kas balstīta uz stingru un skaidrāk definētu Eiropas aizsardzības tehnisko un rūpniecisko pamatu (EDTIB); c) stiprināt efektīvu un reformētu daudzpusējo drošības sistēmu, sociāli ekonomisko un attīstības pārvaldību; kā arī d) veicināt tirdzniecību un investīcijas. Minētajās prioritātēs būtu jāietver divas transversālas dimensijas: ilgtspējīga attīstība plašā nozīmē un pilsoniskās sabiedrības organizāciju stiprināšana.

1.10.

Īstenojot tradicionālo preventīvo un daudzpusējo diplomātiju, ES vajadzētu kļūt par regulatīvu un konstruktīvu spēku, kas veicina iekļaujošu pārvaldību, atbalstot jaunietekmes ekonomikas valstu līdzdalību daudzpusējās organizācijās.

1.11.

Eiropas Savienībai, kas tika izveidota, lai Eiropā nostiprinātu mieru, savā globālajā stratēģijā par svarīgu mērķi jāizvirza miera uzturēšana un veicināšana, un vissvarīgākās šajā saistībā ir drošības un aizsardzības politika, diplomātiskā darbība un pilsoniskās sabiedrības loma.

1.12.

Saistībā ar bēgļu krīzi EESK uzskata, ka ES ir vajadzīga kopēja bēgļu, patvēruma un imigrācijas politika, ko īstenotu viena Eiropas iestāde un kas garantētu kopīgu, proporcionālu un solidāru Eiropas valstu saistību izpildi.

1.13.

EESK uzskata, ka attīstības mērķiem paredzētā ES finansējuma piešķiršanas sistēmā vajadzētu veikt izmaiņas, lai finansējums būtu elastīgāks, daudzfunkcionāls un pielāgots konkrētiem apstākļiem.

1.14.

Papildus komerciālajiem aspektiem visi tirdzniecības megalīgumi, par kuriem pašlaik notiek sarunas vai kuri ir ratifikācijas posmā, iegūst arī neapstrīdamu ģeopolitisko dimensiju. Topošajā ES globālajā stratēģijā ir svarīgi ņemt vērā šādu līgumu ģeopolitisko ietekmi, stiprināt daudzpusējās attiecības un novērst spriedzi starp tirdzniecības blokiem. Tā kā minētie līgumi ietekmē dzīvesveidu, EESK uzskata, ka ir svarīgi ņemt vērā pilsoniskās sabiedrības un visu iedzīvotāju prasības un bažas šajā jautājumā.

1.15.

Pēc EESK domām, ES ārpolitikas un drošības politikas īstenošanā līdztekus diplomātiskajai darbībai svarīga nozīme ir arī pilsoniskās sabiedrības, tās darbības un saikņu stiprināšanai. Tāpēc EESK ierosina šo elementu nepārprotami iekļaut KĀDP prioritārajos mērķos.

1.16.

Mēs uzskatām, ka EESK, būdama Eiropas iestāžu padomdevēja struktūra un dalībvalstu organizētas pilsoniskās sabiedrības visu lielāko organizāciju pārstāve, ir piemērota, lai kļūtu par ES iestāžu, it īpaši Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) un Eiropas Komisijas, nozīmīgu partneri ES kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanā.

1.17.

Šajā nolūkā komiteja ierosina kopīgi izvērtēt minētās prioritātes un EĀDD un EESK sadarbības iespējas.

1.18.

EESK piedāvā palīdzēt EĀDD sagatavot novērtējuma ziņojumu par pilsoniskās sabiedrības pašreizējo iesaisti Eiropas ārpolitikas jomā.

1.19.

Ierosinām organizēt komitejā ikgadēju uzklausīšanas sanāksmi par ārpolitiku un drošības politiku, kurā piedalītos Augstā pārstāve un nozīmīgākās Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

2.1.

EESK norāda, ka nepieciešama jauna stratēģija, kas visus ES ārējās darbības instrumentus, tostarp drošības un aizsardzības instrumentus, apvieno saskaņotā un aktualizētā vispārējā satvarā. Šajā nolūkā vajadzīgas izmaiņas Eiropas ārējās darbības mērķos, prioritātēs, interesēs un instrumentos, piešķirot tai visaptverošu perspektīvu, kas ļautu pārvarēt šauru pieeju un valstu pretestību un pastiprinātu koordināciju un elastīgumu (1)  (2).

2.2.

Neskatoties uz būtisko progresu sociālajā jomā vairākos aspektos, kas ietverti Tūkstošgades attīstības mērķos, tādas parādības kā Rietumu ietekmes mazināšanās, jaunietekmes valstu nostiprināšanās, informācijas tehnoloģiju ietekmes palielināšanās, demogrāfiskās tendences un arvien lielāka nevienlīdzība liecina, ka pasaules ģeopolitiskā vide būs vēl sarežģītāka un palielināsies pretestība modelim, kas balstīts uz atvērtai sabiedrībai raksturīgām normām un vērtībām. Šāda tendence vērojama daudzpusējās iestādēs, kuras nav pielāgojušās jaunajai daudzpolārajai pasaulei. Tā rezultātā starptautiskās normas izzūd, bet ģeopolitikas nozīme iegūst jaunu dimensiju. Dalībnieku, tostarp nevalstisko organizāciju un pārvalstisko uzņēmumu, skaita palielināšanās un postošu tehnoloģiju attīstība apgrūtina stratēģiskas programmas izstrādi un sarežģītas vides pārvaldību.

2.3.

Vissteidzamāk risināmie apdraudējumi ES pastāv trīs jomās – migrācijas plūsmu pārvaldība, kontinenta aizsardzība pret terorisma draudiem, kā arī iespējamas militārās agresijas un kiberuzbrukumu ES dalībvalstīm novēršana. Pārējām problēmām, apdraudējumiem un briesmām lielākoties ir globāls raksturs: klimata pārmaiņas, finanšu un ekonomikas krīzes, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, korupcija, organizētā noziedzība, pandēmijas, humanitārās krīzes utt. Eiropas Savienībai jāpiedalās visu šo problēmu risināšanā. KĀDP jākļūst par daudz iedarbīgāku instrumentu nekā pašlaik, lai aizstāvētu Eiropas Savienības un dalībvalstu intereses, kas savukārt ir ļoti svarīgi, lai dalībvalstis plašāk iesaistītos ES ārpolitikā un drošības politikā. Kā norādīja Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas priekšsēdētāja vietniece, mums nepieciešama stratēģija, lai aktīvi aizstāvētu mūsu intereses, apzinoties, ka mūsu vērtību veicināšana ir mūsu interešu neatņemama sastāvdaļa.

2.4.

Kopš 2003. gada stratēģijas pieņemšanas faktiski ir notikušas divas strukturālas pārmaiņas.

2.4.1.

Pirmkārt, mēs saskaramies ar krīzi, kuras galvenās pazīmes ir sociālā dezintegrācija, savstarpējā atkarība, institucionālais vājums un globāla rakstura nevienlīdzība. Mūsdienās globalizācija nozīmē tuvumu, atpazīstamību un iedzīvotāju blīvumu. Nevienlīdzība ir kļuvusi par globālu iezīmi. Krasās sociālās atšķirības ir masveida pārvietošanās pamats. Arvien ciešāk savstarpēji saistītā pasaule, kurā vērojama ļoti liela nevienlīdzība, rada nestabilitāti un nedrošību. Esam iegājuši sociālās atstumtības konfliktu laikmetā, un to novēršanai ar militāru iejaukšanos vien nepietiek. Mums ir jāanalizē globāla rakstura sociāls jautājums un uz to jāreaģē, kā to darīja Eiropas nacionālajās valstīs XIX un XX gadsimtā. Savukārt starptautiskā līmenī tas veikts ar 1944. gada Filadelfijas deklarācijas palīdzību. Šim nolūkam būs nepieciešamas regulatīvas, solidaritātes un sadarbības politikas.

2.4.2.

Otrkārt, pieaug ģeopolitiskā konkurence, un ne tikai Eiropas kaimiņvalstīs. Mūs ietekmē mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis. Piemēram, konflikti Ukrainā, Sīrijā, Irākā, Lībijā un Sāhelā mūs tieši skar saistībā ar tirdzniecību, džihāda terorismu, energoapgādi, bēgļu un migrantu plūsmām. Tas ietekmē Eiropas stratēģisko modeli, kas balstīts uz sadarbību un pozitīvu nosacītību.

2.4.3.

Joprojām aktuāls ir spēkā esošās stratēģijas apgalvojums, ka “vislabākā drošas pasaules aizsardzība ir demokrātiskas valstis ir labu pārvaldību”. Tomēr šajā stratēģijā ir arī dažas nepilnības: 1) kopumā tā nav devusi gaidītos rezultātus, izņemot atsevišķus gadījumus, it īpaši saistībā ar pievienošanos ES; 2) tiek pausti arī citi vēstījumi, kuru pamatā ir specifiskas reliģijas interpretācijas, piemēram, pašpasludinātā “Islāma valsts”, vai zināms autoritārs nacionālisms, piemēram, Krievijā un Ķīnā (lielvaras, kuras tieši ietekmē ES paplašināto kaimiņvalstu loku), kur ģeopolitikas koncepcija balstīta uz ietekmes zonām; 3) bieži vien netika ņemtas vērā atšķirības starp valstīm, ar kurām ES mēģinājusi izveidot partnerību; 4) ES paziņojumi nereti neatbilda ES īstenotajai politikai; 5) netika pietiekami ņemts vērā, ka demokrātiju un tiesiskumu nevar ieviest no ārpuses, bet jāveido valsts iekšienē.

2.5.

Lai aizstāvētu savus vispārējos principus un vērtības, ES ir jāpielāgo sava stratēģija, lai efektīvāk īstenotu šos principus un vērtības, izmantojot to, ko EĀDD dēvē par “pragmatisko ideālismu”.

3.1.

Tas, ka ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums, ir vispārpieņemts apgalvojums. Lai minētās politikas būtu efektīvas, tām jāizvirza vienādi mērķi, tām jābūt integrētām, saskaņotām un to vispārējie un kopējie aspekti nedrīkst būt atšķirīgi. EESK uzskata, ka ES ārpolitikas globālās stratēģijas abi galvenie pīlāri jāveido pašā Savienībā.

3.1.1.

Pirmais pīlārs ir pamata faktors, kas nosaka ES pievilcīgumu pasaulē: tās dzīvesveida modelis, kas balstīts uz brīvību un cilvēktiesībām, kā arī visu iedzīvotāju sociālo kohēziju. Nav reāli domāt par strukturētāku, uz plašāku līdzdalību balstītu un efektīvāku ES ārpolitiku un drošības politiku, kamēr nav novērsta ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības palielināšanās starp dalībvalstīm, ES sociālā modeļa pavājināšanās, solidaritātes un uzticēšanās trūkuma izpausmes, atgriešanās pie valstu robežām, pieaugošās grūtības pieņemt kopīgus lēmumus, augošā iedzīvotāju neapmierinātība vai populistu, ksenofobu un eirofobu kustību vēršanās plašumā. Ir jāpadziļina Eiropas politiskā integrācija, iespējams, atgriežoties pie līgumos paredzētajiem ciešākas sadarbības pasākumiem, lai panāktu suverenitāti globalizētajā pasaulē un pieņemtu lēmumus, kuri atjaunotu entuziasmu saistībā ar Eiropas projektu un atjaunoto sociālo līgumu, kā arī lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanas un demokrātijas atbilstību.

3.1.2.

Otrais pīlārs attiecas uz plašāku Eiropas integrāciju un kopēju rīcības instrumentu un politiku izstrādi tādās jomās kā migrācijas plūsmas, energoapgāde, klimata pārmaiņas, starptautiskais terorisms, pārtikas nodrošinājums, tirdzniecības politika, cīņa pret organizēto noziedzību, kā arī efektīvu Eiropas ieguldījumu un darbvietu radīšanas plānu, Eiropas sociālo dimensiju un iekšējā tirgus izveides pabeigšanu. Eiropas iedzīvotāji pārvarēs pašreizējo neapmierinātību, jutīsies kā eiropieši un uzticēsies Eiropas Savienībai tikai tad, ja ES mainīs kursu un pozicionēs sevi kā iedzīvotāju drošības, brīvības un labklājības virzītājspēku un vienlīdzības aizstāvi Eiropā un visā pasaulē.

3.2.

Pēc EESK domām, viena no ES prioritātēm ir Eiropas vienotā tirgus pilnveidošana, kas ietver rūpniecības politiku, finanšu sistēmu, telekomunikāciju un transporta politiku, digitālās tehnoloģijas un aizsardzības nozares. Savukārt ārpolitikā jāpievēršas aizvien lielākam skaitam jautājumu, kas saistīti ar ES rīcībpolitikām, citstarp sociālajā, vides, enerģētikas, digitālajā, ekonomikas, rūpniecības un transporta jomā. Tāpat jādefinē ilgtermiņa redzējums, kurā viens no svarīgākajiem pīlāriem tirdzniecības un ieguldījumu veicināšanai ir ārējā ekonomiskā politika. Tāpēc ir steidzami jāizstrādā kopējā enerģētikas politika, kā arī kopējā politika migrācijas un patvēruma jomā.

3.3.

Jaunajā pasaules ģeostratēģiskajā situācijā ES nav citas iespējas kā vienīgi attīstīt savas spējas drošības un aizsardzības jomā. Šajā nolūkā neizbēgami ir vajadzīga integrētāka ārpolitika – pakāpeniski samazinās dalībvalstu spēja atsevišķi reaģēt starptautiskajā līmenī, un kopīga rīcība nāktu par labu visiem – un lielāka nozīme jāpiešķir Eiropas aizsardzības politikai. Tas jādara, nosakot drošības un aizsardzības koncepciju, kas būtu daudz plašāka par spēka pielietošanu. Turklāt jāapstiprina, ka aizsardzības politika ir paredzēta preventīvai izmantošanai, ka tai ir arī atturoša funkcija, taču tā var būt arī instruments galējas nepieciešamības gadījumā, kad nav citu iespēju aizstāvēt vitālās intereses un īstenot aizsardzības pienākumu. Šim mērķim ir vajadzīgs vairāk līdzekļu, un tie jāizmanto efektīvāk. Neraugoties uz 28 dažādām militārām struktūrām, ES tērē 40 % no budžeta, kas valsts aizsardzībai piešķirts ASV. Papildus jāmin arī būtiska pārklāšanās un vāja aizsardzības nozares attīstība, tādēļ nepieciešams lielāks finansējums un kopīgi plānošanas un uzraudzības instrumenti. ES dalībvalstu valdībām un pilsoņiem ir jāsaprot, ka drošība, labklājība un brīvība ir nesaraujami saistītas. Lielāka ES stratēģiskā autonomija aizsardzības jomā tomēr nedrīkst būt pretrunā vai nesavienojama ar transatlantiskajām attiecībām, un jāturpina sadarbība ar aliansēm un organizācijām, kurām pievienojušās lielākā daļa ES dalībvalstu, jo īpaši ar NATO, kas joprojām veido ES kopīgās aizsardzības pamatu.

3.4.

Eiropas aizsardzības politika jāvirza uz divām galvenajām jomām: 1) ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju, Eiropas Savienībai kā uz drošības garantu ārpus tās robežām jāorientējas uz paplašināto kaimiņvalstu loku, cilvēktiesību atbalstu un attīstības veicināšanu kaimiņvalstīs; 2) veicināt brīvu piekļuvi pasaules sabiedriskajiem labumiem un uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību.

3.5.

ES aizsardzības rūpniecībai ir svarīga nozīme, lai panāktu stratēģisku Eiropas Savienības autonomiju. Tās konkurētspēja ir vērtība, kas ievērojami pārsniedz privātā sektora intereses. ES aizsardzības rūpniecībā ir jāpārvar sadrumstalotība; šā procesa veiksmīga norise ir cieši saistīta ar tādu nozīmīgu instrumentu izmantošanu kā sadarbības projektu īstenošana, atbilstoša finansējuma piešķiršana nākamajai sagatavošanās darbībai (3) un īpašas budžeta pozīcijas izveide nākamajā daudzgadu finanšu shēmā.

3.6.

Ideja par to, ka mūsu faktiskā kaimiņvalstu loka – mūsu kaimiņu un viņu kaimiņu – stabilitāte ir svarīga mūsu iekšējai stabilitātei, tieši attiecas uz terorisma draudiem, ko rada pašpasludinātā “Islāma valsts”. Tas nozīmē, piemēram, ka politiska risinājuma rašana attiecībā uz karu Sīrijā ir tieša ES atbildība, kas ietver reaģēšanu uz vienu no problēmas cēloņiem. Jāuzlabo arī koordinācijas darbības terorisma apkarošanas un izlūkošanas jomā. Par obligātu prasību jānosaka plašāka informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm un Eiropas izlūkdienesta izveide. Turklāt ir jāizstrādā globāla terorisma apkarošanas stratēģija, lai analizētu terorisma cēloņus, novērstu sadursmes reliģisko uzskatu dēļ un, pretēji tam, sekmētu sadarbību starp kopienām ar atšķirīgām pārliecībām cīņā pret teroristu fanātismu. Īpaši svarīgi ir atbalstīt arābu un islāmticīgo pasauli (kas vissmagāk cietusi no tā sauktās “Islāma valsts” uzbrukumiem), lai apkarotu šos draudus no iekšienes. Eiropas terorisma apkarošanas stratēģijā jāiekļauj arī pasākumi, kas vērsti pret ieroču pārdošanu un nelikumīgu tirdzniecību vai finansējuma avotiem. Pilsoniskās sabiedrības attiecībām ar mūsu paplašināto kaimiņvalstu loku var būt pozitīva loma šajos centienos.

3.7.

Vajadzētu palielināt ārējās darbības elastīgumu. Lielāks elastīgums nedrīkst radīt sadrumstalotību – tas jāpanāk, pilnībā izmantojot LES un LESD paredzētos instrumentus. Tādēļ nepieciešams veicināt dalībvalstu konstruktīvas atturēšanās iespēju Padomē saistībā ar KĀDP un KDAP. Šajā kontekstā attiecībā uz starptautiskās drošības pastiprināšanu EESK vēlreiz norāda uz nepieciešamību aizsargāt ārpolitikas jomā konkrētas vērtības, tostarp Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu ievērošanu. Tomēr gadījumos, kad ar pašreizējiem instrumentiem nav iespējams panākt pieņemamu risinājumu, jāveido ad hoc grupas, iesaistot tajās Augsto pārstāvi vai, ja tas nav iespējams, citas Eiropas iestāžu struktūras, lai vienprātības princips neparalizētu Eiropas Savienības veiktspēju ārpolitikas jomā. Par paraugu citiem tīkliem var kalpot Zaļās diplomātijas tīkls, kura izveides sākotnējais nolūks bija veicināt vides mērķu integrēšanu ES ārējās attiecībās un kuram bija nozīmīga loma ES diplomātisko pasākumu mobilizēšanā un koordinēšanā pirms COP21.

3.8.

ES nevajadzētu gaidīt nākamo krīzi, lai meklētu papildu līdzekļus ārpolitikas jomā. Līdzekļiem jābūt saskaņotiem ar mērķiem, un tie nedrīkst būtiski mainīties atkarībā no konjunktūras. Ar atbilstīgu plānošanu jānosaka jomas, kurām ES finansējums šobrīd ir nepietiekams. Tādējādi būs iespējams izvairīties no tā, ka notiek tikai reaģēšana, kas pēdējos gados bija raksturīga ES dažādu krīžu laikā. Ir jāpalielina ES budžets ārējai darbībai, īpaši humanitārajā, migrācijas, attīstības, izglītības, pretterorisma un diplomātijas jomā, kā arī spēcīgākas organizētas pilsoniskās sabiedrības izveidei.

4.1.

EESK uzskata, ka saistībā ar jauno stratēģiju ir vēlreiz jāveic ES analīze par starptautisko situāciju un par ES turpmāko lomu tajā. Ir svarīgi atrast jaunas pieejas, kas balstītas uz aktīvu iesaisti iedzīvotāju līdztiesības nodrošināšanā drošības, brīvības un labklājības jomā, kā arī uzsvērt ES stiprās puses. To vidū jāmin mērķis izveidot lielāko iekšējo tirgu pasaulē, aktīva tirdzniecības politika, sadarbības un humānās palīdzības politika ar vislielāko finansējumu pasaulē, uz tiesiskuma un demokrātijas principu ievērošanu balstīts dzīvesveids, uz ekonomisko un sociālo kohēziju balstīts sociālais modelis, atbalsts ilgtspējīgas attīstības modelim, kura pamatā ir cīņa pret nevienlīdzību un vides aizsardzība, kas ietver arī stingrus klimata politikas mērķus.

4.2.

Iekšējās kohēzijas un politiskās gribas trūkums līdz šim ir ierobežojis ES lomu pasaulē. Eiropas Savienības mērķis nav kļūt par lielvaru, bet gan efektīvāk izmantot savu ietekmi. Tādēļ tai jāorientējas uz tām jomām, kurās ES rīcība rada vislielāko pievienoto vērtību un kurās var panākt lielāku ietekmi, īpaši kaimiņu reģionos un tādās starptautiskās organizācijās kā Apvienoto Nāciju Organizācija, SVF, Pasaules Banka un G20, kur dalībvalstu savstarpējā koordinācija nav pietiekama un ierobežo ES ietekmes spēju. Šajā ziņā EESK pozitīvi vērtē Komisijas 2015. gada oktobra priekšlikumu par eurozonas vienotu pārstāvību SVF un citās starptautiskās struktūrās.

4.3.

Tiecoties kļūt par regulatīvu un konstruktīvu spēku, Eiropas Savienībai arī turpmāk jāīsteno tradicionālā preventīvā un daudzpusējā diplomātija. Iestāšanās par pasaules kārtību, kas balstīta uz tiesiskumu un atvērtību, ir Eiropas Savienības identitātes pamatiezīme starptautiskajā līmenī. ES, būdama tirdzniecības lielvara, izmanto savstarpēji savienotas pasaules priekšrocības enerģētikas, finanšu, kibertelpas un jūras transporta jomā (pa jūras ceļiem pārvadā gandrīz 90 % no ES ārējās tirdzniecības apjoma). Kodoldrošībai un energoapgādes drošībai ir jāpaliek uzmanības centrā.

4.4.

Jāturpina arī sadarbība dažādos reģionālās integrācijas procesos, piemēram, ECOWAS, ASEAN un Mercosur.

4.5.

Eiropas Savienībai ir jāstiprina demokrātiska un iekļaujoša pārvaldība, veicinot jaunietekmes ekonomikas valstu līdzdalību daudzpusējās organizācijās, lai mierīgā ceļā mazinātu saspīlējumu un nepieļautu, ka veidojas alternatīvi vai pret pašreizējiem pārvaldības mehānismiem vērsti mehānismi.

4.6.

ES ir jāaizstāv savas vērtības un principi, tostarp cilvēktiesību universālums un nedalāmība, cīņa pret nāvessodu un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, personu ar atšķirīgu seksuālo identitāti (LGBTI) tiesību aizsardzība. Tāpēc ES ārpolitikai un drošības politikai jābūt balstītai uz ES sociālo modeli, kas ir tās drošības, brīvības un labklājības pamatā.

5.1.

Izstrādājot globālo stratēģiju, būtu skaidri jānorāda Eiropas austrumu un dienvidu kaimiņvalstu loma ES iekšējās drošības un labklājības nodrošināšanā un ar to jāpalielina ES ietekme uz svarīgākajām norisēm minētajās teritorijās, reaģējot uz migrācijas un bēgļu plūsmām un tās regulējot. Minētajās prioritātēs būtu jāietver divas transversālas dimensijas: ilgtspējīga attīstība un pilsoniskās sabiedrības organizāciju stiprināšana (4)  (5).

5.2.

Paplašinātais jeb stratēģiskais kaimiņvalstu loks (no Sāhelas līdz Persijas līča valstīm un no Vidusāzijas līdz Arktikai) ir būtiski svarīga teritorija ne vien Eiropas ārējai darbībai, bet arī dalībvalstu iekšējai dimensijai. Šajā teritorijā pašreiz notiek dziļa sociālā un institucionālā dezintegrācija, kurai ir vairāki cēloņi, piemēram, bruņoti konflikti, piespiedu pārvietošana, starptautiskais terorisms, valsts struktūru sabrukums, korupcija, organizētā noziedzība, autoritārisma atdzimšana, piemēram, Turcijā, vai tādu lielvaru kā Krievija spēka demonstrēšana, kā arī militāras agresijas un hibrīdkari. Tas rada nopietnas strukturālas problēmas ilgtermiņā un spēcīgi ietekmē Savienību.

5.3.

Šajā drūmajā situācijā ES jāuzņemas lielāka atbildība, lai uzlabotu ekonomisko, sociālo un drošības stāvokli kaimiņvalstīs. ES nedrīkst atteikties aizstāvēt demokrātiju, tiesiskumu un cilvēka pamattiesības un sociālās pamattiesības, tostarp biedrošanās brīvību un kolektīvo sarunu tiesības savu kaimiņvalstu lokā. Tādēļ ir svarīgi atbalstīt vietējo pilsonisko sabiedrību, tostarp sociālos partnerus, un saglabāt viņu neatkarību.

5.4.

EESK pozitīvi vērtē Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu un to, ka konstatēta saikne starp nestabilitāti, nabadzību, nevienlīdzību un iespēju trūkumu, kas var palielināt neaizsargātību pret radikalizāciju. Šajā ziņā ārējā darbība var radīt sinerģiju, kurā apvienota drošība, attīstība un tirdzniecība. Lai šo mērķi sasniegtu, ir būtiski novērst pārkāpumus, kas saistīti ar biedrošanās brīvību un uzņēmēju, darba ņēmēju un trešā sektora tiesībām brīvi apvienoties. Svarīgi ir arī stiprināt agrīnās brīdināšanas instrumentus, lai novērstu turpmāk iespējamās krīzes.

5.5.

EESK aicina arī turpmāk ievērot stingru, taču ne ierobežojošu pieeju vīzu pagarināšanai un vīzu režīma liberalizācijai, ja vien tiek veiktas kontrolējamas reformas.

5.6.

Ar šo kaimiņvalstu loku ir cieši saistīts Āfrikas kontinents, tāpēc EESK skatījumā tas būtu jāizvirza par ES ārpolitikas otro prioritāro ģeogrāfisko zonu. Ne tikai tāpēc, ka liela daļa problēmu radušās tieši tur, bet arī tāpēc, ka ir iespējas veidot partnerību, kas varētu sekmēt ekonomikas izaugsmi un globālo pārvaldību (6). Ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam un Parīzes klimata nolīgums nodrošina acīmredzamas iespējas izveidot un stiprināt partnerības ar Āfrikas valstīm.

5.7.

No ģeopolitiskā viedokļa mūsu paplašinātā kaimiņvalstu loka stabilitātes nodrošināšanas nolūkā ir jāpievērš uzmanība arī lielvarām, kurām ir vislielākā ietekme, jo īpaši Krievijai un Ķīnai. Ņemot vērā Krievijas uzstājīgo rīcību un Ķīnas politiku “viena josla, viens ceļš” (apjomīgi ieguldījumi savienojamības infrastruktūrā), Eiropas Savienībai vairāk nekā jebkad agrāk ir jāpauž vienota nostāja, nevis 28 atšķirīgas nostājas attiecībā uz šīm lielvarām.

5.8.

Saistībā ar bēgļu krīzi EESK uzskata, ka ļoti svarīgi ir izstrādāt ES kopējo patvēruma un bēgļu uzņemšanas politiku, ko īstenotu viena Eiropas iestāde, tādējādi nodrošinot, ka Eiropas valstis kopīgi, samērīgi un solidāri pildītu savas saistības. Savukārt likumīgas migrācijas kanālu nostiprināšanai ir izšķiroša nozīme, lai reaģētu uz darba un patvēruma pieprasījumiem, kā arī apmierinātu ES pieprasījumu pēc migrantiem, kas saistīts ar demogrāfisko lejupslīdi, un lai novērstu cilvēku kontrabandu. Ir jāievēro arī starptautiskās un ES tiesības, kopīgi jāreaģē uz humanitāro krīzi, kas skar personas, kuras jau atrodas Eiropas Savienības teritorijā, kā arī jāpiešķir vairāk līdzekļu kopīgo robežu aizsardzībai un cilvēku glābšanai jūrā un jāizveido Eiropas robežu un krasta apsardzes dienests, kā to ierosinājusi Eiropas Komisija.

6.1.

ES iekšpolitika un ārpolitika jāsaskaņo ar mērķiem, kas izvirzīti Ilgtspējīgās attīstības programmā 2030. gadam. Attīstības politikā ES īpaša uzmanība jāpievērš Adisabebas rīcības programmai. Parīzes nolīgums par klimata pārmaiņām apliecināja, ka pasaule nenovēršami virzās uz zaļo ekonomiku, un ES šajā procesā ir vadošā loma.

6.2.

EESK atzinīgi vērtē pasākumus, kas paredzēti oficiālās attīstības palīdzības (OAP) pārorientēšanai uz mazāk attīstītajām valstīm, finansējumu Jaunajam kursam iesaistei nestabilās valstīs, dzimumu līdztiesības atbalsta stratēģisko novērtējumu, budžeta palielinājumu bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai, EIB saistības cīņā ar klimata pārmaiņām, kā arī Parīzes nolīgumā paredzēto finansiālo atbalstu jaunattīstības valstīm 100 miljardu ASV dolāru apmērā katru gadu laikposmā līdz 2020. gadam.

6.3.

Jāpastiprina Eiropas ārpolitikas un drošības politikas ekonomikas dimensija, neaprobežojoties tikai ar tirdzniecības jomu. Jāatbalsta arī izglītība, inovācija un uzņēmējdarbība, jo situācijas stabilizācija mūsu kaimiņvalstīs ir atkarīga no ekonomiskās un sociālās attīstības. Attiecībā uz tādām valstīm kā Tunisija, Libāna un Jordānija vajadzētu izstrādāt attīstības plānu, kas veicinātu to ekonomikas attīstību. Palīdzot trešām valstīm pārejā uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni, tostarp izmantojot efektīvu tehnoloģiju pārnesi un sadarbību, varētu gūt abpusēju labumu.

6.4.

Komiteja norāda, ka klimata pārmaiņas ir būtisks faktors, kas veicina migrāciju, kuru izraisa valsts nestabilitāte, nedrošība un resursu nepietiekamība. Eiropas Savienībai jāturpina atbalstīt jaunattīstības valstis, jo īpaši visneaizsargātākās, un jāpalīdz tām veidoties uzreiz par mazoglekļa ekonomiku un uzlabot noturību pret klimata pārmaiņām.

6.5.

EESK uzsver, ka, neskatoties uz pašreizējiem budžeta ierobežojumiem daudzās dalībvalstīs, prioritārs ir mērķis piešķirt OAP vismaz 0,7 % no nacionālā kopienākuma (NKI). Jāveicina arī attīstības politiku saskaņotība un koordinācija starp dalībvalstīm un ES iestādēm (7).

6.6.

Ilgtspējīgas attīstības mērķu (IAM) finansēšanā ir jāiesaista visu veidu dalībnieki, tostarp pilsoniskā sabiedrība un attīstības finansēšanas iestādes. Projektu vadībā plašāk jāiesaista sociālie partneri (8).

6.7.

EESK uzskata, ka attīstības mērķiem paredzēto Eiropas fondu līdzekļu piešķiršanas sistēmā vajadzētu veikt izmaiņas, lai tie būtu elastīgāki, daudzfunkcionālāki un pielāgoti konkrētiem apstākļiem. Cita starpā jāievieš arī tādi mehānismi kā pamatnolīgumi, darbības dotācijas, vairāklīmeņu dotācijas, daudzgadu nolīgumi, ārkārtas finansējums un strukturētajā dialogā definētais “instrumentu kopums” (9).

7.1.

EESK atbalsta brīvo tirdzniecību, kas ir viens no Eiropas Savienības pīlāriem. Vienlaikus komiteja norāda, ka jāņem vērā iesaistīto pušu atšķirīgās pieejas un tas, kā tiek ievērotas darba pamattiesības un vides standarti. Komiteja turpina atbalstīt multilaterālo pieeju attiecībā uz PTO tirdzniecības regulējumu. EESK uzskata, ka pilnībā jāpārskata organizētas pilsoniskās sabiedrības galveno pārstāvības organizāciju konsultatīvā un reālā līdzdalība nolīgumu teksta sagatavošanā (10).

7.2.

Tādi megalīgumi kā TTP, CETA, TTIP, brīvās tirdzniecības nolīgumi ar Japānu un Indiju vai RCEP līdztekus tirdzniecības aspektiem iegūst arī neapšaubāmu ģeopolitisku dimensiju. Pieaug pilsoniskās sabiedrības interese par šiem līgumiem, jo tie attiecas uz noteikumiem un standartiem, kas būtiski ietekmē arī sabiedrības dzīvesveidu. Tas īpaši attiecas uz ietekmi, ko demokrātisku lēmumu pieņemšanā rada ieguldītāju un valstu, un leģislatīvās sadarbības komiteju strīdu izšķiršanas mehānismi.

7.3.

ES saskaras ar izaicinājumu šajā jomā, jo līdztekus jaunām ekonomiskām un ģeostratēģiskām perspektīvām ir jānodrošina Eiropas normu un standartu ievērošana, sabiedriskie pakalpojumi un būtisku politiskā regulējuma jomu, piemēram, sanitāro, darba un vides aizsardzības normu, aizsardzība (11). EESK un pilsoniskā sabiedrība uzskata, ka ieguldītāju aizsardzība jānodrošina ar vispārējas piekritības tiesu palīdzību vai, ja to nav, ar ANO izveidotas neatkarīgas starptautiskas tiesas palīdzību. Komiteja iesaka reāli iesaistīt nolīgumos organizētu pilsonisko sabiedrību atbilstīgi informācijas pārredzamības politikai reāllaikā gan sarunu līmenī, gan tādu lēmumu pieņemšanā, kuri ietekmē pilsonisko sabiedrību (12).

8.1.

EESK uzskata, ka organizēta pilsoniskā sabiedrība ir viens no demokrātijas pamatelementiem. Pilsoniskā sabiedrība, kurai ir brīvības un tiesības, kurai ir stipri sociālie partneri, kura efektīvi piedalās lēmumu pieņemšanā un kurai ir iestāžu atbalsts, ir svarīgs priekšnoteikums, lai baudītu un stiprinātu demokrātiju, novērstu autoritārisma tendences, veicinātu ekonomikas attīstību, miera veidošanu un sociālo kohēziju, cīnītos par vienlīdzību visdažādākajos aspektos, sekmētu un īstenotu ilgtspējīgas attīstības modeli un bagātinātu demokrātiskās iestādes. Šāda pilsoniskā sabiedrība vajadzīga arī tādēļ, lai veidotu saiknes ar citu pasaules valstu un reģionu pilsonisko sabiedrību, veicot diplomātijai paralēlas darbības, kam ir būtiska loma, tuvinot vēstures, kultūras, reliģijas un globālos mērķus.

8.2.

Saistībā ar to EESK ierosina šo elementu skaidri iekļaut KĀDP starp tās prioritārajiem mērķiem. Stiprināšanas nolūkā izmantojami dažādi līdzekļi, piemēram, sadarbības un cilvēktiesību attīstības fondi, diplomātiskās darbības un prasības, pilsoniskās sabiedrības reāla un efektīva, konsultatīva un ne tikai kontrolējoša līdzdalība tirdzniecības vai partnerattiecību nolīgumu sagatavošanā un īstenošanā, kļūstot par to sastāvdaļu un izmantojot lēmuma tiesības attiecībā uz visu nolīgumu saturu, tādas politikas pastiprināšana, kuras rezultātā Eiropas uzņēmumi, kas atrodas citās valstīs vai reģionos, ievērotu SDO pamata nolīgumus un īstenotu korporatīvās atbildības politiku, par kuru iestājas ES.

8.3.

Tādēļ EESK uzskata, ka Eiropas organizēta pilsoniskā sabiedrība ir jāiesaista KĀDP mērķu un prioritāšu noteikšanā un īstenošanā. EESK ierosina uzlabot pilsoniskās sabiedrības lomu:

9.1.

Mēs uzskatām, ka EESK, kas konsultē Eiropas iestādes un pārstāv ES dalībvalstu pilsoniskās sabiedrības visas lielākās organizācijas, var vislabāk pildīt nozīmīga EĀDD un Eiropas Komisijas partnera lomu ES efektīvas kopējās ārpolitikas un drošības politikas stiprināšanā un turpmākā attīstībā. Šo apgalvojumu pamato tās trīspusējā struktūra, globālais redzējums, plašā pieredze un attiecības ar pilsonisko sabiedrību citos pasaules reģionos, kuras lielākoties balstītas uz mandātiem, kas saņemti pēc dažādu starptautisko līgumu, tostarp partnerattiecību nolīgumu, stratēģisko partnerību, brīvās tirdzniecības nolīgumu, līgumu ar kandidātvalstīm (13), parakstīšanas no ES puses.

9.1.1.

Ierosinām organizēt komitejā Augstās pārstāves vadībā ikgadēju uzklausīšanas sanāksmi par ārpolitiku un drošības politiku, kurā piedalītos nozīmīgākās Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijas.

9.2.

EESK ļoti pozitīvi vērtē stratēģisku attiecību nodibināšanu ar EĀDD, pamatojoties uz abu pušu pārliecību par pilsoniskās sabiedrības svarīgo lomu ES ārpolitikas ietvaros, jo īpaši noteiktu prioritāro mērķu īstenošanā. Šajā nolūkā EESK ierosina kopīgi izpētīt minētās prioritātes un iespējamo sadarbības veidu starp EĀDD un EESK.

9.3.

EESK var palīdzēt EĀDD sagatavot novērtējuma ziņojumu par pilsoniskās sabiedrības pašreizējo līdzdalību Eiropas ārpolitikas jomā.

9.4.

Kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā EESK pastiprinās sadarbību ar tādām ANO organizācijām kā SDO un FAO.

20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/11

Ziņotāja:

Laura GONZÁLEZ DE TXABARRI ETXANI

Līdzziņotāja:

Dorthe ANDERSEN

1.1.

EESK uzskata, ka, ņemot vērā pašreizējās politiskās norises Komisijai un dalībvalstīm jāvelta īpašas pūles, lai garantētu un veicinātu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā, aizliedzot jebkādu diskrimināciju valstspiederības dēļ, novēršot nepamatotus ierobežojumus gan darba ņēmējiem, gan uzņēmumiem, jo tās ir LESD atzītas pamatbrīvības un viens no visaugstāk vērtētajiem sasniegumiem Eiropas veidošanas procesā. EESK atbalsta iniciatīvas, kas var sekmēt un veicināt taisnīgu darbaspēka mobilitāti Eiropas Savienībā, kā to paudusi arī prezidentvalsts Nīderlande un kā paredzēts arī ar Komisijas mērķi veicināt mobilitāti.

1.2.

Ja darbaspēka mobilitāti īsteno, pamatojoties uz taisnīgiem noteikumiem, un ja tā rada pozitīvu izvēles iespēju, tā var būt bagātinoša un izdevīga darba ņēmējiem, darba devējiem un visai sabiedrībai kopumā. Darbaspēka mobilitāte ir viens no iekšējā tirgus stūrakmeņiem un var palīdzēt radīt nodarbinātības iespējas un labklājību Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Mobilitāte var būt svarīgs elements nodarbinātības un ES ekonomikas izaugsmes mērķu sasniegšanā, palīdzot līdzsvarot dažādos nodarbinātības līmeņus dalībvalstīs, nodrošinot darbaspēku un talantu tur, kur to trūkst, var ļaut labāk izmantot cilvēkresursus un arī veicināt zināšanu nodošanu, inovāciju un spēju attīstīšanu, kas ir būtiski pasaulē ar mainīgām tehnoloģijām. Vienlaikus tā var veicināt darbaspēka novecošanas seku mazināšanu galamērķa valstī.

1.3.

Darbaspēka mobilitāte dažos gadījumos un noteiktās nozarēs var izraisīt arī tā saukto intelektuālā darbaspēka aizplūšanu, jo īpaši, kad gados jauni cilvēki no valstīm ar augstu bezdarba līmeni aizbrauc, meklējot darbu vai labākas darba iespējas. Vienlaikus darbaspēka mobilitātes pozitīvo vērtību nedrīkst mazināt vai apšaubīt ar nepamatotām bailēm no dažādu veidu ļaunprātīgas izmantošanas.

1.4.

Lai izvairītos no šādām situācijām, EESK mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt ekonomikas politiku, kas orientēta uz izaugsmes un produktivitātes stimulēšanu un kvalitatīvu darbvietu radīšanu visās dalībvalstīs ar mērķi uzlabot visu Eiropas iedzīvotāju dzīves apstākļus.

1.5.

Taisnīga mobilitāte nozīmē to, ka Eiropas mobilajiem darba ņēmējiem, kuri īsteno tiesības brīvi pārvietoties, ir jānodrošina vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas valstspiederības dēļ principu ievērošana saskaņā ar Eiropas acquis un uz viņiem jāattiecina uzņēmējvalsts darba noteikumi un algu noteikšanas nosacījumi, pilnībā ievērojot attiecīgās valsts koplīgumu un darba attiecību sistēmas.

1.6.

EESK mudina Komisiju, tai apspriežoties ar sociālajiem partneriem, risināt visus nepieciešamos ar norīkotajiem darba ņēmējiem saistītos jautājumus, lai novērstu sociālo dempingu izraisošu negodīgu praksi. Turklāt katrā jaunā pasākumā Eiropas līmenī ir jāievēro valstu kompetence attiecībā uz darba koplīgumiem un dažādās kolektīvo darba attiecību sistēmas.

1.7.

Attiecībā uz pārrobežu/pierobežas darba ņēmējiem EESK uzskata, ka situācija ir jāuzrauga un ES līmenī jāapkopo dati, lai likvidētu iespējamos šķēršļus un nodrošinātu brīvu un taisnīgu šādu darba ņēmēju mobilitāti

1.8.

EESK aicina Komisiju saskaņā ar tās pausto gribu novērst sociālo dempingu un ļaunprātīgu izmantošanu, nepieļaut, ka citas iekšējā tirgus iniciatīvas atvieglo šādu praksi (ieskaitot paredzēto dienesta pasi).

1.9.

Darba inspekcija tiek aicināta uzņemties nozīmīgu lomu taisnīgas mobilitātes garantēšanā. Lai tas būtu iespējams, EESK mudina dalībvalstis pienācīgi apmācīt valstu inspekciju un darba tirgus kontroles iestāžu darbiniekus un piešķirt tām pietiekamas pilnvaras, personālu un resursus un vienlaikus atbalsta Eiropas mēroga darba tirgus pārrobežu inspekcijas instrumentu darbības, tostarp sodu pārrobežu izpildes, uzlabošanu.

1.10.

EESK atbalsta sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas noteikumu vienkāršošanu un sadarbību starp dalībvalstīm to piemērošanā un uzsver, ka, veicot jebkāda veida Regulas (EK) Nr. 883/2004 (1) pārskatīšanu, vienmēr ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips pret mobilajiem darba ņēmējiem, lai novērstu situāciju, kad, sākot strādāt citā dalībvalstī, viņi zaudē iegūtās tiesības vai paliek bez tiesībām.

2.1.

EESK šo izpētes atzinumu par taisnīgāku darba ņēmēju mobilitāti Eiropas Savienībā ir izstrādājusi pēc prezidējošās valsts Nīderlandes pieprasījuma. Nīderlande savās prioritātēs noteikusi, ka darba ņēmēju mobilitāte var veicināt ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību, bet problēmas ir jārisina, lai palielinātos sabiedrības atbalsts darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai.

2.2.

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir viena no iekšējā tirgus pamatbrīvībām un viens no Eiropas integrācijas procesa pīlāriem. Turklāt tas ir viens no Eiropas iedzīvotāju visaugstāk vērtētajiem sasniegumiem. Iekšējais tirgus, kas izveidots, pamatojoties uz pārvietošanās brīvību, ir veicinājis ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību un iespējas iedzīvotājiem, darba ņēmējiem un uzņēmumiem. Darbaspēka mobilitāte, kas īstenota ar taisnīgiem nosacījumiem, var dot labumu darba ņēmējiem, darba devējiem un sabiedrībai kopumā. Tāpēc tā jāsekmē, cik vien iespējams izskaužot to traucējošos šķēršļus. Iekšējā tirgū nav pieļaujama negodīga konkurence un darba ņēmēju diskriminācija.

2.3.

Darbaspēka mobilitāte var arī radīt virkni sarežģījumu, kas ir jārisina, lai samazinātu to radītos riskus un ļautu pilnvērtīgi izmantot mobilitātes sniegtās iespējas gan darba ņēmējiem, gan uzņēmumiem.

2.4.

ES strādā pie tā, lai palielinātu taisnīgu darbaspēka mobilitāti Eiropā, likvidējot to traucējošos šķēršļus. Eiropas Komisija darba programmā 2016. gadam ir paziņojusi, ka izvirzīs priekšlikumus par darbaspēka mobilitāti, tajos ietverot pasākumus, kuru mērķis ir “ar tiesību labākas aizsardzības un sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas palīdzību novērst ļaunprātīgu izmantošanu, un (..) iesniegs direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu darbā mērķtiecīgu pārskatu (2), lai, nodrošinot, ka par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā atalgo ar vienādu samaksu, risinātu negodīgas prakses problēmu, kas izraisa sociālo dempingu un intelektuālā darbaspēka emigrāciju”.

2.5.

Šā atzinuma mērķis ir apskatīt dažādos darbaspēka mobilitātes aspektus laikā, kad darba tirgus raksturo augsts bezdarba līmenis un tajos notiek dziļas pārmaiņas, kas saistītas ar globalizāciju, pārmaiņām sabiedrībā un tehnoloģisku inovāciju.

2.6.

Vairākus desmitus gadu mobilitāte ES ietvaros bijusi ļoti zema, bet līdz ar ES paplašināšanos, 2008. gadā sākušos krīzi un bezdarba līmeņa paaugstināšanos darba ņēmēju mobilitāte ir palielinājusies. ES 2014. gadā mobilo darba ņēmēju skaits bija aptuveni 15 miljoni salīdzinājumā ar nepilniem 12 miljoniem 2006. gadā (3). Tajā pašā gadā 8,3 miljoni mobilo darba ņēmēju darbspējīgā vecumā jeb 3,4 % no visa darbaspēka strādāja un dzīvoja citā dalībvalstī, turklāt 1,6 miljoni personu dzīvoja vienā valstī, taču strādāja citā (pārrobežu darba ņēmēji) (4).

2.7.

Tomēr dažādi faktori nozīmē, ka iedzīvotāju un darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ES pašlaik tiek apšaubīta. EESK pauž bažas par šādu attīstību. Dažu dalībvalstu piemērotie ierobežojumi Šengenas zonai saistībā ar bēgļu pieplūdumu (5), kā arī izņēmumi attiecībā uz vienlīdzīgu attieksmi pret mobilajiem darba ņēmējiem ES robežās, par kuriem Eiropadomes 2016. gada 18. un 19. februāra sanāksmē panākta vienošanās ar Apvienoto Karalisti (6), var ietekmēt vienu no visaugstāk vērtētajiem sasniegumiem Eiropas veidošanas procesā.

2.8.

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība un jebkādas diskriminācijas, kuras pamatā ir valstspiederība, aizliegums ir pamatprincipi, kas nostiprināti Līgumā par Eiropas Savienības darbību un kas jāgarantē un jāveicina. Turklāt Šengenas zonai ir būtiska nozīme Eiropas integrācijas procesā un tās ekonomikas pareizā darbībā. Arī turpmāk atvērtu robežu un vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanai iedzīvotājiem attiecībā uz brīvu pārvietošanos, uzturēšanos un darbu jebkurā dalībvalstī jābūt ES un tās dalībvalstu prioritātei un atbildībai.

2.9.

Tā kā tas īpaši ietekmē darba ņēmējus un uzņēmumus, Komisijai gan nozaru, gan starpnozaru līmenī ar sociālajiem partneriem jāapspriežas par jebkādas iniciatīvas nepieciešamību šajā jomā un par tās iespējamo saturu. Tāpat katrā jaunā pasākumā Eiropas līmenī ir jāievēro valstu kompetence attiecībā uz darba koplīgumiem un dažādām kolektīvo darba attiecību sistēmām.

3.1.

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība ir noteikta Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 2. punktā un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kā arī tā 20., 26. un 45. līdz 48. pantā. Tā ietver jebkādas uz valstspiederību pamatotas dalībvalstu darba ņēmēju diskriminācijas atcelšanu attiecībā uz nodarbinātību, atalgojumu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem. Tā nodrošina piekļuvi tiesībām uz mobilitāti un uzturēšanās tiesībām, kā arī ekonomiskajām un sociālajām tiesībām, kuru pamatregulējums izklāstīts Direktīvā 2004/38/EK (7) par tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties Eiropas Savienībā un Direktīvā 2014/54/E (8) par pasākumiem, ar ko veicina tiesību strādāt citā dalībvalstī izmantošanu.

3.2.

Darba ņēmēju brīva pārvietošanās ir tiesības brīvi pārvietoties, kā arī tiesības uzturēties kādā no dalībvalstīm, lai tur strādātu saskaņā ar likumā, reglamentā vai administratīvā aktā paredzētajiem noteikumiem, kas piemērojami attiecīgās valsts pilsoņiem. Tādējādi tā ietver pašu pārvietošanās brīvību un tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, citstarp nodarbinātības, sociālo pakalpojumu, izglītības un apmācības jomā.

3.3.

Ja darbaspēka mobilitāte notiek, pamatojoties uz taisnīgiem noteikumiem, tā var dot labumu darba ņēmējiem, darba devējiem un sabiedrībai kopumā. Tā var būt lieliska iespēja, kas veicina iedzīvotāju un darba ņēmēju personisko, ekonomisko un sociālo izaugsmi, tādēļ tā ir jāatbalsta.

3.4.

Mobilitāte ir būtisks nodarbināmības un talantu attīstīšanas faktors un var būt līdzeklis, ar ko novērst dažādu dalībvalstu nodarbinātības līmeņu atšķirības, kompensējot darbaspēka trūkumu, kur tas vērojams, un labāk izmantojot darba ņēmēju spējas. Tā darba ņēmējiem rada vairāk nodarbinātības iespēju un darba devējiem sniedz plašākas iespējas, viņiem meklējot talantīgus darbiniekus. Tādējādi mobilitāte var būt nozīmīgs elements to stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, kas attiecas uz nodarbinātību un ekonomikas izaugsmi.

3.5.

Darbaspēka mobilitāte var arī veicināt zināšanu nodošanu, inovāciju un cilvēkkapitāla attīstību, kas ir būtiski faktori laikā, kad notiek straujas tehnoloģiskās izmaiņas un globalizācija. Atbilstošos apstākļos taisnīga darbaspēka mobilitāte veicina eiropiešu saskarsmi un uzlabo savstarpēju saprašanos un pieņemšanu, tādējādi sekmējot iecietīgākas un iekļaujošākas sabiedrības veidošanos.

3.6.

Taču nevar arī ignorēt to, ka darbaspēka mobilitāte ir saistīta ar nelabvēlīgiem faktoriem. Eiropas darba ņēmēji, kas strādā citā dalībvalstī, dažkārt un dažādu iemeslu dēļ ir mazāk aizsargāti pret ļaunprātīgu izmantošanu un diskrimināciju tādās jomās kā sociālais nodrošinājums, darba apstākļi un algas, sociālo pabalstu un izglītības pieejamība, nodokļi u. c. Minētie aspekti var arī kropļot uzņēmumu konkurenci, jo īpaši darbietilpīgās nozarēs, piemēram, būvniecībā, kur darbojas liels skaits ļoti mazu uzņēmumu. Turklāt mobilitātes dēļ var šķirties ģimenes, bet valodas, kultūras un citu šķēršļu dēļ var būt grūtības integrēties citā valstī. EESK ir izstrādājusi virkni atzinumu par to, ka ir svarīgi atbalstīt mobilitāti Eiropas Savienībā un izskaust minētos šķēršļus (9).

3.7.

Pastāvīgi vājas ekonomiskās izredzes, augsts bezdarba līmenis un darba perspektīvu trūkums dažas ES valstīs daudziem darba ņēmējiem, īpaši jauniešiem, liek meklēt darbu vai labāku atalgojumu un darba apstākļus citās valstīs. Tam var būt pozitīva puse, jo tas jauniešiem ļauj strādāt citā valstī, gūstot pieredzi un attīstot savas spējas, nevis būt bez darba savā izcelsmes valstī. Turklāt atgriežoties gūtā pieredze dos labumu arī izcelsmes valstij. Vienlaikus tomēr šāda mobilitāte var radīt intelektuālā darbaspēka aizplūšanas problēmu un padziļināt sabiedrības novecošanas ietekmi izcelsmes valstī.

3.8.

Turklāt augsts mobilitātes līmenis var izraisīt būtiskas problēmas un saspīlējumu galamērķa valstu darba tirgū, jo īpaši tad, ja tautsaimnieciskais stāvoklis nenodrošina pienācīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu, kas novērstu bezdarba palielināšanos.

3.9.

Lai maksimāli izmantotu ES ietvaros notiekošas darbaspēka mobilitātes priekšrocības un vienlaikus mazinātu tās radītos riskus un dotu iespēju darba ņēmējiem un uzņēmumiem pilnībā izmantot mobilitātes piedāvātās iespējas, būtisks priekšnoteikums ir veicināt uz izaugsmi, ražīgumu un darbvietu radīšanu orientētu ekonomikas politiku, kas ļauj uzlabot dzīves apstākļus visās valstīs.

3.10.

Dažās valstīs valdošais sabiedrības uzskats, ka darbaspēka mobilitāte var radīt sociālo un algu dempingu, kā arī nepamatotā pārliecība, ka mobilie darba ņēmēji ļaunprātīgi izmanto publiskos un sociālos pakalpojumus (tā sauktais “sociālo pabalstu tūrisms”), veicina naidīgu attieksmi pret darbaspēka mobilitāti. Pretēji šai pārliecībai dažādos pētījumos nav rasti pierādījumi tam, augstāki sociālie pabalsti valstīs, kas nav izcelsmes valsts, ir būtisks svarīgs darbaspēka mobilitātes iemesls. Iepriekš minēto apstiprina tas, ka darba ņēmēji, kas pārvietojas ES robežās, šādus pabalstus izmanto mazāk nekā attiecīgās valsts valstspiederīgie. Gadījumi, kad mobilie darba ņēmēji zināmus pabalstus izmanto intensīvāk, ir saistīti ar īpašiem sociālekonomiskiem apstākļiem (10). Pētījumi liecina, ka mobilitātes un sociālo pabalstu saistība ir minimāla; daudz lielāka nozīme ir bezdarba līmenim un algu līmenim attiecīgajā valstī (11).

4.1.1.

Tāpat ir jāpārvar administratīvie, institucionālie un valodas šķēršļi, kas joprojām apgrūtina darbaspēka mobilitāti, un tādēļ jāveic tādi konkrēti pasākumi kā informācijas sniegšana un konsultācijas mobilajiem darba ņēmējiem (sadarbībā ar EURES tīklu un Eiropas Savienības valsts nodarbinātības dienestu tīklu), valodu zināšanu uzlabošanas pasākumi, profesionālo kvalifikāciju atzīšana u. c. atbilstoši iepriekšējos EESK atzinumos sniegtajiem ierosinājumiem (12).

4.1.2.

Taisnīga darba ņēmēju mobilitāte arī īstenojama kopā ar pasākumiem, kuru mērķis ir nodrošināt izaugsmi un darbavietu radīšanu visās ES valstīs, lai novērstu starp tām esošo atšķirību palielināšanos un panāktu, ka mobilitātes ir izdevīga visiem.

4.1.3.

Tikai ar šādiem nosacījumiem var garantēt taisnīgu darba ņēmēju mobilitāti, ko uztver kā pozitīvu iespēju, nevis kā nepieciešamības noteiktu izvēli.

4.2.1.

Ja norīkotie darba ņēmēji neizmanto tiesības brīvi pārvietoties, uz viņiem attiecas cits tiesiskais regulējums. Labumu no brīvības sniegt pakalpojumus, uz laiku norīkojot darba ņēmējus darbā citā valstī, gūst darba devējs. Gan uzņēmējs, gan darba ņēmējs gūst labumu no tā, ka nav jāmaina līgumā noteiktā darbavieta un ka sociālā nodrošinājuma iemaksas var turpināt veikt izcelsmes valstī.

4.2.2.

Tiesiskais regulējums, kas piemērojams norīkotajiem darba ņēmējiem, ir noteikts Direktīvā 96/71/EK (13) un 2014. maijā pieņemtajā Direktīvā 2014/67/ES (14) par tiesību aktu izpildi attiecībā uz darba ņēmēju norīkošanu darbā.

4.2.3.

Lai gan nav oficiālu statistikas datu par norīkoto darba ņēmēju algām, vienā no EK pasūtītajiem ziņojumiem (15) konstatēts, ka būvniecības un transporta nozarē viņu algas var būt pat par 50 % zemākas nekā vietējo darba ņēmēju algas. Šīs atšķirības var skaidrot ar minimālo algu nepareizu piemērošanu un citiem iemesliem, piemēram, tendenci norīkotajiem darba ņēmējiem tradicionālajā klasifikācijas skalā noteikt zemu līmeni. Lai gan mazākas, tomēr arī citās ražošanas nozarēs vērojamas atšķirības, kas mainās atkarībā no valsts. Jāuzsver, ka informācijas avoti ir dažādi: darba inspekcijas, arodbiedrību un darba devēju organizāciju ziņojumi, plašsaziņas līdzekļi (16).

4.2.4.

Eiropas Savienības Tiesa ir pievērsusies norīkoto darba ņēmēju algu jautājumam, ar savu judikatūru veicinot nopietnu pretrunu rašanos. Tāpēc Komisija ierosināja Direktīvu 2014/67/ES (17), kuras mērķis ir uzlabot ar norīkotajiem darba ņēmējiem saistītas krāpniecības un viņu ļaunprātīgas izmantošanas apkarošanu. Dalībvalstīm īstenošanas direktīva jātransponē līdz 2016. gada 18. jūnijam. EESK jau ir norādījusi: kaut gan minētā direktīva ir solis virzībā uz iekšējā tirgus sociālās dimensijas stiprināšanu, ar to nepietiek, lai atbilstu komitejas izteiktajām prasībām (18).

4.2.5.

Saistībā ar darbaspēka mobilitātes tiesību aktu kopumu Komisija paziņoja par direktīvas par darba ņēmēju norīkošanu mērķtiecīgu pārskatīšanu, “lai novērstu negodīgu praksi, kas izraisa sociālo dempingu un intelektuālā darbaspēka emigrāciju, nodrošinot, ka par vienādu darbu vienā un tajā pašā vietā atalgo ar tādu pašu darba samaksu” (19). Šā gada 8. martā, proti, pirms darbaspēka mobilitātes tiesību aktu kopuma iesniegšanas un pirms īstenošanas direktīvas transponēšanas termiņa beigām, Komisija publiskoja tiesību akta priekšlikumu par direktīvas pārskatīšanu (20). EESK atsevišķā atzinumā par Komisijas priekšlikumu pievērsīsies visiem ar to saistītajiem jautājumiem.

4.2.6.

Jebkurā gadījumā EESK ar interesi atzīmē Eiropas Komisijas paziņoto nodomu izbeigt sociālo dempingu. EESK vēlreiz norāda uz atzinumā SOC/460 uzsvērto “nepieciešamību garantēt norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, ņemt vērā dalībvalstīs pastāvošos atšķirīgos darba tirgus modeļus un apkarot sociālo dempingu un negodīgu konkurenci”. Ir svarīgi – arī nākotnē – panākt pareizo līdzsvaru starp nepieciešamību veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību un nepieciešamību aizsargāt darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības. EESK atgriezīsies pie šā jautājuma.

4.2.7.

EESK aicina Komisiju saskaņā ar tās pausto gribu izskaust sociālo dempingu un ļaunprātīgu izmantošanu, nepieļaut, ka citas iekšējā tirgus iniciatīvas atvieglo šādu praksi (ieskaitot paredzēto dienesta pasi).

4.4.1.

EESK uzskata, ka valsts darba inspekcijai jābūt būtiskai lomai cīņā ar fiktīviem uzņēmumiem, pārāk mazu atalgojumu un nedeklarētu darbu, liekot ievērot mobilo un norīkoto darba ņēmēju tiesības un novēršot ļaunprātīgu izmantošanu. Tas ļautu arī novērst uzņēmumu savstarpējās konkurences izkropļojumu.

4.4.2.

Dažās valstīs kontroles trūkums – atbilstīgas darba inspekcijas, atbilstošu kompetenču un attiecīgas zinātības vai nepieciešamo resursu trūkuma dēļ – atvieglo ļaunprātīgu izmantošanu. Darba inspekcijas un citas darba tirgus uzraudzības iestādes var efektīvi darboties tikai tad, ja tām ir pietiekams finansējums un pietiekams atbilstīgi apmācītu darbinieku skaits. Šajā saistībā ir nepieciešami Eiropas līmeņa noteikumi, tostarp labāka sodu pārrobežu izpilde, kā arī atbalsts dalībvalstīm, kurām ir grūtības izveidot šādu infrastruktūru.

4.4.3.

Papildus tam Eiropas pārrobežu inspekcijas instrumentu uzlabošana, kā ierosināts Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcijā (21), palīdzētu atklāt un novērst sociālā dempinga gadījumus, it īpaši atklājot fiktīvus uzņēmumus.

4.4.4.

Tas būtu pilnīgā saskaņā ar nesen izveidoto Eiropas platformu cīņai ar nedeklarēto darbu.

4.5.1.

EESK atbalsta sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas noteikumu vienkāršošanu un dalībvalstu sadarbību to piemērošanā, un uzsver, ka, veicot jebkāda veida Regulas (EK) Nr. 883/200 pārskatīšanu, vienmēr ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips pret mobilajiem darba ņēmējiem, lai novērstu to, ka, sākot strādāt citā dalībvalstī, viņi zaudē iegūtās tiesības vai viņiem tiesību nav.

4.5.2.

Vēl viens taisnīgas mobilitātes aspekts ir mobilo darba ņēmēju sociālo tiesību pārnesamības garantēšana gan tiem, kas dodas strādāt uz citu valsti, gan tiem, kas atgriežas savā izcelsmes valstī pēc darba citā valstī.

4.5.3.

Lai sekmētu iedzīvotāju pārvietošanās brīvību un veicinātu darbaspēka mobilitāti, ES ir izstrādāts sociālā nodrošinājuma sistēmu saskaņošanas līdzeklis, kura mērķis ir regulēt valstu sistēmu attiecības, nemainot to normatīvo saturu.

4.5.4.

Pamatojoties uz Līgumiem, tika pieņemti noteikumi par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju. Tie ietver Regulu (EEK) Nr. 1408/71 (pamatregula) un Regulu (EEK) Nr. 574/72 (īstenošanas regula), kas aizstātas ar Regulu (EK) Nr. 883/2004 (pamatregula) un Regulu (EK) Nr. 987/2009 (22) (īstenošanas regula). Pašlaik tiek pārskatīta Regula (EK) Nr. 883/2004.

4.5.5.

EESK ir paredzējusi sagatavot detalizētu atzinumu, tiklīdz no Komisijas būs saņemts priekšlikums par Regulas (EK) Nr. 883/2004 pārskatīšanu. Kā jau norādīts kādā iepriekšējā atzinumā, tiesiskais regulējums jāpielāgo mainīgajai darba pasaules realitātei, jauniem nodarbinātības veidiem un jo īpaši jauniem mobilitātes veidiem (23).

4.5.6.

EESK uzskata, ka vienlīdzīgas attieksmes, periodu summēšanas, pabalstu eksportējamības principiem un piemērojamo tiesību aktu noteikšanas principam (vienotības princips) attiecībā uz darbaspēka brīvu pārvietošanos ir būtiska nozīme, un, turpmāk veicot Regulas (EK) Nr. 883/2004 pārskatīšanu, tie vienmēr jānodrošina.

4.5.7.

Attiecībā uz darba meklētāju brīvu pārvietošanos citā valstī EESK pieņem zināšanai komisāres Thyssen sacīto 2015. gada 13. novembrī Dublinā: “Mūsuprāt, jāatbalsta arī darba meklētāju pārvietošanās tiesības, it īpaši, ņemot vērā ļoti atšķirīgo bezdarba līmeni dalībvalstīs. Tomēr ir ļoti svarīgi, ka tas nenotiek uz uzņēmējas valsts sociālā nodrošinājuma sistēmas rēķina. Paturot to prātā, mēs vēlamies, lai kādam, kurš kļūst par bezdarbnieku, savu bezdarbnieka pabalstu būtu iespējams pārnest uz citu valsti, kurā viņam var būt labākas iespējas atrast darbu. Tas jau tagad ir iespējams triju mēnešu laikposmā.” Komisija vēlas šo laiku pagarināt līdz sešiem mēnešiem.

4.5.8.

Regula (EK) Nr. 883/2004 ir sarežģīta, tāpēc dalībvalstu iestādēm ir cieši jāsadarbojas, lai panāktu, ka valstu noteikumu dažādība nekavē brīvu pārvietošanos; un informācijai jābūt tik skaidrai, cik vien iespējams, lai nodrošinātu, ka pabalstu saņēmēji un uzņēmumi saprot savas tiesības un pienākumus. Turklāt vairāk jāizmanto elektroniskie līdzekļi un jāpastiprina dalībvalstu sadarbība, lai mazinātu informācijas prasības darba ņēmējiem un uzņēmumiem.

20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/19

Ziņotāja:

Christa SCHWENG

Līdzziņotājs:

Panagiotis GKOFAS

2.1.

EESK ir pārliecināta, ka integrācija ir vajadzīga mūsu sabiedrībai, ja vēlamies saglabāt sociālo kohēziju.

2.2.

EESK uzskata, ka nekavējoties jāizveido kopēja Eiropas patvēruma sistēma, jāveic padziļināta Dublinas regulas reforma un jāīsteno Eiropas migrācijas plāns, lai panāktu atbilstošus rezultātus un atjaunotu uzticēšanos sabiedrības vērtībām.

2.3.

EESK norāda, ka integrācija ir divvirzienu process. Integrācijas politikas paraugprakse attiecas ne tikai uz bēgļiem, bet arī uz vietējiem iedzīvotājiem. Šāda pieeja ir ļoti svarīga, lai sabiedrība atbalstītu integrācijas pasākumus. Svarīga nozīme šajā procesā ir plašsaziņas līdzekļiem, vietējās pārvaldes iestādēm, arodbiedrībām, darba devēju organizācijām un nevalstiskajām organizācijām (NVO). Lai uzņemošajās valstīs radītu labvēlīgu attieksmi pret bēgļiem, jo īpaši laikā, kad ekonomikas izaugsmes prognozes dažās valstīs ir pieticīgas un darba tirgus ir saspringts, integrācijas pasākumi un sociālie ieguldījumi būtu vienādi jānodrošina gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī bēgļiem atbilstoši katras mērķgrupas īpašajām vajadzībām.

2.4.

Ja paredzams, ka lēmums par patvēruma piešķiršanu būs pozitīvs, valodas apmācība būtu jānodrošina drīz pēc reģistrēšanas. Šajā apmācības procesā arī būtu jāsniedz pamatinformācija par vērtībām, kultūrām un procesiem, kā arī jānosaka prasmes un kvalifikācija. Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centrs (Cedefop) varētu palīdzēt tādu metožu izstrādē, kas ļauj noteikt izcelsmes valstī iegūtās prasmes.

2.5.

EESK iesaka īpašu izmanību pievērst nepilngadīgajiem, it īpaši nepavadītiem nepilngadīgajiem, jo viņi bieži vien ir guvuši traumatisku pieredzi un viņiem ir vajadzīga sociāla un pedagoģiska palīdzība. Ir jānodrošina ātra integrācija skolu sistēmā vai konsultācijas par profesionālās apmācības iespējām.

2.6.

EESK uzsver, ka bēgļiem jābūt pieejamai informācijai par tiesībām un pienākumiem vietējā sabiedrībā kopumā un darba tirgū it īpaši. Lai nepieļautu negodīgu konkurenci, kā arī sociālo un algu dempingu, pret bēgļiem darba tirgū jāizturas tāpat kā pret vietējiem iedzīvotājiem.

2.7.

EESK atkārtoti pauž atzinību par solidaritāti, ko izrādījušas atsevišķas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, arodbiedrības, darba devēju organizācijas, privātpersonas un uzņēmumi, it īpaši mikrouzņēmumi un amatniecības MVU, kas ir brīvprātīgi palīdzējuši patvēruma meklētājiem. EESK uzsver, cik svarīgi ir (it īpaši ārkārtas humanitāro situāciju laikā) aizsargāt un atbalstīt šādas individuālas darbības ar atbilstošiem stimuliem, tādā veidā veicinot solidaritāti pilsoniskajā sabiedrībā.

2.8.

EESK uzsver, ka ES tūlītējā rīcība šajā situācijā ir jābalsta uz solidaritātes un atbildības un izmaksu taisnīga sadalījuma principu, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 80. pantā.

2.9.

Dalībvalstīm un ES kompetentajām iestādēm, tostarp tranzītvalstīs, būtu jāsadarbojas ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, veicot uzraudzību, datu informācijas atjaunināšanu un koordināciju, lai varētu nodrošināt efektīvāku kopējo ES patvēruma politiku. Saskaņotas un atjauninātas statistikas sistēmas ir jāizstrādā, lai noteiktu ES un dalībvalstu politikas iespējas.

2.10.

Lai bēgļu integrācija būtu sekmīga ilgtermiņā, gan atbilstīgi Juncker plānam, gan papildus tam ir jāpieliek lielākas pūles, lai palielinātu ieguldījumus, kas veicina ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Papildu ieguldījumi integrācijas pasākumos un sociālie ieguldījumi būtu vienādā līmenī jānodrošina gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī bēgļiem atbilstoši katras mērķgrupas īpašajām vajadzībām. EESK ir norādījusi, ka finanšu darījuma nodoklis varētu labvēlīgi ietekmēt publiskās finanses, nodrošinot taisnīgāku finanšu nozares ieguldījumu. Ņemot vērā ārkārtējos apstākļus un saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, ar bēgļu uzņemšanu saistītās papildu izmaksas pēc rūpīgas pārbaudes nebūtu jāiekļauj dalībvalstu budžetu deficīta aprēķinos. Ieguldījumi integrācijas pasākumos īsā un vidējā termiņā ir lieli, bet tie būtu jāuzskata par tādiem ieguldījumiem cilvēkos, kas ilgtermiņā atmaksāsies. Ja integrācija būs veiksmīga, tā veicinās sociālo kohēziju, ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu. Arī Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) un Eiropas Sociālā fonda (ESF) budžets būtu atbilstoši jāpalielina, lai varētu labāk līdzfinansēt bēgļu integrācijas pasākumus, it īpaši tajās dalībvalstīs, kas uzņēmušas vairāk bēgļu, nekā paredzēts noteiktajās kvotās.

3.1.

Konflikti Tuvajos Austrumos ir izraisījuši vēl nepieredzētu bēgļu pieplūdumu Eiropā. Cilvēku plūsma no kara plosītām valstīm saplūda ar to cilvēku plūsmu, kas savu valsti gribēja pamest ekonomisku iemeslu dēļ. Visas Eiropas valstis ir parakstījušas 1951. gadā noslēgto Ženēvas Konvenciju par bēgļa statusu, un ar šo konvenciju tiek garantētas bēgļu pamattiesības, lai aizsargātu šo neaizsargāto grupu. Ņemot vērā cilvēku lielo skaitu un lai ievērotu Ženēvas Konvenciju un vispārējos cilvēktiesību principus, ir svarīgi ekonomiskos migrantus skaidri nošķirt no bēgļiem, proti, cilvēkiem, kuriem vajadzīgs aizsargājamas personas statuss (it īpaši patvērums vai alternatīvā aizsardzība).

3.2.

Lai gan no personīgā viedokļa ir pilnībā saprotams, ka cilvēki pamet savu valsti cerībā atrast labākus ekonomiskos apstākļus ārzemēs, vairumā dalībvalstu pašlaik valda tāds stāvoklis un sabiedrības noskaņojums, kas prasa veikt šo skaidro nošķiršanu. Ekonomiskajiem migrantiem ir jāatgriežas izcelsmes valstīs, ja viņu lūgumam piešķirt aizsargājamas personas statusu nav pamata. Gadījumos, kad lūgums piešķirt starptautisku aizsardzību ticis noraidīts, dalībvalstīm jāievēro ES Rīcības plāns par atgriešanu, kā arī Rokasgrāmata atgriešanas jautājumos.

3.3.

Tādēļ vajadzīga kopēja Eiropas patvēruma sistēma ar efektīvu ārējo robežu aizsardzību, pienācīgu reģistrāciju tā dēvētajos “karstajos punktos” (hotspots), patvēruma pieteikumu ātru izskatīšanu un, ja patvēruma pieteikuma noraidīšanas gadījumā starptautiska aizsardzība netiek piešķirta, – kārtību attiecībā uz migrantu atgriešanu izcelsmes valstīs vai attiecīgi trešā valstī, ar kuru noslēgts atpakaļuzņemšanas nolīgums. Varētu būt svarīgi un efektīvi izveidot “karstos punktus” arī trešās valstīs, kurām ar ES ir kopēja robeža un kuras ir noslēgušas nolīgumus par migrācijas politiku, lai tur veiktu reģistrāciju un pieņemtu patvēruma pieteikumus.

3.4.

Notikumi 2015. gada otrajā pusē apliecināja, ka trešo valstu valstspiederīgie bieži vien ierodas Eiropā ar parasti kontrabandistu radītām nepamatotām cerībām un izskaistinātu priekšstatu par dzīvi ES. Saskaroties ar realitāti, šo cilvēku reakcija ir vilšanās un dažos gadījumos brīvprātīga atgriešanās. Brīvprātīgas atgriešanās programmas dalībnieki varētu palīdzēt savas piederības valsts iedzīvotājiem sniegt reālu priekšstatu par dzīvi Eiropā, un tas citus varētu atturēt no došanās bīstamajā ceļojumā uz Eiropu.

3.5.

Papildus tam, ka jāpanāk Eiropas kopējās patvēruma sistēmas spēja pilnībā darboties un jānodrošina taisnīga un ilgtspējīga pienākumu un izmaksu sadale, un lai mazinātu spiedienu uz pašreizējo patvēruma sistēmu, vajadzēs ātri – 2016. gada pirmajā ceturksnī (kā paziņojis Komisijas priekšsēdētājs Jean-Claude Juncker) – pieņemt jaunu Eiropas pieeju attiecībā uz migrāciju, kā arī padziļināti reformēt Dublinas regulu, kas spēs risināt īstermiņa un ilgtermiņa problēmas. EESK savu viedokli paudīs atsevišķā atzinumā.

3.6.

EESK 2015. gada decembrī pieņemtajā rezolūcijā par bēgļiem uzsvērts, ka “pašreizējā situācijā Eiropas Savienībai ir nepieciešams izveidot drošus humanitāros koridorus bēgļiem no valstīm, ko skāris karš un ko apdraud terorisms, un tas jādara kopīgi ar valstīm, kurās šie bēgļi ir koncentrēti visvairāk”. EESK atkārtoti norāda, ka reģistrācijas procesam jau tagad vajadzētu notikt ārpus ES.

3.7.

Karš, klimata pārmaiņas un izredžu trūkums trešās valstīs var turpināt vai pat palielināt bēgļu un migrantu pieplūdumu. Migrāciju veicinošo faktoru ierobežošana kopumā ir pasaules līmeņa uzdevums. Taču šis atzinums attiecas tikai uz to cilvēku integrāciju, kuriem piešķirts aizsargājamas personas statuss vai kuri iesnieguši lūgumu piešķirt šādu statusu.

4.1.

Prezidentvalsts Nīderlande rosināja ņemt vērā integrācijas pieredzi no iepriekšējām krīzēm, kas radīja lielas bēgļu plūsmas. EESK secināja, ka pašreizējā bēgļu krīze nav salīdzināma ar iepriekšējām, pirmkārt, cilvēku skaita dēļ – ES robežu caur Grieķiju 2015. gadā šķērsoja vairāk nekā 900 000 migrantu – un, otrkārt, krīzes straujās attīstības dēļ, kas rada pastiprinātu nedrošību vietējos iedzīvotājos. Raugoties, piemēram, uz Austriju, kur 90. gadu sākumā, bēgot no kara bijušajā Dienvidslāvijā, ieradās aptuveni 90 000 bēgļu, ir redzama skaidra atšķirība — cilvēkiem no Bosnijas bieži vien bija radinieki Austrijā vai viņi tur jau bija strādājuši. Austrijas uzņēmumi nekavējoties atzina izcelsmes valstī iegūtās kvalifikācijas, un sievietes vienmēr bija pilnvērtīgi piedalījušās darba tirgū. Tas palielināja ģimeņu ienākumus un veicināja to mobilitāti, neļaujot veidoties īpašiem bēgļu rajoniem un veicinot labāku sociālo integrāciju skolās un darba tirgū.

4.2.

Stāvoklis pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados nav gluži salīdzināms ar pašreizējo stāvokli. Pašlaik Eiropā ierodas cilvēki, kuru sagatavotība nav tik viendabīga, proti, dažiem ir akadēmiskais grāds, ko var salīdzināt ar Eiropā piešķirto, citiem ir izglītība, kurai Eiropā varētu nebūt tūlītēja pielietojuma, savukārt vēl citiem ir ļoti zema izglītība un daudzas sievietes nekad nav bijušas nodarbinātas. Turklāt cilvēki uzņemošajās valstīs, kas joprojām cīnās ar ekonomikas krīzes sekām, parasti ir visai atturīgi pret svešzemniekiem, kuri ir konkurenti darba tirgū.

5.1.

Saskaņā ar UNHCR nav vienprātības par imigrantu integrācijas definīciju attīstīto valstu kontekstā un nav arī oficiālas definīcijas starptautiskajās bēgļu tiesībās. Vispārēja izpratne par integrāciju kā procesuālu, individuālu un divvirzienu procesu ir pamatā daudziem valdību un zinātnieku centieniem definēt integrāciju vai integrētu sabiedrību.

5.2.

UNHCR definīcijas pamatā ir izpratne par integrāciju kā divvirzienu procesu, un tā priekšnoteikums ir “pielāgošanās”, no vienas puses, un, no otras puses, “uzņemšana”. Taču tas nenozīmē, ka bēglim ir jāatsakās no savas kultūras identitātes, tādējādi integrācija atšķiras no asimilācijas (1). Šī definīcija atbilst EESK viedoklim (2).

5.3.

EESK ir uzsvērusi, ka integrācija ir jāsaista ar vērtībām un principiem, kas izklāstīti Līgumā, Pamattiesību hartā, Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, stratēģijā “Eiropa 2020”, nodarbinātības politikā un Sociālajā programmā. EESK uzskata, ka šāda atsauce ir ļoti svarīga, jo tā ņem vērā, ka dažās sociālās un politiskās jomās Eiropā pašlaik ir vērtību krīze. Integrācija un ekonomiskā un sociālā kohēzija ir “vienas monētas divas puses” (3). Pienācīgu dzīves apstākļu un izredžu nodrošināšana ikvienam veicinās integrācijas pasākumu pieņemšanu.

5.4.

Imigrantu integrācijas politikas kopējie pamatprincipi (2004) un to īstenošanas instruments “Kopīgā integrācijas programma” (2005) ir pamats migrantu integrācijas definēšanai ES, un saskaņā ar tiem integrācija ietver šādus elementus:

5.5.

Lai gan šie principi vienādi attiecas gan uz migrantu, gan bēgļu integrāciju, EESK arī tos uzskata par pamatu bēgļu integrācijai. Tomēr, ņemot vērā to cilvēku lielo skaitu, kuri ierodas Eiropā, ir jāveic papildu pasākumi, lai nodrošinātu valodas apmācību, mājokļus un integrāciju darba tirgū.

5.6.

Lai uzņemošajās valstīs radītu labvēlīgu attieksmi pret bēgļiem, jo īpaši laikā, kad ekonomikas izaugsmes prognozes dažās valstīs ir pieticīgas un darba tirgus ir saspringts, integrācijas pasākumi un sociālie ieguldījumi būtu vienādi jānodrošina gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī bēgļiem atbilstoši katras mērķgrupas īpašajām vajadzībām. EESK ir norādījusi, cik svarīgi ir apvienot un iekļaut sociālos mērķus integrācijas kontekstā (4).

5.7.

EESK ir pārliecināta, ka bēgļu integrācija ir pilnīgi nepieciešama mūsu sabiedrībai, ja vēlamies saglabāt sociālo kohēziju. Ja nenotiek integrācija, var veidoties paralēlās sabiedrības, kas var destabilizēt uzņemošās valstis. Tāpēc mūsu interesēs ir sākt integrācijas pasākumus sākuma posmā. Plašsaziņas līdzekļi būtu jārosina apzināties integrācijas nozīmi un savu lomu labvēlīgas politiskās un sociālās attieksmes veidošanā.

5.8.

Demogrāfiskās tendences vairumā Eiropas valstu norāda uz darbspējīga vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanos. Lai nākamajām paaudzēm varētu nodot ilgtspējīgas sociālās sistēmas, par prioritāti jākļūst visa darbaspēka integrācijai darba tirgū neatkarīgi no, piemēram, dzimuma, vecuma, fiziskajām spējām, reliģiskās piederības, seksuālās orientācijas vai (etniskās) izcelsmes. Ieguldījumi integrācijas pasākumos īsā un vidējā termiņā ir lieli, bet tie būtu jāuzskata par tādiem ieguldījumiem cilvēkos, kas ilgtermiņā atmaksāsies. Ja integrācija būs veiksmīga, tā veicinās sociālo kohēziju, ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu.

5.9.

Izšķiroša nozīme integrācijā ir vietējam līmenim, jo tā ir vieta, kur cilvēki dzīvo kopā un kur integrācijas trūkums ir jūtams vispirms. Kopienām būtu jāsaņem padomi un ieteikumi par labi funkcionējošiem integrācijas pasākumiem, proti, tādiem kā bēgļu aicināšana iesaistīties vietējās brīvprātīgo apvienībās (piemēram, arodbiedrībās, nevalstiskās organizācijās, ugunsdzēsēju biedrībās vai sporta klubos).

5.10.

Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē, kas veltīta integrācijas jautājumiem (5), ir apkopota plaša informācija par integrācijas piemēriem. Izmantojot meklēšanas filtrus, var atrast paraugprakses piemērus, kas saistīti ar, piemēram, konkrētu valsti, integrācijas jomu, mērķa grupu. Šīs tīmekļa vietnes popularizēšana būtu jāturpina, lai iedvesmotu dalībvalstis, vietējās pašvaldības, nevalstiskās organizācijas un sociālos partnerus īstenot integrācijas pasākumus.

5.11.

Pamatojoties uz EESK priekšlikumu, jau tiek īstenota strukturēta sadarbība starp pilsoniskās sabiedrības organizācijām, EESK un Eiropas Komisiju, izmantojot Eiropas Migrācijas forumu, kas nodarbojas ar visiem jautājumiem saistībā ar migrāciju, patvērumu un integrāciju. Būtu arī lietderīgi paplašināt Padomdevējas komitejas personu brīvas pārvietošanās jautājumos pilnvaras attiecībā uz bēgļu integrāciju, jo tā ir struktūra, kurā valdības apspriežas un apmainās idejām ar sociālajiem partneriem. Šī komiteja varētu nodrošināt papildu iespējas labākās pieredzes apmaiņai.

6.1.

Patvēruma meklētājiem, kuri (vairumā gadījumu) pēc nogurdinoša un bieži vien traumatiska ceļojuma ierodas Eiropā, vispirms ir vajadzīga vieta, kur palikt un atpūsties. Šis laiks iestādēm būtu jāizmanto, lai viņus pienācīgi reģistrētu un sākotnēji novērtētu, vai viņiem ir izredzes iegūt bēgļa statusu. Šajā gadījumā integrācijas pasākumi būtu jāsāk agrīnā posmā. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas nesen veiktu pētījumu īpaša medicīniskā aprūpe ir vajadzīga bēgļiem, kuriem izveidojies pēctraumatiskā stresa sindroms, jo tas bieži vien ir viens no lielākajiem šķēršļiem integrācijai.

6.2.

Integrācija ir iespējama, ja ir vismaz pamatzināšanas tajā valodā, kurā runā uzņemošajā valstī. Tāpēc valodas apmācība patvēruma procedūras laikā būtu jāsāk pēc iespējas ātrāk. Lai tas būtu iespējams un varētu nodrošināt apmācību ļoti daudzajiem patvēruma meklētājiem, jāizveido jaunas struktūras un jāuzlabo vadības koordinācija. Valodu kursi būtu jāizmanto arī tam, lai patvēruma meklētājus iepazīstinātu gan ar vērtībām (piemēram, vienlīdzīga attieksme pret sievietēm un vīriešiem, vārda brīvība, aizliegums pielietot vardarbību ģimenē), gan ar uzņemošās valsts kultūru. Šos kursus var arī izmantot, lai patvēruma meklētājiem sniegtu pamatnorādes par jautājumiem saistībā ar organizācijām, iestādēm un informāciju, ko meklēt, ja rodas problēmas. Patvēruma meklētāji bieži ir atšķirīgu kultūru pārstāvji. Darbības, kas tiek veiktas bez izpratnes par uzņēmējvalsts pamatvērtībām, tiesībām un pienākumiem, var kaitēt integrācijai.

6.3.

Bēgļu bērniem pēc iespējas ātrāk būtu jāsāk apmeklēt skolas kopā ar vietējiem bērniem un jāsaņem atbalsts valsts valodas apguvē. Īpaša uzmanība ir jāpievērš nepilngadīgajiem, it īpaši nepavadītiem nepilngadīgajiem, kuri bieži vien ir guvuši traumatisku pieredzi. Ja vecuma dēļ viņi vairs nevar apmeklēt skolu, būtu jānodrošina atbilstoši un īpaši šādai grupai paredzēti piedāvājumi, lai neradītu vilšanos. Dalībvalstīm būtu jāzina, kādas ir traumatisku pieredzi guvušo bērnu un nepavadītu nepilngadīgo īpašās vajadzības, un jāsniedz viņiem sociāla un pedagoģiska palīdzība (piemēram, Vīnes pilsēta cenšas nepavadītos bērnus ievietot audžuģimenēs, izmantojot pašreizējās programmas).

6.4.

Lai nodrošinātu ātru integrāciju darba tirgū, būtiska nozīme ir agrīnai sertifikātu, prasmju un kvalifikāciju identifikācijai un klasifikācijai. Patvēruma meklētāja profesionālās prasmes un kvalifikācijas, iesaistot darba tirgus ekspertus, būtu jāapzina jau patvēruma procedūras sākumā. Šie aspekti ir nepieciešami mērķtiecīgai valodas apguvei, mācību kursu uzsākšanai, profesionālo kvalifikāciju atzīšanai, vajadzīgo vidējā līmeņa kvalifikāciju nodrošināšanai un piemērota darba efektīvai atrašanai. Taču prasmju konstatēšana var būt ļoti sarežģīts process. Daudziem bēgļiem nav līdzi pat savu personu apliecinošu dokumentu, nemaz jau neminot apliecinājumus un sertifikātus, kas pierāda viņu kvalifikācijas līmeni. Dažādas dalībvalstis (piemēram, Vācija un Austrija) pašlaik izstrādā dažādas prasmju un kompetenču pārbaudes metodes. Cedefop varētu nodrošināt platformu savstarpējas mācīšanās vajadzībām un labākās pieredzes apmaiņai šajā jomā.

6.5.

Patvēruma procedūrām bieži ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, un patvēruma meklētājos tas rada neziņu. Ilgais periods, kad patvēruma meklētājs nevar lemt par savu dzīvi, var izraisīt psihosociālu nestabilitāti, pašapziņas zudumu un atkarības sindromu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt nodarbinātības iespējas pat pēc bēgļa statusa saņemšanas. Bērnus tas ietekmē vēl vairāk, jo viņiem ir vajadzīga stabila vide. Tāpēc EESK aicina dalībvalstis pēc iespējas ātrāk lemt par patvēruma procedūrām. ESAO sniegtā informācija (6) par patvēruma meklētāju integrācijas atbalstīšanu liecina, ka Grieķijā, Beļģijā un Dānijā ir visīsākās patvēruma procedūras, kas ietver valodas apmācību, pieaugušo izglītību un ar darbu saistītu apmācību.

6.6.

Attiecībā uz prognozēto ekonomikas izaugsmi un situāciju darba tirgū valstis var izmēģināt pasākumus, lai samazinātu gaidīšanas laiku piekļuvei darba tirgum. Kamēr Vācija un Ungārija jau ir samazinājušas gaidīšanas laiku piekļuvei darba tirgum, Somija, Beļģija un Luksemburga ir veikušas dažus pasākumus, lai to samazinātu. Taisnīgi, pārredzami un saprātīgi noteikumi attiecībā uz to, kā patvēruma meklētājiem tiek piešķirta piekļuve darba tirgum, novērš nedeklarētu nodarbinātību un padara pasākumus pieņemamākus vietējiem iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā būtu jānodrošina, ka cilvēkiem, kam ir aizsargājamo statuss, ir izredzes palikt uzņemošajā valstī, ja viņi ir integrējušies darba tirgū vai uzņēmējvalsts sabiedrībā. Patvēruma meklētāji ir jāinformē, ka viņu iespējas piekļūt darba tirgum ir atkarīgas no valsts, kurā viņi ir lūguši patvērumu. Zināšanu trūkuma dēļ daži dodas uz citu dalībvalsti, lai tur atrastu darbu. Patiesībā viņi nonāk neatbilstīgā situācijā, un no tā varētu viegli izvairīties, ja viņi būtu pienācīgi informēti.

6.7.

Saistībā ar integrāciju ļoti liela nozīme ir mājokļu nodrošināšanai – izmitināšanas centri apmierina tūlītējās vajadzības pēc atpūtas (un bieži vien daudz ilgāku laiku nekā plānots), bet apmešanās tajos uz ilgāku laiku apgrūtina integrāciju. Austrijā ir izstrādāts privāto mājokļu projekts Kosmopolis. Tā ir jaunbūvju teritorija, kurā noteikts skaits dzīvokļu ir rezervēts bēgļiem, kas jau ir nodarbināti. Lai novērstu nesaskaņas starp bēgļiem un citiem šajā teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem, netālu ir izveidots informācijas centrs. Portugālē starp Lisabonas pašvaldību un Portugāles nevalstiskajām organizācijām noslēgtais protokols ļauj nodrošināt mājokļus bēgļiem un piekļuvi pašvaldības sniegtajiem pakalpojumiem saistībā ar apmācību, izglītību un integrāciju darba tirgū (7).

6.8.

Pēc pozitīva lēmuma par patvēruma meklētāja statusa piešķiršanu bēglim mājoklis ir jāatrod pašam. Šis laiks bieži vien ir ļoti grūts, jo sākotnēji piešķirtais valsts atbalsts beidzas un bēglim jāmeklē darbs tāpat kā uzņemošās valsts iedzīvotājiem.

6.9.

Šajā kontekstā īpaša nozīme ir valsts nodarbinātības dienestam. Pirmkārt, tam aktīvi jāpilda savs uzdevums kā ilgtspējīgas nodarbinātības veicinātājam. Taču tam ir arī jālemj par papildu kvalifikācijām, kas bēglim būtu jāiegūst, lai varētu gūt panākumus darba tirgū. Jākonstatē un jāņem vērā tas, ka pat pēc ceturtā uzturēšanās gada nodarbināti ir tikai 25 % bēgļu un pat līdz 10. gadam šis skaits ir aptuveni 50 % (8). Ar katru bēgli varētu noslēgt individuālu integrācijas līgumu, kurā būtu norādīti attiecīgie pasākumi, kas jāveic (papildu apmācība, pieteikumu skaits u. c.), lai pilnībā integrētos darba tirgū. EESK uzsver: lai nepieļautu negodīgu konkurenci, kā arī sociālo un algu dempingu, pret bēgļiem darba tirgū jāizturas tāpat kā pret vietējiem iedzīvotājiem. Ja bēglim nav izredžu atrast darbu saprātīgā laikā, kā laba alternatīva varētu tikt piedāvāts brīvprātīgais darbs sabiedrības labā. Tas varētu palīdzēt bēglim papildus apgūt valodas prasmes un integrēties sabiedrībā.

6.10.

Labs piemērs ir Vācija, kas nesen nolēma ieviest īpašu identifikācijas karti, kas paredzēta tieši patvēruma meklētājiem. Pēc pirmreizējās reģistrācijas karte kļūst par galveno un obligāto identifikācijas līdzekli, kas savienots ar galveno datubāzi, kurā glabājas informācija, piemēram, par personas izglītību un profesionālo pieredzi.

6.11.

Gan bēgļu, gan arī vietējo iedzīvotāju vidū ir cilvēki, kam ir interese par uzņēmējdarbību un kam piemīt tās prasmes. Būtu viņiem jāsniedz informācija un norādes par to, kā uzsākt uzņēmējdarbību un kļūt par darba devēju.

6.12.

Vācijā un Slovākijā pašlaik notiek debates par to, kā bēgļiem ar augstu kvalifikāciju profesijās, kurās vērojams prasmju trūkums, varētu dot piekļuvi darba tirgum, izmantojot īsākas procedūras.

6.13.

Bēgļiem ir vajadzīga informācija par darba tirgu kopumā, profesionālās apmācības iespējām un pieejamajām darbvietām. Tā kā procentuāli liela daļa bēgļu ir parastajā studentu vecuma grupā (16 līdz 25 gadi), pirms apmācības sākuma ir jāsniedz pamatinformācija un sagatavošanas kursi dažādās profesionālajās jomās. Vācijas tirdzniecības un rūpniecības kameras ir uzsākušas iniciatīvas, lai palīdzētu ar darbā iekārtošanu, piemēram, rīkojot intervijas, kas līdzinās ātrās iepazīšanās sarunām. Vācijas tirdzniecības un rūpniecības kameras atbalsta uzņēmumus, kas nodrošina kvalifikācijas un apmācību bēgļiem, īstenojot projektu “Apņemšanās nodrošināt apmācību”. Tās arī cenšas piesaistīt brīvprātīgus sponsorus, kas atbalstītu bēgļus un uzņēmumus, sniedzot konsultācijas abām pusēm. Tirdzniecības un rūpniecības kameras arī atbalsta bēgļus, kuri vēlas uzsākt uzņēmējdarbību.

6.14.

Austrijā ir uzsākts projekts, kura mērķis ir, iesaistot valsts nodarbinātības dienestu un konsultantus, iekārtot jaunus bēgļus brīvajās mācekļa vietās. Pirms oficiāla māceklības līguma parakstīšanas var būt paredzēts stažēšanās periods. Vēl jāmin Austrijas Federālais dzelzceļš (ÖBB), kas sācis īstenot projektu “Daudzveidība kā iespēja” (Diversität als Chance) un piedāvājis mācekļa vietas 50 nepavadītiem bēgļiem, kuri ir 15 līdz 17 gadus veci.

6.15.

Lai veicinātu augsti kvalificētu migrantu integrāciju, Austrijas Federālā ekonomikas kamera ir izstrādājusi programmu “Darbaudzināšana migrantiem”, kas ir paplašināta, lai tā attiektos arī uz augsti kvalificētiem bēgļiem. Darbaudzinātāji ir cilvēki, kas ir labi integrēti Austrijas darba tirgū un atbalsta migrantus darba meklēšanas laikā, sniedzot informāciju vai pat piekļuvi savam profesionālajam tīklam. Šī programma arī palīdz novērst ar kultūru saistītus pārpratumus.

6.16.

Vairākās dalībvalstīs par bēgļiem rūpējas tā dēvētie “bēgļu draugi”. Viņi brīvprātīgi iesaistās dažādās organizācijās un regulāri tiekas ar vienu bēgli, lai izveidotu personiskas attiecības. Vēl jo svarīgāk tas ir tādēļ, ka daudzi bēgļi ir nepavadīti nepilngadīgie, kas atstājuši savas ģimenes. “Bēgļu draugi” varētu arī uzlabot priekšstatu par bēgļiem savā valstī.

6.17.

Sociālo partneru organizācijas dažās dalībvalstīs (piemēram, Spānijā, Francijā, Vācijā, Čehijas Republikā, Austrijā) ir aicinājušas savas valdības efektīvāk darboties bēgļu integrācijas jomā. Spānijas ikgadējā nodarbinātības plānā tika iekļauts papildu pasākums, kas paredzēts tieši bēgļu integrācijai darba tirgū.

6.18.

Dānija bēgļu integrācijai darba tirgū izmanto tā dēvēto “kāpņu modeli”. Pirmajā posmā (4–8 nedēļas) tiek apzinātas konkrētā bēgļa prasmes un pasniegtas dāņu valodas stundas. Otrajā posmā (26–52 nedēļas) praktikants strādā kādā uzņēmumā (darba devējam neradot nekādas izmaksas) un turpina apgūt dāņu valodu. Pēc tam bēglis ir gatavs uzsākt darbu ar algas subsīdiju. Efektīvi izmantojot šādus modeļus, būtu jāveicina jaunu nodarbinātības iespēju radīšana un jānovērš vietējo iedzīvotāju izstumšana no darba tirgus (bez “virpuļdurvju efekta”).

6.19.

Lai nodrošinātu godīgu konkurenci, neatkarīgi no darba ņēmēja valstspiederības vai statusa ir pilnībā jāievēro darba nosacījumi, tostarp attiecībā uz algām (lex loci laboris). Dalībvalstīm ir jānodrošina efektīvi pasākumi, mehānisms un administratīvā spēja to īstenot. Arodbiedrības atbalsta bēgļus vai migrējošos darba ņēmējus, kuriem nav dokumentu, lai varētu pieprasīt savu tiesību ievērošanu (Beļģijā – Ecole des solidarités, Austrijā – UNDOK).

7.1.

EESK norāda: lai pasākumiem būtu ilgstoša labvēlīga ietekme uz sabiedrību, tie ir attiecīgi jāfinansē. Lai bēgļu integrācija būtu sekmīga ilgtermiņā, gan atbilstīgi Juncker plānam, gan papildus tam ir jāpieliek lielākas pūles, lai palielinātu ieguldījumus, kas veicina ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Papildu ieguldījumi integrācijas pasākumos un sociālie ieguldījumi būtu vienādā līmenī jānodrošina gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī bēgļiem atbilstoši katras mērķgrupas īpašajām vajadzībām. EESK ir norādījusi, ka finanšu darījuma nodoklis varētu labvēlīgi ietekmēt publiskās finanses, nodrošinot taisnīgāku finanšu nozares ieguldījumu. Ņemot vērā ārkārtējos apstākļus un saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, ar bēgļu uzņemšanu saistītās papildu izmaksas pēc rūpīgas pārbaudes nebūtu jāiekļauj dalībvalstu budžetu deficīta aprēķinos (9).

7.2.

Sākotnējās uzņemšanas dalībvalstīm, piemēram, Itālijai, Maltai, Spānijai un Grieķijai, būtu jāsaņem tiešs ekonomisks atbalsts par katru bēgli vai migrantu tā, lai tās varētu pareizi un ātri apstrādāt patvēruma pieteikumus vai arī organizēt atgriešanu, ja patvēruma piešķiršanas prasības nav izpildītas. Būtu jānodrošina, ka dalībvalstis, kas uzņemas atbildību par lielāka bēgļu skaita integrāciju savā sabiedrībā, nekā to prasa solidaritātes princips, var rēķināties ar ES finansiālu atbalstu.

7.3.

Vairāk finanšu līdzekļu būtu jāatvēl Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondam (AMIF), lai varētu labāk sadarboties ar dalībvalstīm bēgļu integrācijas finansēšanā, un līdzekļi būtu it īpaši jāpiešķir vietējo pašvaldību un nevalstisko organizāciju īstenotajām programmām. Arī Eiropas Sociālā fonda budžets būtu pietiekami jāpalielina, lai varētu atvieglot bēgļu sociālo integrāciju, sieviešu līdztiesības nodrošināšanu, uzņēmumu atbalstīšanu un bēgļu integrāciju darba tirgū (tā nav iespējama bez dialoga un sadarbības ar sociālajiem partneriem). Savukārt no Eiropas Reģionālās attīstības fonda būtu jāatvēl papildu līdzekļi pilsētu teritorijām, kas īsteno bēgļu uzņemšanai un integrācijai vajadzīgos pasākumus.

7.4.

Būtu jāapsver starptautiskās sadarbības iespējas bēgļu integrācijas finansēšanā, it īpaši sadarbībā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju un Starptautisko Migrācijas organizāciju.

20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/28

Ziņotājs:

Vitas MAČIULIS

1.1.

Enerģētika ir neatņemama starptautiskās politikas daļa un pašlaik ir viena no ES prioritātēm. Tā kā daži starptautiskie dalībnieki mēģina izmantot enerģētiku kā līdzekli politisko mērķu sasniegšanai, ES iedzīvotāju interesēs ir saglabāt ES piesardzību attiecībā uz enerģētikas jautājumiem.

1.1.1.

Enerģētikas politikas ārējai dimensijai ir svarīgi trīs faktori: dažādošana, vienota nostāja un labi attīstīta iekšējā enerģētikas sistēma.

1.2.

ES ārējā enerģētikas politikā būtiski svarīga ir ES enerģijas avotu, piegādātāju un piegādes ceļu dažādošana. ES Enerģētikas savienības stratēģijā uzsvērts, ka nozīmīgākā ES problēma ir tā, ka vairāk nekā puse patērētās enerģijas tiek importēta, kas jānodrošina ar attiecīgu tirdzniecības politiku palīdzību.

1.2.1.

Jāpaplašina enerģijas importa partneru loks, pastāvīgi meklējot jaunus, uzticamus un prognozējamus enerģijas piegādātājus un veidojot ar tiem dialogu.

1.2.2.

Jauniem nozīmīgiem infrastruktūras projektiem, kas veicinātu dažādošanu, būtu jānodrošina Enerģētikas savienības stratēģijas mērķu sasniegšana un pilnīgi jāatbilst ES acquis. Turklāt tiem būtu pilnīgi jāatbilst mērķim izveidot decentralizētu enerģētikas sistēmu, kurā būtiska nozīme ir atjaunojamiem energoresursiem.

1.2.3.

Lai rastu piemērotākos veidus un partnerus ārējo enerģētikas jautājumu risināšanai, ir jāveicina sadarbība starp privāto un politisko sektoru pārstāvjiem. Vienmēr jāņem vērā mērķi energoapgādes drošības un ilgtspējas jomā.

1.3.

Jāpanāk, lai dalībvalstis “runātu vienā balsī”, neraugoties uz to, ka tajās ir atšķirīgs energoavotu sadalījums, enerģijas importa struktūras un tradicionālie partneri. Lai nodrošinātu spēcīgu ārējo dimensiju, ir svarīga vienota ES iekšējā nostāja.

1.3.1.

EESK mudina dalībvalstis koordinēt savas individuālās intereses enerģētikas jomā un saglabāt solidaritāti un pārredzamību attiecībā pret citām dalībvalstīm.

1.3.2.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas 2016. gada 16. februāra priekšlikumu, kurā tiek nostiprināts pašreizējais informācijas apmaiņas mehānisms attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem un nesaistošiem instrumentiem.

1.3.3.

Svarīgam ES ārējās enerģētikas politikas aspektam jābūt kopēju vides drošības un kodoldrošuma standartu uzturēšanai enerģētikas projektos, kas tiek īstenoti ES kaimiņvalstīs. Būtu jāierobežo enerģijas iepirkšana no valstīm, kuras neievēro šos standartus.

1.4.

Ārējās ietekmes samazināšanas priekšnoteikums ir spēcīga iekšējā energosistēma: viena no Enerģētikas savienības pamatdimensijām ir pilnīgi funkcionāla un pārredzama iekšējā ES enerģijas tirgus izveide. Tas tiešā veidā sekmētu efektīvāku ES pieeju ārējās enerģētikas politikas jautājumiem.

1.4.1.

Jāizveido visas nepieciešamās energoapgādes infrastruktūras daļas, lai varētu optimizēt un racionalizēt energoresursu importu Eiropas Savienībā.

1.4.2.

EESK uzsver, ka visu dalībvalstu energotīkli un sistēmas ir pilnīgi jāintegrē ES iekšējā tirgū un jānodrošina to pilnīga sinhronizēšana.

1.4.3.

Jāsaglabā ES enerģijas ražotāju konkurētspēja, nodrošinot vienādus noteikumus gan Eiropas, gan trešo valstu enerģijas ražotājiem.

1.4.4.

EESK mudina ES ārējās enerģētikas politikas izstrādē un īstenošanā ņemt vērā, ka ES rūpniecībai un it īpaši energoietilpīgajām nozarēm ir nepieciešama konkurētspējīga, stabila un prognozējama energoapgāde, lai tās varētu darboties līdzvērtīgos apstākļos ar to starptautiskajiem konkurentiem.

1.5.

Tālredzīgai enerģētikas politikai, kas palīdzētu sasniegt ES ārpolitikas mērķus, tostarp COP21 nolīguma kontekstā, pirmām kārtām būtu jābalstās uz sistemātiskas uzmanības veltīšanu ES klimata politikas mērķiem, kā arī uz starptautiskiem centieniem mazināt klimata pārmaiņas, galvenokārt attīstot trīs būtiskus faktorus – atjaunojamos energoresursus, energoefektivitāti, pētniecību un izstrādi.

1.5.1.

Atjaunojamie energoresursi ievērojami palīdz palielināt energoapgādes drošību un samazināt atkarību no importa.

1.5.2.

ES jādara viss iespējamais, lai saglabātu vadošo pozīciju šajā jomā.

1.5.3.

Energoefektivitāte ir viens no galvenajiem elementiem, kas ļauj samazināt ES enerģijas patēriņu un attiecīgi samazināt importētās enerģijas daudzumu. Tādēļ ir svarīgi samazināt arī privātpersonu un komercstruktūru enerģijas patēriņu.

1.6.

Jāpiešķir atbilstoši resursi pētniecības un izstrādes nozarei, lai varētu palielināt enerģijas ražošanas efektivitāti un samazināt izmaksas. Šajā saistībā neapšaubāmi svarīga ir arī starptautiskā sadarbība.

1.7.

Energoresursu izmaksām jābūt tādām, lai patērētāji tos varētu atļauties pirkt un nerastos kaitējums nozaru konkurētspējai, tāpēc EESK aicina Komisiju un valstu valdības piešķirt plašu nozīmi pilsoniskajai sabiedrībai, sociālajiem partneriem un patērētāju organizācijām. Tālab EESK aicina izveidot Eiropas enerģētikas dialogu un Eiropas enerģētikas forumu ar visu ieinteresēto personu līdzdalību. Tas ir būtiski, lai izveidotu pārdomātu, ilgtspējīgu un efektīvu ES ārējo enerģētikas politiku.

1.7.1.

EESK ir jāmudina savas starptautiskās struktūras aktīvi piedalīties efektīvas un noturīgas ES ārējās enerģētikas politikas veidošanā.

2.1.

Enerģētikas jautājumi tikai nesen ieņēmuši nozīmīgu vietu ES politiskajās debatēs un kļuvuši par vienu no Eiropas Komisijas darba programmas prioritātēm. Arī EESK aktīvi darbojas enerģētikas politikas ārējās dimensijas jomā un jau ir pieņēmusi vairākus atzinumus par šo tematu (1).

2.2.

Tā kā arvien pieaug ES atkarība no enerģijas importa, jo īpaši naftas un gāzes, ES enerģētikas politikas ārējā dimensija kļūst svarīga enerģijas piegādes drošības stabilizēšanā.

2.2.1.

Vairāk nekā pusi (53,2 %) ES bruto iekšzemes enerģijas patēriņa veido imports. ES importē 44,2 % cietā kurināmā (no kuriem vairāk nekā puse ir akmeņogles), 87,4 % naftas un naftas produktu un 65,3 % dabasgāzes (Eurostat 2013. gada dati).

2.2.2.

Šie rādītāji skaidri liecina par to, cik lielā mērā ES ir atkarīga no tirdzniecības ar trešo valstu piegādātājiem. Tādēļ, ja piegādātājs izrādītos neuzticams vai neprognozējams, vai, ja netiktu pienācīgi uzturētas infrastruktūras, tas varētu nopietni ietekmēt energoapgādes drošību visā ES.

3.1.

ES ir jāmeklē jaunas sadarbības iespējas un jāstiprina esošās partnerattiecības enerģētikas jomā ar trešām valstīm, lai dažādotu enerģijas avotus, piegādātājus un piegādes ceļus.

3.2.

Visticamāk, tuvākajā nākotnē ES galvenais enerģijas importa partneris joprojām būs Krievija. Tas īpaši attiecas uz cauruļvadu gāzi.

3.2.1.

Viena no Krievijas prioritātēm ir vismaz saglabāt savu izdevīgo pozīciju ES enerģijas tirgū, kas ir gan tās lielākais enerģijas eksporta galamērķis, gan ļoti uzticams klients.

3.2.2.

Cauruļvada projekts Nord Stream II pašlaik ir svarīgs Krievijas enerģētikas programmas elements, kura mērķis ir palielināt dabasgāzes eksportu uz ES. ES līmenī ir paustas bažas par to, ka šis projekts varētu būt pretrunā ES Enerģētikas savienības stratēģijas mērķim dažādot gāzes piegādes ceļus. EESK uzskata, ka Komisijas svarīgākais uzdevums ir rūpīgi izvērtēt projektu Nord Stream II un tā atbilstību ES acquis, tostarp trešajai enerģētikas paketei un Enerģētiskās savienības stratēģijas mērķiem, jo īpaši energoresursu, piegādātāju un piegādes ceļu dažādošanas mērķim.

3.2.3.

Veidojot vienotu ES nostāju attiecībā uz projektu Nord Stream II, jāņem vērā visu dalībvalstu intereses. Šā projekta komerciālie aspekti nedrīkstētu būt vienīgais faktors lēmuma pieņemšanā, jo īpaši, ņemot vērā Krievijas tendenci izmantot enerģiju kā līdzekli ģeopolitisko mērķu sasniegšanai.

3.3.

Norvēģija ir vērtīgs ES starptautiskais partneris, jo tai ir līdzīgas politiskās prioritātes, tostarp enerģētikas nozarē. Tā kā Norvēģija ir parakstījusi Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu, šī valsts ir daļa no ES iekšējā tirgus.

3.3.1.

Ziemeļu dimensijas nozīme, visticamāk, palielināsies, tāpat kā sadarbība ziemeļu reģionos attiecībā uz naftas un gāzes ieguvi Ziemeļu Ledus okeānā. Tomēr tad, ja un kad uzņēmumi sāks padziļināti pētīt iespējamos resursus minētajā reģionā, īpaša uzmanība būs jāpievērš delikātajam vides aizsardzības kontekstam.

3.4.

ES sadarbība ar Vidusjūras dienvidu un austrumu reģiona partneriem enerģētikas nozarē ir guvusi jaunu stimulu, jo nesen ir izveidotas reģionālās platformas, kuras attiecas uz gāzi, elektrību, atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitāti. Šo platformu nolūks ir veicināt un uzlabot sadarbību enerģētikas nozarē.

3.5.

Tā kā Vidusāzija ir stratēģiski svarīgs un energoresursiem bagāts reģions, Eiropas Savienība ir apņēmusies izveidot ilgtspējīgas un stabilas attiecības ar šo reģionu. Kā norādīts Ārlietu padomes 2015. gada 22. jūnijā pieņemtajos secinājumos par ES stratēģiju Vidusāzijai, ES aicina stiprināt sadarbību enerģētikas jomā, kas veicinātu savstarpējo enerģētisko drošību.

3.6.

Kaspijas jūras reģiona un ES tirgus savienošana ar Dienvidu gāzes koridoru pavērs jaunas iespējas dabasgāzes tirdzniecībā un veicinās ES piegādes ceļu dažādošanas mērķa sasniegšanu. Transanatolijas dabasgāzes cauruļvads (TANAP) būs svarīga Transadrijas (TAP) gāzesvada starpsavienojuma daļa.

3.7.

Attiecības ar ASV enerģētikas nozarē gūst arvien lielāku nozīmi ES, kā to atspoguļo ES un ASV Enerģētikas padome. ASV pašlaik ir zemas gāzes cenas, ko nodrošina netradicionāla gāzes ražošana. ES vajadzētu izmantot šo brīdi un veicināt sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) transatlantisko tirdzniecību, jo tas būtiski veicinātu energoapgādes dažādošanu.

3.7.1.

Transatlantiskā tirdzniecības un ieguldījumu partnerība (TTIP) varētu kļūt par svarīgu instrumentu, lai cita starpā uzlabotu transatlantisko enerģētisko drošību. EESK mudina puses darīt visu iespējamo, lai pienācīgi risinātu nolīgumā minētās enerģētikas problēmas.

3.8.

ES energoapgādes drošība ir cieši saistīta ar tās kaimiņvalstu situāciju enerģētikas jomā, tādēļ ES būtu jāturpina cieši sadarboties ar kaimiņvalstīm un paplašināt savstarpēji izdevīgas sadarbības jomas.

3.8.1.

EESK aicina Komisiju vairāk stiprināt Enerģētikas kopienu, jo īpaši attiecībā uz ES enerģētikas acquis īstenošanu saistībā ar līgumslēdzējām pusēm (2).

3.8.2.

Enerģētikas kopienas galvenais mērķis ir paplašināt ES iekšējo enerģijas tirgu. ES ir jāturpina stiprināt sadarbību ar kaimiņvalstīm un to pilsonisko sabiedrību, lai patiešām izveidotu Eiropas enerģijas tirgu. EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu piegādes drošības regulai, kura tiešā veidā attieksies uz Enerģētikas kopienas valstīm.

3.9.

Pēc Irānai piemēroto starptautisko sankciju atcelšanas ES ir jāizmanto situācija un atkal ar to jāizveido attiecības enerģētikas nozarē, ņemot vērā, ka Irāna var palīdzēt dažādot ES enerģijas piegādes avotus.

3.10.

ES būtu arī jāpaātrina un jānostiprina stingra partnerība ar citām ļoti atšķirīgām, tomēr ļoti nozīmīgām trešām valstīm, piemēram, ar Kanādu, Turciju un Alžīriju. EESK atzinīgi vērtē to, ka 2015. gadā ar šīm valstīm tika sākts augsta līmeņa dialogs enerģētikas jomā.

3.11.

Enerģētikas aspekts būtu pienācīgi jāiekļauj un jāatspoguļo tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm. Turklāt, energoapgādes līgumiem ar trešo valstu piegādātājiem ir pilnīgi jāatbilst ES tiesību normām un energoapgādes drošības principiem.

4.1.

Ārlietu padome 2015. gada 20. jūlijā apstiprināja Enerģētikas diplomātijas rīcības plānu (EDRP), lai atbalstītu Enerģētikas savienības stratēģijas ārējo dimensiju. Šā plāna mērķis ir stiprināt kopīgu vēstījumu, lai ES varētu ieņemt vienotu nostāju nozīmīgos enerģētikas jautājumos un izpildīt enerģētikas mērķus, ievērojot solidaritātes principu un kopīgas intereses, nevis īstenojot atsevišķu valstu enerģētikas politiku.

4.1.1.

EDRP galvenās dimensijas ir diplomātisks atbalsts energoresursu, piegādātāju un piegādes ceļu dažādošanai, sadarbības palielināšana ar tranzītvalstīm (jo īpaši ar Ukrainu) un trešo valstu enerģētikas partneriem, Enerģētikas kopienas tālāka nostiprināšana un ES stratēģiska iesaiste daudzpusējās iniciatīvās enerģētikas jomā.

4.2.

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra lēmumu tika izveidots informācijas apmaiņas mehānisms attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem, lai nodrošinātu nolīguma juridisko skaidrību un pārredzamību, kā arī tā noteikumu atbilstību ES tiesību aktiem. Komisija 2016. gada februārī ierosināja stiprināt pašreizējo mehānismu.

4.2.1.

EESK atzinīgi vērtē centienus nodrošināt ES nolīgumu ar trešām pusēm (3) tiesisko atbilstību un pārredzamību, tādēļ EESK atbalstītu pašreizējā informācijas apmaiņas mehānisma stiprināšanu.

4.3.

ES jāturpina veicināt un pastāvīgi uzlabot vides drošības un kodoldrošuma standartus trešās valstīs.

4.3.1.

Īpaša uzmanība jāpievērš kodolspēkstacijām, ko trešās valstis būvē netālu no ES robežām (piemēram, Astravjecas kodolspēkstacijai Baltkrievijā, kurā tika konstatēta neatbilstība Espo konvencijai). ES būtu jāuzsver trešām pusēm, ka šādos projektos ir jānodrošina visaptveroša drošība saskaņā ar SAEA Konvenciju par kodoldrošību un citiem saistītiem starptautiskiem nolīgumiem. Komisijai būtu jāpastiprina centieni, lai nodrošinātu, ka valstis, kuras atbilstoši ES noteikumiem ir piekritušas drošuma noturības testiem, izpilda šīs saistības pēc iespējas ātrāk. Turklāt būtu jāierobežo nedrošās spēkstacijās ražotās enerģijas piegāde Eiropas Savienībai.

5.1.

Spēcīga iekšējā enerģētikas sistēma tiešā veidā sekmē noturīgu ārējo pozīciju. Tāpēc ES būtu jācenšas pilnveidot iekšējo pieeju enerģētikas jautājumiem.

5.2.

Enerģētikas savienības stratēģija ir prioritāra iniciatīva, kuras mērķis ir izveidot vienotu ES rīcības plānu attiecībā uz enerģētikas problēmām. Tā kā ES ekonomiskās un sociālās labklājības pamatā ir energoapgādes drošība, tā kļūst par dalībvalstu, enerģijas ražotāju, patērētāju, tranzītvalstu un starptautiskās sabiedrības kopēju atbildību, jo visas šīs puses ir iesaistītas mūsdienu globalizētajos enerģijas tirgos.

5.2.1.

Enerģētikas savienības galvenais pīlārs ir dalībvalstu starpsavienojumu uzlabošana un iekšējā enerģijas tirgus acquis pilnīga īstenošana. ES iekšējā tirgus pilnīga integrācija palielinās konkurenci starp enerģijas piegādātājiem, tādējādi nodrošinot labākas cenas galapatērētājiem.

5.2.2.

Visā pasaulē arvien plašāk kļūst pieejama sašķidrinātā dabas gāze (LNG), tādējādi ES rodas jaunas iespējas dažādot gāzes piegādi. Tāpēc ir jānostiprina un jāattīsta iekšējās LNG infrastruktūras. Šajā sakarā EESK ļoti atzinīgi vērtē LNG un gāzes uzglabāšanas stratēģiju, ko 2016. gada februārī pieņēma Komisija.

5.2.3.

ES pilnīga integrācija nozīmē tā dēvēto “enerģijas salu” likvidēšanu. EESK uzsver, ka visi dalībvalstu energotīkli un sistēmas ir pilnīgi jāintegrē ES iekšējā tirgū, gan attīstot fizisku infrastruktūru, lai savienotu tīklus, gan beidzot atrisinot sinhronizācijas problēmu visās trīs Baltijas valstīs (4), jo to elektroenerģijas sistēma pašlaik ir pilnīgi atkarīga no trešās valsts operatora (Krievija).

5.2.4.

Jāsaglabā ES enerģijas ražotāju konkurētspēja. Jāizveido vienlīdzīgi konkurences apstākļi Eiropas valstu un trešo valstu enerģijas ražotājiem, lai nodrošinātu, ka visi enerģijas tirgus dalībnieki ievēro ES konkurences noteikumus.

6.1.

Atjaunojamie energoresursi ļauj ES tiešā veidā ne tikai mazināt tās atkarību no importēta fosilā kurināmā, bet arī padarīt tās iekšzemes enerģijas ražošanu ilgtspējīgāku. EESK uzskata, ka atjaunojamo energoresursu attīstība ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, lai panāktu lielāku energoapgādes drošību nākotnē. Tomēr ES nedrīkst paļauties uz pagātnes sasniegumiem, tai jādara viss iespējamais, lai saglabātu vadošo pozīciju šajā jomā. Turklāt ES pārstāvjiem būtu jāmudina trešās valstis noteikt vērienīgus mērķus attiecībā uz atjaunojamo enerģiju.

6.1.1.

ES jau plāno rīcību pēc 2020. gada un 2030. gadam ir noteikusi vēl vērienīgākus mērķus. Lai sasniegtu kopējo mērķi – no atjaunojamiem energoresursiem iegūtās enerģijas īpatsvaru palielināt vismaz līdz 27 % –, dalībvalstīm būtu jāpalielina sadarbība reģionālā līmenī, vēl vairāk apvienojot ES enerģētikas nozari.

6.1.2.

Attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanu EESK atzinīgi vērtē COP21 nolīgumu un ES apņemšanos līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % (salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni), kā ir noteikts klimata un enerģētikas politikas satvarā. Eiropas Savienībai ne vien jāmudina tās partneri aktīvi strādāt šajā jomā, bet arī jāsniedz praktiska palīdzība, ja tas nepieciešams.

6.1.3.

Decentralizēta enerģijas ražošana un enerģijas kooperatīvi palīdzētu sasniegt ES mērķus klimata un enerģētikas jomā. Tas dotu iespēju plašākai sabiedrībai iesaistīties enerģētiskās neatkarības un drošības veicināšanā savā valstī un visā ES. Tādēļ būtu jāpieņem rentablas pašražošanas un patērēšanas paraugprakse.

6.2.

Energoefektivitāte ir tiešs veids, kā risināt ES importa augstā īpatsvara problēmu. Ir noteikts mērķis 2030. gadam visā ES uzlabot energoefektivitāti vismaz par 27 % (tāpat kā attiecībā uz atjaunojamiem enerģijas avotiem), Eiropas Komisijai veicot nopietnus pasākumus, lai īstenotu principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”. Savukārt Enerģētikas savienība turpinās uzlabot piekļuvi finanšu instrumentiem energoefektivitātes jomā, jo īpaši transporta un būvniecības nozarē, un arī turpmāk rosinās dalībvalstis to politikā par prioritāti noteikt energoefektivitātes apsvērumus.

6.3.

Ir svarīgi piešķirt atbilstošus resursus pētniecības un izstrādes jomai, lai turpinātos tehnoloģiju progress enerģijas ražošanas un viedās sadales jomā. Tas īpaši attiecas uz atjaunojamiem energoresursiem, lai no tiem saražotā enerģija būtu cenu ziņā pieejama un uzticama. Tāpat ir jāturpina attīstīt progresīvas tehnoloģijas, piemēram, ūdeņraža, kurināmā elementu un kodolsintēzes izmantošanai enerģijas ražošanā.

6.4.

EESK aicina ES uzņemties līderību jaunattīstības valstu enerģētikas problēmu risināšanā, pastāvīgi īstenojot tādu politiku un iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt finansiālo, tehnisko un juridisko palīdzību. Paplašinot sadarbību ar jaunattīstības valstīm, kā galvenais instruments jāizmanto atbalsts izglītībai un apmācībai attiecīgajās jomās.

7.1.

Tā kā patērētāji vēlas, lai enerģija izmaksu ziņā būtu pieejama un nozaru konkurētspēju atbalstoša, EESK aicina Komisiju un valstu valdības iesaistīt enerģētikas lietās pilsonisko sabiedrību, sociālos partnerus un patērētāju organizācijas un uzturēt atklātu dialogu. Tas ievērojami sekmētu labāku izpratni par enerģētikas jautājumiem.

7.1.1.

Enerģētiskā nabadzība ir starptautiska problēma, kuru nevar ignorēt ne ES iekšējā, ne ārējā enerģētikas politikā. Palīdzība jāsniedz arī tiem, kuri ir visneaizsargātākie.

7.2.

Pilsoniskajai sabiedrībai jāizrāda lielāka iniciatīva enerģētikas politikas veidošanas procesos. EESK atzinīgi vērtē ES un Ukrainas pilsoniskās sabiedrības platformas 2016. gada 11. februārī parakstīto kopīgo deklarāciju, kuras mērķis ir stiprināt pilsoniskās sabiedrības nozīmi un sagatavot attiecīgajām iestādēm ieteikumus tiesiskuma jomā.

7.2.1.

Enerģētikas jautājumi ir jāiekļauj EESK starptautisku sanāksmju dienaskārtībā, un tiem jākļūst par svarīgu tematu debatēs ar pilsonisko sabiedrību partnervalstīs.

1)

EESK atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības ieguldījums ES un Vidusāzijas stratēģijas pārskatīšanā” (OV C 242, 23.7.2015., 1. lpp.);

2)

EESK atzinums par tematu “Enerģētikas savienības stratēģiskais satvars” (OV C 383, 17.11.2015., 84. lpp.);

3)

EESK atzinums par tematu “Enerģētika – Rietumbalkānu valstu attīstības un padziļināta pievienošanās procesa faktors” (OV C 32, 28.1.2016., 8. lpp.);

4)

EESK atzinums par tematu “Svarīgāko ES importa preču nodrošināšana ar pašreizējo ES tirdzniecības politiku un citām saistītajām politikas jomām” (OV C 67, 6.3.2014., 47. lpp.);

5)

EESK atzinums par tematu “Starpvaldību nolīgumi starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā” (OV C 68, 6.3.2012., 65. lpp.);

6)

EESK atzinums par tematu “Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana Eiropas Enerģētikas kopienas izveidē” (OV C 68, 6.3.2012., 15. lpp.);

7)

EESK atzinums par tematu “ES enerģētikas politikas ārējā dimensija” (OV C 182, 4.8.2009., 8. lpp.).

20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/35

Ziņotāja:

Milena ANGELOVA kdze

1.1.

EESK atzinīgi vērtē mērķi, ko Komisija paziņo, publicējot šo zaļo grāmatu, kā arī to, ka Komisija ir izvēlējusies pareizo virzienu un izstrādājusi vērienīgu programmu, lai īstenotu Rīcības plānu kapitāla tirgu savienības izveidei (1).

1.2.

EESK piekrīt Komisijas ierosmei veicināt pārrobežu finanšu pakalpojumu sniegšanu privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem, kā arī iespējas patērētājiem mainīt pakalpojumu sniedzējus. Šādi pasākumi varētu nodrošināt konkurētspējīgāku tirgus struktūru un palielināt finanšu pakalpojumu patērētāju ērtības, veicinot arī piekļuvi ārpustiesas tiesiskās aizsardzības mehānismiem citās dalībvalstīs (2).

1.3.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas pieeju, kas izklāstīta zaļajā grāmatā, proti, izstrādāt piemērotu politiku, lai privātpersonām, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem domātu finanšu pakalpojumu tirgū atbalstītu abus aspektus – piedāvājumu un pieprasījumu.

1.4.

EESK atbalsta domu, ka patērētājiem būtu jānodrošina iespēja, kad vien tas ir iespējams, salīdzināt dažādus produktus, lai viņi varētu izdarīt apzinātu izvēli. Šai sakarā EESK pilnībā atbalsta Finanšu instrumentu tirgu direktīvu (II) – vienlaikus joprojām gatavojot savu atzinumu par nesen ierosinātajiem grozījumiem (3) – un Regulu par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu pamatinformācijas dokumentiem, kam jānodrošina labāka pārredzamība un informācijas izpaušana (4).

1.5.

Viens no zaļās grāmatas mērķiem ir mazināt privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem domātu finanšu pakalpojumu tirgus sadrumstalotību. Šai sakarā EESK vēlas norādīt: nav pilnīgi ticamu pierādījumu tam, ka vienīgais cenu atšķirību iemesls ir ES tirgus nepilnības. Produktu un pakalpojumu cenas ietekmē arī valsts un vietējā līmeņa faktori, tādējādi apgrūtinot cenu saskaņošanu starp dalībvalstīm. Piemēram, prēmija, kas patērētājam jāmaksā par automobiļa apdrošināšanas polisi vienā dalībvalstī, var pilnīgi atšķirties no prēmijas par līdzvērtīgu polisi otrā dalībvalstī, jo aprēķinā ņem vērā zaudējumu rādītāju, kura pamatā ir ceļa negadījumu vai krāpšanas gadījumu skaits katrā no šīm valstīm. Tāpat patēriņa kredītu procentu likmes dalībvalstīs var atšķirties atkarībā no slikto parādu līmeņa attiecīgajā valstī. Zaļajā grāmatā ir sniegtas atbilstošas norādes uz šādiem vietējiem faktoriem, taču tie būtu pelnījuši dziļāku analīzi. Tādēļ EESK nepacietīgi gaida apspriežu rezultātus un aicina Komisiju vēl meklēt pierādījumus par nepietiekamu konkurenci, kā arī īstos iemeslus, kas izskaidrotu konstatētās cenu atšķirības. Komisijai būtu jāturpina šī analīze arī ietekmes novērtējumā, kas jāveic pirms gaidāmo tiesību aktu priekšlikumu izstrādes.

1.6.

Vienlaikus EESK vēlas uzsvērt, ka šajā zaļajā grāmatā joprojām ir aktuālas daudzas problēmas, kas tika aplūkotas pirms astoņiem gadiem – 2007. gada Zaļajā grāmatā par finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecību (5). EESK kopumā atzinīgi novērtēja iepriekšējo zaļo grāmatu (6) un pasākumus, kas tika veikti, lai rastu vairākus praktiskus risinājumus (7). Lai gan tika gūti daži pozitīvi rezultāti, progress ir bijis ierobežots un problēmas, kas traucē vienotā tirgus darbību attiecībā uz finanšu pakalpojumiem privātpersonām un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, joprojām pastāv. Tādēļ EESK uzskata, ka šoreiz ar zaļo grāmatu saistīto apspriežu rezultātā ir jātop vērienīgākai programmai, kas ļautu pārvarēt ieilgušās problēmas.

1.7.

Zaļajā grāmatā aplūkoti ļoti daudzveidīgi finanšu produkti, un ir jāņem vērā, ka lielāka izvēle un plašākas iespējas nevar tikt nodrošinātas visiem vienlaikus. Ir skaidrs, ka būs jānosaka atšķirīgas prioritātes un termiņi. EESK iesaka apspriežu procesa rezultātus vispirms piemērot vienkāršākiem produktiem, kurus salīdzinoši mazāk ietekmē vietējie faktori. Tādējādi finanšu produktu vienotā tirgus izveides procesam tiks nodrošināts impulss un uzticamība. Šādu produktu piemēri varētu būt maksājumu pakalpojumi, Eiropas pensiju produkti (EPP), krājkonti un automobiļu un dzīvības apdrošināšana. Viens no pirmajiem pasākumiem varētu būt – visās dalībvalstīs automobiļu apdrošināšanas nozarē piemērot piešķiršanas un atņemšanas (bonus/malus) sistēmu, kas mazina vietējo faktoru nozīmi un apdrošināšanas prēmiju cieši piesaista personiskajam riska profilam. Pēc zināma laika šo sistēmu varētu piemērot arī tādiem produktiem kā hipotekārie kredīti, patēriņa kredīti, profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšana un aktīvu pārvaldība.

1.8.

Lai gan šajā zaļajā grāmatā likts uzsvars galvenokārt uz digitālajām tehnoloģijām, EESK uzskata, ka būtu jāņem vērā vēl divi svarīgi aspekti, kas varētu veicināt produktu pārrobežu pieprasījumu:

1.9.

EESK uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi darīt visu iespējamo, lai izvairītos no nesen pieņemto direktīvu (piemēram, Maksājumu pakalpojumu direktīvas (II) un Hipotekāro kredītu direktīvas (9)) pārskatīšanas. Ir jāatvēl zināms laiks efektīvai pasākumu īstenošanai, un jaunu regulatīvo pasākumu ieviešanā jāievēro piesardzība, lai finanšu tirgu regulējums nekļūtu pārmērīgs.

2.1.

Eiropas Komisija publicēja zaļo grāmatu saistībā ar Rīcības plānu kapitāla tirgu savienības izveidei (10), lai izvērtētu, kā varētu vairāk atvērt Eiropas tirgu finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem, t. i., apdrošināšanas, aizdevumu, maksājumu, norēķinu kontu un krājkontu un citu privāto ieguldījumu produktu jomā, tādējādi nodrošinot labākus rezultātus patērētājiem un uzņēmumiem, vienlaikus saglabājot patērētāju un ieguldītāju pienācīgu aizsardzību gan Eiropas, gan arī dalībvalstu līmenī.

2.2.

Zaļajā grāmatā liela vērība pievērsta tam, kā reaģēt uz digitalizācijas radītajiem izaicinājumiem, – digitalizācija var palīdzēt pazemināt cenas un uzlabot produktu salīdzināmību, tādējādi palīdzot patērētājiem izdarīt izvēli finanšu jomā. Ilgtermiņā digitalizācija varētu dot iespējas uzņēmumiem nodrošināt savu produktu pieejamību visā Savienībā, tādējādi Eiropas vienoto tirgu tuvinot realitātei.

2.3.

Vēl viens būtisks jautājums, kas ierosināts zaļajā grāmatā, ir jautājums par to, kā radīt paļāvību un uzticēšanos, – tām ir izšķiroša nozīme privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem domāto finanšu pakalpojumu vienotā tirgus paplašināšanā. Lai panāktu šos mērķus, dokumentā liela vērība pievērsta tam, kā padarīt pakalpojumus un produktus saprotamākus.

2.4.

Zaļajā grāmatā arī pētīts, kas darāms, lai panāktu, ka finanšu pakalpojumu vienotais tirgus nodrošina jūtamus uzlabojumus ES iedzīvotāju ikdienas dzīvē un rada jaunas tirgus iespējas piegādātājiem, tādējādi veicinot Eiropas ekonomikas izaugsmi un radot darbvietas.

3.1.

EESK uzskata, ka privātpersonām, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem domātu finanšu pakalpojumu tirgu sadrumstalotību, kas uzsvērta zaļajā grāmatā, ir izraisījusi gan valsts un vietējo faktoru kopējā ietekme uz produktu un pakalpojumu cenām (juridiskās, reglamentējošās, kultūras un valsts sociālās aizsardzības sistēmu īpatnības), gan arī tirgus pieprasījuma un piedāvājuma problēmas, un piedāvājuma problēmas nākotnē būs jārisina.

3.2.

Galvenās problēmas attiecībā uz piedāvājumu ir šādas:

3.3.

Galvenās problēmas attiecībā uz pieprasījumu ir šādas:

3.4.

EESK arī piekrīt tam, ka digitalizācijas attīstība rada jaunu vidi, ievērojami paplašinot iespējas sniegt jaunus pakalpojumus un veicināt pārrobežu darbību. Tomēr ir jāuzmanās, lai sasniegumi digitālajā jomā netiktu izmantoti nolūkā maldināt patērētājus, par finanšu pakalpojumiem sniedzot pārāk sarežģītu, nevajadzīgu vai grūti salīdzināmu informāciju.

3.5.

EESK norāda, ka iedzīvotāju izpratne par finanšu jautājumiem dažādos ES reģionos joprojām ievērojami atšķiras un ka tās līmenis, salīdzinot ar citām attīstītajām valstīm, piemēram, ASV, Austrāliju un Kanādu, ir samērā zems (12). Pirmspārdošanas finanšu konsultācijas netiek atbilstīgi regulētas un negarantē, ka patērētāji izvēlēsies piemērotākos produktus, turklāt profesionālie finanšu konsultāciju pakalpojumi salīdzinājumā ar dažām trešām valstīm nav pietiekami attīstīti.

3.6.

Iespējas, ko sniedz jaunās tehnoloģijas un plašāks piedāvājums, tostarp pārrobežu piedāvājums, rada izdevības, taču arī vairākus iespējamos apdraudējumus. Ja patērētājiem trūkst vajadzīgo zināšanu finanšu jomā, jaunās iespējas var izraisīt parādu pieaugumu, veicināt hipotekāro saistību neizpildi un palielināt maksātnespējas gadījumu skaitu. Riskam pakļauti ir patērētāji, kuri iegādājas apdrošināšanas un pensijas produktus tiešsaistē, jo viņi bieži vien neveic pietiekamu izpēti un var parakstīt līgumu, to nezinot (13). Tādēļ dalībvalstu regulatīvajām iestādēm būtu jāgādā, ka uzņēmumi, kuri pārdod produktus tiešsaistē, ievēro “pienākumu sniegt konsultācijas”, lai aizsargātu patērētājus. Ir vairāk nekā pietiekami daudz argumentu, lai pierādītu finanšu izglītības un atbilstīgu konsultāciju nozīmi.

3.7.

Patērētājiem, kuri neizprot salikto procentu jēdzienu, veidojas lielākas parādsaistības, turklāt viņi sedz augstākas procentu likmes un darījumu izmaksas (14), savukārt patērētāji ar finanšu zināšanām plāno labāk, veido lielākus pensijas uzkrājumus (15) un dažādo finanšu riskus (16). Tas attiecināms arī uz makroekonomikas līmeni – finanšu pratība rada izteikti pozitīvu ietekmi uz valsts ietaupījumiem un līdzekļu uzkrāšanu (17). Šai sakarā tiek stingri ieteikts skaidrāk nošķirt darbības, kas saistītas ar produktu mārketingu, no tām, kas saistītas ar produktu pārdošanu, īpaši gadījumos, kad tiek sniegtas konsultācijas. Konsultācijas nekādā ziņā nedrīkst izmantot kā mārketinga instrumentu, un konsultantiem jābūt patiesi neatkarīgiem. Informācija pirms līguma slēgšanas būtu jānodrošina un jāsniedz skaidrā un saprotamā veidā. EESK ir pārliecināta: lai atjaunotu uzticību finanšu pakalpojumu tirgiem, paplašinātu pārrobežu darbību un uzlabotu finanšu produktu pārnesamību, ir nepieciešami mērķtiecīgi pasākumi nolūkā izglītot individuālos ieguldītājus un uzlabot finanšu konsultācijas.

4.1.1.

Zaļajā grāmatā iekļauti jautājumi par dažādiem banku un nebanku produktiem un pakalpojumiem, taču pastāv ievērojamas atšķirības starp galvenajiem darījumu produktiem (piemēram, norēķinu kontiem vai termiņnoguldījumiem) un saskaņā ar līgumu piedāvātajiem produktiem (piemēram, hipotekārajiem kredītiem vai uzkrājumu un ieguldījumu produktiem). Saistībā ar krājkontiem un ieguldījumu produktiem jānorāda, ka vairākiem citiem ES tiesību instrumentiem (piemēram, Finanšu instrumentu tirgu direktīvai vai iniciatīvai par kapitāla tirgu savienības izveidi) pēc to stāšanās spēkā būs ietekme uz tirgu.

4.1.2.

Pārrobežu pakalpojumu sniegšana var palielināt konkurenci dalībvalstu tirgos attiecībā uz visiem zaļajā grāmatā izskatītajiem produktiem. Tomēr šajā posmā lielākais potenciāls neapšaubāmi piemīt pensiju un ieguldījumu produktiem. Komisijas novērtējuma pārskata sistēmā šo produktu tirgus novērtēts kā sliktākais no patērētāju tirgiem, kuru kopējais skaits ir 31 (18). Piedāvātos pensiju produktus raksturo lokālisms un augstas maksas. Ja ņem vērā inflāciju, pārvaldības maksas un papildu maksājumus, bieži vien šiem produktiem ir negatīva reālā atdeve, turklāt to darbības rezultāti ir sliktāki nekā attiecīgie tirgus rādītāji (19). Tādēļ EESK stingri atbalsta priekšlikumu izveidot pensijas produktu vienoto tirgu un, konkrētāk, izstrādāt Eiropas privāto pensiju produktu (20), kas nodrošinās lielākus apjomradītus ietaupījumus, zemākas cenas un lielāku izvēli patērētājiem.

4.1.3.

Saistībā ar apdrošināšanas produktiem jānorāda, ka daži no tiem ir viegli pārnesami, piemēram, dzīvības apdrošināšanas produkti, – klienti, kuri izmanto šos produktus, ir aizsargāti, pat ja viņi izceļo no valsts. Taču citiem produktiem ir tādi elementi, ko regulē vietējā līmenī, un, ja uzņēmumi mēģina šādus produktus izplatīt citās valstīs, tie ir jāpielāgo. Direktīvas par apdrošināšanas izplatīšanu (pārstrādātā redakcija) (21) 11. pantā noteikts, ka dalībvalstis izveido vienotu kontaktpunktu, kas atbild par informācijas sniegšanu par attiecīgās dalībvalsts vispārējā labuma noteikumiem, un paredzēts, ka EAAPI savā tīmekļa vietnē ietver hipersaites uz kompetento iestāžu tīmekļa vietnēm, kur publicēta informācija par vispārējā labuma noteikumiem. Turklāt pilnīga pārrobežu pakalpojumu sniegšana joprojām nebūs iespējama – tā nebūtu pat vēlama –, ņemot vērā gan klientu faktiskās vajadzības, kuras produkti apkalpo, gan paradumu atšķirības un riska faktorus, kas ietekmē produktu tirdzniecības nosacījumus. EESK atzinīgi vērtē risinājumus, kas palīdzēs vairot produktu pārnesamību, un norāda, ka dažos gadījumos iespējams rast vismaz daļējus risinājumus, piemēram, piedāvāt iespēju polises īpašniekiem maksāt tikai par augstāka seguma un zemāka seguma starpību dažādās dalībvalstīs.

4.1.4.

Piedāvājuma ziņā būtiskākie šķēršļi ir uzskaitīti 3.2. punktā. Lai tos pārvarētu:

4.1.5.

Pieprasījuma ziņā nozīmīgākie šķēršļi ir aplūkoti 3.3. punktā.

4.1.6.

Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, jo īpaši digitalizācijai, pirmo reizi ir iespējams panākt reālas izmaiņas finanšu produktu pārrobežu piedāvāšanā. Tām varētu būt liela nozīme plašākas un kvalitatīvākas informācijas sniegšanā, produktu pārredzamības un salīdzināmības uzlabošanā, kā arī klientu identificēšanā. Tās varētu dot arī izmaksu ietaupījumus, jo vairs nebūtu jāuztur reāli kontaktpunkti. Tomēr jaunās tehnoloģijas nepalīdzēs pārvarēt citus būtiskus šķēršļus, piemēram, tiesisko sistēmu un patērētāju aizsardzības saskaņošanas līmeņu atšķirības.

4.1.7.

Nav šaubu, ka arī turpmāk joprojām būs cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar izmantot digitālās tehnoloģijas. Šim apstāklim nevajadzētu aizkavēt centienus mudināt izmantot šādas tehnoloģijas finanšu produktu piedāvājumā. Tas tāpēc, ka, pirmkārt, vēl ilgu laiku tiks izmantotas arī tradicionālās šādu produktu piedāvājuma metodes, un, otrkārt, šādiem cilvēkiem būs iespējams piekļūt plašākam produktu klāstam, izmantojot efektīvi regulētus finanšu konsultāciju pakalpojumus.

4.1.8.

Digitālo tehnoloģiju plašā izmantošana, bez šaubām, radīs zināmas problēmas informācijas drošības un datu un patērētāju aizsardzības jomā. Tādēļ būtu ne tikai jāpieņem dažādi noteikumi, kas reglamentē finanšu produktu piedāvājumu un pieprasījumu ar šādu tehnoloģiju palīdzību, bet arī jānovērtē šo problēmu radītais risks un jāpiedāvā risinājumi tā mazināšanai.

4.1.9.

Nav vispārpieņemtas drošu, vienkāršu un saprotamu finanšu produktu definīcijas. Tomēr pastāv uzskats, ka šādiem produktiem jāpiemīt tādām īpašībām kā cenas pārredzamība, piemērotība un saprotamība lietotāja valodā, lai nodrošinātu efektīvu saziņu, līdzīgu produktu salīdzināšanas iespēju, skaidrību un godīgus rezultātus. Šādas īpašības nav viegli nodrošināt tik sarežģītā vidē kā finanšu tirgus.

4.1.10.

Produkti, kuriem patiešām piemīt šādas īpašības, tirgos ir reti sastopami un tāpēc nav patērētājiem viegli pieejami. Tas attiecas gan uz valstīm ar labi attīstītiem finanšu tirgiem, gan arī valstīm, kurās šādi tirgi ir mazāk attīstīti. Lielā produktu daudzveidība dažās dalībvalstīs nebūt neatvieglo patērētāju situāciju, jo var radīt apjukumu un grūtības pieņemt lēmumu, galu galā liekot izdarīt nepareizu izvēli.

4.1.11.

Piekļuvi šādiem produktiem var nodrošināt, Eiropas līmenī izveidojot tādu finanšu produktu pamatkategoriju (22), kuri atbilst īpašām standartizētām prasībām atkarībā no tā, kādām vajadzībām tie paredzēti. Produkti būtu jāapstiprina, un tiem būtu jāpiešķir konkrēts nosaukums, lai patērētāji varētu tos viegli atpazīt. Šādā kategorijā varētu iekļaut plaši zināmus produktus, piemēram, dažādus krājkontus un terminētos dzīvības apdrošināšanas līgumus. Pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (PVKIU) salīdzinoši augstais pārrobežu tirdzniecības līmenis ļauj cerēt, ka Eiropas pensiju produktus varētu izstrādāt, pamatojoties uz PVKIU panākumiem, un iekļaut tajā pašā kategorijā. Šādas produktu kategorijas esamība palielinātu uzticību finanšu tirgiem.

4.1.12.

Daudzās valstīs ir novērota pārmērīga reglamentēšana (23), Eiropas tiesību aktu atšķirīga interpretācija, kavēšanās saskaņošanā un atšķirības, kas rodas, transponējot Eiropas tiesību aktus dalībvalstu tiesību aktos, kā arī atšķirības konkrētu tiesību aktu piemērošanā, un šāda situācija rada pārmērīgi augstas administratīvās prasības un šķēršļus. Visi minētie apstākļi rada šķēršļus integrācijai un negatīvi ietekmē patērētāju uzticību.

4.1.13.

Eiropas uzraudzības iestādes (EUI) ir atbildīgas par patērētāju aizsardzību. EESK vēlētos mudināt veikt šo uzdevumu, ievērojot šādus principus:

4.1.14.

Visbeidzot, Eiropas uzraudzības iestādēm vienmēr jāveicina tāda prakse, kas sniedz lielāko ieguvumu patērētājiem. Prioritāte būtu jāpiešķir šādiem uzdevumiem:

4.1.15.

Zaļajā grāmatā pienācīga vērība pievērsta patlaban aktuālajām tendencēm, proti, vājai pārrobežu konkurencei privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem domāto finanšu pakalpojumu jomā un patērētāju ierobežotajām finanšu produktu izvēles iespējām.

4.2.1.1.

Labāka informācija klientiem un palīdzība viņiem izmantot maiņas iespējas

4.2.1.1.1.

Nav šaubu, ka ārkārtīgi svarīga nozīme ir finanšu pratības uzlabošanai un finanšu konsultāciju pieejamībai. Patērētājiem ne tikai jābūt piekļuvei informācijai, bet arī jāspēj to izprast, vai arī saņemt kvalitatīvus un atbilstīgus finanšu konsultāciju pakalpojumus.

4.2.1.2.

Arvien vairāk patērētāju informācijas iegūšanai mēdz izmantot digitālos pakalpojumus, tomēr daudzi joprojām dod priekšroku personīgiem kontaktiem, it īpaši tad, kad tiek apspriesti produktu nosacījumi. Taču, ņemot vērā patērētāju pašreizējās zināšanas, paradumus un gaumi, bankas varētu pameklēt piemērotākus veidus, kā uzlabot patērētāju zināšanas par finanšu pakalpojumiem, – piemēram, izveidojot vienotu Eiropas Savienības patērētāju tīmekļa vietni. Šādas tīmekļa vietnes finansējuma avoti būtu vēl jāapspriež, taču tajos varētu kopīgi piedalīties valstu valdības, vietējās pašvaldības un trešo personu apvienības. Izstrādājot šādu instrumentu, būtu jāņem vērā fakts, ka apdrošināšanas salīdzināšanas rīki galvenokārt balstās uz attiecīgās sabiedrības mentalitātes izpratni. Tāpēc būs ļoti grūti piedāvāt tādu Eiropas mēroga apdrošināšanas salīdzināšanas pakalpojumu, kas būtu piemērots dažādajiem lietotājiem/klientiem Eiropā, īpaši attiecībā uz iespējām salīdzināt apdrošināmo risku, jo tas ir atkarīgs no nacionālā un vietējā kultūras, juridiskā, nodokļu, sociālā un cita veida konteksta.

4.2.1.2.1.

EESK atbalsta centienus veicināt tirgus efektivitāti, elastību un pārredzamību un ir gandarīta, ka pašreizējā regulatīvajā iniciatīvā īpaša uzmanība pievērsta patērētāju aizsardzības uzlabošanai. EESK uzskata, ka būtu iespējams uzlabot arī tādu pakalpojumu kvalitāti, kurus sniedz kopā ar finanšu pakalpojumiem, – to var panākt, labāk izmantojot digitalizācijas sniegtās priekšrocības, kā arī dažādu starpnieku potenciālu, iesaistot labi apmācītus un kvalificētus darbiniekus un pielietojot atbilstīgas metodes, lai sniegtu pilnīgu, objektīvu un salīdzināmu informāciju patērētāju izvēles atbalstam.

4.2.1.2.2.

Sniegtajai informācijai jābūt precīzai, saprotamai un lietotājiem vajadzīgai. Patērētājiem nebūtu jāsniedz pārlieku plaša informācija, tāpat kā nedrīkstētu pārmērīgi vienkāršot faktisko situāciju, lai pārliecinātu par lielāku atdevi. Labs piemērs šai sakarā ir prakse, ko izmanto, lai mainītu finanšu pakalpojumu sniedzējus Apvienotajā Karalistē, kur nosūtošās bankas un saņemošās bankas maiņas norises precizitāti garantē neatkarīga trešā puse, kas nodrošina, ka maiņas process notiek vienkārši un pārredzami, turklāt septiņu darba dienu laikā. Vēl viens paraugprakses piemērs ir 2006. gadā Itālijā ieviestā hipotekāro aizdevumu pārnesamība (25).

4.2.1.3.

Sarežģītas un pārmērīgi augstas maksas par ārvalstu darījumiem novēršana

4.2.1.4.

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 924/2009 (26) jau tika likvidētas atšķirības starp maksu, ko piemēro pārrobežu maksājumiem euro, un maksu par atbilstošiem euro maksājumiem dalībvalsts iekšienē. Varētu veikt ad hoc novērtējumu, lai pārbaudītu, vai šā noteikuma piemērošana visām ES valūtām (piemēram, izlīdzinot pārrobežu un iekšzemes maksas par maksājumu, kas denominēts attiecīgajā valūtā) būtu lietderīga un dotu labumu patērētājiem. Attiecībā uz informāciju, ko sniedz maksājumu lietotājiem, jaunajā MPD2 (27) paredzēts, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir jāinformē klients – maksājumu pakalpojumu lietotājs –, pirms viņam kļūst saistošs līgums vai piedāvājums, par visām maksām, kas viņam jāmaksā maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kā arī par faktisko vai atsauces valūtas maiņas kursu, ko piemēro maksājuma darījumam, ja uz to attiecas valūtas konvertēšana. MPD2 paredzēti līdzīgi noteikumi arī attiecībā uz informāciju, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem jāsniedz maksātājam un maksājuma saņēmējam pēc tam, kad darījums ir izpildīts. EESK uzskata, ka papildu pasākumi nav vajadzīgi, jo MPD2 jau paredz skaidras pārredzamības prasības maksājumu sniedzējiem. Turklāt Regulu (EK) Nr. 924/2009 par pārrobežu maksājumiem varētu attiecināt ne tikai uz euro, bet arī uz citām ES valūtām.

4.2.1.5.

EESK uzskata, ka MPD2 ir noteiktas skaidras pārredzamības prasības, kas gan maksātājiem, gan maksājuma saņēmējiem ļaus būt pienācīgi informētiem par valūtas kursu, kas piemērots pirms un pēc pārrobežu darījuma. Šī direktīva jātransponē valstu tiesību aktos līdz 2018. gada 13. janvārim, tāpēc citi pasākumi nav vajadzīgi.

4.2.2.1.

Apdrošinātāji dzīvesvietai piešķir lielu nozīmi; tam ir vairāki iemesli.

Pieņemot lēmumus, piemēram, par mājokļa apdrošināšanas nosacījumiem un cenu, ir jāņem vērā tādi vietējie faktori kā klimats vai seismogrāfija; ja netiek sasniegta konkrēta kritiskā masa, nav iespējams sniegt pakalpojumus tā, lai tas būtu izdevīgi. Ja aprēķinos izmantoto gadījumu skaits nav pietiekami liels, apdrošināšanas sabiedrību statistiķu izmantotie modeļi pieļauj augstu kļūdu iespējamības līmeni. Turklāt, ja risku mazināšanai izmanto pārapdrošināšanu, tās modeļi paredz risku mazināšanai noteikt atšķirīgu cenu atkarībā no atrašanās vietas.

4.2.2.2.

Produktu pārnesamības palielināšana

4.2.2.2.1.

Vispārējā nozīmē apdrošināšanas produkti, kas nodrošina atlīdzību vai vienkāršu izmaksu, būtu vienkāršāk pārnesami nekā produkti, kas nodrošina pakalpojumu vai prasības izskatīšanu.

4.2.2.2.2.

Dzīvības apdrošināšanas produkti jau ir zināmā mērā pārnesami tādā ziņā, ka klients ir apdrošināts ārvalstu ceļojumos, izņemot atsevišķus gadījumus, ja viņš ceļo uz augsta riska valstīm. Arī vietējā dzīvības apdrošināšana nodrošina klientam apdrošināšanas segumu neatkarīgi no tā, kur viņš atrodas. Taču paliek jautājums par gadījumu, kad polises īpašnieks dodas uz citu valsti nevis kā ceļotājs, bet kā pastāvīgais iedzīvotājs. Šādā situācijā klientam jābūt iespējai palikt apdrošinātam, veicot prēmijas vai polises seguma korekcijas. Šie visi būtu gadījumi, kad apdrošināšanas produkti nodrošina zināmu naudas summu.

4.2.2.2.3.

Citi apdrošināšanas produkti nav viegli pārnesami kā tādi, jo to nosacījumi pēc būtības ir saistīti ar valsts elementiem. Piemēram, veselības apdrošināšanas gadījumā produkta saturs un cena lielā mērā ir atkarīga no pakalpojumiem, ko nodrošina sabiedrības veselības sistēma katrā konkrētajā valstī.

4.2.2.2.4.

Ar iepriekš minēto saistīts ir arī jautājums par apjomu, proti, produkta pielāgošana ārvalstīs dzīvojoša klienta pieprasītajiem nosacījumiem teorētiski ir iespējama, taču šādā gadījumā nevar panākt apjomradītus ietaupījumus. Produkts būtu pārāk lielā mērā pielāgots konkrētā klienta situācijai, un uzņēmums, kas piedāvā šo produktu, būtu mazāk konkurētspējīgs nekā vietējie pakalpojumu sniedzēji. Labākais risinājums šajā gadījumā būtu veicināt tādu apdrošināšanas sabiedrību sadarbību, kuras ir pārstāvētas dažādās Eiropas valstīs.

4.2.2.3.

Apdrošināšanas produkti, kas nodrošina pakalpojumu sniegšanu, ir arī mājokļa un automobiļa apdrošināšana. Lai piedāvātu produktus, kas nodrošina kaitējuma novēršanu vai ir saistīti ar autoavārijām, apdrošināšanas sabiedrībai ir jāslēdz līgumi ar pakalpojumu sniedzējiem attiecīgajā valstī, turklāt jāsasniedz zināms apjoms, lai šāda darbība būtu komerciāli izdevīga. Tomēr ir iespējams risinājums – veicināt sadarbību ar vietējām [apdrošināšanas] sabiedrībām, lai piedāvātu šādu pakalpojumu citās valstīs.

4.2.2.4.

Piekļuves veicināšana un profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas pārrobežu atzīšana

16.

4.2.3.

Viena no iespējām, kā nodrošināt pārrobežu piekļuvi obligātajai profesionālās darbības apdrošināšanai, būtu obligātās profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas summu un nosacījumu saskaņošana.

4.2.3.1.

Uzticēšanās un paļāvības vairošana kā faktors, kas ļauj izmantot iespējas citviet Eiropā

4.2.3.2.

Vieglāka piekļuve profesionālās darbības apdrošināšanai un tās pārrobežu atzīšana

4.2.3.2.1.

EESK uzskata, ka viena no labām informētības uzlabošanas iespējām ir izveidot neatkarīgas tīmekļa vietnes, kurās tiktu sniegta informācija un nodrošināta iespēja salīdzināt konkrētus produktus un pakalpojumus, ko piedāvā dažādi pakalpojumu sniedzēji dažādās dalībvalstīs. Komiteja stingri atbalsta ideju izveidot speciālu oficiālu tīmekļa vietni, kuru uzturētu ar tiesību aktu iecelts administrators un kurā būtu paredzēts pienākums pakalpojumu sniedzējiem pašiem atjaunināt informāciju konkrētos laika intervālos, vai arī vietnes darbību nodrošinātu ar tāda tīkla palīdzību, ko izveidotu dalībvalstu patērētāju aizsardzības organizācijas. Dažādas tīmekļa vietnes varētu arī apvienot decentralizētā un savstarpēji saistītā sistēmā.

Ja salīdzināšanai izmanto digitālos risinājumus, platformām būtu jānodrošina skaidri saprotama informācija par to, kāds ir līdzvērtīgu produktu salīdzināšanas mērķis, kā arī par riskiem, ar ko patērētāji varētu saskarties, izmantojot šādus produktus. Ja pastāv vairāk atšķirību, nekā platforma spēj salīdzināt (platformās parasti uzsvars tiek likts uz cenu), būtu skaidri jānorāda nesalīdzinātās produktu īpašības. Būtu jānorāda arī visi būtiskie nosacījumi, kas saistīti ar produktu diferenciāciju. Patērētāji būtu skaidri jābrīdina par risku, kas saistīts ar salīdzināšanas platformu izmantošanu (piemēram, ar savu personas datu norādīšanu).

4.2.3.2.2.

Salīdzinājumā būtu jāietver svarīgie parametri, turklāt tas nedrīkstētu būt maldinošs. Personas datu izmantošana būtu jāierobežo līdz absolūtajam minimumam, kas nepieciešams, lai piedāvātu patērētājiem kādas priekšrocības, savukārt informācija būtu jāsniedz skaidrā un viegli saprotamā veidā.

4.2.3.3.

Tiesiskās aizsardzības uzlabošana finanšu pakalpojumos privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem

4.2.3.3.1.

Ārpustiesas strīdu izšķiršana ir ievērojami elastīgāka procedūra nekā tiesvedība – lētāka, ātrāka un ietver daudz mazāk formalitāšu. Šāda procedūra ir īpaši noderīga starptautiskā darbībā, un, ņemot vērā vēlmi palielināt finanšu pakalpojumu pārrobežu piedāvājumu un pieprasījumu, būtu jāpaplašina FIN-NET funkcijas. Diemžēl patlaban patērētāju zināšanas par FIN-NET iespējām ir salīdzinoši nelielas, un būtu jāveic pasākumi, lai situāciju uzlabotu. Turklāt ne visas ES dalībvalstis – tikai 22 no 28 – ir FIN-NET  (29) dalībnieces. Ja šāda situācija saglabāsies arī turpmāk, ir skaidrs, ka nebūs iespējams FIN-NET izmantot kā infrastruktūru, lai veicinātu finanšu pakalpojumu vienotā tirgus izveidi. Ņemot to vērā, būtu rūpīgi jāizvērtē iespējas ieviest regulatīvas prasības šajā jomā.

4.2.3.3.2.

Vairumā gadījumu šādas piekļuves nav. Maldinošas pārdošanas jēdziens joprojām lielākoties nav saprasts un netiek praktiski izmantots, jo tā formulējums ir neskaidrs un regulatīvajām iestādēm trūkst attiecīgās pieredzes (30). Daudzviet pārbaudes, ko veic, lai noteiktu finanšu produktu piemērotību klientiem, ir tikai formālas, un to rezultātā netiek atlasīti klientiem piemērotākie produkti.

4.2.3.3.3.

Būtu iespējams nodrošināt piekļuvi finansiālai kompensācijai, ja tiktu ieviesta vienota, precīza un praktiska termina “maldinoša pārdošana” definīcija, kā arī, ja tiktu īstenota Eiropas mēroga regulatīvā prakse sankciju piemērošanai šādas pārdošanas gadījumā (31).

4.2.3.4.

Cietušo aizsardzība, ja sauszemes transporta apdrošinātāji ir maksātnespējīgi

4.2.3.5.

Spānijā ir kāds paraugprakses piemērs. Spānijas organizācija Consorcio de Compensación de Seguros darbojas kā apdrošinātājs gadījumā, kad nav apdrošināšanas sabiedrības, kas uzņemtos risku, vai apdrošināšanas sabiedrības neesamības gadījumā, piemēram, ja tā kļuvusi maksātnespējīga, turklāt Consorcio de Compensación de Seguros vienmēr darbojas saskaņā ar subsidiaritātes principu. Šīs organizācijas sniegtās garantijas attiecas tikai uz Spānijas sabiedrībām. Lai nodrošinātu vienādu apdrošināšanas segumu autoavārijās cietušajiem, Eiropas Komisijai būs jāpieprasa ieviest līdzīgu garantiju shēmu visās dalībvalstīs. Iespējams, būtu jāparedz paplašināt līdzīgu instrumentu Eiropas mērogā, attiecinot to arī uz valstīm, kur šāda instrumenta nav.

4.2.3.6.

Palielinot papildu apdrošināšanas pārredzamību un salīdzināmību

4.2.3.6.1.

Jaunā Direktīva par apdrošināšanas izplatīšanu (32) ir stiprinājusi pārredzamības prasības attiecībā uz informāciju, ko sniedz apdrošināšanas izplatītājiem, tostarp – ar zināmiem ierobežojumiem (robežvērtība) – papildu apdrošināšanas starpniekiem. Turklāt 2015. gadā pieci vadošie autonomas uzņēmumi apņēmās uzlabot savas tīmekļa vietnes, lai labāk informētu patērētājus par brīvprātīgu atteikšanos no atlīdzības un par apdrošināšanas produktiem. Tie ir atzinīgi vērtējami pasākumi progresa virzienā. Direktīva par apdrošināšanas izplatīšanu dalībvalstīm jātransponē līdz 2018. gada 23. februārim, tādēļ ir pāragri spriest par to, vai būs nepieciešami papildu pasākumi. Vienlaikus Komisijai būtu ieteicams uzraudzīt, vai ir izpildītas autonomas uzņēmumu saistības, kas attiecas ne tikai uz apdrošināšanas produktiem, kā arī izvērtēt, kādi turpmākie pasākumi būtu veicami, lai uzlabotu pārredzamību un novērstu negatīvu ietekmi uz patērētājiem.

4.2.3.6.2.

Saistībā ar autonomas nozari ir svarīgi ņemt vērā, ka prasības, ko piemēro papildu apdrošināšanas produktiem, bieži vien tiek diferencētas atkarībā no nomnieka riska profila (parasti saistībā ar kredītkartes ierobežojumu) vai atkarībā no transportlīdzekļu apdrošināšanas prasību apjoma vai citām dalībvalsts tirgus īpatnībām. Tomēr katrā ziņā pirms līguma slēgšanas sniegtā informācija un centieni panākt dažādu piedāvājumu salīdzināmību patērētājiem ir ļoti svarīgi, tādēļ būtu vēlams nogaidīt, līdz šīs direktīvas prasības ir pilnībā stājušās spēkā, un tad analizēt turpmāko pasākumu nepieciešamību.

4.3.1.1.

Palīdzot uzņēmumiem labāk izmantot digitalizāciju

4.3.1.1.1.

EESK atzinīgi vērtē inovatīvu digitālo finanšu pakalpojumu veicināšanu Eiropā. Tomēr EESK atzīst, ka bankas ir lielākās finanšu pakalpojumu sniedzējas un ka arī tās būtu jāmudina aktīvi izmantot iespējas, ko sniedz digitālā revolūcija. Šai nolūkā bankām būtu jāpiemēro tādi paši noteikumi, kādus piemēro to konkurentiem, kuri sniedz līdzīgus pakalpojumus, un tādēļ būtu jāpārskata banku regulējuma būtiskākie noteikumi daudzās jomās, lai nodrošinātu vienādus konkurences nosacījumus attiecībā uz šādiem aspektiem:

4.3.1.2.

Elektroniskā paraksta un identitātes pārbaudes veicināšana

4.3.1.2.1.

Joprojām pastāv atšķirības noteikumos par elektronisku identifikāciju, kā arī atšķirības prasībā “pazīsti savu klientu” un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasībās. Spēkā esošie noteikumi prasa identificēt un izvērtēt personu, pirms tā var kļūt par pastāvīgu klientu. Šādas prasības ierobežo pilnīgi digitālu finanšu pakalpojumu attīstību, radot ievērojamus šķēršļus jaunu klientu ieguvei un palielinot izmaksas.

4.3.1.2.2.

Ir jārīkojas, lai tiktu izveidots Eiropas mēroga elektroniskās identifikācijas un elektronisko parakstu lietošanas mehānisms; šāda mehānisma nav tāpēc, ka dalībvalstīs izmanto atšķirīgu praksi. Lai gan noteikumi paredz dalībvalstīm kopīgus standartus attiecībā uz digitālajiem parakstiem, tas, kā dalībvalstu vietējie uzņēmumi piemēro šos noteikumus, kavē digitālo parakstu pārrobežu atzīšanu. Vietējie digitālie operatori nav savstarpēji savienoti, un tas ierobežo viņu iespējas piedāvāt Eiropas patērētājiem pilnīgi digitalizētus finanšu pakalpojumus.

4.3.1.2.3.

Jā, turpmāka rīcība ir nepieciešama, lai veiktu šādas darbības:

4.3.1.3.

Finanšu datu pieejamības un lietojamības uzlabošana

4.3.1.3.1.

Lai gan pastāv vispārēja vienprātība par klienta finansiālās situācijas aspektiem, kas būtu jāizmanto kredītspējas novērtējumam, aizdevēji izmanto savu ekspertu novērtējumus un iekšējās metodes, lai izvērtētu un pārvaldītu katru konkrēto gadījumu. Tādēļ būtu jāizvairās no iniciatīvām, kas uzliktu pienākumu bankām vai citām kredītiestādēm apmainīties ar apstrādāto informāciju, ko tās iegūst par savu klientu kredītspēju. Tomēr vienlaikus varētu pastāvēt iespēja apmainīties ar sākotnējiem (neapstrādātiem) datiem – ar attiecīgā klienta atļauju un ievērojot ES datu aizsardzības standartus. Tādējādi tiktu uzlabota kredītspējas novērtējuma salīdzināmība.

4.3.1.3.2.

Finanšu iestādes cenšas labāk iepazīt klientu paradumus, lai veiksmīgāk varētu dažādot un personalizēt savus produktus un pakalpojumus. Taču nav skaidru noteikumu par to, kā izmantot savāktos datus, pat ja klienti ir devuši savu piekrišanu. EESK uzskata, ka būtu labi ieviest lielāku skaidrību par noteikumu piemērošanu šajā jomā, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību un vienlaikus sniegtu tiem iespēju gūt labumu no inovācijām finanšu nozarē.

4.3.1.3.3.

Apdrošināšanas vēsture ietver sensitīvus klientu personas datus. Mājokļu apdrošināšanas sabiedrība nevar nodot attiecīgo informāciju nevienai citai ieinteresētajai personai, izņemot faktisko klientu. Tikai klients var nodot savu apdrošināšanas vēsturi jaunai apdrošināšanas sabiedrībai. Šis nosacījums nerada šķērsli pārrobežu pakalpojumu sniegšanai, jo klients var izpaust savu apdrošināšanas vēsturi valstī pēc savas izvēles. Tajā pašā laikā Komisijai ar EAAPI palīdzību būtu jāizpēta iespējas sekmēt standartizāciju attiecībā uz prasību vēstures apmaiņu starp apdrošināšanas iestādēm un veicināt piešķiršanas un atņemšanas sistēmu (bonus-malus) atzīšanu.

4.3.1.4.

Pēcpārdošanas pakalpojumu sniegšanas veicināšana

4.3.1.4.1.

Pēcpārdošanas pakalpojumiem citā dalībvalstī nevajadzētu atšķirties no pakalpojumiem valstī, kurā attiecīgie produkti ir pieejami. Tas nozīmē, ka finanšu produktu pārrobežu sniegšanas nolūkā attiecīgais produkts un saistītie pēcpārdošanas pakalpojumi būtu uzskatāmi par vienu vienību. Šā principa piemērošana ir jāgarantē – pretējā gadījumā patērētājiem tiks sniegti pakalpojumi ar nevienlīdzīgiem nosacījumiem. Ir svarīgi, lai atbildīgās regulatīvās iestādes uzraudzītu šā principa piemērošanu.

4.3.1.4.2.

Platformās, kas atbalsta uzņēmumus (sabiedrības), tiem piedāvājot savus produktus pāri robežām, būtu jāietver arī sadaļas par pakalpojumiem pēc līgumu noslēgšanas. Praktisks risinājums, kā piedāvāt šādus pakalpojumus pēc līgumu noslēgšanas, ir rosināt uzņēmumus veidot grupas un sadarboties, lai panāktu pietiekamu darbības apjomu.

4.3.1.5.

Saskaņotas procedūras saistībā ar fizisko personu maksātnespēju, īpašuma vērtēšanu un nodrošinājuma īstenošanu

4.3.1.5.1.

Galvenās problēmas šajā jomā ir saistītas ar parādu piespiedu atgūšanu, ja aizņēmēji nepilda savus pienākumus saskaņā ar kredītlīgumu. Ņemot to vērā, aizdevēji patlaban neuzskata, ka pārrobežu hipotekārā kreditēšana būtu pievilcīgs pakalpojums, tāpēc nepieciešama turpmāka rīcība, lai attīstītu ES iekšējo tirgu šajā jomā.

4.3.1.5.2.

Hipotēkas un aizdevumi ir finanšu produkti, kuru pārrobežu mārketingā nākas saskarties ar daudziem grūti pārvaramiem šķēršļiem. Iespējams, ka no visa finanšu pakalpojumu klāsta šie būs produkti, ar kuriem saistīto šķēršļu pārvarēšanai būs nepieciešams visilgākais laiks. Tāpēc šajā posmā ir lietderīgāk koncentrēt sākotnējos centienus uz citiem finanšu pakalpojumiem privātpersonām, vidējiem un mazajiem uzņēmumiem, proti, tādiem, ko neierobežo tik daudz šķēršļu, un iegūt praktisku pieredzi, kā arī uzkrāt zināšanas, aktīvi strādājot ar tiem.

4.3.2.

4.3.2.1.

Atvieglojot uzņēmumiem panākt atbilstību tiesību aktu prasībām, kas piemērojamas citās dalībvalstīs

4.3.2.1.1.

Eiropas tiesību aktu piemērošana daudzās jomās, tostarp, bet ne tikai, ieguldījumu produktu piedāvājuma jomā, dažādās dalībvalstīs ir nekonsekventa un pretrunīga. Tādēļ jāvēršas pie valsts iestādēm pēc palīdzības, lai novērstu pārmērīgu reglamentēšanu.

Vēl viena laba iniciatīva ir SOLVIT tīkls, kas sniedz ES mēroga palīdzību uzņēmumiem, kad tiem rodas problēmas ar valsts iestādēm, kuras ES tiesību aktus nepiemēro pareizi, un “vienotie kontaktpunkti”, kas palīdz uzņēmumiem atbilstīgi izpildīt to pienākumus, sniedzot pārrobežu pakalpojumus (33).

4.3.2.1.2.

Izmantojot SOLVIT pieredzi, būtu noderīgi īstenot centienus, lai rastu risinājumu, kas attiektos tieši uz finanšu produktiem, uz labāku sadarbību un koordināciju starp dalībvalstu regulatīvajām iestādēm, kā arī uz regulatīvo iestāžu palīdzību novatoriskiem uzņēmumiem izprast savus pienākumus.

4.3.2.2.

Pilnībā izmantojot brīvību veikt uzņēmējdarbību

Apdrošinātājiem nereti ir nepieciešama klātbūtne uz vietas, lai gūtu labākas zināšanas par aktuālo risku un par patērētājiem, uz kuriem attiecināms apdrošināšanas segums. Tāpēc tādiem apdrošinātājiem kā, piemēram, savstarpējās apdrošināšanas sabiedrības, ir vajadzīga brīvība veikt uzņēmējdarbību uz vietas. Tas, ka Eiropas Savienībā nepastāv atzīšanas sistēma sociālās ekonomikas uzņēmumiem, tostarp savstarpējās apdrošināšanas sabiedrībām, traucē šāda veida uzņēmumiem darboties dalībvalstīs, kurās tie nav atzīti, kas savukārt kavē šo uzņēmumu pārrobežu darbības attīstību, kā arī tirgu attīstību un konkurenci. EESK aicina Komisiju, Eiropas Savienības Padomi, Eiropas Parlamentu un dalībvalstis paātrināt savstarpējā modeļa atzīšanu Eiropas Savienībā.

4.3.2.3.

Autonomu vai vairāk saskaņotu ES mēroga režīmu izveide

4.3.2.3.1.

Saistībā ar produktu pārrobežu izplatīšanu uzmanība būtu jāpievērš šādiem jautājumiem:

4.3.2.3.2.

Riska atrašanās vieta parasti ir apdrošinātās personas pastāvīgā dzīvesvieta – ar dažiem izņēmumiem nekustamā īpašumā jomā, kur riska atrašanās vieta ir ēkas atrašanās vieta. Šo principu parasti standartizē visā pasaulē, un tam ir juridiskas un nodokļu sekas attiecībā uz iesaistītajām pusēm. EESK uzskata, ka “riska atrašanās vietas” princips apdrošināšanas jomā atbilst tā mērķim. Taču EESK saprot, ka noteikumi par “vispārējo labumu” ir jāpārskata, jo tie paver dalībvalstīm iespējas pieņemt tādus tiesību aktus, kas var kavēt apdrošināšanas produktu izplatīšanu pāri robežām.

20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/51

Ziņotājs:

Denis MEYNENT

1.1.

EESK pauž nožēlu, ka Komisija izskatāmajā paziņojumā nav ierosinājusi konkrētākus priekšlikumus, bet vienkārši uzskaitījusi iespējamos risinājums bez plašākiem komentāriem, tādējādi apgrūtinot strukturētu debašu rīkošanu.

1.2.

Autortiesības joprojām ir būtisks aizsardzības un taisnīgas atlīdzības līdzeklis autoriem un dalībniekiem, kuri darbus un izpildījumu izplata savienotos digitālajos tīklos.

1.3.

Komiteja aicina tuvākajā laikā ratificēt Marrākešas līgumu; prioritāriem jābūt arī izņēmumiem izglītības, zinātniskās pētniecības un zināšanu izplatīšanas jomā. Komiteja arī pauž atbalstu nenosakāmu autortiesību subjektu darbu digitalizācijai.

1.4.

EESK uzskata, ka Eiropas līmeņa standartizācija attiecībā uz kopēšanu privātām vajadzībām ir gan iespējama, gan vēlama. Būtisku daļu no līdzekļiem, kas iegūti no atlīdzības par kopēšanu privātām vajadzībām, vajadzētu novirzīt literāro un mākslas darbu radīšanas finansēšanai un kultūru daudzveidības atbalstam, kā arī vispārējiem mērķiem, piemēram, izglītības un pētniecības jomā.

1.5.

EESK iesaka izstrādāt tiesisko regulējumu, kas veicina gan ar autortiesībām aizsargātu darbu radīšanu, gan jaunu licenču modeļu un jaunu komerciālo modeļu iesaisti Eiropas vienotā tirgus izveidē, vienlaikus saglabājot autoru un darbu radītāju līgumu slēgšanas brīvību un tiesības pilnībā izmantot sava darba augļus.

1.6.

EESK uzskata, ka regula ir vispiemērotākais digitālā vienotā tirgus veidošanas instruments un ka ir jākonsolidē arī spēkā esošie tiesību akti.

1.7.

EESK mudina Komisiju veikt pētījumus un padziļinātu izpēti par komerciālajiem modeļiem, kas saistīti ar brīvajām licencēm, to pašreizējo un potenciālo ekonomisko nozīmīgumu, ienākumiem un darbvietām, ko tās varētu radīt dažādās jomās, kā arī par iespējamiem juridiskajiem priekšlikumiem, kuri palīdzētu to izplatīšanā un izmantošanā.

1.8.

EESK uzskata, ka Eiropas kultūru daudzveidība ir Eiropas identitātes pamats un dalībvalstīm tā ir jāatbalsta un jāveicina.

1.9.

Cīņā ar autortiesību pārkāpumiem vispirms ir jāizskauž komerciāla mēroga pārkāpumi un jāpiemēro tiem sankcijas. Šajā nolūkā ir nepieciešama sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstu tiesībaizsardzības iestādēm un tiesu iestādēm.

1.10.

Būtu jāpievēršas problēmai saistībā ar vērtības pārnešanu tiešsaistes vidē, ko pašlaik izmanto pašiecelti starpnieki, kuri izvairās saņemt autoru piekrišanu un izmaksāt atlīdzību.

2.1.

Izskatāmā rīcības plāna mērķis ir modernizēt Eiropas autortiesību noteikumus. Komisija paziņojumā izklāsta galvenos elementus, ar kuriem paredzēts konkretizēt digitālā vienotā tirgus stratēģiju: paplašināt satura pieejamību visā Eiropas Savienībā, paredzēt izņēmumus autortiesību jomā, izveidot taisnīgāku tirgu un apkarot komerciālo pirātismu, vienlaikus sekmējot autortiesību standartizāciju ilgtermiņā.

2.2.

Paziņojumā apskatīts arī priekšlikums regulai par tiešsaistes satura pakalpojumu pārrobežu pārnesamību (1), kas nodrošinātu jaunas tiesības Eiropas patērētājiem un stātos spēkā 2017. gadā, kad Eiropas Savienībā tiks atcelta viesabonēšanas (roaming) maksa.

3.1.

Digitālo datu plūsma starp Eiropas valstīm ir ļoti vāja (4 % no kopapjoma), savukārt lielākā daļa digitālo pakalpojumu tiek sniegta ASV un pārējā datu plūsma ir iekšēja. Pašlaik Eiropas digitālais vienotais tirgus ir ļoti vāji attīstīts. Joprojām pastāv šķēršļi, kas kavē kultūras apmaiņu Eiropas daudzajām valodu minoritātēm, kas atrodas abpus vairāku valstu robežām.

3.2.

Komisijas priekšsēdētājs programmā “Jauns impulss Eiropai” (2) kā vienu no prioritātēm ir izvirzījis tāda plaša digitālā tirgus veidošanu, kas bez nacionālas diskriminācijas savienotu visas ES valstis.

3.3.

Autortiesības ir jaunrades juridiskais balsts un autoriem, radītājiem, izpildītajiem un citiem tiesību subjektiem pienākošās atlīdzības pamats, un plašākā nozīmē – kultūras pasākumu un radošās darbības un nozaru ekosistēmas pamats. Autortiesības ir teritoriālas tiesības, kas katrā dalībvalstī atšķiras. Ar šīm tiesībām visur tiek piešķirtas ekskluzīvas un materiālās tiesības autortiesību subjektiem, kuri gūst ienākumus ne tikai no licencēm, bet arī no vienkāršas iespējamības, ka licences ieguvējs darbu varētu pārkopēt uz citiem informācijas nesējiem vai nodot trešām pusēm bez nepieciešamības pierādīt, ka šāda kopēšana patiešām ir veikta (autoratlīdzība par kopēšanu privātām vajadzībām un nodokļu piemērošana nelietotiem informācijas nesējiem, kurus var izmantot nelikumīgām kopijām). Dažās dalībvalstīs par atsevišķām darbībām, pat ja lietotāji tās veikuši labticīgi un godīgi, ir piemērojams kriminālsods, turpretī citās valstīs šādas darbības ir atļautas.

3.4.

Visās dalībvalstīs autortiesību izņēmumi un ierobežojumi ir minimāli. Autortiesības, kas radītas papīra drukas laikmetā un tālaika tehnoloģijām, pirmkārt, grāmatu izdošanai un, otrkārt, avīžu un žurnālu publikācijai un nošu materiāliem, vairs pilnībā neatbilst digitālajai civilizācijai un ātrdarbīgiem savienotajiem tīkliem, kas pastāvīgi attīstās, tāpēc tās ir jāprecizē. Citās jomās, piemēram, saistībā ar jaunām metodēm, ko izmanto, lai piekļūtu mūzikai un audiovizuālajiem darbiem, tiesību pārvaldība ir kļuvusi sarežģītāka repertuāra sadrumstalotības dēļ, bet gaidāms, ka tas tiks novērsts ar jauno direktīvu par autortiesību kolektīvo pārvaldījumu (3). Laikmetā no fonogrāfa platēm līdz DVD nekas daudz nav mainījies, tostarp saistībā ar darbu izplatīšanu vai aizdošanu. Jaunās tehnoloģijas šo modeli ir pilnībā mainījušas, un skaņuplates un DVD tirgojošie veikali ir gandrīz pilnībā izzuduši – tos aizstājuši jauni digitālās izplatīšanas vai aizdošanas veidi tiešsaistē. Tas pats attiecas arī uz kinofilmām, televīziju un visiem mākslas darbiem, kuru izplatīšana iespējama tiešsaistē.

3.5.

Piemērojamo tiesību būtiskas attīstības trūkums kavē pilnībā izmantot visas iespējas, ko sniedz darbu digitalizācija un nemateriālie darbi, kā arī to aprite internetā, kas ļoti strauji attīstās un kļūst globāla.

4.1.

EESK pauž nožēlu, ka Komisija izskatāmajā paziņojumā nav ierosinājusi konkrētākus priekšlikumus, bet vienkārši uzskaitījusi iespējamos risinājums bez plašākiem komentāriem, tādējādi apgrūtinot strukturētu debašu rīkošanu.

4.2.

EESK 2006. gada 26. oktobra atzinumā (4) īpaši aicināja Komisiju izteikt priekšlikumus par brīvo licenču, jo īpaši LGPL licences tehniskai dokumentācijai vai Creative Commons licences literatūras un mākslas darbiem, izplatīšanu un aizsardzību. Tomēr, lai gan šis jautājums ir īpaši nozīmīgs, jo serveri un serveru kopas pasaulē ar ievērojamu pārsvaru darbojas, izmantojot brīvās licences, piemēram, Debian vai GPL attiecībā uz GNU/Linux, ir jānorāda, ka šajā saistībā Komisija līdz šim nav virzījusi nekādus priekšlikumus.

4.3.

Tas kaitē datu un pārrobežu pakalpojumu plūsmas attīstībai Eiropas vienotajā tirgū. Creative Commons licences un neaizsargāti darbi veido jaunas universālas teritorijas, kuru pamatā ir digitalizācija un starpsavienotais tīkls, taču tiesību sadrumstalotība rada šķēršļus un sarežģījumus pārrobežu apmaiņā.

4.4.

Tiesību aktiem drīzāk ir jānodrošina interneta milzīgo iespēju atbrīvošana autoriem un radītājiem, no vienas puses, un lietotājiem, no otras puses, nevis tās jāierobežo. Ar Eiropas tiesību aktiem vajadzētu maksimāli novērst šķēršļus pārrobežu apmaiņai attiecībā uz minoritāšu valodām Eiropas Savienībā un veicināt piekļuvi pakalpojumiem un darbiem.

4.5.

Tā vietā, lai no šādiem risinājumiem baidītos, tiesību subjektiem drīzāk būtu jāizmanto to sniegtās iespējas. “Brīvs” ne vienmēr nozīmē “bezmaksas”, un brīvā programmatūra, piemēram, ļauj izmantot atšķirīgu uzņēmējdarbības modeli, kura pamatā ir pakalpojums un darbvietu radīšana, atšķirībā no atsevišķām pašreizējām praksēm, kurās priekšroka tiek dota īpašnieka ienākumiem un viņa tiesiskajai aizsardzībai.

4.6.

EESK atkārtoti aicina Komisiju veikt pētījumus un padziļinātu izpēti par komerciālajiem modeļiem, kas saistīti ar brīvajām licencēm, to pašreizējo un potenciālo ekonomisko nozīmīgumu, ienākumiem un darbvietām, ko tās varētu radīt dažādās jomās, kā arī par iespējamiem juridiskajiem priekšlikumiem, kuri palīdzētu to izplatīšanā un izmantošanā.

4.7.

Lielāka uzmanība būtu jāpievērš tādai praksei kā, piemēram, zinātnisko publikāciju, ar valsts dotāciju atbalstu veiktu pētījumu kopsavilkumu un vairāku universitātes kursu, piemēram, visu MIT piedāvāto kursu, ievietošana tīmeklī, lai kompensētu nesamērīgās izmaksas par augstāko izglītību atsevišķās valstīs, un ir jāizvērtē tās iespējamā īstenošana ES (MOOC). Šādā perspektīvā augstākā izglītība un kultūra kļūst par sabiedrisku labumu, kas veicina zināšanu sabiedrības veidošanu, kuru vēlamies panākt ES.

4.8.

Ražošanas process mainās, un nemateriālās preces un pakalpojumi, ko izplata starpsavienotos tīklos, paver jaunas iespējas ekonomikas attīstībai, darbvietu un inovatīvu uzņēmumu radīšanai. Patēriņa veidi jau ir sākuši mainīties, un šie jaunie veidi sevi piesaka strauji, taču tas ir jāskata reālistiski: neraugoties uz pārmaiņām, intelektuālo pakalpojumu sniedzējiem Eiropas vienotais tirgus joprojām nav radīts. Tas, pirmkārt, ir saistīts ar atšķirīgām kultūras preferencēm un praksi dalībvalstīs, valodu, kādā runā patērētāji, kā arī ar autortiesību sadrumstalotību, kas neveicina ne Eiropas tirgus attīstību, ne daudzteritoriālu vai pat Eiropas licenču radīšanu.

4.9.

EESK iesaka izstrādāt tiesisko regulējumu, kas veicina gan ar autortiesībām aizsargātu darbu radīšanu, gan jaunu licenču modeļu un jaunu komerciālo modeļu iesaisti Eiropas vienotā tirgus izveidē, vienlaikus saglabājot autoru un darbu radītāju līgumu slēgšanas brīvību un tiesības pilnībā izmantot sava darba augļus. Šādi jauni modeļi varētu tikt izstrādāti paralēli Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas līgumos iekļautajiem modeļiem. Šim jautājumam vajadzētu būt gan digitalizācijas stratēģijas, par kuru Komisija paziņoja 2015. gada maijā, gan izskatāmā autortiesību modernizācijas plāna neatņemamai sastāvdaļai.

4.10.

Vēl viens šķērslis ir izņēmumi. EESK aicina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk ratificēt Marrākešas līgumu, ar kuru noteikts izņēmums neredzīgām vai vājredzīgām personām. ES šo līgumu ir parakstījusi, taču dalībvalstīm individuāli tas jāratificē, lai tas stātos spēkā. EESK iesaka Komisijai ņemt vērā Eiropas Parlamenta 2015. gada 9. jūlija ieteikumu un mudināt dalībvalstis pēc iespējas drīzāk ratificēt šo nozīmīgo līgumu, par kuru bija ļoti grūti vienoties atsevišķu iesaistīto pušu konservatīvās nostājas dēļ. Turklāt komiteja mudina Eiropadomi darīt visu iespējamo, lai paātrinātu ratifikācijas procesu.

4.11.

Ir jāveicina neredzīgām vai vājredzīgām personām pieejamu darbu radīšana, jo vairāk nekā 95 % grāmatu tām pašlaik nav pieejamas.

4.12.

Uzmanība jāpievērš arī citiem ar digitālo laikmetu un tīkliem saistītiem izņēmumiem, jo īpaši attiecībā uz pētniecību, ko finansē no publiskiem līdzekļiem, universitāšu un publisko bibliotēku veiktu neaizsargāto vai nenosakāmu autortiesību literāro darbu digitalizāciju, digitālo grāmatu, kā arī audio un video materiālu aizdošanu, ņemot vērā digitālo lasīšanas ierīču straujo izplatību un jaunu informācijas nesēju plašo daudzveidību. Vienlaikus jānorāda, ka dažās tehnoloģiju nozarēs notiek mēģinājumi atgūt īpašumtiesības uz darbiem, kas jau ir pieejami sabiedrībai, tādējādi ierobežojot piekļuvi komerciālos nolūkos.

4.13.

Darbu izplatīšanu kavē arī ģeogrāfiskais zonējums. Tas ietekmē visus potenciālos lietotājus, taču jo īpaši daudzās valodu minoritātes ES, jo atšķirības starp Eiropas politisko un lingvistisko karti ir vēsturiskais mantojums, kā arī 19. un 20. gadsimta karu sekas. Populisma un nacionālisma diskursa izplatīšanās šai problēmai piešķir politisku aspektu, kas ir steidzami jārisina. Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu harta tika plaši ratificēta, taču pašreizējie šķēršļi, piemēram, ievērojami mazina reģionālajās valodās pieejamo televīzijas raidījumu ietekmi uz kultūru.

4.14.

EESK uzskata, ka Eiropas kultūru daudzveidība ir Eiropas identitātes pamats un dalībvalstīm tā ir jāatbalsta un jāveicina.

4.15.

Šie jautājumi EESK skatījumā ir prioritāri, tāpēc komiteja aicina Komisiju apsvērt minētos priekšlikumus, kas nav pretrunā starptautiskajiem līgumiem autortiesību jomā un var pavērt jaunas iespējas ES digitālā vienotā tirgus izveidei.

5.1.

Jau tuvākajā nākotnē būs nepieciešamas būtiskas izmaiņas, kas saistītas ar 2015. gada maijā publicētajā stratēģijā paredzētajām 16 iniciatīvām un iepriekšējām vispārīgām piezīmēm, kurās ierosināta jauna plaša mēroga iniciatīva sabiedriskā labuma, sadarbspējas, kā arī pārrobežu attiecību un brīvo licenču sekmēšanai. Atzinumā par tematu “Digitālās līgumtiesības” (INT/775) un “Sadarbīgais patēriņš un pašregulējums” (INT/779) EESK atzīst, ka autortiesībām ir svarīga nozīme, lai pienācīgi definētu iesaistīto pušu tiesības digitālo līgumtiesību un sadarbīgā patēriņa jomā.

5.2.

EESK ar interesi atzīmē, ka Komisija skaidri norāda, ka ir jāpieņem Eiropas Savienības autortiesību noteikumi, lai visi tirgus dalībnieki un visi iedzīvotāji varētu izmantot potenciālu, ko rada šī jaunā vide, un ka ir nepieciešams eiropeiskāks tiesiskais regulējums, lai pārvarētu sadrumstalotību un nesaskaņas funkcionālā vienotajā tirgū. Komiteja šim mērķim piekrīt, taču norāda, ka valdības orientējas uz teritoriālo aizsardzību kā vienīgo līdzekli radošās darbības finansējuma nodrošināšanai. Pastāv arī citi līdzekļi, kas būtu jāpēta, un šīs iespējas nevajadzētu izslēgt, vismaz kamēr objektīvi tiek izvērtētas alternatīvas.

5.3.

Komiteja neuzskata, ka bezdarbība un pretošanās pārmaiņām autortiesību jomā atbilst tām straujajām tehnoloģiskajām pārmaiņām un inovācijām pakalpojumu un izplatīšanas jomā, kuras nenovēršami rodas un attīstās līdz ar internetu, tīkliem un platjoslas pārklājumu. Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim par to, ka būs nepieciešams “vajadzības gadījumā pielāgot autortiesību noteikumus jaunajai tehnoloģiskajai realitātei tā, lai ar tiem joprojām varētu sasniegt paredzētos mērķus”.

5.4.

Pašlaik ir vērojama liela daudzveidība attiecībā uz izņēmumiem, kuri ir cieši saistīti ar izglītību, pētniecību un piekļuvi zināšanām, un nākotnē tā var pieaugt. Tie var būt saistīti gan ar vienkāršu lietošanu parauga vai ilustrācijas nolūkos, gan faktisku vai pat tiesību aktos noteiktu darbu, grāmatu vai kursu neierobežotas piekļuves nodrošināšanu izglītības nolūkos.

5.5.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2001/29/EK (5) par autortiesībām ir iekļauts izņēmumu saraksts. Šā saraksta elementu īstenošana un to izvēršana būtu jāapspriež atbilstoši līdzdalības demokrātijas principiem, lai veidotu individuālos un kolektīvos viedokļus un radītu saskaņotus un vienotus Eiropas tiesību aktus attiecībā uz izņēmumiem, kuri vienkāršākas piemērošanas nolūkā ir precīzi jānosaka un jādefinē. EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka izņēmumiem izglītības, zinātniskās pētniecības un zināšanu izplatīšanas jomā jābūt prioritāriem, taču vienlaikus ir jāuzsāk arī citu sabiedrisko labumu izpēte, lai sagatavotos nākotnei.

5.6.

EESK uzskata, ka Eiropas līmeņa standartizācija attiecībā uz kopēšanu privātām vajadzībām ir gan iespējama, gan vēlama. Šajā saistībā EESK atbalstīs Komisijas rīcību, kas ir steidzama, jo valstu atšķirības rada ievērojamus šķēršļus elektronisko preču vienotajam tirgum, kurā pieejami jauni informācijas nesēji. Saskaņotība ir būtisks priekšnoteikums šādus nesējus ietverošu preču brīvai apritei. Sadalot ieņēmumus no maksas par informācijas nesējiem, būtu jāņem vērā, ka lielākā daļa šādu nesēju pēc būtības nav radīti ar autortiesībām aizsargātu darbu kopēšanai, tāpēc būtu pamatoti būtisku daļu no līdzekļiem novirzīt radošās darbības finansēšanai un kultūru daudzveidības veicināšanai, kā to jau dara atsevišķas dalībvalstis, kā arī, piemēram, vispārējiem mērķiem izglītības un pētniecības jomā.

5.7.

Komiteja ir pārliecināta, ka neitralitātes principam arī turpmāk jābūt neatņemamai interneta daļai, lai patērētājiem nodrošinātu stingru vienlīdzību neatkarīgi no viņu ekonomiskajām iespējām. Tīkla neitralitāte ir viens no interneta pamatprincipiem, kas nodrošina, ka telesakaru operatori neierobežo lietotāju komunikāciju, bet vienkārši pārraida informāciju. Šis princips ļauj visiem lietotājiem neatkarīgi no viņu līdzekļiem pilnībā piekļūt tam pašam tīklam. Šai definīcijai un tīkla neitralitātes aizsardzības apstiprinājumam jābūt skaidri noteiktam Eiropas tiesību aktos.

5.8.

Lai cīnītos pret autortiesību pārkāpumiem, kuru dēļ autori zaudē lielu daļu savu ienākumu, ir jāizskauž šādi pārkāpumi komerciālā mērogā un tiem jāpiemēro sankcijas. Komiteja jau vairākkārt ir paudusi viedokli par jautājumiem saistībā ar preču viltošanas, kā arī jebkādu autortiesību un blakustiesību pārkāpumu apkarošanu; tāpēc komiteja norāda uz iepriekšējiem atzinumiem, kuri joprojām ir spēkā (6).

5.9.

Autortiesības joprojām ir būtisks aizsardzības līdzeklis autoriem un dalībniekiem, kuri darbus un izpildījumu izplata starpsavienotos digitālajos tīklos. Lai pielāgotos ļoti straujām tehnoloģiju pārmaiņām un inovācijām izplatīšanas un pakalpojumu jomā, autortiesības ir jāpilnveido. Šāda modernizācija ir jāīsteno tā, lai nodrošinātu radītāju un izpildītāju tiesības, taisnīgu atlīdzību par viņu radošo ieguldījumu, viņu saikni ar darbu komerciālajiem panākumiem, kā arī lai saglabātu augstu līmeni darbu aizsardzībā un finansēšanā. Konkrēti, ir jāpārskata tiešsaistes pakalpojumu platformu juridiskais statuss attiecībā uz autortiesībām. Lai arī tās šobrīd ir galvenais līdzeklis, caur kuru lietotāji piekļūst tiešsaistes saturam, pakalpojumu platformas apgalvo, ka tās ir tikai tehniskie starpnieki, un tādēļ atsakās izmaksāt atlīdzību satura radītājiem. Tas negatīvi ietekmē tirgus efektivitāti, rada konkurences traucējumus un mazina tiešsaistē pieejamā kultūras satura kopējo vērtību.

5.10.

Nevēlēšanās pielāgoties interneta globālajam raksturam, platjoslas iespējām un patērētāju jaunajām gaidām rada risku mazināt to tiesību vērtību, kas palīdz sekmēt intelektuālo darbu radīšanu un izplatīšanu. Tomēr būs jāpieņem izņēmumi, kurus pamato citu ieinteresēto pušu tiesības, piemēram, personu ar invaliditāti, studentu vai publisko bibliotēku tiesības, jo to sociālās vajadzības mainās. Citas izmaiņas autortiesību un blakustiesību pastāvīgai “eiropeiskošanai” būs nepieciešamas dalībvalstīs, jo to rīcībā faktiski ir galvenie turpmāko pārmaiņu juridiskie instrumenti.

5.11.

EESK uzskata, ka regula ir vēlamais digitālā vienotā tirgus veidošanas instruments, jo valstu tiesību aktu daudzveidība nepārprotami rada gandrīz pilnīgu strupceļu, kas ir jāpārvar veidojot dialogu bez diskriminācijas starp visām ieinteresētajām pusēm, tostarp programmatūras licenču un brīvā satura pārstāvjiem, kā arī ņemot vērā jaunus pakalpojumus un ar tiem saistītos komerciālos modeļus. Ir arī padziļināti jāanalizē šķēršļi daudzteritoriālu licenču jomā un līdzekļi šādu šķēršļu pārvarēšanai.

5.12.

Atšķirīgo interešu ietekme un ar autortiesībām saistītie aizspriedumi ir tik spēcīgi, ka panākumus, iespējams, varēs gūt tikai pamazām, pamatojoties uz stingru novērtējumu un samērīgiem risinājumiem; tomēr ir jādara viss iespējamais, lai patiesi radītu zināšanu un informācijas sabiedrību, jo tikai tā var palīdzēt Eiropai izkļūt no stagnācijas un krīzes, kas apdraud pašus Eiropas idejas pamatus. Dinamiskā sociālajā tirgus ekonomikā vispārējām interesēm vajadzētu būt nozīmīgākām par atsevišķām konkrētām interesēm.

20.7.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 264/57

Ziņotājs:

Jorge PEGADO LIZ

1.1.

EESK atzīst iespēju un nepieciešamību reglamentēt atsevišķus Komisijas paziņojumā (COM(2015) 633 final) minētos jautājumus, jo īpaši direktīvas par dažiem digitālā satura piegādes līgumu aspektiem priekšlikuma noteikumus.

1.2.

Tomēr EESK uzskata, ka citi turpmāk minētie faktori ir daudz svarīgāki nekā līgumtiesību reglamentācija līgumos par materiālā kustamā īpašuma tiešsaistes pārdošanu, ka tie ir nozīmīgāki un prioritāri, ņemot vērā mērķus, ko Komisija plāno sasniegt saistībā ar digitālā vienotā tirgus izveidi, un ka tie rada ievērojamus šķēršļus pārrobežu tirdzniecības attīstībai.

1.3.

Turklāt attiecībā uz aplūkotajiem aspektiem EESK nepiekrīt Komisijas sniegtajam juridiskajam pamatam un ierosina drīzāk atsaukties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 169. pantu.

1.4.

No šā panta 2. punkta a) apakšpunkta, kā arī no 4. punkta izriet, ka pieņemtajiem pasākumiem principā būtu jābalstās uz minimālas saskaņošanas direktīvām, kā to vispārīgi ir pieņēmis Eiropas likumdevējs.

1.5.

EESK uzskata, ka reglamentēt šos jautājumus divās direktīvās, nevis vienotā instrumentā ir pieņemami tikai tāpēc, ka ir vajadzība un ir vēlams steidzami regulēt tirdzniecību ar digitālo saturu tiešsaistē.

1.6.

Tāpat komiteja uzskata, ka iemesli, kas minēti, lai pieņemtu mērķtiecīgas pilnīgas saskaņošanas variantu, nevis citus variantus, piemēram, brīvprātīgu Eiropas tipveida līgumu apvienojumā ar ES uzticamības marķējumu vai minimālu saskaņošanu atbilstoši LESD 169. pantam, ir nepietiekami.

1.7.

Attiecībā uz aspektiem, kurus turpmāk regulēs atsevišķi saskaņā ar priekšlikumu par materiālā kustamā īpašuma tiešsaistes pārdošanas līgumiem, komiteja uzskata, ka pareizāk būtu tos regulēt kopā ar citiem aspektiem Direktīvas 1999/44/EK pārskatīšanas ietvaros un tajā veltīt tiem vienu nodaļu, REFIT īstenošanas kontekstā attiecībā uz patērētāju aizsardzību.

1.8.

Turklāt ar priekšlikumu par materiālā īpašuma pārdošanu tiešsaistē Komisija izveidoja divas sistēmas un tādējādi ieviesa diferencētu pieeju preču pārdošanai tiešsaistē un preču pārdošanai bezsaistē, un tas ir nepieņemami.

1.9.

Ja Komisijas iecere tiks apstiprināta pašreizējā veidā, EESK iesaka veikt virkni uzlabojumu ierosinātajiem noteikumiem, lai netiktu mazinātas patērētāju tiesības, vienlaikus patērētājiem efektīvi nodrošinot augstu aizsardzības līmeni, kā noteikts LESD.

1.10.

Tas jo īpaši attiecas uz digitālā satura tirdzniecības regulējumu, ko EESK atzīst par prioritāru, pragmatisku iemeslu dēļ pieņemot šajā sakarā Komisijas ierosināto maksimālas mērķtiecīgas saskaņošanas risinājumu.

1.11.

Tomēr šī ir joma, kurā pastāv prognozēšanas trūkumi un regulējuma nepilnības. Tas nav savienojams ar maksimālu saskaņošanu un rada nepārvaramus sarežģījumus transponēšanai un piemērošanai dalībvalstīs. Šie sarežģījumi ir jāpārvar, izmantojot virkni priekšlikumu par konkrētiem aspektiem.

2.1.

Ar minēto paziņojumu Komisija sper pirmo soli ceļā uz digitālā vienotā tirgus stratēģijas piemērošanu Eiropā (1) un īsteno vienu no 2015. gada darba programmas (2) svarīgākajiem pasākumiem. Ierosinātā dokumenta viens no galvenajiem mērķiem ir nodrošināt “patērētājiem un uzņēmumiem labāku piekļuvi tiešsaistes precēm un pakalpojumiem visā Eiropā”, un tajā ir ietverti šādi divi leģislatīvi instrumenti:

2.2.

Apzinoties to, ka no sistemātikas viedokļa abu priekšlikumu būtiskie aspekti ir cieši saistīti ar direktīvu par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (3), Komisija norādīja, ka tie būs “saskaņoti, cik iespējams”. Tomēr savu lēmumu pieņemt divus likumdošanas instrumentus tā skaidroja, precizējot, ka “digitālā satura specifikas dēļ vairāki noteikumi ir regulējami citādāk nekā tie, kas attiecas uz precēm”, un, “ja notiks digitālā satura strauja tehnoloģiskā un komerciālā attīstība, tad būs jāpārskata šīs direktīvas piemērošana”, kā arī norādot, ka tas risināms, “iekļaujot šos noteikumus vienā juridiskā instrumentā, proti, direktīvā par digitālā satura piegādi”.

2.3.

Ar abiem minētajiem priekšlikumiem Komisija vēlas sasniegt piecus mērķus:

2.4.

Komisija uzskata, ka abos gadījumos piemērotākā metode ir mērķtiecīga saskaņošana. Tas nozīmē noteikumu pilnīgu saskaņošanu digitālā satura piegādes un preču tiešsaistes pārdošanas līgumu jomā, kā arī digitālā satura piegādes un preču tiešsaistes pārdošanas līgumu slēdzošo pušu saistošo tiesību un pienākumu jomā. Tas aptver gandrīz visus direktīvas noteikumus, izņemot “noteikumus par līgumu izstrādi, spēkā esību vai sekām, tostarp noteikumus par līguma izbeigšanas sekām” (direktīvas priekšlikuma par distances pārdošanu 1. panta 4. punkts), kā arī dažus tās īstenošanas aspektus.

2.5.

Attiecībā uz piemērošanas jomu Komisija to ir nepārprotami ierobežojusi līdz līgumtiesību noteikumiem, kas piemērojami attiecībās starp uzņēmumu un patērētāju, jo, kā minēts ietekmes novērtējumā (23. lpp.), nav nekāda pamata domāt, ka esošās līgumtiesību atšķirības kavē ES uzņēmumus veikt pirkumus ārpus valsts robežām. Komisija atzīst, ka arī MVU, kas ir vājāki dalībnieki ar mazākām sarunu vešanas spējām, saskaras ar grūtībām, kuras saistītas ar līgumtiesībām, jo īpaši gadījumos, kad tie izmanto digitālo saturu. Tomēr, īpaši ņemot vērā iesaistīto pušu un dalībvalstu pausto nostāju, Komisija nolēma šim jautājumam pievērst uzmanību saistībā ar citām digitālā vienotā tirgus stratēģijā paziņotajām iniciatīvām.

2.6.

Attiecībā uz leģislatīvā instrumenta izvēli Komisija pamato savu nostāju par labu direktīvai, nevis regulai, uzsverot, ka direktīvas ir labāk piemērotas nekā regulas, jo sniedz dalībvalstīm brīvību pielāgot tās īstenošanu atkarībā no valsts tiesību aktiem. Komisija uzskata, ka šī izvēle apvienojumā ar patērētāju tiesību pilnīgu un mērķtiecīgu saskaņošanu radīs pienācīgu līdzsvaru starp patērētāju aizsardzības paaugstinātu līmeni ES mērogā un daudzām jaunajām iespējām, ko pilnīga saskaņošana sniedz uzņēmumiem.

2.7.

Ekonomiskajā aspektā Komisija pamato šos direktīvu projektus ar vairākām hipotēzēm, tostarp šādām:

2.8.

Tomēr, lai gūtu gaidītos rezultātus, ar abām pašlaik ierosinātajām direktīvām nepietiek – tās ir daļa no plašāka pasākumu kopuma, no kuriem Komisija jo īpaši uzsver šādus pasākumus:

2.9.

Visbeidzot, Komisija paskaidro, ka ir “jārīkojas nekavējoties”, kamēr nav par vēlu, jo jebkāda kavēšanās digitālā satura jomā radītu šķietamības risku, ka valstu noteikumi izraisa juridisko sadrumstalotību, kas radītu šķēršļus gan patērētājiem, gan pārrobežu tirdzniecībā iesaistītajiem piegādātājiem.

3.1.

Domājams, ka ekonomiskais un psiholoģiskais pamatojums, kas liecinātu, kāda ir saistība starp ierosinātajiem leģislatīvajiem pasākumiem un elektroniskās komercijas apjoma pieaugumu, kā arī par to nenovēršamo ietekmi uz izaugsmi Eiropā, ir jāmeklē ietekmes novērtējuma pielikumā sniegtajā pētījumā. Taču minētā dokumenta sīka analīze nerada skaidrību un pārliecību par to, ka tās sākotnējie un beigu dati ir pilnībā uzticami, ka tos nav ietekmējuši citi faktori un ka citi varianti neradītu labākus rezultātus.

3.1.1.

Pat pieņemot, ka ir drošticami sākotnējie statistikas dati, saskaņā ar kuriem 62 % (10. lpp.) Eiropas tirgotāju, t. i., vairāk nekā 122 000 uzņēmumu un vairāk nekā 13,5 % patērētāju (13. lpp.) jeb 8–13 miljoni jaunu patērētāju (kas palielina to kopējo skaitu līdz 70 miljoniem) sāktu izmantot pārrobežu tirdzniecību tiešsaistē, ja tiktu atcelti no pašreizējās juridiskās sistēmas tieši izrietošie iespējamie šķēršļi un papildu izmaksas, tas vēl neļauj pārliecinoši noteikt gaidāmo tirdzniecības apjoma pieaugumu un pamatot attiecīgi aplēsto Eiropas IKP pieaugumu par 0,03 % jeb 4 miljardiem euro kā nepieciešamas un ekskluzīvas sekas; turpretī ir skaidrs, ka katram uzņēmumam būs nepieciešami vidēji 7 000 euro, lai līguma instrumentus pielāgotu jaunajai sistēmai.

3.1.2.

No otras puses, minētajā pētījumā nepietiekami kvantitatīvā veidā ir izklāstīts, kā citi papildu faktori, piemēram, noteikumi par valodu lietošanu vai nodokļu režīmi, ātrdarbīga interneta pakalpojumu kvalitāte, izmaksas un pieejamība, krāpniecības risks, tiesvedības izdevumi, maksāšanas līdzekļu drošība, pārdevēju identitātes un godprātības sertifikācija, uzticības trūkums strīdu izšķiršanas procedūrām tiesās vai alternatīvi, arī turpmāk būtiski ietekmēs vai neietekmēs izvēli izmantot pārrobežu tirdzniecību tiešsaistē – iespējams, pat vēl vairāk nekā pašreizējā tiesību sistēma (aprakstīta ietekmes novērtējuma 7. un turpmākajās lpp., kā arī 18. un turpmākajās lpp.).

3.1.2.1.

Šajā nolūkā jo īpaši būtu jānorāda uz kavējumiem saistībā ar transponēšanu, piemērošanas grūtībām un vairāku ar Direktīvu 2013/11/ES (5) ieviesto strīdu alternatīvas izšķiršanas (SAI) sistēmu neefektivitāti, kā attiecīgi ir minēts visos Komisijas pasūtītajos pētījumos. Tā cēlonis bieži ir atsevišķu dalībvalstu finanšu līdzekļu trūkumus un jo īpaši sistēmas strīdu izšķiršanai tiešsaistē (SIT) acīmredzamā neefektivitāte; šo sistēmu ieviesa ar Regulu (ES) Nr. 524/2013 (6), kas stājās spēkā 2016. gada 15. februārī, un tā ir būtiska digitālā vienotā tirgus darbībai.

3.1.3.

Turklāt nav skaidri minēts, kāda ir piedāvājuma un pieprasījuma elastības relatīvā ietekme, aprēķinot tirgus piesātinājumu pilnīgas konkurences apstākļos, kas, lai arī tā ir tīri teorētiska hipotēze, ir īpaši svarīgi modeļa ticamībai, pat nerunājot par ārējiem makroekonomiskās politikas faktoriem, kas izšķiroši nosaka patērētāju lēmumus par pirkumiem, piemēram, stingrās ekonomiskās politikas ietekmi salīdzinājumā ar izaugsmes politiku, kuras pamatā ir patēriņš un investīcijas keinsisma stilā.

3.1.4.

Visbeidzot, Komisijas novērtējumā ir uzsvērts ierosinātais modelis, un tajā nav pienācīgi ņemtas vērā četru pārējo iespējamo modeļu ekonomiskās sekas (ietekmes novērtējums, sākot no 23. lpp.), kuri arī varētu palīdzēt novērst tos pašus šķēršļus, un tādējādi būtu bijis iespējams veikt salīdzinošu analīzi. Tas jo īpaši attiecas uz 5. variantu “brīvprātīgs Eiropas līguma paraugs apvienojumā ar ES uzticamības marķējumu” (25. lpp.), lai arī tā izmaksas nebūtu lielas, tas būtu vienkāršāks un radītu mazu birokrātisko slogu (38. un turpmākās lpp.), respektīvi, tas būtu variants, kurš visvairāk atbilstu regulējuma uzlabošanas paketei (7) un Normatīvās atbilstības un izpildes programmai (REFIT) (8), turklāt tas ir guvis vislielāko atbalstu sagatavošanas konsultācijās.

3.2.

Arī maksimālās saskaņošanas direktīvu izvēle nav pienācīgi pamatota. EESK jau ir uzsvērusi, ka attiecībā uz to jautājumu saskaņošanu, kas skar galvenokārt iekšējā tirgus darbību, tā vispār vairāk atbalsta cik vien nepieciešams detalizētu regulu pieņemšanu. Komiteja ir arī apliecinājusi, ka jomās, kas konkrēti ietekmē patērētāju tiesības, tā dod priekšroku minimālās saskaņošanas direktīvām, kā cita starpā izriet no LESD minētā principa (169. panta 4. punkts).

3.2.1.

Turpretī EESK ir vairākkārt paudusi iebildumus pret pēdējos gados dominējošo Komisijas tendenci pieņemt maksimālās saskaņošanas direktīvas, kas ir sniegušas zemu aizsardzības līmeni un vāji atbilst profesionāļu interesēm (9).

3.2.2.

Šajā konkrētajā gadījumā pastāv daudzi jautājumi, kuri direktīvās nav ņemti vērā, lai gan būtu nepieciešams tos saskaņot, piemēram, jautājums par vecumu, no kura nepilngadīgas personas var slēgt līgumus digitālā vidē (direktīvas par datu aizsardzību jaunākajā versijā šis vecums ir noteikts starp 13 un 16 gadiem); jautājums par to negodīgu noteikumu specifisko kategoriju definīciju attiecībā uz tiešsaistes līgumiem, uz kurām nav attiecināma Direktīva 93/13/EEK (10); jautājums par neseno praksi ieviest taustiņu “maksāt tūlīt” (pay now) atsevišķu sociālo tīklu vietnēs, bez jebkādas atsauces uz atbildīgās platformas tīmekļa vietni; jautājums par standarta klauzulas par kopregulējumu vēlamu iekļaušanu.

3.3.

Nešķiet arī pamatoti vienas direktīvas vietā izvēlēties divas, jo juridiskie noteikumi tiek lieki dublēti, ir nepieciešams papildu transponēšanas darbs, lai nodrošinātu to saskaņotību ar iekšējiem noteikumiem katrā dalībvalstī, un tas rada nepieciešamību pēc papildu interpretācijas. Tas būtu pilnīgi lieki, ja par pamatu būtu pieņemta direktīva par materiālā īpašuma tiešsaistes pārdošanu un nemateriālo līdzekļu pārdošanas īpatnības būtu integrētas kā pamatrežīma izņēmumi, ņemot vērā to, ka atšķirība starp materiālu īpašumu un digitālu saturu nav manāma, jo īpaši gadījumos, kad tie ir savstarpēji savienoti.

3.4.

Pēc Komisijas ieskatiem, instrumenta izvēle ir notikusi pēc šāda principa: 189 atbildes, kas iegūtas sabiedriskā apspriešanā no visām ieinteresēto pušu kategorijām visā Eiropas Savienībā; apspriešanās ar grupu, ko veido 22 organizācijas, kas pārstāv plašu interešu loku un kura kopā sanākusi septiņas reizes; semināri ar dalībvalstīm; sanāksmes ar valstu iestādēm, kuras atbild par tiesību aktu piemērošanu, sadarbības komitejas patērētāju aizsardzības jomā sanāksmes laikā, un ar valstu iestādēm, kuras atbild par patērētāju politiku, – patērētāju politikas tīkla sanāksmes laikā (2015. gada maijā). Vēlāk šīs mērķa grupas derīgums tika apstrīdēts, ņemot vērā tās ierobežoto apmēru (11).

3.4.1.

Taču saskaņā ar zināmajiem un publiskotajiem rezultātiem (12) izvēlētajam variantam nav pārliecinoša vairākuma atbalsta – patērētāju organizācijas nepārprotami iebilda pret tirgotāja valsts tiesību aktu jebkāda veida piemērošanu, savukārt lielākā daļa arodasociāciju un daži akadēmiķi ir labvēlīgi šim variantam. Turklāt lielākā daļa dalībvalstu apšaubīja jaunu tiesību aktu nepieciešamību attiecībā uz distances pirkumiem (ņemot vērā, ka pašreizējie tiesību akti jau ietver tiešsaistes pārdošanu) un jo īpaši divu direktīvu publicēšanas piemērotību, jo ir grūti konstatēt precīzas un skaidri definētas pamatnostādnes. Objektīvi analizējot apspriešanā gūtās atbildes, pirmajā mirklī šķiet, ka 5. variants gūst vispārēju piekrišanu gan profesionāļu, gan patērētāju vidū, pat ja šis scenārijs acīmredzami ir atkarīgs no tipveida līguma klauzulu satura, par ko sektorā ir jāvienojas, kā arī no uzticamības marķējuma izmantošanas un pieņemšanas pakāpes ES uzņēmumos, arī tāpēc, ka šis variants rada vismazākās izmaksas profesionāļiem.

3.5.

Visbeidzot, ir jāatgādina, ka jautājumā par patērētāju tiesībām digitālajā vidē komitejai ir bijusi iespēja sīki izteikties vairākos atzinumos, izveidojot pamata nostāju, saskaņā ar kuru tiesībām, kas ir atzītas saistībā ar darījumiem fiziskajā bezsaistes pasaulē (klātienes līgumi), ir jābūt saskaņotām ar tiesībām, kas ir atzītas tiešsaistes vidē, neskarot digitālā (nemateriālā) satura darījumu īpašās iezīmes vai piemērotos formātus, taču vienmēr vēršot uzmanību uz to stiprināšanu, nevis mazināšanu vai vājināšanu. Ar priekšlikumu par materiālā īpašuma pārdošanu tiešsaistē Komisija izveidoja divas sistēmas un tādējādi ieviesa diferencētu pieeju preču pārdošanai tiešsaistē un preču pārdošanai bezsaistē, un tas ir nepieņemami.

4.1.

Iepriekš minētās piezīmes nenozīmē to, ka EESK pilnībā noraida nepieciešamību un iespēju reglamentēt atsevišķus jautājumus, kas iekļauti izskatāmo direktīvu priekšlikumos, jo sevišķi attiecībā uz digitālā satura tiešsaistes pārdošanu. Materiālā īpašuma tiešsaistes pārdošanas jomā EESK iesaka pieņemt savlaicīgus pasākumus REFIT programmas ietvaros. Vietas taupības nolūkos piezīmes, kas paustas attiecībā uz katru priekšlikumu, attiecas tikai uz tiem aspektiem, saistībā ar kuriem EESK nepiekrīt ierosinātajiem noteikumiem.

4.2.

Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par dažiem preču tiešsaistes un cita veida distances pārdošanas līgumu aspektiem (COM(2015) 635 final – 2015/0288 (COD))

4.2.1.

Runājot par juridisko pamatu, patērētāju pārstāvji tāpat kā vairākums EESK locekļu atbilstoši komitejas iepriekšējiem atzinumiem uzskata, ka tam vajadzētu būt LESD 169. panta 2. punktam, ņemot vērā to, ka jautājums nav tikai un vienīgi par vienotā tirgus izveidi, bet galvenokārt par patērētāju tiesību definīciju, viņu aizsardzību un aizstāvību; tomēr daži EESK locekļi, proti, uzņēmējdarbības pārstāvji, kas prioritāti piešķir vienotā tirgus īstenošanai, piekrīt Komisijai.

4.2.2.

Tā kā ir izvēlēta direktīva, EESK uzskata, ka saskaņošanai jābūt minimālai, pamatā izmantojot pašreizējās direktīvas par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām (Direktīva 1999/44/EK) modeli, jo izvēlētais variants rada papildu sadrumstalotību, samazina tiesisko noteiktību un izveido divas aizsardzības kategorijas, ņemot vērā, ka veiktajiem “uzlabojumiem” vajadzētu būt piemērojamiem arī pārdošanai fiziskajā pasaulē.

4.2.3.

Ņemot vērā sarežģītos tiesību aktus patērētāju aizstāvības jomā, priekšlikums mijiedarbojas ar vairākiem citiem noteikumiem, kurus tas papildina (13), tā radot nepieciešamību pēc lieka un sarežģīta interpretācijas darba, kas ir pretrunā labāka regulējuma paketē iekļautajiem labas pārvaldības noteikumiem un rada papildu sarežģījumus transponēšanā, kuras mērķis ir šādus noteikumus padarīt piemērotus spēkā esošajam valstu regulējumam, kurā ir transponēti un izpildīti Kopienas standarti un kas dažādās dalībvalstīs atšķiras.

4.2.4.

Attiecīgi EESK labprātāk vēlētos, lai šajā direktīvas priekšlikumā minētie noteikumi papildinātu Direktīvas 1999/44/EK pārskatīšanu REFIT programmas ietvaros.

4.2.5.

Turpmākajos punktos sniegti atsevišķi konkrētu grozījumu priekšlikumi attiecībā uz dažiem priekšlikuma noteikumiem.

1.

Komercgarantijai būtu jāietver arī citi atlīdzināšanas veidi, jo citādi nebūs iespējams uzskatīt, ka uz tiem attiecas 15. panta noteikumi.

2.

Materiāli kustami priekšmeti nav definēti pozitīvi, un tas rada iespējas atšķirīgām interpretācijām dalībvalstīs.

3.

Nav izslēgti arī citi produktu veidi, kuriem ir piemērojami atsevišķi tiesību akti, piemēram, farmācijas produkti un medicīnas ierīces un uz kuriem neattiecas citu patērētāju aizsardzības instrumentu īstenošana.

4.

Nav precizēts, vai tiešsaistes platformas var uzskatīt par “pārdevējiem”.

5.

Tas pats attiecas arī uz ražotājiem saistībā ar viņu tiešo atbildību pret patērētāju, kas noteikta 16. pantā.

1.

Būtu jāiekļauj “ilgtspējas” kritērijs (14) un jānorāda, no kā ir atkarīgs garantijas derīguma termiņš.

2.

Atbilstības prasību definīcija būtu jāformulē ar negatīvu izteiksmi, lai skaidri atbrīvotu patērētāju no pienākuma apliecināt, ka prece nav atbilstīga, par preces atbilstības pierādīšanu jābūt atbildīgam pārdevējam.

3.

Šajā pantā formulētie izņēmumi paredz vispārēju pārdevēja atbildības izslēgšanu, kas nevar tikt vērsta pret patērētāju, neskarot tiesības uz atlīdzinājumu (piemērojami “VW” gadījumā).

1.

Panta 2. punkta beigās pievienot tekstu “izņemot gadījumus, kad ierīkošanas īpašā sarežģītība attaisno ilgāku termiņu un attiecīgi ir nolīgts ar pārdevēju”.

2.

Šajā priekšlikumā noteiktajām tiesībām attiecībās ar pārdevēju jābūt nododamām jebkuram labticīgam valdītājam.

1.

Šis noteikums izslēdz situāciju, kurā preces atgriešana un samaksātās summas atmaksa var būt viens no sākotnējiem variantiem, un tādējādi ir pretrunā patērētāju tiesībām vairākās dalībvalstīs (Grieķijā, Portugālē, Īrijā, Apvienotajā Karalistē, Dānijā un Lietuvā), kuru atšķirības mēdz būt lielas.

2.

Jēdziens “samērīgā termiņā” ir subjektīvs un var izraisīt atšķirīgu transponēšanu tik būtiskā jautājumā, kas ir pretrunā maksimālas saskaņošanas mērķim. Piemēram, Bulgārijā, Francijā, Portugālē un Luksemburgā šāds termiņš ir 30 dienas, savukārt Ungārijā, Rumānijā, Grieķijā un Igaunijā tas ir 15 dienas. Noteikumā ir jāparedz termiņš, kas atbilst maksimālajam atsevišķās ES dalībvalstīs izmantotajam termiņam, t. i., 15 dienas.

3.

Vārds “neiespējama” 3. punkta a) apakšpunktā ir jāaizstāj ar vārdiem “tehnoloģiski neiespējama”.

4.

Arī jēdziens “būtiskas neērtības” ir subjektīvs un būtu jāsvītro vai jāaizstāj ar Austrijas tiesību aktos pieņemto formulējumu, t. i., “pēc iespējas mazākas neērtības”, un jāpapildina ar iespēju aizstāšanas nolūkos patērētājam uz labošanas laiku nekavējoties piešķirt līdzīgu preci.

5.

Komisijas priekšlikumā nav ņemta vērā vairāku valstu (Francijas, Maltas, Grieķijas, Rumānijas, Portugāles un Slovēnijas) tiesību aktos jau noteiktā prasība, ar kuru saskaņā ražotājiem, kas apgādā profesionāļus, ir pienākums glabāt pietiekamus rezerves daļu krājumus vai spēt savlaicīgi piegādāt minētās rezerves daļas pārdevējam, ņemot vērā attiecīgās preces paredzamo dzīves ilgumu; šis jautājums ir saistīts ar plānoto novecošanos un rezerves daļas garantijas laiku.

6.

Komisijai vajadzētu noteikt, ka pārdevējam ir pienākums nodrošināt preces aizstāšanu uz laiku.

1.

Komisija nav paredzējusi apturēt likumīgo garantiju labošanas vai nomaiņas laikā, kas savukārt ir spēkā vairumā dalībvalstu. Tas pats attiecas arī uz iespējamo strīdu izšķiršanas, mediācijas vai tiesiskās aizsardzības izmantošanas laiku.

2.

Nomaiņas gadījumā attiecībā uz nomainīto preci, sākot no tās piegādes brīža, ir jānosaka jauns garantijas laiks, kas ir identisks iepriekšējam.

1.

Jau minēto iemeslu dēļ būtu jāsvītro vārds “ievērojamas”.

2.

Atkārtotu defektu gadījumā patērētājam jābūt iespējai automātiski izbeigt līgumu.

1.

Patērētāja pienākums maksāt par preces lietošanu, tās bojājumiem vai vērtības samazinājumu līguma izbeigšanas gadījumā ir ļoti strīdīgs.

2.

Turklāt Tiesa jau ir norādījusi, ka nomaiņas tiesību izmantošanas gadījumā no patērētāja nevar prasīt kompensāciju par defektīvās preces izmantošanu (“Quelle” lieta (15)).

3.

Nav vienkārši noteikt, kāda ir atmaksājamā vērtība, ja ir veikta vairāku preču iegāde par fiksētu summu bez nošķīruma.

1.

Panta 1. punkts būtu jāpapildina ar jaunu apakšpunktu d), tajā iekļaujot tekstu “citās garantijās, ko pārdevējs sniedz trešo pušu vārdā, kuras piemēro garantiju (aprīkojuma apdrošināšana, zīmola garantijas u. c.)”.

2.

Ir arī jāsniedz informācija par iespēju nodot komercgarantiju trešām pusēm.

1.

Šā jautājuma saskaņošanas trūkums rada ievērojamu pamatu atšķirībām direktīvas piemērošanā, nelabvēlīgi ietekmējot komercdarbību.

2.

Regulējumā būtu jāparedz ražotāja tieša un solidāra atbildība pret patērētāju gadījumos, kad patērētājs izvēlas preces labošanu vai nomaiņu.

3.

Vajadzētu arī paredzēt, ka gadījumā, ja pārdevējs vēršas pret ražotāju, pārdevējam ir tiesības pilnībā atgūt visus radušos izdevumus.

4.

Tāpat kā iepriekšējos punktos, vajadzētu arī paredzēt to tiešsaistes platformu, kurās patērētājs iegādājies preci, solidāru atbildību.

4.3.

4.3.1.

Kā Komisija pati jau norāda, priekšlikuma iemesli, īpašo zināšanu ieguve, kā arī ietekmes novērtējumi ir spēkā attiecībā uz abiem priekšlikumiem, ciktāl tie ir paredzēti kā viens veselums, lai sasniegtu kopējus mērķus. Šā iemesla dēļ vispārīgi jautājumi, kas abiem priekšlikumiem ir kopēji, atkārtoti skatīti netiks. EESK izteiks tikai piezīmes par specifiskiem aspektiem. Tomēr uzreiz ir jānorāda, ka šim priekšlikumam kopumā būtu nepieciešama EESK vispārēja piekrišana, jo īpaši attiecībā uz šādiem jautājumiem:

4.3.2.

Turpmākajos punktos sniegti konkrētu grozījumu priekšlikumi attiecībā uz atsevišķiem priekšlikuma noteikumiem, kurus veido 24 panti (nevis 20, kā kļūdaini minēts dažās 5. punkta versijās).

1.

EESK varētu pieņemt to, ka maksājums tiek veikts natūrā (“apmaiņā pret cita veida atlīdzību, nevis naudu”), taču šāds jēdziens ir precīzi jādefinē no satura viedokļa. Personas datu vai citu datu piegādes gadījumā ir arī jāprecizē, uz kādiem datiem tā attiecas un ar kādiem nosacījumiem un kādos apstākļos tā tiek veikta.

2.

Ir arī jāprecizē, vai tiek iekļauti noteikti pakalpojumi, piemēram, maksas televīzija, Google un Facebook Messenger pakalpojumi, un vai atsevišķas fiziskas piekļuves platformas vai lietiskais internets ir materiālas vai nemateriālas preces.

3.

Nav skaidri zināms, vai 5. punkta a) apakšpunktā noteiktais izņēmums attiecas arī uz veselības aprūpi, azartspēlēm vai finanšu pakalpojumiem. Šis punkts būtu jāprecizē sīkāk, citādi varētu rasties tiesiskās nenoteiktības risks.

4.

Ir grūti noteikt, vai šis noteikums ietver arī slēptus maksājumus, t. i., pakalpojumus, kuri tiek sniegti bez maksas, taču īstenošanas laikā var ietvert citus pakalpojumus, par kuriem jāmaksā.

5.

Priekšlikuma 3. panta 4. punktā par personas datiem, kuru apstrāde ir noteikti nepieciešama, piemērošanas jomai būtu jāaptver ne tikai līguma izpilde, bet arī līguma noslēgšana. Attiecībā uz šādu datu apstrādi ir nepieciešama atļauja atbilstoši noteikumiem, kas paredzēti tiesību aktos personas datu jomā.

6.

Ir arī būtiski svarīgi precizēt atšķirību starp tiešsaistes produktiem un pakalpojumiem un produktiem un pakalpojumiem, kuri ir pilnībā saistīti ar materiālām precēm, piemēram, “valkājamajiem datoriem” (wearables) vai lietisko internetu, kuru gadījumā procedūra galvenokārt norisinās digitālā līmenī, neskarot pamatā esošās materiālās preces esamību.

7.

Ir jānodrošina, ka datu centru pakalpojumi, konkrēti, pakalpojumi, kas saistīti ar tā dēvēto mākoņdatošanu, šajā priekšlikumā tiek skaidri definēti neatkarīgi no tā, vai tie ir bezmaksas vai sniegti pret atlīdzību, jo tie bieži ir saistīti ar citiem pakalpojumiem vai produktiem, kas tiek sniegti patērētājiem, un attiecīgi var tikt izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas.

8.

Tāpat šā instrumenta kontekstā ir jāprecizē, vai digitālā satura pakalpojumi apvienojumā ar komunikāciju pakalpojumiem, piemēram, Facebook Messenger vai Google Hangout, ir iekļauti, ņemot vērā to, ka pašlaik tie netiek regulēti ar Direktīvu 2002/21/EK par elektronisko komunikāciju pakalpojumiem un parasti tiek pieņemts, ka daži no šādiem pakalpojumiem ir uzskatāmi par elektroniskās komunikācijas pakalpojumiem, kuru gadījumā ir nepieciešama patērētāja pastiprināta aizsardzība.

9.

Tāpat arī nav skaidrs nošķīrums starp situācijām, kurās personas dati tiek iegūti tikai līguma izpildes nolūkos, un situācijām, kurās ir jāievēro juridiskās saistības. Šā iemesla dēļ EESK iesaka piesardzības nolūkos direktīvu piemērot visiem pakalpojumiem, kas tiek sniegti apmaiņā pret personas datiem, izņemot vienīgi tos pakalpojumus, kuru sniedzējs īpaši apliecina, ka attiecīgie dati ir nepieciešami tikai līguma izpildei vai juridisko saistību ievērošanai.

10.

4. punkta kontekstā ir arī jāprecizē, kādos gadījumos personas datu iegūšana ir paredzēta līguma izpildei vai juridisko saistību ievērošanai, ņemot vērā, ka citās nozarēs, piemēram, telesakaru un enerģētikas jomā, personas dati, lai arī to izmantošana ir atļauta līguma izpildes nolūkos, bieži tiek izmantoti pašu uzņēmumu reklāmas kampaņās, kā arī – vai datu iegūšanai var piemērot cita veida atlīdzību, nevis naudu.

1.

Panta 1. punktā ir jāsvītro vārdi “attiecīgos gadījumos”.

2.

Panta 1. punkta b) apakšpunktā pēc vārdiem “kuram patērētājs to pieprasa” jāiekļauj teksts “vai var pamatoti gaidīt no produkta”.

3.

Panta 2. punkta ievaddaļā, kā arī b) apakšpunktā jāsvītro vārdi “attiecīgos gadījumos”.

1.

Panta 2. punkta b) apakšpunktā teksts “piegādātājs veic visus pasākumus, kuri varētu būt gaidāmi, lai atturētos” jāaizstāj ar tekstu “piegādātājs atturas”.

2.

Panta c), d) un e) apakšpunkts ir atkarīgs no autortiesību regulējuma, kas vēl nav zināms.