19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/1

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/2

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju, kas atvērta parakstīšanai Meridā 2003. gada 9. decembrī,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus,

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām,

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Konvenciju par cīņu pret ārvalstu amatpersonu uzpirkšanu starptautiskos darījumos, kas atvērta parakstīšanai Parīzē 1997. gada 17. decembrī, un ieteikumus, kuri to papildina,

—

ņemot vērā Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Cilvēktiesības un demokrātija – ES ārējās darbības svarīgākais elements” (COM(2011)0886),

—

ņemot vērā Ārlietu padomes 3179. sanāksmē 2012. gada 25. jūnijā pieņemto ES stratēģiju par cilvēktiesībām un demokrātiju un ES rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju,

—

ņemot vērā Komisijas 2001. gada 8. maija paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Eiropas Savienības loma cilvēktiesību ievērošanas un demokratizācijas veicināšanā trešās valstīs” (COM(2001)0252),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 25. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

—

ņemot vērā Padomes dokumentu apkopojumu “Cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības aspekta integrēšana kopējā drošības un aizsardzības politikā” (1) un jo īpaši Padomes dokumentu “Vispārējie uzvedības standarti, kas piemērojami KDAP operācijām” (dok. 08373/3/2005),

—

ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 10. oktobrī pieņemto vispārējo rīcības plānu “Turēt solījumu – vienoti Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai”,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem – nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” (COM(2013)0092),

—

ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas (EIB) 2008. gadā pieņemto ziņojumu “Politika korupcijas, krāpšanas, slepenu vienošanos, piespiešanas, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai un izskaušanai Eiropas Investīcijas bankas darbībās” (EIB krāpšanas apkarošanas politika),

—

ņemot vērā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) izpildes nodrošināšanas politiku un procedūras, kas stājās spēkā 2009. gada martā,

—

ņemot vērā dokumentu “Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi – ANO programmas “Aizsargāt, ievērot un labot” īstenošana” (HR/PUB/11/04),

—

ņemot vērā 2011. gada 7. jūlija rezolūciju par ES ārpolitiku demokratizācijas atbalstam (2),

—

ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā (3),

—

ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2914. sanāksmē 2008. gada 8. decembrī pieņemtās ES pamatnostādnes par cilvēktiesību aizstāvjiem,

—

ņemot vērā Montrē 2008. gada 17. septembrī pieņemto dokumentu par valstīm piemērojamām starptautiskām juridiskām saistībām un labu praksi saistībā ar privāto militāro un drošības uzņēmumu (PMDU) darbību bruņota konflikta laikā,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju, kas atvērta parakstīšanai 1999. gada 27. janvārī, un Eiropas Padomes Civiltiesību pretkorupcijas konvenciju, kas atvērta parakstīšanai 1999. gada 4. novembrī, un Rezolūcijas (98) Nr. 7 un (99) Nr. 5, ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēma attiecīgi 1998. gada 5. maijā un 1999. gada 1. maijā, izveidojot Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO),

—

ņemot vērā Džakartā 2012. gada 26. un 27. novembrī pieņemto paziņojumu par principiem pretkorupcijas aģentūrām,

—

ņemot vērā Parīzes principus valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādēm (4),

—

ņemot vērā ESAO pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem (5),

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Trīspusējo deklarāciju par daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālajai politikai piemērojamiem principiem (6),

—

ņemot vērā ANO Globālā līguma iniciatīvu (7),

—

ņemot vērā Starptautisko rīcības kodeksu privātiem drošības pakalpojumu sniedzējiem,

—

ņemot vērā Ieroču tirdzniecības līgumu, kas tika pieņemts 2013. gada 18.–28. martā Ņujorkā notikušajā ANO noslēguma konferencē par ieroču tirdzniecības līgumu (8),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0250/2013),

A.

tā kā korupciju var definēt kā uzticētās varas ļaunprātīgu izmantošanu individuālam vai kolektīvam, tiešam vai netiešam privātam labumam un tā kā koruptīvas darbības ietver tādus noziegumus kā kukuļošana, izšķērdēšana, tirgošanās ar ietekmi, amata ļaunprātīga izmantošana un materiālā stāvokļa nelikumīga uzlabošana, kā noteikts ANO Pretkorupcijas konvencijā; tā kā krāpšana, izspiešana un šantāža, rīcības brīvības ļaunprātīga izmantošana, favorītisms, protekcionisms un nelikumīgs politiskais ieguldījums ir cieši saistīti ar korupciju; tā kā korupcija var būt saistīta ar kopīgi vadītu organizēto noziedzību, kas darbojas līdztekus oficiālām struktūrām, jo īpaši tad, ja varas iestādes nespēj īstenot tiesiskumu;

B.

tā kā korupcija rada pastāvīgu nevienlīdzīgu, netaisnīgu un diskriminējošu situāciju attiecībā uz cilvēktiesību – civilo, politisko un ekonomisko vai sociālo un kultūras tiesību – vienlīdzīgu izmantošanu, kā arī šādu situāciju pasliktina; tā kā korupcija var atstāt nelabvēlīgas sekas uz vidi un nesamērīgi ietekmē visneaizsargātākās un sociāli atstumtākās sabiedrības grupas, proti, liedz tām vienlīdzīgu piekļuvi dalībai politisku lēmumu pieņemšanā, sabiedriskajiem pakalpojumiem, taisnīgumam, drošībai, zemei, nodarbinātībai, izglītībai, veselības aprūpei un mājokļiem, un tā kā korupcija, ierobežojot sieviešu iespējas pieprasīt savu tiesību ievērošanu, jo īpaši ietekmē centienus izskaust diskrimināciju un veicināt dzimumu līdztiesību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm;

C.

tā kā korupcija var kaitēt ekonomiskajai attīstībai, reizumis radot šķēršļus uzņēmējdarbībai un ieguldījumiem;

D.

tā kā cīņa pret korupciju ir daļa no labas pārvaldības principa, kā noteikts un apstiprināts Kotonū nolīguma 9. panta 3. punktā un 97. pantā;

E.

tā kā korupcijas gadījumi un cilvēktiesību pārkāpumi parasti ir saistīti ar varas nepareizu izmantošanu, pārskatatbildības trūkumu un dažādu diskriminācijas veidu institucionalizēšanu; tā kā korupcija vienmēr ir biežāk sastopama tad, ja ir ierobežotas cilvēktiesības vai tās netiek īstenotas, un tā kā korupcija bieži vien apdraud to iestāžu un organizāciju efektivitāti, kuras parasti nodrošina savstarpējo kontroli un varas līdzsvaru un kuru mērķis ir nodrošināt demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu, piemēram, parlamentu, tiesībaizsardzības iestāžu, tiesu iestāžu, tiesību sistēmu un pilsoniskās sabiedrības efektivitāti;

F.

tā kā korupcija lielākoties ir dziļi iesakņojusies tās sabiedrības mentalitātē, kurā tā ir izplatīta, un tā kā visus korupcijas apkarošanas centienus pirmkārt un galvenokārt vajadzētu vērst uz izglītības sistēmu, lai cilvēkus ietekmētu pēc iespējas agrīnākā vecumā;

G.

tā kā valstis ne vienmēr novērš korupciju publiskajā un privātajā sektorā un ne vienmēr par to soda, tā nepildot savas starptautiskās saistības, kas noteiktas Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un citos attiecīgos starptautiskos un reģionālos cilvēktiesību instrumentos;

H.

tā kā korupcija izkropļo valsts izdevumu apjomu un sastāvu, būtiski kaitējot valsts spējai maksimāli izmantot tai pieejamos resursus, lai pilnībā īstenotu ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, un tā kā korupcijas dēļ lielas finansējuma summas netiek ieguldītas ekonomikā, kavējot ekonomiskās grūtībās nonākušu valstu, tostarp ES dalībvalstu, atlabšanu;

I.

tā kā augsta līmeņa amatpersonu korumpētība attiecīgajās valstīs var izraisīt ļoti lielu nedrošību un nestabilitāti, apdraudot pašu valsti;

J.

tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas datiem korupcija veido 5 % no pasaules IKP (USD 2,6 triljoni), no kuriem vairāk nekā USD 1 triljons katru gadu tiek izmaksāts kukuļos, un tā kā korupcija par līdz 10 % palielina kopējās uzņēmējdarbības izmaksas pasaules līmenī un par 25 % iepirkuma līgumu izmaksas jaunattīstības valstīs (9);

K.

tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas aplēsēm katru gadu augsta līmeņa korupcijas darījumos jaunattīstības valstīs no valstu budžetiem tiek nozagti un ārvalstīs paslēpti USD 20–40 miljardi, kas atbilst 20–40 % no oficiālās attīstības palīdzības (10);

L.

tā kā laikposmā no 2000. līdz 2009. gadam jaunattīstības valstis nelikumīgās finanšu plūsmās zaudēja USD 8,44 triljonus, kas desmitkārtīgi pārsniedz šo valstu saņemto ārvalstu palīdzību; tā kā iepriekšējā desmitgadē jaunattīstības valstis nelikumīgās plūsmās ik gadu zaudēja USD 585,9 miljardus; tā kā ik gadu korupcijas darījumos nozagtās naudas pietiktu, lai 80 reizes pabarotu badacietējus visā pasaulē, savukārt kukuļi un zādzības par 40 % palielina kopējās izmaksas projektiem, kuru mērķis ir nodrošināt nekaitīgu dzeramo ūdeni un kanalizāciju visā pasaulē (11);

M.

tā kā korupcija, apdraudot demokrātijas nostiprināšanu un cilvēktiesību īstenošanu, joprojām ir pamatcēlonis un katalizators konfliktiem, plaši izplatītajiem starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumiem un nesodāmībai jaunattīstības valstīs un tā kā pašreizējā situācija saistībā ar korupciju un nelikumīgu materiālā stāvokļa uzlabošanu valsts varas iestādēs ir novedusi pie varas sagrābšanas un nostiprināšanas, kā arī jaunu paramilitāru grupējumu veidošanās un vardarbības izplatīšanās;

N.

tā kā korupcija tiesu nozarē pārkāpj nediskriminācijas un tiesu pieejamības principus, kā arī tiesības uz taisnīgu tiesu un efektīvu tiesību aizsardzību, kam ir būtiska nozīme visu pārējo cilvēktiesību īstenošanā, un tā kā korupcija būtiski kropļo tiesu iestāžu un valsts pārvaldes neatkarību, kompetenci un objektivitāti, mazinot uzticēšanos valsts iestādēm, apdraudot tiesiskumu un izraisot vardarbības pieaugumu;

O.

tā kā sabiedrisko pakalpojumu sniegšana ļauj valstīm pildīt savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, nodrošinot apgādi ar ūdeni un pārtiku, veselības aprūpi, izglītību, mājokļus, drošību un kārtību, kas ir svarīgi elementi cilvēces attīstībai, un tā kā korupcija publiskā iepirkuma jomā zeļ atklātības, pārredzamības, informācijas, konkurences, stimulu un skaidru, stingri īstenotu noteikumu trūkuma dēļ, kā arī tādēļ, ka nav neatkarīgu uzraudzības un sankciju mehānismu;

P.

tā kā plaši izplatīta korupcija, pārredzamības un informācijas pieejamības trūkums, kā arī tas, ka trūkst iekļaujošas līdzdalības lēmumu pieņemšanā, kavē iedzīvotājus saukt valdības un uzņēmumus pie atbildības, lai nodrošinātu, ka ieņēmumi saistībā ar resursu un tirgus izpēti tiek izmantoti cilvēktiesību īstenošanā; tā kā valdībām ir jādara viss iespējamais, lai cīnītos pret korupciju gan valsts, gan privātajos uzņēmumos;

Q.

tā kā cilvēktiesību aizstāvjiem, plašsaziņas līdzekļiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, arodbiedrībām un pētnieciskajiem žurnālistiem ir būtiska loma cīņā pret korupciju, rūpīgi pārbaudot publiskā sektora budžetus, uzraugot valdību un lielu – jo īpaši starptautisku – uzņēmējsabiedrību darbības un politisko partiju finansējumu, sniedzot spēju veidošanas prasmes un zināšanas un pieprasot pārredzamību un pārskatatbildību; tā kā žurnālistus, kas ziņo par korupciju un organizēto noziedzību, aizvien biežāk vajā un aizskar organizētas noziedzīgas grupas, “paralēlā vara” un valsts iestādes, jo īpaši jaunattīstības valstīs;

R.

tā kā brīva un neatkarīga prese un plašsaziņas līdzekļi (gan tiešsaistes, gan bezsaistes) ir būtiski svarīgi, lai nodrošinātu korupcijas apkarošanai nepieciešamo pārredzamību un kontroli, nodrošinot platformu korupcijas atklāšanai un sniedzot iedzīvotājiem un sabiedrībai iespējas iegūt informāciju;

S.

tā kā atklāti dati un atklāta valdība stiprina iedzīvotāju tiesības, sniedzot tiem piekļuvi informācijai par valdības budžetu un izdevumiem;

T.

tā kā, neraugoties uz augsto personisko apdraudējumu, ziņotājiem ir būtiska nozīme korupcijas, krāpšanas, nesaimnieciskas darbības un cilvēktiesību pārkāpumu atklāšanā un tā kā tas, ka trūkst aizsardzības pret atriebību, informācijas kontroles un tiesību aktu attiecībā uz neslavas celšanu un goda aizskaršanu, kā arī ziņotāju apgalvojumu nepietiekama izmeklēšana var atturēt cilvēkus no ziņošanas un nereti apdraudēt viņu pašu un viņu ģimeņu drošību; tā kā ES ir pienākums šos cilvēkus aizsargāt, jo īpaši, pēc iespējas efektīvāk izmantojot sadarbības instrumentus, piemēram, Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instrumentu;

U.

tā kā ārkārtas situācijas un sniegtā palīdzība rada korupcijas iespējas attiecīgo pasākumu rakstura un darbību un to īstenotāju sarežģītās struktūras dēļ un tā kā šīs iespējas ietver kukuļošanu, kavēšanu, izspiešanu, ar ko saskaras palīdzības aģentūru darbinieki, palīdzības aģentūru darbinieku amatpārkāpumus, krāpšanu, grāmatvedības dokumentu viltošanu, saņemtās palīdzības novirzīšanu un trūkumā nonākušo cilvēku izmantošanu, kā arī palielina plaši izjusto bezcerīgumu attiecībā uz jebkādām valsts iestādēm; tā kā humānās palīdzības nelikumīga piesavināšanās ir nopietns starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums;

V.

tā kā 25 % no visām Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) uzsāktajām izmeklēšanām bija saistītas ar Eiropas ārējo palīdzību trešām valstīm un tā kā šo izmeklēšanu rezultātā tika atgūti EUR 17,5 miljoni (12);

W.

tā kā ES palīdzība jaunattīstības valstīm varētu tikt izšķērdēta, ja nebūs sistēmas, kas paredz pienācīgu savstarpēju kontroli un varas līdzsvara nodrošināšanu saņēmējvalstīs, un ētikas standartu pilnīgas un neatkarīgas uzraudzības, ar ko papildina līdzekļu izmantošanu;

X.

tā kā tiek apgalvots, ka Eiropas sabiedriskās bankas, kuras ir ES iestādes (EIB) vai kuru akcionāru vairākumu veidot ES dalībvalstis (ERAB), ir bijušas iesaistītas korupcijas skandālos savās darbībās ārpus Eiropas Savienības;

Y.

tā kā palīdzības sniedzējiem un starptautiskajām finanšu iestādēm, piemēram, Pasaules Bankai un Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF) būtu jāveicina lietderīgas pārvaldības reformas parādniekvalstīs un jāsekmē efektīva cīņa pret korupciju, tostarp kritiski vērtējot korupcijas un cilvēktiesību stāvokļa pasliktināšanās riskus saistībā ar daudziem pasākumiem, ko īsteno strukturālo pielāgojumu programmu kontekstā, piemēram, valsts uzņēmumu un resursu privatizāciju, un mēģinot šādus riskus novērst;

Z.

tā kā cilvēku tirdzniecība lielā mērā balstās uz sarežģītiem korumpētu struktūru tīkliem, kas aptver visas valdības nozares, publiskā sektora pārvaldi, tiesībaizsardzības iestādes un privāto sektoru upuru izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs, un tā kā korupcija vājina to dalībnieku darbību, kuri cīnās pret cilvēku tirdzniecību, jo korupcija pastāv policijā un tiesu iestādēs, kā arī cilvēku tirdzniecības veicēju apcietināšanas un kriminālvajāšanas procedūrās un juridiskās palīdzības un liecinieku aizsardzības nodrošināšanā cilvēku tirdzniecības upuriem;

AA.

tā kā korupcija un neatbilstīga rīcība bruņotajos spēkos, aizsardzības nozarē, tiesībaizsardzības iestādēs un miera uzturēšanas spēkos nopietni apdraud jaunattīstības valstu iedzīvotāju dzīvību, fizisko veselību, aizsardzību, brīvību un tiesības un tā kā aizsardzības nozari un iepirkumu aizsardzības jomā joprojām raksturo nepieņemami augsts korupcijas līmenis un īpaši aizsargā slepenības režīms, pamatojoties uz valsts drošību; tā kā publiskais iepirkums drošības aprīkojuma jomā būtu cieši jākontrolē;

AB.

tā kā publiskā un privātā sektora dalībnieki pēdējos divdesmit gados aizvien vairāk izmanto privātos militāros un drošības uzņēmumus un tā kā, ņemot vērā šo uzņēmumu darbības raksturu, tie ir īpaši pakļauti korupcijas riskam un ir tikuši apsūdzēti nopietnos cilvēktiesību pārkāpumos, lai gan vairumā gadījumu tie darbojas tādā jomā, kas nav pakļauta stingriem noteikumiem, un neuzņemas no bruņotajiem spēkiem parasti pieprasīto atbildību pret sabiedrību;

AC.

tā kā ANO Pretkorupcijas konvencijas IV un V nodaļā paredzētās savstarpējās tiesiskās palīdzības un līdzekļu atgūšanas mehānismu ieviešanas, izmantošanas un efektivitātes līmenis ANO Pretkorupcijas konvencijas dalībvalstīs joprojām ir zems un tā kā šīm dalībvalstīm vēl ir pilnībā jāizpilda Konvencijas IV nodaļā (“Starptautiska sadarbība”) un V nodaļā (“Līdzekļu atgūšana”) noteiktās saistības attiecībā uz starptautisko sadarbību un, konkrētāk, pietiekamā līmenī jāizpilda savstarpējās tiesiskās palīdzības saistības saskaņā ar ANO Pretkorupcijas konvencijas 46. pantu;

AD.

tā kā vāji reglamentētā un nepārredzamā globālā tirdzniecība ar parastajiem ieročiem un munīciju pastiprina konfliktus, korupciju, nabadzību, cilvēktiesību pārkāpumus un nesodāmību;

AE.

tā kā milzīgā korupcija jaunattīstības valstīs galvenokārt notiek ar attīstīto valstu, tostarp ES dalībvalstu, uzņēmēju, juristu, finanšu iestāžu un valsts amatpersonu līdzdalību un pat palīdzību un tā kā šīs iestādes un sabiedrības, acīmredzami pārkāpjot ES un starptautiskos noteikumus par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, ir radījušas kanālus korupcijas ceļā iegūto līdzekļu legalizācijai attīstītajās un jaunattīstības valstīs, neskaidru struktūru izveidei un līdzekļu slēpšanai jurisdikcijās, kas praktizē informācijas neizpaušanu;

AF.

tā kā uz cilvēktiesībām balstīta pieeja pretkorupcijas politikai palielina vispārējo informētību par to, ka līdztekus valsts līdzekļiem korupcija skar arī iedzīvotāju individuālās tiesības un iespējas; tā kā starptautisko pretkorupcijas un cilvēktiesību kustību ciešā saistība palielinās sabiedrības informētību un pieprasījumu pēc atklātības, atbildības un taisnīguma un tā kā korupcijas gadījumu un cilvēktiesību pārkāpumu saistīšana dod jaunas iespējas rīcībai, jo īpaši gadījumos, kad pret korupciju var vērsties ar esošajiem valsts, reģionālajiem un starptautiskajiem mehānismiem, lai uzraudzītu cilvēktiesību ievērošanu,

1.

uzskata, ka ES var kļūt par uzticamu un ietekmīgu līderi cīņā pret korupciju tikai tad, ja tā pienācīgi risina ar organizēto noziedzību, korupciju un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju saistītās problēmas savā teritorijā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ES pretkorupcijas ziņojumu, ko sniegs Komisija; cer, ka, Komisijai nosakot korupcijas riskam pakļautās jomas dalībvalstīs, tiks pastiprināti pretkorupcijas centieni, sekmēta labākās pieredzes apmaiņa, noteiktas ES tendences un veicināta mācīšanās no līdzbiedriem un ES un starptautisko saistību turpmāka izpilde; aicina Komisiju izklāstīt ES politikas iniciatīvas pretkorupcijas jomā, piemēram, ES Rīcības plānu korupcijas novēršanai;

2.

šajā sakarībā atzinīgi vērtē atkārtotās sarunas par Uzkrājumu nodokļa direktīvu, kuras mērķis ir efektīvi novērst banku sistēmas slepenību; uzskata, ka uzlabota uzņēmumu reģistru un ieguldījumu fondu reģistru reglamentēšana un pārredzamība visās ES dalībvalstīs ir priekšnoteikums korupcijas apkarošanai kā ES, tā arī trešās valstīs; uzskata, ka ES noteikumos būtu jānosaka pienākums reģistrēt visas juridiskās struktūras un datus par to faktiskajām īpašumtiesībām un ka šī informācija būtu jāpublicē tiešsaistē, tai vajadzētu būt elektroniski marķētai un formātā, kas ļauj veikt meklēšanu, lai tai varētu piekļūt bez maksas;

3.

uzskata, ka ES būtu jāseko ASV piemēram, ieviešot 2012. gada Sergeja Magņicka vārdā nosaukto tiesību aktu par likuma varas atbildību, un jāpieņem līdzīgi tiesību akti ES līmenī kā simbolisks darbības regulējums, ar ko apliecina saistību starp korupciju un cilvēktiesību pārkāpumiem; tādēļ aicina Padomi pieņemt lēmumu, ar ko izveido visai ES kopīgu to amatpersonu sarakstu, kuras ir saistītas ar Sergeja Magņicka nāvi, par šā nozieguma tiesisko piesegšanu un joprojām notiekošo un ilgstošo viņa ģimenes vajāšanu; piebilst, ka ar šo Padomes lēmumu būtu jānosaka mērķtiecīgas sankcijas pret šīm amatpersonām, piemēram, vīzu aizliegums ES mērogā un rīkojums par jebkādu finanšu līdzekļu iesaldēšanu, kas šīm amatpersonām un viņu tuvākajiem ģimenes locekļiem varētu piederēt Eiropas Savienībā; aicina Komisiju izstrādāt rīcības plānu, lai izveidotu mehānismu šāda saraksta sagatavošanai un līdzīgu mērķtiecīgu sankciju noteikšanai pret trešo valstu amatpersonām (policijas ierēdņiem, prokuroriem un tiesnešiem), kuras ir iesaistītas nopietnos cilvēktiesību pārkāpumos un tiesiskās “manipulācijās” pret ziņotājiem, žurnālistiem, kas ziņo par korupciju, un cilvēktiesību aktīvistiem trešās valstīs; uzsver, ka kritēriji amatpersonu iekļaušanai sarakstā būtu jāveido, pamatojoties uz labi dokumentētiem, saskaņotiem un neatkarīgiem avotiem un pārliecinošiem pierādījumiem, dodot iespēju attiecīgajām amatpersonām izmantot tiesiskās aizsardzības mehānismus;

4.

pilnībā atbalsta ES apņemšanos visās attīstības politikas jomās ietvert un integrēt demokrātiskas piederības jēdzienu, kas ir efektīva un pilntiesīga cilvēku līdzdalība attīstības stratēģiju un līdzekļu devēju un partnervalstu valdību politikas izstrādē, īstenošanā un uzraudzībā; uzskata, ka šāda politika veicina programmu atbalsta saņēmēju līdzdalību un tādējādi nodrošina labāku uzraudzību un pārskatatbildību cīņā pret korupciju; aicina Komisiju un dalībvalstis attīstības palīdzības programmās piemērot principu, ka šo programmu īstenošana ir atkarīga no starptautisko pretkorupcijas standartu ievērošanas, un publiskā iepirkuma līgumos iekļaut pretkorupcijas klauzulu, kā to iesaka ESAO; prasa Komisijai, lai tā turpina veicināt labu palīdzības pārredzamību digitālā, mašīnlasāmā formātā un izmantot vienotus standartus, lai nodrošinātu salīdzināmību gan ar citiem līdzekļu devējiem, gan arī, un jo īpaši, ar saņēmējvalstu valdību vajadzībām;

5.

uzsver – lai nodrošinātu, ka finansējuma apvienošanas mehānismi palielina attīstības finansējuma efektivitāti, ir jāpārskata šo instrumentu pārvaldība nolūkā uzlabot projektu atlases kritēriju pārredzamību un pārskatatbildību pret sabiedrību kopumā; atgādina, ka minimālo prasību kritiskā skaita noteikšana projektu atlasei, uzraudzībai un novērtēšanai varētu veicināt salīdzināmību un saskaņotu pamatu informācijai par darbību rezultātiem; norāda – lai pamatotu palīdzības līdzekļu izmantošanu apvienošanas mehānismos, par projektu ietekmi uz progresu un attīstību būtu sistemātiski jāziņo ne vien līdzekļu devējiem un iesaistītajām Eiropas finanšu iestādēm, bet arī sabiedrībai kopumā;

6.

uzskata, ka Komisijai būtu jānodrošina maksimāls godīgums ar ES finansēto projektu īstenošanu saistītajos iepirkuma procesos, jo īpaši, veicinot vietējo organizāciju iespējas iesniegt piedāvājumus; uzsver, ka uz cilvēktiesībām balstīta pieeja iepirkumam ir efektīvāka, ja tajā iesaistās plašāks dalībnieku loks, proti, tie, uz kuriem attiecas konkursa procedūra (piemēram, zemes īpašnieku apvienības, kā arī nelabvēlīgā situācijā esošas grupas); uzskata, ka uz cilvēktiesībām balstīta pieeja iepirkumam arī mudina iestādes dot iespēju nelabvēlīgā situācijā esošām grupām pašām piedalīties iepirkuma procesos un paplašināt kritērijus, pēc kuriem iepirkuma procesos tiek vērtēti uzņēmumi; atgādina – lai noteiktu, vai ES līdzekļi ir izlietoti pareizi, sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību ir jāuzrauga projektu rezultāti un jāsauc pie atbildības vietējās varas iestādes; mudina Komisiju nepiešķirt projektus tiem darbuzņēmējiem, kuru faktiskie īpašnieki nav zināmi vai kuriem ir tāda uzņēmuma struktūra, kas ļauj tiem viegli iesaistīties iekšējo cenu noteikšanā;

7.

mudina ES veicināt pārredzamību, atbalstot globālas sistēmas izveidi palīdzības solījumu izsekošanai, lai varētu likt līdzekļu devējām valstīm pildīt savus solījumus sniegt palīdzību un nodrošināt to pārskatatbildību par projektiem, iestādēm vai grupām, ko tās atbalsta;

8.

turklāt atgādina, ka, īstenojot ES finansētos projektus, cita starpā ir jānovērš korupcijas paņēmieni, piemēram, projekta izmaksu mākslīga palielināšana, maksājumi par fiktīviem projektiem un fiktīviem darbiniekiem, neadekvāta un korumpēta ekonomisko un/vai rūpniecisko kompensāciju izmantošana, valsts līdzekļu atklāta zagšana, pārāk lieli ceļa izdevumi un kukuļi; tādēļ uzstāj, ka ir jāuzrauga visa ES finansējuma ķēde, ietverot politikas veidošanu un regulēšanu, plānošanu un budžeta līdzekļu sadali, finansēšanu, finanšu pārvedumus, pārvaldību un programmu izstrādi, konkursa un iepirkuma procedūru, būvniecību, ekspluatāciju un apkopi un samaksu par pakalpojumiem;

9.

ierosina, lai Komisija publicē informāciju par OLAF ziņošanas mehānismiem attiecībā uz publiskā iepirkuma dalībnieku un ES palīdzības saņēmēju veikto ES līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu, un izstrādā politikas pamatnostādnes ziņotāju sniegtās informācijas apstrādei attiecībā uz šādu ļaunprātīgu izmantošanu trešās valstīs, nodrošinot pienācīgu kontroli un atgriezenisko saiti un pasargājot no atriebības, īpašu uzmanību pievēršot neaizsargātāko iedzīvotāju grupu un jo īpaši sieviešu stāvoklim daudzās jaunattīstības valstīs, jo šīs grupas ir īpaši pakļautas riskam kļūt par korupcijas mērķi un disponētas sadarboties korupcijas atmaskošanā, taču arī mazāk aizsargātas un pakļautas lielākam nosodījumam par sadarbošanos;

10.

uzsver, ka ES ir īpaši jāuzsver, ka ir svarīgi īstenot līdzdalības tiesības un tiesības piekļūt sabiedriskās pārskatatbildības informācijai un mehānismiem, piemēram, atklātiem datiem kā demokrātijas pamatprincipiem visās dialoga ar trešām valstīm platformās, tostarp divpusējās attiecībās un augstākajā līmenī; uzsver, ka šajā sakarībā būtiski svarīga ir preses un plašsaziņas līdzekļu brīvība gan tiešsaistē, gan bezsaistē; ierosina, lai ES finansē projektus trešās valstīs nolūkā atbalstīt šo principu piemērošanu, jo īpaši valstīs, kur notiek demokratizācijas procesi, nodrošinot dzimumu līdztiesības principa integrāciju un pilsoniskās sabiedrības un jo īpaši cilvēktiesību aizstāvju, arodbiedrību, sieviešu un neaizsargātāko iedzīvotāju līdzdalību un palīdzot izstrādāt tiesību aktus efektīvai ziņotāju aizsardzībai;

11.

šajā sakarībā atzīmē, ka ES ir jārāda piemērs; uzstāj, ka ES un tās dalībvalstīm vajadzētu aktīvi iesaistīties starptautiskās iniciatīvās lielākas budžeta pārredzamības nodrošināšanai, piemēram, atvērtas pārvaldības partnerībā un atvērtā budžeta iniciatīvā, lai veicinātu partnervalstu līdzdalību kā starptautisko cilvēktiesību standartu obligātu prasību;

12.

aicina Komisiju ierosināt, lai ES pamatnostādnēs par cilvēktiesību aizstāvjiem ietvertā cilvēktiesību aizstāvju definīcija tiktu paplašināta, tajā iekļaujot pretkorupcijas aktīvistus, pētnieciskos žurnālistus, un jo īpaši ziņotājus;

13.

norāda, ka ES kā vienai no pasaulē vadošajām līdzekļu devējām būtu jāievēro un jāpaplašina nesenā prakse, saistot ES ārējās palīdzības sniegšanu ar budžeta reformām nolūkā uzlabot pārredzamību, datu pieejamību un līdzdalības nodrošināšanu, un šajā sakarībā ar citiem līdzekļu devējiem jāsaskaņo pamatprincipi; uzskata, ka ES būtu jānosaka skaidri un atklāti kritēriji, izmantojot uz stimuliem balstītu pieeju un nodrošinot apmācības vai tehnisko palīdzību, lai saņēmējvalstu valdības padarītu savas budžeta procedūras atklātas un savā darbībā iekļautu pārredzamības, sabiedrības līdzdalības un pārraudzības elementus; mudina ES veicināt un atbalstīt labvēlīgas vides izveidi pārraudzības struktūrām jaunattīstības valstīs (tostarp parlamentiem, revīzijas palātām, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un plašsaziņas līdzekļiem), lai tās varētu veikt savas pamatfunkcijas un līdz ar to apkarot korupciju;

14.

no otras puses, norāda, ka ES būtu jāizmanto pastiprinātas partnerības ar trešām valstīm, lai uz režīmiem, kurus skar iekšējā korupcija, izdarītu efektīvu spiedienu pieņemt reformas iepriekšminēto principu īstenošanai; uzskata, ka politiskajam dialogam, spiedienam un sadarbībai no ES puses attiecībā uz reformas nepieciešamību vajadzētu būt skaidram un pārredzamam un tajā būtu jāiekļauj piemēroti un vērienīgi uzraudzības mehānismi; uzskata, ka ES būtu publiski jānosoda tādu tiesību aktu stāšanās spēkā, kuri ierobežo plašsaziņas līdzekļu brīvību un pilsoniskās sabiedrības darbību, kas ir pārskatatbildības stūrakmeņi, un ka ES vajadzētu izstrādāt stratēģijas nolūkā pielāgot attiecības ar šīm valstīm tā, lai skaidri veicinātu reformas; uzsver, ka nolīgumos ar trešām valstīm ir vajadzīgas skaidri noteiktas cilvēktiesību klauzulas, kas jāievēro un kas ļautu pārtraukt jebkuru partnerības nolīgumu, ja tiktu būtiski pārkāptas cilvēktiesības;

15.

atbalsta lielāku pārredzamību lēmumu pieņemšanā par Eiropas publisko līdzekļu ieguldīšanu, jo īpaši EIB un ERAB projektos, kuriem var būt nelabvēlīga ietekme uz cilvēktiesībām; mudina EIB un ERAB spēcināt savu pretkrāpniecības un pretkorupcijas politiku, lai nodrošinātu ārpus Eiropas Savienības veikto ieguldījumu pilnīgu pārredzamību; uzsver, ka EIB un ERAB ir jāapstiprina sava vēlme izvairīties no riskantiem ieguldījumiem, jo īpaši izmantojot finanšu starpniekus, un papildus pienācīgām cilvēktiesību ievērošanas un godīguma pārbaudēm attiecībā uz visu savu klientu darbībām jāpieņem uz risku balstīta pieeja un uzlaboti novērtējumi par atbalstīto projektu ietekmi uz cilvēktiesībām; uzskata, ka būtu jāpievērš īpaša uzmanība sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai, kā arī brīvām iepriekšējām un informētām apspriedēm ar iesaistītajām kopienām visos finansēto projektu plānošanas, īstenošanas, uzraudzības un novērtēšanas posmos; mudina ES dalībvalstis un Komisiju kā EIB ekskluzīvās dalībnieces un galvenās ERAB akcionāres izmantot savu ietekmi, lai minētajās iestādēs veicinātu nozīmīgas reformas nolūkā ieviest lielāku demokrātisko kontroli attiecībā uz šo iestāžu lēmumiem un pārskatatbildību;

16.

uzskata, ka starptautiskajām finanšu iestādēm, piemēram, SVF un Pasaules Bankas grupai, papildus novērtējumam par parādvalstīm ierosināto strukturālo pielāgojumu programmu pasākumu ietekmi uz cilvēktiesībām būtu jāveic arī attiecīgo pasākumu korupcijas riska novērtējums; uzskata, ka strukturālo pielāgojumu programmās būtu jāiekļauj reformas nolūkā uzlabot pārvaldību un pārredzamību; uzstājīgi aicina pēc programmu īstenošanas ieviest piemērotas, ar pietiekamiem resursiem nodrošinātas un neatkarīgas pārraudzības sistēmas regulāru auditu un pārbaužu veikšanai; piebilst, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta zemes sagrābšanai, padzīšanai no mājām, iepirkumam aizsardzības jomā, atsevišķiem aizsardzības budžetiem un militāro un paramilitāro darbību finansēšanai parādniekvalstīs; aicina dalībvalstis izmantot savu ietekmi kā SVF un Pasaules Bankas dalībvalstīm un pieprasīt pārredzamības uzlabošanu un līdzdalības mehānismus strukturālo pielāgojumu programmu un citu finansēšanas programmu sarunās un veicināt lielāku demokrātisko kontroli attiecībā uz to lēmumiem un pārskatatbildību;

17.

aicina divpusējās un daudzpusējās finanšu iestādes, tostarp Pasaules Bankas grupu, SVF, reģionālās attīstības bankas, eksporta kredīta aģentūras un privātā sektora bankas, pieprasīt, lai ieguves rūpniecības uzņēmumi un valdības izpilda iniciatīvas “Publicē savus izdevumus” prasības un/vai EITI standartus attiecībā uz maksājumu pārredzamību kā priekšnoteikumu visu projektu atbalstam;

18.

atzinīgi vērtē G20 valstu Seulā pieņemto Pretkorupcijas rīcības plānu un uzskata, ka radītais impulss ir jāsaglabā, lai nodrošinātu saskaņotus starptautiskos centienus nolūkā apkarot korupciju galvenajās jomās;

19.

uzsver, ka jaunattīstības valstu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem, kas ir sevišķi atkarīgi no publiskajiem pakalpojumiem, nesamērīgi kaitē sīkā korupcija, cita starpā t. s. “klusā korupcija”, kad valsts ierēdņi nesniedz pakalpojumus vai ieguldījumu, par ko valdība tos atalgo (piemēram, gadījumos, kad skolotāji neierodas darbā valsts skolās vai ārsti neierodas darbā primārās veselības aprūpes iestādēs);

20.

uzsver, ka korupcija rada šķēršļus tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem un attur ārējos dalībniekus no ekonomiskās sadarbības ar jaunattīstības valstīm;

21.

uzskata, ka korupcijas apkarošana, tostarp nodokļu oāžu, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelikumīgu kapitāla plūsmu apkarošana ir daļa no plašākiem pasākumiem labas pārvaldības veicināšanai, kas 2011. gada Pārmaiņu programmā (COM(2011)0637) ir noteikta par vienu no galvenajām prioritātēm, lai uzlabotu ES attīstības politikas efektivitāti; uzsver, ka nekavējoties un pilnībā ir jāpiemēro ANO Pretkorupcijas konvencija;

22.

norāda, ka visi korupcijas apkarošanas centieni būtu jāpapildina ar atbalstu programmām, kas paredzētas korupcijas novēršanai ar izglītību un informētības veicināšanas kampaņām;

23.

atgādina saistības, ko ES uzņēmusies Pusanas partnerattiecībās efektīvai sadarbībai attīstības jomā, un aicina ES un dalībvalstis šīs saistības izpildīt, lai pastiprinātu kopīgos centienus apkarot korupciju un nelikumīgas naudas plūsmas;

24.

uzskata, ka saskanīgas attīstības politikas nodrošināšana ir būtiski svarīga, lai apkarotu un izskaustu korupciju; turklāt uzsver, ka ir jāpalielina ar finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā un Eiropas Attīstības fondu sniegtais ES atbalsts nodokļu pārvaldības un nodokļu krāpniecības apkarošanas jomās;

25.

prasa dalībvalstīm vajadzības gadījumā grozīt savas krimināltiesības, lai noteiktu jurisdikciju attiecībā uz jebkuras valstspiederības personām, kas atrodas to teritorijā un ir veikušas kukuļošanas vai valsts līdzekļu izšķērdēšanas darbības, neatkarīgi no tā, kurā vietā noziegums izdarīts, ja vien ieņēmumi no šīm noziedzīgajām darbībām ir atrasti vai legalizēti attiecīgajā dalībvalstī vai personai ir cieša saistība ar šo dalībvalsti, proti, pilsonības, dzīvesvietas vai tāda uzņēmuma faktisko īpašumtiesību ziņā, kura centrālais birojs vai filiāles atrodas šajā dalībvalstī;

26.

tomēr norāda, ka dalībvalstīm, sniedzot trešām valstīm informāciju par korupcijā, izšķērdēšanā vai nodokļu nemaksāšanā apsūdzētiem indivīdiem, būtu jāizdara piesardzīgs spriedums, lai netaisnīgi neiesaistītu cilvēktiesību aizstāvjus, kā notika Ales Bialiatski gadījumā;

27.

uzskata, ka tiesību akti attiecībā uz goda aizskaršanu/neslavas celšanu var atturēt cilvēkus no ziņošanas par korupciju trešās valstīs; tādēļ mudina visas dalībvalstis rādīt piemēru un savās tiesību sistēmās dekriminalizēt goda aizskaršanu/neslavas celšanu, vismaz gadījumos, kad tiek izskatītas apsūdzības par organizēto noziedzību, korupciju un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju dalībvalstīs un ārvalstīs;

28.

saskaņā ar ANO Pretkorupcijas konvenciju mudina dalībvalstis pieņemt tiesiskos un citus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai noteiktu, ka materiālā stāvokļa tīša, nelikumīga uzlabošana, tas ir, valsts amatpersonas līdzekļu ievērojams pieaugums, ko viņš vai viņa nevar saprātīgi pamatot ar saviem likumīgajiem ienākumiem, ir noziegums;

29.

atzinīgi vērtē 2012. gada novembrī Džakartā pieņemto paziņojumu par principiem pretkorupcijas aģentūrām; mudina ES un dalībvalstis darīt vairāk un panākt, lai starptautiskā līmenī tiktu pievērsta uzmanība tam, ka ir jārisina daudzās jaunattīstības valstīs izveidoto pretkorupcijas iestāžu efektivitātes trūkums korupcijas apkarošanā, ko galvenokārt izraisa šo iestāžu institucionālā kārtība, funkcionālā atkarība no izpildvaras, politiska atbalsta trūkums, finansējuma avoti, amatpersonu atlases un iecelšanas noteikumi un izpildes pilnvares;

30.

aicina ES un dalībvalstis starpvaldību līmenī uzsākt starptautisku standartu izstrādi attiecībā uz pretkorupcijas iestāžu neatkarību un efektivitāti, lai galīgajā variantā tos pieņemtu ANO Ģenerālā asambleja un tie būtu līdzvērtīgi Parīzes principiem valstu cilvēktiesību aizsardzības iestādēm un ar tikpat skaidru darbības jomu; uzsver, ka šie principi būtu jāizmanto kā pārskatatbildības kritēriji, veicot darbības rezultātu salīdzinošo izvērtēšanu;

31.

aicina Komisiju apvienot sadarbību ar citiem līdzekļu devējiem un Starptautisko augstāko revīzijas iestāžu organizāciju nolūkā attīstīt augstāko revīzijas iestāžu spējas palīdzības saņēmējās valstīs, lai augstākajām revīzijas iestādēm jaunattīstības valstīs piemērotu starptautiskos standartus;

32.

mudina ES un tās dalībvalstis veicināt un atbalstīt starptautiskas pretkorupcijas komisijas izveidi, pamatojoties uz starptautisku līgumu vai ANO Pretkorupcijas konvencijas protokolu, kas starptautiskai kriminālizmeklēšanas struktūrai, kurai piešķirtas tādas pašas tiesības kā valstu tiesībaizsardzības un kriminālvajāšanas iestādēm, ļautu parakstītājvalstu teritorijās izmeklēt korupcijas noziegumus un saukt par tiem pie atbildības, kā arī izvirzīt apsūdzību pret fiziskām personām valstu krimināltiesās;

33.

aicina ES dalībvalstis atbalstīt jauna amata izveidi – ANO īpašais referents finanšu noziegumu, korupcijas un cilvēktiesību jautājumos ar plašām pilnvarām, iekļaujot uz mērķiem vērstu plānu un valstu veikto pretkorupcijas pasākumu regulāru novērtēšanu; aicina tās dalībvalstis, kas parakstījušas, bet vēl nav ratificējušas Eiropas Padomes izstrādāto Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju, kura tika atvērta parakstīšanai 1999. gada 27. janvārī, to ratificēt pēc iespējas drīzāk;

34.

vērš uzmanību uz rokasgrāmatu, kam pamatā ir ESAO Konvencija par cīņu pret ārvalstu amatpersonu uzpirkšanu starptautiskos darījumos un kas ļauj uzņēmumiem veikt efektīvus iekšējās kontroles un ētiskuma un atbilstības nodrošināšanas pasākumus pārrobežu korupcijas novēršanai un atklāšanai;

35.

prasa visiem ES uzņēmumiem īstenot savu korporatīvo atbildību, lai atbilstīgi ANO pamatprincipiem nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu; atzinīgi vērtē Komisijas gatavību izstrādāt ieteikumus cilvēktiesību jomā maziem un vidējiem uzņēmumiem; aicina ES dalībvalstis izstrādāt savus valsts plānus ANO pamatprincipu īstenošanai un pieprasīt, lai arī partnervalstis ievērotu starptautiski atzītus korporatīvās sociālās atbildības standartus, piemēram, ESAO Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem un SDO Trīspusējo deklarāciju par daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālajai politikai piemērojamiem principiem;

36.

aicina izstrādāt efektīvākus pārredzamības un pārskatatbildības standartus ES tehnoloģiju uzņēmumiem saistībā ar tādu tehnoloģiju eksportu, kas var tikt izmantotas cilvēktiesību pārkāpumiem, korupcijas atbalstam vai darbībām, kas ir pretrunā ES drošības interesēm;

37.

atzīmē, ka vairums iniciatīvu, kas paredzētas korporatīvās prakses uzlabošanai trešās valstīs, jo īpaši konflikta zonās, piemēram, ANO Globālā līguma iniciatīva un ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi, neparedz kopēju pamatu un šo pamatprincipu pienācīgu ieviešanu, paļaujoties uz uzņēmumu brīvprātīgo iniciatīvu šīs iniciatīvas izpildīt; aicina ES uzņemties vadību starptautiskos centienos noteikt šos normatīvos standartus, vismaz ES jurisdikcijā, galveno uzmanību pievēršot transnacionālu korporāciju vadītāju pārskatatbildībai un cietušo personu tiesiskās aizsardzības mehānismiem;

38.

mudina Komisiju ierosināt tiesību aktus, saskaņā ar kuriem ES uzņēmumiem ir jānodrošina, lai to iepirkumi neatbalstītu korupcijā, konfliktos un smagos cilvēktiesību pārkāpumos vainīgās personas, proti, veicot pārbaudes un revīzijas izejvielu piegādes ķēdēs un publicējot rezultātus; uzskata, ka obligātā uzticamības pārbaude, kas ES uzņēmumiem jāveic saskaņā ar ESAO pamatnostādnēm, veicinātu Eiropas uzņēmumu izaugsmi un radītu saskaņotāku ES politiku cilvēktiesību un attīstības jomā, jo īpaši konfliktu skartajos apgabalos;

39.

atkārtoti uzver, ka ES un tās dalībvalstīm ir jāveic atbilstoši pasākumi, tostarp saskaņā ar krimināltiesībām, lai uzraudzītu un sodītu uzņēmumus, kas atrodas to teritorijā un ir iesaistīti korupcijā trešās valstīs; aicina Komisiju izveidot publisku sarakstu ar uzņēmumiem, kas ir atzīti par vainīgiem korupcijā vai kuru darbiniekiem ir izvirzīta apsūdzība koruptīvu darbību veikšanā dalībvalstīs vai trešās valstīs; uzskata, ka notiesāšanas gadījumā šāds saraksts uzņēmumiem liegtu piedalīties ES dalībvalstīs vai trešās valstīs rīkotajos publiskā iepirkuma procesos vai izmantot ES fondu līdzekļus, kamēr nav pieņemts tiesas galīgais lēmums par attaisnošanu; uzsver, ka “melnā saraksta” veidošana var efektīvi atturēt uzņēmumus no iesaistīšanās korupcijā un sniedz uzņēmumiem labu stimulu uzlabot un pastiprināt savas iekšējās ētikas procedūras;

40.

atzinīgi vērtē starp Eiropas Parlamentu un Padomi panāktās vienošanās, saskaņā ar kurām ieguves rūpniecības uzņēmumiem un pirmatnējo mežu cirtējiem ir jāatklāj informācija par valdībām veiktajiem maksājumiem sadalījumā pa valstīm un projektiem; mudina visu partnervalstu valdības pieprasīt, lai to jurisdikcijā reģistrētie vai finanšu tirgus sarakstā iekļautie starptautiskie uzņēmumi atklāj līdzvērtīgu informāciju par maksājumiem; mudina ES tās attiecībās ar partnervalstīm veicināt šo ziņošanas principu; uzskata, ka Komisijai, nākamreiz pārskatot attiecīgos tiesību aktus, būtu jāapsver iespēja paplašināt ziņošanas tvērumu sadalījumā pa valstīm, lai iekļautu visu nozaru starptautiskos uzņēmumus un saņemtu vairāk informācijas, piemēram, par apgrozījumu, aktīviem, darba ņēmējiem, peļņu un nodokļiem;

41.

uzsver, ka ar korupciju bieži tiek finansēta noziedzība un tā veicina konfliktus un nestabilitāti, un uzskata, ka korupcijas apkarošanai būtu jāpiešķir lielāka nozīme ES pasākumos konfliktu novēršanai un darbībās nestabilu situāciju risināšanai;

42.

uzsver, ka izšķiroša nozīme ir augstiem ētikas standartiem ANO un ĀS miera uzturēšanas spēkos, jo īpaši saistībā ar Āfrikas Miera nodrošināšanas fondu; atbalsta prasību reformēt ANO ētikas pasākumu sistēmu, proti, vajadzību apvienot visas izmeklēšanas procedūras saistībā ar amatpersonu pieļautajiem pārkāpumiem, tostarp izmeklēšanu uz vietas, izveidojot vienu iekšējo pārraudzības struktūru; tādēļ aicina ANO veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka miera uzturētāju vajātajām personām ir tiesības uz savu tiesību aizsardzību, un lai uzlabotu ziņošanas mehānismus un ziņotāju aizsardzības politiku;

43.

uzsver, ka ir jāizstrādā un jāaktualizē ES KDAP misijām paredzētie vispārējie uzvedības standarti un rīcības kodekss, lai pienācīgi atspoguļotu pretkorupcijas centienus gan misijās, gan arī misiju zonās; aicina ES un tās dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu, ka ES miera un tiesiskuma misiju dalībnieku vajātajām personām ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību; mudina Padomi izveidot drošus un piemērotus ziņošanas mehānismus un efektīvu ziņotāju aizsardzības politiku; uzsver, ka šajos mehānismos ir jāņem vērā dzimumu īpatnības;

44.

atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā Montrē dokuments un starptautiskais rīcības kodekss privātiem drošības pakalpojumu sniedzējiem; atzinīgi vērtē Eiropas Savienības neseno atbalstu Montrē dokumentam un ES dalībvalstu izsniegto indosamentu lielo un aizvien pieaugošo skaitu; tomēr uzver, ka noteiktie principi ir jāpiemēro labāk; aicina visas ES dalībvalstis turpināt savu tiesību aktu izstrādi saskaņā ar Montrē dokumentā noteiktajiem standartiem un iesaka tām un Eiropas Savienībai slēgt līgumus tikai ar tiem PMDU, kas atbalsta iniciatīvās noteiktos principus; aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt starptautiskā rīcības kodeksa pārraudzības mehānisma izveidi kā atbilstības uzraudzības struktūru, kas var izskatīt sūdzības un noteikt preventīvas sankcijas (tostarp līgumu grozījumus, nosakot papildu ierobežojumus, oficiālus brīdinājumus, finansiālas sankcijas un PMDU pagaidu vai pastāvīgu izslēgšanu no starptautiskā rīcības kodeksa sistēmas), lai nodrošinātu, ka PMDU ievēro starptautiskajā rīcības kodeksā noteiktās saistības un, galu galā, par tām atbild;

45.

prasa ES un tās dalībvalstīm atbalstīt starptautiskas sistēmas izveidi PMDU darbības regulēšanai, radot vienlīdzīgus konkurences apstākļus, lai uzņēmējvalstīm būtu tiesības regulēt PMDU darbību un līgumslēdzējas valstis varētu izmantot savu varu cilvēktiesību aizsardzībā un korupcijas novēršanā; uzsver, ka šādā sistēmā ir jāparedz preventīvas sankcijas par pārkāpumiem, pārkāpēju atbildība un efektīvas tiesību aizsardzības pieejamība cietušām personām, kā arī licencēšanas un uzraudzības sistēma, lai visi PMDU tiktu pakļauti neatkarīgām finanšu pārbaudēm un piedalītos visu darbinieku obligātajā apmācībā par cilvēktiesībām;

46.

iesaka dalībvalstīm veicināt ANO Pretkorupcijas konvencijas IV nodaļas (“Starptautiska sadarbība”) un V nodaļas (“Līdzekļu atgūšana”) īstenošanu, lai uzlabotu trešo valstu pieprasītās savstarpējās tiesiskās palīdzības efektivitāti, jo īpaši interpretējot attiecīgās valsts likumus, kas atvieglo pieprasītās palīdzības sniegšanu, nodalot konfiskāciju no notiesājoša sprieduma pieprasījuma iesniedzējā valstī, lai nodrošinātu savstarpējo tiesisko palīdzību, un piešķirot to tiesu sistēmām cilvēku un finanšu resursus, kas nodrošinātu pareizu un ātru lietu izskatīšanu; mudina ES šo ļoti svarīgo jautājumu noteikt par prioritāti trešās valstīs, kur notiek demokratizācijas process, proti, novēršot juridiskus šķēršļus un pārvarot ES finanšu centru nevēlēšanos sadarboties, kas bieži ir par iemeslu tam, ka saglabājas neatsaucīgs un neefektīvs savstarpējās tiesiskās palīdzības režīms;

47.

uzskata, ka standarta cilvēktiesību klauzulā, kas ieviesta visos nolīgumos ar trešām valstīm, būtu jāiekļauj arī apņemšanās attiecībā uz labas pārvaldības aizsardzību un veicināšanu;

48.

mudina Komisiju nākamajā Kotonū nolīguma pārskatīšanā kā būtiski svarīgu nolīguma noteikumu ierosināt labas pārvaldības ievērošanu un paplašināt korupcijas definīcijas piemērošanas jomu, atļaujot noteikt sankcijas par labas pārvaldības klauzulas pārkāpumiem visās nozīmīgās situācijās un ne tikai saistībā ar ekonomikas vai nozaru politikas pamatnostādnēm un programmām, kurās Eiropas Savienība ir nozīmīgs partneris finansiālā atbalsta ziņā;

49.

atzinīgi vērtē ES un Ēģiptes un ES un Tunisijas darba grupu lēmumu pabeigt plānu tādu nelikumīgi iegūtu līdzekļu atgūšanai, kuri joprojām ir iesaldēti daudzās trešās valstīs; mudina ES un tās dalībvalstis pilnībā un stingri ievērot pastāvošos starptautiskos standartus, ar ko reglamentē līdzekļu atgūšanu, piemēram, ANO Pretkorupcijas konvencijas V nodaļu, līdzekļu atgūšanas rīcības plānu, kā tas izstrādāts G8 valstu Dovilas partnerībā ar pārejas stāvoklī esošajām arābu valstīm, un Padomes 2012. gada 26. novembrī izstrādāto jauno tiesisko regulējumu; uzskata, ka līdzekļu atgūšanas noteikumi atbalstīs valstu centienus labot korupcijas ļaunākās sekas, un mudina ES un tās dalībvalstis veikt nozīmīgus pasākumus ar mērķi atvieglināt iepriekšējo režīmu nelikumīgi piesavināto līdzekļu atdošanu arābu pavasara valstu iedzīvotājiem; uzsver uz cilvēktiesībām balstītas pieejas nozīmīgumu līdzekļu atgūšanas un valsts parāda jautājuma risināšanā attiecībā uz valstīm, kurās līdz šim pastāvējuši iekšēji korumpēti režīmi; atbalsta iniciatīvas ārējā un iekšējā valsts parāda revīzijai, lai noteiktu korupciju un tās ietekmi uz cilvēktiesībām; aicina dalībvalstis atbalstīt parāda revīzijas iniciatīvas;

50.

aicina ES un dalībvalstis sniegt tiesisku un tehnisku palīdzību jaunattīstības valstīm, kas vēlas atgūt nozagtus līdzekļus (vai līdzekļus, ko nelikumīgi uzkrājušas diktatūras), kuri tiek glabāti Eiropas Savienības teritorijā;

51.

norāda, ka korupcija ieroču tirdzniecībā veido lielu globālajos darījumos notiekošās korupcijas daļu; atzinīgi vērtē 2013. gada 2. aprīlī ANO Ģenerālajā asamblejā pieņemto Ieroču tirdzniecības līgumu, ar ko nosaka kopējus saistošus standartus un kritērijus starptautiskās ieroču tirdzniecības vērtēšanai; atzinīgi vērtē dalībvalstu apņemšanos pēc iespējas drīzāk parakstīt Ieroču tirdzniecības līgumu un aicina tās arī uzņemties vadību ANO centienos panākt Ieroču tirdzniecības līguma ātru ratifikāciju un īstenošanu visās ANO dalībvalstīs; mudina ES nodrošināt lielāku modrību attiecībā uz Eiropas ieroču ražotāju eksportu un apkarot pārredzamības trūkumu ieroču tirdzniecības nozarē, jo īpaši saistībā ar starpnieku un ekonomisko/rūpniecisko kompensāciju izmantošanu saskaņā ar Padomes 2008. gada 8. decembra Kopējo nostāju 2008/944/KĀDP, ar kuru nosaka kopīgus noteikumus, kas reglamentē militāru tehnoloģiju un ekipējuma eksporta kontroli;

52.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam, ES dalībvalstu, kandidātvalstu un asociēto valstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Padomei, Āfrikas Savienībai, Starptautiskajam Valūtas fondam, Pasaules Bankai, Eiropas Investīciju bankai, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankai, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai.

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/16

—

ņemot vērā Eiropas Savienības vispārējo budžetu 2013. finanšu gadam (1) un jo īpaši sagatavošanas darbību “Iestādēm kopīga sistēma ilgtermiņa tendenču noteikšanai” 2013. gada budžetā,

—

ņemot vērā Savienības vispārējam budžetam piemērojamo Finanšu regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012, jo īpaši tās 54. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu un 54. panta e) punktu, un tās piemērošanas noteikumus,

—

ņemot vērā ESPAS (Eiropas stratēģijas un politikas analīzes sistēmas) ziņojumu “Vispārējās tendences 2030. gadam – pilsoņi saistītā un policentriskā pasaulē”, ko sagatavojis Eiropas Savienības Drošības izpētes institūts (EUISS) (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7-0265/2013),

A.

tā kā mēs dzīvojam straujas pārejas periodā – kas ir acīmredzams attiecībā uz varas, demogrāfisko izmaiņu, klimata pārmaiņu, urbanizācijas un tehnoloģiju dinamiku – un līdz ar to aizvien vairāk nepieciešams, lai politikas veidotāji visās jurisdikcijās ieguldītu lielākas pūles galveno pasaules tendenču pētījumos un uzraudzībā;

B.

tā kā 2010. gada ES budžetā pēc Parlamenta iniciatīvas tika paredzēts, ka Komisija veiks divus gadus ilgu izmēģinājuma projektu ar mērķi izpētīt iespēju izveidot “iestādēm kopīgu sistēmu, lai noteiktu ilgtermiņa tendences saistībā ar svarīgākajiem politikas jautājumiem, kas ir aktuāli ES”;

C.

tā kā 2012. gada ES budžetā tika atļauts pāriet uz projekta nākamo posmu, kas ir sagatavošanas darbība trīs gadu posmam no 2012. gada līdz 2014. gadam ar mērķi līdz 2014. gada beigām izveidot pilnībā funkcionējošu Eiropas stratēģijas un politikas analīzes sistēmu (ESPAS), kurā piedalās visas attiecīgās ES iestādes, sekmējot “ciešāku sadarbību starp pētniecības departamentiem dažādās ES iestādēs un struktūrās, kuras nodarbojas ar vidēja termiņa un ilgtermiņa politikas tendenču analīzi” (3);

D.

tā kā noturīgas iestādēm kopīgas sistēmas izveide administratīvā līmenī ar mērķi apzināt un noteikt galvenās tendences, kuras, ļoti iespējams, veidos nākotnes politikas kontekstu, atbalstītu ES iestādes un palīdzētu tām sagatavoties problēmām un reaģēt uz tām, kā arī noteikt saskaņotas stratēģiskās iespējas turpmākajiem gadiem;

E.

tā kā šāda labi izveidota un atzīta sistēma varētu kalpot par pamatu apsvērumiem saistībā ar ES budžeta sagatavošanu, ikgadējo un daudzgadu politisko prioritāšu noteikšanu un finanšu resursu ciešāku sasaisti ar politiskajiem mērķiem;

F.

tā kā pilnvērtīgas iespējas sievietēm nevar nodrošināt, neatzīstot un efektīvi neīstenojot viņu tiesības; tā kā ESPAS varētu sniegt arī reālu tādu problēmu analīzi, kas jāpārvar dzimumu līdztiesības veicināšanā – no politisko pilnvaru iegūšanas līdz sieviešu visu veidu diskriminācijas apkarošanai;

G.

tā kā pirmajā ESPAS sponsorētajā ziņojumā “Vispārējās tendences 2030. gadam – pilsoņi saistītā un policentriskā pasaulē”, ko veica EUISS, apzinātas vairākas vispārējās tendences, kuras, ļoti iespējams, veidos pasauli nākamajās desmitgadēs;

H.

tā kā šīs tendences konkrētāk ietver: indivīdu iespēju palielināšanos, ko daļēji sekmē tehnoloģiju attīstība; lielāku uzsvaru uz ilgtspējīgu attīstību pieaugoša resursu trūkuma un pastāvīgas nabadzības apstākļos, ko vēl vairāk saasina klimata pārmaiņu ietekme; tādas starptautiskas sistēmas veidošanos, ko raksturo varas pārbīde no valstīm, kā arī pārvaldības trūkumu palielināšanās, starpvalstu attiecību tradicionālajiem mehānismiem nepietiekami reaģējot uz sabiedrības prasībām,

1.

uzskata, ka saskaņota un efektīva ES politikas veidošana būs aizvien vairāk atkarīga no tā, cik savlaicīgi tiks apzinātas šīs ilgtermiņa vispārējās tendences, kuras ir saistītas ar problēmām un izvēlēm, ar ko saskaras Savienība, pasaulei kļūstot aizvien komplicētākai un tajā pieaugot savstarpējai atkarībai;

2.

uzsver, cik nozīmīga ir ES iestāžu efektīva sadarbība, pārraugot un analizējot šīs ilgtermiņa tendences, kā arī sadarbība un tīklu veidošana Eiropas Savienībā un ārpus tās ar citiem dalībniekiem, tostarp plašāku pētniecības aprindu pārstāvjiem, kas interesējas par līdzīgiem jautājumiem trešās valstīs; šajā saistībā uzsver, cik svarīgi ir turpināt efektīvas veiktspējas attīstības procesu, lai varētu sagatavot neatkarīgu un kvalitatīvu starpiestāžu analīzi un sniegt ieteikumus saistībā ar galvenajām tendencēm, ar ko saskaras politikas veidotāji ES sistēmā;

3.

norāda, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu par ilgtermiņa sociāli ekonomisko stratēģiju izstrādi un politikas īstenošanu ES ir atbildīgas dažādas sabiedriskās organizācijas, piemēram, ES iestādes, valstu ministrijas, reģionālo un vietējo iestāžu dienesti un noteiktas aģentūras; uzsver, ka līdztekus dalībvalstu valsts pārvaldes iestādēm un ES iestādēm ilgtermiņa stratēģiju izstrādē piedalās arī ekonomiskie un sociālie partneri, nevalstiskās organizācijas un citas ieinteresētās personas; tādēļ uzsver, ka būtu jāizmanto daudzlīmeņu pārvaldības modelis;

4.

uzsver – tā kā kohēzijas politika ir daudzgadu, ilgtermiņa un horizontāla politika, nākotnes plānošanas aspekts tajā neapšaubāmi ir būtisks, un, ņemot vērā šai politikai paredzēto nozīmīgo ES budžeta daļu, tai ir jāieņem būtiska loma visā uz nākotni vērsta budžeta plānošanā;

5.

uzskata, ka kohēzijas politikas un citu jomu politikas izstrāde ir arvien lielākā mērā atkarīga no savlaicīgas ilgtermiņa globālo tendenču noteikšanas; saistībā ar to norāda uz dažādiem tālredzīgiem ziņojumiem, piemēram, “Projekts Europe 2030” (Pārdomu grupas pārskats Eiropadomei par ES nākotni 2030. gadā) un “Globālās tendences 2030 – pilsoņi savstarpēji saistītā un policentriskā pasaulē”, ko kā daļu no Eiropas stratēģijas un politikas analīzes sistēmas (ESPAS) projekta izstrādājis Eiropas Savienības Drošības izpētes institūts (EUISS); iesaka ciešāk koordinēt šādas ziņošanas iniciatīvas;

6.

aicina iekļaut dzimumu līdztiesības jautājumu ilgtermiņa vispārējo tendenču novērtējumā un turpmākajos ziņojumos kā līdzekli cilvēktiesību pārkāpumu, diskriminācijas un nabadzības apkarošanai;

7.

sevišķi atzinīgi vērtē līdzšinējos rezultātus, īstenojot administratīvā līmeņa izmēģinājuma projektu (2010–2011) un sagatavošanas darbību (2012–2014), kas paredzēta Eiropas Stratēģijas un politikas analīzes sistēmas (ESPAS) izveidošanai, lai palīdzētu apzināt ilgtermiņa tendences nozīmīgākajos jautājumos, ar ko saskaras Savienība, un uzstājīgi iesaka turpināt šo procesu pēc pašreizējās sagatavošanas darbības beigām; turklāt uzskata, ka šādā sistēmā būtu jāiesaista darbinieki no visām attiecīgajām ES iestādēm un struktūrām, tostarp no Reģionu komitejas; uzskata, ka ziņošanas mehānisms ir jāapspriež, piedaloties visām attiecīgajām ieinteresētajām grupām, uzņēmējiem un nevalstiskajām organizācijām;

8.

mudina tās četras iestādes un struktūras, kas pašreiz ir iesaistītas ESPAS procesā, – Komisiju, Parlamentu, Padomi un Eiropas Ārējās darbības dienestu – izstrādāt un parakstīt viena vai otra veida iestāžu nolīgumu, kas ideālā variantā tiktu noslēgts 2014. gada pavasarī, ar katru partneri, kurš apņemas nepārtraukti uzturēt no šī nolīguma izrietošās līgumattiecības un piedalīties tā īstenošanā;

9.

uzsver nepieciešamību iesaistītajām iestādēm un struktūrām vairāk personāla un finanšu līdzekļu novirzīt ESPAS sistēmai, pilnībā ievērojot Finanšu regulu un jo īpaši tās 54. panta e) punktu un saskaņā ar ikgadējo budžeta procedūru, lai nodrošinātu šo spēju attīstību turpmākajos gados, neietekmējot budžetu; uzsver, ka ES iestādēm ir jāiegulda personālā, kuram būtu īpašas zināšanas, lai pilnībā sekmētu globālo tendenču analīzi un uzraudzību, kā arī zināšanas, kas nepieciešamas, lai noteiktu iespējas un sniegtu politiskos ieteikumus attiecībā uz katras ES iestādes specifiskajām vajadzībām;

10.

neatlaidīgi prasa, lai ESPAS vadītu un pārraudzītu atbilstīgi nokomplektēta iestāžu pārstāvju valde, kas noteiktu ESPAS mandātu un prioritātes un ievēlētu direktoru vai citus darbiniekus un kurā Parlamentu – ja EP to vēlēsies – pārstāvēs tā deputāti, pieņemot, ka sava mandāta ietvaros, ESPAS varēs pilnībā neatkarīgi īstenot savus konkrētos uzdevumus;

11.

atzinīgi vērtē nodomu izmantot ESPAS procesu un tā vispārējo tīklu, lai izveidotu vispārēju tiešsaistes glabātavu dažādu avotu dokumentiem un materiāliem par vidēja termiņa un ilgtermiņa tendencēm, kas ir brīvi pieejama politikas veidotājiem un pilsoņiem visā pasaulē;

12.

atzinīgi vērtē to, ka, attīstot ciešāku administratīvo sadarbību ar ESPAS procesa palīdzību, ES iestādes sagatavošanas darbības gaitā iepazīstinās ar prognozējošu ziņojumu, kurā analizētas ilgtermiņa tendences un to ietekme uz problēmām un izvēlēm, ar ko Savienība saskarsies periodā no 2014. līdz 2019. gadam, un kurš ir jāiesniedz iestāžu nākamajiem priekšsēdētājiem 2014. gadā; uzskata, ka šāda rīcība ir sekmīga un ka tā pēc tam būtu jāatkārto vismaz ik pēc pieciem gadiem;

13.

uzskata, ka pastāvīgajā sistēmā, kas paredzēta regulārai analīzes sniegšanai ES iestādēm par vidēja termiņa un ilgtermiņa tendencēm, sekmējot stratēģiskāku pieeju lēmumu pieņemšanā, būtu jāiekļauj nosacījumi par ikgadēja stratēģisko tendenču ziņojuma iesniegšanu iestādēm pirms debatēm par Savienības stāvokli un Komisijas gada darba programmas publicēšanas, lai konstatētu un izvērtētu ilgtermiņa tendenču mainīgo attīstību un arī lai sniegtu konkrētu ieguldījumu budžeta iestādei, veicot sagatavošanas darbus attiecībā uz sarunām par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) pēc 2020. gada, kā arī attiecībā uz 2014.–2020. gada DFS vidēja termiņa pārskatīšanu;

14.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/19

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12., 15., 16., 27., 28., 30., 31. un 33. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 45., 81. un 146. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumus lietā C-18/02 (1), lietā C-341/05 (2) un lietā C-438/05 (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0291/2013),

A.

tā kā Briseles I regulas (4) pārskatīšana bija ļoti sekmīga, jo nodrošināja ievērojamu uzlabojumu veikšanu noteikumos par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās Eiropas Savienībā;

B.

tā kā pārstrādāšanas procedūrā netika iekļauti noteikti darba tiesību jautājumi;

C.

tā kā 2001. gada 28. novembra Iestāžu nolīgumā (5) ir paredzēts, ka attiecībā uz aktiem, kas bieži tiek grozīti, ir jāizmanto pārstrādāšanas tehnika;

D.

tā kā ir svarīgi nodrošināt saskanību starp noteikumiem, kuri reglamentē jurisdikciju strīdu gadījumos, un noteikumiem, kuri reglamentē strīdiem piemērojamos tiesību aktus;

E.

tā kā būtisks starptautisko privāttiesību uzdevums Eiropas līmenī ir novērst labvēlīgākas tiesas izvēli, jo īpaši gadījumos, kad tas var kaitēt vājākajai pusei, īpaši darba ņēmējiem, un nodrošināt pēc iespējas lielāku paredzamību attiecībā uz jurisdikciju;

F.

tā kā vispārējam principam vajadzētu būt tādam, ka lietai jābūt tās tiesas jurisdikcijā, kurai ir visciešākā saikne ar šo lietu;

G.

tā kā vairāki plašu sabiedrības uzmanību ieguvuši Eiropas tiesu procesi par jurisdikciju un piemērojamajiem tiesību aktiem saistībā ar individuālajiem darba līgumiem un kolektīvu rīcību ir radījuši bažas, ka Eiropas noteikumi varētu negatīvi ietekmēt valstu noteikumus par darba tiesībām, kas atsevišķos gadījumos var radīt situāciju, ka vienas dalībvalsts tiesību aktus piemēro citas dalībvalsts tiesa (6);

H.

tā kā, ņemot vērā darba tiesību lielo nozīmi saistībā ar dalībvalstu konstitucionālo un politisko identitāti, ir svarīgi, lai Eiropas tiesību aktos šajā jomā būtu ievērotas valstu tradīcijas;

I.

tā kā pareizas tiesvedības interesēs ir arī pēc iespējas labāk saskaņot noteikumus par jurisdikciju ar noteikumiem par piemērojamiem tiesību aktiem;

J.

tā kā būtu lietderīgi izvērtēt, vai ir nepieciešamas izmaiņas noteikumos par jurisdikciju darba tiesību jomā;

K.

tā kā jo īpaši attiecībā uz protesta akcijām jurisdikcijai vajadzētu būt tās dalībvalsts tiesu kompetencē, kurā protesta akcija tiks veikta vai kurā tā ir notikusi;

L.

tā kā attiecībā uz individuāliem darba līgumiem būtu līdz vēlamajam līmenim jānodrošina, ka jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesai, kurai ir ciešākā saikne ar konkrētajām darba attiecībām,

1.

uzteic iestādes saistībā ar sekmīgu Briseles I regulas pārskatīšanu;

2.

uzskata, ka Komisijai jāturpina izskatīt darba tiesību jautājumi, ņemot vērā iespējamu pārskatīšanu nākotnē;

3.

norāda, ka viens no galvenajiem starptautisko privāttiesību principiem attiecībā uz jurisdikciju ir vājākās puses aizsardzība un ka pašreizējos jurisdikcijas noteikumos ir noteikts darba ņēmēju aizsardzības mērķis;

4.

norāda, ka darba ņēmēji, ja tie ir atbildētāji lietās, kuras ierosinājuši darba devēji, kopumā ir labi aizsargāti atbilstīgi jurisdikcijas noteikumiem nodarbinātības jomā, ņemot vērā ekskluzīvo jurisdikcijas pamatojumu, kas paredzēts Briseles I regulā;

5.

mudina Komisiju novērtēt, vai pašreizējā tiesiskajā regulējumā saskaņā ar Briseles I regulu pietiekami ņemta vērā darbību specifika nodarbinātības jomā;

6.

aicina Komisiju īpašu uzmanību pievērst šādiem jautājumiem:

7.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai.

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/21

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu, kurā uzsvērtas dalībvalstīm kopīgās vērtības, piemēram, plurālisms, nediskriminācija, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un sieviešu un vīriešu līdztiesība, un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu, kurā noteikts dzimumu vienlīdzības princips, jo šajā pantā ir minēts, ka Savienība visās savās darbībās cenšas novērst nevienlīdzību un sekmēt vienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem,

—

ņemot vērā LESD 19. pantu par cīņu pret diskrimināciju dzimuma dēļ,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu (1), ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un 2000. gada 18. maija, 2005. gada 10. marta (“Pekina + 10”) (2) un 2010. gada 25. februāra (“Pekina + 15”) rezolūciju (3),

—

ņemot vērā tūkstošgades attīstības mērķus (TAM), ko 2000. gada septembrī pieņēma Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades samitā, un jo īpaši TAM attiecībā uz dzimumu līdztiesības veicināšanu un sieviešu lomas stiprināšanu kā priekšnosacījumu bada, nabadzības un slimību pārvarēšanai, līdztiesības panākšanai visos izglītības līmeņos un visās nodarbinātības jomās, kā arī attiecībā uz resursu vienlīdzīgu pārvaldību un vienlīdzīgu līdzdalību sabiedriskajā un politiskajā dzīvē,

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu 2011.–2020. gadam, ko 2011. gada martā pieņēma Eiropadome,

—

ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā,

—

ņemot vērā Eiropas Konvenciju par cilvēktiesībām un biomedicīnu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes attiecībā uz atbilstības starptautiskajām humanitārajām tiesībām (SHT) veicināšanu, nāvessodiem, spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos vai sodīšanu un cilvēktiesību aizstāvjiem, kā arī attiecībā uz cilvēktiesību dialogu ar trešām valstīm, bērna tiesību veicināšanu un aizsardzību, vardarbību pret sievietēm un meitenēm un jebkuras pret sievietēm vērstas diskriminācijas apkarošanu,

—

ņemot vērā Padomes 1998. gada 2. decembra secinājumus, kuros paredz Pekinas rīcības platformas īstenošanas ikgadējā novērtēšanā par pamatu izmantot kvantitatīvus un kvalitatīvus rādītājus un kritērijus,

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 2. un 3. jūnija secinājumus, kuros dalībvalstis un Komisija tiek aicinātas stiprināt institucionālos mehānismus dzimumu līdztiesības veicināšanai un izveidot sistēmu Pekinas rīcības platformas īstenošanas novērtēšanai, lai nodrošinātu konsekventāku un sistemātiskāku progresa uzraudzību,

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 5. un 6. decembra secinājumus par pārskatu attiecībā uz ES iestāžu un dalībvalstu veikto Pekinas rīcības platformas īstenošanu, kā arī par pārskatam pievienoto Portugāles prezidentūras ziņojumu, kurā apstiprināti rādītāji attiecībā uz sievietēm un nabadzību,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015. gadam”, kas tika iesniegts 2010. gada 21. septembrī, un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu par stratēģijas īstenošanas darbībām,

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu attiecībā uz ES rīcības plānu par dzimumu līdztiesību un sieviešu emancipāciju attīstības jomā 2010.–2015. gadam,

—

ņemot vērā ES ministru 2005. gada 4. februāra kopējo deklarāciju par dzimumu līdztiesību attiecībā uz Pekinas rīcības platformas pārskatīšanu saistībā ar 10 gadu periodu, kurā cita starpā atkārtoti apliecināts stingrs atbalsts un apņemšanās pilnīgi un efektīvi īstenot Pekinas deklarāciju un rīcības platformu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu stāvokļa komisijas 57. sesijas 2013. gada 15. marta secinājumus, kuros pirmo reizi starptautiskā tiesību aktā ir īpaši minēta ar dzimumu saistītu slepkavību parādība jeb “pret sievietēm vērsts genocīds”,

—

ņemot vērā 2011. gada aģentūru paziņojumu “Tādas dzimuma atlases novēršana, kuras pamatā ir ar dzimumu saistīti aizspriedumi”, ko iesniedza ANO Augstā cilvēktiesību komisāra birojs (OHCHR), ANO Iedzīvotāju birojs (UNFPA), ANO Bērnu fonds (UNICEF), ANO Dzimumu līdztiesības un sieviešu iespēju veicināšanas iestāde (UN Women) un Pasaules Veselības organizācija (PVO),

—

ņemot vērā Kairas Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību (ICPD) 1994. gada deklarāciju un rīcības programmu, galvenos pasākumus tās turpmākai īstenošanai, kā arī ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada decembra Rezolūciju Nr. 65/234 par Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību turpināšanu pēc 2014. gada,

—

ņemot vērā tā 2008. gada 13. marta rezolūciju par dzimumu līdztiesību un sieviešu lomas pastiprināšanu attīstības sadarbībā (4), jo īpaši tās 37. punktu,

—

ņemot vērā 2010. gada 16. decembra rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par cilvēktiesībām pasaulē un Eiropas Savienības politiku cilvēktiesību jomā (5), jo īpaši tās 76. punktu, kurā ir uzsvērta vajadzība izskaust jebkādu diskrimināciju un vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tostarp selektīvus abortus augļa dzimuma dēļ,

—

ņemot vērā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par 2011. gada ziņojumu par cilvēktiesībām un demokrātiju pasaulē un Eiropas Savienības politiku šajā jomā (6),

—

ņemot vērā 2007. gada 11. oktobra rezolūciju par sieviešu slepkavībām Meksikā un Centrālamerikā un Eiropas Savienības lomu to apkarošanā (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0245/2013),

A.

tā kā pret dzimumu vērsts genocīds ir dzimumneitrāls termins, ar ko apzīmē sistemātisku un tīšu konkrēta dzimuma cilvēku masveida nogalināšanu dzimuma atlases mērķim, un tā ir problēma, kura aizvien palielinās, bet par kuru netiek ziņots vairākās valstīs un kuras sekas ir letālas; tā kā šajā ziņojumā ir jo īpaši iztirzāti iemesli, pašreizējās tendences, sekas un veidi, kā cīnīties pret dzimuma atlasi, kuras pamatā ir ar dzimumu saistīti aizspriedumi, kura izpaužas arī kā bērnu slepkavība un ar dzimuma atlasi saistīta vardarbība (lai apzīmētu sieviešu un meiteņu slepkavību kā visradikālāko pret sievietēm vērstas diskriminācijas un vardarbības veidu, tiek izmantoti citi jēdzieni, piemēram, “feminicīds”, attiecībā uz kuru jau ir pieņemts īpašs Parlamenta ziņojums (8));

B.

tā kā, neskatoties uz nesen pieņemtiem tiesību aktiem, kas ir vērsti pret dzimuma atlasi, meitenes nesamērīgi cieš no cietsirdīgas diskriminācijas dzimuma dēļ, kura nereti tiek vērsta pret vēl nedzimušu sieviešu dzimuma augli, kam iepriekš noteikts dzimums un kas tiek abortēts, pamests vai nogalināts tikai tāpēc, ka tas ir sieviešu dzimuma;

C.

tā kā tiek lēsts, ka, jau sākot no 1990. gada, dzimuma atlases dēļ demogrāfiski pasaules iedzīvotāju skaitā “trūkst” vairāk nekā 100 miljoni sieviešu (9); tā kā saskaņā ar nesen veiktiem aprēķiniem pasaules iedzīvotāju skaitā “iztrūkstošo” sieviešu skaits ir pieaudzis līdz gandrīz 200 miljoniem (10);

D.

tā kā pret dzimumu vērsts genocīds ir globāla problēma, kas aktuāla ne tikai Āzijā un Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā, Āfrikā un Latīņamerikā; tā kā pret dzimumu vērsts genocīds notiek visur, grūtnieces, tīši vai pakļaujoties spiedienam, izlemj nedzemdēt meitenes, jo meitenes tiek uzskatītas par nastu sabiedrībai;

E.

tā kā Āzijā, jo īpaši Ķīnā, Indijā un Vjetnamā, ir sevišķi izkropļota dzimumu attiecība; tā kā 2012. gadā Ķīnā uz katrām 100 meitenēm dzima 113 zēni, bet Indijā un Vjetnamā uz katrām 100 meitenēm — 112 zēni (11);

F.

tā kā dažās Eiropas valstīs ir sevišķi izkropļota dzimumu attiecība, ņemot vērā, ka 2012. gadā Albānijā, Armēnijā, Azerbaidžānā un Gruzijā uz katrām 100 meitenēm piedzima 112 zēni (12);

G.

tā kā pret dzimumu vērsta genocīda prakse visbiežāk ir dziļi iesakņojusies tajās kultūrās, kurās tiek kultivēts uzskats, ka dēls ir vēlamāks, un dzimumu nevienlīdzība un kurās joprojām pastāv meitu diskriminācija un pret viņām vērsti stereotipi, un dažos gadījumos valstīs, kurās piemēro valdības piespiedu politiku;

H.

tā kā uzskats, ka dēls ir vēlamāks, ir dziļi iesakņojies un ir daļa no senām tradīcijām, kas ir saistītas ar tādiem jautājumiem kā īpašuma mantošana, novecojošo vecāku paļaušanās uz dēliem saistībā ar ekonomisku atbalstu un drošību, dzimtas uzvārda pārņemšanu un dzimtas turpināšanu un vēlmi izvairīties no tradicionāli augstajām meitas pūra izmaksām, lai nenonāktu finansiālās grūtībās;

I.

tā kā nepietiekamas sociālā nodrošinājuma sistēmas, shēmas un apdrošināšanas iespējas ģimenēm vairākās kultūrās var maldinoši novest pie uzskata, ka dēls ir vēlamāks, kā arī pie dzimuma atlases prakses;

J.

tā kā dzimuma atlases prakse negatīvi ietekmē dzimumu līdzsvaru sabiedrībā, noved pie izkropļotas iedzīvotāju dzimumu attiecības, kā arī tai ir ekonomiskas un sociālas sekas; tā kā dzimumu nelīdzsvarotība ar vīriešu pārsvaru ietekmē ilgtermiņa sociālo stabilitāti, tādējādi radot noziedzības līmeņa, neapmierinātības, vardarbības, nelegālās tirdzniecības, seksuālās verdzības, ekspluatācijas, prostitūcijas un izvarošanas gadījumu vispārēju pieaugumu;

K.

tā kā patriarhālā kultūra, kurā joprojām valda uzskats, ka dēls ir vēlamāks, ne tikai turpina kultivēt stereotipus, demokrātijas trūkumu un dzimumu nevienlīdzību, bet arī diskriminē sievietes, tādējādi radot šķēršļus, kas apgrūtina tām iespējas pilnībā saņemt vienlīdzīgu attieksmi un izmantot vienlīdzīgas iespējas visās dzīves jomās;

L.

tā kā dzimuma atlases prakses gadījumu skaits, augstāks mirstības rādītājs ļoti jaunu meiteņu vidū un zemāks skolas gaitu uzsākšanas rādītājs meiteņu vidū salīdzinājumā ar zēniem var liecināt, ka dažās sabiedrībās dominē uzskats, ka dēls ir vēlamāks, ir svarīgi izpētīt un noteikt, vai šāds fenomens ir saistīts ar citām demokrātijas trūkuma izpausmēm attiecībā pret sieviešu dzimuma bērniem, piemēram, apgrūtinātu piekļuvi uzturam, izglītībai, veselības aprūpei, higiēnas iespējām, drošam ūdenim, medicīniskajai aprūpei un sociālajai palīdzībai, lai rastu veidus šā trūkuma novēršanai;

M.

tā kā problēmu, kas saistīta ar sieviešu demogrāfisko iztrūkumu, vairākās valstīs nevar risināt, jo trūkst ticamu statistikas datu par dzimšanas un miršanas pārraudzību;

N.

tā kā pilnvērtīgu iespēju nodrošināšana sievietēm atbalstītu paradumu maiņu un sociālās pārmaiņas, kas nepieciešamas, lai izskaustu dzimuma atlases praksi ilgtermiņā;

O.

tā kā dzimuma atlases prakses izskaušana ir sarežģīts process, kurā nepieciešams savstarpēji saistītu pieeju un metožu kopums, ieskaitot īpašu apmācību medicīnas darbiniekiem attiecībā uz konsultāciju sniegšanu un dzimuma atlases prakses novēršanu ES un visā pasaulē;

P.

tā kā aizstāvība, politikas pasākumi un labas prakses piemēri, piemēram, kampaņa Care for Girls Ķīnā, kuras mērķis ir izpratnes veidošana par meiteņu vērtību, un shēma Balika Samriddhi Yojana Indijā, kurā tiek sniegti naudas stimuli nabadzīgu ģimeņu meiteņu izglītošanai, ir svarīgi, lai mainītu izturēšanos pret meitenēm un sievietēm;

Q.

tā kā ir atzinīgi vērtējams veiksmīgais Dienvidkorejas piemērs, jo šī valsts ir spējusi mainīt izteikti izkropļoto dzimumu attiecību jaundzimušo vidū, kas 1994. gadā bija 114 vīrieši uz katrām 100 sievietēm, bet 2010. gadā – 107 vīrieši uz katrām 100 sievietēm (13),

1.

uzsver, ka pret dzimumu vērsts genocīds joprojām ir uzskatāms par noziegumu un nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu, tāpēc ir nepieciešami efektīvi veidi, kā risināt un izskaust visus galvenos cēloņus, kas izraisa patriarhālu kultūru veidošanos;

2.

uzstāj, ka visām dalībvalstīm un valdībām ir jāveicina un jāaizsargā cilvēktiesības un jānovērš diskriminācija kā rīcības pamatojums, lai izskaustu jebkāda veida diskrimināciju pret sievietēm;

3.

aicina valdības izstrādāt un piemērot pasākumus, kas veicina padziļinātas izmaiņas mentalitātē un attieksmē pret sievietēm, lai tādējādi cīnītos pret negatīviem uzskatiem un rīcību, kas izraisa vardarbību pret sievietēm;

4.

aicina valdības noteikt feminicīdu vai pret dzimumu vērstu genocīdu kā īpašu nozieguma kategoriju, kā arī izstrādāt un piemērot leģislatīvus pasākumus, lai gadījumos, kad ir uzsākta izmeklēšana feminicīda lietā, varētu tiesāt uzbrucējus un izdzīvojušajām personām nodrošināt atvieglotu piekļuvi veselības aprūpes un ilgtermiņa atbalsta pakalpojumiem;

5.

uzsver, ka jebkāds ģimenes vai sabiedrības spiediens uz sievietēm attiecībā uz aborta izdarīšanu dzimuma atlases mērķim saskaņā ar Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu un Pekinas deklarāciju un rīcības platformu ir uzskatāms par fiziskās un psiholoģiskās vardarbības veidu;

6.

norāda, ka ir sarežģīti izskaust darbības, kas tiek veiktas, lai izvēlētos bērna dzimumu, un šajā procesā ir jāpiemēro virkne savstarpēji saistītu pieeju un metožu, sākot ar pētījumiem par šādu darbību pamatcēloņiem un kultūras un sociāli ekonomiskajiem faktoriem, kas vērojami valstīs, kurās priekšroka tiek dota dēliem/vīriešu dzimuma pārstāvjiem, un beidzot ar kampaņām, kas veltītas meiteņu un sieviešu tiesību un statusa jautājumiem, un tiesību aktu un regulējuma ieviešanu; uzskata, ka, plašāk raugoties, vienīgais ilgtspējīgais veids, kā novērst to, ka joprojām notiek bērna dzimuma atlase, ir veicināt abu dzimumu līdzvērtību ikvienas valsts sabiedrībā;

7.

uzsver, ka ir jāveicina rūpīga zinātniskā izpēte par dzimuma atlases prakses cēloņiem ar mērķi veicināt tādu dažādu valstu paražu un tradīciju izpēti, kas var novest pie dzimuma atlases un dzimuma atlases radītām ilgtermiņa sociālajām sekām, un aicina Komisiju veicināt šo izpēti;

8.

prasa rūpīgi izanalizēt finansiālus un ekonomiskus iemeslus, uz kuriem pamatojoties tiek veikta bērna dzimuma atlase; turklāt aicina valdības aktīvi novērst šādus slogus, kas gulstas uz ģimenēm un kas var izraisīt vīriešu skaita pārsvaru sabiedrībā;

9.

uzsver – lai nodrošinātu ilgtspējīgu un visaptverošu šā jautājuma risinājumu, saglabājot dzimumu līdztiesību un sekmējot pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību, ir svarīgi izstrādāt tiesību aktus pret bērnu dzimuma atlasi, veidojot tiesību aktu kopumu sociālās aizsardzības jomā sievietēm, nodrošinot labāku spēkā esošā regulējuma īstenošanas pārraudzību un pievēršot lielāku uzmanību šīs parādības iemesliem, kas saistīti ar kultūru vai sociāli ekonomisko situāciju;

10.

aicina valdības izskaust demokrātijas trūkumu un nepilnības tiesību aktos, apkarot joprojām pastāvošos šķēršļus, kas rada diskrimināciju pret sieviešu dzimuma bērniem, nodrošināt mantošanas tiesības sievietēm, piemērot valstu tiesību aktus, kas nodrošina sieviešu un vīriešu vienlīdzību likuma priekšā visās dzīves jomās, un nodrošināt meiteņu un sieviešu emancipāciju ekonomikā, izglītībā un politikā;

11.

aicina Komisiju ārējo attiecību, humānās palīdzības un dzimumu līdztiesības veicināšanas ietvaros atbalstīt un veicināt visu veidu iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt izpratnes veidošanos par diskrimināciju dzimumu līdztiesības jomā, ietverot genocīdu, kas vērsts pret dzimumu, un atrast efektīvus veidus tā apkarošanai, izstrādājot pamatnostādnes, sniedzot palīdzību, veidojot attiecīgu politiku un sniedzot pienācīgu finansējumu;

12.

norāda, ka, nesniedzot sievietēm un meitenēm iespējas, kā arī necenšoties mainīt sociālās normas un struktūras, tiek radītas nopietnas juridiskas, ētiskas, veselības un cilvēktiesību problēmas un iespējami smagas ilgtermiņa sekas, kas kaitē attiecīgajām sabiedrībām;

13.

uzsver, ka saskaņā ar vairāku pētījumu datiem dzimumu nelīdzsvarotība varētu novest pie tā, ka pieaug cilvēku tirdzniecība laulību vai seksuālās izmantošanas nolūkos, vardarbība pret sievietēm, bērnu laulības, pārāk agras un piespiedu laulības, kā arī HIV/AIDS un citu seksuāli transmisīvo slimību izplatība; uzsver, ka tādējādi dzimumu nelīdzsvarotība apdraud sabiedrības stabilitāti un drošību, un tādēļ aicina padziļināti izvērtēt to, kādas sekas šis strauji pieaugošais vīriešu pārsvars var radīt veselībai, ekonomikai un drošībai;

14.

atbalsta attiecīgas reformas, turpmāku dzimumu līdztiesības un nediskriminējošu tiesību aktu pārraudzību un efektīvu īstenošanu, jo īpaši valstīs ar zemiem vai vidējiem ienākumiem un pārejas valstīs;

15.

aicina Komisiju aktīvi strādāt, lai novērstu dzimuma atlasi, kuras pamatā ir ar dzimumu saistīti aizspriedumi, nevis nosakot ierobežojumus attiecībā uz reproduktīvās veselības pakalpojumu un tehnoloģiju pieejamību, bet veicinot to atbildīgu izmantošanu, izstrādāt un nostiprināt pamatnostādnes, nodrošināt medicīnas darbinieku īpašu apmācību attiecībā uz konsultāciju sniegšanu par dzimuma atlases praksi un tās novēršanu, izņemot atsevišķus gadījumus, kad tā ir pamatota saistībā ar dzimuma ceļā pārmantotām ģenētiskām slimībām, un novērst tādu tehnoloģiju izmantošanu un popularizēšanu, kas paredzētas dzimuma atlases un/vai peļņas gūšanas mērķiem;

16.

uzsver, ka tiesību aktiem, ar kuriem pārvalda vai ierobežo dzimuma atlasi, jāaizsargā sieviešu tiesības uz piekļuvi likumīgām seksuālās un reproduktīvās veselības tehnoloģijām un pakalpojumiem bez laulātā atļaujas, ka jānodrošina tiesību aktu efektīva īstenošana un ka personām, kuras pārkāpj tiesību aktus, tiek piemērotas attiecīgas sankcijas;

17.

mudina valdības un mediķus ciešāk iesaistīties un sadarboties un prasa noteikt stingrākas pamatnostādnes attiecībā uz klīniku un slimnīcu pašregulēšanu kā aktīvu pasākumu, lai novērstu, ka dzimuma atlase tiek veikta kā darbība, kuras mērķis ir finansiāla labuma gūšana;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt slimnīcas Eiropā, kas veic ar dzimuma atlasi saistītus abortus, nodrošināt statistiku par šādu praksi un izstrādāt paraugpraksi to novēršanai;

19.

atzīst, ka sieviešu un meiteņu tiesību nodrošināšana un veicināšana, piedāvājot viņām vienlīdzīgas iespējas, jo īpaši izglītības un nodarbinātības jomā, ir svarīga, lai cīnītos pret dzimumu aizspriedumiem un nodrošinātu tādas sabiedrības veidošanu, kurā vīriešu un sieviešu līdztiesības principa ievērošana ir realitāte; uzsver – lai mēģinātu izskaust bērnu dzimuma atlasi, sākot ar abortiem un beidzot ar bērnu slepkavībām, sasniegtu vispārēju ekonomisko izaugsmi jaunattīstības valstīs un samazinātu nabadzību, ir ļoti būtiski uzlabot izglītības līmeni, nodarbinātības iespējas un integrētu veselības aprūpi, tai skaitā sieviešu seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumus; uzsver, ka iespēju sniegšana sievietēm un vīriešu iesaistīšana ir svarīgi elementi, kas vajadzīgi, lai cīnītos pret dzimumu nelīdztiesību un veicinātu bērnu dzimuma atlases izskaušanai nepieciešamās uzvedības un sabiedrības izmaiņas;

20.

šajā saistībā aicina Komisiju veicināt tādas izglītības un sociālas vides izveidi, kurā pret abiem dzimumiem būtu vienlīdzīga cieņa un attieksme un kurā abi dzimumi saņem atzinību par to spējām un potenciālu bez stereotipiem un diskriminācijas, vienlaikus nostiprinot dzimumu līdztiesību, vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu līdzdalību;

21.

aicina Komisiju un mudina attiecīgās starptautiskās organizācijas atbalstīt izglītības programmas, kas ir vērstas uz sieviešu emancipāciju un veicina viņu pašcieņas veidošanos, zināšanu ieguvi, lēmumu pieņemšanas spējas un atbildības uzņemšanos par savu dzīvi, veselību un nodarbinātību, kā arī dod iespēju tām dzīvot finansiāli neatkarīgu dzīvi;

22.

aicina Komisiju, EĀDD un trešo valstu valdības izstrādāt informēšanas un sabiedrības izpratnes veidošanas kampaņas, lai popularizētu vīriešu un sieviešu līdztiesības principu un informētu iedzīvotājus par abu pāra pušu cilvēktiesību savstarpējo ievērošanu, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi īpašumtiesībām, darba tiesībām, atbilstīgai veselības aprūpei, tiesai un izglītībai;

23.

atgādina par Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) un uzsver, ka piekļuve izglītībai un veselības aprūpei, ietverot seksuālo un reproduktīvo veselību un tiesības, ir cilvēka pamattiesības; uzsver, ka dialogos un ziņojumos par TAM un citos starptautiskos pieredzes apmaiņas forumos jāizdara īpaša un konkrēta atsauce uz problēmām, kas saistītas ar genocīdu, kurš vērsts pret dzimumu, un dzimuma atlasi;

24.

uzsver, ka sieviešu iespējas īstenot tiesības nenoliedzami ir atkarīgas no lēmumiem, ko viņas pašas pieņem neatkarīgi no dzīvesbiedra, tādēļ ir svarīgi nodrošināt sievietēm piekļuvi izglītībai, darbam, veselības aprūpei, kā arī kontracepcijas un bankas konta vienkāršu pieejamību bez cita cilvēka atļaujas;

25.

aicina partnervalstu valdības samazināt veselības aprūpes izmaksas bērnu, jo īpaši meiteņu, ārstēšanai, jo viņas dažkārt iet bojā sliktas vai nepietiekamas aprūpes dēļ;

26.

aicina valdības uzlabot sieviešu piekļuvi veselības aprūpei, jo īpaši pirmsdzemdību un pēcdzemdību aprūpei, izglītībai, lauksaimniecībai, kredītiem un mikrokredītiem, saimnieciskās darbības iespējām un īpašumam;

27.

aicina pievērst īpašu uzmanību tam, lai jaunattīstības valstīs tiktu izveidoti solidaritāti veicinoši apstākļi, cita starpā izveidojot pensiju fondus, lai samazinātu ekonomisko slogu, kas gulstas uz ģimenēm un indivīdiem, tādējādi samazinot to paļaušanos uz vīriešu dzimuma bērniem un lielāku labvēlību pret tiem;

28.

norāda, ka dzimuma atlases prakse joprojām tiek īstenota pat pārtikušos reģionos ar izglītotiem iedzīvotājiem;

29.

mudina izstrādāt sieviešu un ģimeņu atbalsta mehānismus, ar kuriem varētu sniegt informāciju un konsultācijas sievietēm par briesmām un kaitējumu, ko nodara dzimuma atlases prakse, kā arī nodrošināt padomu sniegšanu to sieviešu atbalstam, uz kurām, iespējams, tiek izdarīts spiediens attiecībā uz sieviešu dzimuma augļa likvidāciju;

30.

mudina pilsoniskās sabiedrības un valsts organizācijas kopīgi rīkoties, lai veicinātu informēšanas un sabiedrības izpratnes veidošanas kampaņas par negatīvajām sekām, ko uz māti atstāj dzimuma atlases prakse;

31.

aicina Komisiju sniegt tehnisku un finansiālu atbalstu inovatīvām darbībām un izglītības programmām, kuru mērķis ir veicināt debates un izpratni par zēnu un meiteņu vienādu vērtību, izmantojot visus pieejamos plašsaziņas līdzekļus un sociālos tīklus, orientējoties uz jauniešiem, reliģiskajiem un garīgajiem līderiem, skolotājiem, kopienu vadītājiem un citām ietekmīgām personām, kā arī iesaistot minētās personas, lai attiecīgajā sabiedrībā censtos mainīt kultūrā pastāvošos uzskatus par dzimumu līdztiesību un uzsvērt vajadzību nepieļaut diskrimināciju;

32.

aicina ES visās partnerībās un apspriedēs ar jaunattīstības valstīm iekļaut dzimumu jautājumiem veltītu spēcīgu komponentu un koncentrēšanos uz sieviešu iespēju palielināšanu, kā prasīts Eiropas konsensā par attīstību; turklāt uzskata, ka ir nepieciešams integrēt dzimumu līdztiesības aspektu visos budžeta atbalsta posmos, cita starpā veicinot dialogu ar sieviešu apvienībām jaunattīstības valstīs un nosakot pa dzimumiem dalītus rādītājus;

33.

aicina attiecīgo valstu iestādes uzlabot uzraudzību un statistikas datu vākšanu par dzimumu attiecību un rīkoties, lai risinātu iespējamo līdzsvara trūkumu; šajā sakarībā aicina veidot ciešāku sadarbību starp ES, ANO aģentūrām un citiem starptautiskajiem partneriem un partnervalstu valdībām;

34.

aicina Komisiju un visas attiecīgās ieinteresētās personas īstenot nepieciešamos tiesiskos pasākumus vai citus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu, ka par krimināli sodāmiem tiktu atzīti piespiedu aborti un ar dzimuma atlasi saistīta ķirurģiskā iejaukšanās, kas tiek veikta ar mērķi pārtraukt grūtniecību bez iesaistītās sievietes iepriekšējas un informētas piekrišanas vai izpratnes par procedūru;

35.

aicina valdības un visas ieinteresētās personas nodrošināt, ka tiesību akti, kas attiecas uz dzimuma atlasi, tiek efektīvi īstenoti un ka personām, kuras pārkāpj tiesību aktus, tiek piemērotas attiecīgas sankcijas;

36.

aicina Komisiju uzlabot sadarbību ar citām starptautiskajām organizācijām un struktūrām, piemēram, ANO, PVO, UNICEF, OHCHR, UNFPA un UN Women, lai novērstu dzimuma atlases praksi un apkarotu tās cēloņus visās valstīs, un veidot tīklus ar valdībām, parlamentiem, dažādām ieinteresētajām personām, plašsaziņas līdzekļiem, nevalstiskajām organizācijām, sieviešu organizācijām un citām kopienas struktūrām, lai palielinātu izpratni par genocīdu, kas vērsts pret dzimumu, kā arī tā novēršanas iespējām;

37.

aicina Komisiju un EĀDD sadarboties ar iepriekš minētajām starptautiskajām organizācijām, lai novērstu dzimuma atlases praksi un apkarotu tās cēloņus visās valstīs, un veidot tīklus ar valdībām, parlamentiem, dažādām ieinteresētajām personām, plašsaziņas līdzekļiem, nevalstiskajām organizācijām, sieviešu organizācijām un citām kopienas struktūrām, lai palielinātu izpratni par genocīdu, kas vērsts pret dzimumu, kā arī tā novēršanas iespējām;

38.

aicina Komisiju un EĀDD, apspriežot humānās palīdzības paketes, jautājuma risināšanu par pret dzimumu vērstu genocīdu noteikt par prioritāti attiecīgajām trešām valstīm, prasot, lai tās apņemas pret dzimumu vērsta genocīda apkarošanai piešķirt prioritāti, palielināt informētību šajā jautājumā un uzstāt uz šāda genocīda novēršanu;

39.

aicina ES un tās partnervalstis ar attīstības sadarbības palīdzību uzlabot uzraudzību un datu vākšanu jaundzimušo dzimumu attiecības rādītāju jomā un nekavējoties rīkoties, lai novērstu iespējamo nelīdzsvarotību; uzsver, ka arī cilvēktiesību klauzulas, kas saistītas ar dzimumu diskrimināciju, vajadzētu ietvert starptautiskajos tirdzniecības un sadarbības nolīgumos;

40.

aicina Eiropas Savienību nodrošināt uz tiesībām balstītu pieeju, kas ietver visas cilvēktiesības, un iekļaut lielākas uzmanības pievēršanu sieviešu un meiteņu tiesību, tostarp to seksuālo un reproduktīvo tiesību un dzimumu līdztiesības, veicināšanai, ievērošanai un izpildei kā priekšnosacījumam pret dzimumu vērsta genocīda apkarošanai attīstības politikas darba kārtībā laikposmam pēc 2015. gada kā vienu no galvenajiem jautājumiem;

41.

apgalvo, ka, īstenojot Kairas Starptautiskajā konferencē par iedzīvotājiem un attīstību noteikto ietekmēšanas vai piespiešanas konkrēto aizliegumu seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, kā arī juridiski saistošus starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, acquis communautaire un Savienības politikas kompetences jomas šajā jautājumā, Savienības palīdzību nedrīkstētu sniegt nevienai iestādei, organizācijai vai programmai, kas atbalsta un veicina tādas darbības vai iesaistās tādu darbību pārvaldībā, kuras saistītas ar tādiem cilvēktiesību pārkāpumiem kā piespiedu aborti, sieviešu un vīriešu piespiedu sterilizācija vai augļa dzimuma noteikšana, lai veiktu prenatālo dzimuma atlasi vai jaundzimušo nogalināšanu;

42.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/29

—

ņemot vērā 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes secinājumus (1),

—

ņemot vērā 2013. gada 14. un 15. marta Eiropadomes secinājumus (2),

—

ņemot vērā pašlaik notiekošās iestāžu sarunas par kohēzijas politikas nākotni un daudzgadu finanšu shēmu,

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999,

—

ņemot vērā 2012. gada 20. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu “Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas pilsētvides attīstības plānu un tā nākotni saistībā ar kohēzijas politiku (4),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. marta nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu pārraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs (5),

—

ņemot vērā 2013. gada 12. marta nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kuras apdraud finansiālās stabilitātes grūtības (6),

—

ņemot vērā 2009. gada 11. marta rezolūciju par kohēzijas politiku: ieguldījums reālajā ekonomikā (7),

—

ņemot vērā 2013. gada 13. marta rezolūciju par Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu (8),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 6. marta atzinuma projektu “Sinerģija starp privātā sektora ieguldījumiem un publisko finansējumu vietējā un reģionālajā līmenī – partnerība ekonomikas izaugsmei un labklājībai”,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 1. februāra atzinumu “ES, valstu un pašvaldību budžetu savstarpējās sinerģijas padziļināšana”,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada atgādinājumu “Budžeta taupības ietekme uz vietējām finansēm un ieguldījumiem”,

—

ņemot vērā Eiropas Investīciju bankas 2012. gada 14. decembra ziņojumu “2008.–2009. gada lejupslīdes ietekme uz ES reģionālo konverģenci” (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada decembra īpašo pētījumu “ES publisko izdevumu kvalitāte” (10),

—

ņemot vērā SVF 2012. gada oktobra pārskata ziņojumu par pasaules ekonomiku;

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0269/2013),

A.

tā kā pasaules ekonomikas un finanšu krīze vājināja ES sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju, izraisot lielāku bezdarbu, mazinot IKP un palielinot reģionālās atšķirības un budžeta deficītu valsts, reģionu un vietējā līmenī;

B.

tā kā krīzes norises laiks un tās smagums ES reģionos bija lielā mērā atšķirīgs, pastiprinot iepriekšējās strukturālās nepilnības un izraisot nopietnu lejupslīdi IKP izaugsmē, rekordaugstus bezdarba rādītājus, visneaizsargātāko sabiedrības kategoriju nonākšanu nopietnā trūkumā un uzņēmējdarbības klimata pasliktināšanos, kā arī mazinot patērētāju uzticību;

C.

tā kā bankas un finanšu tirgi arvien negribīgāk piešķir aizdevumus, jo valstu un vietējo pašvaldību nosacītā kredītspēja ir samazinājusies;

D.

tā kā fiskālais pakts ir izrādījies nederīgs saskarē ar krīzes problēmām un tiek plānots izaugsmes pakts, kas ļautu veikt būtiskus ieguldījumus Kopienas mērogā kā visdzīvotspējīgākais risinājums, jo pašlaik valda vienota izpratne par to, ka fiskālā taupība un budžeta samazinājumi bez ieguldījumiem neatjaunina ekonomiku un neradīs labvēlīgus nosacījumus darbavietu radīšanai un ekonomikas izaugsmei;

E.

tā kā Eiropas struktūrfondi un investīciju fondi ir paredzēti ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanai visā ES, samazinot reģionālās atšķirības, ar ienesīgu ieguldījumu palīdzību veicinot konverģenci un stimulējot attīstību, nodarbinātību un sociālo progresu;

F.

tā kā Eiropas struktūrfondi un investīciju fondi vienlīdz ir arī līdzekļi, kas paredzēti gudras, iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes un konkurētspējas atbalstam un tādējādi pozitīvai ietekmei uz deficīta attiecības pret IKP saucēju;

G.

tā kā visas publisko finanšu sistēmas sabrukums, ko radīja valsts parādu krīze, izraisīja plašu taupības politikas izplatīšanos, tā kā tās ietekme uz vietējām finansēm ir bijusi graujoša, liekot vairākas budžeta pozīcijas samazināt vai ierobežot un nopietni apdraudot valsts, reģionālo un vietējo pašvaldības iestāžu spējas finansēt/līdzfinansēt ienesīgus ieguldījumus;

H.

tā kā tikai dažas valstis turpināja atbalstīt vietējos ieguldījumus, bet pārējās, saskaroties ar valsts parādu krīzi, nolēma iesaldēt vai samazināt finanšu atbalstu vietējo pašvaldības iestāžu ieguldījumiem, pastiprinot tendenci centralizēt vai ieviest iekšējās stabilitātes pakta noteikumus, kas paredz stingri samazinātus ieguldījumus;

I.

tā kā ievērojami budžeta samazinājumi nozīmīgās jomās un nozarēs ir viena no galvenajām problēmām, ar ko pašlaik saskaras vietējās un reģionālās iestādes;

J.

tā kā vietējās pašvaldības ir galvenie reģionālās attīstības dalībnieki – tās pārstāv 60 % publiskā ieguldījuma un 38 % konsolidēto valdības tēriņu “ekonomikas vajadzībām”, tādējādi ietverot lielāko daļu izdevumu, kas var ietekmēt reģionālo attīstību, piemēram, izdevumus komerciālajai vai darbaspēka jomai, lauksaimniecībai, transportam vai pētniecībai un izstrādei;

K.

tā kā Eiropas Savienībā divās no katrām trim valstīm ieguldījumi ir bijuši pielāgojamais mainīgais, daļēji to centienu dēļ, kas 2009. gadā tika veltīti krīzes apkarošanai, tā kā salīdzinājumā ar 2010. gadu 2011. gadā tiešie ieguldījumi 27 dalībvalstīs samazinājās un 2011. gadā desmit dalībvalstīs (Austrijā, Latvijā, Čehijā, Slovākijā, Bulgārijā, Grieķijā, Portugālē, Ungārijā un Spānijā) tie samazinājās par vairāk nekā 10 %; tā kā ieguldījumu samazināšanās, kas sākās 2010. gadā (centrālo valdību ieguldījumi subsīdijās samazinājās par -8,7 %), turpinās un šķiet, ka iestājas negatīvs spirāles efekts;

L.

tā kā vietējo pašvaldību parādu līmenis ir daudz zemāks par valsts līmeņa dalībnieku parāda līmeni;

M.

tā kā vietējo pašvaldību iestādēm ir uzdots iesaistīties konsolidācijas centienos un samazināt savu deficītu un parādus, bet vienlaikus ir pasliktinājušies aizņēmuma nosacījumi finansiāli vājākām vietējām pašvaldībām;

N.

tā kā publiskajiem ieguldījumiem ir svarīga nozīme sociālās iekļaušanas jomā un tie ir būtiski nepieciešami daudzās izšķirīgi svarīgās ES ekonomikas nozarēs, piemēram, darba tirgū, infrastruktūrā, pētniecībā un inovācijās, un MVU;

O.

tā kā pēc pieaugošas konverģences perioda ES laikposmā no 2000. līdz 2007. gadam konverģence būtiski palēninājās lejupslīdes laikā, tā kā visvairāk tika skarti reģioni, kuros bija ilgtspējības ziņā negatīvi un spekulatīvi ieguldījumi, kā arī tie, kuros bija spēcīgas eksporta ražošanas nozares;

P.

tā kā Savienības struktūrfondu apgūšanas mehānisms ļauj Komisijai vienīgi atlīdzināt starpposma maksājumus, par pamatu ņemot izdevumu deklarācijas par dalībvalstīs jau izmaksātiem līdzekļiem;

Q.

tā kā ES-27 struktūrfondu valsts publiskais līdzfinansējums 2007.–2013. gada plānošanas periodā ir palielinājies gandrīz līdz EUR 132 miljardiem un tā kā šāds apjoms ir priekšnoteikums šo fondu parastai apgūšanai, kā arī ieguldījumu kvalitātei, palielinot neatkarību un atbildību ES fondu izmantošanā;

R.

tā kā ar kohēzijas politiku atbalstīto programmu publisko līdzfinansēšanu var apdraudēt elastības trūkums Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) piemērošanā, kas ierobežo kohēzijas politikas ieguldījumu konkurētspējas uzlabošanā un pašreizējās krīzes pārvarēšanā.

1.

ar lielām bažām konstatē skaidro reģionālās nevienlīdzības palielināšanās tendenci mūsdienu ES ar daudziem samērā nabadzīgiem reģioniem jaunajās dalībvalstīs un Dienvideiropā un lielākoties bagātiem reģioniem Centrāleiropā un Ziemeļeiropā, un pat dalībvalstīs un to reģionos; šajā sakarībā uzsver, ka kohēzijas politika ir viens no galvenajiem ieguldījumu instrumentiem ES konverģences un ilgtspējīgas attīstības jomā;

2.

uzsver, ka vietēja saimnieciska darbība ir nozīmīgs faktors kopienu atlabšanā un ka tam ir liela nozīme pašreizējā krīzes situācijā; šajā sakarībā uzsver sociālās ekonomikas saimniecisko un sociālo ietekmi uz sociālās kohēzijas uzlabošanu vietējā līmenī; aicina dalībvalstis nodrošināt sociālās ekonomikas finansēšanas iespējas 2014.–2020. gadam paredzētajos struktūrfondos;

3.

atkārtoti uzsver kohēzijas politikas kā Savienības galvenā ieguldījumu instrumenta vadošo nozīmi krīzes apkarošanā, nevienlīdzības ierobežošanā un ES un tās reģionu ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanā; uzsver Eiropas Sociālā fonda (ESF) īpašo lomu sociālu ieguldījumu atbalstīšanā un stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā, it īpaši veicinot augstu ilgtspējīgas nodarbinātības un darba ražīguma līmeni un vienlaikus efektīvi cīnoties pret nabadzību un sociālo atstumtību un veicinot sociālo kohēziju; tādēļ uzsver, ka, risinot sarunas par DFS, ir svarīgi nodrošināt pietiekamus budžeta noteikumus struktūrfondiem un ieguldījumu fondiem, jo īpaši atzīmējot, ka tie nodrošina lielāko daļu ieguldījumu tādās jomās kā nodarbinātība, inovācijas, ilgtspējīga attīstība, zemas oglekļa emisijas ekonomiks un atbalsts MVU;

4.

norāda, ka kohēzijas politika ir pierādījusi noturību krīzes apstākļos, pielāgojot savas programmas un finansēšanas instrumentus un tādējādi nodrošinot lielāku elastību, un sniedzot izšķirīgu devumu jomās, kurās ieguldījumi ir vajadzīgi ekonomikas modernizācijai un uzlabotai konkurētspējai, lai samazinātu ģeogrāfisko apstākļu izraisītas atšķirības;

5.

uzsver vairāku vietējo pašvaldību iestāžu nozīmi budžeta līdzsvara atgūšanā, uzturot publisko ieguldījumu līmeni un līdzfinansējot jaunus projektus, kā arī nodrošinot sviras efektu, jo īpaši situācijā, kad privāto ieguldījumu līmenis ir zems; uzsver to, ka lejupslīdes un vājas izaugsmes posmā ilgstpējīgs publiskais iepirkums un spēja piešķirt līdzfinansējumu un uzņemties saistības par ieguldījumiem ir būtiski, lai saglabātu izaugsmes potenciālu;

6.

pauž bažas par to, ka ieilgušie taupības pasākumi un stingrā ekonomikas pārvaldība, kas tika īstenota 2011. un 2012. gadā, radot lielāku spiedienu uz publisko budžetu un tā samazinājumu, var ierobežot vietējās politikas pasākumu, kas vērsti uz “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, apjomu;

7.

uzsver vajadzību atjaunot un uzlabot vietējo pašvaldību finansiālo spēju garantēt pietiekamu tehnisko atbalstu, jo īpaši īstenojot vietējā līmenī vadītus, sarežģītus un kopīgus projektus, lai nodrošinātu publiskos ieguldījumus programmām un projektiem, kuru mērķis ir palielināt ilgtspējīgu izaugsmi, apkarot sociālo atstumtību, atjaunot sociālo struktūru, sniegt pienācīgus sabiedriskos un veselības pakalpojumus un nodrošināt darbavietas, jo īpaši reģionālā un vietējā līmenī; norāda, ka uz īpašo papildu piešķīrumu attālākajiem reģioniem nevajadzētu attiecināt nelielu skaitu prioritāšu un to izmantot, lai kompensētu papildu izmaksas, kas saistītas ar LESD 349. pantā minētajām īpatnībām un grūtībām, ar kurām saskaras attālākie reģioni; turklāt norāda, ka īpašo papildu piešķīrumu drīkst arī izmantot, lai palīdzētu finansēt darbības atbalstu un izdevumus, ar ko sedz sabiedrisko pakalpojumu saistības un līgumus attālākajos reģionos;

8.

uzsver, ka ir vairāk jānostiprina vietējo un reģionālo iestāžu administratīvās spējas un jāpieliek pūles, lai samazinātu birokrātiju, kas skar arī šīs iestādes kā saņēmējas un ierobežo to spējas īstenot Eiropas Savienības finansētos projektus;

9.

aicina iestādes uzlabot spēkā esošos noteikumus, lai reģioni atsevišķās dalībvalstīs, kuras īpaši smagi skārusi finanšu krīze, varētu vēl vairāk uzlabot spēju apgūt strukturālos un kohēzijas fondus un tiktu novērsta paredzamā apropriāciju atcelšana lielā apjomā;

10.

prasa vēl vairāk vienkāršot noteikumus un palielināt elastību un pārredzamību struktūrfondu līdzekļu izlietojuma plānošanā un pārvaldībā, kas ļautu labāk īstenot projektus un ātrāk un atbilstošāk reaģēt uz sociālajām problēmām un apdraudējumiem;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas 2012. gada pārskatu par Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) publiskajām finansēm un jo īpaši nodaļu par fiskālo decentralizāciju ES, kurā uzsvērta fiskālās federācijas modeļa, kas paredz atbildību par nodokļu iekasēšanu un izdevumu pārvaldīšanu nodot vietējām pašvaldībām, pamatotība; aicina Komisiju nākamā gada paziņojumā par EMS publiskajām finansēm ietvert šādu nodaļu par vietējo pašvaldību publisko finanšu stāvokli un reformām;

12.

uzsver lielākas sinerģijas nepieciešamību starp valstu, vietējo pašvaldību un Eiropas publisko izdevumu budžetiem, skaidri nosakot dažādu budžeta iestāžu uzdevumus un atbildību ES, dalībvalsts un vietējās pašvaldības līmenī, tostarp skaidri nosakot un īsi izklāstot ES politikas un finansējuma intervences nozīmi un būtību, ievērojot maksājumu periodus, kas noteikti Maksājumu kavējumu direktīvā 2011/7/ES, ievērojot subsidiaritāti un vietējo un reģionālo pašvaldību iestāžu tiesības budžeta jomā (to nozīmi lēmumu pieņemšanā un pārbaudē), t. i., to demokrātisko pārskatatbildību kopienām, kas tās ievēlējušas, un nodrošinot katra pārvaldības līmeņa autonomiju prioritāšu un izdevumu noteikšanā; aicina Komisiju sniegt skaidru un konkrētu informāciju par to, kā būtu iespējams pastiprināt ES budžeta lomu ieguldījumu veicināšanā dažādos līmeņos;

13.

stingri atbalsta budžeta procesu lielāku pārredzamību un vienkāršošanu visos pārvaldības līmeņos (ietverot ES finansējuma avotu skaidru noteikšanu valsts un vietējo pašvaldību budžetos), kā arī datu pieejamības nodrošināšanu ES līmenī par ES finansēto programmu izdevumu profiliem reģionos (ciktāl tas ir iespējams), un skaidrojumus, kā prioritātes un finansējums ES, dalībvalstu un vietējo pašvaldību līmenī ir pielāgots apstiprinātajām ES līmeņa prioritātēm;

14.

uzsver, ka ir svarīgi pielāgoties pašreizējiem budžeta ierobežojumiem visā Eiropā, vienlaikus turpinot ieguldīt nākotnē; atgādina dalībvalstīm, ka uzdevums ir nevis tērēt vairāk, bet tērēt efektīvāk;

15.

atzinīgi vērtē to, ka finanšu instrumentu izmantošana kohēzijas politikā tiek paplašināta, ietverot visus tematiskos mērķus un visus Eiropas struktūrfondos un investīciju fondos ietilpstošos fondus; aicina Komisiju sagatavot detalizētu analīzi par izaugsmes ieguldījumu atbalstam paredzēto jauno finansēšanas avotu un līdzekļu, piemēram, vērtspapīru tirgus, riska dalīšanas instrumenta un inovatīvu finanšu instrumentu, izmantošanas iespējām; aicina Komisiju un Eiropas Investīciju banku (EIB) nākt klajā ar inovatīviem veidiem, kā finansēt vietējo un reģionālo pašvaldību ilgtermiņa ieguldījumus, tostarp piesaistot privāto kapitālu; uzsver EIB aizdevumu piešķiršanas shēmu īpaši būtisko nozīmi Eiropas nozīmes projektu finansēšanā un aicina nodrošināt labāku koordināciju un sinerģiju starp šīm shēmām un struktūrfondiem;

16.

uzsver iniciatīvas Jessica nozīmi, lai atbalstītu pilsētu ilgtspējīgu attīstību un ar finanšu inženierijas mehānismiem īstenotu pilsētu teritoriju atveseļošanu, un prasa pastiprināt šīs iniciatīvas izmantošanu turpmākajā plānošanas periodā;

17.

uzsver ietekmi, ko vietējās un reģionālās pašvaldības iestādes varētu īstenot, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus gudras, ilgtspējības un iekļaujošas izaugsmes jomā; atgādina partnerattiecību nozīmi starp centrālajām iestādēm un reģionālajām un vietējām iestādēm, nosakot prioritātes un sniedzot vajadzīgo līdzfinansējumu programmu īstenošanai kā priekšnoteikumu, lai ar ierobežotiem resursiem sasniegtu maksimālu rezultātu, cenšoties īstenot šos mērķus; šajā sakarībā uzsver, cik svarīgs ir sabiedrības virzītai vietējai attīstībai paredzētais jaunais instruments, kas ļautu vietēja līmeņa rīcības grupām izstrādāt un īstenot vietēja līmeņa gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas stratēģijas; aicina dalībvalstis pašreizējā plānošanas procesā nodrošināt šādas iespējas, lai izmantotu vietēju rīcības grupu lielo potenciālu inovāciju jomā; uzsver reģionālo un vietējo pašvaldības iestāžu nozīmi un attiecīgā gadījumā sociālo partneru un citu attiecīgu partneru ietekmi struktūrfondu līdzekļu plānošanā, izlietošanā, uzraudzībā un izvērtēšanā, kā arī partnerattiecību nolīgumu sagatavošanā, kas nodrošinātu labāku saikni starp ES, valstu, reģionālajām un vietējām stratēģijām;

18.

uzskata, ka katrā jomā ir jākoncentrējas uz nelielu skaitu prioritāšu; tomēr uzsver, ka ir vajadzīga elastība, lai dalībvalstis un reģioni varētu visefektīvāk strādāt kopēju mērķu sasniegšanai, vienlaikus ņemot vērā teritoriālās, ekonomiskās un sociālās īpatnības;

19.

atkārtoti stingri iebilst pret makroekonomisku nosacījumu ieviešanu kohēzijas politikā 2014.–2020. gadam, ar ko tiktu sodīti jau tā krīzes novājinātie reģioni un sociālās grupas, atceļot tiem domātos maksājumus un tādējādi, iespējams, neproporcionāli ietekmējot vairākas dalībvalstis un jo īpaši reģionus to centienos līdzsvarot publisko budžetu, un kas vienīgi vājinātu finanšu grūtībās esošas valstis un kavētu solidaritātes centienus, kuri ir īpaši svarīgi, lai saglabātu makroekonomisko līdzsvaru Savienībā; turklāt uzskata, ka šādu sodu varētu neizprast Eiropas sabiedrība un ka tas varētu palielināt neizticēšanos brīdī, kad iedzīvotājus jau ir smagi skārusi krīze un taupības politikas ietekme;

20.

uzskata, ka publiskā finansējuma ierobežojumu laikā papildināmības princips būtu jāpārskata, lai nodrošinātu saskaņotu piemērošanu ar Eiropas ekonomikas pārvaldības shēmu, un aicina diskutēt par šo jautājumu sarunās par kohēzijas politiku pēc 2013. gada;

21.

pieņem zināšanai SVF nesenos konstatējumus, saskaņā ar kuriem taupības pasākumi vājina valstis, kurās tie tiek piemēroti mehāniski; uzskata, ka pasaules novājinātās ekonomikas kontekstā valsts budžeta ātra konsolidācija rada slogu uz īstermiņa atveseļošanos, samazinot nodokļu ieņēmumus un līdz ar to vēl vairāk padziļinot deficītu; piekrīt SVF, ka ir jāliek uzsvars uz līdzsvara atjaunošanu starp konsolidāciju un izaugsmi un ne tikai attiecībā uz publisko finanšu konsolidāciju;

22.

atzinīgi vērtē vairāku dalībvalstu iesniegto priekšlikumu sarunās par DFS ietvert kontu pārskatīšanas klauzulu 2015. un 2016. gadā, kas ļautu palielināt kārtējo budžetu īpaši būtisku jomu, piemēram, jauniešu nodarbinātības un MVU, labā;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot visas elastības rezerves, ko nodrošina Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) preventīvie pasākumi, lai līdzsvarotu ienesīgu un ilgtspējīgu publisko ieguldījumu vajadzības ar fiskālās disciplīnas mērķiem; uzskata, ka tas būtu paveicams, neattiecinot Stabilitātes un izaugsmes pakta ierobežojumus uz kopējo struktūrfondu un Eiropas ieguldījumu valsts līdzfinansējuma līmeni vai arī, piemēram, aprēķinos saistībā ar paktu ņemot vērā valsts neto un nevis bruto pašfinansējuma vajadzības, t. i., nodokļu, ko piemēro faktiskajām izmaksām (īpaši ņemot vērā PVN), vajadzības, vai piemērojot atšķirīgu pielāgojumu diviem šo programmu finansējuma avotiem (Eiropas un valsts), ļaujot pilnībā izmantot Eiropas fondu līdzekļus programmas darbības pirmajos gados un pilnībā izmantot valsts avotu programmas darbības pēdējos gados, pieņemot, ka attiecīgā dalībvalsts tomēr panāks taustāmus rezultātus ar savu parādu līmeņa pārvaldības politiku;

24.

prasa Komisijai, lai publiskie izdevumi, ko saistībā ar struktūrfondu līdzfinansētajām programmām atbalsta dalībvalstis, netiktu ietverti strukturālajos, publiskajos vai asimilētajos izdevumos, kas tiek ņemti vērā partnerības nolīgumā Stabilitātes un izaugsmes pakta ievērošanas kontrolei tiktāl, cik tas attiecas uz pienākumu, kurš tieši izriet no papildināmības principa ievērošanas, kas ir īpaši būtisks princips kohēzijas politikā; tādēļ prasa, lai publiskie izdevumi saistībā ar struktūrfondu un investīciju fondu līdzfinansētu programmu īstenošanu tiktu pilnībā izslēgti no SIP strukturālā deficīta noteikšanas, jo tie ir izdevumi, kas paredzēti konkurētspējas, izaugsmes un darbavietu radīšanas atbalstam, jo īpaši jauniešiem paredzētu darbavietu izveidei;

25.

aicina Komisiju sniegt pārskatu par iespējamās rīcības apjomu pašreizējās ES fiskālās shēmas robežās, lai turpmāk pievērstos pašreizējo tēriņu un ieguldījumu nošķiršanas problēmai budžeta deficīta aprēķinos un tādējādi novērstu, ka publiskie ieguldījumi ar ilgtermiņa neto ieguvumiem tiek aprēķināti kā negatīvi;

26.

mudina Komisiju un dalībvalstis notiekošajās sarunās par Ekonomikas un monetārās savienības nākotni ņemt vērā visas elastības rezerves makroekonomikas pārvaldības shēmā, lai piesaistītu ienesīgus ieguldījumus, un jo īpaši jāpārvērtē ienesīgu publisko ieguldījumu nozīme Stabilitātes un izaugsmes pakta kontekstā, izslēdzot tos publiskos izdevumus, kas paredzēti struktūrfondu un investīciju fondu līdzfinansēto programmu īstenošanai ar izaugsmei labvēlīgu politiku, no budžeta uzraudzības noteikumiem Stabilitātes un izaugsmes paktā;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/35

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par zivsaimniecību un jo īpaši Rezolūcijas Nr. 66/68 157. punktu par industrializēto valstu saistībām pret vismazāk attīstītajām valstīm un mazajām salu jaunattīstības valstīm,

—

ņemot vērā 1995. gada Nolīgumu par ANO 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu saistībā ar transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību,

—

ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) Starptautisko rīcības plānu zvejas kapacitātes pārvaldībai (IPOA–Capacity), ko PLO Padome apstiprināja 2000. gada novembrī,

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 29. septembra Regulu (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju (NNN zveja) (1),

—

ņemot vērā FAO konferences 36. sesijā 2009. gada 22. novembrī apstiprināto FAO Nolīgumu par ostas valsts pasākumiem, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās zivsaimniecības politikas ārējo dimensiju (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 21. marta Kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz atjauninātu ES un Klusā okeāna valstu partnerību attīstības jomā” (3),

—

ņemot vērā Konvenciju par tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību Klusā okeāna rietumu un centrālajā daļā, kuras līgumslēdzēja puse ir ES kopš 2005. gada 25. janvāra saskaņā ar Padomes Lēmumu 2005/75/EK (4),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 22. maija Lēmumu 2006/539/EK par Konvencijas Amerikas Tropisko tunzivju komisijas (IATTC) stiprināšanai, kas izveidota ar Amerikas Savienoto Valstu un Kostarikas Republikas 1949. gada Konvenciju, noslēgšanu Eiropas Kopienas vārdā (5),

—

ņemot vērā Konvenciju par tāljūras zvejas resursu saglabāšanu un pārvaldību Klusā okeāna dienvidu daļā (6), kura Eiropas Savienības vārdā apstiprināta saskaņā ar Padomes Lēmumu 2012/130/ES (7) un ar kuru izveido Klusā okeāna dienvidu daļas reģionālās zvejniecības pārvaldības organizāciju (SPRFMO),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 15. februāra Lēmumu 2011/144/ES par partnerattiecību pagaidu nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Klusā okeāna valstīm, no otras puses (8),

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupu, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū 2000. gada 23. jūnijā (9) (Kotonū nolīgums),

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 215/2008 par Finanšu regulu, ko piemēro 10. Eiropas Attīstības fondam (10),

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Mikronēzijas Federatīvajām Valstīm par zveju Mikronēzijas Federatīvajās Valstīs (11),

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Kiribati Republiku, no otras puses (12),

—

ņemot vērā Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Savienību un Zālamana Salām (13),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 15. novembra Lēmumu par to trešo valstu paziņošanu, kuras Komisija uzskata par tādām, kuras varētu tikt noteiktas par nesadarbīgām trešām valstīm saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1005/2008, ar ko izveido Kopienas sistēmu, lai aizkavētu, novērstu un izskaustu nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju (14),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0297/2013),

A.

tā kā, lai saskaņotu politiku attīstības jomā, tā ES politika, kas ietekmē zvejniecību Klusā okeāna reģiona ĀKK valstīs – t. i., zvejniecību, tirdzniecību un attīstības politiku —, ir jāīsteno tā, lai šī politika sekmētu ilgtspējīgas zivsaimniecības attīstības mērķu sasniegšanu, kurus ir izvirzījušas Klusā okeāna reģiona ĀKK valstis; tā kā šāda pieeja ir jāiekļauj nākamajā Kotonū nolīguma atjauninātajā redakcijā vai instrumentos, kas varētu sekot minētajam nolīgumam;

B.

tā kā Eiropas Savienībai ir jācenšas saskaņot politiku attīstības jomā, pamatojoties uz LESD 208. panta 1. punktu, ar kuru saskaņā “politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”;

C.

tā kā Eiropas Savienība pēc Austrālijas ir otrā lielākā atbalsta sniedzēja šajā reģionā un piešķir atbalstu, izmantojot Eiropas Attīstības fondu (EAF), un tā kā, neraugoties uz to, ka zvejas resursi ir Klusā okeāna reģiona ĀKK valstu galvenais labklājības avots un vienīgais šo valstu kopīgais resurss, un lai gan Klusā okeāna rietumu un centrālās daļas valstis ir atkārtoti paudušas nolūku padarīt tunzivju zveju par šā reģiona sociālekonomiskās attīstības dzinējspēku, tikai 2,3 % no 10. EAF atbalsta ir paredzēti ar zvejniecību saistītām darbībām;

D.

tā kā pirms ar ES tiek risinātas sarunas par divpusējo un daudzpusējo tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu būtu jāveic ietekmes novērtējums, jo īpaši attiecībā uz jūras dzīvo resursu saglabāšanu un šādu nolīgumu ietekmi uz vietējiem iedzīvotājiem; tā kā šādiem divpusējiem un daudzpusējiem nolīgumiem ir jābalstās uz attiecīgo ietekmes novērtējumu secinājumiem;

E.

tā kā pašreizējās sarunās par ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (EPN) starp ES un ĀKK valstīm nolūkā pielāgot PTO noteikumiem vispārējo preferenču sistēmu, kas izriet no Kotonū nolīguma, zvejniecības produktiem ir izšķiroša nozīme gan attiecībā uz piekļuvi Eiropas tirgiem, gan resursiem, kā arī zvejniecības labas pārvaldības nodrošināšanā, lai panāktu ilgtspējīgu attīstību;

F.

apzinoties apdraudējumu, ko rada atkāpšanās no izcelsmes noteikumiem, kas paredzēti partnerattiecību pagaidu nolīgumam starp Eiropas Kopienu un Klusā okeāna valstīm pievienotā II protokola par izcelsmes noteikumiem 6. panta 6. punktā, un riskus, kas līdz ar to izriet no negodīgas konkurences Eiropas zvejniecības produktu tirgū;

G.

tā kā ES ir ieinteresēta veicināt attiecības ar šo Klusā okeāna reģionu un sadarboties, lai sasniegtu attīstības mērķi, par pamatu nosakot zvejas resursu saglabāšanu, zvejniecības ilgtspējīgas attīstības veicināšanu un zvejniecības pārvaldības pārredzamības sekmēšanu;

H.

tā kā gandrīz puse tunzivju visā pasaulē tiek nozvejotas Klusā okeāna rietumu un centrālajā daļā, no kurām 80 % tiek nozvejotas salu valstu ekskluzīvajās ekonomiskajās zonās (EEZ) un tikai 20 % – starptautiskajos ūdeņos;

I.

tā kā jaunākie krājumu novērtējumi, ko 2012. gadā veica WCPFC Zinātniskā komiteja, neliecina, ka pārmērīgi tiktu nozvejotas svītrainās tunzivis (Katsuwonus pelamis) vai dzeltenspuru tunzivis (Thunnus albacares) to parastajā zvejas teritorijā, taču liecina, ka pārmērīgi tiek nozvejotas lielacu tunzivis (Thunnus obesus); tā kā nopietnas bažas rada lielacu tunzivju mazuļu mirstība, ko izraisa zvejošana ar riņķvadiem, īpaši tiem, kuri saistīti ar zivju pievilināšanas ierīcēm;

J.

tā kā, lai gan Klusā okeāna reģionā ir panākti nelieli zvejas pārraudzības, novērošanas un uzraudzības uzlabojumi, ir konstatēts, ka seineru skaita pieaugums (galvenokārt no Āzijas un salu valstīm), zvejas piepūles palielinājums un nelegālā zveja apdraud šā reģiona resursu ilgtspējību;

K.

tā kā ar Eiropas Savienības pieeju zivsaimniecības jomā Klusā okeāna reģionā ir aktīvi jāatbalsta pašreizējie reģionālie centieni risināt jaudas pārpalikuma problēmu un uzlabot zvejas pārvaldību;

L.

tā kā Klusā okeāna reģionā tradicionāli pastāv reģionālās aģentūras un struktūras, kas pārvalda tunzivju zveju, piemēram, Klusā okeāna salu foruma zvejniecības aģentūra (FFA) un Nauru nolīguma pušu (PNA) apakšreģionālā struktūra;

M.

tā kā Nauru nolīguma puses 2008. gadā ieviesa kuģa zvejas dienu shēmu (VDS), mēģinot pārvaldīt piekļuvi PNA ūdeņiem, ierobežot zvejas piepūli šajos ūdeņos un palielināt zvejniecības radīto ieguvumu Klusā okeāna mazo salu jaunattīstības valstīs;

N.

tā kā pušu pārmērīga zvejas piepūle ir realitāte, līdz ar to WCPFC ietvaros notiek sarunas par jauniem saglabāšanas un pārvaldības pasākumiem turpmākajos gados, un tiek risināts jautājums par zvejas piepūles limitiem;

O.

tā kā ASV kopš 1988. gada ir daudzpusējs nolīgums ar Klusā okeāna valstīm un tā kā minētais nolīgums, par kuru pašlaik notiek atkārtotas sarunas, garantē piekļuvi aptuveni 20 % no zvejas dienu kopskaita šajā reģionā;

P.

tā kā kuģa zvejas dienu shēmai (VDS) ir jābūt pilnīgi pārredzamai, un tās noteikumi ir jāuzlabo un jāievēro visiem shēmas dalībniekiem, lai sasniegtu shēmas mērķus un nodrošinātu pilnīgu saderību ar pasākumiem, ko veic gan EEZ, gan tāljūrā;

Q.

tā kā ir sagaidāms, ka turpmākajos gados būtiski pieaugs tāljūras zvejas flotu izmaksas, ņemot vērā, ka šāda zveja ir būtisks reģiona valstu ienākumu avots; tā kā PNA ikgadējā sanāksmē tika noteikts, ka 2014. gadā zvejas dienas minimālās izmaksas ir USD 6 000;

R.

tā kā ES – tostarp ar Klusā okeāna reģiona valstīm – parakstīto partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē pamatā tradicionāli ir bijis kuģu skaita ierobežojums, nosakot indikatīvo tilpību tonnās, un līdz ar to ir radusies neatbilstība, kas izriet no PNA valstu ieviestās VDS un vēlmes šo shēmu attiecināt uz partnerattiecību nolīgumiem ar ES;

S.

tā kā pienācīgi izstrādāta un pareizi ieviesta kuģa zvejas dienu shēma var būt līdzeklis, ar ko novērst turpmāku zvejas piepūles pieaugumu šajā reģionā;

T.

tā kā Eiropas Savienība attiecībās ar trešām valstīm ir izveidojusi sadarbību un atbilstību prasībām NNN zvejas izskaušanas jomā, kas ir priekšnoteikums partnerattiecību nolīgumu noslēgšanai zivsaimniecības nozarē; tā kā Regulas (EK) Nr. 1005/2008 par NNN zvejas izskaušanu 38. panta 9. punktā ir noteikts, ka Komisija neuzsāk sarunas, kuru gaitā paredzēts noslēgt zvejniecības nolīgumus, ar tām valstīm, kas nesadarbojas šajā jomā;

U.

tā kā EPN ir jāiekļauj īpaša atsauce uz regulas par NNN zvejas izskaušanu īstenošanu, nevis vienkārši vispārējs formulējums par nepieciešamību izskaust NNN zveju, un šāds nolīgums nav jāslēdz ar tām trešām valstīm, kas ir noteiktas kā “nesadarbīgas valstis”;

V.

tā kā Komisija 2012. gada 15. novembra lēmumā kā NNN regulas nozīmē iespējami nesadarbīgas valstis cita starpā ir noteikusi Fidži un Vanuatu, jo šīs valstis nav ieviesušas preventīvus pasākumus un sodus kuģiem, kas zvejo ar šo valstu karogiem un nodarbojas ar NNN zveju, kā arī nav ieviesti ieteikumi, ko sniegušas reģionālās zivsaimniecības organizācijas;

W.

tā kā vēsturiski Eiropas seineru flote zvejo galvenokārt Klusā okeāna centrālajā daļā – gan starptautiskajos ūdeņos, gan Kiribati EEZ, kā arī Tuvalu, Tokelau un Nauru EEZ saskaņā ar privātā sektora līgumiem;

X.

tomēr, tā kā papildus partnerattiecību nolīgumam zivsaimniecības nozarē ar Kiribati ES ir arī apspriedusi šādus nolīgumus ar atsevišķām Klusā okeāna rietumu daļas valstīm, taču šie nolīgumi nav stājušies spēkā, jo nolīgumu ar Mikronēzijas Federatīvajām Valstīm neratificēja to parlaments un no 2012. gada ir apturētas sarunas par nolīguma atjaunošanu ar Zālamana salām;

Y.

tā kā Eiropas Komisija ir pabeigusi sākotnējos novērtējumus attiecībā uz Kuka salām un Tuvalu, lai sāktu sarunas par zivsaimniecības nolīgumiem ar šīm valstīm, un tā kā ir parakstīti attiecīgie saprašanās memorandi kā pirmie pasākumi, lai Padomei pieprasītu sarunu pilnvaras;

Z.

tā kā Eiropas Ārējās darbības dienestā līdz šim nebija amatpersonas, kas Fidži delegācijā būtu atbildīga par zivsaimniecības jautājumiem,

1.

mudina Komisiju nodrošināt saskaņu starp visām Savienības politikas jomām, kas attiecas uz Klusā okeāna reģionu, kā tas prasīts LESD 208. pantā, jo īpaši zivsaimniecības, tirdzniecības un attīstības jomā, un mudina palielināt sinerģijas potenciālu, lai panāktu daudzpusēju ietekmi, kas palielina priekšrocības gan Klusā okeāna reģiona valstīm, gan ES dalībvalstīm, vienlaikus sekmējot starptautisko dimensiju, palielinot ES stratēģisko klātbūtni, vairojot ES ietekmi Klusā okeāna rietumu un centrālajā daļā un veicinot Klusā okeāna resursu ilgtspējīgu izmantošanu;

2.

uzskata, ka pēc Kotonū nolīguma termiņa beigām turpmākajās attiecībās ar Klusā okeāna ĀKK valstīm zivsaimniecības stratēģijai jābūt orientētai uz reģioniem, stiprinot ES pozīcijas un nozīmi Klusā okeāna rietumu un centrālajā daļā;

3.

aicina Komisiju nodrošināt, ka 11. EAF tiek ņemta vērā šī stratēģija, kā arī atspoguļota iespēja procentuāli palielināt nozaru atbalstu zvejnieku kopienu vajadzībām (tostarp sekmējot to ieguldījumu vietējā nodrošināšanā ar pārtiku), un aicina izveidot zivsaimniecības infrastruktūru lomu izkraušanai un pārstrādei uz vietas, jo zvejniecība ir viens no svarīgākajiem šā reģiona ekonomikas resursiem;

4.

atzinīgi vērtē amata izveidi ES delegācijā Fidži, kas būs īpaši paredzēts zivsaimniecības jautājumiem, un cer, ka tas palīdzēs izveidot pastāvīgu un īpašu saikni ar šā reģiona valstīm zvejniecības jomā;

5.

prasa arī nodrošināt labāku koordināciju un papildināmību ar citiem dalībniekiem reģionā attīstības palīdzības jomā saskaņā ar Kērnsas 2009. gada augusta līgumu; atzinīgi vērtē 2012. gada 12. jūnijā notikušo ES un Klusā okeāna salu foruma ministru otro sanāksmi, kas nostiprināja politisko dialogu starp ES un Klusā okeāna reģiona valstīm, jo īpaši zivsaimniecības un attīstības jomā, tādējādi nodrošinot ES un šā reģiona valstu pasākumu efektivitāti minētajās jomās;

6.

uzsver, ka tāljūras zvejas flotēm sadarbībā ar Klusā okeāna reģiona valstīm ir jāsekmē tropisko tunzivju krājumu nozvejas samazināšana, tostarp būtiski samazinot lielacu tunzivju mazuļu mirstību, jo šo zivju krājumiem ir liela ekonomiskā nozīme reģionā un tās pašlaik tiek pārzvejotas;

7.

uzsver, cik būtiski ir izstrādāt zvejas stratēģiju Klusā okeāna rietumu un centrālajai daļai, ņemot vērā šā reģiona svarīgumu no zivsaimniecības viedokļa un vērtību, kādu tas kā resurss nodrošina Savienības flotei un zivju pārstrādes rūpniecībai, kā arī šāda stratēģija nodrošinātu juridisko noteiktību kuģiem, kuri darbojas šajā reģionā;

8.

norāda, ka ES stratēģija par piekļuvi šā reģiona valstu EEZ resursiem, pamatojoties uz sadarbības nolīgumiem zivsaimniecības nozarē, nav darbojusies pareizi (izņemot attiecībā uz Kiribati), un uzskata, ka ir vajadzīgs jauns satvars ciešu un izdevīgu attiecību nodrošināšanai starp dažādajām iesaistītājām pusēm nolūkā atjaunot un konsolidēt šos nolīgumus;

9.

norāda, ka daļa problēmu izriet no tā, ka ES ir neveiksmīgi risinājusi sarunas ar valstīm Klusā okeāna rietumu daļā, kurā atrodas Zālamana salu un Mikronēzijas Federatīvo Valstu EEZ, nevis centusies strādāt ar valstīm Klusā okeāna centrālajā daļā, kurā tradicionāli ir zvejojusi Savienības seineru flote;

10.

ļoti atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir pabeigusi sākotnējos novērtējumus attiecībā uz Kuka salām un Tuvalu, lai sāktu sarunas par partnerattiecību nolīgumiem zivsaimniecības nozarē ar šīm valstīm, un ka ir parakstīti attiecīgie saprašanās memorandi kā pirmie pasākumi, lai Padomei pieprasītu sarunu pilnvaras;

11.

uzskata, ka šī jaunā sarunu risināšanas pieeja labāk atbilst reģionālajai stratēģijai, ko īstenot vairākkārt prasījis Parlaments, jo īpaši attiecībā uz tālu migrējošo sugu zveju; aicina Komisiju nodrošināt saskaņu ar WCPFC noteikumiem gadījumā, ja notiek sarunas starp PNA pusēm un citām Klusā okeāna ĀKK valstīm;

12.

norāda, ka ar ES pieeju Klusā okeāna reģionam ir jāpalīdz jaunattīstības valstīm un jo īpaši mazo salu jaunattīstības valstīm, lai tās saņemtu lielākas priekšrocības, ko nodrošina transzonālo un tālu migrējošo zivju krājumu ilgtspējīga izmantošana, kā arī jāstiprina reģionālie centieni ilgtspējīgi saglabāt šādus krājumus un pārvaldīt to zveju, kā tas tika aicināts UNFSA pārskatīšanas konferencē;

13.

pauž bažas par NNN zveju šajā apgabalā, un, lai gan atzīst, ka ir panākti zināmi uzlabojumi zvejniecības pārvaldībā, uzskata, ka progress joprojām ir nepietiekams, jo īpaši attiecībā uz pamatinstrumentu ieviešanu nolūkā izskaust NNN zveju;

14.

aicina Komisiju EPN nosacījumos, kas tiek apspriesti ar Klusā okeāna valstīm, iekļaut skaidru atsauci uz Regulu (EK) Nr. 1005/2008 (NNN regula);

15.

aicina ĀKK valstis arī turpmāk aktīvi piedalīties reģionālajās zvejniecības pārvaldības organizācijās, kā arī regulāri informēt savu valstu pilsonisko sabiedrību un sociāli profesionālās organizācijas par zivsaimniecības jomā pieņemtajiem lēmumiem;

16.

aicina Komisiju nodrošināt iespēju izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, ar ko reglamentēt ES flotes piekļuvi šo valstu EEZ, pamatojoties uz reģionālu pamatnolīgumu starp ES un Klusā okeāna rietumu un centrālās daļas valstīm, kurš tiktu noslēgts ar Zivsaimniecības foruma aģentūru (FFA) un kurā kā galvenie tiktu ietverti šādi aspekti:

17.

uzsver, ka šā procesa pēdējā posmā galvenā uzmanība ir jāpievērš tieši reģioniem, t. i., jānoslēdz daudzpusējs sadarbības nolīgums zivsaimniecības nozarē ar EPN parakstītājām valstīm, kas Savienības flotei ļautu piekļūt šo valstu EEZ;

18.

iesaka Komisijai ņemt vērā šo zivsaimniecības stratēģiju Klusā okeāna reģionā, kā arī salu valstu īpatnības, pārskatot Kotonū nolīgumu;

19.

uzsver, ka Parlamentam saskaņā ar LESD noteikumiem ir jābūt pienācīgi iesaistītam divpusēju nolīgumu izstrādes un apspriešanas procesā un to darbības ilgtermiņa pārraudzībā; prasa, lai Parlamentu tāpat kā Padomi nekavējoties un pilnībā informētu visos ar partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē saistītās procedūras posmos saskaņā ar LESD 13. panta 2. punktu un 218. panta 10. punktu; atgādina savu pārliecību par to, ka Parlamentam ir jābūt pārstāvētam Apvienotās komitejas sanāksmēs, kas paredzētas zivsaimniecības nolīgumos, un prasa, lai šajās sanāksmēs kā novērotāji piedalītos arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tostarp ES un trešo valstu zivsaimniecības nozares pārstāvji;

20.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/41

—

ņemot vērā 1982. gada 10. decembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS),

—

ņemot vērā 1995. gada Nolīgumu par Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību,

—

ņemot vērā Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu, ko FAO konference pieņēma 1995. gada oktobrī,

—

ņemot vērā Konvenciju par Melnās jūras aizsardzību pret piesārņojumu, ko parakstīja 1992. gada aprīlī Bukarestē,

—

ņemot vērā Konvenciju par Vidusjūras reģiona jūras vides un piekrastes aizsardzību un tās protokolus, ko parakstīja 1976. gada februārī Barselonā un grozīja 1995. gada jūnijā Barselonā,

—

ņemot vērā Melnās jūras vides aizsardzības un sanācijas stratēģisko rīcības plānu, ko pieņēma 2009. gada aprīlī Sofijā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (1),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas un integrētās piekrastes pārvaldības sistēmu (COM(2013)0133),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes […] Regulas (ES) Nr. […]/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku (2) [VII daļu – ārpolitika],

—

ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 13. septembra rezolūciju par Melnās jūras zvejniecības pašreizējo un turpmāko pārvaldību (4),

—

ņemot vērā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās zivsaimniecības politikas ārējo dimensiju (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575),

—

ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par integrēto jūrniecības politiku (IJP) – sasniegtā progresa novērtēšanu un jauniem uzdevumiem (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 11. septembra paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam “Ceļā uz integrētu jūrniecības politiku labākai pārvaldībai Vidusjūras reģionā” (COM(2009)0466),

—

ņemot vērā Eiropas kaimiņattiecību politiku un ar to saistītos finansēšanas instrumentus,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Zināšanas par jūru 2020 – jūras dati un novērojumi pārdomātai un ilgtspējīgai izaugsmei” (COM(2010)0461),

—

ņemot vērā EKPI pārrobežu sadarbības programmu “Vidusjūras baseins” 2007.–2013. gadam, ko Komisija pieņēma 2008. gada 14. augustā,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. septembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošas iespējas” (COM(2012)0494),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0288/2013),

A.

tā kā līdz 2025. gadam urbanizācijas līmenis Vidusjūras reģionā var sasniegt 60 %, trešajai daļai iedzīvotāju koncentrējoties piekrastes teritorijās, tādējādi dubultojot pieprasījumu pēc ūdens un zivju resursiem;

B.

tā kā Vidusjūrā notiek 30 % no pasaules jūras satiksmes;

C.

tā kā Vidusjūrai un Melnajai jūrai no okeanogrāfijas, zvejniecības, vides un sociāli ekonomiskā viedokļa ir īpašas iezīmes;

D.

tā kā jūras un piekrastes teritoriju pārvaldība ir sarežģīta un tajā ir iesaistītas dažādas privātā un valsts sektora iestādes;

E.

tā kā Vidusjūras un Melnās jūras baseiniem ir ļoti zems ūdens apmaiņas līmenis (attiecīgi 80–90 un 140 gadu), un tāpēc tās ir ārkārtīgi jutīgas pret jūras piesārņojumu;

F.

tā kā aptuveni 75 % Vidusjūras zivju krājumu tiek izmantoti pārmērīgi,

G.

tā kā tiesiskais regulējums, kas reglamentē kuģu piekļuvi valstu zvejniecībai, ir atšķirīgs atkarībā no kuģa valstiskās piederības,

1.

pauž bažas par lielāku konkurenci uz samazinātiem zivju krājumiem un jūras resursiem, kas var novest pie reģionāliem saspīlējumiem un iespējamiem piekrastes valstu strīdiem par jūras teritorijām; šajā sakarībā aicina palielināt centienus reģionālajā, valstu un ES līmenī pastiprināt regulējumu, kas nosaka piekļuvi resursiem;

2.

mudina visas piekrastes valstis pastiprināt centienus, lai panāktu, ka tiek izbeigta pārzveja Vidusjūrā un Melnajā jūrā, jo zivju krājumu izsīkšana palielina konfliktu iespēju šajā reģionā;

3.

ir pārliecināts, ka miermīlīgs konfliktu risinājums attiecībā uz jūras teritorijām un jūras robežu noteikšanu saskaņā ar dalībvalstu un trešo valstu tiesībām un pienākumiem, kas paredzēti ES un starptautiskajās tiesībās, jo īpaši ANO Jūras tiesību konvencijā, ir okeānu labas pārvaldības būtisks aspekts;

4.

uzskata, ka jūras vides pārvaldībai Vidusjūrā un Melnajā jūrā ir vajadzīga lielāka politiskā kohēzija un sadarbība starp attiecīgajām piekrastes valstīm; uzsver divpusējās sadarbības un starptautisko nolīgumu svarīgo lomu, jo vairums Melnās jūras un Vidusjūras reģiona valstu nav ES dalībvalstis un tām nav pienākuma ievērot ES tiesību aktus;

5.

atzinīgi vērtē Komisijas nozīmi stabilāka un strukturētāka dialoga vecināšanā ar valstīm, kas nepieder pie Eiropas Savienības un robežojas ar Vidusjūru un Melno jūru, par kopēju zivju krājumu apsaimniekošanu šajos baseinos; mudina Komisiju, izmantojot reģionālu pieeju, palielināt centienus šā mērķa sasniegšanai;

6.

uzskata, ka jūras vides apsaimniekošana Vidusjūras un Melnās jūras reģionos sniedz starptautisku attiecību un efektīvas reģiona pārvaldības iespējas;

7.

uzsver, ka konkurence par samazinātajiem zivju krājumiem un jūras resursiem var kļūt par iemeslu konfliktiem ar trešām valstīm; mudina ES un dalībvalstis sadarboties, lai kopīgi garantētu piekrastes un teritoriālo ūdeņu, ekskluzīvu ekonomikas zonu (EEZ), kontinentālā šelfa un jūras infrastruktūras, un jūras resursu uzraudzību, kontroli, drošību un drošumu; norāda, ka ES šim jautājumam jāpievērš lielāka uzmanība un jācenšas novērst starptautiskus konfliktus;

8.

mudina ES izmantot savus diplomātiskos resursus, lai veicinātu dialogu starp dalībvalstīm un trešām valstīm un nodrošinātu, ka tās ievēro ES kopējās zivsaimniecības politikas principus, un uzraudzītu, kā tiek pildīti tās noteikumi; uzsver, ka jo īpaši tām valstīm, kas kandidē uz pievienošanos ES, ir jāievēro ES zivsaimniecības politikas principi, kā arī attiecīgās ES un starptautiskās tiesības, ko piemēro zvejas darbībām;

9.

norāda, ka no 21 Vidusjūras reģiona valsts trīs valstis nav parakstījušas un nav ratificējušas UNCLOS; pieprasa, lai Komisija mudina valstis, jo īpaši ES kandidātvalstis, pievienoties konvencijai un īstenot ANO Jūras tiesību konvencijas principus kā ES jūrlietu tiesiskā regulējuma neatņemamu daļu;

10.

aicina Komisiju un trešās valstis pieņemt reģionālu pieeju zivju saglabāšanai un zvejniecībai Vidusjūras un Melnās jūras ūdeņos, ņemot vērā zvejniecības pārrobežu dimensiju un dažu zivju sugu migrāciju; šajā sakarībā uzsver Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) lielo nozīmi godīgas konkurences nosacījumu nodrošināšanā un – kā reģionālajam forumam – ilgtspējīgas zvejniecības nodrošināšanā Melnajā jūrā;

11.

uzsver vajadzību aizsargāt vidi un nodrošināt ilgtspējīgu attīstību šajos baseinos, kā arī palielināt centienus pārvaldīt un kontrolēt jūras vidi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām – jo īpaši ar UNCLOS —, tādējādi veicinot piekrastes zonu un jūras vides pastiprinātu aizsardzību;

12.

uzskata, ka integrētajai jūrniecības politikai un jo īpaši jūras teritoriālajai plānošanai var būt centrālā loma, novēršot konfliktus ES dalībvalstu starpā, kā arī trešās valstīs;

13.

mudina dalībvalstis ieviest integrētu piekrastes zonas pārvaldību un jūras darbību plānošanu – piekrastes vēja ģeneratoru darbību, zemūdens kabeļu un cauruļvadu izbūvi, jūras transportu, zivsaimniecību un akvakultūru un krājumu palielināšanas zonu izveidi – zilās izaugsmes stratēģijas ietvaros un saskaņā ar pastāvošajiem nolīgumiem ar kaimiņvalstīm, ieskaitot trešās valstis, kas atrodas pie tās pašas reģiona jūras;

14.

mudina izveidot jūras zonas, jo īpaši ekskluzīvas ekonomikas zonas un aizsargājamās jūras teritorijas, kas ne tikai palīdzēs saglabāt zvejniecību un uzlabot tās pārvaldību ārpus teritoriālajiem ūdeņiem, bet arī veicinās ilgtspējīgus zivju resursus, sekmēs kontroli un cīņu pret NNN (nelegālu, nereģistrētu un neregulētu) zveju, kā arī uzlabos jūras vides apsaimniekošanu šajos baseinos; uzsver, ka ES šajā jautājumā jāsniedz dalībvalstīm pienācīgi norādījumi, koordinācija un atbalsts;

15.

aicina Komisiju izskatīt šos jautājumus, lai nodrošinātu attiecīgo ES politikas jomu saskaņu, jo īpaši kopējās zivsaimniecības politikas un integrētās jūrniecības politikas saskaņu, un veicināt šo saskaņu un vienādus konkurences apstākļus gan ES ietvaros, gan ar kaimiņvalstīm, izmantojot uzlabotu sadarbību un dialogu;

16.

uzsver zivju krājumu novērtēšanas nozīmi un aicina zinātniskos institūtus abos baseinos ciešāk sadarboties, tostarp apmainoties ar zinātniskiem datiem un informāciju; uzskata, ka ES ir jāveicina, jāstimulē un jāatvieglo ES zinātnieku grupu, kā arī viņu kolēģu no iesaistītajām valstīm, kas nepieder pie ES, sadarbība un kopīgs darbs; šajā sakarībā atzinīgi vērtē iniciatīvu “Zināšanas par jūru 2020”, kas vērsta uz to, lai datus par jūras vidi darītu plaši pieejamus potenciāli ieinteresētajām pusēm, ieskaitot valsts, rūpniecības, izglītības un pētniecības iestādes un pilsonisko sabiedrību;

17.

aicina pastiprināt zvejas darbību uzraudzības, kontroles un novērošanas sistēmu integrētā perspektīvā uzlabot ekosistēmas aizsardzību abos baseinos saskaņā ar ES un starptautiskajām tiesībām, jo īpaši UNCLOS, tādējādi ilgtermiņā veicinot ilgtspējīgu zivju krājumu izmantošanu un efektīvāk apkarojot NNN zveju;

18.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/45

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 3., 6. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 153., 191., 207. un 218. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 12., 21., 28., 29., 31. un 32. pantu,

—

ņemot vērā 2012. gada 25. jūnija ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju,

—

ņemot vērā 2001. gada 23. novembra protokolu par Ķīnas Tautas Republikas pievienošanos Pasaules Tirdzniecības organizācijai,

—

ņemot vērā 2012. gada 23. maija rezolūciju par iespējamu līdzsvara trūkumu ES un Ķīnas tirdzniecībā (1) un Ārpolitikas ģenerāldirektorāta 2011. gada jūlija ziņojumu par tirdzniecību un ekonomiskajām attiecībām ar Ķīnu,

—

ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām (2),

—

ņemot vērā vispārēji pieņemtos principus un prakses (GAPP) jeb tā dēvētos Santjago principus, ko 2008. gada oktobrī pieņēma Starptautiskā Valūtas fonda starptautiskā darba grupa valsts ieguldījumu fondu jautājumos,

—

ņemot vērā kopīgo paziņojumu, ko pieņēma ES un Ķīnas 13. augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika Briselē 2012. gada 20. septembrī,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612) un Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūciju par jaunu Eiropas tirdzniecības politiku atbilstīgi stratēģijai “Eiropa 2020” (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 13. decembra rezolūciju par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par turpmāko Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūcijas par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (6), cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (7) un starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā (8),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES un Ķīna – ciešāki partneri, arvien lielāki pienākumi” (COM(2006)0631) un tam pievienoto politikas dokumentu par ES un Ķīnas tirdzniecību un ieguldījumiem – konkurence un partnerība (COM(2006)0632),

—

ņemot vērā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) lomas pastiprināšanu starptautiskajā tirdzniecībā (9),

—

ņemot vērā Parlamenta neseno lēmumu, ar ko ieguves un mežistrādes nozarēs nosaka publicēšanas prasības par valdībām veiktajiem maksājumiem (10),

—

ņemot vērā ES un Ķīnas kopējo lēmumu, kas pieņemts 2012. gada februārī Pekinā notikušajā ES un Ķīnas 14. samitā, uzsākt sarunas par divpusēju ieguldījumu nolīgumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā ES un Ķīnas savstarpējā tirdzniecība pēdējo trīs dekāžu laikā ir strauji un nepārtraukti pieaugusi, 2012. gadā sasniedzot maksimālo kopējo tirdzniecības apjomu EUR 433,8 miljardu apmērā, un tā kā kopš 1997. gada divpusējā tirdzniecībā pastāv līdzsvara trūkums par labu Ķīnai; tā kā tirdzniecības deficīts 2012. gadā sasniedza EUR 146 miljardus salīdzinājumā ar EUR 49 miljardiem 2000. gadā;

B.

tā kā 2011. gadā ES ārvalstu ieguldījumu apjoms Ķīnā bija EUR 102 miljardi, savukārt Ķīnas ārvalstu ieguldījumu apjoms Eiropas Savienībā tajā pašā gadā bija EUR 15 miljardi; tā kā 2006. gadā Ķīnas ārvalstu ieguldījumu apjoms Eiropas Savienībā bija tikai EUR 3,5 miljardi;

C.

tā kā ar Lisabonas līgumu Savienībai tika piešķirta ekskluzīva kompetence attiecībā uz tiešajiem ārvalstu ieguldījumiem (FDI);

D.

tā kā 26 ES dalībvalstis ir noslēgušas ar Ķīnu individuālus divpusējus ieguldījumu nolīgumus, kuri ir spēkā; tā kā ES vēl nav izstrādājusi noturīgu ilgtermiņa rūpniecības politiku, kas noteiktu ES aktīvās un pasīvās intereses tās jaunās ārvalstu ieguldījumu politikas jomā;

E.

tā kā, lai arī darbaspēka izmaksas pēdējo gadu laikā ir pieaugušas par 10 % gadā, attiecībā uz ieguldījumiem Ķīna joprojām ir viena no trijiem galvenajiem tirgiem pasaulē;

F.

tā kā attīstības mērķi, kas izklāstīti attiecīgi Ķīnas 12. piecgades plānā un stratēģijā “Eiropa 2020”, atbilst daudzām kopīgām interesēm un kopējiem izaicinājumiem; tā kā augstāks integrācijas un savstarpējas tehniskās apmaiņas līmenis starp ES un Ķīnas tautsaimniecībām varētu radīt sinerģiju un abpusējas priekšrocības;

G.

tā kā privātajiem un valsts uzņēmumiem vajadzētu būt vienlīdzīgos konkurences apstākļos;

H.

tā kā šis ieguldījumu nolīgums ir pirmais, par kuru ES saskaņā ar savu vispārējo kompetenci veiks sarunas pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā; tā kā sarunas par šo ieguldījumu nolīgumu, tostarp piekļuvi tirgum, var radīt gan lielu interesi, gan iespējamas bažas sabiedrībā un tādēļ tās būtu jāveic, ievērojot augstāko iespējamo pārredzamības līmeni, lai nodrošinātu nepieciešamo parlamentāro uzraudzību, tādējādi izpildot vienu no priekšnosacījumiem, lai Eiropas Parlamenta sniegtu nepieciešamo piekrišanu sarunu rezultātiem;

I.

tā kā ieguldītājiem ir jāievēro gan uzņēmējas valsts tiesību akti, gan jebkura tāda nolīguma noteikumi, kas noslēgts starp ES un Ķīnu, tiklīdz tas stājas spēkā, lai pilnībā izmantotu labāko iespējamo aizsardzību saviem ieguldījumiem;

J.

tā kā dažu sociālo un darba pamattiesību, kā arī vides standartu, kuri tomēr ir starptautiski atzīti, vāja īstenošana vai neīstenošana Ķīnā ir viens no cēloņiem pašreizējam līdzsvara trūkumam tirdzniecības plūsmā starp ES un Ķīnu un plašākas ieguldījumu attiecības šādu līdzsvara trūkumu var pastiprināt vēl vairāk, ja netiek panākts progress minēto tiesību un standartu īstenošanā; tā kā šim ieguldījumu nolīgumam tāpēc nevajadzētu izraisīt turpmāku sociālo un vides standartu pazemināšanu Ķīnā, bet tam kā priekšnosacījumam līdzsvarotākām un abpusēji izdevīgām tirdzniecības un ieguldījumu attiecībām gluži pretēji būtu jāveicina uzlabojumi šajā jomā;

K.

tā kā ieguldījumu nolīgumā būtu jāiekļauj arī noteikumi par ieguldītāja pienākumiem, tostarp attiecībā uz arodbiedrību un citu darba tiesību ievērošanu, pārredzamību un vides aizsardzību, kā noteikts katras puses tiesību aktos, un tas būtu jāslēdz atbilstoši Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) noteikumiem un citiem saistītajiem starptautiskajiem nolīgumiem un pamatkonvencijām, ko puses parakstījušas un ratificējušas; tā kā ieguldījumu nolīgumiem nebūtu jāaptver ieguldījumi īpaši izveidotās zonās, kas ļauj apiet darba tiesības un standartus un citu tiesību aktu prasības;

L.

tā kā ieguldījumus, kas veikti saskaņā ar šo divpusējo ieguldījumu nolīgumu, nevajadzētu izmantot eksportam uz ES paredzētajām precēm, kuras ražotas piespiedu darba nometnēs, piemēram, nometnēs, kas izveidotas piespiedu pāraudzināšanas darbu sistēmas ietvaros un plašāk pazīstamas ar nosaukumu Laogai;

M.

tā kā Komisija un Padome ir apņēmušās nodrošināt, ka ES ieguldījumu politikā tiek ņemti vērā Savienības ārējās darbības principi un mērķi, tostarp cilvēktiesības, un ir apņēmušās to nodrošināt no 2013. gada;

N.

tā kā, ņemot vērā, ka ieguldījumu nolīgums ar Ķīnu būtiski uzlabos ES un Ķīnas ekonomiskās attiecības, tam būtu arī jāveicina ES un Ķīnas politiskā dialoga uzlabošanās, jo īpaši, tādos jautājumos kā cilvēktiesības – efektīva un uz rezultātiem vērsta cilvēktiesību dialoga ietvaros – un tiesiskums, lai politiskās un ekonomiskās attiecības uzturētu paralēli un saskaņā ar stratēģiskās partnerības principu;

O.

tā kā ieguldītājiem un ieguldījumiem būtu jāorientējas uz to, lai ar to pārvaldības politiku un praksi tiktu sekmēti uzņēmēju valstu un to vietējo valdības līmeņu attīstības mērķi, kur notiek ieguldījumu veikšana,

1.

atzinīgi vērtē ES un Ķīnas ekonomisko attiecību uzlabošanu; aicina ES un Ķīnu sekmēt līdzsvarotas attiecības, kuru pamatā ir partnerība, regulārs augsta līmeņa dialogs un abpusējs izdevīgums, nevis iesaistīties konfrontējošā konkurencē;

2.

norāda, ka Ķīnai, kura kopš 2001. gada ir pievienojusies PTO, būtu vairāk jāuzsver virzība uz tirdzniecības liberalizāciju un tās tirgus atvēršanu, lai nodrošinātu vienlīdzīgākus konkurences apstākļus, un būtu jāpaātrina to mākslīgo šķēršļu novēršana, ar kuriem uzņēmumi saskaras piekļuvē Ķīnas tirgum;

3.

norāda, ka Eiropas uzņēmēji pauž nožēlu par to, ka Ķīnas tirgū pastāv vairāki ar tarifiem saistīti un ar tiem nesaistīti šķēršļi, piemēram, daži diskriminācijas veidi pret ārvalstu uzņēmējiem, tarifu sistēmas sarežģītība un tehniskie šķēršļi tirdzniecībai;

4.

atzinīgi vērtē tirgus piekļuves iekļaušanu sarunu pilnvarās; uzskata, ka Ķīnas puses sniegtajai pārliecībai par to, ka jautājums par piekļuvi tirgum būs iekļauts sarunās, vajadzētu būt priekšnosacījumam to uzsākšanai;

5.

uzsver vajadzību sarunu procesā skaidri iekļaut gan ārvalstu tiešos ieguldījumus, gan portfeļieguldījumus;

6.

norāda, ka Ķīnas uzņēmēji uzskata, ka Savienībā kopumā ir stabila ieguldījumu vide, tomēr šie uzņēmumi pauž nožēlu par, viņuprāt, joprojām pastāvošajām ES eksporta subsīdijām Eiropas lauksaimniecības produktiem un to, ka attiecībā uz piekļuvi ES tirgum pastāv daži tirdzniecības šķēršļi, piemēram, tehniski tirdzniecības šķēršļi un barjeras, kas izveidotas, lai bloķētu trešo valstu ieguldījumus dažās dalībvalstīs, un norāda uz to, ka minētie uzņēmumi prasa novērst vēl pastāvošos nepamatotos šķēršļus un atvieglot ieguldījumu veikšanu dalībvalstīs; tomēr atgādina, ka Ķīnā nesen ir izveidots drošības pārskata mehānisms ārvalstu ieguldījumu pārbaudei un ka šādu mehānismu izmantošanai abām pusēm var būt likumīgi iemesli; norāda, ka ES un Ķīnai var būt pamatotas bažas par drošību, kas attaisno pilnīgu vai daļēju īslaicīgu vai ilgtermiņa ārvalstu ieguldījumu aizliegumu dažās nozarēs;

7.

norāda, ka pašlaik galvenais atļautais ārvalstu uzņēmumu darbības uzsākšanas veids Ķīnā ir kopuzņēmuma mehānisms, kurš bieži ir saistīts ar stratēģisku tehnoloģiju pārvešanu, kas ļauj veicināt Ķīnas konkurētspējas attīstību, kaitējot Eiropas rūpniecībai; pauž pārliecību – turpmāka atvērtības nodrošināšana Ķīnā attiecībā uz citiem tiesiskajiem regulējumiem, kas ļautu ārvalstu ieguldītājiem uzsākt darbību, kā arī pienācīga intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT), rūpnieciskā īpašuma, preču zīmju un produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzība Ķīnā ir svarīga un būtu abpusēji izdevīga, kā arī tiktu veicināts augstāks Eiropas un Ķīnas tautsaimniecību integrācijas līmenis, pamatojoties uz stratēģiskāku pieeju ekonomiskajai sadarbībai, kas vērsta uz videi nekaitīgām tehnoloģijām un inovāciju;

8.

pauž pārliecību, ka labāka IĪT aizsardzība un efektīva saistīto noteikumu īstenošana Ķīnā ievērojami sekmētu ES un citu ārvalstu ieguldītāju mērķi veikt ieguldījumus, dalīties ar jaunām tehnoloģiskajām iespējām un atjaunināt pašreizējās tehnoloģijas Ķīnā, jo īpaši videi nekaitīgu tehnoloģiju jomā;

9.

atzinīgi vērtē centienus, ko Ķīnas iestādes veikušas kopš Ķīnas iestāšanās PTO, lai uzlabotu IĪT ievērošanu; tomēr joprojām pauž nožēlu par to nepietiekamo aizsardzību un Eiropas uzņēmumiem, jo īpaši MVU, pieejamo līdzekļu trūkumu, lai efektīvi apkarotu IĪT pārkāpumus;

10.

pauž bažas par uzticamības trūkumu Ķīnas tiesu sistēmai, kas neveicina līgumsaistību ievērošanu, un pārredzamības un vienotības trūkumu reglamentējošā režīma, ar ko pārvalda ieguldījumus, piemērošanā;

11.

mudina Komisiju risināt sarunas par vērienīgu un līdzsvarotu ES un Ķīnas ieguldījumu nolīgumu ar mērķi ES ieguldītājiem Ķīnā un Ķīnas ieguldītājiem ES radīt labvēlīgākus apstākļus, tostarp uzlabot piekļuvi tirgum, lai palielinātu abpusēju kapitālu plūsmu apjomus, un nodrošināt pārredzamību attiecībā uz to uzņēmumu – gan valstij piederošo, gan privāto – pārvaldību, kuri veic ieguldījumus partnera ekonomikā; iesaka kā atsauces dokumentu izmantot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pamatnostādnes; uzsver arī, ka ir nepieciešama labāka tiesībaizsardzība, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp publiskajiem un privātajiem dalībniekiem, samazinātu korupciju un veicinātu uzņēmējdarbības apstākļu juridisko noteiktību un paredzamību Ķīnā;

12.

uzsver, ka, īstenojot šo nolīgumu, ir svarīgi izveidot priekšnosacījumus godīgai konkurencei starp ES un Ķīnu; šajā nolūkā iesaka Komisijai panākt vienošanos par spēcīgiem un saistošiem noteikumiem attiecībā uz pārredzamību un godīgu konkurenci, lai vienlīdzīgi konkurences apstākļi tiktu attiecināti arī uz valsts uzņēmumiem un valsts ieguldījumu fondu ieguldījumu praksēm;

13.

prasa, lai nolīgumā, par kuru pašlaik notiek sarunas, vienlīdz tiktu risināta gan piekļuve tirgum, gan ieguldītāju aizsardzība;

14.

uzsver, ka ieguldījumu nolīgumā nekas nedrīkst ierobežot pušu politikas telpu un to spēju pieņemt tiesību aktus, lai ievērotu likumīgus un pamatotus sabiedriskās politikas mērķus, vienlaicīgi cenšoties neatcelt no pušu saistībām izrietošos ieguvumus; uzsver, ka tiesiskuma garantēšanai visiem ES un Ķīnas ieguldītājiem un iedzīvotājiem arī turpmāk jābūt prioritātei;

15.

aicina Komisiju nodrošināt pilnīgu valsts ieguldījumu fondu pārredzamību;

16.

norāda, ka būtu jānosaka skaidrs sarunu grafiks un jāapsver saprātīgi un atbilstoši pārejas periodi;

17.

uzskata, ka ieguldījumu nolīgums ar Ķīnu būtu jāpamato uz dalībvalstu pieredzē gūto labāko praksi, tam vajadzētu sekmēt labāku saskaņotību un tajā vajadzētu iekļaut šādas normas:

18.

atkārtoti apstiprina, ka veiksmīgas sarunu noslēgšanas nolūkā kvalitātei vienmēr jābūt noteicošākai par ilgumu;

19.

norāda, ka ieguldījumu aizsardzības nolīgumā būtu jāiekļauj skaidras aizsargājamo ieguldījumu un aizsargājamā ieguldītāja definīcijas un nav jāaizsargā tikai spekulatīvi ieguldījumu veidi;

20.

prasa nodrošināt šā nolīguma atbilstību daudzpusējiem pienākumiem, kas noteikti saskaņā ar vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS), lai izpildītu ekonomiskās integrācijas nolīguma kritērijus;

21.

atzinīgi vērtē to, ka paredzētā juridiskās noteiktības uzlabošana palīdzēs MVU ieguldīt ārvalstīs, un uzsver, ka sarunās ir jāuzklausa MVU viedoklis (iesaistot arī jauno ES MVU centru Ķīnā, ES Palīdzības dienestu MVU intelektuālā īpašuma tiesību jautājumos un ES Tirdzniecības palātu Ķīnā), lai nolīgums, kuru paredzēts noslēgt, veicinātu to MVU starptautisko darbību, kuri vēlas piekļūt otras puses tirgum;

22.

uzsver – kā priekšnosacījums nolīguma noslēgšanai būtu jāiekļauj stingra pušu apņemšanās saistībā ar ieguldījumiem orientēties uz ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību ekonomikas, sociālajā un vides jomā, lai veidotu līdzsvarotākas tirdzniecības un ieguldījumu attiecības starp ES un Ķīnu, kuru pamatā nav tikai zemas darbaspēka izmaksas un vāji vides standarti Ķīnā;

23.

uzsver, ka ES noslēgtie ieguldījumu nolīgumi nedrīkst būt pretrunā ar pamatvērtībām, kuras ES vēlas veicināt ar ārpolitikas palīdzību, un nedrīkst mazināt valsts intervences spēju, jo īpaši tad, ja jāņem vērā sabiedriskās politikas mērķi, piemēram, sociālie un vides kritēriji, cilvēktiesības, viltošanas apkarošana, drošība, darba ņēmēju un patērētāju tiesības, sabiedrības veselība un drošība, rūpniecības politika un kultūras daudzveidība; prasa nolīgumā ietvert attiecīgās konkrētās klauzulas, kas būtu saistošas;

24.

prasa, lai sabiedrisko pakalpojumu aizsardzība, līdzīgi kā citos Savienības noslēgtajos tirdzniecības nolīgumos, arī turpmāk būtu pamatprincips šā nolīguma ietvaros;

25.

uzsver, ka ES un Ķīnas ieguldījumu nolīguma turpmākās attīstības pamatā jābūt abpusējai uzticībai un pilnīgai PTO saistību ievērošanai; pauž nožēlu par augstajiem publiskās subsidēšanas līmeņiem atsevišķās izaugsmes potenciāla nozarēs, tostarp saules enerģijas paneļu nozarē, un aicina Komisiju nodrošināt, ka šāda dempinga un subsidēšanas kaitējumu radoša ietekme tiek pilnībā novērsta, lai paātrinātu sarunu norisi;

26.

iesaka – attiecībā uz piekļuvi tirgum abas puses var noteikt piemērotus pakāpeniskas ieviešanas periodus un pārejas mehānismus dažām nozarēm, lai atvieglotu to pilnīgu vai daļēju liberalizāciju; atzīst arī, ka abām pusēm var nebūt iespēju uzņemties saistības konkrētās nozarēs; šajā sakarībā prasa kultūras un audiovizuālo pakalpojumu nozares izslēgt no sarunām par tirgus piekļuvi saskaņā ar attiecīgajiem Eiropas līgumu noteikumiem; uzsver, ka ir jānovērš rūpniecības intervences politika, nepietiekama intelektuālā īpašuma tiesību (IĪT) aizsardzība, neskaidrības par noteikumu būtību un piemērošanu, kā arī citi ar tarifiem nesaistīti un tehniski tirdzniecības šķēršļi;

27.

uzskata, ka, ņemot vērā grūtības piekļūt Ķīnas tirgum, jo to aizpilda valsts uzņēmumi, nolīgums, lai tas būtu līdzsvarots, būtu jāizmanto kā īpaša iespēja izveidot vienlīdzīgus konkurences apstākļus valsts un privātajiem uzņēmumiem;

28.

uzsver vajadzību nolīgumā nodrošināt ES spēju neiekļaut atsevišķas stratēģiskas nozares ieguldītājiem no Ķīnas;

29.

uzsver, ka nolīguma noteikumos būtu jāparedz iespēja pusēm (Savienības gadījumā – tās dalībvalstīm) noteikt un īstenot galvenās politiskās nostādnes kultūras daudzveidības veicināšanai un aizsardzībai;

30.

uzsver, ka nolīgumam ir jāveicina ilgtspējīgi, iekļaujoši un videi nekaitīgi ieguldījumi, jo īpaši ieguves rūpniecības jomās, kā arī jāveicina labas kvalitātes darba apstākļi uzņēmumos, kuros tiek veikti ieguldījumi;

31.

aicina iekļaut klauzulu par to, ka ieguldītājam potenciālajai uzņēmējas valsts pusei ir jāsniedz jebkāda informācija, kāda šai pusei var būt nepieciešama attiecībā uz attiecīgajiem ieguldījumiem, lēmuma pieņemšanai par šiem ieguldījumiem vai tikai statistikas mērķiem, savukārt puse aizsargā jebkādu konfidenciālu komerciālu informāciju no tās izpaušanas, kas varētu ietekmēt attiecīgā pakalpojumu sniedzēja konkurences stāvokli;

32.

uzver nepieciešamību turpmākajā nolīgumā iekļaut noteikumus par pārredzamību un pārvaldību valsts uzņēmumos un valsts ieguldījumu fondos, pamatojoties uz Santjago principiem, kas pieņemti SVF vadībā un nosaka principus saistībā ar valsts ieguldījumu fondu pārvaldību un iestāžu struktūru, kā arī to ieguldījumu stratēģiju pārredzamību;

33.

atgādina par savu prasību attiecībā uz saistošu uzņēmumu sociālās atbildības klauzulu, kurai jābūt saskaņā ar ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem; piekrīt, ka ieguldītājiem būtu attiecīgi jāpiemēro SDO Trīspusējā deklarācija par daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku un ESAO Pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem, kā arī starptautiska līmeņa īpaši vai nozares standarti atbildīgai praksei, ja tādi ir; prasa nodrošināt saistošas sociālās un vides klauzulas pilnībā izstrādātas ilgtspējīgas attīstības nodaļas ietvaros, uz kuru attiecas strīdu izšķiršanas mehānisms; aicina abas puses īstenot ilgtspējīgu un iekļaujošu ieguldījumu stratēģiju, kurā būtu iekļauta uzņēmumu sociālās atbildības klauzula ar konkrētām pamatnostādnēm ieguldītājiem, kā arī efektīva novērtēšanas metodika publiskā sektora iestādēm, kuras pārrauga veiktos ieguldījumus saistībā ar to sociālo ietekmi un ietekmi uz vidi;

34.

uzsver, ka nolīgumā Ķīnas ieguldītājiem Eiropas Savienībā jānosaka pienākums ievērot Eiropas sociālos standartus un sociālā dialoga noteikumus;

35.

uzsver, ka ES un Ķīnas divpusējam ieguldījumu nolīgumam ir jānodrošina rezultāti gan ilgtspējīgas izaugsmes, gan darbvietu radīšanas jomā, kā arī jāveicina sinerģija un labvēlīga plašāka ietekme ar citiem reģionālās tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem, kurus ES vai Ķīna ir noslēgusi;

36.

aicina Komisiju papildināt savu ietekmes novērtējumu, novērtējot arī ES un Ķīnas ieguldījumu nolīguma ietekmi uz cilvēktiesībām, kā tā ir apņēmusies darīt saskaņā ar Stratēģisko satvaru un Rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju;

37.

uzskata, ka nolīgumā ir jāiekļauj noteikums, paredzot, ka visiem ieguldītājiem ir pilnībā jāievēro uzņēmējas puses tiesību akti vietējā, reģionālā, valsts un, vajadzības gadījumā, starptautiskā līmenī, un ieguldītāji, kas neievēros tiesību normas, tiks saukti pie civiltiesiskās atbildības attiecīgās jurisdikcijas tiesu procesā par jebkādām nelikumīgām darbībām vai lēmumiem saistībā ar ieguldījumiem, jo īpaši gadījumos, ja šādas darbības vai lēmumi rada būtisku kaitējumu videi, miesas bojājumus vai izraisa personas nāvi;

38.

prasa nolīgumā iekļaut klauzulu, kas liedz sociālās un vides tiesību aktu nozīmīguma pazemināšanu, lai piesaistītu ieguldījumus, un nodrošina to, ka neviena puse nevar izvairīties no attiecīgo tiesību aktu efektīvas īstenošanas, veicot ilglaicīgas vai regulāras darbības vai neveicot tās, nolūkā veicināt izveidot, iegādāties, paplašināt vai saglabāt tās teritorijā ieguldījumu;

39.

uzsver, ka ES un Ķīnas divpusējam ieguldījumu nolīgumam ir jāatbilst ES tiesību aktu kopumam, tostarp spēkā esošajiem sociālajiem un vides tiesību aktiem, un ka neviena puse nevar izvairīties no savu tiesību aktu efektīvas īstenošanas šajās jomās, lai visi šā nolīguma noteikumi veicinātu ieguldījumu likumīgu izveidi, iegādi, paplašināšanu vai saglabāšanu attiecīgajā abu pušu teritorijā, kā arī uzņēmējdarbības paraugpraksi un godīgu darbību;

40.

uzsver vajadzību nolīgumā pieprasīt, lai ārvalstu ieguldītāji ievērotu ES datu aizsardzības standartus;

41.

pauž dziļas bažas saistībā ar starptautisko šķīrējtiesnešu rīcības brīvību plaši interpretēt ieguldītāju aizsardzības klauzulas, tādējādi izslēdzot leģitīmus valsts noteikumus; prasa, lai strīdu gadījumos pušu izraudzītie šķīrējtiesneši būtu neatkarīgi un neitrāli un šķīrējtiesa būtu atbilstīga rīcības kodeksam, kura pamatā ir vai nu ANO Starptautiskās tirdzniecības tiesību komisijas (UNCITRAL), vai arī Starptautiskā Investīciju strīdu risināšanas centra (ICSID) pieņemtie noteikumi, vai jebkādas citas konvencijas un starptautiskie standarti, kurus puses ir atzinušas un par kuriem tās ir vienojušās;

42.

uzskata, ka nolīgumā kā viena no galvenajām prioritātēm būtu jāiekļauj efektīvi starpvalstu un ieguldītāja un valsts strīdu izšķiršanas mehānismi, lai, no vienas puses, novērstu situācijas, kad nepamatotas prasības izraisa nepamatotu to izskatīšanu šķīrējtiesā, un, no otras puses, nodrošinātu, ka visiem ieguldītājiem ir piekļuve taisnīgai tiesai, kurai nekavējoties seko visu šķīrējtiesas nolēmumu izpilde;

43.

uzskata, ka nolīgumā būtu jāparedz starpvalstu strīdu izšķiršanas procedūras, kā arī ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas mehānismi, kas iekļaujas atbilstošā tiesiskajā sistēmā un uz kuriem attiecas stingri pārredzamības kritēriji;

44.

aicina ES un Ķīnu kopīgi izveidot savlaicīgas brīdināšanas mehānismu, lai nodrošinātu sev iespēju proaktīvi novērst jebkādus paredzamus strīdus par tirdzniecību vai ieguldījumiem strīdu agrīnākajā iespējamā posmā, izmantojot visus attiecīgos pasākumus, tostarp maigo varu un tirdzniecības diplomātiju;

45.

turklāt uzskata, ka nolīgumā būtu jāietver noteikumi par strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, lai veicinātu ātru, pieņemamu un miermīlīgu strīdu izšķiršanu starp pusēm, kuras brīvi izvēlas šādu iespēju izmantot;

46.

ierosina nolīgumā precīzi paredzēt elastīgus strīdu izšķiršanas mehānismus, piemēram, mediāciju, attiecībā uz, piemēram, ilgumu, izmaksām un pušu apstiprināto risinājumu īstenošanu;

47.

pauž uzskatu, ka pēc ES un Ķīnas ieguldījumu nolīguma noslēgšanas un pilnīgas ratifikācijas tam būtu jāaizstāj visi spēkā esošie divpusējie ieguldījumu nolīgumi starp atsevišķām ES dalībvalstīm un Ķīnu saskaņā ar Savienības tiesību aktiem;

48.

iesaka neuzsākt sarunas, kamēr Ķīnas Valsts lietu padome iepriekš nav paudusi oficiālu piekrišanu tirgus piekļuves iekļaušanai ieguldījumu nolīgumā;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/52

—

ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020” (1),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 5. punktu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 7. pantu, ar kuriem attiecīgi nosaka, ka “attiecībās ar citām pasaules daļām Savienība […] atbalsta […] starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību” un ka “Savienība nodrošina savu dažādo politiku un darbību savstarpēju konsekvenci”,

—

ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par Padomes gada ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) galvenajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli 2009. gadā (2),

—

ņemot vērā 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (3),

—

ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju par ES un Ķīnas attiecībām (4),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (5),

—

ņemot vērā 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Eiropas mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) lomas pastiprināšanu starptautiskajā tirdzniecībā (6),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 18. decembra rezolūciju par viltošanas ietekmi uz starptautisko tirdzniecību (7),

—

ņemot vērā 2008. gada 4. septembra rezolūciju par pakalpojumu tirdzniecību (8),

—

ņemot vērā 2008. gada 20. maija rezolūciju par tirdzniecību ar izejvielām un neapstrādātām precēm (9),

—

ņemot vērā 2008. gada 19. februāra rezolūciju par ES stratēģiju, lai Eiropas uzņēmumiem nodrošinātu piekļuvi tirgum (10),

—

ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju “Eiropa globalizācijas kontekstā – konkurētspējas ārējie aspekti” (11),

—

ņemot vērā 2005. gada 7. jūlija rezolūciju par ES attiecībām ar Ķīnu un Taivānu un drošību Tālajos Austrumos (12)

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Globālā Eiropa. Konkurence pasaulē. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 28. februārī publicēto paziņojumu “Šķēršļi tirdzniecībai un ieguldījumiem” (COM(2013)0103),

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par ES un Taivānas tirdzniecības attiecībām (O-000093/2013 – B7-0509/2013),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā uz noteikumiem balstīta daudzpusējā tirdzniecības sistēma, ko izveidoja Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), joprojām ir vispiemērotākā struktūra, lai panāktu atklātu un taisnīgu tirdzniecību visā pasaulē; tā kā tomēr ir svarīgi saprast, ka divpusējie nolīgumi arī ir daļa no tā paša kopējā starptautisko attiecību instrumentu kopuma;

B.

tā kā ES joprojām pilnībā apņemas panākt līdzsvarotu un taisnīgu rezultātu Dohas attīstības programmā (DAP), kas ir pieeja, kurai tā dod priekšroku, un tā kā vienlaicīga divpusējās tirdzniecības nolīgumu slēgšana ar citām rūpnieciski attīstītajām valstīm arī ir derīga iespēja;

C.

tā kā divpusējās tirdzniecības kopējais apjoms starp ES un Taivānu pēdējās divās desmitgadēs ir palielinājies vairāk nekā 12 reižu, 2011. gadā pārsniedzot EUR 40 miljardus;

D.

tā kā Taivāna ir ES septītā lielākā tirdzniecības partnere Āzijā un ES 23. lielākā tirdzniecības partnere pasaulē;

E.

tā kā 2010. gadā ES ir veikusi 31,5 % no visas ārvalstu tiešo ieguldījumu plūsmas un tai pieder 21 % no ārvalstu tiešo ieguldījumu apjoma Taivānā, un tā ir lielākā ārvalstu ieguldītāja Taivānā;

F.

tā kā pašlaik kopējās tirdzniecības attiecības starp ES un Taivānu ir tālu no maksimālo iespēju īstenošanas;

G.

tā kā atvērta un godīga tirdzniecība ir iedarbīgs līdzeklis, lai sekmētu izaugsmi un labklājību, pamatojoties uz katras ekonomikas salīdzinošajām priekšrocībām un iespējamo sinerģiju, kas rodas no lielākas ekonomiskās integrācijas un jauniem ieguldījumiem uz zināšanām balstītā ekonomikā;

H.

tā kā nodokļu līmenis starp abiem tirdzniecības partneriem kopumā jau pašlaik ir ļoti zems; tā kā ES un Taivāna rīko regulāru strukturētu dialogu, izskatot kopīgi risināmus tirdzniecības un ieguldījumu jautājumus; tā kā tā ietvaros ir izveidotas četras darba grupas, kuru uzdevums ir strādāt ar intelektuālo tiesību aizsardzību, tehniskajiem tirdzniecības šķēršļiem un vienoto maksājumu shēmu saistītiem jautājumiem, kā arī jautājumiem saistībā ar farmācijas nozari;

I.

tā kā, neskatoties uz salīdzinoši zemajiem tarifiem, divpusējās tirdzniecības apjomi starp ES un Taivānu atpaliek no tiem, kurus ES īsteno ar citiem svarīgākajiem tirdzniecības partneriem;

J.

tā kā intelektuālā īpašuma tiesību jomai ir augsta pievienotā vērtība un piemīt izaugsmes potenciāls gan ES, gan Taivānā, jo īpaši saistībā ar viedo produktu un pakalpojumu izstrādi;

K.

tā kā ES un Taivāna var turpmāk padziļināt savas ekonomiskās attiecības tā, lai tās būtu savstarpēji izdevīgas arī attiecībā uz kopējo sabiedrības problēmu risināšanu;

L.

tā kā Taivāna kopš 2002. gada ir pilntiesīga Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) locekle un ir arī pilntiesīga Āzijas un Klusā okeāna ekonomiskās sadarbības (APEC) un Āzijas Attīstības bankas locekle;

M.

tā kā Taivānas pievienošanās PTO valsts iepirkuma nolīgumam (VIN) 2009. gada jūlijā bija nozīmīgs un pozitīvs solis, kas ne vien mudinās Taivānu gūt labumu no valsts iepirkuma nolīguma tirgu atvēršanas, bet arī uzlabos efektivitāti savā tirgū;

N.

tā kā Taivāna un Ķīnas Tautas Republika ir pieņēmušas konstruktīvu pieeju, sekmējot 19 nolīgumu noslēgšanu starp Taivānas šauruma tirdzniecības fondu Taivānas vārdā un Asociāciju Attiecībām Taivānas šaurumā ĶTR vārdā; tā kā šie nolīgumi ietver pamatnolīgumu par ekonomisko sadarbību (ECFA) starp abām Taivānas šauruma pusēm un intelektuālā īpašuma tiesību nolīgumu, kas tika parakstīts 2010. gada 29. jūnijā, kā arī ieguldījumu nolīgumu un muitas sadarbības nolīgumu, kas tika parakstīts 2012. gada 9. augustā;

O.

tā kā citas konstruktīvas alternatīvas ir ļāvušas Taivānai noslēgt 31 divpusējo ieguldījumu nolīgumu ar trešām valstīm, tostarp ar Japānu 2011. gada 22. septembrī un ekonomiskās sadarbības nolīgumu ar Jaunzēlandi 2013. gada 10. jūlijā, lai atsāktu sarunas par tirdzniecības un ieguldījumu pamatnolīgumu (TIFA) ar Amerikas Savienotajām Valstīm 2013. gada 10. martā un pašlaik īstenotu sarunas par ieguldījumu nolīgumu ar Korejas Republiku, kā arī brīvās tirdzniecības nolīgumu ar Singapūru un Jaunzēlandi;

P.

tā kā Taipejas ekonomikas un kultūras pārstāvja birojs Amerikas Savienotajās Valstīs un Amerikas Institūts Taivānā ir vienojušies par kopīgiem paziņojumiem attiecībā uz starptautisko ieguldījumu un IKT pakalpojumu principiem; tā kā Taivāna līdzīgi ir noslēgusi visaptverošus ienākumu nodokļa nolīgumus ar 25 valstīm, tostarp 9 ES dalībvalstīm;

Q.

tā kā ciešākas ekonomiskās saites ar Taivānu nav nekādi pretrunā ar ES “vienas Ķīnas” politiku, ņemot vērā, ka Ķīna un Taivāna 1991. gadā attiecīgi pievienojās APEC un 2002. gadā – PTO;

1.

uzskata, ka daudzpusējā tirdzniecības sistēma, ko iemieso PTO, neapšaubāmi joprojām ir visefektīvākā sistēma atvērtas un godīgas tirdzniecības sasniegšanai pasaules mērogā; uzskata, ka ES un Taivānai ir jāsniedz ieguldījums divpusējo tirdzniecības attiecību veicināšanā;

2.

uzskata – lai gan ES strādā pie ekonomisko attiecību atjaunošanas ar Ķīnu, tai būtu jāapsver iespēja rīkoties tāpat arī attiecībā uz Taivānu nolūkā konsekventi turpināt atbalstīt Taivānas demokrātisko sistēmu, sociālo plurālismu un gūtos panākumus cilvēktiesību ievērošanā un tiesiskuma nodrošināšanā;

3.

tādēļ uzskata, ka ES būtu pozitīvi jāreaģē uz Taivānas gatavību uzsākt paralēlas sarunas par ieguldījumu aizsardzības un tirgus piekļuves divpusējiem nolīgumiem ar mērķi turpmāk stiprināt ieguldījumu juridisko noteiktību un palielināt ieguldījumu plūsmu apjomu un kvalitāti;

4.

uzskata, ka lēmums uzsākt šādas sarunas ar Taivānu būtu jābalsta uz ekonomiskiem apsvērumiem un ka tas nebūtu jāsaista ar ES un Ķīnas Tautas Republikas attiecību novērtējumu;

5.

uzsver, ka Parlaments atbalsta nolīgumus par ieguldījumu aizsardzību un tirgus piekļuvi ar Taivānu, un tam vajadzētu padziļināt pašreizējās ekonomiskās attiecības starp ES un Taivānu;

6.

uzskata, ka ar ES un Taivānas nolīgumiem par ieguldījumu aizsardzību un tirgus piekļuvi var patiesi nodrošināt savstarpēji izdevīgu situāciju, kas sniegs labumu abu pušu ekonomikai;

7.

norāda, ka ikvienā nolīgumā vajadzētu pienācīgi ņemt vērā MVU un uzlabot to spēju ieguldīt ārvalstīs;

8.

arī atgādina, ka ES un Taivānai jau ir veiksmīgi integrētas ekonomiskās attiecības, kopumā zemas muitas nodevas abām pusēm un pienācīgi strukturēts dialogs, kas ietver regulāras tikšanās, lai risinātu divpusējos tirdzniecības un ieguldījumu jautājumus;

9.

uzsver, ka nolīgumā būtu jāiekļauj stingra pušu apņemšanās saistībā ar ieguldījumiem orientēties uz ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību ekonomikas, sociālajā un vides jomā;

10.

uzsver, ka ES noslēgtajos ieguldījumu nolīgumos ir jārespektē publiskās intervences spēja, jo īpaši attiecībā uz sabiedrības politikas mērķiem, piemēram, sociālajiem un vides standartiem, cilvēktiesībām, drošību, darba ņēmēju un patērētāju tiesībām, sabiedrības veselību un drošību un kultūras daudzveidību; prasa nolīgumos iekļaut īpašas klauzulas attiecībā uz šiem nolūgumiem;

11.

ierosina – attiecībā uz piekļuvi tirgum abas puses dažām nozarēm var nepiemērot liberalizācijas saistības, lai aizsargātu valsts stratēģiskās intereses;

12.

atgādina par savu prasību attiecībā uz efektīvu uzņēmumu sociālās atbildības klauzulu un efektīvām sociālās un vides klauzulām;

13.

uzsver, ka nolīgumam ir jāliek ārvalstu ieguldītājiem ES ievērot Eiropas sociālos standartus un sociālā dialoga prasības;

14.

aicina Komisiju uzsākt sarunas par šādiem nolīgumiem starp ES un Taivānu;

15.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Taivānas valdībai un Taivānas Likumdošanas juaņam.

19.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 181/56

—

ņemot vērā Parlamenta iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju, jo īpaši 2012. gada 16. februāra (1), 2012. gada 13. septembra (2), 2013. gada 23. maija (3) un 2013. gada 12. septembra (4) rezolūciju, un par iedzīvotājiem, kuri bēg no bruņotiem konfliktiem,

—

ņemot vērā Ārlietu padomes 2013. gada 23. janvāra, 18. februāra, 11. marta, 22. aprīļa, 27. maija, 24. jūnija, 9. jūlija un 22. jūlija secinājumus par Sīriju, ņemot vērā Eiropadomes 2013. gada 8. februāra secinājumus par Sīriju,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos Ketrinas Eštones 2013. gada 21. augusta paziņojumu par jaunākajiem ziņojumiem par ķīmisko ieroču izmantošanu Damaskā, 2013. gada 23. augusta paziņojumu par lielo steidzamību Sīrijas konfliktam rast politisku risinājumu (kurā atspoguļota 2013. gada 7. septembrī pieņemtā ES vienotā nostāja attiecībā uz Sīriju), 2013. gada 10. septembra paziņojumu par priekšlikumu nodot Sīrijas rīcībā esošos ķīmiskos ieročus starptautiskajā kontrolē un 2013. gada 14. septembra paziņojumu, kas sniegts pēc ASV un Krievijas panāktās vienošanās par Sīrijas ķīmiskajiem ieročiem, kā arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieces/Savienības augstās pārstāves paziņojumus, kas sniegti 2013. gada 11. septembrī Strasbūrā notikušās Parlamenta plenārsēdes debašu laikā,

—

ņemot vērā par starptautisko sadarbību, humāno palīdzību un reaģēšanu krīzes situācijās atbildīgās komisāres Kristalīnas Georgijevas paziņojumus par Sīrijas bēgļiem un ES reakciju, jo īpaši viņas 2013. gada 3. septembra paziņojumu par jaunākajiem datiem attiecībā uz iedzīvotāju skaitu, kuri bēg no Sīrijas krīzes, un ņemot vērā Humānās palīdzības un civilās aizsardzības (ECHO) ģenerāldirektorāta ziņojumus un faktu lapas par situāciju Sīrijā,

—

ņemot vērā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos António Guterres piezīmes Tieslietu un iekšlietu padomes neoficiālajā sanāksmē, kas notika Viļņā 2013. gada 18. jūlijā (5),

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra vietnieces humānās palīdzības jautājumos un ārkārtas palīdzības koordinatores Valerie Amos izdotos ANO Drošības padomes informatīvos paziņojumus par Sīriju, jo īpaši 2013. gada 18. aprīļa paziņojumu,

—

ņemot vērā ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos 2013. gada 4. septembrī rīkotās Sīrijas robežvalstu ministru sanāksmes kopīgo paziņojumu,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes iepriekšējās rezolūcijas par Sīriju,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju,

—

ņemot vērā 1948. gadā pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, ANO Konvenciju pret spīdzināšanu un citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai pazemojošu rīcību vai sodīšanu, ANO Konvenciju par bērna tiesībām un tās fakultatīvo protokolu par bērnu iesaistīšanu bruņotā konfliktā un ANO Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, kuriem visiem Sīrija ir pievienojusies,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 78., 79. un 80. pantu,

—

ņemot vērā 1949. gada Ženēvas konvencijas un to papildprotokolus,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā līdz 2013. gada 20. septembrim ANO augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs (UNHCR) Sīrijas kaimiņvalstīs un Ziemeļāfrikā bija reģistrējis kopumā 1 929 227 Sīrijas bēgļus; tā kā tiek lēsts, ka kopējais, tostarp nereģistrēto, bēgļu skaits ir 2 102 582 personas; tā kā tie paši avoti liecina, ka 76 % Sīrijas bēgļu ir sievietes un bērni; tā kā 410 000 Sīrijas bēgļu, kuri ir bērni, ir pamatskolas vecumā (no 5 līdz 11 gadiem); tā kā saskaņā ar ANO Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) datiem valsts iekšienē pārvietoto personu skaits 2013. gada 9. septembrī bija 4,25 miljoni personu;

B.

tā kā saskaņā ar UNHCR datiem bēgļu (tostarp to, kuri gaida reģistrāciju) skaits uzņēmējvalstīs 2013. gada 20. septembrī bija šāds: Turcijā – 492 687; Libānā — 748 608; Jordānijā – 531 768; Irākā – 190 857; Ēģiptē — 124 373; Marokā, Alžīrijā un Lībijā – 14 289 (reģistrēto bēgļu skaits); tā kā uz kaimiņvalstīm ik dienu bēg tūkstošiem sīriešu un ANO Sīrijas reģionālās reaģēšanas plānā tiek plānots, ka līdz 2013. gada beigām kopumā Sīriju būs pametuši 3,5 miljoni bēgļu;

C.

tā kā 2013. gadā turpināja pieaugt to patvēruma pieprasītāju skaits, kuri no Sīrijas vēlas iekļūt Eiropas Savienībā, un kopumā kopš konflikta sākuma 2011. gadā Eiropas Savienība un tās tuvākās kaimiņvalstis (Šveice un Norvēģija) ir saņēmušas 52 037 patvēruma pieprasījumus;

D.

tā kā 28 dalībvalstu Eiropas Savienībā Vācija (14 842) un Zviedrija (14 083) ir saņēmušas 59 % no iesniegtajiem pieprasījumiem; tā kā, kamēr citas valstis piedzīvo būtisku patvēruma pieprasījumu skaita pieaugumu, viena vienīga dalībvalsts jau ir saņēmusi vairāk nekā 2 000 pieprasījumu (Apvienotā Karaliste, kas saņēmusi 2 634 patvēruma pieprasījumus);

E.

tā kā trūkst pilnīgi precīzu un uzticamu datu par kopējo Sīrijas bēgļu skaitu, kuri vēlas iekļūt Eiropā, kā arī nav informācijas par to personu skaitu, kuras meklē patvērumu Eiropas valstīs, un nav arī datu par kopējo Eiropā jau iekļuvušo bēgļu skaitu; tā kā saskaņā ar UNHCR datiem, lai gan pastāv iepriekš minētā informācijas neskaidrība un statistika un dati par patvēruma pieprasījumu izskatīšanas gaitu ES dalībvalstīs ir nepilnīgi, ir konstatēts, ka ES iekļuvušo Sīrijas bēgļu aizsardzībā ir trūkumi;

F.

tā kā Sīrijas bēgļu krīze ir pirmais tikko pārskatītās kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (CEAS) pārbaudījums;

G.

tā kā ES tiesību aktos jau ir paredzēti atsevišķi instrumenti, piemēram, Vīzu kodekss (6) un Šengenas robežu kodekss (7), ar kuriem var piešķirt humanitāro vīzu;

H.

tā kā dalībvalstis ir jāmudina izmantot līdzekļus, kas būs pieejami no Patvēruma un migrācijas fonda, un līdzekļus, kas ir piešķirti sagatavošanās darbībai “Nodrošināt bēgļu pārvietošanu ārkārtas situācijās”, kas cita starpā ietver šādus pasākumus: atbalstīt personas, kuras UNHCR jau ir atzinusi par bēgļiem; atbalstīt ārkārtas pasākumus, ja kā prioritāras ir noteiktas bēgļu grupas, kas cieš no bruņota uzbrukuma un kas ir ārkārtīgi neaizsargātas un atrodas dzīvībai bīstamā situācijā; vajadzības gadījumā sniegt papildu finansiālo atbalstu UNHCR un tās sadarbības organizācijām dalībvalstīs un Eiropas Savienības līmenī,

I.

tā kā 2013. gada 3. oktobrī jauna traģēdija izraisīja 130 migrantu nāvi un simtiem citu migrantu pazušanu Lampedūzas tuvumā un tā kā tūkstošiem migrantu ir miruši, cenšoties sasniegt ES, atkārtoti atgādina, ka ir jādara viss iespējamais, lai glābtu briesmās esošu cilvēku dzīvības, un ka dalībvalstīm ir jāievēro savas starptautiskās saistības attiecībā uz glābšanu jūrā;

1.

ir ļoti nobažījies par pašreizējo humanitāro krīzi Sīrijā un lielo slogu, ko tā rada kaimiņvalstīm; pauž bažas, ka bēgļu masveida izceļošana turpina pieaugt un ka nekas neliecina par to, ka bēgļu straume drīzumā varētu apsīkt;

2.

atzinīgi vērtē to valstu iestāžu centienus un solidaritāti, kuras palīdz Sīrijas bēgļiem, kā arī šo valstu iedzīvotāju augstsirdību;

3.

atzinīgi vērtē Sīrijas kaimiņvalstu atvēro durvju politiku un mudina tās saglabāt savas robežas atvērtas visiem Sīrijas bēgļiem;

4.

pauž bažas par to, ka aizvien lielāks skaits Sīrijas bēgļu riskē ar dzīvību, ar nedrošiem kuģošanas līdzekļiem cenšoties šķērsot Vidusjūru, lai iekļūtu Eiropas Savienībā;

5.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir apņēmušās atvēlēt vairāk nekā vienu miljardu euro humānai un cita veida palīdzībai sīriešiem gan Sīrijā, gan ārpus tās; norāda, ka Eiropas Savienība ir lielākā humānās palīdzības sniedzēja Sīrijas krīzes noregulēšanai; aicina ES arī uzraudzīt šā finansējuma sadali;

6.

aicina ES arī turpmāk dāsni atbalstīt humānās un cita veida palīdzības centienus, reaģējot uz iedzīvotāju vajadzībām Sīrijā un uz Sīrijas bēgļu vajadzībām kaimiņvalstīs;

7.

mudina dalībvalstis risināt steidzamās vajadzības, veicot bēgļu pārvietošanu papildus pašreizējām valstu kvotām un ļaujot ieceļot ar humanitārām vīzām; mudina dalībvalstis izmantot līdzekļus, kas vēl pieejami atbilstīgi sagatavošanās darbībai/izmēģinājuma projektam saistībā ar bēgļu pārvietošanu;