10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/1

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/2

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/3

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/4

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/4

1)

Vai Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (1) 4. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka jēdzieni “līguma galvenais priekšmets” un “cenas un atlīdzības atbilstīgums pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas” ir attiecināmi uz tādu noteikumu, kurš ir iekļauts ārvalstu valūtā izteiktā aizdevuma līgumā, kas ir noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, un par kuru nav notikusi atsevišķa apspriešanās, un pamatojoties uz kuru aizdevuma atmaksas ietvaros tikai parādniekam ir jāuzņemas “ārvalstu valūtas risks”, proti, iespējamās negatīvās sekas, ko veido ikmēneša maksājumu palielināšanās, kuru ir radījušas valūtas maiņas kursa svārstības, un kas ir jāsedz aizdevuma līguma noslēgšanas dēļ un tādēļ, ka ir jāatmaksā summas, kas ir izmaksātas, pamatojoties uz aizdevuma līgumu valūtā, kas nav Rumānijas valsts valūta?

2)

Vai saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu ir jāsaprot, ka patērētāja pienākums aizdevuma atmaksas gadījumā segt starpību, ko ir izraisījusi tās valūtas maiņas kursa palielināšanās, kurā aizdevums ir ticis piešķirts (CHF), ir atlīdzība, kuras atbilstīgumu sniegtajam pakalpojumam nevar pārbaudīt, lai novērtētu tās ļaunprātīgo raksturu?

3)

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir tāda, ka šāds noteikums nevar tikt izslēgts no vērtējuma par tā ļaunprātīgu raksturu, vai var uzskatīt, ka minētais noteikums atbilst minētajā direktīvā paredzētajām labticības, līdzsvara un pārskatāmības prasībām, jo ļauj patērētājam, pamatojoties uz skaidriem un saprotamiem kritērijiem, paredzēt sekas, ko tam rada šāds noteikums?

4)

Vai tāds līguma noteikums kā tas, kas ir ietverts Līguma vispārējo noteikumu 4.2. [punktā], saskaņā ar kuru bankai attiecībā uz aizdevumu, kas ir piešķirts CHF, ir atzītas tiesības to pārvērst valsts valūtā gadījumā, ja maiņas kursa svārstību rezultātā kurss ir paaugstinājies, pārsniedzot 10 %, salīdzinājumā ar kursa vērtību līguma parakstīšanas dienā, lai novērstu to, ka bankai turpina palielināties risks tikt pakļautai ārvalstu valūtas riskam, ja līdzīgas tiesības nav atzītas patērētājam, ietilpst Direktīvas 93/13 aizsardzības jomā, vai arī uz to neattiecas vērtējums par ļaunprātīgo raksturu?

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/5

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/6

1)

Vai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta pirmā daļa, – atbilstoši kurai ikvienai personai, kuras tiesības, tātad arī tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas datu apstrādi, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK (1) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 1. panta 1. punktā un nākamajos noteikumos, ir tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot minētajā pantā paredzētos nosacījumus – pieļauj tādu valsts tiesību normu, kurā iespēja izmantot šādu efektīvu tiesību aizsardzību, vēršoties administratīvajā tiesā, ir pakārtota nosacījumam, ka prasītājs savu tiesību un brīvību aizsardzībai pirms prasības celšanas tiesā ir izsmēlis visus tiesību aizsardzības līdzekļus, ko piedāvā kāda speciāla likuma, kāds ir Slovākijas likums par administratīvajām sūdzībām, noteikumi?

2)

Vai to tiesību uz personas datu aizsardzību iespējama pārkāpuma gadījumā, kuras saistībā ar Eiropas Savienību galvenokārt ir tikušas īstenotas ar minēto Direktīvu 95/46/EK un kuras it īpaši ietver:

tiesības uz privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pantā, un tiesības uz personas datu aizsardzību, kas noteiktas tās 8. pantā, var tikt interpretētas tādējādi, ka dalībvalsts bez datu subjekta atļaujas nevar sagatavot personas datu sarakstus nodokļu administrācijas nolūkos, proti, ka personas datu ieguve valsts iestādes rīcībā, lai cīnītos pret nodokļu krāpšanu, pati par sevi ir riskanta?

3)

Vai tāds dalībvalsts finanšu iestādes saraksts, kas satur [prasītāja] personas datus un kura konfidencialitāti nodrošina atbilstoši tehniski un organizatoriski pasākumi personas datu aizsardzībai pret nesankcionētu atklāšanu vai piekļuvi saskaņā ar minētās Direktīvas 95/46/EK 17. panta 1. punktu, un ko [prasītājs] ir ieguvis bez minētās dalībvalsts finanšu iestādes likumīgas atļaujas, var tikt uzskatīts par nelikumīgu pierādījuma līdzekli, kura iesniegšana valsts tiesai ir jānoraida atbilstīgi Savienības tiesību principam par lietas taisnīgu izskatīšanu, kas noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā?

4)

Vai iepriekš minētajām tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un uz lietas taisnīgu izskatīšanu (it īpaši, atbilstoši iepriekš minētajam Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantam) atbilst tāds valsts tiesas rīcības veids, atbilstoši kuram, ja kādā konkrētā lietā pastāv Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kas atšķiras no Eiropas Savienības Tiesas sniegtās atbildes, tā, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā minēto lojālas sadarbības principu un uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu, piešķir prioritāti Eiropas Savienības Tiesas juridiskajam virzienam?

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/7

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/8

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Regulas (EK) Nr. 561/2006 (1), ar ko paredz dažu sociālās jomas tiesību aktu saskaņošanu saistībā ar autotransportu, groza Padomes Regulu (EEK) Nr. 3821/85 un Padomes Regulu (EK) Nr. 2135/98 un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 3820/85, 8. panta 6. un 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka parastos iknedēļas atpūtas laikposmus šīs regulas 8. panta 6. punkta izpratnē nedrīkst pavadīt transportlīdzeklī?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai šādā gadījumā Regulas Nr. 561/2006 8. panta 6. un 8. punkts saistībā ar tās 19. pantu ir pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (2) 49. pantā nostiprinātajam krimināltiesībās piemērojamam likumības principam, jo minētajās regulas normās nav paredzēts nepārprotams aizliegums pavadīt transportlīdzeklī regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus minētās regulas 8. panta 6. punkta izpratnē?

3)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai šādā gadījumā Regulā Nr. 561/2006 dalībvalstīm ir atļauts savos tiesību aktos paredzēt aizliegumu pavadīt transportlīdzeklī regulāros iknedēļas atpūtas laikposmus šīs regulas 8. panta 6. punkta izpratnē?

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/9

1)

Vai Direktīvas 92/85 (1) 10. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “ārkārtēji gadījumi, kas nav saistīti ar viņu stāvokli un kuros ir atļauta atlaišana saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi”, kas ir izņēmums no strādājošo grūtnieču, pēcdzemdību periodā strādājošu sieviešu vai tādu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, atlaišanas aizlieguma, nav pielīdzināmi 1998. gada 20. jūlija Direktīvas 98/59/EK (2) 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajai atlaišanai “viena vai vairāku ar konkrēto darba ņēmēju nesaistītu iemeslu dēļ”, bet ir ierobežotāks gadījums?

2)

Vai kolektīvās atlaišanas gadījumā, lai izvērtētu ārkārtēju gadījumu esamību, kas pamato strādājošo grūtnieču, pēcdzemdību periodā strādājošu sieviešu vai tādu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, atlaišanu no darba saskaņā ar Direktīvas 92/85 10. panta 1. punktu, ir jāizvirza prasība, ka attiecīgā darba ņēmēja nevar tikt pārcelta citā amatā, vai arī pietiek ar to, ka tiek norādīti ekonomiskie, tehniskie vai produktivitātes iemesli, kas skar viņas amata vietu?

3)

Vai ar 1992. gada 19. oktobra Direktīvas 92/85/EEK 10. panta 1. punktu, ar ko ir aizliegta strādājošo grūtnieču, pēcdzemdību periodā strādājošu sieviešu vai tādu sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, atlaišana no darba, ir saderīgi tādi tiesību akti kā Spānijā paredzētie, ar kuriem minētais aizliegums ir transponēts, nosakot garantiju, saskaņā ar kuru, ja netiek norādīti iemesli viņu atlaišanas pamatojumam, viņu atlaišana tiek atzīta par spēkā neesošu (kompensējošā aizsardzība), nenosakot atlaišanas aizliegumu (preventīvā aizsardzība)?

4)

Vai ar 1992. gada 19. oktobra Direktīvas 92/85/EEK 10. panta 1. punktu ir saderīgi tādi tiesību akti kā Spānijā paredzētie, kuros kolektīvās atlaišanas gadījumā strādājošām grūtniecēm, pēcdzemdību periodā strādājošām sievietēm vai tādām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti, nav noteikta prioritāte palikšanai uzņēmumā?

5)

Vai ar Direktīvas 92/85/EEK 10. panta 2. punktu ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kurā, lai kurā lēmums par kolektīvo atlaišanu tiktu attiecināts uz grūtnieci, par pietiekamu tiek uzskatīta tāda vēstule par atlaišanu kā šajā gadījumā aplūkotā, kurā neatsaucas uz ārkārtēju gadījumu, bet tikai uz iemesliem, kas pamato kolektīvo atlaišanu?

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/10

1)

vai Regulas Nr. 178/2002 (1) 54. panta izpratnē Komisijai ir pienākums, reaģējot uz dalībvalsts lūgumu, veikt ārkārtas pasākumus arī tad, ja nav smaga un acīmredzama riska cilvēku vai dzīvnieku veselībai vai videi;

2)

vai gadījumā, kad Komisija paziņo, ka nepastāv priekšnoteikumi ārkārtas pasākuma veikšanai, dalībvalsts var rīkoties atbilstoši iepriekš minētās regulas 53. pantam;

3)

vai dalībvalsts var veikt ārkārtas pasākumus atbilstoši Regulas Nr. 1829/2003 (2) 34. pantam arī tad, ja nav izpildīta prasība par smagu un acīmredzamu risku, pamatojoties uz piesardzības principu, un atstāt spēkā šādus pasākumus arī pēc tam, kad Komisija, pārbaudot EFSA atzinumu, ir paziņojusi novērtējumu, ka nepastāv priekšnoteikumi ārkārtas pasākuma veikšanai.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/10

1)

Vai Nīderlandes maksātnespējas process maksātnespējīga uzņēmuma īpašumtiesību nodošanas gadījumā, ņemot vērā, ka pirms maksātnespējas pasludināšanas norisinājās tieši uz uzņēmuma (daļu) darbības turpināšanu vērsts tiesas kontrolēts pre-pack [restrukturizācijas plāns], atbilst Direktīvas 2001/23/EK (1) jēgai un mērķim, un vai Burgerlijk Wetboek (Civillikums, turpmāk tekstā – “BW”) 7:666. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ņemot vērā minēto, ir (vēl) saderīgs ar direktīvu?

2)

Vai Direktīva 2001/23/EK ir piemērojama gadījumā, kad tiesas nozīmēts t.s. “plānotais administrators” (“beoogd curator”) jau pirms maksātnespējas procesa sākšanās ievāc informāciju par parādnieka situāciju un pārbauda iespējas saistībā ar varbūtēju uzņēmuma darbības atsākšanu no trešās personas puses, un vienlaicīgi sagatavojas darbībām, kurām ir jāseko neilgi pēc maksātnespējas pasludināšanas, lai atsāktu darbību, nododot aktīvus, kuras rezultātā parādnieka uzņēmuma vai tā daļu īpašumtiesības maksātnespējas pasludināšanas brīdī vai neilgi pēc tam tiek nodotas un darbības pilnībā vai daļēji (gandrīz) bez pārtraukuma tiek turpinātas?

3)

Vai šajā ziņā kaut kas mainās, ja uzņēmuma darbības turpināšana ir pre-pack galvenais mērķis, vai arī ja (plānotā) administratora mērķis, veicot pre-pack un realizējot aktīvus funkcionējoša uzņēmuma (“going concern”) formā uzreiz pēc maksātnespējas pasludināšanas, galvenokārt ir ļaut kreditoru kopumam gūt pēc iespējas lielākus ienākumus, vai arī ja, piemērojot pre-pack procedūru pirms maksātnespējas pasludināšanas, tiek panākta vienota griba par aktīvu nodošanu (uzņēmuma darbības turpināšana), kuras īstenošana pēc maksātnespējas pasludināšanas tiek formalizēta un/vai īstenota? Un, kā ir jāvērtē minētais, ja mērķis ir gan uzņēmuma darbības turpināšana, gan pēc iespējas lielāku ienākumu gūšana?

4)

Vai uzņēmuma īpašumtiesību nodošanas brīdis saistībā ar Direktīvas 2001/23/EK un uz tās pamata pieņemto BW 7:662. un nākamo pantu piemērošanu, piemērojot pirms uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas esošo pre-pack, ir atkarīgs no pirms maksātnespējas pasludināšanas faktiski izteiktās vienotās gribas par uzņēmuma īpašumtiesību nodošanu, vai arī attiecībā uz šo brīdi nozīme ir tam, kad īpašumtiesības, ar kurām ir saistīta atbildība par attiecīgās vienības pārvaldīšanu, faktiski pāriet no personas, kas nodod īpašumtiesības, uz īpašumtiesību saņēmēju?

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/11

1)

Vai strīdā starp diviem vienas dalībvalsts uzņēmumiem, kurš attiecas uz noteiktiem līgumiem, šajos līgumos paredzētais noteikums par jurisdikcijas piešķiršanu citai dalībvalstij ir uzskatāms par pietiekamu ārvalstu elementu, lai būtu piemērojama Regula (EK) Nr. 44/2001 (1) un Regula [(ES)] Nr. 1215/2012 (2) starptautiskās jurisdikcijas noteikšanas nolūkā, vai tomēr ir jāpastāv arī kādiem citiem ārvalstu elementiem?

2)

Vai var nepiemērot vienošanos par jurisdikcijas piešķiršanu, ja citas dalībvalsts, kas nav līgumslēdzēju pušu valstspiederības dalībvalsts, izvēles dēļ vienai pusei ir radītas nopietnas neērtības, savukārt otrai pusei nav aizsardzības vērtas intereses, kas pamatotu šādu izvēli?

Ja tiks secināts, ka ir nepieciešama ne tikai vienošanās par jurisdikciju, bet arī kādi citi ārvalstu elementi:

3)

Vai starp SMD un Banco Santander Totta noslēgtie “swap” līgumi ietver pietiekamus ārvalstu elementus, lai Regula (EK) Nr. 44/2001 un Regula [(ES)] Nr. 1215/2012 būtu piemērojamas nolūkā noteikt tiesas, kurām ir starptautiskā jurisdikcija izšķirt strīdus par šiem līgumiem, ja

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/13

—

atzīt, ka, atļaujot ierīkot ogļu elektrostaciju Hamburg-Moorburg, neveicot pareizu un pilnīgu ietekmes uz vidi novērtējumu, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvas 92/43/EEK (1) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību 6. panta 3. un 4. punkta prasības;

—

piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/14

—

atzīt prasību par pieņemamu un pamatotu;

—

atzīt, ka Komisija ir pārkāpusi savus līgumiskos pienākumus un piespriest tai samaksāt prasītajai kopējo summu EUR 1 634 990,62 (kas atbilst (i) EUR 943 046,54 par CTT izmaksu atzīšanu par iekšējo konsultantu izmaksām, tām pievienojot netiešās izmaksas; (ii) EUR 96 358,10 par prettiesiski pieprasītajiem līgumsodiem; un (iii) EUR 595 585,98 par līgumisko kaitējumu), tai pieskaitot procentus atbilstoši Līguma II.28.7. pantam pēc Eiropas Centrālās bankas piemērojamās likmes galvenajiem refinansēšanas darījumiem, kā tas publicēts Eiropas [Savienības] Oficiālā Vēstneša C sērijā, kas ir spēkā samaksas datuma mēneša pirmajā kalendārajā dienā, pieskaitot trīs procenta punktus un pusprocenta punktu līdz pilnīgai un galīgai samaksai;

—

pakārtoti, piespriest Komisijai samaksāt prasītājai kopējo summu EUR 1 303 303,98 apmērā (kas atbilst (i) EUR 753 533,00 par CTT izmaksu atzīšanu par trešās personas izmaksām, kopā ar atbilstošajām netiešajām izmaksām, (ii) EUR 73 873,27 10 par prettiesiski pieprasītajiem līgumsodiem; un (iii) EUR 475 897,71 par līgumisko kaitējumu), tai pieskaitot procentus atbilstoši Līguma II.28.7. pantam pēc Eiropas Centrālās bankas piemērojamās likmes galvenajiem refinansēšanas darījumiem, kā tas publicēts Eiropas [Savienības] Oficiālā Vēstneša C sērijā, kas ir spēkā samaksas datuma mēneša pirmajā kalendārajā dienā, pieskaitot trīs ar pusi procenta punktus līdz pilnīgai un galīgai samaksai; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pieļāvusi acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā, kā rezultātā ir pārkāpti FP 6 līgumiem piemērojamie Vispārējie noteikumi un Finanšu pamatnostādnes.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts tiesiskās paļāvības princips.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpti līgumu izpildes Komisijā principi, proti, labticības un labas pārvaldības principi.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/15

—

atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 1. oktobra lēmuma valsts atbalsta lietā SA.27339, ar ko atzīts, ka Ryanair un Airport Marketing Services ir saņēmuši nelikumīgu, ar iekšējo tirgu nesaderīgu valsts atbalstu no Flugplatz GmbH Aeroville Zweibrücken (“FGAZ”)/Flughafen Zweibrücken GmbH (“FZG”) un Reinzemes-Pfalcas federālās zemes, 1. panta 2. punktu un 3., 4. un 5. pantu, ciktāl tas attiecas uz prasītājiem, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ar lēmumu ir pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pants, labas pārvaldības princips un prasītāju tiesības uz aizstāvību, jo Komisija neļāva prasītājiem piekļūt izmeklēšanas lietas materiāliem un neradīja tiem situāciju, kurā tie varētu efektīvi paust savas nostājas.

2.

Otrā pamata ietvaros tiek norādīts uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija esot nepareizi piemērojusi tirgus ekonomikas dalībnieka (“TED”) kritēriju, veicot kopēju lidostas pakalpojumu līguma ar Ryanair un tirgvedības pakalpojumu līguma ar AMS analīzi. Turklāt Komisija arī esot kļūdījusies, atsakoties izmantot salīdzinošo analīzi. Turklāt Komisija neesot piešķīrusi atbilstošu nozīmi tirgvedības pakalpojumiem, nepamatoti noraidījusi federālās zemes lēmuma izmantot šādus pakalpojumus pamatā esošos apsvērumus, kļūdaini noraidījusi iespēju, ka daļa no tirgvedības pakalpojumiem varēja tikt izmantota vispārējās interesēs, savus secinājumus tā esot pamatojusi uz nepilnīgiem un neatbilstošiem rentabilitātes aprēķinu datiem, piemērojusi pārāk īsu attiecīgo laikposmu, kļūdaini savu vērtējumu balstījusi vienīgi uz maršrutiem, par kuriem bija vienošanās, un neesot ņēmusi vērā tīkla efektus, no kuriem lidosta varētu gūt labumu dēļ tās attiecībām ar Ryanair.

3.

Ar trešo pamatu tiek norādīts uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija neesot pierādījusi selektivitāti.

4.

Ceturtā pamata ietvaros tiek pakārtoti apgalvots LESD 107. panta 1. punkta un 108. panta 2. punkta pārkāpums, jo Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka atbalsts Ryanair un AMS bija vienāds ar lidotas kumulētajiem marginālajiem zaudējumiem, nevis ar Ryanair un AMS faktisko priekšrocību. Komisijai esot bijis jāpārbauda, ciktāl apgalvotā priekšrocība faktiski nonāca līdz Ryanair pasažieriem. Turklāt Komisija neesot aprēķinājusi konkurences priekšrocības, kādas Ryanair esot bijušas lidostas (apgalvoti) par pašizmaksu zemāko maksājumu dēļ. Visbeidzot Komisija neesot pietiekami paskaidrojusi, kādēļ lēmumā norādītās atbalsta summas atgūšana ir nepieciešama, lai atjaunotu tādu situāciju, kāda valdīja pirms atbalsta piešķiršanas.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/16

—

atcelt apstrīdēto lēmumu un uzdot atbildētājam atļaut apzīmējuma “FOREVER FASTER” reģistrāciju attiecībā uz apstrīdētajām precēm;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies procesā Apelācijas padomē.

—

Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Eiropas tiesībās nostiprināto vienlīdzības un labas pārvaldības principu pārkāpums.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/16

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

apmierināt Eiropas Savienības preču zīmes “RESPIMER” reģistrācijas pieteikumu Nr. 11 228 004 attiecībā uz visām precēm, kas ietilpst 3., 5. un 10. klasē;

—

piespriest Boehringer Ingelheim Pharma GmbH & Co. KG atlīdzināt visus prasītājai procesā EUIPO Iebildumu nodaļā un EUIPO Apelācijas piektajā padomē radušos izdevumus, kā arī tiesvedībā Eiropas Savienības Vispārējā tiesā radušos tiesāšanās izdevumus.

—

atsakoties attiecībā uz tām pašām preču zīmēm ņemt vērā Francijas Valsts Rūpnieciskā īpašuma institūta 2013. gada 4. aprīļa lēmumu, Apelācijas piektā padome neesot norādījusi juridisku pamatojumu tās 2016. gada 21. janvāra lēmumam;

—

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/17

—

atcelt apstrīdētos Apelācijas trešās padomes lēmumus lietās R 849/2014–3, R 850/2014–3 un R 851/2014–3;

—

piespriest EUIPO un otrai procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībniecei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 6/2002 64. panta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 6/2002 65. panta [1. punkta] f) apakšpunkta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 6/2002 65. panta 1. punkta d) apakšpunkta pārkāpums.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/18

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. un 5. punkta pārkāpums.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/19

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 7. panta 2. punkta pārkāpums.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/19

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest EUIPO atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 207/2009 75. panta pārkāpums.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/20

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/20

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/20

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/21

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/21

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/21

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/22

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piešķirt prasītājam summu EUR 12 000 apmērā par kaitējumu, kas nodarīts, pieņemot šo lēmumu;

—

piespriest Frontex atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

10.5.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 165/22

—

atcelt 2015. gada 28. maija lēmumu, ar ko atteikts pagarināt viņa līgumu;

—

ciktāl nepieciešams, atcelt klusējot pieņemto lēmumu, ar ko atteikts pagarināt viņa 2015. gada 31. maija līgumu;

—

ciktāl nepieciešams, atcelt 2015. gada 7. decembra lēmumu, ar ko noraidīta viņa sūdzība;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt zaudējumus, tos nosakot ex aequo et bono EUR 115 000 apmērā par radīto morālo kaitējumu;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.