5.4.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/1

—

ņemot vērā gan Eiropas Komisijas paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2016. gadu”, gan 2016. gada Eiropas pusgada sākšanos (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta ziņojuma projektu “Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgads – 2016. gada izaugsmes pētījums” (2015/2285(INI);

1.

uzsver, ka Eiropas Savienībā izaugsmi un nodarbinātību negatīvi ietekmē ieguldījumu trūkums pēc krīzes, kurš kaitē konkurētspējai un apdraud ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju; pauž bažas, ka tad, ja ieguldījumu apjoms ilgi saglabāsies neliels, tas ierobežos ilgtermiņa iespējas nodarbinātības izaugsmei un darbvietu radīšanai;

2.

atzīmē, ka budžeta ierobežojumi negatīvi ietekmē publiskos ieguldījumus infrastruktūrā, par ko liecina nesenais kopīgais RK un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pētījums (2), kā arī izglītībā, profesionālajā apmācībā, veselības aprūpē, sociālo pakalpojumu jomā, bērnu aprūpē un mājokļu pakalpojumos, un tas notiek laikā, kad nav stimula veikt privātos ieguldījumus, jo ir maz cerību, ka saimnieciskās darbības attīstības temps varētu strauji paātrināties;

3.

uzsver nepieciešamību novērst šķēršļus, kas kavē privātā un publiskā sektora ieguldījumus, pabeidzot iekšējā tirgus izveidi, it īpaši pakalpojumu nozarē, īstenojot strukturālas reformas, kas virzītas uz pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšanu un nevienlīdzības mazināšanu, uzlabojot normatīvo un uzņēmējdarbības vidi, apkarojot krāpšanu un ēnu ekonomiku un veicinot uzņēmējdarbību. Šajā saistībā uzsver, ka ļoti liela nozīme ir efektīvai un optimālai ES fondu izmantošanai partnerībā ar privāto sektoru; tādējādi publiski un privātie līdzekļi dotu kopīgu pozitīvu ietekmi uz vietas. Ņemot vērā Eiropas Komisijas nodomu iesaistīties dialogā ar dalībvalstīm, lai apzinātu šādus šķēršļus, uzsver, ka tie īpaši jāanalizē visos valdības līmeņos un jāiesaista šajā procesā Reģionu komiteja;

4.

mudina ES dalībvalstis iesaistīt savas vietējās un reģionālās pašvaldības, maksimāli izmantojot struktūrfondus, kas veido vidēji 14 % no kopējām publiskajām investīcijām, bet deviņās dalībvalstīs to daļa pārsniedz 50 %, kā arī investīciju plānu Eiropai (Eiropas Stratēģisko investīciju fonds), kura piemērošanā līdztekus struktūrfondiem jāizmanto elastīguma un papildināmības kritēriji, lai pilnībā izmantotu publisko un privāto investīciju potenciālu;

5.

atbalsta virzību uz augšupēju ekonomisko un sociālo konverģenci, bet uzsver, ka sociālās, saimnieciskās un teritoriālās atšķirības varēs novērst tikai, piemērojot teritoriālu redzējumu, kas ļautu mums īstenot vairāk augšupēju metodi, jo teritoriāla pieeja tajā būtu apvienota ar pārskatītās stratēģijas “Eiropa 2020” teritoriālo dimensiju un uz rezultātiem orientētu ES kohēzijas politiku;

6.

atzīmē, ka ierosinātajai Strukturālo reformu atbalsta programmai (SRAP) pēc parastās likumdošanas procedūras piemērošanas vajadzētu būt pieejamai gan valsts iestādēm, gan reģionālajām un vietējām pašvaldībām saskaņā ar pašreizējo pilnvaru sadalījumu dalībvalstīs; uzsver, ka minētās programmas īstenošanas ietekmē nedrīkstētu samazināt Eiropas strukturālo un investīciju fondu finansējumu;

7.

uzsver, ka ir ļoti svarīgi attīstīt efektīvas administratīvās spējas visos pārvaldības līmeņos, tostarp vietējās un reģionālajās pašvaldībās, lai atjaunotu ilgtermiņa ieguldījumus, īstenotu strukturālās reformas un nodrošinātu līdzekļu atbildīgu un efektīvu izlietojumu;

8.

uzsver, ka svarīgs priekšnoteikums īstermiņa un ilgtermiņa ieguldījumiem ir katras dalībvalsts pareiza ekonomikas politika un stabilas valsts finanses;

9.

uzskata, ka 2016. gada izaugsmes pētījumā ir minēti spēcīgi argumenti par labu tam, lai Komisija apsvērtu fiskālo spēju noteikšanu Eiropas Savienībai kopumā, tādējādi īstenojot pretciklisku politiku un paātrinot atlabšanu. Attiecībā uz šādām fiskālajām spējām būtu jāievēro subsidiaritātes princips un jānodrošina pietiekami liela elastība, lai īstenotu tādu politiku, kas atbilst vietējām vajadzībām, politikas izstrādē iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības;

10.

atkārtoti aicina publisko finanšu uzskaites sistēmās piemērot “zelta likumu”, proti, ilgtermiņa ieguldījumus nošķirt no kārtējiem izdevumiem; šai nolūkā atkārtoti aicina Eiropas Komisiju nākt klajā ar balto grāmatu, kuras pamatā būtu ESAO principi par publisko ieguldījumu efektivitāti visos pārvaldības līmeņos un kurā, vadoties no publisko izdevumu ilgtermiņa ietekmes, ir noteikta ES līmeņa klasifikācija publisko ieguldījumu kvalitātes novērtēšanai publisko izdevumu aprēķinos; mudina samazināt kārtējos izdevumus, lai mazinātu nodokļu slogu un tādējādi veicinātu privātos ieguldījumus;

11.

atkārtoti rosina makroekonomiskās nelīdzsvarotības novērtējumā iekļaut rādītāju, kas atspoguļo ieguldījumu līmeni;

12.

uzsver, ka, īstenojot Stabilitātes un izaugsmes paktu un Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā, ir nepieciešams elastīgums, lai veicinātu, nevis ierobežotu vietējo un reģionālo pašvaldību investīciju spēju. Turpinot darbu pēc sava 2015. gada janvāra paziņojuma, Komiteja sagaida, ka Komisija izvirzīs tālākus konkrētus priekšlikumus, kā šo aspektu ņemt vērā minēto nolīgumu īstenošanā vai iespējamā pārskatīšanā;

13.

atzinīgi vērtē to, ka stratēģija “Eiropa 2020” ir atzīta par ilgtermiņa daudzlīmeņu politikas satvaru; uzsver, ka ir svarīgi iekļaut stratēģijā teritoriālu dimensiju; paziņo, ka RK apspriedīsies ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai palīdzētu noteikt pārskatītās stratēģijas “Eiropa 2020” rādītājus un mērķus, kā arī par ilgāka termiņa stratēģiju laika posmam pēc 2020. gada, par ko Komisija paziņos 2016. gadā; ierosina tajā iekļaut jaunu pamatiniciatīvu – horizontālu instrumentu – demogrāfisko problēmu risināšanai, lai visi reģioni, kas saskaras ar dažādām demogrāfiskām problēmām, panāktu gudru, ilgtspējīgu un integrējošu izaugsmi;

14.

uzsver, ka valstu reformu programmās un katrai valstij adresētajos ieteikumos būtu jāiekļauj teritoriālā dimensija, lai pēc iespējas palielinātu izaugsmi un mazinātu teritoriālās atšķirības;

15.

aicina Komisiju un Eiropas Parlamentu pieņemt rīcības kodeksu, kas nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību strukturētu iesaistīšanu Eiropas pusgadā; atkārtoti pauž apņemšanos 2016. gadā nākt klajā ar konkrētu priekšlikumu šā jautājuma risināšanai; apņemas iesaistīties regulārā dialogā ar Eiropas Komisiju, it īpaši Eiropas pusgada procesa ietvaros;

16.

atzinīgi vērtē nodomu labāk integrēt eurozonu un ES ekonomikas pārvaldības nacionālās dimensijas, iesniedzot gada izaugsmes pētījumu par 2016. gadu kopā ar ieteikumiem par eurozonu 2016. gada Eiropas pusgada cikla sākumā;

17.

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu Eiropas pusgadā iekļaut vienotā tirgus (VT) pīlāru, vienlaikus ieviešot sistēmu regulārai VT integrācijas uzraudzībai un novērtēšanai, kurā tiktu izmantoti kvalitatīvi un kvantitatīvi rādītāji, salīdzinošā novērtēšana, profesionālapskate un paraugprakses apmaiņa;

18.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas izstrādātais gada izaugsmes pētījums (GIP) papildina 2016. gada brīdināšanas mehānisma ziņojumu ar trim sociālajiem rādītājiem (aktivitātes līmeni, jauniešu bezdarbu un ilgtermiņa bezdarba līmeni), tādējādi atspoguļojot mērķus, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. pantā;

19.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropadomes priekšsēdētājam.

5.4.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/4

—

ņemot vērā pašreizējo ārkārtas stāvokli migrācijas jomā,

—

ņemot vērā mērķi, kas noteikts LES 3. pantā un LESD 67. pantā, proti, Savienība piedāvā saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām,

—

ņemot vērā ES Pamattiesību hartas 18. pantu, kurā garantētas patvēruma tiesības, kā arī ES dalībvalstu attiecīgās nacionālās un starptautiskās saistības;

1.

atgādina, ka Šengenas nolīgums par personu brīvu pārvietošanos, kas pašreiz aptver 26 valstis, no kurām 22 ir ES dalībvalstis, ir viens no visveiksmīgākajiem pīlāriem Eiropas Savienības struktūrā. Šengenas nolīgums, kas ir iekļauts ES Līgumos, ir nesaraujami saistīts ar vienoto tirgu un ir Eiropas Savienībā noteikto četru brīvību, proti, personu brīvas pārvietošanās un preču, pakalpojumu un kapitāla brīvas aprites, būtisks elements;

2.

norāda, ka pārvietošanās un aprites brīvība un iekšējo robežu atcelšana ir Eiropas integrācijas būtiski sasniegumi, kam ir ne tikai svarīga saimnieciskā, sociālā un teritoriālā ietekme, bet arī augsta simboliska vērtība Eiropas Savienībai un tās pilsoņiem, jo viņi ir tieši saistīti ar šo projektu, kas paredz vēl ciešāku Eiropas tautu savienību;

3.

uzsver, ka atvērtas iekšējās robežas ir Eiropas ekonomikas pamats. Ņemot vērā to, ka ES dalībvalstu savstarpējā tirdzniecība tiek veikta 2 800 miljardu EUR apmērā, tajā iesaistīti 1,7 miljoni pārrobežu darba ņēmēju un gadā notiek 57 miljoni braucienu pārrobežu autopārvadājumos, RK uzsver, ka mobilitātes un apmaiņas nosacījumu izmaiņām Šengenas zonā būtu ļoti ievērojamas sekas attiecībā uz nodarbinātību un ieguldījumiem daudzās Eiropas valstīs; norāda, ka ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpa bez iekšējām robežām ir atkarīga no minētās telpas ārējo robežu pienācīgas un kopējas aizsardzības;

4.

uzsver, ka no tā, ka nav iekšējo robežu, labumu gūst vietējās un reģionālās pašvaldības visā Eiropas Savienībā attiecībā uz ekonomikas attīstību, sociālo un kultūras apmaiņu, pārrobežu sadarbību un jo īpaši Eiropas teritoriālās sadarbības programmu un Eiropas teritoriālās sadarbības grupu darbības īstenošanu;

5.

uzsver, ka Šengenas nolīguma ierobežojošo klauzulu izmantošana un no tās izrietošā ierobežotā pārvietošanās brīvība var īpaši negatīvi ietekmēt pārrobežu sadarbības projektu svarīgākos mērķus;

6.

atzīst milzīgo izaicinājumu, ar ko saskaras ES un tās dalībvalstis, kā arī to reģioni, pilsētas un pašvaldības un ko rada milzīgais skaits bēgļu, kuriem vajadzīga starptautiskā aizsardzība, kā arī ekonomiskie migranti, kas cenšas nelikumīgi iekļūt Eiropas Savienībā; atkārtoti uzsver, ka jānodrošina, lai ieceļošana ES notiktu likumīgi un ietvertu stingru, ātru un efektīvu reģistrācijas procedūru saskaņā ar ES Pamattiesību hartu, un uzsver, ka jāpiešķir vairāk resursu, lai aizsargātu ES ārējās robežas un nodrošinātu cilvēku likumīgi organizētu ieceļošanu Eiropas Savienībā; norāda arī, ka nepieciešami visaptveroši pūliņi un reformas, lai nodrošinātu, ka migranti, kas ierodas Eiropā, var sākt strādāt un integrēties; uzsver, ka Šengenas zonas ārējo robežu kontrolei ir jānotiek atbilstoši dalībvalstu starptautiskajām saistībām pret bēgļiem un ievērojot ES Pamattiesību hartu, tostarp tiesības uz cilvēka cieņu un nediskrimināciju;

7.

norāda, ka pašreizējās problēmas Šengenas sistēmā daļēji izriet no tā, ka trūkst koordinācijas un resursu, lai pārvaldītu ļoti daudzo bēgļu un migrantu ierašanos, nav atbilstīga politiska vēstījuma par likumīgu ieceļošanu, izmantojot robežšķērsošanas punktus, kā arī tāpēc, ka nav pietiekami iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības;

8.

uzsver, ka galvenās prioritātes ir Šengenas nolīguma vērtību aizsargāšana un Šengenas zonas stabilitātes saglabāšana; turklāt ir jāatgūst kontrole pār ES ārējām robežām un jānostiprina robežpārvaldības spējas; uzsver, ka vajadzīgi tūlītēji pasākumi sistēmas izveidei, lai sekotu līdzi nelikumīgo migrantu plūsmai Šengenas zonā, tādējādi nepieļaujot viņu pazušanu no iestāžu redzesloka; norāda, ka būtu jāpaātrina to patvēruma meklētāju atgriešana un atpakaļuzņemšana viņu izcelsmes valstīs, kuru pieteikumi ir noraidīti;

9.

uzsver, ka minētajai problēmai ir vajadzīgi kopīgi risinājumi, kas balstīti uz visu pārvaldības līmeņu savstarpēju sadarbību, jo nesaskaņotai politiskai reakcijai ir būtiska ietekme uz pārējām dalībvalstīm un to reģioniem un pilsētām, saasinot vispārējās problēmas un mazinot iedzīvotāju uzticēšanos, kas jau tāpat ir nopietni iedragāta; šajā saistībā norāda, ka atsevišķu valstu vai iestāžu vainošana pašreizējās situācijas dēļ un draudēšana Šengenas zonas locekļiem ar izslēgšanu neveicinās noturīgu risinājumu un varētu radīt bīstamu precedentu, kam ilgtermiņā būtu ārkārtīgi kaitīgas sekas attiecībā uz Eiropas projektu; tāpat norāda, ka Šengenas nolīgumā pašreiz nav paredzēta kādas dalībvalsts izslēgšana;

10.

pauž dziļas bažas par to, ka vēl joprojām ir grūtības izpildīt noteikumus, kas kopīgi pieņemti saskaņā ar ES līgumiem attiecībā uz ārējo robežu aizsardzību, pastiprinātiem pasākumiem nelikumīgas migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai, efektīvu atgriešanas politiku, bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanas un reģistrācijas kopīgiem standartiem un kopējas migrācijas politikas īstenošanu;

11.

ir pārliecināta, ka Šengenas zonas politiskās, ekonomiskās un sociālās labklājības apdraudēšana, atjaunojot pastāvīgu robežkontroli, nevar būt atbilde uz ES pilsoņu prasību sniegt lielāku drošību, kā arī aizsargāt viņu dzīves līmeni; vienlaikus uzskata, ka ir būtiski sniegt iedzīvotājiem tūlītējas, praktiskas un atbildīgas atbildes;

12.

tādēļ aicina ES dalībvalstis, kā arī ES iestādes nekavējoties pieņemt konstruktīvu nostāju, izvairīties no vilinājuma solīt vienkāršotus risinājumus un rūpīgi analizēt visu priekšlikumu riskus un ieguvumus; ir pārliecināta, ka ciešai sadarbībai ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un izskaidrošanai iedzīvotājiem, kā robežu atjaunošana ietekmēs viņu ikdienas dzīvi, ir izšķiroša nozīme, lai šajā kritiskajā brīdī atjaunotu uzticēšanos Eiropas Savienībai; šajā saistībā uzsver, ka saskaņā ar skaidri definētiem nosacījumiem, kas izklāstīti Šengenas Robežu kodeksā (ŠRK), pagaidu robežkontroli nevar pagarināt uz nenoteiktu laiku un ka robežkontroles pagarināšana uz laiku ne ilgāku par diviem gadiem ir iespējama vienīgi izņēmuma gadījumos, kad zonas darbību bez iekšējām robežām apdraud pastāvīgi nopietni trūkumi ārējo robežu kontrolē;

13.

uzsver, ka steidzami jāizstrādā kopēja, ilgtspējīga un vērienīga Eiropas pieeja Eiropas ārējo robežu pārvaldībai, jo īpaši, izveidojot karstos punktus trešās valstīs, lai saglabātu iekšējo drošību Šengenas zonā, nodrošinātu brīvu pārvietošanos un novērstu nopietnu krīzi attiecībā uz uzticēšanos ES; tādēļ aicina visas iesaistītās puses izstrādāt skaidrus ceļvežus un laika grafikus gan īstermiņa, gan ilgtermiņa risinājumiem, vienlaikus uzsverot, ka jānosaka, ko sevī ietver kopīga atbildība un solidāri pasākumi, un ņemt vērā dažādo valstu, reģionu un vietējo pašpārvalžu, kā arī migrantu vēlmes, vajadzības un integrācijas spējas;

14.

tādēļ atbalsta to, ka jāizstrādā kopējs ES saraksts, norādot drošas izcelsmes valstis, lai varētu paātrināti izskatīt patvēruma pieteikumus no to valstu pilsoņiem, kas tiek uzskatītas par “drošām” saskaņā ar kritērijiem, kuri noteikti Patvēruma procedūru direktīvā, un pilnībā ievērot neizraidīšanas principu, nevis izmantot nesaskaņotus valstu sarakstus, kas rada risku noteikt pēc iespējas zemākus standartus attiecībā uz patvēruma atzīšanas līmeņiem;

15.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropadomes priekšsēdētājam.

5.4.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/6

1.

uzsver, ka vecāka gadagājuma cilvēku vidū jāapzina dažādās grupas, definējot gan to, kam šīs grupas dod priekšroku tirgū, gan viņu vajadzības, lai tādējādi izstrādātu attiecīgi pielāgotus uzņēmējdarbības plānus, kas ļautu pēc iespējas labāk attīstīt vecāka gadagājuma cilvēkiem piemērotu tūrismu uz ES, kurš būtu orientēts gan uz grupām, gan individuāliem tūrisma piedāvājumiem; tāpat uzsver, ka ir jāapzina dažādie šķēršļi, kas var traucēt vecāka gadagājuma tūristiem (piemēram, valoda, informācijas pieejamība, organizatoriskas problēmas, diskriminācija vecuma dēļ, veselības aprūpes un neatliekamās palīdzības pieejamība, ceļojuma apdrošināšana utt.), kā arī jāierosina paņēmieni un līdzekļi šo šķēršļu pārvarēšanai;

2.

uzsver, ka īpaši svarīgi ir nākotnē vienoties par noteiktu vecuma grupu vai izmantot vienotu senioru tūrisma definīciju, lai būtu iespējams ieviest pārraudzību un īstenot salīdzinošus pētījumus ar mērķi maksimāli izmantot potenciālu, ko ietver šī strauji augošā tirgus niša;

3.

uzsver, ka ir vitāli svarīgi nodrošināties ar liela apjoma sākotnējo tirgu – sākuma punktu ātrdarbīgam internetam (tā ieviešanai) visā Eiropā, lai ieinteresētajiem reģioniem būtu visplašākās iespējas veidot un izmantot stratēģiskas un ilgtspējīgas (tūrisma) konkurences priekšrocības. Jo īpaši lietderīgi tas būtu maziem un vidējiem tūrisma uzņēmumiem;

4.

aicina Komisiju Digitālajā programmā Eiropai, kas ir mehānisms digitālās plaisas novēršanai, vienu no galvenajām vietām atvēlēt senioru tūrismam;

5.

uzskata, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem piemērotam tūrismam ir nepieciešama integrēta pieeja. Konkrēti, vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzētu izvēlēties starpnozaru pieeju, ar kuras palīdzību tiktu iesaistītas dažādas organizācijas, kas aktīvi darbojas, piemēram, veselības aprūpes, fiziskās piekļuves vai transporta jomā;

6.

atzīst, ka ļoti svarīgi ir izveidot Eiropas datubāzi, kas ietvertu datus par to vecāka gadagājuma cilvēku grupu, kurai ir būtiski finanšu līdzekļi un kuras locekļi lielākoties ir autonomi. Šādā sistēmiskā satvarā būs iespējams veikt analīzi un izstrādāt rādītājus, lai efektīvi atbildētu uz jautājumu par pieaugošā senioru skaita ietekmi uz tūrisma pakalpojumu sniedzēju piedāvājumu saistībā ar tūrisma galamērķiem, pārvadātājiem, izklaidi, izmitināšanu, tirdzniecības infrastruktūru, informācijas avotiem un tiem plašsaziņas līdzekļiem, kas tūristiem piedāvā idejas un zināšanas, kas varētu būtiski papildināt viņu personisko pieredzi tūrisma jomā. Ņemot vērā senioru tūrisma pieaugumu, šādas datubāzes nozīme kļūs arvien lielāka;

7.

atsaucas uz 2010. gada Eiropas tūrisma politikas mērķi (1) veicināt kvalitatīvu, ilgtspējīgu, atbildīgu un konsekventu tūrismu, kā arī ar to saistītu nodarbinātību un sociālo attīstību Eiropas Savienībā;

8.

aicina Eiropas Komisiju Eiropas strukturālajos un investīciju fondos (ESI fondos) lielāku nozīmi piešķirt tūrisma attīstībai, pirms tam izvērtējot vietējo un reģionālo pašvaldību vajadzības. Turklāt Komisija varētu piešķirt finansiālu atbalstu programmas Calypso turpmākai īstenošanai un rūpēties, lai programmā COSME īpaša uzmanība tiktu pievērsta tūrisma uzņēmumiem, un izveidot programmu Erasmus+ vecāka gadagājuma cilvēkiem. Ņemot vērā šīs nozares darbvietu radīšanas potenciālu, tūrisma veicināšanai, īpaši attiecībā uz MVU, būtu jākļūst par vienu no daudzgadu finanšu shēmas laikaposmam pēc 2021. gada virzītājspēkiem;

9.

uzsver: lai ikviena tūrisma darbība varētu norisināties netraucēti, būtiska nozīme – sevišķi vecāka gadagājuma cilvēkiem – ir pieejamībai, jo to, vai viņi vispār dodas ceļojumā, nosaka viņu iespējas piekļūt tūrisma galamērķiem un objektiem (viesnīcām, kūrortiem utt.), izmantojot ilgtspējīgu, ērtu un cenas ziņā pieņemamu transportu, kas pielāgots tūristiem no dažādām vecuma grupām. Tādēļ būtu ieteicams iesaistīt transporta pakalpojumu sniedzējus, piemēram, aviosabiedrības, komerciālās kuģošanas sabiedrības, autobusu pārvadājumu uzņēmumus, dzelzceļa operatorus un kruīza līnijas, un nodibināt sadarbību starp tiem, lai nodrošinātu dažādu transporta veidu intermodalitāti, kas vecāka gadagājuma cilvēkiem ļautu viegli un ērti nokļūt savos tūrisma galamērķos, tostarp attālos reģionos;

10.

šajā kontekstā atbalsta Eiropas Parlamenta sadarbības grupas priekšlikumu, kas saistīts ar tūrisma attīstīšanu Eiropā – noteikt 2018. gadu par Eiropas tūrisma gadu. No šāda viedokļa būtu jāprasa, lai lielāka uzmanība tiktu pievērsta infrastruktūrai, kas paredzēta vecāka gadagājuma cilvēkiem un tūrisma veicināšanai klusajā un vidējas aktivitātes sezonā;

11.

norāda, ka tūrismam ir ļoti liela nozīme daudzos Eiropas reģionos gan ienākumu, gan darbvietu ziņā, un uzsver, ka dažiem reģioniem tas pat ir vitāli nepieciešams konkurences pārsvara veicināšanas un saglabāšanas nolūkā. Tūrismam ir būtisks izaugsmes potenciāls, un tas gan tieši, gan netieši ir saistīts ar daudzām ekonomikas, sociālajām un kultūras jomām. Tūrisms bieži vien ir dzinulis, kas dod iespēju veidot un visaptveroši, stratēģiski un ilgtspējīgi stiprināt reģionu konkurētspēju. Nozīmīga loma šajā ziņā ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tāpēc ir ļoti svarīgi efektīvi izmantot to prasmes un pieredzi, Eiropas līmenī veicinot vietējo un reģionālo sadarbību;

12.

atgādina, ka vecāka gadagājuma cilvēku ieguldījums Eiropas tūrisma nozares attīstībā ir vērā ņemams un ka šiem cilvēkiem piemīt milzīgs tirgus potenciāls. Jāatzīmē arī, ka eiropiešu, kas pārsnieguši 65 gadu vecumu, pirktspēja pārsniedz 3 000 miljardus euro un ka to cilvēku skaits, kuri cieš no novecošanas izraisītiem traucējumiem, iespējams palielināsies no 68 miljoniem 2005. gadā līdz 84 miljoniem 2020. gadā. Pašlaik vairāk nekā 128 miljoni Eiropas Savienības iedzīvotāju ir vecumā no 55 līdz 80 gadiem, t. i., aptuveni 25 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Tomēr 41 % Eiropas Savienības 28 dalībvalstu iedzīvotāju nekad nav devušies ceļojumā ārpus savas valsts robežām, un 7 vecāka gadagājuma cilvēki no 10 ceļo tikai pa savu valsti;

13.

konstatē, ka demogrāfiskā attīstība būtiski ietekmē pieprasījumu pēc tūrisma pakalpojumiem un tādējādi arī darba tirgu. Tūrisma nozares noturība pret ārējiem satricinājumiem un krīzēm līdz šim bijusi lielāka nekā tika prognozēts. Pašreizējos ekonomikas apstākļos izdevumi izklaides un tūrisma jomā joprojām ir ievērojami. Tūrisma nozare ir liela darbaspēka patērētāja. Tās ieguldījums darbvietu radīšanā un sociālajā attīstībā ir nozīmīgs, un nākamajā daudzgadu finanšu shēmā tai ir jāpievērš pastiprināta uzmanība;

14.

aicina pievērst uzmanību daudzajām problēmām, kas skar tūrisma nozari. To vidū jāmin: a) demogrāfiskās struktūras izmaiņas, b) digitālās tehnoloģijas un c) tūrisma piedāvājuma daudzveidības palielināšanās. Globālās konkurences apstākļos tradicionālās komercstratēģijas ir nomainītas ar stratēģijām, kas uzlabo tūristiem sniegto pakalpojumu pieejamību un elastīgumu;

15.

ir pārliecināta, ka augsta kvalitāte, ilgtspēja, pastāvīga inovācija un labi sagatavots personāls ir svarīgi faktori, kas ļauj attīstīt vecāka gadagājuma cilvēkiem piemērotu tūrismu;

16.

tāpēc ierosina reģionālajās darbības programmās noteikt, kādas ir valsts un reģionālā līmeņa demogrāfiskās problēmas. Šīs darbības programmas galvenokārt ir vērstas uz mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) konkurētspēju, nodarbinātību un darba tirgu, kā arī uz sociālo iekļautību. Šādai pieejai var būt izšķiroša nozīme sezonas bezdarba apkarošanā, un tā var stimulēt nodarbinātību tūrisma jomā;

17.

norāda: lai vietējā un reģionālā tūrisma sezonu varētu pagarināt, politikas veidotājiem līdzās konkrētām vecuma grupām un to iekšienē jāņem vērā arī tādas atsevišķas grupas, kuru motivāciju nosaka kopīgas intereses: kultūras mantojums, vēsture, izglītība, reliģija, sports, atpūta utt.;

18.

atzīmē, ka aizvien nozīmīgāka ES tūrisma nozares daļa ir veselības tūrisms un ka ir jāatbalsta divas tā dimensijas – medicīniskā aprūpe un rekreatīvais tūrisms. Ir ļoti svarīgi, it īpaši no reģionālās perspektīvas, veicināt konkurētspēju un pārvērst Eiropas tūrisma galamērķus par veselības aprūpes izcilības centriem, kuru piedāvājumam ir augsta pievienotā vērtība. Veselības tūrisms kļūst par visātrāk augošo tūrisma tirgus segmentu, it sevišķi vecāka gadagājuma cilvēkiem, kuriem veselības aprūpes saņemšana ir viens no galvenajiem ceļošanu motivējošiem faktoriem;

19.

ir pārliecināta, ka digitālo tehnoloģiju uzlabošana ar mērķi panākt ātrāku piekļuvi IKT kalpo vairākiem mērķiem, kuru vidū ir vecāka gadagājuma cilvēkiem piemērots tūrisms, un to var sasaistīt ar Eiropas Savienības svarīgākajām prioritātēm. Uzlabojot piekļuvi tehnoloģiskajai infrastruktūrai, spēcīgi tiks veicināts vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvara pieaugums pieejamās pirktspējas ietvaros, kas pašlaik lielā mērā pieder cilvēkiem, kas pārsnieguši 50 gadu vecumu (senioru ekonomikas saimnieciskais potenciāls);

20.

atzīmē gastronomiskā tūrisma nozīmi ilgtspējīgu darba vietu izveidē, kā arī reģionālās izaugsmes un kohēzijas nodrošināšanā, jo tūristi vienu trešdaļu izdevumu atvēl pārtikai;

21.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām darbības programmās pievērst uzmanību šādiem pasākumiem: uzņemties līdzdalības lomu, veicināt publiskā un privātā sektora partnerību, veidot tīklus un veicināt un atbalstīt vecāka gadagājuma cilvēkiem piemērotu tūrismu. Tātad vietējo un reģionālo pašvaldību prioritāšu vidū būs jāiekļauj arī tādu komunikācijas pasākumu rīkošana, kuru mērķis ir iepazīstināt ar vecāka gadagājuma cilvēkiem piemērota tūrisma komerciālo potenciālu;

22.

konstatē, ka senioru tūrisma tirgus nav homogēns. Seniori ir neviendabīga grupa, ko veido cilvēki ar atšķirīgām vajadzībām, motivāciju un vēlmēm. Seniorus skar sociālas izolācijas risks, un tūrisms viņiem dod iespēju veidot jaunus sociālos kontaktus. Pētījumi liecina, ka tiem vecāka gadagājuma cilvēkiem, kas piedalās tūrisma aktivitātēs, ir ne tikai labāka veselība un tādējādi mazāka atkarība no aprūpes pakalpojumiem, bet viņi arī aktīvi izvēlas savus galamērķus tā, lai varētu izmantot kvalitatīvus medicīniskos un aprūpes pakalpojumus;

23.

iesaka veidot pastāvīgu saikni ar Eiropas inovācijas partnerību par tematu “Laba veselība vecumdienās” saistībā ar mobilitātes un drošības veicināšanu, publiskās vides pieejamību, veselības aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem;

24.

atgādina ES iestādēm un dalībvalstīm, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska nozīme tādu nozaru politikas koordinācijā kā transports, aprūpe, pilsētas un lauku teritorijas labiekārtošana. Šīs nozares savukārt gan tieši, gan netieši ietekmē vietējo tūrismu, kurā darbojas mazi un vidēji ģimenes uzņēmumi;

25.

piekrīt, ka vietējām pašvaldībām ir jāizmanto tūrisma sniegtās iespējas no viedo pilsētu attīstības viedokļa, un ka ir svarīgi balstīties uz mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) individuālo kompetenci un tos atbalstīt. Šāda atbalsta ietvaros vairāku pasākumu mērķis varētu būt informētības uzlabošana. Piemēram, iespējams pārdomāt tādu spēju veidošanu, kas vērstas uz vieglāku piekļuvi informācijai par finansēšanas iespējām, ar Eiropas projektiem saistītas partnerības koordinēšanu, piemēram, stimulējot mērķsadarbības programmas, kopīgu uzņēmumu veidošanu, balstoties uz labu vietējo un reģionālo praksi informācijas pieejamības atvieglošanas, transporta infrastruktūras un visu vecuma grupu vajadzībām piemērotu produktu jomā;

26.

aicina politisko lēmumu pieņēmējus radīt vajadzīgos apstākļus, lai tūrisma nozare varētu:

27.

konstatē, ka tiešsaistes rezervācijas sistēmas, sociālie plašsaziņas līdzekļi un tiešsaistes tirgus ir tikai daži piemēri no tūrisma jomā izmantotajām lietotnēm, kas dominē internetā. Vietējās pašvaldības arī varētu izmantot mūsdienu sakaru tehnoloģijas, tostarp meklētājprogrammas, kas nodrošina lietotājiem pārredzamību – tādējādi vecāka gadagājuma cilvēki varētu saprast, kāda ir attiecīgā kvalitātes līmeņa cena. Tomēr ne visi vecāka gadagājuma cilvēki lieto tiešsaistes rezervācijas sistēmas un pakalpojumu sniedzēju vērtēšanas vietnes. Digitālās plaisas dēļ gados vecāki cilvēki dažkārt vairāk uzticas tradicionālajām rezervēšanas metodēm un individuālam kontaktam, īpaši ar tūrisma aģentiem. Lai atvieglotu vecākās paaudzes iespējas izmantot digitālos palīglīdzekļus, vietējās un reģionālās pašvaldības varētu, piemēram, piedāvāt attiecīgus kursus;

28.

uzskata, ka saskarsme var palīdzēt vecāka gadagājuma cilvēkiem saglabāt labu veselību, neatkarību un aktivitāti darbā vai savā kopienā. To iespējams īstenot, popularizējot sociālos tīklus un iesaistīto dalībnieku (piemēram, pētniecības centru un institūtu, privātu informācijas tehnoloģiju uzņēmumu, pilsoniskās sabiedrības, vietējo kopienu) līdzdalību tehnoloģisko saskarņu izstrādē un veidošanā un izmantojot universālu koncepciju vecāka gadagājuma cilvēkiem piemērotu kopienu veidošanai;

29.

apzinās, ka iesaistīto dalībnieku digitālās mijiedarbības ietekme ir būtiski mainījusies, un uzsver Eiropas datubāzes nozīmīgumu. Lai maksimāli izmantotu esošos instrumentus, Tūrisma virtuālais novērošanas centrs varētu izveidot senioru tūrisma datubāzi. Šajā saistībā vēl ir jānosaka, kurš nodarbosies ar modeļa veidošanu un datu vākšanu saistībā ar rādītājiem;

30.

norāda, ka ārkārtīgi augstās veselības aprūpes izmaksas ir pastiprinājušas vecumdienām un nozaru partnerību izveidei pievērsto uzmanību. Arī e-veselības programma var ļoti labvēlīgi ietekmēt senioru tūrisma attīstību. Vecāka gadagājuma tūristi regulāri norāda, ka veselība ir otrais iemesls, kura dēļ viņi atsakās doties ceļojumā. Ja vecāka gadagājuma cilvēkiem tiktu nodrošināta (elektroniska) piekļuve kvalitatīvai medicīniskai palīdzībai ārpus viņu dzīvesvietas, viņu raizes varētu izzust vai mazināties. Tādējādi viņi varētu drosmīgāk izmantot savu brīvo laiku. Ceļojumi uz maigāka klimata zonām un jauna pieredze var lauzt rutīnu un labvēlīgi ietekmēt veselību;

31.

uzsver pārrobežu veselības aprūpes direktīvas nozīmi un aicina reģionālās un valsts pārvaldes iestādes uzlabot piekļuvi informācijai par veselības aprūpes pakalpojumiem senioriem ārzemēs, lai viņi varētu izdarīt izvēli, būdami informēti par ārstēšanas un aprūpes procedūrām, un tādējādi ceļot Eiropas Savienībā bez raizēm par veselību;

32.

iesaka uzlabot mobilitāti, uzsākt drošības uzlabošanas iniciatīvas un paplašināt publiskās telpas vispārējo pieejamību visu vecumu cilvēkiem. Ļoti svarīgi ir izveidot stabilu saikni starp vecāka gadagājuma cilvēku tūrismu, no vienas puses, un Eiropas Inovācijas partnerību aktīvām un veselīgām vecumdienām, no otras puses;

33.

atbalsta ieceri izveidot Eiropas Pilsētas mēru paktu par demogrāfiskajām pārmaiņām un prasa tūrismu atzīt par svarīgu politikas jomu, kas var veicināt inovāciju, stimulēt aktīvu dzīvesveidu un labu veselību, kā arī popularizēt paaudžu solidaritāti.

5.4.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/10

1.

Stratēģijā “Eiropa 2020” norādīts, ka pilsētas un lielpilsētas ir galvenais izaugsmes virzītājspēks. Tomēr sasniegt stratēģijas mērķus un nodrošināt teritoriālo kohēziju varēs tikai tad, ja tiks izmantots viss potenciāls, tostarp arī lauku teritoriju potenciāls.

2.

Lauku teritorijas un pārejas reģioni veido 91 % ES teritorijas; tajos dzīvo 60 % ES iedzīvotāju, tie rada 43 % no bruto pievienotās vērtības un nodrošina 56 % darbvietu Eiropas Savienībā.

3.

Lauku vide ir bagātīgs kultūras, arhitektūras, dabas, sociālā, gastronomiskā un saimnieciskā mantojuma avots. Tādēļ jaunās politikas pamatnostādnēs, kas veicina ilgtspējīgu attīstību un teritoriālo kohēziju, daudz uzmanības jāvelta lauku teritorijām.

4.

Daudzas Eiropas Savienības lauku teritorijas saskaras ar līdzīgām problēmām: fiziskā pieejamība, attālinātība no lēmumu pieņemšanas un pētniecības centriem un no izglītības iestādēm, kā arī tehnoloģiskās infrastruktūras trūkums. Tāpēc to atpalicība tehnoloģiju jomā arvien pieaug. Lauku teritorijās ir zemāks nodarbinātības līmenis, un tajās tiek radīts mazāk darbvietu. Taču vienlaikus lauku teritorijām ir vesela virkne priekšrocību: daba, cilvēkam draudzīga dzīves vide, mazāks piesārņojums utt.

5.

Jāatzīmē, ka lauku teritoriju būtība un problēmas var būt ļoti atšķirīgas. Dažām lauku teritorijām raksturīga iedzīvotāju skaita samazināšanās un demogrāfiskā novecošana, zems iedzīvotāju blīvums un apdzīvoto vietu izkliedētība, turpretim citas, it īpaši piepilsētu teritorijas pakļautas spiedienam, ko rada arvien lielāks pieprasījums pēc apbūves zemes gabaliem un demogrāfiskā attīstība. Dažās teritorijās nākas pārvarēt ekonomikas lejupslīdi, kas saistīta ar lauksaimnieciskās darbības samazināšanos, savukārt citās, pateicoties dabiskajai videi vai citām ar dzīvesvidi saistītām īpašībām, tūrismam un/vai iedzīvotāju pieplūdumam, vērojams uzplaukums. Atsevišķās teritorijās ir salīdzinoši labs autoceļu tīkls un informācijas un komunikācijas infrastruktūra, savukārt citas joprojām ir diezgan izolētas. Dažas atrodas kontinentālajā daļā, savukārt citas – salu reģionos, un tām ir jāpārvar nelabvēlīgie apstākļi, kas saistīti atrašanās vietu. Lauku teritorijām ir viena kopīga iezīme – attīstības līmenis tajās ir zemāks nekā Eiropas Savienībā un it īpaši pilsētu teritorijās, un atpalicība pieaug.

6.

Jānorāda tomēr, ka Eiropas tiesību aktos atzīti dažādi lauku teritoriju veidi, piemēram, kalnu teritorijas un mazapdzīvotas teritorijas, kam vajadzīga īpaša pieeja, kura vienlaicīgi uzmanību velta gan to ierobežojumiem, gan arī attīstības iespējām.

7.

Lai saglabātu kvalitatīvus publiskā vai privātā sektora pakalpojumus, bieži vien ir vajadzīgi nozīmīgi politiski, sabiedriski vai finansiāli pūliņi, kā arī lauku un pilsētu teritoriju lielāka solidaritāte. Publiskā sektora pakalpojumu vai produktu izstrāde vienlaikus arī var būt jauns izaicinājums uzņēmumiem. Piemēram, ar publiskā iepirkuma nosacījumiem var mudināt uzņēmējus arī meklēt novatoriskākus risinājumus.

8.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu kopējai lauksaimniecības politikai (KLP) atvēlēto līdzekļu apmērs ir samazināts par 11,1 %. Lai kompensētu šo atšķirību, 11 dalībvalstis jau ir nolēmušas novirzīt līdzekļus no I pīlāra uz II pīlāru, bet piecas valstis, to skaitā četras Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kas saņem tiešos maksājumus, kuri ir mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā, ir nolēmušas darīt tieši pretējo. Neraugoties uz to, līdzekļi joprojām lielākoties tiek virzīti uz ienākumu gūšanu, nevis lauku modernizāciju un attīstību.

9.

Lai lauku attīstības politika būtu efektīva, ir jāņem vērā visi tajā iesaistītie dalībnieki. Eiropas iestādēm, dalībvalstīm, kā arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzētu lauku attīstības programmās pienācīgi ņemt vērā tādus mērķus kā sociālā iekļautība, nabadzības mazināšana un ekonomikas izaugsmes veicināšana lauku teritorijās. Līdzekļu apmēra samazināšanas dēļ vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir ļoti grūti finansēt šīs prioritātes.

10.

Kopienas iniciatīvai lauku attīstībai (LEADER) paredzēti tikai 6 % no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) budžeta, un tas dažās dalībvalstīs, iespējams, nav pietiekami, lai atsāktu ieguldījumus. Tajā pašā laikā, kopš 1991. gada īstenojot LEADER programmu, ir radīti 150 000 darbvietu, un tā ir svarīgs instruments, ar ko veicina nodarbinātību un kas palīdz saglabāt un attīstīt lauku teritoriju sociālo un ekonomisko struktūru.

11.

Papildus budžeta palielināšanai būtu jāpaplašina vietējās attīstības joma, iekļaujot tajā visus lauku teritoriju ekonomiskās un sociālās attīstības projektus. Būtu jāatbalsta mazo ražotāju sadarbība, lai palielinātu kopējo ražošanas jaudu, sekmētu vietējā tirgus efektīvāku darbību, atrisinātu problēmas saistībā ar īsām piegādes ķēdēm un veicinātu produktu izstrādi un kopīgu tirdzniecību. Šādi pasākumi var arī atbalstīt plašāku sadarbību ar reģionālajām izglītības un arodapmācības iestādēm, LEADER tīklus un citus vietējās sadarbības veidus.

12.

Pēc Eiropas Komisijas Reģionālās politikas ģenerāldirektorāta pieprasījuma veiktajā pētījumā “Cohesion Policy Support for Local Development. Best Practice and future policy options” (Kohēzijas politikas atbalsts vietējai attīstībai. Labas prakses piemēri un turpmākie politiskie risinājumi) ieteikts izveidot vietējās attīstības koordinācijas platformu, kuras uzdevums būtu stratēģijā “Eiropa 2020” integrēt attīstības vietējo dimensiju. Platformas mērķis būtu vienkāršot procedūras un nodrošināt dažādu nozaru politikas saskaņotību. Praksē platforma varētu būt Eiropas Komisijas dienestu darba grupa, kurā attiecīgā gadījumā varētu iesaistīties citu ES iestāžu pārstāvji.

13.

Dažādi pētījumi liecina, ka lauku kopienu attīstībā un inovācijas veicināšanā lauku teritorijās arvien lielāks ir lauku attīstības tīklu ieguldījums, jo tie spēj sniegt konsultācijas un informāciju par iespējām rast radošus risinājumus vietējā līmeņa problēmām, nodrošināt dalībnieku gūto atziņu un uzkrātās pozitīvās pieredzes apmaiņu un apzināt finansējuma avotus. Šajā saistībā Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas tīkla lauku attīstībai un Eiropas inovāciju partnerības tīkla, kas minēti Regulas (ES) Nr. 1305/2013 52. un 53. pantā, izveidi.

14.

Iepriekšējā plānošanas periodā no 2007. līdz 2013. gadam lauku attīstības finansējums no ELFLA sasniedza 91 miljardu euro, bet no citiem struktūrfondiem 85 miljardus euro. Taču jaunā ERAF regula galvenokārt virzīta uz pilsētu teritorijām, un lauku teritorijas tajā pat nav minētas. Tādēļ rodas jautājums, kādas ir reālās iespējas lauku attīstības projektus līdzfinansēt no citiem struktūrfondiem, konkrēti, no ERAF un ESF, ņemot vērā, ka lielākā daļa ELFLA regulā plānoto pasākumu ir paredzēti lauksaimniecībai.

15.

Jāapsver arī jautājums par fondu savstarpējo sadarbību, lai ar īpašiem finansēšanas pasākumiem varētu risināt problēmas, ar ko saskaras teritorijas, kurās ir zems iedzīvotāju blīvums, kā arī būtiska un pastāvīga demogrāfiska atpalicība.

16.

Nesen sagatavots pārskats par darbības programmu īstenošanu liecina, ka lauku teritorijām pašlaik ir paredzēti tikai 22,6 miljardi euro no ERAF budžeta. Tie ir tikai 11 % no kopējā ERAF budžeta.

17.

Jāuzsver, ka arī teritoriālajai sadarbībai paredzētie Eiropas līdzekļi var sekmēt tehnisko resursu un cilvēkresursu kopīgu izmantošanu pārrobežu teritorijās, lai veicinātu attīstību pierobežas reģionu lauku teritorijās.

18.

Eiropas Komisija un Eiropas Investīciju banka (EIB) 2015. gada 23. martā iepazīstināja ar Lauksaimniecības garantiju fonda modeli, kura mērķis ir veicināt piekļuvi aizdevumiem, lai lauku teritorijās palīdzētu lauksaimniekiem un citām ieinteresētajām personām saņemt aizdevumus.

19.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās un jauniešu aizplūšana no laukiem uz vidēja lieluma pilsētām vai lielpilsētām ir nopietna problēma visā Eiropā. Galvenais iemesls, kāpēc cilvēki pamet lauku teritorijas, ir darbvietu trūkums, zems atalgojuma līmenis un nepietiekamais pievilcīgums. Savukārt lauku uzņēmēji sūdzas par to, ka viņi nevar atrast jaunus darba ņēmējus ar vajadzīgo kvalifikāciju. Tādēļ steidzami jāuzlabo profesionālās izglītības, proti, gan sākotnējās izglītības, gan tālākizglītības piedāvājums lauku teritorijās.

20.

Svarīgi ir panākt, ka apmācība vajadzīgajās jomās tiek nodrošināta elastīgi, ātri un reģionam atbilstošā apjomā. Profesionālās izglītības organizēšana lauku teritorijās, protams, ir sarežģītāka nekā pilsētās, jo izglītojamie dzīvo izkliedēti un vajadzības ir atšķirīgas. Viens no vienkāršākajiem risinājumiem, lai veidotu mācību iestāžu saikni ar uzņēmumiem, ir stažēšanās, kas mazajiem uzņēmējiem tomēr var radīt pārāk lielu slogu, ja nav paredzēts īpašs ārējais atbalsts. Būtu jāapsver iespēja izveidot tādu shēmu, kas atbalstītu uzņēmējus, kuri pieņem stažierus, nodrošina stažieriem pienācīgu atalgojumu un piedāvā viņiem reālas ilgtermiņa nodarbinātības perspektīvas. Ievērojami resursi būtu jāpiešķir reģionālajām arodapmācības un citām izglītības iestādēm, un būtu skaidri jānosaka, kādi ir šo iestāžu uzdevumi tālākizglītības un pārkvalificēšanās jomā. Tajā pašā laikā dažos reģionos pilsoniskā sabiedrība ir palīdzējusi izveidot vajadzīgās institūcijas, un šī pieredze būtu jāizplata arī citos reģionos.

21.

Pateicoties straujai tehnoloģiju attīstībai, ir palielinājusies mežsaimniecības nozīme lauku teritorijās un lauku tautsaimniecībā. Mežsaimniecība mūsdienās vairs nav tikai izejvielu (koksnes) piegādātāja. Apstrādātu koksni izmanto celtniecībā, bet koksnes šķiedras izmanto arī, piemēram, autobūvē, apģērbu ražošanā un pat pārtikas ražošanā.

22.

Ātrdarbīgu telekomunikācijas tīklu pieejamībai ir ļoti liela nozīme konkurētspējas un izaugsmes veicināšanā. Lai varētu sniegt kvalitatīvus digitālos pakalpojumus, ir vajadzīgs ātrdarbīgs un stabils platjoslas pieslēgums. Lai gan Eiropas Savienībā pēdējos gados platjoslas tīklu pārklājums ir būtiski paplašinājies un dažos reģionos ir izveidota nepieciešamā infrastruktūra, daudzviet joprojām vērojamas būtiskas nepilnības. Turklāt pārklājuma statistika ne vienmēr atspoguļo platjoslas interneta pakalpojumu kvalitāti lauku teritorijās. Saskaņā ar mērķiem, kas izvirzīti Eiropas digitalizācijas programmā laikposmam līdz 2020. gadam, jācenšas panākt vienāda jauda visā Eiropas Savienībā. Šajā jomā īpaši skaidri izpaužas krasās lauku un pilsētu teritoriju atšķirības. Dažos reģionos pieejamība faktiski ir nodrošināta, tomēr galapatērētājiem, kas vēlas piekļūt tīklam, ir papildus jāiegulda arī savi līdzekļi. Jāvelta vairāk pūļu, lai veicinātu virtuālā tirgus izveidi, uzlabotu iespējas piekļūt izmaksu ziņā pieejamiem digitālās saziņas pakalpojumiem un pilnveidotu tiešsaistes pakalpojumus lauku teritorijās.

23.

Papildus infrastruktūras nodrošināšanai ir jāattīsta arī iedzīvotāju un uzņēmēju spēja izmantot piedāvātās iespējas. Pētījumi liecina, ka pat labas interneta pieejamības gadījumā lielākā daļa cilvēku izmanto salīdzinoši maz iespēju. Apmācība un informēšana par dažādām iespējām – tostarp iespējām informācijas un komunikācijas tehnoloģijas izmantot produktu izstrādei mazos uzņēmumos – var būt viena no iespējām, kas jāizmanto lauku rajonos.

24.

Mūsdienās jēdzienu “viedās pilsētas” parasti saista ar lielpilsētām, kur notiek pārmaiņas un tiek meklēti risinājumi to turpmākai attīstībai. Taču arī lauku teritorijām būtu ieteicams pārņemt minēto pieeju. “Pilsētas” un “lauku teritorijas” nedrīkstētu būt pretstati, bet vajadzētu panākt to savstarpēju sinerģiju, ko varētu sekmēt jaunās tehnoloģijas un to ieviešana vietējā līmenī. Lai nepieļautu pilsētu un lauku teritoriju pretnostatījumu, būtu jārunā par “viediem reģioniem”.

25.

Kopējā lauksaimniecības politika regulē lauksaimniecību un tās būtisko lomu lauku attīstībā. Reģionālajā līmenī lauku attīstība ir cieši saistīta ar lauksaimniecības attīstību. Lai gan “lauku teritorijas” nav gluži tas pats kas lauksaimniecība, nav šaubu, ka lauku teritorijas nav iedomājamas bez lauksaimniecības. Lauksaimniecība nevar attīstīties izolēti. Svarīgi arī turpmāk nodrošināt lauksaimniecības un lauku attīstības nosacījumu un mērķu saskaņotību, lai lauksaimniecības attīstība veicinātu lauku iedzīvotāju, lauksaimniecībā nodarbināto un arī tuvāko pilsētu iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos

26.

Eiropas inovācijas partnerība “Lauksaimniecības ražīgums un ilgtspēja” ir jauna koncepcija, kuras mērķis ir novērst trūkumus, nepilnības un šķēršļus, kas Eiropas pētniecības un inovācijas sistēmā kavē vai palēnina labu ideju izstrādi un to laišanu tirgū. Jārod risinājumi it īpaši tādām problēmām kā nepietiekamais ieguldījumu līmenis, novecojoši tiesību akti, standartu trūkums un tirgus sadrumstalotība.

27.

Tā kā fiziskā piekļuve daudzām lauku teritorijām ir apgrūtināta, neļaujot pilnībā atraisīt to ekonomisko potenciālu, publiskais finansējums ir arī jāpiešķir lauku un pilsētu teritoriju efektīvai savienošanai, izmantojot ātrgaitas transporta tīklus, kas saudzē šķērsoto teritoriju vidi.

28.

uzskata, ka visos Eiropas Savienības reģionos un sevišķi lauku teritorijās vērojamās ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās problēmas var atrisināt vienīgi ar integrētiem politikas pasākumiem.

29.

vēlētos atzinīgi vērtēt nesen izveidoto vienoto stratēģisko satvaru un rosināt Komisiju turpināt struktūrfondu darbības noteikumu saskaņošanu, lai varētu uzlabot lauku attīstības plānošanu un pārvaldību;

30.

vēlētos, ka tiek nodrošināta to tiesību normu efektivitāte un iedarbīgums, kuras attiecas uz fondu integrāciju, inovāciju lauksaimniecībā un lauku teritorijās un uz kooperācijas veidiem, kas ir svarīgākie ar lauku attīstības politikas reformu ieviestie jauninājumi;

31.

iesaka dažādot pieejas un visās ES politikas jomās ņemt vērā lauku teritoriju intereses, kā tas pašlaik tiek darīts saistībā ar pilsētām;

32.

vērš uzmanību uz to, ka taupības pasākumi un lauksaimniecībai un lauku attīstībai piešķirto līdzekļu apmēra vispārēja samazināšanās apdraud lauku teritoriju ilgtspēju un ka tas ir pretrunā ES teritoriālās kohēzijas principam;

33.

rosina Komisiju sniegt labāku atbalstu lauku teritorijām, kurām bija jāvelta lielas pūles, lai pārveidotu savu tautsaimniecības modeli, piemēram, lai pārietu no lauksaimniecības uz tūrismu;

34.

iesaka palielināt vispārējo ES finansiālo atbalstu lauku attīstībai, lai izlīdzinātu lauksaimnieciskās ražošanas koncentrāciju, kas arvien pieaug un rada lielas reģionālas atšķirības, un noteikt ierobežojumus finansējuma novirzīšanai no II pīlāra uz I pīlāru;

35.

iesaka daudzgadu finanšu shēmas starpposma pārskatīšanā apsvērt vietējai attīstībai paredzētā ES finansējuma palielināšanu 2014.–2020. gada plānošanas periodā;

36.

norāda, ka lauku attīstības veicināšanas nozīmība tagad ir atzīta, un tādēļ rosina nodrošināt, ka minimālā daļa, ko Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) atvēl LEADER iniciatīvai, ir lielāka nekā 5 % no fonda piešķirtā finansējuma kopējā apmēra;

37.

vēlētos, ka īpaša uzmanība tiek veltīta programmām, kuru mērķis ir mazapdzīvotu vai iedzīvotāju skaita sarukuma apdraudētu pašvaldību atjaunotne un attīstība un to vēstures un kultūras mantojuma popularizēšana, kas piesaistītu tūristus;

38.

atbalsta European Countryside Movement un Eiropas Parlamenta sadarbības grupas “Lauku, kalnu un tālākie reģioni” prasību Komisijai izstrādāt balto grāmatu, kas veidotu pamatu lauku attīstības politikai laikposmā pēc 2020. gada;

39.

visnotaļ atbalsta vietējās attīstības koordinācijas platformas izveidi, kas jānodrošina Eiropas Komisijai;

40.

uzsver, ka lauku teritorijas ir nozīmīgi attīstības un inovācijas centri, kas sniedz ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

41.

rosina nodrošināt, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) atspoguļo ciešu pārliecību par lauku un pilsētu teritoriju sadarbības pievienoto vērtību un vairāk izprot šo teritoriju funkcionālo nozīmi, lai varētu pilnībā izmantot šādas sadarbības potenciālu un tādā veidā būtiski sekmēt virzību uz teritoriālo kohēziju;

42.

iebilst pret makroekonomisko nosacījumu pamatprincipu ES līdzekļu sadalē, jo jāņem vērā arī sociālie un ekoloģiskie rādītāji;

43.

rosina īpašu uzmanību veltīt novatoriskiem risinājumiem lauku teritorijās, jo tie varētu būt paraugs citiem reģioniem un teritorijām;

44.

iesaka panākt, ka EIB līdzekļi, inovācijas programmas un pētījumi lauksaimniecības jomā tiek galvenokārt orientēti uz lopkopības reģioniem, nelabvēlīgu dabas apstākļu skartiem reģioniem, piemēram, kalnu apvidiem, kā arī mazajām ģimenes saimniecībām un vienlaikus ļauj rast sociālo problēmu risinājumus, lai visos reģionos varētu nodrošināt lauksaimniecības ilgtspēju un saglabāt lauku kopienas, tādā veidā arī mazinot reģionālās atšķirības;

45.

vēlētos norādīt, ka liela nozīme ir inovācijas partnerībai, kuras mērķis ir lauku ekonomikas modernizācija, it īpaši tad, ja ar šo partnerību tiek veidota ciešāka saikne starp lauksaimniecības un pētniecības politikas pasākumiem un starp pētniekiem un lauksaimniekiem. Tādēļ pilnībā jāizmanto Regulā (EK) Nr. 1305/2013 paredzētie pasākumi, ar kuriem iecerēts atbalstīt prioritāti “veicināt zināšanu pārnesi un inovāciju lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un lauku apvidos”;

46.

rosina Eiropas līmenī izstrādāt attiecīgas pamatnostādnes, ar ko nosaka dažādo dalībvalstīs izveidoto un ar lauku teritorijām saistīto tīklu funkcijas un uzdevumus, kā arī kārtību, kā tiek sniegta palīdzība attiecīgo lauku attīstības plānu īstenošanai;

47.

iesaka panākt inovācijas politikas efektīvāku koordinēšanu Eiropas Savienības līmenī;

48.

pauž nožēlu par to, ka vietējās attīstības veicināšanai izveidotās inovācijas partnerības “Progresīvas pilsētas un pašvaldības” galvenajā mērķa grupā Eiropas Komisija nav iekļāvusi lauku teritorijas;

49.

ar nožēlu konstatē, ka starpposma ziņojumā par darbības programmu īstenošanu uzsvērts, ka lauku teritorijām pašlaik paredzēts piešķirt tikai 11 % no ERAF budžeta;

50.

iesaka modernizēt profesionālās izglītības piedāvājumu lauku teritorijās un nodrošināt tā atbilstību globālās konkurences apstākļiem un vietējo uzņēmēju vajadzībām;

51.

rosina panākt, ka daļa ESF līdzekļu tiek piešķirta profesionālajai apmācībai lauku teritorijās, jo tās pilnveidošana ir jāturpina;

52.

vēlas rosināt Komisiju, dalībvalstis un to reģionālās un vietējās pašvaldības sekmēt uzņēmumu un reģionālo izglītības un arodapmācības iestāžu sadarbību, tostarp veicināt tādu centru izveidi, kas, izmantojot jau citās dalībvalstīs pārbaudītus risinājumus, atbalstītu inovāciju lauksaimniecībā;

53.

vēlas vēlreiz norādīt, ka jāizglīto visa sabiedrība, lai tā izprastu, cik svarīga tai ir lauku teritoriju saglabāšana (1), un ka jānodrošina lauku teritoriju iedzīvotājiem publiskie pamatpakalpojumi, proti, izglītības, veselības aprūpes un sociālie pakalpojumi;

54.

iesaka izstrādāt pasākumus, kas stimulētu produktu izstrādi mazos uzņēmumos un novērstu šķēršļus, kuri kavē tirgus darbību, kā arī veicināt vietējo patēriņu un īsu lauksaimniecības produktu piegādes ķēžu veidošanos;

55.

rosina, izmantojot jaunās paaudzes piekļuves tīklus, kas veicina Eiropas digitalizācijas programmas laikposmam līdz 2020. gadam īstenošanu, veltīt lielākas pūles, lai ieviestu ātrdarbīgu internetu lauku teritorijās;

56.

uzsver nepieciešamību uzlabot IKT lietošanas pamatprasmes.

5.4.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/16

1.

atzīmē, ka stratēģiskai pieejai ir būtiska loma politikas veidošanā, kad tiek izvirzīti uz kopējām vērtībām balstīti kopīgi mērķi un noteikti pasākumi kopīgi izvirzīto mērķu sasniegšanai. Šādi rīkojoties, stratēģijas “Eiropa 2020” un 2014.–2020. gada finanšu shēmas starpposma pārskatīšanas pavērtās iespējas tiks izmantotas un varētu nodrošināt būtiski uzlabotu pārvaldības struktūru, kurā iesaistīti visi pārvaldes līmeņi;

2.

uzskata: lai saskaņoti politiski lēmumi gūtu sabiedrības atbalstu, sabiedriskajā politikā ļoti svarīga ir ar gūtām atziņām pamatota pieeja – politisko risinājumu ietekmes prognozēšana un novērtēšana;

3.

saistībā ar debatēm par dalībvalstu sociālās attīstības novērtēšanu norāda uz ciešajām vērtēšanas, izpratnes un rīcības saiknēm; uzsver, ka pasākumi jāizvēlas tālredzīgi, balstoties uz plaši atzītām sabiedrības vērtībām;

4.

norāda, ka pasākumi vai mērķi, kas izteikti ar rādītājiem, nekad nevar aizstāt atbilstošu un skaidri formulētu stratēģiju; tādēļ tie vienmēr būs mērķa sasniegšanas līdzekļi, proti, stratēģisku mērķu īstenošanas instrumenti;

5.

atzīmē, ka debates par tematu “Teritoriālās attīstības rādītāji – IKP un ne tikai” tādēļ ir politiskas debates un to sākumā būtu kopīgi un demokrātiski jāizvirza stratēģiskie mērķi attiecībā uz pašreizējām un nākamajām paaudzēm, kuras ietekmēs attiecīgo varas struktūru politiskā darbība;

6.

šajā saistībā uzskata, ka jāturpina pilnveidot pašlaik ES līmenī izmantoto politikas pārvaldības metodoloģiju, lai varētu iegūt aktuālāku un izsmeļošu informāciju, kas labāk atspoguļo realitāti, un jānosaka atbilstoša un vienota metode, kura ļautu stāvokļa analīzē ievērot ekonomiskos, sociālos un ekoloģiskos aspektus;

7.

uzsver, ka visi Eiropas Savienības pārvaldes līmeņi būtu jāiesaista debatēs par kritērijiem, kas papildinātu IKP un ko turpmāk izmantotu, lai Eiropas Savienībā nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību un kohēziju;

8.

norāda, ka svarīgi ir rūpīgi analizēt, vai papildu kritēriji, rādītāji un metodes, kas jau pārbaudīti un izmantoti teritoriālā līmenī, ir vajadzīgi un kādas būs to izmantošanas iespējas un sekas; uzskata, ka ir pietiekami daudz laika, lai varētu veikt šādu rūpīgu analīzi, kuras rezultāti ir jāņem vērā debatēs par nākamo plānošanas periodu;

9.

norāda uz problēmu, ko rada arvien lielākās teritoriālās atšķirības Eiropā, tostarp tādās jomās kā publiskie un privātie ieguldījumi, inovācija, digitālie pakalpojumi, produktivitāte, nodarbinātība, nabadzība, sociālā labklājība, demogrāfiskā attīstība un iedzīvotāju teritoriālais sadalījums, un lūdz Eiropas Komisiju ņemt to vērā, novērtējot ES politikas pasākumus un veidojot jaunus politikas instrumentus;

10.

šajā saistībā uzsver, ka RK varētu piedalīties šajās debatēs, paust vietējo un reģionālo pašvaldību viedokli un būtiski sekmēt centienus noteikt metodi, kas ļautu līdzsvaroti ņemt vērā ekonomisko, sociālo un ekoloģisko informāciju un kas būtu ārkārtīgi svarīga vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ja tiktu izmantota finansēšanas lēmumu pieņemšanā;

11.

saistībā ar nākamo plānošanas periodu pēc 2020. gada ierosina Eiropas Komisijai iespējami drīz ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām sākt padziļinātas debates par minēto politikas pasākumu turpmākajiem mērķiem un par nepieciešamajiem rādītājiem progresa novērtēšanai; ņemot vērā jaunākās norises, rosina Komisiju turpināt darbu, ko tā iesākusi ar 2009. gada paziņojumu, un nākt klajā ar ceļvedi par tematu “IKP un ne tikai”;

12.

atzīst, ka vērtīgs rādītājs ir iekšzemes kopprodukts (IKP), kas ir vienkāršs, skaidrs un lineārs rādītājs, kura pamatā ir skaidra metodoloģija, un kas ļauj salīdzināt daudzus svarīgus makroekonomikas pasākumus pa laikposmiem un starp valstīm un reģioniem un tādēļ ir lietderīgs instruments, kuru var izmantot līdzekļu piešķiršanā;

13.

norāda tomēr, ka ar IKP nevar precīzi novērtēt sabiedrības spēju risināt tādus problēmjautājumus kā klimata pārmaiņas, resursu izmantošanas efektivitāte un reģionu konkurētspēja, dzīves kvalitāte, sabiedrības novecošana, sociālā integrācija, ģeogrāfiskas īpatnības, ienākumu sadale, kā arī resursu un ekonomiskās izaugsmes faktoru ģeogrāfiskais sadalījums, un atzīmē, ka šie jautājumi ļoti rūp iedzīvotājiem, kā to ievērojuši vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvji;

14.

tādēļ atzinīgi vērtē daudzās starptautiskā, valstu, reģionālā un vietējā līmeņa iniciatīvas, kuru mērķis ir noteikt progresa novērtēšanas rādītājus, kas papildinātu IKP un ko varētu izmantot, lai izstrādātu vienotus ES rādītājus, kuri atspoguļo stāvokli dalībvalstīs, arī vietējā un reģionālajā līmenī;

15.

norāda uz tautas attīstības indeksu, ko, ņemot piemēru no Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmas, var izmantot kā alternatīvu rādītāju un kas var nodrošināt Eiropas Savienības satvaram pielāgotu metodoloģiju, kura ietver ilgas un veselīgas dzīves, izglītības un pienācīga dzīves līmeņa rādītājus;

16.

atzinīgi vērtē ievērojamos Eurostat sasniegumus, kas gūti, līdztekus iekšzemes kopproduktam (IKP) vērtējot progresu tādās jomās kā dzīves kvalitāte, mājsaimniecības un vides ilgtspēja;

17.

atzīmē, ka ne visiem reģioniem un pilsētām ir vajadzīgā kompetence, resursi un administratīvās spējas, lai varētu iesaistīties mērķu izvirzīšanā, un ierosina izvēlēties tādus risinājumus, tostarp vairāk uz kvalitāti orientētu “pārmaiņu nodrošināšanas” pieeju, kuros virzība uz pārmaiņām –, t. i., vai reģioni un pilsētas sniedz pozitīvu ieguldījumu valstu un Eiropas mērķu sasniegšanā – būtu svarīgāka nekā konkrētu izvirzītu mērķu sasniegšana. Tas ļautu vietējām un reģionālajām pašvaldībām attīstīties tādā ātrumā, kas atbilst to potenciālam un spējām;

18.

norāda tomēr, ka rādītājiem, ko vietējās, reģionālās, valstu un Eiropas iestādes nolems izmantot, lai izstrādātu un īstenotu ES politikas pasākumus un novērtētu sasniegumus virzībā uz kopīgajiem mērķiem, ir jābūt vienotiem un saskaņotiem;

19.

atgādina, ka ne visi metodoloģiskie risinājumi, ko pētniecības aprindas parasti dēvē par IKP aizvietošanas, IKP pielāgošanas un IKP papildināšanas metodēm, ir vienlīdz piemēroti, lai tos varētu izmantot kā ES metodi, kura līdztekus IKP ietver arī citus rādītājus un ar kuru novērtē stāvokli un attīstību valstu, reģionālajā un vietējā līmenī;

20.

saistībā ar ES reģionālo politiku vēlreiz norāda, ka teritoriālā kohēzija papildina ekonomisko un sociālo kohēziju un tādēļ to nevar vērtēt tikai ar ekonomisku rādītāju, taču piekrīt Eiropas Komisijai, ka jebkura metode, kuras mērķis ir aizstāt IKP, no tās lietošanas jomas izslēdzot ekonomiskus rādītājus, nav piemērota, lai varētu vienādi novērtēt sasniegumus virzībā uz kopīgajiem mērķiem;

21.

ierosina turpināt ciešo sadarbību, it īpaši ar ESAO, saistībā ar tādām iniciatīvām kā, piemēram, “Kāda ir dzīve jūsu reģionā?”, kas nodrošina viegli saprotamu un viengabalaināku pieeju progresa vērtēšanai vietējā un reģionālajā līmenī, taču saistībā ar Eiropas daudzgadu stratēģiju iebilst pret progresa vērtēšanu pēc ranga, kas izveidots, izmantojot tikai vienu rādītāju; šajā saistībā atgādina, ka dažādi reģioni pauduši interesi kā pamatu izmantot arī ESAO ierosināto “Dzīves kvalitātes uzlabošanas indeksu” (Better Life Index) un īpaši ar to saistītos rādītājus; lai gan šis indekss neļauj novērtēt reģionālo attīstību, tas ļauj spriest par rezultātiem, kas gūti, cenšoties paaugstināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti, un šīs atziņas var ņemt vērā, kad turpmāk tiek izvirzīti mērķi un izstrādātas stratēģijas vietējā un reģionālajā līmenī;

22.

uzskata, ka metodes, kas cenšas IKP izmantošanu pielāgot, tradicionālos ekonomiskos rādītājus paplašinot ar naudas vienībās izteiktiem ekoloģiskajiem un sociālajiem faktoriem, varētu analizēt vairāk, lai modelētu vai prognozētu dažādu politikas pasākumu ekonomisko, sociālo un ekoloģisko ietekmi, vienlaikus ņemot vērā, cik nozīmīgs ir “sociālās attīstības indekss”, kas jau tiek izmantots 40 valstīs;

23.

uzskata, ka steidzami jāizstrādā salīdzināmi vietējā un tam pakārtota līmeņa statistikas dati un pašreizējā ESAO un Komisijas pilsētu un lauku teritoriju klasifikācija jāizsaka Eurostat kategorijās, kas, balstoties uz ticamu un uz vietas iegūtu informāciju, var palīdzēt gan ES politikas izstrādē, gan novērtēšanā;

24.

norāda, ka trūkst kvantitatīvas informācijas par tiem dažādajiem ES reģioniem, kam piemīt īpašas teritoriālās iezīmes, proti, ģeogrāfiskās, ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās iezīmes, kas ietekmē attīstību. Šajā ziņā īpaši spilgts piemērs ir tālākie reģioni. Komiteja arī ierosina, ka Līgumā noteiktās teritoriālās kategorijas (piemēram, tālākie reģioni) Eurostat var izmantot kā pamatu tādas statistikas sagatavošanai, kas uzlabotu ES politikas un pasākumu pienācīgu pielāgošanu un atbilstību teritoriālajām vajadzībām;

25.

atzinīgi vērtē attiecīgo Eiropas Komisijas darbu tādā jomā kā IKP izmantošanas pielāgošana, izmantojot ļoti sekmīgu pieeju, proti, paplašinot nacionālo kontu sistēmu un iekļaujot tajā vides un sociālo jomu, taču norāda, kas šī pieeja ir saistīta ar teorētiskām grūtībām un lieli resursi ir vajadzīgi sociālo aspektu izteikšanai naudas vienībās, it īpaši, kad tas jādara reģionālajos un municipālajos kontos, un pauž šaubas par to, vai šādas sarežģītas pieejas rezultātus var viegli izskaidrot sabiedrībai;

26.

atbalsta tādēļ metodes, kas papildina IKP izmantošanu virzības uz stratēģiskajiem mērķiem novērtēšanā, jo šādas metodes atspoguļo daudzveidīgo realitāti, proti, izmantojot ierobežotu skaitu rādītāju, aptver dažādus ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās labklājības aspektus;

27.

šajā saistībā uzskata, ka visos pārvaldes līmeņos politikas veidošanai vispiemērotākā ir tāda metodoloģija, kas visaptveroši novērtē labklājību, tostarp dažādus aspektus šādās jomās: ekonomika (arī produktivitāti, inovāciju, eksportu), nodarbinātība (arī nodarbinātības un tās kvalitātes rādītājus), vide (arī ekonomikas energointensitāti un energoefektivitāti, aizsargājamās dabas teritorijas un bioloģisko daudzveidību, atjaunojamās enerģijas īpatsvaru, CO2 emisijas), demogrāfija (arī pašreizējā demogrāfiskā stāvokļa un tā izmaiņu rādītājus), sociālā integrācija (arī to cilvēku skaitu, kurus apdraud nabadzība vai sociālā atstumtība, un ienākumu sadali) un teritoriālie aspekti (arī pieejamību un noturību);

28.

iesaka arī izvēlēties galvenokārt tādus rādītājus, kas atspoguļo īstenoto pasākumu iespējamo ietekmi un it īpaši ļauj novērtēt pasākumu rezultātus, ietekmi un izmaksas, un norāda, ka ļoti vajadzīgi dati par zināmiem trūkumiem un nelabvēlīgiem apstākļiem tālākajos reģionos un ka šādi dati būtu jāņem vērā pirms politikas izstrādes un īstenošanas;

29.

ierosina tādēļ visās ES iestādēs, balstoties uz vērtīgo darbu, ko veic Eiropas stratēģijas un politikas analīzes sistēma (ESPAS), novērot attīstības tendences Eiropā un šajā procesā sadarboties. Tas nodrošinātu agrīnās brīdināšanas sistēmu visiem pārvaldes līmeņiem, informējot tos par Eiropā nozīmīgām ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās attīstības tendencēm, kas varētu ietekmēt stratēģiskos mērķus vai radīt nepieciešamību pielāgot stratēģiskās prioritātes;

30.

uzsver, ka stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīti vairāki mērķi un noteikti ar tiem saistīti rādītāji, kā arī norādīts, ka datus par ekonomikas izaugsmi ir svarīgi papildināt ar citiem ekonomiskiem, sociāliem, ekoloģiskiem un demogrāfiskiem ilgtspējīgas attīstības rādītājiem; atzīmē, ka šis secinājums attiecas arī uz valsts līmenim pakārtotajiem līmeņiem;

31.

norāda, ka stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu izvirzīšana un tās progresa rādītāju izvēle bija galvenokārt lejupēja un netika ņemti vērā konkrētie apstākļi vietējā un reģionālajā līmenī. Savukārt kohēzijas politikā ir atzītas teritoriāli atšķirīgās vajadzības un mērķi, jo centieni sasniegt visaptverošus ES mērķus nedrīkst ierobežot attiecīgā reģiona vai pašvaldības iespējas attīstīties, balstoties uz savām zināšanām un prasmēm; tādēļ saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020” RK rosina pavērt iespēju izvirzīt reģionālus mērķus;

32.

atzinīgi vērtē pašreizējo kohēzijas politiku, kas nodrošina reģioniem būtisku atbalstu un pievienoto vērtību, kā arī ievērojami veicina attiecīgo reģionu attīstību. RK rosina Eiropas Komisiju izstrādāt kohēzijas politikas stratēģiju nākamajam plānošanas periodam, kas sāksies 2021. gadā, un saglabāt pašreizējo īstenošanas metodi, kura paredz, ka iekšzemes kopproduktam, ko atbilstoši papildina citi rādītāji, ir būtiska nozīme novērtēšanā un īstenošanā;

33.

šajā saistībā norāda, ka kohēzijas politikas mērķim “Eiropas teritoriālās sadarbība” ir atšķirīga virzība. Īpaši pārrobežu sadarbības attīstības jomā mērķis ir veicināt pierobežas reģionu integrāciju visās iedzīvotāju dzīves jomās – tas nozīmē, ka tas ir tālejošāks nekā stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītie mērķi. Šajā jomā ir jāizstrādā metodes un rādītāji, kas dotu iespēju labāk apkopot informāciju par progresu un labāk to novērtēt;

34.

norāda, ka kohēzijas politika ir cieši saistīta ar stratēģiju “Eiropa 2020”, taču kritiski vērtē stratēģijā “Eiropa 2020”, no vienas puses, un kohēzijas politikā, no otras puses, paredzēto vērtēšanas un intervences metožu nesakritību;

35.

atgādina Eiropas Komisijai, ka pārskatītajā stratēģijā “Eiropa 2020” būtu jāuzsver teritoriālā dimensija, it īpaši saistībā ar teritoriālo kohēziju, jo attiecīgu ekonomisko, ekoloģisko un sociālo rādītāju izstrāde varētu paaugstināt vietējo un reģionālo politikas pasākumu kvalitāti; šādās stratēģijās būtu jāizmanto metodes, kuru pamatā ir daudzpusīga pieeja un kurās IKP un citus ekonomikas rādītājus papildina visu pārvaldes līmeņu politiski saskaņotu sociālu un ekoloģisku aspektu vērtējums;

36.

norāda: tā kā spēcīgi tiek stimulēta no struktūrfondiem piešķirto finanšu līdzekļu tematiska koncentrācija uz ierobežotu skaitu politikas jomu, kas sekmē stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu, loģisks var būt pieņēmums, ka kohēzijas politikas panākumus novērtēs, ņemot vērā progresu virzībā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu;

37.

visnotaļ iesaka jaunos stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķus izvirzīt un stratēģiju laikposmam pēc 2020. gada veidot, izmantojot augšupēju pieeju, lai turpmākajās valstu reformu programmās var ziņot par vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumu valsts pamatmērķu sasniegšanā. Tā varētu panākt, ka valstu valdībām vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāiesaista valsts reformu programmu sagatavošanā; patlaban vairumā dalībvalstu tas netiek darīts;

38.

pauž cerību, ka kohēzijas politika atgūs sākotnējo funkciju, proti, atkal mazinās reģionu attīstības līmeņa atšķirības un būs nozīmīgākā ES ieguldījumu politika. Tādēļ būtu arī jāpārskata saikne starp kohēzijas politiku un turpmāko ES stratēģiju laikposmā pēc 2020. gada;

39.

norāda tomēr, ka vairāki ES instrumenti joprojām ir balstīti uz pārmērīgi šauru ekonomisku vērtējumu. Tas attiecas arī uz kohēzijas politiku, kuras līdzekļi dalībvalstīm tiek sadalīti atkarībā no IKP uz vienu iedzīvotāju un bezdarba līmeņa, savukārt reģionu iedalīšana NUTS 2. līmenī, kas ir viena no trim attīstības kategorijām un kas nosaka apropriāciju sadali, ir balstīta tikai uz IKP uz vienu iedzīvotāju;

40.

norāda, ka tādējādi, pieņemot lēmumus par atbilstību, vispār netiek ņemti vērā Eiropas reģionu sociālie, ekoloģiskie un teritoriālie aspekti, un tādēļ loģisks risinājums būtu turpmākos instrumentus balstīt uz aptverošāku vienotu metodi, kas vairāk izmanto sociālos, ekoloģiskos un teritoriālos rādītājus, kuri it īpaši atspoguļotu Līgumā minētās reģionu iezīmes, kas jāņem vērā reģionu atbilstības noteikšanā;

41.

jautā, cik lielā mērā NUTS 2. līmenis var atspoguļot faktisko stāvokli iedzīvotāju kopienās un faktiskos ģeogrāfiskos apstākļus, ņemot vērā to, ka daudzās dalībvalstīs NUTS reģioni ir tikai statistiskas ģeogrāfiskas teritorijas, kas noteiktas atkarībā no apdzīvotības, nevis atspoguļojot faktiskās robežas vai funkcionālas ģeogrāfiskas teritorijas. Komiteja atzīmē, ka NUTS klasifikāciju līdz šim izmanto arī ES struktūrfondu līdzekļu piešķiršanā, taču tās izmantošanai, lai noteiktu un novērtētu ES kohēzijas, transporta, vides un citu politikas jomu teritoriālo ietekmi, ir tālejošas sekas, kas izpaužas kā ES politikas pasākumu neatbilstība stāvoklim uz vietas. Tādēļ, lai nodrošinātu līdzekļu godīgāku piešķiršanu, ir ļoti svarīgi, ka, pieņemot lēmumus par atbilstību kritērijiem, būtiskie IKP trūkumi, piemēram, teritoriālie aizspriedumi, kuru iemesls ir bieža pārvietošanās pār NUTS robežām, tiktu kompensēti, ņemot vērā reģionu sociālo un ekoloģisko stāvokli;

42.

šajā saistībā uzsver, ka nākamajā daudzgadu finanšu periodā struktūrfondu, tostarp Kohēzijas fonda, līdzekļu piešķiršanā būtu jāpieļauj iespēja izmantot IKP papildinošus pasākumus, ja tie ir politiski pieņemami visos pārvaldības līmeņos;

43.

vienlaikus atzīst, ka leģitīma ir pamatmērķu izvirzīšana, lai varētu sasniegt visaptverošus stratēģiskus mērķus, un norāda, ka ar attiecīgo mērķi saistītiem, saskaņotiem un salīdzināmiem reģionāliem datiem ir jābūt savlaicīgi pieejamiem, lai varētu pārraudzīt progresu;

44.

šajā saistībā norāda, ka rādītāju un reģionālā līmenī regulāri atjauninātu datu pieejamībai ir būtiska nozīme, lai varētu uzlabot tehniskā priekšlikuma piemērotību un pieņemt labus politiskus lēmumus. Tādēļ, lai arī Eurostat izveidotā labklājības rādītāju sistēma jau ir efektīva un labi strukturēta, Eiropas Komisijai un Eurostat būtu steidzami jānovērš būtiskā problēma, ar ko saskaras reģionālā un vietējā līmeņa politikas veidotāji arī stratēģijas “Eiropa 2020” un kohēzijas politikas daudzlīmeņu īstenošanas procesā. Tas jādara, lai iespējami uzlabotu datu sistēmu un paaugstinātu tās efektivitāti, vienlaikus izstrādājot un izmantojot politisko pasākumu ietekmes novērtēšanas metodes;

45.

šajā ziņā atzinīgi vērtē Komisijas sasniegumus saistībā ar 2009. gadā publicēto ceļvedi “Progresa novērtējums mainīgā pasaulē”, bet pauž nožēlu par to, ka uzlabojumi reģionālo un vietējo datu apkopošanā un izplatīšanā ir niecīgi;

46.

uzsver, ka bieži vien valstis, kuru rīcībā nav tik pilnīgi reģionālie un – vēl svarīgāk – vietējie dati, ir tās, kas ES struktūrfondu izmantošanā ievērojamu daļu savu piešķīrumu var atvēlēt tā dēvētajam 11. tematiskajam mērķim (iestāžu veiktspējas stiprināšana). Tas, ka patlaban ir plānošanas perioda sākums, paver vienreizēju iespēju Eiropas mērogā izveidot tādu reģionālā un vietējā līmeņa datu kopumu, kas ir salīdzināmi un ko var izmantot kā informāciju ES politikas veidošanai un izvērtēšanai laikposmam pēc 2020. gada;

47.

uzsver, ka Eiropas Statistikas sistēmā jāturpina paaugstināt administratīvo datu kvalitāti, kā arī paātrināt ģeogrāfisku atsauces datu izmantošanu, lai varētu palielināt savākto datu vērtību un samazināt respondentu slogu;

48.

atzinīgi vērtē to, ka kopš iepriekšējā RK atzinuma “IKP un ne tikai” pastāvīgi palielinājies ES līmenī pieejamo datu – it īpaši datu par vietējo un reģionālo līmeni – apjoms, taču pauž sarūgtinājumu par vēl joprojām vērojamiem trūkumiem; tāpēc rosina Eiropas Komisiju iespējami ātrāk sagatavot analīzi par pašreizējiem un turpmākajiem trūkumiem visaptveroša ekonomisko, sociālo, ekoloģisko un demogrāfisko datu krājuma nodrošināšanā Eiropas Savienībā, līdztekus IKP izmantojot arī citus rādītājus;

49.

šajā saistībā pauž sarūgtinājumu par stratēģijas “Eiropa 2020” rādītāju neapmierinošo reģionalizāciju, jo pašlaik – turklāt dažos gadījumos pēc ilgas kavēšanās – ir pieejami tikai daži rādītāji, kas ir vajadzīgi, lai novērtētu stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķu sasniegšanu reģionālajā līmenī (NUTS 2. un 3. līmenī). Tas pats sakāms par alternatīviem rādītājiem, ko reģioni un pilsētas uzskata par attiecīgajās teritorijās vajadzīgiem, jo tie ir priekšnosacījums panākumiem stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā. Atjaunināti reģionālie dati ļautu izstrādāt sintētisku reģionālā progresa rādītāju, kā to ierosinājusi Reģionu komiteja;

50.

uzsver, ka Eiropas Komisijai un Eurostat ir jānosaka laika grafiks vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanai [reālu] mērķu izvirzīšanā un jānodrošina reģionālie statistikas dati, kas vajadzīgi, lai, izvirzot teritoriāli atšķirīgus mērķus, izstrādātu, īstenotu, pārraudzītu un novērtētu atjaunoto stratēģiju “Eiropa 2020”;

51.

norāda, ka vietējā un reģionālā līmeņa – it īpaši tā dēvēto “funkcionālo reģionu” un pārrobežas teritoriju – progresa novērtēšanā nevar izmantot tikai pašreizējo statistikas un rādītāju sistēmu (kuras pamatā ir NUTS regulējums), un rosina Eiropas Komisiju pilnveidot ar šo novērtēšanu saistītos jēdzienus un rādītājus, kā arī ņemt vērā teritorijas, kurās tiek īstenotas makroreģionālās stratēģijas;

52.

vēlreiz norāda, ka, īstenojot plašu ES politikas pasākumu klāstu, vairāk uzmanības jāvelta pilsētu un lauku dimensijai; it īpaši tas attiecas uz pasākumiem, kas saistīti ar teritoriālo kohēziju, jo attiecīgu ekonomisko, ekoloģisko un sociālo rādītāju izstrāde varētu paaugstināt vietējo politikas pasākumu kvalitāti;

53.

rosina Eiropas Komisiju Eiropas statistikas programmā iekļaut pasākumus, kas jāveic, lai iegūtu trūkstošos statistiskas datus par ES teritoriju daudzveidību un īpatnībām, proti, runa ir par pasākumiem, kuru mērķis ir ar reģionu attālinātību un nošķirtību saistītu datu vākšana un rādītāju izstrāde, lai saskaņā ar teritoriālās kohēzijas principu varētu uzlabot šo apstākļu skartajiem reģioniem piemērotāku ES pasākumu izstrādi un īstenošanu;

54.

uzskata, ka jāizveido modelis, kas atvieglotu lēmumu pieņemšanu un ļautu noteikt labklājības prioritāšu secību vietējā līmenī, lai visām ES teritorijām kopīgā satvarā varētu atspoguļot attiecīgās teritorijas īpatnības un šādu secību varētu izmantot pasākumu efektivitātes ex-ante un ex-post novērtēšanai arī Eiropas Komisijas un vietējo pašvaldību sarunu posmā vai konsultācijās ar vietējā līmeņa ieinteresētajām personām.

5.4.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/22

1.

ar gandarījumu konstatē, ka Komisija atzinusi, ka jaunatnes jomā ir svarīgi stiprināt tādas politikas izstrādi, kuras pamatā ir pārbaudīti fakti un dati, un pēc iespējas efektīvāk koordinēt ES, reģionu un dalībvalstu darbības un līdzekļus, lai sasniegtu jaunatnes politikas mērķus;

2.

īpaši atzinīgi vērtē pieeju, ko izvēlējusies Komisija, kas uzskata, ka sadarbības veidošanā jaunatnes jomā laikposmā no 2016. līdz 2018. gadam ir vajadzīga ātra reaģēšana – ciktāl tas iespējams un attiecīgi pielāgojot politiku – uz jauniem problēmjautājumiem, piemēram, gados jaunu bēgļu integrāciju un ekstrēmisma izplatīšanos jauniešu vidū;

3.

tāpēc ļoti atzinīgi vērtē ES satvara sadarbībai jaunatnes jomā (2010–2018) lietderību, jo tas uzlabo sadarbību starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un to vietējām un reģionālajām pašvaldībām un paver un paplašina iespējas un priekšrocības, ko Eiropas integrācijas projekts sniedz jauniem cilvēkiem; tādēļ aicina Komisiju izstrādāt un attīstīt satvaru arī laikam pēc 2018. gada;

4.

uzskata, ka vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai, sociālās integrācijas veicināšanai un jauniešu konkurētspējas uzlabošanai darba tirgū arī turpmāk jābūt galvenajiem jaunatnes politikas mērķiem un ka vienlaikus ir jāveicina aktīvs pilsoniskums (jaunatnes līdzdalība), darba ar jaunatni stiprināšana, nediskriminācija un starpkultūru izpratne;

5.

tomēr pauž bažas par to, ka Eiropas Komisija nav minējusi vietējo un reģionālo pašvaldību lomu jaunatnes politikā, kaut gan ir nepārprotami skaidrs, ka lielākajā daļā dalībvalstu, kurās ir izstrādāta valsts politika jaunatnes lietās, šī joma vairāk vai mazāk ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē;

6.

atzinīgi vērtē Eurostat darbu, kura mērķis ir sagatavot un koordinēt datus par virkni faktoru, kas attiecas uz jaunatnes lietām;

7.

aicina Komisiju sistemātiski izvērtēt jaunatnes politikas teritoriālo ietekmi pašvaldību līmenī (vismaz līdz NUTS 2. līmenim). Lai turpinātu stiprināt reģionu lomu ES jaunatnes stratēģijas īstenošanā, uzskata, ka, izmantojot atklāto koordinācijas metodi starp ES dalībvalstīm, jānosaka izmērāmi rādītāji, jāizstrādā konkrēti rīcības plāni jaunatnes jomā, kuros tiktu iesaistīti visi pārvaldības līmeņi, un jāveido spēcīgas partnerības starp jaunatnes organizācijām un publiskajām pārvaldes iestādēm;

8.

pēc apspriešanās ar ieinteresētajām pusēm Komiteja uzskata: pat ja programma “Erasmus+” un garantija jauniešiem ir svarīgi instrumenti stratēģisko mērķu sasniegšanai, problēmas ir daudz plašākas, un Savienības pašreizējā rīcība jaunatnes jomā neaprobežojas vienīgi ar šiem diviem efektīvajiem instrumentiem, kuri, šķietami būdami efektīvi, tomēr nav pietiekami, jo garantija jauniešiem joprojām netiek pareizi piemērota. It īpaši attiecībā uz neaizsargātiem jauniešiem iezīmējas nepieciešamība izstrādāt atbalsta iniciatīvas jauniešiem, kuri nāk no sociālās aprūpes sistēmām un 18 gadu vecumā var palikt bez jebkādas pārraudzības, kas viņiem palīdzētu pāriet pieaugušo dzīvē. Tāpēc norāda, ka atbilstīgā veidā ir jābūt pieejamai papildu informācijai par jaunatnes politikas rezultātiem – piemēram, informācijai tādos jautājumos kā jauniešu bezdarbs un sociālā iekļaušana. Tas palīdzētu arī noteikt, vai nebūtu lietderīgi jau pašreizējā plānošanas periodā paredzēt īpašu atbalstu no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem. Pašreizējās problēmas ir tik sarežģītas un apjomīgas, ka jaunatnes politika būtu jāiekļauj visās ES politikas jomās, izmantojot horizontālu pieeju, jo šīs politikas spēj ne tikai rast risinājumus aktuālām jauniešu problēmām, bet arī kalpot par izejas punktu jaunas ekonomikas izaugsmes veicināšanai. Jaunas profesionālās iespējas var pavērt arī seno tradīciju un amatu vērtības atklāšana no jauna. Joprojām lielas pūles jāvelta tam, lai darbā ar jaunatni un jaunatnes iesaistīšanā veicinātu dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību apmaiņu ar paraugpraksi. Turklāt, ņemot vērā izglītības un apmācības ekonomisko pamatojumu, ko apsprieda Izglītības, jaunatnes, kultūras un sporta padomes 2014. gada 12. decembra sanāksmē (1) saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanu, tagad būtu jāveic konkrēti ieguldījumi izglītībā saskaņā ar ES ilgtermiņa programmām jaunatnes un izaugsmes jomā;

9.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija uzlabojusi gados jaunu darba meklētāju informēšanu, izmantojot EURES sistēmu, kas ļauj apmainīties ar informāciju par brīvajām darba vietām, sākusi īstenot iniciatīvu “Tava pirmā EURES darbavieta”, lai palīdzētu jauniešiem atrast darbu ārzemēs, un veikusi konkrētus pasākumus, lai izpildītu Padomes ieteikumā par stažēšanās kvalitātes sistēmu minēto lūgumu paplašināt EURES portāla darbības jomu, tajā iekļaujot arī stažēšanos. Komiteja aicina dalībvalstis plašāk izmantot šo instrumentu pavērtās iespējas;

10.

ar bažām norāda uz jauniešu tiešās politiskās aktivitātes pazemināšanos (sevišķi attiecībā uz balsošanu vēlēšanās) un to, ka salīdzinājumā ar vecākajām paaudzēm jauniešu līdzdalība ir zemāka; taču atzinīgi vērtē daudzu jauniešu interesi aktīvi darboties savās vietējās kopienās, iesaistoties organizācijās, izmantojot tiešsaistes instrumentus (sociālos plašsaziņas līdzekļus) vai veicot brīvprātīgo darbu. Tāpēc Komiteja ir gandarīta, ka Komisija un dalībvalstis ES jaunatnes stratēģijā vēlas izmantot jaunus demokrātiskās līdzdalības veidus un paredzēt citas iespējas ietekmēt politisko lēmumu pieņemšanu; turklāt jauni cilvēki ir vairāk jāizglīto par savām tiesībām ierosināt un atbalstīt Eiropas pilsoņu iniciatīvas;

11.

iesaka Komisijai, stingri ievērojot dalībvalstu atbildību par mācību programmu saturu un izglītības sistēmu organizēšanu, izskatīt dalībvalstu un reģionu labas prakses piemērus attiecībā uz politikas zināšanu apguvi un balsstiesīgo vecuma pazemināšanu, proti, novērtēt, kā abi šie elementi tieši vai netieši ietekmē jauniešu iesaistīšanos politikā un viņu vēlmi līdzdarboties. Pēc tam šīs analīzes rezultāti būtu jāizplata dalībvalstīs un reģionos;

12.

uzskata, ka ļoti svarīga nozīme ir jauniešu un sporta organizācijām, it īpaši oficiālajām organizācijām, kuras rīko aktīva pilsoniskuma veicināšanai paredzētus ārpusskolas neformālās un ikdienējās izglītības kursus, jo tās būtiski sekmē jauniešu līdzdalības prasmju attīstīšanu un lēmumu pieņemšanas procesa kvalitātes uzlabošanu; tādēļ uzskata, ka ir svarīgi atbalstīt šīs organizācijas;

13.

uzsver arī vajadzību gūt plašāku priekšstatu par nestrukturētām jauniešu kopienām un tās apzināt, jo šīs kopienas piesaista arvien vairāk jauniešu, šim nolūkam atbildīgi izmantojot arī sociālos plašsaziņas līdzekļus. Šādās kopienās nereti pulcējas jaunieši, kuriem ir grūti piekļūt citām iespējām un nav instrumentu, lai kontaktētos ar iestādēm;

14.

piekrīt, ka liela nozīme ir kvalitatīvam sociāli izglītojošajam darbam un ka ir jāattīsta tā spēja reaģēt uz sociālajām, uzvedības un tehnoloģiju pārmaiņām; šajā sakarā jāturpina atbalstīt ar jaunatnes darbu saistītas neformālas un ikdienējas mācīšanās atzīšana un popularizēšana;

15.

pauž bažas par to, ka visā Eiropā ir samazināts sociāli izglītojošā darba budžets, kurš vairākās dalībvalstīs pārsvarā ir arī vietējo pašvaldību kompetencē, taču šī darbība būtu jāpaplašina, jo aizvien vairāk ir tādu jauniešu, kuriem draud nabadzības un atstumtības risks, un arvien vairāk jauniešu izvēlas veselībai kaitīgus ieradumus un tāpēc pieaug viņu mirstība. Īpaši svarīgi ir popularizēt pozitīvu dzīvesveidu, kas ļauj ierobežot narkotisku vielu, alkohola un tabakas lietošanu un aptaukošanos, un šai nolūkā stimulēt arī fizisko aktivitāti. Vienlaikus ir svarīgi ierosināt aktīvus politikas pasākumus, kas jauniešiem gan apvienībās, gan individuāli piedāvātu personīgās un profesionālās izaugsmes iespējas, lai viņi varētu “radīt jaunus sociālo attiecību veidus” (2001. gada Baltā grāmata par Eiropas jaunatni);

16.

reaģējot uz pašreizējo migrācijas krīzi un saistībā ar Eiropas programmu migrācijas jomā aicina piešķirt tieši pieejamus finanšu resursus vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai tās varētu pildīt savus pienākumus, kas saistīti ar migrāciju un integrāciju;

17.

uzskata, ka jauniešu migrācija no trūcīgākajiem vai ekonomikas krīzes vissmagāk skartajiem Eiropas reģioniem apdraud teritoriālo un sociālo kohēziju un rada nopietnas demogrāfiskās problēmas. Komiteja uzsver: lai šajos reģionos veicinātu izaugsmi un radītu darbvietas, bez kurām faktiski nav iespējams novērst jauniešu aizplūšanu un attiecīgi arī intelektuālā darbaspēka emigrāciju, cita starpā ir jāatbalsta reģionu partnerība un jādarbojas tieši vietējā vai reģionālajā līmenī, izmantojot īpašus, no ESI fondiem finansētus pasākumus;

18.

uzskata, ka ir svarīgi apmainīties ar labas prakses piemēriem, kas atspoguļo plašu sadarbību jaunu cilvēku atbalstam, jo dalībvalstīm, vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī jauniešu pārstāvjiem tas dod iespēju mācīties vienam no otra. Turklāt tādas iniciatīvas kā “Eiropas un Vidusjūras reģiona jauniešu platforma” un “Eiropas jaunatnes forums” veicina dialogu, piemēram, par tādiem jautājumiem kā mūžizglītības un Eiropas mobilitātes sekmēšana, izglītības un nodarbinātības politika un vienlīdzīgas dzimumu iespējas;

19.

iesaka izstrādāt pamatpaketi, kuru, vadoties pēc iespējām, garantēt visu dalībvalstu jauniešiem. Šāda pakete varētu būt orientēta uz ātrdarbīga interneta pieejamību, iespēju valsts izglītības sistēmā apgūt otro svešvalodu vismaz B2 līmenī, profesionālo orientāciju un darbaudzināšanu, iespēju pienācīgi iesaistīties brīvprātīgajā darbā, sagatavošanos pirmajai darbvietai, kā arī elastīgu un pieejamu finansējumu, kas vajadzīgs, lai iegūtu izglītību, kura paver karjeras iespējas. Vienlaikus aicina Eiropas Komisiju panākt, ka profesionālā izglītība ir pieejama visiem ES jauniešiem, kam tā interesē, un ka pastāv visu dalībvalstu atzīta un apstiprināta “obligāto kvalifikācijas un prasmju garantija”, kura jauniešiem dod iespēju piekļūt obligātajam izglītības līmenim un to pabeigt un kurā viņi iegūst attiecīga līmeņa prasmes, un ka turklāt tiek pienācīgi atzīta arī neformālā vidē veiktu nodarbību pievienotā vērtība;

20.

konstatē nepieciešamību izstrādāt pētījumus dažādos Eiropas reģionos, lai labāk apzinātu jauniešu stāvokli attiecībā uz mājokli un dzīves apstākļiem tajā. Šajā jomā ir īpaši svarīgi apmainīties ar paraugpraksi un izstrādāt vietējā līmeņa rīcības plānus, jo daudzos reģionos ir daudz brīvu mājokļu, kamēr citos reģionos mājokļu fonda kvalitāte negarantē jauniešiem pienācīgus apstākļus vai arī mājokļu cenas ir tik augstas, ka jaunieši nespēj tās maksāt. Tāpēc, pamatojoties uz atbilstošiem datiem, būtu jāizstrādā rīcības plāni ar mērķi palielināt pienācīgu dzīves apstākļu pieejamību jauniešiem. Konkrēti tiek ierosināts rezervēt jauniešiem paredzētu sociālo mājokļu kvotu, veicināt solidāru kaimiņattiecību un līdzāspastāvēšanas veidus starp patstāvīgiem vecāka gadagājuma cilvēkiem un jauniešiem (co-housing), un atbalstīt mājokļu iegādi par aizdevumiem ar zemu procentu likmi jauniešiem;

21.

uzsver vajadzību noskaidrot, kādā veidā jaunatnes politikas jomā risināt tādas problēmas kā prasmju pielāgošana darba devēju, ražošanas un teritoriālajām vajadzībām, jauniešu augstā bezdarba līmeņa samazināšana, vienlīdzīgu iespēju radīšana tiem jauniešiem, kas dzīvo mazās un nomaļās pašvaldībās attālos reģionos, salās vai lauku apvidos, kur vērojamas demogrāfiskās problēmas, un kā veicināt profesionālās izglītības iniciatīvas, kas pielāgotas reģionālajām īpatnībām un īpašām prasmēm, un paraugprakses apmaiņu šajā jomā, šajā saistībā piešķirot lielāku vērtību arī amatniecībai; uzsver, ka prasmju pielāgošana darba devēju vajadzībām ir svarīgs faktors, lai risinātu jauniešu bezdarba problēmu un paplašinātu jauniešu karjeras iespējas. Uzskata, ka būtu jāievieš procedūras, ar kurām atzīt un sertificēt prasmes, ko jaunieši apguvuši neformālās izglītības ceļā un brīvprātīgajā darbā, lai viņi tās varētu izmantot darba meklējumos. Aicina šiem jautājumiem veltīt papildu uzmanību un vērsties pie uzņēmumiem ar aicinājumu būt sociāli atbildīgiem un iejūtīgiem pret jauniešiem, jo viņi ir ne tikai pašreizējais un turpmākais darbaspēks, bet arī uzņēmumu preču un pakalpojumu potenciālie pircēji;

22.

uzskata, ka jaunatnes politikā arī turpmāk gan valsts, gan reģionālo un vietējo pašvaldību līmenī īpaša uzmanība jāpievērš tādiem jautājumiem kā kristīgajā kultūrā balstīto Eiropas pamatvērtību popularizēšana, jauniešu nediskriminēšana dzimuma, dzimumidentitātes, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai ticības, invaliditātes un seksuālās orientācijas dēļ, kā arī jāizstrādā šajā sakarā veicami pasākumi, tostarp attiecībā uz īpašajām problēmām, kas skar jauniešus, kuri pieder pie nacionālām un etniskām minoritātēm;

23.

aicina attiecīgās reģionālās un vietējās pašvaldības darīt visu iespējamo, lai, ievērojot dalībvalstu tiesību aktus un atbilstoši ES principiem, saglabātu un izveidotu jaunas izglītības iestādes nacionālo un lingvistisko minoritāšu dzimtajā valodā, un prasa dalībvalstīm atbilstoši daudzvalodības un nediskriminācijas principiem lingvistisko un nacionālo minoritāšu jauniešiem nodrošināt tādus izglītības risinājumus valsts valodas apguvei, kuros būtu ņemts vērā viņu īpašais stāvoklis mācību ziņā;

24.

uzskata, ka prioritāri jāsāk īstenot ārkārtas rīcības plānu, kura mērķis ir apkarot ar dzimumu saistītas vardarbības izplatīšanos jauniešu vidū un kurā svarīga nozīme piešķirta reālai abu dzimumu kopīgai izglītībai visās ES valstīs;

25.

norāda, ka jauniešiem ir ļoti ierobežota piekļuve finansējumam, kas vajadzīgs uzņēmuma dibināšanai, mājokļa apmaksai vai izglītības turpināšanai; tāpēc uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jāmeklē vietēja līmeņa risinājumi, kas, no vienas puses, var sekmēt attiecīgā reģiona konkurētspējas palielināšanu un, no otras puses, nepārprotami stiprināt iespēju vienlīdzību jauniešu vidū;

26.

tāpēc uzsver, ka ir jāatbalsta tādi jauniešu pulcēšanās veidi un vietas, ko veicinātu vietējā līmeņa dalībnieki arī partnerībā ar privātā sektora dalībniekiem, kas spētu izprast jauniešu mērķauditorijas vajadzības un pārvērst tās par iespējām nodarbināmībai nākotnē, uzņēmējdarbības prasmju apzināšanai un aktīvas līdzdalības veicināšanai;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis pārbaudīt, vai jaunieši ir pienācīgi informēti par darba tiesībām, darba aizsardzības standartiem un brīvprātīgā darba noteikumiem un vai viņiem ir pieejama nepieciešamā aizsardzība, ja viņi ir iesaistīti profesionālā darbībā, brīvprātīgajā darbā vai iziet apmācību vai praksi savā pastāvīgās dzīvesvietas valstī vai kādā citā dalībvalstī; šajā saistībā ierosina balstīties uz jau izveidotajiem tīkliem, piemēram, Europe Direct, Eurodesk un Eures, kā arī vietējām iestādēm, kurām ir vadošā loma jauniešu politikas īstenošanā vietējā līmenī;

28.

norāda, ka ir jāievēro piesardzība attiecībā uz brīvprātīgajā darbā vai darba tirgū iesaistītu jauniešu aizsardzību, un aicina reģionus apsvērt, kādas šajā ziņā ir iespējas sadarbībai savstarpējas mācīšanās un paraugprakses apmaiņas veidā. Komiteja mudina arī stiprināt brīvprātīgā darba sociālo un pilsonisko vērtību, piemēram, attiecībā uz civildienestu jauniešiem;

29.

uzskata, ka būtu noderīgi izvērtēt, kā jaunās sociālās un sabiedriskās vērtības – piemēram, vides jautājumu izpratne saistībā ar ilgtspējīgu ražošanu un energoefektivitāti, iesaistīšanās vietējā līmenī, atbalsts personām nedrošā situācijā un amatniecības nozīmes palielināšana – var, no vienas puses, sekmēt jauniešu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē un integrāciju sabiedrībā un, no otras puses, veicināt un atbalstīt būtisko lomu, ko pilda ģimene, kas ir indivīda sociālās un ekonomiskās izaugsmes galvenais balsts. Komiteja iesaka iekļaut saikni ar ģimeni un minēt to jaunajos ilgtspējīgas attīstības mērķos (ANO). Atbalsta pasākumi attiecas gan uz izcelsmes ģimenēm, gan uz jaunajām ģimenēm, kā arī tām, kas vēl veidojas. Pasākumi ir saistīti ar ģimenes aizsardzību, atbalstu ģimenes veidošanai un kļūšanai par vecākiem, īpaši reģionos, kuros vērojamas demogrāfiskās problēmas;

30.

reģionos, kuros vairākums iedzīvotāju dzīvo laukos, īpaša uzmanība jāpievērš gados jauniem iedzīvotājiem – reālam stratēģiskajam aktīvam šajās teritorijās – un jāveicina viņu piesaiste lauku videi, jānostiprina iespējas turpināt dzīvi šajās apdzīvotajās vietās, kuras dažkārt ir pavisam nelielas, jānodrošina, ciktāl iespējams, lauksaimnieciskās darbības nepārtrauktība, izmantojot tradicionālās lauksaimniecības metodes (ar atbilstošas apmācības palīdzību), kuras nav kaitīgas videi un kurās tiek ievēroti ilgtspējīgas ekonomikas principi, ja vien šāda prakse ir finansiāli dzīvotspējīga un ekonomiski rentabla;

31.

uzskata, ka dalībvalstu atsevišķi veiktie jaunatnes politikas pasākumi ne vienmēr ir pietiekami un ka to koordinēšana bieži ir haotiska. Tādēļ Komiteja piekrīt priekšlikumam, ka ir vajadzīga stingrāka apņemšanās un vairāk pasākumu ES līmenī, lai uzlabotu koordināciju, veicinātu saskaņotību un izmantotu sinerģijas iespējas – ņemot vērā to, ka jaunākā paaudze ir atvērtāka mobilitātei un migrācijai, – un uzsver, ka pārskatītajā politikā ir jāprecizē vietējo un reģionālo pašvaldību būtiskā loma;

32.

uzskata, ka ir jāpalielina jauniešu loma demokrātiskajā procesā, lai viņu viedoklis tiktu ņemts vērā. Lai sasniegtu šo mērķi, ir jāveicina jauniešu dialogs, tajā iesaistot arī pilsonisko sabiedrību, it īpaši jauniešu apvienības, vietējās pašvaldības gan katru atsevišķi, gan vairākas kopā, neformālās grupas, Europe Direct informācijas centrus, kas varētu sekmēt jauniešu un iestāžu saziņu, un NVO, kas vienmēr ir pārstāvējušas tos iedzīvotājus, kuri ir atvērtāki pārmaiņām un sociālajai inovācijai un spēj stimulēt visas sabiedrības atjaunotni. Tieši tāpēc Komiteja uzsver, cik svarīgi ir paplašināt strukturēto dialogu, un pauž atbalstu jaunajām iniciatīvām, ko Komisija šajā jomā ir paredzējusi, lai palielinātu jauniešu un viņu pārstāvības organizāciju līdzdalības iespējas. Visbeidzot Komiteja norāda, ka šo mērķu sasniegšanas labad varētu būt lietderīgi plānot strukturētus darbības virzienus, kā tas Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas ietvaros bija paredzēts attiecībā uz garantiju jauniešiem;

33.

uzsver, ka ir svarīgi paplašināt strukturēto dialogu, un atbalsta jaunās iniciatīvas, ko Komisija šajā jomā ir paredzējusi, lai palielinātu jauniešu un viņu pārstāvības organizāciju līdzdalības iespējas; norāda, ka, veidojot strukturēto dialogu, it īpaši jauni cilvēki pieprasa noteikt kvalitātes kritērijus, kas dialoga procesā pēc iespējas ir jāievēro. Tie ietver arī dialogu kā līdzvērtīgiem partneriem un pietiekamus laika resursus. Jauni cilvēki jāiesaista viedokļu apmaiņā dažādos politiskos līmeņos pēc iespējas dažādās politikas jomās; izmantojot strukturēto dialogu, īpaši varētu stiprināt jauniešu līdzdalības reģionālo perspektīvu jaunatnes nodarbinātības iniciatīvā;

34.

uzskata, ka ir svarīgi integrēt jauniešus ar invaliditāti un nodrošināt viņiem patiesi vienlīdzīgu piekļuvi iespējām, ko sniedz dalībvalstis un reģioni;

35.

uzsver nepieciešamību ES un dalībvalstu politikā par prioritāti izvirzīt riska grupas jauniešu iekļaušanu, piemēram, jauniešus NEET situācijā (t. i., jauniešus, kas nav iesaistīti ne darba tirgū, ne izglītībā, ne apmācībā) un migrantu izcelsmes jauniešus, kuriem ir vislielākā iespējamība nokļūt šai grupā;

36.

ņemot vērā pašreizējos ārkārtīgi nopietnos terorisma draudus Eiropā un politisko un reliģisko radikalizāciju, kas diemžēl izplatās jauniešu vidū, uzskata, ka saskaņā ar ES Drošības programmu un lai novērstu vardarbību, radikalizāciju un ekstrēmismu, prioritāri ir palielināt līdzdalību un uzticēšanos iestādēm, kā arī nodrošināt jauniešu tiesības dzīvot plurālistiskā sabiedrībā, kuras pamatā ir Eiropas vērtības, tiesiskums un pamattiesības;

37.

ierosina vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ņemot vērā arī ES un dalībvalstu jaunatnes politiku, izstrādāt vietējās un reģionālās stratēģijas, kuras skaidri būtu orientētas uz jauniešu problēmām un iespējām. Šo plānu izstrādē būtu jāparedz plašākas savstarpējas mācīšanās iespējas, vienlaikus nodrošinot pēc iespējas plašāku mērķa grupas, proti, jauniešu, līdzdalību to izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā, un būtu jāveicina abpusēja mācīšanās. Komiteja arī uzsver, ka visās stratēģijās un politikās ir jāiekļauj horizontāli pasākumi cīņai pret diskrimināciju dzimuma, dzimumidentitātes, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai ticības, invaliditātes un seksuālās orientācijas dēļ;

38.

aicina Eiropas Komisiju veicināt un atbalstīt pasākumus jauniešu uzņēmējdarbības attīstībai kultūras un radošajā jomā, lai radītu darbvietas un sniegtu efektīvu atbildi visiem tiem jauniešiem, kuri vēlas savu aizraušanos pārvērst par profesionālu darbību kultūras nozarē.

5.4.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/27

1.

atzīst nepieciešamību ieteikuma priekšlikumā ievērot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, taču atzinīgi vērtē to, ka dokumentā ir izskatīts jautājums par ilgtermiņa bezdarbu, ņemot vērā tā ekonomiskās un sociālās sekas. Piecu priekšsēdētāju ziņojumā (“Eiropas Ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana”) teikts, ka tas ir “viens no galvenajiem nevienlīdzības un sociālās atstumtības iemesliem. (..) Tāpēc efektīvi darba tirgi, kas veicina augstu nodarbinātības līmeni un spēj amortizēt satricinājumus, neradot pārmērīgi augstu bezdarba līmeni, ir īpaši būtiski (..)”;

2.

norāda uz svarīgu faktu, ka priekšlikuma mērķis ir bezdarbnieku reintegrācija darba dzīvē, uzliekot nodarbinātības dienestiem pienākumu atbalstīt attiecīgo personu, iesaistot visus uzņēmējdarbības un sociālos, kā arī publiskā sektora dalībniekus viņa integrācijas veicināšanā;

3.

atzīmē uzsvaru, kas likts uz sistēmas pārvaldības instrumentiem un kas izpaužas kā vienas pieturas aģentūras stratēģija;

4.

uzsver, cik svarīgi ir risināt ilgtermiņa bezdarba problēmu, lai nodrošinātu labi funkcionējošu vietējo ekonomiku; uzsver, ka ilgtermiņa bezdarbs nav ilgtspējīgs, un atgādina, cik svarīgi ir prognozēt vajadzības attiecībā uz prasmēm un tās saskaņot ar darba tirgus vajadzībām. Jomās, kurās ir ievērojama prasmju neatbilstība vai nepietiekamība, jāpastiprina mācību programmas vajadzīgo prasmju attīstīšanai. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš bezdarbnieku migrantu un patvēruma meklētāju valodu prasmēm;

5.

atzīmē, ka priekšlikumam ir arī ievērojama ietekme uz nabadzības apkarošanu, kas joprojām ir viens no stratēģijas “Eiropa 2020” tiem mērķiem, kuru ekonomikas krīzes dēļ ir visgrūtāk sasniegt;

6.

atgādina par nepieciešamību stiprināt publiskos nodarbinātības dienestus un palielināt to efektivitāti un lietderīgumu. Faktiski ieteikums aprobežojas ar ierosinājumu labāk koordinēt atbalsta pasākumus, kuri ir dalībvalstu kompetencē, taču pietiekama uzmanība nav veltīta pastāvošajām atšķirībām saistībā ar problēmas apmēru un to struktūru aprīkojumu, kuru uzdevums ir šo problēmu risināt, kā tas bija vērojams jau garantijas jauniešiem ieviešanas gaitā. Tāpēc daudzās valstīs ievērojami jāstiprina nodarbinātības dienesti. Lai ilustrētu šīs atšķirības, kā piemēru var minēt nodarbinātības dienestu darbinieku skaita attiecību pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu, kas Vācijā ir 1 pret 400, Francijā 1 pret 600 un Itālijā 1 pret 3 000;

7.

tādēļ iesaka ciešāk sadarboties ar privātajiem nodarbinātības dienestiem un iesaistīt pagaidu darba aģentūras gadījumos, kad publiskie nodarbinātības dienesti nespēj pietiekami konsultēt ilgtermiņa bezdarbniekus un viņiem palīdzēt;

8.

aicina dalībvalstis un reģionus ciešāk sadarboties, lai pēc iespējas efektīvāk izdotos samazināt bezdarba līmeni ES, atvēlot šāda veida programmām vairāk vietas plašsaziņas līdzekļos. Tādējādi, piemēram, ar reklāmas kampaņas starpniecību televīzijā, internetā vai citos plašsaziņas līdzekļos varētu popularizēt EURES tīklu, ļaujot darba meklētājam, kas meklē darbu ārzemes, iegūt atjauninātu informāciju par darba iespējām; tādēļ iesaka sākt nodarbinātības un citu sociālo dienestu starptautisku sadarbību ar mērķi nodrošināt efektīvāku un ātrāku informācijas un datu apmaiņu;

9.

uzsver, ka ir jānosaka, cik lieli resursi vajadzīgi, lai pielāgotos labākajai praksei. To var izdarīt, izmantojot Eiropas Valstu nodarbinātības dienestu tīkla (Lēmums 573/2014/ES) darba rezultātus, lai aplēstu finanšu resursus, kas vajadzīgi, lai visas valstis pielāgotu noteiktajiem standartiem, kā arī ierosinātu veidus, kā atbalstīt katras valsts centienus, kas tām jāīsteno, lai novērstu nepilnības;

10.

norāda, ka ir lietderīgi nošķirt bezdarba strukturālo komponentu no bezdarba dinamiskā komponenta, ko nosaka cikla īpašā attīstība. (Uz pirmā komponenta pārvarēšanu orientētie) nodarbinātības dienesti jāpielāgo tā, lai tie spētu strauji pielāgoties papildu prasībām, ko rada īpaši negatīvi ekonomikas cikli. Izmaksas saistībā ar esošo struktūru pielāgošanu šīm prasībām būtu jāuzņemas dalībvalstīm, tostarp izmantojot ERAF un ESF (tematiskais mērķis “Administratīvās spējas stiprināšana”). Pasākumu ietekmi varētu izvērtēt un ES prasības varētu vajadzības gadījumā pielāgot, veicot daudzgadu finanšu shēmas vidusposma pārskatīšanu;

11.

uzsver, ka svarīgi ir ieguldījumi cilvēkkapitālā; tomēr norāda: tā kā tie ir ilgtermiņa ieguldījumi, uzņēmumiem ir tendence dot priekšroku jauniešiem un nesen absolvējušām personām. Sekas tam ir tādas, ka gados vecāks vai vidēja vecuma potenciālais darbaspēks atrodas neizdevīgā situācijā. Cīņā pret bezdarbu ir vajadzīgi motivējoši pasākumi, kas rosinātu gados vecākus vai vidēja vecuma bezdarbniekus apgūt prasmes un pārkvalificēties un kas nodrošinātu uzņēmumu un publiskā sektora ieinteresētību šīs personas nodarbināt. Lai preventīvi pasargātu no ilgtermiņa bezdarba, tikpat svarīgi ir veicināt mūžizglītību, kas vērsta uz pašreizējā darbaspēka un mazkvalificētu darba ņēmēju pārkvalificēšanos;

12.

uzsver, ka šāda iespējamā nodarbinātības dienestu modernizācija varētu mazināt ilgtermiņa bezdarbu, kā arī īstermiņa bezdarbu un jauniešu bezdarbu;

13.

norāda, ka ierosinātā nodarbinātības dienestu modernizācija būs ilgs un grūts process, jo īpaši dalībvalstīs, kuru pašreizējā sistēma ir neelastīga un birokrātiska. Konkrētu vienotu kontaktpunktu pienācīga darbība būs lielā mērā atkarīga no attiecīgo iestāžu elastības un no informācijas atbilstīgas un ātras izplatīšanas. Šie kontaktpunkti varētu nodrošināt individualizētus atbalsta piedāvājumus, taču ir jāņem vērā fakts, ka atkarībā no darba meklētāju skaita šis uzdevums var izrādīties vērā ņemams administratīvs slogs. Šajos kontaktpunktos ir noteikti vajadzīgs pietiekama skaita un atbilstīgi kvalificēts personāls, kas varētu ne vien informēt par esošajiem piedāvājumiem, bet arī izvērtēt darba meklētāju personību un viņu pamatprasmes. Tādēļ Komiteja aicina dalībvalstis šādu mehānismu ieviešanā ņemt vērā minētos faktorus;

14.

uzsver, ka izlēmīgāk jārīkojas arī attiecībā uz pieprasījumu, jo, kad pieprasījums pēc darbaspēka stagnē, bezdarbniekam ir grūti no jauna atrast darbu, pat ja viņam ir individualizēta apmācības programma. Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē ieteikuma norādes stiprināt attiecības ar darba devējiem, taču uzskata: lai veicinātu pieprasījumu pēc darbaspēka, būtu lietderīgi vairāk stimulēt struktūrfondu iniciatīvu integrāciju. Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF) un Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), kas paredzēti uzņēmumiem, kuri spēj piedāvāt novatoriskus projektus ar mērķi palielināt sistēmas konkurētspēju, bieži vien paredz iespēju pieņemt darbā atbilstoši apmācītus darbiniekus. Šādos gadījumos saikne ar apmācības pasākumiem, ko finansē ESF, varētu veicināt bezdarbnieku reintegrāciju. Dalībvalstīm būtu jāstimulē fondu integrēta izmantošana arī ar to pieejamības vienkāršošanu MVU un “izpildes rezerves” palīdzību;

15.

norāda: ja reintegrācijas process ir neveiksmīgs un bezdarbnieka pabalsta saņemšanas periods ir beidzies, ilgtermiņa bezdarbnieki ir pakļauti atstumtības riskam, tāpēc ir svarīgi, lai katra valsts paredzētu nabadzības apkarošanas pasākumus saskaņā ar pamatnostādnēm, ko Eiropas Komisija jau ir izklāstījusi 2008. gada 3. oktobra“Ieteikumā par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus”, kurš pēc tam tika iekļauts Komisijas paziņojumā “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai” (COM(2013) 083 final). RK cer, ka dalībvalstis efektīvi īstenos šos Eiropas Komisijas ieteikumus;

16.

turklāt atgādina, ka iespējamā piekļuve nabadzības apkarošanas pasākumiem ir jāpadara atkarīga no sabiedriski lietderīga darba pieņemšanas uz ierobežotu laikposmu, un jebkurā gadījumā jāpiesaista apmācības pasākumiem, kuru mērķis ir reintegrācija;

17.

uzsver: lai dalībvalstis visos līmeņos varētu sasniegt pēc iespējas labākus rezultātus un lai mazinātu profesionālo un sociālo izolāciju, kā arī pazeminātu nabadzības līmeni, apmācības process, kura mērķis ir reintegrācija, ir jāorganizē, cieši sadarbojoties attiecīgajām iestādēm. Komiteja vērš uzmanību uz faktu, ka šādiem pasākumiem ir pozitīva ietekme, jo tie ES iedzīvotājus, kas ekonomisku apsvērumu dēļ un lai nodrošinātu iztiku ir devušies strādāt uz citu dalībvalsti, mudina atgriezties izcelsmes valstī. Ekonomiskajai migrācijai vajadzētu samazināties, tiklīdz uzlabojas iespējas atrast darbu un iztikas līdzekļus vietējā darba tirgū;

18.

uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību būtisko nozīmi, jo reģionālās un vietējās pašvaldības ir nodarbinātības dienestu uzlabošanas procesa neatņemamas dalībnieces un daudzās dalībvalstīs to kompetencē ir struktūrfondu plānošana un īstenošana. Turklāt šīm pašvaldībām var būt svarīga loma profesionālās apmācības un pieaugušo izglītības organizēšanā un īstenošanā, jo daudzos reģionos un jo sevišķi ciemos nav izglītības centru, kas būtu paredzēti arī pieaugušajiem. Vietējo un reģionālo pašvaldību loma ir vēl jo svarīgāka tāpēc, ka to rīcībā ir informācija par vietējo darba tirgu un tām ir kontakti ar vietējiem uzņēmumiem, kuri var veicināt praktisku profesionālo izglītību. Pie tam personām, kas vēlas piedalīties pieaugušo izglītībā vai profesionālajā apmācībā, vairākus mēnešus jārēķinās ar ceļa izdevumiem. Tas rada šīm personām papildu izmaksas, un bezdarbniekam, kas saņem tikai nelielu pabalstu vai pat to nesaņem, tas ir smags slogs;

19.

tādēļ mudina Komisijas ieteikuma priekšlikumā vairāk ņemt vērā problēmas reģionālo dimensiju un aicina Padomi pievērst uzmanību reģionālo un vietējo pašvaldību svarīgajai lomai nodarbinātības dienestu efektivitātes palielināšanā.

5.4.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 120/40

—

1. veids. Galvenie galalietotāji, kuru vajadzībām DVS tika izstrādāta, tostarp Komisija, tādas struktūras kā, piem., ICES un ZZTEK, ko iecēlusi Komisija, lai tās saņemtu regulārus ieteikumus, ar kuriem tieši atbalstīt KZP lēmumu pieņemšanu, kā arī citas zivsaimniecības pārvaldības organizācijas, piemēram, RZPO un GFCM, kas izmanto DVS datus, lai īstenotu savu zivsaimniecības pārvaldības rīcībpolitiku.

—

2. veids. Pārējās organizācijas, piemēram, konsultatīvās padomes vai apakšuzņēmēji, no kuriem Komisija var lūgt konsultācijas vai uz DVS datiem balstītu analīzi.

—

3. veids. Visas pārējās struktūras, piemēram, NVO, zvejnieku organizācijas un universitātes, kas ir ieinteresētas izmantot DVS datus savām vajadzībām.

II.

1.

atzinīgi vērtē priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Savienības sistēmas izveidi datu vākšanai, pārvaldībai un izmantošanai zivsaimniecības nozarē un par atbalstu zinātniskā ieteikuma izstrādei saistībā ar kopējo zivsaimniecības politiku, un uzskata, ka minētā regula būs stūrakmens reģionalizētas kopējās zivsaimniecības politikas izveidē;

2.

uzskata, ka datu vākšana ir īpaši svarīga, lai uzlabotu zināšanas par zivju krājumiem un zvejniecības ilgtermiņa pārvaldību. Uzlabota datu vākšana ļautu ticamāk novērtēt maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu un nodrošināt ilgtspēju ilgtermiņā, kā noteikts Padomes Regulā Nr. 1380/2013;

3.

uzskata, ka aplūkojamais priekšlikums ir vērtīgs instruments, ar ko līdz 2020. gadam panākt zvejas ilgtspēju;

4.

norāda, ka uzmanības pakāpeniska novirzīšana uz ietekmi, kāda zvejai ir uz ekosistēmu, ir palielinājusi vajadzību ņemt vērā zvejas ietekmi uz ekosistēmām; šis princips ir formulēts jaunās KZP 2. pantā kā viens no galvenajiem mērķiem (Padomes Regula Nr. 1380/2013);

5.

atzīmē, ka ticamu datu vākšana par komerciālām vai nekomerciālām jūras bioloģisko resursu sugām kopā ar citiem attiecīgiem vides datiem nodrošinās krājumu stāvokļa, kā arī jūras ekosistēmu un to dinamikas precīzāku novērtējumu;

6.

nav pārliecināta, ka vajadzētu samazināt datu vākšanas biežumu, jo tas var ietekmēt laikrindu pārraudzību un izveidi, it īpaši attiecībā uz datiem, kuri var strauji mainīties un būtiski ietekmēt pārvaldības pasākumus;

7.

uzskata, ka aplūkojamais priekšlikums ir būtisks solis virzībā uz tādu pieeju reformētajai kopējai zivsaimniecības politikai, kuras pamatā būtu ekosistēma;

8.

ierosina, lai pirmais posms zvejas ietekmes uz jutīgām jūras ekosistēmām novērtēšanā būtu analizēt zvejas intensitātes teritoriālā sadalījuma un jutīgu jūras biotopu atrašanās vietu pārklāšanos. Priekšnosacījums ir biotopu karšu pieejamība; kur šādas kartes nav pieejamas, būtu jāveic īpaši pētījumi, ko finansē kā tiešās pārvaldības pasākumus. Otrais posms būtu precizēt dažāda veida zvejas rīku ietekmi uz dažādiem biotopu veidiem;

9.

norāda uz lielajām iespējām palielināt savietojamību ar Jūras stratēģijas pamatdirektīvu;

10.

ierosina, ka pētniecības kuģu izmantošana par kopējām platformām DVS un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas mērķiem ir labākais veids, kā samazināt darbības izmaksas. Tomēr, lai varētu veikt jaunus pasākumus, dalībvalstīs jāparedz pietiekami lieli cilvēkresursi un pienācīgs aprīkojums;

11.

atbalsta mērķi uzlabot pieejamo datu atbilstību pārvaldības vajadzībām, tomēr brīdina par sekām, ko var radīt Eiropas Komisijas ierosinātā izmaksu/ieguvumu un izmaksu/izmantošanas analīze. Attiecībā uz atsevišķiem datiem pētījumus jūrā nevar aizstāt ar lētākām metodēm;

12.

aicina dalībvalstis novērtēt savas pašreizējās datu vākšanas sistēmas, lai nodrošinātu savstarpēju izmantojamību. Šādos novērtējumos vajadzētu izvērtēt atbilstību, datu pārraides protokolus, datu vākšanu, apstrādi, iesniegšanu un kvalitātes novērtēšanu. Efektīvai reģionālo datu vākšanai, kā arī reģionālu datubāzu izveidei būtu jāuzlabo savākto datu iekļaušana pārvaldības plānos;

13.

aicina visas ieinteresētās personas pēc iespējas strādāt, lai nodrošinātu apkopoto datu atklātu pieejamību tādā formātā, ko var izmantot attiecīgie lietotāji, tostarp vietējās un reģionālās pašvaldības. Ļoti svarīgi ir nodrošināt ikvienam reģionam plašāku piekļuvi informācijai šajā jomā un ņemt vērā to vajadzības;

14.

norāda, ka zinātniskie dati zivsaimniecības jomā jau ir plaši pieejami, taču reti tādā formātā, ko viegli var izmantot vietējās un reģionālās pašvaldības, jo vietējā līmenī nav piemērotas saskarnes un zinātības;

15.

uzsver datu vākšanas nozīmīgumu, lai varētu veikt jūras nozaru ekonomikas kvalitatīvu un kvantitatīvu analīzi, un vienlaikus norāda uz datu vākšanas nepieciešamību, lai varētu novērst pašreizējās zināšanu nepilnības;

16.

uzsver, ka svarīga nozīme ir sociālekonomiskajiem datiem par zveju un akvakultūru, un izvirza pieņēmumu, ka šo datu saskaņošana varētu vidējā termiņā sekmēt sociālo noteikumu lielāku saskaņotību un to nostiprināšanu minētajās nozarēs;

17.

atzīst, ka finansējums no EJZF tomēr būtu jāizmanto tikai datu vākšanai saskaņā ar KZP un EJZF regulām;

18.

aicina datu vākšanai un zinātniskajiem ieteikumiem, kas atbilst KZP vajadzībām, piešķirt finansējumu, kurš atspoguļo KZP tālejošos mērķus. Ja dati tiek vākti citiem nolūkiem, kas nav paredzēti KZP, tad dati būtu jāfinansē, izmantojot citus līdzekļus, nevis EJZF;

19.

uzsver, cik svarīgi ir vākt sociālekonomiskos datus par zivju apstrādes nozari. Pārstrādātu zivju izcelsme ir svarīgs rādītājs, lai saprastu vērtības radīšanas ķēdi mazapjoma zvejniecībā, un šādas informācijas pieejamība varētu ļoti pozitīvi ietekmēt valstu un Eiropas līmeņa politikas pieeju vietējai mazapjoma un piekrastes zvejai. Tādu sociālekonomisko datu, kas atspoguļo darba ņēmēju dzimumu līdzsvaru un nodarbinātības veidus, savākšana un rūpīga analīze varētu pavērt jaunas iespējas darbvietu radīšanā un ekonomikas izaugsmē piekrastes apgabalos. Tiek lēsts, ka no katra euro, kas ieguldīts datu vākšanā, kontrolē un piemērošanā zivsaimniecības nozarē, potenciālā atdeve ir 10:1;

20.

atkārtoti norāda, ka informācijas par situāciju jūrās un okeānos apkopošana un izplatīšana nedrīkst radīt ne vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ne ekonomikas dalībniekiem nekādas neērtības vai papildu administratīvus apgrūtinājumus (1);

21.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija savā priekšlikumā iekļāvusi sociālekonomiskos datus par akvakultūru. Komiteja uzskata, ka jūras nozaru ekonomikai ir liels potenciāls sekmēt Eiropas nodarbinātības un izaugsmes programmas īstenošanu, jo jūras nozaru ekonomika rada vērtīgas darbvietas strukturāli vājos reģionos. Datu vākšanas uzlabošana arī pozitīvi ietekmēs inovāciju un konkurētspēju un samazinās ar jūras apgabaliem saistīto neskaidrību (2);

22.

atzinīgi vērtē to, ka priekšlikumā ir ņemts vērā proporcionalitātes princips, kas izklāstīts Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā;

23.

atzinīgi vērtē ievērojamo darbu, ko Eiropas Komisija ieguldījusi, lai priekšlikumam piemērotu labāka regulējuma un vienkāršošanas principus;

24.

ierosina, ka likumdevējs klasificē galalietotāju galvenos veidus, lai nodrošinātu konsekvenci ar Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas (ZZTEK) ieteikumiem:

1. veids. Galvenie galalietotāji, kuru vajadzībām DVS (datu vākšanas sistēma) tika izstrādāta, tostarp Komisija, tādas struktūras kā, piem., ICES (Starptautiskā Jūras pētniecības padome) un ZZTEK, ko iecēlusi Komisija, lai tās saņemtu regulārus ieteikumus, ar kuriem tieši atbalstīt KZP lēmumu pieņemšanu, kā arī citas zivsaimniecības pārvaldības organizācijas, piemēram, RZPO (reģionālas zvejniecības pārvaldības organizācijas) un GFCM (Vidusjūras Vispārējā zivsaimniecības komisija), kas izmanto DVS datus, lai īstenotu savu zivsaimniecības pārvaldības rīcībpolitiku.

2. veids. Pārējās organizācijas, piemēram, konsultatīvās padomes vai apakšuzņēmēji, no kuriem Komisija var lūgt konsultācijas vai uz DVS datiem balstītu analīzi.

3. veids. Visas pārējās struktūras, piemēram, to reģionu vietējās un reģionālās pašvaldības, kuros zvejniecībai ir būtiska loma, NVO, zvejnieku organizācijas un universitātes, kas ir ieinteresētas izmantot DVS datus savām vajadzībām.

25.

aicina, apkopojot ar KZP saistītos datus, apkopot ne tikai datus par zivju krājumiem ar mērķi veidot ilgtspējīgu zivsaimniecību un akvakultūru, bet arī uzticamus datus par zivju plēsoņu (piemēram, ūdru, jūras kraukļu, zivju gārņu u. c.) un citu stingri aizsargājamo sugu (piemēram, bebru) izplatību, lai paredzētu pasākumus šajā jomā.