9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/1

9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/2

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Pētniecība un inovācija Eiropas mobilitātei nākotnē – Eiropas transporta tehnoloģiju stratēģijas izstrāde” (COM(2012)0501),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu ““Apvārsnis 2020” –– pētniecības un inovācijas pamatprogramma” (COM(2011)0808),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada Balto grāmatu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu – virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Eiropas ceļu satiksmes drošību no 2011. līdz 2020. gadam (1),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A7-0241/2013),

A.

tā kā Komisija ir konstatējusi trūkumus Eiropas transporta inovācijas sistēmā;

B.

tā kā ieguldījumi pētniecībā un inovācijā transporta nozarē vienlaikus izpaužas arī kā ieguldījumi ekonomikā un darbvietu izveidē, un tādēļ to ietekme var būt trīskārša;

C.

tā kā inovācija ir būtiski nepieciešama, lai veidotu viedāku, drošāku un intelektiskāku transporta sistēmu sabiedrības vajadzībām, risinātu vides problēmas, ar ko saskaras transporta nozare, un pārietu uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni;

D.

tā kā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi klimata pārmaiņu mazināšanas un enerģētikas jomā ir cieši saistīti ar inovāciju transporta nozarē, proti, panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par 20 % salīdzinājumā ar 1990. gadu, 20 % enerģijas iegūt no atjaunīgajiem energoresursiem un par 20 % palielināt energoefektivitāti; ar inovāciju transporta nozarē saistīts arī mērķis par 50 % samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu salīdzinājumā ar 2001. gadu;

E.

tā kā lietotāju attieksmei un prasību līmenim ir būtiski jāmainās, lai lielu skaitu uzņēmumu un pakalpojumu sniedzēju pārliecinātu mainīt paradigmu un izmantot inovācijas sniegtās iespējas, ko nodrošina radoša konverģence un netradicionāli risinājumi, kas raksturoti Komisijas paziņojuma (COM(2012)0501) 5.3. sadaļā;

F.

tā kā iniciatīvas, kas izklāstītas Baltajā grāmatā par transportu, jo īpaši tās 3.2. iedaļā (“Inovācijas nākotnei – tehnoloģijas un paradumi”) minētās iniciatīvas, kā arī 7. iniciatīva (“Multimodāls kravu transports: e-krava”) un 22. iniciatīva (“Nepārtraukta mobilitāte “no durvīm līdz durvīm””) tiek vērtētas atzinīgi;

G.

tā kā Eiropas stratēģijā ir jālīdzsvaro centieni mazināt transporta nelabvēlīgo ietekmi uz apkārtējo vidi un nodrošināt pārvietošanās brīvību Eiropas Savienībā, lai veidotu vienotu Eiropas transporta telpu, kurā tiktu izmantots dažādu veidu transports un kura būtu savstarpēji savienota, integrēta un efektīva resursu patēriņa ziņā;

H.

tā kā vēl 2012. gadā negadījumos uz Eiropas Savienības ceļiem gāja bojā vairāk nekā 31 000 cilvēku un ievainojumus, tostarp smagus, guva vairāk nekā 1 500 000 cilvēku;

I.

tā kā tehnoloģijas, kas sekmēs Eiropas ceļu satiksmes drošības telpas mērķu sasniegšanu, jau ir pieejamas, taču nav vēl laistas tirgū,

1.

uzsver, ka ar Eiropas transporta tehnoloģiju stratēģiju ilgtspējīgas Eiropas mobilitātes nodrošināšanai nākotnē pirmām kārtām būtu jāuzlabo pakalpojumu kvalitāte un pasažieru un uzņēmumu ērtības, kā arī jāveicina ilgtspējīga mobilitāte, un šīs stratēģijas pamatā būtu jābūt Savienības mērķiem un tiesību aktiem, kas attiecas uz enerģijas patēriņa, satiksmes radītā trokšņa, gaisa piesārņotāju un siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumu līdz 2020., 2030. un 2050. gadam, kā arī uz veselības un dzīves kvalitātes uzlabošanu, paaugstinot pakalpojumu kvalitāti, nodrošinot aizvien individualizētākus risinājumus, kas arvien vairāk atbilstu lietotāju vajadzībām, un uzlabojot drošību un drošumu;

2.

aicina Komisiju un Padomi saistībā ar pētniecības un inovācijas nozīmi visas Eiropas ekonomikā atzīt programmas “Apvārsnis 2020” svarīgumu un piešķirt tai pietiekamu finansējumu;

3.

apstiprina Komisijas mērķi labāk saskaņot pētniecību un inovāciju transporta nozarē ar Eiropas transporta politikas mērķiem un ceļvežiem katrā jomā, tomēr uzskata, ka Komisijas paziņojumā piedāvātā pieeja ir jāpielāgo atbilstoši turpmāk minētajām prioritātēm;

4.

uzskata, ka Eiropas transporta tehnoloģiju stratēģijai būtu jāaptver visi ES reģioni, lai nodrošinātu efektīvu pasažieru un kravu apriti un līdz ar to – patiesi vienota Eiropas tirgus izveidi;

5.

uzskata, ka efektīvāka, saskaņotāka un mērķtiecīgāka pētniecības un inovācijas izmantošana transporta politikas izstrādē un īstenošanā ir būtisks priekšnoteikums, lai varētu reaģēt uz jauniem apstākļiem, atkāpties no tradicionālās domāšanas un koncentrēties uz novatoriskām idejām, un tādā veidā spēt lietotājiem sniegt novatoriskus un to vajadzībām atbilstošus transporta risinājumus, kas atbilstu pieejamības, rentabilitātes, uzticamības, kvalitātes un nepārtrauktības prasībām;

6.

mudina Komisiju izstrādāt pētniecībai un inovācijai labvēlīgu regulējumu, izveidojot taisnīgas, efektīvas un novatoriskas cenu noteikšanas sistēmas visiem mobilitātes un transporta veidiem, jo īpaši internalizējot ārējās izmaksas un ņemot vērā principus, ka maksā piesārņotājs un maksā lietotājs;

7.

atzīst par noderīgu Komisijas ierosināto Transporta pētniecības un inovācijas uzraudzības un informācijas sistēmu (TRIMIS) un norāda, ka tajā jāiekļauj arī lietotāja skats, jo šī sistēma būtu ideāls līdzeklis, lai noskaidrotu, kā inovāciju kavē turēšanās pie paradumiem, un lai apzinātu iespējas un izplatītu jaunas pakalpojumu iespējas, kas stimulētu un veicinātu sabiedrības attieksmes maiņu pret ilgtspējīgu transportu;

8.

uzsver, ka tehnoloģiskie ierobežojumi kavē transporta inovācijas potenciāla pilnīgu īstenošanu un var radīt šķēršļus jaunu novatorisku ideju attīstībai; tādēļ uzsver, ka Savienības politikai jābūt neitrālai attiecībā uz alternatīvajām tehnoloģijām (tehnoloģiju neitralitāte), ka lēmumi par prioritātēm un finansējumu jāpieņem, pamatojoties uz visa tehnoloģiju aprites cikla rezultātiem konkrētās transporta jomās, un ka saskaņošanas pasākumi nedrīkst kavēt novatorisku vai alternatīvu risinājumu izstrādi transporta jomā, energoresursu piegādes avotu dažādošanu un intelektisku sakaru tehnoloģiju izvēršanu;

9.

uzsver – lai palīdzētu uzņēmumiem un valsts iestādēm integrēt jaunus risinājumus un novatoriskas tehnoloģijas, inovācijas ķēdei jābūt efektīvākai un ir jāveic vairāk ieguldījumu tādos pasākumos kā ekonomiskie stimuli, lai pārvarētu šķēršļus izvēršanai un ienākšanai tirgū (pilna cikla saistības); tādēļ mudina Komisiju rīkoties saskaņā ar tās uzskatu, ka, lai pilnībā atraisītu inovācijas potenciālu transporta nozarē un atbalstītu novatoriskus uzņēmumus, dotācijas jāizmanto arī, lai atbalstītu jaunu risinājumu ieviešanu tirgū, demonstrāciju un pilnīgu īstenošanu, un ka piemēroti pārvaldības un finansēšanas instrumenti var garantēt pētījumos gūto rezultātu strauju īstenošanu;

10.

uzskata, ka no šādas stratēģijas iegūtu visi Eiropas reģioni un to darbaspēka rezerves, un uzsver, ka ir jāņem vērā reģionālās īpatnības un iespējas, jo īpaši izstrādājot mazāk piesārņojošus transporta veidus; aicina zemāko līmeņu iestādes un ieinteresētās personas īstenot inovācijas partnerības ilgtspējīgas mobilitātes jomā;

11.

prasa lielāku atbalstu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) pētniecības un inovācijas darbībām, proti, atvieglināt piekļuvi ES līdzekļiem un samazināt administratīvo slogu, un uzsver, ka ir svarīgi izveidot un saglabāt darbvietas un sekmēt ilgtspējīgu izaugsmi, izmantojot pētniecību un inovāciju;

12.

uzskata, ka ES struktūrfondu un ieguldījumu fondu ieguldījumi rada lieliskas iespējas izstrādāt pārdomātu specializāciju ilgtspējīgas mobilitātes jomā Eiropas reģionos;

13.

mudina valsts un reģionālās iestādes izstrādāt pētniecības un izstrādes stratēģijas, kuru pamatā ir pārdomātas specializācijas koncepcija, lai nodrošinātu struktūrfondu efektīvāku izmantošanu un sekmētu publiskā un privātā sektora ieguldījumu sinerģiju;

14.

šajā sakarībā atgādina, ka novatoriskas tehnoloģijas stratēģija ir jāveido, pamatojoties uz attiecīgo teritoriju raksturīgajām pazīmēm un īpatnībām, tādēļ ar universālu pieeju nepietiks; uzskata, ka, piemēram, reģioniem, ko skar noteikti teritoriāli ierobežojumi (piemēram, salu, kalnu, tālākajiem un reti apdzīvotiem reģioniem), piemīt īpašs ekonomisks un cita veida potenciāls, un lai to īstenotu, ir nepieciešami piemēroti un novatoriski mobilitātes risinājumi; norāda, ka šajā sakarībā ir jāpiešķir pienācīgi līdzekļi ilgtspējīgai transporta infrastruktūrai;

15.

uzsver, ka ir jāvienkāršo pētniecības un inovācijas finansēšanas administratīvās procedūras Eiropas, valstu, reģionālā, vietējā un pārrobežu līmenī, lai izveidotu skaidru un pārredzamu tiesisko regulējumu;

16.

uzsver, ka nedrīkst vājināt centienus mazināt ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo un cietušo cilvēku skaitu; mudina Komisiju izskatīt un īstenot Parlamenta priekšlikumus attiecībā uz ceļu satiksmes drošības uzlabošanu, kuri tika pieņemti ar pārliecinošu balsu vairākumu;

17.

uzskata, ka mainīt transporta tehnoloģiju ir pareizs un svarīgs mērķis; tomēr uzsver, ka šīs pārmaiņas pamatā jābūt nevis aizliegumiem, bet gan stimuliem izmantot jaunas tehnoloģijas ar zemu resursu patēriņu;

18.

uzsver, ka nedrīkst aizliegt jaunu ideju meklēšanu saistībā ar jauniem novatoriskiem pārvadājumu risinājumiem vai arī izmēģinātu un pārbaudītu procedūru izmantošanu jaunās kombinācijās;

19.

uzskata, ka pētniecībai un inovācijai ilgtspējīgas mobilitātes jomā jābalstās uz integrācijas principu, konkrētāk, novēršot pārrobežu savienojumu (starpsavienojumu) trūkumu, uzlabojot savienojamību starp sistēmām un sistēmu iekšienē (savstarpēju izmantojamību), kā arī nosakot mērķus, lai pārietu uz piemērotāko un ilgtspējīgāko transporta veidu kombināciju noteiktā maršrutā (jauktu transportsistēmu un kombinētu transportsistēmu);

20.

atgādina, ka ES ir jāizstrādā patiesi kopēja transporta politika, nodrošinot piemērotu transportu Eiropas reģionos un to starpā un transporta saskaņotību vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas līmenī; aicina dalībvalstis un reģionus nodrošināt, ka transporta veidu kombinācija garantē lielākas uzmanības pievēršanu patiesi ilgtspējīgai mobilitātei;

21.

uzsver, ka šīs stratēģijas pamatā ir jābūt integratīvam modelim, kurā lielākā nozīme piešķirta starpreģionu savienojumiem un trūkstošiem pārrobežu posmiem, tostarp reģionos, kam raksturīga ģeogrāfiskā pārtrauktība, un ka novatoriski multimodālu pārvadājumu risinājumi var mazināt reģionālās atšķirības, veicināt darbaspēka mobilitāti un sekmēt teritoriālo kohēziju; apzinās, ka šobrīd reģionu transporta tīkli ievērojami atšķiras, un vērš uzmanību uz to, ka ir vajadzīgi ieguldījumi ilgtspējīgās transporta tehnoloģijās un risinājumos reģionos, kas atrodas īpaši nelabvēlīgā stāvoklī, ņemot vērā arī Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta potenciālu;

22.

uzsver, ka pētniecībā un inovācijā uzmanība jāpievērš arī ilgtspējīgas infrastruktūras elementu izstrādei, atbalstot pāreju uz atjaunojamu pirmproduktu – piemēram, koksnes vai kompozītmateriāla – izmantošanu dzelzceļa infrastruktūras sastāvdaļās (piemēram, stabiem piekartrošu vai regulēšanas sistēmās un kā būvniecības materiālu peroniem vai tiltiem); norāda, ka tas attiecas arī uz pētniecības un inovācijas darbībām ar mērķi izstrādāt tādu vielu koka gulšņu impregnēšanai, kuru varētu izmantot kreozota vietā (saskaņā ar ES tiesību aktiem kreozota izmantošanu izbeigs 2018. gadā);

23.

uzsver, ka jaunu pieeju mobilitātei nav iespējams uzspiest un, lai sekmētu ilgtspējīgāku rīcību, ir vajadzīgi intensīvāki pētniecības centieni ekoloģisko un sociālo zināšanu, pilsētplānošanas un telpiskās plānošanas jomās un saistībā ar tehnoloģijām mobilitātes pieprasījuma un rīcības maiņas ziņā, kuru mērķis ir labāk kontrolēt transporta plūsmas, cita starpā izmantojot novatoriskus mobilitātes pārvaldības instrumentus, nepārtrauktas mobilitātes “no durvīm līdz durvīm” ķēdi atbilstīgi lietotāju prasībām, ekoloģiskas un intelektiskas autovadīšanas sistēmas, kā arī reāllaika informācijas un sakaru tehnoloģijas;

24.

uzskata, ka ir būtiski iesaistīt vietējās un reģionālās iestādes Eiropas inovācijas politikas pārvaldībā attiecībā uz transporta un mobilitātes jomu; norāda, ka šīs publiskās pārvaldes iestādes var sniegt savu pieredzi un zināšanas gan attiecībā uz tehnoloģiju, infrastruktūras, transportlīdzekļu un pasažieru integrāciju, gan arī jaunu sociālo paradumu sekmēšanu mobilitātes jomā; norāda, ka vietējās un reģionālās iestādes var noteikt svarīgākās mobilitātes problēmas un to uzdevums ir šīs problēmas risināt, ka minētās iestādes pastāvīgi izmēģina paraugpraksi un novatoriskas idejas un tās īsteno, un (ņemot vērā to, ka šīm iestādēm jāsaskaras ar daudzām un dažādām situācijām) ļoti labi orientējas inovācijas jautājumos;

25.

uzsver, ka ir jāpēta godīga konkurence transporta nozarē attiecībā uz atsevišķiem pārvadājumu veidiem un pārvadājumiem jauktā transportsistēmā, kā arī šķēršļi, ko rada intereses saistībā ar pašreizējiem uzņēmējdarbības modeļiem, tostarp jo īpaši jāpēta tehnoloģiskie instrumenti, kuri nepieciešami, lai uzlabotu kabotāžas noteikumu un sociālo noteikumu autopārvadājumu nozarē saskaņotu un efektīvu īstenošanu un kontroli, kā arī lai uzlabotu attiecīgajā nozarē nodarbināto personu darba apstākļus;

26.

uzsver, ka ir steidzami nepieciešami novatoriski risinājumi visu transporta veidu radītā trokšņa samazināšanai, jo īpaši trokšņa izcelsmes vietā, lai aizsargātu ES iedzīvotāju veselību un dzīves kvalitāti un nodrošinātu sabiedrības akceptu; šajā sakarībā uzsvērti atgādina par Parlamenta rezolūciju attiecībā uz vienoto Eiropas transporta telpu, kurā tika aicināts līdz 2020. gadam par 20 % (salīdzinājumā ar 2010. gada atsauces vērtībām) samazināt dzelzceļa transportlīdzekļu radīto troksni un vibrācijas un to enerģijas patēriņu, un atkārtoti uzsver, ka, izstrādājot jaunas transporta tehnoloģijas, stratēģijas un infrastruktūru, jau pašā sākumā sevišķi liela uzmanība jāpievērš trokšņa emisijām;

27.

ir pārliecināts, ka novatoriskām tehnoloģijām, kas attiecas uz infrastruktūras un transportlīdzekļu mijiedarbību, var būt ievērojama loma nelaimes gadījumu skaita, trokšņa, vibrāciju, enerģijas patēriņa, gāzu emisiju un ietekmes uz klimatu samazināšanā;

28.

apstiprina, ka centieni panākt videi nekaitīgāku enerģiju transporta un mobilitātes tehnoloģiju vajadzībām būtu jāsaista ar efektīvākām koncepcijām un labāku transportlīdzekļu konstrukciju; uzsver iespējas ietaupīt enerģiju, īstenojot novatoriskas idejas, piemēram, enerģijas ieguves pasākumus, kuros izmanto atjaunīgo resursu un alternatīvu degvielu sniegtās iespējas;

29.

uzsver, ka ir ne vien jādomā par jaunas transporta infrastruktūras būvniecību, bet pētniecības un izstrādes stratēģijās arī nepārprotami jāpievēršas remontu, uzturēšanas un kvalitatīvas uzlabošanas aspektiem (piemēram, infrastruktūras aprīkošanai ar intelektiskas satiksmes vadības un automašīnas un infrastruktūras sakaru tehnoloģijas elementiem);

30.

aicina dalībvalstis un Komisiju ieguldīt līdzekļus intelektisko transporta sistēmu (ITS) pētniecībā un uzraudzīt tās īstenošanu, tādā veidā palīdzot mazināt transporta sastrēgumus, palielināt Eiropas transporta ekoloģisko efektivitāti un uzlabot drošības standartus;

31.

aicina Komisiju apsvērt iespēju saskaņot konteineru un citu pārvadājumos izmantotu tilpņu izmērus, kā arī visu pārvadājumu veidu transportlīdzekļu izmērus, lai atbalstītu savstarpējas izmantojamības un jauktas transportsistēmas mērķi;

32.

aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm paraugprakses rokasgrāmatu attiecībā uz Gaisa kvalitātes direktīvā noteikto robežvērtību ievērošanu;

33.

atzīst pētniecības un inovācijas nozīmi individuālās mobilitātes jomā un uzsver, ka izšķiroša nozīme ir transporta lietotāju rīcībai; aicina radīt stimulus tādu transporta un mobilitātes veidu izvēlei, kas ir ilgtspējīgi, nodrošina fizisku aktivitāti un ir droši un veselīgi, lai izstrādātu novatoriskas pieejas, ar kurām tiktu veicināts videi draudzīgs sabiedriskais transports, kājāmiešana un riteņbraukšana, ņemot vērā pilsētu, piepilsētu, starppilsētu un lauku teritoriju vajadzības un īpatnības; uzskata, ka ir svarīgi uzlabot transporta pakalpojumu savstarpēju izmantojamību un ka apstiprinošajām iestādēm īpaša uzmanība būs jāpievērš iespējamām tehniskām vai administratīvām problēmām un tās attiecīgi nekavējoties jārisina, lai varētu atvērt tirgu jaunām pārvadājumu iespējām, kas atbilstu iepriekšminētajām īpašībām;

34.

uzsver, ka ES iestādēm ar saviem mobilitātes pārvaldības pakalpojumiem ir jārāda paraugprakses piemēri un ka attiecīgo pasākumu un to rezultātu pārredzamībai jābūt iestāžu kvalitātes zīmei;

35.

uzsver, ka ir jāveicina sekmīga prakse ilgtspējīga transporta jomā, kā arī jāpastiprina un jāpaplašina to reģionu sadarbība, kuriem piemīt līdzīgs attīstības potenciāls, un paraugprakses apmaiņa to starpā; iesaka vietējām iestādēm attīstīt paraugprakses piemērus, ciešā saziņā ar pilsonisko sabiedrību īstenojot ilgtspējīgas mobilitātes plānus pilsētās;

36.

uzskata, ka tādām Eiropas satelītu navigācijas sistēmām kā “Galileo” vajadzētu būt vienam no stūrakmeņiem intelektiskas un efektīvas transporta sistēmas izveidē Eiropā;

37.

atbalsta pētniecību un izstrādi, kas var sekmēt pāreju no mobilitātes, kam pamatā ir transportlīdzekļu īpašums, uz netradicionālu lietotāja rīcību, kā arī jaunus ar pārvadājumiem saistītu pakalpojumu veidus, piemēram, automašīnu un divriteņu kopīgu izmantošanu; mudina Komisiju pastiprināti veicināt kolektīvos individuālās mobilitātes veidus un individualizētas sabiedriskā un kolektīvā transporta sistēmas;

38.

mudina veikt izpēti arī nodokļu un administratīvajā jomā, lai atvieglinātu radošu stimulu ieviešanu nodokļu, nodevu un tarifu veidā, kurus piemēro gan privātpersonām, gan produktu, pakalpojumu un/vai satura ražotājiem vai piegādātājiem, lai veicinātu riteņbraukšanu un kājāmiešanu, atbilstīgā gadījumā to apvienojot ar sabiedriskā transporta vai citu ilgtspējīgas mobilitātes veidu izmantošanu;

39.

atkārtoti uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot un atbalstīt multimodālus pārvadājumus, izmantojot integrētas un elektroniskas informācijas sniegšanas un biļešu tirdzniecības sistēmas, kuru pamatā ir atvērtu datu risinājumi; norāda, ka pētniecībai un inovācijai šajā jomā jo īpaši būtu jāpievēršas šķēršļu likvidēšanai, savstarpējai izmantojamībai, samērīgām cenām un to pārredzamībai, lietotāja ērtībām un efektivitātei;

40.

uzsver, ka ir jāattīsta novatoriski un ilgtermiņa infrastruktūras risinājumi – tostarp aktīvāk izstrādājot informācijas, maksājumu un rezervācijas sistēmas —, tajos īpašu uzmanību pievēršot pilnīgai un netraucētai pieejamībai visiem pasažieriem un jo īpaši personām ar invaliditāti un ierobežotām pārvietošanās spējām, piemēram, lietotājiem ar ratiņkrēsliem, bērnu ratiņiem, divriteņiem vai smagu bagāžu;

41.

iesaka datus par sabiedriskā transporta kustības grafikiem un tā kavēšanos darīt brīvi pieejamus, ļaujot trešām personām izstrādāt telemātiskas lietojumprogrammas pasažieru ērtību uzlabošanai, piemēram, reāllaika informāciju par to, kā, izmantojot dažādus transporta veidus, sasniegt konkrētu galamērķi, vai dažādu transporta veidu ekoloģiskās pēdas nospieduma salīdzinājumu, ceļojot uz noteiktu galamērķi;

42.

uzsver – izstrādājot inovāciju transporta un mobilitātes jomā pilsētās un dzīvojamās zonās, galvenā uzmanība būtu jāpievērš veselībai un dzīves kvalitātei, tostarp tam, lai ikvienam būtu pietiekami daudz telpas, lai tiktu samazināts troksnis un būtu tīrāks gaiss;

43.

atgādina Komisijai, ka ir steidzami jāuzlabo visu ceļu satiksmē iesaistīto personu drošība, jo īpaši neaizsargātāko personu (piemēram, bērnu, gados vecāku cilvēku, kājāmgājēju, riteņbraucēju un cilvēku ar invaliditāti vai ierobežotām pārvietošanās spējām) drošība; pauž atbalstu pētniecības un inovācijas projektiem, kuros tehnoloģiskie risinājumi apvienoti ar saprātīgu transportlīdzekļa vadīšanu un vadītāju rīcības modeļiem;

44.

uzskata, ka nolūkā samazināt satiksmes sastrēgumus pilsētu teritorijās un blīvi apdzīvotos reģionos ir svarīgi ne tikai uzlabot pašreizējo transporta veidu efektivitāti, bet arī izmantot tehnoloģisko attīstību, lai radītu alternatīvus transporta risinājumus un sekmētu to izmantošanu;

45.

mudina Komisiju stingri atbalstīt inovāciju attiecībā uz kuģiem, jo īpaši prāmjiem, kruīza kuģiem un jūras kuģiem, kuri darbotos bez emisijām, balstoties uz atjaunīgās enerģijas (vēja, saules un viļņu enerģijas) izmantošanu kombinācijā ar kurināmā elementu tehnoloģijām;

46.

aicina Komisiju vērst pētniecības centienus uz visu transporta veidu emisiju ietekmes uz veselību un klimatu samazināšanu;

47.

uzskata, ka saskanīgai un efektīvai Eiropas transporta tehnoloģiju stratēģijai ir jāatbilst stratēģijai “Eiropa 2020” (COM(2010)2020) un 1990. gada samazinājuma mērķiem, kā arī pilnībā jāsaskan ar 2011. gada Balto grāmatu par transportu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu – virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144) teritoriālās kohēzijas un līdzsvarotas attīstības ziņā; uzskata, ka tai vajadzētu ļaut samazināt enerģijas patēriņu, satiksmes radīto troksni, satiksmes vajadzības, gaisu piesārņojošās vielas un siltumnīcefekta gāzu emisijas; uzsver – lai ES izpildītu šos uzdevumus, tai ir jānosaka stingri mērķi 2020., 2030. un 2050. gadam;

48.

uzsver, ka ir jāpastiprina pētniecība un inovācija upju kuģniecības nozarē, proti, lai izstrādātu apkārtējo vidi saudzējošus kuģus ar nelielu iegrimi un tehnoloģijas, piemēram, upēm pielāgotus kuģus ilgtspējīgai upju kuģošanai, kas ļautu ietaupīt līdzekļus iekšzemes ūdensceļu infrastruktūrā;

49.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par Transporta pētniecības un inovācijas uzraudzības un informācijas sistēmas (TRIMIS) izveidi; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt regulāru, brīvu, viegli pieejamu un uzticamu informāciju reģionālās politikas veidotājiem; pauž nožēlu, ka vēl joprojām ir ļoti sarežģīti piekļūt informācijai par ES finansējumu transporta projektiem;

50.

iesaka Komisijai izstrādāt balvai “RegioStars” līdzīgas iniciatīvas, ar kurām apbalvojumam piesaka un apbalvo ilgtspējīgas pilsētu attīstības projektus;

51.

uzsver, ka visaptveroša Eiropas stratēģija ir jāatbalsta augšupējā veidā ar vietējo un reģionālo iestāžu un valstu valdību labi sagatavotām integrētām transporta stratēģijām; uzskata, ka Eiropas fondiem būtu jāatbalsta šādu stratēģiju izstrāde;

52.

uzskata, ka valsts atbalsts būtu jāpiešķir saskaņā ar spēkā esošajiem Eiropas tiesību aktiem valsts atbalsta jomā, tostarp noteikumiem par pētniecības, izstrādes un inovācijas darbībām, kā arī par finansējuma piešķiršanu ar transportu un infrastruktūru saistītām darbībām; tomēr uzskata, ka ES noteikumos par valsts atbalstu būtu pienācīgi jāņem vērā konkrētu reģionu īpašais nelabvēlīgais stāvoklis;

53.

uzsver, ka Komisijai ir jāuzlabo pētniecības un inovācijas pasākumu rezultātā gūto zināšanu nodošana ieinteresētiem lietotājiem (piemēram, MVU vai pētniecības institūtiem), izveidojot apkopotu datubāzi, kas sniegtu skaidru un kategorizētu pārskatu par visiem ES finansētajiem pētniecības un inovācijas projektiem;

54.

uzsver jaunu iniciatīvu nozīmi, piemēram, transporta un loģistikas jomas jaudu apvienošanu, lai palielinātu kravu pārvadājumu efektivitāti; aicina Komisiju novērst šķēršļus, kas varētu kavēt šādas iniciatīvas;

55.

uzsver, ka ir svarīgi noteikt emisijas standartus konkrētiem transportlīdzekļu veidiem, piemēram, automašīnām; uzskata, ka līdzīga pieeja būtu jāapsver attiecībā uz aviāciju un kuģiem;

56.

pauž atbalstu turpmākai pētniecībai un inovācijai transporta nozares drošības risinājumu jomā ar nosacījumu, ka tiek ievēroti proporcionalitātes, nediskriminācijas un datu aizsardzības principi;

57.

apstiprina un atbalsta Komisijas ierosināto pieeju, kurā paredzēti Eiropas transporta tehnoloģiju stratēģijas pasākumi; tomēr uzsver, ka to nevar izmantot par juridisko pamatu, lai pieņemtu deleģētus tiesību aktus u. tml., bet ka Komisijai jāierosina pasākumi, ko pieņemt saskaņā ar koplēmuma procedūru;

58.

aicina Komisiju, sagatavojot stratēģisko Eiropas transporta tehnoloģiju plānu un izvērtējot iespējas turpmākajai rīcībai, ņemt vērā šajā ziņojumā izklāstītās prioritātes;

59.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/8

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Kā panākt, lai iekšējais enerģijas tirgus patiešām funkcionētu” un pievienotos darba dokumentus (COM(2012)0663),

—

ņemot vērā tā 2013. gada 12. marta nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijas un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem un Padomes Direktīvas 2004/67/EK atcelšanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1227/2011 par enerģijas vairumtirgus integritāti un pārredzamību (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 714/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi tīklam elektroenerģijas pārrobežu tirdzniecībā un Regulas (EK) Nr. 1228/2003 atcelšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 715/2009 par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem un par Regulas (EK) Nr. 1775/2005 atcelšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti (6),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 25. jūnija Direktīvu 2009/71/Euratom, ar ko izveido Kopienas kodoliekārtu kodoldrošības pamatstruktūru (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Lēmumu Nr. 994/2012/ES, ar ko izveido informācijas apmaiņas mehānismu attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas jomā (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 15. decembra paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu “II vienotā tirgus akts: kopā jaunai izaugsmei” (COM(2012)0573),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. jūnija paziņojumu “Enerģija no atjaunojamajiem energoresursiem – būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa” (COM(2012)0271),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju “Topošā jaunā Eiropas enerģētikas stratēģija 2011.–2020. gadam” (9),

—

ņemot vērā tā 2012. gada 12. jūnija rezolūciju par sadarbības veidošanu enerģētikas politikā ar partneriem ārpus ES robežām – stratēģiska pieeja drošas, ilgtspējīgas un konkurētspējīgas energoapgādes nodrošināšanai” (10),

—

ņemot vērā tā 2012. gada 13. decembra rezolūciju par ES tērauda rūpniecību (11),

—

ņemot vērā ieteikumus, kurus 2013. gada 12. februārī sniedza augsta līmeņa apaļā galda sanāksmē par Eiropas tērauda rūpniecības nākotni,

—

ņemot vērā tā 2012. gada 15. marta rezolūciju par Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā (12),

—

ņemot vērā tā 2013. gada 14. marta rezolūciju par Enerģētikas ceļvedi 2050. gadam – enerģija nākotnei (13),

—

ņemot vērā tā 2012. gada 21. novembra rezolūciju par rūpniecības, enerģētikas un citiem slānekļa gāzes un naftas aspektiem (14) un rezolūciju par slānekļa gāzes un slānekļa naftas ieguves radīto ietekmi uz vidi (15),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0262/2013),

A.

tā kā dalībvalstis ir apņēmušās ievērot skaidrus termiņus iekšējā enerģijas tirgus pabeigšanai līdz 2014. gadam un likvidēt ES apgabalu energoizolētību līdz 2015. gadam;

B.

tā kā pilnīgi izveidots iekšējais enerģijas tirgus ir nepieciešams Savienības vispārējai energoapgādes drošībai un ilgtspējai un ir būtiska vērtība Savienības globālai konkurētspējai, ekonomiskai izaugsmei un jaunu darba vietu radīšanai, kā atzīts II vienotā tirgus aktā un stratēģijā “Eiropa 2020”;

C.

tā kā Komisijas stratēģijas “Enerģija 2020” pamatā ir aplēses, ka enerģētikas nozarē līdz 2020. gadam būs nepieciešamas ieguldījums līdz EUR 1 triljonam, no kā EUR 540 miljardi būs nepieciešami elektroenerģijas ražošanai un EUR 210 miljardi – Eiropas nozīmes elektroenerģijas un gāzes tīkliem;

D.

tā kā “Enerģētikas ceļvedī 2050” ir uzsvērts, ka pilnīga Eiropas enerģētikas tirgus integrācija un tirgu atvēršana ir būtiska, lai uzturētu līdzsvaru starp enerģētikas drošību, konkurētspēju, izmaksu lietderību, ilgtspējīgu ekonomiku un patērētāju interesēm; tā kā “Enerģētikas ceļvedī 2050” norādīts, ka energoefektivitāte, atjaunojamā enerģija un enerģētikas infrastruktūra ir visizdevīgākais risinājums;

E.

tā kā Eiropas enerģijas avotu struktūrā īsā termiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā pieaug enerģijas no atjaunojamiem energoresursiem (RES) īpatsvars; tā kā RES lielapjoma integrācijai ir nepieciešama energotīkla pielāgošana un lielāka elastība;

F.

tā kā vienots enerģijas tirgus ļauj Savienībai ieņemt vienotu pozīciju sarunās ar ārējiem partneriem un nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem ES reģistrētiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kas nav reģistrēti ES, vienlaikus nodrošinot arī sociālos un vides standartus un veicinot savstarpīgumu trešās valstīs;

G.

tā kā ir nepieciešams izveidot sistēmu informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm attiecībā uz enerģijas piegādes nolīgumiem ar trešām valstīm;

H.

tā kā Eiropas iekšējam enerģijas tirgum un attiecīgajiem valstu enerģijas tirgiem jābūt konkurētspējīgam un jāpiedāvā reāla izvēle un pārredzama informācija visiem patērētājam, kam ir būtiska loma enerģijas tirgū; tā kā iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšana ir būtiska, lai pazeminātu enerģijas izmaksas un cenas līdz pieejamam un konkurētspējīgam līmenim īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā; tā kā cenu samazināšanās enerģijas tirgos bieži vien neskar patērētājus;

I.

tā kā Eiropas Enerģētikas kopienai, kura izmanto Kopienas metodi, pamatā jābūt spēcīgam kopējam enerģijas tirgum, ārpus ES veikto enerģijas iepirkumu koordinēšanai un jaunu ilgtspējīgu energotehnoloģiju kopīgam Eiropas finansējumam it īpaši pētniecības un inovācijas jomā;

J.

tā kā noteikti rezultāti ir sasniegti attiecībā uz pārrobežu sadarbības uzlabošanu, no enerģētikas viedokļa izolētu teritoriju daļēju likvidēšanu un apgādes traucējumu novēršanu,

1.

atzinīgi vērtē paziņojuma un pievienotā rīcības plāna būtību, kurā apkopoti līdz šim sasniegtie rezultāti un turpmākās problēmas, kas saistītas ar iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanu;

2.

atzīst, ka enerģijas cenu paaugstināšanās tendence, visticamāk, turpināsies, ņemot vērā, ka šīs cenas pašlaik ir saistītas – gāzes gadījumā – ar naftas barela cenu, un – elektroenerģijas gadījumā – ar svārstīgajām degvielas cenām, un tās vēl vairāk ietekmē Eiropas atkarība no naftas un gāzes importa, intervences pasākumu ietekme, nepietiekamās darbības energoefektivitātes veicināšanai un ieguldījumu trūkums enerģijas sistēmu (tostarp pretēja virziena plūsmām un starpsavienojumiem) uzturēšanai un modernizācijai, lai garantētu augsta līmeņa piegādes drošību un veicinātu RES integrāciju; tāpēc atbalsta gāzes cenas noteikšanas mehānisma pāreju no naftas cenas indeksācijas uz elastīgākām alternatīvām, vienlaikus nodrošinot tirdzniecības attiecību brīvību;

3.

uzsver, ka vietējo resursu attīstīšana radīs ES jaunus gāzes un elektroenerģijas tirdzniecības centrus, kā arī jaunus tūlītējas piegādes tirgus, tādējādi dodot ES un dalībvalstīm reālu iespēju pašām noteikt enerģijas cenas, tostarp reģionālā un vietējā līmenī;

4.

atzīst Eiropas pievienoto vērtību, kas saistīta ar enerģētikas politikas labāku koordinēšanu un sadarbību starp dalībvalstīm, savstarpējo solidarizēšanos un efektīvu un drošu pārrobežu enerģētikas sistēmu izveidi, tādējādi radot sinerģijas ar apgādes un enerģijas pieprasījumu uzlabotas vadības palīdzību, ko atvieglo viedās tehnoloģijas energosadales sistēmas līmenī;

5.

uzsver reģionālo tirgu un dalībvalstu sadarbības nozīmi barjeru likvidēšanā, integrācijas procesa paātrināšanā un tīkla efektivitātes palielināšanā;

6.

atgādina par sniegto atbalstu Eiropas Enerģētikas kopienas izveidei starp dalībvalstīm un aicina Komisiju un Eiropadomi ziņot par tās izveides gaitu;

7.

uzsver, ka enerģijas galalietotāji – privātpersonas, MVU un rūpniecība – ir lietotājiem draudzīga un pārredzama iekšējā enerģijas tirgus pašā centrā; norāda, ka tiem jābūt pienācīgi aizsargātiem un informētiem, nodrošinot informācijas vieglu pieejamību, lai tie spētu izmantot savas tiesības pilnībā, vienlaikus mudinot aktīvāk iesaistīties konkurences veicināšanā tirgū, pārvēršoties no pasīviem pakalpojumu saņēmējiem par aktīviem informētiem patērētājiem un profesionāliem patērētājiem;

8.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt konkurētspējīgu, viegli vadāmu un pārredzamu enerģijas tirgu, kas piedāvā patērētājiem reālu izvēli un konkurētspējīgas cenas, kā arī apgādā visus pašreizējos un turpmākos ES enerģijas patērētājus ar drošiem, ilgtspējīgiem, cenu ziņā pieejamiem un uzticamiem enerģijas ģenerēšanas veidiem, vienlaikus ņemot vērā nākamo paaudžu intereses;

9.

paredz, ka patērētāju plašāku iesaistīšanos veicinās ar pāreju uz atjaunojamo enerģiju saistīti vietējie kooperatīvi, kolektīvas pārejas iniciatīvas un apvienības vai citi veicināšanas līdzekļi, piemēram, decentralizēta uzglabāšana un viedās ierīces; uzskata, ka šādi faktori palīdzēs patērētājiem labāk izprast un kontrolēt savu enerģijas patēriņu un tādējādi kļūt elastīgākiem un reaģētspējīgākiem (gan no pieprasījuma, gan piedāvājuma viedokļa) un ka tie var uzlabot piekļuvi atjaunojamajām enerģijām un ģenerēt nepieciešamos finanšu ieguldījumus;

10.

vērš uzmanību uz priekšrocībām, ko sniedz mainīgas tīkla maksas piemērošana, lai mudinātu patērētājus elektroenerģiju izmantot zema pieprasījuma periodos un tādējādi veicinātu ilgtspējīgu enerģijas izmantošanu;

11.

uzskata, ka viedajām tehnoloģijām jānodrošina patērētājiem precīza, saprotama un viegli lietojama informācija un jāsniedz iespēja patērētājiem kontrolēt savu enerģijas patēriņu un ražošanu; tāpēc uzskata, ka viedās tehnoloģijas jāpapildina ar pārvades un sadales tīklu dinamisku tiešsaistes vadību, kas aptver tādus pakalpojumus kā tīkla atbalsta pakalpojumi, brīvprātīgas patērētāju atbildes, energoefektivitātes pakalpojumi, mikroģenerācija un uzglabāšanas risinājumi, kā arī vietējie vai iekšējie starpnieki; tomēr norāda, ka enerģijas patēriņa līmeņi, kas nepieciešami, lai viedie skaitītāji būtu ekonomiski izdevīgi, ir pienācīgi jāizvērtē, un patērētājiem, kuri nepārsniedz šos līmeņus, nedrīkst uzlikt pienākumu veikt ieguldījumus automātiskajos skaitītājos;

12.

pauž bažas par notikumu gaitu, kad telesakaru uzņēmumi tiek mudināti pārvaldīt sadales tīkla datus, jo tas liek nopietni apšaubīt datu aizsardzību, kā arī rada risku, ka operatoriem būs jāpērk tehniskie dati, kas viņiem nepieciešami, lai izpildītu sadales sistēmas operatoru funkcijas;

13.

atzīst, ka enerģētiskā nabadzība rada būtiskas problēmas dalībvalstīs; norāda, ka nediferencēta pieeja neņem vērā valstu situācijas atšķirības; tāpēc uzskata, ka neaizsargātie patērētāji ir īpaši un efektīvi jāaizsargā un ka šajā sakarā jāievieš pienācīgi mehānismi, vienlaikus nepieļaujot energotirgus darbības traucējumus; uzsver, ka īpaši pasākumi jau pastāv saskaņā ar trešo enerģētikas tiesību aktu paketi;

14.

norāda, ka slānekļa gāzes revolūcija ASV ir samazinājusi CO2 emisijas, vienlaikus radot būtiskas konkurences priekšrocības ASV rūpniecībai;

15.

uzsver, ka iekšējais enerģijas tirgus vēl nav pabeigts un valstu enerģijas tirgi neapmierina patērētāju vajadzības un cerības, jo dažās dalībvalstīs viņi turpina saskarties ar augstām cenām, ierobežotu piegādātāju, ražotāju un tarifu izvēli, zemu vispārējo kvalitāti pakalpojumiem, bieži vien patērētāju nepietiekamu aizsardzību un grūtībām, kas saistītas ar piegādātāja maiņu; tādēļ uzsver, ka nepieciešams veidot lietotājiem draudzīgāku tirgu, kurā patērētāji var aktīvi darboties un kļūt par profesionāliem patērētājiem ES mēroga tirgū, kurā par noteikumiem, ko piedāvā individuālie piegādātāji, tie tiek informēti tādā veidā, kas atvieglo salīdzināšanu; šajā sakarā norāda uz kolektīvas pārejas nozīmi patērētāju ietekmes palielināšanā un zemāku enerģijas izmaksu nodrošināšanā;

16.

uzskata, ka viens no galvenajiem šķēršļiem šāda tirgus izveides pabeigšanai ir tas, ka pilnībā nav īstenoti ar iekšējo enerģijas tirgu saistītie tiesību akti; uzskata, ka nepieciešamā iekšējā tirgus konsolidācija paredz infrastruktūras paplašināšanu, vienlaikus īstenojot iekšējā tirgus tiesību aktus un ieviešot konkurences noteikumus;

17.

uzsver, ka esošās energoinfrastruktūras modernizēšana un jaunas viedas un elastīgas ražošanas, pārvades (jo īpaši pārrobežu gāzes un elektroenerģijas starpsavienojumu), sadales un uzkrāšanas infrastruktūras izveidošana ir būtisks priekšnoteikums labi integrētam un labi savienotam enerģijas tirgum, kurā netiek pieļauta negatīvā ietekme, piemēram, neplānotas enerģijas plūsmas, kurā tiek nodrošināta apgāde par pieejamām un konkurētspējīgām cenām, kurā pilnībā tiek izmantots ilgtspējīgo energoavotu, mikroģenerācijas, koģenerācijas un energoefektivitātes potenciāls un pieprasījuma puses īstenota pārvaldība un uzglabāšana un kurā līdz 2015. gadam jāpanāk, ka neviena no dalībvalstīm nav izolēta no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem, cita starpā izmantojot izolētu energosistēmu sinhronu integrāciju Eiropas kontinentālajos tīklos; uzsver, ka lielapjoma ieguldījumi jāveic paralēli ieguldījumiem reģionālos vai pat vietējos tīklos, jo enerģijas ražošana arvien biežāk notiek reģionālā/vietējā līmenī;

18.

saistībā ar to norāda, ka decentralizēta atjaunojamās enerģijas apgāde samazina nepieciešamību būvēt jaunas pārvades līnijas un tādējādi arī saistītās izmaksas, jo decentralizētas tehnoloģijas, ko var tieši integrēt mājās, pilsētās un attālās teritorijās, ir daudz tuvākas gala patērētājiem;

19.

atzīst, ka pieaugošā atjaunojamās elektroenerģijas ražošana, neattīstot nepieciešamo infrastruktūru samērīgi, var izraisīt nekoordinētas pārrobežu plūsmu cilpas un līdz ar to – neoptimālas enerģijas cenas;

20.

atgādina, ka vēl nav sasniegts dalībvalstu mērķis panākt tādu elektroenerģijas un gāzes starpsavienojumu līmeni, kas būtu līdzvērtīgs vismaz 10 % uzstādītās ražošanas jaudas, kā to 2002. un 2007. gadā apstiprināja Eiropadome;

21.

atzinīgi vērtē Komisijas uzsvērto apgalvojumu, ka Eiropas nākotnes enerģētikas sistēmas raksturos elastība; atzīmē, ka attiecībā uz jebkuru termiņu pareizi funkcionējoši pārrobežu vairumtirdzniecības tirgi ir viegli pieejams elastīguma avots; aicina turpināt centienus stimulēt turpmāku enerģijas uzglabāšanas tehnoloģiju pārņemšanu un uzlabot reaģētspēju pieprasījuma pusē, kas arī ir papildu elastīguma avoti;

22.

uzskata, ka energoefektivitāte ir viens no ilgtspējīgākajiem un rentablākajiem veidiem, kā samazināt rēķinus par enerģiju, stiprināt piegādes drošību, mazināt fosilā kurināmā importēšanas nepieciešamību un novērst oglekļa emisijas; atzīst, ka jebkuriem pasākumiem, kas sekmē energoefektivitāti, jābūt pielāgotiem patērētāju vajadzībām, rentabliem un atbalstītiem ar īstajiem stimuliem;

23.

uzsver, ka saskaņā ar Starptautiskās Enerģētikas aģentūras secinājumiem aktīvāka darbība energoefektivitātes jomā varētu līdz 2035. gadam samazināt ES gāzes importu par trešdaļu, un tie ir 100 miljardi kubikmetru gāzes;

24.

atgādina, ka telekomunikāciju un enerģētikas infrastruktūru attīstības, izvēršanas un uzturēšanas sinerģijām būs svarīga nozīme, lai sasniegtu Eiropas Savienības energoefektivitātes mērķus;

25.

uzsver nepieciešamību turpināt Eiropas enerģijas tirgu atsaisti, lai nodrošinātu konkurētspēju un elektroenerģijas piegādi par viszemāko iespējamo cenu;

26.

uzskata, ka jāveicina ieguldījumi infrastruktūrā, izmantojot stabilu, inovācijām labvēlīgu un prognozējamu tiesisko regulējumu, kas neierobežo iekšējā tirgus darbību, un ka pensiju fondiem un institucionālajiem investoriem jāļauj ieguldīt energopārvadē, atzīstot, ka to nevar sasniegt bez tirgus dalības; tomēr vienlaikus atzīst, ka atsevišķos specifiskos gadījumos ir maz iespēju īstenot infrastruktūras pārveidošanu bez publiskā finansējuma būtiskiem infrastruktūras projektiem, kas var nebūt komerciāli dzīvotspējīgi; saistībā ar to uzsver Eiropas starpsavienojumu mehānisma nozīmi un izsaka nožēlu, ka tā budžets enerģētikai ir mazāks, nekā ierosināja Komisija;

27.

prasa veikt pētījumus par iespēju izveidot Eiropas fondu ieguldījumiem energotīklos, ko finansētu ar obligātu Eiropas nodevu par energopatēriņu Eiropas Savienības teritorijā;

28.

uzsver, ka atļauju piešķiršanas procedūru racionalizēšana dalībvalstīs palīdzēs attīstīt infrastruktūras tīklus un apgūt ieguldījumus; uzsver, ka vietējām un reģionālām iestādēm šajā saistībā ir jāuzņemas nozīmīgs pienākums vienkāršot plānošanas procedūras un integrēt enerģētikas infrastruktūru savās vietējās un reģionālās plānošanas shēmās;

29.

norāda, ka atklātas un nediskriminējošas piekļuves trūkums pārvades infrastruktūrai dažos gadījumos turpina kavēt jaunu dalībnieku pievienošanos tīklam vai ienākšanu tirgū, lai atbilstoši taisnīgiem noteikumiem konkurētu ar jau strādājošiem uzņēmumiem; uzsver nepieciešamību novērst strukturālus tirgus traucējumus, kas izraisa augstu koncentrācijas līmeni vairākās dalībvalstīs;

30.

šajā sakarā uzsver, ka trešās enerģētikas paketes noteikumi pilnībā jāpiemēro Eiropas un ārvalstu uzņēmumiem; uzskata, ka jebkuriem Komisijas piešķirtiem atbrīvojumiem no šiem noteikumiem jābūt ierobežotiem pēc apjoma un piemērošanas ilguma un tie jāpārskata Parlamentā un Padomē;

31.

uzsver, ka pārredzamības trūkums un nekonkurētspējīgas prakses esamība vairumtirdzniecības enerģijas tirgos apdraud patērētāju uzticību; uzskata, ka ir steidzami nepieciešams izprast izmaksu veidošanos vairumtirdzniecības tirgos, kā arī ietekmi uz patērētāju rēķiniem;

32.

pilnībā atbalsta pasākumus, kas veikti līdzvērtīgu konkurences apstākļu nodrošināšanai, radot decentralizētus un konkurētspējīgus tirgus modeļus, jo tie sniedz lielākas iespējas vietējiem energoražotājiem un jauniem rūpniecības dalībniekiem;

33.

šajā sakarā atgādina, ka dominējošo tirgū pārstāvēto piegādātāju atturēšanai no tirgus atvēršanas aizkavēšanas ir svarīgi veicināt jaunu uzņēmējdarbības modeļu izstrādi, piemēram, iespēju slēgt līgumus vienlaicīgi ar vairākiem piegādātājiem;

34.

norāda, ka stabils tiesiskais regulējums – ražotājiem, regulatoriem, tīkla operatoriem, enerģijas piegādātājiem, ar pieprasījumu saistītiem pakalpojumu sniedzējiem un, vissvarīgākais, gala patērētājiem un profesionāliem patērētājiem – ir nozīmīgs priekšnoteikums labi funkcionējošam iekšējam tirgum un ilgtermiņa ieguldījumu piesaistīšanai infrastruktūras attīstībā; uzsver, ka, izstrādājot tīkla kodeksus, kas paredz taisnīgus, nediskriminējošus un līdzsvarotus noteikumus, tiktu saskaņota energotīkla pārvaldība, tirgus struktūra un savietojamība; uzsver, ka ir būtiski, lai vienošanās par pārvades tīklu atsaistīšanu no ražošanas un piegādes, tiktu ievērota visā ES, tostarp vienošanās par enerģētikas regulatoru neatkarību un patērētāju aizsardzības prasības; tādēļ uzsver nepieciešamību atbalstīt un turpināt pilnveidot ES Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) lomu, jo īpaši spējas izvērtēt valstu regulatīvos lēmumus un izšķirt strīdus;

35.

norāda, ka pastāv bažas, ka atsevišķas dalībvalstis ir jau ieviesušas vai paredz ieviest valsts jaudas atalgošanas mehānismus (CRM) elektroapgādes nodrošināšanai, pienācīgi neizpētot visus potenciālos alternatīvos risinājumus, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu risinājumiem un elastīguma resursiem; atzīst, ka, lai gan šie mehānismi dažos apstākļos ir nepieciešami, tie varētu ietekmēt un izkropļot vairumtirdzniecības tirgus struktūru un sliktas plānošanas gadījumā potenciāli radīt iestrēgšanas efektus; aicina Komisiju nodrošināt saskaņotāku pieeju ES līmenī, lai nodrošinātu, ka šādi CRM ir nepieciešami, efektīvi, pārredzami, tehnoloģiski neitrāli un nediskriminējoši;

36.

pauž nožēlu, ka līdz šim nav izmantoti Direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu paredzētie sadarbības mehānismi; norāda uz Komisijas secinājumiem, kas liecina, ka pašreizējās sadarbības sekmīgāka īstenošana varētu dot ievērojamu labumu, piemēram, sekmēt tirdzniecību; tāpēc aicina dalībvalstis vajadzīgā gadījumā labāk izmantot sadarbības mehānismus, kā arī palielināt savstarpējo komunikāciju;

37.

uzsver, ka, neskarot dalībvalstu tiesības izvēlēties savu energoavotu sadalījumu vai vajadzību palielināt koordināciju ES mērogā, ES kopumā pilnīgi jāizmanto visu dalībvalstu rīcībā esošo ilgtspējīgo energoavotu potenciāls, pilnībā ievērojot ES enerģētikas politikas trīs mērķus, proti, konkurētspēju, ilgtspējību un piegādes drošību;

38.

norāda, ka atsevišķas dalībvalstis ir “enerģijas salas” – joprojām pilnīgi izolētas no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem un turpina maksāt augstāku cenu par energoresursiem, tādējādi ietekmējot konkurētspēju; norāda, ka, neveicot būtiskus ieguldījumus infrastruktūrā, šīs dalībvalstis nevarēs izpildīt Eiropadomes atkārtoti uzsvērtās saistības līdz 2015. gadam panākt, ka neviena dalībvalsts nav izolēta no ES tīkliem; uzskata, ka Komisijai, ja šīs dalībvalstis to pieprasa, būtu jāpiedalās sarunās par enerģijas cenām ar ārējiem energopiegādātājiem, piemēram, attiecībā uz gāzes iepirkšanu;

39.

uzsver, ka ES līgums prasa nodrošināt solidaritāti starp dalībvalstīm, kam jābūt iekšējās un ārējās enerģētikas politikas ikdienas darba un krīžu pārvaldības daļai; aicina Komisiju sniegt skaidru definīciju par “solidaritāti enerģētikas jautājumā”, lai garantētu, ka visas dalībvalstis to ievēro;

40.

uzsver, ka īstermiņā un vidējā termiņā ir jārisina jautājums par paredzamo gāzes un elektroenerģijas importa pieaugumu ES no trešām valstīm, lai nodrošinātu energoapgādes drošību, pienākumu sadali un taisnīgu iekšējā tirgus funkcionēšanu; atkārtoti uzsver, ka dažās dalībvalstīs šī problēma ir cieši saistīta ar atkarību no gāzes un naftas importa no vienas trešās valsts un ka šā jautājuma atrisināšanai ir jādažādo enerģijas piegādātāju, maršrutu un avotu portfelis; atzīst, ka šajā sakarā stratēģiskie mērķi ir gāzes dienvidu koridora izbūve, tostarp Nabucco cauruļvads un tā iespējamā sasaiste ar Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kā arī tādu piegādes maršrutu izveide ES, ar ko līdz 2020. gadam nodrošina aptuveni 10–20 % no ES gāzes pieprasījuma, lai tādējādi nodrošinātu, ka katrs Eiropas reģions var fiziski piekļūt vismaz diviem dažādiem gāzes avotiem;

41.

uzskata, ka atvērts un pārredzams iekšējais tirgus, kurā visi ES un trešo valstu uzņēmumi ievēro enerģētikas jomas acquis communautaire, varētu palīdzēt stiprināt ES enerģijas piegādātāju pozīciju sarunās ar ārējiem konkurentiem, kas ir īpaši svarīga ārējās enerģijas iepirkšanas turpmākās koordinācijas iespējām ES līmenī; aicina ES apsvērt iespēju izveidot vienotu gāzes iegādes aģentūru un mehānismus, lai līdzsvarotu dominējošo ārējo piegādātāju monopolstāvokli; atzīmē, ka attiecību ar ES un trešo valstu enerģijas piegādātājiem vadībā jāizmanto savstarpīguma princips; uzstāj, ka Komisijai attiecībās ar trešo valstu enerģijas piegādātājiem jāņem vērā savi lēmumi par patērētājiem piedāvātajām cenām un jāinformē par šādu lēmumu sekām;

42.

ir pārliecināts, ka Komisijai vajadzētu piešķirt pilnvaras risināt sarunas par stratēģiskas nozīmes infrastruktūras projektiem, kas kopumā ietekmē piegādes drošību uz ES, un ka šādu pilnvaru piešķiršana būtu jāapsver arī saistībā ar citiem starpvaldību nolīgumiem, kas varētu būtiski ietekmēt ES ilgtermiņa enerģētikas politikas mērķus, jo īpaši tās neatkarību enerģētikas jomā; šajā sakarā atzinīgi vērtē progresu, kas gūts Komisijas vadītajās sarunās par līgumu starp ES, Azerbaidžānu un Turkmenistānu par Kaspijas jūras cauruļvadu sistēmas izbūvi;

43.

uzsver, ka ar atjaunojamiem energoavotiem un energoefektivitāti saistītu stimulu un palīgenerģijas izmaksu pieaugoša konverģence visās dalībvalstīs pēc 2020. gada ir nozīmīga, lai nodrošinātu labi funkcionējošu un efektīvu iekšējo enerģijas tirgu gan vairumtirdzniecības, gan mazumtirdzniecības līmenī, kā arī lai veidotu labvēlīgus apstākļus atjaunojamo energoavotu ilgtermiņa attīstībai un plašai izmantošanai;

44.

uzskata, ka īstermiņā ir jāmudina kaimiņu dalībvalstis veidot reģionālos grupējumus, lai valstu plānu izmantošanas vietā būtu vērojama virzība uz saskaņotas vai vienotas reģionālās atbalsta shēmas izmantošanu atjaunojamiem energoresursiem;

45.

mudina dalībvalstis regulāri un pārredzami pārskatīt to ieguldījumus vai citus atbalsta tarifus, kas palīdzētu pielāgot tos atbilstoši aizvien zemākām tehnoloģijas un piegādes izmaksām;

46.

atzīst, ka kopīgie ES pētniecības projekti, kurus atbalsta pamatprogrammas un iniciatīvas, piemēram, Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns (ETS plāns), ir nepietiekami izmantoti tādu jaunu tehnoloģiju izstrādē, kas nodrošina uzlabojumus energoefektivitātes, atjaunojamo energoavotu, kodolspēkstaciju drošuma un drošības, fosilo kurināmo radīto emisiju samazināšanas un viedtīklu jomās, kas visas ir ļoti nozīmīgas enerģijas tirgum;

47.

uzskata, ka ir svarīgi gūt lielākus panākumus nākotnes elektromaģistrāļu jomā, jo īpaši attiecībā uz Dienvidaustrumu un ziemeļu elektromaģistrāli (SENEH), kas palīdzētu arī pielāgot saules paneļu parkos, piemēram, projektā “Helios”, saražotās enerģijas pārsūtīšanu no Eiropas dienvidaustrumiem uz ziemeļiem un rietumiem;

48.

aicina dalībvalstis steidzami pilnībā transponēt un ieviest visus ES tiesību aktus, jo īpaši trešo enerģētikas paketi; mudina Komisiju īstenot pasākumus pret tām dalībvalstīm, kurās tiesību aktu ieviešana tiek nepamatoti novēlota; atzinīgi vērtē to, ka Komisija jau ir uzsākusi oficiālu procedūru, lai izmeklētu ES noteikumu pārkāpumus;

49.

uzsver nepieciešamību novērst strukturālus traucējumus tirgū un tirgus pārredzamības trūkumu; aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai ieviestu trešo enerģētikas paketi;

50.

lūdz Komisiju cieši uzraudzīt ES enerģētikas jomas tiesību aktu efektīvu īstenošanu, jo īpaši noteikumus, ar kuriem paredz būtiskas patērētāju tiesības, kā arī tos, kas attiecas uz sistēmas operatoriem, valsts regulatīvām iestādēm un konkurences un valsts atbalsta noteikumiem, kā arī tos, kuru mērķis ir samazināt plūsmas cilpas fenomenu iekšējā elektroenerģijas tirgū, kas rada nozīmīgu, bet ne nepārvaramu problēmu iekšējā enerģijas tirgū, jo tas samazina enerģijas sistēmas drošību, samazinot uzglabāšanas iespējas un tīkla jaudu; mudina Komisiju izmantot tās rīcībā esošos visatbilstošākos līdzekļus, lai novērstu jebkādu pastāvīgu neatbilstību attiecīgajiem ES tiesību aktiem;

51.

norāda, ka līdz šim elektroenerģijas padeves pārtraukumus ir izraisījušas darbības kļūmes, nevis jaudas trūkums; atzīst, ka sakarā ar ekonomikas lejupslīdi, augstajām dabasgāzes cenām un atjaunojamo resursu elektroenerģijas neregulārās ražošanas pieaugošo īpatsvaru ieguldītāji Eiropas Savienībā, attīstot elastīgu elektroenerģijas ražošanas jaudu, saskaras ar būtisku nenoteiktību; aicina Komisiju veikt visaptverošu ražošanas atbilstības novērtējumu, kura pamatā būtu saskaņota metodoloģija, un sniegt norādes elastīguma uzlabošanai un piegādes saglabāšanai;

52.

mudina Komisiju un dalībvalstis labāk koordinēt infrastruktūras projektus un kopīgi plānot tīkla attīstību, tādējādi nodrošinot pilnīgu ES mēroga sistēmas savienojamību un izmaksu lietderību, izmantojot pārrobežu sinerģijas un efektīvāku enerģētikas infrastruktūras tīklu; norāda, ka būtu jāatbalsta integrēta pieeja, kas ietver sadales operatorus; saistībā ar to aicina Komisiju un dalībvalstis veikt Eiropas kopējās interesēs īstenojamu projektu ātru novērtēšanu, atlasi, atļauju piešķiršanu un īstenošanu, jo īpaši saistībā ar elektroenerģijas un gāzes pārrobežu starpsavienojumiem, tostarp reversās plūsmas mehānismiem, sašķidrinātu dabasgāzi, enerģijas uzkrāšanas infrastruktūru un viediem pārvades un sadales tīkliem, kas ir ļoti svarīgi labi integrētam un labi funkcionējošam enerģijas tirgum;

53.

iesaka Komisijai Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta finansējuma piešķiršanā enerģētikas nozarē dot priekšroku projektiem ar lielāko ietekmi uz iekšējā tirgus darbību, tādējādi veicinot konkurenci, paātrinot atjaunojamo enerģijas veidu ienākšanu tirgū, izveidojot vajadzīgos pārrobežu starpsavienojumus un uzlabojot apgādes drošību;

54.

aicina Komisiju veikt enerģētikas projektu pašreizējo plānu jaunu pārskatīšanu, jo īpaši attiecībā uz tādu jaunu sašķidrinātās dabasgāzes termināļu būvniecību, kuru pabeigšanai nepieciešami vairāk nekā 10 gadi, lai novērtētu to ekonomisko labumu, ņemot vērā jau šobrīd būvniecības vai plānošanas stadijā esošos sašķidrinātās dabasgāzes termināļus atsevišķās dalībvalstīs, kuri tuvākajā nākotnē palīdzēs veicināt energoapgādes drošību dalībvalstīs, kuras atzītas par “enerģijas salām”, un palīdzētu finansēt šādus projektus;

55.

mudina Komisiju un dalībvalstis ieviest efektīvu pārslogojuma pārvaldības sistēmu, lai sekmētu pašreizējās gāzes un elektroenerģijas pārvades jaudas efektīvu izmantojumu, samazinot ar tīkla jaudas palielināšanu saistītās izmaksas, kā arī veicinātu to, ka tiek palielināti atjaunojamu energoresursu ražošanā izmantojamo avotu savienojumi ar elektroenerģijas tīklu;

56.

aicina dalībvalstis pēc iespējas drīzāk pārtraukt izmantot cenu griestus vai regulētas enerģijas mazumtirdzniecības cenas, kas valsts līmenī ir zem faktiskajām izmaksām, jo šādi pasākumi var izkropļot konkurenci un nopietni apdraudēt turpmākos ieguldījumus enerģētikas nozares jaudā un infrastruktūrā; tomēr uzsver, ka šajā sakarā politikā ir jāņem vērā to neaizsargāto patērētāju likumīgās intereses, kuri ne vienmēr spēj gūt labumu no patiesas konkurences enerģijas tirgos;

57.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos īstenot pretmonopola un valsts atbalsta noteikumus visiem uzņēmumiem enerģētikas nozarē un to filiālēm, kuras darbojas Eiropas Savienības teritorijā, nodrošinot vienlīdzīgas iespējas ar līdzvērtīgiem piekļuves nosacījumiem visiem tirgus dalībniekiem; aicina Komisiju sniegt vadlīnijas par to, kā novērtēt uzņēmuma dominējošas pozīcijas ļaunprātīgu izmantošanu gāzes un elektroenerģijas tirgū, kā arī sniegt vadlīnijas par paraugpraksi un pieredzi, kas gūta attiecībā uz atjaunojamo energoavotu atbalsta shēmām;

58.

lūdz Komisiju pārskatīt valsts atbalsta noteikumus attiecībā uz valsts energoefektivitātes pasākumiem un pārskatīt tos enerģijas projektus, ko līdzfinansē kohēzijas politikas ietvaros, lai nodrošinātu, ka lielāks šo darbību skaits ir tiesīgs saņemt valsts finansējumu, kas savukārt veicinātu lielāku pabeigtu projektu skaitu;

59.

ierosina Komisijai izmantot pilnvaras valsts atbalsta pārbaudīšanas jomā, lai mudinātu attīstīt pārrobežu infrastruktūru; uzskata, ka šādi starpsavienojumi būtu ļoti svarīgi, lai uzlabotu iespējas izmantot kādas kaimiņvalsts piegādes, ja rodas ārkārtas situācija vai nelīdzsvarotība enerģijas padevē, kā arī laika gaitā samazinātu subsīdijas;

60.

stingri atbalsta Komisijas centienus, kuru pamatā ir PSOET izstrādāta saskaņota rīcība, līdz 2014. gadam ieviest saskaņotus tīkla kodeksus un noteikumus saskaņā ar plānu un nodrošināt iekšējā enerģijas tirgus tiesiskā regulējuma stabilitāti un lielāku labvēlību pret inovācijām;

61.

stingri atbalsta regulatīvos pasākumus, kurus veic ACER un valstu regulatīvās iestādes saistībā ar pārrobežu energotirdzniecības, tostarp diennakts, nākamās dienas un līdzsvarošanas tirgos, veicināšanu, uzlabošanu un vienkāršošanu un dažādu dalībvalstu energosistēmu savienojumu trūkumu novēršanu, veicinot starpsavienojumu pārredzamu izmantošanu; uzsver, ka ACER un valstu regulatīvajām iestādēm vajadzīgs pietiekams skaits darbinieku – ar nepieciešamo kvalifikāciju, pieredzi un zināšanām —, lai veiktu uzdevumus, kas saistīti ar vairumtirdzniecības darījumu uzraudzību, un konstatētu iekšējās informācijas ļaunprātīgas izmantošanas praksi un mēģinājumus manipulēt ar tirgu;

62.

attiecībā uz iekšējo elektroenerģijas tirgu aicina Komisiju steidzami nodrošināt rūpīgu analīzi par valsts ražošanas jaudas atbilstību un elastību īstermiņā un ilgtermiņā, pilnībā ņemot vērā potenciālo devumu, ko sniedz visi elastības pasākumi, piemēram, pieprasījuma reakcija, enerģijas uzkrāšana un starpsavienojums, un ziņot par to izmantoto valsts pasākumu ietekmi saistībā ar jaudas novērtēšanu un attīstības plānošanu iekšējā enerģijas tirgū un konkurences noteikumiem, ņemot vērā ietekmi uz piegādes drošību un šīs papildinošās tirgus struktūras politikas pārrobežu aspektus; šajā sakarā aicina īstenot turpmākus centienus attiecībā uz enerģijas uzkrāšanas tehnoloģiju izmantojumu un pieprasījuma atsaucību nākotnē, jo tie visi ir elastīguma papildu avoti;

63.

aicina Komisiju sagatavot vadlīnijas par elastīguma resursu, piemēram, pieprasījuma pārvaldības, uzkrāšanas un fizisko infrastruktūru, tostarp pārrobežu infrastruktūras, izmantošanu un izvēršanu, lai dalībvalstis varētu izstrādāt un ieviest valstu stratēģijas elastīguma resursu izvēršanai savā teritorijā;

64.

aicina Komisiju un elektroenerģijas PSOET izstrādāt saskaņotu un pielīdzinātu metodoloģiju ražošanas atbilstības nodrošināšanai Eiropā, ietverot pozitīvo devumu, ko sniedz atjaunojamie energoresursi, jo īpaši mainīgie atjaunojamie energoresursi;

65.

aicina Komisiju izpētīt turpmākos enerģijas tirgus veidus, kas – pretēji pašreizējiem valsts jaudas mehānismiem – varētu nodrošināt papildu nediskriminējošas peļņas plūsmas ieguldītājiem jebkādas enerģijas ražošanā, kā arī garantēt visrentablāko elastīguma pakalpojumu sniegšanu enerģētikā;

66.

aicina Komisiju izstrādāt noteikumus papildpakalpojumu tirgus turpmākas attīstības veicināšanai, dodot iespēju izmantot visus energoavotus, tostarp atjaunojamos energoresursus;

67.

aicina Komisiju, dalībvalstis un attiecīgās ieinteresētās puses nodrošināt stimulus un atbalstīt reģionālās iniciatīvas un partnerības, kuru mērķis ir ciešāka tirgus integrācija, ietverot reģionālu enerģijas apmaiņu un gāzes tirdzniecības centrus un izmantojot saskaņotākus gāzes tirdzniecības noteikumus un tirgus sasaistes mehānismus visos laikposmos, tostarp tirgus likviditātes un pārredzamības atbilstīga līmeņa ieviešanu;

68.

uzsver, ka iekšējā tirgus pasākumiem ir jāveicina gan vietējo, gan ārējo energoavotu dažādošana, nevis jāpievēršas galvenokārt pašreizējo maršrutu un piegāžu turpmākai pilnveidošanai vai paplašināšanai;

69.

vērš uzmanību uz enerģijas tirgus ārējo dimensiju, kuras mērķis ir visām dalībvalstīm atvieglot piekļuvi diversificētiem energoavotiem; aicina Komisiju sadarbībā ar EĀDD izmantot ārpolitikas instrumentus, lai veicinātu iekšējā enerģijas tirgus noteikumus un standartus attiecībā uz trešām valstīm, jo īpaši ES kaimiņvalstīm; mudina Komisiju divpusējos dialogos ar attiecīgajām trešām valstīm risināt jautājumu par pārrobežu elektroenerģijas un gāzes savienojumu sastrēgumu pārvaldības skaidriem noteikumiem un trešo pušu piekļuvi pārvades tīkliem; stingri mudina Komisiju veikt tādus pasākumus, kuru mērķis ir novērst trešo valstu uzņēmumu pret konkurenci vērsto praksi, kas var ierobežot konkurenci, noteikt augstākas cenas vai vājināt energoapgādes drošību; aicina Komisiju tās attiecībās ar ārējiem partneriem nodrošināt, ka ES uzņēmumi var konkurēt ar līdzvērtīgiem noteikumiem visā pasaulē; mudina Komisiju uzlabot sadarbību ar ES kaimiņvalstīm kodoldrošības jautājumā; aicina Komisiju nodrošināt pārredzamību attiecībā uz visiem faktoriem, kas joprojām rada problēmas trešās enerģētikas paketes īstenošanā, un iesniegt skaidrus datus par to ietekmi uz cenām patērētājiem;

70.

aicina dalībvalstis un Komisiju palielināt politisko un finansiālo atbalstu Enerģētikas kopienai, kā arī īstenot turpmākus pasākumus, lai atbalstītu iekšējā tirgus noteikumu paplašināšanu attiecībā uz Dienvidaustrumeiropu un Austrumeiropu;

71.

aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā informācijas apmaiņas mehānisma izveidi attiecībā uz starpvaldību nolīgumiem starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm enerģētikas politikas jomā, turpināt centienus nodrošināt, ka netiek pieļauti nolīgumi, kas ir pretrunā iekšējā tirgus tiesību aktiem; uzskata, ka Komisijai ir jāspēj pārbaudīt nolīgumu projektu savietojamību ar Savienības tiesību aktu kopumu, kā arī attiecīgā gadījumā tai ir jāpiedalās sarunās;

72.

atgādina Komisijai, ka iekšējais tirgus nav neatkarīgs no globālā tirgus; aicina Komisiju, plānojot darbības attiecībā uz iekšējo tirgu, pilnīgi ņemt vērā Parlamenta ieteikumus par enerģētikas politikas ārējo dimensiju (16); apliecina atbalstu viedoklim, ka vienīgi pilnvērtīgi funkcionējošs iekšējais tirgus palīdzēs ES paust vienotu viedokli pasaulē; lūdz Komisiju turpināt izstrādāt papildu darbības ārējās enerģētikas politikas jomā;

73.

uzskata, ka gaidāmajā ES un ASV brīvās tirdzniecības nolīgumā būtu jāiekļauj sadaļa, kurā izskatīti enerģētikas jautājumi, kas varētu ietekmēt iekšējo tirgu, cita starpā tādi jautājumi kā elektroenerģijas vairumtirdzniecība, preču tirdzniecība, jūras energotransporta noteikumi, emisiju tirdzniecības shēmas, degvielas drošuma standarti, grāmatvedības prakse, valsts enerģijas subsīdijas un intelektuālā īpašuma nodošana saistībā ar energoavotu izpēti, ražošanu, pārveidi un dzīvescikla beigu produktiem;

74.

atbalsta pilnvaras, ko Eiropadome piešķīra Komisijai, lai tā līdz 2013. gada beigām sagatavotu analīzi par enerģijas cenu un izmaksu sastāvu un faktoriem atsevišķās dalībvalstīs, jo īpaši pievēršot uzmanību ietekmei uz mājsaimniecībām, MVU un energoietilpīgām rūpniecības nozarēm un plašākā mērogā ES konkurētspēju attiecībā pret partneriem pasaules ekonomikā; turklāt aicina Komisiju pastāvīgi uzraudzīt enerģijas cenas un izmaksas dalībvalstīs;

75.

aicina Komisiju un dalībvalstis attiecībā uz iekšējo gāzes tirgu pārskatīt visus gāzes piegādes līgumus, kuru pamatā ir novecojuši cenu noteikšanas mehānismi, jo īpaši naftas indeksācijas princips, kas liek patērētājiem maksāt augstas cenas, un mudina Komisiju palīdzēt izpētīt iespēju risināt atkārtotas sarunas par šiem līgumiem ne tikai attiecībā uz līgumu termiņa pagarināšanu; akcentē nepieciešamību attīstīt un atbalstīt visus produktus un mehānismus, kas vērsti uz īstermiņa gāzes tirdzniecības jaudas stiprināšanu; uzsver, ka iepriekšminētie pasākumi ir būtiski, lai nodrošinātu gāzes piegādes cenu faktisku konkurētspēju visiem patērētājiem iekšējā gāzes tirgū;

76.

aicina Komisiju, dalībvalstis un attiecīgās ieinteresētās puses uzlabot patērētājiem piedāvātās informācijas kvalitāti un pieejamību, nodrošināt tiem skaidras un pārredzamas rēķinu aprēķināšanas metodes un izveidot cenu salīdzināšanas rīkus, kas ļauj tiem veikt pamatotāku izvēli un palīdz apzināties patēriņa kontroles veidus, energotaupības un energoefektivitātes iespējas un mazapjoma ražošanu; mudina dalībvalstis īstenot Direktīvu par strīdu alternatīvo izšķiršanu un Regulu par patērētāju strīdu izšķiršanu tiešsaistē; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot informācijas platformu par patērētāju tiesībām; iesaka Komisijai un dalībvalstīm izvērst patērētājiem draudzīgas informatīvās kampaņas, kurās būtu aktīvi jāiesaistās valsts iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

77.

norāda, ka, lai gan cenas enerģijas vairumtirdzniecības tirgos pasaulē ir samazinājušās, patērētāji turpina maksāt augstu cenu; aicina Komisiju, dalībvalstis un dalībvalstu regulatorus nodrošināt, ka patērētāji var atbilstoši un tieši izmantot priekšrocības, ko sniedz cenu izmaiņas vairumtirdzniecības tirgū;

78.

aicina dalībvalstis un Komisiju izstrādāt visaptverošu stratēģiju ar mērķi mudināt patērētājus un profesionālos patērētājus aktīvi piedalīties enerģijas tirgū, cita starpā izmantojot iekļaušanu esošajos tiesību aktos, kā arī īstenojot Energoefektivitātes direktīvas attiecīgos noteikumus; iesaka regulāri pielāgot tīklu izmantošanas cenu signālus, lai sniegtu nepieciešamos norādījumus gan esošajiem, gan nākamajiem lietotājiem, un tādējādi nodrošinātu atbilstību starp tīklu attīstību un individuāliem lēmumiem;

79.

aicina Komisiju sekmēt turpmāku sadarbību starp enerģētikas un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) nozarēm un pārskatīt esošo tiesisko regulējumu, lai veicinātu ar enerģiju saistītu inovāciju ieviešanu, sniedzot labumu visiem patērētājiem, un veicinātu viedtīklu ierīkošanu lietotājam draudzīgā, drošā un uzticamā veidā, neuzliekot finansiālu slogu patērētājiem un ņemot vērā patērētāju datu privātumu; prasa sadarboties viedtīklu attīstības jomā Eiropas, valstu un reģionu līmenī, kā arī Eiropas viedtīklu standartu izstrādes jomā;

80.

mudina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes izveidot un integrēt finansiālus stimulus ieguldījumiem IKT risinājumos viedtīklos un veicināt profesionālu patērētāju tirgu, nodrošinot labāku elastīgumu, energoefektivitāti/energotaupību un brīvprātīgu patērētāju dalību;

81.

gaida Komisijas vadlīnijas, kas palīdzēs izvirzīt vērienīgus politikas mērķus attiecībā uz neaizsargātiem patērētājiem, jo tās palīdzēs dalībvalstīm labāk noteikt savu pieeju šai patērētāju kategorijai; aicina Komisiju sagatavot šīs vadlīnijas, pienācīgi ņemot vērā šādu patērētāju aizsardzības valsts mēroga mehānismus un instrumentus ar mērķi nodrošināt saskaņotāku un vispusīgāku pieeju ES līmenī, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm izvēlēties vispiemērotākos instrumentus šāda atbalsta sniegšanai; piebilst, ka ir svarīgi šai patērētāju kategorijai nodrošināt visaptverošus konsultāciju pakalpojumus un apmainīties ar paraugpraksi;

82.

atzinīgi vērtē gaidāmo Komisijas analīzi par enerģētisko nabadzību ES; uzskata, ka šīs analīzes ietvaros Komisijai būtu jāīsteno centieni nodrošināt, ka enerģētiskās nabadzības izskaušana ietilpst Eiropas pakalpojumu sociālajā grozā, piemēram, izmantojot Sociālo un Kohēzijas fondu; paredz, ka pašreizējās un jaunajās energoefektivitātes programmās būtu mērķtiecīgi jāpievērš uzmanība iedzīvotāju grupām ar zemiem ienākumiem;

83.

mudina Komisiju izstrādāt un ierosināt atbilstošu, uz piegādātājiem orientētu mazumtirdzniecības tirgus struktūru, lai saskaņotu Eiropas mazumtirdzniecības tirgus, tādējādi atvieglojot administratīvo slogu patērētājiem, ļaujot piegādātājiem iekļaut visus maksājumus tieši elektrības rēķinā;

84.

aicina dalībvalstis, Komisiju un attiecīgās ieinteresētās puses pēc iespējas ātrāk pārvērst nepieciešamās atbalsta shēmas visiem elektroenerģijas ražotājiem par pārredzamiem, prognozējamiem, konverģentiem un tirgus diktētiem mehānismiem, lai izveidotu kopēju tirgu vajadzīgajiem atbalsta elementiem, tādiem kā energoefektivitāte, profesionālie patērētāji, koģenerācija, elastība, atjaunojamie energoavoti un tīkla atbalsta pakalpojumi, nodrošinot to saderību un izvairoties no pārklāšanās; aicina Komisiju iesniegt vadlīnijas par efektīvu un izmaksu ziņā lietderīgu atjaunojamo energoavotu atbalsta shēmu;

85.

aicina Komisiju, dalībvalstis un valsts regulatīvās iestādes pārskatīt rādītājus, ko izmanto konkurences pakāpes mērīšanai enerģijas tirgū, un iekļaut, piemēram, tādus rādītājus kā to patērētāju īpatsvars, kuriem piemēro vislētākos tarifus, jaunu uzņēmumu iespējas ienākt tirgū, kā arī klientu apkalpošanas un inovācijas līmenis, jo visi šie rādītāji palīdzēs gūt reālu ainu par konkurences līmeni tirgū;

86.

attiecībā uz iekšējo elektroenerģijas tirgu aicina Komisiju vispusīgi izvērtēt ietekmi, ko izraisa arvien lielākas atjaunojamo energoavotu daļas integrācija energotīklos saistībā ar finansiālo atbalstu, sistēmas tehniskajām prasībām un tirgus struktūru; uzsver, ka saskaņotas pieejas trūkums attiecībā uz šiem avotiem līdz šim ir sarežģījis to integrāciju Eiropas energosistēmās; uzsver, ka pašreizējais Eiropas energotīkls un uzglabāšanas infrastruktūras ir jāpielāgo devumam, ko sniedz decentralizētā ražošana no atjaunojamiem energoresursiem; uzsver gāzes kā būtiska rezerves kurināmā nozīmi, atvieglojot dažādu atjaunojamo energoresursu izmantošanu elektroenerģijas ražošanai, un aicina Komisiju izvērtēt nepieciešamo elastības līmeni elektroenerģijas sistēmā (viedtīkli, pieprasījuma pārvaldība, uzglabāšana un elastīga rezerves jauda); uzskata, ka elektroenerģijas hidroakumulācijai ir liela nozīme tās uzglabāšanā;

87.

lūdz Komisiju turpināt izmantot Reģionālās attīstības fondu, Kohēzijas fondu un citus ES struktūrfondus, lai atbalstītu gāzes piegādes un elektroenerģijas viedtīklu izveidi nākamajā periodā ar mērķi labāk absorbēt jaunus energoresursu veidus un avotus, kā arī modernizēt visus Eiropas reģionus; uzskata, kā arī sadales sistēmas operatori (SSO) būtu jāmudina akceptēt to tīklu pielāgojumus;

88.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt stimulus neizmantoto mikroģenerācijas iespēju atraisīšanai, pievērst uzmanību vajadzībai turpmāk attīstīt koģenerāciju kā vienu no visefektīvākajiem elektroenerģijas un siltuma ražošanas veidiem un pamatot šo izvēli ar efektīvas centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas plašu ieviešanu;

89.

uzsver kombinētas siltuma un enerģijas ražošanas un centralizētas apkures/dzesēšanas sistēmas potenciālu pielāgot pieaugošo neregulārās elektroenerģijas īpatsvaru, pievienojot elastīgumu un enerģijas tirgus noturību, kā arī nodrošinot elektroenerģijas pārpalikumu ekonomisku uzkrāšanu; aicina Komisiju gaidāmajā iniciatīvā par jaudas atalgošanas mehānismiem (CRM) risināt jautājumu par šo jaudu un atalgot to, kā arī atbalstīt šādu starpnozaru integrāciju un līdzsvarošanu programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros;

90.

aicina Komisiju sākt pētījumu, kurā analizē jaunas un izmaksu ziņā efektīvas tirgus struktūras Eiropas elektroenerģijas tirgum, lai nodrošinātu, ka patērētāji saņem elektroenerģiju par saprātīgu cenu, un lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzi;

91.

atzinīgi vērtē darbu, kas paveikts, lai enerģētikas jomas pētniecību izvirzītu par programmas “Apvārsnis 2020” prioritāti, un aicina dalībvalstis pilnā mērā izmantot priekšrocības šajā programmas īstenošanas jomā; mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt inovatīvu energotehnoloģiju pētniecību un izstrādi un uzlabot esošās tehnoloģijas, kas nav ietvertas programmā “Apvārsnis 2020” un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) projektos; mudina dalībvalstis izveidot sinerģijas starp ES un valstu pētniecības programmām, atzīstot, ka pētniecība ir vienīgais veids, kā samazināt emisijas, uzlabot energoapgādes drošību, paaugstināt ES uzņēmumu konkurētspēju pasaules tirgū, saglabāt ES tehnoloģiju vadošo pozīciju un atbalstīt Eiropas programmu izaugsmei un nodarbinātībai; uzsver vajadzību piedāvāt nozarei tiesisko noteiktību laikposmam pēc 2020. gada;

92.

mudina Komisiju darīt pieejamu pietiekamu finansējumu sadales viedtīklu attīstībai, kas ir visrentablākais veids, kā tirgū lielā apjomā var ienākt dalīta elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem, un vienlaikus nodrošināt piegādes drošību un īstenot energotaupības potenciālu;

93.

norāda, ka pašreizējā sistēma, kurai raksturīgs sadrumstalots iekšējais tirgus, rada problēmas uzņēmumu un ieguldītāju ilgtermiņa stabilitātei, kas varētu izraisīt ražotņu slēgšanu un nenoteiktību attiecībā uz nodarbinātību un jaudu; lūdz Komisiju veikt neatkarīgu elektroenerģijas un gāzes iekšējā tirgus nākotnes novērtējumu, lielāku uzmanību pievēršot tādiem aspektiem kā ieguldījumi, nodarbinātība nozarē, vide un patērētāju aizsardzība; lūdz pabeigt šo novērtējumu līdz 2014. gada martam un iekļaut tajā viedokļus, ko pauž ieinteresētās personas, piemēram, sociālie partneri, pārstāvji no mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, vides organizācijas un MVU;

94.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/21

—

ņemot vērā LESD 194. pantu,

—

ņemot vērā ES Pamattiesību hartas 37. pantu,

—

ņemot vērā LES 3. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Regulas (EK) Nr. 1783/1999 atcelšanu,

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1084/2006 par Kohēzijas fonda izveidi un Regulas (EK) Nr. 1164/94 atcelšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 19. maija Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. aprīļa ziņojumu “Finansiāls atbalsts ēku energoefektivitātes uzlabošanai” (COM(2013)0225),

—

ņemot vērā Eiropas Arodbiedrību institūta ziņojuma “2013. gada salīdzinošais novērtējums par nodarbinātības situāciju Eiropā” (Benchmarking Working Europe 2013) 5. nodaļu (Eiropas sadalījums atbilstīgi tīrai enerģijai un enerģētiskajai nabadzībai),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvu 2006/32/EK par enerģijas galapatēriņa efektivitāti un energoefektivitātes pakalpojumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 93/76/EEK,

—

ņemot vērā 2013. gada 11. jūnija rezolūciju par sociālajiem mājokļiem Eiropas Savienībā (1),

—

ņemot vērā Padomes 2013. gada 4. marta ziņojumu “Eiropas pusgada īstenošana – kopsavilkuma ziņojums” (6754/13),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu “Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (COM(2011)0017),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada statistikas izdevumu “ES enerģētikas rādītāji” (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 16. decembra paziņojumu “Kohēzijas politika: ieguldījums reālajā ekonomikā” (COM(2008)0876),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 19. oktobra paziņojumu “Energoefektivitātes rīcības plāns. Potenciāla izmantošana” (COM(2006)0545),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 21/2012 “Kohēzijas politikas ieguldījumi energoefektivitātē un to rentabilitāte”,

—

ņemot vērā 2009. gada 11. marta rezolūciju par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu (3),

—

ņemot vērā Vācijas Kreditanstalt für Wiederaufbau (KfW) izpētes ziņojumu “KfW veicināšanas programmu energoefektīvas būvniecības un rekonstrukcijas jomā ietekme uz publiskajiem budžetiem” (4),

—

ņemot vērā 2013. gada 16. janvara rezolūciju par ES kohēzijas politikas un tās dalībnieku lomu Eiropas jaunās enerģētikas politikas īstenošanā (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

—

ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 18. aprīļa ziņojumu “Kohēzijas politika – 2013. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (COM(2013)0210),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 4. maija atzinumu “Energoefektivitāte pilsētās un reģionos. Atšķirības starp lauku apvidiem un pilsētām” (7),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 14. decembra atzinumu “Energoefektivitāte” (8),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par tematu „Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par energoefektivitāti (9),

—

ņemot vērā MARIE/ELIH–MED politikas dokumentu “Uzlabojot MED starptautiskās sadarbības atbildes uz ēku energoefektivitātes problēmām”,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu “2011. gada energoefektivitātes plāns” (COM(2011)0109),

—

ņemot vērā SF Energy Invest (Struktūrfondu un Kohēzijas fonda ieguldījumi ilgtspējīgā enerģētikā) ieteikumus “Praktiski ieteikumi ieguldījumu ilgtspējīgā enerģētikā īpatsvara palielināšanai nākamajā struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2014.–2020. gada plānošanā periodā” (10),

—

ņemot vērā ziņojumu, ko Komisijai iesniedza ISMERI Europa, par novērtēšanas tīkla ekspertu sagatavoto politikas analīzi attiecībā uz kohēzijas politikas īstenošanu 2007.–2013. gadā – dalībvalstu 2011. gada ziņojumu kopsavilkums – atjaunojamie energoresursi un ēku energoefektivitāte,

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 27. marta Zaļo grāmatu “Klimata un enerģētikas politikas satvars 2030. gadam” (COM(2013)0169),

—

ņemot vērā Copenhagen Economics pētījumu “Daudzās priekšrocības, ko sniedz ieguldījumi ēku energoefektīvā renovācijā” (11),

—

ņemot vērā Komisijas ieguldījumu Eiropadomes 2013. gada 22. maija sanāksmē “Uzdevumi enerģētikas jomā un enerģētikas politika”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A7-0271/2013),

A.

tā kā uzlabota energoefektivitāte nozīmē mazāka enerģijas apjoma izmantošanu līdzvērtīga apjoma ekonomiskās aktivitātes vai pakalpojuma nodrošināšanai (12);

B.

tā kā energoefektivitātes veicināšana ir paredzēta Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. panta 1. punktā saistībā ar iekšējā tirgus izveidi un darbību un nepieciešamību saglabāt un uzlabot vidi;

C.

tā kā energoefektivitātes nodrošināšana ir svarīga Komisijas un dalībvalstu prioritāte, kā liecina viens no stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, t. i., palielināt energoefektivitāti par 20 %;

D.

tā kā patēriņa samazināšana, uzlabojot energoefektivitāti, ir vispiemērotākais veids, kā mazināt atkarību no fosilā kurināmā un samazināt importa apjomu par apmēram 25 %;

E.

tā kā lielu daļu enerģijas vēl joprojām iegūst no ogļūdeņražiem, kuru sadegšanas procesā izdalās siltumnīcefekta gāzes;

F.

tā kā ieguldījumi energoefektivitātes uzlabošanai var sniegt Eiropas reģioniem ieguvumus ekonomikas, sociālajā un vides jomā;

G.

tā kā savlaicīga un izmaksu ziņā efektīva Energoefektivitātes direktīvas īstenošana var ievērojami samazināt enerģijas patēriņu, mazināt atkarību no fosilā kurināmā importa, radīt jaunas darbvietas, nodrošināt sociālo aizsardzību un novērst enerģētisko nabadzību;

H.

tā kā pašreizējā 2007.–2013. gada plānošanas periodā kohēzijas politikas budžetā EUR 5,5 miljardi tika atvēlēti energoefektivitātes, koģenerācijas un energovadības uzlabošanas mērķiem;

I.

tā kā jaunākajā Komisijas ziņojumā (13) ir secināts, ka līdz 2011. gada beigām gandrīz EUR 3,8 miljardi tika piešķirti konkrētiem energoefektivitātes projektiem, tostarp apgrozības fondiem, kuru īstenošanas īpatsvars bija 68 %; tā kā šajā ziņojumā ir arī norādīts, ka īstenošanas īpatsvars visā Savienībā nebija vienāds;

J.

tā kā Padome savā 2013. gada marta kopsavilkuma ziņojumā (14) to faktoru vidū, kas nelabvēlīgi ietekmē energoefektivitātes attīstību, identificēja atbilstīgas informācijas un finansiālu stimulu trūkumu, energoefektivitātes pasākumu zemo popularitāti un spēkā esošo tiesību aktu nepietiekamu īstenošanu, norādot, ka tie ir drīzāk praktiski nekā regulatīvi faktori;

K.

tā kā minimālā summa, kas projekta finansēšanai pieejama no ELENA instrumenta (Eiropas atbalsts ar enerģiju saistītiem pašvaldību projektiem), ir EUR 50 miljoni un minimālā summa atbalsta saņemšanai no “Saprātīgas enerģijas programmas” ir lielāka par EUR 6 miljoniem, kas ir vairāk nekā daudziem projektiem mazās un lauku kopienās;

1.

uzsver, ka pašreizējās krīzes laikā un situācijā, kad Savienība importē vairāk nekā 50 % tai vajadzīgās enerģijas, izmaksu ziņā efektīva energoefektivitātes uzlabošana var būtiski sekmēt Savienības konkurētspējas palielināšanu, vietējā un reģionu mērogā veicinot nodarbinātību un izaugsmi, kas visām iesaistītajām personām būtu izdevīgs un rentabls risinājums cīņā pret klimata pārmaiņām un augstām enerģijas izmaksām;

2.

atbalsta ES apņemšanos sasniegt mērķi līdz 2020. gadam palielināt energoefektivitāti par 20 %; uzsver, ka Energoefektivitātes direktīvas un tās instrumentu savlaicīga un pienācīga īstenošana, ņemot vērā apstākļus konkrētajā valstī, dalībvalstīm atkal nodrošinātu iespējas sasniegt minēto mērķi palielināt energoefektivitāti par 20 %; šajā sakarībā mudina dalībvalstis īstenot turpmākus centienus, lai sasniegtu minēto stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi un radītu iespēju pēc šā datuma panākt lielākus ietaupījumus;

3.

atzīmē, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi var palīdzēt stimulēt privātus ieguldījumus energoefektīvos produktos, transporta veidos, ēkās, ražošanā, darbos un pakalpojumos, arī energoefektivitātes nodrošināšanas pakalpojumos, un tādējādi var palīdzēt samazināt publiskos izdevumus par patērēto enerģiju, nodrošinot labāku vērtību par iztērēto publisko naudu; atzinīgi vērtē ierosinājumu pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” nodaļā par pētniecību enerģētikas jomā piešķirt prioritāti energoefektivitātei;

4.

uzsver pašreizējā finansēšanas perioda pieredzi, kas liecina, ka finanšu līdzekļus, kas Eiropas strukturālajos un investīciju fondos paredzēti energoefektivitātes veicināšanai, nevar izmantot pilnībā; tādēļ uzsver, ka 2014.–2020. gada finanšu shēmā, kurā energoefektivitātes veicināšanai paredzēto līdzekļu īpatsvars ir lielāks nekā iepriekš, ir jācenšas vietējām un reģionālajām pašvaldībām atvieglot piekļuvi šiem līdzekļiem;

5.

uzsver, ka dalībvalstīm vajadzētu Eiropas strukturālo un investīciju fondu izmantošanu energoefektivitātes uzlabošanai uzskatīt par ieguldījumu iespēju ar augstu ietekmes potenciālu un nevis par izdevumiem; aicina Komisiju pārskatīt valsts atbalsta noteikumus, lai nodrošinātu iespēju līdztekus Eiropas ieguldījumiem palielināt valsts finansējumu energoefektivitātes uzlabošanai;

6.

uzsver kohēzijas politikas un tai piešķirto finanšu līdzekļu nozīmi, lai pilnībā attīstītu enerģētikas viedtīklus, kas nodrošina efektīvākas enerģētikas sistēmas visos reģionos, samazinot enerģijas patēriņu un tās zudumus;

7.

uzsver, ka vietējām un reģionālām varas iestādēm jābūt atbilstīgai kompetencei un pienākumiem ne tikai attiecībā uz energoapgādi un enerģijas izmantošanu, bet arī energoefektivitātes mērķu sasniegšanu;

8.

aicina Komisiju uzlabot juridisko noteiktību attiecībā uz reģionālā valsts atbalsta noteikumiem par energoefektivitātes standartiem atbilstīgu sociālo mājokļu celtniecību un ieguldījumiem ilgtspējīgās ēkās un ilgtspējīgos enerģētikas risinājumos;

9.

atgādina, ka saskaņā ar dažiem akadēmiskiem pētījumiem 2010. gadā gandrīz 9 % ES, Norvēģijas un Šveices iedzīvotāju (52,08 miljoni cilvēku) nevarēja pietiekami apsildīt savus mājokļus; norāda, ka enerģētiskā nabadzība ir īpaši jūtama jaunajās dalībvalstīs un vairumā gadījumu to izraisa slikti siltinātas mājas; aicina Komisiju sīkāk izpētīt saikni starp energoefektivitātes veicināšanu, enerģētisko nabadzību un neaizsargātiem patērētājiem; uzsver, ka energoefektivitātes pasākumu radītajiem ietaupījumiem jābūt redzamiem, samazinot patērētāju rēķinus par enerģiju;

10.

atzīmē, ka konkrētās ekonomikas nozarēs, piemēram, celtniecības un transporta nozarē, energoefektivitātes potenciāls netiek izmantots efektīvi un ka struktūrfonda, Kohēzijas fonda vai cita veida ieguldījumi energoefektivitātes uzlabošanai palīdzētu vairot nodarbinātības iespējas minētajās nozarēs;

11.

uzsver nepieciešamību nodrošināt, ka sociālo mājokļu celtniecība un renovācija tiek veikta ar mērķi sasniegt energoefektivitātes mērķus un standartus; ievērojot subsidiaritātes principu, aicina dalībvalstis un visas ieinteresētās personas, izstrādājot valsts reformu programmas un partnerattiecību nolīgumu stratēģiskās prioritātes 2014.–2020. gada plānošanas periodam, ņemt vērā sociālo mājokļu nodrošināšanas mērķi; šajā sakarībā atgādina dalībvalstīm par noteikumiem, kas paredzēti Direktīvas 2012/27/ES par energoefektivitāti 20. pantā;

12.

atzīst, ka nepieciešamība veikt sākotnējus ieguldījumus ir viens no lielākajiem šķēršļiem energoefektivitātes īstenošanai vietējā un reģionu līmenī; ir pārliecināts, ka, veicot pasākumus ES līmenī, būtu pienācīgi jāņem vērā šo pasākumu ietekme pašvaldībās un reģionos, kā arī pašvaldību un reģionu budžeta ierobežojumi; tādēļ ierosina, izstrādājot pamatnostādnes enerģētikas jomā, apspriesties ar vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjiem, kā arī finansiāli atbalstīt vietējās un reģionālās programmas, kas vērstas uz esošo energoresursu izmantošanu;

13.

atgādina, ka Parlaments jau ir pieņēmis ziņojumu par ES kohēzijas politikas un tās dalībnieku lomu Eiropas jaunās enerģētikas politikas īstenošanā un ka šajā ziņojumā ir skatīti arī energoefektivitātes jautājumi;

14.

norāda, ka kohēzijas politikas galvenais mērķis vēl aizvien ir reģionu ekonomisko, sociālo un teritoriālo atšķirību samazināšana, un uzskata, ka energoefektivitātes politika nedrīkstētu kavēt šā mērķa īstenošanu; uzsver, ka dažiem no ES nabadzīgākajiem reģioniem varētu būt citas prioritātes un tiem vispirms varētu būt nepieciešami ieguldījumi citās jomās; uzsver, ka kohēzijas politikas spēks ir tās elastībā un līdzekļu decentralizētā pārvaldē, kas tiek veikta vietējā līmenī;

15.

atgādina, ka 2009. gadā Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) regula tika grozīta attiecībā uz energoefektivitāti, paredzot iespēju pretendēt uz atbalstu saistībā ar mājokli visās ES daļās, nepārsniedzot 4 % maksimālo robežu; atzīmē – tā kā nesen tika veiktas izmaiņas noteikumos, t. i., notika darbības programmu pārveide plānošanas perioda laikā, daudzās dalībvalstīs šī politikas rīcība nav izraisījusi būtiski lielāka finansējuma novirzīšanu minētajam mērķim; norāda, ka līdztekus minētajām izmaiņām netika paredzēts jauns papildu ES finansējums, tādēļ dažas dalībvalstis principā noraidīja šo iespēju, toties citās dalībvalstīs tika konstatēta ievērojama saistība starp fondu izmantošanas zemo efektivitāti un vāju pārvaldību; norāda uz to, ka pirms 2014.–2020. gada plānošanas perioda un tā laikā ir svarīgi nodrošināt juridisku skaidrību attiecībā uz energoefektivitātes pasākumiem;

16.

atzinīgi vērtē ERAF un Kohēzijas fonda sniegtās jaunās iespējas un minēto fondu nozīmes palielināšanos energoefektivitātes mērķu īstenošanā 2014.–2020. gada plānošanas periodā; jo īpaši atbalsta turpmāko kohēzijas politikas finansējuma nozīmi visā būvniecības nozarē, tostarp mājokļu nozarē;

17.

mudina dalībvalstis to darbības programmās ieviest vienkāršas un birokrātiju mazinošas procedūras mājsaimniecību energoefektivitātes uzlabošanai paredzētā finansējuma izmantošanai;

18.

mudina dalībvalstis nodrošināt tādus decentralizācijas noteikumus, kas pašvaldības iestādēm nodrošinātu tiešu piekļuvi mājsaimniecību energoefektivitātes uzlabošanai paredzētam finansējumam;

19.

atzinīgi vērtē iznākumu sarunām par ERAF regulējumu attiecībā uz iezīmēta finansējuma obligāto īpatsvaru, kas izmantojams katras reģionu kategorijas īpašiem tematiskajiem mērķiem un kas nodrošina energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu sekmēšanas piešķīrumu pieaugumu; atgādina, ka nozīmīgs obligātā finansējuma īpatsvars ir būtisks, lai vieglāk piesaistītu vietējos dalībniekus un palīdzētu radīt stabilas ilgtermiņa programmas;

20.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu paplašināt inovatīvo finanšu instrumentu izmantošanu 2014.–2020. gada plānošanas periodā, tos attiecinot uz visiem tematiskajiem mērķiem, tostarp energoefektivitāti;

21.

atbalsta Komisijas priekšlikumus vienkāršot Eiropas strukturālos un investīciju fondus 2014.–2020. gada plānošanas periodā; uzskata – noslēdzot sarunas par Kopīgo noteikumu regulu, būtu jāspēj sekmīgi izmantot vairāku fondu līdzekļus, un tas sniegtu ievērojamu labumu energoefektivitātes projektiem;

22.

atzinīgi vērtē panākto sarunās par Kopīgo noteikumu regulu attiecībā uz partnerības nolīgumiem; šajā sakarībā aicina dalībvalstis un pārvaldības iestādes sadarboties ar energoefektivitātes jomas ekspertiem, lai lietderīgi izmantotu šo mehānismu, sagatavojot darbības programmas;

23.

mudina dalībvalstis stiprināt saikni starp to attiecīgajiem valsts energoefektivitātes rīcības plāniem un darbības programmām, lai nodrošinātu, ka Eiropas strukturālie un investīciju fondi būtu daļa no saskaņotas stratēģijas, vienlaikus ņemot vērā teritoriālās vajadzības; uzsver, ka energoefektivitātes galvenajam mērķim vajadzētu būt enerģētiskajai neatkarībai reģionālā un vietējā līmenī;

24.

uzskata, ka ar ES pasākumiem vajadzētu atbalstīt energoefektivitāti enerģijas ražošanas, sadales un patēriņa posmā; norāda – lai gan patlaban kohēzijas politikas enerģētikas finansējums lielākoties tiek izlietots atjaunojamiem energoresursiem (15), ir jāpanāk labāks līdzsvars, lai lielāku finansējuma daļu novirzītu energoefektivitātes projektiem;

25.

uzsver, ka pārmērīgi sīki izstrādāti un saistoši uzdevumi attiecībā uz energoefektivitātes mērķu īstenošanu var palielināt reģionālo un vietējo varas iestāžu izdevumus šo pasākumu īstenošanai un radīt papildu izmaksas patērētājiem;

26.

uzsver, ka ir svarīgi iekļaut energoefektivitātes aspektu pārdomātai specializācijai paredzētajās pētniecības un inovācijas stratēģijās, kuras dalībvalstīm un to reģioniem būs jāizstrādā, lai varētu saņemt kohēzijas politikas inovācijai paredzēto finansējumu;

27.

vēlreiz atgādina dalībvalstīm, ka ir svarīgi paredzēt pietiekamus finanšu līdzekļus 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmai, kurā kohēzijas politika varētu darboties kā ekonomikas atveseļošanas dzinējspēks un kā tādai tai arī vajadzētu darboties;

28.

aicina Komisiju uzlabot vietējām un reģionālajām varas iestādēm sniegtās praktiskās informācijas par energoefektivitātes jautājumiem kvalitāti un izplatīšanu, jo īpaši attiecībā uz ieguvumiem no ieguldījumiem energoefektivitātē, labākajām metodēm, standartiem un finanšu stimuliem, kā arī attiecīgo pakalpojumu sniedzējiem, tostarp saistībā ar energoefektivitātes līgumu slēgšanu; norāda, ka energopakalpojumu uzņēmumu trūkums daudzos reģionos un dalībvalstīs varētu ietekmēt energoefektivitātes uzlabošanai paredzētā finansējuma apgūšanu;

29.

uzsver, ka detalizētas informācijas trūkums par ēku raksturlielumiem reģionālā līmenī ir būtisks kavēklis, valsts un reģionālajām iestādēm izstrādājot stratēģijas un plānus; norāda, ka prasības šādas informācijas sniegšanai ir paredzētas Direktīvā 2012/27/ES, un prasa tās pildīt arī reģionu līmenī un šo informāciju publiskot;

30.

mudina pārvaldības iestādes uzlabot darbības programmu redzamību un ilgtspējīgas enerģijas projektu piedāvātās iespējas potenciālajiem saņēmējiem; ierosina to darīt, izveidojot valsts tīmekļa vietnes, platformas vai datu bāzes potenciālajiem saņēmējiem un ieinteresētajām personām, organizējot seminārus un pasākumus mērķgrupu informēšanai un pasākumus pašreizējo tīmekļa resursu (piemēram, Build Up tīmekļa portāla un SF enerģētikas ieguldījumu rokasgrāmatas) redzamības un pieejamības uzlabošanai;

31.

mudina pārvaldības iestādes 2014.–2020. gada plānošanas periodā veicināt integrētus projektus, īstenojot visaptverošu pieeju energoefektivitātei teritoriālā līmenī, jo īpaši izmantojot jaunos stratēģiskās plānošanas instrumentus, piemēram, integrētos teritoriālos ieguldījumus, un iesaistot pašreizējās iniciatīvas, piemēram, Pilsētas mēru paktu, lai palīdzētu izstrādāt integrētus plānus; mudina Komisiju un dalībvalstis paātrināti izskatīt tos pieteikumus finansējuma saņemšanai, kurus iesniegušas iestādes, kas parakstījušas Pilsētas mēru paktu un pilnībā īsteno tā prasības;

32.

atzinīgi vērtē ikgadējo “Open Days” konferenci un daudzās darba grupas, kas izveidotas saistībā ar vietējiem un reģionāliem energoefektivitātes projektiem; ierosina Komisijai, dalībvalstīm un pārvaldības iestādēm izmantot šo pasākumu, lai izveidotu informācijas apmaiņas platformu nolūkā veicināt Eiropas strukturālo un investīciju fondu finansēto energoefektivitātes projektu īstenošanai un pārvaldībai tik ļoti nepieciešamo dialogu un paraugprakses apmaiņu;

33.

aicina dalībvalstis ievērot Komisijas ieteikumus (16) un, izmantojot tehniskās palīdzības budžetu, palielināt administratīvās spējas, lai vietējās, reģionālās un pilsoniskās sabiedrības dalībnieki varētu efektīvi līdzdarboties reģionālo un vietējo enerģētikas stratēģiju izstrādē;

34.

atzīst, ka pārejai uz energoefektīvām tehnoloģijām ir vajadzīgas jaunas prasmes, profesionālā izglītība, kurā ietverti vides aspekti, un specializēta apmācība būvniecības un citās jomās; šajā sakarībā aicina dalībvalstis turpināt izmantot līdzekļus, lai sniegtu tehnisko palīdzību visos līmeņos (piemēram, izmantojot ELENA instrumentu); turklāt aicina dalībvalstis izmantot Eiropas strukturālos un investīciju fondus, lai pārkvalificētu darba ņēmējus un pilnveidotu viņu prasmes jaunajām darbvietām ekonomikā ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kā arī lai novērstu kvalificētu darba ņēmēju trūkumu šajā nozarē;

35.

norāda uz potenciālajiem ieguvumiem, ko var sniegt JESSICA (Eiropas apvienotais atbalsts ilgtspējīgiem ieguldījumiem pilsētu teritorijā) un ELENA iniciatīvas ieguldījumiem ilgtspējīgā enerģētikā vietējā līmenī, lai palīdzētu pilsētām un reģioniem īstenot dzīvotspējīgus ieguldījumu projektus energoefektivitātes jomā, un aicina veicināt šīs iniciatīvas;

36.

mudina uzlabot administratīvo atbalstu vietējām un reģionālām pašvaldībām, lai palīdzētu tām apvienoties maza un vidēja apjoma energoefektivitātes projektu īstenošanai, kuru apjoms, ņemot katru projektu atsevišķi, būtu mazāks nekā vajadzīgs, lai varētu izmantot ELENA, JESSICA un “Saprātīgas enerģijas programmas” finansējumu; vērš dalībvalstu un Komisijas uzmanību uz to, ka mazām un vidējām pilsētām un lauku kopienām bieži trūkst vajadzīgo administratīvo spēju, lai pilnībā izmantotu jaunos finanšu instrumentus;

37.

uzsver, ka birokrātijas un procedūru skaidrības trūkuma dēļ ir apgrūtināta pieeja struktūrfondiem un Kohēzijas fondam un ka dalībnieki, kuriem šo fondu līdzekļi ir visvairāk nepieciešami, neuzdrošinās pieteikties; tādēļ atbalsta noteikumu un procedūru vienkāršošanu, birokrātisko šķēršļu novēršanu un lielāku elastību šo līdzekļu piešķiršanā gan ES, gan valstu līmenī; uzskata, ka noteikumu vienkāršošana palīdzēs efektīvi piešķirt līdzekļus, uzlabos apgūšanas rādītājus, mazinās kļūdu skaitu un maksājumu laiku, kā arī ļaus nabadzīgākajām dalībvalstīm un reģioniem pilnībā izmantot to finanšu instrumentu priekšrocības, kas paredzēti reģionālo un starpvalstu atšķirību mazināšanai; uzskata, ka jānodrošina līdzsvars starp noteikumu un procedūru vienkāršošanu un to stabilitāti;

38.

uzsver, ka dotāciju un finanšu instrumentu apvienošanu var izmantot kā veiksmīgu un radošu pieeju, lai piesaistītu privāto finansējumu, radītu jaunus privātā un publiskā sektora partnerības modeļus un veicinātu jauninājumus; uzsver, ka ir svarīgi piesaistīt gan ES, gan trešo valstu privātā sektora ieguldījumus energoefektivitātes uzlabošanas pasākumos;

39.

atzīmē, ka centienus iegūt finansējumu ieguldījumiem energoefektivitātes projektos bieži vien kavē tirgus, regulējuma un uzticēšanās šķēršļi, piemēram, augstas sākotnējās izmaksas ieguldītājiem un grūtības prognozēt precīzu enerģijas ietaupījumu potenciālu; mudina dalībvalstis rast piemērotus veidus, kā veicināt ieguldījumus mājsaimniecību energoefektivitātes uzlabošanā;

40.

ar bažām uzsver, ka pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze ir izraisījusi situāciju, ka dalībvalstīm ir arvien grūtāk rast vajadzīgos līdzekļus, lai līdzfinansētu ar energoefektivitāti saistītās kohēzijas politikas programmas; uzskata, ka šajā ziņā ir svarīgi rast jaunus inovatīvus energoefektivitātes projektu finansēšanas veidus, arī izmantojot privātā sektora finansējumu;

41.

ņem vērā Komisijas atbalstu jaunu un inovatīvu finanšu instrumentu paplašinātajai lomai 2014.–2020. gada plānošanas periodā; uzsver, ka savlaicīgu piegāžu un juridiskās skaidrības trūkums rada ievērojamas grūtības dalībvalstīm, kā arī citām ieinteresētajām personām, kas iesaistītas šādu instrumentu pārvaldībā; mudina Komisiju nekavējoties iepazīstināt ar priekšlikumiem par jau izveidotiem finanšu instrumentiem, kas būtu pieejami energoefektivitātes pasākumu atbalstam;

42.

aicina dalībvalstis apmainīties ar paraugpraksi attiecībā uz valsts energoefektivitātes fondu izveidi, kur Eiropas strukturālos un investīciju fondus var izmantot kā pašu kapitāla ieguldījumus vai līdzīgus ieguldījumus un papildināt tos ar privātā sektora papildu finansējuma avotiem;

43.

aicina Komisiju turpināt uzlabot mērķtiecīgu Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB), Eiropas Padomes Attīstības bankas un Eiropas Energoefektivitātes fonda (EEEF) finansiālo atbalstu energoefektivitātes projektiem; aicina EIB, Eiropas Padomes Attīstības banku un ERAB izveidot kopīgu darba grupu, kas pētītu tādu jaunu finanšu instrumentu alternatīvas, kurus varētu darīt pieejamus dalībvalstīm kopā ar to valsts energoefektivitātes fondiem vai ar to starpniecību, lai stimulētu papildu privātā sektora ieguldījumus;

44.

uzsver, ka līdzekļu piešķiršanā jāievēro proporcionalitātes, izmaksu lietderības un ekonomiskās efektivitātes principi un ka tādējādi nedrīkst palielināt administratīvo slogu;

45.

uzsver, ka ir svarīgi regulāri izvērtēt, vai energoefektivitātes pasākumi un prasības vēl joprojām atbilst klimata apstākļiem, rūpniecības un MVU konkurētspējas nosacījumiem un enerģijas cenu attīstības tendencēm dažādās dalībvalstīs un reģionos; aicina Komisiju to uzmanīgi apsvērt, izstrādājot izpildes rādītāju kopumu;

46.

uzsver, ka saistībā ar energoefektivitāti ir jāņem vērā arī tālāko reģionu īpašie ģeogrāfiskie apstākļi, lai labāk izmantotu dabas resursus, kas pieejami uz salām (ģeotermālā, saules, vēja un jūras enerģija);

47.

atbalsta MARIE programmas virzību, izveidojot Vidusjūras reģiona Ēku energoefektivitātes uzlabošanas stratēģiju; šajā sakarībā aicina dalībvalstis Vidusjūras reģionā apmainīties ar paraugpraksi, lai nodrošinātu izmaksu ziņā optimālu modeli Dienvideiropai; aicina izveidot līdzīgas programmas citos Eiropas reģionos, jo īpaši Eiropas centrālajā daļā; uzskata, ka līdzīgu stratēģiju varētu ieviest tālākos reģionos, jo daļa no tiem – bet ne visi – atrodas tropu apgabalos;

48.

aicina dalībvalstis noteikt tālejošus mērķus, lai nodrošinātu to, ka sabiedriskās ēkas un citas ēkas atbilst augstākajiem energoefektivitātes standartiem, kas paredzēti Direktīvā 2010/31/ES, un regulāri veikt to energoefektivitātes sertifikāciju;

49.

aicina Komisiju kohēzijas politikā precizēt kopējos energoefektivitātes rādītājus, kas dalībvalstīm jāpiemēro un jāizmanto 2014.–2020. gada plānošanas periodā;

50.

aicina Komisiju, aprēķinot katras dalībvalsts vai reģiona ieguldījumu izmaksas, kas vajadzīgas, lai ietaupītu vienu kWh, pienācīgi ņemt vērā ekonomiskos, ģeogrāfiskos un sociālos apstākļus;

51.

aicina Komisiju nekavējoties un ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un reģioniem izstrādāt energoefektivitātes projektu vērtēšanas pamatnostādnes, ko varētu izmantot par pamatu projektu vērtēšanas, uzraudzības un pārbaudes mehānismu izveidei, kā arī rentabilitātes noteikšanai;

52.

aicina dalībvalstis ne vien piemērot energoefektivitātes rezultātu rādītājus, kas noteikti ERAF regulas pielikumā, bet izmantot arī pārredzamus projektu atlases kritērijus un vienai ietaupāmās enerģijas vienībai piemērojamas standartizētas ieguldījumu izmaksas, norādot maksimālo pieņemamo energoefektivitātes projektos veikto ieguldījumu atmaksāšanās laiku;

53.

ņem vērā jaunāko Revīzijas palātas ziņojumu par kohēzijas politikas ieguldījumiem energoefektivitātē un to rentabilitāti; uzsver Revīzijas palātas ieteikumu izmantot pārredzamus un stingrākus projektu atlases kritērijus ES un dalībvalstu līmenī; piekrīt Revīzijas palātas secinājumam, ka novērtējuma kritērijiem, ko izmanto ieguldījumu lēmumu pieņemšanā, jābūt skaidrākiem un precīzākiem attiecībā uz to, kādā veidā jāņem vērā energoefektivitātes aspekti;

54.

tomēr atzīmē, ka Palātas novērtējums ir diezgan ierobežojošs, ņemot vērā izlases veida novērtēšanu un atmaksāšanās periodu; uzsver, ka kohēzijas politika ir integrēta politika un tālab, veicot projektu novērtējumu, ir jāizmanto visaptveroša pieeja, kuras pamatā ir dzīves cikla izmaksu analīze;

55.

norāda, ka 2010. gadā ēku enerģijas patēriņš veidoja lielāko daļu, t. i., 40 %, no kopējā galīgā enerģijas patēriņa ES, no kura mājsaimniecības veidoja 26,7 %, un ka šis patēriņš radīja 36 % no Savienības CO2 emisiju apjoma; pauž nožēlu par to, ka lielākā daļa dalībvalstu pilnībā neizmanto ēku enerģijas taupīšanas potenciālu; aicina Komisiju rast veidus, kā veicināt centienus, ar kuriem nodrošināt, lai šis vislielākais enerģijas taupīšanas potenciāls nepaliktu neizmantots, un šajā nolūkā izstrādāt priekšlikumus konkrētu mērķu sasniegšanai ēku enerģijas patēriņa jomā dalībvalstīs;

56.

atgādina, ka ēku parastais renovācijas cikls ir 40 gadi un ka enerģijas taupīšanas tehnoloģijas šajā nozarē ir augsti attīstītas, un lielākie šķēršļi, kas kavē enerģijas taupīšanas potenciāla pilnīgu izmantošanu, nav tehniski šķēršļi; norāda – ņemot vērā to, ka energoefektivitātes renovācijas projektu būtības dēļ šo projektu rezultāti bieži vien ir mazāk pamanāmi, mazāki un sarežģītāk apkopojami, Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem arī ir ļoti svarīga nozīme, nodrošinot šo šķēršļu pārvarēšanai vajadzīgo finansējumu;

57.

atzīmē, ka enerģijas taupīšanas potenciāls, kas lielā mērā ir atkarīgs no pašreizējo ēku tehniskā stāvokļa, visās dalībvalstīs nav vienāds; aicina dalībvalstis precizēt “pienācīga mājokļa” definīciju, iekļaujot tajā arī energoefektivitātes standartus;

58.

uzsver, ka publiskie ieguldījumi ēku energoefektivitātes uzlabošanai jo īpaši ir vajadzīgi mazāk attīstītos reģionos un dalībvalstīs, kuras saņem Kohēzijas fonda finansējumu un kurās ir būtisks enerģijas patēriņa samazināšanas potenciāls, izmantojot izmaksu ziņā efektīvus pasākumus;

59.

mudina dalībvalstis maksimāli izmantot valsts mēroga un reģionālas programmas, lai nodrošinātu, ka augsta līmeņa energoefektivitātes risinājumus izmanto gan jaunu ēku būvniecībā, gan pašreizējo ēku renovācijā (modernizēšanā), tostarp attiecībā uz to mājsaimniecību mājokļiem, kurām ir zemi ienākumi;

60.

norāda, ka laukos un tālākos apgabalos ir piemēroti apstākļi decentralizētas enerģijas ražošanas veidu ieviešanai, samazinot enerģijas zudumus, kuri rodas, pārvadot elektroenerģiju lielos attālumos;

61.

aicina attiecīgās valsts iestādes paātrināt to īpašumā esošo ēku renovāciju, izmantojot kohēzijas politikas finansējumu, lai nodrošinātu nepieciešamo sviras efektu un rādītu piemēru;

62.

aicina dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst problēmām, ko rada kopīpašums daudzdzīvokļu namos, kur ir sarežģīta “parazītisma” problēma;

63.

aicina Komisiju vairot informētību par ēku pilnvērtīgas renovācijas un pakāpeniskas pilnīgas renovācijas reālo potenciālu, atbalstot dalībvalstis un reģionus to renovācijas stratēģiju izstrādē; iesaka šīs stratēģijas izstrādāt paralēli darbības programmu priekšlikumiem un orientēt tās uz inovatīvu finanšu instrumentu izmantošanu, ietverot indikatīvus starpposma mērķus ieguldītāju uzticības veicināšanai;

64.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Reģionu komitejai.

9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/31

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Adrijas un Jonijas jūras reģiona jūrlietu stratēģija” (COM(2012)0713),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 21. decembra Regulu (EK) Nr. 1967/2006, kas attiecas uz Vidusjūras zvejas resursu ilgtspējīgas izmantošanas pārvaldības pasākumiem un ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 2847/93, kā arī atceļ Regulu (EK) Nr. 1626/94, un tās turpmākos grozījumus (Vidusjūras regula) (1),

—

ņemot vērā tā 2013. gada 6. februāra rezolūciju par kopējo zivsaimniecības politiku (2),

—

ņemot vērā tā 2012. gada 22. novembra rezolūciju par kopējās zivsaimniecības politikas ārējo dimensiju (3),

—

ņemot vērā Direktīvu 2008/56/EK un dalībvalstu pienākumu veikt nepieciešamos pasākumus, lai vēlākais līdz 2020. gadam jūras vidē sasniegtu vai saglabātu labu vides stāvokli,

—

ņemot vērā tā 2012. gada 3. jūlija rezolūciju par ES makroreģionālo stratēģiju attīstību: pašreizējā prakse un nākotnes izredzes, it īpaši Vidusjūras reģionā (4),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 8. marta rezolūciju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par atsevišķiem noteikumiem attiecībā uz zveju Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) nolīguma apgabalā (5),

—

ņemot vērā tā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par integrēto jūrniecības politiku (IJP) – sasniegtā progresa novērtēšana un jauni uzdevumi (6),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu direktīvai, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas un integrētās piekrastes pārvaldības satvaru (COM(2013)0133),

—

ņemot vērā tā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par jaunu impulsu Eiropas akvakultūras ilgtspējīgas attīstības stratēģijai (7),

—

ņemot vērā Dzīvotņu direktīvu (8),

—

ņemot vērā par integrētu jūrlietu politiku atbildīgo Eiropas ministru un Komisijas 2012. gada 7. oktobra deklarāciju par jūras un jūrlietu programmu izaugsmei un nodarbinātībai (Limasolas deklarācija),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” (COM(2012)0494),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 23.–24. jūnija sanāksmes secinājumus,

—

ņemot vērā Konvenciju par Vidusjūras aizsardzību pret piesārņojumu un tai pievienotos protokolus (9),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 12. oktobra pastāvīgo atzinumu, ar kuru atbalsta jauna Adrijas un Jonijas jūras makroreģiona izveidošanu (10),

—

ņemot vērā Ankonas deklarāciju, kas pieņemta 2010. gada 5. maijā 12. Jonijas jūras reģiona padomē,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada 10. decembra Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS),

—

ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 1995. gada 31. oktobrī pieņemto Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu,

—

ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas (SDO) Ieteikumu Nr. 199 par darbu zvejniecības nozarē,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A7-0234/2013),

A.

tā kā pie Adrijas un Jonijas jūras atrodas septiņas valstis (11), starp kurām ir četras dalībvalstis (Itālija, Grieķija, Horvātija un Slovēnija), viena kandidātvalsts (Melnkalne) un divas iespējamās kandidātvalstis (Albānija un Bosnija Hercegovina);

B.

tā kā pārrobežu sadarbība ir būtiska, lai izveidotu kopēju zvejas darbību pārvaldību un nodrošinātu zivju krājumu ilgtspējīgu izmantošanu;

C.

tā kā, lai gan dažās Adrijas jūras valstīs ir izveidotas īpašas zonas, būtiska Adrijas un Jonijas jūras baseina daļa joprojām ir starptautiskie ūdeņi;

D.

tā kā Parlaments savā nesenajā rezolūcijā par makroreģionālo stratēģiju izveidošanu ES uzsvēra, ka Adrijas un Jonijas jūras makroreģionālā stratēģija ir būtisks faktors centienos panākt mieru starp Rietumbalkānu valstīm un tā varētu palīdzēt šīm valstīm pievienoties ES, tādējādi ļaujot īstenot vienotu politiku visā Vidusjūras baseinā;

E.

tā kā valstis, kas parakstījušas Ankonas deklarāciju, ir aicinājušas Komisiju izstrādāt Adrijas un Jonijas jūras makroreģionālo stratēģiju, sekojot Komisijas jau iesniegto Baltijas jūras (2009), Donavas (2010) un Atlantijas okeāna (2011) makroreģionālo stratēģiju piemēram (12);

F.

tā kā Eiropadome 2011. gada 23. un 24. jūnija rezolūcijā aicināja dalībvalstis “sadarbībā ar Komisiju turpināt darbu ar iespējamām turpmākām makroreģionālām stratēģijām, it īpaši attiecībā uz Adrijas un Jonijas jūras reģionu”;

G.

tā kā Reģionu komiteja nesenā atzinumā aicināja Parlamentu atbalstīt jaunas ES stratēģijas izstrādi Adrijas un Jonijas jūras makroreģionam, kurā ņemtu vērā šā reģiona būtiskākās problēmas, jo īpaši zvejniecības un akvakultūras jomā;

H.

tā kā zvejniecība jau izsenis ir bijusi nozīmīga nozare lielākajā daļā Adrijas un Jonijas jūras piekrastes reģionu un zvejas darbības šajā zonā pašlaik pārvalda Vidusjūras Vispārējā zivsaimniecības komisija (GFCM) un Starptautiskā Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisija (ICCAT);

I.

tā kā Adrijas jūras baseina ģeofiziskais veidojums, jo īpaši tā ziemeļu daļā, ir galvenokārt smilšaina grunts un sekli ūdeņi, kas kļūst dziļāki tikai daudzas jūras jūdzes no krasta, bet Jonijas jūras baseina ģeofiziskais veidojums ir līdzīgs pārējās Vidusjūras daudz dziļākajiem ģeofiziskajiem veidojumiem, jo īpaši 18. un 19. ĢAA (GFCM ģeogrāfiskie apakšreģioni), kuros dziļums sasniedz 2 000 metru;

J.

tā kā zvejniecībai Adrijas un Jonijas jūras baseinā raksturīga jaukta zveja ar darbībām, kurās izmanto daudzveidīgus zvejas rīkus, no amatnieciskas mazapjoma zvejas līdz bentiskai tralēšanas zvejai, no vidēja dziļuma pelaģiskās zvejas līdz atpūtas zvejai;

K.

tā kā Adrijas jūrā mitinās liels skaits endēmisko zivju sugu; tā kā tomēr zvejas intensitātes palielināšanās un/vai piesārņojums ir radījis nopietnas problēmas zivju krājumiem un zivsaimniecības nozarei kopumā, jo īpaši Itālijas krastos Adrijas jūras dienvidu daļā;

L.

tā kā turklāt pēdējos gados Adrijas un Jonijas jūras baseinā ir notikusi akvakultūras būtiska attīstība, lai gan pastāv nopietni vides un telpiskie šķēršļi un ne visas zonas ir piemērotas zivju audzēšanai atklātā jūrā, un tur, kur tas ir iespējams, šādas audzēšanas vietas ne vienmēr ir savietojamas ar citām darbībām;

M.

tā kā jau pastāv vairākas vērtīgas reģionālās shēmas zinātniskās sadarbības veicināšanai, lai nodrošinātu atbildīgu zivsaimniecību Adrijas jūrā, piemēram, AdriaMed  (13);

N.

tā kā daudzām dalībvalstīm nav īpašu valsts vai reģionālo attīstības plānu, ar ko reglamentētu iekārtu izmantošanu krasta joslā un atklātā jūrā un kas skaidri noteiktu akvakultūras uzņēmumiem pieejamās zonas, tādējādi novēršot viegli paredzamus interešu konfliktus ar citām ekonomikas nozarēm, piemēram, tūrismu, lauksaimniecību un piekrastes zveju;

O.

tā kā Adrijas jūras aizsargājamo zonu tīkls (AdriaPAN) ir iniciatīva, kuras mērķis ir ar partnerību palīdzību optimizēt šo zonu pārvaldību un plānošanu;

P.

tā kā integrētas pieejas jūrlietu politikai izstrādāšanai attiecībā uz Adrijas un Jonijas jūru jānotiek dialogā un partnerībā ar visām piekrastes valstīm, jo jūrniecības darbībām un kopējiem resursiem ir pārrobežu raksturs,

1.

norāda, ka ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Parlaments ir kļuvis par otru pilntiesīgu likumdevēju iestādi zvejniecības un akvakultūras nozarē un pilnībā vēlas piedalīties zivsaimniecības politikas veidošanā ES līmenī, kā arī reģionu un starpreģionu līmenī;

2.

uzskata, ka Adrijas un Jonijas jūras stratēģijā īpaši jāatsaucas uz zvejniecības un akvakultūras nozares, tostarp nodarbinātības, ilgtspējīgu attīstību un izaugsmi;

3.

uzskata, ka Adrijas un Jonijas jūras stratēģijā jācenšas nodrošināt vides saglabāšanu un aizsardzību;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas 2012. gada 3. decembra paziņojumu, kas ir svarīgs solis ceļā uz tāda tiesiskā regulējuma pieņemšanu, kurš veicinās ciešāku sadarbību starp Adrijas un Jonijas jūras valstīm un reģioniem, lai nodrošinātu to, ka zvejošana notiek atbildīgi un ir ekonomiski dzīvotspējīga nodarbošanās piekrastes kopienām;

5.

šajā sakarā uzskata, ka integrētajai jūrniecības politikai (IJP) jāieņem nozīmīga vieta Adrijas un Jonijas jūras ilgtermiņa stratēģiskās politikas izstrādē, kā mērķi nosakot ilgtspējīgu jūras un jūrlietu attīstību un jūras ekosistēmu saglabāšanu nākamajām paaudzēm;

6.

turklāt uzskata, ka jūras telpiskā plānošana kā sabiedrisks process, ar kura palīdzību analizē un plāno cilvēka darbību telpā un laikā Adrijas un Jonijas jūras apgabalos, jo īpaši Adrijas jūras ziemeļu daļā, ir būtiska ilgtspējīgas zvejniecības nozares nākotnes nodrošināšanai kontekstā ar citām saistītām darbībām;

7.

atkārtoti pauž atbalstu makroreģionālās stratēģijas izstrādei šajā nozīmīgajā jūras baseinā ar mērķi risināt kopīgās problēmas, ar kurām saskaras iedzīvotāji attiecīgajos piekrastes reģionos, un veicināt reģiona ekonomisko attīstību un integrāciju Eiropā;

8.

uzskata, ka visām ES programmām un finansējuma instrumentiem (14), kā arī pirmspievienošanās palīdzības instrumentiem (IPA), kas attiecas uz Adrijas un Jonijas jūras baseinu, jābūt savietojamiem un jāizmanto pēc iespējas efektīvāk, lai teritorijas zvejnieki un zivsaimniecības uzņēmumi no tiem gūtu reālu pievienoto vērtību;

9.

ir cieši pārliecināts, ka jebkādi centieni atbildīgas un ilgtspējīgas zivsaimniecības veicināšanā Adrijas un Jonijas jūras baseinā var būt kā katalizators piekrastes un lauku zonu attīstībai attiecīgajās valstīs un veicināt kombinētu ekonomisko darbību attīstību – piemēram, “tūrisma zveju”, proti, tūristu vai pētnieku došanos kopā ar profesionāliem zvejniekiem zvejā —, pilnībā ievērojot atbilstību ilgtspējīgas zvejas principam, t.i., saglabājot vietējo vidi un bioloģisko daudzveidību;

10.

uzskata, ka Barselonas konvenciju un tai pievienoto Protokolu par integrēto piekrastes pārvaldību, kas stājās spēkā 2011. gada martā, varētu izmantot par paraugu, kā integrēto pārvaldību padarīt obligātu dalībvalstīm, kuras robežojas ar Adrijas un Jonijas jūru;

11.

uzskata, ka pieejamie dati par zivju krājumiem Adrijas un Jonijas jūru baseinā, to kustību un izplatīšanos, kā arī par atpūtas zvejas darbībām, nav apmierinoši, un attiecīgi aicina atbildīgās iestādes un pētniecības struktūras pēc iespējas agrāk novērst trūkumus;

12.

aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu pētniecības programmas saistībā ar jūras vidi un zivsaimniecību, kā arī mudinātu izmantot un izplatīt šo programmu atklājumus;

13.

uzskata, ka veiksmīgi sadarbības piemēri starp dažādu reģionu pārvaldības iestādēm komercdarbībā (15) var tikt izmantoti kā laba prakse un tos var ieviest citās piemērošanas jomās, lai nodrošinātu zvejas un akvakultūras produktu, un jo īpaši vietējo produktu, labāku izsekojamību, ienesīgumu un tirdzniecību;

14.

atbalsta visu ieinteresēto personu dalību ilgtspējīgas un ražīgas zivsaimniecības nozares attīstībā šajā reģionā;

15.

uzskata, ka, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību zvejniecības un akvakultūras nozarē visā Adrijas un Jonijas jūras baseinā un paaugstinātu nodarbinātību piekrastes teritorijās, ir būtiski novērtēt sieviešu nozīmīgo darbu zivsaimniecības nozarē, palīdzēt viņām iegūt profesionālo kvalifikāciju un iekļauties piekrastes rīcības grupās un ražotāju organizācijās;

16.

aicina piedāvāt stimulus, kas var pievilināt jauniešus zvejniecības un akvakultūras nozarēm šajā reģionā un mudināt viņus iesaistīties šo nozaru darbībās;

17.

norāda, ka Parlaments jau iepriekš ir pievērsis uzmanību nepieciešamībai izstrādāt vienkāršotākus, saskaņotākus un pārredzamākus tiesību aktus akvakultūras jomā, novēršot šķēršļus, kas līdz šim ir kavējuši pilnīgu ES akvakultūras nozares potenciāla izmantošanu, un ka tas liks izstrādāt skaidrus un konsekventus ES un valstu noteikumus, kā arī dalībvalstīm skaidri definēt jūras un piekrastes attīstības plānus saskaņā ar nesen pieņemtajām GFCM vadlīnijām (16);

18.

norāda, ka akvakultūras nozares mērķtiecīga attīstīšana Adrijas un Jonijas jūru baseina piekrastes reģionos, kuri ir ļoti atkarīgi no tūrisma vasaras periodā, varētu radīt darbavietas, kuras neietekmē sezonalitāte, un tādējādi būtiski uzlabot nodarbinātību;

19.

uzsver, ka akvakultūras darbību paplašināšana nedrīkst apdraudēt laba vides stāvokļa sasniegšanu atbilstoši Direktīvai 2008/56/EK un tā jāveic pilnībā atbilstoši visiem attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem vides jomā;

20.

norāda, ka zivju krājumu un jūras vides aizsardzība no piesārņojuma un pārmērīgas un/vai nelikumīgas zvejas ir iespējama tikai, izveidojot jūrniecības darbību informācijas un uzraudzības sistēmu integrētu tīklu ciešā sadarbībā ar attiecīgajām piekrastes valstīm un reģioniem;

21.

mudina Adrijas un Jonijas jūras baseina piekrastes valstis sadarboties, lai izstrādātu vispārēju pārskatu par reģiona īpašām ģeofiziskām un dziļuma īpatnībām, dažādu jūras sugu klātbūtni un zvejas veidu izplatību, lai iegūtu vispārēju ainu, kas kalpotu par pamatu uzlabotai zivsaimniecības pārvaldībai un palīdzētu turpmāko makroreģionālo stratēģiju ietvaros stiprināt zivsaimniecības darbības;

22.

tāpēc mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk un ne vēlāk kā līdz 2013. gadam pieņemt attiecīgu rīcības plānu jūrniecības stratēģijas konkrētai īstenošanai Adrijas un Jonijas jūras makroreģionā, šajā stratēģijā par vienu no prioritātēm izvirzot zivsaimniecības nozari, ņemot vērā ģeofiziskās īpatnības, un šo rīcības plānu sasaistot ar reģionālo politiku, Savienības integrēto jūrlietu politiku un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, lai maksimāli palielinātu tā sviras efektu;

23.

mudina Komisiju pēc iespējas drīzāk iesniegt priekšlikumu regulai, ar kuru nosaka kopējus tehniskos pasākumus zivsaimniecības jomā Adrijas un Jonijas jūras baseinā un precizē pieļaujamo zvejas intensitāti, zvejas sezonas un atļautos zvejas instrumentus un citus attiecīgos pārvaldības pasākumus;

24.

pauž nožēlu, ka dalībvalstis nav plašāk izmantojušas šos individuālos pārvaldības plānus, kas ļauj atcelt dažus vispārīgus noteikumus, lai varētu ņemt vērā specifiskas īpatnības; uzskata, ka tas ievērojami atvieglotu vietējo pārvaldību un sniegtu vērtīgus datus par situāciju dažādās zonās, padarot iespējamas attiecīgas izmaiņas; tāpēc prasa piekrastes dalībvalstīm konstruktīvi sadarboties citai ar citu un ar Komisiju un atjaunot un nepārtraukti pielāgot zivsaimniecības pārvaldības pasākumus;

25.

aicina Komisiju izveidot pastāvīgu dialogu ar trešām valstīm Adrijas un Jonijas jūras baseinā, lai noslēgtu konkrētus divpusējus un daudzpusējus nolīgumus ar mērķi virzīties uz zivsaimniecības pārvaldības noteikumu saskaņošanu un standartizāciju un sasniegtu ES kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) mērķus Vidusjūras reģionā, vienlaikus pilnībā izmantojot sadarbības sistēmu, ko nodrošina starptautiskās un reģionālās zvejniecības organizācijas; norāda, ka Adrijas un Jonijas jūras stratēģijai tikai tad ir iespējams būt ar pievienoto vērtību, ja vienlīdz tiek ņemtas vērā visas robežojošās valstis – gan ES valstis, gan trešās valstis;

26.

aicina Komisiju veicināt KZP mērķu sasniegšanu, jo īpaši vēlākais līdz 2020. gadam pārsniedzot maksimālo ilgtspējīgas ieguves rādītāju (MSY) visiem zivju krājumiem, un mudināt izmantot uz ekosistēmu balstītu pieeju attiecībā uz trešām valstīm;

27.

aicina Komisiju kopā ar piekrastes valstīm palielināt centienus apmainīties ar labu uzglabāšanas praksi un veicināt aizsargājamo jūras zonu izveidošanu ar mērķi atjaunot visapdraudētākās sugas;

28.

aicina Komisiju veicināt Jūras stratēģijas pamatdirektīvas mērķu sasniegšanu attiecībā uz trešām valstīm, kuras robežojas ar Adrijas un Jonijas jūru, proti, vēlākais līdz 2020. gadam sasniegt vai saglabāt labu jūras vides stāvokli;

29.

aicina Komisiju šajā sakarā mudināt dalībvalstis, kas robežojas ar Adrijas un Jonijas jūru, izstrādāt un īstenot jūras stratēģijas, piemērojot uz ekosistēmu balstītu pieeju un nodrošinot vides problēmu integrāciju dažādās politikās, kurām ir ietekme uz jūras vidi, kā arī ņemot vērā pārrobežu ietekmi uz jūras ūdeņu kvalitāti blakus esošajās trešās valstīs;

30.

atgādina, ka zināšanu par jūras vidi uzlabošanai, tostarp par zivju sugām, un plašākai inovāciju un labāko prakšu ieviešanai zivsaimniecības nozarē finansējums ir pieejams gan no jaunā Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) datu vākšanas programmām, gan no dažādām Savienības pētniecības programmām; tāpēc aicina dalībvalstis izstrādāt projektus šajās jomās un uzskata, ka ar dalībvalstu projektiem veicināta ciešāka sadarbība starp dažādām piekrastes valstīm, neatkarīgi no tā, vai tās ir ES vai trešās valstis, var novest pie ļoti interesantām iniciatīvām, kuras var dot labumu visam Adrijas un Jonijas jūras baseinam;

31.

aicina Komisiju novērtēt iespējas, vienojoties ar Eiropas Investīciju banku (EIB) un ņemot vērā FEMIP  (17) pieredzi, izveidot īpašu budžeta pozīciju, lai īstenotu šīs stratēģijas darbības un mērķus un izvairītos no turpmākiem sarežģījumiem, pieņemot jaunus budžeta instrumentus; aicina Komisiju arī apsvērt iespēju izmantot projektu obligācijas, kā arī publiskās un privātās partnerības kā augstākā mērā piemērotus finanšu instrumentus;

32.

aicina Komisiju ieteikt Vidusjūras reģionā jau izveidotās Reģionālā padomdevējas padomes (RAC) organizācijas ietvaros izveidot konkrētas konsultatīvās iestādes gan Adrijas jūrai, gan Jonijas jūrai, pamatojoties uz Itālijas ūdeņos izveidoto “jūras apgabalu” pozitīvo pieredzi (18) (piemēram, Adrijas jūras ziemeļu daļas zvejniecības apgabals, ko izveidoja 2012. gadā Adrijas jūras ziemeļu daļas zvejniecības nozares dalītai un saskaņotai pārvaldībai no politiskā, ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa);

33.

aicina Komisiju nākamajā tiesību aktu priekšlikumā par jūras teritoriālo plānošanu iekļaut noteikumus, kas liek dalībvalstīm pārskatīt to teritorijā spēkā esošos noteikumus vides un tūrisma aizsardzības jomā, un – attiecībā uz zonām, uz kurām neattiecas ierobežojumi, – pieņemt jūras un piekrastes attīstības plānus, kuros nosaka pieņemamības un atbilstības kritērijus šo zonu izmantošanai un aizņemšanai, lai atvieglotu piekļuvi citām zonām, kas ir piemērotas akvakultūras nozares uzņēmumu izveidei;

34.

turklāt aicina Komisiju izstrādāt īpašu darba plānu Adrijas un Jonijas jūrām, nosakot nākotnes mērķus šajā reģionā līdzīgi tam, ko pašlaik veic attiecībā uz Vidusjūru (IMP-MED projekts); uzsver, ka šis darba plāns jāuztver kā projekts, kas atbilst finansējuma saņemšanai no EJZF;

35.

mudina Komisiju izstrādāt sankciju sistēmu, lai nodrošinātu iespēju sodīt dalībvalstis, kuras neizpilda datu vākšanas un nosūtīšanas pienākumus vai nespēj novērst nelegālu, nereģistrētu un neregulētu (NNN) zveju savos ūdeņos vai savā zvejas flotē;

36.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/37

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 286. pantu,

—

ņemot vērā tā 2006. gada 5. septembra rezolūciju par Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 5/2005 par mutiskās tulkošanas izdevumiem Parlamentā, Komisijā un Padomē (1),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 5/2005 “Mutiskās tulkošanas izdevumi Parlamentā, Komisijā un Padomē, ar iestāžu atbildēm” (2),

—

ņemot vērā paziņojumu Prezidija locekļiem “Resursu izmantošanas ziņā efektīva pilnīga daudzvalodība mutiskajā tulkošanā – lēmuma par Eiropas Parlamenta 2012. gada budžetu īstenošana”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta ģenerālsekretāra 2013. gada 9. aprīļa ziņojumu “Sagatavošanās sarežģītībai: Eiropas Parlaments 2025. gadā – atbildes”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A7-0233/2013),

A.

tā kā daudzvalodība ir viens no Eiropas Parlamenta un visas Savienības pamatprincipiem, kas nodrošina kultūras un valodu daudzveidības ievērošanu un vienlīdzīgu attieksmi pret ES pilsoņiem, kuriem ir dažāda izcelsme un kvalifikācija;

B.

tā kā daudzvalodības princips Eiropas Parlamentā ir šīs iestādes politiskās, likumdošanas un komunikatīvās darbības pamats;

C.

tā kā ar daudzvalodības princips Eiropas Parlamentā nodrošina to, ka netiek nevajadzīgi ierobežotas Eiropas pilsoņu tiesības kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās;

D.

tā kā daudzvalodība garantē pilsoņu tiesības sazināties ar Parlamentu jebkurā ES oficiālajā valodā, tādējādi ļaujot viņiem izmantot savas demokrātiskās kontroles tiesības;

E.

tā kā Parlamenta tulkošanas dienesti atvieglo saziņu un tādējādi nodrošina Parlamenta pieejamību visiem Eiropas pilsoņiem un līdz ar to pārredzamību Savienības unikālajā daudzvalodu struktūrā, kas balstās uz 24 oficiālām valodām;

F.

tā kā Parlamenta Reglamentā noteikts, ka deputāti var runāt oficiālajā valodā, kuru viņi izvēlējušies, un ka tiks nodrošināta mutiskā tulkošana citās oficiālajās valodās, tādējādi respektējot demokrātiskās tiesības tikt ievēlētam Eiropas Parlamentā neatkarīgi no valodu prasmes;

G.

tā kā secīgās paplašināšanās rezultātā daudzvalodības nodrošināšanas uzdevums ir sasniedzis pilnīgi jaunu dimensiju apmēra, sarežģītības un politikas atbilstības ziņā un tā kā plaša daudzvalodība rada lielas un aizvien pieaugošas izmaksas Parlamentam un līdz ar to Savienības pilsoņiem;

H.

tā kā attiecībā uz Parlamenta 2012. gada budžetu bija nepieciešami būtiski ietaupījumi, tostarp mutiskās tulkošanas pakalpojumu izmaksu samazināšana par EUR 10 miljoniem gadā, lai ierobežotu budžeta pieaugumu līdz 1,9 % salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu,

1.

atzīst, ka Eiropas Savienība ir vienīgā organizācija pasaulē, kura īsteno oficiālu daudzvalodības politiku, kas pamatojas uz 24 oficiālām valodām un līdz ar to ietver 552 valodu kombinācijas; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Parlamenta mutiskās tulkošanas pakalpojumu ļoti augsto kvalitāti, bet uzskata, ka jāmeklē veidi, kā samazināt daudzvalodības sarežģītās struktūras radīto slogu un tās ievērojamās un aizvien pieaugošās izmaksas;

2.

atzīmē, ka no visām valodām, kurās runāts no 2009. gada septembra līdz 2013. gada februārim Strasbūrā un Briselē notikušajās plenārsēdēs, angļu valoda tika izmantota 26 979 minūtes (29,1 %), vācu valoda – 12 556 minūtes (13,6 %), franču valoda – 8 841 minūti (9,5 %), igauņu valoda – 109 minūtes (0,1 %) un maltiešu valoda – 195 minūtes (0,2 %);

3.

uzsver, ka plenārsēdes un komisiju sanāksmes ir pēc pieprasījuma pieejamas visiem pilsoņiem ar tīmekļa straumēšanas pārraižu vai videopārraižu starpniecību; norāda, ka ar šo jauno komunikācijas kanālu palīdzību Savienības pilsoņiem ir nodrošināta Eiropas Parlamenta paaugstināta darbības pārredzamība, turklāt to pieejamība visās darba valodās norāda uz Eiropas Parlamenta demokrātisko un daudzkulturālo raksturu;

4.

uzsver, ka dažas daudznacionālas institūcijas, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) un Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO), darbojas tikai starpvaldību līmenī un tām nav likumdošanas funkcijas; šajā sakarībā norāda, ka ANO, kurā ir 192 dalībvalstis, valodu režīms paredz sešu oficiālo valodu izmantošanu, un NATO, kurā ir 28 dalībvalstis, – lai gan tai ir divas oficiālās valodas – galvenokārt izmanto angļu valodu;

5.

tomēr uzsver, ka Parlaments ir tieši ievēlēta politiska institūcija, kuras locekļus ievēlē neatkarīgi no to valodu zināšanām; tādēļ vēlreiz apstiprina katra deputāta tiesības runāt valodā pēc viņa izvēles, jo tas ir viens no Parlamenta darbības organizācijas pamatprincipiem;

6.

atzīmē, ka oficiālo valodu izmantojuma praktiskā īstenošana Eiropas Parlamentā ir noteikta tā Rīcības kodeksā attiecībā uz daudzvalodību (atjaunināts 2008. gadā); atzīmē to, ka ar minētajā kodeksā noteiktās “pārvaldītas pilnīgas daudzvalodības” koncepciju tiek saglabāta vienlīdzība deputātu un pilsoņu vidū; norāda, ka pilnīgas daudzvalodības īstenošana, vienlaikus balstoties uz principu “mutiskā tulkošana pēc pieprasījuma”, ilgtermiņā būs atkarīga no valodu pakalpojumu lietotāju aktīvas informēšanas par šo pakalpojumu sniegšanas izmaksām un tādējādi par viņu atbildību par pēc iespējas labāku to izmantošanu;

7.

uzskata, ka arī mutiskajai tulkošanai jāpiemēro pareizas finanšu pārvaldības princips un – lai Eiropas nodokļu maksātājiem izmaksu ziņā nodrošinātu pēc iespējas lielāku efektivitāti – būtu pastāvīgi jāveic kritiskā analīze, novērtējot, kur un kādā veidā var uzlabot efektivitāti un kontrolēt vai ierobežot izmaksas;

8.

atzīmē Parlamenta Prezidija 2011. gada lēmumu par resursu izmantošanas ziņā efektīvu pilnīgu daudzvalodību mutiskajā tulkošanā, ar kuru tiek palielināta mutiskās tulkošanas pakalpojumu efektivitāte un samazinātas to strukturālās izmaksas šādos veidos:

9.

atzinīgi vērtē to, ka tā rezultātā Parlamenta mutiskās tulkošanas pakalpojumiem paredzētie budžeta līdzekļi ir sākuši samazināties; norāda, ka 2010. gadā budžeta izpildes rezultāts bija EUR 54 990 000, 2011. gadā – EUR 56 964 283 un 2012. gadā tas pašlaik ir EUR 47 000 000, lai gan 2012. gada budžeta galīgais izpildes rezultāts nebūs zināms līdz 2013. gada 31. decembrim un tas var būt augstāks;

10.

atzīmē, ka Mutiskās tulkošanas ģenerāldirektorātam paredzētais 2013. gada budžets tiek lēsts EUR 58 000 000 apmērā, no kuriem EUR 53 000 000 ir tieši saistīti ar mutiskās tulkošanas pakalpojumiem; prasa, lai tam regulāri tiktu sniegta detalizēta informācija par 2013. gada budžeta iniciatīvas “Resursu izmantošanas ziņā efektīva pilnīga daudzvalodība mutiskajā tulkošanā” īstenošanas konkrētajiem rezultātiem, jo īpaši gaidāmas izmaksu palielināšanas vai samazināšanas ziņā;

11.

turklāt atzīmē – lai gan Parlamenta mutiskās tulkošanas pakalpojumi trīs gadu periodā līdz 2012. gada beigām izmaksājuši EUR 157 954 283, salīdzinājumā ar 2010. un 2012. gada budžeta izpildes rezultātiem tika panākts izmaksu samazinājums par 17 %; atzīmē, ka minētais mutiskās tulkošanas pakalpojumu izmaksu jomā panāktais viedais ietaupījums neapdraudēja daudzvalodības principu, un uzstāj, ka deputātiem jānodrošina vienlīdzīga piekļuve tulkošanas pakalpojumiem un ka jānodrošina atbilstoši darba apstākļi attiecīgajiem dienestiem;

12.

atzinīgi vērtē to, ka Parlamenta 2014. finanšu gada ienākumu un izdevumu tāmē ir ierosināts Parlamenta vēlēšanu gadā samazināt mutiskās tulkošanas izmaksas par 23 % salīdzinājumā ar attiecīgo skaitli 2013. gada budžetā, proti, EUR 58 000 000; prasa sniegt detalizētu informāciju, kas pierādītu to, ka ir iespējams veikt ierosinātos izmaksu samazinājumus un saglabāt mutiskās tulkošanas izcilo kvalitāti;

13.

uzsver faktu, ka resursu izmantošanas ziņā efektīvas pilnīgas daudzvalodības īstenošana ir novedusi pie būtiskiem ieguvumiem, kas panākti, vienmērīgāk ieplānojot komiteju sanāksmes komiteju nedēļās, vienlaikus nesamazinot komiteju sanāksmju vispārējo skaitu; atzīmē, ka tā rezultātā kopējais mutiskās tulkošanas dienu skaits samazinājās no 105 258 dienām (EUR 107 047 386) 2011. gadā līdz 97 793 dienām (EUR 100 237 825) 2012. gadā, tādējādi ļaujot ietaupīt EUR 6 809 561;

14.

ar bažām atzīmē, ka saskaņā ar ziņojumiem par Rīcības kodeksu attiecībā uz daudzvalodību joprojām tiek konstatēts augsts un pieaugošs no komitejām, delegācijām un politiskajām grupām saņemto mutiskās tulkošanas pakalpojumu pieprasījumu novēlotas atcelšanas gadījumu skaits (sk. turpmāk tekstā ievietoto tabulu).

15.

ar bažām atzīmē, ka, nenozīmējot dažus no tulkiem darba pienākumu veikšanai citur, šādas novēlotas atcelšanas radītās iespējamās izmaksas veidotu ievērojamu daļu no vispārējā mutiskās tulkošanas budžeta; Šajā sakarībā atzīmē, ka summa, kas būtu tikusi izlietota apstiprinātajiem mutiskās tulkošanas pakalpojumiem, kuri tika atcelti vēlāk par Rīcības kodeksā attiecībā uz daudzvalodību paredzēto termiņu, 2011. gadā bija EUR 4 350 000 (7,6 % no mutiskās tulkošanas budžeta) un 2012. gadā – EUR 5 480 000 (11,9 % no mutiskās tulkošanas budžeta); aicina Prezidiju sniegt Budžeta kontroles komitejai detalizētu analīzi par novēlotas atcelšanas gadījumu pieaugošo tendenci un ieviest mehānismu, lai palielinātu informētību par novēlotas atcelšanas rezultātā zaudētajiem resursiem un būtiski samazinātu šādu atcelšanas gadījumu skaitu un īpatsvaru;

16.

atkārtoti norāda, ka, saglabājot augstus darba standartus, vienlaikus ir jāpanāk efektīvāka tulkošanas resursu izmantošana un jākontrolē to izmaksas, izskatot katras valodu nodaļas kopējo noslodzi un nodrošinot to, ka tiek samazinātas izmaksas, ko rada sanāksmju pieprasījumu un tādu delegāciju vizīšu novēlota atcelšana (neievērojot Rīcības kodeksā noteiktos termiņus), kuriem nepieciešama mutiskā tulkošana; uzstāj, ka komitejas, delegācijas un politiskās grupas ir jāinformē par Rīcības kodeksā izklāstītajiem noteikumiem;

17.

aicina Prezidiju izstrādāt sistēmu, kas ietvertu turpmākus pasākumus cīņai pret mutiskās tulkošanas pakalpojumu pieprasījumu novēlotu atcelšanu;

18.

aicina administrāciju, organizējot komitejām, delegācijām un politiskajām grupām nepieciešamos tulkošanas pakalpojumus gan darba vietās, gan ārpus tām, pilnībā un efektīvi izmantot atjauninātos deputātu valodu zināšanu profilus; uzstāj, ka katru gadu ir jāatjaunina visu deputātu valodu zināšanu profili; turklāt norāda, ka atjaunināto profilu kopija jānosūta komiteju, delegāciju, politisko grupu un darba grupu sekretariātiem;

19.

uzstāj, ka, pienācīgi ņemot vērā Parlamenta Prezidija 2011. gada decembra lēmumu par resursu izmantošanas ziņā efektīvu pilnīgu daudzvalodību, mutiskā tulkošana attiecīgajā oficiālajā valodā delegācijas vizītes laikā būtu jānodrošina tikai tad, ja to rakstiskā un precīzi formulētā veidā ir pieprasījis Eiropas Parlamenta deputāts, kas piedalās šajā vizītē; uzsver, ka saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem delegācijas vizītes laikā tulku skaitam vajadzētu būt pēc iespējas mazākam;

20.

atgādina par ģenerālsekretāra priekšlikumu ieviest pasākumus, lai palielinātu mutiskās tulkošanas pakalpojumu lietotāju, tai skaitā komiteju, delegāciju un politisko grupu, informētību, un gaida turpmākus priekšlikumus, kā uzlabot izpratni par novēlotas atcelšanas izmaksām;

21.

aicina administrāciju arī turpmāk piemērot praksi, ka katras sanāksmes beigās tulku grupas vadītājs, vienojoties ar sanāksmes sekretariātu, sagatavo to mutiskās tulkošanas pakalpojumu sarakstu, kuri tika pieprasīti, bet netika izmantoti; atzīmē, ka šā saraksta kopija būtu jānosūta attiecīgās sanāksmes sekretariātam; uzskata, ka šajā sarakstā būtu jāņem vērā arī tos, kas izmanto straumēšanu un video pēc pieprasījuma;

22.

atzīmē jauno deputātiem piedāvāto pakalpojumu – mutisko tulkošanu ad personam —, kas tika ieviests pēc 2010. gadā sāktā izmēģinājuma projekta; uzsver, ka šis jaunais pakalpojums 2011. gadā bija saistīts ar izmaksām EUR 157 000 apmērā un 2012. gadā – EUR 115 000 apmērā; uzskata, ka šis pakalpojums būtu jāpārskata, meklējot veidus, kā to uzlabot;

23.

atzinīgi vērtē to, ka mutiskās tulkošanas pakalpojumu jomā pēdējos gados uzlabota efektivitāte un samazinātas izmaksas, vienlaikus saglabājot teicamu darba kvalitāti; uzsver, ka mutiskās un rakstiskās tulkošanas izdevumi joprojām veido būtisku Parlamenta budžeta daļu, un tāpēc uzskata, ka Parlamentam pastāvīgi jāpievērš uzmanība jautājumam par daudzvalodību ar saprātīgām izmaksām;

24.

uzskata, ka Budžeta kontroles komiteja būtu regulāri jāinformē par mutiskās tulkošanas izmaksu izmaiņām; prasa, lai šīs komitejas locekļiem tiktu darīts pieejams gada ziņojums par rīcības kodeksu, ko sagatavo mutiskās tulkošanas dienesti un kas tiek nosūtīts ģenerālsekretāram;

25.

uzskata, ka pēc iespējas būtu jāizvairās no situācijām, kad mutiskā tulkošana noteiktās valodās tiek piedāvāta, to neizmantojot; uzsver, ka ir nepieciešami pasākumi, lai samazinātu nevajadzīgas mutiskās tulkošanas izmaksas sanāksmēs, un tāpēc prasa izstrādāt un steidzami ieviest sistēmu, kas novērš situācijas, kurās mutiskā tulkošana ir pieejama valodās, kas attiecīgajā sanāksmē reāli netiek izmantotas vai ko nepieprasa tiešsaistes straumēšanas lietotāji;

26.

cer, ka ģenerālsekretārs līdz gada beigām iesniegs detalizētu analīzi par visās (darba) grupu, komiteju un delegāciju sanāksmēs nodrošinātajām mutiskās tulkošanas valodām un valodām, kas šajās sanāksmēs reāli tika izmantotas, kā arī pārskatu par tām atkāpēm no Prezidija 2012. gada 12. martā pieņemtajiem vispārējiem mutiskās tulkošanas noteikumiem (3), kuras pieprasītas un piešķirtas saistībā ar delegāciju vizītēm;

27.

aicina Prezidiju līdz gada beigām pieņemt nākamo lēmumu par daudzvalodību, kurā tiktu paredzēti konkrēti iespējamie scenāriji “mutiskajai tulkošanai pēc pieprasījuma” un tā rezultātā sagaidāmie efektivitātes uzlabojumi;

28.

tādēļ lūdz Revīzijas palātu saprātīgā laikposmā un ne vēlāk kā 2014. gada martā sniegt īpašu ziņojumu Parlamentam par Parlamenta, Komisijas un Padomes izdevumiem saistībā ar mutisko un rakstisko tulkošanu, šajā ziņojumā novērtējot to finanšu pārvaldības pareizību un atjauninot konstatējumus, kas tika iekļauti tās Īpašajā ziņojumā Nr. 5/2005; turklāt atzīmē, ka šo ziņojumu varētu sagatavot regulāri un to varētu izmantot budžeta izpildes apstiprinājuma procedūrā; atkārtoti norāda, ka ziņojumā būtu jāsniedz informācija par to, vai iesaistītajām iestādēm ir atbilstoši instrumenti un procedūras, lai nodrošinātu, ka:

29.

atzīmē arī, ka šajā uzraudzības ziņojumā būtu rūpīgi jāsalīdzina Parlamenta mutiskās tulkošanas pakalpojumu izmaksu lietderība ar Padomes un Komisijas mutiskās tulkošanas pakalpojumu izmaksu lietderību un jāsalīdzina visu triju iestāžu mutiskās tulkošanas pakalpojumu reālās izmaksas ar tām, kas reģistrētas revīzijas pārskata periodā;

30.

turklāt uzstāj, ka Parlamentam prioritārā kārtā jārisina jautājums par novēloto atcelšanas gadījumu ievērojamo skaitu, un aicina Prezidiju sniegt detalizētu rīcības plānu novēlotas atcelšanas gadījumu skaita samazināšanai;

31.

atkārtoti norāda, ka iestāžu sadarbībai ir būtiska nozīme, lai apmainītos ar labāko praksi efektivitātes palielināšanas un resursu taupīšanas jomā; uzskata, ka būtu jāuzlabo iestāžu sadarbība mutiskās tulkošanas jomā; prasa veikt pamatīgu pārskatīšanu, prioritāti piešķirot pieejamo resursu efektīvākai kopīgai izmantošanai visās iestādēs un konkrētiem pasākumiem ārštata mutiskās tulkošanas jomā;

32.

uzsver lietojumprogrammu kā pārvaldības instrumentu nozīmi un uzstāj, lai šai jomai nākamā gada budžetā tiktu iedalīts lielāks finansējums; atzīmē – ja Parlamenta administratīvajiem dienestiem tiktu nodrošināta atbilstoša pārvaldības informācija, varētu panākt lielāku efektivitāti; pauž nožēlu, ka, neraugoties uz uzlabojumiem IT jomā kopš 2010. gada, daži ģenerāldirektorāti joprojām atpaliek pieejamo lietojumprogrammu ziņā;

33.

aicina attiecīgos dienestus novērtēt, vai mutiskās tulkošanas jomā panāktais būtiskais efektivitātes pieaugums var kalpot par piemēru uzlabojumiem citos ģenerāldirektorātos;

34.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/42

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 23. oktobra paziņojumu “Ceļā uz visaptverošu Eiropas regulējumu tiešsaistes azartspēlēm” (COM(2012)0596),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra paziņojumu “Attīstīt Eiropas dimensiju sportā” (COM(2011)0012),

—

ņemot vērā 2013. gada 14. marta rezolūciju par iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu un korupciju sportā (1),

—

ņemot vērā 2012. gada 2. februāra rezolūciju par Eiropas dimensiju sportā (2),

—

ņemot vērā 2011. gada 15. novembra rezolūciju par tiešsaistes azartspēlēm iekšējā tirgū (3),

—

ņemot vērā 2009. gada 10. marta rezolūciju par tiešsaistes azartspēļu integritāti (4),

—

ņemot vērā 2012. gada 20. septembra Nikozijas deklarāciju par cīņu pret iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. decembra secinājumus un Francijas, Zviedrijas, Spānijas un Ungārijas prezidentūru progresa ziņojumus par azartspēļu un derību regulējumu ES dalībvalstīs,

—

ņemot vērā sagatavošanas darbību “Eiropas sporta partnerības” un jo īpaši tādu projektu apkopošanu, kas vērsti uz to, lai nepieļautu iepriekšējas vienošanās par spēļu rezultātu, izglītojot un informējot attiecīgās ieinteresētās personas,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 51., 52. un 56. pantu,

—

ņemot vērā LESD pievienoto Protokolu par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas praksi, atbilstīgi kurai īpašajā veiksmes spēļu organizēšanas jomā Tiesa īpaši atzīst patērētāju aizsardzību, nepieciešamību novērst gan krāpšanu, gan mudināšanu uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēli, kā arī vispārīgu vajadzību ievērot sabiedrisko kārtību kā sevišķi svarīgus vispārējas nozīmes iemeslus, ar ko var pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus (5),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 22. maija atzinumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0218/2013),

A.

tā kā azartspēles nav parasta saimnieciska darbība, jo tā var negatīvi ietekmēt veselību un radīt nelabvēlīgu sociālo ietekmi, tostarp, tieksmi pēc azartspēlēm, grūti aprēķināmas sekas un izmaksas, organizēto noziedzību, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un iepriekšēju vienošanos par spēles rezultātu; tā kā tiešsaistes azartspēles, ja netiek pietiekami regulētas, var radīt lielāku atkarības risku nekā parastās bezsaistes azartspēles, inter alia, tāpēc, ka piekļuve tām ir vienkāršāka un trūkst sabiedrības kontroles, taču saistībā ar šo jautājumu ir nepieciešami papildu izpēte un dati; norāda, ka šo iemeslu dēļ noteikti iekšējā tirgus noteikumi, tostarp uzņēmējdarbības veikšanas brīvība, pakalpojumu sniegšanas brīvība un savstarpējās atzīšanas princips, neliedz dalībvalstīm noteikt savus papildpasākumus spēlētāju aizsardzībai;

B.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 35. pantā ir noteikts pienākums aizsargāt cilvēku veselību, nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības;

C.

tā kā LESD 169. pantā ES ir noteikts pienākums nodrošināt patērētāju augstu aizsardzības līmeni;

D.

tā kā, ņemot vērā tiešsaistes azartspēļu nozares īpašo specifiku, cilvēku veselības un patērētāju aizsardzībai jākļūst par galveno vadošo principu, izstrādājot ES līmeņa ieteikumus un dalībvalstu tiesību aktus;

E.

tā kā, ievērojot subsidiaritātes principu, dalībvalstīm ir tiesības noteikt, kā tiek organizēts un reglamentēts tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu piedāvājums saskaņā ar to vērtībām un vispārējas nozīmes mērķiem, ko tās ievēro, tajā pašā laikā ievērojot arī Savienības tiesību aktus;

F.

tā kā spēļu specifikas un subsidiaritātes principa piemērošanas dēļ tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniegšanu ES līmenī nereglamentē ar īpašiem nozares noteikumiem un uz azartspēlēm neattiecas Pakalpojumu direktīva un Patērētāju tiesību direktīva, taču uz tiem tomēr attiecas vairāki ES sekundārie tiesību akti, piemēram, direktīva par datu aizsardzību, direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju un direktīva par negodīgu komercpraksi;

G.

tā kā tiešsaistes azartspēļu nozare atšķiras no citiem tirgiem, jo ir saistīta ar riskiem attiecībā uz patērētāju aizsardzību un cīņu pret organizēto noziedzību, kā to vairākkārt atzinusi Eiropas Savienības Tiesa;

H.

tā kā Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka veiksmes spēļu vai azartspēļu nodrošināšana ir īpaša saimnieciskā darbība, kurai var būt pamatoti piemērot ierobežojumus, atsaucoties uz sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, piemēram, patērētāju aizsardzību, krāpšanas novēršanu, cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un sabiedriskās kārtības un sabiedrības veselības uzturēšanu; tā kā visiem noteiktajiem ierobežojumiem ir jāatbilst LESD paredzētajiem ierobežojumiem un tiem jābūt samērīgiem ar vēlamajiem mērķiem, un tie nedrīkst būt diskriminējoši;

I.

tā kā pašlaik vairāk nekā jebkad agrāk dalībvalstīm ir kopīgas vispārējas bažas, proti, par nelikumīgu tiešsaistes azartspēļu negatīvo sociālo un ekonomisko ietekmi valsts līmenī, jo dalībvalstu galvenie mērķi ir aizsargāt nepilngadīgos un sabiedrības neaizsargātos pārstāvjus, kā arī apkarot atkarību, noziedzību un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

J.

tā kā attiecībā uz tiešsaistes azartspēļu pārrobežu raksturu, kā arī riskiem, kas saistīti ar patērētāju aizsardzību, krāpšanas novēršanu un tiesībaizsardzību pret nelikumīgām darbībām, piemēram, nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanu un iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu, rīcībai dalībvalstu starpā un ES līmenī ir jābūt saskaņotākai;

K.

tā kā līdztekus uzraudzības mehānismiem ir jāievieš mehānismi sporta sacensību un finanšu plūsmu rūpīgai pārbaudei;

L.

tā kā pašreiz ir vajadzīgs visaptverošs pārskats par tiešsaistes azartspēļu nozari, proti, ir nepieciešama informācija un dati par vietējiem un pārrobežu, ES un pasaules līmeņa, atļautiem un neatļautiem piedāvājumiem;

M.

tā kā dalībvalstīs tiek izmantoti dažādi tiešsaistes azartspēļu reklamēšanas veidi vai arī tie netiek vispār regulēti,

1.

uzskata, ka nolūkā nodrošināt patērētāju, jo īpaši visneaizsargātāko patērētāju, augsta līmeņa aizsardzību, var būt nepieciešams azartspēļu pakalpojumu godīgs un likumīgs piedāvājums, ko saskaņā ar ES tiesību aktiem nosaka dalībvalstis un kas varētu mazināt sociālās izmaksas;

2.

brīdina par to, ka azartspēles var radīt bīstamu atkarību, kam būtu jāpievērš uzmanība visos tiesību aktu priekšlikumos patērētāju labā un lai nodrošinātu šā sporta veida integritāti;

3.

aicina Komisiju un dalībvalstis rīkoties, lai apkarotu nelegālus azartspēļu piedāvājumus, kuru izcelsme ir dalībvalstu teritorijā; šajā saistībā mudina Komisiju tās plānotajos ieteikumos par patērētāju aizsardzību un reklamēšanu aicināt dalībvalstis vērst izpildes pasākumus pret nelegālu azartspēļu piedāvājumiem;

4.

uzskata, ka pastāv bīstama saistība starp ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos un arvien lielāku iesaistīšanos azartspēlēs; uzsver, ka pašreizējie ļoti smagie sociālie un ekonomiskie apstākļi ir veicinājuši ar to saistīto azartspēļu izplatīšanos, galvenokārt nabadzīgāko iedzīvotāju slāņos, un tāpēc uzskata, ka jāveic ar azartspēlēm saistīto atkarību pastāvīga un nepārtraukta uzraudzība;

5.

apstiprina, ka tiešsaistes azartspēles ir viens no sporta komerciālas izmantošanas veidiem un ka, tā kā tiešsaistes azartspēļu nozare ar tehnoloģisko jaunievedumu palīdzību arvien paplašinās, interneta specifikas dēļ dalībvalstīm ir grūti kontrolēt šo nozari, līdz ar to rodas risks, ka tiek pārkāptas patērētāju tiesības un ka šī nozare tiek pakļauta izmeklēšanai saistībā ar cīņu pret organizēto noziedzību;

6.

uzstāj, ka neatkarīgi no veida, kādā dalībvalstis izlemj organizēt un regulēt tiešsaistes azartspēļu pakalpojumus valsts līmenī, šajā nozarē jānodrošina sabiedrības veselības un patērētāju augsta līmeņa aizsardzība; aicina Komisiju turpināt pētīt ES līmeņa pasākumus neaizsargātu patērētāju aizsardzībai, ietverot dalībvalstu regulatīvo iestāžu savstarpēju oficiālu sadarbību; uzsver, ka ekspertu grupai būtu jānodrošina, ka nepilngadīgām personām nav iespēju piekļūt tiešsaistes azartspēļu pakalpojumiem; aicina dalībvalstis noteikt pienākumu azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, kuri dalībvalstīs veic licencētu darbību, savā tīmekļa vietnē izvietot viegli pamanāmu attiecīgās regulatīvās iestādes logotipu;

7.

prasa Komisijai izpētīt, kādus pasākumus varētu veikt, lai pārtrauktu ierasto praksi, saskaņā ar kuru uzņēmumi, kuri ir reģistrēti vienā dalībvalstī, ar satelīta televīzijas vai reklāmas kampaņu palīdzību piedāvā tiešsaistes azartspēļu pakalpojumus citā dalībvalstī, kurā tie nav licencēti piedāvāt šādus pakalpojumus;

8.

prasa, lai azartspēļu pakalpojumu sniedzēji norādītu nepilngadīgām personām paredzētus skaidrus, saredzamus un saprotamus brīdinājumus par to, ka nepilngadīgu personu iesaistīšanās tiešsaistes azartspēlēs ir nelikumīga;

9.

uzskata, ka būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka sabiedrības neaizsargātākie pārstāvji azartspēļu dēļ nenonāk vēl lielākās eksistenciālās grūtībās;

10.

uzskata, ka, lai izmērītu azartspēļu atkarību un ar dažādiem azartspēļu veidiem saistītos riskus, jāveic papildu izpēte un datu apkopošana; aicina visas dalībvalstis un Komisiju saskaņoti veikt turpmākus pētījumus, lai izprastu azartspēļu radītās problēmas; norāda, ka azartspēļu pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par to, lai tiktu veicināta atkarības no azartspēlēm novēršana;

11.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm, attiecīgos gadījumos izmantojot ekspertu grupas palīdzību, pētīt iespējas izveidot visā ES sadarbspēju starp valstu pašizslēgšanas reģistriem, kuros, inter alia, noteikta pašizslēgšana, kā arī personisko zaudējumu un laika ierobežojumi un kuri būtu pieejami valstu iestādēm un licencētiem azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, lai visi klienti, kas sasniedz viena azartspēļu pakalpojumu sniedzēja pašizslēgšanas ierobežojumu vai pārsniedz noteiktos azartspēļu ierobežojumus, automātiski varētu tikt izslēgti no visiem pārējiem licencētajiem azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem; uzsver to, ka visos informācijas apmaiņas mehānismos par personām, kurām ir azartspēļu izraisītas problēmas, jāievēro stingri datu aizsardzības noteikumi; uzsver, ka ekspertu grupai ir svarīga nozīme iedzīvotāju aizsardzības pret azartspēļu atkarību veicināšanā; uzsver, ka, lai informētu patērētājus par viņu pašu azartspēļu darbībām, patērētājam jābūt iespējai jebkurā laikā pirms spēles sākšanas šajā reģistrā apskatīt visu informāciju, kas saistīta ar to iepriekšējām azartspēļu darbībām;

12.

iesaka skaidri nodalīt azartspēļu darbību no citiem tiešsaistes izklaides veidiem; pakalpojumi, kuros apvienotas izteiktas azartspēļu jomas iezīmes, jāiekļauj attiecīgo azartspēļu tiesību aktu piemērošanas jomā, un tiem pilnībā jāpiemēro vecuma un identitātes pārbaudes mehānismi;

13.

norāda, ka pašregulācijas iniciatīvas var ievērojami veicināt kopējo standartu satura noteikšanu; atkārtoti apliecina savu nostāju, ka tik jutīgā jomā kā azartspēles pašregulācijas pasākumi var tikai papildināt, bet nekādā gadījumā nevar aizstāt valstu tiesību aktus;

14.

aicina Komisiju apsvērt iespēju ieviest obligātu trešo pušu identifikācijas kontroli, lai no spēlēm izslēgtu nepilngadīgas personas vai personas, kuras izmanto viltotu identitāti; iesaka, ka šī kontrole varētu ietvert arī sociālās apdrošināšanas numura, bankas konta informācijas vai cita unikāla identifikatora pārbaudi, piebilstot, ka šāda identifikācija būtu jāveic pirms ikvienas azartspēles sākšanas;

15.

uzskata, ka jānodrošina lielāka to programmatūru drošība, kas tiek izmantotas tiešsaistes azartspēlēs, un uzskata, ka būtu jāizveido kopēja ES obligātā sertificēšana, lai nodrošinātu vienotu parametru un standartu ieviešanu;

16.

vērš uzmanību uz nepieciešamību izstrādāt efektīvas derību uzraudzības metodes, ņemot vērā straujo tiešsaistes vides attīstību, tomēr arī uzsver, ka ir svarīgi aizsargāt lietotāju personas datus pret ļaunprātīgu izmantošanu;

17.

uzskata, ka tiešsaistes azartspēļu kopējos standartos būtu jāparedz gan pakalpojumu sniedzēju, gan patērētāju tiesības un pienākumi, nodrošinot iedzīvotāju un patērētāju, jo īpaši nepilngadīgu personu un citu neaizsargātu personu, augsta līmeņa aizsardzību un maldinošu un pārmērīgi apjomīgu reklāmu novēršanu; mudina Eiropas azartspēļu pakalpojumu sniedzēju asociācijas izstrādāt un pieņemt pašregulācijas rīcības kodeksus;

18.

aicina Komisiju paredzēt savos ieteikumos pienākumu azartspēļu organizatoriem aktīvi veicināt pašierobežojumu iespējas izmantošanu reģistrācijas brīdī, kā arī vairākkārtēju zaudējumu gadījumos;

19.

iesaka ieviest vienādus un visā Eiropā vienotus elektroniskās identifikācijas un pārrobežu elektroniskās pārbaudes kopējos drošības standartus; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu direktīvai par elektronisko identifikāciju un autentifikāciju, kas nodrošinātu elektroniskās identifikācijas sistēmu sadarbspējas iespēju starp valstīm, kur tās ir ieviestas; tāpēc aicina dalībvalstis pilnveidot un padarīt efektīvāku reģistrācijas un identifikācijas procedūras, jo īpaši tādēļ, lai nodrošinātu efektīvus identifikācijas mehānismus un liegtu neidentificētiem lietotājiem un mazgadīgiem spēlētājiem piekļuvi tiešsaistes azartspēļu produktiem; iesaka dalībvalstīm apmainīties ar paraugpraksi par īstenošanas pasākumiem, piemēram, izveidojot azartspēļu tīmekļa vietņu “baltos un melnos sarakstus” azartspēļu tīmekļa vietnēm, kopīgi nosakot drošus un izsekojamus maksājumu risinājumus un apsverot finanšu darījumu bloķēšanas iespēju, lai aizsargātu patērētājus pret nelikumīgu pakalpojumu sniedzēju darbību;

20.

aicina dalībvalstis un azartspēļu pakalpojumu sniedzējus sekmēt atbildīgu reklāmu saistībā ar tiešsaistes azartspēlēm; atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu pieņemt ieteikumus par atbildīgu azartspēļu reklāmu; aicina Komisiju paredzēt kopējus minimālos standartus, kuri nodrošinātu pietiekamu neaizsargāto personu aizsardzību; iesaka – reklāmai vajadzētu būt atbildīgai, ietvert skaidrus brīdinājumus par azartspēļu atkarības risku un tai nevajadzētu būt ne pārmērīgai, ne arī izcelt saturu, kas īpaši varētu pievērst nepilngadīgu personu uzmanību, jo, izvietojot reklāmu, galvenokārt sociālajos medijos, risks pievērst nepilngadīgu personu uzmanību ir augstāks;

21.

prasa noteikt un īstenot pasākumus, kuru mērķis ir dot iespēju bērniem un jauniešiem apgūt un pilnveidot digitālo līdzekļu lietotprasmi; uzskata, ka, ieviešot skolā jauniešiem paredzētus kursus par labāku interneta izmantošanu, varētu panākt, ka lietotāji prot labāk sevi aizsargāt pret atkarību no tiešsaistes azartspēļu pakalpojumiem;

22.

uzsver, ka izglītošanai, konsultāciju dienestiem un vecākiem ir svarīga nozīme nepilngadīgo personu informētības līmeņa paaugstināšanā par tiešsaistes azartspēlēm un to sekām;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest efektīvus pasākumus, lai uzlabotu izpratni par azartspēļu atkarības riskiem, jo īpaši pievēršoties jauniešiem;

24.

prasa, lai sociāli atbildīga tiešsaistes azartspēļu reklāma tiktu atļauta tikai attiecībā uz likumīgiem azartspēļu produktiem; uzskata, ka noteikti nebūtu jāatļauj tāda tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu reklāma, kurā pārspīlēti uzsvērta veiksmes iespēja, tādējādi radot maldīgu priekšstatu, ka iesaistīšanās azartspēlēs ir saprātīga stratēģija personas finansiālā stāvokļa uzlabošanai; uzskata, ka reklāmā būtu jāietver skaidra informācija par azartspēļu atkarības sekām;

25.

uzsver, ka nekaitīgu reklāmas formātu un tās izplatīšanas noteikumu definēšana ir veids, kā novērst 18 gadu vecumu nesasniegušu personu dalību azartspēlēs un cīnīties pret problemātisku un nepārvaramu tieksmi pēc azartspēlēm;

26.

uzsver, ka patērētāju aizsardzības pasākumi, būtu jāpapildina ar preventīviem un efektīviem tiesībaizsardzības pasākumiem, lai samazinātu iedzīvotāju saskari ar nelicencētiem azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem; uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt kopīgu “likumīga azartspēļu pakalpojumu sniedzēja” jēdziena definīciju, lai dalībvalstis saskaņā ar ES tiesību aktiem atļautu tikai tādu pakalpojumu sniedzēju darbību, kuri atbilst vismaz šādām prasībām un tādēļ tiek uzskatīti par likumīgiem pakalpojumu sniedzējiem:

27.

uzskata, ka reģistrācijas procesā kā obligāts spēlētāja noteikts un iestatīts parametrs būtu jāiekļauj maksimālo zaudējumu ierobežojumi noteiktam laika posmam; šim parametram vajadzētu būt spēlēs, kuras īsā laika intervālā atkārtojas;

28.

uzsver, no vienas puses, ka tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem vienmēr būtu jāievēro to dalībvalstu tiesību akti, kurās tie darbojas, bet, no otras puses, —dalībvalstīm jāsaglabā tiesības noteikt ierobežojumus, ko tās uzskata par nepieciešamiem un pamatotiem nelikumīgu tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu novēršanai, lai īstenotu valstu tiesību aktu prasības un liegtu nelikumīgiem pakalpojumu sniedzējiem piekļuvi tirgum;

29.

atzīst, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm ir tiesības noteikt, kā valsts līmenī tiek organizēts un reglamentēts tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu piedāvājums, un ir tiesības piemērot jebkādus pasākumus, ko tās uzskata par nepieciešamiem, pret nelikumīgiem azartspēļu pakalpojumiem, vienlaikus ievērojot ES Līguma pamatprincipus; atzīst, ka šādiem tiesību aktiem jābūt samērīgiem, saskaņotiem, pārredzamiem un nediskriminējošiem; norāda, ka ir nepieciešama saskaņotāka ES politika, lai risinātu problēmas, kas saistītas ar tiešsaistes azartspēļu pārrobežu raksturu;

30.

norāda, ka Komisija ir nosūtījusi vēstules vairākām dalībvalstīm, pieprasot plašu informāciju par tajās spēkā esošajiem tiesību aktiem; aicina Komisiju turpināt dialogu ar dalībvalstīm; ņem vērā Komisijas darbu saistībā ar pārkāpumu gadījumiem un sūdzībām, kas iesniegtas par noteiktām dalībvalstīm; aicina Komisiju turpināt sadarbībā ar dalībvalstīm uzraudzīt un īstenot valsts tiesību aktu un prakses atbilstību ES tiesību aktiem un sākt pienākumu neizpildes procedūras pret dalībvalstīm, kuras, iespējams, pārkāpj ES tiesību aktus; ņem vērā dalībvalstu pieņemto lēmumu saistībā ar monopolu izveidi šajā nozarē, ar nosacījumu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru tie valstīs tiek stingri kontrolēti un tiek nodrošināts īpaši augsts patērētāju aizsardzības līmenis, turklāt to darbībai jābūt saskaņotai ar vispārējas nozīmes mērķiem un konsekventi jāsamazina azartspēļu iespējas;

31.

aicina Komisiju, dalībvalstis un ekspertu grupu azartspēļu pakalpojumu jomā izstrādāt saskaņotus pasākumus, stratēģijas, tostarp labas prakses apmaiņu, lai pētītu un risinātu problēmu saistībā ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ko veic likumīgie pakalpojumu sniedzēji, kuri piedāvā tiešsaistes azartspēļu pakalpojumus ES tirgū, bet kuru juridiskā adrese ir Eiropas vai ārpuseiropas nodokļu paradīzēs;

32.

norāda uz risku, ko varētu radīt patērētāju piekļuve nelikumīgiem tiešsaistes azartspēļu pakalpojumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis ar ekspertu grupas azartspēļu pakalpojumu jomā palīdzību apsvērt sociālos zaudējumus, kas varētu rasties, atļaujot regulētas azartspēļu darbības, salīdzinājumā ar sociālajiem zaudējumiem, kas rastos, patērētājiem iesaistoties nelikumīgu azartspēļu pakalpojumu sniedzēju piedāvātajos pakalpojumos;

33.

uzsver, ka dalībvalstīm, kuras izlemj atvērt tiešsaistes azartspēļu nozari, jānodrošina pārredzama un juridiski skaidra licences pieteikumu iesniegšanas procedūra, kuras pamatā ir objektīvi un nediskriminējoši kritēriji, pilnīgi ievērojot ES tiesību aktus un nodrošinot pietiekamu un stingru aizsardzību iedzīvotājiem un patērētājiem;

34.

aicina ekspertu grupu azartspēļu pakalpojumu jomā un Komisiju pēc iespējas vairāk sekmēt datu plūsmu starp dalībvalstu regulatīvajām iestādēm, lai dalītos ar paraugpraksi un informāciju, tādējādi veicinot kopējas spēlētāju identifikācijas sistēmas izveidi, īstenošanas pasākumus, kas vērsti pret nelikumīgiem azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, patērētāju aizsardzību, atbildīgu reklāmu, “balto un melno sarakstu” izveidi un novērstu iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu, kā arī izveidotu pašizslēgšanas mehānismus, kuros ietverti arī personiskā laika un naudas ierobežojumi, kas piemērojami ES; aicina Komisiju nodrošināt ekspertu grupai visplašāko pieejamo zināšanu izmantošanu tās darba attīstības procesā; mudina dalībvalstis Padomes Uzņēmējdarbības un pakalpojumu jautājumu darba grupas forumā atsākt dialogu par tiešsaistes azartspēļu pakalpojumiem;

35.

aicina Komisiju ekspertu grupās un apspriedēs vienmēr iesaistīt ekspertus, kuri specializējušies problemātiskas vai patoloģiskas aizraušanās ar azartspēlēm gadījumos;

36.

uzskata, ka Eiropas līmenī būtu jāstiprina sadarbība un labākās prakses apmaiņa starp valstu ekspertiem sociālajās un veselības jomās, kuri specializējas patoloģiskas vai problemātiskas aizraušanās ar azartspēlēm gadījumos;

37.

uzsver, ka, lai gan veiksmīgas tiesībaizsardzības nodrošināšanai ir svarīga efektīvā informācijas apmaiņa starp izmeklēšanas struktūrām, cīņai pret iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu jāatbilst valsts un Eiropas tiesību aktiem un noteikumiem par datu aizsardzību;

38.

mudina dalībvalstis ekspertu grupas ietvaros cieši sadarboties ar Komisiju un savstarpēji, lai koordinētu azartspēļu pārrobežu pakalpojumu neatļauta piedāvājuma apkarošanas darbības un īstenotu rīcības plānu, kas ietverts Komisijas paziņojumā par tiešsaistes azartspēlēm;

39.

atzīst, ka dalībvalstu savstarpējā sadarbība ir būtiska, tomēr uzsver, ka ļoti svarīga ir arī ekspertu grupas azartspēļu jautājumā cieša sadarbība ar visām ieinteresētajām personām, tostarp azartspēļu nozares pārstāvjiem un patērētāju organizācijām;

40.

uzsver, ka ekspertu grupai ir svarīgi darboties, lai izstrādātu pārredzamākas un vienkāršākas procedūras, kuras ļauj dalībvalstīs atcelt nevajadzīgo administratīvo slogu, kas varētu lieki paaugstināt izmaksas likumīgiem tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem valstīs, kas izvēlas atvērt savu tirgu; norāda, ka administratīvā sloga samazināšana nedrīkst radīt apdraudējumu patērētāju aizsardzībai;

41.

uzskata, ka būtu jāveic pasākumi, lai tuvinātu nodokļu režīmus attiecībā uz azartspēlēm ar mērķi novērst to, ka neproporcionāli nodokļu ieguvumi veicina tiešsaistes azartspēļu pakalpojumu izplatīšanos un koncentrāciju;

42.

mudina valstu regulatīvās iestādes tajās dalībvalstīs, kuras ir izvēlējušās ieviest licencēšanas sistēmas, apmainīties ar paraugpraksi, kas veicinātu valsts licenču piemērošanu, ietverot azartspēļu aprīkojuma tehniskos standartus; mudina kompetentās valstu regulatīvās iestādes atļaut savā jurisdikcijā tāda azartspēļu uzņēmuma darbību tikai tad, ja minētā uzņēmuma darbība nav pretrunā ar tiesību aktiem citā dalībvalstī, kuras tiesību aktus Tiesa atzinusi par atbilstošiem;

43.

norāda, ka tiešsaistes azartspēles ir vide, kuras pamatā nav skaidra nauda, un ka, ņemot vērā atkarību no trešās puses finanšu pakalpojumu sniedzējiem, ir vajadzīgi papildu aizsargpasākumi pret “naudas atmazgāšanu”; uzsver, ka ir vajadzīga cieša sadarbība starp valsts azartspēļu uzraudzības iestādēm, valsts policiju un valsts tiesībaizsardzības iestādēm, lai novērstu krimināli sodāmas darbības;

44.

aicina Komisiju, dalībvalstis un ekspertu grupu efektīvi vērsties pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē priekšlikumu paplašināt Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvas noteikumus, iekļaujot tajā dažāda veida azartspēles, un aicina kompetentās valsts iestādes nodrošināt, lai par visiem aizdomīgiem darījumiem, kas, iespējams, ir saistīti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai citām krimināli sodāmām darbībām, tiktu ziņots saskaņā ar šo direktīvu;

45.

aicina Padomi rīkoties ātri un apņēmīgi un turpināt sarunas par Komisijas priekšlikumu direktīvai par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (COM(2013)0045), un pievērsties jautājumam par dažāda veida azartspēlēm, tostarp tiešsaistes azartspēlēm, lai novērstu tiešsaistes sporta derību izmantošanu noziedzīgās interesēs nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas nolūkos;

46.

uzsver, ka uzticamas un nepārprotamas identitātes pārbaudes sistēmas ir galvenie līdzekļi, lai nepieļautu tiešsaistes azartspēļu ļaunprātīgu izmantošanu, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu; norāda, ka šāda identitātes pārbaude var sniegt priekšrocības salīdzinājumā ar jau esošajām un topošajām tiešsaistes sistēmām, piemēram, banku un kredītkaršu tiešsaistes identitātes pārbaudes sistēmām;

47.

uzskata, ka visi tiešsaistes azartspēļu uzņēmumi, kuri darbojas ES teritorijā, jāreģistrē kā likumīgas ES iestādes;

48.

uzsver, ka visām dalībvalstīm ir jānosaka un jāieceļ par tiešsaistes azartspēļu uzraudzību atbildīgā valsts iestāde; uzsver, ka šī iestāde arī jāpilnvaro iejaukties aizdomīgu tiešsaistes azartspēļu gadījumā; azartspēļu uzņēmumiem arī jānosaka prasība informēt šo iestādi par jebkādu aizdomīgu azartspēļu aktivitāti;

49.

uzsver, ka, ņemot vērā iepriekšējas vienošanās par spēļu rezultātu starptautisko būtību, cīņai pret iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu nepieciešama efektīvāka sadarbība starp visām ieinteresētajām personām, tostarp valsts iestādēm, tiesībaizsardzības iestādēm, sporta nozares pārstāvjiem, azartspēļu pakalpojumu sniedzējiem, azartspēļu regulatīvajām iestādēm, sportistiem un viņu atbalstītājiem, vienlaikus pievēršot uzmanību arī izglītībai un profilaktiskiem pasākumiem; šajā saistībā atzinīgi vērtē neseno 2012. gada Komisijas sagatavošanas darbību, kurā ir atbalstīti starptautiskie izglītojošie projekti, kuru mērķis ir novērst iepriekšēju vienošanos par spēles rezultātu; uzsver, ka iepriekšēja vienošanās par spēles rezultātu notiek gan bezsaistes, gan tiešsaistes azartspēļu tirgos un lielākajā daļā gadījumu tiešsaistes derību rezultātu iepriekšēja sarunāšana tiek īstenota, izmantojot tos azartspēļu pakalpojumu sniedzējus, kuri izveidoti neregulētos tirgos ārpus ES;

50.

prasa kā daļu no pašregulējošas iniciatīvas ieviest rīcības kodeksu, kas ietvertu vispārēju aizliegumu visiem tiem sporta pasākumu darbiniekiem (jo īpaši spēlētājiem, treneriem, tiesnešiem, medicīnas un tehniskajiem darbiniekiem, klubu īpašniekiem un vadītājiem), kuri varētu tieši ietekmēt rezultātu, slēdzot derības par savām sacīkstēm vai sporta pasākumiem; šajā saistībā uzsver arī nepieciešamību pēc stingrām un uzticamām vecuma un identitātes pārbaudes sistēmām dalībvalstu līmenī; aicina sporta organizācijas izmantot izglītojošas kampaņas un rīcības kodeksus, lai jau no mazotnes izglītotu sportistus, tiesnešus un amatpersonas par to, ka manipulēšana ar sporta spēļu rezultātiem ir nelikumīga;

51.

atzīst, ka centieni apkarot sporta organizāciju iesaistīšanos tādās koruptīvās darbībās kā spēļu rezultātu iepriekšēja pasūtīšana vai nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācija, piemēram, rīcības kodeksu izstrāde, jāīsteno attiecībā uz visām ieinteresēto personu grupām (amatpersonām, īpašniekiem, vadītājiem, aģentiem, spēlētājiem, tiesnešiem un atbalstītājiem) un visām organizācijām (klubiem, līgām, federācijām u.c.);

52.

aicina dalībvalstis piešķirt lielāku prioritāti korupcijas apkarošanai sportā un uzsver, ka šajā saistībā lielāka uzmanība jāpievērš efektīvai tiesībaizsardzībai; prasa ieviest efektīvus pasākumus valstu līmenī, lai nepieļautu interešu konfliktus, jo īpaši neatļaujot sporta jomā ieinteresētajām personām iesaistīties derībās, kas tiek slēgtas tādu sacensību ietvaros, kuru organizēšanā tās ir iesaistītas; aicina visas sporta pārvaldības struktūras ievērot labas pārvaldības praksi, lai mazinātu risku kļūt par spēļu rezultātu sarunāšanas upuriem; šajā sakarībā aicina Komisiju ņemt vērā Eiropas Padomes darbu, vērtējot noteikta veida derību riskus, un izvērtēt spēles iespējamos spēles posma derību riskus gadījumos, kad sacensību laikā ir iespējams veikt derības, un veikt attiecīgus pasākumus;

53.

aicina sporta federācijas un azartspēļu organizatorus iekļaut rīcības kodeksā aizliegumu derību slēgšanai par tā sauktajiem negatīvajiem notikumiem, piemēram, dzeltenās kartītes brīdinājumiem, soda vai brīvajiem sitieniem, spēles vai pasākuma laikā; aicina dalībvalstis un azartspēļu pakalpojumu sniedzējus aizliegt derības sporta spēļu tiešraides laikā, jo ir pierādīts, ka šajā laikā ievērojami palielinās spēļu rezultātu iepriekšējas pasūtīšanas risks, tādējādi apdraudot sporta nozares integritāti;

54.

prasa nodrošināt sadarbību un informācijas apmaiņu par aizdomīgām darbībām starp sporta iestādēm, valsts iestādēm, Eiropolu un Eurojust valsts un Eiropas līmenī saistībā ar aizdomīgām darbībām, lai cīnītos pret noziedzīgām darbībām tiešsaistes pārrobežu azartspēļu jomā;

55.

atzinīgi vērtē Komisijas nolūku sekmēt efektīvāku labas prakses apmaiņu par to, kā apkarot iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu; uzsver Eiropas Savienības atbalsta nozīmi pašreizējam darbam Eiropas Padomē, kas vērsts uz starptautiskas konvencijas izstrādi par sporta integritātes aizsardzību un veicināšanu; uzsver, ka iepriekšēja vienošanās par spēļu rezultātu ne vienmēr ir saistīta ar derībām un ka turklāt ir jāapkaro arī šis ar derībām nesaistītais iepriekšējas vienošanās par spēļu rezultātu aspekts, kas arī rada sporta integritātes problēmas; uzsver nepieciešamību stiprināt sadarbību iepriekšējas vienošanās par spēļu rezultātu novēršanai ES un visas pasaules mērogā; aicina Komisiju uzņemties vadošo lomu globālas platformas izveidē, kas paredzēta informācijas un paraugprakses apmaiņai un kopīgu preventīvo un apkarojošo pasākumu koordinēšanai starp regulatīvajām iestādēm, sporta organizācijām, policiju un tiesu iestādēm, un azartspēļu organizatoriem;

56.

uzskata, ka konsekventa kriminālsodu politika ir būtiska Eiropas mēroga pieejai, kas regulē tiešsaistes azartspēļu nozari, un tādēļ mudina dalībvalstis noteikt, ka jebkurš drauds sacensību, tostarp ar derībām saistītu sacensību, integritātei ir noziedzīgs nodarījums, un tādējādi nodrošināt rezultātu krāpnieciskas viltošanas finansiāla vai cita labuma gūšanai aizliegumu; mudina Komisiju rīkoties ES mērogā, vēršoties pret neregulētu tiešsaistes azartspēļu darbību, un atbalstīt cīņu pret spēļu rezultātu sarunāšanu;

57.

atzīst, ka dažās dalībvalstīs azartspēles un loterijas ir ievērojams tādu ieņēmumu avots, ko var novirzīt sabiedriskā labuma un labdarības mērķiem, kultūrai, tautas sportam, zirgu skriešanās sacīkstēm un zirgkopībai; turklāt uzsver šā ilgtspējīgā ieguldījuma turpmāko nozīmi un īpašo lomu, kas jāapzinās, apspriežot šo jautājumu Eiropas mērogā; atkārtoti uzsver, ka sporta derības ir sporta sacensību komerciālas izmantošanas veids; iesaka, vienlaikus pilnībā ievērojot dalībvalstu kompetenci šajā jautājumā, ka sporta sacensības būtu jāaizsargā pret jebkādu neatļautu komerciālu izmantošanu, galvenokārt atzīstot sporta pasākumu organizatoru īpašumtiesības, lai nodrošinātu ne tikai taisnīgus ienākumus visu līmeņu profesionālajiem sportistiem un amatieriem, bet arī pastiprinātu cīņu pret krāpšanu sportā, jo īpaši pret iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu;

58.

prasa īstenot Komisijas koordinētu ciešāku sadarbību Eiropas līmenī, lai identificētu un aizliegtu tiešsaistes derību pakalpojumu sniedzēju iesaistīšanos tādās nelikumīgās darbībās kā iepriekšēja vienošanās par spēļu rezultātu vai tādas derības par junioru sacensībām, kurās tiek iesaistīti nepilngadīgie, un cer, ka tiešsaistes azartspēļu nozares pārstāvji ievēros šo aizliegumu ar pašregulācijas palīdzību;

59.

mudina dalībvalstis apsvērt aizlieguma ieviešanu visu veidu spēles posma norises iepriekšējai pasūtīšanai, piemēram, azartspēlēm saistībā ar sānu sitieniem, brīvajiem sitieniem, iemetieniem un dzeltenajām kartītēm, jo šīs darbības var ļoti vienkārši izmantot spēļu rezultātu iepriekšējā pasūtīšanā;

60.

aicina Komisiju ieviest Eiropas līmeņa brīdināšanas sistēmu derību regulatīvo iestāžu vajadzībām, lai ātri varētu apmainīties ar informāciju par sporta pasākumu rezultātu sarunāšanu;

61.

atzinīgi vērtē starptautiskus izglītojošus projektus, kas paredzēti, lai pasaules līmenī cīnītos pret iepriekšēju vienošanos par spēļu rezultātu;

62.

uzsver, ka sportistiem ir nepieciešami efektīvi aizsardzības mehānismi, lai pretotos korupcijas ietekmei, tostarp jāaizsargā sportistu morālā un fiziskā integritāte, jānodrošina atbilstoši darba apstākļi un jāaizsargā atalgojums vai darba samaksa, un ir nepieciešami arī aizliegumi dalībai dažādu līmeņu sacensībās tām sporta organizācijām, kuras regulāri neizpilda šos noteikumus attiecībā uz saviem sportistiem;

63.

uzsver, ka lietas par spēļu rezultātu iespējamu sarunāšanu bieži tiek izskatītas atklātās tiesas sēdēs, kā arī sporta arbitrāžas tiesās un ka abās procedūrās jāievēro starptautisko procesuālo standartu minimums, kas norādīts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā;

64.

prasa pēc attiecīga novērtējuma veikšanas katrā dalībvalstī stingri reglamentēt vai aizliegt bīstamos azartspēļu veidus;

65.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

9.3.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 93/52

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Pamattiesību hartas 21. panta 1. punktu un 22. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas veikto Euromosaic pētījumu, kurā apstiprināts, ka Eiropas valodas izzūd, jo pašreiz spēkā esošie noteikumi neparedz to aizsardzību,

—

ņemot vērā Unesco2003. gada 17. oktobra Konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, tostarp mutvārdu tradīciju un izpausmju, ieskaitot valodas kā nemateriālās kultūras mantojuma nesēja, saglabāšanu,

—

ņemot vērā Unesco2005. gada 20. oktobra Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

—

ņemot vērā Unesco Pasaules apdraudēto valodu atlantu,

—

ņemot vērā 2010. gada 18. marta Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa rezolūciju “Minoritāšu valodas – reģionālās attīstības priekšrocība” (301/2010) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Ziņojumu Nr. 12423/2010, Rezolūciju Nr. 1769/2010 un Ieteikumu Nr. 1944/2010,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 18. septembra paziņojumu “Daudzvalodība: Eiropas priekšrocība un kopīga apņemšanās” (COM(2008)0566),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumu par pamatprasmēm mūžizglītībā (2),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu par vēsturisku lingvistisko minoritāšu aizsardzību un attīstību saskaņā ar Lisabonas līgumu (3),

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 21. novembra rezolūciju par Eiropas daudzvalodības stratēģiju (4),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Eiropas reģionālo vai minoritāšu valodu hartu, ko atvēra parakstīšanai 1992. gada 5. novembrī,

—

ņemot vērā Vispārējo deklarāciju par valodu tiesībām (1996. gads),

—

ņemot vērā Mazākumtautību aizsardzības pamatkonvenciju (1995. gads),

—

ņemot vērā tā 2004. gada 14. janvāra rezolūciju par kultūras daudzveidības saglabāšanu un veicināšanu: Eiropas reģionu un tādu starptautisko organizāciju kā UNESCO un Eiropas Padome loma (5) un 2003. gada 4. septembra rezolūciju par Eiropas reģionālajām un mazāk lietotajām valodām – minoritāšu valodām ES – saistībā ar paplašināšanos un kultūras daudzveidību (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2003. gada 14. janvāra rezolūciju par reģionālo un vietējo iestāžu lomu Eiropas integrācijas procesā (7), kuras temats ir valodu daudzveidība Eiropā,

—

ņemot vērā 2009. gada 24. marta rezolūciju par daudzvalodību – Eiropas priekšrocību un kopīgu apņemšanos (8),

—