26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/1

26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/2

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES ārējā aviācijas politika – nākotnes problēmu risinājums” (COM(2012)0556),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 7. jūnija rezolūciju par starptautiskajiem gaisa transporta nolīgumiem, ko noslēdz saskaņā ar Lisabonas līgumu (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. oktobra lēmumu par pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu (pamatnolīgums) (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES un ASV gaisa satiksmes nolīgumu (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par Eiropas Kopējās gaisa telpas izveidi (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 17. janvāra rezolūciju par Kopienas aviācijas ārējās politikas programmas attīstīšanu (5),

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 90. pantu, 100. panta 2. punktu un 218. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumus (A7-0172/2013),

A.

tā kā aviācija ir strauji augoša ekonomikas nozare gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās, jo īpaši Āzijā un Tuvajos Austrumos;

B.

tā kā aviācijas nozarei ir svarīga nozīme, nodrošinot cilvēku un uzņēmumu kontaktus gan Savienībā, gan visā pasaulē, jo īpaši ar jaunattīstības valstu tirgiem;

C.

tā kā Eiropas aviosabiedrības kopš 2012. gada ir samazinājušas vai plāno samazināt vairāk nekā 20 000 darbvietu;

D.

tā kā aviācijas nozares Eiropas sociālie partneri saistībā ar dialogu par globālās krīzes ietekmi uz civilo aviāciju 2013. gada 29. janvārī vienojās par to, ka ir vajadzīga koordinēta un visaptveroša starptautiska mēroga rīcība;

E.

tā kā Komisijas 2005. gada paziņojumam bija svarīga nozīme Savienības ārējās aviācijas politikas izstrādāšanā;

F.

tā kā saistībā ar iepriekšējo septiņu gadu tendencēm ir lietderīgi veikt turpmāku pārskatīšanu,

1.

uzsver panākumus, kas gūti vienota un atvērta Savienības reģionālā tirgus izveidē un vienlaikus vienotas Savienības pieejas tās ārējai aviācijas politikai izstrādē;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kurā sniegta pašreizējās situācijas mūsdienīga analīze un ārējā aviācijas politikā kopš 2005. gada paveiktais, kā arī problēmas, ar ko Savienības aviācijas nozare saskaras pasaules aviācijas tirgū, kurā vērojama ārkārtīgi liela konkurence;

3.

uzsver, ka aviācijas nozarei ir ļoti svarīga nozīme Savienības ekonomikā, jo īpaši izaugsmes un jaunu darbvietu izveides sekmēšanā, jo šī nozare nodrošina vairāk nekā 5 miljonus darbvietu Eiropā un 2,4 % no Savienības IKP, kā arī sekmē savienojumus starp Savienību un pārējo pasauli; uzsver, ka ir jāsaglabā stipra un konkurētspējīga Savienības aviācijas nozare;

4.

uzskata, ka nolūkā sekmēt drošību un apmierināt pasažieru vajadzības ir paveikts daudz, nosakot un ieviešot Savienības mehānismus un sistēmas, piemēram, Eiropas vienoto gaisa telpu (SES), jaunās paaudzes gaisa satiksmes vadības sistēmu (SESAR) un ierosmi Clean Sky, kā arī izveidojot Eiropas Aviācijas drošības aģentūru (EASA) un globālo navigācijas satelītu sistēmu (GNSS); uzskata, ka ir jāpanāk turpmāka attīstība minētajās jomās;

5.

tomēr pauž bažas par kavēšanos SES un SESAR ieviešanā, ņemot vērā nevajadzīgās izmaksas, ko šāda kavēšanās rada aviosabiedrībām un to pasažieriem; atbalsta Komisijas īstenotās sankcijas pret tām dalībvalstīm, kuras nav ievērojušas 2012. gada decembra termiņu un nav neko paveikušas, lai izveidotu funkcionālos gaisa telpas blokus;

6.

aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas drīzāk nodrošināt SES un SESAR īstenošanu; atzīmē, ka pēc pilnīgas SES ieviešanas Eiropas vienotās gaisa telpas attīstība radīs ievērojamas tiešas un netiešas nodarbinātības iespējas;

7.

uzsver, ka šīs Savienības programmas ir svarīgas ne tikai iekšējam tirgum, bet arī ārējai politikai; uzskata, ka šo instrumentu izveides pabeigšana un ieviešana palīdzēs konsolidēt Savienības rūpniecības stāvokli pasaules konkurences apstākļos;

8.

uzsver Regulas par gaisa transporta pasažieru tiesībām pašreizējās pārskatīšanas nozīmi un atbalsta spēcīgu un patērētājiem patiesi draudzīgu Eiropas tiesību aktu izstrādi;

9.

apzinās, ka finanšu krīze ir atšķirīgi ietekmējusi dažādus pasaules reģionus; uzskata, ka šā iemesla dēļ Savienības aviosabiedrības saskaras ar konkurences radītām problēmām un ka divpusēji gaisa pakalpojumu nolīgumi ne vienmēr ir piemērotākais risinājums tirgus ierobežojumu vai negodīgu subsīdiju novēršanai;

10.

uzskata, ka godīgas un atklātas konkurences nodrošināšanai iespējami drīzāk būtu jāpiemēro saskaņotāka Savienības pieeja, kas ietver vērienīgākus mērķus, jo visaptveroša ārējā aviācijas politika, neraugoties uz iepriekšējo septiņu gadu centieniem, tā arī nav izstrādāta;

11.

uzskata, ka Eiropas tiesiskā regulējuma konverģence ir svarīgs faktors spēcīgas Eiropas pozīcijas nodrošināšanai pasaules tirgū un sadarbībā ar trešām valstīm;

12.

atzinīgi vērtē paveikto attiecībā uz 2005. gada politikas trim pīlāriem; tagad ES apzīmējuma princips ir atzīts vairāk nekā 100 trešās valstīs; gandrīz 1 000 divpusējo gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu ir pielāgoti Savienības tiesību aktiem, tādējādi nodrošinot juridisko noteiktību; pauž nožēlu, ka svarīgi partneri, tostarp Ķīna, Indija un Dienvidāfrika, vēl nav pieņēmuši šos principus;

13.

norāda, ka Savienības ārējās aviācijas politikas īstenošana ir ļāvusi palielināt iekšējā tirgus potenciālu, ciktāl tā sekmē Savienības aviācijas nozares konsolidāciju laikā, kad globalizācijas ietekmē ekonomikas dalībniekiem jākļūst spēcīgākiem, lai izturētu ārvalstu konkurenci;

14.

uzsver, ka ar kaimiņvalstīm ir izveidota aizvien lielāka kopējā aviācijas telpa; uzskata, ka šie nolīgumi ir radījuši svarīgus ekonomiskus ieguvumus; atzinīgi vērtē būtiskos centienus, kas veikti, lai pielāgotu dažādas reglamentējošās sistēmas Savienības tiesību aktiem tādās jomās kā drošība, drošums, gaisa satiksmes pārvaldība, vide, pasažieru tiesības, ekonomikas regulējums un sociālie aspekti;

15.

atzinīgi vērtē visaptverošo ES un ASV aviācijas nolīgumu un tā pozitīvo ietekmi uz abu partneru ekonomiku, kā arī 80 000 jaunās darbvietas, kas tika izveidotas pirmo piecu gadu laikā pēc nolīguma stāšanās spēkā;

16.

uzskata, ka spēcīga Savienības ārējā aviācijas politika, kas orientēta uz svarīgākajiem tirgiem ar izaugsmes potenciālu, jo īpaši Āzijas un Klusā okeāna reģionā, sniegs Savienības aviosabiedrībām jaunas uzņēmējdarbības iespējas;

17.

uzsver, ka vēl ir jāpabeidz sarunas ar dažiem svarīgiem partneriem, tostarp Brazīliju, un ka plaša mēroga gaisa pārvadājumu nolīgumi ar šādām valstīm varētu radīt būtiskus ekonomiskos ieguvumus;

18.

uzsver, ka joprojām ir jāizpilda dažas Parlamenta 2006. gada rezolūcijā izvirzītās prasības; turklāt uzsver, ka ir jāsekmē atbilstīgi starptautiskās drošības un drošuma standarti, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret Savienības un ārpussavienības gaisa pārvadātājiem un mazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz vidi;

19.

uzsver – veidojot kopēju pieeju ar aviāciju saistīto jautājumu risināšanai, svarīgi ir tādi instrumenti kā apvienoto komiteju sistēma;

20.

atzinīgi vērtē to, ka ir izpildīti citi 2006. gada rezolūcijā izvirzītie uzdevumi, piemēram, EASA pienākumu paplašināšana;

21.

norāda, ka ir būtiski palielinājusies satiksme ar Āzijas un Klusā okeāna reģionu un tā iekšienē, atspoguļojot tā ekonomiskās izaugsmes tendenci; pauž satraukumu par iespēju, ka gadījumā, ja nekas netiks darīts, Savienības aviosabiedrības un uzņēmumi varētu zaudēt gan lielās iespējas, kas tām paveras šajā pasaules daļā, gan spēju radīt peļņu;

22.

norāda arī uz to, ka ārpussavienības gaisa pārvadātāju pozīcijas pasaulē ir sekmējušas subsīdijas un dažādos Tuvo Austrumu, Tālo Austrumu un Dienvidamerikas reģionos veiktie milzīgie publiskie ieguldījumi gaisa kuģos un infrastruktūrā;

23.

uzsver, ka būtiskās izmaiņas Savienības iekšējā tirgū ir radījis zemo cenu aviosabiedrību tirgus daļas pieaugums; uzskata – neraugoties uz konkurenci, abi šie uzņēmējdarbības modeļi varētu rast veidus, kā vienam otru papildināt, saskaroties ar ārējā tirgus radītajiem izaicinājumiem;

24.

norāda, ka ārkārtīgi zemās biļešu cenas, ko piedāvā dažas Eiropas zemo cenu aviosabiedrības, šīs sabiedrības kompensē, īstenojot negodīgu praksi personāla darba apstākļu jomā, piemēram, ar zemiem sociālajiem un darba tiesību standartiem; norāda arī, ka šādas biļešu cenas ir iespējamas, veicot minimālus ieguldījumus drošības jomā un saņemot nepamatotas reģionālās subsīdijas;

25.

atzīmē, ka zemo cenu aviosabiedrības, kuru tirgus daļa ir 40 % no Savienības gaisa pārvadājumu tirgus, ir izraisījušas spēcīgu konkurenci aviosabiedrību vidū; uzsver – ja dalībvalsts ir ratificējusi SDO Konvencijas Nr. 87 un Nr. 98, aviosabiedrībām ir jāievēro tajās noteiktās pamattiesības, proti, pulcēšanās brīvība un darba ņēmēju pārstāvju un vienošanos par darba samaksu atzīšana, turklāt šo noteikumu ievērošana ir jākontrolē un jāpiemēro sankcijas par pārkāpumiem;

26.

uzsver to lidostu nozīmi, kuras nodrošina savienojošos reisus, tostarp sekundāru, specializētu un vairākveidu savienojumu attīstības nozīmi, kā arī to, ka ir steidzami jāveic publiski un privāti ilgtermiņa ieguldījumi lidostu infrastruktūrā, lai palielinātu to jaudu, piemēram, būvējot jaunus skrejceļus un labāk izmantojot lidostu laika nišas, tādējādi efektīvāk izmantojot pašreizējo infrastruktūru, tostarp reģionālās lidostās, piemēram, Vidusjūras reģionā un pie Savienības austrumu robežām;

27.

uzsver, ka Savienības aviosabiedrību konkurētspēju pasaulē kavē tādi faktori kā nevienlīdzīgi konkurences apstākļi, ko izraisa, piemēram, atšķirīgi valstu nodokļi, pārslogotas lidostas, augstas gaisa satiksmes pārvaldības un lidostu nodevas, konkurentu saņemtais valsts atbalsts, izmaksas saistībā ar oglekļa dioksīda emisijām, zemāku sociālo standartu piemērošana un atšķirīgi noteikumi par valsts atbalstu ārpus Savienības;

28.

uzskata, ka minētie faktori rada potenciālus šķēršļus izaugsmei un nodarbinātībai;

29.

aicina Komisiju veikt pētījumu par dalībvalstu atšķirīgajām gaisa pārvadājumu maksām, nodokļiem, nodevām un citiem maksājumiem un to ietekmi uz biļešu cenām un aviosabiedrību peļņu, kā arī pētījumu par iespējamo valsts atbalstu, ko saņēmuši konkurenti pasaules mērogā, un tā ietekmi uz Savienības aviosabiedrībām;

30.

atzinīgi vērtē jaunos Savienības noteikumus attiecībā uz mobilo darba ņēmēju sociālo drošību;

31.

uzskata, ka ārējā aviācijas politikā būtu pilnībā jāievēro savstarpīguma, tostarp attiecībā uz tirgus pieejamību, atvērtuma un godīgas konkurences principi, nodrošinot vienlīdzīgus konkurences nosacījumus, un tai vajadzētu būt diviem galvenajiem mērķiem – dot labumu patērētājiem un uzņēmumiem un atbalstīt Savienības aviosabiedrības un lidostas to centienos saglabāt vadošo pozīciju pasaulē;

32.

šā iemesla dēļ uzsver, ka gaisa pārvadājumu nolīgumos ar kaimiņvalstīm un līdzīgi domājošiem partneriem ir jāiekļauj reglamentējošie noteikumi par godīgu konkurenci;

33.

aicina turpināt izmantot procedūras visaptverošu aviācijas nolīgumu apspriešanai Savienības līmenī, pamatojoties uz Eiropas vienotību un Padomes pilnvarojumu;

34.

aicina Komisiju minēto nolīgumu apspriešanā veicināt un aizsargāt Savienības intereses un nākt klajā ar Savienības standartiem, vērtībām un paraugpraksi;

35.

aicina Komisiju un dalībvalstis ciešāk sadarboties un saskaņot rīcību, vedot sarunas par gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu noslēgšanu ar svarīgākajiem partneriem, lai vairotu Savienības nozīmību un jaunu tirgu pieejamības iespējas;

36.

aicina Komisiju visaptverošajos nolīgumos iekļaut reglamentējošus nosacījumus attiecībā uz drošību, drošumu, pasažieru tiesībām, personāla apmācību un sertifikāciju;

37.

aicina Komisiju pabeigt pašreizējās sarunas ar tādām kaimiņattiecību politikā iesaistītām valstīm kā Ukraina, Libāna, Tunisija, Azerbaidžāna un Alžīrija; atzīmē, ka šo valstu un to tirgu ģeogrāfiskais tuvums un dažās no tām pēdējā laikā novērotā ekonomiskā izaugsme var būt Savienības reģionālo un sekundāro lidostu attīstības iespēja; uzskata – ņemot vērā reģionālo lidostu lielo jaudu, šīs reģionālās lidostas var palīdzēt mazināt svarīgāko Eiropas lidostu pārslogojumu, tādējādi uzlabojot to konkurētspēju pasaules mērogā;

38.

aicina Padomi pēc vajadzības piešķirt Komisijai sarunu pilnvaras attiecībā uz citām kaimiņattiecību politikā iesaistītajām valstīm, proti, Turciju, Armēniju un Lībiju;

39.

uzskata, ka Savienībai attiecībās ar svarīgākajiem partneriem jāievēro individuāla pieeja, un aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk pabeigt visaptverošu gaisa pārvadājumu nolīgumu apspriešanu, tostarp ar Austrāliju un Brazīliju, kā arī aicina Padomi piešķirt Komisijai pilnvaras apspriest šādu nolīgumu noslēgšanu ar strauji augošas ekonomikas valstīm, piemēram, Ķīnu, Indiju, Dienvidaustrumāzijas valstu asociāciju (ASEAN) un Persijas līča valstīm;

40.

pauž viedokli, ka iespējamais tirdzniecības un ieguldījumu nolīgums starp Eiropas Savienību un ASV skars arī aviācijas nozari; šā iemesla dēļ uzskata, ka Komisijai būtu jāsniedz pietiekama informācija, lai nodrošinātu to, ka Parlaments var cieši uzraudzīt gaidāmās sarunas;

41.

uzsver, ka ir pilnībā jāīsteno mērķi, kas izvirzīti gaisa pārvadājumu nolīgumos ar svarīgākajiem partneriem, jo īpaši ASV un Kanādu, tostarp attiecībā uz ierobežojumu atcelšanu ārvalstnieku īpašumtiesību un kontroles īpatsvaram aviosabiedrībās; aicina novērst pašreizējo nevienlīdzību, jo Savienības aviosabiedrības nedrīkst veikt kabotāžas pārvadājumus ASV tirgū, bet ASV aviosabiedrības drīkst to darīt Eiropā; atzīmē, ka savstarpēji starptautiskie ieguldījumi sekmē aviācijas nozares ekonomisko dinamiku, un mudina Komisiju veicināt tādas starptautiskas tiesiskās vides izveidi, kura sekmē šādu ieguldījumu apjoma pieaugumu un atbalstu, kā arī stimulē aktīvu politiku, kuras mērķis ir noteikt standartus un paraugpraksi starptautisko ieguldījumu jomā;

42.

uzskata, ka divpusējie nolīgumi var dot svarīgu ieguldījumu ārējās aviācijas politikas izstrādē, taču vienlaikus uzsver vienotas Savienības pieejas nozīmību;

43.

uzsver godīgas un atklātas konkurences svarīgo nozīmi visās ar gaisa pārvadājumu pakalpojumiem saistītajās darbībās; aicina divpusējos gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumos iekļaut standartizētas klauzulas par godīgu konkurenci;

44.

aicina Komisiju noteikt un dalībvalstis piemērot to Savienības standartprasību minimumu, jo īpaši attiecībā uz sadarbību tiesiskā regulējuma, darba un vides standartu un pasažieru tiesību jomā, kuras jāiekļauj divpusējos nolīgumos, ar skaidru mērķi radīt iespējas un likvidēt šķēršļus Savienības aviosabiedrību darbībā;

45.

aicina Komisiju ierosināt steidzami pārskatīt vai aizstāt Regulu (EK) Nr. 868/2004/EK par aizsardzību pret subsidēšanu un negodīgas cenu noteikšanas praksi, kas rada zaudējumus Kopienas gaisa pārvadātājiem (6);

46.

atbalsta Komisijas priekšlikumus sekmēt brīvu un godīgu konkurenci attiecībās un nolīgumu slēgšanā ar trešām valstīm un izstrādāt jaunus un efektīvākus tirdzniecības aizsardzības instrumentus, kuri ir piemērotāki tādas negodīgas prakses novēršanai kā diskriminācija, reglamentējošo noteikumu nekonsekventa piemērošana un pārredzamības trūkums uzņēmumu finanšu atskaitēs, kas var izraisīt tirgus kropļojumus;

47.

aicina Komisiju iesaistīties dialogā ar Persijas līča valstīm nolūkā uzlabot pārredzamību un nodrošināt godīgu konkurenci;

48.

norāda, ka Krievijas Federācija atsakās ievērot vienošanos par Sibīrijas pārlidojuma nodevu piemērošanas pakāpenisku izbeigšanu, kas tika panākta saistībā ar Krievijas Federācijas pievienošanos PTO 2011. gadā; uzskata – tā kā šīs nelikumīgās tranzīta nodevas piemērošana Savienības pārvadātājiem ilgtermiņā rada diskriminējošus nosacījumus, Savienībai būtu jāveic atbildes pasākumi, aizliedzot vai ierobežojot tranzītu tās gaisa telpā vai vispār veicot jebkādus pasākumus saistībā ar Krievijas Federācijas gaisa pārvadātāju Savienības gaisa telpas izmantošanu, lai motivētu Krievijas Federāciju atcelt minētās nodevas, kas ir nelikumīgas, jo ir pretrunā starptautiskajiem nolīgumiem (Čikāgas konvencijai); šā iemesla dēļ aicina Komisiju un Padomi izvērtēt iespējamos pasākumus Krievijas Federācijas un Savienības savstarpīguma nodrošināšanai saistībā ar gaisa telpas izmantošanu;

49.

uzsver, ka mērķtiecīga Savienības politika aviopasažieru tiesību aizsardzības jomā var sniegt Savienības aviosabiedrībām priekšrocības kvalitātes ziņā globālā konkurencē; aicina Komisiju veikt turpmākus pasākumus, lai sekmētu augstus Savienības standartus aviopasažieru tiesību jomā un uzraudzītu to transponēšanu un piemērošanu;

50.

aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk izstrādāt jaunu tiesisko regulējumu attiecībā uz Eiropas vienotās gaisa telpas ieviešanu, pamatojoties uz lejupēju pieeju, tostarp Eiropas gaisa navigācijas pakalpojumu sniedzēju labākas sadarbības mehānismu, un nodrošināt vajadzīgos nosacījumus SESAR īstenošanai;

51.

aicina Padomi beidzot pieņemt nostāju attiecībā uz Parlamenta 2010. gada 5. maija nostāju par priekšlikumu direktīvai par aviācijas drošības nodevām (7), kura Parlamentā tika pieņemta ar lielu balsu vairākumu, t. i., 96 % balsu, taču tā ir bloķēta Padomē;

52.

uzskata, ka Starptautiskajai Civilās aviācijas organizācijai (ICAO) ir svarīga nozīme, izstrādājot pasaules aviācijas nozares tiesisko regulējumu, piemēram, attiecībā uz aviosabiedrību īpašumtiesību un kontroles liberalizāciju, un nodrošinot globālo sadarbspēju gaisa satiksmes pārvaldībā; mudina ICAO turpināt globālu, uz tirgu pamatotu pasākumu izstrādi nolūkā mazināt lidostu trokšņu līmeni un ierobežot attiecīgās siltumnīcefekta gāzu emisijas; uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi pēc iespējas drīzāk Starptautiskajā Civilās aviācijas organizācijā panākt vienošanos par globālu pieeju;

53.

aicina piešķirt Komisijai sarunu pilnvaras nolūkā precizēt un stiprināt Savienības pārstāvību ICAO,

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/7

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1233/2011 par dažu pamatnostādņu piemērošanu oficiāli atbalstītu eksporta kredītu jomā un ar ko atceļ Padomes Lēmumus 2001/76/EK un 2001/77/EK (1),

—

ņemot vērā 2013. gada 14. marta Komisijas Deleģētajao regulu, ar ko groza II pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 1233/2011 par dažu pamatnostādņu piemērošanu oficiāli atbalstītu eksporta kredītu jomā (C(2013)1378),

—

ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par ES MVU tirdzniecības un ieguldījumu finansēšanu – vieglāk pieejami kredīti internacionalizācijas atbalstam (2),

—

ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par jaunu Eiropas tirdzniecības politiku atbilstīgi stratēģijai “Eiropa 2020” (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par turpmāko Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku (4),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (6),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (7),

—

ņemot vērā ES Pamattiesību hartu (2010/C 83/02),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 12. decembra paziņojumu (COM(2011)0886),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2010. gada 19. oktobra paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0573),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2012. gada 26. jūnija paziņojumu “ES stratēģija un rīcības plāns attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātiju” (11855/2012),

—

ņemot vērā Parlamenta politikas departamenta informatīvo paziņojumu “Cilvēktiesību standarti ES ārpolitikā” (EXPO/B/DROI/2011/15),

—

ņemot vērā 2011. gada 16. jūnija ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus (HR/PUB/11/04, 2011. gads, Apvienoto Nāciju Organizācija),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 16. aprīļa priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK attiecībā uz noteiktu lielu uzņēmumu un koncernu nefinansiālās un daudzveidības informācijas atklāšanu (COM(2013)0207),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu;

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A7-0193/2013),

A.

tā kā dalībvalstu eksporta kredītu programmas ir svarīgs instruments Eiropas uzņēmumu tirdzniecības un uzņēmējdarbības iespēju uzlabošanai;

B.

tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1233/2011 par dažu pamatnostādņu piemērošanu oficiāli atbalstītu eksporta kredītu jomā dalībvalstīm ir noteikta prasība sniegt Komisijai ikgadēju ziņojumu un vienlaicīgi paredzētas deleģēšanas pilnvaras Komisijai, tādējādi panākot attiecīgajos ESAO noteikumos veikto izmaiņu pēc iespējas drīzāku transponēšanu ES tiesību aktos;

C.

tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 207. pantu “kopējo tirdzniecības politiku īsteno, ievērojot Savienības ārējās darbības principus un mērķus”;

D.

tā kā Līguma par Eiropas Savienību (LES), kas ir saistošs dalībvalstu savstarpējs nolīgums, 3. un 21. pantā ir izklāstīti principi attiecībā uz to, kā Savienība organizē attiecības ar pārējo pasauli, kā arī pamatprincipi attiecībā uz Savienības darbību starptautiskā mērogā;

E.

tā kā Komisijas un augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada decembra paziņojumā ir apstiprināts, ka “Eiropas uzņēmumi ir jāmudina uzņemties atbilstīgas un pienācīgas pārbaudes, lai nodrošinātu, ka to darbībās ņem vērā cilvēktiesības neatkarīgi no to izpildes vietas”;

F.

tā kā Eiropadomes “ES stratēģijā un rīcības plānā attiecībā uz cilvēktiesībām un demokrātiju” ir apstiprināts, ka “ES sekmēs cilvēktiesības visās tās ārējās darbības jomās bez izņēmumiem”;

G.

tā kā ES iestādēm un ES dalībvalstīm, izņemot dalībvalstis, kurām ir atteikšanās tiesības, īstenojot ES tiesību aktus, kā tiesiski saistošs dokuments ir jāievēro ES Pamattiesību harta un tā kā Komisijas Stratēģijā Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā ir skaidri norādīts, ka Pamattiesību harta attiecas uz ES ārējo darbību;

H.

tā kā Savienība un tās dalībvalstis atzinīgi novērtēja ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, kuru 4. princips par valsts un uzņēmējdarbības sektora attiecībām skaidri atsaucas uz eksporta kredīta aģentūrām;

I.

tā kā eksporta kredīta atbalstu bieži piešķir lieliem projektiem, kuru īstenotāji saskaras ar grūtībām komerckredītu ieguvē augsto komerciālo, politisko, ekonomisko vai ar vidi saistīto risku dēļ, kas eksporta kredīta aģentūrām (EKA) ir attiecīgi jāizvērtē un jāaprēķina;

J.

tā kā Komisija 2013. gada 14. martā ierosināja deleģēto regulu, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1233/2011 II pielikumu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus izstrādāt satvaru attiecībā uz dalībvalstu ikgadējo ziņojumu sniegšanu par to eksporta kredītu jomas darbībām atbilstīgi Regulai (ES) Nr. 1233/2011, lai uzlabotu pārredzamību ES līmenī; uzsver, ka šādas ziņojumu sniegšanas galvenais mērķis ir pārraudzīt, vai dalībvalstu eksporta kredīta aģentūras ievēro eksporta kredītiem piemērojamos starptautiskos režīmus un ES Līguma prasības;

2.

apstiprina, ka 2012. gada 14. decembrī neoficiāli tika saņemts pirmais Komisijas ikgadējais ziņojums par dalībvalstu eksporta kredītu jomas darbībām, kurā novērtētas atbildes, ko sniegušas 20 no 27 dalībvalstīm, kuras īsteno aktīvas eksporta kredītu programmas, un tika saņemti arī šo dalībvalstu ziņojumi pielikuma veidā; kopš minētā laikposma Komisija ir apstiprinājusi šo dokumentu publiskošanu, lai īstenotu pamatregulas mērķi uzlabot pārredzamību;

3.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas ziņojumā ir skaidri norādīts 2011. gadā dalībvalstu īstenoto eksporta kredīta jomas darbību mērogs un nozīmīgums – to kopējais apmērs pārsniedza EUR 250 miljardus, ieskaitot 260 darījumus, attiecībā uz kuriem ir norādīts, ka tiem ir liela ietekme uz vidi, un tās Eiropas uzņēmumiem rada ievērojamas tirdzniecības un uzņēmējdarbības iespējas;

4.

atzīst, ka ES dalībvalstis savos ikgadējos darbības ziņojumos ir sniegušas Komisijai finansiālo un operatīvo informāciju par eksporta kredītiem, kā prasīts Regulas (ES) Nr. 1233/2011 I pielikuma 1. punktā;

5.

saistībā ar dalībvalstu īstenoto eksporta kredītu jomas darbību mērogu uzsver Regulas (ES) Nr. 1233/2011 4. apsvēruma nozīmīgumu, kurā noteikts nodrošināt atbilstību Savienības ārējās darbības vispārējiem noteikumiem, piemēram, par demokrātijas konsolidāciju, cilvēktiesību ievērošanu, attīstības politikas saskaņotību un par cīņu pret klimata pārmaiņām; saistībā ar to atgādina par Regulas I pielikumā paredzēto konkrēto ziņošanas prasību nozīmīgumu, lai nodrošinātu Komisijai un Parlamentam iespēju izvērtēt šo atbilstību;

6.

uzsver, ka dalībvalstu ikgadējie ziņojumi un Komisijas veiktais to novērtējums vēl nenodrošina Parlamentam iespēju izvērtēt dalībvalstu īstenoto eksporta kredīta jomas darbību atbilstību Savienības ārpolitiskajiem mērķiem, kā noteikts LES 3. un 21. pantā, kā arī pieeju ar vidi saistītajiem riskiem EKA prēmiju aprēķināšanā;

7.

ņem vērā pašreizējā Komisijas ikgadējā ziņojumā pausto nostādni, saskaņā ar kuru “dalībvalstīm ir nepārprotama vispārēja gatavība savām eksporta kredīta programmām piemērot tādas politikas programmas, kas atbilst vispārējam 3. un 21. panta formulējumam”; atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu, tostarp Vācijas, Itālijas, Beļģijas un Nīderlandes, centienus nodrošināt saturīgāku ziņojumu par atbilstību dažiem Savienības ārējās darbības mērķiem;

8.

atzīst, ka Komisijai ir jābūt iespējām izvērtēt, vai dalībvalstu eksporta kredīta jomas darbības atbilst Savienības ārējās darbības mērķiem, un tādēļ iesaka veikt atbilstības pārbaudi par to, vai oficiāli atbalstītās eksporta kredīta aģentūras (EKA) īsteno efektīvu politiku, kas nodrošinātu, ka to darbības atbilst Savienības ārpolitikas mērķiem;

9.

piekrīt ikgadējā ziņojumā paustajam Komisijas novērojumam, ka “ir grūti noteikt precīzu kritēriju, lai novērtētu atbilstību ES tiesiskajam regulējumam”; atkārtoti norāda, ka eksporta kredīta jomas darījumiem piemērotā politika joprojām ir jāizvērtē, kā galveno kritēriju ņemot vērā 21. panta noteikumus;

10.

uzsver, ka Savienība būs uzticams un ietekmīgs pasaules mēroga spēks tikai tad, ja dalībvalstis un Eiropas iestādes īstenos saskanīgu ārpolitiku;

11.

iesaka Padomes Eksporta kredītu darba grupai un Komisijai sadarboties ar Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD), lai pirms nākamā ikgadējā ziņojuma iesniegšanas termiņa izstrādātu metodiku saturīgai ziņošanai par atbilstību 21. pantam un par noteiktu ESAO vadlīniju piemērošanu Eiropas Savienībā oficiāli atbalstītu eksporta kredītu jomā; prasa šajā procesā iekļaut sabiedrisko apspriešanu;

12.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi aicināt dalībvalstis pārraudzīt un ziņot par uzticamības pārbaudes procedūru esamību, rezultātu un efektivitāti tādu projektu pārbaudes procesa ietvaros, kuriem oficiāli piešķir eksporta kredītu atbalstu, saistībā ar to iespējamo ietekmi cilvēktiesību jomā;

13.

apzinās, ka EKA pamatojas uz projektu partneru sniegto informāciju; pauž pārliecību – ja EKA kā prasību attiecībā uz partneriem, lai tie varētu pretendēt uz projekta finansējuma saņemšanu, pieprasītu piemērot strukturētu pieeju uzticamības pārbaudēm, projekta partneri labprāt to veiktu saviem spēkiem, tādējādi mazinot EKA papildu administratīvās izmaksas;

14.

uzskata, ka progress, kas ir panākts saistībā ar EKA ziņošanu par cilvēktiesību ievērošanu, varētu nodrošināt labāku ziņošanu par citiem 21. pantā paredzētajiem Eiropas ārējās darbības mērķiem, piemēram, nabadzības izskaušanu, kā arī par pieeju, ko piemēro ar vidi saistītajiem riskiem;

15.

ierosina dalībvalstu EKA arī turpmāk ziņot par to veikto ar vidi saistīto risku novērtējumu un uzskata, ka šāda visu EKA, kas darbojas ESAO valstīs, un pārējo EKA ziņošana ir būtiska, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

16.

norāda, ka dalībvalstu EKA pašlaik ziņo par iespējamo saistību piemērošanu dažādos veidos; aicina Komisiju noteikt vienotu definīciju, kas atspoguļo Parlamenta vēlmi saņemt informāciju par ārpusbilances darījumu veikšanu;

17.

aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm norādes nākamajam ziņošanas periodam, cita starpā par to, kā ziņot par uzticamības pārbaužu esamību un efektivitāti saistībā ar dalībvalstu cilvēktiesību politikas programmām, kā arī par to, kā ziņot par pieeju, ko piemēro ar vidi saistītajiem riskiem;

18.

vēlas, lai nākamajā Komisijas ikgadējā ziņojumā būtu norādīts, vai tā ir spējusi novērtēt dalībvalstu atbilstību Savienības mērķiem un saistībām, un noliedzošas atbildes gadījumā būtu sniegti ieteikumi par to, kā uzlabot ziņošanu, lai šo uzdevumu izpildītu;

19.

atzinīgi vērtē Komisijas un ASV 2012. gadā kopīgi veikto darbu, lai iesaistītu Ķīnu, Brazīliju, Krieviju un citas lielākās jaunietekmes valstis lielāko eksporta finanšu nodrošinātāju starptautiskas darba grupas (SDG) izveidē;

20.

ierosina SDG izveides procesā apsvērt nozaru pieejas piemērotību, lai veidotu pamatu horizontāliem noteikumiem otrajā posmā, kas nodrošinās, ka visas ESAO dalībvalstis un valstis, kuras nav ESAO dalībvalstis, kopā pieņems efektīvus un augstus standartus un jaunus starptautiskus noteikumus par EKA, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomes priekšsēdētājam, Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ESAO sekretariātam.

26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/11

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai (COM(2012)0035),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas ietekmes novērtējumu, kas ir pavaddokuments priekšlikumam Padomes regulai par Eiropas nodibinājuma (FE) statūtiem,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 10. marta deklarāciju par Eiropas statūtu izveidi savstarpējām sabiedrībām, asociācijām un fondiem (1),

—

ņemot vērā Maksa Planka Salīdzinošo un starptautisko privāttiesību institūta un Heidelbergas universitātes veikto priekšizpēti par Eiropas nodibinājuma statūtu ieviešanu (2008),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumus lietās C-386/04 Centro di Musicologia Walter Stauffer/Finanzamt München für Körperschaften  (2), C-318/07, Hein Persche/Finanzamt Lüdenscheid  (3) un C-25/10 Missionswerk Werner Heukelbach eV/Beļģijas valsts (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (Eiropas pilsonība) (5),

—

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 18. septembra atzinumu (6),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2012. gada 29. novembra atzinumu (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 81. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Juridisko jautājumu komitejas starpposma ziņojumu, kā arī Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A7-0223/2013),

A.

tā kā Savienībā ir aptuveni 110 000 sabiedriskā labuma nodibinājumu, kuru kopējos aktīvus lēš aptuveni EUR 350 miljardu un kopējos izdevumus – aptuveni EUR 83 miljardu apjomā, un kuri nodrošina darbu aptuveni 750 000 līdz 1 miljonam Eiropas iedzīvotāju;

B.

tā kā daļa no nodibinājuma darbiniekiem ir brīvprātīgā darba veicēji, kuri par savu nostrādāto laiku nesaņem atlīdzību;

C.

tā kā Savienībā pastāvošie nodibinājumi un to darbība sabiedrības labā ir izšķiroši svarīga tādās jomās kā izglītība, apmācība, pētniecība, sociālā un veselības joma, vēsturiskās atmiņas saglabāšana un tautu samierināšana, vides aizsardzība, jaunatnes un sporta lietas, kā arī māksla un kultūra, un tā kā daudzu nodibinājumu īstenoto projektu ietekme sniedzas krietni pāri valstu robežām;

D.

tā kā Savienībā attiecībā uz nodibinājumiem ir spēkā vairāk nekā 50 dažādi normatīvie akti civiltiesību un nodokļu regulējuma jomā un pastāv dažādas sarežģītas administratīvās procedūras, un lēš, ka tādēļ ik gadu rodas līdz pat EUR 100 miljoniem lielas izmaksas par konsultēšanu, un šos līdzekļus nevar izmantot sabiedriskā labuma mērķiem;

E.

tā ka juridiskie, ar nodokļiem saistītie un administratīvie šķēršļi, kuru dēļ ir jāīsteno dārgas un laikietilpīgas procedūras, kā arī piemērotu juridisko instrumentu trūkums noved pie tā, ka nodibinājumi atsakās no darbības vai atzīst to par sarežģītu, vai arī izvērš to kādā citā dalībvalstī;

F.

tā kā laikā, kad valstīm pietrūkst līdzekļu, jo īpaši kultūras un mākslas pasākumiem, izglītībai un sportam, nodibinājumu finansiālais un sociālais ieguldījums ir ļoti svarīgs, kaut arī nodibinājumi vienīgi papildina valsts rīcību sabiedrības labā, nevis aizstāj to;

G.

tā kā attiecībā uz nodokļiem nav paredzēta regulējuma saskaņošana, bet gan tāda nediskriminācijas principa piemērošana, saskaņā ar kuru Eiropas nodibinājumiem un to ziedotājiem automātiski piemēro tādus pašus nodokļu noteikumus un atvieglojumus, kādi ir noteikti iekšzemes struktūrām ar sabiedriskā labuma mērķi;

H.

tā kā vienotu Eiropas nodibinājuma statūtu ieviešana ievērojami atvieglotu resursu, zināšanu un ziedojumu sakopošanu un nodošanu, kā arī darbību īstenošanu visā Eiropas Savienībā,

I.

tā kā Eiropas Parlaments atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu kā būtisku soli, lai nodibinājumiem atvieglotu sabiedriskā labuma mērķu atbalstīšanu ES;

J.

tā kā ierosinātie statūti ir neobligāta Eiropas juridiskā forma, kas būs pieejama nodibinājumiem un finansētājiem, kuri darbojas vairāk nekā vienā dalībvalstī, bet tā neaizstās un nesaskaņos jau esošos tiesību aktus nodibinājumu jomā;

K.

tā kā ekonomisko grūtību laikā ir īpaši būtiski, lai nodibinājumiem būtu atbilstoši instrumenti, ar kuru palīdzību sasniegt sabiedriskā labuma mērķus Eiropas līmenī un apvienot resursus, vienlaikus mazinot izmaksas un juridisko nenoteiktību;

L.

tā kā ir īpaši svarīgi, lai Eiropas nodibinājumu (FE) darbība būtu ilgtspējīga un ilglaicīga, kā arī lai tie aktīvi darbotos vismaz divās dalībvalstīs, jo pretējā gadījumā to īpašais statuss nebūtu attaisnots;

M.

tā kā dažus Komisijas priekšlikumā lietotos terminus un definīcijas jāprecizē;

N.

tā kā Komisijas priekšlikumam ir vajadzīgi daži papildinājumi un pielāgojumi, lai nodrošinātu FE uzticamību un ticamību, piemēram, attiecībā uz atbilstību tiesiskām un ētikas normām, sabiedriskā labuma mērķa ekskluzivitāti, pārrobežu elementu, minimālajiem aktīviem, kā arī principu par vajadzību tos uzturēt visu FE darbības laiku, savlaicīgas izmaksāšanas likumu, minimālo darbības ilgumu un atlīdzību valdes vai FE struktūru locekļiem;

O.

tā kā kreditoru un darbinieku aizsardzībai ir izšķiroša nozīme, un tā jānodrošina visā FE darbības laikā;

P.

tā kā, lai norādītu, ka attiecībā uz darbinieku pārstāvību piemēro attiecīgajā direktīvā minētos procedurālos noteikumus, jānostiprina atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (pārstrādāto versiju) (8); tā kā par pārkāpumiem būtu jāpiemēro lielākas sankcijas, piemēram, padarot FE reģistrēšanu par priekšnoteikumu, lai izpildītu prasības, kas noteiktas Direktīvā 2009/38/EK un atbilstoši 11. panta 2. punktam Padomes 2003. gada 22. jūlija Regulā (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (9); tā kā noteikumi ir vajadzīgi arī attiecībā uz darbinieku iesaistīšanu FE struktūrās saskaņā ar Padomes 2001. gada 8. oktobra Direktīvu 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (10), lai FE statusu nevarētu ļaunprātīgi izmantot ar mērķi atņemt darbiniekiem viņu iesaistīšanās tiesības vai nepiešķirt tās;

Q.

tā kā ir vajadzīgi noteikumi par brīvprātīgo darbinieku pārstāvību FE, ņemot vērā, ka šajā nozarē aktīvi darbojas 2,5 miljoni brīvprātīgo;

R.

tā kā brīvprātīgo pieaugošā pārstāvība un viņu vērtīgais ieguldījums nodibinājumu darbā palīdz to vispārējo interešu mērķu sasniegšanai, uz kuriem šie nodibinājumi tiecas; tā kā jo īpaši arvien vairāk un vairāk jauniešu kļūst par brīvprātīgajiem, lai iegūtu pirmo darba pieredzi, nodibinājumiem varētu būt lietderīgi izskatīt veidus un instrumentus, kas ļautu viņiem piekļūt efektīvākam darbam nepieciešamai informācijai, piemēram, izmantojot Eiropas Uzņēmumu padomi;

S.

tā kā jāprecizē, ka FE juridiskajai adresei un centrālajai pārvaldei jāatrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī, lai novērstu juridiskās adreses un centrālās pārvaldes vai galvenās darbības veikšanas vietas nošķiršanu, kā arī, lai vienkāršotu pārraudzību, pieņemot, ka FE pārraudzīs tās dalībvalsts pārraudzības iestāde, kurā ir FE juridiskā adrese;

T.

tā kā FE mērķis nedrīkst būt Eiropas politisko partiju finansēšana;

U.

tā kā attiecībā uz aplikšanu ar nodokļiem par pamatu jāizmanto Eiropas Savienības Tiesas izstrādātais nediskriminācijas princips; tā kā nozares pārstāvji ir atzinuši, ka ierosinātā pieeja, kas paredz automātisku vienādas attieksmes nodokļu jomā piemērošanu, vairotu FE statūtu pievilcību, ievērojami mazinot fiskālo un administratīvo slogu un padarot to par vairāk nekā tikai civiltiesību dokumentu; tā kā šī pieeja Padomē tomēr tiek uzskatīta par ļoti strīdīgu, jo dalībvalstis nevēlas pieļaut iejaukšanos to iekšējos nodokļu tiesību aktos; tā kā minēto iemeslu dēļ šķiet piemēroti nenoraidīt iespējamus alternatīvus risinājumus;

V.

tā kā ir svarīgi, lai pārrunas par šo svarīgo tiesību aktu virzītos uz priekšu ātri, tādējādi nodibinājumu nozarei nodrošinot jauno dokumentu, kas acīmredzami tiek gaidīts ar nepacietību,

1.

mudina dalībvalstis izmantot pastāvošo situāciju, lai panāktu ātru un visaptverošu statūtu ieviešanu, sniedzot pilnīgas pārredzamības garantijas, un tādējādi novēršot šķēršļus nodibinājumu pārrobežu darbībām un veicinot jaunu nodibinājumu rašanos, lai apmierinātu Eiropas Savienībā dzīvojošo cilvēku vajadzības, darbotos sabiedrības labā vai veicinātu sabiedrības interešu ievērošanu; uzsver, ka statūtu spēkā stāšanās sekmētu patiesas ES pilsonības īstenošanu un būtu uzskatāma par soli Eiropas organizācijas statūtu pieņemšanas virzienā;

2.

uzsver, ka FE būtu jāveicina patiesas Eiropas kultūras un identitātes attīstība;

3.

norāda – lai gan FE būtu jauna juridiska forma, priekšlikums paredzētu to īstenot ar dalībvalstīs jau pastāvošām struktūrām;

4.

atzinīgi vērtē to, ka statūtos ir paredzēti obligāti standarti attiecībā uz pārredzamību, atbildību, uzraudzību un līdzekļu izmantošanu, kas iedzīvotājiem un ziedotājiem var kalpot par nodibinājumu kvalitātes rādītāju un tādejādi sekmēt uzticēšanos FE, kā arī stimulēt šo nodibinājumu ES mēroga darbību izvēršanu visu iedzīvotāju labā;

5.

īpaši norāda uz nodibinājumu iespējām piedāvāt darbvietas jauniem cilvēkiem, ņemot vērā, ka jaunatnes bezdarbs ir sasniedzis satraucošus apmērus;

6.

prasa regulā noteikt, ka dalībvalsts, kura kontrolē nodibinājuma finanses, nodrošina arī to, ka praksē nodibinājumu pārvalda stingrā saskaņā ar tā statūtiem;

7.

konstatē, ka joprojām nav paredzēta izveidoto Eiropas nodibinājuma apvienošanas iespēja;

8.

atzīmē – lai stiprinātu uzticību FE, galvenajiem kritērijiem jābūt nodibinājumu noturībai, nopietnībai un dzīvotspējai, kā arī to uzraudzības efektivitātei, un, ņemot to vērā, aicina Padomi ņemt vērā šādus ieteikumus un grozījumus:

Grozījums Nr. 1

Regulas priekšlikums

15.a apsvērums (jauns)

Grozījums Nr. 2

Regulas priekšlikums

18. apsvērums

Grozījums Nr. 3

Regulas priekšlikums

2. pants – 1. punkts

Grozījums Nr. 4

Regulas priekšlikums

2. pants – 2. punkts

Grozījums Nr. 5

Regulas priekšlikums

2. pants – 5. punkts

Grozījums Nr. 6

Regulas priekšlikums

4. pants – 2. punkts – ba apakšpunkts (jauns)

Grozījums Nr. 9

Regulas priekšlikums

5. pants – 2. punkts – 2. daļa – ievaddaļa

Grozījums Nr. 7

Regulas priekšlikums

5. pants – 2. punkts – 2. daļa – sa apakšpunkts (jauns)

Grozījums Nr. 8

Regulas priekšlikums

5. pants – 2. punkts – 2. daļa – sb apakšpunkts (jauns)

Grozījums Nr. 10

Regulas priekšlikums

5. pants – 2.a punkts (jauns)

Grozījums Nr. 11

Regulas priekšlikums

6. pants

Grozījums Nr. 12

Regulas priekšlikums

7. pants – 2. punkts

Grozījums Nr. 13

Regulas priekšlikums

7. pants – 2. punkts – 1.a daļa (jauna)

Grozījums Nr. 14

Regulas priekšlikums

12. pants – 2. punkts

Grozījums Nr. 15

Regulas priekšlikums

15. pants – 2. punkts – da apakšpunkts (jauns)

Grozījums Nr. 16

Regulas priekšlikums

15. pants – 3. punkts

Grozījums Nr. 17

Regulas priekšlikums

17. pants – 1. punkts

Grozījums Nr. 18

Regulas priekšlikums

18. pants – 3. punkts

Grozījums Nr. 19

Regulas priekšlikums

20. pants – 1. punkts

Grozījums Nr. 20

Regulas priekšlikums

23. pants – 1. punkts – 1. daļa – g apakšpunkts

Grozījums Nr. 21

Regulas priekšlikums

23. pants – 2.a punkts (jauns)

Grozījums Nr. 22

Regulas priekšlikums

32. pants – 1. punkts

Grozījums Nr. 23

Regulas priekšlikums

32. pants – 3. punkts

Grozījums Nr. 24

Regulas priekšlikums

34. pants – 2. punkts – 1. daļa

Grozījums Nr. 25

Regulas priekšlikums

34. pants – 4. punkts

Grozījums Nr. 26

Regulas priekšlikums

34. pants – 5. punkts

Grozījums Nr. 27

Regulas priekšlikums

35. pants

Grozījums Nr. 28

Regulas priekšlikums

37. pants – 2. punkts – ea apakšpunkts (jauns)

Grozījums Nr. 29

Regulas priekšlikums

37. pants – 5. punkts – 2. daļa

Grozījums Nr. 30

Regulas priekšlikums

38. pants – 2. punkts – 1. un 2. daļa

Grozījums Nr. 31

Regulas priekšlikums

38. pants – 2. punkts – 3. daļa

Grozījums Nr. 32

Regulas priekšlikums

38. pants – 3. punkts

Grozījums Nr. 33

Regulas priekšlikums

44. pants – 2. punkts

Grozījums Nr. 34

Regulas priekšlikums

45. pants

9.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/24

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. septembra paziņojumu “Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas” (COM(2012)0494),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. septembra ziņojumu “ES integrētās jūrlietu politikas progress” (COM(2012)0491) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu (SWD(2012)0255),

—

ņemot vērā 2012. gada 8. oktobra Limasolas deklarāciju par Jūras un jūrlietu programmu izaugsmei un nodarbinātībai,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS), kas stājās spēkā 1994. gada 16. novembrī,

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas un integrētās piekrastes pārvaldības satvaru (COM(2013)0133),

—

ņemot vērā 2012. gada 31. oktobra Komisijas dienestu darba dokumentu “Pārskats par ES politiku, tiesību aktiem un iniciatīvām centienos samazināt atkritumu izgāšanu jūrā” (SWD(2012)0365),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 29. augusta zaļo grāmatu “Zināšanas par jūru 2020 – no jūras dibena kartēšanas līdz prognozēm par turpmākajām norisēm okeānā” (COM(2012)0473),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 28. marta balto grāmatu “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu – virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu” (COM(2011)0144),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 30. jūnija paziņojumu “Eiropa, tūristu apmeklētākā vieta pasaulē – jaunas Eiropas tūrisma nozares politiskās pamatnostādnes” (COM(2010)0352),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 21. janvāra paziņojumu “Paziņojums un rīcības plāns ar mērķi izveidot Eiropas jūras transporta telpu bez šķēršļiem” (COM(2009)0010),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 10. oktobra paziņojumu “Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 7. jūnija zaļo grāmatu “Ceļā uz turpmāko ES jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām” (COM(2006)0275),

—

ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Eiropu, tūristu apmeklētāko vietu pasaulē – jaunām Eiropas tūrisma nozares politiskajām pamatnostādnēm (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par integrēto jūrniecības politiku (IJP) – sasniegtā progresa novērtēšanu un jauniem uzdevumiem (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par stratēģiskiem mērķiem un rekomendācijām ES jūras transporta politikai 2018. gada perspektīvā (3),

—

ņemot vērā 2008. gada 16. decembra rezolūciju par tūrisma ietekmes reģionālās attīstības aspektiem piekrastes reģionos (4),

—

ņemot vērā 2008. gada 20. maija rezolūciju par integrētu Eiropas Savienības jūrlietu politiku (5),

—

ņemot vērā 2007. gada 12. jūlija rezolūciju “Ceļā uz turpmāko Eiropas Savienības jūrniecības politiku: Eiropas redzējums okeāniem un jūrām” (6),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2013. gada 20. marta atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas”,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2013. gada 31. janvāra atzinumu par paziņojumu “Jūras nozaru izaugsme un izaugsmes noturību veicinošās iespējas”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas un Zivsaimniecības komitejas atzinumus (A7-0209/2013),

A.

tā kā vairāk nekā 70 % no zemeslodes virsmas sedz okeāni un jūras, kam var būt izšķirīga nozīme to ilgtermiņa problēmu risināšanā, ar kurām saskaras ES, piemēram, klimata pārmaiņas un konkurētspēja pasaulē;

B.

tā kā Eiropas Savienībā ir sešas lielas piekrastes zonas (Atlantijas okeāna, Ziemeļjūras, Baltijas jūras, Melnās jūras un Vidusjūras reģioni, kā arī tālākie reģioni), kam ir atšķirīgi teritoriālie resursi un tajās veikto darbību veidi;

C.

tā kā aptuveni puse Eiropas iedzīvotāju dzīvo gar 89 000 kilometrus garo Eiropas piekrasti un tādēļ ir svarīgi, lai reģionālās un vietējās iestādes ņemtu vērā šo demogrāfisko spiedienu valsts politikas īstenošanā;

D.

tā kā tiek prognozēts, ka tehnikas progress un jaunu ilgtspējīgas izaugsmes avotu meklējumi līdz 2020. gadam palielinās jūras nozaru ekonomikas apjomu līdz EUR 590 miljardiem, kopā nodrošinot 7 miljonus darbvietu;

E.

tā kā prognozētais cilvēka darbības pieaugums notiks trauslā jūras vidē, kurā tikai 10 % jūras dzīvotņu un 2 % jūras sugu ir veselīgas, kas norāda uz to, ka jūrā veiktajām saimnieciskajām darbībām nevajadzētu apdraudēt jūras vides ilgtspēju;

F.

tā kā ieguldījumi dabas un cilvēka kapitālā ir svarīgi, lai risinātu sarežģītus jautājumus, ar ko patlaban jāsaskaras, jo īpaši saistībā ar cilvēka darbības ekonomiskās un sociālās ilgtspējas un videi nekaitīgu apstākļu nodrošināšanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām, lai cīnītos pret krasta eroziju un jūru paskābināšanos, kā arī saglabātu bioloģisko daudzveidību, ņemot vērā, ka veselīgas un produktīvas ekosistēmas ir būtiski nepieciešamas ilgstpējīgas un konkurētspējīgas jūras nozaru ekonomikas attīstībai;

G.

tā kā jūras nozaru izaugsmes prioritāro jomu ietekmes uz vidi apjoms un darbības joma ir ļoti neskaidri un, ņemot vērā ierobežotās zināšanas par ļoti sarežģītajām jūras ekosistēmām, šī ietekme, iespējams, ir kaitīga, attiecīgo lēmumu pieņemšanā ir jāvadās pēc piesardzības principa, kas minēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 192. panta 2. punktā;

H.

tā kā piekrastes un jūrniecības politikas nozare būtu jāiekļauj vispārējā plānošanas sistēmā 2014.–2020. gadam, arī lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

I.

tā kā gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes mērķi piekrastes un salu zonās ir jāpamato ar šiem apgabaliem raksturīgo sistēmisko un strukturālo trūkumu rūpīgu analīzi;

J.

tā kā ES salu sistēmai ar jūras transportu saistītās izmaksas ir daudz lielākas nekā citām ES piekrastes zonām;

K.

tā kā tūrisma sezonālais raksturs būtiski ietekmē piekrastes un salu zonu attīstību un būtu jāizstrādā ad hoc stratēģija, lai cīnītos ar šo problēmu;

L.

tā kā ir jāsaskaņo makroreģionālās stratēģijas un attiecīgie rīcības plāni ES jūras baseiniem;

M.

tā kā šis ziņojums ir Eiropas Parlamenta ceļvedis jūras nozaru izaugsmes turpināšanai,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par jūras nozaru izaugsmi, kas veido stratēģijas “Eiropa 2020” jūras dimensiju un skaidri norāda uz jūras ekonomikas potenciālu nodrošināt gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un radīt nodarbinātības iespējas;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu par ES integrētās jūrlietu politikas (IJP) progresu; atkārtoti pauž atbalstu IJP un uzsver, ka šīs politikas veicināšana joprojām ir galvenais veids, kā sekmēt jūras nozaru izaugsmi;

3.

atzīst, ka jūrām un okeāniem nākotnē būs aizvien lielāka nozīme pasaules ekonomikas izaugsmē; uzskata, ka jūras nozaru izaugsmes stratēģija kā daļa no integrētās jūrlietu politikas sekmēs sinerģiju un saskaņotas politikas attīstību, tādā veidā radot Eiropas pievienoto vērtību un dodot ieguldījumu darbvietu izveidē jūras nozarē;

4.

uzskata – lai veicinātu Savienības jūras ekonomikas nozaru konkurētspēju pasaules tirgū, valsts, vietējām, reģionālajām un Eiropas iestādēm ir jārada ilgtspējīgai izaugsmei vajadzīgie apstākļi, proti, jāizveido jūras telpiskās plānošanas sistēmas, jāmodernizē infrastruktūra, jānodrošina iegūt profesionālās prasmes un jāgarantē finansējums; uzsver, ka ir svarīga informācijas un paraugprakses apmaiņa starp dažādu līmeņu valsts iestādēm, izveidojot īpašu Eiropas mēroga platformu;

5.

norāda, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kas darbojas jūras izaugsmes nozarēs, būs grūti nodrošināt pietiekamu finansējumu, un tādēļ atzinīgi vērtē tādas iniciatīvas kā jaunie ES noteikumi par riska kapitāla fondiem, kuri atvieglos MVU piekļuvi finansējumam;

6.

uzskata – laikā, kad dalībvalstis samazina publiskos ieguldījumus, ir steidzami jānodrošina, ka attīstības politikas jomas un – vēl svarīgāk – augstu izmaksu projekti, piemēram, transporta, enerģētikas un telekomunikāciju infrastruktūras projekti, saņem pietiekamu finansējumu 2014.–2020. gada plānošanas periodā un pēc tā; aicina dalībvalstis novirzīt pieejamos finanšu instrumentus un Eiropas finansējumu jūras ekonomikas projektiem;

7.

uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā – jo īpaši 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmā – to dalībvalstu īpašās vajadzības, kurām tika piešķirti līdzekļi, lai tās izglābtu no krīzes, un kurām ir sevišķi sarežģīti uzsākt augstu izmaksu projektus, kā arī tālāko un salu reģionu īpašās vajadzības, jo šie reģioni saskaras ar strukturāliem ierobežojumiem to attāluma un dabisko īpatnību dēļ;

8.

norāda uz ekonomikas krīzes apstākļiem un sociālajām problēmām, kas skar daudzas teritorijas, jo īpaši salas, galvenokārt Vidusjūras reģionā un jo īpaši tās, kas atrodas ļoti tālu no kontinenta; uzsver, ka salu perifēriskums attiecībā uz vienoto tirgu izraisa to ekonomisko un rūpniecisko stagnāciju un iedzīvotāju skaita samazināšanos, kas Eiropas iestādēm ir jārisina ar konkrētiem pasākumiem; tādēļ mudina Komisiju apsvērt brīvu zonu izveidi kā instrumentu, kas, samazinot nodokļu slogu un piesaistot tiešus ārvalstu ieguldījumus, varētu apstādināt salu apgabalu lejupslīdi, veicinot to izaugsmi un attīstību;

9.

uzsver jūras baseinu stratēģiju nozīmi reģionālās attīstības un ekonomiskās, teritoriālās un sociālās kohēzijas sekmēšanā, Eiropas ekonomikas atveseļošanā, iekļaujošas jūras nozaru izaugsmes veicināšanā, darbvietu izveidē un jūras un piekrastes bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā; aicina plaši ieviest šādas pašreizējām un turpmākām makroreģionālām stratēģijām piesaistītas stratēģijas visiem Eiropas jūras baseiniem un piešķirt pienācīgus ES un cita veida finanšu un administratīvos resursus to īstenošanai; uzskata, ka ir jāpalielina reģionu nozīme jūras baseinu stratēģiju izstrādē; šajā sakarībā atzīst teritoriālās un pārrobežu sadarbības ieguldījumu to problēmu risināšanā, ar kurām saskaras piekrastes un jūras reģioni;

10.

atzinīgi vērtē progresu, kas panākts ES stratēģiju īstenošanā attiecībā uz Baltijas jūras reģionu un Atlantijas okeāna reģionu, un atkārtoti prasa Komisijai izstrādāt ES stratēģiju Melnās jūras reģionam;

11.

aicina Savienību un dalībvalstis stingri atbalstīt reģionālu un pārrobežu jūrlietu kopu izveidi; uzsver, ka tām kā ar jūras nozaru izaugsmi saistītu saimniecisko darbību izcilības centriem ir stratēģiska nozīme; uzskata, ka šo kopu attīstīšana veicinās dalīšanos ar zināšanām un labas prakses piemēriem, radīs dažādu jūras ekonomikas nozaru sinerģiju un palīdzēs piesaistīt ieguldījumus;

12.

uzsver raksturīgo saikni starp ekonomikas izaugsmi un klimata pārmaiņām un uzsver, ka visām jūrlietu darbībām ir jāatbilst ES stratēģijai par pielāgošanos klimata pārmaiņām, lai veicinātu pret klimata pārmaiņām noturīgākas Eiropas izveidi;

13.

jo īpaši uzsver, ka ar jūras nozaru izaugsmi saistītās saimnieciskās darbības paplašināšanās nedrīkst kaitēt jūras un piekrastes ekosistēmām, kas ir ārkārtīgi jutīgas un vienas no pirmajām cieš no klimata pārmaiņu sekām; uzsver, ka jūras nozaru izaugsmei ir jāatbilst Jūras stratēģijas pamatdirektīvas (JSD) vides mērķiem un ekosistēmas pieejai, kā arī Vides stratēģiskā novērtējuma direktīvai, atgādinot, ka šaubu gadījumā jāievēro piesardzības princips; uzsver, ka visām ar jūras nozaru izaugsmi saistītajām saimnieciskajām darbībām vajadzētu nodrošināt jūras vides drošību un drošumu;

14.

ar bažām norāda, ka atkritumu izgāšana jūrā ietekmē vidi visos Eiropas jūras baseinos, un aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst galveno uzmanību tam, lai pilnībā īstenotu un piemērotu attiecīgās ES direktīvas, piemēram, par atkritumu apsaimniekošanu, ostu iekārtām, kas paredzētas kuģu atkritumu uzņemšanai, ūdens kvalitāti un jūras stratēģiju;

15.

uzsver, ka visas jūras nozaru darbības, tostarp tās, ko veic saistībā ar IJP, būtu jāīsteno saskaņā ar ANO Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS); uzsver, ka ir vajadzīga tāda kopīga ES pieeja jūras dabas resursu izpētei, izmantošanai, saglabāšanai un pārvaldībai, ar kuru tiktu nodrošināta droša un efektīva robežu noteikšana ekskluzīvajām ekonomikas zonām (EEZ) starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem;

16.

šajā sakarībā uzsver, ka visām ieinteresētajām personām, kas veic ieguldījumus jūras teritorijās, ir vajadzīga tiesiskā noteiktība, un atbalsta jaunus stimulējošus pasākumus, lai labāk izmantotu dalībvalstu ekskluzīvās ekonomikas zonas;

17.

atzinīgi vērtē Komisijas tiesību akta priekšlikumu par jūras telpisko plānošanu (JTP) un integrētu piekrastes pārvaldību (IPP) kā pasākumiem, kas vajadzīgi, lai pārvaldītu aizvien lielāko skaitu jūras un piekrastes darbību un aizsargātu jūras vidi, nodrošinot dažādu darbību saskanīgu līdzāspastāvēšanu un izvairoties no konfliktiem par piekrastes un jūras zonu izmantošanu; šajā sakarībā uzskata, ka cilvēka darbības pārvaldībā krastā un jūrā jādod priekšroka ekosistēmas pieejai;

18.

norāda, ka tiek sagaidīts, ka JTP samazinās uzņēmējdarbības izmaksas un uzlabos ieguldījumu vidi, savukārt IPP palīdzēs koordinēt darbības piekrastes zonā un kopumā uzlabos šīs zonas pārvaldību;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka tiek izplatīta paraugprakse un ka tiek ņemta vērā sagatavošanas darbībās gūtā pieredze šajā jomā, jo jūras un piekrastes teritoriju pārvaldības sistēmu izstrādē starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības; tomēr uzskata, ka šajā jomā ir vajadzīga pielāgota pieeja, lai dalībvalstis, īstenojot Eiropas pamatnostādnes par jūras un piekrastes plānošanu, sadarbībā ar vietējām iestādēm varētu ņemt vērā vietējās īpatnības un vajadzības;

20.

uzskata, ka telpiskās plānošanas kontekstā ir jāuzlabo jūras un sauszemes mijiedarbība, lai nodrošinātu cilvēka darbības un piegādes ķēdes nepārtrauktību un to, ka piekrastes zonas ir pienācīgi savienotas ar attiecīgo apgabalu iekšzemi; uzskata, ka tas varētu palīdzēt novērst to, ka pret piekrasti attiecas kā pret robežu;

21.

uzsver, ka trūkumi zinātniskajās atziņās par darbībām jūrā un to vidi kavē telpisko plānošanu, un uzsver to, cik svarīga ir iniciatīva “Zināšanas par jūru 2020” un tās konkrētie mērķi, piemēram, jūras gultnes kartēšana Eiropas ūdeņos līdz 2020. gadam; uzskata, ka jūras gultne būtu jākartē vienotā veidā, lai informācijai varētu piekļūt ieinteresētās Eiropas struktūras, konkrētāk, pētniecības centri, universitātes un valsts iestādes;

22.

mudina Komisiju palīdzēt dalībvalstīm izvērst plānus par nogrimušo kuģu vraku un zemūdens senvietu kartēšanu un apsekošanu, kas ir svarīgas ES vēstures un kultūras mantojuma daļas; uzsver, ka ir jāveicina izpratne par šādām senvietām un to izpēte un ir jāpalīdz novērst to izlaupīšanu, tādējādi darot iespējamu šo vietu pienācīgu saglabāšanu;

23.

uzskata, ka kopējā nodarbinātība jūras nozaru ekonomikā var pārsniegt aplēstos 7 miljonus darbvietu līdz 2020. gadam, ja to atbalstīs ar apmācības politiku, kuras mērķis ir nodrošināt mobilu darbaspēku ar pietiekamām prasmēm un pieredzi;

24.

atkārtoti aicina būtiski uzlabot darba, veselības aizsardzības un drošības apstākļus jūrniecības profesijās; mudina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus šajā jomā, lai uzlabotu profesionālās virzības iespējas un padarītu pievilcīgākas jūras ekonomikas un saistīto nozaru profesijas;

25.

uzsver, ka ar piemērotiem līdzekļiem ir jāuzlabo jūrnieku darba apstākļi, ES tiesību aktos jāiekļauj Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) Konvencija par darbu jūrniecībā un jāierosina programma jūrnieku kvalifikācijai un apmācībai, jo īpaši pievēršoties jauniešu (tostarp no trešām valstīm) pieņemšanai darbā;

26.

aicina Komisiju cieši uzraudzīt un atbalstīt centienus reģionālā līmenī novērtēt prasmes un profesijas, kas būs pieprasītas jūras ekonomikas nozarēs, un nodrošināt, ka tādas iniciatīvas kā “ES prasmju panorāma” atspoguļo jūras nozaru ekonomikas vajadzības;

27.

uzskata, ka Komisijai kopā ar dalībvalstīm vajadzētu izstrādāt rīcības plānu ar jūras nozaru ekonomiku tieši un netieši saistīto profesiju veicināšanai, lai tām piesaistītu cilvēkus;

28.

aicina Komisiju sekmēt iniciatīvas, kas veicinātu darba ņēmēju mobilitāti starp ekonomikas nozarēm un dalībvalstīm, piemēram, daudzgadu darbību studentu, skolotāju un gados jaunu profesionāļu apmaiņai pēc Erasmus modeļa; atbalsta uzņēmumu un apmācības pakalpojumu sniedzēju sadarbību nolūkā sagatavot absolventus darbam jaunās jomās;

29.

aicina Komisiju sadarboties ar jūras nozaru ekonomikas pārstāvjiem un apmācības pakalpojumu sniedzējiem nolūkā izveidot un finansēt Eiropas nozaru padomes nodarbinātības un prasmju jautājumos, lai reģistrētu darbvietas un izmaiņas attiecībā uz nepieciešamajām prasmēm, kā arī ar tām saistītās apmācības vajadzības;

30.

aicina Komisiju izstrādāt iniciatīvu pēc Erasmus principiem ar mērķi veicināt pētniecības darbinieku mobilitāti, jo īpaši piekrastes zonās un tūrisma, enerģētikas un biotehnoloģiju jomā, un to īstenot galvenokārt zemas intensitātes tūrisma sezonās, lai ilgtspējīgā veidā līdzsvarotu cilvēku plūsmas aizvien jutīgākajās ekosistēmās, vienlaikus optimizējot piekrastes un salu zonu infrastruktūras izmantošanu;

31.

norāda uz ES pasaules līmeņa pētnieciskajām spējām jūras nozarēs un šo spēju nozīmi pamatotas politikas veidošanā un uz jauninājumiem pamatotā uzņēmējdarbībā, tomēr arī norāda uz grūtībām, ar kurām pētniecības rezultātu komercializēšanā saskaras uzņēmumi;

32.

uzsver, ka programma “Apvārsnis 2020”, kas nodrošina vienkāršotas procedūras un labāku atbalstu inovācijai, varētu sniegt būtisku atbalstu jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai nolūkā veicināt tās rezultātu ienākšanu tirgū, par pamatu izmantojot pieredzi, kas gūta iniciatīvas “Nākotnes okeāns” projektos;

33.

aicina Komisiju līdz 2014. gadam atjaunināt Eiropas stratēģiju jūras zinātniskajai un tehniskajai pētniecībai, ierosinot konkrētus pasākumus sinerģijas uzlabošanai un zināšanu izplatīšanai ES pētnieku vidū;

34.

norāda, ka stabilas un ilgtspējīgas jūras nozaru ekonomikas pamatā var būt tikai veselīgas jūras ekosistēmas; aicina Komisiju turpināt pētīt kopējo ietekmi, ko rada jūras vides izmantošana cilvēku vajadzībām un jūras darbības visās nozarēs;

35.

aicina Komisiju nodrošināt pienācīgu ilgtermiņa vides monitoringu un veikt pētījumus attiecībā uz agrīnās brīdināšanas sistēmām;

36.

uzsver, ka saistībā ar pētniecības datu apmaiņas un pieejamības veicināšanu ir svarīgi tādi projekti kā Eiropas Jūras novērojumu un datu tīkls (EMODNET);

37.

ar bažām norāda, ka kuģniecību ES joprojām kavē administratīvā un muitas birokrātija, kas apdraud Eiropas jūras transporta telpas redzējumu un kavē nozares izaugsmi, jo īpaši jūras kabotāžas un jūras maģistrāļu jomā; uzskata, ka ir jāizstrādā vienots noteikumu kopums par kuģniecību Savienības iekšienē, jo tas ir būtiski svarīgi, lai nodrošinātu brīvu preču apriti un cilvēku pārvietošanos ES ūdeņos;

38.

pauž gandarījumu par “zilās zonas” izmēģinājuma programmas panākumiem un aicina Komisiju iesniegt nepieciešamos tiesību aktu priekšlikumus zilās zonas izveidei, tostarp līdz 2013. gada beigām veikt ES Muitas kodeksa pārskatīšanu;

39.

norāda, ka jūras transporta veicināšana sekmēs ne tikai ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību, bet arī baltajā grāmatā “Ceļvedis uz Eiropas vienoto transporta telpu” noteiktā mērķa sasniegšanu, proti, 50 % kravu autopārvadājumu novirzīšanu uz dzelzceļu un ūdensceļiem līdz 2050. gadam;

40.

uzsver, ka ir jāpalielina jūras maģistrāļu nozīme kā galvenajiem Eiropas koridoriem un ka ir būtiski svarīgi izveidot nepārtrauktas dažādu transporta veidu ķēdes pasažieru un kravu pārvadājumiem, lai nodrošinātu Eiropas jūras transporta konkurētspēju ilgtermiņā; aicina Komisiju sagatavot paziņojumu par virzību, attīstību un turpmākajām iespējām jūras maģistrāļu jomā; uzskata, ka lielākās salas būtu pilnībā jāintegrē jūras transporta maģistrālēs, lai uzlabotu to pieejamību un paaugstinātu to ekonomisko konkurētspēju;

41.

uzsver, ka jūras drošība ir būtiski svarīgs aspekts jūras transporta, ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes, ar jūru saistītās nodarbinātības un ilgtspējīgu nozares vides standartu ilgtspējīgā veicināšanā; uzsver, ka būtu jāpiemēro profilakses princips, lai paredzētu jaunus riskus un novērstu visu veidu jūras transporta katastrofas; norāda, ka šajā jautājumā ir jārīkojas ne vien ES mērogā, bet arī starptautiskā līmenī, jo īpaši Starptautiskās Jūrniecības organizācijas ietvaros;

42.

uzsver, ka Trešā kuģošanas drošības tiesību aktu kopuma īstenošana uzlabo to kuģu kvalitāti, kas peld ar Eiropas valstu karogiem, klasifikācijas sabiedrību darbību, ostu kontroli, kuģu satiksmes uzraudzību, negadījumu izmeklēšanu un upuru aizsardzību; aicina dalībvalstis paātrināt šā tiesību aktu kopuma efektīvu īstenošanu;

43.

uzsver, ka jūras transporta politikā būtu jāņem vērā visi ar to saistītie ekonomikas, vides un sabiedrības veselības jautājumi; aicina Komisiju cieši pārraudzīt ietekmi, ko atstāj ES kuģniecības nozares pakļaušanās vides un sabiedrības veselības prasībām, un vajadzības gadījumā ierosināt īpašus pasākumus, lai novērstu negatīvu ietekmi uz nozares konkurētspēju; norāda, ka tiesību aktu prasībām saistībā ar kuģu demontāžu un sēra saturu flotes degvielā vajadzētu nodrošināt vides aizsardzību augstā līmenī, vienlaikus efektīvi garantējot mērķi nomainīt sauszemes pārvadājumus ar jūras pārvadājumiem atbilstīgi ES mērķiem klimata pārmaiņu jomā;

44.

aicina Komisiju un dalībvalstis ievērojami pastiprināt centienus, lai panāktu starptautisku vienošanos par jūras transporta radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, ņemot vērā to, ka siltumnīcefekta gāzu emisijas no kuģiem atstāj aizvien lielāku ietekmi;

45.

norāda, ka videi nekaitīgai degvielai, piemēram, sašķidrinātajai dabasgāzei, var būt ievērojama nozīme, lai sasniegtu ES mērķi – līdz 2050. gadam samazināt kuģu radīto CO2 emisiju daudzumu par vismaz 40 %;

46.

uzsver, ka ir jāatbalsta efektīvu un ilgtspējīgu ostas pakalpojumu un infrastruktūras attīstība, lai varētu risināt ar gaidāmo jūras satiksmes pieaugumu, vides un trokšņa piesārņojuma samazināšanu, sauszemes pārvadājumu aizstāšanu ar jūras pārvadājumiem un netraucētiem un intermodāliem pasažieru un preču pārvadājumiem saistītos jautājumus; atbalsta iespēju Eiropas ostās līdztekus attīstīt kuģu remonta un kuģu demontāžas darbības;

47.

vērš uzmanību uz iespēju veidot loģistikas platformas, lai sekmētu kravu pārvadājumus starp Eiropu un citām pasaules ekonomikām; uzsver stratēģisko nozīmi, kas piemīt jūras transportam un tālāko reģionu un citu kontinentālo teritoriju savienojumiem;

48.

uzsver, ka ES kuģubūves nozarei ir potenciāls palielināt savu ieguldījumu izaugsmē un nodarbinātībā, izmantojot iespējas, ko sniedz pieprasījums pēc videi nekaitīgiem kuģiem (ar lielāku energoefektivitāti un mazākām SOx un NOx emisijām), kā arī kuģiem un struktūrām, kas noder jūras vēja ģeneratoru parku būvniecībai, uzstādīšanai un ekspluatēšanai; aicina ES kuģubūves nozari izmantot šo iespēju, jo īpaši ņemot vērā plānoto pārvadājumu pieaugumu tuvsatiksmes kuģniecībā gar ES piekrasti;

49.

mudina Padomi vienoties ar Parlamentu par tādas regulas pieņemšanu, ar kuru nodrošinātu kuģu demontāžu videi saudzīgā veidā un strādniekiem nekaitīgos darba apstākļos, tādējādi ES kuģubūves nozarei radot iespēju konkurētspējīgāk pārstrādāt materiālus;

50.

aicina Komisiju sekmēt stratēģijas “LeaderSHIP 2020” īstenošanu, atbalstot darbības, kas noteiktas kā nepieciešamas, lai risinātu problēmas, ar kurām saskaras Eiropas kuģubūves nozare, piemēram, saistībā ar piekļuvi finansējumam, prasmēm un starptautisko konkurētspēju;

51.

aicina dalībvalstis, tieši iesaistot vietējās un reģionālās iestādes, kā arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas, atbalstīt iniciatīvas ar mērķi izstrādāt un modernizēt ilgtspējīga tūrisma infrastruktūru, īpašu uzmanību pievēršot vajadzībām attiecībā uz personām ar invaliditāti un ierobežotām kustības spējām, un darīt visu iespējamo, lai izskaustu birokrātiju un pārredzamības trūkumu nozarē, vienlaikus ievērojot tiesību aktus vides aizsardzības jomā;

52.

aicina sekmēt un atbalstīt tūrismu kā izaugsmes un nodarbinātības virzītājspēku piekrastes zonās; uzskata, ka jebkāda tūrisma veida attīstībai piekrastes reģionos būtiski svarīga ir veselīga vide un ka tādēļ ir jādara viss iespējamais tās aizsardzībai; uzsver, ka ir jānodrošina ilgtspējīga infrastruktūra jaunu tūrisma veidu izveidei, jo īpaši tajās tūrisma nozarēs, kam piemīt augsts izaugsmes potenciāls, piemēram, ekotūrismā, lauku un zvejas tūrismā un ilgtspējīgā ūdenssportā; atzinīgi vērtē iniciatīvas veicināt uz jūras baseinu pamata izstrādātas pārrobežu tūrisma stratēģijas;

53.

uzsver, ka Eiropas krasta erozija, Eiropas vides un dzīvnieku mantojuma aizsardzība un ūdens kvalitātes uzlabošana joprojām ir svarīgi jautājumi, kas jārisina; tādēļ uzsver, ka šajās jomās ir jāveic pienācīgi ieguldījumi, lai attīstītu ilgtspējīgu un kvalitatīvu pludmales un zemūdens tūrismu;

54.

uzsver, ka līdztekus piekrastes, piejūras un jūras mantojuma izmantošanas un pilnveidošanas pasākumiem ir jāplāno šā mantojuma saglabāšanas un atjaunošanas pasākumi;

55.

norāda, ka ir svarīgi izveidot vai modernizēt specializētas augsta līmeņa skolas (tūrisma uzņēmumu administrācija un ekonomika, tūrisma profesijas, jūrniecības koledžas, kulinārijas skolas utt.) un uzlabot tādu apmācību piedāvājumu, kuras vērstas uz tūrisma pakalpojumu un produktu kvalitātes uzlabošanu, jauno tehnoloģiju izmantošanu un pielāgošanos klimata pārmaiņām;

56.

uzsver, ka ir jāvienkāršo vīzu procedūras, jāsamazina saistītās izmaksas un jāizdod vairākkārtējas iebraukšanas vīzas apmeklētājiem no trešām valstīm, jo īpaši no BRIC valstīm; aicina Komisiju izpētīt un nekavējoties īstenot jaunus, viedus veidus, kā izdot tūrisma vīzas, lai pēc iespējas palielinātu iebraucošo tūristu plūsmas;

57.

uzsver, ka kruīzu nozare ir svarīgs Eiropas ostu un tuvējo vietējo kopienu saimniecisks resurss un ka tai ir arī būtiska nozīme tādu kuģu izstrādē un izmantošanā, kuri ir energoefektīvāki un rada mazāk emisiju; mudina plānot pievilcīgas tūrisma programmas, kas izstrādātas, lai uzlabotu apmeklētāju pieredzi, uzsverot ostu galamērķu jūrlietu, kultūras un vēsturisko nozīmi;

58.

aicina Komisiju pastiprināt centienus sekmēt Eiropas ostu konkurētspēju, atbalstot un koordinējot ostu infrastruktūras spējas un modernizējot sniegtos pakalpojumus (piemēram, nodrošinot to atbilstību Šengenas prasībām), lai Eiropas ostas padarītu pievilcīgākas kruīza kuģiem un ienesīgākas vietējām un zvejnieku kopienām, tādējādi sniedzot tām iespēju dažādot savas darbības; aicina Komisiju ņemt vērā salu un tālāko reģionu ostu specifiku;

59.

prasa, lai ostu modernizācijas un paplašināšanas projektos kā obligāta tiktu noteikta prasība aprīkot pasažieru termināļus un jaunos pasažieru kuģus ar iekārtām personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām;

60.

atkārtoti uzsver piekrastes un jūras pasažieru pārvadājumu nozīmi, jo īpaši prāmju un kruīza kuģu pārvadājumu nozīmi, un norāda, ka ir stājusies spēkā Regula (ES) Nr. 1177/2010 par pasažieru tiesībām, ceļojot pa jūru, un ka šai regulai vajadzētu palīdzēt uzlabot jūras tūrisma kvalitāti; šajā sakarībā aicina Komisiju sākt kampaņu, pamatojoties uz pārvadātāju paraugpraksi, ar mērķi uzlabot pasažieru un kruīza kuģu kvalitāti attiecībā uz pasažieru tiesībām;

61.

uzsver, ka jahtu braucieniem un burāšanai ir svarīga nozīme jūras tūrismā; aicina Komisiju saistībā ar gaidāmo paziņojumu par jūras tūrismu izskatīt šīs nozares sociālo un ekonomisko ietekmi un apjomu, kādā ES līmenī būtu jāsaskaņo un jāvienkāršo noteikumi par darbības licenču izdošanu, kuģošanas un darbības nosacījumiem, drošības prasībām, jahtu apkopi un remontdarbiem, kā arī profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu šajā nozarē;

62.

uzsver pludmales tūrisma nozīmi kā dažu Eiropas piekrastes reģionu īpatnību; aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu, lai pārbaudītu, vai Direktīva 2006/123/EK neatstāj negatīvu ietekmi uz šīs nozares MVU, un vajadzības gadījumā ierosināt pasākumus, lai šo ietekmi mazinātu un nodrošinātu, ka, direktīvu piemērojot, tiek ņemta vērā šīs profesionālās darbības specifika;

63.

aicina Komisiju mudināt dalībvalstis, reģionus, autonomās kopienas un citas piekrastes un salu zonās ieinteresētās personas gan Vidusjūras baseinā, gan citos Eiropas jūras baseinos izstrādāt un sistēmiski īstenot iniciatīvu “senie tirdzniecības ceļi”, ko Eiropas Parlaments apstiprināja 2013. gada budžetā, jo īpaši, lai dažādotu tūrisma produktus un novērstu tūrisma sezonalitāti;

64.

aicina Komisiju iekļaut ilgtspējīgu jūras un piekrastes tūrismu ar iniciatīvu saistītās darbībās un programmās, piemēram, programmā “Eiropas izcilākie tūrisma galamērķi” (EDEN) un programmā “Calypso”, un atbalstīt iniciatīvas, ar kurām veicina piekrastes un jūras tūrisma dažādošanu, palīdz mazināt tūrisma darbību un nodarbinātības sezonalitāti un sekmē pielāgošanos klimata pārmaiņām; šajā sakarībā uzskata, ka tūrisma dažādošana var palīdzēt stiprināt jūras reģionu pievilcību un ļaut tiem paplašināt tradicionālo “saules, jūras un pludmales” piedāvājumu;

65.

aicina popularizēt jūras kūrortpilsētas, jo tās var samazināt sezonālās svārstības un daudzkāršot ietekmi uz vietējo un reģionālo ekonomiku, iekļaujot zvejnieku kopienas un līdzsvarojot ekonomikas izaugsmi un ilgtspējību;

66.

aicina Komisiju ņemt vērā vietējās kultūras un amatnieciskās gastronomijas ieguldījumu un nozīmi Eiropas piekrastes tūrisma attīstībā; uzskata, ka ir jāizmanto un jāsaskaņo esošā politika un instrumenti un jāizstrādā jaunas programmas un darbības, lai veicinātu sinerģiju, jo īpaši starp ES piekrastes teritoriju primāro un terciāro sektoru mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU);

67.

mudina Komisiju Tūrisma virtuālajā uzraudzības centrā izveidot atsevišķu jūras un piekrastes tūrisma nodaļu, nodrošinot saikni starp pētniecības institūtiem, uzņēmumiem un valsts iestādēm, lai veicinātu tirgus izpēti, sniegtu nākotnē vērstu informāciju par piedāvājuma un pieprasījuma attīstību uzņēmumiem un valsts iestādēm un radītu labvēlīgākus uzņēmējdarbības apstākļus, vienlaikus nodrošinot informāciju par saikni starp bioloģisko daudzveidību, klimata aizsardzību un ilgtspējīga tūrisma iniciatīvām;

68.

norāda, ka klimata pārmaiņas ir viens no galvenajiem draudiem jūras bioloģiskajai daudzveidībai visā pasaulē un ka jūras nozaru izaugsmes stratēģijas enerģētikas aspektu pamatā jābūt atjaunojamiem energoresursiem un energoefektivitātei;

69.

šajā sakarībā atzīst Eiropas jūru un okeānu nozīmi ES energoapgādes drošībā un energoresursu avotu un piegādes ceļu dažādošanā;

70.

norāda uz potenciālu, kas piemīt jūras vēja, plūdmaiņu, viļņu un okeāna termālajai enerģijai, kā arī tradicionālajai jūras enerģētikas nozarei, veidot ilgtspējīgas darbvietas piekrastes reģionos, mazināt emisijas un palīdzēt sasniegt ES vidēja termiņa un ilgtermiņa mērķus enerģētikas jomā; uzsver, ka būs vajadzīgi nozīmīgi ieguldījumi tīkla savienojumu pārkārtošanā un pārvades spējas nodrošināšanā, lai šo potenciālu izmantotu;

71.

uzsver, ka jūras enerģija ir Eiropas jūras ekonomikas vērtība; mudina Komisiju un dalībvalstis veicināt jūras enerģijas potenciāla īstenošanu, izmantojot jūras baseinu stratēģijas, un pievēršot īpašu uzmanību tālāko reģionu potenciālam, ko nosaka to atrašanās vieta un dabiskās īpatnības;

72.

aicina Komisiju aktīvi atbalstīt ES vadošo lomu pasaulē šajā jomā, izstrādājot Eiropas rūpniecības stratēģiju par jūras enerģiju, kā tā ir iepriekš rīkojusies attiecībā uz citām nozarēm;

73.

aicina Komisiju tās gaidāmajā paziņojumā par šo jomu pieņemt integrētu pieeju jūras energoresursu attīstībai, izmantojot sinerģiju starp jūras vēja enerģiju un citiem jūras atjaunojamo energoresursu veidiem; uzstāj, ka ar šādu pieeju jādara iespējama energoapgāde no pilnīga un ilgtspējīga energoavotu klāsta saskaņā ar piesardzības principu, kā arī nodrošinot jūras vides drošību un drošumu, un ka tajā ir arī jāplāno atbilstoša infrastruktūra, lai jūrā iegūto enerģiju pārvadītu līdz sauszemei un nodrošinātu starpsavienojumu ar parasto energotīklu;

74.

aicina dalībvalstis kopīgi strādāt, lai sekmētu Ziemeļjūras piekrastes elektrotīkla ilgtspējīgu būvniecību atjaunojamo energoresursu ieguvei; aicina Komisiju izteikt priekšlikumu attiecīgam tiesiskajam regulējumam;

75.

uzsver, ka żvejniecībai un akvakultūrai būtu jāsniedz ieguldījums pārtikas ilgtspējīgā ražošanā visā Savienībā, kā arī pārtikas nodrošinājumā ilgtermiņā un patērētāju aizsardzībā; uzskata, ka būtu jāatbalsta ilgtspējīgas akvakultūras un zivju apstrādes nozares attīstība un inovācija, mazinot birokrātiju, veicinot nodarbinātības iespējas šajās nozarēs un uzlabojot dzīves kvalitāti gan piekrastes, gan lauku apvidos;

76.

uzsver, ka ir svarīgi attīstīt ilgtspējīgu akvakultūru, lai samazinātu Eiropas zivju krājumu pārzveju un atkarību no zivju importa no trešām valstīm, kas veido vairāk nekā 60 % no ES patērētajām zivīm;

77.

norāda, ka ES akvakultūra jau nodrošina 80 000 darbvietu un ka tai piemīt potenciāls būtiski uzlabot piekrastes kopienu ekonomikas, paturot prātā ANO aplēses, ka līdz 2019. gadam audzēto zivju produkcijas apjoms pārsniegs tradicionālās zvejas produkcijas apjomu;

78.

aicina Komisiju tās gaidāmajās stratēģiskajās pamatnostādnēs par akvakultūru ES veicināt jūras piekrastes zonas akvakultūru, ko var apvienot ar jūras energoiekārtām, lai samazinātu pārmērīgi intensīvas akvakultūras spiedienu uz piekrastes ekosistēmām un citām darbībām; uzsver, ka dalībvalstu attiecīgajos integrētajos pārvaldības plānos jāvienkāršo administratīvais slogs un jānodrošina pietiekama iespēja šo darbību attīstīšanai;

79.

uzsver, ka jaunajam Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam (EJZF), ar ko pirmo reizi paredz integrētās jūrlietu politikas un zivsaimniecības kopīgu finansēšanu, kā arī Eiropas Investīciju bankai (EIB) būs liela nozīme zvejniecības, akvakultūras un zivju apstrādes ilgtspējīgas un vidi saudzējošas attīstības atbalstā, kā arī no šīm nozarēm atkarīgu zvejas kopienu ieņēmumu dažādošanā, jo īpaši saistībā ar mazapjoma piekrastes zveju, sieviešu un jauniešu profesionālo apmācību un jaunu uzņēmēju piesaistīšanu nozarei;

80.

atzīst, ka Eiropas jūras robežu aizsardzība dalībvalstīm ir sarežģīts uzdevums; uzskata, ka sekmīgai jūras nozaru ekonomikai ir vajadzīgas drošas ES jūras robežas, lai nodrošinātu jūras vides aizsardzību, zvejas kontroli, nelegālas zvejas apkarošanu un tiesībaizsardzību; tādēļ norāda, ka ir svarīgi izveidot Eiropas krasta apsardzi, lai saskaņotu darbības un uzraudzību jūrā; turklāt uzsver, ka ir svarīgi veicināt un paplašināt ar zivsaimniecības nozari saistītās reģionālās sadarbības iniciatīvas;

81.

atzīst, ka labvēlīgi apstākļi derīgo izrakteņu ieguvei jūrā pastāv; tomēr uzsver, ka jūras gultnes vide ir saistīta ar pārējo planētu vielas, enerģijas un bioloģiskās daudzveidības savstarpējā apmaiņā, ko izjaucot var izraisīt neparedzamas izmaiņas zivju krājumos un bioloģiskās daudzveidības zudumu;

82.

aicina Komisiju pievērst īpašu uzmanību ietekmei uz vidi, ko rada izrakteņu ieguve jūras gultnē, jo īpaši sevišķi jutīgā jūras vidē, atbalstīt attiecīgos pētniecības projektus, piemērot piesardzības principu un sadarboties ar šajā nozarē iesaistītajām trešo valstu iestādēm, cenšoties ātrāk aizpildīt robus zinātniskajās atziņās;

83.

atzīst, ka efektīvāka resursu izmantošana līdz ar uzlabotu atkārtotas pārstrādes politiku ir daudz rentablāka un ilgtspējīgāka pieeja, lai apmierinātu vajadzību pēc derīgajiem izrakteņiem, nekā intensīva zemūdens resursu izmantošana; pauž nožēlu par to, ka nepilnības izejvielu un retzemju materiālu atkārtotā pārstrādē veicina atkritumu pieaugumu, un tādēļ aicina veikt pasākumus atkārtotas izejvielu pārstrādes nozaru atbalstam, lai tādā veidā sniegtu alternatīvu derīgo izrakteņu ieguvei jūrā; norāda, ka šī alternatīvā pieeja sniedz ilgtermiņa nodarbinātības iespējas;

84.

atzīst, ka jūras biotehnoloģijai piemīt potenciāls radīt nodarbinātību, kam vajadzīgas augsta līmeņa prasmes, un ka tā var sniegt lielu ieguldījumu sevišķi svarīgās jomās, piemēram, veselības aizsardzības, uztura un inovācijas jomā; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu atbalstīt pētniecību un inovāciju, kas vajadzīga biotehnoloģijas sekmēšanai uzņēmējdarbības jomā;

85.

uzsver jūras bioloģiskās daudzveidības potenciālu jūras biotehnoloģijas nozarē, jo īpaši joprojām maz pētītajā dziļūdens jūrā, tomēr uzsver, ka šīs ļoti jutīgās ekosistēmas izpētē jāievēro piesardzība;

86.

aicina Komisiju skaidri noteikt ar jūras biotehnoloģiju saistītos jautājumus un problēmas (piemēram, bionanotehnoloģija, biomateriāli un ģenētiski modificētu zivju, čaulgliemju un mikroorganismu ieviešana) un izmantot zinātniski pamatotu un uz piesardzības principa balstītu pieeju, lai noteiktu, novērtētu un pārvaldītu ar šiem jautājumiem un problēmām saistītos vides un veselības riskus;

87.

aicina Komisiju atbalstīt privātā sektora un pētniecības institūtu partnerības, kā arī pārrobežu partnerības, piemēram, Eiropas Jūras bioloģisko resursu centru, jo jūras biotehnoloģijai un jūras bioloģiskās daudzveidības pieejamībai ir vajadzīga pētnieciskā zinātība, kā arī sarežģīts un dārgs aprīkojums;

88.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/34

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 54. pantu,

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un jo īpaši tā 3. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku (1),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. marta rezolūciju par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtu papildināšanu attiecībā uz darbinieku iesaistīšanu (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību (3),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija Regulu (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (4),

—

ņemot vērā Komisijas 1994. gada 7. decembra Ieteikumu 94/1069/EK par mazo un vidējo uzņēmumu nodošanu (5),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par mazo un vidējo uzņēmumu nodošanu (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par kooperatīvo sabiedrību darbības sekmēšanu Eiropā (COM(2004)0018),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu (COM(2011)0682),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par kooperatīviem un pārstrukturēšanu (7),

—

ņemot vērā SDO Ieteikumu Nr. 193 par kooperatīvu sekmēšanu, ko ir apstiprinājušas visu 27 pašreizējo dalībvalstu valdības, ANO Ģenerālās asamblejas 2001. gada rezolūciju “Kooperatīvi cilvēces attīstībā” un to, ka ANO ir pasludinājusi 2012. gadu par Starptautisko kooperatīvu gadu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu (A7-0222/2013),

1.

norāda, ka kooperatīviem līdz ar citiem sociālās ekonomikas uzņēmumiem ir nozīmīga loma Eiropas ekonomikā, īpaši krīzes laikā, jo tie apvieno ienesīgumu un solidaritāti, rada kvalitatīvas darbvietas, veicina sociālo, ekonomisko un reģionālo kohēziju un vairo sociālo kapitālu; atzīst arī to, ka sociālās ekonomikas uzņēmumiem būtu jāgūst labums no skaidrāka un saskaņotāka tiesiskā regulējuma, kurā ir pienācīgi ņemta vērā sociālās ekonomikas institūciju lielā daudzveidība un tām raksturīgās iezīmes;

2.

norāda, ka ES kooperatīvi kļūst aizvien svarīgāki un ka to vidū ir aptuveni 160 000 kooperatīvo uzņēmumu, kas pieder 123 miljoniem biedru un nodrošina darbu 5,4 miljoniem cilvēku, tostarp 50 000 kooperatīvo uzņēmumu rūpniecības un pakalpojumu nozarē, kas nodrošina darbu 1,4 miljoniem cilvēku, un ka kooperatīvi nodrošina vidēji 5 % no katras dalībvalsts IKP; norāda, ka dažu pēdējo gadu laikā, pārstrukturējot krīzes skartus uzņēmumus vai uzņēmumus, kuriem nav pēcteču, ir tikuši nodibināti vairāki simti industriālo un pakalpojumu kooperatīvo uzņēmumu, tādējādi saglabājot un no jauna attīstot vietējo saimniecisko darbību un darbvietas; norāda, ka industriālās un pakalpojumu kooperatīvās grupas ir būtiski ietekmējušas dažu visindustrializētāko ES reģionu attīstību; norāda, ka sociālie kooperatīvi, kas ir specializējušies integrācijā darba tirgū, nodrošina darbu rūpniecībā un pakalpojumu nozarē vairāk nekā 30 000 personām ar invaliditāti un nelabvēlīgā stāvoklī nonākušām personām; norāda, ka kooperatīvu modelis tiek bieži izmantots pašnodarbināto un brīvo profesiju pārstāvju vidū un ka tā izmantošana ir ievērojami palielinājusies jaunās nozarēs, piemēram, sociālās un veselības aprūpes pakalpojumu, digitālo un uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumu un vispārējas nozīmes pakalpojumu jomā, kurus iepriekš sniedza sabiedriskais sektors (piemēram, vides pakalpojumi un dabas teritoriju apsaimniekošana, izglītība un kultūra, kā arī elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem energoresursiem); norāda, ka tādējādi papildus tam, ka kooperatīvi kalpo par atspēriena punktu sociālajām inovācijām, kas ir ļoti svarīgs temats gan stratēģijā “Eiropa 2020”, gan programmā “Apvārsnis 2020”, kooperatīviem ir ļoti liela nozīme ES ekonomikas, sociālajā, ilgtspējīgas attīstības un nodarbinātības jomā;

3.

atkārtoti norāda, ka kooperatīvās uzņēmējdarbības modelis sniedz ieguldījumu patiesa ekonomiskā plurālisma nodrošināšanā, ir svarīga daļa no sociālās tirgus ekonomikas un pilnībā atbilst Līgumā par Eiropas Savienību noteiktajām vērtībām un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem;

4.

norāda, ka daudzi kooperatīvi krīzes laikā izrādījušies pat elastīgāki par daudziem tradicionāliem uzņēmumiem gan nodarbinātības līmeņa, gan uzņēmumu slēgšanas ziņā; norāda, ka, neraugoties uz krīzi, ir veidoti kooperatīvi jaunās un inovatīvās nozarēs un ka šai elastībai ir ievērojami pierādījumi, īpaši attiecībā uz kooperatīvajām bankām un industriālajiem un pakalpojumu kooperatīviem (darba ņēmēju kooperatīviem, sociālajiem kooperatīviem un MVU kooperatīviem); norāda, ka kooperatīvu veidošanas modelis ir apliecinājis spēju reaģēt uz jaunām vajadzībām un labāk nekā citi modeļi veicināt darbvietu veidošanu, pateicoties kooperatīviem raksturīgajai spējai pielāgoties izmaiņām un saglabāt darbību riska apstākļos, turpinot veikt savus uzdevumus; turklāt uzsver MVU veidoto kooperatīvu stratēģisko lomu, jo tie var rast kolektīvus risinājumus kopīgām problēmām un dot iespēju attīstīt apjomradītus ietaupījumus; turklāt atzīmē t. s. kopienas kooperatīvu augošo nozīmi, kas paver iespējas, jo īpaši attālos un nelabvēlīgos apgabalos, iedzīvotāju tiešai līdzdalībai, lai apmierinātu dažādas vajadzības, piemēram, pēc veselības aprūpes, sociālajiem, izglītības, komerciāliem, komunikāciju u. c. pakalpojumiem;

5.

uzskata, ka kooperatīvi ekonomikas lejupslīdes laikā var efektīvi veicināt uzņēmumu dibināšanas iniciatīvu mikroekonomikas līmenī, jo tie ļauj mazo uzņēmumu īpašniekiem, kas bieži vien ir iedzīvotāju grupas, uzņemties pienākumus uzņēmējdarbības jomā; šajā sakarībā atbalsta kooperatīvu veidošanu sociālajā un labklājības jomā, lai nodrošinātu neaizsargāto grupu lielāku sociālo līdzdalību;

6.

pauž pārliecību – tā kā kooperatīvu modelis pēc būtības ir decentralizēts, tas sniedz ievērojamu ieguldījumu Atjaunojamo energoresursu direktīvā (2009/28/EK) noteikto 2020. gada prioritāšu īstenošanā un pārejā no fosilās enerģijas uz atjaunojamiem energoresursiem; šajā sakarībā norāda, ka iedzīvotāji ir izveidojuši vairāk nekā 1000 atjaunojamo energoresursu kooperatīvu (REScoops); uzskata, ka kooperatīvi, kas darbojas atjaunojamo energoresursu jomā, iedzīvotājiem sniedz iespēju kļūt par vietēju projektu kooperatīviem biedriem un veicina ieguldījumus atjaunojamo energoresursu projektos, kas savukārt palielina jaunu ar atjaunojamiem energoresursiem saistītu instalāciju pieņemamību sabiedrības acīs; uzskata, ka iedzīvotāju līdzdalība enerģijas ražošanā var uzlabot gan viņu izpratni par ilgtspējīga un efektīva energopatēriņa nepieciešamību, gan viņu kontroli pār enerģijas cenām; prasa Komisijai īpašu uzmanību pievērst enerģētikas kooperatīvu iespējamai lomai atjaunojamo energoresursu pastiprinātā izmantošanā un energoefektivitātes palielināšanā;

7.

pauž viedokli, ka šā lielākā elastīguma nodrošināšanā liela nozīme ir kooperatīvajam vadības modelim, kura pamatā ir kopīpašums, demokrātiska ekonomiskā līdzdalība un kontrole, organizācija un pārvaldība, ko veic kooperatīva biedri, kuri ir ieinteresētās personas, un saistības pret attiecīgo kopienu; uzsver, ka kooperatīvu elastību nosaka arī tiem raksturīgā kapitāla uzkrāšanas metode, kura ir mazāk atkarīga no notikumiem finanšu tirgos un ir saistīta gan ar pārpalikumu iekļaušanu rezerves līdzekļos, ja iespējams, daļu no tā nesadalot (īpaši tādu aktīvu veidā, kuri stiprina kooperatīvu kustību kopumā, likvidācijas gadījumā nosedzot jebkādus neatmaksātos parādus), gan ar uzņēmumu mērķu īstenošanu, nosakot līdzsvarotus sociālos un ekonomiskos mērķus un mērķi uzlabot to darbību; uzskata, ka šis modelis palīdz nodrošināt to, ka kooperatīvi izmanto ilgtermiņa pieeju no paaudzes paaudzē, un nostiprina tos vietējā ekonomikā, sniedzot ieguldījumu ilgtspējīgā vietējā attīstībā un novēršot to pārcelšanos citur, pat ja tie internacionalizētos;

8.

norāda, ka kooperatīvie uzņēmumi spēj efektīvi un lietderīgi nodrošināt pašreizējās un jaunās vajadzības tādās jomās kā kultūras un radošo resursu pārvaldība un vides ilgtspējība saistībā ar jauno dzīvesveidu un patēriņa modeļiem; uzsver, ka kooperatīvi piedalās arī vērtību, piemēram, likumības aizsardzībā – piemērs tam ir Itālija, kur kooperatīviem tiek uzticēta mafijai konfiscēto aktīvu pārvaldība;

9.

uzskata, ka kooperatīvi būtu pilnībā jāiekļauj ES rūpniecības politikas mērķos un ES veiktajos pasākumos, cita starpā ņemot vērā to būtisko ieguldījumu rūpniecības pārstrukturēšanā, kas ir viena no ES jaunās rūpniecības politikas svarīgākajām nodaļām;

10.

norāda arī, ka sadarbojoties kooperatīvi var izmantot priekšrocības, ko sniedz apjomradīti ietaupījumi, un dalīties pieredzē un paraugpraksē, kā arī nepieciešamības gadījumā apvienot vai nodot cilvēkresursus un finanšu resursus; apgalvo, ka šis kooperatīviem raksturīgais elastīgums ļauj tiem pārciest pat visgrūtākos laikus;

11.

norāda, ka dažādās dalībvalstīs ir atrodami vairāki labas prakses piemēri, kas apliecina kooperatīvo uzņēmumu izcilos rezultātus izaugsmes, nodarbinātības, noturības līmeņa un uzņēmējdarbības sākšanas ziņā, piemēram, vienotā maksājuma sistēma (pago único) Spānijā un Marcoras likums Itālijā, kuri palīdz finansēt jaunu kooperatīvu izveidi, izmantojot bezdarbnieka pabalstus, un Francijā, Zviedrijā un Beļģijā izveidotie nodarbinātības un uzņēmējdarbības kooperatīvi; turklāt norāda uz to, ka individuāli kooperatīvi var brīvprātīgi veidot lielas uzņēmumu grupas, kas ietver tādas nozares kā rūpniecība, lauksamniecība, sadale, finanses, pētniecība un izstrāde un augsta līmeņa izglītība; konstatē, ka kooperatīvā sabiedrība, kuras modelis izveidots, piemēram, pēc britu tresta parauga, var būt arī efektīvs paraugs profesionālo vai pusprofesionālo sporta organizāciju labai pārvaldībai, kas vienlaikus atvieglo galveno ieinteresēto personu – līdzjutēju – ciešu iesaistīšanu kluba (profesionāla vai neprofesionāla) pārvaldībā; aicina Komisiju padziļināti izpētīt šo labo praksi un apsvērt tās iekļaušanu uzņēmumu attīstību veicinošu ES politikas virzienu izstrādē;

12.

uzskata, ka kooperatīvi dod svarīgu ieguldījumu ES ekonomikas un nodarbinātības stabilitātes nodrošināšanā, jo īpaši krīzes laikā;

13.

uzsver, ka cita starpā ir jāpilnveido uzņēmējdarbības un nodarbinātības kooperatīva (BEC) modelis, dodot iespēju uzņēmumiem veidoties pakāpeniski, lai nodrošinātu tā īpašnieku vajadzības, un attīstīties līdz ar to uzņēmējdarbības attīstību;

14.

tomēr norāda, ka kooperatīvi nav imūni pret neveiksmēm;

15.

norāda, ka juridisko un konceptuālo atšķirību dēļ dažādās dalībvalstīs situācija ir atšķirīga; tādēļ aicina Komisiju pārskatīt spēkā esošos tiesību aktus, lai rastu kopīgu pamatu un atbilstoši subsidiaritātes principam saskaņotu pamatelementus nolūkā likvidēt šķēršļus kooperatīvu attīstībai;

16.

uzsver, ka darba ņēmēji uzņemas ievērojamu finansiālu risku, izveidojot kooperatīvu vai gadījumos, kad uzņēmuma īpašumtiesības tiek nodotas tā darbiniekiem; konstatē, ka laba pārvaldība, jo īpaši darba ņēmēju kooperatīvā, ir ļoti atkarīga no darba ņēmēju uzņēmuma pārvaldībai sniegtā atbalsta un šīs pārvaldības pārraudzības;

17.

uzskata, ka šī kooperatīviem piemītošā spēja būt elastīgiem būtu jāstiprina, pievēršot pienācīgu uzmanību kooperatīviem visās attiecīgajās ES politikas jomās, kas paredzētas gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes veicināšanai, tostarp arī izmantojot atšķirīgu ekonomiskās attīstības modeli, kurā ņemts vērā Eiropas sociālais modelis, un racionalizējot spēkā esošos ES tiesību aktus par kooperatīviem; jo īpaši uzskata, ka kooperatīvu būtiskā loma būtu jāmin uzņēmējdarbības rīcības plānā 2020. gadam; uzskata, ka būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgus konkurences apstākļus kooperatīviem un citiem uzņēmumu veidiem, vienlaikus saglabājot kooperatīvu mērķus un darba metodes, kā arī to sociālo raksturu;

18.

atgādina – lai nodrošinātu brīvas uzņēmējdarbības principa ievērošanu neatkarīgi no uzņēmuma statusa, Eiropas Savienībai ir jāatzīst dažādie uzņēmējdarbības veidi un tiesību aktos jāparedz vienlīdzīgi noteikumi šajā jomā; pauž nožēlu par to, ka Komisija savā uzņēmējdarbības rīcības plānā 2020. gadam nav veltījusi pietiekamu uzmanību sociālekonomisko uzņēmumu lomai, minot tikai šo uzņēmumu ieguldījumu darbvietu izveidē un sociālo inovāciju jomā un to, ka šiem uzņēmumiem ir grūtāk rast finansējumu nekā MVU;

19.

tādēļ aicina Komisiju atbalstīt tās dienestus, izveidojot nodaļu, kura būtu atbildīga par kooperatīviem un citām sociālās ekonomikas organizācijām (piemēram, paju sabiedrībām, fondiem un apvienībām, kas iesaistītas saimnieciskā un finanšu darbībā) un kuras mērķis būtu pievērst lielāku uzmanību pasākumiem, kas vērsti uz atbilstošu resursu nodrošināšanu un tādas politikas uzraudzību un izstrādi, kas attiecas uz sociālās ekonomikas organizācijām; mudina Komisiju pienācīgu uzmanību veltīt tādu rūpniecības un pakalpojumu uzņēmumu pārstrukturēšanai par kooperatīviem, kuri nonākuši krīzes situācijā vai kuriem nav pārņēmēja, izveidojot šim uzdevumam paredzētu dienestu;

20.

aicina Komisiju nodrošināt lielāku elastību publiskā iepirkuma noteikumu jomā uzņēmumiem, kurus vada darba ņēmēji, piemēram, paredzot tajos laikā ierobežotu atrunu;

21.

aicina Komisiju nodrošināt arī to, ka tiek koordinēti saistībā ar sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu veiktie pasākumi un ka tiek mazināti starp abām iniciatīvām pastāvošie administratīvie šķēršļi;

22.

mudina dalībvalstis, ievērojot SDO Ieteikumu Nr. 193/2002, pārskatīt to tiesību aktus attiecībā uz kooperatīviem kopumā un jo īpaši attiecībā uz konkrētām kooperatīvu kategorijām, tādām kā darba ņēmēju kooperatīvi, sociālie kooperatīvi, amatnieku kooperatīvi un kooperatīvās bankas, lai pieņemtu visaptverošu politiku kooperatīvā uzņēmējdarbības modeļa atbalstam un lai radītu tādu normatīvo vidi, kas ir labvēlīga kooperatīvu un to pārvaldības organizāciju nozīmes atzīšanai un attīstībai, jo īpaši jomās un nozarēs, kurās šis modelis ir apliecinājis savu pievienoto vērtību no sociālā, ekonomiskā un vides viedokļa; aicina dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem un citām reģionālā un vietējā līmenī ieinteresētām personām identificēt stratēģiskus sektorus, kas būtu piemēroti kooperatīvu projektiem; uzsver, ka papildus kooperatīvā kredīta banku lomai, kuras vienmēr īpašu uzmanību piešķīrušas ilgtspējīgai un sociāli atbildīgai finansēšanai un kuras ir nostiprinājušas savu darbību vietējā līmenī, tam būtu jāietver piemērotu finanšu instrumentu ieviešana un kooperatīvu nozīmes atzīšana valsts sociālajā dialogā; prasa šo ieteikumu paturēt prātā saistībā ar Regulas par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem pārskatīšanu;

23.

uzsver, ka ir svarīgi visus reglamentējošos pasākumus iekļaut stingrā tiesiskā regulējumā un izstrādāt tos saskaņā ar starptautiskiem standartiem, lai novērstu to atšķirīgu interpretāciju dažādās valstīs un jebkādu konkurētspējas ziņā izdevīga vai neizdevīga stāvokļa rašanās risku reģionālā, valsts vai makroreģionālā līmenī;

24.

uzsver, ka turpmākajās Savienības iniciatīvās un pasākumos, kas saistīti ar kooperatīviem, visos procesa posmos ir svarīgi iekļaut kooperatīvus;

25.

uzskata, ka uzņēmuma nodošana darba ņēmējiem, izveidojot kooperatīvu vai izmantojot citus darba ņēmēju īpašumtiesību veidus, varētu būt labākais veids, kā nodrošināt uzņēmuma darbības nepārtrauktību; uzsver, ka šāda uzņēmumu nodošana darba ņēmējiem, jo īpaši attiecībā uz darba ņēmēju kooperatīviem un darba ņēmēju veiktu uzņēmumu atpirkšanu, būtu jāatbalsta ar īpašu ES budžeta pozīciju, kurā ietverti arī finanšu instrumenti; aicina, iesaistot Eiropas Investīciju banku (EIB), sociālos partnerus un ieinteresētās personas no kooperatīvās kustības, nekavējoties izveidot Eiropas mehānismu ar mērķi veicināt kooperatīvu attīstību un jo īpaši uzņēmumu nodošanu kooperatīvu veidā, tostarp izmantojot, piemēram, paju fondu instrumentu;

26.

norāda, ka darba ņēmēju veikta uzņēmumu atpirkšana, reaģējot uz pašreizējo ekonomikas krīzi, dalībvalstīs kļūst aizvien izplatītāka; tādēļ aicina Komisiju identificēt finanšu instrumentus vai paplašināt pašreizējo instrumentu klāstu šīs prakses veicināšanai;

27.

uzsver sociālo kooperatīvu aktīvo lomu MVU pārstrukturēšanā, jo īpaši uz esošo uzņēmumu pamata izveidojot jaunus sociālos uzņēmumus, kas veicina tādu darba ņēmēju integrāciju, kurus var definēt kā piederošus pie nelabvēlīgām grupām un kuri atrodas kritiskā stāvoklī nodarbinātības ziņā, ar solidaritātes palīdzību pastiprinot veiktspēju, lai apmierinātu pieprasījumu sociālajā jomā;

28.

norāda, ka uzņēmumu nodošanā darba ņēmējiem ļoti bieži nākas saskarties ne tikai ar saistīto procedūru ilguma problēmu, bet arī (kas ir pat vēl svarīgāk) ar zināšanu trūkumu par šo uzņēmējdarbības scenāriju saistīto profesionāļu (piemēram, juristu un grāmatvežu) vidū un tiesību un izglītības sistēmā; uzsver, ka šīs prakses veicināšanā lielu ieguldījumu sniegtu visu to personu apmācība un izpratnes veidošana, kuras ir iesaistītas uzņēmumu dibināšanā vai īpašumtiesību nodošanā darba ņēmējiem; tādēļ iesaka, lai kooperatīvam kā uzņēmuma veidam tiktu piešķirta pastāvīga vieta attiecīgajās universitāšu un vadības skolu mācību programmās; turklāt uzskata, ka būtu jāveicina arī labākas zināšanas par kooperatīviem arodbiedrībās un struktūrās, kuru uzdevums ir sniegt informāciju par uzņēmumu veidošanu vai nodošanu, un uzņēmumu nodošana darba ņēmējiem kooperatīva veidā būtu finansiāli jāatbalsta, tostarp mērķtiecīgi un saprātīgi izmantojot struktūrfondus; uzsver pieredzi, kas dažās dalībvalstīs gūta, kooperatīvajām federācijām dibinot un nododot uzņēmumus kooperatīvu veidā, un aicina Komisiju ieviest mehānismus, kas atvieglotu uzņēmumu sadarbību un paraugprakses un metožu apmaiņu šajā jomā, un ziņot Padomei un Parlamentam par sasniegto;

29.

mudina dalībvalstis izveidot struktūru uzņēmumu nodošanas darba ņēmējiem atvieglošanai, ietverot finanšu mehānismus, kuru mērķis ir palīdzēt darba ņēmējiem veikt ieguldījumus tādos uzņēmumos, kurus skārusi krīze vai kuriem nav pēcteču, kā arī priekšrocības tiesības darba ņēmējiem, lai radītu vislabākos apstākļus tāda uzņēmuma pārpirkšanas piedāvājumam, kuram draud slēgšana;

30.

turklāt uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpieņem politika, kas atvieglotu darba ņēmēju līdzdalību savu uzņēmumu kapitāla un rezultātu veidošanā (izmantojot konkrētus fiskālus mehānismus – arī citos industriālo un pakalpojumu uzņēmumu veidos), nodrošinot nepieciešamo tiesisko aizsardzību un darba ņēmējiem atbilstīgi proporcionāli piedaloties uzņēmuma vadīšanā, uzraudzībā, lēmumu pieņemšanā un atbildībā; atgādina, ka šādas darbības var palielināt visa attiecīgā sektora konkurētspēju;

31.

uzsver to mehānismu pozitīvos aspektus, kuri ir tipiski kooperatīvu modelim, piemēram, rezervju nedalāmību, t. i., rezerves, ko nevar sadalīt starp biedriem pat uzņēmuma likvidācijas gadījumā, bet kuras ir jāizmanto kooperatīvu kustības attīstībai, un juridiskos noteikumus, lai ļautu trešām personām nodrošināt kooperatīvus ar riska kapitālu, ar vai bez balsošanas tiesībām, piemēram, paju fondus un Cooperazione Finanza Impresa (CFI) Itālijā, Institut de Développement de l'Economie Sociale (ESFIN-IDES) Francijā un Mondragon grupas investīciju struktūru Spānijā;

32.

aicina Komisiju veicināt politikas virzienus un pasākumus, ar ko tiek atbalstīta ne tikai jaunu darbvietu izveide jaunos uzņēmumos, bet arī esošo darbvietu saglabāšana; aicina Komisiju izveidot jaunus pakalpojumus saistībā ar uzņēmuma darbības sākšanu, lai ar izpratnes veidošanas un apmācības iniciatīvu palīdzību atbalstītu kooperatīvus kā uzņēmumu veidu;

33.

uzsver, ka krīzes skartu uzņēmumu pārveidošanai ekonomiski ilgtspējīgos kooperatīvos nepieciešama precīza un agrīna diagnoze; aicina visu līmeņu varas iestādes sadarboties ar sociālajiem partneriem un kooperatīvu kustību, nosakot šādas agrīnas diagnozes un izvērtējot uzņēmumu pārveides par kooperatīviem iespējamību un lietderību; uzskata, ka šajā procesā būtu jāiesaista arī arodbiedrības un kooperatīvu federācijas;

34.

aicina Komisiju sagatavot visaptverošu pārskatu, salīdzinot dalībvalstīs izmantoto paraugpraksi un valsts tiesību aktus, kas veicina uzņēmumu pārstrukturēšanu par kooperatīviem, jo īpaši noteikumus attiecībā uz uzņēmumu pārņemšanu, bankrotu, finanšu mehānismiem, uzņēmējdarbības atbalsta iestādēm un kooperatīvu kopu veidošanu; uzsver to, cik svarīgi ir šādā pārskatā iekļaut kooperatīvus, lai noteiktu prioritātes; šajā sakarībā aicina Komisiju apsvērt iespēju izveidot datubāzi, kurā sistemātiski tiktu apkopoti pārstrukturēšanas par kooperatīvu gadījumi un ar to saistītā informācija, lai varētu apmainīties ar paraugpraksi un iegūt salīdzināmus datus;

35.

aicina Komisiju un dalībvalstis atvieglot un veicināt kooperatīvu un sociālo uzņēmumu kopu izveidi, lai palīdzētu tiem rast resursus, kas nepieciešami, lai ieņemtu nozīmīgāku vietu ražošanas un sadales ķēdē un atbalstītu apjomradītus ietaupījumus, kuri ir nepieciešami pētniecības, izstrādes un inovāciju finansēšanai;

36.

uzsver, ka kooperatīviem uzņēmumiem rūpniecības un pakalpojumu jomā, jo īpaši MVU, vairāku iemeslu dēļ, tostarp to darbības rakstura dēļ, nav pieejams riska kapitāls un kredīts kapitāla tirgos; arī norāda, ka kooperatīviem, kas darbojas kapitālietilpīgās nozarēs, parasti ir grūti iegūt lielu kapitāla apjomu no to biedriem un ka tāpēc būtu jāizveido atbilstīgi finanšu instrumenti, lai nodrošinātu, ka tiek respektēti to uzņēmējdarbības veidi;

37.

norāda, ka jautājums par kredīta pieejamību kooperatīviem ir īpaši svarīgs, ņemot vērā to specifisko struktūru; tādēļ aicina Komisiju, Bāzeles komiteju un EIB izstrādāt un izmantot kvalitātes rādītājus, arī kredīta un finansējuma nodrošināšanai, lai kooperatīvu, tai skaitā sociālo kooperatīvu, lomu nodalītu no pārējiem uzņēmumu veidiem;

38.

uzskata, ka ir jāstiprina kooperatīvu kapitalizācija, labāk izmantojot resursus, ko var sniegt to sociālā struktūra; aicina Komisiju pēc tiek uzņēmuma atpirkšanas noteikšanas vai īstenošanas veicināt kapitalizācijas atbalsta pasākumus, tostarp nodokļu atlaides, – pat ja tie ir ierobežoti laikā, —, neuzskatot tos par valsts atbalstu;

39.

norāda, ka dažās dalībvalstīs personas, kas nav kooperatīva biedri, var nodrošināt riska kapitālu kooperatīviem, iegūstot tikai ierobežotas balsstiesības vai neiegūstot tās vispār, lai ievērotu biedru īpašumtiesības un kontroles struktūru, un ka tas ir ļāvis kooperatīviem uzlabot dialogu ar citām finanšu institūcijām; pauž atbalstu šādai politikai un mudina visas dalībvalstis uzlabot kredītu pieejamību kooperatīviem;

40.

uzskata, ka Komisijai kopīgi ar EIB un Eiropas Investīciju fondu (EIF) būtu jānodrošina ES līmeņa finanšu mehānismu, tostarp attiecīgā gadījumā Vienotā tirgus aktā ieteiktā MVU finansēšanas rīcības plāna, pieejamība kooperatīviem, un ka tiem kopā ar kooperatīvo banku nozari būtu jāvelta īpašas pūles, lai tas notiktu; uzsver, ka šādi pasākumi varētu uzlabot vienotā tirgus darbību;

41.

uzskata, ka kooperatīvo banku specifiskās iezīmes jāņem vērā finanšu tirgu regulā un tai sekojošos īstenošanas aktos;

42.

uzskata, ka programmām un fondiem, kas tiek izveidoti saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu (2014.–2020. gads), vajadzētu būt svarīgiem kooperatīvu atbalsta instrumentiem; uzsver, ka, izstrādājot darbības programmas, būtu jāpievērš uzmanība jaunu kooperatīvu veidošanas veicināšanai, atbalsta sniegšanai ilgtspējīgai uzņēmumu attīstībai un atbildīgai pārstrukturēšanai, ietverot tādus pasākumus, kas jo īpaši attiecas uz uzņēmumu nodošanu darba ņēmējiem un sociāliem kooperatīviem, vietējo attīstību un sociālo, tehnoloģisko un ražošanas inovāciju, izmantojot vispārējās dotācijas un citus finanšu instrumentus, tostarp Globalizācijas pielāgošanās fondu;

43.

uzskata, ka ES un dalībvalstu finanšu plānošanā īpaša uzmanība būtu jāpievērš (vai jāparedz noteikts īpatsvars) kooperatīviem, kuru mērķis ir atvieglot nelabvēlīgu grupu iedzīvotāju piekļuvi darba tirgum, kā tas ir noteikts arī Regulā (EK) Nr. 2204/2002, lai nostiprinātu un vēl vairāk uzlabotu sociālo aizsardzību;

44.

aicina Komisiju nākamajā finanšu gadā atbalstīt izmēģinājuma projektu, kura mērķis būtu palīdzēt krīzē nonākušus uzņēmumus nodot darba ņēmējiem, lai tie varētu turpināt darbu, tādējādi veidojot jaunus kooperatīvus, kas varētu atdzīvināt krīzes vai bankrota situācijā nonākušu uzņēmumu darbību;

45.

aicina Komisiju izstrādāt pasākumus, lai atbalstītu jauniešu nodarbinātību kooperatīvu sektorā; aicina Komisiju arī mudināt dalībvalstis izplatīt informāciju par kooperatīvu modeli kā pamatinstrumentu jaunu darbvietu izveidei;

46.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāveic arī tādi pasākumi, lai uzlabotu visa uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumu klāsta pieejamību kooperatīviem, jo tas palīdzēs kooperatīviem vēl vairāk veicināt darbības ilgtspējīgu attīstību; šajā sakarībā mudina dalībvalstis ieviest pasākumus, lai uzlabotu kredītu pieejamību kooperatīviem, jo īpaši darba ņēmēju kooperatīviem, sociāliem kooperatīviem, amatnieku kooperatīviem un mikrouzņēmumu veidotiem kooperatīviem;

47.

uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāpieņem atbilstoši pasākumi, lai novērstu jebkādus juridiskus, administratīvus un birokrātiskus šķēršļus, kas traucē vai ierobežo kooperatīvu izaugsmi;

48.

uzskata, ka visā Eiropā būtu jāatvieglo mazu kooperatīvā kredīta apvienību piekļuve tirgiem;

49.

turklāt uzskata, ka būtu jāveicina tādi MVU savstarpējās sadarbības tīkli kā tie, kas pašreiz ES ir kooperatīvu veidā (amatnieku kooperatīvi, MVU kooperatīvi, amatu un nodarbinātības kooperatīvi u. c.), jo šādi tīkli ar kopīgu tirgvedību, pirkumiem vai citiem pakalpojumiem ievērojami veicina mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu izveidi un ilgtspējību un palīdz tiem kļūt par inovāciju avotu;

50.

uzskata – lai atbalstītu jaunu kooperatīvu izveidi, būtu jāattīsta pakalpojumi, kas paredzēti jaunu uzņēmumu darbības sākšanai; turklāt uzskata, ka gan dalībvalstu, gan Eiropas līmenī būtu jāatbalsta iniciatīvas, ar kurām kooperatīvu modelis tiek popularizēts potenciālo jauno uzņēmēju vidū (piemēram, universitāšu mācību programmās);

51.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/41

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika” (COM(2012)0060),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā 2012. gada 24. maija rezolūciju par resursu ziņā efektīvu Eiropu (1),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par efektīvu Eiropas stratēģiju izejvielu jomā (COM(2011)0025) un Parlamenta 2011. gada 13. septembra rezolūciju par šo paziņojumu (2),

—

ņemot vērā Apvienotās Karalistes prezidentūras Padomes secinājumus 2005. gadā (“Uz zināšanām balstīta bioekonomika Eiropā”), Vācijas prezidentūras Padomes secinājumus 2007. gadā (“Ceļā uz zināšanām balstītu bioekonomiku”) un Beļģijas prezidentūras Padomes secinājumus 2010. gadā (“Uz zināšanām balstīta ekonomika Eiropā: sasniegumi un iespējas”),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0201/2013),

A.

tā kā ir paredzams, ka iedzīvotāju skaits pasaulē 2050. gadā palielināsies no 7 miljardiem līdz vairāk nekā 9 miljardiem, par 70 % palielinot pieprasījumu pēc pārtikas produktiem un noslogojot ūdens krājumus;

B.

tā kā izsīkstošie dabas resursi pasaulē, pieaugošais spiediens uz atjaunojamo izejvielu izmantošanu un klimata pārmaiņu ietekme pasaulē liek mums izmantot resursus efektīvi;

C.

tā kā inovatīva un efektīva ilgtermiņa pieeja nodrošinās ne tikai lielāku ilgtspēju, bet arī atbalstu lauku un reģionu attīstībai, iespējamu siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanos, ražošanas cikla lielāku ilgtspējību, kā arī rūpniecības inovāciju izplatīšanos visā vērtību ķēdē;

D.

tā kā pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku nostiprinās Eiropas rūpniecības nozares un lauksaimniecības nozares konkurētspēju, palielinās ekonomikas izaugsmi un tādējādi veicinās nodarbinātības līmeņa ievērojamu pieaugumu;

E.

tā kā veiksmīga bioekonomika Eiropā ir atkarīga no ilgtspējīgi pārvaldītu un iegūtu pārtikas krājumu pieejamības (no lauksaimniecības, mežsaimniecības un bioloģiski noārdāmiem atkritumiem);

F.

tā kā ES bioekonomikas apgrozījums jau sasniedzis gandrīz EUR 2 triljonus un ir gaidāms, ka būtisku izaugsmi nodrošinās ilgtspējīga primārā ražošana, pārtikas pārstrāde, rūpnieciskā biotehnoloģija un biopārstrādes uzņēmumi,

1.

pauž atzinību par Komisijas paziņojumu “Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika” un tajā iekļauto bioekonomikas stratēģijas īstenošanas rīcības plānu;

2.

uzskata, ka bioekonomika ļauj ražot rūpniecības un patēriņa preces ar zemākām izmaksām, izmantojot mazāk enerģijas un mazāk piesārņojot vidi;

3.

atbalsta viedokli, ka pārejas uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu bioekonomiku pamatā ir ne tikai tādu atjaunojamu dabas resursu ražošana, kuriem ir maza ietekme uz vidi, bet arī to ilgtspējīga izmantošana ekoloģiskā, ekonomiskā un sociālā nozīmē, saglabājot bioloģisko resursu izmantošanu ekosistēmas atjaunošanās robežās;

4.

uzsver nepieciešamību rīkoties nekavējoties, lai atbalstītu inovācijas un ieguldījumus jaunās tehnoloģijās un uzņēmējdarbības modeļos, kā arī lai radītu stimulus, kas nodrošinās ilgtermiņa ieguvumus ekonomikai; uzsver privātā sektora būtisko nozīmi ilgtspējīgas ekonomikas izaugsmes nodrošināšanā;

5.

uzskata, ka bioekonomika ir priekšnoteikums, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un konkrēti iniciatīvu “Inovāciju savienība” un “Resursu ziņā efektīva Eiropa” mērķus;

6.

atzinīgi vērtē Komisijas atbalstu radikālām izmaiņām ES pieejā bioloģisko resursu ražošanai, patēriņam, apstrādei, uzglabāšanai, otrreizējai pārstrādei un iznīcināšanai;

7.

norāda – lai gan bioekonomikā jau ir nodarbināti 22 miljoni cilvēku jeb 9 % no ES kopējā nodarbināto skaita, tai piemīt liels potenciāls radīt miljoniem jaunu darbvietu;

8.

atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot darba grupu un ceļvedi par bionozarēm, kurā uzsvērts atjaunojamo resursu un biotehnoloģiju ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā, kā arī reģioni un uzņēmēji tiek mudināti izstrādāt jaunas inovācijas bioekonomikas nozarei;

9.

aicina dalībvalstis izstrādāt valstu un reģionālos bioekonomikas rīcības plānus, kā arī prasa Komisijai divas reizes gadā iesniegt Parlamentam ziņojumu par bioekonomikas īstenošanu;

10.

uzsver, ka ES ir pasaules līdere dažādās biozinātnes un biotehnoloģiju jomās; uzskata, ka pāreja uz bioekonomiku ļaus Eiropai spert būtiskus soļus uz priekšu attiecībā uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni, kā arī inovāciju un konkurētspējas jomā un stiprinās tās lomu starptautiskā mērogā;

11.

uzver resursu un energoefektivitātes nozīmi un milzīgo potenciālu; uzsver nepieciešamību ražot vairāk, izmantojot mazāk resursu, lai bioekonomika būtu ilgtspējīga arī turpmāk;

12.

uzskata, ka bioekonomikai Eiropā nav vienkārši jāaizstāj pašreizējā uz fosilā kurināmā izmantošanu balstītā ekonomika vai jāatkārto pašreizējie izšķērdīgie uzvedības un patēriņa modeļi, bet gan ir jāizstrādā efektīvāks un ilgtspējīgāks tās modelis, kurā ņem vērā sociālo un vides pārvaldību visās uz bioekonomiku balstītajās vērtību ķēdēs;

13.

atzinīgi vērtē pašlaik notiekošo Savienības tiesību aktu pārskatīšanu biodegvielas jomā, lai mazinātu zemes izmantojuma netiešo izmaiņu (ILUC) negatīvo ietekmi un veicinātu modernāku biodegvielas veidu tirgu un attīstību, kas ļautu vairāk izmantot pārtikā neizmantojamas izejvielas, piemēram, atkritumus, atlikumus un lignocelulozes un celulozes materiālus;

14.

atgādina, ka Atjaunojamo energoresursu direktīvā un Degvielas kvalitātes direktīvā būtu jāiekļauj ILUC faktori, kas piemērojami biodegvielai un bioloģiskajam šķidrajam kurināmajam, kā arī saistoši ilgtspējas kritēriji attiecībā uz cietās un gāzveida biomasas izmantošanu; aicina Komisiju izstrādāt Biomasas pamatdirektīvu, kas ietvertu visus biomasas izmantošanas veidus (enerģiju, degvielu, materiālus un ķīmiskas vielas) un noteiktu biomasas hierarhiju;

15.

mudina Komisiju turpināt centienus koordinēt pētniecību un attīstību starp dalībvalstīm un dažādām nozarēm un īpaši uzsver nepieciešamību izpētīt bioloģisko resursu ilgtspējas ierobežojumu novērtējumu, ņemot vērā ekosistēmas funkcijas un dabiskās pārtikas ķēdes, kā arī pieprasījumu pēc pārtikas;

16.

prasa rūpīgāk izpētīt sociālās un ekoloģiskās iespējas bioekonomikas jomā, kā arī tās potenciālās izmaksas, ņemot vērā bioekonomikas iespējamo dažādo ietekmi un tās nepareizu izmantošanu saistībā ar izsīkstošu dabas resursu izmantošanu, kaitējuma videi nodarīšanas un bioloģiskās daudzveidības zaudēšanas risku, kā arī saglabāšanas iespējas;

17.

atbalsta Bioekonomikas darba grupas izveidošanu, lai palīdzētu veicināt politikas pamatnostāņu un iniciatīvu sinerģiju un saskaņotību, un Bioekonomikas observatorijas izveidošanu, lai veicinātu savstarpēju mācīšanos, nodrošinot pastāvīgu zināšanu un informācijas apmaiņu starp pētniecības institūtiem, uzņēmumiem, iestādēm, universitātēm, reģionālajiem operatoriem, lauksaimniekiem un iedzīvotājiem lauku teritorijās, un lai paātrinātu tāda tiesiskā regulējuma izveidošanu, kas pastiprina un veicina pētniecību un tās pielietojumu, kā arī inovāciju komercializāciju;

18.

atgādina par piesardzības principa piemērošanas nozīmi biotehnoloģiju izmantošanā, jo īpaši saistībā ar ģenētiski manipulētiem organismiem un sintētisko bioloģiju;

19.

uzskata, ka jāizveido multidisciplināras un starpnozaru informācijas un apmācību programmas, lai pētniecības rezultāti būtu pieejami ieinteresētajām pusēm, tostarp patērētājiem, radot iespējas uzlabot zināšanas un aktīvāk līdzdarboties procesos;

20.

aicina novērst pašreizējos šķēršļus inovācijai visā vērtību ķēdē, īpaši nodrošinot ātras un uz zinātni balstītas ES apstiprināšanas procedūras biotehnoloģiskiem produktiem, kā arī daudz ātrāku piekļuvi tirgum;

21.

aicina Komisiju ierosināt praktiskus reģionāli visaptverošus pasākumus, lai reģionu līmenī veicinātu bioekonomikas produktu ražošanu un patēriņu;

22.

uzsver, ka bioekonomikai ir nepieciešamas jaunas iemaņas, jaunas zināšanas un jaunas zinātnes nozares, lai to varētu turpināt attīstīt un/vai integrēt nolūkā reaģēt uz sabiedriskām izmaiņām, kas saistītas ar bioekonomiku, veicināt konkurētspēju, izaugsmi un darbvietu radīšanu, apmierināt rūpniecības vajadzības un nodrošināt iemaņu un darbvietu labāku savstarpējo atbilstību;

23.

uzsver, ka bioekonomikai ir nepieciešamas pirmšķirīgas zināšanas un prasmīgs darbaspēks; norāda, ka ir jānodrošina arodapmācība un augstākā izglītība Eiropas Savienības reģionos, ņemot vērā to īpašās raksturiezīmes; vērš uzmanību uz to, ka plašas izglītības un arodapmācības sistēmas reģionos veicinās arī uzņēmējdarbības izplatīšanos;

24.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu piešķirt dotāciju EUR 4,5 miljardu apmērā pētniecības pamatprogrammai “Apvārsnis 2020” un cer, ka nolūkā turpmāk uzlabot inovācijas šī dotācija būs pieejama visām bioekonomikas nozarēm un instrumentiem, tostarp pētniecībai ekosistēmas ierobežojumu jomā un biomateriālu atkārtotas izmantošanas un otrreizējās pārstrādes jomā;

25.

uzskata, ka biorafinēšanas rūpnīcas, kurās galvenokārt izmanto vietējo ilgtspējīgu biomateriālu, ar ko neaizstāj pārtiku vai citu vērtīgāku izmantojumu, ir būtisks instruments, lai īstenotu pareizus pamesto staciju pārveidošanas procesus un atdzīvinātu krīzes skartos apgabalus, izmantojot inovatīvus procesus un ieguldījumus, kas vērsti uz aprites ekonomiku, un cer, ka šo rūpnīcu lomu turpinās novērtēt;

26.

uzsver, ka pietiekams ilgtspējīgu izejmateriālu daudzums ir nepieciešams, lai biorafinēšanas rūpnīcas Eiropā varētu veiksmīgi darboties; norāda, ka tādēļ būs jāuzlabo arī uzglabāšanas un transporta infrastruktūra, kā arī jāpilnveido nepieciešamā loģistika;

27.

norāda, ka Eiropā demonstrējumu iekārtu skaits ir ierobežots un ir nepieciešami lielāki ieguldījumi, lai varētu saglabāt Eiropas nozaru vadošo lomu biorafinēšanas rūpnīcu jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt eksperimentālos un demonstrācijas pasākumus produktu un procesu vairošanai;

28.

uzsver, ka bioekonomikas politikas pamatnostādnes ir jāveido labāk, lai nodrošinātu biomasas izmantojumu pēc kaskādes principa; šajā sakarībā aicina izstrādāt tiesību aktu, kas sekmēs šā vērtīgā resursa efektīvāku un ilgtspējīgāku izmantošanu; uzsver, ka šādam tiesību aktam būtu jānosaka kaskādes izmantojuma princips “biomasas piramīdā”, ņemot vērā tās dažādos segmentus un stiprinot tās augstākos līmeņus; norāda, ka, pateicoties šādai pieejai, biomasa tiktu izmantota hierarhiskā, gudrā un efektīvā veidā, tās izmantojumam būtu pievienotā vērtība un tiktu atbalstīti tādi pasākumi kā pētniecības koordinācija visas vērtību ķēdes garumā;

29.

uzskata par nepieciešamu nodrošināt integrētu, saskaņotu, starpnozaru un starpdisciplīnu pieeju bioekonomikai un aicina saskaņot dažādās iesaistītās ES politikas jomas un attiecīgos pamatprincipus, piemēram, piesardzības principu, dažādajās nozarēs (ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu; “Inovāciju savienība”; Izejvielu iniciatīva; “Apvārsnis 2020”; Vides rīcības programma 2020. gadam; kohēzijas politika, kopējā lauksaimniecības politika un kopējā zivsaimniecības politika; Atjaunojamo energoresursu direktīva, Ūdens pamatdirektīva, Atkritumu pamatdirektīva un Iepakojuma direktīva; kā arī īpaši pasākumi bioatkritumu jomā); uzskata, ka arī jārada vienota, ilgtermiņa, stabila normatīvā vide gan ES līmenī, gan dalībvalstu līmenī, lai veicinātu un palielinātu ieguldījumus bioekonomikā Eiropā;

30.

aicina Eiropas Komisiju radīt finanšu instrumentus, lai atbalstītu pirmskomerciālus ieguldījumus, pārvērstu pētījumu rezultātus komerciālos panākumos, dotu iespēju novatoriskiem uzņēmumiem, īpaši MVU, rast finanšu un citus atbalsta instrumentus, kas veicina bioekonomikas attīstību, piemēram, izmantojot reģionālos un struktūrfondus un Eiropas Investīciju bankas riska dalīšanas finanšu mehānismus, uzlabojot saskaņotību starp dažādiem ES pētniecības un inovāciju fondiem, kā arī izveidojot vienotu informatīvo kontaktpunktu jautājumiem par visām ar bioekonomiku saistītajām iniciatīvām, nolūkā radīt vislielāko iespējamo ietekmi; atzīst grūtības un finanšu riskus, kas saistīti ar bioekonomikas inovāciju komercializāciju un to laišanu tirgū;

31.

prasa attīstīt rūpniecības infrastruktūru un optimizētas bioproduktu piegādes ķēdes lauku rajonos un piekrastes apgabalos ar mērķi radīt jaunas darbvietas lauksaimniecības, mežsaimniecības un akvakultūras nozarēs; prasa šim mērķim darīt pieejamu ES lauku attīstības finansējumu un to izdarīt tādā veidā, lai samazinātu, nevis palielinātu videi nodarīto kaitējumu un bioloģiskās daudzveidības zudumu;

32.

aicina veikt mērķtiecīgus un konkrētus pasākumus, lai samazinātu apstiprināšanas birokrātiskā procesa sarežģītību un ilgumu, kas apgrūtina biorafinēšanas rūpnīcu attīstības procesus un rada risku, ka tiks veicināta inovatīvo un avangardisko tehnoloģiju izmantošana ārpus ES;

33.

atbalsta publiskā un privātā sektora partnerības izveidošanu, gūstot attiecīgu mācību no problēmām, kas radās, iepriekš piemērojot šādu partnerību citās nozarēs; aicina Eiropas Komisiju piešķirt atbilstošus līdzekļus partnerības attīstībai un izaugsmei, ar pārliecību, ka tas ir galvenais instruments, kas ļaus izveidot jaunas vērtību ķēdes, stiprinās esošās ķēdes un veicinās ieguldījumus tehnoloģijās un demonstrējumu iekārtās, kuras spēj īstenot tirgū pētniecības rezultātus;

34.

atbalsta nepieciešamību izveidot daudzlīmeņu pieeju un aicina arvien lielāku uzmanību pievērst bioekonomikas reģionālajai un vietējai dimensijai un augšupējām iniciatīvām; atzinīgi vērtē tādu bioekonomikas platformu izveidošanu reģionu, valstu un Eiropas līmenī, kas spēs izmērīt nozarē sasniegto progresu un ļaus veikt zināšanu un labas prakses apmaiņu, lai līdzsvarotu kopējo bioekonomikas attīstības līmeni ES; aicina Komisiju iesaistīt arī nozares speciālistus un visu saistīto nozaru speciālistus, kā arī patērētāju un iedzīvotāju pārstāvjus; vērš uzmanību uz to, ka reģionālai ekonomikai ir būtiska nozīme gudras, ilgtspējīgas un iekļaujošas izaugsmes nodrošināšanā;

35.

uzskata, ka biosabiedrības izveidē svarīga loma ir augšupējām iniciatīvām un ka ir būtiski piemērot uz uzņēmējdarbību un pieprasījumu orientētu pieeju apvienojumā ar valdības virzītu pieeju; uzskata, ka būtu jānodrošina atbilstošas iespējas reģionālām iniciatīvām; aicina Komisiju atbalstīt šādus tīklus un klasterus, lai sekmētu pieredzes apmaiņu;

36.

aicina Komisiju koncentrēt finanšu atbalstu inovācijas vajadzībām atbilstoši pamatiniciatīvai “Inovācijas savienība”, tostarp “Apvārsnis 2020” prioritātēm, sekmējot pētniecības rezultātus, lai sagatavotos to komercializācijai, tādējādi aizpildot tukšumu pētniecības jomā Eiropā;

37.

uzskata, ka ir pieejams lielisku instrumentu kopums (publiskie iepirkumi, standartizācija, nodokļu atvieglojumi, sertificēšanas un īpaša marķējuma sistēmas), lai nodrošinātu ilgtspējīgu un kvalitatīvu bioloģisko produktu pietiekamu piegādi, kā arī resursu ziņā efektīvas ražošanas sistēmas; uzskata, ka ir nepieciešama pašreizējo tiesību aktu reforma; aicina Komisiju izstrādāt ilgtspējas kritērijus biomasas izmantošanai, uz kuriem arī būtu jābalsta tirgus izveides instrumenti;

38.

uzsver, ka bioekonomikai, kurā fosilo enerģijas avotu vietā izmanto bioloģiskos resursus, ir jābūt balstītai uz stabilu politiku, kurā tiek ņemta vērā ne tikai ekonomiskā dzīvotspēja, bet arī sociālā un ekoloģiskā ilgtspēja;

39.

uzskata, ka būtiski ir iesaistīt un informēt patērētājus par bioloģisko produktu un pakalpojumu izvēli; šajā saistībā cer, ka tiks izveidota tāda šīs ražošanas standartizācija ES, kuras pamatā ir pietiekami ilgtspējas kritēriji, uzskatot to par instrumentu, kas veicina šo produktu ienesīgu Eiropas tirgu;

40.

uzskata, ka bioloģiskā produkta derīguma termiņu nedrīkst mākslīgi saīsināt; produktam jāparedz iespējami ilgākais derīguma termiņš;

41.

uzsver, ka bioekonomika dos ievērojamu ieguldījumu lauku un piekrastes teritoriju attīstībā; uzskata, ka sinerģija un cieša sadarbība visā vērtību ķēdē, ietverot lauksaimniecības un mežsaimniecības izejvielu vietējos ražotājus un biorafinēšanas rūpnīcas, palīdzētu stiprināt konkurētspēju un palielināt lauku reģionu ienesīgumu; uzsver nepieciešamību izstrādāt ilgtermiņa bioekonomikas stratēģiju, pienācīgi ņemot vērā nepieciešamību garantēt nodrošinājumu ar pārtiku;

42.

pieprasa, lai izveidotie bioloģiskie un biotehnoloģiskie procesi varētu tikt pielietoti to atjaunojamo bioloģisko resursu izmantošanā, kas iegūti no atliekām un šķirnēm, kuras nav paredzētas izmantošanai pārtikā, un arī pastāvošo lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmējdarbības ķēžu sastāvdaļu izmantošanā;

43.

ir pārliecināts, ka viens no bioekonomikas pamatprincipiem ir veicināt resursu efektīvāku izmantošanu un mazināt atkarību no importētām izejvielām, enerģijas un neatjaunojamiem dabas resursiem; uzsver mežsaimniecības un citu bioloģiskās rūpniecības nozaru nozīmi un ir pārliecināts, ka oglekļa emisijas ziņā neitrāli atjaunojamie dabas resursi un izejvielas, piemēram, koksne un celuloze, var aizstāt neatjaunojamas fosilās izejvielas; norāda, ka bioloģiskās rūpniecības uzņēmumi ražo daudzus augstas pievienotās vērtības produktus (piemēram, ķimikālijas, medikamentus, plastmasu un citus novatoriskus jaunus materiālus) un rada darbvietas; uzsver ar jūras resursiem saistītu biotehnoloģiju potenciālu;

44.

aicina Eiropas Komisiju veicināt tādu rīcību, kas ilgtspējīgi palielina rūpniecības izejvielu potenciālu, palīdz labāk mobilizēt šīs izejvielas, savākt bioloģiski noārdāmus atkritumus, tādējādi izvairoties no pārmērīgi biežiem pārvadājumiem, un nodrošināt, ka biomasa tiek izmantota samērīgi ar ekoloģiskajiem ierobežojumiem un ka tā nemazina oglekļa dioksīda piesaistītājsistēmas funkcijas; šajā saistībā uzskata, ka steidzami jāizstrādā ilgtspējas kritēriji biomasas izmantojumam enerģijas ražošanai, lai nodrošinātu biomasas pieejamību resursu ziņā efektīvākiem mērķiem, nepieļaujot, ka centieni pārveidot biomasu energoresursā kropļotu tirgu un mazinātu ražotāju piekļuvi biomasai;

45.

uzskata, ka ir svarīgi ieguldīt bioekonomikas piegādes ķēdēs, lai nodrošinātu izejvielu pieejamību; uzsver, ka bioekonomikas stratēģijām būtu jāveicina ne vien efektīvāka mājsaimniecības un sadzīves atkritumu apsaimniekošana, bet arī lauksaimniecības un mežsaimniecības atkritumu un blakusproduktu pārstrāde; prasa izstrādāt labāku regulējumu, kas ļauj pilntiesīgi rīkoties un nodrošina ne vien juridisko noteiktību, bet arī spēcīgu atbalstu bioekonomikas resursu un izejvielu ilgtspējīgai izmantošanai, un prasa arī nodrošināt, lai politikas pamatā visos tās aspektos būtu elastīga ilgtermiņa pieeja, kas veicina ieguldījumus;

46.

uzskata, ka saskaņā ar Eiropas rūpniecības politikas jauno stratēģiju bioekonomika var būtiski palīdzēt mazināt pašlaik Eiropā notiekošo deindustrializācijas procesu un atjaunot rūpniecību, izmantojot jaunas stratēģijas, kuras stimulē tirgu un atjauno reģionālās sistēmas konkurētspēju;

47.

uzstājīgi aicina Komisiju definēt videi kaitīgu subsīdiju kā “valdības tādas rīcības sekas, kas rada priekšrocības patērētājiem vai ražotājiem nolūkā papildināt to ienākumus vai samazināt to izmaksas, tomēr, to darot, neievēro saprātīgu praksi vides jomā” (3); aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties un līdz 2014. gadam pieņemt konkrētus plānus, kuru pamatā ir iepriekš minētā definīcija un kuri vērsti uz videi kaitīgo subsīdiju pakāpenisku likvidēšanu līdz 2020. gadam, tostarp tādu subsīdiju likvidēšanu, kas veicina neefektīvu atjaunojamo resursu izmantojumu, un subsīdiju fosilajam kurināmajam likvidēšanu, kā arī valstu reformu programmās ziņot par gūtajiem panākumiem; šajā saistībā pauž bažas par to, ka subsīdijas biomateriālu izmantošanai enerģētikā jau pašreiz iedragā mērķi par resursu efektīvu izmantošanu;

48.

ar bažām norāda, ka aizvien lielāks pieprasījums pēc biomasas, jo īpaši koksnes, var izraisīt mežu masveida izciršanu tajās jaunattīstības valstīs, kuras nepilda Kioto protokola noteikumus par siltumnīcefekta gāzu emisijas uzskaiti; norāda, ka tas var ietekmēt augsnes kvalitāti, ūdens aprites ciklu un bioloģisko daudzveidību un ka tas vairo spriedzi globālu nolīgumu kontekstā, piemēram, saistībā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD) un ANO Sadarbības programmu, lai samazinātu emisiju, kuras iemesls ir atmežošana un mežu degradācija jaunattīstības valstīs (UN-REDD); pauž bažas arī par to, ka augošais pieprasījums pēc koksnes produktiem var izraisīt koku nelegālu izciršanu un tādējādi vājināt brīvprātīgos partnerattiecību nolīgumus, kas tiek slēgti saskaņā ar ES Rīcības plānu meža tiesību aktu ieviešanai, pārvaldībai un tirdzniecībai (FLEGT), jo zemes pārvaldības sistēmas daudzās jaunattīstības valstīs ir vājas;

49.

uzsver, ka pāreja uz bioekonomiku palīdzēs turpināt Rio+20 rezultātu integrēšanu ES politiskajās nostādnēs; uzskata, ka ES arī turpmāk intensīvi jāiegulda iniciatīvās, kas sekmē pāreju uz iekļaujošu zaļo ekonomiku starptautiskā līmenī;

50.

prasa, lai ES kļūtu par starptautiska vēriena pētniecības un jaunrades virzošo spēku ar bioekonomiku saistītu pētījumu jomā; konstatē, ka jauni produkti, procesi un pakalpojumi, kas veidoti, izmantojot atjaunojamus resursus, palielinās Eiropas rūpniecības konkurētspēju un padarīs to par pasaules mēroga līderi;

51.

uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi izstrādāt starptautiskus juridiski saistošus ilgtspējas standartus visām nozarēm, kurās tiek izmantota biomasa, kā arī saistošus ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas kritērijus; mudina ES arī turpmāk slēgt daudzpusējus nolīgumus un sniegt – it īpaši vismazāk attīstītajām valstīm – attiecīgu institucionālo un tehnisko atbalstu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu biomasas izmantošanu;

52.

uzskata, ka šajā stratēģijā izveidotais bioekonomikas modelis ļaus atrisināt iespējamās problēmas un ilgtermiņā varēs būt ilgtspējīgāks un efektīvāks ražošanas, patēriņa, attīstības un dzīvesveida modelis, atjaunojot Eiropas izaugsmes procesu, pateicoties jaunai sintēzei starp ekonomiku, vidi un sociālās jomas kvalitāti;

53.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/47

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 310., 311., 312. un 323. pantu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūciju labvēlīga iznākuma panākšanai 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas apstiprināšanas procedūrā (1),

—

ņemot vērā 2013. gada 13. marta rezolūciju par Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumiem attiecībā uz daudzgadu finanšu shēmu (2),

—

ņemot vērā 2013. gada 8. februārī pieņemtos Eiropadomes secinājumus,

—

ņemot vērā 2013. gada 28. jūnijā pieņemtos Eiropadomes secinājumus,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. un 4. punktu,

1.

atzinīgi vērtē 2013. gada 27. jūnijā pēc ilgām un spraigām sarunām augstākajā politiskajā līmenī panākto Parlamenta, Padomes prezidentūras un Komisijas politisko vienošanos par daudzgadu finanšu shēmu (DFS) 2014.–2020. gadam; atzīst Īrijas prezidentūras ievērojamās pūles šīs vienošanās panākšanai;

2.

uzsver, ka – pateicoties Parlamenta neatlaidībai sarunās – pirmo reizi ir pieņemti vairāki noteikumi, kas būs svarīgi, lai jaunā finanšu shēma pilnībā darbotos, būtu saskanīga, pārredzama un atsaucīgāka uz ES pilsoņu vajadzībām; izceļ, jo īpaši jaunos noteikumus, kas attiecas uz DFS pārskatīšanu, elastību, pašu resursiem un budžeta vienotību un pārredzamību, kas bija Parlamenta galvenās sarunu prioritātes;

3.

ir gatavs rudens sākumā nodot balsošanai DFS regulu un jauno Iestāžu nolīgumu, tiklīdz būs izpildīti visi tehniskie un juridiskie nosacījumi attiecīgo dokumentu pabeigšanai tā, lai tajos tiktu ņemta vērā Padomes un Parlamenta panāktā vispārējā vienošanās;

4.

tomēr atgādina par savu nostāju, kas izklāstīta iepriekš minētajā 2013. gada 13. marta rezolūcijā par DFS, ka nevar apstiprinoši balsot par DFS regulu, ja nav absolūtu garantiju, ka pilnībā tiks iekļauti visi atlikto maksājumu pieprasījumi par 2013. gadu; sagaida, ka Padome tāpēc pieņems oficiālu lēmumu par 2013. gada budžeta grozījuma Nr. 2/2013 projektu par summu 7,3 mljrd. ne vēlāk kā līdz 2013. gada 9. jūlijā paredzētajai Ekonomikas un finanšu padomes sanāksmei; mudina Padomi saglabāt politisko apņēmību bez kavēšanās pieņemt nākamos budžeta grozījumus, lai novērstu maksājumu apropriāciju samazināšanos, kas 2013. gada beigās ES budžetā var radīt strukturālu deficītu; paziņo, ka Parlaments nedos savu piekrišanu DFS regulai vai arī neapstiprinās 2014. gada budžetu līdz laikam, kad Padome būs apstiprinājusi šo jauno budžeta grozījumu, kas segs Komisijas konstatēto vēl palikušo iztrūkumu;

5.

turklāt uzver, ka DFS nevar juridiski pieņemt, ja nav politiskas vienošanās par attiecīgajiem juridiskiem pamatiem, īpaši jautājumos, kas atspoguļoti arī DSF regulā; pauž vēlmi iespējami drīz pabeigt sarunas par visu daudzgadu programmu juridiskajiem pamatiem un atkārtoti apstiprina, ka turas pie principa “nekas nav nolemts, kamēr viss nav nolemts”; uzstāj, ka pilnībā ir jāievēro Parlamenta likumdošanas tiesības, kas tam piešķirta ar Lisabonas līgumu, un aicina Padomi pienācīgi apspriest juridisko pamatu visas t.s. “ar DFS saistītās” daļas; atzinīgi vērtē līdz šim panāktās politiskās vienošanās par vairākām jaunām ES daudzgadu programmām;

6.

izprot fiskālo konsolidāciju, ko īsteno dalībvalstis; tomēr uzskata, ka Eiropadomes apstiprinātais nākamās DFS kopējais līmenis tomēr neatbilst ES politiskajiem mērķiem un nepieciešamībai nodrošināt stratēģijas “Eiropa 2020” sekmīgu īstenošanu; pauž bažas, ka šis resursu līmenis varētu nebūt pietiekams, lai nodrošinātu ES ar nepieciešamajiem līdzekļiem, lai tā atgūtos no krīzes un kļūtu stiprāka; pauž nožēlu, ka dalībvalstis joprojām pietiekami nenovērtē ES budžeta nozīmi un ieguldījumu visas ES ekonomikas pārvaldības nostiprināšanā un fiskālā koordinācijā; turklāt pauž nopietnas bažas, ka tik zemi DFS maksimālie apjomi Parlamentam būtiski samazina jebkādas manevra iespējas ikgadējā budžeta procedūrās;

7.

uzsver, cik svarīgi ir līdz 2016. gada beigām obligāti veikt nākamās DFS pārskatu un turpmāk to pārskatīt, lai nākamā Komisija un Parlaments varētu atkārtoti izvērtēt ES politiskās prioritātes, pielāgot DFS jauniem izaicinājumiem un vajadzībām un pilnībā ņemt vērā jaunākās makroekonomiskās prognozes; uzsver, ka ES budžeta izdevumu un ieņēmumu daļas obligātais pārskats jāveic Komisijai un ka šim pārskatam jāpievieno tiesību akta priekšlikums par DFS regulas grozījumiem, kā tas teikts regulai pievienotajā Komisijas paziņojumā; izsaka nodomu šo obligāti DFS pārskatīšanu noteikt par galveno prasību, ieceļot amatā jauno Komisijas priekšsēdētāju;

8.

atgādina DFS 2014.–2020. gadam lielākas elastības svarīgo nozīmi, lai pilnībā izmantotu attiecīgās DFS maksimālās summas saistībām (EUR 960 mljrd.) un maksājumiem (EUR 908,4 mljrd.), kā to noteikusi Eiropadome; tāpēc atzinīgi vērtē Padomes apstiprinājumu diviem galvenajiem Parlamenta priekšlikumiem, proti, par maksājumu vispārējo rezervi un saistību vispārējo rezervi, kas neizlietotās apropriācijas ļaus automātiski pārnest uz nākamo finanšu gadu; pauž nozēlu, ka Padomes noteiktie (laika vai summas) ierobežojumi var radīt šķēršļus šo instrumentu izmantošanai visā pilnībā; uzskata, ka šo mehānismu pilnveidošanai jābūt DFS pēcvēlēšanu pārskatīšanas neiztrūkstošai daļai un tie jāierosina Komisijai;

9.

uzsver, ka jaunie noteikumi par saistību elastību DFS 2014.–2020. gadam laika gaitā var novest pie papildus apropriācijām programmām, kuras saistītas ar izaugsmi un nodarbinātību, un jo īpaši Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, lai nodrošinātu nepārtrauktu finansējumu un apstiprināto maksimālo robežu iespējami efektīvu izmantošanu;

10.

atzinīgi vērtē apropriāciju piešķīrumu Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai 2014. un 2015. gadam, un uzsver, ka šīs programmas ilgtspējas un efektivitātes nodrošināšanai 2016. gadā būs vajadzīgas papildus apropriācijas;

11.

uzsver, ka Parlamenta uzstājīgās nostājas rezultātā ir piešķirts finansējums “Apvārsnis 2020”, Erasmus un COSME programmām arī 2014. un 2015. gadam, lai samazinātu līdzekļu trūkumu starp attiecīgajām apropriācijām 2013. un 2014. gada budžetā; turklāt uzstāj, ka arī turpmāk līdzekļi ir jāpiešķir Eiropas digitalizācijas programmai;

12.

atzinīgi vērtē faktu, ka paredzēts papildus palielinājums līdz EUR 1 mljrd. pārtikas izdalīšanas shēmai tām dalībvalstīm, kuras vēlas izmantot šo palielinājumu, lai palīdzētu Savienības vistrūcīgākajām personām; pauž cerību, ka Padome un Parlaments iespējami drīz vienosies par šo saistību izpildes konkrētajiem veidiem patlaban notiekošajās sarunās par minētās shēmas juridisko pamatu;

13.

pauž nožēlu par Padomes nespēju virzīt pašu resursu sistēmas reformu, pamatojoties uz Komisijas iesniegtajiem tiesību aktu priekšlikumiem; uzsver, ka saskaņā ar Līgumu ES budžets jāfinansē no pašu resursiem, un paziņo par apņēmību veikt reformu, lai samazinātu pēc IKP noteikto iemaksu daļu ES budžetā līdz ne vairāk par 40 %; tāpēc izsaka cerību, ka triju ES institūciju kopīgā deklarācija par pašu resursiem ļaus panākt manāmu virzību, jo īpaši ņemot vērā DFS vidējā termiņa pārskatu un pārskatīšanu; tāpēc aicina DFS regulas oficiālās pieņemšanas laikā sasaukt augsta līmeņa grupu pašu resursu jautājumā, uzticot tai pārbaudīt visus pašu resursu sistēmas reformas aspektus;

14.

atzinīgi vērtē sarunu rezultātus par ES budžeta vienotību un pārredzamību; uzskata, ka jebkāds iespējamais “eirozonas budžets”, kas turpmāk varētu būt paredzēts, jāiekļauj ES budžetā vai tam jāpievieno kā papildu sadaļa;

15.

pauž dziļu nožēlu par minēto procedūru, kuras rezultātā tika panākta šāda vienošanās par DFS 2014.–2020. gadam, kas patiesībā noveda pie tā, ka Parlamentam tika liegtas tam LESD paredzētās budžeta pilnvaras; uzskata, ka daudzajām pēdējo gadu laikā notikušajām sanāksmēm, kurās Parlamenta delegācija tikās ar secīgajām Padomes prezidentūrām attiecīgās Vispārējo lietu padomes ietvaros, kā arī tā līdzdalībai Padomes DFS veltītajās neformālajās sanāksmēs nebija īstas nozīmes, jo tās neietekmēja ne pašu sarunu garu, ne grafiku vai saturu, nedz arī Padomes nostāju, tostarp attiecībā uz nepieciešamību nošķirt vienošanās par DFS juridiskos aspektus no budžeta aspektiem;

16.

tādēļ aicina Budžeta komiteju sadarbībā ar Konstitucionālo jautājumu komiteju izdarīt nepieciešamos secinājumus un sagatavot jaunus priekšlikumus par šādu sarunu kārtību, lai nodrošinātu, ka visa budžeta procedūra ir demokrātiska un pārredzama;

17.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī citām attiecīgajām institūcijām un struktūrām.

26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/49

—

ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Eiropas ceļu satiksmes drošību no 2011. līdz 2020. gadam (1),

—

ņemot vērā 2011. gada 15. decembra rezolūciju par ceļvedi uz Eiropas vienoto transporta telpu – virzība uz konkurētspējīgu un resursefektīvu transporta sistēmu (2),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Virzoties uz Eiropas ceļu satiksmes drošības telpu: satiksmes drošības politikas ievirzes 2011.–2020. gadam” (COM(2010)0389),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Par 6. mērķa īstenošanu Eiropas Komisijas satiksmes drošības politikas ievirzes 2011.–2020. gadam: pirmie soļi ceļā uz traumu novēršanas stratēģiju” (SWD(2013)0094),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Satiksmes drošības politikas ievirzes 2011.–2020. gadam” (3),

—

ņemot vērā “Vispasaules ziņojumu par ceļu satiksmes negadījumu radītā traumatisma novēršanu”, kuru 2004. gadā kopīgi publicējusi Pasaules Banka un PVO,

—

ņemot vērā savu 2012. gada 3. jūlija rezolūciju par e-zvanu, kas ir jauns 112 dienesta pakalpojums iedzīvotājiem (4),

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par “Satiksmes drošības politikas ievirzes 2011.–2020. gadam: Pirmie soļi ceļā uz traumu novēršanas stratēģiju” (O-000061/2013 – B7-0211/2013),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā 2011. gadā Eiropas Savienībā ceļu satiksmes negadījumos vairāk nekā 30 000 cilvēku ir gājuši bojā un gandrīz 1 500 000 cilvēku guvuši traumas (no tiem vairāk nekā 250 000 guvuši smagas traumas);

B.

tā kā uz katru nāves gadījumu ir vēl četri satiksmes negadījumi, kas izraisa nepārejošu invaliditāti, 40 – rada vieglas traumas, un 10, kas rada smagas traumas;

C.

tā kā vairāk nekā puse no visām smagajām traumām tiek gūtas pilsētu teritorijās, jo īpaši skarot gājējus, motociklistus, velosipēdistus (ieskaitot elektrovelosipēdu lietotājus) un citus neaizsargātus ceļu lietotājus;

D.

tā kā uz ceļiem bojā gājušo galvenie nāves un nopietnu traumu gadījumu cēloņi ir tehnikas atteices, ceļu konstrukcija, slikta ceļu uzturēšana un satiksmes līdzekļu vadītāju uzvedība, ieskaitot piemērota ātruma izvēles prasmi; tā kā ātrums ir tieši saistīts ar traumas smagumu, un tā kā dažas dalībvalstis gatavojas paaugstināt maksimāli pieļaujamo ātrumu uz saviem autoceļiem;

E.

tā kā iekļūšana ceļu satiksmes negadījumos ir viens no galvenajiem iemesliem, kuru dēļ ES iedzīvotāji vecumā līdz 45 gadiem tiek hospitalizēti, un daudzu nopietnu traumu sekas ir ciešanas visa mūža garumā vai nepārejoša invaliditāte;

F.

tā kā avārijas dienestu reaģēšanas laikam (“zelta stundas” princips), ieskaitot dzīvību glābjošas neatliekamās palīdzības sniegšanai, kā arī aprūpes kvalitātei ir svarīga nozīme, lai negadījumā cietušais izdzīvotu;

G.

tā kā ceļu satiksmes negadījumos gūto traumu sociāli ekonomiskās izmaksas 2012. gadā ir apmēram 2 % no IKP vai EUR 250 mljrd. (5);

H.

tā kā Eiropas rīcības šajā jomā liecina par pozitīviem rezultātiem,

1.

atbalsta Komisijas iniciatīvu ceļu satiksmes drošības jomā piešķirt prioritāti jautājumam par smagām traumām;

2.

atzinīgi novērtē Komisiju par ES vienotas smagu traumu definīcijas pieņemšanu, kuras pamatā ir vispārpieņemtā traumu klasifikācija, kas pazīstama kā Maximum Abbreviated Injury Scale;

3.

aicina dalībvalstis īsā laikā ieviest ES vienoto smagu traumu definīciju un uz tās pamata savākt un paziņot statistikas datus par 2014. gadu pa transporta veidiem, ieskaitot neaizsargātos ceļu lietotājus, un pa ceļu infrastruktūras veidiem;

4.

mudina Komisiju uz savākto datu pamata izvirzīt vērienīgu mērķi laika periodā no 2014. līdz 2020. gadam samazināt ceļu satiksmes negadījumu traumas par 40 % un kā ilgtermiņa mērķi uzturēt vispārēju domu par “nulles vīziju”);

5.

uzskata, ka kopīga mehānisma izstrādāšana datu vākšanai un paziņošanai nedrīkst atturēt no neatliekamām rīcībām, ko ES līmenī veic uz ceļiem traumas guvušo cilvēku skaita samazināšanai;

6.

atzinīgi novērtē Komisijas noteiktās prioritātes par tās izstrādāto globālo stratēģiju; t.i., par sadursmju ietekmes samazināšanas, negadījuma pārvaldības stratēģiju, neatliekamās palīdzības un avārijas dienestiem un ilgtermiņa rehabilitācijas procesiem, un aicina uz šo prioritāšu ātru ieviešanu;

7.

uzsver, ka pilnīgāk un bez kavēšanās jāīsteno viss esošo tiesību aktu un pasākumu kopums, lai samazinātu avāriju sekas, paaugstinātu ceļu lietotāju drošību un samazinātu nopietnas traumas;

8.

aicina Komisiju pārskatīt savus tiesību aktus par transportlīdzekļu pasīvo un aktīvo drošību, tos pielāgojot jaunākās tehnikas attīstībai, un atbalstīt automobiļos iebūvēto izpildes tehnoloģiju īstenošanu;

9.

lūdz Komisiju atbalstīt drošas un intelektiskas ceļu infrastruktūras izveidošanu;

10.

aicina Komisiju sniegt detalizētu informāciju par to, kā dalībvalstis transponē Direktīvu 2011/82/ES, ar ko veicina pārrobežu informācijas apmaiņu par ceļu satiksmes drošības noteikumu pārkāpumiem;

11.

mudina dalībvalstis turpināt savus pūliņus apkarot dzeršanu dzērumā un narkotisko vielu ietekmē un veikt pieredzes apmaiņu par satiksmes noteikumu pārkāpēju novērtēšanas un rehabilitācijas labāko praksi;

12.

atzīmē, ka gājēji un velosipēdisti kopā veido 50 % no satiksmes negadījumos uz pilsētu ceļiem bojā gājušo kopskaita, un lielu daļu no nopietnas traumas guvušajiem;

13.

atbalsta uzraudzību un turpmāku tehnisko standartu un politiku izstrādi ceļu neaizsargātāko lietotāju – gados vecu cilvēku, mazu bērnu, cilvēku ar invaliditāti un velosipēdistu aizsardzībai kā saskaņotas rīcības daļu, nostiprinot “ceļu neaizsargātāko lietotāju” tiesības ES tiesību aktos un transporta politikā;

14.

aicina Komisiju sniegt pārskatu par pilsētu teritorijām ar ātruma ierobežojumu 30 km/h un par šā ierobežojuma ietekmi uz nāves gadījumu un smagas traumas guvušo skaita samazināšanos;

15.

aicina dalībvalstis uzsvērt drošai uzvedībai un pašaizsardzībai veltīto informācijas un apmācību kampaņu un uz drošākas velosipēda lietošanas un kājām iešanas popularizāciju vērsto politiku svarīgumu, jo velosipēdistu un gājēju drošība pilsētu teritorijās ir cieši saistīta ar velosipēdismu un kājām iešanu kā galvenajiem transporta veidiem, kad tos ir lietderīgi apvienot ar publisko un kolektīvo mobilitāti;

16.

aicina Komisiju izstrādāt pilsētu ceļu satiksmes drošības vadlīnijas, ko varētu iekļaut pilsētu ilgtspējīgas mobilitātes plānos (SUMP) un apsvērt iespējas ES līdzfinansēšanu pilsētu transporta projektiem saistīt ar tādiem SUMP, kuros iekļauti ES mērķi samazināt uz ceļiem bojāgājušo un nopietnas traumas guvušo skaitu;

17.

mudina dalībvalstis atbalstīt Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numuru “112” un ievērot prasības par ārkārtas izsaukumu centrāļu darbību pilnā apjomā no 2015. gada, un iespējami ātri īstenot izglītošanas kampaņu tās ieviešanai;

18.

apsveic Komisijas priekšlikumu līdz 2015. gadam visās dalībvalstīs, ievērojot datu aizsardzības noteikumus, nodrošināt publiski pieejamas 112 e-zvanu sistēmas obligātu uzstādīšanu visos jaunajos automobiļos, kam piešķirts tipa apstiprinājums;

19.

aicina Komisiju, novērtējot labāko praksi dalībvalstīs, apsvērt iespēju vecākiem pusaudžiem vadītājiem ieviest “braukšanu ar pavadoni”;

20.

aicina dalībvalstis sistemātiski popularizēt neatliekamās palīdzības sniegšanas apmācības kā veidu negadījuma aculiecinieku iesaistīšanās palielināšanai, sniedzot palīdzību cietušajiem pirms avārijas dienestu ierašanās;

21.

aicina dalībvalstis rosināt avārijas dienestu sadarbību ar transportlīdzekļu konstruktoriem un ražotājiem, lai nodrošinātu efektīvu intervenci un drošību glābējiem un cietušajiem;

22.

aicina dalībvalstis rosināt e-veselības sistēmu ieviešanu, un jo īpaši intelektisko transporta sakaru sistēmu izmantošanu avārijas brigādēm un jo īpaši avārijas dienestu transportlīdzekļiem;

23.

rosina dalībvalstis savās veselības nozares politikās uzsvērt pēcavārijas aprūpes nozīmi un tālāk uzlabot ilgstošāku aprūpi slimnīcā, aprūpi pēc slimnīcas un rehabilitāciju, ieskaitot ceļu negadījumus pārdzīvojušo un aculiecinieku traumu un psiholoģisko aprūpi, piemēram, izveidojot atbalsta punktus, lai viņiem palīdzētu uzlabot dzīves kvalitāti;

24.

aicina dalībvalstis paaugstināt izpratni par nopietnu traumu ietekmi, izveidojot ciešākas saites ar citiem pasākumiem, kuriem ir sociāla ietekme, kā traucējumu, invaliditātes un funkcionālas nespējas līmeņi, un izstrādāt izglītības programmas par ceļu satiksmes drošību;

25.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

26.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 75/52