19.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/1

19.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/2

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas Līgumos iekļauta ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pantu, un jo īpaši hartas 38. pantu, kurā noteikts, ka Savienības politika nodrošina augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 26. pantu, kurā noteikts, ka “iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar Līgumiem ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite”,

—

ņemot vērā LES 3. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru Savienībai jāizveido “sociālā tirgus ekonomika ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, kā arī vides augsta līmeņa aizsardzību un tās kvalitātes uzlabošanu”,

—

ņemot vērā LESD 9. pantu, ar ko paredz, ka, “nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, ar sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu”,

—

ņemot vērā LESD 11. pantu, kurā noteikts, ka, “nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību”,

—

ņemot vērā LESD 12. pantu, kurā noteikts, ka “patērētāju tiesību aizsardzības prasības ņem vērā, nosakot un īstenojot pārējo Savienības politiku un darbības”,

—

ņemot vērā LESD 14. pantu, 114. panta 3. punktu un 169. pantu un Līgumam pievienoto 26. protokolu par sabiedriskiem (ar ekonomiku saistītiem) pakalpojumiem,

—

ņemot vērā LESD 169. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka, “lai atbalstītu patērētāju intereses un nodrošinātu augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā, Eiropas Savienība veicina patērētāju veselības, drošības un ekonomisko interešu aizsardzību, kā arī atbalsta viņu tiesības gūt informāciju, izglītību un tiesības apvienoties, lai aizstāvētu savas intereses”,

—

ņemot vērā Padomes 1998. gada 24. septembra Ieteikumu 98/560/EK par Eiropas audiovizuālās un informācijas pakalpojumu nozares konkurētspējas attīstību, veicinot valstu programmas, kuru mērķis ir panākt pielīdzināmu un efektīvu mazgadīgo personu un cilvēku cieņas aizsardzības līmeni (1),

—

ņemot vērā ziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulas (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā) piemērošanu (COM(2009)0336),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīvu 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (Negodīgas komercprakses direktīva) (2),

—

ņemot vērā 2006. gada 18. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1926/2006/EK, ar ko izveido Kopienas rīcības programmu patērētāju tiesību aizsardzības politikas jomā (no 2007. gada līdz 2013. gadam) (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Ieteikumu 2006/952/EK par nepilngadīgo un cilvēka cieņas aizsardzību un par tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un tiešsaistes informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. decembra Direktīvu 2007/65/EK, ar ko groza Padomes Direktīvu 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (5),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “ES patērētāju politikas stratēģija 2007.–2013. gadam: patērētāju tiesību nodrošināšana, labklājības uzlabošana, efektīva aizsardzība” un Parlamenta 2008. gada 20. maija rezolūciju par ES Patērētāju politikas stratēģiju 2007.–2013. gadam (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību (7), un kuras mērķis ir radīt vispārīgu akreditācijas un tirgus uzraudzības noteikumu un principu sistēmu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 18. jūnija Direktīvu 2009/48/EK par rotaļlietu drošumu (Rotaļlietu drošuma direktīva) (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. jūnija Ieteikumu par pasākumiem vienotā tirgus darbības uzlabošanai un Komisijas 2004. gada 12. jūlija Ieteikumu par iekšējo tirgu regulējošu direktīvu transponēšanu valsts tiesību aktos (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 2. jūlija paziņojumu par patērētāju acquis īstenošanu (COM(2009)0330) un Komisijas 2009. gada 2. jūlija ziņojumu par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulas (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (Regula par sadarbību patērētāju tiesību aizsardzības jomā) piemērošanu (COM(2009)0336),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 7. jūlija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par harmonizētu metodiku patērētāju sūdzību un jautājumu klasificēšanai (COM(2009)0346) un tam pievienoto Komisijas ieteikuma projektu (SEC(2009)0949),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomei “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 9. marta rezolūciju par patērētāju aizsardzību (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva (11)),

—

ņemot vērā profesora Mario Monti2010. gada 9. maija ziņojumu Komisijai par vienotā tirgus darbības atjaunināšanu “Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem (12),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā (13),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi – ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (vidusposma ziņojums) (14),

—

ņemot vērā 2010. gada 22. oktobra Komisijas dienestu darba dokumentu “Likt tirgiem strādāt patērētāju labā”, Patēriņa tirgu rezultātu pārskata 4. izdevumu (SEC(2010)1257),

—

ņemot vērā 2010. gada 27. oktobra ziņojumu “2010. gada ziņojums par ES pilsonību. Likvidējot šķēršļus ES pilsoņu tiesību īstenošanai” (COM(2010)0603),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2011. gada 4. marta darba dokumentu “Vietējie patērētāji vienotajā tirgū” (patēriņa tirgu pārskata piektais izdevums) (SEC(2011)0299),

—

ņemot vērā Eiropas Patērētāju centru tīkla 2010. gada ziņojumu, ko Eiropas Savienības Publikāciju birojs publicēja 2011. gadā,

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju tiesībām (15),

—

ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu (16),

—

ņemot vērā 2011. gada oktobra Komisijas dienestu darba dokumentu “Likt tirgiem strādāt patērētāju labā – patēriņa tirgu rezultātu pārskata 6. izdevums” (SEC(2011)1271),

—

ņemot vērā Krakovas deklarāciju, kas tika pieņemta pirmajā Vienotā tirgus forumā, kurš notika 2011. gada 3. un 4. oktobrī Krakovā (Polijā),

—

ņemot vērā 2011. gada 19. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (COM(2011)0665),

—

ņemot vērā 2012. gada 23. oktobra rezolūciju par pasažieru tiesībām visos transporta veidos (17) un 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā (2010–2020) (18),

—

ņemot vērā 2012. gada 29. marta rezolūciju par gaisa transporta pasažieru tiesību ievērošanu un piemērošanu (19),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1169/2011 par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem (20),

—

ņemot vērā 2011. gada 9. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par patērētāju programmu 2014.–2020. gadam (COM(2011)0707) un ar to saistītos dokumentus (SEC(2011)1320 un SEC(2011)1321),

—

ņemot vērā 2011. gada 15. novembra rezolūciju par jaunu stratēģiju attiecībā uz patērētāju aizsardzības politiku (21),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 19. decembra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Eiropas redzējums pasažieriem: paziņojums par pasažieru tiesībām visos transporta veidos” (COM(2011)0898),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. janvāra paziņojumu “Vienota sistēma uzticēšanās pastiprināšanai vienotajam digitālajam e-tirdzniecības un tiešsaistes pakalpojumu tirgum” (COM(2011)0942),

—

ņemot vērā 2012. gada 25. janvāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (COM(2012)0011),

—

ņemot vērā 2012. gada 2. februāra rezolūciju par virzību uz saskaņotu Eiropas pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai (22),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 20. aprīļa paziņojumu “E-iepirkuma stratēģija” (COM(2012)0179),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 2. maija paziņojumu par Eiropas stratēģiju “Bērniem labāks internets” (COM(2012)0196),

—

ņemot vērā 2012. gada 22. maija rezolūciju par stratēģiju neaizsargāto patērētāju tiesību stiprināšanai (23),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūciju par iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu (24),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 22. maija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības programma paļāvības un izaugsmes veicināšanai” (COM(2012)0225),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 29. maija darba dokumentu “Pārskats par patērētāju apstākļiem – vietējie patērētāji vienotajā tirgū” (patēriņa tirgu pārskata septītais izdevums) (SWD(2012)0165),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 7. decembra darba dokumentu “Likt tirgiem strādāt patērētāju labā” (patēriņa tirgu pārskata astotais izdevums) (SWD(2012)0432),

—

ņemot vērā 2012. gada 4. jūnija priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū (COM(2012)0238),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 19. jūlija darba dokumentu “Zināšanu palielināšanas saistība ar patērētāju rīcībspējas palielināšanu 2012.–2014. gadā” (SWD(2012)0235),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 3. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “II vienotā tirgus akts. Kopā jaunai izaugsmei” (COM(2012)0573),

—

ņemot vērā 2012. gada 11. decembra rezolūciju par vienotā digitālā tirgus izveides pabeigšanu (25),

—

ņemot vērā Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Patērētāju tiesību aizsardzības programma paļāvības un izaugsmes veicināšanai” (COM(2012)0225),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A7-0163/2013),

A.

tā kā patērētāju stāvokļa un viņu tiesību veicināšana un aizsardzība ir Savienības pamatvērtības;

B.

tā kā patērētājiem ir liela nozīme ekonomikā, jo patēriņš ir viens no galvenajiem Savienības izaugsmes veicinātājiem;

C.

tā kā ES pilsoņiem kā patērētājiem ir ļoti būtiska nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” gudras, iekļaujošas un ilgtspējīgas izaugsmes mērķu sasniegšanā, un tāpēc patērētāja nozīmi vajadzētu atzīt ES ekonomikas politikā;

D.

tā kā Savienības mērķi ir sasniegt augstu patērētāju informētības, ietekmes un aizsardzības līmeni, kā arī panākt pareizu līdzsvaru attiecībā uz Savienības uzņēmumu un ekonomiku konkurētspēju, jo īpaši, aizsargājot patērētāju veselību, drošumu un ekonomiskās intereses, kā arī veicinot to tiesības uz informāciju un izglītību un tiesības apvienoties;

E.

tā kā patērētāji nav vienota viendabīga grupa un attiecīgie mainīgie aspekti ir jāaplūko Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības programmā, jo patērētāji ir ļoti atšķirīgi tādos aspektos kā prasmes, tiesību aktu izpratne, uzstājība un gatavība izmantot tiesiskās aizsardzības mehānismus; tā kā Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības programmas īstenošanā jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt nediskrimināciju un pieejamību;

F.

tā kā ir nepieciešams palielināt patērētāju uzticību, ticību tirgum un informētību par savām tiesībām, īpašu uzmanību pievēršot mazaizsargātām patērētāju grupām, piemēram, bērniem, veciem cilvēkiem un citiem mazaizsargātiem patērētājiem; tā kā šajā sakarā ir svarīgi piedāvāt patērētājiem Savienībā labāku aizsardzību pret produktiem un pakalpojumiem, kas var apdraudēt viņu veselību vai drošumu;

G.

tā kā atbilstoša un pienācīga informācija nozīmē, ka tā ir viegli pieejama, pārredzama, skaidra un salīdzināma;

H.

tā kā pienācīgi funkcionējoša iekšējā tirgus sasniegšana atbilst Lisabonas stratēģijas mērķiem veicināt izaugsmi un nodarbinātību, kas nāk par labu ES 500 miljoniem patērētāju;

I.

tā kā e-komercija ir ļoti noderīga visiem patērētājiem, ņemot vērā tās milzīgo pārrobežu potenciālu, kas ļauj patērētājiem pilnībā gūt labumu no vienotā tirgus; tā kā turklāt e-tirdzniecība kā iekļaušanas līdzeklis ir ļoti lietderīga patērētājiem ar invaliditāti vai mazāku mobilitāti, kā arī laukos un ģeogrāfiski neizdevīgos apstākļos dzīvojošajiem;

J.

tā neskaidrība par patērētāju tiesībām attiecībā uz pārrobežu pirkumiem mazina tirgus integrācijas sniegtās priekšrocības;

K.

tā kā e-tirdzniecības attīstību palēnina digitālā šķirtne, kas joprojām pastāv starp Savienības pilsoņiem, jo īpaši vecu cilvēku gadījumā; tā kā lielākā daļa publisko un privāto tīmekļa vietņu joprojām nav pieejamas iedzīvotājiem ar invaliditāti vai zemāku digitālās kompetences līmeni;

L.

tā kā digitālā vienotā tirgus sadrumstalotība apdraud patērētāju tiesības; tā kā daļa tīmekļa vietņu nav piemērotas pārrobežu pircējiem un patērētājiem, tā kā drīz stāsies spēkā direktīva par alternatīvu strīdu izšķiršanu (ADR) un regula par tiešsaistes strīdu izšķiršanu (ODR), un tie būs noderīgi instrumenti patērētājiem, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem; tā kā ir vērts turpināt apsvērt attiecīgus mehānismus, ar kuriem īstenot efektīvus kolektīvos pasākumus;

M.

tā kā nesenā finanšu krīze parādīja, ka ir liela nepieciešamība aizsargāt un informēt patērētājus finanšu un banku pakalpojumu jomā, jo šie produkti var tiešā veidā ietekmēt viņu vispārējo labklājību, kā arī parādīja to, ka patērētājiem ir vajadzīgi objektīvāki padomi;

N.

tā kā Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības programmā ir noteikti Savienības patērētāju politikas saskaņošanas pasākumi, kas izstrādāti nolūkā sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus;

O.

tā kā pašreizējā ekonomikas krīze ļoti ietekmē arī patērētāju pirktspēju vienotajā tirgū, jo īpaši tādiem patērētājiem, kuri ir mazaizsargātā stāvoklī, kas izriet no viņu sociālajiem vai finansiālajiem apstākļiem; tā kā tādēļ būtu nepieciešamajā pakāpē jāatzīst patērētāju tiesības;

P.

tā kā vienotais tirgus nodrošina Savienības patērētājiem piekļuvi plašam augstas kvalitātes produktu un pakalpojumu klāstam par konkurētspējīgām cenām; tā kā videi draudzīgu preču ražošana un videi draudzīgu pakalpojumu sniegšana veicina atbildīgu patēriņu, tādējādi stimulējot ilgtspējīgu attīstību, nodarbinātību un ekonomisko izaugsmi; tā kā Komisijai būtu jāizskata un jāizpēta jaunie patēriņa veidi, piemēram, sadarbīgais patēriņš;

Q.

tā kā, ņemot vērā tehnisko un zinātnisko zināšanu attīstību, būs jāievieš nepieciešamās korekcijas pārtikas nekaitīguma un citu patēriņa pamatproduktu jomā;

R.

tā kā pastāv vajadzība stiprināt patērētāju organizāciju lomu visās jomās, pieņemot nepieciešamos tiesiskos un ekonomiskos pasākumus un atbalstot tās ar darbībspējas stiprināšanu; tā kā patērētāju organizācijām ir īpaša loma attiecībā uz to, lai nodrošinātu uzticēšanos vienotajam tirgum un tā attīstību;

S.

tā kā pasažieri ir nepietiekami informēti par savām tiesībām un to pakalpojumu kvalitāti, uz ko tiem ir tiesības, un tā kā pasažieru juridiskās prasības bieži ir gūti iesniegt un izpildīt; tā kā ir nepieciešamas vadlīnijas, lai veicinātu un uzlabotu dažādu pasažieru tiesību noteikumu piemērošanu visos transporta veidos; tā kā plānotajā Komplekso ceļojumu direktīvas pārskatīšanā Komisijai ir pilnībā jāizpēta e-tirdzniecības un digitālo tirgu ietekme uz patērētāju uzvedību Eiropas tūrisma nozarē;

T.

tā kā pašreizējos ES tiesību aktos ir paredzētas pamatprasības attiecībā uz pasažieru aizsardzību visos transporta veidos, bet dažām no šīm pasažieru tiesībām nav pienācīgi nodrošināta īstenošana, uzraudzība un piemērošana visos transporta veidos un visās Savienības teritorijās, un tas kavē brīvu pārvietošanos iekšējā tirgū, jo negatīvi ietekmē pilsoņu uzticēšanos ceļojot, kā arī traucē godīgai konkurencei starp pārvadātājiem;

U.

tā kā datorizētās rezervācijas sistēmās, ko reglamentē ar Regulu (EK) Nr. 1008/2008 par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (pārstrādāta versija) (26), pasažieriem ir jāspēj skaidri nošķirt obligātās darbības izmaksas, kuras iekļautas biļešu cenā, un izvēles iespējas, kuras iespējams nopirkt atsevišķi, lai patērētājiem, kuri biļetes iegādājas internetā, būtu pieejamas labāk pārredzamas cenas;

V.

tā kā četri galvenie mērķi, kas iekļauti Komisijas paziņojumā par jauno patērētāju tiesību aizsardzības politikas programmu, ir šādi: 1) patērētāju drošības uzlabošana, 2) zināšanu paplašināšana, 3) ieviešanas uzlabošana, īstenošanas nostiprināšana un tiesību aizsardzības nodrošināšana un 4) tiesību un galveno rīcībpolitiku saskaņošana ar ekonomiskām un sabiedriskām pārmaiņām; tā kā Eiropas Parlamentam un valstu parlamentiem jāsekmē ātra un efektīva patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu transponēšana;

W.

tā kā Savienība ir noteikusi mērķus samazināt CO2 emisijas, lai sasniegtu 2020. gada mērķus un panāktu, ka 2050. gadā lielākā daļa no energoapgādes ir no atjaunojamiem energoresursiem;

X.

tā kā formulētajiem priekšlikumiem ir jāatbilst četriem galvenajiem izvirzītajiem mērķiem,

1.

atzinīgi vērtē Eiropas patērētāju tiesību aizsardzības programmas holistisko pieeju un jo īpaši to, ka programmā ir aptvertas gandrīz visas patērētājiem nozīmīgākās politikas jomas, tādējādi sūtot spēcīgu signālu par patērētāju drošuma un tiesību lomas un nozīmes palielināšanu vienotajā tirgū un patērētāju organizāciju stiprināšanu; tomēr uzsver, ka tas jāatspoguļo arī Komisijas iesniegtajos likumdošanas un citos priekšlikumos;

2.

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi sadarboties ar tirgotājiem un starpniekiem, lai veicinātu korporatīvās sociālās atbildības iniciatīvas, kas veicina patērētāju drošumu; uzskata, ka Komisijai vajadzētu pastāvīgi uzturēt dialogu ar privāto sektoru, lai iniciatīvas tiktu atbalstītas un īstenotas dzīvē;

3.

prasa nodrošināt, lai patērētāji varētu viegli un efektīvi īstenot savas tiesības tādās pamatjomās kā pārtika, veselība, enerģija, finanšu un digitālie pakalpojumi, piekļuve platjoslas pakalpojumiem, datu aizsardzība, transports un telekomunikācijas;

4.

aicina Komisiju cieši sadarboties ar valstu valdībām, izveidojot Savienības mēroga kampaņu, lai palielinātu zināšanas par patērētāju tiesībām un interesēm; uzsver, ka, lai kampaņa būtu veiksmīga, tās īstenošanā jāiesaista ne tikai publiskais sektors un patērētāju aizsardzības organizācijas, bet arī privātais sektors;

5.

uzskata, ka ir nepieciešams popularizēt tādas e-platformas kā Eiropas Biznesa atbalsta tīkls un tīmekļa vietne “Tava Eiropa”, kas veicina Eiropas vienotā tirgus izveidi un sniedz patērētājiem un MVU svarīgu informāciju;

6.

aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu par to, kā uzlabot pilsoņu zināšanas par finanšu nozari, lai iedzīvotājiem, pirms tie pieņem lēmumu ņemt aizdevumu, būtu pieejama visa nepieciešamā informācija; uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš jauniešiem un sabiedrības izglītošanai par īstermiņa aizdevumiem;

7.

uzsver, ka patērētāju izglītošana mazina riskus, saskaroties ar bīstamiem vai viltotiem produktiem, spekulatīviem finanšu produktiem un maldinošu reklāmu; uzskata, ka šāda izglītošana (tostarp finanšu jomā) un patērētāju ietekmes palielināšana ir jāveic visa mūža garumā un jāsāk jau skolā; uzsver, ka būtu jāizvairās no pārmērīga informācijas apjoma un tā vietā būtu jānovērš robi zināšanās un jāuzlabo patērētāju izpratne, sniedzot ticamu, skaidru, salīdzināmu un mērķtiecīgu informāciju;

8.

uzsver, ka, lai patērētāji varētu pilnībā izmantot savas tiesības, nedrīkst aizmirst arī par uzņēmumu lomu un izglītošanu; uzskata, ka uzņēmumu izpratne par patērētāju tiesībām ir būtiska, lai panāktu spēkā esošo patērētāju aizsardzības tiesību aktu pilnīgu īstenošanu; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt visus šajā sakarā nepieciešamos pasākumus, īpašu uzmanību pievēršot mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

9.

uzsver – dažādos pētījumos ir konstatēts, ka patērētāji uztraucas par ilgtermiņa atšķirībām to produktu kvalitātē, kas vienotajā tirgū tiek izplatīti ar vienu un to pašu zīmolu un iepakojumu; uzskata, ka patērētājiem dažādās dalībvalstīs nav vienlīdzīgas piekļuves vienāda līmeņa kvalitātei, vienotajā tirgū iegādājoties produktus ar vienu un to pašu zīmolu un iepakojumu; uzsver, ka ir aizliegta jebkāda patērētāju diskriminācija;

10.

aicina Komisiju veikt jēgpilnu pētījumu par šo jautājumu, lai varētu izvērtēt, vai pašreizējos Savienības tiesību aktos ir jāveic pielāgojumi; aicina Komisiju informēt Eiropas Parlamentu un patērētājus par pētījuma rezultātiem;

11.

aicina Komisiju ieviest atjauninātus un standartizētus noteikumus, kas garantē produktu drošumu un autentiskumu; katrā gadījumā sagaida, ka priekšlikums grozīt Direktīvu 2001/95/EK par produktu vispārēju drošību garantēs patērētājiem paredzēto produktu augstu drošuma līmeni;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu ieviest produktu drošuma tiesisko regulējumu; šajā kontekstā uzsver, ka efektīvai tirgus uzraudzībai ir liela nozīme, jo Eiropas vienotajā tirgū joprojām ir pieejami nedroši produkti, tostarp produkti ar CE marķējumu;

13.

prasa nodrošināt iespēju patērētājiem drošā veidā izmantot zinātnes un tehnoloģijas sasniegumus un piekļūt informācijai, objektīvām konsultācijām un taisnīgai un efektīvai tiesiskai aizsardzībai nepieciešamajiem instrumentiem;

14.

aicina dalībvalstis un Komisiju veicināt iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt, lai zinātniskie sasniegumi, tehnoloģiju attīstība un citas inovācijas sniegtu labumu patērētājiem, pienācīgi ievērojot tiesību aktus par patēriņa preču drošumu;

15.

aicina nodrošināt pienācīgu patērētāju aizsardzību un produktu drošumu ar nanotehnoloģijām vai ģenētiski modificētiem organismiem ražotu patēriņa preču tirgos;

16.

uzsver, ka, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāju veselības aizsardzības un uzticības līmeni, ir jānodrošina zinātniskās ekspertīzes un regulatīvo atzinumu neatkarīgums un pārredzamība, jo īpaši veselības, vides un pārtikas politikas jomā;

17.

uzsver nepieciešamību uzlabot tiesību aizsardzību tādām mazaizsargātām patērētāju grupām kā bērni un veci cilvēki un citiem mazaizsargātiem patērētājiem, jo īpaši attiecībā uz transportu, finanšu pakalpojumiem, enerģiju un IKT; uzsver nepieciešamību pēc pasākumiem gan Savienības, gan valstu līmenī, lai nodrošinātu pietiekamas garantijas šo patērētāju aizsardzībai;

18.

uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm jāveicina atbildīgs un ilgtspējīgs patēriņš saskaņā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un jāatvieglo patērētājiem pilnīga piekļuve tirgiem, izveidojot Savienībā augsti konkurētspējīgu sociālu tirgus ekonomiku, kuras pamatā būtu solidaritāte; uzskata, ka ir jācīnās pret pārtikas šķērdēšanu, jāpaildzina patēriņa preču dzīves cikls, jāveicina atkārtota pārstrāde un lietotu preču izmantošana, kā arī jāturpina uzlabot vienotajā tirgū pieejamo preču energoefektivitāte;

19.

uzstāj, ka Komisijai ir jāturpina rūpīgi uzraudzīt, kā tiek īstenoti tiesību akti, ar kuriem tiek veicināta vienotā tirgus attīstība; aicina Komisiju veikt nepieciešamos tiesiskos pasākumus pret tām dalībvalstīm, kuras pārkāpj un neīsteno vai nepiemēro vienotā tirgus tiesību aktus atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību;

20.

atzinīgi vērtē turpmākas likumdošanas iniciatīvas, kuru mērķis ir pilnībā integrēta vienotā tirgus izveide, lai palielinātu konkurenci un efektivitāti un sniegtu lielākas izvēles iespējas Savienības patērētājiem;

21.

it īpaši aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt savlaicīgu un saskaņotu īstenošanu Savienības patērētāju tiesību aktiem, jo īpaši Patērētāju tiesību direktīvai (27), Negodīgas komercprakses direktīvai (28) un Maldinošas un salīdzinošas reklāmas direktīvai (29); turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis uzraudzīt patērētāju tiesību aktu efektivitāti; uzsver, ka ir pierādījumi, kas liecina, ka pilsoņi joprojām nav informēti par savām tiesībām vienotajā tirgū, un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis šo tiesību aktu īstenošanas procesā vēl aktīvāk veicināt to, lai patērētājiem pieejamā informācija būtu skaidra un saprotama, kā arī viņiem būtu pieejama informācija par esošajiem patērētāju tiesību aizsardzības instrumentiem;

22.

aicina Komisiju aktīvāk izvērtēt pakāpi, kādā pilsoņiem dalībvalstīs ir pieejami bankas konti; aicina Komisiju ziņot par to, kā šī problēma tiek risināta, un līdz 2014. gada pirmā ceturkšņa beigām iesniegt Parlamentam ziņojumu par šo jautājumu;

23.

iesaka labāk izmantot pieejamo informāciju par patērētāju uzvedību un uzskata, ka patēriņa tirgus pārskata rezultātus var izmantot vēl efektīvāk; tāpēc ierosina Kopīgajam pētniecības centram finansēta pētniecības projekta veidā veikt analīzi un uzraudzības darbu, lai noteiktu, kuras jomas iedzīvotājiem ir prioritāras attiecībā uz viņu patērētāju tiesību uzlabošanu vienotajā tirgū, un attiecīgi pielāgot patērētāju informācijas saturu, formātu un šīs informācijas izplatīšanas organizāciju darbu;

24.

norāda, ka ES politikai ir jāveicina patērētāju organizāciju sadarbība ar valsts iestādēm visās jomās, tādējādi nodrošinot nepieciešamo finanšu resursu vieglu pieejamību, kā arī jāsekmē šo organizāciju savstarpēja apmaiņa ar labāko praksi un zinātību; uzskata, ka būtu jāizveido Eiropas patērētāju organizāciju reģistrs, lai palīdzētu veidot šādas organizācijas;

25.

uzskata, ka Komisijai būtu jāpievēršas ne tikai digitālā satura iegādei digitālajā vidē, bet arī tam, kā veicināt preču un pakalpojumu tirdzniecību digitālajā vidē un kā palielināt patērētāju uzticību, lai patērētāji zinātu, kā aizsargāt savas tiesības un atrisināt strīdus, ja ir iegādājušies zemas kvalitātes produktu vai pakalpojumu;

26.

aicina Komisiju pievērst īpašu izmanību patērētāju aizsardzībai īstermiņa aizdevumu jomā, jo krīzes laikā šos finanšu produktus izmanto vismazāk aizsargātie iedzīvotāji, kuri pilnībā neapzinās saistības un riskus, ko ietver šādi aizdevumi;

27.

atgādina, ka, lai patērētāji varētu pilnīgi izmantot iekšējā tirgus sniegtās iespējas, ir jāsniedz pienācīga un atbilstoša informācija, kā arī vienlaikus jāīsteno pasākumi, kas vērsti uz patērētāju iesaistīšanu;

28.

aicina Komisiju sadarboties ar Eiropas Parlamentu un dalībvalstu iestādēm, lai uzlabotu patērētājiem pieejamo informāciju par to, kā labāk pārvaldīt mājokļu energopatēriņu;

29.

uzskata, ka ir nepieciešams īstenot pārrobežu enerģētikas projektus, kas ir iekļauti programmā “Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments”, jo tādējādi tiks veicināta konkurence starp elektrības un gāzes piegādātājiem, kā arī palielināsies dalībvalstu enerģētikas nozares neatkarīgums;

30.

prasa stiprināt Savienības konkurences politiku un galveno uzmanību šajā procesā pievērst patērētāju tiesību veicināšanai; uzskata, ka šāda pārveidošana ir jo īpaši svarīga stabila vienota digitālā tirgus izveidei; šajā sakarā uzsver, cik liela nozīme ir cenu salīdzināšanas tīmekļa vietnēm un to, ka ir jānodrošina to neatkarīgums;

31.

aicina Komisiju un dalībvalstis apstiprināt efektīvai programmas īstenošanai nepieciešamos resursus, jo īpaši ņemot vērā daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, un veikt tās ietekmes sistemātisku novērtēšanu;

32.

uzsver, ka arvien straujākā e-tirdzniecības attīstība ir ļoti svarīga, ciktāl tas attiecas uz patērētājiem, jo tiek piedāvāta plašāka izvēle, jo īpaši tiem, kas dzīvo grūti pieejamās, attālās vai nomaļās teritorijās, kā arī personām ar ierobežotu pārvietošanās spēju, kurām citādi nebūtu pieejama plaša preču izvēle;

33.

aicina Komisiju veikt pasākumus ar mērķi apkarot tādu nevienlīdzīgu attieksmi pret patērētājiem vienotajā tirgū, ko rada pašreizējie tālpārdošanas ierobežojumi, kurus piemēro uzņēmumi, kas darbojas pārrobežu tālpārdošanā;

34.

uzsver, ka ne visiem patērētājiem ir pieejams internets un ir nepieciešamās iemaņas, tāpēc patērētājiem vajadzētu piedāvāt pakalpojumus, izmantojot dažādus kanālus;

35.

uzsver, ka patērētāju uzticība ir ļoti svarīga gan iekšzemes, gan pārrobežu e-tirdzniecībai; uzsver nepieciešamību nodrošināt produktu kvalitāti, drošumu, izsekojamību un autentiskumu, lai nepieļautu noziedzīgu vai negodīgu praksi, un ievērot personas datu aizsardzības noteikumus, kas garantē, ka attiecīgos gadījumos tiek saņemta apzināta un nepārprotama piekrišana patērētāja sniegto personas datu izmantošanai;

36.

uzsver, ka personas datu aizsardzība ir svarīgs patērētāju aizsardzības un vienota digitālā tirgus funkcionēšanas un izaugsmes priekšnoteikums;

37.

uzsver, ka patērētāji gaida, ka e-tirdzniecības pakalpojumi būs ātri, uzticami un konkurētspējīgi un ka labi funkcionējoši piegādes pakalpojumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu patērētāju uzticību;

38.

atzinīgi vērtē Komisijas paredzētos pasākumus finanšu pakalpojumu jomā un uzsver nepieciešamību pēc visaptveroša tiesiskā regulējuma, kas nodrošinātu neatkarīgas konsultācijas patērētājiem, jo īpaši finanšu pakalpojumu jomā; uzsver, ka tirgus informācijai jābūt ticamai, skaidrai un salīdzināmai un pieejamai elektroniski un citos veidos; uzsver nepieciešamību negodīgas komercprakses vai līguma noteikumu gadījumā uzsākt tiesvedību; uzsver nepieciešamību aizsargāt patērētājus, kurus kāds finanšu produkts ir “ievilinājis slazdā”;

39.

pieņem zināšanai jauno priekšlikumu (COM(2013)0130, 2013. gada 13. marts) regulai, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 261/2004, ar ko paredz kopīgus noteikumus par kompensāciju un atbalstu pasažieriem sakarā ar iekāpšanas atteikumu un lidojumu atcelšanu vai ilgu kavēšanos, un Regulu (EK) Nr. 2027/97 par gaisa pārvadātāju atbildību, veicot pasažieru un viņu bagāžas gaisa pārvadājumus; prasa plaši izplatīt kodolīgā formā un visās oficiālajās Savienības valodās to pasažieru tiesību sarakstu, kas kopīgas visiem transporta veidiem;

40.

uzsver nepieciešamību veicināt tiesības uz piekļuvi pamatmaksājumu kontam visiem patērētājiem un sniegt tiem skaidru un atbilstošu informāciju par ieguldījumu produktiem, kā tas ir paredzēts cita starpā priekšlikumā regulai par ieguldījumu produktu pamatinformācijas dokumentiem (COM(2012)0352); uzsver, ka finanšu tirgu regulēšanai ir nepieciešami stingri noteikumi; uzsver, ka pašreizējā ekonomikas un finanšu krīze vājina liela patērētāju skaita pozīciju, padarot tos arvien mazāk aizsargātus, un ka darba nedrošības un bezdarba līmeņa pieaugums un pirktspējas krišanās palielina nevienlīdzību; aicina Komisiju rīcībpolitikas izstrādē ņemt vērā šīs jaunās norises;

41.

uzsver nepieciešamību pēc ciešas sadarbības starp Eiropas, valstu un vietējām iestādēm un patērētāju organizācijām, lai izveidotu konsultāciju mehānismus un īstenotu programmā plānotos pasākumus;

42.

prasa Komisijai padarīt RAPEX (ātrās ziņošanas sistēma par apdraudējumiem nepārtikas preču jomā) ziņošanas sistēmu pārredzamāku un efektīvāku; uzsver, ka nepieviešams attīstīt Eiropas Patērētāju centru (ECC) tīklu un Patērētāju tiesību aizsardzības sadarbības (CPC) tīklu; uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver RAPEX sistēmai līdzīgas sistēmas izveide attiecībā uz pakalpojumiem;

43.

uzsver, ka tiesiskās aizsardzības mehānismiem, piemēram, alternatīvai strīdu izšķiršanai (ADR) un tiešsaistes strīdu izšķiršanai (ODR), ir jābūt ātriem, pieejamiem un efektīviem; uzsver, ka efektīvu piekļuvi tiesai pārrobežu strīdos nedrīkst kavēt grūtības saistībā ar strīda pārrobežu raksturu, resursu trūkumu vai to, ka trūkst informācijas par juridiskās palīdzības pieejamību; tāpēc prasa labāk īstenot Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/8/EK un vajadzības gadījumā pārskatīt to, lai novērstu trūkumus;

44.

uzsver, ka ADR un ODR mehānismi nevar aizstāt kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismu; tādēļ aicina Komisiju izpētīt pasākumus, kuru rezultātā varētu izveidot tādu Savienības mēroga saskaņotu kolektīvās tiesiskās aizsardzības mehānismu patērētāju aizsardzības jomā, kas būtu piemērojams pārrobežu gadījumos; uzsver, ka nekoordinētas iniciatīvas Savienībā varētu radīt sadrumstalotību; uzsver, ka, lai nodrošinātu kolektīvas tiesiskās aizsardzības efektivitāti un izvairītos no iespējamas ļaunprātīgas izmantošanas, Savienības pieejai kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai būtu jāietver tikai tādu struktūru īstenotā pārstāvība, kuras pienācīgi atzītas valsts līmenī (valsts iestādes, piemēram, ombudi, vai patērētāju organizācijas); uzsver, ka Savienības pieeju kolektīvai tiesiskajai aizsardzībai nepieciešams balstīt uz brīvprātīgas iesaistīšanas principa;

45.

uzsver, ka ir jānodrošina preču un pakalpojumu pieejamība Savienībā, aptverot tādas jomas kā apbūves vide, transports un IKT; mudina Komisiju ierosināt vērienīgu Savienības aktu par pieejamību;

46.

pievērš uzmanību tam, ka nākamajā daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam būs jāparedz pietiekami vērienīgs finansējums Patērētāju tiesību aizsardzības programmai;

47.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

19.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/12

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvu 2003/8/EK par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopējus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai paredzēto Komisijas 2012. gada 23. februāra ziņojumu par Direktīvas 2003/8/EK par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopējus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos, piemērošanu (COM(2012)0071),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu,

—

ņemot vērā 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju par tiesu starptautisko pieejamību;

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0161/2013),

A.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 3. daļā ir noteikts, ka “[j]uridiskā palīdzība tiek sniegta tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu, ciktāl šī palīdzība ir nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu tiesiskuma īstenošanu”;

B.

tā kā Padomes Direktīvā 2003/8/EK ir iekļautas normas, ar kurām nodrošina, lai pārrobežu strīdos iesaistītām personām būtu iespējas vērsties tiesā;

C.

tā kā galvenajā šīs direktīvas normā ir noteikts, ka juridisko palīdzību nedrīkst liegt tikai tāpēc, ka izskatāmais strīds ir pārrobežu strīds, un tā kā katra dalībvalsts tādējādi saglabā spēkā savu juridiskās palīdzības regulējumu, taču tām šī palīdzība ir jāsniedz arī citu dalībvalstu personām;

D.

tā kā direktīvas tekstā pēc tam ir minēti nosacījumi, ar kādiem piešķir pārrobežu juridisko palīdzību, jo īpaši attiecībā uz finanšu resursiem, strīdu būtību un strīdu pārrobežu raksturu;

E.

tā kā juridiskā palīdzība ir jāsniedz tikai tām personām, kuru finanšu līdzekļi ir nepietiekami, lai vērstos tiesā, neprasot šādu palīdzību;

F.

tā kā šo līdzekļu apjomu izvērtē, pamatojoties uz tiesas atrašanās dalībvalstī spēkā esošām pamatnostādnēm un tā kā vairākās dalībvalstīs ir pieņemti palīdzības apjoma ierobežojumi;

G.

tā kā katrā dalībvalstī šie ierobežojumi ir ļoti atšķirīgi un tā kā iedzīvotājs, kuram saskaņā ar tiesību normām vajadzētu saņemt juridisko palīdzību vienā valstī, netiek uzskatīts par tiesīgu saņemt šo palīdzību citā valstī, un tā kā direktīvas 5. panta 4. punktā šī problēma ir zināmā mērā atzīta;

H.

tā kā, lai novērstu šīs atšķirības, būtu jāapsver, vai iedzīvotājam nevajadzētu paredzēt arī tiesības prasīt juridisko palīdzību viņa dzīves vietas dalībvalstī un uzticēt šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm pieņemt lēmumu par attiecīgo pieprasījumu;

I.

tā kā nolūkā vienkāršot situāciju gan iedzīvotājiem, gan iestādēm, kas piemēro direktīvu, iedzīvotājiem, pārrobežu strīda gadījumā pieprasot juridisko palīdzību, vajadzētu būt izvēles iespējai attiecībā uz to, kur tiek pieņemts lēmums par pieprasījumu: vai nu dzīves vietas dalībvalstī, vai nu tiesas atrašanās vietas vai tiesas nolēmuma izpildes dalībvalstī;

J.

tā kā šādas iespējas gadījumā dalībvalsts iestādes varētu piemērot savus kritērijus, nevis pieprasījumu sūtītu uz citurieni vai atsauktos uz citas dalībvalsts nosacījumiem un pamatnostādnēm;

K.

tā kā iedzīvotājiem, kuru tiesības saņemt juridisko palīdzību ir atzītas viņu dzīves vietas dalībvalstī, varētu izsniegt dokumentu, kas apliecinātu šādas tiesības un kuru ņemtu vērā tās dalībvalsts iestādes, kurā atrodas tiesa vai kurā ir jāizpilda tiesas nolēmums;

L.

tā kā pārrobežu juridiskā palīdzība saskaņā ar šo direktīvu ir saistīta ar papildu izmaksām, kas ir raksturīgas pārrobežu lietām, piemēram, mutiskās un rakstiskās tulkošanas un ceļojuma izmaksām;

M.

tā kā informācija, ar kuru paskaidro iedzīvotājiem pieejamo juridisko palīdzību, ir jāsniedz vienā no Savienības valodām, lai nodrošinātu to, ka pilsoņi ir pietiekami informēti par juridiskās palīdzības veidiem valodā, kuru viņi saprot;

N.

tā kā Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvencija par tiesu starptautisku pieejamību satur normas, kas reglamentē līdzīgus jautājumus starptautiskā līmenī, taču to piemēro tikai 17 no 27 dalībvalstīm;

O.

tā kā pārējās dalībvalstis tāpēc būtu jāmudina parakstīt vai ratificēt šo konvenciju,

1.

uzteic Komisiju par to, ka tā ir iesniegusi ziņojumu attiecībā uz Direktīvas 2003/8/EK piemērošanu;

2.

pauž nožēlu, ka Komisija īpaši neaplūko Eiropas procedūras, uz kurām attiecas arī Juridiskās palīdzības direktīva, piemēram, Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, neraugoties uz to, ka šīs direktīvas piemērošanu iepriekšminētajai procedūrai attiecībā uz laikposmu 2009. gada 1. janvāris – 2010. gada 31. decembris pavisam noteikti varēja analizēt;

3.

ar gandarījumu konstatē, ka visas dalībvalstis savos tiesību aktos ir transponējušas šo direktīvu; tomēr konstatē, ka dalībvalstis šīs direktīvas tvēruma dažus aspektus interpretē dažādi;

4.

norāda, ka nākamajā ziņojumā būtu jāiekļauj informācija par katrā valstī ierosināto lietu skaitu un tematiskajām jomām, lai gūtu izsmeļošāku un precīzāku priekšstatu par šā tiesību akta izmantošanu;

5.

pauž nožēlu, ka direktīvā paredzētās tiesības, šķiet, ir zināmas salīdzinoši mazam iedzīvotāju un profesionālo juristu skaitam;

6.

aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt pasākumus, lai uzlabotu izpratni par tiesībām uz pārrobežu juridisko palīdzību civillietās un komerclietās un līdz ar to nostiprinātu iedzīvotāju tiesības brīvi pārvietoties;

7.

atzīst ES e-tiesiskuma portāla, ES tiesiskās sadarbības tīkla un e-CODEX (e-tiesiskuma komunikācija ar tiešsaistes datu apmaiņas starpniecību) labi paveikto darbu, jo īpaši ES e-tiesiskuma portālā radot iespēju iegūt juridiskās palīdzības veidlapas, kas ir noteiktas Padomes Direktīvā 2003/8/EK; tomēr prasa nodrošināt lielāku skaidrību un iespējas viegli iegūt šīs juridiskās palīdzības veidlapas un valstu juridiskās palīdzības veidlapas visās šajās platformās, tostarp precīzu un praktisku informāciju par to, kā vislabāk pieprasīt juridisko palīdzību dažādās dalībvalstīs, kurās tiek skatītas pārrobežu civillietas un komerclietas;

8.

turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot iedarbīgu informācijas kampaņu, lai pievērstu daudzu iespējamo juridiskās palīdzības saņēmēju un profesionālo juristu uzmanību;

9.

papildus tam uzskata, ka sabiedrībai nav zināmas arī citas Eiropas procedūras, piemēram, Eiropas procedūra maza apmēra prasībām vai Eiropas maksājuma rīkojuma procedūra, un, turpinoties pašreizējai informācijas politikai, augsts informētības līmenis netiks nodrošināts;

10.

norāda, ka varētu izmantot jaunās tehnoloģijas un komunikācijas instrumentus, lai padarītu pieejamu informāciju par juridisko palīdzību; tāpēc iesaka Komisijai un dalībvalstīm izmantot plašu komunikācijas līdzekļu klāstu, tostarp interneta kampaņas un tādas interaktīvas platformas kā Eiropas e-tiesiskuma portāls, kas ir taupīgi vēršanās pie iedzīvotājiem veidi;

11.

norāda, ka nolūkā nodrošināt ierosināto tiesvedību kontinuitāti, ir jāuzlabo ne tikai juridiskās palīdzības piešķiršanai nepieciešamo veidlapu pagaidu un pastāvīgā glabāšana, bet arī citu procedūru veikšanai paredzēto veidlapu glabāšana, jo īpaši maza apmēra prasību un Eiropas maksājuma rīkojuma procedūras veidlapu glabāšana, nodrošinot arī to vienādu pieejamību visās valodās, tostarp Eiropas Tiesiskās sadarbības atlanta civillietās tīmekļa vietnē un Eiropas e-tiesiskuma portālā; aicina Komisiju rīkoties nekavējoties, lai to nodrošinātu;

12.

uzskata, ka ir jāizveido datubāzes, reģistrējot profesionālos juristus, kuriem ir pietiekami labas valodu zināšanas un iemaņas salīdzinošajās tiesībās, lai piedalītos tādu pārrobežu lietu risināšanā, kurās ir piešķirta juridiskā palīdzība, tādējādi nodrošinot to, ka šajās lietās tiek nozīmēti profesionāli juristi, kuriem ir attiecīgā kompetence; kaut arī atzīst, ka izveidotās pārrobežu datubāzes, piemēram, “Atrodi juristu” (Find-a-Lawyer) platforma, ir labas prakses modeļi šajā jomā, tomēr prasa šādus instrumentus pilnveidot vēl vairāk, lai tos iekļautu Eiropas e-tiesiskuma portāla profesionālo juristu datubāzē;

13.

izsaka vēlējumu īstenot speciālās apmācības risinājumus, lai profesionālajiem juristiem sniegtu zināšanas par pārrobežu jautājumiem, īpašu uzmanību pievēršot valodu kursiem un salīdzinošajām tiesībām; mudina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm, atbalstot īpašu apmācību advokātiem, kuri konsultē juridiskajos jautājumos;

14.

atzīst, ka juridiskais atbalsts un apmācība dalībvalstīm rada izmaksas un ka pašreizējā ekonomiskā situācijā daudzām dalībvalstīm var nepietikt līdzekļu, lai tos finansētu; tāpēc aicina Eiropas Komisiju piešķirt dalībvalstīm finansējumu, ja tas ir iespējams, lai nodrošinātu saskanīgu augsta līmeņa apmācību par pārrobežu juridisko palīdzību civillietās un komerclietās;

15.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt to, ka palīdzības pieprasīšanas procedūras ir vienkāršas, lai iedzīvotāji vienmēr varētu pieprasīt juridisko palīdzību, neizmantojot profesionāla jurista pakalpojumus; iesaka automātiski informēt par e-tiesiskuma portālu iedzīvotājus, kas piedalās šajās procedūrās nolūkā panākt viņu labāku informētību;

16.

uzskata, ka, ievērojot dalībvalstīs spēkā esošās juridiskās palīdzības regulējumus, būtu ieteicams izraudzīties vienu par pārrobežu juridisko palīdzību atbildīgo iestādi, kuras galvenais birojs atrastos katrā dalībvalstī, lai saņemtu un pārsūtītu pieteikumus par juridisko palīdzību;

17.

uzskata, ka, nosakot juridiskās palīdzības piešķiršanas ekonomiskos kritērijus, ir vairāk jāņem vērā dažādu dalībvalstu atšķirīgais dzīves dārdzības līmenis un precīzāk jānosaka, kā šīs atšķirības ir ņemamas vērā;

18.

iesaka, lai pieprasījumu iesniedzējiem būtu izvēles iespējas pieprasīt juridisko palīdzību dzīves vietas dalībvalstī vai tiesas atrašanās vietas vai nolēmuma izpildes dalībvalstī; konstatē, ka saskaņā ar šādu risinājumu katras dalībvalsts iestādes tad varētu pieņemt lēmumu par pieprasījumu, piemērojot savus kritērijus;

19.

ierosina, lai dzīves vietas dalībvalstu iestāžu pieņemtos lēmumus, ar kuriem tiek apmierināts juridiskās palīdzības pieprasījums, kā to apliecina kopēja parauga apliecības, varētu īstenot arī tiesas atrašanās vietas vai nolēmuma izpildes dalībvalstīs;

20.

iesaka, lai ar juridiskās palīdzības līdzekļiem segtās izmaksas attiektos arī uz izmaksām, kuras tieši vai netieši rada obligāta ierašanās tiesā vai citā iestādē, kas izskata pieteikumu;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis īpašu uzmanību pievērst visneaizsargātākajām iedzīvotāju kategorijām, lai nodrošinātu viņu vajadzību vērā ņemšanu;

22.

aicina Komisiju iesniegt direktīvas grozījumu priekšlikumu atbilstoši iepriekš teiktajam, lai noteiktu augstākus kopējos pārrobežu juridiskās palīdzības standartus;

23.

mudina dalībvalstis izveidot efektīvākus publisko iestāžu un nevalstisko organizāciju sadarbības mehānismus, lai iedzīvotāji juridisko palīdzību un juridiskās konsultācijas varētu saņemt vieglāk;

24.

prasa, lai tiktu izveidota valstu tiesu iestāžu agrīna brīdinājuma sistēma nolūkā vienā valstī iesniegtu palīdzības pieprasījumu darīt zināmu arī citās valstīs;

25.

iesaka arī panākt lielāku Komisijas, dalībvalstu un tādu profesionālo juridisko struktūru un organizāciju kā Eiropas un valstu advokātu kolēģiju un juristu biedrību sadarbību;

26.

atzinīgi vērtē daudzās iniciatīvas, kas bija labi paraugprakses piemēri, sniedzot bezmaksas juridiskās konsultācijas, tostarp ar pro bono aģentūru un juridisko klīniku starpniecību;

27.

mudina dalībvalstis nodrošināt pirmstiesas juridiskās palīdzības pieejamību un atvieglot šīs palīdzības saņemšanu, tostarp sniegt konsultācijas par strīdu izšķiršanas alternatīvo metožu izmantošanu, jo šīs metodes bieži vien izrādās izmaksu ziņā izdevīgākas un mazāk laikietilpīgas nekā tiesāšanās tiesā;

28.

aicina dalībvalstis, kas vēl nav parakstījušas un/vai ratificējušas Hāgas 1980. gada 25. oktobra konvenciju par tiesu starptautisku pieejamību, sākt šo procesu, jo tas uzlabo iedzīvotāju iespējas vērsties tiesā ārpus Eiropas Savienības;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstīm.

19.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/16

—

ņemot vērā Parlamenta saskaņā ar Reglamenta 184. pantu pieņemto 2012. gada 14. marta lēmumu par Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos izveidošanu, tās pilnvarām, skaitlisko sastāvu un pilnvaru laiku,

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. decembra lēmumu pagarināt Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos pilnvaru termiņu līdz 2013. gada 30. septembrim,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību trešās daļas V sadaļas 67. pantu, 4. nodaļu (82.–86. pants) un 5. nodaļu (87.–89. pants) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, un jo īpaši tās 5., 6., 8., 32., 38., 41. pantu, VI sadaļu (47.–50. pants) un 52. pantu,

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par ES politikas cikla izveidi un īstenošanu organizētas un smagas starptautiskas noziedzības apkarošanas jomā, ar ko izstrādā daudzgadu politikas ciklu, lai saskaņoti novērstu būtiskāko kriminālapdraudējumu, īstenojot optimālu sadarbību starp dalībvalstīm, ES un trešām valstīm,

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par ES prioritāšu noteikšanu cīņā pret organizēto noziedzību laikposmā no 2011. līdz 2013. gadam,

—

ņemot vērā Stokholmas programmu brīvības, drošības un tiesiskuma jomā (1), Komisijas paziņojumu “Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas nodrošināšana Eiropas pilsoņiem. Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171) un Komisijas paziņojumu “ES iekšējās drošības stratēģija darbībā – pieci soļi pretim drošākai Eiropai” (COM(2010)0673),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Narkomānijas apkarošanas stratēģiju 2005. līdz 2012. gadam un ES Narkomānijas apkarošanas rīcības plānu 2009. līdz 2012. gadam,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par starptautisko organizēto noziedzību, kas pieņemta 2000. gada 15. novembra Ģenerālajā asamblejā (Rezolūcija Nr. 55/25) un atvērta parakstīšanai Palermo 2000. gada 12. decembrī, un tās protokolus,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pretkorupcijas konvenciju (UNCAC), kas atvērta parakstīšanai Meridā 2003. gada 9. decembrī,

—

ņemot vērā ANO Konvenciju pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti, ko Ģenerālā asambleja pieņēma 1988. gada 20. decembrī (Rezolūcija 1988/8) un atvēra parakstīšanai Vīnē no 1988. gada 20. decembra līdz 1989. gada 28. februārim un pēc tam Ņujorkā līdz 1989. gada 20. decembrim,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvenciju un Civiltiesību pretkorupcijas konvenciju, kas atvērtas parakstīšanai Strasbūrā attiecīgi 1999. gada 27. janvārī un 4. novembrī, un Rezolūcijas Nr. (98)7 un Nr. (99)5, ko Eiropas Padomes Ministru komiteja pieņēmusi attiecīgi 1998. gada 5. maijā un 1999. gada 1. maijā, ar kurām izveido Pretkorupcijas starpvalstu grupu (GRECO),

—

ņemot vērā Padomes 1997. gada 26. maija aktu, ar kuru izveido konvenciju, kas izstrādāta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienību K3. panta 2. punkta c) apakšpunktu par cīņu pret korupciju, kurā iesaistīti Eiropas Kopienu ierēdņi vai Eiropas Savienības dalībvalstu amatpersonas (2),

—

ņemot vērā ESAO Konvenciju par ārvalstu valsts amatpersonu korupcijas apkarošanu starptautiskās uzņēmējdarbības darījumos, kas atvērta parakstīšanai Parīzē 1997. gada 17. decembrī, un tās turpmākos papildinājumus,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju, kā arī par terorisma finansēšanu, kas atvērta parakstīšanai Varšavā 2005. gada 16. maijā, un Eiropas Padomes Ministru komitejas 2010. gada 13. oktobra Rezolūciju CM/Res(2010)12, ar kuru izveido Īpašo ekspertu komitejas nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanas pasākumu novērtējumam (MONEYVAL) statūtus,

—

ņemot vērā finanšu darba grupas FATF/GAFI 40 ieteikumus un 9 īpašos ieteikumus par cīņu pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, terorisma finansēšanu un ieroču izplatīšanu,

—

ņemot vērā Bāzeles Banku uzraudzības komitejas darbu (BCBS),

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 24. oktobra Pamatlēmumu 2008/841/TI par cīņu pret organizēto noziedzību (3),

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 26. jūnija Pamatlēmumu 2001/500/TI par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un nozieguma rīku un noziedzīgi iegūto līdzekļu identifikāciju, meklēšanu, iesaldēšanu, arestēšanu un konfiskāciju (4), Padomes 2003. gada 22. jūlija Pamatlēmumu 2003/577/TI par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (5), Padomes 2005. gada 24. februāra Pamatlēmumu 2005/212/TI par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju (6) un Padomes 2006. gada 6. oktobra Pamatlēmumu 2006/783/TI par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu konfiskācijas rīkojumiem (7),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 6. decembra Lēmumu 2007/845/TI attiecībā uz sadarbību starp dalībvalstu līdzekļu atguves dienestiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu vai citu īpašumu meklēšanas un identificēšanas jomā (8) un Komisijas ziņojumu COM(2011)0176 saskaņā ar iepriekš minētā lēmuma 8. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (9) un turpmākos tiesību aktus, ar kuriem tajā izdarīti grozījumi,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmumu 2002/465/TI par kopējām izmeklēšanas grupām (10) un Komisijas ziņojumu par šā pamatlēmuma transponēšanu (COM(2004)0858),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra Lēmumu 2009/902/TI, ar ko izveido Eiropas Noziedzības novēršanas tīklu (EUCPN) (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (12), un Komisijas paziņojumu “ES Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā” (COM(2012)0286),

—

ņemot vērā Pamattiesību hartu un to, ka īpaša uzmanība vienmēr būtu jāpievērš tirdzniecības un migrācijas gadījumos iesaistīto nepilngadīgo labākajām interesēm,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 13. decembra Direktīvu 2011/93/ES par seksuālas vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2004/68/TI (13),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvu 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (14), un Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par minētās direktīvas piemērošanu (COM(2012)0168),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Regulu (EK) Nr. 1889/2005 par skaidras naudas kontroli, kuru ieved Kopienas teritorijā vai izved no tās (15),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 11. februāra Regulu (EK) Nr. 273/2004 par narkotisko vielu prekursoriem (16),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. novembra Regulu (EK) Nr. 1781/2006 attiecībā uz naudas līdzekļu pārskaitījumiem pievienoto informāciju par maksātāju (17),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija Pamatlēmumu 2003/568/TI par korupcijas apkarošanu privātajā sektorā (18) un Komisijas ziņojumu Padomei saskaņā ar minētā Pamatlēmuma 9. pantu (COM(2007)0328),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/17/EK, ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (19), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (20),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (21),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu direktīvai COM(2013)0045 par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu naudas atmazgāšanas un terorisma finansēšanas mērķiem,

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu direktīvai COM(2012)0085 par noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā,

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu direktīvai COM(2010)0517 par uzbrukumiem informācijas sistēmām, un ar ko atceļ Padomes Pamatlēmumu 2005/222/TI,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Pirmais gada pārskats par ES iekšējās drošības stratēģijas īstenošanu” (COM(2011)0790),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Vēršanās pret noziedzību mūsu digitālajā laikmetā: Eiropas Kibernoziedzības centra izveide” (COM(2012)0140),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz visaptverošu Eiropas regulējumu tiešsaistes azartspēlēm” (COM(2012)0596),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Noziedzības statistikas veidošana Eiropas Savienībā – rīcības plāns 2011.–2015. gadam” (COM(2011)0713),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par konkrētiem veidiem, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp attiecībā uz trešām valstīm (COM(2012)0351),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Ceļā uz ES kriminālpolitiku: ES politikas efektīvas īstenošanas nodrošināšana ar krimināltiesību palīdzību” (COM(2011)0573),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. jūnija ziņojumu Padomei par Eiropas Savienības dalības nosacījumiem Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupā (GRECO) (COM (2011)0307),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Organizētās noziedzības rezultātā iegūtie līdzekļi. Noziedzības nedrīkst “atmaksāties””(COM(2008)0766),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par organizētās noziedzības novēršanu un apkarošanu finanšu jomā (COM(2004)0262),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 13. jūnija Ieteikumu 2007/425/EK, ar ko nosaka darbību kopumu, lai izpildītu Padomes Regulu (EK) Nr. 338/97 par savvaļas dzīvnieku un augu sugu aizsardzību, reglamentējot to tirdzniecību,

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. marta rezolūciju par nodokļiem un attīstību – sadarbība ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (22),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūciju par ES centieniem korupcijas apkarošanā (23), 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par organizēto noziedzību Eiropas Savienībā (24) un 2012. gada 22. maija rezolūciju par ES pieeju krimināltiesībām (25),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. novembra rezolūciju par nelegālas zvejas apkarošanu pasaulē – Eiropas Savienības loma (26),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 14. marta rezolūciju par rezultātu sarunāšanu un korupciju sportā (27),

—

ņemot vērā Parlamenta 2013. gada 15. janvāra rezolūcija ar ieteikumiem Komisijai par Administratīvā procesa likumu Eiropas Savienībā (28),

—

ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 7. jūnija rezolūciju ar Eiropas Parlamenta ieteikumu Padomei par cīņu pret terorisma finansēšanu (29),

—

ņemot vērā Eiropola Smagās un organizētās noziedzības draudu izvērtējuma (SOCTA) 2013. gada ziņojumu,

—

ņemot vērā 2013. gada 21. maija rezolūciju par cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu oāzēm (30),

—

ņemot vērā sabiedriskajās apspriešanās, diskusijās par darba dokumentiem un viedokļu apmaiņā ar augsta līmeņa amatpersonām, kā arī tā Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos delegāciju veiktajās misijās izdarītos secinājumus,

—

ņemot vērā atbildes uz valstu parlamentiem izsūtītajām anketām par to lomu un pieredzi cīņā pret organizēto noziedzību, korupciju un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu,

—

ņemot vērā Parlamenta deputātu I. Ayala Sender, A. Díaz de Mera García Consuegra, E. McClarkin un G. Mitchell tematiskos apkopojumus organizētās noziedzības jomā,

—

ņemot vērā Parlamenta deputātu C. de Jong, M. Gabriel, T. Skylakakis un B. Weiler tematiskos apkopojumus korupcijas jomā,

—

ņemot vērā Parlamenta deputātu R. Borghezio un M. Tavares tematiskos apkopojumus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas jomā,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Īpašās komitejas organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos vidusposma ziņojumu (A7-0175/2013),

A.

tā kā Īpašā komiteja organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas jautājumos (CRIM) bija pilnvarota izpētīt organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas mērogu, veicot labākos iespējamos apdraudējuma novērtējumus, un piedāvāt ES atbilstīgus pasākumus šo draudu novēršanai un uzmanības pievēršanai tiem, kā arī to novēršanai starptautiskā, Eiropas un valsts līmenī;

B.

tā kā tradicionālās noziedzīgās organizācijas ir pakāpeniski paplašinājušas savu darbības jomu starptautiskā mērogā, izmantojot Eiropas Savienības iekšējo robežu atvēršanas, kā arī ekonomikas globalizācijas un jauno tehnoloģiju piedāvātās iespējas un veidojot savienības ar citu valstu noziedzīgajiem grupējumiem (piemēram, kā to dara Dienvidamerikas narkokarteļi un krieviski runājošās organizētās noziedzības grupas), lai paplašinātu tirgus un ietekmes zonas; tā kā noziedzīgās grupas turpina dažādot darbības un pieaug saikne starp narkotiku tirdzniecību, cilvēktirdzniecību, nelegālas imigrācijas sekmēšanu un nelegālu ieroču tirdzniecību; tā kā saikne starp terorismu un organizēto noziedzību kļūst aizvien organiskāka;

C.

tā kā pasaules ekonomikas krīze ne tikai rada labvēlīgus apstākļus atsevišķu personu nelikumīgām darbībām, bet arī noved pie jauna veida organizētās noziedzības darbībām, piemēram, krāpšanas un korupcijas profesionālajā sportā, ikdienas patēriņa preču viltošanas, piemēram, pārtikas un farmācijas preču viltošanas, nelegālas tirdzniecības ar lētu darbaspēku un cilvēktirdzniecības; tā kā organizētā noziedzība, krāpšana un naudas atmazgāšana, iefiltrējoties legālajā ekonomikā, postoši ietekmē dalībvalstis;

D.

tā kā organizētās noziedzības grupām tikai ļoti retos gadījumos nav pārrobežu dimensijas un tas ir lielākais neredzamais drauds Eiropas pilsoņu drošībai un labklājībai, kuri vēl nav informēti par pārrobežu noziedzības sprādzienveidīgu pieaugumu vai valsts tiesībaizsardzības iestāžu nespēju stāties tai pretim ārpus savas valsts robežām;

E.

tā kā tiek novērota arvien lielāka savstarpēja palīdzība starp dažādām noziedzīgām organizācijām – tostarp izveidojot jaunas starptautiskas struktūras un diversificējot savu darbību —, kas ļauj pārvarēt valodas, etniskās vai komerciālu interešu atšķirības, lai veicinātu kopīgu nelegālo darbību, samazinātu izmaksas un palielinātu peļņu pasaules ekonomikas krīzes laikā;

F.

tā kā saskaņā ar Eiropola 2013. gada SOCTA datiem šobrīd ES ir vismaz 3 600 aktīvu noziedzīgu organizāciju un šo organizāciju raksturīgākās iezīmes ir to tīklveida darbības stils un sadarbības pieeja, pārliecinošā klātbūtne starptautiskajā likumīgajā ekonomikā, to, jo īpaši lielo organizāciju, tendence veikt dažādas noziedzīgas darbības vienlaikus un fakts, ka līdz pat 70 % esošo organizāciju ir dažādu tautību locekļi, kas liecina par to pārrobežu raksturu;

G.

tā kā nabadzība sekmē organizēto noziedzību, jo noziedzīgās organizācijas izmanto nabadzību;

H.

tā kā ir svarīgi izskaust nabadzību un uzlabot sabiedrības piekļuvi nodarbinātībai un sociālajai aizsardzībai;

I.

tā kā cilvēku un cilvēku orgānu tirdzniecību, piespiedu prostitūciju, cilvēku paverdzināšanu un piespiedu darba nometņu izveidi bieži veic transnacionālas noziedzīgas organizācijas; tā kā ir nepieciešams steidzami un pastāvīgi uzraudzīt orgānu starptautisko tirdzniecību un tās saikni ar kriminālām organizācijām; tā kā cilvēktirdzniecība ir noziedzības forma un strauji mainīga parādība, kas rada aptuveni EUR 25 miljardu peļņu gadā un skar visas dalībvalstis;

J.

tā kā ir aprēķināts, ka kopējais piespiedu darba veicēju skaits dalībvalstīs ir 880 000, no kuriem 30 % ir seksuālas izmantošanas upuri un 70 % piespiedu darba izmantošanas upuri, un vairākums upuru Eiropas Savienībā ir sievietes; tā kā piespiedu darbs ir ļoti ienesīgs organizētās noziedzības veids, kas izraisa sociālo dempingu un kaitējumu sabiedrībai, radot nodokļu ieņēmumu zaudējumus;

K.

tā kā par cilvēktirdzniecības upuriem kļūst gan ES iedzīvotāji, gan citu valstu iedzīvotāji;

L.

tā kā cilvēktirdzniecības upurus vervē, transportē vai izmitina ar spēku, piespiedu kārtā vai krāpšanas rezultātā seksuālas izmantošanas, piespiedu darba vai pakalpojumu, tostarp ubagošanas, verdzības, kalpības, noziedzīgu darbību, mājkalpošanas, adopcijas vai piespiedu laulības, vai orgānu izņemšanas nolūkā; tā kā šos upurus izmanto un pilnībā pakļauj viņu tirgotāji vai izmantotāji un upuri ir spiesti atmaksāt milzīgus parādus, bieži vien viņiem atņem personu apliecinošus dokumentus, ieslēdz telpās, izolē un izsaka draudus, viņi dzīvo bailēs un cieš no atriebības, viņiem nav naudas un viņos ir iedvestas bailes no vietējām varas iestādēm, viņi zaudē jebkādu cerību izbēgt vai atgriezties normālā dzīvē;

M.

tā kā nav iespējams noslēgt ES ārējās robežas;

N.

tā kā Vidusjūras reģionā ik gadu iet bojā 2 000 cilvēku, kas mēģina iekļūt ES;

O.

tā kā, neraugoties uz pārmaiņām cilvēktirdzniecībā, kas notiek līdz ar pārmaiņām sociālekonomiskajos apstākļos, visvairāk tirdzniecības upuru ir no valstīm un reģioniem, kur ir novērojamas ekonomiskas un sociālas grūtības, un faktori, kas veicina neaizsargātību, nav mainījušies gadiem ilgi; tā kā citi cilvēktirdzniecības cēloņi ir plaukstošā seksa nozare, kā arī pieprasījums pēc lēta darbaspēka un produktiem un plaši izplatīts faktors, kā ietekmē cilvēki kļūst par tirdzniecības upuriem, kopumā ir labākas dzīves kvalitātes un apstākļu apsolījums pašiem cilvēkiem un/vai viņu ģimenes locekļiem;

P.

tā kā nelegālajā tirdzniecībā un kontrabandā izmantoto orgānu, ieroču, narkotiku, tostarp CBRN vielu, prekursoru un recepšu zāļu, dzīvās dabas sugu un ķermeņa daļu, cigarešu un tabakas, mākslas darbu un citu preču izcelsmes avoti ir dažādi, tie apgādā jaunus nelegālos tirgus visā Eiropā, rada milzīgas peļņas iespējas noziedzīgām organizācijām un rada draudus ES un dalībvalstu robežu drošībai, vienotajam tirgum un ES finanšu interesēm;

Q.

tā kā noziedzīgie grupējumi ir izveidojuši dažādus narkotiku tirdzniecības maršrutus un tos izmanto arī daudzu citu nelegālu preču tirdzniecībai; tā kā internets ir rīks un jauns veids gan prekursoru piegādē narkotiku ražošanai, gan psihoaktīvu vielu izplatīšanā; tā kā tirdzniecība ar tādiem narkotiku prekursoriem kā efedrīns, pseidoefedrīns un etiķskābes anhidrīds Savienībā nav pietiekami kontrolēta un rada nopietnus draudus;

R.

tā kā sintētisko narkotiku ražošanā izmantoto prekursoru ķimikāliju un aprīkojuma kontrole ir svarīgs narkotiku piedāvājuma samazināšanas elements;

S.

tā kā noziedzīgas organizācijas var novirzīt legāliem nolūkiem izmantotas ķimikālijas legālajā tirdzniecībā un izmantot tās kā narkotisko vielu prekursorus; tā kā 2008. gadā ES notika 75 % no pasaulē konstatētajiem etiķskābes anhidrīda – heroīna galvenā prekursora – konfiskācijas gadījumiem, un ANO Starptautiskās Narkotiku kontroles padomes gada ziņojumos joprojām ir norādīts, ka netiek veikti pietiekami pasākumi, lai nepieļautu šā prekursora izmantošanu pretlikumīgiem nolūkiem;

T.

tā kā daudzi Savienības iedzīvotāji dzīvo nabadzībā un ir bezdarbnieki un vienlaikus ik gadu palielinās pārrobežu noziedzības apjoms;

U.

tā kā nav iespējams precīzi aprēķināt to legālo darbavietu skaitu Savienībā, kas ir zaudētas, uzņemoties nelegālu darbu noziedzīgu grupējumu pārziņā, jo noziedznieki nepublicē ziņojumus, tomēr varētu novērtēt, ka ir zaudēti desmitiem miljoni legālu darbavietu;

V.

tā kā līdzīgā kārtā var tikai aptuveni aprēķināt, kādi ir dalībvalstu un Savienības nodokļu ieņēmumu zaudējumi, tomēr iespējams, ka kopējā zaudēto ieņēmumu summa ir simtiem miljardu eiro gadā, un tā pieaug;

W.

tā kā nelegālā cigarešu tirdzniecība katru gadu rada nodokļu ieņēmumu zaudējumus par aptuveni EUR 10 miljardiem; tā kā vieglo ieroču tirdzniecības darījumu apjoms pasaulē ir aptuveni no USD 170 līdz 320 miljoniem gadā un Eiropā ir vairāk nekā 10 miljoni nelegālu ieroču, kas rada nopietnus draudus pilsoņu, kā arī tiesībaizsardzības drošībai; tā kā šī tirdzniecība var radīt nodokļu ieņēmumu zaudējumus un zaudējumus ražotājiem un sekmē citu organizētās noziedzības veidu izplatību, kas savukārt rada nopietnus sociālos draudus, jo šo parādību ir viegli izmantot terorisma finansēšanai;

X.

tā kā ieņēmumi no dzīvās dabas sugu un ķermeņa daļu nelegālas tirdzniecības ir no EUR 18 līdz 26 miljardiem gadā un vadošais galamērķa tirgus pasaulē ir ES;

Y.

tā kā nelegālā tirdzniecība rada nodokļu ieņēmumu zaudējumus un zaudējumus ražotājiem un tai ir negatīva ietekme uz nodarbinātību, sabiedrību un sociālo vidi;

Z.

tā kā noziedzīgās organizācijas ir pilnveidojušas iefiltrēšanās spējas, un pašlaik tās darbojas tādās nozarēs kā, piemēram, publiskie būvdarbi, transports, lielapjoma mazumtirdzniecība, atkritumu apsaimniekošana, savvaļas dzīvnieku un dabas resursu tirdzniecība, privātā drošība, pieaugušo izklaide un daudzās citās, uz kurām vairumā gadījumu attiecas politiskā kontrole un lēmumu pieņemšana; tā kā tāpēc organizētā noziedzība arvien vairāk līdzinās pasaules ekonomikas dalībniekam ar spēcīgu orientāciju uz uzņēmējdarbību, kas ļauj piegādāt dažāda veida nelegālas preces, bet vienlaikus arvien vairāk arī legālas preces un pakalpojumus, un ietekmē Eiropas un pasaules ekonomiku, katru gadu uzņēmumiem radot izmaksas USD 870 miljardu apmērā;

AA.

tā kā mērogs dažādām organizētām un mafijai līdzīgām noziedzīgām darbībām saistībā ar vidi, piemēram, nelegālai atkritumu tirdzniecībai un apglabāšanai un vides, ainaviskā, mākslinieciskā un kultūras mantojuma iznīcināšanai, tagad ir starptautisks, tādēļ visām Eiropas valstīm ir nepieciešami kopīgi centieni efektīvākai kopīgai rīcībai, lai novērstu un apkarotu tā dēvētās ekomafijas;

AB.

tā kā bankas un finanšu tirgi Eiropas Savienībā gūst labumu no organizētās noziedzības un mafijas tīklu milzīgā finanšu apgrozījuma, tādējādi kļūstot par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas līdzdalībniekiem;

AC.

tā kā starptautiskajām bankām ir būtiska loma noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas veicināšanā un tās ir bijušas tieši iesaistītas organizētās noziedzības rezultātā gūtās peļņas legalizēšanā;

AD.

tā kā Eiropola publicētajā 2013. gada SOCTA ziņojumā ir uzsvērts, ka patēriņa preču viltošana un nelegāla preču tirdzniecība ir noziedzīgs tirgus, kura attīstību sekmē ekonomikas krīze; tā kā narkotiku tirdzniecība aizvien veido lielāko noziedzīgā tirgus daļu; tā kā nelegāla atkritumu tirdzniecība un krāpšana enerģētikas jomā ir jauns draudu veids, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība;

AE.

tā kā, lai efektīvi apkarotu organizēto noziedzību visās tās izpausmēs, ir svarīgi izstrādāt un īstenot pasākumus, kuru mērķis ir atsavināt noziedzīgām organizācijām finanšu resursus, attiecīgos gadījumos vēršoties pret banku noslēpumu saglabāšanu;

AF.

tā kā noziedzīgas organizācijas var gūt labumu no “pelēkās” sadarbības ar citiem subjektiem, attiecīgu darbību veikšanā apvienojoties ar “balto apkaklīšu” līdzdalībniekiem (uzņēmējiem, valsts ierēdņiem visos lēmumu pieņemšanas līmeņos, politiķiem, bankām, profesionāļiem utt.), kas, lai gan paši neietilpst noziedzīgo organizāciju struktūrā, veic ar tām abpusēji izdevīgu uzņēmējdarbību;

AG.

tā kā dažās Eiropas valstīs, kas nav ES dalībvalstis, liela sabiedrības daļa dzīvo pelēkajā zonā, bieži vien gūstot ienākumus no noziedzīgām darbībām; tā kā tas galvenokārt skar jauniešus;

AH.

tā kā organizētā noziedzība papildus vardarbības, iebiedēšanas un terorisma izmantošanai savā darbībā tagad lieto arī korupciju; tā kā naudas atmazgāšana ir saistīta ne tikai ar organizētās noziedzības tipiskām darbībām, bet arī korupciju un noziegumiem nodokļu jomā; tā kā interešu konflikti var būt korupcijas un krāpšanas cēlonis; tā kā tāpēc organizētā noziedzība, korupcija un naudas atmazgāšana, lai gan tās ir atsevišķas parādības, tomēr bieži ir savstarpēji saistītas; tā kā organizētā noziedzība var izmantot arī publiskā un privātā sektora organizācijas, tostarp bezpeļņas organizācijas, kā aizsegu korupcijai un naudas atmazgāšanai;

AI.

tā kā pētnieciskajiem žurnālistiem ir svarīga loma korupcijas, krāpšanas un organizētās noziedzības atklāšanā un tāpēc viņi ir pakļauti īpašiem finanšu un drošības draudiem; tā kā, piemēram, piecu gadu laikā 27 dalībvalstīs kopumā ir publicēti 233 pētnieciskie ziņojumi par krāpšanas gadījumiem, kas saistīti ar ES līdzekļu izšķērdēšanu (31); tā kā Komisijai un citām starptautiskām iestādēm ir jānodrošina papildu finansējums, lai atbalstītu un sekmētu pētniecisko žurnālistiku;

AJ.

tā kā eiropiešu izdarītie noziegumi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, korupcijas un organizētās noziedzības jomā nopietni ietekmē jaunattīstības valstis un ir šķērslis to attīstībai, izlaupot to dabas resursus, ierobežojot nodokļu resursus un palielinot valsts parādu;

AK.

tā kā internets sekmē organizētās noziedzības rīcības operativitāti un lielāku mērogu, kā arī ir mainījis noziedzīgu darbību shēmu; tā kā kibernoziedzība un jo īpaši krāpšana un bērnu izmantošana ir aizvien pieaugošs drauds, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība, un noziedzīgās organizācijas izmanto tiešsaistes derības par sporta notikumiem kā līdzekli peļņas gūšanai un naudas atmazgāšanai visā pasaulē;

AL.

tā kā iepriekšēja vienošanās par spēļu rezultātu ir jauns un ļoti ienesīgs nozieguma veids, par ko ir paredzēts niecīgs sods un kas ir ļoti ienesīgs ienākumu avots noziedzniekiem, jo to ļoti reti atklāj;

AM.

tā kā pilsoņu un likumīgas un konkurētspējīgas ekonomikas aizsardzība ir atkarīga no politiskās gribas visos līmeņos, kā arī no apņēmīgiem pasākumiem cīņā pret organizēto noziedzību, cilvēktirdzniecību, korupciju un naudas atmazgāšanu – parādībām, kas būtiski kaitē sabiedrībai un jo īpaši apdraud likumpaklausīgu uzņēmēju izdzīvošanu, pilsoņu un patērētāju drošību un valsts demokrātiskos pamatprincipus;

AN.

tā kā noziedzīgās grupas izmanto mūsdienu tehnoloģijas, vidi un iespējas, kas rada likumīgu uzņēmējdarbības iespēju un mērķu iespaidu; tā kā noziedzīgajām grupām ir augsts zināšanu, organizētības, pieredzes un izsmalcinātības līmenis, kā arī plašāka mobilitāte, sakari un ceļošanas iespējas; tā kā rezultātā organizētā noziedzība nav tik lokalizēta un var izmantot dažādas tiesu sistēmas un atšķirīgas valstu jurisdikcijas;

AO.

tā kā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības apkarošanas biroja (UNODC) datiem nelegāli iegūti līdzekļi pasaulē ir aptuveni 3,6 % no pasaules IKP un atmazgāto naudas līdzekļu plūsmas pašlaik pasaulē veido aptuveni 2,7 % no pasaules IKP; tā kā saskaņā ar Komisijas novērtējumu korupcija Eiropas Savienībā vien sasniedz aptuveni EUR 120 miljardus gadā jeb 1 % no ES IKP; tā kā tie ir ievērojami līdzekļi, kas atņemti ekonomiskajai un sociālajai attīstībai, publiskajām finansēm un pilsoņu labklājībai;

AP.

tā kā ieņēmumi no nelegālām darbībām un naudas atmazgāšanas tīkli negatīvi ietekmē ES ekonomiku, sekmējot spekulācijas un spekulatīvu cenu burbuli, kas kaitē reālajai ekonomikai;

AQ.

tā kā dažās valstīs korupcija ir nopietns drauds demokrātijai un šķērslis efektīvai un taisnīgai valsts pārvaldei; tā kā korupcija rada šķēršļus ieguldījumiem, negatīvi ietekmē iekšzemes tirgu darbību un godīgu konkurenci starp uzņēmumiem un, visbeidzot, apdraud ekonomikas attīstību, nepareizi pārdalot resursus, un jo īpaši samazinot līdzekļus sabiedriskajiem pakalpojumiem kopumā un it sevišķi sociālajiem pakalpojumiem; tā kā birokrātijas sarežģītība un pārmērīgas lieku iepriekšēju apstiprinājumu prasības var mazināt uzņēmējdarbības motivāciju, radīt šķēršļus likumīgai saimnieciskai darbībai un veicināt ierēdņu kukuļošanu vai citus korupcijas veidus;

AR.

tā kā atšķirības tiesību aktos un to īstenošanā attiecībā uz valsts ierēdņu kukuļošanu negatīvi ietekmē iekšējo tirgu ne tikai tāpēc, ka uzņēmumiem nav līdzvērtīgu konkurences apstākļu, bet arī tāpēc, ka minētā kukuļošana notiek ES teritorijā, vienā dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem kukuļojot citas dalībvalsts ierēdņus, tādējādi kaitējot tirgu darbībai;

AS.

tā kā 74 % Eiropas iedzīvotāju korupciju uzskata par nopietnu problēmu savā valstī un pārvalstiskā līmenī (32) un korupcijas gadījumi ir novērojami visās sabiedrības daļās; tā kā korupcija mazina iedzīvotāju uzticību demokrātiskām iestādēm un vēlēto valdību efektivitāti tiesiskuma saglabāšanā, jo rada privilēģijas un līdz ar to sociālo nevienlīdzību; tā kā smagas ekonomikas krīzes laikā ir paaugstinājusies neuzticība politiķiem;

AT.

tā kā par sīko korupciju attiecībā uz kukuļošanas gadījumiem tikšanās reizē visvairāk ir ziņots šādās jomās: medicīnas pakalpojumi 6,2 %, zemes pakalpojumi 5 %, muita 4,8 %, tiesu vara 4,2 %, policija 3,8 %, reģistrācijas un atļauju pakalpojumi 3,8 %, izglītības sistēma 2,5 %, labiekārtošana 2,5 %, nodokļu ieņēmumi 1,9 %;

AU.

tā kā reģionos ar augstu noziedzības līmeni vietējās ekonomikas resursus nelegāli piesavinās noziedzīgas organizācijas, tādējādi attiecīgi mazinot likumīgas uzņēmējdarbības iespējas, tostarp citu valstu ieguldījumus; tā kā šajās zonās godīgiem uzņēmumiem piekļuve kredītiem ir grūtāka un saistīta ar lielākām izmaksām un lielākām banku pieprasītām garantijām; tā kā ekonomiskās grūtībās nonākuši uzņēmumi dažreiz ir spiesti vērsties pie noziedzīgām organizācijām, lai saņemtu ieguldījumiem nepieciešamo kredītu;

AV.

tā kā vietējie organizētie noziedznieki izmanto nepilnības likumīgajā ekonomikā un var kļūt par ievērojamiem ikdienā lietojamu preču piegādātājiem; tā kā papildus izspiešanai un iebiedēšanai, kas apdraud vietējās kopienas, tas kaitē likumīgai ekonomikai un sabiedrībai kopumā, skarot uzņēmumu un iedzīvotāju drošību; tā kā kibernoziedzība, radošā satura, bērnu pornogrāfijas materiālu, farmācijas produktu, legālu psihotropu vielu un narkotiku prekursoru, sastāvdaļu, rezerves daļu un citu ikdienā lietojamu preču viltošana un nelegāla tirdzniecība tiešsaistē, kā arī problēmas saistībā ar attiecīgajām tiesībām un licencēm apdraud sabiedrības veselību, drošību, darbavietas un sociālo stabilitāti un var izraisīt apjomīgu kaitējumu attiecīgās nozares uzņēmumiem, apdraudot to turpmāko pastāvēšanu;

AW.

tā kā lauksaimniecības pārtikas nozarē izdarīto noziegumu pieaugošais skaits ne tikai nopietni apdraud Eiropas iedzīvotāju veselību, bet arī nodara būtisku kaitējumu valstīm, kuras ir noteikušas pārtikas izcilību kā svarīgu vērtību;

AX.

tā kā bērnu seksuāla izmantošana, izmantojot internetu, un bērnu pornogrāfija rada īpašu apdraudējumu; tā kā kibernoziedzība, jo īpaši kibernoziedzība, kuras mērķis ir peļņas gūšana, kā arī neatļauta piekļuve informācijas sistēmām bieži ir saistīta ar finanšu noziegumiem; tā kā arvien vairāk izplatās kibernoziegumi kā pakalpojumu veids (CaaS) un ievērojami palielinās ļaunprātīgas programmatūras apjoms; tā kā Eiropas institūcijām, kas nodarbojas ar šiem jautājumiem, ne nepieciešams papildu finansējums;

AY.

tā kā naudas atmazgāšana notiek arvien sarežģītākos un grūti izsekojamos veidos; tā kā naudas atmazgāšanai noziedzīgās organizācijas arvien biežāk izmanto nelegālus un dažreiz legālus totalizatorus un sporta rezultātu sarunāšanu, it īpaši tiešsaistē, kā arī bankas tādās valstīs, kurās naudas pārskaitījumu uzraudzība ir nepietiekama, lai novērstu naudas atmazgāšanu un izvairīšanos no nodokļiem; tā kā iepriekšēja vienošanās par spēļu rezultātu būtu jāuzskata par ienesīgu organizētās noziedzības veidu; tā kā legālas azartspēles kā uzņēmējdarbības izpausme būtu jāatbalsta, balstoties uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

AZ.

tā kā uzņēmuma grāmatvedības dokumentu viltošana bieži tiek izmantota, lai radītu neoficiālu naudu, kas samazina maksājamos nodokļus un kuru var izmantot korupcijai vai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai, vienlaikus radot šķēršļus godīgai konkurencei un mazinot valsts spēju pildīt tās sociālo funkciju;

BA.

tā kā stingras taupības laikā ir aprēķināts, ka nodokļu nemaksāšana dalībvalstīm izmaksā EUR 1 triljonu gadā; tā kā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešana ir raksturīga ne tikai melnajam tirgum, bet arī reālajai ekonomikai labi zināmu uzņēmumu vidū;

BB.

tā kā Eiropas līmenī jau ir paveikts noteikts darbs nolūkā izveidot līdzsvarotu tiesisko un juridisko regulējumu, lai apkarotu organizēto noziedzību, korupciju un naudas atmazgāšanu;

BC.

tā kā jo īpaši attiecībā uz pārrobežu noziedzību dalībvalstu atšķirīgās pieejas noziedzībai un materiālo un procesuālo krimināltiesību atšķirības var radīt nepilnības un trūkumus krimināltiesiskajās, civiltiesiskajās un nodokļu tiesību sistēmās visā Eiropas Savienībā; tā kā nodokļu oāzes, valstis ar vāju banku politiku un separātiskas valstis, kur nav spēcīgu centrālo iestāžu, ir kļuvušas par organizētās noziedzības īstenotās naudas atmazgāšanas būtisku daļu;

BD.

tā kā bieži vien noziedzīgas grupas ir izveidojušas starptautiska tīkla struktūru un tās nodrošināšanai ir nepieciešama reaģēšana pārrobežu mērogā, tostarp efektīva un visaptveroša saziņa un informācijas apmaiņa starp līdzīgām valsts un starptautiskām iestādēm;

BE.

tā kā ES finanšu interešu un euro aizsardzībai ir jābūt prioritātei attiecībā uz to, lai novērotu pieaugošo parādību, ka noziedzīgās organizācijas piesavinās Eiropas finansējumu, izmantojot tā dēvēto “Kopienas krāpšanu” un euro viltošanu;

BF.

tā kā ES finanšu interešu aizsardzībai un starptautisku un pārrobežu noziedzīgu un nelikumīgu darbību apkarošanai Eiropas līmenī ir izstrādātas tādas programmas kā Hercule, Fiscalis, Customs un Pericles;

BG.

tā kā liels euro zonas ienaidnieks ir dalībvalstu atšķirīgie produktivitātes uzlabojumi; tā kā vidējā un ilgtermiņā tie veido plaisu konkurētspējas ziņā, ko nevar novērst ar naudas devalvāciju un kā rezultātā ir jāīsteno ļoti stingras un politiski neilgtspējīgas taupības programmas, kuru mērķis ir iekšējā devalvācija; tā kā rezultātā sistēmiska korupcija valsts sektorā rada būtiskus šķēršļus efektivitātei, tiešiem ārvalstu ieguldījumiem un inovācijām un nepilnības monetārās savienības darbībā;

BH.

tā kā ir konstatēti vismaz 20 miljoni sīkās korupcijas gadījumu ES valsts sektorā un ir acīmredzams, ka šai parādībai ir plašāka ietekme arī tajās dalībvalstu (un attiecīgo politisko personu) valsts pārvaldes daļās, kas atbild par ES fondu un citu finanšu interešu pārvaldību;

BI.

tā kā Eiropā nodokļos netiek samaksātas ievērojamas naudas summas, ir aprēķināts, ka krāpšanas nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas dēļ ES valstis ieņēmumos ik gadu zaudē EUR 1 triljonu, kas ir aptuveni EUR 2 000 gadā uz katru ES iedzīvotāju;

BJ.

tā kā, lai apkarotu organizēto noziedzību, dalībvalstu likumdevējiem ir jāspēj ātri un efektīvi reaģēt uz noziedzības struktūru izmaiņām un jaunām noziedzības formām un jo īpaši saskaņā ar Lisabonas līgumu visām dalībvalstīm ir pienākums veicināt tādu Savienību, kurā ir brīvība, drošība un tiesiskums;

BK.

tā kā Eiropas pieejai organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas apkarošanā ir jābalstās uz labākajiem pieejamajiem draudu novērtējumiem un ciešāku tiesu iestāžu un policijas sadarbību, kurā iesaistās arī ārpussavienības valstis, kopējām kriminālpārkāpumu definīcijām (tostarp par dalību noziedzīgās organizācijās un savu līdzekļu atmazgāšanu), visu korupcijas veidu kriminalizēšanu, dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz procesuāliem noteikumiem, piemēram, noilgumu, efektīvu konfiskācijas sistēmu un organizētās noziedzības un korupcijas rezultātā iegūto līdzekļu atgūšanu, lielāku pārskatatbildību valdībai, politiķiem, juristiem, notāriem, nekustamo īpašumu aģentiem, apdrošināšanas sabiedrībām un citiem uzņēmumiem, tiesnešu un policijas spēku apmācību, kā arī labākās prakses apmaiņu attiecībā uz pienācīgiem prevencijas līdzekļiem;

BL.

tā kā savstarpējā atzīšana ir atzīta par tiesu sadarbības pamatprincipu civillietās un krimināllietās starp ES dalībvalstīm;

BM.

tā kā cīņa pret cilvēku tirdzniecību ir viena no ES prioritātēm, kopš 1990. gadu sākuma ir izstrādātas daudzas iniciatīvas, pasākumi un finansējuma programmas, un tiesiskais regulējums; tā kā turklāt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5. pantā ir īpaši aizliegta cilvēku tirdzniecība;

BN.

tā kā, lai nodrošinātu dalībvalstu sadarbību noziedzības apkarošanā un tiesību sistēmu darbības sekmēšanā, ir jāveicina savstarpēja uzticēšanās starp tiesu iestādēm ES; tā kā, lai īstenotu savstarpējās uzticēšanās principu, ir jāizstrādā obligātie aizsardzības standarti pēc iespējas augstākā līmenī;

BO.

tā kā dalībvalstu krimināllikuma un kriminālprocesa sistēmas gadsimtu gaitā ir attīstījušās; tā kā katrai dalībvalstij ir savas raksturīgās un specifiskās iezīmes un tā rezultātā svarīgākās krimināllikuma jomas ir jāatstāj dalībvalstu ziņā;

BP.

tā kā starp lieciniekiem un ziņotājiem ir būtiska atšķirība; tā kā dalībvalstu un Eiropas Savienības galvenais pienākums ir aizsargāt un aizstāvēt tos, kas ir izvēlējušies nostāties pret organizēto noziedzību un mafiju, tādējādi apdraudot savu un sev tuvo cilvēku dzīvību;

BQ.

tā kā, lai gan publisko iepirkumu joma tiek ļoti stingri uzraudzīta, turpmākie tēriņi ir nepārredzami un dalībvalstīs ir konstatētas ļoti daudzveidīgas interešu deklarācijas;

1.

uzskata, ka jāsagatavo atbilstīga politiskā atbilde, lai cīnītos pret noziedzīgu organizāciju un mafijas klātbūtni ES līmenī, izstrādājot detalizētu un savlaicīgu rīcības plānu, kurā ir paredzēti normatīvi un nenormatīvi pasākumi ar mērķi likvidēt šīs organizācijas un atklāt un atgūt jebkādus ar tām tieši vai netieši saistītos līdzekļus;

2.

Ir pārliecināts, ka, lai cīnītos ar organizēto un mafijas tipa noziedzību un apkarotu korupciju un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, kas kopā rada ierobežojumus brīvībai, Eiropas iedzīvotāju tiesībām un drošībai un nākotnes paaudzēm, papildus vienkārši reaģēšanai uz notikušo jāpievērš uzmanība arī šo problēmu preventīvai risināšanai;

3.

aicina Komisiju ierosināt vienotus juridiskos standartus un integrācijas un sadarbības modeļus starp dalībvalstīm; jo īpaši aicina Komisiju, pamatojoties uz novērtējuma ziņojumu par Pamatlēmumu par cīņu pret organizēto noziedzību un balstoties uz dalībvalstu vismodernākajiem tiesību aktiem, iesniegt tiesību akta priekšlikumu, kurā izklāstīta vienota organizētās noziedzības definīcija, kurā citstarp būtu jāiekļauj dalība mafijas veida organizācijā kā noziegums, uzsverot, ka šāda veida noziedzīgās grupas ir orientētas uz uzņēmējdarbību un izmanto iebiedēšanas varu, un ņemot vērā ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību 2. panta a) punktu; uzsver, ka ES materiālo krimināltiesību noteikumu priekšlikumos ir jāievēro subsidiaritātes un proporcionalitātes principi, kā arī Parlamenta 2012. gada 22. maija rezolūcijā par ES pieeju krimināltiesībām minētās nostādnes;

4.

aicina Komisiju izstrādāt kopēju korupcijas definīciju, lai izstrādātu saskaņotu globālu pretkorupcijas politiku; iesaka, ka Komisijai ziņojumā par dalībvalstīs izstrādātajiem pretkorupcijas pasākumiem, ko paredzēts publicēt 2013. gadā, būtu jāņem vērā visi korupcijas veidi gan publiskajā, gan privātajā sektorā, tostarp bezpeļņas organizācijās, izceļot valstu labāko pieredzi korupcijas apkarošanā, un būtu jāsniedz precīzs veids, kā šo parādību izmērīt, lai gūtu vispusīgu pārskatu par korupcijas apdraudētajām jomām katrā dalībvalstī atsevišķi; aicina Komisiju regulāri ziņot Parlamentam, kā arī ANO Pretkorupcijas konvencijas (UNCAC) dalībvalstu konferencei par darbībām, kas veiktas dalībvalstu un ES līmenī, un atbilstoši atjaunināt spēkā esošos Eiropas tiesību aktus;

5.

uzskata, ka efektīvā regulējumā būtu pietiekami jāņem vērā mijiedarbība starp noteikumiem pret naudas atmazgāšanu un pamattiesībām uz personas datu aizsardzību, lai naudas atmazgāšanas novēršana notiktu, nepazeminot datu aizsardzības standartus; šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropola izmantoto datu aizsardzības sistēmu;

6.

aicina Komisijai tās priekšlikumā par krimināltiesību saskaņošanu naudas atmazgāšanas jomā, ko paredzēts iesniegt 2013. gadā, iekļaut vienotu naudas atmazgāšanas nodarījuma definīciju, pamatojoties uz dalībvalstu labāko praksi, un par predikatīviem nodarījumiem uzskatīt tādus smagus nodarījumus, kas varētu dot lielu peļņu to izdarītājiem;

7.

aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu par Direktīvas par cilvēku tirdzniecības novēršanu 18. pantu, kurā dalībvalstis tiek mudinātas paredzēt kriminālatbildību par visu veidu cilvēku tirdzniecības upuru sniegto pakalpojumu izmantošanu gan seksuālās izmantošanas, gan darbaspēka ekspluatācijas nolūkā;

8.

uzskata, ka apstākļi un postošās sekas, kas skar cilvēktirdzniecības upurus, ir nepieņemamas, un tas ir krimināli sodāms cilvēktiesību pārkāpums; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis izskaust šo sociāli nepieņemamo situāciju, rīkojot spēcīgas un ilgtošas informēšanas kampaņas un izvirzot skaidrus samazināšanas mērķus un grafiku; minētās kampaņas būtu jānovērtē katru gadu saistībā ar 18. oktobri – Eiropas dienu pret cilvēktirdzniecību, kā arī pēc pieciem gadiem no pašreizējā brīža līdz Eiropas gadam pret cilvēktirdzniecību;

9.

iesaka dalībvalstīm sadarbībā ar Komisiju un Eiropas Parlamentu un ar Eiropola, Eirojusta un Pamattiesību aģentūras atbalstu izstrādāt pēc iespējas saskaņotākus un konsekventākus ES mēroga rādītājus, lai novērtētu vismaz izplatību, izmaksas un sociālo kaitējumu, ko rada organizētā noziedzība, korupcija un naudas atmazgāšana Eiropas Savienībā;

10.

prasa Komisijai un Padomei apsvērt iespēju izveidot noziedzīgo organizāciju Eiropas sarakstu, tāpat kā ir ieviests teroristu organizāciju Eiropas saraksts;

11.

iesaka izveidot Eiropas tīklu, kas savienotu dažādus universitāšu institūtus, kuri nodarbojas ar organizētās noziedzības, korupcijas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumiem, lai veicinātu akadēmisko pētniecību šajās jomās;

12.

norāda, ka nepieciešams pilnībā īstenot spēkā esošos savstarpējās atzīšanas instrumentus un izstrādāt Eiropas regulējumu, kas nodrošina spriedumu un konfiskācijas pieprasījumu izpildīšanu citas dalībvalsts teritorijā, kas nav tā, kurā šie lēmumi pieņemti; uzskata, ka būtu jāuzlabo dalībvalstu savstarpējā tiesiskā palīdzība un pierādījumu savstarpēja atzīšana;

13.

uzskata, ka cilvēku tirdzniecības un piespiedu darba novēršanas darbībām jābūt vērstām uz pamatcēloņiem, piemēram, vispārējo nevienlīdzību; tādēļ aicina dalībvalstis pildīt savas saistības attiecībā uz atbalstu attīstībai un TAM;

14.

aicina Komisiju un EĀDD stiprināt pasākumu un programmu ārējo dimensiju, kā arī divpusējos nolīgumus, lai novērstu cilvēku tirdzniecību, veicot profilaktiskus pasākumus izcelsmes un tranzīta valstīs, pievēršot īpašu uzmanību nepavadītiem nepilngadīgajiem un bērniem;

15.

aicina Komisiju izstrādāt uzticamu uzraudzības sistēmu visā ES, lai efektīvāk uzraudzītu cilvēku tirgotāju darbības un cilvēku tirdzniecības upurus;

16.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un cilvēktirdzniecības novēršanā iesaistītajām starptautiskajām institūcijām steidzami izstrādāt salīdzināmu un uzticamu ES mēroga datu vākšanas sistēmu, kas pamatota uz saskaņotiem un pamatotiem kopējiem rādītājiem; lai palielinātu minētās datu sistēmas redzamību un steidzamību, varētu būt lietderīgi pastāvošajā cilvēktirdzniecības novēršanai paredzētajā ES tīmekļvietnē izveidot novērošanas centru cilvēktirdzniecības novēršanas jomā, uzliekot par pienākumu visām ES iestādēm un septiņām iesaistītajām aģentūrām sniegt informāciju un aicinot NVO un citas iestādes rīkoties līdzīgi;

17.

prasa Komisijai īstenot “ES Stratēģijā cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā” ietvertos ieteikumus;

18.

prasa Komisijai izpildīt nosacījumus, kas vajadzīgi, lai pabeigtu Eiropas palīdzības dienesta izveidi, kurš paredzēts cilvēku tirdzniecības upuriem, lai palīdzētu palielināt informētību par šo personu tiesībām;

19.

aicina Komisiju veltīt vairāk resursu cīņai pret sociālo tīklu izmantošanu cilvēku tirdzniecības nolūkā un kibernoziegumiem šajā jomā;

20.

prasa Komisijai palielināt tiesu iestāžu un policijas pārrobežu sadarbību starp ES dalībvalstīm un ES aģentūrām, ņemot vērā, ka cilvēku tirdzniecības noziegumi neaprobežojas ar tikai vienu dalībvalsti;

21.

aicina pastiprināt sankcijas pret banku un finanšu iestādēm, kas ir līdzvainīgas no organizētās noziedzības darbībām gūtu ienākumu slēpšanā un/vai legalizēšanā;

22.

attiecībā uz konfiskāciju aicina dalībvalstis, pamatojoties uz vismodernākajiem valsts tiesību aktiem, apsvērt iespēju īstenot modeļus, kas paredz civiltiesisku aktīvu atsavināšanu tajos gadījumos, kad pēc varbūtību izvērtēšanas un tiesas atļaujas saņemšanas var konstatēt, ka aktīvi ir iegūti noziedzīgu darbību rezultātā vai ir izmantoti noziedzīgām darbībām; uzskata, ka konfiskācijas preventīvajos modeļos varētu paredzēt tiesas lēmumu, ievērojot konstitucionālās valsts garantijas un neierobežojot tiesības uz īpašumu un tiesības uz aizstāvību; turklāt mudina dalībvalstis veicināt noziedzīgi iegūtu līdzekļu novirzīšanu sociāliem mērķiem; iesaka veikt pasākumus un šos līdzekļus izmantot, lai finansētu aizsargājošus pasākumus, saglabājot konfiscēto aktīvu integritāti;

23.

iesaka visā ES neļaut piedalīties publiskā iepirkuma konkursos tādiem ekonomikas dalībniekiem, kam piespriests galīgais spriedums par dalību noziedzīgā organizācijā, naudas atmazgāšanu vai teroristu finansēšanu, dalību cilvēktirdzniecībā vai bērnu darba izmantošanā, korupciju vai citiem smagiem noziegumiem pret sabiedrības interesēm, ja šādi nodarījumi ir izraisījuši nodokļu ieņēmumu zaudējumus vai sociālu kaitējumu, vai par citiem īpaši smagiem noziegumiem ar pārrobežu dimensiju, kas norādīti LESD 83. panta 1. punktā (“eironoziegumi”), un ka minētais noteikums būtu jāpiemēro arī tad, ja izslēgšanas iemesli rodas līguma piešķiršanas procesa laikā; uzskata, ka publiskā iepirkuma procedūras ir jābalsta uz tiesiskuma principa, un arī, ka šajā sistēmā būtu jādefinē ekonomiski visizdevīgākā piedāvājuma kritērijs, lai nodrošinātu pārredzamību (ko citstarp var panākt, izmantojot e-iepirkumu) un novērstu krāpšanu, korupciju un citus nopietnus pārkāpumus; aicina Komisijas dienestus izveidot struktūru vai sadarbības shēmas, lai nodrošinātu holistisku pieeju korupcijas noziegumu apkarošanai publisko iepirkumu jomā;

24.

norāda, ka pastāv saikne starp likumīgu un nelikumīgu uzņēmējdarbību, jo dažos gadījumos likumīgās intereses nodrošina resursus nelikumīgām darbībām; uzsver, ka likumīgo interešu plūsmas uzraudzība var palīdzēt apzināt noziedzīgi iegūtos līdzekļus;

25.

uzskata, ka, lai apkarotu narkotiku tirdzniecību, kā arī citus pārkāpumus, kas ir organizētās noziedzības izpausmes, vajadzētu būt iespējai tiesu un policijas iestāžu darbībā izmantot ne tikai sadarbību ar Eirojustu un Eiropolu, bet arī sadarbības pasākumus – neierobežojot viņu pienākumus ievērot konfidencialitāti – ar uzņēmumiem transporta un loģistikas nozarēs, ķīmiskajā rūpniecībā, interneta pakalpojumu sniedzējiem, bankām un finanšu pakalpojumu sniedzējiem gan dalībvalstīs, gan trešās valstīs; uzsver, ka ir svarīgi samazināt narkotiku pieejamību, stingri kontrolējot narkotisko vielu prekursorus, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu grozīt Regulu (EK) Nr. 273/2004, lai noteiktu veidus, kā labāk novērst etiķskābes anhidrīda novirzīšanu no ES tirdzniecības, piemēram, paplašinot tā reģistrācijas prasības;

26.

pauž bažas par vairāku valstu tiesu sistēmu izveidoto izmeklēšanas instrumentu neefektivitāti, pietiekami neņemot vērā nepieciešamību pēc atbilstošiem un konkrētiem instrumentiem noziedzīgo un mafijas tipa organizāciju apkarošanā; uzsver prasību, kas jau izteikta 2011. gada 25. oktobrī apstiprinātajā rezolūcijā, ka Eiropas Komisijai jāizstrādā salīdzinošs pētījums par šobrīd dažādās dalībvalstīs izmantotām īpašām izmeklēšanas tehnikām, kas varētu būt pamats rīcībai Eiropas līmenī ar mērķi piešķirt kompetentajām iestādēm nepieciešamos izmeklēšanas instrumentus, balstoties uz labāko esošo praksi;

27.

aicina Komisiju, dalībvalstis un uzņēmumus veikt praktiskus pasākumus, lai uzlabotu produktu izsekojamību (piemēram, izmantot izcelsmes valsts marķējumu lauksaimniecības un pārtikas produktiem, CIP marķējumu šaujamieročiem vai ciparu kodus cigarešu, alkoholisko dzērienu un recepšu medikamentu nodokļu identifikācijai), lai efektīvāk aizsargātu patērētāju veselību, uzlabotu pilsoņu drošību, atturētu no kontrabandas un apkarotu nelikumīgu tirdzniecību; pauž nožēlu, ka dalībvalstis nevēlējās ieviest izsekojamību modernizētajā Savienības Muitas kodeksā;

28.

aicina Komisiju un dalībvalstis ciešāk sadarboties jūrniecības jomā, lai pārtrauktu cilvēktirdzniecību un narkotiku un nelegālu vai viltotu preču plūsmu pār ES iekšējām un ārējām jūras robežām; atzīst, ka robežu pārvaldība nozīmē arī migrācijas dimensiju, kas saistīta ar migrantu pamattiesībām, tostarp attiecīgos gadījumos tiesībām uz patvērumu, kā arī aizsardzību un palīdzību cilvēktirdzniecībā vai piespiedu darbā cietušajiem, it īpaši nepilngadīgajiem;

29.

uzskata, ka bez turpmākas kavēšanās ir jāizstrādā Eiropas mēroga tiesiskais regulējums un operatīvie instrumenti kibernoziedzības apkarošanai ar mērķi panākt lielāku starptautisko sadarbību un atbalstu no Eiropas Kibernoziegumu centra (EC3), lai nodrošinātu augstu drošības līmeni pilsoņiem – it īpaši mazaizsargātām personām —, uzņēmumiem un publiskajām iestādēm, vienlaikus nekaitējot informācijas brīvībai un datu aizsardzībai;

30.

ar bažām norāda uz tiesu iestāžu un policijas norādīto ievērojamo saikni starp organizēto noziedzību un terorismu saistībā ar teroristu grupu nelikumīgo darbību finansēšanu, izmantojot peļņu, kas gūta no nelikumīgas tirdzniecības starptautiskā līmenī; aicina dalībvalstis pastiprināt šādu darbību apkarošanas pasākumus;

31.

aicina dalībvalstis nekavējoties pieņemt valsts kiberdrošības stratēģijas, ņemot vērā, ka organizētajā noziedzībā aizvien plašāk tiek izmantota kibertelpa un tās nelikumīgie līdzekļi;

32.

aicina Komisiju izstrādāt ES hartu cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzībai un palīdzības sniegšanai cietušajiem, lai saskaņoti, efektīvi un iesaistītajām personām noderīgā veidā apkopotu visus pastāvošos rādītājus, pasākumus, programmas un resursus nolūkā pastiprināt minēto upuru aizsardzību; aicina Komisiju izveidot palīdzības telefona līniju cilvēku tirdzniecības upuriem;

33.

atgādina Komisijai, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta bērniem, kas ir cilvēku tirdzniecības upuri, un jāuzlabo nepavadīto nepilngadīgo vai to bērnu aizsardzība, kurus pārdevušas viņu pašu ģimenes (gadījumi, kas jāņem vērā, ierosinot atgriešanu izcelsmes valstī, nosakot aizbildņus u. c.); uzstāj, ka ir jāņem vērā ne tikai ar dzimumu saistīta pieeja, bet arī veselības problēmu un īpašo vajadzību nozīme;

34.

aicina Komisiju palielināt resursus specializētajām NVO, plašsaziņas līdzekļiem un pētniecībai, lai uzlabotu atbalsta, aizsardzības un palīdzības nodrošināšanu cietušajiem un lai būtu mazāk nepieciešama viņu liecības sniegšana tiesā; aicina Komisiju arī pastiprināti pievērsties tādiem aspektiem kā redzamība, informētība un cietušo vajadzības, lai mazinātu pieprasījumu pēc cilvēktirdzniecības upuriem un viņu ļaunprātīgu izmantošanu un atbalstītu mērķi pilnībā likvidēt seksuālo izmantošanu un darbaspēka ekspluatāciju;

35.

aicina Komisiju izstrādāt efektīvākas un proaktīvākas finanšu izmeklēšanas sistēmu kā būtisku līdzekli, lai mazinātu spiedienu uz cilvēktirdzniecības upuriem, kas ir galvenie liecinieki tiesā pret cilvēktirgotājiem; aicina Komisiju arī uzlabot cilvēktirdzniecības novēršanai paredzēto ES aģentūru specializēto apmācību un piešķirt tām pietiekamus resursus, tostarp pārrobežu sadarbībai un sadarbībai ārpus robežām; atgādina Komisijai, ka šīm darbībām vajadzīga holistiska pieeja, veicinot daudzdisciplināru sadarbību vietējā, valsts un transnacionālā līmenī un mudinot dalībvalstis citstarp izveidot speciālas valsts policijas izlūkošanas vienības un veicināt sadarbību starp pārvaldes un tiesībaizsardzības iestādēm;

36.

uzsver, ka ir svarīgi pastiprināt sadarbību un uzlabot pārredzamību, izveidojot efektīvu komunikāciju un informācijas apmaiņu starp dalībvalstu tiesu iestādēm un tiesībaizsardzības aģentūrām, Eiropolu, Eirojustu, OLAF un ENISA, un attiecīgajām iestādēm ārpussavienības valstīs un jo īpaši ES kaimiņvalstīs lai uzlabotu pierādījumu vākšanas sistēmas un ļautu efektīvi apstrādāt datus un informāciju, kas attiecas uz noziedzīgu nodarījumu (tostarp pret ES finanšu interesēm vērstu nodarījumu) izmeklēšanu, un apmainīties ar to, nekādā gadījumā nepārkāpjot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus vai pamattiesības Savienībā; šajā sakarā aicina dalībvalstu kompetentās iestādes piemērot pieņemtos instrumentus attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kas ir svarīgi instrumenti, lai efektīvi novērstu pārrobežu organizēto noziedzību; aicina Komisiju izstrādāt ceļvedi ciešākai tiesu iestāžu un policijas sadarbībai, izveidojot kriminālās izmeklēšanas struktūru, kurai ir izmeklēšanas jurisdikcija attiecībā uz pārkāpumiem un noziegumiem Eiropas Savienībā;

37.

aicina Komisiju asociācijas nolīgumos un tirdzniecības nolīgumos ar trešām valstīm iekļaut konkrētas klauzulas attiecībā uz sadarbību organizētās noziedzības nelegālās tirdzniecības apkarošanas un naudas atmazgāšanas jomā; norāda, ka trūkst starptautiskas sadarbības, it īpaši ar ārpussavienības valstīm, kas ir izcelsmes vai tranzīta valstis; atzīst nepieciešamību pēc spēcīgas diplomātiskas rīcības, lai mudinātu šīs valstis noslēgt sadarbības nolīgumus vai izpildīt nolīgumus, ko tās ir parakstījušas; uzsver tiesiskās palīdzības lūgumu mehānisma svarīgumu;

38.

uzsver, ka ir jāpastiprina pastāvošais valstu kontaktpunktu tīkls korupcijas novēršanas jomā un tam jānodrošina Eiropola, Eirojusta un CEPOL palīdzība; uzsver, ka minētajam tīklam vajadzētu būt ne tikai informācijas apmaiņas vietai, bet šādus kontaktpunktus būtu jāizmanto arī, lai uzlabotu divpusējo sadarbību konkrētos ārvalstu amatpersonu uzpirkšanas gadījumos; iesaka, ka kontaktpunktiem būtu jāpievēršas prioritāšu, resursu un kompetences atšķirību novēršanai un jābrīdina par šo atšķirību radītajām problēmām; uzsver, ka tīklam būtu jāveicina saskaņotas darbības, ja vienā dalībvalstī kukuļošana ir notikusi tāda meitasuzņēmuma līmenī, kura mātessabiedrība vai kontrolakciju sabiedrība ir reģistrēta citā dalībvalstī;

39.

aicina dalībvalstis ātri un pilnīgi īstenot pašreizējos ES tiesību aktus, lai Savienība varētu saskaņoti cīnīties pret noziedzību;

40.

aicina visas dalībvalstis pilnībā novērtēt aģentūru Eiropols un Eirojusts, kuru darbība un rezultāti, neņemot vērā notiekošās ieviešamās reformas un uzlabojumus, ir ļoti atkarīga no valstu izmeklēšanas un tiesu iestāžu dalības, uzticības un sadarbības līmeņa;

41.

uzsver, ka organizētās noziedzības novēršanā liela nozīme ir iedzīvotājiem tuvai pieejai cīņā pret korupciju un organizēto noziedzību Eiropas līmenī, tostarp policijas darbinieku un priekšnieku apmācībai un iesaistīšanai, jo īpaši saistībā ar informēšanu par jauniem un mazāk pamanāmiem noziedzīgas darbības veidiem; norāda, ka vietēja mēroga noziegumi bieži rada starptautiska mēroga noziedzību;

42.

aicina dalībvalstis izstrādāt īstenošanas pamatnostādnes attiecībā uz korupcijas un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu; iesaka šajās pamatnostādnēs ietvert labāko praksi (piemēram, vajadzību pieņemt specializētu personālu, sadarbību starp izmeklēšanas iestādēm un tiesu iestādēm, metodes pierādījumu vākšanai, kas bieži ir ļoti sarežģīta), norādi par minimālajiem cilvēkresursiem un citiem resursiem, kas vajadzīgi efektīvai kriminālvajāšanai, un pasākumus starptautiskās sadarbības veicināšanai;

43.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi pilnībā novērtēt visas esošās sinerģijas starp Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu un Eirojustu, lai izveidotu augsta līmeņa tiesu sadarbību visā Eiropā;

44.

uzsver, ka tiesību aktu un reglamentējošo noteikumu izstrādē liela nozīme ir apspriedēm reģionālo un valsts tiesībaizsardzības struktūru un pilsoniskās sabiedrības starpā;

45.

norāda uz to dalībvalstu nozīmi Eiropas Savienības un starptautisko dalībnieku partnerībā, kas ir izstrādājušas stabilu ilgtermiņa stratēģisko plānu attiecībā uz vietēja mēroga un vispārējām problēmām, kas saistītas ar organizēto noziedzību, lai noteiktu jaunu draudu, tirgus neaizsargātības un riska faktorus un izveidotu ES stratēģiju, kas pamatota uz plānošanu, nevis tikai uz reaģēšanu;

46.

aicina dalībvalstis un Komisiju stiprināt tiesnešu, prokuroru un koordinatoru lomu un nodrošināt viņiem apmācību visu veidu organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas, tostarp kibernoziegumu, novēršanai, jo īpaši, izmantojot CEPOL un Eiropas Tiesiskās apmācības tīklu, kā arī pilnībā izmantojot tādus finanšu instrumentus kā Iekšējās drošības fonds policijas sadarbībai un Hercules III programma; iesaka veicināt svešvalodu mācīšanu policijas un tiesu darbinieku apmācībā, lai atvieglotu transnacionālo sadarbību; prasa atbalstīt Eiropas labākās prakses apmaiņu un apmācības programmu tiesnešiem, prokuroriem un policijas spēkiem;

47.

aicina dalībvalstis un Komisiju turpināt kopīgus centienus pabeigt sarunas saistībā ar projektu direktīvai par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās, kas vienkāršo pierādījumu vākšanu pārrobežu lietās un tādējādi ir nozīmīgs solis virzībā uz vienotu brīvības, drošības un tiesiskuma telpu;

48.

aicina pastiprināti sadarboties dokumentu viltošanas un krāpšanas jomā un sākt kopīgu diskusiju, lai uzlabotu dokumentu oriģinālu uzticamību un autentificēšanu;

49.

cer, ka valstu līmenī tiks izveidotas izmeklēšanas un noziedzīgo un mafijas tipa organizāciju apkarošanas struktūras, kas ar Eiropola atbalstu varēs izveidot nesarežģītu un neformālu “mafijas apkarošanas operatīvo tīklu” informācijas apmaiņai par šajās valstīs darbojošos mafiju strukturālajām īpatnībām, noziedzības un finanšu prognozēm, aktīvu lokalizēšanu un mēģinājumiem iefiltrēties publisko iepirkumu jomā;

50.

uzskata saistībā ar organizētās noziedzības globalizāciju ir vajadzīga ciešāka sadarbība starp dalībvalstīm un ES un starptautiskajā līmenī; prasa īstenot plašāku sadarbību starp ES, ANO, ESAO un Eiropas Padomi cīņā pret organizēto noziedzību, korupciju un naudas atmazgāšanu, lai integrētu attiecīgās politikas un formulētu kopējas darbības definīcijas; atbalsta FATF centienus veicināt naudas atmazgāšanas apkarošanas politiku; mudina dalībvalstis ratificēt un pilnībā īstenot visus šajās jomās spēkā esošos starptautiskos instrumentus; aicina Komisiju efektīvi atbalstīt dalībvalstu centienus cīņā pret organizēto noziedzību; iesaka Eiropas Savienībai pievienoties GRECO kā pilntiesīgai dalībniecei;

51.

iesaka kopīgi rīkoties, lai novērstu un apkarotu nelikumības vides jomā, kas saistītas ar organizētām vai mafijas tipa noziedzīgām darbībām vai kuras tās izraisījušas, arī izmantojot Eiropas institūciju, kā Eiropols un Eirojusts, un starptautisko institūciju, kā Interpols un ANO Reģionu noziedzības un tiesiskuma pētniecības Institūts (UNICRI), stiprināšanu, kā arī daloties ar darba metodēm un informāciju, kas ir to dalībvalstu rīcībā, kuras ir vairāk iesaistījušās šāda veida noziedzības apkarošanā, lai varētu izstrādāt kopīgu rīcības plānu;

52.

prasa Padomei un dalībvalstīm ratificēt un pilnībā īstenot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) konvenciju par cīņu pret ārvalstu amatpersonu uzpirkšanu starptautiskos ekonomiskos darījumos; uzsver ārvalstu amatpersonu uzpirkšanas negatīvo ietekmi uz Eiropas Savienības pamattiesību, vides un attīstības politiku;

53.

aicina ieviest Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (EIR) un stiprināt instrumentus starptautiskās organizētās noziedzības apkarošanai, piemēram, kopējas izmeklēšanas grupas; prasa ciešāk sadarboties ar ES kaimiņvalstīm, lai cīnītos pret organizēto noziedzību, kas izplatās Eiropas Savienībā;

54.

aicina dalībvalstis izstrādāt atbilstošas globālas informācijas apmaiņas stratēģijas savos izlūkdienestos un veikt analīzi, lai identificētu jaunas tendences organizētajā noziedzībā;

55.

uzsver nepieciešamību pastiprināt sadarbību ES līmeņa krāpšanas novēršanas jomā starp Savienības dienestiem un valstu visiem līmeņiem, tostarp reģionālo un pašvaldību līmeni, kam ir būtiska nozīme ES līdzekļu pārvaldībā;

56.

uzskata, ka Savienība nevar būt efektīva ekonomiskajā un fiskālajā ziņā, ja tā necīnās pret korupciju;

57.

uzsver, ka korupcijai, kas ir nozieguma aizsākums, “dabīgais ienaidnieks” ir pārredzamība un ir pārliecināts, ka augstu amatpersonu un lielbagātnieku darbībām vajadzētu izvirzīt pilnīgas pārredzamības prasību neatkarīgi no šo personu privilēģijām un imunitātes;

58.

uzskata, ka slikti organizēta un nepārredzama birokrātija un sarežģītas procedūras mazina ne tikai administratīvo darbību efektivitāti, bet arī lēmumu pieņemšanas procesu pārredzamību un sagādā vilšanos cilvēkiem, uz kuriem tās attiecas, tādējādi radot auglīgu augsni korupcijai; uzskata, ka līdzīgā veidā nepārkāpjami banku un darījumu noslēpumi var paslēpt nelikumīgu peļņu, kas gūta no korupcijas, naudas atmazgāšanas un organizētās noziedzības;

59.

norāda uz Meridas Pretkorupcijas konvenciju (2003) un uzsver, ka augstas amatpersonas un lielu bagātību īpašnieki, kuriem ir privilēģijas un imunitāte, būtu jākontrolē, citstarp nodokļu iestādēm, šādas pārbaudes pastiprinot, lai nodrošinātu godīgus un efektīvus pakalpojumus kopienai un apkarotu krāpšanu nodokļu jomā; jo īpaši iesaka, ka publiskām amatpersonām būtu jāiesniedz deklarācijas par aktīviem, ienākumiem, saistībām un interesēm; prasa veikt pasākumus, lai stiprinātu pārredzamību un prevenciju, izmantojot saskaņotu administratīvo tiesību sistēmu, kas regulē publiskos izdevumus un piekļuvi dokumentiem un nepieciešamajiem reģistriem;

60.

iesaka ieviest spēcīgākas sistēmas, lai stiprinātu valsts pārvaldes un citu publisko iestāžu pārredzamību un mazinātu birokrātiju, garantējot pilsoņiem tiesības piekļūt dokumentiem (sākot ar ļoti jutīgo publiskā iepirkuma jomu); mudina veicināt likumīgas darbības un integritātes kultūru gan publiskajā, gan privātajā sektorā, tostarp izstrādājot atbilstošas aizsardzības shēmas informatoriem;

61.

atbalsta Komisijas darbības, kuru mērķis ir atzīt pētnieciskās žurnālistikas lomu organizētās noziedzības, korupcijas un naudas atmazgāšanas faktu atklāšanā un nodošanā atklātībai;

62.

aicina dalībvalstis pastiprināt ierēdņu nozīmi krāpšanas un korupcijas risku novēršanā, informēšanā par tiem un to apkarošanā;

63.

prasa izstrādāt skaidrus un samērīgus noteikumus kopā ar izpildes un uzraudzības mehānismiem, kas jānosaka rīcības kodeksā, lai novērstu tādu parādību kā “virpuļdurvis” (“pantouflage”), publiskām amatpersonām, kas ieņem noteikta vadības vai finanšu atbildības līmeņa amatu, aizliedzot pāriet uz privāto sektoru, kamēr nav pagājis noteikts laiks kopš aiziešanas no dienesta, ja pastāv risks par interešu konfliktu ar iepriekšējo publisko amatu; uzskata arī, ka gadījumā, ja pastāv interešu konflikta risks, līdzīgi ierobežojumi būtu jāattiecina uz personām, kas pāriet no privātā uz publisko sektoru;

64.

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk iesniegt priekšlikumu tiesību aktam par Eiropas Savienības administratīvo procedūru saskaņā ar Eiropas Parlamenta 2013. gada 15. janvāra ieteikumiem;

65.

uzskata, ka interešu pārstāvju reģistrs ir lietderīgs pārredzamības instruments; aicina dalībvalstis, kurās tas vēl nav ieviests, pieņemt minēto instrumentu; mudina arī valdības un valsts pārvaldes iestādes noteikt reģistrāciju interešu pārstāvju reģistrā par priekšnosacījumu, lai tiktos ar uzņēmējdarbības, interešu vai lobija organizāciju;

66.

norāda, ka pašregulācija kā parasts mehānisms korupcijas novēršanai sportā un sporta derībās nav bijusi efektīva; uzsver, ka valdības valsts, reģionālajā un vietējā līmenī ir vienas no lielākajām sporta finansētājām; aicina dalībvalstis izveidot pārredzamas darba attiecības ar sporta aprindām un pēc valsts pārvaldes iestāžu rīkojuma veikt pilnīgu un neatkarīgu izmeklēšanu attiecībā uz korupciju sportā;

67.

uzskata, ka visu jebkura līmeņa administratīvo aktu publiskajā jomā pilnīga pārredzamība ir pamats cīņai pret noziedzību un iedzīvotāju aizsardzībai pret jebkādu neatbilstošu valsts pārvaldes formu; noraida jebkādu valsts iestāžu pretošanās formu attiecībā uz iedzīvotāju un preses pilnīgu kontroli pār veiktajām darbībām ar valsts naudu un sabiedrības interesēs; uzskata, ka Eiropas un atsevišķu dalībvalstu līmenī būtu jāprecizē reāli pasākumi, lai nodrošinātu pilnīgu pārredzamību un efektīvi un, balstoties uz labāko esošo praksi, izveidotu atvērtās valdības formas;

68.

uzsver, ka uzpirkšanu nevar attaisnot, ļaunprātīgi izmantojot terminu “veicinoši maksājumi”, kas saskaņā ar ESAO konvenciju konkrētos, īpašos apstākļos ir pieļaujama (nelieli maksājumi, piemēram, lai saņemtu atļauju izkraut preces ostā); aicina dalībvalstis vienoties par šā jēdziena noraidīšanu vai lietot to tikai ārkārtas gadījumos, un aicina izstrādāt pamatnostādnes, lai minētā jēdziena skaidrojums būtu vienāds visā Savienībā; uzsver, ka uzpirkšanas maksājumi jeb veicinoši maksājumi ir jāapliek ar nodokli;

69.

atbalsta priekšlikumu regulāri kontrolēt, vai tiek ievēroti ar godprātību saistīti noteikumi/rīcības kodeksi un nodrošināti pietiekami līdzekļi ierēdņu apmācībai godprātīgas rīcības jomā;

70.

atgādina politiskajām partijām to atbildību, izvirzot kandidātus vai veidojot vēlēšanu sarakstus visos līmeņos, un to uzdevumu uzraudzīt kandidātu kvalitāti, tostarp pieprasot ievērot stingrus ētikas kodeksus, piemēram, rīcības kodeksu, kur jāparedz skaidri un pārredzami noteikumi par ziedojumiem politiskajām partijām;

71.

aizstāv aizliegumu kļūt par Eiropas Parlamenta deputātu vai strādāt citās ES iestādēs un aģentūrās tiem, kam piespriests galīgs tiesas spriedums par noziegumiem, kuri saistīti ar organizēto noziedzību, naudas atmazgāšanu, korupciju un citiem smagiem ekonomiskiem vai finansiāliem noziegumiem pret sabiedrības interesēm; prasa ieviest līdzīgu principu attiecībā uz valstu parlamentiem un citiem vēlētiem amatiem, pienācīgi ievērojot proporcionalitātes principu;

72.

iesaka dalībvalstīm ieviest un efektīvi īstenot kā sankciju sistēmas elementu neatbilstības statusu tiem, kas notiesāti par korupciju; uzskata, ka šis sods būtu jāpiemēro vismaz uz pieciem gadiem, lai aptvertu visu veidu vēlēšanās; iesaka arī tādā pašā periodā noteikt aizliegumu ieņemt jebkura līmeņa amatu valdībā, tostarp ES līmenī;

73.

aicina ieviest nosacījumu atstādināt no politiska amata (valdībā un tamlīdzīgi) un vadoša un administratīva amata pēc galīga tiesas sprieduma par noziegumu saistībā ar organizēto noziedzību, korupciju vai naudas atmazgāšanu;

74.

atzīst, ka atsevišķu kategoriju valsts amatpersonu un ievēlēto pārstāvju imunitāte ir nozīmīgs šķērslis cīņā pret korupciju, aicina Komisiju un dalībvalstis būtiski samazināt tās kategorijas, kurās izmanto imunitātes priekšrocības;

75.

atbalsta ētikas kodeksu ieviešanu politiskajām partijām un partiju budžeta pārredzamības stiprināšanu; ierosina labāk kontrolēt publisko finansējumu partijām un nepieļaut ļaunprātīgu izmantošanu un izšķērdēšanu, labāk uzraugot un kontrolējot arī privāto finansējumu, lai nodrošinātu politisko partiju un to ziedotāju pārskatatbildību;

76.

aicina dalībvalstis aizliegt balsotāju piekukuļošanu un par to sodīt, jo īpaši, ņemot vērā, ka atlīdzība par balss nodošanu var būt ne tikai naudas izteiksmē, bet arī kā citi ieguvumi, tostarp nemateriāli un ieguvumi trešām personām, kas nav tieši iesaistītas nelikumīgajā vienošanās procesā;

77.

uzskata, ka Eiropas Parlamenta deputātu ienākumu un finansiālo interešu publicēšana ir laba prakse, kas būtu jāpiemēro arī valstu parlamentu deputātiem un vēlētajiem pārstāvjiem;

78.

iesaka dalībvalstīm izveidot efektīvas, lietderīgas, atbildīgas un līdzsvarotas krimināltiesību sistēmas, kas var garantēt arī to, ka tiek saglabātas tiesības uz aizstāvību saskaņā ar Eiropas Pamattiesību hartu; aicina arī Eiropas līmenī izveidot uzraudzības mehānismu, lai kontrolētu kriminālās tiesvedības sistēmu efektivitāti cīņā pret korupciju, regulāri veicot novērtējumus un iesniedzot ieteikumus;

79.

mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt arī neleģislatīvus pasākumus, kas nostiprina uzticību starp dažādām tiesību sistēmām dalībvalstīs, nodrošina labāku saskaņotību un mudina izveidot kopēju ES juridisko kultūru noziedzības apkarošanas jomā;

80.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu tiesību aktam, ar kuru noteikt tiesībsargājošo iestāžu darbinieku atbildību par finanšu noziegumiem, un jo īpaši attiecībā uz pārvaldītājsabiedrību un mātesuzņēmumu atbildību par meitasuzņēmumiem; uzsver, ka šajā priekšlikumā būtu jāprecizē fizisku personu atbildība par uzņēmuma izdarītiem noziegumiem, par kuriem viņus var daļēji vai pilnībā saukt pie atbildības;

81.

uzskata, ka tuvināšanas pasākumiem korupcijas jomā būtu jārisina noilgumu atšķirības starp dalībvalstīm, lai ņemtu vērā gan aizstāvības vajadzības, gan nepieciešamību pēc efektīvas kriminālvajāšanas un notiesāšanas, un ka šādi noilgumi būtu jāorganizē atbilstoši tiesvedības posmam vai iesaistītajai instancei, lai uz noziegumu noilgumu varētu attiecināt tikai tad, ja attiecīgais posms vai pasākums nav pabeigts noteiktajā termiņā; turklāt uzskata, ka, ievērojot proporcionalitātes un tiesiskuma principu, korupcijas lietās nevajadzētu piemērot noilgumu, kamēr kriminālprocess faktiski norisinās;

82.

uzskata, ka pasākumiem organizētās noziedzības apkarošanai būtu jābalstās uz apvienotu sistēmu, kur paredzēta efektīva atturošā sistēma noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācijai un centieni nodrošināt, lai bēgļi, kas apzināti izvairās no izmeklēšanas, tiktu saukti pie atbildības, un, neskarot ieslodzīto personu tiesību pamatprincipus, nepieļaut, ka ieslodzītie noziedzīgo grupu vadītāji turpina vadīt savu organizāciju un dot rīkojumus padotajiem, lai gan atrodas cietumā;

83.

mudina dalībvalstīs paredzēt atturošus un efektīvus sodus – gan kriminālsodus, gan naudassodus, tostarp lielus naudassodus —, par visu veidu smagiem noziegumiem, kas apdraud pilsoņu veselību un drošību, un iesaka saskaņot sodus;

84.

norāda, neskarot 80. punktu, uz noziegumu un organizētās noziedzības prevencijas nozīmi, un mudina dalībvalstis izstrādāt un ieviest efektīvus tiesību aktus un sodus, kas piedāvātu alternatīvu brīvības atņemšanai, piemēram, naudassodu vai sabiedrisko darbu, tādos gadījumos, kad to var darīt, un ņemot vērā visus apstākļus, tostarp nodarījuma vieglo raksturu;

85.

mudina uzņēmumus īstenot pašregulāciju un pārredzamību, izmantojot rīcības kodeksus un ieviešot uzraudzības procedūras, tostarp iekšēju vai ārēju revīziju, un iestādēs strādājošo lobistu publisku reģistru, lai novērstu korupciju, slepenas norunas un interešu konfliktus starp publisko un privāto sektoru un nepieļautu negodīgu konkurenci; iesaka arī nodrošināt pārredzamību attiecībā uz jomām, mērķiem un finanšu informāciju gan valstu, gan ES līmenī;

86.

prasa izveidot sarakstus ar uzņēmumiem, kas akreditēti publiskajās iestādēs, un sarakstus ar tiem, kas ir jāizslēdz; uzskata, ka pēdējā no šīm iespējām būtu jāpiemēro gadījumos, kad uzņēmumi ir parādījuši ievērojamus trūkumus attiecībā pret līguma prasībām vai ja pastāv interešu konflikts dalībvalstu vai ES līmenī;

87.

aicina dalībvalstis stiprināt tirdzniecības kameru lomu attiecībā uz profilaksi, informēšanu un apkarošanu saistībā ar biežākajiem naudas atmazgāšanas riskiem uzņēmējdarbībā un pilnībā īstenot Komisijas rīcības plānu par pastiprinātu cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas;

88.

atgādina, ka pētnieciskā žurnālistika, kā arī NVO un akadēmiskā vide, kas pēta jautājumus saistībā ar valsts administrāciju un korporatīviem uzņēmumiem, galvenokārt palīdz atklāt krāpšanu, korupciju vai citus nodarījumus;

89.

aicina uzņēmējus ievērot iekšējās iepirkuma pamatnostādnes, lai nodrošinātu atbilstību tiesību aktiem un maksimālu pārredzamību, piedaloties publiskā iepirkuma konkursos, nesadarboties ar līgumslēdzējiem un piegādātājiem, ja ir pamats aizdomām, ka tie nodarbojas ar uzpirkšanu, veikt uzticamības pārbaudi, lai novērtētu iespējamos līgumslēdzējus un piegādātājus un lai pārbaudītu, vai tie ievēro efektīvas uzpirkšanas novēršanas programmas noteikumus, informēt līgumslēdzējus un piegādātājus par uzpirkšanas novēršanas politiku, uzraudzīt galvenos līgumslēdzējus un piegādātājus, veicot attiecību regulāru pārbaudi, un noteikt tiesības pārtraukt sadarbību, ja tie veic uzpirkšanas maksājumus vai ja to rīcība ir pretrunā uzņēmuma programmai;

90.

prasa stiprināt sadarbību un palielināt pārredzamību banku sistēmu un profesiju pārstāvjiem, tostarp tiem, kas saistīti ar finanšu nozares un grāmatvedības profesijām, visās dalībvalstīs un ar ārpussavienības valstīm, jo īpaši ar mērķi noteikt informātikas rīkus un likumdošanas un administratīvus pasākumus finanšu plūsmu izsekošanai un noziegumu izmeklēšanai, un noteikt ziņošanas procedūru par iespējamiem nodarījumiem;

91.

aicina Komisiju un citas uzraudzības iestādes nodrošināt pienācīgus klientu pārbaudes pasākumus un saistītos riska profilus bankām, apdrošināšanas sabiedrībām un kredītiestādēm, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi un juridiskās personas dalībvalstīs saņem un uztur atbilstošu, precīzu un aktuālu informāciju par to galīgajiem labumguvējiem, tostarp no ārzonas nodokļu oāzēm, un ka uzņēmumu reģistrus regulāri atjaunina un to kvalitāti uzrauga; uzskata, ka informācijas pārredzamība – tostarp publicējot reģistru pa valstīm par faktiskajiem īpašniekiem un izmantojot pārrobežu sadarbību – var palīdzēt cīņā pret tādām parādībām kā naudas atmazgāšana, terorisma finansēšana, krāpšanās ar nodokļiem un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

92.

aicina dalībvalstis ieviest uzņēmējdarbības reģistros faktisko īpašumtiesību jēdzienu un censties iekļaut šo jēdzienu gan tā vispārējā nozīmē, gan kā informācijas apmaiņas mehānismu;

93.

aicina Komisiju pieņemt kopīgus principus un administratīvās pamatnostādnes par transfertcenu pareizu izmantošanu;

94.

pilnībā atbalsta Komisijas priekšlikumu nodokļu noziegumus skaidri noteikt kā vienu no noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas predikatīvajiem noziegumiem saskaņā ar Finanšu darījumu darba grupas (FATF) 2012. gada ieteikumiem; mudina Eiropas Savienību uzlabot informācijas par faktiskajām īpašumtiesībām un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas nolūkā veikto klienta uzticamības pārbaudes procedūru pārredzamību; atbalsta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas definīcijas saskaņošanu ES līmenī un prasa pilnībā ieviest Finanšu darījumu darba grupas (FATF) standartus, lai nodrošinātu efektīvu uzraudzību, piemērojot samērīgas sankcijas un izmantojot ticamus drošības pasākumus;

95.

iesaka rūpīgi novērtēt ar jaunajiem banku un finanšu produktiem saistītos riskus, ja tie pieļauj anonimitāti vai darbību no attāluma; turklāt prasa noteikt vienotu definīciju nodokļu oāzēm, jo noziedzīgas organizācijas tās bieži izmanto, lai emitētu obligācijas privātos uzņēmumos vai bankās, kuru labumguvējus ir grūti noskaidrot;

96.

cer, ka tiks izveidoti operatīvi risinājumi, kas, ievērojot tiesību aktus par personas datu aizsardzību, ļaus finanšu un kredītu operatoriem apstiprināt identitāti subjektam, kurš prasa veikt iespējamu operāciju, ņemot vērā, ka identitātes viltošana ir nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas priekšnoteikums; tāpēc atzinīgi vērtē banku savienības izveidi;

97.

iesaka atcelt banku konfidencialitāti;

98.

aicina visas ieinteresētās personas valsts un privātajā sektorā vienoties apņēmīgā cīņā pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju; aicina nodrošināt, lai profesionāļi pilnībā ievēro nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas pienākumus, izveidojot ziņošanas mehānismus par aizdomīgiem darījumiem un rīcības kodeksus, kas attiecas uz profesiju pārstāvības organizācijām un nozares asociācijām;

99.

norāda uz finanšu informācijas vienību būtisko lomu attiecībā uz to, lai garantētu augstus starptautiskus standartus cīņā pret naudas atmazgāšanu; atzīst, cik svarīgi ir Eiropas instrumenti attiecībā uz finanšu plūsmu izsekojamību, lai cīnītos pret draudiem, piemēram, kibernoziegumiem, naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu;

100.

iesaka sistemātiski identificēt un pārbaudīt azartspēlmaņus, aizliegt izmantot anonīmus maksāšanas līdzekļus iemaksu veikšanai tiešsaistes azartspēlēs un nepieļaut anonimitāti tiešsaistes azartspēlēs, ļaujot identificēt resursserverus un izstrādājot IT sistēmas, kas ļauj pilnībā izsekot naudas darījumiem saistībā ar tiešsaistes un bezsaistes azartspēlēm;

101.

atzinīgi vērtē tā sauktās ceturtās noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvas piemērošanas jomas paplašināšanu attiecībā uz azartspēlēm; aicina Komisiju ierosināt tiesisko regulējumu un atbilstošus pasākumus pret naudas atmazgāšanu saistībā ar derībām, jo īpaši sportā, iekļaujot jaunus noziegumus, piemēram, ar derībām saistītu sporta rezultātu sarunāšanu, nosakot atbilstoša līmeņa sankcijas un atbalstot uzraudzības mehānismus, kas piesaista sporta federācijas, asociācijas, tiešsaistes un bezsaistes operatorus un vajadzības gadījumā valsts iestādes; mudina sporta organizācijas pieņemt ētikas kodeksu, kas jāievēro visiem darbiniekiem, nosakot stingru aizliegumu ietekmēt sporta rezultātus derību vai citā nolūkā un slēgt derības par saviem sporta rezultātiem, kā arī nosakot pienākumu ziņot par sporta rezultātu sarunāšanas gadījumiem, nodrošinot atbilstošu ziņotāju aizsardzības mehānismu;

102.

secina, ka noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, iesaistoties sporta pasākumu derībās, bieži veic organizētās noziedzības pārstāvji; tāpēc aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu, kurā būtu ietverta kopīga definīcija par korupciju un krāpšanu sportā; aicina dalībvalstis neatļaut organizēt derības par sacensībām, kuru iznākums ir paredzams, kā arī aizliegt bīstamākos sporta derību veidus; iesaka arī papildus izveidotajiem noteikumiem par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ieviest valsts noteikumus par ziņošanu attiecībā uz aizdomām par korupciju sportā, kas būtu jāievēro tiešsaistes un citu spēļu operatoriem, kā arī visiem sporta nozares dalībniekiem;

103.

uzsver, ka ir jāpastiprina sadarbība un informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm, to regulatīvajām struktūrām, Eiropolu un Eirojustu, lai cīnītos pret noziedzīgām darbībām tiešsaistes pārrobežu azartspēļu jomā;

104.

atzīst, ka tiešsaistes azartspēles arvien biežāk izmanto noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijai, jo bieži laimestiem netiek piemērots nodoklis, turklāt ir ļoti grūti atklāt daudzus darījumus, kuros izmanto noziedzīgi iegūtus līdzekļus, un sistēmas darbību apgrūtina tas, ka ir vairāki maksājumu apstrādātāji; aicina pieņemt tiesisko regulējumu, lai apkarotu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, izmantojot visu veidu tiešsaistes azartspēles;

105.

mudina dalībvalstis krimināllikumā iekļaut saskaņotu sporta spēļu rezultātu pasūtīšanas definīciju un izstrādāt juridisku dokumentu kā līdzekli sporta spēļu rezultātu pasūtīšanas apkarošanai; noteikt sankcijas saistībā ar sporta spēļu rezultātu pasūtīšanu, tostarp naudas sodu un konfiskāciju, un izveidot īpašu nodaļu sporta spēļu rezultātu pasūtīšanas apkarošanai tiesību aizsardzības jomā kā centru komunikācijai un sadarbībai ar galvenajām ieinteresētajām personām, kā arī saistībā ar turpmāku izmeklēšanu un lietas ierosināšanu;

106.

aicina nodrošināt ciešāku sadarbību Eiropas līmenī, kuru koordinētu Komisija, lai noteiktu sporta spēļu rezultātu pasūtīšanā un citās nelikumīgās darbībās iesaistītos tiešsaistes azartspēļu operatorus un aizliegtu tiem darboties;

107.

aicina sporta pārvaldes organizācijas, dalībvalstis un Eiropas Komisiju ieguldīt līdzekļus izpratni veicinošās kampaņās par sportistu sporta spēļu rezultātu pasūtīšanu, par šā noziedzīgā nodarījuma tiesiskajām sekām un kaitīgo ietekmi uz sporta sacensību integritāti;

108.

prasa saskaņot dalībvalstu finanšu ziņu vākšanas vienību lomu un kompetences, palielināt to pilnvaras un stiprināt sadarbības mehānismus starp tām;

109.

ierosina dalībvalstīm saskaņot darbības saistībā ar soda piespriešanu un sankciju piemērošanu, ieslodzījuma sistēmām un soda izciešanas iestāžu personāla apmācību;

110.

aicina stiprināt Eiropas Banku iestādes, Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes un Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes pārraudzības lomu saistībā ar naudas atmazgāšanas apkarošanu Eiropas līmenī, tostarp lai izveidotu patiesu Eiropas banku savienību, kas spēj apkarot korupciju un naudas atmazgāšanu, izmantojot efektīvu rīcību, kas pamatojas uz saskaņotiem noteikumiem par interešu konfliktiem un uzraudzības sistēmām; uzstāj, ka vienlaikus valsts līmenī būtu jāuzlabo pārraudzības spējas, zināšanas šajā jomā un spēja analizēt, tādējādi sekmējot valsts iestāžu ciešāku sadarbību;

111.

prasa izveidot labas pārvaldības minimālos standartus nodokļu jomā, jo īpaši izmantojot to dalībvalstu izveidotas iniciatīvas, kam ir līdzīgas attiecības ar teritorijām, kuras ir nodokļu oāzes, cita starpā, lai atvieglotu piekļuvi informācijai par iespējamām t. s. pastkastīšu sabiedrībām, kas tajās varētu būt izveidotas; uzskata, ka minētais Komisijas 2012. gada 6. decembra paziņojums par saiknes stiprināšanu starp ES krāpšanas apkarošanas politiku un attīstības, nodokļu un tirdzniecības politiku ir nozīmīgs;

112.

prasa enerģisku Eiropas Savienības rīcību starptautiskajos forumos, piemēram, G8 un G20 valstu sanāksmēs, lai izskaustu ar nodokļu paradīzēm saistītos noziegumus;

113.

uzsver, ka nodokļu ieturēšanas principi būtu jāsaskaņo ar ESAO ieteikumiem, kas sniegti ziņojumā “Nodokļu bāzes samazināšana un peļņas novirzīšana”, lai saskaņā ar nodokļu piemērošanas pamatprincipu nodokļus piemērotu tajā valstī, kurā saimnieciskās darbības dēļ ir radušies ienākumi (ienākumu izcelsmes vietas princips);

114.

uzskata, ka, piemērojot ienākumu izcelsmes vietas principu, nodokļu iestādēm ir vieglāk efektīvi piemērot nodokļus un novērst izvairīšanos no nodokļu maksāšanas; uzskata, ka godīga nodokļu sistēma ir nepieciešama jo īpaši krīzes gadījumā, kad nodokļu slogs nepamatoti ir jāuzņemas maziem uzņēmumiem un mājsaimniecībām, un ka daļēji izvairīšanos no nodokļu maksāšanas veicina nodokļu oāzes ES;

115.

uzsver, ka pastiprinātai cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ir izšķirīga nozīme ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanā ES; uzsver, ka krāpšanas un nodokļu nemaksāšanas līmeņa samazināšana palielinās ekonomikas izaugsmes potenciālu, uzlabojot valsts finanses un radot taisnīgus un vienādus konkurences nosacījumus uzņēmumiem;

116.

aicina revīzijas uzņēmumus un juridiskos konsultantus ziņot valsts nodokļu iestādēm par jebkādām aizdomām par agresīvu nodokļu plānošanu revidētajā uzņēmumā vai uzņēmumā, kuram tiek sniegtas konsultācijas;

117.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos veicināt automātisko informācijas apmaiņu; tomēr atkārtoti uzsver, ka ir jānoslēdz starptautiski saistošs daudzpusējs nolīgums par automātisku informācijas apmaiņu nodokļu jomā, kura darbības jomā būtu jāiekļauj arī trasti un citi fondi un kurā jāparedz sankcijas par nesadarbošanos un jāiekļauj finanšu iestādes, kuras veic darbības nodokļu oāzēs; mudina ES pieņemt pasākumus, kas būtu līdzīgi ASV Nodokļu oāžu ļaunprātīgas darbības pārtraukšanas likumam, un apsvērt iespēju atsaukt banku darbības licenci finanšu iestādēm, kas sadarbojas ar nodokļu oāzēm; aicina Komisiju ierosināt, ņemot vērā stingrus kritērijus, izveidot Eiropas nodokļu oāžu “melno sarakstu” un tā neievērošanas vai paplašinātas sadarbības gadījumā piemērot Eiropas sankciju režīmus, ja nav iespējams izmantot ES pieeju;

118.

aicina dalībvalstis un Eiropas Parlamentu ātri vienoties par ES atklātības un pārskatatbildības direktīvām; pieprasa, ka turpmāk direktīvu piemērošanas jomas ir jāpaplašina, ietverot visus lielos uzņēmumus neatkarīgi no to nozares;

119.

aicina Komisiju izstrādāt stingrus kritērijus uzņēmējdarbības jomā, lai likvidētu “pastkastīšu” sabiedrības, kas sekmē likumīgu un nelikumīgu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas;

120.

aicina Komisiju izvērtēt pašreizējos nolīgumus par nodokļiem, kas ir spēkā starp dalībvalstīm un trešām valstīm, kuras var uzskatīt par nodokļu oāzēm; arī prasa Komisijai iesniegt priekšlikumus, tostarp jebkādu minēto nolīgumu labojumus, lai risinātu šo problēmu; aicina Komisiju par saviem atklājumiem un priekšlikumiem informēt Eiropas Parlamentu vēlākais līdz 2013. gada beigām;

121.

uzskata, ka Eiropas satelītu zemes novērošanas sistēmas varētu palīdzēt atklāt to kuģu maršrutus, kas slepeni veic nelegālu preču pārvadāšanu, izkraušanu vai pārkraušanu; tāpēc aicina tiesu iestādes šajā jomā vairāk izmantot jaunās tehnoloģijas, tostarp satelītnovērošanu, jo tas var palīdzēt cīņā pret organizētās noziedzības darbībām;

122.

norāda, ka interneta lietotāju skaita pieaugums rada jaunas iespējas noziegumiem internetā, piemēram, intelektuālā īpašuma zādzībām, viltotu preču tirdzniecībai un iegādei un identitātes zādzībām, kas apdraud Eiropas iedzīvotāju ekonomiku, drošību un veselību;

123.

norāda, ka izglītības un informācijas pasākumi un publiskas kampaņas ir svarīgas, lai risinātu arvien lielākas problēmas kibernoziedzības jomā; uzsver, ka sabiedrības nepietiekamā informētība un nepieciešamo iemaņu trūkums palielina noziedzīgo organizāciju spējas izmantot internetu un tā sniegtās iespējas;

124.

atzinīgi vērtē Eiropola Eiropas Kibernoziegumu centra (EC3) izveidi, un mudina arī turpmāk attīstīt šo aģentūru, jo īpaši, lai apkarotu organizēto noziedzību, tostarp pārrobežu situācijās un sadarbībā ar trešām valstīm.

125.

uzsver, ka steidzami ir jāpieņem termina “kibernoziedzība” kopīga un precīza definīcija, ko varētu izmantot visās ES dalībvalstīs;

126.

mudina veicināt pētniecību par jaunajām tehnoloģijām dažādās kontroles sistēmās, kuras lieto dalībvalstīs, un sekmēt to izmantošanu; tas varētu iekļaut, piemēram, sistēmu, ar ko tiešsaistē novēro un ieraksta nodokļu kontroles uz vietas, muitas kontroles un cita veida kontroles, ko veic centralizētas pretkorupcijas vienības;

127.

mudina izveidot vienotu ziņošanas sistēmu, kurā būtu minēti visi krāpšanas un korupcijas gadījumi, par kuriem ir ierosināta lieta (nodrošinot personas datu atbilstošu aizsardzību un nevainīguma prezumpciju);

128.

prasa izveidot Eiropas Prokuratūru, kā paredzēts LESD 86. pantā, jo īpaši, lai apkarotu noziegumus, kas skar ES finanšu intereses, un būtiskus pārrobežu nodarījumus, veiktu izmeklēšanu, ierosinātu krimināllietas un panāktu spriedumus; iesaka, ka šādai iestādei vajadzētu izveidot efektīvu un optimizētu struktūru un uzdot koordinēt un veicināt sadarbību ar valstu iestādēm, lai nodrošinātu saskaņotāku izmeklēšanu, izmantojot vienotus procedūru noteikumus; uzskata, ka ir būtiski, lai Komisija iesniegtu priekšlikumu līdz 2013. gada septembrim, skaidri nosakot Eiropas Prokuratūras struktūru, pārskatatbildību Eiropas Parlamentam un jo īpaši sadarbību ar Eiropolu, Eirojustu, OLAF un Pamattiesību aģentūru, un ka Eiropas Prokuratūras darbības pamatā vajadzētu būt skaidram procesuālo tiesību regulējumam, precīzi norādot, kādus nodarījumus tā ir pilnvarota izskatīt;

129.

uzskata, ka Eirojusts varētu turpināt izskatīt noziegumus, kas minēti LESD 83. panta 1. punktā, un vajadzības gadījumā noziegumus, kas saistīti ar Savienības politiku īstenošanu, kas minēti tā paša panta 2. punktā, vienlaikus nodrošinot to, ka demokrātiskās tiesības un pamattiesības tiek ņemtas vērā nākamajā pārskatā;

130.

mudina dalībvalstis nesamazināt Savienības budžetu īstermiņa problēmu dēļ, bet Eiropolam, Eirojustam, Frontex un paredzētajai Eiropas Prokuratūrai nodrošināt papildu līdzekļus, jo to veiksmīgas darbības dēļ dalībvalstis var ievērojami samazināt nodokļu zaudējumus;

131.

vēlas noslēgt nolīgumu ar Lihtenšteinu, lai cīnītos pret starptautisko organizēto noziedzību;

132.

noteikti iesaka dalībvalstīm pēc iespējas ātrāk īstenot Direktīvu 2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus; prasa Komisijai uzraudzīt, lai tās transponēšana valstu tiesību aktos tiktu veikta pareizi; noteikti iesaka dalībvalstīm un Komisijai pabeigt ceļvedi par aizdomās turēto un apsūdzēto personu tiesībām krimināllietās un Direktīvu par pirmstiesas apcietinājumu;

133.

aicina piemērot smagāku sodu par darbību organizētās noziedzības grupējumos un par noziegumiem, kas saistīti ar narkotiku un cilvēku vai cilvēku orgānu tirdzniecību;

134.

saskaņā ar ANO Pretkorupcijas konvenciju mudina dalībvalstis pieņemt tiesiskos un citus pasākumus, kas ir vajadzīgi, lai noteiktu, ka materiālā stāvokļa tīša, nelikumīga uzlabošanās, tas ir, valsts amatpersonas līdzekļu ievērojams pieaugums, ko viņš vai viņa nevar saprātīgi pamatot ar saviem likumīgajiem ienākumiem, ir noziegums;

135.

izsaka bažas par to, ka, lai gan visi tā dēvētie jaunie noziegumi, piemēram, nelegāla atkritumu tirdzniecība, mākslas darbu un aizsargājamo sugu nelegāla tirdzniecība un preču viltošana ir organizētajām noziedzīgajām grupām ārkārtīgi ienesīga nodarbošanās un lai gan tiem ir ļoti nelabvēlīga sociālā, ekonomiskā un vides ietekme un tā ir starptautiska problēma, šie noziegumi nav klasificēti kā “eiro noziegumi”; uzskata, ka pret šiem noziegumiem ir atbilstoši jāattiecas saistībā ar ES līmenī pieņemtiem lēmumiem, un tāpēc ierosina Padomei, pamatojoties uz LESD 83. panta 1. punktā noteiktajām pilnvarām, pieņemt lēmumu par citu, tostarp iepriekš minēto, noziegumu veidu pieņemšanu;

136.

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk izstrādāt priekšlikumu tiesību aktam par efektīvu Eiropas ziņotāju aizsardzības programmu, ja tas attiecas uz pārrobežu korupciju un korupciju, kas skar ES finanšu intereses, un liecinieku un informētāju aizsardzību, jo īpaši sniedzot risinājumu sarežģītiem apstākļiem, kādos tie var nonākt – no atriebības riska līdz ģimenes saišu iziršanai, no mājvietas teritorijas pamešanas līdz sociālai un profesionālai atstumtībai;

137.

uzskata, ka liecinieku drošību un aizsardzības programmu pārvaldību nedrīkst ietekmēt līdzekļu trūkums, jo valsts un ES iestādēm ir jāgarantē pilsoņu drošība un drošums, jo īpaši to pilsoņu, kuri savu dzīvi ir upurējuši valdības labā; aicina visas dalībvalstis īstenot nepieciešamos pasākumus (tiesību aktus vai citus pasākumus), lai ar iestāžu atbilstošu atbalstu garantētu liecinieku un viņu ģimeņu fizisku drošību un tiesības dzīvot cienīgu sociālo, profesionālo, ģimenes un ekonomisko dzīvi (tostarp nodrošinot lieciniekam darbu valsts iestādē);

138.

aicina Komisiju pēc iespējas ātri visus pasākumus un instrumentus, kas ir minēti Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES Stratēģija cilvēku tirdzniecības izskaušanai 2012.–2016. gadā” (COM(2012)0286);

139.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu tiesību aktam par Eiropolu, kā noteikts LESD 88. panta 2. punktā, lai uzlabotu Eiropola darbības efektivitāti smagu noziegumu un organizētās noziedzības apkarošanas jomā; uzsver, ka plānotā aģentūras reforma nedrīkst mazināt Eiropas Policijas akadēmijas (CEPOL) īpašo nozīmi saistībā ar ES apmācību pasākumiem tiesībaizsardzības jomā;

140.

atgādina visām dalībvalstīm valsts tiesību aktos nekavējoties īstenot visus pašreizējos ES un starptautiskos juridiskos dokumentus, lai ņemtu vērā Komisijas daudzos atgādinājumus par daudzo pamatlēmumu pareizu transponēšanu;

141.

uzsver, ka ir nepieciešams veicināt likumības kultūru un labāk informēt iedzīvotājus par mafiju darbību; uzskata, ka šajā saistībā būtiska nozīme ir kultūras, izklaides un sporta asociācijām, lai informētu sabiedrību par cīņu pret organizēto noziedzību un par likumības un taisnīguma sekmēšanu;

142.

aicina Komisiju izstrādāt Eiropas rīcības plānu savvaļas dzīvnieku nelegālas tirdzniecības jomā, skaidri uzsverot šīs darbības sekas ES un citās valstīs, lai samazinātu savvaļas dzīvnieku sugu un to ķermeņu nelegālās tirdzniecības gadījumu skaitu; aicina Komisiju un Padomi izmantot instrumentus to tirdzniecības un pilnveidošanas jomā, lai noteiktu īpašas programmas un piešķirtu tām atbilstošu finansējumu, lai pastiprinātu CITES īstenošanu un lai piešķirtu līdzekļus malumedniecības un nelegālas tirdzniecības apkarošanai, jo īpaši atbalstot, pastiprinot un izvēršot tādas apkarošanas iniciatīvas kā ASEAN-WEN un HA-WEN, kuras paredz izveidot reģionālus pieredzes centrus un sekmēt sadarbību pret vidi izdarītu noziegumu apkarošanas jomā;

143.

pieprasa piemērot saskaņotas un bargas sankcijas par savvaļas dzīvnieku un to ķermeņa daļu, kā arī retu augu un koku kontrabandu Savienībā;

144.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, valstu parlamentiem, CEPOL, Eiropolam, Eirojustam, OLAF, Eiropas Padomei, ESAO, Interpolam, UNODC, Pasaules Bankai un FATF/GAFI.

19.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 65/40

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES), jo īpaši tā 3. panta 3. punktu, un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši tā 9., 14, 148., 151.,153. un 160. pantu, kā arī tā 26. protokolu par sabiedriskiem pakalpojumiem,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 34. un 36. pantu,

—

ņemot vērā LESD 26. protokolu par sabiedriskajiem pakalpojumiem,

—

ņemot vērā pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās 30. pantu (tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un sociālo atstumtību), 31. pantu (tiesības uz mājokli) un 16. pantu (ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1175/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu, (2)

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (5),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 18. aprīļa paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758), un ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, kā arī Reģionu komitejas atzinumus un Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju (7) par šo jautājumu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1081/2006 par Eiropas Sociālo fondu un Regulas (EK) Nr. 1784/1999 atcelšanu (8),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Regulas (EK) Nr. 1783/1999 atcelšanu (10),

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (COM(2011)0615),

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un mērķi “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai” un par Regulas (EK) Nr. 1080/2006 atcelšanu (COM(2011)0614),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 26. novembra paziņojumu “Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns” (COM(2008)0800),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (11), un Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu (12),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvu 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (13),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. marta paziņojumu “ES valsts atbalsta noteikumu reforma attiecībā uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem” (COM(2011)0146) un Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par šo jautājumu (14),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Stratēģija Pamattiesību hartas efektīvai īstenošanai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0573),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES programma attiecībā uz romu integrācijas valsts stratēģijām līdz 2020. gadam” (COM(2011)0173),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 15. maija pamatnostādnes par labu praksi augsnes sablīvēšanās ierobežošanā, mazināšanā vai kompensēšanā (SWD(2012)0101),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 8. janvāra pārskata ziņojumu “Nodarbinātība un sociālā attīstība Eiropā 2012. gadā” (15),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 20. februāra sociālo ieguldījumu pasākumu paketi,

—

ņemot vērā Eiropas statistiku attiecībā uz ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC) un Eurostat2012. gada 8. februāra paziņojumu presei (16),

—

ņemot vērā Eiropas statistiku, kas iekļauta trešajā Eiropas pārskatā par dzīves kvalitāti, jo īpaši tā 6. nodaļu (17),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda ziņojumu “Konsultatīvie dienesti mājsaimniecību parādu jomā Eiropas Savienībā” (18),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda ziņojumu “Romu dzīves apstākļi: nepiemēroti mājokļi un veselība” (19),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. decembra Lēmumu par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (20),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 14. marta spriedumu Lietā C-415/11 (Mohamed Aziz) par hipotekārā kredīta ņēmēju aizsardzību pret bankām ļaunprātīgu līguma nosacījumu gadījumā (21),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Lēmumu Nr. 1098/2008/EK par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (2010. gads) (22),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 6. decembra deklarāciju par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: sadarbība cīņā pret nabadzību 2010. gadā un pēc tam (23),

—

ņemot vērā Sociālās aizsardzības komitejas (SAK) 2011. gada 18. februāra ziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” sociālās dimensijas novērtējums” (24),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2010. gada 5. februāra darba dokumentu “Kopīgais ziņojums par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu” (SEC(2010)0098),

—

ņemot vērā SAK 2010. gada 15. februāra ziņojumu “2010. gada Kopīgais ziņojums par sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu” (25),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu “Problēmas saistībā ar sociālo mājokļu definēšanu par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu” (26),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Ceļā uz Eiropas sociālo mājokļu programmu” (27),

—

ņemot vērā tā 2012. gada 20. novembra rezolūciju par Sociālo ieguldījumu paktu – atbildes reakciju uz krīzi (28),

—

ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020” (29),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas Eiropa 2020 mērķu sasniegšanā (30),

—

ņemot vērā tā 2010. gada 8. septembra normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm – stratēģijas “Eiropa 2020” integrēto pamatnostādņu II daļa (31),

—

ņemot vērā tā 2010. gada 20. oktobra rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi: ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (32),

—

ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par vispārējas nozīmes sociālo pakalpojumu nākotni (33),

—

ņemot vērā 2007. gada 10. maija rezolūciju par mājokļu un reģionālo politiku (34),

—

ņemot vērā 2011. gada 14. septembra rezolūciju par ES stratēģiju bezpajumtniecības novēršanai (35),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 22. aprīļa rakstisko deklarāciju par bezpajumtniecības uz ielām izbeigšanu (36) un 2010. gada 16. decembra rakstisko deklarāciju par ES stratēģiju bezpajumtniecības novēršanai (37),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda Trešo pētījumu par dzīves kvalitāti Eiropā – “Dzīves kvalitāte Eiropā: krīzes ietekme” (38),

—

ņemot vērā Eiropas Konsensa konferences 2010. gada 9. un 10. decembra galīgos ieteikumus par bezpajumtniecību,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Reģionālās attīstības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0155/2013),

A.

tā kā mājokļa pieejamība ir viena no pamattiesībām, ko var uzskatīt par priekšnoteikumu tam, lai izmantotu un piekļūtu citām pamattiesībām un dzīvei tādos apstākļos, kas ir cilvēka cienīgi; tā kā pienācīga un atbilstīga mājokļa pieejamības nodrošināšana ir dalībvalstu starptautisko saistību daļa, kas attiecas arī uz Savienību, ņemot vērā, ka tiesības uz mājokļa pieejamību un tiesības saņemt palīdzību mājokļu jomā ir atzītas ES Pamattiesību hartas 34. pantā, Padomes pieņemtās pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 30. un 31. pantā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25. pantā, kā arī daudzu dalībvalstu konstitūcijās;

B.

tā kā valsts, reģionālām un vietējām iestādēm dalībvalstīs ir tiesības, kā arī pienākums noteikt savu politiku mājokļu jomā un veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šīs pamattiesības tiek ievērotas to attiecīgajos mājokļu tirgos atbilstīgi šo dalībvalstu iedzīvotāju vajadzībām, lai nodrošinātu vispārēju piekļuvi pienācīgam un pieejamam mājoklim;

C.

tā kā finansiāli pieejami, pienācīgi un droši mājokļi ir piemērots līdzeklis tam, lai panāktu sociālo taisnīgumu un kohēziju, un tā kā ieguldījumi finansiāli pieejamu mājokļu nodrošināšanā ir priekšnoteikums lielākas darbaspēka mobilitātes un plašāku nodarbinātības iespēju radīšanai, savukārt sociālo mājokļu būvniecība un renovācija ir būtiski svarīga nozare, lai sasniegtu mērķus pieprasījuma pēc mājokļiem apmierināšanā, nodrošinot pieejamus mājokļus plašam iedzīvotāju lokam, stimulējot ekonomiku, bremzējot nekustāmā īpašuma “burbuļus”, cīnoties pret enerģētisko nabadzību un nodrošinot dalībvalstīm nodokļu ieņēmumus;

D.

tā kā dalībvalstīm saskaņā ar subsidiaritātes principu ir būtiska nozīme un liela rīcības brīvība, papildus un paralēli pašreizējam neplānotajam tirgus piedāvājumam nodrošinot, pasūtot un organizējot sociālo mājokļu piedāvājumu; un tā kā sociālo mājokļu piedāvājumā jānodrošina augsta kvalitāte, drošība un finansiāla pieejamība, un jāveicina vienlīdzīga attieksme un lietotāju tiesību nodrošināšana;

E.

tā kā trūkst sociālo mājokļu, un lielākajā daļā ES dalībvalstu pieaug vajadzība pēc finansiāli pieejamiem mājokļiem; tā kā ir mainījies to cilvēku sociālā un ģimenes stāvokļa raksturojums, kuri izmanto sociālos mājokļus; tā kā šie jaunie sociālie faktori ir jāidentificē, lai dalībvalstis un to attiecīgās vietējās un reģionālās varas iestādes varētu definēt vairākas mājokļu stratēģijas, kas precīzāk atbilstu faktiskajiem apstākļiem;

F.

tā kā sociālo mājokļu politika ir vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu neatņemama sastāvdaļa, palīdzot apmierināt nepieciešamību pēc mājokļiem, veicināt īpašumu pieejamību, paaugstināt dzīvojamās platības kvalitāti, uzlabot pašreizējos mājokļus un pielāgot izdevumus par mājokļiem ģimenes situācijai un iemītnieku resursiem, vienlaikus ļaujot arī viņiem veltīt tam savas pūles;

G.

tā kā sociālā mājokļa kvalitātei būtu jāatbilst tā pārdošanas vai īres cenai, tam jādod iespēja taupīt enerģiju, tā tuvumā jābūt apzaļumotām teritorijām un tam jābūt pielāgotam dažādām paaudzēm, ņemot vērā bērnu un vecāka gadagājuma cilvēku īpašās vajadzības;

H.

tā kā, lai novērstu gan bezpajumtnieku skaita pieaugumu, gan turpmākas nekustamā īpašuma krīzes, hipotēku noteikumiem jāaizsargā patērētāji un jāveicina taisnīgs risku sadalījums;

I.

tā kā sociālo mājokļu piedāvājumam var būt liela nozīme stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā, jo īpaši attiecībā uz nabadzības novēršanu, neizdevīgā stāvokļa nodošanas no paaudzes paaudzē novēršanu, tādējādi tiek palīdzēts sasniegt arī citus mērķus – augstāku nodarbinātības līmeni, sociālo iekļaušanu un kohēziju, darbaspēka mobilitātes veicināšanu, kā arī cīņu gan pret klimata pārmaiņām, gan pret enerģētisko nabadzību – īstenojot dzīvojamā fonda modernizāciju;

J.

tā kā finanšu un ekonomikas krīze, taupības pasākumi, mājokļu cenu pieaugums un mājsaimniecību ienākumu samazināšanās – tas viss kopā – ir palielinājis bezdarbu un sociālo atstumtību ES, jo īpaši visneaizsargātākajās iedzīvotāju grupās, tādējādi vairāk noslogojot sociālos dienestus; atzīmē, ka neraugoties uz to, ka valsts izdevumi, kas paredzēti investīcijām sociālajos mājokļos, ir stabilizējošs faktors, nesenie budžeta taupības pasākumi dažās dalībvalstīs ir skāruši arī šo jomu;

K.

tā kā nekustamā īpašuma “burbuļu” plīšanas, kredītu saņemšanas apgrūtinājumu, kavētu maksājumu un sabiedriskā iepirkuma samazinājuma dēļ ekonomikas un sociālajai krīzei ir tieša nelabvēlīga ietekme uz aktivitāti un finansiālo atbalstu mājokļu būvniecībai un atjaunošanai, jo īpaši smagi skarot sociālo mājokļu jomu; tā kā būvniecības nozare varētu būt vadošais spēks, cenšoties panākt ilgtspējīgu, iekļaujošu krīzes pārvarēšanu un risināt problēmas, kas saistītas ar klimatu un enerģētikas jomu;

L.

tā kā taupības un budžeta konsolidācijas pasākumi ir jāsaista ar visaptverošu ieguldījumu stratēģiju nolūkā veicināt ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, tostarp attiecībā uz nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanu;

M.

tā kā mājoklis ir pamatvajadzība, attiecībā uz ko dalībvalstis saskaņā ar saviem politiskajiem lēmumiem nosaka minimālos apdzīvojamības un ērtību standartus, īpašus pilsētplānojuma un būvniecības noteikumus, maksimālo mājokļa izdevumu likmi attiecībā pret ienākumiem, atsevišķos gadījumos regulējot mājokļu cenu palielināšanos un pat izveidojot mehānismus sociālās palīdzības vai nodokļu pabalstu piešķiršanai, lai mazinātu mājsaimniecību izdevumus par mājokļiem;

N.

tā kā krīzes ekonomiskās un sociālās sekas būs jūtamas ilgtermiņā, ne tikai attiecībā uz ekonomikas izaugsmi, nodarbinātības rādītājiem un nabadzības, kā arī sociālās atstumtības līmeni, bet arī attiecībā uz iespējām iegūt mājokli, kā arī ieguldījumu līmeni sociālajos mājokļos ES – tas viss liek dalībvalstīm un Savienībai steidzami rīkoties, lai nodrošinātu tiesības uz piekļuvi pienācīgam un finansiāli pieejamam mājoklim; šajā sakarā pauž bažas par straujo cenu pieaugumu saistībā ar mājokļa izdevumiem (cena par zemi, nekustamā īpašuma cena un īres maksa, enerģijas izmaksas), kas jau veido lielāko daļu Eiropas mājsaimniecību izdevumu un rada nestabilitāti un satraukumu; tā kā šis aspekts apvienojumā ar milzīgo bezdarba līmeņa pieaugumu, kurš 2013. gada janvārī ES 27 dalībvalstīs vidēji sasniedza 10,9 %, un ņemot vērā, ka vienlaikus Eiropas sabiedrība noveco – ir būtiski draudi tam, ka palielināsies atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem, sociālā atstumtība un bezpajumtniecība, kas pašlaik skar jau 80 miljonus Eiropas iedzīvotāju, kuri pakļauti nabadzības riskam;

O.

tā kā romu kopienas tiecas dzīvot ārkārtīgi noslēgtās teritorijās, kur ir grūti piekļūt sociālajiem un veselības aprūpes pakalpojumiem;

P.

tā kā nepārprotami pastāv saikne starp nepiemērotiem mājokļiem un sliktu veselību – hipotekārie parādi tiek saistīti ar garīgās veselības stāvokļa pasliktināšanos; pārapdzīvotība tiek saistīta ar psiholoģiskām problēmām, tuberkulozi, elpošanas orgānu infekcijām, paaugstinātu ugunsgrēka un sadzīves negadījumu risku; dzīve nepiemērotos mājokļos negatīvi ietekmē veselību, drošības sajūtu un palielina sadzīves negadījumu iespējamību; dzīve trokšņainā apvidū izraisa paaugstinātu hipertensiju un asinsspiedienu; savukārt mājokļa trūkums rada gan stresu, gan nomāktību, kas nelabvēlīgi ietekmē dzīves kvalitāti, veselību un labsajūtu;

Q.

tā kā 2010. gadā 24,5 % no visām sievietēm bija pakļautas nabadzības vai sociālās atstumtības riskam un finansiāli pieejama un pielāgota sociālā mājokļa trūkums jo īpaši skar sievietes ar zemiem ienākumiem, vientuļās mātes, sievietes, kas strādā mazapmaksātus darbus, sievietes migrantes, atraitnes ar aprūpējamiem bērniem un sievietes, kas cieš no vardarbības mājās, kā arī ģimenes ar bērniem, kurās vienīgais vecāks ir sieviete, jaunas ģimenes, lielas ģimenes, studentus un jauniešus, kuru karjera vēl tikai sākas, jaunus bezdarbnieku pārus, personas ar īpašām vajadzībām, fiziski vai psihiski slimus cilvēkus, cilvēkus no atstumtām kopienām, tostarp romus, kā arī vecākā gadagājuma cilvēkus; tā kā šīs kategorijas ir īpaši pakļautas bezpajumtniecības riskam un bieži ievācas standartam neatbilstošos privātā tirgus mājokļos, un tas būtiski palielina veselības problēmu risku; tā kā šo kategoriju pārstāvji bieži meklē alternatīvus risinājumus, ievācoties pie ģimenes, draugiem vai paziņām, tādējādi neļaujot veikt bezpajumtnieku jautājuma pareizu analīzi un to pārredzami dokumentēt;

R.

tā kā ekonomikas krīze un augstās mājokļu tirgus cenas samazina sieviešu iespējas šķirt laulību vai izbeigt kopdzīvi, ierobežojot viņu brīvību un darot tās neaizsargātākas pret vardarbību ģimenē dzimuma dēļ;

S.

tā kā ir būtiski svarīgi nodrošināt pieejamus īres mājokļus jauniešiem, lai viņi varētu iegūt arodizglītību, augstāko akadēmisko izglītību, stažēties praksē vai izmantot nodarbinātības iespējas;

T.

tā kā dalībvalstis nodrošina, ka papildus pašreizējam tirgus piedāvājumam tiek noteikts un organizēts sociālo mājokļu piedāvājums ar īpašiem nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi un īpašām cenām, un to veic bezpeļņas uzņēmumi, kas izveidoti tieši šim mērķim; tā kā 25 miljoni Eiropas iedzīvotāju dzīvo sociālajos mājokļos, kuru teritoriālās plānošanas, piekļuves un cenu nosacījumus tieši nosaka dalībvalstu valsts iestādes, un tā kā šāds mājokļu papildu piedāvājums, ņemot vērā tā stabilitāti un cenu kontrolēšanu, būtiski palīdz samazināt nekustamā īpašuma ciklu un nekustamā īpašuma cenu “burbuļu” apmēru;

1.

norāda, ka pašreizējās ekonomikas un sociālās krīzes dēļ vajadzību pēc finansiāli pieejamiem mājokļiem arvien mazāk var apmierināt ar tirgus darbību vien, jo īpaši pilsētu zonās, kurās ir liels iedzīvotāju blīvums, un ka mājokļu un enerģijas izmaksu pieaugums veicina slimību, nabadzības un sociālās atstumtības risku; atzīmē to, ka vairākās dalībvalstīs pieaug to cilvēku skaits, kuri tiek izlikti no mājokļiem un kuru īpašumu atsavina bankas; mudina veikt pasākumus šo problēmu risināšanai; pauž bažas par dažu taupības pasākumu tiešo un netiešo ietekmi uz pašreizējo ekonomisko un sociālo krīzi, piemēram, mājokļa pabalsta un sociālo pakalpojumu samazināšana, nodokļa piemērošana sociālo mājokļu uzņēmumiem, jaunu mājokļu projektu atcelšana un valsts sociālo mājokļu daļas nodošana tirdzniecībā – tas viss var novest pie ilgtermiņa sociālās atstumtības un segregācijas apburtā loka;

2.

atgādina, ka sociālā mājokļa politikai ir būtiska nozīme bērnu nabadzības apkarošanā, izskaužot nabadzību ģimenē un novēršot neizdevīgās sociālekonomiskās situācijas pārmantošanu no paaudzes paaudzē; norāda, ka saistībā ar sociāli demogrāfiskām izmaiņām ģimeņu struktūrās un nestabilu un pagaidu darbavietu skaita palielināšanos pieaug vajadzība pēc mājokļiem par tādām cenām, kas ir pieejamas arī sociāli integrētiem iedzīvotājiem;

3.

mudina panākt atbilstību LESD 14. pantam un 26. protokolam, saskaņā ar kuriem valsts iestādēm ir rīcības brīvība organizējot un finansējot sociālo mājokļu nozari, un lemjot par to, kuras mājsaimniecības ir tiesīgas saņemt šos mājokļus, lai ievērotu vietējo iedzīvotāju vajadzības un nodrošinātu augstu kvalitāti, drošību, finansiālu pieejamību, vienlīdzīgu attieksmi un lietotāju tiesību veicināšanu; uzskata, ka šāda iejaukšanās ir valsts iestāžu līdzeklis tirgus nepilnību kompensēšanai, lai visiem iedzīvotājiem nodrošinātu pieeju pienācīgam mājoklim par pieņemamu cenu un piemērotu Eiropas Sociālās hartas 16., 30. un 31. pantu; norāda;

4.

atgādina Komisijai, dalībvalstīm un to vietējām un reģionālajām iestādēm, ka izdevumi sociālo mājokļu un finansiāli pieejamu mājokļu nozarē ļauj nodrošināt pamattiesības, risināt ārkārtas situāciju sociālajā jomā un, ciktāl šie izdevumi ir stratēģiski ieguldījumi sociālajā jomā, pastāvīgi veicināt vietēju un nepārvietojamu darbavietu radīšanu, ekonomikas stabilitāti, samazinot nekustamā īpašuma cenu “burbuļu” risku un pārmērīgus mājsaimniecību parādus, veicinot darbaspēka mobilitāti, cīņu pret klimata pārmaiņām, cīņu pret enerģētisko nabadzību, kā arī no pārapdzīvotības un sliktiem dzīves apstākļiem izrietošu veselības problēmu novēršanu; uzstāj, ka sociālie mājokļi jāuzskata nevis par izmaksām, kuras būtu jāsamazina, bet gan par ieguldījumu, kurš atmaksājas ilgtermiņā, uzlabojoties veselībai un sociālajai labklājībai, piekļuvei darba tirgum un plašākām iespējām cilvēkiem, jo īpaši veciem cilvēkiem, dzīvot neatkarīgi;

5.

aicina dalībvalstis un Komisiju nekavējoties noteikt Eiropas rīcības sistēmu sociālajiem mājokļiem, lai nodrošinātu koordināciju un saskaņotību dažādos ES izmantotajos politikas instrumentos šajā jomā (valsts pabalsti, struktūrfondi, enerģētikas politika, nabadzības un sociālās atstumtības apkarošana, veselības politika);

6.

aicina Komisiju precizēt sociālā mājokļa definīciju, pamatojoties uz dalībvalstu paraugprakses un pieredzes savstarpējo apmaiņu un ņemot vērā to, ka dalībvalstīs, reģionos un vietējās pašvaldībās sociālā mājokļa programmas izstrādā un pārvalda dažādos veidos (bieži vien pateicoties prioritāšu noteikšanas elastīgumam);

7.

norāda, ka ieguldījumi sociālo mājokļu jomā iekļaujas plašākās politikas nostādnēs, kuru mērķis ir organizēt un finansēt sabiedrisko pakalpojumu piedāvājumu sociālajā, veselības un izglītības jomā, lai nodrošinātu sociālo pamattiesību īstenošanu un reaģētu uz sociālo vajadzību izmaiņām un ekonomikas ciklu pastāvīgajām pārmaiņām;

8.

uzsver, ka jāuzrauga ieguldījumi sociālajā jomā “sociālo ieguldījumu pakta ietvaros”, kas būtu veidots līdzīgi paktam “Euro plus” , lai pastiprinātu Savienības ekonomikas un budžeta pārvaldību, tajā ietverot ieguldījumus sociālo mājokļu jomā; uzsver arī sociālo ieguldījumu mērķu nepieciešamību dalībvalstīm, kas tām jāievēro, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus sociālajā, nodarbinātības un izglītības jomā; atzinīgi vērtē šā priekšlikuma atbalstīšanu ar Eiropadomes 2012. gada decembra secinājumiem, kuros uzsvērts, ka “pašreizējās ES budžeta struktūras sniegtās iespējas rast līdzsvaru starp vajadzībām produktīvu sabiedrisko ieguldījumu jomā un budžeta disciplīnu var izmantot Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvās daļas ietvaros”; aicina Komisiju labāk pārraudzīt šos sociālos ieguldījumus, izmantojot mērinstrumentus par dalībvalstu un Savienības mērogā veiktajiem ieguldījumiem, attiecībā uz ieguldījumiem sociālo mājokļu jomā, ņemot vērā mājokļu izmaksu izmaiņas un piešķiršanu gaidošo pieprasītāju skaitu dalībvalstīs; turklāt aicina visas dalībvalstis ratificēt pārskatīto Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši ņemot vērā tās 31. pantu;

9.

uzskata, ka iedzīvotāju un īrnieku organizācijas jāiesaista dalībvalstīs īstenojamo mājokļu stratēģiju noteikšanā;

10.

uzsver, ka inovācijas sociālajā jomā ir jāatbalsta gan Eiropas platformas cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību, gan pētniecības pamatprogrammas ietvaros, analizējot jaunus politikas virzienus, kas vērsti uz piekļuves uzlabošanu mājokļiem un bezpajumtniecības mazināšanu;

11.

atzinīgi vērtē priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 31. marta Direktīvai (COM(2011)0142) nolūkā pārraudzīt kredītlīgumus saistībā ar mājokļa īpašumu un tādējādi ierobežot pārmērīgus mājsaimniecību parādus; prasa Eiropas tiesību aktos par hipotēkām iekļaut paraugprakses, kas būtu cik vien iespējams labvēlīgākas patērētājiem; kā arī aicina iekļaut parāda atkārtotas izskatīšanas un parāda maksājumu grafika maiņas procedūras maksātnespējīgām personām vai ģimenēm; aicina dalībvalstis novērst situācijas, kurās no mājokļa izliktas mājsaimniecības ir spiestas turpināt hipotekāro kredītu atmaksu; aicina Komisiju un dalībvalstis rast risinājumu ekonomikas krīzes un bezdarba visvairāk skarto iedzīvotāju sociālajām grūtībām, kas rodas izlikšanas no mājokļiem un mājokļa zaudēšanas rezultātā; turklāt atgādina, ka tas notiek apstākļos, kad tiek sniegts ievērojams publiskais atbalsts finanšu sistēmas atveseļošanai; aicina dalībvalstis censties visiem spēkiem panākt alternatīvus risinājumus izlikšanai;

12.

prasa Komisijai savos īpašajos ieteikumos katrai dalībvalstij brīdināt dalībvalstis, ja reformas apdraud ieguldījumus sociālo vai finansiāli pieejamu mājokļu jomā, un atturēties no ieteikumu paušanas attiecībā uz sociālo mājokļu nozares apmēru atsevišķās dalībvalstīs; pauž nožēlu par to, ka budžeta konsolidācijas plānu ietvaros un pēc Komisijas īpašajiem ieteikumiem attiecībā uz rīcību mājokļu tirgū atsevišķas dalībvalstis samazina nozares kapacitāti, piemērojot nodokļus sociālo mājokļu izīrētājiem; tādēļ pauž bažas par Komisijas ierobežojošo sociālā mājokļa definīciju konkurētspējas politikas jomā, kurā kā mērķauditorija paredzētas tikai mazaizsargātās iedzīvotāju grupas;

13.

aicina Padomi vismaz reizi gadā sasaukt par mājokļu jautājumiem atbildīgos dalībvalstu ministrus, lai apspriestu dažādu Eiropas politiku ietekmi uz mājokļa politiku un nodrošinātu, ka Eiropas politikas jomās labāk tiek ņemti vērā mājokļu nozares ekonomiskie, sociālie un vides aspekti, iesaistot ieinteresētās personas, piemēram, sociālo mājokļu nozares struktūras, iedzīvotājus pārstāvošās apvienības un apvienības, kas cenšas uzlabot piekļuvi mājokļiem;

14.

norāda, ka sociālā mājokļa un tā saņēmēja definīcija jāizstrādā demokrātiska debašu procesa rezultātā, lai varētu ņemt vērā atšķirīgās dalībvalstu tradīcijas;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis sociālās aizsardzības un iekļaušanas stratēģijā, tostarp izmantojot iniciatīvas, kuru mērķis ir samazināt bezpajumtnieku skaitu un ar mājokli saistīto atstumtību, piešķirt lielāku nozīmi piekļuvei mājokļiem un saistītajiem pakalpojumiem, izmantojot dalībvalstīm kopējos rādītājus, un veicināt labas prakses apmaiņu jautājumos, kas saistīti ar tiesību uz mājokli efektīvu īstenošanu;

16.

mudina dalībvalstis pastiprināt centienus, lai ieguldījumus sociālo mājokļu jomā iekļautu savos vidēja un ilgtermiņa budžeta mērķos, kā arī savās valsts reformu programmās un partnerattiecību nolīgumu stratēģiskajos virzienos 2014.–2020. gadam; aicina Eiropadomi un Komisiju labāk uzraudzīt stratēģijas “Eiropa 2020” sociālo mērķu īstenošanu un sasniegšanu;

17.

norāda, ka mājokļu politika un programmas jāizstrādā, apspriežoties ar sievietēm, kurām ir zemi ienākumi, un sievietēm ar dažādu sociālo izcelsmi, lai konstatētu, kāda politika labāk atbilst sieviešu vajadzībām;

18.

uzsver, ka enerģētiskās atkarības samazināšanās ietekmē mājokļu, jo īpaši sociālo mājokļu, nozarei ir ekonomiska pretcikliska nozīme, atbalstot būvniecības un renovācijas nozari, ilgtspējīgu un nepārvietojamu vietējo darbavietu radīšanu, galvenokārt nozarei nepieciešamā apjomīgā darbaspēka dēļ, videi draudzīgu vietējās ekonomikas nozaru attīstību un ķēdes reakciju pārējās ekonomikas nozarēs; tāpēc ir pārliecināts, ka ieguldījumi sociālajos mājokļos ir jāuzskata ne tikai par izdevumiem, bet arī par produktīviem ieguldījumiem; turklāt mudina dalībvalstis sākt dialogu ar būvniecības nozari, lai izveidotu labāku uzņēmējdarbības vidi un labāku regulējumu sociālo mājokļu jomā, īpašu uzmanību veltot dzīvojamo ēku būvniecības mērķu noteikšanai, infrastruktūras izmaksu sadalīšanai un attīstāmo zemes gabalu piedāvājumam;

19.

uzsver, ka struktūrfondu tiešā darbība sociālo mājokļu nozarē 2007.–2013. gadā radījusi pievienoto vērtību vietējai nodarbinātībai un būtiski veicinājusi ieguldījumus;

20.

uzskata, ka Kohēzijas fondam daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam iedalīto līdzekļu apjoms nedrīkst būt mazāks kā pašreizējā daudzgadu finanšu shēmā (DFS) paredzētais apjoms, lai garantētu pietiekamus līdzekļus Eiropas reģionālās attīstības fondam (ERAF), jo īpaši ieguldījumu prioritātei “Sociālās iekļaušanas veicināšana un cīņa pret nabadzību – atbalsts trūcīgu pilsētu un lauku kopienu fiziskai un ekonomiskai atjaunošanai”;

21.

atzīst, ka vairākas dalībvalstis jau ir ieviesušas efektīvu sociālo mājokļu politiku, un uzskata, ka ES loma šajā situācijā ir veicināt paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm;

22.

ņem vērā Komisijas priekšlikumus par tiesību aktu kopumu attiecībā uz kohēzijas politiku 2014.–2020. gadam; atbalsta tādu prioritāru ieguldījumu ietveršanu struktūrfondu darbības jomā 2014.–2020. gadā, kas attiecas uz energoefektivitāti un uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu sociālajos un finansiāli pieejamos mājokļos, kā arī uz integrētām darbībām ilgtspējīgai pilsētattīstībai un teritoriju attīstībai, uz nelabvēlīgos apstākļos esošu kopienu līdztiesīgu piekļuvi mājokļiem un atbalstu sociālās un solidārās ekonomikas dalībniekiem, piemēram, mājokļu bezpeļņas kooperatīviem un uzņēmumiem, kas tiesīgi saņemt struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļus;

23.

mudina dalībvalstis un ieinteresētās personas valsts reformu programmās un partnerattiecību nolīgumu stratēģiskajos virzienos 2014.–2020. gadam atvēlēt būtisku vietu ieguldījumiem sociālo un finansiāli pieejamo mājokļu attīstībā un bezpeļņas mājokļu nozares stiprināšanā, kā arī nodrošināt, ka mājokļu jomā plānotajos pasākumos ir atspoguļotas dalībvalstu attiecīgās stratēģijas romu iekļaušanai;

24.

mudina dalībvalstis vairāk izmantot privāto tiesību instrumentus, piemēram, ilgtermiņa zemes nomas iespējas, lai atvieglotu sociālo mājokļu nodrošināšanu, lai varētu veikt būvdarbus bez zemes iegādes, vai lietošanas izmantošanu, kas sociālajam izīrētājam jo īpaši ļauj saglabāt lietojuma tiesības;

25.

uzsver, ka ēkas, ko izmanto mājokļiem un uzņēmējdarbībai, patērē 40 % no kopējās enerģijas un izdala 40 % no CO2 gāzu emisijām Eiropā, un videi nekaitīga būvniecība ļauj samazināt celtniecības izmaksas un termiņus, un ievērojami samazina ietekmi uz vidi, enerģijas patēriņu un attiecīgi mājokļu apsaimniekošanas izmaksas;

26.

atbalsta pienācīgu budžetu 2014.–2020. gada perioda daudzgadu finanšu shēmā, jo kohēzijas politika ir dzinējspēks krīzes pārvarēšanā; atbalsta Eiropas Izaugsmes un nodarbinātības pakta secinājumus attiecībā uz tā aicinājumu dalībvalstīm atvieglot un paātrināt struktūrfondu neizlietoto līdzekļu pārdalīšanu 2007.–2013. gada plānošanas periodā projektiem, kas attiecas uz energoefektivitāti un atjaunojamiem energoresursiem sociālajos mājokļos; uzskata, ka sociālo mājokļu nozarei jāgūst labumu no šīs līdzekļu pārdales;

27.

prasa dalībvalstīm, to pārvaldības iestādēm un Komisijai nodrošināt mājokļu jomas dalībnieku, iedzīvotāju pārstāvošo asociāciju un asociāciju, kuras darbojas mājokļu piekļuves veicināšanai, ciešu iesaistīšanu sociālo partneru grupā, lai izstrādātu, pārraudzītu un novērtētu partnerattiecību nolīgumus un darbības programmas; uzsver jauno integrētās attīstības instrumentu (vietējās attīstības instruments un integrētie teritoriālie ieguldījumi) piemērotību integrētajām stratēģijām mājokļu jautājumu risināšanai, kurās noteicošā loma būtu sociālo mājokļu struktūrām un iedzīvotājiem; uzskata, ka struktūrfondos un Kohēzijas fondā ir jānodrošina efektīva partnerības principa un daudzpakāpju pārvaldības principa izmantošana un ka dalībvalstis ir jāmudina sadarboties ar vietējām un reģionālām pašvaldību iestādēm prioritāšu un finansējuma izlietojuma noteikšanā; uzskata, ka strukturālo un kohēzijas fondu lielāka sinerģija varētu veicināt nelabvēlīgākā stāvoklī esošu teritoriju vai lauku novadu ilgtspējīgu attīstību, novēršot to izolētību un iedzīvotāju aizplūšanu no tiem un tādējādi nepieļaujot sociālās segregācijas negatīvās sekas un sekmējot dažādību, sociālo kohēziju un dzimumu vienlīdzību;

28.

aicina dalībvalstis veicināt vai izstrādāt īpašus finansēšanas mehānismus, kā arī saskaņoti veicināt programmas “Apvārsnis 2020” subsīdiju novirzīšanu un finanšu instrumentu, kā arī tehniskās palīdzības programmu, ko piedāvā struktūrfondi, Eiropas Investīciju banka (EIB), Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, Eiropas Padomes Attīstības bankas un Eiropas Energoefektivitātes fonda (EEEF) izmantošanu, lai sekmētu sociālo mājokļu un finansiāli pieejamu mājokļu kvalitatīvu būvniecību un renovāciju; turklāt aicina dalībvalstis rast grozītās ERAF regulas jaunus piemērošanas veidus, lai nodrošinātu mājokļus atstumtajām kopienām;

29.

aicina EIB, apspriežoties ar vietējām un reģionālām iestādēm, piešķirt sociālo un pieejamu mājokļu nozarei lielāku nozīmi savās ieguldījumu prioritātēs, jo īpaši dalībvalstīs, kurās nav valsts mājokļu fonda, vienlaikus atvieglojot aizdevumu piešķiršanas nosacījumus; kā arī aicina EIB noteikt apjomu, kādā projektu obligācijas var izmantot par instrumentu sociālās infrastruktūras, piemēram, mājokļu, finansēšanai, bet pagarināt šādu saistību piemērošanu tikai pēc tam, kad ņemts vērā izmēģinājuma posma novērtējums;

30.

aicina dalībvalstis atbalstīt mājokļu kooperatīvu darbību, kas ir vērtīgs instruments, lai par pieņemamu cenu iegādātos pirmo mājokli; norāda, ka kooperatīvi ir arī efektīvs instruments, lai veicinātu pilsētvides atjaunošanas iniciatīvas, izveidojot sinerģijas ar vietējām kopienām un novēršot pilsētu pamešanu;

31.

aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm citus iespējamos finansējuma avotus, lai veicinātu sociālo mājokļu piedāvājumu un renovāciju kā ieguldījumus sociālajā jomā, kā arī mudināt dalībvalstis un reģionālās, kā arī vietējās varas iestādes efektīvi izmantot Eiropas finansējumu un saglabāt samazināto PVN likmi, kas piemērojama šiem ieguldījumiem, ņemot vērā nozarei nepieciešamo apjomīgo darbaspēku un tās niecīgo ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm; ierosina izskatīt iespēju piemērot sociālo mājokļu jomai tādu pašu PVN likmi kā pirmās nepieciešamības precēm; mudina dalībvalstis mobilizēt privātos uzkrājumus, lai veicinātu gan zemes pieejamību sociālajiem mājokļiem, gan to būvniecību un atjaunošanu;

32.

aicina īstenot integrētās sadarbības modeļus, kuross kopīgi darbojas projektu vadītāji, sociālo mājokļu izīrētāji un būvuzņēmumi, lai veiktu mājokļu atjaunošanu ar mērķi uzlabot to siltumizolāciju un būvētu sociālos mājokļus ar zemām enerģijas emisijām;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas 2012. gada 31. jūlija paziņojumu (COM(2012)0433) par būvniecības nozares un tās uzņēmumu ilgtspējīgas konkurētspējas stratēģiju; uzskata, ka papildus ir nepieciešami nodokļu atvieglojumu un finansiālā atbalsta pasākumi, lai uzlabotu konkurētspēju un inovācijas šajā nozarē, kā arī pasākumi nolūkā uzlabot darbaspēka kvalifikāciju, lai pārvarētu izaicinājumus, kas saistīti ar efektīvu resursu izmantošanu Eiropā, nodrošinātu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un sasniegtu mērķus, kuri noteikti Direktīvā par energoefektivitāti (2012/27/ES) (39) un Direktīvā par ēku energoefektivitāti (2010/31/ES) (40);

34.

aicina Komisiju ciešāk sadarboties ar dalībvalstīm un atbildīgajām vietējām iestādēm, lai izstrādātu vidēja un ilgtermiņa prognozes par darba tirgū pieprasītajām iemaņām; aicina atbildīgās iesaistītās personas uzraudzīt nodarbinātības tendences, lai padarītu atbilstīgāku profesionālo pamatizglītību un mūžizglītību; prasa dalībvalstīm un atbildīgajām vietējām iestādēm ātri pielāgot to izglītības un profesionālās apmācības sistēmas, tostarp profesionālās izglītības un apmācības gadījumā, iekļaujot ilgtspējīgas ekonomikas koncepciju, un nodrošināt, ka kvalifikācijas programmas veicina jauniešu piekļuvi jaunām videi draudzīgām darbavietām un videi draudzīgām nozarēm; norāda, ka videi draudzīgu darbavietu radīšana var nodrošināt kvalitatīvas un ilgtspējīgas nodarbinātības iespējas, novērst nabadzību un sociālo atstumtību, kā arī nodrošināt nodarbinātības atbalsta pakalpojumus;

35.

norāda, ka šī videi saudzīgā joma var nodrošināt virkni dažādu nodarbinātības iespēju, sākot no sākotnējā līmeņa un mazāk kvalificētiem darbiem līdz augsti kvalificētai nodarbinātībai zināšanu nozarē; tāpēc:

36.

atzinīgi vērtē Sociālo ieguldījumu paketi, ar kuru Komisija piedāvā dalībvalstīm pamatnostādnes efektīvāku un lietderīgāku sociālo politiku izveidošanai, kuru mērķis ir izaugsme un kohēzija;

37.

norāda, ka ieguldījumi sociālo mājokļu jomā iekļaujas plašākās politikas nostādnēs, kuru mērķis ir organizēt un finansēt sabiedrisko pakalpojumu piedāvājumu sociālajā un veselības jomā, izglītojošos pakalpojumus ar mērķi nodrošināt sociālo pamattiesību īstenošanu un reaģēt uz sociālo vajadzību izmaiņām;

38.

norāda, ka tiesību uz mājokli atzīšana un īstenošana nosaka citu pamattiesību, tostarp politisko un sociālo tiesību, īstenošanu; tādēļ uzskata, ka galvenajam mērķim ir jābūt tiesību uz mājokli atzīšanai ES primārajos tiesību aktos;

39.

prasa Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūrai veikt pētījumu, lai novērtētu tiesību uz mājokli un mājokļu pabalstu īstenošanas efektivitāti un nosacījumus dalībvalstīs, šajā procesā iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas; aicina aģentūru veicināt paraugprakses apmaiņu tiesību uz mājokli efektīvā īstenošanā attiecībā uz īpaši neaizsargātām sabiedrības grupām, tostarp bezpajumtniekiem; aicina Komisiju turpināt šos pasākumus Sociālo ieguldījumu paketē;

40.

iesaka dalībvalstīm un Eiropas Komisijai atbalstīt un veicināt labas prakses inovatīvu un efektīvu attīstību un apmaiņu, lai īstenotu īpaši neaizsargātu un atstumtu iedzīvotāju grupu tiesības uz mājokli, īpaši ņemot vērā cīņu pret vardarbību ģimenē; ar nožēlu atzīmē, ka no vardarbības ģimenē cietušie visbiežāk paliek nedrošajā vidē, ja viņi finansiālā ziņā nespēj atrast piemērotu mājokli; aicina dalībvalstis nodrošināt integrētus sociālos pakalpojumus personām, kas cietušas no vardarbības ģimenē;

41.

sagaida, ka Komisija izskatīs, cik lielā mērā tiešais atbalsts, piešķirot mājokļu pabalstus, vai, gluži otrādi, netiešais atbalsts, piešķirot pašu sociālo mājokli, ir efektīvāks pasākums pieejamu mājokļu nodrošināšanā sabiedrības grupām, kas pašas nevar segt savus mājokļa izdevumus mājokļu tirgū;

42.

prasa Eiropas Komisijai un Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda aģentūrai tās 2014. gada darba plāna ietvaros veikt pētījumu par bezdarbības izmaksām attiecībā uz mājokļu nepietiekamu nodrošinājumu;

43.

pauž bažas, ka dalībvalstis, kuras saskaras ar budžeta nelīdzsvarotību, aptur vairākas darbības, programmas un pasākumus (piemēram, īres maksas un hipotekāro kredītu subsidēšanu), kas paredzēti mājokļu iegādes atvieglošanai, lai gan tajā pašā laikā palielina īpašuma nodokļus ekonomikas krīzes saasinājuma periodā, kā rezultātā daudzām sabiedrības grupām draud nonākšana nabadzībā un trūkumā;

44.

aicina dalībvalstis veikt sociālās ietekmes analīzi, īpašu uzmanību pievēršot dzimumu un mājsaimniecību aspektiem, kā daļu no visām sociālā mājokļa politikas jomām un programmām, īpaši ņemot vērā sieviešu un vīriešu ienākumu un finanšu resursu atšķirības; uzsver, ka visi statistikas dati ir jāsadala pa dzimumiem un mājsaimniecību veidiem un ka nepieciešams vairāk pētījumu, lai precīzi izvērtētu, kā mājokļa politika var atbalstīt neaizsargātus indivīdus un grupas, piemēram, sievietes (ņemot vērā sieviešu kā vientuļo vecāku, ģimenes locekļu aprūpētāju un personu ar īpašām vajadzībām aprūpētāju daudzpusīgo lomu), ģimenes, jauniešus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un vecākā gadagājuma cilvēkus;

45.

iesaka dalībvalstīm un to vietējām, kā arī reģionālām iestādēm izstrādāt integrētu politiku, kas veicinātu sociālo integrāciju, kā arī nodrošinātu visiem iedzīvotājiem piekļuvi pienācīgam un finansiāli pieejamam mājoklim; ierosina, ka šajā politikā jāparedz sekojoši pasākumi:

46.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai visi iedzīvotāji varētu atļauties mājokli, paredzot, ka īres pieaugums tiek noteikts, pamatojoties uz objektīvu sistēmu, kas garantētu mērenu īpašuma cenu kāpumu, un pielāgojot nodokļu politiku tā, lai tiktu ierobežota spekulācija;

47.

aicina Komisiju nekavējoties īstenot Parlamenta rezolūciju par ES stratēģiju bezpajumtniekiem;

48.

uzsver, ka sieviešu bezpajumtniecības dažādie aspekti jārisina holistiski un tie būtu jāintegrē visās ES politikas jomās, mudina Komisiju un dalībvalstis veikt sistemātiskus ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumus un pārraudzīt bez pajumtes esošu sieviešu īpašo stāvokli un vajadzības, lai veicinātu atbalstītus dzīves vides projektus un finansiāli pieejamu, pielāgotu un energoefektīvu mājokļu būvniecību un iekļaut sociālo mājokļu programmās no šīm programmām bieži izslēgtās vidusšķiras ģimenes, jo arī tās, tāpat kā citas mājsaimniecības, ekonomikas krīzes dēļ var būt materiāli nenodrošinātas;

49.

aicina ieviest integrētās sadarbības modeļs, apvienojot sociālo un veselības pakalpojumu sniedzējus, palīdzības dienestus cilvēkiem, kuri ir nelabvēlīgā situācijā, sociālos izīrētājus un attiecīgās asociācijas jautājumos, kas saistīti ar palīdzību neaizsargātām personām, kas meklē mājokli vai jau atradušas to;

50.

prasa Komisijai, dalībvalstīm un atbildīgajām iestādēm piešķirt struktūrfondu līdzekļus nelabvēlīgā situācijā esošām kopienām paredzētiem mājokļiem un izmitināšanai, jo īpaši sociālo mājokļu sektorā, iekļaujot šo prioritāti darbības programmās; šajā nolūkā aicina Komisiju un Pamattiesību aģentūru izstrādāt labas prakses apmaiņu starp vietējām iestādēm, pamatojoties uz vienotiem un pārredzamiem kritērijiem;

51.

iesaka dalībvalstīm un atbildīgajām iestādēm veikt ieguldījumus pieejamu sociālo mājokļu būvniecībā un pielāgošanā, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar nolietojumu un sanitārajiem riskiem, kurus rada mājokļi, kas ir sliktā stāvoklī, kā arī jautājumus, kas saistīti ar ģimenes modeļu daudzveidību, iedzīvotāju novecošanos un jo īpaši ar veco cilvēku, kam nepieciešama palīdzība bet kas izēlas palikt savās mājās, un cilvēku ar invaliditāti un jauniešu īpašajām vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz mobilitāti, kura saistīta ar dzīvesvietu un darbu; iesaka šajā nolūkā 2014.–2020. gada plānošanas periodā izmantot struktūrfondus; uzskata, ka sociālā palīdzība attiecībā uz piekļuvi mājokļiem ļauj radīt “baltās” darbavietas – darbavietas, kas nepieciešamas, lai reaģētu uz pašreizējiem un turpmākajiem sociālajiem izaicinājumiem, piemēram, iedzīvotāju novecošanos; uzsver labvēlīgo ietekmi, kas attiecībā uz atbalsta projektiem un integrāciju mājokļu jomā varētu būt Eiropas Sociālās uzņēmējdarbības fondam;

52.

aicina dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes, pamatojoties uz analīzi par iespējamām vajadzībām mājokļu jomā, veikt efektīvus un stimulējošus pasākumus, lai cīnītos pret mājokļu ilgstošu neapdzīvotību, jo īpaši blīvi apdzīvotās zonās, nolūkā apkarot spekulācijas nekustamā īpašuma jomā un pārveidotu šādus mājokļus par sociālajiem mājokļiem;