12.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 55/1

12.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 55/2

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/25/EK par pārņemšanas piedāvājumiem (1),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Direktīvas 2004/25/EK par pārņemšanas piedāvājumiem piemērošanu (COM(2012)0347),

—

ņemot vērā pētījumu par Direktīvas 2004/25/EK par pārņemšanas piedāvājumiem piemērošanu (ārējs pētījums), kas tika veikts Komisijas uzdevumā (2),

—

ņemot vērā 2007. gada 21. februāra ziņojumu par Direktīvas par pārņemšanas piedāvājumiem īstenošanu (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0089/2013),

A.

tā kā Direktīva par pārņemšanas piedāvājumiem (turpmāk tekstā – direktīva) sniedz obligātās pamatnostādnes, kas pārņemšanas piedāvājumu īstenošanā garantē pārredzamību un juridisko noteiktību, un akcionāriem, darbiniekiem un citām ieinteresētajām personām sniedz tiesības uz informāciju;

B.

tā kā vairākas dalībvalstis apsver vai jau ir ieviesušas grozījumus savos saskaņotajos valsts noteikumos par pārņemšanas piedāvājumiem, lai palielinātu kapitāla tirgus pārredzamību un pastiprinātu mērķa sabiedrības un tās ieinteresēto personu tiesības;

C.

tā kā Eiropas Savienības Tiesa vairākās lietās ir spriedusi, ka tas, ka dalībvalsts privātā uzņēmējsabiedrībā saglabā īpašas tiesības, kopumā jāuzskata par kapitāla brīvas aprites ierobežojumu un to var pamatot tikai pienācīgā kārtā ierobežotos gadījumos (4);

D.

tā kā valstu kompetentās iestādes ir atbildīgas par pārņemšanas piedāvājumu publisko pārraudzību;

E.

tā kā Regulas (ES) Nr. 1095/2010 (5) 1. panta 3. punktā ir noteikts, ka Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI) veic arī nepieciešamos pasākumus saistībā ar pārņemšanas piedāvājumiem; tā kā EVTI ir izveidojusi kompetento iestāžu tīklu, kas paredzēts, lai uzlabotu to sadarbību saistībā ar pārrobežu pārņemšanas piedāvājumiem,

1.

uzskata, ka direktīva ir būtiska ES uzņēmējdarbības tiesību acquis daļa, kuras mērķis nav tikai turpmākas ES kapitāla tirgu integrācijas un saskaņošanas sekmēšana;

2.

uzsver, ka direktīva ietekmē ne tikai galvenos noteikumus par pārņemšanas piedāvājumiem, bet tā ir jāvērtē plašākā uzņēmējdarbības tiesību kontekstā, tostarp saistībā ar uzņēmumu pārvaldību, kapitāla tirgus tiesībām un arī ar darba tiesībām;

3.

atkārto, ka direktīvas mērķi, jo īpaši nodrošinot vienlīdzīgus konkurences apstākļus pārņemšanas piedāvājumiem, vienlaikus aizsargājot akcionāru, darbinieku un citu ieinteresēto personu intereses, ir būtiski stūrakmeņi labi funkcionējošam tirgum korporatīvās kontroles nodrošināšanai;

4.

norāda uz Komisijas secinājumu, ka direktīva darbojas apmierinoši, un atzīst ārējā pētījuma secinājumus, ka direktīva ir uzlabojusi korporatīvās kontroles tirgus darbību; tomēr ar bažām norāda uz ārējā pētījumā pausto darbinieku pārstāvju neapmierinātību ar darbinieku tiesību aizsardzību un aicina Komisiju uzlabot dialogu ar darbinieku pārstāvjiem par to, kā labāk risināt neatliekamus jautājumus;

5.

uzsver, ka direktīva Eiropā nodrošina vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz pārņemšanas piedāvājumiem, un uzskata, ka ilgtermiņā varētu plānot turpmākus uzlabojumus, lai stiprinātu šos vienlīdzīgos konkurences apstākļus;

6.

respektē dalībvalstu kompetenci ieviest pasākumus, kas papildina direktīvas prasības, ja vien tiek ievēroti direktīvas vispārējie mērķi;

7.

šajā saistībā norāda, ka dažas dalībvalstis nesen ir reaģējušas uz notikumiem savos vietējos tirgos korporatīvās kontroles nodrošināšanai, ieviešot papildu noteikumus attiecībā uz pārņemšanas piedāvājumu īstenošanu, piemēram, “iesniedz piedāvājumu vai klusē” (put up or shut up) noteikumu, kuru ieviesa Apvienotās Karalistes Pārņemšanas padome un kura mērķis gadījumos, kad nav skaidrs, vai piedāvātājs faktiski plāno iesniegt piedāvājumu attiecībā uz mērķa sabiedrību, ir precizēt, vai tiks iesniegts pārņemšanas piedāvājums (“piedāvājuma iesniegšana”), vai tas netiks iesniegts (“klusēšana”);

8.

atzinīgi vērtē EVTI centienus ar Pārņemšanas piedāvājumu tīkla palīdzību uzlabot valstu varas iestāžu sadarbību saistībā ar pārņemšanas piedāvājumiem;

9.

tomēr uzskata, ka ES līmenī nav vajadzības vienoties par pārņemšanas piedāvājumu uzraudzību, jo pārņemšanas tiesības neietver tikai kapitāla tirgus tiesības, bet tās ir iekļautas valstu uzņēmējdarbības tiesībās; uzsver, ka kompetentajām valstu iestādēm jāpaliek atbildīgām par pārņemšanas piedāvājumu publisko pārraudzību;

10.

atzinīgi vērtē Komisijas konstatējumus un secinājumus par aktuāliem jautājumiem saistībā ar direktīvas darbības pārskatīšanu un norāda, ka akadēmiskās aprindas un praktiķi ir konstatējuši vēl citus aspektus (6);

11.

uzskata, ka “saskaņotas rīcības” jēdziens ir būtisks, aprēķinot slieksni, pēc kura jāiesniedz obligāts piedāvājums, un apzinās, ka dalībvalstis atšķirīgi ir transponējušas direktīvā sniegto definīciju; tomēr uzskata, ka pievēršanās “saskaņotas rīcības” jēdziena grozīšanai tikai šajā direktīvā nevairos juridisko noteiktību, jo šis jēdziens ir svarīgs arī attiecībā uz citiem aprēķiniem, kas jāveic saskaņā ar ES uzņēmējdarbības tiesībām; tādēļ ierosina veikt sīkāku analīzi, lai noteiktu iespējamos līdzekļus, ar kuriem labāk precizēt un saskaņot “saskaņotas rīcības” jēdzienu;

12.

šajā nolūkā gaida Komisijas rīcības plānu attiecībā uz ES uzņēmējdarbības tiesībām, kurā jārisina šis jautājums, un piekrīt Komisijas apgalvojumam, ka nekādā veidā nedrīkst ierobežot valstu varas iestāžu spēju uzlikt par pienākumu pusēm, kas rīkojas saskaņoti un mēģina iegūt kontroli, akceptēt to saskaņotās rīcības juridiskās sekas (7);

13.

uzsver, ka obligātā piedāvājuma noteikums ir galvenais noteikums mazākuma akcionāru aizsardzībai, un norāda uz ārējā pētījuma rezultātiem, saskaņā ar kuriem visas dalībvalstis pieļauj atbrīvojumus no šā noteikuma; secina, ka šīs atkāpes bieži tiek izmantotas, lai aizsargātu kontrolējošo akcionāru intereses (piemēram, faktiski nemainot kontroli), kreditoru intereses (piemēram, ja kreditori ir piešķīruši aizdevumus) un citu ieinteresēto personu intereses (piemēram, lai līdzsvarotu akcionāru un citu ieinteresēto personu tiesības); atbalsta Komisijas nodomu apkopot papildu informāciju ar mērķi noteikt, vai plaši izmantotās atkāpes ir pretrunā mazākuma akcionāru aizsardzībai;

14.

uzsver arī, ka obligātā piedāvājuma noteikums mazākuma akcionāriem kontroles maiņas gadījumā dod iespēju saņemt piemaksu par kontrolpaketi, un norāda, ka ar direktīvu tiek regulēta tikai obligātā piedāvājuma cena (tas ir, atbilstīga cena), bet ne brīvprātīgā piedāvājuma cena; īpaši norāda, ka ar direktīvu tiek atcelts pienākums iesniegt obligātu piedāvājumu gadījumos, kad pēc sākotnējā brīvprātīgā piedāvājuma ir sasniegts kontroles slieksnis, kā rezultātā piedāvātājs pēc tam var palielināt savu dalību mērķa sabiedrībā, izmantojot akciju ieguves parasto procedūru (tā saukto lēno ienākšanu); norāda arī to, ka šādiem gadījumiem dažas dalībvalstis ir ieviesušas otrā obligātā piedāvājuma pienākumu, saskaņā ar kuru ir jāiesniedz otrs piedāvājums, ja noteiktā laikposmā (piemēram, 12 mēnešu laikā) ir veikts zināms palielinājums (piemēram, 3 %) starp diviem noteiktiem sliekšņiem (piemēram, starp 30 % un 50 %);

15.

uzskata, ka Direktīvas 2004/109/EK (8) (Pārredzamības direktīva, kas šobrīd tiek pārskatīta) 9. pantā noteiktie paziņošanas sliekšņi nodrošina pienācīgu pārredzamību attiecībā uz īpašumtiesībām un ļauj laikus noteikt, kad notiek lēna ienākšana, iegādājoties vērtspapīrus; pauž viedokli, ka valstu kompetentajām iestādēm jānovērš tādu paņēmienu izmantošana, kas izstrādāti, lai varētu apiet obligātā piedāvājuma noteikumu un tādējādi – nemaksāt kontroles piemaksu mazākuma akcionāriem;

16.

norāda, ka valdes neitralitātes noteikumu attiecībā uz pēcpiedāvājumu aizsargsistēmām ir transponējusi lielākā daļa dalībvalstu, taču tikai dažas dalībvalstis ir transponējušas ierobežojumu neitralizācijas noteikumu, ar ko tiek neitralizētas pirmspiedāvājumu aizsargsistēmas; secina, ka dalībvalstīs joprojām pastāv pirmspiedāvājumu aizsargsistēmas (piemēram, piramīdu struktūras vai priekšrocību akcijas (golden shares)) un pēcpiedāvājumu aizsargsistēmas (piemēram, “draudzīgais investors” (white knight) vai parāda palielinājums) un ka vienlaikus, šķiet, nav pietiekamu līdzekļu, lai neitralizētu šādus aizsargmehānismus; tomēr uzskata, ka saskaņā ar uzņēmējdarbības tiesību vispārējiem principiem mērķa sabiedrības valdei ir jāņem vērā uzņēmuma un tajā ieinteresēto personu ilgtermiņa ilgtspējas intereses un tajās arī jārīkojas;

17.

uzsver, ka direktīvā ir paredzēts, ka darbiniekiem tikai tiek sniegta informācija, jo īpaši par piedāvātāja nodomiem attiecībā uz mērķa sabiedrības nākotni un nākotnes plāniem saistībā ar darbavietām, ieskaitot visas būtiskās pārmaiņas nodarbinātības nosacījumos, bet nav paredzētas tiesības tikt uzklausītiem;

18.

uzsver, ka steidzami ir jāturpina izskatīt jautājums, kā aizsargāt un vēl vairāk stiprināt darbinieku tiesības, ņemot vērā acquis, tostarp Direktīvu 2001/23/EK (9) un Direktīvu 2002/14/EK (10);

19.

uzstāj, ka efektīvi jāpiemēro un nepieciešamības gadījumā pienācīgi jārealizē attiecīgie direktīvas noteikumi par darbinieku tiesībām;

20.

atgādina, ka saskaņā ar direktīvas 21. pantu tās noteikumi dalībvalstu tiesību aktos bija jātransponē līdz 2006. gada 20. maijam, un norāda, ka saskaņā ar ārējo pētījumu lielākā daļa dalībvalstu direktīvu transponēja laikposmā no 2006. gada līdz 2007. gadam (11);

21.

uzsver, ka direktīvas transponēšanas laikposms sakrīt ar finanšu krīzes sākumu, kas galu galā pārvērtās par ekonomikas un parādu krīzi, un ka pārņemšanas darbības ir cieši saistītas ar finanšu un ekonomikas notikumiem gan Eiropā, gan ārpus tās;

22.

uzsver, ka saskaņā ar ārējo pētījumu pēc direktīvas transponēšanas datuma pārņemšanas darbību skaits ievērojami samazinājās krīzes rezultātā, tostarp Apvienotajā Karalistē, kurā darbības tirgū korporatīvās kontroles nodrošināšanai parasti ir koncentrētākas nekā pārējā Eiropas Savienībā;

23.

pauž viedokli, ka, tā kā korporatīvās kontroles tirgus šajā finanšu krīzes laikā ir pastāvīgi sarucis, novērtējums par to, vai un kādā mērogā ir jāievieš papildu saskaņošanas pasākumi attiecībā uz pārņemšanas piedāvājumiem, būtu maldinošs;

24.

tādēļ lūdz Komisiju turpināt cieši pārraudzīt notikumus tirgū korporatīvās kontroles nodrošināšanai un sagatavot jaunu novērtējumu par direktīvas piemērošanu, kad pārņemšanas darbības atkal tiks veiktas stabilākos apjomos;

25.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

12.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 55/6

—

ņemot vērā LESD 162. pantu, kurā ietverti Eiropas Sociālā fonda mērķi un cita starpā minēts mērķis veicināt pielāgošanos pārmaiņām rūpniecībā un pārmaiņām ražošanas sistēmās,

—

ņemot vērā LESD 174. pantu un turpmākos pantus, kuros noteikts ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis un minēti strukturālie finanšu instrumenti šā mērķa sasniegšanai,

—

ņemot vērā LESD 176. pantu, kas attiecas uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un cita starpā ietver norādi uz to reģionu attīstīšanu un strukturālo pielāgošanu, kuru attīstība atpaliek, un to rūpniecības rajonu pārprofilēšanu, kur sākusies lejupslīde,

—

ņemot vērā LESD 173. pantu (XVII sadaļa), kurš attiecas uz ES rūpniecības politiku un kurā cita starpā ir minēta Savienības rūpniecības konkurētspēja,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 11. septembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (COM(2012)0496),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par pētniecībai un inovācijai paredzēto fondu sinerģiju īstenošanu Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Septītajā pamatprogrammā pētniecībai un attīstībai pilsētās un reģionos, kā arī dalībvalstīs un Eiropas Savienībā (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 15. jūnija rezolūciju par Kopienas inovāciju politiku mainīgajā pasaulē (3),

—

ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “ES 2020” (4),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par rūpniecības politiku globalizācijas laikmetā (6),

—

ņemot vērā 2010. gada 10. decembrī Briselē notikušās Konkurētspējas padomes (iekšējais tirgus, rūpniecība, pētniecība un kosmoss) 3057. sanāksmes secinājumus par rūpniecības politiku globalizācijas laikmetā,

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 25. jūnija Sesto progresa ziņojumu par ekonomisko un sociālo kohēziju “Radoši un inovatīvi reģioni” (COM(2009)0295),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2009. gada 30. jūlija darba dokumentu “Eiropas rūpniecība mainīgā pasaulē – atjaunināts nozares pārskats par 2009. gadu” (SEC(2009)1111),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 23. septembra paziņojumu “Gatavojoties nākotnei: kopējas stratēģijas izstrādāšana svarīgām pamattehnoloģijām ES” (COM(2009)0512),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Inovācijas savienība”” (COM(2010)0546),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 28. oktobra paziņojumu “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam – prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (COM(2010)0614),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu “Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju – kohēzijas politikas nākotne” (COM(2010)0642),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 14. oktobra paziņojumu “Rūpniecības politika – konkurētspējas uzlabošana” (COM(2011)0642),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 14. marta darba dokumentu “Vienotā stratēģiskā satvara 2014.–2020. gadam elementi: Eiropas Reģionālās attīstības fonds, Eiropas Sociālais fonds, Kohēzijas fonds, Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds” (SWD(2012)0061),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 24. aprīļa darba dokumentu “Partnerības princips vienotā stratēģiskā satvara fondu īstenošanā – elementi Eiropas rīcības kodeksam attiecībā uz partnerību” (SWD(2012)0106),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu “Spēcīgāka Eiropas rūpniecība izaugsmei un ekonomikas atveseļošanai – atjaunināts paziņojums par rūpniecības politiku” (COM(2012)0582),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu 2012. gada 10. oktobra darba dokumentu par Eiropas konkurētspējas ziņojumu (SWD(2012)0299),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu “Rūpniecības rezultātu apkopojums un dalībvalstu konkurētspējas rādītāji un politika” (SWD(2012)0298),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (EESK) 2010. gada 26. maija atzinumu “Nepieciešamība piemērot integrētu pieeju pilsētvides atjaunošanai” (7),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Komisijas paziņojumu “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam – prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (CCMI/083 – CESE 808/2011),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0145/2013),

A.

tā kā jēdziens “rūpniecība” nav skaidri definēts un var ietvert dažādas nozares;

B.

tā kā rūpniecība nešaubīgi ir viena no mūsu galvenajām priekšrocībām starptautiskā līmenī, jo bez tās ES nespētu būt tik ekonomiski ietekmīga pasaulē;

C.

tā kā rūpniecības nozarei varētu būt vadošā loma ES ekonomikā, jo pēc Komisijas aplēsēm katras 100 rūpniecībā radītas darbvietas var radīt 60 līdz 200 jaunu darbvietu citās ekonomikas nozarēs; tā kā rūpnieciskā ražošana laikposmā no 2008. līdz 2011. gadam tomēr ir samazinājusies no 20 % līdz 16 % no ES IKP un tā kā darbvietu skaits nozarē ir samazinājies par 11 %;

D.

tā kā Komisija cenšas apturēt ES rūpniecības lejupslīdi un panākt tās augšupeju un līdz 2020. gadam atjaunot rūpniecības ieguldījumu IKP līdz pat 20 % salīdzinājumā ar pašreizējiem 16 %; tā kā rūpniecība ir viens no svarīgākajiem privāto un publisko ieguldījumu mērķiem pētniecības, izstrādes un inovāciju jomā;

E.

tā kā kohēzijas politika var palīdzēt risināt strukturālās problēmas, ar ko saskaras Savienības rūpniecības nozare, un var palīdzēt sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” vērienīgos mērķus, tostarp pāreju uz energoefektīvu un iekļaujošu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas un veicina zināšanas un nodarbinātību;

F.

tā kā daudzi vecie rūpniecības rajoni Eiropā saskaras ar līdzīgām problēmām – ilgstošam izaugsmes periodam pagātnē sekojis dziļš ekonomikas pagrimums pēdējos gados;

G.

tā kā pārrobežu reģioni to kopējo teritoriālo īpašību un savstarpējās ekonomiskās atkarības dēļ bieži saskaras ar tādām pašām rūpniecības problēmām kā ogļu un metāla atradnes un tekstilrūpniecība;

H.

tā kā rūpniecības politika parasti koncentrējas uz nozarei specifiskām ikdienas problēmām, tāpēc tās spēcīgā ietekme uz reģioniem bieži vien netiek pamanīta;

I.

tā kā pētījumi liecina, ka veco rūpniecības rajonu pārstrukturēšanai ir vajadzīga plaša pieeja, un administratīvie šķēršļi šo procesu var kavēt;

J.

tā kā ES dalībvalstis, reģioni un pilsētas saskaras ar finansiāliem ierobežojumiem; tā kā jo īpaši rajoni ar vecu rūpniecisko bāzi bieži vien neatrodas tik izdevīgā vietā, lai piesaistītu to pārprofilēšanai pietiekamus līdzekļus; tā kā, lai atbalstītu reģionālās un pārrobežu politikas pieejas, pārprofilēšanas un pārstrukturēšanas pasākumiem ir vajadzīgs ES finansējums;

K.

tā kā pilsētas veicina inovācijas un ilgtspējīgu attīstību un tā kā viens no to svarīgākajiem uzdevumiem ir risināt problēmas, ar ko saskaras vecie rūpniecības rajoni;

L.

tā kā, lai palīdzētu reģioniem un pilsētām īstenot savu inovāciju potenciālu un pārorientēt rūpniecisko īpašumu jauno rūpniecības nozaru un pakalpojumu, un globalizēta tirgus virzienā, ir vajadzīgas jaunas, novatoriskas un integrētas pieejas, ko atbalsta arī atbilstošs tiesiskais regulējums un pārdomātas specializācijas stratēģijas;

M.

tā kā kultūras un radošo nozaru potenciāls nav pietiekami ņemts vērā dažādajos industrializācijas atjaunošanas politikas virzienos, lai gan tām ir ievērojams izaugsmes, inovāciju un darbvietu izveides potenciāls un tās ir sociālās kohēzijas faktors un efektīvs līdzeklis cīņā pret pašreizējo lejupslīdi,

1.

vērš uzmanību uz to, ka ir pieejami līdzekļi, ko nodrošina kohēzijas politika un struktūrfondi, izmantojot Eiropas Investīciju bankas finanšu inženierijas sistēmas, kā arī valsts, reģionālās un vietēja līmeņa ekonomiskās attīstības politikas virzienus, lai atbalstītu veco rūpniecības rajonu pārstrukturēšanu un rūpniecības atjaunošanu krīzes skartajos rūpniecības rajonos, paturot prātā galveno mērķi – atjaunot modernu un ilgtspējīgu rūpniecību; tomēr pauž nožēlu, ka šīs iespējas ne vienmēr attiecas uz konkrēta reģiona faktiskajām problēmām un ka dalībvalstis un reģioni nepietiekami izmanto struktūrfondu un ieguldījumu fondu līdzekļus brīdī, kad rūpniecības nozari ir smagi skārusi krīze;

2.

norāda, ka jāveic turpmāki veco rūpniecības rajonu atbalsta pasākumi, jo īpaši attiecībā uz rajoniem, kuros praktizēta tikai viena rūpniecības nozare, lai veiksmīgi atrastu tiem jaunus attīstības virzienus, liekot uzsvaru uz radošām un kultūras nozarēm, kā arī lai veicinātu pamestu teritoriju izmantošanu, kas varētu būt izšķiroši nozīmīgi rūpniecības platību pārveidei;

3.

prasa ieviest integrētākas sistēmiskās pieejas rūpniecības atjaunošanai un reģionālajai attīstībai un nodrošināt lielāku saskaņotību starp dažādiem politikas virzieniem ES, valsts, reģionu, starpreģionu un pārrobežu līmenī, lai nodrošinātu lielā Eiropas rūpniecības nozares potenciāla izmantošanu; uzsver, ka jāizveido reģionālu interešu ekonomikas zonas un augsto tehnoloģiju uzņēmējdarbības parki, kuru pamatā ir publiskā un privātā sektora partnerība, un ka ar novatoriskām tehnoloģijām jāatbalsta vietējo un reģionālo cilvēkresursu un ekonomisko resursu efektīvāka izmantošana;

4.

uzsver, ka panākumi, nodrošinot šādu rūpniecības atjaunošanu līdz ar reģionālo attīstību, būs atkarīgi no efektīvas politikas tādās jomās kā kohēzijas politika, ekonomikas pārvaldība, konkurētspēja, pētniecība un inovācija, enerģētika, digitalizācijas programma, ilgtspējīga attīstība, kultūras un radošās nozares, jaunas prasmes un darbvietas utt.;

5.

uzskata, ka veco rūpniecības rajonu galvenie izaicinājumi ir saistīti ar:

6.

uzsver, ka reģionālajās stratēģijās rūpniecības rajoniem kā centrālais elements ir jāiekļauj pasākumi augsnes, ūdens un gaisa kvalitātes aizsardzībai, lai nosargātu reģionālo un vietējo bioloģisko daudzveidību un dabas resursus, kā arī pasākumi augsnes un ūdens attīrīšanai, lai izbeigtu videi kaitīgu vielu nonākšanu dabā;

7.

uzskata, ka ir svarīgi, lai rūpniecības rajoniem paredzētās stratēģijas ietvertu integrētu pieeju ilgtspējīga transporta iespējām uz un no šādiem rajoniem gan izejvielu, preču un personāla, gan nepieciešamās – esošās vai plānotās – infrastruktūras ziņā, un ka tādējādi var samazināt pilsētas un rūpniecisko rajonu ietekmi uz vidi, kā arī nodrošināt, lai būtu apmierinātas arī vietējo iedzīvotāju vajadzības, vienlaikus aizsargājot dabas resursus un kapitālu un labvēlīgi ietekmējot cilvēka veselību;

8.

uzskata, ka ES paplašināšanās rezultātā ir palielinājušās reģionu atšķirības, tāpēc uzmanība vairs netiek pievērsta veciem rūpniecības rajoniem un sabiedrība ir zaudējusi interesi par šiem rajoniem, kuriem trūkst iespēju saņemt pietiekamus ieguldījumus konkrētu reģionālās attīstības stratēģiju īstenošanai;

9.

aicina Komisiju novērtēt pašreizējo situāciju vecajos rūpniecības rajonos, noteikt to galvenās problēmas un sniegt tiem informāciju un ieteikumus, lai, balstoties uz plašām partnerattiecībām, ar demokrātiskām procedūrām izstrādātu reģionālās stratēģijas, kas var palīdzēt uzlabot šo rajonu ilgtspējīgas attīstības perspektīvas, izmantojot tiem piemītošo potenciālu;

10.

uzsver – lai veicinātu ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu un sekmētu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu un ar tiem saistīto pasākumu īstenošanu, ir jānostiprina ekonomikas rūpnieciskā bāze, un uzsver, ka vecajiem rūpniecības rajoniem pieejamais ar rūpniecību saistītais kultūras, vēstures un arhitektūras mantojums un zināšanas var būt neaizstājams šīs bāzes pamats, un tas ir jāsaglabā un jāpielāgo jaunajām vajadzībām;

11.

atzīmē, ka daudzās bijušajās rūpnieciskajās teritorijās ir daudz iespēju uzlabot energoefektivitāti, piemērojot mūsdienīgas tehnoloģijas un būvniecības standartus, un ka tas sniegs labumu gan attiecīgajai reģionālajai ekonomikai, gan videi;

12.

atkārtoti norāda, ka gadījumos, kad vecie rūpniecības rajoni ir mēģinājuši pētīt jaunas reģionālās attīstības iespējas, vislabākos panākumus tie guvuši tad, kad šīs stratēģijas bija balstītas uz to agrākajām iezīmēm, teritoriālajām priekšrocībām, rūpniecisko mantojumu, pieredzi un spējām;

13.

norāda, ka pilsētu teritorijām ir būtiska nozīme attiecībā uz inovācijām un ilgtspējīgu izaugsmi un ka pārveides pasākumi var būt veiksmīgi tikai tad, ja šajā jomā ir pieejami pietiekami ieguldījumi, jo bez pasākumiem, kas vērsti uz ēkām un pilsētu transportu, ES mērķi netiks sasniegti;

14.

uzskata, ka pagrimums lielākajā daļā veco rūpniecības rajonu ir daļēji saistīts ar to atkarību no monostruktūrām; ir pārliecināts, ka ekonomika, kas balstīta tikai uz monostruktūrām, ir neproduktīva un ka ekonomikas dažādošanai ir ļoti liela nozīme, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi un radītu darbvietas;

15.

aicina Komisiju izstrādāt politikas koncepcijas un instrumentus, Kohēzijas fondu un struktūrfondus apvienojot ar rūpniecības politikas pieejām, lai atbalstītu veco rūpniecības rajonu strukturālo pārveidošanu par moderniem rūpniecības rajoniem;

16.

uzskata, ka reģionālo rūpniecības stratēģiju pamatā ir jābūt integrētai pieejai, kas aptver arī nodarbinātību, apmācību un izglītību, lai veicinātu to nozaru nākotni, kuras rada ilgtspējīgas vietējās un reģionālās darbvietas, jo īpaši jauniešiem, piemēram, novatoriskos MVU, kas būtu daļa no Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmas (COSME); uzsver pilsētu īpašo nozīmi, izstrādājot reģionālās attīstības stratēģijas rūpniecības rajoniem; ņemot to vērā, uzskata, ka tieši pilsētas ir galvenais viedai izaugsmei vajadzīgais elements; līdz ar to uzsver, ka jo īpaši tām pilsētām, kurām ir agrākā rūpniecības bāze, ir milzīgs potenciāls, kas ES būtu pilnībā jāizmanto; aicina Komisiju uzturēt ciešāku dialogu ar attiecīgajām pilsētām, lai šīs pilsētas kļūtu par ES tiešajiem partneriem;

17.

uzsver, ka atbalsts ēku renovācijai, lai panāktu energoefektivitāti, jo īpaši palīdzēs reģioniem samazināt oglekļa emisijas, radīt vietējas darbvietas, kā arī palīdzēs patērētājiem ietaupīt naudu par apkures rēķiniem;

18.

aicina Komisiju izmantot sinerģiju starp kohēzijas un rūpniecības politiku, lai atbalstītu konkurētspēju un izaugsmi un palīdzētu dalībvalstīm, reģioniem un pilsētām rast pamatu reģiona līmenī vadītām rūpniecības attīstības stratēģijām;

19.

uzskata, ka rūpniecības rajoniem visā Eiropas Savienībā nav īpaša reģionālo stratēģiju plāna un ka reģionālo stratēģiju izstrādei vispiemērotākā ir vietējā un reģionālā pieeja; aicina Komisiju atbalstīt ekonomisko izpēti reģionu līmenī, īstenojot iniciatīvu “Apvārsnis 2020”, kas ļauj izstrādāt arī citiem veciem rūpniecības rajoniem pielāgotas stratēģijas;

20.

uzsver, ka, plānojot reģionālās attīstības stratēģijas, ir jāņem vērā reģionu īpatnības; šajā sakarībā, ņemot vērā lauku apvidu augšupēju attīstības stratēģiju modeli (Kopienas iniciatīva lauku attīstībai LEADER), uzskata, ka būtu jāveicina augšupējas vietējās attīstības iniciatīvas attiecībā uz pilsētu teritorijām;

21.

lai izstrādātu turpmākās stratēģijas citiem ES reģioniem, aicina Komisiju izmantot pieredzi, kas iepriekš gūta tādās pilsētu teritorijās kā Mančestra Apvienotajā Karalistē, Lille Francijā, Esene un Rūras apgabals Vācijā un Bilbao Spānijā, kur ES finansējums ir veicinājis veco rūpniecības rajonu pārprofilēšanu un pārstrukturēšanu;

22.

atzinīgi vērtē pozitīvo ietekmi, ko rada Eiropas kultūras galvaspilsētas statusa piešķiršana pilsētām un aglomerācijām, kuras agrāk cietušas no rūpniecības lejupslīdes, piemēram, Glāzgovai vai Lillei, un ir pārliecināts, ka pilsētu atjaunotni un reģionu pievilcību galvenokārt veicina kultūra un jaunrade;

23.

uzsver, ka ilgtspējīgai veco rūpniecības rajonu atjaunošanai ir vajadzīgi gadu desmiti, tā ir ļoti dārga un bieži vien pārsniedz vietējo valsts pārvaldes iestāžu administratīvās un finansiālās iespējas; tādēļ norāda, ka ir jārod iespējas sniegt tehnisko palīdzību reģionālas un vietējās pārvaldes un valsts pārvaldes iestādēm;

24.

uzsver, ka Kopīgo noteikumu regulas projekta 99. pantā ierosinātais jaunais integrēto teritoriālo ieguldījumu instruments finansēšanas periodam no 2014. līdz 2020. gadam varētu sniegt iespēju izstrādāt tādas reģionālās stratēģijas, kas neietver tikai administratīvus pasākumus;

25.

aicina dalībvalstis neizvirzīt pārāk sarežģītus noteikumus saņēmējiem; atkārtoti norāda – ja ir spēkā ES noteikumi, vietējos noteikumus var atcelt, lai nepieļautu noteikumu dublēšanos vai pretrunīgus noteikumus;

26.

aicina Komisiju izveidot datubāzi, kurā tiktu reģistrēti reģionā esošie rūpniecības parki un darbības teritorijas, lai noteiktu labākos modeļus, ko var piemērot arī citiem reģioniem, un pielāgotu tos vietējām un reģionālām ilgtermiņa attīstības stratēģijām, un sniegt ieteikumus attiecībā uz palīdzības fondu izmantošanu pārprofilēšanas procesā;

27.

uzskata, ka ir vairāk jāveicina jauniešu vēlme sākt uzņēmējdarbību, un tas jādara, nodrošinot ES finansējuma pieejamību un konsultējot uzņēmumus;

28.

aicina dalībvalstis nodrošināt to, ka vecie rūpniecības rajoni var pilnībā gūt labumu no valsts un Eiropas fondiem, lai ES varētu sākt “jaunu rūpniecisko revolūciju”;

29.

uzsver, ka kohēzijas politikas atbalsts vēl vairāk ir jākoncentrē uz rūpniecības rajonu pārprofilēšanu šādās jomās: inovācija un ieguldījumi uzņēmējdarbībā, sociālā integrācija, integrēta pieeja pilsētu attīstībai un pilsētvides atjaunošana;

30.

aicina dalībvalstis atbalstīt savus reģionus, piedaloties “pārdomātas specializācijas” pieejas īstenošanā; atkārtoti norāda – lai reģioni gūtu panākumus, tiem ir vajadzīgas piemērotas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas; atzīmē, ka bez Komisijas un dalībvalstu atbalsta vietējās valsts pārvaldes iestādes bieži vien nespēj iegūt vajadzīgo zinātību un pieredzi;

31.

uzskata, ka ir jārada tādi rūpniecības rajoni, kas veicinātu pilsētu attīstību; ir pārliecināts, ka lielāka uzmanība jāpievērš pētniecības darbībām, inovācijām un zināšanu apguvei, un atgādina par universitāšu radošo nozīmi šajā jomā; atbalsta inovāciju, konkurētspējas un uzņēmējdarbības veicināšanas tīklu izveidi reģionālā līmenī, lai sekmētu universitāšu, uzņēmumu un zināšanu centru sasaisti, tādējādi atbalstot jaunas rūpnieciskās darbības, kas veicina nozaru specializācijas stratēģiju izstrādi un sekmē rūpniecisko kopu veidošanos; aicina Komisiju un iesaistītās dalībvalstis uzstājīgi pieprasīt lielāku pārredzamību attiecībā uz to, kā tiek piešķirts atbalsts attiecīgajām ieinteresētajām personām;

32.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

12.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 55/12

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem – būtiska Eiropas enerģijas tirgus sastāvdaļa”, kā arī ar šo paziņojumu saistītos darba dokumentus (COM(2012)0271),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Enerģētikas ceļvedis 2050” (COM(2011)0885),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (1),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots priekšlikumam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (SEC(2008)0057),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 1227/2011 par enerģijas vairumtirgus integritāti un pārredzamību (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu;

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas atzinumu (A7-0135/2013),

A.

tā kā Eiropas enerģijas avotu struktūrā īsā, vidējā un ilgtermiņā pieaug atjaunojamo energoresursu avotu (RES) īpatsvars un tā kā minētajai enerģijai ir svarīga nozīme, lai Eiropā garantētu drošu, neatkarīgu energoapgādi no dažādiem resursiem un samazinātu emisijas;

B.

tā kā atjaunojamo energoresursu avotu iespējas energoapgādes jomā vēl pilnībā nav apgūtas;

C.

tā kā Eiropas enerģijas avotu struktūrā palielinās no atjaunojamo energoresursu avotiem iegūtas enerģijas īpatsvars, un tādēļ ir jāpaplašina pašreizējās tīklu un IT infrastruktūras;

D.

tā kā enerģijas avotu struktūras dažādošana balstās uz plašām atjaunojamo energoresursu avotu tehnoloģijām (ūdens elektrostacijas, ģeotermālā enerģija, saules enerģija, jūras, vēja enerģija, siltumsūkņi, biomasa, biodegviela), piedāvājot dažādus pakalpojumus elektroenerģijas, siltumapgādes un dzesēšanas veidā, kā arī transporta risinājumu veidā;

E.

tā kā enerģētikas politikai vienmēr jāatspoguļo līdzsvars starp energoapgādes drošības, konkurētspējas un saimnieciskās, kā arī ekoloģiskās dzīvotspējas mērķiem;

F.

tā kā ES pašlaik ir atkarīga no enerģijas importa attiecībā uz vairāk nekā pusi no tās tiešā enerģijas patēriņa;

G.

tā kā Eiropas Savienības enerģētikas politikas nostādnēs, ievērojot dalībvalstu solidaritāti, vienotā tirgus izveides ietvaros, kā arī, ņemot vērā nepieciešamību saglabāt un uzlabot vidi, par mērķi izvirzīta arī jauno un esošo atjaunojamo energoresursu veidu attīstības veicināšana;

H.

tā kā iekšējā enerģijas tirgus izveidei līdz 2014. gadam būtu jāveicina jaunu un lielāka skaita tirgus dalībnieku iesaistīšanās, tostarp no pieaugošā to MVU skaita, kas ražo atjaunojamo energoresursu avotus;

I.

tā kā liberalizācijai un konkurencei ir bijusi galvenā nozīme, samazinot enerģijas cenas visiem ES patērētājiem;

J.

tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības līgumiem dalībvalsts tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, tās izvēle starp dažādiem energoresursu avotiem un tās energoapgādes vispārējā struktūra ir dalībvalstu kompetencē, tomēr noteikti ir jāuzlabo komunikācija un sadarbība; tā kā Komisijas “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam” secināts, ka ikvienā Eiropas enerģētikas sistēmas attīstības variantā nepieciešams ievērojami lielāks atjaunojamo energoresursu avotu īpatsvars;

K.

tā kā saskaņā ar aplēsēm ES ir labas izredzes sasniegt tās izvirzīto mērķi līdz 2020. gadam panākt, ka 20 procentus no energoavotu sadalījuma veidotu RES enerģija;

L.

tā kā pēdējos gados enerģijas ieguve no atjaunojamo energoresursu avotiem tehnoloģiskā ziņā ir bijusi veiksmīga un Eiropai šajā jomā ir vadošā pozīcija;

M.

tā kā ekonomikas un parādu krīze Eiropā vēl nav pārvarēta un attiecībā uz valstu budžetu plānošanu un ieguldītāju paļāvību paredzami lieli izaicinājumi; tā kā krīze būtu jāizmanto kā iespēja veikt nepieciešamos ieguldījumus tīrās tehnoloģijās, lai attīstītu nodarbinātību un ekonomikas izaugsmi;

N.

tā kā Eiropas liberalizētajos enerģijas tirgos atjaunojamo energoresursu avotu pieauguma temps ir atkarīgs no privātiem ieguldījumiem, kas savukārt balstās uz atjaunojamo energoresursu avotu politikas stabilitāti;

O.

tā kā ieguldītāji pieprasa savu plānoto ieguldījumu drošību un nepārtrauktību arī pēc 2020. gada;

P.

tā kā enerģijas patēriņš ir jāsamazina, un enerģijas ražošanas, pārvades un izmantošanas efektivitāte ir jāpalielina;

Q.

tā kā siltumapgādes un dzesēšanas tehnoloģijām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus, jābūt galvenajai nozīmei enerģētikas nozares dekarbonizācijā;

R.

tā kā Enerģētikas ceļvedī atzīts, ka energosistēmas pārveidošanā izšķiroša nozīme būs gāzei, nodrošinot gan mainīgu slodzi, gan pamatslodzi atjaunojamo energoresursu atbalstīšanai;

S.

tā kā Komisija ir aprēķinājusi, ka optimāla atjaunojamo energoresursu tirdzniecība varētu ietaupīt līdz EUR 8 miljardiem gadā;

T.

tā kā spēkā esošie tiesību akti par mežu apsaimniekošanu nodrošina pietiekamu pamatu, lai apliecinātu Eiropas Savienībā ražotās mežu biomasas ilgtspēju;

1.

piekrīt Komisijai, ka RES kopā ar energoefektivitātes pasākumiem un elastīgu un viedu infrastruktūru ir jebkurā gadījumā izdevīgas iespējas, kuras ir identificējusi Komisija, un ka RES nākotnē veidos arvien lielāku daļu no energoapgādes avotu struktūras Eiropā attiecībā uz apgādi ar elektroenerģiju, siltumapgādi (kas veido gandrīz pusi no kopējā ES enerģijas pieprasījuma) un dzesēšanu, kā arī transporta nozari, un ka tie mazinās Eiropas atkarību no tradicionālās enerģijas; piebilst, ka līdz 2050. gadam ir jānosaka mērķi un starpposma mērķi, lai atjaunojamo energoresursu avotiem nodrošinātu ticamu nākotni ES; atgādina, ka visos Komisijas Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam piedāvātajos attīstības variantos paredzēts vismaz 30 % atjaunojamo energoresursu avotu īpatsvars ES energoavotu sadalījumā 2030. gadā; tādēļ ierosina, lai ES censtos sasniegt vēl lielāku RES īpatsvaru un aicina Komisiju ierosināt ieviest visā ES obligātu RES mērķi 2030. gadam , ņemot vērā šā mērķa un citu iespējamo klimata un enerģētikas politikas mērķu, jo īpaši siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķa, mijiedarbību, kā arī tā ietekmi uz ES nozaru, tostarp RES rūpniecisko sektoru, konkurētspēju;

2.

uzsver, ka atjaunojamie energoresursi ne vien palīdz risināt ar klimata pārmaiņām saistītas problēmas un veicina neatkarīgu Eiropas energoapgādi, bet arī nodrošina būtiskus papildu ieguvumus vides jomā, samazinot gaisa piesārņojumu, atkritumu veidošanos un ūdens patēriņu, turklāt vēl mazinot ar citiem enerģijas ieguves veidiem saistītus riskus;

3.

uzsver, ka neapdraudēta, droša, cenu ziņā pieejama un ilgtspējīga energoapgāde ir obligāts priekšnoteikums Eiropas rūpniecības un ekonomikas konkurētspējas nodrošināšanai; uzsver, ka aptuveni puse ES spēkstaciju turpmākajos desmit gados ir jānomaina, tāpēc energoapgādes sistēma ir jāmodernizē un jāpadara elastīgāka, lai apmierinātu turpmāk pieaugošo RES daļu; uzsver, ka RES īpatsvars elektroenerģijas, siltumapgādes un dzesēšanas, kā arī transporta jomā ir jāpalielina rentablā veidā, ņemot vērā atjaunojamo energoresursu ieguvumus un pilnās izmaksas, tostarp sistēmas izmaksas, vienlaikus nekaitējot energoapgādes drošībai; atzīst atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju konkurētspējas palielināšanos un uzsver, ka RES un ar tīrajām tehnoloģijām saistītās nozares ir nozīmīgi izaugsmes dzinējspēki Eiropas konkurētspējai kā milzīgs darbvietu radīšanas potenciāls un ievērojams jaunu nozaru un eksporta tirgu attīstības veicinātājs;

4.

norāda, ka, ES intensīvāk attīstot atjaunojamo energoresursu avotus, ir paredzams, ka dalībvalstis vairāk izmantos enerģijas biomasu, tādēļ būs jāizstrādā visaptveroši gāzveida un cietās biomasas ilgtspējas kritēriji;

5.

norāda, ka RES nozarē pašreizējais un gaidāmais biomasas un pārējo kontrolējamo energoresursu ieguldījums būtu jāpadara pamanāmāks ieinteresētajām personām, lai veicinātu taisnīgu un līdzsvarotu lēmumu pieņemšanas procesu;

6.

aicina ES nodrošināt, lai atjaunojamo energoresursu izmantojuma veicināšana enerģijas ražošanā un patēriņā neapdraudētu nodrošinātību ar pārtiku, ilgtspējīgu kvalitatīvas pārtikas ražošanu vai lauksaimniecības konkurētspēju;

7.

norāda, ka vairāki pārtikas ražošanas sistēmas elementi var ciest no augstākām enerģijas izmaksām un tas varētu negatīvi ietekmēt ražotājus un patērētājus;

8.

atzīst, ka ir ievērojama iespēja samazināt oglekļa dioksīda emisijas, palielinot biometāna izmantošanu transportlīdzekļos, kas paredzēti braukšanai īsos un garos attālumos, īpaši lielas kravnesības transportlīdzekļos, un elektroenerģijas izmantošanu transportlīdzekļos, kas paredzēti braukšanai pilsētās īsos attālumos;

9.

ir pārliecināts, ka atkritumu reģenerācija ir RES turpmākās attīstības Eiropas enerģētikas plāna mērķu sasniegšanas iespēja;

10.

norāda, ka daži atjaunojamo energoresursu avoti, piemēram, ģeotermālā enerģija, var nodrošināt siltumapgādi un elektroenerģiju vietējā līmenī un nepārtraukti; uzskata, ka šādi vietējie avoti palielina enerģētisko neatkarību, tostarp izolētu kopienu enerģētisko neatkarību;

11.

uzsver, ka kopumā ilgtspējīgai hidroenerģijai ir liela nozīme atjaunojamo energoresursu avotu turpmākās attīstības procesā, un papildus enerģijas ražošanai tai ir arī daudzi citi vērtīgi uzdevumi, piemēram, aizsardzība pret plūdiem un dzeramā ūdensapgādes drošības garantija; aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst sabiedrības uzmanību daudzajiem hidroenerģijas izmantošanas veidiem;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis lielāku uzmanību pievērst atjaunojamo energoresursu avotu neizmantotajam potenciālam siltumapgādes un dzesēšanas nozarē, kā arī mijiedarbībai un iespējām, kas rodas, no vienas puses, pastiprināti izmantojot atjaunojamo energoresursu avotus, un, no otras puses, īstenojot Energoefektivitātes direktīvu un Ēku direktīvu;

13.

norāda uz enerģijas akumulācijas iespējām, ko atjaunojamo energoresursu avotu attīstībā rada saules ceļš un Eiropas dažādās laika joslas;

14.

atzīmē, ka ES Atjaunojamo energoresursu direktīvas 2009/28/EK ietvaros dalībvalstis katra savā veidā veicina RES un to administratīvās sistēmas ievērojami atšķiras, un ka tas padziļina nevienādo attīstību, kamēr atjaunojamo energoresursu attīstības potenciāls atšķiras, ņemot vērā tehniskos, ar tehnisko jomu nesaistītos un dabas apstākļus, kā arī reģionālo konkurētspējas priekšrocību atšķirības; norāda, ka funkcionējošs iekšējais tirgus ļautu kompensēt RES dažādību un dabas resursu nevienmērīgo sadalījumu; uzskata, ka lielākā daļa teritoriju var veicināt RES ieviešanu; tomēr atzīmē, ka nepieciešami stimuli ieguldījumu veikšanai tādos RES, kuriem ir vislielākais potenciāls, lai nodrošinātu efektīvu publisko līdzekļu izmantošanu;

15.

atzīmē, ka sabiedrības un politiskā līmenī ir nevienmērīgs atbalsts atjaunojamo energoresursu izmantošanai, līdzīgi kā tas ir arī attiecībā uz lielāko daļu citu enerģijas ražošanas un infrastruktūras veidu; atzīmē, ka ievērojami atšķiras publiskā un privātā finansējuma pieejamība RES atbalstīšanai; uzsver, ka kapitāla pieejamība ieguldījumu veikšanai ir izšķirošs faktors atjaunojamās enerģijas turpmākai izmantošanai, jo īpaši ņemot vērā finanšu krīzi, kuras dēļ ieguldītāju kapitāls ir izkliedēts plašā apjomā; uzskata – ja pastāv tirgus nepilnības vai ja ražotāji saskaras ar ierobežotām iespējām, lai nodrošinātu tirgus finansējumu, būtu jāveicina piekļuve lielākam ieguldījumu kapitālam RES; ierosina, lai Komisija kopā ar Eiropas Investīciju banku un valsts iestādēm izpētītu iespējas ar novatoriskiem finanšu instrumentiem finansēt atjaunojamās enerģijas projektus, turpretim oglekļa tirgiem ir jārada stimuli ieguldījumiem RES projektos;

16.

norāda, ka līdz šim daži atjaunojamie energoresursi jau ir konkurētspējīgi enerģijas tirgū no ekonomikas viedokļa, turpretī citas tehnoloģijas ir tuvas tirgus cenām; piekrīt Komisijai, ka jāizmanto jebkuri atbilstīgi, finansiāli ilgtspējīgi līdzekļi izmaksu samazināšanai, lai vairāk palielinātu atjaunojamo energoresursu avotu ekonomisko konkurētspēju tirgū;

17.

uzskata, ka ir nepieciešamība pakāpeniski samazināt subsīdijas, kas kaitē konkurencei, kā arī subsīdijas, ar ko atbalsta videi kaitīgo fosilo kurināmo;

18.

atzīmē, ka gāzes un elektroenerģijas iekšējā tirgus izveide, kas jāpabeidz līdz 2014. gadam, būs ļoti svarīga RES integrācijai un izmaksu ziņā būs efektīvs līdzeklis, lai līdzsvarotu mainīgo elektroenerģijas ražošanu; atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu par iekšējā enerģijas tirgus pabeigšanu un Trešās enerģētikas paketes īstenošanu; aicina Komisiju izmantot visus tās rīcībā esošos instrumentus, tostarp vērsties pret dalībvalstīm Eiropas Savienības Tiesā, lai iespējami drīz pabeigtu iekšējā enerģijas tirgus izveidi; aicina Komisiju novērst neatbilstīgu tirgus koncentrāciju, ja tā apdraud konkurenci; aicina dalībvalstis turpināt savus centienus pilnībā īstenot iekšējā enerģijas tirgus tiesību aktus, attīstīt starpsavienojumus un likvidēt enerģijas ziņā izolētas teritorijas un vājās vietas;

19.

atzīmē, ka dalībvalstu tirgu dažādības, tehnoloģiju potenciāla, kā arī tehnoloģisko risinājumu un attīstības brieduma atšķirību dēļ Savienībā līdztekus pastāv ļoti dažādi RES veicināšanas mehānismi; uzsver, ka šī daudzveidība padziļina problēmas iekšējā enerģijas tirgū, piemēram, pazeminot pārrobežu elektroenerģijas tirgošanas efektivitāti; atzinīgi vērtē Komisijas norādījumus par atbalsta shēmu reformu;

20.

atzīmē, ka no iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanas visvairāk iegūs patērētāji; atbalsta Komisijas viedokli, ka konkurence jāievieš arī attiecībā uz atjaunojamajiem energoresursiem, kad tie sasniedz tehnoloģisku briedumu un ekonomisku dzīvotspēju, jo tie vislabāk veicina jauninājumus un izmaksu samazināšanu, tādējādi novēršot energonabadzības palielināšanos; uzsver, ka regulēto cenu noturība mazumtirdzniecības cenu līmenī apdraud patērētāju spēju pilnībā izmantot savas izvēles iespējas;

21.

atzīmē, ka ar Direktīvu 2009/28/EK ieviestie sadarbības mehānismi attiecībā uz atjaunojamo enerģijas avotu enerģijas izmantošanas veicināšanu līdz šim tikpat kā nav izmantoti, tomēr pašlaik tiek plānotas vairākas sadarbības shēmas; norāda uz Komisijas atziņām, saskaņā ar kurām pastāvošo sadarbības iespēju labāka izmantošana varētu sniegt ievērojamus ieguvumus, piemēram, veicināt tirdzniecību; atzinīgi vērtē Komisijas izziņoto ieceri izstrādāt pamatnostādnes attiecībā uz sadarbību ES, iekļaujot sadarbības mehānismu praktiskus izmantošanas veidus, izklāstot saistītās problēmas un piedāvājot risinājumus; aicina Komisiju nodrošināt, lai dalībvalstis īstenotu ES pamatnostādnes; aicina Komisiju iekļaut Atjaunojamo energoresursu direktīvas (2009/28/EK) 13. panta skaidrojumu, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis pareizi ievieš direktīvu, un novērstu situāciju, kurā valsts sektora iestādes izmanto sertificēšanas un licencēšanas procedūras veidā, kāds kropļo konkurenci; aicina dalībvalstis vajadzīgā gadījumā labāk izmantot sadarbības mehānismus, kā arī palielināt savstarpējo komunikāciju;

22.

atzinīgi vērtē, ka ir uzlabotas vēja jaudas prognozēšanas metodes, lai nodrošinātu pieejamību dienas tirgos, ļaujot labāk integrēt elektroenerģiju no mainīgajiem RES; atzinīgi vērtē arī to, ka pašlaik attiecīgie dalībnieki izstrādā jaunos tīkla kodus, kā noteikts iekšējā enerģijas tirgus trešajā tiesību aktu kopumā, nodrošinot stabilizētu frekvenci, tādējādi arī veicinot tās elektroenerģijas labāku integrāciju, kas ražota, izmantojot RES;

23.

uzsver, ka ar pienācīgiem tirgus pasākumiem visās dalībvalstīs nekavējoties ir jāveicina pakāpeniska RES iekļaušana Eiropas iekšējā enerģijas tirgū un ilgtermiņā dažādiem RES ir jāpilda sistēmas stabilizēšanas funkcijas un uzdevumi, kurus līdz šim veica tradicionālie enerģijas avoti, saskaņā ar to iespējām un raksturīgajām iezīmēm; uzsver, ka ES pastāv pozitīvi šādu tirgu piemēro; tādēļ aicina plānošanas un īstenošanas procesā nopietnāk ņemt vērā RES pozitīvo un negatīvo, tiešo un netiešo papildietekmi, jo īpaši attiecībā uz pašreizējo infrastruktūru, piemēram, pārvades un sadales tīkliem, kā arī uz vidi, bioloģisko daudzveidību un dabas saglabāšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt sabiedrības izpratni par dažādu RES tehnoloģiju iespējamo ietekmi;

24.

aicina Komisiju apsvērt, pamatojoties uz ieguvumu un izmaksu analīzi, piemērojamo vides tiesību aktu, piemēram, Ūdens pamatdirektīvas vai Putnu direktīvas, mijiedarbību ar RES attīstīšanu;

25.

atzīmē, ka noteiktos gadījumos enerģijas padeve no atjaunojamo energoresursu avotiem uz tīkliem ir decentralizēta, attālināta no enerģijas ieguves avota, atkarīga no laikapstākļiem un mainīga, tādēļ tai ir vajadzīga infrastruktūra, kas atšķiras no pašreizējās, kura ir radīta tikai tradicionālajai enerģiju; uzsver, ka šajā elektroenerģijas tīklu modernizācijā ir jāiekļauj pārmaiņas ražošanā, pārvadē, sadalē un jālīdzsvaro tehnoloģijas, iekļaujot tās vispārējā enerģētikas sistēmā; uzsver, ka daži atjaunojamo energoresursu avoti var līdzsvarot arī mainīgos enerģijas avotus un tādējādi atvieglot nepieciešamību pēc papildu tīkla infrastruktūras; uzsver, ka infrastruktūras attīstība ir steidzams un būtisks uzdevums, lai sekmīgi izveidotu vienoto tirgu un integrētu atjaunojamo energoresursu avotus; atzīmē, ka enerģētikas infrastruktūras tiesību aktu kopuma īstenošana šajā ziņā ir izšķiroša, jo īpaši, lai paātrinātu tādas jaunas infrastruktūras būvniecību, kurai būs pārrobežu ietekme; uzsver, ka jāpaātrina enerģētikas infrastruktūras projektu apstiprināšanas procedūras;

26.

norāda, ka ir daudzas atjaunojamās enerģijas ražotnes, kuru jauda netiek izmantota paredzētajā apmērā, jo tīkls nespēj pieņemt šādā veidā iegūto elektroenerģiju;

27.

atzīmē – lai izveidotu RES ar mainīgu pievadīšanu tīkliem, energoapgādes drošības garantēšanai būs vajadzīga šo svārstību elastīga līdzsvarošana un elastīga rezerve visā integrētajā un savstarpēji saistītajā Eiropas elektroenerģijas tīklā, kas var nodrošināt pārrobežu tirdzniecību, pieprasījuma un atbildes sistēmu, enerģijas uzglabāšanu un elastīgas elektrostacijas; aicina Komisiju novērtēt, vai ES pastāv jaudas problēma un kāds ir konstantās jaudas daudzums, ko mainīgie RES var nodrošināt integrētā ES energosistēmā, kā arī tās iespējamo ietekmi uz ražošanas atbilstību; piekrīt Komisijas analīzei, ka rezerves jaudas izveide rada būtiskas izmaksas un var kropļot cenu signālus; atzīmē – lai garantētu minēto rezervju pieejamības ekonomisko nodrošinājumu, aizvien aktuālāka kļūst stabila politiska sistēma, kā arī sistēma un līdzsvarošanas pakalpojumi; noraida koncepciju par konkurenci attiecībā uz subsīdijām starp enerģijas avotiem un aicina izveidot ilgtspējīgiem Savienības enerģētikas un klimata politikas mērķiem atbilstošu enerģijas tirgus modeli, kas nodrošina RES tehnoloģiju integrēšanu iekšējā enerģijas tirgū, taču atzīst, ka vēsturiski visu jauno enerģijas avotu attīstībai ir bijis vajadzīgs valsts atbalsts;

28.

uzsver, cik svarīgi ir izmaksu ziņā efektīvi ieviest supertīkla un Ziemeļjūras piekrastes energotīkla atjaunojamos energoresursus; šajā saistībā uzsver, cik svarīga ir Ziemeļjūras valstu piekrastes energotīkla iniciatīva (NSCOGI) laikā, kad izsludināti piekrastes vēja enerģijas projekti virs 140 GW; aicina dalībvalstis un Komisiju sniegt papildu stimulu NSCOGI;

29.

atgādina, ka ieguldījumi atjaunojamo energoresursu avotos veido vairāk nekā pusi no visiem ieguldījumiem jaunā ražošanas jaudā pēdējo 10 gadu laikā un turpinās pieaugt; uzsver – tā kā RES veido būtisku daļu no energoavotu sadalījuma, esošajai tīkla infrastruktūrai tiek radīti lieli, bet īstenojami uzdevumi, un ir nepieciešami ieguldījumi, lai atrisinātu šos uzdevumus; atzīmē, ka konkrētās dalībvalstīs paaugstinātā pievade no RES, līdztekus neizbūvējot enerģētikas infrastruktūru, ievērojami apdraud energoapgādes drošību; uzsver, ka saskaņā ar elektroenerģijas PSOET datiem ievērojamu daļu visu vājo vietu Eiropas elektroenerģijas tīklos ir radījusi pievade tīkliem no RES; uzsver, cik svarīgi ir īstenot jaunas pieejas, lai novērstu vājās vietas sadales tīklos, kas ne vienmēr ietver tīkla paplašināšanu un pastiprināšanu; pauž pārliecību, ka ieguvumi no Eiropas tīklu atjaunināšanas, kas ir jāveic arī tādēļ, ka ir izveidots vienotais elektroenerģijas tirgus, kompensēs savas izmaksas, piedāvājot daudz efektīvāku ES energosistēmas darbību; aicina pārvades sistēmu operatorus atjaunināt savas tīkla attīstības politikas pamatnostādnes, lai nodrošinātu RES ražošanas jaudu integrāciju, vienlaikus saglabājot energoapgādes drošību, un stiprināt sadarbību ar sadales sistēmas operatoriem;

30.

atzīmē – tā kā daudzas labākās un konkurētspējīgākās RES atrašanās vietas ES ir diezgan tālu no enerģijas patēriņa centriem, šīs vietas var optimāli izmantot tikai, izbūvējot pārvades un sadales sistēmas un nostiprinot pārrobežu starpsavienojumus; atzīmē arī decentralizētas atjaunojamās enerģijas energoapgādes priekšrocības patēriņa centru tuvumā; uzsver, ka tas var radīt izmaksu samazināšanos, mazināt nepieciešamību paplašināt tīklus un novērst sastrēgumus, kad būs pieejama piemērota infrastruktūra; norāda, ka Komisijai būtu jāveicina atbilstošu modelēšanas instrumentu izstrāde, lai noteiktu optimālo attālu, apjomīgu ražotņu un sadales līmeņa iekārtu struktūru; uzsver potenciālu, kas piemīt integrētai pieejai attiecībā uz energosistēmu, kas aptvertu gan siltumapgādes un elektroenerģijas pieprasījumu, gan piedāvājumu; atzīmē arī vietējās RES ražošanas potenciālu, piemēram, mikrolīmeņa ražošanu vai kooperatīvus, iedzīvotājiem kopīgi veicot ieguldījumus atjaunojamās enerģijas ražošanā un piegādē, piemēram, ģeotermālo siltumapgādi un saules enerģiju, kā minēts Komisijas paziņojumā;

31.

atzīmē, ka nepietiekama tīklu jauda un akumulācijas iespējas, kā arī nepietiekama pārvades tīklu operatoru sadarbība var veicināt nesaskaņotas pārrobežu enerģijas plūsmas (cirkulējošas plūsmas) un radīt nopietnas avārijas situācijas citās dalībvalstīs, un šādā gadījumā energoapgādes drošības interesēs arvien vairāk būtu vajadzīga slodzes samazināšana, ja tam neseko vajadzīgā optimizācija (piemēram, temperatūras līknes uzraudzība), kā arī tīkla attīstība minētajās dalībvalstīs; pauž bažas par tīkla infrastruktūras attīstības un ekspluatācijas stāvokli dalībvalstīs; aicina dalībvalstis pēc iespējas paātrināt pārvades un sadales tīklu izbūvi un veicināt pārvades tīklu operatoru labāku sadarbību;

32.

uzsver viedo tīklu, pieprasījuma puses pārvaldības līdzekļu un elektroenerģijas akumulācijas risinājumu potenciālu, lai iespējami labākā veidā veicinātu ar RES ražotas elektroenerģijas integrāciju, kā arī izlīdzinātu tīkla svārstības; no jauna atgādina, ka nekavējoties vajadzīgi papildu pētījumi par elektroenerģijas akumulāciju un tās ieviešana, tostarp, sadarbojoties ar sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijām; atzīmē, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš pētījumiem par akumulācijas iekārtām ar pielāgojamām enerģijas akumulācijas iespējām, jo šādas iekārtas ļauj elastīgāk regulēt akumulācijas ātrumu un tādējādi rada iespēju nodrošināt ātrākus un precīzākus savienojumus; aicina dalībvalstis novērst, ka elektroenerģijas akumulācijas operatori tiek aplikti ar dubultiem nodokļiem;

33.

uzskata, ka ir jāizveido pārrobežu tirgi elektroenerģijas regulēšanas pakalpojumiem un ka strauji jāattīsta Eiropas pārvades tīkls, lai veicinātu sūkņu hidroakumulācijas elektrostacijās ražotas enerģijas pārrobežu integrāciju, jo īpaši Skandināvijas valstīs, Alpu un Pireneju reģionā;

34.

uzsver, ka saistībā ar plānoto RES attīstību galvenā nozīme jāpiešķir hidroenerģijai kā līdzeklim, lai galvenokārt izlīdzinātu arvien lielākās svārstības enerģijas ražošanā ar RES, kā arī, izmantojot hidroakumulācijas procesu, kā elektroenerģijas uzkrāšanas metodei; tādēļ uzsver, ka ir pilnībā jāizmanto ES pieejamās hidroenerģijas ražošanas un hidroakumulācijas iespējas;

35.

atzīst, ka gāzes infrastruktūrai būs svarīga nozīme, attīstot atjaunojamo enerģiju Eiropā; norāda, ka atjaunojamo energoresursu avotu biogāzi kā biometānu jau šodien var viegli ievadīt pašreizējā gāzes tīkla infrastruktūrā, un ka tādas jaunās tehnoloģijas kā “ūdeņradī pārvērsta elektroenerģija” un “gāzē pārvērsta elektroenerģija” arī sniegs labumu nākotnes ekonomikas sistēmai ar zemu oglekļa dioksīda emisijas līmeni, izmantojot pašreizējās un jaunās infrastruktūras, kas būtu jāveicina un jāpilnveido;

36.

pauž pārliecību, ka IKT turpmāk veicinās energoapgādes un pieprasījuma pārvaldību un aktīvāk iesaistīs patērētājus šajā tirgū; aicina Komisiju saskaņā ar enerģijas iekšējā tirgus trešo tiesību aktu kopumu nekavējoties iesniegt priekšlikumus par viedo tīklu un skaitītāju attīstību, veicināšanu un standartizāciju, jo tas arvien vairāk ļaus iesaistīties lielākam tirgus dalībnieku skaitam un atbalstīs iespējamo sinerģiju visu telekomunikācijas un enerģijas tīklu ieviešanā, attīstībā un uzturēšanā; aicina Eiropas Komisiju īpaši atbalstīt pētniecību un attīstību šajā jomā; uzsver, ka līdztekus pakalpojumu sniedzēju plānošanas noteiktībai šajā ziņā būtiska nozīme ir arī patērētāju piekrišanai, kuriem ir jābūt galvenajiem ieguvējiem no viedajiem skaitītājiem un kuru datu aizsardzības tiesības ir jānodrošina saskaņā ar jauno datu aizsardzības direktīvu; mudina Komisiju rūpīgi novērtēt viedo skaitītāju ieviešanas izmaksas un ieguvumus un jo īpaši to ietekmi uz dažādām patērētāju grupām; atzīst, ka patērētāju iesaistīšanās ir būtiski sekmīgai viedo skaitītāju ieviešanai;

37.

norāda, ka IKT nozare – būdama nozīmīga elektroenerģijas patērētāja, kuras datu centri ES patērē līdz 1,5 % no kopējā elektroenerģijas patēriņa, un, patērētājiem saņemot arvien vairāk informācijas par oglekļa dioksīda pēdu, ko rada viņu izmantotie IT un mākoņpakalpojumi,— var kļūt par energoefektivitātes un RES veicināšanas piemēru;

38.

norāda, ka dažos reģionos, jo īpaši mazās kopienās un salās, sabiedrība ir izrādījusi pretestību vējdzirnavu un saules enerģijas paneļu ieviešanai; norāda – tiek uzskatīts, ka vējdzirnavas un saules enerģijas paneļi nelabvēlīgi ietekmē tūrisma nozari, kā arī dabu un apvidus/salas ainavu;

39.

uzsver – ja iedzīvotāji paši ražo atjaunojamos energoresursus, izmantojot kooperatīva vai kopienas īpašumtiesību modeļus, palielinās sabiedrības atbalsts, kas samazina plānošanas laiku īstenošanai un veicina lielāku sabiedrības izpratni par enerģijas pārejas periodu;

40.

uzsver, ka turpmāka RES attīstīšana un visu citu enerģijas ražošanas iekārtu un infrastruktūras būvniecība ir saistīta ar izmaiņām Eiropas ainavā; pauž pārliecību, ka tas nedrīkst radīt ekoloģiskus postījumus, tostarp Natura 2000 teritorijā, un aizsargājamo ainavu teritorijas; norāda, ka sabiedrības atbalstu RES infrastruktūrai var panākt tikai ar pārredzamu un saskaņotu plānošanas, būvniecības un atļauju piešķiršanas procesu, obligāti un savlaikus veicot sabiedrisko apspriešanu, kurā jau no paša sākuma piedalās visas ieinteresētās personas, tostarp vietējā līmenī; uzsver, ka iedzīvotāju un ieinteresēto personu piedalīšanās, piemēram, kooperatīvos, var palīdzēt sabiedrības atbalsta iegūšanā, tāpat kā to spēj panākt informācijas sniegšana par iespējamiem vietējās ekonomikas ieguvumiem;

41.

uzskata, ka ir nepieciešams veikt turpmākus pasākumus, lai veicinātu lielāku sabiedrības atbalstu atjaunojamo energoresursu avotiem; vienlaikus norāda, ka šajā joma visefektīvākā būs holistiska pieeja attiecībā uz ražotāju/patērētāju, kas apzināti pārvaldīs elektroenerģijas izmantošanas procesu;

42.

atzīst maza apjoma RES nozīmīgumu, lai palielinātu atjaunojamo energoresursu avotu īpatsvaru; atzīst, ka maza apjoma RES ieviešana sniedz iespēju atsevišķām mājsaimniecībām, nozarēm un kopienām kļūt par enerģijas ražotājiem, tādējādi iegūstot informāciju par efektīviem veidiem, kā ražot un patērēt enerģiju; uzsver, cik nozīmīga ir mikrolīmeņa ražošana, lai palielinātu energoefektivitāti; uzsver, ka maza apjoma RES ieviešana var radīt ievērojamus ietaupījumus maksājumos par elektroenerģiju, kā arī radīt jaunus uzņēmējdarbības modeļus un darbavietas;

43.

šajā saistībā norāda, cik svarīgi ir sekmēt vietējos kooperatīvus atjaunojamo energoresursu avotu jomā, palielinot pilsoņu iesaistīšanos, uzlabojot atjaunojamo energoresursu avotu pieejamību un radot finanšu ieguldījumus;

44.

uzsver, ka maza apjoma RES, akumulācijas, pieprasījuma puses pārvaldības un energoefektivitātes gudrs apvienojums var nodrošināt vietējo tīklu izmantošanas samazinājumu maksimālās slodzes laikā, tādējādi samazinot vispārējās ieguldījumu izmaksas, ko sedz sadales sistēmas operatori;

45.

norāda, ka priekšnosacījums elektroenerģijas efektīvam vietējam patēriņam un ražošanai gan no ražotāju un patērētāju, gan no sadales tīkla skatpunkta ir viedo skaitītāju un – vispārīgāk – viedo tīklu ieviešana;

46.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri sniegt paziņojumu par enerģijas tehnoloģijām un jauninājumiem, koncentrējoties uz mikrolīmeņa ražošanu;

47.

uzskata, ka ES reģionālā politika ir galvenais elements, kas veicina gan enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, gan energoefektivitāti visā ES, un tā ir galvenais elements arī elektroenerģijas pakalpojumu un energopārvades pakalpojumu nozarē; atzinīgi vērtē to, ka kohēzijas un reģionālās politikas devums, kas paredzēts, lai atbalstītu atjaunojamo energoresursu izmantošanu, turpina pakāpeniski palielināties, lai atjaunojamie energoresursi sniegtu pilnvērtīgu ieguldījumu ES enerģētikas politikas mērķu sasniegšanā un lai ES enerģētikas uzdevumi tiktu īstenoti visā ES; uzskata, ka ir īpaši svarīgi Eiropas politikas virzību izvēlēties tā, lai nākamajā 2014.–2020. gada plānošanas periodā būtu pietiekams finansējums;

48.

atbalsta vairāklīmeņu pārvaldību un decentralizētu pieeju enerģētikas politikai un atjaunojamiem energoresursiem, kurā cita starpā ir jāiekļauj Pilsētas mēru pakts un turpmāka iniciatīvas “Progresīvas pilsētas” attīstība, kā arī labāko risinājumus veicināšana reģionālā un vietējā līmenī, organizējot informācijas kampaņas;

49.

konstatē, ka lauksaimniecība un lauku teritorijas spēj nodrošināt būtisku daļu no atjaunojamās enerģijas ražošanas, un tāpēc uzskata, ka jaunajai lauksaimniecības un lauku attīstības politikai vajadzētu veicināt atjaunojamās enerģijas ražošanu;

50.

atzīst, cik nozīmīgi ir veicināt un atbalstīt alternatīvo enerģijas ieguves veidu izstrādi uz vietas lauku saimniecībās, jo īpaši maza apjoma saimniecībās, kā arī izplatīt attiecīgās metodes gan starp lauksaimniekiem, gan patērētājiem;

51.

uzsver, ka lauksaimnieku sadarbībai varētu būt liela nozīme, lai nodrošinātu, ka tiek veiksmīgi īstenota atjaunojamo enerģijas avotu izmantojuma veicināšanas politika;

52.

aicina Eiropas Investīciju banku ar finanšu starpnieku palīdzību izveidot fondus, kuros notiktu līdzekļu aprite, lai nodrošinātu nepieciešamo sākuma kapitālu un tehnisko atbalstu lauku saimniecībās izveidotām un kopienai piederošām mikromēroga un maza mēroga elektrības un siltuma ražošanas sistēmām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus un no kurām gūto peļņu var atkārtoti ieguldīt papildu sistēmās;

53.

atgādina, ka turpmākajos gados palielināsies ES tirdzniecības deficīts, kas radies fosilā kurināmā importa dēļ, un ka atkarība no fosilā kurināmā importa arvien vairāk apdraud politiku, ekonomiku un vidi; šajā sakarībā uzsver vietējo atjaunojamo energoresursu nozīmi attiecībā uz piegādes drošību un pozitīvas tirdzniecības bilances atjaunošanu ar naftas un gāzes eksportētājvalstīm un tādēļ uzsver, ka tiem vajadzētu piešķirt lielāku nozīmi ES energodrošības uzlabošanā;

54.

atzīst, ka pasaules RES tirgi attīstās un ka tas pozitīvi ietekmēs Eiropas rūpniecību, darbvietu radīšanu, cenas un pašreizējo un jauno tehnoloģiju turpmāko attīstību pasaulē un ES, ar noteikumu, ka ES politiskais un tiesiskais regulējums attiecībā uz RES saglabās paredzamību un ļaus tīro tehnoloģiju uzņēmumiem saglabāt savas konkurences priekšrocības un vadošo stāvokli attiecībā uz to darījumu partneriem pasaulē; atzīst, ka valstis, kas neietilpst ESAO, ir svarīgi tirdzniecības partneri, jo tām ir ievērojams RES potenciāls,

55.

uzsver, ka nav pieņemami nelikumīgi konkurences izkropļojumi tirgū, jo tikai godīgā konkurencē ES var panākt saprātīgu atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju cenu līmeni; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk pabeigt izskatīšanā esošas negodīgas prakses lietas; uzsver, ka brīvie un atvērtie pasaules tirgi sniedz vislabākos priekšnoteikumus RES izaugsmei; uzsver, ka jāturpina novērst tirdzniecības ierobežojumi; aicina Komisiju nenoteikt jaunus šķēršļus tirdzniecībai ar tādiem gataviem izstrādājumiem vai to sastāvdaļām, ko izmanto atjaunojamo energoresursu tehnoloģijās; aicina Komisiju novērst šķēršļus tirdzniecībai, aizsargāt godīgu konkurenci, palīdzēt ES uzņēmumiem piekļūt tirgiem ārpus ES un nepieļaut iespējamus tirdzniecības traucējumus, tostarp attiecīgā uz nelikumīgu valsts atbalstu;

56.

mudina Komisiju arī aktīvi uzraudzīt nepamatoti noteiktas beztarifu barjeras (BTB), subsīdijas un dempinga pasākumus, kurus šajā jomā izmanto ES tirdzniecības partneri;

57.

aicina Komisiju ņemt vērā PTO Informācijas tehnoloģiju nolīgumu un izpētīt, kādas ir iespējas ierosināt vides tehnoloģiju brīvās tirdzniecības nolīgumu, ar kuru tiktu noteikta beztarifu tirdzniecība ar vides tehnoloģiju produktiem;

58.

uzsver, ka šai stratēģijai būtu jāveicina arī tirdzniecība, lai atbalstītu jaunattīstības valstu centienus šajā konkrētajā jomā un varētu izmantot atjaunojamos energoresursus kā tirgojamas preces;

59.

uzsver, ka tirdzniecībai ir svarīga loma, lai nodrošinātu, ka atjaunojamie energoresursi tiek ražoti un finansēti ilgtspējīgi; atgādina, ka importētajai bioenerģijai un agrodegvielai būtu jāatbilst ES ilgtspējības kritērijiem un ka tie ir precīzi jādefinē; tādēļ mudina Komisiju noteikt netiešu zemes izmantojumu kā papildu kritēriju; iesaka tirdzniecības nolīgumos iekļaut noteikumus, lai risinātu atmežošanas un mežu degradācijas jautājumus, un stimulus pareizai zemes un ūdens resursu pārvaldībai; mudina Komisiju turpināt sarunas ar attiecīgajām trešām valstīm par tādu brīvprātīgu partnerattiecību nolīgumu (BPN) noslēgšanu, ar kuriem aizliedz nelegālu mežistrādi;

60.

uzsver, ka starp ES kaimiņvalstīm vajadzīga ciešāka sadarbība enerģijas politikas jomā, tostarp atjaunojamo energoresursu ziņā, un ir efektīvāk jāizmanto atjaunojamo energoresursu tirdzniecības potenciāls; uzsver, ka ir nepieciešama piemērota infrastruktūra, kas atvieglo sadarbību gan ES iekšienē, gan arī ar tās kaimiņvalstīm; uzsver, ka sadarbība par atjaunojamiem energoresursiem ir jāiekļauj attiecīgie ES politikas mērķi; uzsver, ka jo īpaši Vidusjūras reģionā ir lielas iespējas iegūt elektroenerģiju no RES; atgādina par tādu ārvalstu projektu kā Desertec, Medgrid un Helios potenciālu, kā arī hidroenerģijas turpmāko attīstību Norvēģijā un Šveicē, tostarp tās potenciālu līdzsvarošanas nolūkiem; uzsver, ka šajos lielajos RES projektos ir būtiska vietējā pievienotā vērtība;

61.

uzsver, ka starptautiskā sadarbība, lai uzlabotu tās noturīgumu un ticamību, jābalsta uz stabilu tiesisko regulējumu un Savienības acquis atjaunojamo energoresursu jomā, piemēram, kā Enerģētikas kopienā;

62.

aicina veikt saskaņotas darbības ar pārējiem tehnoloģiskajiem līderiem (ASV un Japānu), lai atrisinātu tādas jaunas problēmas kā izejmateriālu un retzemju metālu nepietiekamība, kas ietekmē atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju ieviešanu;

63.

uzsver, ka ES ir jāattīsta ar starptautiskajiem partneriem, jo īpaši BRICS valstīm, cieša zinātniskā sadarbība un skaidra sadarbības politika pētniecības un inovācijas jomā attiecībā uz RES;

64.

atzīmē, ka Eiropai jāveic pasākumi savu rūpniecības un pētniecības un attīstības spēju jomā, lai tā saglabātu savu vadošo pozīciju RES tehnoloģijas jomā; uzsver, ka jāsekmē konkurētspējīga vide MVU darbībām un internacionalizācijai, kā arī jācenšas samazināt birokrātiskos šķēršļus šādiem centieniem; uzsver, ka tikai pētniecības un attīstības veicināti jauninājumi var nodrošināt Eiropas vadošo lomu tehnoloģiju jomā RES tehnoloģiju tirgos; uzsver privāto ieguldītāju nepieciešamību pēc noteiktības; aicina Komisiju, lai saglabātu Eiropas Savienības vadošo lomu energoresursu tehnoloģiju nozarē, un jo īpaši atjaunojamo energoresursu nozarē, veicināt energoresursu tehnoloģiju, sevišķi atjaunojamo energoresursu, nozares stratēģiju;

65.

uzsver ES nozares vadošo pozīciju sauszemes vēja enerģijas tehnoloģiju jomā un Eiropas piekrastes vēja enerģijas nozares lielo potenciālu sekmēt to dalībvalstu atkārtotu industrializāciju, kas robežojas ar Baltijas jūru un Ziemeļjūru;

66.

uzsver, ka galvenā prioritāte ir izglītības iestādes, kas spēj sagatavot kvalificētu darbaspēku un nākamo zinātnieku un novatoru paaudzi RES tehnoloģiju jomā; šajā saistībā atgādina par “Apvārsnis 2020” un Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta svarīgo nozīmi, lai novērstu plaisu starp izglītību, pētniecību un īstenošanu atjaunojamo energoresursu avotu nozarē;

67.

īpašu uzmanību vērš uz to, ka, lai atvieglinātu piekļuvi vērtīgam un neizmantotam intelektuālam īpašumam, īpaši svarīga ir Eiropas patentu aizsardzības mehānismu sadarbība atjaunojamo energoresursu jomā; uzsver, ka prioritārā kārtā ir jāsāk plānotā Eiropas patenta izveide atjaunojamo energoresursu jomā;

68.

uzskata, ka mērķtiecīga pētniecība un attīstība, izmantojot esošos instrumentus, ir jāpadara efektīvāka, un pauž bažas, ka dažās atjaunojamo energoresursu nozares jomās netiek pievērsta pietiekama uzmanība pētniecībai un attīstībai, kas dažkārt izraisa tirdzniecības problēmas; uzsver ieguldījumu nepieciešamību inovatīvo, jauno un pašreizējo tehnoloģiju turpmākajā attīstībā, kā arī sistēmas integrācijā starp transportu un enerģētiku, lai saglabātu vai iegūtu konkurētspēju, kā arī lai nodrošinātu, ka esošās tehnoloģijas joprojām ir ilgtspējīgas visā to dzīves ciklā; uzsver nepieciešamību veikt ieguldījumus atjaunojamo energoresursu avotu pētniecībā un attīstībā, jo īpaši jaudas, efektivitātes un ģeogrāfiskā attāluma samazināšanā;

69.

aicina Komisiju un dalībvalstis ieguldīt pētījumos par atjaunojamo energoresursu avotu izmantošanu rūpniecībā, piemēram, autotransporta nozarē;

70.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri 2013. gadā sniegt paziņojumu par enerģijas tehnoloģiju politiku; aicina Komisiju, īstenojot attiecīgās energotehnoloģiju stratēģiskā (SET) plāna daļas, pievērst uzmanību tām tehnoloģijām, kuras uzlabo atjaunojamo energoresursu konkurētspēju un to integrāciju enerģijas sistēmā, piemēram, tīkla pārvaldībai, uzkrāšanas tehnoloģijām vai atjaunojamo energoresursu nodrošinātai siltumapgādei vai dzesēšanai, vienlaikus nepieļaujot diskrimināciju attiecībā uz pārbaudītām RES tehnoloģijām, kuras tiek lietotas daudzus gadus;

71.

uzsver, ka pētniecībai ir galvenā nozīme attiecībā uz jauno un tīro tehnoloģiju attīstību un pieejamību; uzskata, ka SET plāns var sniegt būtisku ieguldījumu, lai padarītu atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas pieejamas un konkurētspējīgas;

72.

uzsver, ka dalībvalstis pašlaik izmanto ļoti dažādas veicināšanas mehānismu sistēmas; norāda, ka šis atbalsts veicinājis veselīgu izaugsmi, tomēr dažas veicināšanas sistēmas nav bijušas labi izstrādātas, bet citas ir bijušas neveiksmīgi izveidotas un nepietiekami elastīgas, lai pielāgotos dažu tehnoloģiju izmaksu samazinājumam, un dažkārt ir radījušas pārliecīgu kompensāciju, tādējādi finansiāli apgrūtinot patērētājus un ar gandarījumu atzīmē, ka, pateicoties subsīdijām, salīdzinājumā ar tradicionālajām enerģijas ieguves metodēm daži atjaunojamo energoresursu avoti līdz šim sasnieguši konkurētspēju noteiktās teritorijās ar izdevīgu ģeogrāfisko novietojumu, kur piekļuve kapitālam ir laba, administratīvais slogs ir vismazākais vai arī ar apjomradītu ietaupījumu palīdzību;

73.

uzsver, ka noteiktās dalībvalstīs valsts ietekmes un citu faktoru, tostarp fosilā kurināmā cenu rezultātā, ir palielinājusies elektroenerģijas mazumtirdzniecības cena patērētājiem un nozares pārstāvjiem; norāda, ka 2012. gadā 22 % ES mājsaimniecību pauda bažas par nespēju samaksāt rēķinus par patērēto elektroenerģiju, un pieņem, ka situācija varētu būt pasliktinājusies; uzsver, ka enerģijai ir jābūt pieejamai visiem un ka nedrīkst negatīvi ietekmēt nozares konkurētspēju; aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka klienti ar zemiem ienākumiem tiek efektīvi aizsargāti, vienlaikus palielinot sabiedrības izpratni par energotaupības un energoefektivitātes pasākumu potenciālu; norāda, ka vairumtirdzniecības cenu samazināšanās procesam jābūt patērētājiem labvēlīgam;

74.

brīdina, ka pārāk lielas atbalsta maksājumu summas var radīt pārmērīgu kompensēšanu un šādi kavēt tehnoloģiju attīstību un tirgus integrāciju, jo tiek mazināts stimuls inovatīvu un izmaksu ziņā izdevīgu izstrādājumu attīstīšanai; norāda, ka labi plānoti atbalsta mehānismi, kas pieļauj reakciju uz tirgus signāliem, ir būtiski pārmērīgas kompensēšanas novēršanai; uzskata, ka strauja virzīšanās uz sistēmu, kas pakļauj ražotājus tirgus cenu riskam, nodrošina tehnoloģiju konkurētspēju un atvieglo integrāciju tirgū;

75.

ir pārliecināts, ka Komisijai būtu jāatbalsta dalībvalstis, apzinot izmaksu ziņā visefektīvākos RES un veidu, kā vislabāk īstenot iespējas; atgādina, izmaksu ziņā optimāla politika atšķiras atbilstoši pieprasījuma modelim, energoapgādes potenciālam un ekonomikas kontekstam vietējā līmenī;

76.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri par pamatnostādņu izstrādi attiecībā uz paraugpraksēm, kā arī valstu atbalsta noteikumu reformu; aicina Komisiju iespējami drīz izstrādāt minētās pamatnostādnes, lai nodrošinātu, ka dažādās valstu shēmas neizkropļo konkurenci vai nerada šķēršļus tirdzniecības un ieguldījumu veikšanai ES, lai veicinātu prognozējamību un rentabilitāti un izvairītos no pārmērīgām subsīdijām; šajā sakarībā mudina Komisiju nodrošināt, ka dalībvalstis pilnībā ievēro iekšējā tirgus acquis; pauž pārliecību, ka paraugprakšu pamatnostādnes ir svarīgs solis, lai nodrošinātu vienotā enerģijas tirgus darbību, un uzskata, ka pamatnostādnes varētu papildināt ar pašreizējo valstu atbalsta shēmu izmaksu efektivitātes novērtējumu, ņemot vērā to aptvertās atšķirīgās tehnoloģijas, lai nodrošinātu labāku salīdzināmību un saskaņošanu pakāpeniskas un progresīvas konverģences panākšanai starp valstu atbalsta mehānismiem; pauž arī pārliecību, ka šo pamatnostādņu īstenošana dalībvalstu līmenī būs ļoti svarīga, jo tās var palīdzēt izvairīties no tā, ka valstu atbalsta shēmas tiek grozītas vai atceltas ar atpakaļejošu datumu, jo šādas darbības sniegtu nevēlamus signālus ieguldītājiem, kā arī, iespējams, radītu smagas ekonomiskas grūtības privātpersonām, kas ieguldījušas RES, pamatojoties uz minētajām valstu shēmām; uzsver, ka ir dalībvalstīm ir jānodrošina šo pamatnostādņu ievērošana un jāļauj pieņemt īpašus atbalsta noteikumus, kas radītu iespēju attīstīt vietējos un reģionālos resursus;

77.

ņemot vērā dalībvalstu daudzveidīgās atbalsta sistēmas, uzskata, ka jāuzsāk diskusijas par lielāku konverģenci un piemērotu Eiropas līmeņa atbalsta sistēmu pēc 2020. gada; pauž pārliecību, ka ilgtermiņā integrētāka RES atbalsta sistēma ES līmenī, kurā tiktu ņemtas vērā reģionālās un ģeogrāfiskās atšķirības un spēkā esošās pārnacionālās iniciatīvas un kura veicinātu vispārējos centienus dekarbonizācijas sasniegšanā, varētu sniegt izmaksu ziņā efektīvāko pamatu atjaunojamo energoresursu izmantošanai un vienādiem spēles noteikumiem, lai pilnībā realizētu šo resursu potenciālu; atzīmē, ka spēkā esošā Atjaunojamo energoresursu direktīva ļauj valdībām izmantot apvienotās atbalsta shēmas; atzīmē konkrētu Eiropas valstu pieredzi, kas sekmīgi apliecina, kā kopēja pieeja integrētā elektroenerģijas tirgū ļauj ieviest savstarpēji izdevīgus jauninājumus starp valstu sistēmām; aicina Komisiju saistībā ar regulējumu laikposmam pēc 2020. gada novērtēt, vai ES līmeņa sistēma RES veicināšanai nodrošinātu izmaksu ziņā efektīvāku sistēmu, kurā varētu īstenot visu atjaunojamo energoresursu izmantošanas potenciālu, un kā darbotos progresīva konverģence;

78.

uzsver ieguvumus no paraugprakses apmaiņas starp dalībvalstīm atbalsta mehānismu jomā; norāda, ka Apvienotā Karaliste un Itālija nesen paziņoja par savu atbalsta shēmu maiņu no kvotu sistēmas uz tarifu sistēmu, jo pierādījumi no līdzīgām ģeogrāfiskās atrašanās vietām liecināja, ka tarifu atbalsta modeļi nodrošina zemākas izmaksas; aicina Komisiju iekļaut šos aspektus savā pašreizējā analīzē (5) un tās paredzamajā pamatnostādņu priekšlikumā;

79.

ierosina turpināt tādas iniciatīvas kā Norvēģijas un Zviedrijas īstenotā kopīgā atbalsta shēma, lai vajadzības gadījumā pakāpeniski izstrādātu reģionālās kopīgā atbalsta shēmas kopējos enerģijas tirgos, piemēram, Nord Pool;

80.

aicina budžeta lēmējinstitūciju atvēlēt vajadzīgos līdzekļus Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (ACER), lai tā varētu pildīt savus pienākumus un sasniegt mērķus, kas noteikti regulā par enerģijas vairumtirgus integritāti, pārredzamību un efektivitāti; norāda, ka tas ir nepieciešams, lai līdz 2014. gadam izveidotu integrētu un pārredzamu iekšējo elektroenerģijas un gāzes tirgu;

81.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei un Komisijai.

12.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 55/23

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 8. un 19. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 1979. gada 18. decembrī pieņemto Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 (ANO DPR 1325),

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko Padome pieņēma 2011. gada martā (1),

—

ņemot vērā Ceturtajā pasaules sieviešu konferencē 1995. gada 15. septembrī pieņemto Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, kā arī Parlamenta 2000. gada 18. maija rezolūciju par Pekinā pieņemtās rīcības platformas izpildi (2), 2005. gada 10. marta rezolūciju par Ceturtās pasaules sieviešu konferences – Rīcības platforma (Pekina + 10) lēmumu izpildes kontroli (3) un 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Pekinu + 15 – ANO rīcības platformu dzimumu līdztiesībai” (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu “Komisijas atzinums par Albānijas pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0680), kurā norādīts, ka praksē līdztiesība nav pilnībā nodrošināta, jo īpaši nodarbinātības un ekonomiskās palīdzības pieejamības jomā,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu “Komisijas atzinums par Melnkalnes pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā” (COM(2010)0670), kurā norādīts, ka praksē dzimumu līdztiesība nav pilnībā nodrošināta,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada progresa ziņojumus par kandidātvalstīm un iespējamām kandidātvalstīm, kas pievienoti Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumam “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2012.–2013. gadā” (COM(2012)0600),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu par priekšizpēti par Stabilizācijas un asociācijas nolīgumu starp Eiropas Savienību un Kosovu (COM(2012)0602),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra paziņojumu par Visaptverošā pārraudzības ziņojuma par Horvātijas gatavību pievienoties ES galvenajiem konstatējumiem (COM(2012)0601),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 5. marta paziņojumu “Rietumbalkāni. Eiropas perspektīvas stiprināšana” (COM(2008)0127),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 27. janvāra paziņojumu “Rietumbalkāni ceļā uz ES – stabilitātes nostiprināšana un labklājības celšana” (COM(2006)0027),

—

ņemot vērā Padomes 2005. gada 2. un 3. jūnija secinājumus, kuros dalībvalstis un Komisija tiek aicinātas stiprināt institucionālos mehānismus, lai veicinātu dzimumu līdztiesību un izveidotu Pekinas rīcības platformas īstenošanas novērtēšanas sistēmu saskaņotākai un sistemātiskākai progresa uzraudzībai,

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 30. novembra un 1. decembra secinājumus par pārskatu attiecībā uz dalībvalstu un ES iestāžu veikto Pekinas rīcības platformas īstenošanu – institucionālo mehānismu rādītāji,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. septembra secinājumus par pārskatu attiecībā uz dalībvalstu un ES iestāžu veikto Pekinas rīcības platformas īstenošanu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 4. decembra rezolūciju par sieviešu stāvokli Balkānos (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 9. marta rezolūciju par ES stratēģiju romu integrācijai (6),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas atzinumu (A7-0136/2013),

A.

tā kā septiņas Rietumbalkānu valstis – Albānija, bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Kosova, Melnkalne un Serbija – atrodas dažādos posmos procesā, lai kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalstīm; tā kā šā procesa laikā minētajām valstīm jāpieņem un jāīsteno acquis communautaire un citi ES noteiktie pienākumi dzimumu līdztiesības jomā;

B.

tā kā sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības pasākumu īstenošanai ir nepieciešama lielāka sabiedrības izpratne par šīm tiesībām un šo tiesību izmantošanu tiesas vai ārpustiesas ceļā, kā arī pārvaldes iestādes un neatkarīgas iestādes īstenošanas procesa sākšanai, veikšanai un uzraudzībai;

C.

tā kā sievietēm ir būtiska loma miera, stabilizācijas un samierināšanas centienu īstenošanā un tā kā viņu ieguldījums būtu jāatzīst un jāsekmē atbilstoši ANO DPR 1325 un sekojošām rezolūcijām,

1.

norāda, ka Rietumbalkānu kandidātvalstis ir pieņēmušas daudzus ES pievienošanās procesā nepieciešamos tiesību aktus, tomēr daudzos gadījumos šie tiesību akti netiek efektīvi īstenoti;

2.

uzsver, ka sievietēm Rietumbalkānos ir jāieņem prominenta vieta sabiedrībā, aktīvi iesaistoties un piedaloties politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā dzīvē visos līmeņos; norāda, ka liela nozīme ir virzībai uz sieviešu vienlīdzīgu līdzdalību lēmumu pieņemšanā visos pārvaldes līmeņos (sākot no pašvaldības līdz valsts pārvaldes līmenim, no izpildvaras līdz likumdevējvarai);

3.

ar bažām norāda, ka lielākajā daļā valstu iedzīvotāji nav pilnībā informēti par spēkā esošajiem tiesību aktiem un politikas virzieniem dzimumu līdztiesības veicināšanas un sieviešu tiesību jomā un ka šāda informācija reti sasniedz neaizsargātākos vai atstumtos sabiedrības locekļus, jo īpaši romu tautības sievietes; aicina Komisiju un pievienošanās kandidātvalstu valdības sekmēt informētību, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, publiskas kampaņas un izglītības programmas, lai izskaustu ar dzimumu saistītus stereotipus un popularizētu sievietes, kuru dzīve būtu atdarināšanas vērta, kā arī sekmētu sieviešu aktīvu līdzdalību visās dzīves jomās, tostarp lēmumu pieņemšanā; prasa pirmām kārtām panākt valdības locekļu un amatpersonu personīgu apņēmību;

4.

uzsver izpratnes veidošanas kampaņu nozīmi cīņā ar stereotipiem, ar diskrimināciju (dzimumu, kultūras, reliģisko) un vardarbību ģimenē, kā arī dzimumu līdztiesības veicināšanā kopumā; atzīmē, ka papildus šīm kampaņām būtu jāveicina pozitīva atdarināšanas vērta sieviešu paraugtēla veidošana plašsaziņas līdzekļos, reklāmās, izglītojošos materiālos un internetā; uzsver, ka ir svarīgi uzlabot sieviešu situāciju lauku rajonos, jo īpaši izskaužot diskriminējošas tradīcijas un stereotipus;

5.

ar bažām norāda, ka sievietes vēl aizvien ir pārāk maz pārstāvētas darba tirgū, kā arī ekonomisko un politisko lēmumu pieņemšanā; atzinīgi vērtē kvotas un aicina tās valstis, kuras to vēl nav izdarījušas, sekmēt sieviešu līdzdalību un vajadzības gadījumā efektīvi piemērot kvotu principu politiskajās partijās un valstu parlamentos, un mudina tās valstis, kuras to jau ir izdarījušas, turpināt šo procesu, lai nodrošinātu iespēju sievietēm piedalīties politiskajā dzīvē un novērstu sieviešu nepietiekamu pārstāvību; norāda, ka tad, ja ir ieviestas dzimumu kvotas politisko lēmumu pieņemšanas procesā, tās būtu pienācīgi jāīsteno un jāpapildina ar efektīvām juridiskām sankcijām; šajā sakarā atzinīgi vērtē nesen notikušo starptautisko sieviešu augstākā līmeņa sanāksmi “Partnerattiecības pārmaiņām”, ko 2012. gada oktobrī Prištinā rīkoja visā reģionā vienīgā valsts vadītāja – sieviete Atifete Jahjaga;

6.

ar bažām atzīmē, ka sieviešu nodarbinātības rādītāji Rietumbalkānu valstīs joprojām ir ļoti zemi; norāda, ka vienlīdzīgu iespēju atbalsta politika ir svarīga Balkānu kandidātvalstu ekonomikas un sociālajai attīstībai; aicina valdības ieviest pasākumus, ar kuriem samazināt no dzimuma atkarīgas darba samaksas atšķirības un attiecīgi arī pensijas atšķirības, kā arī cīnīties pret augsto bezdarba līmeni, īpaši pievēršoties sieviešu bezdarbam, sevišķi laukos; aicina Balkānu valstu valdības izstrādāt tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu abiem dzimumiem vienādu atalgojumu par tādu pašu darbu, palīdzēt sievietēm saskaņot ģimenes dzīvi ar darbu, nodrošināt labākus darba apstākļus, mūžizglītību un elastīgu darba grafiku, kā arī radīt vidi, kura veicina sieviešu uzņēmējdarbību;

7.

ar bažām konstatē, ka dažās šā reģiona valstīs uzņēmējas bieži vien tiek diskriminētas, kad viņas cenšas saņemt aizdevumus vai kredītu saviem uzņēmumiem, un joprojām bieži saskaras ar šķēršļiem, ko rada ar dzimumu saistīti aizspriedumi; aicina reģiona valstis apsvērt iespēju izveidot darbaudzinātāju sistēmas un atbalsta programmas, kuras dotu iespēju izmantot uzņēmējdarbības speciālistu padomus un pieredzi; aicina Rietumbalkānu valstis izveidot aktīva darba tirgus sistēmas, kas paredzētas sieviešu bezdarba mazināšanai; mudina valstis izstrādāt aizdevumu sistēmas un darīt finansējumu pieejamu jauniem uzņēmumiem;

8.

uzsver, ka ir svarīgi izskaust jebkāda veida diskrimināciju darba vietā, tostarp dzimumu diskrimināciju attiecībā uz pieņemšanu darbā, paaugstināšanu amatā un ieguvumiem;

9.

uzsver, ka pienācīgi darboties spējīgu demokrātisko iestāžu izveides procesā izšķiroši svarīga ir aktīva sieviešu līdzdalība, ņemot vērā, ka vairāk nekā puse Balkānu valstu iedzīvotāju ir sievietes, tāpēc bez šīs līdzdalības nav iespējama patiesi demokrātiska pārvaldība; ar bažām norāda, ka lielākajā daļā valstu nepietiek finanšu resursu un cilvēkresursu, kas piešķirti tādu pārvaldes un neatkarīgo iestāžu darbībai, kurām uzticēts sākt un īstenot dzimumu līdztiesības pasākumus, jo īpaši dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanas politiku; aicina iestādes papildināt pasākumus un rīcības plānus ar atbilstošiem to īstenošanai nepieciešamiem resursiem, tostarp ar piemērotām darbiniecēm; uzsver, ka Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) varētu un vajadzētu izmantot projektiem, kas saistīti ar sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības veicināšanu, un ka valstu iestādes ir tās, kuras ir pilnībā atbildīgas par labi funkcionējošiem sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības īstenošanas mehānismiem; aicina Komisiju pienācīgi pārbaudīt izdevumu efektivitāti;

10.

ar bažām norāda uz to, ka trūkst statistikas informācijas par dzimumu līdztiesību, par vardarbību, kas vērsta pret sievietēm, par kontracepcijas līdzekļu pieejamību un iespējām tos izmantot, kā arī neapmierinātām vajadzībām kontracepcijas jomā – šāda informācija ir nepieciešama, lai uzraudzītu īstenošanu, kas ir standartizēta un ko laika gaitā var salīdzināt pievienošanās kandidātvalstu vidū un starp ES dalībvalstīm un pievienošanās kandidātvalstīm; aicina Balkānu kandidātvalstu valdības izstrādāt vienotu metodiku statistikas informācijas vākšanai kopā ar Eurostat, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE) un citām attiecīgām iestādēm; uzsver, ka ir jāizstrādā īpašas stratēģijas un jāīsteno jau esošās stratēģijas, lai uzlabotu to sieviešu situāciju, kuras saskaras ar diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ, piemēram, romu tautības, lesbietes, biseksuālas sievietes vai transpersonas, sievietes ar invaliditāti, pie etniskajām minoritātēm piederošas un gados vecākas sievietes;

11.

uzskata, ka sievietēm ir izšķiroša nozīme stabilizācijas un konfliktu noregulēšanas procesos, kas ir svarīgi, lai panāktu izlīgumu visā reģionā; uzsver, ka tiesu pieejamība ir būtiska sievietēm, kas kļuvušas par kara noziegumu un jo īpaši izvarošanas upuriem; uzsver visu valstu pienākumu izbeigt nesodāmību un tiesāt tos, kas vainojami genocīdā, noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos, tostarp noziegumos, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret sievietēm un meitenēm, kā arī atzīt šos noziegumus par noziegumiem pret cilvēci un kara noziegumiem un nosodīt tos; uzsver, ka uz šiem noziegumiem nedrīkst attiecināt amnestijas noteikumus; atzinīgi vērtē centienus, ko izrādījuši sadarbības tīkli, piemēram, Reģionālais sieviešu lobijs, lai atbalstītu sievietes miera veidošanas procesā un nodrošinātu tiesas pieejamību sievietēm pēckonflikta valstīs; uzsver, ka jāturpina dziedēt pagātnē pārdzīvotās traumas un sistemātiski jānodrošina taisnīgums un rehabilitācija ar konfliktiem saistītās seksuālās vardarbības upuriem; mudina pieņemt un īstenot pienācīgas valsts līmeņa programmas liecinieku aizsardzībai un sodīt tos, kas vainojami šajos noziegumos;

12.

nosoda jebkāda veida vardarbību pret sievietēm un ar bažām norāda, ka Balkānu valstīs joprojām pastāv ar dzimumu saistīta vardarbība un mutiska apvainošana; aicina Balkānu valstu valdības nostiprināt tiesībaizsardzības iestādes, lai varētu veiksmīgi risināt jautājumus, kas saistīti ar vardarbību dzimuma dēļ, vardarbību mājās, piespiedu prostitūciju un sieviešu tirdzniecību, izveidot patvēruma centrus no ģimenē notikušas vardarbības cietušām personām vai tādām personām, kuras patlaban no tās cieš, un panākt, ka tiesībaizsardzības iestādes, tiesu iestādes un valsts ierēdņi vairāk apzinātos šo problēmu; mudina reģiona valstu iestādes izveidot programmas izpratnes veicināšanai par vardarbību ģimenē;

13.

ar dziļām bažām norāda, ka 30 % no pārrobežu cilvēku tirdzniecības upuriem Eiropas Savienībā ir Balkānu valstu valstspiederīgie un lielākā daļa apzināto upuru ir sievietes un meitenes; uzsver, ka dzimumu līdztiesība, izpratnes veicināšanas kampaņas un korupcijas un organizētās noziedzības novēršanas pasākumi ir būtiski faktori cilvēku tirdzniecības novēršanā un potenciālo upuru aizsardzībā; aicina reģiona valstu iestādes sadarboties, lai problēmas risinātu kopīgi;

14.

aicina Balkānu kandidātvalstu iestādes paredzēt pastāvīgu finansējumu cilvēku tirdzniecības apkarošanai, turpināt uzlabot savu spēju aktīvi identificēt un aizsargāt upurus no neaizsargātāko iedzīvotāju vidus, ar tiesību aktiem nodrošināt, ka identificētie cilvēku tirdzniecības upuri netiek sodīti par noziedzīgiem nodarījumiem, kuri ir tiešs cilvēku tirdzniecības rezultāts, atbalstīt upuru aizsardzības centienus, apmācīt tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas un turpināt uzlabot uzņemšanas un patvēruma centru kapacitāti; aicina arī attiecīgās valdības labāk īstenot spēkā esošos tiesību aktus, lai radītu vidi, kura cilvēku tirgotājus atturētu no šīm darbībām un kurā cilvēku tirdzniecības gadījumi tiktu pienācīgi izmeklēti un vainīgie tiktu apsūdzēti un notiesāti; aicina Komisiju mudināt Balkānu kandidātvalstis uzlabot apsūdzību izvirzīšanas un sodīšanas rādītājus un atbalstīt vietējās iniciatīvas, kuru mērķis ir novērst tādus cilvēku tirdzniecības pamatcēloņus, kā vardarbība ģimenē un sieviešu zemās ekonomiskās iespējas;

15.

uzskata, ka patiesa dzimumu līdztiesība nozīmē arī tādu līdztiesību un tādas diskriminācijas novēršanu, kas saistīta ar seksuālo orientāciju vai dzimuma identitāti; mudina pievienošanās kandidātvalstu valdības ieilgušo homofobijas un transfobijas problēmu risināt ar tiesību aktiem, politiku un praktisku rīcību, tostarp izstrādājot tiesību aktus par naida noziegumiem, apmācot policiju un izstrādājot tiesību aktus diskriminācijas novēršanas jomā, kā arī aicina reģiona valstu iestādes nosodīt naidu un vardarbību seksuālās orientācijas, dzimuma identitātes vai dzimuma izpausmes dēļ;

16.

atzinīgi vērtē reģionālo pārrobežu iniciatīvu skaita pieaugumu sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā; aicina valdības un Komisiju atbalstīt šīs iniciatīvas un sekmēt tajās gūtās pozitīvās pieredzes apmaiņu un popularizēšanu, cita starpā izmantojot pirmspievienošanās fondus un piešķirot šīm iniciatīvām pietiekamas dotācijas, tostarp ievērojot dzimumu līdztiesības aspektu budžeta plānošanā;

17.

aicina Melnkalnes valdību, kā arī Serbijas, bijušās Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikas un Albānijas valdības pēc pievienošanās sarunu sākšanas ar savu parlamentu, politiskajām partijām un pilsonisko sabiedrību vienoties par pamatnolīgumu attiecībā uz pilsoniskās sabiedrības organizāciju (cita starpā sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības organizāciju) iesaisti pievienošanās sarunās un to rezultātā nepieciešamās reformas rīcības plānu izstrādē, kā arī nodrošināt tām piekļuvi attiecīgajiem pievienošanās procesa dokumentiem;

18.

aicina Balkānu kandidātvalstu valdības atzīt un atbalstīt pilsoniskās sabiedrības un sieviešu organizāciju nozīmi atsevišķās jomās, piemēram, LGBT tiesību ievērošanas sekmēšanā, pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanā, sieviešu politiskās līdzdalības un pārstāvības palielināšanā un miera veidošanas centienu veicināšanā; īpaši atbalsta darbības, kuru mērķis ir sieviešu iespēju palielināšana un sieviešu ietekmes nostiprināšana sabiedrībā;

19.

ar bažām norāda, ka lielākajā daļā Balkānu kandidātvalstu romu sociālās iekļaušanas process ir palēninājies un dažos gadījumos pat pilnībā apstājies; aicina attiecīgās valdības pastiprināt centienus, lai turpinātu integrēt romu tautības pilsoņus un garantēt pret romiem vērstas jebkāda veida diskriminācijas un aizspriedumu izskaušanu, jo īpaši attiecībā uz sievietēm un meitenēm, kas cieš gan no diskriminācijas vairāku iemeslu dēļ, gan no kombinētas un krusteniskas diskriminācijas; aicina Komisiju pastiprināt centienus iesaistīt dažādos pievienošanās posmos esošās paplašināšanās valstis un izmantot Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA) un Stabilizācijas un asociācijas nolīguma (SAN) mehānismu;

20.

ar bažām norāda, ka LGBT tiesību aktīvisti un cilvēktiesību aktīvisti, kuri uzsver, cik svarīgi ir atrisināt pagātnes problēmas, regulāri saskaras ar naidīgiem paziņojumiem, draudiem un fiziskiem uzbrukumiem, un aicina Balkānu kandidātvalstu valdības veikt konkrētus pasākumus, lai novērstu un apkarotu vardarbību pret sieviešu cilvēktiesību aizstāvjiem;

21.

aicina Komisiju Rietumbalkānu valstu pievienošanās procesā prioritāti piešķirt sieviešu tiesību īstenošanai, dzimumu līdztiesības principa iekļaušanai un pastāvīgai cīņai pret vardarbību ģimenē, turpinot pievērsties šiem jautājumiem, uzraudzīt to īstenošanu, sniegt pārskatu par šo īstenošanu progresa ziņojumos un uzsvērt šo jautājumu nozīmību saziņā ar varas iestādēm, kā arī apliecinot pozitīvu piemēru ar līdzsvarotas dzimumu pārstāvības nodrošināšanu savās delegācijās, sarunu grupās, sanāksmēs un plašsaziņas līdzekļos;

22.

aicina ES delegācijas Balkānu valstīs turpināt rūpīgi uzraudzīt progresu sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jautājumos saistībā ar turpmāko pievienošanos ES un aicina katru delegāciju iecelt darbinieku, kas atbildīgs par dzimumu līdztiesības politiku, lai veicinātu labas prakses apmaiņu Balkānu reģionā;

23.

mudina reģiona valstu iestādes atbalstīt dzimumu līdztiesību, izmantojot skolu un augstskolu izglītības sistēmu; atzīmē, ka daudzas meitenes no agrīna vecuma skolā un augstskolā tiek atrunātas no to priekšmetu apgūšanas, kuri tiek uzskatīti par “vīrišķīgiem”, piemēram, dabas zinātnēm, matemātikas un tehnoloģijām; iesaka skolās ieviest ievadkursus, paplašināt iespējamo meitenēm pieejamo priekšmetu un karjeras loku, lai viņas varētu attīstīt zināšanu bāzi un visu to prasmju spektru, kuras ir nepieciešamas sekmīgai virzībai pa jebkuru viņu izvēlēto dzīves ceļu;

24.

uzsver, ka visām sievietēm ir jāspēj pašām kontrolēt savas seksuālās un reproduktīvās tiesības, tostarp izmantojot pieejamu augstas kvalitātes kontracepciju; pauž bažas par ierobežojumiem izmantot seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumus Balkānu kandidātvalstīs;

25.

aicina Balkānu kandidātvalstu valdības pieņemt tiesību aktus un politikas virzienus, kas nodrošina vispārēju piekļuvi reproduktīvās veselības pakalpojumiem un popularizē reproduktīvās tiesības, kā arī sistemātiski apkopot datus, kas vajadzīgi seksuālās un reproduktīvās veselības apstākļu uzlabošanai;

26.

aicina Albānijas valdību atbalstīt lielāka skaita sieviešu līdzdalību politisku lēmumu pieņemšanā, jo īpaši ņemot vērā parlamenta vēlēšanas 2013. gadā;

27.

aicina Albānijas valdību īstenot Valsts integrācijas un attīstības stratēģiju un Likumu par aizsardzību pret diskrimināciju, stiprinot Aizsardzības pret diskrimināciju komisāra biroja darbu un izveidojot pārsūdzību institūciju, kas būtu komisārs īpaši dzimuma diskriminācijas lietās, lai tādējādi veicinātu vidi, kurā sievietes, kas dzemdē meitenes, netiktu diskriminētas;

28.

prasa Albānijas valdībai uzlabot koordināciju starp valsts un vietējām iestādēm, jo īpaši ģimenē notiekošas vardarbības apkarošanas nolūkā, un atzīmē, ka sievietes Albānijā būtu vairāk jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesā vietējā un valsts līmenī;

29.

aicina Albānijas valdību ierosināt dzimumu jautājumam veltītas reformas tiesību aktos par īpašumtiesībām, krimināllikumā, vēlēšanu likumā un darba tiesību aktos;

30.

atzinīgi vērtē Albānijā īstenotās tiesnešu mācības par dzimumu līdztiesības tiesību aktu piemērošanu un pasākumus pret sievietēm vērstas vardarbības novēršanai, kā arī diskriminācijas vai vardarbības upuriem sniegto iespēju saņemt valsts apmaksātu juridisko palīdzību;

31.

atzinīgi vērtē Albānijas lēmumu iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu visu nozaru ministriju vidējā termiņa budžeta programmā un vēlas redzēt tā īstenošanas rezultātus;

32.

aicina Albānijas valdību ieviest un vajadzības gadījumā pielāgot izpildes rādītājus sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības pasākumu īstenošanas uzraudzībai;

33.

aicina Albānijas parlamentu izveidot parlamenta komiteju, kas nodarbotos tieši ar sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jautājumiem;

34.

aicina Albānijas valdību straujāk – jo īpaši vietējā līmenī – īstenot politikas instrumentus, kas sekmē sieviešu tiesību ievērošanu, piemēram, Valsts stratēģiju par dzimumu līdztiesību, vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm (2011.–2015. gadam);

35.

atzinīgi vērtē Albānijas iestāžu darbu, kas veikts, izstrādājot darbības rādītājus sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības pasākumu īstenošanas uzraudzībai un Valsts ziņojuma par sieviešu stāvokli un dzimumu līdztiesību publicēšanu Albānijā 2012. gadā;

36.

aicina Bosniju un Hercegovinu saskaņot ar dzimumu līdztiesību saistītos tiesību aktus un tiesu praksi dažādos līmeņos, lai valstī izveidotu vienotu tiesisko situāciju, un nostiprināt par dzimumu līdztiesību atbildīgo departamentu centrālā līmenī, lai novērstu sieviešu pastāvīgo trūkumu augstākajos vadošajos amatos un uzraudzītu problēmas, kas līdz šim radušās saistībā ar šo tiesību aktu neīstenošanu; aicina Komisiju izmantot visus pieejamos mehānismus, lai palielinātu Bosnijas un Hercegovinas iestāžu pārskatatbildību un lai tās šajā jomā apņēmīgāk rīkotos; aicina Bosnijas un Hercegovinas valdību vairāk darīt, lai Bosnijas un Hercegovinas Dzimumu līdztiesības likumu un Diskriminācijas aizlieguma likumu īstenotu un saskaņotu ar citiem tiesību aktiem valsts līmenī;

37.

ar īpašām bažām norāda uz darba tirgū valdošo diskrimināciju pret grūtniecēm un sievietēm, kurām nesen bijušas dzemdības, un uz dažādās autonomajās administratīvajās vienībās un kantonos atšķirīgām sociālā nodrošinājuma tiesībām saistībā ar dzemdībām; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes visā valstī saskaņot augsta līmeņa sociālā nodrošinājuma tiesības vecākiem, kas devušies dzemdību atvaļinājumā vai bērna kopšanas atvaļinājumā, tādējādi radot vienādu situāciju visiem pilsoņiem;

38.

ar bažām norāda uz zemo informētības līmeni attiecībā uz tiesību aktiem dzimumu līdztiesības un pret sievietēm vērstas vardarbības jomā, turklāt tas ir vērojams ne vien plašā sabiedrībā, bet arī tiesībaizsardzības jomā strādājošu personu vidū; aicina iestādes īstenot rīcības plānu, lai palielinātu informētību un sagatavotu tiesībsargājošo iestāžu ierēdņus;

39.

ar nopietnām bažām norāda, ka tiesību akti par tādu upuru aizsardzību, kuri cietuši no vardarbības ģimenē, joprojām ir jāsaskaņo ar autonomajās administratīvajās vienībās spēkā esošajiem likumiem, lai abu Bosnijas un Hercegovinas autonomo administratīvo vienību krimināllikumos vardarbību ģimenē atzītu par kriminālnoziegumu, un tas nozīmē, ka šiem upuriem netiek sniegta pienācīga tiesiskā aizsardzība; aicina Bosnijas un Hercegovinas valdību pēc iespējas ātrāk atrisināt šo jautājumu, lai uzlabotu upuru aizsardzību;

40.

atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas parlamentā ievēlēto sieviešu rīkotās starppartiju debates ar attiecīgo nozaru ministriem par vardarbību, kas saistīta ar dzimumu; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes pēc šīm debatēm īstenot konkrētus pasākumus, kas veicinātu ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanu;

41.

aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes sniegt oficiālus statistikas datus par reģistrēto vardarbības gadījumu skaitu, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta no policijas ziņojumiem, sociālās aprūpes centriem un tiesu iestādēm, un nodrošināt šo statistikas datu pieejamību sabiedrībai; tāpat aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes apkopot un publicēt datus par aizsardzības pasākumiem, kas paredzēti no vardarbības ģimenē cietušo upuru aizsardzības nodrošināšanai;

42.

aicina Bosnijas un Hercegovinas valdību saskaņot Bosnijas un Hercegovinas Dzimumu līdztiesības likumu un Vēlēšanu likumu attiecībā uz izpildvaras iestāžu darbinieku sastāvu visos lēmumu pieņemšanas līmeņos (pašvaldību, kantonu, autonomo administratīvo vienību un valsts);

43.

atzinīgi vērtē Bosnijas un Hercegovinas tiesību aktus, kuros noteikts, ka valsts un vietējo pārvaldes iestāžu administratīvajos amatos jābūt vismaz 40 % katra dzimuma pārstāvju, taču norāda, ka praksē tas nav palīdzējis sasniegt sieviešu pārstāvību administratīvajā līmenī 40 % apmērā; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes izstrādāt rīcības plānu šo tiesību aktu īstenošanai ar skaidriem termiņiem un skaidru atbildības sadalījumu;

44.

ar bažām norāda uz finanšu resursu un cilvēkresursu trūkumu ANO DPR 1325 rīcības plāna īstenošanai, dzimumu līdztiesības nodrošināšanai institucionālajos mehānismos, pienācīgas tiesu iestāžu pieejamības un patvēruma centru nodrošināšanai upuriem, kas cietuši no vardarbības ģimenē; aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes visos līmeņos savos budžetos iekļaut pietiekamu finansējumu šiem mērķiem;

45.

pauž nožēlu par to, ka līdz šim Bosnijas un Hercegovinas iestādes ir izmeklējušas un nosodījušas tikai nelielu skaitu ar seksuālu vardarbību saistīto kara noziegumu gadījumu; ar nopietnām bažām norāda, ka daudzas šādos noziegumos vainīgas personas ir izvairījušās no tieslietu sistēmas darbiniekiem un nav sodītas; norāda arī uz Bosnijas un Hercegovinas iestāžu nespēju nodrošināt upuriem pienācīgas liecinieku aizsardzības programmas; tāpēc aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes nodrošināt visiem ar seksuālu vardarbību saistīto kara noziegumu upuriem drošas un pienācīgas iespējas izmantot tiesu sistēmu, kā arī panākt, ka visas ierosinātās kara noziegumu lietas tiek ātri un efektīvi izskatītas;

46.

aicina Bosnijas un Hercegovinas valdību labāk uzraudzīt sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu, iekļaujot skaidrus mērķus politikas virzienos un rīcības plānos un skaidri nosakot, kuras valsts iestādes ir atbildīgas par to īstenošanu; turklāt aicina Bosnijas un Hercegovinas iestādes visos līmeņos sadarboties visaptverošu statistikas datu apkopošanā par dzimumu līdztiesību valstī kopumā;

47.

mudina Horvātijas valdību pēc pievienošanās turpināt saskaņot savus tiesību aktus ar ES acquis communautaire dzimumu līdztiesības jomā;

48.

aicina Horvātijas iestādes pilnībā īstenot tiesību aktus, kuros noteikts, ka vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu, valsts parlamenta un Eiropas Parlamenta vēlēšanu sarakstos 40 % kandidātu jābūt sievietēm, ņemot vērā faktu, ka 2011. gada parlamenta vēlēšanu laikā divas trešdaļas politisko partiju šo mērķi neizpildīja;

49.

atzinīgi vērtē Horvātijas izveidoto Dzimumu līdztiesības ombuda biroju, kura atpazīstamība ļāva palielināt izpratni par sieviešu tiesībām un dzimumu līdztiesības pasākumiem; iesaka visām reģiona valstīm apsvērt, vai tās var sekot šim labas prakses piemēram; mudina Horvātijas valdību arī turpmāk nodrošināt ombudu birojiem finansējumu un ievērot viņu ieteikumus;

50.

atzinīgi vērtē vietējā līmeņa, jo īpaši Istrijas reģiona, dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanas rīcības plānus; aicina Horvātijas valdību sekmēt šādu rīcības plānu pieņemšanu un īstenošanu visā valsts teritorijā;

51.

aicina Horvātijas valdību izveidot strukturālu dialogu ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, jo īpaši ņemot vērā situāciju pēc pievienošanās;

52.

atzinīgi vērtē Horvātijā sasniegto progresu tajā ziņā, ka policija pienācīgi izmeklē pret sievietēm vērstas vardarbības un dzimumu diskriminācijas gadījumus un ka tas notiek pēc mērķtiecīgām policistu mācībām šajā jomā, un mudina iestādes turpināt minētos pasākumus; norāda, ka tiesu iestādēs šādi gadījumi tomēr vēl aizvien netiek pienācīgi izskatīti, un aicina iestādes ierosināt pasākumus arī tiesu darbinieku izpratnes veicināšanai un apmācībai; turklāt aicina Horvātijas valdību nodrošināt bezmaksas juridisko palīdzību, kas pieejama ar dzimumu saistītas vardarbības un diskriminācijas upuriem;

53.

aicina Horvātijas iestādes Valsts stratēģijā aizsardzībai pret vardarbību ģimenē (2011.–2016. gadam) skaidri norādīt, kura iestāde ir atbildīga par katru funkciju, un piešķirt pienācīgu finansējumu iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām šīs stratēģijas īstenošanai;

54.

atzinīgi vērtē Kosovas Asamblejai piešķirtās funkcijas Dzimumu līdztiesības programmas apstiprināšanā, izskatīšanā un uzraudzībā; aicina īstenot pārraudzības ziņojumos ierosinātos ieteikumus;

55.

aicina Kosovas valdību sekmēt visu valsts teritoriju aptveroša SOS palīdzības tālruņa izveidi ģimenē notikušas vardarbības un ar dzimumu saistītas vardarbības upuriem, lai uzlabotu informētību par iespējām ziņot par šādiem gadījumiem un tos izmeklēt;

56.

atzinīgi vērtē to, ka Kosovas valdība Dzimumu līdztiesības aģentūru ir pakļāvusi Premjerministra birojam, un aicina valdību nodrošināt efektīvāku šīs aģentūras darbību Dzimumu līdztiesības likuma īstenošanā un tā uzraudzībā bez jebkādas politiskas iejaukšanās;

57.

aicina Kosovas valdību iespējami drīz izveidot ierosināto Vienlīdzīgas attieksmes centru;

58.

atzinīgi vērtē Kosovā īstenotās policistu mācības ar dzimumu saistītas vardarbības gadījumu risināšanā, kā arī upuriem un viņu bērniem paredzētu īpašu telpu izveidi policijas iecirkņos; aicina Kosovas valdību arī tiesu iestādēm rīkot mācības šādu gadījumu risināšanā un palielināt upuriem paredzēto patvēruma centru skaitu, kā arī iespējamo uzturēšanās ilgumu šajos centros;

59.

mudina Kosovas valdību atzīt Kosovas sieviešu augsta līmeņa sanāksmes 2012. gada oktobrī Prištinā izstrādātos principus un sākt to īstenošanu;

60.

uzsver, ka jāturpina popularizēt kontracepcijas līdzekļu lietošana un jāatbalsta to nodrošināšana un pieejamība, jo jāņem vērā, ka, neskatoties uz tādu sieviešu īpatsvara pieaugumu, kuras izmanto šāda veida dzimstības kontroli, joprojām kontracepcijas līdzekļu lietošana nav plaši izplatīta starp visām sievietēm Kosovā;

61.

aicina Kosovas valdību atzīt, ka 1998.–1999. gada konflikta laikā notikušās seksuālās vardarbības upuri saskaņā ar likumu ir īpaša kategorija, un izdarīt to, grozot Likumu Nr. 04/L-054 par Kosovas Atbrīvošanas armijas karavīru vidū esošo mocekļu, invalīdu, veterānu un dalībnieku, civiliedzīvotāju kara upuru un viņu ģimenes locekļu statusu un tiesībām;

62.

aicina Kosovas valdību skaidri noteikt rādītājus par atbilstību vai neatbilstību administratīvajām instrukcijām, kas attiecas uz dzimumu līdztiesības un diskriminācijas novēršanas tiesību aktiem, lai tādējādi atvieglotu to īstenošanu un uzraudzību; turklāt aicina valdību apkopot datus par diskriminācijas un vardarbības gadījumiem, kas saistīti ar dzimumu, un izveidot attiecīgu valsts reģistru;

63.

atzinīgi vērtē Maķedonijas valdības ierosināto jauno tiesību aktu, kurš vērsts pret seksuālu uzmākšanos vai psiholoģisku vardarbību darba vietā un kurā ir paredzēti arī sodi vainīgajām personām, un prasa saskaņot šo tiesību aktu ar kriminālkodeksu; atzinīgi vērtē Maķedonijas valdības nodomu grozīt tiesību aktus, ar kuriem nodrošinātu, ka abi vecāki var ņemt bērna kopšanas atvaļinājumu vai arī ģimenes atvaļinājumu, lai rūpētos par slimiem radiniekiem, un atzinīgi vērtē nesen pieņemtos grozījumus darba likumā nolūkā sniegt labāku tiesisko aizsardzību darba tirgū grūtniecēm vai sievietēm, kurām nesen bijušas dzemdības;

64.

ar bažām norāda, ka romu tautības sievietes cieš no divkāršas diskriminācijas dzimuma un etniskās piederības dēļ; tāpēc aicina Maķedonijas valdību pieņemt visaptverošu diskriminācijas novēršanas sistēmu, kas romu tautības sievietēm dotu iespēju nostiprināt viņu tiesības;

65.

atzinīgi vērtē to, ka Maķedonijas iestādes ir noteikušas papildu preventīvas sankcijas par tā likuma neievērošanu, kurā paredzēts, ka politisko lēmumu pieņemšanas struktūrās jābūt vismaz 30 % katra dzimuma pārstāvju; aicina Maķedonijas valdību stingri uzraudzīt, vai tādējādi tiek panākta vismaz 30 % liela sieviešu pārstāvība lēmumu pieņemšanas struktūrās, jo īpaši vietējā līmenī;

66.

atzinīgi vērtē Maķedonijas parlamentā izveidoto aktīvo “sieviešu klubu”, kurā parlamenta deputātes no dažādām partijām sadarbojas, lai sekmētu sieviešu tiesību ievērošanu un dzimumu līdztiesību, organizējot publiskas debates, konferences, starptautiskus un cita veida pasākumus un sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību, lai risinātu tādus delikātus vai novārtā atstātus jautājumus – kā seksuālā izglītība sākumskolās, vardarbība ģimenē, HIV, dzemdes kakla vēzis, naidīgi paziņojumi un sieviešu situācija lauku reģionos;

67.

norāda, ka pienācīgi nedarbojas mehānismi, kas paredzēti Nodarbinātības un sociālo lietu ministrijas Vienlīdzīgu iespēju departamenta oficiālajam pārstāvim, kurš atbildīgs par juridisku konsultāciju sniegšanu gadījumos, kad konstatēta nevienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm; aicina Maķedonijas valdību veikt pasākumus, lai uzlabotu šo mehānismu darbību;

68.

ar bažām norāda uz dzimumu līdztiesības rīcības plānu un stratēģiju sadrumstaloto ieviešanu un vispārējas pasākumu koordinācijas trūkumu; aicina Maķedonijas valdību palielināt Dzimumu līdztiesības departamentam pieejamos finanšu resursus un cilvēkresursus, kā arī nodrošināt vienlīdzīgu iespēju koordinatoru iecelšanu amatā un šo koordinatoru efektīvu darbību valsts un vietējā līmenī;

69.

atzinīgi vērtē progresu, kas sasniegts ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanā, ko īpaši apliecina lielāks paziņotu gadījumu skaits izpratnes veicināšanas kampaņu rezultātā; atzinīgi vērtē arī mācības specializētiem policistiem un iestāžu vienošanos par protokoliem, kas izmantojami šādu ziņojumu izskatīšanā; ar bažām tomēr norāda, ka nepietiek patvēruma centru upuriem, kas cietuši no vardarbības ģimenē un cita veida ar dzimumu saistītas vardarbības;

70.

aicina Maķedonijas valdību novērst pastāvošos kultūras un finansiālos šķēršļus, kas sievietēm traucē izmantot kontracepcijas iespējas;

71.

ar bažām norāda, ka politisku lēmumu pieņemšanā iesaistīto sieviešu procentuālā daļa gandrīz nav palielinājusies pēdējās desmitgadēs; aicina Melnkalnes valdību pārstrādāt ar šo jomu saistītos tiesību aktus un nodrošināt to atbilstību;

72.

aicina Melnkalnes valdību palielināt cilvēkresursus un finanšu resursus, kas pieejami Dzimumu līdztiesības departamentam ar dzimumu līdztiesību saistītās tiesiskās un institucionālās sistēmas īstenošanai un Dzimumu līdztiesības rīcības plānam;

73.

atzinīgi vērtē Melnkalnes valdības sadarbībā ar pilsonisko sabiedrību izstrādāto jauno Valsts rīcības plānu dzimumu līdztiesības nodrošināšanai un stratēģisko un darbības mērķu iekļaušanu šajā plānā; aicina valdību piešķirt pietiekamus cilvēkresursus un finanšu resursus tā īstenošanai un izveidot sistēmu pastāvīgai sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību plāna īstenošanas laikā;

74.

atzinīgi vērtē dzimumu līdztiesības pasākumu iekļaušanu Melnkalnes reformu programmā saistībā ar pievienošanos; aicina Melnkalnes valdību pievienošanās sarunās par 23. nodaļu “Tiesu sistēma un pamattiesības”, kā arī citām attiecīgām nodaļām, tostarp 19. nodaļu “Sociālā politika un nodarbinātība”, 24. nodaļu “Tiesiskums, brīvība un drošība” un 18. nodaļu “Statistika”, par prioritāriem noteikt pasākumus dzimumu līdztiesības noteikumu īstenošanai;

75.

atzinīgi vērtē Melnkalnes valdības sasniegto progresu ģimenē notikušas vardarbības novēršanā, pieņemot rīcības kodeksu par saskaņotas iestāžu darbības procedūrām; tomēr ar bažām norāda, ka vardarbība ģimenē Melnkalnē joprojām ir liela problēma, un aicina valdību veltīt pietiekamus līdzekļus un pūles attiecīgo tiesību aktu un rīcības kodeksa īstenošanai, valsts SOS palīdzības tālruņa izveidei un datu apkopošanai;

76.

ar bažām norāda, ka maz ir sūdzību par diskrimināciju un vardarbību, kas saistīta ar dzimumu; aicina Melnkalnes valdību veikt nepieciešamos ieguldījumus, lai veicinātu izpratni par sieviešu tiesībām, spēkā esošajiem tiesību aktiem vardarbības novēršanai un iespējām ziņot par vardarbību un to novērst;

77.

atzinīgi vērtē Melnkalnes parlamenta centienus metodiski pētīt līdztiesības tiesību aktu īstenošanu;

78.

aicina Serbijas valdību turpināt īstenot Valsts programmu integrācijai Eiropas Savienībā, stiprinot mehānismus, kas paredzēti, lai uzraudzītu pret diskrimināciju vērstu tiesību aktu piemērošanu un uzlabotu dzimumu līdztiesības jomā strādājošo struktūru, tostarp Līdztiesības aizsardzības komisāra un Dzimumu līdztiesības ombuda vietnieka, administratīvās spējas;

79.

atzinīgi vērtē Serbijas valdības pieņemto vēlēšanu kodeksu, kurā noteikts, ka parlamenta vēlēšanu kandidātu sarakstos katram trešajam kandidātam jābūt nepietiekami pārstāvētā dzimuma pārstāvim, un atzinīgi vērtē pilnīgu kodeksa īstenošanu, ar ko ir nodrošināts, ka parlamenta deputātu vidū 34 % ir sievietes;

80.

aicina Serbijas valdību uzlabot policijā un tiesu sistēmā strādājošo tiesībsargājošo iestāžu ierēdņu mācības par to, kā izprast un pienācīgi izskatīt ar dzimumu saistītas diskriminācijas un vardarbības gadījumus; aicina nodrošināt bezmaksas juridisko palīdzību upuriem un risināt galveno problēmu – tiesās uzkrājušās neizskatītās lietas;

81.

atzinīgi vērtē progresu, kas sasniegts ģimenē notikušas vardarbības novēršanā, pieņemot vispārēju protokolu par kārtību, kādā jānotiek sadarbībai gadījumos, kad konstatēta vardarbība ģimenē vai vardarbība partneru starpā, kā arī palīdzības tālruņa izveidi un jauna patvēruma centra atvēršanu; tomēr norāda, ka vardarbība ģimenē Serbijā joprojām ir liela problēma; aicina valdību piešķirt pietiekamus līdzekļus un veltīt pietiekamas pūles, lai īstenotu tiesību aktus un protokolu, veicināt ziņošanu par vardarbības gadījumiem un apkopot un apmainīties ar informāciju un datiem starp dažādām iestādēm, aģentūrām un sieviešu pilsoniskās sabiedrības organizācijām;

82.

atzinīgi vērtē Serbijas valdības un parlamenta ciešo sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai sagatavotu un uzraudzītu visaptverošo rīcības plānu par ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325 īstenošanu; aicina valdību piešķirt pietiekamus cilvēkresursus un finanšu resursus rīcības plāna īstenošanai;

83.

aicina Serbijas iestādes uzlabot sadarbību ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas strādā dzimumu līdztiesības jomā (jo īpaši vietējā līmenī starp pašvaldībām un vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām), tiesību aktu un politikas virzienu izstrādē, īstenošanā un tās uzraudzībā dzimumu līdztiesības un ar dzimumu saistītas vardarbības jomā, un nodrošināt strukturālu finansējumu to organizāciju darbam, kuras strādā ar dzimumu saistītas vardarbības jomā;

84.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Balkānu kandidātvalstu valdībām.

12.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 55/33

—

ņemot vērā Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 19. pantu, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 19. pantu un UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantu, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Eiropas Padomes Ministru padomes un Parlamentārās asamblejas deklarācijas, ieteikumus un rezolūcijas, kā arī Venēcijas komisijas un cilvēktiesību komisāra izdotos dokumentus par vārda brīvību un plašsaziņas līdzekļu informācijas brīvību,

—

ņemot vērā ES Pamattiesību hartas 11. pantu, Līguma par Eiropas Savienību 2., 7. un 9. līdz 12. pantu, līgumu pantus, kas attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, brīvību sniegt pakalpojumus, preču brīvu apriti un personu pārvietošanās brīvību, konkurenci un valsts atbalstu, kā arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 167. pantu (kultūra),

—

ņemot vērā Līgumam par Eiropas Savienību pievienoto protokolu par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs, kas pazīstams kā Amsterdamas protokols,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 10. marta Direktīvu 2010/13/ES par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva) (1),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par plašsaziņas līdzekļu plurālismu Eiropas Savienības dalībvalstīs (SEC(2007)0032),

—

ņemot vērā Eiropas Preses brīvības hartu (2),

—

ņemot vērā Komisijas izveidoto Augsta līmeņa plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma grupu,

—

ņemot vērā tā 2002. gada 20. novembra rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju (3), 2003. gada 4. septembra rezolūciju par situāciju attiecībā uz pamattiesībām Eiropas Savienībā (2002) (4), 2003. gada 4. septembra rezolūciju par televīziju bez robežām (5), 2005. gada 6. septembra rezolūciju par Direktīvas 89/552/EEK “Televīzija bez robežām”, kas grozīta ar Direktīvu 97/36/EK, 4. un 5. panta piemērošanu 2001. –2002. gadā (6), 2004. gada 22. aprīļa rezolūciju par vārda un informācijas brīvības pārkāpšanas risku ES un jo īpaši Itālijā (Pamattiesību hartas 11. panta 2. punkts) (7), 2008. gada 25. septembra rezolūciju par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju un plurālismu Eiropas Savienībā (8), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par sabiedrisko apraidi digitalizācijas laikmetā – duālās sistēmas nākotne (9) un 2011. gada 10. marta rezolūciju par Plašsaziņas līdzekļu likumu Ungārijā (10),

—

ņemot vērā pašlaik aktuālo Eiropas iniciatīvu plašsaziņas līdzekļu plurālismam (11), kuru reģistrējusi Eiropas Komisija un kuras mērķis ir aizsargāt plašsaziņas līdzekļu plurālismu, daļēji saskaņojot valstu noteikumus par plašsaziņas līdzekļu īpašniekiem un pārredzamību, interešu konfliktiem ar politiskajiem amatiem un plašsaziņas līdzekļu uzraudzības iestāžu neatkarību,

—

ņemot vērā Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas 8. un 94. apsvērumu, kuros norādīts, ka dalībvalstis nedrīkst pieļaut nekādas darbības, kas rada dominējošu stāvokli vai ierobežo plurālismu, un jāļauj neatkarīgām regulatīvām struktūrām veikt savu darbu pārredzami un objektīvi,

—

ņemot vērā EDSO un jo īpaši tās pārstāvja plašsaziņas līdzekļu brīvības jomā paveikto darbu attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību, izveidotos ziņojumus par šo jomu un Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas 2012. gada 6. novembra uzklausīšanā par plašsaziņas līdzekļu brīvību sniegto audiovizuālo ziņojumu,

—

ņemot vērā NVO ziņojumus par plašsaziņas līdzekļiem, tostarp, “Reportieru bez robežām” ziņojumus (Preses brīvības indekss) un Freedom House preses brīvības ziņojumus,

—

ņemot vērā Parlamenta (12) un Eiropas Universitātes institūta Mediju plurālisma un mediju brīvības centra (13) publicētos pētījumus par jautājumiem, kas saistīti ar plašsaziņas līdzekļiem,

—

ņemot vērā neatkarīgo pētījumu “Plašsaziņas līdzekļu plurālisma rādītāji dalībvalstīs – ar riska novērtējumu saistīta pieeja”, ko Komisija pieprasīja 2007. gadā, ko izdeva 2009. gadā (14) un kurā plašsaziņas līdzekļu uzraudzības instruments definēts ar rādītājiem, kas norāda uz apdraudējumu plašsaziņas līdzekļu plurālismam,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu un Kultūras un izglītības komitejas atzinumu (A7-0117/2013),

A.

tā kā demokrātiskā valsts iekārtā plašsaziņas līdzekļiem ir būtiska nozīme kā “sabiedrības sargsuņiem”, jo tie ļauj pilsoņiem īstenot savas tiesības būt informētiem, sekot līdzi varas pārstāvju vai ietekmīgu personu rīcībai un lēmumiem un novērtēt tos – īpaši vēlēšanu laikā; tā kā tie var arī piedalīties sabiedriskās darba kārtības izveidē, izmantojot savu informācijas sargātāju autoritāti, un tādējādi rīkoties kā sabiedriskās domas veidotāji;

B.

tā kā ir apliecinājies, ka vārda brīvība publiskajā telpā veido demokrātiju un tiesiskumu un ir saistīta ar to pastāvēšanu un saglabāšanu; tā kā brīviem un neatkarīgiem plašsaziņas līdzekļiem un brīvai informācijas apmaiņai ir izšķiroša nozīme demokrātiskās pārveides procesos, kas norisinās nedemokrātiskajos režīmos, un Komisijai ir cieši jāuzrauga plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms pievienošanās procesā iesaistītajās valstīs un jāpievērš pietiekama uzmanība brīvu plašsaziņas līdzekļu nozīmei demokrātijas veicināšanā visā pasaulē;

C.

tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvība ir tādu Līgumos pausto vērtību kā demokrātijas, plurālisma un minoritāšu tiesību ievērošanas stūrakmens; tā kā tā vēsturiski ar nosaukumu “preses brīvība” ir bijusi būtiska demokrātisko ideju progresā un Eiropas ideāla vēsturiskajā attīstībā;

D.

tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvība, plurālisms un neatkarīga žurnālistika ir būtiski svarīgi elementi plašsaziņas līdzekļu darbībai visā Savienībā un jo īpaši vienotajā tirgū; tā kā tāpēc jebkādi nepamatoti plašsaziņas līdzekļu brīvības, plurālisma un žurnālistikas neatkarības ierobežojumi ir arī uzskatu brīvības un brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi; tā kā žurnālistiem jābūt brīviem no īpašnieku, vadītāju, valdību un finansiālo ierobežojumu spiediena;

E.

tā kā neatkarīga un spēcīga publiskā telpa, kas pamatojas uz neatkarīgiem un daudzveidīgiem plašsaziņas līdzekļiem, ir svarīga vide, kurā var attīstīties pilsoniskās sabiedrības kopējās brīvības, piemēram, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, kā arī tādas individuālās brīvības kā vārda brīvība un tiesības uz piekļuvi informācijai;

F.

tā kā pilsoņu pamattiesības uz vārda un informācijas brīvību iespējams garantēt tikai ar plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, kas ļauj žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem īstenot savas tiesības un pienākumu informēt pilsoņus taisnīgā un neitrālā veidā un sniegt objektīvu informāciju par notikumiem un lēmumiem, kuri skar sabiedrības intereses; tā visiem sabiedrības locekļiem ir tiesības paust savu viedokli demokrātiskā un miermīlīgā veidā;

G.

tā kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir noteikusi pozitīvu pienākumu dalībvalstīm nodrošināt plašsaziņas līdzekļu plurālismu, un šis pienākums izriet no Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta, kas paredz līdzīgus noteikumus tiem, kuri ietverti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā, kas ir daļa no acquis communautaire;

H.

tā kā informācija pēc savas būtības un daļēji arī saistībā ar pēdējo desmitgažu tehnoloģiskajām pārmaiņām sniedzas pāri ģeogrāfiskajām robežām un tai ir svarīga nozīme ārzemēs dzīvojošo nacionālo kopienu informēšanā, sniedzot līdzekļus, kas nodrošina savstarpējo informētību un izpratni pāri robežām un starp valstīm; tā kā arī tiešsaistes, bet ne tikai tiešsaistes plašsaziņas līdzekļi ir ieguvuši nozīmi pasaules mērogā, no kā tagad ir atkarīgas sabiedrības un jo īpaši informācijas patērētāju gaidas un vajadzības; tā kā pārmaiņas plašsaziņas līdzekļu vidē un saziņas tehnoloģijās no jauna ir definējušas informācijas apmaiņas lauku un veidu, kādā tiek informēti cilvēki un veidota sabiedriskā doma;

I.

tā kā Eiropas mēroga publiskā telpa, kas balstās uz pastāvīgu un nepārtrauktu plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma ievērošanu, ir svarīgs Savienības integrācijas procesa elements atbilstoši Līgumos nostiprinātajām vērtībām, ES iestāžu pārskatatbildību un Eiropas demokrātijas attīstību, piemēram, attiecībā uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām; tā kā dinamiska, konkurētspējīga un plurālistiska (audiovizuāla un preses) plašsaziņas līdzekļu vide veicina pilsoņu piedalīšanos publiskajās debatēs, kas ir svarīgas, lai demokrātiskā sistēma darbotos labi;

J.

tā kā NVO, asociācijas, kas uzrauga plašsaziņas līdzekļu brīvību, Eiropas Padome EDSO un Eiropas Parlaments savos pētījumos un rezolūcijās ir ziņojuši un brīdinājuši par plašsaziņas līdzekļu brīvības un neatkarības apdraudējumu no valstu valdību puses, tostarp arī no ES dalībvalstu valdību puses (15);

K.

tā kā Eiropas Padome un EDSO ir izskatījušas cilvēcisko un demokrātisko šķautni, izstrādājot detalizētas deklarācijas, rezolūcijas, ieteikumus, atzinumus un ziņojumus par plašsaziņas līdzekļu brīvību, plurālismu un koncentrāciju, tādējādi šajā jomā izveidojot nozīmīgus kopējus minimālos standartus, kas ir piemērojami visā Eiropā;

L.

tā kā Eiropas Savienība ir apņēmusies aizsargāt plašsaziņas līdzekļu plurālismu un veicināt to kā pamatu tiesībām uz informāciju un vārda brīvību, kas ir svarīgi pavērsiena punkti aktīvam pilsoniskumam un līdzdalības demokrātijai, kā pausts Pamattiesību hartas 11. pantā;

M.

tā kā plašsaziņas līdzekļu brīvība kā viens no Kopenhāgenas kritērijiem ir kvalifikācijas kritērijs kandidātvalstīm, lai iestātos ES, un ir arī viens no principiem, kura ievērošanu ES veicina ar savu ārpolitiku; tā kā ES un tās dalībvalstīm attiecīgi būtu jārāda iekšējs piemērs, tādējādi nodrošinot ticamību un saskaņotību;

N.

tā kā Parlaments vairākkārt ir izteicis bažas par plašsaziņas līdzekļu brīvību, plurālismu un koncentrāciju un ir aicinājis Komisiju kā Līgumu uzraudzītāju īstenot atbilstošus pasākumus, tostarp ierosināt likumdošanas iniciatīvu par šo jautājumu;

O.

tā kā 2007. gada 16. janvārī Komisija uzsāka trīspakāpju pieeju, kas sastāv no: Komisijas dienestu darba dokumenta par plašsaziņas līdzekļu plurālismu; neatkarīga pētījuma par plašsaziņas līdzekļu plurālismu ES dalībvalstīs ar rādītājiem, kas ļauj novērtēt dalībvalstu plašsaziņas līdzekļu plurālismu un apzināt dalībvalstīs pastāvošos potenciālos riskus (paredzēts 2007. gadā); Komisijas paziņojuma par plašsaziņas līdzekļu plurālisma rādītājiem ES dalībvalstīs (paredzēts 2008. gadā), pēc kura jāseko sabiedriskai apspriešanai (16); tā kā neatkarīgajā pētījumā aprakstītais plašsaziņas līdzekļu plurālisma instruments vēl nav ticis īstenots;

P.

tā kā Komisija šo pieeju diemžēl pārtrauca izmantot, jo netika izdots ziņojums un netika uzsākta sabiedriskā apspriešana;

Q.

tā kā, Lisabonas Līgumam stājoties spēkā, Pamattiesību harta ir kļuvusi saistoša; tā kā harta ir pirmais starptautiskais dokuments, kurā skaidri noteikts, ka “tiek ievērota plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms” (11. panta 2. punkts); tā kā ar Līgumiem ES ir pilnvarota nodrošināt visu pamattiesību aizsardzību Savienībā, īpaši pamatojoties uz LES 2. un 7. pantu;

R.

tā kā dalībvalstīm ir pienākums nepārtraukti veicināt un aizsargāt uzskatu, vārda, informācijas un plašsaziņas līdzekļu brīvību, jo šie principi ir garantēti arī šo valstu konstitūcijā un tiesību aktos, kā arī nodrošināt pilsoņiem taisnīgu un vienlīdzīgu piekļuvi dažādiem informācijas avotiem un līdz ar to atšķirīgiem viedokļiem un uzskatiem; tā kā turklāt to pienākums ir ievērot un aizsargāt privāto un ģimenes dzīvi, mājokli un saziņu, kā arī pilsoņu personas datus atbilstoši hartas 7. un 8. pantam; tā kā, ja kādā dalībvalstī rodas nopietns šīs brīvības apdraudējums vai tās tiek pārkāptas, Savienības pienākums ir laikus un konstruktīvi iejaukties, pamatojoties uz tās kompetencēm, kas nostiprinātas Līgumos un hartā, lai aizsargātu Eiropas demokrātisko un plurālistisko kārtību un pamattiesības;

S.

tā kā ES kompetencē ietilpst ar plašsaziņas līdzekļiem saistītas jomas, piemēram, iekšējais tirgus, audiovizuālā politika, konkurence, tostarp valstu subsīdijas, telekomunikācijas un pamattiesības; tā kā Parlaments ir ziņojis, ka, pamatojoties uz šo, ir jānosaka svarīgāko standartu minimums, lai nodrošinātu, garantētu un veicinātu informācijas brīvību un atbilstošu plašsaziņas līdzekļu plurālisma līmeni un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu pārvaldību (17); tā kā Komisija ir uzdevusi Eiropas Universitātes institūta Mediju plurālisma un mediju brīvības centram veikt analīzi par ES kompetenci attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību;

T.

tā kā rodas bažas saistībā ar plašsaziņas līdzekļu, jo īpaši sabiedrisko raidorganizāciju problēmām un spiedienu uz tām – to redakcionālo neatkarību, personāla darbā pieņemšanu, nestabilu nodarbinātību, pašcenzūru, plurālismu, informācijas neitralitāti un kvalitāti, pieejamību un finansējumu, – kuras ir radījusi negodīga politiskā un finansiālā iejaukšanās, kā arī ekonomikas krīze;

U.

tā kā rodas bažas par žurnālistu augsto bezdarba līmeni Eiropā un lielo to žurnālistu daļu, kas darbojas kā ārštata darbinieki, kuru nodarbinātības stabilitāte un pieejamais atbalsts ir ļoti ierobežoti un kuri strādā ļoti lielas neskaidrības apstākļos;

V.

tā kā privātie plašsaziņas līdzekļi saskaras ar pieaugošu vietējo un arī pārrobežu koncentrāciju, jo plašsaziņas līdzekļu konglomerāti, kas izplata savus produktus dažādās valstīs, palielina plašsaziņas līdzekļu investīcijas ES valstīs, un palielinās ārpus Eiropas esošo investoru un plašsaziņas līdzekļu ietekme Eiropā, izraisot informācijas monopolizāciju un mazinot viedokļu plurālismu, tā kā ir zināmas bažas par dažu privāto plašsaziņas līdzekļu, tostarp dažu ES plašsaziņas līdzekļu finansējuma avotiem;

W.

tā kā Eiropas sabiedrība, kā liecina daudzi pētījumi, sabiedriskās domas aptaujas un sabiedriskās iniciatīvas, ir paudusi savas bažas par plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma stāvokļa pasliktināšanos un atkārtoti ir pieprasījusi ES rīcību, lai saglabātu plašsaziņas līdzekļu brīvību un attīstītu spēcīgu, neatkarīgu un daudzveidīgu plašsaziņas līdzekļu vidi;

X.

tā kā ziņu cikla paātrināšanas dēļ žurnālisti saskaras ar nopietniem trūkumiem, piemēram, žurnālistikas avoti netiek pārbaudīti un nenotiek pārliecināšanās par tiem;

Y.

tā kā digitālās vides pilnveidošanai var būt svarīga nozīme, lai Eiropas pilsoņi piekļūtu tiešsaistes informācijai;

Z.

tā kā notiek pamatīgas pārmaiņas vidē, kurā darbojas plašsaziņas līdzekļi; tā kā jo īpaši šajā ekonomikas krīzes laikā aizvien lielāka daļa žurnālistu strādā nestabilos nodarbinātības apstākļos un saskaras ar sociālā nodrošinājuma trūkumu, salīdzinot ar darba tirgus standartiem, un saskaras ar problēmām, kas saistītas ar žurnālistikas nākotni;

AA.

tā kā Eiropas Parlamentam ir nosūtīti lūgumraksti par tādām pašām pilsoņu bažām, līdz ar to paužot prasību rīkoties Eiropas iestādēm, īpaši Parlamentam;

AB.

tā kā interneta, personālās skaitļošanas un pēdējā laikā mobilās datošanas ieviestās tehnoloģiskās pārmaiņas ir ievērojami mainījušas informācijas infrastruktūru veidos, kam ir bijusi ietekme uz tradicionālāku plašsaziņas līdzekļu uzņēmējdarbības modeli, jo īpaši to paļaušanos uz reklāmas tirgu, tādējādi apdraudot tādu plašsaziņas līdzekļu veidu saglabāšanos, kam ir svarīga civilā un demokrātiskā nozīme; tā kā tāpēc publiskā sektora iestāžu pienākums gan dalībvalstu, gan Savienības līmenī ir izveidot pasākumu kopumu, kas būtu pieejams šajā pārejas periodā un palīdzētu nodrošināt neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu vērtību un veikto uzdevumu saglabāšanos neatkarīgi no tehnoloģiju platformas, ko tie izmanto pašlaik vai izmantos nākotnē; šajā sakarā aicina Komisiju veikt pētījumu par tehnoloģisko pārmaiņu ietekmi uz plašsaziņas līdzekļu uzņēmējdarbības modeli un tā sekām attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu;

AC.

tā kā nesenā ekonomikas krīze ir pasliktinājusi plašsaziņas līdzekļu nozares grūtības un, palielinoties žurnālistu nozīmes nedrošībai, ir padarījusi plašsaziņas līdzekļu radīto ietekmi neaizsargātāku pret ekonomisko un politisko spiedienu, kā arī pašu par sevi trauslāku; tā kā šīs parādības ir īpaši ietekmējušas tos žurnālistikas žanrus, kas ir dārgāki vai kuriem ir nepieciešams vairāk laika satura izstrādei, piemēram, analītisko žurnālistiku, reportāžas un starptautisko un Eiropas korespondentu norīkošanu; tā kā šie žurnālistikas žanri ir svarīgi, lai nodrošinātu valsts sektora un politisko iestāžu atbildīgumu un pārskatatbildību, lai apturētu ekonomiskās un institucionālās varas nelikumības un lai nodrošinātu noziedzīgas rīcības atklāšanu un lietas ierosināšanu par to sociālajā, vides vai humānajā jomā; aicina Komisiju veikt pētījumu par krīzes un nodarbinātības nestabilitātes ietekmi žurnālistu aprindās, lai analizētu un mēģinātu novērst tās sekas attiecībā uz plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu;

AD.

tā kā tehnoloģiskās pārmaiņas, atšķirīgas neatkarīgu žurnālistikas jomas profesionāļu aprindas un to daudzo kompetenču iegūšana, kas vajadzīgas, lai mūsdienās iegūtu un radītu kvalitāti, arī rada iespējas izveidot jaunu starpplatformu un starptautisku žurnālistikas uzņēmējdarbību, ko var atbalstīt gan ar sabiedrisko, gan ar tirgus politiku,

1.

aicina dalībvalstis un Eiropas Savienību cienīt, garantēt, aizsargāt un veicināt pamattiesības uz vārda un informācijas brīvību, kā arī plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, un tāpēc atturēties no draudu radīšanas plašsaziņas līdzekļu brīvībai un izstrādāt vai atbalstīt mehānismus, lai nepieļautu tādus draudus plašsaziņas līdzekļu brīvībai kā, piemēram, mēģinājumi nepamatoti un politiski ietekmēt plašsaziņas līdzekļus vai izdarīt spiedienu uz tiem, politisko partiju atbalstītāju īstenota plašsaziņas līdzekļu kontrole un cenzūra vai arī plašsaziņas līdzekļu brīvības un neatkarības nelikumīga ierobežošana, kas ir privātu vai politisku spēku interesēs, vai draudēšana sabiedriskajiem apraides dienestiem ar finansiālām sankcijām;

2.

aicina dalībvalstis un ES nodrošināt juridiski saistošas procedūras un mehānismus plašsaziņas līdzekļu vadītāju, valžu, plašsaziņas līdzekļu padomju un regulatīvo iestāžu locekļu izraudzīšanai un iecelšanai, lai nodrošinātu, ka šis process ir pārredzams, locekļi tiek izraudzīti, ņemot vērā to nopelnus un neapstrīdamu pieredzi, lai nodrošinātu profesionalitāti, integritāti un neatkarību, cik iespējams, pārstāvot visu politisko un sociālo spektru, ka tiek nodrošināta juridiskā noteiktība un kontinuitāte, nevis izmantoti tiek kritēriji politisko vai politisko partiju atbalstītāju iecelšanai tādas sistēmas ietvaros, kur atkarībā no vēlēšanu rezultātiem vai varas pārstāvju gribas amatos tiek iecelti partijas atbalstītāji; norāda uz to, ka ikvienai dalībvalstij, ieceļot valsts plašsaziņas līdzekļu vadītājus vai valdes, būtu jāizveido kritēriju saraksts saskaņā ar neatkarības, integritātes, pieredzes un profesionālisma principiem; aicina dalībvalstis paredzēt garantijas, lai nodrošinātu plašsaziņas līdzekļu padomju un regulatīvo iestāžu neatkarību no valdības, parlamentārā vairākuma vai ikvienas citas sabiedrības grupas politiskās ietekmes;

3.

uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu plurālisms un žurnālistu un redaktoru neatkarība ir plašsaziņas līdzekļu brīvības pamatā, jo nodrošina plašsaziņas līdzekļu dažādību, piekļuvi dažādiem sociāliem un politiskiem darbiniekiem (tostarp NVO, pilsoņu asociācijām, minoritātēm utt.), uzskatiem un viedokļiem, kā arī piedāvā atšķirīgus skatpunktus;

4.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka kultūras kopienām, kas ietilpst vairākās reģionālajās pārvaldēs vai dalībvalstīs, ir iespējas piekļūt plašsaziņas līdzekļiem savā valodā un ka netiek pieņemti politiski lēmumi, kas ierobežo šo piekļuvi;

5.

atgādina, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru dalībvalstīm jānodrošina plašsaziņas līdzekļu plurālisms atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pantam; norāda, ka minētās konvencijas 10. pantā ietvertie noteikumi ir līdzīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā ietvertajiem noteikumiem, kuri veido daļu no Kopienas tiesību kopuma;

6.

uzsver, ka Komisijai jānodrošina, ka dalībvalstis garantē Pamattiesību hartas pienācīgu īstenošanu savā valstī, kas izpaužas kā plašsaziņas līdzekļu plurālisms, vienlīdzīga piekļuve informācijai un preses neatkarības respektēšana, ieņemot neitrālu nostāju;

7.

norāda, ka saskaņā ar Kopenhāgenas kritērijiem valstīm, kas vēlas pievienoties Eiropas Savienībai, ir jāievēro acquis communautaire, kas ietver Pamattiesību hartu, un, konkrētāk, tās 11. pantu, kurš paredz, ka tiek ievērota plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms; tomēr norāda, ka, lai gan arī pašreizējām dalībvalstīm ir jāievēro Pamattiesību harta, nav neviena mehānisma, ar ko tiktu nodrošināts, ka dalībvalstis to ievēro;

8.

uzsver, cik svarīga ir patiesi līdzsvarota Eiropas duālā sistēma, kurā privātajiem un sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir sava attiecīgā loma un kuras saglabāšanu ir pieprasījis Eiropas Parlaments, Komisija un Eiropas Padome; norāda, ka multivides sabiedrībā, kurā ir aizvien lielāks skaits komerciālu un starptautisku dalībnieku, sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir ārkārtīgi liela nozīme; atgādina, ka liela nozīme ir sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, ko pilsoņi finansē ar valsts starpniecību, lai tie atbilstu viņu vajadzībām, kā arī to institucionālajam pienākumam sniegt kvalitatīvu, precīzu un uzticamu informāciju dažādām auditorijām bez ārēja spiediena vai privātu vai politisku interešu ievērošanas, vienlaikus piedāvājot iespēju tādiem sižetiem, kas privātajiem plašsaziņas līdzekļiem nenestu peļņu; uzsver, ka privātajiem plašsaziņas līdzekļiem ir līdzīgi pienākumi attiecībā uz informāciju, īpaši attiecībā uz institucionālu un politisku informāciju, piemēram, vēlēšanu, referendumu utt. kontekstā; uzsver nepieciešamību nodrošināt valstu ziņu aģentūru profesionālo neatkarību un izvairīties no jaunu monopolu rašanās;

9.

atzīst, ka pastāvīgām pašregulējuma un neleģislatīvām iniciatīvām, ja tās ir neatkarīgas, objektīvas un pārredzamas, ir svarīga nozīme, nodrošinot plašsaziņas līdzekļu brīvību; aicina Komisiju veikt pasākumus, lai atbalstītu plašsaziņas līdzekļu un to regulatīvo dienestu neatkarību gan no valsts (tostarp Eiropas līmenī), gan no spēcīgām komerciālajām interesēm;

10.

atgādina par sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu īpašo un atšķirīgo nozīmi, kā norādīts Amsterdamas protokolā par sabiedriskās apraides sistēmu dalībvalstīs;

11.

atgādina, ka Līgumu 29. protokolā ir atzīts, ka sabiedriskās apraides sistēma dalībvalstīs ir tieši saistīta ar katras valsts sabiedrības demokrātijas, sociālajām un kultūras vajadzībām un vajadzību saglabāt viedokļu dažādību informācijas līdzekļos; attiecīgi tajā paredzēts, ka dalībvalstis var finansēt sabiedrisko apraidi tikai tiktāl, ciktāl finansējums ir paredzēts valsts pasūtījuma izpildei, neskarot tirdzniecības nosacījumus un konkurenci Savienībā, un tikai tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā kopējām interesēm;

12.

uzsver, cik svarīgs ir atbilstošs, samērīgs un stabils finansējums sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, lai nodrošinātu politisko un ekonomisko neatkarību, lai sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi varētu pilnībā pildīt savu uzdevumu – ieskaitot savu sociālo, izglītojošo, kultūras un demokrātisko lomu – un lai tie spētu pielāgoties digitālajām pārmaiņām un sniegt ieguldījumu iekļaujošas uz informāciju un zināšanām balstītas sabiedrības tapšanā, kurā reprezentatīvi un augstas kvalitātes plašsaziņas līdzekļi ir pieejami visiem; pauž bažas par pašreizējo tendenci vairākās dalībvalstīs krasi samazināt budžetu vai ierobežot sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu darbību, kas samazina to spēju pildīt savu uzdevumu; mudina dalībvalstis novērst šo tendenci un nodrošināt, ka sabiedriskie plašsaziņas līdzekļi saņem stabilu, atbilstošu, ilgtspējīgu un prognozējamu finansējumu;

13.

uzsver, ka pasākumus, ar ko reglamentē plašsaziņas līdzekļu piekļuvi tirgum, izmantojot pārraižu licencēšanu un atļauju izsniegšanu, kā arī valsts aizsardzības, valsts un militārās drošības, sabiedriskās kārtības, morāles un bērnu aizsardzības noteikumus, nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, lai piemērotu politisku vai politisko partiju atbalstītāju īstenotu plašsaziņas līdzekļu kontroli vai cenzūru vai ierobežotu pilsoņu pamattiesības būt informētiem par jautājumiem, kas ir sabiedrības interesēs un tai nozīmīgi; norāda, ka šajā jomā ir jānodrošina pienācīgs līdzsvars; brīdina, ka plašsaziņas līdzekļus nedrīkst apdraudēt konkrētu interešu grupu, lobiju, ekonomikas dalībnieku vai reliģisko grupu ietekme;

14.

aicina Komisiju un dalībvalstis piemērot konkurences un plašsaziņas līdzekļu noteikumus ar mērķi nodrošināt konkurenci, lai risinātu un novērstu dominējoša stāvokļa izveidošanos un garantētu piekļuvi tirgus jaunpienācējiem, iespējams, plašsaziņas līdzekļu tirgū nosakot zemākus konkurences sliekšņus nekā citos tirgos, garantēt jaunpienācējiem piekļuvi tirgum, iejaukties gadījumos, kad plašsaziņas līdzekļi ir pārāk koncentrēti viena īpašnieka rokās un situācijās, kad ir apdraudēts plašsaziņas līdzekļu plurālisms, neatkarība un brīvība, lai nodrošinātu, ka visiem ES iedzīvotājiem visās dalībvalstīs ir pieejami brīvi un dažādi plašsaziņas līdzekļi, kā arī nepieciešamības gadījumā ierosināt uzlabojumus; uzsver, ka tādu preses grupu pastāvēšana, kas pieder uzņēmumiem, kuri var piešķirt publiskā iepirkuma līgumus, rada plašsaziņas līdzekļu neatkarības apdraudējumu; aicina Komisiju novērtēt, kā spēkā esošie konkurences noteikumi ir saistīti ar komerciālo plašsaziņas līdzekļu pieaugošo koncentrāciju dalībvalstīs; aicina Komisiju ierosināt konkrētus pasākumus plašsaziņas līdzekļu plurālisma aizsardzībai un pārlieku lielas plašsaziņas līdzekļu koncentrācijas nepieļaušanai;

15.

uzsver, ka ir jāpievērš uzmanība plašsaziņas līdzekļu koncentrācijai dažu īpašnieku rokās, kas vērojama dalībvalstīs, uzsver arī to, ka plašsaziņas līdzekļu plurālisma jēdziens ietver ne tikai šo aspektu, bet arī cenzūras aizliegumu, informācijas avotu un ziņotāju aizsardzību, jautājumus saistībā ar politiķu un tirgus spēku izdarīto spiedienu, pārredzamību, žurnālistu darba apstākļus, plašsaziņas līdzekļu darbības uzraudzības iestādes, kultūras daudzveidību, jaunu tehnoloģiju attīstību, neierobežotu piekļuvi informācijai un sakariem, piekļuvi internetam bez cenzūras un digitālo plaisu; uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām un pārvaldībai jābūt pārredzamai un tā nedrīkst būt koncentrēta; uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu sistēmu īpašumtiesību koncentrācija apdraud plurālismu un kultūras daudzveidību un rada plašsaziņas līdzekļu satura vienveidību;

16.

aicina izstrādāt noteikumus, lai nodrošinātu, ka tādi interešu konflikti, kas rodas sakarā ar politiska amata un plašsaziņas līdzekļu uzņēmumu kontroles apvienošanas, tiek atbilstoši izskatīti un atrisināti, un jo īpaši, lai nodrošinātu, ka plašsaziņas līdzekļu konglomerātu īpašuma labumguvēji visos gadījumos ir zināmi, un lai izvairītos no interešu konfliktiem; aicina efektīvi īstenot skaidrus noteikumus, lai nodrošinātu pārredzamas un taisnīgas plašsaziņas līdzekļu finansēšanas un valsts reklāmas pasūtījumu piešķiršanas procedūras, ar kurām garantē, ka reklamēšana un sponsorēšana neietekmē informācijas un vārda brīvību, plašsaziņas līdzekļu plurālismu vai redakcionālo nostāju, un aicina Komisiju to uzraudzīt;

17.

uzsver, ka, neraugoties uz konkurences politikas izmantošanu, ievērojot ES Apvienošanās regulu un jo īpaši tās 21. pantu (18), ir radušās bažas, ka šie instrumenti pienācīgi nekontrolē plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju tirgus norobežošanas problēmu dēļ, kad dažos gadījumos plaša mēroga dažādu plašsaziņas līdzekļu apvienošana nesasniedz ES konkurences politikā paredzētās apgrozījuma robežvērtības;

18.

uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu nozarē tirgus vara rodas ne tikai no cenu noteikšanas monopola varas, bet arī no politiskās ietekmes, kas izraisa regulatīvos šķēršļus, ievērojami apgrūtinot dominējošu pozīciju novēršanu pēc to izveides; aicina plašsaziņas līdzekļu nozarē noteikt zemākas konkurences robežvērtības nekā citos tirgos;

19.

atgādina Komisijai, ka pagātnē vairākkārt ir jautāts par iespēju ieviest tiesisko regulējumu, lai novērstu īpašumtiesību koncentrāciju un dominējošās pozīcijas ļaunprātīgu izmantošanu; aicina Komisiju ierosināt konkrētus pasākumus plašsaziņas līdzekļu plurālisma nodrošināšanai, tostarp tiesisko pamatu par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību noteikumiem, ar ko ievieš minimālos standartus dalībvalstīm;

20.

uzsver, ka ir būtiski nodrošināt žurnālistu neatkarību no plašsaziņas līdzekļu redaktoru, apgādu vai īpašnieku iekšējā spiediena, kā arī no politisko vai ekonomisko lobiju vai citu interešu grupu spiediena, un uzsver redakcionālo hartu vai redakcionālās neatkarības rīcības kodeksu nozīmi, jo tie nepieļauj, ka īpašnieki, valdības vai ārējie partneri iejaucas ziņu saturā; uzsver, cik svarīgi ir izmantot vārda brīvības tiesības bez jebkāda veida diskriminācijas un pamatojoties uz līdztiesību un vienlīdzīgu attieksmi; uzsver, ka tiesības piekļūt publiskiem dokumentiem un informācijai ir būtiski svarīgas kā žurnālistiem, tā sabiedrībai, un aicina dalībvalstis izveidot stabilu un plašu tiesisko regulējumu attiecībā uz valdības informācijas brīvību un piekļuvi sabiedriskas nozīmes dokumentiem; aicina dalībvalstis nodrošināt tiesiskās garantijas, lai pilnībā aizsargātu tiesības neatklāt informācijas avotu, un aicina šajā jomā stingrāk piemērot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tostarp attiecībā uz ziņošanu;

21.

aicina nodrošināt žurnālistu aizsardzību pret spiedienu, iebiedēšanu, aizskaršanu draudiem un vardarbību, un atgādina, ka analītiskajiem žurnālistiem bieži draud, fiziski uzbrūk un pret viņiem pat tiek izdarīti atentāti viņu izpētes darbību dēļ; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, ka par šādu rīcību tiek ierosināta tiesvedība un ka tā nepaliek nesodīta, norāda arī, ka tām ir ļoti negatīva ietekme uz vārda brīvību, kas noved pie pašcenzūras plašsaziņas līdzekļos; uzsver, ka izpētes žurnālistika palīdz uzraudzīt demokrātiju un labu pārvaldību, kā arī atklāt nelikumības un pārkāpumus, tādējādi tā palīdz izmeklēšanas iestādēm; mudina dalībvalstis un ES atbalstīt un veicināt izpētes žurnālistiku un sekmēt plašsaziņas līdzekļos veicināt ētisku žurnālistiku, izstrādājot profesionālos standartus un atbilstošas tiesiskās aizsardzības procedūras, jo īpaši, veicot profesionālo apmācību un plašsaziņas līdzekļu asociācijām un savienībām pieņemt savus rīcības kodeksus;

22.

aicina dalībvalstis pieņemt tiesību aktus, lai novērstu izlūkošanas amatpersonu iefiltrēšanos ziņu redakcijās, jo šāda prakse ļoti apdraud vārda brīvību, jo tā ļauj uzraudzīt ziņu redakcijas un rada neuzticības gaisotni, kavē informācijas iegūšanu, apdraud avotu konfidencialitāti un galu galā mēģina dezinformēt sabiedrību un manipulēt ar to, kā arī iedragāt ticamību plašsaziņas līdzekļiem;

23.

uzsver, ka arvien lielākam skaitam žurnālistu ir nestabila nodarbinātība bez sociālajām garantijām, kuras ir raksturīgas parastajā darba tirgū, un aicina uzlabot plašsaziņas līdzekļu profesionāļu darba apstākļus; uzsver, ka dalībvalstīm jānodrošina, ka žurnālistu darba apstākļi atbilst Eiropas Sociālās hartas noteikumiem; uzsver, cik svarīgi ir kolektīvie līgumi žurnālistiem un žurnālistu kolektīvu arodbiedrību pārstāvība, kam jābūt pieejamai visiem darbiniekiem, pat ja viņi ir mazas grupas dalībnieki, strādā mazos uzņēmumos vai ja viņiem ir nestandarta līguma formas, piemēram, īslaicīgs vai pagaidu darbs, jo nodarbinātības drošība ļauj viņiem izteikties un rīkoties kopā un vienkāršāk un efektīvāk aizstāvēt savus profesionālos standartus;

24.

uzsver nepieciešamību plašsaziņas līdzekļos veicināt ētisku žurnālistiku; aicina Eiropas Komisiju ierosināt instrumentu (piemēram, izmantojot tādu ieteikumu kā 2006. gada 20. decembra ieteikums par nepilngadīgo personu un cilvēka cieņas aizsardzību un par tiesībām uz atbildi saistībā ar Eiropas audiovizuālo un tiešsaistes informācijas pakalpojumu nozares konkurētspēju), lai nodrošinātu, ka dalībvalstis aicina plašsaziņas līdzekļu nozari izstrādāt profesionālos standartus un ētikas kodeksus, kas ietver pienākumu norādīt atšķirību starp faktiem un viedokļiem ziņojumu sniegšanā, precizitātes, taisnīguma un objektivitātes nepieciešamību, cilvēku privātuma ievērošanu, pienākumu koriģēt dezinformāciju un tiesības uz atbildi; šajā regulējumā būtu jāparedz, ka plašsaziņas līdzekļu nozarei jāizveido neatkarīga plašsaziņas līdzekļu regulatīvā iestāde, kas darbojas neatkarīgi no politiskās vai cita veida ārējās iejaukšanās un kas var apstrādāt sūdzības par presi, pamatojoties uz profesionālajiem standartiem un ētikas kodeksiem, un kam ir pilnvaras veikt atbilstošas sankcijas;

25.

aicina tās dalībvalstis, kurās neslavas celšana ir kriminālpārkāpums, pēc iespējas ātrāk noteikt, ka tas nav noziedzīgs nodarījums; pauž nožēlu par to, ka daudzās dalībvalstīs pret žurnālistiem un plašsaziņas līdzekļiem tiek vērsts spiediens, vardarbība un vajāšana, tostarp tad, kad tie atspoguļo veido reportāžas demonstrāciju un citu publisku pasākumu laikā, radot bažas Eiropas un starptautiskajām organizācijām, akadēmiskajām aprindām un pilsoniskajai sabiedrībai; uzsver, ka ir svarīgi iesaistīties dialogā ar iestādēm, lai nodrošinātu, ka netiek apdraudēta plašsaziņas līdzekļu brīvība un neatkarība, netiek apslāpēta kritika un ka tiesībsargājošo iestāžu darbinieki respektē plašsaziņas iestāžu lomu un nodrošina iespēju brīvi un droši veidot reportāžas;

26.

uzsver, cik svarīgi ir izveidot plašsaziņas līdzekļu pašregulācijas struktūras, piemēram, sūdzību iesniegšanas komisijas un ombudus, un atbalsta Eiropas žurnālistu ierosinātos praktiskos, augšupējos centienus aizstāvēt savas pamattiesības, izveidojot palīdzības centru, lai dokumentētu šādu tiesību iespējamos pārkāpumus, īpaši vārda brīvības pārkāpumus (saskaņā ar izmēģinājuma projektu, kas 2012. gada 23. oktobrī pieņemts plenārsēdē kā daļa no Parlamenta nostājas par 2013. gada budžetu);

27.

uzsver, ka ir nepieciešami noteikumi attiecībā uz politisko informāciju visā audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu nozarē, lai garantētu godīgu piekļuvi dažādiem politiskiem konkurentiem, uzskatiem un viedokļiem, jo īpaši saistībā ar vēlēšanām un referendumiem, lai pilsoņi var veidot savu viedokli bez kāda dominējoša viedokļu veidošanas spēka nepamatotas ietekmes; uzsver, ka regulatīvajām iestādēm šie noteikumi pienācīgi jāievieš;

28.

uzsver, ka vārda brīvības un plašsaziņas līdzekļu brīvības pamattiesības nav paredzētas tikai tradicionālajiem plašsaziņas līdzekļiem, bet tās attiecas arī uz sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem un pārējiem jauno plašsaziņas līdzekļu veidiem; uzsver, cik liela nozīme ir vārda un informācijas brīvības nodrošināšanai internetā, īpaši nodrošinot neitrālu tīmekli, un tāpēc aicina ES un dalībvalstis nodrošināt, ka internetā šīs tiesības un brīvības tiek pilnībā ievērotas attiecību uz neierobežotu piekļuvi informācijai un tās sniegšanu un izplatīšanu bez ierobežojumiem; aicina iestādes atturēties no mēģinājumiem ieviest reģistrācijas vai autorizācijas prasības vai ierobežot saturu, ko tās uzskata par kaitīgu; atzīst, ka, sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem sniedzot pakalpojumu internetā, tiek īstenota to misija nodrošināt, ka pilsoņiem ir iespējas piekļūt informācijai un veidot savu viedokli no dažādiem avotiem;

29.

uzsver ziņu apkopotāju, meklētājprogrammu un citu starpposmu pieaugošo nozīmi informācijas un ziņu satura izplatīšanā un informācijas pieejamībā internetā; aicina Komisiju, pārskatot Audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu direktīvu, iekļaut šos interneta pārstāvjus ES tiesiskajā regulējumā, lai cīnītos pret satura diskriminācijas un avotu atlasīšanas traucējumu problēmām;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis saskaņā ar Komisijas politiku plašsaziņas līdzekļu lietotprasmes jomā pietiekamu uzmanību pievērst iedzīvotāju izglītošanai par plašsaziņas līdzekļiem, lai tie prastu kritiski interpretēt un atlasīt informāciju no aizvien pieaugošā informācijas apjoma;

31.

aicina Komisiju pārbaudīt, vai dalībvalstis piešķir savas apraides licences, pamatojoties uz objektīviem, pārredzamiem, nediskriminējošiem un samērīgiem kritērijiem;

32.

uzsver, ka ir svarīgi un neatliekami regulāri katru gadu uzraudzīt plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu visās dalībvalstīs un veidot ikgadējus ziņojumus par šo jautājumu, pamatojoties uz detalizētajiem standartiem, ko ir izstrādājušas Eiropas Padome un EDSO, kā arī pamatojoties uz riskbalstītu analītisko pieeju un rādītājiem, kas ir izstrādāti Komisijai iesniegtā neatkarīgā pētījumā sadarbībā ar NVO, ieinteresētajām personām un speciālistiem, tostarp uzraugot un kontrolējot tiesību aktu izstrādi un grozījumus plašsaziņas līdzekļu jomā, dalībvalstīs pieņemto tiesību aktu ietekmi uz plašsaziņas līdzekļu brīvību, īpaši saistībā ar valdību iejaukšanos, kā arī labu praksi sabiedrisko pakalpojumu standartu izstrādē, ko piemēro kā sabiedriskajiem, tā privātajiem kanāliem; uzsver, cik svarīgi ir darīt zināmus šos kopējos Eiropas standartus plašākai sabiedrībai; uzskata, ka šis uzdevums ir jāveic Komisijai, Pamattiesību aģentūrai un/vai EUI Mediju plurālisma un mediju brīvības centram un jāpublicē gada ziņojums ar šīs uzraudzības rezultātiem; uzskata, ka Komisijai jāiesniedz šis ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei un jāierosina priekšlikumi jebkādām darbībām un pasākumiem, kas izriet no tās secinājumiem;

33.

uzskata, ka ES ir pilnvaras veikt likumdošanas pasākumus, lai nodrošinātu, aizsargātu un veicinātu vārda un informācijas brīvību, plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu vismaz tādā mērā kā attiecībā uz nepilngadīgo personu un cilvēka cieņas aizsardzību, kultūras daudzveidību, pilsoņu piekļuvi informācijai par svarīgiem pasākumiem un/vai reportāžām par svarīgiem notikumiem, veicinot personu ar invaliditāti tiesības, patērētāju aizsardzību attiecībā uz komerciāliem paziņojumiem, tiesībām uz atbildi, kas ir vispārējas intereses, kuras iekļautas AVMSD; vienlaikus uzskata, ka ikviens regulējums jāveic, pamatojoties uz sīki izstrādātu un rūpīgu analīzi par situāciju ES un tās dalībvalstīs, par risināmajām problēmām un labākajiem to atrisināšanas veidiem; uzskata, ka tādas neleģislatīvas iniciatīvas kā uzraudzību, pašregulējumu, rīcības kodeksus, kā arī attiecīgā gadījumā LES 7. panta aktivizēšanu vajag īstenot šajā posmā, kā to pieprasījusi lielākā daļa ieinteresēto personu, ņemot vērā, ka daži no pārsteidzošākajiem plašsaziņas līdzekļu brīvības apdraudējumiem dažās dalībvalstīs ir saistīti ar nesen pieņemtajiem tiesību aktiem;

34.

atkārtoti aicina Komisiju pārskatīt un grozīt Audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu direktīvu (AVMSD) un attiecināt tās darbības jomu uz minimālajiem standartiem par pamattiesību vārda un informācijas brīvības, plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma jomā ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu, kā arī nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērota pamattiesību harta un ECT un saistītā judikatūra par pozitīviem pienākumiem plašsaziņas jomā, jo direktīvas mērķis ir izveidot teritoriju bez audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumu iekšējām robežām, tajā pašā laikā nodrošinot vispārējo interešu mērķu augstu aizsardzības līmeni ar pienācīgu juridisko un administratīvo regulējumu efektīva plurālisma nodrošināšanai (19); tāpēc aicina Komisiju pārskatīt un grozīt AVMSD, lai nodrošinātu – jo tas notiek saistībā ar regulatīvo iestāžu paraugu elektroniskās saziņas ietvaros un pamatojoties uz to – dalībvalstu regulatīvo iestāžu pilnīgu neatkarību, objektivitāti un pārredzamību attiecībā uz lēmumu pieņemšanas kārtību, savu uzdevumu veikšanu, pilnvaru īstenošanu un uzraudzības procesu, efektīvu finansējumu, lai tās varētu veikt savas darbības, un to, ka tām ir atbilstošas sankciju piemērošanas pilnvaras,;

35.

aicina Komisiju iekļaut AVMSD novērtēšanā un pārskatīšanā arī noteikumus par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību, plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju, noteikumus par interešu konfliktu, lai novērstu politiskās un ekonomiskās varas pārmērīgu ietekmi uz plašsaziņas līdzekļiem, kā arī plašsaziņas līdzekļu uzraudzības iestāžu neatkarību; aicina Komisiju izveidot paziņojumu, ar kuru ievieš plašsaziņas līdzekļu plurālisma uzraudzības instrumentu plašsaziņas līdzekļu brīvības novērtēšanai ES dalībvalstīs, kas jau ir izstrādāts 2007. gada janvārī izveidotajā neatkarīgajā pētījumā “Plašsaziņas līdzekļu plurālisma rādītāji dalībvalstīs – ceļā uz risknovērtējumā balstītu pieeja, pamatojoties uz trīspakāpju pieeju”; pēc tam vajadzētu rīkot plašas sabiedriskās apspriedes ar visiem iesaistītajiem, cita starpā balstoties uz turpmākiem pasākumiem pēc Augsta līmeņa grupas plašsaziņas līdzekļu brīvības jautājumos ziņojuma, jo īpaši izstrādājot priekšlikumu par ES pamatnostādņu kopumu plašsaziņas līdzekļu brīvības un plurālisma jomā;

36.

aicina dalībvalstis nekavējoties uzsākt reformas, lai sasniegtu šos mērķus; aicina Komisiju skaidri izveidot skaidru plašsaziņas līdzekļu regulatīvo iestāžu misiju, īpaši attiecībā uz regulēšanu un uzraudzību, lai varētu novērtēt to, kā tās ievēro nepieciešamības un samērības prasības, kad tās piemēro sankcijas; atgādina, cik svarīgi ir pielāgot regulējuma jomu katra plašsaziņas līdzekļa īpašajai būtībai;

37.

aicina valstu regulatīvās iestādes sadarboties un veikt savstarpēju koordināciju ES līmenī plašsaziņas līdzekļu jomā, piemēram, izveidojot Eiropas audiovizuālo plašsaziņas līdzekļu regulatoru asociāciju, un saskaņot valsts regulatīvo iestāžu statusu, kā paredzēts AVMSD 29. un 30. pantā, nodrošinot to neatkarību, objektivitāti un pārredzamību gan lēmumu pieņemšanas procesā, gan savu pilnvaru īstenošanā, gan arī uzraudzības procesā, un nodrošināt tām atbilstošas sankciju piemērošanas pilnvaras, lai nodrošinātu, ka to lēmumi tiek īstenoti;

38.

aicina Komisiju, Padomi un dalībvalstis savlaicīgi, samērīgi un progresīvi īstenot atbilstošus pasākumus, ja rodas bažas saistībā ar vārda un informācijas brīvību, kā arī plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu ES un tās dalībvalstīs;

39.

uzskata, ka, ja ES pievienosies vēl kāda valsts, vairāk jāuzsver brīvību aizsardzība un vārda brīvība, ko lielā mērā uzskata par daļu no tiem Kopenhāgenas kritērijiem, kuri attiecas uz cilvēktiesībām un demokrātiju; aicina Komisiju turpināt uzraudzīt ES kandidātvalstu sniegumu un progresu plašsaziņas līdzekļu brīvību aizsardzības jomā;

40.

aicina Komisiju nodrošināt, ka ikvienā ietekmes novērtējumā, ko veic saistībā ar jaunām iniciatīvām par tiesību aktu priekšlikumiem, tiek iekļauti kritēriji, balstoties uz plašsaziņas līdzekļu plurālismu un īpašumtiesībām;

41.

pauž bažas par pārredzamības trūkumu plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību jomā Eiropā un tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību un pārvaldības pārredzamību, jo īpaši, pieprasot apraides, drukātajiem un līdzīgiem plašsaziņas līdzekļiem sniegt valstu plašsaziņas līdzekļu iestādēm, uzņēmumu reģistriem un sabiedrībai pietiekami precīzu un aktuālu informāciju par to īpašniekiem, lai ļautu noteikt plašsaziņas līdzekļu īpašuma labumguvējus un patiesos īpašniekus un līdzīpašniekus, un noskaidrot to CV un finansējumu, piemēram, turpinot izstrādāt Mavise datu bāzi, kas kļūtu par vienotu Eiropas reģistru un ļautu identificēt pārlieku lielas plašsaziņas līdzekļu koncentrācijas gadījumus, novērst to, ka plašsaziņas līdzekļu organizācijas slēpj kādas savas īpašas intereses, un dotu iespēju pilsoņiem pārliecināties, kādas intereses plašsaziņas līdzekļi pārstāv; aicina Komisiju un dalībvalstis pārbaudīt un kontrolēt plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesību pārredzamību un pārbaudīt, vai dalībvalstu sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem paredzētie valsts finanšu līdzekļi tiek izmantoti pārredzamā veidā un ciešā saskaņā ar Līgumu 29. protokolu; uzskata, ka īpašumtiesību pārredzamība ir svarīga plašsaziņas līdzekļu plurālisma sastāvdaļa; aicina Komisiju uzraudzīt un atbalstīt progresu, veicinot lielāku informācijas apmaiņu par plašsaziņas līdzekļu īpašumtiesībām;

42.

uzsver, ka plašsaziņas līdzekļu brīvībā jāiekļauj arī brīva piekļuve plašsaziņas līdzekļiem, nodrošinot visiem Eiropas pilsoņiem platjoslas interneta efektīvu nodrošinājumu un pieejamību pieņemamā laikā un par pieņemamu cenu, turpinot bezvadu tehnoloģiju, tostarp satelīta, pilnveidošanu, lai nodrošinātu piekļuvi internetam;

43.

uzsver, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru iestādēm ir pozitīvi pienākumi saskaņā ar ECT 10. pantu aizsargāt vārda brīvību kā vienu no priekšnosacījumiem demokrātijas darbībai, jo “patiesi efektīva konkrētu brīvību pildīšana ir atkarīga ne tikai no valsts pienākuma neiejaukties, bet var prasīt arī pozitīvus aizsardzības pasākumus”;

44.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Eiropas Pamattiesību aģentūrai, EDSO un Eiropas Padomes Ministru komitejai, Parlamentārajai asamblejai, Venēcijas komisijai un cilvēktiesību komisāram.

12.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 55/43

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 7. jūlija paziņojumu “Zaļā grāmata. Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām” [COM(2010)0365] un atbilstošo 2011. gada 16. februāra rezolūciju (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 16. februāra paziņojumu “Baltā grāmata. Atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju programma”[COM(2012)0055],

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Komisijas 2012. gada 16. februāra paziņojumu “Zaļā grāmata. Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām” (2),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un integrācijas ģenerāldirektorāta un Sociālās aizsardzības komitejas kopīgi sagatavoto ziņojumu “Pensiju atbilstība Eiropas Savienībā 2010.–2050. gadā” (2012. gada atbilstības ziņojums),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta un Ekonomikas politikas komitejas kopīgi sagatavoto ziņojumu “2012. gada ziņojums par novecošanu: ekonomikas un budžeta prognozes 27 ES dalībvalstīs (2010–2060)” (3),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu” (COM(2011)0815) un atbilstošo 2012. gada 15. februāra rezolūciju (4),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmumu 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (5),

—

ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūcija par sociālās integrācijas veicināšanu un nabadzības, tostarp bērnu nabadzības, apkarošanu ES (6),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 7. decembra deklarāciju par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei (2012. gads) – turpmāka virzība (SOC 992/SAN 322),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un Sociālo lietu komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0137/2013),

A.

tā kā Parlamenta uzskati par Komisijas 2010. gada Zaļo grāmatu “Ceļā uz atbilstīgām, noturīgām un drošām Eiropas pensiju sistēmām” tika pausti tā 2011. gada 16. februāra rezolūcijā;

B.

tā kā kopš desmitgadēm smagākā finanšu un ekonomikas krīze ir pārtapusi par akūtu valstu parāda un sociālo krīzi, kas smagi skārusi pensiju ienākumus miljoniem ES iedzīvotāju; tā kā šī krīze ir parādījusi, ka Eiropas valstu ekonomikas ir savstarpēji saistītas un ka vairs nav iespējams katrai valstij atsevišķi garantēt savu sociālās aizsardzības sistēmu atbilstību, drošību un noturību;

C.

tā kā pensijas ir galvenais ienākumu avots vecākā gadagājuma eiropiešiem un pensiju mērķis ir nodrošināt viņiem pienācīgu dzīves līmeni un ļaut baudīt finansiālu neatkarību; tā kā tomēr aptuveni 22 % sieviešu, kas vecākas par 75 gadiem, Savienībā dzīvo nabadzībā un tādēļ ir pakļautas sociālās atstumtības riskam, un tā kā lielākā daļa iedzīvotāju, kas vecāki par 75 gadiem, ir sievietes;

D.

tā kā pirmā tā sauktās “baby boom” paaudzes daļa ir sasniegusi pensijas vecumu, tādēļ demogrāfiskās problēmas vairs nav nākotnes scenārijs, bet gan šodienas realitāte, un tā kā to cilvēku skaits, kas sasnieguši 60 gadu vecumu, turpmāk ik gadu palielināsies par vairāk nekā 2 miljoniem;

E.

tā kā pat neatkarīgi no ekonomiskās krīzes ilgtermiņa demogrāfiskās un produktivitātes tendences norāda uz zemas izaugsmes ekonomisko attīstību lielākajā daļā ES dalībvalstu – ekonomikas izaugsmes tempi ir ievērojami zemāki par iepriekšējos gadu desmitos novērotajiem;

F.

tā kā 2001. gada martā Eiropadome jau apstiprināja Stokholmas trīs līmeņu stratēģiju, kuras mērķis ir ātri samazināt valstu parādus, paaugstināt nodarbinātības un ražīguma līmeni, kā arī reformēt pensiju, veselības aprūpes un ilgtermiņa aprūpes sistēmas;

G.

tā kā Eiropas ekonomikas un finanšu krīzes radītā negatīvā ietekme uz atalgojumu un nodarbinātību nākotnē palielinās iedzīvotāju nabadzības risku vecumdienās;

H.

tā kā pieaugošais bezdarbs un finanšu tirgu darbības neapmierinošie rādītāji ir atstājuši negatīvu ietekmi gan uz paaudžu solidaritātes, gan fondētajām pensiju shēmām;

I.

tā kā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka, ka minimālajam pensijas līmenim būtu jāpieaug, lai nodrošinātu pensiju ienākumus virs nabadzības sliekšņa;

J.

tā kā pensionēšanās sistēmas ir galvenais Eiropas sociālo modeļu elements – to neapstrīdams pamatmērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās; tā kā pensiju nodrošināšana joprojām ir dalībvalstu kompetence;

K.

tā kā pensiju politikas noturība ir svarīgāka par finansiālajiem apsvērumiem; tā kā arī privāto uzkrājumu rādītājiem, nodarbinātības līmenim un prognozētajām demogrāfiskajām pārmaiņām ir nozīmīga loma ilgtspējas nodrošināšanā;

L.

tā kā pašreizējās Eiropas debatēs pensiju shēmas pārāk bieži tiek uzskatītas vienīgi par slogu sabiedrības finansēm, nevis par būtisku instrumentu, ar kuru var novērst nabadzību vecumdienās un pārdalīt līdzekļus personas dzīves laikā un sabiedrībā kopumā;

M.

tā kā pensionāri ir galvenā patērētāju kategorija un jebkādas pārmaiņas viņu tēriņu paradumos būtiski ietekmē reālo ekonomiku;

N.

tā kā daudzās ES valstīs dzimstības līmenis joprojām ir zems un tā rezultātā nākotnē samazināsies iedzīvotāju skaits darbspējīgā vecumā;

O.

tā kā saskaņā ar ESAO datiem mobilitāte starp dalībvalstīm ir nepietiekama un tikai 3 % Savienības iedzīvotāju darbspējīgā vecuma dzīvo citā dalībvalstī (7);

P.

tā kā pētījums “Sievietes, kas dzīvo vienas – pašreizējais stāvoklis” (8), kas veikts pēc Parlamenta Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas pieprasījuma, liecina, ka daži pašlaik pensiju jomā īstenojamie pasākumi var netieši pasliktināt situāciju dzimumu līdztiesības jomā, jo īpaši sievietēm, kuras dzīvo vienas;

Q.

tā kā sociālajai, nodarbinātības un migrācijas jomai veltītajā ESAO darba dokumentā Nr. 116 “Ēdiena gatavošana, aprūpe un brīvprātīgais darbs – neapmaksāts darbs visā pasaulē” (9) (autore Veerle Miranda) ir uzsvērta neapmaksāta darba nozīme – to vēl neatzīst valstu pensiju shēmās;

R.

tā kā Savienībā nodarbināto personu īpatsvars 55–64 gadu vecuma grupā ir tikai 47,4 % un nodarbinātu šāda vecuma sieviešu īpatsvars ir tikai 40,2 %; tā kā dažās ES dalībvalstīs tikai 2 % gadījumu brīvās darbvietas tiek piedāvātas personām, kas sasniegušas 55 gadu vecumu; tā kā šāds zems nodarbinātības līmenis rada pensiju atšķirības starp vienas paaudzes vīriešiem un sievietēm, kā arī starp dažādām paaudzēm, tādēļ būtiski atšķiras dažādām paaudzēm pieejamie finanšu resursi;

S.

tā kā dalībvalstu pensiju shēmas būtiski atšķiras finansējuma līmeņa, valdības dalības līmeņa, pārvaldības struktūru, prasību veidu, rentabilitātes un kopības un solidaritātes līmeņa ziņā, un tādēļ nav pieejama kopēja ES tipoloģija,

1.

norāda, ka valstu budžeti ir ļoti saspringti un ka finanšu un ekonomikas krīzes būtiska saasināšanās daudzās dalībvalstīs ir izraisījusi pensiju pabalstu samazināšanu; pauž nožēlu par ievērojamiem budžeta samazinājumiem dalībvalstīs, kuras krīze skārusi vissmagāk un kurās daudzi pensionāri ir nonākuši nabadzībā vai tuvu tai;

2.

uzsver, ka ES un dalībvalstīm ir jānovērtē pensiju sistēmu pašreizējā un turpmākā noturība un atbilstība, kā arī jānosaka labākā prakse un politikās stratēģijas, kas var nodrošināt pēc iespējas drošāku un rentablāku pensiju nodrošinājumu dalībvalstīs;

3.

uzsver, ka ilgtermiņā ekonomikas izaugsmes līmenis varētu būt zems, tādēļ lielākajai daļai dalībvalstu būs jākonsolidē budžets un taupības apstākļos jāveic ekonomiskas reformas, kas prasīs stingrību publisko finanšu pārvaldībā; atbalsta Komisijas Baltajā grāmatā pausto viedokli, ka papildus prioritātei saglabāt vispārējas valsts pensijas, kuras vismaz garantē visiem cilvēka cienīgu dzīves līmeni vecumdienās, ir jāveido arī fondētas papildu aroda pensijas;

4.

uzver, ka pirmā līmeņa valsts pensiju shēmas joprojām ir būtiskākais pensionāru ienākumu avots; pauž nožēlu, ka Baltajā grāmatā Komisija pienācīgu uzmanību nepievērš vispārēju, pirmām kārtām pret nabadzību nodrošinātu pirmā līmeņa shēmu nozīmei; aicina dalībvalstis atbilstoši stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem par nodarbinātības veicināšanu un nabadzības izskaušanu turpināt darbu pie aktīvākām un iekļaujošākām darba tirgus stratēģijām, lai mazinātu ekonomisko slodzi, ko veido attiecība starp darba tirgū neaktīviem un nodarbinātiem iedzīvotājiem; aicina sociālos partnerus un dalībvalstis šajās reformās paredzēt tādu darba apstākļu pastāvīgu uzlabošanu un mūžizglītības programmu īstenošanu, kas iedzīvotājiem nodrošinātu veselīgāku un ilgāku darba mūžu, līdz sasniegts ar likumu noteiktais pensionēšanās vecums, tādējādi palielinot to cilvēku skaitu, kas veic pensiju iemaksas, un izvairoties no pensiju izmaksu pieauguma, kas radītu draudus valsts finanšu ilgtspējai; aicina dalībvalstis īstenot pirmā līmeņa sistēmu reformas tā, lai ņemtu vērā arī veikto pensiju iemaksu gadu skaitu;

5.

aicina dalībvalstis padziļināti izvērtēt nepieciešamību veikt pirmā līmeņa sistēmu reformas, ņemot vērā izmaiņas paredzamajā dzīves ilgumā un attiecībā starp pensionāriem, bezdarbniekiem un ekonomiski aktīviem cilvēkiem, lai cilvēkiem, jo īpaši tiem, kuri pieder pie neaizsargātākajām grupām, vecumdienās nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni un ekonomisko neatkarību;

6.

konstatē, ka finanšu un ekonomikas krīze un iedzīvotāju novecošanas radītās problēmas ir izgaismojušas gan fondēto, gan paaudžu solidaritātes pensiju shēmu nestabilitāti; iesaka ieviest daudzlīmeņu pensiju pieeju, kas ietvertu šādas kombinācijas:

uzsver, ka pirmā pensiju līmeņa pensijai vienai pašai vai kombinācijā ar otrā līmeņa pensiju (atkarībā no valsts iestāžu vienošanās vai tiesību aktiem) būtu pienācīgi jāaizstāj darba ņēmēja iepriekšējie ienākumi, kas, iespējams, jāpapildina ar

aicina dalībvalstis apsvērt šādu vai līdzvērtīgu finansiāli un sociāli ilgtspējīgu shēmu ieviešanu, ja tādas vēl nepastāv, vai saglabāšanu; aicina Komisiju nodrošināt, lai esošais vai turpmākais pensiju regulējums sekmētu un pilnībā ņemtu vērā šādu pieeju;

7.

atzīst aroda pensiju un individuālo pensiju nodrošinātāju potenciālu, jo tie ir svarīgi un uzticami ilgtermiņa investori Savienības ekonomikā; uzsver to gaidāmo ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” galveno mērķu īstenošanā, lai nodrošinātu ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, vairāk labāku darbavietu un sociāli iekļaujošāku sabiedrību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas jauno iniciatīvu veidot Zaļo grāmatu par ilgtermiņa ieguldījumiem; mudina Komisiju nepakļaut riskam pensiju fondu ieguldījumu potenciālu un ņemt vērā pensiju fondu un citu pensiju nodrošinātāju atšķirības, pieņemot vai grozot ES tiesisko regulējumu, jo īpaši pārskatot Direktīvu par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību;

8.

aicina Komisiju izvērtēt finanšu tirgus tiesību aktu (piem., regulas par Eiropas tirgus infrastruktūru (EMIR), direktīvas par finanšu instrumentu tirgiem (MiFID) un pārskatītās Kapitāla prasību direktīvas (CRDIV)) kopējo ietekmi uz otrā pensiju līmeņa fondiem un to spēju ieguldīt reālajā ekonomikā un aicina Komisiju par to ziņot topošajā Zaļajā grāmatā par ilgtermiņa ieguldījumiem;

9.

atgādina par Lisabonas stratēģiju 2000.–2010. gadam, saistībā ar kuru Komisija un dalībvalstis desmit gadu laikā padziļināti apsprieda makroekonomikas, mikroekonomikas un nodarbinātības politikas strukturālās reformas un pieņēma Līgumā balstītus, konkrētai dalībvalstij adresētus ieteikumus – daudzi no tiem ir tieši vai netieši saistīti ar atbilstīgu un noturīgu pensiju nodrošināšanu; pauž nožēlu par šo ieteikumu nepietiekamu īstenošanu, jo tie būtu varējuši būtiski samazinājuši krīzes ietekmi;

10.

atzinīgi vērtē visaptverošās un kvalitatīvās publikācijas, proti, 2012. gada ziņojumu par novecošanu (10) un 2012. gada atbilstības ziņojumu (11), kuros ir apskatīta pensiju sistēmu ilgtermiņa atbilstība un noturība visās dalībvalstīs; pauž nožēlu par to, ka pensiju atbilstības un noturības dimensijas ir ietvertas atsevišķos, ļoti tehniskos ziņojumos; steidzami prasa Komisijai un Padomei publicēt integrētu, īsu, netehnisku un iedzīvotājiem paredzētu kopsavilkumu, ar kura palīdzību ES iedzīvotāji varētu novērtēt problēmas, ar kurām saskaras viņu valsts pensiju sistēma Savienības kontekstā;

11.

uzsver, ka ir svarīgi izmantot vienotu metodoloģiju, aprēķinot valsts finanšu ilgtermiņa ilgtspēju un valsts saistības pensiju jomā;

12.

uzskata, ka efektīvai pensiju problēmas risināšanai, ņemot vērā nepieciešamību lielākajā daļā dalībvalstu palielināt pensiju iemaksu gadu skaitu, un darba apstākļu un mūžizglītības uzlabošanai, lai cilvēki varētu strādāt vismaz līdz likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam, kā arī pēc tam, ja viņi to vēlas, ir svarīgi panākt vienprātību starp valdībām, darba devējiem un sociālajiem partneriem;

13.

ierosina, ka par pensiju reformu būtu pienācīgi jāapspriežas ar visu to vecumu grupu pārstāvjiem, tostarp jauniešiem un vecāka gadagājuma personām, kas īpaši spēcīgi izjūt reformu ietekmi, lai nodrošinātu līdzsvarotu un godīgu rezultātu un saglabātu maksimālu vienprātību starp paaudzēm;

14.

atzinīgi vērtē Baltās grāmatas galveno ierosinājumu – īpašu uzmanību pievērst darba mūža un pensijas laika līdzsvarošanai, papildu aroda un privāto pensiju uzkrājumu veidošanai un ES pensiju uzraudzības instrumentu uzlabošanai, vienlaikus uzsverot, cik svarīgi ir uzlabot informētību par pensijām;

15.

uzsver, ka tādu strukturālo reformu ieviešana, kuru mērķis ir uzlabot nodarbinātības līmeni un sniegt iespējas strādāt līdz likumā noteiktajam pensionēšanās vecumam, tā mazinot ekonomisko slodzi, ir būtiski to nodokļu ieņēmumu iegūšanai un sociālo un pensiju iemaksu nodrošināšanai, kas ir nepieciešamas dalībvalstu budžetu konsolidācijai un atbilstīgu, drošu un noturīgu pensiju shēmu finansēšanai; uzsver, ka šādas reformas ir jāveic pārredzamā veidā, lai cilvēki laikus varētu paredzēt to iespējamo ietekmi; atzīmē, ka bezdarbs, zemu ienākumu un nepilnas slodzes darbs, kā arī netradicionālas nodarbošanās var radīt risku, ka iegūtās pensiju tiesības būs tikai daļējas un nabadzība vecumdienās izpaudīsies spilgtāk;

16.

aicina dalībvalstis pieņemt visaptverošus un aktīvus darba tirgus politikas pasākumus, veikt nepieciešamos pasākumus, lai izskaustu nedeklarētu darbu un nodokļu un iemaksu neveikšanu un cita starpā nodrošinātu godīgus konkurences apstākļus, veidot rezerves, lai varētu segt pieaugošās ar novecojošo sabiedrību saistītās valsts izmaksas, un veicināt labus nodarbinātības nosacījumus, cita starpā piedāvājot visaptverošas konsultācijas un atbalstu darba meklētājiem un atvieglojot īpaši neaizsargāto grupu pārstāvju iespējas atrast darbu;

17.

atzīmē pēdējo reizi Eiropas Komisijas 2013. gada izaugsmes pētījumā minēto norādījumu par pensiju sistēmu reformu nepieciešamību; tomēr konstatē, ka daudzās dalībvalstīs faktiskā pensionēšanās vecuma pielīdzināšanai likumā noteiktajam jābūt prioritātei;

18.

atzinīgi vērtē dalībvalstu apņemšanos nodrošināt atbilstīgas un noturīgas pensiju sistēmas, ko tās paudušas saistībā ar Padomes pieņemtajiem, konkrētām valstīm adresētajiem ieteikumiem, kurus pieņēma 2012. gadā saistībā ar Eiropas pusgadu;

19.

konstatē, ka pašlaik vairāk nekā 17 % cilvēku Eiropas Savienībā ir sasnieguši 65 gadu vecumu un saskaņā ar Eurostat prognozēm 2060. gadā šis īpatsvars sasniegs 30 %;

20.

uzsver pieaugošo slogu valstu budžetam un pensiju sistēmām, ko rada demogrāfiskās attīstības tendences, ņemot vērā to, ka pirmā tā sauktās “baby boom” paaudzes daļa ir sasniegusi pensijas vecumu; atzīmē nevienmērīgo progresu un vērienu dalībvalstīs, veidojot un īstenojot strukturālas reformas, kuru mērķis ir paaugstināt nodarbinātības līmeni, pakāpeniski likvidējot priekšlaicīgas pensionēšanās shēmas un dalībvalsts līmenī un kopā ar sociālajiem partneriem novērtējot nepieciešamību, līdz ar paredzamā dzīves ilguma pieaugumu veidot noturīgu pamatu likumā noteiktā un faktiskā pensionēšanās vecuma pieņemšanai; uzsver, ka dalībvalstīm, kuras pašreiz neveic pakāpeniskas reformas, vēlāk nāksies tās veikt strauji, kas radīs ievērojamas sociālās sekas;

21.

atkārtoti aicina izveidot ciešu saikni starp pensiju pabalstiem, darba stāžu un veiktajām iemaksām (“statistiskais godīgums”), lai garantētu, ka vairāk un ilgāk strādājošie darba ņēmēji saņemt labākas pensijas, vienlaikus pienācīgi ņemot vērā periodus, kas, rūpējoties par apgādājamām personām, pavadīti, aktīvi neiesaistoties darba tirgū; iesaka dalībvalstīm, konsultējoties ar attiecīgajiem partneriem, atcelt prasību par obligāto pensionēšanos pēc likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšanas, lai personas, kas var un vēlas turpināt darbu pēc minētā vecuma sasniegšanas, to varētu darīt vai arī pensionēties pakāpeniski, jo pensiju iemaksu perioda pagarināšana un pensiju pabalstu izmaksāšanas perioda saīsināšana var palīdzēt darba ņēmējiem strauji samazināt ar pensiju saistīto līdzekļu trūkumu;

22.

uzsver, ka ar priekšlaicīgajām pensionēšanās shēmām saistītais pieņēmums, ka vecāka gadagājuma darba ņēmējiem ir jāļauj pensionēties ātrāk, lai atbrīvotu darbvietas jaunāka gadagājuma cilvēkiem, ir bijis maldīgs, jo dalībvalstīs ar augstākajiem jauniešu nodarbinātības rādītājiem ir vidēji arī augstākie vecāka gadagājuma cilvēku nodarbinātības rādītāji;

23.

aicina sociālos partnerus pieņemt dzīves cikla pieeju attiecībā uz politikas nostādnēm cilvēkresursu jomā un šajā ziņā pielāgot darbavietas; aicina darba devējus veidot programmas, lai atbalstītu aktīvu un veselīgu novecošanu; aicina darba ņēmējus aktīvi izmantot pieejamās apmācības iespējas un jebkurā darba mūža posmā saglabāt darba tirgum atbilstošas kvalifikācijas; uzsver, ka ir jāuzlabo vecāka gadagājuma darba ņēmēju integrācija darba tirgū, un aicina piemērot sociālajā jomā inovatīvas pieejas, lai atvieglotu iespējas pagarināt darba mūžu, jo īpaši vissmagākajās profesijās, pielāgojot darbavietas, radot atbilstošus darba apstākļus un piedāvājot elastīgu darba organizāciju – pielāgojot darbalaiku un veicamā darba specifiku;

24.

uzsver, ka ir jāveic pastiprināti profilaktiskās veselības aprūpes pasākumi, jāsekmē apmācības un pārkvalificēšanas pasākumi un jānovērš gados jaunu un vecāka gadagājuma darba ņēmēju diskriminācija darba tirgū; uzsver, ka šajā sakarībā ir iedarbīgi jāpilda un jāpiemēro tiesību akti veselības aizsardzības un darba drošības jomā; uzsver, ka darbaudzinātāju programmas var būt noderīga pieeja, lai panāktu, ka vecāka gadagājuma darba ņēmēji strādā ilgāk un savu pieredzi lietderīgi izmanto jauniešu integrācijai darba tirgū; aicina sociālos partnerus izstrādāt pievilcīgus modeļus, lai pāreja, beidzot darbu un aizejot pensijā, būtu elastīga;

25.

mudina dalībvalstis aktīvi rīkoties, lai īstenotu Eiropas Dzimumu līdztiesības paktā (2011–2020) paredzētos mērķus, kas galvenokārt paredz novērst starp dzimumiem pastāvošo nevienlīdzību un apkarot dzimumu segregāciju, kā arī sekmēt labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru sievietēm un vīriešiem; uzsver, ka šie mērķi ir būtiski sieviešu nodarbinātības palielināšanai un nabadzības apkarošanai darbspējīgo un vecāka gadagājuma sieviešu vidū;

26.

uzsver, ka MVU ir viens no galvenajiem nodarbinātības un izaugsmes avotiem Eiropas Savienībā un ka tie var ievērojami veicināt pensiju sistēmu noturību un atbilstību dalībvalstīs;

27.

atzinīgi vērtē Baltajā grāmatā pausto aicinājumu veidot gan fondētās, gan papildu aroda pensijas, kas pieejamas visiem attiecīgajiem darba ņēmējiem, un – ja iespējams – individuālas shēmas; tomēr uzsver, ka Komisijai drīzāk vajadzētu ieteikt veidot kolektīvus uz paaudžu solidaritāti balstītus papildu aroda pensiju uzkrājumus, kas vēlamajā gadījumā izrietētu no koplīgumiem un ko parasti veidotu valsts, uzņēmuma vai nozares līmenī, jo atšķirībā no individuālajām shēmām tie nodrošinātu lielāku solidaritāti starp paaudzēm un vienas paaudzes ietvaros; uzsver, ka steidzami jāveicina pasākumi, lai iespēju robežās veidotu papildu aroda pensiju sistēmas;

28.

norāda, ka daudzās dalībvalstīs jau ir sāktas plašas pensiju reformu programmas, kuru mērķis ir gan noturība, gan atbilstība; uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt, ka ES līmenī ierosināti pasākumi papildina valsts pensiju reformu programmas, nevis ir tiem pretrunā; atgādina, ka pensijas joprojām ir dalībvalstu kompetencē, un pauž bažas par to, ka turpmākie Eiropas tiesību akti šajā jomā varētu negatīvi ietekmēt dažu dalībvalstu shēmas, jo īpaši saistībā ar arodu pensiju sistēmu īpatnībām;

29.

uzsver kolektīvo (vēlamajā gadījumā bezpeļņas) aroda pensiju shēmu zemās darbības izmaksas (visā sektorā) salīdzinājumā ar privātajām pensiju uzkrājumu shēmām; uzsver zemo darbības izmaksu nozīmi, jo pat neliela to samazināšana var būtiski palielināt pensiju apjomu; tomēr uzsver, ka diemžēl minētās sistēmas pašreiz pastāv tikai dažās dalībvalstīs;

30.

mudina dalībvalstis un iestādes, kuru pārziņā ir pensiju shēmas, pienācīgi informēt iedzīvotājus par viņu uzkrātajām pensiju tiesībām un uzlabot informētību un zināšanas, lai viņi varētu pieņemt labi pārdomātus lēmumus par papildu pensiju uzkrājumu veidošanu nākotnē; mudina dalībvalstis arī laicīgi informēt iedzīvotājus par plānotajām izmaiņām pensiju sistēmās, lai viņi varētu pieņemt labi pārdomātus un pamatotus lēmumus par saviem pensiju uzkrājumiem; aicina dalībvalstis izstrādāt un ieviest stingrus informācijas sniegšanas noteikumus par to pensijas fondu darbības izmaksām, ieguldījumu riskiem un gūto peļņu, kuri darbojas attiecīgajā jurisdikcijā;

31.

atzīst plašās atšķirības dalībvalstu aroda pensiju shēmās un to rezultātos pieejamības, solidaritātes, izmaksu efektivitātes, risku un peļņas ziņā; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm, sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām izveidot labas prakses kodeksu aroda pensiju shēmām, saskaņā ar subsidiaritātes principu tajā iekļaujot tādas tēmas kā darba ņēmēju labāks nodrošinājums, pensiju izmaksas periods, risku sadalījums un mazināšana, rentabilitāte un stabilizējošie elementi; uzsver kopējos ieguvumus no labākās prakses apmaiņas uzlabošanas starp dalībvalstīm;

32.

atbalsta Komisijas nodomu Eiropas Parlamenta uzraudzībā, jo īpaši izmantojot Eiropas Sociālo fondu (ESF), turpināt virzīt ES finansējumu to projektu atbalstam, kuru mērķis ir sekmēt aktīvu un veselīgu novecošanu darbavietā, un ar Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu (PSCI) nodrošināt dalībvalstīm un sociālajiem partneriem finansiālu un praktisku atbalstu izmaksu ziņā efektīvu papildu pensiju shēmu pakāpeniskai ieviešanai;

33.

atzīst visā Savienībā piemēroto pensiju shēmu būtisko daudzveidību, vienlaikus uzverot, ka ir svarīgi, lai darba ņēmējiem būtu iespējas mainīt darbavietu savā dalībvalstī vai ārpus tās robežām; uzsver, ka būtu jāgarantē tiesības uz aroda pensiju iegūšanu un saglabāšanu mobilajiem darba ņēmējiem; atbalsta Komisijas ierosināto pieeju, kas paredz galveno uzmanību pievērst pensijas tiesību iegūšanai un saglabāšanai, un aicina dalībvalstis nodrošināt, ka mobilo darba ņēmēju potenciālajām pensiju tiesībām piemērotu tādus pašus noteikumus kā aktīvajiem pensiju shēmas dalībniekiem vai pensionāriem; norāda, ka Komisijai var būt svarīga nozīme, novēršot šķēršļus brīvai kustībai, tostarp darba ņēmēju mobilitātei; uzskata, ka darba tirgus mobilitāti līdzās valodas barjerai un ģimenes apsvērumiem kavē arī ilgie praktiskās apmācības periodi vai nepamatotie vecuma ierobežojumi, un aicina dalībvalstis tos samazināt; uzsver, ka pasākumiem mobilitātes veicināšanai ir jābūt līdzsvarā ar rentablu papildu pensijas shēmu nodrošināšanu un tajos ir jāņem vērā valsts pensiju shēmu īpatnības;

34.

norāda uz Komisijas priekšlikumu novērtēt iespējamo saistību starp Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu un attiecīgajām aroda pensiju shēmām; uzsver praktiskās grūtības, ar kurām nācies saskarties minētās regulas piemērošanā 27 dalībvalstīs, kurās pastāv ievērojami atšķirīgas sociālā nodrošinājuma sistēmas; norāda uz pensiju shēmu daudzveidību Savienībā un to, ka ir ļoti sarežģīti desmitiem tūkstošu ļoti atšķirīgu pensiju shēmu, kuras pastāv dalībvalstīs, piemērot koordinētu pieeju; tādēļ apšauba šādas pieejas piemērošanas lietderību papildu aroda pensiju jomā;

35.

aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt mērķtiecīgi, lai veidotu un sniegtu atbilstošā gadījumā tīmeklī balstītus, iedarbīgus pensiju izsekojamības pakalpojumus, lai iedzīvotāji varētu sekot līdzi izmaiņām savām pensiju tiesībās, kas iegūtas nodarbinātības vai citos periodos, un līdz ar to varētu pieņemt savlaicīgus un labi pārdomātus lēmumus par papildu individuāliem (trešā līmeņa) pensiju uzkrājumiem; aicina veikt Savienības līmeņa koordinēšanu, lai nodrošinātu dalībvalstu pensiju izsekojamības pakalpojumu sistēmu pienācīgu savietojamību; atzinīgi vērtē Komisijas pilotprojektu šajā jomā un aicina Komisiju nodrošināt, ka papildus pilotprojektam veic arī ietekmes novērtējumu par ieguvumiem, ko radītu konsolidētas pensiju informācijas sniegšana ES iedzīvotājiem pieejamā veidā;

36.

norāda, ka pēc pensiju izsekojamības pakalpojumu pilnīgas izveides tajos vēlamajā gadījumā būtu jāiekļauj ne vien aroda pensijas, bet arī trešā pensiju līmeņa shēmas un individuāla informācija par pirmā līmeņa pensijas tiesībām;

37.

apšauba nepieciešamību veidot ES pensiju fonu pētniekiem;

38.

uzskata – tas, ka kopumā cilvēki dzīvo ilgāk, veselīgāk un pārtikušāk, ir viens no mūsdienu sabiedrības lielākajiem sasniegumiem; aicina debatēs par novecošanu ieviest pozitīvu noskaņu, no vienas puses, aktīvi risinot būtisko, bet pārvaramo novecošanas problēmu un, no otras puses, izmantojot iespējas, ko sniedz novecošana un senioru ekonomika; atzīst ļoti aktīvo un vērtīgo lomu, kāda ir vecāka gadagājuma cilvēkiem mūsu sabiedrībā;

39.

uzsver, ka direktīva par papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju darbību un uzraudzību (PKUI direktīva) būtu jāpārskata, lai visā Eiropā saglabātu atbilstīgas, noturīgas un drošas aroda pensijas, šai nolūkā veidojot vidi, kas veicina vēl lielāku progresu šajā jomā gan valstu, gan iekšējā tirgus līmenī, garantējot labāku aizsardzību esošajiem un topošajiem pensionāriem un elastīgi pielāgojot esošās shēmas, kas būtiski atšķiras pārrobežu un starpnozaru līmenī;

40.

uzskata, ka ir obligāti jānodrošina ES otrā līmeņa sistēmu atbilstība stingram uzraudzības regulējumam, lai šī līmeņa dalībniekiem un pensiju saņēmējiem garantētu spēcīgu aizsardzību un lai īstenotu G20 valstu pilnvarojumu, kas nosaka, ka attiecībā uz visām finanšu iestādēm ir jāpiemēro pienācīgs regulējums un atbilstīga uzraudzība;

41.

prasa ES tiesību aktu iniciatīvās šajā jomā ņemt vērā dalībvalstu lēmumus, izvēloties otrā pensiju līmeņa kapitāla pārvaldītājus;

42.

uzsver, ka ES normatīvie akti attiecībā uz drošības pasākumiem turpmāk ir jāizstrādā, pamatojoties uz rūpīgu ietekmes analīzi, tajā iekļaujot nosacījumu, ka vienādiem produktiem ir jāpiemēro vienādi uzraudzības standarti, ar tiem ir jānodrošina atbilstošs finansējums un noteikumi par darba ņēmēju mobilitāti Savienībā un šādi akti ir jāizstrādā ar vispārēju mērķi saglabāt darba ņēmēju uzkrātās pensiju tiesības; uzsver, ka ES normatīvie akti attiecībā uz drošības pasākumiem turpmāk ir jāizstrādā, pamatojoties arī uz aktīvu dialogu ar sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām un patiesi izprotot un ņemot vērā dalībvalstu īpatnības; uzsver, ka pensiju sistēmas ir katras dalībvalsts kultūras, sociālās, politiskās un ekonomiskās vides neatņemams elements; uzsver, ka attiecībā uz visiem otrā pensiju līmeņa pensiju nodrošinātājiem neatkarīgi no to juridiskā statusa būtu jāpiemēro samērīgs un stingrs regulējums, kurā ņemtas vērā to uzņēmējdarbības īpatnības, jo īpaši ilgtermiņā;

43.

uzstāj, ka otrā līmeņa pensijām – neatkarīgi no to nodrošinātājiem – nedrīkst kaitēt tāds ES regulējums, kurā nav ņemta vērā šī līmeņa ilgtermiņa perspektīva;

44.

uzskata, ka Komisijas priekšlikumos par drošības pasākumiem ir ne tikai obligāti jānorāda un jāņem vērā valstu sistēmu savstarpējās atšķirības, bet arī katras valsts sistēmā un katrā attiecīgajā pensiju līmenī ir jāpiemēro princips “vienāds risks – vienādi noteikumi”; uzsver, ka pasākumiem ir obligāti jāatbilst proporcionalitātes principam – mērķi un ieguvumi ir jāizvērtē, tos salīdzinot ar attiecīgo finansiālo, administratīvo un tehnisko slogu, un ir jāpanāk vajadzīgais izmaksu un ieguvumu līdzsvars;

45.

uzskata, ka attiecībā uz kvalitatīviem drošības pasākumiem lietderīgi ir ieteikumi, kuri attiecas uz uzņēmumu stingrāku vadību un riska pārvaldību, kā arī ieteikumi saistībā ar labāku pārredzamību un pienākumu publiskot informāciju, izmaksu publiskošanu un ieguldījumu stratēģiju pārredzamību, un tie būtu jāietver visos pārskatos, ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu; norāda – ņemot vērā to, ka starp dalībvalstīm pastāv būtiskas atšķirības, ES līmenī īstermiņā reālāk ir nodrošināt kvalitatīvu, nevis kvantitatīvu drošības pasākumu konverģenci;

46.

ņemot vērā pašlaik pieejamo informāciju, nav pārliecināts, ka būtu piemērojamas visā Eiropā saskaņotas pašu kapitāla vai bilances novērtēšanas prasības; tādēļ noraida ierosinājumu ar šādu mērķi pārskatīt PKUI direktīvu; tomēr uzskata, ka šajā politikas kontekstā pilnībā būtu jāņem vērā kvantitatīvais ietekmes novērtējums, ko pašlaik veic Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestāde (EAAPI), kā arī šā pētījuma iespējamo analīžu rezultāti; uzsver – ja vēlāk tomēr nāksies noteikt šādas prasības, nebūtu pareizi papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūcijām tieši piemērot direktīvu par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II);

47.

norāda, ka PKUI direktīva ir piemērojama tikai brīvprātīgām pensiju shēmām un neattiecas ne uz vienu obligātās valsts pensiju shēmas elementu;

48.

uzsver, ka apdrošināšanas un PKUI produkti būtiski atšķiras; uzsver, ka nebūtu pareizi papildpensijas kapitāla uzkrāšanas institūcijām tieši piemērot direktīvas Maksātspēja II kvantitatīvās prasības un ka tas varētu kaitēt gan darba ņēmēju, gan darba devēju interesēm; tādēļ iebilst pret direktīvas Maksātspēja II prasību tiešu piemērošanu PKUI, lai gan nenoraida centienus panākt drošību un noturību;

49.

uzsver, ka sociālie partneri (t. i., darba devēji un darba ņēmēji) ir kopīgi atbildīgi par aroda pensiju nodrošināšanas kārtību; uzsver, ka visos gadījumos ir jāņem vērā sociālo partneru līgumsaistības, jo īpaši attiecībā uz līdzsvara panākšanu starp risku un prēmijām, kuras iecerēts gūt aroda pensiju shēmā;

50.

uzskata, ka turpmāk maksātspējas modeļus, piemēram, saskaņoto bilanci (HBS), ES līmenī ir lietderīgi izstrādāt tikai tad, ja, pamatojoties uz rūpīgu ietekmes analīzi, tiek atzīts, ka to piemērošana ir praktiski īstenojama un izmaksu un ieguvumu ziņā rentabla, jo īpaši ņemot vērā PKUI daudzveidību dalībvalstīs; uzsver, ka ar direktīvas Maksātspēja II vai saskaņotās bilances (HBS) turpmāk izstrādātajiem variantiem nav jācenšas ieviest direktīvai Maksātspēja II līdzīgus noteikumus;

51.

atzīmē, ka pensiju shēmas ir dažādas – tās var būt gan garantētu ienākumu shēmas, gan garantētu iemaksu shēmas vai jauktas shēmas; turklāt norāda, ka dažās dalībvalstīs notiek pāreja no garantētu ienākumu shēmām uz garantētu iemaksu shēmām vai arī tiek veidots obligāts fondēto pensiju līmenis; uzsver, ka tādēļ ir jāpanāk vēl lielāka pārredzamība un jāsniedz iedzīvotājiem plašāka informācija par solītajiem ieguvumiem, izmaksu apmēru un ieguldījumu stratēģijām;

52.

norāda, ka iecerei panākt līdzvērtīgu konkurenci starp dzīvības apdrošināšanas jomu un PKUI otrajā pensiju līmenī ir tikai daļēja nozīme, jo apdrošināšanas produkti un PKUI būtiski atšķiras, turklāt konkurence būtu atkarīga no katra konkrētā pensijas nodrošinātāja riska profila, integrācijas pakāpes finanšu tirgū un uz peļņas gūšanu vērsta vai bezpeļņas darbības veida; atzīst – ņemot vērā konkurenci starp dzīvības apdrošināšanas jomu un PKUI otrajā pensiju līmenī, produktiem ar vienādu riska pakāpi ir būtiski piemērot vienādus noteikumus, lai novērstu saņēmēju maldināšanu un nodrošinātu viņiem vienlīdz drošu aizsardzību;

53.

uzskata, ka ir konsekventi jānodrošina, ka Direktīvas 2008/94/EK 8. pantā noteiktās tiesības maksātnespējas gadījumā būtu aizsargātas visās dalībvalstīs;

54.

aicina Komisiju sagatavot visaptverošu pārskatu par dalībvalstu garantiju sistēmām un pasākumiem un, ja novērtēšanas procesā tiek konstatētas būtiskas neatbilstības, izstrādāt vērienīgākus ES tiesību aktu priekšlikumus, lai nodrošinātu, ka visā ES tiek ieviesti pilnīgi droši mehānismi vienkāršai, rentablai un samērīgai aroda pensiju tiesību aizsardzībai;

55.

norāda, ka dažās dalībvalstīs darba devēji savu pensiju shēmu atbalstam jau izmanto aizsardzības shēmas, nošķirot aktīvus, īstenojot pensiju shēmu neatkarīgu pārvaldību un uzņēmuma maksātnespējas gadījumā prioritārā kreditora statusu piešķirot pensiju shēmām, nevis akcionāriem;

56.

uzsver, ka problēmas pensiju aizsardzības maksātnespējas gadījumā jomā ir cieši saistītas ar galvenajiem PKUI direktīvas pārskatīšanas aspektiem; uzsver, ka Komisijai, izstrādājot šīs abas direktīvas, būtu jānodrošina to saskaņotība un pilnīga atbilstība;

57.

uzskata, ka trešā pensiju līmeņa nozīme, darbības joma un struktūra katrā dalībvalstī ir atšķirīga;

58.

pauž nožēlu, ka salīdzinājumā ar pirmā pensiju līmeņa sistēmām trešā pensiju līmeņa sistēmas bieži vien rada vairāk izdevumu, tās ir riskantākas un mazāk pārredzamas; prasa veidot stabilu, drošu un noturīgu trešo pensiju līmeni;

59.

uzskata, ka attiecīgos gadījumos privāti pensiju uzkrājumi varētu būt vajadzīgi pienācīga pensijas apmēra veidošanai; mudina Komisiju sadarboties ar dalībvalstīm un, ņemot vērā labākās prakses pieeju, izvērtēt un optimizēt privāto pensijas uzkrājumu stimulus, jo īpaši attiecībā uz personām, kuras citādi nevarētu saņemt atbilstīgu pensiju;

60.

uzskata, ka ir lietderīgi izvērtēt uzticamās procedūras un priekšlikumus, lai optimizētu stimulus;

61.

uzsver, ka valsts politikas prioritātei jābūt nevis trešā pensiju līmeņa shēmu subsidēšanai, bet gan pienācīgas aizsardzības nodrošināšanai ikvienam labi funkcionējošā un noturīgā pirmajā pensiju līmenī;

62.

aicina Komisiju izmeklēt uz kapitālu balstītās trešā līmeņa sistēmas spēju pretoties krīzes ietekmei un sniegt ieteikumus riska mazināšanai;

63.

iesaka valsts līmenī pārbaudīt tiesību aktos noteiktos izmaksu ierobežojumus līguma slēgšanai un pārvaldībai un piedāvātāja vai līguma veida maiņai, kā arī šajā sakarībā sniegt attiecīgus priekšlikumus;

64.

uzskata, ka rīcības kodeksi attiecībā uz kvalitāti, informāciju patērētājiem un patērētāju aizsardzību trešajā pensiju līmenī varētu uzlabot šī līmeņa plānu pievilcību; mudina Komisiju sekmēt pašreizējās labākās prakses apmaiņu dalībvalstīs;

65.

atbalsta ieceri izstrādāt un ieviest ES līmeņa brīvprātīgus rīcības kodeksus (un, iespējams, arī izstrādāt sertifikācijas shēmas) attiecībā uz kvalitāti, informāciju patērētājiem un patērētāju aizsardzību trešajā pensiju līmenī; iesaka dalībvalstīm uzņemties šo jomu regulēšanas pienākumus, ja brīvprātīgie rīcības kodeksi neizrādīsies veiksmīgs risinājums;

66.

aicina Komisiju izvērtēt iespējas, kā labāk izmantot ES finanšu nozares tiesību aktus gadījumos, kad patērētājiem ir jānodrošina precīzas un objektīvas finanšu konsultācijas par pensijām un ar pensiju saistītiem produktiem;

67.

aicina Komisiju un attiecīgās dalībvalstis panākt vienošanos pārrobežu pensiju jomā, jo īpaši par to, kā nepieļaut nodokļu dubultu uzlikšanu un nodokļu dubultu neuzlikšanu;

68.

uzskata, ka diskriminējoši nodokļi ir viens no galvenajiem šķēršļiem, kas kavē mobilitāti, un prasa šādus nodokļus nekavējoties atcelt, turklāt norāda, ka ES ir ierobežota kompetence dalībvalstu nodokļu politikas jomā;

69.

uzskata, ka ir lietderīgi izvērtēt līgumtiesību radītos šķēršļus;

70.

aicina Komisiju ar tās rīcībā esošo struktūru palīdzību atbilstoši iesaistīt sociālos partnerus;

71.

atgādina par dzimumu problēmu pensiju jomā; uzskata, ka to vecāka gadagājuma cilvēku, jo īpaši sieviešu, skaita pieaugums, kas dzīvo nabadzīgos apstākļos, ir satraucošs; uzsver, ka pirmā līmeņa valsts pensiju shēmām būtu visiem jāgarantē vismaz pienācīgs dzīves līmenis; uzsver, ka dzimumu līdztiesība darba tirgū ir ļoti svarīga, lai nodrošinātu pensiju sistēmu ilgtspējību, jo augstāks nodarbinātības līmenis veicina ekonomisko izaugsmi un rada pensiju iemaksu pieaugumu; uzskata, ka papildus vīriešu un sieviešu pensijas vecuma vienādošanai ir jāpieņem arī efektīvas politikas nostādnes, lai nodrošinātu vienādu samaksu par vienādu darbu un līdzsvaroti ņemtu vērā nodarbinātību un apgādājamo personu aprūpi; uzsver, ka ir jāapsver ar aprūpi saistītu pensijas kredītu ieviešana, tā atzīstot ar apgādājamo personu aprūpi saistītu darbu, par kuru parasti nesaņem samaksu;

72.

atzinīgi vērtē Baltajā grāmatā dalībvalstīm pausto aicinājumu apsvērt iespējas veidot aprūpes kredītus, lai pensijas aprēķinā gan sievietēm, gan vīriešiem ņemtu vērā laikposmus, kas pavadīti, aprūpējot apgādājamas personas; norāda, ka sieviešu un vīriešu rūpes par ģimeni ir nevienlīdzīgi sadalītas – tā rezultātā sievietes parasti strādā mazāk drošu, sliktāk apmaksātu vai pat nedeklarētu darbu, kam ir negatīva ietekme uz viņu tiesībām uz pensiju – un trūkst pieejamu pakalpojumu par pieņemamu cenu un aprūpes iestāžu, turklāt pēdējo gadu taupības pasākumi šajā jomā tieši ietekmē jo īpaši sieviešu iespējas strādāt un uzkrāt pensijas kapitālu; tādēļ aicina Komisiju uzdot veikt pētījumu šajā jautājumā;

73.

vēlreiz norāda, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, lai izskaustu par vienādu darbu saņemta atalgojuma un ienākumu atšķirības starp sievietēm un vīriešiem un atšķirības vadošo amatu pieejamības ziņā, kā arī dzimumu līdztiesības trūkumu darba tirgū, jo tas ietekmē arī pensijas, radot būtisku atšķirību starp sieviešu pensijām un daudz lielākajām vīriešu pensijām; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu par spēkā esošo tiesību aktu pārskatīšanu; norāda – lai gan iepriekšējos gados tika rīkotas neskaitāmas kampaņas, noteikti mērķi un pasākumi, atšķirības vīriešu un sieviešu darba samaksā joprojām ir būtiskas;

74.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka sievietēm un vīriešiem tiek piemērots vienādas attieksmes princips;

75.

uzsver, ka ir nekavējoties jāveic pasākumi, lai novērstu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības privātajā sektorā, kas lielākajā daļā dalībvalstu ir īpaši lielas;

76.

uzsver, ka ir jāsamazina to vīriešu un sieviešu atalgojuma atšķirības, kuriem ir vienādas prasmes un vienāds darbs, jo minētā iemesla dēļ sieviešu ienākumi vēl būtiskāk atpaliek no vīriešu ienākumiem un vēl vairāk pieaug to sieviešu skaits, kas, aizejot pensijā vai kļūstot par atraitnēm, dzīvo nabadzībā;

77.

uzsver, ka sieviešu lielākais paredzamais dzīves ilgums nedrīkst būt par pamatu diskriminācijai, aprēķinot pensijas;

78.

mudina dalībvalstis ievērot un īstenot tiesību aktus par maternitātes tiesībām, lai sievietes nesaņemtu mazāku pensiju tāpēc, ka darba dzīves laikā kļuvušas par mātēm;

79.

uzskata, ka, ņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu, tiesības uz pensiju ir nepieciešams individualizēt un ka būtu jāgarantē arī to daudzu gados vecāko sieviešu drošība, kas pašlaik saņem atraitņu pensijas un izmanto citas atvasinātas tiesības;

80.

norāda, ka dalībvalstīm būtu jāatbalsta pētījumi par dažādu pensiju indeksēšanas formulu ietekmi uz nabadzības risku vecumdienās, ņemot vērā dzimumu aspektu; aicina dalībvalstis jo īpaši ņemt vērā izmaiņas cilvēku vajadzībās novecošanas procesā, piemēram, saistībā ar ilgtermiņa aprūpi, lai nodrošinātu, ka vecāka gadagājuma cilvēki, galvenokārt sievietes, var saņemt atbilstošu pensiju un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

81.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

12.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 55/54

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra paziņojumu “Rīcības plāns, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” (COM(2012)0722),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra ieteikumu par agresīvu nodokļu plānošanu (C(2012)8806),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 6. decembra ieteikumu par pasākumiem nolūkā mudināt trešās valstis piemērot minimālos labas pārvaldības standartus nodokļu lietās (C(2012)8805),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. jūnija paziņojumu par konkrētiem veidiem, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp attiecībā uz trešām valstīm (COM(2012)0351),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra paziņojumu “Gada izaugsmes pētījums (2013. gads)” (COM(2012)0750),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 5. februāra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (2013/0025(COD)),

—

ņemot vērā Finanšu darījumu darba grupas (FATF) 2012. gada februāra ieteikumus par starptautiskajiem standartiem cīņai pret nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu un ieroču izplatīšanas finansēšanu,

—

Eiropas Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa rezolūcija par aicinājumu pēc konkrētiem pasākumiem, lai apkarotu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (1),

—

ņemot vērā Anglijas un Velsas Diplomēto grāmatvežu institūta (FCA) biedra R. Murphy2012. gada 10. februāra ziņojumu “Eiropas nodokļu plaisas mazināšana”,

—

ņemot vērā Padomes 1997. gada 1. decembra rezolūciju par rīcības kodeksu uzņēmējdarbības aplikšanai ar nodokļiem un Rīcības kodeksa jautājumu grupas (uzņēmējdarbības nodokļi) 2012. gada 4. decembra ziņojumu Padomei,

—

ņemot vērā ESAO ziņojumu “Nodokļu bāzes samazināšana un peļņas novirzīšana” (2013),

—

ņemot vērā Ekonomikas un finanšu padomes (Ecofin) secinājumus un 2012. gada 22. jūnija ziņojumu Eiropadomei par nodokļu jautājumiem,

—

ņemot vērā tā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sadarbību ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu labu pārvaldību nodokļu lietās (2),

—

ņemot vērā tā 2012. gada 19. aprīļa normatīvo rezolūciju par priekšlikumu Padomes direktīvai par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB) (3),

—

ņemot vērā paziņojumu pēc G20 valstu finanšu ministru un centrālo banku vadītāju sanāksmes, kas notika 2013. gada 15. un 16. februārī Maskavā,

—

ņemot vērā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par labas pārvaldības veicināšanu nodokļu lietās (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A7-0162/2013),

A.

tā kā atbilstoši aplēsēm saistībā ar krāpšanu nodokļu jomā, nodokļu apiešanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu Eiropas Savienībā katru gadu tiek zaudēta skandaloza potenciālo nodokļu ieņēmumu summa – EUR 1 triljons, kas katram Eiropas iedzīvotājam izmaksā aptuveni EUR 2 000 gadā – turklāt netiek veikti pienācīgi pasākumi tā novēršanai (5);

B.

tā kā šādi zaudējumi rada apdraudējumu tādas ES sociālās tirgus ekonomikas saglabāšanai, kuras pamatā ir augstas kvalitātes sabiedriskie pakalpojumi, un draudus pienācīgai vienotā tirgus darbībai, kaitē nodokļu sistēmu efektivitātei un godīgumam Eiropas Savienībā un apdraud pāreju uz ekoloģisku ekonomiku; tā kā tas rada un vēl vairāk pastiprina sociāli graujošas spekulācijas un tā rezultātā arī pieaugošu sociālo nevienlīdzību, palielina pilsoņu neuzticību demokrātiskām iestādēm un veicina demokrātijas trūkumu sabiedrībā;

C.

tā kā nodokļu sistēmas ilgtspējas svarīga daļa ir savas ieņēmumu bāzes veidošana;

D.

tā kā krāpšana nodokļu jomā un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas ir nelegālas darbības, ar kurām pārkāpj nodokļu maksāšanas saistības, taču – no otras puses – nodokļu apiešana ir arī legāla, lai arī nepieņemama nodokļu režīma izmantošana nolūkā samazināt nodokļu saistības vai izvairīties tās pildīt un agresīva nodokļu plānošana ir veids, kā savā labā izmantot nodokļu sistēmas īpatnības vai neatbilstības starp divām vai vairākām nodokļu sistēmām, lai samazinātu savas nodokļu saistības;

E.

tā kā nodokļu apiešanas prakse, ko atvieglo pieaugošā ekonomikas dematerializācija, rada konkurences traucējumus, kas kaitē Eiropas uzņēmumiem un izaugsmei;

F.

tā kā krāpšanas nodokļu jomā un nodokļu apiešanas apjomi grauj iedzīvotāju pārliecību par nodokļu iekasēšanas un fiskālās sistēmas taisnīgumu un leģitimitāti kopumā un uzticēšanos tai;

G.

tā kā nepietiekama nodokļu politikas nostādņu saskaņošana Eiropas Savienībā rada ievērojamas izmaksas un administratīvo slogu iedzīvotājiem un uzņēmējiem, kas ES darbojas pārrobežu situācijā, un var izraisīt netīšu nodokļa neuzlikšanu vai krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu apiešanu;

H.

tā kā nemitīgie traucējumi, ko rada tādu jurisdikciju nepārredzamā vai kaitnieciskā nodokļu prakse, kas darbojas kā nodokļu oāzes, var radīt mākslīgas naudas plūsmas un negatīvi ietekmēt ES iekšējo tirgu; tā kā kaitīgā nodokļu konkurence Savienībā ir tiešā pretrunā vienotā tirgus loģikai; tā kā arvien ciešākas ekonomiskās, fiskālās un budžeta Savienības veidošanai vairāk pūļu ir jāvelta nodokļu bāžu saskaņošanai;

I.

tā kā valstīs, kas iekļautas atbalsta programmās, pēc nodokļu iekasēšanas pasākumu pastiprināšanas un privilēģiju atcelšanas atbilstoši trijotnes priekšlikumam pēdējos gados ir vērojama tendence, ka šo valstu lielākie uzņēmumi pārceļ savu darbību uz citām valstīm, kur tie gūs labumu no tur piedāvātajām nodokļu priekšrocībām;

J.

tā kā praksē tādēļ ir notikusi nodokļu sloga pārbīde uz darba ņēmējiem un zemu ienākumu mājsaimniecībām un valdībām ir nācies būtiski samazināt darbavietu skaitu sabiedrisko pakalpojumu jomā;

K.

tā kā darbavietu likvidēšana lielākajā daļā dalībvalstu nodokļu iestāžu, veicot taupības pasākumus, pēdējo gadu laikā ievērojami apdraud Komisijas rīcības plāna īstenošanu;

L.

tā kā šādu starptautisko uzņēmumu izmantotā nodokļu apiešanas prakse ir pretrunā godīgas konkurences un korporatīvās atbildības principam;

M.

tā kā dažu nodokļu maksātāju atbildes reakcija uz dalībvalstu veiktajiem pasākumiem, lai novērstu pārredzamības trūkumu, ir bijusi uzņēmējdarbības vai darījumu novirzīšana, izmantojot citu jurisdikciju ar zemāku pārredzamības līmeni;

N.

tā kā vienpusēji dalībvalstu pasākumi daudzos gadījumos ir izrādījušies neiedarbīgi, neefektīvi un dažkārt pat graujoši ietekmējuši sākotnējo nodomu, un šī jautājuma risināšanai nepieciešama koordinēta un daudzpusēja dalībvalstu, ES un starptautiskā līmeņa pieeja; tā kā efektīvai cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu un agresīvu nodokļu plānošanu ir nepieciešams ievērojami pastiprināt sadarbību starp dažādu dalībvalstu nodokļu iestādēm, kā arī pastiprināt nodokļu iestāžu sadarbību ar citām tiesībaizsardzības iestādēm konkrētajā dalībvalstī;

O.

tā kā atbilstoši ESAO ziņojumam “Nodokļu bāzes samazināšana un peļņas novirzīšana” galvenais risināmais politikas jautājums ir tas, ka starptautiskajos kopējos principos, kas izriet no valstu pieredzes nodokļu jurisdikciju izmantošanas jomā, nav ņemta vērā mainīgā uzņēmējdarbības vide; tā kā ir nepieciešama aktīvāka Komisijas un dalībvalstu loma starptautiskajā mērogā, lai starptautiskus standartus veidotu, pamatojoties uz pārredzamības principiem, informācijas apmaiņu un kaitīgu nodokļu pasākumu atcelšanu;

P.

tā kā jaunattīstības valstīm nav pietiekami spēju, lai sarunās panāktu, ka nodokļu oāzes sadarbojas, apmainās ar informāciju un nodrošina pārredzamību;

Q.

tā kā izzinošajiem žurnālistiem, nevalstiskajām organizācijām un akadēmiskajām aprindām ir bijusi svarīga loma, atklājot krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu apiešanas gadījumus un nodokļu oāzes un savlaicīgi informējot sabiedrību par to;

R.

tā kā līdzekļi krāpšanas nodokļu jomā atklāšanai jāstiprina, vienlaikus īstenojot spēkā esošos tiesību aktus, kas attiecas uz palīdzību nodokļu iekasēšanā, nodokļu režīmu vienlīdzību un to noderību uzņēmumiem;

S.

tā kā Eiropas finanšu ministri 2013. gada februārī Maskavā notikušajā G20 sanāksmē apsolīja veikt nepieciešamos pasākumus, lai novērstu nodokļu apiešanu, un apstiprināja, ka vienīgi valsts līmeņa pasākumi nedos vēlamos efektus;

T.

tā kā iekšējo cenu noteikšanas rezultātā nodokļu apiešana negatīvi ietekmē jaunattīstības valstu budžetus un tām jāuzņemas aptuveni EUR 125 miljardus lieli nodokļu zaudējumi gadā, kas ir gandrīz divreiz lielāka summa par to, ko jaunattīstības valstis saņem starptautiskās palīdzības veidā;

U.

tā kā pilnvaras pieņemt tiesību aktus nodokļu jomā pašlaik ir piešķirtas dalībvalstīm,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānu un ieteikumus dalībvalstīm, kuros mudina steidzami veikt koordinētus pasākumus pret nodokļu oāzēm un agresīvu nodokļu plānošanu;

2.

atzinīgi vērtē G20 valstu finanšu ministru pausto apņemšanos novērst nodokļu bāzes samazināšanu un peļņas novirzīšanu;