5.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/1

5.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/2

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 19. panta 1. punktu un 260. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 22. decembra pamatnostādnes par Padomes Direktīvas 2004/113/EK piemērošanu apdrošināšanai, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-236/09 (Test-Achats) (2),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 1. marta spriedumu lietā C-236/09 (Test-Achats)  (3),

—

ņemot vērā Eiropas Juridisko ekspertu tīkla dzimumu līdztiesības jomā 2010. gada decembra ziņojumu “ES noteikumi par dzimumu līdztiesību: kā tie transponēti dalībvalstu tiesību aktos?”,

—

ņemot vērā Eiropas Juridisko ekspertu tīkla dzimumu līdztiesības jomā 2009. gada jūlija ziņojumu “Diskriminācija dzimuma dēļ attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu un Direktīvas 2004/113/EK transponēšana”,

—

ņemot vērā Eiropas juridisko ekspertu tīkla dzimumu līdztiesības jomā 2011. gada jūnija ziņojumu “Transpersonas un starpdzimuma personas – diskriminācija dzimuma, dzimumidentitātes un dzimuma izpausmes dēļ”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2004. gada 30. marta nostāja par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par Ceļveža sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006.–2010. gadam īstenošanas rezultātu novērtējumu un ieteikumiem turpmākai rīcībai (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0044/2013),

A.

tā kā šī direktīva aizliedz gan tiešu, gan arī netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, kuri pieejami publiski gan valsts, gan privātajā sektorā;

B.

tā kā šī direktīva reglamentē aspektus, kas saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ ārpus darba tirgus;

C.

tā kā ir aizliegta arī mazāk labvēlīga attieksme pret sievietēm saistībā ar grūtniecību un maternitāti, kā arī uzmākšanās un seksuāla uzmākšanās, un norādījums diskriminēt gadījumos, kad tiek piedāvātas vai piegādātas preces vai piedāvāti vai sniegti pakalpojumi;

D.

tā kā pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā attiecīgi pasākumi cīņai pret diskrimināciju dzimuma dēļ tiks veikti, izmantojot īpašu likumdošanas procedūru, ar kuru saskaņā Padome pieņem vienprātīgu lēmumu un saņem Parlamenta piekrišanu (LESD 19. panta 1. punkts);

E.

tā kā saskaņā ar pieejamo informāciju šī direktīva ir transponēta lielākajā daļā dalībvalstu, pieņemot jaunus tiesību aktus vai grozot spēkā esošus tiesību aktus šajā jomā;

F.

tā kā dažās dalībvalstīs transponēšana nebija pabeigta vai bija nokavēts transponēšanas termiņš;

G.

tā kā dažu valstu tiesību akti ir plašāki, nekā prasīts šajā direktīvā, un aptver arī izglītības jomu vai diskrimināciju attiecībā uz plašsaziņas līdzekļiem un reklāmu;

H.

tā kā atkāpe, kas norādīta šīs direktīvas 5. panta 2. punktā, radīja juridisko nenoteiktību un iespējamas tiesiskas problēmas ilgtermiņā;

I.

tā kā Komisijas ziņojums par direktīvas piemērošanu saskaņā ar šo direktīvu bija jāiesniedz 2010. gadā, bet tā iesniegšana ir atlikta vēlākais līdz 2014. gadam;

J.

tā kā Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 1. marta spriedumā lietā C-236/09 (Test-Achats) bija noteikts, ka šīs direktīvas 5. panta 1. punktā norādītā atkāpe attiecībā uz apdrošināšanu un saistītiem finanšu pakalpojumiem neļauj sasniegt mērķi – panākt vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm – un ir pretrunā ES Pamattiesību hartai;

K.

tā kā attiecīgais noteikums pēc atbilstīga pārejas perioda beigām, šajā gadījumā no 2012. gada 21. decembra, zaudē spēku;

L.

tā kā Komisija 2011. gada 22. decembrī publicēja nesaistošas pamatnostādnes, lai noskaidrotu situāciju attiecībā uz apdrošināšanas sabiedrībām un saistītajiem finanšu pakalpojumiem;

M.

tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas praksi diskriminācija pret transpersonām un diskriminācija dzimumidentitātes dēļ var pāraugt diskriminācijā dzimuma dēļ (6) politikā un tiesību aktos sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā,

1.

pauž nožēlu par to, ka Komisija nav ne iesniegusi ziņojumu par Padomes Direktīvas 2004/113/EK piemērošanu, ne publicējusi jaunākos datus par pašreizējiem īstenošanas procesiem valstīs;

2.

atzīst, ka spriedums Test-Achats lietā varētu būt ietekmējis īstenošanas procesus dalībvalstīs, bet norāda, ka tikai ar šo spriedumu vien nevar attaisnot to, ka šajā direktīvā norādītais ziņojums nav ticis laikus publicēts;

3.

aicina Komisiju pēc iespējas drīz publicēt ziņojumu un visus pieejamos datus;

4.

aicina Komisiju un dalībvalstis veikt konkrētus pasākumus šīs direktīvas un tās ietekmes skaidrošanai, izmantojot konkrētus piemērus, lai nodrošinātu, ka gan sievietes, gan vīrieši var pilnīgi un atbilstīgi izmantot šo direktīvu kā efektīvu līdzekli, ar ko nodrošināt savas tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz piekļuvi visām precēm un pakalpojumiem;

5.

atzinīgi vērtē spriedumu Test-Achats lietā, taču uzskata, ka tas ir radījis nenoteiktības palielināšanos apdrošināšanas tirgū; sagaida, ka abiem dzimumiem paredzētu kritēriju izstrāde ļaus noteikt tādas cenas, pamatojoties uz vairākiem riska faktoriem, kuras taisnīgi atspoguļos personu riska līmeni neatkarīgi no to dzimuma, kā arī ļaus konstatēt jebkādu iespējamu diskrimināciju dzimuma dēļ;

6.

uzskata, ka Komisijas publicētās pamatnostādnes, kam nav saistoša spēka vai tiesību akta nozīmes, nav pilnībā izkliedējušas šo nenoteiktību;

7.

aicina Komisiju praktiski risināt problēmu, ierosinot jaunu, pamatnostādnēm pilnībā atbilstošu tiesību aktu;

8.

norāda, ka apdrošināšanas nozarei būtu jāturpina centieni pārveidot prēmiju aprēķināšanu tā, lai tā atbilstu kritērijiem, kas attiecas uz abiem dzimumiem, piemērojot uz citiem faktoriem pamatotus aktuāros aprēķinus;

9.

aicina Komisiju sākt neformālu dialogu ar apdrošināšanas nozares pārstāvjiem par riska novērtējumu;

10.

aicina Komisiju informēt par metodiku, ko tā izmantos, lai novērtētu sprieduma Test-Achat lietā ietekmi uz apdrošināšanas cenu noteikšanu;

11.

aicina Komisiju analizēt jautājumu, īpašu uzmanību pievēršot arī patērētāju aizsardzības politikai;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzmanīgi vērot norises apdrošināšanas tirgū un de facto netiešas diskriminācijas pazīmju gadījumā veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai risinātu problēmu un nepieļaut augstāku cenu nepamatotu noteikšanu;

13.

uzsver, ka šī direktīva attiecas ne tikai uz apdrošināšanas jomu un ka ir sīki jāskaidro šīs direktīvas plašākais tvērums un attīstības iespējas attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem publiskajā, kā arī privātajā jomā, lai sievietes un vīrieši varētu pilnībā saprast šīs direktīvas tvērumu un mērķi un tādējādi atbilstīgi izmantot tās noteikumus un sniegtās iespējas;

14.

norāda, ka lielākā daļa dalībvalstu tiesību aktos ir ieviesušas noteikumu par pierādīšanas pienākuma maiņu; aicina Komisiju uzraudzīt šā noteikuma piemērošanu visās dalībvalstīs;

15.

aicina Komisiju ņemt vērā diskriminācijas gadījumus, kas saistīti ar grūtniecību, ģimenes plānošanu un maternitāti, piemēram, attiecībā uz mājokļu nozari (mājokļa īri) vai grūtībām saņemt aizdevumu, kā arī uz piekļuvi medicīnas precēm un pakalpojumiem, jo īpaši uz piekļuvi likumā paredzētajai reproduktīvās veselības aprūpei un dzimuma maiņas procedūrām;

16.

aicina Komisiju īpaši vērīgi uzraudzīt jebkādu diskrimināciju saistībā ar bērna barošanu ar krūti, tostarp iespējamu diskrimināciju attiecībā uz piekļuvi precēm un pakalpojumiem sabiedriskās vietās un jomās;

17.

aicina Komisiju pārraudzīt šīs direktīvas īstenošanu un piemērošanu attiecībā uz grūtniecēm, kas meklē patvērumu un kas gaida atbildi uz patvēruma pieteikumu, t. i., lai nodrošinātu, ka šīs sievietes var slēgt atbilstošus līgumus un izmantot attiecīgos produktus;

18.

aicina Komisiju turpmāk politikā un tiesību aktos pilnībā iekļaut diskrimināciju dzimumidentitātes dēļ sieviešu un vīriešu līdztiesības jomā saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas praksi;

19.

ar vilšanos konstatē, ka dažās dalībvalstīs sievietes uzņēmējas, jo īpaši vientuļās mātes, bieži tiek diskriminētas, ja tās cenšas saņemt aizdevumus vai kredītu saviem uzņēmumiem, un vēl joprojām bieži sastopas ar šķēršļiem, kas pamatoti uz dzimumu stereotipiem;

20.

aicina Komisiju uzkrāt labāko praksi un darīt to pieejamu dalībvalstīm, lai nodrošinātu resursus, kas nepieciešami pozitīvas darbības atbalstam un attiecīgo noteikumu labākas īstenošanas nodrošināšanai valsts līmenī;

21.

vērš uzmanību uz dažu līdztiesības struktūru neefektivitāti, ko rada faktiskas rīcībspējas trūkums, personāla trūkums un finanšu resursu nepietiekamība;

22.

aicina Komisiju pienācīgi un rūpīgi uzraudzīt to “vienlīdzības struktūru” stāvokli, kas dibinātas pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, un pārbaudīt, vai ir izpildīti visi ES tiesību aktu noteikumi; īpaši uzsver to, ka ar pašreizējo ekonomikas krīzi nevar attaisnot nepilnības vienlīdzības struktūru darbībā;

23.

uzsver, ka Komisijai jānodrošina dati par pašreizējām pārkāpuma procedūrām un darbībām un to lielāka pārredzamība;

24.

aicina Komisiju izveidot tiesību aktu publisku datubāzi un judikatūru attiecībā uz diskrimināciju dzimuma dēļ; uzstāj, ka jāuzlabo to personu aizsardzība, kas cietušas no diskriminācijas dzimuma dēļ;

25.

norāda, ka, ņemot vērā valstu tiesu nozīmi, ir nepieciešams finansiāls atbalsts un turpmāko mācību koordinēšana ES līmenī tiem praktizējošiem juristiem, kuri darbojas uz dzimumu pamatotas diskriminācijas jomā;

26.

norāda, ka visām dalībvalstīm laikus jātransponē šī direktīva;

27.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām.

5.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/5

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. janvāra paziņojumu par tirdzniecību, izaugsmi un attīstību (COM(2012)0022), ar ko atjaunina 2002. gada 18. septembra paziņojumu par to pašu jomu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. un 208. pantu, kā arī Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

—

ņemot vērā citus Komisijas paziņojumus un dienestu darba dokumentus, kas publicēti pēdējos gados saistībā ar šo jomu, tostarp dokumentus par attīstības politikas saskaņotību (COM(2009)0458, SEC(2010)0421, SEC(2011)1627), par ES rīcības plānu attiecībā uz dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu attīstības jomā 2010.–2015. gadam (SEC(2010)0265), par ES attīstības politikas ietekmes palielināšanu: Pārmaiņu programmu (COM(2011)0637), par attīstības finansējumu (COM(2012)0366), par ES nostāju attiecībā uz izturētspēju (COM(2012)0586), par sociālo aizsardzību ES attīstības sadarbības kontekstā (COM(2012)0446) un iesaistīšanos ar pilsonisko sabiedrību ārējo attiecību jomā (COM(2012)0492), kā arī tās paziņojumu par tirdzniecības atbalstu (COM(2007)0163) un tās ikgadējo uzraudzības ziņojumu par šo atbalstu,

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 16. marta secinājumus par ES pieeju attiecībā uz tirdzniecību, izaugsmi un attīstību nākamajos desmit gados un citus tās secinājumus saistībā ar šo jomu,

—

ņemot vērā Kotonū nolīgumu (1),

—

ņemot vērā regulas par finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (ASI) (2) un Eiropas Attīstības fondu (EAF) un to īstenošanu,

—

ņemot vērā ES Stratēģisko satvaru par cilvēktiesībām un demokrātiju un saistītā rīcības plāna 11. punktu par tirdzniecību (3),

—

ņemot vērā Pasaules Bankas vadībā sagatavoto pastiprināto integrēto sistēmu ar tirdzniecību saistītai palīdzībai vismazāk attīstītajām valstīm,

—

ņemot vērā SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un ANO Sociālās aizsardzības iniciatīvu,

—

ņemot vērā 1995. gada septembrī Pekinā notikušo Ceturto Pasaules sieviešu konferenci, Pekinā pieņemto deklarāciju un Rīcības platformu,

—

ņemot vērā attiecīgās rezolūcijas par tirdzniecību un attīstību, tostarp par tirdzniecību un nabadzību (4), tirdzniecības atbalstu (5), Ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem (6), ES vispārējo preferenču sistēmu (7), uzņēmumu sociālo atbildību (8), nodokļu jautājumiem attiecībā uz jaunattīstības valstīm (9), ES un Āfrikas attiecībām (10), pārtikas nodrošinājumu (11), ES attīstības politikas vispārējo virzību (12) un attīstības politikas saskaņotību (13),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumu (A7-0054/2013),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. un 208. pants nepārprotami ir cieši saistīti; tā kā 207. pantā norādīts, ka ES tirdzniecības politikas pamatā ir Savienības ārējās darbības principi un mērķi, un tā kā 208. pantā prasīts, lai ES politikā, kas varētu attiekties uz jaunattīstības valstīm, tiktu ņemti vērā mērķi sadarbībai attīstības jomā;

B.

tā kā pēc Pekinas deklarācijas un Rīcības platformas dalībvalstis un Komisija kā daļu no savas politikas sadarbībai attīstības jomā ir pieņēmušas stratēģiju par integrētu pieeju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai;

C.

tā kā nabadzības samazināšana un centieni realizēt Tūkstošgades attīstības mērķus ir ES attīstības politikas būtiski elementi un tiem būtu jānosaka arī ES tirdzniecības politikas pievēršanās jaunattīstības valstīm; tā kā cilvēktiesību veicināšana būtu jāiekļauj šajā politikā un tai būtu jāveicina ES pieņemtā, uz tiesībām pamatotā attīstības pieeja;

D.

tā kā saikne starp tirdzniecības liberalizāciju un nabadzības mazināšanu nav automātiska, bet tirdzniecības atvēršana var būt viens no efektīvākajiem ekonomikas izaugsmes un attīstības virzītājspēkiem, ja un kad ir tam atbilstoši apstākļi;

E.

tā kā izredzes saistībā ar veiksmīgu, uz tirdzniecību vērstu attīstību ir atkarīgas cita starpā no iestāžu sekmīgas darbības, efektīvas cīņas pret korupciju, spēcīga privātā sektora un centieniem panākt plašu un iekļaujošu ekonomikas attīstību, dažādošanu un pakāpenisku pievienotās vērtības palielināšanos;

F.

tā kā ES tirdzniecības politika attiecībā uz jaunattīstības valstīm ir vērsta uz šo valstu labāku integrēšanu starptautiskajā tirdzniecības sistēmā, taču tai trūkst skaidri noteiktu attīstības mērķu un tāpēc pastāv risks, ka tā vietā varētu tikt izstumta vietējā produkcija un pieaugt atkarība no izejvielu eksporta; tā kā, neraugoties uz būtiskiem liberalizācijas centieniem, dažas jaunattīstības valstis, jo īpaši vismazāk attīstītās valstis, nav spējušas dažādot ražošanu un eksportu;

G.

tā kā globalizācijas ietekme uz nabadzības mazināšanu ir nevienmērīga; tā kā liela daļa iedzīvotāju jaunattīstības valstīs, jo īpaši vismazāk attīstītajās valstīs, vēl arvien dzīvo ārkārtējas nabadzības apstākļos; 1990. gadā tikai 18 % ārkārtējas nabadzības apstākļos dzīvojošo dzīvoja vismazāk attīstītajās valstīs, bet 2007. gadā šis īpatsvars bija divkāršojies līdz 36 %;

H.

tā kā sarunas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ievērojami atpaliek no grafika, vispārējais progress joprojām ir neliels, attīstības mērķi ES ekonomisko partnerattiecību nolīguma stratēģijā nav skaidri noteikti un šīs situācijas labošanai ir drīzāk nepieciešams sarunās no jauna koncentrēties uz attīstību nevis uz termiņu;

I.

tā kā nabadzīgajām valstīm ir grūtības kompensēt pašreiz notiekošās tirdzniecības liberalizācijas izraisīto tirdzniecības nodokļu samazināšanos; tā kā pastāv draudi, ka pārstrādātu preču muitas tarifi, kas pārsniedz izejvielu muitas tarifus, var veicināt situāciju, kurā jaunattīstības valstīm nākas darboties tikai kā izejvielu eksportētājām;

J.

tā kā jānovērš tirdzniecības un attīstības negatīvā ietekme uz kopējā lauksaimniecības politikā iesaistītajām jaunattīstības valstīm;

K.

tā kā agrodegvielu ražošanas pieaugums ir noticis, pārmērīgi paļaujoties uz viena kultūrauga liela apjoma rūpnieciskas ražošanas pieaugumu, tādējādi izvēršot lauksaimniecības praksi, kas kaitē videi, bioloģiskajai daudzveidībai, augsnes auglībai un ūdens pieejamībai; tā kā agrodegvielu izmantošanas pieaugumam var būt dramatiskas sekas saistībā ar tiesību uz zemi pārkāpumiem, svarīgu dabas resursu pieejamības zaudēšanu, atmežošanu un vides degradāciju;

L.

tā kā no 2014. gada 1. janvāra valstis ar augstiem vai vidēji augstiem ienākumiem tiks izslēgtas no ES vispārējās preferenču sistēmas, taču nav skaidrs, kādā apjomā tas nodrošinās jaunu eksporta iespēju rašanos mazāk attīstītajām valstīm;

M.

tā kā tirdzniecības atbalsts ir paredzēts, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm cita starpā palielināt tirdzniecības spēju, samazināt administratīvos šķēršļus tirdzniecībai, ieviest efektīvu infrastruktūru preču transportam un stiprināt vietējos uzņēmumus, lai tos sagatavotu vietējam pieprasījumam un konkurencei un ļautu tiem izmantot jaunu tirgus iespēju priekšrocības; tā kā tirdzniecības atbalstam būtu jāpalīdz veicināt produkcijas apstrādi un dažādošanu, jāatbalsta reģionālā integrācija, tehnoloģiju nodošana un jāpalīdz veicināt vietējās ražošanas jaudas izveidi vai pilnveidošanu un mazināt ienākumu nevienlīdzību;

N.

tā kā reģionālā integrācija ir efektīvs veids, kā sasniegt labklājību, mieru un drošību; tā kā attīstības ieguvumi saistībā ar iekšējās un reģionālās tirdzniecības labāku darbību var būt tikpat nozīmīgi vai nozīmīgāki nekā ieguvumi, ko sniedz paplašināta ārējā tirdzniecība, jo īpaši kontekstā ar klimata pārmaiņām; tā kā reģionālajā tirdzniecībā Āfrikā dominē pārstrādātu preču tirdzniecība pretēji situācijai ārējā tirdzniecībā, kur dominē izejvielu tirdzniecība;

O.

tā kā dabas resursu eksports tiek bieži saistīts ar korupciju, kā arī ar stagnāciju citās ekonomikas nozarēs; tā kā tagad tiek plaši atzīts, ka pastāv “resursu lāsta” fenomens, un ES tirdzniecības politika jāvērš uz to, lai palīdzētu novērst šo fenomenu un cīnītos pret to;

P.

tā kā “konfliktu resursi” ir dabas resursi, kuru sistemātiska izmantošana un tirdzniecība saistībā ar konfliktu veicina vai izraisa nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus, starptautisko cilvēktiesību pārkāpumus vai pārkāpumus, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām pieskaitāmi noziegumiem, kā arī gūst labumu no tiem;

Q.

tā kā ES politikas virzieniem jābūt vērstiem uz pārtikas nodrošinājuma atbalstu un tie nekādā gadījumā nedrīkst to kavēt; tā kā ir arī absolūti nepieciešams apturēt ar pārtiku nepietiekami nodrošinātu jaunattīstības valstu vai reģionu lauksaimniecības zemju nodošanu mērķiem, kas nav paredzēti pārtikas ražošanai vietējām vai reģionālām vajadzībām (“zemes piesavināšanās” problēma);

R.

tā kā jo īpaši biodegvielas ražošanas veicināšana ir izraisījusi netiešas izmaiņas zemes izmantojumā un pārtikas cenu svārstības jaunattīstības valstīs;

S.

tā kā zemes īpašumtiesību drošības garantēšana sīkīpašniekiem, kas veido lielāko daļu zemes īpašnieku jaunattīstības valstīs un ir visneaizsargātākie, ir pamats stipriem nekustamā īpašuma un kredīta tirgiem, kas ir ļoti svarīgi stabilai un ilgtspējīgai attīstībai;

T.

tā kā investīcijas saistībā ar iespēju nodrošināšanu sievietēm, jo īpaši mikrokredītu jomā, ir nozīmīgas tam, lai sasniegtu lielu atdevi ekonomikas un sociālās attīstības jomā,

1.

apstiprina savu nostāju, ka ar jaunattīstības valstīm saistītās ES tirdzniecības politikas galvenajam mērķim jābūt ilgtspējīgas attīstības veicināšanai; uzskata, ka visām iniciatīvām šīs politikas ietvaros jānosaka konkrēti un ilgtspējīgi attīstības mērķi;

2.

uzsver – tā kā nevar uzskatīt par pašsaprotamu, ka tirdzniecības liberalizācija nodrošina izaugsmi un nabadzības mazināšanos, tirdzniecība un tirdzniecības politikas atbalsts konsekventi jāplāno, pamatojoties uz pārredzamiem, iekļaujošiem un iesaistošiem procesiem, kas iesaista visas ieinteresētās personas, īpašu uzmanību pievēršot visnelabvēlīgākajā situācijā esošajām personām, jo īpaši sievietēm;

3.

norāda, ka ES un jaunattīstības valstu taisnīgas tirdzniecības pamatā jābūt pilnīgai SDO darba standartu un darba apstākļu ievērošanai un garantēšanai un, veicot šādu tirdzniecību, ir jānodrošina pēc iespējas augstāku sociālu un vides standartu piemērošana; uzsver, ka tas ietver taisnīgas cenas maksāšanu par jaunattīstības valstu resursiem un lauksaimniecības produktiem;

4.

lūdz īpašu uzmanību pievērst dzimumu līdztiesības sekmēšanai un sieviešu iespēju veicināšanai;

5.

atzinīgi vērtē Pārmaiņu programmas (COM(2011)0637) uzsvaru uz uzņēmējdarbības vidi, reģionālo integrāciju un pasaules tirgiem, kā arī sociālo aizsardzību, veselību, izglītību un darbavietām;

6.

aicina pilnīgi īstenot attīstības politikas saskaņotību, cita starpā pārtraucot jebkuru netaisnīgu ražošanas un tirdzniecības praksi, pārmērīgu nozveju un lauksaimniecības subsīdijas, kas kavē attīstību un apdraud pārtikas nodrošinājumu;

7.

uzsver, ka investīciju politika ir saistīta ar diviem galvenajiem uzdevumiem jaunattīstības valstīm: valsts līmenī investīciju politika jāiekļauj attīstības stratēģijā, ietverot ilgtspējīgas attīstības mērķus; starptautiskā līmenī jāpastiprina starptautisko investīciju nolīgumu (SIN) attīstības aspekts un jālīdzsvaro valstu un investētāju tiesības un pienākumi;

8.

pauž nožēlu, ka saskaņā ar Unctad 2012. gada Pasaules investīciju ziņojumu dažos 2011. gadā noslēgtajos starptautiskajos investīciju nolīgumos (SIN) saglabāts tradicionālais līguma modelis, kas koncentrējas uz investīciju aizsardzību kā līguma vienīgo mērķi; tomēr atzinīgi vērtē to, ka dažos jaunajos SIN ir ietverti noteikumi, kas nodrošina to, ka līgums nevis kavē, bet drīzāk veicina valstu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas, kuras koncentrējas uz investīciju ietekmi vides un sociālajā jomā;

9.

pauž bažas par to investētāju un valsts strīdu izšķiršanas gadījumu skaita pieaugumu, kas reģistrēti par starptautiskajiem investīciju nolīgumiem (SIN) un ar ko investētāji ir apstrīdējuši svarīgākos valsts politikas virzienus, ierosinot prasību par to, ka šie politikas virzieni ir negatīvi ietekmējuši viņu uzņēmējdarbības perspektīvas; šajā saistībā norāda, ka Unctad 2012. gada Pasaules investīciju ziņojumā norādīts, ka SIN kļūst arvien pretrunīgāki un politiski jutīgāki, galvenokārt investētāju un valsts arbitrāžas procedūru skaita palielināšanās dēļ saistībā ar SIN (piemēram, Austrālijas tirdzniecības politikas paziņojums, kurā pasludināts, ka tā apturēs investētāju un valsts strīdu izšķiršanas noteikumu iekļaušanu turpmākajos SIN), un tie inter alia atspoguļo sistēmas trūkumus (piemēram, tādu noteikumu plaša piemērošana kā ekspropriācija, bažas par šķīrējtiesnešu kvalifikāciju, pārredzamības trūkums un procesu augstās izmaksas, kā arī attiecība starp investētāju un valsts strīdu izšķiršanu un valstu tiesvedību); tādēļ uzstāj, ka visos turpmākajos Eiropas investīciju nolīgumos jānodrošina, ka starptautisko investoru un valsts strīdu izšķiršana neapdraud valstu spēju pieņemt noteikumus par labu sabiedriskajām interesēm;

10.

atgādina, ka investīciju mobilizēšana ilgtspējīgai attīstībai vēl arvien ir jaunattīstības valstu, jo īpaši vismazāk attīstīto valstu, galvenais uzdevums; šajā saistībā uzsver, ka Unctad ir izstrādājusi visaptverošu investīciju politikas satvaru ilgtspējīgai attīstībai, kurā īpaši uzsvērta attiecība starp ārvalstu investīcijām un ilgtspējīgu attīstību;

11.

aicina ES aktīvi izmantot tās rīcībā esošos daudzos instrumentus, lai atbalstītu mieru, cilvēktiesību ievērošanu, demokrātiju, tiesiskumu, labu pārvaldību, valsts finanšu stabilitāti, investīcijas infrastruktūrā, Eiropas uzņēmumu un to filiāļu īstenotu sociālo normu ievērošanu, pamatpakalpojumu ticamu nodrošinājumu un centienus panākt iekļaujošu un ilgtspējīgu izaugsmi un nabadzības samazināšanu jaunattīstības valstīs un lai tādējādi arī palīdzētu izveidot labvēlīgu vidi ilgtspējīgam un efektīvam tirdzniecības atbalstam un tirdzniecības attīstībai;

12.

uzsver, ka sekmīgai jaunattīstības valstu integrācijai pasaules tirdzniecībā vajag vairāk par labāku piekļuvi tirgum un pastiprinātiem starptautiskās tirdzniecības noteikumiem; turklāt uzsver, ka tirdzniecības atbalsta programmās jāatbalsta jaunattīstības valstu iekšējie centieni veicināt vietējo tirdzniecību, novērst piegādes puses šķēršļus un risināt strukturālās nepilnības, ko var izdarīt, īstenojot iekšzemes reformas ar tirdzniecību saistītās politikas jomās, tirdzniecības atvieglošanu, muitas spēju stiprināšanu, infrastruktūras atjaunināšanu, ražošanas potenciāla veicināšanu un iekšzemes un reģionālo tirgu attīstību;

13.

atgādina, ka saikne starp starptautisko tirdzniecību un nabadzības samazināšanu nav automātiska; šajā saistībā atzīmē – Unctad norāda, ka vismazāk attīstīto valstu tirdzniecības integrācijas vidējais līmenis, kas izteikts kā preču un pakalpojumu eksporta un importa attiecību pret IKP, faktiski ir bijis augstāks nekā attīstīto valstu līmenis kopš 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākuma; tāpēc uzskata, ka masveida nabadzības noturību vismazāk attīstītajās valstīs ir radījusi nepietiekama attīstība un tas, ka šīs valstis neveicina strukturālo pārveidi, neveido ražošanas jaudu un nerada produktīvu nodarbinātību valsts līmenī;

14.

uzsver arī – Unctad apgalvo, ka pāragra un strauja tirdzniecības liberalizācija, ko mudināja īstenot daudzām jaunattīstības valstīm ar zemiem ienākumiem 20. gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, izraisīja deindustrializāciju un tādu integrācijas formu, kas pastiprināja to atkarību no ārējiem tirgiem un neaizsargātību pret tiem, turpretī valstis, kas guva vislielāko labumu no tirdzniecības liberalizācijas un pieredzēja absolūtās nabadzības vislielāko samazinājumu, ir tās valstis, kuras savu ekonomiku atvēra ierobežoti un pakāpeniski saskaņā ar savas ražošanas jaudas attīstību un panāca progresu virzībā uz strukturālo pārveidi;

15.

uzsver – lai izaugsme un labklājība būtu iekļaujoša, ilgtspējīga un ļautu efektīvi samazināt nabadzību, tā būtu jāpanāk nozarēs, kuras nabadzība ir skārusi visvairāk un kurās darbojas nabadzīgie iedzīvotāji; norāda, ka izaugsmei arī jādod labums un iespējas sievietēm un tā būtu jākoncentrē uz vispārējo uzņēmējdarbības apstākļu uzlabošanu, lai panāktu MVU uzplaukumu, kā arī lai rastos ilgtspējīgas mikrofinansēšanas un mikrokredīta iespējas; uzsver, ka attīstība un tirdzniecības politika šajā jomā būtu jāvirza inovācijai, radošumam un konkurētspējai nolūkā radīt darbavietas un veicināt nelabvēlīgā situācijā esošo iedzīvotāju iespējas;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas atzinumu par nepieciešamību atbalstīt mazo ražotāju un uzņēmumu līdzdalību; norāda uz taisnīgas tirdzniecības shēmu tirgus potenciālu un efektivitāti, sekmējot sociālo attīstību;

17.

ierosina, lai Komisija rada lielāku stimulu ilgtspējīgam publiskajam iepirkumam starptautiskā līmenī;

18.

aicina ES, tās dalībvalstis un citus atbalsta sniedzējus atzīt sieviešu būtisko nozīmi ekonomikas attīstībā un pielāgot atbalsta centienus, lai sievietēm nodrošinātu sociālās un finanšu iespējas, cita starpā īpaši sievietēm sniedzot mērķtiecīgu atbalstu saistībā ar uzņēmējdarbības attīstību un piekļuvi mikrofinansēšanas pakalpojumiem;

19.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm par ES rīcības plānu attiecībā uz dzimumu līdztiesību un sieviešu iespēju veicināšanu attīstības jomā, kā arī pasākumus, kas ierosināti ar šo rīcību;

20.

atkārto, ka ES ir pienākums piemērot politikas saskaņotību attiecībā uz attīstību, cilvēktiesību un dzimumu līdztiesības ievērošanu, veicināšanu un aizsardzību visās tās ārpolitikas jomās, tostarp starptautiskajā tirdzniecībā; gaida ES Stratēģijai par cilvēktiesībām un demokrātiju pievienotā rīcības plāna ar tirdzniecību saistīto punktu pilnīgu īstenošanu;

21.

uzskata, ka ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības stratēģijām inter alia būtu jānodrošina privātā sektora līdzdalība reālajā ekonomikā, reģionālā kohēzija un tirgu integrācija, izmantojot pārrobežu sadarbību, un atklātas un godīgas tirdzniecības attīstība, kas ietverta uz noteikumiem balstītā daudzpusējā tirdzniecības sistēmā;

22.

atgādina, ka svarīgas ir tādas investīcijas, kuru mērķis ir radīt, attīstīt un nostiprināt ostu, transporta, enerģētikas un elektronisko sakaru pamatinfrastruktūru un jo īpaši pārrobežu infrastruktūru;

23.

aicina tirdzniecības attīstības atbalsta saņēmējvalstis arī mobilizēt savus iekšējos resursus, tostarp budžeta ieņēmumus, pienācīgi iekasējot nodokļus un izmantojot cilvēku kapitālu; aicina Komisiju sniegt atbalstu dabas resursu pārredzamai un ilgtspējīgai pārvaldībai, ja valstis gūst labumu no šo resursu izmantošanas; uzsver nepieciešamību nodrošināt pilnīgu pārredzamību attiecībā uz Eiropas uzņēmumu maksājumiem valdībām; aicina Komisiju atbalstīt ilgtspējīgas industrializācijas stratēģijas jaunattīstības valstīs, lai ļautu tām tirgot produktus ar pievienoto vērtību;

24.

uzskata, ka ES izstrādātie instrumenti tirdzniecības un investīciju veicinātas attīstības atbalsta jomā, īpaši pārskatītā vispārējā preferenču sistēma un ekonomisko partnerību nolīgumi, ir efektīvi; tomēr uzsver, ka atbalsts tirdzniecībai neaprobežojas ar šiem instrumentiem; atgādina Savienībai tās mērķi līdz 2015. gadam palielināt visu savu kopējo atbalsta budžetu līdz 0,7 % no IKP; aicina Komisiju kopējā atbalstā palielināt tehniskā atbalsta daļu, tostarp atbalstu standartizācijas jomā; aicina Savienību saskaņotāk īstenot tirdzniecības, lauksaimniecības, vides, enerģētikas un attīstības politiku;

25.

uzskata, ka ir būtiski, lai Eiropas atbalsts tirdzniecības politikas veicinātai attīstībai ietvertu visus inovācijas aspektus – gan finansiālo, gan tehnoloģisko, gan organizatorisko inovāciju —, ņemot vērā paraugpraksi;

26.

ierosina Komisijai panākt to, ka visos turpmākajos divpusējos tirdzniecības un sadarbības nolīgumos tiek ietverti patiešām īstenojami cilvēktiesību noteikumi, lai sniegtu patiesu ieguldījumu uz tiesībām balstītā pieejā attīstībai;

27.

uzsver pienācīga algas līmeņa un darba drošības standartu nozīmi ilgtspējīgai pasaules tirdzniecības sistēmai un jaunām globālām ražošanas ķēdēm; šajā sakarībā atgādina Komisijai par tās paziņojumu “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem”;

28.

vēlas, lai ES īstenotajos politikas virzienos konsekvences labad tiktu pastiprināta sadarbība starp dažādiem Eiropas Ārējās darbības dienesta un Komisijas dienestiem, kā arī starp trijām iestādēm, proti, Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu;

29.

uzskata, ka ar tirdzniecības palīdzību veicinātas attīstības un investīciju politikas virzienu un programmu novērtēšanā ir jāiekļauj statistika ne vien par izaugsmes rādītājiem un tirdzniecību, bet arī izveidoto darbvietu skaitu un jaunattīstības valstu iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabojumiem personiskās, sociālās, kultūras un vides attīstības jomā;

30.

uzsver, cik svarīgi ir kombinēt tirdzniecības reformas ar pārdomāti plānotu valsts politiku, jo īpaši sociālo aizsardzību; plašākā skatījumā uzsver, cik svarīgas ir laikus un labi sagatavotas valstu attīstības stratēģijas un regulāri ietekmes novērtējumi par spēkā esošās tirdzniecības politikas ietekmi uz nabadzību; aicina Eiropas Komisiju īstenot ANO referenta par tiesībām uz pārtiku sagatavoto ieteikumu, kurā aicināts izmantot cilvēktiesību ietekmes novērtējumus – “Pamatprincipi attiecībā uz tirdzniecības un investīciju nolīgumu cilvēktiesību ietekmes novērtējumiem” –, slēdzot tirdzniecības un investīciju nolīgumus, lai nodrošinātu to atbilstību starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos nostiprinātajām saistībām; tāpat mudina ES iekļaut visos tās tirdzniecības nolīgumos skaidrus nosacījumus un noteikumus par cilvēktiesībām un demokrātiju;

31.

uzsver, cik svarīgi ir nostiprināt korporatīvo sociālo atbildību brīvās tirdzniecības nolīgumos ar jaunattīstības valstīm, lai veicinātu cilvēktiesības un sociālo un vides standartu ievērošanu; ierosina turpmāk visos brīvās tirdzniecības nolīgumos papildus sociālajai un vides sadaļai ietvert arī visaptverošu cilvēktiesību sadaļu;

32.

aicina Komisiju mudināt jaunattīstības valstu valdības tirdzniecības politikas veidošanas procesā veikt plašas apspriedes, tostarp ar nevalstiskajiem dalībniekiem un dalībniekiem, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību; aicina Komisiju sarunu laikā atbalstīt arī pārredzamību, lai sekmētu ieinteresēto personu nepārtrauktu, plašu un konstruktīvu iesaisti un atbalstītu centienus gūt panākumus attīstības jomā;

33.

prasa veikt padziļinātu ietekmes analīzi, ņemot vērā klimata, dzimumu līdztiesības un ilgtspējas aspektus, attiecībā uz to daudzpusējo un divpusējo tirdzniecības nolīgumu iznākumu, par kuriem notiek sarunas starp ES un trešām valstīm; mudina Komisiju klimata pārmaiņu pārvaldībai iedalīt konkrētu atbalsta apjomu kā daļu no kopējā tirdzniecības atbalsta un cita attīstības atbalsta;

34.

uzskata, ka sarunās par tirdzniecības nolīgumu jānosaka attīstības progresa kritēriji, lai atvieglotu uzraudzību un, ja nepieciešams, mainītu pasākumu īstenošanas grafikus, mainītu papildu pasākumus, kas var ietvert tirdzniecības atbalstu un ar pielāgošanu saistīto palīdzību, kā arī jaunu iniciatīvu sagatavošanu, ja tas nepieciešams attīstības mērķu sasniegšanai; uzsver, ka tirdzniecības sarunu nolūkā ir būtiski sniegt jaunattīstības valstīm juridiskās un cita veida speciālās zināšanas, kas nepieciešamas, lai konstruktīvi darbotos PTO;

35.

aicina ES turpināt novērst tirdzniecības šķēršļus, lai palīdzētu jaunattīstības valstīm lielākā mērā piedalīties globālajā tirdzniecībā; aicina pēc iespējas ātrāk atcelt lauksaimniecības produktu eksporta subsīdijas atbilstīgi PTO Dohas attīstības sarunu rezultātiem;

36.

mudina Komisiju atbalstīt ANO īpašā referenta par tiesībām uz pārtiku aicinājumu ieviest pozitīvu stimulu sistēmu, lai sekmētu tādu lauksaimniecības produktu importu uz ES, kas atbilst īpašiem vides, sociālajiem un cilvēktiesību standartiem, jo īpaši nodrošinot taisnīgus ienākumus ražotājiem un algu, kas nodrošina nepieciešamo iztikas minimumu, laukstrādniekiem;

37.

aicina ES vienmēr nodrošināt, ka tās plašā pieeja tirdzniecības sarunās, ietverot tādus jautājumus kā investīcijas, valsts iepirkums, konkurence, pakalpojumu un intelektuālā īpašuma tiesību tirdzniecība, ir saskaņā ar partnervalstu attiecīgajām vajadzībām un attīstības stratēģijām; tādēļ mudina ES izstrādāt savu politiku, pilnībā ņemot vērā jaunattīstības valstīm piešķirto “īpašo un diferencēto režīmu”; vēlreiz atgādina, ka valdībām un parlamentiem ir jāsaglabā tiesības regulēt investīcijas gan ar mērķi spēt dot priekšroku investētājiem, kas atbalsta valsts attīstību, gan nodrošināt, ka visiem investētājiem – arī ārvalstu – ir saistības un pienākumi attiecībā uz darba, vides, cilvēktiesību un citām normām;

38.

atzinīgi vērtē dzimumu aspekta iekļaušanu ilgtspējas ietekmes novērtējumos, kas saistīti ar tirdzniecības sarunām; aicina Komisiju ņemt vērā šos novērtējumus un nodrošināt, ka apzinātie dzimuma jautājumi patiešām tiek risināti, veicot politiskos pasākumus, kas papildina tirdzniecības nolīgumus;

39.

uzskata, ka sarunās par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem galvenā uzmanība jāpievērš to saturam, nevis termiņiem; ja ar nolīgumiem paredzēts veicināt attīstību, ES pieejai ir jābūt elastīgākai, veicinot ĀKK valstu ekonomiku diversifikāciju ar pārstrādes apjomu pieaugumu un plašāku reģionālo tirdzniecību;

40.

atbalsta Komisijas priekšlikumu dažādot tirdzniecības atbalstu un lielākās pūles veltīt tām valstīm, kurām visvairāk nepieciešams atbalsts, īpaši vismazāk attīstītajām valstīm un valstīm ar zemiem ienākumiem;

41.

aicina tirdzniecības atbalsta instrumentu izstrādē koncentrēties ne vien uz tirdzniecību starp ES un jaunattīstības valstīm, bet arī uz atbalstu iekšējai un reģionālajai tirdzniecībai un dienvidu valstu savstarpējai tirdzniecībai, kā arī uz trīspusējo tirdzniecību starp ĀKK valstīm, sekmējot pārrobežu vērtību ķēdes, palielinot galveno pakalpojumu efektivitāti un samazinot transporta izmaksas, kas vienlaikus var palīdzēt stiprināt jaunattīstības valstu saikni ar pasaules tirgiem;

42.

mudina izstrādāt efektīvākus atbalsta instrumentus saistībā ar ražošanas pielāgošanu un dažādošanu, kā arī saistībā ar apstrādes nozaru un mazo un vidējo uzņēmumu atbildīgu un ilgtspējīgu attīstību jaunattīstības valstīs;

43.

uzsver, ka dzimumu nevienlīdzība attiecībā uz piekļuvi resursiem, piemēram, mikrokredītiem, kredītiem, informācijai un tehnoloģijai, būtu jāņem vērā, definējot stratēģijas tirdzniecības atbalstam un pārējiem saistītajiem attīstības atbalsta veidiem;

44.

atbalsta Komisijas paziņojumā pausto iniciatīvu kopumu mazu projektu tirdzniecības veicināšanai jaunattīstības valstīs; aicina Komisiju panākt progresu, izstrādājot šo iniciatīvu kopumu, un aicina visus līdzekļu devējus piešķirt pietiekami daudz līdzekļu, lai ieviestu šo kopumu, jo īpaši, lai atbalstītu mazo uzņēmumu līdzdalību tirdzniecības shēmās, kas ražotājiem nodrošina pievienoto vērtību, tostarp arī ilgtspējīgās tirdzniecības shēmās (piemēram, taisnīga tirdzniecība); prasa regulāri informēt par šī iniciatīvu kopuma īstenošanu;

45.

norāda, ka tirdzniecības spēja ir atkarīga gan no tehniskā nodrošinājuma (infrastruktūras), gan programmatūras (zināšanām); tāpēc aicina ES sniegto atbalstu investēt tā, lai abus šos faktorus veicinātu daudzās valstīs, jo īpaši sadarbībā ar vismazāk attīstītajām valstīm;

46.

aicina ES nodrošināt, ka tirdzniecības atbalsts veicina nabadzības samazināšanos un integrējošus instrumentus, tāpēc tai galvenokārt jākoncentrējas uz mazo ekonomikas dalībnieku vajadzībām; uzsver, ka tirdzniecības atbalsts jāizmanto, lai attīstītu ilgtspējīgas vērtību ķēdes, koncentrējoties uz nabadzīgajiem, lai uzlabotu mērķi iegūt ilgtspējīgu piegādes ķēdi;

47.

aicina ES koncentrēties uz tirdzniecības atbalsta programmu problēmu novēršanu, jo īpaši attiecībā uz īstenošanas un uzraudzības spēju; turklāt aicina veikt pāreju, koncentrējoties uz rezultātiem un iznākumiem, nevis uz ieguldījumu, taču atzīst, ka vajadzīga rūpīga un saskaņota ārējā pārbaude, kas nodrošina atvērtu un pārredzamu tirdzniecības praksi;

48.

aicina ES efektīvāk integrēt privāto sektoru tirdzniecības atbalsta projektu izstrādē nolūkā veicināt jaunattīstības valstu uzņēmumu iespējas atbalstīt tirdzniecību;

49.

uzskata, ka, ņemot vērā starptautiskās tirdzniecības un ziemeļu un dienvidu tirdzniecības struktūras pārveidi, saņēmējvalstu līdzatbildība par atbalsta programmām, kā arī pārredzamība, pārskatatbildība un pietiekami resursi ir būtiski faktori šo programmu efektivitātes un panākumu veicināšanai nolūkā samazināt pārticības līmeņa atšķirības, sadalīt labklājību un panākt reģionālo integrāciju; uzskata arī, ka ir būtiski, lai šo programmu izveidē un pārraudzībā sistemātiski iesaistītu valsts, reģionālās un vietējās iestādes, kā arī pilsonisko sabiedrību un šajā procesā tiktu nodrošināta uzraudzība no līdzekļu sniedzēju puses;

50.

prasa Komisijai vairāk ņemt vērā jaunos uzdevumus, kas rodas līdz ar atbalsta sniegšanu tirdzniecības veicinātai attīstībai, piemēram, attīstības līmeņu diferencēšanu, atbalstu vietējai ražošanai un tās dažādošanai, kā arī sociālo un vides normu ievērošanas veicināšanu;

51.

mudina visus publiskos un privātos atbalsta sniedzējus vairāk koordinēt savas darbības un pielāgot tās pašreizējam piedāvājumam, jo īpaši ņemot vērā pašreizējos budžeta ierobežojumus; atgādina, ka BRICS valstis vienlaicīgi ir gan atbalsta saņēmējas, gan atbalsta sniedzējas; aicina tās sadarboties ar ES, lai dalītos pieredzē un optimizētu savas attiecīgās darbības, un uzņemties vairāk atbildības attiecībā pret mazāk attīstītām valstīm, kā arī atbalsta sniedzēju kopienu; pauž bažas par saistītā atbalsta prakses izplatīšanos un aicina attīstītās valstis un lielās jaunietekmes valstis izvairīties īstenot šādu praksi;

52.

prasa Komisijai un visiem atbalsta sniedzējiem meklēt novatoriskas formas attīstības finansējumam un partnerībām; šajā sakarā atgādina, ka vienādranga aizdevumi arī var veicināt attīstību, izmantojot tirdzniecību; iesaka uzlabot attīstības projektu koordinēšanu, kurus finansē reģionālās attīstības bankas un Pasaules Banka/Starptautiskā Finanšu korporācija, un plašāk izmantot starpreģionālas finansēšanas sistēmas, tādas kā ES-Āfrikas infrastruktūras investīciju fonds;

53.

mudina ES uzņēmumus, kuru ražošanas iekārtas atrodas jaunattīstības valstīs, stingri ievērot saistības attiecībā uz cilvēktiesību un brīvību, sociālo un vides standartu, sieviešu un vīriešu līdztiesības, darba pamatstandartu, starptautisku nolīgumu un attiecīgo nodokļu nomaksas ievērošanu pārredzamā veidā; prasa bez izņēmumiem īstenot tiesības uz brīvību no piespiedu darba un jo īpaši no bērnu darba;

54.

ir pārliecināts par privātā sektora iespēju darboties kā attīstības virzītājspēkam un uzsver – lai īstenotu šo iespēju, procesam jākalpo vietējām kopienām un, izmantojot integrētu, taisnīgu piegādes ķēžu principu, jārada iespēju veicināšana visām iesaistītajām personām – no ražotāja un darba ņēmēja līdz patērētājam;

55.

atzinīgi vērtē to, ka ļoti daudzas nozares un starptautiskās korporācijas izstrādā piegādātāju rīcības kodeksus, sīki izklāstot sociālo un vides raksturlielumu standartus savām vispasaules piegādes ķēdēm; tomēr atgādina, ka korporatīvās sociālās atbildības (KSA) kodeksu izplatīšanās un neviendabība rada problēmas; jo īpaši norāda, ka, ņemot vērā KSA koncepcijas neviendabību, dažādiem uzņēmumiem izstrādājot atšķirīgus grāmatvedības, revīzijas un ziņojumu sniegšanas standartus, ir grūti salīdzināt KSA līmeņus; tāpēc vēlreiz aicina ES censties panākt skaidru starptautisku tiesisko regulējumu, kas reglamentētu uzņēmumu pienākumus un saistības attiecībā uz cilvēktiesībām;

56.

turklāt aicina ES uzņēmumus un citus uzņēmumus ievērot ANO Globālā līguma desmit pamatprincipus un uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus;

57.

aicina pastiprināt ES darbības pret nodokļu oāzēm un kapitāla aizplūšanu, kas apdraud gan ES, gan jaunattīstības valstu ienākumus un kavē nabadzības mazināšanu un labklājības sasniegšanu nabadzīgās valstīs; uzsver, ka nelegālā noguldījumu aizplūšana no jaunattīstības valstīm atbilst 6–8,7 % no to IKP un desmitkārtīgi pārsniedz kopējo attīstības palīdzību šīm valstīm; tādēļ aicina Komisiju aktīvi meklēt papildu iespējas sadarbībai ar jaunattīstības valstīm šajā jautājumā; jo īpaši aicina pieņemt starptautisku konvenciju nolūkā izskaust nelabvēlīgas nodokļu struktūras (atbilstoši automātiskas nodokļu informācijas apmaiņas daudzpusēja mehānisma paraugam), ietverot sankcijas gan attiecībā uz jurisdikcijām, kas nesadarbojas, gan finanšu iestādēm, kas darbojas nodokļu oāzēs (t. i., apsverot iespēju anulēt bankas licences finanšu iestādēm, kas sadarbojas ar nodokļu oāzēm, pēc ASV Nodokļu oāžu ļaunprātīgas darbības pārtraukšanas likuma parauga);

58.

mudina ES, citus atbalsta sniedzējus, partnervalstu varas iestādes, kā arī vietējos un starptautiskos privātos dalībniekus jaunattīstības valstīs izpētīt iespējamās sadarbības jomas ilgtspējīgai attīstībai, lai uzņēmējdarbības pasākumi sniegtu maksimālu rezultātu attīstības jomā, un iekļaut pilsoniskās sabiedrības organizācijas visos apspriešanās līmeņos;

59.

uzsver, cik ļoti svarīgi ES attīstības politikā ir veicināt publiskās un privātās izaugsmes iniciatīvas partnerības un iesaistīt privātā sektora pieredzi, speciālās zināšanas un pārvaldības sistēmas partnerībā, kurā izmanto publiskos līdzekļus; aicina palīdzēt Eiropas Savienības dalībvalstu vietējām iestādēm ar pieredzi, piemēram, infrastruktūras izveidē, lai izveidotu līdzīgu infrastruktūru un sadarbotos ar vietējām iestādēm jaunattīstības valstīs;

60.

uzskata, ka ārvalstu tiešās investīcijas ir arī spēcīgs virzītājs ilgstošai ekonomiskajai izaugsmei, zinātības apmaiņai, iedvesmai un tehnoloģiju un darbavietu radīšanai un tāpēc tās ir ļoti svarīgas attīstības jomā; aicina attīstības programmu koncentrēt uz spēju veidošanas atbalstīšanu jaunattīstības valstīs ar mērķi izveidot pārredzamu, prognozējamu un labvēlīgu vidi investīcijām, kurā uzņēmējdarbības birokrātija ir samazināta līdz minimumam, ir ievērotas īpašumtiesības, tiek veicināta konkurence un ievērota stabila makroekonomiskā politika;

61.

norāda, ka, neraugoties uz to, ka tiek īstenots Kimberli process attiecībā uz konfliktu zonās iegūto dimantu (“konfliktu dimantu”) sertificēšanu, tirdzniecība ar dabas resursiem vēl arvien uzkurina nemierus un raktuvju teritorijās vēl joprojām tiek pārkāptas cilvēktiesības; tāpēc uzsver steidzamo vajadzību izveidot pienācīgas pārbaudes sistēmu dārgakmeņiem un vērtīgajiem minerāliem, piemēram, tā dēvētajiem konfliktu minerāliem; uzskata, ka šāds pasākums varētu palīdzēt atrisināt īpaši nopietno “resursu lāsta” problēmu un palielināt jaunattīstības valstu ieguvumus savu preču tirdzniecībā; šajā sakarā atzinīgi vērtē to, ka Komisija plāno publicēt paziņojumu par konfliktu minerāliem;

62.

atzīst, ka Komisija ir Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas partnere; aicina Komisiju, kā arī puses, kuras darbojas ieguves rūpniecībā, aktīvi veicināt to, lai iniciatīvai pievienotos vēl vairāk ražotājvalstu;

63.

uzsver, ka dabas resursi rada divus galvenos uzdevumus attīstītajām un jaunattīstības valstīm: uzdevumu vides jomā – novērst ietekmi, ko rada resursu izmantošana to aprites ciklā, un sociālpolitisko uzdevumu – ievērot cilvēktiesības un novērst nabadzību starptautiskā mērogā;

64.

stingri atbalsta tiesību akta priekšlikumu par pārskatu sniegšanu par katru valsti atsevišķi, pārskatot Grāmatvedības direktīvu un Pārredzamības direktīvu, lai novērstu korupciju un izvairītos no nodokļu maksāšanas; aicina Eiropas ieguves rūpniecības uzņēmumus, kas darbojas jaunattīstības valstīs, būt par sociālās atbildības un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanas paraugu;

65.

norāda, ka pārvaldības problēma resursu nozarē gandrīz pilnībā ir risināta ar brīvprātīgām iniciatīvām, no kurām vispamanāmākā bijusi Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīva, kas cenšas uzlabot informācijas pārredzamību; tomēr konstatē – lai gan minētā iniciatīva ir nepieciešama, ar to nepietiek, lai risinātu plašāko korupcijas un kukuļošanas problēmu ieguves rūpniecības nozarē; norāda arī uz to, ka ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipi (aizsardzība, cieņa, tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība) vēl nav īpaši attiecināti uz ieguves rūpniecību un resursiem; šajā sakarā uzskata, ka ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipiem ir jāpievieno īpaši nosacījumi ieguves rūpniecības jomā un ka pirmais solis varētu būt ANO Cilvēktiesību padomes īpašā referenta iecelšana minētajā jomā ar pilnvarām novērtēt situāciju un izstrādāt ieteikumus;

66.

uzskata, ka pārredzamības un sertifikācijas standarti laika gaitā ir jāpaplašina, lai pilnībā novērstu kukuļošanu un korupciju ieguves rūpniecības nozarē un ārpus tās; plašākā skatījumā aicina ES atbalstīt stingrākus pārvaldības mehānismus, lai risinātu vides un cilvēktiesību jautājumus saistībā ar resursu izmantošanu; jo īpaši uzskata, ka svarīga būtu starptautiska konvencija par ilgtspējīgu resursu pārvaldību, paredzot tiesiskos pamatprincipus ilgtspējīgai resursu pārvaldībai;

67.

uzsver, ka ilgtspējīgai ieguves nozarei vajadzīga pieeja, kas ietver resursu visu aprites ciklu; norāda, ka pasaules piegādes ķēžu sarežģītība traucē pārredzamībai; tādēļ uzskata, ka esošās pārredzamības iniciatīvas būtu jāpapildina ar centieniem ieviest sertifikāciju produktu marķēšanas veidā visā minerālu piegādes ķēdē;

68.

pieprasa, lai privātie dalībnieki, kas ir iesaistīti tirdzniecībā ar ieguves rūpniecības produktiem vai šādu produktu pārstrādē, veiktu pasākumus, lai nodrošinātu uzņēmumu sociālās atbildības principu regulāru, rūpīgu un stingru turpmāku ievērošanu visā piegādes ķēdē;

69.

aicina Komisiju un EĀDD pamatoties uz nesen ratificēto ASV Vērtspapīru biržas komisijas Doda–Franka aktu, prasot resursu ieguvējiem atklāt informāciju par konkrētiem maksājumiem, kas veikti valdībām; mudina Komisiju ieguves rūpniecības nozares ziņojumu sniegšanas prasības attiecināt uz citām nozarēm un apsvērt, vai izpaušanai nevajadzētu piemērot neatkarīgu revīziju;

70.

uzskata, ka divpusējai tirdzniecības un investīciju politikai būtu jāatsaucas uz tādiem vispārējiem principiem, kas paredzēti Dabas resursu hartā; uzskata, ka atbilstoši piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes centieniem to varētu papildināt ar nozares nosacījumiem jomās, kas attiecas uz pārkausēšanas un pārstrādes rūpnīcām un metāla un atkritumu pārstrādes nozari;

71.

Mudina ES atzīt, ka eksporta ierobežojumi var būt daļa no konkrētu valstu attīstības stratēģijām vai tos var pamatot vides aizsardzības apsvērumi;

72.

mudina ES un visus pārējos atbalsta sniedzējus neveicināt un nesekmēt ar pārtiku nepietiekami nodrošinātu valstu un reģionu auglīgo zemju nodošanu mērķiem, kas nav paredzēti pārtikas ražošanai, un ieviest labas prakses pieeju attiecībā uz zemes un resursu apsaimniekošanu biodegvielas un citu pārdošanai paredzētu kultūru jomā;

73.

uzsver vajadzību ar pārtiku nepietiekami nodrošinātās valstīs likvidēt stimulus, kuri paredzēti lauksaimniekiem saistībā ar viņu zemes izmantošanu, proti, mērķiem, kas nav paredzēti pārtikas ražošanai, piemēram, biodegvielas ražošanai; uzskata, ka aktīvu politikas virzienu atbalstīta izpēte un inovācijas attīstītajās un jaunattīstības valstīs var palīdzēt mazināt pretrunas starp pārtikas nodrošinājumu un enerģētikas interesēm;

74.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

5.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/15

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. un 208. pantu un Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība, izaugsme un attīstība – Tirdzniecības un ieguldījumu politikas pielāgošana valstīm, kurām ir visvairāk vajadzību” (COM(2012)0022),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises – Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Efektīvāks ES atbalsts jaunattīstības valstīm saistībā ar attīstības finansējuma mobilizēšanu” (COM(2012)0366),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Globālā Eiropa – Jauna pieeja ES ārējās darbības finansējumam” (COM(2011)0865),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku” (COM(2010)0343),

—

ņemot vērā paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz ES tirdzniecības atbalsta stratēģiju – Komisijas ieguldījums” (COM(2007)0163),

—

ņemot vērā paziņojumu “Tirdzniecība un attīstība – palīdzība jaunattīstības valstīm, lai tās izmantotu tirdzniecības priekšrocības” (COM(2002)0513),

—

ņemot vērā 2012. gada progresa ziņojumu par ES atbildību par attīstības finansēšanu un jo īpaši tā nodaļu par atbalstu tirdzniecībai (SWD(2012)0199),

—

ņemot vērā Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas (ĀKK) un Eiropas Savienības partnerattiecību nolīgumu, ko 2000. gada 23. jūnijā parakstīja Kotonū un pārskatīja 2005. un 2010. gadā,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (1), rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā (2) un rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (3),

—

ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par ES atbalstu tirdzniecībai (4),

—

ņemot vērā 2009. gada 25. marta rezolūcijas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ar ĀKK reģioniem un valstīm (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par jaunu Eiropas tirdzniecības politiku atbilstīgi stratēģijai “Eiropa 2020” (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES) Nr. 978/2012 par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu (7),

—

ņemot vērā 2012. gada 13. septembra nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1528/2007 I pielikumu attiecībā uz vairāku valstu izslēgšanu no to reģionu vai valstu saraksta, kas pabeigušas sarunas (8),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par turpmāko Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. decembra nostāju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu, ar ko nosaka pārejas pasākumus divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm (10),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 16. februāra rezolūciju par priekšlikumu Padomes Lēmumam par to, lai noslēgtu reģionālu konvenciju par Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu preferenciāliem izcelsmes noteikumiem (11),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 18. novembra Regulu (ES) Nr. 1063/2010, ar kuru groza Regulu (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (12),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 16. marta secinājumus par ES pieeju tirdzniecības, izaugsmes un attīstības jautājumiem nākamajā desmitgadē un 2012. gada 15. oktobra secinājumus par attīstības finansēšanu,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. marta rezolūciju par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību (13),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 18. septembra atzinumu (14),

—

ņemot vērā PTO darba programmu par atbalstu tirdzniecībai 2012.–2013. gadam,

—

ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamenta un Komisijas kopīgo ziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku “Eiropas Konsenss” (15),

—

ņemot vērā 2007. gada 15. maija ES tirdzniecības veicināšanas atbalsta stratēģiju: stiprinot ES atbalstu ar tirdzniecību saistītām jaunattīstības valstu vajadzībām,

—

ņemot vērā 2003. gada 28.–29. augusta Almati rīcības programmu jaunattīstības valstīm, kurām ir tikai sauszemes robeža,

—

ņemot vērā 2005. gada 2. marta Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti un 2011. gada 1. decembra Pusanas partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā,

—

ņemot vērā Stambulas rīcības programmu vismazāk attīstītajām valstīm 2011.–2020. gadam (16),

—

ņemot vērā Seulas 2010. gada 11.–12. novembra G20 augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju “Seulas attīstības konsenss par kopīgu izaugsmi”,

—

ņemot vērā ANO Tirdzniecības un attīstības konferences 2012. gada ziņojumu par ieguldījumiem pasaulē, 2011. gada ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, ANO pamatnostādnes par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumiem, ANO Tirdzniecības un attīstības konferences/ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas/Pasaules bankas/Starptautiskā Lauksaimniecības attīstības fonda principus par atbildīgiem ieguldījumiem lauksaimniecībā, 2011. gadā pārskatītās ESAO pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem, Dohas mandātu, kas pieņemts ANO Tirdzniecības un attīstības konferences XIII ministru konferencē 2012. gadā, un 2012. gada Rio+20 konferenci,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0053/2013),

A.

tā kā ES tirdzniecības un ieguldījumu politikā ir jāvadās pēc Savienības ārējās darbības vispārējiem principiem, kas noteikti LES 3. un 21. pantā, un tā kā šai politikai jābūt tādai, kas veicina “ilgtspējīgu Zemes attīstību, (..) brīvu un godīgu tirdzniecību, nabadzības izskaušanu un cilvēktiesību (..) aizsardzību (..)”;

B.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. un 208. pants ir savstarpēji saistīti; tā kā 207. pantā ir noteikts, ka ES tirdzniecības politikas pamatā ir Savienības ārējās darbības principi un mērķi; tā kā 208. pantā ir noteikts, ka Savienības politikā, kas var ietekmēt jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kuri noteikti sadarbībai attīstības jomā;

C.

tā kā tirdzniecība un ieguldījumi ES attiecībās ar jaunattīstības valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm var palīdzēt sasniegt šos mērķus, stimulējot visu pušu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, nodrošinot tehnoloģiju un zināšanu nodošanu, kā arī palīdzot radīt darbvietas, tādējādi sekmējot iespēju paaugstināt konkurētspēju un produktivitāti, panākt lielāku sociālo kohēziju un novērst nevienlīdzību;

D.

tā kā tirdzniecība un ieguldījumi paši par sevi nevar ietekmēt izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību, jo jaunattīstības valstis, tostarp vismazāk attīstītās valstis, saskaras ar strukturāliem trūkumiem (nepietiekams cilvēku kapitāls, nepilnības pārvaldībā un infrastruktūrā, vājš privātais sektors, spēcīga atkarība no izejvielu eksporta, eksporta daudzveidības trūkums, pārāk augstas tirdzniecības izmaksas utt.), kas kavē šo valstu pilnīgu piekļuvi starptautiskajai tirdzniecībai;

E.

tā kā Eiropas Savienības tirdzniecības un ieguldījumu politika saņēmējvalstu izaugsmes sekmēšanai būtu jāsaskaņo ar atbildīgo iestāžu izvirzītajiem attīstības mērķiem, un tās īstenošanā būtu jāievēro attīstības politikas konsekvences princips un jāpapildina tehniskais un finansiālais atbalsts, kā arī attiecīgā gadījumā ziemeļu–dienvidu, pārrobežu un dienvidu–dienvidu publiskā un privātā sektora partnerību izveide;

F.

tā kā 2010. gadā dienvidu–dienvidu tirdzniecība veidoja 23 % no pasaules tirdzniecības; tā kā saskaņā ar PTO 2011. gada ziņojumu par pasaules tirdzniecību divas trešdaļas šādu nolīgumu ir dienvidu–dienvidu preferenču nolīgumi, bet ziemeļu–dienvidu nolīgumi bija tikai viena ceturtā daļa; tā kā jaunietekmes valstis saņem gandrīz pusi no visas pasaules ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem (ĀTI) saskaņā ar 2012. gada ziņojumu par ieguldījumiem pasaulē;

G.

tā kā daudzas valstis joprojām negūst labumu no tirdzniecības un vismazāk attīstīto valstu īpatsvars pasaules IKP samazinās; tā kā, neraugoties uz augstu ekonomiskās izaugsmes rādītāju, 49 vismazāk attīstītās valstis joprojām veido tikai 1,12 % no pasaules tirdzniecības apjoma; tā kā tirdzniecība nav vienlīdz labvēlīgi ietekmējusi visas jaunattīstības valstis un dažās no tām ir saasinājusi sociālo nevienlīdzību;

H.

tā kā svarīgākās jaunietekmes valstis, kas joprojām pieder jaunattīstības valstu grupai, vienlaicīgi ir gan tirdzniecības atbalsta sniedzējas, gan tā saņēmējas; tā kā Savienības un citām attīstītajām valstīm būtu vairāk jāņem vērā šo jauno dalībnieku sarežģītais statuss, to nozīme un īpatnības, un attiecīgi jāpielāgo atbalsts tirdzniecībai;

I.

tā kā tirdzniecības un ieguldījumu pasākumiem, kas veicina ilgtspējīgu attīstību, var būt ļoti dažāda izcelsme un izpausmes veidi; tā kā vairākas programmas un darbības var īstenot vienas un tās pašas valsts teritorijā, taču koordinācijas trūkums var mazināt to efektivitāti un atbilstību, līdz ar to mazinot iedzīvotāju uzticību šiem pasākumiem;

J.

tā kā Savienība un tās dalībvalstis ir lielākās tirdzniecības atbalsta sniedzējas, 2010. gadā šim nolūkam atvēlot EUR 10,7 miljardus (gandrīz trešdaļa no kopējā OAP apjoma); tā kā ekonomikas un finanšu krīze padara aktuālu jautājumu par attīstībai piešķirtā valsts atbalsta, īpaši tirdzniecībai piešķirtā atbalsta, līdzekļu samazinājumu, kā arī par šo līdzekļu izlietojuma efektivitāti;

K.

tā kā ES ir apņēmusies līdz 2015. gadam palielināt kopējo atbalsta budžetu līdz 0,7 % no NKI,

1.

atbalsta Komisijas mērķi uzlabot tirdzniecības un attīstības politikas sinerģiju; iesaka tai ņemt vērā saņēmējvalstu vajadzības un iespējas, sekmējot tādus instrumentus kā reģionālā integrācija, ar ko var nodrošināt labāku šādas sinerģijas izmantošanu, un prioritāti piešķirt pasākumiem, ar ko:

2.

aicina Eiropas Savienību, izstrādājot un īstenojot tās tirdzniecības, lauksaimniecības, vides un enerģētikas politiku, ievērot attīstības politikas konsekvences principu un izvērtēt minēto politikas virzienu ietekmi uz jaunattīstības valstu un vismazāk attīstīto valstu attīstību;

3.

uzsver, ka pienācīga atalgojuma līmenim un pienācīgiem standartiem darba drošības jomā ir svarīga nozīme ilgtspējīgas pasaules tirdzniecības sistēmas nodrošināšanā un jaunu globālo ražošanas ķēžu izveidē; šajā sakarībā atgādina Komisijai par tās paziņojumu “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem”;

4.

mudina ES, citus palīdzības sniedzējus, partnervalstu varas iestādes un vietējos un starptautiskos privātos dalībniekus jaunattīstības valstīs apzināt iespējamās sadarbības jomas ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai ar mērķi palielināt uzņēmējdarbības ieguldījumu šo valstu attīstības mērķu sasniegšanā;

5.

uzsver – lai paaugstinātu visnabadzīgāko kopienu labklājības un dzīves standartus, Eiropas Savienībai daļa no tās tirdzniecības atbalsta jānovirza atbildīgai un ilgtspējīgai attīstībai nolūkā palielināt vietējās un reģionālās tirdzniecības iespējas gan šo valstu iekšienē, gan arī to starpā; atzinīgi vērtē attīstības sadarbības instrumenta mērķus, kuros par prioritāti izvirzīta nodarbinātība un izaugsme jaunattīstības valstīs;

6.

uzskata, ka viens no noteicošajiem faktoriem, lai saņēmējvalstis gūtu panākumus, ir īstenot programmas, kas veicina tirdzniecības attīstību un ieguldījumus; uzskata, ka valsts, reģionālās, vietējās un pilsoniskās sabiedrības iestādes saskaņā ar tiesiskuma principiem ir sistemātiski jāiesaista valsts programmu izstrādē un pārraudzībā;

7.

mudina jaunattīstības valstis ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības mērķi iekļaut to attiecīgajās stratēģijās un iniciatīvās kā vispārēju valsts politikas mērķi; aicina Komisiju, cita starpā sniedzot vērienīgāku atbalstu, sekmēt valdību spējas valsts tirdzniecības stratēģijās un programmās iekļaut ar ilgtspējīgu un iekļaujošu ekonomikas attīstību saistītus jautājumus;

8.

norāda, ka labākas zināšanas attīstības jautājumos ļautu skaidrāk apzināt konkrētas vajadzības attīstības jomā un iespējamos to nodrošināšanas veidus nolūkā vadīt un atvieglot tirdzniecības sarunu vedēju un citu tirdzniecības amatpersonu pienākumus;

9.

uzskata, ka ārkārtīgi svarīgi ir tādi ieguldījumi, kuru mērķis ir radīt, attīstīt, nostiprināt un saglabāt svarīgāko ilgtspējīga transporta, ilgtspējīgas enerģijas un elektronisko sakaru pamatinfrastruktūru, jo īpaši pārrobežu infrastruktūru un vairākveidu satiksmes mezglus;

10.

uzsver, ka ir jānodrošina pilnīga pārredzamība attiecībā uz Eiropas uzņēmumu maksājumiem valdībām; aicina Komisiju atbalstīt tādas ilgtspējīgas industrializācijas stratēģijas jaunattīstības valstīs, kas vērstas uz produktu ar pievienoto vērtību tirdzniecību, nevis tikai izejmateriālu tirdzniecību;

11.

uzskata – ja tirdzniecība un ieguldījumi tiek izmantoti kā ilgtspējīgas izaugsmes un ekonomiskās attīstības virzītājspēki, attīstot ražošanu un tai nepieciešamo infrastruktūru, būtu jātiecas uz šādiem mērķiem:

—

atbalsts pašnodarbinātiem lauksaimniekiem un maziem kooperatīviem uzņēmumiem, kā arī ilgtspējīgas lauksaimniecības, zivkopības un lopkopības prakses attīstībai, ļaujot tiem izveidot, stiprināt un dažādot piegādes ķēdes;

—

to piekļuves finansējumam un mikrofinansējumam uzlabošana;

—

atbalsts jaunattīstības valstīm, sekmējot informācijas pieejamību un nodrošinot atbilstību starptautiskajām sanitārajām un fitosanitārajām normām, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un šo valstu plašāku piekļuvi tirgiem, tostarp labāku piekļuvi industrializēto valstu tirgiem, vienlaikus labāk aizsargājot savus iedzīvotājus;

—

pakāpeniska eksporta ierobežojumu atcelšana un cīņa pret lauksaimniecisko ražojumu cenu spekulācijām un svārstīgumu;

—

atbalsts sociāli un videi nekaitīgu preču un pakalpojumu radīšanai un tirdzniecībai, tostarp ekotūrismam, nolūkā nodrošināt pievienoto vērtību ražotājiem un ilgtspējības kritēriju ievērošanu;

—

dabas resursu ilgtspējīga un pārredzama pārvaldība;

—

programmas, ar kurām sekmē lauksaimnieku taisnīgu piekļuvi zemei;

—

piekļuves apmācībai veicināšana, jo īpaši saistībā ar produktu dažādošanu; produktu pievienotās vērtības sekmēšana un palīdzība standartu un tehnisko prasību ievērošanā vietējos, reģionālos un starptautiskos tirgos;

—

pozitīvu stimulu sistēmas ieviešana tirdzniecības nolīgumu sadaļās par ilgtspējīgu attīstību, lai veicinātu tādu lauksaimniecības produktu importu ES, kas atbilst starptautiskajiem vides, sociālajiem un cilvēktiesību standartiem, jo īpaši nodrošinot taisnīgus ienākumus ražotājiem un iztikas minimumu lauksaimniecībā nodarbinātajiem, kā norādījis ANO īpašais referents jautājumos par tiesībām uz pārtiku;

—

atbalsts tam, lai jaunattīstības valstis un vismazāk attīstītās valstis no savstarpējās liberalizācijas režīma varētu izslēgt atsevišķus lauksaimniecības produktus, par kuriem radušās nesaskaņas;

—

ražošanas spēju radīšana, stiprināšana un dažādošana un ilgtspējīgas rūpniecības attīstība, kas, izmantojot iekļaujošas un taisnīgas piegādes ķēdes, labvēlīgi ietekmē iesaistītos vietējos dalībniekus;

—

uzņēmējdarbības un ieguldījumu vides uzlabošana nolūkā veicināt privātā sektora, tostarp mazu vietējo uzņēmumu, līdzdalību un attiecīgā gadījumā valsts un privātā sektora partnerību attīstību;

—

pakāpeniska tirdzniecības ierobežojumu atcelšana, ņemot vērā to, ka jaunattīstības valstīm ir jāīsteno ekonomikas diversifikācija un jāaizsargā jaunizveidotas ražošanas nozares, lai izveidotu ilgtspējīgu iekšzemes rūpniecību;

—

intelektuālā īpašuma tiesību, tostarp ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu, aizsardzība, ievērojot valstu attīstības līmeni un mērķi sekmēt tehnoloģiju, tostarp videi nekaitīgu tehnoloģiju, nodošanu atbilstīgi Dohas deklarācijai par TRIPS un sabiedrības veselību;

—

pienācīgas kvalitātes darba apstākļu, pārredzamības un ilgtspējības veicināšana; ilgtspējīgu un taisnīgu darba veidu sekmēšana; darba drošības standartu un sociālās aizsardzības sistēmu stiprināšana, īpašu nozīmi pievēršot SDO ieteikumiem par valstu sociālās aizsardzības standartiem;

—

tiesiskuma un labas pārvaldības sekmēšana, lai uzlabotu privāto ieguldījumu, īpaši ĀTI, juridisko noteiktību, pārredzamību un likumību;

—

rūpīga pārbaude saistībā ar spēkā esošajiem noteikumiem un sarunu risināšanas norādījumiem par finanšu pakalpojumiem tirdzniecības nolīgumos un to vajadzībām, ņemot vērā to, ka tiem nevajadzētu traucēt pienācīgu finanšu regulējumu Eiropas Savienībā un attiecībās ar tās tirdzniecības partneriem;

—

nosacījumu uzlabošana publiskā iepirkuma jomā;

—

efektīvu sabiedrisko pakalpojumu sekmēšana;

—

tādu pakalpojumu popularizēšana, kuri veicina tirdzniecību un ieguldījumus, jo īpaši videi nekaitīgus pakalpojumus, tostarp tūrismu, loģistiku un ieguldījumus;

—

atbalsts valstu valdībām, palīdzot tām noteikt valsts politiskās nostādnes un stratēģijas tirdzniecības jomā, nodrošinot pienācīgu pārredzamības un līdzdalības līmeni;

—

kopīgu instrumentu un resursu izstrāde nolūkā sniegt attiecīgajām vismazāk attīstītajām valstīm praktisku informāciju un iepazīstināt ar konkrētām metodēm;

—

atbalsts muitas un nodokļu administrācijas reformām, kā arī darbībām, kuru mērķis ir samazināt to ekonomikas daļu, ko veido neoficiālais sektors, kā arī neoficiālā sektora iekļaušanai regulētajā ekonomikā;

—

tranzīta sistēmu un preču, personu un pakalpojumu kustības efektivitātes, pārvaldības un organizācijas uzlabošana;

—

tādu iestāžu izveide, kuras veicina tirdzniecību un ieguldījumus, kā arī garantiju un riska kapitāla fondu, tostarp sagatavošanas kapitāla un uzņēmējdarbības mecenātu, izveide;

12.

atbalsta Komisijas priekšlikumu dažādot tirdzniecības atbalstu un lielākās pūles veltīt tām valstīm, kurām visvairāk nepieciešams atbalsts, īpaši vismazāk attīstītajām valstīm; tomēr iesaka Komisijai papildus standarta rādītājiem (nacionālais kopprodukts, cilvēkkapitāls un neaizsargātība pret ekonomikas satricinājumiem) ņemt vērā vispārējo valsts attīstības līmeni un vajadzības, iespējas un iekšējās atšķirības attīstībā; mudina Komisiju ņemt vērā pastiprinātās integrētās sistēmas principus vismazāk attīstītajām valstīm;

13.

uzsver, ka sociālā uzņēmējdarbība un sociālās inovācijas ir jaunattīstības valstu attīstības veicināšanas dzinējspēki un tie var palīdzēt samazināt nevienlīdzību un sekmēt izaugsmi, ja vien peļņa tiek no jauna ieguldīta ekonomikā;

14.

uzskata, ka līdzekļu pārvedumi un mikrofinansējums joprojām ir nozīmīgi instrumenti, tikai ar to palīdzību nebūs iespējams nodrošināt visas finansējuma vajadzības; aicina visus atbalsta sniedzējus izpētīt un sekmēt novatoriskas finansējuma un partnerības formas; atbalsta dienvidu–dienvidu un trīspusējas partnerības; iesaka plašāk izmantot starpreģionālas finansēšanas sistēmas, piemēram, tās sistēmas, kas īstenotas saistībā ar ES un Āfrikas Infrastruktūras ieguldījumu fondu;

15.

atbalsta to pasākumu kopumu, ar ko paredzēts veicināt jaunattīstības valstu mazo uzņēmēju tirdzniecību, kā minēts Komisijas paziņojumā; aicina Komisiju turpināt šā pasākumu kopuma izstrādi un mudina visus atbalsta devējus atvēlēt pietiekamus līdzekļus minētā pasākumu kopuma īstenošanai un jo īpaši sekmēt mazo uzņēmumu iesaistīšanos tirdzniecības shēmās, kas nodrošina pievienoto vērtību ražotājiem, tostarp tiem, kuri ievēro ilgtspējības kritērijus (piemēram, taisnīgas tirdzniecības principus); pieprasa regulāri sniegt jaunāko informāciju par minētā pasākumu kopuma īstenošanu;

16.

pauž gandarījumu par pieņemto paziņojumu “Efektīvāks ES atbalsts jaunattīstības valstīm saistībā ar attīstības finansējuma mobilizēšanu”; aicina Komisiju nekavējoties īstenot savus priekšlikumus, lai piesaistītu papildu finansējumu, kas būtu ilgtspējīgs, paredzams un efektīvs; pauž gandarījumu par pamatnostādnēm, kas ietvertas ESAO ieguldījumu politikas instrumentu kopumā; atzinīgi vērtē Pusanas pasaules partnerību efektīvai sadarbībai attīstības jomā un Stambulā pieņemtos pilsoniskās sabiedrības organizāciju efektīvas attīstības principus;

17.

pauž bažas par saistītā atbalsta prakses izplatīšanos; aicina jaunattīstības valstis un svarīgākās jaunietekmes valstis izvairīties no šādas prakses un tā vietā saviem ekonomiskās attīstības projektiem ar tirdzniecības un ieguldījumu palīdzību censties izmantot reģionālos un vietējos resursus, tostarp cilvēkkapitālu;

18.

atzinīgi vērtē to, ko starptautiskās iestādes (PTO, ANO Tirdzniecības un attīstības konference, ANO Industriālās attīstības organizācija, ESAO, G20, Pasaules Banka, kā arī daudzpusējās attīstības bankas) paveikušas tirdzniecības atbalsta jomā; pauž atbalstu tādu pasākumu iekļaušanai tirdzniecības atbalsta programmās, ar kuriem palīdzētu jaunattīstības valstīm kompensēt tirdzniecības liberalizācijas radītos zaudējumus; uzskata, ka būtu jāizveido sistēma starptautiskā, valsts un vietējā atbalsta sniedzēju sadarbībai, ko koordinētu ANO Tirdzniecības un attīstības konference un PTO; atgādina par ES apņemšanos veicināt un atvieglot jaunattīstības valstu pārstāvību un dalību minētajās starptautiskajās institūcijās;

19.

pauž nožēlu, ka ieguldījumu politikā trūkst koordinācijas, tostarp starptautiskā mērogā; pauž atzinību par Parlamenta un Padomes vienošanos par pārejas posma pasākumiem divpusējiem ieguldījumu nolīgumiem starp dalībvalstīm un trešām valstīm; mudina Komisiju izstrādāt ES līmeņa starptautisko ieguldījumu politiku, ar kuru nodrošina pienācīgu ieguldījumu aizsardzību, sekmē juridisko noteiktību un kurā ņemta vērā valstu spēja ieviest kopīgas normas un standartus, ievērojot tādas īpašas vajadzības sociālajā, ekonomikas un vides jomā, kādas cita starpā minētas ANO Tirdzniecības un attīstības konferences ieguldījumu politikā ilgtspējīgai attīstībai; atgādina, ka jaunattīstības valstis neproporcionāli daudz cieš no ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas augstajām izmaksām;

20.

uzskata, ka ir svarīgi koriģēt iestāžu nolīgumus, lai stiprinātu to attīstības dimensiju, līdzsvarojot valstu un ieguldītāju tiesības un pienākumus, nodrošinot pietiekamu ilgtspējīgas attīstības politikas telpu un ieguldījumu veicināšanas noteikumus padarot konkrētākus un vairāk saskaņotus ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem;

21.

mudina Komisiju sagatavot neapkopotus datus par ārējiem ES tiešajiem ieguldījumiem jaunattīstības valstīs un vismazāk attīstītajās valstīs, ņemot vērā šādas ieguldījumu kategorijas: apvienošanās un pārņemšana, aktīvu pārvietošana uzņēmuma iekšienē, spekulatīvie ieguldījumi un videi draudzīgie ieguldījumi;

22.

uzskata, ka sadarbības īstenošanā uzmanība būtu jāpievērš arī spēju veidošanai un institūciju izveidei, lai jaunattīstības valstis varētu paredzēt ieguldījumu saņemšanai vajadzīgos nosacījumus, piemēram, nodokļu iekasēšanas spēju veidošanu un nodokļu nemaksāšanas novēršanu, kā arī labāko grāmatvedības standartu ieviešanu;

23.

pauž gandarījumu par PTO lēmumu atvieglot vismazāk attīstīto valstu pievienošanos tai; aicina PTO attīstītās valstis un svarīgākās jaunietekmes valstis izmantot atkāpi attiecībā uz vismazāk attīstīto valstu pakalpojumiem un piešķirt atvieglojumu režīmu vismazāk attīstīto valstu pakalpojumiem un pakalpojumu sniedzējiem, īpašu uzmanību pievēršot 4. režīmam, kas ir vismazāk attīstīto valstu prioritāte;

24.

cer, ka Savienība un tās dalībvalstis izmantos savu ietekmi, īpaši uz lielākajām jaunās tirgus ekonomikas valstīm, lai nekavējoties panāktu vienošanos par Dohas sarunu kārtā pārrunāto tirdzniecības atvieglojumu piešķiršanu;

25.

pauž gandarījumu par BRICS valstu iesaistīšanos vismazāk attīstīto valstu ekonomiskās attīstības veicināšanā; aicina tās savā darbībā ievērot un veicināt demokrātijas un labas pārvaldības principus; aicina Komisiju turpināt iekļaut demokrātijas un cilvēktiesību klauzulu visos tirdzniecības nolīgumos ar jaunattīstības valstīm;

26.

mudina Komisiju ierosināt konkrētus risinājumus nolūkā stiprināt tās atbalstu straujākai un dziļākai jaunattīstības valstu reģionālai integrācijai, lai attīstītu reģionālos tirgus un radītu reģionālas vērtību ķēdes; tādēļ aicina Komisiju sekmēt reģionālo integrāciju tās noslēgtajos divpusējos un reģionālos tirdzniecības nolīgumos; aicina Komisiju paredzēt izcelsmes noteikumu vienkāršošanu un saskaņošanu, kā arī līdzekļus, lai atvieglotu maza mēroga eksportētājiem šo noteikumu izmantošanu; aicina Komisiju stiprināt savas partnerattiecības ar reģionālajām iestādēm, īpaši ar Āfrikas Attīstības banku; norāda uz vietējā privātā sektora būtisko lomu tirdzniecības integrācijā un ekonomiskajā attīstībā;

27.

atzinīgi vērtē izcelsmes noteikumu reformu un pārskatītās vispārējo preferenču sistēmas drīzo stāšanos spēkā; cer, ka Komisija saskaņā ar jauno noteikumu 40. pantu iesniegs ziņojumu par to, kādu ietekmi uz saņēmējvalstīm atstāj režīma izmaiņas, un jo īpaši par to, kādas sekas attiecīgajās valstīs rada preferenču režīma atcelšana;

28.

ņem vērā pirmā ekonomiskās partnerības nolīguma (EPN) ar vairākām Āfrikas valstīm provizorisko piemērošanu; mudina Komisiju ņemt vērā to, ka līdz šim nav gūti panākumi citu tādu EPN nolēgšanā, kuros pilnībā ņemtas vērā jaunattīstības valstu intereses attīstības jomā; aicina Komisiju izmantot šo brīdi nepabeigto sarunu atsākšanai par ES un ieinteresēto jaunattīstības valstu EPN noslēgšanu, lai to tirgus pakāpeniski integrētu daudzpusējā tirdzniecības sistēmā; uzsver, ka ir svarīgi izveidot stabilu un taisnīgu tiesisko un tirdzniecības regulējumu nolūkā veicināt tādus ES ieguldījumus ĀKK valstīs, kas ir savstarpēji izdevīgi; aicina Komisiju ņemt vērā Eiropas Parlamenta ieteikumus par preferenču samazinājumu, elastīgumu un tarifu atcelšanas apjomu, kā arī pievērst īpašu uzmanību EPN īstenošanai;

29.

uzskata, ka Savienības izstrādātie tirdzniecības un ieguldījumu instrumenti attīstības atbalsta jomā, proti, vispārējo preferenču sistēma un EPN, ir efektīvi, ja vien to piemērošanas noteikumi un kritēriji nerada diskrimināciju vai ierobežojumus, kas kaitē potenciālajiem saņēmējiem; tomēr mudina Komisiju apvienot visus pašreizējos instrumentus patiesā visaptverošā stratēģijā, kurā ietilpst arī pasākumi tirdzniecības tehniskās palīdzības, spēju veidošanas un ar tirdzniecību saistītu pielāgojumu jomā, tostarp standartizācijas jomā; uzskata, ka Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam būtu jāpanāk sinerģija, lai visā pasaulē turpinātu sekmēt Savienības tirdzniecības diplomātiju;

30.

mudina Komisiju divpusējos tirdzniecības nolīgumos iekļaut sadaļas par tirdzniecību un ilgtspējīgu attīstību, nosakot saistošus vides un darba tiesību noteikumus, kā arī uzņēmumu sociālās atbildības klauzulas; uzskata, ka Komisijai turklāt būtu jāpiedāvā sadarbība ar mērķi palīdzēt jaunattīstības valstīm un vismazāk attīstītajām valstīm nodrošināt minēto standartu ievērošanu; uzskata, ka cieša pilsoniskās sabiedrības iesaistīšanās minēto sadaļu īstenošanas uzraudzībā vairos zināšanas par vides un sociālajiem standartiem, kā arī šo standartu pieņemšanu;

31.

ierosina Komisijai risināt sarunas par saistošu un ieviešamu cilvēktiesību normu iekļaušanu visos turpmākajos tirdzniecības nolīgumos papildus sociālajiem un vides noteikumiem ar mērķi uzlabot ES nosacījumu politikas efektivitāti un ticamību;

32.

mudina ES izstrādāt tirdzniecības nolīgumus tā, lai veicinātu ieguldītāju atbildīgu rīcību, labākās starptautiskās prakses ievērošanu uzņēmumu sociālās atbildības jomā un labu korporatīvo pārvaldību; jo īpaši uzsver – lai izaugsme būtu iekļaujoša un efektīva nabadzības samazināšanas jomā, tā būtu jāpanāk tajās nozarēs, kurās ir aktīvi nabadzīgie iedzīvotāji, tai būtu labvēlīgi jāietekmē sievietes un jāstiprina sieviešu tiesības un jābūt saistītai ar jaunu darbvietu izveidi, kā arī finansējuma pieejamību mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem;

33.

aicina ES reģistrētos uzņēmumus, kuru ražotnes atrodas jaunattīstības valstīs, sniegt piemēru, ievērojot pienākumu respektēt cilvēktiesības un brīvības, sociālos un vides standartus, darba pamatstandartus un starptautiskos nolīgumus;

34.

aicina Eiropas korporācijas, kuru meitasuzņēmumi vai piegādes ķēdes atrodas jaunattīstības valstīs, ievērot attiecīgo valstu un starptautiskās juridiskās saistības cilvēktiesību, darba standartu un vides noteikumu jomā;

35.

atzinīgi vērtē to, ka daudzas nozares un transnacionāli uzņēmumi to globālajām piegādes ķēdēm ir pieņēmuši rīcības kodeksus, kuros noteikti detalizēti rīcības standarti sociālajā un vides jomā; tomēr atgādina, ka atšķirīgo grāmatvedības, revīzijas un ziņojumu standartu dēļ šos kodeksus ir grūti salīdzināt; uzsver, ka ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu labāka īstenošana veicinās ES mērķus attiecībā uz īpašiem cilvēktiesību jautājumiem un darba tiesību pamatstandartiem;

36.

uzsver, ka ES atbalsts trešo valstu valdībām sociālā un vides regulējuma īstenošanā ir nepieciešams, lai veicinātu Eiropas uzņēmumu sociālo atbildību visā pasaulē;

37.

atzīmē – neraugoties uz to, ka tiek īstenots Kimberli process attiecībā uz konfliktu zonās iegūto dimantu sertificēšanu, dabas resursu tirdzniecība vēl arvien uzkurina nemierus un raktuvju teritorijās joprojām tiek pārkāptas cilvēktiesības; tāpēc uzsver, ka steidzami nepieciešama dārgakmeņu un pārējo konfliktu zonās iegūto izrakteņu ieguves un tirdzniecības likumības pārbaužu sistēma; uzskata, ka tas varētu palīdzēt cīnīties pret “resursu lāstu” un panākt, ka jaunattīstības valstis gūst lielāku labumu no savu preču tirdzniecības;

38.

atzīst, ka Komisija ir Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (EITI) partnere; aicina Komisiju, kā arī puses, kuras darbojas ieguves rūpniecībā, aktīvi veicināt to, lai minētajai iniciatīvai pievienotos vēl vairāk ražotājvalstu;

39.

mudina Komisiju, tai noslēdzot tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumus, īstenot norādījumus, kurus sagatavojis ANO referents jautājumos par tiesībām uz pārtiku un kuros aicināts izmantot ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumus (ANO pamatnostādnes par tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumu ietekmes uz cilvēktiesībām novērtējumiem) nolūkā nodrošināt minēto nolīgumu atbilstību saistībām, kas paredzētas starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos;

40.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī ĀKK un ES Apvienotajai parlamentārajai asamblejai.

5.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/24

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes regulai (COM(2012)0336) (maksājumu bilances (MB) priekšlikums),

—

ņemot vērā Padomes lūgumu sniegt piekrišanu, kas tai jāiesniedz saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 352. pantu,

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un jo īpaši tā 143. un 352. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kuras apdraud finansiālās stabilitātes grūtības, un grozījumus tajā, kurus Parlaments pieņēma 2012. gada 13. jūnijā, kā arī galīgās vienošanās ar Padomi provizorisko tekstu (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. novembra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu pārraudzībai un novērtēšanai, un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs, kā arī grozījumus tajā, kurus Parlaments pieņēma 2012. gada 13. jūnijā, kā arī galīgās vienošanās ar Padomi provizorisko tekstu (2),

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 18. februāra Regulu (EK) Nr. 332/2002, ar ko izveido vidēja termiņa finansiālas palīdzības mehānismu attiecībā uz dalībvalstu maksājumu bilancēm (3),

—

ņemot vērā 2012. gada 20. novembra rezolūciju ar ieteikumiem Komisijai par Eiropadomes, Eiropas Komisijas, Eiropas Centrālās bankas un Eurogrupas priekšsēdētāju ziņojumu “Virzība uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 81. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas starpposma ziņojumu (A7-0129/2013),

A.

tā kā atbilstīgi LESD 352. pantam Padome saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, saņēmusi Parlamenta piekrišanu, vienbalsīgi pieņems regulu, ar ko izveido mehānismu finansiālas palīdzības sniegšanai dalībvalstīm, kuru naudas vienība nav euro;

B.

tā kā 2002. gadā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 332/2002 tika izveidots maksājumu bilances (MB) mehānisms, ar ko nodrošina finansiālas palīdzības sniegšanu dalībvalstīm, kuru naudas vienība nav euro;

C.

tā kā kopējais no šī mehānisma pieejamais līdzekļu apjoms, reaģējot uz finanšu krīzi, 2008. gada decembrī tika palielināts no sākotnēji paredzētajiem EUR 12 000 miljoniem līdz EUR 25 000 miljoniem un 2009. gada maijā – līdz EUR 50 000 miljoniem; tā kā no šī EUR 50 000 miljonu kopapjoma EUR 13 400 miljoni ir izmaksāti, sniedzot atbalstu Rumānijai, Latvijai un Ungārijai, papildus tam, ka piesardzības nolūkā EUR 1 400 miljonus rezervēja Rumānijas atbalstam;

D.

tā kā Ungārija, Rumānija un Latvija bija pirmās dalībvalstis, kas finanšu un ekonomikas krīzes sākumā pieprasīja ES finansiālo palīdzību un saņēma to, izmantojot MB mehānismu; tā kā ekonomikas un finanšu krīze ir smagi skārusi vairākas dalībvalstis, kuras nav eurozonas dalībnieces;

E.

tā kā pasaules ekonomikas krīze ir būtiski ietekmējusi visas dalībvalstis, izraisot budžeta deficīta palielināšanos, maksājumu bilances stāvokļa pasliktināšanos, kā arī lielāku kopējo parādu;

F.

tā kā Eiropas Stabilizācijas mehānisms (ESM), ko izveidoja 2012. gada oktobrī, ir galvenais atbalsta mehānisms eurozonas dalībvalstīm, un ar tā palīdzību var izsniegt aizdevumus EUR 500 000 miljonu apmērā, kas nodrošināti ar parakstīto kapitālu; tā kā nākotnē ESM, ievērojot konkrētus nosacījumus, varēs tieši finansēt grūtībās nonākušas bankas;

G.

tā kā Parlaments savā 2012. gada 20. novembra rezolūcijā pieprasīja, lai ESM tiktu attīstīts saskaņā ar Kopienas metodes pārvaldību, lai par tā darbību būtu jāatskaitās Parlamentam un lai Parlaments varētu rūpīgi pārbaudīt svarīgākos lēmumus, piemēram, par finansiālas palīdzības piešķiršanu kādai no dalībvalstīm un par memorandu noslēgšanu;

H.

tā kā ir ārkārtīgi svarīgi paredzēt demokrātisko pārskatatbildību par minētā mehānisma darbību, kā arī ņemt vērā dalībvalstu parlamentu darbību;

I.

tā kā MB priekšlikums neparedz, ka dalībvalstis, kuru naudas vienība nav euro, var saņemt atbalstu no finanšu instrumentiem, kuri ir pilnībā salīdzināmi ar to rīcībā esošajiem ESM instrumentiem;

J.

tā kā Regulas (EK) Nr. 332/2002 atjaunināšana palīdzētu nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus dalībvalstīm eurozonā un ārpus tās un vienkāršotu maksājumu bilances mehānisma aktivizēšanas procedūru;

K.

tā kā, īstenojot Regulu (EK) Nr. 332/2002 un regulu, ko pieņems, pamatojoties uz MB priekšlikumu, ir svarīgi saglabāt sociālo partneru lomu un ņemt vērā dažādu dalībvalstu atalgojuma noteikšanas praksi un institūcijas, jo īpaši izstrādājot un īstenojot makroekonomiskās korekcijas programmas; tā kā tas ir horizontāls jautājums, kas ir svarīgs visai Savienībai, un tādēļ šajā jomā ir pamatoti nodrošināt konsekvenci eurozonas dalībvalstīs un dalībvalstīs ārpus eurozonas;

1.

atzinīgi vērtē MB priekšlikumu kā pirmo soli virzībā uz vienlīdzīgu konkurences apstākļu radīšanu dalībvalstīm eurozonā un ārpus tās; atzīst, ka šis uzdevums nav viegls, ņemot vērā to mehānismu iezīmes, kas nesen radīti eurozonai;

2.

uzskata, ka MB mehānisma finansiālā palīdzība var būt nozīmīga, ļaujot dalībvalstīm uzlabot to administratīvo spēju efektīvāk apgūt Savienības līdzekļus;

3.

tomēr uzskata, ka pieņemama rezultāta sasniegšanai ir jāizdara vairāki grozījumi, kas izklāstīti šajā starpposma ziņojumā; šā iemesla dēļ un pārredzamas lēmumu pieņemšanas nolūkā prasa, lai Padome un Komisija, pirms tās lemj par regulas pieņemšanu, pamatojoties uz MB priekšlikumu, sagaidītu šā starpposma ziņojuma pieņemšanu;

4.

uzsver, ka LESD 352. pants ir piemērots juridiskais pamats regulai, ko pieņems, pamatojoties uz MB priekšlikumu, un uzsver, ka šis pamats ļauj paredzēt jauna veida Savienības finansiālo palīdzību un šādas palīdzības sistēmu, pārsniedzot saskaņā ar LESD 143. pantu sniegtās palīdzības darbības jomu;

5.

pauž nožēlu par to, ka Komisija pirms MB priekšlikuma pieņemšanas neveica plašu apspriešanos un ka Komisija tajā nav norādījusi pamatojumu, ka tas noticis steidzamības dēļ, kā paredzēts LESD un Līgumam par Eiropas Savienību (LES) pievienotā 2. protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 2. pantā;

6.

norāda un pauž nožēlu par to, ka nav izdarīta neviena atsauce uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principu piemērošanu, kā paredzēts LESD un LES pievienotā 2. protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 5. pantā; aicina Komisiju un Padomi izdarīt skaidru atsauci uz iepriekš minētajiem principiem pirms regulas priekšlikuma iesniegšanas Eiropas Parlamenta piekrišanai;

7.

aicina Padomi un Komisiju pirms regulas priekšlikuma iesniegšanas Eiropas Parlamenta piekrišanai ņemt vērā šādas prasības:

8.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropadomei, Padomei, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Stabilizācijas mehānismam un Starptautiskajam Valūtas fondam.

5.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/29

—

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas 2011. gada pārskatu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 284. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtu 15. pantu,

—

ņemot vērā tā 1998. gada 2. aprīļa rezolūciju par demokrātisko pārskatatbildību EMS trešajā posmā (1),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 1. decembra rezolūciju par Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2010. gada pārskatu (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 119. panta 1. punktu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu (A7-0031/2013),

A.

tā kā 2011. gadā IKP reālais pieaugums eurozonā bija 1,5 %, kas liecina par samazināšanos salīdzinājumā ar 1,9 % 2010. gadā; tā kā šajā laikposmā vairākas dalībvalstis skāra smaga ekonomikas lejupslīde;

B.

tā kā bezdarbs eurozonā palielinājās no 10 % 2010. gada beigās līdz 10,7 % 2011. gada beigās; tā kā šajā laikposmā ievērojami pieauga jauniešu bezdarbs;

C.

tā kā eurozonā kopš 1999. gada ir izveidoti apmēram 14,4 miljoni jaunu darbavietu salīdzinājumā ar aptuveni 10,7 miljoniem ASV;

D.

tā kā 2011. gadā ECB divas reizes, aprīlī un jūlijā, palielināja procentu likmes (katru reizi par 25 bāzes punktiem) un divas reizes tās samazināja gada beigās, novembrī un decembrī (arī par 25 bāzes punktiem katru reizi);

E.

tā kā vidējā inflācijas likme eurozonā 2011. gadā bija 2,7 %, proti, lielāka, salīdzinot ar 1,6 % 2010. gadā, un naudas rādītāja M3 pieaugums bija 1,5 % 2011. gadā, proti, mazāks, salīdzinot ar 1,7 % 2010. gadā;

F.

tā kā Eurosistēmas konsolidētais finanšu pārskats 2011. gada beigās sasniedza EUR 2 735 miljardus, kas liecina par aptuveni 36 % pieaugumu 2011. gada laikā;

G.

tā kā 2011. gada 21. decembrī ECB uzsāka savu pirmo trīsgadu aizdevumu ilgtermiņa refinansēšanas darbību (ITRD), kurā EUR 489,2 miljardi tika piešķirti aizdevumiem uz trim gadiem;

H.

tā kā ievērojami palēninājās privātajam sektoram piešķirtā kredītapjoma pieaugums – no 1,6 % 2010. gadā līdz 0,4 % 2011. gadā – un aizdevumi privātajam sektoram – no 2,4 % 2010. gadā līdz 1,2 % 2011. gadā;

I.

tā kā gan plašās naudas rādītāja M3, gan privātam sektoram izsniegtā kredītapjoma gada rādītāja pieaugums 2011. gada pēdējā ceturksnī krasi palēninājās;

J.

tā kā sākotnēji nenomaksāto obligāciju apjoms, kas tika dzēstas saskaņā ar Vērtspapīru tirgus programmu 2011. gada beigās, bija EUR 211,4 miljardi;

K.

tā kā netirgojamie aktīvi 2011. gadā veidoja nodrošinājumam Eurosistēmā izmantoto aktīvu lielāko daļu jeb 23 % no kopējā daudzuma un tā kā netirgojamie vērtspapīri kopā ar aktīvu finansētiem vērtspapīriem veido vairāk nekā 40 % no visiem aktīviem, ko izmanto nodrošinājumam;

L.

tā kā kopējais valsts parāda līmenis vidēji palielinājās no 85,6 % līdz 88 % no IKP un kopējais valsts deficīta līmenis samazinājās no 6,2 % līdz 4,1 % no IKP; tā kā dažas eurozonas valstis pieredzēja deficīta līmeņa kāpumu;

M.

tā kā LESD 282. pantā noteikts, ka Eiropas Centrālās bankas primārais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti un ka tā atbalsta vispārēju ekonomikas stabilitātes politiku Savienībā, neietekmējot cenu stabilitāti, un tā kā ECB ir uzticēti īpaši uzdevumi saistībā ar Eiropas Sistēmisko risku kolēģiju (ESRK),

N.

tā kā monetārās politikas būtiskākais iespējamais ieguldījums, veidojot labvēlīgus apstākļus ekonomikas izaugsmei, darbavietu izveidei, sociālajai kohēzijai un finansiālai stabilitātei, ir zema inflācija;

O.

tā kā 2011. gada decembrī un 2012. gada februārī uzsākto ECB ilgtermiņa refinansēšanas darbību rezultātā Eiropas bankām tika piešķirti vairāk nekā EUR 1 triljons – attiecīgi EUR 489 miljardi un EUR 529,5 miljardi – zemas procentu likmes aizdevumos ar 3 gadu termiņu un 1 % likmi;

P.

tā kā vēl nav ņemti vērā priekšlikumi, kas sniegti Eiropas Parlamenta iepriekšējās rezolūcijās par ECB gada pārskatiem attiecībā uz balsojuma pārredzamību un protokolu kopsavilkumu publicēšanu;

Q.

tā kā cenu stabilitāte ir būtiski nepieciešama, lai novērstu pārmērīgu inflāciju;

R.

tā kā sevišķi svarīgi ir saglabāt MVU kredītu plūsmu, jo MVU nodarbina 72 % darbaspēka eurozonā un kopumā rada (un likvidē) ievērojami vairāk darbavietu nekā lielie uzņēmumi,

1.

atzinīgi vērtē ECB aktīvo darbību 2011. un 2012. gada laikā apstākļos, kad ievērojami pieauga eurozonas stabilitātes riski;

2.

atzinīgi vērtē ECB nostāju šajā krīzes laikā gan attiecībā uz tās monetāro politiku, gan pasākumiem, lai stabilizētu finanšu tirgus;

3.

norāda, ka bailes no inflācijas vidējā termiņā un 2011. gada aprīlī un jūlijā pieņemtie lēmumi palielināt galvenās ECB procentu likmes līdzās citiem faktoriem, iespējams, veicināja politikas rosināto riska prēmiju pieaugumu finanšu starpniekiem un tādējādi palēnināja kredītu pieaugumu, vēl vairāk vājinot jau tā anēmisko ekonomikas atlabšanu, kas bija vērojama 2011. gada pirmajā trimestrī; pauž sapratni par to, ka tajā laikā bija vērojams ekonomiskās aktivitātes kritums un cenu līmeņu pieaugums, tādēļ ECB baidījās, ka inflācija vidējā termiņā varētu atjaunoties;

4.

atzinīgi vērtē turpmāko lēmumu par šo lēmumu atcelšanu 2011. gada beigās un papildu samazinājumu 2012. gadā, kā arī nestandarta pasākumu pieņemšanu nolūkā atjaunot monetārās pārneses mehānismu;

5.

norāda, ka inflācijas palielināšanos, kas bija vērojama 2011. gadā, cita starpā izraisīja galvenokārt cenu palielināšanās enerģijas avotiem un daudz mazākā mērā – pārtikai un citām precēm;

6.

atzīst ECB centienus palīdzēt tirgu stabilizēšanā, proti, izmantojot Vērtspapīru tirgus programmu (VTP), trīsgadu aizdevumu ilgtermiņa refinansēšanas darbību (ITRD) un tiešos monetāros darījumus (TMD), tomēr norāda, ka strukturāls risinājums krīzei vēl nav atrasts;

7.

norāda, ka VTP palīdzēja īslaicīgi mazināt spiedienu uz aizņēmuma izmaksām eurozonas dalībvalstīm, kuru finansiālā stabilitāte bija problemātiska vai nopietni apdraudēta; norāda, ka ar likviditāti absorbējošām operācijām, kuru mērķis bija novērst minēto pirkumu nevēlamos blakusefektus, tika samazināti papildu rezervju līmeņi, zināmā mērā sekmējot mērķi atgūt kontroli pār darījumu uz nakti procentu likmi eurozonā (EONIA);

8.

atzīst, ka, lai gan divas trīsgadu ilgtermiņa refinansēšanas darbības (ITRD) ir bijušas efektīvas kredītresursu trūkuma novēršanā, vēl aizvien nav skaidrības par finanšu nozares spēju atdod no ECB saņemtos aizdevumus; norāda, ka rezultāti kredītu pieauguma ziņā līdz šim nav apmierinoši; norāda, ka lēmums 2011. gada 21. decembrī uzsākt pirmo trīsgadu ilgtermiņa refinansēšanas darbību programmu sakrita ar Vērtspapīru tirgu programmas darbības sašaurināšanu; pauž sapratni par to, ka ECB nevienu no tās darbībām neuzskata par tiešu valsts parāda finansēšanu;

9.

aicina ECB ikmēneša pārskatā publicēt datus par katras dalībvalsts publiskā parāda summām, ko finanšu iestādes iegrāmatojušas kā nodrošinājumu;

10.

norāda uz risku pārvietošanu no grūtībās nonākušajām bankām un valdībām uz ECB bilanci un ka šo darījumu apjoms pašreiz ir sasniedzis 30 % no eurozonas IKP; uzsver, ka trīsgadu ilgtermiņa refinansēšanas darbības nenodrošina būtisku krīzes risinājumu;

11.

pauž lielas bažas par 2011. gadā, jo īpaši tā otrajā pusgadā, novērotajiem arvien augstākiem likviditātes rezerves līmeņiem, ko izraisījis banku savstarpējās uzticības trūkums un reālās tautsaimniecības nekreditēšana, kuras pamatā ir ekonomikas stagnācijas un pārlieku lielo valsts un privātā sektora parādu radītā nedrošība atsevišķās dalībvalstīs; norāda, ka šī situācija, kas raksturīga riskiem, kuri sekmē likviditātes “slazdu”, grauj monetārās politikas centienu iedarbību;

12.

norāda, ka mijmaiņas darījumu līniju ar citām centrālajām bankām, galveno refinansēšanas darbību, vidēja termiņa un ilgtermiņa refinansēšanas darbību ar pilnu piešķīrumu pēc noteiktas likmes, aizdevumu iespējas uz nakti un noguldījumu iespējas izmantošana 2011. gadā saglabājās augstā līmenī, tā norādot uz monetārās pārneses mehānisma un eurozonas banku savstarpējo aizdevumu tirgu būtisku vājināšanos;

13.

pauž bažas par to, ka saskaņā ar ECB pilnvarojumu valstu centrālo banku sniegtā ārkārtas likviditātes palīdzība 2011. gadā ir sasniegusi ievērojami augstus līmeņus, un prasa sniegt detalizētus datus un papildu informāciju par šādas palīdzības precīzo apjomu, kā arī par tā pamatā esošajām darbībām un tām piemērotajiem nosacījumiem;

14.

norāda, ka uzņēmumiem un mājsaimniecībām pieejamais kredītapjoms joprojām ir krietni zemāks par pirmskrīzes līmeni un ka 2011. gadā tā pieaugums ir palēninājies; uzsver, ka šie iemesli, kā arī tas, ka 2012. gada 28. septembrī depozītu apjoms bija EUR 315 754 miljoni, skaidri pamatoja ECB lēmumu samazināt aizdevumu iespējai uz nakti, galvenajām refinansēšanas darbībām un depozītiem piemērotās likmes;

15.

atzīmē ECB pasākumus ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru (ABS) nodrošinājuma prasību un noteikumu samazināšanai, jo tie ir savstarpēji cieši saistīti ar aizdevumiem mājsaimniecībām un MVU;

16.

tomēr joprojām uztraucas par netirgojamu aktīvu un ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru ievērojamo apjomu, kas izmantots kā nodrošinājums Eurosistēmas refinansēšanas darbību ietvaros; aicina ECB sniegt informāciju par to, kuras centrālās bankas ir saņēmušas šādus vērtspapīrus, un atklāt detalizētu informāciju par vērtēšanas metodēm, kas piemērotas visiem aktīviem, jo īpaši samazinātas vērtības aktīviem;

17.

uzskata, ka attiecībā uz nodrošinājuma noteikumiem gadījumos, kad reģioniem ir piešķirtas likumdošanas un nodokļu iekasēšanas pilnvaras, gan uz valsts, gan reģionālo valdību obligācijām ir jāattiecas vienādiem standartiem, jo šie abi obligāciju veidi būtiski ietekmē ECB monetārās politikas labu pārnesi;

18.

uzsver, ka iestādēm, kas saņēmušas centrālās bankas ārkārtas palīdzību likviditātes uzlabošanai, ir jāuzņemas saistības, tostarp tām ir jāapņemas ievērojami palielināt kredīta līmeņus, nosakot reālās ekonomikas un jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu un mājsaimniecību kreditēšanas mērķus, jo pretējā gadījumā šādi centieni varētu izrādīties neefektīvi;

19.

aicina ECB ciešā sadarbībā ar dalībvalstu valdībām, kompetentajām valstu uzraudzības iestādēm un Komisiju izpētīt iespēju attiecībā uz nosacījumiem par piekļuvi centrālo banku netradicionālajiem mehānismiem, piemēram, attiecībā uz MVU piešķirto aizdevumu mērķiem, ieviest tādu sistēmu kā Anglijas Bankas sadarbībā ar Apvienotās Karalistes Valsts kasi izstrādātā MERLIN programma;

20.

brīdina, ka, trūkstot šādiem nosacījumiem, nestandarta pasākumi, piemēram, trīsgadu aizdevumu ilgtermiņa refinansēšanas darbības, var nesniegt cerēto ietekmi, palielinot svārstīgumu un veicinot burbuļu veidošanos finanšu tirgos, vai arī sekmēt parādsaistību samazināšanos, nenodrošinot nekādas jēgpilnas kredītu piešķiršanas alternatīvas; tādēļ aicina ECB rūpīgi analizēt šādu un citu pasākumu vēlamo un nevēlamo ietekmi;

21.

atzīst – tā kā monetārās pārneses mehānisms pienācīgi nedarbojas, ECB vajadzētu meklēt veidus, kā tiešāk uzrunāt MVU; norāda, ka pašlaik līdzīgiem MVU, kas darbojas eurozonā, nav līdzvērtīgu pieeju aizņēmumiem, neraugoties uz to, ka tiem ir līdzīgas ekonomiskās perspektīvas un riski; aicina ECB īstenot politiku, lai tieši iegādātos ar augstas kvalitātes vērtspapīriem nodrošinātu MVU aizdevumus, jo īpaši no tām dalībvalstīm, kurās nedarbojas monetārās pārneses mehānisms; uzsver, ka šādai politikai jābūt apjoma un laika ziņā ierobežotai, pilnībā neitralizētai un vērstai uz to, lai nepieļautu ECB bilances risku;

22.

uzsver, ka šādiem nosacījumiem jābūt tieši saistītiem ar ekonomiskajiem ieguvumiem, ko bankas sniedz, izmantojot nekonvencionālus monetārās politikas pasākumus un saistību pārņemšanas programmas, pārliecinoties par to, ka šādas politikas pieļautie jaunie ieņēmumi nodrošinās arī vairāk piešķirto kredītu;

23.

atgādina, ka, ņemot vērā gadiem ilgušo neilgtspējīgo kredītu pieaugumu, kas laika gaitā izraisīja krīzi, monetārā politika ir daļēji atbildīga par aktīvu “burbuļu” rašanos, lai arī cenu stabilitāte tika nodrošināta; uzsver nozīmi, kāda ir aktīvu cenu tendencēm un kredītu pieauguma dinamikai kā finansiālās stabilitātes pārraudzības rādītājiem;

24.

atgādina par savu nostāju sarunās par Kapitāla prasību direktīvu (KPD) VI, kuru mērķis ir noteikt papildu nosacījumus iestādēm, kas saņēmušas ECB atbalstu likviditātes uzlabošanai;

25.

uzskata, ka TARGET2 norēķinu sistēmai ir bijusi būtiska nozīme, nodrošinot eurozonas finanšu sistēmas integritāti; tomēr norāda, ka TARGET2 ievērojamā nelīdzsvarotība parāda eurozonas finanšu tirgu satraucošo sadrumstalotību, kā arī pašreizējo kapitāla aizplūšanu no dalībvalstīm, kas saskaras ar būtiskām grūtībām finansiālās stabilitātes ziņā vai ko šādas grūtības apdraud;

26.

uzteic ECB un Eurosistēmu par to, ka tās 2011. gada pārskatā TARGET2 sistēma ir padarīta pārredzamāka; aicina ECB un Eurosistēmu ik mēnesi publicēt statistikas datus par sistēmas attīstību;

27.

uzskata, ka TARGET2 sistēma ir būtiska labai euro valūtas darbībai;

28.

uzsver, ka eurozona var smelties interesantu pieredzi no pētījuma par maksājumu bilances sistēmu darbību citās federālās monetārās savienībās, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs;

29.

aicina ECB un Komisiju apsvērt, vai LESD 129. panta 3. punkts un 129. panta 4. punkts nodrošina atbilstīgu tiesisko pamatu Eurosistēmas konsolidētās bilances vispārējās pārredzamības un detalizācijas palielināšanai;

30.

aicina ECB publiskot tiesisko lēmumu par Tiešo monetāro darījumu (OMT) programmu, lai varētu pamatīgāk analizēt tā detalizēto būtību un ietekmi;

31.

atzinīgi vērtē ECB apņemšanos garantēt pari passu statusu aktīvu turējumiem, kas saistīti ar jebkādu nākotnes Tiešo monetāro darījumu programmu, un koncentrēšanos un visu tiešo monetāro darījumu rezultātā veikto pirkumu nevēlamo blakusefektu novēršanu, lai samazinātu pārlieku lielās rezerves; vienlaikus atzīst problēmas, kas saistītas ar šādiem neitralizācijas pasākumiem, un uzsver nepieciešamību cieši uzraudzīt un novērtēt to ietekmi; uzskata, ka Tiešo monetāro darījumu programma varētu būt piemērota to valstu vajadzībām, kas tuvojas glābšanas pasākumu noslēgumam un atkal sāk emitēt parāda obligācijas;

32.

norāda, ka pašreizējā krīze rada pamatu bažām, jo tā apdraud dalībvalstu ievērojamos centienus konsolidēt budžetu un izstrādāt krīzes pārvarēšanas stratēģijas; konstatē, ka pašreizējā smagā ekonomikas lejupslīde vairākās eurozonas dalībvalstīs rada negatīvas ekonomiskas un fiskālas sekas, piemēram, ietekmi uz nodokļu ieņēmumiem un sociālajiem izdevumiem šajās valstīs, vēl vairāk saasinot to valsts parāda problēmas;

33.

norāda, ka valsts obligācijas un finanšu institūcijas uzrāda pastāvīgu nestabilitāti un ka negatīvo atgriezenisko saiti starp valsts obligācijām un bankām var likvidēt, tikai veicot fiskālo konsolidāciju un banku sektora kapitalizāciju ekonomikas izaugsmes apstākļos;

34.

uzskata, ka publisko finanšu ilgtspējas trūkuma cēlonis dažās eurozonas valstīs ir pašreizējā ekonomikas lejupslīde, kas izraisa lielāku bezdarbu un mazākus nodokļu ieņēmumus; tāpēc apliecina, ka politikas nostādnēm izaugsmes sekmēšanai un darbavietu radīšanai jābūt galvenajai Savienības prioritātei;

35.

mudina ECB prezidentu Mario Draghi atsākt tradīciju, ko ieviesa prezidents Jean-Claude Trichet, kurš Eurogrupas sanāksmēs pastāvīgi rosināja izskatīt jautājumu par makroekonomisko nelīdzsvarotību, jo īpaši par atšķirībām starp produktivitātes uzlabošanos un algu palielināšanu, kas izraisīja ievērojamas dalībvalstu konkurētspējas līmeņu atšķirības;

36.

uzskata, ka ECB darbības būtu jāizvērtē saistībā ar pašreizējām debatēm par EMS nākotni; norāda, ka tā ir prasījusi piešķirt EMS lielāku budžeta veiktspēju ES budžeta sistēmā, pamatojoties uz konkrētiem pašu resursiem (tostarp finanšu darījumu nodokli), lai atbalstītu izaugsmi un sociālo kohēziju un risinātu problēmas saistībā ar nelīdzsvarotību, strukturālām atšķirībām un ārkārtas finanšu situācijām, kas ir tieši saistītas ar monetāro savienību, neapdraudot tās tradicionālās darbības, proti, finansēt kopējo politiku; uzskata, ka šāda budžeta veiktspēja būtiski uzlabotu EMS politikas pasākumu kopumu;

37.

atzīmē ECB nevēlēšanos uzņemties savu daļu parāda pārstrukturizēšanas procesos, tostarp par obligācijām, kuras tā iegādājās otrreizējā tirgū zemāk par to nominālo vērtību; atzīmē ECB nevēlēšanos līdz šim atklāt attiecīgo informāciju šajā jautājumā, proti, cenu, par kuru tika iegādātas Grieķijas valsts parādzīmes; pauž sapratni par to, ka ECB uzskatīja, ka šāda līdzdalība būtu izvērtusies par monetāru valdības finansēšanu;

38.

atgādina, ka ECB apliecināja savu gatavību sadarboties ar valstu centrālajām bankām un dalībvalstu valdībām, veidojot mehānismu, kura mērķis ir parāda samazināšanas pasākumiem saistībā ar Grieķijas valsts parāda vērtspapīriem novirzīt visu Vērtspapīru tirgu programmas darbības rezultātā gūto peļņu; aicina iepriekš minētās iesaistītās personas rūpīgi strādāt pie šāda mehānisma izveides;

39.

norāda, ka ekonomikas situācija dažās tautsaimniecībās rada spēcīgas kapitāla plūsmas, kas vēl vairāk apgrūtina šo valstu tautsaimniecības finansiālo situāciju un nav ilgtspējīgas ne īstermiņā, ne arī ilgtermiņā; uzsver, ka šāda nelīdzsvarotība ir atstājusi ievērojamas kropļojošas sekas, kas ir izraisījušas finansiāli dārgu negatīvu ārējo ietekmi un ir visas eurozonas problēma, apdraudot visu tautsaimniecību stabilitāti tajā; šādu nelīdzsvarotību var novērst tikai tad, ja eurozonas krīzei piemēro vispārēju un vērienīgu risinājumu, kura pamatā ir uz solidaritāti un atbildību balstīta pieeja;

40.

aicina meklēt iespējas demokrātisko atbildību par ziņošanu Eiropas Parlamentam noteikt trijotnei, kurā līdzdarbojas arī ECB pārstāvji; uzsver, ka Parlamentā pašreiz rīkotās šā jautājuma atklātās izskatīšanas nav pietiekamas, lai nodrošinātu demokrātisko pārskatatbildību;

41.

aicina ECB monetārajā dialogā un nākamajā gada pārskatā sniegt ex-post novērtējumu par tās dalību korekcijas programmās un par tā ietekmi, no šādas dalības izrietošajiem iespējamajiem interešu konfliktiem, kā arī par makroekonomikas pieņēmumu un scenāriju atbilstību;

42.

uzskata, ka ir steidzami jāizveido banku savienība – projekts, kas ir iespējams vienīgi, saskaņoti nosakot instrumentus, atbildības jomas un vispārēju demokrātisko pārskatatbildību;

43.

uzskata, ka EMS raksturīgo strukturālo trūkumu novēršanas un plašā morālā kaitējuma efektīvas ierobežošanas nolūkā ierosinātās banku savienības pamatā ir jābūt iepriekš īstenotajai Savienības finanšu pakalpojumu nozares reformai (tostarp Eiropas Banku iestādes (EBI), Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI), Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes (EAAPI) un Eiropas Sistēmisko risku kolēģijas izveidei), kā arī spēcīgākai ekonomikas pārvaldībai (jo īpaši eurozonā) un jaunajai Eiropas pusgada budžeta sistēmai, lai nodrošinātu lielāku Savienības banku nozares elastīgumu un konkurētspēju, lielāku uzticību tai un uzlabotas kapitāla rezerves un lai turpmāk nepieļautu, ka dalībvalstīm no sava budžeta jāsedz ar banku glābšanas pasākumiem saistītās izmaksas;

44.

aicina ES pēc iespējas ātrāk ieviest vienotu uzraudzības mehānismu (VUM), lai padarītu eurozonas banku sistēmu uzticamāku; norāda, ka uzraudzības pienākumu uzlikšana ECB neskar turpmākas un visaptverošākas struktūras, kas būtu pilnīgi nošķirta no monetārās politikas, pieņemšanu parastajā likumdošanas procedūrā;

45.

atzinīgi vērtē pašreizējos centienus izveidot vienotu uzraudzības mehānismu; norāda, ka turpmākajos mēnešos ir nepieciešami uzlaboti priekšlikumi par banku atgūšanos no krīzes, vienotu Eiropas noregulējuma iestādi un noguldījumu garantiju sistēmām, lai pilnveidotu plašo banku savienībai vajadzīgo juridisko instrumentu kopumu;

46.

aicina Komisiju sagatavot priekšlikumus par jauno Eiropas noregulējuma fondu un Eiropas noguldījumu garantiju sistēmu, kas papildina ECB uzraudzības funkcijas;

47.

uzskata, ka ir ļoti būtiski ieviest efektīvus aizsardzības pasākumus, lai novērstu to, ka interešu konflikti atspoguļojas ECB monetārajā politikā un tās uzraudzības pilnvarās; uzsver, ka, izveidojot piemērotu mehānismu iespējamo konfliktu konstatēšanai un atrisināšanai, ir jānovērš iespējamais kaitējums ECB autoritātei monetārās politikas jomā, kā arī jebkāda uzraudzības pilnvaru samazināšana monetārās politikas uzdevumu dēļ;

48.

uzsver grūtības, ar ko saskaras banku savienības projekts saistībā ar ekonomikas krīzes turpināšanos, izraisot procesu, kurā bankas savu darbību nodod valsts pārziņā; uzskata, ka tas var mazināt vienotā tirgus nozīmi un efektivitāti;

49.

norāda, ka debates par banku savienības izveidi stabilākai un noturīgākai finanšu sistēmai ir cieši saistītas ar vajadzību izstrādāt un ieviest norobežošanu un institucionālu nošķiršanu banku nozarē, ņemot vērā, piemēram, ESAO ieteikumus un J. Vickers un E. Liikanen ziņojumos ierosinātos ieteikumus, kā arī ar vajadzību pilnīgi regulēt paralēlo banku sistēmu;

50.

uzskata, ka visām VUM iesaistītajām dalībvalstīm vajadzētu būt vienādām tiesībām un pienākumiem;

51.

uzskata, ka, ieceļot ECB uzraudzības padomes locekļus, būtu jāapspriežas ar Eiropas Parlamentu;

52.

atzīst EBI izstrādātā vienotu noteikumu kopuma nozīmi vienotā tirgus kohēzijas saglabāšanā;

53.

pauž nožēlu par trijotnes darba metodes pārredzamības trūkumu, kā arī atbildības un demokrātiskās kontroles trūkumu; uzskata, ka visām pastāvošajām un turpmākajām šāda veida struktūrām, tostarp ECB un/vai Komisijai, būtu atbilstošā līmenī jāatskaitās Eiropas Parlamentam un dalībvalstu parlamentiem;

54.

uzsver, ka ir svarīgi regulāri rīkot efektīvāku monetāro dialogu starp ECB un Eiropas Parlamentu, īpaši norādot, ka EP deputāti nesaņem pietiekamu informāciju par rezultātiem un viņu priekšlikumu un dialoga laikā radušos ideju īstenošanu; aicina ECB izveidot tīmekļa vietni, kurā publicētas atbildes uz Eiropas Parlamenta deputātu uzdotajiem rakstiskajiem jautājumiem; aicina ECB turpmākajos gada pārskatos sniegt sīki izstrādātus komentārus attiecībā uz Eiropas Parlamenta ikgadējiem ziņojumiem par ECB;

55.

aicina ECB publiskot tās Padomes sanāksmju protokolu kopsavilkumus, iekļaujot debates un balsošanas rezultātus, un uzlabot piekļuvi ECB dokumentiem un politikas procedūrām;

56.

pauž sapratni par to, ka vairumā gadījumu lēmumus pieņem, pamatojoties uz konsensu;

57.

uzsver gatavību pilntiesīgi veikt likumdevēja pienākumus visos jautājumos, kas saistīti ar banku uzraudzību; uzsver, ka ir jāpastiprina ECB demokrātiskā atbildība, ņemot vērā tās jaunos pienākumus, kas saistīti ar uzraudzību, iestādes dalību trijotnes programmās un, vispārīgāk, tās svarīgo nozīmi krīzes pārvaldībā;

58.

norāda, ka nav jāizslēdz Līguma pārskatīšana saistībā ar ECB jaunajiem uzdevumiem piesardzīgas uzraudzības jomā, lai atspoguļotu ES institucionālā veidojuma pastāvīgo attīstību, samilzušo pārskatatbildības un uzraudzības jautājumu un uzdevumus saistībā ar Savienības padziļināšanu;

59.

mudina ECB Padomi būtiski uzlabot un atklāt tās noteikumus par interešu konflikta jautājumu risināšanu un uzteikuma termiņu ECB augstākā līmeņa vadošajiem darbiniekiem un protokolēt sanāksmes, kuras tiek rīkotas starp ECB augstākā līmeņa amatpersonām un ieinteresētajām personām;

60.

pauž dziļas bažas par to, ka ECB Valdē nav sieviešu, jo tādējādi netiek ievēroti Līgumā noteiktie sieviešu un vīriešu vienlīdzības principi (LES 2., 3. un 8. pants, kā arī Pamattiesību hartas 21. pants) un tas ES iedzīvotājiem rada priekšstatu, ka ECB ir viņu problēmu risināšanas vajadzībām nepieejama, un tas ir pretrunā Komisijas un Parlamenta ieteikumiem par dzimumu paritātes uzlabošanu augsta līmeņa lēmumu pieņemšanas padomēs ekonomikas nozarē;

61.

uzsver, ka gadījumā, ja ECB kļūs par vienīgo banku darbības uzraudzītāju eurozonā – pat ja tas būs īslaicīgi – Eiropas Parlamentam jāsaņem konkrētas pilnvaras uzraudzības padomes locekļu iecelšanā;

62.

prasa uzlabot tā pilnvaras nopietna pārkāpuma gadījumā ierosināt ECB Padomes locekļa atcelšanu no amata;

63.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, Eurogrupai un Eiropas Centrālajai bankai.

5.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/36

—

ņemot vērā Savienības augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos un Komisijas 2011. gada 12. decembra kopīgo paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Cilvēktiesības un demokrātija – ES ārējās darbības svarīgākais elements” (COM(2011)0886),

—

ņemot vērā ES stratēģisko satvaru un rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju (11855/2012), ko 2012. gada 25. jūnijā pieņēma Ārlietu padome,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības pamatnostādnes par cilvēktiesībām,

—

ņemot vērā 2012. gada 18. un 19. jūnijā Loskabosā (Meksikā) notikušās G20 valstu augstākā līmeņa sanāksmes secinājumus,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” (COM(2011)0637),

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 27. janvāra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai “Tirdzniecība, izaugsme un attīstība – tirdzniecības un ieguldījumu politikas pielāgošana valstīm, kurām ir visvairāk vajadzību” (COM(2012)0022),

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR),

—

ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2012. gada 24. septembra secinājumus,

—

ņemot vērā ANO Cilvēktiesību padomes 2009. gada 23. februāra rezolūciju Nr. S–10/1 par globālās ekonomikas un finanšu krīzes ietekmi uz cilvēktiesību vispārēju īstenošanu un efektīvu izmantošanu,

—

ņemot vērā 2009. gada 24.–26. jūnijā Ņujorkā rīkoto ANO konferenci par pasaules finanšu un ekonomikas krīzi un tās ietekmi uz attīstību, kā arī konferences noslēguma dokumentu, ko apstiprināja ar ANO Ģenerālās asamblejas 2009. gada 9. jūlija rezolūciju Nr. 63/303,

—

ņemot vērā ANO 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā izklāstīti Tūkstošgades attīstības mērķi (1),

—

ņemot vērā Romas principus par ilgtspējīgu pasaules nodrošinātību ar pārtiku, ko pieņēma Romā 2009. gada 16.–18. novembra Pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par nodrošinātību ar pārtiku,

—

ņemot vērā ANO 2009. gada ziņojumu, ko sagatavoja toreizējā neatkarīgā eksperte cilvēktiesību un galējas nabadzības jautājumos Magdalena Sepúlveda Carmona (pašlaik – īpašā referente galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos),

—

ņemot vērā ANO īpašās referentes Raquel Rolnik2009. gada 4. februāra ziņojumu par pienācīgiem mājokļiem kā daļu no tiesībām uz pienācīgu dzīves līmeni un par šajā kontekstā īstenotajām tiesībām uz nediskrimināciju,

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku Olivier de Schutter un ANO īpašās referentes galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos Magdalena Sepúlveda Carmona 2012. gada oktobra ANO politikas informatīvo paziņojumu Nr. 7 “Nodrošinot nabadzīgos – Pasaules sociālās aizsardzības fonds”,

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. marta rezolūciju par pasaules finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz jaunattīstības valstīm un attīstības sadarbību (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 11. decembra rezolūciju par Digitālās brīvības stratēģiju ES ārpolitikā (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē – jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi – ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. oktobra paziņojumu “Turpmākā pieeja saistībā ar ES budžeta atbalstu trešām valstīm” (COM(2011)0638),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūciju par Pārmaiņu programmu – ES attīstības politikas nākotne (7),

—

ņemot vērā Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda 2012. gada 20. aprīļa globālās uzraudzības ziņojumu,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) un Pasaules Bankas 2012. gada 19. aprīļa kopīgo ziņojumu “Politikas pasākumu kopums finanšu un ekonomikas krīzes novēršanai”,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 2012. gada 29. aprīļa dokumentu “Darba pasaules ziņojums – labākas darbvietas labākai ekonomikai”,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 2012. gada maija ziņojumu “Jaunatnes nodarbinātības tendences pasaulē 2012. gadā”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0057/2013),

A.

lai gan finanšu un ekonomikas krīze dažādā mērā ietekmē visus pasaules reģionus, tostarp Eiropas Savienību, tomēr šīs rezolūcijas mērķis ir novērtēt finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi trešās valstīs, galveno uzmanību pievēršot jaunattīstības un vismazāk attīstītajām valstīm;

B.

tā kā finanšu un ekonomikas krīze faktiski ir globāla sistēmiskā krīze un ir saistīta ar daudziem citiem krīzes veidiem, piemēram, pārtikas, vides un sociālo krīzi;

C.

tā kā krīze ietekmē ne tikai ekonomiskās un sociālās tiesības, bet arī politiskās tiesības gadījumos, kad valdības ierobežo vārda un biedrošanās brīvību pieaugošas neapmierinātības un ekonomisko grūtību kontekstā, kā tas īpaši atspoguļojas iedzīvotāju protestos, piemēram, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos 2011. gadā;

D.

tā kā pilsoniskās un politiskās tiesības ir apdraudētas, ko izraisa sociālo protestu brutāla apspiešana daudzās pasaules valstīs; uzsver, ka ir jāievēro tiesības uz informāciju un tiesības piedalīties valdības politikas lēmumu pieņemšanā par krīzes apkarošanas pasākumiem;

E.

lai gan krīzes ietekme uz pilsoniskajām un politiskajām tiesībām vēl ir rūpīgi jāizvērtē, tomēr ir skaidrs, ka krīze ir palielinājusi sociālo neapmierinātību, dažreiz izraisot vardarbīgas represijas, un krīzes dēļ daudzkārt nav ievērotas pamattiesības, piemēram, vārda brīvība un tiesības uz informāciju;

F.

tā kā finanšu un ekonomikas krīze ir skārusi jaunattīstības un vismazāk attīstītās valstis, uz ko galvenokārt norāda samazinātais pieprasījums pēc šo valstu eksportprecēm, lielās parādsaistības, ārvalstu tiešo ieguldījumu (ĀTI) samazināšanās risks un oficiālās attīstības palīdzības (OAP) samazināšanās, ietekmējot cilvēktiesības, jo ir pieejams mazāk līdzekļu sociālo un ekonomisko tiesību nodrošināšanai un vairāk cilvēku nonāk nabadzībā;

G.

tā kā pasaules ekonomikas krīze iepriekšējo 10 gadu laikā nepārprotami ir mainījusi dzīves līmeni jaunattīstības valstīs, un tā kā nevienlīdzības līmenis vienā ceturtdaļā jaunattīstības ekonomiku ir pieaudzis, ierobežojot izglītības, pārtikas, zemes īpašumu un kredītu pieejamību;

H.

tā kā ES kopējā OAP no EUR 53,5 miljardiem 2010. gadā ir samazinājusies līdz EUR 53,1 miljardam 2011. gadā, kas ir 0,42 % no NKI salīdzinājumā ar 0,44 % no NKI 2010. gadā; tā kā ES un dalībvalstis joprojām ir galvenais OAP sniedzējs pasaulē;

I.

tā kā ar partnervalstīm noslēgto ES tirdzniecības nolīgumu mērķis cita starpā ir veicināt un paplašināt tirdzniecību un ieguldījumus un uzlabot tirgus pieejamību, lai sekmētu ekonomisko izaugsmi, sadarbību un sociālo kohēziju, samazinātu nabadzību, radītu jaunas nodarbinātības iespējas, uzlabotu darba apstākļus un paaugstinātu dzīves līmeni, tādējādi pilnībā veicinot cilvēktiesību īstenošanu;

J.

tā kā ir jānodrošina katrā tirdzniecības nolīgumā iekļautās cilvēktiesību klauzulas atbilstīga uzraudzība un praktiska izpilde; tā kā jebkura sistemātiska ES tirdzniecības nolīgumos ietvertās cilvēktiesību klauzulas pārkāpšana dod tiesības visām parakstītājām pusēm veikt atbilstīgus pasākumus, kas var ietvert pilnīgu vai daļēju nolīguma darbības apturēšanu vai izbeigšanu vai ierobežojumu noteikšanu;

K.

tā kā tirdzniecības atbalsta iniciatīvai bijuši labi rezultāti lielākas tirdzniecības jaudas un labākas ekonomiskās infrastruktūras attīstīšanā partnervalstīs;

L.

tā kā atbilstīgu pasākumu neieviešana, ar kuriem novērst, konstatēt un izskaust visus korupcijas veidus, ir viens no finanšu krīzes iemesliem; tā kā korupcijas plašā izplatība publiskajā un privātajā sektorā gan attīstītajās, gan jaunattīstības valstīs kavē efektīvi, plaši un vienlīdzīgi aizsargāt un veicināt pilsoniskās, politiskās un sociālās tiesības; tā kā korupcija rada šķēršļus demokrātijai un tiesiskumam un tieši skar iedzīvotājus, jo korupcija palielina sabiedrisko pakalpojumu izmaksas, pasliktina to kvalitāti un bieži vien ierobežo ūdens, izglītības, veselības aprūpes un daudzu citu pamatpakalpojumu pieejamību trūcīgie cilvēkiem;

M.

tā kā pašreizējai ekonomikas krīzei ir būtiska ietekme uz demokrātiju un Eiropas Savienības un citu lielāko līdzekļu devēju pārvaldības atbalstu; tā kā ekonomiskās grūtības, ar kurām saskaras līdzekļu devējas valstis, var dot stimulu samazināt aizjūras atbalstu; tā kā globālās krīzes dēļ tomēr ir jo īpaši svarīgi saglabāt atbalstu politiskām reformām un demokrātiskai attīstībai trešās valstīs;

N.

tā kā finanšu un ekonomikas krīze neproporcionāli ietekmē arī konkrētu iedzīvotāju grupu tiesības, jo īpaši nabadzīgākos un sociāli atstumtos iedzīvotājus;

O.

tā kā krīze vissmagāk skārusi nabadzīgāko cilvēku tiesības; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas datiem 1,2 miljardi cilvēku dzīvo galējas nabadzības apstākļos, iztiekot ar mazāk nekā USD 1,25 dienā; tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas novērtējumu pat straujas ekonomiskās atveseļošanās gadījumā pasaulē 2020. gadā vēl papildu aptuveni 71 miljons cilvēku joprojām dzīvos galējas nabadzības apstākļos ekonomikas krīzes dēļ; tā kā trīs ceturtdaļas pasaules nabadzīgo cilvēku dzīvo valstīs, kurās ir vidēji zemi ienākumi;

P.

tā kā finanšu krīze ir pārņēmusi visu pasauli pa dažādiem izplatības kanāliem un ar atšķirīgu ātrumu un intensitāti ir ietekmējusies no citām krīzēm (piemēram, no pārtikas un degvielas krīzes); ar bažām norāda – Pasaules Banka un ANO lēš, ka krīzes dēļ 55–103 miljoniem cilvēku ir jādzīvo nabadzībā un ka līdz ar to ir apdraudēta turpmāka cilvēktiesību ievērošana;

Q.

tā kā nabadzīgajiem un neaizsargātajiem cilvēkiem ir vajadzīga efektīva un īstenojama piekļuve tiesu sistēmai, lai viņi varētu aizstāvēt savas tiesības vai vērsties pret cilvēktiesību pārkāpumiem, kas pret viņiem ir izdarīti; tā kā lietas taisnīgas izskatīšanas un tiesas procesa nepietiekama pieejamība padziļina viņu ekonomisko un sociālo neaizsargātību;

R.

tā kā bezdarba līmenis pasaulē 2012. gadā sasniedza 200 miljonus, kas ir par 27 miljoniem vairāk nekā krīzes sākumā 2008. gadā, apdraudot tiesības uz darbu un samazinot mājsaimniecību ienākumus; tā kā ekonomisko apstākļu pasliktināšanās un bezdarbs var ietekmēt cilvēku veselību, kas var izraisīt pašcieņas zudumu vai pat depresiju;

S.

tā kā vairāk nekā 40 % darba ņēmēju jaunattīstības valstīs ir nodarbināti neoficiālajā sektorā, kas daudzos gadījumos nozīmē nestabilus un nevienlīdzīgus darba apstākļus bez jebkādas sociālās aizsardzības, un tikai 20 % viņu ģimeņu ir pieejama vismaz kaut kāda sociālā aizsardzība;

T.

tā kā krīzes dēļ ir mazinājušās sieviešu tiesības, par ko liecina tas, ka sievietes, piemēram, ir strādājušas neapmaksātu papilddarbu un ir palielinājusies vardarbība pret viņām; tā kā sieviešu ekonomisko un sociālo tiesību nodrošināšanā būtiska nozīme ir sabiedrisko pakalpojumu un efektīvu sociālās aizsardzības sistēmu izveidei;

U.

tā kā sievietes biežāk nekā vīrieši piedzīvo nevienlīdzīgu attieksmi darbavietā attiecībā uz nodarbinātības pieejamību, atalgojumu, atbrīvošanu no darba, sociālās nodrošināšanas pabalstiem un atkārtotu pieņemšanu darbā;

V.

tā kā krīze neproporcionāli ietekmē jauniešus; tā kā pasaulē 2011. gadā 74,8 miljoni jaunu cilvēku vecumā no 15–24 gadiem bija bezdarbnieki – tas ir pieaugums par vairāk nekā 4 miljoniem salīdzinājumā ar 2007. gadu —, un īpaši augsts bezdarba līmenis bija Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā;

W.

tā kā valstīs ar zemu un vidēju ienākumu līmeni aptuveni 200 miljoni jauniešu nav beiguši pamatskolu, un tādējādi tiem ir liegtas tiesības uz izglītību;

X.

tā kā finanšu un ekonomikas krīze īpaši ietekmē bērnus, jo viņu dzīves apstākļus bieži pasliktina viņu aprūpētāju neaizsargātība vai riski, ar ko aprūpētāji sastopas;

Y.

tā kā pasaulē 61 miljons pamatskolas vecuma bērnu neapmeklē skolu un kopš 2008. gada ir pārtraukti centieni nodrošināt vispārēju pamatizglītību; tā kā Subsahāras Āfrikā skolu neapmeklē 31 miljons bērnu – puse no pasaules kopējā bērnu skaita, kuri neapmeklē skolu —, un vairāk meiteņu nekā zēnu nabadzības dēļ ir spiestas atstāt skolu, lai piedalītos mājsaimniecības darbos;

Z.

tā kā empīriski pierādījumi liecina par to, ka, ekonomikas krīzes apstākļos samazinot izglītības budžetus, vēl vairāk bērnu priekšlaicīgi atstās skolu vai neapmeklēs to nemaz, lai sāktu strādāt; tā kā vairāk nekā 190 miljoni bērnu vecumā no 5–14 gadiem ir spiesti strādāt, tostarp 1 no 4 bērniem 5–17 gadu vecumā ir iesaistīts bērnu darbā Subsahāras Āfrikā, 1 no 8 – Āzijas un Klusā okeāna valstīs un 1 no 10 – Latīņamerikas un Karību jūras reģiona valstīs; tā kā meitenes ir vairāk pakļautas riskam, ka būs spiestas pārtraukt mācības un iesaistīties bērnu darbā vai mājsaimniecības darbos ģimenē; tā kā tas nelabvēlīgi ietekmē bērnu labklājību, tiesības uz izglītību un ilgtermiņā – darbaspēka kvalitāti un vispārējo attīstību;

AA.

tā kā augošas un nepastāvīgas pārtikas cenas, kuras radušās atvasināto finanšu instrumentu tirgos īstenoto finanšu spekulāciju dēļ, ietekmē miljoniem cilvēku, kas cenšas apmierināt savas pamatvajadzības; tā kā kopš 2007. gada virzība uz bada samazināšanu pasaulē ir palēninājusies; tā kā 868 miljoni cilvēku ilgstoši cieš no nepietiekama uztura un to lielākā daļa (850 miljoni cilvēku) dzīvo jaunattīstības valstīs; tā kā mazāk aizsargātas mājsaimniecības izmanto arī tādu problēmu pārvarēšanas stratēģiju kā ēdiena daudzuma un/vai kvalitātes samazināšana, ko bērns uzņem kritiskos savas attīstības posmos vai ko uzņem grūtnieces, un tas atstāj tālejošas sekas uz fizisko augšanu un garīgo veselību;

AB.

tā kā, ņemot vērā augošo pieprasījumu pēc lauksaimniecības precēm pārtikas ražošanai un aizvien biežākai pielietošanai enerģētikas un rūpniecības nozarē, pieaug arī sacensība par zemi, kas ir resurss, kura pieejamība joprojām samazinās; tā kā valsts un starptautiska līmeņa ieguldītāji slēdz ilgtermiņa pirkuma vai nomas līgumus, iegādājoties plašas zemes platības, kas var izraisīt sociāli ekonomiskās un vides problēmas attiecīgajās valstīs un jo īpaši vietējiem iedzīvotājiem;

AC.

tā kā ekonomikas krīze var īpaši spēcīgi ietekmēt gados vecākus cilvēkus, kas pakļauti lielākam riskam zaudēt darbu un kam ir mazākas iespējas pārkvalificēties un tikt atkārtoti pieņemtiem darbā; tā kā krīzes dēļ var tikt ierobežota viņu pieeja veselības aprūpei par pieņemamu cenu;

AD.

tā kā medikamentu cenu pieaugums (līdz pat 30 %) nelabvēlīgi ietekmē neaizsargātāko cilvēku, īpaši bērnu, gados vecāku cilvēku un personu ar invaliditāti, tiesības uz veselību;

AE.

tā kā visā pasaulē pret 214 miljoniem migrējošo darba ņēmēju pašlaik ekonomikas krīzes dēļ biežāk izturas nevienlīdzīgi, viņus nepietiekami atalgojot vai viņiem neizmaksājot algu un pakļaujot fiziskai vardarbībai;

AF.

tā kā migrantu naudas pārvedumi, mikrofinansējums un tiešo ieguldījumu plūsma uz ārvalstīm ir svarīgi līdzekļi, lai mazinātu krīzes radīto triecienu jaunattīstības valstu tautsaimniecībai;

AG.

tā kā cilvēku tirdzniecība ir verdzības mūsdienu veids un smags cilvēka pamattiesību pārkāpums; tā kā cilvēku tirgotāji izmanto potenciālo upuru vajadzību atrast pienācīgu darbu un pārvarēt nabadzību; tā kā divas trešdaļas cilvēku tirdzniecības upuru ir sievietes un meitenes;

AH.

tā kā 1,3 miljardiem cilvēku visā pasaulē nav pieejama elektrība; tā kā enerģijas un īpaši elektroenerģijas pieejamība ir svarīga vairāku Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai, jo tā cita starpā samazina nabadzību, uzlabojot darba ražīgumu, palielina ienākumus, veicina mikrouzņēmumu attīstību un rada ekonomiskas un sociālas iespējas;

AI.

tā kā jaunattīstības valstīs lauksaimniecības nozare nodrošina darbu un iztiku vairāk nekā 70 % darbaspēka; tā kā lauksaimniecībai paredzētā OAP daļa joprojām tiek samazināta un šobrīd ir tikai 5 % no kopējās OAP; tā kā valstīs, kurām ir maz resursu un zemi ienākumi, izaugsme lauksaimniecības nozarē piecas reizes efektīvāk ietekmē nabadzības samazināšanos nekā izaugsme citās nozarēs (Subsahāras Āfrikā pat vienpadsmit reizes efektīvāk); tā kā lauku attīstība un pasākumi lauksaimniecības atbalstam, jo īpaši vietējās ražošanas jomā, ir galvenie visu attīstības stratēģiju elementi un ir svarīgi nabadzības, bada un nepietiekamas attīstības izskaušanai;

AJ.

tā kā apkopotajos datos, ko bieži lieto krīzes ietekmes aprakstam, var būt slēptas būtiskas atšķirības starp valstīm un vienas valsts ietvaros; tā kā ir grūti piekļūt reāllaika datiem, kas ir vajadzīgi, lai pilnīgi saprastu ekonomikas krīzes ietekmi uz reģioniem un neaizsargāto iedzīvotāju grupām; tā kā ir vajadzīga sadarbība un novatoriska datu vākšana un analīze pasaules līmenī,

1.

atkārtoti pauž stingru apņēmību aizsargāt un veicināt cilvēktiesības un pamatbrīvības – pilsoniskās, politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras brīvības – kā galveno Eiropas Savienības ārpolitikas principu, kas ir pamatā visiem pārējiem politikas virzieniem, kā norādīts Lisabonas līgumā, īpaši ekonomikas un finanšu krīzes kontekstā;

2.

uzsver, ka cilvēktiesības ietver tiesības uz ēdienu, ūdeni, izglītību, atbilstīgu mājokli, zemi, pienācīgu darbu, veselību un sociālo nodrošinājumu; nosoda to, ka atsevišķās valstīs kopš krīzes sākuma ir novērojama negatīva tendence šo tiesību ievērošanā; atzīst, ka bieži vien šīs tiesības netiek ievērotas nabadzības un tās saasināšanās dēļ; prasa ES ieguldīt vairāk centienu un naudas līdzekļu Tūkstošgades attīstības mērķu (TAM) sasniegšanā, jo pašlaik pasaulē ir ļoti iekavēta līdz 2015. gadam nosprausto mērķu izpilde;

3.

pieprasa, lai pret krīzi tiktu vērsta starptautiski saskaņota daudzpusēja sadarbība gan reģionālā, gan starpreģionālā līmenī un lai tās pamatā būtu stingra, uz cilvēktiesībām balstīta pieeja;

4.

atgādina, ka valdībām ir pienākums vienmēr ievērot, aizsargāt un īstenot cilvēktiesības, tostarp ekonomiskās un sociālās tiesības, kā arī digitālās brīvības, kā tas norādīts starptautiskajos cilvēktiesību aktos; aicina valdības vērsties pret jebkāda veida diskrimināciju un visiem nodrošināt cilvēka pamattiesības; pauž nožēlu par neatbilstību starp šo tiesību juridisku atzīšanu un politisku ieviešanu;

5.

atkārtoti norāda – lai gan pasaules ekonomikas krīze nopietni apdraud ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanu, tomēr neatkarīgi no dalībvalstu ienākumu līmeņa nav attaisnojama dalībvalstu nevērība pret pienākumu ievērot cilvēka pamattiesības; uzsver, ka valdībām vienmēr ir jānodrošina sociālo un ekonomisko tiesību ievērošanas nepieciešamais prasību minimums, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu cieņpilnu dzīvi;

6.

mudina valdības, reaģējot uz politisku rīcību, par prioritārām noteikt neaizsargātāko iedzīvotāju grupu intereses, lēmumu pieņemšanas procesā izmantojot cilvēktiesību pamatprincipus; aicina valdības veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu tiesu pieejamību visiem iedzīvotājiem, īpaši vēršot uzmanību uz nabadzībā nonākušiem cilvēkiem, kam pilnīgi jāizprot savas tiesības un to īstenošanas līdzekļi; aicina ES pastiprināt cīņu pret nesodāmību un palielināt atbalstu tiesiskumam un tiesu reformas programmām partnervalstīs, lai jebkura demokratizācijas procesa pamatā būtu aktīva pilsoniskā sabiedrība;

7.

atzinīgi vērtē ES apņemšanos veicināt ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības un pielikt lielākas pūles, lai nodrošinātu vispārēju un nediskriminējošu pieeju pamatpakalpojumiem, īpaši vēršot uzmanību uz nabadzīgo un neaizsargāto iedzīvotāju grupām, kā norādīts stratēģiskajā satvarā par cilvēktiesībām un demokrātiju; gaida šīs apņemšanās atspoguļojumu konkrētos mērķos, tostarp ES delegāciju izstrādātajos valstu stratēģiju projektos cilvēktiesību jomā;

8.

pieprasa ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos nodrošināt, lai cilvēktiesības būtu politikas iniciatīvu prioritāte, īpašu uzmanību pievēršot visneaizsargātāko iedzīvotāju grupām trešo valstu sabiedrībās;

9.

īpaši akcentē to, ka ir svarīgi, lai atbalstu cilvēktiesībām un demokrātijas veicināšanai neapdraudētu budžeta samazināšana šādiem projektiem krīzes dēļ; šajā sakarībā uzsver, ka pastāvīgi ir jāatbalsta projekti, kurus finansē Eiropas Demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR) un kurus īsteno cilvēktiesību aizstāvji, tostarp tie, kas darbojas ekonomisko un sociālo tiesību jomā, piemēram, darba ņēmēju un migrantu tiesību jomā, un īpaši akcentē arī to, ka ir svarīgi veicināt izglītošanu cilvēktiesību jomā;

10.

atgādina valdībām, ka tām ir pienākums nodrošināt vajadzīgos līdzekļus pilsoniskās sabiedrības organizācijām, lai tās varētu veikt savus pienākumus sabiedrībā, un ka valdības nedrīkst izmantot pašreizējo krīzi kā attaisnojumu atbalsta mazināšanai pilsoniskās sabiedrības organizācijām; prasa piešķirt pietiekamus finanšu līdzekļus pilsoniskās sabiedrības instrumentam laikposmam pēc 2013. gada, lai turpmāk stiprinātu pilsoniskās sabiedrības spējas partnervalstīs;

11.

uzsver, ka Komisijai vajadzētu cilvēktiesību noteikumus iekļaut ietekmes novērtējumos attiecībā uz tādiem leģislatīviem un neleģislatīviem priekšlikumiem, īstenošanas pasākumiem un tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem, kam ir būtiska ietekme uz ekonomiku, sabiedrību un vidi;

12.

ar bažām norāda, ka pasaules ekonomikas krīze apdraud ES dalībvalstu oficiālās attīstības palīdzības sniegšanu; atgādina, ka pasaules ekonomikas krīzes izmaksas nesamērīgi vairāk skar nabadzīgās valstis, lai gan krīze radusies bagātajās valstīs; tāpēc mudina ES un tās dalībvalstis saglabāt spēkā un izpildīt savas pašreizējās divpusējās un daudzpusējās OAP saistības un ANO Tūkstošgades deklarācijā noteiktos mērķus, jo īpaši pievēršoties tām jomām, kurās pašlaik ir aizkavēta attīstība, un nodrošināt attīstības palīdzības efektīvu izmantošanu, lai garantētu līdzekļu vislietderīgāko izmantojumu un politikas saskaņotību cilvēktiesību un attīstības jomā; norāda, ka svarīga nozīme ir arī jaunietekmes valstīm, ņemot vērā to iespējamo ieguldījumu oficiālajā attīstības palīdzībā;

13.

mudina Komisiju, Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) un dalībvalstis modelēt reakciju krīzes situācijās un attīstības politiku, izmantojot uz cilvēktiesībām balstītu pieeju, kā norādīts Komisijas paziņojumā “ES attīstības politikas ietekmes palielināšana: Pārmaiņu programma” un Parlamenta 2012. gada 23. oktobra rezolūcijā par šo paziņojumu (8);

14.

īpaši akcentē to, ka ir svarīgi saskaņot un koordinēt politiku, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, proti, samazinātu nabadzību un palielinātu ES ārējās palīdzības uzticamību un ietekmi;

15.

atkārtoti norāda, ka budžeta atbalsts partnervalstīm un visi tirdzniecības nolīgumi ir ciešāk jāsaista ar prasību ievērot cilvēktiesības un demokrātiju partnervalstīs; uzskata, ka līdzekļu devējiem un aizdevējiem jo īpaši ir savlaicīgi un saskaņoti jāreaģē uz paziņotiem krāpniecības un korupcijas gadījumiem un jāsekmē reformas šajās valstīs labas pārvaldības un pārredzamības ziņā; mudina ES un dalībvalstis īstenot plaši izplatītās korupcijas sistēmiskā riska novērtēšanu partnervalstīs, jo korupcija var radīt šķēršļus vēlamā rezultāta sasniegšanai attiecībā uz attīstību un humanitāriem projektiem;

16.

aicina jaunattīstības valstis izstrādāt ekonomikas politiku, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi un attīstību, rada jaunas darbvietas, politikas īstenošanā par prioritārām nosaka sabiedrības neaizsargātās sociālās grupas un attīstību balsta uz stabilu fiskālo sistēmu, jo tā izskauž izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un tas ir nepieciešams vietējo resursu efektīvākai un taisnīgākai izmantošanai;

17.

mudina ārvalstu un vietējos ieguldītājus visās valstīs īstenot uzņēmumu sociālās atbildības politiku, uzsvaru liekot uz ilgtspējīgu attīstību un labu pārvaldību un skaidri atbalstot cilvēktiesības, pienācīgu nodarbinātību, darba standartus, biedrošanās brīvību, koplīgumu slēgšanu un citus sociālos apsvērumus;

18.

mudina jaunattīstības valstis izmantot ES vispārējās preferenču sistēmas (VPS) sniegtos tirdzniecības atvieglojumus savas ekonomikas attīstībai, eksporta dažādošanai un konkurētspējas uzlabošanai; atgādina jaunattīstības valstīm, ka tām ar VPS+ shēmu ir noteikts pienākums ratificēt un efektīvi īstenot šajā shēmā ietvertās starptautiskās pamatkonvencijas cilvēktiesību un darba tiesību, vides aizsardzības un labas pārvaldības jomā;

19.

aicina ES atbalstīt un pieņemt starptautisko mērķi līdz 2030. gadam sasniegt vispārēju energoapgādes pakalpojumu pieejamību visiem, jo tas veicinās ekonomiskās iespējas un sociālos ieguvumus nabadzīgākajiem un visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem jaunattīstības valstīs;

20.

atzinīgi vērtē īpaša izpildes mehānisma izveidi, lai uzraudzītu cilvēktiesību klauzulas īstenošanu tā dēvētajos jaunās paaudzes divpusējos un reģionālos ES nolīgumos; atzinīgi vērtē centienus uzlabot cilvēktiesību stāvokļa analīzi trešās valstīs, kad tiek sākti vai noslēgti tirdzniecības un/vai ieguldījumu nolīgumi; ar bažām norāda, ka pašreizējie cilvēktiesību uzraudzības noteikumi attiecīgajos nolīgumos nav skaidri noteikti vai pietiekami vērienīgi; aicina ES pieņemt nemainīgi principiālu nostāju, prasot, lai partnervalstis ievērotu cilvēktiesību klauzulas starptautiskos nolīgumos;

21.

atzinīgi vērtē ES atbalsta pārorientēšanu uz vismazāk attīstītajām valstīm, mudinot valstis ar vidējiem ienākumiem lielāku fiskālo ieņēmumu daļu novirzīt sociālās aizsardzības sistēmām un nabadzīgāko un neaizsargātāko iedzīvotāju cilvēktiesību īstenošanai;

22.

aicina starptautisko sabiedrību sniegt pienācīgu palīdzību Subsahāras Āfrikas valstu valdībām, lai novērstu finanšu krīzes padziļināšanos atsevišķās šā reģiona valstīs;

23.

aicina valdības ievērot savus pienākumus pret iedzīvotājiem attiecībā uz dabas resursu labu pārvaldību;

24.

mudina valdības veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai mazinātu galējības saistībā ar ienākumu nevienlīdzību un radītu apstākļus, kas pašlaik galējā nabadzībā dzīvojošiem cilvēkiem dotu iespēju pilnībā īstenot savu potenciālu un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi;

25.

mudina jaunattīstības valstu valdības izstrādāt sociālās aizsardzības sistēmas, jo tās ir svarīgas, lai aizstāvētu neaizsargātākos cilvēkus un veidotu noturību pret triecieniem ekonomikas un vides jomā, un ir pierādīts, ka sabiedrībai šādas sistēmas drīzāk ir ieguvums, nevis izdevumi, uz ko norāda sociālās labklājības programmas, piemēram, Brazīlijas programma “Bolsa Familia”, vai uz pieprasījumu pamatotas sabiedrisko darbu shēmas, piemēram, Indijas Valsts lauku nodarbinātības garantijas shēma (NREGS); uzsver, ka šo naudas pārvedumu shēmu panākumi lielā mērā ir atkarīgi no tādiem nosacījumiem kā uzņemšana skolā un skolas apmeklējums, kā arī veselības aspekti, īpaši bērnu vakcinācija;

26.

atzinīgi vērtē ANO īpašā referenta jautājumos par tiesībām uz pārtiku Olivier de Schutter un ANO īpašās referentes galējas nabadzības un cilvēktiesību jautājumos Magdalena Sepúlveda Carmona kopīgo ierosmi stiprināt sociālās aizsardzības sistēmas jaunattīstības valstīs, izmantojot Pasaules sociālās aizsardzības fondu, ar kura palīdzību starptautiskā solidaritāte varētu dot labumu vismazāk attīstītajām valstīm; prasa Komisijai nodrošināt atbalstu šīm programmām;

27.

uzskata, ka ieguldījums ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstīšanā jaunattīstības valstīs ir svarīgs katalizators, lai novērstu pārtikas nodrošinātības trūkumu un veicinātu vispārēju izaugsmi; mudina valdības atbalstīt atbildīgus privātā sektora ieguldījumus un mazos pārtikas ražotājus, īpaši sievietes un lauksaimniecības kooperatīvus, kam ir vislielākā ietekme galējas nabadzības mazināšanā, jo tie palielina darba ienesīgumu; īpaši akcentē to, ka ir svarīgi lauku infrastruktūrā veikt ieguldījumus, kas samazina darījumu izmaksas un dod iespēju lauksaimniekiem sasniegt tirgus un palielināt ienākumus;

28.

aicina valdības neļaut valsts un starptautiskiem finanšu spekulantiem ieguldīt līdzekļus zemes iegādē, jo tas nelabvēlīgi ietekmē sīkzemniekus un vietējos ražotājus, izraisot pārvietošanu, vides problēmas, pārtikas nodrošinātības problēmas un nestabilus ienākumus; šajā sakarībā atgādina, ka drošs darbs un uzturs ir priekšnoteikums cilvēktiesību ievērošanai, demokratizācijai un jebkurām politiskām saistībām;

29.

atgādina, ka gan valdībām, gan privātajam sektoram ir jāievēro neformālās un tradicionālās zemes īpašumtiesības, kā arī zemes izmantošanas tiesības; uzsver, ka visvairāk aizsardzība ir nepieciešama neaizsargātām grupām, piemēram, vietējiem iedzīvotājiem, jo bieži vien zeme ir vienīgais resurss, no kura viņi var iegūt iztikas līdzekļus;

30.

mudina valdības nesamazināt un neierobežot pārtikas subsīdiju apmēru, jo ar šīm subsīdijām var ierobežot bada izplatību un uzlabot uzturu saņēmējās mājsaimniecībās;

31.

prasa uzlabot pārredzamību izejvielu tirgū, lai novērstu pārmērīgu spekulāciju izraisītu agrāro izejvielu cenu nestabilitāti, un uzsver, ka ir jāpievērš lielāka starptautiskā uzmanība un jānodrošina pastiprināta saskaņošana šajā jomā;

32.

atgādina valdībām, ka jaunatnes nodarbinātības politiku vajadzētu vērst ne tikai uz darbvietu radīšanu, bet arī uz pienācīgam dzīves līmenim atbilstoša ienākumu līmeņa un darba apstākļu nodrošināšanu;

33.

pauž atbalstu finanšu darījumu nodokļa vispārējai ieviešanai, jo šis nodoklis var būt novatorisks attīstības finansēšanas mehānisms, kas galu galā veicinātu ekonomisko un sociālo tiesību vispārēju īstenošanu; mudina dalībvalstis atbalstīt ES budžeta priekšlikumu par finanšu darījumu nodokli;

34.

uzsver, ka cīņa pret nelegālām naudas plūsmām, nodokļu oāzēm un spekulāciju ar precēm ir vajadzīgi pasākumi, lai panāktu cilvēktiesību ievērošanu, jo īpaši valstīs ar zemiem ienākumiem;

35.

uzskata, ka jaunattīstības valstīs ir jāievieš novatoriskas sistēmas ekonomikas politikas finansēšanai; mudina valstis izstrādāt pašu resursiem piesaistītus finanšu mehānismus;

36.

prasa uzlabot konkurētspēju starp uzņēmumiem jaunattīstības valstīs, tādējādi sekmējot bezdarba samazināšanu un atbalstot nodarbinātības politikas nostādnes;

37.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi stiprināt prasmju attīstīšanas un apmācības politiku, tostarp neformālo izglītību, kā arī stažēšanos un praksi darba vietā, kas veicina veiksmīgu pāreju no skolas uz darba tirgu;

38.

uzsver, ka Arābu pavasara notikumi ir atklājuši vairākas nepilnības ES politikas nostādnēs attiecībā uz šo reģionu, tostarp jauniešu situāciju, kuri saskaras ar masveida bezdarbu un iespēju trūkumu savā valstī; aicina ES rīkoties efektīvāk, lai novērstu finanšu krīzes sekas trešās valstīs, tostarp pienācīgi ņemot vērā pilsonisko sabiedrību organizāciju ziņojumus;

39.

mudina gan to valstu valdības, kurās ir augsts bērnu nodarbinātības līmenis, gan starptautiskos līdzekļu piešķīrējus veicināt preventīvus pasākumus, piemēram, skolu pieejamības palielināšanu, skolu kvalitātes uzlabošanu un ar skolu saistīto izdevumu samazināšanu, lai pazeminātu nabadzības līmeni un veicinātu ekonomikas izaugsmi;

40.

mudina valdības nodrošināt “otrās iespējas” izglītības programmas tiem cilvēkiem, kas nav apmeklējuši pamatskolu, lai viņi varētu apgūt rakstpratību un rēķinātprasmi, kā arī sadzīviskas prasmes, kas palīdzētu viņiem pārvarēt nabadzību;

41.

mudina valdības veikt bērnu aizsardzības atbalsta pasākumus, tostarp pasākumus, ar kuriem risināt problēmu, kas saistīta ar vardarbību pret bērniem, un veicināt valdības ierēdņu izpratni par vardarbību pret bērniem;

42.

atgādina, ka ekonomikas atveseļošanas politikā īpaša uzmanība jāpievērš dzimumu jautājumam; prasa nekavējoties īstenot politiku un praksi, kas nodrošina, ka arvien vairāk sieviešu iesaistās darba tirgū tādās darbvietās, kurās ir pienācīgi darba apstākļi un sociālā aizsardzība; prasa veikt valsts ieguldījumus aprūpes pakalpojumos, lai samazinātu sieviešu veikto neapmaksāto darbu mājsaimniecības un aprūpes jomā; pieprasa, lai darba tirgus politikā tiktu risināts jautājums par laiku, kura pietrūkst vecākiem bērnu aprūpei un audzināšanai;

43.

uzsver, ka sievietes vairāk jāiesaista sociālajā dialogā un lēmumu pieņemšanas procesos; atkārtoti norāda, ka meiteņu un sieviešu izglītošana un dzimumu iespēju līdztiesība ir būtisks jautājums;

44.

mudina valdības risināt būtiskos cilvēktiesību jautājumus, ar kuriem saskaras veci cilvēki, īpaši ekonomikas lejupslīdes laikā, piemēram, ilgstošu bezdarbu, diskrimināciju nodarbinātības jomā vecuma dēļ, ienākumu nestabilitāti un nepieejamu veselības aprūpi; aicina valdības ieviest novatoriskus, jaunus mehānismus, kas nodrošinātu elastīgu darbaspēka līdzdalību, piemēram, piešķirt sociālās pensijas veciem cilvēkiem, kas strādā nepilnas slodzes darbu, pārkvalificēšanas programmas vai nodokļu pasākumus, kuru mērķis ir stimulēt vecu cilvēku nodarbinātību;

45.

prasa samazināt naudas pārvedumu izmaksas un ļaut, piemēram, migrantiem vieglāk atvērt bankas kontu uzņēmējvalstī;

46.

aicina valdības nodrošināt to, ka cīņai pret cilvēku tirdzniecību tiek piešķirta liela nozīme arī ekonomikas un finanšu krīzes laikā; mudina valdības pilnībā īstenot tiesību aktus, lai sauktu pie atbildības cilvēku tirgotājus un kontrabandistus, palielinātu atbalstu un juridisko palīdzību no cilvēku tirdzniecības cietušajiem un attīstītu ciešāku starptautisko sadarbību;

47.

atzinīgi vērtē diskusijas, kuras risināja ANO Augsta līmeņa darba grupa jautājumos par attīstības programmu laikposmam pēc 2015. gada diskusijas un kurās piedalījās Eiropas attīstības komisārs; uzskata, ka laikposmā pēc 2015. gada par prioritāru ir jāuzskata cilvēktiesību vispārēja īstenošana, jāņem vērā finanšu un ekonomikas krīzes ietekme uz nabadzīgākajiem un neaizsargātākajiem iedzīvotājiem un jācenšas pildīt nabadzības samazināšanas saistības; mudina visas iesaistītās puses apsvērt izmērāmu mērķu un rādītāju, kā arī kvalitatīvu un uz iznākumu pamatotu rādītāju noteikšanu;

48.

uzsver vajadzību arī turpmāk pētīt un analizēt finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz dažādiem reģioniem, tostarp ES un tās attiecībās ar trešām valstīm, un modrāk reaģēt uz agrīniem signāliem par pasaules un reģionālām krīzēm; uzsver, ka izpētē un politikas plānošanā vajadzētu vairāk izmantot neapkopotus datus, lai labāk noteiktu un risinātu problēmas, kas skar nabadzīgākos un neaizsargātākos sabiedrības locekļus; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt finansiālu atbalstu ANO jaunrades laboratorijai “Pasaules pulss”, kuru 2009. gadā izveidoja ANO ģenerālsekretārs ar mērķi vākt un analizēt datus, kas vajadzīgi, lai labāk saprastu finanšu un ekonomikas krīzes ietekmi uz neaizsargātajām iedzīvotāju grupām un nodrošinātu atbilstīgas politikas atbildes reakcijas;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), ES īpašajam pārstāvim cilvēktiesību jautājumos, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un ANO augstā cilvēktiesību komisāra birojam.

5.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/44

—

ņemot vērā projektu Līgumam par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai, tā Protokolu un Nobeiguma aktu,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 10. oktobra Visaptverošo pārraudzības ziņojumu par Horvātijas gatavību pievienoties ES (SWD(2012)0338),

—

ņemot vērā Komisijas 2013. gada 26. marta galīgo pārraudzības ziņojumu par to, kā Horvātija veic pievienošanās sagatavošanos (COM(2013)0171),

—

ņemot vērā Komisijas regulāros ziņojumus par Horvātijas sasniegto virzībā uz pievienošanos, kas aptver laikposmu no 2005. gada līdz 2011. gadam,

—

ņemot vērā Eiropadomes prezidentūras 2003. gada 19. un 20. jūnijā Salonikos notikušās sanāksmes secinājumus par Rietumbalkānu valstīm un paplašināšanos,

—

ņemot vērā visas iepriekšējās rezolūcijas un ziņojumus par Horvātijas sasniegto virzībā uz pievienošanos un paplašināšanā procesu, jo īpaši 2011. gada 1. decembra rezolūciju par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai (1), 2011. gada 1. decembra rezolūciju par Horvātijas pieteikumu dalībai Eiropas Savienībā (2) un 2012. gada 22. novembra rezolūcija par paplašināšanos – politikas pamatnostādnes, kritēriji un ES stratēģiskās intereses (3),

—

ņemot vērā visus iepriekšējos ES un Horvātijas Apvienotās parlamentārās komitejas ieteikumus,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā Horvātijas pievienošanās ES ir paredzēta 2013. gada 1. jūlijā;

B.

tā kā dažas ES dalībvalstis vēl nav pabeigušas Pievienošanās līguma ratificēšanu,

C.

tā kā Horvātija tuvojas tam, lai izpildītu vēl neizpildītās prasības attiecībā uz pēdējiem sagatavošanās darbiem līdzdalībai ES;

D.

tā kā reformas ir jāturpina arī pēc pievienošanās sarunu beigšanas, lai Horvātijas iedzīvotāji pilnībā varētu gūt labumu no savas valsts dalības Eiropas Savienībā;

E.

tā kā Horvātijas pievienošanās process apliecina ES paplašināšanās politikas ticamību un tās transformējošo ietekmi uz pieteikuma iesniedzējām valstīm;

F.

tā kā Horvātijas līdzdalība padarīs ES vēl stiprāku un drošāku, bagātinās tās kultūru un mantojumu, un kalpos par spēcīgu atgādinājumu citām kandidātvalstīm, ka saistību apzinīga īstenošana dod taustāmus un ilgstošus labumus to iedzīvotājiem;

G.

tā kā paredz, ka Horvātija konstruktīvi ietekmēs savas kaimiņvalstis, jo tai ir visi atbilstošie priekšnosacījumi, galvenokārt jau veicinot turpmāku ES paplašināšanos, demokrātisku konsolidāciju, reģionālo sadarbību un izlīgumu starp Rietumbalkānu tautām, vienlaikus darot visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka starpvalstu jautājumi netraucētu nevienam no šiem procesiem,

1.

ar nepacietību gaida iespēju 2013. gada 1. jūlijā sveikt Horvātiju kā 28. ES dalībvalsti, pēc Eiropas Parlamenta juridiski saistošā balsojuma 2011. gada 1. decembrī, kurā tika apstiprināta Horvātijas dalība ES, un saskaņā ar datumu, ko Eiropadome noteica Pievienošanās līgumā; pauž pārliecību par Horvātijas demokrātijas un sociālās tirgus ekonomikas spēku un briedumu, tās uzticību Eiropas vērtībām un spēju pildīt ar līdzdalību ES saistītos pienākumus;

2.

norāda, ka Horvātija tuvojas tam, lai izpildītu vēl neizpildītās prasības attiecībā uz pēdējiem sagatavošanās darbiem līdzdalībai ES;

3.

norāda, ka Horvātija ir izpildījusi Komisijas visaptverošajā pārraudzības ziņojumā doto desmit prioritāšu rīcības plānu;

4.

atzinīgi vērtē ievērojamo progresu, ko Horvātija sasniegusi, izpildot uzdevumus, kas tika norādīti Komisijas Visaptverošajā pārraudzības ziņojumā, un aicina tās valdību un parlamentu līdz 2013. gada 1. jūlijam atrisināt visus vēl neatrisinātos jautājumus un turpināt visu pārējo nepieciešamo reformu īstenošanu; mudina Horvātiju ievērot un īstenot visas saistības, ko tā uzņēmās pievienošanās sarunu gaitā, lai pilnībā sagatavotos līdzdalībai ES, jo tas ir gan Horvātijas, gan ES interesēs; uzsver, ka šim procesam ir jābūt pārredzamam un iekļaujošam, pēc iespējas maksimāli iesaistot Horvātijas parlamentu un pilsonisko sabiedrību;

5.

aicina tās ES dalībvalstis, kas vēl nav pabeigušas savas attiecīgās Pievienošanās līguma ratificēšanas procedūras, savlaicīgi pabeigt šo procesu;

6.

atkārtoti pauž uzskatu, ka pievienošanos nevajadzētu veidot kā procesa noslēgumu, bet drīzāk kā soli ceļā uz ekonomisku un administratīvu modernizāciju, un kā iespēju, kuras labumus var pilnībā realizēt tikai ar ilgstošu politisku rīcību; aicina Horvātiju arī turpmāk efektīvi izmantot pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (PPI) līdzekļus, gatavojoties līdzdalībai ES un struktūrfondu un Kohēzijas fonda izmantošanai;

7.

aicina Horvātijas politiskos un sociālos dalībniekus meklēt novatoriskus veidus, kā nepazaudēt iniciatīvu un vienprātību reformu īstenošanā arī pēc pievienošanās un saglabāt politikas veidotāju atbildību par Pievienošanās līgumā uzņemto saistību īstenošanu; šajā sakarībā uzsver, cik neaizstājami pārraudzības procesā ir parlaments un pilsoniskā sabiedrība;

8.

atkārtoti apstiprina neatkarīgas tiesu varas, profesionālas un atbildīgas valsts pārvaldes un tiesiskuma centrālo nozīmi demokrātijas stiprināšanā un ieguldījumu un ekonomiskās aktivitātes atbalstīšanā; mudina Horvātiju arī turpmāk uzlabot tiesu sistēmas un tās iestāžu un darbinieku neatkarību, atbildību, objektivitāti, profesionalitāti un efektivitāti, tostarp samazinot neizskatīto lietu daudzumu tiesās, ieviešot tiesnešiem jaunu īpašumu deklarācijas sistēmu un vēl vairāk uzlabojot jaunās disciplinārlietu sistēmas rādītājus; mudina Horvātiju īstenot jauno tiesu reformas stratēģiju 2013.–2018. gadam;

9.

norāda, ka Horvātija ir ieviesusi kopumā apmierinošu institucionālo un tiesisko regulējumu korupcijas novēršanai; aicina Horvātijas iestādes vēl vairāk pastiprināt cīņu pret korupciju, krāpšanu un līdzekļu izsaimniekošanu; norāda, ka ir jāturpina stingri īstenot pasākumus korupcijas novēršanai; vēl aicina iestādes veikt uzskaiti par interešu konfliktu, korupcijas un organizētās noziedzības gadījumiem un uzlabot darbu, īstenojot tiesisko regulējumu īpašuma aizturēšanai un konfiskācijai;

10.

aicina Horvātijas iestādes pilnībā izmantot esošos korupcijas novēršanas instrumentus, lai nodrošinātu objektīvu un veiksmīgu saukšanu pie atbildības un tiesas nolēmumus, tostarp ļoti nozīmīgās lietās, lai stiprinātu iedzīvotāju uzticību tiesiskumam un sabiedriskajām iestādēm; uzsver, ka ir jāveic noturīgi korupcijas un organizētās noziedzības novēršanas pasākumi un jāveic tiesu varas reforma, vispirms jau pašu Horvātijas iedzīvotāju interesēs; uzsver, ka ir jāveicina neatkarīga pētnieciskā žurnālistika, jo tai ir izšķiroša nozīme, atmaskojot korupciju un organizēto noziedzību;

11.

aicina Horvātiju arī turpmāk ieviest jaunos, stingros tiesību aktus attiecībā uz lobēšanu un piekļuvi informācijai, tādējādi stiprinot korupcijas novēršanas pasākumu sistēmu; norāda, ka jaunizveidotā Interešu konfliktu komiteja ir sākusi savu darbību, un aicina Horvātijas iestādes pilnībā īstenot tiesību aktu kopumu saistībā ar publisko iepirkumu, kā arī ar partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanu;

12.

aicina Horvātijas iestādes arī turpmāk aktīvi nodrošināt pamattiesību pilnīgu ievērošanu, vienlaikus apkarojot visa veida diskrimināciju un neiecietības izpausmes pret mazākumtautībām, romu kopienu, migrantiem, lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām (LGBT personām), kā arī citām minoritāšu un mazāk aizsargātām grupām; turklāt aicina Horvātiju veidot vidi, kurā tiks nodrošināts, ka iepriekš minētie minoritāšu pārstāvji (piemēram, LGBT personas) var brīvi paust savus uzskatus un pārliecību atbilstīgi ES Pamattiesību hartas principiem;

13.

mudina iestādes veicināt vārda brīvību, tostarp plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu; apliecina, ka jaunais tiesību akts par sabiedrisko raidorganizāciju tika pieņemts 2012. gada jūlijā, mudina iestādes turpināt centienus nodrošināt, ka uz sabiedrisko pakalpojumu raidorganizāciju netiek izdarīts politisks un ekonomisks spiediens, un palielināt tās pārredzamību;

14.

ņem vērā, ka Horvātija atbilstīgi gatavojas turpmākajai ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansēto darbību pārvaldībai un īstenošanai; aicina Horvātiju izstrādāt projektu mērķus Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF); mudina valdību vēl vairāk stiprināt atbildīgo iestāžu, tostarp reģionālo un vietējo iestāžu, administratīvo veiktspēju atbilstīgi Eiropas Revīzijas palātas 2012. gada ziņojumā paustajiem ieteikumiem; mudina valdību pielikt visas pūles, lai līdz minimumam samazinātu korupcijas, krāpšanas un pārkāpumu risku gan ES līdzekļu piešķiršanā, gan izmantošanā;

15.

saistībā ar sarunām par daudzgadu finanšu shēmu atgādina dalībvalstīm par ES saistībām arī turpmāk sniegt Horvātijai un tās iedzīvotājiem palīdzību ekonomiskajā un reģionu attīstībā;

16.

mudina Horvātiju turpināt strukturālo reformu īstenošanu, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un atdzīvinātu darba tirgu; aicina Horvātiju saglabāt banku nozares stabilitāti un turpināt īstenot fiskālās konsolidācijas politiku, lai palielinātu konkurētspēju; atzinīgi vērtē to, ka Horvātija no 2013. gada janvāra piedalīsies Eiropas pusgadā; atbalsta centienus, lai nodrošinātu ES līdzekļu savlaicīgu un efektīvu izmantošanu, kā arī uzlabot Horvātijas transporta infrastruktūru un tās savienojumus ar citām ES dalībvalstīm, kā arī šā reģiona valstīm; aicina valdību pilnībā īstenot tiesisko regulējumu saistībā ar mazajiem uzņēmumiem, tostarp veicot attiecīgas politiskās darbības, uzlabojot tiem piekļuvi finansējumam un atbalstot MVU internacionalizāciju;

17.

uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš ekonomiskās modernizācijas ietekmei uz sabiedrību un vidi; mudina Horvātiju turpināt sociāla dialoga stiprināšanu un aizstāvēt sociālās un arodbiedrību tiesības; aicina Horvātijas iestādes nodrošināt pārredzamību attiecībā uz liela apjoma ieguldījumu projektu vides novērtējumiem; mudina Horvātijas iestādes par prioritāti uzskatīt vides aizsardzību, jo īpaši saistībā ar zemes izmantošanas plānošanu;

18.

pauž bažas, ka ierosinātais tiesību akts par stratēģiskajiem ieguldījumiem neatbilst Eiropas standartiem; aicina Horvātijas valdību un parlamentu pārskatīt to, lai labāk aizsargātu pamattiesības, jo īpaši īpašumtiesības, un vidi;

19.

saistībā ar pārejas pasākumiem, kuri paredzēti Pievienošanās līguma 18. pantā, aicina dalībvalstis neierobežot Savienības pilsoņu pamattiesības vairāk, nekā tas būtu absolūti nepieciešams; aicina dalībvalstis, jo īpaši izmantot pārejas pasākumus, kas ierobežo personu brīvu pārvietošanos, pamatojoties vienīgi uz faktisko informāciju, un tikai gadījumos, kad šī piekļuve var radīt nopietnus traucējumus darba tirgū; norāda, ka piekļuves ierobežošana saviem darba tirgiem pārejas perioda laikā, ko noteica vairākas dalībvalstis pēc iepriekšējām pievienošanās kārtām, izrādījās kaitējoša šo dalībvalstu labklājībai;

20.

ņem vērā progresu, kas panākts, būvējot robežšķērsošanas punktus Neumas koridorā

21.

aicina Horvātijas iestādes uz turpmāku rīcību, tostarp attiecībā uz likumdošanas atbilstību, iestāžu sadarbību un robežu pārvaldību, lai Horvātija savlaicīgi varētu iestāties Šengenas zonā;

22.

aicina Horvātiju arī turpmāk sadarboties ar Starptautisko Kara noziegumu tribunālu bijušajai Dienvidslāvijai un atbilstīgi tās pieņemtajai stratēģijai attiecībā uz nesodāmību pastiprināt valstī centienus izmeklēt kara noziegumus un saukt vainīgos pie atbildības; pauž stingru aicinājumu Horvātijai un Serbijai godprātīgi sadarboties, saucot pie atbildības vainīgos par kara noziegumiem, lai šajā reģionā nodrošinātu tiesiskumu un patiesu samierināšanos;

23.

aicina Horvātijas iestādes arī turpmāk pievērt īpašu uzmanību atgriezušos bēgļu un pārvietoto personu tiesībām un sociālajiem apstākļiem atbilstīgi Sarajevas deklarācijas procesa mērķiem; turpina atbalstīt Reģionālās komisijas patiesības noskaidrošanai un samierināšanai (RECOM) iniciatīvu meklēt veidus, kā atzīt visu kara noziegumu upuru ciešanas, kā arī ievērot viņu tiesības noskaidrot patiesību un panākt taisnību;

24.

mudina Horvātiju aktīvi iesaistīties Rietumbalkānu valstu stabilizācijas un Eiropas integrācijas procesā; uzskata, ka Horvātijas pieredze un specializētās zināšanas, kas uzkrātas tās pārveides un pievienošanās procesa laikā, ir ļoti vērtīgas citām pieteikuma iesniedzējām valstīm un kandidātvalstīm; mudina Horvātiju dalīties pieredzē ar citām kandidātvalstīm un potenciālajām kandidātvalstīm, kā arī stiprināt reģionālo sadarbību; uzskata, ka Horvātijas īstenotā Eiropas vērtību un turpmākās paplašināšanas veicināšana pamatojas uz labām kaimiņattiecībām un samierināšanas politikas īstenošanu;

25.

aicina Horvātiju un tās kaimiņvalstis aktīvi iesaistīties vēl neatrisināto starpvalstu jautājumu risināšanā atbilstīgi starptautiskajām saistībām, kā arī labu kaimiņattiecību un reģionālas sadarbības principiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Horvātijas un Serbijas valdības veiktos pasākumus, lai uzlabotu savstarpējās attiecības, un cer uz šo valstu plašāku sadarbību; atzinīgi vērtē saprašanās memoranda parakstīšanu starp Slovēniju un Horvātiju attiecībā uz apņemšanos rast konstruktīvu risinājumu Ljubljanska Banka lietā; atzinīgi vērtē to, ka Slovēnijas parlaments ir ratificējis šo pievienošanās līgumu; atgādina, ka starpvalstu jautājumus nevar izmantot, lai kavētu pašreizējo vai turpmāko kandidātvalstu integrācijas procesu; šajā sakarībā mudina visas dalībvalstis savlaicīgi ratificēt Horvātijas Pievienošanās līgumu;

26.

mudina Horvātiju turpināt savu konstruktīvo darbību reģionālās sadarbības jomā; aicina Horvātijas iestādes pilnībā īstenot deklarāciju par Eiropas vērtību veicināšanu Dienvidaustrumeiropā, ko Horvātijas parlaments apstiprināja 2011. gada 21. oktobrī; aicina visas šā reģiona valstis pieņemt un īstenot līdzīgas nostājas; mudina Komisiju palīdzēt visām šā reģiona valstīm šajā jomā; aicina Komisiju ņemt vērā iepriekšējo paplašināšanās procesu, tostarp Horvātijas pievienošanās procesa, laikā gūto pieredzi, palīdzot šā reģiona valstīm risināt starpvalstu strīdus veidā, kas netraucē pievienošanās procesam, izveidojot esošajā ES iestāžu sistēmā veicināšanas un šķīrējtiesas mehānismus, kurus šā reģiona valstis var pēc vēlēšanās izmantot;

27.

ņem vērā Horvātijas novērotāju Eiropas Parlamentā darbību un konstruktīvo ieguldījumu; atzinīgi vērtē 2013. gada 14. aprīlī rīkoto Horvātiju pārstāvošo Eiropas Parlamenta deputātu vēlēšanu iznākumu, bet pauž nožēlu par vēlētāju zemo aktivitāti; ar nepacietību gaida iespēju uzņemt Horvātiju pārstāvošos EP deputātus pēc Horvātijas pievienošanās ES 2013. gada 1. jūlijā;

28.

atzinīgi vērtē Komisijas darbu, vadot Horvātijas pievienošanās procesu; prasa Komisijai kritiski izvērtēt šo uzdevumu un ņemt vērā gūto pieredzi attiecībā uz turpmākajām kandidātvalstīm, piemēram, obligāta pārraudzības režīma izmantošanu laika posmā starp sarunu pabeigšanu un pievienošanos; aicina Komisiju novērtēt pilsoniskās sabiedrības un parlamenta iesaistīšanu visā pievienošanās procesa gaitā, lai gūtu pieredzi notiekošajām un gaidāmajām sarunām; šajā sakarībā aicina Komisiju jo īpaši izstrādāt priekšlikumus, kā pievienošanās procesā labāk iesaistīt kandidātvalstu pilsonisko sabiedrību un parlamentus;

29.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Horvātijas Republikas valdībai un parlamentam.

5.2.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 45/48

—

ņemot vērā Komisijas sagatavoto Turcijas 2012. gada progresa ziņojumu (SWD(2012)0336),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Paplašināšanas stratēģija un galvenie uzdevumi 2012.-2013. gadā” (COM(2012)0600),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas, jo īpaši 2011. gada 9. marta rezolūciju par Turcijas 2010. gada progresa ziņojumu (1), 2012. gada 29. marta rezolūciju par 2011. gada progresa ziņojumu par Turciju (2) un 2012. gada 22. maija rezolūciju par 2020. gada perspektīvu sievietēm Turcijā (3), kā arī 2012. gada 22. novembra rezolūciju par paplašināšanos – politikas pamatnostādnes, kritēriji un ES stratēģiskās intereses (4),

—

ņemot vērā 2005. gada 3. oktobra sarunu programmu Turcijai,

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/157/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Turcijas Republiku (5) (“pievienošanās partnerība”), kā arī iepriekšējos Padomes lēmumus par pievienošanās partnerību (2001., 2003. un 2006. gads),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. decembra, 2011. gada 5. decembra un 2012. gada 11. decembra secinājumus,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā pievienošanās sarunas ar Turciju tika uzsāktas 2005. gada 3. oktobrī pēc tam, kad Padome bija apstiprinājusi sarunu programmu, un tā kā šo sarunu sākšana bija sākuma punkts ilgam procesam, kura iznākumu nav iespējams iepriekš paredzēt un kurš pamatojās uz taisnīgiem un stingriem nosacījumiem un apņemšanos īstenot reformas;

B.

tā kā Turcija ir apņēmusies veikt reformas, uzturēt labas kaimiņattiecības un īstenot pakāpenisku saskaņošanu ar ES, un tā kā šie centieni ir jāuztver kā iespēja Turcijai sevi arī turpmāk modernizēt, kā arī nostiprināt un turpmāk uzlabot savas demokrātiskās institūcijas, tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu;

C.

tā kā ES joprojām būtu jākalpo par kritēriju reformām Turcijā;

D.

tā kā pilnīga atbilstība visiem Kopenhāgenas kritērijiem un ES integrēšanas spēja atbilstoši 2006. gada decembra Eiropadomes secinājumiem arī turpmāk uzskatāma par pamatu uzņemšanai ES, kas ir kopiena, kura balstīta uz kopīgām vērtībām, patiesu sadarbību un savstarpēju solidaritāti visu dalībvalstu starpā;

E.

tā kā 2012. gada maijā tika uzsākta pozitīvā programma, lai atbalstītu un papildinātu sarunas —, bet ne aizstātu tās —, izmantojot uzlabotu sadarbību vairākās jomās, kurās ir kopīgas intereses;

F.

tā kā Padome savos 2012. gada 11. decembra secinājumos apstiprināja Komisijas jauno pieeju paplašināšanās politikas centrā likt tiesiskumu un apstiprināja, ka centrālā loma sarunu procesā piemīt 23. sadaļai par tiesu varu un pamattiesībām un 24. sadaļai par tiesiskuma, brīvības un drošības jautājumiem, kas būtu agri jārisina sarunās, lai varētu nodrošināt skaidrus kritērijus un maksimālo laikposmu, lai izveidotu nepieciešamos tiesību aktus, iestādes un stabilu īstenošanas izsekojamību;

G.

tā kā Komisija savā 2012. gada paplašināšanās stratēģijā secināja, ka Turcijai sakarā ar tās ekonomiku, stratēģisko izvietojumu un nozīmīgo reģionālo lomu ir izšķirošās valsts nozīme attiecībā pret Eiropas Savienību un ka pievienošanās process joprojām ir vispiemērotākā struktūra ar ES saistītu reformu veicināšanai Turcijā; tā kā Komisija pauda bažas par to, ka Turcijā nav pietiekami progresējusi politisko kritēriju izpilde;

H.

tā kā Turcija jau septīto gadu pēc kārtas nav īstenojusi EK un Turcijas asociācijas nolīguma un tā papildprotokola noteikumus;

I.

tā kā sarunas par sadaļām, par kurām pabeigti tehniskie sagatavošanās darbi, ir jāsāk nekavējoties, ievērojot izveidotās procedūras un sarunu programmu;

J.

tā kā Eiropas Savienība un Turcija ir savstarpēji atkarīgas ekonomiskā ziņā, tirdzniecībai starp ES un Turciju 2011. gadā sasniedzot 120 miljardus EUR;

K.

tā kā ES ir Turcijas lielākais tirdzniecības partneris un Turcija ir sestais lielākais ES tirdzniecības partneris; tā kā ārvalstu tiešie ieguldījumi (FDI) Turcijā no ES dalībvalstīm sasniedz 75 %;

L.

tā kā Komisija lēš, ka ekonomikas politikas jomā Turcijas gatavība ir augusi un pastāv adekvāta ekonomikas politikas formulēšanas un koordinēšanas kapacitāte;

M.

ņemot vērā Turcijas potenciālu ieņemt būtisku lomu energoresursu un naftas, gāzes un elektroenerģijas tranzīta ceļu uz ES no kaimiņvalstīm dažādošanā; ņemot vērā potenciālu gan Turcijai, gan ES gūt labumu no Turcijas bagātajiem atjaunojamajiem energoresursiem, lai radītu ilgtspējīgu zemas oglekļa emisijas ekonomiku;

N.

tā kā ES dialogam un sadarbībai ar Turciju attiecībā uz stabilitāti, demokrātiju un drošību jo īpaši plašākā Tuvo Austrumu reģionā ir stratēģiska nozīmīge; tā kā Turcija ir stingri un atkārtoti paudusi nosodījumu Sīrijas režīma vardarbībai, kas vērsta pret civiliedzīvotājiem, un sniedz dzīvībai svarīgu humāno palīdzību sīriešiem, kas pāri robežai bēg no vardarbības;

O.

tā kā ir nepieciešams, lai Turcija un Armēnija uzsāktu savu attiecību normalizēšanu, bez priekšnosacījumiem ratificējot protokolus un atverot robežas;

P.

tā kā ir nepieciešams atsaukt Turcijas Lielās Nacionālās Asamblejas (TGNA) 1995. gadā pasludinātos casus belli draudus Grieķijai; ņemot vērā, cik nozīmīga ir jauna Turcijas un Grieķijas sarunu kārta, lai uzlabotu to attiecības,

1.

uzskata, ka ir nepieciešama jauna savstarpēja iesaistīšanās sarunu procesa kontekstā, lai uzturētu konstruktīvas attiecības; uzsver, ka ir būtiski radīt nosacījumus konstruktīvam dialogam un pamatus kopējai izpratnei; norāda, ka tas būtu jābalsta uz kopīgām demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas vērtībām; pauž atzinību Komisijai un Turcijai par pozitīvās programmas īstenošanu, kas apliecina, kā savstarpējas iesaistīšanās un skaidru mērķu kontekstā Turcija un ES var virzīt tālāk dialogu, sasniegt kopīgu izpratni un panākt pozitīvas pārmaiņas un vajadzīgās reformas;

2.

uzsver Turcijas stratēģisko nozīmi – politiskā un ģeogrāfiskā aspektā – ES ārpolitikā un tās kaimiņattiecību politikā; atzīst, ka Turcijai ir nozīmīga reģionālā dalībnieka loma, un prasa turpināt nostiprināt pašreizējo politisko dialogu starp ES un Turciju par ārpolitikas izvēli un mērķiem; pauž nožēlu, ka 2012. gadā joprojām Turcijas pieskaņošanās KĀDP deklarācijām bija zemā līmenī; mudina Turciju attīstīt ārpolitiku dialoga sistēmā un koordinācijā ar ES; aicina, lai Turcija un ES ciešāk sadarbotos, lai stiprinātu miera un demokrātijas spēkus dienvidu kaimiņvalstīs, kas ir kritiski svarīgs reģions gan ES, gan Turcijai;

3.

pauž atbalstu Turcijas un Izraēlas dialogam un attiecību atjaunošanai;