28.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 32/1

Galvenais ziņotājs:

Brendan BURNS

Līdzziņotājs:

Pavel TRANTINA

1.1.

Atzīstot, ka Eiropas Savienībai nav tiešu pilnvaru vispārējās izglītības un arodizglītības jomā un ka dalībvalstu izglītības sistēmas ir atšķirīgas, EESK vēlas norādīt uz kopīgu Eiropas problēmu, kas saistīta ar profesionālās tālākizglītības un apmācības (PTIA) nodrošināšanu Eiropas lauku rajonos un attālos apvidos un kas jārisina Eiropas, valstu un reģionu līmenī.

1.2.

Vajadzīga jauna Eiropas programma, kas rosinātu gan Eiropas iestādes un valstu valdības, gan uzņēmumus, arodbiedrības un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas ciešāk sadarboties, lai nodrošinātu, ka PTIA ir pieejama gan darba ņēmējiem, kas iziet apmācību, gan viņu darba devējiem. Tai jābūt tuvu pie darba vietas un vidē, kas ar to ir saderīga. Kompetentajām iestādēm būtu jāpopularizē un jāveicina šāda sadarbība un jānodrošina atbilstošs finansiālais atbalsts.

1.3.

Sabiedrībai un publiskajām iestādēm jāatzīst, ka mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi nav mazākas lielo uzņēmumu kopijas. Pierādījies, ka šis pieņēmums ir aplams, un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izglītības iestādēs iegūtās prasmes neatbilst darba tirgus prasībām.

1.4.

Balstoties uz empīriskiem datiem par mikrouzņēmumos un mazos uzņēmumos faktiski veicamiem uzdevumiem, ir jāizstrādā jauna, šiem uzņēmumiem piemērota PTIA sistēma un profesionālās kvalifikācijas standarti.

1.5.

Lauku uzņēmumiem vajadzīgajiem apmācības pasākumiem ir jānotiek vietējā līmenī, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) un citus platjoslas pakalpojumus. Lai to sasniegtu, vispārējas piekļuves nodrošināšana ātrdarbīgiem mobiliem un virszemes platjoslas tīkliem lauku rajonos un attālos apvidos jāuzskata par “būtiskas infrastruktūras” nodrošināšanu. Tāpēc nebūtu pieļaujams, ka ES konkurences tiesību normas kavē valstu valdību vai reģionālo pašvaldību centienus lauku rajonos izveidot ātrdarbīgus platjoslas pakalpojumu tīklus.

1.6.

Valsts un vietējām pārvaldes iestādēm jāsaprot, ka ieguldījumi lauku mikrouzņēmumu, ģimenes uzņēmumu un mazo uzņēmumu attīstībā ir lietderīgi ilgtermiņa ieguldījumi, kas sekmēs migrācijas apturēšanu, pakalpojumu sniegšanas atslogošanu pilsētās, ekonomikas ilgtspējas atjaunošanu lauku kopienās un lauku vides saglabāšanu.

1.7.

Valstu valdību/reģionu pašvaldību sniegts ilgtermiņa finansiālais atbalsts vietējām grupām sekmēs vietējo vajadzību apzināšanas un apmierināšanas procesa koordināciju. Šāds atbalsts sekmēs arī kopienu tiešu iesaistīšanu lauku pamešanas problēmas risināšanā, un vienlaikus finansiālais atbalsts no struktūrfondiem, īpaši no Eiropas Sociālā fonda, varētu palīdzēt nodrošināt profesionālo tālākizglītību, kas atbilst ieinteresēto pušu vajadzībām.

2.1.

Šā atzinuma mērķis ir uzsvērt, ka jāizveido labāka sistēma, kas nodrošina gan profesionālo tālākizglītību un apmācību (PTIA), gan pastāvīgu profesionālo izaugsmi lauku rajonos, īpaši kalnu apvidos un salu apgabalos.

2.2.

Saskaņā ar Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) definīciju (1), PTIA nozīmē “izglītību vai apmācību pēc sākotnējās izglītības un apmācības vai pēc darba dzīves uzsākšanas, un tās mērķis ir palīdzēt cilvēkiem uzlabot vai atjaunināt savas zināšanas un/vai prasmes; apgūt jaunas prasmes karjeras veidošanai vai pārkvalificēšanās nolūkā; turpināt personīgo un profesionālo izaugsmi. Tālākizglītība un apmācība ir daļa no mūžizglītības un var aptvert jebkāda veida izglītību (vispārējo, specializēto vai profesionālo, formālo vai ikdienējo izglītību utt.). Tā ir būtiska, lai nodrošinātu cilvēku nodarbinātību.”

2.3.

Uz problēmām, kas saistītas ar PTIA lauku rajonos un attālos apvidos, norādīts vairākos EESK atzinumos (2) par lauksaimniecību un publiskās sanāksmēs. Šā atzinuma mērķis ir sniegt kopsavilkumu un ierosināt atbildes uz dažiem galvenajiem jautājumiem.

2.4.

Visā ES lauku rajoni, kalnu apvidi un salu apgabali ievērojami atšķiras. Līdzās ļoti pārtikušiem reģioniem, kur ir zems bezdarba līmenis un stabila izaugsme, ir arī reģioni, kuros samilzt ar ekonomiku, emigrāciju un sabiedrības novecošanu saistītas problēmas. Turklāt iespējas tuvumā piekļūt profesionālajai izglītībai un apmācībai ne vienmēr ir pieejamas.

2.5.

Tā kā dzīves līmenis ir uzlabojies pilsētās, daudzi jaunieši no lauku rajoniem, kalnu apvidiem un salu apgabaliem ir migrējuši, un tas rada lejupēju ekonomisko un sociālo spirāli, kas attīstās, jo arvien vairāk cilvēku pārvietojas. Iedzīvotāju skaita samazināšanās samazina naudas apmēru, kas ir apritē attiecīgajā kopienā, un tas ietekmē vietējo uzņēmumu, veikalu un transporta savienojumu dzīvotspēju. Stāvoklis pasliktinās vēl vairāk, kad beigu beigās nākas slēgt medicīniskās aprūpes dienestus, bankas, skolas un citas iestādes.

2.6.

Eiropas lauku rajoni, kalnu apvidi un salu apgabali mums nodrošina daudz vietējās pārtikas un izejvielu. Tās ir arī vietas, kur cilvēki var izbaudīt atpūtu, sportu un citas darbības, taču, ja nebūs kompetentu, labi apmācītu vietējo darbinieku, kas saimnieko lauku saimniecībās, mežos, karjeros, viesnīcās, mākslas un amatniecības uzņēmumos, daudzi no šiem uzņēmumiem izzudīs.

2.7.

Uzņēmumu spēja darboties šajos grūtajos vietās ir svarīgs jautājums, un darba devējiem ir vajadzīgi kompetenti un labi apmācīti darbinieki. Lai to panāktu, ir vajadzīga ciešāka sadarbība ar darba devējiem un vietējām skolām, augstskolām un universitātēm.

2.8.

Reģioni ir tas līmenis, kurā vislabāk tiek izstrādāta un īstenota sadarbība starp izglītības centriem un uzņēmumiem. Visu līmeņu iestādēm ir pienācīgi un konkrēti jāapsver iespējas ieviest un attīstīt PTIA lauku un nomaļos apvidos un/vai reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu (lai to paveiktu, būtu jāveic arī pietiekami ieguldījumi, kā arī jāatbalsta un jārosina vietējās iniciatīvas, kas veicina sadarbību starp apmācības centriem un uzņēmumiem).

2.9.

EESK vairākkārt ir uzsvērusi, ka jāievieš individuālas konsultācijas par karjeras izvēli un profesionālās orientācijas pasākumi (3).

2.10.

PTIA pieejamībai ir būtiska nozīme virzībā uz patstāvīgu profesionālu darbību un kompetenta darbaspēka sagatavošanā. Diemžēl vairums arodapmācības iestāžu atrodas biezi apdzīvotos rajonos, un tāpēc cilvēki, kam jāiziet apmācība un kas dzīvo lauku rajonos, kalnu apvidos vai salu apgabalos, nonāk nelabvēlīgākā stāvoklī, jo viņiem jāmēro garš ceļš līdz šiem centriem. Ļoti bieži tas rada papildu izmaksas un ievērojamas neērtības, it īpaši, ja jāapmeklē īsi kursi vai vienas dienas kursi, kas paredzēti cilvēkiem, kuri atbrīvoti no darba uz vienu dienu kvalifikācijas paaugstināšanai.

2.11.

Nodrošināt apmācības iespējas lauku rajonos, kalnu apvidos un salu apgabalos ir problemātiski, un šī problēma ir atzīta vairākās ES valstīs. Diemžēl programmas, kuru mērķis ir risināt šo problēmu, bieži ir balstītas uz “pilsētu risinājumiem”, kas nav piemēroti lauku rajoniem, kalnu apvidiem un salu apgabaliem.

2.12.

Eiropā dalībvalstu izglītības sistēmas ir tik atšķirīgas (dažas ir organizētas centralizēti, savukārt citas federālajā līmenī, atbildību uzticot reģioniem), ka ir grūti iedomāties “Eiropas risinājumu”. Tomēr, kaut gan risinājumi var atšķirties, ir vērts apzināt kopīgās problēmas un meklēt dažus kopīgus risinājumus, nodrošinot iespēju savstarpēji mācīties no labas prakses piemēriem. EESK uzsver, ka īpaši vērtīga prakse ir duālā apmācības sistēma, kurā dalītu atbildību uzņemas izglītības iestādes un apmācības uzņēmums un kurā ir iesaistīti sociālie partneri.

2.13.

Lauku PTIA var piedāvāt specializētu apmācību konkrētās jomās, kas ir tieši saistītas ar lauku saimniecisko darbību un to dabīgajām iezīmēm, piemēram, zivsaimniecības, mežsaimniecības, vides, lauksaimniecības utt. jomā. Speciālistu apmācībai ir jāatbilst vajadzīgajiem kvalitātes standartiem, lai šīs programmas būtu līdzeklis, kā piesaistīt apmācāmos, un pēc mācību beigām jāpiešķir viņiem attiecīga kvalifikācija, tādējādi veicinot vietējās sociālās un ekonomikas jomas atdzimšanu.

3.1.

Izglītības iestādes, kas nodrošina apmācību, ne vienmēr izprot nodarbinātību mikrouzņēmumos un mazos uzņēmumos. Vairums profesionālās izglītības un apmācības kursu izstrādāti tā, lai apmierinātu vidēju un lielāku uzņēmumu vajadzības; šādu uzņēmumu struktūru veido dažādas nodaļas, un šādi uzņēmumi pieņem darbā darbiniekus, lai viņi apgūtu konkrēta “darba” veikšanu. Šāds darbs masveida rūpnieciskā ražošanā balstās uz to, ka katrs veic skaidri noteiktus uzdevumus un ievēro procedūras, ko var viegli novērtēt, un uz to, ka katra kvalifikācija asociējas ar specifisku darbu.

3.2.

Savukārt vairumam mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu ir vajadzīgi darbinieki, kas profesionālās sagatavotības ziņā ir daudzpusīgi un elastīgi. Šie darba ņēmēji netiek pieņemti darbā, lai veiktu vienu konkrētu darbu, bet viņiem ir jāstrādā mazās grupās, kurām kopīgi jāveic visi vajadzīgie uzdevumi, lai uzņēmums varētu darboties. Tādēļ mikrouzņēmumos un mazos uzņēmumos darbiniekiem jāveic uzdevumi, ko lielākos uzņēmumos veic darbinieki, kuriem ir dažādas profesijas.

3.3.

Uz pilsētām orientētas izglītības iestādes ne vienmēr izprot šo darbības veidu. Apzinoties šo problēmu, varētu palīdzēt pedagogiem izprast, kā mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi darbojas un kādēļ pašreizējā uz konkrētu darbu veikšanu orientētā apmācība un kvalifikācija nav piemērota mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu darbības modelim. Tas arī palīdzētu maziem uzņēmumiem attīstīt un atbalstīt izglītošanu un apmācību, kas piesaistīta iekšējai darba videi.

3.4.

Turklāt daudzi mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi apmierina atšķirīgas klientu prasības, tāpēc bieži ir vajadzīgi vienreizēji novatoriski risinājumi. Piemēram, mazā mehānikas uzņēmumā būs vajadzīgas praktiskas iemaņas “remontēt un izmantot atkal”. Citādi tas ir vairumā lielu uzņēmumu, kas detaļas neremontē, bet izņem un to vietā ievieto jaunas, bojāto detaļu atgriežot atpakaļ ražotājam. Šis vienkāršais piemērs izskaidro, kāpēc darbiniekiem mazos uzņēmumos vajadzīgas papildu prasmes, kas nav nepieciešamas lielākos uzņēmumos. Tas izskaidro to, kāpēc pastāv prasmju neatbilstība un kāpēc tik daudzi Eiropas mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi noraida pašlaik piedāvāto profesionālo izglītību un profesionālo kvalifikāciju, kas paredzēta attiecīgajām nozarēm.

3.5.

Ar līdzīgām problēmām, kas saistītas ar darbības procesiem un prasmēm, saskārušies mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi tādās nozarēs kā inženierija, arhitektūra, lauksaimniecība, būvniecība, mežsaimniecība un daudzi citi uzņēmumi.

3.6.

Arī ģimenes uzņēmumi saskaras ar dažādām problēmām: šajos uzņēmumos dēli un meitas bieži vien ir pārmaiņu ierosinātāji un vienlaikus mācekļi un nākamie vadītāji. Ģimenes uzņēmumos dēlu un meitu apmācība sākas daudz agrāk nekā darbinieku apmācība lielos uzņēmumos.

4.1.

Mācības jauniem un pašreizējiem darbiniekiem ir problēma, jo īpaši gadījumos, kad darbiniekiem jādodas uz tehniskās apmācības centriem, kuri atrodas tālu no viņu darbavietas. Ja braucienam vajadzīgs pārāk daudz laika, daudzi darba devēji mikrouzņēmumos un mazos uzņēmumos uzskatīs, ka darba ņēmēja apmācība ir laika izšķiešana.

4.2.

Mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi atzīst, ka mūžizglītība un to prasmju un kvalifikācijas apstiprināšana, kas iegūtas neformālās un ikdienējās mācīšanās ceļā (4), ir lietderīga darbiniekiem un uzņēmumiem, kas attīstās un ievieš jaunas tehnoloģijas. Daudzi mūžizglītībai paredzēti mācību materiāli ir pieejami tiešsaistē, kur var piekļūt dažādām nozarēm paredzētiem apmācības videoklipiem, rokasgrāmatām, demonstrācijām tiešsaistē, e-mācību kursiem un citām tiešsaistes tālmācības programmām. Diemžēl bieži ir tā, ka lauku rajonos, kalnu apvidos un salu apgabalos piekļūt šādām apmācības programmām ir sarežģīti, jo platjoslas savienojumi ir ļoti lēni (no 0,4 līdz 1,5 Mb/s) (5).

4.3.

Attālums līdz apmācības centriem var kļūt mazāk svarīgs, ja kursu kvalitāte ir augsta un transporta iespējas ir nodrošinātas un ceļa izdevumi tiek atmaksāti, bet tas neatrisina lielākās problēmas, ar kurām saskaras vairums cilvēku, kas iziet apmācību attālos kalnu un salu apgabalos.

5.1.

PTIA ir īpašs faktors, kas jāņem vērā saistībā ar ekonomisko un sociālo attīstību (stratēģija “Eiropa 2020”). Tas arī ir elements, kas Eiropas Savienībā veicina teritoriālo un sociālo kohēziju.

5.2.

Ja vietējās iespējas varētu izmantot kopējo interešu labā, varētu palīdzēt lauku rajoniem, kalnu apvidiem un salu apgabaliem, lai tajos nodrošinātu piemērotu profesionālo apmācību. Valsts iestādēm būtu jākoncentrējas uz to, lai likvidētu šķēršļus, kas apslāpē vietējās iniciatīvas, kuru mērķis ir apmierināt apzinātās PTIA vajadzības. Gan vietējām pašvaldībām, gan projektu iniciatoriem, tostarp pilsoniskās sabiedrības organizācijām, būtu ciešāk jāsadarbojas un vairāk jāpievēršas problēmu cēloņiem; tas sekmētu konstruktīvu risinājumu meklēšanu.

5.3.

Valdības varētu izmantot iespēju decentralizēt pakalpojumus, nodrošinot to sniegšanu lauku rajonos un tādējādi dodot labumu vietējām kopienām (6).

5.4.

Uzklausīšanas sanāksmē par tematu “Profesionālā izaugsme un arodapmācība lauku rajonos” (7) vairāki runātāji uzsvēra, cik liela nozīme ir tam, ka kopienas pašas var pievērsties savām problēmām un pašas meklēt konkrētus risinājumus. Šī atziņa, kas raisīja arī citus ar to saistītus jautājumus, skaidri liecināja, ka PTIA uzlabošanai jābūt daļai no daudz plašāka plāna, kas vienlaicīgi paredz risināt dažādās lauku kopienu problēmas.

5.5.

Būtiska nozīme ir visu iesaistīto ieinteresēto personu sadarbībai. Lai šajās kopienās varētu uzsākt arodapmācību, ir jāsadarbojas ar visiem vietējiem uzņēmumiem, skolām, skolu darbiniekiem, skolēniem un viņu ģimenēm, bezdarbniekiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām un brīvprātīgajiem un ir jāņem vērā kopienu ilgtermiņa vajadzības. Sanāksmē īpaši tika norādīts: ir būtiski, ka vietējie iedzīvotāji paši uzņemas atbildību un daži kļūst par pārmaiņu “virzītājspēku”, lai kopienas var rast savus risinājumus.

5.6.

Tika arī norādīts uz vēl vienu risināmu problēmu, proti, to, ka ir vajadzīga vietējā, reģionālā un valsts pārvaldes līmeņa politiskā griba nodrošināt šādām kopienām ilgtermiņa finansiālu un ar infrastruktūru saistītu atbalstu.

5.7.

Tika atzīts, ka mobilā un virszemes platjoslas tīkla sakariem ir svarīga loma profesionālās izglītības un apmācības attīstībā, īpaši IKT prasmju apguvē, kas darbavietā un mājās vajadzīgas arvien biežāk. Digitālās zināšanas un prasmes ir vajadzīgas, lai varētu izmantot ierīces un piekļūt pakalpojumiem. Šīs prasmes tagad ir būtiska visu cilvēku ekonomiskās un sociālās dzīves sastāvdaļa, un tādēļ tās jāattīsta visos izglītības posmos un veidos, sākot ar pamatizglītību un beidzot ar pieaugušo izglītību (8). Īstenojot politikas pasākumus, arī jāņem vērā tādas vietējo iedzīvotāju iezīmes kā vecums, izglītības līmenis un ienākumu līmenis. Lauku PTIA sistēmā var izmantot arī atklātās mācības un tālmācību (e-mācības/atklātās mācības), lai papildinātu klātienes mācības par konkrētiem tematiem vai mācību darbības, kuru apgūšanai jābūt pieejamām tehnoloģijām un savienojumiem.

5.8.

Ātrdarbīgu platjoslas savienojumu vispārēja pieejamība ir būtisks faktors sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā. Tādēļ atzinīgi vērtējama iecere vairāk izmantot struktūrfondu un lauku attīstības fondu līdzekļus, lai veicinātu komerciāli dzīvotspējīgas platjoslas infrastruktūras izveidi. Tomēr ir arī ļoti būtiski, lai sabiedrība varētu izbaudīt šo ieguldījumu radītos labumus, proti, kvalitatīvus pakalpojumus (piemēram, medicīnas pakalpojumus, piekļuvi vietējai pārvaldei utt.) un visiem gala lietotājiem ievērojami samazinātās izmaksas. Cenšoties nodrošināt ātrdarbīgu platjoslas savienojumu vispārēju pieejamību mazās pilsētās un ciemos, svarīgi ir veidot publiskas vietas, kas bez maksas piedāvā bezvadu piekļuvi internetam.

5.9.

Ir atzīts, ka dzīvei un darbam vajadzīgo prasmju nodrošināšana lauku rajonos, kalnu apvidos un salu apgabalos ir sarežģīts jautājums, kas jārisina ar katras vietējās kopienas virzītu integrētu pieeju, kā ierosinājis tīkls Volonteurope savā kampaņā, kas bija veltīta jautājumam par Eiropas lauku iedzīvotāju nošķirtību (9). Lai uzņēmumi un vietējās pašvaldības varētu nodrošināt PTIA, tām būtu jāsaņem pienācīgs atbalsts no Eiropas Sociālā fonda, un būtu jāvienkāršo šāda atbalsta saņemšanas nosacījumi. Ļoti svarīgi arī, lai finanšu atbalsta pamatā būtu ne tikai komerciāli apsvērumi. Būtiska ir piekļuve līdzekļiem, kas pieejami, piemēram, saistībā ar Kopienas iniciatīvu lauku attīstībai (LEADER) un tādu iniciatīvu kā sabiedrības virzīta vietējā attīstība (CLLD). Šī piekļuve atvieglos vietējo rīcības grupu, kopienas organizāciju un pilsoniskās sabiedrības darbību, jo nodrošinās stabilu darbības satvaru, iesaistīšanu un atbalstu.

5.10.

Eiropā ir tīkli, ko veido vietējās un reģionālās pašvaldības, kas apņēmušās sadarboties profesionālās izglītības un mūžizglītības jomā. Tie ir Eiropas reģionu fonds pētniecībai, izglītībai un apmācībai (FREREF) un Eiropas vietējo un reģionālo pašvaldību apvienība mūžizglītībai (EARLALL). Piekļuve tālākai profesionālajai izglītībai, īpaši koncentrējoties uz lauku apgabaliem, ir jautājums, kam būtu jāpievēršas arī šajos Eiropas tīklos, jo sadarbības jomas var noteikt un partnerības starp attiecīgajām nozarēm var izveidot galvenokārt reģionālajā līmenī, proti, starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām, uzņēmumiem un sociālajiem partneriem, pilsonisko sabiedrību un nodarbinātības, apmācības un profesionālās orientācijas centriem.

5.11.

Pilsoniskās sabiedrības organizācijas būtu jārosina apmainīties ar labas prakses un novatorisku risinājumu piemēriem tādā jomā kā lauku rajonu nošķirtība. Būtu jānodrošina, ka šo organizāciju pārstāvji var aktīvi iesaistīties to Eiropas fondu (Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai, Eiropas strukturālo un investīciju fondu) pārvaldībā, kas ietekmē lauku attīstību, reāli darboties programmu izstrādē un valstu līmenī izveidoto uzraudzības komiteju pārraudzībā un iesaistīt vietējo iedzīvotāju grupas un neaizsargātas iedzīvotāju grupas projektu izstrādē un īstenošanā. Attiecībā uz nevalstiskām apmācības organizācijām lielisks piemērs ir Grundtvig Tautas augstskolas kustība (10) (19. gadsimtā to sāka īstenot Dānijā, un to ļoti sekmīgi pārņēmušas citas valstis). Pilsoniskās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem arī būtu jāinformē Eiropas Komisija par dalībvalstīs sastopamiem sliktas prakses piemēriem, lai nodrošinātu, ka valdības pilda pienākumu apspriesties ar dažādām ieinteresētajām personām (jo īpaši vietējā līmenī) un iesaistīt šīs personas Eiropas programmu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā.

5.12.

EESK rosina izmantot ES shēmu “Garantija jauniešiem”, lai veicinātu lauku rajonu jaunās paaudzes izglītību un apmācību. ES subsīdijas būtu īpaši jāvērš uz to, lai sekmīgu un novatorisku pieredzi varētu ātrāk nodot un ieviest praksē.

6.1.

Šis atzinums ir veltīts ļoti sarežģītam jautājumam. Būtu varēts daudz dziļāk analizēt arī daudzas citas ar to saistītas problēmas; te jāmin tādi aspekti kā transports, mājokļi lauku rajonos, medicīniskie un sociālie pakalpojumi, atbalsts lauku uzņēmumiem nodokļu atvieglojumu veidā, tūrisma attīstība un daudzas citas idejas, kas izskanēja debatēs un uzklausīšanas sanāksmē.

6.2.

Tomēr jāatzīst, ka visus šos jautājumus nevar aplūkot vienā atzinumā. Taču tos būtu ieteicams aplūkot turpmākajos atzinumos.

6.3.

Jāveic dziļāka analīze, lai izprastu mikrouzņēmumos un mazos uzņēmumos veicamos uzdevumus un to, kā notiek šo uzdevumu sadale; tas savukārt ietekmētu to, kā tiek veidota prasmju shēma mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem un kā tiek sniegta apmācība.

6.4.

EESK ierosina uzsākt pētījumu, lai palīdzētu apzināt risinājumus atzinumā minētajām problēmām.

6.5.

EESK aicina izveidot iestāžu dialogu par problēmām un iespējamiem risinājumiem, iesaistot vairākus Komisijas ģenerāldirektorātus, pilsonisko sabiedrību (EESK), vietējās/reģionālās pašvaldības (RK) un Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru (Cedefop).

28.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 32/8

Ziņotājs:

Pierre-Jean COULON

1.1.

Pēc Rietumbalkānu valstu pilsoniskās sabiedrības foruma, kas 2015. gada 2. un 3. jūnijā notika Belgradā, EESK [aicina] vēl vairāk stiprināt enerģētikas kopienu, kuras mērķis ir paplašināt ES enerģētikas tiesību aktu kopumu, iekļaujot tajā arī valstis, uz kurām attiecas paplašināšanās un kaimiņattiecību politika, un to ciešāk integrēt Enerģētikas savienības projektā; enerģētikai jābūt attīstības un savstarpējas savienojamības faktoram reģionā, un Rietumbalkānu valstu iedzīvotājiem jābūt skaidram priekšstatam par priekšrocībām, ko ekonomikas un vides jomā rada pievienošanās ES.

1.2.

Rietumbalkānu valstis ir jāiekļauj Enerģētikas savienības projektā paredzētajos energotīklu starpsavienojumos.

1.3.

Pašreizējā transporta un gāzes sadales infrastruktūra ir jāizmanto optimāli; ir jāievieš reversās plūsmas metode. Attiecībā uz iespējamām jaunām struktūrām ir jāizvērtē visi varianti:

1.4.

Neatkarīgi no valstu iespēju stiprināšanas, ir jāskata jautājums par kopīgas gāzes uzglabāšanas rezerves izveidi reģionā.

1.5.

EESK pauž gandarījumu, ka atsākti pētījumi par metāna gāzes (sašķidrinātā dabasgāze – LNG) termināļa ierīkošanu Adrijas jūras reģionā, un aicina to īstenot.

1.6.

Ir vajadzīgi ieguldījumi atjaunojamu energoresursu jomā. Tiem jābūt balstītiem uz nostiprinātiem tīkliem un starpsavienojumiem, kā arī skaidru un stabilu tiesisko regulējumu.

1.7.

Balkānu valstu pilsoniskā sabiedrība ir sistemātiski jāiesaista un jāintegrē Enerģētikas kopienas sanāksmēs; starpnieka funkciju var nodrošināt EESK un tās partnerorganizācijas attiecīgajās valstīs.

1.8.

EESK aicina veidot ciešāku reģionālo sadarbību un izstrādāt projektus enerģētikas jomā, kas ir pastiprinātas reģionālās stabilitātes un darbvietu radīšanas faktori.

1.9.

Īpaši nozīmīgs ir viens no Savienības acquis elementiem – Energoefektivitātes direktīva, un par to ir jāsagatavo konkrētas programmas, ko īsteno attiecīgajās valstīs. Jācenšas veidot dažādu ieinteresēto pušu sadarbību viedo skaitītāju un vispārēju risinājumu jomā. Energoefektivitāte un energotaupība ir faktori, kas veicina uzņēmējdarbību un sekmē “zaļo”, bet arī tradicionālo darbvietu izveidi.

2.1.

15. sadaļa “Enerģētika” ir viena no ES acquis 35. sadaļām, kuras nepieciešamas, lai Savienībai pievienotos jauna dalībvalsts, un tas liecina par šā jautājuma būtisko nozīmi. Šis jautājums jau ir izskatīts pievienošanās sarunās ar Melnkalni, un drīz tiks izskatīts sarunās ar Serbiju. Tomēr jānorāda, ka enerģētikas jautājumi ir vai nu nepieciešami, vai arī ļoti nozīmīgi arī vairākās citās sadaļās, piemēram, lauksaimniecība, transports, uzņēmējdarbība, sociālie jautājumi, vide u. c., kurās ir jāņem vērā enerģētikas aspekts.

2.2.

Eiropas dienvidaustrumu reģionā ir valstis, kuras jau ir ES dalībvalstis, dažādos pirmspievienošanās procesa posmos esošas oficiālās kandidātvalstis, kā arī potenciālās kandidātvalstis.

2.3.

Pievienošanās sarunās kandidātvalstis ir jāmudina pēc iespējas ātrāk īstenot ES acquis, lai veicinātu šo valstu integrāciju Eiropas Savienības iekšējā enerģijas tirgū un uzlabotu iedzīvotāju labklājību.

2.4.

Jaunā Eiropas Komisija ir noteikusi Enerģētikas savienības izveidi par vienu no savām galvenajām prioritātēm; viens no priekšsēdētāja vietniekiem nodarbojas tikai ar šo jautājumu un tajā iesaistīti vismaz divpadsmit citi komisāri. Enerģētikas savienība, ko EESK aicina izveidot jau vairākus gadus (sk. atzinumu TEN/493), beidzot ir iekļauta darba kārtībā, un tajā jau no paša sākuma ir jāņem vērā valstis, kuras īstermiņā vai vidējā termiņā varētu pievienoties Savienībai; minētajā atzinumā bija skaidri norādīts, ka jāņem vērā šīs valstis.

2.5.

Eiropas Komisijas 2015. gada 25. februārī publicētajā pamatstratēģijā spēcīgai enerģētikas savienībai, par kuru sagatavots atzinums TEN/570, ierosināts stiprināt Enerģētikas kopienu. Tajā uzsvērta nepieciešamība ciešāk integrēt ES un Enerģētikas kopienas valstu enerģijas tirgus. Saistībā ar piegādes krīžu pārvaldību tajā arī konkrēti minētas šīs kopienas līgumslēdzējas puses. Tajā arī paziņots par kopīgu interešu energoinfrastruktūras projektu regulāru aktualizēšanu, ko turpmāk varēs attiecināt uz projektiem Enerģētikas kopienas interesēs.

2.6.

Ir jānodrošina līdzsvars starp tradicionālajiem un atjaunojamiem energoresursiem. Lai to panāktu, ir jāizveido elektrotīklu starpsavienojumi vai jāstiprina esošie starpsavienojumi ar Savienības tīkliem. Attiecībā uz nozīmīgo gāzes jautājumu piegāde ir jānodrošina, izmantojot solidārus starpsavienojumus ar Savienību, kā arī izveidojot metāna gāzes termināli. Visbeidzot, vērā ņemama iespēja ir gāzes cauruļvada “Turkish Stream” projekts, kas aizstāj atcelto “South Stream” projektu, kā arī Adrijas jūras cauruļvada (TAP) vai Jonijas jūras un Adrijas jūras gāzes cauruļvada (IAP) projekti. Atgādināsim, ka šis reģions ir gandrīz obligāts ceļa posms starp (naftas, gāzes) ieguves reģioniem un liela patēriņa reģioniem Eiropas Savienībā. Taču prioritāri ir jāizmanto esošā infrastruktūra, jo bieži vien tā nav pietiekami izmantota; ir jāveicina reversās plūsmas ieviešana: energoapgādes drošības pieejā prioritāti nevajadzētu piešķirt mazāk aizsargātiem lielajiem gāzes cauruļvadiem.

3.1.

Kā nesen konstatēts Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā (TEN/562, TEN/570, u. c.), enerģētikas jomā pārvaldībai ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu energoresursu izvēli, investīciju koordināciju, tostarp infrastruktūras jomā, valstu solidaritātes veidošanā un dažādu iesaistīto pušu, to skaitā pilsoniskās sabiedrības (sociālo partneru, patērētāju, vides organizāciju u. c.) nozīmes un līdzdalības definēšanā.

3.2.

Daudzējādā ziņā šādas pārvaldības pamati pastāv kopš 2006. gada jūlijā, kad izveidoja Enerģētikas kopienu, kas ietver visas Rietumbalkānu valstis (Albānija, Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Kosova, bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Melnkalne un Serbija). Enerģētikas kopienai 2010. gadā pievienojās Moldova, un 2011. gadā – Ukraina. Gruzija ir kandidātvalsts. Jāatzīmē, ka Norvēģijai un Armēnijai, kā arī un jo īpaši Turcijai ir novērotāja statuss.

3.3.

Līguma mērķis ir paplašināt ES iekšējo tirgu līdz Dienvidaustrumeiropai un tālāk. Ar līgumu paredzēts

3.4.

Jānorāda: lai arī šie nodomi vērtējami atzinīgi, pēdējos gados nav panākts liels progress.

3.4.1.

ES un Enerģētikas kopienas dalībvalstu attiecības nevar aprobežoties vienīgi ar iestāžu savstarpējām attiecībām, tāpēc tās ir jāpaplašina, kā tas paredzēts Eiropas Komisijas ierosinātajā Enerģētikas savienības procesā. Šajā nolūkā EESK ir jābūt šādas procedūru paplašināšanas neatņemamai daļai, Eiropas dialogā par enerģētikas jautājumiem iekļaujot šā reģiona enerģētikas situāciju plašā nozīmē.

3.4.2.

Lai pieņemtu ES acquis enerģētikas jomā un integrētos iekšējā tirgū, ir būtiski jāmaina reģiona prakse attiecībā uz enerģijas cenām, kuru noteikšanā jāņem vērā faktiskās izmaksas, nevis jāpaļaujas uz “subsidētu” cenu politiku.

3.4.3.

Šim mērķim ir jāizmanto struktūras, kas pilsoniskās sabiedrības vajadzībām izveidotas paplašināšanās procesā, piemēram, apvienotās konsultatīvās komitejas (ar bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku komiteja pagaidām vēl nedarbojas, ar Melnkalni un Serbiju – kandidātvalstīm, kas uzsākušas sarunas, komitejas jau darbojas) un koordinācijas komiteja sadarbībai ar Rietumbalkānu reģiona valstīm.

4.1.

Mēs jau aplūkojām nepieciešamību stiprināt elektroenerģijas starpsavienojumus gan reģiona robežās, gan arī ienākošos un izejošos starpsavienojumus, kā arī transporta maršrutus, jo īpaši dabasgāzes piegādes jomā, un, iespējams, izveidot metāna termināli. Tas, protams, atrastos reģiona Adrijas jūras piekrastē un būtu kopīgs reģiona valstīm vai vismaz to lielākajai daļai, un ļautu transportēt sašķidrināto dabasgāzi no tālākiem piegādātājiem un vēlāk – no Vidusjūras austrumu daļas (Kipras plātnes).

4.1.1.

Saistībā ar centrālās un dienvidaustrumu Eiropas gāzes savienojumiem (CESEC) nesen (2015. gada 10. jūlijā) parakstītais saprašanās memorands starp Eiropas Komisiju un Austriju, Bulgāriju, Horvātiju, Grieķiju, Ungāriju, Itāliju, Rumāniju, Slovākiju, Slovēniju, Albāniju, bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku, Serbiju un Ukrainu, varētu veicināt dabasgāzes piegāžu diversifikāciju un reģiona tirgu integrāciju. EESK vēlas, lai minētajā memorandā būtu iesaistīta arī Melnkalne.

4.2.

Reģionālā energoresursu struktūra ir nelīdzsvarota; nav reāla tirgus, energoresursu struktūra katrā valstī ir atšķirīga, un cenas gandrīz vienmēr ir regulētas un bieži vien uzturētas mākslīgi zemā līmenī, un tas neveicina ne energoefektivitāti, ne arī investīcijas energoresursu dažādošanai.

4.3.

Faktiski ogles veido gandrīz 50 % no patērētās enerģijas, nafta un naftas produkti – vairāk nekā 30 %, bet gāze “tikai” aptuveni 10 %. Attīstās enerģijas ražošana no atkritumiem un biodegvielas, taču bez pienācīgi saskaņota plāna.

4.4.

Kā liecina vairāki avoti (IEA, REN) un novērtējuma pētījumi, Rietumbalkānu valstīm ir ievērojams atjaunojamu energoresursu potenciāls; tas ir jāizmanto un jāatbalsta ar investīcijām, lai valstis varētu iesaistīties Eiropas Savienības klimata un enerģētikas politikas satvarā laikposmam līdz 2030. gadam:

4.4.1.

Šīs perspektīvas ir jāizvērtē ne tikai no saskaņotu investīciju viedokļa, bet galvenokārt saistībā ar iespējām izvērst darbību un radīt darbvietas, jo īpaši jauno enerģētikas tehnoloģiju jomā (“zaļās darbvietas”), un novērst enerģētisko nabadzību. Enerģētikas kopienai ir jāsekmē šādas darbības, piesaistot, piemēram, EIB līdzekļus.

4.4.2.

Pievienošanās procesā paredzētie “pilsoniskās sabiedrības mehānismi” jāizmanto projektos, kas ierosināti pilsoniskās enerģētikas jomā (apvienību, kooperatīvu, NVO u. c. projekti).

28.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 32/12

Ziņotājs:

Stefano PALMIERI

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzsver, ka “Eiropas Savienības stratēģijas Alpu reģionam (EUSALP)” īstenošana notiek īpašos apstākļos, kurus raksturo, pirmkārt, finanšu krīzes ilgstošā negatīvā ietekme uz reālo ekonomiku un, otrkārt, mēģinājumi veicināt un sākt strukturālas pārmaiņas ekonomikas, vides un sociālajā jomā, īpašu uzmanību pievēršot iedzīvotāju dzīves kvalitātei un labklājībai.

1.2.

EESK atzīmē: teritoriālās sistēmas, ko aptver EUSALP, proti, piecas dalībvalstis (Itālija, Francija, Austrija, Vācija un Slovēnija) un divas trešās valstis (Šveice un Lihtenšteina), raksturo ekonomikas attīstības, vides ilgtspējas un sociālās kohēzijas līmenis, kas būtiski pārsniedz Eiropas vidējo līmeni, kā arī ilglaicīgas tradīcijas teritoriālās sadarbības jomā.

1.2.1.

Neraugoties uz šīm acīmredzamām iezīmēm, EESK uzskata, ka Alpu reģionam EUSALP sniedz pievienoto vērtību, kas ir lietderīga, lai saglabātu un, ja iespējams, uzlabotu augstos ekonomikas, vides un sociālos standartus, kuri raksturo šīs teritoriālās sistēmas.

1.2.2.

EESK uztver EUSALP kā attīstības virzītājspēku, kas spēj veicināt konkurētspēju un kohēziju visā Eiropā saskaņā ar Eiropas kohēzijas politikas mērķiem un tās principiem sadarbības un solidaritātes jomā.

1.3.

EESK norāda, ka minētajām teritorijām ir kopīgas teritoriālas iezīmes, piemēram, tās, kas raksturīgas Alpu masīva kalnu reģioniem.

1.3.1.

EESK uzsver: Alpi ir ne vien otra nozīmīgākā bioloģiskās daudzveidības krātuve Eiropā, bet arī visa reģiona identitātes un atpazīstamības elements. Izmēra un uzbūves dēļ Alpi dažos gadījumos veido materiālo un nemateriālo nošķīrumu, bet citos gadījumos – saikni starp dažādiem teritoriālajiem līmeņiem ekonomikas, vides, kultūras un sociālajā aspektā.

1.4.

Kaut arī EESK atzinīgi vērtē Eiropas Savienības stratēģiju Alpu reģionam (EUSALP), komiteja uzskata, ka ir vajadzīgi papildu pasākumi.

1.5.

EESK ir sarūgtināta par faktu, ka EUSALP sociālā dimensija netiek uzskatīta par līdzvērtīgu vides un ekonomikas dimensijai. Tāpēc EESK vēlas, lai sociālā dimensija tiktu vairāk uzsvērta, nosakot sociālo kritēriju iekļaušanu (mainstreaming), kas nodrošinātu tāda izaugsmes modeļa attīstību, kurš spēj sekmēt konkurētspēju un vienlaikus arī sociālo iekļaušanu un aizsardzību, sevišķu uzmanību veltot tiem cilvēkiem, kurus visvairāk skar nestabilitātes faktori un kuri atrodas nelabvēlīgākajā stāvoklī.

1.5.1.

Šajā sakarā EESK arī uzskata, ka ir svarīgi stiprināt EUSALP mērķu transversālo dimensiju, lai vairāk atbalstītu saskaņotību un līdzsvaru starp ekonomikas, vides un sociālo ilgtspēju saskaņā ar holistisko pieeju sociālajai attīstībai un inovācijai.

1.6.

Lai arī, no vienas puses, EESK uzskata, ka EUSALP izvirzītie mērķi saskan ar Alpu reģiona stratēģiskajām prioritātēm, no otras puses, komiteja vēlas papildu pasākumus, kuru mērķis būtu faktiski pārveidot problēmas par konkurētspējas un kohēzijas faktoriem, jo īpaši ņemot vērā ekonomikas globalizāciju, demogrāfiskās tendences, klimata pārmaiņas, enerģētikas jautājumus un ģeogrāfisko stāvokli.

1.7.

Saistībā ar tematisko prioritāti “Ekonomikas izaugsme un inovācija” EESK uzskata, ka ir būtiski izstrādāt inovācijas atbalsta stratēģijas, kas būtu efektīvākas konkurētspējas un darbvietu radīšanas aspektā, piesaistītu jaunus ieguldījumus, stiprinātu lauksaimniecības un mežsaimniecības atbalsta pasākumus, kā arī izmantotu dažādus, reģionam raksturīgus tūrisma veidus. (Sīkāku informāciju sk. turpmāk 3.3., 3.4., 3.5., 3.6. un 3.7. punktā.)

1.8.

Attiecībā uz tematisko prioritāti “Mobilitāte un savienojamība” EESK uzskata, ka ir svarīgi īstenot pasākumus ar mērķi samazināt preču un pasažieru pārvadājumus ar autotransportu, veicināt ekoloģiski ilgtspējīgu pieejamību tūristu apmeklētajām teritorijām, samazināt autotransporta satiksmi pilsētās un lielpilsētās, nodrošināt pakalpojumu pieejamību un savienojamību visās Alpu reģiona teritorijās. (Sīkāku informāciju sk. turpmāk 3.8., 3.9. un 3.10. punktā.)

1.9.

Attiecībā uz prioritāro jomu “Vide un enerģētika” EESK uzskata, ka ir svarīgi sekmēt līdzsvaru starp dabas un kultūras kapitālu un tā racionālu izmantošanu, ekoloģisko sasaisti, pasākumus saistībā ar klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, drošu, cenas ziņā pieejamu un ļoti kvalitatīvu energoapgādi. (Sīkāku informāciju sk. turpmāk 3.11., 3.12. un 3.13. punktā.)

1.10.

EESK uzskata, ka EUSALP stratēģijai ir vajadzīga daudzlīmeņu pārvaldība, kas būtu efektīva un ļautu kopsakarībā novērtēt “horizontālo dimensiju” (pilsoniskās sabiedrības līdzdalību), kura integrē un pastiprina “vertikālo dimensiju” (reģionu un vietējo pašvaldību līdzdalību), pilnībā ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu.

1.11.

EESK aicina īstenot pastāvīgu spēju veidošanas procesu, kas papildinātu un uzlabotu pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību EUSALP izvēršanā, kā arī izveidot regulāru forumu, kurā būtu pārstāvēti Alpu reģiona sociālās un ekonomikas jomas dalībnieki un kurš aktīvi darbotos arī attiecīgajos stratēģijā ieinteresētajos reģionos.

1.11.1.

Šajā sakarā komiteja ierosina sākt īstenot īpašu programmu Going Local – EUSALP, kurā būtu paredzēta visu to komitejas pārstāvību aktīva līdzdalība, kas ir iesaistītas un ieinteresētas EUSALP ierosināto procesu izvēršanā. Tādējādi ar programmas Going Local – EUSALP starpniecību būs iespējams sākt īstenot uz vietējo pilsonisko sabiedrību vērstus informēšanas un apmācības procesus par rīcības plānā paredzētajiem pasākumiem un par iespējām iesaistīties dažādiem vietējā līmeņa dalībniekiem, vienlaikus nodrošinot kopīgu atbalstu lēmumiem par paredzētajiem pasākumiem.

1.12.

Attiecībā uz EUSALP uzraudzības un vērtēšanas sistēmām EESK uzskata, ka svarīgi ir kvantitatīvos novērtējumus papildināt ar “kvalitatīvajiem” rādītājiem saskaņā ar pieejā “IKP un ne tikai” noteikto.

1.13.

EESK cer, ka EUSALP ietvaros īstenojamo pasākumu ekonomiskā ilgtspēja tiks stiprināta, īstenojot stratēģiju, kas vērsta uz sinerģijas un papildināmības izmantošanu starp Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem 2014.–2020. gadam un citām Eiropas tiešās pārvaldības programmām, kā arī uz sabiedrības virzītas vietējās attīstības instrumentu izmantošanu.

1.14.

EESK uzskata: lai sasniegtu EUSALP noteiktos stratēģiskos mērķus, ir būtiski izmantot finansējuma iespējas, ko piedāvā Eiropas Investīciju banka (EIB), kā arī sekmēt privātu ieguldījumu piesaistīšanu, kā ierosināts Juncker plānā.

1.15.

EESK atzinīgi vērtē rīcības plānā ierosinātos pasākumus, kuru mērķis ir izmantot sinerģiju starp EUSALP un citām makrostratēģijām, kas jau tiek īstenotas, tostarp ņemot arī vērā makroreģionālās koncepcijas piemērošanu citiem Eiropas reģioniem, kuri ir stratēģiski nozīmīgi Eiropas ekonomikas konkurētspējai un sociālajai kohēzijai, piemēram, Vidusjūras rietumu un Balkānu reģions.

2.1.

Šā atzinuma mērķis ir izvērtēt “Rīcības plānu ES stratēģijai Alpu reģionam (EUSALP)” (1) no organizētas pilsoniskās sabiedrības viedokļa. Atzinums ir izstrādāts, pamatojoties uz EESK izpētes atzinumu “ES stratēģija Alpu reģionam” (2) un 2015. gada 25. jūnijā Isprā (Itālijā) notikušās uzklausīšanas sanāksmes secinājumiem, kā arī citiem EESK atzinumiem, kas pieņemti par makroreģionālajām stratēģijām (3).

2.2.

Lai problēmas, kas apzinātas EUSALP rīcības plānā, pārveidotu par ekonomikas konkurētspēju un sociālo kohēziju veicinošiem faktoriem, ir jāatbalsta attīstības politika, kuru īsteno saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (4) 3. panta 1., 2. un 3. punktā minētajām pamatnostādnēm, kā arī holistiska pieeja attīstībai un sociālajai inovācijai.

2.2.1.

EUSALP holistiskās pieejas stiprināšana ļaus efektīvi atbalstīt konkurētspēju un kohēziju makroreģionā, īstenojot politiku un projektus, kas spētu ekonomikas, vides un sociālos mērķus padarīt par savstarpēji mijiedarbīgiem.

2.2.2.

EUSALP ir jāplāno un jāīsteno, ņemot vērā sociālo inovāciju, attīstības procesu, kas var veicināt un palīdzēt īstenot jaunas idejas, kurām ne tikai jāstiprina ekonomikas konkurētspēja, bet ir jābūt funkcionālām, lai apmierinātu to cilvēku vajadzības, kas dzīvo Alpu reģionā, kā arī sabiedrības vajadzības kopumā.

2.3.

Ņemot vērā EESK atzinumā par tematu “Stratēģijas “Eiropa 2020” novērtējums” (5) un ziņojumā “Stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšana” (6) sniegtās analīzes un vērtējumus, ir skaidrs, ka EUSALP ir lietderīgs instruments, lai nodrošinātu izturētspējīgu ekonomisko un sociālo sistēmu, kas garantē Alpu reģiona pilsoniskajai sabiedrībai “aizsardzību un attīstību”.

2.3.1.

Alpu makroreģiona izturētspējas stiprināšana ir izšķirīgs faktors, lai palielinātu pilsoniskās sabiedrības spēju absorbēt, pārvaldīt un novērst krīžu un strukturālo pārmaiņu sekas, kas arvien vairāk ietekmē mūsu sociāli ekonomisko sistēmu, un lai atbalstītu Alpu reģiona ekonomikas konkurētspēju ilgtspējas un sociālās kohēzijas jomā.

2.4.

Saskaņā ar lēmumiem, kas pieņemti ar “Politisko rezolūciju ES stratēģijas Alpu reģionam īstenošanai” (Grenobles konference) (7), rīcības plānā ir norādīti uzdevumi, kas attiecas uz sadarbības jomu, politiskās prioritātes, mērķi un konkrētas darbības, kā arī daži projektu ideju piemēri.

2.5.

EUSALP rīcības plānā noteiktie galvenie uzdevumi un mērķi attiecas uz ekonomikas globalizāciju, demogrāfijas tendencēm, klimata pārmaiņām, enerģētikas jautājumiem un ģeogrāfisko stāvokli. Lai arī EESK pozitīvi vērtē EUSALP rīcības plānā minēto, taču uzskata par nepieciešamu mērķus papildināt ar turpmāk izklāstītajiem uzdevumiem.

2.5.1.

Veicināt dinamisku uzņēmējdarbības sistēmu un atbalstīt reģiona uzņēmumu konkurētspēju, izmantojot inovāciju, lai stiprinātu ekonomikas sistēmas spēju efektīvi risināt uzdevumus, ko rada ekonomikas globalizācija, reaģētu uz pilsoniskās sabiedrības vajadzībām un nodrošinātu nodarbinātību un jaunu, kvalitatīvu darbvietu izveidi.

2.5.2.

Palīdzēt kāpināt potenciālu spējām, kuru pamatā būtu tradīcijas un sociālā daudzveidība, kā arī veicināt iesaistītajām teritorijām raksturīgo identitātes vērtību saglabāšanu, vienlaikus atbalstot vietējo zināšanu un tradīciju izmantošanu ekonomikas attīstības un sociālās iekļaušanas veicināšanai.

2.5.3.

Atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir efektīvāk risināt jautājumus saistībā ar Alpu reģionam raksturīgajām demogrāfiskajām pārmaiņām, īpašu uzmanību pievēršot tādas kombinētās ietekmes pārvaldībai, ko rada iedzīvotāju novecošana un jauni migrācijas procesi.

2.5.4.

Veicināt procesus, kuru uzdevums ir mazināt klimata pārmaiņas un pielāgot attiecīgos reģionus, īpašu uzmanību pievēršot ietekmei uz vidi, bioloģisko daudzveidību un saimniecisko darbību, kā arī iedzīvotāju dzīves apstākļiem (8).

2.5.5.

Palīdzēt risināt ar enerģētiku saistītos uzdevumus, kas vērsti uz pieprasījuma ilgtspēju, drošību un pieejamību izmaksu ziņā uzņēmumiem un iedzīvotājiem, veicināt ieguldījumus lētākos un tīrākos enerģijas avotos, atvērtāku un konkurētspējīgāku enerģijas makroreģionālo tirgu, izmaksu samazināšanu, izmantojot vietējos enerģijas resursus, kā arī tradicionālos (piemēram, biomasa, hidroelektroenerģija un ģeotermālā enerģija) un netradicionālos (piemēram, vēja un saules enerģija) atjaunojamos enerģijas avotus.

2.5.6.

Izstrādāt politiku un rīcību ar mērķi izmantot Alpu reģiona ģeogrāfiski stratēģisko nozīmi, jo īpaši transporta jomā, pilnībā ievērojot vides aizsardzības un saglabāšanas principu. Turklāt būtu jāveicina teritoriju kopīgas atbildības un vienlīdzīgas sadarbības jaunas pieejas, piemēram, vertikālās saiknes starp lielajām pilsētām, lauku reģioniem, kalnu reģioniem un tūrisma apgabaliem.

2.5.7.

Veicināt piekļuves vispārējas nozīmes pakalpojumiem līdzsvaru, taisnīgumu un universālumu, kas apmierinātu Alpu reģionā dzīvojošo cilvēku vajadzības, īpašu uzmanību veltot teritoriālajām sistēmām ar nelabvēlīgiem ģeogrāfiskajiem apstākļiem.

2.5.8.

Sekmēt bioloģiskās daudzveidības, ainavu un dabas resursu aizsardzību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu, atrodot pareizo līdzsvaru starp saglabāšanas pasākumiem un ekosistēmu pakalpojumu un produktu racionālu izmantošanu, kā arī ar šo izmantošanu saistīto priekšrocību taisnīgāku sadalījumu.

2.5.9.

Veicināt atsauces modeļa noteikšanu sociālo kritēriju iekļaušanai (mainstreaming), plānojot pasākumus saistībā ar darba apstākļiem, sociālo drošību, dzimumu līdztiesību, personām ar invaliditāti un imigrantiem.

2.5.10.

Noteikt un izstrādāt, sagatavojot un īstenojot attīstības procesus, kas paredzēti, lai ierobežotu nelīdzsvarotību starp ekonomikas, vides un sociālo dimensiju, īpašu atpazīstamu funkcionālu mērķi, kas ir kā “izmēģinājuma stends”, kurš var būt lietderīgs kohēzijas politikas rezultātu kapitalizācijai visā Eiropā.

2.5.11.

Veicināt reģionālajā un vietējā līmenī ekonomikas, sociālajā un vides jomā pieņemamo lēmumu, kas skar teritoriju, izstrādes, apspriešanas un atbalstīšanas iespējami plašu procesu, izmantojot citos apstākļos jau pārbaudītas metodes un vietas, kuras ir piemērotas, lai tuvinātu iedzīvotāju pārstāvjus, ekonomikas dalībniekus, sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizācijas.

3.1.

Galvenais uzdevums, kas stratēģijai Alpu reģionam būs jārisina, ir saskaņošana un līdzsvara stiprināšana starp ekonomikas, vides un sociālās ilgtspējas mērķiem.

3.2.

EESK pozitīvi vērtē EUSALP rīcības plānu, taču uzskata, ka trīs tematiskās prioritātes (“Ekonomikas izaugsme un inovācija”, “Mobilitāte un savienojamība” un “Vide un enerģētika”) ir jāpapildina un jāpadziļina.

3.3.

Lai gan, kā izklāstīts Eiropas inovācijas rezultātu pārskatā (9), Alpu reģiona stratēģijā iesaistītajām teritorijām inovācijas līmenis ir virs Eiropas vidējā rādītāja, ir redzams, ka politika un stratēģijas, kas atbalsta tradicionālos inovāciju veidus, nav efektīgas konkurētspējas un darbvietu radīšanas ziņā salīdzinājumā ar veiktajiem ieguldījumiem.

3.4.

Tāpēc ir nepieciešams stiprināt darbības instrumentus, kas atbalsta “atvērto inovāciju” (10), proti, modeli, kura pamatā ir “četrkāršās spirāles” koncepcijas piemērošana; ar tās starpniecību publiskās iestādes, uzņēmumi, universitātes un cilvēki (iedzīvotāji) savstarpēji sadarbojas procesos, kas raksturo inovāciju (kopēja radīšana, izpēte, izmēģināšana un piemērošana), ar mērķi izstrādāt jaunus produktus un pakalpojumus, kuri vērsti uz galalietotāju reālajām vajadzībām.

3.5.

Alpu reģiona attīstība ir saistīta ar vietējo ražošanas ķēžu un zonu attīstību, kas ir ražošanas sistēmas pamats. Attīstības politika ir jāīsteno, lai piesaistītu jaunus ieguldījumus, jo īpaši jaunajās rūpniecības nozarēs, ne tikai nolūkā optimizēt ražošanas efektivitāti, bet arī novērst iedzīvotāju skaita samazināšanos nomaļajos reģionos.

3.6.

Svarīgi ir veicināt darbinieku kvalifikācijas celšanas un prasmju uzlabošanas pasākumus gan tradicionālajās, gan jaunajās nozarēs (tostarp kultūras un radošuma nozarē).

3.7.

Lauksaimniecība, jo īpaši kalnu lauksaimniecība, un mežsaimniecība ir ekonomikas nozares, kas jāatbalsta, lai aizsargātu cilvēka radītu ainavu, veicinātu apmešanos nomaļos reģionos, saglabātu infrastruktūru kalnu apgabalos, kā arī piegādātu izejvielas, kuras ir vajadzīgas pārtikas un augstas kvalitātes produktu ražošanai.

3.7.1.

Lai kalnu lauksaimniecība un mežsaimniecība kļūtu konkurētspējīgāka, svarīgi ir veicināt iniciatīvas saistībā ar kalnu reģionos ražoto produktu īpašā kvalitātes marķējuma izmantošanu, atbalstīt strukturētāku sadarbību starp dažādiem kalnu apvidiem Alpu reģionā, kā arī starp minētajiem kalnu apvidiem un pilsētu sistēmām, tostarp uzsākot projektus Kopienas programmu 2014.–2020. gadam (11) ietvaros (īpaši runājot par iniciatīvām kalnu lauksaimniecības produktu veicināšanai).

3.8.

Tūrismu Alpu reģiona apgabalos raksturo tūrista pieprasīto aktivitāšu daudzveidība: dabas tūrisms, aktīvais un sporta tūrisms, veselības un relaksācijas tūrisms, kultūrtūrisms, pasākumu un kongresu tūrisms, kā arī iepirkšanās tūrisms.

3.8.1.

Noteikti ir jāstimulē ilgtspējīgs tūrisms ar integrētas politikas starpniecību, kuras rezultātā tiktu noteikti standarti Alpu reģiona aizsardzībai un ilgtspējīgas attīstības modeļu izplatīšanai. Tāpat arī ir jāatbalsta procesi, kas ļauj mazināt tūristu pieplūduma sezonalitāti, veicinot tūrisma veidus, kas vēl netiek pilnībā izmantoti (piemēram, veselības tūrisms), un vispārēji uzlabojot pakalpojumu kvalitāti kalnu reģionos.

3.9.

Topogrāfisko īpatnību dēļ Alpu makroreģionā transports ir koncentrēts nedaudzos koridoros, tādējādi radot tālsatiksmes kravu autopārvadājumu nesamērīgu pieaugumu ekoloģiski ļoti jutīgā vidē. Mobilitāte nomaļās un kalnu teritorijās ir priekšnoteikums sociālo kontaktu uzturēšanai; tādas parādības kā izmaiņas dzīvesveidā un demogrāfiskās tendences ir saistītas ar individuālā autotransporta satiksmes palielināšanos.

3.9.1.

Būtiski ir atbalstīt pasākumus transporta infrastruktūru pielāgošanai un racionalizācijai visās Alpu reģiona teritoriālajās sistēmās un īpašu uzmanību pievērst pārrobežu savienojumiem, iespējami vislielākā preču un pasažieru skaita novirzīšanai no autotransporta uz citiem transporta veidiem (piemēram, dzelzceļu), kā arī ekoloģiski ilgtspējīgas pieejamības tūrisma zonām veicināšanai, ņemot vērā gan lielos attālumus, gan t. s. “pēdējo jūdzi”.

3.9.2.

Attiecībā uz pilsētu un lielpilsētu sistēmām ir jāatbalsta individuālā transporta satiksmes aizvietošana ar vietējo sabiedrisko transportu, gājēju un riteņbraucēju celiņiem, pilnveidojot infrastruktūru un īstenojot pasākumus, kuri mudina cilvēkus mainīt ieradumus un popularizē videi draudzīgu mobilitāti un transporta veidus.

3.10.

Līdzsvarota, taisnīga un vispārēja piekļuve augstas kvalitātes pakalpojumiem un savienojamība ir obligāts priekšnosacījums tam, lai nodrošinātu pienācīgus dzīves kvalitātes standartus visiem Alpu makroreģiona iedzīvotājiem, īpaši tiem, kas dzīvo un strādā teritorijās ar nelabvēlīgiem ģeogrāfiskiem apstākļiem.

3.10.1.

Svarīgi ir atbalstīt novatorisku risinājumu pieņemšanu, lai nodrošinātu pamatpakalpojumus kalnu un lauku apgabalos (izglītību, veselības aprūpi, sociālos pakalpojumus un mobilitāti), stiprinātu IKT infrastruktūras un tehnoloģijas, nodrošinātu atbilstošu piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, apmierinot visu iedzīvotāju vajadzības Alpu reģionā.

3.11.

Alpu reģiona floras un faunas, ka arī dabas ainavu daudzveidība ir kapitāls, kas jāaizsargā un jānovērtē, jo tas ir viens no dzīves kvalitātes un šīs teritorijas pievilcības būtiskiem elementiem.

3.11.1.

Ir jāveicina bioloģiskās daudzveidības, dabas, kultūras un ainavu resursu aizsardzība un ilgtspējīga apsaimniekošana, atrodot pareizo līdzsvaru starp saglabāšanas pasākumiem un racionālu izmantošanu. Tāpat būtiski ir atbalstīt tādu pasākumu īstenošanu, kas veicina reģiona ekoloģisko sasaisti atbilstoši Eiropas Komisijas paziņojumā “Zaļā infrastruktūra (ZI) – Eiropas dabas kapitāla pilnveide” (12) noteiktajam.

3.12.

Lai arī ir zināms, ka klimata pārmaiņu un ar tām saistīto dabas katastrofu risku pārvaldība ir kopīgs uzdevums visā Alpu reģionā, jāatzīst, ka Alpi ir visblīvāk apdzīvotā un visintensīvāk izmantotā kalnu sistēma pasaulē, un šīs sistēmas jutība pret klimata pārmaiņām ir ievērojami augstāka par vidējo.

3.12.1.

Svarīgi ir sākt īstenot pārrobežu pasākumus (klimata pārmaiņu sekas neapstāsies pie valstu robežām), kas ļautu mazināt klimata pārmaiņas un pielāgot tām Alpu reģionu. Klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumu uzdevums ir novērst klimata pārmaiņu nekontrolējamās sekas, samazinot siltumnīcefekta gāzes, savukārt pielāgošanās pasākumi jāorientē uz neaizsargātības pret klimata pārmaiņām mazināšanu un nenovēršamo seku pārvaldību.

3.13.

Lai nodrošinātu un veicinātu dzīves kvalitāti un priekšrocības saistībā ar atrašanās vietu, Alpu reģionā ir vajadzīga droša, cenu ziņā pieejama un ļoti kvalitatīva energoapgādes sistēma.

3.13.1.

Līdztekus tam, ka tiek sekmēti pasākumi, kas paredzēti atjaunojamās enerģijas (piemēram, ūdens, malka, biomasa, saules un vēja enerģija) īpatsvara palielināšanai, ļoti svarīgi ir stimulēt energoefektivitāti gan publiskajā, gan privātajā sektorā.

4.1.

Ekonomikas krīze ir ne vien negatīvi ietekmējusi reālo ekonomiku un daudzu miljonu iedzīvotāju dzīves apstākļus, bet arī skaidri parādījusi, ka ir vajadzīgi publiski pasākumi, kas ierobežotu ekonomiskā, sociālā un vides ziņā neilgtspējīgas izaugsmes radītās lejupslīdes faktorus un tādējādi aizsargātu iedzīvotāju dzīves līmeni un labklājību, pastiprinot pasākumus sociālajā, labklājības politikas un vides jomā.

4.2.

EESK uzskata, ka EUSALP sociālajai dimensijai nav pievērsta pienācīga uzmanība un tā būtu jāstiprina, lai nodrošinātu tāda izaugsmes modeļa attīstību, kas spēj sekmēt konkurētspēju un vienlaikus arī sociālo iekļaušanu un aizsardzību, sevišķu uzmanību veltot tiem cilvēkiem, kurus visvairāk skar nestabilitātes faktori un kuri atrodas nelabvēlīgākajā stāvoklī.

4.2.1.

Šajā nolūkā EUSALP būtu jāparedz pasākumi, kuru mērķis ir:

4.3.

Neraugoties uz to, ka EUSALP pārvaldības sistēma atbilst vērtējumiem, kas sniegti EESK atzinumā par tematu “Makroreģionālo stratēģiju pārvaldība” (13), tajā var konstatēt problēmas un iespējamos papildinājumus.

4.3.1.

Ir jāstiprina EUSALP daudzlīmeņu pārvaldība, piemērojot faktisku horizontālu dimensiju (ekonomikas dalībnieku, sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalība), kas iekļautos un papildinātu vertikālo dimensiju (reģionālo un vietējo pašvaldību līdzdalība), pilnībā ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, kura piemērošana ir izšķirīga, lai nodrošinātu ar EUSALP saistīto ieguvumu taisnīgu teritoriālo pārdali un novērstu to, ka atsevišķu valstu un teritoriju mērķi gūst virsroku pār kopējām interesēm.

4.3.2.

Būtiski ir paredzēt EUSALP pilsoniskās sabiedrības foruma izveidi; tā darbībām ir jāiekļaujas rīcības grupu aktivitātēs, un tam jāattīstās saskaņā ar darbības modeli, kas veicina sociālo partneru un ekonomikas dalībnieku faktisku iesaistīšanos stratēģijas īstenošanā vietējā un reģionālajā līmenī. Tāpēc ir vēlams, lai līdztekus makroreģiona pilsoniskās sabiedrības forumam aktīvi darbotos pilsoniskās sabiedrības reģionālie (un, ciktāl iespējams, vietējie) forumi, tādējādi nodrošinot, ka stratēģijas pārvaldībā ir faktiski iesaistīti visi vietējie komponenti.

4.3.3.

Tāpat svarīgi ir veicināt pastāvīgu spēju veidošanas procesu, kas papildinātu un uzlabotu pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību EUSALP izvēršanā un vienlaikus sekmētu iedzīvotāju informētību un zināšanas par galvenajiem jautājumiem un prioritātēm, kuras skar Alpu reģionu. Saistībā ar šo prioritāti EESK ierosina sākt īstenot īpašu programmu Going local – EUSALP.

4.4.

Stratēģijas Alpu reģionam īstenošanai jāiet kopsolī ar efektīvu uzraudzības sistēmu, ar kuru varētu izvērtēt uzlabojumus, ko faktiski devusi EUSALP.

4.4.1.

Saskaņā ar pieeju “IKP un ne tikai” (14) kvantitatīvie novērtējumi noteikti jāpapildina ar kvalitatīvajiem rādītājiem ar mērķi novērtēt pieņemtās politikas ietekmi uz dzīves kvalitāti, vides ilgtspēju, sociālo kohēziju, veselību un kā pašreizējo, tā nākamo paaudžu vispārējo labklājību.

4.5.

Ja ievērojamo finansējumu, ko ES jau ir ieguldījusi ar Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) 2014.–2020. gadam (15) un programmas “Eiropas teritoriālā sadarbība” (ETS) (16) starpniecību, koordinē un iekļauj vienotā stratēģiskā pieejā, tas var nodrošināt ekonomiskos resursus, kas nepieciešami, lai atbalstītu EUSALP īstenošanu.

4.5.1.

Svarīgi ir izstrādāt inovatīvas pieejas, kas paredzētas, lai izmantotu sinerģiju un papildināmību starp Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem 2014.–2020. gadam un citām Eiropas tiešās pārvaldības programmām, kā norādīts Eiropas Komisijas rokasgrāmatā Enabling synergies between European Structural and Investment Funds and Horizon 2020  (17).

4.5.2.

Lai sasniegtu EUSALP noteiktos mērķus, ir būtiski arī izmantot finansējuma iespējas, ko piedāvā Eiropas Investīciju banka (EIB), un sekmēt privātu ieguldījumu piesaistīšanu, kā ierosināts Juncker plānā (18).

4.5.3.

Lai sekmētu EUSALP finansiālo ilgtspēju, ir svarīgi arī, kad vien iespējams, atbalstīt iniciatīvas, kuru mērķis ir īstenot instrumentus, ko paredz sabiedrības virzīta vietējā attīstība, jo īpaši tādus instrumentus kā “sabiedrības virzīta vietējā attīstība” (19) un “integrēti teritoriālie ieguldījumi” (20), kā ierosināts EESK atzinumā par tematu “Sabiedrības virzīta vietējā attīstība” (21) un Interreg V programmas “Itālija–Austrija” aicinājumā iesniegt vietējās attīstības pārrobežu stratēģijas saistībā ar sabiedrības virzītu vietējo attīstību (22).

28.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 32/20

Galvenais ziņotājs:

Carmelo CEDRONE

1.1.

Ekonomiskā un sociālā situācija Grieķijā joprojām ir ļoti nopietna un kritiska, jo saglabājas zemi izaugsmes rādītāji un trūkst publiskā finansējuma, kas vajadzīgs izaugsmes veicināšanai. Šādas situācijas iemesli ir labi zināmi, un pēdējos gados un mēnešos EESK uz tiem ir vairākkārt norādījusi. Šīs grūtības būtiski ietekmē arī to līdzekļu pieejamību, kas nepieciešami, lai īstenotu programmas ar plānoto atbalstu no struktūrfondiem 2014.–2020. gada periodam, kā arī ar 2007.–2013. gada perioda līdzekļu pārpalikumu.

1.2.

Komisija ir iesniegusi Eiropas Parlamentam un Padomei priekšlikumu attiecībā uz Grieķijai paredzētajiem pasākumiem grozīt Regulu (ES) Nr. 1303/2013, ar ko paredz kopīgus noteikumus par pieciem Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (1).

1.3.

Komisijas priekšlikuma mērķis ir novērst likviditātes un publisko resursu trūkumu ieguldījumiem Grieķijā, un tajā ir izklāstīti divi finanšu pasākumi, kas galvenokārt paredz avansa maksājumu apropriācijas, par kuru piešķiršanu Grieķijai jau ir pieņemts lēmums un kas tādējādi neietekmē 2014.–2020. gada budžetu, un līdzfinansējuma likmes palielināšanu.

1.4.

Tiesību akta priekšlikums attiecas gan uz 2007.–2013. gada, gan 2014.–2020. gada periodu.

1.5.

Saistībā ar 2014.–2020. gada periodu Komisija ierosina par septiņiem procentpunktiem palielināt sākotnējā priekšfinansējuma līmeni kohēzijas politikas programmām mērķa “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” (ERAF, ESF un KF) ietvaros, kā arī EJZF atbalstītām programmām. Kopumā runa ir par vienu miljardu EUR divu gadu laikā (500 miljoni EUR 2015. gadā un 500 miljoni EUR 2016. gadā).

1.6.

Attiecībā uz 2007.–2013. gada periodu Komisija ierosina Grieķijā īstenoto darbības programmu starpposma maksājumu un slēguma bilances aprēķinam piemērot maksimālo līdzfinansējuma likmi 100 % apmērā (attiecībā uz deklarētājiem atbilstīgajiem izdevumiem) un agrāk izmaksāt 5 % no atlikušajiem ES maksājumiem, kurus parasti ietur līdz programmu noslēgumam. Tas radītu tiešu papildu likviditāti aptuveni 500 miljonu EUR apmērā 2015. gadā un vēl 500 miljonus EUR 2016. gadā.

2.1.

EESK piekrīt Komisijai, ka Grieķijai vajadzīgi papildu finanšu resursi, kas varētu stimulēt ieguldījumus un sekmēt ilgtspējīgu izaugsmi. EESK jau pirms ievērojama laika piedāvāja šajā virzienā vērstus priekšlikumus, kuri attiecas uz visām valstīm un reģioniem, kas saskaras ar budžeta vai parādu grūtībām vai augsto bezdarba līmeni (2).

2.2.

Komiteja uzskata, ka Komisijas priekšlikums, ko pati Komisija uzskata par ārkārtēju un ko pašlaik izskata Eiropas Parlaments, neatbilst iecerētajiem mērķiem. Ir runa par palīdzību, kas gan finansiālā aspektā, gan ņemot vērā paredzēto finansiālā atbalsta sniegšanas kārtību (avansa maksājums no paredzētajām apropriācijām), ir nepietiekama, lai apmierinātu Grieķijas vajadzības publisko ieguldījumu jomā un atjaunotu konkurētspējas un nodarbinātības līmeni tās ražošanas sistēmā. Tiek lēsts, ka, piemērojot jauno regulu, likviditātes palielināšana būs aptuveni divi miljardi EUR. Tā, protams, ir nozīmīga, taču ne papildu summa, un tā tiks izlīdzināta, par tādu pašu summu samazinot resursus, kas paredzēti turpmākajiem gadiem (2018. un 2020. gadam).

2.3.

EESK savos atzinumos jau vairākkārt ir norādījusi: ja Komisija vēlas palīdzēt Grieķijai, tai jāpiešķir valstij nozīmīgāki papildu resursi gan jaunu investīciju programmu veidā, gan vēl vairāk samazinot valsts līdzfinansējuma kvotu, kas tiek pieprasīta darbības programmu finansēšanai no struktūrfondiem 2014.–2020. gadā.

2.4.

EESK norāda uz vēl vienu problēmu saistībā ar jaunās struktūrfondu programmas uzsākšanas kavēšanos. Grieķijai kohēzijas politikas ietvaros 2014.–2020. gadā kopumā piešķirti aptuveni 35 miljardi EUR. Pašreizējā dramatiskā ekonomiskā un arī politiskā situācija Grieķijā radījusi lielu nenoteiktību attiecībā uz ieguldījumu lēmumiem, kā arī administratīvu kavēšanos, un to dēļ Grieķija nav spējusi uzsākt vajadzīgās procedūras, lai piekļūtu jaunā 2014.–2020. gada plānošanas perioda resursiem.

2.5.

EESK pauž bažas, ka šāda kavēšanās kopā ar taupības pasākumiem, kurus pieprasa ES, lai apstiprinātu trešo atbalsta plānu, un kuri neizbēgami samazinās publiskos resursus ieguldījumiem, ietekmēs arī to izdevumu programmu uzsākšanu, kuras ir paredzētas fondos ne tikai nākamajam gadam, bet visam laikposmam līdz 2020. gadam.

2.6.

Projekti, kas patlaban tiek īstenoti Grieķijā, lielā mērā tiek finansēti ar līdzekļiem no 2007.–2013. gada plānošanas perioda. Jaunākās analīzes par līdzekļu pārpalikumu 2007.–2013. gadā liecina, ka vēl ir pieejami 1,5–2 miljoni EUR, kas, ja netiks izmantoti līdz gada beigām, tiks atmaksāti. Ņemot vērā ārkārtas apstākļus valstī, Komisija priekšlikumā būtu varējusi iekļaut termiņa pagarinājumu ziņošanai par izdevumiem (no n+2 uz n+3).

3.1.

Noslēgumā EESK piekrīt Komisijas priekšlikumam un to atbalsta, pat ja uzskata šo priekšlikumu par nepietiekamu. EESK jau vairākos atzinumos uzsvērusi, ka, pēc tās domām, ES iestādēm un dalībvalstīm būtu jāizstrādā tāda atbalsta programma grūtībās nonākušām eurozonas valstīm – sākot ar Grieķiju –, kas būtu apjomīgāka un uzticamāka nekā līdz šim ierosinātās. Lai to panāktu, būtu jāievieš lielāka elastība Eiropas jaunās nodokļu un budžeta pārvaldības piemērošanā un vēl vairāk jāpalielina pieejamie resursi Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Investīciju fonda (EIF) finansējumam, sākot ar Juncker plānu, kā arī funkcionālāk jāintegrē un jākoordinē līdzekļi, kas paredzēti citu ES politikas jomu finansēšanai.

3.2.

Rezumējot – papildus iepriekš minētajam vajadzētu: a) paplašināt priekšlikumu (līdzfinansējuma atcelšana Grieķijai) uz visu 2014.–2020. gada periodu; b) paātrināt un priekšlaikus īstenot Juncker plāna pasākumus Grieķijai, lai tādējādi, izmantojot šos abus pasākumus, veicinātu ekonomikas atveseļošanos, attīstību un nodarbinātību; d) vienkāršot, NEVIS sarežģīt administratīvās procedūras; e) Komisijai izveidot jauktu darba grupu, kas varētu atbalstīt Grieķiju un palīdzēt tai dažādos struktūrfondu izmantošanas posmos; f) izvērtēt iespēju attiecināt šos vai līdzīgus pasākumus, tos papildinot ar atbilstīgām pārbaudēm, uz citām valstīm, kuras krīze skārusi vai skar vissmagāk un kurās bezdarba līmenis ir augstāks par vidējo Eiropā.

28.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 32/23