22.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/1

22.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/2

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Rīcības plāns, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam” (COM(2011)0870),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020 – Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”(COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Regulatīvā sloga mazināšana MVU – ES regulējuma pielāgošana mikrouzņēmumu vajadzībām” (COM(2011)0803),

—

ņemot vērā Komisijas izstrādāto Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmu, t. i., COSME programmu (COM(2011)0834),

—

ņemot vērā Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu (COM(2008)0394), kurā atzīta mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) svarīgā loma ES ekonomikā un kura mērķis ir palielināt MVU nozīmi un sekmēt to izaugsmi un darbvietu radīšanas potenciālu, mazinot virkni problēmu, kas tiek uzskatītas par MVU attīstības kavēkļiem,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 23. februāra paziņojumu “Pārskats par “Eiropas mazās uzņēmējdarbības aktu”” (COM(2011)0078) un Parlamenta 2011. gada 12. maija rezolūciju par šo jautājumu (1),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas riska kapitāla fondiem (COM(2011)0860),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondiem (COM(2011)0862),

—

ņemot vērā Komisijas un Eiropas Centrālās bankas 2011. gada pētījumu par finansējuma pieejamības maziem un vidējiem uzņēmumiem apsekojumu,

—

ņemot vērā Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 2/2012 “No Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansēto mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanas instrumenti”,

—

ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par darbavietu potenciāla attīstīšanu jaunai, ilgtspējīgai ekonomikai (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0001/2013),

A.

tā kā slikti izstrādāts finanšu nozares regulējums apvienojumā ar finanšu, ekonomikas un parādu krīzes radītajām smagajām un plašajām sekām var vēl vairāk apgrūtināt finansējuma pieejamību MVU;

B.

tā kā ir ārkārtīgi svarīgi izveidot un pilnveidot vajadzīgos instrumentus un radīt pareizus apstākļus, kas ļaus Savienībai veicināt izaugsmi eurozonā un visā Savienībā;

C.

tā kā banku aizdevumi ir galvenais finansējuma avots mazajiem un vidējiem uzņēmumiem Eiropas Savienībā;

D.

tā kā saskaņā ar ECB datiem MVU paredzēto aizdevumu procentu likmes dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas un skaidras naudas pieejamībā vērojama nelīdzsvarotība, jo dažās valstīs tiek noraidīti daudzi uzņēmējdarbības projektiem nepieciešamu aizdevumu pieprasījumi;

E.

tā kā vairāk nekā 98 % no visiem Eiropas uzņēmumiem ir MVU un tie nodrošina vairāk nekā 67 % darbvietu Savienībā; tā kā MVU ir Eiropas Savienības ekonomikas pamats un būtiski veicina Eiropas ilgtermiņa ekonomikas izaugsmi un ilgtspējīgu un kvalitatīvu darbvietu izveidi 27 dalībvalstīs;

F.

tā kā laikā no 2002. līdz 2010. gadam 85 % no visām jaunajām darbvietām Eiropas Savienībā radīja MVU, jo īpaši jauni uzņēmumi; tā kā 32,5 miljoni cilvēku Eiropas Savienībā ir pašnodarbināti;

G.

tā kā pastāv dažādu veidu MVU, kam ir dažādas vajadzības,

H.

tā kā MVU un uzņēmējdarbības atbalsta pasākumus reglamentē Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts, kuru dalībvalstis ir apņēmušās īstenot kopā ar Eiropas Komisiju;

1.

atzinīgi vērtē Komisijas rīcības plānu un tās plašo priekšlikumu un ieteikumu klāstu attiecībā uz MVU;

2.

piekrīt Komisijai, ka Eiropas Svavienības ekonomikas sekmes, izcilība un kohēzija lielā mērā ir atkarīga no ilgtspējīgas izaugsmes un darbvietu radīšanas, kuru pamatā ir MVU darbība ar mērķi saražot kvalitatīvus produktus un sniegt kvalitatīvus pakalpojumus; uzsver, ka ir svarīgi veicināt ekonomikas izaugsmi attiecībā uz visiem uzņēmumiem; uzsver, ka MVU ir daļa no plašākas uzņēmumu “ekosistēmas”; norāda, ka šajā “ekosistēmā” ir arī jānodrošina tas, ka līdzvērtīga uzmanība tiek pievērsta mikrouzņēmumiem un neatkarīgiem uzņēmējiem vajadzīgā finansējuma pieejamības uzlabošanai; norāda, ka lielāki uzņēmumi lielā mērā ir atkarīgi no plaša mazāku MVU tīkla;

3.

uzsver, ka finanšu un ekonomikas krīzes nelabvēlīgās ietekmes dēļ daudziem MVU ir grūtības saņemt finansējumu un ka MVU ir jāatbilst jauniem un dažkārt vēl stingrākiem reglamentējošiem kritērijiem nekā agrāk; uzsver, ka banku iestādēm, kuras krīzes laikā saņēmušas valsts palīdzību, kā arī guvušas labumu no citiem netiešiem subsīdiju piešķiršanas veidiem, piemēram, valsts garantijām un dalībvalstu centrālo banku un Eiropas Centrālās bankas atbalsta likviditātes jomā, būtu jānosaka mērķi saistībā ar MVU izsniegta finansējuma apmēriem un nosacījumiem; mudina Komisiju turpināt centienus veicināt to, ka dalībvalstu līmenī tiek īstenots princips “vispirms domāt par mazajiem uzņēmumiem”, kas nozīmē turpmāku MVU paredzētās reglamentējošās un administratīvās vides vienkāršošanu;

4.

uzsver – vienkāršojot reglamentējošo un administratīvo vidi MVU, ir jānodrošina pienācīga darbinieku vajadzību aizsardzība sociālās drošības, arodveselības un darba drošības jomā; aicina Komisiju un dalībvalstis novērst iespējamo diskrimināciju attiecībā uz finansējuma pieejamību MVU, kurus vada mazāk aizsargātas personas vai sociālās grupas;

5.

norāda, ka iepriekšējos gados ir veikti nozīmīgi pasākumi, lai samazinātu birokrātiju;

6.

uzsver, ka ir svarīgi stiprināt vietējās banku sistēmas; uzsver gan Eiropas mēroga, gan vietējo banku atbildību un pienākumu gudri ieguldīt ekonomikā un jo īpaši MVU; norāda uz to, ka dažādās dalībvalstīs pastāv atšķirības attiecībā uz MVU aizņemšanās izmaksām un MVU pieejamo finansējumu, kuras radījuši nelabvēlīgie makroekonomiskie apstākļi un kuras var negatīvi ietekmēt MVU konkurētspēju pierobežu apgabalos; norāda – lai gan MVU problēmas saistībā ar kredītu pieejamību dažādās dalībvalstīs joprojām atšķiras, ECB 2011. gada oktobra banku aizdevumu apsekojuma rezultāti liecina par to, ka kopumā aizdevumu MVU piešķiršanas standarti ir padarīti ievērojami stingrāki un ka ieguldījumu samazināšana līdz minimumam var izraisīt kredītresursu trūkumu; turklāt atzīst, ka Eiropas Savienībā ir ievērojams pieprasījums pēc mikrokredītiem;

7.

atkārtoti norāda, ka pārskatītiem publiskā iepirkuma un koncesijas līgumu noteikumiem nebūtu jāapgrūtina publiskā iepirkuma tirgus pieejamība MVU un mikrouzņēmumiem;

8.

atgādina, ka Eiropā galvenais MVU finansēšanas avots ir banku sektors; uzskata – tā kā banku sektors ir sadrumstalots un tādēļ dažādās valstīs aizdevumu procentu likmes un kredīta piedāvājumi ir ārkārtīgi atšķirīgi, ir vajadzīga diferencēta pieeja, lai uzlabotu finansējuma pieejamību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, ņemot vērā katrai valstij raksturīgos apstākļus;

9.

atgādina Komisijai, ka MVU Eiropā ir ļoti dažādi, sākot no ļoti tradicionāliem ģimenes uzņēmumiem līdz strauji augošiem uzņēmumiem, augsto tehnoloģiju firmām, mikrouzņēmumiem, sociāliem uzņēmumiem un jaunizveidotiem uzņēmumiem, un ka šo uzņēmumu atbalstam jāizmanto tikpat atšķirīgas pieejas;

10.

norāda, ka pašreizējā situācijā, kad viens no nozīmīgākajiem šķēršļiem uz izaugsmi vērstu uzņēmumu izveidei un attīstībai, jo īpaši sākumposmā, joprojām ir nepietiekama atbilstīgu riska kapitāla avotu pieejamība, Komisijas rīcības plānā liela uzmanība pievērsta riska kapitālam kā iespējamam izaugsmes finansēšanas veidam; tomēr uzsver, ka šis finansējuma veids ir piemērots tikai mazam MVU skaitam un ka banku aizdevumi joprojām ir svarīgākais finansējuma avots;

11.

uzsver, ka nepastāv viens visiem piemērots finansēšanas veids, un aicina Komisiju atbalstīt dažādu pielāgotu programmu, instrumentu un iniciatīvu izstrādi, ietverot pamatkapitāla instrumentus (piemēram, uzņēmējdarbības mecenāti, finansējums no daudziem anonīmiem ieguldītājiem un daudzpusējas tirdzniecības sistēmas), kvazikapitāla instrumentus (piemēram, mezanīna finansējums) un parāda instrumentus (piemēram, maza apjoma uzņēmuma parādzīmes, garantiju sistēmas un platformas) un veidojot banku un citu MVU finansēšanā iesaistītu tirgus dalībnieku (grāmatvedības speciālistu, uzņēmēju vai MVU asociāciju vai tirdzniecības kameru) partnerību, lai sniegtu atbalstu uzņēmumiem to darbības sākumposmā, kā arī izaugsmes un pārveides posmos, ņemot vērā to lielumu, apgrozījumu un finansēšanas vajadzības;

12.

uzsver, ka Komisijai būtu jāizceļ vērtspapīru tirgus potenciāli svarīgā loma, sekmējot gan MVU, gan ieguldītāju spēju iegūt finansējumu dažādos darbības posmos; atgādina, ka eurozonā jau darbojas īpaši MVU vajadzībām izveidoti vērtspapīru tirgi, kas tika radīti, reaģējot uz specifiskajām tirgus un finansēšanas prasībām;

13.

prasa Komisijai veikt jauno MVU piemērojamo noteikumu vispārēju un iekļaujošu ietekmes novērtējumu, tostarp vispusīgu pārbaudi, ņemot vērā MVU vajadzības un tiem raksturīgās problēmas;

14.

uzsver to, ka MVU bieži atrodas gara piegādes cikla beigās un tādējādi maksājumu kavējumi un īsi samaksas termiņi tos skar visvairāk; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu aktīvi mudināt dalībvalstis paātrināt Maksājumu kavējumu direktīvas īstenošanu;

15.

uzsver – Komisijas apsekojumi apliecina, ka būtiski svarīgi faktori, kas ļauj MVU iegūt finansējumu, ieviest jauninājumus, konkurēt un augt, ir ne tikai finansējuma pieejamība, bet arī prasmju, tostarp vadības prasmju un zināšanu finanšu un grāmatvedības jomā, pieejamība; uzskata, ka tādēļ, nodrošinot ES finanšu instrumentus, vienlaikus būtu jārada pienācīgas darbaudzināšanas un instruēšanas sistēmas un jāsniedz uz zināšanām balstīti uzņēmējdarbības pakalpojumi;

16.

uzskata, ka MVU ir jāatbalsta vietējā līmenī, izstrādājot politikas nostādnes uzņēmējdarbības veicināšanai, MVU stāvokļa uzlabošanai visā to darbības laikā un palīdzot tiem piekļūt jauniem tirgiem; uzskata, ka šādu politikas nostādņu svarīgākais aspekts ir paraugprakses apzināšana un apmaiņa;

17.

atzīmē, ka uzņēmēju zināšanu trūkums par finanšu pamatjautājumiem mazina uzņēmējdarbības plānu kvalitāti un tādējādi arī panākumus, iesniedzot kredīta pieteikumus; tādēļ aicina dalībvalstis nodrošināt atbalstu potenciālo uzņēmēju profesionālajai apmācībai un atbalstīt banku, tirdzniecības kameru, uzņēmējdarbības asociāciju un grāmatvedības speciālistu partnerību veidošanu;

18.

uzskata, ka sieviešu iesaiste uzņēmējdarbībā ir vēl neizmantots līdzeklis ES izaugsmes un konkurētspējas sekmēšanā un tālab tā būtu jāveicina un jāstiprina un ka būtu jānovērš visi šķēršļi, ar kuriem sievietes saskaras darba tirgū;

19.

uzskata, ka pamatizglītības sistēmā būtu jāiekļauj uzņēmējdarbības prasmju veicināšana un mācību programmas, kuru mērķis ir sniegt zināšanas par to, kā darbojas tirgus, ekonomika un finanšu sistēma; uzskata, ka labi sagatavots uzņēmējdarbības plāns ir pirmais solis ceļā uz labāku finansējuma pieejamību un uzņēmuma dzīvotspēju; aicina Komisiju un dalībvalstis to izglītības programmās bez kavēšanās iekļaut finanšu izglītību; šajā sakarībā atbalsta Erasmus programmu jauniem uzņēmējiem, kuras mērķis ir sekmēt uzņēmējdarbības kultūras veidošanos, pilnveidot vienoto tirgu un uzlabot konkurētspēju;

20.

uzskata, ka ir nepieciešama īpaša stratēģija jaunu uzņēmumu izveidei un finanšu instrumenti inovatīvu projektu īstenošanai un gados jaunu uzņēmēju radošuma attīstīšanai;

21.

uzsver, ka dažās dalībvalstīs jau ir apzināta zināma paraugprakse uzņēmēju sagatavošanas uzlabošanā; aicina Komisiju atbalstīt tās īstenošanu citās dalībvalstīs;

22.

uzsver, ka ārkārtīgi svarīgi dalībvalstu, reģionālā un vietējā līmenī ir vienkāršotā veidā regulāri informēt uzņēmējus, potenciālos uzņēmējus un bankas par apmācības iniciatīvām, ES finansējumu un programmām MVU, jo ir jāizmanto visas iespējas un pasākumi; aicina Komisiju nodrošināt to, ka valstu MVU organizācijas tiek pienācīgi informētas par ES iniciatīvām un priekšlikumiem politikas īstenošanā;

23.

aicina EIB grupu pastiprināt saziņas centienus, lai sadarbībā ar MVU organizācijām sekmētu MVU piemērotu finansējuma sistēmu nodrošināšanu;

24.

norāda, ka ir nepieciešamas konsultācijas uzņēmējiem, kas ir bankrotējuši, ņemot vērā to, ka bankrota dēļ tiek slēgti 15 % uzņēmumu; atbalsta bankrota procedūru vienkāršošanu un saīsināšanu, lai dotu attiecīgajiem uzņēmējiem otru iespēju, jo uzņēmumi, kuru dibinātāji nav jauniesācēji, var darboties sekmīgāk;

25.

atzīmē, ka kreditoru zināšanas par kredītinstrumentiem kopumā ir labākas nekā uzņēmēju zināšanas un ka uzņēmējiem būtu labāk jāinformē kreditori par savu uzņēmējdarbības plānu un ilgtermiņa stratēģiju; uzsver, ka šī informācijas nepietiekamība rada grūtības, apspriežot kredīta pieteikumu; atzīst, ka MVU ir vajadzīgas īpaši pielāgotas konsultācijas par kredīta saņemšanas iespējām; aicina Komisiju sekmēt paraugprakses apmaiņu saistībā ar īpašiem risinājumiem kreditoru un uzņēmēju dialogam, sadarbībai un informācijas apmaiņai; aicina Komisiju stiprināt uzņēmēju un kreditoru dialogu un sadarbību;

26.

uzsver, ka kreditoriem būtu pārredzamā veidā jānosaka skaidri un konkrēti kritēriji attiecībā uz pieteikumu iesniegšanu finansējuma saņemšanai; uzsver, ka tad, ja kreditors pilnībā vai daļēji noraida kredīta pieteikumu, viņam atbilstīgi un konstruktīvi jāinformē uzņēmējs par noraidīšanas iemesliem; aicina Komisiju definēt skaidras pamatnostādnes attiecībā uz minēto konstruktīvo pieeju pārredzamībai;

27.

atzīmē, ka, atmaksājot kredītu pirms termiņa, MVU ir jāmaksā kreditoram negūtās peļņas nodeva un bieži arī papildu sodanauda, kā rezultātā kopējās izmaksas ir pārlieku augstas; aicina Komisiju ierosināt lielākas pārredzamības nodrošināšanu MVU visos līgumos attiecībā uz pirmstermiņa atmaksu un izvērtēt iespēju noteikt maksimālo robežu šāda veida darbību izmaksām;

28.

norāda, ka MVU saskaras ar aizvien stingrākām prasībām, tostarp attiecībā uz personas galvojumu sniegšanu, lai saņemtu finansējumu no kredītiestādēm; norāda, ka procentu likmju palielināšana var izraisīt stingrākus noteikumus un nosacījumus, kas nav saistīti ar cenu, tai skaitā personas galvojumi; tādēļ uzskata, ka tiesību aktiem, kas vajadzīgi finanšu nozares regulēšanai, ir skaidri jāaizsargā un jāsekmē efektīvi aizdevumi reālajai ekonomikai, jo īpaši MVU;

29.

aicina dalībvalstis mazināt administratīvo slogu MVU darbības sākumposmā un turpmākajā darbībā, ņemot vērā valstu atšķirības šajā jomā, kuras kavē vienotā tirgus izveides pabeigšanu; uzsver, ka ir svarīgi samazināt jauna uzņēmuma dibināšanai nepieciešamo dienu skaitu; prasa, lai Komisija apzinātu labāko iespējamo praksi, kas jāievieš dalībvalstīs; aicina Komisiju izvērtēt iespēju ieviest unikālus MVU identifikācijas numurus, kas tiktu apkopoti vienotā Eiropas MVU datubāzē un ietvertu visus finanšu datus, jo tas ļautu MVU vieglāk pieteikties ES un valstu programmām un finansējumam; norāda – ja tiek ieviests šāds MVU identifikācijas numurs, ir jāpievērš uzmanība datu aizsardzības principiem;

30.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu veicināt kvalitatīvu reitingu izmantošanu kā instrumentu, ar ko papildina MVU kredītspējas standarta kvantitatīvo novērtējumu;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas jaunās finansēšanas programmas, kurās ir ņemtas vērā MVU īpašās iezīmes; aicina Komisiju turpināt attīstīt tādu ES finansējumu, kas būtu pielāgots MVU vajadzībām; uzsver, ka ir jāizvairās no finansējuma sadrumstalotības un ka finansējums var būt efektīvs tikai tad, ja ar to var segt ievērojamu daļu no attiecīgā MVU vajadzībām;

32.

pauž stingru uzskatu, ka ir būtiski jāpalielina programmās COSME un “Apvārsnis 2020” iekļautajiem parāda un pamatkapitāla finanšu instrumentiem paredzētais finansējums un ievērojami jāuzlabo tā pieejamība maziem un vidējiem uzņēmumiem;

33.

uzskata, ka Komisijai būtu jāpēta veidi, kā uzlabot Eiropas kvazikapitāla tirgu, jo īpaši mezanīna finansējumu; iesaka Komisijai izpētīt, kā stiprināt EIF Izaugsmes starpmehānismu un izvērtēt jaunus mezanīna instrumentus, piemēram, garantiju mezanīna aizdevumiem; turklāt iesaka nodrošināt datus par finanšu instrumentiem un to analīzi, lai mazinātu šķēršļus finanšu starpniekiem, kas varētu vēlēties izpētīt mezanīna kapitāla aizdevumu tirgu Eiropas Savienībā;

34.

prasa vismaz 20 % no programmas “Apvārsnis 2020” budžeta piešķirt, lai finansētu MVU;

35.

atzīmē, ka MVU un kredītiestādes plaši atzīst un izmanto kapitāla garantijas; atzinīgi vērtē Komisijas centienus šajā jomā; aicina dalībvalstis ieviest atbilstošu kapitāla garantiju sistēmu;

36.

aicina Komisiju nodrošināt atbilstīgus un MVU finansētājiem pielāgotus reglamentējošos noteikumus, kas tiem nebūtu apgrūtinoši un arī veicinātu ieguldītāju uzticēšanos (saskaņā ar Eiropas tiesību aktiem par grāmatvedības standartiem, Prospektu direktīvu, Pārredzamības direktīvu, Direktīvu par tirgus ļaunprātīgu izmantošanu un Direktīvu par finanšu instrumentu tirgiem);

37.

atzinīgi vērtē Eiropadomes 2012. gada 28. un 29. jūnija sanāksmē panākto vienošanos palielināt EIB kapitālu par EUR 10 miljardiem, kas ļaus EIB grupai palielināt savu aizdevumu izsniegšanas spēju Savienībā par aptuveni EUR 60 miljardiem laikposmā no 2012. līdz 2015. gadam, kopumā piesaistīt ieguldījumus aptuveni EUR 180 miljardu apmērā un tādējādi veikt vēlamas funkcijas kā daļu no saskaņotajiem centieniem Eiropas ekonomikas aktivizēšanai; atzinīgi vērtē to, ka EIB savās aizdevumu sniegšanas prioritātēs ir konkrēti norādījusi, ka ir jāpaplašina banku sektora partneru loks mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, šādi piesaistot jaunus un netradicionālus finanšu starpniekus; uzsver, ka šīs jaunās saistības nedrīkst apdraudēt vienlaicīgi īstenotos centienus nostiprināt un uzlabot EIB un Savienības kopējos budžeta instrumentus, kurus izmanto riska sadalīšanai un līdzdalībai kapitālā; ņemot to vērā, aicina Komisiju pilnveidot un optimizēt Eiropas Investīciju bankas riska dalīšanas instrumentus un Eiropas Investīciju fonda programmas pamatkapitāla vai mezanīna finansēšanas portfeļiem, ko finanšu iestādes (starpnieki) piešķir MVU; atzīst, ka kohēzijas politika ir viens no galvenajiem MVU finansiālā atbalsta avotiem un ka struktūrfondu finansēšanas programmas, birokrātijas samazināšana, kā arī lielāks ātrums un efektivitāte ir ārkārtīgi svarīgi ES ekonomikas atveseļošanas un konkurētspējas sekmēšanai;

38.

aicina Komisiju nolūkā atvieglot finansējuma pieejamību maziem un vidējiem uzņēmumiem Eiropas Investīciju fonda paspārnē izveidot pastāvīgu Eiropas Garantiju platformu, ar kuras palīdzību varētu uzlabot uz Eiropas garantijām balstītu garantiju vai aizdevumu produktu izstrādi un samazināt banku kapitāla prasības un risku finanšu starpniekiem;

39.

mudina EIB turpināt darbu pie projektu mikrofinansēšanas iniciatīvas un tādējādi sekmēt to, ka ar šīs iniciatīvas palīdzību tiek īstenotas ES politikas prioritātes sociālās integrācijas jomā;

40.

atzīmē, ka dažās dalībvalstīs banku kontos ir rekordliels mājsaimniecību ietaupījumu apjoms, savukārt citās dalībvalstīs krīzes dēļ noguldījumi samazinās; uzsver, ka, izveidojot atbilstīgu stimulu sistēmu šādu mājsaimniecību ietaupījumu sekmēšanai, var atvieglot finansējuma pieejamību MVU gan savā, gan citās valstīs un veicināt ES ekonomikas darbību; aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumu par šo ietaupījumu aktivizēšanu, piemēram, ieviešot atvieglojumus, kuru pamatā ir dalībvalstīs apzinātā paraugprakse;

41.

norāda, ka MVU veicina visu to reģionu iedzīvotāju iesaisti darba tirgū, kuros nodarbinātības līmenis ir zemāks, sekmējot nodarbinātību un palīdzot apmierināt iedzīvotāju pašreizējās vajadzības, tādējādi pozitīvi ietekmējot vietējo kopienu attīstību; tādēļ uzskata, ka MVU attīstība ir viens no veidiem, kā mazināt atšķirības valstu līmenī;

42.

atzinīgi vērtē atbalstu MVU un mikrouzņēmumiem, izmantojot tādas iniciatīvas kā PSCI, programma “Radošā Eiropa” (tostarp aizdevumu garantiju mehānisms kultūras un radošajai nozarei), COSME un “Apvārsnis 2020”, kuras visas nodrošina jaunus tādu zināšanu un prasmju apguves veidus, kas sekmē MVU un mikrouzņēmumu dinamisku attīstību;

43.

aicina Komisiju un dalībvalstis risināt jautājumu par to, kā uzlabot finansējuma pieejamību MVU nolūkā nodrošināt novatoriskas darbības, piegādes vai pakalpojumus publiskajam sektoram; jo īpaši aicina paredzēt pasākumus finansējuma nosacījumu uzlabošanai, nodrošinot to, ka riska kapitāla un citās atbilstoša finansējuma shēmās pilnībā atzīst tādu novatorisku uzņēmumu izaugsmes potenciālu, kuri sadarbojas ar publiskā sektora partneriem gan iepirkumu pirmskomercializācijas posma projektos, gan atbilstīgi inovācijas partnerībām;

44.

uzsver, ka nolūkā sekmēt labāku publiskā iepirkuma līgumu pieejamību MVU un faktisku spēju pildīt šādus līgumus ārkārtīgi svarīgi ir godīgi, atklāti un pārredzami ES reglamentējošie noteikumi publiskā iepirkuma jomā un Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (3) samērīga, pārredzama un nediskriminējoša piemērošana;

45.

turklāt norāda, ka ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka MVU pārrobežu darbības vienkāršošana vienlaikus nesekmē pārrobežu darbību saistībā ar fiktīvu pašnodarbinātību, jo īpaši būvniecības jomā;

46.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Eiropas Centrālajai bankai, Eiropas Investīciju bankai, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

22.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/8

—

ņemot vērā Ceturto pasaules sieviešu konferenci, ko rīkoja 1995. gada septembrī Pekinā, Pekinas deklarāciju un rīcības platformu un sekojošos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO ārkārtas sesijās Pekina + 5 un Pekina + 10 par turpmāko rīcību un iniciatīvām, īstenojot Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko pieņēma attiecīgi 2000. gada 9. jūnijā un 2005. gada 11. martā,

—

ņemot vērā 1979. gada ANO Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 1. marta paziņojumu “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006-2010” (COM(2006)0092),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Pekinu + 15 – ANO rīcības platformu dzimumu līdztiesībai (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 5. aprīļa rezolūcija par prioritātēm un pamatnostādņu izklāstu jaunai ES politikai vardarbības pret sievietēm apkarošanai (2),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu,

—

ņemot vērā 2008. gada decembrī pieņemtās ES pamatnostādnes attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm un visa veida diskriminācijas izskaušanu, kas vērstas pret viņām (Vispārējo lietu padome 2008. gada 8. decembrī), un Rīcības plānu dzimumu līdztiesībai un sieviešu līdzdalībai attīstībā kā Padomes secinājumu par TAM sastāvdaļu, ko pieņēma 2010. gada jūnijā (Ārlietu padome),

—

ņemot vērā 2012. gada 17. – 20. septembrī Bangkokā rīkotās Ekspertu grupas attiecībā uz vardarbības pret sievietēm un meitenēm novēršanu sanāksmes ziņojumu,

—

ņemot vērā rezultātu ziņojumu ANO iesaistīto pušu forumā par vardarbības pret sievietēm novēršanu un izskaušanu, kurš tika sasaukts ANO galvenajā mītnē 2012. gada 13. un 14. decembrī,

—

ņemot vērā jautājumu Komisijai par ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesiju: visu veidu vardarbības pret sievietēm un meitenēm izskaušana un novēršana (O-000004/2013 – B7–0111/2013),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā vardarbība pret sievietēm un meitenēm joprojām ir viens no smagākajiem un strukturālajiem galveno cilvēktiesību pārkāpumiem pasaulē un fenomens, kurā iesaistīti visu vecumu cietušie un vaininieki ar visdažādāko izglītību, ienākumiem un sociālo stāvokli, un tas ir gan sekas, gan cēlonis sieviešu un vīriešu nevienlīdzībai;

B.

tā kā vardarbība pret sievietēm pastāv katrā pasaules valstī kā vispārējs cilvēktiesību pārkāpums un nopietns šķērslis ceļā uz dzimumu līdztiesības un sieviešu līdzdalības sasniegšanu; tā kā tas skar sievietes un bērnus visās pasaules daļās neatkarīgi no tādiem faktoriem kā vecums, sociālā šķira vai ekonomiskais fons un nodara ļaunumu ģimenēm un kopienām, tam ir ievērojamas ekonomiskās un sociālās izmaksas un tas ierobežo un apdraud ekonomikas izaugsmi un attīstību;

C.

tā kā ir jācīnās pret visa veida vardarbību pret sievietēm, proti, fizisko, seksuālo un psiholoģisko vardarbību, kā noteikts Pekinas rīcības platformā, jo tās visas ierobežo sievietes iespēju pilnībā izmantot cilvēktiesības un pamatbrīvības;

D.

tā kā vajāšana un vardarbība pret sievietēm aptver plašu cilvēktiesību pārkāpumu spektru, piemēram: seksuāla izmantošana, izvarošana, vardarbība ģimenē, seksuāla uzmākšanās un vajāšana, prostitūcija, sieviešu un meiteņu tirdzniecība, sieviešu dzimuma un reproduktīvo tiesību pārkāpšana, vardarbība pret sievietēm darbavietā, vardarbība pret sievietēm konflikta situācijās, vardarbība pret sievietēm apcietinājumā vai aprūpes iestādēs, vardarbība pret lezbietēm, patvaļīga brīvības atņemšana, un dažāda kaitīga tradicionālā prakse, piemēram, dzimumorgānu sakropļošana, noziegumi goda dēļ un piespiedu laulības; tā kā jebkāds šāds pārkāpums var atstāt dziļas psiholoģiskas rētas un izraisīt fizisku vai seksuālu kaitējumu vai ciešanas, šādu nodarījumu vai izpausmju draudus, radīt kaitējumu sieviešu un meiteņu vispārējai veselībai, ieskaitot viņu reproduktīvo un seksuālo veselību, un dažos gadījumos izraisīt nāvi;

E.

tā kā, dzimumu nevienlīdzībai un diskriminācijai palielinot vardarbības risku, citi diskriminācijas veidi tādu iemeslu dēļ, ka, piemēram, invaliditāte vai piederība minoritātei, var palielināt sieviešu risku tikt pakļautām vardarbībai un ekspluatācijai; tā kā pašreizējā reakcija uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm un ar to saistītās profilakses stratēģijas nav pietiekoši integrējošas attiecībā uz sievietēm un meitenēm, kuras cieš no dažādiem diskriminācijas veidiem;

F.

tā kā pastāv daudzi strukturālie vardarbības pret sievietēm veidi, tostarp tādi, kas ierobežo sievietes tiesības veikt izvēli, viņu tiesības uz savu ķermeni un ķermeņa integritāti, viņu tiesības uz izglītību un viņu tiesības uz pašnoteikšanos, un liedz sievietēm pilnā apmērā viņu pilsoniskās un politiskās tiesības; atgādina, ka tāda sabiedrība, kurā nav nodrošinātas vienlīdzīgas sieviešu un vīriešu tiesības, turpina vardarbības pret sievietēm un meitenēm strukturālu veidu;

G.

tā kā vietējām un starptautiskajām NVO, piemēram, aizstāvības grupām un tādām organizācijām, kas uztur sieviešu patvērumus, tālruņa palīdzības līnijas ārkārtas situācijās un atbalsta struktūras, ir būtiska nozīme, lai sasniegtu progresu, izskaužot vardarbību pret sievietēm un uz dzimumu balstītu vardarbību;

H.

tā kā lai darbs pie tā, lai darītu galu vardarbībai pret sievietēm un uz dzimumu balstītai vardarbībai, būtu efektīvs, nepieciešama starptautiska sadarbība un rīcība, cieša apņemšanās no politisko vadītāju puses visos līmeņos, kā arī lielāks finansējums;

I.

tā kā ANO politikas virzieniem un rīcībām vardarbības pret sievietēm un meitenēm un uz dzimumu balstītas vardarbības izskaušanai ir milzīga nozīme, lai šos jautājumus izvirzītu priekšplānā starptautiskajā politikā un rīcībā un mudinātu ES dalībvalstis sistemātiskāk pievērsties jautājumam par vardarbību pret sievietēm,

1.

apstiprina savas apņemšanās, kas paustas attiecībā uz Pekinas rīcības platformu un tajā izceltajām daudzajām rīcībām attiecībā uz dzimumu līdztiesību; atgādina, darbs pie tā, lai darītu galu vardarbībai pret sievietēm un meitenēm, prasa koordinētu un daudznozaru pieeju, iesaistot visas ieinteresētās puses un arī pievēršoties jautājumam par to, kādi cēloņi ir vardarbības pamatā, piemēram, tieša vai netieša diskriminācija, saglabājušies stereotipi un sieviešu un vīriešu līdztiesības trūkums;

2.

uzsver, cik liela nozīme ir pozitīvam iznākumam ANO Sieviešu statusa komisijas 57. sesijā, kas norisināsies 2013. gada 4.–15. martā, tostarp tam, lai pieņemtu saskaņotu uz nākotni vērstu secinājumu kopumu, kuri ievērojami palīdzēs darīt galu vardarbībai pret sievietēm un meitenēm, tostarp sievietēm ar invaliditāti, iedzimto grupu sievietēm, sievietēm migrantēm, pusaudzēm un sievietēm, kurām ir HIV/AIDS, tādējādi nodrošinot pārmaiņas visā pasaulē;

3.

uzskata, ka pie izšķirošajām prioritātēm, pievēršoties vardarbības pret sievietēm un meitenēm problēmai, būtu jāpieskaita diskriminējošo sociālekonomisko uzskatu izskaušana, kuri nostiprina sievietes pakārtoto lomu sabiedrībā un kuru rezultātā rodas iecietība pret vardarbību pret sievietēm un meitenēm gan privātajā, gan publiskajā sfērā, mājās un darbā, un izglītības iestādēs; šajā saistībā pauž cerību, ka tiks paātrināts progress starptautisko juridisko normu, standartu un politikas jomu izstrādē, kas uzlabos pakalpojumus cietušajiem un viņu aizsardzību, veicinās izpratni, lai mainītu izturēšanos uz uzskatus, un – visupirms – nodrošinās pietiekamu un konsekventu īstenošanu visur pasaulē;

4.

uzskata, ka, lai ES un dalībvalstis varētu kļūt par efektīvākiem globālajiem dalībniekiem, tām jāpastiprina uz vietas centieni izskaust vardarbību pret sievietēm un uz dzimumu balstītu vardarbību; tādēļ atkārtoti aicina Komisiju ierosināt ES stratēģiju, kas vērsta pret vardarbību pret sievietēm, tostarp ierosinot direktīvu, kurā noteikti obligātie standarti; šajā saistība arī aicina gan ES, gan atsevišķās dalībvalstis parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis pārskatīt politikas jomas, programmas un līdzekļus, kas pieejami, lai statos pretī vardarbībai ES un ārpus tās robežām, un nostiprināt savu stratēģiju ar uzlabotiem instrumentiem un vērienīgiem mērķiem;

6.

aicina ES un tās dalībvalstis palielināt līdzekļu piešķiršanu tam, lai darītu galu vardarbībai pret sievietēm un bērniem, tostarp vietējā, valsts, Eiropas un pasaules mērogā, un nodrošināt atbalstu dalībniekiem, kas strādā pie tā, lai darītu galu vardarbībai pret sievietēm un uz dzimumu balstītai vardarbībai, jo īpaši NVO, kuras darbojas šajā jomā;

7.

pauž stingru atbalstu UN Women darbam, kurai ir centrālās dalībnieces loma ANO sistēmā, ar kuru izskauž vardarbību pret sievietēm un meitenēm visa pasaulē un kura apvieno visas attiecīgās ieinteresētās puses, lai panāktu izmaiņas politikā un koordinētu rīcību; aicina visas ANO dalībvalstis, ka arī ES, palielināt finansējumu, ko tās piešķir UN Women;

8.

aicina ES Ārējās darbības dienestu pastiprināt centienus, lai nodrošinātu, kas visās rīcībās un dialogos, kuros tas iesaistīts, tiek aizsargātas un vecinātas sieviešu un meiteņu cilvēktiesības, un ātrāk īstenot ES pamatnostādnes attiecībā uz vardarbību pret sievietēm un meitenēm un visa veida diskriminācijas izskaušanu, kas vērstas pret viņām, kā arī izveidot ciešākas saiknes ar darbu, ko veic, ES attīstības sadarbības ietvaros vēršoties pret vardarbību pret sievietēm un meitenēm, vienlaikus arī sniedzot atbalstu sieviešu tiesību, cilvēktiesību un LGBT tiesību aizstāvjiem;

9.

aicina izstrādāt programmas un iestāžu mehānismus starptautiskā un reģionālā līmenī, tā lai nodrošinātu, ka profilakses stratēģijas, ar ko novērš vardarbību pret sievietēm un meitenēm, tiek pozicionētas visu starptautisko darbību centrā, ar kurām paredzēts reaģēt uz humanitārajām krīzēm, kas saistītas ar konflikta situāciju un situāciju pēc konflikta, vai ar dabas katastrofām;

10.

aicina ES pilnībā atbalstīt Ekspertu grupas ieteikumu, lai CSW 2013 vienotos par to, lai izstrādātu globālu īstenošanas plānu, kā pārtraukt vardarbību pret sievietēm un bērniem, jo īpaši uzmanības centrā liekot vardarbības novēršanu un sniedzot uzraudzības un darbības norādījumus, ievērojot pastāvošās starptautiskās saistības (CEDAW un BPFA), kas jāapstiprina visām ANO dalībvalstīm un jāuzsāk 2015. gadā;

11.

aicina ES palīdzēt uzsākt globālo aizstāvības kampaņu (Global Advocacy Campaign) vardarbības pret sievietēm un meitenēm un uz dzimumu balstītas vardarbības novēršanai, lai veiktu tālākus pasākumus ceļā uz to, lai mūsu kopienas un valstis kļūtu drošas un lai pilnībā ievērotu sieviešu un meiteņu tiesības visā pasaulē; uzskata, ka šai kampaņai jābalstās uz esošajām partnerattiecībām starp valstīm un citām attiecīgajām pusēm, tostarp pilsonisko sabiedrību un sieviešu organizācijām;

12.

aicina ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos pilnībā ņemt vērā ziņojumus un ierosinājumus, kas skar vardarbību pret sievietēm;

13.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī ES īpašo pārstāvi cilvēktiesību jautājumos.

22.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/11

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 29. februāra paziņojumu “Kā tālāk virzīt Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām Stratēģisko īstenošanas plānu” (COM(2012)0083),

—

ņemot vērā 2002. gada aprīlī Madridē pieņemto Starptautisko rīcības plānu par sabiedrības novecošanos,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 14. septembra Padomes Lēmumu Nr. 940/2011/ES par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei,

—

ņemot vērā Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām Stratēģisko īstenošanas plānu, kas pieņemts 2011. gada 17. novembrī,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu “Aktīvas vecumdienas: inovācija – progresīva veselības aprūpe – labāka dzīves kvalitāte” (1),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada maija atzinumu par tematu ““Apvārsnis 2020”: ceļveži attiecībā uz sabiedrības novecošanu” (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0029/2013),

1.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu Eiropas Inovācijas partnerībai, kura sekmē jauna modeļa izveidi, ar kuru iedzīvotāju novecošanās tiktu skatīta kā nākotnes iespēja, nevis kā slogs sabiedrībai; turklāt uzsver, ka šo iespēju nevajadzētu attiecināt tikai uz tehniskajām (informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT)) inovācijām un to potenciālu attiecībā uz iekšējo tirgu, ES rūpniecības nozarēm un uzņēmumiem, jo IKT risinājumiem ir jābūt lietotājdraudzīgiem un orientētiem uz galalietotāju, jo īpaši uz gados vecākām personām; uzskata, ka tajā būtu arī jāietver skaidra un nepārprotama stratēģija, kurā iekļauti sociāli mērķi, kas veicina un oficiāli atzīst vecāka gadagājuma cilvēku nozīmi un to vērtību, ko sniedz viņu pieredze un ieguldījums sabiedrībā un ekonomikā, nepieļaujot aizspriedumus un diskrimināciju;

2.

atzīmē, ka šajā stratēģijā ir jāiekļauj arī pētniecība par jauniem nodarbinātības veidiem, kuri ir piemēroti un atbilstīgi vecāka gadagājuma cilvēkiem; uzskata, ka ir rūpīgāk jāpēta gados vecāku cilvēku nodarbināšanas potenciāls un pievienotā vērtība, lai izstrādātu pamatnostādnes, ieskaitot visiem piemērotus un pieņemamus risinājumus; uzsver iespējas gūt lielu sabiedrisko vērtību no vecāko paaudžu demogrāfiskās grupas;

3.

aicina Komisiju aktīvu un veselīgu vecumdienu stratēģijā oficiāli iekļaut dzimuma, kā arī vecuma aspektu, un līdz ar to arī iestrādāt darba un privātās dzīves līdzsvara jautājumu;

4.

atzīmē, ka sabiedrības novecošanās pamatā ir demogrāfiskās pārmaiņas (dzimstības samazināšanās);

5.

norāda, ka vecāka gadagājuma cilvēki pārstāv Eiropā visstraujāk augošo vecuma grupu; cer, ka Komisija šajā kontekstā un nolūkā iespējami drīzāk izveidot tādu infrastruktūru, pakalpojumus un instrumentus, kas atbilst šim pārejas procesam sabiedrībā, turpinās iesaistīt valstu valdības, vietējās pašpārvaldes, PVO un iespējami lielāku ieinteresēto pušu skaitu, lai īstenotu izpratnes palielināšanas pasākumus par šo jautājumu;

6.

norāda, ka demogrāfiskā situācija dalībvalstīs ir ļoti dažāda un ka no nacionālā, politiskā un kultūras viedokļa pastāv atšķirības demogrāfisko problēmu uztverē un jo īpaši veidos, kā tās risināt un veikt ar tām saistīto plānošanu; norāda, ka visās dalībvalstīs nepārtraukti palielinās paredzamais dzīves ilgums un ievērojami pieaug to cilvēku skaits, kuri turpina strādāt pēc aiziešanas pensijā, palielinot nodarbinātības līmeni cilvēkiem vecumā no 65 līdz 74 gadiem par 15 % laika periodā no 2006. līdz 2011. gadam;

7.

uzsver vajadzību uzklausīt vecāka gadagājuma cilvēkus, nodrošinot viņiem sabiedrību un izmantojot sociālās programmas, kurās jaunieši uzņemtos saistības attiecībā uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, no viņiem gūstot vērtību un pieredzi; uzskata, ka ir nepieciešams pilsoniskās sabiedrības atbalsts Eiropas Inovācijas partnerībai (EIP) attiecībā uz lielākas aprūpes piedāvāšanu, izmantojot dažādus fondus un asociācijas;

8.

uzsver, ka arī līdztiesīga dalība ir viena no sabiedrības vecāko locekļu pamattiesībām;

9.

norāda – lai nodrošinātu aktīvas un veselīgas vecumdienas, ir svarīgi, lai būtu pieejamas nodarbinātības un brīvprātīgā darba iespējas, kā arī sociālās aizsardzības pasākumi;

10.

uzsver, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem nepieciešams cita veida atbalsts un rūpes un tāpēc pakalpojumiem un risinājumiem vienmēr ir jābūt orientētiem uz cilvēku un pieprasījumu;

11.

uzsver, ka ir jāapkaro vecuma diskriminācija nodarbinātības jomā, lai nodrošinātu, ka gados vecāki strādājošie var saglabāt savu darbvietu vai piekļūt darba iespējām;

12.

uzsver, cik svarīga ir vietējo un reģionālo dalībnieku loma veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas modernizācijā, uzlabošanā un racionalizācijā, lai radītu modeļus, kas iedzīvotājiem palīdz sasniegt labākus rezultātus darba tirgū;

13.

uzsver, ka ir nepieciešams radīt piemērotus pamatnosacījumus, lai cilvēki varētu piedalīties darba tirgū un saglabāt ekonomisko produktivitāti, gan uzlabojot darba tirgus elastīgumu, ieviešot darba laika uzskaites kontus un nepilna darba laika iespējas, gan arī paredzot dažādus darba līguma veidus, kas būtu piemēroti gados vecākiem strādājošajiem, kā arī elastīgākus noteikumus aiziešanai pensijā, piemēram, daļēju pensiju vai papildu darba gadu veidā, raugoties, lai tiktu nodrošināts, ka vienmēr ir pieejama pienācīga sociālā aizsardzība;

14.

atbalsta Komisijas priekšlikumu pieņemt jēdziena “aktīvas un veselīgas vecumdienas” definīciju atbilstoši PVO formulējumam; tomēr uzsver, ka aktīvas un veselīgas vecumdienas jāskata visas cilvēka dzīves perspektīvā un ka definīcijā jāietver ES konteksta īpatnības, konkrētāk, ES prioritātes attiecībā uz veselīgas un ekoloģiski ilgtspējīgas vides apstākļiem, izpratni par veselību, veselības profilaksi un agrīnu izmeklēšanu, kurai sekotu pienācīga diagnoze un efektīva ārstēšana, izglītotību veselības jomā, e-veselību, fiziskajām aktivitātēm un pārtikas nekaitīgumu un atbilstošu uzturu, dzimumu līdztiesību, sociālā nodrošinājuma sistēmām (tostarp veselības aprūpi un veselības apdrošināšanu) un sociālās aizsardzības shēmām; atzīmē, ka vecums automātiski nav saistīts ar slimībām un saslimšanu, un tādēļ to nedrīkst asociēt vai pielīdzināt atkarīgam stāvoklim vai invaliditātei;

15.

atbalsta Komisijas priekšlikumu programmas “Apvārsnis 2020” mērķos palielināt vidējo veselīgas dzīves gadu skaitu par diviem gadiem un atzinīgi vērtē medicīnas sasniegumus, kuri palīdz palielināt paredzamo dzīves ilgumu; tomēr uzsver, ka šā vērienīgā mērķa sasniegšanai būtu jāņem vērā visa cilvēka dzīves perspektīva; uzsver, ka jāpiešķir prioritāte profilakses un primārās veselības aprūpes pieejamībai un jāizstrādā pienācīgi mehānismi, lai novērstu hronisku slimību nelabvēlīgo ietekmi uz aktīvu un veselīgu novecošanos visā dzīves garumā;

16.

mudina Komisiju un dalībvalstis uzskatīt veselību par horizontālu jautājumu, iekļaujot veselības aspektu visos attiecīgajos ES politikas virzienos, tostarp sociālajā nodrošinājumā un sociālajā aizsardzībā, nodarbinātībā un ekonomikas politikā, dzimumu līdztiesībā un diskriminācijas apkarošanas un nepieļaušanas politikā;

17.

aicina Komisiju uzraudzīt un nodrošināt uz faktiem balstītus, izsmeļošus un brīvi pieejamus datus par slimību un (hronisku) saslimšanu sastopamību un izplatību un iekļaut šos datus stratēģijās un pamatnostādnēs par aktīvu un veselīgu vecumdienu paraugpraksi;

18.

mudina dalībvalstis izveidot efektīvas norādes, lai izvērtētu un uzraudzītu vardarbību pret vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī tās ietekmi uz upuru veselību un labklājību, un izstrādāt pieejamas procedūras, lai palīdzētu upuriem un aizsargātu tos;

19.

uzsver, ka ar veselību saistītie jautājumi jāiekļauj visās Eiropas Savienības politikas jomās, tostarp attiecībā uz sociālo nodrošinājumu un sociālo aizsardzību, nodarbinātības un ekonomikas politikas jomām, dzimumu līdztiesību un diskriminācijas nepieļaušanu;

20.

mudina Komisiju vēl vairāk uzsvērt, ka galvenais mērķis ir palielināt mūsu iedzīvotāju vidējo veselīgas dzīves gadu skaitu par diviem gadiem un ka visiem izvēlētajiem pasākumiem izmērāmā veidā ir jāveicina šā mērķa sasniegšana;

21.

mudina, lai Komisijas priekšlikums būtu Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām (EIP–AHA) veicinātājs un koordinētājs, iesaistot ieinteresētās personas, kuras pārstāv gan pieprasījuma, gan piedāvājuma puses; norāda, ka Komisijai jānodrošina, ka no EIP labumu gūst visi ES iedzīvotāji, jo īpaši tie, kuri nav pietiekami pārstāvēti vai kurus apdraud atstumtība; atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā COM(2012)0083 pausto EIP nozīmes atzīšanu pamatiniciatīvas “Inovācijas savienība”, “Eiropas digitalizācijas programmas”, “Jaunu prasmju un darba vietu programmas”, Eiropas platformas cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību un ES Veselības aizsardzības stratēģijas mērķu sasniegšanā, cita starpā panākot stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvu mērķus;

22.

aicina Komisiju izstrādāt rādītājus, kas sniedz salīdzināmus, pilnīgus un viegli pieejamus datus par hroniskām slimībām un novecošanos, lai izstrādātu efektīvākas stratēģijas un nodrošinātu paraugprakses apmaiņu gan ES, gan dalībvalstu līmenī;

23.

apstiprina Komisijas priekšlikumu palielināt vecāka gadagājuma cilvēku līdzdalību lēmumu pieņemšanā un politikas veidošanā un veicināt reģionālo un vietējo pārvaldību; tomēr uzsver, ka augšupējas līdzdalības pieejai papildus viņu nepārtrauktajai dalībai sociālajā un kultūras dzīvē ir nepieciešams padziļinātāks bāzes līnijas novērtējums, kā arī vecāka gadagājuma cilvēku un viņu neoficiālo un oficiālo aprūpes nodrošinātāju faktisko un turpmāko vajadzību un prasību regulāra pārraudzība;

24.

uzsver, ka informācija un dati, kas savākti vietējā līmenī un ar augšupējas līdzdalības pieejas palīdzību sniegs politikas veidotājiem zināšanas, kas nepieciešamas tādas politikas formulēšanai, kura ir pieņemama un piemērota vietējām kopienām; tādēļ aicina Komisiju pieprasīt augšupējas līdzdalības pieejas izmantošanu, kā arī turpināt izstrādāt attiecīgus rādītājus un indeksus, lai izveidotu pastāvošo vajadzību karti attiecībā uz efektīviem politikas virzieniem, programmām un pakalpojumiem, kā arī uzraudzītu šo vajadzību attīstību;

25.

atgādina Komisijai, ka ierobežojumi un ierobežošana attiecībā uz veselības aprūpi, aprūpes pakalpojumiem, sociālo aizsardzību un sociālo nodrošinājumu, kurus pieņēmusi un īstenojusi Komisija un/vai dalībvalstis, lai veiktu finanšu un budžeta ietaupījumus un samazinātu publiskos (veselības un sociālos) izdevumus pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes ietekmē, nekādā ziņā nedrīkst aizskart vai nelabvēlīgi ietekmēt cilvēka pamatvajadzības un cieņu; uzsver, ka šādi ietaupījumi un samazinājumi, ja tos neapvieno ar rūpīgi apsvērtām un uz pacientu orientētām reformām, var padarīt izteiktāku nevienlīdzību veselības aprūpes un sociālajā jomā, kā arī veicināt sociālo atstumtību; uzsver, ka šādi taupības un samazināšanas pasākumi pasliktinās kopējos rezultātus veselības aizsardzības jomā, veicinās nevienlīdzību veselības aprūpes, sociālajā jomā un sociālo atstumtību, tādējādi apdraudot paaudžu iekšējo un savstarpējo solidaritāti; tāpēc aicina dalībvalstis izstrādāt “paaudžu paktu”, tajā iekļaujot skaidru un nepārprotamu stratēģiju sociālās kohēzijas aizsardzībai, kopējo rezultātu uzlabošanai veselības aprūpē un nevienlīdzības novēršanai veselības aizsardzības jomā; uzsver, ka šādas stratēģijas mērķim jābūt optimālai veselības un sociālās aprūpes shēmu nodrošinātībai un pieejamībai;

26.

šajā sakarībā uzsver, ka nepieciešams pienācīgs finansējums, lai vietējā, reģionālajā, valsts un ES līmenī atbalstītu MVU un sociālos uzņēmumus; apšauba, ka EIP–AHA partnerībai ir pieejami pietiekami resursi no ieinteresētajām personām, un mudina Komisiju darīt pieejamu nepieciešamo finansējumu; atzinīgi vērtē gaidāmo ES finansēšanas instrumentu koriģēšanu, lai optimizētu finansējuma rezultātus, un mudina uzsākt un turpināt projektus, piemēram, CASA, “Ilgāks mūžs, labāka dzīve” un citus, kuri veicina zināšanu, datu un paraugprakses sadarbspēju un apmaiņu; uzskata, ka lēmums noteikt “Inovāciju veselīgai dzīvei un aktīvām vecumdienām” kā vienu no prioritārajām tēmām Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta (EIT) zināšanu un inovāciju kopienas (ZIK) grupai 2014.–2015. gadā ir solis pareizajā virzienā, kuru jāpapildina ar konkrētiem finanšu instrumentiem, piemēram finansējuma piešķiršanu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, tostarp ESF, ERAF, EPSC programmu, Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”;

27.

pauž pārliecību, ka ir nepieciešami dažādi finanšu instrumenti, piemēram, Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fonds, Eiropas riska kapitāla fonds un Eiropas mecenātu fonds (EMF), lai uzlabotu sociālo uzņēmumu piekļuvi finanšu tirgiem;

28.

cer, ka dalībvalstis, izmantojot struktūrfondus, pastiprināti pievērsīs vairāk uzmanības vecākās paaudzes dzīves un darba apstākļiem, lai kopīgi līdz 2020. gadam izveidotu visām paaudzēm labvēlīgu Eiropu, un paplašinās sociālo infrastruktūru, radot iespēju cīnīties pret nabadzību vecāku cilvēku vidū;

29.

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju attiecībā uz vārguma un funkcionālo spēju samazināšanās profilaksi; mudina Komisiju profilaksē piemērot holistisku pieeju; norāda uz sistemātisko korelāciju starp sociālekonomisko statusu un veselības aprūpes rezultātiem visā dzīves garumā; aicina Komisiju un dalībvalstis risināt strukturālos jautājumus, tostarp neizglītotību veselības jomā, un novērst sociālekonomisko nevienlīdzību (kas izraisa nevienlīdzību veselības aprūpes jomā); tāpat arī, vienlaikus atzīstot, ka individuālajai atbildībai ir nozīme veselības stāvokļa uzlabošanā, apstrīd spiedienu, kas tiek piemērots iedzīvotājiem uzlabot savu veselības stāvokli, nerodot pienācīgus strukturālo problēmu risinājumus; tāpēc aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot strukturālus nosacījumus, kas novērstu nevienlīdzību strukturālā ziņā un veselības aprūpes jomā, un nodrošināt nepieciešamo finansējumu, lai turpinātu pētījumus par vietējo kopienu nozīmi šo nevienlīdzību novēršanā;

30.

aicina Komisiju un kompetentās dalībvalstu iestādes atzīt, veicināt un finansēt visus profilakses veidus, t. i., veicināt veselīgu dzīvesveidu, regulāras veselības stāvokļa pārbaudes, savlaicīgu iejaukšanos, lai agrīnos posmos aizkavētu vai novērstu slimības izplatīšanos, un izstrādāt profilakses pasākumus ar mērķi palēnināt stāvokļa pasliktināšanos pacientiem ar hroniskām slimībām;

31.

norāda, ka mūžizglītības pieejamība arī vēlīnos gados var palielināt intelektuālo aktivitāti, tādējādi ierobežojot demenču izplatību;

32.

atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz veselības veicināšanu ar integrētu programmu starpniecību; tomēr uzsver, ka šo programmu pamatā ir jābūt faktiem (kuri atspoguļotu novecojošo iedzīvotāju esošās un turpmākās vajadzības); turklāt uzsver, ka šajās programmās būtu jāietver atbilstoša pieeja jautājumiem, kas nav (pilnīgi vai tieši) saistīti ar personas rīcību, piemēram, jautājumiem, kas saistīti ar vides apstākļiem (gaisa kvalitāte, ūdens kvalitāte, trokšņu samazināšana, atkritumu apsaimniekošana), darba drošību un veselību (vecuma pārvaldība) un patērētāju aizsardzību (tirgvedības un reklāmas noteikumi, pārtikas nekaitīgums, patērētāju tiesības);

33.

atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz fiziskās aktivitātes palielināšanu, lai uzlabotu veselīgu un aktīvu novecošanos, atgādinot, ka regulāru fizisku vingrinājumu trūkums izraisa daudzas veselības problēmas, kas, saskaņā ar PVO datiem, ir ceturtais biežākais nāvi izraisošais riska faktors; pauž bažas par to, ka vairākums ES iedzīvotāju neveic ikdienā ieteicamo fizisko vingrinājumu daudzumu;

34.

mudina ciešāk saistīt veselīgas vecumdienas ar plašāku fizisko vingrinājumu iekļaušanu izglītības programmās; uzsver ikdienas lēmumu (fiziskā aktivitāte, ēdienkarte u. c.) nozīmi veselības problēmu profilaksē; aicina Komisiju un dalībvalstu kompetentās iestādes rīkoties, lai mudinātu visu vecumu cilvēkus veikt vairāk fizisku vingrinājumu kā līdzekli savas veselības uzlabošanai, kas palielinās veselīgo dzīves gadu skaitu, kā arī radīs ievērojamus ieguvumus sabiedrībai vispārējās sabiedrības veselības un finanšu rezultātu veidā;

35.

atzinīgi vērtē Eiropas Inovācijas partnerības aktīvām un veselīgām vecumdienām Stratēģisko īstenošanas plānu, jo īpaši tajā pievērsto uzmanību sadarbībai starp Komisiju, dalībvalstīm, nozarēm un uzņēmumiem, valsts un privātajām ieinteresētajām personām, veselības un aprūpes nozares pārstāvjiem un organizācijām, kas pārstāv vecākus cilvēkus un pacientus, labu ideju un paraugprakses (piemēram, digitāli balstītas “tirgus” platformas) apmaiņai un pārņemšanai, kā arī pastāvošo finansēšanas instrumentu optimizāciju; uzsver nepieciešamību novecošanos uztvert kā iespēju, nevis kā slogu, un atzīt un veicināt vecāku cilvēku, viņu pieredzes un sabiedrībai joprojām sniegtā ieguldījuma vērtību; atzinīgi vērtē Komisijas pieeju, kura acīmredzami veicina vecāku cilvēku vitalitāti un cienīšanu Eiropā, izmantojot vecākiem cilvēkiem paredzētas inovācijas, stiprinot aktīvas novecošanās kultūru visām paaudzēm labvēlīgā Eiropā un īstenojot šo procesu kopā ar atzītiem pētniecības partneriem un pilsonisko sabiedrību;

36.

atgādina, ka ir nepieciešams uzlabot vecāku darbinieku ikdienējas un neformālās izglītības atzīšanu, jo īpaši, ja tā iegūta, veicot brīvprātīgo darbu vai sniedzot brīvprātīgo aprūpi;

37.

aicina Komisiju piešķirt prioritāti faktoriem, kas var ietekmēt Eiropas iedzīvotāju novecošanas apstākļus, piemēram, augstam alkohola un tabakas patēriņam;

38.

atbalsta Komisijas mērķi turpināt izstrādāt integrētas aprūpes un ārstēšanas sistēmas; attiecībā uz aprūpes un ārstēšanas sistēmu attīstību ņemot vērā pastāvošo, vēlamo un nākotnes sistēmu atbilstību un pienācīgi paturot prātā subsidiaritātes principu sabiedrības veselības jomā, aicina dalībvalstis un kompetentās iestādes izstrādāt valsts, reģionālas un vietējas aprūpes un ārstēšanas sistēmas, kuras īsteno holistisku un integrētu pieeju ar vecumu saistīto slimību ārstēšanā; aicina Komisiju palīdzēt šajā sakarībā dalībvalstīm, vienlaikus ievērojot reģionālās un vietējās atšķirības iedzīvotāju vēlmēs, standartos un vērtībās; mudina Komisiju izmantot Eiropas Zāļu aģentūras veikto darbu attiecībā uz zālēm veciem cilvēkiem un integrēt to, lai uzlabotu vecāka gadagājuma pacientu piekļuvi drošām un piemērotām zālēm;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas nolūku ieviest atsevišķu gadījumu vadības shēmas un aprūpes plānus; atzīstot, ka uz pacientu un klientu vērstas pieeja ir nepieciešama, tomēr norāda, ka šādas pieejas izmaksas saistībā ar apmācītu aprūpes nodrošinātāju norīkošanu un piemērotu “instrumentu” izmantošanu nevajadzētu attiecināt tikai uz atsevišķu personu, bet tās vajadzētu uztvert kā sociālās atbildības jautājumu, nodrošinot gan vienas paaudzes, gan vairāku paaudžu solidaritāti; uzskata, ka ir jāapsver jauni solidaritātes veidi, ko sevī ietver vecākās paaudzes potenciāls un kas ir jāiekļauj ar aprūpi un ārstēšanu saistīto jautājumu risinājumos;

40.

atbalsta Komisijas vērienīgo mērķi attiecībā uz e-veselību, padarot to par turpmāko aprūpes un ārstēšanas sistēmu nozīmīgu un būtisku aspektu; tomēr atzīst, ka e-veselības risinājumi, lai arī sniedz labumu, var ne īpaši būtiski uzlabot kopējos veselības aprūpes rezultātus, tostarp psiholoģisko labklājību, ja ar šiem risinājumiem aizstāj cilvēku mijiedarbību, nevis tos apvieno ar pacientu un veselības aprūpes profesionāļu tikšanos klātienē; uzskata, ka e-veselības tehnoloģijai nav jāmazina vecāka gadagājuma cilvēku un veselības aprūpes profesionāļu savstarpējā uzticēšanās attiecībās;

41.

atzīst Komisijas nolūku veicināt aprūpes un ārstēšanas sistēmu rentabilitāti; tomēr uzsver, ka veselības aprūpes un sociālā atbalsta kopējo izmaksu pastāvīgo pieaugumu nevar attiecināt tikai uz iedzīvotājiem, kuri noveco; atzīst, ka hronisko slimību izplatības palielināšanās lielā mērā ir atbildīga par veselības aprūpes un sociālā atbalsta izmaksu pieaugumu, tomēr atzīmē, ka, gadījumā, ja veselības aprūpes izmaksu slogs aizvien lielākā mērā ir jānes attiecīgajai personai vienai pašai, tas var radīt apburto loku, apdraudot cilvēku veselību un labklājību, jo viņi var būt spiesti pārdalīt savus bieži vien ierobežotos līdzekļus vai atlikt, atteikties vai pat atturēties no ārstēšanas, palīdzības un atbilstoša uztura, kas savukārt var radīt vēl lielākas veselības aprūpes un sociālā atbalsta izmaksas gan attiecīgajai personai, gan sabiedrībai;

42.

atzīst Komisijas mērķi novērst juridiskas un reglamentējošas neskaidrības un tirgus sadrumstalotību; tomēr uzsver, ka visās nepieciešamajās tirgus reformās ir jāņem vērā tas, ka ir svarīgi saglabāt veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem, un ka valsts, reģionālo valdību un vietējās pārvaldības kompetence attiecībā uz veselības un sociālo aizsardzību būtu jāatzīst, jārespektē un jāievēro, nemazinot vajadzību ieguldīt aprūpes shēmās kopienu līmenī;

43.

uzskata, ka nepieciešamas turpmākas reformas pensiju sistēmā, lai padarītu to piemērotu, ilgtspējīgu un drošu, īpaši pievēršot uzmanību tam, lai samazinātu darba samaksas atšķirību starp dzimumiem un tādējādi arī pensiju atšķirību, un ka pensiju līmenim jābūt prognozējamam nākamajām paaudzēm; šajā sakarībā aicina labāk saskaņot faktisko pensionēšanas vecumu ar oficiālo pensionēšanas vecumu un paredzamo dzīves ilgumu; aicina tās dalībvalstis, kuras ir palielinājušas likumā paredzēto pensionēšanās vecumu vai plāno to darīt, sekmēt vecāka gadagājuma cilvēku nodarbinātību, piemēram, piemērojot atvieglojumus nodokļu un sociālā nodrošinājuma jomā;

44.

aicina Komisiju veikt vispārēju Eiropas veselības aprūpes potenciāla analīzi saistībā ar valstu potenciālu dalībvalstīs, ņemot vērā veselības aprūpes darbinieku būtisko trūkumu dažās dalībvalstīs, kas saistīts ar to, ka citās Eiropas valstīs darba apstākļi ir pievilcīgāki;

45.

aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju, kuras mērķis būtu visiem Eiropas iedzīvotājiem nodrošināt vienlīdzīgas iespējas veselības aprūpes jomā, lai izveidotu sadarbības sistēmu starp Eiropas valstīm, kuras zaudē lielu medicīnas darbinieku skaitu, un valstīm, kuras no viņu pakalpojumiem gūst labumu;

46.

uzskata, ka politika ar mērķi līdzsvarot ģimenes un darba dzīvi ļauj sievietēm labāk pārvarēt novecošanos, ņemot vērā, ka darbs uzlabo dzīves kvalitāti; uzskata, ka šāda politika ļauj sievietēm izvairīties no darba samaksas atšķirībām un tādējādi arī no nabadzības riska vēlākajā dzīves posmā, kurā ģimenes un darba dzīves līdzsvara dēļ sievietei jāizvēlas nepilna laika, gadījuma rakstura darbs vai netipiska darba forma, ņemot vērā tā radītās sekas attiecībā uz pensiju iemaksu apjomu;

47.

uzskata, ka ir nepieciešams nostiprināt pensiju atbilstību, novēršot dzimumu diskrimināciju darba tirgū, jo īpaši samazinot atšķirības, kas saistītas ar karjeras izaugsmi un darba samaksu;

48.

uzsver, ka nepieciešams katram personīgi uzņemties atbildību, paturot prātā, ka arī katrai personai ir jādomā par iespējām, lai nodrošinātu savu pensionēšanās vecumu; uzsver arī to, ka liela nozīme ir ģimenei un savstarpējai paaudžu solidaritātei;

49.

atzīst Komisijas pieeju attiecībā uz aktīvām vecumdienām un neatkarīgu dzīvi un, konkrētāk, tās visaptverošo skatījumu uz “novecošanās vietas” lomu un nozīmi, tā kā cilvēku apdzīvotās vietas rādiuss vai perimetrs, viņiem novecojot, arvien vairāk un vairāk sarūk, un tā kā vecāka gadagājuma cilvēki dod priekšroku pēc iespējas ilgākai neatkarīgai dzīvei, vienlaikus paliekot aktīvi savā kopienā; uzsver vajadzību iedrošināt vecāka gadagājuma cilvēkus turpināt neatkarīgi dzīvot savās mājās tik ilgi, cik iespējams, ja viņi to vēlas, lai samazinātu traucējumus viņu ierastajā kārtībā gan fiziskajā, gan psiholoģiskajā ziņā; turklāt uzsver, ka risinājums ir ne tikai veco ļaužu pansionāti, bet arī starppaaudžu un visaptveroši aktīvas kaimiņattiecības; tāpēc uzskata Interaktīvas automatizētas dzīvesvides kopīgo programmu par nozīmīgu instrumentu, kas ar tehniskiem līdzekļiem ļauj atvieglot cilvēku ikdienas dzīvi;

50.

mudina Komisiju tās novērtējumā par neatkarīga dzīvesveida risinājumiem apsvērt problēmas, kuras ir saistītas ar daudzās dalībvalstīs esošo atšķirību starp vidējo paredzamo veselīgas dzīves ilgumu un pensijas vecumu, kas daudziem cilvēkiem var likt nonākt situācijā, kurā viņi vairs nav spējīgi strādāt, taču vēl nav tiesīgi saņemt pilna apjoma pensiju;

51.

atgādina, ka gados vecāki iedzīvotāji ir vērtīga mūsu sabiedrības daļa un ir būtiski izmantot viņu zināšanas un pieredzi visās dzīves jomās, kā arī atbalstīt viņu neatkarīgo dzīvesveidu cik ilgi vien iespējams;

52.

uzskata, ka ir ļoti būtiski cīnīties pret vecākās paaudzes izolāciju informācijas jomā un ka pieeja jaunām tehnoloģijām un to izmantošana ir būtiska aktīvai un veselīgai novecošanai un vecāku cilvēku sociālai integrācijai;

53.

aicina Komisiju veicināt fiziski un finansiāli pieejamu vidi, lai atbalstītu veco cilvēku mājokļu pielāgošanu nolūkā atvieglot viņu neatkarību; uzsver, ka mājokļu pielāgošana joprojām ir labākais veids, kā novērst sadzīves negadījumus, kas var radīt nopietnu invaliditāti un arī ievērojamas izmaksas sabiedrībai un ģimenēm, kā arī neļaut panākt aktīvas vecumdienas un labas veselības saglabāšanu;

54.

atbalsta Komisijas mērķi izveidot vecumdienām draudzīgu vidi, lai vecāka gadagājuma cilvēku potenciāls un (vēl esošās) spējas netiktu kavētas vides dēļ un lai palīdzētu viņiem saglabāt iespējami ilgāk fiziskās un prāta spējas un dzīvot pazīstamā un drošā vidē, vienlaikus novēršot sociālo izolāciju; tomēr aicina Komisiju radīt universāla dizaina vidi un uzsver, ka šī apkārtējā vide jāsaprot plašā kontekstā, ietverot ne vien apbūvēto pilsētas un lauku vidi ar komfortabliem, drošiem un pieejamiem mājokļiem, ietvēm, pilsētām utt., bet arī sociālo, psiholoģisko, ekoloģisko, kultūras un dabas vidi, kas piedāvā daudzveidīgas aktivitāšu iespējas un nodrošina ikvienam iespēju gūt personīgo gandarījumu un izjust kopīgu motivāciju; uzsver, ka šādai pilsētvidei jānodrošina vecāka gadagājuma cilvēkiem lielākas iespējas izmantot blīvi apdzīvotas zonas priekšrocības, atvieglojot piekļuvi būtiski svarīgām ērtībām, un norāda, ka neskatoties uz pastāvīgo urbanizāciju, daudzi cilvēki joprojām dzīvo laukos, kur arī ir nepieciešami novatoriski risinājumi;

55.

turklāt uzsver, ka ir svarīgi pielāgot vecāka gadagājuma cilvēku māju iekštelpu vidi, lai lielākā mērā novērstu negadījumus un kritienus, kā arī paildzinātu neatkarīgu dzīvesveidu; mudina dalībvalstis nodrošināt, ka vecāka gadagājuma cilvēki ir tiesīgi saņemt finansējumu mājas pielāgošanai; atbalsta pasākumus, kas ļaus novērst vecāka gadagājuma un mājām piesaistīto cilvēku izolāciju un pārvarēt stereotipus, kas neatkarīgi no vecuma saistīti ar slimībām;

56.

uzsver vajadzību līdzsvarot vecāka gadagājuma cilvēku aprūpi pilsētu un lauku apgabalos; uzskata, ka tehnoloģiskajām inovācijām ar IKT palīdzību ir jārisina mobilitātes problēmas, ar kurām saskaras lauku apvidos dzīvojošie vecāka gadagājuma cilvēki;

57.

uzsver, ka ir nepieciešams pievērst īpašu uzmanību to vecāka gadagājuma cilvēku integrācijai, kuri dzīvo attālos reģionos vai saskaras ar daudzējādiem nelabvēlīgiem apstākļiem.

58.

atbalsta Komisijas centienus radīt vecumdienām draudzīgu vidi, lai vecāka gadagājuma cilvēku potenciāls un (vēl esošās) spējas netiktu kavētas vides dēļ; uzsver, ka šī apkārtējā vide jāsaprot plašā kontekstā, ietverot ne tikai apbūvēto vidi, bet arī sociālo, psiholoģisko, kultūras un dabas vidi; šajā saistībā mudina Komisiju ierosināt arī Eiropas tiesību aktu par pieejamību;

59.

aicina Komisiju pārskatīt pieejamos risinājumus un paraugpraksi, kas saistīta ar jaunu pieeju aktīvām vecumdienām un ar visaptverošas un saskanīgas aktīvu vecumdienu sistēmas izveidi visās dalībvalstīs;

60.

ierosina ES politikas jomās, kas minētas Līguma par Eiropas Savienības darbību XII nodaļā par izglītību un sportu, iekļaut arī iedaļu par aktīvām vecumdienām;

61.

uzsver, ka būvētu objektu šķēršļu novēršana cilvēkiem ar invaliditāti labvēlīgi ietekmē arī vecāka gadagājuma cilvēku pārvietošanās iespējas, ļaujot viņiem ilgāk dzīvot neatkarīgi un aktīvi; tāpēc uzskata, ka ir svarīgi šos šķēršļus novērst arī mazpilsētās, kurās dzīvo liela veco cilvēku daļa;

62.

ierosina veikt pasākumus tādas pensijas veicināšanai, kura būtu apvienota ar kādu darbības veidu;

63.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai novērstu vecāka gadagājuma cilvēku diskrimināciju piekļuvē darba tirgum, viņu darbavietā, kā arī darba izpildes rezultātu ziņā, lai sasniegtu konsekventu, visām paaudzēm labvēlīgu darba vidi;

64.

aicina darba devējus vajadzības gadījumā pastiprināt centienus pielāgot darba apstākļus gados vecāku strādājošo veselības stāvoklim un spējām un veicināt pozitīvāku gados vecākas paaudzes iedzīvotāju tēlu darbavietā;

65.

norāda, ka novecošanās nenozīmē tikai grūtības, bet sniedz arī iespējas, piemēram, inovācijas iespējas, kas ilgtermiņā varētu veicināt darbavietu izveidi un ekonomisko labklājību Eiropā;

66.

atzinīgi vērtē Komisijas pieeju attiecībā uz finansēšanas instrumentiem, standartizācijas procesiem, datu krājumu izstrādi, sinerģiju un sadarbības veicināšanu, kā arī paraugprakses apmaiņu starp dalībvalstīm; tomēr uzsver, ka priekšnosacījums ir nodrošināt šo mērķu sasaisti ar faktiskajām vajadzībām un prasībām (t.i. nodrošināt, ka politikas, programmas un pakalpojumi ir pamatoti ar faktiem, un tos apstiprina reprezentatīvs novērtējums un regulāra uzraudzība, lai veicinātu un paātrinātu vecumdienām draudzīgas ES izveidi); tāpēc aicina Komisiju uzsākt standartizēto novērtējuma un uzraudzības rīku izstrādi, ar kuriem nodrošināt nepieciešamo datu ieguvi attiecībā uz faktos balstītas politikas ieteikumiem, programmu izstrādi un (veselības/aprūpes) pakalpojumu sniegšanu;

67.

atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz vecumdienām draudzīgām inovācijām; tomēr aicina Komisiju nodrošināt, lai šīs inovācijas ir lietotājdraudzīgas un vērstas uz gala lietotāju, un aktīvi izmanto viņu potenciālu; tāpēc aicina Komisiju attiecīgi izstrādāt vecāka gadagājuma cilvēku pašreizējo un turpmāko vajadzību izvērtēšanas metodiku un turpināt iesaistīt gala lietotājus savos politikas virzienos un finansējuma programmās; atgādina, ka ir pierādīts, ka vecāka gadagājuma cilvēku vajadzībām veiktie pielāgojumi kopumā sniedz labumu visām paaudzēm;

68.

uzskata, ka ir nepieciešama labāka koordinācija starp dažādiem aktīvu un veselīgu vecumdienu risinājumu izstrādes līmeņiem, un šajā jomā uzsver vajadzību pēc vairāku līmeņu pārvaldības; uzskata, ka reģionālās un vietējās iestādes nav jāuztver tikai kā īstenošanas iestādes, bet tās ir jāiesaista visā lēmumu pieņemšanas un novērtēšanas procesā;

69.

uzsver, cik svarīga ir vietējo un reģionālo dalībnieku loma veselības un sociālās aprūpes pakalpojumu modernizācijā, uzlabošanā un racionalizācijā, lai izstrādātu modeļus, kas iedzīvotājiem palīdz sasniegt labākus rezultātus darba tirgū;

70.

atzinīgi vērtē esošās iniciatīvas par pieejamību, piemēram, apbalvojumus par pieejamu pilsētu; aicina Komisiju pieņemt vērienīgu Eiropas tiesību aktu par pieejamību, lai uzlabotu pieejamo preču un pakalpojumu tirgu;

71.

atbalsta ideju piedāvāt neformālu apmācību jaunākās paaudzes pārstāvjiem, lai nodrošinātu ikdienas aprūpes pakalpojumus vecākā gadagājuma cilvēkiem;

72.

uzsver, cik būtiski ir veikt lielākus ieguldījumus izglītībā un palielināt izdevumus izglītības. apmācības un turpmākās apmācības jomās, piešķirot prioritāti mūžizglītībai un veicinot veselīgu dzīvesveidu, lai radītu visām paaudzēm labvēlīgu darba vidi un nodrošinātu to, ka vecāka gadagājuma darbinieki var turpināt strādāt vidē, kurā ir ieviestas jaunas tehnoloģijas; šajā sakarībā mudina īpaši pievērsties mūžizglītībai programmas “Erasmus visiem” ietvaros, kas efektīvi kalpo visu vecumu Savienības pilsoņu izglītošanās un nepārtrauktas profesionālās pilnveides veicināšanā;

73.

uzsver, ka ir nepieciešama holistiska pieeja attiecībā uz novecošanos un visaptveroša attīstība un reformas ne tikai mūžizglītībā un darba tirgū, bet arī attiecībā uz piekļuvi darba tirgum, ņemot vērā arī tādus faktorus kā transports, infrastruktūra un mājokļi;

74.

uzsver, ka ir nepieciešams izveidot atbalsta sistēmas kopējiem, kas rūpējas par ģimenes locekli;

75.

atbalsta Komisijas pieeju attiecībā uz vecumdienām draudzīgas vides izveides veicināšanu, šādu vidi uzskatot par būtiski svarīgu elementu aktīvai un veselīgai novecošanai dzīves laikā; tomēr norāda, ka tikai ar vecumdienām draudzīgas vides izveides veicināšanu nepietiek, lai veiktu reālus uzlabojumus, piemēram, attiecībā uz cilvēku mobilitāti, dzīvojamā rajona piemērotību gājējiem vai kopienu sociālās līdzdalības iespējām, kā arī piekļuvi kvalitatīviem veselības un aprūpes pakalpojumiem par pieejamu cenu un piemērotiem un finansiāli pieejamiem mājokļiem;

76.

atzinīgi vērtē mērķi veicināt vecumdienām draudzīgu vidi kā svarīgu rīku, lai atbalstītu vecāka gadagājuma darbiniekus un darba meklētājus un veicinātu iekļaujošu sabiedrību, kurā visiem ir līdztiesīgas iespējas;

77.

uzsver, ka drošības un veselības aizsardzības nodrošināšana darba vietā ir ilgtspējīgas darba dzīves un veselīgas novecošanās priekšnoteikums, jo īpaši darba ņēmējiem ar invaliditāti vai hroniskām slimībām; norāda, ka IKT un mašīnām varētu būt izšķiroša nozīme, atvieglojot fizisku uzdevumu veikšanu vecākiem darba ņēmējiem; aicina Komisiju un dalībvalstis vajadzības gadījumā veicināt šādas tehnoloģijas; atzinīgi vērtē, ka profilakses nozīme ir atzīta Stratēģiskajā īstenošanas plāna pirmajā pīlārā; pauž pārliecību, ka profilakse darbavietās ir svarīga arī saistībā ar arodveselības uzlabošanu un tādējādi mazāku veselības un ilgtermiņa aprūpes sistēmu noslogojumu;

78.

pauž pārliecību, ka visaptverošas reformas ir nepieciešamas, lai novērstu un apkarotu nopietnus trūkumus piekļuvē darba tirgiem, kas izraisītu turpmāku ekonomikas lejupslīdi un apdraudētu labklājības līmeni Eiropā; šajā sakarībā uzsver, ka ir nepieciešams izstrādāt plašu redzējumu, kurā būtu ņemti vērā tādi jautājumi kā ekonomikas politika, nodarbinātība, sociālais nodrošinājums, sociālā aizsardzība, dzimumu līdztiesība un diskriminācijas nepieļaušana;

79.

atzinīgi vērtē pašreizējās iniciatīvas standartizācijas jomā, piemēram, pilnvaras attiecībā uz “Universālo dizainu”, kā arī IKT un apbūvētās vides pieejamību; atzīmē Komisijas apņemšanos ieviest līdzīgas iniciatīvas attiecībā uz Eiropas standartiem e-veselībai un neatkarīgam dzīvesveidam; aicina Komisiju un standartizācijas struktūras arī turpmāk šajās iniciatīvās iesaistīt lietotājus, lai pienācīgi ņemtu vērā viņu vajadzības;

80.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot kampaņas, kas uzlabotu sabiedrības viedokli par vecāku darbinieku, jo īpaši ar invaliditāti vai hroniskām slimībām, ieguldījumu un produktivitāti;

81.

uzskata, ka, lai uzlabotu vecāka gadagājuma cilvēku dzīves kvalitāti, viņiem ir nepieciešami pienācīgi ienākumi, mājoklis, piekļuve visiem veselības, sociālajiem un kultūras pakalpojumiem un spēcīgas sociālās saiknes, kā arī ir vajadzīgas iespējas pēc savas vēlēšanās turpināt iesaistīties darba tirgū bez ierobežojumiem, ko rada diskriminācija vecuma dēļ;

82.

uzsver, ka ir svarīga gados vecāku brīvprātīgo darbinieku un starppaaudžu brīvprātīgā darba atbalstīšana un sekmēšana; uzskata, ka gan brīvprātīgais darbs, gan iniciatīva “vecāka gadagājuma cilvēki palīdz vecāka gadagājuma cilvēkiem” varētu tikt izmantoti kā līdzekļi iekļaušanai un saprātīgs ieguldījums ilgtermiņa aprūpes sistēmu ilgtspējības veicināšanā; tāpēc atbalsta attīstību un inovācijas šajā jomā;

83.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

22.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/19

—

ņemot vērā Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pušu 16. konferenci (COP16), kas notiks Bangkokā, Taizemē, no 2013. gada 3. līdz 14. martam,

—

ņemot vērā jautājumus, kas uzdoti Padomei un Komisijai par galvenajiem mērķiem Konvencijas par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) pušu 16. konferencē, kas notiks Bangkokā, Taizemē, no 2013. gada 3. līdz 14. martam (O-000201/2012 – B7-0109/2013 un O-000202/2012 – B7-0110/2013),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā CITES šobrīd ir plašākā globālā vienošanās par savvaļas dabas aizsardzību, kuras mērķis ir novērst savvaļas dzīvnieku un augu pārmērīgu ekspluatēšanu starptautiskajā tirdzniecībā un kurai ir pievienojušās 177 puses, tostarp 27 Eiropas Savienības dalībvalstis;

B.

tā kā CITES konvencijas mērķis ir nodrošināt to, ka starptautiskā tirdzniecība ar savvaļas dzīvnieku un augu sugām neapdraud minēto sugu izdzīvošanu;

C.

tā kā ir svarīgi dot priekšroku nevis tuvredzīgām ekonomiskām interesēm, bet gan pārticībai ilgtermiņā;

D.

tā kā savvaļas sugu izmantošana, savvaļas dzīvnieku un augu nelegāla tirdzniecība, dzīvotņu iznīcināšana, klimata pārmaiņas un dabas resursu patēriņš cilvēku vajadzībām ir galvenie bioloģiskās daudzveidības samazināšanās iemesli;

E.

tā kā neskarto mežu norobežošana un noteiktu teritoriju saglabāšana bez ceļu infrastruktūras ir izmaksu ziņā efektīvas metodes bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu saglabāšanai;

F.

tā kā CITES Konvencijas 9.24. rezolūcijas (kas pārskatīta COP15 sanāksmē) 4. pielikumā ir noteikts, ka, izdarot grozījumus pielikumos, jāapsver vai jāīsteno piesardzības pasākumi;

G.

tā kā CITES lēmumu pamatā vajadzētu būt zinātniskiem atzinumiem;

H.

tā kā CITES konvencijā minētās sugas tās pielikumos ir ierindotas pēc to aizsardzības statusa un starptautiskās tirdzniecības apjoma, proti, I pielikumā minētas sugas, kurām draud izzušana un kuru tirdzniecība ir aizliegta, un II pielikumā ir minētas sugas, kuru tirdzniecība ir jākontrolē, lai novērstu izmantošanu, kas nav savietojama ar to izdzīvošanu;

I.

tā kā CITES konvencijas I pielikumā minētās sugas ir stingri aizsargātas un jebkāda komerciāla tirdzniecība ar tām ir aizliegta; tā kā jebkāda atļauja pārdot konfiscētos īpatņus vai produktus (piemēram, ziloņkaulu, tīģera ilkņus vai degunradža ragus) aizēnotu CITES konvencijas mērķi;

J.

tā kā periodiski pārskatot CITES, ir noskaidrojies, ka tā bijusi veiksmīga attiecībā uz noteiktām sugām, kas uzskaitītas I pielikumā, un tagad tās var pārcelt uz II pielikumu;

K.

tā kā stratēģiskā plāna bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam Aiči 12. mērķis saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību paredz, ka līdz 2020. gadam tiks novērsta apzināto apdraudēto sugu izzušana un tiks uzlabots un saglabāts to aizsardzības statuss, jo īpaši attiecībā uz sugām, kurām ir visniecīgākās izdzīvošanas izredzes;

L.

tā kā stratēģiskā plāna bioloģiskās daudzveidības jomā 2011.–2020. gadam Aiči 6. mērķis saskaņā ar Konvenciju par bioloģisko daudzveidību paredz, ka līdz 2020. gadam visi ūdensaugi un zivju un bezmugurkaulnieku krājumi tiks apsaimniekoti un zvejoti ilgtspējīgi, legāli un atbilstīgi uz ekosistēmām balstītai pieejai, lai novērstu pārmērīgu nozveju un panāktu to, ka visām apdraudētajām sugām ir izstrādāti un ieviesti krājumu atjaunošanas plāni un pasākumi, ka zvejai nav būtiskas nelabvēlīgas ietekmes uz apdraudētajām sugām un mazāk aizsargātām ekosistēmām un ka zvejas ietekme uz krājumiem, sugām un ekosistēmām ir ekoloģiski drošās robežās;

M.

tā kā lēmumu pieņemšanas pārredzamība starptautiskajās vides aizsardzības institūcijās ir izšķiroši svarīgs nosacījums efektīvai to darbībai; tā kā “Rio+20” konferences noslēguma dokumentā “Kādu nākotni mēs vēlamies” atkārtoti apliecināts, ka ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanai mums visos līmeņos vajadzīgas institūcijas, kas ir efektīvas, pārredzamas, pārskatatbildīgas un demokrātiskas; tā kā pārredzamības veicināšana arī ir daļa no CITES stratēģiskā redzējuma 2008.–2013. gadam, kas iekļauts CITES pušu konferences 14.2. rezolūcijā;

N.

tā kā pašreizējie CITES statūti paredz, ka jautājumos, kas neskar izpildierēdņu ievēlēšanu un uzņēmējvalstis, parasti neizmanto aizklāto balsošanu; tā kā, neraugoties uz šo noteikumu, pēdējā pušu konferences sanāksmē nozīmīgs skaits balsu tika nodots aizklātā balsošanā; tā kā aizklātu balsošanu parasti izmanto delikātu un nozīmīgu jautājumu izlemšanai, piemēram, saistībā ar jūras sugām vai ziloņkaula tirdzniecību;

O.

tā kā siļķu haizivis ir ārkārtīgi neaizsargātas pret pārmērīgu izmantošanu zivsaimniecībā;

P.

tā kā āmurhaizivis ir apdraudētas visā pasaulē starptautiskās spuru tirdzniecības un piezvejas dēļ, kā rezultātā populācija ir samazinājusies līdz šim nepieredzētā apmērā;

Q.

tā kā ir krasi pieaugusi ziloņu malumedniecība, un tagad tā apdraud ziloņu populācijas visos četros Āfrikas reģionos un rada nopietnas un aizvien pieaugošas bažas; tā kā arī konfiscētā nelegālā ziloņkaula apjomi laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam ir sasnieguši nepieredzēti augstu līmeni;

R.

tā kā neilgtspējīga un neētiska trofeju medniecība ir izraisījusi CITES konvencijas I un II pielikumā iekļauto apdraudēto sugu dzīvnieku skaita ievērojamu samazināšanos; tā kā trofeju medniecība nopietni kaitē CITES konvencijas mērķa sasniegšanai;

S.

tā kā efektīvas īstenošanas trūkums nozīmē, ka CITES konvencijas I un II pielikumā minēto apdraudēto sugu dzīvnieki joprojām tiek nogalināti peļņas gūšanas nolūkā;

T.

tā kā apmēram 80 % no visiem Āfrikā mītošajiem degunradžiem dzīvo Dienvidāfrikā; tā kā šo dzīvnieku malumedniecība to areāla valstīs strauji pieaug;

U.

tā kā tīģerus un citus I pielikumā minētos Āzijas lielos kaķus joprojām skar būtiska apmēra nelegālā tirdzniecība, taču CITES netiek sniegta informācija par izpildes pasākumiem un jo īpaši trūkst informācijas par to, kā tiek ievērots ES 2007. gadā atbalstītais CITES Lēmums Nr. 14.69 izbeigt tīģeru audzēšanu nebrīvē un nodrošināt, ka tīģerus neaudzē, lai tirgotos (tostarp iekšzemes tirdzniecībā) ar to ķermeņa daļām vai no tām iegūtiem produktiem;

V.

tā kā klimata pārmaiņas rada nopietnu apdraudējumu leduslāčiem (Ursus maritimus); tā kā nopietnu apdraudējumu rada arī to medīšana un komerciālā tirdzniecība ar tiem;

W.

tā kā Eiropas Savienība ir svarīgs reptiļu kā lolojumdzīvnieku importa tirgus, kurā ieved arī CITES uzskaitīto sugu dzīvniekus;

X.

tā kā daudzu sugu bruņrupuči ļoti bieži nonāk pārtikas tirgū un starptautiskajā lolojumdzīvnieku tirdzniecībā;

Y.

tā kā aizvien intensīvāka zveja, kuras iemesls ir raju žaunu starptautiskā tirdzniecība, ir izraisījis būtisku Manta raju (Manta spp.) un citu raju sugu populāciju apjoma samazināšanos;

Z.

tā kā starptautiskajiem zivsaimniecības instrumentiem un CITES kopīgi jāstrādā pie vienota mērķa sasniegšanas – nodrošināt zivju krājumu ilgtermiņa saglabāšanu starptautiskajos ūdeņos, citu starpā ņemot vērā arī blakussugu piezvejas problēmu;

AA.

tā kā CITES konvencijā ir iekļauti noteikumi par “ievešanu no jūras”, kas ir neskaidri, jo īpaši noteikumi par “ievešanas valsti” gadījumos, kad sugu īpatņi ir noķerti starptautiskajos ūdeņos;

AB.

tā kā CITES darba grupa ievešanas no jūras jautājumos ir ieteikusi risinājumu, ar kuru ievēro tās karoga valsts jurisdikciju, kura būtu atbildīga par CITES dokumentācijas izdošanu, paredzot dažus šauras piemērojamības izņēmumus attiecībā uz fraktētiem zvejas kuģiem;

AC.

tā kā, lai nodrošinātu pienācīgu CITES konvencijas darbību, tuvāko gadu laikā pusēm var nākties ievērojami palielināt šā mērķa finansējumu;

AD.

tā kā Eiropas Savienība nav tieši iesaistīta CITES konvencijas pušu konferences darbā, taču tā kā tā ir viena no galvenajiem līdzekļu devējiem ar attīstības palīdzības starpniecību,

1.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis izmantot piesardzības principu kā galveno principu visos lēmumos par darba dokumentiem un sarakstu veidošanas priekšlikumiem un jo īpaši ņemt vērā principu “izmantotājs maksā”, ekosistēmisko pieeju un tradicionālos sugu saglabāšanas principus;

2.

mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis paust vienotu nostāju, lai paātrinātu savas iekšējās lēmumu pieņemšanas procedūras un padarītu tās efektīvākas, un tādējādi spētu ātrāk vienoties par ES iekšējo nostāju CITES 16. pušu konferencē un pilnībā izmantot tās priekšrocības, ko nodrošina ES 27 dalībvalstis kā konvencijas puses, lai virzītu COP16 lēmumus piesardzības principa virzienā;

3.

prasa Eiropas Savienībai uzņemties vadošo lomu apdraudēto sugu aizsardzībā, aktīvi līdzdarbojoties CITES konvencijas pušu konferences sarunās un sekmējot to nepilnību novēršanu, kuras pasliktina pašreizējo situāciju; nosoda to, ka ir izskanējuši apgalvojumi attiecībā uz Eiropas Savienības dalībvalstīm un iedzīvotājiem, kas tiek izmantoti kā starpnieki degunradžu ragu pārsūtīšanai uz Vjetnamu vai citām valstīm, kurās tiem ir liela komerciālā vērtība, tādējādi sekmējot pieprasījumu un turpmāku malumedniecību;

4.

mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis gan konferences laikā, gan pirms tās rast kopīgu valodu ar trešām valstīm un veidot alianses;

5.

mudina CITES puses apsvērt iespējas visos attiecīgos līmeņos vēl vairāk nostiprināt sadarbību, koordināciju un sinerģijas starp konvencijām, kas saistītas ar bioloģisko daudzveidību;

6.

pilnībā noraida aizklātā balsojuma kā parastās prakses izmantošanu CITES, ņemot vērā, ka CITES Reglaments nosaka, ka aizklāto balsojumu izmanto tikai izņēmuma kārtā; šajā sakarā atbalsta ES dalībvalstu vārdā iesniegto Dānijas attiecīgo priekšlikumu;

7.

atzinīgi vērtē Dānijas priekšlikumu ES dalībvalstu vārdā iekļaut Rezolūcijā Nr. 11.1 (Rev. COP15) jaunu punktu par interešu konfliktu;

8.

mudina Komisiju nodrošināt pastāvīgu finansējumu CITES mērķiem, izmantojot savu attīstības palīdzību; šajā sakarā īpaši vērš uzmanību uz MIKE programmu Ziloņu nelikumīgas nogalināšanas novēršanai, kura varētu saņemt atkārtotu Eiropas Savienības finansējumu, ja neatkarīgā pārskatā un novērtējumā tiktu apstiprināta tās darbības efektivitāte;

9.

mudina Komisiju un ES dalībvalstis apsvērt iespējas sniegt ilgtermiņa finansiālu atbalstu CITES konvencijas mērķu īstenošanai, izmantojot Eiropas Attīstības fonda līdzekļus;

10.

atbalsta priekšlikumu, ka CITES vajadzētu prasīt, lai Pasaules Vides fonds (GEF) darbotos kā CITES finanšu mehānisms un atvērtu bioloģiskās daudzveidības stratēģijas, lai GEF 6 varētu iekļaut tajā sugu komponentu (1);

11.

atzinīgi vērtē CITES Darba grupas par ievešanu no jūras diskusijas un panākto progresu; atbalsta konvencijas pušu konferences 16. sanāksmes pieņemtajā 32. dokumentā minēto, ka jāuzlabo izpilde attiecībā uz CITES iekļautajām jūras sugām, kas tiek nozvejotas starptautiskajos ūdeņos, uz kuriem neattiecas nevienas valsts jurisdikcija, un mudina puses pabeigt darbu pie šī jautājuma pušu konferences 16. sanāksmē;

12.

atzinīgi vērtē Brazīlijas, Ēģiptes, Horvātijas, Komoru Savienības un Eiropas Savienības vārdā Dānijas pausto priekšlikumu iekļaut siļķu haizivi (Lamna nasus) II pielikumā; mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt šo priekšlikumu;

13.

atzinīgi vērtē Brazīlijas, Ekvadoras, Hondurasas, Kolumbijas, Kostarikas, Meksikas un Eiropas Savienības vārdā Dānijas iesniegto priekšlikumu iekļaut trīs āmurhaizivju pasugas (Sphyrna spp) II pielikumā; mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt šo priekšlikumu;

14.

mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt to, ka saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu, Brazīlijas un Kolumbijas priekšlikumu CITES II pielikumā iekļauj okeāna baltspuru haizivi (Carcharhinus longimanus);

15.

atzinīgi vērtē to, ka Tanzānija ir atsaukusi priekšlikumu par tās Āfrikas ziloņa (Loxodonta africana) pārcelšanu no I pielikuma uz II pielikumu un priekšlikumu par tās ziloņkaula krājumu vienreizēju izpārdošanu;

16.

mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis noraidīt jebkādus priekšlikumus par Āfrikas ziloņa aizsardzības statusa pazemināšanu un par Āfrikas ziloņa izcelsmes ziloņkaula tirdzniecības atļaušanu, kamēr nav veikts ietekmes novērtējums par 2008. gada novembrī veikto vienreizējo izpārdošanu Botsvānā, Dienvidāfrikā, Namībijā un Zimbabvē un kamēr nav konstatēts, ka minētā vienreizējā pārdošana nav negatīvi ietekmējusi ziloņu populācijas minētajās valstīs un kaimiņvalstīs;

17.

paturot prātā pašreizējo krīzi ziloņu malumedniecībā, mudina CITES puses īstenot piesardzīgu pieeju un, apsverot lēmumu pieņemšanas mehānismu attiecībā uz ziloņkaula turpmāko tirdzniecību, lēmumu pieņemšanā ņemt vērā to iespējamo ietekmi uz ziloņu aizsardzību un Rīcības plāna Āfrikas ziloņu aizsardzībai īstenošanu pēc pilna deviņu gadu nogaidīšanas perioda, sākot no 2008. gada novembra, kad Botsvānā, Dienvidāfrikā, Namībijā un Zimbabvē tika veikta vienreizēja izpārdošana; attiecīgi aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt priekšlikumu grozīt Lēmumu Nr. 14.77 par lēmumu pieņemšanas mehānismu attiecībā uz turpmāko ziloņkaula tirdzniecību, ko iesniegušas Benina, Burkinafaso, Centrālāfrikas Republika, Kenija, Kotdivuāra, Libērija, Nigērija un Togo;

18.

mudina CITES puses atbalstīt rezolūcijas par Rīcības plāna Āfrikas ziloņu aizsardzībai pieņemšanu, ko iesniegušas Nigērija un Ruanda, un šā plāna īstenošanu kā visefektīvāko veidu ziloņu populācijas aizsardzībai visā Āfrikā;

19.

aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un visas CITES puses atbalstīt Kenijas priekšlikumu par pagaidu nulles kvotu degunradžu izcelsmes trofeju eksportam no Dienvidāfrikas un Svazilendas un aicina CITES puses izpētīt iespējas pasākumiem par to, kā samazināt pieprasījumu pēc degunradžu ragiem;

20.

aicina CITES puses samazināt ikgadējās eksporta kvotas CITES konvencijas I un II pielikumā minēto apdraudēto sugu dzīvnieku izcelsmes trofeju medniecībai;

21.

aicina visas tās konvencijas puses, kurās ir konstatēts degunradžu ragu patēriņš, un jo īpaši Vjetnamu veikt steidzamus pasākumus, lai apturētu degunradžu ragu nelegālo importu, un ieviest stingras sankcijas personām, kuras pārkāpj likumu, kā arī veikt pasākumus, lai izglītotu patērētājus par to patēriņa ietekmi uz savvaļas degunradžu populācijām; aicina Komisiju un dalībvalstis apspriest šos jautājumus tirdzniecības sarunās ar attiecīgajām CITES pusēm;

22.

prasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis aicinātu apturēt tirdzniecību ar tām CITES pusēm, kuras nav ievērojušas CITES Lēmumu Nr. 14.69 par tīģeriem, un pusēm, kuras veicina tīģeru audzēšanu nebrīvē, lai tirgotos ar to ķermeņa daļām un no tām iegūtiem produktiem;

23.

prasa CITES pusēm pārtraukt neilgtspējīgo un neētisko trofeju medniecību, kas ir izraisījusi Āfrikas lauvu populāciju ievērojamu samazināšanos;

24.

pauž nožēlu par to, ka nav iesniegts neviens priekšlikums par lauvas (Panthera leo) pārvietošanu no CITES konvencijas II pielikuma uz I pielikumu;

25.

prasa, lai Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstītu priekšlikumu kopumu iekļaut vairākas Ziemeļamerikas un Āzijas bruņrupuču sugas CITES konvencijas II pielikumā un pārvietot septiņas sugas uz I pielikumu;

26.

prasa Eiropas Savienībai un dalībvalstīm attiecībā uz alternatīviem priekšlikumiem par trim saldūdens bruņrupuču sugām (Cuora galbinifrons, Mauremys annamensis un Geoemyda japonica) atbalstīt to areāla valstu (Vjetnamas un Japānas) iesniegtos stingrākos priekšlikumus, kas ir saskaņā ar Singapūrā notikušā CITES darbsemināra ekspertu ieteikumiem;

27.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt Jaunzēlandes zaļā gekona (Naultinus spp.) un Mangshan odzes (Protobothrops mangshanensis) iekļaušanu CITES konvencijas II pielikumā, ko ierosinājušas vienīgās šo sugu areāla valstis – attiecīgi Jaunzēlande un Ķīna;

28.

prasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis atbalstītu lēmuma projektu par čūsku tirdzniecības un aizsardzības pārvaldību, ko iesniegusi Šveice;

29.

prasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis atbalstītu lēmuma projektu, ko iesniegušas Etiopija, Kenija un Uganda, par gepardu legālās un nelegālās tirdzniecības izpēti;

30.

atzinīgi vērtē Starptautiskās Atlantijas tunzivju saglabāšanas komisijas (ICCAT) centienus, izmantojot labvēlīgo situāciju, kāda tika panākta pēc 2010. gada CITES COP15;

31.

pauž nožēlu par to, ka nav iesniegts neviens priekšlikums par zilās tunzivs (Thunnus thynnus) iekļaušanu CITES I pielikumā;

32.

pauž nožēlu par to, ka nav iesniegts neviens priekšlikums par Corallium spp. un Paracorallium spp. iekļaušanu CITES II pielikumā;

33.

mudina Eiropas Savienību un dalībvalstis atbalstīt:

34.

aicina Eiropas Savienību un ES dalībvalstis noraidīt:

35.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, CITES pusēm un CITES sekretariātam.

22.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/24

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (1),

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/436/EK, Euratom par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (2),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2011. finanšu gadā, ar iestāžu atbildēm (3),

—

ņemot vērā Reglamenta II sadaļas 7. nodaļu,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0020/2013),

A.

tā kā vēl joprojām nav panākta vienošanās par jauno daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam un tādēļ vēl nav noteikts ES administratīvajiem izdevumiem paredzētās 5. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms 2014. gadā; 5. izdevumu kategorijas maksimālais apjoms 2013. gadā bija EUR 9 181 miljoni pašreizējās cenās (4), un šo maksimālo apjomu pēc ikgadējās tehniskās korekcijas (5) attiecinās uz 2014. gadu, ja savlaicīgi netiks panākta vienošanās par nākamo daudzgadu finanšu shēmu;

B.

tā kā, ņemot vērā publisko parādu smago slogu un ierobežojumus laikā, kad dalībvalstis turpina īstenot budžeta konsolidāciju, Eiropas Parlamentam un visām ES iestādēm būtu jāturpina rīkoties ļoti atbildīgi attiecībā uz budžetu un tā kontroli un jāierobežo izdevumi;

C.

tā kā netraucēta Parlamenta darbība ir vienlīdz svarīgs pamatprincips;

D.

tā kā dažiem ieguldījumiem var būt ilgtspējīga ietekme uz iestāžu budžetu un tālab tie būtu jāapsver, neraugoties uz ierobežoto rīcības brīvību;

E.

tā kā ikgadējās budžeta procedūras pašreizējā posmā Parlaments sagaida pārējo iestāžu tāmes un tā Prezidija priekšlikumus attiecībā uz 2014. gadu;

F.

tā kā būs jāņem vērā 2014. gada vidū paredzēto Eiropas Parlamenta vēlēšanu finansiālā ietekme,

1.

uzskata, ka iestādēm būtu jāturpina ierobežot vai iesaldēt to administratīvo budžetu, ņemot vērā sarežģītos ekonomiskos un budžeta apstākļus dalībvalstīs, neskarot iestāžu pamatdarbības kvalitāti, juridisko saistību pildīšanu un nepieciešamos ieguldījumus attīstībā;

2.

uzskata, ka 2014. gada budžeta apropriācijas būtu jāplāno, pamatojoties uz rūpīgu analīzi par apropriāciju izpildi 2012. un 2013. gadā, lai veiktu ietaupījumus budžeta pozīcijās, kurās bijušas ar īstenošanu saistītas problēmas; uzskata, ka patiesus līdzekļu ietaupījumus un izlietojuma efektivitāti var panākt, identificējot budžeta pozīciju pārklāšanos un līdzekļu neefektīvu izmantošanu;

3.

mudina iestādes sekmēt savstarpējo sadarbību, ņemot vērā paraugprakses apmaiņu, ja tas ir iespējams un pamatoti, un nosakot iespējamās ietaupījumu jomas, apvienojot cilvēkresursus un tehniskos resursus un izmantojot tos kopīgi, piemēram, informācijas tehnoloģiju sistēmu, rakstiskās tulkošanas, mutiskās tulkošanas un transporta pakalpojumu jomā, kā arī, iespējams, citās jomās;

4.

uzsver, ka iestāžu izdevumu ierobežošanas rezultātā EP budžets, ņemot vērā attiecīgos inflācijas līmeņus, reālā izteiksmē ir samazinājies; atgādina, ka tas ir bijis iespējams, īstenojot striktu budžeta plānošanu un kontroli, cieši iesaistoties atbildīgajai komitejai un veicot darba pārstrukturēšanu, proti, veicot samazinājumus ar ceļošanu saistītajās budžeta pozīcijās, samazinot komandējumu ilgumu un skaitu, palielinot videokonferenču izmantošanu un optimizējot rakstiskās un mutiskās tulkošanas pakalpojumus; atgādina – tiek lēsts, ka strukturālās reformas, par kurām jau notikusi vienošanās un dažas no kurām piemēro no 2011. gada, ļauj ik gadu ietaupīt aptuveni EUR 29 miljonus un nākotnē vēl EUR 10 miljonus saistībā ar paredzamo nekustamā īpašuma finansēšanas procentu likmi turpmākajos gados, ko panāca, veicot priekšlaicīgus avansa maksājumus, neraugoties uz nepieciešamību segt izdevumus saistībā ar pilnvaru paplašināšanu un papildu izdevumus saistībā ar 18 jaunām deputātu vietām, kas tika izveidotas, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, un saistībā ar gatavošanos Horvātijas uzņemšanai;

5.

atgādina, ka par izdevumu ierobežošanu uzskatāmi liecina visu deputātiem domāto izdevumu un piemaksu iesaldēšana 2011. gada līmenī līdz pašreizējā deputātu pilnvaru termiņa beigām un tas, ka personāla komandējumu naudas apmērs nav indeksēts kopš 2007. gada;

6.

mudina turpināt strukturālās un organizatoriskās reformas, kuru mērķis ir panākt lielāku efektivitāti, neapdraudot likumdošanas izstrādes un darba apstākļu kvalitāti; atbalsta organizatoriskus jauninājumus, kas palīdzētu uzlabot Parlamenta darba efektivitāti un deputātiem pieejamo pakalpojumu un darba apstākļu kvalitāti, cita starpā efektīvāk strukturējot Parlamenta darba ritmu un rakstiskās un mutiskās tulkošanas pakalpojumus (vienlaikus neapdraudot daudzvalodības principu), optimizējot deputātiem un viņu asistentiem paredzētos loģistikas risinājumus, tostarp transporta loģistiku, panākot ietaupījumus ēdināšanas izdevumos, uzlabojot iekšējo pētniecības darbu un turpinot un turpmāk pilnveidojot Parlamenta darbu ar elektroniskiem, nevis uz papīra izdrukātiem, dokumentiem un e-sanāksmēm; atkārtoti prasa veikt izmaksu un ieguvumu analīzi saistībā ar sanāksmju rīkošanu bez izdrukātiem dokumentiem un aicina administrāciju to iesniegt Budžeta komitejai vēlākais līdz 2013. gada vidum;

7.

aicina Parlamentā izmantot racionālas pārvaldības metodes, lai samazinātu administratīvo slogu un tādējādi ietaupītu iestādei laiku un naudu;

8.

uzskata, ka Prezidija un Budžeta komitejas kopīgā darba grupa Parlamenta budžeta jautājumos, ņemot vērā tās 2012. gadā aizsākto darbu, varētu sniegt nozīmīgu ieguldījumu šajā reformā, nosakot iespējamos ietaupījumus un apsverot risinājumus efektivitātes uzlabošanai, kas iesniedzami Budžeta komitejai; norāda, ka darba grupa lielā mērā jau ir sasniegusi tai 2011. gada beigās izvirzītos mērķus, jo īpaši attiecībā uz ceļošanas izdevumu samazināšanu; ņemot vērā minētās darba grupas sākotnējos konstatējumus, kuru pamatā cita starpā ir salīdzinoši pētījumi par Eiropas Parlamenta budžetu salīdzinājumā ar ASV Kongresa un vairāku dalībvalstu parlamentu budžetiem, mudina darba grupu turpināt tās darbu un izstrādāt atbilstošu rīcības plānu, kas iesniedzams Budžeta komitejai un Prezidijam apsvēršanai Parlamenta 2014. gada budžeta izstrādes procesā; atgādina par tā 2012. gada 23. oktobra rezolūciju (6), kurā tas pauda cerību, ka minētie pētījumi “radīs ilgtermiņa ietaupījumus Parlamenta budžetā un sniegs idejas par to, kā 2013. gadā un turpmākajos gados uzlabot tā efektivitāti”; norāda, ka Eiropas Parlamentam ir mazākie kopējie izdevumi par vienu darbinieku nekā salīdzinātajiem dalībvalstu parlamentiem un ASV Kongresam; turklāt norāda, ka ir jāpastiprina Parlamenta pārbaudes pilnvaras un tā darbības sekmēšanai jānodrošina mērķtiecīgāks pētniecības darbs, lai Parlaments spētu pildīt savas demokrātiskās pārstāvības funkcijas;

9.

visumā atzinīgi vērtē Budžeta komitejas un Prezidija ciešāku sadarbību ikgadējās budžeta procedūras laikā; ir gatavs turpmāk sekmēt ģenerālsekretāra, Prezidija un Budžeta komitejas sadarbību visa gada garumā, lai nodrošinātu vienmērīgu budžeta procedūras norisi un efektīvu budžeta izpildi; sagaida, ka Prezidijs iesniegs uz taupību orientētu un uz vajadzībām balstītu tāmes projektu, kurā ņemti vērā iespējami turpmāki līdzekļu palielinājumi, kas izriet no juridiski saistošiem pienākumiem, jo īpaši vienreizējās izmaksas saistībā ar pārejas noteikumiem par EP deputātu skaitu attiecībā uz 2014. gada Parlamenta vēlēšanām; aicina ģenerālsekretāru sniegt informāciju par pārejas noteikumu izmaksām saistībā ar iepriekšējiem Eiropas Parlamenta sasaukumiem;

10.

.atgādina par plenārsēdē pieņemto lēmumu, ar ko aicināja Padomi līdz 2013. gada jūnijam sagatavot rīcības plānu attiecībā uz EP vairākām darba vietām, un sagaida, ka abas iesaistītās komitejas, ģenerālsekretārs un Prezidijs sniegs deputātiem atjauninātus datus un informāciju par EP vairāku darba vietu režīma finansiālo ietekmi un ietekmi uz vidi; ierosina, ka paša Eiropas Parlamenta ietekmes novērtējuma dienestiem ir jāizvērtē šis jautājums, tostarp attiecībā uz EP klātbūtnes vai daļējas klātbūtnes ietekmi uz attiecīgajām kopienām un reģioniem, un līdz 2013. gada jūnijam jāsagatavo novērtējuma dokuments, lai minēto dienestu secinājumus varētu ņemt vērā, lemjot par nākamo DFS;

11.

aicina attiecīgos Parlamenta dienestus izvērtēt Luksemburgas varas iestāžu un Eiropas Parlamenta vienošanos par to darbinieku skaitu, kuriem jāstrādā Luksemburgā, ņemot vērā Parlamenta vajadzību pārskatīšanu; uzskata, ka šajā izvērtējumā būtu jāiekļauj ierosinājumi, kā risināt atkārtotas sarunas par minēto vienošanos, neskarot piemērojamās juridiskās normas;

12.

atgādina par Parlamenta budžeta rezolūcijām, tostarp visnesenāko 2012. gada 23. oktobra rezolūciju (7), kurā tas aicināja īstenot pārredzamu lēmumu pieņemšanas procesu ēku politikas jomā, pamatojoties uz savlaicīgi sniegtu informāciju, un pārtraukt jaunu ēku iegādi līdz pašreizējā sasaukuma pilnvaru termiņa beigām; prasa sniegt informāciju par ģenerālsekretāra konstatējumiem attiecībā uz atjaunošanas darbiem un biroju pārvietošanu uz citām telpām, kā arī minēto darbu grafiku, tostarp informāciju par pagaidu ēku Parlamenta personāla vajadzībām turpmākajos gados, jo īpaši saistībā ar strukturālajām problēmām Paul-Henri Spaak (PHS) ēkā un Trebel ēkas iegādi;

13.

atzīst, ka 2012. gadā ir īstenoti centieni informēt Budžeta komiteju par pašreizējo situāciju saistībā ar KAD ēkas būvniecību, un aicina turpināt šo saziņu visā projekta īstenošanas laikā, jo īpaši attiecībā uz grozītā konkursa uzaicinājuma rezultātiem; norāda, ka saskaņā ar Budžeta komitejas pieprasījumu ir veikti pielāgojumi un sākotnēji plānotā platība samazināta par 8 000 m2, lai iekļautos KAD projektam iepriekš paredzētā finansējuma robežās vai nodrošinātu atbilstību tam; atzinīgi vērtē vairāk nekā EUR 10 miljonu ietaupījumus, salīdzinot ar projekta 2012. gada finansējuma tāmi, turpmākos gados veicamajos procentu maksājumos, ko panāca, veicot priekšlaicīgus avansa maksājumus gan attiecībā uz KAD, gan Trebel ēkām; uzskata, ka saistībā ar aizvien pieaugošo Parlamenta deputātu vairākuma atbalstu jaunam darba režīmam (8) Parlamenta ēku celtniecības projekti ir jāīsteno piesardzīgi un ka piesardzībai jādominē pār ambīcijām; mudina turpināt līdzšinējo auglīgo dialogu un aicina pieprasīto informāciju sniegt savlaicīgi;

14.

apzinās, ka neseno budžeta procedūru konteksta un iznākuma dēļ lielākajai daļai iestāžu ir ierobežotas rīcības iespējas, ņemot vērā aizvien pieaugošo tām uzticēto pienākumu apjomu, jo īpaši Tiesas darba slodzes palielināšanos un Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) specifiskās vajadzības;

15.

saprot, ka EĀDD ir relatīvi jauna struktūra, kas joprojām paplašinās, un tā misiju tīkls ir vēl jāpaplašina, lai nodrošinātu atbilstību ES politiskajām prioritātēm; norāda, ka EĀDD ir vienīgā struktūra, ko skar trešās valstīs vērojamā inflācija, valūtas maiņas kursu svārstības un īpaši personāla drošības apsvērumi;

16.

uzskata, ka ir neproduktīvi veikt nepamatotus vispārējus samazinājumus un izmantot jebkādu nediferencētu pieeju iestāžu budžetiem; tā vietā plāno turpināt īstenot individuālu pieeju, kurā katru gadījumu skata atsevišķi;

17.

atkārtoti pauž iepriekšējos budžeta ciklos pieņemto nostāju, kurai atbilstīgi tas sagaida, ka visas iestādes, izstrādājot to budžeta tāmi, turpinās centienus panākt ietaupījumus un ievērot augstu budžeta disciplīnas līmeni;

18.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Tiesai, Revīzijas palātai, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai, Reģionu komitejai, Eiropas Ombudam, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam un Eiropas Ārējās darbības dienestam.

22.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/28

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 3. decembra rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem pēc Zaļās grāmatas par uzņēmumu sociālo atbildību (1),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 6. februāra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību (2),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Uzņēmējdarbības tiesību modernizēšana un uzņēmumu vadības uzlabošana Eiropas Savienībā – plāns virzībai uz priekšu” (COM(2003) 0284) (Korporatīvās pārvaldības rīcības plāns),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Dokumentu komplekts “Atbildīgi uzņēmumi”” (COM(2011) 0685),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva. Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem – sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (COM(2011) 0682),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010) 2020),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2002. gada 30. maija rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par uzņēmumu sociālās atbildības sistēmas veicināšanu Eiropā (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2003. gada 13. maija rezolūciju par Komisijas paziņojumu par uzņēmumu sociālo atbildību: uzņēmējdarbības ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība (5),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 24. maija atzinumu par Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011) 0681),

—

ņemot vērā to Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridisko lietu komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, kā arī Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A7-0017/2013),

1.

uzsver, ka uzņēmumi nevar veikt valsts iestāžu funkcijas saistībā ar sociālo un vides standartu veicināšanu, īstenošanu un kontroli;

2.

uzsver, ka pasaules pašreizējās ekonomikas krīzes iemesls ir fundamentālas kļūdas attiecībā uz pārredzamību, pārskatatbildību, atbildību un īslaicīgumu un ka ES pienākums ir nodrošināt, lai visi šo pieredzi ņemtu vērā; atzinīgi vērtē Komisijas nodomu veikt Eirobarometra aptauju par uzticību uzņēmējdarbībai; pieprasa, lai visas ieinteresētās personas vispusīgi apspriež šo pētījumu rezultātus un attiecīgi rīkojas; pauž stingru atbalstu korporatīvajai sociālajai atbildībai (KSA) un uzskata, ka KSA, ja to pareizi ieviestu un praktizētu visi uzņēmumi, ne tikai lielākie, var palīdzēt atjaunot zaudēto uzticību, kas ir nepieciešams, lai veicinātu ekonomikas noturīgu atveseļošanos, un var mazināt ekonomikas krīzes sociālās sekas; norāda – ja uzņēmumi uzņemas atbildību par sabiedrību, vidi un darbiniekiem —, tas ir abpusēji izdevīgi un palīdz palielināt uzticēšanos, kas ir svarīgs priekšnoteikums veiksmīgai ekonomikas attīstībai; uzskata, ka KSA iekļaušana ilgtspējīgā uzņēmējdarbības stratēģijā ir gan uzņēmumu, gan visas sabiedrības interesēs; norāda, ka šajā jomā priekšzīmīgi darbojas daudzi uzņēmumi, jo īpaši mazie un vidējie uzņēmumi (MVU);

3.

uzskata, ka uzņēmumi var palīdzēt attīstīt sociālo tirgus ekonomiku un sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, nodrošinot darba vietas un veicinot ekonomikas atveseļošanos;

4.

uzskata, ka jāpaplašina KSA apspriešanas konteksts, lai, saglabājot KSA brīvprātības principu, vajadzības gadījumā ļautu apspriest regulējošus pasākumus;

5.

atbalsta Komisijas ieteikto jauno KSA definīciju, kas neitralizē nesaskaņas starp brīvprātīgu un obligātu pieeju;

6.

uzskata, ka korporatīvā pārvaldība ir būtisks korporatīvās sociālās atbildības elements, jo īpaši attiecībās ar valsts iestādēm un darbiniekiem, un darbinieku pārstāvju organizācijām, un attiecībā uz politiku, kuru uzņēmums piemēro saistībā ar prēmijām, kompensāciju un algām; uzskata, ka pārmērīgi lielas prēmijas, kompensācija un alga vadītājiem, jo īpaši gadījumā, ja uzņēmumam ir grūtības, nav savienojamas ar sociāli atbildīgu rīcību;

7.

uzskata, ka uzņēmuma nodokļu politika būtu jāuzskata par daļu no KSA un tāpēc izvairīšanās no nodokļu maksāšanas vai nodokļu oāzes izmantošanas stratēģijas nav savietojamas ar sociāli atbildīgu rīcību;

8.

uzskata, ka uzņēmuma sociālās atbildības novērtējumā jāņem vērā to uzņēmumu, kas atrodas attiecīgā uzņēmuma piegādes ķēdē, un attiecīgā gadījumā arī tā apakšuzņēmumu rīcība;

9.

aicina Komisiju un valsts iestādes atbalstīt inovatīvus uzņēmumu modeļus, kas izveidoti, lai stiprinātu atbilstību starp uzņēmumiem un sociālo vidi, kurā tie darbojas;

10.

aicina Komisiju ņemt vērā pašlaik notiekošās diskusijas par Grāmatvedības direktīvas un Pārredzamības direktīvas pārskatīšanu, lai jaunā ierosinātā KSA stratēģija papildinātu pārskatītās direktīvas;

11.

uzsver nepieciešamību atbalstīt inovatīvus risinājumus, kas var ļaut uzņēmumiem reaģēt uz sociāliem un vides izaicinājumiem, piemēram, tādu inteliģentu transporta sistēmu un ekoefektīvu produktu ieviešanu, kas ir pieejami un paredzēti visiem patērētājiem;

12.

atbalsta Komisijas centienus veicināt KSA redzamību un labas prakses izplatīšanu, un īpaši atbalsta Eiropas atzinības sistēmas ieviešanu uzņēmumiem un personālsabiedrībām, kas īsteno KSA; šajā sakarībā aicina Komisiju līdz ar citiem pasākumiem apsvērt iespēju šā mērķa sasniegšanai ieviest Eiropas sociālās vides kvalitātes zīmi;

13.

atzinīgi vērtē ideju izveidot daudzpusēju ieinteresētās personas iesaistošu KSA platformu un atbalsta izvēlēto nozaru pieeju;

14.

atzīst KSA Eiropas iniciatīvas “Uzņēmums 2020” nozīmīgumu un potenciālu, jo šī iniciatīva var būtiski palīdzēt stiprināt saikni starp KSA un konkurētspēju, veicinot labas prakses izplatīšanu; aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot lielāku sinerģiju, lai palīdzētu sasniegt mērķus attiecībā uz tādu politiku un iniciatīvu īstenošanu, kas veicina sociālo inovāciju un darba vietu izveidošanu; mudina Komisiju atbalstīt KSA Eiropas tīkla centienus ar pamatmērķi stiprināt sadarbību starp uzņēmumiem un dalībvalstīm, lai veicinātu valstu rīcības plānu izveidošanu un labas prakses izplatīšanu;

15.

atbalsta Komisijas priekšlikumu veikt periodiskus pētījumus, lai novērtētu iedzīvotāju uzticību un attieksmi pret uzņēmumu īstenotajām stratēģijām KSA jomā; iesaka veidot saikni starp šo pētījumu saturu un ilgtspējīga patēriņa un ražošanas rīcības plāna pārskatīšanu, lai apzinātu šķēršļus atbildīgākam patēriņam;

16.

mudina Komisiju izstrādāt konkrētus pasākumus, ar ko novērst maldinošu un nepatiesu informāciju par saistībām attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību un preču un pakalpojumu ietekmi uz vidi un sabiedrību, jo īpaši tādus, kādi paredzēti Negodīgas komercprakses direktīvā, jo īpaši attiecībā uz sūdzību iesniegšanas un izskatīšanas jautājumiem, par pamatu ņemot atklātu un skaidru procedūru un izmeklēšanas uzsākšanu; uzskata, ka “zaļmazgāšanās” (greenwashing) ir viens no mānīšanās veidiem, kas maldina patērētājus, valsts iestādes un ieguldītājus, kā arī samazina uzticību KSA kā efektīvam instrumentam, kas veicina ilgtspējīgu un ietverošu izaugsmi;

17.

atbalsta mērķi uzlabot sociālo un vides aspektu iekļaušanu publiskajos iepirkumos; šajā sakarībā pieprasa neuzskatīt viszemāko cenu par līgumu piešķiršanas kritēriju un ieviest lielāku atbildīgumu visā apakšlīgumu piešķiršanas ķēdē;

18.

aicina Komisiju īstenot turpmākas iniciatīvas nolūkā izvērst un stiprināt KSA potenciālu cīņā pret klimata pārmaiņām (saistot to ar resursu un enerģijas izmantošanas efektivitāti), piemēram, uzņēmumu izejvielu iepirkuma procesā;

19.

uzsver, ka ES palīdzība trešo valstu valdībām sociālā un vides regulējuma īstenošanā, kā arī efektīvs kontroles režīms ir nepieciešams papildinājums, lai uzlabotu Eiropas uzņēmumu KSA visā pasaulē;

20.

uzsver, ka sociāli atbildīgs ieguldījums (SAI) ir daļa no KSA īstenošanas procesa ieguldījumu lēmumu jomā; norāda, ka pašlaik gan nav universālas SAI definīcijas, bet parasti tajā apvieno ieguldītāju finansiālos mērķus ar viņu rūpēm par sociālajiem, vides un ētikas, kā arī korporatīvās pārvaldības jautājumiem;

21.

atzīst, ka ir būtiski, ka uzņēmumi publisko informāciju par ilgtspējīgumu, piemēram, sociālos un vides faktorus, lai apzinātu ilgtspējīguma riskus un palielinātu ieguldītāju un patērētāju uzticību; norāda uz ievērojamo progresu, kas tiek gūts šajā ziņā, un aicina Komisiju atbalstīt Starptautiskās Integrētas ziņošanas padomes (SIZP) mērķi —, proti, panākt, lai IZ nākamās desmitgades laikā kļūtu par pasaules mērogā atzītu normatīvu;

22.

uzsver, ka arī turpmāk ir nepieciešama ārkārtīgi stingra cilvēktiesību ievērošana, pienācīga rūpība un pārredzamība, lai nodrošinātu KAS visā piegādes ķēdē, novērtētu Eiropas uzņēmumu ilgtspējīgo ietekmi un cīnītos pret nodokļu apiešanu un nelegālās naudas plūsmām;

23.

uzsver, ka korporatīvo sociālo atbildību nedrīkst padarīt par mārketinga instrumentu un ka tā pilnībā var izpausties tikai tad, ja KSA ir pilnībā iekļauta uzņēmuma kopējā stratēģijā, kā arī īstenota ikdienas darbībās un finanšu stratēģijā. vērtētu atzinīgi, ja tiktu veidota saikne starp labu korporatīvo sociālo atbildību un labu korporatīvo pārvaldību; uzskata, ka Komisijai būtu jāmudina uzņēmumi lēmumus par KSA stratēģiju pieņemt valdes līmenī; aicina Komisiju un dalībvalstis ieviest korporatīvās pārvaldības kodeksus, kas atspoguļo kopīgas atbildības nozīmi uzņēmumā un veido ciešu saikni starp uzņēmuma darbības rādītājiem vides, sociālajā un cilvēktiesību jomā un tā finanšu rezultātiem;

24.

uzsver, ka ieguldītājiem un patērētājiem vajadzētu būt iespējai viegli identificēt uzņēmumus, kas ir apņēmušies ievērot KSA, jo tas stimulētu šo uzņēmumu turpināt savus centienus;

25.

uzsver, ka sociāli atbildīgs ieguldījums (SAI), kas lēmumos par ieguldījumiem ir KSA īstenošanas procesa sastāvdaļa, apvieno ieguldītāju finanšu un ekonomiskos mērķus ar apsvērumiem no sociālā, vides, ētikas, kultūras un izglītības viedokļa;

26.

ieinteresēti seko pašreizējām pārrunām saistībā ar tiesību akta priekšlikumu par uzņēmumu sniegtās sociālās un vides informācijas pārredzamību; iestājas par tāda tiesību akta priekšlikuma pieņemšanu, kurā būtu paredzēta liela rīcības brīvība, lai ņemtu vērā KSA daudzdimensionālo raksturu un uzņēmumu īstenotās KSA politikas dažādību, nodrošinot pietiekamu salīdzināmības līmeni nolūkā apmierināt ieguldītāju un citu ieinteresēto personu vajadzības un vajadzību patērētājiem sniegt vienkāršu iespēju piekļūt informācijai par uzņēmuma ietekmi uz sabiedrību, tostarp par pārvaldības aspektiem un dzīves cikla izmaksu metodoloģiju; uzskata, ka šai informācijai par ilgtspējību būtu vajadzības gadījumā jāattiecas arī uz apakšlīgumu piešķiršanas un piegādes ķēdēm un tā būtu jābalsta uz tādām globāli apstiprinātām metodoloģijām kā “Global Reporting Initiative” vai “Integrated Reporting Council”; papildus tam prasa attiecībā uz MVU piemērot izņēmumu vai vienkāršotu regulējumu;

27.

prasa plašāk, detalizētāk un pārredzamāk uzraudzīt KSA principus ES tirdzniecības politikā, nosakot skaidrus kritērijus, lai izvērtētu uzlabojumus un tādējādi veicinātu uzticību šai sistēmai;

28.

mudina ES un dalībvalstis sniegt konkrētu informāciju par KSA un nodrošināt izglītību un mācības par KSA, lai uzņēmumi pilnībā izmantotu KSA priekšrocības un varētu to īstenot savā organizatoriskajā kultūrā;

29.

mudina plašsaziņas līdzekļu uzņēmumus savā KSA politikā iekļaut pārredzamus žurnālistikas standartus, tostarp – garantijas aizsargāt informācijas avotus un ziņotāju tiesības.

30.

aicina Komisiju papildus novērtēt saistošos un neobligātos pasākumus, kuru mērķis ir palīdzēt atzīt un veicināt uzņēmumu centienus saistībā ar nefinanšu informācijas pārredzamību un deklarēšanu;

31.

apņēmīgi iebilst pret tādu konkrētu parametru ieviešanu, kas varētu radīt administratīvo slogu un neefektīvas darbības struktūras, piemēram, darbības rādītājus ES mērogā; tā vietā aicina Komisiju sniegt uzņēmumiem starptautiski akceptētas metadoloģijas, piemēram, “Global Reporting Initiative” vai “Integrated Reporting Council”, un popularizēt to izmantošanu;

32.

tomēr uzskata, ka Komisijai pēc iespējas ātrāk jāizveido plānotā vides prasību mērīšanas kopējā metodoloģija, kas balstīta uz dzīves ciklu; pauž viedokli, ka šī metodoloģija būtu noderīga gan attiecībā uz uzņēmumu sniegtās informācijas pārredzamību, gan attiecībā uz uzņēmumu ietekmes uz vidi novērtēšanu, ko veic valsts iestādes;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izveidot prakses kopienu attiecībā uz KSA un uzņēmumu sociālo darbību; uzskata, ka tai jāpapildina kopregulējuma un pašregulējuma labas prakses kodekss, kas ļautu visām ieinteresētajām personām iesaistīties kolektīvā mācību procesā, lai uzlabotu un nostiprinātu dažādu ieinteresēto personu darbību efektivitāti un pārskatatbildību;

34.

prasa nodrošināt visaptverošu un aktīvu apspriešanos ar pārstāvju organizācijām, tostarp arodbiedrībām, un šo organizāciju iesaistīšanu uzņēmumu KSA procesu un struktūru izstrādē, darbībā un pārraudzībā, sadarbojoties ar darba ņēmējiem patiesas partnerības pieejas garā;

35.

aicina Komisiju nodrošināt, lai pienākums sistemātiski ziņot par būtisku informāciju saistībā ar ilgtspējīgumu neradītu uzņēmumiem pārmērīgu slogu, jo ikvienai jaunai KSA stratēģijai ir jāgūst uzņēmumu atbalsts; aicina Komisiju paredzēt pārejas periodu, pirms attiecībā uz uzņēmumiem stājas spēkā prasība regulāri iesniegt nefinanšu pārskatus, jo šis pārejas periods uzņēmumiem sniegtu iespēju sākotnēji KSA pienācīgi īstenot uzņēmuma iekšienē, savās iekšējās pārvaldības sistēmās ieviešot precīzu un detalizētu KSA politiku;

36.

atbalsta Komisijas priekšlikumu visiem ieguldījumu fondiem un finanšu iestādēm noteikt pienākumu informēt visus savus klientus (iedzīvotājus, uzņēmumus, valsts iestādes u. c.) par visiem ētiska vai atbildīga ieguldījuma kritērijiem, ko tie piemēro, vai par visiem standartiem vai kodeksiem, ko tie ievēro;

37.

apstiprina Komisijas direktīvu par minimālajiem standartiem attiecībā uz cietušajiem; aicina atbilstīgo nozaru (piemēram, ceļojumu, apdrošināšanas un telekomunikāciju nozares) uzņēmumus savā KSA politikā iekļaut pozitīvas un praktiskas stratēģijas un struktūras noziegumos cietušo personu un to ģimeņu atbalstam krīzes laikā un izstrādāt īpašu politiku attiecībā uz ikvienu darbinieku, kas cieš darba vietā vai ārpus darba vietas pastrādātos noziegumos;

38.

atzīst tādu pašregulācijas un kopregulācijas instrumentu kā nozari reglamentējoši rīcības kodeksi būtisko vērtību un potenciālu; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi uzlabot pašreizējos instrumentus, attiecīgajā jomā pieņemot ētikas kodeksu; tomēr neatzīst vienotu pieeju, kas neņem vērā atsevišķu nozaru specifiku un konkrētas uzņēmumu vajadzības;

39.

atgādina par to MVU īpatnībām, kas darbojas galvenokārt vietējā un reģionālā līmenī un konkrētās nozarēs; tāpēc uzskata, ka ES politikā KSA jomā, tostarp valstu rīcības plānos attiecībā uz KSA, pienācīgi jāievēro konkrētas MVU vajadzības un princips “vispirms jādomā par mazākajiem” un jāatzīst MVU neformāla un intuitīva pieeja attiecībā uz KSA;

40.

norāda, ka ir svarīgi mazos un vidējos uzņēmumus iesaistīt KSA un atzīt to sasniegumus šajā jomā;

41.

atzīst, ka daudzi MVU Eiropā jau īsteno KSA politiku, piemēram, nodarbinot vietējos iedzīvotājus, iesaistot vietējās kopienas pārstāvjus, piemērojot savai piegādes ķēdei labas pārvaldības politiku utt.; tomēr norāda, ka lielākā daļa šo MVU nezina, ka tie praksē īsteno ilgtspējīguma, KSA un labas korporatīvās pārvaldības praksi; tāpēc aicina Komisiju vispirms apzināt pašreizējās MVU prakses un tikai pēc tam izskatīt īpaši MVU paredzētas KSA stratēģijas;

42.

neatbalsta nekādas iniciatīvas, kas varētu radīt administratīvu, birokrātisku vai finansiālu slogu MVU; toties atbalsta pasākumus, kas ļauj MVU veikt kopīgas darbības;

43.

aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes gudri izmantot kohēzijas fondus ar mērķi atbalstīt MVU starpniecības organizāciju īstenotās KSA veicināšanas darbības, balstoties uz tādiem piemēriem kā Vācijas pamatprogramma, ko līdzfinansē Eiropas Sociālais fonds;

44.

aicina Komisiju, sadarbojoties ar dalībvalstīm, MVU starpnieku organizācijām un citām ieinteresētajām personām, izstrādāt stratēģijas un pasākumus nolūkā palīdzēt MVU labas prakses apkopošanā, piemēram, izveidojot datu bāzi, kurā tiktu ievietota informācija par MVU īstenoto KSA politiku un izsmeļošas ziņas par dažādās valstīs īstenotajiem projektiem;

45.

iesaka izveidot MVU paredzētas vadlīnijas un ceļvežus par KSA; šajā sakarībā uzsver, ka steidzami jāveic papildu akadēmiski pētījumi par veidiem, kā palielināt MVU gatavību ieviest KSA, un KSA ekonomisko, sociālo un vides ietekmi vietējā un reģionālā līmenī;

46.

uzskata, ka patiesas nabadzības samazināšanas nolūkā KSA programmā būtu jāpievēršas arī MVU, jo to kopējā sociālā un vides ietekme ir būtiska;

47.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt attīstības un atbalsta stratēģijas, lai KSA izplatītu starp MVU; īpaši aicina izveidot konkrētus pasākumus maziem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem;

48.

uzsver, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā Parlaments ir pilnībā jāinformē par to, kā nolīgumu ietekmes uz ilgtspējību novērtējumā (IIN) konstatētais tiek ņemts vērā sarunās pirms šo nolīgumu noslēgšanas un kuras nolīgumu nodaļas ir grozītas, lai novērstu IIN sakarībā atklāto negatīvo ietekmi;

49.

uzsver, ka turpmākajos divpusējos ieguldījumu līgumos, ko paraksta ES, ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt ieguldītājus un nepieciešamību atļaut valsts iejaukšanos, jo īpaši attiecībā uz sociālajiem, veselības un vides standartiem;

50.

aicina darba devēju vidū veicināt sponsorēšanas ideju;

51.

atgādina, ka strīdu izskatīšana tiesā un tās alternatīvie risinājumi jau var tikt izmantoti, lai izšķirtu saimnieciskos strīdus un vai prasītu atlīdzināt zaudējumus, kas radušies kā bezatbildīgas vai nelikumīgas uzņēmējdarbības negatīvās sekas; šajā sakarā aicina Komisiju pielikt pūles, lai uzlabotu gan uzņēmēju aprindu, gan visas sabiedrības izpratni par abām šīm iespējām; atgādina, ka Starptautiskā Tirdzniecības palāta (ICC) sniedz strīdu risināšanas pakalpojumus privātpersonām, uzņēmumiem, valstīm, valsts iestādēm un starptautiskām organizācijām, kas meklē tiesas tiesvedības alternatīvas, un var palīdzēt uzlabot cietušo faktiskās iespējas vērsties tiesā gadījumā, ja bezatbildīga uzņēmējdarbība radījusi ekonomisku, sociālu un vides kaitējumu ES un/vai ārvalstīs;

52.

uzsver, ka izpratnes veicināšana uzņēmumu līmenī par KSA nozīmi un neatbilstības sekām, kas ir Komisijas uzdevums, ir jāveic vienlaikus ar reģistrācijas valsts valdības atbilstošu informētības un veiktspējas uzlabošanu, lai nodrošinātu KSA tiesību efektīvu īstenošanu un tiesas pieejamību;

53.

uzskata, ka Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu mudināt ES uzņēmumus nākt klajā ar iniciatīvām KSA jomā un veikt labas prakses apmaiņu ar saviem ārvalstu partneriem;

54.

uzsver nepieciešamību visus regulējošos pasākumus formulēt tiesību aktos ar augstu juridisko spēku un saskaņā ar starptautiskajiem tiesību aktiem, lai novērstu valstu atšķirīgu interpretāciju un konkurētspējas priekšrocības vai atpalicības riskus reģionālā, valsts vai makroreģionālā mērogā;

55.

atbalsta Komisijas centienus veicināt KSA attiecībās ar citām pasaules valstīm un reģioniem; tāpēc šajā sakarībā prasa vairāk censties savstarpīguma principu tirdzniecības darījumos padarīt par galveno principu;

56.

vēlreiz apstiprina, ka KSA attīstība galvenokārt būtu jāveido, piemērojot dažādo ieinteresēto personu pieeju, par galveno faktoru uzskatot uzņēmumus, kuriem jāspēj izveidot savai konkrētai situācijai atbilstošu pieeju; uzsver konkrētu pasākumu un pieeju nozīmi no KSA izveides MVU viedokļa;

57.

norāda, ka spēkā esošā Komisijas stratēģija KSA jomā attiecas uz laikposmu no 2011. līdz 2014. gadam; aicina Komisiju nodrošināt, lai attiecībā uz laikposmu pēc 2014. gada savlaicīgi tiktu pieņemta vērienīga stratēģija;

58.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

22.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/33

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5., 12., 14., 15., 16., 21., 23., 26., 27., 28., 29., 31., 32., 33., 34. un 36. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu, jo īpaši tās 5., 6. un 19. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1998. gadā pieņemto Deklarāciju par pamatprincipiem un tiesībām darbā un SDO konvencijas, ar ko nosaka vispārējus darba pamatstandartus attiecībā uz piespiedu darba atcelšanu (Nr. 29 (1930) un Nr. 105 (1957)); biedrošanās brīvību un tiesībām slēgt darba koplīgumus (Nr. 87 (1948) un Nr. 98 (1949)); bērnu darba aizliegšanu (Nr. 138 (1973) un Nr. 182 (1999)); un nediskrimināciju darba tirgū (Nr. 100 (1951) un Nr. 111 (1958)),

—

ņemot vērā arī SDO konvencijas par darba nosacījumiem (publisko iepirkumu līgumos) (Nr. 94) un par darba koplīgumu slēgšanu (Nr. 154),

—

ņemot vērā SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un Pasaules nodarbinātības paktu, kas vispārējā vienprātībā tika pieņemts 2009. gada 19. jūnijā notikušajā Starptautiskajā darba konferencē,

—

ņemot vērā SDO 183 dalībvalstu 2008. gada 10. jūnijā vienprātīgi pieņemto Deklarāciju par sociālo taisnīgumu un taisnīgu globalizāciju,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948) un citus Apvienoto Nāciju Organizācijas instrumentus cilvēktiesību jomā, jo īpaši Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (1966) un Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Starptautisko konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1965), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979), Konvenciju par bērnu tiesībām (1989), Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (1990) un Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (2006),

—

ņemot vērā ANO 2010. gada martā pieņemtos sieviešu iespēju veicināšanas principus, kuri sniedz norādījumus par to, kā palielināt sieviešu iespējas darba vietā, darba tirgū un kopienā, un kuri izstrādāti, pamatojoties uz Apvienoto Nāciju Organizācijas iniciatīvām UN Women un Global Compact,

—

ņemot vērā “Saskaņas projektu” (Consistency Project) – Klimata ziņojumu standartu padomes (CDSB), Globālās ziņošanas iniciatīvas (GRI), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) sadarbības projektu, kas izstrādāts, lai veicinātu saskaņotāku pieeju attiecībā uz korporatīvas informācijas klimata pārmaiņu jomā pieprasīšanu un sniegšanu,

—

ņemot vērā ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus (1),

—

ņemot vērā starptautiskiem uzņēmumiem paredzētās ESAO pamatnostādnes, kas tika atjauninātas 2011. gada maijā,

—

ņemot vērā 1997. gada ESAO Konvenciju par kukuļdošanas novēršanu,

—

ņemot vērā Globālās ziņošanas iniciatīvu,

—

ņemot vērā Starptautiskās Integrēto pārskatu komitejas (IIRC) izveidi,

—

ņemot vērā Dānijas Finanšu pārskatu likumu (2008),

—

ņemot vērā ANO Globālo paktu,

—

ņemot vērā 2010.gada oktobrī izstrādāto un Komisijai iesniegto pētījumu par pārvaldības atšķirībām starp starptautiskajiem korporatīvās sociālās atbildības instrumentiem un standartiem un pašreizējiem Eiropas tiesību aktiem (tā dēvētais Edinburgas pētījums) (2), par kura secinājumiem tika ziņots Parlamenta 2011. gada ziņojumā par cilvēktiesībām (3) un kuru pilnībā apstiprināja Eiropadome,

—

ņemot vērā 2012. gada Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmes par ilgtspējīgu attīstību noslēguma dokumenta 46. un 47. punktu,

—

ņemot vērā ANO Atbildīgas investēšanas principus (UNPRI),

—

ņemot vērā 2010. gada 1. novembrī izdoto starptautisko standartu ISO 26000, kurā noteiktas sociālās atbildības pamatnostādnes,

—

ņemot vērā 2009. gada pētījumu Green Winners, kurā aplūkoti 99 uzņēmumi (4),

—

ņemot vērā Eiropas daudzpusēju ieinteresēto personu foruma par korporatīvo sociālo atbildību izveidošanu un atklāšanu 2002. gada 16. oktobrī,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvu 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (5),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publisko iepirkumu COM(2011)0896,

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (6), ar ko tika aizstāta 1968. gada Briseles konvencija par attiecībām starp Dāniju un citām dalībvalstīm,

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 3. decembra rezolūciju par turpmākajiem pasākumiem pēc Zaļās grāmatas par uzņēmumu sociālo atbildību (7),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 6. februāra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību (8),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem: Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249) (Komisijas paziņojums par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Uzņēmējdarbības tiesību modernizēšana un uzņēmumu vadības uzlabošana Eiropas Savienībā – plāns virzībai uz priekšu” (COM(2003)0284) (Korporatīvās pārvaldības rīcības plāns),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Dokumentu komplekts “Atbildīgi uzņēmumi”” (COM(2011)0685), ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva.

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darba vietām” (COM(2012)0173),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem – sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (COM(2011)0682),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Eiropa 2020. Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015. gadam” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā Parlamenta 2002. gada 30. maija rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par korporatīvās sociālās atbildības sistēmas veicināšanu Eiropā (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2003. gada 13. maija rezolūciju par Komisijas paziņojumu attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību: uzņēmējdarbības ieguldījums ilgtspējīgā attīstībā (10),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība (11),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (12),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju “Eiropa 2020”, kurā norādīts, ka starp korporatīvo atbildību un korporatīvo pārvaldību pastāv cieša saikne (13),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju par sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu “Labvēlīgu apstākļu izveide sociālajiem uzņēmumiem – sociālās ekonomikas un sociālo inovāciju pamatam” (14),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 24. maija atzinumu par Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (15),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” (COM(2011)0681),

—

ņemot vērā to Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A7-0023/2013),

A.

tā kā terminu “korporatīvā sociālā atbildība” (KSA) nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, lai pārdefinētu starptautiski atzītus obligāti piemērojamus standartus, bet tas ir jāizmanto, lai censtos izmērīt šo standartu īstenošanu un labāk izprastu veidu, kā tos iespējams tūlītēji un tieši piemērot visiem uzņēmumiem, neatkarīgi no to lieluma;

B.

tā kā jēdziens “korporatīvā sociālā atbildība”, ko parasti izmanto ES iestādes, ir jāuzskata par tādu, kas principā nav nošķirams no saistītiem jēdzieniem, tādiem kā “atbildīga un ētiska uzņēmējdarbība”, “vide, sabiedrība un pārvaldība”, “ilgtspējīga attīstība” un “korporatīvā pārskatatbildība”;

C.

tā kā daudzpusējai ieinteresēto personu pieejai arī turpmāk ir jābūt visu ES atbalstīto iniciatīvu pamatā, kā arī tai jābūt par pamatu KSA, uz kuru paši uzņēmumi paļaujas visvairāk, un šādu pieeju ir jāsāk īstenot jau vietējā līmenī;

D.

tā kā Globālās ziņošanas iniciatīva līdz šim ir nodrošinājusi starptautiski visplašāk atzīto metodoloģiju attiecībā uz uzņēmējdarbības pārredzamību un tā kā Starptautiskās integrēto pārskatu padomes (IIRC) izveidošana, iesaistot galvenās struktūras, kuras nosaka starptautiskos grāmatvedības standartus, liecina par to, ka pārskati par korporatīvo ilgtspējību, kas integrēti finanšu pārskatos, tuvākajā desmitgadē kļūs par starptautisku normu;

E.

tā kā novatoriskais darbs Velsas prinča projektā “Pārskati ilgtspējības nodrošināšanai”, kas ietverts programmā “Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika uzņēmumiem” un Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programmā, ir radījis iespēju uzņēmumiem pilnībā un pareizi izprast to radītās ārējās sociālās un vides ietekmes vērtību naudas izteiksmē, un līdz ar to ir iespējams šo ietekmi iekļaut uzņēmumu finanšu pārvaldībā;

F.

tā kā ieguldītāju aprindās ir notikušas radikālas pārmaiņas, un 1 123 ieguldītāji (kuru ieguldījums ir USD 32 triljoni no kopējās pārvaldīto aktīvu vērtības) ir ievērojuši ANO atbildīgas ieguldīšanas principus (UNPRI); tā kā Eiropas Ilgtspējīgu ieguldījumu forumā ir aplēsts, ka 2010. gada septembrī globālais sociāli atbildīgu ieguldījumu tirgus ir sasniedzis apmēram EUR 7 triljonus, un tā kā 82 ieguldītāji organizācijas Aviva Global Investors vadībā, kuru kopējā pārvaldīto aktīvu vērtība ir USD 50 triljoni, ANO augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību aicināja padarīt obligātus pārskatus par korporatīvo ilgtspējību;

G.

tā kā daudzpusēju ieinteresēto personu foruma KSA jautājumos izveide, vairāku izmēģinājuma un pētniecības projektu īstenošana un bijušās Uzņēmumu alianses darbības ir izveidojušas stabilu pamatu Eiropas rīcībai KSA jomā, ko pastāvīgi papildina vērtīgs ieguldījums, kādu veikusi Eiropas KSA organizāciju “saime”, kurā ietilpst uzņēmumu tīkls CSR Europe, Eiropas akadēmija “Uzņēmējdarbība sabiedrībā” (EABIS), Eiropas Ilgstpējīgu ieguldījumu forums (Eurosif) un Eiropas Korporatīvā tiesiskuma koalīcija (ECCJ);

H.

tā kā vairāki kopīgie KSA standarti ir būtiski, tā kā materiālās atšķirības nosaka arī vajadzību īstenot atšķirīgu pieeju nozarē un tā kā brīvā sabiedrībā KSA nekādā gadījumā nedrīkst labdarības akciju padarīt par obligātu, jo tādējādi varētu mazināties cilvēku vēlme ziedot;

I.

tā kā uzņēmumu rīcības kodeksiem ir bijusi svarīga nozīme KSA ieviešanā un izpratnes veidošanā par KSA, taču tie nav pietiekami iedarbīgi, jo tiem bieži vien trūkst specifikas, tie neatbilst pašreizējiem starptautiskajiem standartiem, netiek pievērsta uzmanība būtiskiem jautājumiem un to piemērošana nav salīdzināma un pārskatāma;

J.

tā kā ANO vienprātīgi apstiprināja Apvienoto Nāciju Organizācijas uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, ko pilnībā atbalstīja ES dalībvalstis, Starptautiskā Darba devēju organizācija un Starptautiskā Tirdzniecības kamera, vienlaikus atbalstot arī saprātīgu regulatīvo un brīvprātīgo darbību kopumu;

K.

tā kā bijušais ANO ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jautājumos John Ruggie aicināja ES dalībvalstis Zviedrijas prezidentūras sasauktajā KSA konferencē precizēt un atbalstīt izvirzīto jautājumu par eksteritoriālu jurisdikciju gadījumos, kad konstatēti uzņēmumu pārkāpumi ekonomiski nestabilās trešās valstīs; tā kā šo aicinājumu vēlāk apstiprināja Eiropadome savos secinājumos, taču pagaidām šis jautājums nav ticis risināts;

L.

tā kā Eiropadome un Eiropas Parlaments pilnībā apstiprināja Komisijas 2010. gada oktobrī publicēto pētījumu par pārvaldības atšķirībām starp starptautiskajiem KSA instrumentiem un standartiem un pašreizējiem Eiropas tiesību aktiem (tā dēvētais Edinburgas pētījums), par kura rezultātiem tika ziņots 2011. gada ziņojumā par cilvēktiesībām;

M.

tā kā ESAO pamatnostādnes par starptautiskiem uzņēmumiem ir visticamākais starptautiskais KSA standarts, un tā kā šo pamatnostādņu atjaunināšana, par kuru vienojās 2011. gada maijā, ir nozīmīga iespēja uzlabot KSA īstenošanu;

N.

tā kā ir tikušas izstrādātas vairākas starptautiskas iniciatīvas, kuru mērķis ir nodrošināt uzņēmumu ilgtspējības ziņojumu obligātu iesniegšanu, ietverot Ķīnas valsts uzņēmumiem izvirzīto ziņošanas prasību un uzņēmumiem izvirzīto prasību ziņot par Indijas valdības izstrādāto KSA pamatnostādņu īstenošanu, turklāt jāņem vērā, ka Brazīlijā, Dienvidāfrikā un Malaizijā uzņēmumiem ir jāsniedz ilgtspējīgas darbības rādītāji, lai šos uzņēmumus iekļautu biržas sarakstos, kā arī šādu prasību ir izvirzījusi Amerikas Savienoto Valstu Vērtspapīru un biržas komisija;

O.

tā kā Dānijas Likums par finanšu pārskatiem (2008. gads) attiecībā uz ziņojumiem par korporatīvo ilgtspējību, kas ietver konkrētas papildu prasības ziņošanai saistībā ar klimata pārmaiņām un ietekmi uz cilvēktiesībām, ir bijis ārkārtīgi populārs Dānijas uzņēmumos, un minētā likuma pirmajos trijos piemērošanas gados 97 % uzņēmumu ir izvēlējušies ziņot, lai gan tikusi piemērota prasība “ievēro vai paskaidro”;

P.

tā kā Francija un Dānija ir divas no četrām ANO dalībvalstu valdībām, kuras ir piekritušas sākt ANO konferences Rio+20 saistību īstenošanu attiecībā uz ziņošanu par korporatīvo ilgtspējību;

Q.

tā kā starptautiskiem uzņēmumiem izstrādāto ESAO pamatnostādņu atjaunināšana, ko vadīja Nīderlande, bija iespēja atjaunot šo pamatnostādņu atpazīstamību un statusu, izmantojot valsts kontaktpunktu sistēmu, šāda atjaunināšana likvidēja saistīto ieguldījumu sistēmu, kas kavēja šīs pamatnostādnes pilnībā piemērot visā piegādes ķēdē, un šāda atjaunināšana pilnībā integrēja ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus;

R.

tā kā Parlamenta rezolūcijā par stratēģiju “Eiropa 2020” ir norādīts, ka pastāv cieša saikne starp korporatīvo atbildību un korporatīvo pārvaldību;

S.

tā kā 2009. gada pētījumā Green Winners par 99 uzņēmumiem tika parādīts, ka 16 atsevišķās rūpniecības nozarēs uzņēmumi, kuros ir ieviestas KSA stratēģijas, pārsniedz produktivitātes rādītājus par 15 %, kas katram uzņēmumam nozīmē papildu tirgus kapitalizāciju EUR 498 miljonu (USD 650 miljonu) apmērā;

T.

tā kā 2012. gada Global CEO aptauja liecina, ka uzņēmumi atzīst to, ka nolūkā panākt izaugsmi ir nepieciešama cieša sadarbība ar vietējiem iedzīvotājiem; tā kā, piemēram, vairāk nekā 60 % no aptaujas dalībniekiem plānoja nākamajos trijos gados palielināt savus ieguldījumus darbaspēka veselības saglabāšanā,

1.

atzīst, ka Komisijas paziņojums ir daļa no politikas paziņojumu kopuma, kuru mērķis ir nodrošināt, ka KSA tiek popularizēta daudz plašāk, ir iekļauta ES politikā un kļūs par vispāratzītu Eiropas rīcības principu; aicina Komisiju un dalībvalstis praktisku pasākumu pamatā izmantot 2014.–2020. gada KSA stratēģiju, lai mudinātu uzņēmumus iesaistīties KSA;

2.

uzsver, ka aktīva sabiedriskās atbildības uzņemšanās uzlabo uzņēmumu uzticamību un sabiedrības attieksmi;

3.

tomēr piekrīt paziņojumā iekļautajai analīzei attiecībā uz to, ka praksē KSA joprojām galvenokārt īsteno tikai neliela daļa lielo uzņēmumu, lai gan 2001. un 2006. gada Komisijas paziņojumos tika pausts tiešs aicinājums KSA īstenošanā iesaistīties lielākam skaitam uzņēmumu; tomēr uzskata, ka uzņēmumi vienmēr ir iesaistījušies tās sabiedrības procesos, kurā tie darbojas, un ka KSA var tikt ieviesta jebkura lieluma uzņēmumos; norāda arī, ka debatēs par KSA ir jāiesaista MVU, no kuriem daudzi KSA pieņemtu saskaņā ar neformālāku un intuitīvāku pieeju, kas saistīta ar ļoti nelieliem administratīviem darbiem un nerada izmaksu pieaugumu;

4.

pievērš uzmanību MVU stratēģiskajai nozīmei, jo MVU, ņemot vērā to ciešās saites ar reģionu, kurā tie darbojas, var veicināt KSA ieviešanu; aicina Komisiju sadarbībā ar valstu iestādēm un daudzpusējiem ieinteresēto personu forumiem izstrādāt konkrētai nozarei pielāgotus pasākumus MVU savstarpējai sadarbībai, kas MVU ļautu kopīgi risināt sociālās un vides problēmas;

5.

pauž nožēlu par to, ka, ieviešot KSA, galvenā uzmanība joprojām tiek pievērsta vides standartiem, atstājot novārtā sociālos standartus, lai gan tie ir būtiski nolūkā atjaunot tādu sociālo klimatu, kas sekmē ekonomikas izaugsmi un sociālo konverģenci;

6.

uzskata – globālā finanšu krīze rada reālu risku tam, ka politikas veidotāji, tostarp ES, cietīs no sekām, ko rada pašu īstenotā īstermiņa pieeja, galveno uzmanību pievēršot tikai pasākumiem nolūkā šauri definēt pārredzamību un pārskatatbildību finanšu tirgos un ignorējot to, ka finanšu nozarei un visām rūpniecības nozarēm integrētā veidā nekavējoties ir jārisina neatliekamie un novārtā atstātie uzdevumi saistībā ar vides degradāciju un sociālo noslāņošanos;

7.

brīdina, ka uzņēmumi nākotnē var būt ilgtspējīgi tikai tad, ja tie pastāv ilgtspējīgā ekonomikā, un ka nepastāv alternatīva pārejai uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas ietver arī sociālā un dabas kapitāla saglabāšanu pasaulē, kas ir process, kurā KSA ir jābūt izšķirošai nozīmei;

8.

uzskata, ka KSA ieviešana ir proporcionāli jāpalielina, izmantojot tādus līdzekļus kā uzsvars uz globāliem KSA instrumentiem; jauni impulsi no uzņēmumiem, kuri ir vadošie starp savas nozares uzņēmumiem; uzņēmumu publiskota informācija sociālajā un vides jomā; atbilstīgu pamatnostādņu izmantošana; valsts administrācijas atbalsts, lai radītu apstākļus sadarbības sekmēšanai KSA jomā, un atbilstīgu līdzekļu un instrumentu sniegšana, piemēram, stimulu sistēmas ieviešana; pašreizējo KSA iniciatīvu rūpīga ietekmes analīze; atbalsts jaunām iniciatīvām sociālajā jomā; KSA pielāgošana MVU vajadzībām; un arvien lielāka Eiropas un pasaules sociālo un vides problēmu milzīgo mērogu apzināšanās gan uzņēmēju aprindās, gan plašākā sabiedrībā;

9.

atbalsta Komisijas nolūku stiprināt KSA nozīmi Eiropā, izstrādājot pamatnostādnes un atbalstot starptautisko ieinteresēto personu iniciatīvas konkrētās rūpniecības nozarēs, un aicina vadošos uzņēmumus un apvienības īstenot šo iniciatīvu;

10.

atkārtoti norāda, ka KSA no procesa ir jākļūst par rezultātu;

11.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojumā ietvertā KSA definīcija, kurā ir atspoguļota jaunā pieeja, ko 2009. gadā Komisija pieņēma daudzpusēju ieinteresēto personu forumā, sniedz būtisku iespēju nodrošināt iekļautību un vienprātību, kā arī precīzi atspoguļo jauno vienošanos par šo jautājumu starp uzņēmumiem un citām ieinteresētajām personām, kas bija iespējama tādēļ, ka visas puses vienprātīgi piekrita ANO pamatprincipiem un citiem instrumentiem, piemēram, ISO 26000 ieteiktajiem standartiem par sociālo atbildību; atzinīgi vērtē sociālo, vides, ētikas un cilvēktiesību problēmu iekļaušanu uzņēmumu darbībās; prasa, lai Komisija nošķirtu šādus jēdzienus: 1) uzņēmumu labdarības akcijas; 2) uzņēmumu sociālās akcijas, kuru pamatā ir likumi, noteikumi un starptautiski standarti; un 3) uzņēmumu antisociālu rīcību, kas pārkāpj likumus, noteikumus un starptautiskus standartus un kas ir noziedzīgi un saistīti ar ekspluatāciju, piemēram, ar bērnu darbu un piespiedu darbu, kas ir stingri jānosoda;

12.

vēlreiz norāda, ka KSA ir jāattiecina arī uz uzņēmumu attieksmi pret trešām valstīm un uz darbību tajās;

13.

ar interesi konstatē, ka Komisija ir sākusi iekļaut ES tirdzniecības nolīgumos skaidru norādi uz KSA; ņemot vērā korporāciju, to meitasuzņēmumu un piegādes ķēžu būtisko nozīmi starptautiskajā tirdzniecībā, uzskata, ka uzņēmumu atbildība sociālajā un vides jomā ir jāietver ES tirdzniecības nolīgumu sadaļā “Ilgtspējīga attīstība”; aicina Komisiju izstrādāt konkrētus priekšlikumus par minēto KSA principu īstenošanu tirdzniecības politikā;

14.

uzskata, ka, īstenojot sociālo atbildību, ir jāņem vērā arī tie pamatprincipi un tiesības, kurus, piemēram, noteikusi SDO, jo īpaši ietverot biedrošanās brīvību, tiesības uz koplīguma slēgšanu, piespiedu darba aizliegumu, bērnu darba izskaušanu un diskriminācijas darbavietā novēršanu;

15.

ļoti atzinīgi vērtē nodarbinātības, uzņēmējdarbības un iekšējā tirgus komisāru un viņu dienestu ieguldījumu, izstrādājot uz nākotni orientēto un konstruktīvo pieeju, kas pieņemta Komisijas paziņojumā; atzīst citu Komisijas dienestu ieguldījumu, iekšējo dienestu grupā izstrādājot KSA; tomēr aicina Komisijas priekšsēdētāju uzņemties personisku vadību KSA jomā un nodrošināt, ka Komisija pilnībā iesaistās KSA īstenošanā, jo īpaši Vides ģenerāldirektorātā un dienestos, kas nodarbojas ar ārējām attiecībām;

16.

uzskata, ka KSA ir jāiekļauj sociāli pasākumi, kas ietver profesionālo apmācību, darba un privātās dzīves saskaņošanu un pienācīgus darba apstākļus; vēlreiz pauž pārliecību par KSA nepieciešamību uzņēmējdarbībā, taču atkārtoti uzsver – ja īstermiņā kādā konkrētā situācijā vai uzņēmumā KSA nav piemērojama, to nekādā gadījumā nedrīkst izmantot kā attaisnojumu bezatbildīgai un antisociālai rīcībai; uzskata, ka ir pietiekami daudz pētījumu, ar kuriem pierādīt KSA nepieciešamību uzņēmējdarbībā, un ka šo pētījumu rezultātu izplatīšana ir jānosaka par prioritāti; prasa veikt jaunu pētījumu par KSA, kas būtu veltīts KSA veicinātu uzņēmējdarbības prakses pārmaiņu kumulatīvās ietekmes izvērtēšanai, risinot visaptverošus Eiropas un pasaules līmeņa uzdevumus, tādus kā oglekļa emisija, ūdens paskābināšanās, galēja nabadzība, bērnu darbs un nevienlīdzība, kā arī tiktu izvērtēta gūtā pieredze, kas jāiekļauj Eiropas turpmākajā darbībā, izstrādājot globālas KSA iniciatīvas;

17.

atzīst, ka būtiski trūkumi KSA iniciatīvās rodas tad, ja uzņēmumi, kuri lepojas ar KSA īstenošanu savā darbībā, izvairās ņemt vērā kritiskās interešu grupas vai jutīgus tematus, kas skar to uzņēmējdarbību un vietu globālajā piegādes ķēdē; aicina Komisiju sadarbībā ar finanšu iestādēm un sociālajiem partneriem turpināt KSA tematisko grupu iesākto darbu, lai labāk apzinātu, kā uzņēmumi un to ieinteresētās personas var objektīvi atpazīt sociālās un vides problēmas, kas ir būtiskas konkrētajam uzņēmumam, un aicina taisnīgā un līdzsvarotā veidā izraudzīties ieinteresētās personas, kuras iesaistīt uzņēmuma KSA iniciatīvās;

18.

uzskata, ka patērētāji aizvien biežāk pievērš uzmanību uzņēmumu darbībām KSA jomā, tādēļ mudina uzņēmumus izvēlēties pārredzamu pieeju, jo īpaši attiecībā uz korporatīvām darbībām, kas saistītas ar ētiskiem, sociāliem un ekoloģiskiem aspektiem;

19.

uzsver, ka KSA būs realizējama tikai tad, ja tiks ievēroti spēkā esošie tiesību akti un sociālo partneru vietējā tarifu regulēšanas sistēma;

20.

uzskata, ka, izvērtējot uzņēmuma korporatīvo sociālo atbildību, ir jāņem vērā to uzņēmumu prakse, kuri ir daļa no piegādes ķēdes, kā arī iesaistīto apakšuzņēmumu prakse;

21.

atbalsta Komisijas paziņojumā iekļauto konstatējumu, ka pašreizējās krīzes sociālās ietekmes mazināšana un ilgtspējīgu uzņēmējdarbības modeļu izstrādāšana ir daļa no uzņēmumu sociālās atbildības; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar darba ņēmēju pārstāvjiem atbalstīt uzņēmumus, lai tie varētu iesaistīties KSA īstenošanā; aicina uzņēmumus apsvērt iniciatīvas, kuru mērķis ir saglabāt un radīt darbvietas – jo īpaši tādas, kas paredzētas jauniešiem un sievietēm, – visās darbības jomās (tādās kā vadība un apmācība, tirgi, personāla komplektēšana, vide un sabiedrība), īpašu uzmanību pievēršot tām grupām, kurām ir daudzi šķēršļi, piemēram, romiem un personām ar invaliditāti, un aicina pieņemt darbā ne tikai zemākā līmeņa darbiniekus, bet arī vadošos darbiniekus no vietējā darba tirgus, izveidojot, piemēram, sistēmu, kas ļautu augstskolu beidzējiem iziet kvalitatīvu praksi nolūkā gūt darba pieredzi, kāda vajadzīga privātā sektora darba devējiem;

22.

uzskata, ka uzņēmumiem ir jāiesaistās tādu ekonomikas krīzes saasinātu sociālu problēmu risināšanā kā, piemēram, mājokļu trūkums un nabadzība, kā arī to kopienu attīstībā, kurās šie uzņēmumi darbojas;

23.

atzīst, ka ekonomikas krīze ir izraisījusi tādas parādības kā gadījuma darbu pieaugums, jo īpaši sieviešu vidū, atšķirīgi darba apstākļi, ko daļēji nosaka apakšlīgumu slēgšana, piespiedu kārtā nepilnas slodzes darbs daudziem darba ņēmējiem, kuri vēlētos strādāt pilnas slodzes darbu, un tādu darba metožu pieaugums, kas dažreiz vērtējamas kā ekspluatējošas, un ēnu sektora atdzimšana; aicina Komisiju un Eiropas daudzpusējo ieinteresēto personu forumu īpaši izvērtēt apakšlīgumu slēgšanas pieaugumu; mudina šajā darbā ievērot ANO pamatprincipus, kas piegādes ķēdē piemērojami neatkarīgi no dažādajiem piegādes līmeņiem, un jo īpaši aicina ņemt vērā ietekmes novērtējuma koncepciju;

24.

norāda, ka KSA ietver arī atbilstību tiesību aktiem par darba fiziskajiem apstākļiem, darbā pieņemšanas un atlaišanas procedūru izstrādi un politiku, darba ņēmēju datu un privātuma aizsardzību un atalgojuma un citas atlīdzības savlaicīgu izmaksu, un aicina ņemt vērā šos aspektus;

25.

atzīst, ka krīze ir ietekmējusi sociālo struktūru; atzinīgi vērtē atsevišķu uzņēmumu veiktos pasākumus, ar kuriem darba tirgū iekļaut mazāk aizsargātas un nelabvēlīgas grupas; prasa uzņēmumiem turpināt šādu iniciatīvu īstenošanu; tomēr uzsver, ka uzņēmumu slēgšana un to darbības ierobežošana apdraud atsevišķus KSA sniegtus ieguvumus, tādus kā sabiedrībā mazāk aizsargāto grupu un jo īpaši personu ar invaliditāti nodarbinātība, šādu darba ņēmēju apmācības un statusa uzlabošanu, inovatīvu sociāli lietderīgas ražošanas veidu un pakalpojumu ieviešanu, piemēram, izmantojot krājaizdevu sabiedrības, un jaunu nodarbinātības modeļu veicināšana ar sociālās uzņēmējdarbības, kooperatīvu un taisnīgas tirdzniecības starpniecību; uzskata, ka šajā nolūkā ir būtiski noteikt sociālo pasākumu kritērijus; aicina Komisiju veikt apjomīgu analīzi saistībā ar krīzes radīto sociālo ietekmi uz šīm iniciatīvām, ietverot uz dzimumiem balstītu pieeju un galveno uzmanību pievēršot Dienvideiropas valstīm, kā arī šīs analīzes rezultātu apspriešanā pilnībā iesaistīt sociālos partnerus un KSA ieinteresētās personas;

26.

uzskata, ka no KSA pasākumiem gūst labumu ne vien visa sabiedrība, bet tie palīdz arī uzlabot uzņēmumu tēlu un paaugstina to statusu potenciālo patērētāju vidū, tādējādi ilgtermiņā nodrošinot ekonomisko dzīvotspēju;

27.

norāda, ka darba ņēmējiem paredzētu prasmju attīstības un mūžizglītības programmu izstrāde, regulārs individuālais darba ņēmēju vērtējums un spēju pārvaldības programma, kā arī uzņēmuma un attīstības individuālu mērķu noteikšana darba ņēmējiem uzlabo darba ņēmēju motivāciju un atdevi un ir būtisks KSA elements;

28.

uzsver, ka jo īpaši krīzes apstākļos uzņēmumiem, kuri savā darbībā īsteno KSA principus, ir jāpalīdz attīstīt reģiona inovācijas spējas, ražotnēs ieviešot inovatīvus un ekoloģiskus tehnoloģiskos risinājumus un veicot jaunus ieguldījumus un modernizāciju; uzsver, ka tādu vides aspektu kā bioloģiskā daudzveidība, klimata pārmaiņas, resursu efektīva izmantošana un vides veselība iekļaušana uzņēmējdarbībā sniedz iespējas sekmēt ilgtspējīgu ekonomikas atlabšanu;

29.

uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas Savienības pensiju sistēmu atšķirības, dažos gadījumos finanšu krīze varētu būt mazinājusi darbinieku uzticību tam, ka pēc krīzes uzņēmumi pildīs pienākumu nodrošināt tiesības uz ilgtermiņa privāto pensiju; aicina atbildīgos uzņēmumus, sadarbojoties ar Komisiju un sociālajiem partneriem, risināt šo problēmu, tostarp izveidojot atvērtu, iekļaujošu un uz noteikumiem balstītu kārtību pensiju ieguldījumu pārvaldībai, un kā daļu no plašāka KSA uzdevuma risināt to, kā panākt aktīvu novecošanu demogrāfisko pārmaiņu laikmetā; norāda – lai būtu iespējama ilgtspējīga ekonomikas atlabšana, ir būtiski atjaunot uzticību starp darba ņēmējiem un uzņēmumiem;

30.

īpaši atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumā likto uzsvaru uz starptautisko standartu stiprināšanu un īstenošanu un, ņemot vērā ESAO pamatnostādņu 2011. gada atjaunināšanu un vienošanos par ANO pamatprincipiem, uzskata, ka tagad ES rīcībā galvenais uzsvars ir jāliek uz šo pamatnostādņu un principu atbalstīšanu un īstenošanu Eiropas uzņēmumos; uzsver, ka šīs ESAO pamatnostādnes ir noteiktas un atzītas starptautiskā līmenī, lai izveidotu un uzturētu līdzvērtīgus konkurences apstākļus, vienlaikus veicinot atvērtu, taisnīgu un atbildīgu uzņēmējdarbības praksi visā pasaulē; ierosina Komisijai katru gadu ziņot Parlamentam un Padomei par šo ESAO pamatnostādņu īstenošanu;

31.

uzsver tādas Savienības politikas izstrādes nozīmi KSA jomā, kas papildina starptautisko normu attīstību, lai valstu un starptautiskā līmenī izvairītos no atšķirīgas noteikumu interpretācijas un nevienlīdzīgas konkurētspējas riska;

32.

prasa, lai katrai no 27 dalībvalstīm paātrinātu valsts rīcības plāna KSA jomā pārskatīšanu un valsts plānu, ar kuriem īsteno attiecīgās ESAO pamatnostādnes un ANO pamatprincipus, izstrādi, kas jāpabeidz ne vēlāk kā 2013. gada decembrī; uzskata, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai šo plānu sagatavošanā piedalītos visas attiecīgas ieinteresētās personas, tostarp NVO, pilsoniskā sabiedrība, arodbiedrības, darba devēju organizācijas un valsts cilvēktiesību iestādes (NHRI); aicina ES sekmēt mācīšanos no to ES dalībvalstu pieredzes, kuras pašreiz veic šo procesu; mudina dalībvalstis gūt ierosmi no ISO 26000 standartā ietvertajām pamatnostādnēm, Globālās ziņošanas iniciatīvas pamatnostādņu jaunākās versijas un Valsts cilvēktiesību iestāžu Eiropas grupas izstrādātajām norādēm;

33.

prasa ES līmenī ieviest lielāku politikas saskaņotību, nodrošinot publiskā iepirkuma, eksporta kredītu, labas pārvaldības, konkurences, attīstības, tirdzniecības, investīciju un citu politikas virzienu un nolīgumu atbilstību attiecīgajās ESAO un ANO pamatnostādnēs un principos minētajiem starptautiskajiem cilvēktiesību, sociālajiem un vides standartiem; šajā sakarībā aicina sadarboties ar darba ņēmēju, darba devēju un patērētāju pārstāvības struktūrām, vienlaikus ņemot vērā attiecīgos NHRI ieteikumus, piemēram, Valsts cilvēktiesību iestāžu Eiropas grupas iesniegto priekšlikumu Komisijai par cilvēktiesībām un iepirkumu; prasa izstrādāt nozīmīgus un pienācīgus ietekmes novērtējumus par tiesību aktu priekšlikumiem attiecībā uz iespējamu neatbilstību ANO pamatprincipiem un uzstāj, ka ir jānodrošina koordinācija ar ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību darba grupu, lai izvairītos no atšķirīgas un neatbilstīgas minēto pamatprincipu interpretēšanas;

34.

īpaši atzinīgi vērtē IKT nozares iekļaušanu Eiropas īpašajās pamatnostādnēs par uzņēmējdarbību un cilvēktiesībām; atzīst, ka vajadzība, no vienas puses, nodrošināt privātās dzīves aizsardzību un izskaust noziedzīgu saturu un, no otras puses, mērķis aizstāvēt vārda brīvību, ir īstena dilemma, par ko liecina nesenā pretrunīgā rīcība, ievietojot YouTube antiislāmisku video; šajā ziņā prasa, lai skaitliskā ziņā vairāk Eiropas uzņēmumu iesaistītos vadošajā ieinteresēto personu iniciatīvā – Globālā tīkla iniciatīvā (GNI) —, kurā šobrīd dalībnieku vairākums pārstāv ASV uzņēmumus;

35.

prasa, lai jebkurā tirdzniecības un attīstības finansējuma līgumā, kuru privātā sektora pārstāvjiem piedāvā ES investīciju iestādes, Eiropas Investīciju banka un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, tiktu ietvertas līgumiskas klauzulas, ar kurām prasa ievērot ESAO pamatnostādnes par starptautiskiem uzņēmumiem un ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus, paredzot noteikumus par pārskatatbildību un skaidru sūdzību iesniegšanas mehānismu; vēlreiz aicina dalībvalstis tāpat rīkoties attiecībā uz eksporta kredītu piešķiršanu uzņēmumiem;

36.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu par valstu rīcības plāniem attiecībā uz ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipu īstenošanu; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) uzņemties daudz lielāku lomu, palīdzot šos plānus īstenot visaugstākajā līmenī un sekmēt efektīvu uzraudzību un ziņošanu; prasa dalībvalstīs veikt procesu salīdzinošo izvērtēšanu, lai sekmētu īstenošanu; aicina Komisiju un EĀDD izvērtēt rīcības plānu īstenošanas ietekmi un novērtēt ES līmenī veikto darbību, un līdz 2014. gada beigām ziņot Eiropadomei un Parlamentam;

37.

atzīst, ka aizvien vairāk uzņēmumu veic uzņēmējdarbību ekonomiski nestabilās valstīs un ka šiem uzņēmumiem ir pienākums gādāt par darbinieku aizsardzību pret konfliktiem, terorismu un organizēto noziedzību; tomēr prasa, lai uzņēmumi uzņēmējdarbības vietā vienādā mērā nodrošinātu, ka drošības noteikumi neskar citu personu mieru vai drošību un nerada iespēju apsūdzībām par līdzdalību cilvēktiesību pārkāpumos; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai starptautiskie principi par brīvprātīgiem drošības pasākumiem tiktu pieņemti plašākā mērogā, un mēģināt panākt vienošanos par starptautisku tiesisko regulējumu attiecībā uz privāto armiju un drošības uzņēmumu (PMSCs) regulējumu, uzraudzību un kontroli;

38.

aicina uzņēmumus un citas ieinteresētās personas konstruktīvi iesaistīties Komisijas īstenotajā procesā, kurā izstrādā katrai nozarei pielāgotus norādījumus cilvēktiesību jomā, un pēc izstrādes attiecīgi aicina šos norādījumus izmantot;

39.

aicina Komisiju, jo īpaši Tieslietu ģenerāldirektorātu, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas īpašā pārstāvja uzņēmējdarbības un cilvēktiesību jautājumos ieteikumu, iesniegt priekšlikumus labākai tiesu sistēmas piekļuves sekmēšanai ES tiesās attiecībā uz pašiem ekstrēmākajiem, smagākajiem cilvēktiesību vai darba tiesību pārkāpumiem, kādus ir izdarījuši Eiropā darbojošies uzņēmumi, to meitasuzņēmumi, apakšuzņēmēji vai uzņēmējdarbības partneri;

40.

norāda arī, ka ir jāizstrādā un jāizveido mehānisms ziņošanai par cilvēktiesību pārkāpumiem katrā uzņēmumā;

41.

uzskata, ka Green Matters pētījums pierāda, ka pastāv tieša pozitīva saikne starp uzņēmumu īstenoto KSA un labākiem finanšu darbības rezultātiem krīzes pārvarēšanas procesā; atbalsta atbildīgas konkurētspējas koncepciju un uzsver, ka potenciālais sociāli un ekoloģiski lietderīgu preču un pakalpojumu tirgus joprojām ir būtiska izdevība uzņēmumiem iesaistīties tirgū, kā arī iespēja apmierināt sociālās vajadzības;

42.

piekrīt 2012. gada Global CEO aptaujā paustajam uzņēmumu viedoklim, ka uzņēmuma ilgtspējīgu izaugsmi nodrošina cieša sadarbība ar vietējiem iedzīvotājiem, valdībām un uzņēmējdarbības partneriem, kā arī ieguldījumi vietējās kopienās; atbalsta un prasa intensīvāk īstenot uzņēmējdarbības iniciatīvas, kas saistītas ar darbvietu radīšanu un apmācību un kas palīdz kompensēt resursu trūkumu un veicināt atveseļošanos;

43.

aicina Komisiju un jo īpaši Tirdzniecības ģenerāldirektorātu atteikties no “pasīvās” pieejas ESAO pamatnostādnēm un to aizstāt ar “aktīvo” pieeju, cita starpā ievērojot ESAO Deklarāciju par starptautiskiem ieguldījumiem un daudznacionāliem uzņēmumiem, kas ietver ESAO pamatnostādnes, nodrošinot ESAO pamatnostādņu veicināšanu un pastāvīgu atbalstīšanu ES delegācijās trešās valstīs, finansējot trešo valstu uzņēmumu, arodbiedrību un pilsoniskās sabiedrības veiktspējas palielināšanas iniciatīvas attiecībā uz ESAO pamatnostādņu īstenošanu un nodrošinot, ka atsauce uz ESAO pamatnostādnēm ir iekļauta visos jaunajos ES un trešo valstu nolīgumos, tostarp visos tirdzniecības un ieguldījumu līgumos; prasa Eiropas Savienībai galvenos diplomātijas centienus veltīt tam, lai aizvien vairāk valstu pārliecinātu parakstīt starptautiskus nolīgumus, un, sadarbojoties ar dalībvalstīm, sniegt konkrētu atbalstu pilsoniskās sabiedrības grupām gadījumos, kad specifiskās instancēs ir jāiesniedz sūdzības par pārkāpumiem;

44.

uzskata, ka KSA var būt svarīgs instruments, ar ko palīdzēt Eiropas Savienībai atbalstīt Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvenciju īstenošanu starptautiskā līmenī; aicina Komisiju atbalstīt Eiropas organizācijas un sociālos partnerus, kas cenšas īstenot izmēģinājuma projektus saistībā ar ESAO pamatnostādnēm un citiem starptautiskiem KSA standartiem, kuru mērķis ir trešo valstu veiktspējas palielināšana; prasa Komisijai sarunām par jaunajiem pamatnolīgumiem un to noslēgšanai izvirzīt konkrētu mērķi saistībā ar KSA jautājumiem un aicināt sociālos partnerus noslēgt šos nolīgumus, ņemot vērā jauno, katrai nozarei pielāgoto pieeju KSA; aicina Komisiju un jo īpaši Nodarbinātības ģenerāldirektorātu KSA iekļaut darba standartus, sadarbībā ar trešo valstu valdībām īstenojot izmēģinājuma projektus par pienācīgas kvalitātes nodarbinātību;

45.

piekrīt Komisijas paziņojumā “Atjaunota ES stratēģija 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību” paustajam, ka „priekšnoteikums [korporatīvās sociālās] atbildības īstenošanai ir piemērojamo tiesību aktu un sociālo partneru kolektīvo līgumu ievērošana; uzskata, ka KSA ir jāpapildina, nevis jāaizstāj spēkā esošie tiesību akti, sarunas par darba koplīguma slēgšanu un dialogs ar arodbiedrībās iesaistītiem darba ņēmējiem; uzskata, ka uzņēmumiem būtu jāapņemas ar darba ņēmējiem un to pārstāvjiem apspriest savu KSA politiku un tādus elementus kā uzņēmuma gada ziņojums par veikto darbību sociālo un ekoloģisko ietekmi; uzskata, ka ir jāpieņem EFA fakultatīvo noteikumu kopums, ņemot vērā šo noteikumu iespējamo saturu, kas izklāstīts Komisijas dienestu darba dokumentā par šo tematu;

46.

prasa ES un jo īpaši Komisijai

47.

atzinīgi vērtē to, ka atsevišķi uzņēmumi ir izmantojuši ANO Rio+20 augstākā līmeņa sanāksmi, lai ANO sistēmā iestātos par jaunu globālu konvenciju korporatīvās atbildības jomā; uzskata, ka, lai gan šādas konvencijas pieņemšanai, iespējams, vajadzīgi daži gadi, ES būtu konstruktīvi jāiesaistās debatēs; tomēr uzskata, ka šādas diskusijas nedrīkst novērst uzņēmumu un valdības politikas veidotāju uzmanību no tūlītējas pašreizējo KSA instrumentu īstenošanas; vērš uzmanību uz to, ka pastāv atšķirīgi modeļi, kā papildus ANO sistēmai varētu veidot jaunus KSA globālās pārvaldības veidus, piemēram, veicinot ESAO pamatnostādņu lielāku izplatību valstīs, kas nav šīs organizācijas locekles, vai popularizējot līdzīgi domājošu valdību atsevišķas iniciatīvas; prasa Eiropas Savienībai, Komisijai un dalībvalstīm attiecībā uz uzņēmumu konkrētu un pierādāmu ieguldījumu izstrādāt un atbalstīt īpašus priekšlikumus, par kuriem jāvienojas saistībā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem pēc 2015. gada;

48.

atbalsta uzskatu, kas ietverts 2004. gada jūnija daudzpusēju ieinteresēto personu foruma pirmajā ziņojumā, ka valsts iestādes var sniegt būtisku ieguldījumu, izmantojot savas sasaukšanas un veicināšanas funkcijas nolūkā sekmēt KSA ieviešanu – jo īpaši publiskā iepirkuma jomā —, un aicina dalībvalstis ar augsta līmeņa grupas un citu kanālu starpniecību šiem centieniem nodrošināt vērā ņemamu jaunu stimulu;

49.

prasa, lai gadījumos, kad ES vai tās dalībvalstis ir darījumu partneres (piemēram, publiskajā iepirkumā, valsts uzņēmumos, kopuzņēmumos, eksporta kredītu garantiju jomā un liela mēroga projektos trešās valstīs), prioritāte tiktu piešķirta atbilstībai ESAO un ANO pamatnostādnēm un principiem, kas tiktu atspoguļots īpašos līguma noteikumos, paredzot sekas uzņēmumiem, kuri klaji pārkāpj sociālos, vides un cilvēktiesību standartus;

50.

uzsver ANO programmas “Aizsargāt, ievērot un labot” nozīmīgumu un uzskata, ka attiecībā uz tās trim pīlāriem – valsts pienākums aizsargāt pret cilvēktiesību pārkāpumiem, uzņēmumu atbildība ievērot cilvēktiesības un nepieciešamība nodrošināt labāku aizsardzības līdzekļu pieejamību – ir jāveic pienācīgi pasākumi to īstenošanai;

51.

uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas uzņēmumu un to filiāļu un apakšuzņēmēju ietekmi starptautiskajā tirdzniecībā, tiem ir īpaši būtiska nozīme sociālo un darba standartu veicināšanā un izplatīšanā pasaulē; atzīst, ka sūdzības par ES uzņēmumiem, kas darbojas ārvalstīs, bieži tiek efektīvāk risinātas in situ; atzinīgi vērtē ESAO valstu kontaktpunktus, kas ir uz valsts tiesībām balstīti mehānismi bez juridiska statusa un kuri var būt starpnieki dažādu uzņēmējdarbības un cilvēktiesību strīdu risināšanā; tomēr prasa, lai uzņēmumi pieliktu lielākas pūles sūdzību izskatīšanas un risināšanas mehānismu izstrādē, kas saskaņoti ar ANO pamatprincipos paredzētajiem efektivitātes kritērijiem, un izmantotu autoritatīvus papildu norādījumus, kas noteikti starptautiski atzītos principos un pamatnostādnēs, jo īpaši nesen atjauninātajās ESAO Pamatnostādnēs daudznacionāliem uzņēmumiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas Globālā līguma desmit principos, ISO 26000 rekomendējošajos standartos par sociālo atbildību un SDO trīspusējā deklarācijā par principiem attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un sociālo politiku;

52.

prasa izstrādāt efektīvākus pārredzamības un atbildības standartus ES tehnoloģiju uzņēmumiem saistībā ar tādu tehnoloģiju eksportu, kuras var tikt izmantotas cilvēktiesību pārkāpumu izdarīšanai vai rīcībai, kas vērsta pret ES drošības interesēm;

53.

prasa īstenot principu “pazīsti galalietotāju”, lai nodrošinātu labāku kontroli un nepieļautu cilvēktiesību pārkāpumus piegādes ķēdes, ražošanas vai tirdzniecības plūsmas augšupējos un lejupējos posmos;

54.

uzskata, ka dalībvalstīm ir jāprasa no uzņēmumiem atbildība par principu un proaktīvas politikas pieņemšanu, lai novērstu diskrimināciju un sociālo atstumtību, veicinātu dzimumu līdztiesību un visu cilvēku pamattiesību ievērošanu;

55.

aicina Komisiju un dalībvalstis, ņemot vērā daudzpusēju ieinteresēto personu pieeju KSA, apsvērt iespēju paplašināt novērotāju piedalīšanos divreiz gadā notiekošajās augstākā līmeņa grupas sanāksmēs, lai novērotāju vidū būtu divi attiecīgo Parlamenta komiteju referenti, ANO Vides programmas pārstāvji, ANO Cilvēktiesību padomes un Starptautiskās Darba organizācijas pārstāvji, un attiecīgi viens izvēlēts pārstāvis no Eiropas uzņēmējdarbības sektora, arodbiedrībām un pilsoniskās sabiedrības, par kuriem vienojusies daudzpusēju ieinteresēto personu foruma koordinācijas komiteja;

56.

atzīst, ka joprojām ir aktuāls 2001. gadā pieņemtajā Lākenes deklarācijā uzsvērtais aicinājums ES iestādes tuvināt Savienības iedzīvotājiem; tāpēc atbalsta ierosinājumu formāli izanalizēt solidaritātes priekšlikumu par starpiestāžu cilvēkresursu programmu ES iestādēs nolūkā veicināt iestāžu personāla un stažieru iesaistīšanos kopienas dzīvē, veicot humānās palīdzības un sociālās darbības, kas sniedz sabiedrisku labumu un kas ir gan daļa no personāla apmācības, gan arī kā brīvprātīgais darbs; uzsver, ka ierosinātā programma rada izmaksu ietaupījumus un augstu pievienoto vērtību, kā arī tā palīdzētu popularizēt un īstenot ES politiku un programmas; mudina visas dalībvalstis savos valsts rīcības plānos iekļaut darba ņēmēju brīvprātīgo darbu; prasa ar Eiropas Brīvprātīgo centra (CEV) starpniecību parakstīt vienošanos, ar ko pilsoniskās sabiedrības organizācijas visā Eiropā iesaistītu šā mērķa sasniegšanā;

57.

aicina uzņēmumus veicināt savu darbinieku brīvprātīgo darbu starptautiskā līmenī, lai sekmētu sinerģiju starp publisko un privāto sektoru attīstības sadarbības jomā; aicina Komisiju sniegt atbalstu uzņēmumu iniciatīvām šajā jomā, izmantojot topošo Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu;

58.

uzskata, ka dalībvalstīm ir jāmudina uzņēmumi izstrādāt politiku un ieviest pasākumus, kuros ņemta vērā vajadzība respektēt attiecīgo uzņēmumu visu darbinieku privāto un ģimenes dzīvi; uzskata, ka šajā politikā un pasākumos ir jāievēro vienlīdzības princips un ka tie ir jāiekļauj sarunās par darba laiku un organizēšanu, atalgojuma līmeņiem, jānodrošina darba ņēmēju piekļuve konkrētam praktiskam aprīkojumam, elastīgi darba nosacījumi, ietverot darba līgumu būtību un profesionālās darbības pārtraukumu pieejamību;

59.

atzīst, ka daudzās KSA iniciatīvās sociālie rādītāji ekonomiskā novērtējuma un vispārējās specifikas ziņā atpaliek no vides rādītājiem; uzskata – lai gan pastāv rokasgrāmata par sociālu publisko iepirkumu —, ka Eiropas Savienība šajā jomā ir bijusi pārāk neaktīva; prasa veikt pētījumu par sociālā kapitāla novērtējumu, kas Eiropas vadībā rosinātu plaša mēroga debates par sociālās ietekmes labāku integrāciju ilgtspējīgā uzņēmumu pārvaldībā; atbalsta finansējuma piešķiršanu izmēģinājuma projektiem nolūkā izstrādāt sociālos rādītājus, izveidot sociālā reitinga aģentūras un sociālās revīzijas praktisku piemērošanu dažās dalībvalstīs un uzņēmējdarbības nozarēs;

60.

atzinīgi vērtē to, ka ir atzīta nozīme, kādai vajadzētu būt publiskajam iepirkumam KSA prakses veicināšanā, ietverot piekļuvi apmācībai, vienlīdzību, taisnīgu tirdzniecību un mazāk aizsargātu darba ņēmēju un personu ar invaliditāti integrāciju, nolūkā dot uzņēmumiem stimulu palielināt sociālo atbildību; tomēr uzskata, ka joprojām nav skaidrs, cik lielā mērā valsts iestādes faktiski ir ievērojušas ES publiskā iepirkuma noteikumu grozījumus un kāda vispārējā ietekme ir panākta attiecībā uz uzņēmumu vides un sociālo rādītāju uzlabošanu un KSA stimulēšanu; aicina veikt papildu pētījumus un ietekmes novērtējumus nolūkā izstrādāt precīzus ieteikumus, ar kuriem dot viegli saprotamus stimulus uzņēmumiem; prasa šādā novērtējumā iekļaut analīzi attiecībā uz uzņēmumu aizvien pieaugošo praksi privātajā iepirkumā, t. i., starpuzņēmumu līgumos, iekļaut KSA klauzulas, un prasa noteikt paraugprakses piemērus šajā jomā;

61.

mudina izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un sociālos plašsaziņas līdzekļus, lai mudinātu iesaistīties tos, kuri kopumā ir ieinteresēti piedalīties apspriešanā ar ieinteresētajām personām;

62.

uzteic dalībvalstis par vērā ņemamajiem centieniem izstrādāt un ieviest valsts rīcības plānus attiecībā uz KSA, konsultējoties ar nacionālajiem daudzpusējiem ieinteresēto personu forumiem daudzās ES valstīs; tomēr pauž bažas, ka joprojām lielam skaitam valstu politikas pasākumu ir jāpanāk būtiska, redzama ietekme uz KSA sekmēšanu; tāpēc prasa Eiropas līmenī padziļināt ar KSA saistīto valsts politikas pasākumu pētījumus un novērtēšanu; prasa Komisijai ar savu darbu rādīt piemēru, kā tā ir atbildīgs darba devējs, publicējot savu KSA ziņojumu saskaņā ar Globālās ziņošanas iniciatīvas Papildinājumu par publisko sektoru, piedāvājot Komisijas dienestu saskaņotu brīvo laiku, lai īstenotu darba ņēmēju brīvprātīgā darba iniciatīvas, un pārskatot pensiju fondu ieguldījumu izmantošanu saskaņā ar ētiskiem kritērijiem;

63.

prasa 2013. gadā, Eiropas Pilsonības gadā, iekļaut īpašu elementu attiecībā uz uzņēmējdarbības pilsonību, aicinot uzņēmējus un uzņēmējdarbībā iesaistītus cilvēkus iesaistīties pašreizējās KSA iniciatīvās dalībvalstīs un ES līmenī, lai veicinātu un attīstītu koncepciju “labs korporatīvais pilsonis”;

64.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu jauno balvu piešķiršanas shēmu balstīt uz pašreizējo praksi šajā jomā; uzskata, ka balvas var stimulēt KSA īstenošanu, taču tikai tādā gadījumā, ja uzvarētāji patiešām ir paraugprakses pārstāvji valsts, Eiropas un pasaules līmenī; lai to novērtētu un pastāvīgi veiktu šīs sistēmas revīziju šajā un nākamajos gados, aicina Komisiju izveidot neatkarīgu ekspertu padomi; prasa, lai publicitāte saistībā ar balvu piešķiršanu atspoguļotu veikto uzdevumu patieso sarežģītības pakāpi un uzsvērtu pieredzi, ko guvuši ne vien uzvarētāji, bet arī visi pārējie uzņēmumi;

65.

uzskata, ka ir svarīgi, lai Komisija pēc iespējas drīz izstrādātu solīto ekoloģisko raksturlielumu mērīšanas vienoto metodoloģiju, ņemot vērā aprites cikla izmaksas; uzskata, ka šādai metodoloģijai ir jābūt lietderīgai gan uzņēmumu informācijas pārredzamības ziņā, gan uzņēmumu ekoloģisko raksturlielumu novērtējuma ziņā, ko veic valsts iestādes;

66.

aicina Komisiju pastiprināt centienus, lai darba programmā izvirzītu jaunus priekšlikumus par to, kā risināt pārvaldības nepilnības attiecībā uz starptautiskajiem KSA standartiem, kā ieteikts Komisijas pasūtītajā Edinburgas pētījumā;

67.

aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai palielinātu politikas virzienu efektivitāti nolūkā veicināt KSA, piemēram, ar ieguldījumu politikas stimuliem un piekļuvi valsts ieguldījumiem ieviešot apbalvojumus par atbildīgu korporatīvu rīcību;

68.

atzinīgi vērtē Komisijas plānus sekmēt iniciatīvas atbildīgas ražošanas un atbildīga patēriņa jomā; uzskata, ka ES var ņemt vērā pieredzi, kas gūta, īstenojot KSA iniciatīvas, kurās bija iekļauta uzņēmumu iepirkuma veicēju īpaša apmācība un veiktspējas palielināšana; uzskata, ka plānotā iniciatīva attiecībā uz pārredzamību var būt ētiskas patērētāju kustības galvenais virzītājspēks; aicina Komisiju un dalībvalstis apsvērt to, vai ir iespējams realizēt un vai ir vēlams izstrādāt Eiropas sociālo marķējumu, ko piemērotu visiem uzņēmumiem, kuri īsteno KSA, lai šo uzņēmumu centienus darītu redzamākus patērētājiem un ieguldītājiem un lai, pamatojoties uz pašreizējām marķēšanas iniciatīvām, arī turpmāk sekmētu augšupēju sadarbību saskaņā ar Starptautisko Sociālās un vides akreditācijas un marķēšanas (ISEAL) alianses norādījumiem; ierosina pastāvīgi uzraudzīt uzņēmumus, kuriem piešķirts šāds Eiropas marķējums, lai konstatētu atbilstību KSA sociālajām prasībām, kas noteiktas šajā marķējumā;

69.

atzīmē, ka galvenā nozīme sociāli un ilgtspējīgi atbildīgā ieguldījumu tirgū joprojām ir ieguldītājinstitūciju pieprasījumam, tomēr galvenā uzmanība nebūtu jāpievērš tikai vides aspektiem; šajā sakarībā atzīmē, ka informācijas sniegšanai ir galvenā nozīme KSA attīstībā un tai ir jābūt balstītai uz viegli piemērojamiem un izmērāmiem sociāliem un ekoloģiskiem principiem; atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi sadarboties ar ieguldītājiem; aicina šo sadarbību noteikti pamatot ar ANO atbildīgas līdzekļu ieguldīšanas principiem un integrēto pārskatu principu;

70.

norāda, ka ilgtermiņa ieguldītāju labumguvēji, piemēram, pensiju fondi, ir ieinteresēti gūt ilgtspējīgu peļņu un īstenot atbildīgu korporatīvu rīcību; uzskata, ka ir svarīgi, lai ieguldījumu aģentu stimuli tiktu efektīvi samēroti ar labumguvēju interesēm un lai netiktu arī ierobežoti tikai ar šo interešu šauru interpretāciju, kas orientēta uz peļņas palielināšanu īstermiņā; atbalsta tādu tiesisko regulējumu, ar ko cenšas sasniegt šo mērķi; atzinīgi vērtē to, ka Komisija izstrādā priekšlikumus par ilgtermiņa ieguldījumiem un korporatīvo pārvaldību, kas palīdzēs risināt šos jautājumus;

71.

atbalsta Komisijas iesniegto priekšlikumu par uzņēmuma nefinansiālās informācijas publiskošanu; atzinīgi vērtē to, ka šis priekšlikums ir pamatots ar plaša mēroga sabiedrisku apspriešanu, kā arī vairākiem semināriem, kuros piedalījās attiecīgās ieinteresētās personas; brīdina, ka terminu “nefinansiāls” nedrīkst izmantot, lai slēptu patiesās finansiālās sekas, kādas uzņēmuma darbība rada sociālajā, vides un cilvēktiesību jomā; uzskata, ka šis priekšlikums Eiropas Savienībai dod iespēju ieteikt Eiropas uzņēmumiem piemērot ANO uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipus un ANO iniciatīvu Global Compact un ka minētie pamatprincipi ir jāsaskaņo ar integrētajiem pārskatiem, kurus pašlaik izstrādā Starptautiskā Integrēto pārskatu padome (IIRC); uzsver, ka ikvienam risinājumam ir jābūt elastīgam un nav jārada pārmērīgs administratīvais slogs un izdevumi;

72.

norāda, ka uzņēmumu darbības ticamības uzlabošanas labad ziņojumi par sociālo jomu būtu jāpārbauda ārējai struktūrai;

73.

atbalsta Eiropas daudzpusēju ieinteresēto personu foruma vadošās lomas saglabāšanu, lai atbalstītu Komisijas paziņojumā noteikto priekšlikumu īstenošanu; uzsver, ka MVU veiksmīgāk pielāgota KSA tiktu plašāk izplatīta visās Eiropas daļās; aicina visus dalībniekus īstenā KSA garā iesaistīties foruma darbā ar elastīgu, atvērtu un uz saskaņas panākšanu orientētu pieeju;

74.

prasa, lai ikvienas KSA stratēģijas centrā būtu arodbiedrību tiesības un brīvības un demokrātiski ievēlētas darbinieku pārstāvības struktūras; atzinīgi vērtē pašreizējo ES sistēmu, ko veido nozaru un starpnozaru sociālā dialoga struktūras, un prasa nodrošināt visaptverošu un aktīvu apspriešanos ar pārstāvības organizācijām un arodbiedrībām un jo īpaši panākt šo organizāciju iesaistīšanu uzņēmumu KSA procesu un struktūru izstrādē, darbībā un pārraudzībā, īstenas partnerības garā sadarbojoties ar darba devējiem; aicina Komisiju diskusijās par KSA tematu līdztekus uzņēmumiem un citām ieinteresētajām personām kā nozīmīgus KSA dalībniekus noteikti iesaistīt arodbiedrību un darbinieku pārstāvjus; uzskata, ka sociālajiem partneriem var būt galvenā nozīme korporatīvas sociālās atbildības veicināšanā, kas, jāatzīmē, veicina un atvieglina sociālo dialogu;

75.

aicina KSA politikā iekļaut īpašus pasākumus, ar kuriem cīnīties pret nelikumīgo praksi saistībā ar darbinieku iekļaušanu “melnajā sarakstā” un darba iespēju liegšanu šādiem darbiniekiem, kas bieži ir skaidrojama ar darbinieku dalību un darbību arodbiedrībās vai darbinieku kā veselības aizsardzības un drošības jomas pārstāvju veiktajiem pienākumiem;

76.

prasa, lai visiem uzņēmumiem, kuros tiek atklāta darbinieku iekļaušana “melnajā sarakstā” vai cilvēktiesību pārkāpumi, tiktu liegta iespēja saņemt ES dotācijas un finansējumu, kā arī tiesības piedalīties uzaicinājumos iesniegt piedāvājumus saistībā ar citiem publiskā iepirkuma līgumiem ES, valsts vai publisko iestāžu līmenī;

77.

norāda, ka KSA principi ir jāievēro ne tikai galvenajam uzņēmumam vai ģenerāluzņēmējam, bet arī visiem apakšuzņēmējiem vai piegādes ķēdēm, kurus neatkarīgi no tā, vai uzņēmums veic uzņēmējdarbību ES vai trešā valstī, var izmantot, lai nodrošinātu preces, darbiniekus vai pakalpojumus, tādējādi nodrošinot vienādus noteikumus, kas pamatoti ar taisnīgu samaksu un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības apstākļiem, kā arī nodrošinot arodbiedrību tiesības un brīvības;

78.

apstiprina Komisijas direktīvu par obligātajiem standartiem attiecībā uz cietušajiem; aicina atbilstīgo nozaru (piemēram, ceļojumu, apdrošināšanas un telekomunikāciju nozares) uzņēmumus savā KSA politikā iekļaut pozitīvas un praktiskas stratēģijas un struktūras noziegumos cietušo personu un to ģimeņu atbalstam krīzes laikā un izstrādāt īpašu politiku attiecībā uz ikvienu darbinieku, kas cieš no darbavietā vai ārpus darbavietas pastrādātiem noziegumiem;

79.

piekrīt, ka attiecībā uz KSA nevar būt tikai viena pieeja, kas būtu derīga visiem, taču atzīst, ka dažādu KSA iniciatīvu lielais daudzums, lai arī apliecina izpratni par KSA politikas nozīmīgumu, var radīt papildu izmaksas un šķēršļus īstenošanai, mazinot uzticību un taisnīgumu; uzskata, ka, īstenojot KSA pamatnostādnes, ir jānodrošina pietiekams elastīgums, lai katra dalībvalsts un reģions varētu pieņemt konkrētas prasības, jo īpaši attiecībā arī uz MVU veiktspēju; tomēr atzinīgi vērtē aktīvo sadarbību, ko Komisija īsteno kopīgi ar Parlamentu, Padomi ar un citām starptautiskajām iestādēm, lai ilgtermiņā sasniegtu KSA iniciatīvu fundamentālu konverģenci un apmainītos ar labu korporatīvo praksi KSA jomā, kā arī īstenotu starptautiskajā standartā ISO 26000 iekļautās pamatnostādnes nolūkā nodrošināt vienotu globālu, saskaņotu un pārredzamu KSA definīciju; mudina Komisiju konstruktīvi iesaistīties norādījumu izstrādē un ES dalībvalstu politikas saskaņošanā, tādējādi samazinot atšķirīgu pieeju risku, kas varētu radīt papildu izmaksas uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību vairākās dalībvalstīs;

80.

uzskata, ka priekšstatu pat to, ka KSA ir “greznība”, ko uzņēmumi var atbalstīt tikai bagātos laikos, pārliecinoši atspēko tas, ka aizvien vairāk uzņēmumu iesaistās KSA; uzskata, ka tas bija novecojis pieņēmums, kurā netika ņemta vērā ne reputācijas nozīme, ne arī mūsdienu uzņēmumu ienesīguma ārējo risku pakāpe; prasa visiem Eiropas politikas veidotājiem pašiem integrēt KSA visos ekonomikas politikas līmeņos, tostarp stiprinot KSA stratēģijā “Eiropa 2020”;

81.

uzsver, ka KSA vajadzētu piemērot visā globālās piegādes ķēdē, ietverot visus apakšuzņēmēju līmeņus, un ka tajā gan attiecībā uz preču piegādi, gan nodrošināšanu ar darba ņēmējiem vai pakalpojumiem būtu jāietver noteikumi, ar kuriem aizsardzību attiecina arī uz migrantiem, aģentūru darbiniekiem un norīkotiem darbiniekiem, un ka tai būtu jābalstās uz taisnīgu samaksu un pienācīgiem darba apstākļiem un jāgarantē arodbiedrību tiesības un brīvības; uzskata, ka ir sīkāk jāprecizē jēdziens “atbildīga piegādes ķēdes pārvaldība”, lai to varētu izmantot kā mehānismu KSA veicināšanā;

82.

atzinīgi vērtē dažās uzņēmējdarbības skolās uzsākto darbu, lai veicinātu KSA, bet atzīst, ka to īsteno tikai neliela daļa skolu; aicina augsta līmeņa grupu un dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju un vajadzības gadījumā arī ar augstskolām meklēt veidus, kā saskaņot KSA, atbildīgu pārvaldību un atbildīgu pilsonību izglītības un arodmācības vadības jomā saistībā ar visu nākamo uzņēmējdarbības vadītāju izglītošanu, lai KAS kļūtu par stratēģiskās korporatīvās pārvaldības pamatu un lai sekmētu izpratni par ilgtspējīgu patēriņu; uzskata, ka šis process varētu ietvert skolniekus, kas iesaistīti jauno uzņēmēju programmās; aicina sniegt papildu finansiālo atbalstu ES mūžizglītības programmā un programmā “Jaunatne darbībā” īstenotiem izglītības un apmācības projektiem attiecībā uz KSA;

83.

atkārtoti uzsver, ka KSA ir jāpiemēro visiem uzņēmumiem, lai radītu taisnīgus un vienlīdzīgus konkurences apstākļus; tomēr norāda, ka attiecībā uz veidu, kādā ieguves rūpniecības uzņēmumi darbojas jaunattīstības valstīs, ir nepieciešams piemērot stingrākas prasības nekā tikai brīvprātīgu pieeju; uzsver, ka naftas industrijas ieguldījumi Nigērijā ir labs piemērs pašlaik piemērojamās KSA ierobežojumiem, jo šajā valstī uzņēmumi nedz pieņem KSA iniciatīvas, lai radītu ilgtspējīgu uzņēmējdarbības praksi, nedz arī veicina to mītnes valstu attīstību; pauž stingru atbalstu likumdošanas priekšlikumam, ar ko paredzētu ziņojumu sagatavošanu atsevišķi par katru valsti, pamatojoties uz Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvas (EITI) standartiem, ziņojumus par pārdošanu un peļņu, kā arī par nodokļiem un ieņēmumiem, lai novērstu korupciju un izvairīšanos no nodokļiem; aicina Eiropas ieguves rūpniecības uzņēmumus, kas darbojas jaunattīstības valstīs, būt par sociālās atbildības un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības veicināšanas paraugu;

84.

prasa ES līmenī ieviest cilvēktiesību un piegādes ķēdes pienācīgas pārbaudes standartus, kuri cita starpā atbilstu prasībām, kas noteiktas ESAO uzticamības pārbaudes pamatnostādnēs par tādu izrakteņu atbildīgām piegādes ķēdēm, kuri iegūti konfliktu skartās un augsta riska teritorijās, un attiektos cita starpā uz jomām, kas var lielā mērā negatīvi vai pozitīvi ietekmēt cilvēktiesības, piemēram, pasaules un vietējās piegādes ķēdes, konfliktu izrakteņi, ārpakalpojumi, zemes sagrābšana un reģioni, kuros ir nepietiekamas darba tiesības un darba ņēmēju aizsardzība vai tiek ražoti videi un veselībai bīstami produkti; atzinīgi vērtē ES jau ieviestās programmas, jo īpaši meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības (FLEGT) programmas mežsaimniecības jomā, un atbalsta privātās iniciatīvas, piemēram, Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (EITI);

85.

aicina Komisiju īstenot turpmākas iniciatīvas ar mērķi izvērst un stiprināt KSA potenciālu cīņā pret klimata pārmaiņām (saistot to ar resursu un enerģijas izmantošanas efektivitāti), piemēram, uzņēmumu izejvielu iepirkuma procesā;

86.

uzsver, ka ES palīdzība trešo valstu valdībām sociālā un vides regulējuma īstenošanā, kā arī efektīvs kontroles režīms ir nepieciešams papildinājums, lai uzlabotu Eiropas uzņēmumu KSA visā pasaulē;

87.

ierosina dalībvalstu valdībām aicināt EIB visās tās darbībās iekļaut KSA klauzulu;

88.

aicina Komisiju veicināt KSA daudzpusējos forumos, atbalstot ciešāku sadarbību starp PTO un citiem daudzpusējiem forumiem, kas nodarbojas ar KSA, piemēram, SDO un ESAO;

89.

prasa izveidot starptautiskas juridiskās sadarbības sistēmu starp ES un trešām valstīm, kuras parakstījušas divpusējus tirdzniecības nolīgumus, lai nodrošinātu cietušajiem efektīvu tiesas pieejamību valstī, kurā transnacionālie uzņēmumi pārkāpj tiesību aktus sociālajā vai vides jomā vai uzņēmumi neievēro KSA, un atbalsta starptautiska tiesas procesa ieviešanu, lai vajadzības gadījumā noteiktu uzņēmumiem sankcijas par izdarītajiem pārkāpumiem;

90.

prasa, lai jaunu tehnoloģiju ietekme uz cilvēktiesībām tiktu novērtēta, cik vien drīz iespējams, jau to izpētes un izstrādes posmā, un prasa šādos novērtējumos iekļaut scenāriju pētījumus un apsvērumus par to, kā noteikt standartus cilvēktiesību integrēšanai plānošanas posmā (“cilvēktiesību plānošana”);

91.

norāda, ka KSA ir mehānisms, kas ļauj darba devējiem atbalstīt savus darbiniekus un vietējās kopienas jaunattīstības valstīs, ka KSA un darba standartu ievērošana dod šīm valstīm iespēju gūt labumu no turpmākas starptautiskās tirdzniecības un ka KSA var nodrošināt ienākumu taisnīgu sadali, lai attīstītu ilgtspējīgu ekonomiku, panāktu sociālo labklājību un aizvien vairāk cilvēku glābtu no nabadzības, jo īpaši finanšu krīzes laikā;

92.

mudina ES aktīvi rīkoties, veicinot tā ieguldījuma apzināšanos, ko uzņēmumi var dot sabiedrībai ar KSA kultūras, izglītības, sporta un jaunatnes lietu jomā;

93.

mudina plašsaziņas līdzekļu uzņēmumus savā KSA politikā iekļaut pārredzamus žurnālistikas standartus, tostarp garantijas, ar kurām aizsargā informācijas avotus un ziņotāju tiesības.

94.

aicina Komisiju nodrošināt iedibināto, veiksmīgi piemēroto KSA iniciatīvu pastāvēšanu, ieviešot KSA pārbaudi, ar ko novērtēt KSA pasākumu turpmāko normatīvo un administratīvo iniciatīvu ietekmi un, izstrādājot priekšlikumus, ņemt vērā attiecīgos rezultātus;

95.

atzinīgi vērtē tirgus dalībnieku saistību ilgtspējas līdzsvaru un aicina Komisiju uzraudzīt un izvērtēt KSA iniciatīvas;

96.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

22.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 24/49

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu, jo īpaši tā 9. un 151. pantu un 153. panta 1. punkta e) apakšpunktu,

—

ņemot vērā 2012. gada 28. un 29. jūnija Eiropadomes secinājumus,

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 136. pantu saistībā ar 121. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 28. novembra paziņojumu “2013. gada izaugsmes pētījums” (COM(2012)0750),

—

ņemot vērā to Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas, Reģionālās attīstības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A7-0032/2013),

A.

tā kā euro zona kopumā saskaras ar atkārtotu lejupslīdi, ko izraisījis pārmērīgs valsts parāds un finanšu krīze;

B.

tā kā krīze ir postoši ietekmējusi miljoniem Eiropas iedzīvotāju dzīvi, kā to apliecina oficiālie statistikas dati nodarbinātības jomā, proti, laikā kopš 2008. gada vairāk nekā 8 miljoni cilvēku Eiropas Savienībā jau ir zaudējuši darbu, vairāk nekā 25 miljoni Eiropas iedzīvotāju pašlaik ir bezdarbnieki, un no tiem gandrīz 11 miljoni cilvēku ir bez darba jau ilgāk nekā gadu; bez darba pašlaik ir gandrīz 10 miljoni jauniešu; tikai pagājušajā gadā vien 2 miljoni cilvēku zaudēja darbu;

C.

tā kā darba tirgus regulējuma stingrības dēļ vairākās dalībvalstīs trūkst elastīguma, lai efektīvi absorbētu satricinājumus, piemēram, pašreizējo krīzi; tā kā spēkā esošie darba tirgu regulējošie tiesību akti nesamērīgi aizsargā darba tirgus dalībniekus un negatīvi ietekmē gados jaunu cilvēku iekļaušanu darbaspēkā;

D.

tā kā dramatiski ir palielinājušās bezdarba līmeņu atšķirības dalībvalstīs;

E.

tā kā būtu jāatgādina, ka 2007. gadā, kad sākās krīze, vidējais valsts budžeta deficīts euro zonā bija tikai 0,7 %;

F.

tā kā būtu jāatgādina, ka krīzes sākumā 2007. gadā dažas valstis, kuras patlaban piedzīvo lielākās grūtības, bija pieļāvušas pārmērīgi lielu tekošā konta deficītu;

G.

tā kā vidējais valsts budžeta deficīts 2009. gadā sasniedza augstāko punktu, proti, 6,3 %, un kopš tā laika vērojama lejupejoša tendence, vidējam valsts budžeta deficītam 2010. gadā sasniedzot 6,2 %, 2011. gadā – 4,1 % un turpinot samazināties 2012. gada pirmajos divos ceturkšņos;

H.

tā kā ticama apņemšanās īstenot izaugsmi veicinošus konsolidācijas pasākumus ir priekšnosacījums jebkuram pārmērīga parāda un budžeta deficīta situācijas ilgtspējīgam risinājumam vairākumā dalībvalstu;

I.

tā kā krīzes laikā ir labi redzama būtiskā nepieciešamība uzsākt vai pabeigt strukturālās reformas, kas veicinātu līdzsvarotu, dažādotu un ilgtspējīgu izaugsmi;

J.

tā kā vienotais tirgus ir ekonomikas izaugsmes un darbavietu radīšanas galvenais virzītājspēks Eiropā un tā kā Pakalpojumu direktīvas efektīvāka īstenošana vien papildus nodrošinātu IKP pieaugumu 1,8 % apmērā; tā kā jo īpaši pašreizējā ekonomiskajā situācijā Savienība nevar atļauties neizmantot šādas iespējas, kas nodrošina tūlītēju izaugsmi; tā kā tādēļ vienotā tirgus noteikumu stingrāka transponēšana, īstenošana, piemērošana un izpilde ir obligāta prasība, lai gūtu labumu no joprojām neizmantotām un tūlītēju ieguvumu sniedzošām iespējām;

K.

tā kā pārmērīga parāda līmenis negatīvi ietekmē kopējo ekonomisko situāciju; tā kā ir stingri jānotur un jāuzlabo fiskālā un makroekonomiskā disciplīna, kā arī koordinācija, lai novērstu vispārējo deficītu un parādu, kas pēdējā desmitgadē kopš tā parādīšanās ir novērojams Eiropā, jo tiem ir ārkārtīgi kaitīga ietekme uz ilgtspējīgu izaugsmi un finanšu stabilitāti, kā arī nodarbinātību daudzās dalībvalstīs;

L.

tā kā izdevumu samazināšanas stratēģijas mērķis ir saglabāt publisko izdevumu pieaugumu līmenī, kas ir zemāks par IKP pieaugumu vidējā termiņā;

M.

tā kā Eiropas ekonomiskā labklājība nākotnē ir savā ziņā atkarīga no tās spējas pilnībā izmantot savus darbaspēka resursus, tostarp palielinot sieviešu un jaunu cilvēku līdzdalību darba tirgū;

N.

tā kā pakāpeniska un netraucēta budžeta konsolidācija ir vēlamāka nekā stratēģija, kas paredz strauju un pēkšņu valsts finanšu nelīdzsvarotības mazināšanu, taču dažu dalībvalstu ekonomiskā situācija nepieļauj alternatīvas, lai atjaunotu piekļuvi tirgum un panāktu investīciju atgriešanos;

O.

tā kā EMS vērojamas būtiskas lieliem parādiem apgrūtinātu nabadzīgo valstu (HIPC) rādītāju atšķirības;

P.

tā kā vairāku dalībvalstu apstiprinātie konsolidācijas pasākumi ir sasnieguši nepieredzētu mērogu;

Q.

tā kā, neskatoties uz dalībvalstu īstenotajiem centieniem reformu un konsolidācijas jomā, euro zonas valstu obligāciju tirgos saglabājas bažas, par ko liecina lielā ienesīguma starpība un procentu likmju svārstības; tā kā vienas no agrāk nepiedzīvoto atšķirību nepastarpinātajām izraisītājām un galvenajiem iemesliem bija finanšu tirgu bažas par publisko un privāto finanšu noturību vairākās valstīs;

R.

tā kā valstu dažādās procentu likmes rada konkurētspējas atšķirības euro zonā;

S.

tā kā augsto valstu procentu likmju iemesls dažās euro zonas dalībvalstīs daļēji ir konstatētais uzticības trūkums attiecībā uz to spēju veikt strukturālās reformas;

T.

tā kā euro zona pirmajos desmit euro pastāvēšanas gados nav spējusi izmantot valstu procentu likmju vispārējo samazinājumu, lai mazinātu konkurētspējas atšķirības, par ko cita starpā liecina pastāvīgi augstais tekošā konta deficīts un strauji augošās darbaspēka vienības izmaksas dažās dalībvalstīs;

U.

tā kā dažās dalībvalstīs patlaban veiktās korekcijas būtu politiski, ekonomiski un sociāli vienkāršākas, ja pozitīvā ekonomiskā situācija pirmajos desmit euro pastāvēšanas gados būtu izmantota, lai pielāgotos;

V.

tā kā, neraugoties uz dažādām ECB noteiktajām likviditātes programmām, aizdevumu izsniegšana privātajam sektoram, kas ir pamats reālās ekonomikas finansēšanā, vairākās dalībvalstīs vēl joprojām ir ierobežota un privātā kredīta plūsmas ir samazinātas;

W.

tā kā mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) ir Eiropas ekonomikas dzinējspēks, un dalībvalstīm tie būtu jāatbalsta, samazinot tiem radīto administratīvo slogu;

X.

tā kā korekcija ir jāuzskata par ticamu, ja investīciju plūsmām ir paredzēts atgriezties;

Y.

tā kā vairākās dalībvalstīs nodokļu maksātāju ieguldījumu kapacitāte ir ievērojami apdraudēta; tā kā aplēses liecina, ka Eiropas ēnu ekonomika veido 22,1 % no kopējās saimnieciskās darbības un tās radītais nodokļu ieņēmumu zaudējums ir aptuveni viens triljons euro gadā; tā kā vienkāršas un paredzamas nodokļu sistēmas, kas ietver zemas nodokļu likmes, uzlabo nodokļu maksātāju saistību izpildi;

Z.

tā kā 2013. gada izaugsmes pētījuma mērķis ir ekonomikas prioritāšu noteikšana 2013. gadam;

AA.

tā kā ikvienā dalībvalstī izaugsmei labvēlīgas fiskālās disciplīnas pīlārs būtu jāattīsta ciešā sasaistē ar izaugsmi veicinošām strukturālām reformām un solidaritātes un demokrātijas pīlāriem;

AB.

tā kā vienotais tirgus ir ES galvenais izaugsmes un nodarbinātības dzinējspēks, kas nodrošina apjomradītus ietaupījumus un lielāku konkurenci, bet dalībvalstis grimst pašapmierinātībā, īstenojot iekšējā tirgus tiesību aktus, jo īpaši Pakalpojumu direktīvu;

AC.

tā kā ikvienai dalībvalstij ir jānodrošina valsts vienotība attiecībā uz reformu stratēģiju, lai to varētu saprast un ievērot gan tauta, gan arī dažādi ekonomikas dalībnieki, tādējādi izvairoties no šķelšanās, pretošanās un rīcības, kuras pamatā ir tikai savtīgas īstermiņa intereses, kas apdraud izvirzīto mērķu sasniegšanu;

AD.

tā kā konkurences politika, kuras pamatā ir atvērtu tirgu principi un vienlīdzīgi konkurences apstākļi visās nozarēs, ir iekšējā tirgus neierobežotas darbības stūrakmens,

1.

atzinīgi vērtē tendenci, kas ietverta Komisijas sagatavotajā 2013. gada izaugsmes pētījumā; uzskata, ka tas ir atbilstošs turpinājums Eiropas pusgadam 2012. gadā plašākā nozīmē un konkrēti 2012. gada izaugsmes pētījumam; pauž īpašu gandarījumu par to, ka Komisijas ieviestās valstu vajadzībām pieskaņotās stratēģijas ir kļuvušas saprotamākas, par prioritāti nosakot attīstību euro zonas valstīs un attīstību strukturālā, nevis nominālā izteiksmē;

2.

atzinīgi vērtē 2013. gada izaugsmes pētījumā pausto atzinumu, ka, lai izkļūtu no krīzes, ir jānodrošina ilgtspējīgu izaugsmi veicinošas un videi nekaitīgas darbavietas nodrošinošas nozares un darbības, uzsver, ka risinājumi, kas konkrēti paredzēti pašreizējās valsts parāda un finanšu krīzes novēršanai, proti, atbilstošas strukturālas reformas, būtu jāīsteno saskanīgi ar Eiropas ekonomikas ilgtermiņa konkurētspēju un izaugsmi veicinošiem pasākumiem un jāatgūst uzticība;

3.

piekrīt Komisijai, ka, lai izkļūtu no krīzes, ir vajadzīga izaugsmei labvēlīga fiskālā konsolidācija; atgādina, ka galvenais izaugsmes un konsolidācijas saiknes elements ir konsolidācijas struktūra; šajā saistībā uzsver, ka atbilstošs uz izdevumiem un ieņēmumiem vērstu pasākumu komplekss ir atkarīgs no konteksta, tomēr konsolidācija, kuras pamatā ir nelietderīgu izdevumu samazināšana, nevis ieņēmumu palielināšana, vidējā termiņā ir stabilāka un izaugsmi veicinošāka, bet īstermiņā izraisa lejupslīdi;

4.

atzinīgi vērtē divu tiesību aktu kopuma priekšlikumā iekļauto noteikumu attiecībā uz valsts finanšu kvalitatīvāku uzraudzību un novērtēšanu, kā arī uz valsts investīciju izmaksu un ieguvumu novērtējumiem;

5.

atzinīgi vērtē divu tiesību aktu kopuma priekšlikumā iekļautos noteikumus, kas veicina ekonomisko dialogu un visaptverošu pārbaudi par dalībvalstu parlamentu un Eiropas Parlamenta īstenoto pusgada procesu;

6.

pauž nožēlu par to, ka dalībvalstis nav īstenojušas ES līmenī saskaņoto politiku un darbības, neļaujot izmantot visas saskaņoto pasākumu iespējas;

7.

aicina Komisiju saglabāt modrību attiecībā uz tās politisko nostāju un to pielāgot saskaņā ar vispārējo izmaksu un ieguvumu novērtējumu par visā Savienībā īstenotajiem politikas virzieniem, un vajadzības gadījumā pārskatīt un vairāk precizēt gada izaugsmes pētījumā sniegtos horizontālās politikas ieteikumus nākamajam gadam;

8.

mudina dalībvalstis novērst pārmērīgo budžeta deficītu Padomes noteiktajā termiņā un atgādina, ka sešu tiesību aktu kopumā ir paredzēts noteikts elastības līmenis;

9.

mudina dalībvalstis uzlabot valsts fiskālo režīmu, lai veicinātu efektīvu un ilgtspējīgu fiskālo politiku;

10.

uzsver to, ka dalībvalstīm būtu jāīsteno diferencētas stratēģijas atbilstoši budžeta stāvoklim, un uzstāj, ka dalībvalstīm jāraugās, lai valsts izdevumu pieaugums nepārsniegtu IKP izaugsmes rādītāju vidējam laika posmam;

11.

pauž gandarījumu par to, ka ir atzīta vienotā tirgus nozīme un nepieciešamība novērst pakalpojumu nozarē joprojām vērojamos daudzos šķēršļus; atgādina, ka, lai panāktu patiesi vienotu Eiropas tirgu, vēl ir daudz darāmā;

12.

aicina Komisiju uzraudzīt dalībvalstu situāciju, ņemot vērā spēcīgo ekonomikas recesiju, kā noteikts pārskatītajā Stabilitātes un izaugsmes paktā;

13.

aicina Komisiju un Padomi līdzsvarot produktīvu privāto un publisko investīciju vajadzības ar fiskālās konsolidācijas mērķiem, uzmanīgi novērtējot izaugsmi veicinošās investīciju programmas tās stabilitātes un konverģences programmu novērtējumā, pilnībā ievērojot ES tiesību aktos paredzētos noteikumus; uzskata, ka izaugsmei labvēlīga fiskālā konsolidācija var vienlaikus nodrošināt valsts finanšu ilgtspējīgu attīstību un atjaunot investoru uzticēšanos;

14.

šajā saistībā gaida Komisijas ziņojumu par valsts izdevumu kvalitāti un pārskatu par iespējamo rīcību saskaņā ar ES regulējumu attiecībā uz investīciju programmu novērtēšanu;

15.

aicina Komisiju bez kavēšanās sākt tādu risinājumu izstrādi, kas nodrošinātu, ka ilgtspējīgas fiskālās disciplīnas elementus paralēli papildina ar konkrētiem priekšlikumiem par izaugsmi un nodarbinātību, un veicināt privātās investīcijas, kas nodrošina izaugsmes, solidaritātes starp dalībvalstīm un demokrātiskās leģitimitātes elementus, kā arī tik vajadzīgās strukturālās reformas, proti, lai samazinātu jauniešu bezdarba līmeni, tostarp panākot jauniešu kvalifikāciju labāku atbilsmi pieprasījumam darba tirgū, novērstu darba tirgus segmentāciju, uzlabotu pensiju sistēmu ilgtspējību, palielinātu nodokļu sistēmu efektivitāti un konkurenci pakalpojumu nozares attiecīgajās jomās, atvieglotu kredītu pieejamību, novērstu birokrātiskos šķēršļus, likvidētu nevajadzīgos valdības līmeņus un apkarotu nodokļu nemaksāšanu; atzinīgi vērtē pastiprināto demokrātisko leģitimitāti Eiropas pusgadā; atgādina nepieciešamību vēl vairāk uzlabot demokrātisko leģitimitāti Eiropas pusgadā;

16.

aicina Komisiju un Padomi turpināt nepārtrauktu darbu un atbilstoši precīzāk pielāgotu un uzlabotu konkrētām dalībvalstīm adresēto ieteikumu kvalitāti, atbilstību valsts īpatnībām un piemērotību;

17.

atkārtoti uzsver, ka nolūkā saglabāt uzticamību gada izaugsmes pētījumam un visam Eiropas pusgada procesam kopumā, Padomei ir jāsniedz pamatojums, ja tā atsakās ievērot Komisijas ieteikumus, kuru pamatā ir šis pētījums; atzinīgi vērtē principu “ievēro vai paskaidro”, kuru attiecībā uz konkrētai valstij adresētiem ieteikumiem ieviesa saistībā ar sešu tiesību aktu kopumu un atbilstoši kuram Padome ir publiski atbildīga par jebkādām izmaiņām, ko tā ievieš Komisijas priekšlikumos, turklāt uzskata, ka šī principa ievērošana būtu jāpastiprina praksē;

18.

aicina Komisiju un Padomi nodrošināt, ka investīcijas pētniecībā, attīstībā un inovācijā tiek pastiprinātas un optimizētas un ka iegūtos rezultātus publiskais un privātais sektors Eiropā nekavējoties pārveido konkurences priekšrocībās un uzlabotā produktivitātē;

19.

aicina Komisiju un Padomi pastiprināt centienus mazināt atkarību no enerģijas un izejvielu importa, lai radītu ekoloģiski, ekonomiski un sociāli ilgtspējīgāku Eiropu;

20.

aicina dalībvalstis bez kavēšanās vienoties par daudzgadu finanšu shēmu, nodrošinot to, ka tiek pastiprināta šīs shēmas kā ļoti vajadzīgu ilgtermiņa investīciju avota loma ilgtspējīgas izaugsmes veicināšanā un nozarēs un darbībās, kuras nodrošina daudzas darbavietas; uzsver ES budžetu struktūras nozīmi, jo tai jāveicina investīcijas jomās ar augstu pievienoto vērtību;

21.

aicina Komisiju ierosināt visaptverošu pieeju, kas nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi virzienā uz stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, un šajā pieejā būtu jāiekļauj iekšējā tirgus izveides pabeigšana, lielāka konkurence, patiesa Eiropas rūpniecības politika, noturīga un atbilstoši finansēta kohēzijas politika un garantija tam, ka Eiropa izmantos visu savu spēku un ietekmi ES ārējās tirdzniecības attiecībās; aicina Komisiju pilnībā izmantot visus izaugsmes avotus, ko sniedz ārējo tiešo investīciju piesaistīšana un tirdzniecība ar trešām valstīm, proti, padziļinot un paplašinot transatlantiskās ekonomiskās attiecības; šajā programmā būtu jāietver saistītie mērķi, kas paredz atjaunot un atvērt transatlantisko tirgu, stiprināt starptautiskās ekonomiskās kārtības pamatnoteikumus un paplašināt uz noteikumiem balstītu daudzpusējo sistēmu, tajā iekļaujot jaunus locekļus un jaunas ekonomisko iespēju jomas; aicina Komisiju arī paātrināt sarunu procesā esošo brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu;

22.

pauž gandarījumu par to, ka ir atzīta vienotā tirgus nozīme un nepieciešamība novērst pakalpojumu nozarē joprojām vērojamos daudzos šķēršļus; atgādina, ka, lai panāktu patiesi vienotu Eiropas tirgu, vēl ir daudz darāmā; aicina Komisiju paātrināt tiesību aktu par iekšējo tirgu īstenošanas izpildi; mudina dalībvalstis pilnībā īstenot tiesību aktus par iekšējo tirgu, jo īpaši Pakalpojumu direktīvu;

23.

atzinīgi vērtē pirmo 2013. gada ziņojumu par vienotā tirgus integrācijas stāvokli, kas ir pievienots gada izaugsmes pētījumiem un papildina tos; uzsver, ka vienotajam tirgum ir galvenā nozīme Savienības konkurētspējas atjaunošanā un tādējādi ekonomiskās izaugsmes un darbavietu skaita palielināšanā; aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst atbilstīgu uzmanību attiecīgajām nepilnībām konkrētajos valstīm paredzētajos ieteikumos un stiprināt nepārtrauktu un regulāru vienotā tirgus noteikumu īstenošanas un izpildes novērtēšanu, lai uzlabotu ekonomisko izaugsmi;

24.

pauž bažas par to, ka daudzas dalībvalstis atpaliek produktivitātes ziņā; uzstāj uz strukturālo reformu nepieciešamību šīs problēmas risināšanai; prasa Komisijai savā nākamajā gada izaugsmes pētījumā ziņot par kapitāla un resursu produktivitātes izmaiņu uzraudzību;

25.

uzsver, ka aktīva ES konkurences politikas īstenošana, balstoties uz atvērtā tirgus un vienlīdzīgu konkurences apstākļu principu visās nozarēs, ir sekmīga iekšējā tirgus pamats un priekšnosacījums ilgtspējīgu un uz zināšanām balstītu darbavietu radīšanai;

26.

uzsver, ka mērķtiecīgi dalībvalstu centieni pienācīgā tempā nostiprināt valsts finanses ir nepieciešami, bet var būt sekmīgi tikai tad, ja tiks samazināta pārmērīga makroekonomiskā nelīdzsvarotība; norāda, ka šos mērķus var sasniegt vienīgi tad, ja tiek vienlaicīgi sekmēta izaugsme euro zonā kopumā;

27.

norāda, ka makroekonomiskās nelīdzsvarotības rezultātu apkopojums ir papildināts ar jaunu rādītāju attiecībā uz finanšu nozari; pauž nožēlu, ka Komisija neievēroja Regulā (ES) Nr. 1176/2011 paredzēto procedūru, saskaņā ar kuru “gatavojot rādītāju kopsavilkumu un dalībvalstu makroekonomikas un makrofinansiālo rādītāju kopumu, Komisijai būtu cieši jāsadarbojas ar Eiropas Parlamentu un Padomi” un jo īpaši saskaņā ar kuru “Komisijai ieteikumi par rādītāju un robežvērtību noteikšanu būtu jāiesniedz Eiropas Parlamenta kompetentajām komitejām un Padomei komentāru izteikšanai”;

28.

atgādina Komisijai, ka, lai veidotu uzticēšanos starp iestādēm un kvalitatīvu ekonomisko dialogu, ir ļoti svarīgi nākotnē rūpīgāk ievērot Regulā (ES) Nr. 1176/2011 paredzēto procedūru;

29.

aicina Komisiju un Padomi rīkoties visaptveroši un ātri, lai saskaņā ar Eiropadomes 2012. gada 28. un 29. jūnija sanāksmē panākto vienošanos faktiski nodrošinātu Izaugsmes un nodarbinātības pakta jēgu un efektivitāti;