15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/1

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/2

Ziņotājs:

Ullrich SCHRÖDER

—

ES līmenī organizēt īpašu ikgadēju, MVU un SBA jautājumiem veltītu Konkurētspējas padomi, kā EESK to ieteikusi savā 2011. gada atzinumā (1),

—

Padomes Konkurētspējas un izaugsmes jautājumu augsta līmeņa darba grupai būtu jāpārskata progress saistībā ar valstu pasākumiem SBA prioritāšu īstenošanai un jāapsver papildu pasākumi ES līmenī. Rezultāti būtu jānosūta ikgadējai MVU un SBA jautājumiem veltītai Konkurētspējas padomei,

—

paaugstināt Eiropas MVU sūtņu tīkla statusu, ietverot tajā augstāka līmeņa dalībniekus – Ekonomikas ministriju ģenerāldirektorus. Tādējādi tiktu pastiprināta un uzlabota koordinācija starp ES un dalībvalstīm.

1.4.1.

Jāievieš ES gada ziņojums par SBA īstenošanu, un tajā jāietver uz datiem pamatots ziņojums par to, kā Komisija nodrošina SBA un atsevišķu programmu darbības pārvaldību.

1.4.2.

Eiropas Revīzijas palāta būtu jāmudina regulāri publicēt ziņojumus par attiecīgo MVU programmu un pasākumu darbību, tāpat kā to attiecībā uz ASV SBA dara ārēja organizācija – ASV Kongresa Revīzijas direkcija (Governmental Accountability Office). Iekšējās pārvaldības jautājumi būtu jārisina neatkarīgam Komisijas birojam, līdzīgi tam, kā to īsteno ASV Mazās uzņēmējdarbības pārvaldes Ģenerālinspektora birojs.

1.4.3.

SBA negūs panākumus, ja netiks izveidota dažādu ieinteresēto personu pārvaldības partnerība (ar sociālajiem partneriem un publiskā un privātā sektora ieinteresētajām personām). Tāpēc ir jānodrošina 2011. gadā plānotās, bet tā arī neizveidotās SBA padomdevēju grupas darbība (sk. 4.3.4. punktu) un ar to jāapspriežas pirms lēmumu pieņemšanas.

1.4.4.

Valstu un vietējo SBA īstenošanas plānu sistēma (sk. 4.3.3. punktu) ir jāuzlabo un jāpapildina ar sistemātisku rezultātu apkopojumu izmantošanu.

2.1.

Mērķis: salīdzināt vispārējo pieeju un darbības attiecībā uz MVU, ko nosaka abi SBA: ASV Mazās uzņēmējdarbības administrācija un ES Mazās uzņēmējdarbības akts.

2.2.

Šā atzinuma secinājumu sadaļā (sk. 1. sadaļu) tāpēc nav salīdzinātas konkrētas abu SBA programmas, bet uzmanība pievērsta iespējamiem uzlabojumiem attiecībā uz ES SBA tiesisko un politisko statusu, pārvaldību un kvantitatīvo mērķu izmantošanu.

3.1.

ASV Mazās uzņēmējdarbības administrācija ir neatkarīga valdības aģentūra, kas sniedz federālās valdības atbalstu maziem uzņēmumiem. Pēc Mazās uzņēmējdarbības akta pieņemšanas 1953. gadā to izveidoja ASV prezidents Dwight D. Eisenhower. Tās uzdevums ir sniegt konsultācijas, kā arī atbalstīt un aizsargāt mazo uzņēmumu intereses. Tās 2013. gada budžets bija aptuveni USD 1 miljards (izņemot ar uzņēmumiem nesaistīto darbību budžetu). Daži no pasākumiem ir juridiski saistoši. Mazās uzņēmējdarbības administrācijai ir biroji visos ASV štatos un 1 000 vietējie centri. Prezidents Barack Obama ir iekļāvis SBA ģenerāldirektoru sava kabineta struktūrā.

3.2.

SBA ir izstrādājusi komplicētu mazā uzņēmuma definīciju, proti, tas ir uzņēmums, kam lielākoties ir neatkarīgi īpašnieki un kas veidots un darbojas tā, lai gūtu peļņu. Atkarībā no nozares, produkta vai pakalpojuma piemērojamais standarts attiecībā uz uzņēmuma lielumu ir atkarīgs no darbinieku skaita vai pārdošanas apjoma. Maksimālais darbinieku skaits svārstās no aptuveni 100 līdz 1 500.

3.3.

Pārskats par ASV SBA pasākumiem un programmām (3)

3.3.1.

Finansējums: aizdevumi un riska kapitāls

3.3.1.1.

SBA nodrošina garantijas maziem uzņēmumiem, kas nevar saņemt aizdevumu citur. Pārsvarā šos aizdevumus sniedz SBA partneri (bankas un citas finanšu iestādes), un tos garantē SBA.

3.3.1.2.

Mazās uzņēmējdarbības ieguldījumu uzņēmums (Small Business Investment Company, SBIC) sekmē mazo uzņēmumu piekļuvi riska kapitālam.

3.3.2.

Mazās uzņēmējdarbības līgumslēgšanas programmas

3.3.2.1.

Vairākas līgumu programmas dod iespēju maziem uzņēmumiem (kas pieder nelabvēlīgākā situācijā esošiem cilvēkiem vai kas atrodas mazapgūtos apgabalos) nozīmīgu valdības līgumu iegūšanā konkurēt tikai ar līdzīgiem uzņēmumiem.

3.3.3.

Pētniecības un izstrādes programmas: MVU līdzdalības palielināšanas stratēģija, kas ietver augstāku kvantitatīvo mērķu noteikšanu

3.3.3.1.

Mazās uzņēmējdarbības inovāciju pētniecības (Small Business Innovation Research, SBIR) programma veicina mazu augsto tehnoloģiju uzņēmumu līdzdalību federālā līmeņa pētniecībā un izstrādē federālajos departamentos; pētniecības un izstrādes budžets ir vismaz USD 100 miljoni. Daļa tās pētniecības un izstrādes budžeta ir jāizmanto mazu uzņēmumu iesaistīšanai – sākotnējā daļa bija 0,2 % 1983. gadā un pēc tam tika pakāpeniski palielināta līdz 2,7 % 2013. gadā (jaunais mērķis – 3,2 % 2017. gadā).

3.3.3.2.

Mazās uzņēmējdarbības tehnoloģiju pārneses (Small Business Technology Transfer, STTR) programma nodrošina federālās valdības pētniecībai domātu finansējumu, ko kopīgi izmanto kāds mazs uzņēmums un kāda bezpeļņas pētniecības organizācija, – 0,35 % 2013. gadā, kas tiek palielināti līdz 0,45 % 2016. gadā.

3.3.4.

Uzņēmējdarbības attīstības programmas

3.3.5.

Starptautiskās tirdzniecības birojs

3.3.6.

Īpaši biroji

4.2.1.

Komisija izpētīja SBA pieeju ASV un 2008. gadā publicēja savu paziņojumu “Vispirms domāt par mazākajiem. Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts “Small Business Act”” (5), kas orientēts uz plašāku mērķgrupu (tādiem MVU, kuros nodarbināti ne vairāk kā 250 darbinieku).

4.2.2.

Ierosināti desmit principi MVU politikas izstrādei un īstenošanai ES un valstu līmenī, kuri skar šādas jomas: uzņēmējdarbības vidi, uzņēmējdarbības aktivitāti, principu “vispirms domāt par mazākajiem”, publisko iepirkumu, īsākus maksājumu termiņus, vienotā tirgus uzlabošanu, prasmes un inovāciju.

4.2.3.

EESK (6) 2008. gadā ierosināja vērienīgāku SBA. Komiteja atsaucas uz Amerikas SBA.

4.2.4.

Komitejas galvenie ieteikumi:

4.3.1.

Komisija 2011. gadā publicēja paziņojumu “Pārskats par Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu” (7). Komisija secina, ka ir gūti zināmi panākumi, tomēr vēl ir daudz darāmā.

4.3.2.

Mazāk pozitīvs ir Komisijas viedoklis par norisēm dalībvalstīs, īpaši šādos aspektos:

4.3.3.

SBA pārskatā tika ierosināti ekonomikas krīzes pārvarēšanas pasākumi šādās jomās: regulējums, finansējums, piekļuve tirgum, uzņēmējdarbības aktivitāte, darbvietu radīšana un iekļaujoša izaugsme (arī sieviešu uzņēmējdarbība un Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīva).

4.3.4.

Stratēģisku uzlabojumu nolūkos ir jānostiprina pārvaldība:

4.3.5.

EESK (8) 2011. gadā atzina, ka MVU ir tikusi pievērsta lielāka uzmanība.

—

komiteja uzskata, ka SBA noteikumiem jābūt stingrākiem,

—

SBA negūs panākumus, ja netiks izveidota dažādu ieinteresēto personu pārvaldības partnerība (ar sociālajiem partneriem un publiskā un privātā sektora ieinteresētajām personām),

—

netiek ņemta vērā publiskā un privātā sektora starpniekorganizāciju būtiskā nozīme pielāgotu pakalpojumu sniegšanā,

—

EESK aicina Padomi izveidot īpašu ikgadēju MVU, mikrouzņēmumu un SBA Konkurētspējas padomi.

4.4.1.

Komisija 2014. gada septembrī uzsāka apspriešanu “Spēcīga Eiropas politika MVU un uzņēmēju atbalstam 2015.–2020. gadā” par to, kā varētu pārskatīt SBA.

4.4.2.

Komisija secina, ka SBA daudzās dalībvalstīs nav pilnībā īstenots.

—

administratīvā sloga mazināšana,

—

piekļuve finansējumam un tirgiem,

—

uzņēmējdarbības aktivitātes un inovāciju potenciāls,

—

prasmju pilnveidošanas nostiprināšana (jauns).

4.4.3.

2015. gada aprīlī Komisija publicēja ziņojumu par rezultātiem. Priekšlikumu par pārskatīto SBA sākotnēji bija paredzēts publiskot 2015. gada pirmajā pusē, taču tagad tas ir pārcelts uz 2016. gadu. Eiropas uzņēmēju organizācijas ir paudušas vilšanos par šo atlikšanu un aicina rīkoties jau 2015. gadā.

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/8

Ziņotājs:

Jan KLIMEK

1.1.

Ģimenes uzņēmumi ir daudzu pasaules ekonomiku stūrakmens, un to attīstības dinamika ir pārsteidzoša. Tie pievērš pastiprinātu uzmanību reģionālajiem un vietējiem nosacījumiem, tā sekmējot ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību. Ģimenes uzņēmumu dibināšanas iemesli ir dažādi, bet visiem to dalībniekiem kopīga ir dabiski izveidojusies vērtību sistēma, uzticēšanās un gatavība ziedoties, kā arī atbildības sajūta pret uzņēmuma dibinātājiem un tiem, kas to pārņems. Ģimenes uzņēmumi vieglāk panes grūtos recesijas un stagnācijas periodus, un viens no galvenajiem to dzīvotspējas balstiem ir personīgās atbildības sajūta par uzņēmuma tēlu.

1.2.

Atzīstot ģimenes uzņēmumu unikālo vērtību un saskaņā ar Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu, kurā norādīts, ka “ES un dalībvalstīm jārada vide, kurā uzņēmēji un ģimenes uzņēmumi var attīstīties un uzņēmējdarbība tiek atalgota” (1), Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) aicina Eiropas Komisiju īstenot aktīvu stratēģiju, kas dalībvalstīs veicinātu labu praksi ģimenes uzņēmumu jomā.

1.3.

Nākamais solis varētu būt darbs pie satvara vai noteikumiem par ģimenes uzņēmumiem. Šādos noteikumos būtu jāpieņem ģimenes uzņēmuma definīcija, kā arī jānosaka Komisijas iesaistes jomas un par šiem pasākumiem atbildīgās juridiskās, ekonomiskās un politiskās iestādes.

1.4.

Attiecībā uz konkrētām darbībām EESK ierosina:

2.1.

Ģimenes uzņēmumi veido vairāk nekā 60 % no visiem Eiropas uzņēmumiem – kā mazajiem, tā arī lielajiem – un nodarbina no 40 % līdz 50 % no visiem darba ņēmējiem (2). Lielākajā daļā valstu dominē uzņēmumi, kas ietilpst mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu kategorijā, un arī vairums ģimenes uzņēmumu pieder šai kategorijai.

2.2.

Galvenās ģimenes uzņēmumu priekšrocības ir ilgtermiņa darbība, īpašas vērtības, kas veido unikālu organizācijas kultūru, kā arī līdzdalība vietējās sabiedrības dzīvē. Ģimenes uzņēmumu īpašās kultūras pamatā ir vērtības, ko rada ieinteresētās personas – ģimenes locekļi, piemēram, augsta uzticība uzņēmumam un teicama piedāvāto pakalpojumu vai produktu kvalitāte.

2.3.

Ģimenes uzņēmumu ilgtermiņa perspektīva ļauj veidot pastāvīgu saikni ar uzņēmumā ieinteresētajām personām (darbiniekiem, klientiem, piegādātājiem un vietējo sabiedrību).

2.4.

Ģimenes uzņēmumam ir raksturīgs nodoms nodot to nākamajai paaudzei, kā arī rūpes un atbildība par darbiniekiem. Šis aspekts papildus stimulē atbildību ģimenes uzņēmumā, kurā attiecības tiek veidotas uz uzticības pamata.

2.5.

Lai īstenotu izvirzītos mērķus, ģimenes uzņēmumi maksimālu peļņas daļu velta tāda stabila, neatkarīga un inovatīva uzņēmuma veidošanai, kura pamatā būtu pašu kapitāls un kurā vispirms tiecas samazināt risku vairākām paaudzēm. Ģimenes uzņēmumiem raksturīga ilgtspējīgāka attīstība, jo tie cenšas sasniegt ilgtermiņa (vairāku paaudžu) mērķus.

3.1.

Vispārēji ģimenes uzņēmumus ir pieņemts raksturot, ņemot vērā trīs aspektus: ģimenes, uzņēmuma un īpašumtiesību struktūras aspektu (3). Ģimenes ietekme uz pārējiem diviem aspektiem nosaka uzņēmuma ģimenisko raksturu. Šīs ietekmes dēļ ģimenes uzņēmumi ir sarežģītāki nekā to ekvivalenti, kas nav ģimenes uzņēmumi, un tāpēc ir vajadzīga atbilstīga pieeja.

3.2.

Vairākās dalībvalstīs pastāv īpašs tiesiskais regulējums attiecībā uz ģimenes uzņēmumiem:

3.3.

Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi izveidot likumdošanas procedūru, ar kuru ģimenes uzņēmuma kategorija tiktu ieviesta saimnieciskās darbības reģistros visās dalībvalstīs.

3.4.

Ziņojumā, ko sagatavojusi Komisijas ekspertu grupa ģimenes uzņēmumu jautājumos, ir ieteikts pieņemt šādu ģimenes uzņēmuma definīciju:

3.5.

Tomēr iepriekš minētā definīcija ir pārāk plaša. To vajadzētu sašaurināt tā, lai tiktu uzsvērts uzņēmuma ģimeniskums, jo īpaši tā nodoms darboties vairākās paaudzēs.

3.6.

Šādas definīcijas pieņemšana Eiropas valstīs palīdzētu savākt kvantitatīvus datus, kurus apkopojot varētu izveidot statistiku par šiem uzņēmumiem. Šādi dati jo īpaši palīdzētu analizēt ģimenes uzņēmumus jaunajās dalībvalstīs, kurās šiem uzņēmumiem ir svarīga nozīme. Šo uzdevumu varētu paveikt Eiropas Savienības statistikas birojs – Eurostat.

3.7.

Dalībvalstis ir centušās kvantitatīvi apzināt ģimenes uzņēmumus. Šāda pieredze ir, piemēram, Īrijai, kuras Centrālais statistikas birojs ir publicējis rakstu Family Business in Ireland – Services Sector 2005. Savukārt European Family Businesses federācija sadarbībā ar konsultāciju uzņēmumu KPMG izdod “Eiropas ģimenes uzņēmumu barometru”. Polijā 2008. gadā visaptverošu kvantitatīvu un kvalitatīvu pētījumu veica Polijas Valsts uzņēmējdarbības attīstības aģentūra.

3.8.

Eurostat līdzdalība palīdzētu sasniegt divus svarīgus mērķus: saskaņot ģimenes uzņēmuma definīciju un atbilstīgi tai savākt statistikas datus par šiem uzņēmumiem.

4.1.

Uzdevumus, kas jārisina ģimenes uzņēmumiem, var iedalīt divās grupās: tie uzdevumi, ar ko saskaras visi uzņēmumi, un īpašie, tikai ģimenes uzņēmumiem raksturīgie, uzdevumi. Pirmajā grupā ietilpst visi faktori, kas ietekmē valsts ekonomikas tendences – iekšzemes pieprasījums, demogrāfiskais stāvoklis, kā arī sociālā un ekonomiskā situācija. Šajā atzinumā galvenā uzmanība pievērsta otrajai grupai, t. i., ģimenes uzņēmumu īpašajiem uzdevumiem, kas ļautu šiem uzņēmumiem augt un attīstīties.

4.2.

Īpašumtiesības ģimenes uzņēmumā nav likvīdie aktīvi, bet gan vērtības, tradīcijas un zināšanas, ko ģimene ir veidojusi un attīstījusi paaudžu paaudzēs (4). Tādēļ uzņēmuma īpašumtiesību nodošana nākamajām paaudzēm ir vissvarīgākais uzdevums, ar ko var saskarties ģimenes uzņēmums.

4.2.1.

Pēctecības visaptveroša plānošana ģimenes uzņēmumiem šķiet svarīgs pasākums, jo šo uzņēmumu īpašnieku nodoms ir nodot uzņēmumu nākamajai paaudzei labā stāvoklī.

4.2.2.

Katru gadu aptuveni 450 tūkstoši uzņēmumu, kas nodarbina aptuveni 2 miljonus darbinieku, saskaras ar šo jautājumu. Neveiksmīgas pēctecības dēļ katru gadu tiek slēgti aptuveni 150 tūkstoši uzņēmumu, tādējādi zaudējot 600 tūkstošus darbvietu (5).

4.2.3.

Ir jāanalizē galvenie neveiksmju cēloņi pēctecības plānošanā, kā arī jāpalīdz atvieglot ar uzņēmuma nodošanu saistīto procesu, piemēram, paredzot mantošanas tiesības vai nodokļu atvieglojumus, kas veicina nodošanu.

4.2.4.

Eiropā plaši izplatītās atšķirīgās pieejas mantojuma tiesību un īpašuma nodokļu jautājumā liecina, ka vēl ir daudz iespēju uzlabot tiesisko regulējumu šajā jomā (6).

4.2.5.

Labs risinājums uzņēmuma nodošanas jomā ir rasts Nīderlandē, kur Ekonomikas ministrija ir ieviesusi tā saucamo “pēctecības paketi” (Overdrachtspakket). Uzņēmējs, kas ir vecāks par 55 gadiem, saņem pēctecības paketi, ar kuru tam tiek atgādināts, cik būtiski ir ieplānot uzņēmuma nodošanu, un sniegts līdzekļu kopums, kas var palīdzēt šajā procesā. Beļģijā Ģimenes uzņēmumu institūts (Instituut voor het Familiebedrijf) ir ieviesis “pēctecības karti”, kas ir pieejama trijās valodās: nīderlandiešu (Scorecard Opvolging), franču (Scorecard Transmission) un angļu (Succession Scorecard). Kā vēl vienu piemēru var minēt Slovēniju, kuras Amatniecības un mazo uzņēmumu palāta (Obrtno-podjetniška zbornica Slovenije) piedāvā seminārus un apmācību, kas ietver visus ar pēctecību saistītos jautājumus, un Somiju, kura īsteno pēctecības programmu (ViestinVaihto-ohjelma). Austrijā ir likums par uzņēmējdarbības turpināšanu (Fortbetrieb), kas ļauj ģimenes loceklim pārņemt uzņēmumu, ja tā vadītājs ir miris (Gesamte Rechtsvorschrift für Gewerbeordnung, 1994. gads). Līdzīgi risinājumi pastāv Francijā (successions et des libéralités) un Luksemburgā. Polijas Valsts uzņēmējdarbības attīstības aģentūra sadarbībā ar Ģimenes uzņēmējdarbības institūtu ir sagatavojusi pēctecības paketi ģimenes uzņēmumiem. Tā nodrošina ģimenes uzņēmumiem rokasgrāmatu pēctecības plānošanai, bezmaksas instrumentus, kas atbalsta šo procesu, un bezmaksas seminārus par pēctecības īstenošanu.

4.3.

Ģimenes uzņēmumi cenšas veidot ilgtermiņa darbavietas, tādējādi radot ģimenisku organizācijas atmosfēru. Tāpēc ģimenes uzņēmumi var būt mērķa darbavietas, piemēram, mātēm, kas audzina bērnus. Šī ģimeniskā organizācijas atmosfēra ir atbalstāma, jo tā var veicināt uzņēmumu konkurētspēju.

4.4.

Uzņēmumu īpašnieku laulātie vai partneri bieži ieņem svarīgu vietu ģimenes uzņēmumā, lai arī dažādu apstākļu dēļ to statuss nav oficiāli noformēts. Tas var radīt juridiskas un finansiālas problēmas, piemēram, ja attiecības izjūk. Piešķirot šīm personām, kā arī citiem uzņēmuma darbībā neoficiāli iesaistītiem ģimenes locekļiem juridiski noformētu statusu, varētu palīdzēt uzņēmumam izvairīties no sarežģītām situācijām ģimenes nesaskaņu gadījumā.

4.5.

Ģimenes uzņēmumiem vajadzētu būt novatoriskiem, orientējot savu darbību ne vien uz tradicionālajiem tirgiem un produktiem, bet arī uz jauniem, inovatīviem risinājumiem.

4.5.1.

Ģimenes uzņēmumu novatorismu var atbalstīt, nodrošinot inovatīvu publisko iepirkumu sistēmu, kurā cena nebūtu vienīgais piedāvātāja atlases kritērijs. Ģimenes uzņēmumiem ir raksturīgi, ka to konkurētspējas pamatā ir augsta kvalitāte un teicama klientu apkalpošana, ko cita starpā garantē ģimenes zīmols (bieži tas ir īpašnieka vai īpašnieku dzimtas uzvārds). Tāpēc ģimenes uzņēmumi parasti neiesniedz piedāvājumus publiskajiem iepirkumiem, kuru vienīgais kritērijs ir cena. EESK ierosina kā piedāvājuma novērtēšanas kritēriju veicināt saimnieciski visizdevīgākā piedāvājuma kritēriju (MEAT – Most Economically Advantegous Tender) (7), kā arī izplatīt attiecīgo informāciju ģimenes uzņēmumiem.

4.6.

Globalizācijas rezultātā uzņēmumiem rodas vajadzība kļūt atvērtiem jauniem tirgiem, tehnoloģijām un prasmēm. Ģimenes uzņēmumiem būtu jāiekļauj šie aspekti savās attīstības stratēģijās. Tas var nozīmēt, ka vajadzēs piesaistīt jaunus darbiniekus, tostarp arī vadošajos amatos.

4.7.

Dalībvalstīm būtu jāatzīst ģimenes uzņēmumu nozīme šo valstu ekonomikā un jāizstrādā to darbībai labvēlīgi nosacījumi nodokļu jomā, jāpieņem tiesību akti par saimniecisko darbību (tostarp likums par ģimenes uzņēmumiem), kā arī jāatbalsta ģimenes uzņēmējdarbības veicēju izglītības iespējas. Šajā izglītībā būtu jāņem vērā ģimenes uzņēmumu īpatnības, piemēram, pēctecība, uzraudzība, ko īsteno ģimene utt.

4.8.

Attiecībā uz izglītību, kas īpaši paredzēta ģimenes uzņēmumu pārstāvjiem, var minēt piemērus šādās valstīs: Kiprā (Ģimenes uzņēmumu akadēmija, kuru organizē Cyprus International Institute of Management), Francijā (Master 2 professionnel: Gouvernance des entreprises familiales et patrimoniales – M2 GEFP, kuru organizē Bordo Universitāte) un Somijā (Omistajuus ja hallitustyöskentely – valmennusohjelma jatkajille – “Īpašumtiesību struktūra un darbs uzņēmuma valdē” – mācību programma pēctečiem) (8). Arī organizācijas, kas atbalsta ģimenes uzņēmumus, piedāvā apmācību ģimenes uzņēmējiem, piemēram, kurss FBN akadēmija, kuru organizē Zviedrijas FBN filiāle, vai mācību programmas, kuras organizē Spānijas Instituto de la Empresa Familiar.

4.9.

Atzīstot ģimenes uzņēmumu nozīmi dalībvalstu ekonomikā un tos atbalstot, tiktu sniegts ieguldījums ģimenes amatniecības tradīciju atjaunošanā. Ievērojama daļa mazo ģimenes uzņēmumu ir koncentrēta amatnieku ģildēs, kurās rūpējas par amatniecības turpināšanos, tādēļ ir lietderīgi atbalstīt šos dalībniekus.

4.10.

Mazākie ģimenes uzņēmumi ir pakļauti riskam, kas var izraisīt to izzušanu no tirgus, tādēļ vajadzētu nodrošināt pienācīgu juridisko un nodokļu atbalstu šiem uzņēmumiem, lai sekmētu to turpmāku attīstību. Savukārt lielie, starptautiskie ģimenes uzņēmumi varētu gūt labumu no institucionālā atbalsta un pasākumiem, kas vērsti uz vietējo piegādātāju un ekonomikas stiprināšanu.

4.11.

Specifisks ģimenes uzņēmumu veids ir ģimenes lauku saimniecības. Papildus ierastajiem ģimenes uzņēmumu pienākumiem tām ir jārisina īpašas, laukiem raksturīgas problēmas.

4.11.1.

Īpaši satraucoša šajā ziņā ir lauksaimniecības zemju masveida piesavināšanās, kas neatgriezeniski sabojā lauku ekonomisko struktūru un rada priekšnoteikumus sociāli nevēlamai lauksaimniecības industrializācijai. Komiteja 2015. gada janvārī pieņemtajā atzinumā (9) aicināja veikt atbilstošus pasākumus, lai Savienībā saglabātu lauksaimniecības modeli, kas balstīts uz ģimenes saimniecībām.

4.11.2.

Ģimenes saimniecības bieži vien apvienojas kooperatīvos, lai sasniegtu apjomradītus ietaupījumus un celtu konkurētspēju tirgū (10). Kooperatīviem piemīt īpašības, kas līdzīgas ģimenes uzņēmējdarbībai, proti, tie koncentrējas uz ilgtermiņa darbību, nevis īstermiņa peļņas gūšanu. Tomēr pēdējā laikā kooperatīvi ir zaudējuši spēku un daži pat bankrotējuši, tāpēc vajadzētu veikt pasākumus, lai atdzīvinātu šo darbības veidu.

4.12.

Ja kapitāls tiek uzkrāts ilgtermiņā ģimenes uzņēmuma attīstībai, to sauc par mērķtiecīgu kapitālu (patient capital) (11). Veicot ģimenes uzņēmuma nodošanu, tiek nodots tā kapitāls kopā ar uzņēmuma sociālo un kultūras dimensiju, bet pircējs investē uzņēmumā/iegādājas uzņēmumu kopā ar paaudzēs krātām zināšanām, (ģimenes) kultūru un atbildību pret (vietējo) sabiedrību.

4.12.1.

Saistībā ar mērķtiecīga kapitāla definīciju ir vērts apsvērt iespēju ieviest nodokļu atvieglojumus attiecībā uz reinvestēto peļņu. Vajadzētu apsvērt iespēju piemērot nodokļa atvieglojumus ģimenes uzņēmumiem (un ne tikai), kas reinvestē peļņu, turklāt izvēlas izmantot pašu kapitālu, nevis aizņemties.

4.12.2.

Attiecībā uz aizņēmumiem – iespēja norakstīt parāda procentus ir papildu stimuls uzņēmumiem izmantot parāda finansējumu, jo tādējādi efektīvi samazinās faktiskās aizņēmuma izmaksas, bet šādus atvieglojumus nepiemēro pašu kapitālam.

4.12.3.

Protams, nodokļu jautājumi ir dalībvalstu kompetencē, tomēr Eiropas Savienībai vajadzētu popularizēt paraugpraksi attiecībā uz ģimenes uzņēmumiem.

4.13.

Ir vērts apsvērt iespēju ieguldīt ģimenes uzņēmumu kapitālu, izveidojot valsts kapitāla fondu ģimenes uzņēmumiem. Šāda fonda specifika balstītos uz kapitāla piešķiršanu ģimenes uzņēmumiem, nepiešķirot kapitāla ieguldītājiem balsstiesīgās daļas, kā tas paredzēts Aksjeloven Norvēģijā vai Ley de Sociedades de Responsabilidad Limitada Spānijā.

4.14.

Pasākumus ģimenes uzņēmējdarbības veicināšanai var atbalstīt arī valsts vai vietējās organizācijas, kas pārstāv šo uzņēmumu intereses (piemēram, valsts iestādes (ministrijas), darba devēju organizācijas, amatniecības palātas u. tml.), un starptautiskās organizācijas, no kurām lielākās ir European Family Business, FBN International un Les Hénokiens.

4.14.1.

Šīm organizācijām ir svarīga nozīme ģimenes uzņēmumu nozares popularizēšanā. Tās nodrošina platformu zināšanu un pieredzes apmaiņai starp ģimenes uzņēmējdarbības veicējiem, kā arī publicē ziņojumus par ģimenes uzņēmumiem nolūkā izplatīt informāciju par tiem. Turklāt ģimenes uzņēmumus atbalstošās organizācijas var lobēt konkrētus risinājumus.

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/14

Ziņotāja:

Renate HEINISCH

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta Eiropas Komisijas centienus ar e-veselību saistītajiem risinājumiem piešķirt augstu prioritāti digitalizācijas programmā.

1.2.

EESK norāda, ka cilvēki, kas meklē informāciju, pacienti un veselības aprūpes speciālisti vairākkārt ir uzsvēruši nepieciešamību pēc visaptverošas, precīzas un atjauninātas informācijas par zālēm, kā arī pēc digitālā vienotā tirgus.

1.3.

EESK uzskata, ka šai oficiāli apstiprinātajai informācijai jābūt pieejamai brīvi un bez diskriminācijas, lai ar to varētu iepazīties arī cilvēki ar redzes traucējumiem, nedzirdīgi cilvēki vai cilvēki, kuriem ir citi fiziski traucējumi. Jārod iespēja pielāgot informāciju katra cilvēka, pacientu un veselības aprūpes speciālistu vajadzībām, lai tā būtu izklāstīta tādā līmenī, kas nodrošina zāļu visefektīvāko un visdrošāko lietošanu.

1.4.

EESK uzskata, ka zāļu aģentūru apstiprinātas produktu informācijas elektroniska izplatīšana vēl vairāk uzlabos šīs informācijas pieejamību. Elektroniskā datubāzē, kurā apkopotas veselības aizsardzības iestāžu apstiprinātas zāļu lietošanas instrukcijas un apraksti (Summary of Product Characteristics, SmPC), būs pieejama atjaunināta un mērķorientēta informācija par zālēm.

1.5.

EESK ierosina nodrošināt informācijas pieejamību arī cilvēkiem ar redzes traucējumiem, piemēram, izmantot lielākus burtus vai audio datnes. Medicīnas ierīču (piemēram, astmas aerosolu) pareizas lietošanas paraugus varētu parādīt, arī izmantojot videoklipus vai nedzirdīgiem cilvēkiem paredzētus videoklipus zīmju valodā. Saziņas šķēršļus mazinātu arī piedāvājumi viegli uztveramā tekstā. Šādi piedāvājumi nodrošina, ka cilvēki ar intelektuālās darbības traucējumiem var atbilstoši savām spējām iepazīties ar informāciju, un novērš ar izglītību saistītus ierobežojumus.

1.6.

EESK norāda arī, ka, oficiāli aptiprināto informāciju, kas atbilst pieejamības kritērijiem, apkopojot vienā portālā, būtu radīts uzticams un daudz vieglāk pieejams informācijas avots. Tad pacienti un veselības aprūpes speciālisti citos avotos pieejamo informāciju varēs salīdzināt ar apstiprināto pamatinformāciju.

1.7.

Lai nodrošinātu vispārēju lietošanas piemērotību, datubāze būtu jāizstrādā, sadarbojoties lietotājiem un tīmekļa vietņu noformētājiem, kuriem ir speciālas zināšanas pieejamības jomā. Būtu jāizstrādā formātam nepiesaistīts risinājums, lai lietotāji informācijas saņemšanai varētu izvēlēties savām vajadzībām un iespējām atbilstīgu galaierīci (personālo datoru, planšetdatoru, viedtālruni utt.).

1.8.

EESK uzskata, ka oficiāli apstiprinātās informācijas datubāze/portāls būtu jāizstrādā, cieši sadarbojoties visām nozīmīgākajām ieinteresētajām personām, respektīvi, farmācijas nozarei un pacientu organizācijām, cilvēku ar invaliditāti pārstāvjiem un veselības aprūpes speciālistiem, un datubāze/portāls būtu jāpārvalda un jāfinansē farmācijas nozarei, lai iespējami labāk apmierinātu visas vajadzības.

1.9.

EESK uzskata, ka ir svarīgi atrast lietotājiem pielāgotus risinājumus, lai informācijai varētu piekļūt arī mazāk izglītoti cilvēki un tie, kuri reti lieto internetu.

1.10.

Lai gan tiek atzīts, ka elektroniska piekļuve informācijai ir svarīga, būtu jāuzsver, ka ārsti (it īpaši ģimenes ārsti) un citi veselības aprūpes speciālisti, piemēram, aptiekāri un medmāsas, ir pirmie, pie kuriem vēršas pacienti, lai konsultētos par slimībām un to ārstēšanu.

1.11.

EESK lūdz Eiropas Komisiju atbalstīt Kopuzņēmuma novatorisku zāļu jomā uzsāktās 2. ierosmes īstenošanai iesniegto pieteikumu projektam “Elektroniska informācija par produktiem”. Komiteja lūdz dalībvalstis iesaistīties centienos koordinēt jau izveidotās datubāzes.

2.1.

Eiropas Komisija 2012. gadā publicēja rīcības plānu, proti, dokumentu “E-veselības rīcības plāns 2012.–2020. gadam – inovatīva veselības aprūpe 21. gadsimtam” (1), kurā minēti šķēršļi, kas kavē Eiropas veselības aprūpes sistēmas digitālo risinājumu pilnvērtīgu izmantošanu.

2.2.

Eiropas Komisija norāda, ka mērķis ir uzlabot veselības aprūpi pacientu labā, palielināt pacientu līdzdalību ārstēšanas procesā un samazināt izmaksas. Lai gan pacienti, iedzīvotāji un veselības aprūpes speciālisti ļoti labprāt izmanto telemedicīnas lietojumprogrammas un miljoniem Eiropas iedzīvotāju ir lejupielādējuši viedtālruņu lietotnes, lai gūtu pārskatu par savu veselību un labjutību, e-veselības aprūpes plašās iespējas vēl jāturpina izmantot, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmas un, paaugstinot efektivitāti, samazinātu izmaksas. Šajā sakarā EESK norāda, ka jāņem vērā arī personas un datu aizsardzības intereses.

2.3.

Jēdzienu “e-veselība”, tostarp telemedicīna un m-veselība, PVO definē šādi: “e-veselība” ir medicīnas resursu un veselības aprūpes nodrošināšana, izmantojot elektroniskos plašsaziņas līdzekļus. E-veselībai ir trīs galvenās jomas:

2.4.

Eiropas Komisija ir publicējusi Zaļo grāmatu par m-veselību (2). Mobilā veselība (m-veselība) ir e-veselības segments un aptver medicīnas un sabiedrības veselības aizsardzības praksi, kurā izmanto mobilas ierīces. Īpaši jānorāda, ka tā ietver mobilo sakaru iespēju izmantošanu veselības aprūpes un labjutības pakalpojumu sniegšanā un informēšanā, kā arī mobilo lietotņu izmantošanu veselības aprūpē.

2.5.

Aizvien vairāk dažāda vecuma cilvēku izmanto elektronisku informāciju par veselību un lietotnes, kuru skaits strauji palielinās.

2.6.

Tomēr šo informācijas avotu kvalitāte krasi atšķiras, un meklētājprogrammas parasti nenošķir, kuri avoti ir uzticami, oficiāli apstiprināti un mazāk uzticami.

2.7.

Veselības aprūpes speciālistu rīcībā ir vairākas sertificētas informācijas sistēmas. Veselības aprūpes speciālistiem – jo īpaši ģimenes ārstiem un aptiekāriem – ir būtiska nozīme veselības aprūpes sistēmās, un noteikti ir vajadzīga augstvērtīga informācija, ja vēlamies, ka labi informēti veselības aprūpes speciālisti spēj apmierināt ES iedzīvotāju veselības aprūpes vajadzības.

2.8.

EESK uzskata, ka arī pacientiem ir vajadzīga tikpat vienkārša piekļuve uzticamai informācijai, lai viņi varētu labāk organizēt savas veselības aprūpi un piedalīties tajā, tostarp arī stingrāk ievērojot ārsta norādījumus. Izglītošanas nepieciešamība un visu grupu (tostarp vecāku cilvēku un cilvēku ar ierobežojumiem) iekļaušana ir sīkāk aprakstīta jau iepriekš pieņemtos atzinumos (3).

2.9.

Tā kā veselības aprūpes speciālistu darba slodze palielinās un pacientiem, proti, iedzīvotājiem, ir daudzveidīgas iespējas iesaistīties veselības aizsardzības organizāciju, piemēram, valstu sertificētājiestāžu, Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) komitejās un ētikas komisijās, viņiem ir nepieciešamas plašas zināšanas.

2.10.

Tādu pacientu izglītošanās iespēju piedāvā “Eiropas pacientu akadēmija par ārstniecības jauninājumiem” (EUPATI). Šo konsorciju finansē Eiropas Komisijas un Eiropas Farmācijas uzņēmumu un apvienību federācijas (European Federation of Pharmaceutical Industries and Associations –EFPIA) publiskā un privātā partnerība “Ierosme novatorisku zāļu jomā” (Innovative Medicines Initiative).

2.11.

EUPATI ir konsorcijs, kurā apvienojušās 29 organizācijas un kuru vada Eiropas Pacientu forums (EPF). Šis konsorcijs ir unikāls veidojums, kurā apvienojušās ne vien Eiropas pacientu organizācijas, bet arī akadēmiskās un bezpeļņas organizācijas, kurām ir izcili sasniegumi un zinātība ar pacientiem un sabiedrības iesaistīšanu saistītās jomās, kā arī EFPIA iekļautie uzņēmumi. Veidojot izpratni par jaunu ārstniecības veidu attīstību, tas sniedz informāciju pacientiem, kas nav veselības aprūpes speciālisti, kā arī pacientu grupām, kurām ir grūti piekļūt. EUPATI palīdz rīkot apmācību par zāļu informācijas izpratni vai izstrādāt attiecīgu apmācības programmu.

2.12.

Dažās Eiropas Savienības dalībvalstīs jau tiek sniegta elektroniska informācija par zālēm. Vispilnīgākā datubāze FASS  (4) ir Zviedrijas farmācijas apvienības LIF pārvaldībā, arī citās valstīs, piemēram, Vācijā, Apvienotajā Karalistē, Somijā un Dānijā, ir šādas datubāzes. Tomēr šīm datubāzēm parasti nevar piekļūt cilvēki ar redzes traucējumiem vai tajās nav iekļauts viss zāļu sortiments.

2.13.

Turklāt dažas no šīm datubāzēm netiek regulāri atjauninātas.

2.14.

Papildus minētajam zāļu aģentūras ir atļāvušas zāļu lietošanas instrukcijās iekļaut kodus (QR kodus), kuri ļauj piekļūt lietošanas instrukcijām attiecīgā uzņēmuma tīmekļa vietnē. Arī šādos gadījumos bieži vien nav nodrošināta brīva piekļuve informācijai.

2.15.

Šīs iniciatīvas liecina, ka turpmāk vajadzīga saskaņota pieeja, lai visām sabiedrības grupām nodrošinātu piekļuvi informācijai, izmantojot šīs jaunās tehnoloģijas.

3.1.1.

EESK uzskata, ka farmācijas nozarei ir jānodrošina precīza un atjaunināta informācija par saviem produktiem. Ikviens tehnoloģiskais risinājums būtu jāievieš, cieši sadarbojoties ar nozari, lai varētu izmantot jau esošos tehnoloģiskos risinājumus un nodrošināt uzraudzību, kas jāveic zāļu aģentūrām.

3.1.2.

EESK uzsver, ka oficiāli apstiprinātās informācijas atspoguļojuma veidi un paņēmieni un piekļuves iespējas ir jāsaskaņo ar attiecīgajām ieinteresētajām personām (zāļu aģentūrām, pacientu organizācijām, veselības aprūpes speciālistiem).

3.1.3.

Īstenojot Kopīgo tehnoloģiju ierosmi novatorisku zāļu jomā (IMI), varētu izveidot un finansēt konsorciju, kas atbildētu par datubāzes/portāla koordinēšanu un izstrādi.

3.1.4.

Veidojot ierosināto portālu, jāizmanto jau izveidotās datubāzes (piemēram, Eiropas Zāļu aģentūras datubāze).

—

Valstu datubāzu modeļi ir pieejami. Turklāt, lai parādītu lietotājdraudzīgas un plaši pieejamas datubāzes paraugu, ir izstrādāts papildu prototips, kurā ir nodrošinātas arī audio un video datņu izmantošanas iespējas. Būtu jāizstrādā brīvi pieejams tehniskais risinājums, kas iespējami efektīvi izmanto jau esošos avotus.

—

Izstrādājot šo tehnisko risinājumu, jāņem vērā arī tas, ka iedzīvotāji/pacienti savos viedtālruņos nevēlas izmantot pārāk daudz nolasīšanas lietotņu. Tādēļ būtu jānodrošina, ka datubāzei/portālam var piekļūt, piemēram, izmantojot ierastās nolasīšanas tehnoloģijas.

—

Lai palielinātu pieņemamību, jācenšas rast formātam nepiesaistītus risinājumus. Jābūt iespējai pieprasīt un apskatīt informāciju visās ierīcēs (personālajos datoros, planšetdatoros, viedtālruņos utt.).

—

Tehniskie risinājumi būtu jāsalīdzina, un būtu jāaptver veselības aprūpes sistēmas jomas (piemēram, dalībvalstu iniciatīvas, lai sasniegtu cilvēkus arī ar televīzijas vai bankomātu starpniecību, un Eiropas Komisijas ierosinātās iniciatīvas (5)).

—

Itālijā ar likumu ir noteikts, ka aptiekām jāizdrukā atjauninātās zāļu lietošanas instrukcijas, kuras farmācijas nozare ievieto datubāzē. Drukāšana aptiekā, ko veic aptiekārs vai pacients (pie bankomātam līdzīga termināļa), ir vēl cita papildu iespēja, kuru izmantojot, varētu aptvert cilvēkus, kas internetu nelieto.

—

Pētījumos ir jāanalizē strukturāli jautājumi par tehniskā risinājuma kontroli, kas vajadzīga, lai palielinātu pieņemamību.

—

Kā zāļu aģentūras kontrolē saturu?

—

Saturs jāatspoguļo tādā veidā, lai to būtu iespējams pielāgot pacientu/iedzīvotāju vajadzībām, un vienlaikus tajā jābūt iekļautai visai informācijai, kura jānodrošina saskaņā ar sertifikācijas dokumentiem vai saskaņā ar likumu.

—

Lai visi dalībnieki varētu ātri paust savu vērtējumu, varētu nodrošināt lietotājiem iespēju novērtēt informāciju (it īpaši tās saprotamību). Šajā nolūkā informācijas atspoguļošanai, izplatīšanai un apmaiņai varētu izmantot sociālo plašsaziņas līdzekļu elementus.

—

Kā varētu veicināt aktīvu mācīšanos, lai varētu izmantot pieejamos avotus, kas sniedz informāciju (tostarp digitālo informāciju) par veselības jautājumiem?

—

Prasme mācīties (mūžizglītība) ir viena no astoņām pamatprasmēm, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra ieteikumā (6), kurā dalībvalstis rosinātas īstenot pasākumus valsts līmenī. Eiropas izglītības programmā pieaugušajiem ierosināti pasākumi, ko dalībvalstīs var īstenot, lai veicinātu pieaugušo aktīvu mācīšanos. “Digitālo veselības pakalpojumu lietotprasme” varētu būt viens no Starptautiskās pieaugušo kompetenču novērtēšanas programmas (PIAAC) kritērijiem, ko lieto pieaugušo izglītības novērtēšanai.

—

Kādus uzdevumus varētu veikt dažādas izglītības iestādes (augstskolas, pieaugušo izglītības centri utt.) un veselības aprūpes iestādes, lai uzlabotu dažādās prasmes, piemēram, prasmi strādāt, izmantojot jaunās tehnoloģijas, prasmi domāt par sabiedrības labumu un rūpēties par savu veselību, kā arī prasmi sniegt speciālās zināšanas sociālajā un tehnoloģiju jomā?

—

Akadēmiskās izglītības laikā veselības aprūpes speciālisti ir atbilstoši jāapmāca. Pieaugušo izglītības centri varētu izstrādāt interesantus kursus, kas pielāgoti sistēmu lietotāju vajadzībām. Lai sasniegtu šo mērķa grupu, šie centri varētu sadarboties ar veselības aprūpes speciālistiem (it īpaši ārstiem), vietējām aptiekām un vietējām veselības aprūpes iestādēm un sociālajiem dienestiem. Tas ir īpaši svarīgi lauku rajonos, kur cilvēki dzīvo nošķirti. It īpaši dažādas paaudzes aptveroša mācīšanās varētu būt atbalsts centieniem apmainīties ar zināšanām par saturu un ar tehniskām prasmēm.

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/19

Ziņotājs:

Edgardo Maria IOZIA

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) uzskata, ka valsts atbalsta ietekmes novērtējums ir būtisks instruments, lai pārbaudītu rezultātu atbilstību izvirzītajiem mērķiem, tādējādi nodrošinot resursu efektīvāku un lietderīgāku sadali, stiprinot pārvaldības procesus un uzlabojot to pārredzamību.

1.2.

Daudzas dalībvalstis jau ir izstrādājušas kompleksas, strukturētas vērtēšanas sistēmas; šis process attīstās vienlaikus ar akadēmisko aprindu pieaugošo interesi par šo jomu, kopumā nodrošinot to, ka piešķīrējām iestādēm ir pieejamas uzlabotas metodes un precīzāki instrumenti novērtējuma veikšanai.

1.3.

Eiropas Komisija kopā ar dalībvalstīm ir izveidojusi augsta līmeņa forumu par valsts atbalstu uzņēmumiem; minētais forums veic arī novērtēšanu.

1.4.

Pagājušā gada decembrī ES konkurences komisāre Margrethe VESTAGER savā runā augsta līmeņa forumā sacīja: “Valsts atbalsta modernizācijas (State aid modernisation, SAM) programmā ir divi būtiski elementi, kas ir īpaši svarīgi: pārredzamība, kas iedzīvotājiem ļauj saprast, kur paliek viņu nauda, un novērtējums, kas viņiem parāda, vai tā ir iztērēta pareizi.” EESK pilnībā piekrīt šim paziņojumam.

1.5.

EESK atzinīgi vērtē debates par uzņēmumu atbalstīšanas politikas ietekmes novērtējumu un mudina Komisiju aktīvi turpināt strādāt šajā virzienā, ko tā ir darījusi jau vairākus gadus.

1.6.

Tomēr jāatzīmē, ka pašlaik, izņemot novērtējumus, kas paredzēti Eiropas regulās, uz daudzām atbalsta shēmām ietekmes novērtējuma prasība neattiecas. Daudzos gadījumos regulējumā tikai prasīts formāls apstiprinājums, ka atsevišķi pasākumi atbilst likuma prasībām, tādējādi neparedzot visaptverošu ilgtermiņa pārbaudi par to ieguldījumu efektivitāti un lietderību, kas veikti uzņēmumu atbalstam. EESK aicina ieviest vispārēju ietekmes novērtējumu un, iespējams, samazināt atbalsta shēmu vidējo gada budžetu 150 miljonu euro apmērā, ko Vispārējā grupu atbrīvojuma regula katrai kategorijai pašlaik paredz kā robežvērtību, kuru pārsniedzot uz atbalsta shēmām attiecas pienākums iesniegt ex ante novērtējuma plānu. Pretējā gadījumā no atbalsta piemērošanas jomas būtu jāizslēdz daudzas dalībvalstis, jo īpaši, ja konkrētais atbalsts ir nozīmīgs arī attiecībā pret valsts lielumu.

1.7.

EESK uzsver, ka tiesiskais regulējums valsts atbalsta jomā pakāpeniski maina Komisijas darbības raksturu, tās iepriekšējai – galvenokārt administratīvajai – funkcijai kļūstot par jauna veida sadarbību ar dalībvalstīm, kuras mērķis ir optimizēt valsts atbalsta rezultātus, pievēršot uzmanību to efektivitātei un lietderībai. “Modernizācijas” pieņemšana ir svarīgs solis šajā virzienā.

1.8.

Dalībvalstīm ir jāizveido atbilstoši instrumenti, lai neatkarīgas struktūras varētu veikt novērtējumu. EESK uzskata, ka vērtēšanas modeļa noteikšanā būtu jāiesaista arī sociālie partneri, tostarp izmantojot ievērojamo pieredzi, ko guvuši valsts pārvaldes darbinieki. Viņi varētu darboties vērtēšanas procesa izstrādē un piedalīties galīgā ziņojuma sagatavošanā, tādējādi izplatot vērtēšanas kultūru savās struktūrvienībās un arvien vairāk uzlabojot izpētes procesu. Eiropas Komisijai ir jāstrādā, lai panāktu dalībvalstu novērtēšanas kritēriju saskaņotību. Salīdzināmu vērtēšanas kritēriju noteikšana nodrošinās valsts atbalsta efektivitātes un lietderības visaptverošu pārbaudi.

1.9.

Sevišķa uzmanība būtu jāpievērš valsts atbalsta sistēmā iesaistīto reģionu īpašajiem apstākļiem. Atzinīgi vērtējamais Komisijas lēmums atbrīvot no iepriekšējas paziņošanas vairāk nekā 80 % no kopējā valsts atbalsta (1), no vienas puses, ļauj nekavējoties veikt līdzekļu izmaksu, no otras puses, tas ievērojami palielina vietējo pašvaldību atbildību un izmaksas un tātad arī publiskos izdevumus; tāpēc dalībvalstīm būs jāstiprina centieni nodrošināt atbilstīgus resursus, lai varētu sākt īpašus mācību kursus un sniegt iespēju vietējām pašvaldībām apmainīties ar labāko praksi. Partnerības kultūra ir jāveido visos līmeņos.

1.10.

EESK uzskata, ka jaunā sistēma, kas dalībvalstīm paredz atbildību par ex ante novērtējumu, ietver valsts pārvaldes un uzņēmumu vispārējo izmaksu palielinājumu un paredz rūpīgu plānošanu, lai varētu izskaust nevajadzīgās formalitātes un vienkāršot procedūras. Komiteja arī norāda, ka sešu mēnešu periods novērtēšanas plānu apstiprināšanas procedūrām, ja shēmas ir ļoti sarežģītas, varētu būt nepietiekams un hipotētiskā modeļa izveide mazajām valstīm varētu radīt lielas grūtības.

1.11.

EESK iesaka steidzami pieņemt paziņojumu par valsts atbalsta jēdzienu, jo īpaši, lai palīdzētu vietējām pašvaldībām, kurām masveida atbrīvojums no iepriekšējas paziņošanas uzlika divkāršu slogu, proti, noteikt, kas īsti ir valsts atbalsts vietējām pašvaldībām, un īstenot to saskaņā ar tirgus prasībām. Piemēram, publiskā finansējuma kultūrai vai kultūras mantojuma saglabāšanai gadījumā pastāvīgas juridiskās nenoteiktības jautājums attiecībā uz to, kas ir vai nav valsts atbalsts, liek pārvaldes iestādēm jebkuru pasākumu uzskatīt par darbību, uz kuru attiecas noteikumi par valsts atbalstu un ar tiem saistītais administratīvais un procesuālais slogs. Tāda pati juridiskā neskaidrība ir jautājumā par publisko finansējumu visai infrastruktūrai, ņemot vērā tiesu praksi Leipcigas lidostas lietā. Vajadzīga skaidra un precīza pasākumu definīcija par to, kas ir publiskā sektora atbalsts uzņēmumiem, kurš nav uzskatāms par valsts atbalstu, un kas ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

1.12.

Atzinīgi vērtējot jau paveikto, EESK uzskata, ka līdztekus jau iepriekš minētajiem gadījumiem vērtēšanas kultūra ir jāpaplašina uz visiem pārvaldības līmeņiem – kā valsts, tā arī reģionālo. Šajā nolūkā komiteja aicina Komisiju un dalībvalstis uzņemties jaunas saistības.

1.13.

Veiktās analīzes rezultāti nesniedz datus par valsts pārvaldes administratīvajām izmaksām saistībā ar valsts atbalsta uzņēmumiem pārvaldību. Atbalsta efektivitātes pienācīgs novērtējums nav iespējams, ja, analizējot iegūtos rezultātus, netiek rūpīgi izvērtēts, cik daudz ieguldījusi valsts pārvalde papildus tiešajiem atbalsta pasākumiem. Sistēmas pārredzamības nolūkā šie dati būtu jāpublicē. No pieejamajiem datiem secināms, ka kopējās administratīvās izmaksas varētu sasniegt aptuveni 5 %, kam būtu jāpieskaita “atbilstības” izmaksas arī aptuveni 5 % apmērā, kā arī ar vērtēšanu saistītas papildu izmaksas, kas saskaņā ar Komisijas aplēsēm veido nedaudz mazāk par 1 %. Šis resursu apjoms, kas, iespējams, ir aprēķināts pēc noklusējuma, objektīvi šķiet pārmērīgs.

1.14.

Komiteja aicina Komisiju neradīt neparedzētus papildu izdevumus uzņēmumiem un nodrošināt, lai vērtēšanas sistēma kopumā kļūtu efektīvāka un lietderīgāka.

1.15.

Novērtējumā ļoti svarīgi ir ņemt vērā arī administratīvo izmaksu un attiecīgo vērtēšanas modeļu izmaksu efektivitāti.

1.16.

Dažādu modeļu salīdzināmība un elastība to lieluma, veida un rādītāju ziņā ļautu vienkāršot ex ante novērtējumu un saskaņot ex post vērtējuma kritērijus.

1.17.

EESK mudina izstrādāt integrētu redzējumu par dažādiem Komisijas darbības aspektiem, kas ietekmē ekonomikas politiku – struktūrfondiem, valsts atbalstu, tirdzniecības nolīgumiem – lai nodrošinātu vienotu Eiropas ekonomikas politikas programmu, kuras pamatā būtu attīstība un izaugsme.

1.18.

EESK iesaka izmantot kritērijus, kas būtu līdzīgi tiem, kuri noteikti Komisijas 2014. gada 7. janvāra Deleģētajā regulā (ES) Nr. 240/2014 (2) par Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību saistībā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, un kas paredz pienākumu konsultēties ar visām potenciāli ieinteresētajām personām, lai izstrādātu īpašus valsts atbalsta efektivitātes un lietderības novērtējuma noteikumus.

1.19.

Veikto novērtējumu pārredzamība būtu jānodrošina ar vislielāko iespējamo publicitāti, kā tas jau ir spēkā dažās dalībvalstīs attiecībā uz jautājumiem, kas skar uzņēmumus un piešķirtā atbalsta apjomu.

1.20.

EESK iesaka novērtējuma plānos paredzēt šādus jautājumus:

1.21.

EESK pauž vēlmi iesaistīties valsts atbalsta sistēmas vispārējās efektivitātes un lietderības vērtēšanas procesā 2014.–2020. gada perioda beigās.

2.1.

Ja valsts atbalsta uzņēmumiem pamatā nav skaidra tiesiskā regulējuma, ja tas nav vērsts uz ražošanu un uzņēmumiem, kas jo īpaši veic ieguldījumus inovācijā, pētniecībā un attīstībā, radot ieguvumus ekonomikas un sociālajā jomā, un ja tas netiek ierobežots un kontrolēts, tas var radīt konkurences traucējumus un sadrumstalotību iekšējā tirgū, kas ir pretrunā Līgumu burtam un garam.

2.2.

No otras puses, negatīvais ekonomikas stāvoklis, kas ilgst vairākus gadus, izraisot valstīs dziļu krīzi, kura neizbēgami atsaucas uz uzņēmumiem, darba ņēmējiem un iedzīvotājiem kopumā, liek meklēt samērā elastīgu pieeju, kādu starptautiskajos tirgos īsteno lielākie Savienības konkurenti, uz kuriem neattiecas vienotais noteikumu kopums par valsts atbalstu. Eiropas uzņēmumu konkurētspējai ir jābūt svarīgam atsauces parametram. Neapšaubāmi, bezdarbs Eiropā ir ārkārtas kārtībā risināma problēma. Ieguldījumi salīdzinājumā ar 2007. gadu, kad to līmenis bija visaugstākais, ir samazinājušies par 15 %, un 25 miljoni iedzīvotāju arvien ir bez darba, no tiem 5 miljoni jauniešu. Bezdarbnieku vairākums ir sievietes (3).

2.3.

Kādā Eiropas Parlamenta veiktā interesantā pētījumā (4) ir uzsvērtas būtiskas atšķirības, kas pastāv ES un ASV pašreizējā regulējumā: “ES konkurences politikā ir stingri noteikumi, savukārt ASV likumos nav nekādu noteikumu šajā jomā”. Pēc toreizējā komisāra Joaquín ALMUNIA lūguma ES un ASV sarunās par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) tika iekļauts valsts atbalsta regulējuma priekšlikums (5).

2.4.

Priekšlikums šķiet vājš un bez būtiskas ietekmes (6). Eiropai arī turpmāk būs visierobežojošākie tiesību akti pasaulē. Lai gan, no vienas puses, tas sekmē vienotā tirgus izveides pabeigšanu, tomēr, no otras puses, tādā veidā ES uzņēmumi nonāk neizdevīgā situācijā. Eiropas uzņēmums, kas veic ražošanu ASV, var saņemt valsts atbalstu, kas nav atļauts ES. Nolīguma pieņemšana to atvieglos. EESK pauž nopietnu brīdinājumu Komisijai ar brīvās tirdzniecības nolīgumu nesniegt priekšrocības ārvalsts uzņēmumiem.

2.5.

Līdzšinējā pieredze ir pierādījusi, ka ir rūpīgi jāpārskata Eiropas valsts atbalsta sistēma.

2.6.

Pēdējo gadu ekonomikas un finanšu krīze ir likusi visos pārvaldības līmeņos rūpīgi pārskatīt izdevumu kritērijus uzņēmējdarbības un ieguldījumu valsts atbalsta politikas noteikšanai. Jo īpaši, ņemot vērā pieejamo resursu trūkumu un ierobežojumus, par prioritāti ir kļuvusi nepieciešamība pēc labākas atbalsta pasākumu racionalizēšanas (sniedzot atbalstu tikai tad, ja pasākumam ir pietiekama pievienotā vērtība), kas uzlabotu atbalsta kvalitāti un vienlaikus nodrošinātu pienācīgu uzraudzību attiecībā uz tā efektivitāti un lietderību.

2.7.

EESK uzskata, ka būtu jānoskaidro, ko devusi pieņemtā politika valsts atbalsta uzņēmumiem jomā, vai noteiktie atbalsta instrumenti uzskatāmi par piemērotiem un vai administratīvās un pārvaldības izmaksas ir proporcionālas iegūtajiem rezultātiem. Tas viss jāpatur prātā, apzinoties, ka to, ko nevar novērtēt, nevar arī identificēt un uzlabot. Līdz šim veiktie pasākumi ir veikti pareizajā virzienā.

2.8.

Novērtējums var šķist tehnisks jautājums, kas skar tikai nelielu akadēmisko pētnieku grupu, tomēr to plaši izmanto uzņēmējdarbības konsultāciju eksperti ar specializāciju finanšu revīzijās vai projektu un programmu novērtēšanā. Tomēr, ieņemot svarīgu vietu Komisijas Viedā regulējuma programmā, novērtējums ir kļuvis par būtisku regulatīvās politikas tematu, rosinot svarīgus institucionālos un pārvaldības jautājumus ne tikai izdevumu programmu jomā (7).

2.9.

Kopš 2008. gada Reģionālās politikas un pilsētpolitikas ģenerāldirektorāts ir izstrādājis hipotētiskas novērtējuma programmas, kas papildina pašreizējos novērtējumus (ex ante un ex post), kurus veic struktūrfondu plānošanas laikā.

2.10.

Turklāt 2012. gada maijā Konkurences ģenerāldirektorāts Valsts atbalsta modernizācijas reformas (SAM) ietvaros ieviesa tāda ietekmes novērtējuma izmantošanu, ko konkrētām atbalsta shēmām veic ar tehniskās hipotētiskās analīzes palīdzību (8). Konkrēti, jaunā Vispārējā grupu atbrīvojuma regula paredz obligātu novērtējumu lielām atbalsta shēmām (kuru gada budžets ir lielāks par 150 miljoniem euro) konkrētās jomās, piemēram, reģionālās politikas attīstība, atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem, atbalsts pētniecībai, attīstībai un inovācijai, vides un enerģētikas atbalsts un atbalsts platjoslas infrastruktūrai. Daži valsts plāni jau ir iesniegti (četri), un aptuveni desmit plāni tiek apsvērti; tie attiecas uz pētniecības, attīstības un inovācijas, kā arī platjoslas jomu.

2.11.

Eiropas Revīzijas palāta nesen ir iejaukusies lietā par EuropeAid izmantotajām rezultātu vērtēšanas sistēmām, uzskatot tās par neatbilstošām (9). Pašlaik tiek pārskatītas visās Komisijas darbības jomās izmantotās vērtēšanas sistēmas.

2.12.

Svarīga ir arvien ciešāka saikne starp struktūrfondu un valsts atbalsta izmantošanas rezultātu vērtēšanas metodēm un struktūrfondu izmantošanas rezultātiem, kā arī rūpīga Savienības izdevumu politikas pārskatīšana.

2.13.

Hipotētiskā pieeja valsts politikas rezultātu ietekmes novērtējumam paredz pārbaudīt politikas spēju radīt vēlamās pārmaiņas noteiktas saņēmēju mērķgrupas paradumos vai apstākļos, proti, noteikt, cik lielā mērā atbalsta pasākums – vairāk nekā citi faktori – ir palīdzējis sasniegt konkrēto rezultātu. To bieži vien dēvē par stimulējošo ietekmi.

2.14.

Novērtēšanas procesa mērķis ir noteikt pieņemtās politikas cēlonisko ietekmi, ņemot vērā tikai šīs politikas tiešo ietekmi, proti, novēršot iespējamos traucējumus, ko varētu radīt vispārējie makroekonomikas apstākļi vai uzņēmumu neviendabīgums.

2.15.

Cēloniskā ietekme ir starpība starp novērojamiem mainīgajiem rādītājiem un rezultātu pēc politikas īstenošanas (faktiskā situācija) un to, kas notiktu, ja šī konkrētā politika netiktu pieņemta (hipotētiskā situācija).

2.16.

Šāda analīze dod atbildes uz jautājumiem, kas rodas, lai pierādītu atbalsta pasākuma “tīrās” ietekmes apmēru un pazīmes: vai pasākums rada pozitīvu vai negatīvu ietekmi, kādā mērā, vai novērotās pārmaiņas tiešām ir attiecināmas uz īstenoto politiku, vai rezultāti atšķiras starp dažādiem saņēmējiem (lieliem vai maziem uzņēmumiem), starp reģioniem, laikā, vai pārvaldības un administratīvās izmaksas ir proporcionālas un ilgtspējīgas.

2.17.

Lai gan šis temats arvien plašāk tiek iztirzāts ekonomikas nozares literatūrā, jo īpaši pēdējā desmitgadē, var minēt tikai dažus piemērus attiecībā uz Eiropas dalībvalstu pārvaldes iestādēm, kuras konsekventi un plaši izmanto ietekmes novērtējumu, lai uzraudzītu un uzlabotu savu politiku uzņēmumu atbalstam.

2.18.

Kā interesantākos gadījumus vajadzētu minēt centienus, ko īstenojusi Apvienotā Karaliste (kas kopš 2001. gada regulāri ar kvazi eksperimentālām vērtēšanas metodēm izvērtē reģionālās atbalsta programmas), Nīderlande (kas 2012. gadā izveidoja Ietekmes novērtēšanas ekspertu darba grupu), kā arī Somija (Somijas Inovācijas aģentūra – TEKES) un Slovēnija (2001. gadā pieņēma Valsts atbalsta kontroles likumu).

2.19.

Ar šo atzinumu EESK vēlas sniegt ieguldījumu Eiropas Komisijas un dalībvalstu diskusijās par to, vai atbalsts uzņēmumiem atbilst efektivitātes un lietderības kritērijiem, un par nepieciešamību paplašināt ietekmes novērtējuma piemērošanu.

3.1.

Šā atzinuma mērķis ir atklāt, pamatojoties uz empīriskiem pierādījumiem, kas iegūti hipotētiskos novērtējumos, novērtēšanas prakses nozīmi, jo novērtējumu vairs nevar uzskatīt tikai par akadēmisku pasākumu, tas ir būtisks elements institucionālajā praksē, kas ietverts politikas izstrādes ciklā – īstenot, uzraudzīt, novērtēt, pārstrukturēt.

3.2.

Šim nolūkam tika izvērtēti vairāki pētījumi, kas veikti dažādās Eiropas valstīs, un apkopotas galvenās iegūtās atziņas – par politikas ietekmi uz ieguldījumu pieaugumu, produktivitāti, nodarbinātību, inovāciju, shēmas izmaksām. Šie rādītāji ļauj izprast ietekmi uz izaugsmi un uzsvērt mērķtiecīgu un kvalitatīvu atbalsta pasākumu nepieciešamību.

3.3.

Lai gan literatūrā mēdz uzsvērt, ka pastāv pozitīva saikne starp valsts atbalstu uzņēmumiem un rezultātu izaugsmi (ieguldījumi, nodarbinātība, jauni produkti), jāatzīmē, ka ne vienmēr atbalsta stimulējošā ietekme ir pašsaprotama. Ir vairāki citi faktori, kas ietekmē politikas panākumus, piemēram, vispārējā ekonomikas tendence, tirgu darbība, vispārējā nodokļu sistēma.

3.4.

BONDONIO un MARTINI pētījums (2012. g.), kurā izskatīta Likuma Nr. 488 ietekme Itālijā, apliecina, ka kopumā uzņēmumi, kas saņēmuši tiešo atbalstu, ir samazinājuši privātos ieguldījumus. Šajā gadījumā tieša valsts atbalsta uzņēmumiem rezultātā, šķiet, ir sarukuši privāto ieguldījumu izdevumi, tādējādi samazinot vajadzību pēc privātiem līdzekļiem. Valsts atbalstam ir jāpapildina ieguldījumi, nevis tie jāaizstāj.

3.5.

Literatūrā ir minēti daži būtiski problēmjautājumi saistībā ar atbalsta ietekmi uz ražīgumu. Novērtējuma pētījumā par Lielbritānijas uzņēmumiem, kas saņēmuši atbalstu saskaņā ar programmu “Reģionālā selektīvā palīdzība” (Regional Selective Assistance), CRISCUOLO (2012. g.) izskaidro, kāpēc ražīguma pieaugums netiek konstatēts kā statistiski nozīmīgs (10).

3.6.

Šie secinājumi, šķiet, atbilst citiem empīriskiem pierādījumiem, kas liecina, ka tiešajam atbalstam bieži ir pozitīva ietekme uz ražošanas apjomu bez jūtamas ietekmes uz ražīgumu. Citiem vārdiem sakot, uzņēmumi, kas gūst labumu no atbalsta, kļūst lielāki, bet nekļūst efektīvāki. Tas varētu palielināt risku, ka tirgū turpina darboties konkurēt nespējīgi uzņēmumi.

3.7.

Arī statistikas un ekonometriskie modeļi, ar kuriem var noteikt atbalsta ietekmi, izmantojot hipotētisko pieeju, ļauj apzināt atbalsta īpašo pasākumu “tīro” ietekmi uz nodarbinātību, kā arī izmērīt darbaspēka izmaksas uz vienu “radīto” vienību.

3.8.

Ļoti bieži ir atšķirība starp to jauno darbvietu vienību skaitu, kas tieši attiecināms uz atbalsta pasākumu, un to, kas ietverts ex post uzraudzības statistikā. TRZCIŃSKI (2011. g.) pētījumā par atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem Polijā apliecina, ka no 25 000 ar intervenci izveidoto darbvietu, kas izveidotas atbalsta pasākumu rezultātā, tikai 10 550 ir faktiski attiecināmas uz īstenoto politiku (11). Pie tāda paša secinājuma nonāk arī BONDONIO un MARTINI (2012. g.): no 89 000 jaunu darbvietu, par kurām sniegti dati Likuma Nr. 488 ex post uzraudzības statistikā, tikai 12 500 ir izveidotas efektīvi ar izmaksām uz katru nodarbinātības vienību EUR 232 000 apmērā (12). Ir jāņem vērā valsts atbalsta ietekme uz pašreizējām darbvietām, tādējādi arī uz ekonomikas saglabāšanu vietējā, reģiona vai valsts līmenī.

3.9.

Pasākumi saistībā ar valsts atbalstu uzņēmumiem rada atšķirīgu ietekmi atkarībā no veikto iemaksu apjoma, uzņēmuma lieluma, ģeogrāfiskā apgabala, kurā tas atrodas, un piešķirtās palīdzības veida. Publisko lēmumu pieņēmējiem vajadzētu izmantot empīriskos pierādījumus, kas gūti novērtējuma analīzēs, lai tie varētu izdarīt izvēli, izprotot, kāds pasākuma veids ir vispiemērotākais un kādā kontekstā. Iepriekš minētais skaidri apliecina, cik svarīgi ir atbalsta pasākumus pieņemt mērķtiecīgi, lai nodrošinātu lielāku politikas lietderību un efektivitāti.

4.1.

Eiropas Komisijai ir jāturpina darbs, lai vairotu izpratni par visizplatītākajiem principiem un metodēm ietekmes novērtējuma jomā. Konkrētāk, EESK uzskata, ka kopā ar universitātēm, pētniecības iestādēm, sociālajiem partneriem un citām ieinteresētajām personām dalībvalstīs būtu jāorganizē semināri par vērtēšanas metodēm un pieejamo metodoloģiju. Ņemot vērā šo pieredzi, Komisija labāk sapratīs, kādi šķēršļi radušies tiesību aktu īstenošanā, un varēs savlaicīgi iesaistīties to novēršanā.

4.2.

Lai arī Komisijas centieni ir uzskatāmi par nozīmīgiem, ir svarīgi, lai vairāk atbalsta shēmu tiktu pakļautas ietekmes novērtējumam, jo īpaši, ja atbalsta apjoms ir vērienīgs. Tāpat ir svarīgi veicināt aktīvas diskusijas par metodoloģiju, kas paredzētas, lai papildus hipotētiskajām vērtēšanas metodēm ieviestu jaunus vērtēšanas instrumentus, kuri sniegtu iespēju ņemt vērā arī cita veida atbalstu uzņēmumiem ietekmi (finansiālais atbalsts, netiešais atbalsts, atbalsts tikai saistībā ar rūpniecības politiku).

4.3.

EESK uzsver nepieciešamību izstrādāt atbilstošu daudzveidīgu metodoloģiju attiecībā uz kritērijiem un vērtēšanas parametriem. Komisija apgalvo (13), ka tas “nodrošina, ka valsts līdzekļi stimulē inovāciju, videi draudzīgas tehnoloģijas, cilvēkkapitāla attīstību, nenodara kaitējumu videi un, visbeidzot, veicina izaugsmi un nodarbinātību un ES konkurētspēju”. Visi šie elementi, kas veicina valsts atbalsta novērtējumu, sniedz vairāk nekā tikai izmaksu novērtējumu. Eiropas Parlaments prasa, lai to iekļautu vērtēšanas metožu, kā arī Eiropas tiesību aktu par valsts atbalstu izstrādē, jo tie būtiski ietekmē dalībvalstu ekonomikas politikas izvēli. EESK uzsver arī, ka pētniecības nolūkā būtu lietderīga brīva piekļuve novērtējuma datiem, tādējādi sekmējot metodoloģijas pilnveidošanu.

4.4.

Būtu vēlams, ka Komisija kopā ar valstu un Eiropas statistikas dienestiem apsvērtu iespēju uz vienota metodoloģiskā pamata izveidot uzticamu datu bāzi par atbalstu uzņēmumiem. Šāda datu bāze, no vienas puses, radītu lielāku pārredzamību lēmumu pieņemšanā, no otras puses, veicinātu kā valsts pārvaldes, tā ieinteresēto pētnieku pētniecības un novērtēšanas darbības.

4.5.

Universitātes un pētniecības centri varētu būtiski veicināt izpratni par vērtēšanas kultūru un izplatīt jaunus un mūsdienīgus valsts politikas novērtēšanas instrumentus. Turklāt Eiropas Komisija varētu izmantot neatkarīgus pētniecības institūtus, kas veiktu pētījumus ar mērķi novērtēt atbalsta efektivitāti tādās konkrētās jomās kā atbalsts pētniecībai, attīstībai un inovācijai, atbalsts maziem un vidējiem uzņēmumiem, atbalsts, kas paredzēts enerģētikai, atbalsts infrastruktūrai.

4.6.

Tā kā novērtējumos, ko paredz jaunās ES regulas, nav pietiekami ņemta vērā atbalsta uzņēmumiem politikas ietekme uz Eiropas ekonomiku kopumā, pašreizējā plānošanas perioda (2014.–2020. gads) beigās Komisijai būtu lietderīgi uzsākt ievadpētījumu. Šajā pētījumā vajadzētu izpētīt galvenos faktorus, kas nosaka, kā atbalsts tiek izmantots, apzināt saistību starp atbalstu uzņēmumiem un piešķīrēju iestāžu ekonomisko potenciālu, atrast saikni starp kohēzijas politiku un konkurences politiku.

4.7.

Šis atzinums ir pirmais posms EESK darbā, veicot valsts atbalsta uzņēmumiem pasākumu ietekmes novērtēšanu, kā arī atbilde un atbalsts Komisijas darbībai šajā jomā. Tomēr EESK uzskata, ka ir svarīgi paplašināt un padziļināt debates. Komiteja turpinās uzmanīgi sekot Komisijas darbam šajā jomā un, kur vien iespējams, veicināt efektivitātes un lietderības vērtēšanas kultūru.

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/26

Ziņotājs:

Carlos TRIAS PINTÓ

Līdzziņotājs:

Stefano PALMIERI

1.1.

EESK uzskata, ka modelis “ekonomika kopējo interešu labā” (EKIL) (1) būtu jāiekļauj gan Eiropas, gan arī dalībvalstu tiesiskajā satvarā, lai virzītos uz vienoto Eiropas tirgu, veidojot ētiskāku ekonomiku, kuras pamatā ir Eiropas vērtības un sociāli atbildīgas politikas īstenošana; turklāt būtu jāveido sinerģija, lai tās pastiprinātu.

1.2.

Ekonomika kopējo interešu labā ir holistiska pieeja, kuras idejas ir tuvas pamatvērtībām, kas raksturīgas sociālajai ekonomikai, aprites ekonomikai, sadarbīgam patēriņam, uz funkcionalitāti vērstai ekonomikai, uz resursiem balstītai ekonomikai un jūras nozaru ekonomikai.

1.3.

Modeli “ekonomika kopējo interešu labā” atbalsta pilsoniskās sabiedrības organizācijas, uzņēmumi, kā arī akadēmisko aprindu pārstāvji, turklāt to uzskata par īstenojamu modeli, kas stiprina Eiropas vērtības un sociālo kohēziju un veicina atbildīgu ekonomikas sistēmu. EKIL modeli atbalstīja vairāk nekā simt vietējo grupu, gandrīz 2 000 uzņēmumu (2) un sociālās jomas organizāciju.

1.4.

Ar šo modeli, kas pielāgots stratēģijas “Eiropa 2020” satvaram, ierosināts veikt pāreju uz tā dēvēto Eiropas ētisko tirgu, kas veicinās sociālo inovāciju, paaugstinās nodarbinātības līmeni un sniegs ieguvumu vides jomā. Eiropas ētisko tirgu varēs veidot, īstenojot vairākas stratēģijas:

1.4.1.

labklājības un sociālās attīstības rādītāju (ne tikai IKP) (3), piemēram, kopējo interešu produkta un kopējo interešu bilances, novērtējums;

1.4.2.

tādas politikas izstrāde, kuras mērķis ir atzīt uzņēmumus, kuri sniedz lielāku ieguldījumu kopējo interešu labā, piemēram, veic ētisku publisko iepirkumu un veicina ētisku starptautisko tirdzniecību;

1.4.3.

ētiskas ārējās tirdzniecības kā “Eiropas zīmola” veicināšana. Šādā veidā Eiropa spers soļus virzībā uz to, lai tā asociētos ar ētisku tirgu, un Eiropas uzņēmumi ieņems vadošo pozīciju globālajā ētiskajā tirgū, sniedzot ieguldījumu cilvēktiesību ievērošanā, nodarbinātības standartu uzlabošanā un vides aizsardzības veicināšanā pasaulē;

1.4.4.

atbalsts visu veidu uzņēmējiem, kuri dibina uzņēmumus ar mērķi veicināt kopējās intereses;

1.4.5.

Eiropas patērētāju informētības un ētiska patēriņa veicināšana;

1.4.6.

finansiālās ekosistēmas daudzveidības palielināšana, veicinot ētisku banku un akciju tirgu tīklu izveidi Eiropas Savienībā.

1.5.

Ņemot vērā atjaunoto korporatīvās sociālās atbildības stratēģiju, EESK aicina Eiropas Komisiju īstenot kvalitatīvus pasākumus, lai atalgotu (publiskā iepirkuma, piekļuves ārējiem tirgiem, nodokļu priekšrocību u. c. ziņā) tos uzņēmumus, kas var pierādīt augstākus ētiskos standartus.

2.1.

Ekonomikai un attiecīgi arī ekonomikas politikai ir izšķiroša nozīme mūsdienu sabiedrībā, jo no tās ir atkarīga pārējo ar iedzīvotāju labklājību saistītu būtisku politikas jomu – izglītības, veselības, sociālo pakalpojumu, kultūras, vides, tehnoloģiju un inovācijas politikas – veiksmīga vai neveiksmīga īstenošana. Šīs politikas jomas lielā mērā ietekmē ekonomiskā situācija, kas skar dažādus sabiedrības slāņus vietējā un reģionālajā līmenī.

2.2.

Krīze, kas joprojām negatīvi ietekmē dalībvalstu ekonomiku un Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, atklāja, ka Eiropas Savienības sociālā un ekonomikas sistēma nav pietiekami elastīga.

2.3.

No otras puses, saskaņā ar Starptautiskās Arodbiedrību konfederācijas (ITUC) 2014. gada globālo apsekojumu (4) nav tādas valsts, kurā lielākā daļa iedzīvotāju uzskatītu, ka ekonomikas sistēma ir taisnīga. No katriem pieciem iedzīvotājiem četri (78 %) uzskata, ka ekonomikas sistēma atbalsta turīgo iedzīvotāju intereses. Arī 88 % vāciešu un 90 % austriešu vēlas, lai tiktu iedibināta “jauna ekonomiskā kārtība” (Bertelsmana fonda apsekojums (5)), un šādu nostāju neapšaubāmi pauž arī valstis, kuras visvairāk cietušas no ekonomikas krīzes, proti, Grieķija, Portugāle, Īrija, Spānija un Itālija.

2.4.

Ņemot vērā Komisijas panākto progresu sociālās inovācijas jomā, kā arī EESK atzinumu SC/39 par stratēģijas “Eiropa 2020” novērtējumu, ziņojumu par stratēģijas “Eiropa 2020” vidusposma pārskatu, kā arī stratēģijas “Eiropa 2020” koordinācijas komitejas iniciatīvu “Parunāsim par laimi – ne tikai IKP”, ir acīmredzams: ja vēlamies efektīvi atbalstīt ekonomikas konkurētspēju un sociālo kohēziju, ir nepieciešama paradigmas maiņa, lai panāktu ekonomisko, ekoloģisko un sociālo mērķu ciešu savstarpējo saistību un, piemērojot holistisku pieeju, sasniegtu līdzsvaru starp attīstības kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem aspektiem.

2.5.

Modelis “ekonomika kopējo interešu labā” (EKIL) piedāvā atbilstīgu papildinājumu, ko atbalsta Eiropas sabiedrība. Tā mērķi un vērtības pārsniedz to, ko tradicionāli var piedāvāt korporatīvā atbildība, savukārt tā holistiskais redzējums dod iespēju apvienot visdažādākos sabiedrības dalībniekus.

2.6.

Tikai četru gadu laikā modelis EKIL ir kļuvis par sociālo kustību, ko atbalsta vairāk nekā simt vietējo grupu, gandrīz 2 000 uzņēmumu un sociālo organizāciju, kā arī aizvien lielāks skaits augstskolu, tostarp tādās valstīs kā Austrija, Vācija, Šveice, Itālija un Spānija. Turklāt Dienvidtiroles reģions Itālijā, kā arī vairākas vietējās pašvaldības dažādās Eiropas valstīs ir pieņēmušas modeli EKIL un īsteno to savā teritorijā.

3.1.

Sabiedrības mērķim jābūt katra tās locekļa labklājībai, ievērojot konstitucionālās normas.

3.2.

Atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 1., 2. un 3. punktā izklāstītajām pamatnostādnēm (6) EKIL modeļa galvenais mērķis ir panākt, ka ekonomika kalpo cilvēkiem jeb, citiem vārdiem sakot, kopējām interesēm. Izejas punktam šā mērķa sasniegšanai jābūt principam, kas paredz, ka finanses un kapitāls ir svarīgi apmaiņas un ieguldījumu instrumenti, taču tie nekad nav pašmērķis.

3.3.

Uz kopējo interešu nodrošināšanu orientēta ekonomikas modeļa pamatā būtu vispāratzītas universālas vērtības, proti, cilvēka cieņa, solidaritāte, vides ilgtspēja, sociālais taisnīgums, pārredzamība un demokrātiska līdzdalība.

3.4.

Lai kopējās intereses atzītu par galveno ekonomikas mērķi, nepieciešama īpaša metode ekonomikas sasniegumu novērtēšanai, kas ņemtu vērā ne tikai līdzekļus to sasniegšanai, bet arī galarezultātu, proti, kopējo interešu produktu, kopējo interešu bilanci, kā arī kopējo interešu kredītspējas novērtējumu, kas attiecīgi papildina IKP, finanšu bilanci un kredītspēju.

3.5.

EKIL modelis ir holistisks modelis, kura uzdevums ir integrēt ekonomiku Eiropas sabiedrības sociālajā, kultūras un ekoloģiskajā struktūrā. Kā redzams pievienotajā tabulā, EKIL modelis atspoguļo dažādu ierosināto ekonomikas modeļu pamatvērtības.

Avots: oriģināls.

3.6.

EKIL ir ekonomikas modelis, kas var palīdzēt īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”, jo īpaši:

3.6.1.

EKIL ir “sociālās inovācijas” un pozitīvas uzņēmējdarbības process, kas izmantojams, lai veicinātu un atbalstītu jaunas idejas, kuras vienlaikus nodrošina sociālās vajadzības, rada jaunas sociālās attiecības un stiprina ekonomikas vērtību radīšanu. Šajā kontekstā vārds “inovācija” attiecas uz spēju ģenerēt un īstenot idejas, kas var radīt vērtību; vārds “sociālā” attiecas uz tādiem aspektiem kā dzīves kvalitāte, solidaritāte un labklājība.

3.7.

EKIL ir instruments, ko izmanto, lai veidotu elastīgu sociālo un ekonomikas sistēmu, kas var nodrošināt Eiropas pilsoniskajai sabiedrībai “aizsardzību un attīstību”, palīdz rast risinājumus un attiecīgā gadījumā novērst krīzi, kā arī rosina ekonomiskās un sociālās pārmaiņas. EKIL ir risinājums, kas vērsts uz izturētspēju kā būtiskāko aspektu, sniedzot atbalstu pārejā no krīzes uz ekonomikas atlabšanu un attīstību.

3.7.1.

Izturētspēja ir aspekts, kas ietekmē pilsoniskās sabiedrības spēju reaģēt uz būtiskiem satricinājumiem un risināt negaidītas spriedzes un krīzes situācijas. Līdzekļi, kas sagatavo pilsonisko sabiedrību krīzes novēršanai un tās seku mazināšanai, pastāv, taču nepieciešama to efektīvāka pārvaldība, kā arī ciešāka sadarbība starp visu institucionālo, ekonomisko un sociālo interešu pārstāvjiem.

3.8.

Lai palīdzētu nodrošināt tādu dzīves līmeni, kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām, pilsoniskajai sabiedrībai ir ļoti svarīgi palielināt ekonomisko un sociālo partneru spēju mazināt, pārvaldīt un novērst krīzes un strukturālo pārmaiņu sekas. Tas arī uzlabotu Eiropas Savienības ekonomikas konkurētspēju, ņemot vērā sociālo kohēziju un ilgtspēju un neierobežojot nākamo paaudžu iespējas.

3.9.

Lai šīs idejas īstenotu praksē, EKIL modelis paredz uzņēmēju un politisko aprindu pārstāvju tiešu līdzdalību. Tādi instrumenti kā kopējo interešu pārskats/bilance un jo īpaši pašvaldības kopējo interešu rādītājs ir balstīti uz visu ieinteresēto personu grupu aktīvu līdzdalību.

4.1.

Ņemot vērā nesenās ekonomikas un finanšu krīzes negatīvās sekas, Eiropas iedzīvotāji kļuvuši neiecietīgāki pret tādām parādībām kā ienākumu zudums, sociālā nodrošinājuma un pakalpojumu samazinājums, kaitējums videi, nedrošība ekonomikas un nodarbinātības jomā, kā arī iedzīvotāju sociālo tiesību un patērētāju un lietotāju tiesību ierobežošana.

4.2.

Arī brīvprātīgajām un ierobežotajām korporatīvās sociālās atbildības politikām, par kurām trūkst atbilstīgas informācijas, ir vajadzīgs jauns impulss, jo daudzos lielajos uzņēmumos palielinās darba samaksas atšķirības, lēmumu pieņemšanas procesos sievietes ir pārstāvētas mazākumā, kā arī samazinās interese veicināt nodarbināto jauniešu karjeras attīstību.

4.3.

Savukārt uzņēmējus un MVU apdraud negodīga konkurence un neētiska prakse, pakļaujot riskam daudzu šādu uzņēmumu pastāvēšanu. Visi iedzīvotāji vēlas tādu ekonomiku, kuras pamatā ir vērtības, kas teorētiski ietvertas valstu konstitucionālajos likumos.

4.4.

Sociālās neapmierinātības gaisotne izpaužas kā sabiedrības neuzticība iestādēm un to pārstāvjiem. Lai atgūtu nepieciešamo uzticību un stiprinātu sociālo un teritoriālo kohēziju, Eiropas Savienībai būs jāpārstrādā sava politika un jāsagatavo jauna stratēģija, kas atbilstu iedzīvotāju prasībām un vērtībām.

4.5.

Šai sakarā EESK atzinumā par gada izaugsmes pētījumu par 2014. gadu pausts aicinājums Eiropas pusgada procesos proaktīvi iekļaut ne tikai makroekonomiskos un budžeta rādītājus, bet arī sociālo rādītāju apkopojumu. Turklāt Eiropas pusgada mērķiem, metodēm un instrumentiem arī turpmāk jābūt saistītiem ar pašreizējo rūpniecības procesu ekoloģizāciju ikvienā nozarē un ekonomikā kopumā, lai nodrošinātu ekonomikas atlabšanu, pamatojoties uz ilgtspējīgu attīstību.

4.6.

Tieši tādēļ EKIL modelis piedāvā pāreju uz Eiropas ētisko tirgu, kurā ekonomikas un tirdzniecības politika pielāgota kultūrai un vērtībām, kuras iedzīvotāji atzīst par universālām. Īstenojot šo ekonomikas stratēģiju, Eiropas uzņēmumi atjaunotu savu starptautisko zīmola tēlu kā parauguzņēmumi, kas aizsargā cilvēktiesības, sekmē darba kvalitāti un nozīmi, kā arī rūpējas par vides aizsardzību.

4.7.

Tādējādi tiktu atzīti tie uzņēmumi, kuri tirgo produktus un pakalpojumus atbilstīgi ētikas kritērijiem un sniedz ieguldījumu kopējo interešu labā. Precīzāk sakot, produkti un pakalpojumi, kas nenodrošina minimālās ētikas prasības vērtību ķēdē, tiktu izstumti no ienesīguma zonas.

4.8.

Apkopojot iepriekš izklāstīto, jāteic, ka EKIL modelis atbilst tam, ko vērtību ziņā piedāvā tradicionālais korporatīvās sociālās atbildības (KSA) modelis, taču ir plašāks attiecībā uz mērķiem un metodēm. Pirms pievēršanās mērķim “maksimāli palielināt kopējo vērtību to radītājiem/ieinteresētajām personām un citām to ieinteresētajām personām un sabiedrībai kopumā”, KSA modelis Eiropā galvenokārt bija balstīts uz principu, kas paredz “atgriezt sabiedrībai daļu no peļņas, kas gūta no tās” (7). Diemžēl šā iemesla dēļ daudziem uzņēmumiem KSA modelis ir kļuvis tikai par filantropisku pasākumu vai sabiedrisko attiecību žestu.

5.1.

Ir ierosinātas vairākas stratēģijas Eiropas ētiskā tirgus veidošanai. Rīcības plānu sāks īstenot, izvērtējot uzņēmumu ieguldījumu kopējo interešu labā, kā arī konverģenci virzībā uz Eiropas nefinanšu pārskatiem. Nākamais solis ir Eiropas pilsoniskās sabiedrības informēšana par uzņēmumu sniegumu, izstrādājot ētikas marķējumu. Politikas izstrāde nodrošinās, ka tiek atzīti uzņēmumi, kuri dod lielāku ieguldījumu kopējo interešu labā, īstenojot ētisku publisko iepirkumu un politiku, kuras mērķis ir veidot ētisku iekšējo un starptautisko tirgu. Visbeidzot, arī uzņēmējdarbības, patēriņa un banku darbības politika tiks pielāgota kopējo interešu principiem. Tas notiks, izvairoties no pārmērīga administratīvā sloga un izmantojot tirgus mehānismus.

5.2.

Uzņēmumu ieguldījums kopējo interešu labā tiks novērtēts, izmantojot kopējo interešu bilanci. Kopējo interešu bilancē parāda uzņēmuma panākumus, kas nav saistīti ar finansēm, proti, tā sasniegumus ētikas jomā un ieguldījumu kopējo interešu labā. Kopējo interešu bilances pašreizējā redakcijā iekļautas būtiskākās konstitucionālās vērtības: cieņa, solidaritāte, ilgtspēja, taisnīgums un demokrātiska līdzdalība, proti, uzņēmuma darbības “ētiskais līmenis” attiecībā pret visām kontaktgrupām.

5.3.

Lai paplašinātu tradicionālās KSA darbības jomu, EKIL kustība ierosina noteikt, ka bilancei jāatbilst astoņiem “metakritērijiem”, proti, tai jābūt 1) universālai, 2) izvērtējamai, pamatojoties uz neitrāliem aspektiem, 3) salīdzināmai starp uzņēmumiem, 4) saprotamai ieinteresētajām personām, 5) sabiedrībai pieejamai, 6) pakļautai ārējai revīzijai, 7) obligātai, 8) juridiski saistošai; jo labāks rezultāts, jo zemāki nodokļi, muitas nodevas, procentu maksājumi u. c., ņemot vērā aicinājumu “ētiski ceļā uz panākumiem”.

5.4.

Iesaistoties EKIL kustībā, vairāk nekā 200 MVU ir sagatavojuši kopējo interešu bilanci līdz pat tās pēdējam posmam – salīdzinošai izvērtēšanai vai ārējai revīzijai. Pārejai uz obligātu prasību sagatavot šādu bilanci ir jābūt pakāpeniskai. Pirmais ES pasākums šajā saistībā ir direktīvas par nefinanšu pārskatiem izstrāde. Tam varētu sekot apņemšanās direktīvā iekļaut tikai tādus standartus, kas atbilst visiem iepriekš izklāstītajiem metakritērijiem un paredz likumā noteiktas priekšrocības atbilstīgi rezultātiem. Pārējos standartus vēlāk varētu apvienot vienā, kas veidotu obligātās uzņēmuma bilances nefinanšu daļu. Universālā (finanšu un nefinanšu) bilance nodrošinātu iespēju iekļūt nākotnes kopējā ētiskajā tirgū.

5.5.

Ētiskais marķējums. EKIL paredz, ka informācija par ētisku rīcību būtu jānorāda uz visiem produktiem, ko pārdod Eiropas kopējā tirgū, izmantojot vienotu ētikas marķējumu, kurā norāda uzņēmuma ieguldījumu kopējo interešu labā. Marķējums sniegtu vizuālas norādes par kopējo interešu bilances rezultātiem, piemēram, piecās dažādās krāsās. Izmantojot QR kodu, patērētāji varētu piekļūt visai bilancei.

5.6.

Ētisks publiskais iepirkums. Prioritāti publiskā iepirkuma jomā piešķirtu uzņēmumiem, kuri savā kopējo interešu bilancē varētu uzskatāmi parādīt, ka snieguši lielāko ieguldījumu kopējo interešu labā. Publiskais iepirkums Eiropā var kļūt par virzītājspēku Eiropas ētiskā tirgus īstenošanā, pieņemot kritērijus, kas saistīti ar ieguldījumu kopējo interešu labā un sociālās un ekoloģiskās ietekmes kvalitāti, kā izklāstīts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/24/ES (8), kā arī ar attiecīgās sociālās klauzulas īstenošanu.

5.7.

Ētiska iekšējā tirdzniecība. Tiktu veicināta brīva iekšējā tirdzniecība attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kuri savā kopējo interešu bilancē varētu uzskatāmi parādīt, ka snieguši lielāko ieguldījumu kopējo interešu labā. Pirmkārt, tiktu veicināta to Eiropas uzņēmumu produktu un pakalpojumu brīva tirgvedība un kustība, kuri varētu pierādīt savu atbilstību Eiropas ētiskā tirgus obligātajiem ētikas standartiem. Otrkārt, tiktu veicināts to trešo valstu uzņēmumu produktu, ieguldījumu un pakalpojumu imports, kuri varētu pierādīt savu atbilstību Eiropas ētiskā tirgus obligātajiem ētikas standartiem. Tādējādi importa tarifu un nodokļu politika, kas saistīta ar iekšējo tirdzniecību un importu, tiktu izstrādāta atbilstīgi uzņēmumu ētiskajai rīcībai.

5.8.

Ētiska starptautiskā tirdzniecība. Ētiskai rīcībai un ieguldījumam kopējo interešu labā jākļūst par Eiropas ekonomikas vizītkarti jeb, citiem vārdiem sakot, par Eiropas zīmolu. Eiropas uzņēmumiem kā Eiropas sabiedrības, kultūras un vērtību vēstniekiem ir jārīkojas ētiski un tas jāparāda bilancē. Tādēļ Eiropas Savienības politikā ārējās tirdzniecības veicināšanai (palīdzības programmas ārējai tirdzniecībai, ētikas standarti tirdzniecībā u. c.) pirmkārt jāparedz atbalsts uzņēmumiem, kuri uzskatāmi parāda, ka sniedz lielāko ieguldījumu kopējo interešu labā.

5.9.

Uzņēmēji kopējo interešu labā. Uzņēmējdarbības veicināšanai ir ļoti svarīga nozīme, lai nodrošinātu Eiropas Savienības ekonomikas ilgtspēju. Arī sociālajai inovācijai jau pēc savas būtības ir jābūt vērstai uz tādu produktu un pakalpojumu piegādi, kas sniedz ieguldījumu sabiedrības kopējo interešu labā. Tādēļ politikai, kuras mērķis ir veicināt uzņēmējdarbību Eiropas ētiskajā tirgū, būtu jāsniedz atbalsts jaunu uzņēmumu izveidei un uzņēmēju apmācībai, pamatojoties uz tādām vērtībām kā cilvēka cieņa, solidaritāte, vides ilgtspēja, sociālais taisnīgums un demokrātiskā līdzdalība. Visās (kopējo interešu) pilsētās varētu izveidot kopējo interešu mezglus, dibinot uzņēmumus, kas jau no paša sākuma izmanto attiecīgo bilanci vai sākotnēji tiek veidoti kā tā sauktie kopējo interešu uzņēmumi.

5.10.

Patērētāji un ētiska patēriņa veicināšana. Eiropas ētiskā tirgus panākumi būs atkarīgi no pieprasījuma no Eiropas patērētāju puses pēc produktiem un pakalpojumiem, kas sniedz ieguldījumu kopējo interešu labā. Šai sakarā būs jāizstrādā un jāpopularizē stratēģijas un programmas ētiska patēriņa veicināšanai. Šādas programmas sniegtu informāciju par Eiropas ētiskā tirgus būtību, izmantojot izglītošanu, informētības uzlabošanu un publicitātes veicināšanu. Kopējo interešu bilances un marķējuma divējādās funkcijas nodrošinātu, ka tie ir lieliski piemēroti līdzekļi šā mērķa sasniegšanai.

5.11.

Ētiskās bankas, kā arī Bāzeles vienošanās paplašināšana, tostarp ētikas kvalitātes kritēriji banku regulējuma jomā. Kopš 2008. gada finanšu krīzes un nevēlamiem notikumiem banku un finanšu jomā Eiropas sabiedrība pamazām ir zaudējusi uzticēšanos ne tikai savai banku sistēmai, bet arī valstu un Eiropas regulējošajām iestādēm. Šāds stāvoklis rada būtisku apdraudējumu ekonomikas stabilitātei eirozonā.

5.11.1.

Tādēļ ir jāuzlabo ētikas standarti finanšu jomā un vienlaikus jāpalielina finanšu ekosistēmas daudzveidība, pastiprinot Eiropas Savienībā ētisku banku tīklu (kooperatīvi, krājbankas, jaunas ētiskas bankas), kas strādā kopējo interešu labā. Šādā veidā Eiropā var veicināt tādu banku darbību, kas a) sniedz tikai pamata pakalpojumus (noguldījumus, maksājumus, aizdevumus), b) nemaksā dividendes vai maksā tikai ierobežotas dividendes, kā arī c) veic kopējo interešu analīzi attiecībā uz katru aizdevuma pieprasījumu. Šāds ētisks kredītspējas novērtējums (ethical creditworthiness assessment) paplašinātu Bāzeles vienošanos, iekļaujot tajā arī ētikas kritērijus. Šādā novērtējumā tiktu izvērtēta ieguldījuma nodrošinātā ētiskā pievienotā vērtība.

5.11.2.

Šāda kopējo interešu novērtējuma sākotnējais prototips pašlaik tiek izstrādāts, īstenojot kopējo interešu bankas projektu Austrijā. Aizdevuma nosacījumi būtu atkarīgi no novērtējuma rezultātiem. Tādējādi finanšu tirgus kļūtu par instrumentu ilgtspējīgas sociālās un ekoloģiskās attīstības veidošanai.

5.12.

(Reģionālais) kopējo interešu akciju tirgus. Visas ētiskās bankas, kuras strādā kopējo interešu labā, kopā varētu izveidot reģionālo kopējo interešu akciju tirgu, kurā tiktu iesniegti aizdevumu pieprasījumi, kas atbilst ētikas prasībām, taču neatbilst finanšu un maksātspējas prasībām. Šādi akciju tirgi atšķirībā no to tradicionālajiem līdziniekiem nevarētu kļūt par forumu darījumiem ar uzņēmumu akcijām vai finanšu atdeves gūšanai – tas nebūtu iemesls, lai veiktu ieguldījumus uzņēmumā. Finanšu līdzekļu ieguldītāju ieguvums būtu cits, piemēram, – nozīme, lietderība un ētika (tā sauktais trīskārtējais horizonts). Tādējādi Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem tiktu dota iespēja veikt ētiskus ieguldījumus, ņemot vērā dalībvalstu konstitūcijās un Eiropas Savienības Līgumos noteiktās vērtības.

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/33

Ziņotāja:

Gabriele BISCHOFF

1.1.

Īsta ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) stabilizācija var izdoties tikai tad, ja tiek novērsti EMS arhitektūras trūkumi un šajā nolūkā tiek veiktas lielas reformas; tam nepieciešama līgumu grozīšana Konventa ietvaros. Tā kā izredzes, ka tas notiks pirms 2018. gada, ir mazas, līdz tam laikam ir jāveic citi pasākumi, lai esošo līgumu ietvaros ekonomikas un monetāro savienību padarītu demokrātiskāku un sociālāku, kā arī nodrošinātu, ka pašiem sev izvirzītie noteikumi tiek arī pildīti.

1.2.

Jo ilgāk turpinās pašreizējā taupības politika, kas pirmām kārtām ir vērsta uz izdevumu samazināšanu un kurā trūkst efektīvas investīciju programmas ienākumu radīšanai ar izaugsmi, kā arī sociālās kohēzijas un solidaritātes nodrošināšanai, jo skaidrāk kļūst redzams, ka augošā sociālā nevienlīdzība apdraud Eiropas ekonomisko integrāciju un labklājību.

1.3.

Tāpēc esošā kursa turpināšana nevar būt piemērota izvēle. Tā vietā jāstiprina sociālā, politiskā un ekonomiskā kohēzija un tādējādi jānovērš eurozonas sabrukums. EESK piekrīt uzskatam, ka vairāk jāņem vērā atšķirības EMS dalībvalstu tautsaimniecībās un minētajās valstīs jāveic līdzsvarotas strukturālas reformas atbilstoši monetārās savienības prasībām un ievērojot valstu vajadzības, lai nodrošinātu nepieciešamo konverģenci. Turklāt EESK uzskata, ka ir obligāti nepieciešama pieprasījuma īstermiņa pārvaldība.

1.4.

EESK atbalsta spēcīgāku eurozonas “parlamentarizāciju” ar plašu Eiropas Parlamenta komiteju, kurā piedalītos deputāti no visas eurozonas, kā arī no valstīm, kas vēlas tai pievienoties (26 valstis), apvienojumā ar eurozonas parlamentāriešu labāku koordināciju ekonomiskās un monetārās savienības jautājumos (COSAC+). Šā mērķa īstenošanu var uzsākt jau relatīvi drīzā laikā.

1.5.

EESK norāda, ka daži ekonomikas pārvaldības pēdējo gadu ekonomiski politiskie mērķi būtu labāk jāsaskaņo ar ES sociāli politiskajiem mērķiem LESD 4. panta 2. punkta izpratnē un jānovērš ekonomisko un politisko mērķu iespējamie konflikti. Atbilstoši horizontālajai sociālajai klauzulai ir jāveic visu Eiropas semestra pasākumu sociālās ietekmes novērtējums. Tā rezultāti ir jāpublisko un jāapspriež gan valstu, gan Eiropas līmenī. EESK savas kompetences robežās var to atbalstīt.

1.6.

Demokrātiskas un sociālas EMS veidošanā liela nozīme ir atšķirību mazināšanai darba tirgu, atalgojuma noteikšanas sistēmu un sociālo sistēmu darbības veidos.

1.7.

EESK ir pārliecināta, ka eurozonas makroekonomiskais dialogs (MED-EURO) var sniegt būtisku ieguldījumu ekonomiskās un monetārās savienības turpmākajā demokrātiskajā un sociālajā attīstībā, tā rezultāti un secinājumi ir jāņem vērā, gan izstrādājot gada izaugsmes pētījumu, gan rezultātu pārskatu (scoreboard) un konkrētām valstīm adresētos ieteikumus.

2.1.

EESK ir sagatavojusi vairākus atzinumus, kuros tā sniedz īpašus ierosinājumus, kā labāk veidot EMS. Dažos no minētajiem atzinumiem ir atspoguļoti nākotnes scenāriji, savukārt šajā atzinumā sniegti ierosinājumi, kā, izmantojot Kopienas metodi, EMS sociālo struktūru iespējami ātri attīstīt tā, lai tiktu uzlabota demokrātiskā noturība un izpildītas no līgumiem izrietošās sociālās saistības. Ir ļoti maza varbūtība, ka pirms 2018. gada tiks sperti nopietni soļi, lai veiktu visaptverošas izmaiņas līgumā. Vienlaikus joprojām ir bažas par to, ka starpvalstu instrumenti, it īpaši fiskālais pakts, grauj Kopienas metodi, kā arī veicina Eiropas šķelšanos (2). Jo ilgāk turpinās taupības politika, kas pirmām kārtām ir vērsta uz izdevumu samazināšanu un nav papildināta vismaz ar investīciju programmu izaugsmes radīšanai, kā arī sociālās kohēzijas un solidaritātes nodrošināšanai, jo skaidrāk kļūst redzams, ka augošā sociālā nevienlīdzība apdraud Eiropas ekonomisko integrāciju un labklājību.

2.2.

Krīze eurozonā ir atklājusi monetārās savienības konstruktīvās nepilnības. Tā kā sākumā tika nokavēta valstu ekonomikas politikas savstarpēja saskaņošana, monetārās kopienas dalībvalstis daudzās jomās attīstījās atšķirīgos virzienos (3).

2.3.

Krīzes laikā starpvaldību procesi šķita vienīgā iespēja, kā ātri pieņemt EMS svarīgus instrumentus, piemēram, fiskālo paktu, jo atsevišķas dalībvalstis nebūtu piekritušas līguma izmaiņām. No vienas puses, krīzes laikā daži instrumenti ir uzlaboti. No otras puses, pastāv vienprātība, ka EMS veidošanā līdz šim ir pietrūcis pietiekamas parlamentārās rīcības un kontroles. Tagad tas ir jāmaina atbilstoši saskaņotākai integrācijas politikai. Tāpēc ārlietu ministru grupa (4) 2012. gadā ieteica visos pasākumos nodrošināt “pilnu demokrātisko leģitimāciju un pārskatatbildību” un šajā nolūkā stiprināt sadarbību starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem (5). Eiropas Komisija savā koncepcijas dokumentā par padziļinātu EMS ierosina šajā saistībā balstīties uz līgumu institucionālo un tiesisko satvaru. Eurogrupa varot ar īpašiem pasākumiem uzņemties vadību tad, ja šo pasākumu īstenošana ir pieejama visām dalībvalstīm.

2.4.

Eiropas politiskajā praksē arvien vairāk nostiprinās starpvalstu risinājumi, piemēram, fiskālais pakts, tādēļ palielinās risks, ka tādējādi tiek radīts “starptautisks paralēls režīms”. Van Rompuy 2012. gada decembra ziņojumā tika norādīts, ka apjomīgāku reformu īstenošanai svarīga ir kopīga interpretācija. Turklāt ir nepieciešama augstāka sociālās kohēzijas pakāpe, spēcīga EP un valstu parlamentu iesaiste un atjaunots dialogs ar sociālajiem partneriem. Jāuzlabo arī dalībvalstu līdzatbildība (ownership). Tādējādi debatēs, kas līdz šim galvenokārt bija orientētas uz ekonomikas un budžeta jautājumiem, kā arī trūkstošo demokrātisko leģitimāciju, toreizējais Eiropadomes priekšsēdētājs (6) iekļāva arī sociālo dimensiju un sociālo partneru īpašo lomu.

2.5.

Pēc Eiropas Parlamenta 2014. gada vēlēšanām un tādējādi demokrātisku vēlēšanu ceļā stiprināta Komisijas priekšsēdētāja iecelšanas diskusijai tika ierosināti jauni temati:

2.6.

EESK pieņem šos ierosinājumus zināšanai un vērtēs tos pēc tā, ciktāl to ekonomikas pārvaldības turpmākās attīstības koncepcija veicinās sociālu, demokrātisku, solidāru un politisku savienību, kura garantē Savienības iedzīvotāju un sociālo partneru pienācīgu līdzdalību.

2.7.

EESK uzskata, ka ekonomiskajai un monetārajai savienībai ir noteikti jāstiprina patiesa sadarbība Kopienas ietvaros, kā tas pamatos ir ieskicēts arī Komisijas Plānā padziļinātas un patiesas EMS izveidei. Tādējādi – paplašinot, nevis apspiežot pieprasījumu – būtu iespējams panākt, ka dažādu valstu ekonomiskais ražīgums savstarpēji tuvinātos augošas un plaukstošas ekonomikas ietvaros. Pie tā pieder sociālo standartu un darba ņēmēju tiesību savstarpēja tuvināšana progresa ceļā.

2.8.

Tā kā līdztekus pastāv Kopienas metode, starpvaldību iniciatīvas (piemēram, fiskālais pakts), kā arī jaunas “starpformas”, kas, piemērojot starpvalstu nolīgumus, radušās Komisijas vai Eiropas Savienības Tiesas uzraudzības funkciju rezultātā, radusies jauna neskaidrība attiecībā uz dalībniekiem, to leģitimitāti un pārskatatbildību. Tādā veidā nevar nodrošināt pārredzamību un pilnu demokrātisko kontroli. Tas ir izraisījis lielu kritiku. Krīzes laikā priekšroka bija jādod ātriem risinājumiem, lai arī pasludinot mērķi, ka atsevišķas starptautiskās vienošanās vēlāk tiks pārnestas uz Kopienas metodi. Ja notiks, kā iecerējuši pieci priekšsēdētāji, šāds stāvoklis turpināsies līdz 2018. gadam. Saskaņā ar viņu ierosināto grafiku jautājums par EMS pilnīgu demokratizāciju tādējādi tiek atlikts, un jautājumam par politisko savienību ziņojumā nav pievērsta pietiekama uzmanība. Līdz tam laikam Eiropas semestra dialogam starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Eurogrupu, kā arī starp valstu parlamentiem un Komisiju un attiecīgi starp valstu parlamentu un Eiropas Parlamenta deputātiem (COSAC+) būtu jārada lielāka uzticēšanās un jānoved pie kopīgas rīcības. Šajā sakarā EESK norāda, ka pastiprināts dialogs nevar aizstāt integrācijas politiku. Kopienas metode atkal ir jāstiprina, un tai ir jāveido funkcionējošas EMS pamats dažādu starptautisku paralēlu režīmu vietā.

3.1.

Lielāka sociālo partneru līdzdalība var palīdzēt pilnveidot EMS pārvaldību, un strukturēts dialogs ar pilsonisko sabiedrību palīdz uzlabot demokrātisko noturību. EESK ir gatava šai ziņā uzņemties īpašu lomu un piedāvāt gan savu pieredzi, gan resursus, kā tas, piemēram, jau tika darīts saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020” (9).

3.2.

Jautājums par līdzatbildību (ownership), it īpaši sociālo partneru līdzatbildību, ko ieviesis Padomes priekšsēdētājs Van Rompuy, solās būt daudz sarežģītāks, jo sociālie partneri – atšķirībā no valdībām – līdz šim nav bijuši pietiekami iesaistīti ekonomikas pārvaldības mērķu/instrumentu veidošanā. Kā gan lai rosina viņus līdzdarboties politikā, kuru tie detaļās spēj ietekmēt pavisam nedaudz? Būdami koplīgumu partneri un ekonomikas dalībnieki, tie ievērojami ietekmē cenu līmeni un cenu stabilitāti, kuru atšķirīgajām atalgojuma noteikšanas un darba tirgus un sociālā nodrošinājuma politikas sistēmām EMS veido visaptverošu ietvaru.

3.3.

Komisija 2013. gadā publicēja paziņojumu par EMS sociālo dimensiju (10) un pievērsās pilsoniskās sabiedrības dalībnieku neapmierinātībai. “Problemātiskas” ekonomiskās norises esot laikus jāatpazīst un jānovērš, jo ilgstoša sociālā nevienlīdzība var apdraudēt ekonomiskās un monetārās savienības finansiālo un ekonomisko stabilitāti. Tam sekojošās debates parādīja, ka pastāv divas uzskatu sistēmas. Vienas pamatā ir nostāja, ka EMS sociālā dimensija ir papildu fakultatīvs pīlārs, kam – atšķirībā no saistošajām budžeta un ekonomiski politiskajām procedūrām – ir brīvprātīgs raksturs. Citi, piemēram, EESK, norāda, ka daži ekonomikas pārvaldības ekonomiski politiskie mērķi ir pretrunā ES sociāli politiskajiem mērķiem LESD 4. panta 2. punkta izpratnē un ka šo mērķu savstarpējās pretrunas ir atklāti jāizskata un jānovērš.

3.4.

Komisija vēlas vairāk iesaistīt sociālos partnerus un vadīt viedokļu apmaiņu par atalgojuma attīstību un koplīgumu slēgšanas sarunām. Šajā saistībā tā jau ir spērusi vairākus soļus. No otras puses, tā vēlas ar sociālajiem partneriem apspriest Eiropas semestri un rosina dalībvalstis vairāk iesaistīt sociālos partnerus. Pati EESK ir iesniegusi ļoti konkrētus priekšlikumus, kā sociālos partnerus labāk iesaistīt ekonomikas pārvaldībā (SOC/507) (11). Vismaz Komisijas darba sadali, it īpaši jaunā priekšsēdētāja vietnieka Dombrovska paplašināto kompetenci, var interpretēt kā zīmi, ka sociālo partneru līdzdalībai tiks pievērsta lielāka uzmanība.

4.1.1.

EESK sagaida, ka 2015. gada 22. jūnijā iesniegtais piecu priekšsēdētāju (12) ziņojums “Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības izveides pabeigšana” (13) būs orientieris Eiropas ekonomikas pārvaldības struktūru turpmākajai attīstībai. EESK uzskata, ka ilgstošās nelīdzsvarotības dēļ, kā arī uzticības radīšanas nolūkā ir vajadzīga efektīvāka un demokrātiskāka ekonomikas pārvaldība, it īpaši eurozonā (14). Taču analīzes pamatā ir saturiski daļēji nepareizi priekšnoteikumi, kas, neraugoties uz dažiem pareiziem punktiem, noved pie problemātiskiem secinājumiem: ja kurss netiks koriģēts, turpināsies taupības politika un līdz ar to vēl vairāk samazināsies algas un sociālie maksājumi. Lai gan tiek atzīts, ka obligātie priekšnosacījumi ekonomiskās un monetārās savienības ilglaicīgai dzīvotspējai šobrīd vēl nav izpildīti, tomēr esot jāturpina ieteiktā līdzšinējās pretkrīzes politikas īstenošana un ilgstoša institucionalizācija. EESK uzskata, ka tā ir pretruna.

4.1.2.

Pašreizējā (arī salīdzinājumā ar ASV un Japānu) katastrofālā ekonomiskā situācija eurozonā netiek saistīta ar ilgstošo pretkrīzes politiku, bet gan ar dažu dalībvalstu pārāk mazo konkurētspēju atšķirīgas atalgojuma attīstības un valstu budžeta deficīta dēļ. EESK pauž nožēlu, ka makroekonomikas politikas īstermiņa problēmas, piemēram, inflācija un deflācija, kā arī anticikliskas politikas trūkums, sākot ar 2010. gadu, un pārāk vājais pieprasījums, tiek ignorētas un paredzēts turpināt tālejošu asimetrisku pielāgošanās politiku. Pieci priekšsēdētāji diemžēl nemaz nav ņēmuši vērā krīzes laikā atklājušos galveno problēmu, proti, ka – atšķirībā no ASV, Japānas un Apvienotās Karalistes – eurozonai kā vienam veselumam pietrūkst “pēdējās instances kreditora”.

4.1.3.

Ārpus uzmanības loka ir atstātas centrālo banku atšķirīgās pieejas, kas ASV un Apvienotajai Karalistei ļāva salīdzinoši ātri atkopties, bet Eiropā situāciju sākumā pasliktināja. Anticikliskas stabilizācijas politikas vietā būtu jāstiprina esošie ekonomikas pārvaldības instrumenti, citastarp izmantojot valstu konkurences padomes, kas koncentrējas uz parādu līmeņa (aizņemto līdzekļu īpatsvara) samazināšanu un pievēršas uz ražīgumu orientētai algu attīstībai. EESK pauž nožēlu, ka netika izmantota iespēja pārbaudīt, vai regulējuma pamati ir ilgtspējīgi ilgākā laika posmā, un papildināt tos ar spēcīgāku Eiropas perspektīvu.

4.1.4.

EESK pauž nožēlu, jo faktu, ka ekonomikas attīstība ir ievērojami sliktāka, nekā prognozēts, priekšsēdētāji saista tikai ar to, ka ekonomikas pārvaldības jaunie mehānismi, kā arī krīzes skarto valstu pielāgošanās programmas ir nepietiekami izmantotas un nepietiekami izstrādātas. Ekonomiskās savienības izveides pabeigšanā pārmērīgi uzsverot dalībvalstu strukturālās reformas un cenu konkurētspēju (1. nodaļa), nav ņemts vērā fakts, ka strukturālās reformas un algu noteikšana ir temats pastāvīgās sarunās un problēmu risināšanā vietējā līmenī, kur tiek ievēroti demokrātijas principi. Taču pieci priekšsēdētāji tādējādi sevi pozicionē kā ārēji dalībnieki, kas vēlas dalībvalstis ciešāk tuvināt patvaļīgi noteiktiem kritērijiem, nestiprinot demokrātisko leģitimitāti un neradot atbildības izjūtu.

4.1.5.

Tāpēc EESK pauž bažas, ka pilnvērtīgas fiskālās savienības perspektīvas trūkums ziņojumā vēl vairāk deleģitimēs eurozonu dalībvalstīs, it īpaši tāpēc, ka “to pašu zāļu intensīvāka lietošana” neuzlabos visu tās iedzīvotāju ekonomisko labklājību un turpinās dominēt nacionālas valsts perspektīva. Ierosinātos pasākumus darba tirgu un sociālo sistēmu integrācijai EESK uzskata par pilnīgi nepietiekamiem, cita starpā tāpēc, ka atšķirībā no priekšsēdētāju retorikas censties panākt “sociālu AAA reitingu” eurozonai tiem tiek piešķirta otršķirīga nozīme. EESK uzskata, ka sociālas savienības attīstība ir demokrātiskas un sociālas EMS neatņemama sastāvdaļa, nevis piedēklis.

4.2.1.

Eiropas ideju laboratorija Bruegel konstatē, ka ekonomikas un monetārajai savienībai jau no pašiem tās pirmsākumiem ir bijušas raksturīgas būtiskas ekonomisko, sociālo un politisko priekšnosacījumu atšķirības, kuru dēļ dalībvalstīs ir pieļautas politiskās kļūdas un izveidota neatbilstīga Eiropas ekonomikas pārvaldība. Ideju laboratorija piedāvā veikt ekonomikas pārvaldības reformu banku savienības un finanšu sektora makrouzraudzības jomās, darbaspēka vienības izmaksu atšķirību novēršanā un fiskālās politikas pārvaldībā; šīs reformas rezultātā tiktu nodrošināts atsevišķo dalībvalstu ilgtspējīgs budžets un resursi banku un valsts parādu krīzes gadījumā. EESK nesen ir iesniegusi ļoti līdzīgus priekšlikumus savos atzinumos (16).

4.2.2.

Arī kapitāla plūsmas no valstīm ar budžeta pārpalikumu ir veicinājušas pārkaršanu un no tās izrietošo nominālā atalgojuma pieaugumu valstīs ar deficītu. Finansiālajai nelīdzsvarotībai līdz šim ir pievērsts pārāk maz uzmanības. Tas ir pretrunā nolūkam padziļināt finanšu tirgus integrāciju.

4.2.3.

Procikliskā fiskālā politika laikā no 2011. līdz 2013. gadam un anticikliskās politikas trūkums 2014. gadā nevajadzīgi vēl vairāk saasināja sociālās grūtības (17). Tādēļ politikā kopā ar nepieciešamajām strukturālajām reformām būtu arī jāpaver cilvēkiem iespējas, piemēram, radot labvēlīgu vidi privātiem ieguldījumiem, atjaunot ilgtermiņa nodarbinātību. Turklāt politikā būtu jāiekļauj pasākumi konkurētspējas stiprināšanai, lai radītu ienākumus un labklājību, kas visiem garantē sociālo stabilitāti. Tādēļ EESK viennozīmīgi piekrīt secinājumam, ka īstermiņā ir steidzami jāpalielina kopējais ekonomiskais pieprasījums un inflācija. Turklāt ECB ir jāatbrīvo no fiskālās politikas uzdevumiem un darbaspēka vienības izmaksu pielāgošanas, kas nav tās kompetencē, bet ko tā tomēr de facto veic citu iestāžu politiskās bezdarbības dēļ.

4.2.4.

EESK uzskata, ka ir jāpieliek lielākas pūles, lai pievērstos demokrātiskās leģitimitātes pamatjautājumiem. EESK pārliecināti atbalsta eurozonas pilnīgu “parlamentarizāciju” (plaša EP komiteja ar visiem deputātiem no EMS, kā arī to valstu deputātiem, kuras vēlas pievienoties eurozonai). COSAC ietvaros (18) ir jāuzlabo arī eurozonas parlamentāriešu koordinācija EMS jautājumos.

4.2.5.

Pati COSAC 2014. gadā norādīja, ka daudzi parlamenti vēl nav pietiekami iesaistīti, un pauda bažas, ka tādējādi ir traucēta saikne starp iedzīvotājiem un ES. Tā mudina Komisiju un Padomi sadarboties ar Parlamenta deputātiem un sniegt konkrētus priekšlikumus situācijas uzlabošanai (19). Fiskālā pakta 13. pantā paredzētās līdzdalības formas gan ir vērstas pareizajā virzienā, tomēr ar tām nepietiek, lai panāktu reālu parlamentarizāciju.

4.3.1.

Demokrātiskas un sociālas EMS veidošanā būtiska nozīme ir atšķirību mazināšanai darba tirgu, atalgojuma noteikšanas sistēmu un sociālo sistēmu darbībā. Federāla sistēma ar vienotu Eiropas darba tirgu, tostarp vienotām iestādēm un sociālajām sistēmām, kā tas ir ASV, īstermiņā raugoties, nešķiet īstenojama. Turklāt būtu simetriski jāstiprina makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūra (MIP) un tajā jāiesaista sociālie partneri.

4.3.2.

EESK norāda, ka daži ekonomikas pārvaldības pēdējo gadu ekonomiski politiskie mērķi labāk jāsaskaņo ar ES sociāli politiskajiem mērķiem LESD 4. panta 2. punkta izpratnē un jānovērš ekonomisko un politisko mērķu iespējamie konflikti. Atbilstoši horizontālajai sociālajai klauzulai ir jāveic visu Eiropas semestra pasākumu sociālās ietekmes novērtējums. Tā rezultāti ir jāpublisko un jāapspriež gan valstu, gan Eiropas līmenī. EESK savas kompetences robežās var to atbalstīt.

4.3.3.

Piecu priekšsēdētāju ziņojumā minēta finanšu, fiskāla un politiska savienība, bet nav norādes uz sociālo savienību. Esot jāstiprina unikālais Eiropas modelis; par unikālu Eiropas sociālo modeli vairs nav ne runas. Ir gan centieni virzīties uz “sociālo AAA” ainu, taču ir vairāk nekā neskaidrs, kā to panākt padziļinātas EMS ietvaros. Sociālie jautājumi tiek minēti kā papildinājums vai saistībā ar dalībvalstu darba tirgu lielāku caurlaidību. Galvenie elementi ir obligātais sociālās aizsardzības minimums, efektīvas sociālās sistēmas dalībvalstīs, kā arī jaunas, darba tiesībām atbilstošas elastdrošības iniciatīvas, nesniedzot par to sīkāku skaidrojumu.

4.3.4.

Dalībvalstu valdībām ir liela atbildība par demokrātiskas un sociālas EMS turpmāko attīstību. Tas pats attiecas arī uz valstu un Eiropas sociālajiem partneriem, kuriem EMS veido visaptverošu ietvaru to atšķirīgajām atalgojuma noteikšanas un darba tirgus un sociālā nodrošinājuma politikas sistēmām. Būdami ekonomiskie un sociālie dalībnieki, tie izšķirošā mērā nosaka atbilstību EMS savienības kopīgajam stabilitātes mērķim.

4.3.5.

EESK atkārtoti konstatē, ka monetāra savienība ar atšķirīgu cenu un atalgojuma attīstību tās dalībvalstīs nenovēršami radīs viena un tā paša monetārā apgabala reģionu nelīdzsvarotību, kuros ārēji triecieni var izraisīt sociālu un politisku krīzi un vēl vairāk palielināt atšķirības (20). Tāpēc EESK uzskata, ka nav iespējams izvairīties no nopietnām debatēm par ekonomiskās un monetārās savienības stabilas arhitektūras veidošanu, kas iekļautu savstarpēju vienošanos par ekonomiskajiem un sociālajiem mērķiem, kā arī saskaņotu pārvaldību (21). No tā EESK secina, ka ir jāstiprina un jāpadziļina ES makroekonomiskais dialogs (MED) eurozonā.

4.3.6.

Makroekonomisko dialogu Eiropadome uzsāka Ķelnē (1999. gada jūnijā), lai panāktu uz izaugsmi un stabilitāti ilgstoši orientētas makroekonomiskās politikas kombināciju, t. i., netraucētu mijiedarbību starp atalgojuma attīstību, monetāro politiku un fiskālo politiku. Tā mērķi šodien ir aktuālāki nekā jebkad: vairāk izaugsmes un darbvietu, saglabājot cenu stabilitāti, ražošanas potenciāla izsmelšana un potenciāla izaugsmes paaugstināšana (22). EESK pauž nožēlu, ka šis instruments gadu gaitā ir ticis “atšķaidīts” un kopš krīzes sākuma tas nav izmantots, lai demokratizētu ekonomikas pārvaldības instrumentus un stiprinātu līdzatbildības apziņu EMS kopīgajā monetārajā telpā.

4.3.7.

EESK ir pārliecināta, ka eurozonas makroekonomiskais dialogs (MED-EURO) var būtiski sekmēt ekonomiskās un monetārās savienības demokrātisku un sociālu turpmāko attīstību, ja vien dialogā iesaistīto dalībnieku loks izpilda tā prasības. Lai saglabātu dialoga uzturēšanas spēju MED-EURO ietvaros, dalībnieku skaits ir jāierobežo. Līdztekus sociālo partneru, Eiropas Centrālās bankas, Eurogrupas un Komisijas pārstāvjiem (pilnībā saglabājot to autonomiju un neatkarību) tajā līdztiesīgi būtu jāpiedalās arī Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetāro jautājumu komitejas priekšsēdētājam.

4.3.8.

EESK uzskata, ka MED-EURO ir jāsapulcējas vismaz divas reizes gadā un jākļūst par EMS ekonomikas pārvaldības neatņemamu sastāvdaļu. Tā rezultāti un secinājumi būtu jāņem vērā, gan izstrādājot gada izaugsmes pētījumu, gan arī rezultātu pārskatu (scoreboard) un konkrētām valstīm adresētus ieteikumus. Monetārās, budžeta un algu politikas kopējā kontekstā EMS iespējams veidot uzticēšanos un panākt lielāku konverģenci, neapdraudot darba koplīgumu slēgšanas autonomiju. Tas – analoģiski Stabilitātes un izaugsmes paktam– nodrošinātu pārredzamas visu ekonomikas dalībnieku (pašu-) atbildības augstāku pakāpi un darbotos kā “Stabilitātes un nodarbinātības pakts”. Šajā saistībā EESK uzsver, cik nozīmīga ir netraucēta monetārās, budžeta un atalgojuma attīstības politikas mijiedarbība lielākai izaugsmei un nodarbinātībai, kā rezultātā tiktu stiprināta uzticība monetārajai savienībai.

4.3.9.

Tādējādi tiek izvēlēta no piecu priekšsēdētāju priekšlikuma atšķirīga pieeja – analoģiski Bruegel priekšlikumam – izveidot valstu konkurences iestādes, kas sekotu līdzi algu noteikšanas procesiem valstu līmenī. Saskaņā ar piecu priekšsēdētāju priekšlikumu minētās valstu konkurences iestādes būtu arī jākoordinē Eiropas līmenī. Pirms ziņojuma izstrādes būtu bijis lietderīgi apspriesties ar sociālajiem partneriem, jo šādā formā priekšsēdētāju priekšlikumam ir maz izredžu gūt panākumus.

4.3.10.

Nākotnes perspektīvas: EMS bez dziļām institucionālām un politiskām reformām vienmēr paliks trausla. Komiteja ir nopietni nobažījusies par ES stabilitāti, jo nepieciešamās reformas – ar vai bez izmaiņām Līgumā – vienmēr tiek veiktas pēdējā brīdī un reaģējot uz ievērojamu spiedienu. Atkal jāstiprina sociālā, politiskā un ekonomiskā kohēzija Eiropas Savienībā un jāturpina veicināt saskanīgu ekonomisko un monetāro integrāciju kā pamatu labi funkcionējošai EMS. Bez drosmīgiem parlamentu deputātiem, politiķiem un sociālajiem partneriem, kas gan valstu, gan Eiropas līmenī vadītu diskusiju ar pilsonisko sabiedrību un cīnītos par labākajiem risinājumiem, funkcionējoša EMS nevar izdoties.

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/40

Ziņotājs:

Bernd SCHLÜTER

1.1.

EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai sociālajā politikā skaidrāk jānosaka stratēģiskās prioritātes. Šajā saistībā jāizdara arī secinājumi no krīzes, krīzes politikas un iedzīvotāju uzticēšanās zuduma.

1.2.

EESK rosina Komisiju, īstenojot darba pamatprogrammu, izstrādāt vispārējus sociālās politikas principus, par kuriem Komiteja minējusi priekšlikumus šā atzinuma 4. punktā. Tos var iekļaut, piemēram, pamatiniciatīvā, pārvaldības noteikumos vai baltajā grāmatā. Šā darba pamatā jābūt uzlabotai salīdzināmu datu vākšanai ES līmenī un dalībvalstīs. Lai raksturotu sociālā nodrošinājuma sistēmu kvalitāti, nepietiek tikai ar ieguldījumu rādītājiem (cik daudz līdzekļu dalībvalstīs tērē konkrētam sociālā nodrošinājuma veidam).

1.3.

Izstrādājot sociālās politikas principus, kas nodrošinātu augstu sociālo standartu konverģenci, jāņem vērā dalībvalstu kompetence un sociālo sistēmu politiskās un kultūras atšķirības, un, cik vien iespējams, jācenšas panākt dalībvalstu vienprātību.

1.4.

Efektīvāk organizētos Eiropas semestros (1) sociālās politikas principiem jābūt arī turpmāko dalībvalstīm adresēto ieteikumu satura pamatā. Principi jāpiemēro arī struktūrfondu un atvērtās koordinācijas metodes izmantošanā un sociālās ietekmes novērtēšanā saskaņā ar LESD 9. pantu. Īstenojot pasākumus, jācenšas panākt arī saistoša obligātā sociālās aizsardzības minimuma (Minimum Social Protection Floor) noteikšanu. Šim nolūkam jāizmanto jau izveidotais juridiskais pamats.

1.5.

Sociālās politikas principiem jābūt arī ES iestāžu rīcības pamatā, it īpaši ekonomikas pārvaldības, budžeta kontroles un krīžu pārvaldības jomā.

1.6.

Sociālie partneri ir nozīmīgi dalībnieki it īpaši paritārajās sociālās apdrošināšanas sistēmās, kā arī citās sistēmās, kas izveidotas, risinot sociālo partneru sarunas. Tie ir jāiesaista sociālās politikas principu izstrādē. Arī pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, kā arī sociālo dienestu, sociālo uzņēmumu, pašvaldību, valstu sociālo lietu pārvalžu, sociālās apdrošināšanas iestāžu, izmantotāju un patērētāju apvienības ir jāiesaista atbilstoši to kompetences jomām.

1.7.

Šajā atzinumā EESK min konkrētus priekšlikumus attiecībā uz sociālās politikas principiem sociālā nodrošinājuma sistēmu jomā. Mērķis ir paaugstināt gan sociālās aizsardzības, gan sociālās drošības un veselības aprūpes sistēmu sniegto pakalpojumu efektivitāti un palielināt to uzticamību neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja veida un pakalpojuma veida. Ar šiem priekšlikumiem EESK galvenokārt vēlas panākt, lai visās ES dalībvalstīs būtu nodrošināti mūsdienīgi un uz sabiedrisko labumu vērsti sociālie pakalpojumi, kuriem ir juridisks un finansiāls pamats.

1.8.

EESK ņem vērā sistēmu dažādību un pievērš uzmanību arī tādiem apsvērumiem kā sociālā nodrošinājuma mērķi, veidi un saturs, solidaritātes un individuālās atbildības saistība, juridiskās garantijas, finansējums un kvalitāte. Komiteja aplūko arī izmantotāju un sociālo dienestu stāvokli. Komiteja uzskata, ka sociālais pamatnodrošinājums ir jāgarantē, pamatojoties uz kopīgiem ES līmeņa noteikumiem.

2.1.

Eiropas sociālās politikas pamatā cita starpā ir cilvēktiesības, pasaules karos gūtās atziņas (2), līgumā nostiprinātais sociālās tirgus ekonomikas princips, stratēģijas “ES 2020” mērķi, ražīgas tautsaimniecības vajadzības, uzdevums novērst nabadzību, līguma sadaļas par sociālo, nodarbinātības un veselības aizsardzības politiku, sociālās kohēzijas mērķis un kopīgie konkurences noteikumi saskaņā ar LES 3. pantu. Saskaņā ar LESD 151. pantu sociālās politikas mērķis cita starpā ir veicināt nodarbinātību, uzlabot dzīves apstākļus, pienācīga sociālā aizsardzība un cīņa pret atstumtību. Eiropas sociālais modelis ir izpausme vienreizīgai vērtību un kultūru kopienai (3), kurā demokrātija un tiesiska valsts ir saistītas ar sociālo atbildību un solidaritāti. EESK vēlētos šo modeli stiprināt un nodrošināt tā ilgtspēju.

2.2.

EESK ir pārliecināta, ka sociālajai politikai gan kā tādai, gan arī kā izaugsmes un nodarbinātības ilgtspējīgas veicināšanas līdzeklim  (4) ir jābūt vienam no ES politikas pīlāriem. Komiteja atzinīgi vērtē līdzšinējos sasniegumus nodarbinātības politikā, dažās koordinācijas jomās un darba aizsardzības jomā. EESK vēlreiz atkārto, ka efektīvu sociālā nodrošinājuma sistēmu izveide ir ieguldījums (5), un norāda uz sociālās politikas neesamības nemateriālajām, sociālajām un materiālajām izmaksām. EESK uzskata, ka ražīga un novatoriska tautsaimniecība un uzticams, efektīvs un iedarbīgs sociālais nodrošinājums ir savstarpēji atkarīgi. Mūsdienām atbilstošas sociālās sistēmas var palielināt tautsaimniecību noturību pret krīzēm, veicina nodarbinātību un pašas paver lielas nodarbinātības iespējas arī neizdevīgā stāvoklī esošos reģionos (6). Tā kā dzīvojam modernā tehnoloģiju un informācijas sabiedrībā un vērojamas noteiktas demogrāfiskās attīstības tendences (7) un imigrācija, mazi izdevumi tādās jomās kā aktīva iekļaušana un iespēju radīšana darba meklētājiem, bērniem un jauniešiem nerada ilgtspējīgas priekšrocības konkurences jomā. Sistēmu turpmāka attīstīšana, pamatojoties uz kopīgiem principiem, var palīdzēt Eiropas Savienībā veicināt lielāku iespēju vienlīdzību un taisnīgu konkurenci.

2.3.

Sociālā nodrošinājuma, veselības aprūpes un tām pielīdzināmu sistēmu mērķis arī ir radīt nepieciešamo sociālo līdzsvaru, mazināt nabadzību, nodrošināt iztikas atbalstu un sociālo saskaņu. Gandrīz ikviens Savienības iedzīvotājs noteiktos dzīves posmos ir atkarīgs no sociālo dienestu atbalsta. Sociālās sistēmas nodrošina pienācīgu vecuma pensiju un kvalificētu aprūpi, tajā skaitā cilvēkiem, kuriem nepieciešama kopšana un palīdzība.

2.4.

Darba devēji un darba ņēmēji ir ieinteresēti, piemēram, lai darbu varētu saskaņot ar ģimenes dzīvi, lai tiktu veicināta veselība un radītas iespējas. Profesionāli sociālie dienesti palīdz attīstīt komunikācijas un ikdienas prasmes, sekmē jaunu prasmju apguvi un sniedz atbalstu atkarības problēmu gadījumos, krīzes situācijās un saistībā ar aprūpi un audzināšanu ģimenē.

2.5.

EESK apzinās, ka sociālo sistēmu efektivitātes, uzticamības un sasniegto rezultātu jomā ir vērojamas lielas atšķirības  (8). Lai arī daudzās dalībvalstīs ir izveidotas labi funkcionējošas sistēmas, tomēr visām dalībvalstīm noderētu kopīga apspriešanās par sociālās politikas jautājumiem. Ne visur tiek nodrošināti sociālie pabalsti, kas garantē iztikas minimumu (minimālie ienākumi), profesionāli sociālie pakalpojumi, kā arī efektīva iekļaušana darba tirgū un sabiedrībā. It īpaši veselības aprūpe bieži vien nav pieejama visiem cilvēkiem, piemēram, ja viņi nevar atļauties oficiāli vai neoficiāli pieprasītos maksājumus. Ne visos reģionos un dalībvalstīs ir pieejami profesionālie pakalpojumi, tajā skaitā ambulatorā aprūpe, atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti, atbalsts audzināšanas un attīstības problēmu gadījumā. EESK konstatē, ka solidārās finansēšanas un juridisko garantiju jomā ir vajadzīgi daži uzlabojumi.

2.6.

Nesen veiktā Bertelsmann fonda pētījumā (9) ir norādīts uz ievērojamām sociālo sistēmu efektivitātes atšķirībām, secināts, ka satraukumu rada nabadzības un bagātības attīstības tendences Eiropas Savienībā un visās dalībvalstīs, un pieprasīta aktīvāka ES iesaistīšanās sociālajā politikā. Pētījums liecina, ka efektīvas sociālās sistēmas ir iespējamas arī tad, ja IKP ir salīdzinoši zems, un nepilnīgas sociālās sistēmas vērojamas arī tur, kur IKP ir relatīvi augsts. Nabadzības tendences apdraud sociālo saskaņu un ekonomisko attīstību (10). Uz dalībvalstu atšķirībām, kas arvien palielinās, un satraucošajām politiskajām tendencēm būtu jāreaģē arī ar priekšlikumiem, kuri attiecas uz sociālo politiku.

2.7.

Būtu jāuzlabo dalībvalstīm adresēto ieteikumu un krīzes politikas saturiskais pamats. Eiropas Savienībai nebūtu jāizvirza novēlotas prasības veikt humanitārus pasākumus, bet gan jāievēro konsekventi sociālās politikas principi. Apšaubāmajai no nodokļiem finansētajai banku riska darījumu kompensācijai jābūt atbildīgā attiecībā pret ieguldījumiem sociālo sistēmu darbības spējas nodrošināšanā. Vienotā tirgus noteikumi, piemēram, valsts atbalsta un publiskā iepirkuma tiesību normas, jau tagad ievērojami ietekmē sociālās sistēmas un sociālos dienestus, taču minētā ietekme no sociālās politikas viedokļa nav skaidri novērtēta.

2.8.

Atbilstoši līgumā nostiprinātajam jaunajam sociālās tirgus ekonomikas  (11) mērķim vienotā tirgus politika būtu jāpapildina ar sociālās politikas elementiem (12). EESK norāda uz pēdējā laikā izskanējušām ierosmēm (13) un mudina Komisiju un Eiropadomi konkretizēt un īstenot paziņojumus par sociālo politiku (14).

2.9.

Jaunu Eiropas sociālās politikas posmu var sākt, veicot, piemēram, šādus priekšdarbus: Padome jau 1992. gadā pieprasīja noteikt garantētu ienākumu minimumu (15). 2000. gadā tā izstrādāja sociālo programmu. Saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas 12. pantu dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt sociālās aizsardzības sistēmas. ES līgumos ir minēti sociālās kohēzijas un vispārējas nozīmes pakalpojumu aizsardzības mērķi (16). SDO (17) ir publicējusi sociālo sistēmu pamatstandartus. Baltā grāmata par ES sociālo politiku ir pieņemta 1994. gadā. ES līmenī ir noteiktas tiesības uz iztikas līdzekļiem  (18). Svarīgi kritēriji atrodami ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām.

2.10.

EESK pieņemtajā atzinumā SOC/482 saskaņoti ar Parlamentu (19), Reģionu komiteju (20) un apvienībām prasīts noteikt pienācīgu ienākumu minimumu (21). Komiteja arī aktīvi paudusi viedokli par tādiem jautājumiem kā sociālais nodrošinājums, sociālie uzņēmumi, sociālie ieguldījumi, nodarbinātība, LESD 9. pants, jaunatnes iniciatīva, ekonomikas pārvaldība un sabiedriskie pakalpojumi. Šajā atzinumā vairākkārt izmantoti EESK un citi ES dokumenti, kurus visus nav iespējams pieminēt.

3.1.

EESK šajā atzinumā īpašu uzmanību velta vienam nepieciešamās sociālās politikas programmas aspektam: nepieciešamībai paaugstināt gan sociālās aizsardzības, gan sociālās drošības un veselības aprūpes sistēmu darbības efektivitāti un palielināt to uzticamību. EESK atsaucas uz “sociālo nodrošinājumu”, kuru pilnībā vai daļēji finansē no nodokļiem vai sociālās apdrošināšanas sistēmām un kurš kontrolējamā veidā ar sociālo tiesību normām vai ar paritāriem nolīgumiem ir iekļauts publisko iestāžu kompetencē sociālās politikas jomā. Pakalpojuma sniedzēja veidam šajā saistībā nav izšķirošas nozīmes. “Sociālo nodrošinājumu” šā atzinuma izpratnē var sniegt publiskās pārvaldes iestādes un pašvaldības, sociālās apdrošināšanas iestādes, neatkarīgi sociālie uzņēmumi, labdarības organizācijas un uzņēmumi, kuriem ir dažāds juridiskais statuss. Ja minētie pakalpojumu sniedzēji sociālos pakalpojumus sniedz paši, attiecībā uz tiem šajā atzinumā lietots jēdziens “sociālie dienesti”. Jēdziens “sociālais nodrošinājums” šajā atzinumā aptver visus nodrošinājuma veidus, tajā skaitā pakalpojumus un naudas pabalstus sociālajā un veselības aprūpes sektorā. Jēdziens “sociālā apdrošināšana” nozīmē paritāru un/vai likumā noteiktu sociālo apdrošināšanu un/vai savstarpēju apdrošināšanu, kas pilda noteiktu funkciju ar sociālajām tiesībām vai paritāri regulētās sociālā nodrošinājuma sistēmās.

3.2.

Sociālo sistēmu, pakalpojumu, jēdzienu un to satura daudzveidība nozīmē, ka debatēs par sociālo politiku un tulkojumos pret to jāattiecas ļoti uzmanīgi. Dalībvalstu sistēmas atbilst šo valstu sociālajai politikai, kultūrai un vēsturei. Sistēmas būtu tālāk jāattīsta atbilstīgi Eiropas sociālajam modelim. Starp sistēmu daudzveidību un nepieciešamajiem kopīgajiem principiem jāpanāk saprātīgs līdzsvars (22).

3.3.

Eiropas Savienībai būtu jāizveido kopīga telpa debatēm par sociālo politiku, jāizstrādā mūsdienīgi standarti un pašai jānāk klajā ar ierosmēm. Tai būtu jāveicina sociālās aizsardzības sistēmu turpmākās attīstības konverģence. Sociālās politikas principi var veidot saturisku pamatu Komisijas ieteikumiem, it īpaši saistībā ar Eiropas semestri, stratēģiju “Eiropa 2020”, atvērto koordinācijas metodi un sociālās ietekmes novērtēšanu saskaņā ar LESD 9. pantu (23). Šādiem principiem vajadzētu veidot saturisku pamatu arī saistošam obligātajam sociālās aizsardzības minimumam, kā arī pašu ES iestāžu rīcībai un pārvaldības pasākumiem (24), it īpaši krīžu pārvaldības, budžeta kontroles un ekonomikas pārvaldības jomā.

3.4.

Būtu jāizvērtē sociālā nodrošinājuma sistēmu dzīvotspēja. Sociālie dienesti, saglabājot to konceptuālo autonomiju, būtu jāpiesaista demokrātiski leģitimētiem sabiedriskā labuma mērķiem.

3.5.

Par iedzīvotāju sociālo nodrošinājumu parasti lemj publiskās sociālo lietu pārvaldes, sociālās apdrošināšanas iestādes vai trešās personas, kas ir pakalpojumu sniedzēji, piemēram, ārsti, kuri nozīmē konkrētu ārstēšanu. No lēmuma par nodrošinājuma garantēšanu jānošķir jautājums par nodrošinājuma sniegšanu un finansēšanu: piemēram, izmantotājam tiek piešķirti tikai naudas pabalsti, uzliekot vai neuzliekot pienākumu izmantot konkrētus kvalificētus pakalpojumus. Ir tādi sociālie pakalpojumi, kurus sniedz tieši vietējās pašvaldības, citas sociālo lietu pārvaldes vai sociālās apdrošināšanas iestādes. Taču, ja tos sniedz patstāvīgi sociālie dienesti, tiesiskās attiecības un finansēšanu var regulēt ļoti dažādi: ir, piemēram, piešķiršanas sistēmas, vienošanās par pakalpojumu sniegšanu un atlīdzināšanu starp sociālajiem dienestiem un izmaksu sedzējiem, vēlāka izmaksu atlīdzināšana, kuponu sistēmas vai ar konkrētu lietu nesaistīts sociālo dienestu maksājums, it īpaši par konsultācijām un profilaksi. Līgumu un kuponu sistēmās publiskais izmaksu sedzējs finansē sociālo pakalpojumu tieši, pamatojoties uz lietu skaitu. Visām sistēmām būtu jāuzdod sev jautājums, vai tām ir pietiekamas tiesiskās garantijas un vai to izmantotājiem ir pietiekami daudz izvēles un līdzdarbības iespēju.

3.6.

Jo īpaši sociālās apdrošināšanas sistēmās nozīmīgu funkciju pilda sociālie partneri. Tādēļ ļoti svarīgi ir tos iesaistīt sociālās politikas principu noteikšanā. Sociālā nodrošinājuma sniegšanā liela nozīme ir valsts un pašvaldību sociālo lietu pārvaldēm, sociālās apdrošināšanas iestādēm, patstāvīgiem sociālajiem dienestiem. Tādēļ atbilstoši minēto struktūru kompetences jomām būtu konsekventi jāiesaista arī šo struktūru pārstāvji.

3.7.

Apzinoties, ka ir jāatrod pienācīgs līdzsvars starp dalībvalstu kompetenci, kopējām Eiropas vērtībām un taisnīgu konkurenci ES teritorijā, turpinājumā ir minēti principi, kas varētu dot saturisku impulsu turpmākajiem ES sociālās politikas pasākumiem.

4.1.

Obligātā sociālās aizsardzības minimuma princips: sociālā pamatnodrošinājuma garantēšana, tajā skaitā iztikas nodrošinājums/ienākumu minimums cilvēkiem, kas negūst pietiekamus ienākumus, piemēram, no darba, pensijas un citiem sociālajiem maksājumiem. Saistībā ar šo principu jāizstrādā kopēji sociālā pamatnodrošinājuma rādītāji (25). Finansiālajam iztikas nodrošinājumam ir jāsedz vismaz reālās izmaksas, kas saistītas ar pārtiku, mājokli, apģērbu, ūdeni, enerģiju un veselības pamataprūpi.

4.2.

Nepieciešamības princips: mūsdienīgu un profesionālu visdažādākajās problēmsituācijās nepieciešamu sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu izveide un sniegšana: tajā skaitā ģimenēm, cilvēkiem ar invaliditāti, slimniekiem, bezdarbniekiem, vientuļajiem vecākiem, bērniem, personām, kas kopj piederīgos, bēgļiem, jauniešiem (26) ar attīstības traucējumiem, vecākiem, kuriem ir bērnu audzināšanas grūtības, kā arī saistībā ar aprūpi mājās un citiem ar mājsaimniecību saistītiem pakalpojumiem (27), palīdzību pārmērīgu parādsaistību gadījumā (28), atkarības problēmām, bezpajumtniecību un psihosociālām problēmām. Efektīvi sociālie pakalpojumi ir, piemēram, konsultācijas, aprūpe, uzraudzība, kopšana, iespēju nodrošināšana un audzināšana, ārstēšana un terapija (29). Tā kā bezdarba iemesli ir dažādi un būtu jāizvairās no lejupejošas spirāles, kas ved nabadzībā, būtu lietderīgi ar juridiski garantētiem aktīviem darba tirgus pasākumiem atbalstīt ātru atgriešanos darba tirgū un līdz atgriešanās brīdim visiem darba meklētājiem piešķirt pieņemamu pabalstu, it īpaši jauniešiem, kuri vēlas uzsākt darba gaitas, un sievietēm, kas pēc ilgāka nodarbinātības pārtraukuma vēlas atgriezties darba tirgū.

4.3.

Konkrētības princips: skaidru sociālās politikas mērķu izvirzīšana attiecībā uz sociālo nodrošinājumu, piemēram, iespēju un paaudžu taisnīgums, aktīva iekļaušana, nevienlīdzības mazināšana, darba un ģimenes dzīves saskaņošana, nodrošināšanās pret dzīves riskiem, profilakse, krīzes pasākumi, dalība darba un sabiedriskajā dzīvē, materiālais nodrošinājums vecumdienās, iespēju nodrošināšana utt. Saistībā ar minēto principu ir jāveic pamatots sociāli tiesiskais maksājumu veidu iedalījums, piemēram, pabalsts vai/un pakalpojums, ambulatorisks, stacionārs utt. Turklāt izmantotāja pašnoteikšanās tiesībām jābūt līdzsvarā ar sociālā nodrošinājuma efektivitātes mērķi.

4.4.

Pieejamības princips: sociālajam nodrošinājumam un it īpaši sociālajiem pakalpojumiem jābūt visur un vienmēr finansiāli un bez diskriminācijas pieejamiem. Pieejamību veicina solidārs un ilgtspējīgs finansējums, piedāvātā nodrošinājuma pārredzamība un konkrētas juridiskas garantijas ar iespējām iesniegt sūdzību un celt prasību. Piemaksas prasībām, ja tādas ir noteiktas, jābūt sociāli līdzsvarotām, un tās nedrīkst kļūt par šķērsli, kas ierobežo pieejamību. Birokrātiski pārbaudīt konkrētas palīdzības nepieciešamību var būt neproduktīvi noteiktos gadījumos, piemēram, ja runa ir par palīdzību atkarības problēmu vai psihosociālu problēmu skartiem cilvēkiem. Jo īpaši konsultāciju un profilakses pakalpojumi būtu aktīvi jāpiedāvā izmantotājiem.

4.5.

Proporcionalitātes princips: sociālā nodrošinājuma veidam un apjomam jābūt piemērotam un vajadzīgam. Tas būtu jāņem vērā diskrecionāros lēmumos un tiesību aktos, kas attiecas uz sociālo jomu. Ar sociālo nodrošinājumu saistīto resursu apjomam jābūt samērīgam ar gaidāmo rezultātu. Proporcionalitātes princips arī būtu jāattiecina gan uz iedzīvotāju tiesiskajiem pienākumiem izmantot sociālo nodrošinājumu vai rīkoties citādi, gan uz tiesību un pienākumu samēru.

4.6.

Solidaritātes princips: sociālā nodrošinājuma finansējuma pamatā galvenokārt vajadzētu būt solidārām sociālās apdrošināšanas sistēmām un taisnīgām, solidārām nodokļu sistēmām. Solidārā finansēšanā būtu jāiesaista iespējami visas sabiedrības grupas un sabiedrības slāņi. Šī dalība stiprinātu finansējuma uzticamību, atbalstu sabiedrībā un ilgtspēju. Nedeklarēts darbs (30) un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas kaitē sociālā nodrošinājuma sistēmām. Demogrāfiskās un ekonomiskās attīstības tendenču dēļ pamatota var būt visu ienākumu veidu, piem., arī no investīcijām gūto ienākumu, iesaistīšana. Finansējuma pamatu var uzlabot labāka nodokļu un finansēšanas sistēmu koordinācija Eiropas Savienībā. Vēlams regulārā finansējuma papildinājums ir privāti ieguldījumi, ziedojumi, pilsoņu un reliģisku organizāciju iesaistīšanās, kā arī fondu līdzekļu izmantošana, taču ar to nevar nodrošināt likumīgo tiesību garantēšanu un infrastruktūru.

4.7.

Pašu atbildības princips: darba meklētāji, cilvēki, kuriem ir grūtības iekļauties darba dzīvē, un citi cilvēki būtu jāatbalsta ar sociālajiem pakalpojumiem un stimulu sistēmām, lai viņi spētu pilnībā vai daļēji nodrošināt iztiku paši saviem spēkiem. Ar paritāriem nolīgumiem, kuri papildina valsts sistēmu un kuru noslēgšanas un īstenošanas mērķis nav peļņas gūšana, būtu iedzīvotājiem jānodrošina papildu apdrošināšanas iespējas. Priekšnoteikums pietiekamai personīgās atbildības un sociālās atbildības spējai bieži vien ir profesionāls atbalsts, ar ko palīdz attīstīt profesionālo kvalifikāciju un personīgās spējas, piemēram, komunikācijas, sociālās un ikdienas prasmes. Lai rosinātu cilvēkus rūpēties par veselību, sociālā nodrošinājuma sistēmas, izmantojot preventīvus pasākumus un stimulus un nodrošinot patērētāju labāku aizsardzību, varētu veicināt veselīgu dzīvesveidu.

4.8.

Līdzdalības princips: visiem pakalpojumiem pašiem vai apvienojumā ar citiem pakalpojumiem būtu jāveicina iedzīvotāju iekļaušanās sabiedrībā. Sociālā līdzdalība ietver arī profesionālu, kultūras, politisko līdzdalību, kā arī līdzdalību sabiedrības labklājības veidošanā.

4.9.

Struktūras princips: saprātīgi jāveido juridiskās un finansiālās attiecības starp izmantotājiem un (atkarībā no sistēmas publiskiem vai attiecīgā gadījumā neatkarīgiem) sociālajiem dienestiem, publiskajām sociālās pārvaldes vai sociālās apdrošināšanas iestādēm. Ja neatkarīgi sociālie dienesti, piemēram, ar sociālās jomas tiesību aktiem un finansējumu ir iesaistīti publiskajās sociālā nodrošinājuma sistēmās, šo dienestu darbībai, it īpaši to finansējumam un pieejamībai ir jāatbilst šajā atzinumā minētajiem principiem. Šādi sociālie dienesti būtu jāfinansē solidāri un tiesiski tādā veidā, lai tie visiem iedzīvotājiem varētu piedāvāt augstvērtīgus pakalpojumus.

4.10.

Izmantotāju pašnoteikšanās princips: izmantotāji nav objekti, bet gan personas, kas iesaistītas palīdzības sniegšanā, un pilntiesīgi pakalpojumu saņēmēji. Saprātīgu izmaksu ietvaros viņiem vajadzētu būt izvēlei starp dažādiem pakalpojumu veidiem, piemēram, ambulatoro un stacionāro aprūpi un cita veida aprūpi, piemēram, aprūpes iestādēs. Piemērotais palīdzības veids ir atkarīgs no individuālās situācijas, konkrētas nepieciešamības pēc profesionālas palīdzības, par ko pārliecinās izglītoti speciālisti, cilvēku individuālajām vēlmēm, kā arī no atrašanās vietas. Ja neatkarīgi sociālie dienesti, piemēram, ar sociālās jomas tiesību aktiem un finansējumu ir iesaistīti publiskajās sociālā nodrošinājuma sistēmās, izmantotājiem vajadzētu būt iespējai izvēlēties starp dažādiem dienestiem.

4.11.

Juridiskās noteiktības princips: nodrošinājuma juridiskā garantēšana vai nu ar sociālās jomas tiesību aktiem vai līdzīgiem demokrātiski pamatotiem dalībvalstu tiesību instrumentiem. Vēlams, lai šāda regulējuma sociāli tiesiskais saturs būtu šāds: likumīgās tiesības, diskrecionāras klauzulas, izmantotāju līdzdalības pienākums, kā arī nodrošinājuma priekšnosacījumu, sūdzību un prasību iesniegšanas iespēju, attiecīgā gadījumā to privāto struktūru, kas sniedz sabiedriskos pakalpojumus, publiskās kontroles, kvalitātes noteikumu un pieejamības garantiju, nepieciešamās infrastruktūras, finansējuma veidu un citu aspektu apraksts. Vismaz sociālā un veselības aprūpes pamatnodrošinājuma jomā būtu izmantotājiem jāgarantē nodrošināts tiesiskais stāvoklis, resp., likumīgās tiesības. Dažās nodrošinājuma jomās diskrecionāri lēmumi var būt apstākļiem atbilstošāki. Tiesiski jo īpaši ir jānodrošina neaizsargāto personu labklājības aizsardzība (31). Patstāvīgiem sociālajiem dienestiem nepieciešams aizsargāts juridiskais statuss un nediskriminējoša piekļuve pakalpojumu sniegšanai, ciktāl nav runa par monopolu sistēmām. Dažu dalībvalstu konstitucionālajos pamatos ar sociālas valsts noteikumu ir nostiprināta sociālās politikas nozīme un garantēts sociālais pamatnodrošinājums arī krīzes laikā.

4.12.

Sabiedrības interešu ievērošanas princips: it īpaši uzņēmumiem un organizācijām, kuru darbība vērsta uz sabiedrisko labumu un iesaistīšanos  (32), tādiem kā bezpeļņas organizācijas, sociālie uzņēmumi, publiskie dienesti, apvienības, noteiktu veidu fondi un kooperatīvi, izmantotāju organizācijas un citi pilsoniskās sabiedrības dalībnieki, būtu nepieciešami piemēroti finanšu un juridiskie priekšnoteikumi. Sociālās politikas kontekstā būtu plaši jāapspriež šajā jomā strādājošu uz peļņu orientētu uzņēmumu finansēšana no nodokļiem vai sociālās apdrošināšanas iemaksām, būtu jānodrošina atbilstošas kontroles un jāizveido vismaz satvars peļņas sadalei.

4.13.

Pārredzamības princips: publisko līdzekļu izlietojumam sociālajos dienestos un publiskajās iestādēs ir jābūt pārredzamam. Juridiskajam pamatojumam, lēmumu par maksājumiem un piešķiršanu pamatojumiem utt. ir jābūt iedzīvotājiem pieejamiem.

4.14.

Tīkla izveides princips: cilvēku ikdienas realitāte, dzīves norišu maiņa, jauni ģimenes veidi, novecošana un imigrācija rada nepieciešamību pēc integrētiem un tīklā savienotiem pakalpojumiem  (33). Nevajadzētu pieļaut segregāciju, atstumtību un diskrimināciju.

4.15.

Izpildāmības princips: izmantotāju, sociālo lietu pārvalžu un sociālo dienestu tiesībām un pienākumiem jābūt tiesiski regulētiem un īstenojamiem. Ja par noteikumu pārkāpumu ir paredzētas sankcijas, resp., zaudējumu kompensēšana, tad jābūt iespējai, ka tās var izmantot ne tikai pret izmantotājiem, bet arī pret sociālo lietu pārvaldēm.

4.16.

Kvalitātes princips: sociālie pakalpojumi būtu jāsaista ar kvalitātes nodrošināšanas pasākumiem. Vajadzību analīze, pasākumu plānošana un īstenošana būtu jāveic, pamatojoties uz sociālo zinātņu atziņām un specializētām ekspertzināšanām. Individualizēti pakalpojumi būtu jāstiprina ar izglītības pasākumiem, profesionalizāciju un pienācīgu atalgojumu un darba apstākļiem saskaņā ar darba koplīgumiem. Paraugs sociālajiem dienestiem adresēto ES ieteikumu jomā var būt Vispārējas nozīmes pakalpojumu kvalitātes sistēma Eiropā (34). Ja tas ir lietderīgs papildinājums, jāveicina brīvprātīgo piesaiste un palīdzība.

4.17.

Koordinācijas princips: būtu jāuzlabo darbs pārrobežu lietās saistībā ar sociālo nodrošinājumu un sociālo aizsardzību. Šajā procesā jāņem vērā izmaksu sedzēju un nodokļu maksātāju un iemaksu veicēju noturība, kā arī sociālās solidaritātes un proporcionalitātes princips. Jānovērš īpaši efektīvu valstīs izveidoto sistēmu vienpusēja izmantošana.

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/49

Ziņotājs:

Pavel TRANTINA

Līdzziņotāja:

Marie ZVOLSKÁ

1.1.

EESK ir pārliecināta, ka ir jāuzsver neformālās mācīšanās procesā gūto rezultātu apzināšana, reģistrācija un novērtējums, t. i., šie rezultāti ir pilnīgāk jāizmanto, un tas ir jādara iespējami salīdzināmā veidā, kas būtu saprotams visām ieinteresētajām pusēm, jo īpaši darba devējiem un izglītības iestādēm.

1.2.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu vecuma grupas un kvalifikācijas pakāpes ir iespēja saņemt neformālās un ikdienējās mācīšanās procesā gūto zināšanu validāciju. Šajā nolūkā var būt nepieciešams neformālas izglītības nodrošinātāju, valsts sektora un citu ieinteresēto pušu kopīgs papildu darbs, jo īpaši finansējuma un validācijas jautājumos.

1.3.

EESK aicina atbalstīt visas ieinteresētās puses, jo īpaši sociālos partnerus un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai tās apzinātos priekšrocības, ko dod šāda validācija, un tās varētu aktīvi piedalīties dalībvalstu kvalifikācijas programmu pielāgošanā un profesionālo kvalifikāciju noteikšanā.

1.4.

Ir ļoti svarīgi sniegt iedzīvotājiem atbilstošu informāciju par prasmju validācijas priekšrocībām, iespējām un mehānismiem. EESK iesaka dalībvalstīm paplašināt to iestāžu loku, kuras sniedz šāda veida norādījumus un padomus, un šajā nolūkā jo īpaši iesaistīt nodarbinātības dienestus, kā arī jauniešu informācijas centrus, formālās izglītības iestādes, darba devējus, arodbiedrību organizācijas, karjeras izvēles konsultāciju centrus, jauniešu organizācijas, sieviešu organizācijas, migrantu un personu ar invaliditāti atbalsta organizācijas, kā arī valsts iestādes.

1.5.

Svarīgs priekšnosacījums ir kvalitatīvs valsts līmeņa tiesiskais regulējums, kas garantētu formālās izglītības procesā un neformālās un ikdienējās mācīšanās procesā iegūto sertifikātu līdzvērtību. Šī nepieciešamība nosaka ļoti augstas prasības attiecībā uz validēšanas procedūru kvalitāti, kas ir jāatbalsta arī finansiāli, piemēram, no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem.

1.6.

EESK aicina izglītības iestādes, jo īpaši profesionālās vidējās izglītības iestādes un augstskolas vairāk atbalstīt neformālā veidā gūto prasmju un zināšanu validāciju. Šajā nolūkā ES ir vairāki labas prakses piemēri, kas būtu jāizplata.

1.7.

EESK ir pārliecināta, ka darba koplīguma slēgšanas sarunām un sociālajam dialogam starp arodbiedrībām un darba devējiem var būt ļoti nozīmīga loma neformālās izglītības un mūžizglītības validācijas procesā. Tādā veidā ir jāstrādā pie neformālās izglītības validācijas, kas ir svarīgs ieguldījums debatēs par nodarbinātības iespējām un instrumentiem, kuri to veicina.

1.8.

Ņemot vērā augsto jauniešu bezdarba līmeni, ir lietderīgi veicināt sadarbības iespējas starp privātajām un valsts nodarbinātības aģentūrām, brīvprātīgo organizācijām (jo īpaši jauniešiem paredzētām organizācijām) un darba devējiem. Tas var būt veids, kā uzlabot brīvprātīgo organizācijās veiktās neformālās un ikdienējās mācīšanās redzamību un vairāk uzsvērt tās nozīmību un vērtību, kā arī stiprināt savstarpējo uzticēšanos.

1.9.

Tāpēc ir jāatbalsta pašnovērtējuma instrumentu izveide un izmantošana, jo tie palīdz cilvēkiem apzināties un raksturot savas mācīšanās rezultātus, balstoties uz pilsoniskās sabiedrības organizācijās gūto pieredzi. EESK jau agrāk ir paudusi atbalstu Eiropas prasmju pases un vēlāk arī Europass Experience instrumenta izveidei. Tāpēc EESK neslēpj savu vilšanos par to, ka Eiropas Komisija ir pārtraukusi Europass Experience sagatavošanas darbus, un mudina Komisiju mobilizēties un veiksmīgi pabeigt šā instrumenta izveidi.

2.1.

Neraugoties uz nelabvēlīgo ekonomikas un sociālo stāvokli daudzās ES dalībvalstīs, kurās pat formālā izglītība negarantē iekļaušanu darba tirgū, EESK uzskata, ka Eiropas Savienība nevar atļauties neapstiprināt vērtīgos latentos resursus – pieredzi un prasmes, kas iegūtas neformālā vai neoficiālā veidā.

2.2.

Šī validācija var būt iespēja, piemēram, dažām mazāk aizsargātu personu grupām (sievietēm, migrantiem, jauniešiem un gados vecākiem darba ņēmējiem). Tomēr tā nedrīkst viest viltus cerības, ka šīs prasmes varēs ātri izmantot darba tirgū. Šajā nolūkā ekonomikas un sociālā politika ir vairāk jāvirza uz ieguldījumiem, pienācīgas kvalitātes darbvietu radīšanu, kā arī cīņu ar nabadzību un sociālās atstumtības risku. Šajās politikas jomās ir arī jāsekmē un jāatbalsta izglītības, apmācības un pārkvalificēšanās sistēmu nostiprināšana.

2.3.

EESK atsaucas uz svarīgu dokumentu, t. i., Padomes 2012. gada 20. decembra ieteikumu par neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanu (1). Tajā ir uzsvērts, ka: “Ar neformālo un ikdienējo mācīšanos gūto mācīšanās rezultātu, proti, zināšanu, prasmju un kompetenču, validēšanai var būt svarīga nozīme nodarbināmības un mobilitātes stiprināšanā, kā arī motivācijas stiprināšanā mūžizglītībai, īpaši tiem, kas atrodas nelabvēlīgākā sociālekonomiskajā situācijā vai kam ir zema kvalifikācija. (..) Attiecīgu zināšanu, prasmju un kompetenču validēšana var sniegt vēl vērtīgāku ieguldījumu darba tirgus darbības uzlabošanā, mobilitātes sekmēšanā un konkurētspējas un ekonomikas izaugsmes veicināšanā.”

2.4.

Padome uzskata, ka darba devēju organizācijas, atsevišķi darba devēji, arodbiedrības, tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības kameras, valstu struktūras, kuras ir iesaistītas profesionālo kvalifikāciju atzīšanas procesā un mācīšanās rezultātu novērtēšanā un apstiprināšanā, nodarbinātības dienesti, jauniešu organizācijas, jaunatnes darbinieki, izglītības un mācību iestādes, kā arī citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas ir galvenās ieinteresētās personas, kurām ir nozīmīga loma gan neformālās un ikdienējās mācīšanās iespēju veicināšanā, gan visos turpmākajos zināšanu validēšanas procesos.

2.5.

Saskaņā ar 2012. gadā publicēto Padomes ieteikumu dalībvalstīm ne vēlāk kā līdz 2018. gadam atbilstoši valsts apstākļiem un īpatnībām un saskaņā ar to, ko dalībvalstis uzskata par piemērotu, ir jāievieš neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanas pasākumi, kas indivīdiem dod iespēju:

2.6.

Saskaņā ar Padomes ieteikumu pasākumos neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanai jāiekļauj turpmāk minētās sastāvdaļas un jāļauj katram indivīdam atkarībā no savām vajadzībām izmantot jebkuru no tām – vai nu atsevišķi, vai kopā ar citām:

2.7.

EESK jau vairākkārt ir uzsvērusi neformālās mācīšanās pozitīvo ietekmi un tās atzīšanas nozīmīgumu. Taču šajā atzinumā šie uzskati pirmoreiz ir pausti pilnībā. EESK mērķis ir apkopot darba devēju, darbinieku un citu pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedokļus attiecībā uz konkrētām validēšanas procedūrām, kā arī izklāstīt priekšlikumus un praktiskus risinājumus atbilstoši saviem ieskatiem.

3.1.

Uz kvalifikāciju un profesiju balstītas ražošanas samazināšanās, tehnoloģiju attīstība un vienlaikus pakalpojumu nozares straujā attīstība, ir radījusi situāciju, ka darba devēji 21. gadsimtā vairāk vērš uzmanību uz darba ņēmēja “individualitāti” un “horizontālām” un “pārnesamām” prasmēm. Pieaug mūžizglītības un ārpus formālās izglītības sistēmas iegūto prasmju un zināšanu validēšanas nozīmīgums.

3.2.

Bātas Universitāte un GHK Consulting pēc Eiropas Jaunatnes foruma pieprasījuma 2012. gadā izstrādāja pētījumu par to, kā neformālā mācīšanās jauniešu organizāciju ietvaros var ietekmēt jauniešu nodarbinātību (3). Jauniešu organizācijas ir neformālās izglītības iespēju nozīmīgas nodrošinātājas. Nodarbinātības palielināšana nav šādas, jauniešu organizācijās iegūtās, mācīšanās galvenais mērķis; taču minētais pētījums liecina, ka kompetences, kas iegūtas šajā kontekstā, var to veicināt.

3.3.

Pētījuma vispārējs secinājums ir tāds, ka darba devēju pieprasītās kompetences skaidri atbilst tām, kuras ļauj pilnveidot neformālās mācīšanās sektors. Piecas no sešām netehniskajām prasmēm, kuras visbiežāk meklē darba devēji, ir starp tām prasmēm, kuras tiek tālāk pilnveidotas jauniešu organizācijās (izņēmums ir matemātiskās prasmes). Netehniskās prasmes, kuras darba devējus interesē visbiežāk, ir šādas: komunikācijas prasmes, organizatoriskās vai plānošanas spējas, spēja pieņemt lēmumus, komandas darba izpratne, uzticamība vai patstāvība un matemātiskās prasmes. Šādas netehniskās prasmes tiek uzskatītas par būtiski svarīgām veiksmīgai darba izpildei. Notiek arī dažu personības aspektu attīstība, piemēram, personīgā motivācija, iniciatīva un radošums, kas ir personas īpašības, kuras saistītas ar uzticamību/patstāvību un uzņēmējdarbības garu.

3.4.

Neformālās un ikdienējās mācīšanās skar visus iedzīvotājus mūžizglītības procesa ietvaros. Piemēram, daudzas sievietes (un arī vīrieši) pilnveido prasmes saistībā ar mājsaimniecības lietu pārvaldību, un šīs prasmes var tikt transponētas darbavietā, jo īpaši sociālo pakalpojumu jomā. Ja šīm personām atlaišanas vai ģimenes apstākļu dēļ ir jāmaina darbvieta, viņas var izmantot savas zināšanas arī pārejā uz jaunu darbvietu vai, piemēram, sieviešu migranšu gadījumā, pirmās darbvietas meklējumos. EESK jau ir aicinājusi dalībvalstis (4)“paātrināt ārvalstīs iegūtas kvalifikācijas un pieredzes atzīšanu, lai sievietes varētu atrast darbu, kas atbilst viņu prasmēm un vēlmēm” un “ņemt vērā, ka darbs dažās nozarēs (uzkopšanas darbi, bērnu pieskatīšana, vecāku ļaužu aprūpe, viesnīcas, kafejnīcas, restorāni, lauksaimniecība u. c.) varētu pavērt mazāk kvalificētām migrantēm iespējas, ja vien tiktu novērsta nelegāla nodarbinātība šajās jomās, darbs tajās kļūtu profesionālāks un tiktu vairāk cienīts, sievietes tiktu sagatavotas darbam šajās profesijās un viņām pavērtos profesionālās izaugsmes iespējas”. Komiteja arī mudināja sociālos partnerus “veicināt migranšu kvalifikācijas atzīšanu darba koplīgumos”.

3.5.

Lai veiksmīgi validētu neformālo un ikdienējo mācīšanos, svarīgi ir vairāk uzsvērt šādas mācīšanās rezultātā iegūtās zināšanas. Šāda attīstība kopš 2004. gada tiek arī skaidri un sistemātiski atbalstīta ES izglītības, profesionālās apmācības un nodarbinātības politikas programmā. Jauns Cedefop pētījums (pamatojoties uz izpēti, kas veikta no 2013. līdz 2015. gadam) liecina, ka visā Eiropā arvien lielāka nozīme tiek piešķirta mācīšanās rezultātiem – valsts kvalifikācijas programmu izstrādē, profesionālo kvalifikāciju noteikšanā un aprakstā, mācīšanās rezultātu izmantošanā programmās un arī novērtēšanas procedūrās kā atsauces kritērijs validēšanas nolūkos. Tam vajadzētu palielināt izglītības pārredzamību, atbilstību un kvalitāti, kā arī atvērtību neformālās un ikdienējās mācīšanās idejai. Praktiski tas nozīmē, ka skolēniem vai studentiem būs iespējams noteikt skaidrus mērķus, veicinot motivāciju, nodrošinot zināmu elastīgumu mācīšanās procesā un nosakot mācību izvēli atkarībā no iegūto zināšanu novērtējuma. Tajā pašā laikā, lai iegūtu kvalitatīvus mācību rezultātus, ir jāuzlabo mācīšanas un mācīšanās metodes un procesi.

3.6.

No tā izriet, ka ir jāuzsver neformālās mācīšanās procesā gūto zināšanu novērtējums un reģistrācija un tas ir jādara tā, lai tas būtu saprotams visām ieinteresētajām pusēm, jo īpaši darba devējiem un izglītības iestādēm. Ja attiecīgā persona to vēlas un tiek radīti pienācīgi apstākļi, šādas zināšanas varētu validēt arī vēlāk kā profesionālās kvalifikācijas, kas līdzvērtīgas formālajām mācīšanās programmām.

4.1.1.

Validācijas procesa ietvaros dalībvalstīm ir jānodrošina, lai indivīdiem un organizācijām būtu pieejama informācija un ieteikumi attiecībā uz validēšanas iespējām un ar tām saistītajām priekšrocībām, kā arī par attiecīgajām procedūrām; turklāt neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšana ir jāpapildina ar attiecīgām norādēm un ieteikumiem, un tai jābūt viegli pieejamai.

4.1.2.

Neformālās un ikdienējās mācīšanās validēšanas sistēmās ir jāievēro noteikti principi un jāņem vērā valsts, reģionālie, vietējie, kā arī nozaru apstākļi un vajadzības.

4.1.3.

Jānodrošina iedzīvotājiem iespēja to izmantot neatkarīgi no viņu vecuma un kvalifikācijas pakāpes. Šajā nolūkā var būt nepieciešams bezpeļņas organizāciju, valsts sektora un citu ieinteresēto pušu kopīgs papildu darbs, jo īpaši finansējuma un validācijas jautājumos.

4.1.4.

Iedzīvotājiem jābūt informētiem par citām priekšrocībām, ko rada ilgstoša līdzdalība brīvprātīgo organizāciju darbā. Pat īslaicīga iesaistīšanās var radīt būtisku ietekmi uz prasmju attīstību un labāku nodarbinātību.

4.1.5.

Ir ļoti svarīgi koordinētā veidā uzrunāt iedzīvotājus un sniegt viņiem atbilstošu informāciju par prasmju pārbaudes priekšrocībām, iespējām un mehānismiem. Komiteja iesaka dalībvalstīm paplašināt to iestāžu loku, kuras sniedz šāda veida norādījumus un padomus, un šajā nolūkā iesaistīt nodarbinātības dienestus, kā arī jauniešu informācijas centrus, izglītības iestādes, darba devējus, arodbiedrību organizācijas, karjeras izvēles konsultāciju centrus, brīvprātīgo organizācijas, jauniešu organizācijas un valsts iestādes.

4.1.6.

Konsultācijas validēšanas procesā ir ļoti svarīgas un noderīgas, jo īpaši jauniešiem, un tas ir spēkā visos posmos no noteikšanas līdz apstiprināšanai. Šīm konsultācijām ir:

4.2.1.

Padome uzskata, ka dalībvalstīm atzīšanas elementu un principu izstrādes un īstenošanas ietvaros vajadzētu veicināt visu ieinteresēto pušu koordinācija un līdzdalība. Lai sekmētu dalību šajā procesā:

4.2.2.

Tāpēc EESK uzskata, ka ir jāatbalsta visas iesaistītās puses, jo īpaši sociālie partneri un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai tās apzinātos priekšrocības, ko rada šāda validācija, un tās varētu aktīvi piedalīties dalībvalstu kvalifikācijas programmu pielāgošanā un profesionālo kvalifikāciju noteikšanā. Nodrošināt reālas pārmaiņas ieinteresēto pušu attieksmē var būt sarežģīti, jo īpaši dalībvalstīs, kuras šo jautājumu neuzskata par prioritāru, vai ja sabiedrības nostāja neformālās vai ikdienējās mācīšanās validēšanas jomā negūst reālu atbalstu no valsts puses. Būtu lietderīgi izveidot platformu, lai valsts līmenī atbalstītu tos, kuri šajā jomā jau ir guvušas panākumus (piemēram, ar pilotprojektiem).

4.3.1.

Dalībvalstīm ir jādod iespēja indivīdiem iegūt pilnu vai – attiecīgā gadījumā – daļēju kvalifikāciju, pamatojoties uz validēto neformālās un ikdienējās mācīšanās pieredzi. Tām vajadzētu nodrošināt, lai validēšanas mehānismi būtu saistīti ar valstu kvalifikācijas sistēmām un atbilstu Eiropas kvalifikāciju sistēmai, kā arī tiktu nodrošināta sinerģija starp validēšanas mehānismiem un formālās izglītības un mācīšanās sistēmai piemērojamajām kredītpunktu sistēmām, piemēram, ECTS un ECVET.

4.3.2.

Valsts kvalifikāciju klasifikācijas izstrādē, cik iespējams, ir jāiesaista arī sociālie partneri un citas organizētas pilsoniskās sabiedrības organizācijas un tās pienācīgi jāatbalsta. Dažu dalībvalstu pieredze liecina, ka, lai īstenotu validēšanas procedūras nozaru līmenī, ir nepieciešams izveidot komisijas un struktūrvienības konkrētās nozares prasmēm un rūpīgi izvēlēties to sastāvā esošās personas. Tādā gadījumā noteiktajās jomās ir iespējams pienācīgi veikt valsts standartu izstrādi dažādām profesijām un profesionālajām kvalifikācijām.

4.4.1.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai atbilstīgi pastāvošajām kvalitātes nodrošināšanas sistēmām būtu ieviesti pārredzami kvalitātes nodrošināšanas pasākumi, ar kuriem nodrošina drošas, pareizas un uzticamas novērtēšanas metodoloģijas un rīkus. Tas, pirmkārt, nozīmē atbilstīgus tiesību aktus, t. i., reglamentējošos noteikumus validēšanai un ar kvalifikācijas piešķiršanu saistītajām garantijām saskaņā ar valstu kvalifikāciju sistēmām, kuras izriet no Eiropas kvalifikāciju sistēmas.

4.4.2.

EESK izpratnē tas nozīmē, ka sertifikātiem, kas iegūti formālās un neformālās izglītības vai ikdienējās mācīšanās rezultātā, ir jānodrošina līdzvērtība. Šī nepieciešamība nosaka ļoti augstas prasības attiecībā uz validēšanas procedūru kvalitāti, kas ir jāatbalsta arī finansiāli, piemēram, no Eiropas Sociālā fonda līdzekļiem.

4.5.1.

Izglītības iestādēm ir būtiska nozīme validēšanas procesā. Padome iesaka izglītības un mācīšanās pakalpojumu nodrošinātājiem atvieglot piekļuvi formālajai izglītībai un formālās mācīšanās programmām, pamatojoties uz formālām un neformālām zināšanām un vajadzības gadījumā, ja iespējams, piešķirt atļaujas un/vai kredītpunktus par šādā veidā gūtām attiecīgajām zināšanām.

4.5.2.

EESK aicina akadēmiskās aprindas vairāk atbalstīt neformālā veidā gūto prasmju un zināšanu validēšanu. Šajā sakarā labs piemērs varētu būt Īrija. Īrijas valsts stratēģija augstākajai izglītībai līdz 2030. gadam atbalsta augstākās izglītības pilsonisko uzdevumu un “sabiedrības līdzdalību plašā nozīmē” kā “vienu no augstākās izglītības trim galvenajām un savstarpēji saistītajām funkcijām”. Tā tiek definēta kā “sadarbība ar uzņēmumiem, pilsonisko sabiedrību, valsts politiku, mākslas, kultūras un sporta vidi un citiem izglītības nodrošinātājiem kopienā un reģionā, nemitīgi un arvien vairāk uzsverot starptautisko iesaistīšanos (5)”.

4.5.3.

Protams, akadēmiskās aprindas nav vienīgās, kas var validēt neformālās un ikdienējās mācīšanās procesā iegūtās zināšanas. Piemēram, Maltā ar vidējās izglītības sertifikātu un profilu, kas izklāstīts 2010. gada septembrī, validēti visi mācīšanās veidi piecu gadu laikā vidējās izglītības iegūšanas procesā. Izglītība – gan formālā, gan neformālā – ļauj saņemt kredītpunktus, kas mudina studentus turpināt un sasniegt vairāk mācīšanās procesā.

4.6.1.

Padomes ieteikumā uzsvērts validēšanas nozīmīgums darba vietā, kā arī pausts ieteikums dalībvalstīm iesaistīt tajā visas attiecīgās ieinteresētās personas, proti, darba devējus, arodbiedrības, tirdzniecības, rūpniecības un amatniecības kameras un valstu struktūras, kas ir iesaistītas profesionālo kvalifikāciju atzīšanas procesā. Turklāt darba devēji ir aicināti atbalstīt un atvieglot darbā gūto zināšanu noteikšanu un tās apliecinošu dokumentu sagatavošanu.

4.6.2.

Neformālās un ikdienējās mācīšanās validāciju var iekļaut darba koplīgumos (kā tas ir, piemēram, Nīderlandē), kas ir izcils piemērs darba ņēmēju iespējām saņemt šādu validāciju un veicina cilvēkresursu efektīvu pārvaldību uzņēmumos. Darba devējiem ir aktīvi jāpiedalās zināšanu, prasmju un kompetenču novērtēšanā gan darba vietā, gan arī izglītības un mācīšanās procesu izstrādē, lai palielinātu šādas validēšanas vērtību un uzticēšanos tai.

4.6.3.

Darba koplīguma slēgšanas sarunām un sociālajam dialogam starp arodbiedrībām un darba devējiem var būt ļoti nozīmīga loma neformālās izglītības un mūžizglītības validācijas procesā. Konkrēts piemērs tam visā Eiropā ir Eiropas Metalurgu federācija, jo tā strādā pie neformālās izglītības validācijas, kas ir svarīgs ieguldījums debatēs par nodarbinātības iespējām un instrumentiem, kuri to veicina.

4.6.4.

Dažās valstīs arodbiedrību aktīvisti arvien biežāk uzņemas jaunu lomu, kad viņi sniedz konsultāciju pakalpojumus darba laikā un apspriež ar darba devējiem jautājumu par brīvu piekļuvi apmācības iespējām darbavietā. Austrijā, Dānijā, Somijā, Norvēģijā, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē arodbiedrību pārstāvji ir “mācīšanās vēstnieki”, kas mudina darba ņēmējus turpināt mācīties un pilnveidot prasmes, vienlaikus konsultējot uzņēmumus par darba ņēmēju vajadzībām apmācības jomā (6).

4.6.5.

Tā kā darba devēji, kuri pieņem darbā gados jaunus darbiniekus ar nelielu profesionālo pieredzi vai bez tās, augstu vērtē to, ka šie darbinieki ir piedalījušies jauniešu organizāciju darbā, šāda līdzdalība ir jāatbalsta kā viens no pasākumiem, lai palīdzētu jauniešiem pārejā no skolas uz darba dzīvi (7).

4.6.6.

Turklāt visiem, kas ir ieinteresēti validācijā, ir jāsaņem labākie profesionālās orientācijas un palīdzības pakalpojumi, lai viņi, piesakot savu kandidatūru kādam amatam, varētu efektīvi apliecināt savas neformālā veidā iegūtās prasmes un kompetences, kā arī labāk izprast, kā šīs prasmes izmantot darbā un ar to saistīto konkrēto uzdevumu veikšanā. Tas ir process, kurā savu ieguldījumu var sniegt karjeras izvēles konsultanti, padomdevēji skolās un universitātēs, jauniešu sektors un nodarbinātības dienesti, kā arī darba devēji un starptautiskās organizācijas. Šai ziņā būtu arī iespējams palīdzēt jauniešiem, sniedzot viņiem informāciju un noderīgus ieteikumus.

4.7.1.

Padome savā ieteikumā uzsver, ka svarīgi ir validēšanas procesā aktīvi iesaistīt brīvprātīgo darba sektoru; jauniešu organizācijām un pilsoniskās sabiedrības organizācijām būtu jāveicina un jāatvieglo darbā vai brīvprātīgā darbā gūto mācīšanās rezultātu apzināšana un dokumentēšana, izmantojot atbilstīgus instrumentus, kas ļauj nodrošināt pārredzamību, piemēram, Europass un Youthpass programmu ietvaros izstrādātos instrumentus.

4.7.2.

Iedzīvotājiem ir vairāk jāapzinās vērtība, ko darba devēji piešķir neformālās vai ikdienējās mācīšanās procesā, piemēram, brīvprātīgo darbā, gūtajām prasmēm un kompetencēm. Tas jo īpaši attiecas uz personām, kuru izglītības līmenis ir zems un kuras bieži vien mazāk apzinās vērtību, kāda šādam darbam ir darba devēju skatījumā, un kurām nav pietiekamu iemaņu, lai darītu zināmas viņu prasmes.

4.7.3.

Ņemot vērā augsto jauniešu bezdarba līmeni, ir lietderīgi veicināt sadarbības iespējas starp privātajām un valsts nodarbinātības aģentūrām, brīvprātīgo organizācijām (jo īpaši jauniešiem paredzētām organizācijām) un darba devējiem. Tas var būt līdzeklis, kā palielināt brīvprātīgo organizācijās veiktās neformālās mācīšanās atpazīstamību un veidot labāku izpratni par tās nozīmību un vērtību, kā arī stiprināt savstarpējo uzticēšanos.

4.7.4.

Ir jāatbalsta novērtēšanas un izglītības programmas brīvprātīgo organizācijās, jo šīs programmas ir saistītas ar līmeni, kas tiek uzskatīts par augstāku nekā prasmju attīstība. Šajā sakarā arī jāatgādina, ka brīvprātīgā darba organizāciju darbības ir ļoti daudzveidīgas, tāpēc arī kritēriji, ar kuriem šīs organizācijas vērtē to darbā iegūtās prasmes, ir daudzveidīgi. Šajā saistībā brīvprātīgā darba jomā ir jāpanāk terminoloģijas un novērtēšanas metožu lielāka saskaņotība. Šādu kritēriju saskaņošana varētu, piemēram, veicināt to, ka brīvprātīgie vairāk apzinās spējas, ko viņi pilnveido, piedaloties brīvprātīgajā darbā un sniedzot labumu sabiedrībai.

4.8.1.

Padomes ieteikumā uzsvērta nozīme, kāda ir Eiropas kopējiem atzīšanas instrumentiem, t. i., Europass un Youthpass programmām pārredzamības nodrošināšanā. Dalībvalstīm vajadzētu nodrošināt sinerģiju starp validēšanas mehānismiem un kredītpunktu sistēmām, ko izmanto formālās izglītības un mācību sistēmā, piemēram, ECTS un ECVET.

4.8.2.

Zināšanām un prasmēm, kas gūtas, piedaloties pilsoniskās sabiedrības organizāciju darbā, ir arī vērtība darba tirgū, taču tās bieži netiek ne dokumentētas, ne pietiekami uzsvērtas. Tāpēc ir jāatbalsta pašnovērtējuma instrumentu izveide un izmantošana, jo tie palīdz cilvēkiem apzināties un raksturot savas mācīšanās rezultātus, balstoties uz pilsoniskās sabiedrības organizācijās gūto pieredzi. Piemēram, personīgās prasmju grāmatiņas izveide var dot pievienoto vērtību personām, kas turpina mācīšanos un vēlas sasniegt savus mērķus profesionālajā dzīvē.

4.8.3.

Sertifikāti un prasmju grāmatiņas ir nozīmīgs elements neformālā veidā gūto prasmju un kvalifikāciju validēšanā. Neformālās mācīšanās nodrošinātājiem ir jācenšas izsniegt sertifikātus vai dokumentus, kuros būtu sīki izklāstīts līdzdalības raksturs un izglītojošos pasākumos iegūtās zināšanas, kā arī jāpalielina iedzīvotāju izpratne par to, kāpēc šāda līdzdalība ir nozīmīga. Šādi dokumenti būtu vērtīgi galvenokārt mācīšanās aspektā (labāk informēt cilvēkus par iemaņām un prasmēm, ko viņi apguvuši pilsoniskās sabiedrības organizācijās, un to, kā šādas prasmes izmantot darba meklējumos vai turpinot mācības), nevis panākumu apliecināšanas aspektā.

4.8.4.

EESK jau agrāk ir paudusi atbalstu Eiropas prasmju pases un vēlāk arī Europass Experience instrumenta izveidei. Tāpēc EESK pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija ir apturējusi šā instrumenta ieviešanu.

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/57

Ziņotāja:

Dorthe ANDERSEN

1.1.

Krīze ir smagi skārusi Eiropas jauniešus vairākās dalībvalstīs, un par to ir samaksāta augsta cena cilvēkresursu, sociālajā un ekonomiskajā ziņā. Taču augstāks jauniešu bezdarba līmenis nav nekas jauns – tas norāda uz dažām strukturālām problēmām, kas apgrūtina pāreju no skolas uz darba dzīvi.

1.2.

Labi funkcionējošas PIA (profesionālās izglītības un apmācības) sistēmas, kuru pamatā ir duālā apmācība, var palīdzēt jauniem vīriešiem un sievietēm atvieglot pāreju no skolas uz nodarbinātību.

1.3.

EESK uzsver, ka duālajai apmācībai nav “viena vislabākā modeļa”; mērķis ir sekmēt augstas kvalitātes duālo apmācību, kas ir patiesi efektīva.

1.4.1.

EESK uzskata, ka Eiropā ir vajadzīgs kvalitātes novērtēšanas instruments, kurš atspoguļo to reformu norisi un rezultātus, ko veic dalībvalstis, lai uzlabotu PIA un duālās apmācības sistēmu sniegumu.

1.4.2.

EESK iesaka Komisijai kopā ar attiecīgajiem partneriem izstrādāt instrumentus, lai veiktu uzraudzību, vāktu datus un novērtētu, kas dalībvalstīs reāli darbojas, kā arī noteiktu labi funkcionējošu duālās apmācības sistēmu galvenos elementus. Mērķis ir noteikt un izvērtēt, kas darbojas, nodrošināt apmācības sistēmu kvalitāti un uzsvērt duālās apmācības un nodarbinātības korelāciju.

1.4.3.

Kvalitatīvas, darba tirgum vajadzīgas profesionālās prasmes un kvalifikācijas arī turpmāk būs darba tirgus un Eiropas konkurētspējas pamatsegments. Tādēļ EESK ierosina noteikt ES mērķi attiecībā uz PIA un duālo apmācību, kas var pavērt ceļu labākām jauniešu nodarbinātības iespējām. Tas varētu būt daļa no atjaunotas stratēģijas “Eiropa 2020”, un EESK tādēļ aicina Komisiju izskatīt iespējas.

1.4.4.

EESK uzskata, ka Eiropas mēroga mērķis PIA jomā un datu apkopošana varētu dot dalībvalstīm iespēju turpināt darbu saistībā ar izglītības līmeņa paaugstināšanu un nodrošināt, ka jaunieši gūst pozitīvu pieredzi izglītības sistēmā un beidz mācības ar darba tirgū vajadzīgajām prasmēm.

1.5.1.

EESK iesaka dalībvalstīm, kurām nav labi funkcionējošu duālās apmācības sistēmu, izpētīt ar šādu sistēmu izstrādi saistītās izmaksas un salīdzināt tās ar kompromisu un ieguvumiem, ko duālās apmācības sistēma varētu sniegt uzņēmumu konkurētspējai un jauniešu darba iespējām.

1.5.2.

EESK uzsver skolu, apmācības centru, arodbiedrību un uzņēmējdarbības aprindu partnerību nozīmīgumu. Sociālajiem partneriem ir izšķiroša loma visos labi funkcionējošu duālās apmācības sistēmu posmos (izstrādē, īstenošanā, kontrolē, novērtēšanā utt.). Sociālā dialoga stiprināšana un labāka izmantošana visos līmeņos var būt efektīvs instruments, ar ko paaugstināt duālās apmācības kvalitāti un padarīt to pievilcīgāku.

1.5.3.

EESK aicina dalībvalstis ieviest vai sistemātiski pārskatīt PIA skolotāju, darbaudzinātāju, pasniedzēju un jo īpaši uzņēmumā strādājošo instruktoru profesionālo izaugsmi, jo šiem cilvēkiem ir būtiska loma PIA sistēmu snieguma uzlabošanā.

1.5.4.

EESK uzsver darba devēju nozīmi un uzskata, ka darba devēji, tostarp MVU, aizvien vairāk iesaistīsies māceklības programmās, ja tās patiesi apmierinās uzņēmumu vajadzības un būs izveidota laba saikne ar skolām. Par nākamo gadu prioritāti būtu jānosaka tādu duālās apmācības sistēmu ieviešana, kas ļauj izmaksu ziņā efektīvi iesaistīt darba devējus un paredz tiem lielāku atbildību.

1.5.5.

EESK iesaka Eiropas sociālajiem partneriem to autonomās darba programmas ietvaros turpināt darbu šajā jomā.

2.1.

Ekonomikas krīze Eiropā ir smagi skārusi jauniešus. 4,5 miljoni jauniešu vecumā līdz 24 gadiem ir bez darba (1), lai gan dažās ES dalībvalstīs liels jauniešu bezdarbs nav nekas jauns – vienkārši krīze ir saasinājusi šo problēmu. Jauniešu bezdarba līmenis Eiropas Savienībā vairāk nekā divas reizes pārsniedz pieaugušo bezdarba līmeni – 20,9 % pret 9,8 %. Aptuveni 7 miljoni jauniešu nav iesaistīti ne izglītībā, ne nodarbinātībā, nedz arī apmācībā (“nenodarbināti jaunieši”) (2). Ņemot vērā samērā vājās īstermiņa ekonomikas attīstības prognozes, jauniešu bezdarbs dažās dalībvalstīs ir sasniedzis ārkārtīgi augstu līmeni, par ko ir samaksāta augsta cena cilvēkresursu, sociālajā un ekonomiskajā ziņā.

2.2.

Arī pirms krīzes jauniešu bezdarba līmenis bija augstāks nekā pieaugušo. Tas liecina par strukturālu problēmu ciešākas saiknes veidošanā starp izglītības un apmācības sistēmām un darba tirgu. Vēl viens arguments šajā saistībā būtu tas, ka daudzās valstīs ir liels jauniešu bezdarbs, bet tajā pašā laikā darba devējiem ir grūti atrast darbiniekus ar vajadzīgajām prasmēm.

2.3.

Stāvoklis prasa jaunu pieeju, lai uzlabotu nodarbinātības un izaugsmes pamatus ar mērķi izstrādāt kvalitatīvas un tirgum vajadzīgas profesionālās prasmes un kvalifikācijas un labi funkcionējošus darba tirgus.

2.4.

Tomēr ES dalībvalstu pieredze jauniešu iesaistīšanā darba tirgū ir ļoti atšķirīga.

2.5.

Daudzās valstīs cilvēki ar profesionālo izglītību strādā galvenokārt privātajā sektorā, bet viņiem ir ievērojama loma arī valsts sektorā. Pašlaik aptuveni puse vidusskolas vecāko klašu skolēnu Eiropā mācās pēc PIA programmas, un aptuveni ceturtā daļa no viņiem ir iesaistīti mācību procesā, kurā apvienota mācīšanās skolā un darbavietā (3). Taču galvenās problēmas ir saistītas ar profesionālās izglītības pievilcīguma palielināšanu, uzlabojot tās kvalitāti un nozīmīgumu.

2.6.

Vairākos atzinumos (4) EESK ir uzsvērusi, cik svarīgi ir radīt pareizos apstākļus jauniešiem, lai atvieglotu pāreju no izglītības uz darba dzīvi, uzlabojot iespējas kvalitatīvas PIA ietvaros īstenot dažādu veidu duālo apmācību.

2.7.

EESK uzskata, ka ir svarīgi uzturēt impulsu un nodrošināt, ka atsevišķas dalībvalstis sadarbībā ar sociālajiem partneriem pielāgo savas PIA sistēmas, integrējot duālās izglītības komponentu.

3.1.

Šajā atzinumā galvenā uzmanība pievērsta duālās apmācības sistēmām PIA jomā. Duālā apmācība ir kopējs termins, kas aptver dažādu valstu modeļus. Atbilstoši Cedefop definīcijai duālā izglītība ir izglītība vai apmācība, apvienojot mācību periodus skolā vai apmācību centrā un darbavietā. Dualitāte attiecas uz mācīšanās iespējām (skolas/profesionālās izglītības un apmācības iestādes un apmācošie uzņēmumi, kam ir kopīga atbildība nodrošināt teorētisko un praktisko apmācību) un iesaistīto dalībnieku dualitāti (valsts sektora un privātā sektora dalībnieki).

3.2.

Visās dalībvalstīs ir sistēmas, kurās iekļauts ar darbu saistītais aspekts, bet to kvalitāte, rezultāti un mērogs atšķiras (5). Piemēram, cik daudz laika tiek pavadīts darbavietā? Vai ir līgums starp apmācāmo un darba devēju? Vai apmācāmais saņem atalgojumu, un kāda ir sociālo partneru loma?

3.3.

Nav vienota vai “vislabākā” modeļa, un duālās sistēmas izstrādāšana ir atkarīga no daudziem saimnieciskiem un sociāliem apstākļiem.

3.4.

Šobrīd PIA ir trīs plaši virzieni:

3.5.

Atslēgvārds ir ciešā saikne starp darbavietu un sinerģijām, kas jāveido starp studentu, teorētisko bāzi un praktisko apmācību un attīstību darbavietā.

4.1.

Eiropadome 2013. gada 27. un 28. jūnija sanāksmē (6) vienojās par jaunu stratēģiju jauniešu bezdarba apkarošanai, tostarp par mērķi veicināt augstas kvalitātes māceklības iespējas un mācīšanos darbavietā. 22 dalībvalstis ir saņēmušas konkrētai valstij adresētus ieteikumus pielāgot savas profesionālās izglītības un apmācības sistēmas, liekot lielāku uzsvaru uz apmācību darbavietā un augstas kvalitātes māceklības iespējām jauniešiem.

4.2.

ES līmenī ir veikti dažādi pasākumi. Piemēram, ir pieņemta iniciatīva “Garantija jauniešiem”, piešķirti ESF līdzekļi māceklības shēmu, tostarp duālās apmācības sistēmu, izstrādei valsts līmenī un izveidota Eiropas Māceklību alianse.

4.3.

Arī Eiropas sociālie partneri savā 2013. gada jūnija Jauniešu nodarbinātības veicināšanas pasākumu programmā (7) uzsvēra mācīšanās darbavietā modeļu, piemēram, duālās mācīšanās sistēmu, vērtību.

4.4.

Padomes prezidentvalsts Latvija, pārskatot Briges paziņojumu, ir apstiprinājusi piecus mērķus. Pirmais no šiem mērķiem būs veicināt mācīšanos darbavietā, īpašu uzmanību pievēršot māceklības tipa apmācībai (8).

5.1.

Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) un Eiropas Komisijas pētījumi, piemēram, norāda uz pozitīvu saikni starp PIA sistēmām, kas balstītas uz duālo izglītošanu, un nodarbinātību (9).

5.2.

Pieredze un skaitļi runā paši par sevi. Tām valstīm, kurās ir prasībām atbilstošas un pievilcīgas profesionālās apmācības sistēmas, kas balstās uz duālās apmācības principiem, veiksmīgāk izdodas iesaistīt jauniešus darba tirgū. Dažas valstis, piemēram, Austrija, arī sniedz labus piemērus par apmācības iespējām jauniešiem, kuri ir nelabvēlīgā situācijā, piemēram, palīdzība darbā vai drošības tīkls mācekļiem.

5.3.

Labi funkcionējoša duālās apmācības sistēma sniedz jauniešiem pirmo darba pieredzi un tādējādi padara viņus pievilcīgākus uzņēmumiem un turpmākajiem darba devējiem. Vācijā vairāk nekā divas trešdaļas mācekļu pēc māceklības programmas pabeigšanas paliek strādāt pie tā paša darba devēja (10). Dānijā skaitļi (11) liecina, ka atlaišanas gadījumā jaunu darbu visātrāk atrod PIA iestāžu absolventi un ka daudzi no viņiem dibina paši savus uzņēmumus.

5.4.

Daudzi jaunieši un viņu vecāki tomēr neuzskata PIA un māceklību par tikpat pievilcīgu izvēli kā akadēmiskā izglītība vai arī uzskata to par iespēju kļūt tikai par tradicionālo fiziskā darba strādnieku. Aizmirstas ir tieši “konkurētspējīgās zināšanas”, ko var iegūt duālajā apmācībā, lai jauniešiem būtu ne tikai viena karjeras iespēja vien un lai viņi apgūtu arī konkurētspējīgas zināšanas, kuras var pilnveidot tālāk.

5.5.

ES mērķis palielināt studentu īpatsvaru PIA un duālajā apmācībā būtu jāuzskata par daļu no pārskatītās stratēģijas “Eiropa 2020”. Tas varētu pievērst lielāku uzmanību duālās apmācības un māceklības nodrošinātajam spēcīgajam nodarbināmības un iekļautības aspektam. Tas varētu pievērst lielāku uzmanību duālās apmācības un māceklības nodrošinātajam spēcīgajam nodarbināmības un iekļautības aspektam.

5.6.

Šāds mērķis jāizvirza augstā līmenī, jo pierādījumi liecina par pozitīvu saikni ar nodarbinātību, un tajā jāņem vērā nākotnes darba tirgus pieprasījums pēc kvalificētiem darbiniekiem ar vidēja līmeņa kvalifikāciju.

5.7.

Lai uzlabotu tēlu un pievilcību, ir jāapvieno skolu, apmācības centru/uzņēmumu, sociālo partneru un politiķu centieni. PIA skolām un apmācības centriem jāspēj labāk pielāgoties mainīgajām darba tirgus un ekonomikas vajadzībām. Būtu jāatbalsta prasmju konkursi un paraugmodeļi, lai varētu izrādīt prasmes, iepazīstināt ar skolām un iedvesmot jauniešus. Jaunu ceļu pavēršana pārejai uz augstāko izglītību, lai skolēni un viņu vecāki māceklību neuztvertu kā strupceļu, vai tādu ES iekšējās mobilitātes programmu kā Erasmus + pastiprināšana varētu padarīt šādas shēmas pievilcīgākas.

5.8.

Lai pilnveidotu izpratni un priekšstatu par duālās apmācības sistēmām, būtiska nozīme ir labai un savlaicīgai profesionālajai orientācijai un konsultācijām.

5.9.

Arī skolotājiem ir nozīme duālās izglītības sistēmas pievilcīguma palielināšanā, un viņi tieši ietekmē jauniešu izpratni par PIA. Uzaicinājums kļūt par PIA skolotāju arī būtu jāuztver kā pievilcīgs priekšlikums. Viens no veidiem ir nodrošināt, ka PIA skolotāju profesionālās un akadēmiskās prasmes tiek pastāvīgi atjauninātas, uzlabojot sadarbību starp skolām un uzņēmumiem, lai skolotāji vienmēr būtu informēti par uzņēmumu prasībām, pašreizējām darba metodēm, jaunām tehnoloģijām utt.

5.10.

Duālajā sistēmā kā kvalitātes nodrošināšanas pamatprasība būtu jāizvirza kvalificēta un motivēta darbinieka, kurš darbojas kā konsultants vai instruktors, klātbūtne. Lielāks uzsvars jāliek uz uzņēmumos strādājošo instruktoru atbildību. Skaidrāks un sīkāks iegūstamo prasmju apraksts var paaugstināt mācīšanās darbavietā kvalitāti.

6.1.

Jau ir veikti vairāki pētījumi, un tie liecina, ka, piemēram, Vācijas, Šveices un Austrijas duālās apmācības sistēmas darbojas labi, jo tās nodrošina jauniešiem pienācīgu apmācību un labu pamatu darba dzīves uzsākšanai. Duālajai apmācībai nav “viena vislabākā modeļa”; mērķis ir noteikt sekmīgas struktūras un praksi.

6.2.

Pārredzamāka informācija par pamatu–saturu–rezultātiem varētu palīdzēt noteikt galvenos elementus, kas raksturo labi funkcionējošas duālās apmācības sistēmas. Lai gan lielākā daļa dalībvalstu un Cedefop vāc datus par PIA absolventu nodarbināmību, šādus datus vairāk varētu izmantot, lai uzlabotu sistēmas, tostarp duālās apmācības sistēmas.

6.3.

“Mācīšanās darbavietā” īpatsvaru, piemēram, varētu izmantot kā ES nodarbināmības kritērija mainīgo lielumu. Eiropas kritērijs attiecībā uz duālo apmācību varētu atspoguļot duālās apmācības sistēmu un jauniešu nodarbinātības korelāciju. Datus šādam kritērijam varētu apkopot katru gadu, izmantojot darbaspēka apsekojumu.

6.4.

Sadarbojoties ar Cedefop, Eurostat (Eurobarometer) varētu veikt sistemātiskāku pētījumu par jauniešiem, kuri pabeidz profesionālo izglītību un apmācību un kuriem ir vajadzīgās prasmes, kā arī par to, kā duālā apmācība uzņēmumos ir palīdzējusi viņiem šīs prasmes apgūt.

6.5.

Varētu būt lietderīgi vākt salīdzināmus valstu datus, uz kuru pamata var novērtēt valstu sniegumu saistībā ar dažādu duālās apmācības sistēmu īstenošanu un rezultātiem Eiropā. Cedefop, Eurostat un Komisija jau vāc datus saskaņā ar ET 2020 un Kopenhāgenas stratēģiju, taču ES ir vajadzīgs saskaņots instruments, kas atspoguļo to reformu norisi un rezultātus, ko pašlaik veic daudzas dalībvalstis nolūkā uzlabot valstu PIA sistēmu sniegumu un kvalitāti.

EESK ierosina, ka ar šādu kvalitātes novērtēšanas instrumentu būtu jāpievēršas vismaz šādiem politikas jautājumiem:

6.6.

Salīdzinoši vienkāršu, laikā ierobežotu parametru kopums varētu tikt izmantots par pamatu kvalitatīvākai analīzei, un tajā pašā laikā to varētu izmantot, lai sekotu līdzi norisēm katrā valstī saistībā ar PIA sistēmu pielāgošanu duālās apmācības principiem, kā arī tās ieguvumiem. Šāda veida datu platformu varētu iekļaut arī Eiropas Māceklību alianses darbā un darbā pie EQAVET pamatprincipu kopuma.

7.1.

Ir daudz problēmu, kas vēl joprojām netiek uzskatītas par nopietnām, piemēram, apmācības kvalitāte un atbilstība uzņēmumu vajadzībām.

7.2.

Māceklības shēmām ir liela nozīme uzņēmumiem vajadzīgo prasmju nodrošināšanā, vienlaikus palīdzot jauniešiem ienākt darba tirgū. Māceklība sniedz darba devējiem vairākas priekšrocības, tostarp to vajadzībām labāk pielāgotas prasmes, kas iegūtas iekšējās apmācības ceļā, jaunas zināšanas un perspektīvas. Visaptverošas māceklības shēmas ietver vairākas tiesības un pienākumus visiem dalībniekiem.

7.3.

Uzņēmumiem tas jāuztver kā ieguldījums kvalificētos cilvēkresursos nākotnē un jāuzņemas atbildība par jauniešu reālu apmācību. Taču, lai uzņēmumi, arī MVU, māceklību uztvertu kā ieguldījumu, tiem jāparedz lielāka atbildība par shēmām, tostarp mācību programmu izstrādi.

7.4.

Daži darba devēji baidās, ka mācekļa apmācības izmaksas būs lielākas par ieguvumiem, taču šāda domāšana ir jāmaina. Izmaksu un ieguvumu analīze, kas veikta Šveicē, rāda, ka mācekļa produktīvais ieguldījums pārsniedz apmācības izmaksas (tostarp mācekļa atalgojumu) vairāk nekā par EUR 6 000 uz vienu mācekļa vietu (12), un BUSINESSEUROPE pašlaik veic pētījumu par māceklības izmaksām un ieguvumiem.

7.5.

Dažās valstīs ir izveidoti finanšu sloga sadalījuma fondi, kuros uzņēmumi maksā noteiktu summu, lai kompensētu patērēto laiku skolā vai transporta izmaksas (Dānijā, Arbejdsgivernes uddannelsesbidrag). Austrijā uzņēmumi saņem atvieglojumus par tiem mācekļiem, kuri pēc apmācības saņem labu novērtējumu. Austrijā (Forarlbergā) ir sloga sadales modelis, saskaņā ar ko uzņēmumi maksā izglītības fondā 0,2 % no kopējās aprēķinātās mācekļu darba algas. Pēc 18 mēnešiem apmācība tiek vērtēta, un uzņēmumi, kas nodrošinājuši labu apmācību, saņem kompensāciju prēmijas veidā.

7.6.

Tomēr izmaksas un ieguvumi dažādās nozarēs un dažādās PIA sistēmās varētu atšķirties. Tāpēc valstu apmācības sistēmas ir pastāvīgi jānovērtē un vajadzības gadījumā jāpielāgo, lai nodrošinātu, ka tās sekmē Eiropas uzņēmumu konkurētspēju. Šajā ziņā dalībvalstīm varētu palīdzēt arī salīdzināmāki kvalitātes novērtēšanas instrumenti.

7.7.

Tikpat svarīga ir māceklības un duālās apmācības sistēmu kvalitātes, tostarp darba apstākļu, nodrošināšana un novērtēšana, un šajā ziņā ievērojamu ieguldījumu var sniegt sociālie partneri. Pirmām kārtām sociālie partneri jāiesaista valsts noteikumu par duālo apmācību izstrādē, un tie, izmantojot attiecīgās kolektīvo sarunu tradīcijas, var palīdzēt nodrošināt māceklības un citu mācīšanās darbavietā sistēmu kvalitāti. Jauniešu apmācībā un labklājības nodrošināšanā uzņēmumā var iesaistīties arī arodbiedrības un to pārstāvji.

—

EESK atzinums par tematu “Pēcvidusskolas profesionālā izglītība un apmācība kā pievilcīga alternatīva augstākajai izglītībai” (OV C 68, 6.3.2012., 1. lpp.),

—

EESK atzinums par tematu “Stažēšanās kvalitātes sistēma” (OV C 214, 8.7.2014., 36. lpp.),

—

EESK atzinums par tematu “Jauniešu nodarbināmība – apmācības pielāgošana nozaru vajadzībām taupības apstākļos” (OV C 311, 12.9.2014., 7. lpp.),

—

EESK atzinums par tematu “Jauniešu nodarbinātības pasākumi: paraugprakse” (OV C 424, 26.11.2014., 1. lpp.).

15.1.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 13/63

Ziņotājs:

Filip HAMRO-DROTZ

Līdzziņotājs:

Pierre GENDRE

1.1.

Eiropas Savienībai nekavējoties būtu jāizstrādā saskaņota un visaptveroša korupcijas apkarošanas stratēģija pieciem gadiem un tai jāpievieno rīcības plāns, kas jāapstiprina Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un Eiropadomes priekšsēdētājiem. Eiropas Savienības prezidentvalstīm un Eiropas Savienības iestādēm savās programmās būtu jānosaka skaidri korupcijas apkarošanas mērķi, kā arī jāapņemas īstenot starpiestāžu sadarbību. Tām būtu nepieciešama uz nākotni orientēta programma, galveno uzmanību pievēršot transversāliem korupcijas apkarošanas jautājumiem Eiropas Savienībā un tās ārējās attiecībās, lielākam atbalstam dalībvalstīm un labākai starptautiskajai sadarbībai, kā arī iestāžu godprātības uzlabošanai un Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzībai. Pārredzamības veicināšanai un korupcijas novēršanai vajadzētu būt galvenajiem mērķiem visās Eiropas Savienības politikas jomās. Stratēģijā būtu jāņem vērā šajā atzinumā paustie priekšlikumi.

1.1.1.

Par galveno prioritāti jānosaka atbalsta sniegšana dalībvalstīm to centienos īstenot un pastiprināt spēkā esošos valsts, Eiropas un starptautiskos instrumentus.

1.1.2.

Šīs stratēģijas īstenošanā panāktais progress būtu jāizskata Eiropas semestra ietvaros, ņemot vērā Komisijas korupcijas apkarošanas ziņojumus un pastāvīgos apsekojumus. Korupcijas izplatība būtu arī jāņem vērā, Eiropas Savienībai uzraugot tiesiskuma īstenošanu dalībvalstīs, un korupcijas jautājumam būtu īpaši jāpievēršas, izstrādājot nosacījumus ekonomikas atbalsta programmām, par kurām Savienība vienojas ar dalībvalstīm un trešām valstīm.

1.2.