30.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/1

30.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/2

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. un 176. pantu, kuros noteikts ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķis un minēti strukturālie finanšu instrumenti šā mērķa sasniegšanai, kā arī noteikts, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonds ir nodibināts, lai palīdzētu izlīdzināt Savienības reģionu attīstības līmeņu galvenās atšķirības,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010) 2020),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “ES 2020” mērķu sasniegšanā (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 14. decembra rezolūciju par patiesas teritoriālās, sociālās un ekonomikas kohēzijas sasniegšanu Eiropas Savienībā – nepieciešams priekšnoteikums pasaules mēroga konkurētspējai? (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu “Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju – kohēzijas politikas nākotne” (COM(2010) 0642),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 23. novembra paziņojumu “Jaunu prasmju un darba vietu programma: Eiropas ieguldījums ceļā uz pilnīgu nodarbinātību” (COM(2010) 0682),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu “Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu “Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Resursu ziņā efektīva Eiropa””(COM(2011) 0021),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par ERAF un pārējo struktūrfondu pašreizējo stāvokli un uz efektivitātes paaugstināšanu vērstas turpmākas sinerģijas veidiem (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju “IKP un ne tikai – progresa novērtējums mainīgā pasaulē” (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 8. jūnija rezolūciju “Ieguldīšana nākotnē – jauna daudzgadu finanšu shēma (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un integrējošai Eiropai” (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par Komisijas Piekto ziņojumu par kohēziju un kohēzijas politikas stratēģiju laikposmā pēc 2013. gada (6),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļu apgūšanu – pieredze turpmākas ES kohēzijas politikas veidošanai (7),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (COM(2011) 0615),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un mērķi “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai” un par Regulas (EK) Nr. 1080/2006 atcelšanu (COM(2011) 0614),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Sociālo fondu un Padomes Regulas (EK) Nr. 1081/2006 atcelšanu (COM(2011) 0607),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Savienības Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu (COM(2011) 0609),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 15. novembra rezolūciju par Eiropas platformu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. jūlija rezolūciju par jautājumu “Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 24. marta rezolūciju par kohēzijas politikas pilsētu dimensiju jaunajā plānošanas periodā (10),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 23. aprīļa rezolūciju par rīcības plānu attiecībā uz mobilitāti pilsētā (11),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas pilsētvides attīstības plānu un tā nākotni saistībā ar kohēzijas politiku (12),

—

ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par pilsētu dimensiju paplašināšanās kontekstā (13),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 26. septembra rezolūciju par pilsētvides tematisko stratēģiju (14),

—

ņemot vērā Leipcigas hartu par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām, kas apstiprināta neformālajā ministru sanāksmē par pilsētu attīstību un teritoriālo kohēziju, kura notika Leipcigā 2007. gada 24. un 25. maijā,

—

ņemot vērā Toledo deklarāciju par pilsētvides attīstību, kas apstiprināta neformālajā ministru sanāksmē, kura notika Toledo 2010. gada 22. jūnijā,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A7-0406/2012),

A.

tā kā 80 % Eiropas iedzīvotāju dzīvo pilsētās (šis skaitlis palielinās, jo paātrinās lauku iedzīvotāju migrācijas plūsma uz pilsētu) un tajās viskoncentrētāk izpaužas ekonomikas krīzes radītās sekas, jārisina problēmas saistībā ar klimata pārmaiņu novēršanu, jaunu darbavietu radīšanu un labklājības un dzīves kvalitātes paaugstināšanu;

B.

tā kā pilsētu teritorijām ir jāsagatavo vidēja termiņa un ilgtermiņa rīcības plāni ilgtspējīgas ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas jomā;

C.

tā kā pilsētas ir ne tikai ekonomikas, produktivitātes un nodarbinātības virzītājspēks, bet arī vide, kur nākas saskarties ar suburbanizācijas problēmām, bezdarbu, kā arī ar sociālo atstumtību un segregāciju, un vides piesārņojumu;

D.

tā kā spēcīgām pilsētu teritorijām arī ir pozitīva ietekme uz apkārtējo lauku apvidu, kas līdz ar to var radīt domino efektu;

E.

tā kā ir jāpārdomā pilsētu nomaļu koncepcija, lai mainītu pašreizējo tendenci, saskaņā ar kuru veidojas teritoriāla segregācija, kas izraisa sociālu polarizāciju;

F.

tā kā pašreizējie pilsētu teritoriju pārveides procesi rada pieaugošas cerības un problēmas, kurām valsts rīcība nespēj rast risinājumu, un ir nepieciešami inovatīvi un integrēti ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mehānismi;

G.

tā kā sociāli demogrāfiskās pārmaiņas ir likušas daudzu pilsētu iedzīvotājiem atstāt savus mitekļus senākos pilsētas rajonos un pārcelties uz jaunām un attālākām dzīvojamām zonām, pilsētu teritorijām, kas atrodas pašā pilsētas nomalē, vai vienkārši jaunām, mazākām pilsētām, kas atrodas tuvu lielām aglomerācijām;

H.

tā kā sociālā nevienlīdzība ir problēma vairākās pilsētu teritorijās un atšķirības starp apkaimēm dažkārt rada nepiemērota mājokļu politika un pakalpojumu sniegšana tikai turīgākos rajonos;

I.

tā kā tradicionālo pieeju pārskatīšana var kļūt par iespēju, lai sāktu eksperimentālu pilsētplānošanu un izstrādātu tādus maršrutus, kuru pamatā ir plānošanas pasākumi, kas vērsti uz telpu, sabiedrības vajadzībām un iedzīvotāju iesaistīšanu,

1.

norāda, ka kohēzijas politikas stiprākais elements ir vietējās attīstības modelis, jo noteicoši mobilitātes faktori mudina pieņemt labākos lēmumus, kas vislabāk atbilst pilsoņu vajadzībām, īstenot kopīgus pasākumus un veicināt konsekventākus, rezultatīvākus un efektīvākus pasākumus, palielinot Kopienas intervences pasākumu nozīmi tajās ES teritorijās, kas saskaras ar vissmagākajām problēmām;

2.

prasa, lai tiktu noteikts jauns ES regulatīvais posms saistībā ar pilsētu teritoriju saglabāšanas un atjaunošanas plānu, kurš, ievērojot subsidiaritātes principu, var nodrošināt nepieciešamo juridisko pamatu, noteikt vispārējos un kopējos vidējā termiņa un ilgtermiņa mērķus un optimizēt kohēzijas politikas līdzekļu izlietojumu;

3.

rosina īstenot pasākumus, lai pabeigtu un renovētu jau esošās pilsētas daļas, tostarp marginālās apkaimes, funkcionāli rehabilitētu pamestās teritorijas un pārstrukturācijas zonas, palielinātu dzīvojamo rajonu pievilcību, izmantojot dinamiskas attīstības procesu, kā arī atdotu kopienai simboliski svarīgas un vēsturiski bagātas telpas, kas ir zaudējušas savas sākotnējās funkcijas vai ir pakāpeniski atstātas novārtā, un šajā procesā popularizēt kultūras mantojumu;

4.

aicina apvienot kultūras un ekonomiskos resursus, par prioritāti izvirzot sociāli ilgtspējīgu pilsētvides pārveidošanu, tādējādi veicinot solidaritāti pilsētā un neaizsargāto un izstumto grupu sociālo integrāciju pilsētu teritorijās, lai pilnībā izmantotu attīstības potenciālu, zinot, ka pilsētvides atjaunošanas procesā pastāv risks izslēgt mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas; tāpēc uzsver nepieciešamību cieši iesaistīt iedzīvotājus pēc iespējas agrākā posmā;

5.

uzsver pilsētu teritoriju galveno nozīmi stratēģijas “Eiropa 2020” ekonomikas, sociālo un vides mērķu sasniegšanā un akcentē to, ka Savienība var būt pasaules mērogā konkurētspējīga tikai tad, ja, īstenojot kohēzijas politiku, tiek pilnībā izmantots visu tās reģionu un pilsētu teritoriju attīstības potenciāls;

6.

aicina īstenot integrētu pieeju, kas paredz savienot dabas un vides sistēmu ar kultūrvēsturisko sistēmu un sociālekonomisko sistēmu, tādējādi nodrošinot infrastruktūras attīstību, pilsētvides uzlabošanu un ekonomiskās struktūras attīstību un veicinot teritorijas jauktu izmantošanu, integrējot dzīvojamo un nedzīvojamo ēku būvdarbus, materiālās infrastruktūras un nemateriālu attiecību tīklus;

7.

uzsver, ka šim nolūkam ir vajadzīgi jauni pilsētvides atjaunošanas veidi, galveno uzmanību pievēršot sabiedrības nepieciešamībai pēc publiskām platībām, parkiem, atpūtas, kultūras un sporta;

8.

prasa īstenot integrējošu plānošanu sadarbībā ar asociācijām un iedzīvotājiem, lai nodrošinātu nepieciešamo saikni starp vispārējo politiku un īpašām teritoriālām telpām, akcentējot to īpatnības, identitāti, atmiņas un vēsturi un nostiprinot piederības sajūtu kopienai un uzticību iestādēm;

9.

uzsver, ka pilsētvides atjaunošana un ekonomikas atveseļošana ir cieši saistītas un ka pievilcīgu vietu izveide var kļūt par ekonomikas atveseļošanās faktoru; norāda – lai to panāktu, pilsētvides atjaunošanai būtu jāatbilst jaunajai pieejai, kas paredz centienu apvienošanu, lai novērstu pilsētu lejupslīdi, veicinātu trūcīgo un marginālo teritoriju attīstību un atbalstītu vietējās ekonomikas izaugsmi un darbavietu radīšanu, šos pasākumus papildinot ar sociāliem pasākumiem;

10.

aicina izmantot efektīvus pasākumus cīņā pret energoresursu neefektīvu izmantošanu, veicot ēku funkcionālo atjaunošanu un būvējot energoefektīvākus mājokļus, tostarp sociālos mājokļus; prasa mazināt pārslogotību, piesārņojumu un troksni, tādējādi padarot pilsētu konkurētspējīgāku attiecībā uz vides problēmām;

11.

uzsver vajadzību stratēģijā iekļaut pilsētvides un mājokļu fonda saglabāšanu un aizsardzību tajās teritorijās, kuras ir klasificētas kā augsta riska zonas no zemestrīču un plūdu viedokļa;

12.

uzsver nepieciešamību koordinēt finansējuma izlietojumu, lai nodrošinātu integrētu pieeju demogrāfiskās attīstības traucējumiem, pakāpeniskai novecošanai un iedzīvotāju koncentrācijai pilsētās; vērš uzmanību uz to, ka struktūrfondu projekti var palīdzēt rast nopietnu problēmu risinājumus un tiem jābūt pievērstiem cilvēku vajadzībām un jo īpaši mazaizsargātām sabiedrības grupām, piemēram, bērniem, jauniešiem, sievietēm un veciem cilvēkiem;

13.

atzinīgi vērtē pasākumus, kas veikti, lai veicinātu pilsētu tīklu attīstību un pieredzes un labas prakses apmaiņu; norāda, ka šos pasākumus ir jāturpina stiprināt un tie ir jāattiecina arī uz funkcionālām pilsētu teritorijām; šim nolūkam aicina palielināt tagad piemērojamo instrumentu darbības jomu, tomēr uzsver, ka ir jāizmanto pašreizējās programmas un struktūras, pirms tiek radītas jaunas struktūras;

14.

atzinīgi vērtē noteikumu, ka vismaz 5 % no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējuma, kas piešķirts ilgtspējīgai pilsētu attīstībai, ir jādeleģē pilsētu pārvaldībai; uzsver, ka šis apjoms ir minimālais mērķis un tas ir jāizmanto funkcionālu pilsētu teritoriju attīstības atbalstam; aicina dažādu līmeņu pārvaldes iestādes izmantot jaunos instrumentus, piemēram, sabiedrības virzītu vietējo attīstību;

15.

iebilst pret minēto resursu stingrajiem izmantošanas noteikumiem, īstenojot integrētu teritoriālo investīciju (ITI) instrumentu; uzskata, ka ir jādod iespēja dalībvalstīm īstenot integrētas darbības ilgtspējīgai pilsētu attīstībai, izmantojot arī īpašu darbības programmu vai īpašu prioritāro virzienu;

16.

uzsver – kaut arī pilsētu teritorijas kā izaugsmes centri un izaugsmes veicinātājas var sniegt būtisku ieguldījumu, tomēr, risinot piepilsētu, apkaimes un lauku rajonu problēmas, ir jāņem vērā vietējās attīstības vajadzības, lai sekmētu saskanīgas, papildinošas un sinerģiskas attiecības un novērstu pakāpenisko lauku un pilsētu robežu zudumu, ko rada pilsētu teritoriju paplašināšanas tendences, un lauku teritoriju pārvēršanu apbūves gabalos, bet tajā pašā laikā attīstītu sabiedrisko pakalpojumu pieejamību;

17.

prasa uzlabot vietējo un reģionālo iestāžu un ekonomikas un sociālās jomas dalībnieku administratīvās spējas (piemēram, vairāk izmantojot tehnisko palīdzību) struktūrfondu pārvaldībā, lai izveidotu reālu daudzlīmeņu pārvaldību, kas nodrošinātu mērķu sasniegšanu; uzskata, ka ir ļoti svarīgi ilgtspējīgus daudzfunkcionālos tīklus, kuru pamatā ir laba prakse, veidot un sekmēt tā, lai tiktu stimulēta spēcīgu, integrētu pilsētu un lauku partnerību izveide, pamatojoties uz atsevišķu reģionu vajadzībām;

18.

uzsver iespēju izveidot tīklu starp ERAF finansētiem izmēģinājuma projektiem par pilsētu ilgtspējīgu attīstību un jauno daudzgadu programmu “Apvārsnis 2020”, lai nodrošinātu novatoriskus risinājumus un atkārtojamas stratēģijas pilsētvides atjaunošanas jomā;

19.

ir pārliecināts, ka Pilsētas mēru pakta pieredze var būt labs sākums turpmākai attīstībai stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā;

20.

aicina ieviest ilgtspējīgas mobilitātes pārvaldības modeli, kas būtu sasaistīts ar pilsētas plānošanu un kurā ietvertu lielāku skaitu publisko infrastruktūru un sistēmisku loģistikas tīklu, kas atbilst preču un pakalpojumu izplatīšanas vajadzībām pilsētās, īpašu uzmanību pievēršot videi nekaitīga transporta vajadzībām;

21.

pauž pārliecību, ka vides problēmas, piemēram, atkritumu apsaimniekošana, ir būtiska problēma, kas skar ne tikai tehniskos aspektus un ietekmē sociālos jautājumus; turklāt mudina, lai mazāku pilsētu ūdensapgādes kvalitātes nodrošināšanas pasākumi un attīrīšanas pakalpojumi tiktu nodrošināti arī turpmāk, jo tas ir izdevīgi vienlaikus gan sabiedrībai, gan videi;

22.

uzsver, ka zaļo zonu un parku pieaugums pilsētās ir nozīmīgs ieguvums dabas, vēstures un kultūras mantojumā, kā arī palīdz regulēt nelabvēlīgo mikroklimata ietekmi, panāk labāku enerģētikas budžetu un finanšu ekonomiju, palielina pilsētvides ilgtspēju un kvalitāti un apmierina atpūtas un sociālās vajadzības;

23.

cer, ka, nosakot pilsētvides atjaunošanas plānus, prioritāte tiek piešķirta tādiem materiāliem un tehniskajiem risinājumiem, kas ļautu īstenot enerģijas taupīšanas standartus saskaņā ar Kopienas politikas mērķiem;

24.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

30.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/6

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā XVIII sadaļu,

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1260/1999 (1),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 6. oktobra Lēmumu Nr. 2006/702/EK par Kopienas kohēzijas stratēģijas pamatnostādnēm (2),

—

ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par Komisijas Piekto ziņojumu par kohēziju un kohēzijas politikas stratēģiju laikposmā pēc 2013. gada (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un pārējo struktūrfondu pašreizējo stāvokli un uz efektivitātes paaugstināšanu vērstas turpmākas sinerģijas veidiem (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par ieguldījumu nākotnē – jaunu daudzgadu finanšu shēmu (DFS) konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un iekļaujošai Eiropai (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par Eiropas pilsētvides attīstības plānu un tā nākotni saistībā ar kohēzijas politiku (6),

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par 3. mērķi: teritoriālās sadarbības uzdevumi – pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu sadarbības turpmākā darba kārtība (7),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada (8),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā (9),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par pētniecībai un inovācijai paredzēto fondu sinerģiju īstenošanu Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Septītajā pamatprogrammā pētniecībai un attīstībai pilsētās un reģionos, kā arī dalībvalstīs un Eiropas Savienībā (10),

—

ņemot vērā Parlamenta publicēto pētījumu “Kohēzijas politika pēc 2013. gada – tiesību aktu priekšlikumu kritisks novērtējums”,

—

ņemot vērā Polijas prezidentūras 2011. gada 24. un 25. novembra sanāksmes secinājumus par ES politikas teritoriālo dimensiju un turpmāko kohēzijas politiku (11),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars, un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu un atceļ Regulu (EK) Nr. 1083/2006 (COM(2011)0615),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas Reģionālās attīstības fondu un mērķi “Ieguldījums izaugsmei un nodarbinātībai” un par Regulas (EK) Nr. 1080/2006 atcelšanu (COM(2011)0614),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu “Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju – kohēzijas politikas nākotne” (COM(2010)0642),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra paziņojumu par ES budžeta pārskatīšanu (COM(2010)0700) un tā tehniskos pielikumus (SEC(2010)7000),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu “Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā “Eiropa 2020” paredzētajā gudrā izaugsmē” (COM(2010)0553),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 31. marta paziņojumu “Kohēzijas politika – 2010. gada stratēģiskais ziņojums par programmu īstenošanu 2007.–2013. gadā” (COM(2010)0110),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu “Eiropa 2020 – stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā neatkarīgu ziņojumu “Darba kārtība reformētai kohēzijas politikai – uz vietējās attīstības prioritātēm balstīta pieeja Eiropas Savienības problēmu pārvarēšanai un plānu īstenošanai”, ko pēc reģionālās politikas komisāres Danuta Hübner lūguma 2009. gada aprīlī sagatavoja Fabrizio Barca,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas atzinumu (A7-0421/2012),

A.

tā kā kohēzijas politikas mērķis ir mazināt atšķirības starp ES reģioniem, nostiprinot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, un tā kā kohēzijas politika ar sociālās un ekonomiskās attīstības palīdzību ir efektīvi veicinājusi Eiropas integrāciju;

B.

tā kā Kopīgo noteikumu regulā (KNR) ir paredzētas kopīgas prasības, kas ir piemērojamas visām piecām Eiropas finansējuma programmām (Eiropas Reģionālās attīstības fondam (ERAF), Eiropas Sociālajam fondam (ESF), Kohēzijas fondam, Eiropas Lauksaimniecības fondam lauku attīstībai (ELFLA), Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondam (EJZF), kuras ir izstrādātas kohēzijas, lauku un zivsaimniecības politikas īstenošanai;

C.

tā kā vienotā stratēģiskā satvara mērķis ir ar mehānismu palīdzību nodrošināt uzlabotu KNR darbības jomā ietilpstošo fondu (ERAF, ESF, Kohēzijas fonds, ELFLA, EJZF) saskaņošanu un to labāku integrāciju citās ES politikas jomās;

D.

tā kā teritoriālā dimensija ir vispārējs kohēzijas politikas aspekts, kas Eiropas reģioniem darbā pie kohēzijas mērķu sasniegšanas sniedz iespēju izmantot individuālo teritoriālo potenciālu;

E.

tā kā Lisabonas līgumā teritoriālā kohēzija ir atzīta par ES pamatmērķi,

1.

atzīst, ka vienkāršota vairāklīmeņu pārvaldības sistēma kohēzijas politikas ietvaros ir svarīgs lēmumu pieņemšanas procesa elements un katrā Eiropas finansējuma programmu plānošanas, izstrādes un izpildes posmā ir vajadzīga Eiropas, valsts, reģionālā un vietējā līmeņa sadarbība; aicina Komisiju nodrošināt, lai tas būtu atspoguļots skaidru un pienācīgi formulētu partnerības nolīgumu izstrādes procesā;

2.

uzsver, cik svarīgs dalībvalstīm, reģioniem un vietējām iestādēm ir Eiropas Rīcības kodekss attiecībā uz finansējuma programmu sagatavošanu, īstenošanu un pārraudzību; atzīst – lai panāktu šādu sadarbību, ir svarīgi nodrošināt, lai lēmumi tiktu pieņemti iedzīvotājiem tuvākajā līmenī;

3.

uzsver, ka, neraugoties uz ievērojamo uzlabojumu, kas ES panākts konverģences jomā, nevienlīdzība (piemēram, pieejamības ziņā) starp ES reģioniem vēl arvien pastāv un padziļinās; uzsver faktu, ka kohēzijas politikai paredzētais budžets pēc 2013. gada ir jāsaglabā vismaz pašreizējā līmenī, lai visos ES reģionos nodrošinātu arī turpmāku atbalstu jomām, kurās ir vajadzīga ekonomiska un sociāla atjaunošana;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu pievērst uzmanību izmērāmiem kohēzijas politikas rezultātiem, lai palielinātu ieguldījumu ilgtspējību un nodrošinātu finansējuma programmu efektivitāti; uzsver nepieciešamību koncentrēties uz sistēmu, kas vērsta uz rezultātiem, nolūkā ietvert elastību valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, ņemot vērā vienkāršošanu, plānošanas prioritātes un partnerību, lai uz rezultātiem vērstās sistēmas būtu reģionam specifiskas;

5.

atbalsta Komisijas vispārējos priekšlikumus attiecībā uz KNR nolūkā samazināt administratīvo slogu; tāpēc uzsver, ka jau kopš paša sākuma ir jānosaka skaidri noteikumi, pārbaudes un atbilstības nosacījumi un ka veiksmīgu administratīvo procedūru vienkāršošanu iespējams panākt, īstenojot integrētu pieeju līdzekļu piešķiršanai;

6.

uzsver, ka kohēzijas politikas veidošanā un īstenošanā ir svarīgi nodrošināt atbilstošu līdzsvaru starp vajadzīgajām fondu izmantošanas pārbaudēm un to efektivitāti;

7.

uzsver vajadzību nodrošināt elastīgu pieeju, izvirzot vietējos un reģionālos mērķus un visos posmos iesaistot ieinteresētās personas, lai garantētu, ka Eiropas finansējuma programmas atbilst sociālo un ekonomisko atšķirību novēršanas vajadzībām;

8.

uzskata, ka vajadzīga plašāka elastība, nodrošinot lielākus piešķīrumus projektiem, kuru īstenošanā tiek izmantoti dažādi KNR darbības jomā iekļautie fondi, un ka šī uzlabotā elastība palīdzētu vienkāršot projektu īstenošanu un nostiprinātu Eiropas finansējuma papildinošos un pārnozaru aspektus;

9.

uzsver, ka teritoriālās kohēzijas mērķi ir nesaraujami saistīti ar ekonomikas un sociālajām problēmām, un atzīst, ka kohēzijas politika var sniegt vērtīgu ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, it īpaši attiecībā uz nodarbinātību, izglītību un nabadzības samazināšanu, Eiropas izaugsmes stratēģijā ieviešot teritoriālo dimensiju;

10.

uzsver faktu, ka, strādājot pie stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanas, būtu jāapsver arī citu finansējuma programmu (piemēram, “Apvārsnis 2020”) izmantošana, iespējams, atbilstīgi kohēzijas politikas finansējumam;

11.

atzīst, ka pilsētām un pilsētu teritorijām tiek pievērsta pastiprināta uzmanība kā ekonomiskās izaugsmes dzinējspēkam;

12.

uzsver starp laukiem un pilsētām pastāvošās saiknes stiprināšanas un jaunu saikņu veicināšanas nozīmi; uzsver, ka līdz ar to nepieciešams vairākos līmeņos pievērst uzmanību sadarbībai starp lauku un pilsētu ieinteresētajām personām un ir jārada piemēroti apstākļi, stiprinot partnerību un tīklus ar nolūku veicināt lauku apvidu piedalīšanos attiecīgās funkcionālās ģeogrāfiskās vienības integrētos pasākumos;

13.

uzsver nepieciešamību efektīvāk saistīt teritoriālās sadarbības programmas ar teritoriālajām stratēģijām un uzsver Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) potenciālo lomu šā mērķa sasniegšanā;

14.

uzsver, ka saistībā ar ES pilsētu un lauku teritoriju atšķirīgajiem izmēriem, resursiem un sociālajiem un ekonomiskajiem aspektiem šo teritoriju definēšana ir noteikta dalībvalstu pārziņā;

15.

uzsver, ka teritoriālā kohēzija attiecas arī uz kohēziju teritorijās, t. i., nodrošinot, ka ekonomisku ieguldījumu sniedz viss apgabals un nevis tikai lielās pilsētas, kā arī uzsver, ka nevajadzētu aizmirst lauku apgabalos esošo mazo un vidējo pilsētu potenciālu sniegt nozīmīgu ieguldījumu reģionā;

16.

uzsver – lai risinātu teritoriālās kohēzijas pārnozaru aspektus ar mērķi reģionu līmenī sasniegt reālus rezultātus un pilnībā izmantot reģionu individuālo potenciālu, ir nepieciešami skaidri un pienācīgi formulēti partnerības nolīgumi; uzsver, ka šo mērķi iespējams sasniegt, tikai iesaistot vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekus, lai visas puses var sniegt ieguldījumu programmu sagatavošanā un īstenošanā; uzsver, ka tas ir īpaši svarīgi attiecībā uz tādu teritoriju atbalstu, kuras saskaras ar specifiskām problēmām, kā, piem., pārrobežu, kalnu, salu un tālākajos reģionos;

17.

atzinīgi vērtē KNR priekšlikumus, kuros ir pausts atbalsts labākai finansējuma programmu saskaņošanai un integrācijai, lai nodrošinātu lielāku fondu ietekmi un nostiprinātu kohēzijas politikas teritoriālās dimensijas klātbūtni 2014.–2020. gadā;

18.

uzsver, ka stingrāka un integrētāka teritoriālā pieeja attiecībā uz Eiropas finansējumu, īstenojot atbilstīgu spēju palielināšanu un sociālo un pilsoniskās sabiedrības partneru iesaistīšanu reģionālajā līmenī gan pilsētvides, gan lauku apdzīvotajos apvidos, ir pozitīvs veids, kā nodrošināt, lai līdzekļi tiek novirzīti Eiropas ilgtermiņa sociālo un ekonomisko problēmu risināšanai;

19.

uzsver, ka labāka saskaņošana starp kohēzijas politiku un citām KNR norādītajām politikas jomām Eiropas reģioniem sniegs iespēju turpināt ekonomisko izaugsmi, izmantojot reģionu individuālās priekšrocības;

20.

kā piemēru min Velsas Eiropas finansējuma biroju (WEFO) un tā mērķi integrēt Eiropas finansējumu Velsā, izveidojot vienotu portālu, kas nodrošinātu informāciju par visiem KNR darbības jomā iekļautajiem fondiem; uzsver WEFO portāla iespēju ietvert kopīgu platformu ar vienotu pieteikumu, maksājumu, pārraudzības un novērtēšanas procesu attiecībā uz visiem KNR darbības jomā iekļautajiem fondiem; uzsver, ka šāda pieeja nodrošinātu vienkāršāku iespējamo sinerģiju noteikšanu un integrāciju starp finansējuma plūsmām, tādējādi saskaņojot un vienkāršojot pieteikšanās procesu Eiropas finansējuma saņemšanai;

21.

uzsver, ka, ņemot vērā KNR darbības jomā iekļauto fondu un citu finansējuma programmu (piemēram, “Apvārsnis 2020”, LIFE+) kopīgās iezīmes, Eiropas finansējuma efektivitāti varētu uzlabot, izpētot šo fondu iespējamu saskaņošanu;

22.

atzinīgi vērtē priekšlikumus par tiesisko regulējumu ar uzsvaru uz vietēja līmeņa un integrētu attīstību, īstenojot “sabiedrības virzītu vietējo attīstību” (SVVA), “kopīgus rīcības plānus” (KRP) un “integrētus teritoriālos ieguldījumus” (ITI);

23.

uzsver, ka atbilstīgi Komisijas priekšlikumiem visiem ieguldījumiem jāatbilst vietējām vajadzībām un tie nedrīkst pārklāties ar citiem projektiem;

24.

aicina nodrošināt pilnīgi integrētu pieeju saistītajiem īstenošanas instrumentiem (SVVA, ITI, KRP), ļaujot vietējām partnerībām atbilstīgi to individuālajām vajadzībām izvēlēties dažādus šo instrumentu apvienojumus, kā arī aicina apsvērt iespēju piemērot elastīgus resursu koncentrēšanas pasākumus, ņemot vērā dalībvalstu un reģionu īpašās vajadzības;

25.

uzsver vajadzību saglabāt piedāvātā instrumenta pēc iespējas vienkāršāku piemērošanu, lai tādējādi novērstu vietējo iestāžu administratīvā sloga palielināšanos un saglabātu atbilstību vienkāršošanas mērķiem;

26.

uzskata, ka institucionālās spējas dažādos intervences līmeņos ir būtisks elements, kas nodrošina sekmīgu teritoriālās pieejas piemērošanu;

27.

uzsver piemēru, ko sniedz pastarpinātas deleģēšanas process attiecībā uz padomēm Nīderlandē, kura ietvaros reģionālā iestāde deleģē finansējuma programmu (piemēram, ERAF) daļu vietējām varas iestādēm, kuras veic pasākumus vietējā līmenī vietējo vajadzību nodrošināšanai; uzsver, ka pārvaldības pienākumu deleģēšana vietējām iestādēm nodrošina lielākas iespējas integrēt vispiemērotāko fondu apvienojumu, kas ir pielāgots vietējām vajadzībām; uzsver, ka, ņemot vērā vietējā līmenī jau funkcionējošās pārvaldības struktūras, šī pieeja varētu veicināt ITI īstenošanu vietējā vai mazāka mēroga vietējā līmenī;

28.

atbalsta Komisijas priekšlikumus par SVVA kā būtisku KNR nosacījumu, kas būs vērsts uz sinerģiju attīstīšanu starp visiem KNR darbības jomā iekļautajiem fondiem;

29.

uzskata, ka šis instruments ir teicams līdzeklis, ar kura palīdzību iespējams veicināt vietējās sabiedrības dažādu nozaru pārstāvju augšupēju līdzdalību ilgtspējīgu teritoriālo mērķu sasniegšanā; šajā sakarībā atzinīgi vērtē administratīvo spēju nostiprināšanu reģionālajā un vietējā līmenī, īstenojot spēju veicināšanas pasākumus, kas vērsti uz vietējo un reģionālo iestāžu un sociālo partneru līdzdalības uzlabošanu;

30.

atzīst, ka līdz šim veiksmīgi īstenotā Leader programma ir nozīmīgs lauku attīstības politikas īstenošanas rīks, un uzskata, ka SVVA ietvaros šis īstenošanas mehānisms var būt noderīgs, reaģējot uz vietējām un reģionālām problēmām; atbalsta SVVA izmantošanu arī pilsētu attīstības nolūkā;

31.

aicina Komisiju īstenošanas posmā precizēt tās priekšlikumus par SVVA, lai iespējamie dalībnieki spētu pilnībā noteikt varbūtējo SVVA mērķi, mērogu un ietekmi; gaida pārvaldības iestādēm paredzētā SVVA ceļveža publicēšanu;

32.

atzīst kopš 2007. gada panākto progresu saistībā ar zivsaimniecības vietējās rīcības grupām, kuras sadarbojas ar Leader vietējās rīcības grupām (VRG), kā piemēru tam, kā SVVA nākotnē varētu apvienot vietējā līmeņa fondus ar KNR darbības jomā iekļautajiem fondiem; uzsver piemēru, ko sniedz 11 vietējās partnerības Dānijā, kuras projektu finansēšanai izmanto gan ELFLA (Leader), gan Eiropas Zivsaimniecības fondu (4. asi), izmantojot vienu īstenošanas sistēmu un pārvaldību;

33.

uzsver vajadzību uzlūkot tādus piemērus kā ELFLA un EJZF integrēta izmantošana ar SVVA starpniecību turpmākajā plānošanas posmā kā veidu, kādā attīstīt sinerģiju starp visiem KNR darbības jomā iekļautajiem fondiem;

34.

atbalsta KNR ierosinājumus ieviest kopīgus rīcības plānus, lai ļautu visām projektu grupām saņemt finansējumu no vairākām darbības programmām;

35.

atzīst, ka kopīgie rīcības plāni ir pozitīvs solis virzībā uz rezultātiem pamatotu pārvaldību atbilstīgi vienam no vispārējiem kohēzijas politikas mērķiem laikposmam pēc 2013. gada;

36.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt šo instrumentu izstrādi līdztekus SVVA, garantējot SVVA nozīmes palielināšanos, lai tas turpmāk būtu kas vairāk par stratēģisku vietējo spēju attīstības instrumentu un nevis tikai ieguldījumu mērķis pats par sevi, inter alia vienlaicīgi veicinot sociālo integrāciju un novēršot nabadzību;

37.

aicina precizēt kopīgo rīcības plānu darbības jomu un integrāciju, kā arī to, vai tie tiks izmantoti programmu pilnīgai vai daļējai īstenošanai;

38.

atzīst, ka kopīgi rīcības plāni var piedāvāt efektīvu palīdzību, lai sasniegtu jauniešu līdzsvarotu integrāciju darba tirgū; norāda, ka tomēr ir jāizvairās no pārlieku ilgām administratīvajām procedūrām un lēmumu pieņemšanas procesa;

39.

atbalsta priekšlikumus par ITI, kas pilsētām varētu sniegt iespēju nodrošināt savas īpašās vajadzības, iegūstot finansējumu no vairākiem prioritārajiem virzieniem, lai integrēti īstenotu darbības programmas;

40.

atzinīgi vērtē papildu precizējumu par ITI darbības jomu un iespēju šo instrumentu izmantot reģionos ārpus pilsētām un piepilsētu reģionos, iesaistot KNR darbības jomā iekļautos fondus, ja tas atbilst vietējām vajadzībām; uzsver, ka ir jānodrošina ITI saskanība ar ilgstspējīgām attīstības stratēģijām reģionālajā līmenī, lai uzlabotu ekonomisko un sociālo kohēziju ne tikai starp reģioniem, bet arī starp reģionu pilsētu teritorijām un teritorijām ārpus pilsētām;

41.

uzsver piemēru, ko sniedz Lielās Mančestras pārstāvju ierosinātais ITI modelis, kurā ir integrēts maksimāli daudzu atbilstīgu avotu finansējums, lai uzlabotu ieguldījumu sniegto vērtību; uzsver faktu, ka šī modeļa izstrāde turpinās un to, iespējams, varētu izmantot, lai sniegtu atbalstu stratēģijai, kas nodrošinātu pilsētreģionam daudzus ekonomiskus un sociālus ieguvumus; uzsver, ka ierosinātie ITI nodrošinātu ERAF prioritāšu un ESF pasākumu integrāciju un ka, ņemot vērā pastiprināto uzmanību, kas ERAF ietvaros tiek veltīta MVU un inovācijām, nākotnē ir izredzes ITI izveidot saiknes ar “Apvārsnis 2020” projektiem;

42.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus par finanšu instrumentu plašāku izmantošanu un to darbības jomas paplašināšanu, radot vienkāršākus un skaidrākus noteikumus, lai nodrošinātu lielāku visu piecu KNR darbības jomā iekļauto fondu efektivitāti;

43.

uzsver finanšu instrumentu iespējas, ietverot mikrokredītus, nodrošināt alternatīvu finansējuma avotu pieejamību plašam dalībnieku lokam, papildinot tradicionālās finansēšanas metodes; uzsver, ka nākotnē finanšu instrumentu finansēšanas sistēmas ietvaros būtu jānodrošina iespēja saņemt privāto finansējumu un jāsniedz dalībvalstīm un reģioniem iespēja elastīgi pielāgot mērķa nozares un īstenošanas metodes atbilstoši to īpašajām vajadzībām;

44.

uzsver, ka finanšu instrumenti kā mehānismi, kas nodrošina uzņēmumu, valsts sektora organizāciju un izglītības iestāžu sadarbības iespēju, būtu jāatbalsta arī kā līdzekļi integrētas pieejas izstrādei finansējuma jomā;

45.

atzinīgi vērtē vienotajā stratēģiskajā satvarā ietvertos priekšlikumus attiecībā uz partnerības līgumiem paredzēt iespējamo KNR darbības jomā iekļauto fondu un citu finansēšanas programmu, piemēram, ES Pētniecības un inovācijas pamatprogrammas (iepriekš 7. pamatprogramma, tagad “Apvārsnis 2020”), LIFE+ vai Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, saskaņošanu;

46.

atzīst – lai arī tādas programmas kā “Apvārsnis 2020” ir galvenokārt vērstas uz izcilību, struktūrfondi iepriekš ir nodrošinājuši sekmes spēju veidošanas jomā, sniedzot līdzekļus tādu uzņēmumu un organizāciju attīstības finansēšanai, kas vēlāk kļuva par 7. pamatprogrammas vai Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammas (KIP) projektu partnerēm;

47.

uzsver, ka pastāvošās sinerģijas starp KNR darbības jomā iekļautajiem fondiem un programmu “Apvārsnis 2020” nozīmē, ka abus fondus potenciāli varētu izmantot papildu tematisko mērķu izpildei;

48.

uzsver, ka nodarbinātības un sociālās politikas virzieniem ir būtiska nozīme ilgtspējīgas un sociāli līdzsvarotas teritoriālās attīstības jomā un tie sniedz lielu ieguldījumu reģionālo atšķirību mazināšanā un visu iedzīvotāju labklājības līmeņa uzlabošanā, nodrošinot vienādas iespējas visiem;

49.

uzsver, ka nabadzības novēršana ietver atstumtības novēršanu un lauku reģionos ar zemu iedzīvotāju blīvumu vai novecojošiem iedzīvotājiem ir jārisina problēma, kas saistīta ar nepietiekamu veselības aprūpes nodrošināšanu, ko zināmā mērā varētu novērst, uzlabojot piekļuvi platjoslas tehnoloģijām un popularizējot telemedicīnu;

50.

uzskata, ka teritoriālajai pieejai jābūt efektīvam mehānismam, lai atbalstītu MVU, radot jaunas ilgtspējīgas darba vietas un ierosinot vai izstrādājot profesionālās apmācības programmas; uzskata, ka uzņēmējdarbība, kas vērsta uz izaugsmi, nodarbinātību un potenciāla izmantošanu, var sekmīgi noritēt, pārsniedzot administratīvi teritoriālās robežas, un aicina dalībvalstis pilnveidot pašreizējos nosacījumus attiecībā uz jaunajiem uzņēmējiem, lai labāk izmantotu viņu augsto potenciālu radīt jaunas ilgtspējīgas darba vietas;

51.

uzsver, cik svarīgi ir radīt noturīgu sinerģiju kohēzijas politikas un citu ES politikas virzienu starpā, lai nodrošinātu kohēzijas politikas efektivitāti, risinot pašreizējās nodarbinātības un sociālās problēmas;

52.

norāda, ka teritoriālā sadarbība un makroreģionālās stratēģijas varētu būt noderīgi instrumenti tādu reģionālo atšķirību noteikšanā un novēršanā kā, piemēram, piekļuve izglītībai un nodarbinātībai un Eiropas reģionu konverģences veicināšanā;

53.

uzskata, ka darba ņēmēju brīvprātīgā mobilitāte un augstskolu absolventi Eiropas Savienībā varētu būt viens no risinājumiem problēmai, kas saistīta ar darbaspēka trūkumu reģionālajā un vietējā darba tirgū, un mudina dalībvalstis un reģionus efektīvāk izmantot šo risinājumu, lai veicinātu teritoriālo attīstību un kohēziju;

54.

uzskata – lai nodrošinātu efektīvu teritoriālo pieeju, ir būtiski saskaņot ESF atbalstītos pasākumus dažādos politikas līmeņos; it īpaši uzskata, ka izglītības pakalpojumi un iespējas ir jāpielāgo vietējā darba tirgus vajadzībām;

55.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi veicināt paraugprakses apmaiņu dalībvalstu starpā attiecībā uz nozīmīgu un efektīvu ilgtermiņa teritoriālās attīstības plānošanu un sekmēt pienācīgu un ilgtspējīgu nodarbinātību, lai novērstu un izskaustu nabadzību un bezdarbu;

56.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

30.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/13

—

ņemot vērā LESD 175., 212. un 222. pantu,

—

ņemot vērā Padomes 2002. gada 11. novembra Regulu (EK) Nr. 2012/2002, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (1),

—

ņemot vērā Iestāžu nolīgumu par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda finansēšanu, kas 2002. gada 7. novembrī noslēgts starp Eiropas Parlamentu, Padomi un Komisiju un ar ko papildina 1999. gada 6. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un budžeta procedūras uzlabošanu (2),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Savienības Solidaritātes fonda nākotni (COM(2011)0613),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Eiropas Savienības Solidaritātes fonds – 2010. gada ziņojums” (COM(2011)0694),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu “Eiropas Savienības Solidaritātes fonds. 2008. gada pārskats un ziņojums par pieredzi, kas gūta, sešus gadus piemērojot jauno instrumentu” (COM(2009)0193),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 18. maija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas Savienības Solidaritātes fondu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Eiropas Savienības Solidaritātes fonda nākotne” (4),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 3/2008 “Eiropas Savienības Solidaritātes fonds: cik tas ir ātrs, efektīvs un elastīgs?” (5),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu (A7–0398/2012),

A.

tā kā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 222. pantā ir noteikts, ka Savienība un tās dalībvalstis darbojas kopīgi un, ievērojot solidaritāti, ja dalībvalsts ir teroristu uzbrukuma vai arī dabas vai cilvēku izraisītas katastrofas upuris;

B.

tā kā Eiropas Savienības Solidaritātes fonds (ESSF) ir galvenais instruments solidāras Savienības rīcības apliecināšanai, sniedzot vērā ņemamu finansiālo atbalstu lielu katastrofu skartajām dalībvalstīm vai reģioniem;

C.

tā kā gadījumos, kad ir nepieciešama tā mobilizācija, ESSF tiek plaši uzskatīts par vienu no atbilstošākajiem instrumentiem, kas ir Eiropas Savienības rīcībā, jo šis fonds ir visskaidrākā, noteiktākā un būtiskākā Eiropas solidaritātes izpausme tās iedzīvotājiem, kuri nonākuši smagā situācijā;

D.

tā kā 2005. gada tiesību akta priekšlikums par jaunu ESSF regulu guva plašu atbalstu Eiropas Parlamentā, bet vairumam dalībvalstu izrādījās nepieņemams un galu galā Komisija to atsauca;

E.

tā kā pašreizējos krīzes apstākļos dalībvalstis un ES nedrīkst pārmērīgi palielināt izdevumus;

F.

tā kā vairākos ziņojumos (6) ir atzīta nepieciešamība grozīt spēkā esošo ESSF regulu, lai galvenokārt uzlabotu tā elastīgumu un darbību, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu,

1.

uzsver ESSF nozīmi, jo tas ir galvenais instruments, kuru Eiropas Savienība var izmantot, lai reaģētu gadījumā, ja Savienības teritorijā vai valstīs, ar kurām noris sarunas par pievienošanos ES, notiek nopietna katastrofa;

2.

uzsver – neraugoties uz sabiedrības labo attieksmi, ir jāuzlabo fonda darbības veids lielāka elastīguma un plašākas atpazīstamības panākšanai, lai veicinātu iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas Savienībai;

3.

uzsver, cik liela nozīme ir atbalstam, ko ESSF sniedz dalībvalstīm, lai mazinātu tādu finansiālo slogu šo valstu budžetiem, kas rodas, novēršot ārkārtas situācijas, kuras izraisījušas smagas katastrofas, kas bieži tiem radītu pārāk lielu apgrūtinājumu;

4.

uzskata, ka fonda mobilizēšanai paredzētais laiks patlaban ir nepieņemami ilgs, un attiecīgi pauž nepieciešamību uzlabot to fonda mobilizācijai nepieciešamo administratīvo procedūru efektivitāti un ātrumu, kuras nosaka, ka pirms apstiprinājuma sniegšanas ir jāiesaistās trim Eiropas iestādēm, kā rezultātā šīs procedūras pārmērīgi aizkavē un paildzina laiku, kas nepieciešams palīdzības sniegšanai katastrofas skartajām dalībvalstīm, tādējādi nepanākot cerētos rezultātus;

5.

uzsver, ka lielākā daļa pieteikumu (63 %) bija iesniegti ārkārtas kategorijā “reģionāla katastrofa” un 66 % no tiem Komisija pēc izvērtēšanas noraidīja;

6.

uzskata, ka tādu dabas katastrofu gadījumā, ko uzskata par “lēni progresējošām”, iepriekš minētās regulas normas rada gan juridiskus, gan praktiskus sarežģījumus fonda mobilizācijai, un tādēļ pieprasa Komisijai apsvērt lielākas elastības piemērošanu attiecībā uz pieteikumu iesniegšanas noteikto termiņu, lai varētu pievērst īpašu uzmanību tam, kā nodrošināt, lai šāda kaitējuma novēršanas izmaksas ir iespējams segt arī no ESSF;

7.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu attiecībā uz nepieciešamību pārskatīt spēkā esošo ESSF regulu, lai uzlabotu tā darbību; piekrīt Komisijas viedoklim, ka, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas krīzi, ierosinātajiem noteikumu grozījumiem nevajadzētu radīt nekādu papildu slogu ne Savienības, ne arī dalībvalstu budžetam;

8.

norāda, ka arī turpmāk jāpiemēro princips, ka zaudējumus jāsedz pusei, kura ir atbildīga par to radīšanu, lai ESSF izmantošana neatbrīvotu no atbildības tos, kuri ir atbildīgi par katastrofu;

9.

uzskata, ka vairāku dalībvalstu iebildumi, kuru pamatā ir bailes, ka dažas svarīgas izmaiņas šā instrumenta juridiskajā pamatā radīs lielākus finanšu izdevumus, ir nepamatoti un ir ierobežojuši 2002. gada regulas pielāgošanu atbilstoši noteiktiem skaidrojumiem, kā arī ierobežojuši centienus uzlabot fonda veikstpēju; norāda, ka diemžēl kopš fonda izveides Eiropas Savienības reģionos ir būtiski palielinājies katastrofu skaits, veidi, smagums un intensitāte;

10.

tomēr atzinīgi vērtē, ka vienkārši noteiktu pielāgojumu veikšana spēkā esošajos noteikumos būtiski uzlabos fonda veiktspēju, saglabājot tā loģisko pamatojumu un raksturīgās iezīmes, proti, galvenokārt nodrošināt elastīgu un efektīvu instrumentu, kas var nodrošināt ātras palīdzības sniegšanu tādas katastrofas skartiem iedzīvotājiem, kurai ir būtiska ietekme uz viņu dzīves apstākļiem un labklājību;

11.

vēlas noskaidrot, vai skaidrāka un precīzāka katastrofu jēdziena definīcija varētu palīdzēt samazināt to daudzo dalībvalstu skepsi, kuras iebilst pret šā ES instrumenta padziļinātu reformu;

12.

uzsver steidzamo nepieciešamību vienkāršot šā ES instrumenta mobilizēšanas birokrātiskās procedūras, lai saīsinātu laiku no katastrofas līdz brīdim, kad skartā dalībvalsts vai reģions saņem palīdzību, kas dažreiz pārsniedz pat vienu gadu;-{}- tomēr norāda, ka šis instruments netika izveidots, lai ātri reaģētu, bet gan lai pārfinansētu ārkārtas pasākumus, ko sākotnēji finansē valsts iestādes katastrofas skartajā valstī;

13.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu veicināt procedūru vienkāršošanu Eiropas līmenī, lai mazinātu kavējumus; uzsver, ka dalībvalstīm jāveic arī savu administratīvo procedūru analīze un jānosaka un jānovērš iespējamie trūkumi, kas varētu radīt šķēršļus ātrākai palīdzības mobilizēšanai skartajiem reģioniem;

14.

aicina dalībvalstis visos īstenošanas posmos cieši sadarboties ar pašvaldības un reģionālajām iestādēm, lai nodrošinātu, ka Savienības palīdzība uz vietas ir pamanāma un efektīva, un lai veicinātu ilgtspējīgus risinājumus;

15.

uzskata, ka Komisijas priekšlikums apvienot lēmumus par dotāciju piešķiršanu un īstenošanas nolīgumus starp Komisiju un dalībvalstīm ir interesants un atbilstošs gadījumos, kad Eiropas Parlaments un Padome ir darījuši pieejamus finanšu līdzekļus, jo tādējādi ietaupītos laiks un būtu iespējams reaģēt ātrāk;

16.

uzskata – ņemot vērā iespējamo katastrofu skaita un apmēra nenoteiktību un neparedzamību, ESSF arī turpmāk, tāpat kā pašlaik, ir jāpaliek ārpus Savienības budžeta un tas ir jāmobilizē tad, kad notiek katastrofas;

17.

piekrīt viedoklim, ka iespēja veikt avansa maksājumus, tiklīdz cietusī valsts ir vērsusies pēc palīdzības, arī ir dzīvotspējīgs veids, kā paātrināt palīdzības sniegšanu lielas dabas katastrofas skartajām valstīm, un ka tas palīdzētu uzlabot ESSF efektivitāti; uzskata – ja tiek pieņemts šāds lēmums, avansam ir jābūt noteiktai procentuālai daļa no kopējās paredzamās palīdzības summas un pieteikuma noraidīšanas gadījumā šo avansu ir jāatgriež Savienības budžetā;

18.

aicina Komisiju skaidri definēt fonda darbības jomu un aptvērumu, novēršot jebkādas iespējamās ar darbības jomu saistītās juridiskās neskaidrības, kā arī izslēdzot situācijas, kurās dalībvalstis, pakļaujoties savu iedzīvotāju spiedienam, iesniedz pieteikumus, kaut gan tām jau ir zināms, ka tie tiks noraidīti;

19.

uzskata – ja katastrofa izraisa lavīnveida sekas, fondam jāfinansē arī netiešā kaitējuma novēršana, ja šis kaitējums būtiski iespaido reģiona sociālekonomisko struktūru;

20.

uzsver nepieciešamību skaidri un vienkārši definēt reģionāla mēroga katastrofas jēdzienu un precizēt, kādu reģionāla mēroga katastrofu seku novēršanai var piešķirt fonda finansējumu, ieviešot vienkāršu un objektīvu kritēriju, atbilstoši kuram tās būtu iespējams salīdzināt ar pārējām katastrofām un novērst jebkādu spekulatīvas interpretācijas iespēju un jebkādas pieteikumu iesniedzēju šaubas par to pieteikumu atbilstību;

21.

uzskata, ka vispārējs pamatkritērijs jebkāda veida katastrofu gadījumā varētu būt kritērijs, kura pamatā ir ienākumu slieksnis; uzsver, ka gadījumā, ja šis kritērijs tiek noteikts par reģionāla mēroga katastrofas atbilstības rādītāju fonda palīdzības saņemšanai, tas jāpielāgo saskaņā ar reģiona IKP pēdējā gadā, par kuru ir pieejami oficiāli dati, piemērojot iepriekš noteiktu korekcijas koeficientu, kas aptver gan kaitējumu, kura apmērs nav kvantitatīvi novērtējams ieņēmumu ziņā, gan reģionālas katastrofas tiešās un netiešās sekas, kuras bieži vien ir daudz lielākas, nekā tās, kuras aprēķina uz ieņēmumu pamata;

22.

uzskata, ka ierosinātais kaitējuma slieksnis 1,5 % apmērā no reģiona IKP NUTS 2 reģionālajā līmenī (7), ar kuru noteiktu reģionāla mēroga katastrofas atbilstību fonda palīdzības saņemšanai, ieviestu skaidrību attiecībā uz cerībām par iespējamā pieteikuma atbilstību vai neatbilstību fonda mobilizēšanai, taču uzsver – tā kā šāds kritērijs varētu radīt gandrīz tādus pašus rezultātus kā pašreizējo reģionālajām katastrofām noteikto kritēriju piemērošana, arī turpmāk gandrīz neviena no reģionālajām katastrofām neatbildīs prasībām; tādēļ norāda, ka tik augsts slieksnis iedzīvotājiem nesniegs gaidīto atbildi un tātad nenovērsīs katastrofas upuru neapmierinātību, tieši otrādi – viņi joprojām pels Savienība rīcību un apsūdzēs to iejūtības trūkumā attiecībā pret saviem iedzīvotājiem;

23.

atgādina – katastrofu novēršanai ir būtiska nozīme Savienības politikā, un tā ir lētākais veids, kā mazināt neaizsargātību katastrofu gadījumā; uzsver, ka ES reģioniem vajadzētu saskaņoti izmantot visas dažādās finansēšanas iespējas ilgtspējīgai katastrofu novēršanai;

24.

uzsver, ka ir skaidri jāapzinās, ka sausums arī turpmāk tiks uzskatīts par tādu katastrofas veidu, kas atbilst ESSF finansējuma saņemšanas kritērijiem ar mērķi novērst sausuma sociālekonomiskās sekas un ietekmi uz apkārtējo vidi atbilstīgi Ūdens pamatdirektīvai, ņemot vērā, ka tā ir ilgtermiņa strukturāla problēma, kuru nav iespējams saskaņot ar noteiktajiem pieteikumu iesniegšanas termiņiem un kura būtiski ietekmē skarto reģionu sociālo un ekonomisko attīstību; tāpēc uzsver, ka attiecībā uz ilgstošu sausumu vai citām lēni progresējošām katastrofām jāievieš īpaši noteikumi, kuros jānosaka termiņš, līdz kuram valsts varas iestādēm jāveic pirmie pasākumi cīņai ar attiecīgo katastrofu, līdz ar to radot iespēju veikt ātrus un juridiski skaidrus atbildes pasākumus;

25.

mudina Komisiju izskatīt un pielāgot kritērijus, lai ESSF var reaģēt uz dabas katastrofām Vidusjūras reģionā, kur daļēji klimata pārmaiņu dēļ pēdējo gadu laikā ir notikušas visnopietnākās dabas katastrofas Savienībā;

26.

norāda, ka ESSF nesedz visu dabas katastrofu radīto kaitējumu, tādēļ nākamajā regulas priekšlikumā būtu pienācīgi jādefinē kaitējums, uz kuru attiecas šis instruments;

27.

norāda, ka ES līmenī ir ļoti grūti pienācīgi reaģēt uz nopietnām cilvēka izraisītām krīzes situācijām, izmantojot esošos instrumentus, kā to pierādīja gan rūpnieciskās katastrofas, gan smagas sabiedrības veselības krīzes situācijas, un ka šādu situāciju rašanās gadījumiem Savienībai ir nepieciešami piemēroti instrumenti pienācīgu atbildes pasākumu nodrošināšanai;

28.

uzsver, ka ESSF, reaģējot uz dabas katastrofām, ir jāpapildina citi finanšu instrumenti, piemēram, struktūrfondi, izmantojot izdevību radīt sinerģiju ar šiem mehānismiem un saistītajām programmām;

29.

uzsver, ka gaidāmās 2014.–2020. gada finanšu shēmas ietvaros reģioniem jābūt pietiekami elastīgiem un jāspēj pārdalīt tiem piešķirtos resursus, lai varētu palielināt katastrofas gadījumā pieejamos resursus, ja tie to uzskata par vajadzīgu un vēlamu, un aicina Komisiju laikus pārskatīt spēkā esošo regulu attiecībā uz jauno finanšu periodu;

30.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

30.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/17

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 298. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantu, kurā noteikts, ka tiesības uz labu pārvaldību ir pamattiesības,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 45/2001 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulu (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (2),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas plašo judikatūru, kurā atzīts vispārēju administratīvo tiesību principu kopums, kas balstīts dalībvalstu konstitucionālajās tradīcijās,

—

ņemot vērā 2001. gada 6. septembra rezolūciju par Eiropas ombuda īpašo ziņojumu Eiropas Parlamentam pēc patstāvīgās izmeklēšanas par to, vai dažādās Kopienas iestādēs eksistē un sabiedrībai ir pieejami labas administratīvās prakses kodeksi (3),

—

ņemot vērā 2000. gada 17. oktobra Komisijas Lēmumu 2000/633/EK, EOTK, Euratom, ar ko groza Reglamentu, pievienojot “Labas administratīvās prakses kodeksu attiecībā uz Eiropas Komisijas personālu un tā attiecībām ar sabiedrību” (4),

—

ņemot vērā Padomes ģenerālsekretāra/Augstā pārstāvja kopējās ārpolitikas un drošības politikas lietās 2001. gada 25. jūnija Lēmumu par pārvaldes darbinieku uzvedības kodeksu Eiropas Savienības Padomes ģenerālsekretariātam un tā personālam profesionālajās attiecībās ar sabiedrību (5),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes 2007. gada 20. jūnija ieteikumu CM/Rec(2007)7 no Ministru Komitejas dalībvalstīm par labu pārvaldību,

—

ņemot vērā Eiropas ombuda 2012. gada 19. jūnijā publicētos “ES ierēdņu civildienesta darbības principus”,

—

ņemot vērā Zviedrijas valdības pasūtīto pētījumu, ko veica Zviedrijas Sabiedrības pārvaldības aģentūra par labas pārvaldības principiem Eiropas Savienības dalībvalstīs (6),

—

ņemot vērā informatīvās piezīmes, kas izklāstītas konferencē par ES administratīvajām tiesībām, kuru organizēja Parlamenta Juridisko lietu komitejas Politikas departaments un Leonas Universitāte (Leona, 2011. gada 27.–28. aprīlis),

—

ņemot vērā ieteikumus, kas iekļauti darba dokumentā par ES administratīvo tiesību pašreizējo stāvokli un turpmākajām perspektīvām, kuru 2011. gada 22. novembrī Juridisko lietu komitejai iesniegusi ES administratīvo tiesību darba grupa,

—

ņemot vērā Administratīvā procesa likuma Eiropas Savienībā Eiropas pievienotās vērtības novērtējumu, ar ko 2012. gada 6. novembrī Eiropas Savienības pievienotās vērtības nodaļa iepazīstināja Juridisko komiteju;

—

ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu, kā arī Konstitucionālo jautājumu komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7-0369/2012),

A.

tā kā paplašinoties Eiropas Savienības pilnvarām, iedzīvotāji arvien tiešāk saskaras ar Savienības pārvaldi, bet viņiem ne vienmēr ir nodrošinātas attiecīgas procesuālās tiesības, kuru ievērošanu viņi varētu prasīt gadījumos, kad tas varētu izrādīties vajadzīgs;

B.

uzskata, ka Savienības pilsoņiem ir tiesības sagaidīt no Savienības pārvaldes iestādēm augsta līmeņa pārredzamību, efektivitāti, ātru rīcību un spēju reaģēt neatkarīgi no tā, vai viņi iesniedz oficiālu sūdzību vai īsteno savas Līgumā paredzētās tiesības iesniegt lūgumrakstus, kā arī informāciju par iespējamo turpmāko rīcību attiecīgajā lietā;

C.

tā kā Savienībā spēkā esošie labas pārvaldības noteikumi un principi ir atrodami dažādos avotos – primārajos tiesību aktos, Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā, sekundārajos tiesību aktos, nesaistošajās tiesību normās un Savienības iestāžu vienpusējās saistībās;

D.

tā kā iedzīvotājiem ir grūti saprast savas Savienības tiesību aktos noteiktās administratīvās tiesības, jo Savienībai nav saskaņota, visaptveroša un kodificēta administratīvo tiesību noteikumu kopuma;

E.

tā kā spēkā esošajiem dažādu iestāžu rīcības kodeksiem ir ierobežota ietekme, tie cits no cita atšķiras un nav juridiski saistoši;

F.

tā kā iepriekš minētajā 2001. gada 6. septembra rezolūcijā, uzskatot, ka viens un tas pats administratīvās prakses kodekss jāpiemēro visās Savienības iestādēs, struktūrās un aģentūrās, Parlaments grozīja un apstiprināja ombuda izstrādāto Eiropas labas administratīvās prakses kodeksu;

G.

tā kā šajā pašā rezolūcijā Parlaments aicināja Komisiju iesniegt priekšlikumu regulai, kurā būtu iekļauts labas administratīvās prakses kodekss, kas pamatots ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 308. pantu;

H.

tā kā ombuds paudis pārliecību, ka tas gan palīdzētu novērst neskaidrības, ko rada pašlaik vienlaikus spēkā esošie dažādie kodeksi vairumā Savienības struktūru un iestāžu, gan arī nodrošinātu, ka struktūras un iestādes savās attiecībās ar iedzīvotājiem piemēro vienotus principus un ka iedzīvotāji un ierēdņi izprot šādu principu svarīgumu;

I.

tā kā visā Eiropas Savienības darbībā jāievēro tiesiskums un varas dalīšana;

J.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā noteiktās pamattiesības uz labu pārvaldību ir kļuvušas juridiski saistošas, jo iekļautas primārajā tiesību aktā;

K.

tā kā labas pārvaldības noteikumi veicina pārredzamību un atbildību;

L.

tā kā aktuāla Eiropas Savienības problēma pašlaik ir iedzīvotāju uzticēšanās trūkums, kas var ietekmēt Savienības leģitimitāti; tā kā Eiropas Savienībai ir jāsniedz ātras, skaidras un uzskatāmas atbildes pilsoņiem, reaģējot uz viņu raizēm;

M.

tā kā kodificējot pakalpošanas principu, proti, principu, ka pārvalde cenšas orientēt iedzīvotājus, palīdzēt viņiem un apkalpot un atbalstīt tos, kā arī rīkoties ar pienācīgu cieņu un izvairīties no nevajadzīgi apgrūtinošām procedūrām, tādējādi ietaupot gan iedzīvotāju, gan ierēdņu laiku un darbu, palīdzētu ņemt vērā iedzīvotāju pamatotās vēlmes un sniegtu ieguvumus gan iedzīvotājiem, gan pārvaldei, uzlabojot pakalpojumu kvalitāti un palielinot efektivitāti; tā kā būtu jāpalielina sabiedrības informētība par Savienības iedzīvotāju tiesībām uz labu pārvaldību, šajā procesā iesaistot Komisijas attiecīgos informācijas dienestus un tīklus;

N.

tā kā, ņemot vērā Eiropas Padomes Pretkorupcijas starpvalstu grupas (GRECO) ieteikumus, skaidru un saistošu noteikumu kopums Savienības administrācijai būtu pozitīvs signāls cīņā pret korupciju valstu administrācijā;

O.

tā kā labas pārvaldības principu pamatkopums jau plaši pieņemts dalībvalstīs;

P.

tā kā ES Tiesas judikatūrā ir nostiprināti labi izstrādāti procesuālie principi, ko piemēro dalībvalstu procedūrām Kopienas jautājumos un ko a fortiori būtu jāpiemēro Savienības tiešajai pārvaldībai;

Q.

tā kā Eiropas Administratīvā procesa likums palīdzētu Savienības administrācijai izmantot tās iekšējās organizācijas pilnvaras, lai uzlabotu un veicinātu visaugstākos pārvaldes standartus;

R.

tā kā Eiropas Administratīvā procesa likums veicinātu Savienības leģitimitāti un vairotu iedzīvotāju uzticēšanos Savienības pārvaldībai;

S.

tā kā Eiropas Administratīvā procesa likums varētu stiprināt valstu administratīvo tiesību spontānu saskaņošanu attiecībā uz procesa vispārējiem principiem un iedzīvotāju pamattiesībām saistībā ar pārvaldību, un šādi stiprināt integrācijas procesu;

T.

tā kā Eiropas Administratīvā procesa likums varētu veicināt sadarbību un labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstu administrācijām un ES administrāciju, lai sasniegtu Līguma par Eiropas Savienības darbību 298. pantā noteiktos mērķus;

U.

tā kā līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā Savienība ir ieguvusi atbilstošu tiesisko pamatu Eiropas Administratīvā procesa likuma pieņemšanai;

V.

tā kā šajā rezolūcijā pieprasītajai tiesību aktu pieņemšanai jānotiek, pamatojoties uz precīzu ietekmes novērtējumu, inter alia aprēķinot arī administratīvo procesu izmaksas;

W.

tā kā Komisijai būtu pienācīgi jāapspriežas ar visām iesaistītajām personām un jo īpaši jāizmanto Eiropas ombuda speciālās zināšanas un pieredze, jo šī iestāde saņem iedzīvotāju sūdzības par pārkāpumiem Savienības struktūrās un iestādēs,

1.

lūdz Komisiju, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 298. pantu, iesniegt priekšlikumu regulai par Eiropas Administratīvā procesa likumu, ņemot vērā sīki izstrādātos ieteikumus šā dokumenta pielikumā;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips;

3.

uzskata, ka pieprasītajam priekšlikumam nav finansiālas ietekmes;

4.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju un tai pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus nosūtīt Komisijai un Padomei, Eiropas ombudam, kā arī dalībvalstu parlamentiem un valdībām.

30.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/23

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu,

—

Līguma par Eiropas Savienības darbību 9. un 151. pantu, kā arī 153. panta 1. punkta e) apakšpunktu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14., 27. un 30. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Eiropas pievienotās vērtības nodaļas veikto novērtējumu par Savienības pasākuma saistībā ar par darbinieku informēšanu un konsultēšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību radīto Eiropas pievienoto vērtību, ko minētā nodaļa 2012. gada 19. novembrī nosūtīja Nodarbinātības un sociālo lietu komitejai (1),

—

ņemot vērā nobeiguma ziņojumu “Pārmaiņu vadība”, ko sagatavojusi Augsta līmeņa darba grupa jautājumā par rūpniecības pārmaiņu radītajām ekonomiskajām un sociālajām sekām, kura tika izveidota nodarbinātības jautājumiem veltītā Luksemburgas samita laikā 1997. gada novembrī (2),

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 27. jūlija Ieteikumu 92/443/EEK par darba ņēmēju līdzdalības veicināšanu uzņēmuma peļņas sadalē un rezultātos (ieskaitot dalību kapitālā) (3),

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Regulu (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības (SE) statūtiem (4),

—

ņemot vērā Padomes 1998. gada 20. jūlija Direktīvu 98/59/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz kolektīvo atlaišanu (5),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīvu 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (6),

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 12. marta Direktīvu 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (7),

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Direktīvu 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 11. marta Direktīvu 2002/14/EK, ar ko dibina vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā (9),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija Direktīvu 2003/72/EK, ar ko papildina Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/25/EK par pārņemšanas piedāvājumiem (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvu 2005/56/EK par kapitālsabiedrību pārrobežu apvienošanos (12),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Direktīvu 2009/38/EK par to, kā izveidot Eiropas Uzņēmumu padomi vai procedūru darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Kopienas mēroga uzņēmumos un Kopienas mēroga uzņēmumu grupās (13),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 31. marta paziņojumu “Pārstrukturēšana un nodarbinātība. Paredzēt un atbalstīt uzņēmumu pārstrukturēšanu, lai attīstītu nodarbinātību: Eiropas Savienības nozīme” (COM(2005)0120) un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2005. gada 14. decembra atzinumu (14),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par Sociālo programmu (COM(2005)0033),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmumu 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (15),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam – prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (COM(2010)0614),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu” (COM(2010)0608 galīgā redakcija/2),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Jaunu prasmju un darbavietu programma” (COM(2010)0682),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Zaļā grāmata. Pārstrukturēšanās un pārmaiņu prognozēšana – kāda ir jaunākā pieredze?” (COM(2012)0007),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. decembra Rezolūciju par Eiropas stratēģijas drošībai un veselības aizsardzībai darbā 2007.–2012. gadam termiņa vidusposma pārskatīšanu (16),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu “Virzoties uz ekonomikas atlabšanu ar daudzām jaunām darbavietām” (COM(2012)0173),

—

ņemot vērā Parlamenta 2005. gada 26. maija rezolūciju par Sociālo programmu laika posmam no 2006. gada līdz 2010. gadam (17),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2012. gada 25. aprīļa pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Kooperatīvi un pārstrukturēšana” (18),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 10. maija rezolūciju par Eiropas tiesību aktu stiprināšanu darbinieku informēšanas un uzklausīšanas jomā (19),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 9. marta rezolūciju par rūpniecības politiku globalizācijas laikmetā (20),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu “Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā” (COM(2011)0112),

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda veikto pētījumu un aptauju rezultātus,

—

ņemot vērā Reglamenta 42. un 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu (A7-0390/2012),

A.

tā kā pārstrukturēšana nav jauna parādība, bet gan prakse, ko ekonomisko problēmu dēļ izmanto arvien biežāk, un tā kā pēdējo gadu laikā tā kļuvusi aizvien izplatītāka, kā arī iegūst dažādas formas, aktivizējoties dažās nozarēs un aptverot arī citas, ar neprognozējamu ietekmi uz dalībvalstu ekonomisko un sociālo situāciju;

B.

tā kā pasaules ekonomikas krīzes, kas sākās 2008. gadā, rezultātā uzņēmumiem un to darbiniekiem ir jāveic nepieciešamās izmaiņas, lai nodrošinātu konkurētspēju un darbavietas, un tā kā krīzi būtiski pastiprināja spekulācijas finanšu nozarē, strauji paātrinot pārmaiņu tempu, tādējādi satraucoši palielinot spiedienu uz darba ņēmējiem, teritorijām un visiem valdības līmeņiem īstenot strukturālus pielāgojumus;

C.

tā kā pēdējos 30 gados radikālu ekonomikas stratēģiju izmaiņu rezultātā ir notikusi ievērojama resursu pārnešana no faktiskās ekonomikas uz finanšu ekonomiku un tā kā ir jāuzlabo to iesaistīto dalībnieku situācija, kuri saražo visas preces un sniedz visus pakalpojumus, bet vieni uzņemas šīs ekonomikas krīze smagumu;

D.

tā kā pārstrukturēšana kļūst par problēmu ieinteresētajām personām tikai vēlākā posmā – visbiežāk brīdī, kad tiek apsvērta darbinieku skaita samazināšana;

E.

tā kā, veicot pārstrukturēšanu, vislielākā uzmanība tiek pievērsta tūlītējai un vieglāk ieraugāmajai ietekmei uz nodarbinātību, taču vienlaicīgi netiek pietiekami atzīta un novērsta negatīvā ietekme uz darba apstākļiem un darba ņēmēju veselību;

F.

tā kā daudzās un dažādās ieinteresētās personas, kas iesaistītas pārstrukturēšanā, ir nošķirtas un reti sadarbojas ilgtermiņā;

G.

tā kā jaunākajos Komisijas politikas dokumentos, jo īpaši stratēģijā “Eiropa 2020” un 2010. gada 28. oktobra paziņojumā par rūpniecības politiku, ir pastāvīgi uzsvērts, ka “labāk paredzot un pārvaldot pārstrukturēšanu, tiks sniegts atbalsts darbiniekiem un uzņēmumiem, lai tie varētu pielāgoties pārejai, kas vajadzīga jaudas pārpalikuma, modernizācijas un strukturālu pielāgojumu dēļ. (..) Par pārstrukturēšanas stratēģijām uzņēmuma līmenī vienojas pirmām kārtām vadība un darbinieku pārstāvji. Lai nepieļautu sociālus sarežģījumus un veicinātu jaunas prasmes un jaunas darbavietas, pārstrukturēšanās jāpapildina ar politiskiem risinājumiem, tādējādi samazinot liela apjoma atlaišanas un veselu reģionu panīkšanu vai pilnīgu rūpniecības nozaru pārvietošanas, atvieglojot ekonomikas pārveidi un profesijas maiņu”;

H.

tā kā krīzes ietekmē ir izveidota jauna Savienības līmeņa ekonomiskā pārvaldība, izmantojot gada un ceturkšņa izaugsmes pētījumus, un tā kā šī jaunā ekonomiskā pārvaldība pati var izraisīt pārstrukturēšanu, tāpēc ir nepieciešama sabiedrisko partneru iesaiste;

I.

tā kā darba ņēmēji ir savlaicīgi jāsagatavo pārejai uz resursefektīvu, videi nekaitīgu ekonomiku un tā kā šai pārejai ir liels nodarbinātības potenciāls, bet tā veicinās to nozaru un uzņēmumu pārstrukturēšanu, kurām trūkst ilgtspējības;

J.

tā kā zaudēto darbavietu skaits 2011. gada trešajā ceturksnī gandrīz divkārt pārsniedza jauno darbavietu skaitu, paredzams, ka šī tendence palielināsies, ņemot vērā paziņojumus par lielākajiem pārstrukturēšanas pasākumiem stratēģiskajās jomās;

K.

tā kā laika posmā no 2008. līdz 2011. gadam darbu zaudēja vairāk nekā 6,4 miljoni būvniecības un rūpniecības nozarēs strādājošo;

L.

tā kā visās dalībvalstīs, kurās krīzes laikā tika atlaists salīdzinoši maz darba ņēmēju, ir labi izveidotas sistēmas darba attiecību jomā, kuru ietvaros darba ņēmējiem un viņu pārstāvjiem ir salīdzinoši daudz uzklausīšanas, informētības un līdzlemšanas tiesību, kas ir sekmējušas tādu kopīgu nolīgumu noslēgšanu uzņēmuma līmenī, kuru priekšnoteikumi ir balstīti uz tiesību aktiem un koplīgumiem;

M.

tā kā saskaņā ar “Gada izaugsmes pētījumu: ES visaptverošās reakcijas uz krīzi izveide”“dažu dalībvalstu panākumi eksporta jomā liecina, ka veiksme pasaules tirgos ir atkarīga no plašākiem faktoriem, piemēram, nozaru specializācijas, inovācijām un spējām, kas nodrošina patiesu konkurētspēju”; tā kā tieši krīzes laikā uzņēmumi dažās dalībvalstīs ir īstenojuši ilgtermiņa pieeju un izmantojuši visas iespējas, lai netiktu atlaisti viņu darbinieki, kam ir laba izglītība un liela pieredze;

N.

tā kā Savienības uzņēmumiem pasaules tirgos varēt būt grūti gūt panākumus, vienīgi izmantojot cenu nosišanu, bet tiem varētu veikties, izstrādājot labus produktus, procesus un pakalpojumus;

O.

tā kā darbiniekiem nozarēs, kurām trūkst ilgspējības, ir jānodrošina atbalsts un apmācība, lai īstenotu pāreju uz videi draudzīgām darbavietām;

P.

tā kā pastāv risks, ka labā prakse, ko šīs krīzes gaitā ir noteikušas iesaistītās personas, jo īpaši Starptautiskā Darba organizācija (ILO), netiks pietiekami ņemta vērā un to neizmantos turpmākajās krīzēs; tā kā tādēļ Eiropas Savienības iestādēm šo labo praksi vajadzētu pētīt un dokumentēt, lai to varētu izmantot arī, veicot pārstrukturēšanu;

Q.

tā kā Komisija savā 2010. gada 23. novembra paziņojumā “Jaunu prasmju un darbavietu programma” turklāt atzīst, ka “pielāgošanās spēju un aktivitāti, mainot darbavietu vai nodarbošanos, tomēr var kavēt nedrošība, jo pārmaiņas ir saistītas ar varbūtēju bezdarba, zemāka atalgojuma un sociālās nedrošības risku; tā kā tādēļ cilvēku karjerā ir nepieciešamas pozitīvas pārmaiņas, lai pastāvīgi pielāgotos, saglabājot un palielinot nodarbināmību un vienlaicīgi veicinot indivīdu drošību un darba tirgus elastību”;

R.

tā kā pārstrukturēšanas gadījumos, ja nav iespējams izvairīties no atlaišanas, daudz biežāk tiek atlaisti mazāk aizsargāto kategoriju darbinieki, tostarp gados jaunākie un vecākie darbinieki, pat ja tādējādi saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem rodas diskriminācija vecuma dēļ;

S.

tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu “Ceļā uz aktu par vienoto tirgu”“šo skepsi, ko daudzi izjūt attiecībā uz iekšējo tirgu, var skaidrot cita starpā arī ar izveidojušos priekšstatu, ka šie pakāpeniskie liberalizācijas procesi ir notikuši, tiem “upurējot” dauzu ekonomikas operatoru iegūtās sociālās tiesības”; “Lisabonas līgums, kā arī šis “augsti konkurētspējīgas tirgus sociālās ekonomikas” jēdziens, kurš apstiprināts kā viens no svarīgākajiem mērķiem, liek “Savienībai” veidot visaptverošāku vienotā tirgus redzējumu. Ir jāsaskaņo ekonomiskās brīvības un kolektīvās rīcības brīvības. Ir svarīgi iedzīvināt sociālo partneru dialogu, lai tādēļ būtu vairāk izredžu izstrādāt sociālo partneru iniciētus un sociālajiem partneriem paredzētus tiesību aktus, kā to skaidri nosaka Lisabonas līgums.”; “Papildus tikai reaģējošiem pasākumiem, lai reaģētu uz ekonomikas un finanšu krīzi, izvairīties no sociāliem konfliktiem ir izdevies, pateicoties laicīgas plānošanas stratēģijām, pārstrukturēšanas procesus pārvaldot proaktīvi un tos apspriežot. Tas ir priekšnosacījums saimnieciskās darbības sekmīgiem rezultātiem un sociāla prasība, jo, veicot šādu plānošanu, ir iespējams par jaunu pārdalīt resursus ekonomikas nozarēm, kas attīstās, un dot darba ņēmējiem jaunas iespējas gadījumā, kad to nodarbinātība ir apdraudēta.” Ar Savienības aktu pārstrukturēšanas procesiem izdotos izveidot uz savstarpēju uzticēšanos balstītu vidi;

T.

tā kā vienotā tirgus paplašināšana rada papildu konkurenci, kas varētu novest pie pārstrukturēšanas; tā kā Savienībai būtu jāuzņemas atbildība par šo procesu, nosakot regulējumu, kas mazinātu sociālās sekas;

U.

tā kā pēc tam, kad sociālie partneri 2003. gada oktobrī izstrādāja “Orientējošos norādījumus pārmaiņu un to sociālo seku vadībai”, tomēr netika īstenots neviens likumdošanas pasākums, lai gan tiem sekoja divi valstu semināru cikli, ko rīkoja sociālie partneri savu daudzgadu darba programmu ietvaros; tā kā tās joprojām nav zināmas ne tikai dalībvalstu un nozares sociālo partneru organizācijām, bet – vēl svarīgāk – arī uzņēmumu un to darbinieku pārstāvjiem; tomēr tā kā savlaicīga un efektīva šajos orientējošos norādījumos noteikto, kā arī no daudziem citiem pētījumiem un ziņojumiem izrietošo principu ievērošana tomēr būtu ļoti svarīga; tā kā uzņēmumu prakse šajā jomā visbiežāk ir reaģējoša, nevis proaktīva, tie lēmumu pieņemšanas procesā iesaistās pārāk vēlu un neiesaista ārējās struktūras, kas varētu būt nozīmīgas pārstrukturēšanas sociālās ietekmes mazināšanā vai nu pietiekamā, vai pietiekami savlaicīgā veidā;

V.

tā kā Komisija cerēja saņemt konkrētus komentārus par turpmāku politikas attīstību šajā jomā saistībā ar savu zaļo grāmatu “Pārstrukturēšanās un pārmaiņu prognozēšana – kāda ir jaunākā pieredze?”, kurā ir atzīts, ka “tehnoloģisko pārmaiņu un inovācijas ietekmē uzņēmumiem un darbaspēkam var izveidoties pielāgošanās stratēģijas, bet ir vērojamas pazīmes, ka inovācija apvienojumā ar pētniecību un izglītību var efektīvi palīdzēt Eiropai izkļūt no krīzes”;

W.

tā kā kooperatīvi pārstrukturēšanu veic sociāli atbildīgā veidā un to kooperatīvu pārvaldības modeļa specifika – kopīgas īpašumtiesības, demokrātiska līdzdalība un kooperatīva biedru veikta kontrole un tas, ka kooperatīvi var paļauties uz saviem finanšu līdzekļiem un atbalsta tīkliem – ir skaidrojums tam, kāpēc kooperatīvi ir elastīgāki un novatoriskāki, veicot pārstrukturēšanu laika gaitā un radot jaunus uzņēmumus;

X.

tā kā, neraugoties uz iepriekš minētajiem pārliecinošajiem paziņojumiem, Komisijas reakcija uz Parlamenta rezolūcijām par informēšanu, uzklausīšanu un pārstrukturēšanu, ir bijusi neapmierinoša, kas liecina par nepieciešamību veikt steidzamus un konkrētus pasākumus šajā jomā, un tāda pati ir bijusi tās reakcija uz citu iesaistīto ekonomisko un sociālo tirgus dalībnieku lūgumiem;

Y.

tā kā šī rezolūcija neietekmē informēšanas pienākumus, kas izriet no citiem Eiropas Savienības un valstu tiesību aktiem; tā kā, ciktāl Savienības un valstu tiesību akti to paredz, informēšanas procedūras ir pilnīgi jāpiemēro tā, lai īstenotu šajā rezolūcijā paredzētos ieteikumus;

Z.

tā kā šī rezolūcija neskar no valsts tiesību aktiem izrietošos aizsardzības pienākumus un pienākumus saistībā ar darba attiecību izbeigšanu;

AA.

tā kā dalībvalstu tiesību akti par darba devēju atbildību pret to darbiniekiem pārstrukturēšanas procesā šobrīd ir ļoti atšķirīgi; tā kā iepriekšējā desmitgadē divkārt ir notikušas divas apspriešanās ar Eiropas sociālajiem partneriem, bet Komisija nav veikusi nekādas darbības;

AB.

tā kā laba un efektīva informēšana un konsultēšana saistībā ar pārstrukturēšanu nozīmē, ka atbilstīgie pasākumi ir jāveic vairākus mēnešus pirms ierosinātās pārstrukturēšanas, ka tiem jāattiecas arī uz atkarīgajiem uzņēmumiem un ka tiem jānodrošina savlaicīga pārkvalificēšanās kursu sniegšana, lai veicinātu uzņēmumu un ES konkurētspējas uzlabošanu, tādējādi krīzes laikā vairojot Savienības pilsoņu un ieguldītāju pārliecību par noteiktību un pārredzamību,

AC.

tā kā uzņēmumi, kas nespēj pielāgoties mainīgajiem apstākļiem, ilgtermiņā nespēs izturēt konkurenci; tā kā uzņēmumi, darba ņēmēji un nozares parasti paši vislabāk spēj noteikt jomas, kurās tiem jāveic pārstrukturēšanās; tā kā katra dalībvalsts ir pakļauta dažādiem pārstrukturēšanas procesu veidiem un to ietekme uz katru no tām ir atšķirīga;

AD.

tā kā Komisija nolūkā palīdzēt darba ņēmējiem un uzņēmumiem efektīvāk sagatavoties pārmaiņām ir sākusi padziļinātus pētījumus un analīzi vienlaikus par pārstrukturēšanas parādību un ekonomikas nozaru uzraudzību, tostarp virkni pētījumu par izmaiņām nodarbinātībā laikposmā līdz 2020. gadam (21); tā kā šī uz nākotni vērstā analīze tika veikta sadarbībā ar neatkarīgiem pētniekiem, sociālajiem partneriem un citām Savienības iestādēm, piemēram, Eiropas Parlamentu un Savienības aģentūrām un struktūrām, piemēram, Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda Eiropas Pārmaiņu novērošanas centru (22) un Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru;

AE.

tā kā pašlaik tiek pārskatīta Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi (23),

1.

prasa Komisijai, ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību 225. pantu, cik drīz vien iespējams un pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem, iesniegt likumdošanas priekšlikumu par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un pārstrukturēšanas paredzēšanu un pārvaldību, ievērojot iekļautajā pielikumā sīki izstrādātos ieteikumus;

2.

apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērotas pamattiesības un subsidiaritātes princips; vēl apstiprina, ka šajos ieteikumos ir ievērots proporcionalitātes princips, brīvība veikt uzņēmējdarbību un tiesības uz īpašumu;

3.

apstiprina tāda spēcīga sociālā dialoga nozīmīgumu, kura pamatā ir abpusēja uzticība un kopēja atbildība, kā vislabāko instrumentu kopēju vienprātīgu un mērķtiecīgu risinājumu meklēšanā attiecībā uz pārstrukturēšanas procesu paredzēšanu, novēršanu un vadību;

4.

aicina Komisiju analizēt, vai ir nepieciešams veikt Savienības līmeņa pasākumus, lai pārraudzītu uzņēmumu darbību ar mērķi izvairīties no jebkādas ļaunprātīgas izmantošanas, kas var būt kaitīga, jo īpaši darba ņēmējiem;

5.

prasa Komisijai nodrošināt, lai atlaišana tiktu vērtēta kā galējais līdzeklis un tikai pēc tam, kad ir apspriestas visas iespējamās alternatīvās iespējas, neskarot uzņēmumu konkurētspēju;

6.

uzskata, ka prasītajam priekšlikumam nebūs finansiālas ietekmes;

7.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo priekšlikumu un pievienotos sīki izstrādātos ieteikumus Komisijai un Padomei.

30.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/38

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 10. maija rezolūciju par jūras pirātismu (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 15. janvāra rezolūciju par stāvokli Āfrikas ragā (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 10. marta rezolūciju par 2008. gada ziņojumu par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 11. maija rezolūciju par 2009. gada ziņojumu par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 12. septembra rezolūciju par Padomes ikgadējo ziņojumu Eiropas Parlamentam par kopējo ārpolitiku un drošības politiku (5),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 14. novembra secinājumus par Āfrikas ragu un jo īpaši to pielikumā iekļauto stratēģisko sistēmu,

—

ņemot vērā Eiropas Drošības stratēģiju un Eiropadomei adresēto, augstā pārstāvja un Komisijas izstrādāto 2008. gada 14. marta dokumentu “Klimata pārmaiņas un starptautiskā drošība”,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijas gala ziņojumu par vēlēšanām, kas 2010. gada 23. maijā notika Etiopijā,

—

ņemot vērā Nacionālās konstitucionālās asamblejas 825 dalībnieku 2012. gada 1. augustā pieņemto Somālijas konstitūciju; ņemot vērā jaunā Somālijas prezidenta demokrātisko ievēlēšanu 2012. gada 11. septembrī, kas notika pārejas procesa ietvaros,

—

ņemot vērā Padomes 2011 gada 1. decembra un 2012. gada 23. jūlija secinājumus par kopējo drošības un aizsardzības politiku,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes rezolūcijas par stāvokli Somālijā, jo īpaši Rezolūciju Nr. 2067(2012),

—

ņemot vērā Āfrikas Savienības misiju Somālijā (AMISOM), tās 2012. gada 5. janvāra stratēģisko koncepciju par militāro spēku klātbūtnes nostiprināšanu četros sektoros un ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2036(2012), kurā Āfrikas Savienībai prasīts palielināt AMISOM karaspēka skaitu no 12 000 līdz ne vairāk kā 17 731 dalībniekam bruņotajā personālsastāvā, kurā ietilpst karavīri un formētu policijas vienību personāls,

—

ņemot vērā ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1820(2008) par sievietēm, mieru un drošību,

—

ņemot vērā ANO 2011. gada 25. janvāra ziņojumu un tajā iekļautos 25 priekšlikumus, ko sagatavoja ANO ģenerālsekretāra īpašais padomnieks juridiskajos jautājumos saistībā ar pirātismu Somālijas piekrastē Jack Lang; ņemot vērā Jack Lang turpmākos ziņojumus, tostarp 2011. gada 15. jūnija ziņojumu par kārtību, kādā Somālijā izveido īpašas tiesas pirātisma apkarošanai, un ģenerālsekretāra 2012. gada 20. janvāra ziņojumu par īpašajām tiesām pirātisma apkarošanai Somālijā un citās reģiona valstīs,

—

ņemot vērā ES un Āfrikas kopējo stratēģiju,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ārlietu komitejas ziņojumu un Attīstības komitejas atzinumu (A7-0408/2012),

A.

tā kā Āfrikas rags ir viens no nepietiekamam pārtikas nodrošinājumam visvairāk pakļautajiem reģioniem pasaulē un miljoniem šajā reģionā dzīvojošo cilvēku ir nepietiekams uzturs un apdraud bads; tā kā šajā ģeogrāfiskajā reģionā ir valstis, kuras pieder pie viszemāko sanitāro standartu valstīm pasaulē; tā kā Āfrikas rags ir arī viens no pasaulē nabadzīgākajiem reģioniem un viens no reģioniem ar vislielāko pārvaldības nepietiekamību; tā kā cilvēku nedrošība un pārtikas trūkums jo īpaši palielina smago humanitāro krīzi šajā reģionā; tā kā starptautiskā sabiedrība nav veikusi pasākumus, lai reģionā novērstu cilvēku drošības, sausuma un bada draudus;

B.

tā kā šajā reģionā jau ilgi turpinās konflikti un tā kā konflikti, nabadzība un nepietiekama attīstība ir savstarpēji saistītas problēmas; tā kā ilgtspējīgu attīstību nevar panākt vidē, kurai raksturīgi saspīlējumi, bruņoti konflikti un nestabilas valdības iestādes, turklāt vienlaikus nabadzība un nepietiekama attīstība ir konfliktus izraisoši faktori; tā kā klimata pārmaiņas var vēl vairāk saasināt situāciju šajā reģionā, kur liels sausums jau ir kļuvis par biežāku parādību;

C.

tā kā ieilgusī nestabilitāte Āfrikas ragā ietekmē kaimiņvalstu un visa kontinenta drošību un, ņemot vērā teroristu tīklu darbību reģionā, tā var ietekmēt tādu citu reģionu drošību kā Eiropa, Arābijas pussala un Dienvidāzija;

D.

tā kā nedrošības, nestabilitātes, nabadzības un sliktas pārvaldības apburto loku sekmīgi un efektīvi var novērst tikai, īstenojot visaptverošu un holistisku pieeju, kuras mērķis ir panākt reģiona valstu ilgtspējīgu attīstību; tā kā situācija Āfrikas ragā uzskatāmi apliecina attīstības un drošības saikni, jo šajā reģionā noziedzīgas darbības, jo īpaši terorisms un pirātisms, vēršas plašumā galējās nabadzības un sliktās pārvaldības dēļ vai valsts pārvaldības trūkuma dēļ;

E.

tā kā drošības situācijas panākšana Āfrikas ragā ir trīskāršās Eiropas un plašākās starptautiskajās interesēs, kas saistītas ar: pirmkārt, starptautiskā terorisma radīto apdraudējumu un pirātismā un laupīšanā iegūtu līdzekļu novirzīšanu teroristu organizācijām; otrkārt, ekonomisko apdraudējumu starptautiskajai tirdzniecībai un nepieciešamību veicināt drošu kuģošanas norisi; un, treškārt, nepieciešamību palīdzēt ANO tās mērķu sasniegšanā, piemēram, aizsargāt reģionā Pasaules Pārtikas programmas kuģus;

F.

tā kā ES apņemšanās attiecībā uz reģionu balstās gan uz tā ģeostratēģisko nozīmi, gan uz vēlmi atbalstīt Āfrikas raga iedzīvotājus un palīdzēt tiem izkļūt no nabadzības; tā kā, lai to veiktu un panāktu noturīgu mieru, ES ir apņēmusies atbalstīt gan reģionālos centienus, piemēram, ar Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) un Āfrikas Savienības starpniecību, gan arī valstu centienus nostiprināt mieru un tiesiskumu, pamatojoties uz iekļaušanas, tiesiskuma un cilvēktiesību ievērošanas principiem;

G.

tā kā IGAD joprojām ir nepietiekami attīstīts instruments sadarbības, integrācijas un drošības uzlabošanai reģionā; tā kā IGAD vajadzētu būt galvenajai nozīmei Āfrikas raga politiskajā un drošības struktūrā, kā arī konfliktu novēršanā un reģiona politiskajā un ekonomiskajā integrācijā, tādējādi iesaistot šā reģiona valstis kopīgā politikas un ekonomikas programmā;

H.

tā kā nepārtraukta nedrošības un nestabilitātes josla, kas plešas no Atlantijas okeāna līdz Indijas okeānam, veicinātu arī narkotiku tirdzniecības darbības Atlantijas okeāna dienvidos un Latīņamerikā un Karību jūras reģionā, kā arī sekmētu ieroču un cilvēku tirdzniecību, pavērtu jaunus nelikumīgus tirdzniecības ceļus un radītu iespēju ievest narkotikas gan Eiropā, gan Arābijas pussalā;

I.

tā kā reģiona valstu konkurence saistībā ar dabas resursiem, jo īpaši fosilo kurināmo un ūdeni, un konkurence par infrastruktūras nodrošināšanu attiecībā uz naftas un gāzes ražotājvalstu piekļuvi ostām, kā arī valstu, kurām ir tikai sauszemes robežas, piekļuvi jūrai varētu pastiprināt saspīlējumus reģionā un izraisīt pastāvīgu nestabilitāti;

J.

tā kā Āfrikas raga ilgtermiņa stabilitātes priekšnoteikums ir stabilas un atbildīgas demokrātiskās iestādes, tiesiskums un cilvēktiesību, jo īpaši vārda brīvības, ievērošana, kā arī labākas ekonomiskās izredzes sabiedrībai kopumā;

K.

tā kā ir svarīgi aktīvi atbalstīt reģiona stabilitātes zonas, apkarot nabadzību un veicināt ekonomikas atveseļošanos, lai atjaunotu nestabilās valstis; tā kā drošība nav iespējama bez attīstības un attīstība – bez drošības;

L.

tā kā kaujinieku grupējuma Al-Shabaab vardarbīgie nemieri, valsts pārvaldības trūkums Somālijā, apdraudējums, ko rada nepārtrauktās pirātisma darbības Somālijas piekrastē, saspīlējumi un iespējami konflikti starp Sudānu un Dienvidsudānu, konfliktbīstamie Abjejas un Dārfūras reģioni, politiskā pāreja Etiopijā pēc premjerministra Meles Zenawi nāves, saspīlējumi starp Etiopiju, Eritreju un Somāliju, spriedze starp Eritreju un Džibutiju, Tā Kunga pretošanās armijas (LRA) terora akti veicina to, ka Āfrikas rags ir viens no konfliktbīstamākajiem reģioniem pasaulē, tādējādi izraisot neaptveramas cilvēku ciešanas, personu pārvietošanu iekšzemē, humanitāro krīžu pasliktināšanos un traucējumus ilgtspējīgai sociālajai un ekonomiskajai attīstībai, kā arī demokrātijai un tiesiskumam;

M.

tā kā cīņā pret Al-Shabaab Somālijā vērojams pakāpenisks progress, palielinās risks, ka teroristu darbības un destabilizācija var pārvietoties uz citām Somālijas teritorijām vai tālāk esošām Āfrikas teritorijām, kas iepriekš nebija skartas;

N.

tā kā ilgstošā politiskā nestabilitāte un konflikti Somālijā ir faktiski iznīcinājuši jebkādas izredzes uz reģiona ilgtspējīgu ekonomikas attīstību; tā kā stabilas demokrātijas un ekonomikas perspektīvu trūkums iedzīvotājiem, jo īpaši jauniešiem, apvienojumā ar demokrātijas, tiesiskuma, pārvaldības un cilvēku drošības trūkumu, rada labvēlīgu vidi noziedzīgu darbību attīstībai, tostarp pirātismam un narkotiku kontrabandai, vienlaikus palīdzot uzturēt tādus teroristu grupējumus kā Al-Shabaab; tā kā ir būtiski šādas problēmas risināt kopumā, izmantojot visus ES ārējās darbības instrumentus, un papildus šādām darbībām izveidot Somālijā īpašas tiesas pirātisma apkarošanai, tiklīdz valstī ir ieviestas dzīvotspējīgas valsts struktūras;

O.

tā kā Somālijas pārejas laika federālajai valdībai (PLFV) neizdevās izveidot stabilu un iekļaujošu pārvaldi, kas spētu veicināt vienprātību starp tās dažādajiem etniskajiem un politiskajiem elementiem; tā kā jaunajai Somālijas valdībai jāsaņem pilnīgs starptautiskās sabiedrības atbalsts, lai tā varētu risināt problēmas, ar kurām saskaras Somālija, un atjaunot ilgtspējīgu politisko, demokrātisko, etnisko un sociālo stabilitāti;

P.

tā kā daudzu valstu zvejas kuģi ir izmantojuši Somālijā valdošo haosu, lai kopš 1990. gada zvejotu Somālijas 200 jūras jūdžu zonā, tādējādi apdraudot Somālijas zvejnieku iztikas līdzekļus;

Q.

tā kā saskaņā ar informāciju, ko sniegusi ANO Augstā komiteja bēgļu jautājumos(UNHCR), visā Āfrikas raga teritorijā ir vairāk nekā viens miljons Somālijas bēgļu, galvenokārt Kenijā un Etiopijā, un Somālijas iekšzemē ir pārvietoti 1,3 miljoni cilvēku; tā kā iekšējais konflikts, Al-Shabaab terorisms un secīgās sausuma krīzes ir galvenie masveida izceļošanas un cilvēku pārvietošanas iemesli Somālijā, kas būtiski ietekmē visu reģionu;

R.

tā kā 2012. gada 20. augustā Āfrikas ragā notika divi reģionam īpaši nozīmīgi notikumi: pirmkārt, Etiopijas premjerministra Meles Zenawi nāve un, otrkārt, pirmā oficiālā Somālijas parlamenta izveide vairāk nekā divdesmit gados; tā kā jaunā parlamenta zvēresta nodošana un jaunā Somālijas prezidenta Hassan Sheikh Mohamud ievēlēšana 2012. gada 10. septembrī bija vēsturisks mirklis un nozīmīgs solis ceļā uz miera un drošības uzlabošanu, kas uzskatāmi apliecināja, ka situācija Somālijā nav nenovēršama;

S.

tā kā Etiopija, Džibutija, Kenija un Uganda ir sniegušas militāro un politisko atbalstu centieniem panākt stabilitāti šajā reģionā, jo īpaši ar Āfrikas Savienības misijas Somālijā (AMISOM) starpniecību, tādējādi cenšoties ar aktīvu starptautiskās sabiedrības atbalstu panākt dzīvotspējīgu risinājumu miera un stabilitātes nodrošināšanai šajā reģionā, kas pieder un ko vada Āfrika; tā kā Āfrikas Savienība ir vērtīgs sabiedrotais cīņā par mieru un stabilitāti šajā reģionā;

T.

tā kā drošības un militārā situācija Somālijā joprojām ir bīstama un grūti paredzama; tā kā AMISOM ir spējusi padzīt islāmistu militāro grupējumu Al-Shabaab un tā Baidoa pilsētā ir izvietojusi 100 karavīru; tā kā Kenijas armija nesen veica militāru intervenci Somālijas dienvidu un centrālajā daļā, taču nespēja dot izšķirošu triecienu Al-Shabaab grupējumam; tā kā Etiopijas valsts aizsardzības spēki 2012. gada februārī ienāca Hirānas reģionā un Bajas reģionā; tā kā organizācija “Human Rights Watch” ir ziņojusi par cilvēktiesību pārkāpumiem, spīdzināšanu, patvaļīgu apcietināšanu, tūlītēja nāvessoda izpildi, kā arī nelikumīgiem atriebības aktiem pret civiliedzīvotājiem, ko pastrādājuši Etiopijas bruņotie spēki un pārejas laika federālajai valdībai uzticīgā milicija; tā kā ANO Sankciju uzraudzības grupa ir apsūdzējusi kaimiņvalsti Eritreju ieroču, apmācības un finansiālā atbalsta sniegšanā Al Shabaab, tādējādi pārkāpjot ANO pasludināto ieroču embargo;

U.

tā kā krīzi Somālijā, kamēr tā ir atkarīga no Āfrikas Savienības operāciju sniegtās stabilitātes valstī, var atrisināt tikai, saglabājot un atbalstot sociālo un politisko stabilitāti, t. i., militārajās operācijās iesaistītajām pusēm būs arī liela atbildība, atbalstot vietējās iestādes ar visiem vajadzīgajiem līdzekļiem laikposmā pēc militāro operāciju pārtraukšanas;

V.

tā kā starptautiskās militārās darbības vienas pašas nevar nodibināt noturīgu drošību, stabilitāti un mieru, ja tās nav papildinātas ar demokrātiskas attīstības programmām;

W.

tā kā Etiopijas premjerministra Meles Zenawi nāvei var būt dziļas nacionālās un reģionālās sekas, radot iespēju jaunajai vadībai padarīt politisko telpu atklātāku sabiedrībai, atcelt represīvus tiesību aktus un iesaistīties visaptverošā politiskajā dialogā nolūkā pāriet uz demokrātiju; tā kā iekļaujošas, demokrātiski ievēlētas valdības izveide Etiopijā ir vienīgais veids, kā novērst nestabilitātes, radikālisma un nemieru izplatīšanos valstī, kas apdraud Etiopijas lomu terorisma apkarošanā;

X.

tā kā Etiopijas Tautas revolucionārā demokrātiskā fronte (ETRDF) 2010. gada maija notikušajās parlamenta vēlēšanās ieguva 545 no 547 vietām parlamentā, un tādēļ ES vēlēšanu novērošanas misija pasludināja, ka vēlēšanas neatbilda starptautiskajiem standartiem;

Y.

tā kā Etiopija saņem lielāku ASV un ES ārējās palīdzības apjomu nekā jebkura cita Āfrikas valsts;

Z.

tā kā pēc 20 neatkarības gadiem, kas pagājuši prezidenta Isaias Afewerki vadībā, Eritreja ir viena no apspiestākajām un noslēgtākajām valstīm pasaulē ar ļoti sliktu reputāciju cilvēktiesību jomā, kas ietver valsts pilsoņu ieslodzīšanu, spīdzināšanu un nogalināšanu; tā kā ANO Cilvēktiesību padome 2012. gada 5. jūlijā pieņēma rezolūciju, kurā stingri nosodīti Eritrejas iestāžu nepārtrauktie, plašie un sistemātiskie cilvēktiesību pārkāpumi, stingrie uzskatu un vārda brīvības ierobežojumi un pilsoņu piespiedu iesaukšana karadienestā uz nenoteiktu laikposmu un ar kuru arī iecelts īpašais referents jautājumos par cilvēktiesību situāciju Eritrejā, lai pārtrauktu valsts izolētību, izmeklētu pārkāpumus un ziņotu par tiem; tā kā Zviedrijas un Eritrejas pilsonis Dawit Isaak jau vismaz 11 gadus Eritrejā tiek turēts ieslodzījumā bez tiesas sprieduma un viņam ir liegtas tiesības sazināties;

AA.

tā kā Sudānas un Dienvidsudānas prezidenti 2012. gada 26. septembrī parakstīja ilgi gaidīto sadarbības nolīgumu, kas paredz atjaunot naftas plūsmas no dienvidiem uz ziemeļiem, demilitarizēt buferzonu gar robežu, atsākt pārrobežu tirdzniecību un abu valstu pilsoņu brīvu pārvietošanos; tā kā abām valstīm tagad ir jāvienojas par Abjejas un citu strīdīgo apgabalu statusu;

AB.

tā kā Dienvidsudāna saskaras ar smagām politiskām, ekonomikas un drošības problēmām, jo īpaši saistībā ar kopienu savstarpējo vardarbību un stabilu pārvaldības struktūru trūkumu; tā kā ir ziņots, ka notiekošais civilās atbruņošanās process, ko dēvē par “Operāciju miera atjaunošanai” un ko uzsāka 2012. gada martā, reaģējot uz starpkopienu vardarbību Džūnkalī pavalstī, ir izraisījis armijas karavīru vardarbību pret civiliedzīvotājiem;

AC.

tā kā ir grūti saglabāt mieru Sudānas rietumu reģionā Dārfūrā un dienvidu pavalstīs Dienvidkordofanā un Zilajā Nīlā; tā kā cilvēktiesību organizācijas turpina ziņot par valdības spēku veikto civilo teritoriju plaša mēroga bombardēšanu, nogalināšanu bez tiesas sprieduma, patvaļīgiem arestiem, masveida izlaupīšanu un īpašuma iznīcināšanu; tā kā notiekošā vardarbība ir izraisījusi ilgstošu un satraucošu humanitāro krīzi;

AD.

tā kā piekļuve cilvēkiem joprojām ir viena no lielākajām problēmām Āfrikas raga valstīs, reaģējot uz ārkārtas situācijām, kas piemeklējušas cilvēkus;

AE.

tā kā Eiropas Komisija gatavojas līdz EUR 158 miljoniem palielināt kopējo humānās palīdzības apmēru, kas šogad piešķirts sausuma dēļ cietušajiem cilvēkiem Āfrikas raga valstīs;

AF.

tā kā galvenās Āfrikas Savienības dalībvalstis starptautiskajā donoru konferencē, kas norisinājās Adisabebā, apņēmās sausuma skartajām valstīm piešķirt aptuveni USD 350 miljonus;

AG.

tā kā Āfrikas raga reģionu un jo īpaši Somāliju piemeklēja nežēlīga, sausuma izraisīta bada krīze, kas savukārt radīja nopietnu humanitāro krīzi, kura skāra vairāk nekā 12 miljonus cilvēku šajā reģionā, tostarp vairāk nekā 7,5 miljonus cilvēku Somālijā; tā kā bada krīze ne tikai izraisīja daudzu cilvēku, jo īpaši bērnu, nāvi, bet arī radīja plašas bēgļu plūsmas uz kaimiņvalstīm Keniju un Etiopiju; tā kā Eiropas Komisija palielināja humānās palīdzības piešķīrumu no EUR 9 miljoniem 2008. gadā līdz EUR 46 miljoniem 2009. gadā, taču pēc tam samazināja šo apjomu līdz EUR 35 miljoniem 2010. gadā un EUR 30 miljoniem 2011. gadā; tā kā tikai pēc lielā sausuma 2011. gada vasarā tā pārskatīja piešķīrumu, to palielinot līdz EUR 77 miljoniem;

AH.

tā kā humanitārās situācijas būtiska uzlabošana Āfrikas ragā būs savstarpēji saistīta ar visiem citiem Savienības mērķiem šajā reģionā un tāpēc ikvienā reģionu nomocījušo dažādo konfliktu ilgtspējīgā risinājumā jāņem vērā iekšzemē pārvietoto personu vajadzības, pašreizējā bēgļu krīze un tās iemesli, tostarp strukturāls pārtikas trūkums, konflikti un klimata ietekme, īpašu uzmanību pievēršot arī tādām visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām kā sievietēm un bērniem;

AI.

tā kā svarīgi reģiona palīdzības sniedzēji un politikas dalībnieki ir ne tikai tādi tradicionāli politikas un attīstības dalībnieki kā ES, ASV un starptautiskās organizācijas, piemēram, ANO un Pasaules Banka, bet arī Turcija, Ēģipte, Persijas līča Sadarbības padomes valstis (jo īpaši Katara) un Islāma sadarbības organizācija; tā kā Ķīnai ir bijusi galvenā nozīme infrastruktūras attīstības un ekonomisko iespēju veicināšanā Āfrikas ragā, sniedzot ad hoc aizdevumus ar atvieglotiem nosacījumiem, kas neparedz noteikumus valstīm, kuras veic efektīvas reformas, un bieži vien veicina tās privileģētu pieeju dabas resursiem un tirgum attiecīgajā valstī;

AJ.

tā kā ES ir galvenā starptautiskā atbalsta un humānās palīdzības sniedzēja Āfrikas ragā un sniedz ieguldījumu šī reģiona attīstībā un drošībā gan uz sauszemes, gan jūrā;

AK.

tā kā tirdzniecībai un transportam drošas vides izveide gan uz sauszemes, gan jūrā ir galvenais pasākums ceļā uz reģiona stabilizāciju un attīstību;

AL.

tā kā Āzijas valstu pieprasījuma milzīgā pieauguma dēļ nelikumīgi iegūta ziloņkaula tirdzniecība ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem ienākumu avotiem tādiem militāriem grupējumiem kā Al-Shabaab, kā arī oficiālajiem militārajiem spēkiem; tā kā saskaņā ar Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām savvaļas dzīvnieku un augu sugām (CITES) ziloņu malumedniecība ir sasniegusi augstāko līmeni desmitgadē un reģistrēts lielākais ziloņkaula konfiscēšanas gadījumu skaits kopš 1989. gada;

AM.

tā kā saskaņā ar ANO Vides programmas (UNEP) ziņojumu Somālijas piekrastē, pilnīgi ignorējot vietējo iedzīvotāju veselību un vides saglabāšanu, ir nelegāli noglabāts liels daudzums toksisko atkritumu, kas noplūst apkārtējā vidē; tā kā saskaņā ar šo pašu ziņojumu daļa atkritumu, kas tiek izgāzti jūrā, nāk no Eiropas Savienības un nodara neatgriezenisku kaitējumu cilvēka veselībai un videi reģionā, tādējādi rupji pārkāpjot cilvēktiesības;

AN.

tā kā reģionā pašlaik nav sasniegts neviens no astoņiem Tūkstošgades attīstības mērķiem (TAM) un tikai ar apņēmīgu politiskās gribas izpausmi var panākt konkrētu progresu trijos atlikušajos gados līdz 2015. gada termiņam;

AO.

tā kā nesaprātīgums un politiskais ekstrēmisms ir saistīts ar nabadzības vai bada situācijām; tā kā 14 mēnešus pēc tam, kad ANO oficiāli paziņoja par pirmo XXI gadsimta badu Āfrikas ragā, humanitārā situācija ir salīdzinoši uzlabojusies, taču tā vēl joprojām ir kritiska;

AP.

tā kā virzība nabadzības samazināšanā Āfrikas ragā ir aizkavējies pārtikas un degvielas krīžu dēļ, kā arī pasaules ekonomikas un finanšu krīzes un klimata pārmaiņu radītās ietekmes dēļ;

AQ.

tā kā 2012. gada martā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) lēsa, ka Āfrikas ragā palīdzība nepieciešama vairāk nekā astoņiem miljoniem cilvēku (tostarp 3,2 miljoniem – Etiopijā, 2,5 miljoniem – Somālijā, 2,2 miljoniem – Kenijā un 180 000 – Džibutijā); un 2011. gadā reģions piedzīvoja pēdējos 60 gados lielāko sausumu, kas ietekmēja vairāk nekā 13 miljonus cilvēku, no kuriem simtiem tūkstošiem cilvēku bija jāpamet savas mājas un desmitiem tūkstoši cilvēku zaudēja dzīvību;

AR.

tā kā dažas atsevišķas reģiona valstis traucē Starptautiskās Krimināltiesas darbu Āfrikas ragā, ko tā veic, lai vainīgās personas sauktu pie atbildības un apkarotu nesodāmību;

AS.

tā kā, lai turpinātu darbu humānās palīdzības sniegšanā un ieguldītu Somālijas, Kenijas un Etiopijas atveseļošanas centienos, UNICEF 2012. gadam nepieciešami USD 273 miljoni, no kuriem līdz 2012. gada jūlija beigām tas bija saņēmis tikai 33 %,

1.

atzinīgi vērtē ES stratēģiju attiecībā uz Āfrikas ragu un jo īpaši tās visaptverošo pieeju, kas pamatojas uz drošības un stabilitātes problēmu risināšanu, nostiprinot tiesiskumu un nodrošinot pienācīgu procesu, kam jāietver funkcionējoši tiesībaizsardzības mehānismi un procedūras, kā arī neatkarīga tiesu sistēma, un vienlaikus cenšoties novērst šo problēmu cēloņus, jo īpaši izmantojot attīstības un humānās palīdzības stratēģijas, kuru pamatā ir skaidri noteikti mērķi; mudina pilnībā īstenot ES stratēģisko sistēmu attiecībā uz Āfrikas ragu un atbalstā tās piecus virzienus, kas pamatojas uz:

uzsver, ka svarīgi ir veicināt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi reģionā un mazināt nabadzību, ievērojot cilvēku pamatvajadzības;

2.

uzsver, ka ikviens ilgtspējīgs risinājums neskaitāmajiem konfliktiem reģionā var būt veiksmīgs tikai tad, ja tajā paredzēti labu kaimiņattiecību principi, pārvarot sāncensību un robežu strīdus, neiejaukšanās un sadarbība starp valstīm, ilgtspējīga attīstība un resursu pieejamības iespēju taisnīga un godīga sadale, radot visiem vienlīdzīgas ekonomiskās iespējas; norāda, ka šajā nolūkā nepieciešami uz pārveidi vērsti centieni miera veidošanas, starpniecības un samierināšanas jomā, kā arī nesodāmības izbeigšana sadarbībā ar Starptautisko Krimināltiesu un starptautisko humanitāro tiesību ievērošana, tostarp netraucēta humānās palīdzības pieejamība iedzīvotājiem un cilvēktiesības; norāda, ka Savienībai ir uzdevums ciešā sadarbībā ar reģionālajām struktūrām atbalstīt šos procesus, cīnīties pret kājnieku ieroču un vieglo ieroču izplatīšanu un veicināt demobilizāciju, atbruņošanos un bijušo kaujinieku reintegrāciju, taču uzsver, ka tikai paši Āfrikas raga iedzīvotāji ir vienīgie dalībnieki, kas var sekmēt noturīga miera, stabilitātes un labklājības, kā arī atbildīgas valdības un tiesiskuma nodrošināšanu reģionā;

3.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības īpašā pārstāvja (ESĪP) Āfrikas ragā iecelšanu atbilstoši Parlamenta aicinājumam iepriekš minētajā 2007. gada 10. maija rezolūcijā par Āfrikas ragu; mudina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci/Savienības augsto pārstāvi ārlietās un drošības politikas jautājumos (PV/AP) un Komisiju aktīvi atbalstīt ESĪP darbu, nodrošinot atbilstošus finansiālos resursus un cilvēkresursus un tiešu piekļuvi kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) struktūrām un misijām, kā arī Komisijas attīstības un humānās palīdzības politikas struktūrām un programmām; atgādina, ka Eiropas Parlaments savā rezolūcijā prasīja ES īpašajām pārstāvim Āfrikas ragā regulāri iesniegt ziņojumus Parlamentam; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ESĪP kārtējos ziņojumus Parlamentam un aicina viņu turpināt dialogu un regulāru viedokļu apmaiņu ar tā deputātiem; atzinīgi vērtē arī ESĪP Sudānā un Dienvidsudānā iecelšanu; uzskata, ka apspriešanās un pilnīgas rīcības koordinācijas nodrošināšanai ar abiem īpašajiem pārstāvjiem kompetentajiem ES ārējās darbības finanšu instrumentu plānošanas dienestiem ir regulāri jākonsultējas un regulāri jāsniedz tiem politiski un stratēģiski padomi; norāda, cik vērtīgs ir regulārs dialogs un koordinēšana starp abiem ESĪP un ES delegāciju vadītājiem reģionā;

4.

uzskata, ka IGAD būtu jāpiešķir vairāk resursu, lai sekmētu labas pārvaldības sistēmu, kā arī efektīvu politisku dialogu un mehānismus vienprātības panākšanai visās dalībvalstīs un starp tām; aicina ES veicināt šo uzdevumu, turpinot iesaistīties to iekšējo spēju veidošanas procesā; atgādina, ka ļoti svarīgi būs veicināt reģionālo iestāžu sistēmu dialogam un koordinēšanai starp šā reģiona valstīm, jo īpaši ar reģiona galvenajām dalībniecēm Etiopiju, Keniju un Ugandu, kam būs jāturpina koordinēt centienus un īstenot kopējos mērķus; atgādina, ka IGAD varētu nodrošināt pienācīgu sistēmu dialogam un koordinācijai attiecībā uz būtiski svarīgu dabas resursu, piemēram, ūdens, izmantošanu;

5.

aicina Komisiju apsvērt iespēju sniegt palīdzību un atbalstu visām Āfrikas valstīm, kas militāri ir iesaistījušās miera uzturēšanā Āfrikas raga valstīs, jo īpaši Somālijā;

6.

atzinīgi vērtē ES lēmumu sniegt papildu atbalstu AMISOM, lai tā varētu pildīt savas pilnvaras un nodrošināt kopējo karaspēka skaitu 17 731 karavīra sastāvā, kā pilnvarojusi ANO;

7.

uzskata, ka AMISOM rezultāti cīņā pret Al-Shabaab, piemēram, kontroles atgūšana Kismājo, apstiprina Āfrikas Savienības atbalstīšanas stratēģisko nozīmi; tāpēc uzsver, cik svarīgi ir veicināt ĀS iestāžu attīstības, spēju veidošanas un labas pārvaldības procesu, kā arī tās reaģēšanas spējas, tostarp krīžu pārvarēšanas un militārās spējas; atzinīgi vērtē ES delegācijas Āfrikas Savienībā izveidi Adisabebā;

8.

aicina steidzami sniegt palīdzību tiesu un brīvības atņemšanas iestāžu sistēmām valstīs, kas ir sadarbojušās ar ES pirātismā aizdomās turēto personu nodošanā (Kenija, Seišelas un Maurīcija), kā arī atbalstīt Somālijas iestādes, lai nodrošinātu, ka tām ir tāda juridiskā spēja un pienācīgi tiesu procesi atbilstoši starptautiskajām tiesībām, jo īpaši cilvēktiesībām, lai spētu tiesāt notvertos pirātus un Al-Shabaab kaujiniekus; uzsver, ka tajā pašā laikā svarīgi ir notvertajiem pirātiem nodrošināt rehabilitācijas un sociālās reintegrācijas iespējas;

9.

pauž nožēlu, ka, neraugoties uz ES sniegto palīdzību tiesiskuma stiprināšanai reģionā, Savienības noslēgtajiem nolīgumiem ar trešām valstīm (Keniju, Seišelām un Maurīciju) par nodošanu un divpusējiem nolīgumiem starp Seišelām, Puntlendu un Somālilendu par notiesāto pirātu repatriāciju, kā arī dažādiem starptautiskiem tiesiskiem regulējumiem, daudzi, pirāti un citi noziedzīgu nodarījumu izdarītāji vēl joprojām nav apcietināti vai arī, ja tie bija apcietināti, tika atbrīvoti drošu pierādījumu trūkuma dēļ vai tādēļ, ka nebija politiskās gribas tos saukt pie atbildības;

10.

ļoti atzinīgi vērtē ANO 2011. gada 25. janvāra ziņojumu, kurā uzsvērti 25 priekšlikumi, ko sagatavoja ANO ģenerālsekretāra īpašais padomnieks juridiskajos jautājumos saistībā ar pirātismu Somālijas piekrastē Jack Lang; atzinīgi vērtē arī attiecīgos Jack Lang turpmākos ziņojumus, piemēram, 2011. gada 15. jūnija ziņojumu par kārtību, kādā Somālijā izveido īpašas tiesas pirātisma apkarošanai, un ģenerālsekretāra 2012. gada 20. janvāra ziņojumu par īpašajām tiesām pirātisma apkarošanai Somālijā un citās reģiona valstīs; mudina PV/AP, ESĪP, trīs misijas vadītājus un delegācijas vadītājus prioritārā kārtā izskatīt Jack Lang sagatavotos priekšlikumus un izstrādāt stratēģiju par ES ieguldījumu starptautiskajā pieejā attiecībā uz krimināltiesībām Somālijas teritorijā;

11.

atgādina par savu aicinājumu dalībvalstīm sadarbībā ar Eiropolu un Interpolu izsekot un noskaidrot naudas plūsmas un konfiscēt summas, kas samaksātas pirātiem kā izpirkuma nauda, jo ir pazīmes, kas liecina, ka šī nauda, iespējams, tiek pārvesta uz banku kontiem visā pasaulē, tostarp uz Eiropas bankām, kā arī apzināt un likvidēt organizētās noziedzības tīklus, kuri gūst peļņu no šīm darbībām; aicina Padomi veicināt ciešāku sadarbību starp EU NAVFOR, no vienas puses, un Eiropolu un Interpolu, no otras puses;

12.

mudina visas reģiona valstis sadarboties ar Starptautisko Krimināltiesu un atgādina par to valstu saistībām, kas parakstījušas un ratificējušas Romas statūtus; atzinīgi vērtē arī jaunākās pārmaiņas Starptautiskajā Krimināltiesā, ļaujot veikt pētījumus un izmeklēšanu tajās valstīs, kas nav Romas statūtu puses vai tos nav ratificējušas;

13.

aicina Eiropas Savienības iestādes būt piesardzīgām un aktīvām saistībā ar politisko pāreju, kas sākusies Etiopijā, un demokrātisko attīstību, kas sākusies Somālijā;

14.

uzskata par vēlamu izmantot izdevību, ko rada 2012. gada 20. augustā mirušā Etiopijas premjerministra Meles Zenawi mantojuma atklāšana, jaunā Somālijas prezidenta ievēlēšana un Kenijas likumdevēja vēlēšanas 2013. gadā, lai

15.

atzinīgi vērtē to, ka, beidzoties termiņam, kas noteikts Āfrikas Savienības Miera un drošības padomes ceļvedī, kurš atbalstīts ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2046(2012), starp Sudānu un Dienvidsudānu ir panākta vienošanās par naftas resursiem; cer, ka ar minēto vienošanos pēc iespējas drīzāk līdz galam tiks atrisināta arī problēma saistībā ar naftas tranzītu no Dienvidsudānas;

16.

atzinīgi vērtē Eiropas Savienības vadīto jūras spēku (EU NAVFOR) operācijas Atalanta svarīgo ieguldījumu centienos apkarot pirātismu un uzlabot jūras satiksmes drošību Somālijas piekrastē; uzsver tās nozīmi, aizsargājot Pasaules Pārtikas programmas fraktētos kuģus, kuri piegādā palīdzību Somālijai, un citus neaizsargātus kuģus, kā arī piegādi AMISOM; atzinīgi vērtē Padomes 2012. gada 23. marta lēmumu, ar kuru tika pagarināts EU NAVFOR operācijas Atalanta termiņš līdz 2014. gada decembrim un paplašinātas tās pilnvaras ar mērķi vērsties pret pirātu bāzēm uz sauszemes; mudina dalībvalstis nodrošināt, lai EU NAVFOR operācija Atalanta tiktu pienācīgi atbalstīta, nodrošinot to ar atbilstošiem novērošanas kuģiem un patruļkuģiem, jo pašreizējie panākumi cīņā pret pirātismu ir atgriezeniski, kā arī sniedzot līdzekļus starptautiskajai kopienai, lai vajātu pirātus, to finansētājus un tīklus, atzīstot, ka efektīvākie pirātisma apkarošanas pasākumus līdz šim ir bijuši borta aizsardzības pasākumi, ko ieviesušas kuģošanas sabiedrības; šajā saistībā atzinīgi vērtē nesenos jūrniecības nozares aicinājumus paredzēt regulējumu privātajiem jūras drošības uzņēmumiem un aicina Starptautisko Jūrniecības organizāciju, karoga valstis un jūrniecības nozari sadarboties, lai turpinātu attīstīt un īstenot skaidrus, saskanīgus, piemērojamus un starptautiski atzītus standartus attiecībā uz privāti nolīgta bruņotas apsardzes personāla pakalpojumu izmantošanu uz kuģiem, kā arī aicinājumu privātajiem jūras drošības uzņēmumiem rīkoties, stingri ievērojot šos standartus;

17.

norāda, cik svarīga ir sadarbība starp EU NAVFOR un pārējām starptautiskajām misijām, kas darbojas šajā teritorijā, proti, AMISOM sauszemes operāciju, un uzskata, ka labām attiecībām un ciešai sadarbībai, tostarp informācijas apmaiņai, ir galvenā nozīme, lai Somālijā nodrošinātu stabilu situāciju; atgādina, ka EU NAVFOR operācija Atalanta un NATO operācija “Okeāna vairogs” var palīdzēt veiksmīgi atturēt no pirātisma un ierobežot to tikai tad, ja Āfrikas ragā un jo īpaši Somālija ir ieviesta visaptveroša stratēģija, lai novērstu iemeslus, kuru dēļ somālieši iesaistās pirātismā un veic noziedzīgas darbības ienākumu gūšanas nolūkā; norāda, ka NATO pašreizējā pretpirātisma misijā, operācijā “Okeāna vairogs”, ir grūti panākumi ar divām neilgākām pretterorisma operācijām, kas datētas ar 2008. gada oktobra, lai aizsargātu Pasaules Pārtikas programmas (WFP) kravu pārvadājumus;

18.

atzinīgi vērtē Ārlietu padomes 2011. gada 12. decembra lēmumu ieviest iniciatīvu saistībā ar reģiona jūras spēku izveidi (EUCAP Nestor), lai stiprinātu jūras spēku un tiesu iestāžu kapacitāti un nodrošinātu piekrastes policijas spēku un tiesnešu apmācību piecās Āfrikas raga un Indijas okeāna rietumu piekrastes valstīs, apspriežoties ar vietējo sabiedrību un saņemot tās piekrišanu; aicina visas dalībvalstis nekavējoties apgādāt jauno misiju ar kompetentu civilo un militāro personālu; aicina cieši sadarboties ar citām iniciatīvām, tostarp ar ES MARSIC projektu saskaņā ar Bīstamo jūras ceļu programmu, kuru atbalsta stabilitātes instruments un reģionālā jūras drošības programma (MASE), ko ierosināja Austrumāfrikas, Dienvidāfrikas un Indijas okeāna reģiona valstis un atbalstīja ES un kuru mērķis ir apkarot pirātismu uz sauszemes un uzlabot tiesībaizsardzības iestāžu spējas aizturēt, nodot, apcietināt un saukt pie atbildības pirātismā aizdomās turētās personas; uzskata, ka tikai stiprinot piekrastes valstu krasta apsardzes spējas, novēršot pamatcēloņus pirātismam uz sauszemes un sekmējot to, ka tiek ievērota kuģniecības paraugprakse BMP4 un uzlabotie standarti jūras drošības nozarei, starptautiskā sabiedrība spēs panākt plašāko mērķi par reģiona stabilitāti un drošību un tādējādi mazināt nepieciešamību pēc kuģu patruļas šajā reģionā;

19.

atzinīgi vērtē 2011. gada jūlija lēmumu pagarināt un pārorientēt ES Apmācības misiju (EUTM), kas dislocēta Ugandā; tomēr aicina labāk pārbaudīt un uzraudzīt visu jauniesaukto, kas apmācīti EUTM, rīcību un atbildīgumu, lai nodrošinātu, ka programmā netiek apstiprināti nepilngadīgie vai personas, kas iesaistījušās kaujinieku grupās, nodrošinātu viņu integrāciju Somālijas bruņotajos spēkos un to, ka tiek nekavējoties ziņots par visiem dezertēšanas gadījumiem un tie tiek izmeklēti; aicina arī ES piedalīties apmācības spēku maksājumu sistēmas ciešā uzraudzībā, lai nodrošinātu, ka maksājumi nonāk pie paredzētajiem saņēmējiem un rada motivāciju, lojalitāti un saistības, tādējādi garantējot arī, ka Somālijas drošības spēki spēs turpmāk paši uzņemties atbildību;

20.

uzsver vajadzību nodrošināt ciešu stratēģisko koordināciju starp visiem drošībā iesaistītajiem dalībniekiem, jo īpaši EU NAVFOR Atalanta, EUTM Somalia un EUCAP Nestor, kā arī NATO (operācija “Okeāna vairogs”), ASV vadīto operatīvo grupu CTF-151, ANO un AMISOM; norāda, ka ir izveidoti starptautiski koordinācijas mehānismi, piemēram, Somālijas piekrastes pirātisma jautājumu kontaktgrupa (CGPCS) Ņujorkā un Kopīgas informētības un rīcības mehānisms (SHADE) Bahreinā; tāpēc atzinīgi vērtē Padomes 2012. gada 23. marta lēmumu aktivizēt, sākotnēji uz divu vai trīs gadu laikposmu, ES Operāciju centru, lai saskaņotu un palielinātu sinerģiju starp trim KDAP misijām Āfrikas ragā, kā arī Briselē esošajām struktūrām Āfrikas raga stratēģijas kontekstā sadarbībā ar ES īpašo pārstāvi Āfrikas ragā;

21.

norāda, ka pazīmes liecina, ka LRA darbības mērogs varētu paplašināties, iesaistot cīņā vairāk valstu un pakļaujot riskam vairāk bērnu; atgādina, ka cīņa pret LRA un tās līdera Joseph Kony meklēšana ir bijusi lielā mērā atkarīga no ASV sniegtā finansējuma, aprīkojuma un loģistikas atbalsta; aicina ES saskaņot ar ASV jebkādu papildu palīdzību, kas nepieciešama cīņai pret LRA Āfrikas Savienības pārraudzībā;

22.

nosoda CITES noteikumu neīstenošanu; aicina Komisiju un Padomi veicināt ziloņkaula importa uz ES sertifikācijas un kontroles sistēmas izveidi, līdzīgi kā sekmīgajā Kimberli procesā;

23.

atzinīgi vērtē ES stratēģiju attiecībā uz Āfrikas ragu, kas ietver ne tikai drošības un humānās palīdzības politiku, bet arī ilgstošāku attīstības politiku un TAM; uzsver, cik svarīgs ir šis attīstības politikas ilgāka termiņa redzējums, un aicina Komisiju un dalībvalstis pēc iespējas drīzāk saskaņot savu politiku šajā jomā un kopīgi sagatavot programmas dažādām valstīm un reģioniem;

24.

uzskata, ka stabils un drošs Āfrikas rags pozitīvi ietekmētu politisko un drošības jomu ārpus reģiona, arī attiecībā uz ieguldījumiem un drošiem kuģniecības maršrutiem Indijas okeānā; tāpēc uzskata, ka G20 līmenī būtu jāuzsāk apsvērt stratēģijas, kas veicina drošību un stabilitāti reģionā, un koordinācija, sniedzot nepieciešamos finanšu līdzekļus, lai īstenotu visaptverošu pieeju; šajā saistībā norāda uz pozitīvo pieredzi, kas gūta Londonā 2012. gada februārī notikušajā Somālijas konferencē, un mudina PV/AP izskatīt iespēju rīkot līdzīgu konferenci 2013. gadā;

25.

uzskata, ka Āfrikas rags jāuztver arī kā reģions, kuram ir spēcīgs ekonomiskais potenciāls, jo īpaši derīgo izrakteņu un lauksaimniecības jomā; tāpēc aicina Padomi, Komisiju, EĀDD un EIB, saskaņojot ar citiem daudzpusējiem palīdzības sniedzējiem un finanšu iestādēm, apzināt tādus kopīgo interešu projektus attiecībā uz reģiona valstīm, kas varētu veicināt sadarbību un pozitīvu savstarpējo atkarību, piemēram, energoapgādes, tostarp atjaunojamo energoresursu, un dabas resursu, tostarp ūdens, jomā; uzsver, ka – lai nodrošinātu Āfrikas raga ekonomikas ilgtermiņa attīstību, būtiska nozīme ir pārrobežu tirdzniecībai, piekļuvei starptautiskajiem tirgiem, ostas infrastruktūrai un atbilstošu koridoru nodrošināšanai, lai valstis, kam ir tikai sauszemes robežas, varētu piekļūt ostām; aicina Komisiju veikt padziļinātu analīzi par dimensiju un ietekmi ekonomikas, vides un sociālajā jomā, ko rada zemes nomas prakse trešām valstīm Āfrikas ragā, un ierosināt iespējamās aizsardzības stratēģijas un mehānismus;

26.

uzskata, ka reģionālās drošības stiprināšana un terorisma un pirātisma apkarošana ir svarīga, taču nedrīkst aizmirst, ka pirmām kārtām ir ārkārtīgi nepieciešams atbalstīt nabadzības izskaušanu reģionā, vēl jo vairāk tāpēc, ka saskaņā ar dibināšanas līgumu ES, īstenojot politiku, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, jāievēro attīstības sadarbības mērķi, no kuriem galvenais ir nabadzības mazināšana un izskaušana (LESD 208. panta 1. punkts); norāda, ka visas Āfrikas raga reģiona valstis ir jaunattīstības valstis un tāpēc tās visas, izņemot Sudānu un Dienvidsudānu, kuras nav parakstījušas Kotonū nolīgumu, ir saņēmušas attīstības palīdzību divu miljardu euro apmērā (no kuriem EUR 644 miljoni tika piešķirti tieši Etiopijai) valstu un reģionu indikatīvajām programmām desmitajā EAF (2008.–2013. gadam); norāda, ka šajā pašā periodā un arī saskaņā ar desmito EAF Austrumāfrikas, Dienvidu Āfrikas un Indijas okeāna reģions saņem EUR 619 miljonus (kas daļēji paredzēti Starpvaldību attīstības iestādei (IGAD)), lai izkaustu nabadzību reģiona valstīs un tām palīdzētu sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus; visbeidzot atgādina, ka EAF apakšinstruments – Āfrikas miera mehānisms – sniedz finansiālu atbalstu AMISOM;

27.

uzskata, ka ES (dalībvalstis un Komisija) kā pasaulē galvenā attīstības palīdzības un humānās palīdzības izplatītāja reģionā, kura par tādu ir kļuvusi, daļēji pateicoties diplomātiskās darbības centralizēšanai EĀDD un ESĪP, operācijas Atalanta panākumiem un dažu dalībvalstu diplomātiskai un militārai klātbūtnei reģionā, varētu darīt vairāk, lai izskaustu pastāvīgo nabadzību reģionā un tajā valdošo anarhiju un beztiesiskumu;

28.

uzskata, ka ir jāizmanto izdevība, ko radījusi Somālijas jaunā prezidenta Hassan Sheikh Mohamud ievēlēšana 2012. gada 10. septembrī, lai strādātu ar stratēģiskās sistēmas attiecībā uz Āfrikas ragu palīdzību un Eiropas Savienības īpašā pārstāvja reģionā, EĀDD un valstu diplomātu, kā arī Āfrikas Savienības atbalstu nolūkā izveidot normālas diplomātiskas un ekonomiskas attiecības starp Etiopiju un Eritreju un atrisināt Somālijas krīzi, jo tas sekmētu visa reģiona attīstību; norāda, ka Āfrikas Lielo ezeru reģions, kas robežojas ar Āfrikas raga reģiona rietumu daļu, ir viens no pasaulē nestabilākajiem reģioniem ar ļoti mazattīstītām valstīm, kurās ir izplatīta bruņota vardarbība, piemēram, Kongo Demokrātiskā Republikā (KDR), vai pat kari ar vienu vai vairākām kaimiņvalstīm (saspīlējumi starp KDR un Ruandu, kas plašākā izpratnē ir Āfrikas raga reģiona daļa); uzsver, ka, īstenojot Eiropas stratēģiju attiecība uz Āfrikas ragu, nevar neņemt vērā tās iespējamo ietekmi uz kaimiņu reģionu (galvenokārt Āfrikas Lielo ezeru reģiona, Centrālās Āfrikas un Dienvidu Āfrikas) attīstību, kas ir ļoti vajadzīga.

29.

atzinīgi vērtē gan no reģionālās attīstības palīdzības, gan no humānās palīdzības aspekta Eiropas Komisijas 2012. gadā ierosināto jauno plānu attiecībā uz Āfrikas ragu – SHARE (Supporting Horn of Africa Resilience – atbalsts Āfrikas raga izturētspējai), kurš iecerēts kā instruments saiknes izveidošanai starp īstermiņa humāno palīdzību un ilgtermiņa attīstību, lai pārrautu reģiona krīžu apburto loku; pauž pilnīgu atbalstu Eiropas Komisijai attiecībā uz saiknes nostiprināšanu starp neatliekamo palīdzību, atjaunošanu un attīstību (LRRD: Link between Relief, Rehabilitation and Development); aicina ES strādāt, izmantojot šo programmu, lai nodrošinātu dažādas iztikas iespējas un labāku pieeju tirgum un informācijai, lai sekmētu mājsaimniecību ienākumus iedzīvotājiem, kuri nodarbojas ar lopkopību, lauksaimniecību un lopkopību, kuri dzīvo upju krastos, piekrastēs, pilsētās un piepilsētās, uzlabotu sociālo pamatpakalpojumu pieejamību un censtos piedāvāt uzticamu un paredzamu atbalsta līmeni iedzīvotājiem, kuri pastāvīgi vai sezonāli pakļauti apdraudējumam;

30.

atzinīgi vērtē jauno ES SHARE programmu, kuras mērķis ir palielināt Āfrikas raga valstu pretošanās spēju dažādiem apdraudējumiem, ar kuriem tās saskaras; taču uzsver, ka šī programma jāsaskaņo ar ES stratēģiju attiecībā uz Sāhelas apgabalu, kas saskaras ar tādām pašām problēmām (terorismu, narkotiku tirdzniecību, klimata pārmaiņām, bēgļu pieplūdumu, personu pārvietošanu u. c.);

31.

uzskata, ka Āfrikas raga valstīs ir svarīgi atbalstīt lauksaimniecību, ganību lopkopību un liellopu audzēšanu, un atzinīgi vērtē svarīgo darbu, ko šajās jomās paveikušas vairākas NVO;

32.

aicina Komisiju atbalstīt ikvienu programmu, kuras mērķis ir nodrošināt piekļuvi ūdenim, kas ir pamattiesības un cilvēces kopīga vērtība, un atbalstīt valsts un privātā sektora partnerības dzeramā ūdens pieejamības nodrošināšanai;

33.

uzstāj, ka ES palīdzībai Āfrikas ragā pēc iespējas vajadzētu būt nevis tieša budžeta atbalsta veidā, bet gan tā būtu jāpiešķir, lai sasniegtu īpašus mērķus, pamatojoties uz skaidriem darbības rādītājiem; uzskata – ja palīdzībai jābūt budžeta atbalsta veidā, uz to jāattiecina nosacījums par konkrētu mērķu sasniegšanu; uzskata, ka programmām, kas vērstas uz atbalstu ES stratēģijai attiecībā uz Āfrikas ragu, jāspēj gūt labums no līdzekļu sapludināšanas, t. i., šādu programmu finansējumam jābūt pieejamam citiem starptautiskajiem palīdzības sniedzējiem, pamatojoties uz skaidriem kopīgiem standartiem, lai veicinātu visu atbalsta sniedzēju saskaņotu, vienotu pieeju un minimālu pretrunīgo pieeju vai dublēšanās risku; uzskata, ka līdzīgi ES jāspēj piedalīties trešās puses programmu finansēšanā Āfrikas ragā, ja var nodrošināt, ka pilnībā tiek ievēroti noteikumi par ES finansiālās palīdzības sniegšanu trešām valstīm;

34.

aicina ES un tās dalībvalstis arī turpmāk sniegt neitrālu, objektīvu un neatkarīgu humāno palīdzību neaizsargātajiem iedzīvotājiem un sniegt atbalstu reģiona valstīm to spēju stiprināšanā, izmantojot katastrofu riska mazināšanas stratēģijas un ilgtermiņa attīstības sadarbības programmas tādās jomās kā sagatavotība sausumam, lauksaimniecība, lauku attīstība un pārtikas nodrošinājums;

35.

uzsver, ka, ja pārtikas traģēdijas cēlonis Āfrikas ragā (kā arī Sāhelā) ir atkārtoti sausuma periodi, slikta raža un cenu pieaugums, jāņem vērā, ka papildus šiem īstermiņa cēloņiem (lai gan sausumu jau var uzskatīt par strukturālu parādību) ir citi ļoti nozīmīgi cēloņi, piemēram, kopienu sairšana un neierobežots lauksaimniecības eksporta pieaugums, kas kaitē pārtikas apgādes un lauksaimnieciskās ražošanas suverenitātei, ko veic pašu patēriņam un pārdošanai vietējā tirgū;

36.

uzsver, ka cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana ir nemainīgs pamats Savienības sadarbībai ar trešo valstu partneriem; tāpēc pauž lielas bažas par ziņojumiem saistībā ar patvaļīgiem arestiem, slikto izturēšanos pret ieslodzītajiem un vardarbību pret demonstrantiem, kā arī represīvajiem pasākumiem pret politisko opozīciju, tostarp cenzūru un žurnālistu un aktīvistu nelikumīgu apcietināšanu, kas norisinājusies reģionā; aicina visas iestādes Āfrikas ragā ievērot šos pamatprincipus un bez nosacījumiem atbrīvot visus politieslodzītos;

37.

pauž nopietnas bažas par zemes sagrābšanu Āfrikā, kas apdraud vietējo nodrošinātību ar pārtiku un palielina badu; aicina Āfrikas raga valstu valdības un ES novērtēt pašreizējo lauksaimniecības zemju iegādes ietekmi uz nabadzību laukos un pašreizējo bada krīzi; mudina Komisiju iekļaut zemes sagrābšanas jautājumu savā politiskajā dialogā ar jaunattīstības valstīm, lai īstenotu politikas saskaņotību;

38.

pauž bažas pa iespējamo nelegālo atkritumu izgāšanu, ko veic ES uzņēmumi un noziedznieku tīkli; atgādina, ka nelegāla atkritumu izgāšana rada lielas bažas piekrastē dzīvojošiem somāliešiem; aicina PV/AP un Komisiju nekavējoties uzdot neatkarīgai struktūrai veikt pilnīgu izmeklēšanu, tostarp vākt pierādījumus un paraugus, un atkarībā no izpētes rezultātiem apsvērt iespēju celt prasību, tostarp pieprasīt kompensāciju no Eiropas uzņēmumiem, ES dalībvalstīm vai ES;

39.

atzīst, ka ir ļoti svarīgi, lai visi konflikta skartie Āfrikas raga iedzīvotāji saņemtu neatkarīgu un objektīvu humāno palīdzību un lai arī turpmāk tiktu sniegts atbilstošs finansējums, jo īpaši Somālijai; uzsver, ka palīdzības samazināšana varētu likt Somālijas iedzīvotājiem atkal ieslīgt humanitārajā krīzē; uzsver, ka papildus humānajai palīdzībai ir jāstiprina tādi centieni kā Eiropas Savienības iniciatīva “Atbalsts Āfrikas raga izturētspējai” (SHARE), lai nodrošinātu vietējo cilvēku izturētspēju un uzlabotu viņu iztikas līdzekļus;

40.

uzsver, ka reģionā ilgstoši bijusi nevērīga attieksme pret cilvēktiesībām, jo īpaši attiecībā uz sievietēm, bērniem, lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem un transpersonām, un reliģiskajām minoritātēm, un norāda, ka dažās Āfrikas raga daļās ir izplatīts sektantiskais islāms, kas apdraud minoritāšu brīvības;

41.

uzsver, cik svarīgs pilsoniskajai sabiedrībai ir Eiropas atbalsts; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt koordinētu atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai gan atsevišķās valstīs, gan pārrobežu un reģionālajā līmenī;

42.

uzsver, ka ir svarīgi sniegt nepārtrauktu palīdzību Dienvidsudānai, lai izveidotu un uzturētu efektīvu pilsonisko sabiedrību; ir pārliecināts, ka jaunajā demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanas instrumentā ir jāietver arī Āfrikas ragam paredzētas ad hoc finansēšanas kategorijas; uzskata, ka jāapsver Demokrātijas fonda attiecināšana uz Āfrikas raga valstīm;

43.

atzinīgi vērtē Sudānas un Dienvidsudānas panākto vienošanos atsākt naftas eksportu un veikt robežas demilitarizāciju un aicina abas valstis to ievērot; aicina abas valstis izbeigt patvēruma vai atbalsta sniegšanu otras valsts nemiernieku grupējumiem; mudina turpināt sarunas par robežu noteikšanu starp abām valstīm, lai izvairītos no turpmākiem konflikta uzliesmojumiem, kas apdraudētu nesen panākto vienošanos, un iesaka abu valsu vadītājiem turpināt sarunas, lai pēc iespējas drīzāk panāktu vienošanos par Abjejas un citu strīdīgo apgabalu statusu saskaņā ar ĀS ceļvedi un ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 2046; apsveic bijušā prezidenta Thab Mbeki vadīto Augsta līmeņa darba grupu, ko daļēji finansēja Eiropas Savienība, sakarā ar panākumiem, ko tā ar ĀS atbalstu guvusi, risinot sarunas un mediāciju starp Sudānu un Dienvidsudānu; aicina ESĪP Sudānā un Dienvidsudānā saskaņot savu rīcību ar delegācijas vadītājiem Sudānā un Dienvidsudānā, lai nodrošinātu ES līdzdalībai, tās politiskajiem centieniem un palīdzībai ļoti augstu atpazīstamības pakāpi;

44.

atzinīgi vērtē saprašanās memorandus, kas atsevišķi noslēgti starp Sudānas valdību un Sudānas Tautas atbrīvošanas kustības Ziemeļu spēkus (SPLM-N) un ANO, Āfrikas Savienību un Arābu valstu līgu, lai ļautu piegādāt humanitāro palīdzību civiliedzīvotājiem Zilās Nīlas un Dienvidkordofanas pavalstīs;

45.

pauž bažas par vardarbības atsākšanos Džūnkalī pavalstī Dienvidsudānā, kas apdraud reģiona miera un drošības atjaunošanā gūtos panākumus; atbalsta izmeklēšanu, ko pieprasīja ANO misija Dienvidsudānā (UNMISS), un prasa sodīt tos, kas vainojami vardarbībā; aicina Dienvidsudānas valdību:

uzsver, cik svarīga ir nepārtrauktā ES palīdzības sniegšana Dienvidsudānai nolūkā nodrošināt valsts pārvaldes un tiesībaizsardzības iestāžu spēju veidošanu, izveidot un stiprināt efektīvu pilsonisko sabiedrību un veicināt labu pārvaldību; mudina ES panākt, lai Dienvidsudāna ratificētu galvenos starptautiskos cilvēktiesību līgumus, un palīdzēt valsts iestādēm to īstenošanā; nosoda paziņotos militāro spēku noziegumus pret civilpersonām demilitarizācijas procesā un aicina Dienvidsudānas valdību veikt neatkarīgu izmeklēšanu par šiem notikumiem, lai sauktu pie atbildības vainīgos karavīrus un nodrošinātu atlīdzību cietušajiem;

46.

stingri nosoda jebkādus vardarbības aktus, kas vērsti pret civiliedzīvotājiem, jo tādējādi tiek pārkāptas starptautiskās humanitārās tiesības un cilvēktiesības Sudānā; mudina ES un starptautisko sabiedrību saskaņot vienotu pieeju, risinot civiliedzīvotāju aizsardzības jautājumu un izbeidzot cilvēktiesību pārkāpumus, jo īpaši Dārfūras, Dienvidkordofanas un Zilās Nīlas reģionā; aicina Sudānas valdību un Sudānas Tautas atbrīvošanas kustības Ziemeļu spēkus nekavējoties iesaistīties tiešās sarunās, lai vienotos par pilnīgu karadarbības pārtraukšanu un panāktu politisku noregulējumu, pamatojoties uz 2011. gada 28. jūnija pamatnolīgumu, kā noteikts ANO Drošības padomes Rezolūcijā Nr. 2046; uzsver, ka svarīgi ir nodrošināt starptautisko dalībnieku klātbūtni konflikta zonās, un mudina Sudānas iestādes garantēt šo dalībnieku un civiliedzīvotāju drošību; atgādina par ES un dalībvalstu pienākumiem attiecībā uz pastiprinātu atbalstu un sadarbību ar Starptautisko Krimināltiesu, izpildot Ahmad Muhammad Harun, Ali Muhammad Ali Abd-Al-Rahman, Abdel Rahim Mohammed Hussein un prezidenta Omar Hassan Ahmad Al Bashir apcietināšanas orderus;

47.

pauž bažas par aptuveni 170 000 Sudānas bēgļu (no kuriem vairāk nekā puse ir bērni) veselības stāvokļa pasliktināšanos četrās Augšnīlas pavalsts nometnēs un Vienotības pavalsts nometnē, kurās nepietiekama uztura dēļ ir palielinājušies infekcijas slimību, diarejas un malārijas riski;

48.

nosoda jebkādu Sudānas vai Dienvidsudānas sniegtu atbalstu bruņotajiem grupējumiem, kas nav to oficiālie bruņotie spēki;

49.

ņem vērā 2012. gada 20. augusta Somālijas prezidenta vēlēšanu iznākumu; mudina visus Somālijas politikas dalībniekus uzņemties saistības demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību jomā, jo tas ir vienīgais veids, kā izkļūt no nabadzības, nepietiekamas attīstības un nedrošības apburtā loka; uzsver, ka PLFV pilnvaru beigas ir galvenais pārbaudījums Somālijas spējai izveidot funkcionējošu valsti un to spējām no jauna radīt stabilas, demokrātiskas un patiesi reprezentatīvas iestādes; uzskata, ka būs izšķirīgi svarīgi Somālijā sekmēt iekļaujošu politisko dialogu un veicināt vienprātību veidojošus procesus, lai atbalstītu jauno valdību; aicina jauno federālo valdību un jauno prezidentu Hassan Sheikh Mohamud panākt Somālijas iedzīvotāju samierināšanu, pamatojoties uz Garoves nolīgumu, lai izveidotu jaunu federālu valsti un sāktu ilgo, taču svarīgo procesu miera, drošības un demokrātijas nodrošināšanai visiem somāliešiem;

50.

atzinīgi vērtē vairāk nekā 20 gados pirmā oficiālā Somālijas parlamenta zvēresta nodošanu un cer, ka tas iezīmēs pirmo soli pārejā uz reprezentatīvāku parlamentāro demokrātiju; norāda, ka 30 % apmērā noteiktā sieviešu deputātu kvota parlamentā gandrīz ir sasniegta, un atgādina, ka sieviešu nozīmīga līdzdalība visās sabiedriskās dzīves jomās ir būtiska, lai konfliktu atrisināšanas un miera veidošanas centieni būtu sekmīgi;

51.

atzinīgi vērtē pārejas perioda beigas Somālijā kā atjaunošanas iespēju; atzinīgi vērtē ceļveža parakstītāju, vecajo padomes, Nacionālās konstitucionālās asamblejas, jaunā federālā parlamenta un Tehniskās atlases komitejas darba nozīmi, izbeidzot pārejas periodu Somālijā; atzinīgi vērtē pilnvaru termiņa beigušā prezidenta apņemšanos atbalstīt prezidentu Hassan Sheikh Mohamud un sadarboties ar viņu; mudina visus politikas dalībniekus Somālijā sadarboties ar jaunajām iestādēm; atzinīgi vērtē prezidenta Hassan Sheikh Mohamud redzējumu par Somāliju un viņa ieceri nodrošināt iekļaujošu, universālu pārvaldes iestāžu izveidi, stabilizāciju, tiesiskumu un labu pārvaldību, ekonomikas atveseļošanos, miera veidošanu un samierināšanu, publisko pakalpojumu sniegšanu un attiecību uzlabošanu starp Somāliju un pārējo pasauli; mudina viņu ievērot savu apņemšanos attiecībā uz pārredzamu un atbildīgu pārvaldību, cīņu pret korupciju visos līmeņos un iekļaujoša dialoga nodrošināšanu, kā arī reprezentatīvu un atbildīgu iestāžu izveidi valsts, reģionālajā, rajonu un vietējā līmenī saskaņā ar Somālijas pagaidu konstitūciju;

52.

aicina PV/AP un ESĪP Āfrikas ragā kritiski pārskatīt Džibutijas miera procesu un apsvērt iespēju izveidot tādu vidutāju grupu, kuras dalībniekiem uzticas plašu Somālijas aprindu pārstāvji, tostarp sieviešu asociācijas, un kuri spēj pārliecināt dažādas Somālijas aprindas sākt sarunas; aicina PV/AP ar Somālijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem valstī un ārpus tās sākt procesu, kas ļautu risināt regulāras un nepārtrauktas diskusijas par iespējamajiem valsts politisko problēmu risinājumiem; aicina PV/AP šos abus procesus apvienot, par piemēru ņemot veiksmīgo miera procesu Sudānā laikā no 2000. līdz 2005. gadam;

53.

atzinīgi vērtē Somālijas valdības neseno miera iniciatīvu, piedāvājot civilas darba vietas un apmācību dezertējušajiem Al-Shabaab nemierniekiem; atzinīgi vērtē to, ka nesen tika apstiprināta vērienīga konstitūcija, kas sola vienlīdzīgas tiesības “visiem pilsoņiem neatkarīgi no dzimuma, reliģiskās pārliecības, sociālā vai ekonomiskā statusa, politiskajiem uzskatiem, cilts, invaliditātes, nodarbošanās, izcelsmes vai dialekta”, pasludina ārpus likuma sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un izveido Patiesības noskaidrošanas un samierināšanas komisiju; tomēr pauž bažas, ka valstī, ko gadu desmitiem vajājis postošs naids, jaunā konstitūcija nerisina jautājumu par pilnvaru un līdzekļu sadalījumu starp centru un reģioniem, un aicina pastiprināt sadarbību ar jaunajām iestādēm, lai risinātu šos jautājumus;

54.

aicina Somālijas iestādes prioritāti piešķirt iestāžu veidošanai un atbildīgu, pārredzamu un integrējošu policijas spēku izveidei, jo tas vairos iedzīvotāju uzticēšanos jaunajai valdībai; šajā saistībā slavē ES Apmācības misijas Somālijā vērtīgo palīdzību valsts drošības spēkiem; uzticas dalībvalstu pastāvīgajam atbalstam KDAP misijas darbā, kas cenšas veidot izpratni par cilvēktiesību ievērošanu, dzimumu dinamiku un tiesiskumu Somālijas karaspēkā; norāda, ka stabilu, atbildīgu un iekļaujošu Somālijas iestāžu izveidei jānotiek ārpus drošības spēkiem un tām jābūt somāliešu vadītām un somāliešu īpašumā, lai Somālija kļūtu par dzīvotspējīgu valsti;

55.

uzsver, ka – lai nodrošinātu, ka Somālija kā funkcionējoša federāla valsts ir ilgtspējīga, liela nozīme būs dzīvotspējīgām un iekļaujošām ekonomikas struktūrām un sistēmai, kurā turpmākajās naftas un gāzes resursu izmantošanas darbībās gūtos ieņēmumus sadala starp reģioniem un federālo līmeni, dodot labumu visiem iedzīvotājiem; mudina starptautisko sabiedrību neatkārtot pagātnes kļūdas, koncentrējot palīdzību federālajām iestādēm Mogadišā uz Somālijas reģionu rēķina, jo tiem var būt svarīga nozīme pamatpakalpojumu un stabilitātes decentralizētā nodrošināšanā iedzīvotājiem; aicina ES mobilizēt līdzekļus šajā iespēju laikā, lai palīdzētu reģionālajām struktūrām būtiski svarīgajā demokrātiskās pārejas procesā; ņemot vērā jaunākās pārmaiņas Somālijas politikā un drošības jomā, mudina PV/AP ciešā sadarbībā ar likumīgajām Somālijas iestādēm, Āfrikas Savienību un IGAD, kā arī ASV valdību izskatīt iespēju sākt drošības sektora reformas (DSR) misiju, tiklīdz vietējā situācija to ļauj;

56.

atzīst, ka miera atjaunošanai Somālijā jābūt augšupējam procesam; atgādina, ka ES ir jānodrošina, lai tās stratēģija ļautu pietiekami atbalstīt vietējos centienus miera izveides un strīdu atrisināšanas jomā un noteikt tos par valsts un reģionālo prioritāti; atgādina arī, ka vietējā leģitimitāte palīdzēs izveidot pārvaldes iestādes Somālijā, kas nodrošinās stabilitātes ilgtermiņa izredzes;

57.

atgādina, ka Somālijā darbojas Āfrikas Savienības militārā misija AMISOM, kas ir saņēmusi ANO Drošības padomes pilnvarojumu un izmisīgi meklē valstis, kas varētu nodrošināt papildspēkus;

58.

uzsver, ka ES, cieši sadarbojoties ar ASV un Āfrikas Savienību, ir jābūt galvenajai lomai Somālijas nākotnes veidošanā;

59.

aicina starptautisko sabiedrību sadarbībā ar Starptautisko Sarkanā Krusta komiteju (SSKK) un Sarkano Pusmēnesi Somālijā iespējami ātri ieviest un attīstīt veselības aizsardzības struktūras un ambulatorus aprūpes un terapeitiskā uztura centrus;

60.

atzinīgi vērtē vietējā Stabilitātes fonda izveidi, kura galvenais mērķis ir koordinēt starptautisko palīdzību nesen atbrīvotajās un pieejamajās teritorijās Somālijas dienvidos;

61.

pauž dziļu nožēlu, ka kopš 2011. gada decembra vien valdības kontrolētajās Somālijas teritorijās ir nogalināti 13 žurnālisti un plašsaziņas līdzekļu darbinieki un nav panākts progress lietu ierosināšanā par šiem gadījumiem; uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt vārda brīvību, un mudina jauno valdību un prezidentu ieviest pasākumus, lai labāk aizsargātu žurnālistus un veiktu uzticamu izmeklēšanu par šiem slepkavības gadījumiem;

62.

mudina ES un visus reģionālos un starptautiskos partnerus maksimāli izmantot izdevību, ko radījusi Somālijas jaunās valdības iecelšana un kas apvienojumā ar neapšaubāmo Al-Shabaab darbības uzliesmojuma samazināšanos valstī nodrošina iespēju uzsākt jaunu politisko gadsimtu Somālijā; tāpēc uzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai, jo īpaši ES, ir jābūt būt gatavai sniegt atbalstu likumīgajām un demokrātiskajām iestādēm institucionālo spēju veidošanas, drošības sektora reformas un atbruņošanās, demobilizācijas un reintegrācijas jomā, kā arī atbalstīt pilsonisko sabiedrību; mudina PV/AP pārliecināties, ka ES darbība Somālijā veicina brīvu un atvērtu sabiedrību, kas ievēro un atbalsta cilvēktiesības, jo īpaši sieviešu un minoritāšu tiesības, dod iespējas sievietēm un nodrošina dzimumu līdzsvaru visās sabiedrības jomās;

63.

uzsver Somālilendas ļoti pozitīvo piemēru, kura ir pierādījusi savas spējas aptuveni divdesmit gadu laikā attīstīt un nostiprināt savas demokrātiskās, ekonomikas un pārvaldes struktūras un izveidot ilgtspējīgu demokrātisko procesu; konstatē, ka Somālilenda līdz šim ir bijusi ļoti veiksmīga, nostiprinot savā teritorijā drošību un stabilitāti un sadarbojoties cīņā pret pirātismu un terorismu; tomēr pauž bažas par to, ka, Al-Shabaab kaujiniekiem pārgrupējoties kalnainajos pierobežas reģionos, Somālilenda varētu kļūt neaizsargāta; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi atbalstīt Somālilendu cīņā pret terorismu, arī veicinot ekonomikas dažādošanu un attīstot jauniešu nodarbinātības iespējas, lai samazinātu jauniešu vervēšanu; norāda, cik svarīgi Somālilendai ir veicināt reģiona ekonomikas un sociālo attīstību, lai novērstu tās teritorijā esošo nestabilo reģionu radikalizāciju; aicina Komisiju un EĀDD atbalstīt Somālilendu, uzlabojot tās attīstības perspektīvas un veicinot tās ekonomisko un sociālo stabilitāti; uzsver, ka, meklējot risinājumu Somālijas ilgtermiņa stabilitātei un drošībai, ir svarīgi novērtēt Somālilendas stabilitātes pozitīvo piemēru;

64.

atzinīgi vērtē stingro apņemšanos atbalstīt Somālijas jaunās federālās iestādes, ko PV/AP pauda Ņujorkā notikušajā ANO Ģenerālās asamblejas mini samitā Somālijas jautājumā, un jo īpaši viņas apņemšanos saistībā ar jauno federālo iestāžu un reģionālās administrācijas nostiprināšanas četru gadu procesu un starptautisko konferenci par Somāliju 2013. gadā; aicina Somālilendu un pārējās federālās vienības pildīt plašu un atbalstošu uzdevumu, apspriežot tās juridiskās un politiskās attiecības ar Somālijas jaunajām federālajām iestādēm nolūkā izveidot ilgtspējīgu, stabilu un pārticīgu Somālijas federālo valsti;

65.

norāda Etiopijas galveno nozīmi attiecībā uz visa reģiona politisko un ekonomisko stabilitāti; norāda, ka savā inaugurācijas runā jaunais Etiopijas premjerministrs Hailemariam Desalegn uzsvēra, cik svarīgi ir stiprināt cilvēktiesības un demokrātiskās iestādes valstī, lai palīdzētu valstī attīstīt demokrātijas kultūru un nodrošināt cilvēktiesību pilnīgu ievērošanu; uzskata, ka jaunās Etiopijas valdības iecelšana sniedz iespēju Etiopijai iesaistīties visos kopīgo interešu vai problēmu jautājumos, tostarp tajos, kuros pagātnē varētu būt bijusi viedokļu atšķirība, un uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt Etiopiju virzībā uz jaunu demokrātisku sistēmu, izmantojot pozitīvu dialogu un partnerattiecības; atbalsta Etiopiju cīņā pret terorismu, taču uzsver, ka šajā cīņā ir pilnībā jāievēro pamattiesības;

66.

cer, ka 2012. gada 21. septembrī ieceltā premjerministra Hailemariam Desalegn vadībā Etiopija iesaistīsies patiesas demokrātiskās pārejas procesā, lai īstenotu savu lielo demokrātijas potenciālu, izbeidzot reliģiskās brīvības un pilsoniskās sabiedrības brīvību aizskaršanu; aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu, ESĪP Āfrikas ragā un ESĪP cilvēktiesību jautājumos dialogu ar Etiopiju par cilvēktiesībām kā prioritāro jautājumu, lai tā varētu izmantot notiekošās politiskās pārejas radītās iespējas un uzsākt patiesu pāreju uz demokrātiju, kuras pamatā kā centrālais elements ir cilvēktiesības un pamatbrīvības, plašsaziņas līdzekļu brīvība un vārda brīvības pilnīga atzīšana; aicina ES un starptautisko sabiedrību būt piesardzīgām un aktīvām saistībā ar politisko pāreju, kas sākusies Etiopijā, sekmēt demokrātisko iestāžu stiprināšanu un piešķirt politisko, militāro un attīstības palīdzību konkrētām demokrātiskajām reformām, kurās cita starpā jāparedz to ieslodzīto atbrīvošana, kas ieslodzīti savas pārliecības dēļ, piemēram, Eskinder Nega un citi žurnālisti, cilvēktiesību un attīstības aktīvisti un opozīcijas pārstāvji, ANO īpašo referentu cilvēktiesību jautājumos uzņemšana, nodrošinot netraucētu piekļuvi visiem reģioniem un apcietinājuma iestādēm, labdarības organizāciju un sabiedrību deklarācijas un pretterorisma deklarācijas atcelšana vai grozīšana, kā arī trimdā esošās opozīcijas atgriešanās; aicina ES rast novatoriskus un drošus veidus, kā finansiāli un politiski palīdzēt grūtību māktajai Etiopijas pilsoniskajai sabiedrībai, un iesaistīties ciešā dialogā ar Etiopijā un trimdā esošo opozīciju;

67.

uzskata, ka šobrīd Etiopijā nav neatkarīgas tiesu varas un plašsaziņas līdzekļu; tā iemesls ir saskaņota stratēģija, kas izstrādāta, lai ierobežotu un kavētu tiesnešu darbību, kontrolētu plašsaziņas līdzekļus, iebiedētu opozīciju un apklusinātu cilvēktiesību organizācijas;

68.

norāda, ka daudzi žurnālisti bijuši apsūdzēti saskaņā ar 2009. gada terorisma apkarošanas tiesību aktu; nosoda neseno tiesāšanās kampaņu, kuras dēļ Federālā Augstākā tiesa emuāru autoram Elias Kifle, viņam klāt neesot, piesprieda mūža ieslodzījumu un vietējā laikraksta redaktora vietniekam Wubishet Taye, kā arī žurnālistam Reeyot Alemn piesprieda 14 gadu cietumsodu; tomēr atzinīgi vērtē zviedru žurnālistu Martin Schibbye un Johan Persson neseno apžēlošanu pēc premjerministra Meles Zenawi nāves; mudina jaunos vadītājus piemērot to pašu kritēriju personām, kas tikušas patvaļīgi notiesātas;

69.

uzsver projekta “Grand Renaissance Blue Nile Dam” milzīgo potenciālu Benišangulas-Gumuzas reģionā Etiopijā tīras enerģijas ražošanā un visa reģiona ekonomikas attīstībā; atbalsta starptautiskās ekspertu darba grupas izveidi starp Etiopiju, Sudānu un Ēģipti attiecībā uz šo projektu un aicina panākt labāku izpratni par Nīlas ūdens resursu un tās enerģijas koplietošanu, kas saražota dambim piesaistītajā hidroelektrostacijā;

70.

aicina Etiopijas valdību oficiāli apstiprināt Robežu komitejas lēmumus par robežu noteikšanu starp Eritreju un Etiopiju kā galīgus un saistošus saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1907(2009) un Nr. 2023(2011), kā arī ar ĀS un IGAD attiecīgajām rezolūcijām; aicina Eritrejas valdību piekrist dialogam ar Etiopiju, lai risinātu jautājumus par karaspēka aizvešanu no robežas un robežas fizisku demarkāciju saskaņā ar Robežu komitejas lēmumu, ievērojot to, cik svarīgi ir saliedēt kopienas, kā arī par attiecību normalizēšanu ar Etiopiju, tostarp robežas atkalatvēršanu; aicina starptautisko sabiedrību uzsākt dialogu ar Eritreju un aizstāvēt Eritrejas iedzīvotāju intereses un vajadzības, vienlaikus uzstājīgi cenšoties panākt, lai režīms un militārie spēki ļautu piekļūt starptautiskajām organizācijām, sagatavot sen solītās vēlēšanas un atvērt valstī politisko telpu; uzsver, ka visa ES palīdzība, kas neīsteno humānās palīdzības mērķus, ir jāsniedz ar stingru nosacījumu, ka Eritrejas iestādes apņemas sekmēt pāreju uz demokrātiju un uzlabot cilvēktiesību situāciju valstī, izmantojot pārredzamus un konkrētus kritērijus, kā arī sekmēt Eritrejas iedzīvotāju pamatvajadzību apmierināšanu; aicina Eritreju atturēties no jebkāda atbalsta sniegšanas bruņotiem grupējumiem, kas apdraud mieru un samierināšanu Somālijā un reģionālo stabilitāti kopumā; aicina valstī nodrošināt vārda, preses un reliģisko brīvību, kā arī ieviest brīvas un godīgas vēlēšanas un demokrātiju; prasa nekavējoties atbrīvot politieslodzītos, tostarp žurnālistu Dawit Isaac, kas ieslodzīts cietumā bez tiesas sprieduma vairāk nekā 4 000 dienu;

71.

uzdod tā priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, EĀDD un dalībvalstīm, ES īpašajam pārstāvim Sudānā, ES īpašajam pārstāvim Āfrikas ragā, ES dalībvalstīm, Turcijas valdībai, ASV Kongresam, ASV Valsts departamentam, Āfrikas Savienības Komisijai, Panāfrikas parlamentam, Starpvaldību attīstības iestādes (IGAD) valstu valdībām un parlamentiem, un Somālilendas iestādēm.

30.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/55

—

ņemot vērā 1992. gada Konvenciju par bioloģisko daudzveidību (KBD),

—

ņemot vērā KBD pielikumu – 2010. gadā pieņemto Nagojas protokolu par pieeju ģenētiskajiem resursiem un par godīgu un vienlīdzīgu to ieguvumu sadali, kas gūti, izmantojot šos resursus,

—

ņemot vērā 2001. gadā pieņemto Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai,

—

ņemot vērā 2002. gadā pieņemto Līgumu par sadarbību patentu jomā,

—

ņemot vērā ANO Deklarāciju par pirmiedzīvotāju tautu tiesībām, ko 2007. gada 13. septembrī pieņēma Ģenerālā asambleja,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) 1989. gada Konvenciju Nr. 169 par pirmiedzīvotāju un cilšu tautām,

—

ņemot vērā Starptautisko konvenciju par jaunu augu šķirņu aizsardzību, kas pārskatīta Ženēvā 1991. gada 19. martā,

—

ņemot vērā 1995. gada PTO Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību aspektiem saistībā ar tirdzniecību,

—

ņemot vērā 2002. gada Starptautisko līgumu par augu ģenētiskajiem resursiem pārtikai un lauksaimniecībai un 2011. gada Pasaules Veselības organizācijas (WHO) regulējumu saistībā ar gripas vīrusiem,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 6. jūlija Direktīvu 98/44/EK par izgudrojumu tiesisko aizsardzību biotehnoloģijā (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES stratēģiskajiem mērķiem Konvencijas par bioloģisko daudzveidību (KBD) 10. pušu konferencē, kas no 2010. gada 18. oktobra līdz 29. oktobrim notika Nagojā (Japānā) (2),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls – ES bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244),

—

ņemot vērā Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) Intelektuālā īpašuma un ģenētisko resursu, tradicionālo zināšanu un folkloras starpvaldību komitejas darbību un ziņojumus,

—

ņemot vērā tehnisko un tieslietu speciālistu grupas sanāksmes ziņojumu par tradicionālajām zināšanām, kas saistītas ar ģenētiskajiem resursiem, starptautiska pieejas un ieguvumu sadales režīma kontekstā (UNEP/CBD/WG-ABS/8/2, 2009),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Attīstības komitejas pieprasīto pētījumu “Intelektuālā īpašuma tiesības uz ģenētiskajiem resursiem un nabadzības apkarošana” (2011. gads),

—

ņemot vērā 1971. gada Ramsāres Konvenciju par mitrājiem,