22.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 313/1

1.

pauž dziļas sēras saistībā ar to, ka pēdējos mēnešos, mēģinot nokļūt Eiropas Savienībā, bojā gājuši vairāki tūkstoši migrantu, un tādēļ atzinīgi vērtē debates par jaunu Eiropas darba programmu migrācijas jomā; pauž stingru pārliecību, ka šis jautājums ir problēma, kas skar visas Eiropas Savienības dalībvalstis, ka visām dalībvalstīm jāiesaistās tās risināšanā un tai jābūt visas Eiropas Savienības atbildībai;

2.

uzskata, ka migrācijas problēmas risināšanā ES pieejai jābūt ilgtspējīgai ilgtermiņā, balstītai uz solidaritāti un jāievēro cilvēktiesības. Tai jāaptver visi migrācijas aspekti, tajā skaitā humanitārās saistības, patvēruma meklētāji, ekonomiskie migranti; uzsver, ka jārisina tādi jautājumi kā nelikumīga ārzemnieku pārvietošana pāri valsts robežai un cilvēku tirdzniecība, trešo valstu attīstība un stabilitāte, efektīva atgriešanās politika un Eiropas demogrāfiskās problēmas. Komiteja uzsver, ka likumīga migrācija var būt nozīmīgs attīstības elements. Papildus priekšrocībām, ko sekmīga imigrācijas politika sniedz attiecīgajām personām, tā nodrošina ievērojamu labumu arī sabiedrībai kopumā, veicinot darbaspēka pieaugumu un labklājības finansēšanu. Tāpēc Komiteja aicina politiski atbildīgās amatpersonas, Eiropas iestādes, valstu iestādes un reģionālās un vietējās pašvaldības, plašsaziņas līdzekļus un pilsonisko sabiedrību nestigmatizēt migrantus vai migrāciju un sniegt iedzīvotājiem objektīvu informāciju par migrāciju un tās cēloņiem un ietekmi; Komiteja nosoda migrantu jebkāda veida diskrimināciju un rasistisku attieksmi pret viņiem, jo tā ir pretrunā Eiropas Savienības pamatprincipiem. Šajā sakarā pieņem zināšanai 25. un 26. jūnija Eiropadomes sanāksmes rezultātus un aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis veikt darbu saistībā ar panākto vienošanos, lai migrācijas ārkārtas jautājumus risinātu efektīvi, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības;

3.

uzskata, ka pašlaik lietotie instrumenti un mehānismi nodrošina ES, dalībvalstu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju politisko dialogu, taču norāda, ka vietējo/reģionālo pašvaldību un Eiropas līmeņa politiskais dialogs ir sadrumstalots vai nepastāvīgs. Tāpēc Komiteja ierosina aktīvi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības un izmantot to pieredzi, lai paaugstinātu standartus attiecībā uz uzņemšanas nosacījumiem un patvēruma procedūrām, un nodrošināt pašvaldībām, kas uzņem migrantus, apmācību un palīdzību sadarbības tīklu veidošanā. Pašvaldībām, kas dalībvalstīs atbildīgas par bēgļu uzņemšanu, bieži nepietiek līdzekļu šā uzdevuma veikšanai, turklāt patvēruma pieprasījumu skaits pastāvīgi pieaug. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka prioritārs uzdevums ir uzlabot vietējo un reģionālo pašvaldību spējas apzināt un aizsargāt neaizsargātas cilvēku grupas, it īpaši nepavadītus nepilngadīgos, kurus noziedzīgas bandas bieži izmanto seksuālai verdzībai, piespiedu darbam vai pat orgānu tirdzniecībai. Arī patvēruma procedūra ir jāsaīsina, un nelabvēlīgi lēmumi ir jāizpilda ātrāk un efektīvāk, jo jāturpina stiprināt ne tikai politisko līmeņu dialogu, bet arī iedzīvotāju uzticēšanos Eiropas un valstu izveidotajai patvēruma sistēmai;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos nākt klajā ar priekšlikumiem pārskatīt tā dēvēto Dublinas regulu, kura praksē nepārprotami izrādījusies nerealizējama; aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk sākt debates par šiem priekšlikumiem, nodrošinot, ka tajos uzmanība no piespiešanas tiek pārvirzīta uz ilgtspējīgākiem veidiem, kā sadalīt atbildību starp dalībvalstīm, vienlaikus ievērojot migrantu pamattiesības;

5.

stingri aicina uzlabot informācijas vākšanu, lai varētu piemērot proaktīvu un preventīvu pieeju ar mērķi izvairīties no cilvēku dzīvību zaudējumiem, uzlabojot arī sadarbību starp ES un valstu izlūkošanas struktūrām un ar jūras izlūkošanas struktūrām;

6.

uzsver, ka pārvietošanas un mītnesvietas maiņas politikā ir jāiesaista visas ES valstis, ieviešot kvotu mehānismu, un ir jāņem vērā ģeogrāfiskie un demogrāfiskie kritēriji, reģiona vai dalībvalsts lielums, iedzīvotāju skaits, ekonomikas stāvoklis, pieprasījums darba tirgū, pieejamā infrastruktūra un pakalpojumi, kā arī citi nozīmīgi faktori, piemēram, ģimenes atkalapvienošanās. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē ieceri noteikt šādus kritērijus, kas jāievēro Eiropas migrantu pārvietošanas un mītnesvietas maiņas shēmā, kuras izveidi paredz Eiropas programma migrācijas jomā, lai virzītos uz ilgtspējīgāku politiku; atzīmē, ka Eiropas Komisija beidzot ir izmantojusi ārkārtas situāciju klauzulu (LESD 78. panta 3. punkts), un tas pašreizējos apstākļos ir pilnīgi pamatoti; tomēr uzsver, ka jāveic turpmāki pasākumi, pilnībā iesaistot Eiropas Parlamentu, lai nodrošinātu to pārredzamību un leģitimitāti;

7.

norāda, ka liela vietējo un reģionālo pašvaldību problēma ir gan patvēruma meklētāju un bēgļu nevienādais sadalījums starp dalībvalstīm, kā arī starp reģioniem un reģionos, gan iepriekšējas plānošanas trūkums un nespēja iepriekš pietiekami sagatavoties šo cilvēku uzņemšanai. Improvizēti risinājumi apgrūtina ātra un sekmīga integrācijas procesa nodrošināšanu. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jābūt garantētiem līdzekļiem valsts un Eiropas līmenī, lai tās varētu ilgtermiņā nodrošināt patvēruma meklētāju un bēgļu stabilu uzņemšanu un pārvaldīt neprognozējamas svārstības, ar ko neizbēgami ir saistīta patvēruma meklētāju un bēgļu uzņemšana. Komiteja mudina visas dalībvalstis īstenot solidaritātes principu un atbildības taisnīga sadalījuma principu, kā noteikts LESD 80. pantā, un sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kad tiks ieviests un izmantots ārkārtas pārvietošanas mehānisms un īstenoti maija beigās izteiktie priekšlikumi par pārdales mehānismu; ar cerību raugās uz tālākiem priekšlikumiem par obligātu un automātiski aktivizētu pārvietošanas sistēmu;

8.

uzskata, ka ļoti svarīgs aspekts, kas atvieglos vienošanos Eiropā, ir tas, cik liela būs sabiedrības uzticēšanās mūsu spējai sekmīgi novērst tālāku dzīvību zaudēšanu, pārtraukt cilvēku tirdzniecības tīklu darbību un integrēt bēgļus, kas meklē reālu aizsardzību. Komiteja tādēļ rosina Eiropas Komisiju steidzami sākt sadarbību ar Eiropas Reģionu komiteju, lai varētu apzināt sekmīgu integrācijas pasākumu piemērus, palielināt informētību par tiem un atvieglot to īstenošanu visā Eiropā. Komiteja rosina Eiropas Komisiju atgādināt dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ka integrācijas pasākumu atbalstīšanai var izmantot Eiropas strukturālo un investīciju fondu līdzekļus;

9.

atgādina, ka pirmās, kas ar to saskaras, ir vietējās un reģionālās pašvaldības, taču tām nav pietiekamu līdzekļu. Uz tām bieži gulstas humānā, finanšu un tehniskā atbildība par cilvēku dzīvības glābšanu un atbalsta piedāvāšanu migrantiem to ekonomiskajā un sociālajā integrācijā. Faktiski tās ar saviem resursiem ir spiestas pārvaldīt migrācijas krīzi, kas skar ne tikai Vidusjūras reģionu, bet arī visu Eiropu. Jāsniedz lielāks atbalsts tiem reģioniem, kas uzņem vairāk migrantu, lai viņiem nodrošinātu uzņemšanu cilvēka cienīgos apstākļos;

10.

vērš uzmanību uz to, ka lielāka uzmanība jāpievērš drošībai, pastiprinot migrantu kontroles, lai palīdzētu apkarot nelegālās imigrācijas stimulus un noziedznieku iespējamo iefiltrēšanos, kā arī aizsargājot cilvēkus, kas atzīstami par bēgļiem, no reālām ārkārtas humanitārām situācijām, un nošķirot viņus no vienkārši nelegāliem migrantiem;

11.

atzinīgi vērtē to, ka vairāk līdzekļu atvēlēts ES operācijām Triton un Poseidon un 15 dalībvalstis apņēmušās piešķirt papildu līdzekļus, lai ES spētu efektīvāk reaģēt ārkārtas situācijās, un norāda, ka abu operāciju ģeogrāfiskā joma būtu jāpielāgo risināmo problēmu mērogam. Komiteja uzsver, ka visām dalībvalstīm jāuzņemas savi pienākumi, un aicina izveidot mehānismu, kas nodrošinās budžeta palielināšanu atbilstoši mainīgajai nepieciešamībai veikt efektīvas glābšanas operācijas, kamēr vien tās ir nepieciešamas. Tā arī uzsver, ka līdzekļi un resursi būtu jānodrošina iespējami ātrāk, šo procesu nekavējot ar nevajadzīgām birokrātiskām procedūrām; mudina Komisiju nekavējoties izstrādāt priekšlikumus par Frontex pilnvaru pārskatīšanu, lai tai radītu stabilu juridisku pamatu veikt meklēšanas un glābšanas operācijas;

12.

ierosina, ka Eiropas Aģentūrai lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai (eu-LISA) tuvākajā laikā būtu jāizstrādā visaptveroša sistēma, kura līdzinātos Vīzu informācijas sistēmai (VIS) un kura nodrošinātu iespēju apmainīties ar datiem par migrāciju un vietējām pašvaldībām, vienlaikus nodrošinot personas datu aizsardzību. Šāda sistēma varētu visnotaļ sekmēt zinātības apmaiņu un pieredzes apkopošanu tādās jomās kā izmitināšanas organizēšana, patvēruma meklētāju un bēgļu prasību izskatīšana, integrācijas politikas izstrāde un nelegālas migrācijas novēršana. Šāda sistēma arī nodrošinātu praktiskus risinājumus, kas šai jomā veicinātu valsts iestāžu un vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbību;

13.

uzskata, ka ES centieni risināt migrācijas problēmas un izmantot tās iespējas būs nepilnīgi, ja izcelsmes valstu ekonomiskais un it īpaši politiskais stāvoklis tiks aplūkoti izolēti. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas ieteikumu sadarboties ar trešām valstīm un panākt vienošanos, lai varētu pārvaldīt migrācijas plūsmas un uzlabot šo valstu spēju iejaukties un glābt briesmās nonākušo migrantu dzīvības. Komiteja ierosina, ka šai sadarbībai būtu jānotiek arī vietējā un reģionālā līmenī, iesaistot arī tiesībaizsardzības iestādes, lai attiecīgajās vietās varētu sasniegt konkrētus rezultātus cīņā pret kontrabandas tīkliem un tiktu izveidoti legālas migrācijas ceļi un īstenoti atgriešanas pasākumi. Komiteja aicina Eiropas Savienību, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības pastiprināt centienus, lai palīdzētu attīstīt trešo valstu spēju funkcionēt globālajā ekonomikā, īpaši – izmantojot tirdzniecību un attīstot vietējo uzņēmējdarbību; šajā sakarā rosina dalībvalstis pildīt apņemšanos vismaz 0,7 % no NKI atvēlēt attīstības sadarbībai un it īpaši atbalstīt decentralizētu attīstības sadarbību;

14.

norāda, ka sadarbība ar stabilām valdībām Ziemeļāfrikā samazina izbraukšanu no attiecīgo valstu krastiem un tādējādi risku zaudēt dzīvību jūrā. Ir nepieciešams vai pat obligāti, ka Eiropas Savienība piešķir papildu finansējumu to dalībvalstu valdībām, kurām ir robeža gar Vidusjūru, lai tās varētu strādāt kopā ar attiecīgajām Ziemeļāfrikas valstīm nolūkā i) veikt glābšanu uz jūras; ii) izveidot uzņemšanas vajadzībām aprīkotas zonas, ja nepieciešams, Ziemeļāfrikas krastā; iii) modernizēt kontroles instrumentus ar mērķi samazināt izbraukšanas gadījumu skaitu un tādējādi risku zaudēt dzīvību jūrā;

15.

vēlreiz rosina veidot “migrācijas un integrācijas partnerības” starp izcelsmes un galamērķa valstu pilsētām un reģioniem, lai paplašinātu sadarbību un vairotu savstarpēju uzticēšanos. Šādām partnerībām būtu jāietver sagatavošanas pasākumi (piemēram, valodas kursi, apmācība, kas sniedz zināšanas par uzņemošās valsts kultūru un uzbūvi), īpaši projekti imigrācijas jomā, tostarp darba ņēmēju apmācības programmas, un programmas, kuras veicina cirkulāro migrāciju, brīvprātīgu atgriešanos un migrantu reintegrāciju. Šīs partnerības papildinās darbu, ko veic uz ES delegācijām nozīmīgās trešās valstīs nosūtītie sadarbības koordinatori migrācijas jomā;

16.

uzskata, ka, izstrādājot turpmākos migrācijas politikas pasākumus, īpaši būtu jācenšas radīt ceļus un iespējas, kas ļautu trešo valstu valstspiederīgajiem ierasties Eiropā, lai strādātu vai studētu. Komiteja norāda, ka tādēļ ir būtiski padziļināt sadarbību ar citām skartajām valstīm un šajās valstīs izvērst informācijas kampaņas vietējos plašsaziņas līdzekļos par iespējām legāli migrēt uz Eiropu, lielajām briesmām, kuras saistītas ar nelikumīgo migrāciju, un ES atgriešanas politiku;

17.

vēlreiz uzsver, ka ir svarīgi novērst pamata cēloņus, kas izraisa pašreizējās nelegālās cilvēku plūsmas uz Eiropu, un ka tāpēc trešo valstu vietējās demokrātijas un ekonomikas attīstība ir svarīgs to politiskās stabilitātes aspekts, un rosina Eiropas Komisiju un dalībvalstis paplašināt pašreizējo sadarbību ar Eiropas Reģionu komiteju un Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai palīdzētu uzlabot šo valstu vietējās pārvaldes veiktspēju. Tādēļ Komiteja vērš uzmanību uz tās izveidotās Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejas (ARLEM), ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferences (CORLEAP), kā arī Eiropas Perifēro piejūras reģionu konferences (CPMR) lomu; uzsver, ka ARLEM un CORLEAP var izmantot kā platformas, lai palīdzētu iesaistīties vietējā un reģionālā dialogā par to, kā novērst cilvēku tirdzniecību, cilvēku kontrabandu un apkarot kriminālos grupējumus; tās var izmantot kā platformas arī tam, lai veicinātu labu pārvaldību, stabilitāti un mieru;

18.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Komisijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

22.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 313/5

1.

atzinīgi vērtē to, ka izstāde Expo 2015, kuras devīze ir “Paēdināt planētu, enerģija dzīvei”, notiek Eiropas gadā attīstībai, proti, gadā, kad jāsasniedz astoņi Tūkstošgades attīstības mērķi, kas attiecas uz nabadzības un bada izskaušanu un vides ilgtspējas nodrošināšanu;

2.

uzsver, cik liela loma ir Eiropas Savienībai, kas pasaulē ir nozīmīgs dalībnieks ar pārtikas un uztura nodrošinājumu, kā arī ilgtspēju saistītu problēmu risināšanā, un mudina to veikt ieguldījumus zinātnē un inovācijā, kas ir noteicošie faktori, lai visiem garantētu piekļuvi veselīgai, uzturvielām bagātai un ilgtspējīgā veidā ražotai pārtikai; atgādina, ka jau Romas līgumā kopēja lauksaimniecības politika ir minēta kā iespējama kopēja politika, kuras mērķis ir nodrošināt, lai visu ES iedzīvotāju rīcībā būtu pārtikas resursi par pieejamām cenām, un garantēt lauksaimniekiem pienācīgu dzīves līmeni; atgādina, ka pārtikas nodrošinājums, kas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā atzīts par cilvēces pamattiesībām, ir būtisks priekšnoteikums nabadzības samazināšanai; norāda, ka Eiropas Savienībā 122,6 miljoni cilvēku (24,5 % no iedzīvotāju skaita) dzīvo zem nabadzības sliekšņa un ka 9,6 % iedzīvotāju dzīvo dziļas materiālās nenodrošinātības apstākļos; uzsver, ka ir svarīgi Eiropas Savienībai nodrošināt saviem iedzīvotājiem, it īpaši vistrūcīgākajām personām, piekļuvi veselīgai, pietiekamai, atbilstīgai un uzturvielām bagātai pārtikai;

3.

uzsver, ka Eiropas Savienībai būtu jāsaglabā augstie pārtikas nekaitīguma un pārtikas nodrošinājuma standarti, jo tās ir pazīmes, ar kurām ES produkti izceļas pasaules tirgū; šajā sakarā Komiteja vēlreiz norāda: nekādā gadījumā nav pieļaujams, ka divpusēju tirdzniecības nolīgumu dēļ tiek pazemināts to ES dalībvalstīs spēkā esošo juridisko normu stingrības līmenis, kuras regulē pārtikas nekaitīgumu un dzīvnieku labturību, un uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jārīkojas gluži pretēji un šis līmenis ir jāpaaugstina;

4.

norāda, ka pasaulē pašlaik jāmeklē risinājumi dažādām un lielām problēmām: strauji aug iedzīvotāju skaits, palielinās vidusšķira, palielinās pirktspēja un līdz ar to mainās uzturam izvirzītās prasības (daudzveidība, primārie produkti un kvalitatīvi ražojumi), savukārt klimata pārmaiņas apdraud pasaules lauksaimnieciskās ražošanas veiktspēju;

5.

atzinīgi vērtē to, ka attīstības ilgtspēja ir kļuvusi par obligātu nosacījumu visās sociālās un ekonomiskās izaugsmes rīcībpolitikās, un rosina visus pārvaldības līmeņus izrādīt lielāku politisko apņēmību nodrošināt resursus visās jomās;

6.

norāda, ka demokrātija pārtikas jomā ir augšupējs process, kam jāsākas vietējā līmenī (reģionos un pilsētās), lai tiktu īstenoti pasākumi, kas veicina nodrošinātību un ilgtspēju pārtikas jomā, un rosina vietējās un reģionālās pašvaldības savā teritorijā atzīt tiesības uz veselīgu un ilgtspējīgu uzturu;

7.

norāda, ka jāstiprina saikne starp dažādām nozarēm, kas saistītas ar pārtiku, piemēram, saikne starp enerģētiku, mežsaimniecību, jūras resursu izmantošanu, ūdens apsaimniekošanu, atkritumu apsaimniekošanu, lauksaimniecību, klimata pārmaiņu ierobežošanu, zinātni, pētniecību un zemes izmantošanu, jo tām visām ir liela nozīme zaļās ekonomikas veidošanā;

8.

šajā sakarā rosina lauksaimniecībā un pārtikas apritē vairāk taupīt ūdeni un fosilo kurināmo, lietot mazāk mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļu, darboties daudzveidīgāk un gudrāk, iespējami labāk izmantojot zemkopības, lopkopības, organisko atkritumu apsaimniekošanas un atliekvielu apsaimniekošanas sinerģiju, un izmantot dažādus enerģijas avotus;

9.

norāda, ka lauksaimniecībai ir liela nozīme teritoriju, it īpaši lauku rajonu, līdzsvarotā un saskanīgākā attīstībā, jo tajā nodarbināti gandrīz 30 miljoni cilvēku; norāda, ka lauku rajoni veido 90 % no Eiropas Savienības teritorijas un ir mājvieta 60 % tās iedzīvotāju, taču bieži tie ir ekonomiski vājāk attīstīti nekā pilsētu teritorijas; norāda: lai uzlabotu konkurētspēju, palielinātu noturību un radītu jaunas darba vietas, lauku rajoniem nevajadzētu koncentrēties vienīgi uz lauksaimniecību, bet vairāk uzmanības būtu jāvelta dažādiem lauku attīstības ekonomiskajiem un ekoloģiskajiem aspektiem;

10.

norāda uz kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) mērķiem, kas attiecas uz dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, pārtikas nodrošinājumu, lauksaimniecisko darbību visā ES teritorijā, līdzsvarotu reģionālo attīstību, Eiropas lauksaimniecības konkurētspēju, jauno lauksaimnieku atbalstīšanu un pastāvīgu KLP vienkāršošanu; izsaka atkārtotu kritiku par to, ka netiek īstenots pietiekami daudz pasākumu, kas uzlabotu mazo un vidējo lauku saimniecību konkurētspēju; pauž nožēlu par to, ka KLP joprojām lielāku labumu nodrošina lielražotājiem, tā kaitējot mazām un vidējām lauku saimniecībām;

11.

uzskata, ka lauku rajoni ir pieskaitāmi klimata pārmaiņu visvairāk ietekmētajām teritorijām; tāpēc rosina teritoriālās plānošanas, pārvaldības un budžeta instrumentos paredzēt klimata pārmaiņu ierobežošanas un pielāgošanās pasākumus, lai ar līdzdalības mehānismiem un lauksaimniecībā izmantotajiem paņēmieniem un metodēm varētu sekmēt ilgtspējīgu attīstību;

12.

saistībā ar pašreizējām dzīvesveida tendencēm pilsētās rosina popularizēt priekšrocības, kādas nodrošina dzīve lauku rajonos. Iniciatīvas, kas stiprina lauksaimnieku un pārtikas patērētāju saikni, var būtiski sekmēt piepilsētas teritoriju attīstību un citādu attiecību veidošanos starp laukiem un pilsētām, tostarp teritoriālas partnerības funkcionālos rajonos;

13.

uzsver arī, ka ir svarīgi īstenot holistisku projektu, ar ko pamestiem lauku rajoniem (nomaļiem reģioniem, kalnu reģioniem utt.), kur ir zems apdzīvotības līmenis, piesaistītu iedzīvotājus un kas sekmētu visas teritorijas atveseļošanos un paaugstinātu vietējās mikroražošanas vērtību, tādā veidā nodrošinot bioloģiskās daudzveidības aizsardzību;

14.

rosina veidot īsas lauksaimniecības produktu piegādes ķēdes, jo tās veicina ilgtspējīgu ražošanu un atbildīgu patēriņu. Tās apmierina patērētāju augošo pieprasījumu pēc autentiskiem produktiem, sezonas produktiem un uz vietas un kopienā ražotiem produktiem. Tas ir arī sociāli apzinīgs patēriņa modelis, kurš ir vidi saudzējošs, samazina iepakojuma daudzumu un pārtikas izšķērdēšanu, ierobežo CO2 emisijas un atbalsta ilgtspējīgu ražošanas metožu un paņēmienu izmantošanu;

15.

uzskata, ka jau sen vajadzēja izveidot Eiropas logotipu, kas ļautu atpazīt šos produktus, un pauž cerību, ka tiks izvirzīts priekšlikums turpmākajai rīcībai;

16.

norāda, ka vietējā pārtikas ražošana, it īpaši to lauksaimniecības pārtikas produktu ražošana, kuru kvalitāte apliecināta ar ACVN un AĢIN un kuru izcilības standartus nosaka stingri ražošanas noteikumi, ne tikai ir būtisks mērķis un rada jaunas darba vietas un jaunas prasmes, bet var arī veicināt reģionu ekonomisko un sociālo attīstību un novērst iedzīvotāju skaita samazināšanos vai pārmērīgu demogrāfisko spiedienu uz pilsētām;

17.

uzsver, ka mazāk labvēlīgos rajonos un it īpaši kalnu reģionos, kuru produktus augstu vērtē kvalitātes dēļ, rodas papildu izmaksas, kas pārtikas produktu ražošanu padara sarežģītāku un dārgāku;

18.

uzskata, ka ģenētiski nepārveidotiem pārtikas produktiem būtu jākļūst par nozīmīgu ilgtspējīga uztura sastāvdaļu; norāda, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības iebilst pret ģenētiski modificētiem kultūraugiem savā teritorijā, pasludinājušas sevi par “teritorijām bez ģenētiski modificētiem kultūraugiem” un izveidojušas savstarpējus tīklus;

19.

iesaka informēt dažādas ilgtspējīgā ražošanā un atbildīgā patēriņā ieinteresētās personas, piemēram, universitātes, skolas un slimnīcas, par iespējām uzaicinājumos iesniegt piedāvājumu iekļaut ilgtspējas kritērijus (piemēram, vietējie ražojumi, bioloģiski ražota pārtika). Šāda informācija būtu jāsniedz, lai tās varētu konkrēti piemērot šos kritērijus;

20.

tādēļ rosina atvieglot un veicināt pastāvīgas sadarbības un koordinācijas iespējas, kas sasaista dažādus Eiropas Savienības, dalībvalstu un Eiropas reģionu likumdošanas līmeņus, lai varētu pēc iespējas ātrāk, tostarp atzīstot ķēdes, kuras piegādā ģenētiski nepārveidotos produktus, pārskatīt tiesību aktus par produktu izsekojamību un marķēšanu un tajos paredzēt precīzas norādes, kas patērētājiem ļauj apzināti izvēlēties produktus;

21.

iesaka pilnveidot shēmu, kas atbalsta augļu, dārzeņu un piena piegādi skolām; tā kā uzmanība būtu jāvelta to produktu, uz kuriem attiecas šī atbalsta shēma, apstrādes pakāpei un svarīgs ir princips “veselīgs uzturs jau bērnībā”, ierosina šajā shēmā paredzēto finansiālo atbalstu piešķirt tikai tiem produktiem, kuros ir iespējami maz saldinātāju vai sāls un nav kaitīgu piedevu un garšas pastiprinātāju;

22.

vēlreiz rosina Eiropas Komisiju veicināt pārtikas izšķērdēšanas samazināšanu (1) un, balstoties uz tās atsaukto 2014. gada priekšlikumu grozīt Atkritumu pamatdirektīvu un tādā veidā veicināt aprites ekonomikas attīstību, atkārtoti iesniegt priekšlikumu izvirzīt mērķi līdz 2025. gadam pārtikas izšķērdēšanu samazināt vismaz par 30 % un šajā saistībā izvērtēt iespēju paplašināt Pilsētas mēru pakta pozitīvo pārvaldības modeli; tādēļ atbalsta Eiropas Parlamenta ierosmi 2016. gadu pasludināt par Eiropas gadu cīņai pret pārtikas izšķērdēšanu;

23.

atzīmē, ka tūristi vienu trešdaļu līdzekļu atvēl pārtikai; norāda, ka gastronomiskais tūrisms var nodrošināt nodarbinātības ilgtspēju visa gada garumā un jaunu darba vietu izveidošanu; uzsver, ka šis process var būtiski sekmēt gan vietējo un reģionālo attīstību un kohēziju, gan arī kultūras mantojuma saglabāšanu;

24.

rosina īstenot gan izpratnes uzlabošanas kampaņu, lai iedzīvotājus informētu par ģenētisko resursu un to saglabāšanas, izpētes un ilgtspējīgas izmantošanas nozīmību, gan tirgus prasībām atbilstošas inženieru un lauksaimnieku apmācības programmas un koordinācijas, uzraudzības un novērtēšanas pasākumus, lai nodrošinātu bioloģiskās daudzveidības aizsardzību lauksaimniecības nozarē;

25.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi centienos jauniešu vispārējās un profesionālās prasmes pielāgot lauku rajonu darba tirgus prasībām; ir apņēmusies atbalstīt un popularizēt vietējā un reģionālā līmeņa labas prakses piemērus, kas liecina par novatoriskām pārtikas ražošanas, piegādes un patēriņa metodēm; rosina uzlabot izpratni un palielināt sabiedrības atbalstu, nodrošinot uzturmācību un mudinot cilvēkus veidot pozitīvus ieradumus, kas nodrošina veselību un labklājību, proti, efektīvāk izmantot pārtiku un citus resursus;

26.

vēlreiz norāda, ka atbalsta centienus efektīvi kontrolēt, kā tiek ievēroti noteikumi, kas attiecas gan uz pārtiku un dzīvnieku barību, gan uz dzīvnieku veselību un labturību, augu veselību, augu reproduktīvo materiālu un augu aizsardzības līdzekļiem un kas pieņemti ar mērķi izveidot stabilu tirgu, kura pamatā ir sabiedrības uzticēšanās šiem produktiem, un centienus vienkāršot minētos noteikumus; vēlreiz norāda, ka šajā jomā ES deleģētie akti nebūtu jāpieņem, lai saskaņā ar subsidiaritātes principu un proporcionalitātes principu dažādie pārvaldes līmeņi varētu izanalizēt un novērtēt regulējama radītās izmaksas;

27.

vēlreiz norāda uz ES kopējās zivsaimniecības politikas lomu pārtikas ilgtspējīgā ražošanā; rosina kopējās zivsaimniecības politikas mērķus vairāk popularizēt visā pasaulē. Šajā sakarā Eiropas Savienībai jācenšas uzlabot reģionālo un starptautisko organizāciju darbību, kuras mērķis ir starptautisko zivju krājumu saglabāšana un pārvaldība, un šādus uzlabojumus var panākt, veicinot zinātniski pamatotu lēmumu pieņemšanu, uzlabojot gan noteikumu ievērošanu, gan pārredzamību, vairāk iesaistot ieinteresētās personas, it īpaši zvejniekus, un apkarojot nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

28.

uzsver, ka cieši jāsadarbojas ar zvejniecības nozari, veidojot publiskā un privātā sektora partnerības, un jārada uzņēmumu un pētniecības iestāžu saikne, lai zivsaimniecības nozare būtu ne tikai ilgtspējīga, bet arī konkurētspējīga un novatoriska;

29.

norāda, ka 70 % no Eiropas Savienībā patērētajiem jūras produktiem tiek importēti, un tādēļ uzsver, ka jāapzinās vietējās akvakultūras ražošanas (tāpat kā citu primārā sektora ražošanas jomu) stratēģiskā nozīmība saistībā ar turpmāk iespējamo problēmu risināšanu pārtikas resursu, nodarbinātības, dabas resursu un reģionālās attīstības jomā;

30.

uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jākļūst par līderi ekoloģisku un ilgtspējīgu zivkopības metožu izstrādes jomā un pirmajai jāsāk “zilā revolūcija”, Eiropas Savienībā izstrādājot un izmantojot novatoriskas ražošanas, barošanas, inkubācijas un zvejošanas tehnoloģijas.

22.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 313/9

1.

uzskata, ka Eiropas Savienības leģitimitāte un turpmākā attīstība ir būtiski atkarīgas no Savienības spējas efektīvi rīkoties, lai pārvarētu mums priekšā esošos ekonomiskos, politiskos un sociālos izaicinājumus, un visos līmeņos labāk ieklausīties iedzīvotājos; atgādina ka šajā saistībā ir vajadzīga vietējā, reģionālā un subnacionālā līmeņa aktīva līdzdalība ES pārvaldībā; tāpēc uzstāj, ka Reģionu komitejai jāpiedalās debatēs par Eiropas nākotni, tostarp turpmāk pilnībā jāiesaistās Konventā;

2.

atzinīgi vērtē Eiropas Parlamenta lēmumu sākt minētās debates un konsultēties ar RK, tādējādi stiprinot abu iestāžu ciešās politiskās attiecības; atzinīgi vērtē iespēju palīdzēt veidot pārredzamāku, atbildīgāku, iekļaujošāku un efektīvāku Eiropu; atkārtoti uzsver nepieciešamību atjaunot iedzīvotāju uzticēšanos ES spējai uzlabot viņu dzīvi un aizsargāt un veicināt Eiropas vērtības, pienācīgi respektējot valstu un reģionālo kompetenci un identitāti;

3.

uzskata, ka ir svarīgi ciešā sadarbībā ar Eiropas Parlamentu radīt iespējas diskusijai par Eiropas Savienības pašreizējās institucionālās struktūras iespējamām izmaiņām, norisēm un pielāgojumiem, kas ļautu Reģionu komitejai būt ne tikai padomdevējai iestādei, bet kā nozīmīgam dalībniekam vairāk iesaistīties Eiropas likumdošanas procesā;

4.

uzsver, cik nozīmīgs ir pilsoniskums un pamattiesības, kas ir ES pamatā, kā arī darbs virzībā uz spēcīgāku Eiropas pārstāvības un līdzdalības demokrātiju dažādos Eiropas Savienības, dalībvalstu un reģionu likumdošanas līmeņos, respektējot daudzlīmeņu pārvaldības principu; aicina pārskatīt un vienkāršot Eiropas pilsoņu iniciatīvu, lai to padarītu ērtāk izmantojamu un iedzīvotājiem pieejamāku; uzsver, ka ir jāievieš juridisks pienākums Eiropas Komisijai ne tikai izskatīt sekmīgās Eiropas pilsoņu iniciatīvas, kuras parakstījis 1 miljons pilsoņu, bet arī izvērst par tām debates ar sekojošu balsojumu ES Padomē un Eiropas Parlamentā, un ierosina izskatīt citas iespējas, kā atvieglot līdzdalību ES lēmumu pieņemšanā;

5.

atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi padarīt ES budžetu mazāk atkarīgu no dalībvalstu tiešajiem maksājumiem un pārskatīt ES pašu resursus, neieviešot papildu nodevas;

6.

uzsver savu apņemšanos veidot tādu Eiropas Savienību, kas ārējos un ar drošību saistītos jautājumos spētu rīkoties kā spēks, kurš veicina drošību, stabilitāti, demokrātiju un tiesiskumu; uzsver nozīmīgo lomu, ko vietējās, reģionālās un subnacionālās pašvaldības, arī izmantojot platformas CORLEAP un ARLEM, pilda saziņā ar trešām valstīm tādos izšķirīgos politikas jautājumos kā migrācijas problēmas un iespējas, nodarbinātības politika, paplašināšanās, dabas resursu ilgtspējīga izmantošana, enerģētika, inovācijas sekmēšana, kultūra, globālie uzdevumi vides aizsardzības jomā, attīstības veicināšana, efektīva kaimiņattiecību politika un ilgtspējīga pilsētvides politika;

Tāpēc, ņemot vērā pašreizējo Līgumu, Reģionu komiteja:

7.

uzskata, ka esošajiem ar Lisabonas līgumu un tā protokoliem nodrošinātajiem instrumentiem vēl ir liels neizmantots potenciāls, kas var uzlabot ES darbību iedzīvotāju labā, tostarp subsidiaritātes un proporcionalitātes uzraudzības noteikumu, EPI un “pārejas klauzulu” piemērošana un, ja nepieciešams, ciešākas sadarbības izmantošana;

8.

atzinīgi vērtē regulējuma uzlabošanas pasākumu kopuma publicēšanu 2015. gada 19. maijā, taču uzsver, ka “labāka regulējuma” programma nedrīkst kļūt par ieganstu, lai izvairītos pieņemt nepieciešamos tiesību aktus vai lai tos atceltu; pieprasa Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu projektā iekļaut skaidru atsauci uz Reģionu komiteju, atzīstot ar Lisabonas līgumu paplašināto RK kompetenci;

9.

aicina pārliecinoši nostiprināt Reģionu komitejas lomu, lai likumdošanas ciklā un ES lēmumu pieņemšanas procesā varētu tieši izmantot reģionālo un vietējo pārstāvju rīcībā esošo informāciju un viņu pieredzi, un it īpaši, lai Komiteja:

10.

uzskata, ka RK jo sevišķi būtu aktīvi jāiesaista visās diskusijās par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju. Tāpēc tā ierosina:

11.

atgādina, ka uzdevums uzraudzīt ES tiesību aktu atbilstību subsidiaritātes principam tagad ietver arī Reģionu komiteju un reģionālos parlamentus ar likumdošanas pilnvarām ciešā sadarbībā ar valstu parlamentiem; lai RK varētu efektīvāk palīdzēt uzraudzīt subsidiaritāti un ES tiesību aktu vispārējo kvalitāti, RK aicina pielikt pūles šādās jomās:

12.

iesaka visiem pārvaldības līmeņiem sadarboties, lai panāktu ilgtspējīgu risinājumu Eiropas valstu parādu problēmai un no tās izrietošajai ekonomikas un sociālajai krīzei, un piesaistīt ieguldījumus, lai paaugstinātu konkurētspēju un sekmētu darbvietu radīšanu; atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības krīzes laikā ir smagi cietušas, un pieprasa respektēt daudzlīmeņu pārvaldības modeli, lai nākotnē tā vairs nenotiktu; šajā saistībā piekrīt, ka pienākums līdz 2016. gadam ES Līgumu satvarā iekļaut tos ekonomikas pārvaldības elementus, par kuriem ir izlemts ārpus Līgumiem, rada izdevību pievērsties ierobežotam skaitam citu ar ES nākotni saistītu jautājumu.

Saistībā ar ES Līgumu pārskatīšanu nākotnē RK:

13.

prasa turpmāk piešķirt tai Konventā pilntiesīgas locekles statusu tāpat kā pašreizējām iestādēm;

14.

ierosina apsvērt RK pakāpenisku institucionalizāciju un tās pārveidi par reģionu un vietējo pašvaldību Eiropas senātu, kas būtu pārdomāta otra viedokļa paušanas palāta; Eiropas senāts veicinātu valstu un vietējā līmeņa iestāžu koordināciju un veiktu subsidiaritātes kontroli attiecībā pret ES iestādēm, tam tiktu prasīta piekrišana attiecībā uz ES leģislatīviem dosjē kohēzijas politikas jomā, un tas būtu tiesīgs izvirzīt Eiropas Komisijai priekšlikumus pieņemt vai grozīt ES tiesību aktus, kas neietilpst ES ekskluzīvā kompetencē;

15.

ierosina noteikt, ka leģislatīvu aktu priekšlikumiem, kas saistīti ar teritoriālo kohēziju, ir nepieciešama RK piekrišana; turklāt uzskata, ka jāstiprina RK pilnvaras par obligātu apspriešanos, nosakot, ka apspriešanās ar RK ir parastās likumdošanas procedūras (LESD 294. pants) neatņemama sastāvdaļa;

16.

ierosina Līgumā par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā iekļaut horizontālu klauzulu, ar ko paredz, ka ar RK jāapspriežas kopīgas kompetences jomās attiecībā uz ekonomikas un nodarbinātības politikas koordinācijas pasākumiem un atbalsta, koordinācijas un papildinošas darbības jomās; atgādina, ka visos turpmākajos priekšlikumos par EMS padziļināšanu vairāk jāņem vērā teritoriālā dimensija un attiecībā uz visiem svarīgākajiem dosjē ir jāveic to teritoriālās ietekmes ex ante novērtējums;

17.

jebkurā gadījumā prasa obligātu apspriešanos ar Reģionu komiteju par jautājumiem, kas ir svarīgi vietējām un reģionālajām pašvaldībām saistībā ar pasākumiem, kuri ietekmē iekšējā tirgus izveidi vai darbību (LESD 115. pants), kā arī citās politikas jomās, kam ir tieša ietekme uz reģionālo un vietējo līmeni, piemēram:

18.

ierosina arī pārskatīt “ne mazāk kā viena mēneša” termiņu, kas noteikts EP, Padomes vai Komisijas konsultācijai ar RK (307. panta 2. punkts), jo tas ir izrādījies nepraktisks;

19.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Komisijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

22.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 313/12

—

ņemot vērā 2015. gada 4. jūnija rezolūciju par komitejas prioritātēm sestajam pilnvaru termiņam no 2015. gada līdz 2020. gadam, kā arī 2015. gada 8. jūlija rezolūciju par turpmāko ES institucionālo struktūru un 2012. gada 16. februārī parakstīto Eiropas Komisijas un Reģionu komitejas sadarbības protokolu;

—

ņemot vērā subsidiaritātes un proporcionalitātes principus;

1.

ar stingru pārliecību atgādina, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) papildina kohēzijas politiku un ka jaunā ESIF un Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondu) darbības programmu sinerģija būs izšķirošais faktors, lai nodrošinātu ieguldījumu projektu un vietējās un reģionālās attīstības stratēģiju saskaņotību; iesaka vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistīt projektu atlasē un īstenošanā, kā arī decentralizētu ieguldījumu forumu veidošanā;

2.

mudina Komisijas darbībās, kuru mērķis ir vienkāršot un paātrināt ESIF īstenošanu, cieši iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības un RK, jo īpaši pamatojoties uz pirmajiem secinājumiem, ko 2016. gadā iesniegs augsta līmeņa ekspertu grupa, kura uzrauga atbalsta saņēmējiem paredzētos vienkāršojumus;

3.

atkārtoti aicina Komisiju nākt klajā ar balto grāmatu par teritoriālo kohēziju, pamatojoties uz Luksemburgas prezidentūras darbu, ko tā veikusi, analizējot mijiedarbību starp Teritoriālās attīstības programmu 2020. gadam un stratēģiju “Eiropa 2020”;

4.

aicina Eiropas Komisiju atbalstīt apmaiņu un sadarbību starp reģioniem, lai struktūrfondu apgūšanā labāk izmantotu lietpratīgas specializācijas stratēģijas un tādējādi veicinātu inovācijas virzītu izaugsmi;

5.

mudina Komisiju atsākt debates par tematu “IKP un ne tikai” un izstrādāt alternatīvus vai papildu rādītājus labklājībai un ilgtspējīgai attīstībai;

6.

mudina Komisiju nākt klajā ar balto grāmatu par integrētu ES pilsētvides attīstības plānu, pamatojoties uz Rīgā pieņemto deklarāciju, proti, ātri piemērot pilsētas ietekmes novērtējumu, kas ir daļa no jaunajām Komisijas pamatnostādnēm attiecībā uz ietekmes novērtējumiem, un izstrādāt pilsētu rādītājus panāktā progresa uzraudzīšanai;

7.

atkārtoti uzsver nepieciešamību atzīt, ka lauku teritorijas ir attīstības un inovācijas centri, kas, uzturot līdzsvarotas attiecības ar pilsētu centriem, palīdz īstenot stratēģiju “Eiropa 2020”, lai sasniegtu teritoriālo kohēziju, kā noteikts Lisabonas līgumā;

8.

aicina Komisiju turpmākajos priekšlikumos saistībā ar kohēzijas politiku vairāk ņemt vērā ietekmi, kāda ir reģionālajai kultūrai un tradīcijām, kam ir neizmērojama vērtība, jo tās spēj integrēt lauku un pilsētu kopienas un sniedz ieguldījumu lauku iniciatīvu veicināšanā;

9.

mudina Komisiju pievērsties pieaugošajām atšķirībām starp Eiropas reģioniem un šajā nolūkā nodrošināt, ka, 2016. gada beigās noslēdzoties daudzgadu finanšu shēmas (2014–2020) starpposma pārskatīšanai, būtu pieejami pietiekami līdzekļi, kas ļautu pildīt saistības un veikt maksājumus izaugsmes un pētniecības atbalstam visā Eiropā;

10.

mudina Komisiju arī turpmāk atbalstīt pārrobežu sadarbību, kā arī īstenot un izstrādāt makroreģionālas stratēģijas, kas dalībvalstīm un trešām valstīm, kuras atrodas tajā pašā ģeogrāfiskajā apgabalā, nodrošinātu integrētu pamatu, lai tās varētu risināt kopīgas problēmas un pastiprināt sadarbību ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas jomā; uzsver, ka šajā procesā ir svarīgi ciešāk iesaistīt gan reģionālās un vietējās pašvaldības, kas ir pārstāvētas arī RK, gan arī makroreģionālajās stratēģijās iesaistīto teritoriju ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus;

11.

aicina paplašināt īstu ES pašu resursu izmantošanu un pauž vēlmi 2016. gadā piedalīties iestāžu konferencē, kurā aplūkos darba rezultātus, ko guvusi Augsta līmeņa grupa pašu resursu jautājumos;

12.

mudina Komisiju publicēt stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatu, lai 2016. gadā pēc iespējas ātrāk varētu uzsākt pasākumus, kas nodrošinātu, ka pārskatītajā stratēģijā ir iekļauta teritoriāla dimensija un tādējādi nodrošināta efektīva koordinācija starp attiecīgajiem ES politikas virzieniem, tostarp kohēzijas politiku, Investīciju plānu Eiropai un citām ES programmām;

13.

aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstīm izteikto komitejas aicinājumu, ka vietējās un reģionālās pašvaldības aktīvi jāiesaista Eiropas semestra pasākumos, jo īpaši valstu reformu programmu izstrādē un īstenošanā;

14.

mudina Komisiju iztirzāt piecu priekšsēdētāju ziņojumu un, pamatojoties uz to, ierosināt visus pasākumus, kas nepieciešami, lai palielinātu ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izturētspēju un to pārveidotu tā, lai tā spētu nodrošināt labāku koordināciju un strukturālo konverģenci un ļautu sasniegt LES 3. pantā minētos mērķus, tostarp EMS līmeņa fiskālās spējas;

15.

uzskata, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumu elastība attiecībā uz ieguldījumiem būtu jānodrošina visās dalībvalstīs; tādēļ aicina Komisiju šajā nolūkā iesniegt priekšlikumus un izvērtēt, kā jaunie 2010. gada ESA noteikumi ietekmē vietējo un reģionālo pašvaldību spēju veikt ieguldījumus;

16.

atgādina Komisijai par tās apņemšanos nākt klajā ar pārskatītu un uzlabotu Mazās uzņēmējdarbības aktu “Small Business Act” (MUASBA) un ierosina tā principu īstenošanā lielāku nozīmi piešķirt vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

17.

aicina Komisiju līdz galam izveidot Eiropas prasmju un kvalifikāciju telpu, jo tas ļautu prognozēt prasmju pieprasījumu darba tirgū un, izmantojot izglītību, profesionālo apmācību un mūžizglītību, labāk saskaņot to ar prasmju piedāvājumu, lai veicinātu darbvietu radīšanu un apkarotu bezdarbu, jo īpaši jauniešu bezdarbu;

18.

atgādina Komisijai par tās apņemšanos atbalstīt ES stratēģisko satvaru par veselības aizsardzību un drošību darbā, tādējādi palielinot vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmi un veicinot jaunu pārvaldību, pateicoties arī centralizētai Eiropas vadības komitejai, kas apzina, koordinē un noskaidro jautājumus par veselības aizsardzību un drošību darbā;

19.

cer, ka drīzumā tiks publicēts darbaspēka mobilitātes pasākumu kopums un ka tajā būs ierosināts pārskatīt Darba ņēmēju norīkošanas direktīvu;

20.

aicina pabeigt izstrādāt Eiropas tiesību aktu par pieejamību;

21.

mudina Komisiju pastiprināt centienus, lai iesniegtu pasākumus, kas ļauj apvienot profesionālo un privāto dzīvi, un šajā nolūkā pārskatīt 2010. gada direktīvu par bērna kopšanas atvaļinājumu, atrast risinājumu institucionālajam strupceļam saistībā ar Maternitātes atvaļinājuma direktīvu un nākt klajā ar konkrētu stratēģiju dzimumu līdztiesības nodrošināšanai Eiropas Savienībā;

22.

prasa turpināt darbu saistībā ar intermodālajiem pārvadājumiem un, konkrēti, izstrādāt priekšlikumu tiesību aktam par Eiropas pasažieru tiesību mehānismu intermodālo pārvadājumu jomā;

23.

atkārtoti aicina Komisiju publicēt zaļo grāmatu par mobilitāti ģeogrāfisku un demogrāfisku problēmu skartos reģionos;

24.

aicina Komisiju, tai 2016. gadā pārskatot ES PVN direktīvu, precizēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem nodokļu neuzlikšanu pašvaldību sadarbībai, ko īsteno atbilstīgi publiskajām tiesībām un kas neietilpst publiskā iepirkuma tiesību aktu darbības jomā, var uzskatīt par saderīgu ar ES tiesību aktiem;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri 2016. gadā atjaunot kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB) ar mērķi ieviest ilgtermiņa reformas attiecībā uz peļņas attiecinājumu, lai uzņēmumu ienākuma nodokļu vidi Eiropā veidotu taisnīgāku;

26.

cer, ka digitālais vienotais tirgus radīs pareizos apstākļus digitālajiem tīkliem un e-komercijai, lai, ieguldot ātrdarbīgā un uzticamā IKT infrastruktūrā, palielinātu digitālās ekonomikas izaugsmes potenciālu un tādējādi atbalstītu e-pārvaldi, sabiedriskos pakalpojumus un digitālās prasmes, un ierosina visā ES izstrādāt e-dzīvesvietas sistēmu, lai digitālajiem ieguldītājiem, kuri atrodas ārpus ES, vienkāršotu piekļuvi digitālajam vienotajam tirgum;

27.

cer uz priekšlikumu par ģeogrāfiskās bloķēšanas aizliegšanu digitālajā vienotajā tirgū;

28.

aicina Komisiju nākt klajā ar priekšlikumiem par to, kā saskaņoti piemērot noteikumus par sadarbīgu patēriņu, pienācīgi ņemot vērā atšķirības starp komerciālo un nekomerciālo darbību;

29.

ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, aicina pārskatīt Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu (AVMPD) un uzsver, ka jāturpina īstenot politikas pasākumus, kas veicina plurālismu visu dalībvalstu plašsaziņas līdzekļos;

30.

ar nepacietību gaida konkrētus Komisijas pasākumus, kas virzīti uz to, lai sasniegtu mērķus, kuri ar RK un vietējo un reģionālo pašvaldību atbalstu formulēti Padomes 2015. gada 28. un 29. maija secinājumos par Eiropas pētniecības telpu un Science 2.0;

31.

cer uz turpmākiem pasākumiem saistībā ar zaļo grāmatu par ES ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības iespējamo attiecināšanu uz nelauksaimnieciskiem produktiem;

32.

aicina pilnīgi un vērienīgi īstenot Septīto vides rīcības programmu (VRP) 2014.–2020. gadam; tādēļ mudina Komisiju 2016. gadā iesniegt gan sengaidīto paziņojumu par zemi kā resursu, gan jaunu priekšlikumu direktīvai par tiesu pieejamību vides aizsardzības jautājumos, gan arī priekšlikumu tiesību aktam par vides pārbaudēm un vides aizsardzības noteikumu izpildi;

33.

atkārtoti aicina Komisiju iekļaut ES tiesību aktos mērķi, ka nedrīkst pieļaut bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu tīro zudumu, un tādēļ cer, ka Komisija 2016. gadā saskaņā ar ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju laikposmam līdz 2020. gadam nāks klajā ar attiecīgu iniciatīvu;

34.

tādēļ prasa pēc iespējas ātrāk apstiprināt to, ka sadarbībā un pastāvīgā saziņā ar dažādiem Eiropas Savienības, dalībvalstu un Eiropas reģionu likumdošanas līmeņiem jāpārskata tiesību akti par pārtikas produktu izsekojamību un marķējumu, lai ļautu patērētājiem pieņemt lēmumu par produktu apzinātu izmantošanu, citstarp pateicoties tādu ražošanas ķēžu atzīšanai, kas neizmanto ĢMO;

35.

uzsver, ka būtiska nozīme ir turpmākajiem leģislatīvajiem priekšlikumiem par aprites ekonomiku, konsekventai spēkā esošo tiesību aktu īstenošanai visā ES un it īpaši – mazākai pārstrādājamo atkritumu apglabāšanai poligonos, un atkārtoti aicina izvirzīt tālejošākus mērķus atkritumu un otrreizējās pārstrādes jomā, kā arī norāda uz aprites ekonomikas lielajām iespējām, ko tā sniedz inovatīviem MVU;

36.

vēlas tikt iesaistīta to jauno tiesību aktu izstrādē, kas paredzēti Enerģētikas savienības pasākumu kopumā, it īpaši Atjaunojamo energoresursu direktīvas, Direktīvas par ēku energoefektivitāti un Energoefektivitātes direktīvas pārskatīšanā;

37.

cer, ka Komisija nāks klajā ar rīcības plānu, lai palielinātu Pilsētas mēru pakta nozīmi enerģētikas un klimata politikas pasākumos, pagarinās iniciatīvu laikposmam pēc 2020. gada un veicinās tās izplatību visā pasaulē; aicina Eiropas Komisiju Pilsētas mēru paktā pilnībā iekļaut iniciatīvu Mayors Adapt un, saskaņojot ar viedo pilsētu risinājumiem, Pilsētas mēru paktu izmantot par instrumentu enerģētikas un klimata politikas pasākumu īstenošanai;

38.

mudina Komisiju nākt klajā ar paziņojumu par viedām pilsētām, lai, ciešā sadarbībā ar RK apkopojot pašreizējās iniciatīvas un labāk tās koordinējot, sniegtu papildu atbalstu viediem risinājumiem energoefektivitātes, pilsētu mobilitātes un inovācijas jomā; šajā sakarā aicina atzīt, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nozīme arī virknē citu jomu, ne tikai ēku energoefektivitātes jomā, un atkārtoti aicina Komisiju atbalstīt enerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem mazā un vidējā mērogā, jo tā var būt noderīga gan enerģētiskās nabadzības mazināšanai, gan energoapgādes drošības garantēšanai;

39.

lai visos reģionos saglabātu lauksaimniecību un pasargātu lauku kopienas, aicina Komisiju veikt pasākumus, kas ļautu veicināt lauku ekonomikas modernizāciju un inovāciju, un attiecībā uz piena nozari ierosināt regulatīvus mehānismus, kuri ļautu paredzēt un mazināt svārstības tirgos;

40.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju veicināt pārtikas atkritumu samazināšanu un no jauna iesniegt priekšlikumu par pārtikas atkritumu samazināšanu vismaz par 30 % līdz 2025. gadam, balstoties uz tās atsaukto 2014. gada priekšlikumu, ar ko groza Atkritumu pamatdirektīvu. Šajā sakarā komiteja atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu 2016. gadu izsludināt par Eiropas gadu cīņai pret pārtikas izšķērdēšanu;

41.

norāda, ka seši no septiņiem lielākajiem priekšlaicīgas nāves riska faktoriem ir saistīti ar to, kā mēs ēdam, dzeram un kustamies, un aicina Komisiju pārbaudīt, vai ES līmenī ir iespējama saskaņota rīcība, lai visā Eiropā efektīvāk mazinātu pieaugošos liekā svara un aptaukošanās rādītājus;

42.

atbalsta Eiropas Parlamenta balsojumu attiecībā uz atbalsta shēmu par augļu un dārzeņu, banānu un piena piegādi izglītības iestādēm un aicina Komisiju 2016. gadā iesniegt konkrētus priekšlikumus;

43.

aicina Komisiju sadarbībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām īstenot Eiropas programmu migrācijas jomā, it īpaši ņemot vērā pašvaldību pieredzi uzņemšanas nosacījumu un pārvietošanas mehānismu ziņā, un izvirzīt leģislatīvus priekšlikumus par pārmitināšanas mehānismu un pastāvīgas pārvietošanas mehānismu, lai taisnīgāk pārdalītu to cilvēku skaitu, kam Eiropas Savienībā vajadzīga starptautiska aizsardzība; tādēļ cer uz Dublinas III regulas izvērtēšanu un iespējamu pārskatīšanu; atkārtoti norāda uz savu priekšlikumu, ka starp izcelsmes un galamērķa valstu pilsētām un reģioniem jāizveido migrācijas un integrācijas partnerības, un uzsver, ka migrācijas politikas pasākumu un integrācijas procesu atbalstīšanā sava loma var būt Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem un ka liela nozīme ir aktīvai cilvēku iekļaušanai atbilstīgi ES un sociālās kohēzijas principiem;

44.

atbalsta humāno palīdzību, kas pašlaik tiek sniegta atbilstīgi kopīgajām ES vērtībām; mudina Komisiju tās darbā attiecībā uz migrāciju izmantot plašu pieeju, kas stratēģijas īstenošanā ņem vērā dalībvalstu ekonomikas, sociālās jomas, vides aizsardzības, drošības un suverenitātes aspektus. RK varētu sniegt ieguldījumu šajā darbā, veicinot vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvju viedokļu apmaiņu par minēto jautājumu, un ierosināt iespējamos risinājumus;

45.

pauž aicinājumu Komisijai mudināt uz dialogu visos pārvaldes līmeņos, jo tas ir svarīgs ES paplašināšanās procesa elements, un ikgadējos paplašināšanās ziņojumos sistemātiski informēt par situāciju decentralizācijas jomā un par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu;

46.

aicina vispusīgi pārskatīt Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP), lai tā būtu orientēta uz trim stratēģiskām prioritātēm: pienācīgu demokrātisko pārvaldību, ilgtspējīgu teritoriālo attīstību, kā arī cirkulāro migrāciju un mobilitāti; sevišķi aicina pilnveidot iniciatīvas decentralizācijas procesa atbalstam; norāda, ka ir svarīgi stiprināt vietējā līmeņa iestādes, un aicina Komisiju arī turpmāk izmantot Vietējās administrācijas atbalsta instrumentu un to attiecināt arī uz visām kaimiņvalstīm;

47.

uzskata, ka ir īpaši svarīgi, lai vietējās un reģionālās pašvaldības būtu iesaistītas jaunās EKP daudzpusējā un divpusējā virzībā, un ka jāpiešķir pietiekams finansējums reformu atbalstam vietējā un reģionālajā līmenī, kā to Rīgas samitā pieprasīja valstu un valdību vadītāji;

48.

joprojām ir pārliecināta, ka TTIP varētu pavērt iespēju veicināt izaugsmi un nodarbinātību Eiropas Savienībā, jo partnerība var nodrošināt savstarpēju tirgus pieejamību preču un pakalpojumu tirdzniecības, kā arī ieguldījumu un publiskā iepirkuma jomā un mazināt regulatīvos un ar tarifiem nesaistītos tirdzniecības šķēršļus ar nosacījumu, ka ES dalībvalstīs spēkā esošās tiesiskās normas, jo īpaši saistībā ar sociālo, vides un patērētāju aizsardzības politiku, tiek pilnībā ievērotas un ka tiek nodrošināta vietējo un reģionālo pašvaldību demokrātiska līdzdalība un pilnvaras;

49.

uzskata, ka tie paši priekšnosacījumi šaurākā darbības jomā attiecas uz sarunām par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu; aicina Komisiju iesaistīt komiteju sarunās par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu un līdzīgi kā TTIP gadījumā nodrošināt, ka komitejai ir pieejami sarunu dokumenti;

50.

uzstāj, ka ir jālokalizē jauni vispārējie ilgtspējīgas attīstības mērķi, kas jāsasniedz nākamo piecpadsmit gadu laikā, un tāpēc lūdz īpašu uzmanību pievērst decentralizētai sadarbībai un izstrādāt īpašas iniciatīvas, lai atbalstītu vietējo un reģionālo pašvaldību centienus šo mērķu īstenošanā;

51.

aicina Komisiju izanalizēt pilsētu vispārējo attīstības programmu, ņemot vērā konferenci Habitat III, un Eiropas Savienības nostājas sagatavošanā iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības;

52.

aicina pārskatīt un vienkāršot Eiropas pilsoņu iniciatīvu, lai tā kļūtu vieglāk izmantojama un pieejamāka visiem pilsoņiem;

53.

aicina atjaunot Komisijas pasākumus, kas veicinātu iestāžu sadarbību komunikācijas jomā, šim nolūkam izmantojot arī RK locekļu iespējas gan veidot kontaktus ar iedzīvotājiem, gan visā Eiropas Savienībā veiktajām ES darbībām piešķirt vietējo dimensiju;

54.

attiecībā uz Komisijas priekšlikumu iestāžu nolīgumam par obligāto pārredzamības reģistru aicina atbrīvot no iekļaušanas obligātajā reģistrā demokrātiski ievēlētus vietējo un reģionālo pašvaldību un apvienību pārstāvjus;

55.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas priekšlikumā iestāžu nolīgumam par labāku regulējumu iekļauts teritoriālās ietekmes novērtējums kā viens no ietekmes novērtējumu veikšanas instrumentiem, un aicina Komisiju sistemātiski izmantot šo instrumentu tiesību aktu priekšlikumiem, kam varētu būt teritoriāla ietekme; tomēr atkārtoti aicina iestāžu nolīgumā atzīt RK pieaugošo un īpašo lomu, kas komitejai noteikta saskaņā ar Lisabonas līgumu;

56.

uzdod komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropadomes priekšsēdētājam.

22.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 313/17

1.

pauž gandarījumu par Eiropas Komisijas iniciatīvu, kas izklāstīta zaļajā grāmatā “Kapitāla tirgu savienības veidošana”, kuras galvenais mērķis ir radīt vienotu kapitāla tirgu;

2.

atgādina, ka privātai iniciatīvai un uzņēmējdarbībai ir būtiska nozīme konkurētspējīgas ekonomikas veidošanā Eiropas Savienībā;

3.

uzsver, ka ir svarīgi izveidot kopīgu vienoto kapitāla tirgu;

4.

aicina Komisiju paātrināt darbu pie rīcības plāna un pēc iespējas ātrāk izvirzīt tiesību aktu priekšlikumus, lai līdz 2018. gada beigām sasniegtu mērķi izveidot pilnībā integrētu vienoto ES kapitāla tirgu;

5.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus, kas vērsti uz šķēršļu likvidēšanu ieguldījumiem uzņēmējdarbībā, un tas būtu īpaši izdevīgi maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU); uzsver, ka kapitāla tirgus iespēju izmantošana ir svarīgs faktors, kas ļauj nodrošināt ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību vietējā un reģionālajā līmenī;

6.

uzsver nepieciešamību finanšu tirgos veikt turpmākus strukturālos un pretcikliskos pasākumus, kuriem jābūt tādiem, lai tie skartu visas ES dalībvalstis un sniegtu labumu arī reģioniem ar mazāk attīstītiem finanšu tirgiem;

7.

atzīst, ka ir jādažādo ES ekonomikas finansēšanas avoti un ir vajadzīgi mehānismi, kas ļauj piesaistīt jaunus ieguldījumus, lai veicinātu izaugsmi un stabilitāti;

8.

savu uzmanību koncentrē uz tiem kapitāla tirgus elementiem, kas var veicināt attīstību reģionālajā un vietējā līmenī;

9.

īpaši interesējas par tiem pasākumiem un stingri atbalsta tos pasākumus, kuru mērķis ir šāds:

10.

norāda, ka, pateicoties kapitāla tirgu savienībai, varēs dažādot tādu lielu ieguldījumu projektu finansēšanas avotus, kam pēc to būtības un apjoma ir nepieciešami daudzi finansētāji;

11.

piekrīt tam, ka kapitāla tirgu savienības veidošanai būs nepieciešama ārkārtīgi plaša izpēte un konsultācijas, lai apzinātu šķēršļus un iespējas, un pēc tam būs jāveic dažādi pasākumi normatīvā regulējuma, institūciju un izglītības jomā;

12.

ir gandarīta par to, ka ir sākts darbs saistībā ar kapitāla tirgu savienības izveides procesu;

13.

uzskata, ka regulēts vienotais Eiropas Savienības kapitāla tirgus būs kārtējais mehānisms, kas uzlabos izturību pret asimetriskiem satricinājumiem, kuri rodas Eiropas Savienības reģionu atšķirīgā attīstības tempa dēļ. RK atzīst, ka kapitāla tirgus nepilnības ir izskaidrojamas arī ar dziļi iesakņojušos nepietiekama kopējā pieprasījuma faktoru, piemēram, reģionālās attīstības atšķirībām;

14.

atzinīgi vērtē to, ka turpmākajai darbībai ir izstrādāta virkne prioritāšu, piemēram, samazināt šķēršļus, kas traucē piekļuvi kapitāla tirgum, atvieglot kapitāla īpašnieku un ekonomikas dalībnieku, piemēram, MVU, attiecību veidošanu, garantēt drošību kapitāla tirgū, atbalstīt un finansēt ilgtermiņa ieguldījumus, attīstīt publiskajai emisijai alternatīvus veidus un citus finansēšanas veidus visā ES, kā arī samazināt administratīvo slogu;

15.

uzskata, ka kapitāla tirgu savienība dod iespēju integrēt sadrumstalotos ES kapitāla tirgus un sekmēt pārrobežu kapitāla plūsmu, tādējādi palielinot ieguldījumus ES uzņēmumos un infrastruktūras projektos;

16.

aicina Komisiju ņemt vērā arī piedāvājuma pusi un jo īpaši analizēt un risināt pamatcēloņus, kāpēc privātie un institucionālie ieguldītāji nespēj piesaistīt un pārveidot pietiekamu kapitālu, kas ļautu uzlabot individuālus finanšu pakalpojumus un ilgtermiņa ieguldījumus reālajā ekonomikā;

17.

pauž bažas, ka pašreizējie mērķi ir pārāk vispārīgi, un tādēļ var rasties situācija, ka MVU finansēšanas avoti netiek pietiekamā mērā dažādoti;

18.

uzskata, ka topošās kapitāla tirgu savienības galvenajam mērķim jābūt MVU attīstības veicināšanai, bet nav pārliecināta, vai vērtspapīrošana, īpaši ņemot vērā to, ka MVU tā izmaksā dārgi, var būt ilgtermiņa risinājums MVU finansēšanas problēmām;

19.

atbalsta jauno tendenci palielināt individuālo ieguldītāju līdzdalību kapitāla tirgū, tomēr norāda, ka zaļajā grāmatā pārāk maz uzmanības ir veltīts privātiem ieguldītājiem;

20.

uzskata: lai pieņemtu plašu kapitāla tirgus reformu, līdztekus jābūt spēcīgai ES un valstu līmeņa uzraudzībai, kā arī jānostiprina Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) loma uzraudzības konverģences uzlabošanā, lai nepieļautu pārmērīga riska uzņemšanos un nestabilitāti finanšu tirgos;

21.

aicina plašāk apspriesties par vērtspapīrošanu, paturot prātā finanšu krīzes rezultātā gūtās atziņas. Vērtspapīrošanā nedrīkst radīt sistēmisko risku; tādēļ vajadzētu izvairīties no instrumentiem ar augstu sviras efektu un no paļaušanās uz īstermiņa finansējumu;

22.

vērš uzmanību uz dažādu dalībvalstu tirgu būtiskajām atšķirībām kultūras, vēstures un tiesiskā regulējuma ziņā. Jautājuma sarežģītības dēļ jāpaplašina ex ante analīze attiecībā uz kapitāla tirgu savienības izveidi un ietekmi katrā dalībvalstī;

23.

uzskata, ka daudzas iniciatīvas attiecībā uz kapitāla tirgu savienību būs jāveic paralēli, bet pēc tam tās būs jāatbalsta ar daudzlīmeņu apmācības programmām, ņemot vērā sociālos šķēršļus, ko rada, citstarp, tradīcijas un paradumi;

24.

norāda, ka privātajiem ieguldītājiem, kā arī mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu īpašniekiem ir sliktas zināšanas par finanšu jomu un ieguldīšanas kultūru. Tie ir strukturāli faktori, kas kavē kapitāla tirgus izveidi ES mērogā;

25.

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāuzņemas būtiska loma iedzīvotāju finanšu zināšanu pilnveidošanā; turklāt uzsver arī sociālo iestāžu un izglītības struktūru lomu Eiropas jaunās paaudzes zināšanu pilnveidošanā ekonomikas un finanšu jomā;

26.

uzskata, ka ir lietderīgi apsvērt publiskā sektora finansiālo un institucionālo iesaistīšanos jomās, kuras tieši sekmē kapitāla tirgus attīstību un kurās nepietiek ar privātā sektora iniciatīvām. Komiteja aicina pirms publiskā sektora iesaistīšanās pārbaudīt, vai publiskie līdzekļi patiešām veicina arī privātas iniciatīvas. Šādos gadījumos publiskā sektora līdzdalībai būtu jābalstās uz papildu ekonomisko analīzi un ir jābūt skaidram plānam attiecībā uz ieguldījumu izbeigšanu pēc vēlamā rezultāta sasniegšanas, kā arī gadījumā, ja vērojamas negatīvas attīstības tendences;

27.

uzskata, ka jomās, ko aptver kapitāla tirgu savienība, daudzās valstīs ir labas prakses piemēri, kurus ir vērts izplatīt;

28.

uzsver, ka vietējā līmenī pašvaldībām kā ieguldītājām, kas piedāvā ilgtermiņa sākumkapitālu, var būt nozīmīga un daudzveidīga loma, un to saistības varētu tikt pārdotas tirgos;

29.

piekrīt tam, ka jāizveido saskaņots noteikumu kopums attiecībā uz kapitāla tirgiem. Šādi noteikumi būtu jāievēro visās dalībvalstīs;

30.

piekrīt pieņēmumam, ka, izveidojot pārredzamu satvaru vienotā kapitāla tirgus darbībai un vienādojot drošības sistēmas, sagaidāms, ka palielināsies ieguldītāju uzticēšanās un tādējādi tiks panākta kapitāla efektīvāka sadale;

31.

uzsver, ka saskaņotu noteikumu kopums būtu nozīmīgs solis ceļā uz šķēršļu likvidēšanu un tādas vides radīšanu, kas nepieciešama ar starptautiskajiem tirgiem integrētāka vienotā kapitāla tirgus izveidei un darbībai Eiropas Savienībā;

32.

vērš uzmanību uz to, ka tiesību aktu priekšlikumi, kas attiecas uz kapitāla tirgu savienību, nedrīkst radīt pārmērīgu reglamentējošo slogu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un ierobežot priekšrocības, kuras šis sektors var gūt no vienotā kapitāla tirgus izveides;

33.

uzskata, ka ir svarīgi radīt jaunas tiesību kategorijas, kas ļauj veikt ieguldījumus un piesaistīt kapitālu Eiropas Savienības dalībvalstīm;

34.

uzskata, ka jaunas tirgus iniciatīvas iespējams īstenot, palielinot publiski pieejamās finanšu informācijas pārredzamību un novēršot iemeslus, kuru dēļ nav iespējams salīdzināt informāciju starp dalībvalstīm;

35.

norāda uz savos iepriekšējos atzinumos pausto aicinājumu uzlabot to datu salīdzināmību un pieejamību, kuros atspoguļota informācija par MVU sektora finansēšanas risku visā ES;

36.

uzskata, ka ir lietderīgi noteikt vienkāršotus starptautisko finanšu pārskatu standartus (IFRS), kas varētu nodrošināt uzņēmumu salīdzināmību un uzlabot to reitingu. Šādu standartu izmantošana var arī piesaistīt ieguldītājus, lai viņi ieguldītu uzņēmumos, kas darbojas saskaņā ar pārredzamiem un plaši atzītiem principiem;

37.

atzīst, ka konsekventi jāturpina darbs pie maksātnespējas tiesību saskaņošanas un finanšu pārstrukturēšanas procesu vienādošanas, un apzinās šā jautājuma sarežģītību, jo īpaši to, ka eksistē dažāda veida privileģētas sabiedrības un kreditoru grupas;

38.

atbalsta tiesiskā regulējuma, tostarp uzraudzības noteikumu, pārskatīšanu, kuras mērķis ir izvērtēt ierobežojumus, kas MVU jomā bloķē iespējas aktīvus pārvērst vērtspapīros, kā arī tādu bankām alternatīvu institūciju darbību, kuras piedāvā finansējumu, un nodrošināt mazāk stingru attieksmi pret ilgtermiņa iesaistīšanos infrastruktūras projektos;

39.

vērš uzmanību uz finanšu tirgu nepietiekamās saskaņotības problēmu, kas varētu rasties tādēļ, ka atsevišķas dalībvalstis paliek ārpus banku savienības;

40.

uzsver, ka kapitāla tirgu savienībai ir jābūt atvērtai un konkurētspējīgai pasaules mērogā un jāpiesaista starptautiski ieguldījumi, uzturot augstus standartus ES, piemēram, nodrošinot tirgus integritāti un ieguldītāju finanšu stabilitāti;

41.

vēlas uzsvērt MVU sektora nozīmīgumu ES ekonomikas un reģionu attīstībā. ES 27 dalībvalstīs bija vairāk nekā 20 miljoni MVU, kas nodrošina aptuveni 67 % darbvietu un 58 % no bruto pievienotās vērtības. Turklāt gandrīz19 miljonos MVU bija nodarbināti ne vairāk kā 10 cilvēki un tajos koncentrējās 1/5 ES darbvietu. 2008.–2011. gada krīzes apstākļos MVU labāk nekā lielie uzņēmumi spēja saglabāt nodarbinātības līmeni, taču tai pašā laikā viņu ieguldījums IKP relatīvi samazinājās (1);

42.

norāda, ka MVU ir grūti piekļūt dažādotiem savas darbības finansēšanas avotiem. Eiropas Savienībā vairāk nekā 80 % no ārējiem MVU finansēšanas avotiem ir banku aizdevumi, un 40 % uzņēmumu izmanto līzingu, ko parasti piedāvā ar bankām saistītas institūcijas;

43.

norāda, ka MVU iespējas piekļūt banku aizdevumiem ievērojami pasliktinās ekonomikas lejupslīdes laikā, tāpēc banku iekšējie procesi ir drīzāk procikliski, nevis pretcikliski;

44.

uzskata, ka jāpalielina konkurence banku nozarei, lai Eiropas Savienībā mazinātu tās dominējošo stāvokli finansējuma avotu piedāvājuma ziņā, jo īpaši attiecībā uz MVU. Tāpēc būtu ļoti jāatbalsta gan tādu šķēršļu likvidēšana, kas ierobežo iespēju konkurēt tām institūcijām, kuras nav bankas, un finanšu instrumentiem, jauniem dalībniekiem un jauninājumiem, kas radušies ārpus finanšu sektora, gan arī likumdošanas iniciatīvas šajā jomā;

45.

atzīmē, ka kapitāla tirgu savienības mērķis nav mazināt banku nozīmi ES ekonomikā. Komiteja uzskata, ka jāatrod attiecīgs līdzsvars starp, no vienas puses, pasākumiem, kas veicina ieguldījumu pakalpojumus un finansējumu, kas nāk no institūcijām, kuras nav bankas, un, no otras puses, finansējumu, kā tradicionālie banku aizdevumi;

46.

atzinīgi vērtē dalībvalstu līdzšinējos pasākumus, tostarp MVU finansēšanas atbalsta programmas (garantijas, dotācijas, paātrināti maksājumi tirdzniecībā, sagatavošanas kapitāls);

47.

vērš uzmanību uz šādiem svarīgiem faktoriem, kas atvieglo MVU attīstību: labvēlīga uzņēmējdarbības vide, moderna infrastruktūra, augsto tehnoloģiju ekonomikas nozaru pastāvēšana un augsti kvalificēts darbaspēks. Tāpēc kapitāla tirgu savienības iniciatīvām jābūt tā izstrādātām, lai tās mazinātu kapitāla piesaistīšanas darījuma izmaksas, kā arī sasniegtu mikrouzņēmumu grupu, kura vienlaikus ir vislielākā skaita ziņā, taču vissliktāk sasaistītā ar kapitāla tirgiem; norāda uz nepieciešamību mazināt ar regulējumu saistīto administratīvo slogu;

48.

pauž bažas par to, ka jaunie noteikumi attiecībā uz ES banku nozari (CRD IV/CRR) var vēl vairāk ierobežot MVU piekļuvi banku finansējumam. Šā iemesla dēļ Komiteja iesaka veikt regulārus ietekmes pētījumus par to, kā minētie noteikumi ietekmē MVU piekļuvi banku finansējumam katrā dalībvalstī;

49.

uzsver, ka reģionālajām un vietējām bankām ir svarīga loma MVU finansēšanā, jo to rīcībā ir labākās zināšanas par vietējo un reģionālo ekonomiku un vienreizējas metodes, kas ļauj izvērtēt vietējo uzņēmumu kredītrisku;

50.

pauž cerību, ka vienotais kapitāla tirgus var radīt un izplatīt tradicionālajiem kreditēšanas un investēšanas starpniecības veidiem alternatīvus risinājumus. Tiem ir ievērojams potenciāls nodrošināt ieguldījuma kapitālu vietējiem uzņēmumiem;

51.

mudina Eiropas Komisiju popularizēt labas prakses piemērus saistībā ar alternatīviem finansēšanas veidiem, kuri ir labi attīstīti dažās ES dalībvalstīs;

52.

uzskata, ka ir vēlams, lai diskusijās un darbā saistībā ar kapitāla tirgu savienību būtu nodrošināti piemēroti apstākļi un – it īpaši – atbilstošs regulējuma un uzraudzības līmenis, lai veicinātu paralēlās banku sistēmas un kolektīvās finansēšanas attīstību. Šīs jomas nozīme joprojām ir samērā maza, tomēr tajā vērojama būtiska izaugsmes dinamika (2);

53.

konstatē, ka maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzēti alternatīvi finansējuma piedāvājumi, jo īpaši paaugstināta riska kapitāla ieguldījumi, vislabāk noder inovatīvu projektu gadījumā;

54.

uzskata, ka normatīvajai videi ir jāstimulē, nevis jāierobežo jaunu instrumentu un kapitāla sadales veidu pieejamība;

55.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir izrādījusi lielāku interesi par tāda finansējuma pieejamības problēmu, ko nodrošina nevis bankas, bet citi dalībnieki;

56.

atzīst, ka zaļā grāmata “Kapitāla tirgu savienības veidošana” ir tikai pirmais solis virzībā uz vienota kapitāla tirgus izveidi;

57.

vēlas piedalīties turpmākajā darbā, jo diferencēta reģionālā un vietējā perspektīva ļaus izstrādāt noteikumus, kuros ņemtas vērā visu pušu vajadzības;

58.

aicina rīkot debates par sīki izstrādātu darba programmu, kas nodrošinātu vajadzīgo impulsu, lai tiktu ievērots vienotā kapitāla tirgus izveidei paredzētais termiņš;

59.

uzsver, ka jāiesaista dažādas ieinteresētās puses, lai sagatavotu pilnībā apmierinošu dokumentu, kurā ņemtas vērā dažādās atsevišķu reģionu un nozaru vajadzības;

60.

norāda, ka vairāk jāīsteno programmas, kas ļauj uzlabot zināšanas par finanšu jautājumiem un sabiedrību izglīto par ieguldījumu iespējām un vajadzībām. Valstu iniciatīvas un Eiropas mēroga projekti, kā, piemēram, Consumer Classroom, ir jāpilnveido un jāatbalsta;

61.

aicina turpināt publiskas debates par zaļo grāmatu “Kapitāla tirgu savienības veidošana” un par tai pievienoto pārskatīto direktīvu attiecībā uz emisijas prospektu un vērtspapīrošanu.

22.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 313/22

1.

atzinīgi vērtē, ka investīciju plānam pievienotais Komisijas paziņojums liecina par prioritāti, ko jaunā Komisija piešķīrusi publisko un privāto ieguldījumu sekmēšanai, jo ir konstatēta liela šā brīža investīciju nepietiekamība; līdzvērtīgā IKP līmenī investīciju līmenis gadā ES patlaban ir par 230 līdz 370 miljardiem euro zemāks par vidējo līmeni 2007. gadā;

2.

atbalsta Komisijas mērķi Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) pašreizējos noteikumus skaidrot tā, lai nodrošinātu optimālu elastīguma izmantošanu, lai garantētu, ka SIP īstenošana ļauj novērst cikliskas svārstības; tas ir ļoti svarīgi pašreizējos apstākļos, kad ir lēna izaugsme, ļoti augsts vidējais bezdarba līmenis ES un palielinās reģionālās atšķirības neviendabīga ieguldījumu samazinājuma dēļ, kas galvenokārt skāra vājākās valstis; uzskata, ka šis mērķis jāīsteno ilgtermiņā, ne tikai saistībā ar paziņojumā izklāstīto investīciju plānu;

3.

norāda, ka Komisija ir iesniegusi dokumentu, kas nav iepriekš apspriests ar citām ES iestādēm un kam nav piemērota iestāžu procedūra; turklāt izsaka šaubas par juridisko noteiktību, kas ietverta “skaidrojošā paziņojumā”, jo tas nav saistošs un SIP nav konkrēti paredzēta šāda juridiskā instrumenta izmantošana, un tāpēc šis paziņojums var būt iemesls prasības iesniegšanai Eiropas Savienības Tiesā;

4.

uzskata, ka ir jāprecizē izdevumu kvota, ko piešķir valsts līdzfinansējumam; faktiski šo kvotu var izņemt no strukturālās budžeta bilances aprēķiniem ar nolūku ievērot pakta preventīvo daļu;

5.

uzskata, ka elastīguma īstenošanas nosacījumi, tostarp tā piemērošana galvenokārt tikai SIP preventīvajā daļā, ir pārāk ierobežojoši, lai tos varētu saskaņoti piemērot visā Eiropas Savienībā un panākt reālu ietekmi uz dalībvalstu un teritoriālo pašvaldību spēju investēt, un tajos nav ņemts vērā nepietiekamais investīciju apjoms valstu vai reģionālajā līmenī; tāpēc uzskata, ka elastīgums investīciju jomā ir jāpaplašina un jāpiemēro visām dalībvalstīm, un prasa Komisijai ierosināt attiecīgus priekšlikumus;

6.

atzinīgi vērtē to, ka SIP preventīvajā daļā ieguldījumu klauzulas piemērošanas joma ir paplašināta, lai ņemtu vērā dalībvalstu ieguldījumu programmas, ko īsteno, pamatojoties uz pasākumiem struktūrpolitikas un kohēzijas politikas, jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas, Eiropas komunikāciju tīklu un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta ietvaros, kā arī uz līdzfinansējumu saskaņā ar ESIF; atkārtoti pauž vēlēšanos pārvarēt ekonomikas krīzi un arvien lielāku plaisu starp Eiropas centru un tālākajiem reģioniem, izmantojot anticikliskus pasākumus, kas vērsti uz ieguldījumu veicināšanu, vienlaikus ES programmas centrā no jauna liekot uzticēšanos. Tādēļ Komiteja apstiprina savu 2015. gada 17. aprīļa atzinumā par priekšlikumu ESIF regulai pausto nostāju, proti, SIP aprēķinos neņemt vērā valstu līdzfinansējumu ESIF, lai kāds arī nebūtu dalībvalstu stāvoklis attiecībā uz SIP, tādā veidā varētu izvairīties no riska, ka valstis, kurām ir lielāka vajadzība pēc jauniem ieguldījumiem nespēs īstenot pat tos ieguldījumus, kas tiek finansēti no ES līdzekļiem. Citiem vārdiem sakot, nedrīkst kavēt investīciju projektu līdzfinansēšanu un jāizvairās no izaugsmes atšķirību palielināšanās eurozonas valstīs;

7.

atgādina, ka RK neatlaidīgi prasa strukturālajos, publiskajos vai tiem pielīdzinātajos izdevumos, kā tie definēti Stabilitātes un izaugsmes paktā, neietvert publiskos izdevumus (bez papildu nosacījumiem), ko dalībvalstis un pašvaldības piešķir kā strukturālo un investīciju fondu līdzfinansējumu, jo šie ieguldījumi pēc definīcijas ir Eiropas vispārējas nozīmes ieguldījumi, kuru sviras efekts ilgtspējīgas izaugsmes ziņā ir pierādīts;

8.

atzīmē, ka dalībvalstu iemaksu jaunajā Eiropas Stratēģisko investīciju fondā (ESIF) – pat pirms Komisijas novērtējuma par SIP ievērošanu – vērā ņemšana ir atkarīga no Eiropas Statistikas biroja (Eurostat) veiktās statistiskās klasifikācijas saskaņā ar definīcijām Eiropas kontu sistēmā (EKS);

9.

uzskata, ka strukturālo reformu klauzulai pakta preventīvajā daļā un tam, kā strukturālo reformu plāni tiek ņemti vērā korektīvajā daļā, var būt spēcīga stimulējoša ietekme, ja tiks precizēti attiecināmie strukturālo reformu veidi jaunajā sistēmā; precizējumā būtu jāņem vērā, ka strukturālajām reformām jārada labvēlīga sociālekonomiska ietekme, tām jāatbilst LESD 9. pantā definētajai horizontālajai sociālajai klauzulai un jāsekmē administratīvās spējas uzlabošana, kā arī tas, ka ir nepieciešams zināms laika periods strukturālo reformu īstenošanai vai pārejas periods un ka īstermiņā – pirms tās tiek veiksmīgi īstenotas un palīdz sasniegt vēlamos pozitīvos rezultātus, tostarp budžeta izteiksmē, – tās saistītas ar zināmām izmaksām;

10.

pauž nožēlu, ka paziņojumā nav sīkāk izklāstīts, kādi no dalībvalsts gribas neatkarīgi “ārkārtēji apstākļi” tai ļautu uz laiku atkāpties no korektīvajiem pasākumiem saistībā ar tās vidēja termiņa budžeta mērķi (VTM), atstājot tādējādi Eiropas Komisijai ļoti plašu politisku rīcības brīvību, kas var radīt preferenciālu attieksmi pret vienu vai otru dalībvalsti;

11.

vēlreiz aicina (1) pārskatīt “strukturāla deficīta” aprēķina metodes, jo pašreiz šajā jēdzienā nav ņemtas vērā ne valstu un reģionu tautsaimniecību īpatnības, ne publisko izdevumu strukturālās atšķirības valsts un reģionālajā līmenī, ne atšķirības starp kārtējiem izdevumiem un ieguldījumu izdevumiem. Turklāt jēdziena pamatā ir empīriski nepārbaudāmi un tāpēc apstrīdami teorētiski izaugsmes potenciāla aprēķini, kas paver iespēju SIP īstenot pēc saviem ieskatiem;

12.

aicina Komisiju izvērtēt, vai spēkā esošais “1/20 noteikums” par parāda samazināšanu ir reāli izpildāms vai arī tas jāpārskata;

13.

iesaka makroekonomikas nelīdzsvarotības novēršanas procedūras ietvaros izmantot papildu rādītājus par reģionālajām atšķirībām, lai ņemtu vērā iespējamo strukturālo nelīdzsvarotību teritoriālās kohēzijas jomā, kas var skart dalībvalstis un ietekmēt fiskālās konsolidācijas un iespējamo strukturālo reformu apjomu un tempu;

14.

uzsver, ka investīciju plānam jāatbilst tādai plašākai Eiropas stratēģijai, kas cieši saistīta ar stratēģijas “Eiropa 2020” pārskatīšanu un virzīta uz ilgtspējīgu izaugsmi un darbvietu radīšanu, stimulējot publiskās un privātās investīcijas, palielinot Eiropas ekonomikas konkurētspēju, īstenojot strukturālas reformas ar pozitīvu sociālekonomisku ietekmi un uzlabojot administratīvo veiktspēju; tāpēc atgādina par vietējo un reģionālo pašvaldību lomu uz nodarbinātību un izaugsmi virzītu investīciju sekmēšanā, jo aptuveni 55 % no visiem publiskajiem ieguldījumiem 2013. gadā veikušas vietējās un reģionālās pašvaldības (2);

15.

atkārtoti norāda uz vairākiem priekšlikumiem, kuru mērķis ir Eiropas līmenī sekmēt kvalitatīvas investīcijas (3):

16.

atgādina par savu lūgumu Komisijai novērtēt EKS 2010 noteikumu ietekmi uz publiskās pārvaldes iestāžu spēju investēt un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 345. pantu nodrošināt nediskriminācijas principa ievērošanu attiecībā uz publiskiem un privātiem ieguldījumiem;

17.

vērš Eiropas Parlamenta, Padomes, Komisijas, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību uzmanību uz progresa ziņojumu par stratēģiju “Eiropa 2020”, ko katru gadu sagatavo specializētais Reģionu komitejas forums, un īpaši norāda uz piezīmēm par ekonomikas pārvaldību un Eiropas semestri, kas izklāstītas 5. ziņojumā 2014. gada oktobrī (4);

18.

uzskata, ka teritoriālo pašvaldību līdzdalība un iesaistīšana ekonomikas politikas pasākumu saskaņošanā, lai gan notiek, tomēr ir nepietiekama un rada problēmu, kas saistīta ar pārstāvību, valstu reformu programmu leģitimitāti un pilnīgumu un konkrētajiem ieteikumiem katrai dalībvalstij; tāpēc iesaka Eiropas semestra ietvaros vairāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības, pamatojoties uz partnerības principa modeli, ko piemēro struktūrfondiem;

19.

atkārtoti pauž pārliecību, ka saskaņā ar LES 3. pantu EMS uzticamības un leģitimitātes pamatā ir spēja pierādīt, ka tā sekmē sociālo progresu un ka nodarbinātība un sociālās normas netiek uzskatītas par otršķirīgu jomu salīdzinājumā ar makroekonomikas un budžeta jautājumiem;

20.

tāpēc prasa Komisijai uzraudzības pasākumos saistībā ar piecu priekšsēdētāju ziņojumu par EMS nākotni, kas iesniegts 2015. gada jūnijā, iekļaut darbības virzienus, kuri izklāstīti Komisijas 2012. gada paziņojumā par EMS sociālās dimensijas pastiprināšanu un 2013. gada sociālo ieguldījumu paketē. Ņemot vērā nepieciešamību saglabāt EMS pastāvošos dažādos sociālos modeļus un to līdzāspastāvēšanu, šādas uzraudzības gaitā vajadzētu izskatīt iespēju paredzēt stimulējošus pasākumus reformām, kas var paātrināt stratēģijas “Eiropa 2020” sociālo mērķu īstenošanu, kā arī saskaņot automātiskus stabilizatorus EMS līmenī (5).

22.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 313/25

1.

atgādina, ka Eiropas kaimiņattiecību politiku (EKP) izstrādāja 2003. gadā (1) ar mērķi stiprināt attiecības starp ES un tās kaimiņvalstīm. Šīs politikas stūrakmens ir pakāpeniska integrācija, īstenojot politiskas, ekonomiskas un institucionālas reformas un ņemot vērā apņemšanos ievērot kopīgas vērtības, galvenokārt tādas vērtības kā demokrātija, cilvēktiesību ievērošana un tiesiskums, nediskriminācija un dzimumu līdztiesība;

2.

atzīmē, ka līdz šim KLP ir attīstījusies trīs galvenajos pīlāros: a) stiprināt demokrātiju, b) veicināt ekonomikas attīstību un c) stiprināt kaimiņattiecību politikas abas reģionālās dimensijas (Savienība Vidusjūrai (2) un Austrumu partnerība (3)). EKP daudzgadu īstenošana ir devusi pozitīvu ieguldījumu mērķu sasniegšanā. ES attiecības ar EKP partneriem ir būtiski pilnveidojušās, lai arī ļoti atšķirīgā mērā. Tāpēc ir būtiski turpināt pielāgot politiku pastāvīgi mainīgajiem starptautiskajiem apstākļiem, lai reaģētu uz jaunām vajadzībām, kas pastāvīgi rodas;

3.

konstatē: lai gan tālākie reģioni veido tālākās ES jūras robežas un Eiropas Komisija atzinusi, ka tie ir Eiropas “priekšposteņi” citos kontinentos, EKP ir izstrādāta, pamatojoties uz principu, kurā nav ņemta vērā šī realitāte, kas nav atspoguļota ne sākotnējā EKP izstrādē, ne arī tās atjauninātajos variantos;

4.

iesākumā secina, ka, lai gan pirmajā mirklī var šķist, ka EKP ir gandrīz vienīgi dalībvalstu valdību kompetencē, vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to sadarbības tīkliem (apvienībām un pilsētu tīkliem, Eiropas teritoriālās sadarbības grupām) ir liela nozīme šajā jomā. Līdz ar to EKP nevar būt process tikai starp valdībām un ES iestādēm, bet būtu jānodrošina, ka tajā piedalās arī citi dalībnieki no partnervalstīm un jo īpaši vietējās un reģionālās pašvaldības. Komiteja vērš īpašu uzmanību arī uz pilsētu diplomātiju, kas ir mehānisms vietējo un reģionālo struktūru dialoga atbalstam starptautiskajā līmenī, lai veicinātu stabilitātes, drošības un labklājības kopējās telpas izveidi;

5.

vēlas uzsvērt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības jāiesaista visos EKP posmos: prioritāšu noteikšanā, rezultātu izvērtēšanā un valdību noteikto politikas pasākumu satura uzraudzīšanā. Ir vairāki iemesli, kāpēc EKP nevar balstīties tikai uz sadarbību ar EKP partnervalstu valdībām:

6.

uzskata, ka ES pasākumos, kas paredzēti EKP reģionam, ir ļoti svarīgi iekļaut vietējo un reģionālo pārvaldes līmeni, jo demokrātijas veidošana un pāreja uz demokrātiju vispirms un galvenokārt sākas vietējā līmenī un to nevar uzspiest no augšas. Lai demokrātija būtu stabila un dziļi iesakņotos, ir būtiski tajā iesaistīt vietējo sabiedrību kopumā. Šajā uzdevumā jāiesaistās visiem pārvaldības līmeņiem pārredzamā veidā, sākot ar pašvaldībām un vietējām varas iestādēm;

7.

uzskata, ka EKP mērķu īstenošanā jāiesaista arī pilsoniskās sabiedrības iestādes, uzņēmumi un zinātnieki. Minēto dalībnieku līdzdalība būtiski ietekmē vietējo vajadzību apzināšanu, ciešu partnerību veidošanu un kopīgu mērķu īstenošanu;

8.

atzinīgi vērtē ES centienus atbalstīt ilgtspējīgas politiskās un administratīvās struktūras un uzskata, ka šajos centienos būtu jāietver atbalsts vietējo iestāžu veidošanai, nodrošinot efektīvu tehnisko palīdzību un apmācību vietējām un reģionālajām administrācijām, lai efektīvi izmantotu humāno palīdzību un pašreizējos un turpmākos finanšu instrumentus sociālās, saimnieciskās un teritoriālās attīstības veicināšanai;

9.

norāda, ka RK iegulda daudz pūļu un resursu, lai attīstītu EKP reģionālo un vietējo dimensiju. 2010. gadā tā izveidoja Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleju (ARLEM) un 2011. gadā – ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferenci (CORLEAP). Šo struktūru mērķis ir, pirmkārt, izplatīt idejas, kas tuvinās EKP partnervalstis Eiropas Savienībai, un, otrkārt, sekmēt iekšējas reformas un veiktspējas uzlabošanu vietējā un reģionālajā līmenī;

10.

uzskata, ka ir būtiski, lai ES arī turpmāk būtu galvenais stratēģiskais partneris Vidusjūras reģiona dienvidu un austrumu valstīm un Austrumu partnerības valstīm. Eiropas Savienībai jāspēj palīdzēt savām kaimiņvalstīm noteikt skaidru virzību ceļā uz labklājīgu nākotni un likt pamatus labākai pārvaldībai, vienlaikus ievērojot valstu suverenitāti;

11.

uzskata, ka Eiropas Komisijas iecere veicināt apakšreģionālu sadarbību, lai attīstītu saimnieciskās saiknes, ir ļoti pozitīvs un svarīgs pasākums, jo tas palīdzētu ievērojami vairot labklājību šajos reģionos. ARLEM un CORLEAP ir iniciatīvas, kuras veicina ES sadarbību ar dienvidu un austrumu partneriem un tādējādi palīdz uzlabot reģionālo sadarbību;

12.

norāda, ka tiek plaši uzskatīts, ka visveiksmīgākā kaimiņattiecību politika ir bijusi paplašināšanās politika. Piedāvājot “visu, tostarp iestādes” valstīm Viduseiropā un Austrumeiropā, ES darbojās kā pārmaiņu katalizators un standartu noteicējs. Tomēr ir svarīgi paturēt prātā, ka perspektīva pievienoties Eiropas Savienībai nav atvērta EKP Vidusjūras reģiona partnervalstīm;

13.

uzsver, ka ES paplašināšanās un EKP ir divas dažādas politikas jomas ar dažādiem mērķiem un tās nedrīkst jaukt. Tomēr Eiropas valstis, kas ir EKP partneri, var lūgt tām pavērt dalības iespējas, ja tās izpilda nosacījumus, kuri izklāstīti Līguma par Eiropas Savienību 49. pantā;

14.

šajā sakarā uzskata, ka būtu lietderīgi uzsākt debates par attiecību modeļiem, kas būtu tālejošāki par tiem, kurus jau piedāvā EKP;

15.

uzskata, ka nosacītības princips un it īpaši princips “vairāk par vairāk” – lai arī tas uzsver ES apņemšanos veicināt tās pamatvērtības – ne vienmēr ir devis pozitīvu ieguldījumu, lai radītu apstākļus vienmērīgi līdzsvarotām attiecībām starp ES un tās EKP partneriem. Turklāt daudzos gadījumos tie nav palīdzējuši nodrošināt stimulus reformām ES kaimiņvalstīs. Tāpēc var secināt, ka elastīgāka pieeja ļautu ne tikai efektīvāk īstenot EKP, bet galu galā sekmēt ES pamatprincipus EKP partneru vidū;

16.

uzskata: lai EKP būtu efektīvāka, izmantotā pieeja būtu jāpielāgo katras partnervalsts īpašajām iezīmēm. Katrs EKP partneris ir atšķirīgs, un tāpēc jāpiemēro tam atbilstīga pieeja, t. i., jāizmanto diferenciācijas princips. Jaunajai EKP, nepārkāpjot vispārējos ES principus, vajadzētu būt pietiekami elastīgai, lai maksimāli palielinātu ieguvumus, ko sniedz tās īstenošana. Ikvienai partnervalstij būtu jādod iespēja attīstīt savas attiecības ar ES pēc saviem ieskatiem atbilstoši savām vajadzībām un spējām. Tas nenozīmē, ka jāpieņem dubultstandarti vai arī jānoliedz EKP kopējās iezīmes, pateicoties kurām Eiropas Savienībai ir izdevies piemērot saskaņotu pieeju visiem EKP partneriem. Šādu diferencētu pieeju, ko ES piemēro attiecībās ar kaimiņvalstīm, vajadzētu attiecināt arī uz tālākajiem reģioniem, lai garantētu šo reģionu efektīvu sadarbību ar kaimiņvalstīm;

17.

iesaka regulāri analizēt ES vīzu politiku, kurai vajadzētu atbalstīt vīzu režīma atvieglošanu EKP valstu iedzīvotājiem, vienlaikus ņemot vērā attiecīgo valstu konkrēto situāciju. Elastīga Eiropas vīzu politika veicinās dialogu starp sabiedrībām, liks pamatus stiprām partnerībām, kā arī sekmēs dažādu sadarbības veidu izvēršanu atšķirīgās jomās;

18.

atzinīgi vērtē ideju par to, ka rīcības plānā noteiktās sadarbības jomas jākoncentrē uz tām jomām, kurās ir visspēcīgākās kopīgās intereses, lai sadarbība būtu efektīvāka;

19.

uzskata, ka jaunajā EKP būtu jāizvirza konkrēti mērķi un jāpiedāvā saviem partneriem skaidrs EKP pasākumu īstenošanas grafiks. Jaunajai EKP būs maza ietekme vai nebūs nekādas ietekmes, ja nebūs konkrētu ieguvumu noteiktiem dalībniekiem vai ja šie ieguvumi radīsies tikai tālā nākotnē;

20.

uzskata, ka cieša sadarbība enerģētikas jautājumos ir nozīmīga sastāvdaļa ES attiecībās ar tās kaimiņvalstīm. Daudzas EKP partnervalstis ir nozīmīgi energoresursu piegādātāji ES dalībvalstīm. Šī sadarbība būtu jāveido un jāveicina vēl vairāk, lai kalpotu visu pušu savstarpējām interesēm;

21.

uzskata, ka labāki transporta savienojumi ar ES un starp šīm valstīm varētu veicināt visa reģiona ekonomisko attīstību;

22.

uzskata, ka Eiropas kaimiņattiecību politikā liela uzmanība būtu jāpievērš tam, lai pilnveidotu un atbalstītu neatkarīgas pilsoniskās sabiedrības struktūras. Sadarbība ar partneriem, piemēram, Austrumu partnerības pilsoniskās sabiedrības forumu un Eiropas Demokrātijas fondu, nodrošina svarīgus instrumentus, lai veicinātu demokrātisku pilsoniskās sabiedrības kustību vietējā un reģionālajā līmenī;

23.

uzskata, ka svarīga EKP joma ir cieša to pasākumu koordinācija, ko ES un tās kaimiņvalstis īsteno migrācijas jautājumos. Ja tā notiek organizētā veidā un ir labvēlīga jaunākajai paaudzei, tad studentu, darba ņēmēju un amatpersonu mobilitātei arī no trešām valstīm uz ES dalībvalstīm ir pozitīva ietekme ne tikai tādās jomās kā izglītība un kultūras apmaiņa, bet arī valsts pārvaldes jomā. No otras puses, nelikumīgas migrācijas plūsmas, kas pēdējā laikā ir strauji pieaugušas, rada jaunus izaicinājumus un iespējas, ar kurām jātiek pienācīgi galā;

24.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi aktivizēt jauniešu līdzdalību un uzlabot sieviešu iespējas, jo tie ir svarīgi faktori šo valstu attīstībā;

25.

norāda, ka ārkārtīgi svarīga ir ES sadarbība ar kaimiņvalstīm drošības jautājumos. Spēku apvienošana cīņā pret terorismu un citiem asimetriskiem draudiem ir būtiska, lai nostiprinātu savstarpējo uzticēšanos un radītu miera un stabilitātes vidi;

26.

uzskata, ka ļoti svarīgs vietējo un reģionālo pašvaldību un EKP partnervalstu sadarbības aspekts ir valsts pārvaldes reforma, kuras mērķis ir izveidot pārredzamu sistēmu, kas būtu pasargāta no vairāk vai mazāk slēptās korupcijas;

27.

saistībā ar iepriekš minētajām ES un tās kaimiņvalstu sadarbības jomām uzskata, ka būtu jānostiprina to ES valstu pierobežas reģionu īpašā loma, kuri atrodas pie sensitīvām ES austrumu un dienvidu robežām, un iesaka šiem reģioniem paredzēt īpašu atbalstu EKP ietvaros;

28.

uzsver, ka būtiska EKP joma ir atbalsts demokrātiskiem procesiem, cilvēktiesību un pilsoņu tiesību ievērošanai, tiesiskumam, kā arī sistēmisku un saimniecisku pārmaiņu procesu norisei katrā valstī. Komiteja ļoti atzinīgi vērtē atbalstu, ko ES reģioni līdz šim ir snieguši EKP valstīm, un mudina turpināt darbu šajā jomā;

29.

uzskata, ka konstitucionālo un valsts pārvaldes reformu process, kas notiek EKP partnervalstīs, varētu sagatavot ceļu demokrātijas pakāpeniskai attīstīšanai, pamatojoties uz tiesību sistēmu, kura atzīst demokrātijas principus, standartus un vērtības. Šajā procesā jāpanāk decentralizācija, lai garantētu efektīvu un atbilstošu pārvaldību, kas nepieciešama, lai reaģētu uz vietējām problēmām un konkrētiem apstākļiem, ņemot vērā subsidiaritātes principu. Tādēļ Komiteja uzskata, ka ir īpaši svarīgi ar EKP aktīvi atbalstīt decentralizācijas procesu un to izmantot kā noderīgu instrumentu reformu procesu veicināšanai;

30.

uzskata, ka šim nolūkam būtu lietderīgi izstrādāt detalizētu novērtējumu par iespēju iekļaut Eiropas kohēzijas politikas metodes, konceptus un instrumentus jaunajā kaimiņattiecību politikā, un pakāpeniski iekļaut Vidusjūras reģiona valstis Eiropas struktūrpolitikā un programmās, ņemot par piemēru to, kā šī pieeja tiek īstenota attiecībā uz Austrumu partnerības valstīm. Tādas iniciatīvas kā AMICI iniciatīva (ieguldījumu Vidusjūras dienvidu reģionā koordinēšanas iniciatīva) Vidusjūras reģiona valstīm un Pilsētu mēru pakts Austrumu partnerības valstīm (Covenant of Mayors – East) noteikti varēs pozitīvi veicināt sadarbību attīstības un ieguldījumu jomā, un tāpēc ir būtiski to izvirzīt par prioritāti;

31.

atzīmē, ka papildus kohēzijas politikai būtu tikpat lietderīgi attiecībā uz Vidusjūras baseinu piemērot makroreģionālo pieeju, ko ES ir veiksmīgi īstenojusi citos reģionos, kuriem ir kopīgs ģeogrāfiskais izvietojums, piemēram, Baltijas un Donavas makroreģionos, vai pieeju, ko tā īsteno Adrijas un Jonijas jūras reģionā. Šo pieeju varētu ieviest pakāpeniski, izmantojot trīs atsevišķus makroreģionus Vidusjūras reģionā, t. i., Adrijas un Jonijas jūras stratēģiju, Vidusjūras rietumu reģiona stratēģiju un Vidusjūras austrumu reģiona stratēģiju. Alternatīva pieeja būtu veicināt visu reģiona valstu un teritoriju pakāpenisku iesaisti vienā augošā makroreģionā. Šāda pieeja novērstu reģiona sadalīšanu apakšreģionos. Šā projekta koordinēšanu varētu uzticēt Eiropas teritoriālās sadarbības grupām, kas darbojas Vidusjūras reģionā, – tās ir piemērotākie pieejamie resursi, lai nodrošinātu stabilu ilgtermiņa sadarbību starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām Eiropas Savienībā un trešās valstīs;

32.

uzskata, ka tā varētu un tai vajadzētu uzņemties izšķirošu lomu noteiktās reģionālās iniciatīvās, kurās iesaistīta Krievija un Turcija. Komitejas uzdevums būtu panākt konkrētus rezultātus, ko iedzīvotāji var redzēt. Praktiska un uz projektiem balstīta Krievijas un Turcijas iesaistīšana pārrobežu sadarbībā būtu veids, kā sniegt nozīmīgu ieguldījumu Eiropas kaimiņattiecību politikā; šajā sakarā jāatzīmē, ka Melnās jūras reģiona sinerģijas iniciatīvas pārskatīšanā varētu iekļaut arī vietējās un reģionālās pašvaldības;

33.

pauž ciešu pārliecību, ka ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1931/2006 noteiktais vietējās pierobežas satiksmes mehānisms ir izrādījies efektīvs līdzeklis, kas palīdz izvērst ES un tās kaimiņvalstu sadarbību un sniedz pozitīvu ieguldījumu izvirzīto mērķu sasniegšanā (piemēram, ciešāka partnerība ekonomikas, sociālajā un pilsoniskās sabiedrības jomā). Ņemot vērā iepriekš minēto, vietējās pierobežas satiksmes mehānisms nākotnē būtu jāizmanto plašāk, lai īstenotu EKP mērķus;

34.

uzsver, ka daudzas problēmas, kas jārisina Eiropas Savienībai un tās kaimiņvalstīm kopā, nevar atrisināt, neņemot vērā vai dažos gadījumos nesadarbojoties ar kaimiņvalstu kaimiņiem. Tomēr ES attiecības ar EKP partneriem nedrīkst nelabvēlīgi ietekmēt šo valstu attiecības ar kaimiņvalstīm;

35.

pauž pārsteigumu, ka dokumentā (4) nav atsauces uz pilsētu un reģionu nozīmi Eiropas kaimiņattiecību politikā;

36.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir būtiska loma EKP veiksmīgā īstenošanā, īpaši pārrobežu reģionos, kuru nozīme ir jāatzīst. Tādēļ decentralizācijas un teritoriālās dimensijas iekļaušana jaunajā EKP padarīs to pievilcīgāku un palielinās tās efektivitāti;

37.

norāda, ka būtu jāstiprina vietējo un reģionālo pašvaldību loma rīcības plānos, kas izstrādāti saistībā ar dienvidu un austrumu valstīm paredzētās EKP divpusējo aspektu, lai šajos valstu rīcības plānos veicinātu palīdzības sadali, pamatojoties ne tikai uz nozaru, bet arī teritoriālo pieeju;

38.

uzskata, ka būtu jānostiprina reģionālās EKP programmas un teritoriālā sadarbība un ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jādod reālas iespējas īstenot programmas un prioritātes, kas noteiktas kopā ar ARLEM un CORLEAP, un piedalīties to plānošanā un pārvaldībā;

39.

atzinīgi vērtē 2015. gada 21. un 22. maijā Rīgā notikušā Austrumu partnerības samita kopīgajā deklarācijā ietverto atsauci uz CORLEAP īstenotajiem pasākumiem vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī, kā arī aicinājumu Eiropas Komisijai nodrošināt piemērotu, mērķētu atbalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai nostiprinātu to lomu Austrumu partnerības mērķu sekmēšanā;

40.

uzskata, ka parasti ES kaimiņvalstīs vietējām un reģionālajām pašvaldībām nav svarīgas lomas vietējo lēmumu pieņemšanā vai pakalpojumu sniegšanā un tās ir lielā mērā atkarīgas no centrālās valdības iestādēm. Tomēr tās sniedz papildu zināšanas, resursus un ekspertzināšanas centrālās valdības darbībām. Vietējās un reģionālās pašvaldības var veicināt pārmaiņas, konfliktu novēršanu, decentralizāciju un uzticēšanās veidošanu ārējās attiecībās. Šajā sakarā centieni būtu jāorientē uz konkrētiem jautājumiem, kas praktiski interesē pilsētas un reģionus visās kaimiņvalstīs, un pēc tam uz to, lai izstrādātu praktiskas iniciatīvas, kurās iesaistītas pašvaldības un kuras ļauj tām virzīties uz priekšu;

41.

uzsver, ka Reģionu komitejai kā politiskai institūcijai vajadzētu veicināt un sekmēt uzticības veidošanu un zemāka – vietējā līmeņa – sadarbību ar politiķiem, kas popularizē Eiropas vērtības un ievēro vārda brīvību un tiesiskumu. Tas attiecas gan uz austrumu, gan dienvidu kaimiņvalstīm;

42.

uzskata, ka šajā sakarā būtu jāpieliek pūles, lai izveidotu saikni un mērķsadarbību ar pilsētām un reģioniem, kuru pārstāvji ir iesaistīti ARLEM un nākotnē būs iesaistīti CORLEAP. Eiropas Komisijai būtu lietderīgi sadarboties ar ARLEM un CORLEAP un atbalstīt to darbu arī finansiāli. Šajā sakarā RK iesaka paplašināt mērķsadarbības un TAIEX (Tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas instrumenta) projektus starp ES un EKP valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tas ir ļoti svarīgi, lai ne tikai uzlabotu pārvaldību visās EKP valstīs, bet ir arī labs veids, kā EKP valstīs veidot izpratni par to, cik svarīgas ir ES daudzlīmeņu pārvaldības struktūras. Komiteja uzsver, cik svarīgi ir institucionāli pastiprināt vietējās pašvaldības, un atkārtoti aicina Eiropas Komisiju paplašināt Vietējās administrācijas atbalsta instrumentu (LAF) un to attiecināt uz kaimiņvalstīm;

43.

uzsver, ka īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai uzlabotu valdības administratīvo spēju EKP valstīs, īpašu uzsvaru liekot uz vietējo un reģionālo dimensiju. RK, tās locekļi un ar to saistītās iestādes kopā ar valstu apvienībām ir gatavi iesaistīties visaptverošā iestāžu darbības uzlabošanas programmā, ko ir ierosinājusi Eiropas Komisija un dalībvalstis, lai palīdzētu stiprināt vietējo un reģionālo administratīvo spēju EKP valstīs;

44.

uzskata, ka Eiropas Savienībai, cenšoties atbalstīt noturīgas politiskās un administratīvās struktūras, būtu jāsniedz arī atbalsts vietējo iestāžu veidošanai, nodrošinot efektīvu tehnisko palīdzību un apmācību vietējām un reģionālajām administrācijām, sevišķu uzmanību veltot jaunajām paaudzēm, lai efektīvāk izmantotu esošos un turpmākos finanšu instrumentus sociālās, ekonomiskās un teritoriālās attīstības veicināšanai;

45.

aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu veikt praktisku pasākumu, proti, stiprināt sadarbības centienus starp, pirmkārt, ES delegācijām EKP valstīs un, otrkārt, starp esošajām un turpmākajām publiskajām struktūrām ES teritorijā un partnervalstīs, piemēram, valstu kontaktpunktiem un pārrobežu sadarbības programmu filiālēm, kuru pieredze būtu jāoptimizē un jāizplata. Pastiprināta sadarbība sekmēs ES un EKP valstīs teritoriālo organizāciju un vietējo un reģionālo pašvaldību informētību gan par EKP lomu un darbību, gan par finansējuma iespējām. Turklāt iesaistītie dalībnieki var arī palīdzēt nodot svarīgus RK vēstījumus attiecīgajiem partneriem EKP valstīs;

46.

visbeidzot, uzsver to, ka Reģionu komitejai ir svarīgs politisks uzdevums novērot vietējo un reģionālo vēlēšanu norisi partnervalstīs. RK ir vienīgā ES iestāde, kas regulāri novēro vietējās un reģionālās vēlēšanas. Līdz ar to Reģionu komitejai ir jāpiešķir lielāka nozīme jaunajā EKP, lai veicinātu demokrātijas principus, kas ir pamatā mūsu kopīgajām Eiropas vērtībām.

22.9.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 313/31

1.

uzsver, ka atzinuma mērķis ir novērtēt saskaņotos partnerības nolīgumus un darbības programmas, raugoties no labuma guvēju, kas atrodas vietējās un reģionālajās pašvaldībās, viedokļa;

2.

uzsver, ka kohēzijas politikai, “mazinot atšķirības, kas pastāv dažādu reģionu starpā, un mazāk attīstīto reģionu atpalicību”, ir būtiska nozīme Līguma mērķu sasniegšanā, proti, ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas nodrošināšanā. Strukturālie un investīciju fondi visās dalībvalstīs būtībā ir nozīmīgākie Eiropas Savienības instrumenti harmoniskas vispārējās attīstības veicināšanai;

3.

norāda, ka kohēzijas politikai kopš tās pirmsākumiem ir izdevies samazināt Eiropas reģionu savstarpējās atšķirības un atšķirības pašos reģionos un ka kopš pašreizējās ekonomiskās krīzes sākuma 2008. gadā šī politika ir ļāvusi ierobežot krīzes ietekmi uz kohēziju. Tomēr vēl joprojām vērojama būtiska nelīdzsvarotība, ko palielina pašreizējā krīze, un turpmākajai kohēzijas politikai jāatvēl līdzekļi, lai varētu turpināt minēto atšķirību mazināšanu. Kā norādīts Kopīgo noteikumu regulas (KNR) 96. panta 2. punkta a) apakšpunktā, šo politikas mērķu pamatā jābūt reģionu, pilsētu un pašvaldību sociālās un ekonomiskās attīstības vajadzībām;

4.

norāda, ka pēc kohēzijas politikas reformas, ko īstenoja 2013. gadā, šīs politikas būtība ir ļoti mainījusies. RK pauž gandarījumu par to, ka ar šo reformu tika nostiprināta kohēzijas politikas saikne ar ES prioritātēm (lielāka kohēzijas politikas un stratēģijas “Eiropa 2020” sinerģija). Paredzēts, ka jaunajā plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam tiks izmantotas jaunas īstenošanas metodes un jauni instrumenti un lielāka uzmanību tiks veltīta lietderībai, efektivitātei un rezultātiem. Reģionu komiteju interesē jautājums, kā praksē varētu iespējami palielināt Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) rezultativitāti, efektivitāti un ietekmi;

5.

saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanu vērš uzmanību uz to, cik liela nozīme ir tiešai un funkcionālai saiknei starp jauno stratēģiju un kohēzijas politiku, un šajā kontekstā – arī to, ka vajadzīga spēcīga teritoriāla dimensija un faktiska partnerība, kas ir galvenie kritēriji visu institucionālo līmeņu līdzdalībai reformu procesā un politikas un pasākumu atlasei;

6.

norāda: jau tagad bažas rada tas, ka Komisijas pieņemtie kohēzijas politikas īstenošanas noteikumi atkal neatbilst mērķim samazināt administratīvo slogu un kontroles slogu. Tāpēc RK rosina Komisiju, turpinot veidot pārvaldības un kontroles sistēmas un veicot revīziju, neveikt citus pasākumus, kas dalībvalstīs vēl vairāk palielinātu līdzekļu pārvaldītāju un saņēmēju administratīvo slogu un mazinātu Eiropas strukturālo un investīciju fondu iespējamo ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā;

7.

norāda, ka ir pastiprināta arī kohēzijas politikas un citu ES politikas jomu un iniciatīvu (lauku attīstības politikas, programmas “Apvārsnis 2020”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta utt.) saikne. RK uzskata, ka vajadzēja veltīt vairāk pūļu, lai nodrošinātu visu to ES politikas jomu un fondu saskaņošanu, kam ir teritoriāla ietekme, un pauž cerību, ka šāda pieeja var pozitīvi ietekmēt reģionu attīstību;

8.

atzinīgi vērtē to, ka, izveidojot vienoto stratēģisko satvaru, tika saskaņotas Eiropas Reģionālās attīstības fonda, Eiropas Sociālā fonda, ES Lauku attīstības fonda un ES Jūrlietu un zivsaimniecības fonda prioritātes un dalībvalstis atspoguļojušas šīs prioritātes partnerības nolīgumos, kuri aptver visus minētos fondus. Šis neapšaubāmi ir ļoti nozīmīgs solis virzībā uz lielāku politikas saskaņotību. Tādēļ Komiteja pauž nožēlu par to, ka šī sinerģija netika pilnībā izmantota, kad tika izstrādātas valstu, reģionālā un vietējā līmeņa darbības programmas. Lauku attīstības programmai pirmām kārtām jābūt precīzāk saskaņotai ar Eiropas Reģionālās attīstības fondu, jo lauku attīstība ir reģionālās attīstības sastāvdaļa;

9.

piekrīt viedoklim, ka partnerības nolīgumu un darbības programmu ieguldījumu stratēģijai arī vajadzētu būt visaptverošai un saskaņotai ar valstu reformu programmām un tajā jāparedz to reformu veikšana, kas minētas Eiropas semestrī konkrētām dalībvalstīm adresētajos ieteikumos. Ekonomikas krīzes un budžeta ierobežojumu laikā ļoti svarīga ir ES budžeta un valstu budžetu koordinācija, lai varētu uzlabot ekonomikas pārvaldību, pārredzamību un publisko izdevumu kvalitāti;

10.

vēlreiz norāda: Juncker vadītās Komisijas pirmajā nozīmīgajā iniciatīvā, Investīciju plānā Eiropai, norādīts uz kohēzijas politikas potenciālu veicināt izaugsmi un nodarbinātību Eiropā, tomēr jāuzsver, ka Investīciju plāns Eiropai un Eiropas strukturālo un investīciju fondu pasākumi (kohēzijas politika, kā arī lauku rajonu attīstības politika, zivsaimniecības politika utt.) ir vērsti uz atšķirīgiem politiskajiem un institucionālajiem līmeņiem un tādēļ tiem savstarpēji vienam otru jāpapildina, un tas attiecas arī uz finanšu līdzekļiem. Investīciju plānam Eiropai ir jāpapildina ES īstenotās programmas un Eiropas Investīciju bankas tradicionālā darbība, un ir svarīgi, lai struktūrfondiem piešķirtie līdzekļi netiktu automātiski novirzīti Investīciju plānam;

11.

norāda, ka stratēģiskā plānošana ir ļoti svarīga, lai kohēzijas politiku varētu sekmīgi īstenot. Tādēļ partnerības nolīgumi un darbības programmas ir vissvarīgākie stratēģiskie kohēzijas politikas elementi, jo norāda, kā strukturālie un investīciju fondi ir jāizlieto konkrētā dalībvalstī vai reģionā. Komiteja pauž nožēlu par to, ka kohēzijas politikas tiesību aktu kopums tika pieņemts ar novēlošanos un tika saīsināts un nepareizi novērtēts laiks, kas dalībvalstīm un pašvaldībām vajadzīgs ārkārtīgi sarežģītajai plānošanai (vairāki instrumenti vairākos līmeņos un ar vairākiem dalībniekiem), un tāpēc, pieņemot partnerības nolīgumus un darbības programmas, partnerības tika veidotas formāli un ir aizkavējies jaunā plānošanas perioda sākums. Komiteja pauž nožēlu par to, ka nav radīta skaidra, kopīga partnerības nolīgumu izstrādes metode vai metodes, kas palīdzētu sasniegt mērķus. Tā kā šādas metodes nebija, katra dalībvalsts izvēlējās pilnīgi individuālu pieeju partnerības nolīgumu izstrādāšanai, un tāpēc tie nav savstarpēji salīdzināmi un būs arī grūti salīdzināt to īstenošanu (it īpaši – integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanu, ņemot vērā līdzekļu faktisko izlietošanu un īstenošanas un pārvaldības struktūras atbilstību). Komiteja ierosina attīstības politikā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam izstrādāt vienotu metodi partnerattiecību nolīgumu grozīšanai;

12.

norāda, ka Reģionu komiteja tiešsaistē ir veikusi plašu aptauju, kas apstiprina šajā atzinumā paustos viedokļus (1);

13.

lūdz Eiropas Komisiju, lai tā, līdz 2015. gada beigām izstrādājot ziņojumu par sarunu par partnerības nolīgumiem un darbības programmām rezultātu, ņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību viedokli, kas pausts šā atzinuma turpmākajos punktos;

14.

atgādina par kopīgiem principiem un mērķiem Eiropas Daudzlīmeņu pārvaldības hartā, ko Reģionu komiteja pieņēma 2014. gada 3. aprīlī, lai veicinātu novatorisku un efektīvu politisko un administratīvo sadarbību starp institucionālajiem dalībniekiem, kā arī lai izvērstu iedzīvotāju demokrātisku līdzdalību Eiropas procesos un lielāku ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

15.

pauž gandarījumu par to, ka, reformējot kohēzijas politiku, paredzēti stingrāki noteikumi attiecībā uz partnerību. Tagad Kopīgo noteikumu regulas 5. pantā noteikts: “Attiecībā uz partnerības nolīgumu un katru programmu katra dalībvalsts saskaņā ar savu institucionālo un tiesisko sistēmu organizē partnerību ar kompetentajām reģionālajām un vietējām iestādēm.” Komisija turklāt ir pieņēmusi deleģēto aktu, Eiropas rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību, un tajā noteikts, kā partnerības principi jāpiemēro, un RK to vērtē īpaši atzinīgi, jo tas ir pirmais juridiski saistošais ES tiesību akts, kas skar daudzlīmeņu pārvaldību;

16.

atzīmē: ES fondu pārvaldībā ļoti svarīga ir partnerības kvalitāte, un RK pauž cerību, ka reģionu un vietējā līmenī apzinātās patiesās vajadzības tiks atspoguļotas partnerības nolīgumos un darbības programmās;

17.

norāda, ka efektīva un labi funkcionējoša partnerība nozīmē labāk integrētus un atbilstošus centienus, kas atbilst dažādu sabiedrības līmeņu vajadzībām un prasībām. Šādi centieni savukārt nodrošinās līdzekļu efektīvāku izlietošanu. Valstīs, kurās partnerība nav pienācīgi izveidota un ir tikai virspusēja, Eiropas Komisijai vajadzētu arī palīdzēt mehānismu izvērtēšanā, lai varētu partnerību ievirzīt pareizajā gultnē un izvairīties no sarežģītības un pārāk liela un nesamērīga administratīvā sloga, kas varētu vēl vairāk aizkavēt strukturālo un investīciju fondu apgūšanu visā Eiropas Savienībā;

18.

norāda, ka partnerības princips nav tukši vārdi, bet gan priekšnosacījums kohēzijas politikas sekmīgai īstenošanai, jo īpaši tādēļ, ka pilnvaras faktiski ir sadalītas starp vismaz trim politikas līmeņiem (ES, dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības). Beigu beigās laba prakse partnerības principa jomā ļauj:

19.

uzsver, ka partnerības principa pareiza piemērošana palīdz paaugstināt ES izdevumu efektivitāti, un norāda uz Eiropas Revīzijas palātas atziņu, ka ES izdevumu efektivitāte ir ierobežota, jo vajadzības netiek atbilstoši novērtētas, mērķi nav skaidri, mērķi un prioritātes ir pretrunīgas vai nesaskaņotas un trūkst atbilstošu atlases procedūru, lai noteiktu prioritāros projektus un tādā veidā iespējami palielinātu ietekmi. Patiesā partnerībā visus šos trūkumus var novērst;

20.

pauž bažas par to, ka partnerības principu nevar atbilstoši piemērot visās dalībvalstīs. Sarunas par partnerības nolīgumiem un darbības programmām liecināja, ka vairumā gadījumu konsultācijas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām tika rīkotas, taču pašvaldības netika iesaistītas tādā mērā, lai varētu runāt par pilnvērtīgu partnerību, kas raksturota Eiropas rīcības kodeksā attiecībā uz partnerību. Komiteja pauž nožēlu par to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības reti kad tika pietiekami iesaistītas partnerības nolīgumu un darbības programmu izstrādē, tām neuzticot partnera, bet biežāk tikai ieinteresētās personas lomu (2). Eiropas Komisijai vajadzētu arī pārskatīt partnerības procedūras un laiku, kas institucionālām struktūrām vairākos līmeņos vajadzīgs sarunām, lai nodrošinātu rūpīgāku un pamatotāku apspriešanos, un kam vajadzētu atbilst procedūrai atvēlētajam laikam. Tādā veidā varētu panākt līdzsvaru starp laiku, kas vajadzīgs pieņemšanai Eiropas līmenī, un laiku, kurš vajadzīgs programmu iesniegšanai valstu līmenī;

21.

pauž nožēlu par to, ka pirms partnerības nolīgumu izstrādāšanas un pieņemšanas netika skaidri noteikta integrētu teritoriālo ieguldījumu veikšanas metodika. Tāpēc dalībvalstīm ir pilnīgi atšķirīga pieeja integrētiem teritoriāliem ieguldījumiem, ja tām vispār tāda ir. Tajos gadījumos, kad partnerības nolīgumā tāds instruments kā integrēti teritoriālie ieguldījumi tomēr izmantots, tiem, kas vēlas veikt šādus ieguldījumus, joprojām trūkst skaidrības gan attiecīgās dalībvalsts, gan Komisijas līmenī. Turklāt daudzos gadījumos vadošās iestādes izlēmušas integrētu teritoriālo ieguldījumu instrumentu vispār neiekļaut savās darbības programmās. Reģionu komiteja tāpēc aicina Eiropas Komisiju nodrošināt, ka valstīs, kas izvēlējušās izmantot integrētu teritoriālo ieguldījumu instrumentu, būs iespējams to atbilstošā mērā izmantot visās darbības programmās un ka ātri tiks izveidotas atbilstīgas īstenošanas un pārvaldības sistēmas, lai patiešām var veikt integrētus teritoriālos ieguldījumus un radīt sinerģiju;

22.

pauž nožēlu par to, ka pirms partnerības nolīgumu izstrādes un pieņemšanas netika skaidri noteikts ne teritoriālās dimensijas izmantošanas apmērs, ne mērķis, ne arī metodika. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ katrā dalībvalstī ir ļoti atšķirīga un pilnīgi pretēja pieeja teritoriālajai dimensijai. Tas ievērojami samazina ietekmi, kāda teritoriālās dimensijas ievērošanai visā Eiropā varētu būt ne tikai uz stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanu, bet arī uz ES attīstību kopumā;

23.

rosina Eiropas Komisiju paredzēt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības var izstrādāt pašas savu “reģionālās” partnerības nolīgumu, kas tiktu pilnībā iekļauts valsts līmenī noslēgtajā vispārējā partnerības nolīgumā. Tādā veidā Komisija pilnībā ievēros LES 4. pantu, kurā noteikts, ka Savienība respektē dalībvalstu iekšējo konstitucionālo kārtību, vienlaikus iespējami ievērojot subsidiaritātes principu;

24.

rosina Eiropas Komisiju paust vienotu nostāju sarunās par partnerības nolīgumiem un darbības programmām un šajā sakarā norāda uz vairāku vietējo un reģionālo pašvaldību sūdzībām par to, ka dažādi Eiropas Komisijas dienesti sarunās izvirzīja atšķirīgas un dažkārt pretrunīgas prasības, kas nebija pamatotas ar reālām praktiskām vajadzībām un/vai spēkā esošiem tiesību aktiem. Aicina Komisiju agrīnākā posmā iesaistīt sarunās vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras izstrādā un īsteno programmu ievērojamu daļu, un nodrošināt Kopīgo noteikumu regulas pamatnoteikumu skaidru, vienotu interpretāciju jau no darbības programmu izstrādes procesa paša sākuma. Tas, ka Komisija novēloti ir iesniegusi piezīmes par iesniegtajām programmām, kā arī īsais termiņš programmu aktualizēšanai ir samazinājis politisko līdzdalību vietējā un reģionālajā līmenī;

25.

uzsver: lai partnerības principa jomā rastos labas prakses piemēri, pareiza nostāja un administratīvā kultūra ir vairāk vajadzīga nekā likuma spēks. Plaisa starp tiesību normām un kontekstu, kurā tās jāpiemēro, izraisa darbību “ķeksīša dēļ” (3), apdraudot vēlamo plānošanas kvalitāti un efektivitāti un plānošanu pārvēršot tikai par administratīvu slogu, kas kavē fondu apgūšanu visā ES teritorijā;

26.

tāpēc uzskata, ka Komisija var stiprināt partnerības principu, palīdzot pārbaudīt darbības mehānismus un apzinot labas prakses piemērus, tostarp izvērtējot, cik daudz laika vajadzīgs institucionālās struktūras un programmas sarežģītībai atbilstošām debatēm. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir uzsākusi pētījumu par partnerības principu un plāno rīkot regulāras “strukturēta dialoga” sanāksmes, kuru mērķis ir apspriest ar ieinteresētajām personām partnerības principa piemērošanu. RK norāda, ka tā ir vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvības organizācija un tādēļ tā ir stratēģiski nozīmīgs partneris, kas būtu jāiesaista šajā procesā;

27.

iesaka Komisijai rūpīgi izpētīt, kādā mērā valstu programmās, kas saistītas ar kohēzijas politiku, ievērots partnerības princips un teritoriālā dimensija. Vairumā dalībvalstu skaidri vērojams, ka kohēzijas politikas īstenošana tiek centralizēta un ka uz reģionālo programmu rēķina tiek īstenotas valsts programmas. Ir būtiski svarīgi aizstāvēt kohēzijas politikas galveno mērķi, proti, samazināt reģionālās atšķirības un nelīdzsvarotību un veicināt reģionu izaugsmi;

28.

norāda, ka 2013. gadā vietējais un reģionālais līmenis bija atbildīgs par 55 % no visiem publiskajiem ieguldījumiem un tādēļ tam ir būtiska nozīme Eiropas ekonomikas izaugsmes veicināšanā. Dažos reģionos ESIF līdzekļi būtībā ir vienīgais publisko ieguldījumu avots;

29.

vērš uzmanību uz to, ka stāvoklis vietējā un reģionālā līmeņa budžetos ir sarežģīts, jo vietējo un reģionālo pašvaldību parādu līmenis ir augsts un tām jāveic taupības pasākumi, kuri noteikti augstākā līmenī. RK šajā sakarā atzīmē, ka vietējā un reģionālā līmeņa finanšu līdzekļu nepietiekamība tieši ietekmē kohēzijas politikas īstenošanu. Tāpēc daudzlīmeņu finansēšanas sistēma nākotnē būtu jāuzlabo. Šajā sakarā RK rosina dalībvalstis izmantot Komisijas nodrošinātās iespējas rīkoties elastīgi un iekšējā stabilitātes pakta noteikumos neparedzēt obligātu valsts līdzfinansējumu no ESI fondiem finansētiem pasākumiem;

30.

tādēļ atzinīgi vērtē to, ka plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam kohēzijas politikā lielāks uzsvars likts uz finanšu instrumentiem, un atzīmē, ka finanšu instrumenti, ja tos efektīvi izmanto, var ievērojami palielināt finansējumu vietējām pašvaldībām un reģioniem ar nosacījumu, ka tiek ņemta vērā ieguldījumu saimnieciskā un sociālā dimensija;

31.

norāda, ka grūtības rodas tad, ja strukturālos fondus apgūst, izmantojot finanšu instrumentus. Daudzos gadījumos apgūšana joprojām ir ļoti sarežģīta, un pat attiecīgie Komisijas dienesti ne vienmēr interpretē attiecīgos noteikumus vienādi un saskaņoti, it īpaši pārbaudes un kontroles posmā. Neraugoties uz Eiropas Komisijas centieniem sniegt norādījumus, vairumā gadījumu, veidojot finanšu instrumentus, joprojām ir jāizmanto ārēju konsultāciju firmu pakalpojumi, kas rada papildu izmaksas;

32.

atzinīgi vērtē jauno informācijas un konsultāciju platformu fi-compass, kas sekmē finanšu instrumentu izmantošanu ESIF apgūšanā. Šai platformai būtu jāvienkāršo finanšu instrumentu izmantošana un tā jāpadara saprotamāka;

33.

uzsver, ka liela nozīme ir Eiropas Investīciju bankai (EIB), kuras aizdevumi strukturālajām programmām varētu būt lieliska iespēja piesaistīt finanšu līdzekļus dzīvotspējīgiem noteikta lieluma projektiem, ko īsteno saskaņā ar attiecīgo darbības programmu. Diemžēl visos līmeņos vērojama nepietiekama informētība par šā finansējuma avota pavērtajām iespējām (4). Komiteja arī norāda, ka vietējās pašvaldības pašlaik nevar pilnībā izmantot šīs iespējas, jo minēto aizdevumu pieejamības un izmantošanas procedūras ir ārkārtīgi sarežģītas. Tāpēc RK aicina vienkāršot noteikumus, kas attiecas uz aizdevumiem strukturālajām programmām;

34.

atzīmē, ka tematiskā koncentrācija ir viena no nozīmīgākajām reformām 2014.–2020. gada kohēzijas politikā. Tematiskās koncentrācijas mērķis ir koncentrēt līdzekļus jomās, kuru skaits ir ierobežots, lai sasniegtu kritisko masu un panāktu reālu ietekmi. Tā kā iepriekš izvirzītie tematiskie mērķi nosaka, kam var tērēt ESIF līdzekļus, noteikumi par tematisko koncentrāciju ievērojami ietekmē partnerības nolīgumu un darbības programmu struktūru;

35.

norāda, ka nevienādās iekšējās attīstības dēļ arī vairāk attīstītajos reģionos var būt jāveic ieguldījumi infrastruktūrā, kas vajadzīga, lai sniegtu pamata pakalpojumus vides, transporta un informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT), sociālo un veselības aprūpes pakalpojumu un izglītības jomā;

36.

atzinīgi vērtē papildu elastīgumu, ko nodrošina jauni instrumenti, piemēram, sabiedrības virzīta vietējā attīstība un integrēti teritoriālie ieguldījumi, kuri ļauj īstenot vairāku fondu finansētas programmas un novatoriskus projektus. Komiteja atzinīgi vērtē daudzu valstu un reģionu sniegto rakstisko apliecinājumu, ka šie instrumenti tiks izmantoti, tomēr pauž bažas par to, ka fondu regulējuma atšķirības un pārvaldības iestāžu atturīgā attieksme pret deleģēšanu vietējam līmenim joprojām ir problēmas, kas ierobežo šo jauno instrumentu potenciālu integrētas teritoriālās attīstības jomā;

37.

norāda, ka dažādu finansējuma avotu un dažādu instrumentu apvienošana viena projekta īstenošanai var radīt ievērojamas priekšrocības tikai tad, ja dažādu finansējuma avotu un instrumentu izmantošanas noteikumos paredzētas vienādas pārskatu sniegšanas un atbilstības prasības, kas, samazinot īstenošanā iespējamās kļūdas un papildu administratīvo procedūru radītās izmaksas, nodrošina, ka šāda apvienošana ir sekmīga;

38.

atzīmē, ka dažās dalībvalstīs vērojama skeptiska attieksme pret jaunajiem instrumentiem un tie netiks plaši izmantoti tur, kur tie būtu noderīgi, un ka dažkārt valsts līmenis ir kavējis vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot jaunus instrumentus; tāpēc RK rosina Eiropas Komisiju sniegt sīkāku iemeslu skaidrojumu par tiem gadījumiem, kad šāda iespēja tika liegta;

39.

rosina Eiropas Komisiju un EIB saskaņot administratīvās un atbilstības prasības attiecībā uz dažādiem to atbalstītajiem daudzpusīgajiem projektiem;

40.

pauž gandarījumu par to, ka reformētajā kohēzijas politikā lielāka nozīme ir darbības programmu lietderībai. Augsta lietderības pakāpe nozīmē, ka mērķi ir sasniegti efektīvi un saskaņā ar noteikumiem;

41.

uzsver, ka liela kohēzijas politikas lietderība ir īpaši nozīmīga visām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo tā būtiski uzlabo dzīves kvalitāti reģionos, pilsētās un pašvaldībās;

42.

norāda, ka svarīgākie lietderības elementi ir ilgtermiņa rezultāti, kas nodrošina sākumā izvirzīto mērķu sasniegšanu. Rezultāti var būt nodarbinātības līmenis, bezdarba līmenis, sastrēgumu samazināšana, piesārņojuma samazināšana utt. Savukārt tādi sasniegumi kā, piemēram, piedāvāto mācību kursu skaits, izbūvēta ceļa kilometri vai renovēto ēku skaits ir tikai starpposmi virzībā uz rezultātu un tādēļ mazāk svarīgi lietderības elementi;

43.

pauž īpašu nožēlu par to, ka atkal ieviestā lietderības rezerve varētu sekmēt pieticīgu mērķu izvirzīšanu, lai varētu viegli iegūt papildu līdzekļus no lietderības rezerves. Skaidrība par to, vai mērķi ir tālejoši, rodas tikai tad, kad īstenošana virzās uz priekšu. Darbības programmām paredzēto finanšu līdzekļu atstāšana rezervē katrā gadījumā rada nevajadzīgu nenoteiktību finanšu plānošanā un nozīmē papildu risku projektu pārvaldībā;

44.

norāda arī: tā kā kohēzijas politika pēc savas būtības ir ilgtermiņa politika, visu sarunās par darbības programmām izvirzīto mērķu sasniegšana tiek apgrūtināta, ja pārāk liels uzsvars tiek likts uz īstermiņa vai vidēja termiņa finanšu un ietekmes rādītājiem; tādēļ RK uzsver, ka ir jāizstrādā jauns darbības lietderības satvars, kurā galvenais nav ietekme, bet rezultāti un kuru varētu izmantot nākamajā plānošanas periodā;

45.

pauž nožēlu arī par to, ka saskaņā ar darbības lietderības satvaru finanšu un iznākuma rādītāju sasniegšana ir obligāta, bet rezultātu rādītāju sasniegšana ir tikai brīvprātīga. RK tomēr uzskata, ka visu struktūrfondu stratēģiskajā plānošanā uzsvars obligāti jāliek uz rezultātu sasniegšanu, un tas būtu jāņem vērā arī darbības lietderības satvarā;

46.

tādēļ atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija sagatavos gada ziņojumu, kurā būs apkopoti dalībvalstu ziņojumi par īstenošanu, sākot no 2016. gada, un aicina Eiropas Komisiju apspriest šos ziņojumus ar RK locekļiem. RK ierosina šajos ziņojumos iekļaut arī analīzi par panākumiem īstenošanas sistēmas vienkāršošanā;

47.

atzīmē, ka finanšu rādītāji, piemēram, līdzekļu apgūšanas rādītāji, nav uz rezultātu sasniegšanu vērsti darbības rādītāji. Tādēļ RK rosina Eiropas Komisiju darbības lietderības satvarā paredzēt, ka finanšu rādītāji nav tik svarīgi;

48.

atzīmē, ka iepriekšējos gados kohēzijas politika tika daudz kritizēta par tās sarežģīto īstenošanas sistēmu. Vairums pārvaldības struktūru joprojām uzskata, ka jaunie noteikumi ir birokrātiski un sarežģīti. Tādēļ respondenti par visbūtiskāko uzskatīja atbilstības noteikumu vienkāršošanu, izvairīšanos no pārmērīgas reglamentēšanas un koncentrēšanos uz rezultātiem;

49.

norāda, ka pārmērīga reglamentēšana joprojām ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc rodas administratīvais slogs. Valstu centieni pārāk stingri interpretēt ES noteikumus un fakts, ka daudzās dalībvalstīs katrs fonds ir citas ministrijas un pārvaldības iestādes pārziņā, rada nevajadzīgas administratīvās prasības, vēlmi norobežoties un papildu birokrātisko slogu labuma guvējiem un pārvaldības iestādēm, kā arī apgrūtina tādu integrētas teritoriālās attīstības instrumentu izmantošanu kā integrēti teritoriālie ieguldījumi un sabiedrības virzīta vietējā attīstība;

50.

lūdz Eiropas Komisiju uzraudzīt ES noteikumu piemērošanu valstu līmenī un, ja vērojama pārmērīga reglamentēšana, pārliecināt valstu iestādes piemērot ES noteikumus tā, lai tie radītu mazāku slogu. Pārmērīgas reglamentēšanas piemēri būtu jāpublisko, lai citi varētu no tiem mācīties;

51.

norāda tomēr, ka vienkāršot var arī ES noteikumus (regulas, īstenošanas aktus un deleģētos aktus). Tādēļ RK uzsver, ka no Eiropas Savienības līdzekļiem finansēto projektu pārvaldība vēl vairāk jāvienkāršo. To darot, labuma saņēmēju izdevumi būtu jāatlīdzina ātrāk, būtu jāizveido vienoti noteikumi attiecībā uz projektu revīziju, jāvienkāršo noteikumi attiecībā uz tiem projektiem, kas paši rada ieņēmumus, jāsaskaņo noteikumi par izmaksu atbilstību, plašāk jāizmanto vienkāršotas izmaksu iespējas, jānostiprina maksājumu saistība ar rezultātiem, jāizmanto e-kohēzijas sistēma, jāievieš “viena kontaktpunkta” princips attiecībā uz finansējuma saņēmējiem, proporcionāla un vienota pieeja pārraudzībai, procedūru saskaņošana kā daļa no teritoriālās sadarbības programmu pirmā līmeņa uzraudzības un publiskā iepirkuma kontroles vienkāršošana; RK uzsver, cik svarīgi ir sniegt atbilstīgu ekspertu palīdzību vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kā arī uzņēmumiem, tiem meklējot atbildes un padomu attiecībā uz tiesību aktiem (jo īpaši publiskā iepirkuma jomā) un to pareizu piemērošanu. RK rosina Eiropas Komisiju iekļaut vietējo un reģionālo pašvaldību pārstāvjus augsta līmeņa ekspertu grupā, kas uzrauga atbalsta saņēmēju interesēs veikto vienkāršošanu, tādā veidā izmantojot projektu īstenotāju pieredzi, lai mazinātu administratīvo slogu, uzlabotu līdzekļu apguvi un palielinātu programmu ietekmi;

52.

vērš uzmanību uz pārmērīgo slogu, kas uzlikts vietējām un reģionālajām pašvaldībām ar lielo skaitu nesaskaņotu kontroļu, kurš varētu izraisīt intereses samazināšanos saistībā ar Eiropas projektu īstenošanu. Vajadzības gadījumā būtu jāveic apvienotas kontroles vai arī attiecīgajām iestādēm savstarpēji būtu jāatzīst veiktās kontroles. Ierosina kontrolēs vai revīzijās iegūtos rezultātus izmantot kļūdu novēršanai, tādējādi palielinot īstenoto projektu sekmīgumu;

53.

šajā sakarībā rosina Komisiju saskaņā ar REFIT pieņemto pieeju konsekventi piemērot attiecībā uz Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, ņemot vērā arī deleģētos aktus un īstenošanas aktus. Būtu jānovērtē arī daudzās Komisijas iekšējās pamatnostādnes un to pieņemšanas procedūra, jo šīs pamatnostādnes, kas oficiāli gan nav juridiski saistošas, būtiski palielina sarežģītību un birokrātiju, kura saistīta ar Eiropas strukturālo un investīciju fondu apgūšanu vietējā līmenī;

54.

ir pārliecināta, ka nekavējoties jāīsteno mērķtiecīgi pasākumi, lai varētu vienkāršot teritoriālās sadarbības programmas. Turklāt vairāk būtu jāpopularizē Eiropas teritoriālās sadarbības programmu un projektu rezultāti. Sarežģītības dēļ rodas kavēšanās un kļūdas, kas ierobežo ES kohēzijas politikas efektivitāti. Skaidrākas, pārredzamākas un vienkāršāk piemērojamas normas rada mazāk sarežģījumu arī vēlāk, izdevumu apstiprināšanas posmā, kā arī kontroles un audita laikā; arī Eiropas Komisijas veiktiem ex post kontroles pasākumiem vajadzētu būt vienādiem un vienmēr jāatbilst vismaz konsekvences, subsidiaritātes un it īpaši proporcionalitātes kritērijiem;

55.

atzīmē, ka vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvā spēja ir ļoti svarīga, lai kohēzijas politiku varētu sekmīgi īstenot, bet diemžēl dažās vietējās un reģionālās pašvaldībās tās joprojām trūkst;

56.

norāda, ka administratīvās spējas nepietiekamībai var būt daudz cēloņu, piemēram:

57.

rosina ne tika mazāk attīstītās dalībvalstis, bet visas ES dalībvalstis vairāk izmantot darbības programmām pieejamo tehnisko palīdzību, lai uzlabotu vietējo un reģionālo struktūru un citu dalībnieku spēju piesaistīt un pārvaldīt ES līdzekļus, kā arī atbalstītu statistikas datu vākšanas uzlabošanu vietējā līmenī;

58.

uzsver, ka, stiprinot administratīvo spēju vietējā un reģionālā līmenī, darbības programmas varēs īstenot efektīvāk un to īstenošana būs vairāk vērsta uz konkrētu rezultātu sasniegšanu. Salīdzinoša vērtēšana, pieredzes un zināšanu apmaiņa starp reģioniem un pilsētām Eiropas Savienībai un dalībvalstīm būtu jāatbalsta, arī izmantojot ES instrumentus, piemēram, Eiropas teritoriālās sadarbības programmas;

59.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu “Mazāk attīstītie reģioni”, kura mērķis ir apzināt nozīmīgākos izaugsmes un ieguldījumu virzītājspēkus un šķēršļus reģionālā līmenī, it īpaši mazāk attīstītajos reģionos. Komiteja rosina Eiropas Komisiju izmantot vietējo un reģionālo ekspertu zināšanas un, sniedzot ieteikumus par to, kā atraisīt mazāk attīstīto reģionu izaugsmes potenciālu, ņemt vērā šo reģionu īpašās vajadzības;

60.

atzīmē, ka ex ante nosacījumi (Kopīgo noteikumu regulas 19. pants) nodrošina, ka ES līdzekļi tiek ieguldīti tiesiskā vidē, kurā ievēro Eiropas tiesību aktus, un minēto nosacījumu mērķis ir mazināt konkurētspējas priekšrocības, ko rada noteikumu neievērošana, tomēr Komiteja norāda, ka:

61.

rosina dalībvalstis, kuras piedalās sadarbības programmās un kuru teritorijā atrodas kādas Eiropas teritoriālās sadarbības grupas (ETSG) galvenā mītne, saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulas (ES) Nr. 1299/2013 par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar mērķi “Eiropas teritoriālā sadarbība” 22. pantā, uzticēt šai grupai uzdevumu pārvaldīt dažas vai visas teritoriālās sadarbības programmas, kuras attiecas uz attiecīgās ETSG teritoriju.