11.9.2015

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/2

Pārskats par Padomes ieceltajām personām

2015. gada maijs–augusts (sociālā joma)

(2015/C 299/02)

Komiteja	Pilnvaru termiņa beigas	Publicēts OV	Aizstātā persona	Atkāpšanās no amata / iecelšana	Loceklis / locekļa aizstājējs	Kategorija	Valsts	Amatā ieceltā persona	Piederība	Padomes lēmuma datums
Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēja komiteja	28.2.2016.	C 120, 26.4.2013.	Monika ZAKRZEWSKA kundze	atkāpšanās no amata	locekļa aizstājēja	darba devēju pārstāvji	Polija	Anna KWIATKIEWICZ kundze	Konfederacja Lewiatan	15.6.2015.
Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēja komiteja	28.2.2016.	C 120, 26.4.2013.	Stamatia PISIMISI kundze	atkāpšanās no amata	locekļa aizstājēja	valdības pārstāvji	Grieķija	Ioannis KONSTANTAKOPOULOS kungs	Ministry of Labour, Social Security and Social Solidarity	15.6.2015.
Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēja komiteja	28.2.2016.	C 120, 26.4.2013.	Carl ANDERS kungs	atkāpšanās no amata	loceklis	darba devēju pārstāvji	Īrija	Michael GILLEN kungs	IBEC	19.6.2015.
Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēja komiteja	28.2.2016.	C 120, 26.4.2013.	Robert HUBERTY kungs	atkāpšanās no amata	loceklis	valdības pārstāvji	Luksemburga	Marco BOLY kungs	Ministère du Travail et de l’Emploi	19.6.2015.
Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēja komiteja	28.2.2016.	C 120, 26.4.2013.	Raul SCHMIDT kungs	atkāpšanās no amata	locekļa aizstājējs	valdības pārstāvji	Luksemburga	John SCHNEIDER kungs	Ministère du Travail et de l’Emploi	18.9.2015.
Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēja komiteja	28.2.2016.	C 120, 26.4.2013.	Péter NESZTINGER kungs	atkāpšanās no amata	loceklis	valdības pārstāvji	Ungārija	József BAKOS kungs	Ministry for National Economy	18.9.2015.
Darba drošības un veselības aizsardzības padomdevēja komiteja	28.2.2016.	C 120, 26.4.2013.	Gyula MADARÁSZ kungs	atkāpšanās no amata	locekļa aizstājējs	valdības pārstāvji	Ungārija	Éva GRÓNAI kundze	Ministry for National Economy	18.9.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Grazia STRANO kundze	atkāpšanās no amata	locekle	valdības pārstāvji	Itālija	Salvatore PIRRONE kungs	Ministero del Lavoro e delle Politiche Sociali	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Daniele LUNETTA kundze	atkāpšanās no amata	locekle	valdības pārstāvji	Itālija	Marco ESPOSITO kungs	Ministero del Lavoro e delle Politiche Sociali	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Iolanda VALERIA kundze	atkāpšanās no amata	locekļa aizstājēja	valdības pārstāvji	Itālija	Monica LIPPOLIS kundze	Ministero del Lavoro e delle Politiche Sociali	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Paolo TOMASSETTI kungs	atkāpšanās no amata	locekļa aizstājējs	darba devēju pārstāvji	Itālija	Fabio ANTONILLI kungs	Confartigianato	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Armando OCCHIPINTI kungs	atkāpšanās no amata	loceklis	darba devēju pārstāvji	Itālija	Serena FACELLO kundze	Confcommercio	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Ornella CILONA kundze	atkāpšanās no amata	locekle	arodbiedrību pārstāvji	Itālija	Giuseppe CASUCCI kungs	UIL	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Giuseppe CASUCCI kungs	atkāpšanās no amata	locekļa aizstājējs	arodbiedrību pārstāvji	Itālija	Salvatore MARRA kungs	CGIL	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Janina CIECIORA kundze	atkāpšanās no amata	locekle	valdības pārstāvji	Apvienotā Karaliste	Lindsay ROOME kundze	EU Social Security Coordination	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Radovan MAXIN kungs	atkāpšanās no amata	loceklis	darba devēju pārstāvji	Slovākija	Ján LÍŠKA kungs	AZZZ SR – Federation of employers’ association of the Slovak Republic	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Katalin KISSNÉ BENCZE kundze	atkāpšanās no amata	locekle	valdības pārstāvji	Ungārija	Margit VADKERTI kundze	Ministry for National Economy	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Mario SCHEMBRI kungs	atkāpšanās no amata	loceklis	valdības pārstāvji	Malta	Astrid May GRIMA kundze	Identity Malta Agency	11.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Flemming DREESEN kungs	atkāpšanās no amata	loceklis	darba devēju pārstāvji	Dānija	Christiane MIßLBECK-WINBERG kundze	Confederation of Danish Employers	28.5.2015.
Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja	24.9.2016.	C 338, 27.9.2014.	Agnė PECIUKEVIČIENĖ kundze	atkāpšanās no amata	locekle	valdības pārstāvji	Lietuva	Rita ŽEMAITYTĖ-TACK kundze	Ministry of Social Security and Labour	8.6.2015.
Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijas padomdevēja komiteja	19.10.2015.	C 290, 27.10.2010.	Flemming DREESEN kungs	atkāpšanās no amata	loceklis	darba devēju pārstāvji	Dānija	Christiane MIßLBECK-WINBERG kundze	Confederation of Danish Employers	28.5.2015.
Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijas padomdevēja komiteja	19.10.2015.	C 290, 27.10.2010.	Camilla CLEVIN kundze	atkāpšanās no amata	locekle	valdības pārstāvji	Dānija	Sabrija TIRAK kundze	Danish Agency for Labour Market and Recruitment	28.5.2015.
Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijas padomdevēja komiteja	19.10.2015.	C 290, 27.10.2010.	Ioanna BOUZALAKOU kundze	atkāpšanās no amata	locekļa aizstājēja	valdības pārstāvji	Grieķija	Vasiliki MAMMONA kundze	Ministry of Labour, Social Security and Social Solidarity	19.6.2015.
Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda valde	30.11.2016.	C 358, 7.12.2013.	Stamatia PISIMISI kundze	atkāpšanās no amata	locekle	valdības pārstāvji	Grieķija	Despoina MICHAILIDOU kundze	Ministry of Labour, Social Security and Social Solidarity	19.6.2015.
Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda valde	30.11.2016.	C 358, 7.12.2013.	Eva PÕLDIS kundze	atkāpšanās no amata	locekle	valdības pārstāvji	Igaunija	Liina KALDMÄE kundze	Ministry of Social Affairs of Estonia	19.6.2015.
Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras valde	7.11.2016.	C 358, 7.12.2013.	Stamatia PISIMISI kundze	atkāpšanās no amata	locekļa aizstājēja	valdības pārstāvji	Grieķija	Ioannis KONSTANTAKOPOULOS kungs	Ministry of Labour, Social Security and Social Solidarity	19.6.2015.

11.9.2015

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 299/7

KOMISIJAS PAZIŅOJUMS

Pamatnostādnes antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgai lietošanai veterinārijā

(2015/C 299/04)

Saturs

Ievads

Darbības joma un mērķi

Tiesiskais regulējums

Antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgas lietošanas principi

3.1.

Jautājumi, kas jāņem vērā pirms antimikrobiālo līdzekļu lietošanas

3.2.

Īpaši jautājumi, kas jāapsver pirms ārkārtīgi svarīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošanas

3.3.

Antimikrobiālo līdzekļu perorāla ievadīšana dzīvnieku grupām kopā ar barību vai dzeramo ūdeni

3.4.

Atbildība

3.4.1.

Receptes izrakstītājs

3.4.2.

Persona, kas ievada antimikrobiālos līdzekļus

3.4.3.

Farmācijas nozare, farmaceiti, mazumtirgotāji un vairumtirgotāji

3.4.4.

Barības apritē iesaistītie uzņēmēji

3.4.5.

Pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji

3.4.6.

Veterinārās fakultātes un lauksaimniecības skolas

3.4.7.

Veterinārijas speciālistu apvienības

3.4.8.

Nozares ieinteresēto personu apvienības

3.4.9.

Lauksaimnieku apvienības

3.4.10.

Kompetentās iestādes

3.4.11.

Laboratorijas

Izpratnes veidošana

Īstenošana un sankcijas

Slimību profilakse un antimikrobiālo līdzekļu izmantošanas nepieciešamības samazināšana

6.1.

Vispārīga informācija

6.2.

Cūkas

6.3.

Mājputni

6.4.

Liellopi un mazie atgremotājdzīvnieki

6.5.

Akvakultūra

6.6.

Truši

6.7.

Citas sugas (lolojumdzīvnieki, dzīvnieki, kas tiek audzēti kažokādu ieguvei, un citas neproduktīvās sugas)

Uzraudzība un novērošana

Valsts stratēģijas

IEVADS

Antimikrobiālo līdzekļu plašā izmantošana medicīnā un veterinārijā pēdējos gados ir paātrinājusi rezistentu mikroorganismu rašanos un izplatīšanos. Šo situāciju vēl vairāk pasliktina ieguldījumu trūkums jaunu, iedarbīgu antibiotiku izstrādei. To, cik nopietnas ir sekas, var skaidri redzēt: ir aplēsts, ka katru gadu pret zālēm rezistentas infekcijas izraisa ne mazāk kā 25 000 pacientu nāvi, un Eiropas Savienībai tas izmaksā EUR 1,5 miljardus veselības aprūpes izmaksās un produktivitātes zaudējumos (1).

Tādēļ mikrobu rezistence (AMR) ir Komisijas prioritāte. 2011. gada novembrī tā sāka īstenot piecu gadu rīcības plānu, kas paredzēts AMR radīto arvien lielāko risku novēršanai (2). Rīcības plāns ir balstīts uz visaptverošu pieeju atbilstīgi perspektīvai “Viena veselība”. Tajā paredzēta visu nozaru līdzdalība un aptverti visi AMR aspekti. Plāna galvenie mērķi ir stiprināt AMR profilaksi un kontroli medicīnas, veterinārijas un pārtikas nozarē un nodrošināt antimikrobiālo līdzekļu pieejamību, kā arī paildzināt to efektivitāti. Rīcības plānā aptvertas septiņas jomas un paredzētas divpadsmit konkrētas darbības, kas jāveic medicīnas un/vai veterinārijas jomā.

Rīcības plānā ir uzsvērts, cik svarīga ir starptautiska sadarbība AMR apkarošanā, ņemot vērā problēmas globālo raksturu. ES atbalsta un aktīvi sadarbojas ar tādām starptautiskām organizācijām kā Pasaules Veselības organizācija, Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija, Pārtikas un lauksaimniecības organizācija un Pārtikas kodeksa komisija, lai nodrošinātu globālo stratēģiju un pasākumu izstrādi un īstenošanu AMR rašanās un izplatīšanās ierobežošanai. AMR problēma ir jārisina starptautiskā līmenī, lai samazinātu AMR radītās sekas un novērstu tās rašanos, un tā būtu jāietver starptautiskajos nolīgumos, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumos.

Pareiza antimikrobiālo līdzekļu izmantošana gan medicīnā, gan veterinārijā ir viena no galvenajām ES politikas jomām saistībā ar AMR apkarošanu. Šā dokumenta mērķis ir sniegt dalībvalstīm praktiskas pamatnostādnes par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu (3) veterinārijā atbilstīgi rīcības plāna 3. darbībai.

Šajās pamatnostādnēs aplūkoti piesardzīgas lietošanas principi un izklāstīti pasākumi, kas jāņem vērā dalībvalstīm, sagatavojot un ieviešot valsts stratēģijas cīņai pret AMR. Lai padarītu šīs pamatnostādnes pēc iespējas praktiskāk izmantojamas, atsevišķā dienestu darba dokumentā (4) ir doti vairāki praktiski piemēri ar dažādās dalībvalstīs izmantotām pieejām katra šī principa īstenošanai. Šie piemēri ir sniegti kā ilustrācija iespējamiem pasākumiem, kurus varētu īstenot, un nebūtu jāuztver kā mēģinājums uzspiest kādu konkrētu pieeju ES līmenī.

Šīs pamatnostādnes neskar noteikumus, kas ietverti valstu vai ES tiesību aktos, un tās nav saistošas dalībvalstīm vai citām pusēm. Tās ir daļa no Komisijas vispārējās stratēģijas attiecībā uz AMR, kā norādīts iepriekšminētajā rīcības plānā, un bez tām ir vēl citas darbības, piemēram, antimikrobiālo līdzekļu tirdzniecības atļauju pārskatīšana, pārraudzības sistēmu un pētniecības pasākumu stiprināšana un harmonizācija.

ES tiesību aktos ir daudz noteikumu par antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu AMR rašanās apkarošanai, un tādējādi tie ir saistoši visā ES. Šobrīd tiek pārskatīti daži no šiem noteikumiem, piemēram, tiesību akti par veterinārajām zālēm un dzīvnieku ārstniecisko barību, kā arī citi tiesību aktu priekšlikumi (5). Ja nākotnē radīsies pretrunas ar ES tiesību aktiem, šīs pamatnostādnes tiks grozītas. Šo pamatnostādņu pastāvēšana netraucēs Komisijai izvirzīt juridiski saistošas prasības, ja tās tiks uzskatītas par piemērotākām.

Pamatnostādnes būtu jāizmanto kopā ar esošajiem ieteikumu dokumentiem, kurus sagatavojušas valsts iestādes vai ieinteresēto personu organizācijas, un citiem starptautiskajiem standartiem un pamatnostādnēm, ko izstrādājusi Pasaules Dzīvnieku veselības organizācija (6), Pasaules Veselības organizācija (7) un Pārtikas kodeksa komisija (8). Valstu pamatnostādnes, visticamāk, ir sīkāk izstrādātas un pielāgotas valstu tiesību aktiem, vietējiem apstākļiem, dzīvnieku veselības stāvoklim, slimību kontroles programmām un lauksaimniecības vai veterinārajām sistēmām un praksei.

1. DARBĪBAS JOMA UN MĒRĶI

Šīs Komisijas pamatnostādnes attiecas uz antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu dzīvniekiem un jo īpaši uz to, kā antimikrobiālo līdzekļu piesardzīga lietošana var palīdzēt ierobežot AMR rašanos. Tās būtu jāpiemēro paralēli Padomes 2001. gada 15. novembra Ieteikumam 2002/77/EK par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu medicīnā (9), tādējādi nodrošinot visaptverošu pieeju cīņai pret AMR. Pamatnostādnes atspoguļo iniciatīvas, kas ieteiktas 2012. gada 22. jūnijā pieņemtajos Padomes secinājumos par mikrobu rezistences ietekmi cilvēku veselības aizsardzības nozarē un veterinārijā – perspektīva “Viena veselība”, 2012. gada 10. decembrī pieņemtajā Eiropas Parlamenta ziņojumā par mikrobu problemātiku – mikrobu rezistences palielināšanās draudiem un 2015. gada 19. maijā pieņemtajā Eiropas Parlamenta rezolūcijā par drošāku veselības aprūpi Eiropā – pacientu drošības uzlabošana un cīņa pret mikrobu rezistenci.

Antimikrobiālo līdzekļu definīcija ir ietverta Pārtikas kodeksa komisijas vadlīnijās par pārtikas izraisītas mikrobu rezistences riska analīzi (Guidelines for risk analysis of foodborne antimicrobial resistance) (10) un Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas publicētajā Sauszemes dzīvnieku veselības kodeksā (11). Šajās pamatnostādnēs termins “antimikrobiāls” ir lietots vispārējā nozīmē, ietverot antibiotikas un antibakteriālos līdzekļus, bet neietverot pretvīrusu zāles un pretparazītu līdzekļus. Tas atbilst formulējumam, ko izmantojusi Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde, Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs, Eiropas Zāļu aģentūra un Iespējamā un jaunatklātā veselības apdraudējuma zinātniskā komiteja kopīgajā atzinumā par mikrobu rezistenci (AMR), galveno uzmanību pievēršot zoonozēm (Joint Opinion on antimicrobial resistance (AMR) focused on zoonotic infections) (12). Šīs pamatnostādnes neattiecas uz papildu vielu izmantošanu mikroorganismu vairošanās ierobežošanai citiem, ar veterināriju nesaistītiem nolūkiem, piemēram, augu veselības nodrošināšanai, vai biocīdiem, tostarp dezinfekcijas līdzekļiem.

Šīs pamatnostādnes neattiecas arī uz antimikrobiālo līdzekļu atliekām dzīvnieku izcelsmes pārtikā un atbilstību maksimāli pieļaujamajiem atlieku daudzumiem un izdalīšanās periodiem, jo ES tiesību aktu prasības šajā jomā ir vērstas uz pārtikas nekaitīguma nodrošināšanu (13).

Šo pamatnostādņu mērķis ir sniegt praktiskus norādījumus dalībvalstīm par to, kā izstrādāt un īstenot stratēģijas, lai veicinātu antimikrobiālo līdzekļu, jo īpaši antibiotiku, piesardzīgu lietošanu veterinārijā atbilstīgi Komisijas rīcības plānā paredzētajai 3. darbībai. Ar šiem pasākumiem var arī veicināt un papildināt AMR kontroli medicīnā.

Šīs pamatnostādnes ir paredzētas dalībvalstīm. Dažas nodaļas vai konkrēti pasākumi ir paredzēti citām iesaistītajām pusēm, tostarp nozares pārstāvjiem, lauksaimniekiem, veterinārārstiem, apvienībām un akadēmiskajām aprindām.

2. TIESISKAIS REGULĒJUMS

Antimikrobiālie līdzekļi dzīvniekiem ir jālieto saskaņā ar ES un valsts noteikumiem. Proti, antimikrobiālie līdzekļi ir jālieto tā, kā tas norādīts apstiprinātajā informācijā par zālēm (zāļu aprakstā, lietošanas instrukcijā un marķējumā). Zāļu aprakstā ir uzskaitītas veterināro zāļu apstiprinātās lietošanas indikācijas, kas izstrādātas riska novērtēšanas procesā. Saskaņā ar Direktīvas 2001/82/EK (14) 14. pantu un Regulas (EK) Nr. 726/2004 (15) 31. pantu katrā reģistrācijas pieteikumā iekļauj zāļu aprakstu, ko nodrošina pieteikuma iesniedzējs un ko novērtē un vajadzības gadījumā groza kompetentā iestāde vai Komisija (centralizētās procedūras ietvaros).

Attiecībā uz veterinārajām zālēm, kas ir bijušas tirgū jau daudzus gadus, var rasties jauna informācija, kuras dēļ var būt nepieciešami grozījumi tirdzniecības atļaujas noteikumos. Tās var būt, piemēram, izmaiņas ieteicamajā devā, lai uzlabotu terapeitisko iedarbību. Jo īpaši laika gaitā var mainīties informācija par antimikrobiālo līdzekļu rezistences shēmām un lietošanu, un tā dažādās dalībvalstīs var atšķirties.

Spēkā esošajos tiesību aktos ļauts atjaunināt informāciju par atļautām zālēm (zāļu aprakstu, lietošanas instrukciju, marķējumu) tā sauktajā pārvērtēšanas procedūrā. Lēmumu veikt pārvērtēšanu var pamatot ar risku cilvēku un/vai dzīvnieku veselībai. Antimikrobiālie līdzekļi ir viens no zāļu veidiem, attiecībā uz kuriem var uzsākt pārvērtēšanas procedūru. Pašlaik lielākā daļa pārvērtēšanas procedūru attiecas uz antimikrobiālajiem līdzekļiem.

Zāļu apraksta harmonizāciju var panākt, veicot pārvērtēšanas procedūru, kas noteikta Direktīvas 2001/82/EK 34. pantā. Harmonizācija var būt vajadzīga tad, ja zāļu apraksts vienām un tām pašām vai līdzīgām zālēm ir apstiprināts ar atšķirīgiem nosacījumiem dažādās ES valstīs. Atšķirības var būt attiecībā uz indikācijām, devām, lietošanas intervāliem un citiem būtiskiem aspektiem, no kuriem ir atkarīga zāļu iedarbīga un nekaitīga lietošana.

Zāļu aprakstu var grozīt arī pārvērtēšanā, kas veikta “Savienības interesēs”, kā noteikts Direktīvas 2001/82/EK 35. pantā. Jau ir veiktas vairākas pārvērtēšanas, pārskatot un atjauninot zāļu aprakstus tādām antimikrobiālo līdzekļu klasēm, kas uzskatāmas par ārkārtīgi svarīgām medicīnā. Tas attiecas uz brīdinājuma teikumu iekļaušanu hinolonu (tostarp fluorhinolonu) grupas zāļu aprakstos un zāļu aprakstos attiecībā uz trešās un ceturtās paaudzes cefalosporīnu grupas zālēm, kas paredzētas sistēmiskai ievadīšanai, kā arī aprakstu atjaunināšanu kolistīna un tilozīna perorālām zāļu formām, ko lieto cūkām. Ir ieviesta pakāpeniska procedūra, un, ņemot vērā risku, tiks veiktas vēl citas pārvērtēšanas.

Komisijas lēmumi pēc pārvērtēšanas procedūru pabeigšanas tiek publiskoti, un kompetentās iestādes un tirdzniecības atļauju turētāji tad atbild par to īstenošanu. Komisijas lēmumā var būt ietvertas izmaiņas tirdzniecības atļaujas noteikumos, pārskatīts zāļu apraksts vai apturēta vai atcelta tirdzniecības atļauja.

Ar ES tiesību aktiem par dzīvnieku ārstniecisko barību (16) tiek regulēti nosacījumi ārstnieciskās dzīvnieku barības pagatavošanai (veterināro zāļu iemaisīšanai barībā), laišanai tirgū un lietošanai. Tie neattiecas uz veterinārajām zālēm, ko lieto kā ārstnieciskās dzīvnieku barības ārstniecisku sastāvdaļu (“premiksi ārstnieciskajai dzīvnieku barībai”), uz kurām attiecas tiesību akti par veterinārajām zālēm.

3. ANTIMIKROBIĀLO LĪDZEKĻU PIESARDZĪGAS LIETOŠANAS PRINCIPI

Antimikrobiālajiem līdzekļiem ir būtiska nozīme dzīvnieku un mājlopu populāciju ārstēšanā un to veselībai. Jebkāda antimikrobiālo līdzekļu lietošana (piemēram, medicīnā un veterinārijā) var radīt AMR. Risks palielinās, ja šos antimikrobiālos līdzekļus lieto nepareizi, piemēram, nespecifiskā veidā (piemēram, kā zāles masveida ārstēšanai vai pret neuzņēmīgiem mikroorganismiem), subterapeitiskās devās, atkārtoti vai neatbilstošu laika posmu.

Antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgas lietošanas vispārīgie principi lauku saimniecībās un veterinārajās praksēs ir jāpiemēro regulāri.

3.1. Jautājumi, kas jāņem vērā pirms antimikrobiālo līdzekļu lietošanas

Eiropas Zāļu aģentūras sagatavotajos zinātniskajos dokumentos (17) par antimikrobiālajiem līdzekļiem ir sniegti papildu ieteikumi par to, kā līdz minimumam ierobežot AMR rašanos saistībā ar antimikrobiālo līdzekļu lietošanu dzīvniekiem.

Antimikrobiālo līdzekļu piesardzīga lietošana nozīmētu racionālāku un mērķtiecīgāku lietošanu, tādējādi uzlabojot to ārstniecisko iedarbību un samazinot AMR rašanos. Ņemot vērā šķērsrezistenci un līdzrezistenci, kas nozīmē, ka jebkura antimikrobiālo līdzekļu iedarbība palielina AMR rašanās iespējamību, piesardzīgas lietošanas galarezultātam būtu jābūt vispārējam antimikrobiālo līdzekļu lietošanas samazinājumam, galvenokārt panākot, ka tos izmanto tikai tādās situācijās, kad tie ir patiešām nepieciešami. Šādās situācijās antimikrobiālie līdzekļi būtu jālieto mērķtiecīgai ārstēšanai un atbilstīgi paraugpraksei, t. i., balstoties uz klīniski noteiktām diagnozēm un, ja iespējams, uz mikrobioloģiskās uzņēmības testiem, un izmantojot pēc iespējas šaurāka spektra antimikrobiālo līdzekli.

Galīgais mērķis ir samazināt vajadzību pēc antimikrobiālajiem līdzekļiem, novēršot slimību. Dzīvnieku slimības un infekcijas pirmām kārtām būtu jānovērš, nodrošinot bioloģisko drošību, ievērojot labas ražošanas un labas pārvaldības praksi un ieviešot kompleksas slimību kontroles programmas, lai līdz minimumam samazinātu slimību rašanās iespējas un izskaustu endēmiskās slimības.

Gadījumos, kad ir jāizmanto antimikrobiālie līdzekļi, lai saglabātu dzīvnieku veselību un labturību, būtu jāievēro šādi principi.

—	Antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanai un izsniegšanai ir jābūt pamatotai ar veterināro diagnozi atbilstīgi pašreizējām zinātniskajām atziņām.

—	Ja ir nepieciešams izrakstīt antimikrobiālu līdzekli, receptei vajadzētu būt pamatotai ar diagnozi, ko noteicis recepti izrakstījušais veterinārārsts pēc dzīvnieka klīniskas pārbaudes. Ja iespējams, jāveic antimikrobiālās uzņēmības testēšana, lai noteiktu izmantojamo antimikrobiālo līdzekli.

—

Antimikrobiālo līdzekļu metafilakse (18) būtu jāizraksta tikai tad, ja ir reāla nepieciešamība veikt ārstēšanu. Šādos gadījumos veterinārārstam būtu jāpamato un jādokumentē ārstēšana, pamatojoties uz klīniskiem pētījumiem par slimības izplatību ganāmpulkā vai saimē. Antimikrobiālo līdzekļu metafilakse nekad nebūtu jāizmanto labas pārvaldības prakses vietā.

—	Jāizvairās no rutīnas profilakses. Profilakse būtu jāatstāj konkrētām izņēmuma gadījuma indikācijām.

—	Pēc iespējas būtu jāizvairās no zāļu ievadīšanas visam ganāmpulkam vai saimei. Slimi dzīvnieki būtu jāizolē un jāārstē atsevišķi (piemēram, lietojot injicējamas zāles).

—	Pieņemot lēmumu par ārstēšanu ar antimikrobiāliem līdzekļiem, ir jāņem vērā visa informācija attiecībā uz dzīvniekiem, infekcijas izraisītāju un raksturu un pieejamo antimikrobiālo līdzekļu klāstu.

—

Šaura spektra antimikrobiālajiem līdzekļiem vienmēr būtu jābūt pirmajai izvēlei, ja vien iepriekš veiktā uzņēmības testēšana, kas atbilstīgā gadījumā pamatota ar attiecīgiem epidemioloģiskiem datiem, neliecina, ka tie varētu būt neefektīvi. Būtu jāizvairās no plaša spektra antimikrobiālo līdzekļu un antimikrobiālo līdzekļu kombināciju lietošanas (izņemot nemainīgas kombinācijas, kas ir atļautu veterināro zāļu sastāvā).

—	Ja dzīvnieks vai dzīvnieku grupa cieš no atkārtotas(-ām) infekcijas(-ām), kam vajadzīga ārstēšana ar antimikrobiāliem līdzekļiem, būtu jāveic pasākumi, lai izskaustu mikroorganismu celmus, noskaidrojot, kādēļ slimība atkārtojas, un mainot ražošanas apstākļus, lopkopības un/vai pārvaldības veidu.

—	Būtu līdz minimumam jāsamazina tādu antimikrobiālo līdzekļu lietošana, kam ir tendence izplatīt transmisīvu rezistenci.

—

Atsevišķus savienojumus, kas iekļauti Pasaules Veselības organizācijas ārkārtīgi svarīgu antimikrobiālo līdzekļu sarakstā (19), ir atļauts izmantot tikai cilvēkiem paredzētās zālēs. Kā noteikts ES tiesību aktos (20), tās vielas, attiecībā uz kurām nav izsniegtas tirdzniecības atļaujas veterinārajām zālēm lietošanai produktīvajiem dzīvniekiem, var lietot šiem dzīvniekiem neatbilstīgi zāļu lietošanas instrukcijai (pēc kaskādes principa) vienīgi tad, ja attiecīgā viela ir iekļauta Komisijas Regulas (ES) Nr. 37/2010 (21) pielikuma 1. tabulā.

—

Būtu jāizvairās no iepriekš minēto savienojumu lietošanas neatbilstīgi zāļu lietošanas instrukcijai (pēc kaskādes principa) neproduktīviem dzīvniekiem (piemēram, lolojumdzīvniekiem un dzīvniekiem, kurus izmanto sportā) vai lietošana stingri jāierobežo, to darot tikai īpašos izņēmuma gadījumos, piemēram, ja tas ir jādara ētisku apsvērumu dēļ, un tikai tad, ja laboratorijā veikta antimikrobiālās uzņēmības testēšana ir apstiprinājusi, ka neviens cits antimikrobiālais līdzeklis nebūtu iedarbīgs.

—	Ārstēšana ar antimikrobiālajiem līdzekļiem ir jāveic dzīvniekiem saskaņā ar veterinārārsta receptē sniegtajām norādēm.

—	Antimikrobiālās terapijas nepieciešamība būtu regulāri jāpārvērtē, lai izvairītos no nevajadzīgas zāļu lietošanas.

—	Izmantojot aseptiskas metodes, būtu līdz minimumam jāsamazina antimikrobiālo līdzekļu perioperatīva lietošana.

—	Ja vien iespējams, būtu jādod priekšroka alternatīvām, taču tikpat iedarbīgām un drošām slimību kontroles metodēm (piemēram, vakcīnām), nevis ārstēšanai ar antimikrobiāliem līdzekļiem.

—	Būtu jāizmanto farmakoloģiskās uzraudzības sistēma, lai iegūtu informāciju un atsauksmes par terapijas nepilnībām un tādējādi konstatētu iespējamās problēmas attiecībā uz rezistenci, izmantojot esošās, jaunas vai alternatīvas ārstēšanas iespējas.

—	Lai nodrošinātu uzņēmības testēšanas pieejamību, katrā dalībvalstī būtu jāizveido tādu laboratoriju tīkls, kurās iespējams veikt antimikrobiālās uzņēmības testēšanu zoonotiskos un komensālos mikroorganismos un mērķa patogēnos.

3.2. Īpaši jautājumi, kas jāapsver pirms ārkārtīgi svarīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošanas

Daudzus antimikrobiālos līdzekļus, ko lieto dzīvniekiem, lieto arī cilvēkiem. Daži no šiem antimikrobiālajiem līdzekļiem ir ārkārtīgi svarīgi (22) cilvēka dzīvību apdraudošu infekciju novēršanai vai ārstēšanai. Īpaši apsvērumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu šādu antimikrobiālo līdzekļu ilgstošu efektivitāti un samazinātu rezistences veidošanos.

Pirms šo antimikrobiālo līdzekļu lietošanas dzīvniekiem (papildus jau minētajam) būtu jāņem vērā sekojošais:

—

šie antimikrobiālie līdzekļi būtu jālieto tikai tādās situācijās, kad veterinārārsts, pamatojoties uz antimikrobiālās uzņēmības testēšanu un atbilstīgiem epidemioloģiskiem datiem, ir izvērtējis, ka nav pieejami citi efektīvi antimikrobiālie līdzekļi, kā tikai ārkārtīgi svarīgie antimikrobiālie līdzekļi,

—

izņēmuma gadījumos, kad no šo antimikrobiālo līdzekļu lietošanas neatbilstīgi zāļu lietošanas instrukcijai (pēc kaskādes principa) nevar izvairīties un kad tā ir likumīgi atļauta, to izrakstīšanai un galīgajai lietošanai vajadzētu būt pietiekami pamatotai un dokumentētai. Šādai lietošanai vajadzētu būt klīniski pamatotai, t. i., recepti izrakstījušais veterinārārsts uzskata, ka konkrētais ārkārtīgi svarīgais antimikrobiālais līdzeklis ir jālieto, lai izvairītos no saslimušo dzīvnieku pakļaušanas ciešanām, turklāt būtu jāņem vērā arī ētiskie un ar sabiedrības veselību saistītie aspekti. Ārkārtīgi svarīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošana būtu jāatstāj tikai tādiem gadījumiem, kad nav pieejamas citas alternatīvas.

3.3. Antimikrobiālo līdzekļu perorāla ievadīšana dzīvnieku grupām kopā ar barību vai dzeramo ūdeni

Dzīvnieku grupām perorālos antimikrobiālos līdzekļus bieži ievada ar ārstniecisko barību vai pievienojot tos dzeramajam ūdenim vai dzīvnieku barībai (piemēram, uzkaisot uz barības) lauku saimniecībā.

Ja vien tas ir iespējams, būtu jādod priekšroka saslimušā(-o) dzīvnieka(-u) individuālai ārstēšanai (piemēram, lietojot injicējamas zāles), nevis grupveida vai masveida ārstēšanai. Veicot grupveida ārstēšanu, būtu jāņem vērā sekojošais.

—	Ārstnieciskā dzīvnieku barība satur veterināro zāļu premiksu, un tādēļ saskaņā ar ES tiesību aktiem (23) tai ir vajadzīga veterinārārsta recepte.

—	Ārstēšana, ievadot antimikrobiālos līdzekļus perorāli ar ārstniecisko barību vai pievienojot tos dzeramajam ūdenim, var tikt veikta tikai tad, ja to ir noteicis veterinārārsts.

—

Antimikrobiālos līdzekļus dzīvnieku grupām kopā ar barību vai dzeramo ūdeni būtu jāievada tikai tad, ja ir pierādījumi par mikrobiālu saslimšanu vai infekciju; šāda ārstēšana nebūtu jāveic profilaktiskos nolūkos. Antimikrobiālie līdzekļi kopā ar dzīvnieku barību vai dzeramo ūdeni būtu jāievada tikai tiem dzīvniekiem, kam vajadzīga ārstēšana, un zāļu ievadīšanas sistēmām vajadzētu būt piemērotām paredzētajai ārstēšanai.

—	Kopā ar dzīvnieku barību vai ūdeni ievadīto antimikrobiālo līdzekļu daudzums būtu nepārtraukti jāuzrauga un jādokumentē, jo īpaši intensīvās pārtikas ražošanas sistēmās.

—	Attiecībā uz devu un ārstēšanas ilgumu ir jāievēro informācija par zālēm (zāļu apraksts, lietošanas instrukcija un marķējums) un veterinārārsta sniegtie norādījumi.

—	Ja antimikrobiālais līdzeklis tiek ievadīts kopā ar dzīvnieku barību, ir svarīgi nodrošināt, lai zāles tiktu sadalītas vienmērīgi un lai katrs dzīvnieks saņemtu slimības ārstēšanai vajadzīgo ārstniecisko devu atbilstīgi veterinārārsta norādījumiem.

—	Lietošana neatbilstīgi zāļu lietošanas instrukcijai (pēc kaskādes principa) būtu jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam un izņēmuma gadījumiem, kad nav pieejamas citas atļautas ārstēšanas iespējas.

—	Lai nodrošinātu ārstnieciskās dzīvnieku barības pareizu uzglabāšanu, lauku saimniecībā vajadzētu būt pieejamām piemērotām, tīrām uzglabāšanas telpām. Piekļuve šīm telpām būtu jāierobežo.

3.4. Atbildība

Lai kontrolētu AMR, ir vajadzīga sadarbība starp sabiedrības veselības aizsardzības, pārtikas, veterinārajām un vides iestādēm, nozares struktūrām, veterinārārstiem, lauksaimniekiem un citām personām, un šajā jomā atbildīgas ir visas minētās puses.

Galvenā atbildība par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu ir receptes izrakstītājam un personai, kas antimikrobiālos līdzekļus ievada dzīvniekiem.

3.4.1. Receptes izrakstītājs

Antimikrobiālā līdzekļa receptes izrakstītājam vajadzētu būt veterinārārstam, kas pārzina ārstējamā ganāmpulka, saimes vai dzīvnieka slimības vēsturi (24).

Jānodrošina, lai receptes izrakstītājs varētu neatkarīgi pieņemt lēmumu par ārstēšanu, izvairoties no interešu konflikta. Tādēļ receptes izrakstītāja stāvoklim vai statusam attiecībā pret lauksaimnieku vajadzētu būt tādam, lai nodrošinātu neatkarīgu lēmumu pieņemšanu, kas galvenokārt pamatoti ar eksperta zināšanām.

To var panākt dažādos veidos:

—

ieviešot pasākumus, lai ierobežotu finanšu stimulus veterinārārstiem, antimikrobiālo līdzekļu piegādātājiem un farmācijas nozarei un lai ierobežotu iespējamos interešu konfliktus, kas varētu veicināt neatbilstīgu un nevajadzīgu antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanu un pārdošanu, tomēr netraucējot sabalansētas veterinārās veselības aprūpes sistēmas darbībai,

—

ieviešot lauksaimnieku un veterinārārstu savstarpējus nolīgumus vai vienošanās attiecībā uz konkrētu ganāmpulku vai saimi, pateicoties kuriem veterinārārsts varētu iegūt labāku izpratni par ganāmpulka vai saimes vispārējo veselības stāvokli un tādējādi samazināt slimību izplatību un antimikrobiālo līdzekļu lietošanu.

Ja ir nepieciešams izrakstīt antimikrobiālu līdzekli, recepti izrakstošajam veterinārārstam būtu pašam jāpārliecinās, veicot klīnisko apskati uz vietas, ka simptomi norāda uz bakteriālu infekciju.

Ja vien ir iespējams, receptes izrakstītājam būtu jāpaņem atbilstīgi paraugi, no kuriem viņš var noteikt patogēnu un izmērīt tā antimikrobiālo uzņēmību. Akūtos gadījumos, kad ārstēšana ir jāuzsāk nekavējoties, lai izvairītos no dzīvnieku ciešanām vai ierobežotu infekcijas izplatību, paraugus paņemt tomēr ir ieteicams. Ja paraugi tiek paņemti tieši pirms ārstēšanas uzsākšanas, uzņēmības testēšanu var veikt, kamēr notiek ārstēšana. Testēšanas rezultātus var izmantot, lai apstiprinātu antimikrobiālā līdzekļa izvēli un nodrošinātu informāciju turpmākiem epidemioloģiskiem pasākumiem. Ja tiek veikta pastāvīga ārstēšana, atkārtota baktēriju kultūras un jutīguma testēšana ļauj pārraudzīt antimikrobiālā jutīguma tendences un vajadzības gadījumā ārstēšanu pielāgot.

Receptes izrakstītājam būtu jāievēro valsts un/vai reģionālā mēroga ieteikumi par antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanu un lietošanu. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš:

—	jaunākajām ārstēšanas pamatnostādnēm, ko nodrošina valsts iestādes vai veterinārijas profesionālās organizācijas, lai palīdzētu veterinārārstiem izvēlēties atbilstīgu antimikrobiālo līdzekli un noteiktu piemērotu dozēšanas režīmu un ievadīšanas veidu,

—

praksē pamatotiem protokoliem par biežāk sastopamām infekcijām, kuros ņemtas vērā reģionālās un vietējās tendences attiecībā uz antimikrobiālo jutīgumu. Tie var palīdzēt veterinārārstiem pieņemt optimālus lēmumus par recepšu izrakstīšanu, ja nav informācijas par uzņēmību. Jaunāko valsts uzraudzības datu laicīga publicēšana un pieejamība atvieglo vietējo protokolu izveidi.

Receptes izrakstītājam būtu jānodrošina, ka tiek izvēlēts atbilstīgākais antimikrobiālais līdzeklis, pamatojoties uz precīzāko un jaunāko informāciju par farmakodinamiku un farmakokinētiku un uz precīzu un atjauninātu informāciju par dažādu antimikrobiālo līdzekļu grupu iedarbību.

Receptes izrakstītājam vienmēr būtu jāapsver atsevišķu vielu, nevis antimikrobiālo līdzekļu kombināciju izmantošana un būtu jānodrošina, ka, ja ir izrakstīta antimikrobiālo līdzekļu kombinācija, visas kombinācijā ietvertās vielas iedarbojas pret mērķa patogēnu(-iem).

Receptes izrakstītājs ir atbildīgs par pareizas informācijas sniegšanu personai, kas ievada antimikrobiālo līdzekli. Šīs informācijas pamatā, pirmkārt, jābūt informācijai par zālēm (zāļu apraksts, lietošanas instrukcija un marķējums) attiecībā uz devu, indikācijām, zāļu izdalīšanās periodu un piesardzīgas lietošanas brīdinājumiem.

Veterinārārstiem būtu nekavējoties jāziņo kompetentajām iestādēm par antimikrobiālas vielas neiedarbošanos vai samazinātu efektivitāti. Ziņošana būtu jāveic esošās farmakoloģiskās uzraudzības sistēmas ietvaros.

Ņemot vērā AMR risku, receptes izrakstītājam vienmēr būtu nopietni jāapsver alternatīvi, tostarp ilgtermiņa, risinājumi, kas varētu novērst slimības atkārtošanos.

3.4.2. Persona, kas ievada antimikrobiālos līdzekļus

Persona, kas ievada antimikrobiālos līdzekļus mājdzīvniekiem, parasti ir veterinārārsts un/vai dzīvnieku īpašnieks, bet produktīvajiem dzīvniekiem, akvakultūras dzīvniekiem un dzīvniekiem, ko audzē kažokādu ieguvei, tas bieži ir lauksaimnieks vai saimniecības darbinieki. Šie cilvēki ir atbildīgi par to, lai tiktu precīzi ievērotas receptes izrakstītāja norādes attiecībā uz antimikrobiālo līdzekļu un citu zāļu ievadīšanu. Viņiem ir arī ļoti svarīgs uzdevums novērot un uzraudzīt slimos dzīvniekus un dzīvniekus, kuriem antimikrobiālie līdzekļi nav vajadzīgi. Lauksaimnieki, kas izmanto labas kvalitātes barību un veic atbilstīgus barības pārvaldības un bioloģiskās drošības pasākumus, var pozitīvi ietekmēt savu dzīvnieku veselību un samazināt iespējamo nepieciešamību lietot antimikrobiālos līdzekļus.

Jebkurai personai, kas ievada antimikrobiālos līdzekļus, vienmēr būtu jāievēro receptes izrakstītāja norādījumi, informācija par zālēm (zāļu apraksts, lietošanas instrukcija un marķējums) un visas pieejamās valdības pamatnostādnes vai citu organizāciju sagatavotās pamatnostādnes par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu ievadīšanu, jo īpaši, ārstējot dzīvniekus ar iekšķīgi lietojamām zālēm (antimikrobiālajiem līdzekļiem, ko pievieno barībai vai ūdenim).

Jo īpaši, ievadot antimikrobiālos līdzekļus dzīvnieku grupai, lauksaimniekiem vai jebkurai citai personai, kas ievada antimikrobiālos līdzekļus, būtu jānodrošina, lai tiktu ārstēta pareizā dzīvnieku grupa, tiktu ievadītas nepieciešamās devas, kā arī ievērots noteiktais ārstēšanas ilgums.

Slimiem dzīvniekiem var būt nomākta apetīte, tādēļ lauksaimniekiem vai jebkurai citai personai, kas ievada antimikrobiālos līdzekļus, būtu jāuzrauga, vai visi dzīvnieki uzņem atbilstīgu/visu daudzumu ārstnieciskās dzīvnieku barības, kas satur ārstniecisko devu, lai izvairītos no nepietiekamu devu uzņemšanas. Ja pastāv šāds risks, lauksaimniekiem par to jāziņo recepti izrakstījušajam veterinārārstam, kuram būtu jāizvērtē nepieciešamība mainīt ārstēšanas režīmu (piemēram, pārejot uz parenterālu ārstēšanu).

Saskaņā ar attiecīgajiem valsts un ES tiesību aktiem personām, kas ievada antimikrobiālos līdzekļus:

—	ir jāiegūst antimikrobiālie līdzekļi no atļautiem avotiem, uz veterinārārsta izrakstītās receptes pamata,

—	ir jānodrošina pārtikas ražošanas ķēdes nekaitīgums, ievērojot veterinārārsta sniegtos norādījumus par antimikrobiālo līdzekļu ievadīšanu un nodrošinot zāļu izdalīšanās perioda ievērošanu, lai izvairītos no iespējamām antimikrobiālo līdzekļu atliekām gaļā, pienā vai citos produktos.

Personām, kas ievada antimikrobiālos līdzekļus, būtu arī:

—	jāsadarbojas ar veterinārārstu, kas regulāri apmeklē dzīvniekus un pārzina ganāmpulka, saimes vai dzīvnieka slimību vēsturi un pašreizējo veselības stāvokli, ļaujot viņam/viņai īstenot tādus slimību novēršanas pasākumus, kuros tiek ņemta vērā arī dzīvnieku labturība,

—	jānodrošina, ka tiek ievērota pareizā deva, ārstēšanas ilgums un zāļu ievadīšanas grafiks,

—	jābūt informētiem par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgas lietošanas un AMR vispārīgajiem aspektiem, tostarp par nepieciešamību ņemt paraugus un mērķa patogēniem veikt antimikrobiālās uzņēmības testēšanu.

3.4.3. Farmācijas nozare, farmaceiti, mazumtirgotāji un vairumtirgotāji

ES tiesību aktos noteikts, ka dažos gadījumos veterināro zāļu izsniegšanai ir vajadzīga veterinārārsta recepte. Tas attiecas, piemēram, uz zālēm produktīvajiem dzīvniekiem. Tādēļ dalībvalstīm jāaizliedz tādu veterināro zāļu reklamēšana plašai sabiedrībai, kas ir pieejamas tikai, uzrādot veterinārārsta izrakstītu recepti (25).

Personas, kas izsniedz antimikrobiālos līdzekļus galapatērētājam, piemēram, farmaceiti un mazumtirgotāji, ir atbildīgas par to, lai antimikrobiālie līdzekļi tiktu izsniegti tikai pret derīgu recepti, tostarp arī tad, ja tie tiek pārdoti internetā, un tām jāsniedz galapatērētājiem skaidra un pareiza informācija attiecībā uz zāļu lietošanu.

Farmācijas nozares pārstāvjiem un vairumtirgotājiem būtu jāierobežo savu produktu reklamēšana veterinārārstiem, sniedzot tikai objektīvu informāciju, kas atbilst apstiprinātajam zāļu aprakstam. Sniegtajā informācijā būtu arī jāuzsver AMR risks un piesardzīgas lietošanas nepieciešamība. Būtu jāizvairās no reklāmas kampaņām, kas ietver ekonomiska vai materiāla rakstura labumus veterināro zāļu izrakstītājiem vai piegādātājiem.

Iepakojuma izmērs un pieejamo antimikrobiālo preparātu stiprums būtu pēc iespējas jāpielāgo apstiprinātajām lietošanas indikācijām, lai izvairītos, piemēram, no nepareizu devu noteikšanas un pārmērīgas lietošanas.

Turklāt farmācijas nozarei, vairumtirgotājiem un tām personām, kas ir iesaistītas antimikrobiālo līdzekļu tirdzniecībā, būtu jāsadarbojas, lai ieviestu antimikrobiālo līdzekļu piegādes un lietošanas uzraudzības un kontroles pasākumus, piemēram, sniedzot kompetentajām iestādēm informāciju par veterināro zāļu pārdošanas apjomiem un nozares uzraudzības programmu rezultātus.

Farmācijas nozarei būtu prioritāri jāpievēršas tam, lai izstrādātu un laistu tirgū alternatīvas antimikrobiālajiem līdzekļiem, piemēram, vakcīnas un ātras darbības diagnosticējošus testus par pieejamām cenām. Farmācijas nozarei būtu arī jānosaka par prioritāriem tādi uzdevumi kā devu optimizēšana (pamatojoties uz attiecīgiem farmakokinētiskiem un farmakodinamiskiem datiem), veco klašu antibiotiku, piemēram, penicilīnu (kas joprojām ir iedarbīgas pret daudzām dzīvnieku slimībām) izstrāde mūsdienīgu preparātu veidā un antimikrobiālo līdzekļu izstrāde šaurākai lietošanai un mazāk izplatītām sugām. Būtu jāizvairās no veterināro antimikrobiālo līdzekļu fiksētu kombināciju izstrādes, ja vien tā nav atbilstīgi pamatota.

3.4.4. Barības apritē iesaistītie uzņēmēji

Barības apritē iesaistītajiem uzņēmējiem ir jāievēro tiesību aktos noteiktās prasības attiecībā uz barības higiēnu (26), jāražo nekaitīga un barības vielu ziņā sabalansēta barība saskaņā ar labāko praksi un jānodrošina piemērots barības sastāvs. Viņiem arī jānodrošina, lai visas sastāvdaļas atbilstu noteiktajiem standartiem un lai ražošanas procesā barība netiktu piesārņota ar kaitīgām vielām, kas varētu negatīvi ietekmēt barības nekaitīgumu.

Barības apritē iesaistītajiem uzņēmējiem, kas ražo dzīvnieku ārstniecisko barību, ir jābūt atļaujai ražot dzīvnieku ārstniecisko barību. Viņiem ir jāievēro visas tiesību aktos noteiktās prasības attiecībā uz dzīvnieku ārstniecisko barību (27), un viņi var ražot dzīvnieku ārstniecisko barību tikai no atļautām veterinārajām zālēm un saskaņā ar veterinārārsta recepti. Viņiem ir jāievēro laba ražošanas prakse un jānodrošina atbilstīga sajaukšana, lai barībā garantētu antimikrobiālo līdzekļu viendabīgumu. Viņiem ir jāveic pasākumi, lai izvairītos no šķērspiesārņojuma un samazinātu antimikrobiālo līdzekļu nokļūšanas iespēju nākamajās barības partijās.

Saskaņā ar ES tiesību aktiem ārstnieciskajai dzīvnieku barībai ir jābūt atbilstīgi marķētai, un tā jāizsniedz galapatērētājam tikai pēc derīgas veterinārārsta receptes uzrādīšanas. Būtu jāveic sīka uzskaite par lietotajiem antimikrobiālajiem līdzekļiem, saražoto dzīvnieku ārstniecisko barību un to lietošanas mērķi.

3.4.5. Pārtikas apritē iesaistītie uzņēmēji

Pārtikas apritē iesaistītajiem uzņēmējiem, tostarp mazumtirgotājiem, būtu jāatbalsta pārtika, kas ražota atbilstīgi tādām kvalitātes sistēmām un ražošanas un piegādes sistēmām, kurās tiek piemēroti piesardzīgas lietošanas principi, t. i., antimikrobiālie līdzekļi tiek lietoti pēc iespējas maz un tiek veicināti augsti dzīvnieku labturības standarti. Laižot tirgū gaļu un citus tādu dzīvnieku izcelsmes produktus, kas audzēti atbilstīgi “piesardzīgas lietošanas” nosacījumiem, šiem uzņēmējiem nevajadzētu paust apgalvojumus, kas varētu mulsināt vai maldināt patērētājus (piemēram, nevajadzētu apgalvot, ka pārtika “nesatur antibiotikas”, jo antibiotikas var tikt lietotas likumīgi atbilstīgi indikācijām zāļu aprakstā). Patērētāju organizācijām būtu aktīvi jāatbalsta šādas iniciatīvas.

3.4.6. Veterinārās fakultātes un lauksaimniecības skolas

Veterinārajām fakultātēm un lauksaimniecības skolām vai koledžām būtu jānodrošina tas, lai to pirmsdiploma un pēcdiploma programmās pietiekama uzmanība tiktu pievērsta AMR problēmai un antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgai lietošanai un lai informācija par šīm jomām tiktu regulāri atjaunināta. Pirmsdiploma un pēcdiploma programmās būtu jāpievērš uzmanība arī mācību materiālu un metožu izstrādei par to, kā uzlabot un veicināt tādu dzīvnieku audzēšanas un lopkopības praksi, kura labvēlīgi ietekmē dzīvnieku veselību. Šāda prakse var ietvert bioloģiskās drošības pasākumus, labu lauksaimniecības praksi un ganāmpulku veselības plānošanu, ar ko tiek novērstas infekcijas un tādējādi samazināta vajadzība izmantot antimikrobiālos līdzekļus.

Informācijas sniegšana par antimikrobiālajiem līdzekļiem un AMR būtu jāapsver pat pamatizglītības līmenī, piemēram, vidusskolās, mācot par sabiedrības veselību un pārtikas nekaitīgumu.

Universitātēm un citām pētniecības iestādēm par prioritāriem būtu jāatzīst pētījumi AMR jomā. Veterinārajā medicīnā galvenā uzmanība būtu jāpievērš:

—	alternatīvu, vēlams profilaktisku, instrumentu izstrādei infekciju kontroles nolūkā,

—	novērtējumam par ietekmi, ko uz sabiedrības veselību un vidi atstāj antimikrobiālo līdzekļu lietošana dzīvniekiem,

—

farmakokinētisko un farmakodinamisko datu tālākai izpētei un tādu modeļu izmantošanai, kas paredzēti, lai modelētu iedarbību, ko rada dažādi dozēšanas režīmi (ņemot vērā dažādas slimību, patogēnu, mērķaudu un dzīvnieku sugu kombinācijas). Modelēšanas rezultātiem būtu jākalpo par zinātnisku pamatu, lai praksē noteiktu efektīvus dozēšanas režīmus,

—	turpmākai izpētei par līdzrezistenci un šķērsrezistenci, tostarp dezinfekcijas un antimikrobiālo līdzekļu līdzrezistenci un antimikrobiālo līdzekļu līdzrezistenci un rezistences rašanos pret dažiem metāliem,

—	antimikrobiālo līdzekļu jaunu klašu izstrādei.

Veterinārajām fakultātēm būtu jāsniedz informācija par nozokomiālo infekciju risku veterinārajās praksēs un klīnikās, par uzraudzības procedūru izmantošanu, lai noteiktu infekciju gadījumus un ziņotu par tiem, un par infekcijas novēršanas un kontroles pasākumu izmantošanu šo gadījumu samazināšanai.

Zinātniskajām publikācijām būtu jāpopularizē piesardzīgas lietošanas principi.

3.4.7. Veterinārijas speciālistu apvienības

Veterinārijas speciālistu apvienībām būtu jāturpina izstrādāt pamatnostādnes par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu un jāveicina to izpilde. Veterinārijas speciālistu apvienībām un struktūrvienībām būtu īpaši jāapmāca veterinārārsti par AMR un antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu.

Tām būtu jāiekļauj antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgas lietošanas principi savos izstrādātajos veterinārārstu profesionālās ētikas kodeksos.

3.4.8. Nozares ieinteresēto personu apvienības

Nozares ieinteresēto personu apvienībām būtu jāturpina atbalstīt AMR apkarošanas iniciatīvu izstrāde un īstenošana un arī turpmāk jāveicina antimikrobiālo līdzekļu piesardzīga lietošana. Tām būtu jāizstrādā piemēroti informatīvie materiāli un saviem biedriem jāsniedz pietiekama informācija par AMR risku. Tām būtu arī jāatbalsta valstu iniciatīvas, kas saistītas ar datu vākšanu par antimikrobiālo līdzekļu tirdzniecību.

Nozares ieinteresēto personu apvienībām būtu jāveicina tādas kvalitātes shēmas un ražošanas un piegādes sistēmas, ar kurām tiek īstenoti piesardzīgas lietošanas principi, t. i., kas pēc iespējas samazina antimikrobiālo līdzekļu lietošanu un sekmē dzīvnieku labturību.

3.4.9. Lauksaimnieku apvienības

Lauksaimnieku apvienībām savu biedru vidū būtu jāveicina antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgas lietošanas principi. Tām būtu jāinformē lauksaimnieki par to, kā antimikrobiālo līdzekļu lietošana dzīvniekiem ietekmē AMR rašanās risku, un tādējādi jāpalīdz samazināt to lietošana. Būtu jāinformē arī par citiem aspektiem, piemēram, AMR rašanās risku tieša kontakta ceļā ar dzīvniekiem.

Lauksaimniekiem nodrošinātajos mācību kursos un norādījumu materiālos būtu jāietver informācija par profilaktiskiem pasākumiem, kas veicina dzīvnieku veselību, jo īpaši par bioloģiskās drošības pasākumu īstenošanu, labu lauksaimniecības praksi un ganāmpulka veselības plānošanu. Šādi pasākumi var palīdzēt samazināt vajadzību lietot antimikrobiālos līdzekļus. Būtu jāveic arī apmācība par antimikrobiālo līdzekļu ievadīšanu un vides riskiem.

3.4.10. Kompetentās iestādes

Vietējā un valsts līmeņa kompetento iestāžu uzdevums ir turpināt aktīvu darbu, lai izstrādātu atbilstīgus, uz riskiem pamatotus pasākumus nolūkā nodrošināt antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu, kā arī uzraudzīt šo pasākumu piemērošanu un novērtēt rezultātus. Tās ir atbildīgas arī par pietiekamu līdzekļu nodrošināšanu šo pasākumu īstenošanai, kā arī izpētes un informatīvajām kampaņām. Proti, kompetentajām iestādēm (vai, attiecīgā gadījumā, atbildīgajām veterinārajām struktūrvienībām) būtu:

—	jānodrošina, lai valsts stratēģijas tiktu izstrādātas un īstenotas atbilstīgi 9. nodaļai. Šādas stratēģijas būtu jāizstrādā sadarbībā ar veterinārijas iestādēm, cilvēku veselības aprūpes iestādēm un citām attiecīgajām iestādēm (piemēram, vides iestādēm),

—	jāuzrauga valsts stratēģijas īstenošana, lai novērtētu un izvērtētu tās ietvaros veikto pasākumu ietekmi un efektivitāti,

—

vajadzības gadījumā mērķtiecīgi jāpārbauda veterinārārsti, kas bieži izraksta antimikrobiālos līdzekļus vai kam ir aizdomīgi zāļu izrakstīšanas paradumi. Veterinārārstiem ar apšaubāmu antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanas praksi var paredzēt obligātus mācību kursus. Būtu jāveic arī lauku saimniecību pārbaudes, lai novērtētu lopkopības un dzīvnieku veselības apstākļus,

—	jāapsver paraugpraksi veicinošu ganāmpulka veselības programmu ieviešana un jānodrošina higiēnas standartu uzlabošana saimniecībās, kurās konstatētas problēmas,

—	jāatbalsta un jāveicina antimikrobiālo līdzekļu alternatīvu izpēte, diagnostikas testi un antimikrobiālo līdzekļu piesardzīga lietošana,

—

jāfinansē un jāatbalsta pamatnostādņu par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu un higiēnas pasākumiem sagatavošana, izplatīšana un īstenošana; jāfinansē un jāatbalsta lauksaimniekiem un veterinārārstiem paredzētas informatīvas un mācību kampaņas par AMR un antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu,

—	jāizstrādā kontroles pasākumi, lai ierobežotu rezistento baktēriju izplatīšanos, ja AMR ir zema vai radusies nesen. Tie var būt pastiprināti bioloģiskās drošības pasākumi, pārnēsātāju noteikšana, dzīvnieku karantīna, cilvēku pārvietošanās ierobežojumi un izpēte.

Kompetentās iestādes ir atbildīgas arī par obligāto uzraudzības programmu un papildu programmu izveidi, kā arī par to izpildes uzraudzību (skatīt 6. un 8. nodaļu).

3.4.11. Laboratorijas

Oficiālais laboratoriju tīkls AMR uzraudzībai ietver Eiropas references laboratoriju mikrobu rezistences noteikšanai (28) un valsts references laboratorijas, ko nozīmējušas dalībvalstis. Eiropas references laboratorijas galvenie pienākumi ir sniegt zinātniskas konsultācijas un palīdzību valsts references laboratorijām, organizēt ikgadējas kvalifikācijas pārbaudes valsts references laboratorijām attiecībā uz uzņēmības testēšanu un saskaņot antimikrobiālās uzņēmības testēšanas metožu īstenošanu. Katras dalībvalsts references laboratorija pārrauga darbu, ko veic oficiālās laboratorijas, kas dalībvalstī atbild par AMR testēšanu. Valsts references laboratorija ir atbildīga par kvalifikācijas pārbaužu organizēšanu attiecībā uz uzņēmības testēšanu valsts oficiālajās laboratorijās. Tās sniedz arī zinātnisku un tehnisku palīdzību dalībvalsts kompetentajām iestādēm AMR uzraudzības jautājumos.

Laboratoriju tīkls, kas veic antimikrobiālās uzņēmības testēšanu un sniedz rezultātus par mērķa patogēniem, ir ārkārtīgi svarīgs, lai garantētu, ka uzņēmības testēšana būtu pieejama speciālistiem katrā dalībvalstī.

Laboratorijām būtu jāsniedz speciālistiem testēšanas rezultāti un cita attiecīga informācija, kas var būt noderīga (piemēram, rezistence pret šaura spektra antimikrobiālajiem līdzekļiem).

Rezultāti būtu jābalsta uz:

—	(vēlams starptautiski) standartizētu metodiku,

—	(vēlams starptautiski saskaņotiem) skaidriem interpretācijas kritērijiem.

Laboratorijām būtu jāpiedalās ārējās kvalifikācijas pārbaudēs attiecībā uz antimikrobiālās uzņēmības testēšanu un citiem attiecīgiem mikrobioloģiskiem testiem, lai nodrošinātu to rezultātu derīgumu.

4. IZPRATNES VEIDOŠANA

Līdz minimumam samazināt AMR rašanos, piesardzīgi lietojot antimikrobiālos līdzekļus, ir iespējams tikai tad, ja visas iesaistītās personas ir labi informētas. Tādēļ informatīvajām kampaņām ir būtiska nozīme, un tās ir regulāri jāatkārto un jāatjaunina.

—

Piesardzīgas lietošanas kampaņas veterinārajā nozarē var adresēt noteiktām grupām, proti, lauksaimniekiem, veterinārārstiem, citiem speciālistiem, kas ir iesaistīti dzīvnieku audzēšanā, un lolojumdzīvnieku īpašniekiem. Šajās kampaņās var ietvert vairākas pieejas, piemēram, nodrošinot nozares labas prakses pamatnostādnes, organizējot seminārus un izvietojot plakātus veterinārārstu praksēs.

—

Attiecīgiem tīkliem un ieinteresēto personu organizācijām ir būtiska nozīme šādu kampaņu panākumu nodrošināšanā, un tās būtu jāatbalsta arī kompetentajām iestādēm. Pamatnostādnēs nebūtu jāaprobežojas tikai ar informēšanu par minimālajām tiesību aktu prasībām, bet tajās būtu arī jāpiedāvā praktiski instrumenti attiecībā uz īstenošanu un jāmudina iesaistītās personas aktīvi darboties, lai samazinātu AMR draudus.

—	(Valsts) pamatnostādnēm un izglītības programmām būtu jāveicina paraugprakse, tostarp pareiza ārstēšana, pasākumi patogēnu pārnešanas novēršanai un samazināšanai, infekcijas kontroles un higiēnas pasākumi.

—	Ir atbalstāmas arī kampaņas, kas vērstas uz lolojumdzīvnieku īpašniekiem un paredzētas, lai palielinātu viņu izpratni par to, cik svarīga ir antimikrobiālo līdzekļu piesardzīga lietošana un higiēnas ievērošana.

—

Kampaņas var būt vērstas arī uz patērētājiem, mudinot tos pieprasīt pārtiku, kas ir ražota atbilstīgi tādiem standartiem, kuros paredzēts līdz minimumam samazināts antimikrobiālo līdzekļu daudzums. Lopkopības paraugprakses pozitīvi piemēri var nostiprināt patērētāju uzticību un palielināt sabiedrības pieprasījumu pēc pārtikas, kas ražota, minimāli izmantojot antimikrobiālos līdzekļus.

5. ĪSTENOŠANA UN SANKCIJAS

Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka tiek ievēroti valsts un ES tiesību akti, kas attiecas uz antimikrobiālajiem līdzekļiem (skatīt 3. nodaļu par tiesisko regulējumu).

Dalībvalstīm ir jāveic oficiālas kontroles par veterināro zāļu izplatīšanu, parakstīšanu un lietošanu atbilstīgi prasībām ES tiesību aktos attiecībā uz veterinārajām zālēm un Regulā (EK) Nr. 882/2004 (29).

Dalībvalstīm būtu jāapsver valsts tiesību aktu pieņemšana un valsts sistēmu izveidošana antimikrobiālo līdzekļu izplatīšanas un lietošanas kontrolei, jo īpaši, lai novērstu antimikrobiālo līdzekļu nelikumīgu tirdzniecību, tostarp ar interneta starpniecību.

Dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai nepieļautu tādu praksi un izturēšanos, kas veicina AMR rašanos un izplatīšanos un neļauj pietiekami efektīvi novērst AMR.

6. SLIMĪBU PROFILAKSE UN ANTIMIKROBIĀLO LĪDZEKĻU IZMANTOŠANAS NEPIECIEŠAMĪBAS SAMAZINĀŠANA

6.1. Vispārīga informācija

AMR rada bažas ne tikai par dzīvnieku veselību un ekonomiku, padarot mazāk efektīvu dzīvnieku ārstēšanu ar antimikrobiālajiem līdzekļiem, bet arī par sabiedrības veselību, jo pret antimikrobiālajiem līdzekļiem rezistentās baktērijas tiek pārnestas ar pārtikas ķēdes starpniecību un rezistence no dzīvnieku baktērijām tiek pārnesta uz cilvēku baktērijām.

Lai efektīvi samazinātu AMR risku, ņemot vērā līdzrezistenci un šķērsrezistenci, ar piesardzīgu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu ir jāpanāk antimikrobiālo līdzekļu lietošanas vispārējs samazinājums.

Visupirms, infekciju novēršana ir labākais veids, kā panākt šo samazinājumu un līdz minimumam samazināt vajadzību lietot antimikrobiālos līdzekļus, jo, samazinot infekciju skaitu, samazinās ārstēšanas gadījumu skaits. Šī pieeja ir atbalstīta jaunajā Dzīvnieku veselības stratēģijā (30), jo tā pilnībā atbilst minētajā stratēģijā ietvertajam principam, ka profilakse ir labāka nekā ārstēšana. Mazinoties dzīvnieku saslimšanas un zoonotisko infekciju gadījumu skaitam, būtu jāmazinās arī vajadzībai lietot antimikrobiālos līdzekļus un to izmantošanai.

Mērķis samazināt antimikrobiālo līdzekļu lietošanu atbilst arī dzīvnieku labturības prasībām, jo paredz samazināt lauksaimniecības dzīvnieku populācijas blīvumu. To uzskata par lielu riska faktoru tādu infekciju rašanās un izplatīšanās iespējamībai, kuru ārstēšanā, lai samazinātu slimo dzīvnieku ciešanas, ir jālieto antimikrobiālie līdzekļi.

Kopumā novērst slimības un samazināt vajadzību lietot antimikrobiālos līdzekļus visām sugām var palīdzēt šādi pasākumi:

—

higiēnas un bioloģiskās drošības pasākumu (tostarp tādu pasākumu, kas paredzēti infekciju novēršanai) īstenošana, piemēram, atsevišķa apģērba un apavu izmantošana katrā dzīvnieku mītnē; piekļuves ierobežošana; roku mazgāšanas un roku dezinfekcijas iespēju (ar šķidrajām ziepēm, karsto un auksto ūdeni) nodrošināšana darbvietas tiešā tuvumā; mirušo dzīvnieku ātras aizvākšanas nodrošināšana un piekļuves tiem norobežošana; “visi iekšā, visi ārā” sistēmas piemērošana katrā dzīvnieku mītnes vietā; tīrīšanas un dezinfekcijas grafika stingra ievērošana un regulāru dezinfekcijas pārbaužu veikšana,

—	skaidri saprotamu protokolu sagatavošana par infekcijas slimību novēršanas pasākumiem un infekciju kontroli un higiēnu, padarot tos pieejamus saimniecībās,

—	lopkopības sistēmu uzlabošana, dzīvniekiem nodrošinot piemērotu izmitināšanu, ventilāciju un vides apstākļus, kā arī piemērotus un tīrus apstākļus, tos pārvadājot (piemēram, novietnes telpās un transportlīdzekļos),

—	integrētu ražošanas sistēmu izveide, kas ļautu izvairīties no nepieciešamības iegādāties un sajaukt dzīvnieku populācijas un pārvadāt dzīvniekus ar nezināmu slimību vēsturi,

—

izvairīšanās no stresu radošām situācijām, kas var novājināt dzīvnieku imūnsistēmu un padarīt tos uzņēmīgākus pret infekcijām, piemēram, dzīvnieku pārvadāšanas ierobežošana, pārvadāšanas laika samazināšana līdz minimumam un ieteicamā dzīvnieku populācijas blīvuma nodrošināšana (t. i., izvairoties no pārblīvētības),

—	cita veida zootehniskās ārstēšanas īstenošana, lai samazinātu saslimšanu un samazinātu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu,

—	konkrēta ganāmpulka veselības aprūpes plānu ieviešana, lai panāktu ganāmpulka veselības pakāpenisku uzlabošanos un izvairītos un atturētos no tādām veselības aprūpes programmām, kuru ietvaros dzīvnieki profilakses nolūkos tiek sistemātiski ārstēti ar antimikrobiāliem līdzekļiem,

—	programmu ieviešana konkrētu dzīvnieku slimību (gan vīrusu, gan baktēriju izraisīto) kontrolei ar vakcinācijas palīdzību,

—	zinātniski pierādītu, efektīvu un nekaitīgu alternatīvu lietošana antimikrobiālo līdzekļu vietā,

—	tikai pārbaudītas, augstas kvalitātes dzīvnieku barības un ūdens izmantošana,

—

stimulu nodrošināšana lauksaimniekiem, lai mudinātu viņus īstenot efektīvus profilaktiskos pasākumus, uzlabot dzīvnieku veselības un labturības standartus un uzraudzīt patogēnus un jutīgumu ganāmpulku līmenī ar galīgo mērķi nodrošināt antimikrobiālo līdzekļu uz pierādījumiem balstītu lietošanu atsevišķos ganāmpulkos atbilstīgi šajās pamatnostādnēs izklāstītajiem piesardzīgas lietošanas principiem.

6.2. Cūkas

Antimikrobiālie līdzekļi visbiežāk tiek lietoti cūkām, lai atvieglotu sivēnu diareju, zarnu infekcijas, kas saistītas ar Lawsonia intracellularis, un elpošanas orgānu slimības, kas bieži saistītas ar pārvadāšanu un stresu, kurš rodas, ja cūkas tiek savestas kopā no dažādām fermām vai ja dzīvnieki tiek izmitināti telpās, kurās ir nepiemērota ventilācijas sistēma, ja ir nepiemērotas barošanas metodes un/vai nepietiekami bioloģiskās drošības pasākumi.

Ja atsevišķās saimniecībās ir konstatēta infekcija, kuras ārstēšanai ir jāizmanto antimikrobiālie līdzekļi, būtu jāveic padziļināta problēmas analīze un jāveic pasākumi, lai ierobežotu infekcijas izplatīšanos un novērstu tās atkārtotu uzliesmošanu. Iespējamie veicamie pasākumi ir šādi:

—	izvairīties no antimikrobiālo līdzekļu profilaktiskas lietošanas jaundzimušiem sivēniem (un no sivēnmātes atšķirtiem sivēniem) ganāmpulka veselības aprūpes stratēģijas ietvaros,

—	ieviest ražošanas sistēmu “visi iekšā, visi ārā”, kas nozīmē rūpīgi iztīrīt un dezinficēt ražošanas telpas, pirms dzīvnieki tiek ievietoti ganāmpulkā, kad pārvietojas tajā vai kad pamet to,

—	izolēt patogēnu un apsvērt vakcinācijas stratēģiju, ja tā ir pieejama (piemēram, pret cūku atrofisko rinītu),

—

pārbaudīt un nodrošināt ventilācijas sistēmas un visas mītnes vides pareizu darbību un pārliecināties, ka ir iespējams mainīt apstākļus, ja ļoti bieži rodas elpošanas orgānu saslimšanas vai ja ir slikti vides apstākļi (piemēram, vasarā, kad var būt krasa temperatūras paaugstināšanās un pieaug amonjaka koncentrācija vidē, kas, ja ventilācijas sistēma nav tam pielāgota, apgrūtina elpošanu),

—	īstenot piemērotas barošanas stratēģijas, ņemot vērā cūku vecumu, jo īpaši no sivēnmātes atšķirtiem sivēniem,

—	izvairīties no dzīvnieku piejaukšanas ganāmpulkam vai turēt dzīvniekus karantīnā noteiktu laikposmu pirms to piejaukšanas ganāmpulkam,

—	pārvērtēt sivēnu atšķiršanu, ja atšķirtus sivēnus atkārtoti piemeklē diareja (jo īpaši ņemot vērā higiēnu, cūku vecumu, “visi iekšā, visi ārā” sistēmas izmantošanu, veidus, kā samazināt dzīvnieku pārciesto stresu, un alternatīvas iespējas antimikrobiālo līdzekļu profilaktiskai lietošanai),

—	novērst atkārtotus piena sekrēcijas traucējumu sindroma gadījumus pēcdzemdību periodā, nodrošinot sivēnmāšu piemērotu atlasi, labu higiēnu dzemdību laikā un pielāgotu barību,

—	ierobežot cūku pārdošanu un pārvietošanu, lai mazinātu infekciju un tādu organismu kā pret meticilīnu rezistentu Staphylococcus aureus (MRSA) izplatīšanos.

Ir arvien lielāka nepieciešamība izveidot integrētas cūku audzēšanas sistēmas, izvairoties no dzīvnieku piejaukšanas ganāmpulkam un līdz minimumam samazinot to pārvadāšanu garās distancēs (piemēram, slēgtas fermas un integrēta pieeja vaislas un nobarošanas fermās).

Turklāt, izvirzot vaislas mērķus, būtu jākoncentrējas ne tikai uz ražošanas rādītājiem, bet arī uz lielāku rezistenci pret infekcijām. Būtu jāīsteno visaptveroša pieeja slimību profilaksei.

6.3. Mājputni

Jārīkojas, lai izvairītos no profilaktiskas un bieži vien atkārtotas zāļu ievadīšanas mājputnu grupām, kas bieži tiek veikta tieši pirms vai pēc diennakti vecu cāļu pārvadāšanas vai dažos gadījumos, lai novērstu produktivitātes zudumus.

Būtu pilnībā jāizvairās no antimikrobiālo līdzekļu injicēšanas olās vai diennakti veciem cāļiem inkubatoros, ja vien tas nav attaisnojams izņēmuma gadījumos, kas ir skaidri aprakstīti valsts vai reģionālās pamatnostādnēs.

Inkubatoros būtu jāveic uzskaite par jebkādu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu olās, un pēc pieprasījuma šī uzskaite būtu jāuzrāda kompetentajām iestādēm.

Antimikrobiālie līdzekļi nebūtu jālieto rutīnas kārtībā, diennakti veciem cāļiem ierodoties saimniecībā. No antimikrobiālo līdzekļu profilaktiskas lietošanas šajā posmā var izvairīties, nodrošinot labus higiēnas apstākļus inkubatorā un nodrošinot diennakti vecu cāļu audzēšanas labu pārvaldību (piemēram, temperatūras kontroli, higiēnu un dzeršanas un ēšanas stimulāciju).

Vakcinācijas pārvaldībā būtu jāietver pasākumi, lai izvairītos no stresa reakcijas, un jāuzlabo autogēno vakcīnu pieejamība.

Būtu jāizvairās no antimikrobiālo līdzekļu izmantošanas neinfekciozām slimībām ar ierobežotām sekundārajām infekcijām. Būtu jāizvērtē putnkopības, pārvaldības un audzēšanas politika, lai izvairītos no šādu slimību atkārtošanās.

Sakarā ar risku, ka AMR var izplatīties cilvēkiem, attiecībā uz mājputniem (tostarp olām) būtu jāaizliedz lietot trešās un ceturtās paaudzes cefalosporīni, ņemot vērā Komisijas 2012. gada 13. janvāra lēmumu pēc pārvērtēšanas procedūras (31) un saskaņā ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes zinātnisko atzinumu par sabiedrības veselības apdraudējumu, ko rada baktēriju celmi, kas pārtikā un produktīvo dzīvnieku organismā ražo paplašināta spektra beta-laktamāzes (ESBL) un/vai AmpC beta-laktamāzes (32).

Saskaņā ar Komisijas 2010. gada 1. jūlija lēmumu pēc pārvērtēšanas procedūras par hinoloniem, kas paredzēti lietošanai produktīviem dzīvniekiem, un Komisijas 2014. gada 28. februāra lēmumu pēc pārvērtēšanas procedūras (33), fluorhinoloni būtu jāatstāj tādu slimību ārstēšanai, kas ir slikti pakļāvušās vai attiecībā uz kurām ir sagaidāms, ka tās slikti pakļausies ārstēšanai ar citu klašu antimikrobiālajiem līdzekļiem, un, ja iespējams, būtu jālieto tikai tad, ja vispirms ir veikta uzņēmības testēšana.

Būtu jāievieš īpašas dzīvnieku labturības programmas, iespējams, ietverot rādītājus par pēdas spilventiņiem.

Antimikrobiālos līdzekļus, kā norādīts Regulas (EK) Nr. 1177/2006 (34) 2. pantā, nevajadzētu lietot kā īpašu Salmonella kontroles metodi mājputniem. Lai nodrošinātu ES mērķu īstenošanu attiecībā uz Salmonella samazināšanu, visu dalībvalstu kontroles programmās būtu jāiekļauj bioloģiskās drošības pasākumi, kas paredzēti Salmonella infekcijas novēršanai mājputnu fermās. Šādu pasākumu ieviešana pozitīvi ietekmē arī citu slimību profilaksi. Komisijas dienesti ir publicējuši īpašas ES pamatnostādnes saimniecībām, kurās audzē broilerus un dējējvistas (35).

6.4. Liellopi un mazie atgremotājdzīvnieki

Liellopu masveida ārstēšana vai ārstēšana grupās notiek reti, lai gan gaļas teļi var tikt ārstēti grupās ar antimikrobiāliem līdzekļiem. Jo īpaši svarīga ir cietlaižamo govju ārstēšana. Veicamie pasākumi ir šādi:

—	izvairīties no antimikrobiālo līdzekļu lietošanas profilaktiskā nolūkā jaundzimušiem teļiem (piemēram, pievienojot antimikrobiālos līdzekļus piena aizvietotājiem), tā vietā īstenojot labu lauksaimniecības praksi (piemēram, nodrošinot augstus higiēnas standartus),

—	izstrādāt profilaktiskas stratēģijas (piemēram, vakcinācija un jaunpiena izbarošana teļiem), jo īpaši attiecībā uz ikdienas barības devu gaļas teļiem un gaļas liellopiem,

—	izvairīties no cietlaižamo govju sistemātiskas ārstēšanas un apsvērt un īstenot individuāli pielāgotus alternatīvus pasākumus,

—	ieviest stingrus higiēnas pasākumus un labu lauksaimniecības praksi un pārvaldības stratēģiju, lai samazinātu mastīta rašanos un izplatīšanos slaucamajām govīm,

—	veicināt ātras darbības diagnostikas testu (piemēram, standartizēti testi ar hromogēniskām metodēm) izmantošanu mastītu izraisošo patogēnu noteikšanai, lai samazinātu intramammāru un injicējamu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu slaucamām govīm,

—	izvairīties no teļu barošanas ar neapstrādātu pienu no govīm, kas ir ārstētas ar antimikrobiāliem līdzekļiem.

6.5. Akvakultūra

Attiecībā uz akvakultūru būtu jāapsver tās pašas stratēģijas, ko īsteno, lai samazinātu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu citiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Ir pierādīts, ka dažu zivīm visbiežāk sastopamo bakteriālo slimību apkarošanai īpaši efektīva ir izrādījusies vakcīnu izmantošana.

Lai novērstu un samazinātu vajadzību izmantot antimikrobiālos līdzekļus akvakultūrā, būtu jāveic šādi pasākumi:

—	jāveicina tādas ražošanas sistēmas, kas nodrošina piemērotus vides apstākļus saimniecībās audzētiem akvakultūras dzīvniekiem, jo īpaši attiecībā uz ūdens kvalitāti, ūdens plūsmas ātrumu, skābekļa līmeni un barošanu,

—	jāveicina antimikrobiālā jutīguma testēšanas izmantošana pirms ārstēšanas, ja vien tas ir iespējams,

—	jāveicina konkrētu slimību uzraudzības programmu izstrāde, lai konstatētu un palīdzētu novērst slimības iespējamos uzliesmojumus;

—

jāievieš īpaši higiēnas un bioloģiskās drošības pasākumi, tostarp pasākumi infekciju rašanās un izplatīšanās novēršanai, piemēram:

—

ieviest “visi iekšā, visi ārā” sistēmu audzētavā vai saimniecībā, kur vien iespējams piemērojot vienotu iecirkņu pārvaldību, starp ražošanas cikliem nodrošinot audzētavu un saimniecību atbilstošu tīrīšanu un/vai dezinfekciju un starp ražošanas cikliem paredzot laikposmus, kad ražošanas vietas netiek izmantotas,

—	paredzēt atsevišķu aprīkojumu, apģērbu un apavus katrai audzētavai vai saimniecībai un pastiprināt piekļuves ierobežojumus saimniecībai,

—	ātri aizvākt mirušās zivis un nodrošināt sistēmas darbam ar blakusproduktiem, to aizvākšanai un apstrādei,

—	nodrošināt asins un/vai ūdens savākšanas sistēmu, ja kaušana notiek uz vietas;

—	izveidot sistēmas, lai izvairītos no slimību izplatīšanas pārvadāšanas laikā (piemēram, attīrot ūdeni, kurā notikusi pārvadāšana, un pārvadāšanas laikā izvairoties no kontakta ar citiem akvakultūras dzīvniekiem),

—	jāveicina efektīvu, akvakultūrai paredzētu vakcīnu izstrāde un izmantošana,

—	jāiesaka piemēroti labturības rādītāji, piemēram, attiecībā uz akvakultūras dzīvnieku blīvumu.

6.6. Truši

Divas galvenās indikācijas trušiem, saistībā ar kurām ir vajadzīga grupas ārstēšana, ir diareja pēc atšķiršanas no mātes un elpošanas orgānu problēmas. Profilaktiskie pasākumi ir šādi:

—	jānodrošina optimāla ventilācija (izvairoties no caurvēja) un vakcinācija pret pasterelozi,

—	jāizvairās no dzīvnieku pārblīvētības un kautiņiem un jānodrošina, lai trušiem nebūtu saskare ar asiem priekšmetiem,

—	jānodrošina, lai izmaiņas diētā tiktu ieviestas pakāpeniski,

—	jānodrošina rūpīga aploku tīrīšana un dezinfekcija,

—	jauniegādātie truši pirms to pievienošanas galvenajai grupai ir jāievieto karantīnā.

6.7. Citas sugas (lolojumdzīvnieki, dzīvnieki, kas tiek audzēti kažokādu ieguvei, un citas neproduktīvās sugas)

Būtu jāņem vērā šādi apsvērumi:

—

Ja ir aizdomas par zirgu un lolojumdzīvnieku klīnisku inficēšanos ar pret meticilīnu rezistento Staphylococcus aureus (MRSA) vai pret meticilīnu rezistento Staphylococcus pseudintermedius (MRSP) vai ja inficēšanās ir konstatēta, šie dzīvnieki ir jānovēro attiecībā uz MRSA/MRSP, lai lemtu par iespējamo karantīnu. Ļoti svarīgi ir līdz minimumam samazināt infekcijas izplatīšanās risku dzīvnieku slimnīcās un veterinārajās klīnikās. Tādēļ dzīvnieki ar klīniskām pazīmēm būtu jānovieto atsevišķi. Suņu viesnīcās vai suņu patversmēs suņus ar klīniskām pazīmēm nevajadzētu turēt kopā ar pārējiem dzīvniekiem.

—

Būtu jāizvairās no veterinārijā neatļautu antimikrobiālo līdzekļu lietošanas neproduktīvo dzīvnieku ārstēšanai neatbilstīgi zāļu lietošanas instrukcijai (pēc kaskādes principa), jo īpaši, ja zāles ir ārkārtīgi svarīgas cilvēku veselībai (piemēram, karbapenēmi un tigeciklīns). To lietošana būtu apsverama tikai īpašos izņēmuma gadījumos, piemēram, ja laboratorijā veiktajā uzņēmības testā tiek apstiprināts, ka citi antimikrobiālie līdzekļi nebūs iedarbīgi, un ja ir ētiski apsvērumi šāda ārstniecības kursa pamatojumam.

7. UZRAUDZĪBA UN NOVĒROŠANA

Saskaņoti un salīdzināmi dati par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu un AMR pārtikas ķēdē ir vajadzīgi, lai veiktu risku novērtēšanu, izpētes nolūkos un lai izvērtētu, cik efektīvi ir veiktie pasākumi AMR apkarošanai. Visā ES būtu jāizmanto saskaņotas novērošanas un uzraudzības sistēmas, lai savāktu salīdzināmus datus par valstīm un dzīvnieku sugām, un tā, lai tos varētu salīdzināt ar datiem par cilvēkiem.

Dalībvalstis tiek mudinātas laicīgi iesniegt datus par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu veterinārijā Eiropas veterināro antibakteriālo līdzekļu patēriņa uzraudzības projektam (36).

Dalībvalstis tiek mudinātas atbalstīt Eiropas veterināro antibakteriālo līdzekļu patēriņa uzraudzības projekta ietvaros uzsāktās iniciatīvas. To mērķis ir savākt reprezentatīvus un salīdzināmus datus par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu konkrētām dzīvnieku sugām un izveidot tehniskas mērvienības ziņošanai par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu dzīvniekiem.

Dalībvalstis tiek mudinātas analizēt un publicēt datus par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu valsts līmenī. Šajā informācijā vēlams ietvert datus par lietošanu pa sugām un vecuma grupām, un tie būtu jāsalīdzina ar AMR uzraudzības datiem. Dalībvalstis, kam ir iespēja savākt sīkus datus par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu pa vecuma grupām, tiek mudinātas izmantot šos datus, lai noteiktu robežvērtības katrai vecuma grupai, kuras pēc tam tad varētu izmantot visas dalībvalstis.

Tā kā tehnoloģijas attīstās, sistemātiskai datu vākšanai par antimikrobiālo līdzekļu lietošanu un šo datu analizēšanai ar laiku būtu jākļūst vieglākai. Tas ļaus vieglāk atklāt tos zāļu izrakstītājus, izsniedzējus un lietotājus, kas neievēro piesardzīgas lietošanas principus, tādējādi atvieglojot iesaistīto personu izglītošanu un, ja nepieciešams, sodīšanu.

Dalībvalstīm ir jāuzrauga antimikrobiālā rezistence zoonozes un indikatorbaktērijās, kas iegūtas no produktīvo dzīvnieku populācijām un to gaļas, un jāpaziņo šie dati saskaņā ar Komisijas Īstenošanas lēmumu 2013/652/ES (37). Dalībvalstis tiek mudinātas īstenot arī minētajā lēmumā ietvertos neobligātos noteikumus par AMR uzraudzību.

Atbilstīgi saskaņotajai uzraudzības sistēmai, kas izklāstīta Komisijas Īstenošanas lēmumā 2013/652/ES, dalībvalstis tiek mudinātas veikt papildu paraugu ņemšanu un analīzi, lai uzraudzītu AMR citās baktērijās (piemēram, MRSA un dzīvnieku patogēnos), citos barības ķēdes punktos, citos pārtikas produktos un citās dzīvnieku sugās, uz kuriem neattiecas ES saskaņotais uzraudzības režīms.

8. VALSTS STRATĒĢIJAS

Visām dalībvalstīm būtu jāizstrādā un jāīsteno valsts stratēģijas vai rīcības plāni AMR apkarošanai. Šīm stratēģijām vai rīcības plāniem būtu jābūt visaptverošiem un jāietver visas jomas un visi AMR aspekti (piemēram, sabiedrības veselība, dzīvnieku veselība un labturība, pārtikas nekaitīgums, patērētāju drošība, vide, izpēte un antimikrobiālo līdzekļu lietošana ar ārstēšanu nesaistītos nolūkos). Tām būtu jāiesaista attiecīgās kompetentās iestādes un visas citas ieinteresētās personas.

Papildus visam šajās pamatnostādnēs minētajam, izstrādājot valsts stratēģijas, būtu jāņem vērā arī šādi aspekti:

a)	kādi dzīvnieki valstī tiek audzēti;

b)	pārtikas patogēnu un dzīvnieku patogēnu izplatība;

c)	rezistences modeļi, kas novēroti patogēnos, kuri izolēti cilvēku un dzīvnieku infekciju gadījumos, un komensālos organismos, kuri izolēti, veicot dzīvnieku skrīningu; un

d)	dati par antimikrobiālo līdzekļu pašreizējo lietošanu dzīvniekiem un cilvēkiem.

Būtu jāņem vērā arī dzīvnieku veselība un labturība, kā arī attiecīgo atļauto veterināro zāļu pieejamība.

Vairākās dalībvalstīs jau ir ieviestas valsts stratēģijas. Tās var būt noderīgas citām dalībvalstīm, sniedzot informāciju un piemērus par to, kā īstenot AMR stratēģiju.

Valsts stratēģijās būtu jāiekļauj visaptverošs pasākumu kopums. Tiem būtu jāaptver vismaz šādas jomas: AMR un antimikrobiālo līdzekļu lietošanas gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem novērošana un uzraudzība, riska pārvaldības pasākumi, riska komunikācijas stratēģijas, pamatnostādnes par piesardzīgu lietošanu, ārstēšanu un lopkopības pārvaldību, izglītība un apmācība, un pētniecība.

Valsts kontroles programmās vai stratēģijās varētu ietvert mērķus vai atbilstīgus rādītājus attīstības novērošanai un veikto pasākumu efektivitātes novērtēšanai. Būtu jāraugās, lai tiktu nodrošināts, ka mērķi samazināt antimikrobiālo līdzekļu lietošanu nepārtop neatbilstošā zāļu izrakstīšanas praksē, kas varētu ietekmēt dzīvnieku veselību un/vai AMR rašanos (piemēram, devu samazināšanas un plaša spektra antimikrobiālo līdzekļu lietošanas dēļ).

Slimību profilakse pirmām kārtām ir labākais veids, kā samazināt vajadzību lietot antimikrobiālos līdzekļus. Tādēļ dalībvalstīm ieteicams savās AMR stratēģijās koncentrēt uzmanību uz sugām, ko parasti ārstē ar masveidā vai dzīvnieku grupai lietojamām zālēm (cūkām, mājputniem, gaļas teļiem un trušiem), bet neizslēdzot citas produktīvās un neproduktīvās sugas.

Valsts stratēģijā varētu apsvērt vēl citu ar riskiem pamatotu mērķu iekļaušanu. Piemēram, dažas dalībvalstis ir ieviesušas stingrus noteikumus attiecībā uz konkrētiem antimikrobiāliem līdzekļiem, kas ir iekļauti Pasaules Veselības organizācijas ārkārtīgi svarīgu antimikrobiālo līdzekļu sarakstā, piemēram, attiecībā uz trešās un ceturtās paaudzes cefalosporīnu un/vai fluorkvinolonu lietošanu.

Turpmāk doti dažu tādu pasākumu piemēri (kas minēti iepriekšējās nodaļās), kurus varētu iekļaut valsts stratēģijā:

—	perspektīvas “Viena veselība” piemērošana, izmantojot vienotu rīcības plānu, ko izstrādā iestādes, kas ir atbildīgas par pārtiku, lauksaimniecību, vidi, cilvēku veselību un dzīvnieku veselību,

—	antimikrobiālo līdzekļu lietošanas uzraudzība kopumā un pa sugām un/vai saimniecībām; sistēmu ieviešana ganāmpulku un saimju reģistrēšanai un identificēšanai, lai atvieglotu uzraudzību,

—	integrētas uzraudzības sistēmas izveide (cilvēku, pārtikas un veterinārajā jomā), lai uzraudzītu AMR izvēlētās baktērijās; datubāzu izveide šīs uzraudzības rezultātu uzglabāšanai,

—	mērķu noteikšana attiecībā uz antimikrobiālo līdzekļu lietošanas samazināšanu saskaņā ar perspektīvu “Viena veselība”,

—	pasākumu ieviešana antimikrobiālo līdzekļu profilaktiskas lietošanas ierobežošanai un metafilaktiskas lietošanas samazināšanai līdz minimumam,

—	finansiālu pasākumu ieviešana, lai veicinātu antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu un alternatīvu iespēju izmantošanu (piemēram, diferencēti nodokļi tirdzniecībā un diferencētas maksas par noteiktu zāļu tirdzniecības atļauju piešķiršanu),

—	pasākumu ieviešana iespējamu interešu konfliktu atrisināšanai, kas var rasties, ja puses ir iesaistītas antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanā, piegādē un/vai tirdzniecībā,

—

pasākumu ieviešana, ar ko tiek nostiprināts izrakstītāja stāvoklis vai statuss attiecībā pret lauksaimnieku (piemēram, reģistrētu līgumu slēgšana starp lauksaimniekiem un veterinārārstiem, kuros paredzētas regulāras, plānotas veterinārārsta vizītes saimniecībā; pamatnostādnes, kurās ietvertas prasības attiecībā uz uzņēmības testēšanas veikšanu),

—	bioloģiskās drošības standartu izpildes kontrole ganāmpulkos un saimēs,

—	ārstēšanas pamatnostādņu izstrāde, kura aptver ārstēšanas izvēli un recepšu izrakstīšanu, ko veic veterinārārsti, un antimikrobiālo līdzekļu ievadīšanu, ko dzīvniekiem veic lauksaimnieki,

—

ierobežojumu noteikšana attiecībā uz konkrētu antimikrobiālo līdzekļu lietošanu, kas uzskatāmi par kritiskiem sabiedrības veselībai, nosakot, ka tos drīkst lietot kā pirmo izvēli tikai tad, ja antimikrobiālās uzņēmības tests uzrāda, ka konkrētās slimības ārstēšanai konkrētā ganāmpulkā, saimē vai konkrētam dzīvniekam nevar izmantot nevienu citu antibiotiku, un ja attiecīgā gadījumā antimikrobiālā līdzekļa izvēle ir pamatota ar attiecīgiem epidemioloģiskajiem datiem,

—

antibiotiku lietošanas maksimālo pieņemamo līmeņu noteikšana ganāmpulkos un saimēs, un rīcības plānu izstrāde attiecībā uz antibiotiku lietošanas samazināšanu tādos ganāmpulkos vai saimēs, kuros tā pašlaik pārsniedz šo robežu; līdzīgas lietošanas ierobežojumu sistēmas un rīcības plānu izstrāde attiecībā uz antimikrobiālo līdzekļu izrakstīšanu neproduktīviem dzīvniekiem,

—	salīdzinošās novērtēšanas sistēmas izveide, lai atklātu saimniecības, kurās daudz lieto antimikrobiālos līdzekļus, un liktu šīm saimniecībām veikt pasākumus, lai samazinātu antimikrobiālo līdzekļu lietošanas apjomus,

—	“riska brīdinājuma” sistēmu izveide atsevišķiem veterinārārstiem, kas izraksta salīdzinoši lielus daudzumus antimikrobiālo līdzekļu, un lauksaimniekiem, kas saviem ganāmpulkiem vai saimēm ievada antimikrobiālos līdzekļus lielos daudzumos,

—	stimulu ieviešana, lai mudinātu dzīvnieku audzēšanas un tirdzniecības nozari veikt pasākumus, kas pastāvīgi uzlabotu dzīvnieku veselību, tostarp veicot slimību profilakses pasākumus un uzlabojot higiēnas standartus,

—	dzīvnieku veselības programmu ieviešana, balstoties uz labu higiēnas praksi un citiem preventīviem pasākumiem, un atturoties no rutīnas profilakses,

—	kontroles pasākumu ieviešana, lai novērstu pret antimikrobiālajiem līdzekļiem rezistentu baktēriju, tostarp jaunu mikrobu rezistenču, izplatību; šajos pasākumos būtu jāiesaista vides aizsardzības nozare,

—	ar risku pamatotas kontroles un citu tiesību aktos paredzēto pasākumu veikšana; pamatnostādņu (piemēram, prakses kodeksu) par antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgu lietošanu ievērošana,

—	metožu izstrāde, lai izvērtētu un novērtētu to pasākumu iedarbīgumu, kas tiek veikti saskaņā ar valsts stratēģiju attiecībā uz AMR.

(1) ECDC/EMEA Kopīgais tehniskais ziņojums. The bacterial challenge: time to react (“Baktēriju problēma – pienācis laiks rīkoties”). Pieejams tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu/docs/en_GB/document_library/Report/2009/11/WC500008770.pdf

(2) Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei. Rīcības plāns pret pieaugošajiem draudiem, ko rada mikrobu rezistence. COM(2011) 748.

(3) Citas organizācijas var izmantot un citos dokumentos var būt izmantoti alternatīvi apzīmējumi, piemēram, “atbilstīga”, “saprātīga” vai “atbildīga”. Daudzos gadījumos šie apzīmējumi var viens otru aizstāt.

(4) http://ec.europa.eu/food/food/biosafety/antimicrobial_resistance/index_en.htm

(5) Komisija 2014. gada 10. septembrī pieņēma priekšlikumus jaunām regulām par veterinārajām zālēm (http://ec.europa.eu/health/veterinary-use/rev_frame_index_en.htm) un dzīvnieku ārstniecisko barību (http://ec.europa.eu/food/food/animalnutrition/labelling/medicated_feed_en.htm). Priekšlikumos, ar kuriem īsteno ES rīcības plāna 2. darbību, ir ietverti īpaši noteikumi par antimikrobiālajiem līdzekļiem. Priekšlikumā par veterinārajām zālēm ietverti šādi noteikumi: mikrobu rezistences definīcija; sistēma datu vākšanai par antimikrobiālo līdzekļu tirgošanu un lietošanu; tirdzniecības atļauja, kas balstīta uz rūpīgu zinātnisku ieguvumu un risku novērtējumu; īpaši nosacījumi attiecībā uz antimikrobiālo līdzekļu mazumtirdzniecību pie veterinārārstiem; pēcapstiprināšanas prasības attiecībā uz antimikrobiālajiem līdzekļiem; antimikrobiālo līdzekļu izsniegšana tikai pret recepti; skaidri ierobežojumi izmantošanai neatbilstīgi zāļu lietošanas instrukcijai (medikamenta izmantošana, neievērojot tirdzniecības atļaujas nosacījumus); aizliegums izmantot augšanas veicināšanai; stingrāki reklamēšanas noteikumi; jaunu antimikrobiālo līdzekļu izstrādes stimuli (paplašināta tehniskās dokumentācijas aizsardzība) un juridisks instruments, lai nodrošinātu, ka antimikrobiālie līdzekļi tiek izmantoti tikai cilvēkiem paredzētajās zālēs. Priekšlikumā par dzīvnieku ārstniecisko barību ir aizliegta antimikrobiālo līdzekļu preventīva lietošana kopā ar dzīvnieku ārstniecisko barību. Abi priekšlikumi ir iesniegti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, un to apspriešana Padomē un Eiropas Parlamentā jau ir sākusies.

(6) Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas Sauszemes dzīvnieku veselības kodeksa 6.9. nodaļa (http://www.oie.int/index.php?id=169&L=0&htmfile=chapitre_1.6.9.htm) un Pasaules Dzīvnieku veselības organizācijas Ūdens dzīvnieku veselības kodeksa 6.3. nodaļa (http://www.oie.int/index.php?id=171&L=0&htmfile=chapitre_1.6.3.htm).

(7) http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0005/136454/e94889.pdf

(8) CAC/GL 77-2011 (http://www.codexalimentarius.org/standards/list-of-standards/).

(9) OV L 34, 5.2.2002., 13. lpp.

(10) “Antimikrobiālie līdzekļi – jebkura dabīgas, daļēji sintētiskas vai sintētiskas izcelsmes viela, kas in vivo koncentrācijās, reaģējot ar konkrētu vielu, nogalina mikroorganismus vai nomāc to vairošanos.”Guidelines for risk analysis of foodborne antimicrobial resistance (CAC/GL 77-2011).

(11) “Antimikrobiālais līdzeklis ir dabā sastopama, daļēji sintētiska vai sintētiska viela, kam in vivo koncentrācijās ir pretmikrobu iedarbība (kas nogalina mikroorganismus vai nomāc to vairošanos). Šī definīcija neattiecas uz prettārpu līdzekļiem un vielām, kas klasificētas kā dezinfekcijas līdzekļi vai antiseptiķi.” Sauszemes dzīvnieku veselības kodekss.

http://web.oie.int/eng/normes/mcode/en_glossaire.htm#terme_antibiotique

(12) Sintētiska vai dabīgas izcelsmes aktīva viela, kas iznīcina baktērijas, nomāc to attīstību vai spēju vairoties dzīvniekos vai cilvēkos, izņemot pretvīrusu zāles un pretparazītu līdzekļus http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/pub/1372.htm

(13) Lai nodrošinātu pārtikas nekaitīgumu, dzīvnieku izcelsmes pārtika nedrīkst saturēt antimikrobiālo līdzekļu atliekas, kas pārsniedz maksimāli pieļaujamo atlieku daudzumu, kāds noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 6. maija Regulā (EK) Nr. 470/2009, ar ko nosaka Kopienas procedūras farmakoloģiski aktīvo vielu atlieku pieļaujamo daudzumu noteikšanai dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktos (OV L 152, 16.6.2009., 11. lpp.). Tādēļ pēc tam, kad antimikrobiālais līdzeklis ir ievadīts produktīvajiem dzīvniekiem, ir jāparedz atbilstīgs izdalīšanās periods, lai nodrošinātu, ka ēdamajos audos un dzīvnieku izcelsmes produktos palikušo līdzekļa atlieku koncentrācija ir zemāka par noteikto maksimāli pieļaujamo atlieku daudzumu.

(14) Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīva 2001/82/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 1. lpp.).

(15) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Regula (EK) Nr. 726/2004, ar ko nosaka cilvēkiem paredzēto un veterināro zāļu reģistrēšanas un uzraudzības Kopienas procedūras un izveido Eiropas Zāļu aģentūru (OV L 136, 30.4.2004., 1. lpp.).

(16) Padomes 1990. gada 26. marta Direktīva 90/167/EEK, ar ko izklāsta nosacījumus, kuri Kopienā reglamentē ārstnieciskās dzīvnieku barības pagatavošanu, laišanu tirgū un lietošanu (OV L 92, 7.4.1990., 42. lpp.).

(17) http://www.ema.europa.eu/ema/index.jsp?curl=pages/regulation/general/general_content_000384.jsp&mid=WC0b01ac058002dd37#Antimicrobials

(18) Termins “metafilakse” attiecas uz vielas vienlaicīgu lietošanu grupai klīniski veselu (bet, iespējams, inficētu) dzīvnieku, kas atrodas kontaktā ar slimo dzīvnieku, lai novērstu tiem klīnisku pazīmju attīstīšanos un novērstu slimības tālāku izplatīšanos. Slimības klātbūtne grupā/ganāmpulkā ir jānosaka, pirms ir sākta vielas lietošana. Metafilakses pieprasījums vienmēr ir jākombinē ar ārstniecības pieprasījumu (EMA/CVMP/414812/2011-Rev.1).

(19) http://www.who.int/foodborne_disease/resistance/cia/en/

(20) 10. un 11. pants Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvā 2001/82/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 1. lpp.).

(21) Komisijas Regula (ES) Nr. 37/2010 par farmakoloģiski aktīvajām vielām un to klasifikāciju pēc to atlieku maksimāli pieļaujamā satura dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktos (OV L 15, 20.1.2010., 1. lpp.).

(22) Komisija 2013. gada aprīlī lūdza konsultāciju Eiropas Zāļu aģentūrai par to, kā antimikrobiālo līdzekļu lietošana dzīvniekiem ietekmē sabiedrības un dzīvnieku veselību. Lai identificētu antimikrobiālos līdzekļus, par kuriem ir runa šajā nodaļā, būtu jāizmanto atbilde uz šo jautājumu.

http://www.ema.europa.eu/ema/index.jsp?curl=pages/regulation/document_listing/document_listing_000385.jsp&mid=WC0b01ac058080a585

(23) 67. pants Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvā 2001/82/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 1. lpp.).

(24) Tomēr atsevišķu dalībvalstu tiesību aktos var būt noteikts, ka izņēmuma kārtā un precīzi definētos gadījumos veterināro zāļu receptes drīkst izrakstīt arī citi speciālisti.

(25) 67. un 85. pants Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvā 2001/82/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz veterinārajām zālēm (OV L 311, 28.11.2001., 1. lpp.).

(26) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 12. janvāra Regula (EK) Nr. 183/2005, ar ko paredz barības higiēnas prasības (OV L 35, 8.2.2005., 1. lpp.).

(27) Padomes 1990. gada 26. marta Direktīva 90/167/EEK, ar ko izklāsta nosacījumus, kuri Kopienā reglamentē ārstnieciskās dzīvnieku barības pagatavošanu, laišanu tirgū un lietošanu (OV L 92, 7.4.1990., 42. lpp.).

(28) http://www.crl-ar.eu/143-introduction.htm

(29) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (OV L 165, 30.4.2004., 1. lpp.).

(30) http://ec.europa.eu/food/animal/diseases/strategy/index_en.htm

(31) Komisijas 2012. gada 13. janvāra Īstenošanas lēmums C(2012) 182 pēc Eiropas Zāļu aģentūras Veterināro zāļu komitejas pārvērtēšanas procedūrām, http://ec.europa.eu/health/documents/community-register/html/vo22101.htm

(32) http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/doc/2322.pdf

(33) Komisijas 2010. gada 1. jūlija Lēmums C(2010) 4684 un Komisijas 2014. gada 28. februāra Īstenošanas lēmums C(2014) 1484 pēc Eiropas Zāļu aģentūras Veterināro zāļu komitejas pārvērtēšanas procedūrām,

http://www.ema.europa.eu/docs/en_GB/document_library/Referrals_document/quinolones_35/WC500094631.pdf

http://ec.europa.eu/health/documents/community-register/html/vo25077.htm

(34) Komisijas 2006. gada 1. augusta Regula (EK) Nr. 1177/2006, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2160/2003 par īpašu kontroles metožu izmantošanu dalībvalstu programmās par salmonellas apkarošanu mājputnos (OV L 314, 1.12.2007., 153. lpp.).

(35) http://ec.europa.eu/food/food/biosafety/salmonella/impl_reg_en.htm

(36) http://www.ema.europa.eu/ema/index.jsp?curl=pages/regulation/document_listing/document_listing_000302.jsp

(37) Komisijas 2013. gada 12. novembra Īstenošanas lēmums 2013/652/ES par uzraudzību un ziņošanu attiecībā uz zoonotisko un komensālo baktēriju rezistenci pret antimikrobiālajiem līdzekļiem (OV L 303, 14.11.2013., 26. lpp.).

		ISSN 1977-0952
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		C 299

Izdevums latviešu valodā	Informācija un paziņojumi	58. sējums 2015. gada 11. septembris

Paziņojums Nr.	Saturs	Lappuse
	II Informācija
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Eiropas Komisija
2015/C 299/01	Iebildumu necelšana pret paziņoto koncentrāciju (Lieta M.7498 – Compagnie de Saint Gobain / SIKA) ( 1 )	1

	IV Paziņojumi
	EIROPAS SAVIENĪBAS IESTĀŽU UN STRUKTŪRU SNIEGTI PAZIŅOJUMI
	Padome
2015/C 299/02	Pārskats par Padomes ieceltajām personām – 2015. gada maijs–augusts (sociālā joma)	2
	Eiropas Komisija
2015/C 299/03	Euro maiņas kurss	6
2015/C 299/04	Komisijas paziņojums – Pamatnostādnes antimikrobiālo līdzekļu piesardzīgai lietošanai veterinārijā	7
	Revīzijas palāta
2015/C 299/05	Īpašais ziņojums Nr. 10/2015 – Jāpastiprina centieni risināt publiskā iepirkuma problēmas saistībā ar ES kohēzijas politikas izdevumiem	27

	V Atzinumi
	ADMINISTRATĪVAS PROCEDŪRAS
	Eiropas Komisija
2015/C 299/06	Uzaicinājums izteikt ieinteresētību – uzaicinājums iesniegt ražojumus, kas paredzēti izmantošanai kā marķieri gāzeļļām un petrolejai	28
	CITI TIESĪBU AKTI
	Eiropas Komisija
2015/C 299/07	Pieteikuma publikācija saskaņā ar 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1151/2012 par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu kvalitātes shēmām	29

	Valūta	Maiņas kurss
USD	ASV dolārs	1,1185
JPY	Japānas jena	135,38
DKK	Dānijas krona	7,4611
GBP	Lielbritānijas mārciņa	0,72655
SEK	Zviedrijas krona	9,4001
CHF	Šveices franks	1,0923
ISK	Islandes krona
NOK	Norvēģijas krona	9,1760
BGN	Bulgārijas leva	1,9558
CZK	Čehijas krona	27,038
HUF	Ungārijas forints	314,51
PLN	Polijas zlots	4,2125
RON	Rumānijas leja	4,4228
TRY	Turcijas lira	3,4067
AUD	Austrālijas dolārs	1,5831
CAD	Kanādas dolārs	1,4822
HKD	Hongkongas dolārs	8,6685
NZD	Jaunzēlandes dolārs	1,7775
SGD	Singapūras dolārs	1,5837
KRW	Dienvidkorejas vona	1 327,10
ZAR	Dienvidāfrikas rands	15,4986
CNY	Ķīnas juaņa renminbi	7,1329
HRK	Horvātijas kuna	7,5520
IDR	Indonēzijas rūpija	15 992,53
MYR	Malaizijas ringits	4,8238
PHP	Filipīnu peso	52,388
RUB	Krievijas rublis	76,3445
THB	Taizemes bāts	40,387
BRL	Brazīlijas reāls	4,3489
MXN	Meksikas peso	18,9163
INR	Indijas rūpija	74,3061


	(1) Dokuments attiecas uz EEZ