1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/1

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/2

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—

atcelt Vispārējās tiesas secinājumu, ka iebilde par nepieņemamību ir apmierināma, un, it īpaši, secinājumu, ka “Eurogrupas paziņojums [..] nevar tikt uzskatīts par [tiesību] aktu, kas rada tiesiskas sekas trešajām personām” un līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējiem, un ka ar apstrīdēto paziņojumu Eurogrupa “ļoti vispārīgi atsaucās uz pārskatu par atsevišķiem pasākumiem, par kuriem politiski bija panākta vienošanās ar Kipras Republiku”;

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu, ciktāl par vainīgu noguldījumu vērtības samazināšanā ir atzīta Kipras Republika, neinkriminējot nedz Eurogrupai, nedz atbildētājām, ka tās pašas vai ar Eurogrupas starpniecību būtu vainojamas kādā rīcībā, tiesību akta vai lēmuma pieņemšanā;

—

atcelt rīkojumu piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

pārsūdzētajā rīkojumā ir nepietiekami norādīts pamatojums, un tas ir pieņemts, pamatojoties uz kļūdainu faktu un tiesību interpretāciju jautājumā par iestādi, kura patiesībā pieņēmusi lēmumu par “bail in” noguldījumu vērtības samazināšanu;

2)

pārsūdzētais rīkojums ir pieņemts, pārkāpjot vispārējos tiesību principus, jo Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka apstrīdētais Eurogrupas lēmums neatkarīgi no veida vai formas, kādā tas ir pieņemts, izskatāmajā lietā ir ar prasību atcelt tiesību aktu apstrīdams tiesību akts;

3)

pārsūdzētais rīkojums ir kļūdains, jo, rīkojumu pieņemot, Vispārējā tiesa, neesot izvērtējusi juridisko vai faktisko saikni starp Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Eurogrupu, nedz arī izvērtējusi to, vai, pamatojoties uz tiesiskās cēloņsakarības [Legal Causation] principu un faktiski atbildīgās personas kritēriju, par Eurogrupas tiesību aktu autorēm uzskatāmas Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija, kurām arī būtu bijis jārīkojas atbilstoši Līgumam un Eiropas Savienības protokoliem, kā arī saskaņā ar sekundārajām un atvasinātajām tiesībām.

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu un iebildumu būtību un tādējādi prasību atcelt tiesību aktu ir noraidījusi kļūdaini;

4)

ja šī apelācijas sūdzība tiktu apmierināta, apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav piespriežams atlīdzināt nedz šajā tiesvedībā, nedz tiesvedībā pirmajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/3

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—

atcelt Vispārējās tiesas secinājumu, ka iebilde par nepieņemamību ir apmierināma, un, it īpaši, secinājumu, ka “Eurogrupas paziņojums [..] nevar tikt uzskatīts par [tiesību] aktu, kas rada tiesiskas sekas trešajām personām” un līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējam, un ka ar apstrīdēto paziņojumu Eurogrupa “ļoti vispārīgi atsaucās uz pārskatu par atsevišķiem pasākumiem, par kuriem politiski bija panākta vienošanās ar Kipras Republiku”;

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu, ciktāl par vainīgu noguldījumu vērtības samazināšanā ir atzīta Kipras Republika, neinkriminējot nedz Eurogrupai, nedz atbildētājām, ka tās pašas vai ar Eurogrupas starpniecību būtu vainojamas kādā rīcībā, tiesību akta vai lēmuma pieņemšanā;

—

atcelt rīkojumu piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

pārsūdzētajā rīkojumā ir nepietiekami norādīts pamatojums, un tas ir pieņemts, pamatojoties uz kļūdainu faktu un tiesību interpretāciju jautājumā par iestādi, kura patiesībā pieņēmusi lēmumu par “bail in” noguldījumu vērtības samazināšanu;

2)

pārsūdzētais rīkojums ir pieņemts, pārkāpjot vispārējos tiesību principus, jo Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka apstrīdētais Eurogrupas lēmums neatkarīgi no veida vai formas, kādā tas ir pieņemts, izskatāmajā lietā ir ar prasību atcelt tiesību aktu apstrīdams tiesību akts;

3)

pārsūdzētais rīkojums ir kļūdains, jo, rīkojumu pieņemot, Vispārējā tiesa, neesot izvērtējusi juridisko vai faktisko saikni starp Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Eurogrupu, nedz arī izvērtējusi to, vai, pamatojoties uz tiesiskās cēloņsakarības [Legal Causation] principu un faktiski atbildīgās personas kritēriju, par Eurogrupas tiesību aktu autorēm uzskatāmas Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija, kurām arī būtu bijis jārīkojas atbilstoši Līgumam un Eiropas Savienības protokoliem, kā arī saskaņā ar sekundārajām un atvasinātajām tiesībām.

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu un iebildumu būtību un tādējādi prasību atcelt tiesību aktu ir noraidījusi kļūdaini;

4)

ja šī apelācijas sūdzība tiktu apmierināta, apelācijas sūdzības iesniedzējam nav piespriežams atlīdzināt nedz šajā tiesvedībā, nedz tiesvedībā pirmajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/4

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—

atcelt Vispārējās tiesas secinājumu, ka iebilde par nepieņemamību ir apmierināma, un, it īpaši, secinājumu, ka “Eurogrupas paziņojums [..] nevar tikt uzskatīts par [tiesību] aktu, kas rada tiesiskas sekas trešajām personām” un līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējiem, un ka ar apstrīdēto paziņojumu Eurogrupa “ļoti vispārīgi atsaucās uz pārskatu par atsevišķiem pasākumiem, par kuriem politiski bija panākta vienošanās ar Kipras Republiku”;

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu, ciktāl par vainīgu noguldījumu vērtības samazināšanā ir atzīta Kipras Republika, neinkriminējot nedz Eurogrupai, nedz atbildētājām, ka tās pašas vai ar Eurogrupas starpniecību būtu vainojamas kādā rīcībā, tiesību akta vai lēmuma pieņemšanā;

—

atcelt rīkojumu piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējiem atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

pārsūdzētajā rīkojumā ir nepietiekami norādīts pamatojums, un tas ir pieņemts, pamatojoties uz kļūdainu faktu un tiesību interpretāciju jautājumā par iestādi, kura patiesībā pieņēmusi lēmumu par “bail in” noguldījumu vērtības samazināšanu;

2)

pārsūdzētais rīkojums ir pieņemts, pārkāpjot vispārējos tiesību principus, jo Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka apstrīdētais Eurogrupas lēmums neatkarīgi no veida vai formas, kādā tas ir pieņemts, izskatāmajā lietā ir ar prasību atcelt tiesību aktu apstrīdams tiesību akts;

3)

pārsūdzētais rīkojums ir kļūdains, jo, rīkojumu pieņemot, Vispārējā tiesa, neesot izvērtējusi juridisko vai faktisko saikni starp Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Eurogrupu, nedz arī izvērtējusi to, vai, pamatojoties uz tiesiskās cēloņsakarības [Legal Causation] principu un faktiski atbildīgās personas kritēriju, par Eurogrupas tiesību aktu autorēm uzskatāmas Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija, kurām arī būtu bijis jārīkojas atbilstoši Līgumam un Eiropas Savienības protokoliem, kā arī saskaņā ar sekundārajām un atvasinātajām tiesībām.

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu un iebildumu būtību un tādējādi prasību atcelt tiesību aktu ir noraidījusi kļūdaini;

4)

ja šī apelācijas sūdzība tiktu apmierināta, apelācijas sūdzības iesniedzējiem nav piespriežams atlīdzināt nedz šajā tiesvedībā, nedz tiesvedībā pirmajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/5

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—

atcelt Vispārējās tiesas secinājumu, ka iebilde par nepieņemamību ir apmierināma, un, it īpaši, secinājumu, ka “Eurogrupas paziņojums [..] nevar tikt uzskatīts par [tiesību] aktu, kas rada tiesiskas sekas trešajām personām” un līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējai, un ka ar apstrīdēto paziņojumu Eurogrupa “ļoti vispārīgi atsaucās uz pārskatu par atsevišķiem pasākumiem, par kuriem politiski bija panākta vienošanās ar Kipras Republiku”;

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu, ciktāl par vainīgu noguldījumu vērtības samazināšanā ir atzīta Kipras Republika, neinkriminējot nedz Eurogrupai, nedz atbildētājām, ka tās pašas vai ar Eurogrupas starpniecību būtu vainojamas kādā rīcībā, tiesību akta vai lēmuma pieņemšanā;

—

atcelt rīkojumu piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

pārsūdzētajā rīkojumā ir nepietiekami norādīts pamatojums, un tas ir pieņemts, pamatojoties uz kļūdainu faktu un tiesību interpretāciju jautājumā par iestādi, kura patiesībā pieņēmusi lēmumu par “bail in” noguldījumu vērtības samazināšanu;

2)

pārsūdzētais rīkojums ir pieņemts, pārkāpjot vispārējos tiesību principus, jo Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka apstrīdētais Eurogrupas lēmums neatkarīgi no veida vai formas, kādā tas ir pieņemts, izskatāmajā lietā ir ar prasību atcelt tiesību aktu apstrīdams tiesību akts;

3)

pārsūdzētais rīkojums ir kļūdains, jo, rīkojumu pieņemot, Vispārējā tiesa, neesot izvērtējusi juridisko vai faktisko saikni starp Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Eurogrupu, nedz arī izvērtējusi to, vai, pamatojoties uz tiesiskās cēloņsakarības [Legal Causation] principu un faktiski atbildīgās personas kritēriju, par Eurogrupas tiesību aktu autorēm uzskatāmas Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija, kurām arī būtu bijis jārīkojas atbilstoši Līgumam un Eiropas Savienības protokoliem, kā arī saskaņā ar sekundārajām un atvasinātajām tiesībām.

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzējas argumentu un iebildumu būtību un tādējādi prasību atcelt tiesību aktu ir noraidījusi kļūdaini;

4)

ja šī apelācijas sūdzība tiktu apmierināta, apelācijas sūdzības iesniedzējai nav piespriežams atlīdzināt nedz šajā tiesvedībā, nedz tiesvedībā pirmajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/6

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu;

—

atcelt Vispārējās tiesas secinājumu, ka iebilde par nepieņemamību ir apmierināma, un, it īpaši, secinājumu, ka “Eurogrupas paziņojums [..] nevar tikt uzskatīts par [tiesību] aktu, kas rada tiesiskas sekas trešajām personām” un līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējam, un ka ar apstrīdēto paziņojumu Eurogrupa “ļoti vispārīgi atsaucās uz pārskatu par atsevišķiem pasākumiem, par kuriem politiski bija panākta vienošanās ar Kipras Republiku”;

—

atcelt pārsūdzēto rīkojumu, ciktāl par vainīgu noguldījumu vērtības samazināšanā ir atzīta Kipras Republika, neinkriminējot nedz Eurogrupai, nedz atbildētājām, ka tās pašas vai ar Eurogrupas starpniecību būtu vainojamas kādā rīcībā, tiesību akta vai lēmuma pieņemšanā;

—

atcelt rīkojumu piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

pārsūdzētajā rīkojumā ir nepietiekami norādīts pamatojums, un tas ir pieņemts, pamatojoties uz kļūdainu faktu un tiesību interpretāciju jautājumā par iestādi, kura patiesībā pieņēmusi lēmumu par “bail in” noguldījumu vērtības samazināšanu;

2)

pārsūdzētais rīkojums ir pieņemts, pārkāpjot vispārējos tiesību principus, jo Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā faktu, ka apstrīdētais Eurogrupas lēmums neatkarīgi no veida vai formas, kādā tas ir pieņemts, izskatāmajā lietā ir ar prasību atcelt tiesību aktu apstrīdams tiesību akts;

3)

pārsūdzētais rīkojums ir kļūdains, jo, rīkojumu pieņemot, Vispārējā tiesa, neesot izvērtējusi juridisko vai faktisko saikni starp Eiropas Komisiju, Eiropas Centrālo banku un Eurogrupu, nedz arī izvērtējusi to, vai, pamatojoties uz tiesiskās cēloņsakarības [Legal Causation] principu un faktiski atbildīgās personas kritēriju, par Eurogrupas tiesību aktu autorēm uzskatāmas Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija, kurām arī būtu bijis jārīkojas atbilstoši Līgumam un Eiropas Savienības protokoliem, kā arī saskaņā ar sekundārajām un atvasinātajām tiesībām.

Līdz ar to Vispārējā tiesa nav izvērtējusi apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu un iebildumu būtību un tādējādi prasību atcelt tiesību aktu ir noraidījusi kļūdaini;

4)

ja šī apelācijas sūdzība tiktu apmierināta, apelācijas sūdzības iesniedzējam nav piespriežams atlīdzināt nedz šajā tiesvedībā, nedz tiesvedībā pirmajā instancē radušos tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/7

1)

Vai Kopienu tiesības – un it īpaši Direktīvas 2001/29/EK (1) preambulas 31. apsvērums un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts – nepieļauj tādu Itālijas valsts tiesisko regulējumu (it īpaši Itālijas Likuma par autortiesībām (LDA) 71.e pantu), saistībā ar 2009. gada 30. decembra [dekrēta] 4. pantu), kas paredz, ka tādu datu nesēju un ierīču gadījumā, kas nopirkti lietošanai mērķiem, kas acīmredzami nav kopēšana privātām vajadzībām – proti, tikai lietošanai profesionālām vajadzībām –, noteikt “ex ante” atbrīvošanas no nodevas kritērijus ir uzticēts privātai līgumu noslēgšanai – vai “brīvām pārrunām” –, it īpaši attiecībā uz minētajā 4. pantā minētajiem “piemērošanas protokoliem”, ja nav vispārīgu noteikumu un nekādas garantijas par vienlīdzīgu attieksmi starp SIAE un subjektiem, kuriem ir pienākums iemaksāt atlīdzību, vai to nozares apvienībām?

2)

Vai Kopienu tiesības – un it īpaši Direktīvas 2001/29/EK preambulas 31. apsvērums un 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts – nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu (it īpaši Itālijas LDA 71.e pantu, saistībā ar 2009. gada 30. decembra dekrētu un ar instrukcijām, ko SIAE izdevusi atmaksu jomā), kas paredz, ka tādu datu nesēju un ierīču gadījumā, kas nopirkti lietošanai, kas acīmredzami nav kopēšana privātām vajadzībām – proti, tikai lietošanai profesionālām vajadzībām –, atmaksu var pieprasīt tikai datu nesēju un ierīču galapatērētājs, nevis ražotājs?

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/8

1)

Vai ir jāuzskata, ka dalībvalsts iejaukšanās, saskaņā ar kuru vēsturiskajam elektroapgādes komersantam tiek noteikts pienākums piedāvāt gala patērētājam dabasgāzes piegādi saskaņā ar regulētajiem tarifiem, bet kura neliedz ne vēsturiskajam piegādātājam, ne alternatīvajiem piegādātājiem izteikt konkurējošus piedāvājumus par zemākām cenām nekā šie tarifi, izraisa cenas par dabasgāzes piegādi gala patērētājam līmeņa noteikšanu, neievērojot brīva tirgus nosacījumus, un vai tā pati pēc savas būtības ir šķērslis Direktīvas 2009/73/EK (1) 3. panta 1. punktā minētajai konkurentspējīga dabasgāzes tirgus izveidei?

2)

Gadījumā, ja uz pirmo jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši, saskaņā ar kādiem kritērijiem būtu jānovērtē šādas valsts iejaukšanās attiecībā uz cenu par dabasgāzes piegādi gala patērētājam saderība ar Direktīvu 2009/73/EK?

Konkrēti:

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/9

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/9

1)

Vai LESD 20. pants ir interpretējams tādējādi, ka tas liedz dalībvalstij nepiešķirt šīs dalībvalsts uzturēšanās atļauju trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nodrošina ikdienas un faktisko aizgādību pār savu nepilngadīgo bērnu, kurš ir attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgais?

2)

Vai, lai atbildētu uz šo jautājumu, ir svarīgi, ka šis vecāks likumīgo, finansiālo un/vai emocionālo aizgādību neīsteno viens pats, un turklāt otrs vecāks, kurš ir šīs dalībvalsts valstspiederīgais, faktiski varētu nodrošināt aizgādību pār bērnu? Vai trešās valsts valstspiederīgam vecākam šādā gadījumā ir jāpierāda, ka šis otrs vecāks nevar uzņemties aizgādību pār bērnu, tādēļ bērnam būtu jāpamet Savienības teritorija, ja trešās valsts valstspiederīgam vecākam netiktu piešķirtas uzturēšanās tiesības?

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/10

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/11

1)

atcelt Komisijas 2009. gada 13. oktobra Regulu (EK) Nr. 954/2009, ar kuru 114. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al-Qaida tīklu un Taliban, ciktāl tā attiecas uz Chafiq Ayadi;

2)

Eiropas Komisija sedz savus un atlīdzina C. Ayadi tiesāšanās izdevumus, kā arī summu, ko Vispārējā tiesa izmaksāja juridiskās palīdzības mērķiem;

3)

Īrija un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/12

1)

prasību noraidīt kā nepieņemamu;

2)

Giovanni Conte, Casa del Pescatore Soc. coop. rl, Guidotti Giovanni & Figli Snc, Organizzazione di produttori della pesca di Civitanova Marche Soc. coop. rl un Consorzio gestione mercato ittico Manfredonia Soc. coop. rl (Cogemim) sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;

3)

Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/12

1)

izbeigt tiesvedību lietā par šo prasību;

2)

piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/13

—

atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 23. jūlija lēmuma par valsts atbalstu SA.33963 (2012/C) (ex 2012/NN), ko Francija īstenojusi par labu Angoulême Tirdzniecības un rūpniecības palātai, SNC-Lavalin, Ryanair un Airport Marketing Services, 1. panta 2. punktu, 2. panta 4. punktu, 3., 4. un 5. pantu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmā pamata ietvaros tiek apgalvots Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā ietvertā labas pārvaldības principa un prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpums, jo Komisija neļāva prasītājiem piekļūt izmeklēšanas dokumentiem un izmantot situāciju, kurā tie efektīvi varētu paust savas nostājas.

2.

Otrais pamats ir par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka Airport Service Agreement un Marketing Services Agreement noslēgšanu ir vainojama Francijas valsts

3.

Trešais pamats ir par LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu, jo Komisija nav pareizi veikusi “tirgus ekonomikas ieguldītāja” pārbaudi.

Prasītāji norāda, ka Komisija ir kļūdaini atteikusies izmantot salīdzinošo analīzi, kuras rezultātā varētu secināt, ka prasītājiem nav sniegts atbalsts. Pakārtoti, Komisija savos lidostas rentabilitātes aprēķinos izmantoja acīmredzami nepietiekamus, nepārbaudītus un neuzticamus datus, piemērojama pārmērīgi īsu laika periodu, neņēma vērā tīkla ārējo ietekmi, kādu lidosta varētu iegūt sadarbības ar Ryanair rezultātā, nepiešķīra atbilstošu nozīmi tirgvedības pakalpojumiem un ignorēja loģiku, kas bija pamatā lidostas lēmumam šādus pakalpojumus iegādāties.

4.

Ceturtais pamats, kura ietvaros tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta un 108. panta 2. punkta pārkāpums, jo Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka atbalsts Ryanair un Airport Marketing Services bija vienāds ar Angoulême lidostas kumulētajiem galējiem zaudējumiem, nevis ar Ryanair un Airport Marketing Services faktiskajām priekšrocībām. Komisijai bija jāpārbauda apmērs, kādā apgalvotās priekšrocības faktiski tika sniegtas Ryanair pasažieriem. Komisija turklāt arī neaprēķināja, kādas konkurences priekšrocības Ryanair radās no Angoulême lidostas maksājumiem, kuri (apgalvoti) esot bijuši zemāki par pašizmaksu. Visbeidzot Komisija pietiekami nepaskaidroja, kādēļ lēmumā norādītās atbalsta summas atgūšana ir nepieciešama, lai panāktu tādas situācijas atjaunošanu, kāda bija pirms atbalsta izmaksas.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/14

—

atcelt Eiropas Ķimikāliju aģentūras izpilddirektora 2014. gada 12. decembra lēmumu ar atsauces Nr. ED/108/2014, ar ko tiek atjaunināts un papildināts pastāvošais ieraksts attiecībā uz vielu DEHP to kandidātvielu sarakstā, kuras eventuāli tiks iekļautas Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (1) XIV pielikumā;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētajam lēmumam esot ultra vires raksturs.

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums esot ultra vires šādu iemeslu dēļ: i) ar Regulu Nr. 1907/2006 atbildētājai netiek piešķirtas tiesības atjaunināt sarakstu, lai eventuāli vielas iekļautu šīs regulas XIV pielikumā tās 59. panta 1. punkta izpratnē; ii) pirms apstrīdētā lēmuma esot notikusi procedūra atbildētājā, kas ir pretrunā Regulas Nr. 1907/2006 59. pantam, un iii) ar apstrīdēto lēmumu un procedūru atbildētājā pirms tā pieņemšanas esot apieta tā procedūra, ko šajā nolūkā ir paredzējusi Eiropas Savienības Padome un Eiropas Parlaments.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpts tiesiskās noteiktības princips.

Šajā sakarā prasītāja norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tiek pārkāpta tiesiskā noteiktība, ņemot vērā, ka i) viela bis ftalāts(2- etilheksils) (DEPH) tajā ir norādīta kā endokrīno vidi traucējoša viela, lai gan Savienības tiesībās nedz šī viela, nedz kritēriji tās identificēšanai nav noteikti, un šo definīciju vai šos kritērijus ir izstrādājusi Komisija, pamatojoties uz Padomes un Eiropas Parlamenta regulām un lēmumiem, un ii) ka šis lēmums ir pieņemts procedūrā, kas joprojām nav pabeigta, lai gan tā ir jau ir pavirzījusies uz priekšu, saistībā ar atļaujas piešķiršanu vielai DEPH, kas norādīta kā reproducēšanās funkcijai toksiska viela Regulas Nr. 1907/206 57. panta c) apakšpunkta izpratnē.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētais lēmums neesot pamatots ar pārliecinošiem un objektīviem zinātniskiem konstatējumiem.

Šajā kontekstā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir kļūdains, jo tas nebalstās uz pārliecinošiem un objektīviem zinātniskiem konstatējumiem, kas pierādītu, ka viela DEPH atbilst visiem Regulas Nr. 1907/206 57. panta f) apakšpunktā noteiktajiem kritērijiem.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāptas prasītājas tiesības un Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteiktie principi un pamatbrīvības, un Eiropas Savienības Pamattiesību harta.

Šajā sakarā prasītāja norāda, ka apstrīdētais lēmums un pirms šī lēmuma pieņemšanas notikusī procedūra atbildētājā pārkāpjot viņas tiesības, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā noteiktos principus un pamatbrīvības, un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, it īpaši tiesiskās noteiktības principu, tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu un tiesības netraucēti rīkoties ar savu īpašumu.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/15

—

atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 15. oktobra lēmuma par valsts atbalstu SA.33797 (2013/C) (ex 2013/NN) (ex 2011/CP), ko Slovākija īstenojusi attiecībā uz NCHZ, 1., 3., 4. un 5. pantu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums.

Prasītāja apgalvo, ka ar Komisijas lēmumu, saskaņā ar kuru pasākums, ar ko sabiedrība Novácke chemické závody, a.s. (turpmāk tekstā – “NCHZ”) tika atzīta par stratēģiskas nozīmes sabiedrību Slovākijas 2009. gada 5. novembra likuma par noteiktiem pasākumiem attiecībā uz stratēģiskas nozīmes bankrotējošām sabiedrībām un ar ko groza citus likumus (turpmāk tekstā – “Slovākijas likums”) izpratnē, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, esot pārkāpts šis pants, jo nepastāvot visi šo pantu veidojošie elementi.

Prasītāja norāda, ka šis pasākums neesot bijis saistīts ar valsts līdzekļu nodošanu, jo valstij neesot uzlikts nekāds papildu slogs salīdzinājumā ar situāciju, kas rastos, ja tiktu piemēroti parastie noteikumi maksātnespējas jomā. Šis pasākums arī neesot radījis ekonomiskas priekšrocības NCHZ, ņemot vērā to, ka, pirmkārt, kreditori jebkurā gadījumā būtu vēlējušies turpināt saimniecisko darbību un ka no aizlieguma uz laiku veikt darbinieku atlaišanu labumu būtu guvusi tikai valsts un nevis sabiedrība. Otrkārt, Slovākijas likuma piemērošana atbilstot tirgus ekonomikas dalībnieka testam, jo tā esot ekonomiski izdevīga publiskajiem kreditoriem.

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka pat, ja Komisijai būtu taisnība un ja Slovākijas likuma piemērošana būtu jāatzīst par valsts atbalstu, kas piešķirts NCHZ, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, aprēķinādama valsts atbalsta apmēru.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots pienākuma veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi pārkāpums.

Prasītāja apgalvo, ka Komisijai esot bijis pienākums, pirmkārt, informēt Slovākijas valdību par to, ka pēc Komisijas domām Slovākijas ex post veiktā analīze neesot bijusi pietiekami detalizēta un, otrkārt, norādīt, kāda papildinformācija vai precizējumi Slovākijas valdībai vēl bija jāiesniedz. Turklāt prasītāja norāda, ka Komisija neesot pieprasījusi informāciju par konkrētiem skaitļiem pirms lēmuma par atbalsta atgūšanu pieņemšanas.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots LESD 296. panta otrās daļas un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums.

Prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot sniegusi nekādu pamatojumu tam, kāpēc šajā konkrētajā gadījumā NCHZ nebūtu turpinājusi savu saimniecisko darbību, ja netiktu piemērots Slovākijas likums, kā arī tā neesot atbildējusi uz Slovākijas valdības argumentiem attiecībā uz publisko kreditoru interesi saimnieciskās darbības turpināšanā.

4.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta, 108. panta 2. punkta, kā arī Procedūru regulas 14. panta 1. punkta pārkāpums, jo atbalsta atgūšana attiecās arī uz prasītāju.

Prasītāja apgalvo, ka attiecībā uz to nepastāvot nekāds valsts atbalsts, jo pārdošanas cena esot bijusi tirgus cenas līmenī. Pēc prasītājas domām, Komisijas argumenti un šaubas par to, vai cena, ko Via Chem un pēc tam Fortischem maksāja kā atlīdzību par NCHZ aktīviem, atbilst tirgus cenai, esot kļūdaini vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka Komisijai esot pierādīšanas pienākums, nepietiek ar to vien, ka tā izsaka šaubas. Otrkārt, tā kā pārdošana esot notikusi maksātnespējas procedūras ietvaros maksātnespējas lietu tiesneša uzraudzībā, kuram ir pienākums rīkoties maksātnespējīgās sabiedrības kreditoru interesēs, pastāv pieņēmums, ka aktīvi tika pārdoti par pēc iespējas augstāko cenu. Treškārt, uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūra esot bijusi atvērta, pārskatāma un beznosacījuma un līdz ar to tā esot nodrošinājusi pēc iespējas augstāko cenu, kāda pastāv tirgū, un izvēle uzņemties saistības, nekādi neesot ietekmējusi pārdošanas cenu. Ceturtkārt, neraugoties uz to, ka tirdzniecības nosacījumiem starp Via Chem un Fortischem neesot nekādas nozīmes, tā kā pirmā pārdošana esot notikusi par tirgus cenu, pārdošanas cena, par ko vienojās tirgus ekonomikas privātie uzņēmēji, esot jāuzskata par tirgus cenu, pat ja netika rīkota uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūra.

Prasītāja arī apgalvo, ka ir skaidrs, ka NCHZ aktīvu nodošanu Via Chem un pēc tam prasītājai nevarot uzskatīt par mēģinājumu apiet Komisijas lēmumu par atbalsta atgūšanu divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī lieta tik ļoti atšķiroties no klasiska apiešanas gadījuma, ka pat Komisija atzīst, ka tai nav pietiekamu pierādījumu, kas liecinātu par nodomu izvairīties no atbalsta atgūšanas. Otrkārt, Komisija tomēr secina, ka pastāv ekonomiskā pēctecība, kas tai ļaujot atbalsta atgūšanu attiecināt arī uz prasītāju. Tomēr Komisijas secinājums izrietot no kļūdaina vērtējuma, kas balstīts uz katra kritērija nepareizu interpretāciju, un tajā neesot ņemts vērā pierādīšanas pienākums, kā arī tas esot balstīts uz ekonomiskās pēctecības jēdziena, kāds pastāv valsts atbalsta lietās, kļūdainu izpratni.

Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka Komisijas pieeja esot ekonomiski destruktīva un nevajadzīga, raugoties no konkurences tiesību viedokļa. Pēc prasītājas domām, Komisija vēloties radīt jaunu, daudz stingrāku judikatūru, saskaņā ar kuru darījuma apmērs esot jāuzskata par visnoteicošāko kritēriju un pārdošanas cena tikai par papildkritēriju, ja tā vispār ir uzskatāma par kritēriju.

5.

Ar piekto pamatu pakārtoti tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta, 108. panta 2. punkta un Procedūru regulas 14. panta 1. punkta pārkāpums, jo lēmuma par apgalvotā valsts atbalsta atgūšanu paplašināšana neesot ierobežota līdz 60 %.

6.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots LESD 296. panta pārkāpums, jo neesot norādīts pietiekams pamatojums attiecībā uz ekonomisko pēctecību.

Prasītāja apgalvo, ka no pirmā pamata ietvaros izteiktajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas pamatojums neesot pietiekams, lai ļautu Vispārējai tiesai veikt apstrīdētā lēmuma pārbaudi tiesā, un ka prasītāja nevarot saprast iemeslus, kādēļ Komisija secināja, ka pastāv ekonomiskā pēctecība.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/17

—

atcelt ECB 2015. gada 5. janvāra lēmumu (Lietas Nr. ECB/SSM/15/1 – 0SK1ILSPWNVBNQWU0W18/3), izdodot rīkojumu, ka paliek spēkā sekas, kas saistītas ar ECB 2014. gada 1. septembra lēmuma (Lietas Nr. ECB/SSM/14/1 – 0SK1ILSPWNVBNQWU0W18/1) aizstāšanu;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats – vērtējot īpašus apstākļus, ECB esot piemērojusi nepareizu pārbaudes kritēriju.

2.

Otrais pamats – acīmredzama kļūda vērtējumā, vērtējot faktiskos apstākļus.

3.

Trešais pamats – pienākuma norādīt pamatojumu neievērošana.

4.

Ceturtais pamats – rīcības brīvības ļaunprātīga izmantošana, prettiesiski to neizmantojot.

5.

Piektais pamats – Pienākuma izmeklēt un ņemt vērā visus konkrētā gadījuma atbilstošos apstākļus neievērošana

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/19

—

daļēji atcelt Komisijas 2015. gada 16. janvāra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/103, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA), ciktāl tajā tiek izslēgti:

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Noteiktā vienotas likmes korekcija neto EUR 5 4 53  227,79 apmērā (atsaistītais tiešais atbalsts) ir pretrunā Komisijas Regulas (EK) Nr. 796/2004 27. panta 1. punktam, Padomes Regulas (EK) Nr. 1290/2005 31. pantam un Regulas (ES) Nr. 1306/2013 3. un 52. pantam šādu divējādu iemeslu dēļ:

2.

Noteiktā korekcija EUR 2 1 23  619,66 apmērā (“Nelabvēlīgie dabas apstākļi” un “Agrovides pasākumi”) ir jāatceļ šādu iemeslu dēļ:

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/20

—

daļēji atcelt Komisijas 2015. gada 16. janvāra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/103, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA);

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka esot nepareizi izmantotas Eiropas Komisijas pilnvaras izslēgt summas no Eiropas Savienības finansējuma:

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums esot izklāstīts nepietiekami un nepienācīgi:

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts samērīguma princips:

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/21

—

pieņemt un atzīt šajā prasībā izklāstītos atcelšanas pamatus;

—

atcelt lēmuma 1. pantu, ciktāl tajā ir noteikts, ka jaunais veids, kā TRLIS [texto refundido de la Ley del Impuesto sobre Sociedades (Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli pārstrādātā redakcija)] 12. pantu interpretē Spānijas administrācija, ir uzskatāms par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu;

—

atcelt lēmuma 4. panta 1. punktu, ciktāl tajā Spānijas Karalistei ir prasīts izbeigt [Komisijas] par atbalsta shēmu uzskatīto un 1. pantā aprakstīto kārtību;

—

atcelt lēmuma 4. panta 2., 3., 4. un 5. punktu, ciktāl tajos Spānijas Karalistei ir noteikts pienākums atgūt summas, kuras Komisija uzskata par valsts atbalstu;

—

pakārtoti, ierobežot lēmuma 4. panta 2. punktā Spānijas Karalistei uzliktā atgūšanas pienākuma apjomu tāpat, kā tas darīts pirmajā un otrajā lēmumā, un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt ar šo tiesvedību saistītos tiesāšanās izvedumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/22

—

atzīt par spēkā neesošu un katrā ziņā atcelt Eiropas Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektora Jerzy Plewa2015. gada 9. februāra vēstuli ar atsauces Nr. Ares (2015) 528512, kas ir adresēta Scabin k-gam, prasītājas likumiskajam pārstāvim, un kas saņemta tajā pašā dienā, un ar kuru tiek noraidīts prasītājas 2015. gada 13. janvāra pieteikums par pasākumu atbilstoši Regulas (ES) Nr. 1308/2013 219. panta 1. punktam vai 221. pantam un it īpaši par eksporta kompensāciju noteikšanu atbilstoši Regulas (ES) Nr. 1308/2013 196. pantam mājputnu gaļas nozarē;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pārkāpts Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 17. decembra Regulas (ES) Nr. 1308/2013, ar ko izveido lauksaimniecības produktu tirgu kopīgu organizāciju un atceļ Padomes Regulas (EEK) Nr. 922/72, (EEK) Nr. 234/79, (EK) Nr. 1037/2001 un (EK) Nr. 1234/2007 (OV L 347, 671. lpp.), 219. panta 1. punkts un 221. pants.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot izdarīts būtisku procedūras noteikumu pārkāpums un it īpaši Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta pārkāpums.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/23

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

atzīt apzīmējumu “NEUSCHWANSTEIN” – Kopienas preču zīme Nr. 10 144 392 – par spēkā neesošu;

—

piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums;

—

Regulas Nr. 207/2009 52. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/24

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/25

—

atcelt 2015. gada 20. februāra netiešo lēmumu, ar ko ir noraidīta prasītāja sūdzība par iecēlējinstitūcijas kļūdaino atturēšanos veikt 2013. gada 26. februāra sprieduma lietā F-124/10 izpildes pasākumus;

—

piespriest Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai (EESK) samaksāt prasītājai kā morālā kaitējuma atlīdzību summu EUR 50,00 apmērā par katru dienu no 2007. gada 14. decembra līdz dienai, kad Reģionu komitejas ģenerālsekretāra 2010. gada 27. maija vēstulē aprakstītie atbalsta pasākumi tiek īstenoti, un EU 100,00 dienā no 2013. gada 26. februāra līdz Civildienesta tiesas sprieduma izpildes pasākumu pieņemšanai;

—

piespriest EESK samaksāt prasītājam nokavējuma procentus par šīm summām no 2014. gada 20. oktobra līdz to faktiskās samaksas dienai pēc Eiropas centrālās bankas noteiktās likmes galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot 2. punktus;

—

piespriest EESK atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/25

—

atcelt Eiropas Savienības Augstās pārstāves, Eiropas Komisijas vice-prezidentes, 2014. gada 14. aprīļa lēmumu noraidīt prasītāja pret Eiropas Ārējā darbības dienesta (EĀDD) galveno izpilddarbinieku iesniegto sūdzību par psiholoģisko vardarbību;

—

piespriest EĀDD atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/26

—

atcelt iecēlējinstitūcijas 2014. gada 19. maija lēmumu, ar kuru noraidīts prasītāja pieteikums par pārcelšanās pabalsta izmaksāšanu, kas atbilst viņa pamatalgas otrajam mēnesim;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/26

—

primāri, atzīt, ka iecēlējinstitūcijas 2014. gada 18. jūnija lēmums atteikties segt noteiktus, ar prasītāja dēla invaliditāti saistītus izdevumus, kas nav medicīniskie izdevumi un kas nav tikuši segti atbilstoši kopīgajai veselības apdrošināšanas shēmai (RCAM), ir prettiesisks;

—

pakārtoti, izdot rīkojumu par eksperta norīkošanu saskaņā ar Reglamenta 75. pantu, lai noteiktu no invaliditātes izrietošo nespējas pakāpi;

—

piespriest Eiropas Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/27

—

atcelt Komisijas 2014. gada 15. oktobra lēmumu, ar ko nosaka prasītāja pensijas tiesību, kas iegūtas pirms stāšanās dienestā Komisijā, aprēķinu;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/27

—

atcelt novērtējuma ziņojumu, kas attiecībā uz prasītāju sagatavots par 2013. gadu;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/28

—

atcelt CEPOL2014. gada 23. maija Lēmumu Nr. 17/2014/DIR, kurā paredzēts CEPOL pārcelt uz Budapeštu (Ungārija) sākot no 2014. gada 1. oktobra un prasītāji informēti par to, ka “šo norāžu neievērošanas gadījumā tiks uzskatīts, ka ir notikusi atkāpšanās no amata, kas būs spēkā sākot no 2014. gada 30. septembra”;

—

ciktāl nepieciešams, atcelt CEPOL2014. gada 28. novembra lēmumus, ar kuriem noraidītas no 2014. gada 8. augusta līdz 21. augustam iesniegtās prasītāju sūdzības par iepriekš minēto lēmumu;

—

ciktāl nepieciešams, atcelt CEPOL2014. gada 22. decembra lēmumus, kuros CEPOL ir “piekritusi” divu prasītāju demisijai;

—

atlīdzināt prasītājiem radītos materiālos zaudējumus;

—

atlīdzināt prasītājiem nodarīto morālo kaitējumu;

—

piespriest CEPOL atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/28

—

atcelt lēmumu, ar kuru nosaka prasītāja atalgojumu 2014. gada maijam, ciktāl prasītājam ar to nav piemērots nekāda veida korekcijas koeficients;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

1.6.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 178/29

—

atcelt apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.