28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/1

1.

atzinīgi vērtē Komisijas apņēmību vērsties pie ES iedzīvotājiem, lai vairotu viņu uzticēšanos Eiropas Savienībai; uzsver lomu, kāda šā mērķa sasniegšanā var būt Eiropas pilsētām un reģioniem;

2.

atzinīgi vērtē arī uzsvaru, kāds Komisijas darba programmā likts uz subsidiaritātes un proporcionalitātes principu, un atgādina, ka RK veic subsidiaritātes uzraudzību, lai nodrošinātu, ka ES likumdošanas sniegtā pievienotā vērtība, ko nodrošina arī vairāku jomu aptveršana, veicina integrētāku politisko pieeju; aicina sistemātiski veikt teritoriālās ietekmes novērtējumu visām jaunajām ES iniciatīvām, tostarp Normatīvās atbilstības un izpildes programmai (REFIT);

3.

atgādina par savu apņemšanos iesaistīties visā likumdošanas ciklā tajās jomās, kurās tā var sniegt ieguldījumu atbilstīgi savai kompetencei, un rosina Komisiju apspriesties ar Reģionu komiteju par priekšlikumiem, kas likumdošanas procesa gaitā tiek būtiski grozīti;

4.

aicina izveidot iestāžu aliansi infrastruktūras uzlabošanai un pabeigšanai Eiropas Savienībā, uzsverot, ka īpaši svarīgi ir risināt problemātiskās situācijas, novērst atšķirības starp mezgliem un tīkliem un uzlabot pārrobežu posmu, jo uzskata, ka visu reģionu savienojamība un pieejamība tādās jomās kā enerģētika, transports, telekomunikācijas, digitālā infrastruktūra un pakalpojumi ir galvenais Eiropas teritoriālās attīstības un solidaritātes priekšnosacījums;

5.

aicina Komisiju pievērsties joprojām vērojamiem trūkumiem Eiropas vienotajā tirgū un īpašu uzmanību veltīt pierobežas reģioniem; tādēļ rosina Komisiju izstrādāt kopīgas iniciatīvas, kas būtu īstenojamas ar RK izveidotā Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) foruma atbalstu; īpaša uzmanība būtu jāpievērš arī reģioniem, kuros ir smagi un pastāvīgi nelabvēlīgi demogrāfiskie apstākļi, kā noteikts LESD;

6.

šajā sakarā aicina Eiropas Komisiju savās iniciatīvās ņemt vērā to tālāko reģionu īpašo stāvokli, kuru īpatnības un vajadzība pēc pielāgotiem noteikumiem ir skaidri noteikta LESD 349. pantā, lai panāktu minēto reģionu pilnīgu līdzdalību Eiropas vienotajā tirgū;

7.

atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos uzklausīt likumdevēju viedokli pirms darba programmas II pielikumā izklāstīto priekšlikumu atsaukšanas un rosina piešķirt Komitejai tādu pašu iespēju; aicina Komisiju neatsaukt priekšlikumu par aprites ekonomiku; uzskata, ka, tiklīdz iespējams, jāpārskata spēkā esošie tiesību akti par atkritumu apsaimniekošanu;

8.

atbalsta Komisijas centienus mazināt regulatīvo slogu, lai veicinātu ieguldījumus, izaugsmi un jaunu darbvietu radīšanu, taču norāda, ka šie centieni nedrīkst mazināt Eiropas sociālās, veselības un vides aizsardzības augsto līmeni un ierobežot patērētāju izvēles iespējas; vēlas, ka Komiteja tiek uzaicināta piedalīties darba grupās par Eiropas tiesību aktu vienkāršošanu, jo tieši vietējās un reģionālās pašvaldības daudzos gadījumos ir iestādes, kas īsteno ES tiesību aktus;

9.

pauž nožēlu par to, ka darba programmā nav norādes uz konkrētām iniciatīvām kohēzijas politikas, lauku attīstības, tūrisma nozares un vides jomās; izsaka īpašu nožēlu par to, ka programmā nav jaunu iniciatīvu attiecībā uz pilsētvides politiku, makroreģionālajām stratēģijām, teritoriālo kohēziju un demogrāfiskajām problēmām; aicina Komisiju sadarboties ar RK, lai izstrādātu iniciatīvas iepriekš minētajās jomās;

10.

norāda, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) ir paredzējis nākamajos trijos gados mobilizēt 315 miljardus euro papildu investīcijām stratēģiskās jomās;

11.

uzsver, ka Investīciju plāns Eiropai un ESIF papildina kohēzijas politiku un ka jaunā ESIF un Eiropas strukturālo un investīciju fondu (VSS) darbības programmu spēcīga sinerģija būs izšķirošais faktors, lai nodrošinātu ieguldījumu projektu un vietējās un reģionālās attīstības stratēģiju saskaņotību; iesaka vietējās un reģionālās pašvaldības pienācīgi iesaistīt projektu atlasē, kā arī decentralizētu ieguldījumu forumu veidošanā;

12.

atzinīgi vērtē to, ka Komisijas paziņojumā par to, kā izmantot Stabilitātes un izaugsmes paktā paredzētās elastīgas rīcības iespējas, ņemts vērā RK ierosinājums par Eiropas Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumu neattiecināšanu uz valstu līdzfinansētajiem ESIF un VSS projektiem. RK ir patiesi pārliecināta, ka “ieguldījumu klauzulas” plašāka piemērošana ļoti palīdzēs novērst šķēršļus izaugsmi veicinošu ieguldījumu atsākšanai;

13.

pauž bažas par ES budžeta maksājumu nepārejošo krīzi un pastāvīgi pieaugošo neapmaksāto rēķinu apjomu. Tāpēc sagaida, ka Eiropas Komisija drīzumā nākt klajā ar plānu, lai pakāpeniski likvidētu nesamaksātos rēķinus; šādu plānu Komisija bija apņēmusies iesniegt kā daļu no iestāžu nolīguma par 2014. gada budžeta procedūru. Daudzgadu finanšu shēmas pārskatīšanas otrajā posmā būtu jānodrošina iespēja strukturālam risinājumam, kas nesamaksātajiem rēķiniem neļautu kļūt par ES strukturālajām parādsaistībām. Pārskatīšanā būtu jāiekļauj arī ES pašu resursu sistēmas reforma ar mērķi samazināt ES finanšu neaizsargātību pret dalībvalstu strīdiem un saskaņošana ar stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanu;

14.

ierosina, veicot stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanu, makroekonomikas rezultātu pārskatā iekļaut rādītāju, kas atspoguļo ieguldījumu līmeni;

15.

mudina Komisiju arī izvērtēt, kā jaunie noteikumi par Eiropas integrēto ekonomisko norēķinu sistēmu (ESA 2010) ietekmē vietējo un reģionālo pašvaldību spēju veikt ieguldījumus;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas pastiprināto pievēršanos bezdarba apkarošanai un uzsver, ka šajā jomā vajadzīgi efektīvi pasākumi, cieši iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības un to apvienības; izsaka atzinību Eiropas Komisijai par priekšlikumu, ko tā iesniedza 2015. gada 4. februārī nolūkā 2015. gadā darīt pieejamu 1 miljardu euro, lai krasi palielinātu priekšfinansējumu dalībvalstīm Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas ietvaros, un aicina Eiropas Komisiju organizēt strukturētu dialogu ar Reģionu komiteju un teritoriālajām apvienībām, lai kopīgi izvērtētu, kā vietējā līmenī varētu labāk īstenot shēmu “Garantija jauniešiem”;

17.

mudina Komisiju un dalībvalstis pārskatītajai stratēģijai “Eiropa 2020” pievienot teritoriālo dimensiju un saskaņot Eiropas semestri ar minētās stratēģijas ilgtermiņa mērķiem; aicina Komisiju nodrošināt vietējā līmeņa pārvaldības iestāžu iesaistīšanu ekonomikas pārvaldības procesu, tostarp Eiropas semestra, pārskatīšanā; uzskata, ka resursu efektīva izmantošana ir nozīmīgs stratēģijas “Eiropa 2020” aspekts, lai nodrošinātu ilgtspējīgu izaugsmi, un rosina Komisiju un dalībvalstis izvirzīt jaunu pamatmērķi attiecībā uz resursu produktivitāti;

18.

pauž nožēlu, ka stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšana, ko Eiropas Komisija bija paredzējusi 2015. gada februārī, ir atlikta; mudina Komisiju iesniegt priekšlikumus par minētās stratēģijas pārskatīšanu pēc iespējas ātrāk;

19.

uzsver, cik svarīgi ir izveidot digitālo vienoto tirgu, lai varētu uzlabot reģionālās uzņēmējdarbības sistēmas konkurētspēju, jo īpaši stimulējot ieguldījumus informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā; uzsver arī, ka steidzami jāsamazina digitālā plaisa starp Eiropas pilsētām un lauku apgabaliem, jāizveido jauni, droši un visiem pieejami sabiedriskie e-pakalpojumi un e-pārvaldības pakalpojumi, kā arī jāīsteno pasākumi iedzīvotāju digitālo prasmju līmeņa paaugstināšanai un iniciatīvas, kurās paredzēti instrumenti, kas palīdz risināt demogrāfisko problēmu radītos sarežģījumus atsevišķās Eiropas reģionu teritorijās; ierosina, stiprinot ikgadējā Digitālā foruma teritoriālo dimensiju, pilnveidot Eiropas digitalizācijas programmas īstenošanu;

20.

atzinīgi vērtē ierosināto enerģētikas savienības stratēģisko satvaru un aicina jauno stratēģiju balstīt uz reāliem vietējiem un reģionālajiem risinājumiem, kas saistīti ar enerģētiku, klimata pārmaiņu ierobežošanu, pielāgošanos tām un ilgtspējīgu attīstību; lūdz Komisiju ciešāk iesaistīt Reģionu komiteju, kad tiek aplūkoti vietējām un reģionālajām pašvaldībām nozīmīgi aspekti tādās jomās kā energoapgādes drošība, atjaunojamie energoresursi, iekšējais enerģijas tirgus un siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas samazināšana, enerģijas mazumtirdzniecības tirgi un cenas ziņā pieejama enerģija, kā arī enerģijas decentralizēta ražošana, jauna enerģētikas pārvaldība un iedzīvotāju kā enerģijas patērētāju un ražotāju tiesību nostiprināšana; aicina Komisiju iesaistīt Reģionu komiteju arī Iedzīvotāju enerģētikas jautājumu foruma un “viedo pilsētu” programmas pasākumos;

21.

uzsver pilsētu un reģionu nozīmīgo ieguldījumu saistībā ar energoapgādes un drošības jautājumiem, turpmāko enerģētikas politiku un enerģētikas savienības lomu, kā arī ierosina iedibināt Komisijas, Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Reģionu komitejas stratēģisko partnerību, lai izstrādātu konkrētus rīcības plānus;

22.

aicina Komisiju iesaistīt Reģionu komiteju tādu tiesību aktu priekšlikumu izstrādē, kuru mērķis ir klimata un enerģētikas tiesību aktu kopuma laikposmam līdz 2030. gadam īstenošana;

23.

uzsver, ka ir svarīgi iesaistīt reģionālās sistēmas, lai nodrošinātu enerģētikas un klimata politikas efektīvāku sistēmisko pārvaldību;

24.

rosina Komisiju stiprināt un integrēt pilsētas mēru paktu un iniciatīvu “Mayors Adapt” un turpināt šīs iniciatīvas arī pēc 2020. gada, lai nodrošinātu enerģētikas un klimata politikas pasākumu koordināciju, kas ir vajadzīga; norāda uz Komitejas būtisko lomu vietējo un reģionālo pašvaldību mobilizācijā un rosina to cieši iesaistīt šo instrumentu turpmākajā pilnveidē;

25.

vēlas sniegt ieguldījumu centienos sagatavot ES nostāju, kas jāpauž Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferencē (UNFCCC COP21) Parīzē, un aicina Komisiju pilnībā iesaistīt Reģionu komiteju visās attiecīgajās sarunās un pasākumos;

26.

uzskata, ka Komisijai 2015. gadā būtu jāpublicē paziņojums par zemes kā resursa izmantošanu, jāveic rūpīga ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijas starpposma pārskatīšana un jānāk klajā ar jaunu priekšlikumu direktīvai par iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem un priekšlikumu tiesību aktam par vides pārbaudēm un vides tiesību normu izpildi, taču vienlaikus rūpīgi jāpārbauda jauno priekšlikumu tiesību aktiem vai tajos iekļauto noteikumu atbilstība subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

27.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisijas 2015. gada darba programmā uzsvērta ciešāka partnerība ar reģioniem un pilsētām, lai uzlabotu vides jomā spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu; pauž cerību, ka aktīvāk sāks darboties Reģionu komitejas un Komisijas izveidotā tehniskā platforma sadarbībai vides jomā, kā tas paredzēts ES 7. vides rīcības programmā laika posmam no 2014. gada līdz 2020. gadam;

28.

atkārtoti aicina Komisiju ierosināt pasākumus, kas pēc 2015. gada 31. marta, kad tiks atceltas piena kvotas, nodrošinātu piena tirgus līdzsvarotību un tādā veidā novērstu negatīvas sociālās un saimnieciskās sekas un draudus ilgtermiņa ieguldījumiem šajā nozarē;

29.

norāda: ja ES vēlas saglabāt konkurētspējas priekšrocības pasaules ekonomikā, ļoti svarīgi ir veicināt ieguldījumus inovācijā un nostiprināt Eiropas rūpniecību;

30.

aicina paredzēt turpmākus pasākumus saistībā ar zaļo grāmatu par Eiropas Savienības ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības iespējamo attiecināšanu uz nelauksaimnieciskiem produktiem (1);

31.

atzinīgi vērtē īpašo pievēršanos maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un uzsver to ieguldījumu izaugsmes un darbvietu radīšanā ES vietējā un reģionālajā līmenī; uzsver savu gatavību sadarboties, lai izveidotu reģionālo MVU sūtņu tīklu; sagaida jaunus priekšlikumus attiecībā uz kapitāla tirgu savienību, lai palīdzētu uzlabot MVU piekļuvi finansējumam;

32.

atzinīgi vērtē arī Komisijas apņemšanos nākt klajā ar tiesību aktu kopumu, kurš attieksies uz darbaspēka mobilitāti un kurā vajadzētu iekļaut priekšlikumu par Darba ņēmēju norīkošanas direktīvas pārskatīšanu; aicina Komisiju sīkāk precizēt tiesības uz sociālo nodrošinājumu un citiem pabalstiem iedzīvotājiem, kas ir izmantojuši brīvas pārvietošanās tiesības; mudina Komisiju ņemt vērā arī darbaspēka mobilitātes negatīvās sekas, piemēram, intelektuālā darbaspēka emigrāciju un prasmju neatbilstību;

33.

saistībā ar nepieciešamību Eiropas Savienībā veicināt sociālo ekonomiku un sociālo uzņēmējdarbību mudina Komisiju iesniegt gan priekšlikumus par Eiropas statūtiem, kas jāievēro savstarpējas apdrošināšanas sabiedrībām, gan pārskatītu priekšlikumu attiecībā uz Eiropas kooperatīvās sabiedrības statūtiem un saglabāt priekšlikumu par Eiropas nodibinājumu statūtiem;

34.

aicina Komisiju turpināt pasākumus, lai nodrošinātu, ka finanšu sektors kļūst drošāks un labāk spēj pildīt savu uzdevumu, proti, finansēt reālo ekonomiku; pauž īpašu cerību, ka tiks iesniegts priekšlikums par noregulējumu finanšu iestādēm, kas nav bankas;

35.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārskatīt ekonomisko un monetāro savienību, tostarp tās sociālo dimensiju, un aicina Komisiju cieši sadarboties ar Reģionu komiteju, lai nāktu klajā ar konkrētiem priekšlikumiem;

36.

atzinīgi vērtē arī Komisijas mērķi veltīt vairāk pūļu, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un krāpšanu nodokļu jomā un pārietu uz sistēmu, kurā valsts, kur peļņa tiek radīta, ir arī nodokļu uzlikšanas valsts; atbalsta Komisijas centienus iesniegt priekšlikumu par automātisku informācijas apmaiņu starp nodokļu iestādēm par pārrobežu nodokļu nolēmumiem;

37.

rosina Komisiju izstrādāt stratēģijas dokumentu, kurā izklāstīti plašākie ES tirdzniecības politikas mērķi, kas izvirzītu augstākus standartus attiecībā uz pārredzamību un konsultēšanos sarunu gaitā un garantētu nozīmīgu piekļuvi tirgum, augstu ekoloģisko un sociālo standartu ievērošanas veicināšanu un visu līmeņu publisko iestāžu autonomijas pilnīgu respektēšanu publisko pakalpojumu sniegšanā;

38.

atbalsta Komisijas nesen veiktos pasākumus, kuru mērķis ir palielināt pārredzamību sarunās par tirdzniecības nolīgumiem un jo īpaši par transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP); uzsver, ka sarunu rezultāti nedrīkst negatīvi ietekmēt neliela apmēra vietējo un reģionālo tautsaimniecību, ka joprojām būtu jāaizsargā pārtikas preces, kam ir reģionāls marķējums, un ka jāaizsargā Eiropas veselības un vides aizsardzības standarti, kā arī ES un dalībvalstu tiesiskās struktūras un procedūras; pauž cerību, ka, sarunu pilnvarās skaidri norādot uz to neattiecināšanu uz kultūru un plašsaziņas līdzekļiem, tiks respektēta dalībvalstu kompetence kultūras un plašsaziņas līdzekļu jomā; vēlas, ka Komiteja tiek pārredzami un regulāri informēta, lai tā spēj pildīt savu uzdevumu, proti, būt starpniece starp Eiropas Savienību un vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

39.

rosina Komisiju iesaistīt Reģionu Komiteju pasākumos, ko veiks pēc sarunām par pakalpojumu tirdzniecības nolīgumu (TISA), ar kuru paredzēts aizstāt Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību (GATS), un tas būtu jādara, jo galvenie sarunās apspriestie noteikumi, piemēram, attiecībā uz darbības jomu, definīcijām, tirgus pieejamību, valsts režīmu un izņēmumiem saistībā ar pakalpojumu sniegšanu, skar vietējo un reģionālo pašvaldību kompetenci;

40.

rosina Komisiju izstrādāt saziņas stratēģiju, lai informētu par to, kādas varētu būt šādu tirdzniecības nolīgumu radītās priekšrocības Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvē;

41.

atzīmē Komisijas apņemšanos nodrošināt iespēju vienlīdzību personām ar invaliditāti un sieviešu un vīriešu līdztiesību, taču pauž nožēlu par konkrētu jaunu iniciatīvu trūkumu;

42.

atbalsta Komisijas centienus izveidot visaptverošu Eiropas migrācijas politiku, kas aizsargā ES robežas, apkaro cilvēku tirdzniecību un nelegālo migrāciju, vienlaikus ievērojot migrantu pamattiesības, un rada migrantiem drošas un likumīgas iespējas sasniegt Eiropas Savienību, veicina sadarbību ar izcelsmes un tranzīta valstīm, veido patiesu solidaritāti starp ES dalībvalstīm un uzlabo Eiropas konkurētspēju, palielinot migrantu iespējas dot ieguldījumu ES dalībvalstu tautsaimniecībā;

43.

aicina nodrošināt saskaņotu imigrācijas politiku un uzsver, ka ierosinātajā jaunajā pieejā migrācijai jāiekļauj pasākumi un instrumenti, kas atspoguļo vietējo un reģionālo pašvaldību nozīmīgo lomu migrantu uzņemšanā un integrēšanā un spēju to paveikt, ievērojot solidaritātes principus;

44.

rosina Komisiju kopīgi ar Reģionu komiteju uzsākt konsultācijas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai pirms jaunu Eiropas iniciatīvu un tiesību aktu ierosināšanas labāk izvērtētu pašreizējās problēmas vietējā līmenī;

45.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pārskatīt Eiropas kaimiņattiecību politiku, kurā RK savu ieguldījumu sniegs, darbojoties Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asamblejā (ARLEM) un ES un Austrumu partnerības valstu Reģionālo un vietējo pašvaldību konferencē (CORLEAP), un aicina stiprināt ES un tās partnervalstu vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības mehānismus un programmas; aicina arī pastiprināt iniciatīvas decentralizācijas procesu atbalstam partnervalstīs un ierosina programmas “Vietējās administrācijas atbalsta instruments” darbības jomā iekļaut visas partnervalstis;

46.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu publicēt paziņojumu par ilgtspējīgas attīstības mērķiem pēc 2015. gada un pauž gatavību dalīties ar nozīmīgo partneru, kas iesaistās decentralizētā sadarbībā attīstībai, proti, vietējo un reģionālo pašvaldību, pieredzi un ierosmēm; vēlas, ka to cieši iesaista centienos izstrādāt ES nostāju, kas jāizstāv globālajās sarunās, un iniciatīvās saistībā ar Eiropas gadu attīstībai (2015);

47.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas apņemšanos ierosināt jaunu iestāžu nolīgumu par labāku tiesību aktu izstrādi un vēlas tikt iesaistīta šajā iniciatīvā;

48.

ļoti atbalsta to, ka viena no prioritātēm ir birokrātijas samazināšana; birokrātijas efektīvai apzināšanai, jo īpaši ar vietējo un reģionālo pašvaldību un uzņēmumu atbalstu, būs būtiska loma ietekmes palielināšanā;

49.

uzskata, ka ļoti svarīga prioritāte ir uzticības atjaunošana Eiropas Savienībai, un aicina Eiropas Komisiju vēl vairāk paplašināt iestāžu partnerību decentralizētas komunikācijas jomā; turpinās veicināt aktīvu ES pilsoniskumu un sekos regulas par Eiropas pilsoņu iniciatīvu pārskatīšanai;

50.

atzīmē Eiropas Komisijas nodomu ierosināt jaunu iestāžu nolīgumu par obligātu pārredzamības reģistru un nolīgumā iekļaut arī Padomi; rosina Komisiju, pamatojoties uz LESD 352. pantu, iesniegt tiesību akta priekšlikumu šāda reģistra izveidei. Šādā reģistrā nebūtu jāparedz nekāda reģionālo un vietējo pašvaldību vai tās pārstāvošo apvienību reģistrācija, jo reģioni un vietējās pašvaldības ir Eiropas daudzlīmeņu institucionālās sistēmas sastāvdaļa, un pašvaldību pārstāvjus pilsoņi ir ievēlējuši demokrātiskās vēlēšanās, un tās nepārstāv pušu intereses;

51.

uzdod Komitejas priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Eiropas Komisijai, Eiropas Parlamentam, Padomei un Eiropadomes priekšsēdētājam.

28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/7

1.

atgādina, ka Eiropas Savienība (ES) ir ne tikai ekonomikas kopiena, bet – un tas ir daudz svarīgāk – arī vērtību kopiena, kas, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambulā, uzmanības centrā izvirza cilvēku, un ka ES veicina kopīgo vērtību attīstību, respektējot Eiropas tautu kultūru un tradīciju daudzveidību, kā arī dalībvalstu nacionālo identitāti un to valsts varas organizāciju valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

2.

uzsver, ka vienošanās par TTIP varētu dot tik ļoti vajadzīgo stimulu Eiropas ekonomikai, radīt apstākļus būtiskai Eiropas IKP izaugsmei un pavērt ceļu jaunu, kvalitatīvu darbvietu izveidei;

3.

atgādina, ka TTIP izveidošanas rezultāts būs saistoši noteikumi abos Atlantijas okeāna krastos un visos pārvaldes līmeņos līdz pat vietējām pašvaldībām un tādēļ tie varētu attiekties uz aptuveni 820 miljoniem cilvēku. Partnerība iezīmētu ceļu visiem turpmākajiem divpusējiem vai daudzpusējiem tirdzniecības un ieguldījumu nolīgumiem, tostarp pakalpojumu tirdzniecības nolīgumam (Trade in Services Agreement – TiSA). Minēto iemeslu dēļ šīm sarunām ir ārkārtīgi liela nozīme ikviena ES un ASV iedzīvotāja dzīvē, un tāpēc tās risināmas godīgi un pārredzami, paturot prātā, ka galvenās ir iedzīvotāju intereses;

4.

atzinīgi vērtē to, ka Norādījumos sarunām atzītas pušu tiesības “[...] pieņemt un saglabāt pasākumus, kas vajadzīgi tādu leģitīmu politikas mērķu sasniegšanai kā sabiedrības, vides un sabiedrības veselības aizsardzība, finanšu sistēmas viengabalainība un stabilitāte, sabiedrības drošības un kultūras daudzveidības aizsardzība, kā arī panākt šādu pasākumu izpildi”;

5.

norāda, ka sarunas par transatlantisko brīvās tirdzniecības nolīgumu aptver jomas, kuras ietilpst visu pārvaldības līmeņu, tostarp vietējo un reģionālo pašvaldību, juridiskajā kompetencē, un rosina Eiropas Komisiju, ņemot vērā nolīguma ievērojamo reģionālo un vietējo dimensiju, Eiropas Komisijas padomdevēju grupā “TTIP” iekļaut Komiteju kā ES vietējo un reģionālo pārstāvju asambleju, lai nodrošinātu reģionālā un vietējā līmeņa agrīnu iesaistīšanu un līdzdalību sarunās;

6.

pauž tomēr nožēlu par to, ka tā atšķirībā no pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem līdz šim nav saņēmusi Eiropas Komisijas uzaicinājumu kļūt par padomdevēju grupas locekli;

7.

uzsver nepieciešamību saglabāt esošās un turpmākās rīcības brīvības iespējas valstu regulējuma jomā, jo īpaši tās, kas saistītas ar aizsardzības standartu noteikšanu un vispārējas nozīmes pakalpojumiem. Rīcības brīvības iespēju garantēšana ir ļoti būtiska it īpaši sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, jo tie sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus. Komiteja šajā sakarā arī uzsver Līgumos noteikto principu, kas attiecas uz vietējās un reģionālās pašpārvaldes respektēšanu;

8.

iebilst pret priekšlikumu izvērst sadarbību regulējuma jomā, jo šāda sadarbība tirdzniecības un ieguldījumu partnerim pavērtu iespēju būtiski ietekmēt pirmslikumdošanas vai likumdošanas posmu ES, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī vai, pieprasot novērtēt tiesību aktu ietekmi uz brīvo tirdzniecību, aizkavēt likumdošanas procedūras;

9.

uzsver, ka šim nolīgumam jābūt izdevīgam dažāda lieluma uzņēmumiem, it īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kuriem nav finansiālo, juridisko un citu resursu, lai pārvarētu regulējuma atšķirību radītās grūtības un citus tirdzniecības šķēršļus;

10.

uzskata, ka TTIP varētu pavērt iespēju veicināt izaugsmi un nodarbinātību Eiropas Savienībā, jo partnerība var nodrošināt savstarpēju tirgus pieejamību preču un pakalpojumu tirdzniecībā, kā arī ieguldījumu un publiskā iepirkuma jomā un mazināt regulatīvos un ar tarifiem nesaistītos tirdzniecības šķēršļus;

11.

norāda: tā kā vidējais muitas nodoklis ir 2 %, impulsu izaugsmei, kuru jo īpaši vēlas Eiropas Komisija, varētu dot galvenokārt tiesiskā regulējuma konverģence un ar tarifiem nesaistīto tirdzniecības šķēršļu samazināšana;

12.

norāda tomēr, ka saistībā ar šādu globāla rakstura nolīgumu pastāv ne tikai iespējas, bet arī riski, un šajā sakarā jo īpaši uzsver, ka ir jāgarantē vietējo un reģionālo pašvaldību demokrātiskā līdzdalības un pilnvaru neaizskaramība;

13.

atzinīgi vērtē ES Padomes lēmumu publicēt Norādījumus sarunām par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību; RK pauž nožēlu par to, ka tas notika vairākus mēnešus pēc tam, kad tie jau bija nopludināti tiešsaistē, un par faktu, ka ierobežojumi saistībā ar Norādījumiem sarunām joprojām ir pārāk lieli. Tie būtu jāsamazina, lai garantētu sabiedrībai labāku piekļuvi informācijai par sarunu gaitu;

14.

norāda arī: ņemot vērā ES un ASV nolīguma darbības jomu, visos gadījumos ir jāgarantē demokrātiskā sarunu kontrole, un tāpēc rosina Eiropas Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, ka sarunu norise ir iespējami pārredzama. Konkrēti tas nozīmē, ka būtu jāpublisko visi būtiskie dokumenti un ar sarunu pamatnostādnēm savlaicīgi un saprotamā veidā bez nevajadzīgiem šķēršļiem, kad vien iespējams, būtu jāiepazīstina reģionālās un vietējās pašvaldības, visas iesaistītās sabiedriskās grupas un visi Eiropas Savienības iedzīvotāji. Šajā sakarā Komiteja atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis, kas pieņēmušas vienprātīgu lēmumu tādā jautājumā kā ar sarunām par tirdzniecības nolīgumiem saistīto dokumentu publicēšana, Eiropas Komisijai 2015. gada sākumā uzdeva publicēt pirmos Eiropas Savienības rakstiskos priekšlikumus vairākās sarunu jomās;

15.

uzsver, ka nolīgums par TTIP ir jaukts nolīgums, kam ir vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana un kas jāratificē visām 28 Eiropas Savienības dalībvalstīm, kur saskaņā ar attiecīgo dalībvalstu tiesību aktiem var būt vajadzīga ne tikai valsts parlamenta, bet arī reģionālo līmeni pārstāvošo valdību, parlamentu vai palātu piekrišana;

16.

ierosina apsvērt iespēju Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu nolīgumā iekļaut pārskatīšanas klauzulu, lai vajadzības gadījumā varētu pārskatīt un grozīt panākto vienošanos, ņemot vērā tās ietekmi;

17.

aicina Komisiju iestāties par pozitīvo uzskaitījumu pieejas nostiprināšanu TTIP nolīgumā, un noraida negatīvo uzskaitījumu pieeju un t. s. “sprūdrata klauzulas” (ratchet clauses);

18.

uzskata, ka augstie Eiropas Savienības iedzīvotāju aizsardzības standarti ir sasniegums, kas visiem spēkiem noteikti ir jāaizsargā, un aicina nekādā gadījumā nepazemināt ES dalībvalstīs noteiktos obligātos standartus, piemēram, dzīvības aizsardzības, produktu nekaitīguma, veselības aizsardzības, sociālās aizsardzības, vides, klimata, pārtikas, dzīvnieku labturības, kā arī patērētāju un datu aizsardzības un darba ņēmēju tiesību jomā, bet gan tiekties uzlabot šos standartus un radīt stabilu pamatu publisko pakalpojumu nodrošināšanai; atbalsta viedokli, ka tiesībām regulēt šīs nozīmīgās jomas arī turpmāk jābūt tikai attiecīgo Eiropas un valstu iestāžu pārziņā;

19.

rosina sarunu partnerus censties uzlabot minētos standartus un vajadzības gadījumā pārņemt un atzīt attiecīgās partnervalsts kvalitātes standartus, ja tie ir augstāki, kā arī nodrošināt, ka nākotnē dalībvalsts šos aizsardzības standartus var bez ierobežojumiem optimizēt; būtu jāizveido mehānisms, kas ļauj tos pielāgot saskaņā ar jaunākajām zinātnes atziņām;

20.

uzsver, ka piesardzības princips ir viens no Eiropas vides, veselības un patērētāju aizsardzības politikas pamatprincipiem, un, to ievērojot, tiek īstenoti savlaicīgi un iepriekšēji pasākumi, lai novērstu gan draudus cilvēku veselībai, dzīvniekiem un augiem, gan nelabvēlīgu ietekmi uz vidi. Tādēļ Komiteja norāda, ka transatlantiskā brīvās tirdzniecības nolīguma dēļ nedrīkst mazināties Eiropas Savienībā spēkā esošā piesardzības principa ietekme, it īpaši tādās jomās kā vide, veselības aprūpe, pārtika un patērētāju aizsardzība;

21.

uzsver arī, ka sarunās jāizskata visas būtiskās nolīguma detaļas un ka nebūtu pieļaujama ar regulējumu saistīto jautājumu turpmāka nodošana īpaši izveidotām ekspertu komisijām, apejot demokrātisko likumdošanas procesu;

22.

pauž nožēlu par to, ka globālā elektroniskās saziņas uzraudzība, dekodēšana un vērtēšana, ko cita starpā veic tādi slepenie dienesti kā ASV Nacionālās drošības aģentūra (NSA), kā arī tiem draudzīgi ES valstu izlūkdienesti, ir visnotaļ negatīvi ietekmējusi Eiropas iedzīvotāju uzticēšanos saistošiem starptautiskiem datu aizsardzības standartiem, un tāpēc aicina līgumslēdzējas puses garantēt, ka tiek ievērotas tiesības uz privātuma aizsardzību, kā arī nodrošinātas pilsoņu tiesības un brīvības, tostarp interneta vidē;

23.

uzsver, ka sarunas par TTIP ir jāsaista ar ES un ASV vispārēja datu aizsardzības nolīguma noslēgšanu;

24.

norāda, ka ES tiesību akti (“acquis communautaire”) ietver saistošas normas Starptautiskās darba organizācijas (ILO) standartu jomā, kā arī darba drošības un produktu nekaitīguma jomā, un šajā sakarā uzsver, ka skaidri paredzēts – arī turpmākajās sarunās par TTIP – ievērot ILO darba pamatstandartus un ESAO pamatnostādnes attiecībā uz transnacionāliem uzņēmumiem;

25.

iebilst pret to, ka spēkā esošās un turpmākās darba ņēmēju aizsardzības tiesības, piemēram, tiesības uz līdzdalību lēmumu pieņemšanā un uz koplīgumu slēgšanu un citas darba ņēmēju tiesības nolīgumā par TTIP tiek kvalificētas kā ar tarifiem nesaistīti tirdzniecības šķēršļi; jānodrošina, ka dalībvalstu kompetencē paliek arī regulējums attiecībā uz darba tirgu, sociālās aizsardzības sistēmām, tiesībām uz kolektīvām sarunām par darba koplīgumu slēgšanu, tiesībām apvienoties, tiesībām streikot, minimālo darba algu un koplīgumiem ES dalībvalstīs;

26.

atzinīgi vērtē to, ka ES Norādījumi sarunām par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību paredz, ka būtu “[...] jāsaglabā ES sabiedrisko pakalpojumu augstā kvalitāte atbilstīgi LESD un jo īpaši Protokolam Nr. 26 par vispārējas nozīmes pakalpojumiem, un ņemot vērā ES saistības šajā jomā, tostarp GATS”, tomēr vērš uzmanību uz Līguma par Eiropas Savienību (LES) kopīgajiem noteikumiem, atbilstoši kuriem Savienība respektē dalībvalstu “nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tostarp reģionālajām un vietējām pašvaldībām” (LES 4. panta 2. punkts);

27.

uzsver, ka jānodrošina vietējo un reģionālo pašvaldību organizatoriskā patstāvība kā viens no pašpārvaldes tiesību galvenajiem elementiem un jāsaglabā iespēja bez ierobežojumiem, ievērojot vietējos apstākļus un pamatojoties uz vietējo vēlētāju gribu, atjaunot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas funkciju piekritību pašvaldībām, proti, jebkurā laikā – arī pēc šādu pakalpojumu privatizācijas – nolemt, ka šos pakalpojumus atkal sniegs pašvaldību publiskās struktūras;

28.

atgādina, ka Komisijai piešķirtās sarunu pilnvaras nepārsniedz konstitucionālajās tiesībās noteiktās rīcības iespējas, un tas nozīmē, ka jārespektē dalībvalstu centieni aizsargāt to, kas veido vispārējo labklājību;

29.

uzsver, ka saskaņā ar ES Norādījumu sarunām par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību 20. punktu pakalpojumus, kas sniegti, īstenojot valdības pilnvaras, neiekļauj šajās sarunās, un aicina precizēt, ka sarunās neiekļauj tos pakalpojumus, kuru sniegšana attiecīgās līgumslēdzējas puses vai dalībvalsts judikatūrā ir atzīta kā suverēnās varas īstenošana;

30.

lūdz precizēt, vai sabiedriskie pakalpojumi, kas minēti ES Norādījumu sarunām par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību 19. punktā, ir tādi pakalpojumi, kuriem attiecīgās līgumslēdzējas puses vai dalībvalsts tiesību akti piemēro īpašus regulatīvos režīmus vai kuriem raksturīgas īpašas saistības, ko pakalpojumu sniedzējiem uzliek valsts, reģionālā vai vietējā līmenī saistībā ar vispārējas nozīmes interesēm; šādi pakalpojumi var būt, piemēram, ūdensapgāde un enerģijas piegāde, atkritumu un notekūdeņu savākšana, neatliekamā palīdzība, veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi, vietējais sabiedriskais transports un mājokļu būvniecība, kā arī pilsētbūvniecības un pilsētu attīstības pasākumi;

31.

rosina Komisiju sabiedriskajiem pakalpojumiem, uz ko attiecas ES Norādījumu sarunām par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību 19. punkts, piemērot horizontālu atbrīvojumu no visām saistībām, kuras izriet no tirgus pieejamības un valsts režīma principiem, un arī mudina saistībā ar sabiedriskajiem pakalpojumiem piemērot atrunu attiecībā uz visām nozarēm un visiem esošajiem un turpmākajiem līgumslēdzēju pušu pasākumiem, ierobežot pakalpojumu un to sniedzēju loku, noteikt konkrētus pienākumus pakalpojumu sniedzējiem un šo pakalpojumu sniegšanu regulēt, ievērojot vispārējās intereses;

32.

uzskata, ka nav nepieciešams vēl vairāk liberalizēt jaukti finansētos izglītības pakalpojumus, jo īpaši, pirmsskolas, vispārējās izglītības, augstākās izglītības, pieaugušo izglītības un apmācības pakalpojumus, jo daudzpusējais GATS nolīgums pakalpojumu jomā jau tagad satur dažādas liberalizācijas saistības;

33.

atzinīgi vērtē ziņojumu, ko Eiropas Komisija publicējusi pēc plašās sabiedriskās apspriešanās par ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas mehānismu (IVSI), un uzskata, ka tas ir vēl viens nozīmīgs ieguldījums ASV un Komisijas centienos nodrošināt lielāku pārredzamību sarunās par TTIP un gādāt, lai tiktu uzklausīti daudzu ieinteresēto personu viedokļi; tā kā 1 50  000 atbilžu arī liecina, ka šis mehānisms tiek plaši noraidīts, iesaka Komisijai galīgajā novērtējumā par nolīguma nosacījumiem noteikti ņemt vērā šās apspriešanas rezultātus; Komiteja arī pauž gandarījumu par to, ka jaunā Komisija neakceptēs ES dalībvalstu tiesu judikatūras ierobežošanu ar īpašiem noteikumiem attiecībā uz ieguldītāju sūdzību izskatīšanu un ka arī šajā kontekstā ir jānodrošina tiesiskums un vienlīdzība likuma priekšā;

34.

stingri atbalsta viedokli, ka Komisijai jāizvirza papildu priekšlikumi, lai panāktu, ka ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas mehānisms kļūst pārredzamāks un taisnīgāks;

35.

uzsver, ka vispārējo jurisdikciju apejoši ieguldījumu aizsardzības noteikumi un mehānismi, kas regulē ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanu (IVSI) starp ES un ASV, ir saistīti ar augstu risku un tāpēc ir noraidāmi. Transatlantiskais brīvās tirdzniecības nolīgums nedrīkst aizskart Eiropas tiesību aktu kopumu. Komiteja pauž cerību, ka Eiropas Savienībai, kā arī tās dalībvalstu parlamentiem un valdībām būs nodrošinātas rīcības iespējas un līdz ar to arī iedzīvotāju iespējas demokrātiski ietekmēt šos procesus un ka ieguldījumu strīdus izskatīs valstu tiesās;

36.

uzsver: nav pieļaujams, ka demokrātiski leģitimētus un uz tiesiskumu balstītus politiskus un administratīvus pasākumus drīkst apstrīdēt šķīrējtiesas, jo īpaši, saistībā ar regresa prasībām par zaudējumu atlīdzināšanu, un TTIP ietvertie ieguldījumu aizsardzības noteikumi nekādā gadījumā nedrīkst radīt iespēju tiešā vai netiešā veidā ietekmēt valstu tiesības regulēt;

37.

norāda, ka TTIP vai citi ES tirdzniecības nolīgumi nedrīkst ietekmēt tiesību aktus, kas attiecas uz publiskā sektora līdzatbildību krājbankās un federālo zemju bankās. Attiecīgie tiesību akti nav nedz šķērslis, kas kavē piekļuvi tirgum, nedz arī cits diskriminācijas veids;

38.

norāda, ka patlaban 85 % publiskā iepirkuma konkursu Eiropas Savienībā jau ir pieejami ASV pretendentiem, savukārt ES pretendentiem ir pieejami tikai 32 % ASV publiskā iepirkuma konkursu, turklāt šo nelīdzsvarotību vēl vairāk pastiprina ASV štatos piemērotā “izvēles” (“opt-in”) sistēma. Tāpēc ar šo nolīgumu būtu jāveicina abu pušu iespēju vienlīdzība, jo tā sekmēs it īpaši Eiropas MVU piekļuvi ASV publiskajam iepirkumam;

39.

uzsver, ka nedrīkstētu apšaubīt Eiropas publiskā iepirkuma tiesību aspektus, kas saistīti ar standartu noteikšanu un atspoguļojas, jo īpaši, to ievērošanā vietējā un reģionālajā līmenī, piemēram, darba tiesību standartu, sociālo standartu un koplīgumu standartu ievērošanā, videi labvēlīgā iepirkumā vai mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) interešu ievērošanā, kas nodrošina, ka līgumslēgšanas tiesību piešķiršanā var tikt ņemta vērā ne tikai cena, bet arī citi kritēriji, piemēram, sociālie aspekti un ilgtspējas aspekti;

40.

atgādina, ka sarunās par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) Komisijai vajadzētu rūpīgi sekot līdzi darba drošības un veselības aizsardzības standartiem;

41.

norāda, ka jāsaglabā spēkā esošie izņēmumi no ES tiesību aktiem publiskā iepirkuma jomā, kā pašlaik paredzēts dažādās direktīvās par publisko iepirkumu un koncesijām (robežvērtības, iekšējie pakalpojumi, pašvaldību savstarpējā sadarbība, izņēmumi attiecībā uz atsevišķām nozarēm, piemēram, ūdensapgādi vai neatliekamās palīdzības dienestiem);

42.

atzinīgi vērtē to, ka pirmo reizi ES brīvās tirdzniecības nolīgumā tiks iekļauta īpaša nodaļa par maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un TTIP mērķis ir atvieglot jo īpaši MVU piekļuvi attiecīgajiem tirgiem, kā arī veicināt tirdzniecību un ieguldījumus abpus Atlantijas okeānam, galvenokārt likvidējot ar tarifiem nesaistītos šķēršļus, kas īpaši apgrūtina mazos un vidējos uzņēmumus; juridiskās noteiktības palielināšana, it īpaši pakalpojumu nozares maziem un vidējiem uzņēmumiem, un intelektuālā un rūpnieciskā īpašuma tiesību stiprināšana un aizsardzība arī dos labumu minētajiem uzņēmumiem;

43.

pauž bažas par to, ka, piemēram, vides aizsardzības, darba ņēmēju sociālās aizsardzības, publiskā atbalsta, patentu procedūru un enerģētikas standartu atšķirību dēļ uzņēmumi varētu ražošanu un citus darbības veidus pārcelt no ES reģioniem uz ASV, jo tur ir zemākas izmaksas, kas saistītas, piemēram, ar enerģiju, subsidētiem atjaunīgas enerģijas avotiem, CO2 emisijām, darba ņēmēju sociālās aizsardzības standartiem, kā arī ar pētniecību un izstrādi, ko ietekmē ātrākā patentēšanas procedūra, utt.;

44.

uzsver, ka tieši maziem un vidējiem uzņēmumiem muitas nodokļi, pārmērīgas administratīvās prasības, apgrūtinošas pārbaudes un atbilstības procedūras rada nesamērīgu slogu un izmaksas, kuru dēļ šie uzņēmumi bieži vien neuzsāk tirdzniecību ar ASV partneriem. Eiropas Savienībā ir vairāk nekā 20 miljoni MVU, kas nodrošina darba vietas divām trešdaļām privātajā sektorā nodarbināto darba ņēmēju. Plānotā ar tarifiem saistīto un nesaistīto tirgus pieejamības ierobežojumu un tirdzniecības šķēršļu samazināšana varētu radīt labākas eksporta iespējas maziem un vidējiem uzņēmumiem un tādējādi palielināt arī nodarbinātības iespējas;

45.

norāda, ka lielākā daļa ES dalībvalstu iebilst pret ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) audzēšanu, ievešanu un apstrādi;

46.

aicina lauksaimniecības nozarei nodrošināt īpašu regulējumu, kurš nepieļautu noteiktu produktu importu Eiropas Savienībā. Tas attiecas galvenokārt uz produktiem, kuri neatbilst ES marķējuma direktīvai, produktiem, kuru sastāvā ir ĢMO vai kuri ir ražoti, izmantojot ĢMO, dzīvniekiem, kuri audzēti ar augšanu veicinošu hormonu palīdzību, kā arī uz tādu pārtikas produktu laišanu tirgū, kas ražota no dzīvnieku kloniem. Tas pats attiecas uz pārtikas produktiem, kas ir apstrādāti ar vielām, kuras aizliegtas Eiropas Savienībā vai kuru sastāvdaļas nav pietiekami skaidri norādītas;

47.

uzsver, ka lauksaimniecības bioloģiskā daudzveidība ir pamats pārtikas ražošanai, un norāda, ka plānotais TTIP nolīgums nedrīkst nedz izraisīt senu sēklu materiālu ierobežošanu un mūsu tradicionālo kultūraugu iznīkšanu, nedz arī kļūt par šķērsli kvalitatīvi augstvērtīgai un videi labvēlīgai lauksaimniecībai;

48.

uzskata, ka vajadzīga īpaša sadaļa par ģeogrāfiskās izcelsmes norādēm, lai varētu saglabāt Eiropas standartus, kā arī izveidot regulējumu attiecībā uz ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību abās jurisdikcijās un radīt sistēmu ES un ASV cilmes vietu nosaukumu savstarpējai atzīšanai, ko arī panāktu ar konkrētām norādēm par produkta nosaukuma un/vai tā ražošanas vietas izmantošanu kā sugas vārdu;

49.

uzsver, ka dalībvalstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām arī turpmāk jābūt iespējai īstenot jebkurus regulatīvus un finansiālus pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt vai veicināt kultūru daudzveidību un plašsaziņas līdzekļu brīvību un plurālismu, kā arī saglabāt vai attīstīt audiovizuālos un citus attiecīgos pakalpojumus, lai sekmētu sabiedrības demokrātisko, sociālo un kultūras vajadzību apmierināšanu, neatkarīgi no izmantotajām tehnoloģijām vai izplatīšanas platformām. Jāsaglabā dalībvalstu suverenitāte kultūras un plašsaziņas līdzekļu jomā, šīs jomas izslēdzot no sarunu pilnvarām;

50.

pauž cerību, ka sarunu partneri, paturot prātā brīvās tirdzniecības nolīguma ietekmi pasaules mērogā, iestāsies par taisnīgiem un ilgtspējīgiem tirdzniecības noteikumiem, kuri nebūs pretrunā attīstības politikas jomā veltītajiem ES un ASV abpusējiem pūliņiem uzlabot stāvokli jaunattīstības valstīs, bet gan liecinās par globālo atbildību un solidaritāti ar jaunattīstības valstīm;

51.

uzsver, ka pilnīgi un salīdzināmi dati, kas parāda un dod iespēju prognozēt TTIP ietekmi reģionālā un vietējā līmenī, īpašu uzmanību pievēršot tālākajiem reģioniem , būtu jāapkopo, jāanalizē, jānovērtē un jāpārvalda, lai turpmāk varētu labāk izstrādāt statistiskos aprēķinus un prognozēt turpmāko ekonomikas attīstību, un būtu jāpublicē atbilstošs uz zinātnes atziņām balstīts pētījums.

28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/13

1.

atzinīgi vērtē apspriešanos, ko Komisija uzsāka par Zaļo grāmatu “Eiropas tradicionālās zinātības optimāla izmantošana: Eiropas Savienības ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzības iespējamā attiecināšana uz nelauksaimnieciskiem produktiem”, un atgādina, ka LES 3. pantā Eiropas kultūras mantojuma aizsardzība un attīstība ir atzīta kā viens no mērķiem, kuri jāņem vērā iekšējā tirgus izveidē, un ka LESD 118. pants paredz nodrošināt vienotu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību Eiropas Savienības vienotajā tirgū, un ka LESD 169. pants paredz nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību (tostarp veicināt viņu tiesības uz informāciju);

2.

atzīst, ka sociālā un kultūras mantojuma aizsardzība ir balstīta arī uz Eiropas amatniecisko un rūpniecisko zinātību, kas vēsturiski pastāv dažādos ES reģionos, un ka pareiza informācija par amatniecības un rūpniecības produktiem var sekmēt patērētāju tiesību aizsardzību;

3.

uzskata, ka Eiropas reģioni ir ārkārtīgi bagāti ar nelauksaimnieciskiem produktiem, kas saistīti ar tradicionālo zinātību (kuru bieži vien uztur mikrouzņēmumi un mazie uzņēmumi), un ka šo produktu efektīva izmantošana un aizsardzība varētu veicināt ES attīstību vietējā un reģionālajā līmenī, jo īpaši no sociālā un ekonomiskā viedokļa, tostarp aizšķērsojot ceļu tādām negatīvām parādībām kā viltojumi un imitācijas;

4.

piekrīt tam, ka ir nepieciešams nodrošināt, lai tiktu ievēroti noteikumi par ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu (ĢIN) aizsardzību atbilstīgi Līgumam par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS), ko piemēro visās Pasaules Tirdzniecības organizācijas dalībvalstīs;

5.

ņemot vērā to, ka Komiteja ir reģionālo un vietējo pašvaldību institucionālā pārstāve un ka ģeogrāfiskās izcelsmes norādes ir reģionāla un vietēja rakstura, aicina Eiropas Komisiju aktīvi iesaistīt Komiteju un apspriesties ar to, kad tiks analizētas atbildes, kas saņemtas apspriešanās gaitā.

6.

uzsver, ka Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka uz ĢIN attiecas intelektuālā īpašuma tiesības (1) un ka ĢIN aizsardzības sistēma ir ES ekskluzīvā kompetencē. Tāpēc uzskata, ka ir nepieciešams veikt pasākumus, lai dažās dalībvalstīs esošos vienotajām prasībām neatbilstošos režīmus iekļautu vienotā Eiropas režīmā (2);

7.

norāda, ka diskusijās par šādu norāžu iespējamu attiecināšanu uz nelauksaimnieciskiem produktiem ir jāņem vērā pieredze saistībā ar esošajām lauksaimniecības produktu ĢIN;

8.

uzskata, ka pastiprināta un saskaņota nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzība palīdzētu stiprināt iekšējo tirgu, pateicoties dažāda veida pozitīvai tiešai ietekmei (uzlabojot piekļuvi finanšu līdzekļiem, kas paredzēti, lai veicinātu un saglabātu darba vietas ekonomiski nestabilos reģionos) un netiešai ietekmei (piemēram, stimuli tūrisma attīstībai), kura ir minēta Eiropas Komisijas zaļajā grāmatā;

9.

atzīmē, ka ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu attiecināšana uz nelauksaimnieciskiem produktiem sevī ietver potenciālus labumus patērētājiem, kuru rīcībā tādējādi būtu papildu instruments savu pirkumu apzinātai izvēlei (neraugoties uz produktu plašo klāstu tirgū), kas ļauj labāk noteikt produktu autentiskumu, oriģinalitāti un kvalitāti;

10.

uzsver, ka saskaņota ĢIN aizsardzība nelauksaimnieciskiem produktiem būtu potenciāli izdevīga arī ES attiecībās ar trešām valstīm. Tieši vienota nostāja stiprinātu ES pozīciju sarunās par tirdzniecības nolīgumiem un iespējas veikt pasākumus savas produkcijas aizsardzībai ārvalstu tirgos;

11.

piekrīt tam, ka nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzība var sekmēt kultūras un mākslinieciskā mantojuma saglabāšanu Eiropas vietējās un reģionālajās tradīcijās, un rosina noteikt iespēju iekļaut uzņēmumu sociālās atbildības elementus ražošanas specifikācijās, lai tādējādi veicinātu šo produktu spējas radīt sociālo kapitālu attiecīgajās ražošanas nozarēs.

12.

pauž cerību, ka izdosies izveidot nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzības režīmu, kas būs vienkāršāks nekā pašreizējais lauksaimniecības produktu aizsardzības režīms, kurš sakarā ar vairākas reizes pēc kārtas veikto aizsardzības paplašināšanu patlaban sevī ietver ļoti daudzus ĢIN tipus, kas dažkārt rada patērētāju maldināšanas risku;

13.

vēlas, lai nelauksaimniecisko produktu ĢIN marķējums būtu vienkāršs un viegli atpazīstams un lai produktus ar to marķētu produkta izcelsmes valsts valodā un/vai angļu valodā;

14.

uzskata, ka, tāpat kā lauksaimniecības produktu ĢIN gadījumā, jaunajai nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzības sistēmai vajadzētu aizsargāt neģeogrāfiskus nosaukumus, kuri rada viennozīmīgas asociācijas ar konkrētu vietu; šajā sakarā jāņem vērā TRIPS nolīgumā paredzētās atkāpes attiecībā uz aizsardzību;

15.

norāda, ka būtu jādod priekšroka transversālai pieejai attiecībā uz nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzību, nevis sektorālai pieejai, jo uzņēmumiem, valstu iestādēm un reģionālajām un vietējām pašvaldībām neapšaubāmi būtu vienkāršāk piemērot vienotu noteikumu kopumu visiem produktu veidiem;

16.

uzsver, ka būtu jāparedz divi (un ne vairāk) atsevišķi līmeņi nelauksaimniecisko produktu ĢIN saiknei ar teritoriju, kas atbilst pašreizējai diferenciācijai starp ACVN produktiem (ciešāka saikne) un AĢIN (mazāk cieša saikne) attiecībā uz lauksaimniecības produktu ĢIN;

17.

cer, ka produkta specifikācijās (ĢIN reģistrācijas iegūšanai) būs iekļauta informācija par izmantotajām izejvielām, ražošanas procesa apraksts, parādīta produkta saikne ar konkrēto teritoriju un uzņēmuma sociālās atbildības elementi (garantija saistībām attiecībā uz šo pašu teritoriju);

18.

atzīmē, ka kritēriji, kas ražotājiem būs jāievēro, lai iegūtu ĢIN statusu, nedrīkst būt par šķērsli iespējamām produktu inovācijām vai ražošanas procesa efektivitātes uzlabošanai;

19.

atgādina, ka viens no ĢIN mērķiem ir garantēt kvalitāti patērētājiem, un tāpēc, tā kā nav iespējams noteikt vienādus kvalitātes parametrus, būtu jāparedz kontrole, lai pārbaudītu, vai visā aizsardzības laikā tiek ievērota produkta specifikācija. šos kontroles pasākumus varētu nodrošināt reģionālās publiskās struktūras (vai publiskā un privātā sektora partnerības, piemēram, tirdzniecības kameras).

20.

uzskata, ka priekšroka būtu jādod vienotas nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzības sistēmas izveidei ES līmenī, nevis atsevišķu valstu tiesību aktu saskaņošanai, jo tas būtu taisnīgāk un nodrošinātu vienotu ieviešanas grafiku visā ES;

21.

ierosina attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurās jau ir nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzības sistēma, paredzēt īsu pārejas periodu, kas būtu balstīts uz abu sistēmu līdzāspastāvēšanu (piemēram, līdz 2020. gadam), pirms galīgās pārejas uz vienotu ES mehānismu;

22.

uzskata, ka nelauksaimniecisko produktu ĢIN reģistrācijas procedūrai vajadzētu būt obligātai un ka tās pamatā jābūt divu soļu sistēmai (kā tas ir pašlaik attiecībā uz lauksaimniecības produktu ĢIN), kurā iesaistīts reģionālais līmenis, kas pievēršas vietējām īpatnībām, un Eiropas līmenis, kurš pievēršas kopīgiem kritērijiem visā ES;

23.

uzsver, ka attiecībā uz ĢIN iekļaušanu reģistrā būtu jānosaka konkrēti maksimālie termiņi, kas būtu garantēti tiesību aktos, lai novērstu iespēju neefektīvām publiskās pārvaldības iestādēm kavēt šo procesu un tādējādi radīt kaitējumu ražotājiem;

24.

uzskata, ka ražotājiem, to apvienībām un tirdzniecības kamerām jābūt galvenajiem subjektiem, kas pilnvaroti pieteikt nelauksaimniecisko produktu ĢIN reģistrāciju, taču būtu lietderīgi noteikt, ka īpašos un attiecīgi pamatotos gadījumos reģistrāciju var pieteikt arī atsevišķi ražotāji, vietējās vai reģionālās pašvaldības vai arī patērētāju organizācijas. Tām pašām kategorijām, kurām ir tiesības pieteikt reģistrāciju, vajadzētu būt arī tiesībām pieprasīt iebildumu izteikšanas procedūru;

25.

uzsver, ka saistībā ar pašreiz pievērsto uzmanību publiskajiem budžetiem varētu noteikt ražotājiem iemaksu par ĢIN statusa piešķiršanu, ar nosacījumu, ka tā ir vienreizēja iemaksa, kas ir pamatota, ņemot vērā attiecīgās izmaksas, un vienādi piemērojama visā Eiropas Savienībā.

26.

vēlas, lai nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzība būtu tāda pati, kāda paredzēta Līguma par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS) 23. pantā attiecībā uz vīniem un stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem; tādējādi varētu nodrošināt ražotāju tiesību pienācīgu aizsardzību;

27.

ierosina to, ka uzraudzības sistēma, kas aizsargā ar nelauksaimniecisko produktu ĢIN saistītās tiesības, varētu būt publiska vai publiski privāta, taču abos gadījumos būtu pilnvērtīgi jāizmanto vietējo un reģionālo pašvaldību kompetence, ņemot vērā to tiešo saikni ar savām teritorijām;

28.

apzinās, ka nelauksaimniecisko produktu ĢIN sistēmas iespējamie panākumi varētu zināmā mērā palielināt viltošanas vai imitācijas risku no konkurējošu ražotāju puses. Šā iemesla dēļ būtu jāparedz tūlītējas aizsardzības procedūras, kas nodrošinātu viltotu produktu vai imitāciju ātru atklāšanu un likvidēšanu;

29.

uzskata, ka nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzībai nav jābūt ierobežotai laikā, bet norāda, ka tomēr būtu jāparedz iespēja anulēt aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi attiecas uz lauksaimniecības produktu ĢIN;

30.

uzskata, ka iespējamie konflikti saistībā ar nelauksaimniecisko produktu ĢIN un preču zīmēm būtu jāregulē tādā pašā veidā, kādā šie konflikti tiek regulēti attiecībā uz lauksaimniecības produktu ĢIN;

31.

nobeigumā uzsver, ka RK paustajam viedoklim, ņemot vērā Komitejas īpašās zināšanas reģionālās un vietējās politikas jautājumos, būtu jāsekmē un jāatbalsta ieteikums veidot nelauksaimniecisko produktu ĢIN aizsardzības sistēmu Eiropas Savienībā, un tādēļ mudina Eiropas Komisiju nākt klajā ar tiesību akta priekšlikumu šajā jomā.

28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/16

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojuma par ES jauno stratēģisko satvaru par drošību un veselības aizsardzību darbā no 2014. gada līdz 2020. gadam nolūku panākt atbilstību stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem, kas saistīti ar nodarbinātību, sekmējot augstus standartus attiecībā uz darba apstākļiem gan ES, gan starptautiskā līmenī; tomēr pauž neizpratni, kāpēc šajā stratēģiskajā satvarā Komisija neparedz īpašu likumdošanas darbību, jo īpaši attiecībā uz balsta un kustību aparāta saslimšanām (MSD) un kancerogēniem;

2.

šajā sakarā atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu Eiropas Komisijai:

3.

norāda uz Eiropas Komisijas pašas pretrunu, cenšoties izveidot ES stratēģisko satvaru par veselības aizsardzību un drošību darbā 2014.–2020.. gadam, vienlaikus savā darba programmā 2015. gadam paziņojot par iespējamu atsaukumu attiecībā uz priekšlikumu direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti;

4.

atzīst, ka ir svarīgi ES līmenī koordinēt pasākumus ar mērķi novērst riskus, kas saistīti ar drošību un veselības aizsardzību darbā (occupational safety and health: OSH), un panākt darba apstākļu turpmāku un pastāvīgu uzlabošanos;

5.

pieņem zināšanai, ka lielākā daļa no iniciatīvām, kas izklāstītas 2007.–2012. gada ES OSH stratēģijā, ir īstenotas, taču jāņem vērā, ka netika izvirzīti saistoši un izmērāmi mērķi ar noteiktu termiņu;

6.

uzsver būtisko un svarīgo lomu, kāda darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem jāuzņemas, izstrādājot veselības un drošības politiku Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, un aicina Komisiju stiprināt sociālo dialogu lēmumu pieņemšanas procesos;

7.

atbalsta Eiropas Komisijas izvēli par labu stratēģiskā satvara trim galvenajiem uzdevumiem, un tie ir šādi: i) spēkā esošo tiesību aktu īstenošana; ii) ar darbu saistītu slimību profilakses uzlabošana, tai skaitā jaunu un potenciālu risku profilakse; iii) reakcija uz demogrāfiskajām pārmaiņām;

8.

ir vienisprātis ar Eiropas Parlamentu, ka ekonomikas krīze nav attaisnojums preventīvo politiku apdraudēšanai, un uzsver darba drošības un veselības (OSH) kā vienas no darba ņēmēju pamattiesībām nozīmi (1);

9.

pauž nožēlu par vietējo un reģionālo pašvaldību nepietiekamo iesaistīšanu Eiropas Komisijas stratēģijā un aicina Komisiju garantēt to oficiālu līdzdalību saistību uzņemšanās procesos, atzīstot tās arī kā nozīmīgas darba devējas un kā būtiskus institucionālos subjektus;

10.

uzsver: tā kā vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir izveidota partnerība un saiknes ar vietējiem uzņēmumiem, tām var būt svarīga nozīme tiesību aktu integrēšanā, “profilakses kultūras” veicināšanā, preventīvu standartu pareizā piemērošanā un ar kolektīvās pārstāvības un darba aizsardzības nodrošināšanu saistīto darbību atbalstīšanā;

11.

ierosina noteikt Eiropas centralizētu (vēlams, EU-OSHA koordinētu) vadības komiteju, kas nodrošinātu apzināšanu, koordināciju un izstrādi OSH jomā, lai efektīvāk uzņemtos arī proaktīvu atsauces, vadības un uzraudzības funkciju saistībā ar ES tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs. Šai vadības komitejai vajadzētu

12.

uzskata, ka ir steidzami jārisina darba ņēmēju tiesību samazināšanas problēma un efektīvi jārīkojas, lai mazinātu normatīvās, piemērošanas un modeļu atšķirības darba drošības un veselības aizsardzības jomā, jo tas ir viens no faktoriem, kas var izraisīt sociālo dempingu un negodīgu konkurenci ES tirgus teritorijās;

13.

piekrīt Komisijas iecerētajiem pasākumiem ar mērķi pārskatīt valstu stratēģijas, ņemot vērā jauno satvaru, un sadarbībā ar Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūru (EU-OSHA) izveidot datubāzi, kas ietvertu visus valstu OSH stratēģiskos satvarus. Šis darbs jāveic ciešā dialogā ar Eiropas sociālajiem partneriem;

14.

pauž pārliecību, ka ir nepieciešams veicināt “profilakses kultūru” (ar iniciatīvām tādās jomās kā skolas izglītība, māceklība, profesionālā izglītība un mūžizglītība) un mūsdienīgu “uzņēmējdarbības kultūru”, kuras pamatā ir apziņa, ka personības attīstības kvalitāte nosaka ražošanas procesu un rūpniecības produktu kvalitāti;

15.

uzskata, ka būtiska nozīme ir apmācībai par darba drošības apdraudējumu novēršanu, kas ir lietderīga gan darba ņēmējiem, gan uzņēmumiem;

16.

piekrīt Eiropas Komisijai, ka izpratnes par OSH veidošana sākas skolā, un atbalsta ieteikumu vairāk ņemt to vērā skolu izglītības programmās;

17.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas veltīto uzmanību sabiedrības informētības veicināšanai un uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāuzņemas svarīga loma šajā jomā;

18.

jo īpaši atbalsta finansējuma piešķiršanu pasākumiem no 2014. gada un aicina paredzēt ad hoc atbalstu projektiem, ko iesniegušas vietējās un reģionālās pašvaldības, sevišķi tās, kuras pārstāv reģionus ar neefektīvu sabiedrības veselības aprūpes sistēmu vai reģionus ar demogrāfiskām problēmām;

19.

ņemot vērā horizontālās subsidiaritātes principu, atbalsta darbības, kas paredzētas, lai palīdzētu uzņēmumiem ieviest tehniskus un organizatoriskus risinājumus darba drošības un veselības aizsardzības jomā;

20.

piekrīt Eiropas Komisijas viedoklim attiecībā uz nepieciešamību sniegt tehnisku un finansiālu atbalstu tiešsaistes interaktīvajam riska novērtēšanas rīkam OiRA  (2) un citiem zinātniski tehniskiem un informātikas instrumentiem dalībvalstīs, jo īpaši prioritārajām nozarēm, mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem;

21.

atbalsta Eiropas Komisijas iniciatīvu, kuras mērķis ir veicināt paraugprakses apmaiņu ar mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kas saņems lielo uzņēmumu atbalstu uzņēmēja-piegādātāja-pircēja ķēdē, lai uzlabotu OSH;

22.

rosina īstenot vairāk integrētu politikas pasākumu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (finansiāli atvieglojumi, labāka piekļuve ESF un ERAF līdzekļiem, praktiski instrumenti risku novērtēšanai, kas būtu precīzi gan no tehniskā, gan zinātniskā viedokļa, kā arī partnerības);

23.

aicina veicināt politiku, kas vērsta uz nodokļu atvieglojumiem attiecībā uz kapitāla ieguldījumiem un ikgadējās uzturēšanas izmaksām uzņēmumiem, kas atbilstoši kompetento publisko regulatoru izdotajām vadlīnijām un modeļiem ievieš OSH pārvaldības instrumentus un sistēmas;

24.

tādēļ aicina izstrādāt Eiropas līmeņa plānu, kas paredz stimulus uzņēmumiem saistībā ar projektiem, kuru mērķis ir OSH pārvaldības sistēmu ieviešana un uzturēšana; šajā nolūkā būtu jāizmanto garantiju fondi, lai atvieglotu piekļuvi banku aizdevumiem un nodrošinātu lielāku tehnisko palīdzību uzņēmumiem, jo īpaši MVU, tostarp ar Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūras (EU-OSHA) līdzdalību;

25.

atbalsta pasākumus un politiskos ieteikumus, kas sniegti Eiropas Parlamenta 2014. gada 14. janvāra rezolūcijā par efektīvām darba inspekcijām kā stratēģiju darba apstākļu uzlabošanai Eiropas Savienībā;

26.

atzinīgi vērtē Vecāko darba inspektoru komitejas (Senior Labour Inspectors Committee – SLIC) darbības, kas paredzētas, lai vadītu un koordinētu atsevišķu valstu darba inspekcijas, un uzskata, ka tās rīcībā jābūt atbilstīgiem instrumentiem un resursiem;

27.

norāda, ka ir svarīgi, lai par drošību un veselību darba vietā atbildīgās amatpersonas arī palīdzētu ievērot normatīvos aktus, un uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību lomu viņu apmācības veicināšanā. Vienlaikus RK vēlas, lai mikrouzņēmumiem un maziem uzņēmumiem tiktu paredzēti īpaši inspekciju modeļi, lai tos pasargātu no neizturama birokrātiskā un finanšu sloga;

28.

uzskata, ka izpildes nodrošināšanas pasākumu pamatā jābūt pierādījumiem par efektivitāti un īpaša uzmanība ir jāpievērš ražošanas nozarēm, kurās pastāv reāls veselības un drošības noteikumu neievērošanas risks, un jānodrošina, ka minētie pasākumi ir orientēti uz spēkā esošajiem noteikumiem par pakļaušanu kancerogēnu, piemēram, azbesta, iedarbībai un uz tām saslimšanām, kas visvairāk izplatītas darba vietā, piemēram, balsta un kustību aparāta saslimšanām (MSD), stresa izraisītām saslimšanām un elpošanas orgānu slimībām, piemēram, hroniskajai obstruktīvajai plaušu slimībai (HOPS);

29.

aicina palielināt, pakāpeniski nostiprinot to kompetenci, vietējo un reģionālo pašvaldību veiktās kontroles nozīmi konkrētajā teritorijā, jo īpaši attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem un apakšuzņēmuma līgumiem, kas ir viena no svarīgākajām uzraudzības jomām;

30.

iesaka veicināt paraugprakses apmaiņu starp reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm, kas darbojas šajā jomā;

31.

piekrīt nepieciešamībai sadarbībā ar dalībvalstīm, Vecāko darba inspektoru komiteju (SLIC) un Padomdevēju komiteju OSH jautājumos (CCSS) izvērtēt piemērojamo sankciju un administratīvo sodu, kā arī netradicionālo kontroles veidu efektivitāti, ja publiskajam sektoram ir dota šāda līdzdarbības iespēja;

32.

uzskata, ka Eiropas migrējošo darba ņēmēju veselības aizsardzības platformas izveide ir aktuāls un stratēģisks lēmums, jo arvien vairāk samazinās valstu spēja reaģēt uz globalizācijas ietekmi un galvenokārt migrācijas radītajām sociāli demogrāfiskajām pārmaiņām;

33.

atzinīgi vērtē Pamatdirektīvas 89/391/EEK (3), kas Eiropas Komisijas 2011. gadā pieprasītajā pētījumā ietverta starp desmit tiesību aktiem, kuri visvairāk apgrūtina MVU (4), iekļaušanu REFIT programmā;

34.

uzskata, ka līdztekus noteikumiem par sankcijām ir vajadzīgs mērķtiecīgs regulējums ar skaidriem noteikumiem, kā arī efektīvām un vienkāršām procedūrām, un lielāku nozīmi vajadzētu piešķirt arī divpusējām struktūrām, kurās ir pārstāvēti sociālie partneri, kas, pienācīgā veidā iesaistīti, pildot attiecīgās funkcijas, preventīvu darbību īstenošanā var sniegt lietderīgu atbalstu ar valsts tiesību aktiem pilnvarotajām iestādēm;

35.

atbalsta ierosinātos pasākumus saistībā ar OSH tiesību aktu analīzi, riska novērtējuma vienkāršošanu un/vai administratīvā sloga un dokumentācijas samazināšanu, taču vienlaikus nepieciešams nodrošināt, ka netiek samazināts nodarbināto aizsardzības līmenis;

36.

uzskata, ka noteiktās nozarēs, it īpaši attiecībā uz mikrouzņēmumiem, varētu noteikt un veicināt instrumentus, piemēram, tiešsaistes interaktīvo riska novērtējumu (OiRA), kas atvieglotu riska analīzi. Objektīvajiem kritērijiem un parametriem jābūt balstītiem uz rūpīgu riska novērtējumu un riska pārvaldību, un būtu, cik vien iespējams, vienkāršoti un definēti, vienojoties ar attiecīgajām institucionālajām struktūrām, lai izstrādātu vienkāršotus instrumentus riska novērtēšanai un pārvaldībai, tostarp izmantojot brīvprātīgu sertificēšanu;

37.

uzskata, ka OSH pārvaldības sistēmu sarežģītā piemērošana ir saistīta arī ar birokrātisko slogu, kurš ne vienmēr ir attiecināms uz publisko regulējumu, bet gan uz atbilstību starptautiskajiem standartiem. Atzīstot ar darba aizsardzības jomu saistīto dalībnieku profesionalitāti, Komiteja tomēr uzskata, ka šī joma nedrīkst radīt papildu sarežģījumus uzņēmumiem, jo īpaši mazajiem. Šajā sakarā Komiteja sagaida OSH kvalitātes sertifikācijas salīdzinājumu Eiropas mērogā, lai varētu definēt ES brīvprātīgo standartu, kas noteiktu ilgtspējīgus minimālos priekšnoteikumus;

38.

ir pārliecināta, ka pasākumi, kuru mērķis ir OSH aizsardzība, būtu jāīsteno, izmantojot piesardzīgu un holistisku pieeju un ņemot vērā ciešo saikni starp ražošanu, nodarbinātību un vidi, kā arī balstoties uz vislabākajām medicīnas un zinātnes atziņām, kādas vien ir pieejamas;

39.

vērš uzmanību uz azbesta izraisītām plaušu un ādas slimībām, vēzi, astmu, obstruktīvajām slimībām, MSD, stresa izraisītām saslimšanām un citām hroniskām patoloģijām un uzsver, ka rūpīgi jāanalizē esošie riski un jauni riski, kas rodas saistībā ar pārstrukturēšanu, jaunām tehnoloģijām, materiāliem un produktiem;

40.

uzskata, ka, ņemot vērā zinātnisko nenoteiktību, veselības risku pārvaldības jomā ir jāpiemēro “piesardzības pieeja” attiecībā uz jaunu tehnoloģiju, materiālu un produktu rūpniecisko izmantošanu;

41.

uzskata, ka:

42.

norāda, ka palielinās nodarbināto sieviešu skaits un pastāv būtiskas atšķirības starp sieviešu un vīriešu darba dzīvi (darba veids, atšķirīgi pakļautības riskam apstākļi), kas attiecīgi ietekmē viņu veselību un drošību;

43.

iesaka dažādot aizsardzības pasākumus darba vidē, lai nodrošinātu to efektivitāti gan attiecībā uz sievietēm, gan uz vīriešiem, ņemot vērā veicamā darba veidu un subjektīvās un objektīvās atšķirības pakļautības riskam ziņā;

44.

uzskata, ka OSH politika var sekmēt diskriminācijas apkarošanu un vienlīdzīgu iespēju veicināšanu ES politikā, veicinot to, ka Direktīva 2000/78/EK saistībā ar invalīdu drošības un veselības aizsardzību darbā un Direktīva 2006/54/EK, ar kuru aizliedz mazāk labvēlīgu attieksmi grūtniecības vai maternitātes dēļ pret sievietēm darba vietā, tiek precīzi īstenota (5)  (6);

45.

atkārtoti uzsver, ka “pamata faktori, kas veicina aktīvas un veselīgas vecumdienas, ir arī mūžizglītība un brīvprātīgais darbs. ES, valsts un vietējā līmenī būtu jāatbalsta pieaugušo izglītība un vecāka gadagājuma cilvēku pilsoniskās iesaistīšanās aktivitātes, lai palīdzētu paildzināt darba dzīvi, veicinātu aktīvu pensijas laiku un atbalstītu neatkarīgu dzīvi” (7). Tādēļ Eiropas Savienībai jāsekmē Eiropas rokasgrāmatas izstrāde par labu praksi aktīvu vecumdienu jomā;

46.

tāpēc uzskata, ka, lai palīdzētu risināt darbaspēka novecošanās jautājumu, ir būtiski nodrošināt informācijas un labās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm un uzņēmumiem un veicināt atbilstošus iekļaušanas pasākumus;

47.

pauž pārliecību, ka “ES rīcība aktīvu un veselīgu vecumdienu un paaudžu solidaritātes atbalstam veicinās inovācijas un izaugsmes potenciālu visā ES teritorijā, kā arī nesīs ekonomisku labumu gan publiskajiem, gan privātajiem dalībniekiem vietējā, valsts un ES līmenī” (8);

48.

norāda, ka datu vākšanas uzlabošanai ir īpaši svarīga nozīme, lai varētu salīdzināt OSH nodrošināšanu Eiropas Savienībā, turklāt salīdzinošajai datu analīzei jābūt vērstai uz pastāvīgu uzlabošanu, atzīmējot labāko paraugpraksi, nevis vienkārši klasificējot sniegumu. Tas sekmētu datu par faktiskajiem riskiem apmaiņu starp dalībvalstīm;

49.

atbalsta Komisijas aicinājumu vākt un apkopot statistikas datus, tostarp vietējā un reģionālajā līmenī, kuri izsmeļošāk raksturotu nelaimes gadījumus darbā un arodslimības, pakļautību profesionālajam riskam un ar darbu saistītām slimībām;

50.

norāda, ka OSH informācijas sistēmas pārvaldības jomā pārāk ierobežota ir sociālo partneru loma; sociālie partneri varētu efektīvi sekmēt sistēmas arhitektūras izveidi, nozares datu palielināšanu, informācijas plūsmu pārvaldību, kā arī to izmantošanu;

51.

uzsver, ka uzticami statistikas dati ļauj gūt pārskatu par riskiem darba ņēmēju veselībai, labāk izprast to cēloņus un izdarīt secinājumus rīcībai;

52.

aicina izveidot Eiropas informācijas sistēmu profilaksei darba vietā (zināt, lai novērstu) kā dinamisku darbības instrumentu ar mērķi integrēt pašreizējās valstu sistēmās pieejamo informāciju un izveidot datu lasīšanas modeli ar vienotu datubāzi;

53.

atbalsta Komisijas viedokli, ka skaidri ES normatīvi OSH likumdošanas jomā varētu palīdzēt sasniegt līdzvērtīgus nodarbinātības standartus pasaules mērogā, izmantojot divpusējus un daudzpusējus nolīgumus ar trešām valstīm;

54.

uzskata, ka jaunajā, globalizētajā starptautiskajā kontekstā ir jānodrošina, ka starptautiskās konvencijas un nolīgumus OSH jomā pieņem un efektīvi īsteno visas iesaistītās puses, lai saglabātu ES konkurētspēju un novērstu uzņēmumu pārcelšanu uz trešām valstīm nolūkā meklēt pieļāvīgāku tiesisko vidi;

55.

atgādina, ka Komisijai vajadzētu mudināt dalībvalstis ratificēt visas SDO un citas starptautiskās konvencijas un līgumus par veselību un drošību un ciešāk pievērsties OSH normatīviem un ar tiem saistītiem jautājumiem sarunās par visām partnerībām, kas tiek veidotas pasaules mērogā, jo īpaši pašreizējās sarunās par Transatlantisko tirdzniecības un ieguldījumu partnerību (TTIP) ar ASV.

28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/22

1.

Pēdējos gados termins “zaļais” ir ieguvis aizvien nozīmīgāku vietu politikas veidošanā, jo vides apsvērumi ir kļuvuši horizontāli un visaptveroši. Stratēģijā “Eiropa 2020”, kas ir stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, ir noteikts, ka būtiska nozīme ir pārejai uz zaļas, zemas oglekļa emisijas un resursu izmantošanas ziņā efektīvas ekonomikas modeli;

2.

viens no abu minēto paziņojumu centrālajiem tematiem ir “zaļās ekonomikas” koncepcija, proti, ekonomikas modelis, kas “nodrošina izaugsmi un attīstību, aizsargā cilvēku veselību un labklājību, nodrošina pienācīgas darbvietas, mazina nevienlīdzību, veic ieguldījumus bioloģiskajā daudzveidībā, tostarp tās sniegtajā dabas kapitālā, un, ņemot vērā tā patieso vērtību un būtisko ieguldījumu cilvēku labklājībā un ekonomikas uzplaukumā, saglabā to” (1);

3.

pāreja uz zaļo ekonomiku tieši ietekmēs gan atsevišķu uzņēmumu, gan visas Eiropas ekonomikas konkurētspēju. Resursi samazinās. Arvien vairāk ir jomu, kurās patēriņš aug, sasniedzot vides izturētspējas robežas. Tādēļ savlaicīga pāreja uz zaļo ekonomiku ES ir ne tikai vēlama, bet izšķiroši svarīga, lai saglabātu un stiprinātu konkurētspēju un labklājību iespējami īsā termiņā;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumus par zaļās rīcības plānu MVU un par videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvu;

5.

piekrīt Komisijas viedoklim, kas pausts abos minētajos paziņojumos, par to, ka sekmīga pāreja uz zaļo ekonomiku ir Eiropas Savienības pašreizējās un turpmākās konkurētspējas izšķirošais faktors;

6.

uzsver publiskā sektora un vietējo un reģionālo pašvaldību izšķirošo lomu pārejas uz zaļo ekonomiku veicināšanā; publiskajām pārvaldes iestādēm ne tikai jāsekmē pāreja uz zaļo ekonomiku, bet arī jārāda piemērs projektu, programmu, tiesību aktu, publiskā iepirkuma īstenošanā un darbvietu radīšanā jauna zaļās ekonomikas modeļa ietvaros;

7.

uzskata, ka ļoti svarīgi ir turpināt pasākumus MVU zaļās konkurētspējas sekmēšanai, proti, uzlabot finanšu pieejamību, sniegt plašāku informāciju, vienkāršot tiesību aktus, samazināt birokrātiju un stiprināt zaļās uzņēmējdarbības kultūru;

8.

piekrīt videi nekaitīgas nodarbinātības iniciatīvā izvirzītajam mērķim, ka nodarbinātības politikai un vides politikai jādarbojas saskaņoti, atbalstot pāreju uz konkurētspējīgu, zaļu un resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku;

9.

uzsver, ka prasmju jautājums ir īpaši nozīmīgs jauniem cilvēkiem, kurus joprojām negatīvi ietekmē pārlieku augstais bezdarba līmenis, kas pārsniedz 22 %, un ka viņi būtu labāk jāsagatavo nākotnes darbvietām vispār un jo īpaši videi nekaitīgām darbvietām;

10.

atbalsta Komisijas viedokli, ka ir nepieciešams pārskatīt un atjaunināt apmācības un izglītības programmas, kā arī kvalifikācijas sistēmas, lai atvieglotu pāreju uz zaļo ekonomiku;

11.

uzsver: uzņēmumi ir ļoti atšķirīgi – daži jau ražo zaļos produktus un pakalpojumus, bet arī tie, kas piedāvā tradicionālākus produktus un pakalpojumus, var gūt labumu, piemēram, izmantojot videi nekaitīgus energoavotus un izejvielas;

12.

uzskata, ka vides problēmas būtu jāuztver gan kā iespēja, gan kā drauds individuāliem uzņēmumiem, to darbiniekiem, darba tirgiem un ES;

13.

ir pārliecināta, ka galvenie termini un rādītāji, kā arī zaļās ekonomikas sākumpunkts būtu jāprecizē un jādefinē tā, lai termini un rādītāji būtu savstarpēji saskaņoti, konsekventi un nepārprotami;

14.

uzskata, ka sekmīgai pārejai uz zaļo ekonomiku ir izšķiroša nozīme attiecībā uz ES pašreizējo un turpmāko konkurētspēju, un tieši tāpēc ļoti svarīgi ir nodrošināt konsekvenci terminu lietošanā;

15.

uzsver reģionālās dimensijas nozīmi pārejā uz zaļo ekonomiku un vietējo un reģionālo pašvaldību galveno lomu izglītībā, infrastruktūras nodrošināšanā, vietējās uzņēmējdarbības atbalstīšanā un nodarbinātības dienestu izveidē. Norāda uz vietējā līmenī izstrādātajām zaļajām iniciatīvām, kuras citi ES reģioni var ņemt par piemēru.

16.

norāda uz daudzveidīgajiem apstākļiem un problēmām vietējā līmenī un aicina ekonomikas ekoloģizācijā ņemt vērā reģionu izņēmuma apstākļus;

17.

uzsver, ka sekmīgā zaļajā ekonomikā būs pieci galvenie elementi: 1) samazināšana, kas nozīmē, ka izejvielu patēriņš un enerģijas izmantošana jāsamazina visās jomās; 2) nepiesārņojošas enerģijas izmantošana, lai novērstu atkarību no ārējiem energoavotiem, samazinātu emisijas un radītu darbvietas; 3) efektivitāte, kas nozīmē, ka izejvielas un enerģija jāizmanto efektīvāk produkta vai pakalpojuma visā vērtību ķēdē; 4) kontaktu veidošana un paraugprakses piemēru izplatīšana; savstarpēja salīdzināšana starp dalībvalstīm un nozarēm sniedz iespēju veicināt ekoproduktu un pakalpojumu piegādi, tostarp tirgiem ārpus ES; 5) piekļuve finansēm, proti, ir izšķiroši svarīgi nodrošināt finanšu pieejamību un mazināt birokrātiju; pieteikumiem finansējuma saņemšanai jābūt vienkāršiem, viegli saprotamiem un noderīgiem arī citās uzņēmējdarbības jomās;

18.

uzsver, ka novērtēšanas brīdī ES iekšējā tirgū ir ievērojamas atšķirības starp nozarēm un dalībvalstīm attiecībā uz resursu izmantošanas efektivitāti, un aicina veikt pasākumus resursu efektīvas izmantošanas veicināšanai, izplatot paraugprakses un neveiksmīgas prakses piemērus;

19.

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību, jo īpaši pagastu, nozīmi iepriekšējā punktā minēto pasākumu īstenošanā, un mudina apsvērt, vai minētie pasākumi nebūtu jāfinansē Kopienas pašreizējās sistēmas ietvaros;

20.

uzskata, ka centieni uzlabot resursu efektīvu izmantošanu būtu jāņem vērā vērtību ķēdes visos posmos, ka tādējādi iespējams ievērojami samazināt vajadzību pēc izejvielām un ka uz vērtību ķēdi orientēta pieeja būtu integrējama gan publiskā, gan privātā sektora darbībā;

21.

norāda, ka zaļajā rīcības plānā galvenā uzmanība būtu jāpievērš Eiropas līmeņa pasākumiem, kuru mērķis ir saskaņot un pastiprināt esošās zaļās iniciatīvas, ko izmanto MVU atbalstam valstu un reģionālajā līmenī;

22.

atzīmē uzsvaru uz atjaunojamajiem energoresursiem un biodegvielām, attiecībā uz ko ES ir pietiekama informācija, zinātība un tehnoloģija, aicina novērst šķēršļus attīstībai, lai varētu radīt daudz kvalitatīvu un augstas kvalifikācijas darbvietu, kas draudzīgas videi, un atbalsta pētniecību, attīstību un inovāciju šajā nozarē;

23.

uzsver “zaļās domāšanas” nozīmīgumu un to, ka dalībvalstīs aizvien vairāk ir izplatīts ES izcelsmes marķējums;

24.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas mērķi 2015. gadā izveidot Eiropas Resursu efektivitātes izcilības centru un saistīt to ar partnerību tīklu visos Eiropas reģionos, tomēr aicina Komisiju attiecībā uz minēto forumu precizēt, kas būs šie partneri un kā viņus izraudzīsies;

25.

uzsver arī to, ka šajā procesā jāiesaista vietējās un reģionālās pašvaldības, jo tās vislabāk izprot konkrētos apstākļus un problēmas vietējā un reģionālajā līmenī, kā arī vislabāk spēj izvērtēt vispiemērotākās vietējās ieinteresētās personas. Šajā sakarā vajadzētu veicināt iespēju apzināšanu, lai noteiktu katra reģiona konkrētās iespējas sniegt atbalstu vietējiem dalībniekiem ar mērķi apzināt ieguldījumu kopas, īstenot pasākumus pašnodarbinātības atbalstam, kā arī izveidot apmācības un specializācijas kursus saistībā ar dažādiem zaļās ekonomikas aspektiem;

26.

uzskata, ka ir nepieciešams izvirzīt mērķus attiecībā uz videi nekaitīgu ražojumu izstrādi un rosina noteikt uzņēmumiem lielāku atbildību vides jomā;

27.

norāda, ka īpašajām zināšanām un prasmēm, kas vajadzīgas ekonomikas ekoloģizācijā, vajadzētu būt visiem pieejamām dažādajās dalībvalstīs attiecībā uz svarīgākajiem jautājumiem, un ka būtu jāveic pasākumi, lai vietējā līmenī nodrošinātu atbilstīgu zinātības pakāpi;

28.

aicina veikt pasākumus, lai turpinātu popularizēt mūžizglītības principu, kas ir galvenais faktors jaunas informācijas iegūšanā, jo zaļajai ekonomikai būs vajadzīgas pārmaiņas un pārredzama darbība attiecībā uz vērtību ķēdes visiem posmiem;

29.

norāda, ka šobrīd darba un prasmju atbilstība nav apmierinoša un sistēmiskās pārmaiņas notiek lēni; Komisijas ESCO projekts ir labs piemērs mēģinājumam saistīt darba devējus ar darba ņēmējiem, kas ir kvalificēti attiecīgajam darbam; attiecībā uz citiem priekšlikumiem par darba un prasmju atbilstību RK norāda uz atzinumu “ES kvalitātes sistēma pārmaiņu un pārstrukturēšanas prognozēšanai” (2);

30.

uzsver, ka zaļā ekonomika ietvers pāreju uz aprites ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, un tas radīs jaunas un inovatīvas darbvietas. Tas nozīmē to, ka vecās darbvietas tiks aizstātas ar jaunām un ka profesionālās kvalifikācijas pamatprasības būs jādefinē no jauna;

31.

aicina veicināt iestāžu, MVU, apvienību un izglītības iestāžu sadarbību, jo informācijas jauno veidu apgūšanai būs vajadzīga pasākumu un finanšu instrumentu mērķtiecīgāka virzība un koordinēšana;

32.

uzsver pētniecības un tehnoloģiju attīstības nozīmi, jo tas ir veids, kā stimulēt zaļās ekonomikas īstenošanu, ar pašreizējo Eiropas finansējumu veicinot augstskolu, MVU un citu vietējo un reģionālo struktūru iesaisti – jo tās sekmē galvenos elementus zināšanu jomā (izglītība, pētniecība un inovācija) – tādos sinerģijas veidošanas forumos kā klasteri vai atvērtie inovācijas forumi zināšanu apmaiņai un kopīgai izmantošanai;

33.

ņemot vērā nozīmīgās speciālās zināšanas un pilnvaras, kādas šajā jomā ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, aicina tās pilnībā iesaistīt koordinācijas pasākumos. Jau ir zināmi labi piemēri par to, kā vietējo pašvaldību partnerības izmanto, lai sniegtu uzņēmumiem un apvienībām padomus par enerģētikas jautājumiem, tostarp par to, kā apzināt dotāciju un finansēšanas iespējas, ieteikumus par atsevišķiem pasākumiem, apkopojot pārskatus par iekārtu piegādātājiem un pakalpojumu sniedzējiem, kā arī palīdzību uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus sagatavošanā;

34.

atbalsta Komisijas viedokli, ka ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nepieciešams pārskatīt un atjaunināt apmācības un izglītības programmas, kā arī kvalifikācijas sistēmas, lai ņemtu vērā un atvieglotu pāreju uz zaļo ekonomiku, un ierosina visā izglītības un apmācības procesā iekļaut vismaz vienu moduli, kas veltīts šim jautājumam. Būtu jāveic arī pasākumi, lai izpētītu, kā tiek uzraudzīta apmācības ietekme, jo gan augstākā, gan zemākā līmenī ir nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība;

35.

pauž bažas par apmācības, kas saistīta ar zaļo ekonomiku un zaļajām prasmēm, piemērotību, prognozējamību un līmeni dažādās dalībvalstīs. Ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, ka dalībvalstīs izveido apmācības kursus, kas aptver vides, juridiskos un uzņēmējdarbības zinību aspektus, lai nodrošinātu arī to, ka iestāžu darbiniekiem ir pieejami pietiekami dati un ir attiecīgas prasmes;

36.

uzsver, ka prasmju jautājums ir īpaši nozīmīgs jauniem cilvēkiem, kas būtu labāk jāsagatavo nākotnes darbvietām, īpaši videi nekaitīgām darbvietām;

37.

uzsver, ka jāveido plašāka perspektīva un jāņem vērā ilgtermiņa ietekme, lai vides prasmes var kombinēt ar apjomīgām uzņēmējdarbības zināšanām. Videi draudzīgs un uzņēmējdarbībai labvēlīgs domāšanas veids būtu jāieaudzina jau skolā, jo jaunu profesiju apguvei būs vienlīdz vajadzīgas dabaszinātņu, tehniskas un matemātikas prasmes; minētajiem aspektiem īpaša vieta jāparedz arī pieaugušo izglītības programmās;

38.

pauž bažas, ka tikai nedaudzi MVU Eiropā apzinās iespēju resursus izmantot efektīvāk, kā arī to, kādas priekšrocības varētu dot šo zināšanu izmantošana uzņēmējdarbības praksē;

39.

ierosina, ka uzņēmumu sociālās atbildības kontekstā tās vietējās un reģionālās pašvaldības un valsts iestādes, kam ir fiskālas pilnvaras stimulēt uzņēmumus, varētu izveidot mehānismus, lai pozitīvi diskriminētu tos uzņēmumus, kuri ievēro zaļās ekonomikas principus un īsteno zaļās ekonomikas koncepcijas, piemēram, nosakot zemākas nodevas un nodokļus un izmantojot publiskos iepirkumus un nodokļu atlaides;

40.

aicina informāciju par apmācības un finansēšanas iespējām pielāgot dažādu nozaru mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo tie ne vienmēr spēj novērtēt vajadzību piedalīties apmācībā, kas saistīta ar zaļo ekonomiku;

41.

aicina izstrādāt iniciatīvas prasmju papildināšanai, jo ir būtiski iegūt jaunu informāciju un zinātību. Būtu jāsaprot, kā visus pārstrādājamos materiālus var izmantot tālāk un pārveidot par jauniem un inovatīviem materiāliem, un kādi ir noteikumi un prasības;

42.

atzīmē, ka piecu gadu periodā 75 % Eiropas Savienības mazo un vidējo uzņēmumu izejvielu izmaksas ir palielinājušas un ka steidzami ir vajadzīgi pasākumi jaunu metožu izmēģināšanai un izplatīšanai, lai aizsargātu uzņēmumu konkurētspēju;

43.

iesaka dažādām nozarēm turpināt pētīt iespējas vairāk sadarboties, kā arī iespējas savstarpēji izmantot ar pakalpojumiem saistītās zināšanas, produktus vai to sastāvdaļas. Tas sniegs uzņēmējdarbības iespējas, īpaši maziem uzņēmumiem, kas varētu veidot lielākas struktūras, iesaistoties tīklos. Vajadzētu apkopot piemērus un paraugpraksi izplatīt dalībvalstīs;

44.

iesaka izpētīt visas iespējas, kā palīdzēt mazajiem un vietējiem uzņēmumiem virzīties uz to, lai tie varētu izmantotās un pāri palikušās izejvielas vēlreiz izmantot savos ražošanas procesos un vērtību ķēdēs vai pat kā cita uzņēmējdarbības procesa sastāvdaļu. Kā piemēru var minēt aizvērtās cirkulācijas enerģijas konceptu, kas ir pielāgots vietējiem apstākļiem un saskaņā ar ko atkritumus, zaudēto enerģiju, siltumu, uzturvielas un CO2 izmanto un atkal iegulda enerģijas un pārtikas ražošanā;

45.

norāda uz vajadzību sekmēt sadarbību uzņēmējdarbības jomā starp bioloģiskās pārtikas nozari un citām potenciāli saistītām nozarēm: kulinārija un restorāni, lauku tūrisms, agrotūrisms, ekotūrisms, ilgtspējīgs un/vai amatnieku darināts iepakojums un tara, ilgtspējīga būvniecība, tradicionālie pārtikas produkti u.c.;

46.

iesaka īstenot uz ES sabiedrību orientētu informēšanas kampaņu par ilgtspējīgas attīstības jautājumiem, uzsverot, ka ikvienam ir iespējas personīgi ietekmēt atkritumu daudzumu un to, ko ar tiem iesāk;

47.

atzīmē, ka vietējām pašvaldībām ir būtiska loma Eiropas Savienības izvirzīto ar emisijām saistīto mērķu sasniegšanā. Labs piemērs ir Somijas projekts “Ceļā uz pilsētu, kas nerada oglekļa dioksīda emisijas” (“Kohti hiilineutraalia kuntaa”); tā mērķis ir panākt vietējo dalībnieku – vietējās padomes, iedzīvotāju un uzņēmumu – apņemšanos samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Projekta mērķis ir apzināt jaunas un inovatīvas pieejas, kas vietējā līmenī rada darbavietas un kas ir balstītas uz vietējo dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu un lielāku energoefektivitāti;

48.

iesaka attīstīt sadarbīgā patēriņa un pakalpojumu ekonomikas konceptus, saskaņā ar ko patērētāji nevis iegūtu tradicionālās īpašumtiesības, bet gan varētu nopirkt produktus kā pakalpojumu un tos atdot ražotājam atpakaļ produktu dzīves cikla beigās atkārtotai izmantošanai;

49.

iesaka izstrādāt labākas aprēķina metodes, lai varētu veikt uzticamākus mērījumus par enerģijas patēriņu;

50.

pauž izpratni: lai izstrādātu videi nekaitīgus un tomēr tirgū sekmīgus produktus, būs vajadzīgi ievērojami finansiāli ieguldījumi gan saistībā ar produktu izstrādi un laišanu tirgū, gan produktu izstrādes gaitā radīto produktu un pakalpojumu reģistrēšanu. Nākotnē tiesību aktiem jābūt tādiem, kas paver iespēju ātri attīstīt jaunas inovācijas, nevis tās kavē vai ierobežo;

51.

ierosina veicināt vides pārvaldības sistēmu, jo īpaši ES Vides vadības un audita sistēmas (EMAS) izmantošanu ar mērķi ekoloģisko kultūru iekļaut uzņēmumu lēmumu pieņemšanā, tādējādi uzlabojot tās efektivitāti un sabiedrības informētību par rīcības ietekmi uz vidi;

52.

atbalsta Komisijas viedokli, ka dalībvalstis arī varētu samazināt darbaspēka izmaksas, izmantojot ienākumus, kas gūti ar ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmu (ETS) saistītajās izsolēs, bet uzsver, ka ETS tās pašreizējā veidā nav pilnībā efektīva;

53.

atzinīgi vērtē iniciatīvā likto uzsvaru uz uzņēmējdarbības veicināšanu, un atkārtoti uzsver, ka Eiropai vajadzētu censties uzņēmējdarbību popularizēt jauniešiem kā iespējamu un daudzsološu turpmāko karjeras iespēju;

54.

norāda, ka līdztekus zaļajai ekonomikai arī sociālo uzņēmējdarbību var uzskatīt par vērtīgu alternatīvu tradicionālajiem uzņēmējdarbības veidiem gan peļņas, gan bezpeļņas veidā; šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas vēlēšanos atvieglot piekļuvi finansējumam, kas paredzēts sociālajai uzņēmējdarbībai;

55.

uzskata, ka, izmantojot inovāciju un pārveidojot produktus un ražošanu un uzņēmējdarbības modeļus, uzņēmumi varētu samazināt dārgo primāro izejvielu izmantošanu un atkritumu daudzumu;

56.

uzskata, ka, ieviešot vienotu sistēmu Eiropas zaļās ekonomikas sertificēšanai, īpaši labvēlīgi varētu ietekmēt uzņēmumus un ilgtermiņā nodrošināt prognozējamību un tiesisko noteiktību, jo dažādu juridiskā konflikta jomu juridiskās interpretācijas būtu zināmas jau iepriekš;

57.

atzīmē, ka izejvielu, ūdens un enerģijas izmaksu īpatsvars uzņēmumu kopējās ražošanas izmaksās sasniedz 50 % (3), un tas nozīmē, ka šādas pārmērīgas ietekmes uz uzņēmējdarbības izmaksām samazināšana, pārskatot enerģijas ražošanas, transportēšanas un sadales sistēmas, kā arī ikviens uzlabojums resursu izmantošanas un energoefektivitātes ziņā var radīt ievērojamus ietaupījumus. Tas ir vēl aktuālāk, ņemot vērā enerģijas un daudzu izejvielu cenu kāpumu pēdējos gados;

58.

iesaka sniegt vietējā un reģionālā līmeņa operatoriem paredzētu informāciju par finansēšanas avotu potenciālu 2014.-2020. gada plānošanas periodā un izmantot šo finansējumu, lai palīdzētu pārorientēt mazos un vidējos uzņēmumus uz videi nekaitīgāku uzņēmējdarbību, piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF), Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA), LIFE programma, Dabas kapitāla finansēšanas mehānisms, Energoefektivitātes privātā finansējuma instruments, Uzņēmumu un MVU konkurētspējas programma (COSME) un “Apvārsnis 2020”;

59.

vērš uzmanību uz jautājumu par tādu vides nodokļu un nodevu ieviešanu, kas – kā norāda Komisija – mazāk kaitē izaugsmei un uzlabotu gan vides stāvokli, gan nodarbinātību. Dalībvalstis, ka ir izmēģinājušas vides nodokļus, varētu plašāk dalīties ar savu pieredzi, un citas dalībvalstis to varētu izmantot; Dalībvalstis, ka ir izmēģinājušas vides nodokļus, varētu plašāk dalīties ar savu pieredzi, un citas dalībvalstis to varētu izmantot;

60.

norāda, ka Komisija un dalībvalstis ir izstrādājušas piemērojamus rādītājus un instrumentus, kas dod iespēju labāk izprast stāvokli ES, valstu un reģionālajos darba tirgos. Lai nodrošinātu ietekmi, dalībvalstīm īstenošanā un datu pārsūtīšanā vajadzētu izmantot saskaņotus ES moduļus;

61.

atkārtoti norāda: lai veidotu uzņēmumu attīstībai labvēlīgu vidi, pašvaldībām jāiegulda līdzekļi arī kvalitatīvā transporta un digitālo tehnoloģiju infrastruktūrā, un pašvaldībām būs vajadzīgs Eiropas Savienības atbalsts, ja tās vēlas to sasniegt;

62.

saprot, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem trūkst zināšanu, tīklu un IT prasmju, un tāpēc tiem ir grūti izmantot iespējas, ko sniedz atkritumu rašanās novēršana un produktu, izejvielu un atkritumu atkārtota izmantošana dažādās vērtību ķēdēs;

63.

uzsver, ka pārmērīgi augstas sākotnējo ieguldījumu izmaksas var vēl vairāk samazināt interesi uzņēmumos ieviest procesus, kas saistīti ar resursu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, jo mazajiem un vidējiem uzņēmumiem jāraugās, lai šīs darbības būtu saimnieciski izdevīgas. Tāpēc vajadzētu īstenot leģislatīvus un nodokļu pasākumus, un cita veida atbalstu, lai samazinātu šo ietekmi;

64.

uzskata, ka zaļie standarti, kas ļauj saudzēt bioloģisko daudzveidību un sekmē tādu politikas pasākumu īstenošanu, kuri virzīti uz klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, jāpieņem plašāk un jāizplata dalībvalstīs un ka saistībā ar šiem pasākumiem ir jānodrošina regulāra komunikācija ar patērētājiem;

65.

atzīst, ka principiem, ko paredz ES līmeņa zaļās ekonomikas standarti, jābūt MVU uzņēmējdarbības sastāvdaļai, bet atzīst arī to, ka ir būtiski panākt, lai produktu gala lietotāji, t. i., patērētāji, pirktu produktus, kuri ir sertificēti kā videi nekaitīgi.

66.

norāda, ka zaļāka vērtību ķēde, kurā ir iekļauta otrreizēja pārstrāde, labošana, uzturēšana, atkārtota pārstrāde un ekodizains, var sniegt ievērojamas uzņēmējdarbības iespējas daudziem MVU, bet leģislatīvi, institucionāli, tehniski un kultūras šķēršļi kavē MVU izmantot šīs priekšrocības, un tāpēc minētie šķēršļi ir jānovērš vai, ja tas nav iespējams, jāsekmē to pārvarēšana.

28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/28

1.

atgādina, ka Eiropas Savienības kohēzijas politikai arī turpmāk vajadzētu būt svarīgai lomai no Eiropas reģionu ekonomikas atveseļošanas viedokļa;

2.

pēc Komitejas atzinuma par priekšlikumu regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus par fondiem, uz kuriem attiecas vienotais stratēģiskais satvars (1), atgādina, ka principiāli iebilst pret jebkādiem makroekonomiskiem nosacījumiem, kas būtu obligāti jāievēro, īstenojot kohēzijas politiku, un, precīzāk, pret jebkādu saikni starp Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESI fondi) efektivitāti un pareizu ekonomikas pārvaldību. Faktiski šīs saiknes pamatā ir kļūdains pieņēmums par to, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir tikpat atbildīgas par budžeta nepildīšanu, cik valsts līmeņa pārvaldes iestādes;

3.

atgādina arī Eiropas Reģionu komitejas aicinājumu sagatavot balto grāmatu par teritoriālās kohēzijas politiku ar mērķi atsākt debates par dzīves kvalitātes un ekonomikas izaugsmes kvalitātes vērtēšanu, ņemot vērā ne tikai IKP; mudina izstrādāt jaunus, uzticamākus rādītājus, kuros būtu vairāk ņemtas vērā sabiedrības vēlmes;

4.

iebilst pret makroekonomiskajiem nosacījumiem un apšauba šo norāžu pievienoto vērtību, jo tajās pārfrāzēts Regulas 1303/2013 23. pants;

5.

uzskata, ka pārplānošanas gadījumā vietējās un reģionālās pašvaldības ciestu netaisnīgi, jo tās nav atbildīgas par pārmērīgu valsts budžeta deficītu, bet visbiežāk konstitucionālu saistību dēļ ir spiestas pielāgot savu budžetu. Patiesībā kopējais 27 ES dalībvalstu publiskā budžeta deficīts subnacionālā līmenī 2007. gadā bija 0,1 % no IKP, bet 2009. un 2010. gadā sasniedza aptuveni 0,8 %. Lai gan subnacionālā līmeņa publisko finanšu stāvokļa pasliktināšanās dažās valstīs ir bijusi spēcīgāka un deficīts tajās laikā no 2007. līdz 2013. gadam ir pieaudzis par vairāk nekā 0,5 procentpunktiem, tai nav nekā kopēja ar valstu budžetu deficītu (2);

6.

uzsver, ka vietējo un reģionālo pašvaldību stāvoklis parāda ziņā ir ļoti līdzīgs, jo (kā atzinusi Komisija 6. ziņojumā par kohēziju) valsts parāda palielināšanās galvenais cēlonis meklējams galvenokārt centrālās administrācijas darbībā. Vispārējais to vietējo un reģionālo pašvaldību parāda līmenis, kurām nav būtisku likumdošanas pilnvaru, joprojām nesasniedz 10 % no IKP visās dalībvalstīs. Tomēr dažās valstīs parāda apmērs rada bažas;

7.

ņemot vērā daudzus pētījumus, uzskata, ka publisko izdevumu efektivitāte vairāk ir saistīta ar efektivitāti un pareizu pārvaldību (3), nevis ar makroekonomiskiem faktoriem, un turklāt no publiskās darbības kvalitātes lielā mērā ir atkarīgs tas, cik spēcīgi kohēzijas politika stimulē izaugsmi. Konstatē arī, ka sešu tiesību aktu kopuma regulās (“six-pack”) jau ir paredzētas smagas sankcijas makroekonomiskās stabilitātes noteikumu neievērošanas gadījumā. Tāpēc šaubās par to, vai sankcijas ar struktūrfondu līdzekļu izmaksas pārtraukšanu var būt efektīvas, turklāt par vienu pārkāpumu sods tiktu uzlikts divas reizes;

8.

uzskata arī, ka sešu tiesību aktu kopuma kontekstā ir jāpārskata strukturālā deficīta aprēķināšanas metodes, lai ņemtu vērā katrai valstij raksturīgās ekonomikas īpatnības un publisko izdevumu strukturālās atšķirības;

9.

pauž dziļas bažas par to, ka laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam paredzētie pasākumi var apgrūtināt Eiropas izaugsmi un ekonomikas un sociālo projektu īstenošanu, radot nedrošību ERAF un ESF plānošanā laika posmam pēc 2015. gada, jo jau tagad pietiekams apdraudējums izaugsmei ir iekavētā plānošana, kuras iemesls ir novēlota sarunu noslēgšana par daudzgadu finanšu shēmu, kā arī dalībvalstu un pašvaldību grūtības izpildīt ex ante nosacījumus;

10.

tāpēc uzsver arvien lielāko un svarīgo vietējo un reģionālo pašvaldību lomu – tās atbild par aptuveni 33 % publisko izdevumu, kuru apmērs pēdējās divās desmitgadēs (1995.–2013.) ir nedaudz, par 2 procentpunktiem, palielinājies, sasniedzot 16 % no IKP. Lai gan to ietekme dažādās valstīs ir atšķirīga atkarībā no to institucionālās struktūras, tām piemīt daudz svarīgāka loma nekā centrālai administrācijai sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanā un jo īpaši to izdevumu jomā, kas var veicināt izaugsmi – šos izdevumus ir definējusi Komisija (sk. 6. kohēzijas ziņojumu) izglītības, veselības aprūpes un vides aizsardzības, transporta, pētniecības un izstrādes, kā arī enerģētikas jomā;

11.

tāpēc aicina pārskatīt investīciju klauzulu, lai būtu iespējams tās reģionālās un valsts investīcijas, kas īstenotas ar Eiropas fondu (ESI fondu vai EISI) līdzfinansējumu, neiekļaut grāmatvedībā, aprēķinot valsts publisko deficītu Eiropas pusgada ietvaros;

12.

vēlas izcelt pretrunas, ko ietver, pirmkārt, noteikumi par makroekonomiskajiem nosacījumiem un, otrkārt, Stabilitātes un izaugsmes pakts, kura piemērošanā atļauts zināms elastīgums pagaidu ārkārtas apstākļos, kas noteikti Regulā Nr. 1177/2011, kā arī Komisijas apsvērumi, saskaņā ar kuriem ES fiskālā sistēma dod pietiekamas iespējas nodrošināt līdzsvaru starp produktīvu publisko ieguldījumu nepieciešamību un fiskālās disciplīnas mērķiem (4);

13.

šajā kontekstā atgādina, ka pauž bažas par jauno grāmatvedības regulējumu – Eurostat dokumentu SEC 2010 –, kas ir spēkā kopš 2014. gada septembra un kurā nav šķīruma starp izdevumiem un investīcijām un kas nozīmē, ka pašvaldībām ir pienākums ierobežot investīciju maksimālo apmēru gadā uz vienu iedzīvotāju. Dažu valstu pašvaldībām šis apjoma ierobežojums varētu kļūt par šķērsli līdzfinansējuma nodrošināšanai projektiem, kuri saistīti ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem. Tāpēc aicina Eiropas Komisiju iesniegt ziņojumu par SEC 2010 īstenošanu;

14.

atgādina, ka vietējās un reģionālās pašvaldības trīskārt ir skāruši fiskālās konsolidācijas pasākumi, kas tika pieņemti valsts līmenī ar mērķi pārvarēt ekonomikas un finanšu krīzi. Šie pasākumi, pirmkārt, ir būtiski mazinājuši subnacionālo pārvaldes iestāžu spēju piedalīties publiskajās investīcijās, kuru vidējais līmenis 27 ES dalībvalstīs laikā no 2002. līdz 2007. gadam bija 2,3 % no IKP un samazinājās līdz 1,8 % no IKP, un 2010. gadā reālā izteiksmē samazinājās par 7,2 %, 2011. gadā – par 5,9 %, 2012. gadā – par 3,3 % un 2013. gadā – par 8,6 %;

15.

otrkārt, tā kā kārtējie pārvedumi un kapitāla pārvedumi no centrālās administrācijas ir primārais vietējo un reģionālo pašvaldību resurss gandrīz visās ES dalībvalstīs, to ieņēmumi ir būtiski samazinājušies, radot tūlītēju to budžeta nelīdzsvarotību. Spānijas reģioni ir cietuši vēl smagāk, jo to ieņēmumi reālā izteiksmē ir samazinājušies par 62 % pēc spēcīga pārvedumu sarukuma no centrālās administrācijas (45 %), no vienas puses, un pēc būtiska pārvedumu pieauguma no reģioniem uz centrālo administrāciju (no nepilniem 1,4 miljardiem euro līdz 10,1 miljardam euro 2005. gada cenās);

16.

treškārt, ESAO skatījumā fiskālās konsolidācijas pasākumi vēl vairāk ir mazinājuši vietējo un reģionālo pašvaldību investīciju jaudu, turklāt tām ir nācies arī rēķināties ar aizdevuma nosacījumu pasliktināšanos;

17.

vēlas izcelt ESI fondu ieguldījumu publisko investīciju veicināšanā krīzes laikā, jo no 11,5 % publisko ES investīciju (bruto pamatkapitāla veidošana) apmēra 2007. gadā tas ir paaugstinājies līdz 18,1 % 2013. gadā. To atbalsts dažās valstīs sasniedza vairāk nekā 75 % no publiskajām investīcijām. Laikā no 2007. gada līdz 2013. gadam piešķīrumi no struktūrfondiem, kohēzijas fonda un saistītā valstu līdzfinansējuma gadā un vidēji sasniedza aptuveni 0,55 % no 27 ES dalībvalstu IKP;

18.

tāpēc par pretrunīgu uzskata ERAF un ESF apropriāciju apdraudējuma ieviešanu tajos gadījumos, kad kāda no dalībvalstīm saskaras ar ekonomiskām problēmām. Publisko izdevumu samazinājums nenozīmē automātisku valsts budžeta deficīta samazināšanos un tas var negatīvi ietekmēt sociālo jomu;

19.

raizējas par iespējamo valsts un subnacionālā finansiālā stāvokļa pasliktināšanos, ja tiktu apturēta ne tikai saistību izpilde, bet arī maksājumi. Atgādina arī, ka saikne starp struktūrfondiem un valsts budžeta deficīta pareizu ekonomikas pārvaldību bijusi nepilnīga, to sākotnēji piemērojot kohēzijas fondam, jo sankcijas, kas saistītas ar deficītu drīzāk pasliktina attiecīgo valstu ekonomisko stāvokli;

20.

atkārtoti aicina Eiropas Komisiju iesniegt balto grāmatu, kurā, vadoties no publisko izdevumu ilgtermiņa ietekmes, ir noteikta ES līmeņa klasifikācija publisko ieguldījumu kvalitātes novērtēšanai publisko izdevumu aprēķinos. Šāda klasifikācija varētu veicināt to, ka budžeta deficīta aprēķinos pārdomāti tiktu analizēta publisko ieguldījumu kvalitāte un vairāk tiktu ņemts vērā faktiskais makroekonomikas cikls vai apstākļi;

21.

šaubās, vai pārplānošanas saturs un kārtība vienmēr ir pozitīvi un veicina valsts konkurētspēju ilgtermiņā, kā arī palīdz pārorientēt tās ekonomisko attīstību uz nākotnes sektoriem. Kopš 2009. gada gūto rezultātu analīze liecina, ka steidzamības apstākļi ir likuši Komisijai un dalībvalstīm priekšroku dot projektiem, kas jau tiek īstenoti, lai paātrinātu apropriāciju izlietojumu un iegūtu likvīdus. Šāda izvēle kopumā ir devusi iespēju palielināt daļu, kas paredzēta pētniecībai, izstrādei un inovācijai, vispārējam uzņēmumu atbalstam, atjaunojamiem energoresursiem, ceļiem un darba tirgum ar pasākumiem, kas īpaši vērsti uz jauniešu nodarbinātību. Bet dažos gadījumos tie ir izraisījuši tādu nozaru atstāšanu novārtā, kurās iespējama spēcīga izaugsme kā, piemēram, IKT pakalpojumi, vides investīcijas, dzelzceļi, izglītība un apmācība, spēju stiprināšana;

22.

raizējas, ka pārplānošanas juridiskie ierobežojumi nav pietiekami operatīvi – tos nosaka pienākums ievērot tematisko orientāciju, ESF un ERAF līdzsvaru u. c.;

23.

uzskata par samērā utopisku tādas sistēmas ieviešanu, kas būs spēkā tikai no 2015. līdz 2019. gadam;

24.

uzskata, ka pārplānošana nebūt nav vienkāršs un ātri izdarāms uzdevums, bet, balstoties uz pēdējo 5 gadu gaitā gūto pieredzi, kas ir atspoguļota 6. kohēzijas ziņojumā, tā ir prasījusi būtisku cilvēkresursu, tostarp arī Komisijas darbinieku, mobilizāciju astoņām iesaistītajām dalībvalstīm, turklāt valstu administratīvajām iestādēm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām tā izmaksās dārgi un to būs grūti pārvaldīt;

25.

pauž bažas par birokrātijas palielināšanos pārplānošanas procesā, jo saistībā ar to būs jāizpilda tādas pašas prasības kā partnerības nolīgumu izstrādē (izpildes rādītāji, nosacījumi, u. c.), un tāpēc būs jāpiesaista jauni eksperti un radīsies jauni izdevumi. Ja darbiniekiem uzliks pārmērīgu papildu pienākumu slogu, var samazināties viņu darba efektivitāte, tātad rezultāts būs pretējs iecerētajam;

26.

negatīvi vērtē ar pārplānošanu saistītā administratīvā sloga palielināšanos, kas apgrūtina ne tikai Eiropas un valstu administrāciju, bet arī un jo īpaši reģionu administrāciju tad, ja tā rūpējas par pārvaldību. Tā var radīt izdevumu būtisku palielināšanos, jo būs nepieciešams steidzami atbildēt uz Komisijas pieprasījumiem un piesaistīt papildu cilvēkresursus;

27.

negatīvi vērtē vienlaicīgu centralizācijas atjaunošanu valsts un Eiropas līmenī, ko ietver iecerētā sistēma ar aktīvu Komisijas iejaukšanos. Pārplānošanas īsie termiņi, iespējams, kļūs par iemeslu partnerības un daudzlīmeņu pārvaldības principu apšaubīšanai, neraugoties uz to, ka tie ir vieni no kohēzijas politikas pamatelementiem;

28.

uzsver šādu sankciju negatīvo ietekmi uz sabiedrisko domu – tā neapšaubāmi palielinās negatīvo attieksmi pret ES;

29.

ir pārsteigta arī par to, ka nav iespējams pilnīgāk īstenot Eiropas Parlamenta demokrātisko kontroli pār šo jauno makroekonomisko nosacījumu sistēmu apstākļos, kad novirzes, īpaši fondu pārplānošanas jomā kļūst arvien tehnokrātiskākas. Tāpēc aktīvi aicina Eiropas Komisiju atdot Eiropas Parlamentam centrālo vietu lēmuma pieņemšanā un ļaut tam sadarbībā ar Eiropas Reģionu komiteju lemt par makroekonomisko nosacījumu principa īstenošanu.

28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/32

1.

uzskata, ka demokrātija, cilvēktiesības un tiesiskums ir trīs galvenie pīlāri, uz kuriem jābalsta ikviena tiesiskā sistēma neatkarīgi no tās satura un formas. Demokrātija ir “kolektīvas tiesības”, un cilvēktiesības ir neatņemamas individuālās tiesības, kuru aizsardzība jāgarantē jebkādos apstākļos, pat ja pati demokrātija nav pilnīga vai ideāla. Tiesiskuma principi un no tiem izrietošā prakse ir būtiski, lai piešķirtu demokrātijai konkrētu apveidu un ievērotu cilvēktiesības. Tāpēc Komiteja ar pārliecību atbalsta Komisijas priekšlikumu izveidot sistēmu tiesiskuma aizsardzībai ES kā pamatu, lai veicinātu dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos un uzticēšanos starp tām un iedzīvotājiem, jo tas ir nepieciešams Eiropas integrācijas elements. Šāda kopīga sistēma ir ieguvums ne tikai dalībvalstīm, bet arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo tās ir lielā mērā atbildīgas par pamattiesību un pamatbrīvību īstenošanu praksē.

2.

Cilvēktiesības kā vienas no pamattiesībām, kas saistītas ar cilvēka cieņas ievērošanu, ir svarīgākas par jebkādu institucionālu satvaru un būtībā ir prioritāras.

3.

Kaut arī nav universālas tiesiskuma definīcijas, pastāv Eiropas juridiskās tradīcijas, kas attiecas uz šo būtisko jēdzienu, kura pamatā ir trīs principi: 1) visu pilsoņu juridiskajiem pienākumiem un to īstenošanai jābūt balstītai uz likumu, un tie nevar būt atkarīgi no patvaļīga vai vienpusēja izpildvaras lēmuma vai rīcības brīvības; 2) pilsoņu un izpildvaras strīdi jāizšķir neitrālai un neatkarīgai tiesu iestādei saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem; 3) pilsoņu pamattiesībām (personas brīvībai, vārda brīvībai, biedrošanās brīvībai utt.) jābūt ievērotām un skaidri definētām un balstītām uz skaidriem pamata tiesību aktiem, un tās nevar būt atkarīgas no neskaidrām koncepcijām, deklarācijām vai konstitucionālajām garantijām un patvaļīgām interpretācijām. Šiem principiem ir divējāda darbības joma: pirmkārt, valdībām jāīsteno savas pilnvaras atbilstīgi publicētiem un skaidri formulētiem likumiem un noteikumiem, kas balstīti uz stingriem juridiskajiem pamatiem un kurus īsteno taisnīgi un atklāti, un, otrkārt, arī pašām valdībām jāievēro sava Konstitūcija un likumi, kas uz tām attiecas.

4.

Arī nozīmīgajam subsidiaritātes principam (LES 5. panta 3. punkts) jābūt par pamatu un vadlīniju daudzlīmeņu pārvaldības pieejas īstenošanā ar mērķi nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību.

5.

Eiropas Cilvēktiesību konvencija un ES Pamattiesību harta, kas līdz šim ir bijuši progresīvākie dokumenti šajā jomā, kopš to pieņemšanas gan pašai Savienībai, gan visām dalībvalstīm un visiem pārvaldības līmeņiem ir saistošs pamats, uz kura jābalsta tiesiskuma principi un to īstenošana.

6.

Daudzlīmeņu pārvaldības koncepcija, kas izstrādāta ES līmenī un plašāk arī Eiropas Padomes līmenī, iedvesmojas no jau panāktā un joprojām notiekošā ļoti vajadzīgā progresa ES pārvaldībā, pārejot no “lejupēja” modeļa uz iekļaujošāku modeli, kurā apvienota gan augšupējā, gan lejupējā pieeja un kurā ietvertas abas subsidiaritātes dimensijas – “vertikālā” dimensija, ar kuru stiprina izvēlēto reģionālo un vietējo pārstāvju iesaistīšanu, līdzatbildību un partnerību, un “horizontālā” dimensija, ar kuru līdzatbildību attiecina arī uz citiem sabiedrības dalībniekiem (sociālajā, ekonomikas, izglītības, veselības, kultūras jomā), kuri šo līdzatbildību īsteno visās politikas jomās. Daudzlīmeņu pārvaldība ir pārvaldība, kurā iesaistīti daudzi dalībnieki un daudzi līmeņi. Reģionu un vietējo pašvaldību ikdienā īstenoto politiku ietekmē notikumi, rīcība un attīstība valstu un Eiropas līmenī, un daudzās jomās tie nosaka rīcības iespējas gan Eiropā, gan pasaulē. Tiesiskums Eiropas Savienības struktūrā īstenojas vairākos līmeņos, tāpēc tas ir jāaizsargā, visiem līmeņiem sadarbojoties. Vienlīdzīgu iespēju un visbeidzot sociālās integrācijas politikā tiek ņemtas vērā globalizācijas konkrētās sekas un ar tām saistītie uzdevumi nodarbinātības iespēju jomā un labklājības valsts priekšrocību izmantošanā. Katras valsts sistēmai ir sava vēsture un savs modelis, bet mēs virzāmies uz transnacionālu kvalitātes prasību izstrādi. Visbeidzot izveidosies pamattiesību, tostarp sociālo tiesību, Eiropas telpa, kuras pamatā ir daudzlīmeņu pārvaldība un horizontālās saiknes.

7.

Daudzlīmeņu pārvaldības modelis dod iespēju novērst iespējamo apdraudējumu tiesiskumam konkrētā situācijā un novērst virkni nepilnību, tādas kā informācijas, jaudas, finanšu līdzekļu, administratīvo spēju un politiskās ietekmes trūkums, iesaistot vietējās un reģionālās pašvaldības tiesiskuma principu uzraudzībā un īstenošanā Eiropas Savienībā. Šis modelis izpaužas arī kā vēl plašāka līdzdalības demokrātija, lielāka pārredzamība un pārskatatbildība, kā arī pievērš lielāku vērību iedzīvotājiem. Tādējādi tiesiskuma aizsardzība ir veids, kā iedzīvotājus tuvināt Eiropai, un otrādi. Baltajā grāmatā par daudzlīmeņu pārvaldību paskaidrots, ka visa minētā mērķis ir nodrošināt “Savienības, dalībvalstu, reģionālo un vietējo pašvaldību saskaņotu [institucionālu] un uz partnerattiecībām balstītu rīcību, lai izstrādātu un īstenotu Eiropas Savienības politiku”.

8.

No Eiropas Reģionu komitejas 2012. gadā pieņemtā uzraudzības atzinuma, kā arī no tās organizētajiem semināriem, rezultātu pārskata un nesen publicētās Daudzlīmeņu pārvaldības hartas var secināt, ka koncepcija pakāpeniski iegūst konkrētas aprises pēc 2009. gada Baltās grāmatas par daudzlīmeņu pārvaldību publicēšanas. Līdztekus faktam, ka koncepcija tiek arvien vairāk ieviesta dažādās stratēģiskās jomās un to pat piemēro dažādi partneri, tās pirmie rezultāti ir redzami vispārējā regulā un pēc tam pieņemtajā rīcības kodeksā attiecībā uz Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem.

9.

Eiropas Komisija savā paziņojumā skaidri norāda, ka tiesiskums ir mūsdienu demokrātijas balsts un viens no pamatprincipiem, kas izriet no visu ES dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, tātad viena no pamatvērtībām, uz ko balstīta Savienības brīvības, drošības un tiesiskuma telpa (Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pants un Līguma un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas preambula). Jaunā ierosinātā satvara mērķis ir novērst iespējamo turpmāko apdraudējumu tiesiskumam, pirms tiek nodrošināti un stājas spēkā priekšnoteikumi, kas ļauj aktivizēt LES 7. pantā paredzētos mehānismus, taču neskarot pašreizējās pienākumu neizpildes procedūras, kuras tiek piemērotas saskaņā ar LESD 258. pantu.

10.

Tādējādi jaunais tiesiskais regulējums ievieš horizontālu pārrobežu pieeju gadījumos, ja valstu rīcība apdraud ES kopīgo vērtību sistēmu un pašreizējās pienākumu neizpildes procedūras nenodrošina risinājumu. Tātad tiesiskums kā ES būtiska kopīga vērtība ir jāstiprina, lai sasniegtu mērķus pamatvērtību aizsardzības jomā, no kurām svarīgs elements ir pamattiesību aizsardzība.

11.

Ar jauno satvaru, kura procedūru īsteno trijos posmos, būtu jānovērš nepilnības un jārada iespējas ES iestādēm novērtēt stāvokli tiesiskuma jomā un vajadzības gadījumā reaģēt, ja pastāv risks, ka kāda dalībvalsts ar savu darbību var radīt sistēmiskus draudus tiesiskumam. Tāpēc jaunajā mehānismā ir paredzēti trīs posmi: (1) objektīva un rūpīga situācijas izvērtēšana attiecīgajā dalībvalstī; (2) ja tikmēr problēma nav apmierinoši atrisināta, ieteikumi tūlītējām un konkrētām darbībām, lai novērstu draudus tiesiskumam; (3) to pasākumu pārraudzība, kurus īsteno attiecīgā dalībvalsts, reaģējot uz tai nosūtīto ieteikumu. Šajā procedūrā, kas balstīta uz dialogu ar attiecīgo dalībvalsti, ir ļoti svarīgi pēc iespējas agrāk iesaistīt dažādus pārvaldības līmeņus, tostarp vietējo un reģionālo līmeni, kā arī pilsonisko sabiedrību.

12.

Vietējās un reģionālās pašvaldības ir pirmās, kas tieši saskaras ar uzdevumiem un problēmjautājumiem, kuri var tieši ietekmēt tiesiskuma procesu un līdz ar to arī noteiktu pamattiesību īstenošanu un kuri ikdienā rodas daudzās jomās: ekonomikas problēmas, bezdarbs, vides problēmas, klimata pārmaiņas ir tikai dažas no tām. Pašvaldību īpašo pievienoto vērtību veido gan to pieredze, kas tām ļauj laikus atpazīt iespējamos sistēmiskos apdraudējumus tiesiskumam, gan spēja orientēties uz rezultātiem, un Eiropas politikā tas vienmēr ir jāpatur prātā. It īpaši globalizētā pasaulē, kur migrācijas un mobilitātes ietekmē ir izveidojušās jaunas kultūru attiecības un daudzveidīga sabiedrība, kurai ir raksturīga dažādu vērtību un reliģiju līdzāspastāvēšana, kas īpaši atspoguļojas vietējās kopienās. Tiesiskuma un pamattiesību aizsardzībā rezultātus var sasniegt tikai tad, ja visi politiskie līmeņi strādā kopīgi, ir atbilstoši savienoti tīklā un, balstoties uz katra līmeņa pilnvarām un atbildību, sniedz savu ieguldījumu un koordinē to. Pašlaik daudzās jomās arvien plašāk tiek atzīts, ka, lai sasniegtu labākus rezultātus, ir vajadzīga teritoriāla (“place-based”) un uz faktiem balstīta (“evidence-based”) politika. Tas neapšaubāmi attiecas arī uz pamattiesību aizsardzību. Šo tiesību stiprināšana pozitīvi ietekmē sociālo un ekonomisko attīstību. Lēmumi, kas pieņemti iedzīvotājiem tuvākajā līmenī, veicina gan savstarpējo uzticēšanos, gan arī ticību sabiedrībai, kurā viņi dzīvo.

13.

Ir pārsteidzoši, ka tikai dažu gadu laikā ES nostāja pamattiesību un tiesiskuma stiprināšanas jomā ir konkretizējusies daudzlīmeņu pārvaldības paradigmā. Bet, lai šo redzējumu īstenotu praksē, svarīgi ir arī darbības principi, kas minēti Komitejas 2012. gada uzraudzības atzinumā, tās izstrādātajā pārskatā par rezultātiem un, protams, Daudzlīmeņu pārvaldības hartā.

14.

Eiropas pamatvērtības (t. i., ne tikai ES un Eiropas Padomes, bet arī valstu galvenās tradīcijas) attiecas ne tikai uz demokrātisku tiesisko kārtību, bet arī uz politiku, ar kuru šīs vērtības konkrēti īsteno praksē. Šo perspektīvu izvēršot pilnībā, vietējās un reģionālās pašvaldības iegūst pilnīgi citu nozīmi. Tās vairs nav tikai iestādes, kuras īsteno valsts (un ES) tiesību aktus un politiku saskaņā ar lejupēju pieeju, bet gan pilntiesīgi dalībnieki, kas uzņēmušies politisku atbildību par integrētas politikas izstrādi konkrētas sistēmas ietvaros un atbilstīgi vietējiem apstākļiem. Šajā aspektā runa ir ne tikai par pilsoņu un politiskajām tiesībām, bet arī ekonomiskajām un sociālajām tiesībām (izglītība, nodarbinātība, veselība, labklājība, mājoklis).

15.

Vietējās un reģionālās pašvaldības ir pirmās iestādes, kas sastopas ar problēmām, ja valsts politikā nav pienācīgi īstenotas pamattiesības. Tās ir kontaktā ar indivīdiem, grupām vai “kategorijām”, ko tiesiskuma principu pārkāpumi vai pamattiesību ierobežojumi skar vispirms. Šajā sakarā viena no prioritātēm ir garantēt vispārējās pamattiesības visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no tiesībām un pakalpojumiem, kas paredzēti vienīgi ES iedzīvotājiem.

16.

Ar piemērotiem atbalsta pasākumiem sistemātiski jāveicina tādas pamattiesības kā vienlīdzīga piekļuve pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un sociālā emancipācija. Tādējādi vietējās un reģionālās pašvaldības kopā ar valsts un ES pārvaldības līmeņiem un pilsonisko sabiedrību ir pilntiesīgi partneri stratēģiskā virzībā uz sociāla tiesiskuma īstenošanu.

17.

Bažas par iespējamiem pamattiesību pārkāpumiem ir jāpārvērš par sistemātisku politisku gribu īstenot tiesiskumu Eiropas Savienībā un dalībvalstīs arī pozitīvā aspektā. Tas izskaidro, kāpēc vajadzīga pāreja no tiesiskuma koncepcijas, kas paredz vienīgi juridisko aizsardzību, uz dinamisku koncepciju, kurā, īstenojot politikas pasākumus, pamattiesībās izpaužas arī sociālais aspekts. Šim aspektam Eiropas Komisija nav pievērsusi pietiekamu uzmanību. Tās nostāja attiecībā uz dalībvalstu iekšējām lietām ir (pārāk) atturīga, un jaunajā sistēmā Komisija galvenokārt vēlas izveidot elastīgāku alternatīvu īstai pārkāpuma procedūrai, lai varētu sākt darboties laikus. Lietderīga pieeja šajā saistībā varētu būt aizvien plašāk atzītais daudzlīmeņu pārvaldības princips. Eiropas Komisijas paziņojums paver perspektīvu proaktīvai pieejai (piemēram, ar atsauci uz Venēcijas komisiju), kurā tomēr jāiesaista dažādie attiecīgās valsts pārvaldības līmeņi un pilsoniskā sabiedrība, lai tā varētu būt iedarbīga.

18.

Vietējās un reģionālās pašvaldības ir nozīmīgi ES un valstu iestāžu partneri, kas darbojas kopā ar pilsonisko sabiedrību ne tikai, lai aizsargātu mūsdienu tiesiskumu, bet arī, lai ar savām ierosinātajām politiskajām iniciatīvām aktīvi un stratēģiski iesaistītos tā veidošanā. Tas ir ikviena pārvaldības līmeņa pamatuzdevums. Dalībnieki, kas no tā sistemātiski izvairās, pārkāpj Pamattiesību hartu un attālinās no Eiropas attīstības pamatvirziena.

19.

Jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību būtiskā loma pamattiesību garantēšanā, lai to īstenošana būtu efektīvāka, taču vienmēr ievērojot attiecīgās paražu tiesības un konstitūciju.

20.

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām jābūt iespējai vērsties tieši pie Eiropas Komisijas, ja tās konstatē tiesiskuma apdraudējuma risku. Eiropas Komisijai būtu jāizveido šim mērķim atbilstošas struktūras.

21.

Pamattiesību aizsardzība attiecas ne tikai uz Eiropas Komisiju; arī Eiropas Parlamentam būtu jāsniedz aktīvs ieguldījums. Gadījumiem, kad pastāv tiešs apdraudējums tiesiskumam, jāizveido atbilstošs atklāts parlamentārs process ES līmenī, kurā ir iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības, kas sniedz ieguldījumu stāvokļa izvērtēšanā.

22.

Tomēr vertikālo un horizontālo dimensiju ir iespējams nošķirt arī reģionālajā vai pat vietējā līmenī. Horizontālā dimensija attiecas uz privātā un publiskā sektora iniciatīvu mijiedarbību, piemēram, saistībā ar sociālekonomisko attīstību, kā arī ar pasākumiem izglītības, veselības un aprūpes jomā.

23.

Vietējās un reģionālās pašvaldības un, protams, pašvaldības ar likumdošanas pilnvarām ir tieši atbildīgas par atsevišķu pamattiesību konkrētu īstenošanu un šajā nolūkā noteikušas vispārīgas vadlīnijas. Praksē tas attiecas arī uz atsevišķām īpašām civiltiesībām, ar kurām garantē vārda brīvību, biedrošanās brīvību un rīcības brīvību, kā arī tiesībām uz dalību brīvās un godīgās vēlēšanās un plašākā nozīmē – uz cīņu pret visa veida diskrimināciju attiecīgajā vietējā vai reģionālajā kopienā. Šajā aspektā vietējās un reģionālās pašvaldības ir ne tikai iestādes, kurās vērsties pamattiesību nepārprotama pārkāpuma gadījumā; tām ir arī jānosaka pašām savas konkrētas pamatnostādnes šajā jomā un jādod ieguldījums minēto tiesību īstenošanā.

24.

Tradicionālā ES pieeja balstīta uz pieņēmumu, ka mūsu reģionu, pilsētu un vietējo pašvaldību iedzīvotāji ir ES pilsoņi, tādēļ nediskriminācijas politika ir vērsta uz citu Savienības dalībvalstu pilsoņu tiesībām. Taču socioloģiskā realitāte, īpaši lielpilsētās, ir daudz sarežģītāka. Sociālo integrāciju var īstenot, vienīgi izmantojot pārstāvības un līdzdalības demokrātijas veidus kā kopīgas līdzāspastāvēšanas pamatu, kā arī saglabājot reģiona vēsturisko un kultūras mantojumu. Ja vēlamies iekļaut visus iedzīvotājus, ir jāpaplašina pilsoniskuma definīcija (skatīt Eiropas Padomes 2008. gadā publicēto Balto grāmatu par starpkultūru dialogu): “Pilsoniskums plašākajā nozīmē ir tiesības un arī pienākums kopīgi ar citiem piedalīties kultūras, sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē un kopienas pārvaldē”. Profesors Antonio Papisca šajā sakarā runā par “Nova Civitas”.

25.

“ES stratēģiskais satvars pamattiesību jomā”, ko ierosinājusi Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, ļauj izveidot iepriekš minēto saikni starp vertikālo un horizontālo dimensiju, lai tādējādi panāktu dinamisku līdzdalību, sadarbību un koordināciju. Tādēļ Pamattiesību aģentūrai vajadzētu piešķirt arī attiecīgas pilnvaras, lai tā varētu uzraudzīt tiesiskuma principa un pamattiesību ievērošanu ES dalībvalstīs un vajadzības gadījumā celt trauksmi.

26.

Pamattiesību aģentūras un Eiropas Padomes uzdevums ir nodrošināt pastāvīgu zināšanu bāzi, jo īpaši vietējām un reģionālajām pašvaldībām.

27.

Pamattiesību aizsardzības pamatā nepārprotami jābūt daudzlīmeņu pārvaldības koncepcijai.

28.

Vietējās un/vai reģionālās pašvaldības tiek mudinātas:

29.

Reģionu komitejai būtu jāpārbauda, vai turpmāk minētie priekšlikumi sniegs ieguldījumu tiesiskuma aizsardzībā Eiropas Savienībā:

28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/37

1.

pauž gandarījumu par to, ka Komisija izstrādājusi pasākumu kopumu virzībai uz aprites ekonomiku (1), tādējādi Eiropas Savienībā izveidojot vienotu un saskaņotu sistēmu efektīvai resursu izmantošanai. Reģionu komiteja norāda: lai minētās ieceres varētu īstenot, ir vajadzīga politiska griba veikt pārmaiņas, ieguldījumu ilgtermiņa politika un plānošana, kā arī izmaiņas iedzīvotāju izpratnes un iesaistes līmenī un viņu attieksmē pret resursiem. Komiteja vēlreiz uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu šādu politikas pasākumu pielāgošanā reālajai situācijai, kā arī to īstenošanā un novērtēšanā (2);

2.

pilnībā atzīst pārejas uz aprites ekonomiku nepieciešamību un priekšrocības, kuras uzsvēra Eiropas Resursu efektīvas izmantošanas platforma (EREP) (3). Reģionu komiteja atgādina, ka runa ir par loģisku turpinājumu saistībām, kuras Ceļveža par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā ietvaros tika īstenotas ES Septītajā vides rīcības programmā. Komiteja uzsver: ja resursu izmantošanā vēlamies sasniegt visus efektivitātes mērķus, ir jārada funkcionējoša aprites ekonomika, tādējādi sekmējot ekonomikas izaugsmes atjaunošanos un mazinot atkarību no primārajiem resursiem. Šī pieeja sekmētu efektīvāku vides aizsardzību;

3.

tāpēc ir dziļi nobažījusies par decembrī paziņoto Komisijas nodomu atsaukt priekšlikumu tiesību aktam, ar ko aprites ekonomikas sekmēšanas nolūkā groza vairākas atkritumu jomas direktīvas; uzskata, ka priekšlikums, kura izstrādē dažādas ES iestādes un ieinteresētās personas jau ieguldījušas ievērojamu darbu, uzskatāms par kopumā līdzsvarotu kompromisu; šajā saistībā atgādina, ka gan Eiropas Parlaments, gan Ministru padome, tāpat kā daudzas ieinteresētās personas, skaidri atbalstīja likumdošanas procesa turpināšanu;

4.

rosina Eiropas Komisiju pieņemt visaptverošāku un holistiskāku pieeju attiecībā uz aprites ekonomiku. Pārejā uz aprites ekonomiku uzmanība jāvelta ne vien atkritumu rašanās novēršanas mērķim un atkārtotai izmantošanai, bet arī pieejai, kas aptver visu ķēdi, un labākai saskaņotībai starp dažādām politikas jomām un tādām iniciatīvām kā Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, Septītā vides rīcības programma, klimata un enerģētikas tiesību aktu kopums saistībā ar vides pēdas nospiedumu (LCA un oglekļa dioksīda pēda) un ES stratēģija bioloģiskās ražošanas jomā “Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika”;

5.

šajā saistībā pieņem zināšanai Eiropas Komisijas nodomu līdz 2015. gada beigām nākt klajā ar uzlabotu un vērienīgāku priekšlikumu kopumu; tomēr pauž nopietnas šaubas, vai salīdzinoši tik īsā laikā ir iespējams rast būtiski uzlabotu kompromisu vairākos sarežģītos jautājumos; šajā sakarā atgādina, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām steidzami nepieciešamas skaidras un drošas tiesiskās vadlīnijas un ka aprites ekonomika var dot lielu labumu ekonomikas izaugsmei; tāpēc iesaka nešķiest laiku, bet censties uzlabot Komisijas priekšlikumus jau uzsāktās likumdošanas procedūras ietvaros, un līdz ar to aicina Komisiju un likumdevējus savā turpmākajā darbā ņemt vērā šeit izklāstītās atziņas un ierosinājumus, tostarp par aprites ekonomikas stiprināšanu agrīnās produktu izstrādes un ražošanas stadijās;

6.

uzsver, ka ES aprites ekonomikas koncepcijā visaptveroši jāņem vērā bioekonomika. Tā kā bioekonomikas gada apgrozījums ir 22 miljardi euro, tā būtiski veicina videi draudzīgu un ilgtspējīgu izaugsmi, kā arī paver jaunas iespējas nodarbinātības un tirdzniecības jomā. Lielākā daļa ieguldījumu bioekonomikā tiek veikti vietējā un reģionālajā līmenī, kur augšupējas iniciatīvas ļauj radīt jaunas vērtību ķēdes un nodarbinātības iespējas;

7.

šajā saistībā īpaši atgādina, ka aprites ekonomikai ir labas iespējas radīt ietaupījumus ES uzņēmumiem, valsts iestādēm un patērētājiem. Uzsver, ka šiem ietaupījumiem būtu jāatspoguļojas apjomīgos ilgtermiņa ieguldījumos ES ekonomikā, kas savukārt dotu iespēju Eiropas Savienībā radīt ilgtspējīgas darbvietas;

8.

uzsver, ka jāturpina izstrādāt politikas sistēma, kas aprites ekonomiku visos līmeņos (ES, valsts un reģionālajā) sekmētu, īstenojot pasākumus, kuri apvieno lietpratīgu regulējumu, tirgus ekonomikas instrumentus, kas īpaši veicina pārstrādātu materiālu izmantošanu, pētniecību un inovāciju, stimulus, informācijas apmaiņu un atbalstu brīvprātīgiem risinājumiem. Komiteja uzskata, ka produktu izstrāde un inovācija ir galvenie faktori, kas paātrinās pāreju uz aprites ekonomiku, un rosina Komisiju veicināt inovāciju, tostarp saskaņā ar ES Pētniecības un inovācijas pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, atvieglot centienus izstrādāt vairāk modeļu, kas nodrošina ražojumu un pakalpojumu apriti (tas būtu jādara, arī panākot ražojumu politikas lielāku saskaņotību), turpināt ekodizaina direktīvas pārskatīšanu un piemērošanu, ieviešot resursu izmantošanas efektivitātes kritērijus, un noteikt, kā ietekmes uz vidi novērtējums izmantojams ražojumu un procesu izstrādē;

9.

atbalsta Ekodizaina direktīvas piemērošanu, lai panāktu resursu izmantošanas efektivitāti saskaņā ar tādiem kritērijiem kā ilglaicīgums, modularitāte, atkārtota izmantošana un pārstrādājamība, vienlaikus sniedzot atbilstošus ieteikumus patērētājiem un 2015.–2017. gada darba plānā iekļaujot prioritārās produktu grupas. Komiteja ir rosinājusi veikt minētās direktīvas un tās īstenošanas pasākumu radikālu pārskatīšanu, lai veicinātu resursu efektīvu izmantošanu, kas būtu jāpanāk, paplašinot direktīvas darbības jomu un iekļaujot tajā ar enerģētiku nesaistītus ražojumus, kuriem ir būtiska ietekme uz vidi (4);

10.

uzsver, ka svarīgi ir jau ražošanas procesu agrīnā posmā pievērst īpašu uzmanību iepakojumam, kas izgatavots no kompozītmateriāliem, lai samazinātu šādu materiālu, kas nav pārstrādājami vai ir pārstrādājami, izmantojot vienīgi sarežģītas un dārgas tehnoloģijas, atkritumus; ierosina, ka Ekomarķējuma regula būtu attiecināma uz aizvien lielāku skaitu pakalpojumu un produktu, lai nodrošinātu atkritumu samazināšanai paredzēto pasākumu vieglāku īstenošanu, kā arī sniegtu precīzākus un lietderīgākus norādījumus patērētājiem nolūkā samazināt produktu un pakalpojumu ietekmi uz vidi;

11.

atzinīgi vērtē gan Eiropas Komisijas izsludinātās iniciatīvas zaļā publiskā iepirkuma (GPP) veicināšanai, proti, pamatnostādnes par iespējām, ko paver jaunās publiskā iepirkuma direktīvas GPP jomā, gan arī ieteikumu pārraudzīt dalībvalstu darbības rādītājus orientējošā mērķa – 50 % no visiem iepirkumiem jābūt zaļajiem iepirkumiem – sasniegšanā un atbalstu centieniem veidot publisko iestāžu tīklus zaļā publiskā iepirkuma veikšanai. RK tomēr atkārtoti rosina izvirzīt obligātus zaļā publiskā iepirkuma mērķus, kas būtu jāsasniedz valstu valdībām un Eiropas iestādēm (5).

12.

atkārtoti norāda, ka ļoti svarīgi ir uzraudzīt, kā norit stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” īstenošana ar šo pamatiniciatīvu saistītās stratēģijas “Eiropa 2020”, Eiropas semestra un gada izaugsmes pētījuma ietvaros. Resursu izmantošanas efektivitātei jākļūst par neatņemamu sastāvdaļu valstu ziņojumos par stratēģijas “Eiropa 2020”, valstu reformu programmu un konkrētai valstij adresēto ieteikumu īstenošanu; tādēļ Komiteja rosina Eiropadomi stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanā, ņemot vērā jau esošos mērķus valstu līmenī, izvirzīt jaunu resursu produktivitātes pamatmērķi, proti, līdz 2030. gadam vismaz par 30 % palielināt resursu produktivitāti, ko aprēķina, IKP dalot ar izejvielu patēriņu (6).

13.

norāda uz progresu, kāds panākts atkritumu apsaimniekošanā, izmantojot Eiropas tiesisko regulējumu, kura pamatā ir proaktīva politika. Reģionu komiteja uzsver, ka dažas dalībvalstis, kā arī vietējās un reģionālās pašvaldības ir sasniegušas un pārsniegušas ES mērķus šajā jomā, un uzskata, ka turpmākajos tiesību aktos vajadzētu ņemt vērā atšķirīgās izejas pozīcijas un jo īpaši atbalstīt visnerezultatīvākos dalībniekus turpināt un palielināt centienus šajā virzienā;

14.

uzskata, ka atbildīgā un ilgtspējīgā atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas politikā ir jāparedz mērķis maksimāli iespējami samazināt atkritumu radīšanu un samazināt atkritumu un to apsaimniekošanas negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību un vidi, ierobežot materiālu patēriņu un no jauna iekļaut ekonomikas apritē materiālus, ko satur atkritumi. Reģionu komiteja uzskata, ka atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas ievērošana ir visefektīvākais veids, kā ierobežot ekoloģiskās un finansiālās izmaksas, ko rada atkritumu apsaimniekošana. Tādēļ Komiteja pauž nožēlu par to, ka Komisijas paziņojumā nav apsvērta doma attiecīgajā pamatdirektīvā iekļaut saistošu mērķi par atkritumu vispārēju samazināšanu;

15.

uzskata, ka būtu jāatvieglo to mehānismu piemērošana, kas paredzēti, lai paziņotu par to, vai attiecīgie produkti ir blakusprodukti vai arī tie ir stadijā, kad atkritumi vairs nav atkritumi, un tas būtu viens no vistiešākajiem pasākumiem, lai atvieglotu materiālu atkārtotu laišanu ražošanas ciklā un tādējādi virzītos uz aprites ekonomiku;

16.

uzsver: ņemot vērā ES reģionos un dalībvalstīs vērojamās atšķirības Eiropas Savienībā pašlaik spēkā esošajos atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktos izvirzīto mērķu sasniegšanā (7), ļoti svarīgi šajā jomā ir veicināt sadarbību un labas prakses piemēru izplatīšanu, lai tādējādi palīdzētu tiem, kuri ir mazāk veiksmīgi, sasniegt galamērķus; tomēr jāņem vērā, ka reģionos vai teritorijās, kurās iedzīvotāji ir izkliedēti, kurās ir zems iedzīvotāju blīvums un lieli attālumi līdz atkritumu pārstrādes centriem, pieaug atkritumu apsaimniekošanas izmaksas un ir ļoti grūti sasniegt bezatkritumu galamērķi.

17.

uzsver, ka svarīgi ir radīt noieta tirgus iespējas izejvielām, kas iegūtas no atkritumiem, un no tām ražotai produkcijai, izstrādāt vienotu tiesisko regulējumu, kā arī nodrošināt iespēju vienlīdzību visiem dalībniekiem, kuri pievieno vērtību šiem materiāliem un tos no jauna iekļauj saimnieciskajā apritē;

18.

uzsver būtisko nozīmi, kāda ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām šīs jomas tiesību aktu īstenošanā, atkritumu apstrādes un glabāšanas infrastruktūru izveidē un finansēšanā, kā arī atkritumu plūsmas pārvaldībā; šis pēdējais ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, kas pašvaldībām jāpaveic. Tāpat kā iepriekšējā atzinumā (8) Reģionu komiteja rosina pašvaldības vairāk iesaistīt to mērķu pārskatīšanā, kuri tām būs jāsasniedz. Tādēļ Komiteja rosina Eiropas Savienību nodrošināt vietējām un reģionālajām pašvaldībām līdzdalības un sadarbības iespējas, kas pilnībā atbilst subsidiaritātes principam;

19.

pauž nožēlu par to, ka direktīvas priekšlikumā pietiekama uzmanība nav veltīta enerģijas ieguvei no atkritumiem, lai gan tā dotu iespēju pilnīgāk īstenot dalībvalstīm izvirzītos tālejošos mērķus, vienlaikus stiprinot Eiropas Savienības neatkarību enerģētikas jomā;

20.

uzskata, ka ietekmes novērtējuma rezultāti (9), kas ietverti priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai pavaddokumentā, ir diezgan optimistiski, un iesaka Komisijai precizēt datus, pamatojoties uz kuriem šis ietekmes novērtējums tika veikts; jo sevišķi runa ir par zinātniskajiem argumentiem, kas ļāva Komisijai izvēlēties konkrētu pieeju, par šīs pieejas izmaksām, kā arī (un tas nav mazāk svarīgi) par to, cik pamatots ir lēmums kā kritēriju izvēlēties visrezultatīvāko dalībvalstu rādītājus;

21.

saistībā ar iepriekšējiem ieteikumiem (10) atbalsta to, ka dalībvalstis un vietējās un reģionālās pašvaldības paātrināti un sistemātiski ievieš ekonomikas instrumentus atkritumu apsaimniekošanā, piemēram, veicinot šādu instrumentu izmantošanu atkritumu apsaimniekošanā un atbilstības nodrošināšanas plānos (agrīnās brīdināšanas sistēmas ietvaros) un veicinot ražotāju atbildības paplašināšanu; Komiteja uzsver, ka minētie instrumenti var vietējām un reģionālajām pašvaldībām radīt ieņēmumus, kurus var izmantot, lai (daļēji) kompensētu administratīvās izmaksas, kas saistītas ar atkritumu jomā izvirzīto mērķu sasniegšanu un tās panākšanu, un kuri nodrošinātu līdzekļus vides sakopšanas, atkritumu pārstrādes un citiem vides projektiem;

22.

rosina Padomi un Eiropas Parlamentu direktīvas priekšlikuma VI pielikumā saglabāt vienotu un nepārprotamu sadzīves atkritumu definīciju. Šī definīcija būtu jāprecizē, novirzot galveno uzmanību no atkritumu savācējiem uz to, kāda veida atkritumus savāc. Ir vajadzīga precizēta, vienota definīcija, lai nodrošinātu politikas saskaņotību un labu īstenošanu, kā arī salīdzinātu dažādu vietējo un reģionālo pašvaldību un dalībvalstu sasniegumus;

23.

pauž gandarījumu par priekšlikumu grozīt to atkritumu definīciju, kurus “sagatavo atkārtotai izmantošanai un pārstrādā”. Lai gan šis priekšlikums vēl nav pilnībā pamatots ar rezultātiem, tas atbilst Reģionu komitejas iepriekš izteiktajiem ieteikumiem izstrādāt vienotu metodi, ar ko aprēķināt pārstrādes efektivitāti un faktiski pārstrādāto apjomu (11);

24.

iesaka Komisijai pārskatīt jēdzienu “dalīta savākšana” un “savākšana” definīciju, jo dažādās dalībvalstīs tās tiek interpretētas atšķirīgi. Reģionu komiteja iesaka arī definēt jēdzienu “šķirošana”, jo tas būtu lietderīgs gan statistikas un ziņošanas, gan materiālu kvalitātes jomā, un tas būtu jādara, jo daudzas dalībvalstis apkopo un uzskaita šķirošanas iekārtās nonākušo atkritumu daudzumu, kas var saturēt līdz pat 30 % atliekvielu;

25.

uzsver un atbalsta viedokli, ka ir svarīgi izstrādāt vienotu metodi pārstrādes mērķu aprēķināšanai, un šajā sakarā atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu. Vienkāršošana un uz rezultātiem vērstas metodes izvēle ļaus labāk salīdzināt dažādus rezultātus, kas sasniegti Eiropas Savienībā, un veicinās atkritumu pārstrādi lietderīgos resursos; Komiteja uzsver, ka joprojām nav pilnīgas skaidrības par ierosināto aprēķināšanas metodi. Tādējādi dažu atkritumu plūsmu gadījumā var izrādīties, ka sasniegt izvirzītos mērķus, izmantojot pašreizējās tehnoloģijas, būs ļoti grūti. Komiteja aicina Eiropas Komisiju precizēt metodi un tajā izmantotās definīcijas un vajadzības gadījumā ierosināt, kā aprēķināšanas metode būtu pielāgojama;

26.

uzsver: lai ievērotu atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju, kurā atkritumu rašanās novēršana ir vissvarīgākā, un tā kā šie principi ir būtiska aprites ekonomikas sastāvdaļa, atkritumu rašanās novēršanai vajadzētu būt svarīgākai nekā visiem citiem apsvērumiem. Tādēļ Komisijai vispirms vajadzētu ierosināt saistošus mērķus atkritumu rašanās novēršanai, kurus papildinātu ne vien finanšu stimuli, bet arī principa “piesārņotājs maksā” pilnīga piemērošana;

27.

atkārtoti rosina izvirzīt saistošu mērķi, kas paredz novērst vai samazināt sadzīves atkritumu rašanos Eiropas Savienībā, lai 2020. gadā sadzīves atkritumu daudzums, ko rada viens cilvēks, būtu par 10 % mazāks par 2010. gadā reģistrēto līmeni (12);

28.

iesaka ieviest papildu pasākumus, lai uzlabotu šķiroto atkritumu savākšanu un pārstrādi, piemēram, veicināt mājsaimniecības atkritumu izvešanu uz šķiroto atkritumu konteineriem ar autotransportu, izvietot būvlaukumos konteinerus ar vairākiem nodalījumiem, kas sekmētu dažāda veida būvgružu un nojaukšanas atkritumu šķirošanu un apsaimniekošanu, izstrādāt apsaimniekošanas modeļus un iekārtas, lai pārstrādātu saules enerģijas paneļu radītos atkritumus, jo nākotnē šādu atkritumu apjoms varētu pieaugt, izveidot nolietotu transportlīdzekļu dekontaminācijas un reģenerācijas infrastruktūru.

29.

uzsver, ka pārejā uz aprites ekonomiku uzmanība jāvelta ne tikai atkritumu apsaimniekošanas nozarei, bet arī citām nozarēm, kas saistītas ar produktu izstrādi un ražošanu. Lai produktus varētu viegli pārstrādāt un izgatavot, ir jāveicina videi nekaitīgu produktu izstrāde un tādu tehnoloģiju izplatīšana, kas nerada atkritumus vai tos rada tikai mazos daudzumos;

30.

saistībā ar ražotāju atbildības paplašināšanu rosina Padomi un Eiropas Parlamentu paturēt spēkā priekšlikumu grozīt atkritumu pamatdirektīvas 8. pantu, kas paredz, ka dalībvalstis turpmāk vairs netiks aicinātas, bet tām būs pienākums veicināt ražojumu ekoefektivitātes paaugstināšanu un ekodizainu, tostarp ražojumu tehnisko izturību un pārstrādājamību, kā arī ņemt vērā šo ražojumu ietekmi visā to aprites ciklā;

31.

atzīmē, ka direktīvas priekšlikumā nav iekļauts neviens kvantitatīvs mērķis produktu ekodizaina jomā, un tāpēc rosina palielināt ekonomikas dalībnieku atbildību un vēlētos saņemt konkrētus ieteikumus attiecībā uz to pārstrādāto materiālu procentuālo īpatsvaru, kas jāizmanto tirgošanai paredzēto produktu ražošanā; šajā saistībā uzsver arī Ekomarķējuma regulas nozīmīgumu;

32.

norāda, ka paplašināta ražotāju – gan izgatavotāju, gan importētāju – atbildība ir efektīva svira, lai veicinātu pasākumus, kuru mērķis ir atkritumu rašanās novēršana. Reģionu komiteja tomēr rosina īstenot atbalsta pasākumus, lai novērstu radušos izmaksu pārnešanu uz galalietotājiem un patērētājiem un nodrošinātu, ka iegūtā peļņa tiek no jauna ieguldīta atkritumu apsaimniekošanā;

33.

joprojām atbalsta paplašinātās ražotāju atbildības principa nostiprināšanu ES tiesību aktos (13) un tādēļ atbalsta priekšlikumu ieviest minimālās prasības (savākšanas izmaksu segšana, atkritumu plūsmas apsaimniekošana un apstrāde, izmaksas saistībā ar iedzīvotāju informēšanu un produktu izstrādes pielāgošanu ekodizaina prasībām);

34.

rosina Eiropas Parlamentu un Padomi joprojām saglabāt vērienīgu pieeju Komisijas ierosinātajiem mērķiem sadzīves atkritumu atkārtotas izmantošanas un pārstrādes jomā. Reģionu komiteja atzinīgi vērtē arī jauno noteikumu, kurā paredzēts, ka dalībvalstīm savās atkritumu apsaimniekošanas programmās jāiekļauj pasākumi to atkritumu pārstrādes jomā, kas satur ievērojamu daudzumu kritiski svarīgu izejvielu;

35.

iesaka ES tiesību aktos paredzēt tālejošus un īstenojamus pasākumus. Reģionu komiteja norāda, ka priekšlikumi grozīt mērķus kopā ar vienotas aprēķināšanas metodes priekšlikumu var izrādīties grūts uzdevums daudzām dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo sevišķi tām, kurām bija grūtības spēkā esošo tiesību aktu īstenošanā. Pirms jauno mērķu izvirzīšanas vajadzētu sīki analizēt iemeslus, kāpēc pašreizējie mērķi netika sasniegti, un šo mērķu ietekmi, tai skaitā reģionālajā līmenī, ņemot vērā demogrāfiskās īpatnības atsevišķos reģionos ar ļoti zemu iedzīvotāju blīvumu. Komiteja iesaka, ka tālejoši un sasniedzami pārstrādes mērķi būtu jāizvirza pēc tam, kad ar dalībvalstīm un to vietējām un reģionālām pašvaldībām plaši apspriesti pasākumi, kuri nepieciešami efektīvas pārraudzības un veiksmīgas īstenošanas nodrošināšanai;

36.

norāda, ka pašreizējo mērķu sasniegšana dažādās dalībvalstīs un reģionos ievērojami atšķiras; Komiteja tomēr uzsver, ka dažās dalībvalstīs gūti pozitīvi rezultāti, kas liecina arī, ka ir iespējams sasniegt augstus mērķus vai vismaz tiem pietuvoties, ja ir radīti pamatnosacījumi un ja tiek attīstīta nepieciešamā administratīvā veiktspēja tur, kur tās pašlaik vēl trūkst (14);

37.

stingri uzsver, ka jaunajā direktīvā izvirzītie mērķi ir jāsaista ar pārstrādāto vai reģenerēto materiālu kvalitāti, tādējādi nodrošinot, ka pārstrādātie materiāli nekaitē videi un cilvēku veselībai un ka tirgū, kur valda vienādi nosacījumi, šie materiāli var konkurēt ar primārajiem resursiem; Komiteja arī uzskata, ka būtu jānosaka vienoti un skaidri īstu pārstrādes kvotu aprēķināšanas principi;

38.

iesaka saglabāt izlietotā iepakojuma atkritumu pārstrādes 2020., 2025. un 2030. gada mērķu vērienīgumu un atbalsta priekšlikumu izmantot vienotu pārstrādes efektivitātes aprēķina metodi, ko attiecinātu nevis uz reģenerāciju un pārstrādi, kā tas ir pašlaik, bet tikai uz pārstrādi. Kvantitatīvi pārstrādes mērķi būtu jānosaka tikai pēc tam, kad ir novērtēta ietekme, ko radīs aprēķina metodes maiņa. Aprēķina metodēs un mērķu noteikšanā būtu jāņem vērā arī iepakojuma tieša atkārtota izmantošana. RK jau iepriekš lūdza apsvērt iespēju līdz 2020. gadam paaugstināt plastmasas iesaiņojuma pārstrādes līmeni līdz 70 %, bet stikla, metāla, papīra, kartona un koka pārstrādes līmeni – līdz 80 %;

39.

atkārtoti aicina pārskatītajā ES atkritumu direktīvā iekļaut jaunu mērķi par bioatkritumu pārstrādi, lai veicinātu šīs nozares attīstību un izvirzītu kvantitatīvus mērķus (15). Turklāt Komisija varētu arī noteikt obligātus kritērijus komposta kvalitātei ar mērķi veicināt šo bioatkritumu pārstrādes tirgu un vides aizsardzību (16). Šajā nolūkā varētu būt lietderīgi noteikt vadlīnijas izplatīšanai iedzīvotāju vidū, ar mērķi uzlabot bioloģisko atkritumu vākšanas un kompostēšanas kvalitāti;

40.

vēlreiz iesaka izvirzīt papildu mērķus attiecībā uz sagatavošanu atkārtotai izmantošanai. Šiem mērķiem jābūt saistošiem, konkrētiem un pielāgotiem katrai atkritumu plūsmai, jo īpaši mēbelēm, tekstilizstrādājumiem, kā arī elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem, jo vairāk tāpēc, ka šāda veida mērķi dažās valstīs jau ir izvirzīti valsts vai reģionālajā līmenī (17);

41.

atbalstot Eiropas Parlamenta ierosmi pakāpeniski ieviest aizliegumu apglabāt atkritumus poligonos (18), RK ir izvirzījusi ierosinājumu, ka līdz 2020. gadam jāaizliedz pārstrādājamu vai bioloģiski sadalāmu atkritumu apglabāšana poligonos (19). Šajā sakarā Reģionu komiteja atkārto Eiropas Parlamentam un Padomei izteikto aicinājumu vismaz saglabāt ierosināto termiņu 2025. gada 1. janvāri kā datumu, no kura vairs nepieļaut bioloģiski sadalāmu atkritumu apglabāšanu poligonos, bet pārstrādājamus atkritumus savākt atsevišķi un faktiski pārstrādāt, ja vien tas ir tehniski un saimnieciski izdevīgi;

42.

aicina pārskatīt samazināšanas mērķu formulējumu, jo nekaitīgu atkritumu un sadzīves atkritumu koncepti tiek apvienoti aprēķinos un iesniegtajās proporcijās, lai gan sadzīves atkritumi nav vienīgais atkritumu veids, ko var apglabāt nekaitīgu atkritumu poligonos. RK arī ierosina, ka izvirzītais fakultatīvais mērķis, kas paredz līdz 2030. gadam sadzīves atkritumu apglabāšanu poligonos ierobežot līdz augstākais 5 %, varētu tikt formulēts elastīgāk, tomēr uzsver, ka tas būtu pārvēršams par saistošu mērķi samazināt šādu atkritumu apglabāšanu poligonos, kas labāk atbilst Septītajā vides rīcības programmā paredzētajām pilnvarām, kā arī līdz šim paustajiem Reģionu komitejas ieteikumiem (20);

43.

rosina Komisiju turpināt darbu pie būvniecības un nojaukšanas atkritumu pārstrādes iespējām un jo īpaši izvērtēt, vai vienots mērķis attiecībā uz šiem atkritumiem ir pietiekams vai nav, lai stimulētu dažādu būvniecības materiālu savākšanu, šķirošanu un pārstrādi, vai arī attiecībā uz minētajiem būvniecības materiāliem, kas veido tikai nelielu daļu no būvniecības un nojaukšanas atkritumiem, vajadzētu izvirzīt īpašus mērķus;

44.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot agrās brīdināšanas sistēmu, kas paredzēta, lai uzraudzītu jaunajā direktīvā ierosināto pārstrādes mērķu ievērošanu. Atbilstības nodrošināšanas plāni atbilst Reģionu komitejas ieteikumiem, kuros Komiteja prasīja izstrādāt īpašus ceļvežus katrai dalībvalstij; Komiteja tomēr aicina Komisiju piedāvāt dalībvalstīm metodoloģisku atbalstu minēto plānu izstrādāšanā;

45.

atbalsta arī ierosmi noteikt pienākumu sagatavot ikgadējus ziņojumus, kurus papildinātu kvalitātes pārbaudes ziņojums un verificētu neatkarīga trešā persona. Minētais noteikums varētu radīt apstākļus, kas vajadzīgi, lai labāk izvērtētu mērķu īstenošanu katrā dalībvalstī un dotu iespēju veikt pasākumus rādītāju uzlabošanai šajā jomā;

46.

iesaka, ka ikgadējo ziņojumu, ko vērtē neatkarīgas trešās personas, iesniegšanai vajadzētu būt obligātai tikai tad, ja ir šaubas par ziņojumos sniegto datu ticamību, un rosina Komisiju noteikt objektīvus kritērijus un sniegt metodoloģisku atbalstu šādu novērtējumu veikšanai;

47.

uzskata: ne jaunie mērķi sadzīves atkritumu, izlietotā iepakojuma un elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu pārstrādes jomā, ne pārstrādājamu atkritumu apglabāšanas poligonos atcelšana sākotnēji līdz 2025. gadam, bet vēlāk – līdz 2030. gadam, ne agrīnās brīdināšanas sistēma vai grozījumi ziņošanas pienākumos nerada bažas par subsidiaritātes principa ievērošanu. Taču atšķirības pašreizējo mērķu sasniegšanas līmenī un Komisijas ierosinātais jauno mērķu grafiks rada dažas grūtības, kas saistītas ar proporcionalitātes principu (21);

48.

ar bažām norāda uz daudziem jaunās direktīvas noteikumiem, kas pilnvaros Komisiju pieņemt deleģētos aktus.

28.4.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 140/47

1.

uzsver ieguvumus un iespējas, ko sniedz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) visaptveroša izmantošana publiskā sektora efektivitātes un pārredzamības uzlabošanai;

2.

atzīmē, ka ir svarīgi, lai publiskās pārvaldes iestādes varētu piekļūt privātpersonām un uzņēmumiem, izmantojot elektroniskus līdzekļus, neatkarīgi no konkrētās personas fiziskās atrašanās vietas, un tāpēc uzsver savu atbalstu pārrobežu publisko pakalpojumu attīstīšanai, īpaši pievēršoties tādiem aspektiem kā sadarbspēja un iedzīvotāju e-identifikācija, e-paraksti, dokumentu elektroniskie pakalpojumi un citi e-pārvaldības elementi (1);

3.

uzsver, ka, kopumā modernizējot publisko administrāciju visā Eiropas Savienībā un Kopienas iestādes, ir svarīgi nodrošināt arī sadarbspēju starp dažādu valstu un Eiropas Savienības publiskās pārvaldes iestādēm, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” un tās pamatprogrammas “Digitālā programma Eiropai” mērķus (2);

4.

atzīmē, ka ES ir veltījusi ievērojamu uzmanību sadarbspējas programmām kopš to ieviešanas 1995. gadā (3) un ka dažādas ES iestādes ir atzinīgi novērtējušas šādus pasākumus (4), un aicina saglabāt šīs saistības un turpināt modernizēt publiskos pakalpojumus, lai veicinātu labu pārvaldību un atvieglotu pārrobežu un starpnozaru sadarbību;

5.

atzinīgi vērtē Eiropadomes 2013. gada 24. un 25. oktobra sanāksmes secinājumus, kuros ierosināts turpināt publiskās administrācijas modernizāciju, īpaši pievēršoties tādiem e-pakalpojumiem kā e-pārvaldība, e-veselība, e-rēķini un e-iepirkums, un uzsvērta nepieciešamība starp šiem pakalpojumiem nodrošināt sadarbspēju, lai sniegtu vairāk un labākus digitālos pakalpojumus Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, ietaupītu izmaksas un uzlabotu publiskā sektora sniegto pakalpojumu efektivitāti, pārredzamību un kvalitāti;

6.

vēlas uzsvērt Komisijas 2011., 2012. un 2013. gadā publicēto gada izaugsmes pētījumu rezultātus, kas norāda uz to, ka Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu kvalitātei ir tieša ietekme uz ekonomikas vidi un tādēļ tai ir izšķiroša nozīme produktivitātes, konkurētspējas un izaugsmes veicināšanā; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi savlaicīgi un visaptveroši modernizēt publisko pārvaldi;

7.

uzver, ka vairāk nekā 1 00  000 vietējās un reģionālās pašvaldības no visām 28 ES dalībvalstīm, kā arī citām valstīm, ko tieši ietekmē ES tiesību akti, ir nozīmīgi pakalpojumu sniedzēji sabiedrībai un uzņēmumiem un tāpēc to viedoklis ir jāuzklausa un jāņem vērā tādu iniciatīvu izstrādē, kas ietekmē publisko pakalpojumu sniegšanu;

8.

atzinīgi vērtē priekšlikumu programmai par Eiropas publiskās pārvaldes iestāžu, uzņēmumu un iedzīvotāju sadarbspējas risinājumu nodrošināšanu (ISA2) un to uzskata arī par soli ceļā uz Eiropas digitālā tirgus pabeigšanu (5). Komiteja tomēr uzsver, ka ir svarīgi priekšlikumu saskaņot ar citām attiecīgām politikas jomām, piemēram, Eiropas pusgadu, programmu “Apvārsnis 2020”, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (EISI), Digitālu programmu Eiropas II pīlāram sadarbspējas un standartu jomā, Eiropas sadarbspējas stratēģiju, Eiropas sadarbspējas satvaru un tā nākamajiem variantiem, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku saskaņotību un sinerģiju;

9.

atzīmē pētījumu rezultātus, kas norāda, ka dalībvalstu valdībām vēl ir daudz jāpaveic, lai uzņēmumiem un privātpersonām nodrošinātu netraucētu piekļuvi tiešsaistes publiskajiem pakalpojumiem, un tas attiecas pat uz pakalpojumiem savā valstī (šis rādītājs pašreiz ir 72 % no visiem pakalpojumiem), savukārt attiecībā uz pārrobežu publisko pakalpojumu pieejamību citu ES valstu pilsoņiem jāatzīmē, ka viņi var piekļūt mazāk nekā pusei no visiem pakalpojumiem (42 %) (6);

10.

uzsver Eiropas līmeņa nozīmi pasākumos, kuru mērķis ir koordinēt un nodrošināt labas prakses vadlīnijas tādās jaunās jomās kā, piemēram, elektroniskie sabiedriskie pakalpojumi un to pārrobežu sadarbspēja;

11.

uzsver priekšrocības, ko zemāku izmaksu, galaprodukta atkalizmantojamības un elastīguma ziņā nodrošina atvērtu standartu izmantošana;

12.

tāpēc aicina censties nodrošināt starpnozaru un pārrobežu visaptverošu sadarbspēju starp ES un dalībvalstu e-pakalpojumiem valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, dodot iespēju visām ieinteresētajām valstīm piemērotos gadījumos pievienoties šai sistēmai;

13.

atzinīgi vērtē to, ka lēmuma projekts balstīts uz e-kohēzijas iniciatīvu, kuras mērķis ir vienkāršot un optimizēt kohēzijas politikas īstenošanu 2014.–2020. gadā, izmantojot informācijas elektronisku apmaiņu starp saņēmējiem un attiecīgajām organizācijām;

14.

atbalsta piesardzību, kas lēmuma priekšlikumā izteikta attiecībā uz to, ka nozaru sadarbspējas pieeja ir saistīta ar risku, ka, valsts vai nozaru līmenī pieņemot dažādus vai nesavietojumus risinājumus, radīsies jauni e-šķēršļi, kuri kavēs iekšējā tirgus netraucētu darbību, ar to saistītās brīvības un tirgus konkurētspēju;

15.

atzinīgi vērtē ISA2 programmā izteikto apņemšanos veicināt un piemērotos gadījumos atbalstīt pastāvošo sadarbspējas risinājumu daļēju vai pilnīgu standartizāciju un to veikt sadarbībā ar citiem standartizācijas pasākumiem, ko īsteno ES līmenī un Eiropas un citās starptautiskās standartizācijas organizācijās;

16.

atzīmē, ka sadarbspējas tiesību aktiem būtu jāattiecas arī uz iedzīvotājiem un uzņēmumiem (7), un tāpēc aicina ISA2 programmu vairāk atvērt nevalstiskajam sektoram;

17.

vērš uzmanību uz ļoti lielo uzticēšanos mākoņdatošanas pakalpojumiem (8), bet vēlas norādīt, ka, ņemot vērā šā pakalpojumu fiziskās īpašības, vislielākā prioritāte būtu jāpiešķir jautājumiem, kas saistīti ar sadarbspējīgu sistēmu drošu un saskaņotu darbību;

18.

uzsver; lai e-pārvaldība būtu sadarbspējīga, ir vajadzīga ne tikai sistēmu savietojamība (M2M risinājumi), bet arī publisko pakalpojumu sniedzēju spēja strādāt ciešā sadarbībā ar informācijas sistēmām un sabiedrības informētība par šādu sistēmu piedāvātājām iespējām; tāpēc Komiteja ierosina ISA2 programmā iekļaut arī cilvēku veiktspējas uzlabošanas (attiecībā gan uz digitālajām, gan valodu prasmēm) un informēšanas aspektus, kā ierosināts citos tiesību aktos (9);

19.

atzinīgi vērtē ierosinātās ISA2 programmas darbības jomu, kas aptvers visus administrācijas līmeņus: Eiropas, vietējo, reģionālo un valstu, un apņemšanos risinājumos ņemt vērā visu pārvaldes līmeņu vajadzības un attiecīgā gadījumā arī iedzīvotāju un uzņēmumu vajadzības (10);

20.

atzīmē, ka vairākās ministru deklarācijās (11) ministri ir aicinājuši Komisiju veicināt sadarbību starp dalībvalstīm, ieviešot pārrobežu un starpnozaru sadarbspējas risinājumus, kuri nodrošinātu efektīvāku un drošāku publisko pakalpojumu sniegšanu;

21.

tāpēc atzinīgi vērtē noteikumu par to, ka izstrādātos sadarbspējas risinājumus piedāvā neierobežotai izmantošanai citām Savienības iestādēm un struktūrām, kā arī dalībvalstu, reģionālajām un vietējām publiskās pārvaldes iestādēm, tādējādi veicinot to pārrobežu vai starpnozaru sadarbību (12);

22.

atzinīgi vērtē ISA2 programmas atvēršanu Eiropas Ekonomikas zonas valstīm un kandidātvalstīm, to uzskatot par instrumentu šo valstu integrācijas ar Eiropas Savienību veicināšanai; tomēr, ņemot vērā citu partnervalstu iespējamo interesi un potenciālu izplatīt labas pārvaldības iniciatīvas, ierosina ISA2 programmu atvērt citām partnervalstīm, galvenokārt tām, kuras iesaistītas Austrumu partnerībā vai Eiropas un Vidusjūras reģiona partnerībā;

23.

tomēr uzskata, ka noteikums par to, ka publiskās pārvaldes iestāžu centienus var atbalstīt, izmantojot specifiskus instrumentus, kurus paredz Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi), ir zināmā mēra ierobežots un nenoteikts, un aicina izstrādāt sīkāk minēto priekšlikumu;

24.

atzīst progresu, kas Eiropas publisko pakalpojumu sadarbspējas nodrošināšanā panākts, pateicoties Eiropas sadarbspējas stratēģijas (EIS) un Eiropas sadarbspējas satvara (EIF) ieviešanai, un ierosina, ka Komisija regulāri ziņo par publisko pakalpojumu sadarbspējas līmeni dažādās dalībvalstīs, EEZ valstīs un kandidātvalstīs, kā arī sniedz starpnozaru analīzi, tādējādi uzsverot labu praksi un īstenojot atvērto koordinācijas metodi šajā jomā;

25.

aicina iekļaut pašreizējās izmaiņas publiskās pārvaldes e-pakalpojumu starpnozaru un pārrobežu sadarbspējā visā ES un jo īpaši vietējā un reģionālajā līmenī kā vienu no rādītājiem, kas jāizvērš pastāvīgajā darba programmā, lai novērtētu programmas ietekmi;

26.

ņemot vērā dalībvalstu zemo aktivitātes līmeni konsultācijās par ISA2  (13), ierosina, ka Komisijai jācenšas dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās pašvaldības ciešāk iesaistīt ISA2 programmas pārskatīšanā;

27.

atzinīgi vērtē atsauci uz daudzvalodību kā vienu no ISA2 programmas svarīgākajiem principiem (14) un aicina Komisiju pienācīgu uzmanību veltīt daudzvalodu risinājumu izstrādei, lai galapatērētājiem būtu lielākas iespējas izmantot risinājumus savā valodā;

28.

ņemot vērā saglabātu un apstrādātu datu ļaunprātīgas izmantošanas iespējas, kā arī sociālo un politisko ietekmi, ierosina īpaši minēt izmantošanas drošumu kā vienu no vispārējiem principiem, kas attiecas uz visām saskaņā ar ISA2 programmu finansētajām darbībām;

29.

norāda, ka to pasākumu īstenošanu, kas bija paredzēti iepriekšējās programmās pirms ISA2, bieži kavēja apgrūtinošās publiskā iepirkuma procedūras, tāpēc aicina Komisiju noteikt iespējamos uzlabojumus šajā jomā, un tas dotu arī iespēju atbalstīt pareizas finanšu pārvaldības un saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma principus;

30.

norāda, kā tā bieži izteikusi atbalstu jaunu kopēju satvaru attīstīšanai ISA2 lēmuma priekšlikumā, un aicina piemērot resursu ziņā efektīvu pieeju, galvenokārt pievēršoties pašreizējās infrastruktūras atjaunināšanai un izvēršanai nevis jaunas infrastruktūras izveidei;

31.

norāda, ka priekšlikums atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem, bet uzsver, ka dalībvalstu un to vietējo un reģionālo pašvaldību efektīva līdzdalība ISA2 programmā būs ļoti nozīmīga, lai pilnībā sasniegtu tās mērķus un garantētu subsidiaritātes principa pastāvīgu ievērošanu visā programmas īstenošanas gaitā;

32.

tāpēc atzīmē nepieciešamību cieši sadarboties ar visiem publiskās pārvaldes līmeņiem, īpaši ar iedzīvotājiem vistuvāko pārvaldības līmeni, kas sniedz visplašāko pakalpojumu klāstu, – vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

33.

atzinīgi vērtē nodomu ISA2 programmu izmantot tikai tajos gadījumos, kad būs nepārprotama Eiropas pievienotā vērtība un var sniegt jūtamu ieguldījumu ES politikas un tiesību aktu stiprināšanā un īstenošanā, tādējādi nodrošinot ievērojamu sinerģiju ar pārrobežu un starpnozaru koordinācijas pasākumu starpniecību.