21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/1

1.

atzinīgi vērtē to, ka jaunā Komisija savā darba programmā galveno uzmanību ir pievērsusi ieguldījumiem izaugsmē un darbavietās, un uzsver savu vēlmi sadarboties ar Eiropas Savienības iestādēm, it īpaši ar Eiropas Komisiju un Eiropas Investīciju banku, lai nodrošinātu vajadzīgo politisko atbalstu, kas ļautu sekmīgi īstenot plānu, kurā vienlaikus paredzētas lielākas investīcijas un strukturālas reformas;

2.

atzinīgi vērtē to, ka ierosinātajā investīciju plānā ir atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma, ko tās uzņemsies, veicinot ieguldījumus darbavietās un izaugsmē, ņemot vērā, ka pašvaldības ES 28 dalībvalstīs 2013. gadā veica aptuveni 55 % no kopējām publiskajām investīcijām (1);

3.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija ir atzinusi pašreizējā investīciju apjoma lielo nepietiekamību, proti, investīciju līmenis šobrīd ir par 230 līdz 370 miljardiem EUR gadā zemāks par vidējo rādītāju;

4.

uzsver, ka ar investīciju plānu būtu jāuzsāk plašāka ES investīciju stratēģija, kas ir cieši saistīta ar stratēģijas ‘Eiropa 2020’ pārskatīšanu un notiek vienlaikus ar regulatīvā sloga mazināšanu;

5.

ierosina katras dalībvalsts ieguldījumu līmeni izmantot par makroekonomiskās uzraudzības kritēriju;

6.

uzsver, ka publiskajām investīcijām ir jāatbilst spējai atmaksāt valsts parādu; norāda, ka publisko investīciju kvalitāte ir stimuls un bieži arī priekšnoteikums privātajām investīcijām un ka šādu investīciju atsākšana jāvirza uz ražošanas atdeves efektu, kas samazina parāda attiecību pret IKP;

7.

aicina dalībvalstis, kā arī reģionālās un vietējās pašvaldības atsaukties aicinājumam brīvprātīgi ieguldīt Eiropas Stratēģisko investīciju fondā (EFSI);

8.

atbalsta Komisijas ierosinājumu publiskās investīcijas, ar ko atbalsta projektus EFSI ietvaros, izslēgt no parāda aprēķiniem, kurus veic atbilstīgi Stabilitātes un izaugsmes paktam;

9.

uzskata, ka šis atbrīvojums saskan ar Reģionu komitejas prasību Stabilitātes un izaugsmes pakta deficīta aprēķinos neiekļaut valstu līdzfinansējumu Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem, un tāpēc lūdz Eiropas Komisijai izvērtēt šīs prasības īstenošanas iespējas;

10.

piekrīt Komisijas vērtējumam, ka bez reģionālo pašvaldību finansiālas iesaistīšanās un dalības projektos investīciju plāns neradīs pienācīgu sviras efektu reālajā ekonomikā;

11.

šaubās par to, vai paredzamo sviras rādītāju 1:15 ir iespējams sasniegt visā Eiropas Savienībā, ņemot vērā, ka dažos mazāk attīstītos reģionos nav spēcīga privātā sektora, kas varētu nodrošināt papildu finansējumu projektiem;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu papildus Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem izveidot jaunu Eiropas Stratēģisko investīciju fondu (EFSI), tomēr uzsver, ka jānovērš jebkāda ESIF un EFSI pārklāšanās, un aicina sniegt skaidrojumu par abu šo ieguldījumu fondu nepieciešamo savstarpējo papildināmību, tostarp par finanšu instrumentu izmantošanu;

13.

mudina nodrošināt finansējuma pieejamību maza mēroga projektiem, kas vietējā līmenī sekmē jaunu darbavietu izveidi, un uzsver līdzsvarota pilsētu un lauku ieguldījumu plāna nepieciešamību;

14.

uzsver, ka šis tiesību aktu kopums nedrīkst negatīvi ietekmēt projektus, kas uzsākti vai plānoti līdzšinējo programmu COSME un ‘Apvārsnis 2020’ ietvaros;

15.

uzskata, ka kapitāla iepludināšana jāorientē ne tikai uz kvantitatīvu sviras efektu vispār, bet arī uz kvalitatīviem ieguldījumiem tādās jomās kā izglītība, apmācība, pētniecība, transports, infrastruktūra, veselība, energoefektivitāte un ilgtspējīga attīstība, kas palielina izaugsmes potenciālu;

16.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu sadarboties ar visiem publiskā un privātā sektora dalībniekiem reģionālajā līmenī, lai atbalstītu galvenos investīciju projektus un nodrošinātu to piekļuvi atbilstošiem finansējuma avotiem; uzsver, ka publiskā un privātā sektora partnerība var paaugstināt konkurētspēju, taču tai ir nepieciešamas precīzi definētas jomas un saskaņoti mērķi; mudina Komisiju prasīt dalībvalstīm projektu atlasē piemērot pārredzamību un šajā procesā iesaistīt reģionālās un vietējās pašvaldības;

17.

uzsver, ka investīciju tiesību aktu kopuma īstenošanā vairāk jāiesaista valsts un reģionālās attīstības bankas;

18.

iesaka plānoto investīciju projektu vērtēšanā ņemt vērā ESAO principus attiecībā uz publiskajiem ieguldījumiem;

19.

atbalsta ierosinājumu izveidot vienotu kontaktpunktu – ‘investīciju konsultāciju centru’, lai nodrošinātu prioritāšu noteikšanu Eiropas līmenī; norāda, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir spējīgas veidot saikni ar projektu virzītājiem, investoriem un publiskajām pārvaldes iestādēm, lai atbalstītu galvenos investīciju projektus un nodrošinātu attiecīgo projektu piekļuvi piemērotiem finansējuma avotiem;

20.

atzinīgi vērtē plānā paredzēto iniciatīvu atbalstīt riska finansējumu MVU, taču, tā kā ekonomiskās un finanšu nestabilitātes laikā MVU, kā zināms, ir visneaizsargātākie uzņēmumi, atbalsta garantēšana būtu pilnībā jāuzņemas Eiropas Investīciju bankai un atlīdzība par to nebūtu jānosaka atbilstoši tirgus cenām; uzsver, ka atbalsts riska finansējumam jādara pieejams arī mazajiem un mikrouzņēmumiem, un pauž bažas, ka uzņēmumu ar vidēji lielu kapitālu plašās definīcijas dēļ labumu no atbalsta visvairāk varētu gūt lielākie uzņēmumi ar vidēji lielu kapitālu;

21.

atbalsta ierosmi reģionālā līmenī organizēt seminārus par tēmu ‘Investīcijas Eiropā’ un apliecina gatavību ar savām īpašajām zināšanām sniegt ieguldījumu to veiksmīgā norisē;

22.

uzsver, ka lielākais kavēklis, kas neļauj piesaistīt vairāk privāto ieguldījumu, bieži vien ir vietējo un reģionālo pārvaldes iestāžu spējas un kvalitāte noteikt un sagatavot piemērotus projektus; norāda, ka plāna īstenošanas posmā vietējām un reģionālajām pašvaldībām var rasties papildu finansiālie un administratīvie šķēršļi; uzsver, ka ir svarīgi sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, lai noteiktu reglamentējošus un nereglamentējošus šķēršļus, ņemot vērā, ka vietējās un reģionālās pašvaldības īsteno aptuveni 70 % no ES lēmumiem;

23.

tāpēc uzsver, ka vietējā līmeņa publisko pārvaldes iestāžu administratīvās spējas ir jāatbalsta ar mērķtiecīgāku tehnisko palīdzību, lai tās varētu efektīvi veikt strukturālās reformas ar mērķi uzlabot investīciju klimatu;

24.

aicina ieviest vienkāršotas procedūras, kas ļauj laikus apstiprināt projektus, lai novērstu kavēšanos plāna īstenošanā;

25.

piekrīt uzskatam, ka investīciju apstākļus uzlabos ES publiskā iepirkuma noteikumu, tajā skaitā noteikumu par inovatīvām partnerībām un e-iepirkuma instrumentu veicināšanu, efektīva un savlaicīga transponēšana; šajā saistībā uzsver, ka daudzām līgumslēdzējām iestādēm šobrīd nav aprīkojuma elektronisku rēķinu apstrādei, tāpēc vairākām dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi piemērotu IT sistēmu un risinājumu izstrādei, lai novērstu šo trūkumu;

26.

apņemas sniegt ieguldījumu darbā pie projekta regulai, ar ko īsteno investīciju plānu un ko Komisija plāno pieņemt 2015. gada janvārī;

27.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju iesniegt Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Komisijai un Eiropadomes priekšsēdētājam.

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/4

1.

uzsver, ka pašreizējās finanšu, ekonomikas un sociālās krīzes ietekmē reālās ekonomikas finansēšanas apstākļi ievērojami mainās. Tādēļ ir aizvien būtiskāk atbalstīt gan publiskos, gan privātos ilgtermiņa ieguldījumus. Publiskie ieguldījumi var ne tikai stimulēt privātos ieguldījumus, bet var būt arī būtisks priekšnosacījums, jo tie var būt lietderīgi, lai izveidotu atbilstošus strukturālus apstākļus attiecīgā reģiona ekonomikas darbībai, un tiem var būt pretcikliska iedarbība nelabvēlīgos saimnieciskajos apstākļos. Publiskie ieguldījumi ne tikai papildina privātos ieguldījumus, bet arī var būt vajadzīgi, lai varētu sasniegt vispārējas nozīmes mērķus jomās, kurās ir nepieciešami publiskā sektora pasākumi (piemēram, izglītība, apmācība, pētniecība, infrastruktūra, veselības aizsardzība, vide utt.), jo sabiedrības lielākie ieguvumi neatbilst privāto ieguldījumu specifikai;

2.

atzīmē: kamēr pasaulē tiešie ieguldījumi palielinās gandrīz divciparu skaitļa apmērā (1), Eiropas Savienībā privātie ieguldījumi samazinās. Turklāt reālās procentu likmes pašlaik ir tik zemas, ka tās ir vājš stimuls privātajam sektoram īstermiņā atbalstīt publiskos ieguldījumus. Tāpēc ir svarīgi radīt labvēlīgus apstākļus, kas stimulētu privātos ieguldījumus, un vienlaikus paaugstināt publisko ieguldījumu līmeni, kvalitāti un efektivitāti, lai privātā pieprasījuma trūkumu kompensētu ar publisko pieprasījumu;

3.

uzsver: SVF 2014. gada oktobrī publicētajā “World Economic Outlook” (2) [Pasaules ekonomikas attīstības perspektīvas] norādīts, ka to valstu tautsaimniecībā, kurās skaidri apzinātas ar infrastruktūru saistītas vajadzības un darbojas efektīvas publisko ieguldījumu procedūras un kurās vērojams ekonomikas panīkums un tiek īstenota labvēlīga monetārā politika, ļoti ieteicams būtu palielināt publiskos ieguldījumus infrastruktūrā;

4.

uzsver, ka Eiropas Savienībā no 2008. gada līdz 2013. gadam publiskie ieguldījumi reālā izteiksmē samazinājās par 20 %. Komiteja atzīmē, ka publisko ieguldījumu nepietiekamība bija vērojama jau pirms krīzes un kopš tās sākuma stāvoklis ir būtiski pasliktinājies. Patiešām, krīzes laikā publiskos ieguldījumus vēl vairāk ierobežoja publisko līdzekļu novirzīšana banku rekapitalizācijai, kas bija jāveic, lai novērstu jo īpaši tās sekas, kādas bija pārāk lielajiem privātajiem ieguldījumiem nekustamajos īpašumos dažās eurozonas valstīs. Komisijas pēdējā laikā publicētās prognozes par 2013. un 2014. gadu liecina, ka publiskie ieguldījumi 2014. gadā ES-27 sasniegs vēsturiski zemu līmeni, un privātajā sektorā šāds stāvoklis bija jau 2013. gadā (3);

5.

tādēļ atbalsta pieaugošo vienprātību, ka Eiropas Savienībā nebūs iespējams atjaunot ilgtspējīgu izaugsmi, ja nestimulēs izaugsmei labvēlīgus ieguldījumus (4). Šādus ieguldījumus stimulēt ir būtiski, jo tiem – salīdzinājumā ar citiem izdevumu veidiem, piemēram, valsts patēriņu, sociālajiem pārvedumiem, PVN samazinājumiem vai darba ņēmēju sociālajām iemaksām – ir vislielākais fiskālā multiplikatora efekts, t. i., tie sekmē reālo IKP izaugsmi (5);

6.

norāda, ka pastāvīgi zemais kvalitatīvu publisko ieguldījumu līmenis var palielināt Eiropas Komisijas Sestajā ziņojumā par kohēziju analizētās atšķirības kohēzijas un konverģences jomā;

7.

tomēr vērš uzmanību uz to, ka gan augstais parāda līmenis dažās dalībvalstīs, gan – krīzes ietekmē – aizvien lielākie izdevumi par sociālajiem pakalpojumiem un kapitāla pārvedumi uzņēmumiem ir faktori, kas samazina “fiskālās manevrēšanas iespējas” publisko ieguldījumu jomā;

8.

atzīmē, ka publisko finanšu stāvokļa pasliktināšanās un kopš 2010. gada beigām īstenotie fiskālās konsolidācijas pasākumi vairākās dalībvalstīs ir bijis cēlonis ievērojamām pārmaiņām publisko izdevumu struktūrā. Īpaši jāatzīmē, ka, īstenojot fiskālās konsolidācijas pasākumus, neproporcionāli ir samazināti izaugsmei labvēlīgi ieguldījumi, un no 2008. gada līdz 2012. gadam ES-27 tie samazinājās no 36,7 % līdz 35,6 % (6);

9.

atkārtoti norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme publisko ieguldījumu jomā, jo 2013. gadā ES-28 tās veica apmēram 55 % no visiem publiskajiem ieguldījumiem. Tomēr pašvaldību ieguldījumu īpatsvars ir samazinājies: 1995. gadā tie bija 2,2 % no ES-27 IKP, savukārt 2013. gadā – 1,8 %, un kopš 2010. gada šis īpatsvars reālā izteiksmē pastāvīgi samazinās (7). Viens no šā samazinājuma cēloņiem lielā mērā ir aizņēmumu nosacījumu pasliktināšanās. Īstenojot fiskālās konsolidācijas pasākumus, daudzās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) valstīs tika ieviesti noteikumi, kas regulē pašvaldību aizņēmumus, vai tika padarīti stingrāki jau spēkā esošie noteikumi, un tas daudzos gadījumos ir jādara, lai samazinātu valsts parādu, taču vienlaikus ierobežo pašvaldību spēju veikt ieguldījumus;

10.

uzsver, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 12. protokolu dalībvalstis ir atbildīgas par valsts sektora – visu pārvaldes līmeņu – budžeta deficītu. Vienlaikus tomēr jāatzīmē, ka ES fiskālo noteikumu ietekme uz Eiropas vietējām un reģionālajām pašvaldībām ļoti atšķiras. Tā ir atkarīga no i) tā, kā dalībvalstis ir pārņēmušas ES fiskālos noteikumus savos tiesību aktos; ii) fiskālās decentralizācijas līmeņa attiecīgajā dalībvalstī; iii) vietējo un reģionālo pašvaldību kompetences līmeņa un iv) vietējo un reģionālo pašvaldību finansiālā stāvokļa, kas var ievērojami atšķirties pat pašās dalībvalstīs;

11.

uzsver: lai arī publiskos ieguldījumus netieši aptver Stabilitātes un izaugsmes paktā noteiktās prasības attiecībā uz makroekonomikas rādītājiem, proti, deficīts nedrīkst pārsniegt 3 % no IKP un valsts parāds 60 % no IKP, ES līgumos vienīgā konkrētā atsauce uz publiskajiem ieguldījumiem ir minēta saistībā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru (EDP), kurā dažādi izdevumu veidi nav diferencēti. LESD 126. panta 3. punktā ir noteikts, ka ziņojumā, ko sagatavo pirms minētās procedūras uzsākšanas, “ņem vērā arī to, vai valsts budžeta deficīts pārsniedz valdības investīciju izdevumus, kā arī ņem vērā visus citus būtiskus faktorus”. Citi būtiski EDP regulējumā minētie faktori ir “stāvokļa izmaiņas primāro izdevumu jomā gan attiecībā uz kārtējiem izdevumiem, gan uz kapitālieguldījumiem […], politikas īstenošana saistībā ar Savienības kopējās izaugsmes stratēģiju un vispārējo publisko finanšu kvalitāte”;

12.

atzīmē, ka līdz šim nav izstrādāta ES stratēģija publisko ieguldījumu jomā un ka Eiropas Komisija galvenokārt ir izstrādājusi tikai nesaistošus ieteikumus dalībvalstīm: “Ticama un uz izaugsmi vērsta konsolidācija, ar ko uzlabo nodokļu struktūras efektivitāti, kā arī valsts izdevumu kvalitāti, palīdzēs sekmēt izaugsmi. […] […] Dalībvalstīm būtu jo īpaši jācenšas saglabāt atbilstošu fiskālās konsolidācijas tempu un vienlaikus jāsaglabā ieguldījumi, ar kuriem ir paredzēts sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” noteiktos mērķus attiecībā uz izaugsmi un darbavietām” (8). Šos ieteikumus precizēja 2013. gada izaugsmes pētījumā, kur uzsvērts, ka “ieguldījumi izglītībā, pētniecībā, inovācijā un enerģētikā iespēju robežās ir jāsaglabā un jāpalielina, vienlaikus nodrošinot šādu izdevumu efektivitāti”; Komiteja uzsver, ka visās Eiropas stratēģijās ir stingri jāievēro subsidiaritātes princips;

13.

tomēr atzinīgi vērtē to, ka konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos 2014. gadā lielāks uzsvars likts uz ilgtermiņa pasākumiem izaugsmes veicināšanai un atzīts, ka vienlaikus ar īstermiņa fiskālās konsolidācijas pasākumiem būtu jāveic ilgtermiņa ieguldījumi izaugsmei un nodarbinātībai, izmantojot līdzsvarotu politikas pasākumu kopumu. Minētajos ieteikumos bieži ir minēta pētniecība un inovācija, zināšanas, izglītība, MVU piekļuve tirgum (13 valstis), enerģētikas nozare (12 valstis) un transporta un platjoslas infrastruktūra (8 valstis) (9);

14.

atgādina, ka Izaugsmes un nodarbinātības paktā, ko valstu un valdību vadītāji pieņēma 2012. gada 28.–29. jūnijā, ir norādīts, ka “īpaša uzmanība ir jāpievērš ieguldījumiem uz nākotni vērstās jomās, kas ir tieši saistītas ar ekonomiskās izaugsmes potenciālu, un pensijas sistēmu ilgtspējas nodrošināšanai. Komisija uzrauga stingro budžeta ierobežojumu ietekmi uz izaugsmi veicinošiem publiskiem izdevumiem un publiskiem ieguldījumiem. Tā sniegs ziņojumu par publisko izdevumu kvalitāti un iespējamās rīcības apmēru, ievērojot ES un valstu fiskālo noteikumu robežas”. Uz šo pilnvarojumu Eiropas Komisija atbildēja, nākot klajā ar savā ziņā akadēmisku dokumentu, kuram nebija pienācīga juridiska statusa un kurā nebija iekļauti nekādi politiski ieteikumi (10);

15.

uzskata, ka Eiropadomes 2012. gada decembra sanāksmes secinājumos iekļautais ieteikums “tās iespējas, ko sniedz ES pastāvošā fiskālā sistēma, lai panāktu līdzsvaru starp vajadzību pēc produktīviem publiskiem ieguldījumiem un fiskālās disciplīnas mērķiem, būtu […] jāizmanto Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā” (11) nav īstenots un vēl aizvien ir ļoti aktuāls, kā 2014. gada 22. augustā uzsvēra ECB priekšsēdētājs, paziņojot: “kopš 2010. gada eurozona ir cietusi no tā, ka budžeta politikas instruments ir bijis mazāk pieejams un efektīvs, īpaši, ja salīdzina ar citām lielām attīstītam tautsaimniecībām […]. Vispārējās politikas labā būtu lietderīgi, ja budžeta politikai būtu lielāka loma līdztekus monetārajai politikai, un es uzskatu, ka šajā ziņā pastāv iespējas, vienlaikus ņemot vērā mūsu īpašos sākuma apstākļus un juridiskos ierobežojumus”;

16.

atgādina, ka Stabilitātes un izaugsmes pakts dod iespēju izņēmuma un pagaidu apstākļos būt elastīgiem tā piemērošanā, kā noteikts ar Regulu 1177/2011, un ka saskaņā ar pašas Komisijas novērtējumu ES fiskālā sistēma dod pietiekamas iespējas nodrošināt līdzsvaru starp nepieciešamību veikt produktīvus publiskos ieguldījumus un fiskālās disciplīnas mērķiem (12);

17.

atsaucoties uz Eiropadomes 2014. gada 27. jūnija sanāksmes secinājumiem, kuros bija apliecināts, ka “... Savienībai ir nepieciešami vērienīgi pasākumi, lai veicinātu izaugsmi, palielinātu ieguldījumus, radītu vairāk darbvietu un labākas darbvietas un mudinātu veikt reformas konkurētspējas nodrošināšanai” un ka “tāpēc arī ir pēc iespējas labāk jāizmanto esošajos Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumos iestrādātais elastīgums”, aicina Komisiju publicēt paziņojumu par to, kā tā ir iecerējusi piemērot spēkā esošos Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumus attiecībā uz elastību, lai veicinātu ekonomikas izaugsmes paātrināšanai nepieciešamos publiskos ieguldījumus;

18.

atgādina: lai publiskā sektora neto ieguldījumus nodrošinātu atbilstīgā un ilgtspējīgā līmenī, ir svarīgi nepieļaut, ka valdības, pildot budžeta konsolidācijas prasības, samazina izdevumus ieguldījumiem. Pieredze rāda, ka visgrūtākajā krīzes laikā valdības nolēma samazināt ieguldījumus nevis kārtējos izdevumus. Tomēr ir zināms, ka ieguldījumi ir svarīgs instruments, kas ESI fondu līdzekļus saņemošajiem Eiropas reģioniem un pilsētām ļauj efektīvi īstenot strukturālos pasākumus, un, ja nebūtu šāda instrumenta, nebūtu iespējams nodrošināt to aktīvu līdzdalību stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā;

19.

atkārtoti pauž atbalstu Eiropas Parlamenta aicinājumam izdevumos neiekļaut valsts līdzfinansējumu ieguldījumiem, kuru finansēšanā saskaņā ar partnerības nolīgumiem piedalās arī Eiropas Savienība, un šajā sakarā uzskata, ka Stabilitātes un izaugsmes pakta noteikumi nebūtu jāattiecina uz vietējo un reģionālo pašvaldību ieguldījumiem, kas saistīti ar struktūrfondu un Kohēzijas fonda izmantošanu; tomēr Komiteja vienlaikus arī norāda, ka visiem pārvaldes līmeņiem jācenšas nepieļaut savu parādu līmeņa paaugstināšanos, lai nepalielinātu to parādu nastu, kas nākamajām paaudzēm būs jāatmaksā;

20.

pauž bažas par to, ka jaunajos Eiropas Kopienu Statistikas biroja grāmatvedības uzskaites standartos, kas paredzēti Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmā, kuras darbībai jāsākas 2014. gada septembrī, izdevumi un ieguldījumi nav nodalīti. Turklāt dažās dalībvalstīs, minētos standartus transponējot valsts tiesību aktos, noteikts, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāievēro ieguldījumu maksimālās robežvērtības gadā un uz vienu iedzīvotāju. Jo īpaši dažu valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām šīs robežvērtības neļauj nodrošināt līdzfinansējumu no Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem finansētajiem projektiem. Arī tām vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kam ir finanšu līdzekļu uzkrājumi, šīs robežvērtības neļauj sākt nozīmīgus ieguldījumu projektus, kuri nav saistīti ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem. Tāpēc Komiteja uzsver, ka Eiropas Komisijai būtu jāsniedz ziņojums par Eiropas nacionālo un reģionālo kontu sistēmas ieviešanu;

21.

uzsver, ka līdzfinansējumu neiekļaut deficīta aprēķinos būtu īpaši svarīgi, lai paātrinātu un atvieglotu ES programmu īstenošanu. Turklāt Komiteja uzsver, ka neiekļaut līdzfinansējumu deficīta aprēķinos būtu svarīgi arī tajās dalībvalstīs, kuras krīze ir skārusi visvairāk un kuras ir saņēmušas finansiālu palīdzību saskaņā ar maksājumu līdzsvara mehānisma programmu valstīm, kas nav ieviesušas euro (Rumānija, Latvija un Ungārija), vai no Eiropas finanšu stabilizācijas mehānisma (EFSM) eurozonas valstīm (Grieķija, Īrija un Portugāle) un kurās kopš 2011. gada valsts līdzfinansējums struktūrfondiem ir samazinājies. Pie tam, ja līdzfinansējumu neiekļautu deficīta aprēķinos, vietējās un reģionālās pašvaldības varētu vieglāk nodrošināt nozīmīgāku līdzfinansējumu, un tas savukārt ļautu ar ES līdzekļiem atbalstīt vairāk projektu un līdz ar to palielināt to sviras efektu un veicināt publisko ieguldījumu kvalitāti;

22.

zina, ka uz Eiropas Savienības publiskajiem ieguldījumiem, ko veic saskaņā ar kohēzijas politiku, jau tagad saskaņā ar tematiskās koncentrācijas principu (stratēģijai “ES 2020” paredzēto līdzekļu iezīmēšana/programmas noteikšana) attiecas apsvērumi par publisko ieguldījumu dažādo kvalitāti, un tādēļ vaicā Eiropas Komisijai, kāpēc ES nevarētu apsvērt iespēju analoģiskus vērtēšanas kritērijus piemērot arī valsts publisko izdevumu vērtēšanai;

23.

rosina Eiropas Komisiju nākt klajā ar Balto grāmatu, kurā, vadoties no publisko izdevumu ilgtermiņa ietekmes, ir noteikta ES līmeņa klasifikācija publisko ieguldījumu kvalitātes novērtēšanai publisko izdevumu aprēķinos. Iespējams, ka šāda klasifikācija varētu veicināt to, ka budžeta deficīta aprēķinos pārdomāti tiktu analizēta publisko ieguldījumu kvalitāte un/vai labāk tiktu ņemts vērā aktuālais makroekonomikas cikls/apstākļi. Galējais mērķis būtu ieviest “zelta noteikumu”, kas budžeta aprēķinos ļautu nodalīt kārtējos izdevumus un ieguldījumus, lai izvairītos no tā, ka publiskos ieguldījumus, kam ilgtermiņā ir pozitīva ietekme, iekļauj deficīta aprēķinos tikai to īstermiņa negatīvās ietekmes dēļ;

24.

arī pauž atbalstu ieteikumam, ar ko 2012. gada novembrī nāca klajā Eiropas Parlaments ziņojumā “Sociālo ieguldījumu pakts – atbildes reakcija uz krīzi” (13). Atzīstot pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes ilgstošo ietekmi uz sociālo ieguldījumu kvantitāti un kvalitāti Eiropā, ziņojumā bija izteikts aicinājums izstrādāt jaunu pieeju sociālajiem ieguldījumiem Eiropā. Eiropas Parlaments ierosināja, ka, pamatojoties uz pakta “Euro plus” modeli, dalībvalstīm vajadzētu apsvērt iespēju parakstīt sociālo ieguldījumu paktu, kurā noteikti ieguldījumu mērķi, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus attiecībā uz nodarbinātību, sociālo politiku un izglītību. Tādēļ Komiteja arī rosina publisko ieguldījumu stratēģiju orientēt uz ekoloģiskiem un sociāliem mērķiem;

25.

rosina pārskatīt strukturālā deficīta aprēķināšanas metodoloģiju, lai varētu ņemt vērā valstu tautsaimniecību īpatnības un publisko izdevumu strukturālās atšķirības (14);

26.

rosina Eiropas Komisiju katru gadu publicētajā ziņojumā par Ekonomikas un monetārās savienības (EMS) publiskajām finansēm iekļaut sadaļu par publisko ieguldījumu, tostarp vietējā un reģionālajā līmenī veikto ieguldījumu, kvalitāti;

27.

vērš uzmanību uz to, ka izdevumu kvalitāti lielā mērā ietekmē atbildīga pārvaldība. Šajā sakarā atbalsta viedokli, ka “izdevumu pārskatīšana ir piemērots instruments izdevumu efektivitātes kontrolei. Ar šādu kontroli cenšas panākt, ka izdevumus pārdomātāk iedala valsts politikas prioritātēm, veicot selektīvu un ilgtspējīgu konsolidāciju, kas vērsta uz izdevumiem, t. i., notiek padziļināta un koordinēta pamatizdevumu analīze, ņemot vērā sasniedzamos politikas mērķus. Principā tas piedāvā ilgtspējīgāku pieeju salīdzināmumā ar lineāriem vispārējiem izdevumu samazinājumiem, kas vidējā termiņā un ilgtermiņā var dažos gadījumos negatīvi ietekmēt ekonomiku un sociālo jomu” (15);

28.

ierosina Eiropas Komisijai oficiāli atbalstīt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) ieteikumu izstrādāt principu kopumu piemērošanai publisko ieguldījumu jomā (16) (2014. gada marts). Komiteja atzinīgi vērtē ieteikumā minēto atziņu, ka daudzās politiskās rīcības jomās (publisko ieguldījumu koordinēšana, veiktspējas uzlabošana, pamatnosacījumu noteikšana) reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir svarīga un pieaugoša loma publisko ieguldījumu plānošanā un veikšanā;

29.

atzinīgi vērtē paziņojumu par tā dēvēto Junkera pakotni, kurai vajadzētu nodrošināt kopumā līdz pat 300 miljardiem euro, kas paredzēti ieguldījumiem tādās jomās kā platjoslas pārklājums, enerģētika, kā arī rūpniecības un komunikācijas infrastruktūra. Šajā sakarā Komiteja lūdz sniegt sīkāku informāciju par līdzekļu izcelsmi, to faktisko papildināmību un par privātajiem līdzekļiem, kurus paredzēts izmantot, un pauž cerību, ka vietējās un reģionālās pašvaldības tiks atbilstīgi iesaistītas atbalsta pasākumu plānošanā un īstenošanā;

30.

ierosina, veicot stratēģijas “Eiropa 2020” starpposma pārskatīšanu, makroekonomikas rezultātu pārskatā iekļaut rādītāju, kas atspoguļo ieguldījumu līmeni;

31.

uzsver, ka Eiropas stratēģija, kuras mērķis ir aktivizēt cīņu pret nodokļu nemaksāšanu un ierobežot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, vienlaikus nodrošinātu ieņēmumus, kas ļautu atsākt kvalitatīvus publiskos ieguldījumus un radītu labākus apstākļus vienlīdzīgai un godīgākai uzņēmumu konkurencei;

32.

uzskata, ka Eiropas krājkonta ieviešana varētu sekmēt 300 miljardu euro ieguldījumu programmas finansēšanu;

33.

pauž cerību, ka ienākumi no finanšu darījuma nodokļa, ko 11 dalībvalstis iecerējušas noteikt, balstoties uz ciešāku sadarbību, tiks koordinēti ar 300 miljardu euro ieguldījumu programmu;

34.

rosina ciešāk koordinēt EIB un valstu investīciju banku darbību, jo tad varētu apvienot finanšu resursus kopīgiem projektiem, lai panāktu plašāku pārrobežu ietekmi;

35.

atzinīgi vērtē pirmo Eiropas projektu obligāciju iniciatīvu, kas veltīta īpaši ātram platjoslas pieslēgumam un ko 2014. gada 23. jūlijā uzsāka Eiropas Komisija un Eiropas Investīciju banka (EIB), un aicina uzsākt citas pārrobežu/Eiropas projektu obligāciju iniciatīvas, lai atbalstītu infrastruktūras attīstību;

36.

atbalsta EIB apmaksātā kapitāla tālāku palielināšanu par 10 miljardiem euro, par piemēru ņemot sekmīgo palielināšanu 2012. gada vidū, kas ļāva gandrīz divkāršot aizdevumus MVU. Līdzekļus palielinot vēl par 10 miljardiem euro, Eiropas Investīciju bankas aizdevumiem pieejamo summu varētu palielināt vēl par 80 miljardiem euro, ciktāl tas ir iespējams EIB pilnvaru ietvaros attiecīgajā dalībvalstī;

37.

šajā sakarā aicina Eiropas Komisiju apsvērt iespēju nelielu daļu no ES budžeta, iespējams, katru gadu apmēram 5 miljardus euro, izmantot kā riska rezervi, lai Eiropas Investīciju banka varētu aizdot papildu līdzekļus infrastruktūras projektu (projektu obligāciju iniciatīvu) finansēšanai un veicināt inovāciju; šādā veidā varētu radīt ieguldījumus līdz 40 miljardu euro apmērā.

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/9

1.

uzskata, ka kohēzijas politika ir viena no tām politikas jomām, kas vislabāk raksturo Eiropas modeli. Ņemot vērā tās ekonomikas un pārvaldības reformēšanas potenciālu, kā arī visaptverošu daudzlīmeņu ietekmi, šī politika ir vispiemērotākā, lai sekmētu priekšnoteikumus, kuri ļauj ES un tās reģioniem risināt pašreizējos svarīgos uzdevumus, sākot no globalizācijas, klimata pārmaiņām un energoapgādes līdz pat ilgtspējīgai attīstībai;

2.

uzsver, ka ekonomikas krīzes apstākļos kohēzijas politika sekmēja, izmantojot atlases mehānismus, kas nodrošina tās saskaņotību ar Eiropas stratēģijām, publisko ieguldījumu līmeņa saglabāšanu dažādās dalībvalstīs kā šo ieguldījumu daudzuma, tā kvalitātes ziņā;

3.

uzskata, ka daudzos gadījumos uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām gulstas galvenā administratīvā atbildība par publiskajiem izdevumiem ieguldījumiem un ka kohēzijas politikai, kas ir svarīgs instruments pašvaldību lomas īstenošanai Eiropā, jāpalielina to spēja sniegt iedzīvotājiem kvalitatīvus pakalpojumus;

4.

uzskata, ka sakarā ar finanšu un ekonomikas krīzes negatīvo ietekmi uz publiskajām finansēm visā Eiropā arvien vairāk ir vajadzīgs ieplānot ilgtspējīgus publiskos un privātos ieguldījumus un lielāka vērība jāpievērš izdevumiem, lai nodrošinātu to efektivitāti, pareizību un savlaicīgumu;

5.

uzsver nepieciešamību kohēzijas politiku labāk saskaņot ar stratēģiju “Eiropa 2020”, kuras starpposma pārskatīšanu sāks 2015. gadā. Konkrēti, tas varētu izpausties šādi: gada izaugsmes pētījumā, ko ik gadus septembrī iesniedz Eiropas semestra sākumā, izveidot ekonomikas, sociālajai un teritoriālajai kohēzijai veltītu sadaļu, kas aizstātu progresa ziņojumus par kohēziju, kurus agrāk publicēja starp kohēzijas ziņojumiem;

6.

uzskata, ka kohēzijas politikai ir svarīga loma brīdī, kad galvenie jautājumi Eiropas programmā ir līdzsvars starp taupības pasākumiem un izaugsmes pasākumiem, kā arī tāda jauna attīstības modeļa definēšana, kas reaģētu uz globalizācijas spiedienu; Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, kā arī publisko finanšu deficītu, Eiropas mēroga pasākumos jāturpina atbalstīt izaugsmi, novirzīt līdzekļus attiecīgo reģionu un Eiropas ekonomikas stratēģiskiem mērķiem, veidot efektīvu pārvaldības sistēmu, lai risinātu globalizācijas radītās problēmas. Uzskata, ka šajā nolūkā tieši 2014.–2020. gada plānošanas perioda sākumā būtu lietderīgi pārdomāt veidu, kā kohēzijas politikai nodrošināt maksimāli nozīmīgu lomu, izmantot sinerģiju ar citiem instrumentiem un uzlabot ES iedzīvotāju zināšanas par šo jautājumu;

7.

atzinīgi vērtē Sesto ziņojumu un uzskata, ka tas ir svarīgs instruments, lai informētu par kohēzijas politikas īstenošanu, tās rezultātiem un operatīvajām grūtībām, kā arī problēmjautājumiem, kas tai jārisina turpmākajos gados, un iespējām saistībā ar šīs politikas veiksmīgu piemērošanu.

8.

uzsver, ka daudzlīmeņu pārvaldības pienācīga darbība līdz ar efektīvu struktūru, kas sniedz atbildes uz iedzīvotājiem un uzņēmumiem aktuāliem jautājumiem, kā arī pārredzamu un inovatīvu publiska iepirkuma sistēmu ir būtiska, lai uzlabotu kohēzijas politikas iedarbību. Tādēļ saskaņā ar Sesto ziņojumu Komiteja iesaka izmantot kohēzijas politikas resursus un zināšanas, lai apņēmīgi stiprinātu administratīvās spējas, tostarp plašāk izmantojot jaunās tehnoloģijas un tiecoties mazināt birokrātiju;

9.

uzskata: lai uzlabotu publisko izdevumu kvalitāti, resursu sadalē papildus efektivitātes profiliem jāņem vērā teritoriālās atšķirības un īpatnības, kas var apgrūtināt izaugsmi, kā arī jāanalizē to ietekme uz līdzekļu izmantojumu un jācenšas pielāgot līdzekļu izmantojumu ar mērķi palielināt kohēzijas politikas ietekmi (1);

10.

uzsver, ka, ņemot vērā daudzu ekonomiku īpašo vājumu pašreizējā krīzes situācijā, publiskajām politikām jākoncentrējas uz spēju ātri un efektīvi reaģēt uz ekonomikas satricinājumiem. Komiteja uzskata, ka struktūrfondi, kas paredzēti strukturālai un ekonomikas pielāgošanai ilgtermiņā, jāpapildina ar īstermiņa stimulēšanas pasākumiem;

11.

uzsver, ka saskaņā ar Sestajā ziņojumā norādīto jaunas uzņēmējdarbības izvēršana daļēji ir atkarīga no tā, cik viegli ir dibināt uzņēmumus, un ka šis aspekts ir ievērojami atšķirīgs katrā dalībvalstī. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai vienkāršotu noteikumus un instrumentus, samazinātu administratīvo slogu, uzlabotu ieguldījumu pamatnosacījumus, kā arī izglītības un apmācības ietvaros veicinātu uzņēmējdarbības prasmes;

12.

piekrīt, ka gudra izaugsme ir svarīga, jo tā ir iespēja veicināt konkurētspējīgāku reģionālo ekonomiku, kas ir izturīgāka pret ārējiem satricinājumiem. Tādēļ Komiteja mudina reģionus un pilsētas konsekventi un pastāvīgi izvērst iniciatīvas, lai stimulētu uzņēmējdarbību inovatīvos sektoros un koncentrētu savus ieguldījumus tādās nākotnes nozarēs kā lauksaimniecības pārtikas ražošana (lauksaimniecības, veterinārās un pārtikas tehnoloģijas), zaļā ekonomika, radošā industrija, e-veselības iniciatīvas, tūrisms un sociālie pakalpojumi jeb t.s. senioru ekonomika. Šajā sakarā Komiteja aicina Komisiju atbalstīt reģionālās iestādes, lai pārdomātas specializācijas stratēģijas (Smart specialisation strategies), ko tās izstrādājušas saskaņā ar Kopienas pamatnostādnēm, reģionālajā līmenī tiktu efektīvi īstenotas;

13.

uzskata, ka ar globalizēto ekonomiku saistītās pārmaiņas ļoti nopietni ietekmē nodarbinātību un ka uzmanība jāpievērš darba tirgus modernizācijai, lai palīdzētu iedzīvotājiem darba meklējumos, kā arī apmācībai, kas vērsta uz prasmju veidošanu atbilstoši jaunajiem ekonomikas uzdevumiem. Šajā sakarā Komiteja uzsver Eiropas Sociālā fonda (turpmāk – ESF) svarīgo lomu, lai atbalstītu aktīvu politiku un jo īpaši politikas jomas, kas paredzētas darba ņēmēju zināšanu pilnveidošanai un pielāgošanai sociālajām, tehnoloģiskajām un kultūras pārmaiņām;

14.

uzsver, ka kohēzijas politika noteiktu finansējuma daļu paredz apmācības un izglītības iniciatīvu atbalstam, un atgādina, ka viena no krīzes sekām ir ievērojams jauniešu bezdarba pieaugums. Komiteja uzsver reģionālo un vietējo pašvaldību lielo darbu šajā jomā un uzskata, ka vajag stiprināt saikni starp Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvām (2) un ESF finansētajiem pasākumiem, sevišķu uzmanību veltot garantijai jauniešiem un piekļuvei darbam;

15.

uzskata, ka, ņemot vērā nabadzības un sociālās atstumtības pieaugumu, kas vērojams Eiropas sabiedrībā, publiskajām politikām ir jāstiprina instrumenti vistrūcīgāko personu atbalstam, piemērojot arī Eiropas līmeņa iniciatīvas un izmantojot kohēzijas resursus;

16.

pozitīvi vērtē pilsētvides attīstības plāna svarīgo vietu Sestā ziņojuma par kohēziju analīzē, ņemot vērā lielpilsētu teritoriju nozīmi globalizētajā ekonomikā un iespējamo ietekmi uz ilgtspēju, bet pauž sarūgtinājumu, ka plašāk nav iztirzātas būtiskās atšķirības starp pilsētu un lauku attīstību; tāpēc turpina prasīt, lai tiktu veicināta dažādu teritoriju ģeogrāfiski līdzsvarota un policentriska izaugsme, īstenojot arī apņēmīgus pasākumus digitālās plaisas samazināšanas un ilgtspējīgas transporta politikas jomā, kuras pamatā būtu diferencēta, teritoriālajām īpatnībām pielāgota stratēģija;

17.

atgādina, ka svarīga ir izaugsme, kas rada jaunas ekonomiskas iespējas, attīstot tīru un efektīvu enerģiju. Komiteja pozitīvi vērtē faktu, ka pēdējos gados vietējās pašvaldības ir palielinājušas publiskos ieguldījumus vides sektorā, un uzsver Eiropas pilsētu un reģionu iesaistīšanos pārejā uz zaļāku izaugsmi. Šajā sakarā Komiteja vēlreiz prasa nostiprināt Pilsētas mēru paktu, lai palielinātu un uzlabotu vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalību cīņā pret klimata pārmaiņām.

18.

iesaka, ka ES kohēzijas politikai, kuras mērķis ir nodrošināt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, būtu arī turpmāk būtiski jāsekmē stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšana. Ciešāk saistot izaugsmes un konverģences mērķus, kohēzijas politika veicinās Eiropas Savienībā vērojamo atšķirību mazināšanu, kas saistīta ar centieniem sasniegt stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķus, un tādā veidā palīdzēs pastāvīgi vairot labklājību visā Eiropā. Šis potenciāls ir konsekventi jāizmanto, ar kohēzijas politikai raksturīgo partnerības pieeju panākot, ka reģionos izstrādātās stratēģijas konkrēti pievēršas vietējiem apstākļiem un iespējām;

19.

atkārtoti aicina strukturālajos, publiskajos vai tiem pielīdzinātajos izdevumos, kā tie definēti Stabilitātes un izaugsmes paktā, neietvert publiskos līdzekļus, ko dalībvalstis un pašvaldības piešķir kā strukturālo un investīciju fondu līdzfinansējumu. Faktiski šādas izmaiņas rezultātā tiktu atbrīvoti resursi ieguldījumiem, kas izvēlēti, pamatojoties uz Eiropas interešu kritērijiem, un paātrināti izdevumu procesi;

20.

uzsver, kā norādīts sestajā ziņojumā, ka pamatnostādnēs Eiropas transporta tīkla attīstīšanai ir noteikts mērķis izveidot ES mēroga multimodālu tīklu, kurā iekļauts arī dzelzceļu tīkls, šajā nolūkā veidojot jaunu un modernizējot esošo infrastruktūru. Šajā sakarā Komiteja uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt ilgtspējīgus, konkurētspējīgus, energoefektīvus un videi draudzīgākus transporta veidus, veicināt intermodalitāti, dažādu transporta veidu izmantošanu papildinošā veidā un īstenot infrastruktūras projektus mazāk attīstītos reģionos (piemēram, tālākajos un kalnu reģionos), kas saskaras ar fiziskiem šķēršļiem piekļuvē iekšējam tirgum un kuros vērojamas teritoriālās kohēzijas problēmas;

21.

cer, ka tiks uzlabota dažādu valsts pārvaldības līmeņu budžeta instrumentu un ES finanšu instrumentu sinerģija, lai palielinātu un pilnveidotu izaugsmei paredzētos ieguldījumus. Šajā sakarā Komiteja par prioritāti uzskata rūpīgu Eiropas Investīciju bankas (EIB) un Eiropas Investīciju fonda lomas izvērtēšanu, lai paplašinātu to pilnvaras un nostiprinātu kapitālu. Komiteja norāda, ka plānošanas perioda sākums varētu būt piemērots brīdis, lai paredzētu EIB finansējumu, kas būtu konkrēti orientēts reģionālajai attīstībai un kura ilgums un nosacījumi būtu pielāgoti par izdevumiem atbildīgo administrāciju vajadzībām. Papildus tam ir jāizskata iespēja uzticēt EIB uzraudzības funkciju pār noteiktiem ieguldījumiem, kurus atbalsta teritoriālās pārvaldības iestādes. ES finanšu iestāde jo īpaši varētu izvērtēt to kvalitāti un atbilstību ES galvenajiem stratēģiskajiem lēmumiem, ņemot vērā arī aizdevumu preferenciālo režīmu, kas vajadzīgs minēto ieguldījumu veikšanai Stabilitātes pakta ietvaros;

22.

atkārtoti pauž bažas par risku, ka makroekonomisko nosacījumu dēļ dalībvalstu makroekonomiskā politika varētu apdraudēt strukturālo un investīciju fondu efektivitāti un lietderību;

23.

prasa Komisijai izvērtēt, cik lielā mērā ex ante nosacījumi ir palielinājuši būtisko kavēšanos ar partnerattiecību nolīgumu un darbības programmu noslēgšanu;

24.

norāda, ka rādītāji, kas tiek izmantoti makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūrā un kuri tika ieviesti ar t.s. sešu tiesību aktu kopumu, ir tikai un vienīgi ekonomiska rakstura. Komiteja iesaka, ka novērtēšanas sistēmā, kuru Komisija izmanto, lai lemtu par preventīva ieteikuma pieņemšanu attiecībā uz kādu dalībvalsti vai, nopietnākos gadījumos, lai sāktu makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūru, jāņem vērā arī sociālie, vides un teritoriālie rādītāji atbilstīgi stratēģijas “Eiropa 2020” pamatmērķiem. Komiteja uzskata, ka ciešā saikne starp finanšu un fiskālajiem mērķiem un kohēzijas politiku varētu vājināt teritoriālās kohēzijas pasākumu īstenošanu;

25.

aicina labāk ievērot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 174. panta noteikumus attiecībā uz teritoriālo kohēziju, it īpaši lauku apvidos, apvidos, kurus skar rūpniecības restrukturizācija, kā arī apvidos, kuros ir būtiski vai pastāvīgi nelabvēlīgi dabas apstākļi vai demogrāfiskas problēmas, piemēram, galējie ziemeļu reģioni ar zemu iedzīvotāju blīvumu, kā arī salas un pārrobežu un kalnu reģioni. Turklāt jāņem vērā arī citas demogrāfiskās problēmas, kas būtiski ietekmē reģionus; šādas problēmas ir, piemēram, iedzīvotāju skaita samazināšanās, sabiedrības novecošana un izkliedēta iedzīvotāju struktūra. Reģionu komiteja mudina Komisiju, īstenojot kohēzijas politiku, ģeogrāfiski un demogrāfiski visneizdevīgākā situācijā esošajiem apvidiem pievērst īpašu uzmanību;

26.

uzsver, ka kohēzijas politika kā izaugsmes un pārmaiņu virzītājspēks sniedz būtisku atbalstu mazāk attīstītajiem reģioniem, kuros vajadzīgi pastāvīgi un ilgtermiņa centieni;

27.

prasa arī kohēzijas politikas izstrādē un īstenošanā labāk ņemt vērā tālāko reģionu īpatnības un ierobežojumus, kas noteikti LESD 349. pantā;

28.

uzskata, ka sakarā ar atšķirībām attiecībā uz inovācijas pakāpi stratēģijas “Eiropa 2020” izstrādē un īstenošanā ir pilnībā jāņem vērā teritoriālā dimensija. Šajā nolūkā uzskata, ka, piešķirot lielāku nozīmi vietējām un reģionālajām pašvaldībām, tiktu palielināts to atbildības līmenis un veicināta efektīvāka lēmumu pieņemšana par prioritārajiem ieguldījumiem, un iesaka izstrādāt reģionālus rādītājus sasniegtā progresa pārraudzībai;

29.

pauž sarūgtinājumu, ka Sestajā ziņojumā par kohēziju nav iekļauts skaidrs novērtējums par ES nozaru politikas teritoriālo ietekmi uz kohēzijas politiku. Ņemot vērā kohēzijas politikas mijiedarbību ar politiku citās nozarēs, Komiteja iesaka Komisijai ziņojumā iekļaut īpašu sadaļu par šo aspektu, kā tas bija agrāk un kā tas paredzēts LESD noteikumos, kuros ES politikai izvirzīta prasība Eiropā atbalstīt kohēziju;

30.

atgādina, ka ir svarīgi pieņemt politikas teritoriālās ietekmes novērtēšanas instrumentus, kuru galvenais mērķis ir izpētīt ES politikas teritoriālo ietekmi uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām un palielināt šīs ietekmes atpazīstamību likumdošanas procesā;

31.

tāpēc cer, ka darbības programmās tiks noteikta prioritāra teritoriālā ass, kurā būtu iekļauti temati saistībā ar stratēģiju “Eiropa 2020”, lai teritoriālā kohēzija varētu nodrošināt līdzsvarotu teritorijas struktūru, kas var nodrošināt reģionu savstarpējo atkarību;

32.

atgādina Eiropas Komisijai par tās iepriekšējo darbu pie iniciatīvas “IKP un ne tikai” un to, ka reģionālās problēmas jārisina akūtāk (piemēram, kā varētu atbalstīt IKT un ātrgaitas platjoslas projektus, izmantojot ERAF); uzskata, ka paļaušanās uz reģiona IKP ir saistīta ar vairākiem trūkumiem, kas mazina kohēzijas politikas uzticamību, jo īpaši attiecībā uz reģionu klasificēšanu un ESIF līdzekļu piešķiršanu;

33.

nolūkā nodrošināt programmu ātru īstenošanu mudina pieņemt pasākumus, kas paredzēti, lai vienkāršotu un racionalizētu procedūras attiecībā uz piekļuvi ES finansējumam, projektu pārvaldību un kontroles mehānismus, ar mērķi panākt lielāku efektivitāti;

34.

aicina atbildīgās struktūras veltīt īpašas pūles tam, lai saskaņotu un pareizi transponētu horizontālos pamatnoteikumus, uz kuriem balstīta kohēzijas politikas resursu pārvaldība, jo īpaši, noteikumus publiskā iepirkuma jomā (3);

35.

uzskata, ka Komisijai būtu jānodrošina, lai lieka birokrātija nemazinātu pasākumu efektivitāti; mudina Komisiju pārskatīt praksi, ar kuru saskaņā efektīvākām darbības programmām piemēro tikpat lielu administratīvo slogu kā programmām, kam raksturīgas biežas kļūdas vai krāpšanās. Turklāt, lai jauno plānošanas periodu varētu uzsākt pēc iespējas ātrāk, Reģionu komiteja aicina Eiropas Komisiju pieņemt pasākumus, kas nepieciešami darbības programmu ātrai apstiprināšanai;

36.

piekrīt ziņojumā uzsvērtajai nepieciešamībai koncentrēt strukturālos un investīciju fondus uz ierobežotu mērķu skaitu, lai maksimāli palielinātu to ietekmi uz teritoriju. Komiteja tomēr pauž bažas par elastības trūkumu tematisko mērķu izvēlē, kurus vajadzētu noteikt, pamatojoties uz dažādu teritoriju īpatnībām un vajadzībām;

37.

izsaka bažas par papildināmības principa vājināšanos laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam, jo pārbaude tiek pieprasīta tikai 14 dalībvalstīs, un aicina Komisiju izvērtēt minētā principa piemērošanu visā ES, lai izvairītos no tā, ka ESIF līdzekļus izmanto dalībvalstu ieguldījumu aizstāšanai;

38.

neatbalsta Kopienas snieguma rezerves izveidi valsts līmenī, jo uzskata, ka šis mehānisms var veicināt tādu mērķu noteikšanu, kuru rezultāti ir pieticīgi un viegli sasniedzami. Komiteja uzskata, ka viens no lielākajiem uzdevumiem, kas attiecas uz darbības rezultātu kopumu, ir formulēt kvantitatīvus mērķus un vērienīgus rādītājus, kas vienlaikus būtu arī īstenojami;

39.

atgādina, ka pēdējos gados publiskā un privātā sektora ieguldījumi ir samazinājušies, dažās valstīs sasniegdami negatīvus rādītājus. Budžeta ierobežojumi un izdevumu samazinājumi ir būtiski kaitējuši ieguldījumiem nozarēs, kas var stimulēt ekonomisko izaugsmi. Šajā sakarā Komiteja vēlreiz aicina Eiropas Komisiju rūpīgi izvērtēt, ņemot vērā iespējamo ietekmi uz nodarbinātību un izaugsmi, finanšu korekciju vai apturētu maksājumu gadījumus.

40.

rosina Komisiju un dalībvalstis paātrināt sarunas un partnerības nolīgumu un darbības programmu apstiprināšanas procedūras; uzsver, ka Eiropas strukturālo un investīciju fondu līdzekļiem ir liela ietekme uz ieguldījumu līmeni vietējās un reģionālajās pašvaldībās, un tādēļ rosina Komisiju un dalībvalstis cieši un organizēti sadarboties, lai nodrošinātu procedūru kvalitāti un ierobežotu negatīvo ietekmi, ko varētu radīt vēl ilgāka kavēšanās jaunā finansēšanas perioda sākumā;

41.

aicina Komisiju definēt administratīvās palīdzības veidus attiecībā uz svarīgākajiem jautājumiem: pasākumu mērķu izvirzīšanu, to rezultātu novērtēšanu ar attiecīgiem rādītājiem un turpmāku pasākumu noteikšanu. Mērķis ir nodrošināt, lai dažādas iesaistītās iestādes šīs darbības īstenotu konsekventi, un palīdzēt izveidot visā Eiropas Savienībā administratīvu kultūru, kuras pamatā ir darbības pārraudzība un izvērtēšana. Tāpat Komiteja uzskata, ka ir svarīgi nodrošināt palīdzību vietējām un reģionālajām pašvaldībām saistībā gan ar t.s. finanšu inženierijas iniciatīvām, kas ir būtiski nepieciešamas, lai palielinātu resursus un ieguldījumus, gan publiskā iepirkuma jomā, jo tam arvien vairāk jākļūst par publiskās administrācijas instrumentu, ar ko stimulē inovāciju un radošumu;

42.

ir pārliecināta, ka teritorijās rīcības kodekss attiecībā uz partnerību metodes un būtības ziņā palielinās līdzdalību plānošanā un ka tas ir būtisks, lai paplašinātu kohēzijas politikas ietekmi un to nostiprinātu. Komiteja aicina Eiropas Komisiju kontrolēt kodeksa īstenošanas kārtību dažādās tiesību sistēmās, lai nodrošinātu vietējo ieinteresēto personu plašu un pārredzamu līdzdalību, jo jāņem vērā tas, ka bez minēto personu pilnīgas iesaistīšanās plānošanas dokumentu sagatavošanā, viņu līdzdalība būs mazāk efektīva īstenošanas posmā, īpaši saistībā ar instrumentiem, kuri paredz plānošanu ar dažādu pārvaldības līmeņu līdzdalību;

43.

norāda, ka periodā, kad jāpalielina iedzīvotāju izpratnes līmenis un informētība par struktūrfondu finansēto projektu rezultātiem un par ES politikas ietekmi attiecīgajās teritorijās, lai pilnībā nodrošinātu politikas leģitimitāti un padziļinātu Eiropas veidošanu, Sestajā ziņojumā nav atsevišķi apskatīta komunikācijas un informācijas joma. Tāpēc, lai maksimāli paplašinātu iedzīvotāju zināšanas par kohēzijas politiku, Komiteja aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis plašāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības informēšanas kampaņās; Vienlaikus Komiteja atbalsta to, ka, tostarp maksimāli izmantojot informātikas līdzekļus, efektīvi jāievieš noteikumi par piešķirto līdzekļu un pasākumu plānoto rezultātu pārredzamību un ka apkopotā informācija (Open Data) plašāk jāizmanto mērķiem, kas atzīti par sabiedrībai vislietderīgākajiem un efektīvākajiem;

44.

ņemot vērā to, ka Eiropas teritoriālā sadarbība kopš 2007.–2013. gada plānošanas perioda ir kohēzijas politikas pastāvīgs mērķis, uzskata, ka ziņojumā par kohēziju tam ir pievērsta pārāk maza uzmanība. Pārrobežu reģionu kohēziju pirmām kārtām ietekmē šīs politikas sadaļa par pārrobežu sadarbību. Tāpēc ierosina minētajā ziņojumā turpmāk paredzēt Eiropas pārrobežu reģionu kohēzijas novērtējumu, kurā būtu iekļauta galveno problēmu analīze, kā arī pārrobežu sadarbības darbības programmu ietekmes novērtējums. Šim instrumentam vajadzētu pievērst vairāk uzmanības, īpaši tāpēc, ka tas veicina dažādu dalībvalstu administrāciju sadarbību un nodrošina pieredzes apmaiņu un tas ir vērsts uz tādu pārvaldības sistēmu, kura arvien vairāk balstītos uz kopējām vērtībām un darbības metodēm;

45.

pauž sarūgtinājumu, ka Sestajā ziņojumā par kohēziju lielāka uzmanība nav veltīta kohēzijas politikas būtiskajai nozīmei makroreģionālo stratēģiju atbalstīšanā;

46.

aicina ciešāk koordinēt kohēzijas politiku un Eiropas Savienības kaimiņattiecību politiku, kā arī labāk novērtēt un izplatīt projektu rezultātus;

47.

iesaka izveidot Kohēzijas politikas padomi, kuras sastāvā būtu par kohēzijas politiku atbildīgie ministri, kas pārstāv attiecīgo pārvaldības līmeni dalībvalstīs. Komiteja uzskata, ka šī padome var palielināt atpazīstamību un nodrošināt politiskās diskusijas par kohēziju nepārtrauktību. Šajā sakarā Komiteja norāda, ka tā ir gatava aktīvi piedalīties politiskajās diskusijās par minētās struktūras izveidošanu, lai nodrošinātu vietējo un reģionālo pašvaldību viedokļa pilnīgu ievērošanu (4).

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/15

1.

Kopš 2010. gada Reģionu komiteja rūpniecības politikai ir pievērsusies galvenokārt saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” attiecīgajām pamatiniciatīvām, ko tā ir novērtējusi vairākās aptaujās un konferencēs (1). Šis darbs noslēdzās ar stratēģijas “Eiropa 2020” visaptverošu vispārēju novērtējumu, ar ko RK iepazīstināja 2014. gada 7. martā Atēnu deklarācijā (2) par izaugsmi un jaunu darbvietu radīšanu pilsētu un reģionu skatījumā, un deklarācijai pievienoja ziņojumu par stratēģijas novērtējumu termiņa vidū (3). Īsumā, RK rosina:

2.

norāda: ciešāk iesaistot pilsētas politikas veidošanas visos posmos, ES varēs labāk pārvaldīt pārmaiņas, ar ko iedzīvotāji saskaras visā Eiropā. Šajā procesā jāizmanto daudzlīmeņu pārvaldības pieeja, kas nozīmē, ka visi pārvaldes un pārvaldības līmeņi sadarbojas gan savstarpēji (vertikālā sadarbība), gan attiecīgajā līmenī arī ar ieinteresētajām personām (horizontālā sadarbība);

3.

ierosina, ka Komisijai būtu jāvelta vairāk pūļu tādās jomās kā reģionu un vietēja līmeņa attīstības salīdzinoša novērtēšana, pieredzes apmaiņa un savstarpēja mācīšanās, jo tām visām ir būtiska ietekme uz rūpniecības jaunrades spēju uzlabošanu, kam ir liela nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” īstenošanā. Komiteja ierosina uzņemties koordinatora lomu un nodrošināt partneriem platformu risinājumu meklēšanai – vietējo un reģionālo pašvaldību administratīvā veiktspēja šajās jomās ir jāuzlabo.

4.

RK analizēja rūpniecības politikas dokumenta kopuma teritoriālo dimensiju un ir apzinājusi vietējās un reģionālās pašvaldības interesējošos galvenos jautājumus un vajadzības, kas saistītas ar rūpniecības politikas īstenošanu: 1) vietējo un reģionālo teritoriju loma globālajā vērtību radīšanas ķēdē; 2) krīzes nevienādā un pastāvīgā ietekme uz teritoriālo, ekonomisko un sociālo kohēziju; 3) daudzlīmeņu pārvaldība un politikas koordinācija; 4) iestāžu veiktspēja un rūpniecības politikas stratēģiskā pārvaldība; 5) spēja veicināt uzņēmējdarbības iespēju atklāšanu un regulēt tirgu godīgi un efektīvi;

5.

atzīmē, ka analizējot tika novērtēta arī šo problēmu un vajadzību saikne ar rūpniecības politikai veltītajiem paziņojumiem, kā arī veikta dažu labas prakses piemēru salīdzinoša novērtēšana. Secinājumos iekļauti priekšlikumi par to, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāatbalsta un jāveicina rūpniecība;

6.

balstoties uz šo analīzi, RK iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām savās pētniecības un inovācijas stratēģijās, kuru pamatā ir pārdomāta specializācija (RIS3), īpašu uzmanību veltīt šādiem aspektiem (daudzos gadījumos to īstenošanai būs vajadzīgi Komisijas noteikti pasākumi):

7.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka stingrs rūpnieciskais pamats ir ļoti svarīgs faktors, kas ietekmē Eiropas konkurētspēju un stabilu izaugsmi. Uzsverot, ka rūpniecība ir daudz plašāka nekā tradicionālās ražošanas sektors, par ko parasti domā, kad runā par rūpniecību, un uzsverot, ka rūpnieciskajiem procesiem un ekosistēmām ir milzīga ietekme uz visu sabiedrību, RK rosina nekavējoties īstenot šajā atzinumā ierosinātos pasākumus;

8.

uzsver, ka Eiropas konkurētspējas priekšrocības globālajā ekonomikā galvenokārt izriet no tās ilgtspējīgajiem produktiem un pakalpojumiem, kas sniedz augstu pievienoto vērtību, un ka ekonomikas krīzes laikā samazinātie ieguldījumi inovācijā, kura ir būtisks rūpniecības atjaunošanas aspekts, rada nopietnu draudu Eiropas nākotnei;

9.

uzsver: Eiropai jāapzinās, ka tai jācenšas kļūt par pasaules līderi stratēģiskos sektoros, kuros darbvietas ir augstvērtīgas. Tādēļ pastāvošo uzņēmumu darbība ir jāstimulē, ieguldot līdzekļus jaunās tehnoloģijās, uzlabojot uzņēmējdarbības vidi, atvieglojot piekļuvi tirgiem un finansējumam un nodrošinot, ka darba ņēmējiem ir vajadzīgās industriālās prasmes;

10.

uzsver, ka ES vēsturē ilgākā krīze ir spilgti parādījusi, cik nozīmīga ir spēcīga, konkurētspējīga un ilgtspējīga rūpniecība kā iedzīvotāju labklājības stūrakmens. Rūpniecība veido vairāk nekā 80 % no Eiropas eksporta apjoma un 80 % no pētniecības un inovācijas privātajā sektorā. Privātajā sektorā gandrīz katra ceturtā darbvieta ir rūpniecībā, un bieži tur nepieciešams augsts profesionālo prasmju līmenis. Katra ražošanā izveidotā jaunā darbvieta rada 0,5–2 darbvietas citās nozarēs;

11.

uzsver, ka līdzās pasākumiem, ko veic sabiedrība, katra rūpnieciskā uzņēmuma spēja reaģēt un veikt pasākumus ir būtiski svarīga, lai ļautu nozarei – kā reālās ekonomikas un labklājības mugurkaulam – attīstīties konkurētspējīgā veidā;

12.

vērš uzmanību uz to, cik svarīgi ir nodrošināt, ka visā Eiropā vietējam līmenim piemīt prasme pārvaldīt notiekošās pārmaiņas. Rūpnieciskās un arī politiskās prasmes mūsdienās ir plašāks jēdziens, kurā vairāk nekā jebkad lielāka nozīme ir uzņēmējdarbības procesu izpratnei, zināšanu un tehnoloģiju pārvaldībai un cilvēku savstarpējās saskarsmes spējām. Rūpnieciskā darbība ir viens no posmiem vērtību ķēdēs un sadarbības tīklos, kuri kļūst arvien plašāki un arvien sarežģītāki un kuros lieli koncerni un MVU no dažādām nozarēm un valstīm veido savstarpējas saiknes. Lielu rūpniecības uzņēmumu un MVU politika efektīvi jāsaista ar konkrētu rūpniecības politiku valstīs un reģionos, kuros šie uzņēmumi atrodas;

13.

norāda, ka tradicionālā ražojumu ķēdes koncepcija ar stingri noteiktiem posmiem un ražošanas faktoriem sāk zaudēt nozīmi, jo faktiski ir vērojama pasaules mērogā saistītu ekosistēmu mijiedarbība. Tehnoloģijām ir būtiska loma, jo tās sekmē jaunu, ilgtspējīgu pieeju izmantošanu;

14.

uzsver, ka svarīgas ir investīcijas ES tradicionālo rūpniecības nozaru modernizācijā, īpaši to nozaru, kuru konkurētspēju galvenokārt ietekmēja darba spēka izmaksas un kurās ir uzkrātas būtiskas prasmes, ko būtu iespējams pārvērst kapitālā;

15.

norāda uz jaunākajām rūpniecības attīstības tendencēm, kad rūpniecības ražojumi un pakalpojumi viens otru papildina. Pakalpojumi veido aptuveni 40 % no Eiropas ražojumu eksporta pievienotās vērtības. Apmēram trešdaļa no šī eksporta radītajām darbvietām ir uzņēmumos, kas eksportētājiem piegādā preces vai papildpakalpojumus. Tādi pakalpojumi kā apkope un apmācība ir ļoti svarīgi faktori sarežģītu rūpnieciski ražotu preču nodrošināšanā. Ražošanā arvien svarīgāki kļūst ekspertu pakalpojumi, piemēram, finansēšanas, komunikācijas, apdrošināšanas un uz zināšanām balstīti uzņēmējdarbības pakalpojumi (KIBS). Tas ir viens no iemesliem, ar ko skaidrojams aizvien lielākais pakalpojumu īpatsvars tautsaimniecības radītajā kopproduktā;

16.

vēlas norādīt uz sekām, kādas ir paradigmas maiņai informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā. Mūsdienās automobiļos, sadzīves elektroniskajās iekārtās, rūpnieciskajā ražošanā un veselības aprūpes jomā mobilie tīkli ir biežāk sastopami nekā cilvēku ikdienā. Modernā mašīnbūves uzņēmumā datoru un tīklā savienotu iekārtu bieži vien ir desmit reizes vairāk nekā uzņēmumā, kura darbinieki strādā birojos. Darbojoties tīklā, zināšanas ir jāpārvalda efektīvi: jāizstrādā sistēmām vajadzīgās informācijas programmas un jānodrošina atvērta inovācija un sadarbība, no kurām labumu gūst visi iesaistītie. Steidzami jāizstrādā informācijas programmas pilsētplānošanai reģionos un procesu pārvaldībai vietējā un reģionālajā līmenī;

17.

mudina ES rūpniecības politikā piemērot ar uzņēmumu sociālo atbildību saistītus jēdzienus, tādējādi veidojot pamatu produktīvākai, ilgtspējīgākai un iekļaujošākai ekonomikai.

18.

piekrīt Komisijai, kas aicina dalībvalstis pievērsties jautājumam par rūpniecības atveseļošanu un meklēt risinājumus, lai vienlaikus nostiprinātu Eiropas konkurētspēju un nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību; uzskata, ka Eiropas Komisijai savukārt ir padziļināti jāizskata visas Līguma par Eiropas Savienības darbību 173. pantā definētās rūpniecības politikas iespējas, bet īpaši jāizmanto iespēja “nākt klajā ar dažādiem lietišķiem ierosinājumiem, lai veicinātu šādu koordināciju (koordināciju starp dalībvalstīm rūpniecības politikas jomā), jo īpaši iniciatīvām, kuru mērķis ir pamatnostādņu un rādītāju noteikšana, paraugprakses apmaiņas organizēšana un nepieciešamo faktoru sagatavošana periodiskai apsekošanai un izvērtēšanai”;

19.

uzsver, ka rūpniecības stratēģiju nav iespējams īstenot atrauti no pārējām jomām, jo tā daudzējādi mijiedarbojas ar daudzām citām politikas jomām. Rūpniecības stratēģija cieši jāsaista ar politiku tādās jomās kā enerģētika, apmācība, pētniecība, izstrāde un inovācija, tirdzniecība, infrastruktūra, sociālā atbildība, veselības aprūpe un drošība; tādēļ Komiteja uzskata, ka rūpniecības politikai vajadzīga integrētāka un starpdisciplināra pieeja;

20.

norāda, ka MVU ir jāatzīst par stratēģisku elementu Eiropas rūpniecības politikā un jānodrošina “Mazās uzņēmējdarbības akta” efektīva īstenošana;

21.

vērš uzmanību uz to, cik liela nozīme bioloģiskās rūpniecības attīstībā Eiropā ir smagajai rūpniecībai, un iesaka ES ieviest jaunus sadarbības un finansēšanas mehānismus, lai Eiropas jaunākos tehnoloģiskos sasniegumus un cita veida zinātību izmantotu sarežģītos, lielos primārās rūpniecības projektos, jo īpaši vietās, kurās ir ļoti lielas bezdarba problēmas;

22.

vēlas norādīt uz Komisijas ierosinātajām prioritātēm, kas jāīsteno, lai atbalstītu Eiropas rūpniecības konkurētspējas uzlabošanu. Taču RK uzsver, ka tās ir pamatnorādes, kas ir jāizvērš un konkrēti jāīsteno;

23.

atzinīgi vērtē Eiropadomes 2014. gada 20.–21. martā pieņemtos svarīgos lēmumus par rūpniecības konkurētspējas uzlabošanu. Padome norādīja, ka svarīgās pamattehnoloģijas būtu jāstiprina, pēc iespējas ātrāk sagatavojot Eiropas interesēm atbilstošus projektus, un īpašu uzmanību veltīja tīru tehnoloģiju nozīmei, jo tās ir visaptverošs elements centienos uzlabot rūpniecības konkurētspēju;

24.

uzskata, ka saistībā ar Regulu 1260/2012, ar ko īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz vienotas patentaizsardzības izveidi, jātiecas stimulēt inovāciju un nodrošināt zināšanu maksimālu apmaiņu, kas varētu kalpot par turpmāka tehnoloģiskā progresa avotu. Eiropas līmenī jānodrošina, lai patenti netiku lietoti kā stratēģiski ieroči, piemēram, ļaunprātīga tā saucamo “patentu biezokņu” (“patent thickets”) izmantošana vai pārmērīgi sīki patenti, un jāatbalsta stingri patentu izsniegšanas kritēriji, lai izvairītos no monopoltiesību piešķiršanas uz patentiem ar mazu pievienoto vērtību;

25.

atzīmē, ka Padome arī rosināja Komisiju un dalībvalstis prioritārā kārtā novērst prasmju trūkumu zinātnes, tehnoloģiju, inženierzinātņu un matemātikas jomā (STEM prasmes), šajā darbā vairāk iesaistot rūpniecību. Lai minēto īstenotu, vajadzīgi steidzami pasākumi, un Komiteja iesaka iekļaut arī pasākumus valodu prasmes uzlabošanai un tādējādi uzlabot iekšējā tirgus darbību;

26.

aicina Komisiju, balstoties uz pamatprogrammu “Apvārsnis 2020”, veikt tādus pasākumus rūpniecības atjaunošanai, kas orientēti uz izcilību un izcilības popularizēšanu visos Eiropas rūpniecības rajonos. INTERREG programmas ir visnotaļ nepieciešami instrumenti rūpniecības rajonos izvietoto lietišķo zinātņu augstskolu sadarbības stiprināšanai, tomēr, ņemot vērā aizvien lielāku mijiedarbību starp zinātni un rūpniecību, RK pauž dziļu nožēlu, ka 2020.–2014. gada plānošanas periodā vairs nav iekļauts programmas “Apvārsnis 2020” instruments “Zināšanu reģioni”, kas gandrīz desmit gadu garumā bija apliecinājis savu lietderību pamatprogrammu ietvaros īstenoto pētniecības programmas reģionālo klasteru koordinēšanā; uzsver, ka programmas “Apvārsnis 2020” darbības pirmais gads liecina par to, ka nav izstrādāts pietiekami efektīvs jauns instruments, kas atbilstu šai prasībai. Instruments “Zināšanu reģioni” būtu ātri jāpārstrādā un jāievieš;

27.

rosina Komisiju uzsvērt saikni starp zinātni, uzņēmējdarbību, sabiedrību, publisko jomu un politikas veidošanu, un atbalsta reģionu svarīgo lomu centienos pulcēt visas iesaistītās ieinteresētās personas, pamatojoties uz “trīskāršās spirāles” un “četrkāršās spirāles” modeļiem;

28.

norāda: Padome arī uzsvēra, ka visi pieejamie instrumenti, tostarp ES strukturālie un investīciju fondi būtu jāizmanto, lai sasniegtu mērķi nodrošināt Eiropas konkurētspēju un ilgtspējīgu izaugsmi;

29.

uzsver Eiropas Komisijas, dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību kopīgo atbildību par izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai paredzētās ieguldījumu programmas, kuras budžets būs 300 miljardi euro, izstrādi un īstenošanu, jo tām ir papildu juridiskas un ar budžetu saistītas pilnvaras šajā jomā. Jaunus risinājumus, kuru ietekmei jāizpaužas īstermiņā un ilgtermiņā, var izstrādāt, pamatojoties uz šādiem principiem:

30.

atbalsta centienus apzināt alternatīvus finansējuma avotus ekosistēmu nostiprināšanai; šādi avoti ietver kolektīvo finansēšanu, riska kapitālu un citus inovatīvus instrumentus, lai atbrīvotos no ierastās atkarības no banku aizdevumiem.

31.

atzīmē, ka pasaules ekonomikas kontekstā Eiropas konkurētspēja ir balstīta uz šādiem faktoriem: ilgtspējīgas preces un pakalpojumi ar augstu pievienoto vērtību, vērtību ķēžu efektīva pārvaldība un piekļuve tirgiem visā pasaulē;

32.

norāda, ka stabila un paredzama normatīvā vide ir priekšnoteikums ieguldījumiem Eiropas Savienības rūpniecībā. Tāda stabilitāte un paredzamība jāpanāk gan vietējā un reģionālajā līmenī, gan arī valstu un ES līmenī; Stabilitāte un paredzamība, kas būtu kā juridiskās noteiktības garantija uzņēmumiem, jāveicina ar ES tiesību aktiem, vēlams, direktīvām;

33.

atbalsta Komisijas viedokli, ka vienotā tirgus attīstīšana ir konkurētspējīgas un ilgtspējīgas rūpniecības pamatakmens. RK arī norāda, ka iekšējā tirgus noteikumi, kas attiecas uz ražojumiem un pakalpojumiem, ir svarīgs faktors, kas ietekmē ne tikai Eiropas rūpniecības konkurētspēju, bet arī patērētāju un vides aizsardzību;

34.

piekrīt Komisijai, kas norādījusi: lai saglabātu konkurētspēju, Eiropas rūpniecības ražojumu un pakalpojumu tirgum ir vajadzīgs tāds tiesiskais regulējums, kas sekmē inovāciju un nerada nevajadzīgus šķēršļus, kuri neļauj laikus ieviest jaunās tehnoloģijas un tirgū izplatīt jauninājumus. ES tiesību aktiem un standartiem jābūt tādiem, lai varētu ātri nodrošināt jauno ražojumu, pakalpojumu un tehnoloģiju pieejamību tirgū un lai tādā veidā Eiropa pati varētu izmantot pirmatklājēja priekšrocības pasaules tirgū;

35.

uzsver, ka reģioniem jāspēj pašiem noteikt savu izaugsmes potenciālu un rosināt inovāciju, šajā procesā iesaistot vietējās un reģionālās pārvaldes struktūras un kombinējot lejupēju un augšupēju pieeju;

36.

atkārtoti pauž savu ierosinājumu par teritoriālajiem līgumiem, kas dod iespēju organizēt dažādus ar reģionālās attīstības projektiem saistītus sadarbības līmeņus un veicināt reģionu sadarbību; ierosina šo pieeju noteikt vienotā programmdokumentā, lai reģionu līmenī saskaņotu valsts un vietējo politiku ar ES nozaru politiku un kohēzijas politiku;

37.

aicina nodrošināt, lai ar šiem vienotajiem programmdokumentiem saistītajām investīcijām tiktu paredzēts finansējums aizdevuma formā, ko piešķirtu Eiropas Investīciju banka, kas par savu uzdevumu izvirzītu jaunu teritoriālo ekosistēmu veidošanu ekonomiskajai un sociālajai inovācijai. Tas varētu būt efektīvs līdzeklis, kā atbalstīt inovatīvus risinājumus, nodrošināt uzņēmumiem paraugu, veicināt konsorciju veidošanu saistībā ar jautājumiem, kuru risināšanai nepieciešama jaunu partnerību veidošana. Šīs ekosistēmas būtu balstītas uz publiskā un privātā sektora partnerību, un tām vajadzētu izvirzīt divkāršu mērķi – uzlabot uzņēmumu konkurētspēju un publiskā sektora efektivitāti (tādējādi racionalizējot publiskos izdevumus);

38.

ir pārliecināta, ka nozīmīgs stūrakmens, kas sekmē rūpniecības jomā izvirzīto ES mērķu sasniegšanu, ir reģionu pārdomātas specializācijas politika (RIS3), kuras pamatā ir sistemātiska reģioniem raksturīgo īpatnību un inovācijas un izaugsmes potenciāla analīze;

39.

iesaka dalībvalstīm pieņemt tādu telpiskās plānošanas politiku, kas dod iespēju ātri reaģēt un piešķirt teritorijas saimnieciskajai darbībai un kas nerada liekus šķēršļus uzņēmumu izveidei;

40.

rosina reģionus izvērtēt nepieciešamību ieviest tehnoloģijas, kas atbalstītu reģionu pārdomātas specializācijas stratēģijās (RIS3) plānoto attīstību, un veikt gan vajadzīgos pasākumus, lai atbalstītu rūpniecības politikas izvirzīšanu par svarīgu finansēšanas prioritāti, gan pasākumus aktīvākai partnerībai visā Eiropas Savienībā, lai sasniegtu savus mērķus;

41.

aicina Komisiju atbalstīt starpreģionālos tīklus, jo īpaši to sadarbību un mācīšanos vienam no otra. Viens no piemēriem ir iniciatīva “Vanguard”, kuras S3 darbības vērstas uz rūpniecības atdzimšanu un kuras mērķis ir veicināt pieredzes apmaiņu, izcilības veidošanu un projektu pieteikumu kopīgu izskatīšanu;

42.

aicina Eiropas Savienību piešķirt finansējumu reģioniem, lai palīdzētu tiem radīt efektīvas inovācijas ekosistēmas un tie varētu iesaistīties kopīgās Eiropas iniciatīvās. RK uzsver, ka decentralizēta un ES atbalstīta inovācija ir vienīgais līdzeklis, kā Eiropā sasniegt pārdomātas specializācijas mērķus;

43.

uzsver, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo plānošanas periodu no 2007. līdz 2013. gadam dalībvalstu un reģionālo pašvaldību pieņemtie noteikumi un noteiktās procedūras būtu jāatjaunina, lai uzsvērtu un varētu novērtēt rezultātus un ietekmi. Tādēļ ļoti būtiska ir gan visu svarīgāko reģionos notiekošajā pētniecībā, izstrādē un inovācijā iesaistīto aktīvāka līdzdalība reģionu pārdomātas specializācijas nodrošināšanā, gan arī efektīva sadarbība ES līmenī;

44.

piekrīt daudzu Eiropas ieinteresēto personu paustajām bažām par to, ka dalībvalstis un reģionālās pašvaldības nav izpildījušas Komisijas pamatnostādnes, kas paredz samazināt birokrātiju, atjaunināt finansēšanas kārtību, lai tā būtu vērsta uz pārdomātas specializācijas nodrošināšanu, un izveidot elastīgu un lietotāju interesēm atbilstošu finansēšanas sistēmu Eiropas strukturālo un ieguldījumu fondu izmantošanai;

45.

rosina dalībvalstis novērtēt vietējo uzņēmējdarbības vidi, lai uzlabotu administratīvo procedūru efektivitāti un samazinātu administratīvo slogu uzņēmumiem. Šādi paveras iespēja salīdzināt, kā dažādās administratīvās procedūras un noteikumu piemērošanas mehānismi ietekmē vietējo uzņēmējdarbības vidi;

46.

rosina reģionus sadarbībā ar Komisiju pārskatīt savus ar pārdomātu specializāciju un Eiropas partnerību saistītos plānus, tajos uzmanību pievēršot svarīgām pamattehnoloģijām. Platformas S3 ziņojums liecina, ka reģionālās politikas veidotājiem ir daudz jautājumu par valsts atbalstu un svarīgu pamattehnoloģiju finansēšanu, tostarp par demonstrējumu projektu un infrastruktūras finansēšanas noteikumiem;

47.

norāda, ka jālieto arī valstu instrumenti, konkrēti, tirgus instrumenti un citi novatoriski finansēšanas instrumenti. Jaunās finansēšanas prioritātes, par ko vienojušās Komisija un Eiropas Investīciju banka, paver progresīviem uzņēmumiem būtiskas iespējas ieguldīt līdzekļus svarīgās pamattehnoloģijās;

48.

norāda, ka Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem (ESI) un programmai “Apvārsnis 2020” ir liela nozīme ES rūpniecības konkurētspējas uzlabošanā. Īpaši svarīgi ir pastiprināt daudzdisciplīnu augstākā līmeņa pētniecību un tās rezultātu praktisko pielietojumu reģionālajā līmenī. Vajadzīgi no vairākiem fondiem finansētu pasākumu kopumi, kas jo īpaši dod iespēju izmantot jaunākās IKT un svarīgu pamattehnoloģiju izstrādē gūtās zināšanas, lai modernizētu dažādās rūpniecības nozares un radītu jaunus paņēmienus ilgstošu rezultātu sasniegšanai sociālajā jomā;

49.

turklāt Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda (EGF) atbalsts ir svarīgs konkrēts instruments, kas palīdz iedzīvotājiem un reģioniem pārvarēt ekonomikas krīzes sekas un globalizācijas ietekmi, atbalstot atlaisto cilvēku jauna darba meklējumus;

50.

vērš uzmanību uz cilvēkkapitāla, labākās zinātības un prasmju būtisko lomu rūpniecības problēmu risināšanā. Turpmākajos gados ES rūpniecībā nozīmīgas problēmas būs prasmju neatbilstība tirgus vajadzībām un apmācības jautājumi, jo īpaši tāpēc, ka ražošanas tehnoloģiju attīstības dēļ pieaugs pieprasījums pēc īpašām prasmēm un apmācības programmām; uzskata, ka jāveicina sabiedrības informētība un jāizstrādā daudznozaru un starpnozaru apmācības un izglītības programmas, lai varētu izstrādāt pētniecības atziņas un jauninājumus, kā arī nodrošināt to pastāvību un ieviešanu praksē;

51.

rosina jauno digitālā laikmeta paaudzi un to jaunizveidotos uzņēmumus piedalīties pārdomātas specializācijas stratēģiju izstrādē un īstenošanā, palīdzot apzināt nepilnības un pilnveidot procesus nepieciešamajās reģionu vērtību radīšanas ķēdēs. Jaunajiem novatoriskajiem risinājumiem vajadzētu būt vērstiem gan uz publiskajiem, gan uz privātajiem rūpnieciskajiem procesiem un uz iedzīvotāju kā patērētāju ieradumiem;

52.

aicina ES, dalībvalstis un reģionus kohēzijas fondu un programmas “Apvārsnis 2020” līdzekļus novirzīt konkurētspēju uzlabojošiem ieguldījumiem rūpnieciskās starpreģionu, pārrobežu un starpnozaru iespējās. Īpaša uzmanība būtu jāvelta enerģētikas, transporta un digitālajai infrastruktūrai, valstu sadarbības iespēju radīšanai, piegādes ķēžu integrācijai un ES iekšējās tirdzniecības apjoma palielināšanai.

53.

atzinumos ir ieteikusi veikt strukturālas reformas rūpniecībā un uzsvērusi sabiedrības un uzņēmumu reaģēšanas spējas nozīmīgumu konkurences piesātinātajā vidē, ko radījusi globalizācija un digitalizācija. Minētie ieteikumi ir arī saistīti ar prasmju uzlabošanas pasākumiem un ar aprites cikla koncepciju, kurā uzsvars tiek likts uz vispārējo ietekmi un mērķiem klimata pārmaiņu jomā. Minētie ieteikumi ir šādi:

54.

jau ir norādījusi, kādas pārmaiņas ir vajadzīgas rūpniecības politikā un nepieciešamos ieguldījumus uzņēmējdarbības modernizēšanai, kā arī to, kādi ir minēto pārmaiņu īstenošanas līdzekļi. Turpmāk minētie citāti no RK atzinuma, kas pieņemts pirms trīs gadiem, liecina, ka šīs pašas pamatnostādnes vēl joprojām tiek gatavotas un ES pasākumi tiek īstenoti pārāk lēni, lai varētu ātri reaģēt uz tautsaimniecības un uzņēmējdarbības vajadzībām, kuras ir mainījušās. Reģionu komiteja (6):

55.

uzsver, ka pārmaiņas var paātrināt, vietējam un reģionālajam līmenim piešķirot vairāk līdzekļu. Mums jādarbojas radoši un jābūt celmlaužiem, kas piedāvā kvalitatīvi augstvērtīgus risinājumus, un šādas darbības rezultāti ir jāizmanto visā Eiropā. Reģioni ir gatavi sākt eksperimentus un ātrus izmēģinājumus, kam ir būtiska ietekme uz labu rezultātu sasniegšanu;

56.

ir norādījusi vairākos atzinumos, kam īstenošanas gaitā būtu jāvelta īpaša uzmanība. Turpmāk minētie citāti no RK pirms diviem gadiem pieņemtā atzinuma par programmu “Apvārsnis 2020” (7) ir nozīmīgi arī saistībā ar rūpniecības politikas dokumentu kopuma īstenošanu. Reģionu komiteja:

57.

atzīmē, ka pasaulē konkurences vide ir kardināli mainījusies un ir ne tikai jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, bet daudzos gadījumos arī jākļūst par pārmaiņu virzītāju. Izvērtējot pašreizējo ES regulējumu un lemjot, kā vislabāk izmantot pētniecībai, izstrādei un inovācijai paredzēto finansējumu, lielāka nozīme jāpiešķir ES uzņēmumu ilgtermiņa konkurētspējai pasaules mērogā;

58.

norāda, ka ES tiesību aktos par rūpniecības ražojumiem ir noteiktas galvenās prasības uzņēmumiem attiecībā uz drošumu, veselības aizsardzību un citiem sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Īpaši svarīgi ir pārmērīgi neapgrūtināt rūpniecību ar nevajadzīgi biežām regulējuma izmaiņām, bet tieši otrādi: izveidot konkrētus mehānismus uzņēmumu investīciju atvieglošanai un šo investīciju atbalstam. Būtiski ir novērst regulējuma radītos šķēršļus plānveidīgi, jo tehnoloģijas attīstās arvien straujāk un globālo piegādes ķēžu savstarpējā saistība kļūst arvien ciešāka;

59.

rosina Eiropas reģionus un pilsētas radīt un īstenot tiesisku regulējumu, kas attiecīgajās teritorijās stimulē inovāciju un ar IKT saistītus ieguldījumus visās ekonomikas nozarēs. Kad ES atkal kļūs par pasaules vadošo novatoru, sāksies pozitīva mijiedarbība, kas veicinās produktivitātes pieaugumu, izaugsmi un darbvietu radīšanu;

60.

norāda: Komisija solīja nodrošināt, ka regulējums saglabāsies stabils ilgā laika periodā un noteikumi tiks būtiski vienkāršoti. Šis mērķis jāīsteno kā prioritāte un nekavējoties. Būtu rūpīgi jāizvērtē jaunu noteikumu ietekme. Praksē Eiropas Savienības standarti tiek izmantoti par paraugu visā pasaulē, un Komisija turpinās atbalstīt centienus veidot starptautisku standartu sistēmu;

61.

atkārtoti aicina Komisiju padziļināt analīzi, kā arī pilnveidot uzņēmumiem paredzētos atbalsta instrumentus un izskatīt iespēju izveidot tādu jaunu uzņēmumu kategoriju, kādu tā piekrita izveidot lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozarē, proti, vidēja lieluma uzņēmumus, kas ierindotos starp MVU un lieliem uzņēmumiem un kas nodarbinātu no 250 līdz 750 darbinieku un kuru apgrozījums būtu mazāks par EUR 200 miljoniem. Šādi uzņēmumi varētu saņemt piemērotu atbalsta apmēru, kas būtu lielāks par lielajiem uzņēmumiem paredzēto un mazāks par MVU uzņēmumiem paredzēto atbalstu (8);

62.

norāda, ka 2014. gada jūlijā stājās spēkā jaunie noteikumi attiecībā uz valsts atbalstu saskaņā ar Vispārējā grupu atbrīvojuma regulu un attiecībā uz valsts atbalstu pētniecībai, izstrādei un inovācijai (9). Jaunie noteikumi paver iespēju palielināt ieguldījumus pētniecībā un inovācijā, jo īpaši lielās un kompleksās projektu grupās, kuru mērķis ir, citstarp, būtiski ietekmēt rūpniecības atjaunošanu;

63.

atzīmē, ka būtisks uzlabojums ir ES strukturālo un investīciju fondu izmantošanas atvieglošana, paplašinot Vispārējā grupu atbrīvojuma regulas piemērošanas jomu;

64.

atzīmē, ka Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā noteikts, kādos gadījumos uz valsts atbalstu neattiecas prasība iepriekš informēt Komisiju par šāda atbalsta sniegšanu, un ka Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā palielinātas paziņošanas robežvērtības un atbalsta maksimālā intensitāte, kā arī ieviestas jaunas atbalsta kategorijas, kam piešķir grupu atbrīvojumu, piemēram, inovācijas kopas un ieguldījumu atbalsts pētniecības infrastruktūrai;

65.

atzīmē, ka regulējums attiecībā uz valsts atbalstu pētniecībai, izstrādei un inovācijai aptver arī atbalstu eksperimentālajai izstrādei un rūpnieciskajai pētniecībai un ka ir palielināta lietišķo pētījumu atbalsta maksimālā intensitāte;

66.

uzsver, ka instrumenta “Būtiski visas Eiropas interesēm atbilstoši projekti” (IPCEI) darbības joma ir plašāka, proti, tajā ietilpst ne tikai pētniecība un izstrāde, bet arī ieviešanas sākuma posms, un ka būtisku visas Eiropas interesēm atbilstošu projektu īstenošana bieži nav iespējama bez publisko iestāžu līdzdalības, jo pretējā gadījumā tirgus nefinansētu šādus projektus;

67.

vēlreiz norāda, ka būtiski visas Eiropas interesēm atbilstoši projekti var ievērojami sekmēt ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību un uzlabot ES ekonomikas un rūpniecības konkurētspēju, jo tiem ir plašāka ietekme uz iekšējo tirgu un ES sabiedrību;

68.

norāda, ka dalībvalstīm un rūpniecībai būtu pilnībā jāizmanto iespējas, ko paver jaunie valsts atbalsta noteikumi, un tādā veidā jāveicina uzņēmējdarbība, rūpniecības atjaunošana un nodarbinātība Eiropā;

69.

norāda: kaut arī Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas nozīmīgos jaunietekmes tirgos, tiek uzspiesti stingri un negodīgi nosacījumi, Eiropas uzņēmumiem būtu jāuzlabo savas spējas inovācijas jomā un jākļūst par nozīmīgiem dalībniekiem tīklā savienotās vērtību radīšanas ķēdēs, kuras dinamiski paplašinās.

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/24

1.

uzskata, ka jūras nozaru izaugsmes potenciāla izmantošana varētu sekmēt vietējā līmenī saimniecisko darbību un augstas kvalitātes darbvietu izveidi uz zināšanām un investīcijām balstītās tautsaimniecības nozarēs;

2.

norāda, ka Eiropas stratēģijas par jūras nozaru izaugsmi vienam no galvenajiem mērķiem arī turpmāk jābūt vides aizsardzībai;

3.

uzskata, ka zinātnisko datu izvērtēšana var būtiski palīdzēt sekmīgi īstenot kopējās zivsaimniecības politikas reformu un ir galvenais nosacījums minētās politikas reģionalizācijas komponenta īstenošanai;

4.

atkārtoti pauž viedokli, ka Eiropas akvakultūras attīstība un atbalstīšana ir būtisks elements darbvietu izveidei reģionos ar strukturālām problēmām, kā arī patērētāju apgādei Eiropā ar augstas kvalitātes jūras produktiem;

5.

atbalsta Eiropas Komisijas ierosinātās iniciatīvas, kuru mērķis ir stimulēt jūras nozaru ekonomikas izaugsmi;

6.

uzsver, ka zinātnisko pētījumu politikas, tautsaimnieciskās politikas, kopējās zivsaimniecības politikas un transporta politikas koordinēšanā pielietotajai pieejai jābūt transversālai un integrētai. Lai jūras nozaru ekonomikā palielinātu Eiropas Savienības pasākumu ietekmi, minētās rīcībpolitikas nedrīkst traktēt vienīgi kā atsevišķas jomas. To sinerģijas nodrošināšana palielinās īstenoto iniciatīvu efektivitāti un pievienoto vērtību;

7.

vērš uzmanību uz to, ka zinātniskie pētījumi jāizmanto kopējās zivsaimniecības politikas reformas īstenošanā, jūras ekosistēmu aizsardzībā un krīzes situāciju riska pārvaldībā. Tomēr uzsver, ka zinātnisko pētījumu izmantošanai un jauninājumu ieviešanai vispirmām kārtām jābūt vērstām uz jūras nozaru izaugsmi, kas jāsaprot ne tikai kā jūrniecības nozaru ekonomiskā izaugsme, bet arī kā izaugsme, kura pozitīvi ietekmē citas tautsaimniecības jomas;

8.

norāda: lai arī ekonomikas izaugsmes un jaunu darbvietu izveides nolūkā nepieciešams izmantot jūru un okeānu potenciālu un ir pareizi to darīt, tas nedrīkst izraisīt vides degradāciju un jūras ekosistēmu iznīcināšanu;

9.

mudina pievērst lielāku uzmanību akvakultūras nozarei un jūras, piekrastes un pārvadājumu transporta jomai, ieviešot vairāk jauninājumu, jo tas sekmētu straujāku ekonomikas izaugsmi un jaunu darbvietu izveidi;

10.

aicina plašāk un efektīvāk saskaņot jūras nozaru izaugsmes stratēģiju ar citām Eiropas Savienības stratēģijām un programmām, konkrēti, stratēģiju “Eiropa 2020”;

11.

uzsver, ka uz jūras nozaru izaugsmi vērstajiem zinātniskajiem pētījumiem un ieviestajiem jauninājumiem būtu jāsekmē ne tikai jūrniecības ekonomikas izaugsme, bet arī citas tautsaimniecības jomas;

12.

aicina izveidot zināšanu un inovāciju kopienu, kas īpaši pievērstos jūras nozaru ekonomikas tematam; šādas kopienas izveide būtu nākamais solis, kurš ļautu pilnveidot prasmes un nodot privātajam sektoram jūras pētniecībā radītās idejas;

13.

piekrīt viedoklim, ka nepilnības zināšanās un datos par mūsu jūru un okeānu stāvokli, jūras dzīļu resursiem, jūras organismiem un risku dzīvotnēm un ekosistēmām ir viena no lielākajām problēmām, kas kavē jūras nozaru ekonomikas attīstību. Labākas zināšanas par mūsu jūrām, proti, labākas zināšanas par tajās esošajiem resursiem un labāka izpratne par to, kā tos var izmantot, veicinās jūras nozaru ekonomikas izaugsmi un palīdzēs sasniegt vides mērķus;

14.

uzsver, ka jūras nozaru ekonomikas attīstībā svarīgs faktors ir tas, vai ir pieejami dati par mūsu jūru un okeānu stāvokli. Ja palielinās datu piedāvājumu un atvieglos to pieejamību, tas stimulēs inovāciju un konkurētspēju, ļaus kritiskās situācijās pienācīgi pārvaldīt risku un samazinās ar jūras apgabaliem saistīto neskaidrību;

15.

uzskata, ka par mūsu jūrām un okeāniem pieejamie dati nedrīkst aprobežoties ar vispārīgu informāciju, kas ir noderīga Eiropas Savienības vai atsevišķu dalībvalstu līmenī. Ļoti svarīgi ir ņemt vērā arī ikviena reģiona vajadzības un nodrošināt tiem piekļuvi zināšanām šajā jomā, lai publiskais sektors un arī privātais sektors varētu tās efektīvi izmantot;

16.

vērš uzmanību uz to, ka, lai arī ir ļoti svarīgi reģionālajā, vietējā un valsts līmenī nodrošināt pieejamus datus par mūsu jūrām un okeāniem, tomēr viss process jākoordinē ES mērogā. Tas palielinās datu izmantošanas efektivitāti un ļaus ieinteresētajām personām pietiekami labi apmainīties ar informāciju;

17.

aicina Eiropas Komisiju darbā pie kopējās zivsaimniecības politikas reģionalizācijas plašāk izmantot zinātniskos datus. Zinātnisko pētījumu plašāka izmantošana, no vienas puses, jūras nozaru ekonomikā atspoguļos ideju par transversālu pieeju, bet, no otras puses, palīdzēs racionālāk pārvaldīt zivju resursus;

18.

uzsver, ka Eiropas Savienībai jāturpina atbalstīt akvakultūra, kas ir pārtikas ražošanas sektors ar vienu no visstraujākajiem attīstības tempiem. Pareizi veikti zinātniskie pētījumi, kas uzņēmējiem sniedz jaunas, plašākas zināšanas par jūru un okeānu stāvokli, var palīdzēt uzlabot uzņēmumu konkurētspēju, kura, savukārt, palielinātu nodarbinātību, it īpaši strukturāli vājos reģionos;

19.

atzīmē, ka informācijas par situāciju jūrās un okeānos apkopošana un izplatīšana nedrīkst radīt ne vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ne ekonomikas dalībniekiem nekādas neērtības vai papildu administratīvus apgrūtinājumus;

20.

uzskata, ka pienācīga piekļuve informācijai par situāciju jūrās un okeānos ir svarīga ne tikai inovatīvu risinājumu ieviešanai, vides aizsardzībai un zivju un akvakultūras resursu pārvaldībai, bet var kļūt par svarīgu faktoru, kas krīzes situācijās ļauj pārvaldīt risku un īstenot atbilstīgus atbalsta pasākumus. Šajā saistībā Reģionu komiteja aicina veikt pasākumus, kuru mērķis ir izstrādāt mehānismu, kā izmantot programmas Copernicus satelīta pakalpojumu piedāvātos satelīta fotouzņēmumu datus, lai dabas katastrofu gadījumā vietējās un reģionālās pašvaldības tos varētu izmantot pirmās reakcijas vajadzībām;

21.

uzsver: lai maksimāli palielinātu īstenoto pasākumu efektivitāti, ir nerimtīgi jāseko līdzi jauninājumu ieviešanai jūras nozaru ekonomikā un tās izaugsmei. Tāpēc Reģionu komiteja iesaka izstrādāt precīzi definētus izaugsmes un inovācijas efektivitātes rādītājus, kas paredzēti jūras nozaru ekonomikai. Šādi definēti rādītāji ne tikai būs lietderīgi Komisijai, bet arī izvirzīs dalībvalstīm un reģioniem atbilstīgus mērķus;

22.

vērš uzmanību uz to, ka jūras nozaru ekonomikai svarīgs jautājums ir zināšanu par jūru izmantošana ne tikai tautsaimnieciskās attīstības paātrināšanai, bet gan vispirmām kārtām jūras vides kvalitātes un jūras ekosistēmas saglabāšanai. Jūras ekosistēmu aizsardzībai un saglabāšanai jābūt Eiropas jūrlietu politikas stūrakmenim;

23.

uzsver, ka jūras videi jābūt tīrai un veselīgai. Tāpēc būtu oficiāli jāapspriež Reģionu komitejas iepriekšējā atzinumā (1) paustais ierosinājums izstrādāt plānu, kā no jūras izvākt tur izmestās militāro iekārtu atliekas un ķimikālijas, turklāt zināšanas par jūrām un okeāniem jāizmanto arī jūras vides attīrīšanai un atjaunošanai, lai tādējādi jūras vide saglabātu bioloģisko daudzveidību un savu produktivitāti;

24.

uzsver, ka tīra un veselīga jūras vide, kas balstīta uz aizsargājamu jūras teritoriju pastāvēšanu, ir svarīga arī tūrisma attīstībai, tostarp ilgtspējīgam niršanas tūrismam, kurš ir stratēģisks līdzeklis jūras vides izzināšanai un sabiedrības plašākai informēšanai par to;

25.

uzskata, ka akvakultūras nozares konkurētspējas un nodarbinātības tajā palielināšana stimulēs šīs nozares attīstības dinamiku. Tomēr tādēļ nedrīkst uz jūras produktu kvantitātes rēķina negatīvi ietekmēt to kvalitāti. Šajā saistībā arī turpmāk jādara viss iespējamais, lai patērētājiem Eiropā nodrošinātu apgādi ar augstas kvalitātes produktiem, konkrēti, tas nozīmē neatļaut ģenētiski modificētu organismu (ĢMO) piegādi patērētājiem;

26.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvas, kuru mērķis ir jūras nozaru stratēģijā plašāk izmantot zinātniskos pētījumus un inovāciju. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka jūras nozaru stratēģijas galvenajam un visvairāk vēlamajam mērķim jābūt tādas uzņēmējdarbības attīstībai, kura bāzēta uz jūru un okeānu neizmantoto potenciālu;

27.

norāda, ka paziņojumā nav ņemtas vērā dažas nozares, kas jūras nozaru ekonomikā ir ļoti svarīgas (piemēram, kuģubūve, jūras transports un jūras enerģija). Nevar apšaubīt, ka paziņojums sagatavo augsni turpmākajām inovācijām un zinātniskajām iniciatīvām, tomēr minētās tautsaimniecības jomas joprojām ir jūras nozaru ekonomikas dzinējspēks;

28.

uzskata, ka, analizējot iespējas inovācijas ieviešanai jūras nozaru ekonomikā, īpaša uzmanība jāpievērš kā jūras transporta, tā arī jūras tūrisma attīstībai, jo šajās jomās slēpjas milzīgs nodarbinātības palielināšanas potenciāls;

29.

uzsver, ka privātā sektora uzņēmējiem var būt izšķiroša loma inovācijas radīšanā un tās izmantošanā ar mērķi palielināt ekonomikas izaugsmi un izveidot jaunas, labākas darbvietas. Šajā aspektā īpaši svarīga loma var būt uzņēmējiem no MVU jomas;

30.

vērš uzmanību uz to, ka Komisijas cerībām par MVU jomas uzņēmumu plašāku līdzdalību jūras nozaru ekonomikā jāiet roku rokā ar pietiekamu finansiālu atbalstu gan no pašreizējām, gan no turpmākajām programmām. Nepieciešamība pēc atbalsta īpaši uzskatāma ir akvakultūras nozarē, kurā 90 % no darbības veido mikrouzņēmēji, kuri spēj radīt vēlamo inovācijas līmeni;

31.

uzskata, ka būtu jāpieņem spēcīgāks politikas satvars, ar kuru privātos uzņēmumus iesaistītu jūras nozaru ekonomikā. Lai nodrošinātu publiskā sektora optimālu sinerģiju ar privātā sektora vajadzībām, uzņēmējiem jābūt iespējai paust vajadzības attiecībā uz zinātniskajiem pētījumiem, kā arī uzņēmumiem labvēlīgām normām, standartiem un risinājumiem;

32.

norāda, ka privāto uzņēmumu plašākai iesaistīšanai jūras nozaru ekonomikā jānotiek tā, lai privātajam sektoram neradītu nevajadzīgus apgrūtinājumus;

33.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, kas jūras nozarē uzlabotu Eiropas ekonomikas dalībnieku konkurētspēju. Ja tiks noskaidrotas privātā sektora vajadzības attiecībā uz uzņēmumu iesaistīšanu jūras nozaru ekonomikā, būs vieglāk tām pieskaņot Eiropas, valsts un reģionālā mēroga pasākumus un politiku;

34.

uzsver, ka ar jūras nozaru ekonomiku saistītā uzņēmējdarbība attiecas ne tikai uz jūrās un okeānos veikto darbību. Lai izveidotu vietējiem zvejniekiem stabilu uzņēmējdarbības vidi, svarīgi ir ieplānot pietiekamu atbalstu ar jūras nozaru ekonomiku saistītiem uzņēmumiem, kas darbojas krastā, piemēram, zivju pārstrādes uzņēmumiem;

35.

norāda: lai jūras nozaru ekonomikā ieviestu inovāciju, kas sekmētu ekonomikas izaugsmi un darbvietu izveidi, jāizraugās piemēroti darbinieki. Lai jauniešu vidū palielinātu darba jūrā popularitāti un interesi par to, politikas veidošanai jābūt cieši saskaņotai ar izglītību un uzņēmējdarbību;

36.

uzsver, ka no jūras nozaru ekonomikas panākumiem ieguvēji būs kā publiskais, tā arī privātais sektors. Tomēr visiem publiskajiem līdzekļiem ir savi limiti. Tāpēc minētajā jomā darbības finansēšanai būtiski ir censties piesaistīt arī privāto kapitālu. Tādēļ jāsekmē publiskā sektora plaša sadarbība ar privāto sektoru, citstarp, pielietojot publiskā un privātā sektora partnerības (PPP), kurās publiskais sektors varētu izmantot ne tikai privātā sektora finansiālās iespējas, bet arī tā zināšanas, uzņēmējdarbības pieredzi, vadītāju prasmes un intelektuālo potenciālu, lai jūras nozaru ekonomikā izstrādātu un ieviestu inovatīvus risinājumus;

37.

uzsver, ka, ņemot vērā atšķirības starp publiskā un privātā sektora partnerību tiesiskajiem risinājumiem dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs, ārkārtīgi svarīga loma ir darbam, ko Eiropas Komisija iegulda, lai popularizētu paraugprakses piemērus un sekmīgus risinājumus, kā jūras nozaru ekonomikā izmantot PPP. Domājot par potenciālu jaunu darbvietu veidošanu, it īpaši jāapsver iespējas ieviest institucionalizētu publiskā un privātā sektora partnerību;

38.

atzīmē, ka privātā sektora – tostarp mazo un vidējo uzņēmumu – pārstāvju piesaistīšana sadarbībai ar publisko sektoru nenotiks, ja sadarbības ideja netiks popularizēta reģionālajā un vietējā līmenī. Tātad jāatvieglo un jāatbalsta vietējo un reģionālo pašvaldību darbs, kura mērķis ir privātā sektora pārstāvjus piesaistīt atbilstīgi PPP modelim veidotos projektos;

39.

norāda, ka jūras nozaru ekonomikā PPP nevar veidot vienīgi ar nolūku piesaistīt lielus uzņēmumus no privātā sektora. Publiskā un privātā sektora partnerību pareizā īstenošanā jāņem vērā arī mazo un vidējo uzņēmēju finansiālais potenciāls un riska pārvaldības spējas – tas pavērs iespējas arī mazākām teritoriālajām vienībām izmantot šo ekonomikas dalībnieku resursus;

40.

atzinīgi vērtē to, ka paziņojumā ir ņemts vērā subsidiaritātes princips un proporcionalitātes princips, kuri izklāstīti Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību 3. un 4. pantā.

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/28

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu, kurā par veselības aizsardzības sistēmu uzdevumu teikts, ka tām vajadzētu ne vien paildzināt cilvēka mūžu, bet arī palīdzēt to dzīvot pilnvērtīgi un tādā veidā sekmēt iedzīvotāju veselības uzlabošanu. Cilvēka veselību – ar to saprotam gan viņa fizisko, gan psihisko labsajūtu – būtiski ietekmē ne tikai veselības aizsardzības sistēmas sniegtie pakalpojumi, bet arī citi faktori;

2.

aicina atzīt, ka veselība ir vērtība pati par sevi un veselības aizsardzības sistēmām paredzētie izdevumi uzskatāmi par ieguldījumiem iedzīvotāju veselībā un to pozitīvā ietekme var izpausties kā augstāks ražīgums, lielāks darbaspēka piedāvājums un stabilas publiskās finanses;

3.

atzīmē, ka decentralizētie pārvaldes līmeņi visā Eiropas Savienībā saskaras ar vienādām problēmām – veselības aprūpes izmaksas paaugstinās, sabiedrība noveco un aizvien vairāk sirgst ar hroniskām slimībām un multimorbiditāti (vairākām slimībām vienlaikus) – un tādēļ pieaug pieprasījums pēc veselības aprūpes pakalpojumiem. Reģionu komiteja norāda, ka valsts, reģionālais un vietējais līmenis ir atbildīgs par šo problēmu risināšanu;

4.

atzinīgi vērtē un atbalsta ES iedzīvotāju tiesības uz piekļuvi efektīvai un kvalitatīvi augstvērtīgai ārstniecībai un Eiropas Komisijas vēlmi, ņemot vērā aizvadīto gadu pieredzi, atbalstīt dalībvalstu centienus izstrādāt stratēģijas, kas paaugstinātu veselības aizsardzības sistēmu efektivitāti un noturību un atvieglotu piekļuvi medicīniskajai aprūpei;

5.

norāda, ka jāievēro Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 168. pants, atbilstoši kuram veselības aprūpe galvenokārt ir dalībvalstu kompetencē, un ka šajā jomā jārespektē subsidiaritātes princips. Reģionu komiteja šajā saistībā atgādina, ka par veselības politiku ir atbildīgas dalībvalstis un vairumā gadījumu liela daļa veselības aprūpes jautājumu ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē;

6.

atzīmē, ka 2013. gadā Eiropas semestrī 11 dalībvalstis saņēma ieteikumu reformēt veselības aizsardzības sistēmas. Šajā sakarā Reģionu komiteja norāda, ka dalībvalstu veselības aizsardzības sistēmu atšķirības atspoguļo dažādu valstu sabiedrības atšķirīgo izvēli, un atgādina par LESD 168. pantu, kurā noteikts, ka Eiropas Savienības rīcība veselības jomā aprobežojas ar valstu politikas papildināšanu;

7.

piekrīt, ka veselības aprūpes nozarē inovācijai ir īpaši svarīga loma, un atzīst nozares lielo nozīmi ekonomikā. Komiteja tomēr iesaka, ka Padomes (veselība) 2006. gada secinājumos atzītajām ES veselības aizsardzības sistēmu kopējām vērtībām – universālumam, augstvērtīgas medicīniskās aprūpes pieejamībai, vienlīdzībai un solidaritātei – vienmēr jābūt svarīgākām nekā apsvērumiem, ko diktē pašreizējais stāvoklis ekonomikā;

8.

apzinās, ka ekonomikas krīzes dēļ dalībvalstīm ir radušās finansiālas grūtības, taču vienlaikus atgādina, ka veselības aizsardzības sistēmām ir jābūt tik ilgtspējīgām, lai tās atbilstu kopējām pamatvērtībām ne tikai nākotnē, bet jau šodien;

9.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija, cenšoties palīdzēt dalībvalstīm izvērtēt savu veselības aizsardzības sistēmu efektivitāti, vēlas ciešāk sadarboties ar starptautiskām organizācijām, piemēram, Pasaules Veselības organizāciju (PVO) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (ESAO);

10.

iesaka Eiropas Komisijai, veidojot visaptverošu ziņošanas sistēmu, kas ļautu novērtēt veselības aizsardzības sistēmu darbības rezultātus, rīkoties piesardzīgi un vērš uzmanību uz to, ka ciešāka sadarbība ar PVO un ESAO varētu sekmēt jau līdz šim savākto datu izmantošanu;

11.

rosina dalībvalstis stiprināt un vajadzības gadījumā arī paplašināt esošās spējas, lai nodrošinātu ar veselību saistītu datu nepārtrauktu un automātisku vākšanu, jo tas paaugstinās starptautisko datu krājumu kvalitāti tādās organizācijās kā PVO un ESAO;

12.

vērš uzmanību uz to, ka, vērtējot veselības aizsardzības sistēmu darbības rezultātus, būtu jāizmanto vispārēji un viegli pieejami rādītāji, piemēram, izdzīvošanas rādītājs noteiktu slimību gadījumā vai gaidīšanas ilgums; atzinīgi vērtē satvaru, kurā noteikti vairāki kopēji Eiropas kritēriji attiecībā uz veselības aizsardzības sistēmu darbības rezultātu vērtēšanu un kuram dalībvalstīs jākļūst par pamatu politiskām debatēm un prioritāšu noteikšanai;

13.

piekrīt, ka līdz ar pacientu un veselības aprūpes personāla mobilitātes palielināšanos dalībvalstu veselības aizsardzības sistēmas savā starpā aizvien vairāk mijiedarbosies, un norāda, ka, veselības aizsardzības sistēmām ciešāk sadarbojoties, lai pielāgotos šai attīstības tendencei, būtu jāizmanto arī reģionālajā un vietējā pārvaldes līmenī pieejamās zināšanas;

14.

atzīmē, ka veselības aizsardzības sistēmām, kurās atbildība ir deleģēta vietējam un reģionālajam līmenim, ir raksturīgs gan labi apmācīts darbaspēks, kam ir pavērtas iespējas paaugstināt kvalifikāciju, gan arī prasmju nodošana, laba vadība un atbilstīga iekšējā informācijas plūsma;

15.

vērš uzmanību uz to, ka medicīniskās aprūpes integrēšanai būtu jānotiek vienlaikus ar pacientu aizvien plašāku iesaistīšanu un aprūpes kvalitātes paaugstināšanu, un norāda ka Eiropas Komisijas ekspertu grupas darbs šajā un citās jomās būtu jāapspriež ar pašvaldībām, piemēram, atklātās uzklausīšanas sanāksmēs par minētās grupas darbības rezultātiem;

16.

atzīst, ka veselības aizsardzības sistēmām jābūt noturīgām, jāspēj pielāgoties dažādiem apstākļiem un pārvarēt būtiskas problēmas arī ar ierobežotiem resursiem, un uzskata, ka šīs iezīmes ir jānodrošina, atbildību par iedzīvotāju veselību uzticot vietējam un reģionālajam līmenim;

17.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija atzīst veselības aprūpes nozares nozīmi ekonomikas krīzes sociālo seku novēršanā, taču norāda, ka pieņemamo lēmumu, kuru mērķis ir pārvarēt vispārējo ekonomikas krīzi un problēmas, iespējamā negatīvā ietekme uz iedzīvotāju veselību ir jāanalizē, lai no šādas ietekmes varētu izvairīties;

18.

atzinīgi vērtē un atbalsta centienus izstrādāt sociālās integrācijas stratēģiju, kurā būtu paredzēts nodrošināt plašu piekļuvi kvalitatīvai un cenas ziņā pieņemamai veselības aprūpei un tādā veidā dalībvalstīs novērst augošo nevienlīdzību veselības aprūpes jomā;

19.

atzinīgi vērtē un atbalsta ES līmenī notiekošo darbu pacientu drošības jomā un šajā saistībā aicina turpmākajās ar veselību saistītajās ES iniciatīvās lielāku uzmanību veltīt darbam tādās nozīmīgās jomās kā pacientu pieredze un pacientu iesaistīšana, kā arī darbinieku tālākizglītība;

20.

norāda, ka ir grūti noteikt veselības aizsardzības sistēmu rezultativitāti un tāpēc dalībvalstu salīdzināšana ir sarežģīta, taču piekrīt, ka mērīt un salīdzināt veselības aizsardzības sistēmu efektivitāti ir svarīgs mērķis;

21.

uzskata arī, ka dalībvalstu salīdzināšana jāveic vienīgi ar mērķi mācīties un apmainīties ar paraugprakses piemēriem; dalībvalstīm šādi paveras iespēja, raugoties no starptautiskas perspektīvas, novērtēt, cik labi tām izdodas pastāvīgi veikt uzlabojumus;

22.

atzīst, ka dažās īpašās jomās, kurās starptautisko organizāciju (tādu kā PVO un ESAO) rīcībā nav pietiekamu datu, iespējams, būtu jāizveido Eiropas datubāze;

23.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisijas paziņojumā atgādināts par Eiropas Sociālajā hartā deklarētajiem principiem un uzsvērta pārredzamu medicīniskās ārstēšanas pieejamības kritēriju nozīme un pienākums nodrošināt, ka neviena iedzīvotāju grupa netiek atstumta no veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas;

24.

piekrīt secinājumam, ka veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību ir grūti izmērīt, taču norāda, ka svarīgu informāciju par to, kā sabiedrība vērtē veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, sniedz rādītāji, kas balstīti uz iedzīvotāju sniegtajām ziņām par savu pieredzi;

25.

piekrīt, ka, vērtējot veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, jākoncentrējas gan uz iedzīvotāju daļu, kurai tiek nodrošināti veselības aprūpes pakalpojumi, gan uz šo pakalpojumu apjomu, taču atgādina, ka pakalpojumu sniegšanas un to apjoma atšķirības ir valsts, reģionālajā un vietējā līmenī sabiedrības izdarītās atšķirīgās izvēles izpausme;

26.

piekrīt, ka pieejamība ir priekšnoteikums, lai cilvēks varētu pieļūt veselības aprūpes pakalpojumiem, un pieejamība ietver tādus faktorus kā gaidīšanas ilgums, attālums un veselības aprūpes nozares darbinieki; norāda tomēr: lai nodrošinātu pietiekamas speciālās zināšanas noteiktās ārstēšanas jomās, dažkārt nav iespējams izvairīties no specializētu ārstēšanas piedāvājumu koncentrācijas centrālās vietās, uz kurām cilvēkiem nākas mērot garāku ceļu. Vienmēr gan jānodrošina, ka šādiem specializētiem veselības aprūpes pakalpojumiem var piekļūt arī iedzīvotāji reģionos ar nelabvēlīgiem demogrāfiskiem un ģeogrāfiskiem apstākļiem;

27.

atgādina, ka reģioni ar nelabvēlīgiem ģeogrāfiskiem un demogrāfiskiem apstākļiem (īpaši reta apdzīvotība, zems iedzīvotāju blīvums, izteikta demogrāfiskā novecošana, salu un kalnu reģioni) saskaras ar īpašām problēmām, kas sevišķi ietekmē veselības aprūpes jomu;

28.

atzīmē, ka integrētas aprūpes modeļi un e-veselības iespējas ir daļējs risinājums tādai problēmai kā veselības aizsardzības sistēmu pieejamība dalībvalstīs un tas īpaši attiecas uz reģioniem ar nelabvēlīgiem ģeogrāfiskiem un demogrāfiskiem apstākļiem;

29.

tādēļ norāda uz trūkstošo norādi uz to, ka jo īpaši cilvēkiem ar invaliditāti dažreiz ir ierobežota piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem, un saistībā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 9. pantu atgādina Eiropas Komisijai par tās apņemšanos [COM(2010) 636 final], īstenojot politiskās stratēģijas nevienlīdzības mazināšanai veselības aprūpē, īpašu uzmanību veltīt personām ar invaliditāti;

30.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē pastiprināta uzmanība pievērsta tādam jautājumam kā veselības aizsardzības sistēmu atbildība par medicīniskās aprūpes pieejamību;

31.

pauž gandarījumu par Eiropas Komisijas prioritāti veselības aprūpes personālam arī turpmāk piešķirt svarīgu konsultatīvu lomu un par to, ka tas varētu notikt sadarbībā ar citām nozarēm; atgādina, ka turpmākajā darbā var izmantot vietējo un reģionālo pašvaldību plašās zināšanas par šāda veida sadarbību;

32.

atbalsta informācijas apmaiņu par to, kā uzlabot medikamentu pieejamību, taču uzsver, ka lēmumi par cenu veidošanu un izmaksu atlīdzināšanu pacientiem ir sabiedrības izdarītās izvēles un valsts, reģionālā un vietējā līmeņa prioritāšu rezultāts. Reģionu komiteja tomēr norāda, ka pārredzamāka medikamentu cenu veidošana veicinātu resursu efektīvāku izmantošanu;

33.

atzīmē, ka Eiropas Komisija iecerējusi arī turpmāk sniegt dalībvalstīm atbalstu tādā jomā kā veselības aprūpes nozares darbaspēka plānošana, lai tādā veidā palīdzētu tām pārvarēt grūtības saistībā ar veselības aprūpes personāla mobilitāti;

34.

piekrīt, ka dalībvalstīm jānodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē pienācīga īstenošana;

35.

atzīmē, ka Eiropas Komisija Eiropas pusgada kontekstā dalībvalstīm ir ieteikusi veikt veselības aizsardzības sistēmu reformu, un šajā saistībā norāda uz LESD 168. pantu, kurā noteikts, ka ES rīcība veselības jomā aprobežojas ar dalībvalstu politikas papildināšanu;

36.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija atbalsta dalībvalstu veselības aizsardzības sistēmu reformu, nākot klajā ar iniciatīvām, kas veicina mācīšanos un paraugprakses apmaiņu ar citām dalībvalstīm un reģioniem;

37.

norāda, ka pietiekami un ilgtermiņa ieguldījumi veselības aizsardzības sistēmās ilgākā laika posmā var būt izdevīgāki nekā konjuktūras diktēti un īstermiņa finansiālie apsvērumi, un uzskata, ka turpmāk ir svarīgi noteikt veselības aizsardzības sistēmā veikto ieguldījumu ietekmi gan īsā, gan ilgākā laika posmā;

38.

atzīst, ka veselības aizsardzības sistēmām jābūt finansiāli stabilām, tomēr uzskata, ka īstermiņa un konjunktūras diktēti finansiāli apsvērumi nedrīkst prevalēt pār veselību kā vērtību vai pacientu drošību un iesaistīšanu, kā arī personāla kvalifikācijas paaugstināšanu;

39.

atzīst un pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas paveikto darbu, nosakot sešus noturības faktorus, kas var palīdzēt veselības aizsardzības sistēmās saglabāt iedzīvotājiem pieejamus un efektīvus veselības aprūpes pakalpojumus;

40.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisija atbalstu augstajam mērķim, kas izvirzīts Veselības tehnoloģiju novērtēšanas (HTA) tīklam, kuru izveidoja ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē, un piekrīt, ka tādējādi tiek novērsta iestāžu darba dublēšanās;

41.

atzīmē Eiropas Komisijas prioritāti panākt, ka informācija par pacientiem tiek novirzīta pie attiecīgajiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, un iesaka Eiropas Komisijai šajā procesā atbalstīt dalībvalstis, veicinot zināšanu nodošanu un paraugprakses apmaiņu informācijas plūsmu jomā;

42.

atgādina, ka vietējā un reģionālajā līmenī ir ļoti daudz zināšanu par iedzīvotāju viedokli par veselības aprūpi, un uzskata, ka svarīgāk ir aktīvi izmantot šīs zināšanas, nevis pētīt, kādas iespējas paver daudzpusīgs Eiropas pētniecības infrastruktūras konsorcijs;

43.

uzskata, ka vēl nav optimāli izmantota iespējamā sinerģija starp veselības aprūpes dienestiem, kas atrodas pierobežu reģionos. Šāda sinerģija uzlabotu veselības aprūpes sistēmu pieejamību un sniegtu labumu pacientiem. Reģionu komiteja rosina dalībvalstu publiskās iestādes sekmēt attiecīgu sadarbības nolīgumu parakstīšanu;

44.

vērš uzmanību uz to, ka pieejamo datu izmantošana, ciešāk sadarbojoties ar PVO un ESAO, būs ieguvums arī pētniecības infrastruktūrai.

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/32

1.

atzinīgi vērtē 2013. gada decembrī notikušās Eiropadomes sanāksmes secinājumus, kuros Eiropas Komisijai lūgts līdz 2015. gada jūnijam sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt ES stratēģiju Alpu reģionam (EUSALP);

2.

uzsver, ka ar šo uzdevumu ievērojami palielināta arī reģionu loma EUSALP izstrādē un īstenošanā; tādēļ, lai veicinātu turpmāko attīstību, Eiropas Savienībai nebūtu jācenšas visu vienādot, bet tai būtu jānovērtē tās daudzveidība, kas iespējami lietderīgi jāizmanto. Makroreģionālās stratēģijas ir instruments, kas var sniegt konkrētu ieguldījumu dažādām teritorijām raksturīgo attīstības atšķirību iespējami lietderīgā izmantošanā, ņemot vērā šo teritoriju dabiskās īpatnības un pazīmes;

3.

atzinīgi vērtē ieceri īstenot makroreģionālu stratēģiju, kas ir Eiropadomes apstiprināts un Eiropas Parlamenta atbalstīts vispārējs satvars, kurš paredzēts ES dalībvalstīm un trešām valstīm, kas atrodas vienā ģeogrāfiskajā teritorijā, un kurš paver iespēju risināt kopīgas problēmas un ciešāk sadarboties, lai nodrošinātu ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (1);

4.

pauž gatavību arī turpmāk, kā tas jau norādīts atzinumā par makroreģionālo stratēģiju pievienoto vērtību (2), atbalstīt makroreģionālo stratēģiju izstrādi un īstenošanu un uzsver, ka pašlaik īstenoto makroreģionālo stratēģiju pievienotā vērtība ir atzīta gan politiski, gan stratēģiski (3);

5.

atzīmē, ka EUSALP būs ceturtā makroreģionālā stratēģija, jo ES jau ir izstrādājusi stratēģiju Baltijas jūras reģionam, stratēģiju Donavas reģionam un stratēģiju Adrijas un Jonijas jūras reģionam, un, tā kā lielas problēmas jārisina citos Eiropas reģionos, pauž atbalstu citu makroreģionālo stratēģiju izstrādei;

6.

atzinīgi vērtē to, ka EUSALP īstenošanā sadarbosies piecas ES dalībvalstis (Vācija, Francija, Itālija, Austrija un Slovēnija) un divas trešās valstis (Lihtenšteina un Šveice), tādā veidā būtiski sekmējot visas Eiropas integrāciju. Šis ar integrāciju saistītais aspekts vēl vairāk palielina makroreģionālās stratēģijas pievienoto vērtību (4);

7.

uzsver, ka tieši Alpu reģioni nāca klajā ar ierosmi ES līmenī izvirzīt kopīgus stratēģiskus mērķus attiecībā uz šo reģionu un vēlākā EUSALP izstrāde bija patiešām augšupēja, sākoties attiecīgajos reģionos un pēc tam sasniedzot Alpu reģiona valstu līmeni un vēlāk arī Eiropas līmeni;

8.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus, apspriežoties ar Alpu reģiona valstīm un reģioniem, EUSALP koordinācijas komitejā izstrādāt konkrētu stratēģijas īstenošanas plānu;

9.

atzinīgi vērtē to, ka plaša publiska apspriešanās par līdz šim izstrādātajām EUSALP prioritātēm pavēra visām ieinteresētajām personām un iedzīvotājiem iespēju novērtēt šīs prioritātes, ierosināt un apsvērt vēl citas tēmas un apzināt ieinteresētos dalībniekus, lai izstrādātu mērķus un paredzētu vispiemērotākos instrumentus, kas ļautu sasniegt augstu attīstības un labklājības līmeni, kurš ir visu Alpu reģiona pašvaldību mērķis;

10.

norāda, ka Alpu reģionā pārrobežu sadarbībai jau ir senas tradīcijas un kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem šajā sadarbībā ir izveidoti dažādi sadarbības instrumenti, piemēram, Alpu reģionu valstu asociācija, Alpu reģiona un Adrijas jūras reģiona alianse, Alpu reģiona konvencija, ES programma Alpu reģionam, tādas divpusējas un daudzpusējas sadarbības struktūras kā “Eurorégion Alpes-Méditerranée”, Eiropas teritoriālās sadarbības grupas “Senza Confini” un “Eiroreģions Tirole–Dienvidtirole–Trentīno”, kā arī dažādas pilsoniskās sabiedrības organizācijas;

11.

uzsver, ka diezgan būtisks EUSALP pamatelements ir augšupējā pieeja un ar stratēģiju paredzēts aptvert nozīmīgo darbu, ko veic Alpu reģiona pārrobežu sadarbības instrumenti, kuru plaši izvērstās sadarbības lietderību un efektivitāti iecerēts paaugstināt, darbojoties vienā kopīgā satvarā;

12.

atgādina, ka būtiska makroreģionālo stratēģiju radītā pievienotā vērtība ir kopīgo problēmu risināšana, ieinteresētajiem dalībniekiem īstenojot mērķorientētus pasākumus un vienlaikus iespējami labāk izmantojot piemērotus finansēšanas instrumentus, piemēram, publiskā un privātā sektora partnerības;

13.

norāda, ka ar EUSALP paredzēts risināt kopīgās problēmas, ar kurām saskaras Alpu reģions. Šīs problēmas ir dzīves kvalitātes, augsta vides aizsardzības līmeņa un tautsaimniecības sekmīgas attīstības saglabāšana globalizācijas, klimata pārmaiņu un demogrāfisko pārmaiņu apstākļos, ļoti būtiskas strukturālas pārmaiņas lauksaimniecības un tūrisma nozarē, deindustrializācija, digitālā plaisa un noteiktos reģionos vērojamās ierobežotās iespējas piekļūt vispārējas nozīmes pakalpojumiem;

14.

norāda, ka stratēģijas atskaites punkts ir Alpu kalnu masīvs un ka Alpu reģionu, kā noteikts Alpu reģiona konvencijas darbības jomā, veido gan kalnu teritorija, kas ir reģiona galvenā daļa, gan arī kalnu apkārtnes teritorija, kur atrodas vairākas lielpilsētas. Šīs teritorijas vieno cieša mijiedarbība un funkcionālas attiecības, kas attiecīgi ietekmē ekonomisko, sociālo un ekoloģisko attīstību;

15.

izprot, ka kalnu teritorijām un to apkārtnes teritorijām, kur atrodas pilsētas, bieži ir atšķirīgas intereses un prioritātes, un uzsver, ka jāstiprina Alpu reģiona galvenās daļas un tās apkārtnē esošās teritorijas līdztiesīgs dialogs, lai nodrošinātu līdzsvaru starp abu teritoriju iedzīvotāju interesēm;

16.

uzskata, ka būtu jāpieļauj EUSALP darbības jomas elastība, lai stratēģiskās sadarbības mērogs ik reizi tiktu noteikts, ņemot vērā konkrētās vajadzības attiecīgajā rīcības jomā un funkcionālās attiecības starp Alpu reģiona galveno daļu un tās apkārtni;

17.

piekrīt viedoklim, ka EUSALP nodrošinās iespēju sniegt konkrētu un Alpu reģiona vajadzībām atbilstošu ieguldījumu stratēģijas “Eiropa 2020” – stratēģijas gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei – īstenošanā, lai tādā veidā paātrinātu virzību uz Eiropas ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

18.

uzskata, ka EUSALP stratēģiskās prioritātes būtu jāizvēlas tā, lai vispirms tiktu ievērotas Alpu reģionā esošo kalnu rajonu intereses un atbilstoši tiktu ņemtas vērā to apkārtnes un tajā esošo pilsētu intereses un lai šo apgabalu mijiedarbība sniegtu priekšrocības abām pusēm;

19.

ir pārliecināta: lai EUSALP stratēģiju sekmīgi īstenotu, būtiska nozīme ir novatoriskiem risinājumiem, kas dod iespēju uz attīstību orientētos stratēģijas aspektus saskaņot ar nepieciešamo vides aizsardzību, jo tikai šādā veidā Alpu reģions var pastāvēt kā dzīves, saimnieciskās darbības un dabas telpa Eiropas vidū un ilgtspējīgi palielināt savu vērtību;

20.

atsaucas uz Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūciju par makroreģionālo stratēģiju Alpu reģionam (2013/2549 (RSP)) un norāda arī, ka stratēģijas saturs būtu jāsaskaņo ar Alpu reģiona konvenciju;

21.

uzsver, ka svarīga ir visu dalībnieku, kas darbojas attiecīgajā reģionā, partnerības principam atbilstoša līdzdalība EUSALP izstrādē un īstenošanā, un atzinīgi vērtē EUSALP koordinācijas komitejas, kas reģioniem, valstīm un Eiropas Komisijai nodrošināja vienlīdzīgas līdzdalības iespējas, līdz šim izstrādāto saturu trīs galvenajās jomās: “Ilgtspējīgas izaugsmes nodrošināšana un vispārējas nodarbinātības, konkurētspējas un inovācijas veicināšana, konsolidējot un dažādojot saimniecisko darbību un tādā veidā cenšoties panākt kalnu rajonu un pilsētu rajonu savstarpējo solidaritāti”, “Teritoriālās attīstības veicināšana, īpašu vērību veltot videi nekaitīgai mobilitātei, plašākai akadēmiskajai sadarbībai, pakalpojumu attīstībai un transporta un komunikācijas infrastruktūras politikai” un “Enerģijas, dabas un kultūras resursu ilgtspējīga apsaimniekošana, vides aizsardzība, bioloģiskās daudzveidības un dabas teritoriju saglabāšana”;

22.

saistībā ar šī satura turpmāko integrēšanu rīcības plānā lūdz īpašu uzmanību veltīt šādiem jautājumiem: nodarbinātības veicināšanai, Alpu reģiona vērtību radīšanas ķēžu, tūrisma un uzņēmumu tīkla attīstībai makroreģionālajā līmenī, vispārējas nozīmes pakalpojumu uzlabošanai un to cilvēku savstarpējās solidaritātes stiprināšanai, kas dzīvo dažādās Alpu reģiona teritorijās, savienojamības uzlabošanai un digitālās plaisas novēršanai visvairāk skartajos reģionos, vairākveidu pārvadājumu un savstarpējas izmantojamības uzlabošanai transporta nozarē, kā arī vietējo un reģionālo transporta tīklu savienošanai ar nozīmīgākiem Eiropas transporta ceļiem, centieniem preču pārvadājumus novirzīt no autotransporta uz dzelzceļu, energoefektivitātes paaugstināšanai un ilgtspējīgai atjaunojamas enerģijas ražošanai, jo īpaši, ūdens enerģijas izmantošanai, dabas un kultūras resursu ilgtspējīgai un efektīvai izmantošanai un klimata pārmaiņu izraisīto dabas katastrofu riska pārvaldībai, īpašu vērību veltot hidroloģiskās struktūras un vides aizsardzībai;

23.

pauž cerību, ka rīcības plāns radīs dažādo pašlaik īstenoto programmu sinerģiju un tā prioritāšu skaits būs ierobežots, lai varētu koncentrēt līdzekļus;

24.

ar interesi iepazinās ar Eiropas Komisijas ziņojumu par makroreģionālo stratēģiju pārvaldību (5), taču norāda, ka tajā nav pietiekami ņemta vērā reģionu loma lēmumu pieņemšanā;

25.

uzsver, ka svarīga loma ir vietējām un reģionālajām pašvaldībām, jo tās EUSALP izstrādē nodrošina saskari ar iedzīvotājiem svarīgām interesēm. Komiteja norāda, ka jārada priekšnosacījumi, lai arī vietējās un reģionālās pašvaldības varētu ierosināt un īstenot paraugprojektus;

26.

norāda, ka EUSALP īstenošana būs sekmīga tad, ja vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieki, tostarp Eiropas teritoriālās sadarbības grupas, arī turpmāk tiks iesaistīti šī daudzlīmeņu procesa politiskajā vadībā un tiks ievērots ES tiesību aktos nostiprinātais subsidiaritātes princips; tādēļ būtu lietderīgi attiecīgajās teritorijās nodrošināt, ka plašāk tiek iesaistīti arī sociālās jomas, ekonomikas un kultūras jomas dalībnieki;

27.

uzsver, ka jāveido tāda stratēģijas īstenošanas kārtība, kas atbilstīgi Reģionu komitejas hartā (6) minētajam daudzlīmeņu pārvaldības principam nodrošinātu valsts un reģionālā līmeņa līdztiesīgu iesaisti atbilstoši tā pilnvarām;

28.

uzsver, ka 2014. gadā tā izveidoja starpreģionālu grupu “Alpu makroreģions”, kurai Alpu reģiona stratēģijas izstrādē un turpmākajā darbā pēc tās izstrādes ir jāatbalsta gan Eiropas Komisija, gan arī Alpu reģiona valstis, sadarbojoties ar tajās izveidotajiem kontaktpunktiem, un kurai jāatbalsta rīcības plāna izstrāde, norādot uz šī makroreģiona kopīgo identitāti, jāpalielina tā atpazīstamība reģionu, valstu un Eiropas līmenī un tādā veidā jāparāda šī reģiona lielais potenciāls;

29.

rosina ieviest rotējošu EUSALP vadību – to uzņemtos valstis vai katras dalībvalsts reģioni, kas noteiktu stratēģijas pamatvirzienu. Lai iesaistītajām valstīm un reģioniem līdzsvaroti pavērtu rīcības iespējas un proporcionāli sadalītu ar EUSALP vadību saistīto darbu, katra no stratēģijas īstenošanā iesaistītajām valstīm, ievērojot savstarpēji saskaņotu rotācijas principu, pārmaiņus un uz vienu gadu varētu uzņemties EUSALP prezidentvalsts pienākumus. Stratēģijas prezidentvalsts pienākums varētu būt arī stratēģijas foruma plānošana un organizēšana;

30.

uzskata, ka, par piemēru ņemot Eiropas transporta tīkla (TEN-T) koordinatorus, EUSALP īstenošanā iesaistītajiem reģioniem un valstīm būtu jāizveido stratēģijas koordinatora amats, kurš šā uzdevuma pildīšanas laikā neieņemtu politisku amatu, kuram nebūtu piešķirtas izpildvaras funkcijas un kura uzdevums būtu atbalstīt Eiropas Komisiju un stratēģijas prezidentvalsti un nodrošināt, ka Eiropas iestādes stratēģijai velta vairāk uzmanības;

31.

uzskata, ka EUSALP koordinatoram jābūt reģionu amatpersonai, kam ir pieredze Alpu reģionā notiekošās reģionu un pārrobežu sadarbības jomā. Tas ir ļoti būtiski, jo jāņem vērā tāds aspekts kā stratēģijā izmantotā augšupējā pieeja;

32.

uzskata, ka, līdzsvaroti veidojot kopējo politiskās vadības struktūru, būtu jānodrošina valstu un reģionu interešu un Komisijas interešu vienlīdzīga ievērošana;

33.

piekrīt, ka Eiropas Komisijai tiek uzticēta svarīga loma EUSALP stratēģiskajā vadībā, jo Komisija var nodrošināt saskaņotību ar ES politikām un viedokļiem, kā arī to, ka šī makroreģionālā stratēģija tiek ņemta vērā citu ES pasākumu īstenošanā, jo īpaši finansēšanas programmās un instrumentos;

34.

uzskata, ka stratēģisko prioritāšu īstenošanas pārvaldībā būtu jāievēro, ka atbildībai par galvenajās jomās minētajām prioritātēm jābūt plaši sadalītai un jāizveido īpaši organizācijas veidi tieši transversālo, piemēram, ar klimata pārmaiņām saistīto jautājumu risināšanai;

35.

ir pārliecināta, ka Eiropas stratēģijas un politiku nevar efektīvi īstenot, ja netiek ievēroti daudzlīmeņu pārvaldības principi, un ierosina apsvērt, vai Eiropas teritoriālās sadarbības grupas to kompetences jomās nevarētu izmantot kā stratēģiju īstenošanas instrumentus;

36.

atsaucas uz Eiropas Parlamenta 2013. gada 23. maija rezolūciju par makroreģionālo stratēģiju Alpu reģionam (2013/2549 (RSP)) un norāda arī, ka jau uzsāktā pārrobežu sadarbība un izveidotie tīkli būtu jāintegrē EUSALP īstenošanā;

37.

apzinās, ka iedzīvotājiem jūtamus rezultātus var sniegt vienīgi konkrēti projekti, ar kuriem īsteno EUSALP rīcības plānu, un tāpēc uzsver, ka jānovērš juridiskie un administratīvie šķēršļi, kas kavē īstenošanu;

38.

uzsver, ka makroreģionālās stratēģijas ir piemērots satvars pilsoniskās sabiedrības pārstāvju iesaistīšanai politisko lēmumu pieņemšanā, lai panāktu sinerģiju ar jau uzsāktajām iniciatīvām un optimizētu resursu izmantošanu; šajā sakarā un lai konkretizētu iepriekš minēto iesaistīšanu un varētu efektīvi piekļūt rīcībā esošajiem finanšu resursiem un tos izmantot, ir visnotaļ lietderīgi slēgt sadarbības nolīgumus un protokolus ar pilsoniskās sabiedrības struktūrām, piemēram, nozaru apvienībām, tirdzniecības kamerām, universitātēm un citiem ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem attiecīgajās teritorijās;

39.

uzskata, ka Alpu reģiona makroreģionālās stratēģijas īstenošanā būtu jāiesaista Eiropas Padome, konkrēti, Eiropas Padomes Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress, jo īpaši tādēļ, ka vismaz divas minētajā stratēģijā iesaistītās valstis – Šveice un Lihtenšteina – nav ES dalībvalstis, taču ir Eiropas Padomes locekles;

40.

pauž apmierinājumu par to, ka regula par kopējiem noteikumiem un Eiropas teritoriālā sadarbība paver iespēju izmantot visu struktūrfondu līdzekļus, lai atbalstītu makroreģionālās prioritātes, un rosina Eiropas Komisiju noteikt, kā šos fondus Alpu reģionā var izmantot saskaņā ar partnerības nolīgumiem un reģionālajām darbības programmām;

41.

atzīmē, ka tā saucamais “trīskāršais “nē”” (nepieņemt jaunus tiesību aktus, neveidot jaunas ES iestādes un nepiešķirt papildu līdzekļus) palīdzējis nodrošināt, ka ES teritoriālajai sadarbībai paredzētie līdzekļi tika izmantoti efektīvāk tajos reģionos, kuros jau tiek īstenota makroreģionāla stratēģija. Komitejas tomēr vēlas uzsvērt ilgāka termiņa finansējuma nozīmi. Ilgtermiņa finansējums ir īpaši nepieciešams struktūrām, kas ir atbildīgas par stratēģijas īstenošanas koordinēšanu. Iesaistītajām dalībvalstīm un to vietējām un reģionālajām pašvaldībām saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības principu lielākā mērā jāuzņemas atbildība un jāpiešķir pietiekami resursi Alpu makroreģionālās stratēģijas īstenošanai;

42.

saskaņā ar pieņemtajiem atzinumiem par jau uzsāktajām makroreģionālajām stratēģijām (7) vēlreiz norāda, ka vienlaikus spēkā jābūt arī “trīskāršam “jā”” (pieejamo finanšu līdzekļu izlietošanas labāka saskaņošana, labāka iestāžu darbības koordinēšana un vairāk jaunu ideju un projektu), un rosina koordinēšanā efektīvi iesaistīt vietējās un reģionālās iestādes;

43.

atzinīgi vērtē to, ka ES programma Alpu reģionam laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam tiks izmantota, lai atbalstītu novatoriskus pārvaldības modeļus;

44.

pauž cerību, ka EUSALP nodrošinās Eiropas, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī pieejamo līdzekļu izlietošanas labāku koordināciju, un tādēļ īpaši aicina Eiropas Komisiju un tās dienestus, kuri atbild gan par Eiropas strukturālo un investīciju fondu darbības programmām, gan par tiešās pārvaldības programmām, rīkoties atbilstoši to pilnvarām, lai ar minētajiem instrumentiem un politikas pasākumiem nodrošinātu iespējas sasniegt EUSALP mērķus un īstenot stratēģijā paredzētos pasākumus.

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/36

1.

norāda, ka aktualizētas informācijas sistēma, kas darbojas visā Eiropā un paredzēta gan transporta vadītājiem, gan pasažieriem un kas ietver visus transporta veidus, ir svarīgs instruments, ar ko īstenot vienu no ES noteiktajām pamatbrīvībām, proti, personu brīvu pārvietošanos. Šīs pamatbrīvības īstenošana nozīmē ne tikai novērst šķēršļus, bet arī, cik vien iespējams, atvieglot iedzīvotāju brīvu pārvietošanos. Tāpēc vajadzētu noteikt obligātu prasību publicēt transporta kustības grafikus un citu ar ceļojumiem saistītu informāciju un – pilnībā un bez izņēmuma – padarīt to pieejamu visiem ES iedzīvotājiem tādā formātā, kādā ikviens to var pēc iespējas vienkārši un efektīvi izmantot. Eiropas Savienībai un visām tās dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka nevienam sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējam šajā sistēmā nav lielākas priekšrocības uz citu rēķina. Tām arī būtu jāgarantē visiem ceļojumu aģentiem un pārvadātājiem vienlīdzīga piekļuve šādām sistēmām. Tāpēc, izstrādājot ES tiesību aktus, kurus vēlāk transponēs dažādu valstu tiesībās, ir jāpiemēro visaptveroša pieeja. Tā jāattiecina ne tikai uz “statisku” transporta informāciju, t. i., fiksētu kustības grafiku, bet arī “dinamisku” informāciju, piemēram, reāllaika datiem, kas norāda sabiedriskā transportlīdzekļa atrašanās vietu attiecīgajā maršrutā. Šāda prasība apkopot datus par pasažieru sabiedrisko transportlīdzekļu atrašanās vietu reāllaikā vienlaikus sekmēs Galileo kosmosa segmenta lietošanu;

2.

šajā saistībā atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija pievērsusi uzmanību multimodālās informācijas jautājumam pasažieru transporta un biļešu iegādes pakalpojumu jomā, un uzskata, ka izskatāmā darba dokumenta publicēšana ir vajadzīgais solis, kas stimulēs turpmākās debates, risinājumu meklēšanu un īstenošanas procesu;

3.

apzinās šā jautājumu loka daudzslāņainību un, kaut arī atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija līdztekus sabiedriskajam transportam šajā sistēmā ietvērusi arī individuālo transportu, tomēr uzskata, ka darbības jomas paplašināšana, pat ja tā padara sistēmu pilnīgāku, pašreizējā posmā būtiski sarežģī problēmu, kuras atrisināšana var kavēties un būt apgrūtināta. Tāpēc Komiteja iesaka rīkoties pa posmiem, sākot ar pasažieru sabiedrisko transportu, un tikai vēlākos posmos iekļaut sabiedriskā transporta operatīvajās sistēmās arī individuālā transporta veidus. Dažādu individuālā transporta veidu integrēšanas ritms ES reģionos var būt atšķirīgs atkarībā no tā, cik liela ir attiecīgā individuālā transporta veida tirgus daļa;

4.

norāda, ka ilgākā laika posmā īpaša vērība jāvelta arī individuālajam transportam un juridisku un tehnisku risinājumu izstrādei; tāpēc aicina sagatavot strukturētu grafiku šā darba veikšanai, lai nodrošinātu šādiem pasākumiem nepieciešamo efektivitātes līmeni;

5.

uzsver, ka izskatāmajā darba dokumentā skaidri norādīts, ka no ceļojumu informācijas un pakalpojumu sniegšanas viedokļa vissarežģītākais posms ir “pirmais un pēdējais kilometrs”, kas atbilst tam ceļojuma posmam, kurā transports parasti ir vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē. Tāpēc ļoti svarīgi ir iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības gan katra konkrētā risinājuma īstenošanā un tā darbības uzraudzībā, gan visas sistēmas efektīvas darbības nodrošināšanā;

6.

norāda, ka sabiedriskā transporta jomā informācijas un reģistrācijas sistēmu (to skaitā biļešu pārdošanas pakalpojumu) problēmu loka risinājums ietver vairākus posmus: 1) atbilstīgu savienojumu meklēšana, 2) vietas rezervēšana, 3) biļetes apmaksa, 4) biļetes lietošana ceļojuma laikā; līdz ar to ir vajadzīgi risinājumi katram konkrētajam posmam, turklāt svarīgākais ir rast risinājumu pirmajam posmam (atbilstīgu savienojumu meklēšana), jo no tā ir atkarīgi visi turpmākie posmi;

7.

norāda, ka lielākajā daļā dalībvalstu līdz šim vēl nav izveidota pat valsts sistēma fiksētam transporta kustības grafikam, kurā būtu apkopoti visi attiecīgās valsts sabiedriskā transporta kustības grafiki un ar kuras palīdzību varētu meklēt un rezervēt braucienus ar sabiedrisko transportu valsts robežās; tāpēc uzskata, ka šādas sistēmas vispirms jāveido katrā dalībvalstī, jo tieši valsts līmenī var pieņemt tiesību aktus, ar ko privātajiem un publiskajiem pārvadātājiem uzliek pienākumu sniegt valstij informāciju par sava transporta kustības grafiku. Katrai dalībvalstij vajadzētu ieviest valsts transporta kustības grafika sistēmu, kurā būtu jāiekļauj visi publiskā un privātā sektora transporta uzņēmumu reģionālie transporta kustības saraksti. Būtu jānodrošina arī šādas sistēmas regulāra atjaunināšana un uzturēšana, īpaši sarakstu maiņas gadījumā. Tas ir pirmais nepieciešamais solis virzībā uz šādas sistēmas izveidi visā Eiropā. Katrai dalībvalstij vajadzētu arī nodrošināt savas valsts sistēmā pieejamās informācijas atbilstību; jābūt arī iespējai valsts līmenī bez ierobežojumiem izmantot šo sistēmu biļešu rezervēšanai un apmaksai tiešsaistē. Tas nozīmē, ka jāsniedz informācija ne tikai par transporta kustības grafiku, bet arī par visu transporta uzņēmumu cenām;

8.

uzskata, ka informācijas satura minimums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu plānoto sistēmas kvalitātes līmeni, jāiegūst, apspriežoties ar ieinteresētajām pusēm un nozares ekspertiem, kā arī no testiem un izmēģinājuma projekta;

9.

tā kā reģionālajā līmenī salīdzinājumā ar valsts līmeni transporta kustības grafika datus parasti apkopo un apstrādā vairāk un ir pat izveidota virkne reģionālo informācijas sistēmu, uzskata, ka šīs sistēmas ir jāsavieno savā starpā un it īpaši pārrobežu līmenī. Reģionu komiteja atzinīgi vērtē to, ka informācija par multimodālo transportu ir daļa no 7. tematiskā mērķa “Veicināt ilgtspējīgu transportu un novērst trūkumus galvenajās tīkla infrastruktūrās”, taču norāda, ka nolūkā panākt šādu savienošanu, sevišķi pāri robežām, jānodrošina šā instrumenta labāka koordinācija un koncentrācija Eiropas strukturālo un investīciju fondu atsevišķajās darbības programmās un starp tām;

10.

lai panāktu reālu progresu informācijas un biļešu pārdošanas pakalpojumu sniegšanā, kas aptver visus transporta veidus, uzskata, ka ESI fondu līdzekļi, galvenokārt atsevišķās atbilstošās darbības programmās, ir jāpiešķir ne tikai pētniecībai un izstrādei vai citām saistītām darbībām, bet arī sistēmu praktiskai ieviešanai;

11.

šajā saistībā īpaši uzsver nepieciešamību sākt risināt problēmjautājumu loku kopumā, sākot ar vienkāršākiem, bet konkrētiem mērķiem. Piemēram, saskaņot ES mērogā lietoto terminoloģiju un simbolus, apkopot transporta kustības “fiksētos” grafikus katrā dalībvalstī un nodrošināt to izmantošanu pārrobežu mērogā. Attiecībā uz biļešu pārdošanas posmu vajadzētu izstrādāt visam sektoram piemērojamu paraugmodeli, kas ļautu noskaidrot šīs sistēmas nepilnības un iespējas, vienlaikus meklējot risinājumus, lai veidotu rezervācijas sistēmas, kas pieejamas visiem pārvadātājiem un pakalpojumu sniedzējiem;

12.

vērš uzmanību uz to, ka mūsdienīgas biļešu iegādes sistēmas, kas balstītas uz papildināmu viedkaršu izmantošanu, bet kas nav saderīgas ar kaimiņvalstu sistēmām, rada jaunas robežas un sarežģī pārvietošanos pāri robežām; tāpēc iesaka Eiropas mērogā ieviest tādu sabiedriskā transporta biļešu iegādes sistēmu, kas darbotos visās dalībvalstīs un pārrobežu braucienos;

13.

uzskata, ka šajā jomā īstermiņā nav reāli izstrādāt obligātus standartus visā Eiropā, bet ir nepieciešams nodrošināt sadarbspēju, respektīvi, jāpanāk, lai dažādas sistēmas varētu pēc iespējas labāk sazināties savā starpā. Šajā nolūkā būtu jāizstrādā kopēja specifikācija dažādiem starpreģionālajiem un pārrobežu savienojumiem un tās darbība jāpārbauda izmēģinājuma posmā. Balstoties uz iepriekš minēto, konkrētajā teritorijā būtu jādefinē “kopējā tehniskā specifikācija”, kas nodrošinātu attiecīgajā teritorijā esošo vai jaunizveidoto sistēmu sadarbspēju. Šajā saistībā jāraugās, lai šīs “kopējās tehniskās specifikācijas” ievērošana netiktu uzskatīta par diskriminējošu kritēriju iepirkuma jomā;

14.

uzskata arī, ka dažādu informācijas sistēmu savienošanā vajadzētu balstīties ne tikai uz statisku informāciju, ko nodrošina fiksētais transporta kustības grafiks, bet arī uz plašajām iespējām, ko sniedz informācija, kuru varēs iegūt, izmantojot Eiropas Globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS), tostarp Eiropas Globālās satelītu navigācijas sistēmu Galileo. Tādējādi uz statisku datu sistēmu pamata varēs izveidot intelektiskas sistēmas, kas reaģē uz transporta plūsmu un pārvadātāju kapacitātes situāciju reāllaikā. Tādējādi šīs sistēmas varēs nodrošināt pasažieriem ne tikai informāciju reāllaikā par transporta kustību un piedāvāt alternatīvus maršrutus, bet arī laikus sniegt plašāku informāciju sabiedriskā un individuālā transporta pakalpojumu sniedzējiem, lai tie varētu nekavējoties reaģēt. Tieši esošo vietējo un reģionālo sistēmu pārveidošana ar mērķi iegūt dinamisku informāciju par transportu un sekojoša to pārveide par augstākas kvalitātes sistēmām varētu dot izšķirošo impulsu savstarpēji savienotu informācijas sistēmu izveidei. Lai iegūtu dinamisku informāciju par transportu, ir lietderīgi izmantot jau darbojošos Eiropas Globālās satelītu navigācijas sistēmu Galileo, kura atšķirībā no citām līdzīgām sistēmām piedāvā arī lokalizācijas pakalpojumu ar noteiktu signāla kvalitāti. Šādu informāciju, kas nepieciešama mūsdienīgai transporta pārvaldībai, var izmantot ne tikai transporta pakalpojumu sniedzēji, bet arī multimodālā transporta informācijas sistēmas, valsts pārvaldes iestādes, kā arī vietējās un reģionālās pašvaldības, kuras ar dažādām lietojumprogrammām iegūtos datus var izmantot ilgtermiņa plānošanai (piemēram, transporta kustības grafika, maršrutu u. c. plānošanai), stratēģiska lēmuma pieņemšanai un krīzes pārvarēšanai;

15.

lai noregulētu dažādas situācijas, it īpaši krīzes situācijas, un nodrošinātu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju (kas lielākoties ir vietējās un reģionālās pašvaldības) ātru reaģēšanu, ierosina multimodālā transporta informācijas sistēmas savstarpēji savienot arī ar Eiropas Zemes novērošanas programmu Copernicus (bijušo GMES). Dažādas lietojumprogrammas, kas izmantotu abus minētos avotus, ļautu apzināt ne tikai iespējamās krīzes situācijas, bet arī, piemēram, ierosināt vajadzīgos pasākumus, gan meklējot alternatīvus maršrutus, gan aprēķinot nepieciešamību pēc alternatīviem transportlīdzekļiem, un pēc tam piedāvāt ikvienam pasažierim citus maršrutus;

16.

norāda: lai pasažieri varētu pilnībā un aktīvi izmantot multimodālā transporta informācijas sistēmu, jānodrošina viņiem iespēja pieslēgties ātrdarbīgam tīklam sabiedriskajos transportlīdzekļos, gaidīšanas, reģistrācijas un iekāpšanas vietās. Pastāvīgs un augstas kvalitātes pieslēgums ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, lai sistēma darbotos viedi un pasažieri varētu izmantot priekšrocības, ko sniedz apstrādāta dinamiska informācija par aktuālo situāciju transporta jomā;

17.

norāda, ka Eiropas pasažieru tiesības attiecas tikai uz katru pārvadājumu veidu atsevišķi, jo daudzos pārrobežu braucienos nav iespējams iegādāties tranzīta biļetes vai, attiecībā uz multimodāliem braucieniem, pasažieri nevar paļauties uz parastajām pasažieru tiesībām; tādēļ aicina izstrādāt tiesību aktus, ar ko izveido Eiropas pasažieru tiesību sistēmu multimodāliem pārvadājumiem;

18.

norāda, ka sistēmām, kas nodrošina informāciju multimodāla transporta jomā, jābūt lietotājam pēc iespējas draudzīgākām; tāpēc tās jāsavieno ar aktualizētiem karšu un ģeogrāfiskajiem informācijas nesējiem. Turklāt būtu lietderīgi un lietotājiem izdevīgi, ja minētās sistēmas varētu savienot ar lietojumprogrammām, kas attiecas uz vietējā un reģionālā tūrisma informāciju, piemēram, informāciju par naktsmītņu piedāvājumu, tūrisma galamērķiem, kultūras un citiem pasākumiem;

19.

uzsver, ka sarežģīto multimodālā transporta informācijas sistēmu savienošana ar GNSS sistēmām, it īpaši Galileo, karšu un ģeogrāfiskajiem informācijas nesējiem, programmu Copernicus un citiem informācijas un datu avotiem, ļauj veidot plašu lietojumprogrammu klāstu. Šīs lietojumprogrammas var izmantot, lai efektīvi plānotu transporta maršrutus, ātri reaģētu uz aktuālām vajadzībām, iedarbīgi risinātu dažādas ārkārtas vai krīzes situācijas, ievērojami uzlabotu transporta efektivitāti (ietaupot enerģiju un būtiski samazinot CO2 emisiju apjomu un uzlabojot vides kvalitāti kopumā), veicinātu iedzīvotāju mobilitāti, palielinot iespējas pieņemt darba piedāvājumus utt. Bet svarīgākais ir tas, ka šo datu apstrādes, lietojumprogrammu izstrādes un pārvaldības un to rezultātu izmantošanas gaitā izveidosies pilnīgi jauna ekonomikas nozare, kas savukārt radīs daudz darba vietu. Jaunizveidoto darba vietu priekšrocība būs tā, ka tajās bieži vien varēs strādāt no attāluma, tādējādi nodrošinot nodarbinātības iespējas arī tālākajos un mazāk attīstītajos reģionos;

20.

norāda, ka ir pieejams aizvien lielāks skaits mobilajām ierīcēm paredzētu lietojumprogrammu ar multimodālu braucienu plānošanas un informācijas pakalpojumiem un ka tos bieži vien izstrādā radoši attīstītāji no privātā sektora; aicina attiecīgos operatorus un iestādes sadarboties un nodrošināt savu datu atklātu pieejamību;

21.

noslēgumā uzsver: tā kā šīs visaptverošās sistēmas izveide balstās uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām, ir jāatrisina vairāki jautājumi, lai vietējās un reģionālās pašvaldības un to pakļautībā esošās struktūras varētu aktīvāk iesaistīties visos šā procesa posmos un kļūt par tā virzītājspēku, proti:

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/40

1.

uzsver, ka neuzticēšanās iestādēm un politikai vispār, pret ES noskaņotu balsu skaita palielināšanās 2014. gada 22.–25. maijā notikušajās Eiropas vēlēšanās un līdz šim zemākā vēlētāju aktivitāte ir jauns brīdinājums, kas prasa tūlītēju rīcību;

2.

uzstāj, ka samierināt pilsoņus ar Eiropas Savienību un veicināt viņu atbalstu Eiropai ir politisks un demokrātisks, kā arī komunikācijas uzdevums, kura pildīšanā ir jāpiedalās visiem ES pārvaldības līmeņiem, tostarp arī vietējam līmenim;

3.

uzsver, ka Eiropas Savienības iestādes atbild par to, lai tiktu piedāvāts jauns komunikācijas ceļš, kas paver iespēju partnerībā komunicēt par Eiropas projektu, lai tādējādi stiprinātu iedzīvotāju atbalstu ES; šā decentralizētā un radošā procesa rezultātā būtu jāpanāk, lai iestādes pieņemtu lēmumu par vienojošu komunikācijas koncepciju, kas izskaidro Eiropas Savienības priekšrocības, tās identitāti, pastāvēšanas jēgu, vērtības un konkrētus politikas rezultātus, kas ietekmē iedzīvotāju dzīvi; komunikācijas koncepcija ir jāsaskaņo ar tiem tematiem, kas ir svarīgi iedzīvotājiem;

4.

aicina pievērst uzmanību tam, ka reģioniem un pilsētām ir izveidojušās tradīcijas un uzkrājušās īpašas zināšanas, konsultējoties un uzturot dialogu ar sabiedrību – to pamatā galvenokārt ir līdzdalības mehānismi, kas ir viena no ES iestāžu komunikācijas spēcīgākajām pusēm;

5.

atgādina, ka ir jāizveido apstākļi, kas ļautu uzlabot lēmumu pieņemšanas procesus un palielinātu iedzīvotāju un iestāžu vietējā, reģionālā, valstu un Eiropas līmeņa dialoga demokrātiskumu un pārredzamību, lai būtu iespējams tuvināt Eiropas Savienību tās iedzīvotājiem;

6.

atzinīgi vērtē iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot pilsoniskās un demokrātiskās līdzdalības apstākļus ES līmenī, piemēram, Eiropas pilsoņu iniciatīvu, un pauž nožēlu par to, ka jaunajā daudzgadu finanšu shēmā samazināts budžets programmai “Eiropa pilsoņiem”;

7.

kā norādīts rezolūcijā, kas pieņemta, atzīmējot RK 20. gadadienu, un Eiropas Daudzlīmeņu pārvaldības hartā, uzstāj, ka ES darbība ir jātuvina sabiedrības problēmām un ka tai ir jānodrošina īsta pievienotā vērtība atbilstoši subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

8.

ir pārliecināta, ka vietējām un reģionālajām pārvaldes iestādēm būtu jāpiešķir vairāk atbildības kā svarīgākajām partnerēm komunikācijas īstenošanā, ar ko ir jāizveido saikne ar Eiropas pilsoņiem. RK locekļiem savos vēlēšanu apgabalos kopā ar reģionālā un vietējā līmeņa politiskajiem pārstāvjiem būtu aktīvi jādarbojas Eiropas integrācijas labā un Eiropas iestādēs jāpauž vietējās sabiedrības viedoklis. Savukārt vietējo un reģionālo pašvaldību un jo īpaši to ievēlēto pārstāvju pienākums ar vispusīgas izpratnes veicināšanas starpniecību ir informēt visus iedzīvotājus par ES veiktajiem intervences pasākumiem to attiecīgajās teritorijās, kā jau tas paredzēts noteikumos par informēšanu attiecībā uz struktūrfondiem. Lai pilnībā uzņemtos šo savstarpējo atbildību, būtu vēlams viņus iesaistīt vietējo un Eiropas pasākumu norisēs;

9.

uzskata, ka ir jāizvairās no komunikācijas kanālu, prioritāšu, resursu un stilu sadrumstalošanas un skaita palielināšanas, lai uzlabotu stratēģiju, Eiropas Savienības iestāžu un struktūrvienību komunikācijas pasākumu koordināciju;

10.

norāda, ka ir nepieciešams apvienot arī katrai Eiropas iestādei specifiskās un zīmīgās politikas jomas, lai uzlabotu Eiropas projekta vispārējo pārskatāmību no pilsoņu viedokļa, kā arī to, ka ES specifiskā valoda un terminoloģija “jāpārtulko” iedzīvotājiem saprotamā valodā un jāizmanto skaidrs informatīvais materiāls, lai palīdzētu uzlabot iedzīvotāju izpratni par ES institucionālajām struktūrām;

11.

uzskata, ka ES iestādēm ir jāturpina rūpēties par to, lai to komunikācijas un līdzdalības politika tiktu īstenota arvien profesionālāk un tiktu izcelta. Komunikācijai ir jānotiek atbilstoši iedzīvotāju interesēm un tā nedrīkst aprobežoties ar iestāžu kampaņām un pēdējā brīdī pirms Eiropas vēlēšanām sagatavotiem pasākumiem. Piemēram, Eiropas Parlamenta ar politisko partiju atbalstu veiktajam darbam Eiropas vēlēšanu kampaņas norises laikā vajadzētu kļūt par ES ikdienas komunikācijas modeli;

12.

aicina ES iestādes kopīgi apņemties līdz nākamajām Eiropas vēlēšanām īstenot komunikācijas plānu 2015.–2019. gadam “Eiropas un tās iedzīvotāju saiknes atjaunošana”, nosakot skaitliski izteiktus un izmērāmus mērķus iedzīvotāju mobilizēšanai un viņu informētības par Eiropas projektu palielināšanai, pamatojoties uz koordinētām un decentralizētām komunikācijas iniciatīvām un stratēģiskām prioritārām jomām;

13.

uzsver, ka šajā plānā vajadzētu atteikties no tradicionālās lejupējās pieejas, kas nozīmē Eiropas skaidrošanu un “pārdošanu”. Kad izveidosies dialogs ar pilsoņiem un starp pilsoņiem, būs iespējama divu virzienu komunikācija un tiks saņemta atgriezeniskā informācija par vietējiem apstākļiem;

14.

ierosina līdz 2019. gada maijam panākt, lai lielākā daļa aptaujāto pilsoņu Eirobarometra standarta aptaujā atbildētu, ka “viņu balsij Eiropā ir nozīme”, ka viņi “saprot galvenos lēmumu pieņemšanas procesus un galvenās ES politikas nostādnes”, ka viņi “ir labi informēti par Eiropas jautājumiem” un ka viņi “Eiropas Savienību vērtē pozitīvi” (1);

15.

uzskata, ka ES komunikācijas saturs būtu jāpielāgo vietējiem kultūras, sociālajiem un saimnieciskajiem apstākļiem un tajā būtu jāņem vērā valsts problēmas; uzskata, ka pareizāk un lietderīgāk būtu eiropeizēt pastāvošās vietējās, reģionālās un nacionālās sfēras nekā censties izveidot vienotu Eiropas publisko sfēru;

16.

iesaka komunikāciju pielāgot un orientēt uz iedzīvotāju, īpaši jauniešu, arvien daudzskaitlīgākās vecākās paaudzes un lauku un piepilsētas teritoriju iedzīvotāju vajadzībām un interesēm;

17.

īpaši uzsver, ka visos reģionos vienādā mērā jāvelta uzmanība tādai mērķa grupai kā jaunieši. Jauni cilvēki, kuriem ir bijusi iespēja aktīvi piedalīties ES mobilitātes programmās, skolēnu apmaiņas programmās, ārzemju semestros, starptautiskos jauniešu pasākumos un skolu partnerības programmās, ir nākotnes Eiropas Savienības popularizētāji; tāpēc aicina pēc iespējas lielākam skaitam jauniešu pavērt iespējas piedalīties Eiropas programmās un partnerībās, piemēram, izmantojot Erasmus+ programmu, kas vēl vairāk būtu jāpopularizē reģionos;

18.

uzskata: lai veiksmīgi īstenotu Komunikācijas plānu 2015.–2019. gadam, ir jāizveido popularizēšanas instrumenti, kuru mērķis ir iesaistīt un motivēt iedzīvotājus un attīstīt emocionālo aspektu “būt un justies kā eiropietim”. Šajā sakarā jāatzīmē, ka daudzām vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir tīmekļa/sociālās platformas, kas var būt ļoti noderīgas, lai tuvinātos iedzīvotājiem un panāktu viņu līdzdalību Eiropas projektā;

19.

atkārto, ka ir nepieciešams izcelt tos faktus, kas atklāj, kā ES politika ietekmē iedzīvotāju ikdienas dzīvi;

20.

atgādina daudzvalodības nozīmi un tāpēc prasa, lai informācija būtu pieejama visās ES oficiālajās valodās;

21.

mudina ES iestādes sniegt informāciju, lai novērstu tādas baumas un nepatiesu informāciju, kuras mērķis ir, falsificējot faktus, diskreditēt Eiropu; aicina politikas jomas dalībniekus visos līmeņos tieši vērsties pret nepamatotu Briseles stigmatizāciju, jo īpaši, kad to praktizē valstu valdības un politiskās partijas iekšēju politisku iemeslu dēļ; vēlas izcelt cilvēkus, kuri ikdienā veido Eiropu, un censties apspriest Eiropas lietas, pamatojoties uz objektīvu un precīzu informāciju;

22.

atbalsta pieeju, kas ietver Eiropas vēstījuma stimulēšanu, jo tā dod iespēju Eiropas sabiedriskai domai pievērsties Eiropas integrācijas vēsturiskajiem, kultūras, filozofiskajiem un socioloģiskajiem pamatiem, tostarp Eiropas integrācijas trūkuma izraisītajām izmaksām, izvairoties no didaktiskas pieejas un ES politikas leģitimizācijas a posteriori;

23.

tāpēc uzsver, ka ir svarīgi, balstoties uz kopēju naratīvu un pedagoģisku pieeju, Eiropas vēstījuma stiprināšanas nolūkā vietējā, reģionālā, valsts un Eiropas līmenī izmantot tādas inovatīvas un eiropeizētas, bet arī nepietiekami augstu novērtētas darbības jomas kā sports;

24.

ierosina stiprināt Eiropas vēstījumu, izveidojot tādus komunikācijas līdzekļus (klipus, mobilajām ierīcēm paredzētas lietotnes un zīmētos stāstus), kas atspoguļotu kādas ģimenes gaitas cauri svarīgākajiem Eiropas notikumiem, un uz eurozonas naudas zīmēm attēlot personības, kas sekmējušas ES vērtības; iesaka arī izveidot forumus un radīt pamatnosacījumus, lai sekmētu savstarpēju tīklu veidošanu un apmaiņu starp kultūras veidotājiem un intelektuāļiem, kuri stiprina šādu jaunu Eiropas vēstījumu;

25.

aicina katru trimestri rīkot Iestāžu informācijas jautājumu grupas sanāksmi, ko, ievērojot skaidri noteiktas pilnvaras, kopīgi vadītu Eiropas Parlaments, Ministru padome un Komisija ar mērķi formulēt, īstenot un novērtēt kopējās stratēģiskās prioritātes un uzlabot veidu, kā tiek apmierinātas katras iestādes vajadzības komunikācijas jomā; iesaka arī aktivizēt Padomes Informācijas jautājumu darba grupu, lai tā katrā no dalībvalstīm izveidotu struktūras koordinācijas nodrošināšanai starp personām, kas valstu, reģionālā un vietējā līmenī atbild par komunikāciju ES jomā;

26.

uzskata, ka Eiropas Parlaments ir apliecinājis centralizētas informācijas kampaņas lietderību Eiropas 2014. gada vēlēšanu laikā – tajā aktīvi piedalījās arī Reģionu komiteja –, taču norāda, ka komunikācijas pasākumiem kontinenta mērogā ir vajadzīga decentralizēta sadarbība ar reģioniem un kopienām, pilsonisko sabiedrību un plašsaziņas līdzekļiem; tādēļ norāda, ka jāpārstrukturē Eiropas Komisijas komunikācijas politika, kas var palīdzēt šādas sadarbības izveidošanā;

27.

ierosina, ka ES iestādēm piecu gadu laikā vajadzētu sarīkot 500 “pilsoņu dialogu”, lai aptvertu visu Eiropu teritorija un sanāksmes nenotiktu tikai lielajās pilsētās; uzsver, ka šajos pilsoņu dialoga pasākumos sistemātiski būtu jāiesaista Eiropas Parlamenta informācijas biroji, Komisijas pārstāvniecības, Reģionu komiteja un vietējās un reģionālās pašvaldības, kurām ir resursi, pieredze un kurām ir nepieciešamās zināšanas par vietējo specifiku; šiem pilsoņu dialogiem vajadzētu notikt simboliskās vietās un tajos vajadzētu runāt par ES nozaru politiku, par kādas iedzīvotāju daļas vai reģiona aktuālajiem tematiem. Reģionālo un vietējo pašvaldību atbildīgie politiķi, īpaši RK locekļi un Eiropas Parlamenta deputāti būtu jāiesaista šo pasākumu vadīšanā un to pārraudzībā; šo iniciatīvu būtu lietderīgi koordinēt ar informācijas centru Europe Direct tīklu, ko ir izveidojusi Eiropas Komisija – tas darbojas visās dalībvalstīs un tam ir pieredze Eiropas projekta popularizēšanā reģionālajā un vietējā līmenī;

28.

pauž vēlmi, lai katru gadu katrā no 277 Eiropas reģioniem tiktu rīkots kāda Eiropas komisāra apmeklējums, lai uzklausītu līdzpilsoņus un palielinātu izpratni par ES darbību;

29.

būtu lietderīgi, ja Eiropas Parlamenta deputāti un Reģionu komitejas locekļi katru gadu piedalītos iniciatīvā Back to school, tā kā to katru gadu dara Eiropas Komisijas ierēdņi;

30.

atzinīgi vērtē komunikācijas pilotkampaņas, ko Eiropas Komisija uzsāka 2014. gada otrajā pusgadā sešās dalībvalstīs – šīs kampaņas varētu kļūt par vēl vienu pīlāru ES Komunikācijas plānam 2015.–2019. gadam, jo iedzīvotājiem tuvā līmenī rīkotas kampaņas atklāj Eiropas politikas un tiesību aktu faktisko ietekmi; ierosina šajās kampaņās ietvert arī citas dalībvalstis, iesaistīt reģionus un pilsētas un tās papildināt ar interaktīvu dimensiju;

31.

aicina ES oficiālos komunikācijas dienestus dalībvalstīs (Eiropas Komisijas pārstāvniecības, Eiropas Parlamenta informācijas birojus, Europe direct informācijas centrus, vadošās iestādes, kas atbild par Eiropas līdzekļu vispārējo īstenošanu) aktīvāk sadarboties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām un to valsts apvienībām un iekļaut atbilstīgo informāciju par Reģionu komitejas darbu saistībā ar ES likumdošanu lēmumu pieņemšanas procesā, lai izceltu Eiropas politikas nozīmi un ietekmi vietējā līmenī un popularizētu iniciatīvas, ņemot vērā iedzīvotāju šaubas un problēmas, un dotu viņiem iespēju izteikties par savām problēmām;

32.

aicina dalībvalstīs esošos komunikācijas dienestus apzināt publiskā un privātā sektora iniciatīvas iedzīvotāju līdzdalības veicināšanai, lai ar to starpniecību izplatītu informāciju un tādējādi nodrošinātu informācijas mijiedarbību un lielāku ietekmi vietējā līmenī. Lai to panāktu, būtu ieteicams izveidot tīklus un tos iekļaut Komunikācijas plānā kā būtiskus informācijas izplatīšanas instrumentus;

33.

aicina ņemt vērā, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām bieži vien ir pašām savi plašsaziņas līdzekļi, kuriem ir liela auditorija un ar kuriem var nodrošināt komunikāciju un izraisīt debates par vietējam kontekstam pielāgotu Eiropas informāciju. ES šīm aptuveni 1 00  000 vietējām pašvaldībām varētu nodot izmantošanai gatavus informatīvus materiālus, kuros nav lietots žargons (rakstus informatīvām brošūrām, diagrammas, videoklipus u. c.). Valstu teritoriālās apvienības un RK valstu delegācijas ir īstā vieta, kur dibināt sakarus ar šo vietējo un reģionālo pašvaldību mērķgrupu;

34.

atgādina, ka vietējās pašvaldības atbild par to, kā tiek īstenota liela daļa Eiropas tiesību aktu. Tāpēc ir ļoti svarīgi nodrošināt tām vislabākās iespējas piedalīties Eiropas likumdošanas procesā. Taču Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta nesenais kopīgais priekšlikums noteikt, ka vietējām pašvaldībām un vietējo pašvaldību apvienībām ir pienākums reģistrēties lobiju reģistrā, būtiski ierobežo šīs piedalīšanās iespējas. Tāpēc Reģionu komiteja aicina pārskatīt šo priekšlikuma elementu un tāpat kā reģionus atbrīvot vietējās pašvaldības un vietējo pašvaldību apvienības no šāda reģistrācijas pienākuma;

35.

aicina Komisiju pastiprināt tos komunikācijas pienākumus, kas saistīti ar Eiropas subsīdiju piešķiršanu Eiropas pašvaldībām (stendu lielums, izvietojums, ES logotips uz komunikācijas līdzekļiem u. c.). Plašai sabiedrībai nesaprotamās norādes ERAF, ELFLA, ESF būtu jāaizstāj ar norādi “Līdzfinansējusi Eiropas Savienība”; uzskata, ka pūliņi, ko daži reģioni iegulda, lai apvienotu dažādu Eiropas strukturālo un investīciju fondu programmu komunikācijai paredzēto budžetu un tādējādi veidotu efektīvākas kampaņas, būtu jāizmanto par paraugu; iesaka arī meklēt sinerģijas (izmantojot portālu “europa.eu”) starp dažādiem Eiropas Komisijas, valstu, Parlamenta, RK tiešsaistē pieejamiem projektiem (2), kuri visi ir balstīti uz interaktīvām kartēm, kas atspoguļo projektus, kurus ES atbalsta vietējā līmenī;

36.

iesaka nostiprināt un vairāk izmantot tiešsaistes komunikācijas līdzekļus un sociālos medijus kā Komunikācijas plāna 2015.–2019. gadam galvenos instrumentus; atzinīgi vērtē dažās dalībvalstīs īstenotās iniciatīvas, kuru mērķis ir veidot novatoriskas metodes tiešsaistes līdzdalībai un pilsoņu ieguldījuma saņemšanai, un uzsver to ārkārtīgi lielo pavairošanas potenciālu, kas ir vietējo un reģionālo politiski atbildīgo personu rīcībā, ņemot vērā viņu ietekmi uz sociālajiem tīkliem;

37.

iebilst pret to līdzekļu samazinājumu, kas ir Eiropas iestāžu rīcībā komunikācijas mērķiem laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam;

38.

ierosina 20 % ES komunikācijas budžeta decentralizēt valstu un vietējā līmenī, piemēram, Europe Direct un “Eiropas māju” informācijas centriem, lai pastiprinātu minētās organizācijas un tās veidotu strukturālu sadarbību ar vietējiem un reģionālajiem partneriem un uzrunātu pēc iespējas plašāku auditoriju;

39.

ierosina stiprināt tās reklāmas kampaņas, kuru mērķis ir izcelt Eiropas darbību un palīdzēt saprast lēmumu pieņemšanas mehānismus; ierosina noslēgt partnerības līgumus ar 500 drukātiem plašsaziņas līdzekļiem, vietējām televīzijām un radio, lai rīkotu debates un dotu vārdu tiem, kas ikdienā ir cieši saistīti ar Eiropas darbību un tās veidošanu; uzsver, ka minētajiem partnerības līgumiem jānodrošina pilnīga redakcionālā neatkarība redaktoriem un raidorganizācijām. Eiropas iestādēm būtu jāatbalsta Reģionu komitejas centieni informēt vietējos žurnālistus un vairot viņu izpratni, regulāri organizējot ar viņiem kopīgus pasākumus;

40.

iesaka izstrādāt jaunus ES komunikācijas stratēģiju līdzfinansēšanas modeļus, lai aizstātu partnerības programmu pārvaldības jomā, kas tika pārtraukta 2013. gadā; uzsver, ka, izstrādātajai sistēmai vajadzētu dot iespēju veidot tiešu partnerību ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām dalībvalstīs; norāda, ka stratēģisko partnerību pilotprojekti, ko nesen uzsākušas Komisijas pārstāvniecības kopā ar reģionālajām pašvaldībām, varētu kalpot par paraugu un tos varētu izmantot plašākā mērogā ar nosacījumu, ka tajos iekļauj abpusējas finansiālas saistības;

41.

ierosina noslēgt 500 stratēģiskas partnerības, kuru budžets Komunikācijas plānā 2015.–2019. gadam “Eiropas un tās iedzīvotāju saiknes atjaunošana” ir sadalīts starp Komisijas pārstāvniecībām un reģionālajām un vietējām pašvaldībām;

42.

uzsver tādu strukturētu tīklu lietderību kā RK gadskārtējā EuroPCom konference, uz kuru Briselē katru gadu pulcējas vairāk nekā 700 komunikācijas speciālistu no dažādām iestādēm, kā arī tādu atbalsta pasākumu vajadzību, kas stiprina vietējo, reģionālo un valsts pārvaldes iestāžu komunikācijas spēju; ierosina “Eiropas draugu” tīklā” līdz 2019. gadam iekļaut vismaz 5  000 pašvaldības, pilsētas un reģionus, kas ir “Eiropas draugi”, lai mobilizētu un apmācītu par komunikāciju atbildīgos speciālistus visās dalībvalstīs un viņām palīdzētu;

43.

mudina Komisijas un Parlamenta pārstāvniecības dalībvalstīs rīkot reģionos, Briselē un Strasbūrā sanāksmes ar publiskās saziņas speciālistiem un ar vietējo un reģionālo pašvaldibu darbiniekiem;

44.

iesaka veikt Komunikācijas plāna 2015.–2019. gadam ietekmes novērtējumu, kā arī īstenot vairāk tādu reģionālo Eirobarometra aptauju, kas būtu pielāgotas vietējam un reģionālajam kontekstam; pamatojoties uz vietējo pārvaldības iestāžu īpašajām zināšanām un to sabiedriskās domas izpratni, būtu jāievieš arī kopēja metodoloģija, lai noteiktu, kā komunikācija par ES ietekmē vietējo līmeni.

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/45

1.

vēlas uzsvērt, ka Eiropas kaimiņattiecību politikai (EKP) kā Eiropas Savienības (ES) ārpolitikas instrumentam ir liela nozīme. EKP ir paredzēta Savienības dienvidu un austrumu kaimiņvalstīm, un tās mērķis ir nostiprināt šo kaimiņvalstu attiecības ar ES;

2.

norāda, ka attiecības EKP ietvaros ir daudzus aspektus un līmeņus aptverošas un ka arī pārvaldība tiek īstenota vairākos līmeņos, un tāpēc ir jāatbalsta EKP reģionālā un vietējā dimensija, kas papildina valstu valdību sadarbību;

3.

tāpēc aicina jauniecelto Augsto pārstāvi iesaistīt gan ES valstu, gan EKP valstu vietējās un reģionālās pašvaldības politikas tālākajā attīstīšanā un cieši sadarboties ar RK, lai uzlabotu EKP saturu, īstenošanu un akceptanci vietējā līmenī;

4.

uzsver arī to, ka ir jānodrošina lielāka pasākumu elastība un jāievieš individualizēta un konkrētajam gadījumam atbilstīga pieeja, lai atbalstītu demokrātiskas pārmaiņas un ekonomikas reformas atsevišķās saņēmējvalstīs;

5.

uzsver šādu divu iniciatīvu nozīmi: Austrumu partnerība un Savienība Vidusjūrai; tās veido EKP reģionālo dimensiju un ir ne vien ES tematiskās politikas sastāvdaļa, bet arī dažu ES dalībvalstu ārpolitikas prioritārās jomas kā valsts un reģionālajā, tā vietējā līmenī;

6.

aicina zemākos publiskās pārvaldes līmeņus aktīvāk iesaistīties un sniegt lielāku ieguldījumu EKP īstenošanā. Reģionu komiteja (RK) ir izveidojusi divus vienlaicīgi darbojošos dialoga un sadarbības forumus; šie forumi ir Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleja (ARLEM) un Austrumu partnerības valstu un ES valstu reģionālo un vietējo pašvaldību konference (CORLEAP), un tas dod iespēju attīstīt šo EKP dimensiju, izvēršot konkrētu sadarbību un tiešu dialogu vietējā un reģionālajā līmenī;

7.

augstu vērtē Eiropas Savienības centienus, kuru mērķis ir, sniedzot atbilstīgu finansiālo un tehnisko atbalstu saņēmējvalstīm EKP ietvaros, atbalstīt konstitucionālo un ekonomisko reformu procesus, un tāpēc ir vajadzīgi turpmāki vienkāršošanas un organizēšanās pasākumi. Kaimiņvalstīm paredzētais ES atbalsts jāpalielina atkarībā no konstitucionālo pārmaiņu progresa, demokratizācijas līmeņa, tiesiskuma, kā arī sieviešu un vīriešu līdztiesības ievērošanas; ņemot vērā nesenos traģiskos notikumus, progress šajās jomās vajadzīgs īpaši steidzami. Tam jāizpaužas kā cilvēktiesību pilnīgai ievērošanai un tādējādi, ka attiecīgās valstis piešķir pilntiesīga pilsoņa statusu visu reliģisko un etnisko minoritāšu pārstāvjiem;

8.

vērš uzmanību uz to, ka pareizas atbalsta programmu un instrumentu prognozēšanas, plānošanas, īstenošanas un uzraudzības procesā būtiska nozīme ir reģionālajam un vietējam līmenim, un aicina arī nodrošināt reģionālajām un vietējām pašvaldībām vieglāku piekļuvi finanšu līdzekļiem un vienkāršot attiecīgos mehānismus un procedūras;

9.

uzsver, ka zemākajos publiskās pārvaldes līmeņos jāveicina spēcīgas un demokrātiskas pārvaldības nostiprināšanās, un norāda uz vietējās demokrātijas jautājumu partnervalstīs, kā arī uz problēmām saistībā ar pašvaldību darbību. Tāpēc RK atbalsta decentralizācijas procesu, it īpaši nodokļu jomā, un aicina sekmēt augšupējas iniciatīvas un atzīt pašvaldību nozīmi nepieciešamo iekšpolitisko reformu īstenošanā.

10.

uzsver, ka 2013. gadā norisinājās ārkārtīgas pārmaiņas Eiropas kaimiņattiecību politikas aptvertajā teritorijā. EKP mērķis ir izveidot īpašas attiecības starp ES un konkrētajām kaimiņvalstīm, lai palielinātu drošību un labklājību, kā arī lai uzlabotu kaimiņattiecības; pagājušajā gadā īstenotas dažas no šīm EKP iecerēm, bet vairākkārt arī ciesta neveiksme. EKP kopumā ir kritiski jāanalizē, lai izvērtētu, vai tās pašreizējais veids ir piemērots;

11.

pozitīvi ir tas, ka sarežģīto demokrātijas reformu temps dažās dienvidu kaimiņvalstīs, piemēram, Tunisijā, Marokā, un zināmā mērā Ēģiptē, ir paātrinājies. Turklāt 2013. gada novembrī tika apstiprināti divi asociācijas nolīgumi (tostarp dokumenti par padziļinātu un visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu) ar divām austrumu kaimiņvalstīm, t. i., Gruziju un Moldovu, un 2014. gadā ar Ukrainu. Pēc tam, kad Gruzija un Moldova parakstīja minētos nolīgumus, noslēdzās ilgais sarunu process un tika radīts pamats, lai sagatavotu nolīgumos iekļauto saistību īstenošanas programmas;

12.

konstatē tomēr, ka 2013. gads bija arī daudzu politisko turbulenču un sociālekonomisko krīžu laiks daudzās EKP aptvertajās valstīs. Draudi valstu un reģionu drošībai (gan dienvidu, gan austrumu kaimiņvalstīs, ko aptver EKP) ir daudzkāršojušies. Dramatiskie notikumi Ukrainā, pilsoņu karš Sīrijā, kā arī izraēliešu un palestīniešu konflikta eskalācija norāda, ka aizvien vairāk ir vajadzīga konsekventa Eiropas politika, kas veicina stabilitāti un kam ir spēcīga vietējā un reģionālā dimensija;

13.

aicina veikt atbilstīgus pasākumus, lai vietējām iestādēm palīdzētu pārvarēt humanitārās krīzes, it īpaši tikt galā ar bēgļu plūsmām, ko rada nestabilitāte daudzās EKP valstīs, patlaban galvenokārt Sīrijā un Ukrainā. Migrantu plūsmas, it sevišķi Vidusjūras reģionā, ir jautājums, kam vajadzīgs visaptverošs ilgtermiņa risinājums; šajā sakarā aktīvi jāiesaista visas dalībvalstis, tostarp reģionālās un vietējās pašvaldības, nevis tikai tās, kuras ir ieinteresētas ģeogrāfiskā tuvuma dēļ. Valstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām, kas atrodas pie ES ārējām robežām, būtu jāsaņem pienācīgs atbalsts, lai tās varētu kontrolēt ārējās robežas un risināt ar imigrāciju, tostarp veselības aizsardzību, saistītas krīzes situācijas;

14.

norāda, ka starp dažādām EKP valstīm pastāv lielas atšķirības programmu ziņā un attiecībā uz politisko vēlmi īstenot nepieciešamās politiskās, sociālās un ekonomiskās reformas Tāpēc EKP iniciatīvas būtu jāpielāgo atkarīgi ne vien no attiecīgo valstu valdību patiesas gatavības ieviest nepieciešamās izmaiņas un padziļināt attiecības ar ES, bet arī no to vēlmes veicināt reformas un panākt šādu iniciatīvu atbalstīšanu sabiedrībā; vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir svarīga nozīme šajā ziņā, bet tās bieži ir atkarīgas no valstu valdībām; neskatoties uz to, tās būtu jāuzskata par svarīgiem sarunu partneriem;

15.

piekrīt viedoklim, ka demokrātijas veidošana partnervalstīs ir izšķirošs faktors Eiropas Savienībai. Demokratizācija un decentralizācija ir nepieciešama sociālekonomiskajai attīstībai un ļoti nozīmīga transformācijas procesiem Austrumu partnerības reģionā un Vidusjūras baseinā. EKP ir izcila iniciatīva šādu procesu atbalstam, savukārt CORLEAP un ARLEM ir atbilstīgi forumi, kas veicina partnerattiecības un atvērtību demokratizācijas un pilsoniskās sabiedrības veidošanas procesā;

16.

pilnībā atbalsta kopīgajā paziņojumā izklāstīto viedokli, ka Eiropas kaimiņattiecību politikai arī turpmāk jābūt pievilcīgai sadarbības iniciatīvai, kas reaģē uz partnervalstu vajadzībām. Eiropas Savienībai neapšaubāmi jābūt stratēģiskajai EKP valstu partnerei un, neskarot šo valstu suverenitāti, tās jāatbalsta ekonomikas attīstības virzīšanā un pārvaldības uzlabošanas centienos;

17.

atgādina, ka iespējamā dalība Eiropas Savienībā ir viena no svarīgākajām iniciatīvām, ko Eiropas Savienībai jāstimulē partnervalstīs, lai sāktos reformas. Tāpēc ir ļoti svarīgi šo instrumentu izmantot piemērotā, pārredzamā un reālistiskā veidā, atkarībā no stāvokļa attiecīgajā valstī;

18.

atgādina, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir izšķiroša nozīme demokrātisku procesu veicināšanā un veidošanā. Pašvaldības ir gan stratēģiskie partneri labas pārvaldības nodrošināšanā un pozitīvu attīstības rezultātu sasniegšanā, gan arī būtiski ES ārpolitikas dalībnieki;

19.

vienlaikus uzsver, ka EKP īstenošana turpmāk jāizvērtē, ņemot vērā arī reģionālo un vietējo pašvaldību un to pārstāvju iesaistīšanos starpvalstu līmenī – aspekts, kas izskatāmajā paziņojumā atstāts novārtā;

20.

uzsver, ka divpusējā EKP jāpapildina ar reģionālajām un daudzpusējām sadarbības iniciatīvām, šim nolūkam ieviešot mehānismus, kas veicina sadarbību starp ES un kaimiņvalstīm, kā arī starp atsevišķām valstīm. Būtu jāizmanto un jāveicina ES iniciatīvu ietvaros jau pastāvošās iespējas veidot sadarbību starp Eiropas Savienības un pārējo Eiropas valstu reģioniem un reģionu tīkliem;

21.

uzskata, ka EKP ir interaktīva iniciatīva un tās efektīvai īstenošanai nepieciešama visu ieinteresēto dalībnieku iesaistīšanās un sadarbība dažādos pārvaldības līmeņos. Tikai tad EKP valstis, kas gatavas īstenot iekšpolitiskas reformas, varēs efektīvi sadarboties ar ES un no tās sagaidīt politisko atbalstu, visaptverošu tirdzniecības līgumu noslēgšanas piedāvājumu, vīzu režīma liberalizēšanas pasākumus, kā arī tehnisko un finansiālo palīdzību;

22.

konstatē, ka dažādās kaimiņvalstīs atšķirīgi paņēmieni attiecībā uz reformu īstenošanu un ciešāku attiecību veidošanu ar ES, kā arī daudzveidīgās problēmas, kas pēdējā laikā jārisina atsevišķām EKP valstīm, radīja nepieciešamību no ES puses izstrādāt individualizētu un konkrētajam gadījumam atbilstīgu pieeju ne tikai EKP ģeogrāfiskajā aspektā (dienvidi un austrumi), bet galvenokārt atkarībā arī no konkrēto partnervalstu izredzēm, iespējām un uzdevumiem;

23.

piekrīt viedoklim, ka Eiropas Savienībai būtu jāiegulda nozaru tematiski strukturētos finanšu instrumentos. Tāda pieeja sekmētu plašāku labas prakses apmaiņu un attīstības stratēģiju izstrādi atsevišķās prioritārajās politikas jomās, piemēram, publiskās administrācijas reformas, fiskālā decentralizācija un teritoriālā sadarbība;

24.

vēlas uzsvērt, ka svarīgi ir atbalstīt centienus, kas vērsti uz stabilākas demokrātijas veidošanu un politiskajām reformām partnervalstīs. Nav šaubu, ka kaimiņattiecību politika, kas īstenota reģionos un ko īstenojuši reģioni, var izrādīties efektīvs līdzeklis tādu ES pamatvērtību veicināšanai kā cilvēka cieņas neaizskaramība, brīvība, demokrātija, līdztiesība, tiesiskums un cilvēktiesību, tostarp minoritāšu tiesību, ievērošana;

25.

saistībā ar ES un EKP valstu konkrētajiem sadarbības projektiem aicina īpašu uzmanību pievērst pašvaldību iesaistīšanas nozīmei un lietderīgumam. Zināms, ka izvirzīto mērķu sasniegšana ir lielā mērā atkarīga no reģionālās attīstības līmeņa un attiecīgo valstu spējas nodrošināt efektīvu pārvaldību centrālajā, reģionālajā un vietējā līmenī;

26.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis ņemt vērā RK un tās locekļu ieteikumus un pieredzi, lai atbalstītu ekonomisko un politisko pārmaiņu procesus partnervalstīs un efektīvāku sadarbību visos pārvaldības līmeņos;

27.

uzsver, ka nozīme ir arī tam, ka valstu ārpolitika tiek īstenota vairākos līmeņos. Šajā ziņā galvenais uzdevums ir radīt sinerģiju starp valstu valdību ārpolitikas un pašvaldību ārpolitikas dimensiju. Šajā jomā CORLEAP un ARLEM ir ideāli forumi, kas dod iespēju noteikt vajadzības un dalīties pieredzē;

28.

vēlas uzsvērt, ka, pateicoties starptautiskajiem kontaktiem un aktīvai dalībai ekonomiskajā dzīvē, reģionālās un vietējās pašvaldības īsteno vienu no galvenajiem ES integrācijas mērķiem, proti, veicina sociālo un ekonomisko attīstību. Ņemot to vērā, reģionālajām un vietējām pašvaldībām jāpiedalās EKP plānošanā, īstenošanā, uzraudzībā un īstenošanas novērtēšanā it īpaši tajās jomās, kas ir to tiešā kompetencē un kurās tām ir pieredze;

29.

apzinās, ka lielākajā daļā EKP valstu svarīga nozīme ir institucionālo un administratīvo spēju veidošanai. Būtisks šādas politiskās dimensijas elements skar tieši vietējās un reģionālās pašvaldības. Tāpēc Reģionu komitejai un reģionālajām un vietējām pašvaldībām jāuzņemas aktīva loma, izstrādājot un īstenojot visaptverošas programmas, kas paredzētas iestāžu darbības uzlabošanai un ko ir ierosinājusi Eiropas Komisija un dalībvalstis, lai uzlabotu Austrumu partnerības valstu institucionālās un administratīvās spējas;

30.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības piedalīties, lai tās līdztekus valdībām izstrādātu un īstenotu asociācijas nolīgumus, stratēģiskus dokumentus un rīcības plānus, ko ES un partnervalstis ir saskaņojušas;

31.

uzsver, ka liela nozīme ir labi koordinētām augšupējām iniciatīvām, kā arī ES un EKP valstu vietējo un reģionālo pašvaldību sadarbības atbalstam, kas sekmētu vietējās demokrātijas un pilsoniskās sabiedrības struktūru veidošanu;

32.

uzskata, ka ir svarīgi atbalstīt tādas iniciatīvas, par kurām praktiski interesējas EKP valstu pilsētas un reģioni un kuras var īstenot zemāka publiskās pārvaldes līmeņa iestādes; runa ir par sadraudzības pilsētu sadarbību, kā arī sadarbību pārrobežu, kultūras, ekonomikas u. c. jomās;

33.

domā, ka demokrātiskas administratīvās reformas centrālās pārvaldes līmenī jāpapildina ar pasākumiem reģionālajā un vietējā līmenī. Tam ir būtiska nozīme, lai varētu uzlabot institucionālās spējas un pildīt ar ES noslēgtos nolīgumus, piemēram, asociācijas nolīgumus, un veidot kompleksas un padziļinātas brīvās tirdzniecības zonas;

34.

uzsver, ka ES finansējums lielā mērā jāvirza uz partnervalstu reģionālo attīstību un tas jāizmanto atbilstīgi skaidriem kritērijiem, pamatojoties uz izstrādātām un saskaņotām reģionālās attīstības stratēģijām, konkrētiem mērķiem un rezultātiem. Reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kā arī pilsoniskajai sabiedrībai jābūt attiecīgi pārstāvētai struktūrās, kas uzrauga minēto līdzekļu izmantošanu;

35.

aicina abās EKP dimensijās paredzēt atbilstīgus mehānismus, kas sekmētu tiešu dialogu, informācijas apmaiņu un zinātības nodošanu EKP valstu reģionālajām un vietējām pašvaldībām (piemēram, izmantojot pastāvošo vietējās administrācijas atbalsta instrumentu);

36.

vēlas, lai ES vietējās un reģionālās pašvaldības un to partneri EKP valstīs efektīvāk izmantotu atbalsta instrumentus, piemēram, Twinning vai TAIEX, un tādējādi EKP valstīm sniegtu atbalstu efektīvu un mūsdienīgu administratīvo struktūru veidošanā, piemēram, iedibinot ciešu administratīvo sadarbību, kuras viens no svarīgākajiem elementiem būtu dalībvalstu un EKP valstu publiskās administrācijas ierēdņu apmaiņa. Turklāt ES reģioni varētu uzņemties lielāku lomu atbalsta sniegšanā potenciālajiem dalībniekiem, kas varētu iesaistīties tādās trešām valstīm paredzētajās ES 2014.–2020. gada programmās kā Pirmspievienošanās palīdzības instruments (IPA II), programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros paredzētā starptautisko attiecību sadaļa un ES programmas, kurās piedalās ES dalībvalstis un trešās valstis, kā tas bija, piemēram, saistībā ar programmu EKPI pārrobežu sadarbībai Vidusjūras reģionā 2007.–2013. gadam, ar kuru arī 2014.–2020. gada periodā turpinās finansēt pārrobežu sadarbību, pamatojoties uz programmu EKPI pārrobežu sadarbībai Vidusjūras reģionā;

37.

ir pārliecināta, ka, to vairāk iesaistot tematisko platformu darbībā, vietējām un reģionālajām pašvaldībām rastos iespēja veikt efektīvākus un labākus pasākumus; Reģionu komitejai ir neapšaubāmi svarīga nozīme šajā ziņā, jo tā papildina un atbalsta CORLEAP un ARLEM pieņemtos lēmumus;

38.

uzsver, ka tā vēlas Eiropas Komisijai un tās dienestiem sniegt ieteikumus, kā pārskatīt kritērijus attiecībā uz ES finansiālā atbalsta saņemšanas tiesībām un izstrādāt procedūras šāda atbalsta pieprasīšanai, lai nodrošinātu minētā atbalsta pieejamību EKP valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām un tā lietderību. Saistībā ar minētajiem kritērijiem tomēr nedrīkst aizmirst, ka EKP valstu vietējām pašvaldībām jāuzņemas lielāka atbildība gan par organizāciju, gan par rezultātiem;

39.

uzskata, ka ES centienos izveidot noturīgas politiskās un administratīvās struktūras būtu jāpievērš uzmanība arī apmācības programmām (gan klātienes, gan neklātienes programmām), kas paredzētas vietējās un reģionālās administrācijas pārstāvjiem un kuru mērķis ir celt profesionālo kvalifikāciju un prasmes, kā arī efektīvi izmantot finansējumu;

40.

atgādina par projektiem, ko Reģionu komitejā patlaban jau īsteno, lai uzraudzītu un novērtētu pilnvaru deleģēšanu kaimiņvalstīs. Šos instrumentus, ieskaitot tiešsaistes platformu, nākotnē varētu izmantot ne tikai kā informācijas avotu, bet arī kā pamatu, lai attīstītu jaunus vai mainītu līdzšinējos darbības virzienus;

41.

uzskata, ka informācija par pieejamajām atbalsta programmām un par procedūrām, kā pieteikties uz ES finansiālo atbalstu, būtu jāsaņem visiem ieinteresētajiem dalībniekiem EKP reģionā. Savukārt reģionālo un vietējo pašvaldību pienākums būtu informēt attiecīgos valsts un citus publiskās pārvaldes dalībniekus par tām nepieciešamo apmācību un citiem pasākumiem, kas veicinātu labu pārvaldību vietējā un reģionālajā līmenī. Labai komunikācijai un dialogam starp partneriem jābūt Eiropas kaimiņattiecību politikas stūrakmenim;

42.

iesaka par paraugu ņemt reģionālās politikas tīmekļa vietni Inforegio un izstrādāt elektronisku rokasgrāmatu par EKP valstīm un pašreizējiem finansēšanas instrumentiem, kas paredzēti un pieejami EKP valstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tas nodrošinātu gan Eiropas Savienības, gan partnervalstu vietējām un reģionālajām pašvaldībām skaidru un aktuālu informāciju;

43.

nobeigumā aicina Eiropas Ārējās darbības dienestu (EĀDD) iecelt kontaktpersonas visās ES pārstāvniecībās EKP valstīs. Šādas kontaktpersonas varētu, pirmkārt, sniegt uzņēmējas valsts vietējām organizācijām, kā arī reģionālajām un vietējām pašvaldībām informāciju par zemākajos publiskās pārvaldes līmeņos plānotajiem un īstenojamajiem pasākumiem un, otrkārt, nodot RK sagatavoto informāciju attiecīgajiem partneriem EKP valstīs.

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/50

1.

norāda, ka pārstrukturēšana un strukturālas pārmaiņas uzskatāmas par neatņemamu ekonomikas dabiskās attīstības daļu;

2.

aicina pievērst uzmanību tam, ka pārstrukturēšanas sekas tomēr ir spēcīgi jūtamas reģionālajā līmenī. Tās var ietekmēt reģionu strukturālo attīstību un to konkurētspēju vidējā vai pat ilgākā laika posmā. Tāpēc ir nepieciešamas reģionālas pieejas (decentralizēta politika, kas ir pielāgota vietējām vajadzībām un tiek īstenota, piesaistot galvenos partnerus) (1);

3.

norāda, ka pārstrukturēšana īpaši smagi skar mazāk attīstītos reģionus, jo rūpniecības struktūrai tajās parasti raksturīgs zemāks konkurētspējas un inovācijas līmenis un augsts bezdarba līmenis. Tāpēc šiem reģioniem jāpievērš īpaša uzmanība;

4.

tāpēc atzinīgi vērtē to, ka kvalitātes sistēmā ir atzīta visu ieinteresēto personu, tostarp reģionālo pašvaldību, dalīta atbildība. Komiteja norāda, ka šis jautājums attiecas arī uz vietējām pašvaldībām, īpaši uz lielajām pilsētām, jo galvenokārt tajās koncentrējas darba devēji un tām ir izšķiroša nozīme, nosakot ekonomikas stāvokli to tuvumā esošajās mazākās pilsētās;

5.

norāda, ka dalīta pārvaldība ir ierosināto pieeju sekmīgas īstenošanas galvenais priekšnosacījums. Arī ES būtu jāstimulē visu galveno dalībnieku partnerības. Svarīga ir arī valsts, reģionālo un vietējo iestāžu koordinējošā loma, ņemot vērā darba ņēmēju un darba devēju bieži vien atšķirīgos uzskatus par pārstrukturēšanās procesiem;

6.

uzskata, ka stratēģijas “Eiropa 2020” veiksmīgas īstenošanas nolūkā ir svarīgi, lai pašreizējos sociāli ekonomiskajos apstākļos visi spēki tiktu koncentrēti uz nodarbinātības palielināšanu (darbvietu radīšanu un saglabāšanu);

7.

uzskata, ka ļoti svarīga ir savlaicīga sagatavošanās pārmaiņām un visu ieinteresēto personu spēja tām piemēroties. No šāda viedokļa ir izdalāmi trīs uzdevumi:

8.

RK atzinīgi vērtē tādas Komisijas iniciatīvas kā Eiropas Pārmaiņu novērošanas centru (EMCC) un Eiropas Uzņēmumu pārstrukturēšanas uzraudzības centru (ERM) (2) un ierosina tās vēl vairāk pastiprināt, izmantojot, piemēram, konsultācijas, kas īpaši pielāgotas konkrētām situācijām vietējās un reģionālajās pašvaldībās;

9.

atzinīgi vērtē arī to, ka Eurofound pētniecības darbs ir galvenokārt vērsts uz pārstrukturēšanas sekām reģionālā līmenī un ka tādējādi šis fonds efektīvi reaģē uz informācijas trūkumu, kas beidzamajos gados pastāv šajā jomā;

10.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā paziņojumā ir uzskaitījusi tos paraugprakses piemērus, ko tā iesaka izmantot brīvprātīgi. Komiteja iesaka, lai Komisija ievēro Eiropas Parlamenta un Reģionu komitejas aicinājumus (3) pārskatīt regulējumu par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu saistībā ar pārstrukturēšanas prognozēšanu un pārvaldību – uz šā regulējuma nepilnībām Komisija pati ir norādījusi šajā paziņojumā;

11.

ierosina, lai Komisija, vērtējot KS īstenošanu, sadarbojas ar visiem ieinteresētajiem partneriem, vienlaikus ņemot vērā arī spēkā esošās procedūras vai starp partneriem noslēgtos līgumus katrā no dalībvalstīm;

12.

norāda, ka Komisijas ierosinātā kvalitātes sistēma, kas ietver virkni ieteikumu un paraugprakses piemēru, kurus Komisija ierosina izmantot brīvprātīgi, neietver atsauces uz konkrētu juridisku pamatu līgumos un ir sui generis tiesību instruments, kas arī līgumos nav skaidri paredzēts. Šā iemesla dēļ Komisijas pieeja nedod iespēju Eiropas Parlamentam paust lietderīgu viedokli. Tā kā Komisijas priekšlikums ir ES un dalībvalstu dalītas kompetences jomā, kas saskaņā ar LESD 151. un 153. pantu ir noteikta attiecībā uz sociālo politiku, un tā kā pieredzes un paraugprakses apmaiņa ES līmenī nodrošina nepārprotamu pievienoto vērtību, jākonstatē, ka priekšlikums tomēr atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem;

13.

uzsver VRP lomu vajadzību plānošanā attiecībā uz prasmēm un to pielāgošanu darba tirgus vajadzībām (4), jo īpaši veicot pasākumus izglītības, apmācības jomā un sniedzot atbalstu jauniem uzņēmējiem. Dalībvalstīm šī loma būtu jāapzinās un jānodrošina VRP ar pietiekamiem līdzekļiem, lai veicinātu gados jaunu darba ņēmēju pāreju no izglītības uz darba tirgu, jo tieši pašvaldības bieži ir galvenās pakalpojumu sniedzējas izglītības, apmācības un nodarbinātības jomā (5);

14.

atkārtoti uzsver, ka tādi jautājumi kā profesionālā mobilitāte un piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvarošana vietējā līmeņa darba tirgū būtiski ietekmē īstenoto pārstrukturēšanas procesu efektivitāti. Darba ņēmēju mobilitāte būtu jāveicina, sniedzot individuālu palīdzību darba meklējumos, piedāvājot darba praksi un apmācību, kas ļauj piemērot šādu personu prasmes darba tirgus prasībām (6). Tas jo īpaši attiecas uz specifiskām grupām, kuras skar ilgstošs bezdarbs (jaunieši, mazkvalificētas personas, gados vecāki cilvēki, imigranti un cilvēki ar invaliditāti);

15.

attiecībā uz pierobežas reģioniem uzsver, ka ir jāveicina reāla darba ņēmēju mobilitāte pāri robežām, likvidējot darba likumdošanas un sociālās drošības šķēršļus (atceļot nodokļu šķēršļus, eksportējot bezdarbnieku pabalstus un pārvedot pensijas tiesības) (7). VRP var būt arī nozīmīga loma konsultējot personas, kas regulāri šķērso robežu un izmanto EURES pakalpojumus vai esošās pārrobežu struktūras (8).

16.

mudina vietējās pašvaldības ciešāk sadarboties, sniedzot informāciju par darba iespējām noteiktajā vietējā vai reģionālajā darba tirgū. Kopēji pasākumi ar mērķi veicināt individuālo mobilitāti un darba tirgus informācijas apmaiņu varētu uzlabot nodarbinātību tādās jomās, kurās ir liels pieprasījums, bet trūkst apmācības vietējā vai reģionālajā līmenī;

17.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu “Eiropas rūpniecības atdzimšana” (COM(2014)14), ar ko Komisija nāca klajā 2014. gada janvārī, un aicina Komisiju iekļaut tajā pārmaiņu prognozēšanu un pārstrukturēšanas procesu vadību kā aktīvus pasākumus Eiropas rūpniecības politikas atbalstam. Strukturālās pārmaiņas ietekmē rūpniecību reģionos un pilsētās. Tāpēc mēs domājam, ka visās diskusijās par strukturālām pārmaiņām ir jādomā arī par rūpniecības un reģionālās politikas lomu šo pārmaiņu paredzēšanā;

18.

uzsver VRP lomu ES struktūrfondu, piemēram, ESF un ERAF, kā arī attiecīgos reģionos – Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fonda – līdzekļu izmantošanā, lai veicinātu kvalitatīvu darbvietu radīšanu un iekļaujošas pārmaiņas. Lai nodrošinātu nepārtrauktību, to pasākumu finansējumam, kas saistīti ar savlaicīgu sagatavošanos pārmaiņām un pārstrukturēšanai, būtu jānāk no dažādiem avotiem;

19.

uzsver, ka svarīgs elements ir pētniecības un inovācijas stratēģijas, kuru pamatā ir pārdomāta specializācija (RIS3), jo tās dod iespēju īstenot pārmaiņas, ko reģioni noteikuši par prioritāti. RIS3 pēc savas būtības ir process, kura galvenais mērķis ir panākt pārmaiņas uzņēmējdarbības vidē, palīdzot reģioniem piekļūt pie vislabākajām inovācijas prasmēm un vislabākajiem partneriem. RIS3 procesos uzsvērtā Eiropas sadarbība ir faktors, kas ievērojami palīdz īstenot strukturālās pārmaiņas;

20.

uzskata, ka vissvarīgākā VRP loma pārstrukturēšanā ir visu ieinteresēto personu koordinēšana. Praksē ir pierādījies, ka pastāvīgas koordinēšanas struktūras ir ļoti būtiskas, lai nodrošinātu ātru un efektīvu reakciju reģionālajā līmenī;

21.

atbalsta EESK aicinājumu “ES līmenī paredzēt ciešāku koordināciju un sadarbību starp Komisijas politiku, dienestiem, aģentūrām un daudzajiem novērotājiem, lai nepārprotami un saskaņoti varētu atbalstīt to uzņēmumu lēmumus, kuros notiek pārstrukturēšana. Atbilstoši un īpaši atbalsta un konsultēšanas mehānismi būtu jāparedz MVU un mikrouzņēmumiem, lai tie varētu prognozēt pārstrukturēšanos” (9).

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/54

1.

uzsver, ka jāpievērš lielāka uzmanība ES saistībām garantēt solidaritātes un kopīgas atbildības principus, lai veidotu visaptverošu migrācijas politiku, kas pievēršas visām problēmām, ar kurām saskaras vietējās un reģionālās pašvaldības. Šajā sakarā RK atzinīgi vērtē to, ka prezidentvalsts Itālija kā prioritāti ir izvirzījusi visaptverošu migrācijas stratēģiju un centienus veicināt patiesu solidaritāti, veidojot reālu Eiropas migrācijas politiku attiecībā uz migrantiem, trešām izcelsmes valstīm un tranzīta valstīm, kā arī galamērķa valstīm, reģioniem, pilsētām un starp dažādiem pārvaldības līmeņiem;

2.

atzinīgi vērtē to, ka prezidentvalsts Itālija kā skaidru prioritāti izvirza uzdevumu izstrādāt kopēju Eiropas migrācijas politiku, kuras pamatā ir cilvēktiesību respektēšana, solidaritāte, savstarpēja uzticēšanās un dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību kopīga atbildība, kas spēj sekmēt ES izaugsmes programmu un ir saskaņota ar stratēģiju ekonomikas izaugsmes veicināšanai migrantu izcelsmes valstīs;

3.

uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldība ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, ar ko sasniegt optimālus rezultātus migrantu un otrās paaudzes integrācijas jomā. Visos pārvaldības līmeņos Savienībai būtu jāīsteno kopīga atbildība par bēgļu un migrantu uzņemšanu un integrāciju, kā arī par starpreģionālās sadarbības, koordinācijas un solidaritātes uzlabošanu, ieviešot atbildības sadales mehānismu starp Eiropas Savienību, dalībvalstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām, ņemot vērā strukturālos ierobežojumus, resursus, darba tirgus vajadzības, demogrāfisko stāvokli un citus būtiskus faktorus (piemēram, ģimeņu atkalapvienošanos). Šajā sakarā ir būtiski, lai ES, valstu un pašvaldību iestādes cieši sadarbotos ar pilsonisko sabiedrību, migrantu apvienībām, viņu izcelsmes un tranzīta valstīm ārpus ES, kā arī ar un vietējām kopienām un būtu atvērtas to ieguldījumam;

4.

vēlas paust atzinību prezidentvalstij Itālijai par darbu, ko tā veic saistībā ar operāciju Mare Nostrum, kuras mērķis ir glābt cilvēku dzīvību Vidusjūrā; tāpēc izsaka nožēlu par ES lēmumu pārtraukt finansiāli atbalstīt operāciju Mare Nostrum un aizstāt to ar FRONTEX operāciju, kura nav skaidri orientēta uz nelaimē nonākušu cilvēku un viņu dzīvības glābšanu; steidzami aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis nodrošināt nepieciešamos līdzekļus, lai nepieļautu cilvēku bojāeju jūrā;

5.

uzskata, ka šādā jutīgā un stratēģiski nozīmīgā jomā Eiropas Savienībai un tās svarīgākajām iestādēm būtu jāveido patiesa migrācijas politika un jāuzņemas attiecīga politiskā atbildība par tās īstenošanu. Šis uzdevums nebūtu jāveic katrai dalībvalstij atsevišķi, it īpaši pierobežas dalībvalstīm; tā vietā valstis un vietējās pašvaldības būtu jāiekļauj kopīgā migrācijas stratēģijā, kas paredz arī piemērotas operatīvās darbības;

6.

atgādina, ka 15 gadus pēc pirmajiem mēģinājumiem izstrādāt kopīgu migrācijas politiku joprojām pastāv ievērojama plaisa starp praksi no vienas puses un principiem un deklarētajām vērtībām no otras puses. Nepietiekami ir izmantots LESD 80. pants, lai pieņemtu pasākumus, ar ko īsteno solidaritāti un taisnīgu atbildības sadali starp dalībvalstīm mobilitātes jomā, iekļaujot arī tās finansiālos aspektus. Saistības attiecībā uz migrāciju un repatriāciju ir bijušas pilnībā brīvprātīgas, un dažos gadījumos tieši vietējās pašvaldības ir bijušas tās, kuras uzņēmušās vadību šo saistību īstenošanā;

7.

atzinīgi vērtē Eiropadomes 2014. gada jūnija stratēģiskās pamatnostādnes likumdošanas un politikas plānošanai brīvības, drošības un tiesiskuma jomā, kas piešķir pilnīgu prioritāti Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas (KEPS) efektīvai ieviešanai un īstenošanai;

8.

atgādina, ka Eiropas Savienībai migrācija ir nepieciešama gan kā iespēja ES iedzīvotājiem brīvi pārvietoties no vienas dalībvalsts uz citu, gan kā imigrācija no trešām valstīm, kas palīdz reaģēt uz demogrāfiskām pārmaiņām un iespējamu deficītu darba tirgū; mudina Eiropadomi turpināt savus pasākumus, ņemot vērā arī nepieciešamību risināt ar solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma trūkumu saistītās problēmas. Tomēr galvenā uzmanība nākamajā likumdošanas posmā būtu jāpievērš ne tikai esošo tiesību aktu konsolidēšanai un īstenošanai, kamēr vēl nav precīzas definīcijas par to, kā sekmēt solidaritātes principa ievērošanu, un kamēr trūkst īstas, visaptverošas ES migrācijas politikas;

9.

uzsver: lai nodrošinātu stratēģisko pamatnostādņu efektīvu īstenošanu visos līmeņos, īpaši svarīga nozīme ir vietējo un reģionālo pašvaldību iesaistīšanai. Reģionu komiteja ir gatava cieši sadarboties rīcības plāna izstrādāšanā. Sākot ar 2015. gadu, Eiropas Integrācijas forums, ko izveidojusi Komisija un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, tiks paplašināts, lai ietvertu arī imigrācijas un patvēruma politikas jomu. Šis rīcības plāns varētu gūt labumu no paplašinātā foruma, kurā RK sniedz savu ieguldījumu, īpašajām zināšanām. Tāpēc RK atkārtoti uzsver, ka tai būtu jākļūst par nākamā Eiropas migrācijas foruma biroja locekli tāpat kā Eiropas Komisijai un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai;

10.

Pašlaik uz vietējām un reģionālajām pašvaldībām gulstas ievērojams finansiālais slogs saistībā ar migrantu uzņemšanu. Tomēr viņu uzņemšana nav vienmērīgi sadalīta gan dalībvalstīs, gan to starpā, turklāt dažas vietējās un reģionālās pašvaldības ir uzņēmušās daudz lielāku atbildības daļu jaunu ieceļotāju izmitināšanā, kas bieži vien pārsniedz atsevišķu reģionu kapacitāti;

11.

uzskata, ka patvēruma meklētāju un bēgļu nevienmērīgais sadalījums starp dalībvalstīm, kā arī starp reģioniem un to ietvaros ir ievērojama problēma vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Vēl viena problēma ir perspektīvās plānošanas trūkums un nespēja pietiekami savlaicīgi sagatavoties uzņemšanai. Improvizētiem risinājumiem var būt negatīvas sociālas sekas, kas apgrūtina iespēju jaunpienācējiem pienācīgi sagatavoties integrācijas procesa uzsākšanai;

12.

tāpēc uzskata, ka ir pienācis laiks skaidrāk un reālistiskāk noteikt, kāda Eiropas Savienībā un dalībvalstīs būs solidaritātes ietekme saistībā ar patvēruma un migrācijas jautājumiem. Ir skaidrs, ka dažādām valstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām ir atšķirīgi priekšstati par to, kas ir samērīga atbildības vai solidaritātes sadale, atkarībā no to īpatnībām un vēlmēm;

13.

norāda, ka solidaritātes princips ir virzītājspēks lēmumos, ko pieņem vietējās pašvaldības, kurām jāuzņem daudzi migranti. Lampedūza Itālijā, Seūta un Melilja Spānijā un Kalē Francijā ir tikai daži no patvēruma meklētāju un migrantu ieceļošanas un tranzīta punktiem Eiropas Savienībā, tomēr tās ir piemērs ievērojamajam spiedienam, ar ko jātiek galā dažām pašvaldībām saistībā ar migrantu uzņemšanu, plūsmas pārvaldību un humānās palīdzības pasākumiem;

14.

uzskata, ka efektīva sadarbība un savstarpēja uzticēšanās starp vietējo, reģionālo, valstu un ES līmeni attiecībā uz resursu un atbildības sadali ir būtiski svarīga patvēruma meklētāju un migrantu ilgtspējīgai un pienācīgai uzņemšanai;

15.

uzskata, ka esošās struktūras nodrošina instrumentus un iespējas politiskam dialogam starp ES līmeni, dalībvalstīm valstu līmenī un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, taču politiskais dialogs starp vietējo/reģionālo un Eiropas līmeni ir sadrumstalots vai tiek īstenots ad hoc veidā;

16.

ierosina pārbaudīt, vai vietējām un reģionālajām pašvaldībām pieejami finanšu līdzekļi, lai tās varētu pildīt savas saistības migrācijas un integrācijas jomā, nodrošinot tām piekļuvi valstu un ES fondiem (piemēram, Patvēruma un migrācijas fondam, Eiropas kaimiņattiecību politikas instrumentam, Eiropas Sociālajam fondam un Ārējo robežu fondam);

17.

uzsver, ka robežkontroles stiprināšanai un pasākumiem, lai cīnītos pret nelikumīgo migrāciju ir būtiska nozīme, taču tie nevar prevalēt pār starptautiskām saistībām (saskaņā ar UNCLOS, SOLAS un SAR) attiecībā uz dzīvības glābšanu un cilvēktiesību ievērošanu vai tiesībām meklēt patvērumu Eiropas Savienībā, kam arī turpmāk jābūt par patvērumu cilvēkiem, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība. RK arī vēlas uzsvērt, ka, uzņemot nepilngadīgus patvēruma meklētājus, bēgļus, migrantus un nepavadītus nepilngadīgus bēgļus, vienmēr jāievēro ANO Konvencija par bērna tiesībām;

18.

aicina stiprināt FRONTEX, lai nodrošinātu lietderīgāku, efektīvi pastiprinātu un saskaņotu sadarbību starp valstu robežkontroles iestādēm, migrantu aizsardzību un ES ārējo robežu aizsardzību un lai sadarbotos cilvēku tirdzniecības apkarošanas jomā;

19.

atbalsta centienus turpināt uzraudzīt un īstenot stratēģijas, kas izklāstītas dokumentā “ES rīcība migrācijas spiediena jautājumā”, kurā Eiropas Savienība tiek aicināta koncentrēt uzmanību uz nepieciešamību koordinēt dalībvalstu rīcību un kurā centrālā loma ir paredzēta attiecīgajām ES aģentūrām, piemēram, Eiropas Aģentūrai operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (FRONTEX), Europol un Eiropas Patvēruma atbalsta birojam (EASO);

20.

uzskata, ka ir būtiski turpināt centienus turpmāk attīstīt robežu integrētu un līdzsvarotu pārvaldību, lai uzlabotu ārējo robežu kontroli un efektīvāk risinātu problēmas, kas saistītas ar nelikumīgu imigrāciju, migrantu kontrabandu, cilvēku tirdzniecību un citiem pārrobežu noziedzības veidiem, kā arī starptautisko noziedzību, kura saistīta ar cilvēku tirdzniecību;

21.

atbalsta “viedrobežu tiesību aktu kopumu”, kura mērķis ir paātrināt, sekmēt un pastiprināt robežkontroles procedūras ārzemniekiem, kas ieceļo ES, tostarp Reģistrēto ceļotāju programmu (RCP) un Ieceļošanas/izceļošanas sistēmu (IIS), taču vērš uzmanību uz zināmām bažām, ko Komiteja paudusi 2013. gadā, saistībā ar privātuma aizsardzību un priekšlikumu rentabilitāti. RK pieņem zināšanai rezultātus, kuri iegūti Eiropas Komisijas un eu-LISA veiktajā tehniskajā izpētē un kuros ierosināts ilgtermiņa risinājums, lai operatīvi pārvaldītu liela mēroga IT sistēmas, kas ir būtiski instrumenti ES patvēruma, robežu pārvaldības un migrācijas politiku īstenošanā;

22.

rosina veltīt īpašu uzmanību sinerģijas palielināšanai starp dažādajām līdz šim izveidotajām iestādēm un sistēmām, vadoties no to uzdevumiem un darbības jomām: piemēram, FRONTEX, SIS II un EUROSUR, kas darbojas migrācijas un personu pārvietošanās jomā, un Europol un EUROJUST, kura darbojas drošības jomā, lai novērstu un apkarotu noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar nelikumīgu tranzītu;

23.

atbalsta, jo īpaši attiecībā uz EUROSUR, nesen pieņemtās regulas, kuras mērķis ir samazināt bojāejas risku jūrā, pilnīgu īstenošanu;

24.

atbalsta centienus izpētīt iespējas pasākumiem ar mērķi novērst nelikumīgu migrāciju, lai radītu drošus un legālus alternatīvus ieceļošanas maršrutus Eiropā un lai novērstu cilvēku dzīvību apdraudējumus bīstamos ceļojumos. Tajos varētu iekļaut “humanitāro koridoru” izveidi, izsniedzot vairāk ieceļošanas vīzu uz humānu apsvērumu pamata, palielinot pārcelšanās kvotas un izveidojot uzņemšanas centrus tranzīta valstīs patvēruma pieteikumu izskatīšanas vai tiesību uz likumīgu ieceļošanu ES valstīs noteikšanas nodrošināšanai (1). Šajā ziņā ļoti nozīmīga loma var būt vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

25.

Atzinīgi vērtē Vidusjūras reģiona darba grupu (2), kas izveidota pēc Tieslietu un iekšlietu padomes 2013. gada 7. un 8. oktobra sanāksmes, lai nodrošinātu Eiropas Savienības spēju reaģēt uz situāciju. Tās galvenais mērķis ir apzināt, kādi instrumenti būtu piemēroti, lai vairs neatkārtotos tādi traģiski notikumi, kādi notikuši pie Lampedūzas krastiem, un lai izstrādātu stratēģiskāku, holistisku ilgtermiņa pieeju migrācijas stāvoklim Vidusjūras reģionā. Šajā saistībā RK atgādina par savu darbu ARLEM un it īpaši par ieteikumiem, kas ietverti ziņojumā “Vietējo un reģionālo pašvaldību loma migrācijas pārvaldībā Vidusjūras reģionā”, kuru nesen pieņēmusi ARLEM komisija ECOTER.

26.

vēlas uzsvērt, ka “Frontex Plus” darbība, kas uzsākta 2014. gada 27. augustā un ar ko paredzēts aizstāt Mare Nostrum, neiekļauj pasākumus, kurus pašlaik īsteno Mare Nostrum ietvaros. Saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu FRONTEX budžets ir ierobežots. “Frontex Plus” būs jāpaļaujas uz dalībvalstu iemaksām. Atstājot malā finansiālos apsvērumus, arī abu darbību būtība ir atšķirīga – Mare Nostrum ir orientēta uz humanitāro pieeju, savukārt FRONTEX galvenais uzdevums ir rūpes par robežkontroli;

27.

mudina tālāk attīstīt dialogu un sadarbību ar trešām migrācijas plūsmu izcelsmes un tranzīta valstīm saskaņā ar ES vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei, izmantojot mobilitātes partnerības instrumentu un reģionālos dialogus un procesus, piemēram, Rabatas procesu;

28.

atbalsta FRONTEX centienus, kuru mērķis ir noslēgt operatīvās sadarbības nolīgumus ar trešām valstīm robežkontroles un nelikumīgas imigrācijas jomā, lai veicinātu iesaistīto trešo valstu aktīvāku līdzdalību;

29.

atzinīgi vērtē Itālijas prezidentūras iniciatīvu ar mērķi izveidot līdzīgu dialogu ar Austrumāfrikas valstīm. Likumīgās migrācijas veicināšana ir paredzēta, lai sekmētu ES centienus izaugsmes jomā un tādējādi novērstu iespēju ļaunprātīgi izmantot likumīgās migrācijas kanālus, kas var apdraudēt visas Eiropas migrācijas sistēmas uzticamību;

30.

uzsver, ka svarīga nozīme ir jēdzienam “cirkulārā migrācija”, kas var palīdzēt līdzsvarot migrācijas ietekmi izcelsmes un uzņemošajos reģionos, tādējādi veicinot attīstību gan vienos, gan otros. Šajā saistībā vajadzīga efektīvai un ilgtspējīgai atpakaļnosūtīšanas politikai, kurā būtu pilnībā ievērotas migrantu tiesības un ņemtas vērā izcelsmes valstu īpatnības. Tādēļ ir jāuzlabo praktiskā sadarbība starp vietējām pašvaldībām un attiecīgajām trešām valstīm, lai radītu un veicinātu visefektīvākās brīvprātīgas atgriešanās sistēmas;

31.

uzskata, ka visu līmeņu iestādēm ir aktīvi jāiesaistās centienos aizsargāt un veicināt dialogu un sadarbību ar trešām valstīm, lai politiskā un saimnieciskā līmenī sniegtu konkrētu atbalstu likumīgajiem ieceļošanas kanāliem, kā arī novērstu un apkarotu nelikumīgu imigrāciju un visus ar to saistītos noziedzības veidus, uzlabojot minēto valstu kompetento iestāžu institucionālo un operatīvo kapacitāti;

32.

uzsver, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām var būt svarīga nozīme, kopīgi ar ES un valstu līmeni un ar trešām valstīm apkarojot un novēršot nelikumīgu migrāciju ar tādu pasākumu palīdzību, ko īsteno izcelsmes valstīs (piemēram, izpratnes veicināšanas kampaņas, informēšana par draudiem, kas saistīti ar robežu nelikumīgu šķērsošanu, cilvēku sagatavošana integrācijai, apmācība, palīdzība ģimeņu atkalapvienošanās gadījumos, valodu kursi un pasākumi, lai uzlabotu starpkultūru dialogu) un galamērķa valstīs (piemēram, izveidojot vietējās atlases sistēmas atbilstoši vietējām vajadzībām, uzņemšanas un atbalsta pasākumi u. c.). Tās var arī palīdzēt apzināt un aizsargāt cilvēku tirdzniecības upurus un atbalstīt to nelikumīgo migrantu reintegrāciju, kuri atgriežas savās valstīs. Tajā pašā laikā efektīvas legālās migrācijas un integrācijas politikas vietējā un reģionālajā līmenī ir līdzeklis cīņai pret rasismu un ksenofobiju;

33.

norāda, ka pastiprinātai bēgļu pārvietošanai Eiropas Savienībā jābūt neatņemamai sastāvdaļai ES centienos atbalstīt Vidusjūras dienvidu un austrumu reģionu valstis, kuras saskaras ar lieliem bēgļu pieplūdumiem (3). Šī ir joma, kurā Eiropas pilsētām un reģioniem ir svarīga nozīme centienos veicināt bēgļu integrāciju vietējās kopienās un īstenot pasākumus, lai palielinātu sociālo kohēziju;

34.

aicina veicināt “migrācijas un integrācijas partnerības” starp izcelsmes un galamērķa valstu pilsētām un reģioniem, lai sekmētu sadarbību un savstarpējo uzticēšanos un tādējādi nodrošinātu decentralizētāku migrācijas pārvaldību. Reģionu komiteja arī atkārtoti norāda (4), ka vietējās un reģionālās pašvaldības būtu jāiesaista “migrācijas un integrācijas partnerību” ar trešām valstīm veidošanā;

35.

uzsver, ka Komisija paziņojumā par atjaunoto Eiropas programmu integrācijai (5) aicina īstenot vairāk pasākumu vietējā līmenī un norāda, ka ir nepieciešama patiesi “augšupēja” pieeja integrācijas politiku izstrādei;

36.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāuzņemas nozīmīgāka loma plašāka konteksta veidošanā attiecībā uz migrācijas politiku;

37.

uzsver, ka ir nepieciešama paraugprakses apmaiņa starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām un dalībvalstīm patvēruma meklētāju un bēgļu prasību izskatīšanā, integrācijas politikas īstenošanā un ar nelikumīgo migrāciju saistīto jautājumu risināšanā. Reģionu komiteja var palīdzēt šai procesā – efektīvāk iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības imigrācijas un integrācijas politiku izstrādāšanā un īstenošanā saskaņā ar daudzlīmeņu pārvaldības un subsidiaritātes principiem; tas varētu palīdzēt arī mazināt dalībvalstu un reģionu atšķirības attiecībā uz patvēruma meklētāju, bēgļu vai migrantu uzņemšanas un uzturēšanas nosacījumiem;

38.

ierosina, lai Eiropas Aģentūra lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai (eu-LISA) tuvākajā nākotnē izstrādātu pilnīgu datu apmaiņas sistēmu migrācijas un vietējo pašvaldību jautājumos, balstoties uz VIS sistēmu. Šāda sistēma varētu visnotaļ palīdzēt dalīties pieredzē un apmainīties ar zināšanām mājokļu apsaimniekošanā, patvēruma meklētāju un bēgļu prasību izskatīšanā, integrācijas politiku īstenošanā un cīņā pret nelikumīgu migrāciju, kā arī sniegtu praktiskus risinājumus, lai atbalstītu vietējo pašvaldību solidaritātes principu;

39.

ierosina izveidot datubāzi, kas ļautu uzraudzīt migrācijas plūsmas dalībvalstīs. Šādā datubāzē glabātos informācija par cilvēku plūsmām no izcelsmes uz galamērķa valstīm. Zināšanas par šīm plūsmām palīdzētu pieņemt gan vietējā, gan reģionālā, gan Eiropas līmeņa lēmumus.

40.

uzskata, ka īstenot sadarbību un solidaritāti būtu ievērojami vieglāk, ja tiktu vairāk darīts praktisku un pragmatisku risinājumu izmantošanā. Galveno jautājumu apzināšanā nedrīkst neņemt vērā vietējo un reģionālo pašvaldību īpašās zināšanas;

41.

Uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jāizmanto visas iespējas, lai sadarbotos ar institucionālajiem partneriem un veicinātu diskusijas visos šim mērķim paredzētajos formātos. Nozīmīgi partneri šajā jomā ir tādas organizācijas kā Starptautiskā migrācijas organizācija (IOM) un asamblejas, piemēram, RK Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu reģionālo un vietējo pašvaldību asambleja (ARLEM);

42.

atzinīgi vērtē to, ka nākamajā Starptautiskās migrācijas organizācijas (IOM) ministru konferencē, kas notiks 2015. gada oktobrī, īpaša uzmanība tiks veltīta tam, kā pilsētas var sekmēt migrācijas pārvaldību, un tā kalpos kā lielisks forums centieniem veicināt globālo dialogu starp pilsētām; vēlas būt iesaistīta šajā konferencē un cer sniegt savu ieguldījumu gaidāmajās diskusijās.

21.1.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 19/59

1.

Pēc ES Padomes prezidentvalsts Itālijas pieprasījuma Reģionu komiteja izstrādā funkcionālus priekšlikumus par to, kā savstarpēji savienota Eiropa var būt par pamatu, lai izmantotu lielo potenciālu, kāds ir IKT nozarei kā izaugsmes un jaunu darbvietu avotam, it īpaši nākamajos piecos gados.

2.

Jaunas industriālās revolūcijas laikmetā Eiropa var izmantot digitalizāciju, lai virzītu sociālo un saimniecisko izaugsmi atbilstīgi stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem. Svarīgi ir izprast, kāda veida pakalpojumi vajadzīgi klientiem un kā izstrādāt attiecīgu tehnoloģiju, kā arī apzināties, ka patērētājs vēlas pirkt nevis tikai produktu, bet drīzāk gan produktivitāti, darbvietas drošību un patērētāja gandarījumu. To visu var sasniegt, izmantojot digitalizāciju. Aprites ekonomiku, digitalizāciju un pakalpojumu izstrādi iespējams izmantot, lai radītu jaunas, videi nekaitīgas darbvietas un atjaunotu tradicionālo rūpniecību. Komisijas pētījumi liecina, ka, stimulējot digitālā iekšējā tirgus izaugsmi, Eiropa līdz 2020. gadam varētu palielināt savu IKP par 4 % un, digitalizējot publiskos pakalpojumus, par 15–20 % samazināt publiskās pārvaldes izmaksas (1). Pat augsta bezdarba līmeņa periodā internets rada piecas jaunas darbvietas katru divu zaudēto vietā. Ir aprēķināts, ka kopīgi ES pasākumi digitalizācijas stratēģijas ietvaros ilgākā laika posmā varētu radīt līdz pat 3,8 miljoniem jaunu darbvietu visās tautsaimniecības nozarēs.

3.

Eiropas spēja radīt izaugsmi un darbvietas, izmantojot digitalizāciju, visās jomās tomēr nav pietiekama. Tā kā kopumā pusei iedzīvotāju IKT prasmes ir zemā līmenī vai to nav vispār, tās jāattīsta. Globālajā vidē pakalpojumus izstrādā, izmantojot IT, tāpēc svarīgi ir uzlabot Eiropas konkurētspēju pakalpojumu izstrādes un sniegšanas jomā. Arī uzņēmumi darbojas sarežģītos apstākļos – neviens Eiropas IKT uzņēmums nav IKT uzņēmējsabiedrību pirmajā desmitniekā attiecībā uz pārdošanu.

—

Jāveicina un jāplāno dažādo finansēšanas mehānismu sinerģija, kā arī publiskā un privātā sektora sinerģija tā, lai izveidotu augstas kvalitātes un izmaksu ziņā pieejamu infrastruktūru mākoņdatošanas, lielo datu un ātrdarbīgu platjoslas pieslēgumu atbalstam.

—

ES un valstu iestādēm, kā arī vietējām un reģionālajām pašvaldībām par prioritāti būtu jānosaka iedzīvotāju nodrošināšana ar digitālajām un uzņēmējdarbības prasmēm, kas viņiem dotu iespēju pilnībā izmantot jaunas tehnoloģijas, analizēt lielos datus, izprast kiberdrošības jautājumus, palielināt savu nodarbināmību un rast jaunas uzņēmējdarbības iespējas.

—

ES, valstu un reģionālo pārvaldes iestāžu mērķim vajadzētu būt tāda elastīga tiesiskā regulējuma ieviešanai, kas samazina izmaksas un veicina IKT uzņēmumu izveidi un darbību, vienlaikus nodrošinot vieglu piekļuvi finansējumam un veicinot inovāciju, tostarp novērtējuma un atalgojuma politikas jomās.

—

Lai pabeigtu vienotā digitālā tirgus izveidi, visos turpmākajos tiesību aktos būtu jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību galvenā loma un potenciāls attiecībā uz iedzīvotāju digitālo apmācību, digitālās infrastruktūras izveidi un pārvaldību (bieži vien pārrobežu vai starpreģionālās sadarbības ietvaros), inovāciju un uzņēmējdarbības potenciāla atklāšanu, kā arī e-pārvaldes ieviešanu.

4.

ir atzinīgi novērtējusi priekšlikumus par pasākumiem attiecībā uz elektronisko sakaru iekšējo tirgu, lai veicinātu dinamisku un ilgtspējīgu izaugsmi visās tautsaimniecības nozarēs un radītu darbvietas, nodrošinot arī patērētāju aizsardzības augstu līmeni. Lai pabeigtu vienotā digitālā tirgus izveidi, visos turpmākajos tiesību aktos būtu jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību galvenā loma un potenciāls e-pārvaldes ieviešanā;

5.

norāda, ka pamatiniciatīvām, tostarp Digitālajai programmai, ir izšķiroša loma kā izaugsmi veicinošiem instrumentiem. Pamatiniciatīvām vajadzētu būt svirām, ar ko pastiprināt politikas koordinēšanu visos līmeņos, lai veicinātu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanu, un tās būtu jāizmanto vissvarīgākajos dokumentos. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām (VRP) būtu arī turpmāk jāizmanto pamatiniciatīvas kā galvenie kritēriji ne tikai savas politikas plānošanā, bet arī sadarbojoties ar augstākiem pārvaldības līmeņiem un citām ieinteresētajām pusēm. Turklāt VRP (un tādas publiskās struktūras kā bibliotēkas, slimnīcas vai skolas) varētu uzņemties lielāku lomu pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” rezultātu publiskošanā un izmantošanā;

6.

uzsver, ka ekonomikas izaugsmi un darbvietu radīšanu nevar īstenot daļējas optimizācijas ceļā; drīzāk ir vajadzīga holistiska pieeja, vadība un pasākumi. Piemēram, vietējās un reģionālās pašvaldības savos pasākumos var labāk izmantot digitalizāciju, ja to budžeta procedūru un rādītāju nodrošināšanai vajadzīgs labs kopējais rezultāts un ja tie sekmē dažādu nozaru sadarbību. Lai varētu izvērst jaunas un inovatīvas administratīvās procedūras, svarīgi ir arī saglabāt līdzsvaru starp publisko iestāžu lomu un jaunām inovatīvām norisēm. Pozitīva pieredze ir gūta saistībā ar eksperimentālo finansējumu, ko izmantoja problēmu novēršanai un sociālo inovāciju izstrādei un izmēģinājumam;

7.

atbalsta augšupēju pasākumu apvienošanu ar lejupēju stratēģisko vadību. Vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieki ir digitalizācijas attīstības un ieviešanas virzošais spēks. Vietējā un reģionālā līmeņa lēmumu pieņēmēji, darba ņēmēji un visi iedzīvotāji ir pamata resursi ar nosacījumu, ka viņiem ir nepieciešamās zināšanas un prasmes, kā arī pozitīva attieksme pret digitalizāciju. Par šo prasmju nodrošināšanu atbild vietējā un reģionālā līmeņa dalībnieki. Vietējam un reģionālajam līmenim jākontrolē pašam sevi, lai nodrošinātu, ka vietējie un reģionālie dalībnieki nekļūst par šķērsli paši savai attīstībai;

8.

uzsver, ka Eiropas digitalizācija dod iedzīvotājiem iespēju veidot tīklus un uzturēt sakarus, lai viņi varētu apspriesties, mācīties viens no otra, veidot kopīgus viedokļus, darīt zināmas savas cerības un mērķus un tādējādi ietekmēt lēmumu pieņemšanu un stiprināt kopīgu Eiropas identitāti. Jaunas darbvietas ir atkarīgas no tirgiem, un tirgus varēs vieglāk radīt, ja Eiropai būs spēcīga digitālā identitāte un ja iedzīvotāji vēlēsies izmantot digitalizāciju un pieprasīs jaunus digitālos risinājumus;

9.

norāda, ka digitalizācija ir izmainījusi darba metodes, tāpēc zināmi darbi nenovēršami ir novecojuši un kļuvuši lieki, un tas nozīmē, ka uzņēmumiem un publiskajam sektoram jāspēj palielināt izglītotu darba ņēmēju skaitu un izvietot viņus, lai radītu lielāku pievienoto vērtību. Digitalizācija dod cilvēkiem arī iespēju gūt iztikas līdzekļus no mikrouzņēmējdarbības. Turklāt digitalizācija būtu jāizmanto, lai rosinātu straujas izaugsmes uzņēmējdarbību, jo tā ļauj radīt produktus un pakalpojumus un piegādāt tos bez laika un vietas ierobežojumiem. Arī operatoriem attālajos reģionos ir iespējas izmantot digitalizācijas sniegtās priekšrocības;

10.

uzsver, ka ES un dalībvalstu līmenī ir vajadzīga izaugsmes stratēģija, kurā būtu ņemtas vērā digitālās stratēģijas iespējas atbalstīt labākas kvalitātes un stabilāku darbvietu radīšanu, it īpaši jauniešiem. Piemērotība darba tirgum nav tikai atsevišķa cilvēka atbildības joma; būtu jāiesaista visas ieinteresētās puses – uzņēmumi, augstskolas, skolas un koledžas, vietējās pašvaldības un jaunieši;

11.

norāda, ka ilgtspējīgas attīstības galvenie aspekti ir dabas resursu piegādes nodrošināšana un oglekļa dioksīda pēdas samazināšana. Eiropas ekonomikas izaugsme tādēļ būtu jābalsta nevis uz patēriņa preču ražošanas palielinājumu, bet gan uz citiem faktoriem. Produkti un pakalpojumi, ko var izveidot un pārdot digitāli, var radīt izaugsmi ar minimālu slogu dabas resursiem (2);

12.

aicina vietējās un reģionālās pašvaldības novērtēt iespējas IKT, datu modelēšanas un uz publisko un privāto partnerību balstītas pieejas izmantošanai, lai palielinātu sabiedriskā īpašuma, it īpaši apbūvētās vides un ēku, ekspluatācijas ilgtspēju;

13.

atzīmē, ka papildus tam, lai veicinātu uz tehnoloģijām balstītu produktu izstrādi, svarīgi ir pievērsties uz cilvēkiem orientētu paņēmienu, pakalpojumu un produktu izstrādei, tostarp uz lietotāju orientētas projektēšanas, līdzradīšanas un ātru izmēģinājumu jomā. Komiteja atbalsta iniciatīvu par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, ko var izmantot, lai izstrādātu digitālajiem publiskajiem pakalpojumiem paredzētu jaunu infrastruktūru un lai dažādo reģionu problēmām labāk piemērotu Eiropas dažādo reģionu ierosinātos risinājumus. Šādi pasākumi nodrošinās, ka digitālie produkti ātrāk un efektīvāk atbilst tirgus reālajām vajadzībām, tostarp publiskā sektora vajadzībām, un ka Eiropas produktu un uzņēmumu konkurētspēja palielinās;

14.

iesaka izvērtēt, vai plaisu starp IKT un uzņēmējdarbību būtu iespējams mazināt, informācijas sistēmas pakalpojumos izmantojot uzņēmumu pārvaldības sistēmu, t. i., nevis vienkārši informācijas vai darbības pārvaldību, bet gan holistisku pieeju. Uzņēmumu pārvaldības sistēmas pamatnosacījums ir pārdomāti sistemātiskā veidā pielāgot vēlamo informāciju un tehnoloģisko vidi pamatdarbības stratēģiskajām un funkcionālajām vajadzībām;

15.

tādēļ norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir galvenā loma, nodrošinot vienlīdzīgu un izmaksu ziņā pieejamu piekļuvi platjoslas pieslēgumam apgabalos, kur tirgus darbība ir neefektīva, un aicina digitālās attīstības projektus lauku teritorijās un mazapdzīvotos apgabalos atzīt par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (3);

16.

uzsver, ka IKT var izmantot inovācijā, lai risinātu kritiskas sociālekonomiskas problēmas, un ierosina jaunu politikas satvaru, ar kura palīdzību ES rosinātu IKT uzņēmumus pievērsties nopietnām sabiedrības problēmām, piemēram, klimata pārmaiņām, enerģētikas jautājumiem vai sabiedrības novecošanas problēmai. “Aktīvas un veselīgas vecumdienas” ir viena no galvenajām Eiropas Inovācijas partnerībām, un digitālos pakalpojumus varētu izstrādāt, lai atbalstītu aktīvas vecumdienas (“digitālas aktīvas vecumdienas”). Ieguldījumi digitālajos pakalpojumos, lai veicinātu gados vecāku iedzīvotāju veselību un sociālo integrāciju, varētu padarīt Eiropu par celmlauzi šajā jomā, radot bāzi jaunam globālam eksporta tirgum un vienlaikus samazinot ar novecošanu saistīto izmaksu slogu;

17.

saredz iespēju stimulēt izaugsmi un nodarbinātību, jaunā un inovatīvā veidā savienojot digitalizāciju ar tādām tradicionāli spēcīgām Eiropas nozarēm kā tūrisms un kultūra. Piemēram, pakalpojumu sniedzēji un lietotāji varētu tuvināties, izmantojot jaunas inovatīvas digitālās platformas un pieejas. Vietējie un reģionālie operatori var palīdzēt tūrisma un kultūras pakalpojumu sniedzējiem atrast līdzīgu pakalpojumu sniedzējus citās Eiropas daļās, tā lai viņi varētu izveidot tīklus un kopīgi palielināt savu atpazīstamību, izmantojot digitālas pieejas. Tūrisma un kultūras pakalpojumu lietotāji var gan izmantot, gan radīt saturu, izmantojot kolektīvo radošumu un kolektīvos ideju resursus. Tādi publisko datu repozitoriji kā muzeju, arhīvu un bibliotēku digitālie resursi var būt jaunu tūrisma un kultūras pakalpojumu avoti;

18.

iesaka popularizēt digitalizāciju, ieviešot papildu uzņēmējdarbības modeļus, ko var izmantot, piemēram, sociālie uzņēmumi un trešā sektora dalībnieki, lai radītu tādus pakalpojumus, kurus publiskais sektors nesniedz un kuros privātais sektors vēl nav ieinteresēts;

19.

vērš uzmanību uz atziņu, ka ieguldījumi IKT var veicināt reģionālo izaugsmi vairāk nekā citi kapitālieguldījumi, un tādēļ iesaka digitālā vienotā tirgus izveides pabeigšanu līdz 2015. gadam noteikt par prioritāti un pievērsties ieguldījumu vajadzībām telesakaru infrastruktūrā, pilnībā izmantojot ES struktūrfondus, sekmējot publisko un privāto ieguldījumu pareizo līdzsvaru, izmantojot citus finansēšanas avotus, piemēram, Eiropas Investīciju banku, un izstrādājot pārdomātu tiesisko regulējumu. Ļoti blīvi apdzīvotus reģionus varētu atbalstīt ar privātiem ieguldījumiem infrastruktūrā, turpretī citiem reģioniem savas infrastruktūras atbalstam būtu vajadzīga piekļuve publiskajam finansējumam;

20.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu “Connected Communities” (“Savienotās kopienas”), kas paredzēta, lai pašvaldībām, vietējo platjoslas pieslēgumu partnerību dalībniekiem un operatoriem sniegtu vadlīnijas par to, kā iegūt finansējumu un izstrādāt savām vajadzībām pielāgotus uzņēmējdarbības modeļus ātrdarbīga platjoslas pieslēguma pakalpojumu sniegšanai iedzīvotājiem. Komiteja vēlētos rosināt vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekus izmantot ES jauno platjoslas finansējumu un atbalstu;

21.

uzskata, ka pieejamu ātrdarbīgu tīklu izplatīšana un to izmaksu samazināšana radīs darbvietas Eiropas uzņēmumiem, veicinās mūsdienīgu pakalpojumu izstrādi, popularizēs e-tirdzniecību un sniegs uzņēmējdarbības iespējas lietiskā interneta (IoT) un mašīnas-mašīnas (M2M) tehnoloģiju jomā. Komiteja pauž bažas par tendenci, ka jaunās paaudzes tehnoloģija (mākoņdatošana, trīsdimensiju drukāšana, e-veselība, e-pārvalde, viedās pilsētas, izklaides pakalpojumi, teleklātbūtne, lielie dati, internets automobilī u. c.) prasa aizvien lielāku joslas platumu un pakalpojumu stabilitāti visā Eiropā un ka šīs tehnoloģijas ieviešanai izstrādātie uzņēmējdarbības modeļi rada nepieļaujamu izmaksu slogu vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Platjoslas projektu kopējo izmaksu struktūrā svarīgi ir ņemt vērā ne tikai darbības uzsākšanas izmaksas, bet arī turpmākās izmaksas, kas radīsies tehnoloģijas straujas attīstības rezultātā;

22.

uzsver, ka Eiropas Inovācijas partnerība (EIP) “Progresīvas pilsētas un pašvaldības” (4) ir platforma, kas efektīvi veicina uz digitalizāciju balstītu ilgtspējīgu izaugsmi. Lai nodrošinātu pienācīgu darbību, arī produktu izstrādes un pārbaudes platformām ir vajadzīga labi funkcionējoša inovācijas un uzņēmējdarbības ekosistēma. Savstarpēji saistītu viedo pilsētu sadarbība ļauj vietējiem un reģionālajiem dalībniekiem iespējami efektīvi sekmēt uzņēmumos rastu risinājumu izplatīšanu un tādējādi palielina uzņēmumu konkurētspēju globālajā uzņēmējdarbības vidē;

23.

iesaka reģioniem, izstrādājot pārdomātas specializācijas stratēģiju (RIS3), savā izraudzītajā specializācijas stratēģijā izmantot digitalizāciju, lai radītu lielāku pievienoto vērtību un līdz ar to straujāku izaugsmi reģionā. Komiteja rosina VRP izstrādāt inovācijas un uzņēmējdarbības potenciāla atklāšanas procesus un pārvaldības mehānismus, lai optimizētu publiskā un privātā finansējuma dažādo mehānismu sinerģiju, koordinētu dažādo reģionālo un vietējo projektu portfeļu sinerģiju un pievērstu īpašu uzmanību Eiropas partnerību veidošanai ar pamatprogrammas “Apvārsnis 2020”, INTERREG, makroreģionu utt. starpniecību;

24.

aicina Komisiju gādāt, lai reģioniem būtu skaidras vadlīnijas par to, kā īstenot RIS3 stratēģijas, izmantojot no vairākiem fondiem finansētus, plaša mēroga pasākumus un projektu portfeļus, kurus organizē nevis pārvaldot atsevišķus projektus, bet gan veidojot sinerģisku sadarbību. Digitālo projektu pārvaldības instrumenti un virtuālā darba vide būs šādu darba kultūras izmaiņu galvenais nosacījums;