16.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 451/1

Ziņotājs:

Panagiotis Gkofas

Līdzziņotājs:

Luis Miguel Pariza Castaños

1.1.

Atzinuma mērķis ir atbalstīt prezidentvalsts Grieķijas darbu un nodrošināt tā turpināšanu Itālijas prezidentūras laikā, lai stiprinātu ES imigrācijas un patvēruma politikas ārējo dimensiju. Imigrācija ir īpaši sarežģīts jautājums, kura risināšanai nepieciešama daudzu dalībnieku sadarbība un ES īstenota vienota, visaptveroša vadība gan starptautiskā, gan Eiropas līmenī (1).

1.2.

Eiropas Savienībai jāpārvar uzskats, ka imigrācijas politika ir katras dalībvalsts iekšējā lieta. Tieši šā kļūdainā priekšstata dēļ daži risinājumi šajā jomā ir bijuši neveiksmīgi. EESK uzskata, ka imigrācijas pārvaldībā Eiropai jāpiemēro vispārēja pieeja, kas vienlaikus ietver iekšējo un ārējo dimensiju: lai politika būtu efektīva, migrācijas iekšējai pārvaldībai un sadarbībai ar trešām valstīm jābūt vienas politikas sastāvdaļām.

1.3.

Ekonomikas globalizācijas apstākļos arī personu mobilitātes problēma ir jārisina visaptveroši. Imigrācija un mobilitāte ir savstarpēji atkarīgi procesi. Starptautiskais dialogs par personu mobilitāti un migrāciju jāsaista ar citiem Eiropas politikas aspektiem, piemēram, tirdzniecību, sadarbību attīstības jomā, cilvēktiesībām un drošību.

1.4.

Tā kā katra ES dalībvalsts atsevišķi nevar pienācīgi risināt imigrācijas un patvēruma jautājumus, Līgumā noteikti pamatprincipi kopējai politikai, kas jāizveido, pamatojoties uz saskaņotiem tiesību aktiem. Ir jānostiprina solidaritātes un taisnīga sadalījuma princips.

1.5.

ES jāuzņemas atbildība par dalībvalstu ārējo robežu kontroli, jo tās ir visas Eiropas Savienības robežas Šengenas zonā. Eiropas Aģentūra operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (Frontex) jāpārveido par Eiropas robežapsardzes dienestu. ES ir jāstiprina dalībvalstu solidaritāte un jāpilnveido kopīgā atbildība.

1.6.

Daži Eiropas reģioni to ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ saskaras ar īpašām grūtībām, jo atrodas nelikumīgas imigrācijas ceļu krustpunktos un reizēm uzņem vairāk imigrantu, nekā iespējams. Eiropas Savienībai jāparedz procedūras labākai atbildības sadalīšanai un finansiāla, operatīva un uzņemšanas atbalsta sniegšanai.

1.7.

Globalizētā pasaulē Eiropai jāsadarbojas ar trešām valstīm un starptautiskajām iestādēm, lai veicinātu starptautisko tiesisko regulējumu migrācijas un mobilitātes jomā.

1.8.

EESK uzskata, ka imigrācijas jautājums jārisina trīs savstarpēji saistītās vietās: imigrantu izcelsmes valstīs, tranzītvalstīs un galamērķa valstīs, šajā gadījumā – ES, jo tikai tā būs iespējams efektīvi risināt migrācijas plūsmu problēmu.

1.9.

Migrācijas un patvēruma politikai jābūt ciešāk saskaņotai ar ES ārpolitiku. Lai nodrošinātu lielāku konsekvenci, Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) jāpilda savas funkcijas un tā darbībai jāaptver politikas, kas saistītas ar imigrāciju, patvērumu un robežkontroli. EESK, kas devusi ieguldījumu prezidentvalsts Grieķijas darbā, atbalsta migrācijas, patvēruma un robežkontroles ārējās dimensijas iekļaušanu stratēģiskajās pamatnostādnēs, ko 2014. gada 26.-27. jūnijā pieņēma Eiropadome. Ir jāstiprina arī Parlamenta nozīme šo jautājumu risināšanā.

1.10.

Īstenojot vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei, ES ir jānoslēdz nolīgumi ar trešām valstīm, īpaši ar kaimiņvalstīm, imigrantu izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm.

1.11.

Lai to panāktu, Komiteja iesaka pastiprināt dialogu ar minētajām valstīm, lai mobilitātes un migrācijas jomā noslēgtu jaunus nolīgumus ar plašāku saturu atbilstoši 1.3. un 5.1.6. punktā izklāstītajam.

1.12.

Mobilitātes partnerībām ir zināmi ierobežojumi, jo tās līgumslēdzējām pusēm nav saistošas, tāpēc turpmākajos gados šie ierobežojumi būs jāpārvar. Mobilitātes partnerību elastīgums palīdz panākt politiskas vienošanās bez juridiskām saistībām, taču EESK uzskata, ka tām būtu jākļūst par saistošiem starptautiskiem nolīgumiem.

1.13.

Mobilitātes partnerību prioritātēs būtu jāiekļauj arī ekonomiskās migrācijas un mobilitātes aspekti: papildus drošībai, repatriācijai un robežu uzraudzībai lielāka uzmanība jāpievērš legālās migrācijas organizēšanai un vīzu politikai, kvalifikācijas atzīšanai, sociālā nodrošinājuma tiesībām, kā arī migrācijas un mobilitātes ieguldījumam attīstībā.

1.14.

Komiteja ierosina izcelsmes valstīs izveidot ES migrācijas birojus, kurus vadītu Eiropas Komisija un kuros strādātu EĀDD, Iekšlietu ĢD un Nodarbinātības ĢD ierēdņi. ES imigrācijas portāls (web) ir lietderīgs rīks, bet ar to nepietiek. Portālā jāizmanto vairāk valodu, un tam jābūt interaktīvākam.

1.15.

Jāuzlabo sadarbība ar izcelsmes valstīm un tranzītvalstīm un iepriekš jāparedz un jānovērš nelikumīga imigrācija. Jāizmanto arī informatīvas kampaņas un efektīvi jāapkaro noziedzības tīkli, kas nodarbojas ar migrantu nelikumīgu pārvadāšanu vai kontrabandu. Noziedzīgo grupējumu apkarošanā īpaši svarīga ir policijas un tiesu iestāžu sadarbība. Nelikumīgie pārvadātāji un kontrabandisti pakļauj riskam cilvēku dzīvību un drošību, lai gūtu nelikumīgus ienākumus. Mobilitātes partnerībās jāveido jaunas sadarbības sistēmas robežkontroles un atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās jomā.

1.16.

Tikpat būtiska nozīme ir finansiālajam atbalstam un attīstības programmām, kuru pamatā ir pozitīvas nosacītības princips (more for more), un vienlaicīgi jārisina dažādie ar imigrāciju saistītie jautājumi, kas ietver atgriešanās un atpakaļuzņemšanas politiku. Tāpat jāstiprina pilsoniskās sabiedrības organizācijas un to iesaiste mobilitātes partnerībās.

1.17.

EESK atbalsta Frontex un Eiropola sadarbību organizētās noziedzības, sevišķi nelikumīgas migrantu pārvadāšanas un kontrabandas, apkarošanā, kā arī ciešu sadarbību ar cilvēktiesību organizācijām, piemēram, Starptautisko Migrācijas organizāciju, ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju (UNHCR) un Starptautisko Migrācijas politikas attīstības centru. EESK atbalsta arī Komisijas regulas par Patvēruma un migrācijas fonda un Iekšējās drošības fonda elastīgāku pārvaldību no 2014. gada.

1.18.

ES līmenī ir jāizveido atbilstoša un saskaņota kopējā politika migrācijas jomā, un tās pamatā jābūt visu dalībvalstu savstarpējai solidaritātei un saistībām. ES jāpieņem efektīva atgriešanās politika, kas atbilst starptautiskiem nolīgumiem par repatriāciju un atpakaļuzņemšanu. ES robežas, to skaitā ES Vidusjūras reģiona dalībvalstu jūras robežas, ir visu ES dalībvalstu robežas, tāpēc aktīva to aizsardzība saskaņā ar līgumiem ir visu dalībvalstu pienākums.

1.19.

Vienmēr jāievēro nelikumīgo imigrantu cilvēktiesības: no viņu glābšanas un uzņemšanas brīža līdz aizsardzības statusa piešķiršanai, un arī tad, ja viņi ir nelegālā situācijā bez personu apliecinošiem dokumentiem vai viņus nosūta atpakaļ uz izcelsmes valsti. Ar Eiropas Savienības atbalstu visās dalībvalstīs jāizveido vairāk un labāki uzturēšanās un uzņemšanas centri imigrantiem, ievērojot sanitāros un medicīniskās aprūpes apstākļus, kā arī ātrāk izskatot patvēruma un sociālās palīdzības lūgumus. EESK atkārtoti iebilst pret to, ka patvēruma meklētājus un nelikumīgos imigrantus, īpaši bērnus, nepavadītus nepilngadīgos, grūtnieces un smagi slimus cilvēkus, ievieto aizturēšanas centros.

1.20.

Komiteja ar bažām norāda, ka Eiropā pieaug neiecietība, rasisms, ksenofobija pret imigrantiem, un izsaka satraukumu arī par to, ka dažās dalībvalstīs pazeminās pamattiesību aizsardzības līmenis.

1.21.

Visas ES iestādes ir uzsvērušas, ka gan tautsaimniecisku, gan demogrāfisku apsvērumu dēļ imigrācija Eiropas Savienībai ir būtiski svarīga. Uz to norādīts arī stratēģijā “Eiropa 2020”. EESK ir uzsvērusi, ka Eiropas imigrācijas politikai jābūt proaktīvai un tai jāaizstāv cilvēktiesības, jāapkaro diskriminācija nodarbinātības un sociālajā jomā un jāpilnveido integrācijas programma.

1.22.

Eiropas Savienībai būtu jāizveido kopēja patvēruma sistēma ar saskaņotiem tiesību aktiem. Dublinas konvencija ES būtu jāaizstāj ar lielākas solidaritātes sistēmu, kurā būtu ņemtas vērā patvēruma meklētāju vēlmes un kura nodrošinātu samērīgāku atbildības sadalījumu starp dalībvalstīm.

1.23.

Jaunajā regulā par Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu īpaša uzmanība pievērsta ārkārtas un krīzes situācijām. EESK atbalsta Komisijas ierosinājumu Eiropas līmenī nodrošināt spēju rīkoties elastīgi un paredzēt pietiekamus līdzekļus pasākumiem ārkārtas gadījumos. Tā kā no Sīrijas un kara skartiem Āfrikas reģioniem ierodas daudz cilvēku, Eiropai jāmobilizējas, jo tās ir ārkārtas humanitārās situācijas.

3.1.

XXI gadsimtā palielināsies personu mobilitāte un migrācijas plūsmas. Šobrīd tikai 3 % pasaules iedzīvotāju dzīvo ārpus valsts, kurā dzimuši, bet tendence liecina, ka nākotnē viņu skaits palielināsies (par 3 % gadā). Turklāt jāuzsver, ka palielinās migrācijas plūsmas starp dienvidu valstīm, īpaši uz tā sauktajām jaunietekmes valstīm. Palielinās arī mobilitāte ES dalībvalstu robežās (2) un Eiropas Ekonomikas zonā.

3.2.

Nabadzība, bezdarbs, demogrāfijas tendences, iespēju trūkums, konflikti, ekoloģiskas katastrofas un klimata pārmaiņas ir daži no faktoriem, kas veicina starptautisko migrāciju.

3.3.

EESK ir ierosinājusi, ka ārpolitikā Savienībai būtu jāsekmē tāds starptautisks tiesiskais migrācijas regulējums, kas mazinātu spiedienu uz dalībvalstīm. Šim starptautiskajam regulējumam vajadzētu ietvert galvenās ILO konvencijas un ANO Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu aizsardzību, kuru ES dalībvalstis vēl nav ratificējušas (3). Komiteja aicina Eiropas Komisiju izstrādāt ziņojumu par pasākumiem, ko dalībvalstis veic, lai sagatavotu konvencijas ratifikāciju tuvākajā nākotnē.

3.4.

Šā atzinuma galvenais mērķis ir aplūkot un uzsvērt galvenos vispārējos ar migrāciju saistītos un iepriekš minētos problēmjautājumus, lai meklētu visaptverošus risinājumus, kuri nodrošinās efektīvas imigrācijas politikas īstenošanu, vienlaikus ievērojot arī imigrantu tiesības.

4.1.1.

Pēdējos desmit gados ES pakāpeniski ir pieņēmusi vienotu tiesisko regulējumu par tādiem aspektiem kā pastāvīgā iedzīvotāja statuss un ģimenes atkalapvienošanās. Ir saskaņoti ieceļošanas nosacījumi studentiem un pētniekiem, un ir ieviesta zilā karte augsti kvalificētiem migrantiem. Pieņemti arī horizontāli tiesību akti: par vienotu atļauju migrējošiem darba ņēmējiem, direktīva par pagaidu darbinieku uzņemšanu un direktīva par viena uzņēmuma ietvaros pārceltiem darbiniekiem.

Eiropas Savienībai jādod impulss kopējai politikai darbaspēka imigrācijas jomā un jāpieņem saskaņots, saprotams un horizontāls tiesiskais regulējums, kas virzīts uz darba ņēmēju tiesību ievērošanu, vienlīdzīgu attieksmi, uzņēmumu vajadzībām un minēto darba ņēmēju likumīgu nodarbināšanu. Ir nepieciešami tiesību akti un sadarbība ar izcelsmes valstīm, kas nodrošinātu gan augsti kvalificētu, gan mazāk kvalificētu darba ņēmēju legālu un pārredzamu imigrāciju.

Ir vajadzīga visaptveroša un konsekventa imigrācijas, patvēruma un robežkontroles politika un tiesību aktu saskaņošana, aktīvi iesaistoties dalībvalstīm, Eiropas Komisijas dienestiem, EĀDD un kompetentajām ES struktūrām.

4.1.2.

EESK un Komisija cieši sadarbojas integrācijas politikas jomās. Saskaņā ar kopējiem pamatprincipiem ES izstrādā integrācijas programmu, un tai paredzēti arī finanšu līdzekļi. EESK un Komisija arī turpmāk piedalīsies Eiropas Integrācijas foruma pasākumos.

4.2.1.

ES tiek izstrādāta kopējā patvēruma sistēma un saskaņošanas tiesību akti, bet stāvoklis vēl nebūt nav apmierinošs, jo dalībvalstis joprojām īsteno atšķirīgu politiku un noteikumus (4).

4.2.2.

Komiteja ir kritizējusi ES par solidaritātes trūkumu patvēruma jomā, jo 90 % patvēruma pieprasījumu tiek izskatīti tikai desmit dalībvalstīs. Relatīvā izteiksmē lielākajam spiedienam pakļautas mazākās valstis, piemēram, Malta, Kipra un Grieķija.

4.2.3.

Ar Dublinas konvenciju nosaka, kura dalībvalsts ir atbildīga par konkrētā patvēruma pieprasījuma izskatīšanu, taču EESK uzskata, ka šajā sistēmā trūkst solidaritātes starp ES dalībvalstīm. Patvēruma meklētājiem vajadzētu dot iespēju pieprasījumu iesniegt jebkurā dalībvalstī. Vidējā termiņā Eiropas Savienībai būtu vajadzīgas jaunas pilnvaras, lai nodrošinātu, ka pieprasījumus izskata Eiropas Savienība, nevis valstu iestādes. Tādējādi pieprasījumi tiktu izskatīti ātrāk un uzlabotos arī patvēruma piešķiršanas nosacījumi. Tātad Dublinas konvencija ES būtu jāaizstāj ar lielākas solidaritātes sistēmu, kurā būtu ņemtas vērā patvēruma meklētāju vēlmes un nodrošināts samērīgāks dalībvalstu atbildības sadalījums.

4.2.4.

Lai dalībvalstīm palīdzētu izstrādāt patvēruma atbalsta sistēmu, ir izveidots Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO), kas sniedz arī tehnisko un operatīvo atbalstu. EASO jābūt pilnvarotam novērtēt dalībvalstu patvēruma sistēmas un to atbilstību prasībām, kas noteiktas Eiropas un starptautiskajās tiesībās, kā arī pamattiesībām.

4.2.5.

EESK ierosina paplašināt mītnesvietas maiņas programmas, lai, sadarbojoties ar trešām valstīm un Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju, bēgļus pārvietotu no valstīm ārpus ES un izmitinātu Eiropas Savienībā.

4.2.6.

Komiteja ierosina paplašināt arī programmas pārvietošanai ES teritorijā, paredzot finansiālus stimulus dalībvalstīm, kas iesaistīsies šajā programmā. Komiteja uzskata, ka šobrīd aizsardzības saņēmēju un patvēruma meklētāju mītnesvietas maiņas un pārvietošanas jautājumā dalībvalstu solidaritāte ir ļoti vāja.

4.2.7.

Pārvietošana būtu jāveic, pamatojoties uz pastāvīgu mehānismu. Šajā sakarā Komisijai būtu jāiesniedz priekšlikums tiesību aktam, ar kuru izveido pastāvīgu un efektīvu mehānismu pārvietošanai ES robežās, pamatojoties uz ES sadales principu patvēruma meklētāju pārvietošanai, kas aprakstīts Eiropas Parlamenta ziņojumā par ES iekšējās solidaritātes stiprināšanu patvēruma jomā (2012/2032 INI). Lai šis mehānisms būtu pēc iespējas efektīvāks, tiesību akta priekšlikumā būtu jāņem vērā arī praktiskā pieredze, kas gūta izmēģinājuma projektā EUREMA Maltā (5).

4.3.1.

Dažu politiķu runās norādītā saikne starp imigrāciju un noziedzību neatbilst patiesībai un sekmē uz ksenofobiju balstītu attieksmi. Lielākā daļa imigrantu, kuri uzturēšanās statuss Eiropas Savienībā nav noteikumiem atbilstošs, ir ieceļojuši likumīgi ar īstermiņa vīzu un šeit uzturas ilgāk, vai arī saņēmuši pagaidu imigrācijas atļauju un pēc tās termiņa beigām neaizbrauc.

4.3.2.

Daudzi no viņiem strādā neatbilstošos darba apstākļos, pat ārpus darba likuma ietvariem, vai ēnu ekonomikā un nonāk sociālā atstumtībā. Ņemot vērā minētos apstākļus, pilsoniskās sabiedrības organizācijas un EESK ir atbalstījušas procesus, kuru mērķis ir noteikumiem neatbilstīgu imigrantu statusa legalizēšana, un plašākā nozīmē – aicinājušas ES pieņemt priekšlikumus, ieteikumus un pasākumus šādu situāciju novēršanai.

4.3.3.

Vienmēr ir jāievēro nelikumīgo imigrantu tiesības – no viņu izglābšanas vai aizturēšanas brīža līdz aizsardzības piešķiršanai vai repatriācijai uz izcelsmes valsti. Nelikumīga migrācija pa jūras ceļiem bieži vien prasa cilvēku dzīvības. Šajā saistībā EESK uzsver, ka jebkādos apstākļos ir jāievēro cilvēka pamattiesības.

4.4.1.

Eiropas Savienībai ir vajadzīga uzticama, efektīva un leģitīma ārējo robežu politika, kas pakļauta demokrātiskai kontrolei. Uz Šengenas zonas dalībvalstu iekšējām robežām nav robežkontroles. Tāpēc tām jāsadarbojas un jāuzņemas kopīga atbildība par ārējo robežu pārvaldību. Šengenas Robežu kodekss reglamentē robežu šķērsošanu un robežkontroli, ņemot vērā prasības, kas jāievēro trešo valstu valstspiederīgajiem, lai ieceļotu un uzturētos Eiropas Savienībā uz laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus. ES sagatavo to valstu sarakstus, kuru valstspiederīgajiem vajadzīgas vīzas.

4.4.2.

EESK uzskata, ka jāstiprina Frontex nozīme, lai vidējā termiņā Frontex kļūtu par Eiropas robežapsardzes dienestu, ko veidotu Eiropas robežsargu kontingents. Dienesta galvenais uzdevums būtu piemērot Robežu kodeksā paredzētos kopējos noteikumus. EESK uzskata, ka ir jāpastiprina ES solidaritāte attiecībā uz dalībvalstīm, ņemot vērā to ģeogrāfisko stāvokli.

4.4.3.

Cīņā ar cilvēku tirdzniecību un nelegālu pārvadāšanu vienmēr jānodrošina aizsardzība upuriem atbilstoši starptautiskajām humanitārajām tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijām. Šengenas Robežu kodeksa 6. panta 2. punktā noteikts, ka robežsargi nedrīkst diskriminēt personas dzimuma, etniskās izcelsmes, ticības vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ, un saskaņā ar 13. pantu trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem atteikta ieceļošana, ir tiesības pārsūdzēt lēmumu.

4.4.4.

Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu grozīt tiesību aktus par vīzām. Vīzu politikā, kas daudzos gadījumos ietver savstarpējību, būtiska nozīme ir sadarbībai ar trešām valstīm.

4.5.1.

Mobilitātes partnerībās būtu jāparedz atgriešanās procedūras, kas galvenokārt balstītas uz brīvprātīgu atgriešanos un izveidotām atbalsta sistēmām (6). Ja piemēro piespiedu atgriešanās procedūras, stingri jāievēro repatriējamo personu cilvēktiesības saskaņā ar Eiropas Padomes ieteikumiem (7).

4.5.2.

Slēdzot nolīgumus ar trešām valstīm, jābalstās uz pozitīvas nosacītības principu, finansiāla atbalsta sniegšanu un attīstības programmu izstrādi, lai novērstu nelikumīgu imigrāciju.

4.5.3.

Savienībā nelikumīgi ieceļojušo imigrantu repatriācija jāveic saskaņā ar pieņemtajiem noteikumiem. Tāpēc repatriācijas nolīgumi ar trešām valstīm ir svarīgi, lai nodrošinātu repatriēto migrantu tiesību pilnīgu ievērošanu.

4.5.4.

Pamattiesību harta nepārprotami aizliedz kolektīvu izraidīšanu un nodrošina, ka nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja pastāv liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs – “neizraidīšanas” (non-refoulement) princips. Vairākas NVO tomēr ir nosodījušas kolektīvas izraidīšanas gadījumus un nelikumīgo imigrantu un patvēruma meklētāju izraidīšanu uz valstīm, kurās tiek pārkāptas cilvēktiesības. EESK atgādina, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un Pamattiesību hartā ietverti noteikumi, kas attiecas uz Eiropas politiku nelikumīgas imigrācijas jomā, īpašu uzmanību veltot aizsardzībai atpakaļnosūtīšanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā.

4.5.5.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pantu, nosakot, ka nedrīkst aizturēt vai izraidīt personas ar nopietniem veselības traucējumiem, jo tām vajadzīga medicīniskā aprūpe; tas pats attiecas arī uz grūtniecēm. Īpaša uzmanība un aizsardzība nepieciešama arī nepilngadīgajiem, īpaši, ja viņi ceļo bez pavadības.

4.5.6.

EESK vēlreiz uzsver, ka tā iebilst pret patvēruma meklētāju un nelikumīgo imigrantu sistemātisku aizturēšanu, jo ievietošana aizturēšanas centros jāizmanto tikai kā ārkārtas līdzeklis (8). Komiteja aicina palielināt pārredzamību attiecībā uz aizturēšanas centriem gan ES teritorijā, gan ārpus tās, un informēt ANO Augsto komisāru bēgļu jautājumos par šajos centros aizturēto personu stāvokli.

5.1.1.

Pirmais solis šajā jomā bija Eiropadomes 2005. gada beigās pieņemtā vispārējā pieeja migrācijai (Global Appproach to Migration, GAM). Lai turpinātu attīstīt Eiropas migrācijas politikas ārējo dimensiju, īstenotas vairākas Komisijas iniciatīvas.

5.1.2.

Mobilitātes partnerības ir vissvarīgākais politiskais instruments vispārējās pieejas migrācijai un mobilitātei īstenošanā. Īstenošanas izmēģinājuma posms jau ir beidzies, un Komisija 2009. gadā veica īstenošanas politisku novērtēšanu (9).

5.1.3.

Paziņojumā “Dialogs ar Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm par migrāciju, mobilitāti un drošību” (COM(2011) 292) Komisija iesaka jaunās problēmas imigrācijas un patvēruma politikas jomā (karadarbība un iedzīvotāju pārvietošanās Vidusjūras reģionā) risināt, izveidojot dialogu par migrācijas, mobilitātes un drošības jautājumiem Eiropas Savienībā. Kopš tā laika ES uzsākusi dialogu ar vairākām valstīm.

5.1.4.

Mobilitātes partnerības noslēgtas ar sešām valstīm: Kaboverdi (2008. gada maijā) (10), Moldovu (2008. gada maijā) (11), Gruziju (2009. gada novembrī) (12), Armēniju (2011. gada oktobrī) (13), Azerbaidžānu (2013. gada decembrī) (14) un Maroku (2013. gada jūnijā) (15). Mobilitātes partnerības sarunas ar Tunisiju ir noslēgušās, un šā gada 3. martā parakstīta kopīga deklarācija. Ir uzsāktas sarunas par mobilitātes partnerību ar Jordāniju, un tās plānots pabeigt līdz Grieķijas prezidentūras beigām; tuvākajā laikā jauni dialogi par migrāciju, mobilitāti un drošību tiks uzsākti arī ar citām Vidusjūras reģiona dienvidu valstīm, piemēram, Ēģipti, Lībiju, Alžīriju un Libānu. ES un Āfrikas samita deklarācijā par migrāciju un mobilitāti (16) apliecināta vispārēja pieeja, kuru EESK atbalsta.

5.1.5.

Komisija 2011. gadā publicēja novērtējumu par vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei (GAMM) (17), aicinot ES pilnveidot tās ārējo migrācijas politiku, kā arī iepazīstināja ar pārskatīto vispārējo pieeju migrācijai un mobilitātei, kuras pamatā ir četri pīlāri: 1) legālās migrācijas un mobilitātes organizēšana un veicināšana, 2) nelikumīgās migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršana un samazināšana, 3) starptautiskās aizsardzības veicināšana un patvēruma politikas ārējās dimensijas izvēršana un 4) maksimāla migrācijas un mobilitātes ietekmes palielināšana uz attīstību.

5.1.6.

Mobilitātes partnerībām ir daži ierobežojumi, un EESK uzskata, ka nākamajos gados tie jānovērš. No juridiskā viedokļa tās ir ieteikuma tiesības (soft law). Tās ir ES, iesaistīto dalībvalstu grupas un trešās valsts kopīgas deklarācijas, kas parakstītājām pusēm nav saistošas. Partnerības elastīgums palīdz panākt politisku vienošanos, bet ne juridisku atbildību. EESK jau agrāk norādījusi (18), ka mobilitātes partnerībām jābūt līgumslēdzējām pusēm saistošiem starptautiskiem nolīgumiem.

5.1.7.

Mobilitātes partnerībās aptverošāk un līdzsvarotāk jāizstrādā ar mobilitāti un migrāciju saistītie aspekti, un šāda pieeja būtu jāuzskata par prioritāti. Līdz šim galvenā uzmanība pievērsta drošībai, atpakaļnosūtīšanai, nelikumīgo migrantu atpakaļuzņemšanai un robežu uzraudzībai. Komisijas paziņojumā par dialogu minēts, ka “lielāka mobilitāte” būs saistīta ar īpašiem nosacījumiem trešai valstij. EESK uzskata, ka Eiropas Savienībai jāpiedāvā šīm valstīm citas iespējas imigrācijai, izmantojot likumīgas un pārredzamas procedūras (19).

5.1.8.

EESK arī ierosina Eiropas Savienībai piedāvāt partnervalstīm legālu kanālu atvēršanu, lai veicinātu personu mobilitāti, vīzu saņemšanu un jaunu imigrantu uzņemšanu. Komiteja (20) atbalsta šādu papildu jautājumu iekļaušanu jaunajos nolīgumos:

5.1.9.

ES izveidoti migrācijas centri izcelsmes valstīs pastiprinās ES klātbūtni šajās valstīs, vienlaikus izskaužot kontrabandistu izplatīto maldinošo informāciju un sekmējot likumīgas imigrācijas pieteikumu iesniegšanu. Īpaša uzmanība jāpievērš vietējās pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanai vai tās izveidošanai, kur tādas vēl nav.

5.1.10.

Tranzīta teritorijās, kur cilvēku masveida pārvietošanās dēļ radusies humanitārā krīze, ES varētu finansēt migrācijas centru un imigrantu uzturēšanās centru izveidi, ņemot vērā pozitīvas nosacītības principu. Sadarbībā ar ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroju un Starptautisko Migrācijas organizāciju šajos centros personām, kurām tas nepieciešams, tiktu nodrošināta starptautiskās patvēruma sistēmas aizsardzība.

5.1.11.

ES jāpanāk vienošanās ar tranzītvalstīm un īpaša uzmanība jāveltī prasībām, kas attiecas uz cilvēktiesību ievērošanu un repatriāciju.

5.1.12.

Nolīgumu parakstīšana varētu ietvert arī sadarbību ar aģentūru Frontex un Eiropolu. Organizētas kontrabandas grupējumu apkarošana ir galvenais priekšnoteikums, lai novērstu un samazinātu nelikumīgās imigrācijas plūsmas. Nelegālo pārvadātāju izmantotās personas vienmēr jāuzskata par nevainīgiem upuriem.

5.1.13.

Pēc Lampedūzā notikušās traģēdijas Tieslietu un iekšlietu padome 2013. gada 7. un 8. oktobrī notikušajā sanāksmē izveidoja Vidusjūras reģiona darba grupu. Darba grupa sagatavoja paziņojumu par Vidusjūras reģiona darba grupas darbu (COM(2013) 869), ierosinot īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa pasākumu kopumu piecās galvenajās darbības jomās: sadarbības pasākumi ar trešām valstīm, reģionālā aizsardzība, mītnesvietas maiņa un likumīga ieceļošana Eiropā, cilvēku nelegālas pārvadāšanas, kontrabandas un organizētās noziedzības apkarošana, pastiprināta robežu uzraudzība, palīdzība un solidaritāte ar tām dalībvalstīm, kuras saskaras ar lielu migrācijas spiedienu.

5.1.14.

EESK uzskata, ka ir būtiski, lai īstermiņa pasākumus papildinātu ilgtermiņa pasākumi, kuru mērķis ir novērst galvenos piespiedu migrācijas cēloņus.

5.1.15.

Eiropadome 2013. gada decembra sanāksmē atbalstīja ierosinātos pasākumus un atkārtoti uzsvēra nepieciešamību apņēmīgi rīkoties, lai turpmāk novērstu cilvēku bojāeju jūrā un nepieļautu traģēdijas. Tā apstiprināja, ka sadarbība ar trešām valstīm ir prioritāra darbība, lai nepieļautu šādus gadījumus.

16.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 451/10

Ziņotāji:

Joost VAN IERSEL un Carmelo CEDRONE

—

EMS, kas ir ES visas turpmākās attīstības pamatakmens, mērķis ir veicināt Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātes paaugstināšanu, labklājības un stabilitātes palielināšanu. Uzticības vairošana un labvēlīgi apstākļi reālās ekonomikas attīstībai ir izaugsmes, nodarbinātības, konkurētspējas un ieguldījumu priekšnosacījumi. Šie aspekti izceļ EMS nozīmību gan eurozonas, gan eurozonā neiesaistītajām dalībvalstīm,

—

norišu neprognozējamības dēļ eurozonai steidzami jārada piemēroti nosacījumi, jo mūsdienu globalizācijas apstākļos neviena Eiropas valsts atsevišķi nespēj nodrošināt pati savu rīcības brīvību. Tas būtiski ietekmē EMS pārvaldību, kā arī tās politiku,

—

EMS nepastāv pati par sevi. Sākotnēji tā bija iecerēta kā atvērtas iekšējās Eiropas telpas un vienotā tirgus pabeigšana. Līdztekus fiskālās disciplīnas pasākumiem ES un tās dalībvalstīm vienlaikus būtu jāizstrādā ekonomikas un sociālajā jomā īstenojami papildu pasākumi, kas veicina izaugsmi un nodarbinātību, kuras ir svarīgākie faktori, kas nosaka konsolidācijas izdošanos (1),

—

lai nodrošinātu konverģences procesu starp dalībvalstīm vairākās jomās, būs vajadzīgas būtiskas korekcijas ekonomikas un strukturālajā politikā, kas līdz šim lielā mērā bija ekskluzīvā valstu kompetencē. Kopīgai uzticēšanās veidošanai būtu jāaizstāj neuzticēšanās un spriedze. Ciešāka savienība ietekmē visu sabiedrību. Būtu jānodrošina sociālais un pilsoniskais dialogs visos līmeņos.

I.

Līdz galam izveidot EMS, ko nodrošina stabila eurozonas pārvaldības un vadības struktūra un kas ir balstīta uz:

II.

Steidzami uzsākt īstenot reālu Eiropas izaugsmes un nodarbinātības plānu, pamatojoties uz nozīmīgu ieguldījumu programmu, ko finansē ar publiskajiem un privātajiem ieguldījumiem, nodrošinot fiskālo stimulu. Būtu jānodrošina esošo instrumentu, jo īpaši Sešu tiesību aktu kopuma, Divu tiesību aktu kopuma, un Eiropas pusgada līdzsvarošana un pienācīga īstenošana.

III.

Noteikt grafiku un kārtību, lai uzsāktu visas Eiropas politiskās savienības veidošanu, tostarp, jauna ES konventa ietvaros sākot pārdomu procesu par tās iestāžu struktūru.

IV.

Komisijai, EP, dalībvalstīm un pilsoniskai sabiedrībai sadarbojoties, izstrādāt Ekonomiskajai un monetārai savienībai paredzētu saziņas un vienkāršošanas stratēģiju.

2.1.

EESK uzsver, ka pilnīgas un sekmīgas EMS ietekme sniedzas tālu ārpus fiskālajiem, monetārajiem un banku nozares ietvariem. Ar mērķtiecīgu vadību vajadzētu veicināt iedzīvotāju un ekonomikas jomas dalībnieku ticību kopīgai misijai un piederības sajūtu Eiropai.

2.2.

Nākamajos piecos gados ir būtiski pilnveidot joprojām nestabilo EMS sistēmu. Lai to paveiktu, galvenokārt vajadzīga ieinteresētība, atklātība un pārredzamība; tādēļ eurozonas dalībvalstu valdībām, Padomei un visām pārējām ES struktūrām jāīsteno efektīva politika un bez izvairīšanās jārunā atklāta un skaidra valoda.

2.3.

Piekrītot dažu ievērojamu Eiropas politiķu teiktajam, EESK uzskata, ka politiskā savienība ir punkts, uz kuru nākotnē būs jāvirzās (2). Pievienojoties viņu argumentiem, EESK raugās uz politisko savienību ne tikai kā uz EMS izveides pabeigšanu, bet arī plašākā starptautiskā kontekstā, ņemot vērā mūsdienu globalizētās pasaules kontekstu, kas būtiski maina ar Vestfālenes miera līgumu izveidoto kārtību un valstu regulatīvās iespējas.

2.4.

Mūsdienu globalizētajā pasaulē neviena Eiropas valsts nevar izdzīvot viena pati. Tādēļ valstu suverenitāti vislabāk garantē kopīga politiskā un ekonomiskā sistēma.

2.5.

Priekšsēdētāja Van Rompuy ziņojumā “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” un attiecīgajā Komisijas paziņojumā 2012. gada novembrī un decembrī ir iezīmēts ceļvedis, kurā paredzēti konkrēti pasākumi šajā virzienā. EESK to ir novērtējusi atzinīgi (3). Galvenā problēma ir tā, ka, neraugoties uz ievērojamo progresu, vienotās valūtas pārvaldības nošķirtība no starpvaldību ekonomiskās pārvaldības rada nepārvaramu spriedzi. EESK uzsver, ka Van Rompuy ziņojumam arī turpmāk jāveido politiskais pamats likumdošanas iniciatīvām nākamajā periodā.

2.6.

Ekonomikas un finanšu krīze jo īpaši ir skārusi eurozonu, atklājot pašlaik vērojamos EMS ierobežojumus. Daudzu skatījumā euro no Eiropas integrācijas elementa ir kļuvis par ķīli, kas šķeļ valstis un pilsonisko sabiedrību, pakļaujot riskam Eiropas Savienības nākotni. Paužot šādu aplamu viedokli netiek atzīts, ka krīze, kuras cēloņi meklējami galvenokārt ārpus eurozonas, būtu daudz dziļāka, ja nebūtu vienotās valūtas.

2.7.

Patlaban vērojamā nelīdzsvarotība un ekonomiskās atšķirības, kuras starp valstu grupām pastāv kopš 1991. gada un kuras neviens līdz šim nav centies novērst, kavē progresu integrācijas procesā. Izpaužas pat bīstamas nošķirtības un renacionalizācijas tendences.

2.8.

Tādējādi nākotne kļūst neprognozējama. Atveseļošanās pazīmes rosina optimismu un slāpē krīzes gaisotni. Tomēr ilgāku laiku ir paredzami zemi/vidēji izaugsmes rādītāji, kas daļēji izskaidrojami ar EMS nepabeigtību un Eiropas finanšu tirgus sadrumstalotību. Ņemot vērā ekonomikas nestabilitāti un iespējamās neveiksmes turpmākajos gados, EESK brīdina, ka nav pieļaujama pašapmierinātība attieksmē pret minētajiem jautājumiem.

2.9.

Tādēļ nesenie lēmumi, tostarp par Sešu tiesību aktu kopumu, Divu tiesību aktu kopumu un Banku savienību, kaut arī ierobežoti, bija ļoti vajadzīgi un steidzami. Tomēr šie jaunie pārvaldības mehānismi ir lielā mērā balstīti uz budžeta un stabilitātes apsvērumiem un nav orientēti uz rūpēm par cilvēkiem, un tāpēc izaugsmes un sociālie pasākumi ir atstāti novārtā. Turklāt ilgstošais lēmumu pieņemšanas process un sistēmas sarežģītība rada klusu vai atklātu pretestību dalībvalstīs un Padomē kā sekas uzticēšanās trūkumam un uzsvaram uz valstu suverenitāti. Šāda situācija jau radījusi saimnieciskas un sociālas izmaksas Savienībai un pasliktina tās starptautiskās pozīcijas, padarot uzticēšanās veidošanu par īpaši svarīgu faktoru, lai pārvarētu šķēršļus.

2.10.

Tādēļ EESK uzsver, ka nākamajā Eiropas Savienības likumdošanas periodā ir jāsagatavo pārliecinošs ceļvedis, kurā minēti precīzi noteiktos termiņos īstenojami turpmākie pasākumi, kam jābūt vērstiem uz EMS pabeigšanu ciešā saistībā ar stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un pamatiniciatīvām. Šajā atzinumā ierosināti vairāki būtiski elementi, kas būtu jāiekļauj šādā rīcības plānā.

2.11.

Diferencēta integrācija Eiropas Savienībā, kas jau ir veiksmīgi īstenota vairākās politikas jomās, būtu jāsaglabā kā viens no galvenajiem principiem. Daudzus lēmumus, kas vajadzīgi, lai pabeigtu EMS izveidi, var pieņemt saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem un/vai, izmantojot ciešāku sadarbību, savukārt citiem būs nepieciešams jauns līgums un/vai grozījumi spēkā esošajos līgumos. Šādi lēmumi ļautu atgūt nokavēto EMS veidošanā un ātri īstenot virkni pasākumu, neatstājot novārtā ilgtermiņa perspektīvas un ņemot vērā to, ka arī eurozonai ir vajadzīgas patiesas strukturālās reformas iestāžu līmenī līdzās tām, kas īstenojamas atsevišķajās dalībvalstīs.

3.1.

Pirmais un tūlītējais solis nākamā Eiropas Savienības likumdošanas perioda darba plānā būtu parakstīt un īstenot patiesu paktu par izaugsmi, nodarbinātību un stabilitāti, lai sekmētu ekonomikas atveseļošanos un radītu nosacījumus parādu atmaksāšanai (Eiropas “Jaunais līgums”). Šajā plānā vajadzētu būt vismaz šādiem punktiem:

4.1.1.

Saistībā ar monetāro politiku jānorāda, ka saskaņā ar pastiprinātu makroekonomikas pārvaldību eurozonā būtu jāpaplašina ECB pilnvaras, lai tās būtu tādas pašas kā citām centrālajām bankām ārpus ES un eurozonas un lai tā kā pēdējās instances maksātājs varētu būt līdzvērtīgs partneris starptautiskā līmenī, vienlaikus saglabājot pilnīgu autonomiju. Būtu jānodrošina, ka ECB spēj pilnībā novērst likviditātes krīzes tādā veidā, kas veicina ieguldījumus (MVU).

4.1.2.

Tomēr ECB viena pati nevar būt atbildīga. Ceļā uz fiskālo un ekonomikas savienību būtiska nozīme ir pilnīgai banku savienībai  (8). Tā kā valdības un bankas ir pastāvīgi saistītas, dalībvalstis joprojām nevēlas radīt nepieciešamos politiskos un saimnieciskos nosacījumus, un tāpēc tiek atlikta vispiemērotāko un efektīvāko lēmumu pieņemšana (9). Tas kavē arī visu banku efektīvu uzraudzību, ko veic ECB un kurai būtu jānovērš finansiālā sadrumstalotība, jālikvidē nevēlamās saiknes starp valstu politiķiem un bankām, kā arī jārada labvēlīgi nosacījumi banku pārrobežu apvienošanai.

4.1.3.

Sarunās ar Padomi par banku savienību Eiropas Parlaments sekmīgi panāca vienošanos par virzību uz vienoto noregulējuma mehānismu un vienoto banku noregulējuma fondu (10). EESK pilnībā atbalsta Parlamenta viedokli. Tuvākajā nākotnē pieņemtajiem lēmumiem būtu jāveicina tāda vienota Eiropas kapitāla tirgus izveide, kas būtu pielīdzināms ASV kapitāla tirgum.

4.1.4.

Pilnīgai Banku savienībai ir nepieciešams labi strukturēts vienotā noregulējuma mehānisms, saskaņotas noguldījumu garantiju sistēmas dalībvalstīs un ESM, kas ļauj īstenot banku tiešu rekapitalizāciju (11). Ar to saistītajai lēmumu pieņemšanas sistēmai jābūt efektīvai, un tai jānodrošina ātra rīcība. Šo elementu izveidošanas un ieviešanas process jāpaātrina.

4.1.5.

Ar Banku savienību tomēr nepietiek, lai stimulētu ekonomiku un ieguldījumus. Raugoties noturīgāka Eiropas finanšu sektora izveidošanas virzienā, nākamo gadu darba plāniem vajadzētu pievērsties arī tādiem jautājumiem kā “Bāzele III” pilnīgai īstenošanai, Finanšu stabilitātes padomei un rast risinājumus attiecībā uz “pārāk lielām, lai bankrotētu” bankām saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem (G-20).

4.1.6.

Komisāra Barnier nesen publicētā apjomīgā tiesību aktu pakete attiecībā uz bankām un finanšu tirgiem var sniegt nozīmīgu ieguldījumu, lai Eiropā nodrošinātu finanšu tirgu pienācīgu darbību, kā arī radītu stabilu un uzticamu banku sektoru. Tas ir īpaši svarīgi reālajai ekonomikai. Jaunākie Padomes lēmumi šajā jomā tikai daļēji ir vērsti vēlamajā virzienā.

4.1.7.

Atbilstoši kredīti ir galvenā prioritāte ekonomikai atveseļošanai un izaugsmei, kā arī attīstībai. Tas nozīmē, ka ES tiesību aktu uzdevums ir panākt atbilstošu līdzsvaru, izveidojot stingrus pamatnosacījumus banku nozarei, kā arī veicinot pietiekamas iespējas banku operāciju veikšanai, jo īpaši, lai atvieglotu ieguldījumus, kas nepieciešami jebkurai izaugsmes politikai. Pats par sevi saprotams, ka īpaši svarīga nozīme ir apmierinošiem nosacījumiem attiecībā uz jaunizveidotiem uzņēmumiem un MVU (12).

4.2.1.

Šajā jomā ieilgusī diskusija Eiropadomē par saistošiem ekonomisko reformu līgumiem ir visnotaļ nogurdinoša un rada vilšanos (13). Tāpēc EESK iestājas par to, lai Komisija izstrādātu tālāk savu priekšlikumu par šādiem līgumiem, kuru veids, finansēšana un demokrātiskā leģitimitāte vēl jāapspriež sīkāk (14).

4.2.2.

Partnerības, kas balstītas uz savstarpēji saskaņotu līgumattiecību un solidaritātes mehānismu sistēmām, varētu palīdzēt veicināt un atbalstīt racionālas pielāgošanas politikas. Šie pasākumi sekmētu gan dalībvalstu iesaistīšanos vienotā sistēmā, gan reformas visās jomās, kas saistītas ar ilgtspējīgu izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību, kuras visas trīs nostiprinās ES kopumā (15). Šāda sistēma var palīdzēt ES reaģēt uz konkrētās valstīs notiekošiem asimetriskiem satricinājumiem, proti, tā būtu ES solidaritātes izpausme.

4.2.3.

Šādas partnerības varētu veicināt kohēziju un iedzīvotāju uzticēšanos, kas ir būtiska, lai pārvarētu ar valstu suverenitātes apsvērumiem saistītās bažas. Tas savukārt sekmēs Eiropas kopību, kas būs obligāts pamats, lai izstrādātu tādus ES instrumentus kā eurozonas budžets, Eiropas Solidaritātes fonds un euroobligācijas.

4.2.4.

Ekonomikas sistēmu, tostarp nodokļu sistēmu (16), konverģence, ko papildina solidaritātes instruments, ir būtisks faktors, lai pakāpeniski pārvarētu esošo makroekonomisko un mikroekonomisko nelīdzsvarotību starp valstīm. Vidējā termiņā, pat ja tas prasa izmaiņas Līgumā, šim instrumentam būtu jākļūst par saimnieciska rakstura kompensācijas mehānismu, lai atjaunotu līdzsvaru un integrētu eurozonas valstu ekonomiku. Tas varētu visbeidzot kļūt par kopējā eurozonas budžeta sastāvdaļu. Šajā perspektīvā varētu izmantot arī struktūrfondus un kohēzijas fondus.

4.2.5.

Jaunajai Komisijai kā procesa galvenajai dalībniecei saskaņā ar metodi, ko izmantoja komisārs Barnier attiecībā uz finanšu sistēmas regulējumu, jāuzņemas sagatavot tiesību aktu priekšlikumus, jomās, ar kurām saistītajās diskusijās līdz šim dominējušas dalībvalstis, lai sekmētu auglīgākas diskusijas Padomē, pamatojoties uz konkrētiem priekšlikumiem.

4.2.6.

Līdz šim Komisija minēto metodi ir izmantojusi nepietiekami. Kā piemērus tās iespējamai izmantošanai var minēt ex-ante plānu koordinēšanu attiecībā uz nozīmīgām ekonomikas politikas reformām, ekonomisko reformu līgumus, ko papildina solidaritātes mehānisms, Eiropas parāda dzēšanas fonda izveidi un euroobligācijas. Gadījumos, kad šie priekšlikumi prasa izmaiņas Līgumā, Komisijai tas būtu skaidri jānorāda eurozonas dalībvalstīm.

4.2.7.

Šāda pieeja liks Padomei pieņemt nostāju attiecībā uz minētajiem priekšlikumiem. Tā akcentēs pārredzamību un skaidrību attiecībā uz dažādām politiskajām nostājām un apliecinās sevi kā vienīgo metodi, lai pārvarētu starpvaldību strupceļu pašreizējās struktūras pārskatīšanā. To ir arī skaidri paudusi Komisija dažādajām ieinteresētajām personām, tostarp arī plašai sabiedrībai.

4.2.8.

Tādēļ vidējā termiņā eurozonai ir vajadzīga ekonomikas pārvaldība (kas ir nepieciešama kopš Māstrihtas līguma) attiecībā uz makroekonomikas un mikroekonomikas politikām, pārejot no pašreizējās koordinācijas metodes, kura līdz šim ir devusi vājus rezultātus, uz kopīgu lēmumu pieņemšanu par minēto politiku pamatnostādnēm. Eurozona nevar turpmāk atļauties situāciju, kad tai ir viena un tā pati valūta un atsevišķas ekonomiskās politikas, kas tāpēc būtu jāintegrē, lai cita starpā atvieglotu arī ECB darbu.

4.2.9.

Pārdales mehānisms, kas izmantojams asimetrisku satricinājumu gadījumos: atbildības principu (ne tikai attiecībā uz valstīm, bet arī pilsoņiem) nedrīkst nodalīt no solidaritātes. Tādēļ ierobežotā laikposmā būtu jāveic konkrēti pasākumi, kas vērsti uz visneaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. Tā ir atbildība, kas attiecas uz visiem iedzīvotājiem un visām valstīm.

4.2.10.

Tāpat būtu vajadzīga virzība uz atbilstīgu eurozonas budžetu ar kopīgiem noteikumiem; tikai šādi varētu radīt iespēju, lai virzītos uz kopēju fiskālo politiku, un spētu absorbēt jebkurus turpmākus “triecienus”. To varētu finansēt, piemēram, izmantojot mērķorientētu nodokli, finanšu darījumu nodokli (ar nosacījumu, ka tas aptvertu visu eurozonu), oglekļa dioksīda nodokli, pagaidu nodevu par maksājumu bilanču pārsniegumu virs 6 % un, visbeidzot, kopīgas aizņēmumu obligācijas.

4.2.11.

Valsts parāds: būtu jāizveido mehānisms, kas, neatceļot valstu atbildību par saviem parādiem, tos norobežotu no finanšu spekulācijām. Valsts parādsaistības, kas pakāpeniski tiek konvertētas līdz 60 % kvotai (kā ierosinājusi EESK (17)) vai tā daļu, kura pārsniedz 60 % (saskaņā ar Komisijas (18) iesniegto ierosinājumu par “parāda dzēšanas fondu”) varētu turēt konsolidētā parāda kontā, un šādu kontu varētu apkalpot pro rata dažādas dalībvalstis. Kā alternatīvu varētu izveidot pagaidu euroobligāciju fondu, izmantojot starpvaldību līgumu, kas ļautu emitēt īstermiņa eurozonas parāda instrumentus un tādējādi mazinātu eurozonas valstu likviditātes krīzes risku. Saskaņā ar secinājumiem, ko sniedza ekspertu grupa, kuru izveidoja, nosakot tai konkrētu uzdevumu analizēt vienotu parādzīmju emitēšanas dažādo variantu priekšrocības un riskus, Komisijai tagad vajadzētu izvirzīt konkrētu priekšlikumu par to, kādus instrumentus un kādā termiņā izmantot.

4.3.1.

Liela uzmanība jāpievērš arī mikroekonomiskajām politikām, jo īpaši rūpniecības un nozaru politikām, kam ir svarīga nozīme Eiropas ekonomikas izaugsmē, kur vairs neder sadrumstalota pieeja. Tādēļ ir nepieciešams apvienot vairākas politikas (un attiecīgās lēmumu pieņemšanas procedūras), kurām ir netieša ietekme uz valstu budžetiem, lai izveidotu kopīgu redzējumu un nāktu klajā ar Komisijas un dalībvalstu kopīgu rīcību, jo īpaši attiecībā uz šādiem uzdevumiem:

4.4.1.

EESK iestājas par konkrētiem pasākumiem attiecībā uz EMS sociālo dimensiju (20). Jauniešu nodarbinātības līmenis joprojām ir nepieļaujami zems. Kopā ar dalībvalstīm jaunajai Komisijai būtu jāuzņemas atbildība, lai uzlabotu dzīves un darba apstākļus:

4.4.2.

Ir vajadzīgs sociālais dialogs visos līmeņos. Tas nozīmē, ka jānovērš šķēršļi, kas kavē efektīvas konsultācijas dalībvalstīs un dalībvalstu starpā. ES būtu ļoti noderīga, pulcējot ieinteresētās personas no dažādām valstīm, lai apspriestu veiksmīgu praksi un izstrādātu plānus, kā uzlabot apstākļus darbvietu radīšanai.

4.4.3.

Savienība un jo īpaši eurozona, ja tās tiks pabeigtas, vairs nevarēs neņemt vērā ekonomikas politikas sociālās sekas, atstājot tās pilnīgi valstu ziņā. Gan saimnieciskajos, gan sociālajos pasākumos ir jāņem vērā ne tikai Stabilitātes pakta parametri, bet arī plašāks klāsts makroekonomisko rādītāju (piemēram, bezdarba līmenis, izaugsmes temps, maksājumu bilance, nodarbinātības līmenis, nabadzības līmenis, ieņēmumu sadale un labklājība u. c.). Nav iespējams garantēt EMS stabilitāti, nenodrošinot nekādus eurozonas sociālos mehānismus ekonomikas straujas lejupslīdes un/vai nelīdzsvarotības gadījumiem. Daži no tiem var prasīt izmaiņas Līgumos. Vidējā termiņā tās varētu būt šādas:

4.4.4.

Vajadzētu kopīgot arī citas politikas, kas vērstas uz pilsoņu interesēm, lai atbalstītu viņu piederības sajūtu un veicinātu mobilitāti, piemēram:

4.5.1.

Šādu plašu programmu var īstenot tikai ar nepieciešamo demokrātisko leģitimitāti lēmumu pieņemšanas procesā. Pilnībā atzīstot ievērojamo progresu, kas ir panākts pēdējo gadu laikā, EESK uzskata, ka turpmāku būtisku soli virzībā uz priekšu nākamā pilnvaru termiņa laikā var īstenot tikai tad, ja tiek pievērsta īpaša uzmanība pārskatatbildībai, leģitimitātei, demokrātijai, pārredzamībai un saziņai.

4.5.2.

Arvien vairāk visā Eiropā saasinās politiskās diskusijas par integrācijas procesu. ES līmenī politiskajām partijām vajadzētu skaidri definēt savus redzējumus, kas palīdzētu veidot dažādu politisko grupu viedokļus Eiropas Parlamentā un sekmētu Eiropas politisko partiju atpazīstamību. Starptautiskas Eiropas mēroga vēlēšanas, kurās iesaistīti pārrobežu politiskie formējumi, lielā mēra stiprinātu un veicinātu Eiropas mēroga debates.

4.5.3.

,Līdzatbildības un sabiedrības atbalsta nodrošināšanai ir vajadzīgs daudz lielāks valstu parlamentu ieguldījums Eiropas debatēs. ES likumdošanas priekšlikumi un VRP būtu pienācīgi jāapspriež parlamentos. Būtu jāparedz interaktīvas konsultācijas par stratēģiskiem jautājumiem starp Eiropas Parlamentu un valstu parlamentiem, kas rosinātu arī aktīvāku dinamiku starp valstu parlamentiem.

4.5.4.

Komisijai būtu pēc iespējas efektīvāk jāpiemēro Kopienas metode, nākot klajā ar tiesību aktu priekšlikumiem un pasākumiem, kā arī īstenojot dalītu kompetenci ar dalībvalstīm. Tāpat kā agrāk, aktīva un drosmīga attieksme atmaksāsies.

4.5.5.

Ja to pieprasa parlamenti un/vai pilsoniskā sabiedrība, Komisija būtu jāpieaicina arī valstu mēroga diskusijās par Eiropas Savienības jautājumiem.

4.5.6.

Eiropadome un Padomes, jo īpaši Ekonomikas un finanšu padome, ir galvenās lēmumu pieņēmējas, un tām ir būtiska nozīme saistībā ar pārskatatbildību un leģitimitāti. Tāpēc ir vajadzīga lielāka pārredzamība, jo tā atbilst demokrātijas prasībām.

4.5.7.

Padomes locekļi, kas pārstāv valstu intereses, kā arī koplēmumu pieņēmēji Eiropas līmenī bieži vien Briselē runā pavisam ko citu nekā pašmājās, kas parasti rada būtiskas neskaidrības un kavē vienošanās panākšanu. Izvairīga valoda nav pieņemama. Dalībvalstīm vajadzētu vienoties par kopīgiem politiskajiem vēstījumiem visos lēmumu pieņemšanas līmeņos un atbalstīt šādus vēstījumus.

4.5.8.

Dalībvalstis EMS struktūrā ir gan subjekts, gan objekts. Konverģence ar Eiropas metodoloģiju, vienlaikus saglabājot valstu administratīvās procedūras un tradīcijas, ir iespējama, tomēr būs vajadzīgi būtiski pielāgojumi vairākās valstīs. Uzticama politiskā un administratīvā prakse var būt ļoti svarīga uzticības veidošanā.

4.5.9.

EESK uzsver, ka arī pilsoniskajai sabiedrībai ir jāīsteno sava bieži vien pārāk zemu novērtētā loma ES un integrētākas eurozonas nākotnes arhitektūras veidošanā. Ir daudz jomu, kurās progress daļēji vai pilnībā ir atkarīgs no ārpus valdību struktūrām esošiem procesa dalībniekiem. Pilnībā būtu jāiesaista pilsoniskā sabiedrība. Pārāk daudzās valstīs pilsoniskā sabiedrība joprojām ir malā stāvoša, taču tās rīcībā jānodod nepieciešamie instrumenti, lai tā varētu saistīties ar institucionālajiem lēmumu pieņēmējiem. Pilsoniskajai sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība un jāpiedalās ES lēmumu pieņemšanas procesā, lai paplašinātu savu demokrātisko bāzi. Bez tās aktīvas līdzdalības EMS sekmīga pabeigšana nebūs iespējama.

4.5.10.

Sociālajiem partneriem jo īpaši būtu visnotaļ lietderīgi izvērtēt uz konsensu orientēta modeļa rezultātus dalībvalstīs, ko EESK stingri atbalsta. Ieteicama ir labākās prakses piemēru un pieredzes apmaiņa.

4.5.11.

EESK uzskata, ka pašreizējie noteikumi neapšaubāmi nav pietiekami efektīvi un nav darbojušies tā, kā bija paredzēts, un ka starpvaldību darbības nav atrisinājušas ar EMS saistītās problēmas. Tāpat mums nevajadzētu maldināt sevi ar domu, ka krīze atkāpjas un ka stabilizācijas mehānismi, kas steigā ieviesti laikā, kad plosījās vētra, būs pietiekami, lai virzītos uz priekšu un lai novērstu jaunas krīzes.

4.5.12.

Vienīgais veids, kā izvairīties no līdzīgām situācijām, ir mainīt eurozonas noteikumus un lēmumu pieņemšanas procesu, padarot tos pārredzamākus un demokrātiskākus:

5.1.

Papildus EMS pabeigšanai, kā izklāstīts iepriekš, būtu lietderīgi nākamajā parlamentā uzsākt nopietnu pārdomu procesu par ES un tās institucionālo struktūru darbības padziļināšanu kopumā, kā arī noteikt tās politikas jomas, kurām vajadzētu kļūt kopējām. EESK uzskata, ka pārdomu procesā vajadzētu pievērsties turpmāk minētajiem aspektiem.

5.2.

Noteikt, ka Komisijas darbības apstiprina EP, kuram arī būtu iniciatīvas tiesības. EP varētu ievēlēt, balstoties uz Eiropas politisko partiju iesniegtajiem Eiropas sarakstiem.

5.3.

Lai veicinātu pārredzamību, demokrātisko leģitimitāti un pilnvaru dalījumu, būtu jāatceļ divvaldība, ko īsteno Eiropadomes priekšsēdētājs un Komisijas priekšsēdētājs, kuru ievēlētu EP vai pilsoņi tiešā veidā, ar nosacījumu, ka tiek mainīta arī viņa loma. Pašreizējā Padome varētu kļūt par “valstu senātu” ar jaunu reglamentu.

5.4.

Starp politikām, ko pilnībā vai daļēji īsteno ES un kurās tai būtu lēmumu pieņemšanas pilnvaras, varētu tikt iekļauta Eiropas Savienības ārpolitika un starptautiskā loma, tostarp vienota pārstāvība starptautiskajās organizācijās, aizsardzības politika (tiem, kas to vēlas), enerģētikas politika, pētniecības politika, patvēruma un imigrācijas politika, kā arī standartu un tiesību ievērošana ar pilnvarām rīkoties, ja dalībvalstis tās pārkāpj, kā tas jau ir attiecībā uz ekonomikas jautājumiem un budžeta regulējumu.

5.5.

Jaunajā institucionālajā struktūrā, ko nav iespējams izveidot, izmantojot vienīgi ciešāku sadarbību, Parlamenta, Padomes, Komisijas, EESK un RK lomas varētu noteikt jauns konvents, kurš darbotos līdz 2019. gadam, kad notiks nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas pēc 2014. gada vēlēšanām.

6.1.

Uzticības atgūšanas procesā ir nepieciešama laba saziņa. EESK ir pārliecināta, ka vislabāko saziņu nodrošina labas politikas un prakse, kas nodrošina ilgtermiņa perspektīvu visai Eiropas sabiedrībai.

6.2.

Jāveicina un jāuzlabo saziņa ar sabiedrību. Saziņa rada interesi, kas savukārt rada sapratni. Šī atziņa nav pietiekami tikusi ņemta vērā, un tas ir trūkums, par ko vainojama Komisija un dalībvalstis. Būtu jāizmanto viss sociālo plašsaziņas līdzekļu klāsts.

6.3.

EMS un ar to saistītās jomas bieži vien ir atspoguļotas kā tehnisks pasākums. Tā nav, jo tās ir fundamentāli politiskas un lielā mērā ietekmē ikviena pilsoņa dzīvi. Tomēr tās ir reti apspriestas, nemaz nerunājot par saziņu, no šādas perspektīvas viedokļa, kas lielā mērā izskaidro milzīgo plaisu starp ES un tās iedzīvotājiem.

6.4.

Atšķirīgās tradīcijas un situācijas ik dienu sāpīgi parāda, ka trūkst “kopējas EMS valodas”, kas dažkārt rada lielas neskaidrības un mazina sabiedrības atbalstu. EESK uzskata, ka Komisija ir vienīgā iestāde, kas spēj sniegt risinājumu, izmantojot savas iniciatīvas tiesības ES likumdošanas procesā. Uz to būtu jāraugās tādas Komisijas un EP perspektīvā, kas būtu politiskākas struktūras nekā līdz šim.

6.5.

Kā līdzatbildīgiem dalībniekiem pilsoniskajai sabiedrībai un sociālajiem partneriem būtu jāpilda sava atbilstoša loma saziņas īstenošanā, kas līdz šim bieži vien nav pietiekami attīstīta. Pilsoniskajai sabiedrībai un sociālajiem partneriem būtu jāvērš iestāžu uzmanība uz pilsoņu un uzņēmumu bažām un jāsadarbojas, lai tās kliedētu. Viedokļu apmaiņai būtu jānotiek abpusēji.

6.6.

Eiropai turpmāk vairs nevajadzētu radīt par sevi iespaidu kā par “ziloņkaula torni”; šāds uzskats ir izveidojies lielā daļā sabiedrības. Eiropas integrācijas priekšrocības, konkrētie soļi virzībā uz priekšu un ieguvumi, kas jo īpaši izpaužas attiecībā uz ieguldījumiem, darbvietu radīšanu un patērētājiem, ir saprotami jāizskaidro iedzīvotājiem. T.s. jaunajam vēstījumam Eiropai būtu jāsākas ar kopīgu saziņas un vienkāršošanas stratēģiju, kuru īsteno Komisija un dalībvalstis, kas ir galvenie dalībnieki līdzās politiskajām partijām un pilsoniskajai sabiedrībai.

16.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 451/20

Ziņotājs:

SMYTH

1.1.

Vairāk nekā sešus gadus pēc smagā finanšu un ekonomikas satricinājuma parastie uzņēmējdarbības, īpaši MVU, finansēšanas kanāli joprojām ir daļēji nosprostoti. Bankas, kas vienmēr nodrošināja finansējumu MVU, vairs ne tik labprātīgi piešķir finansējumu vairāku tādu iemeslu dēļ kā aizņemto līdzekļu īpatsvara samazināšana, augstākas kapitāla un likviditātes koeficienta prasības, uzkrājumi sliktajiem parādiem un izvairīšanās no riska. Šī finanšu tirgu un finansējuma kanālu sadrumstalotība ir viena no finanšu krīzes visnoturīgākajām iezīmēm Eiropā.

1.2.

Viena no pastāvīgām tirgus nepilnībām ir MVU izsniegto apgrozāmā kapitāla aizdevumu sarukums – ES politiķiem šī problēma ir pienācīgi jārisina. Pagaidām problēmas mērogam atbilstošs risinājums nav atrasts.

1.3.

ECB īstenotā ilgāka termiņa refinansēšanas operācija (1) palīdzēja veiksmīgi novērst banku sistēmas sabrukumu, bet lielākā daļa tās finansējuma nenonāca līdz reālajai ekonomikai. Tā vietā tas tika izmantots, lai nostiprinātu banku bilanci, un tika palaista garām iespēja atrisināt problēmu ar šā līdzekļa palīdzību, jo uzņēmumiem joprojām trūkst apgrozāmā kapitāla.

1.4.

EIB, kura ir ļoti aktīvi atbalstījusi MVU visā Eiropā, ir būtiski rekapitalizēta un pastiprinājusi aizdevumu izsniegšanu MVU. Atbalsts MVU ir vissvarīgākā EIB grupas politikas prioritāte – šim mērķim tiek novirzīti 20 % no EIB gada kopējā aizdevumu apjoma, turklāt uz to ir vērsti 100 % EIF darbības. Lai gan EIB nodrošina daudz līdzekļu MVU attīstības finansēšanai, tās kopējā uzņēmējdarbībai paredzēto aizdevumu daļa eurozonā joprojām ir maza.

1.5.

EESK atbalstīja pagājušajā gadā publicēto “Zaļo grāmatu par Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansēšanu” (2), un nesen tai sekoja pasākumu kopums (3) par ilgtermiņa finansēšanas veicināšanu vispār un par finansējuma virzīšanu tieši MVU. Pasākumu kopums ietver stimulus, kas vērsti uz MVU aizdevumu vērtspapīrošanas izmantojuma palielināšanu. Komisija ir arī ierosinājusi jaunus noteikumus, lai mudinātu pensiju fondus investēt finanšu aktīvos un tādējādi atbalstīt ilgtspējīgas izaugsmes finansēšanu reālajā ekonomikā (4). Tiek rosināts arī izveidot likvīdu un pārredzamu sekundāro tirgu uzņēmumu obligācijām un citu veidu obligācijām. EESK šos priekšlikumus vērtē atzinīgi un ir pārliecināta, ka tie palīdzēs savlaicīgi reformēt MVU finansējuma tirgu un padarīs to efektīvāku.

1.6.

Tiek gatavotas arī vairākas citas iniciatīvas, lai novērstu šķēršļus, kas aizdevējiem traucē rūpīgāk novērtēt kredītspēju un risku. Tās ietver elektronisko glabātavu izmantošanas paplašināšanu un standartizētus iesniegumus, kas paredzēti uzņēmumu reģistriem, statistikas birojiem, banku kredītu vērtētājiem un citiem aizdevējiem, kā arī iespēju izveidot Eiropas centrālo kredītreģistru. Ja tiktu uzlabota un aktīvāk aktualizēta informācija par MVU finansiālo stāvokli, aizdevēji varētu labāk novērtēt risku un to precīzāk izcenot.

1.7.

Pašlaik tiek gatavoti vai izskatīti vairāki citi priekšlikumi, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam. EESK atbalsta šādu politiķu izvēlētu proaktīvāku pieeju, taču priekšlikumu īstenošanai būs vajadzīgs laiks. Joprojām neatrisināts ir jautājumus par to, ko darīt tūlīt un īstermiņā, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam.

1.8.

Pieeja “viens risinājums der visiem” var nebūt piemērota visām dalībvalstīm. Dažas dalībvalstis ir izveidojušas pieejas, kas ir piemērotas to valsts finanšu struktūrām un regulējumam. Viena no visinteresantākajām iniciatīvām ir Apvienotās Karalistes aizdevumu finansēšanas shēma (5). Ar tās palīdzību beidzamo divu gadu laikā izdevās ļoti veiksmīgi uzlabot hipotekāro kreditēšanu un aizdevumus mājsaimniecībām Apvienotajā Karalistē, un pašlaik ar tās palīdzību tiek stimulēti aizdevumi MVU. Šī shēma mudina iesaistītās bankas palielināt neto aizdevumus MVU, samazinot finansējuma izmaksas. Šīs shēmas aizstāvji norāda, ka MVU piešķirto aizdevumu apjoms būtu daudz mazāks, ja šādas shēmas nebūtu.

1.9.

EESK uzskata, ka minētā aizdevumu finansēšanas shēma ir labas prakses piemērs, un iesaka ECB rūpīgi apsvērt līdzīgas iniciatīvas ieviešanu eurozonā. ECB 2014. gada 5. jūnijā paziņoja par virkni likviditātes uzlabošanai paredzētu pasākumu, kuru mērķis būs veicināt banku aizdevumus MVU (6). EESK atzinīgi vērtē to, ka ECB galvenais priekšlikums: speciālas ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas (SITRO) ir līdzīgas šajā atzinumā minētajām aizdevumu finansēšanas shēmām. Kā pozitīvs aspekts jāpiemin arī tas, ka darbs, ko EESK ieguldījusi šā atzinuma sagatavošanā, ir apsteidzis politiķu domas attīstību.

2.1.

Debatēs par uzņēmējdarbībai paredzētiem aizdevumiem un finansējumu galvenā uzmanība tiek vērsta uz attīstības un investīciju kapitāla piedāvājumu un pieprasījumu, īpaši attiecībā uz MVU. Aizdevēji uzsver, ka trūkst jaunu projektu un līdz ar to nav pieprasījuma pēc finansējuma attīstībai. MVU un uzņēmumi ar vidēji lielu kapitālu bieži sūdzas gan par attīstībai paredzēta finansējuma piedāvājumu, gan par šāda kredīta izmaksām, norādot, ka bankas riska finansējumam nosaka pārāk augstu cenu. Abos viedokļos ir daļa patiesības. Jebkurā gadījumā ES dalībvalstīs aizdevumu apjoms gan lieliem, gan maziem uzņēmumiem labākajā gadījumā ir vai nu nemainīgs, vai, sliktākajā, liecina par strauju kritumu.

2.2.

Šā EESK atzinuma uzmanības centrā nav ne attīstības kapitāls, ne jaunu uzņēmumu, jaunizveidotu uzņēmumu vai inovāciju finansējums. Tas vairāk ir vērsts uz jautājumu par piekļuvi apgrozāmajam kapitālam: konta pārtēriņa un kredītlīniju iespējām, no kurām ir atkarīga lielākās uzņēmumu daļas izdzīvošana. Ir grūti precīzi noteikt, kādas tendences pastāv apgrozāmā kapitāla aizdevumu jomā, jo nav pieejami dati, taču vispārējās tendences atklāj ECB dati par aizdevumiem nefinanšu uzņēmumiem. Beidzamo četru vai piecu gadu laikā vērojams to kritums, un tikai pēdējos mēnešos iezīmējas atlabšanas pazīmes.

2.3.

Viena no finanšu un ekonomikas krīzes noturīgākajām iezīmēm ir spēcīgā uzņēmumiem paredzētā finansējuma samazināšanās. Tā kā Eiropas bankas ir centušās samazināt savus darījumus ar nedrošiem un nevērtīgiem parādiem, ir sarucis uzņēmumiem, īpaši vismazākajiem un mikrouzņēmumiem, paredzētā apgrozāmā kapitāla piedāvājums gan nominālajā, gan reālajā izteiksmē. Šo uzņēmumiem piešķirto aizdevumu kritumu var raksturot kā pastāvīgu tirgus nepilnību. Turklāt Eiropas finanšu tirgu sadrumstalotība ir izraisījusi aizdevuma likmju divu līmeņu struktūras rašanos. Maziem uzņēmumiem Itālijā un Spānijā, piemēram, jārēķinās ar daudz augstākām procentu izmaksām nekā līdzīgiem uzņēmumiem Vācijā un Apvienotajā Karalistē. Līdz šim ES politiķi nav atraduši problēmas mērogam atbilstošus risinājumus, un ir daži pierādījumi, ka uzlabotais ES un starptautiskais banku regulējums ir pastiprinājis uzņēmējdarbībai paredzētu aizdevumu problēmu, jo bankas vairās no riska.

3.1.

ES politiķi ir centušies risināt finanšu krīzes sekas un novērst tās ietekmi uz reālo ekonomiku. ES banku sistēmas trauslums ir kļuvis par lielāko ekonomikas atlabšanas kavēkli. Šā trausluma novēršanas nolūkā Eiropas Centrālā banka (ECB) 2012. un 2013. gadā uzņēmās bezprecedenta iniciatīvu un deva ES bankām piekļuvi samērā lētiem naudas līdzekļiem vairāk nekā 1 triljona euro apmērā. Šī iniciatīva ieguva nosaukumu “ilgāka termiņa refinansēšanas operācija”. Tā bija paredzēta kā līdzeklis pret banku paralīzi vai to sabrukumu laikā, kad bankas centās atjaunot savu bilanci un panākt atbilstību ar regulējumu noteiktajiem stingrākiem kapitāla rādītājiem. Ar ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas palīdzību veiksmīgi izdevās novērst sabrukumu, bet lielākā daļa šā finansējuma nenonāca līdz reālajai ekonomikai. Tā vietā tas tika izmantots banku bilances nostiprināšanai. Šāds rezultāts bija savā ziņā paredzams un saprotams. Lielākajai daļai Eiropas banku pirmajā vietā bija un joprojām ir izdzīvošanas jautājums. Tomēr šāds rezultāts liecina par neizdevušos mēģinājumu, jo uzņēmumiem joprojām trūkst apgrozāmā kapitāla.

3.2.

2013. gada martā Eiropas Investīciju Banka (EIB) tika būtiski rekapitalizēta. Tās samaksātais kapitāls tika palielināts, iepludinot 10 miljardus euro skaidras naudas no kapitāla daļu īpašniekiem. EIB sagaida, ka nākamo triju vai četru gadu laikā tā spēs palielināt jau apjomīgos aizdevumus MVU par līdz pat 40 miljardiem euro. Rekapitalizācija palīdzēja EIB palielināt aizdevumus MVU. Atbalsts MVU ir vissvarīgākā EIB grupas politikas prioritāte – šim mērķim tiek novirzīti 20 % no EIB gada kopējā aizdevumu apjoma, turklāt uz to ir vērsti 100 % EIF darbības. Tomēr EIB aizdevumi MVU galvenokārt tiek izmantoti attīstības kapitālam, inovācijai un jauniem projektiem. Ir zināms, ka EIB apsver apgrozāmā kapitāla aizdevumu iespējas, un būs interesanti iepazīties ar šo apspriežu iznākumu. Lai gan EIB nodrošina daudz līdzekļu MVU attīstības finansēšanai, tās kopējā uzņēmējdarbībai paredzēto aizdevumu daļa eurozonā joprojām ir maza.

3.3.

Apvienotā Karaliste un ASV monetārās iestādes ir ķērušās pie dažiem netradicionāliem pasākumiem, piemēram, pie kvantitatīvas mīkstināšanas, lai banku sistēmu nodrošinātu ar likviditāti. Šāda politika ietver valsts un uzņēmumu obligāciju iepirkšanu īpaši lielos apmēros, ko veic centrālās bankas, un jaunas naudas iepludināšanu banku sistēmā. Tas palīdzēja izvairīties no naudas tirgus un monetārās politikas transmisijas mehānisma paralīzes gan ASV, gan Apvienotajā Karalistē. Ir konstatēti daži apliecinājumi tam, ka ASV kvantitatīvās mīkstināšanas programma ir devusi iespēju paplašināt reālās ekonomikas kreditēšanu un finansēšanu. ASV monetārās iestādes gatavojas to pakāpeniski samazināt, jo ekonomikas atlabšana pamazām nostiprinās. Apvienotajā Karalistē Anglijas Bankas ieteikumos, kas vērsti uz nākotni, ir ierosināts, ka tiklīdz būs nostiprinājusies ekonomikas atlabšana, kvantitatīvās mīkstināšanas politika arī būs jābeidz.

3.4.

Komisija 2013. gada martā publicēja “Zaļo grāmatu par Eiropas ekonomikas ilgtermiņa finansēšanu” (7), un nesen tai sekoja pasākumu kopums par ilgtermiņa finansēšanas veicināšanu vispār un par finansējuma virzīšanu tieši MVU (8). Šo pasākumu kopuma centrā ir pasākumi ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru izmantošanas stiprināšanai MVU paredzētos aizdevumos. Plašāka ar aktīviem nodrošinātu vērtspapīru izmantošana ļautu bankām un citām finanšu iestādēm piedāvāt uzņēmumiem lielāku aizdevumu apjomu. Komisija ir arī ierosinājusi jaunus noteikumus, lai mudinātu pensiju fondus investēt finanšu aktīvos, piemēram, ar aktīviem nodrošinātos vērtspapīros, un tādējādi atbalstīt ilgtspējīgas izaugsmes finansēšanu reālajā ekonomikā (9). Tiek rosināts arī izveidot likvīdu un pārredzamu sekundāro tirgu uzņēmumu obligācijām un uzlabot segto obligāciju un privāti izvietotu vērtspapīru pievilcību. Paziņojuma par kolektīvo finansēšanu (10) mērķis ir atbalstīt labāko praksi, pārraudzīt kolektīvās finansēšanas finansējuma tirgu attīstību un atvieglot kolektīvās finansēšanas kvalitātes marķējuma izveidi.

3.5

Šajā saistībā ir jāpiemin arī vairākas citas iniciatīvas. Šķēršļi, kas aizdevējiem traucē rūpīgāk novērtēt kredītspēju un risku, parasti ir saistīti ar izmaksām un ar konkrētas finansiālas informācijas trūkumu. Starptautisko finanšu institūts piedāvā virkni pasākumu šo šķēršļu mazināšanai. Tie ietver elektronisko glabātavu izmantošanas paplašināšanu un standartizētus iesniegumus, kas paredzēti uzņēmumu reģistriem, statistikas birojiem, banku kredītu vērtētājiem un citiem aizdevējiem. Šīs valstu glabātuves, kurās tiek uzkrāta informācija par kredītrisku, būtu jāapvieno ar Eiropas centrālo datu glabātuvi (European Data Warehouse), kas varētu kļūt par Eiropas centrālo kredītreģistru. Starptautisko finanšu institūts aicina izveidot Eiropas vienotos informācijas vākšanas un tās sniegšanas standartus, lai būtu iespējams analizēt gan uzņēmumu, gan valstu datus, tos sastatot. Ja tiktu uzlabota un aktīvāk aktualizēta informācija par MVU finansiālo stāvokli, aizdevēji varētu labāk novērtēt risku un to precīzāk izcenot.

3.6

Citi priekšlikumi MVU paredzētā finansējuma plūsmas uzlabošanai:

4.1.

Uzdevums izstrādāt tādu shēmu, kas uzlabotu piekļuvi finansējumam visā Savienībā, nav vienkāršs. Dažas dalībvalstis ir izveidojušas risinājumus, kas ir piemēroti valsts finanšu struktūrām un regulējumam. Pieeja “viens risinājums der visiem” var nebūt piemērota visām dalībvalstīm. Viena no visinteresantākajām iniciatīvām ir Apvienotās Karalistes aizdevumu finansēšanas shēma, un to ir vērts apskatīt padziļināti.

4.2.

Apvienotās Karalistes Valsts kase un Anglijas Banka šo aizdevumu finansēšanas shēmu ieviesa 2012. gada jūlijā ar mērķi stimulēt aizdevumus reālai ekonomikai (11). Valsts kase, būdama Anglijas Bankas akcionāre, uzrauga aizdevumu finansēšanas shēmas darbību. Aizdevumu finansēšanas shēma piedāvā iesaistītajām bankām lētu finansējuma avotu, un šīs pazeminātās finansējuma izmaksas dod iespēju bankām palielināt kredītu pieejamību, samazinot tiem noteiktās procentu likmes. Šī shēma mudina bankas pastiprināt aizdevumu piešķiršanu un dod tām iespēju iegūt papildu finansējumu no šīs shēmas. Shēmas izveide ir veicinājusi būtisku banku finansējuma izmaksu kritumu, un tāpēc ir uzlabojušies kreditēšanas apstākļi. Ir jāatzīst, ka aizdevumu finansēšanas shēma visjūtamāk ir stimulējusi tieši aizdevumus mājsaimniecībām un hipotekāro kreditēšanu. Mazāki panākumi ir gūti uzņēmumiem paredzēto aizdevumu jomā, tāpēc 2013. gada novembrī iestādes pilnveidoja šo shēmu, lai to vērstu tikai uz MVU paredzētu aizdevumu stimulēšanu.

4.3.

Aizdevumu finansēšanas shēma ir paredzēta, lai nodrošinātu komerciālu impulsu iesaistītajām bankām un tās palielinātu neto aizdevumus (t. i., bruto aizdevumi mīnus atmaksājumi). Shēma piedāvā lētu finansējumu visām bankām, pat tām, kas samazina saistību un aktīvu īpatsvaru. Šai shēmā nav noteiktas maksimālās finansējuma summas, ko bankas varētu iegūt. Piemēram, ja bankas, kas iesaistījusies shēmā, uzņēmumiem paredzēto aizdevumu kopējā summa shēmas darbības sākumā sasniedz EUR 100 miljardus, tā var iegūt vismaz EUR 5 miljardus finansējuma. Ja tā pati banka pēc tam palielina MVU paredzētos aizdevumus par vēl EUR 1 miljardu, tai ir tiesības saņemt vēl EUR 5 miljardus no šīs shēmas. Tiesības saņemt MVU aizdevumiem paredzēto neto summu attiecībā 1 pret 5 apvienojumā ar mazākām finansējuma izmaksām ievērojami stimulē bankas paplašināt aizdevumu izsniegšanu (12).

4.4.

Anglijas Banka uzrauga grozīto aizdevumu finansēšanas shēmu. Lielākā daļa Apvienotās Karalistes finanšu iestāžu ir iesaistījušās šajā shēmā. Pārskatītā shēma, kuras mērķis ir stimulēt tikai uzņēmumiem paredzētos aizdevumus, darbojas tikai kopš 2013. gada novembra, un iespējams, ka vēl ir par agru izdarīt galīgos secinājumus par tās efektivitāti. Dažas no lielākajām Apvienotās Karalistes un eurozonas bankām turpināja diezgan strauji samazināt saistību un aktīvu īpatsvaru, un šis droši vien ir iemesls, kāpēc ir sarukuši uzņēmumiem paredzētie aizdevumi. Aizdevumu finansēšanas shēmas aizstāvji apgalvo, ka stāvoklis kreditēšanas jomā Apvienotajā Karalistē būtu daudz sliktāks, ja nebūtu pieejams šīs shēmas finansējums.

4.5.

EESK ir pārliecināta, ka līdzīga shēma būtu jāievieš visā eurozonā. Aizdevumu finansēšanas shēmai līdzīga shēma noteiktā laika posmā, kas ilgtu no diviem līdz trijiem gadiem palīdzētu atjaunot uzņēmumiem paredzētu aizdevumu izsniegšanas līmeni, vienlaikus arī veicinot saistību un aktīvu īpatsvara samazināšanas procesu.

4.6.

ECB 2014. gada 5. jūnijā paziņoja par virkni likviditātes uzlabošanai paredzētu pasākumu, kuru mērķis būs veicināt banku aizdevumus MVU (13). EESK atzinīgi vērtē to, ka ECB galvenais priekšlikums: speciālas ilgāka termiņa refinansēšanas operācijas (SITRO) ir līdzīgas šajā atzinumā minētajām aizdevumu finansēšanas shēmām.

4.7.

EESK atzinīgi vērtē lielāko daļu Komisijas ierosinājumu, kas paredzēti MVU finansējuma iegūšanas iespēju uzlabošanai, tomēr tie lielākoties ir paredzēti vidējam un ilgākam termiņam, un šajā nolūkā, iespējams, būs vajadzīgi jauni tiesību akti un/vai iestādes. Savukārt uzņēmumu apgrozāmā kapitāla finansēšanas krīze ir aktuāla tagad, tā ir spēcīga, un viss liecina par to, ka tā pastiprinās. EESK ir pārliecināta, ka ES politiķiem būtu aktīvāk jāmeklē īstermiņa risinājumi, piemēram, tādi kā iepriekšminētās stimulējošās shēmas (aizdevumu finansēšanas shēma vai ilgāka termiņa refinansēšanas operācija). Finanšu vai reputācijas riska palielināšanās ir jāskata, ņemot vērā to, ka ES ir 26 miljoni bezdarbnieku un 5,6 miljoni no viņiem ir jaunāki par 25 gadiem.

16.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 451/25

Ziņotāja:

Isabel Caño Aguilar

1.1.

Eiropas Savienībai no digitālo tehnoloģiju lietotājas jākļūst par šo tehnoloģiju izstrādātāju un ražotāju, bet lai to panāktu, ir jāatbalsta talanti. Un par prioritātēm jāizvirza informēšana, apmācība un izglītošana.

1.2.

EESK uzskata, ka digitālās sabiedrības pieejamībai jābūt visas Eiropas sabiedrības prioritārajam mērķim. Šajā jomā īstenotā politika nav pietiekama, lai novērstu digitālo plaisu, kas turpina paplašināties.

1.3.

EESK atgādina, ka ir jāīsteno atbilstīgi pasākumi, lai nodrošinātu cilvēkiem ar invaliditāti piekļuvi digitālajai sabiedrībai un vienlīdzīgus nosacījumus jauno tehnoloģiju izmantošanā.

1.4.

Digitālā sabiedrība nedrīkst būt papildu faktors atstumtībai. EESK īpaši uzsver, ka jāpieņem atbilstīgas politikas, lai gados vecāki cilvēki nebūtu atstumti, bet gan pilnībā iekļautos tehnoloģiju izmantošanā, jo tās ir ikdienas dzīves sastāvdaļa.

1.5.

Nepieciešama Eiropas un valstu iestāžu kopīga darbība, lai nodrošinātu cenu ziņā pieejamāku informātikas aprīkojumu un programmas, kurās ievērota daudzvalodība.

1.6.

Eiropas izglītības politika jāvirza uz iedzīvotāju sagatavošanu dzīvei. EESK īpaši uzsver, ka jākonsultējas ar izglītības nozares profesionālajām organizācijām.

1.7.

EESK uzskata, ka būtiska nozīme vienlīdzības mērķa sasniegšanā ir atbalstam valsts izglītības sistēmai atbilstoši dalībvalstu finansiālajām iespējām.

1.8.

EESK uzsver, ka apmācības un izglītošanas procesā par digitālo vidi būtiska nozīme ir publiskajām bibliotēkām.

1.9.

EESK iesaka plašāk izmantot atklātas inovācijas modeļus un atklātus standartus. Jāizvairās no nepamatotiem pasākumiem intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā, jo tie var ierobežot inovācijas procesu digitālajā ekonomikā.

1.10.

EESK ierosina ievērot Eiropas e-mācību kvalitātes fonda (EFQUEL) ieteikumus izglītības jomā.

1.11.

EESK vēlreiz norāda, ka arodapmācībai un izglītībai ir svarīga nozīme, lai pārvarētu ekonomikas krīzi un veicinātu ekonomikas atveseļošanu, uzsverot Cedefop būtisko nozīmi šajā jomā. Tāpēc EESK iesaka:

1.12.

EESK vēlreiz norāda, ka arodapmācībai un izglītībai ir svarīga nozīme, lai pārvarētu ekonomikas krīzi un veicinātu ekonomikas atveseļošanu, uzsverot Cedefop būtisko nozīmi šajā jomā.

1.13.

Ar iniciatīvu “Apvārsnis 2020” ir jāstiprina ES pozīcijas digitālās tehnoloģijas jomā, kurā Eiropas uzņēmumi saņem mazāku finansējumu nekā to konkurenti Āzijā un ASV.

1.14.

EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi atbalstīt informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) jomā darbojošos Eiropas mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), lai tādējādi veicinātu inovatīvus projektus, kuriem ir būtiska nozīme šajā pastāvīgi mainīgajā nozarē. Fiskālie pasākumi un efektīvāks atbalsts Eiropas MVU finansēšanai būtiski sekmēs ekonomikas krīzes pārvarēšanu.

1.15.

Atbalsts start-up uzņēmumiem digitālo tehnoloģiju jomā var veicināt Eiropas datortehnikas un programmatūras nozares uzplaukumu. EESK atzinīgi vērtē augsta riska programmu atbalsta iniciatīvu digitalizācijas programmas ietvaros, taču aicina sniegt lielāku atbalstu no finanšu sistēmas.

1.16.

EESK ierosina pasākumu kopumu ar mērķi sekmēt sieviešu iesaistīšanos digitālajā sabiedrībā.

2.1.

IKT iekļaušana izglītībā minēta vairākos ES politiskajos lēmumos, programmās un iniciatīvās, tostarp

2.2.

Eiropas digitalizācijas programmā (2010.g.) un Savienības galvenajā stratēģijā “Apvāršņa 2020” mērķu izpildei paredzētas vairākas darbības, kas saistītas ar

2.3.

EESK šos aspektus apskatījusi vairākos atzinumos (1).

2.4.

Šajā pašiniciatīvas atzinumā izskatīti jautājumi saistībā ar digitālās sabiedrības pieejamību, izglītību, vienlīdzību un nodarbinātību.

3.1.1.

Iedzīvotāji ikdienā arvien plašāk izmanto IKT rīkus. Digitālās sabiedrības pieejamība ir viena no tiesībām, un tās iespējas ir pilnībā jāizmanto.

3.1.2.

EESK atkārtoti uzsvērusi platjoslas nozīmi Eiropas sabiedrībā un ekonomikā (2), tādēļ tā atzinīgi vērtē satelītsakaru platjoslas pakalpojumu izplatību 28 dalībvalstīs. Tomēr daudzi digitālās plaisas cēloņi joprojām nav novērsti, un tos pastiprina nabadzības līmeņa pieaugums ekonomikas un sociālās krīzes dēļ.

3.1.3.

Digitālā plaisa nav likvidēta, tostarp arī šādu iemeslu dēļ: izglītība (personām ar augstāko izglītību ir trīs reizes lielākas iespējas kļūt par interneta lietotājiem nekā 33 % iedzīvotāju ar zemāku izglītības līmeni), vecums (internetu parasti lieto jaunieši un – gandrīz vienmēr – studenti, taču gados vecāki cilvēki to lieto daudz retāk), informācija, kas pārsvarā ir angļu valodā, atšķirības starp lauku, pilsētu un salu reģioniem utt.

3.1.4.

Ņemot vērā budžeta ierobežojumus, kurus, šķiet, pastiprina Stabilitātes pakts, valsts iestādēm bieži vien ir nopietnas grūtības finansēt informācijas tehnoloģiju izmaksas izglītības jomā. Iespējamie finansēšanas veidi, tostarp maksa lietotājiem, var apdraudēt pieejamību un vienlīdzību izglītības jomā.

3.1.5.

Piekļuves iespējas ir viena no cilvēktiesībām (3). Turklāt jāatzīmē, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas ir viena no Lisabonas līguma sastāvdaļām, 20., 21. un 26. pantā ir aizliegta jebkura uz invaliditāti balstīta diskriminācija un noteiktas cilvēku ar invaliditāti tiesības izmantot īpašus pasākumus. Savukārt saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām dalībvalstu pienākums ir īstenot atbilstošus pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi informācijai un komunikācijas tehnoloģijām, tostarp internetam (4).

3.1.6.

Personas ar invaliditāti bezdarbs apdraud divas reizes vairāk, un jaunās tehnoloģijas (tīmekli ieskaitot) dod iespēju izmantot atpūtas, izglītības, kultūras un daudzus citus publiskus un privātus pakalpojumus, kā arī veicina līdzdalību demokrātijas procesos. Tāpēc IKT pieejamība ir ļoti svarīga, lai personas ar invaliditāti uz vienlīdzīgiem nosacījumiem varētu konkurēt augošajā digitālajā tirgū un iesaistīties digitālajā sabiedrībā.

3.1.7.

Digitālā sabiedrība nedrīkst būt papildu faktors atstumtībai. Tieši pretēji, tai jābūt par līdzekli, lai mazāk aizsargātās personas pārvarētu atstumtību.

3.2.1.

Lai veidotu digitālu sabiedrību, ir jābūt atvērtiem pārmaiņām iestādēs. ES jāveicina visiem pieejamas izglītības un apmācības sistēmas, kas darbojas, lai nodrošinātu iedzīvotāju zināšanu, prasmju un spēju attīstību daudzās jomās, sociālo, pilsonisko prasmju un kultūras izpratnes attīstību, zināšanu apguves spēju, kā arī radošuma, inovācijas un komandas darba iemaņu attīstību.

3.2.2.

Visiem, kas atbildīgi par izglītības sistēmu, jāveido skolā tāda pedagoģiskā vide, kas rosinātu pozitīvu attieksmi pret inovāciju, kvalitāti un sadarbību pedagoģiskajā praksē, visu audzēkņu iesaistīšanos izglītības procesā, labas prakses, pilsoniskās līdzdalības un pieredzes izplatīšanu skolā, kā arī novērtēšanas kultūru.

3.2.3.

ES izglītības politika nav pietiekami stimulējusi valsts izglītības iestādes nodrošināt, ka pedagoģiskos nolūkos IKT tiek izmantoti jau no skolotāju sākotnējās izglītības posma, kā arī izglītības iestādēs, īpaši pamatizglītībā, vidējā izglītībā un arodapmācībā. Atbalsts dalībvalstīm nav bijis pietiekams, lai tās veiktu ieguldījumus mūsdienīgā, inovatīvā un kvalitatīvā izglītībā, kas balstīta uz IKT.

3.2.4.

Izglītības ministrijām jāplāno īpaša apmācība skolotājiem un jārosina pārskatīt mācību metodes.

3.2.5.

EESK uzsver, ka apmācības un izglītošanas procesā par digitālo vidi būtiska nozīme ir publiskajām bibliotēkām.

3.2.6.

Jau sākumskolā bērnus varētu iepazīstināt ar datora darbību un varbūt arī atraktīvā veidā – ar programmēšanu, lai eiropieši būtu ne tikai IKT lietotāji, bet pēc iespējas ātrāk kļūtu par IKT izstrādātājiem un ražotājiem. ES ir izveidoti izcilības centri pētniecības jomā (piemēram, elektronisko nanokomponentu jomā), bet tai jāsper solis tālāk.

3.2.7.

Eiropas izglītības sistēmas sniedz ļoti kvalitatīvas izglītības piemērus pamatizglītībā, arodapmācībā un augstākajā izglītībā. Tomēr nepieciešamas izmaiņas mācību programmā, lai iekļautu IKT izmantošanu izglītības jomā un attiecīgo novērtējumu.

3.2.8.

EESK iesaka plašāk izmantot atklātas inovācijas modeļus un atklātus standartus, kā arī izvairīties no nepamatotiem pasākumiem intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā, kas var ierobežot inovācijas procesu digitālajā ekonomikā.

3.2.9.

Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) izstrādātā SPI protokola (Simple Publishing Interface) mērķis ir veicināt komunikāciju starp satura izstrādes rīkiem un bāzēm, kas pastāvīgi pārvalda mācību resursus un metadatus.

3.2.10.

Savietojamība var sekmēt arī atbalsta tehnoloģiju izmantošanu, kuras cilvēkiem ar invaliditāti ir vajadzīgas, lai piekļūtu IKT.

3.3.1.

Izglītība un arodapmācība bagātina cilvēku dzīvi un nodrošina demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamās prasmes. Sociālā un ekonomiskā attīstība ir ļoti atkarīga no arodapmācības, jo tā dod iespēju apgūt prasmes un paver iespējas, lai iekļautos darba tirgū. Tā var uzlabot dzīvi nelabvēlīgākā stāvoklī esošām un atstumtām grupām. Tomēr arodapmācība nav vienīgi saikne starp izglītību un nodarbinātību, tā ir ļoti nozīmīga pēc savas būtības. UNESCO Statistikas institūts norādījis, ka ekonomikas attīstība ir saistīta ar arodapmācību.

3.3.2.

“Erasmus+” ir Savienības galvenā stratēģija šajā jomā, un, kā norādījusi EESK: “[Tai] jābūt svarīgam instrumentam, kas dod iespēju palielināt atbalstu izglītībai un apmācībai, lai uzlabotu iedzīvotāju prasmes un daudzās dalībvalstīs palīdzētu novērst augsto bezdarbu jauniešu vidū”. Tomēr tieši dalībvalstīm, kuras ir atbildīgas par šo jomu, jāīsteno centieni, lai arodapmācībai piešķirtu nepieciešamos resursus un palielinātu tās prestižu izglītības sistēmā.

3.3.3.

EESK atgādina, ka Cedefop darbībā mūžizglītības un arodapmācības jomā uzmanība pievērsta tādiem jautājumiem kā pieaugušo izglītība, kvalifikācija un prasmes, sertifikācija un kvalitātes garantēšanas procesi, kas ir būtiski tiem, kuriem ir vislielākās grūtības iekļauties darba tirgū. Tāpēc Cedefop jāpiešķir vairāk līdzekļu.

3.3.4.

EESK ierosina

3.4.1.

ES vērojams augsts bezdarba līmenis, bet vienlaikus, kā norāda Komisija, īstermiņā trūks 9 00  000 kvalificētu darbinieku, lai aizpildītu darbavietas IKT jomā.

3.4.2.

IKT būtiski ietekmē nodarbinātību, un digitalizācijas programmas veiksmīga īstenošana ir saistīta ar progresīvo tehnoloģiju uzņēmumiem: 2008. gadā IKT nodrošināja Eiropas Savienībai pievienoto vērtību EUR 574 miljardu apmērā, un šajā jomā bija nodarbināti 8,3 miljoni cilvēku. Eiropas uzņēmumiem, kas saskaras ar tādām problēmām kā sadrumstaloti tirgi vai nepietiekams finansējums, ir jāstiprina savas pozīcijas attiecībā pret pasaules tirgū dominējošiem gigantiem, lielākoties Ziemeļamerikas uzņēmumiem.

3.4.3.

Kā jebkura tehnoloģiju attīstība, arī IKT rada pārmaiņas nodarbinātības jomā. Šis jautājums jāskata tādā aspektā, lai radītu nodarbinātības, kvalifikācijas, prasmju apguves un sertificēšanas iespējas gan personām, kurām IKT liedz iespēju iekļauties darba tirgū, gan personām, kurām IKT palīdz iekļauties darba tirgū.

3.4.4.

Digitālo darbavietu vispārējā koalīcija, ko 2013. gada martā izveidoja Komisija, pievērsusies galvenajiem jautājumiem (apmācība un kursu pielāgošana darbavietām digitālajā jomā, mobilitāte, sertifikācija, informēšana, inovatīva apmācība un izglītība), taču tai nav piešķirti budžeta līdzekļi. Turklāt digitalizācijas programmas ietvaros izstrādātas arī citas iniciatīvas: stratēģija “E-prasmes”, tiesību aktu kopums nodarbinātības jomā, Izglītības atvēršanas iniciatīva, stratēģija “Izglītības pārvērtēšana”, Jaunatnes iespēju iniciatīva, ES prasmju panorāma.

3.4.5.

Šajā koalīcijā jāiesaista ne tikai rūpniecība, bet arī izglītības joma, lai stažēšanās uzņēmumos nodrošinātu ciešāku saikni ar IKT nozari.

3.4.6.

Jānorāda, ka minētajās programmās nav pietiekami ņemtas vērā invaliditātes dēļ atstumto personu īpašās vajadzības, piemēram, e-prasmju apguves un digitālo līdzekļu lietošanas jomā, kā arī saistībā ar iekļaušanos digitālajā darba tirgū.

3.4.7.

Lai gan lielākie Eiropas progresīvo tehnoloģiju uzņēmumi iegulda pētniecībā un izstrādē, ieguldījumu apjoms ir mazāks nekā Āzijas un ASV uzņēmumu ieguldījumi. EESK cer, ka programma “Apvārsnis 2020”, kurai piešķirts budžets EUR 78  600 apmērā, sekmēs Eiropas pozīcijas nostiprināšanos pasaules tirgos.

3.4.8.

EESK uzskata, ka ir ļoti svarīgi atbalstīt IKT jomā darbojošos Eiropas MVU, lai tādējādi veicinātu inovatīvus projektus, kuriem ir būtiska nozīme šajā pastāvīgi mainīgajā nozarē. Lai veicinātu krīzes pārvarēšanu, jārod risinājumi finansiālajām grūtībām, ar ko saskaras gan mazie uzņēmumi, gan inovatīvie projekti (start-ups), kuri vērsti uz tehnoloģiju inovāciju.

3.5.1.

Pašlaik no aptuveni 7 miljoniem darbinieku, kas strādā IKT jomā, tikai 30 % ir sievietes, turklāt viņas nav pietiekami pārstāvētas visos līmeņos, jo īpaši lēmumu pieņēmēju amatos. Augstāko izglītību ieguvušo sieviešu skaits procentuāli ir lielāks nekā augstāko izglītību ieguvušo vīriešu skaits, bet darbavietu, atalgojuma, darba apstākļu un atbildīgu amatu pieejamības ziņā sievietes ir nelabvēlīgākā situācijā.

3.5.2.

Izmaiņas politikā jo īpaši nepieciešamas tāpēc, ka samazinās IKT jomā diplomētu sieviešu skaits; pašlaik tikai 29 no 1  000 sievietēm ar augstākās izglītības diplomu to ir ieguvušas IKT jomā, un tikai četras no viņām atrod darbu šajā jomā.

3.5.3.

Neraugoties uz to, ka sieviešu iesaistīšanās IKT jomā varētu palielināt eurozonas IKP par EUR 9 miljardiem, sieviešu nepietiekamo pārstāvību šajā sektorā izskaidro vairāki faktori (tostarp tradīcijas un kultūras stereotipi), bet šī problēma vērojama ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē.

3.5.4.

Šajā saistībā EESK iesaka

4.1.

Pieejamībai jābūt prioritāram mērķim ne vien iestādēs, bet arī sabiedrībā kopumā, jo tā attiecas uz visiem ekonomikas un sociālās jomas dalībniekiem. Taču Savienības politikas un daudzu dalībvalstu politikas kopumā līdz šim nav bijušas pietiekami efektīvas.

4.2.

EESK ierosina Savienībai un valstu iestādēm veicināt kopīgus pasākumus, lai būtiski samazinātu informātikas materiālu izmaksas (tostarp brīvās programmatūras un atvērtā pirmkoda, piemēram, Linux, vispārēju izmantošanu) un iekļaut Eiropas saturu informācijas un zināšanu ieguvē.

4.3.

Atbilstošas politikas nodrošināšanai Eiropas Savienībā 21. gadsimtā nepieciešama pārmaiņām atvērta mentalitāte. Eiropas izglītības un apmācības sistēmu galvenais mērķis nedrīkst attiekties tikai uz konkrētu darba tirgus vajadzību izpildi (aspekts, uz kuru Eiropas Komisija galvenokārt vērsusi izglītības politiku), tam jāietver izglītība, kas sagatavo dzīvei. ES izglītības politikas izstrādē jāiesaista Eiropas mēroga pasniedzēju un mācību centru organizācijas, bet pašreiz tas nenotiek.

4.4.

Ņemot vērā, ka uz dalībvalstīm attiecas budžeta ierobežojumi un ka ar demokrātijas nodrošināšanas iestāžu starpniecību tās pieņem lēmumus, kurus uzskata par labākiem savai tautai, jāuzsver obligātā vajadzība veikt ieguldījumus valsts izglītībā ar mērķi garantēt vienlīdzību izglītības pieejamībā neatkarīgi no audzēkņu sociālās izcelsmes un finansiālajiem līdzekļiem.

4.5.

Komisijai jāpievēršas tam, lai nodrošinātu brīvi pieejamus vispārējas nozīmes izglītības metadatus, uz kuriem neattiecas privātu uzņēmumu īpašuma patenti. Papildus Eiropas programmai SPI standartizācijas jomā jāuzsver arī e-Contentplus un Komisijas programmas metadatu jomā nozīme.

4.6.

Lai nodrošinātu izglītības un apmācības kvalitāti un atbilstību, pasniedzējiem un izglītības centriem jākontrolē mācību saturs. EESK uzskata, ka jāpievērš uzmanība Eiropas e-mācību kvalitātes fonda (EFQUEL) ieteikumiem, kas attiecas uz tiesību aktiem, saskaņošanu, intelektuālā īpašuma tiesībām u. c.

4.7.

EESK jau paudusi nožēlu un vilšanos par digitalizācijas programmai piešķirtā budžeta krasu samazināšanu laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, t.i., no sākotnēji paredzētajiem EUR 9,2 miljardiem beigās apstiprināti EUR 1,14 miljardi.

4.8.

EESK atzinīgi vērtē finansiālo atbalstu MVU izstrādātajām augsta riska novatoriskajām iniciatīvām, kas paredzētas programmā “Apvārsnis 2020”. Svarīgi ir nodrošināt, lai MVU un start-up uzņēmumi saņemtu lielāku finansējumu ne vien no valsts iestādēm, bet arī no tirgus un finanšu sistēmas.

4.9.

EESK ierosina iekļaut pieejamības dimensiju visās iniciatīvās digitālajā jomā, lai nodrošinātu, ka e-mācību programmas, IKT, materiāli un instrumenti (gan tiešsaistē, gan bezsaistē) ir pieejami cilvēkiem ar invaliditāti un visām mazāk aizsargātām personām. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai jaunās amata vietās IKT jomā, kuras ES plāno aizpildīt, būtu pieejamas arī personām ar invaliditāti.

16.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 451/31

Ziņotājs:

Thomas McDonogh

1.1.

Komiteja iesaka izveidot ES līmeņa iestādi kiberdrošības jautājumos, kas būtu līdzīga aviācijas nozares centrālajai iestādei – Eiropas Aviācijas drošības aģentūrai (EASA) – un ES līmenī nodrošinātu spēcīgo līderību, kura nepieciešama, lai veiksmīgi īstenotu efektīvu Eiropas kiberdrošības stratēģiju.

1.2.

Labi informēti iedzīvotāji, kam ir tiesības rīkoties, ir būtisks priekšnosacījums, lai Eiropā sasniegtu augstu kiberdrošības līmeni. Iedzīvotāju izglītošanai par personīgo kiberdrošību un datu aizsardzību jābūt skolu mācību programmas un darbvietās rīkotās apmācības programmu pamatelementam. Turklāt Eiropas Savienībai būtu jārosina visā Savienībā par šiem jautājumiem īstenot sabiedrības informēšanas programmas un iniciatīvas.

1.3.

Ar likumu būtu jānosaka uzņēmumu pienākums proaktīvi sevi aizsargāt no kiberuzbrukumiem, tostarp ieviest drošas un izturīgas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un rīkot darbiniekiem apmācību par drošības politiku, tāpat kā tiek rīkota apmācība par veselības aizsardzību un darba drošību.

1.4.

Katrā dalībvalstī būtu jāizveido organizācija, kuras uzdevums būtu informēt, izglītot un atbalstīt MVU sektoru jautājumos, kas saistīti ar kiberdrošības labo praksi. Lielajiem uzņēmumiem iegūt nepieciešamās zināšanas ir viegli, bet mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vajadzīgs atbalsts.

1.5.

Būtu jāpaplašina Eiropas Savienības Tīklu un informācijas drošības aģentūras (ENISA) pilnvaras un jāpiešķir finansējums, lai tā varētu uzņemties lielāku atbildību par tieši iedzīvotājiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem paredzētām izglītošanas un izpratnes veidošanas programmām kiberdrošības jomā.

1.6.

Uzņēmumos un organizācijās valdes līmenī jāuzlabo izpratne par atbildību kiberdrošības jomā. Visu organizāciju direktori būtu skaidri jāinformē par to atbildību, kas varētu rasties, ja tajās netiek īstenota piemērota kiberdrošības politika un pasākumi.

1.7.

Tā kā tiešsaistes pakalpojumu sniegšanā interneta pakalpojumu sniedzējiem ir izšķiroši svarīga loma, tiem Eiropas Savienībā būtu jāuzliek īpašs pienākums aizsargāt savus klientus no kiberuzbrukumiem. Atbildība par to būtu jānosaka un jānostiprina ES līmeņa tiesību aktos.

1.8.

Lai nodrošinātu, ka ātri tiek atraisīts milzīgais ekonomikas izaugsmes potenciāls, ko varētu gūt no mākoņdatošanas dinamiskas izplatīšanās (1), ES līmenī īpašas drošības prasības un pienākumi būtu jāuzliek arī mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzējiem.

1.9.

Komiteja uzskata, ka ar brīvprātīgiem pasākumiem nepietiek un jānosaka stingras reglamentējošas dalībvalstu saistības nodrošināt Eiropas kiberdrošības saskaņotību, pārvaldību un normu izpildi. Vajadzīgi arī tiesību akti, kas ieviestu obligātu prasību visiem uzņēmumiem un organizācijām – nevis tikai kritiskas infrastruktūras apsaimniekotājiem – ziņot par būtiskiem kiberdrošības incidentiem. Tas palīdzētu Eiropai efektīvāk reaģēt uz apdraudējumiem, kā arī vairot zināšanas un izpratni par kiberuzbrukumiem, tādējādi uzlabojot aizsardzības spējas.

1.10.

Komiteja visnotaļ iesaka Eiropas Savienībai centienos aizsargāties no kiberuzbrukumu draudiem pielietot uz izstrādi vērstu pieeju un panākt, ka visas Eiropā lietotās interneta pieslēguma un tiešsaistes pakalpojumu tehnoloģijas un pakalpojumi tiek izstrādāti tā, lai nodrošinātu iespējami visefektīvāko aizsardzību pret kiberuzbrukumiem. Izstrādē īpaši būtu jāpievēršas cilvēka un ierīces saskarnei.

1.11.

EESK mudina Eiropas standartizācijas organizācijas izstrādāt un ieviest stingrus kiberdrošības standartus, kas attiektos uz visām IKT tīklu tehnoloģijām un pakalpojumiem. Minētajiem standartiem būtu jāietver obligāts prakses kodekss, kas nodrošinātu, ka visas IKT iekārtas un interneta pakalpojumi, kurus pārdod Eiropas iedzīvotājiem, atbilst visaugstākajiem standartiem.

1.12.

Eiropas Savienībai bez kavēšanās jānodrošina, ka ikvienā dalībvalstī tiek izveidota pilnībā funkcionējoša datorapdraudējumu reaģēšanas vienība (CERT), kas attiecīgo dalībvalsti un Eiropu aizsargātu no kiberuzbrukumiem.

1.13.

Komiteja prasa piešķirt Eiropola ietvaros izveidotajam Eiropas Kibernoziedzības centram (EC3) nepieciešamos papildu līdzekļus, lai tas spētu cīnīties pret kibernoziedzību un nostiprināt sadarbību ar policiju gan Eiropā, gan ārpus tās, un tādējādi palielinātu Eiropas spējas notvert un sodīt kibernoziedzniekus.

1.14.

Kopumā ņemot, EESK uzskata, ka ES kiberdrošības politikai būtu jānodrošina it īpaši šādi elementi: spēcīga ES līderība; kiberdrošības pasākumi, kas pastiprina drošību un vienlaikus aizsargā privātumu un citas pamattiesības; iedzīvotāju izpratnes palielināšana un proaktīvas aizsardzības sekmēšana; visaptveroša pārvaldības struktūra dalībvalstīs; labi informēta un atbildīga uzņēmumu rīcība; spēcīga partnerība starp valdībām, privāto sektoru un iedzīvotājiem; pienācīga apjoma ieguldījumi; labi tehniskie standarti un pietiekami ieguldījumi pētniecībā, izstrādē un inovācijā; sadarbība starptautiskā līmenī. Tāpēc Komiteja atkārtoti norāda uz ieteikumiem, kuri attiecas uz kiberdrošības politiku un kurus tā paudusi daudzos agrākos atzinumos (2), un mudina Komisiju rīkoties saskaņā ar tiem.

2.1.

Eiropas Savienībā interneta ekonomika rada vairāk par vienu piektdaļu no IKP izaugsmes, un 200 miljoni eiropiešu ik gadu iepērkas tiešsaistē. Mēs esam atkarīgi no interneta un savienotām digitālām tehnoloģijām, kuras atbalsta mums ļoti svarīgus pakalpojumus enerģētikas, veselības aprūpes, pārvaldības un finanšu jomā. Taču vitāli svarīgā digitālā infrastruktūra un pakalpojumi, kuriem ir tik būtiska nozīme mūsu saimnieciskajā un sociālajā dzīvē, nav aizsargāta pret pieaugošu kiberuzbrukumu risku, kas apdraud mūsu pārticību un dzīves kvalitāti.

2.2.

Komiteja uzskata, ka paņēmieni un politikas pasākumi, kas pašlaik un turpmāk visā Eiropā nodrošinātu pienācīgu kiberdrošības līmeni, neatbilst Savienības pieaugošajai atkarībai no interneta un digitālās tehnoloģijas. Atzinuma mērķis ir uzsvērt trūkumus, ko Komiteja ir konstatējusi Eiropas Savienības kiberdrošības politikā, un ieteikt uzlabojumus, kuri palīdzētu mazināt kiberuzbrukumu risku.

2.3.

Kiberuzbrukumu motīvi var būt gan tīri personiski, piemēram, atriebšanās kādam cilvēkam vai uzņēmumam, gan valstu kiberspiegošana un kiberkari starp valstīm. Šā atzinuma sagatavošanas gaitā tika nolemts sašaurināt apskatāmo jomu līdz tikai krimināli motivētiem kiberuzbrukumiem, lai ieteikumus koncentrētu uz problēmām, kas lielākajai daļai Komitejas locekļu rūp visvairāk. Kompleksās politiskās debates par dalībvalstu kiberuzbrukumiem iedzīvotājiem un citām valstīm varētu būt cita atzinuma temats.

2.4.

Šajā atzinumā izskatīts vienīgi jautājums par kiberuzbrukumiem, ko veic finansiāli motivēti kibernoziedznieki un kas veido lielum lielo daļu no uzbrukumiem. Īstenojot kiberdrošības politiku un izmantojot paņēmienus, kas ļauj efektīvi cīnīties pret kiberuzbrukumiem, kuru pamatā ir krimināli motīvi, tiek samazināts arī politisku un personisku motīvu dēļ veiktu kiberuzbrukumu risks.

2.5.

Lai arī ES ir guvusi labus panākumus, īstenojot Digitālās programmas pasākumus “Uzticamība un drošība”, un izstrādājusi plašu kiberdrošības stratēģiju, kurā iekļauta lielākā daļa no iepriekš minētajiem mērķiem, tomēr darāmā šajā jomā vēl ir daudz.

3.1.

Kiberuzbrukums ir jebkāda veida uzbrūkoša darbība, kas vērsta uz datoru informācijas sistēmām, infrastruktūru, datortīkliem un/vai individuālai lietošanai paredzētām digitālām ierīcēm, mēģinot ar dažādiem ļaunprātīgiem paņēmieniem uzlauzt, pārveidot vai iznīcināt attiecīgo mērķi. Uzbrukuma mērķis var būt nauda, dati vai informācijas tehnoloģija.

3.2.

Kibernoziedznieki veic kiberuzbrukumus, lai nozagtu naudu vai datus, krāptu, krimināli spiegotu vai nodarbotos ar izspiešanu. Kibernoziedznieku uzbrukumi var kaitēt nozīmīgiem tīkliem, tostarp valdību, transporta un energoapgādes tīkliem, un pakalpojumiem, no kuriem ir atkarīga mūsu veselības aprūpe, drošība un saimnieciskā labklājība.

3.3.

Kiberuzbrukumu draudi palielinās tikpat ātri kā mūsu pieaugošā atkarība no interneta un digitālās tehnoloģijas. Saskaņā ar nesenu Symantec ziņojumu 2013. gadā pasaulē kopējais datu aizsardzības pārkāpumu skaits palielinājās par 62 %, un tas nozīmē, ka nelikumīgi piekļūts vairāk nekā 552 miljoniem ierakstu. Šādos pārkāpumos bieži piekļuva īstajiem vārdiem, dzimšanas datumiem, valdības identifikācijas numuriem, slimības vēsturēm vai finanšu informācijai. Turklāt iepriekšējo 12 mēnešu laikā 38 % no mobilo ierīču lietotājiem ir saskārušies ar kibernoziedzību, kas vērsta uz mobilām ierīcēm.

3.4.

Kiberuzbrukumi var būtiski ietekmēt gan atsevišķus uzņēmumus, gan Eiropas ekonomiku plašākā mērogā.

3.5.

Nepārtraukti tiek izdomāti jauni kiberuzbrukumu paņēmieni.

3.6.

Kiberdrošības organizācijas ir vienisprātis par prioritāriem pasākumiem, kas iedzīvotājiem un uzņēmumiem būtu jāīsteno, lai sevi pasargātu no kiberuzbrukumiem. Par šiem paņēmieniem būtu jāinformē ikvienā kiberdrošības informēšanas un izglītošanas programmā.

3.7.

Maziem uzņēmumiem bieži vien trūkst pietiekama IT speciālistu atbalsta, lai spētu izsekot jaunākajai informācijai par potenciāliem kiberapdraudējumiem, tāpēc tiem vajadzīga īpaši paredzēta palīdzība, lai aizsargātos no kiberuzbrukumiem.

3.8.

Lai apkarotu kiberuzbrukumus, būtiski ir sniegt informāciju par kiberuzbrukumiem un sistēmu vājajām vietām, it sevišķi, lai novērstu tā saucamos “nulles dienas uzbrukumus”, t. i., jauna veida uzbrukumus, par ko vēl nezina kiberdrošības speciālisti. Taču uzņēmumi bieži neinformē par kiberuzbrukumiem, baidoties no kaitējuma reputācijai un prasībām uzņemties atbildību. Šāda informācijas nepieejamība negatīvi ietekmē Eiropas spēju ātri un efektīvi reaģēt uz kiberapdraudējumiem, kā arī kavē vispārējo kiberdrošības uzlabošanu, mācoties vienam no otra.

3.9.

Iedzīvotāji un uzņēmumi piekļuvi internetam un pakalpojumus iegādājas no interneta pakalpojumu sniedzējiem (IPS). Tā kā IPS ir izšķiroša loma tiešsaistes pakalpojumu nodrošināšanā, būtiski ir tas, lai IPS saviem klientiem nodrošinātu maksimālu aizsardzību no kiberuzbrukumiem. IPS vajadzētu ne tikai panākt, ka to pakalpojumi un infrastruktūra ir izstrādāti un uzturēti tā, lai nodrošinātu visaugstāko kiberdrošības līmeni, bet arī sniegt saviem klientiem vislabākos padomus kiberdrošības jomā, un IPS būtu jāievēro īpaša procedūra, kas palīdz savlaicīgi konstatēt un apkarot uz klientiem vērstos kiberuzbrukumus. Atbildība par to būtu jānosaka un jānostiprina ES līmeņa tiesību aktos.

3.10.

Eiropas Savienības ekonomikai ļoti svarīgi ir panākt, ka iedzīvotāji un uzņēmumi arvien vairāk izmanto mākoņdatošanu (3). Tā kā palielinās individuāliem lietotājiem un uzņēmumiem paredzētās programmatūras atkarība no mākoņdatošanas, Eiropai ir svarīgi nodrošināt jo sevišķi mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzēju kiberdrošību. Šaubas par mākoņdatošanas pakalpojumu drošību negatīvi ietekmē šīs dinamiskās tehnoloģijas izplatīšanos. Komiteja mudina Eiropas Savienību noteikt mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzējiem īpašas drošības prasības un pienākumus, kas sekmētu mākoņdatošanas izplatību Eiropā.

3.11.

Īpaši pūliņi jāpieliek, lai Eiropas kiberdrošības nozarē pieņemtu darbā jaunus darbiniekus. Gaidāms, ka pieprasījums pēc augstskolu beigušiem informācijas drošības darbiniekiem palielināsies divreiz ātrāk nekā pieprasījums datortehnoloģijas nozarē kopumā. Šajā saistībā Komiteja vērš Komisijas uzmanību uz panākumiem, kas gūti ASV un dažās ES dalībvalstīs rīkotos konkursos, kuru mērķis bija vairot izpratni par kiberdrošības problēmām un audzināt nākamo kiberdrošības profesionāļu paaudzi.

3.12.

Viena no labākajām stratēģijām, kā aizsargāties no kiberuzbrukumiem, ir pielietot uz izstrādi vērstu pieeju – nodrošināt, ka visas Eiropā lietotās interneta pieslēguma un tiešsaistes pakalpojumu tehnoloģijas un pakalpojumi tiek izstrādāti tā, lai nodrošinātu iespējami visefektīvāko aizsardzību pret kiberuzbrukumiem. Izstrādē īpaši būtu jāpievēršas cilvēka un ierīces saskarnei. Tādēļ būtu vajadzīga sadarbība starp tehnoloģijas ražotājiem, interneta pakalpojumu sniedzējiem, kiberdrošības nozari, EC3, ENISA, dalībvalstu valsts aizsardzības un drošības aģentūrām un iedzīvotājiem. ES līmenī šādu uz izstrādi vērstu pieeju kiberdrošībai varētu organizēt Komisija un koordinēt, teiksim, ENISA.

4.1.

ES izstrādā visaptverošu stratēģiju (4) eiropiešu kiberdrošības palielināšanai:

4.2.

EESK asi reaģēja uz Komisijas priekšlikumu Direktīvai par tīklu un informācijas drošību (6), jo uzskata, ka ierosinātie pasākumi ir pārāk vāji un nestimulēs dalībvalstis aizsargāt iedzīvotājus un uzņēmumus no kiberuzbrukumiem. Taču ierosinātās direktīvas pieņemšanas gaitā Parlaments tās lietderīgumu mazināja vēl vairāk, stingri nosakot, ka direktīvu piemērojama vienīgi attiecībā uz kritiskās infrastruktūras apsaimniekotājiem, un tādējādi no direktīvas piemērošanas jomas izslēdzot meklētājprogrammas, sociālo plašsaziņas līdzekļu platformas, interneta maksājumu vārtejas un mākoņdatošanas pakalpojumu sniedzējus.

4.3.

Ierosinātā Tīklu un informācijas drošības direktīva vairs nebūs pietiekami efektīva, lai nodrošinātu nepieciešamās tiesību normas, kas Savienībā palielinātu informētību par apdraudējumu un uzlabotu spēju reaģēt uz kiberuzbrukumiem. Komiteja aicina pieņemt jaunu tiesību aktu, ar ko ieviestu obligātu prasību ziņot par visiem būtiskiem kiberdrošības incidentiem, nevis tikai tiem, kas vērsti pret kritiskas infrastruktūras apsaimniekotājiem. Tā kā obligāta ziņošanas prasība nav noteikta, kibernoziedznieki var ļaunprātīgi izmantot neaizsargātu mērķgrupu nezināšanu.

4.4.

Lai visā Savienībā palielinātu izpratni par kiberuzbrukumu draudiem un uzlabotu reaģēšanas spēju, Eiropas Savienībai būtu jāapsver ENISA pilnvaru paplašināšana. ENISA lomu, iespējams, varētu paplašināt, tai piešķirot vairāk tiešas atbildības par iedzīvotāju un MVU izglītošanas un informēšanas programmām kiberdrošības jomā.

4.5.

Lai uzlabotu ES spējas cīnīties pret kibernoziedzību, Eiropola ietvaros 2013. gadā tika izveidots Eiropas Kibernoziedzības centrs (EC3). EC3 darbojas kā Eiropas kriminālizlūkošanas centrālais mezgls un atbalsta dalībvalstu pasākumus un kiberuzbrukumu izmeklēšanu. Taču savā pirmajā ikgadējā ziņojumā EC3 brīdina, ka tā pašreizējo līdzekļu apmērs jau ierobežo izmeklēšanu gaitu un ka EC3 nespēs tikt galā ar visām nozīmīgākajām izmeklēšanas lietām, ko tā ir saņēmusi.

4.6.

Eiropas Savienībai vajadzētu prasīt Eiropas standartizācijas organizācijām – CEN, CENELEC un ETSI – izstrādāt kiberdrošības standartus visām lietojumprogrammām, IKT aparatūrai un internetā pieejamiem pakalpojumiem, kas tiek pārdoti Eiropas Savienībā. Tādus standartus būtu nerimtīgi jāatjaunina, lai tie nodrošinātu aizsardzību pret jauniem apdraudējumiem.

4.7.

Vajadzīgi tiesību akti, kas ieviestu obligātu prasību visiem uzņēmumiem un organizācijām – nevis tikai kritiskas infrastruktūras apsaimniekotājiem – ziņot par būtiskiem kiberdrošības incidentiem. Tas palīdzētu vairāk mazināt aktuālos apdraudējumus, kā arī vairot zināšanas un izpratni par veiktajiem kiberuzbrukumiem un tādējādi palīdzētu iestādēm, kiberdrošības nozarei, uzņēmumiem un iedzīvotājiem uzlabot kiberdrošību un novērst draudus. Lai pamudinātu dalīties ar informāciju par kiberuzbrukumiem, tiesību aktos būtu jānodrošina pienācīga anonimitāte tiem uzņēmumiem un organizācijām, kas ziņo par uzbrukumiem. Būtu arī jāapsver iespēja attiecīgos gadījumos nodrošināt atbildības ierobežošanu.

4.8.

Neraugoties uz ES sāktajām iniciatīvām, dalībvalstu spēju un sagatavotības līmenis ir ļoti atšķirīgs, un tāpēc visā Eiropas Savienībā atbildes pasākumi uz kiberuzbrukumiem ir neviendabīgi. Tā kā tīkli un sistēmas ir savstarpēji savienoti, dalībvalstis ar ļoti vāju pieeju kiberdrošības jautājumiem pavājina vispārējo Eiropas Savienības spēju tikt galā ar kiberuzbrukumiem. Nepieciešams rīkoties un panākt, ka visās dalībvalstīs tiek sasniegts pienācīgs kiberdrošības līmenis. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai nodrošinātu, ka ikvienā dalībvalstī ir izveidota pilnībā funkcionējoša datorapdraudējumu reaģēšanas vienība (CERT).

4.9.

Kā norādīts iepriekšējos atzinumos (7), Komiteja uzskata: lai palielinātu Eiropas Savienības aizsargātību pret kiberuzbrukumiem, brīvprātīgi pasākumi nav iedarbīgi un jānosaka stingras reglamentējošas dalībvalstu saistības nodrošināt Eiropas kiberdrošības saskaņotību, pārvaldību un normu izpildi.

4.10.

Kopumā ņemot, lai ES kiberdrošības politika spētu nodrošināt iedzīvotājiem un uzņēmumiem īstu un mūsdienīgu aizsardzību pret kiberuzbrukumiem, tai būtu jākoncentrējas uz šādiem aspektiem:

16.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 451/39

Ziņotāja:

Marina Škrabalo

1.1.

ES paplašināšanās politika, kas, iespējams, nav vispopulārākā ES politikas joma, ir viens no visveiksmīgākajiem ES politikas projektiem. Pēdējos gados pievienošanās procesa pārredzamība un atvērtība ir uzlabojusies, un par to pašlaik liecina Serbijas un Melnkalnes pievienošanās process. ES iestāžu stratēģijas maiņa, pievēršoties pamatprincipiem – tiesiskumam un ekonomikas pārvaldībai —, rada iespēju veicināt līdzdalības demokrātiju visā paplašināšanās politikas īstenošanā un nevis papildus tai.

1.2.

Tomēr vairākas problēmas vēl nav atrisinātas. Vajag vairāk konsekvences, lai nodrošinātu, ka visā pievienošanās procesā gan ES iestādes, gan attiecīgo valstu valdības īsteno pārredzamu un atvērtu pieeju visās politikas jomās, kā arī visās kandidātvalstīs un potenciālajās kandidātvalstīs. Jānodrošina ciešāka politikas integrācija saistībā ar 1) notiekošajām sarunām, 2) pilsoniskās sabiedrības attīstības un sociālā dialoga veicināšanu un 3) institucionālo spēju veidošanu, un visi šie aspekti būtu atbilstošāk jāņem vērā, piešķirot pirmspievienošanās palīdzības finansējumu.

1.3.

EESK iesaka Eiropas Komisijai, Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Parlamentam:

1.4.

EESK iesaka sarunās iesaistīto valstu valdībām:

1.5.

Ieteikumi Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai:

2.1.

Lai gan par paplašināšanās politikas ilgtermiņa sociālo un politisko ietekmi var debatēt, šī politika nenoliedzami deva būtisku impulsu, lai paātrinātu pārmaiņas valstu pārvaldības struktūrās to virzībā uz tirgus ekonomiku un demokrātiju un pēc kara stiprinātu Rietumbalkānu valstu reģionālo sadarbību. Attiecībā uz sarunās par pievienošanos Eiropas Savienībai apspriežamo jautājumu loku jānorāda, ka svarīgs jautājums ir pārējas periodi ES tiesību aktu ieviešanai, kā arī ar to saistītās finansiālās izmaksas, kas jāsedz gan Eiropas Savienībai, gan kandidātvalstīm. Tā kā katras sarunu sadaļas atvēršana un slēgšana ir atkarīga no vienprātīga balsojuma Padomē, sarunu ātrumu un gaitu ir ļoti grūti paredzēt, jo balsojumu var ietekmēt vienā vai vairākās dalībvalstīs īstenotā politika.

2.2.

ES ir pierādījusi, ka ir gatava pilnveidot un pielāgot sarunu procesu, ņemot vērā mainīgos politiskos apstākļus. Noteikti jāpiebilst, ka pašreizējā sarunu metodoloģija gadu gaitā ir ievērojami pilnveidota, pamatojoties uz pieeju “mācīties darot”.

2.3.

Komisijas publicētajā paziņojumā “Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2013.–2014. gadā” (4) norādīts, ka “[g]alvenā pagātnes atziņa ir tā, cik svarīgi ir vispirms pievērsties pamatjautājumiem”, sākot ar tiesiskumu, kas ir “paplašināšanās procesa pamats”. Šāda izpratne liecina par būtisku stratēģijas maiņu no konkrētiem politikas pielāgojumiem uz plašāko demokrātiskas pārvaldības aspektu, beidzot saprotot, ka tas ir priekšnoteikums jēgpilnai un ilgtspējīgai politikas saskaņošanai ar ES acquis. Tādēļ Komisija iecerējusi notiekošajās pievienošanās sarunās (Melnkalne, Serbija, Turcija) 23. sadaļu (Tiesu iestādes un pamattiesības) un 24. sadaļu (Tiesiskums, brīvība un drošība) neslēgt visā pievienošanās sarunu gaitā, kuras ātrums var būt arī atkarīgs no progresa šajās divās sadaļās.

2.4.

No vienas puses, izmaiņas sarunu metodoloģijā, ko lieto pievienošanās procesā, liecina par ES elastību un patieso vēlmi nodrošināt sarunu efektivitāti. Tā kā lielāka uzmanība tiek pievērsta “uz faktiem balstītam” paplašināšanās procesam, daudz lielāka nozīme ir nevalstiskā sektora dalībniekiem, kuru sniegtā neatkarīgā informācija ir noderīga Komisijas regulāri veiktajiem novērtējumiem, kas tiek iekļauti progresa ziņojumos. No otras puses, veiktās izmaiņas var uzskatīt par tādām, kas galvenokārt atspoguļo ES selektīvo prasību pēc faktiem, tajā pašā laikā ignorējot administratīvo slogu, kuru šāda prasība uzliek sarunās iesaistītajām valstīm, ja vien nav noteikta skaidra datu vākšanas un ieinteresēto personu iesaistīšanas kārtība.

2.5.

Sarunu ar Serbiju pamatnostādnes (5) ir pirmās sarunu pamatnostādnes, kurās skaidri norādīts uz atvērtības un pārredzamības principu: “Lai stiprinātu sabiedrības uzticēšanos paplašināšanās procesam, lēmumus pieņems, cik vien atklāti iespējams, nodrošinot lielāku pārredzamību. Iekšējas konsultēšanās un apspriedes aizsargās tik lielā mērā, cik vajadzīgs, lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanas procesu, atbilstoši ES tiesību aktiem par publisku piekļuvi dokumentiem visās Savienības darbības jomās.” Šī ir ļoti svarīga atziņa, kas gūta Horvātijā, kur referendumā par pievienošanos Eiropas Savienībai piedalījās mazākais vēlētāju skaits (43 %), un liecina, ka sperts solis virzībā uz vairāku uzlabotu metožu oficiālu izmantošanu Melnkalnes pievienošanās procesā.

2.6.

Eiropas Savienība vairāk uzmanības velta ekonomikas pārvaldībai, un tādēļ paredzēts izstrādāt valstu ekonomikas reformu stratēģijas un rīcības plānus valstu finanšu pārvaldībai, cerot, ka savlaicīgāka informācija un makroekonomikas pārraudzība varēs novērst ieilgušo ekonomikas recesiju un pārmērīgu deficītu, kas bija vērojams Horvātijā, kad tā pievienojās Eiropas Savienībai. Šajā sakarā paredzēts, ka pievienošanās procesā iesaistītajās valstīs tiks veikta pārbaude, kas līdzīga tai, kuru Eiropas pusgadā veic ES dalībvalstīs. Būtiski ir nodrošināt uzņēmējdarbības nozares savlaicīgu sagatavošanos, lai palīdzētu uzņēmumiem kļūt konkurētspējīgākiem un risināt problēmas saistībā ar darbību ES vienotajā tirgū, savukārt sociālo partneru iesaistīšana ir ļoti svarīga, lai novērtētu ekonomikas reformu sociālo dimensiju un panāktu par to vienošanos.

2.7.

Paplašināšanās ģenerāldirektorāta “Pamatnostādnēs attiecībā uz ES atbalstu plašsaziņas līdzekļu brīvības un neaizskaramības nodrošināšanai paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs no 2014. gada līdz 2020. gadam” (6) norādīts, ka aktīvai pilsoniskai sabiedrībai ir ļoti liela nozīme plurālisma un līdzdalības demokrātijas veicināšanā. Tādēļ ES atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai ir jākoncentrē uz to, lai 1) radītu vidi, kas veicina pilsoniskās sabiedrības aktivitāti, un 2) uzlabotu pilsoniskās sabiedrības organizāciju veiktspēju tā, lai tās varētu darboties neatkarīgi, efektīvi un atbildīgi. Minētās pamatnostādnes varētu būt noderīgs instruments pilsoniskās sabiedrības integrācijai, ja tās tiktu īstenotas atbilstoši izvirzītajiem mērķiem.

2.8.

Līdz šim paplašināšanās politikai nav izdevies pilnībā paveikt tādu uzdevumu kā informēt ES iedzīvotājus par tās būtisko lomu visa kontinenta drošības un labklājības nodrošināšanā; to paveicot, izdotos kliedēt ar turpmāku paplašināšanos saistītās bažas, kas – ekonomikas krīzes laikā jo īpaši – var izpausties līdztekus citiem ksenofobijas veidiem. Tā kā atmiņas par karu Balkānu reģionā dziest, pašreizējā Ukrainas krīze var kalpot kā atgādinājums, ka miera un demokrātijas trūkums var ietekmēt mūs visus.

3.1.

Lai gan pievienošanās process neparedz nosacījumus pārredzamības un atvērtības jomā, to valstu sabiedrības, kas iesaistītas sarunās par pievienošanos Eiropas Savienībai, vēlmes šajā jomā pieaug. Horvātijas pievienošanās procesā trūka informācijas par tehniskajām sarunu procedūrām: kaut arī tika pieņemts protokols par iekšējās politikas koordinēšanu saistībā ar nostājām sarunās par pievienošanos Eiropas Savienībai, tas faktiski nekad netika publicēts oficiālajā biļetenā. Horvātijas valdība visus dokumentus (izņemot tiesību aktu projektus), kas bija sagatavoti saistībā ar sarunām par pievienošanos Eiropas Savienībai, apsprieda un pieņēma valdības sēdēs, kuras notika aiz slēgtām durvīm. Tāpēc sabiedrības locekļi nevarēja pat pieprasīt neklasificētus dokumentus, jo nebija oficiālas informācijas par tādu dokumentu esamību. Bija jāpaiet vairākiem gadiem, kuru laikā pilsoniskā sabiedrība izdarīja spiedienu, līdz valdība sāka publicēt pamatinformāciju par dokumentiem, kas tiek apspriesti tās sēdēs.

3.2.

Saistībā ar parlamentāro uzraudzību jānorāda uz līdz šim nepieredzētu labas prakses piemēru Slovēnijā, kur valsts parlamentam bija tiesības balsojumā noraidīt sarunu nostājas (7), kas tika arī publiskotas un bija sabiedrībai pieejamas. Kaut arī Horvātijas Parlaments darbojās kompetenti, sešus gadus, kamēr ilga sarežģītās sarunas par pievienošanos Eiropas Savienībai, cenšoties nodrošināt politisku vienprātību, tam neizdevās panākt parlamentāriešu, ekspertu un visas sabiedrības plašāku iesaistīšanu politikas apspriešanā. Sarunu nostājas un ziņojumi bija pieejami tikai valdības ierēdņiem un izraudzītām Valsts pievienošanās sarunu uzraudzības komitejas locekļu grupām, un tāpēc informācija faktiski bija liegta lielam vairumam parlamenta deputātu, nemaz nerunājot par visu sabiedrību. Šāda rīcība nebūtu jāatkārto nākamajās sarunu kārtās.

3.3.

Horvātijā nevalstisko dalībnieku un plašsaziņas līdzekļu savlaicīgu iesaisti un sarunu procesa neatkarīgu uzraudzību kavēja arī tas, ka Eiropas Komisijas un Padomes sagatavotie dokumenti (piemēram, ES kopējās nostājas) nebija Horvātijas Republikas īpašums. Tāpēc Horvātijas valdība apgalvoja, ka tai nav tiesību publiskot šos dokumentus. Turklāt ES iestādes necentās publiskot šo informāciju pēc savas ierosmes (8).

3.4.

Sarunu dokumentu publiskošanas jomā nenoliedzami uzlabojumi vērojami Melnkalnes pievienošanās procesā. Komisijas tīmekļa vietnē publicēti visi izvērtēšanas ziņojumi, ko visas ieinteresētās personas var izmantot, lai spriestu par valsts tiesību aktu neatbilstību ES acquis. Savukārt Padome pēc savas ierosmes publicējusi ES kopējo nostāju par 23. un 24. sadaļu, jo tajās minētās reformas ir būtiskas un interesē sabiedrību. Vēl gan nav zināms, vai šie labas prakses piemēri pārtaps politikā, ko īstenos Serbijas un Turcijas pievienošanās procesā vai sarunās par tām sadaļām, par kurām sarunas jau sāktas. Turklāt nav neviena oficiāla iemesla, kāpēc Padome nevarētu publicēt visus kritērijus sarunu sākšanai, tiklīdz tie ir vienprātīgi pieņemti. Šo ar sarunām saistīto svarīgo dokumentu savlaicīga pieejamība ir ļoti svarīga, lai pilsoniskā sabiedrība varētu iesaistīties un sniegt savu ieguldījumu, plašsaziņas līdzekļi varētu sniegt dokumentāli pamatotu informāciju un varētu nodrošināt valdību rīcības neatkarīgu uzraudzību, tādā veidā panākot, ka tās pilda savas saistības.

3.5.

Mācīdamās no pagājušajās paplašināšanās kārtās gūtajām atziņām, Komisija sākusi vairāk uzmanības veltīt neatkarīgu un profesionālu plašsaziņas līdzekļu būtiskajai nozīme; par šīm pārmaiņām liecina divas 2011. un 2013. gadā rīkotās konferences “Izsakies!” un pieņemtās “Pamatnostādnes attiecībā uz ES atbalstu plašsaziņas līdzekļu brīvības un neaizskaramības nodrošināšanai paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs no 2014. gada līdz 2020. gadam”, kam arī būtu jāveido pamats finansējuma piešķiršanai. Viens jautājums tomēr vēl nav atbildēts, proti, kā nodrošināt, ka plašsaziņas līdzekļi uzrunā ES sabiedrību, kurai jābūt atbilstoši informētai par paplašināšanās politikas nozīmi un dinamiku.

4.1.

Pilsoniskās sabiedrības iesaistīšana pievienošanās procesā nozīmē to tiešu iesaistīšanu notiekošajās sarunās (t. i., rūpīgā pārbaudē, valsts nostāju sagatavošanā, progresa pārraudzībā), sociālajā un pilsoniskajā dialogā saistībā ar politikas veidošanu un tiesību aktu saskaņošanu ar acquis, pirmspievienošanās finansējuma plānošanā, kā arī progresa un reformu procesa sociālās ietekmes neatkarīgā pārraudzībā. Lai šos uzdevumus veiktu, pilsoniskajai sabiedrībai ir jāsaņem atbilstošs finansiālais atbalsts no valsts valdības un ES piešķirtajiem pirmspievienošanās līdzekļiem. Lai šos uzdevumus veiktu, pilsoniskajai sabiedrībai ir jāsaņem atbilstošs finansiālais atbalsts no valsts valdības un ES piešķirtajiem pirmspievienošanās līdzekļiem.

4.2.

Horvātijas un Melnkalnes darba grupās, kas izstrādāja sarunu nostājas, bija iekļauti daudzi pilsoniskās sabiedrības eksperti (viņi veidoja vienu trešo daļu no visiem grupu locekļiem). Abās valstīs tika rīkots atklāts pieteikumu konkurss, un visi darba grupu locekļu vārdi tika publicēti. Tomēr Horvātijā iesaistīšanas apmērs bija galvenokārt atkarīgs no vadības stila katrā grupā: dažkārt pilsoniskās sabiedrības locekļiem nebija iespējas iepazīties ar sarunu nostājas projektu, ko viņi bija pieprasījuši. Tāpēc pilsoniskās sabiedrības ieguldījums galvenokārt izpaudās sākotnējā izvērtēšanas posmā, bet tai bija maza ietekme uz sarunu stratēģijas izstrādi un sociālo un saimniecisko izmaksu un ieguvumu agrīno novērtēšanu.

4.3.

Lai apkopotu faktus par to, cik sekmīgi norit ar pievienošanos saistītās reformas, ES iestādes nodrošināja vairākas iespējas konsultācijām ar pilsonisko sabiedrību, tostarp tiešsaistes korespondenci, ikgadējas konsultācijas ar pilsonisko sabiedrību (tās notika Briselē), sanāksmes attiecīgajās valstīs, informēšanu un sabiedriskus pasākumus ES amatpersonu vizīšu laikā. Komisija arī iepazinās ar neatkarīgiem uzraudzības ziņojumiem, kurus bija sagatavojušas pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Jāatzīst, ka ar nevalstiskajām organizācijām Komisija pēc pašas ierosmes sadarbojusies biežāk nekā ar arodbiedrībām un uzņēmumu apvienībām. Par to liecina gan kontaktu līmenis, gan arī veiktspējas veidošanai un politikas uzraudzībai paredzētā pirmspievienošanās finansējuma shēmas apmērs un mērķis.

4.4.

Raugoties atpakaļ, jāsecina, ka Horvātijas pievienošanās procesā netika izmantota iespēja valstī saistībā ar tās pievienošanos Eiropas Savienībai nostiprināt sociālo dialogu, kas – līdzīgi kā Bulgārijā – būtu palīdzējis nodrošināt efektīvākus un ilgtspējīgus nosacījumus Horvātijas dalībai Eiropas Savienībā. Valsts ekonomikas un sociālo lietu padomes netika pietiekami izmantotas, lai apspriestu sociālās un saimnieciskās pielāgošanās izmaksas un atbalsta pasākumus, kā arī pirmspievienošanās atbalsta plānus. Ļoti neliela pirmspievienošanās finansējuma daļa tika piešķirta sociālā dialoga struktūru un sociālo partneru organizatorisko spēju stiprināšanai. Uzņēmumu apvienību un arodbiedrību kapilārā struktūra būtu jāizmanto vairāk, jo tās ir svarīgi forumi, lai apspriestu pievienošanās izmaksas un ieguvumus un savlaicīgi sagatavotu tautsaimniecību.

4.5.

Sakarā ar politikas veidošanu jānorāda, ka Horvātijā, kur atkārtojās iepriekšējo pievienošanās kārtu negatīvās tendences, vairāk nekā 80 % tiesību aktu, kas saistīti ar acquis, tika pieņemti lielā steigā, bieži nekonsultējoties ar sabiedrību, ļoti reti veicot normatīvās ietekmes novērtējumu un tādā veidā negatīvi ietekmējot tiesību aktu sagatavošanas kvalitāti un pārredzamību (9). Pozitīvi vērtējams tas, ka Pirmspievienošanās palīdzības instrumenta izmantošanas plānošana bija iekļaujoša, jo īpaši, kad runa bija par pilsonisko sabiedrību, un šo plānošanu vadīja Pilsoniskās sabiedrības attīstības padome, saņemot tehnisko palīdzību no Valdības biroja sadarbībai ar pilsonisko sabiedrību. Tādā veidā tika izveidotas ļoti nozīmīgas veicināšanas programmas, kas atbalsta neatkarīgu politikas uzraudzību vairākās svarīgās reformu jomās un paver sociālajiem partneriem iespēju būtiski ietekmēt līdzekļu piešķiršanu sociālajā dialogā nepieciešamo spēju uzlabošanai. Abu iepriekš minēto procesu nesaskaņotība būtu jānovērš, un turpmākajos pievienošanās procesos vienmēr jāizvēlas iekļaujoša pieeja politikas veidošanai.

5.1.

EESK, kas stingri atbalsta paplašināšanās politiku, ir izveidojusi apvienotās konsultatīvās komitejas (AKK), kuras apvieno pilsoniskās sabiedrības organizācijas, lai izstrādātu ieteikumus abu pušu politikas veidotājiem un veicinātu publiskas debates par ES integrāciju paplašināšanās procesā iesaistītajās valstīs. Šajās struktūrās varēja pamatoti un no dažādiem skata punktiem debatēt par sarunām un apzināt ES acquis pārņemšanas ietekmi uz dažādām sabiedrības grupām, vienlaikus atbalstot pilsoniskās sabiedrības dalību procesā. Līdztekus apvienotajām konsultatīvajām komitejām izveidotais Rietumbalkānu pilsoniskās sabiedrības forums kalpo kā reģionāla platforma, lai vērstos pie politikas veidotājiem un Rietumbalkānu pilsoniskās sabiedrības organizācijas varētu veidot sakarus, vienlaikus analizējot galvenās problēmas, ar kurām saskaras pilsoniskā sabiedrība šajā reģionā.

5.2.

Turpmāk minētas dažas problēmas, kas vērojamas apvienoto konsultatīvo komiteju darbībā:

5.3.

Izpratnes par pilsoniskās sabiedrības nozīmi palielināšana un sociālo partneru iesaistīšana pievienošanās procesā ir EESK uzdevums un izaicinājums. Dažās valstīs valdības joprojām ir negatīvi noskaņotas pret pilsonisko sabiedrību, un tāpēc apvienoto konsultatīvo komiteju ieteikumiem ir maza rezonanse. Tomēr apvienotās konsultatīvās komitejas ir pavērušas iespēju pilsoniskās sabiedrības, kā arī ES un valstu līmeņa politiķu un ierēdņu tiešai viedokļu apmaiņai, kurai gan ir bijusi maza ietekme uz valdību īstenoto politiku. Tāpēc apvienotajām konsultatīvajām komitejām ļoti noderīgs būtu lielāks Komisijas, Padomes un Eiropas Parlamenta atbalsts un sadarbība ar šīm iestādēm, tādā veidā nodrošinot, ka pilsoniskajā un sociālajā dialogā attiecīgajās valstīs izskanējušās lielākās bažas par pievienošanās faktisko ietekmi uz apstākļiem valstī tiktu uzklausītas visās nozīmīgajās politikas veidošanas struktūrās.

16.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 451/45

Ziņotājs:

Edgardo Maria IOZIA

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) stingri atbalsta banku sistēmas strukturālo reformu un uzskata, ka tā ir vissvarīgākā no daudzajām likumdošanas iniciatīvām, kas ieviestas pēc finanšu krīzes. EESK uzsver faktu, ka šī reforma pirmo reizi ļauj pamatīgi pārstrādāt banku sistēmas regulējumu un pabeigt banku savienības izveidi. Turklāt tā var ievērojami palīdzēt atjaunot uzņēmumu un sabiedrības savstarpējo uzticēšanos un tautsaimniecības pienācīgas finansēšanas interesēs stiprināt Eiropas banku sistēmu, mazinot arī kaitīgas ietekmes izplatīšanās draudus.

1.2.

EESK ir pārliecināta, ka šī regula ir absolūti nepieciešama un ka ar to tiks pārskatīta sarežģīta bankas un finanšu pakalpojumu klāsta pārvaldība. Komitejai nav šaubu, ka ar ierosināto regulu vien būs par maz, lai novērstu nākamo krīzi. Šim nolūkam vajadzīgas gan pamatīgas pārmaiņas finanšu kultūrā, gan ētikas principu ievērošana finanšu nozares ikdienas darbā. Lai varētu radīt ilgtspējīgu un stabilu finanšu sektoru, kā arī nodrošināt labāko iespējamo līdzsvaru starp visu pušu interesēm, jaunas finanšu un ekonomikas sistēmas izveidē jāiesaistās visām ieinteresētajām personām. Tāpēc EESK atbalsta un mudina panākt plašu vienošanos, lai atveseļotu ekonomiku un atjaunotu uzticēšanos finanšu iestādēm, kā arī aicina Komisiju veicināt Eiropas sociālo paktu ilgtspējīgai finanšu nozarei. Darba ņēmējiem, uzņēmumu vadītājiem, akcionāriem, ieguldītājiem, ģimenēm, MVU, nozarēm un komercklientiem jāpanāk noturīga un taisnīga vienošanās, lai veidotu tādu finanšu pakalpojumu nozari, kas orientēta uz labklājības vairošanu, atbalsta reālo ekonomiku, izaugsmi un kvalitatīvas darbvietas, kā arī saudzē vidi un cenšas nepieļaut nevēlamas un negatīvas sociālās sekas.

1.3.

EESK norāda, ka ir jānodrošina valstu iestāžu kritēriju viendabīgums, un iesaka regulējumu piemērot vienoti ES līmenī, to pēc iespējas saskaņojot ar trešo valstu kompetentajām iestādēm.

1.4.

EESK pauž neizpratni par lēmumu pieļaut dažādu valstu noteikumu pastāvēšanu līdztekus ES noteikumiem. EESK ir pārliecināta, ka šādi iecerēta struktūra varētu nenodrošināt jauno noteikumu piemērošanas viendabību. Komiteja atzinīgi vērtē to, ka šī atkāpe ir paredzēta vienīgi tiesību aktiem, kas ir spēkā regulas priekšlikuma publicēšanas dienā, ar nosacījumu, ka ir nodrošināta pilnīga līdzvērtība ar izskatāmo regulu.

1.5.

EESK uzskata, ka Komisijas ierosinātā regula ir lietderīgs un efektīvs risinājums, kā nodalīt banku komercdarbību no ieguldījumu darbībām. Izvēlētais risinājums, salīdzinājumā ar dažādās valstīs paredzētajām alternatīvām, balstās uz dialogu un novērtējumu, kas ļauj nebūt pretrunā ar vispārējo banku darbības modeli un saglabāt to, ietekmējot vienīgi pārmērīgos riskus, kas saistīti ar šo modeli.

1.6.

EESK uzsver, ka nav pietiekami pārdomāts, kā ierosinātais tiesību akts ietekmēs nodarbinātību. Visa finanšu pakalpojumu regulējuma dēļ varētu tikt zaudēts simtiem tūkstošu darbvietu, un ir nepieņemami, ka nav ieplānoti nekādi pasākumi, ar kuriem mazināt ievērojamo tiešo un netiešo sociālo ietekmi. Izskatāmajai regulai varētu būt ierobežota tieša ietekme, taču tās iespējamā ietekme uz uzņēmumu aktīviem varētu skart visu finanšu sistēmu. Vienlaikus ir jāatzīst, ka mazāki banku riski būs ieguvums visai reālajai ekonomikai un neapšaubāmi pozitīvi ietekmēs nodarbinātību kopumā.

1.7.

Ir nopietnas bažas, ka izmaksu palielināšanās tiks novirzīta uz darba ņēmējiem. Kaut arī Komisija šo dimensiju ir ņēmusi vērā ietekmes novērtējumā, šķiet, ka reformā tā nav pievērsusi pietiekamu uzmanību šai problēmai. Darbības jomas, kuras skar reforma, patiešām ir mazāk darbietilpīgas, taču reformas netiešā ietekme izraisīs izmaksu samazināšanas pasākumus, kuri var izpausties kā kārtējā darbvietu skaita samazināšana, kā to bija paziņojušas nozīmīgas banku iestādes.

1.8.

Iesaistīto spēku ir daudz (finanšu lobiji, lielās dalībvalstis, patērētāji un ieguldītāji, mājsaimniecības, lieli un mazi uzņēmumi, apvienības utt.), un arī to intereses ir ļoti atšķirīgas. Mācībai, kas gūta laikā, kad dominēja finanšu sistēmas noteiktā loģika, tagad vajadzētu būt skaidrai: svarīgākās ir sabiedrības intereses. Tāpēc Komiteja iesaka mainīt virzienu un galveno uzmanību pievērst vispārsvarīgiem jautājumiem, nodrošinot līdzsvaru starp visu ieinteresēto personu interesēm; Komiteja ir pārliecināta, ka tikai tādā veidā reforma darbosies efektīvi.

1.9.

EESK ir pārliecināta: lai nodrošinātu ilgtspējīgu finanšu sistēmu, ir vajadzīgas “pacietīgas finanses”, proti, atteikšanās no īstermiņa mērķa gūt peļņu par katru cenu, dodot priekšroku ilgtermiņa efektivitātei un stabilitātei. Izskatāmā regula nozīmē uzņēmējdarbības modeļa maiņu.

1.10.

EESK uzskata, ka Komisijai lielāka uzmanība būtu jāpievērš ieguldītājiem un darba ņēmējiem, kuri līdz šim reformā ir maz ņemti vērā. Ilgtermiņā sistēmas ilgtspēju garantēs atjaunota uzticēšanās, kuru sekmēs drošāka vide kā ieguldītājiem, tā darba ņēmējiem, kas aktīvi iesaistās risku pārvaldības procesā.

1.11.

EESK uzskata, ka princips, kas paredz regulu piemērot elastīgi, ir lietderīgs un piemērots. Banku darbību “bioloģiskā daudzveidība” (1) faktiski nodrošina sistēmas stabilitāti un efektivitāti. Tomēr EESK vēlas precizēt, ka šo principu nedrīkst jaukt ar noteikumu patvaļīgu piemērošanu.

1.12.

EESK iesaka Komitejai savā ietekmes novērtējumā iekļaut detalizētu vērtējumu par pašreizējās regulas galveno priekšlikumu mijiedarbību ar citām nesen uzsāktām iniciatīvām, piemēram, CRDIV, BRRD, SRM utt., kā arī analīzi par draudiem, ka var notikt migrācija uz paralēlo banku sistēmu.

1.13.

EESK iesaka uzraudzības jomā cieši sadarboties un koordinēt darbības starp Eiropas Banku iestādi (EBI) un valstu iestādēm, kuras labi pazīst tirgu un kurām ir būtiska nozīme jaunu reformētu Eiropas finanšu pārvaldībā.

2.1.

Komisija norāda, ka šis priekšlikums ir būtiska daļa no Savienības atbildes uz to, kā risināt dilemmu “pārāk lielas, lai būtu pieļaujams to bankrots”. Priekšlikuma mērķis ir nepieļaut Savienības banku sistēmā tādu risku, kas netiktu kontrolēts un pārvaldīts. Ar šo priekšlikumu tiks ierobežota izteikti spekulatīvu darījumu izplatīšanās.

2.2.

Regulas uzdevums ir finanšu sistēmā novērst sistēmisko risku, finanšu spriedzi un lielu, strukturāli sarežģītu un savstarpēji saistītu struktūru, īpaši kredītiestāžu, bankrotu, kā arī sasniegt šādus mērķus:

2.3.

Tātad cita veida papildu finanšu pakalpojumiem/produktiem (vērtspapīrošanai, uzņēmumu obligācijām, atvasinātajiem produktiem utt.) būtu jāpaliek atļautiem.

3.1.

Saskaņā ar Komisijas aplēsēm ES valdībām finanšu krīze izmaksāja aptuveni 1,6 triljonus euro (13 % no ES IKP) valsts atbalsta veidā, kas tika sniegts, lai glābtu finanšu nozari.

3.2.

ES banku nozarē koncentrācija ir īpaši augsta: 14 Eiropas banku grupas ir pasaules līmeņa sistēmisku finanšu iestāžu (SIFI) sarakstā, 15 Eiropas banku grupu tirgus darbības apjoms veido 43 %, kas atbilst 150 % no IKP ES 27 dalībvalstīs, ņemot vērā, ka pirmo trīsdesmit grupu darbības apjoms veido 65 %.

3.3.

Finanšu krīzei, kas radās ASV un viļņveidīgi izplatījās pa Eiropas sistēmu, ir vairāki iemesli, taču var uzskatīt, ka galvenie ir šādi: pārmērīga riska uzņemšanās, piesaistīto līdzekļu pārspīlēta izmantošana, kapitāla un likviditātes prasību neatbilstība, banku sistēmas sarežģītā struktūra kopumā.

3.3.1.

Liikanen grupa 2012. gada oktobrī paziņoja: “Atsevišķas īpaši riskantas finanšu darbības banku grupā ir juridiski jānošķir no noguldījumu pārvaldības bankām. Nošķiramas būtu tādas darbības kā vērtspapīru un atvasināto instrumentu tirdzniecība savā vārdā, kā arī dažas citas darbības, kas cieši saistītas ar vērtspapīru un atvasināto instrumentu tirgiem” (2).

3.4.

Ar šo priekšlikumu Komisija vēlas mazināt banku sistēmas riska iespējas un noteikt visu potenciāli spekulatīvo darījumu kontroli. Šī regula jāanalizē kontekstā ar regulu par vērtspapīru finansēšanas darījumiem (3), kura ar to ir saistīta un kuras mērķis ir palielināt tā saucamo “paralēlo banku” pārredzamību. Jāatgādina, ka 2012. gada beigās pasaules mērogā paralēlo banku kapitāla apjoms bija 53 triljoni euro, kas ir aptuveni puse no visas starptautiskās banku sistēmas kapitāla apjoma, un tas koncentrējās galvenokārt Eiropā (ap 23 triljoniem euro), kā arī ASV (apmēram 19,3 triljoni euro). Tie ir iespaidīgi skaitļi, ja salīdzina ar ES 28 dalībvalstu IKP, kas 2013. gadā nepārsniedza 13,071 triljonu euro (Eurostat).

3.5.

Eiropas Parlamenta McCarthy rezolūcijā (4) ir apstiprināti daži pamatprincipi, kā arī norādīts, ka “banku reformas pamatuzdevumam ir jābūt tādas drošas, stabilas un efektīvas banku sistēmas izveidei, kura atbilstu reālās ekonomikas, klientu un patērētāju vajadzībām; [...] strukturālajai reformai ir jāveicina ekonomikas izaugsme, atbalstot kredītu izsniegšanu ekonomikai, it īpaši MVU un jaundibinātiem uzņēmumiem, jānodrošina lielāka noturība pret iespējamām finanšu krīzēm, jāatjauno ticība un uzticēšanās bankām un jānovērš riski, kas apdraud publiskās finanses; [...] efektīvai banku sistēmai ir jāizraisa izmaiņas banku kultūrā, lai mazinātu sarežģītību, veicinātu konkurētspēju, ierobežotu riskantu darījumu un komercdarījumu savstarpējo saistību, uzlabotu korporatīvo pārvaldību, izveidotu atbildīgu atalgojuma sistēmu, ļautu efektīvi veikt banku sanāciju un noregulējumu, palielinātu banku kapitālu un nodrošinātu kredītus reālajai ekonomikai”.

Starptautisko tirgu jaunā uzraudzība tagad ir stiprāka, dziļāka un – galvenais – ar nozīmīgākām pilnvarām nekā iepriekš; tai ir mazāka rīcības brīvība un tā sniedz lielākas garantijas tirgum un galalietotājiem.

4.1.

Komiteja uzskata, ka Komisija sper soli pareizajā virzienā, taču domā, ka tai būtu lietderīgi iepazīties ar viedokļiem, kas tika izteikti diskusijā ar dažādām ieinteresētajām pusēm un, iespējams, nav pietiekami analizēti. Tāpēc EESK vērš Komisijas uzmanību uz dažām galvenajām nostādnēm, kuras aktualizēja ieinteresētās puses. Lai gan ne visas atspoguļo EESK nostāju, tomēr ir vērts tās precīzi izklāstīt.

4.2.

Kopumā izskatāmā reforma tika atzinīgi novērtēta. Aizliegumu veikt tirdzniecību savā vārdā, kā arī tradicionālo darbību un tirdzniecības darbību nodalīšanu vairākums uztvēra kā atbilstīgus instrumentus, ar kuriem ierobežot spekulācijas ar finanšu produktiem un veicināt bankas aizdevumus, kas ir galvenais finansēšanas avots maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un ko pēdējos gados stipri ierobežojusi tirdzniecības spekulācijas politika.

4.3.

Reformas īstenošanā svarīgi ir ņemt vērā uzņēmējdarbības modeļu daudzveidību, lai vietējās bankas varētu turpināt sniegt pakalpojumus vietējai ekonomikai.

4.4.

Sevišķu uzmanību vajadzētu veltīt tautas banku un kooperatīvu banku darījumdarbības modelim. Tiek uzskatīts, ka šim konkrētajam tīklam reforma nav pietiekami piemērota vai piemērojama. Īpašas bažas ir par to, ka reforma var izkropļot to darbības veidu un spējas pastāvīgi atrasties teritorijā, lai atbalstītu reālo ekonomiku. Tādēļ ieteikts saglabāt minēto banku īpatnības un darījumdarbības daudzveidību.

4.5.

Līdzās daudziem citiem pasākumiem, kurus Komisija ieviesusi pēdējos gados, reforma ļaus uzlabot dažu darījumu, kā arī visas banku sistēmas pārredzamību, taču kopumā palielinās izmaksas dažādos līmeņos. Šajā saistībā diskusijā skaidri iezīmējās nepieciešamība pēc finanšu regulējuma reformu vispārēja ietekmes novērtējuma, lai gan ir skaidrs, ka tas būs grūts uzdevums.

4.6.

Ir bažas, ka šīs izmaksas tiks pārnestas uz finanšu pakalpojumu galapatērētāju, kā tas bieži notiek. Rodas jautājums, vai negatīvo seku nebūs vairāk nekā ieguvumu, ko varētu radīt jaunie pasākumi, piemēram, banku sistēmas stabilitātes ziņā.

4.7.

Attiecībā uz ziņotāju aizsardzības sistēmu Komiteja un sociālie partneri, kas pievērsās šim jautājumam, atzinīgi vērtēja Komisijas paredzētos noteikumus. Tika prasīts izstrādāt precīzāku jēdziena “pienācīga aizsardzība” (30. pants) definīciju un izskaidrot paredzēto noteikumu paplašināšanu tā, lai tie attiektos uz visiem darba ņēmējiem, viņus mudinot un stimulējot ziņot par iespējamajiem pārkāpumiem.

4.8.

Attiecībā uz paredzētajām sankcijām (28. un 29. pants) tiek ieteikts, lai atbildība par pārkāpumiem galvenokārt būtu iestādes un pārvaldības, nevis indivīda līmenī.

4.9.

Savukārt saistībā ar atalgojuma sistēmu tiek aicināts regulā nepārprotami atsaukties uz noteikumiem, kas paredzēti Kapitāla prasību direktīvas IV (CRD) 69. pantā.

5.1.

EESK pozitīvi vērtē pasākumus, kas paredzēti Komisijas priekšlikumā, un piekrīt, ka regula kā juridiskais instruments šķiet atbilstīga izvirzītajiem mērķiem, proti, saskaņot vienoto tirgu, lai izvairītos no regulējuma arbitrāžas un atjaunotu efektīvu un produktīvu banku sistēmu, kas sniedz pakalpojumus iedzīvotāju un sabiedrības interesēs un tālredzīgi atbalsta reālo ekonomiku, mājsaimniecības, sabiedrības līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību, turklāt apvienojot inovāciju un drošību.

5.2.

EESK vienmēr ir stingri atbalstījusi secīgās reformas, kas sākušas uzrādīt pozitīvus rezultātus. Izskatāmās regulas uzdevums ir risināt vienu no sistēmas vissarežģītākajiem un vissāpīgākajiem jautājumiem: finanšu uzņēmumu izturētspēju un juridisko struktūru; dažiem šādiem uzņēmumiem aktīvu apjoms pārsniedz daudzu dalībvalstu IKP. Desmit lielāko Eiropas banku aktīvu apjoms pārsniedz 28 ES dalībvalstu IKP (5) (vairāk nekā 15 triljoni euro).

5.3.

Izskatāmās regulas mērķis ir pārcirst šo Gordija mezglu, ko veido dažu tā saucamo sistēmisko iestāžu (t. i., tādu, kas var izraisīt sistēmas krīzi) izmērs, savstarpējās saiknes un sarežģītība. “Par lielu, lai drīkstētu bankrotēt” – šis apzīmējums ir kļuvis par mantru, ar ko attaisnot ne vien elementāru ētikas principu neievērošanu, bet arī krāpšanu un likuma pārkāpumus, par ko diemžēl joprojām liecina nesenie un paši jaunākie finanšu skandāli. Tādas ir darbības, kas slēpjas zem eifēmisma “bezrūpīgas rīcības risks”!

5.4.

Komisārs Barnier, iepazīstinādams ar priekšlikumu, norādīja, ka nedrīkst pieļaut, lai bankas kļūtu “par lielu, lai drīkstētu bankrotēt, par dārgu, lai būtu glābjamas, un par sarežģītu, lai tās pārstrukturētu”.

5.5.

EESK uzskata, ka ierosinātie pasākumi ir solis vēlamajā virzienā, proti, mazina risku, ka nodokļu maksātājiem atkal nāksies glābt grūtībās nonākušas bankas. Pēc atkārtotiem glābšanas pasākumiem EESK tika brīdinājusi par to katastrofālajām sekām attiecībā uz valsts parādu un par neizbēgami sekojošās lejupslīdes nelabvēlīgo ietekmi. Diemžēl realitāte izrādījās vēl smagāka par prognozēm, jo tika pieļautas neticamas kļūdas saistībā ar sekām, ko radīja gan aizvien enerģiskākā budžeta konsolidācijas politika, kuru noteica valstu prasības, gan ES tuvredzīgā un kļūdainā politika, jo netika ņemts vērā, ka ir jārīkojas elastīgi un jāparedz kompensācijas pasākumi, lai pārvarētu lejupslīdi.

5.5.1.

Tikai tagad mēs pilnībā apzināmies, kādus zaudējumus ir radījusi šī politika, un ir jāatzīst, ka vienīgi pārdomātā eurozonas pārvaldība, ko īstenoja Eiropas Centrālā banka, ļāva izvairīties no ļaunākā un glābt gan euro, gan galu galā arī Savienību. Ja EESK ieteikumi būtu ņemti vērā, daudzi no šiem zaudējumiem nebūtu tikuši pieļauti!

5.6.

Saistībā ar izskatāmo regulu Komisija pamatoti piešķir noteicošo lomu Eiropas Banku iestādei (EBI). Ar EBI notiks apspriešanās, ja būs jāpieņem daži lēmumi, kas paredzēti izskatāmajā priekšlikumā. Turklāt minētās iestādes pārziņā būs regulatīvo tehnisko un īstenošanas standartu projektu sagatavošana, kā arī tai būs jāiesniedz ziņojumi Komisijai, lai to informētu par regulas piemērošanu. EESK jau vairākkārt ir norādījusi, ka, neraugoties uz neapstrīdamu profesionalitāti, Komisija šai svarīgajai iestādei nepiešķīra ne pietiekamas pilnvaras, ne resursus.

5.7.

ASV 1999. gadā tika pieņemts likums, ar ko atcēla Glass-Steagall Act, proti, komercbanku un investīciju banku nodalīšanu. Diemžēl arī ES pieņēma tādu pašu postošu lēmumu kā ASV administrācija. EESK norāda, ka pašreizējie noteikumi faktiski atjauno šo divu darbības jomu nodalījumu un paredz pat vairāk, jo ar dažiem izņēmumiem aizliedz kredītiestādēm, kas pieņem noguldījumus, kā galvenajam uzņēmumam iesaistīties ieguldījumu darījumos un turēt tirdzniecībai paredzētus aktīvus.

5.7.1.

Lai nonāktu pie kopīgas, fundamentālas pieejas regulai, Eiropas Savienībai ir ārkārtīgi svarīgi cieši sadarboties ar trešām valstīm, sevišķi ASV. EESK mudina Komisiju stiprināt starptautisko sadarbību.

5.8.

Regulas priekšlikumā kompetentajām iestādēm ir paredzēta samērā liela rīcības brīvība. Ir ļoti svarīgi, lai savā darbībā un veiktajos novērtējumos tās vadītos pēc skaidriem, saskaņotiem un paredzamiem kritērijiem, kuri nosaka, kad banka vairs nespēj pārvaldīt savus augsta riska tirdzniecības darījumus. Bez vienota atsauces satvara subjektīvas interpretācijas risks varētu radīt rezultātus, kas ir pretēji cerētajiem un neatbilst LESD 114. panta noteikumiem.

5.9.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas galīgo lēmumu – ex ante nenodalīt tirgus uzturēšanu un cita veida tirdzniecību savā vārdā, bet gan dot priekšroku ex post izvēlei; tāpēc būtiski ir tehniskie standarti, kuri pamatoti tika uzticēti EBI. Kas attiecas uz noregulējuma noteikumu piemērošanu un it īpaši noregulējuma iestādes izveidi, ko ECOFIN padome apstiprināja 2013. gada decembrī, EESK iesaka jau tagad izstrādāt koordinācijas un atbildības sadales kārtību valstu un Eiropas iestādēm, lai nepieļautu lēmumu dublēšanos vai – vēl ļaunāk – pretrunīgas kompetento iestāžu interpretācijas un vērtējumus. Tiklīdz vienota noregulējuma iestāde tiks nodibināta, tai būtu jāiesaistās mehānisma izveidē un tehnisko standartu izstrādē kopā ar EBI.

5.10.

EESK nepiekrīt Komisijas paustajai kritikai par to darbību relatīvo nozīmi, kuras varētu būt nodalāmas. Dažās kredītiestādēs šo darbību īpatsvars bija vairāk nekā nozīmīgs, un atbilstīga regulējuma trūkuma dēļ tās bija pakļautas ļoti augstam riskam, kas būtu varējis izraisīt daudz smagāku sistēmisku krīzi nekā to, kuru pieredzējām, ar paredzamu postošu ietekmi uz norēķinu sistēmām un ekonomiku kopumā. Katastrofu novērsa vienīgi jauna nodokļu maksātāju naudas iepludināšana un ECB reaģēšanas spējas.

5.11.

EESK atzinīgi vērtē un atbalsta to, ka Komisija tiesību aktā ir nepārprotami paredzējusi to finanšu nozares profesionāļu aizsardzību, kuri sabiedrības interesēs ir ziņojuši par pārkāpumiem, bet šīs darbības dēļ saskaras ar nopietnām sekām, morālām represijām un dažkārt pat atlaišanu. Šāda iekšējā uzraudzība un ziņošana par problēmām ir jāstimulē un jāatbalsta. Normatīvā atbilstība nereti tiek atstāta novārtā, apieta vai pat pārkāpta, pakļaujot nenosakāmam riskam gan banku iestādes, gan to darbiniekus. Nesen atklātās darbības, kad pat pazīstami uzņēmumi ar ļoti labu reputāciju bija pārkāpuši visus iespējamos standartus un noteikumus, varēja notikt tikai ar šo uzņēmumu darbinieku aktīvu līdzdarbību!

5.11.1.

EESK aicina Komisiju izstrādāt īpašu uzraudzību tam, kā dalībvalstis pilda pienākumu pieņemt tiesību aktus atbilstošas aizsardzības nodrošināšanai un divus gadus pēc regulas stāšanās spēkā sagatavot attiecīgu ziņojumu.

5.12.

EESK ļoti uzmanīgi seko jautājumam par attiecībām ar trešām valstīm, it sevišķi jautājumam par savstarpību un par to, lai visi dalībnieki, kas darbojas ES teritorijā, ievērotu tiesību aktus. Komisijas pieeju EESK uzskata par līdzsvarotu un atbalsta attiecīgos tās ierosinātos risinājumus. EESK iesaka turpināt un intensificēt sadarbību ar ASV, it īpaši finanšu regulējuma jomā, lai izveidotu pēc iespējas saskaņotas sistēmas, kas vienas un tās pašas problēmas risinātu vienādi.

5.13.

Turklāt EESK pauž gandarījumu, ka Komisija regulās sākusi ņemt vērā vienu no aspektiem, ko Komiteja regulāri uzsvērusi, šai gadījumā – administratīvās sankcijas, jo kriminālsankcijas nav Komisijas kompetencē. Komisijas priekšlikumi šķiet proporcionāli, piemēroti un preventīvi.

5.14.

EESK jau daudzkārt ir paudusi iebildumus pret deleģēto aktu izmantošanu. Komiteja atzīst, ka gadu gaitā tiesiskais regulējums ir jāpielāgo, tomēr norāda, ka deleģēto aktu sistēma rada zināmu nenoteiktību, kas šajā jomā nav vēlama.

16.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 451/51

Ziņotāja:

Daniela RONDINELLI

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē ceļvedi, kura mērķis ir pilnveidot internetā pārdoto preču piegādes vienoto tirgu, kuram ir liels attīstības un nodarbinātības potenciāls. Efektīvi un uzticami piegādes pakalpojumi ir būtisks pīlārs gan e-komercijas veicināšanā, gan pārdevēju un pircēju savstarpējās uzticēšanās nostiprināšanā.

1.2.

EESK uzskata: lai pilnveidotu piegāžu iekšējo tirgu un novērstu ievērojamās atšķirības starp vēlmēm, aizsardzību un faktisko pieejamību, ir jānodrošina solidāra atbildība, izsekojamība, lokalizācija un sadarbspēja; piekļuve plašākam iespēju klāstam visā ES, ieskaitot salu teritorijas; sūdzību un preču atgriešanas jomā tiesību un pienākumu noteiktība ieinteresētajiem dalībniekiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) un patērētājiem; vienkāršu un salīdzināmu datu apkopošana; stipra sociālā dimensija un apmācība.

1.3.

EESK vēlreiz uzsver (1), ka šā mērķa pamatā būtu jāliek ne vien nolīgumi un brīvprātīgi kodeksi, kas ir vēlami, bet arī tāds obligāts ES tiesiskā regulējuma minimums, kas spēj efektīvi un elastīgi reaģēt uz neatrisinātiem tirgus trūkumiem, kuri mazina patērētāju un mazo un vidējo uzņēmumu vēlmi iepirkties internetā, un spēt atrisināt problēmas saistībā ar

1.4.

EESK prasa ceļvedī norādīt skaidrus termiņus un precīzu īstenošanas grafiku kā tiesību aktiem, tā pašregulācijas jomā, lai palielinātu uzticēšanos starp visiem iesaistītajiem dalībniekiem un jo sevišķi ES iedzīvotājiem, pilnībā ievērojot un aizsargājot savstarpējās tiesības.

1.5.

EESK prasa ceļvedī paredzēt divus citus papildu pasākumus: vienu – pakalpojumu par pieņemamu cenu pieejamības jomā, bet otru – tirgus sociālās dimensijas jomā.

1.6.

EESK iesaka Komisijai, Eiropas Parlamentam (EP) un Padomei

1.7.

EESK prasa EK sadarbībā ar Eurofound (Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu) reizi divos gados izstrādāt ziņojumu par nodarbinātības un darba apstākļiem šajā sektorā, nosacījumiem, kas tiek piemēroti patērētājiem un visas ķēdes operatoriem, kā arī viņu attīstības perspektīvām. Šo ziņojumu būtu jāiesniedz EESK, EP, Padomei un sociālajiem partneriem.

2.1.

Eiropā e-tirdzniecībai ir potenciāls veicināt ekonomikas un nodarbinātības izaugsmi, kura saskaņā ar aplēsēm no 2013. gada līdz 2016. gadam varētu būt vairāk nekā 10 % gadā (5). Pēdējo 12 mēnešu laikā 45 % ES iedzīvotāju ir iepirkušies tiešsaistē; viņi arī apstiprināja, ka lielākā daļa problēmu ir saistīta ar piegādēm vai piegāžu kavēšanos (6).

2.2.

EK apzināja (7)“galvenos šķēršļus vienota digitālā tirgus izveidei, kā arī rīcības plānu to novēršanai”, taču “10 % iedzīvotāju neiepērkas tiešsaistē (8), jo viņus satrauc piegādes pakalpojumu izmaksas, tostarp par pārrobežu sūtījumiem, kā arī pakalpojuma kvalitāte”.

2.3.

EESK savā atzinumā par zaļo grāmatu (9) prasīja pieņemt direktīvu, kurā noteiktu operatoriem kopīgas atbildības režīmu, piegādes izsekojamību un lokalizāciju, pienākumu piedāvāt izvēli starp vairākām piegādes iespējām, problēmu risināšanas valstu centru Eiropas tīklu, pienākumu ievērot taisnīgus darba apstākļus, kā arī nosacījumu un cenu pārredzamību.

2.4.

Pēc debatēm par zaļo grāmatu 2013. gada decembrī tika izstrādāts paziņojums par ceļvedi vienotā tirgus pilnveidei e-tirdzniecības paku piegādes jomā (10).

2.5.

Saskaņā ar nesenajām pasaules mērogā veiktajām aptaujām (11) e-tirdzniecības attīstību starp uzņēmumiem un patērētājiem (business to consumer, B2C) visvairāk kavē šādi faktori:

2.6.

EK paziņo, ka joprojām trūkst “būtisku tirgus datu par paku iekšzemes un pārrobežu plūsmām pie visiem pasta pakalpojumu sniedzējiem, kuri darbojas B2C un B2B paku tirgos, tostarp par starpniekiem, pakalpojumu apvienotājiem un alternatīvajiem operatoriem” (12).

2.7.

Dažādi pētījumi apstiprina, ka “dažos pasta pakalpojumu sektoros konkurences noteikumiem neatbilstoša rīcība ir vairāk iespējama nekā citos, piemēram, B2C tirgū salīdzinājumā ar B2B pakalpojumiem, kā arī pārrobežu pakalpojumos salīdzinājumā ar iekšzemes pasta pakalpojumiem. Tāpēc regulatīva uzraudzība minētajos sektoros šķiet vairāk pamatota” (13).

2.8.

EESK pauž gandarījumu par to, ka ir ņemti vērā daudzi secinājumi, kas bija minēti atzinumā par zaļo grāmatu. Arī Padome (14) un EP (15) aicināja EK apzināt pārrobežu piegādes pakalpojumu pašreizējos šķēršļus un īstenot atbilstošus pasākumus, lai tos pārvarētu; turklāt EP prasīja (16) nodrošināt pieejamus, efektīvus un augstas kvalitātes piegādes pakalpojumus par pieņemamu cenu un veidot sadarbības un informācijas apmaiņas platformas starp piegādes operatoriem, lai sūdzības un strīdus izskatītu ātri un ar minimālām izmaksām.

3.1.

EESK uzskata, ka ir svarīgi atgūt MVU un e-patērētāju uzticēšanos. Šajā nolūkā būtu jāizmanto sadarbspējīgi tīkli un sistēmas, kas nodrošina ātru pārvaldību ar zemām izmaksām un atbilst tādam piemērotam regulējumam un pašregulējumam, kuru izpildīt būtu uzņēmušies visi ķēdes dalībnieki, lai izveidotu brīvu un atklātu iekšējo tirgu un izvairītos no nevajadzīga pārmērīga regulējuma. Tāpēc prasa, lai ceļvedis tiktu īstenots, ievērojot termiņus un plānoto 18 mēnešus ilgo īstenošanas grafiku.

3.2.

EESK uzskata, ka ES ir svarīgi pabeigt iekšējā tirgus īstenošanu paku piegādes jomā – nodrošināt ātrumu, kvalitāti, uzticamību un pieņemamas cenas patērētāju, darba ņēmēju un visu operatoru, tai skaitā e-tirdzniecības, transporta un loģistikas nozares MVU, interesēs, kā arī novērst pašreizējos vienotā tirgus trūkumus un traucējumus.

3.3.

Taču EESK bija cerējusi, ka paziņojumā būs konkrēti pieminēta tādu ģeogrāfiski grūtos apstākļos atrodošos reģionu kā salu, tālāko reģionu un kalnu situācija, jo Komiteja apzinās, ka šajos reģionos ir īpašas problēmas, ko ir grūti pārvarēt, it īpaši saimniecisko iespēju dēļ. Patiesi pabeigt vienotā tirgus izveidi būs iespējams vienīgi tad, ja šie reģioni tiks pienācīgi ņemti vērā un tas atspoguļosies rīcībā.

3.4.

EESK konstatē, ka ierosināto pasākumu pamatā galvenokārt ir brīvprātīgs pašregulējums, valstu pasta pakalpojumu noteikumi un Eiropas regulatoru grupas pasta pakalpojumu nozarē darbība, nevis spēkā esošo ES tiesību aktu pienācīgas piemērošanas principi, – netiek piedāvāts vienots satvars visiem operatoriem, nedz arī noteikti precīzi termiņi plānoto 18 mēnešu laikā.

3.5.

EESK norāda, ka ceļvedī, papildus pašregulējumam, vēl nav paredzēts atbalstīt direktīvas pieņemšanu, uz kuras nepieciešamību EESK jau ir norādījusi (17); tā ir vajadzīga, lai visiem nozares operatoriem sniegtu pilnīgu, saskaņotu un konsolidētu risinājumu prasībām īstenot iekšējo tirgu pārrobežu paku piegādes jomā.

3.6.

Komiteja uzskata, ka ES vajadzētu paredzēt ES līmeņa risinājumu, proti, veicināt pašregulējumu un tiesisko regulējumu, kas pievērstos joprojām neatrisinātām tirgū esošām problēmām un aizsargātu patērētājus un mazos un vidējos uzņēmumus (B2B) saistībā ar šādiem jautājumiem:

3.7.

Lai arī priekšlikumos ir atsauce uz atbilstību ar ES finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, EESK uzskata, ka ceļvedī obligāti vajadzētu iekļaut nepārprotamas norādes uz attiecīgajiem Kopienas finanšu instrumentiem šādās jomās: