8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/1

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/2

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/3

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/3

1)

“Atsauces zāļu” jēdziens Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvas 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 13. novembra Regulu (EK) Nr. 1394/2007, 10. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ietilpst zāles, kuru tirdzniecības atļauja ir izsniegta, pamatojoties uz šīs direktīvas 10.a pantu;

2)

Direktīvas 2001/83, kas grozīta ar Regulu Nr. 1394/2007, 10. pants, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to zāļu, kuras, iesniedzot tirdzniecības atļaujas pieteikumu, pamatojoties uz šo 10. pantu, ir izmantotas kā atsauces zāles cita ražotāja ģenēriskām zālēm, tirdzniecības atļaujas īpašniekam ir atzītas tiesības celt prasību par kompetentās iestādes lēmumu, ar kuru ir piešķirta tirdzniecības atļauja šīm pēdējām zālēm, ja vien tas rīkojas, lai iegūtu tiesisko aizsardzību priekšrocībai, kas šim īpašniekam ir atzīta šajā 10. pantā. Šādas tiesības celt prasību it īpaši ir tad, ja minētais īpašnieks pieprasa, lai, piemērojot šo 10. pantu, tā zāles netiktu izmantotas nolūkā saņemt tirdzniecības atļauju zālēm, kurām tā zāles nevar tikt uzskatītas par atsauces zālēm minētā 10. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/4

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/5

1)

prasību noraidīt;

2)

Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/5

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/6

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/7

1)

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda prasība kā pamatlietā, kas ir vērsta uz apgalvoto Savienības konkurences tiesību pārkāpumu radīto zaudējumu atlīdzināšanu, ietilpst “civillietu un komerclietu” jēdzienā šīs tiesību normas izpratnē un līdz ar to ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā;

2)

Regulas Nr. 44/2001 22. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda prasība kā pamatlietā, kas vērsta uz apgalvoto Savienības konkurences tiesību pārkāpumu radīto zaudējumu atlīdzināšanu, nav uzskatāma par tiesvedību, kuras priekšmets ir uzņēmējsabiedrību institūciju lēmumu likumīgums šīs tiesību normas izpratnē;

3)

Regulas Nr. 44/2001 34. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ne summu, uz kurām attiecas spriedumā, kura atzīšana un izpilde ir pieprasīta, noteiktie pagaidu un aizsardzības pasākumi, apmēra noteikšanas metode – ja ir iespējams izsekot argumentācijas gaitai, kuras rezultātā ir noteikts minēto summu apmērs, un vēl jo vairāk, ja tiesību aizsardzības līdzekļi bija pieejami un tie arī tikuši izmantoti, lai apstrīdētu šādu aprēķināšanas metodi, – ne arī vienkārša atsaukšanās uz nopietnām saimnieciskām sekām nav iemesli, kas uzskatāmi par dalībvalsts, kurā ir pieprasīts izpildīt spriedumu, sabiedriskās kārtības pārkāpumu, kas ļauj šajā dalībvalstī atteikt atzīt un izpildīt šādu citā dalībvalstī pasludinātu spriedumu.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/8

1)

Romas Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, kura atvērta parakstīšanai Romā 1980. gada 19. jūnijā, 4. panta 4. punkta pēdējais teikums ir interpretējamas tādējādi, ka šī norma ir piemērojama ekspedīcijas līgumam tikai tad, ja šī līguma priekšmets patiešām ir attiecīgās preces pārvadāšana, kas ir jānoskaidro iesniedzējtiesai;

2)

minētās konvencijas 4. panta 4. punkts ir interpretējams tādējādi, ka preču pārvadājuma līgumam piemērojamās tiesības, ja nav izdarīta izvēle, ir jānosaka atbilstoši šīs normas otrajam teikumam un atbilstoši šī panta 1. punktā paredzētajam vispārīgajam noteikumam, proti, ka līgumam ir piemērojamas tās valsts tiesības, ar kuru tam ir visciešākā saikne;

3)

šīs konvencijas 4. panta 2. punkts ir interpretējams tādējādi, ka gadījumā, kad tiek apgalvots, ka līgumam ir ciešāka saikne ar valsti, kas nav tā, kuras tiesību piemērojamība noteikta atbilstoši šajā punktā ietvertajam pieņēmumam, valsts tiesai ir jāsalīdzina starp šo līgumu un, pirmkārt, valsti, kuras tiesību piemērojamība noteikta atbilstoši pieņēmumam, un, otrkārt, attiecīgo otru valsti. Šajā ziņā valsts tiesai ir jāņem vērā visi apstākļi, tostarp ar attiecīgo līgumu saistītie citi līgumi.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/8

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/9

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/10

1)

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu Spānija/Komisija (T-384/10, EU:T:2013:277);

2)

atcelt Komisijas 2010. gada 30. jūnija Lēmumu C(2010) 4147, ar kuru tiek samazināts Kohēzijas fonda atbalsts šādām projektu grupām: “Andevalo reģiona Gvadjanas upes hidrogrāfiskā baseina iedzīvotāju ūdensapgāde” (2000.ES.16.C.PE.133), “Gvadalkiviras baseina atveseļošana un attīrīšana: Gvadaira, Alharafe un Gvadalkiviras aizsargājamā dabas teritorija” (2000.ES.16.C.PE.066) un “Grenādas un Malagas provinču starppilsētu sistēmu ūdensapgāde” (2002.ES.16.C.PE.061);

3)

piespriest Eiropas Komisijai segt savus un atlīdzināt Spānijas Karalistes tiesāšanās izdevumus gan pirmajā instancē, gan šajā apelācijas tiesvedībā.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/10

1)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz muitas iestādēm pierādīt ievestās preces izcelsmi, pamatojoties uz trešo personu veiktām analīzēm, par kurām šī trešā persona atsakās sniegt papildu informāciju gan muitas iestādēm, gan deklarētājam muitā, kā rezultātā izmantoto secinājumu pareizības pārbaude vai atspēkošana tiek kavēta vai kļūst neiespējama, ar nosacījumu, ka ir ievēroti efektivitātes un līdzvērtības principi. Valsts tiesai ir jāpārbauda, vai tas tā bija pamatlietā;

2)

tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, un pieņemot, ka muitas iestādes nevar izpaust sīkāku informāciju par attiecīgajām analīzēm, jautājums, vai muitas iestādēm būtu jāapmierina ieinteresētās personas lūgums uz sava rēķina ieinteresētās personas deklarētajā izcelsmes valstī veikt preces analīzes, kā arī jautājums, vai nozīme ir tam, ka preču paraugu daļas vēl ierobežotu laiku tika uzglabātas, kurām ieinteresētā persona varēja piekļūt, lai veiktu analīzes citā laboratorijā, un, ja atbilde ir apstiprinoša, vai muitas iestādēm būtu jānorāda ieinteresētajai personai, ka ir preču paraugu daļas un ka tā var lūgt šos paraugus nodot tās rīcībā minētajām kontrolēm, ir jāvērtē, pamatojoties uz valsts procesuālajām tiesībām.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/11

1)

Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu, kas grozīta ar Padomes 2010. gada 7. decembra Direktīvu 2010/88/ES, 138. panta 1. punkts un 139. panta 1. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, dalībvalsts nodokļu administrācijai liegt tiesības uz atbrīvojumu no pievienotās vērtības nodokļa pa piegādi Kopienas iekšienē tādēļ, ka ieguvējs nebija reģistrējies kā pievienotās vērtības nodokļa [maksātājs] citā dalībvalstī un piegādātājs nav pierādījis ne paraksta uz dokumentiem, kas iesniegti, lai pamatotu tā deklarāciju par apgalvoti atbrīvoto piegādi, autentiskumu, ne personas, kas ir parakstījusi dokumentus saņēmēja vārdā, pilnvaras to pārstāvēt, bet piegādātāja tā deklarācijas pamatojumam iesniegtie dokumentārie pierādījumi, kas pamato tiesības uz atbrīvojumu, atbilst valsts tiesībās noteiktajam dokumentu sarakstam, kas ir jāiesniedz minētajai administrācijai, un sākotnēji tā tos pieņēma kā dokumentārus pierādījumus, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai;

2)

Direktīvas 2006/112, kas grozīta ar Direktīvu 2010/88, 138. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir tieša iedarbība un nodokļu maksātāji uz to var atsaukties valsts tiesās pret valsti, lai saņemtu atbrīvojumu no PVN par piegādi Kopienas iekšienē.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/12

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/12

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/13

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/13

1)

apelācijas sūdzību noraidīt;

2)

British Telecommunications plc un BT Pension Scheme Trustees Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/14

1)

prasību noraidīt;

2)

Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/14

1)

Padomes 2003. gada 27. novembra Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 2. panta 11. punkts un 11. pants ir interpretējami tādējādi, ka apstākļos, kad bērna aizvešana ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar tiesas nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī, dalībvalsts, uz kuru bērns ir aizvests, tiesai, kurā ir iesniegts pieteikums par bērna atgriešanos, novērtējot visus konkrētos attiecīgā gadījuma apstākļus, ir jāpārbauda, vai bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms apgalvotās nelikumīgās aizturēšanas joprojām bija izcelsmes dalībvalstī. Veicot šo novērtējumu, ir svarīgi ņemt vērā, ka tiesas nolēmums, ar ko ir atļauta aizvešana, varēja tikt izpildīts provizoriski un ka par to tika iesniegta apelācijas sūdzība;

2)

Regula Nr. 2201/2003 ir interpretējama tādējādi, ka apstākļos, kad bērna aizvešana ir notikusi saskaņā ar provizoriski izpildāmu tiesas nolēmumu, kas vēlāk ir ticis atcelts ar tiesas nolēmumu, kurā bērna dzīvesvieta ir noteikta tā vecāka domicilā, kas dzīvo izcelsmes dalībvalstī, bērna neatgriešana šajā dalībvalstī pēc šī otrā nolēmuma pieņemšanas ir nelikumīga un ir jāpiemēro šīs regulas 11. pants, ja tiek uzskatīts, ka bērna pastāvīgā dzīvesvieta tieši pirms šīs neatgriešanas vēl bija minētajā dalībvalstī. Tieši pretēji, ja uzskata, ka šajā brīdī bērna pastāvīgā dzīvesvieta vairs nebija izcelsmes dalībvalstī, lēmums noraidīt pieteikumu par bērna atgriešanos, pamatojoties uz šo tiesību normu, ir pieņemts, nepārkāpjot šīs pašas regulas III nodaļas noteikumus par dalībvalstī pasludinātu spriedumu atzīšanu un izpildi.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/15

1)

Vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 27. janvāra Direktīvas 2002/96/EK (1) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem 2. panta 1. punkts, 3. panta a) punkts, kā arī I A un I B pielikums un/vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Direktīvas 2012/19/ES (2) par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts, 3. panta 1. punkta a) apakšpunkts, kā arī I un II pielikums jāinterpretē tādējādi, ka ar 220 V līdz 240 V elektrisko spriegumu darbināmi (garāžas) vārtu motori, kas ir paredzēti, lai tos kopā ar (garāžas) vārtiem iebūvētu ēkas konstrukcijā, atbilst elektrisko un elektronisko iekārtu, it īpaši, elektrisko un elektronisko instrumentu definīcijai?

2)

Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

Vai Direktīvas 2002/96/EK I A pielikuma 6. punkts un I B pielikuma 6. punkts un/vai Direktīvas 2012/19/ES 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts, I pielikuma 6. punkts un II pielikuma 6. punkts jāinterpretē tādējādi, ka, atbilstoši 1. jautājumam, (garāžas vārtu) motori ir jāuzskata par lielizmēra stacionāro rūpniecisko mehānismu daļu šo normu izpratnē?

3)

Gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša un atbilde uz otro jautājumu noliedzoša:

Vai Direktīvas 2002/96/EK 2. panta 1. punkts un/vai Direktīvas 2012/19/ES 2. panta 3. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka, atbilstoši 1. jautājumam, (garāžas vārtu) motori ir jāuzskata par daļu no kāda cita tipa iekārtas, kas ir izslēgta no attiecīgās direktīvas piemērošanas jomas?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/16

1)

Vai ārkārtējam apstāklim regulas (1) 5. panta 3. punkta izpratnē ir jābūt tieši saistītam ar rezervēto lidojumu?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša: cik daudz iepriekšējo lidojumu ar plānotajā reisā izmantojamu lidmašīnu ir būtiski saistībā ar ārkārtēju apstākli? Vai attiecībā uz ārkārtēju apstākļu ņemšanu vērā iepriekšējos lidojumos pastāv ierobežojums laikā? Ja pastāv, kā tas ir jāaprēķina?

3)

Ja ārkārtējie apstākļi, kas radušies iepriekšējos lidojumos, ir būtiski arī attiecībā uz vēlāku lidojumu: vai iespējamie pasākumi, kas apkalpojošajam gaisa pārvadātājam ir jāveic saskaņā ar regulas 5. panta 3. punktu, attiecas tikai uz ārkārtējā apstākļa novēršanu vai tomēr arī uz izvairīšanos no ilgas kavēšanās?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/16

1)

Vai muitoto preču, kas atbilstoši Komisijas Regulas (ES) Nr. 861/2010, ar ko groza I pielikumu Padomes Regulā (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (1) [..] 24. nodaļas “TABAKA UN TABAKAS RŪPNIECISKI AIZSTĀJĒJI” KN kodam 2401 10 35 apzīmētas kā “ēnā kaltēta gaišā tabaka”, apraksts ir interpretējams tādējādi, ka tā ietver tikai ēnā kaltētu tabaku ar neizgrieztu vidējo dzīslu:

2)

Vai Padomes Direktīvas 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK, 4. panta 6. punkta jēdziens “muitas maksājumu atlikšanas procedūra vai režīms” jāinterpretē tādējādi, ka tā ietver muitotas preces (akcīzes preces), kas atrodas ārējā tranzītā, pagaidu glabāšanā vai muitas glabāšanā, izmantojot pavaddokumentus, kuros ir nepareizi norādīta apakšpozīcija (KN 2401 10 35, nevis KN 2403 10 9000), bet attiecīgā nodaļa (24. nodaļa – tabaka), lai arī visi citi šo dokumentu dati (konteinera numurs, daudzums, neto svars) ir pareizi un zīmogs nav aiztikts[?]

(Proti, ir jānoskaidro, vai attiecīgā prece var atrasties muitas maksājumu atlikšanas režīmā, ja tās pavaddokumentos ir pareizi norādīta kopējā muitas tarifa nodaļa, bet nepareizi norādīta konkrētā apakšpozīcija).

3)

Vai Padomes Direktīvas 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK (2), 2. panta b) punkta jēdziens “imports” un šīs pašas direktīvas 4. panta 8. punktā rodamais jēdziens “akcīzes preču imports” ir interpretējams tādējādi, ka tajā ir ietverts arī gadījums, kad pastāv atšķirības starp faktiskās preces, kas atrodas ārējā tranzīta režīmā, apakšpozīciju un tās pavaddokumentos norādīto apakšpozīciju, ņemot vērā apstākli, ka, izņemot šīs atšķirības, gan nodaļas nosaukums (šajā gadījumā tā ir 24. nodaļa – tabaka), gan faktiskās preces daudzums un neto svars atbilst pavaddokumentos norādītajiem datiem[?]

4)

Vai Padomes Direktīvas 2008/118/EK par akcīzes nodokļa piemērošanas vispārēju režīmu[, ar ko atceļ Direktīvu 92/12/EEK,] 38. pantā noteiktie pārkāpumi ietver faktu, ka precei tiek piemērots muitas maksājumu atlikšanas režīms, lai gan tās pavaddokumentos norādītais KN apzīmējums atbilstoši Padomes Regulas (EEK) Nr. 2658/87 par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu (ES) Nr. 861/2010, I pielikumam, ir nepareizs[?]

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/17

1)

Vai, piemērojot Padomes 2006. gada 28. novembra Direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (1) (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, 24. panta 1. punktu un 43. punktu saistībā ar personas, kas sniedz ar PVN apliekamus pakalpojumus, identifikāciju, kas tiek veikta sakarā ar pārbaudi, vai darbībai ir fiktīvs raksturs, tai nav faktiska saimnieciskā un komerciālā satura un tā ir vērsta vienīgi uz nodokļu priekšrocības iegūšanu, interpretācijas nolūkā svarīgi ir tas, ka pamatlietas apstākļos komercsabiedrības, kas piešķir licenci, vadītājs un 100 % īpašnieks ir fiziska persona, kas ir radījusi ar licences līgumu nodoto know-how?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai, piemērojot PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu, 24. panta 1. punktu un 43. punktu un novērtējot negodīgas rīcības esamību, svarīgi ir tas, ka šī fiziskā persona neformālā veidā īsteno vai var īstenot ietekmi uz komercsabiedrības, kas piešķir licenci, darbības veidu un šīs sabiedrības lēmumiem? Vai šīs interpretācijas vajadzībām var būt nozīme apstāklim, ka know-how radītājs piedalās vai var tieši vai netieši piedalīties sabiedrības lēmumu pieņemšanā saistībā ar pakalpojumu, kas ir balstīti uz šo know-how, sniegšanu, sniedzot profesionālus un citus padomus par know-how izmantošanas attīstību?

3)

Pamatlietas apstākļos un ņemot vērā to, kas ir ticis izklāstīts otrajā jautājumā, – vai, lai identificētu personu, kas sniedz ar PVN apliekamus pakalpojumus, līdzās pamatā esošo līgumisko saistību analīzei nozīme ir tam, ka know-how radītājs kā fiziska persona īsteno ietekmi vai, precīzāk, izšķirošu ietekmi vai sniedz norādījumus par veidu, kādā ir sniedzami uz šo know-how balstītie pakalpojumi?

4)

Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša, kādus apstākļus var ņemt vērā, nosakot šīs ietekmes un šo norādījumu apjomu, vai, konkrētāk, uz kādu kritēriju pamata var konstatēt, ka attiecībā uz pakalpojumu sniegšanu tiek īstenota izšķiroša ietekme un ka pamatā esošās darbības faktiskais saimnieciskais saturs tiek īstenots par labu uzņēmumam, kas piešķir licenci?

5)

Pamatlietas apstākļos, pārbaudot nodokļu priekšrocības iegūšanu, – vai, analizējot saimnieciskās darbības subjektu un darbībā iesaistīto personu attiecības, nozīme ir tam, ka nodokļa maksātāji, kas ir piedalījušies uz izvairīšanos no nodokļu samaksas vērstajās strīdus līgumiskajās attiecībās, ir juridiskas personas, ja dalībvalsts nodokļu iestādes piešķir fiziskai personai [pilnvaras] pieņemt uzņēmuma darbības stratēģiskus un operatīvus lēmumus? Ja tas tā ir, vai ir jāņem vērā, kurā dalībvalstī fiziskā persona ir pieņēmusi šos lēmumus? Vai tādos apstākļos, kādi pastāv šajā lietā, un ja var konstatēt, ka pušu līgumiskais stāvoklis nav noteicošs, interpretācijas nolūkā nozīme ir tam, ka tehnisku instrumentu, cilvēkresursu un finanšu darījumu, kas ir nepieciešami aplūkojamo interneta pakalpojumu sniegšanai, pārvalde ir nodota apakšuzņēmumiem?

6)

Gadījumā, ja var konstatēt, ka licences līguma klauzulas neatspoguļo faktisko saimniecisko saturu, – vai līguma klauzulu pārkvalifikācija un situācijas, kāda pastāvētu, ja nebūtu tikusi veikta darbība, kurā konkretizējas negodīgā rīcība, noteikšana nozīmē, ka dalībvalsts nodokļu iestādes var citādi noteikt pakalpojumu sniegšanas dalībvalsti un tādējādi – vietu, kurā ir maksājams nodoklis, pat ja licenci iegūstošs uzņēmums valstī, kurā tas ir nodibināts, ir samaksājis maksājamo nodokli atbilstoši šajā dalībvalstī uzstādītajiem likumiskajiem nosacījumiem?

7)

Vai LESD 49. un 56. pants ir interpretējams tādējādi, ka pretēja šiem pantiem var būt un brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības negodīgu izmantošanu var veidot tāda līgumiska struktūra, kāda ir pamatlietas priekšmets un atbilstoši kurai uzņēmums – nodokļa maksātājs dalībvalstī – ar licences līguma palīdzību nodod otram uzņēmumam – nodokļa maksātājam otrā dalībvalstī – know-how pakalpojumu sniegšanai ar pieaugušiem paredzētu saturu, izmantojot interaktīvas komunikācijas tehnoloģiju interneta ietvaros, kā arī tā izmantošanas tiesības, apstākļos, ko raksturo fakts, ka PVN slogs dalībvalstī, kurā dibināts uzņēmums – licences ieguvējs, attiecībā uz nodotajiem pakalpojumiem ir izdevīgāks?

8)

Tādos apstākļos, kādi pastāv šajā lietā, kāda nozīme līdzās nodokļu priekšrocībai, kas, iespējams, var tikt iegūta, ir piešķirama komerciāliem apsvērumiem, ko ņem vērā uzņēmums, kas piešķir licenci? Vai šajā kontekstā un it īpaši interpretācijas vajadzībām nozīme ir tam, ka komercsabiedrības, kas piešķir licenci, 100 % īpašnieks un vadītājs ir fiziska persona, kas ir sākotnēji radījusi know-how?

9)

Vai, analizējot negodīgo rīcību, var tikt ņemti vērā un, apstiprinošas atbildes gadījumā, kāda nozīme ir piešķirama apstākļiem, kas ir līdzīgi pamatlietas apstākļiem, tādiem kā tehniskie un infrastruktūras dati attiecībā uz pakalpojumu, kas ir strīdus darbības priekšmets, uzsākšanu un izpildi, un cilvēkresursu, kas ir uzņēmuma, kurš piešķir licenci, rīcībā attiecīgo pakalpojumu sniegšanas vajadzībām, sagatavošana?

10)

Vai šajā lietā analizējamajā situācijā PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts, 43. pants un 273. pants, aplūkojot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 325. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai efektīvi izpildītu Savienības dalībvalstu pienākumu efektīvi un laicīgi iekasēt pilnīgu PVN summu un izvairīties no iespējamiem zaudējumiem, ko rada krāpšana un izvairīšanās no nodokļu samaksas, kas tiek veikta, pārsniedzot dalībvalstu robežas, dalībvalsts nodokļu iestādes pakalpojumu sniegšanas darbības gadījumā un nolūkā identificēt personu, kas sniedz pakalpojumus, lai noskaidrotu faktus fiskālās dabas administratīvā procesa izmeklēšanas posmā, ir tiesīgas pieļaut datus, informāciju un pierādīšanas līdzekļus, tādus kā noklausīšanās ieraksti, kurus nodokļu iestāžu izmeklēšanas institūcija, nodokļa maksātājam par to nezinot, ir ieguvusi saistībā ar kriminālprocesu, un izmantot šos datus, kā arī pamatot ar tiem savu vērtējumu attiecībā uz nodokļu sekām? Vai, savukārt, administratīvā tiesa, kas izskata prasību par dalībvalsts nodokļu iestāžu administratīvo lēmumu, ir tiesīga veikt minēto elementu vērtējumu pierādījumu kontekstā, pārbaudot šī lēmuma tiesiskumu?

11)

Vai šajā lietā analizējamajā situācijā PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts, 24. panta 1. punkts, 43. pants un 273. pants, aplūkojot kopsakarā ar LES 4. panta 3. punktu un LESD 325. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai efektīvi izpildītu Savienības dalībvalstu pienākumu efektīvi un laicīgi iekasēt pilnīgu PVN summu un izpildītu dalībvalstu pienākumu nodrošināt nodokļa maksātājam uzlikto saistību ievērošanu, dalībvalsts nodokļu iestāžu rīcībā esošās līdzekļu izmantošanas pilnvaras ietver minēto iestāžu tiesības izmantot pierādīšanas līdzekļus, kas sākotnēji ir iegūti kriminālprocesa ietvaros, nolūkā novērst izvairīšanās no nodokļu nomaksas rīcību, tostarp tad, ja valsts tiesības neļauj veikt informācijas iegūšanu, ieinteresētajai personai par to nezinot, administratīvā procesa nolūkā novērst izvairīšanās no nodokļu nomaksas ietvaros, vai ja informācijas iegūšana kriminālprocesā ir pakļauta garantijām, kuras nav paredzētas fiskālās dabas administratīvā procesā, un ja administratīvai iestādei tajā pašā laikā ir atzītas tiesības rīkoties atbilstoši pierādīšanas brīvības principam?

12)

Vai ar ECPAK 8. panta 2. punktu, aplūkojot saistībā ar Hartas 52. panta 2. punktu, netiek pieļauts tas, ka dalībvalsts nodokļu iestādēm tiek piešķirta kompetence, par kuru ir runa 10. un 11. jautājumā, vai arī šīs lietas apstākļos, lai cīnītos ar izvairīšanos no nodokļu samaksas, fiskālās dabas administratīvā procesa ietvaros var būt attaisnoti izmantot secinājumus, kas izriet no informācijas, kura ir iegūta, ieinteresētajai personai par to nezinot, lai efektīvi iekasētu nodokli un nolūkā nodrošināt “valsts ekonomisko labklājību”?

13)

Ciktāl no atbildes uz no 10. līdz 12. jautājumam izriet, ka dalībvalsts nodokļu iestādes administratīvajā procesā var izmantot tādus pierādīšanas līdzekļus, vai dalībvalsts nodokļu iestādēm, lai nodrošinātu tiesību uz labu pārvaldību un tiesību uz aizstāvību atbilstoši tam, kas ir noteikts Hartas 7., 8., 41. un 48. pantā, aplūkojot kopsakarā ar Hartas 51. panta 1. punktu, efektivitāti ir absolūtais pienākums administratīvajā procesā uzklausīt nodokļu maksātāju, nodrošināt tam piekļuvi secinājumiem, kas izriet no informācijas, kura ir iegūta, tam par to nezinot, un ievērot mērķi, kādam ir tikuši iegūti šajos pierādīšanas līdzekļos iekļautie dati, vai arī šajā minētajā kontekstā apstāklis, ka informācija, kura ir iegūta, ieinteresētajai personai par to nezinot, ir paredzēta vienīgi krimināltiesiskai izmeklēšanai, pilnībā liedz izmantot šādus pierādīšanas līdzekļus?

14)

Pieņemot, ka pierādīšanas līdzekļi tiek iegūti un izmantoti, pārkāpjot Hartas 7., 8., 41. un 48. panta, aplūkojot kopsakarā ar Hartas 47. pantu, noteikumus, vai tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību atbilst valsts regulējums, atbilstoši kuram nodokļu lietās pieņemtu lēmumu procesuālā tiesiskuma apstrīdēšana tiesā vai noslēgties [prasītājam] labvēlīgi un izraisīt lēmuma atcelšanu tikai tad, ja, ņemot vērā lietas apstākļus, pastāv konkrēta iespēja, ka, ja procesuālais pārkāpums nebūtu noticis, apstrīdētais lēmums būtu bijis atšķirīgs, un ja turklāt minētais pārkāpums ir būtiski ietekmējis prasītāja tiesisko stāvokli; vai arī šādā veidā pieļautie procesuālie pārkāpumi ir jāņem vērā plašākā kontekstā neatkarīgi no ietekmes, ko procesuālais pārkāpums, ar kuru tiek pārkāpta Hartas norma, rada uz procesa iznākumu?

15)

Vai Hartas 47. panta efektivitāte prasa, lai tādā procesuālā situācijā, kāda ir šajā lietā, administratīvā tiesa, kas izskata prasību par dalībvalsts nodokļu iestāžu administratīvo lēmumu, var pārbaudīt pierādīšanas līdzekļu, kas ir iegūti krimināltiesiskā kontekstā un kriminālprocesa ietvaros, ieinteresētajai personai par to nezinot, iegūšanas likumību, it īpaši tad, ja nodokļa maksātājs, pret kuru paralēli ir uzsākts kriminālprocess, nav zinājis par šo dokumentāciju un nav varējis apstrīdēt tiesā tās likumību?

16)

Ņemot vērā arī sesto jautājumu, vai Padomes Regula Nr. 904/2010 par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (2), ievērojot it īpaši tās preambulas septīto apsvērumu, atbilstoši kuram, lai iekasētu maksājamo nodokli, dalībvalstis sadarbojas, lai palīdzētu nodrošināt, ka PVN tiek noteikts pareizi, un tādējādi tām ne tikai jākontrolē, vai tiek pareizi piemērots attiecīgās valsts teritorijā iekasējamais nodoklis, bet arī jāsniedz palīdzība citām dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka tiek pareizi piemērots nodoklis, kas ir saistīts ar darbību, kuru veic attiecīgās valsts teritorijā, bet kas ir iekasējams citā dalībvalstī, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā faktiskā situācijā, kāda ir šajā lietā, dalībvalsts nodokļu iestādēm, kuras atklāj nodokļu krāpšanu, ir jānosūta pieprasījums tās dalībvalsts nodokļu iestādēm, kurā nodokļa maksātājs, attiecībā uz kuru ir tikusi veikta nodokļu pārbaude, jau ir izpildījis savu nodokļu samaksas pienākumu?

17)

Apstiprinošas atbildes uz 16. jautājumu gadījumā – ja tiesā tiek apstrīdēta un minētā iemesla dēļ, pamatojoties uz informācijas iegūšanas un pieprasījuma neesamību, tiek konstatēta valsts nodokļu iestāžu pieņemtu lēmumu procesuālā nelikumība, kādas sekas ir jāpiemēro tiesai, kura izskata prasību par dalībvalsts nodokļu iestāžu pieņemtiem administratīvajiem lēmumiem, ņemot vērā arī to, kas ir izklāstīts četrpadsmitajā jautājumā?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/20

1)

Vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2006/112/EK (1) 78. panta a) punkts nepieļauj to, ka [..] maksājums par zemes dzīļu izmantošanu, ko maksā gāzes piegādātājs, tiek novirzīts uz gala patērētāju – tāds, kāds tas ir un neatkarīgi no cenas, kuru patērētājs maksā par patērēto gāzi -, proti, neiekļaujot to minētajā cenā?

Ja atbilde uz šo pirmo jautājumu ir noliedzoša, nākamais prejudiciālais jautājums ir šāds:

2)

Vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas 2006/112/EK 73.–79. pants nepieļauj to, ka [..] tad, kad maksājums par zemes dzīļu izmantošanu, ko maksā gāzes piegādātājs, ir novirzīts uz gala patērētāju – tāds, kāds tas ir un neatkarīgi no cenas, kuru patērētājs maksā par patērēto gāzi -, šis maksājuma netiek uzskatīts par nodokļa bāzi [PVN mērķiem]?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/21

1)

Vai ar PVN direktīvas (1) 213. panta 1. punktā un 214. panta 1. punktā paredzēto pienākumu pienācīgi deklarēties ir saderīga Ungārijas valsts prakse prasīt, lai privātpersonas, kuras nepārsniedz personīgā PVN atbrīvojuma robežu un nevēlas veikt ar PVN apliekamu darbību, obligāti deklarētos?

2)

Vai nodokļu iestāde, veicot pārbaudi a posteriori, var piemērot sankciju par nedeklarēšanos, ja nav pārsniegta personīgā PVN atbrīvojuma robeža?

3)

Vai nodokļu iestāde, veicot pārbaudi a posteriori, var neņemt vērā privātpersonas tiesības uz izvēli un, neievērojot lietas taisnīgas izskatīšanas principu, var izslēgt privātpersonas iespēju izvēlēties personīgo PVN atbrīvojumu?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/21

1)

Vai nosacījums apmesties uz dzīvi teritoriāli ierobežotā dalībvalsts apvidū (pašvaldība, apgabals, reģions) ir pārvietošanās brīvības Direktīvas 2011/95/ES (1) 33. panta izpratnē ierobežojums, ja, neraugoties uz to, ārvalstnieks tomēr var brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalsts teritorijā?

2)

Vai dzīvesvietas nosacījums personām ar alternatīvu aizsardzības statusu ir saderīgs ar Direktīvas 2011/95/ES 33. pantu un/vai 29. pantu, ja tas ir pamatots ar to, lai tiktu sasniegts valsts sociālās palīdzības izdevumu pienācīgs sadalījums starp attiecīgajām iestādēm valsts teritorijā?

3)

Vai dzīvesvietas nosacījums personām ar alternatīvu aizsardzības statusu ir saderīgs ar Direktīvas 2011/95/ES 33. pantu un/vai 29. pantu, ja tas tiek pamatots ar migrācijas vai integrācijas politikas apsvērumiem, piemēram, lai novērstu trūcīgu rajonu rašanos, ārvalstniekiem masveidā apmetoties uz dzīvi konkrētās pašvaldībās vai apgabalos? Vai šajā ziņā abstrakti migrācijas vai integrācijas politikas apsvērumi ir pietiekami vai tomēr tādiem apsvērumiem ir jābūt konkrēti konstatētiem?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/22

1)

Vai nosacījums apmesties uz dzīvi teritoriāli ierobežotā dalībvalsts apvidū (pašvaldība, apgabals, reģions) ir pārvietošanās brīvības Direktīvas 2011/95/ES (1) 33. panta izpratnē ierobežojums, ja, neraugoties uz to, ārvalstnieks tomēr var brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalsts teritorijā?

2)

Vai dzīvesvietas nosacījums personām ar alternatīvu aizsardzības statusu ir saderīgs ar Direktīvas 2011/95/ES 33. pantu un/vai 29. pantu, ja tas ir pamatots ar to, lai tiktu sasniegts valsts sociālās palīdzības izdevumu pienācīgs sadalījums starp attiecīgajām iestādēm valsts teritorijā?

3)

Vai dzīvesvietas nosacījums personām ar alternatīvu aizsardzības statusu ir saderīgs ar Direktīvas 2011/95/ES 33. pantu un/vai 29. pantu, ja tas tiek pamatots ar migrācijas vai integrācijas politikas apsvērumiem, piemēram, lai novērstu trūcīgu rajonu rašanos, ārvalstniekiem masveidā apmetoties uz dzīvi konkrētās pašvaldībās vai apgabalos? Vai šajā ziņā abstrakti migrācijas vai integrācijas politikas apsvērumi ir pietiekami vai tomēr tādiem apsvērumiem ir jābūt konkrēti konstatētiem?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/23

1)

Vai nosacījums apmesties uz dzīvi teritoriāli ierobežotā dalībvalsts apvidū (pašvaldība, apgabals, reģions) ir pārvietošanās brīvības Direktīvas 2011/95/ES (1) 33. panta izpratnē ierobežojums, ja, neraugoties uz to, ārvalstnieks tomēr var brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalsts teritorijā?

2)

Vai dzīvesvietas nosacījums personām ar alternatīvu aizsardzības statusu ir saderīgs ar Direktīvas 2011/95/ES 33. pantu un/vai 29. pantu, ja tas ir pamatots ar to, lai tiktu sasniegts valsts sociālās palīdzības izdevumu pienācīgs sadalījums starp attiecīgajām iestādēm valsts teritorijā?

3)

Vai dzīvesvietas nosacījums personām ar alternatīvu aizsardzības statusu ir saderīgs ar Direktīvas 2011/95/ES 33. pantu un/vai 29. pantu, ja tas tiek pamatots ar migrācijas vai integrācijas politikas apsvērumiem, piemēram, lai novērstu trūcīgu rajonu rašanos, ārvalstniekiem masveidā apmetoties uz dzīvi konkrētās pašvaldībās vai apgabalos? Vai šajā ziņā abstrakti migrācijas vai integrācijas politikas apsvērumi ir pietiekami vai tomēr tādiem apsvērumiem ir jābūt konkrēti konstatētiem?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/23

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/24

1)

Vai LESD 49. un nākamie un 56. un nākamie panti un Eiropas Savienības Tiesas 2012. gada 16. februāra spriedumā [apvienotajās lietās C-72/10 un C-77/10] apstiprinātie principi ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj izmantot publiskā iepirkuma procedūru, lai izsniegtu licences ar īsāku derīguma termiņu nekā agrāk izsniegtām licencēm, ja šī publiskā iepirkuma procedūra tika uzsākta, lai labotu sekas tam, ka no iepriekšējām publiskā iepirkuma procedūrām nelikumīgi tika izslēgts konkrēts skaits uzņēmēju?

2)

Vai LESD 49. un nākamie un 56. un nākamie panti un Eiropas Savienības Tiesas iepriekš minētajā 2012. gada 16. februāra spriedumā [apvienotajās lietās C-72/10 un C-77/10] apstiprinātie principi ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj, ka nosacījums par sistēmas pārorganizēšanu, sagrupējot licences atkarībā no to derīguma termiņa, ir pietiekams attaisnojums aplūkojamo licenču īsākam derīguma termiņam šajās publiskā iepirkuma procedūrās salīdzinājumā ar agrāk piešķirto licenču derīguma termiņu?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/24

1)

Vai Direktīvas 2006/112 (1) 24. panta 1. punkts un 25. panta b) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdzienā “pakalpojumu sniegšana” arī ietilpst tādi abonentlīgumi par konsultāciju sniegšanu kā pamatlietā izskatāmie, ar kuriem pakalpojuma sniedzējs, kuram ir kvalificēts personāls pakalpojumu sniegšanai, ir piekritis sniegt klientam pakalpojumus līguma darbības laikā un ir apņēmies atturēties noslēgt līgumus ar identisku priekšmetu ar klienta konkurentiem?

2)

Vai Direktīvas 2006/112 64. panta 1. punkts un 63. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka nodokļa iekasējamības gadījums par abonētiem konsultāciju pakalpojumiem iestājas, izbeidzoties konkrētam laikposmam, attiecībā uz kuru bija panākta vienošanās par samaksu, neatkarīgi no tā, vai un cik bieži klients ir izmantojis pakalpojumu sniedzēja sniegtos pakalpojumus?

3)

Vai Direktīvas 2006/112 62. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ikvienam, kurš saistībā ar abonentlīgumu par konsultāciju sniegšanu sniedz pakalpojumus, ir pienākums, izbeidzoties konkrētajam laikposmam, attiecībā uz kuru bija panākta vienošanās par samaksu, samaksāt pievienotās vērtības nodokli par pakalpojumiem, vai arī šis pienākums ir tikai tad, ja klients attiecīgajā taksācijas periodā ir izmantojis konsultāciju pakalpojumus?

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/25

—

konstatēt, ka, saglabājot tādu tiesisko situāciju, saskaņā ar kuru ir atļauta nesafasētas tabakas orālai lietošanai pārdošana pretrunā Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 5. jūnija Direktīvas 2001/37/EK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu (1) 8. pantam, skatot to kopsakarā ar 2. panta 4. punktu, Dānijas Karaliste nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus;

—

piespriest Dānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/26

1)

personāla izdevumi attiecībā uz H. EUR 56,76 apmērā, ceļa izdevumi EUR 1  354,08 apmērā un pakalpojumu sniegšanas izdevumi EUR 351,82 apmērā, ko Technische Universität Dresden ir veikusi, lai izpildītu līgumu ar numuru 2003114 (SI2.377438) attiecībā uz projekta “Collection of European Data on Lifestyle Health Determinants – Coordinating Party (LiS)”, kurš ir ticis veikts atbilstoši Kopienas rīcības programmai sabiedrības veselības jomā (2003–2008), finansēšanu, ir atlīdzināmi, tādēļ Eiropas Komisijas 2010. gada 4. novembra paziņojumā par parādu Nr. 3241011712 iekļautais prasījums attiecībā uz šo summu nav pamatots;

2)

pārējā daļā prasību noraidīt;

3)

Technische Universität Dresden atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/27

1)

atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju ceturtās padomes 2012. gada 11. oktobra lēmumu apvienotajās lietās R 274/2011–4 un R 520/2011–4;

2)

ITSB sedz savus, kā arī atlīdzina Xavier Grau Ferrer k-ga tiesāšanās izdevumus;

3)

Juan Cándido Rubio Ferrer k-gs un Alberto Rubio Ferrer k-gs sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/27

1)

pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;

2)

lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/28

—

atzīt, ka atbildētāji nav veikuši leģislatīvus pasākumus, kas vajadzīgi, lai pilnībā piemērotu Savienības tiesību vispārējos principus, it īpaši direktīvu par darbu uz noteiktu laiku, saistībā ar to atlaišanu no bijušā Olympiaki Aeroporia, kā bija paredzēts Eiropas Komisijas lēmumā, kas Grieķijas tiesību sistēmā tika transponēts ar Likumu Nr. 3717/2008;

—

ar tiešas iedarbības Savienības tiesību aktu – direktīvu, regulu vai citu Savienības normatīvu aktu – piešķirt prasītājiem un visiem darbiniekiem, ko atlaidis bijušais Olympiaki Aeroporia, iespēju saņemt atlīdzinājumu, uz ko tiem esot bijušas tiesības kā pastāvīgajiem darbiniekiem saistībā ar to atlaišanu/aiziešanu no Olympiaki Aeroporia, un

—

ar tiešas iedarbības Savienības tiesību aktu – direktīvu, regulu vai citu Savienības normatīvu aktu – piespriest samaksāt katram prasītājam EUR 3 00  000 kā kompensāciju par tiem radītajiem traucējumiem, uztraukumiem, pamattiesību rupjo pārkāpumu un to darba dzīves pāragru pārtraukšanu.

1.

Pirmais pamats: Likums Nr. 3717/2008, ar kuru tika paredzēta Olympiaki Aeroporia slēgšana un visu tā pagaidu darbinieku atlaišana, patiesībā ir Savienības tiesību akts, kuru būtībā bija noteikušas Eiropas Savienības iestādes, it īpaši Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija, un visi Grieķijas valdības veiktie leģislatīvie pasākumi tika veikti atbilstoši norādēm vai precīzāk – atbilstoši Eurogrupas, ECOFIN, Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas lēmumam.

2.

Otrais pamats: pagaidu darbinieku, kas bija nodarbināti bijušajā Olympiaki Aeroporia, nepielīdzināšana pārējiem Olympiaki Aeroporia pastāvīgajiem darbiniekiem, un tas, ka tiem netika piešķirta tieša kompensācija saistībā ar to aiziešanu no šīs sabiedrības, ir radījusi tiem tiešus, personiskus un būtiskus zaudējumus, un liegusi tiem to pamattiesību izmantošanu.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/29

—

atzīt, ka atbildētāji nav veikuši leģislatīvus pasākumus, kas vajadzīgi, lai prasītāju iegādātie vērtspapīri tiktu tieši izslēgti no P. S. I. paredzētās Grieķijas tiesībās reglamentēto Grieķijas valsts vērtspapīru turētāju piespiedu dalības (valsts parāda segšanā);

—

ar tiešas iedarbības Savienības tiesību aktu – direktīvu, regulu vai citu Savienības normatīvu aktu – piešķirt prasītājiem iespēju atgūt pilnu to vērtspapīru vērtību, kas bez apspriešanās ar tiem un piekrišanas no tiem saņemšanas tika iekļauti P. S. I. programmā, un

—

ar tiešas iedarbības Savienības tiesību aktu – direktīvu, regulu vai citu Savienības normatīvu aktu – piespriest samaksāt katram prasītājam EUR 5 00  000 kā kompensāciju par tiem radītajiem traucējumiem, uztraukumiem un pamattiesību rupjo pārkāpumu.

1.

Pirmais pamats: leģislatīvie un cita veida pasākumi, kuru dēļ Grieķijas tiesībās reglamentēto Grieķijas valsts izdoto vērtspapīru turētājiem Grieķijā obligāti nācās piedalīties P. S. I., patiesībā ir Savienības tiesību akti.

2.

Otrais pamats: pasākumus, ko Grieķijas valdība bija veikusi Grieķijas valsts parāda novēršanai, patiesībā bija noteikušas Eiropas Savienības iestādes, it īpaši Eiropas Centrālā banka un Eiropas Komisija.

3.

Trešais pamats: atbildētāji nav veikuši leģislatīvus pasākumus, kas vajadzīgi, lai ar Ministru padomes tiesību aktiem, kuros paredzēti P. S. I. piemērošanas nosacījumi Grieķijā, tieši izslēgtu prasītājiem piederošos Grieķijas valsts vērtspapīrus.

4.

Ceturtais pamats: tieša neizslēgšana no dalības P. S. I. ir radījusi prasītājiem tiešus, personiskus un būtiskus zaudējumus, un liegusi tiem to pamattiesību izmantošanu.

5.

Piektais pamats: visi Grieķijas valdības veiktie leģislatīvie pasākumi tika veikti atbilstoši norādēm vai precīzāk – atbilstoši Eurogrupas, ECOFIN, Eiropas Centrālās bankas un Eiropas Komisijas lēmumam.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/29

—

atcelt 2014. gada 26. maija Lēmumu C(2014) 3192, galīgā redakcija, kas pieņemts valsts atbalsta lietā SA.38517 (2014/NN) – Micula/Rumānija (ICSID šķīrējtiesas nolēmums) un ar kuru Rumānijai tiek uzdots apturēt jebkādu procesu, kurš var izraisīt 2013. gada 11. decembra nolēmuma, kuru pieņēmusi Arbitrāžas tiesa, kas izveidota Starptautiskā ieguldījumu strīdu izšķiršanas centra aizgādnībā, lietā Ioan Micula, Viorel Micula u.c./Rumānija (ICSID lieta Nr. ARB/05/20), izpildīšanu vai īstenošanu, jo Komisija uzskata, ka nolēmuma izpilde ir nelikumīgs valsts atbalsts, līdz brīdim, kad Komisija būs pieņēmusi galīgo lēmumu par šī valsts atbalsta saderīgumu var iekšējo tirgu;

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvota kompetences neesamība.

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvota acīmredzama kļūda tiesību piemērošanā un vērtējumā.

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/30

—

atcelt 2014. gada 9. jūlija lēmumu lietā SA.32009 (2011/C) atbilstoši LESD 263. panta 4. punktam, ciktāl ar to pieprasītā atbalsta EUR 4 5 2 57  273 apmērā daļa, kura pārsniedz 17 miljonus euro, proti, (EUR 2 8 2 57  273), ir atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu;

—

pakārtoti, atcelt 2014. gada 9. jūlija lēmumu lietā SA.32009 (2011/C) atbilstoši LESD 263. panta 4. punktam, ciktāl tajā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 800/2008 (1) 6. panta 2. punktu summa 22,5 miljonu euro apmērā, par kuru nav jāiesniedz paziņojums, ir atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu;

—

atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. pantam piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Pirmais pamats: LESD 108. panta 3. punkta pārkāpums

2.

Otrais pamats: LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta pārkāpums

3.

Pakārtotais pamats: LESD 108. panta 3. punkta un Regulas Nr. 800/2008 pārkāpums

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/31

—

atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 19. augusta Īstenošanas lēmumu C(2014) 6030, galīgā redakcija, par tirdzniecības atļaujām cilvēkiem paredzētām augstas koncentrācijas estradiolu saturošām zālēm lokālai lietošanai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/83/EK 31. panta ietvaros, ciktāl ar to dalībvalstīm ir uzlikts pienākums izpildīt īstenošanas lēmumā noteiktos pienākumus attiecībā uz īstenošanas lēmuma I pielikumā norādītajām un nenorādītajām zālēm ar estradiola masas daļu 0,01 % lokālai lietošanai, izņemot ierobežojumu, ka īstenošanas lēmuma I pielikumā norādītās zāles ar estradiola masas daļu 0,01 % lokālai lietošanai var tikt lietotas tikai intravagināli;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir ticis pārkāpts Direktīvas 2001/83/EK (1) 31. un nākamie panti:

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir ticis pārkāpta Direktīvas 2001/83/EK 116. panta pirmā daļa un 126. panta pirmā daļa:

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpti samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi:

8.12.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 439/33

—

atzīt lēmumu par spēkā neesošu, ciktāl ar to konstatēts, ka Lupin pārkāpa LESD 101. pantu; un/vai

—

atcelt vai samazināt Lupin uzlikto naudas sodu; un

—

piespriest Komisijai atlīdzināt Lupin tiesāšanās izdevumus.

1.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl tā ir konstatējusi, ka prasītāja ir pieļāvusi LESD 101. panta pārkāpumu mērķa dēļ. Prasītāja apgalvo, ka:

2.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl tā ir konstatējusi, ka prasītāja ir pieļāvusi LESD 101. panta pārkāpumu seku dēļ. Prasītāja uzskata, ka Komisijas pieejā, lai noteiktu, vai mierizlīgums par patentu bija pārkāpums seku dēļ, bija pieļautas tās pašas kļūdas, kas bija pieļautas tā pieejā saistībā ar pārkāpumiem mērķa dēļ.

3.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nepareizi uzlika naudas sodu prasītājai, vai, pakārtoti, uzliktais naudas sods ir par augstu un tas ir jāsamazina. Prasītāja apgalvo, ka: