6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/1

1.1.1

Privātajam sektoram, ja tas ievēro starptautiski atzītus attīstības sadarbības principus un ja tā radītās darba vietas atbilstoši SDO pienācīga darba nodrošināšanas programmai ir pienācīgas un kvalitatīvas, var būt svarīga nozīme cīņā pret nabadzību pasaulē, jo tas rada darba vietas, ražo preces un sniedz pakalpojumus, tajā rodas ienākumi un peļņa, turklāt ar nodokļu maksājumiem tas palīdz finansēt valsts izdevumus.

1.1.2

Komiteja aicina plašāk iesaistīt privāto sektoru attīstības programmas laikposmam pēc 2015. gada īstenošanā un jaunā globālā partnerībā. Privātā sektora līdzdalība tādu mērķu noteikšanā, kas virzīti uz to, lai izskaustu nabadzību, panāktu ilgtspējīgu attīstību un taisnīgu un iekļaujošu izaugsmi, kurā vienlīdz ņemta vērā kvantitāte un kvalitāte, ļaus šim sektoram uzņemties daļu atbildības minēto mērķu īstenošanā.

1.1.3

Pilsoniskās sabiedrības organizācijas norādījušas ne tikai uz priekšrocībām, bet arī risku, kas saistīts ar privātā sektora iesaisti; tāpēc palīdzību privātajam sektoram jaunattīstības valstīs vajadzētu balstīt uz šādiem principiem: pārredzamība, publiskā iepirkuma tirgus atvēršana, efektivitāte, līdzekļu lietderīga izmantošana, valsts amatpersonu atbildība pret visiem dalībniekiem, kuri ieinteresēti pieņemtās attīstības stratēģijas īstenošanā. Privātā sektora attīstībai piešķirtās oficiālās attīstības palīdzības (OAP) daļas pieaugums nedrīkstētu mazināt finanšu līdzekļu apjomu, ko OAP ietvaros piešķir trūcīgākajām jaunattīstības valstīm.

1.2.1

Šā atzinuma izpratnē privātajā sektorā ir iekļauts arī sociālais sektors un to veido pašnodarbinātie, mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi, lielie starptautiskie uzņēmumi, kooperatīvi un citi sociālās ekonomikas uzņēmumi, kā arī privāto uzņēmumu darbinieki, viņu arodbiedrību organizācijas un nevalstiskās organizācijas, kas iesaistījušās privātu projektu īstenošanā. Lai palīdzētu privātajam sektoram un sadarbotos ar to, ir jāņem vērā visu ieinteresēto pušu atšķirīgās iezīmes. Jaunattīstības valstīs izveidojies arī plašs neoficiāls privātais sektors, un attīstības sadarbībā būtu jāpalīdz apkarot neoficiālo nodarbinātību un jānovērš situācijas, kas to veicina.

1.2.2

Pilsoniskā sabiedrība aktīvi jāiesaista procesā, kura mērķis ir noteikt privātā sektora nozīmi un izstrādāt rādītājus šā sektora ieguldījumam starptautiskajā attīstības sadarbībā; to varētu panākt ES līmenī izveidojot plašu forumu, kurā piedalītos visas ieinteresētās puses.

1.2.3

OAP vajadzētu izmantot kā daudzkāršojošu faktoru, lai ar inovatīvu finanšu instrumentu palīdzību piesaistītu privāto kapitālu ieguldījumiem jaunattīstības valstīs. Šādai palīdzībai jāparedz skaidri noteikti mērķi, piemēram, vairāk kvalitatīvu darba vietu radīšana, produkcijas kvalitātes paaugstināšana, vadības prasmju nodošana privātajam sektoram.

1.2.4

Publiskā un privātā sektora partnerība var kļūt par nozīmīgu instrumentu attīstības stratēģiju īstenošanai, ja vien iepriekš tiek nodrošināts ieinteresēto pušu pienācīgs līdzsvars un laba saziņa.

1.3.1

Lai privātais sektors jaunattīstības valstīs varētu sniegt savu ieguldījumu attīstībā, ir vajadzīgi uzņēmējdarbībai labvēlīgi apstākļi, kuros tiek ievēroti vispārēji atzīti demokrātijas principi, kas veicina uzņēmumu izveidi un darbības paplašināšanu, mazina birokrātiju, nostiprina pārredzamību, ierobežo plaši izplatīto korupciju un sekmē ārvalstu un vietējo investīciju piesaisti.

1.3.2

Uzņēmumu sociālā atbildība jāsaprot kā mērķtiecīga uzņēmumu iniciatīva un uzņēmumu atbalsts ētiskai uzņēmējdarbībai. Ir jāierosina noteikta struktūra uzņēmumu sociālajai atbildībai attīstības jomā, ievērojot ESAO pamatnostādnes par starptautiskiem uzņēmumiem un citus vispārēji pieņemtus principus.

1.3.3

Jaunu darba vietu izveidē privātajam sektoram jāievēro ekonomiskās un sociālās pamattiesības, īpaši ILO galvenās konvencijas. Jaunās darba vietas jārada atbilstīgi ILO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmai.

1.4.1

Valsts pārvaldes institucionālo spēju attīstības programmas jaunattīstības valstīs jāizstrādā ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un ieinteresētajām nevalstiskajām organizācijām, kuras darbojas attīstības palīdzības jomā. Tām vajadzētu uzlabot mazo un vidējo uzņēmumu darbības apstākļus, jo tieši šiem uzņēmumiem ir vislielākais potenciāls darba vietu radīšanā un nabadzības mazināšanā.

1.4.2

Jaunattīstības valstīs uzņēmēju organizācijām ir jāapgūst prasmes, lai palielinātu to spēju pozitīvi ietekmēt uzņēmējdarbības vidi. Minēto organizāciju spēju attīstīšana ir jāatbalsta, izmantojot aktīvu sadarbību ar partnerorganizācijām attīstītajās valstīs. Ar ES ārējās palīdzības programmām būtu jāfinansē tehniskā palīdzība, ko ES uzņēmēju organizācijas sniedz saviem partneriem jaunattīstības valstīs, un jāvairo viņu motivācija.

1.4.3

Attīstības palīdzībā vajadzētu sniegt lielāku atbalstu inovatīviem projektiem un iekļautību veicinošiem uzņēmējdarbības modeļiem, tai skaitā vajadzētu atbalstīt sabiedrību, kurā nav šķēršļu, jo tas veicinātu nabadzības izskaušanu tādās iedzīvotāju riska grupās kā cilvēki ar invaliditāti, sievietes, gados veci cilvēki.

1.4.4

Ir jāatbalsta privātā sektora sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, piemēram, ar brīvprātīgo palīdzību nododot vietējiem uzņēmumiem zinātību vadības, tehnoloģiju un citās jomās. Plaši un regulāri jāpopularizē veiksmīgi īstenotie novatoriskie uzņēmējdarbības projekti.

1.4.5

Lai attīstītu privāto sektoru, ir vajadzīgs plašāks atbalsts apmācībai un zinātības ieguvei pamattehnoloģiju jomā, īpaši mazkvalificētiem darba ņēmējiem.

1.4.6

Komiteja iesaka paplašināt programmu “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, iekļaujot tās darbības jomā ieinteresētās personas no jaunattīstības valstīm, vai izveidot jaunu programmu ar līdzīgiem mērķiem un piešķirt tai vajadzīgos finanšu līdzekļus.

1.4.7

Īpaša uzmanība jāpievērš ieguves rūpniecībai un izejvielu nozarei, kurās stingri jāievēro vides aizsardzības prasības, darba ņēmēju sociālie apstākļi un attiecīgās valsts ekonomikas ilgtspējīga attīstība.

1.4.8

Tā kā jaunattīstības valstīs bieži vien trūkst mazo un vidējo uzņēmumu attīstības stratēģijas, attīstības sadarbībā būtu aktīvāk jācenšas šo trūkumu novērst. Eiropā mazo un vidējo uzņēmumu atbalsta jomā uzkrātā pieredze būtu mērķtiecīgi un piemērotā veidā jānodod jaunattīstības valstīm.

2.1

Eiropas komisārs Šefčovič nosūtīja EESK priekšsēdētājam vēstuli, kurā informē, ka Komisija gatavo priekšlikumus par privātā sektora efektīvāku iesaistīšanu globālā partnerībā attīstības posmam pēc 2015. gada, un šajā saistībā lūdz Komiteju sagatavot izpētes atzinumu par privātā sektora nozīmi, lai minētajā laika posmā sekmētu virzību uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu attīstību, par ko pašlaik notiek debates ANO.

2.2

Atzinumā REX/372 (1) par Komisijas paziņojumu “Cilvēka cienīgu dzīvi visiem — nabadzības izskaušana un ilgtspējīgas nākotnes nodrošināšana pasaulē” EESK sniedza vairākus ieteikumus pilsoniskās sabiedrības iesaistei, lai izstrādātu, īstenotu un uzraudzītu ilgtspējīgas attīstības mērķus laikposmam pēc 2015. gada pasaules mērogā.

2.3

Ilgus gadus un ļoti rūpīgi Komiteja ir gatavojusi atzinumus (2) par attīstības sadarbību un ārējo sadarbību un guvusi bagātīgu pieredzi un konkrētas zināšanas, pateicoties pašiniciatīvai jautājumos par ĀKK valstīm, Euromed, Austrumu partnerību, starptautiskajām tirdzniecības sarunām un citām ar attīstību saistītām jomām. Komiteja šo pieredzi lietderīgi izmantojusi šā atzinuma sagatavošanā.

3.1

Privātajam sektoram, ja tas ievēro starptautiski atzītus attīstības sadarbības principus, var būt svarīga nozīme cīņā ar nabadzību pasaulē, jo tajā tiek radītas darba vietas, ražotas preces un sniegti pakalpojumi, gūti ienākumi un peļņa, kā arī ar nodokļu maksājumiem sniegts ieguldījums valsts izdevumu segšanā. Oficiālā attīstības palīdzība arī pēc 2015. gada būs svarīgs attīstības katalizators, bet ar to vien nepietiks, lai izskaustu nabadzību (3).

3.2

Tūkstošgades attīstības mērķiem nabadzības izskaušanas jomā pietrūka skaidrāku norādījumu par to, kā šos mērķus sasniegt, tiem pietrūka arī savstarpējās saiknes un tajos nebija ņemta vērā privātā sektora nozīme attīstības jomā (4). Attīstības sadarbības īstenošanā laikposmā pēc 2015. gada daudz ciešāk jāiesaista privātais sektors, jo tas ir stratēģisks partneris un ilgtspējīgas izaugsmes virzītājspēks attiecībā uz visiem trim pīlāriem – ekonomikas, sociālo un vides pīlāru, uz kuriem balstīta ilgtspējīga izaugsme un kuru pamatā ir ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitātes rādītāji.

3.3

Pilsoniskās sabiedrības organizācijas (5) norāda gan uz priekšrocībām, gan risku, kas saistīts ar privātā sektora līdzdalību attīstības sadarbībā. Lai šo risku novērstu, attīstībai paredzētos līdzekļus piešķirot privātajam sektoram, jāievēro šādi principi: pārredzamība, efektivitāte, lietderīga līdzekļu izmantošana, brīva piekļuve publiskajam iepirkumam un valsts amatpersonu atbildība attiecībā uz visiem dalībniekiem, kuri ieinteresēti pieņemtās attīstības stratēģijas īstenošanā.

3.4

Privāto sektoru veido pašnodarbinātie, mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi, lielie starptautiskie uzņēmumi, kooperatīvi un citi sociālās ekonomikas uzņēmumi, kā arī finanšu iestādes. Plašākā nozīmē tas ietver privāto uzņēmumu darbiniekus, viņu arodbiedrību organizācijas, nevalstiskās organizācijas, kas iesaistījušās privātu projektu īstenošanā. Līdzās privātajiem uzņēmumiem, kas darbojas legāli, jaunattīstības valstīs izveidojies plašs neoficiālais privātais sektors. Piešķirot līdzekļus attīstības palīdzībai, jāņem vērā šo privāto struktūru atšķirības un to darbības ietekme attīstības jomā atkarībā no uzņēmuma lieluma, darbības jomas un attiecīgās valsts attīstības līmeņa (mazāk attīstīta valsts, vidēji attīstīta valsts, jaunattīstības vai neaizsargāta valsts).

3.5

Privātajam sektoram kopā ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem būtu jāiesaistās darbā, lai noteiktu konkrētās valsts vajadzības attīstības jomā, un jāpiedalās jaunu ilgtspējīgas attīstības mērķu noteikšanā laikposmam pēc 2015. gada, lai tas uzņemtos savu daļu atbildības minēto mērķu īstenošanā. Šiem mērķiem jābūt saskaņotiem ar Tūkstošgades attīstības mērķiem, tiem jābūt konkrētiem un novērtējamiem, un tie jāattiecina uz tādām jomam kā ūdens, lauksaimniecība, pārtikas nodrošinājums, enerģētika, transporta infrastruktūra, izglītība, veselība, digitālā ekonomika, dzimumu līdztiesība un sociālā vienlīdzība.

3.6

Jāatzīst, ka privātais sektors ir viens no pamatelementiem, lai veidotu jaunu globālu partnerību attīstības jomā. Būtu vēlams izveidot forumu, kurā iesaistīti Eiropas uzņēmēju un darba devēju pārstāvji un kas būtu atvērts arī citām ieinteresētajām pusēm, to skaitā pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lai apspriestu ar ES un finanšu iestāžu pārstāvjiem jautājumu par privātā sektora līdzdalību starptautiskajā attīstības sadarbībā.

3.7

Līdzekļu devējās valstīs privātais sektors piedalās attīstības sadarbībā gan kā OAP finansētu pakalpojumu sniedzējs un iekārtu piegādātājs, gan kā tiešais attīstības palīdzības sniedzējs filantropisku apsvērumu dēļ vai kā dalībnieks kopīgos projektos ar publisko sektoru un ar nevalstiskajām organizācijām, gan kā ieguldītājs projektos, kuri ne tikai palīdz uzņēmumiem, bet arī būtiski veicina attīstību. Prioritārs atbalsts vajadzīgs projektiem, kas orientēti uz inovāciju un kuros paredzēts veidot inovācijas spēju, konsultāciju dienestus, uzņēmumu inkubatorus un klasterus līdzekļu saņēmējās valstīs. Ar attīstības projektiem saistītam publiskajam iepirkumam jābūt pārredzamam un atklātam.

3.8

Privātā sektora ieguldījumā attīstības veicināšanai vajadzētu paredzēt arī atbalstu sabiedrībai, kurā nav šķēršļu, jo tas sekmētu nabadzības izskaušanu tādās iedzīvotāju riska grupās kā cilvēki ar invaliditāti, sievietes, gados veci cilvēki vai personas, kas guvušas pagaidu traumas. Šajā nolūkā Eiropas sociālo partneru 2010. gada martā noslēgtais pamatnolīgums par iekļaujošu darba tirgu var būt par piemēru, lai šo prasību iekļautu turpmākajā attīstības shēmā.

3.9

Jaunattīstības valstīs privātajam sektoram vajadzīgs regulārs atbalsts, lai tas īstenotu savu lomu attīstības jomā. Tāpēc pieaug līdzekļu apjoms, ko OAP ietvaros piešķir privātā sektora atbalstam. Taču privātā sektora attīstībai piešķirtās OAP daļas pieaugums nedrīkstētu mazināt finanšu līdzekļu apjomu, ko OAP ietvaros piešķir trūcīgākajām valstīm, jo bez šīs palīdzības tās nevarēs atrisināt neatliekamās problēmas.

3.10

Lielo starptautisko uzņēmumu privātie ieguldījumi attīstību veicinošos projektos dod iespēju iesaistīt šo projektu īstenošanā esošos un jaunos mazos un vidējos vietējos uzņēmumus, kuri, pateicoties sadarbībai ar attīstīto valstu partneriem, iegūst tehniskās prasmes un var izmantot atbilstīgas progresīvās tehnoloģijas. Starptautiskajiem uzņēmumiem būtu jāievēro ANO, ESAO un citu starptautisko organizāciju noteiktie un atzītie principi (6).

3.11

Mazie un vidējie uzņēmumi jaunattīstības valstīs, tāpat kā visur citur pasaulē, ir galvenais attīstības potenciāls, kura izvēršanu vajadzētu sekmēt ar mikrokredītiem un attīstību finansējošo ES un starptautisko iestāžu subsidētiem aizdevumiem. Turklāt būtisks ieguldījumu avots ir emigrantu ietaupījumu un citu finanšu līdzekļu pārvedumi, tāpēc ir svarīgi ar stimulējošiem pasākumiem censties tos virzīt uz attiecīgās valsts vajadzībām attīstības jomā.

3.12

Komiteja atzinīgi vērtē idejas, ko Komisija izklāstījusi paziņojumā “Panākt visaptverošu un integrētu pieeju nabadzības izskaušanas un ilgtspējīgas attīstības finansēšanā laikposmam pēc 2015. gada” (7) un aicina iesaistīt privāto sektoru un organizētu pilsonisko sabiedrību ierosinātajās debatēs par integrētu pieeju finansēšanā.

3.13

OAP jāizmanto par daudzkāršojošu faktoru, lai piesaistītu privāto kapitālu ieguldījumiem jaunattīstības valstīs. Šim mērķim būtu jāizmanto inovatīvi instrumenti, piemēram, līdzekļu “kombinēšana” (blending), dažādi garantijas mehānismi un pazeminātas procentu likmes. Aprēķinot OAP apmēru, vajadzētu ņemt vērā valsts garantijas ieguldījumiem jaunattīstības valstīs. Šāda palīdzība privātajam kapitālam ir jāpapildina ar skaidri noteiktiem nosacījumiem un rādītājiem, kuros ņemta vērā attīstības ilgtspēja, vides aizsardzība, zaļā ekonomika, darba vietu radīšana, produkcijas kvalitātes paaugstināšana, vadības prasmju nodošana privātajam sektoram u.c.

3.14

Ieguldījumi vairāk jāorientē uz pakalpojumu nozares nostiprināšanu, t.i., banku sektoru, apdrošināšanu, telekomunikāciju pakalpojumiem, transportu un citiem uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumiem, bez kuriem nevar stabili attīstīties rūpniecība un lauksaimniecība. Šajā nolūkā valstij jāraugās, lai tiktu ievēroti konkurences apstākļi, un jānodrošina atbilstīga ieguldījumu aizsardzība.

3.15

Publiskā un privātā sektora partnerība var kļūt par nozīmīgu instrumentu attīstības stratēģiju īstenošanai, jo tajā apvienots publisko fondu subsīdiju mehānisms un privātās ieguldījumu iniciatīvas, lai tādējādi nodrošinātu tiešo attīstības palīdzības saņēmēju vajadzības. Pārredzama informācija un atklāta saziņa ar ieinteresētajām pusēm ir nosacījums, lai veiksmīgi īstenotu partnerības projektus.

4.1

Palīdzību saņemošajās jaunattīstības valstīs ir jānodrošina vairāki pamatnosacījumi, lai privātais sektors varētu pastāvēt un veiksmīgi darboties, un īstenot savu lomu attīstības jomā. Tāpēc attīstības sadarbība vairāk jāorientē uz uzņēmējdarbības vides nepārtrauktu uzlabošanu, jo tas sekmēs uzņēmumu izveidi un darbības paplašināšanu, mazinās birokrātiju, nostiprinās pārredzamību un ierobežos plaši izplatīto korupciju. Tiesiskuma stiprināšana stimulē ārvalstu un vietējos ieguldītājus un veicina vietējās ekonomikas dažādošanu.

4.2

Stabilas uzņēmējdarbības vides izveides pamatā jābūt tirgus mehānismiem, ekonomisko konkurenci ieskaitot, efektīviem finanšu tirgiem, tiesu neatkarībai, spēkā esošo likumu, īpaši tirdzniecības jomā, vispārējai piemērošanai, starptautiskās tirdzniecības noteikumu un intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanai. Jāievēro arī vietējās kultūras tradīcijas, ja vien tās netraucē ekonomiskajai konkurencei un nerada korupciju un neproduktīvu līdzekļu pārdali.

4.3

Attīstības sadarbības jomā uzņēmumu sociālā atbildība jāsaprot kā mērķtiecīga uzņēmumu iniciatīva un uzņēmumu atbalsts ētiskai uzņēmējdarbībai. No visā pasaulē atzīto principu pamatsistēmas (8) uzņēmumiem pašiem jāizvēlas tie nosacījumi, kas atbilst viņu saimnieciskajai darbībai. Šādas sistēmas noteikšana garantēs godīgu konkurenci ar citiem nozares uzņēmumiem.

4.4

Tā kā privātajā sektorā tiek radītas darba vietas, tas var sekmēt nabadzības izskaušanu; taču vienlaikus privātajam sektoram jāievēro ekonomiskās un sociālās pamattiesības. Tāpat stingri jāievēro ILO galvenās konvencijas (biedrošanās brīvība, koplīgumi, aizliegums izmantot piespiedu darbu un bērnu darbu, nediskriminācija nodarbinātības jomā).

4.5

Jaunizveidotajām darba vietām jāatbilst ILO pienācīgas kvalitātes nodarbinātības programmai, kurā noteikts, ka darba ņēmējs brīvi izvēlas darba vietu, viņam ir nodrošināta sociālā aizsardzība, darba devējs ievēro darba ņēmēju pamattiesības, un ka jāveido sociālais dialogs. Ir svarīgi, lai visi ieguldītāji, jo īpaši tie, kas izmanto oficiālo attīstības palīdzību, savu projektu īstenošanā stingri ievērotu minētos principus un lai viņi saviem partneriem būtu pozitīvs piemērs.

4.6

Ar jaunattīstības valstu valsts pārvaldes institucionālo spēju attīstīšanas programmām būtu jāstiprina tiesiskuma principi, jāuzlabo uzņēmējdarbības vide un jāpalielina vietējo uzņēmumu absorbcijas spēja. Šīs programmas jāizstrādā ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem un attiecīgajām nevalstiskajām organizācijām.

5.1

Līdzekļu devēju valstu uzņēmēju organizācijas, piemēram, tirdzniecības kameras, profesionālās apvienības un grupas, darba devēju federācijas un sociālās ekonomikas organizācijas būtu aktīvi jāiesaista palīdzības programmās, kas paredzētas privātā sektora atbalstam jaunattīstības valstīs, turklāt visos projekta īstenošanas posmos. Šajā nolūkā ir jāizstrādā programma, kas sniegtu atbalstu vietējām mazo un vidējo uzņēmumu pārstāvības organizācijām un ļautu tām gūt pieredzi tādās jomās kā tirgvedība, iekļaušanās piegādes ķēdēs, sertificēšana, loģistika u.c.

5.2

Jaunattīstības valstīs uzņēmēju organizācijām ir jāapgūst prasmes, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, stiprinātu šo organizāciju demokrātisku vadību, piesaistītu jaunus biedrus un aktīvi sazinātos ar tiem. Jāatbalsta minēto organizāciju spēju attīstīšana, izmantojot arī līdzīgu ES valstu partnerorganizāciju iesaisti. Ar ES ārējās palīdzības programmām būtu jāfinansē arī tehniskā palīdzība, ko ES uzņēmēju organizācijas sniedz saviem partneriem.

5.3

Privātā sektora attīstības vajadzībām jāparedz arī uzņēmēju apmācības moduļi, tostarp ar prakses iespējām kādā no attīstītajām valstīm. Komiteja iesaka apsvērt iespēju paplašināt programmu “Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, iekļaujot tās darbības jomā ieinteresētās personas no jaunattīstības valstīm, vai izstrādāt jaunu programmu ar līdzīgiem mērķiem un piešķirt tai vajadzīgos finanšu līdzekļus.

5.4

Ir vajadzīgs plašāks atbalsts apmācībai un zināšanu apguvei pamattehnoloģiju jomā, īpaši mazkvalificētiem darba ņēmējiem. Profesionālās apmācības programmu trūkums vērojams jau sen, jo līdzekļu devējas valstis stipendijas piešķir galvenokārt augstskolu studijām. Taču rūpniecībā un citās nozarēs privātajam sektoram ir vajadzīgas profesionālās pamatprasmes, kuras apgūst tradicionālas apmācības ceļā, kā arī zināmas darba iemaņas, kas nepieciešamas, ja darba ņēmēju nodarbina ārvalstu investors vai kopuzņēmums.

5.5

Attīstības palīdzībā vajadzētu sniegt lielāku atbalstu novatoriskiem projektiem un jauniem uzņēmējdarbības modeļiem, kas veicina integrāciju un nodrošina plašas privātā sektora un nevalstisko organizāciju sadarbības iespējas. Kā piemēru var minēt brīvprātīgo ekspertu norīkošanu, kuri palīdz uzņēmējdarbības attīstībai jaunattīstības valstīs (9). Attīstības jomā veiksmīgi īstenotu inovatīvu uzņēmējdarbības projektu plašāka popularizēšana sekmētu dalībvalstu savstarpējo pieredzes apmaiņu.

5.6

Īpaša uzmanība jāpievērš ieguves rūpniecībai un izejvielu nozarei. Ieguldījumu projektos jāņem vērā tādi problēmjautājumi kā vides aizsardzība, darba ņēmēju sociālie apstākļi un attīstības ilgtspēja. Valsts un vietējo pašvaldību dienestiem līdzekļu saņēmējā valstī jānosaka katrai darbības nozarei pielāgoti noteikumi un jānodrošina šo noteikumu ievērošana, īpaši attiecībā uz nodokļu maksājumu saistību izpildi. Palīdzība varētu sekmēt sistēmiskas pieejas izstrādi, vienlaikus nosakot optimālus noteikumus, kas ierobežo administratīvā sloga nepamatotu palielināšanos un korupcijas izplatīšanos.

5.7

Ar attīstības palīdzību vajadzētu atbalstīt ilgtspējīgu lauksaimniecību un vietējos pārstrādes uzņēmumus, lai uzlabotu pārtikas produktu un izejvielu pārstrādi. Jāveicina lauksaimnieku un mazo ražotāju, kas pārstrādā lauksaimniecības produkciju, apvienību izveide un jāiekļauj tās piegādes ķēdēs.

6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/6

1.1

ES, tās dalībvalstis un pilsoniskā sabiedrība ir neticami bagāts pārejas pieredzes avots. Šo pieredzi var un vajadzētu izmantot labāk, lai ar pārmaiņu palīdzību sasniegtu stabilitāti Eiropā, tās kaimiņvalstīs un visā pasaulē.

1.2

ES uzņemas vadošo lomu pašreiz notiekošajās ANO debatēs par attīstības programmu pēc 2015. gada, un, pamatojoties uz solidaritāti un saskaņotu politiku, tai ir jāatbalsta konkrēti pasākumi. Ir jāņem vērā gan šis, gan iepriekšējie EESK atzinumi, kas attiecas uz aplūkojamo tematu (1).

1.3

ES gūtā pārejas pieredze ir jāizmanto praksē. Eiropas Savienībai ir skaidrāk jāsistematizē šīs pieredzes pozitīvie un negatīvie aspekti, pieejamie atbalsta instrumenti un dati par procesu dalībniekiem. Jāizstrādā rīcības plāns par pārejas procesā gūtās pieredzes izmantošanu plānošanā. Praksē nekavējoties jāizmanto Eiropas Pārejas datu apkopojums un citi ierosinājumi, kas iekļauti ES jaunākajos dokumentos.

1.4

ES ārpolitikai jākļūst stingrākai, vairāk orientētai uz līdzdalību, atvērtākai, efektīvākai un saskaņotākai. Politika jāorientē uz to, lai sekmētu cilvēktiesības, pamatbrīvības (tostarp biedrošanās brīvību un miermīlīgas pulcēšanās brīvību), tiesiskumu un palīdzētu izveidot rosinošu un demokrātisku vidi, kas indivīdiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām rada apstākļus un dod iespēju iesaistīties politikas veidošanā un tās īstenošanas uzraudzībā. Ir vajadzīga ilgtermiņa pieeja.

1.5

Nozīmīga loma jāuzņemas ES un tās partnervalstu pilsoniskajai un politiskajai sabiedrībai. Partnerības līgumus, atbalsta programmas un subsīdijas atbilstoši ES partnerības principam nevajadzētu apstiprināt bez strukturēta dialoga ar pilsonisko sabiedrību, īpaši ar organizētu pilsonisko sabiedrību. Sevišķa uzmanība būtu jāpievērš dialogam ar dažādajām sociālajām grupām partnervalstīs, tostarp mazākumtautībām un attālāko reģionu iedzīvotājiem, un minēto grupu iekļaušanai.

1.6

Diskriminējošu administratīvo normu vai citu noteikumu dēļ patlaban daudzi iespējamie ilgtspējīgas attīstības veicinātāji nevar saņemt ES atbalstu. Lai tie procesu dalībnieki, kuriem pašreiz ir zemāks novērtējums, būtu līdzvērtīgā stāvoklī, ir vajadzīga pozitīva diskriminācija (kas nepieļauj nekādas manipulēšanas iespējas) un prasība, ka attīstības projektos jāiesaista partneri, kam ir nesen gūta pārejas pieredze. Galvenajai ir jābūt projektu kvalitātei un rezultātiem.

1.7

Ir jāveido jauni sadarbības mehānismi un jāpaplašina jau izveidotie (sk. 3.3.4., 3.3.6., 3.3.7. un 3.3.8. punktu), piemēram, globālās Twinning, Taiex, Erasmus+ programmas, jauna pieredzes apmaiņas platforma utt.

1.8

Atbalsts nebūtu piešķirams dalībniekiem, kas saistīti ar autoritāriem režīmiem un/vai nedemokrātisku praksi (piemēram, GoNGO, t. s. Yellow Unions utt.).

1.9

Plašiem sabiedrības slāņiem partnervalstīs jāsaņem visaptverošs atbalsts.

1.10

Demokrātiskas pārmaiņas, ilgtspējīga attīstība, iekļaujoša ekonomikas izaugsme un stabils tirgus līdz ar labklājības un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanos vislabāk sasniedzams, ja tā pamatā ir laba pārvaldība un stingra, uz tiesībām balstīta pieeja. Prakse liecina, ka labākā panākumu garantija ir spēcīga pilsoniskā sabiedrība — īpaši tad, ja tā ir organizēta.

2.1

EESK atbalsta plašu ilgtspējīgas attīstības traktējumu. Kā norādījusi ES Padome, tajā ietverti tādi aspekti kā “demokrātiskā pārvaldība, cilvēktiesības un tiesiskums, ekonomikas un sociālā labklājība, kā arī miers un stabilitāte” (2).

2.2

Pāreju var īsumā definēt kā stabilizāciju, atbalstu demokrātijai, iestāžu izveidi un veiktspējas stiprināšanu, labākās prakses apmaiņu un reformu konsolidēšanu, lai izmaiņas padarītu ilgtspējīgas. Tās pamatā ir iedzīvotāju, pilsoniskās sabiedrības organizāciju, valdību un citu iesaistīto pušu solidaritāte un rīcība.

2.3

Vairāki jautājumi par sadarbību ar pārejas sabiedrībām jau ir bijuši EESK darba kārtībā (3). Šā atzinuma mērķis ir iet tālāk par esošajiem avotiem un atspoguļot arī ES Padomes prezidentvalsts Lietuvas īpašās intereses un Eiropas pilsoniskās sabiedrības vispārējās intereses (atzinums ir arī ieguldījums Austrumu partnerības samitā, kas 2013. gada novembrī notiks Viļņā, kā arī Eiropas Attīstības dienās).

2.4

Vēl viens iemesls atjaunināt pašreizējo politiku ir nesenās norises ES partnervalstīs. EESK joprojām bažījas par jauno tendenču ilgtspēju vairākās ES austrumu kaimiņvalstīs, EuroMed valstīs un citās partnervalstīs. Vairākas pozitīvas pārmaiņas ir vērojamas Rietumbalkānu reģionā (jāatzīmē Horvātijas pievienošanās lielā nozīme).

3.1.1

Lai rosinātu ilgtspējīgas pārmaiņas, dažādās ES politikas, programmas un pasākumi, kas vērsti uz vieniem un tiem pašiem reģioniem vai politikas jomām, ir labāk jākoordinē, tādējādi veidojot sinerģiju un saglabājot konsekvenci. ES ārējās darbības jauda vēl jāizvērš līdz tādai stadijai, kad Eiropas kopējās vērtības un mērķus iespējams efektīvi atbalstīt visas Eiropas mērogā (4).

3.1.2

Jānodrošina un rūpīgāk jāuzrauga attīstības politikas saskaņotība. Attīstības politikas saskaņošanas pienākumam, kas noteikts ar Lisabonas līgumu grozītā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantā, jābūt politikas veidošanas un ar ārējo darbību saistīto instrumentu regulējuma īstenošanas pamatā, tāpēc visās ES politikās, programmās un pasākumos tas viennozīmīgi jāievēro. Ir jāizvērtē pilnīgi visu jauno ES iniciatīvu konsekvence. Visās programmās (arī to novērtēšanā un budžeta plānošanā) būtu jāatspoguļo ES starptautiskās saistības un pienākumi attiecībā uz cilvēktiesībām un attīstību (ieskaitot ANO kopējo izpratni par tādu pieeju attīstībai, kuras pamatā ir cilvēktiesības), un šīs programmas būtu jākoncentrē uz visatstumtākajiem un neaizsargātākajiem. Turklāt ir svarīgi uzraudzīt, vai pārejas un ES integrācijas procesā pozitīva attīstība vienā politikas jomā nerada negatīvas sekas citās jomās.

3.1.3

Vajadzīga kopīga platforma, kas nodrošinātu saprotamu un ērti lietojamu pārskatu par ES vai tās dalībvalstu pārvaldītajiem instrumentiem (piem., subsīdijām, iepirkuma konkursiem, programmām utt.), kam ir tieša vai netieša ārēja ietekme. Šajā ziņā varētu būt dažas paralēles/sadarbība ar portālu “Tava Eiropa”. Ir jātiecas uz to, lai tiktu ietverta informācija arī mazākām organizācijām (tostarp apakšreģionālām struktūrām). Vēl viena mērķgrupa ir ES dalībvalstu un pārejas sabiedrību iestādes. Platforma būtu jāatbalsta ar informatīvu izdevumu vai, piemēram, paziņojumiem vietnē Twitter.

3.1.4

Eiropas Savienībai būtu jācenšas apvienot, koordinēt un veidot sinerģiju starp pasākumiem, ko ES un tās dalībvalstis veic partnervalstīs, un nevajadzētu pieļaut pārmērīgu iekšējo konkurenci. Dalībvalstis varētu apsvērt iespēju savstarpēji sadalīt atbildības jomas, izstrādājot dažādu veidu ārējo sadarbību (pārejas koordinatorus, tulkošanas centrus, juridiskās palīdzības centrus, izglītības iestādes utt.) savā teritorijā vai partnervalstīs.

3.2.1

Lai nodrošinātu kopīgu līdzatbildību par attīstību un sadarbību, ES ārējās darbības mehānismiem jābūt iespējami iekļaujošiem, pārredzamiem un balstītiem uz līdzdalību. Patlaban ir vērojami zināmi trūkumi. Būtu jāapsver iespējas izmantot pilsoniskās sabiedrības un publisko iestāžu partnerības principu kā priekšnosacījumu, piemēram, subsīdiju saņemšanai.

3.2.2

Lai nodrošinātu ilgtermiņa apņemšanos veikt reformas, nepieciešama pilsoniskās un politiskās sabiedrības pārstāvju cieša un, vēlams, strukturēta iesaistīšanās. Skatīt arī 1.5. punktu. Visu attīstības un sadarbības pasākumu plānošanā un īstenošanā jāpiedalās pilsoniskās sabiedrības organizācijām, tostarp sociālajiem partneriem gan no ES, gan no partnervalstīm. Jānostiprina esošās partnerības un jāveicina jaunu partnerību veidošana.

3.2.3

EESK ir gatava dot savu ieguldījumu, un tās partneri visā pasaulē — tāpat kā regulārie forumi — varētu būt vērtīgs resurss.

3.2.4

Eiropas Savienībai ir jāpieliek lielākas pūles, lai pilnveidotu gan ES, gan partnervalstu procesu dalībnieku veiktspēju. Tas panākams gan ar finansiālu atbalstu, gan ar pieredzes apmaiņu, gan ar izglītības/apmācības nodrošināšanu un citiem instrumentiem vai programmām.

3.2.5

Gan ES, gan partnervalstīs būtu jānodrošina līdzdalības iespēju vienlīdzība dažādiem valdības struktūru un nevalstisko organizāciju dalībniekiem. Būtu jāizskauž jebkāda pastāvīga tieša vai netieša diskriminācija, arī pārāk ierobežojošas atbilstības prasības, prasības par projektu apjomu un tehniskajiem aspektiem, diskriminējoši administratīvie noteikumi, tostarp atlīdzības un/vai nodokļu atšķirības ekspertiem, kas strādā pie viena un tā paša projekta, prasības par līdzfinansējumu (problēmas ar ieguldījumiem natūrā), valstu lobēšanas prakse ar kaitīgām sekām utt. (5) Skatīt 1.6. punktu.

3.2.6

Dialoga un līdzdalības veicināšanai būtu plašāk jāizmanto un jāpopularizē 21. gadsimta tehnoloģiskās iespējas, piemēram, e-pārvaldība. Varētu izstrādāt īpašu programmu Democracy Assistance 2.0.

3.3.1

ES sniegtā un ar ES saistītā finansējuma un atbalsta iespēju pašreizējā sistēma bieži tiek kritizēta kā nevajadzīgi sarežģīta. EESK atzinīgi vērtē paziņotos plānus — no 2014. gada vienkāršot un racionalizēt ES ārējās politikas finansēšanas instrumentus, tostarp Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu, kā arī apvienot līdzekļus.

3.3.2

Uzmanības centrā jābūt kvalitātei. Īpaša kompetence pārejas jautājumos, kā arī spēja izprast partnervalsts vajadzības un pielāgoties tām, būtu objektīvi jānovērtē, un tā būtu vērtējama augstāk nekā iepriekšēja pieredze ES projektu īstenošanā.

3.3.3

Izstrādājot ES ārējās politikas jomas (tostarp attīstības politiku), ir plašāk jāizmanto ES uzkrātā pārejas pieredze (6). Visi panākumi un gūtā mācība ir jāsistematizē un sīki jāizanalizē. Šie secinājumi jāizmanto, pilnībā jāievieš un jāiekļauj plānošanas ciklā. Izstrādājot darbības programmas un novērtējot vai piešķirot projektu subsīdijas un apjomu utt., nepieciešams arī reāls turpmākās pārraudzības darbs, kas balstītos uz iepriekš minētajām zināšanām.

3.3.4

Ir jāizveido funkcionējošs un plašs Eiropas Pārejas datu apkopojums (arī plānošanas nolūkā), kurā būtu tādu ekspertu datubāze, kuriem ir pieredze pārejas jautājumos un kuri pārstāv gan valdības, gan nevalstisko sektoru. Tas jāveido tā, lai partneri tajā labprāt meklētu ekspertus, un plaši jāpopularizē, īpaši partnervalstīs. Eiropas Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam būtu jāsagatavo ES delegācijām domāts kontrolsaraksts, kas palīdzētu Pārejas datu apkopojumu izmantot plānošanā (turklāt varētu noteikt, ka tas ir saistošs informācijas avots ekspertiem, kas piedalās ES pasākumos).

3.3.5

Eiropas Komisijai būtu jāsagatavo rīcības plāns par to, kā ES gūto bagāto pārejas pieredzi labāk izmantot plānošanā. Tas palīdzētu nodrošināt pieredzes sistemātisku izmantošanu jomās, kur tas ir svarīgi. Eiropas Komisijai arī jāvelta pietiekami administratīvie resursi šāda plāna īstenošanai.

3.3.6

Ņemot vērā daudzos jau pastāvošos instrumentus, kas dod iespēju dalīties ar pārejā gūto pieredzi, būtu vēlams Komisijai izveidot transversālu pārraudzību, lai tos apkopotu un informācija par tiem būtu pieejama vienuviet, piemēram, ar jumta platformas vai struktūras palīdzību.

3.3.7

Jāapsver iespēja izvērst ES ekspertu instrumentus, piemēram, SOCIEUX vai MIEUX, lai reaģētu uz pieprasījumu. Šādi instrumenti ir lielisks līdzeklis, lai ātri reaģētu uz partnervalstu vajadzībām. Ģeogrāfiskā teritorija, uz ko attiecas pašreizējie, uz vajadzībām balstītie pieredzes apmaiņas mehānismi un citas programmas, piemēram, TAIEX, Twinning un Erasmus+, ir jāpaplašina tā, lai ietvertu visu pasauli (īpaši Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstis), vienlaikus nemazinot līdzekļu apjomu, kāds plānots šābrīža programmas valstu projektiem.

3.3.8

Būtu jāievieš “NVO pāra/trio” (“NGO Twinning/Trioing”) koncepts, kas paredzētu iesaistīt vismaz vienu partneri no ES-15, vienu no ES-13 un vienu no kādas jaunattīstības vai pārejas valsts (7). Būtu jāatbalsta arī privātā sektora pārstāvju pieredzes apmaiņa.

3.3.9

Jāpanāk, lai Eiropas Attīstības fondam būtu labvēlīgāka nostāja pret dalīšanos nesen iegūtajā ES dalībvalstu pārejas pieredzē.

3.3.10

Lai šo pieredzi varētu izmantot reāla pārejas atbalsta sniegšanai, ES un tās dalībvalstīm jānodrošina pienācīgs finansējums un valsts atbalsts. Turklāt EESK atkārtoti uzsver, ka par vienu no Eiropas Attīstības gada aspektiem 2015. gadā jāizvirza pāreja, kā arī iedzīvotāju, pilsoniskās sabiedrības un valsts loma.

4.1.1

Būtisks priekšnosacījums ilgtspējīgai attīstībai ir pēc iespējas plašāka partnervalstu sabiedrību vienprātība. Izšķiroši svarīgi ir atbalstīt demokrātiju, labu pārvaldību, pamattiesības (tostarp biedrošanās, miermīlīgas pulcēšanās un vārda brīvību, plašsaziņas līdzekļu neatkarību utt.), pilsonisko izglītību, neformālo mācīšanos un neformālo (ikdienas) izglītību, tiesiskumu un sociālo taisnīgumu visās jomās un visos līmeņos.

4.1.2

Lielāka uzmanība būtu pievēršama politikas un projektu efektivitātei un rezultātiem. Līdzās projektiem būtu jāizstrādā administratīvas programmas un darbības programmas, kā arī atbalsta pasākumi iedzīvotājiem. Efektivitāte ir sasniedzama tikai tad, ja partnervalstīs tiek uzlabota koordinācija. Ir jānodrošina atbalsts un palīdzība plānošanā.

4.1.3

Būtiska nozīme kā vispārējam principam un ES uzticamības priekšnosacījumam ir nediskriminācijai, vienlīdzīgai attieksmei un ES partnervalstu un ikviena to sabiedrības locekļa (tostarp tādu sabiedrības grupu kā sievietes, mazākumtautības utt.) proaktīvai iesaistīšanai. Politikas diferenciācija atkarībā no partnervalsts vajadzībām, protams, ir obligāta, un tā ir jāpilnveido. Vienlaikus ES nevajadzētu izrādīt lielāku labvēlību pret “stratēģiski svarīgām” valstīm tikai šaura interešu loka dēļ, kas nav saistīts ar ilgtspējīgu attīstību. Joma, kurā ES un tās partnervalstīm jāstrādā kopīgi, ir cilvēktiesību ievērošana.

4.1.4

ES pārstāvjiem jādarbojas gan kā moderatoriem/koordinatoriem (analizējot vietējās vajadzības un atbalstot/veicinot vietējo ieinteresēto pušu savstarpējo dialogu), gan kā ekspertiem (daloties gūtajā pieredzē un sniedzot pārejas darbā gūtās atziņas).

4.1.5

Plašiem sabiedrības slāņiem partnervalstīs jāsaņem visaptverošs atbalsts. Šobrīd par galvenajām ES palīdzības mērķgrupām uzskatāmas valdības iestādes un dažos gadījumos arī pilsoniskās sabiedrības organizācijas (tostarp sociālie partneri), jaunieši un dažādu jomu pētnieki. Ilgtspējīgai attīstībai un demokrātiskām pārmaiņām vajadzīgs visaptverošs atbalsts un cieša sadarbība ar pilsoniskās sabiedrības, tās līderu un tīklu “sūtņiem”, “dzinējspēkiem” vai “noturīgu pārmaiņu vēstnešiem”, tomēr ar to vien nepietiek. Vajadzīgs vispārējs, plaši pieejams un atpazīstams atbalsts partnervalstīm un to sabiedrībai. ES integrācija un atbalsts kaimiņvalstīm nebūtu jāuztver kā ieguvums tikai dažiem izredzētajiem. Redzami uzlabojumi tādās jomās kā izglītība un zinātne (arī profesionālās izglītības un apmācības reformas, bērniem paredzēti pasākumi utt. (8)), zema emisijas līmeņa ekonomika, infrastruktūra un publiskie un sociālie pakalpojumi (arī IKT, veselības aprūpe, spēļu laukumi utt.), pienācīgi darba apstākļi un kvalitatīvas nodarbinātības iespējas, dzimumu līdztiesība, atbalsts sociāli un ekonomiski neaizsargātiem iedzīvotājiem un pirmiedzīvotājiem, sociālā kustība un uzņēmējdarbības attīstībai labvēlīgi nosacījumi (arī sociālo partneru atbalstīšana un iesaistīšana (9)) utt. veicinās pārmaiņas un lielāku vienprātību attiecībā uz proeiropeisku virzību.

4.1.6

Valstīs, kurās valda demokrātijas deficīts, ir iespējams, ka finansējums, kas piešķirts oficiālām iestādēm vai ar šādu iestāžu starpniecību, tiek izmantots nevis sociāliem mērķiem, bet gan režīma atbalstīšanai, savukārt vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kuras patiesi pārstāv demokrātijas vērtības, nav dota iespēja uz šādu finansējumu pieteikties. Nav šaubu, ka nozīmīgs un ilgi gaidīts pavērsiens ir Eiropas Demokrātijas fonda izveide. Tomēr ar to vien nevar atrisināt iepriekš minētās plaši izplatītās problēmas. Daļējs risinājums ir apzināt visas pilsoniskās sabiedrības organizācijas un citus atbalsta saņēmējus attiecīgajā reģionā (10). Lielāks atbalsts jāsniedz arī plašai sabiedrībai / neformālajai pilsoniskajai sabiedrībai un tās ierosmēm — vairākām ES dalībvalstīm ir pieredze elastīgā projektu finansēšanā. Vienlaikus jāpalielina ar pilsoniskās sabiedrības starpniecību izplatītā atbalsta īpatsvars, it īpaši valstīs, kurās ir autoritārs režīms.

4.1.7

Īpaša uzmanība jāvelta arī pārejas situācijām Vidusjūras dienvidu un austrumu reģiona valstīs, kurās ir nopietni apdraudēta demokrātija, cilvēktiesības un sieviešu tiesības, kā arī tam, ka jānodrošina spēcīgāks ES atbalsts pilsoniskajai sabiedrībai un sieviešu organizācijām.

4.1.8

ES jāveic rūpīga analīze un jāpielāgojas dažāda līmeņa absorbcijas spējai un īpašām iezīmēm partnervalstīs.

4.1.9

ES jādalās pieredzē par to, kā nodrošināt ilgtspējīgu ārējo un iekšējo atbalstu attīstībai, tostarp pilsoniskajai sabiedrībai, pēc tam, kad pabeigti pirmie pārejas posmi un sasniegta salīdzinoša labklājība.

4.2.1

Iekļaujošai ekonomikas izaugsmei un stabilam tirgum, tāpat kā labklājības un nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai un pārdomātai ekonomikas liberalizācijai, jābūt galvenajiem aspektiem pārejas sabiedrību attīstībā (saskaņā ar debatēm par ekonomisko pārmaiņu koncepciju laikposmā pēc 2015. gada). Jāveicina un ar starptautisku nolīgumu starpniecību jāaizsargā ieguldījumiem droša un labvēlīga vide, izmantojot tādas daudzpusējas regulējuma sistēmas kā, piemēram, PTO vai ESAO.

4.2.2

Ilgtspējas pamats ir tiesiskums — neatkarīga tiesiskā sistēma, ko nevar sagraut korupcija vai diktatūra. Ārkārtīgi svarīgas ir arī neatkarīgas un neiebiedētas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, informācijas pieejamība, sociālā aizsardzība un cilvēka cieņai atbilstošas nodarbinātības iespējas, zinātniskā un tehniskā sadarbība, energoefektivitāte, enerģētiskā neatkarība un vides saglabāšana.

4.2.3

Ir jāuzlabo tirdzniecības nosacījumi un attiecīgā gadījumā jāizmanto padziļināti un visaptveroši BTN, kuru mērķis ir “pārsniegt robežas”, lai veicinātu tehnisko noteikumu normu, principu un standartu — un to īstenošanas — pakāpenisku tuvināšanos Eiropas Savienībai. ES partnervalstīm par mērķi būtu jāizvirza spēcīga un iekļaujoša ekonomika, pastāvīgi samazinot savu atkarību no ārējās palīdzības, un šī ir vēl viena joma, kurā ļoti liela nozīme ir pieredzes apmaiņai.

4.2.4

Saskarsmē ar autoritāriem režīmiem par prioritāti jāizvirza dialogs ar neatkarīgiem uzņēmumiem un palīdzība tiem (kā arī arodbiedrībām un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām). Katrā ziņā mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu jānodrošina nozīmīgāka loma kā ilgtspējas, tiesiskuma un tautsaimniecības attīstības virzītājiem. Svarīga nozīme var būt arī ārvalstu ieguldītāju padomēm un citiem pilsoniskās sabiedrības organizāciju partneriem.

4.3.1

EESK un citas organizācijas jau ir norādījušas, ka vajadzīga ES, ANO un citu starptautisku organizāciju cieša un efektīva sadarbība saistībā ar attīstības politikas programmu pēc 2015. gada.

4.3.2

ES jāņem vērā arī citas nesenās norises, tostarp Atvērtas pārvaldības partnerības nodibināšana (iniciatīva, kas ir īpaši svarīga EESK un atspoguļo iepriekš minēto partnerības principu). Rūpīgi jāplāno un jāuzrauga gaidāmās Transatlantiskās tirdzniecības un ieguldījumu partnerības un citu līdzīgu nolīgumu ietekme uz attīstības sadarbību un pāreju.

4.3.3

Būtu labāk jāizmanto un jāatbalsta to globāla mēroga privāto uzņēmēju un ārvalstu ieguldītāju loma un potenciāls, kuri atbalsta ES vērtības, arī ekonomisko un sociālo pamattiesību ievērošanā.

4.3.4

Būtu jāparedz visaptverošs pētījums par pasaules mēroga fondu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju labāko praksi un instrumentiem, ko minētās struktūras izmanto pārejas valstīs.

6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/11

1.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusa (EBHPK) jeb “Palīdzības brīvprātīgo” izveidi, uzskatot, ka tas var veicināt Eiropas iedzīvotāju līdzdalību humānajā palīdzībā un jo īpaši darbību pilsoniskās sabiedrības organizācijās, piemēram, specializētās nevalstiskajās organizācijās (NVO).

1.2

EBHPK ir jābūt instrumentam, kas veicina to dalībvalstu iesaistīšanu, kurās humānās palīdzības tradīcijas vēl nav dziļi nostiprinājušās. Tādēļ EESK rosina apsvērt tādu konkrētu pasākumu īstenošanu, kas stiprina gan šo valstu brīvprātīgo līdzdalību, gan sniedz atbalstu to sociālajām un humānās palīdzības organizācijām.

1.3

Lai veicinātu iedzīvotāju atbalstu humānās palīdzības pasākumiem un brīvprātīgā darba nozīmes atzīšanu, EESK rosina apsvērt arī šiem jautājumiem veltītu vispārēju sabiedrības informēšanas un izpratnes veidošanas pasākumu rīkošanu.

1.4

EESK piekrīt Eiropas konsensā par humāno palīdzību paustajai nostājai par humānās palīdzības uzdevumiem un līdzekļiem un pauž pārliecību, ka humānā palīdzība ietver humāno krīžu upuru aizsardzību, viņu cieņas saglabāšanu un viņu tiesību ievērošanu.

1.5

EESK uzsver, ka humānās palīdzības jēdziens ir daudz plašāks nekā tikai palīdzības sniegšana, un atgādina, ka ir būtiski ievērot humānās palīdzības pamatprincipus — cilvēcību, objektivitāti, neitralitāti un neatkarību —, kā arī humāno palīdzību reglamentējošās tiesību normas.

1.6

EESK vēlas uzsvērt brīvprātīgā darba īpašo raksturu un risku to sajaukt ar citām profesionālas darbības formām. Tādā ekonomikas krīzes laikā kā pašlaik tas ir īpaši svarīgs aspekts gan Eiropas Savienības iekšējā, gan ārējā darbībā.

1.7

EESK norāda, ka dažādu dalībvalstu atšķirīgie tiesību akti brīvprātīgā darba jomā var negatīvi ietekmēt iniciatīvu “ES palīdzības brīvprātīgie”.

1.8

Brīvprātīgo iesaistīšana jāveic, vienmēr pamatojoties uz nepieciešamību un iepriekš veicot katastrofu un sarežģītu krīžu skarto iedzīvotāju stāvokļa un vajadzību analīzi un novērtēšanu.

1.9

Regulas priekšlikumā (1) ir uzsvērta nepieciešamība noteikt standartus attiecībā uz visiem brīvprātīgo līdzdalības procesa posmiem. EESK piekrīt šai nostādnei un rosina minētos standartus noteikt saskaņā ar pašreizējiem humānās palīdzības jomas labas prakses un kvalitatīvi īstenotu iniciatīvu piemēriem.

1.10

Sadarbību brīvprātīgā darba jomā īsteno sabiedriskās organizācijas un — mazākā mērā — publiskās civilās iestādes. Lai šis darbs būtu veiksmīgs, īpaši svarīga ir šo iestāžu darbības kvalitāte. EESK piekrīt, ka ir jāturpina izstrādāt organizāciju sertificēšanas mehānismus, kuru pamatā ir humānās palīdzības nozares pieredze un uzkrātās īpašās zināšanas. Sertificēšanas kritērijiem ir arī jābūt attiecināmiem (lai gan pielāgotā formā) uz saņēmējām organizācijām skartajās valstīs.

1.11

EESK pauž pārliecību, ka sertificēšanas mehānisms ir jāveido, pamatojoties uz šo pieredzi, un ka, to ieviešot, ir jāņem vērā tādi svarīgi kritēriji kā pārredzamība, brīva konkurence un vienlīdzīgas iespējas, kā arī pārskatatbildība. Ar šo iniciatīvu ir jāveicina to valstu NVO līdzdalība, kurām ir mazāka pieredze šajā jomā.

1.12

EESK pauž pārliecību, ka līdztekus acīmredzami svarīgajai tehniski profesionālajai apmācībai iekļautai jābūt un lielāka nozīme jāpiešķir apmācībai par vērtībām, par skartajām iedzīvotāju grupām, attiecīgo starpkultūru dimensiju un palīdzības sniegšanas psihosociālajiem aspektiem — būtībā par daudziem jautājumiem, kas veido humānās palīdzības darbu un kas ietver vairāk nekā tikai tehnisku palīdzību.

1.13

EESK uzskata, ka padziļināti jāpēta tādu uzņēmumu dalība, kam ir korporatīvā vai cita veida brīvprātīgā darba pieredze, uzsverot arī mazo un vidējo uzņēmumu nozīmi.

2.1

Lai gan brīvprātīgais darbs un brīvprātīga rīcība ir daļa no ES acquis un jau vairākus gadu desmitus Eiropas iestādes šajā jomā ir īstenojušas dažādus projektus un programmas, Līgumā par Eiropas Savienības darbību ir iekļauta tikai viena konkrēta atsauce uz brīvprātīgo darbu — 214. panta 5. punktā, nodaļā par humāno palīdzību. Tajā ir ierosināts izveidot Eiropas Brīvprātīgo humānās palīdzības korpusu (EBHPK), lai veicinātu Eiropas jauniešu iesaistīšanos humānās palīdzības sniegšanā.

2.2

Lai gan dažādu iemeslu dēļ šādas atsauces iekļaušana rada pārsteigumu, Līgumā tā ir vienīgā norāde uz brīvprātīgo darbu. Humānā palīdzība ir viena no profesionalizētākajām sadarbības jomām. Līgumā nav atsauces uz brīvprātīgo darbu citās jomās, kurās Eiropā gūta pieredze, piemēram, jaunatnes, sociālās politikas u. c. jomās. Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā ES iestādes ir veikušas pasākumus, kas virzīti uz minētās iniciatīvas īstenošanu. Komisija ir veikusi dažādus pētījumus par šīs iniciatīvas izpildāmību un iespējamo ietekmi un ir ieviesusi dažādus pilotprojektus, lai gūtu pieredzi un precizētu tās pielietojumu (2). No pieņemtajām izmaiņām vērts uzsvērt iniciatīvas pārdēvēšanu par “ES palīdzības brīvprātīgie” un progresu diskusijās par regulu, kurā būtu reglamentēta iniciatīvas ieviešana.

2.3

EESK vēlas atgādināt, ka brīvprātīgā darba jomā vienmēr ir strādājušas daudzas Eiropas sabiedriskās organizācijas un ka tādēļ EESK darbā uzmanība ir pievērsta tā atbalstam, veicināšanai utt.

2.4

Vienlaikus EESK dažādos atzinumos ir paudusi nostāju par attīstības sadarbības aspektiem un ES ārējām darbībām, īpaši uzsverot aspektus, kas ir saistīti ar tās pilnvarām, tostarp pilsoniskās sabiedrības nozīmi un darba un sociālajām tiesībām.

2.5

Humānā palīdzība ir viens no ES ārējās darbības virzieniem, un tieši šajā jomā visskaidrāk izpaužas Eiropas pilsoniskās sabiedrības līdzdalība un tās lielā nozīme. Vairāk nekā 47 % Eiropas Komisijas humānās palīdzības tiek piešķirti, izmantojot NVO (3), un līdzīgs stāvoklis ir vērojams lielākajā daļā dalībvalstu. Turklāt saskaņā ar Eirobarometra pētījumiem tā ir viena no ES politikas jomām, ko īpaši atbalsta Eiropas iedzīvotāji. (4)

2.6

Kopš 1996. gada, kad tika apstiprināta Komisijas Regula (EK) Nr. 1275/1996, ir radīts stabils pamats darbam humānās palīdzības jomā, un tas tika papildināts, pieņemot Eiropas konsensu par humāno palīdzību, ko 2007. gadā parakstīja trīs iestādes (Padome, Komisija un Parlaments) un kurā ir iekļauts humānās palīdzības politikas vispārējs regulējums. Minētajā dokumentā ir definēts vienots ES humānās palīdzības redzējums, politiskie mērķi un principi un izklāstīta ES vīzija, kas ļauj uz humānās palīdzības vajadzībām reaģēt vienotāk un efektīvāk. Tāpat ir arī definēta dalībvalstu un ES iestāžu nozīme. Visbeidzot, Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 214. pantā ir noteikts, ka humānā palīdzība tiek sniegta politiski neatkarīgā veidā.

2.7

EESK piekrīt Eiropas konsensā par humāno palīdzību paustajam viedoklim, ka “ES humānās palīdzības mērķis ārkārtas situācijā ir nodrošināt vajadzībām atbilstošu rīcību, nolūkā saglabāt dzīvību, novērst un atvieglot cilvēku ciešanas, kā arī uzturēt cilvēka cieņu, kur vien tas vajadzīgs, ja valdības un vietējās iesaistītās personas ir pārslogotas, nespēj vai nevēlas rīkoties. ES humānajā palīdzībā ietilpst atbalsta, palīdzības un aizsardzības pasākumi, lai izglābtu un saglabātu dzīvības civiliedzīvotāju stāvokļa krīzes situācijās vai tūlīt pēc tam, kā arī rīcība, kuras mērķis ir atvieglot vai gūt brīvu pieeju grūtībās nonākušajiem, kā arī šādas palīdzības brīvu plūsmu. ES vajadzības gadījumā humāno palīdzību sniedz, reaģējot gan uz cilvēka izraisītām krīzēm (tostarp sarežģītām ārkārtas situācijām), gan uz dabas katastrofām”. (5) EESK ļoti atzinīgi vērtē atsauces uz cietušo aizsardzību un cilvēka cieņas uzturēšanu, uzskatot, ka tas pārsniedz palīdzības jēdziena robežas.

2.8

Tādēļ EESK uzsver, ka papildus cietušo tiesību definīcijām, kas iekļautas starptautiskajās humānās palīdzības tiesībās, vai iepriekš minētajiem Eiropas juridiskajiem instrumentiem, dažas atzītas humānās palīdzības organizācijas, piemēram, “Ārsti bez robežām”, uzskata, ka “humānā palīdzība ir vienas pilsoniskās sabiedrības žests citai pilsoniskajai sabiedrībai — no cilvēka cilvēkam —, un tās mērķis ir glābt dzīvības un mazināt ciešanas. Atšķirībā no citu veidu palīdzības tās mērķis ir nevis pārveidot sabiedrību, bet gan pārvarēt kritisku laikposmu. Šīs saistības ir pret cilvēkiem, nevis valstīm”. Pilsoniskajai sabiedrībai humānās palīdzības jomā ir būtiska nozīme.

2.9

EESK vēlas uzsvērt, ka humānās palīdzības jēdziens pēdējos gadu desmitos ir mainījies un tagad ietver profilaksi un risku novēršanu, palīdzību, aizsardzību un atjaunošanu pēc katastrofām vai pēc karadarbības. Eiropas Savienība, pieņemot Eiropas konsensu par humāno palīdzību, šajā jomā ir bijusi vadībā. Humānā palīdzība ne vien tiecas nodrošināt vajadzības, bet arī ietver tādus elementus, kuru pamatā ir tiesības un cilvēka cieņas atjaunošana. Tiesībās balstītas pieejas ietvaros EESK var dot savu īpašo ieguldījumu.

2.10

EESK vēlas arī uzsvērt, ka Eiropas konsenss par humāno palīdzību un iniciatīva “ES palīdzības brīvprātīgie” var veicināt šo jautājumu aktualizēšanu atsevišķās dalībvalstīs, kurās humānās palīdzības tradīcijas nav attīstītas, taču ir liels potenciāls piedāvāt jaunu redzējumu, dinamiku un brīvprātīgos. Viens no iniciatīvas “ES palīdzības brīvprātīgie” ieguvumiem varētu būt visas Eiropas Savienības iedzīvotāju brīvprātīgā darba veicināšana humānās palīdzības jomā.

2.11

Tāpēc EESK pauž gandarījumu par iniciatīvu “ES palīdzības brīvprātīgie” un attiecīgās regulas izstrādē vēlas iekļaut savus ierosinājumus, it īpaši tajos aspektos, kuri ir visciešāk saistīti ar Komitejas uzdevumiem un pieredzi, ko tā guvusi kā ES pilsoniskās sabiedrības pārstāve.

3.1

EESK piekrīt brīvprātīgā darba definīcijām, kas ir norādītas regulas priekšlikumā un iekļautas citos atzinumos. EESK vēlas uzsvērt brīvprātīgā darba patieso būtību un risku to sajaukt ar citām nodarbinātības formām. Tādā ekonomikas krīzes laikā kā pašlaik tas ir īpaši svarīgs aspekts gan Eiropas Savienības iekšējā, gan ārējā darbībā. Tāpēc EESK rosina noteiktos gadījumos izvērtēt Eiropas brīvprātīgā darba iespējamo ekonomisko ietekmi valstīs, kurās strādā brīvprātīgie.

3.2

EESK vēlas atgādināt, ka tiesību aktiem par brīvprātīgo darbu Eiropas Savienībā un jo īpaši par brīvprātīgo starptautisko darbību ir jābūt saskaņotiem. EESK norāda, ka brīvprātīgā darba atšķirīgais tiesiskais regulējums dažādās dalībvalstīs iniciatīvu “ES palīdzības brīvprātīgie” var ietekmēt negatīvi. (6)

3.3

Vienlaikus EESK pauž pārliecību, ka šādai iniciatīvai ir jāveicina brīvprātīgā darba un humānās palīdzības jautājumu aktualizēšana dalībvalstīs, kurās tradīcijas šajā jomā nav tik attīstītas. Iniciatīvai būtu jānodrošina līdzdalības iespēja šo valstu organizācijām un jāveicina brīvprātīgo iesaistīšana no visas Savienības saskaņā ar vienlīdzīgu iespēju principiem. EESK ierosina īstenot konkrētus pasākumus, lai veicinātu gan organizāciju, gan brīvprātīgo līdzdalību no tām dalībvalstīm, kuras līdz šim humānās palīdzības pasākumos piedalījušās mazāk.

3.4

Lai gan sākotnēji Līgumā par Eiropas Savienības darbību brīvprātīgo darbs tika attiecināts tikai uz humāno palīdzību, faktiski liela daļa finansēto pilotprojektu un brīvprātīgajiem uzticēto uzdevumu ir plašāka — tā attiecas arī uz sadarbību attīstības jomā, katastrofu risku mazināšanu, atjaunošanu un rekonstrukciju, stāvokļa atvieglošanu, izturību utt. EESK uzskata, ka šāda pielāgošana ir loģiska, un rosina pētīt, kā sekmēt turpmāko brīvprātīgo darbību ES attīstības sadarbības jomā.

3.5

Brīvprātīgo darbam Eiropas humānajā palīdzībā un attīstības sadarbības pasākumos kopumā jābūt saskaņotam ar pārējām ES iestāžu darbībām, tās jāpapildina un tajās jāiekļaujas. EESK uzskata, ka brīvprātīgo darbs var būt noderīgs arī citās starptautiskās attīstības sadarbības jomās, taču brīvprātīgie jāiesaista, rīkojoties apdomīgi, piesardzīgi un neradot kaitējumu, tādējādi atbilstīgi ierobežojot to situāciju klāstu, kurās brīvprātīgie tiek norīkoti.

3.6

Tāpēc EESK atbalsta to, ka Eiropas Parlaments ir ierobežojis brīvprātīgo iespējamo līdzdalību konfliktu situācijās, kas rada draudus drošībai, vai sarežģītos ārkārtas apstākļos. Palīdzības saņēmēju, brīvprātīgo un kopumā visa personāla drošībai ir jābūt pirmajā vietā, it īpaši situācijās, kādās tiek sniegta humānā palīdzība.

3.7

Tāpēc EESK rosina panākt virzību tādu projektu veidu noteikšanā, kas ir piemērotāki brīvprātīgo iesaistīšanai, vai vismaz stingrāk noteikt, kāda veida darbībā nevajadzētu iesaistīt minētās iniciatīvas brīvprātīgos. Humānās palīdzības sniegšanas pasākumi ir ļoti plaši un dažādi, un starp tiem ir jāmeklē tādi, kuri ir vispiemērotākie brīvprātīgo iesaistei.

3.8

EESK arī pauž gandarījumu, ka jauniešu brīvprātības jēdziens, kas izrietēja no Līguma, ir aizstāts ar reālistiskāku versiju, kura ietver dažādus brīvprātīgā darba tipus, tiem nepieciešamās prasības, īpatnības utt. EESK uzskata, ka ir jācenšas panākt, lai projektā būtu līdzsvarota dzimumu pārstāvība.

4.1

ES iestādēm ir piesardzīga pieeja iniciatīvas “ES palīdzības brīvprātīgie” praktiskā īstenošanā. Lai izvirzītu turpmākos uzdevumus un uzņemtos tos izpildīt, liela uzmanība būtu jāvelta līdz šim īstenoto izmēģinājuma projektu un iniciatīvu novērtēšanai. Šādu novērtējumu rezultāti būtu jādara zināmi visām ieinteresētajām pusēm un gūtās atziņas jāapspriež.

4.2

Brīvprātīgo iesaistīšana jāveic, vienmēr pamatojoties uz nepieciešamību un pieprasījumu, iepriekš veicot katastrofu un sarežģītu krīžu skarto iedzīvotāju stāvokļa un vajadzību analīzi un novērtēšanu. Ļoti svarīgi minēto uzdevumu veikt, iesaistot koordinācijas mehānismus gan ES līmenī (Humānās palīdzības un pārtikas palīdzības jautājumu darba grupu (COHAFA), Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ĢD mehānismus utt.), gan starptautiskā līmenī — ar Humānās palīdzības koordinācijas biroja (OCHA) starpniecību.

4.3

Tāpat ir jāizveido skaidri mehānismi ar patlaban aktīviem humānās palīdzības jomā specializētiem tīkliem, piemēram, Starptautisko Sarkanā Krusta un Sarkanā Pusmēness biedrību federāciju, VOICE (Brīvprātīgās organizācijas sadarbībai ārkārtas situācijās) vai Starptautisko Brīvprātīgo organizāciju padomi (ICVA) utt.

4.4

Regulas priekšlikumā ir uzsvērta nepieciešamība noteikt standartus attiecībā uz visiem posmiem brīvprātīgo norīkošanai uz trešām valstīm. EESK piekrīt šai nostādnei un rosina minētos standartus noteikt saskaņā ar pašreizējiem atbilstīgiem humānās palīdzības jomas labas prakses un kvalitatīvi īstenotu iniciatīvu piemēriem. (7)

4.5

Šajos standartos īpaša nozīme jāpiešķir drošības jautājumiem un tam, kā nodrošināt atbilstošus apstākļus, kas brīvprātīgajiem ļautu veikt savu darbību un radīt pievienoto vērtību humānās palīdzības projektos.

4.6

Sadarbību brīvprātīgā darba jomā īsteno sabiedriskās organizācijas un — mazākā mērā — publiskās civilās iestādes. Lai šī darbība būtu veiksmīga, īpaši liela nozīme ir kvalitatīvām iestādēm. EESK piekrīt, ka ir jāturpina izstrādāt organizāciju sertificēšanas mehānismus, kuru pamatā ir pieredze un darba apjoms humānās palīdzības nozarē. Tādēļ EESK rosina analizēt un izvērtēt Civilās aizsardzības un humānās palīdzības ĢD uzkrāto pieredzi saistībā ar partnerības pamatnolīgumiem ar nevalstiskajām organizācijām un ANO aģentūrām. (8)

4.7

EESK pauž pārliecību, ka sertificēšanas mehānisms ir jāveido, pamatojoties uz visu minēto pieredzi, un, to ieviešot, jāņem vērā tādi svarīgi kritēriji kā pārredzamība, brīva konkurence un vienlīdzīgas iespējas, kā arī pārskatatbildība. Ar šo iniciatīvu ir jāveicina tādu valstu NVO līdzdalība, kurām tradīcijas šajā jomā nav tik attīstītas. Tādēļ EESK rosina izstrādāt konkrētus pasākumus, ar kuriem šādās valstīs popularizēt iniciatīvu “ES palīdzības brīvprātīgie” un humānās palīdzības sniegšanu kopumā.

4.8

Sertificēšanas kritērijiem ir jābūt attiecināmiem (lai gan pielāgotā formā) arī uz saņēmējām organizācijām skartajās valstīs. Prioritāte jāpiešķir saņēmēju organizāciju spēju stiprināšanas pasākumiem, un tiem jānodrošina projekta tehniskais, loģistikas un finanšu atbalsts. Šī iniciatīva var būt kā atbalsta instruments, lai sniegtu palīdzību partneriem dienvidu valstīs un stiprinātu kopienas, kas saņēmušas atbalstu. EESK šim tematam ir pievērsusi īpašu uzmanību un šajā jomā pieņēmusi vairākus atzinumus. (9)

4.9

EESK uzsver, ka iestādēm, kuras nosūta un uzņem brīvprātīgos, ir jābūt civilām iestādēm, lai nodrošinātu, ka tiek saglabāti humānās palīdzības principi un vērtības un ka skartās kopienas tos pieņem.

4.10

Attiecībā uz tādu uzņēmumu dalību, kam ir korporatīvā brīvprātīgā darba vai cita veida pieredze, EESK uzskata, ka šis temats ir rūpīgi jāpēta, lai ierosinātu dažus mehānismus šādai līdzdalībai. Jebkurā gadījumā EESK uzskata, ka ir jāpalielina mazo un vidējo uzņēmumu nozīme, nevis — kā tas dažkārt noticis — jāstrādā tikai ar lielajām korporācijām, kurās ir uzņēmuma sociālās atbildības (CSR) vai līdzīgas nodaļas.

4.11

Lai pasākumus veiksmīgi īstenotu, ļoti liela nozīme ir iniciatīvas “ES palīdzības brīvprātīgie” kandidātu apmācībai. EESK pauž pārliecību, ka līdztekus tehniski profesionālajai apmācībai, kas ir neapšaubāmi svarīga, iekļautai un nozīmīgākai jābūt apmācībai vērtību jomā, apmācībai par skartajām iedzīvotāju grupām, attiecīgo starpkultūru dimensiju un palīdzības sniegšanas psihosociālajiem aspektiem — būtībā par daudziem jautājumiem, kas veido humānās palīdzības darbu papildus tehniskajai jomai. Sniedzot humāno palīdzību, īpaši svarīgi ir ievērot tās principus un vērtības, kam jābūt būtiskam brīvprātīgo apmācības elementam.

4.12

Tādēļ ir jāiesaista iestādes, kurām jau ir pieredze šajā jomā dažādās dalībvalstīs, kā arī Eiropas mēroga apmācības tīkli. Tiem jābūt ne vien augstākās izglītības iestāžu tīkliem, bet arī bezpeļņas organizāciju tīkliem. Īpaša vērība jāpievērš jau īstenotajos pilotprojektos ietverto apmācības pasākumu novērtēšanai. EESK mudina pēc iespējas ātrāk apkopot šīs jomas labas prakses piemērus kā mērauklu (benchmarks) turpmākiem priekšlikumiem.

4.13

Regulas priekšlikumā ir apsvērta iespēja izveidot datu bāzi, kurā būtu iekļauti potenciālie brīvprātīgie, kurus vēlāk varētu norīkot akreditētas organizācijas vai, iespējams, Komisijas dienesti. EESK vēlas vērst uzmanību uz to, ka brīvprātīgo iesaistīšana organizācijās ir atkarīga ne tikai no tehniskām prasībām, bet arī no nostājas attiecībā uz kopējām vērtībām un no organizācijas pilnvaru un uzdevumu pieņemšanas. EESK pauž pārliecību, ka minētais aspekts jāņem vērā, lai kāda būtu Eiropas Komisijas noteiktā kārtība brīvprātīgo datu bāzes izveidei.

4.14

Iniciatīvas “ES palīdzības brīvprātīgie” īstenošana dod iespēju izvērst pasākumus Eiropas iedzīvotāju informēšanai un izglītošanai jautājumos, kas skar solidaritāti, nepieciešamību nodrošināt palīdzības plūsmu arī krīzes laikā un popularizēt universālas vērtības. Tāpat kā citos atzinumos, EESK vēlas uzsvērt, ka nepieciešama ne tikai attiecīgo pasākumu lielāka atpazīstamība, bet arī jāveido ciešākas saiknes ar sabiedrību kopumā. Lai to panāktu, liela nozīme ir pilsoniskās sabiedrības organizācijām, no kurām daudzas ir pārstāvētas EESK. EESK uzskata, ka sabiedrības informēšanas pasākumi galvenokārt īstenojami dalībvalstīs ar mazāku pieredzi humānās palīdzības sniegšanā.

6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/16

1.1

EESK norāda, ka pēdējos desmit gados ES ir sperti ļoti nozīmīgi soļi, lai panāktu vienlīdzīgas tiesības, brīvības un garantijas Eiropas pilsonības jomā, stiprinot uzturēšanās kritēriju attiecībā pret valstspiederības kritēriju. Eiropas pilsonība virzās uz uzturēšanās pilsonību, kas saistīta ar Pamattiesību hartu un Līguma (LESD) vērtībām un principiem.

1.2

Komiteja uzskata, ka pašreiz ir jāizvērtē un jāanalizē, kuri uzdevumi nav paveikti un kādi šķēršļi joprojām pastāv, lai iekļaujošāka, līdzdalību un pilsoniskumu veicinoša Eiropas pilsonība būtu pieejama visiem, kas pastāvīgi uzturas Savienībā.

1.3

Eiropas iedzīvotājiem 21. gadsimtā ir liels izaicinājums: paplašināt Eiropas demokrātijas pamatus, iekļaujot jaunus pilsoņus ar vienlīdzīgām tiesībām un pienākumiem; lai to panāktu, tiesības uz dalībvalsts un Eiropas pilsonību jāattiecina uz visām imigrējušām personām, kuras veido plašu nacionālo, etnisko, reliģisko un kultūru daudzveidību. Komiteja uzskata, ka Eiropas demokrātiskā sabiedrība ir brīva un atvērta un ka tās pamatā jābūt visu iedzīvotāju integrācijai neatkarīgi no viņu izcelsmes un identitātes pazīmēm.

1.4

EESK ierosina padomāt par to, vai pašreizējie normatīvie un politiskie pamati, uz kuriem balstās Eiropas imigrācijas, pilsonības un integrācijas politika, ir pietiekami mūsdienu Eiropas sabiedrībai, kas kļūst arvien plurālistiskāka un daudzveidīgāka.

1.5

Ekonomikas krīzes laikā no politiskās dienaskārtības ir svītrota pamattiesību aizsardzība, integrācija un cīņa pret diskrimināciju. EESK brīdina, ka var palielināties neiecietība, rasisms un ksenofobija pret imigrantiem un minoritātēm. Politiķiem, sabiedrībā ietekmīgām personām un plašsaziņas līdzekļiem jārīkojas īpaši atbildīgi un jārāda nepārprotams politisks un sabiedrisks piemērs, lai novērstu šādu attieksmi; savukārt ES iestādēm jārīkojas izlēmīgi, lai aizsargātu pamattiesības.

1.6

Komiteja vēlas paust skaidru nostāju tiem, kas no atstumjoša nacionālisma pozīcijām definē valsts un Eiropas identitāti tā, ka miljoniem personu viņu valstiskās piederības dēļ nav tiesību iegūt pilsonību un viņiem nav stabila juridiskā statusa. Ir jāuzlabo Eiropas demokrātijas kvalitāte, paplašinot piekļuvi pilsonībai gan valstu, gan Eiropas līmenī.

1.7

Tā kā daudzām dalībvalstīm ir ierobežojoši tiesību akti attiecībā uz valsts pilsonības iegūšanu, EESK iesaka pieņemt elastīgākus tiesību aktus un administratīvās procedūras, lai trešo valstu pilsoņi, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss (1), varētu iegūt valsts pilsonību.

1.8

Komiteja aicina dalībvalstis slēgt nolīgumus ar imigrantu izcelsmes valstīm, lai tiem varētu būt dubultpilsonība.

1.9

Dalībvalstīm jāparaksta un jāratificē 1997. gada Eiropas Konvencija par pilsonību un 1992. gada Konvencija par ārvalstnieku dalību vietējā līmeņa sabiedriskajā dzīvē, kā arī pilsonības iegūšanas un zaudēšanas politikā jāievēro proporcionalitātes princips, tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un nediskriminācijas princips.

1.10

EESK ņem vērā, ka atsevišķas dalībvalstis liek šķēršļus politisko tiesību jomā (balsstiesības, biedrošanās tiesības, politiskās līdzdalības tiesības), un iesaka grozīt valstu tiesību aktus, lai trešo valstu pilsoņiem, kuri pastāvīgi uzturas ES, būtu nodrošinātas politiskās tiesības.

1.11

Komiteja iesaka Eiropas Savienībai nākotnē, kad tiks uzsākts jauns Līguma (LESD) reformas process, grozīt 20. pantu, lai trešo valstu pilsoņi, kuri pastāvīgi uzturas ES un kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, tiktu atzīti par Eiropas Savienības pilsoņiem.

1.12

Pastāvīgās dzīvesvietas kritērijs jāizmanto, lai iegūtu Savienības pilsonību. Kā EESK jau norādījusi iepriekš izstrādātā atzinumā (2), Eiropas tiesībās pastāvīgā dzīvesvieta jau tiek izmantota kā kritērijs, lai trešo valstu pilsoņiem piešķirtu dažādas ekonomiskās, sociālās, kultūras un pilsoniskās tiesības un brīvības. Vairums šo tiesību ir līdzīgas Eiropas pilsoņu tiesībām. Taču patlaban tajās neietilpst dažas politiskās tiesības, piemēram, balsstiesības. EESK vēlas uzsvērt, ka “likumīga pastāvīga uzturēšanās jānosaka par kritēriju Eiropas Savienības pilsonības iegūšanai” (3).

1.13

ES Pamattiesību hartai ir saistošs raksturs, un tā rada jaunu Eiropas imigrācijas, integrācijas un pilsonības politikas sistēmu. Komisijai būtu jāanalizē, kā harta ietekmē trešo valstu pilsoņu statusu un tiesības, lai sāktu jaunas iniciatīvas, kas pielāgotu imigrācijas tiesības aktus hartas garantijām.

1.14

Hartā noteikti galvenie principi jaunai trešo valstu pilsoņu civilpilsonības koncepcijai (vienotu pamattiesību un pamatpienākumu kopums). Komiteja iesaka šīs civilpilsonības izstrādi noteikt par vienu no prioritātēm jaunajā politikas programmā, kas sekos Stokholmas programmai pēc 2014. gada.

1.15

ES būtu jāpieņem Imigrācijas kodekss, kas nodrošinātu lielāku pārredzamību un juridisko noteiktību attiecībā uz trešo valstu pilsoņu, kuri uzturas ES, tiesībām un brīvībām. Komiteja uzskata, ka ar Eiropas imigrācijas tiesību aktiem jānodrošina vienlīdzīga attieksme un diskriminācijas aizliegums.

1.16

Komisijai būtu jāizvērtē problēmas, kas dalībvalstīs joprojām vērojamas trešo valstu pilsoņu pamattiesību aizsardzības jomā, it īpaši attiecībā uz sociālajām tiesībām, mobilitāti un piekļuvi efektīvai tiesiskajai aizsardzībai.

1.17

Komisijai būtu jāizpēta dažu dalībvalstu liktie šķēršļi pastāvīgās uzturēšanās statusa un Zilās kartes (4) īstenošanai un būtu efektīvi jāpabeidz pienākumu neizpildes procedūras pret tām dalībvalstīm, kuras neievēro Kopienas tiesību aktus.

1.18

Saskaņā ar integrācijas programmu Komisijai būtu jāizvērtē dalībvalstu procedūras un šķēršļi pilsonības iegūšanai un zaudēšanai un to ietekme uz Savienības pilsonību.

1.19

Komiteja aicina Eiropas Komisiju sagatavot ziņojumu par panākto progresu Eiropas Savienības debatēs par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (5). Komisijai būtu jāsagatavo nosacījumi tās ratifikācijai.

2.1

2013. gads ir pasludināts par “Eiropas Pilsoņu gadu”. Eiropas pilsonība ir viens no efektīvākajiem instrumentiem, ar ko stiprināt visu eiropiešu kopējo identitāti. Komiteja uzskata, ka joprojām ir aktuāla tā politiskā ideja, kas pastāvēja ES pirmsākumos, kad Žans Monē paziņoja: “Mēs neapvienojam valstis, mēs apvienojam cilvēkus”.

2.2

Eiropas pilsonība nav jēdziens bez satura, tas ir konkrēts juridisks un politisks statuss, ko veido tiesības un brīvības. Demokrātija, brīvība, tiesiskums, vienlīdzība un cilvēktiesības ir Savienības pamatvērtības, kas nostiprinātas Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā.

2.3

EESK uzskata, ka tādos grūtos apstākļos, kādi ir patlaban, kad Eiropā ir smaga ekonomikas, sociālā un politiskā krīze, ir vajadzīgas inovatīvas stratēģijas, lai veicinātu pieejamāku un iekļaujošāku pilsonību un stiprinātu visu Eiropas Savienībā dzīvojošo personu uzticēšanos.

2.4

Eiropas Komisija publiskojusi otro ziņojumu par Eiropas pilsonību “Eiropas pilsoņi – jūsu tiesības, jūsu nākotne”, kurā analizēti daži pašreizējie šķēršļi un problēmas. EESK atzinīgi vērtē Komisijas ziņojumu, bet norāda uz politikas pasākumu trūkumu attiecībā uz trešo valstu pilsoņiem, kuru tiesības un brīvības līdzinās ES pilsoņu tiesībām un brīvībām, tomēr tās nav pilnīgas.

2.5

Komiteja uzsāk vairākas iniciatīvas, lai veicinātu aktīvāku Eiropas pilsoniskumu, bet vērš uzmanību uz nopietnu problēmu — daudzi jaunieši, kuri ir imigrantu pēcteči otrajā vai trešajā paaudzē, saskaras ar nopietnu diskrimināciju un atstumtību, kas būtiski mazina piederības sajūtu sabiedrībai, kura tos uzskata par “otrās šķiras pilsoņiem”.

3.1

Jau pirms 10 gadiem EESK ieteica, lai integrācija būtu kopējās migrācijas politikas būtiska daļa, un aicināja izstrādāt Eiropas programmu. Padome 2004. gadā apstiprināja kopējus integrācijas politikas pamatprincipus, tostarp šādus: “Labākas imigrantu integrācijas faktoru vidū izšķirošs ir nosacījums, ka ieceļotājus nediskriminē un viņi ir līdztiesīgi pamatiedzīvotājiem attiecībā uz piekļuvi iestādēm, kā arī sabiedriskiem un privātiem labumiem un pakalpojumiem” un “Imigrantu dalība demokrātiskajā procesā un integrācijas politikas un instrumentu formulēšanā, jo īpaši vietējā līmenī, veicina imigrantu integrāciju”.

3.2

Eiropas Komisija sadarbībā ar EESK pašlaik izstrādā Eiropas integrācijas programmu un veicina daudzus dalībvalstu atbalsta pasākumus. EESK un Komisija ir izveidojušas Eiropas Integrācijas forumu (6) ar mērķi veicināt imigrantu un pilsoniskās sabiedrības organizāciju līdzdalību.

3.3

Komiteja ir devusi savu ieguldījumu integrācijas programmas izstrādē, sagatavojot vairākus atzinumus (7).

3.4

Forumā izvērtēts, cik nozīmīga integrācijai ir imigrantu līdzdalība demokrātijas procesā, un secināts, ka dalībvalstis, kuras sekmē imigrantu tiesības iegūt pilsonību, uzlabo integrāciju. Tāpēc Komiteja iesaka dalībvalstīm pieņemt valsts tiesībās elastīgākus tiesību aktus, lai trešo valstu pilsoņi, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss, var iegūt pilsonību.

3.5

Komiteja pauž gandarījumu, ka arodbiedrības, darba devēju organizācijas un NVO īsteno integrācijai labvēlīgu pieeju un veicina imigrantu līdzdalību attiecīgo organizāciju demokrātiskajā dzīvē. Pilsoniskā sabiedrība mudina trešo valstu pilsoņus kļūt par aktīviem šo organizāciju dalībniekiem.

3.6

Integrācija ir divpusējs sabiedrisks savstarpējas pielāgošanās process starp imigrantiem un uzņemošās valsts sabiedrību, kas ar labu pārvaldību jāatbalsta Eiropas Savienības, valstu, reģionālajā un vietējā līmenī. Eiropas līmenī vienotai pieejai ir būtiska pievienotā vērtība, jo tā saista integrāciju ar Līgumā ietvertām vērtībām un principiem, vienlīdzīgu attieksmi un diskriminācijas aizliegumu, kā arī ar Pamattiesību hartu, Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un stratēģiju “Eiropa 2020”.

3.7

Ar Eiropas imigrācijas tiesību aktiem jānodrošina vienlīdzīga attieksme un diskriminācijas aizliegums. Šajā sakarā būtu jāpiemin jautājums par tiesībām un iespējām valodu un reliģijas jomā. Komiteja ļoti pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu ierosināt direktīvu (8), lai veicinātu Eiropas darba ņēmēju tiesību īstenošanu pārvietošanās brīvības jomā.

3.8

Tomēr EESK ir ierosinājusi, lai visām personām, kuras uzturas ES, būtu nodrošināta vienlīdzīga attieksme neatkarīgi no viņu migrācijas statusa vai pilsonības; lai to panāktu, ir jānovērš daži pašreizējie Savienības pilsonības statusa ierobežojumi.

4.1

Komiteja vēlas rosināt pārdomas par Eiropas pilsonību attiecībā uz personām, kuras ir trešo valstu pilsoņi, kas likumīgi un pastāvīgi uzturas ES. Ir jāatgriežas pie Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumos (9) sākotnēji noteiktās pieejas. Viena no pašreizējām politikas prioritātēm joprojām ir taisnīga un vienlīdzīga attieksme pret Eiropas pilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem, kā tika noteikts Tamperē (10), jo kopējās migrācijas politikas īstenošanas četrpadsmit gados šie mērķi nav sasniegti.

4.2

Dalībvalstu uzdevums ir piešķirt pilsonību, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, jo Līgumā pagaidām nav paredzēta ES kompetence saskaņot tiesību aktus šajā jomā, kas ir valstu kompetencē.

4.3

Visās dalībvalstīs imigrantu organizācijas, arodbiedrības un NVO izstrādā iniciatīvas un rīko debates, lai samazinātu termiņus un padarītu imigrantu naturalizācijas un pilsonības iegūšanas procedūras elastīgākas, kā arī lai veicinātu integrāciju, ņemot vērā, ka integrāciju neveicina ne tāda sabiedrība, ne arī valsts, kas liedz vienlīdzīgu attieksmi un līdzdalības tiesības personām, kuras pastāvīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī.

4.4

Eiropas pilsonības jēdziens ir nostiprināts Līgumos, Savienības tiesībās un Pamattiesību hartā. Līguma (LESD) 20. pantā noteikts, ka “ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību”. Tādējādi valsts pilsonība, atbilstoši katras valsts tiesību aktos noteiktajam par tās iegūšanu vai zaudēšanu, ir galvenais kritērijs Eiropas Savienības pilsonības iegūšanai (11).

4.5

Kopš 1992. gada, kad ar Māstrihtas līgumu ieviesta Eiropas pilsonība, Eiropas pilsonības statusa un dalībvalstu pilsonības ciešā saikne ir raisījusi neskaitāmas debates un kritiku. Minētā saikne būtībā nozīmē trešo valstu pilsoņu, kuri likumīgi uzturas ES, formālu izslēgšanu no Savienības pilsonības; tādēļ šīs personas “nav manāmas” ne Eiropas debatēs par pilsonību, ne arī dalībā politikā un demokrātiskajā dzīvē.

4.6

Viens no galvenajiem apsvērumiem, uz kuriem balstīts ierobežots skatījums uz Savienības pilsonību, ir šāds: pastāv viendabīga un skaidri nosakāma personu grupa, ko dēvē par “Eiropas pilsoņiem”, un otra — “trešo valstu pilsoņu” grupa, kas netiek uzskatīti par Eiropas pilsoņiem.

4.7

Bet kas ir šie Eiropas pilsoņi? Vai ir korekti Savienības pilsonību attiecināt tikai uz tām personām, kurām ir kādas dalībvalsts pilsonība? Vai trešo valstu pilsoņiem jau nav tiesības un brīvības, kuras pielīdzināmas un salīdzināmas ar Eiropas pilsoņu tiesībām un brīvībām? Kādi ir Eiropas pilsonības pašreizējie ierobežojumi un problēmas? Kāda šajā ziņā ir politiskās līdzdalības un balsstiesību nozīme? Kāpēc daudzi jaunieši — imigrantu pēcteči — joprojām tiek uzskatīti par “otrās šķiras pilsoņiem”? Ja imigrantu līdzdalība demokrātiskajā procesā veicina viņu integrāciju, kāpēc viņi no tā ir atstumti?

4.8

Līdz šim dalībvalstis netieši izlēma, kuri ir un kuri nav Savienības pilsoņi. Tam jāmainās, lai Savienības pilsonība kļūtu par Eiropas integrācijas kodolu.

5.1

Pamattiesību hartā noteikti galvenie principi jaunas, iekļaujošas un uz līdzdalību orientētas civilpilsonības jēdziena izstrādei, un Komiteja uzskata, ka tā ir jāatbalsta.

5.2

Komisija ir norādījusi, ka Pamattiesību harta ir atsauce trešo valstu pilsoņu “civilpilsonības” jēdziena izstrādei (ar vienotu pamattiesību un pamatpienākumu kopumu).

5.3

ES Pamattiesību harta ir saistoša, tās juridiskais spēks līdzinās Līgumu juridiskajam spēkam. Harta ir pārveidojusi un konsolidējusi Savienības pilsonības statusa sastāvdaļas. Tā attiecas gan uz Eiropas, gan uz trešo valstu pilsoņiem. Hartas V sadaļā apskatītas pilsoņu tiesības, bet pat tās 41. pants (tiesības uz labu pārvaldību) un 45. panta 2. punkts (tiesības uz pārvietošanās un uzturēšanās brīvību) attiecas arī uz trešo valstu pilsoņiem.

5.4

EESK uzsver, ka pārējie hartas nosacījumi tiek piemēroti visām personām neatkarīgi no to pilsonības. Harta ierobežo dalībvalstu rīcības brīvību jautājumos, kas saistīti ar uzturēšanās drošību, ģimenes atkalapvienošanos, izraidīšanu un arī pilsonības iegūšanu un zaudēšanu. Viens no galvenajiem aspektiem ir VI sadaļa par tiesiskumu, kas ietver tiesības uz efektīvu tiesiskumu un uz efektīvu tiesību aizsardzību gadījumā, ja ir pārkāptas kādas no pamattiesībām un pilsoņu tiesībām.

5.5

EESK uzskata, ka Savienības pilsonības un hartas apvienojums varētu būtiski paplašināt Eiropas pilsoņu statusa darbības jomu attiecībā uz personām. Viens no būtiskākajiem uzdevumiem šobrīd ir nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību trešo valstu pilsoņiem, ja dalībvalstis vai to iestādes ierobežo vai pārkāpj viņu pamattiesības un pamatbrīvības, kas noteiktas Eiropas tiesībās (12).

5.6

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas sagatavošanas laikā EESK pieņēma rezolūciju, kurā ieteica: “Ir nepieciešams uzlabot imigrantu integrācijas politiku. Komiteja aicina konvencijā apsvērt iespēju piešķirt Savienības pilsonību tiem trešo valstu pilsoņiem, kuriem ir pastāvīgā iedzīvotāja statuss” (13).

5.7

Paziņojumā par Kopienas migrācijas politiku (14) Komisija izvirzīja mērķi izveidot Eiropas tiesisko regulējumu attiecībā uz trešo valstu pilsoņu uzņemšanu un uzturēšanos un vienota juridiskā statusa noteikšanu, kura pamatā ir princips nodrošināt viņiem tādas pašas tiesības un pienākumus kā ES pilsoņiem, bet kas tomēr atšķirtos atbilstoši uzturēšanās ilgumam.

5.8

Ļaujot imigrantiem iegūt pilsonību pēc pieciem gadiem, varētu gūt pietiekamu garantiju, ka daudzi imigranti veiksmīgi iedzīvojas sabiedrībā; tas varētu būt arī pirmais solis ceļā uz dalībvalsts pilsonības iegūšanu.

5.9

EESK atzinumā par tematu “Eiropas Savienības pilsonības pieejamība” norāda, ka plašāks Eiropas pilsonības jēdziens atbilstu Eiropas Komisijas pieņemtajam “civilpilsonības” jēdzienam.

5.10

EESK uzsvērusi, ka Eiropas līmenī “civilpilsonība” jāsaprot kā “līdzdalības un iekļaujoša pilsonība” visām personām, kas pastāvīgi uzturas Savienības teritorijā, un ka visu personu vienlīdzība likuma priekšā būtu viens no tās galvenajiem aspektiem. Atzinumā par tematu “Eiropas Savienības pilsonības pieejamība” EESK jau norādīja, ka tādā veidā tiktu sasniegts “vienlīdzīgas attieksmes kompromiss, lai veicinātu un atvieglotu trešo valstu pilsoņu, kas pastāvīgi un regulāri uzturas kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, pilsonisku integrāciju (vienlīdzība likuma priekšā)” un tiktu mazināta diskriminācija, ar ko saskaras trešo valstu pilsoņi.

6.1

Pēdējos desmit gados Eiropa ir sākusi īstenot politikas nostādnes, pieņēmusi tiesību aktus un izveidojusi judikatūru, kas attiecas gan uz Savienības pilsonību, gan trešo valstu pilsoņu statusu. Šie procesi ir veicinājuši pakāpenisku Savienības pilsonības tiesību, brīvību un garantiju paplašināšanos, pamatojoties uz uzturēšanos. Tomēr EESK uzskata, ka minētā paplašināšana nav pilnīga un ka tai ir pārāk daudz ierobežojumu.

6.2

Viens no būtiskākajiem veikumiem likumdošanas jomā ir Direktīvas 2004/38/EK par pilsonību pieņemšana, kas vienā juridiskā instrumentā saskaņo iepriekš izkliedēto un sadrumstaloto tiesisko regulējumu par pārvietošanās un uzturēšanās brīvību. ES ir bijusi īpaši aktīva, nosakot tiesības un diskriminācijas novēršanas noteikumus trešo valstu pilsoņiem, kas ir Eiropas pilsoņu ģimenes locekļi. Direktīva šiem ģimenes locekļiem, kuri ir trešo valstu pilsoņi, skaidri atzīst dažādas tiesības un brīvības, kas ir līdzīgas tām, kuras piešķir Eiropas pilsoņiem.

6.2.1

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka viens no būtiskākajiem uzdevumiem ir direktīvā paredzētās tiesības darīt pieejamas visām personām ikdienas dzīvē, izskaužot dažas neatbilstošas valstu prakses, kā arī nodrošināt efektīvu tiesisko aizsardzību tiem, kuru pilsoniskās brīvības ir pārkāptas.

6.2.2

Lai gan šīs pilsoņu tiesības ir tieši saistītas ar radniecīgām attiecībām, piekļuve tām tiek nodrošināta tikai tad, kad Eiropas pilsoņi un to ģimenes locekļi brīvi pārvietojas vai emigrē uz citu dalībvalsti. Mobilitāte ES teritorijā joprojām ir viens no nosacījumiem, lai ģimenes locekļiem tiktu nodrošināta aizsardzība, ko paredz Eiropas pilsonība (15). Direktīvā minētajiem ģimenes locekļiem paredzētas pastāvīgas uzturēšanās tiesības, ja piecus gadus viņu pastāvīgā dzīvesvieta bijusi ES.

6.2.3

Tomēr EESK uzskata, ka valstu iestādes joprojām īsteno tādus tiesību aktus un praksi, kas Eiropas pilsoņu ģimenes locekļiem liedz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos. Tāpat ir jārisina pašreizējās atgriezeniskās diskriminācijas situācijas attiecībā uz Eiropas pilsoņu ģimenes locekļiem ārvalstniekiem (16).

6.3

Aktīvi ir darbojusies Eiropas Savienības Tiesa; tai ir bijusi pozitīva loma proaktīvā tiesību aktu interpretēšanā un ar Eiropas pilsonību saistīto individuālo tiesību aizsargāšanā (17). Eiropas Savienības Tiesa ir apstiprinājusi, ka Savienības pilsonības mērķis ir Eiropas pilsoņu pamata statuss (18).

6.3.1

EESK atzinīgi vērtē Luksemburgas Tiesas judikatūru attiecībā uz pilsonību un norāda, ka pēc direktīvas pieņemšanas tajā iekļauta lielākā daļa Eiropas Savienības Tiesas judikatūras, apkopojot būtiskākos spriedumus līdz 2004. gadam izskatītajās lietās, kas saistītas ar pārvietošanās brīvību un Eiropas pilsonību.

6.3.2

Eiropas Savienības Tiesa ir izstrādājusi plašu judikatūru par Eiropas tiesību galvenajiem principiem (19), piemēram, attiecībā uz samērīgumu un diskriminācijas aizliegumu, kas jāpiemēro visām personām, uz kurām attiecas Savienības darbības vai tiesības, neatkarīgi no to pilsonības vai migrācijas statusa. Judikatūra aptver arī dalībvalstu pilnvaras pilsonības iegūšanas un zaudēšanas jautājumos, to ietekmi uz Eiropas pilsonību un ar Eiropas pilsonību saistītās tiesības.

6.3.3

Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka dalībvalstīm, īstenojot pilnvaras pilsonības jautājumos, īpaša uzmanība jāvērš uz savu tiesību aktu un lēmumu sekām Eiropas pilsonības tiesību un pārvietošanās brīvības tiesību jomā, it īpaši pilnībā izmantojot tiesības un brīvības, ko paredz Savienības pilsonība (20).

6.4

No 2003. gada ir spēkā Eiropas imigrācijas tiesību aktu kopums, kurā ietverti juridiski instrumenti attiecībā uz trešo valstu pilsoņu ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumiem, kas nodrošina viņu tiesības un garantijas; daži no tiem ir līdzīgi Savienības pilsonības paredzētajiem nosacījumiem. Direktīva 2003/109/EK  (21) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, nosaka vienotu juridisko statusu trešo valstu pilsoņiem, kas kādā dalībvalstī likumīgi un nepārtraukti dzīvo vismaz piecus gadus.

6.4.1

EESK uzsver, ka direktīvas pamatdoma bija tuvināt Eiropas pilsoņu un trešo valstu pilsoņu, kuri pastāvīgi dzīvo Savienībā, statusus, kā arī aizsargāt viņu uzturēšanās drošību Savienībā. Tomēr vienotais statuss šīm personām neparedz pilnīgu vienlīdzību un pilsonību, tā ir nepilnīga vienlīdzība vai nepilnīga trešā līmeņa pilsonība, kas pakļauta vairākiem nosacījumiem (22). Kā Eiropas Komisija norāda ziņojumā par direktīvas piemērošanu (23), kamēr direktīvas 11. pants paredzēs nepilnīgu vienlīdzīgu attieksmi pret pastāvīgajiem iedzīvotājiem un pilsoņiem, pastāvēs nopietns informācijas trūkums attiecībā uz tās īstenošanas veidu, kas rada problēmas tās efektīvai īstenošanai.

6.4.2

No otras puses, ir jānorāda, ka direktīva kā vienu no pievienotās vērtības aspektiem paredz iespēju īstenot tiesības attiecībā uz brīvu pārvietošanos vai mobilitāti uz citu dalībvalsti un iegūt “gandrīz līdzvērtīgu attieksmi”. Eiropas mobilitātes jeb pārvietošanās brīvības dimensijas iekļaušana atgādina Eiropas pilsonības tiesībās ietverto Eiropas pilsonības modeli, lai veicinātu mobilitāti Eiropas Savienībā.

6.5

Arī citas Eiropas migrācijas tiesību direktīvas ietver Eiropas mobilitātes nostādnes un dimensiju, kas ir līdzīga pastāvīgās uzturēšanās statusam, lai uzlabotu Eiropas darba tirgu pievilcību, piemēram, Direktīva 2009/50/EK par Zilo karti augsti kvalificētu darba ņēmēju piesaistei.

6.6

Tomēr EESK uzskata, ka direktīvas nekvalitatīvas īstenošanas dēļ dažās dalībvalstīs trešo valstu pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem piemērojamie nosacījumi un kritēriji, lai uzturētos un strādātu citā dalībvalstī, ne tajā, kura viņiem piešķīrusi Eiropas atļauju, ir attāli no Eiropas pilsoņu pārrobežu pārvietošanās brīvības.

6.7

Turklāt likumīgas imigrācijas tiesiskā regulējuma sadrumstalotība un orientācija uz atsevišķām jomām neveicina vienlīdzīgu attieksmi un vienotu tiesību sistēmu trešo valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo ES un vēlas brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā (24).

7.1

Komiteja citos atzinumos ir ieteikusi uzlabot politisko un sociālo dialogu ar Eiropā iebraukušo imigrantu izcelsmes valstīm. EESK atzinīgi vērtē to, ka ir parakstīti vairāki nolīgumi.

7.2

Dialogā jāietver arī pilsonības tiesības. Komiteja uzskata, ka nolīgumi starp valstīm, kuras pieļauj dubultpilsonību, ir vērtējami atzinīgi, lai trešo valstu pilsoņiem būtu pilsoniskās, sociālās un politiskās tiesības.

7.3

Dažas dalībvalstis politiskajām tiesībām piemēro savstarpējības nosacījumu. Komiteja norāda, ka tas ir atzinīgi vērtējams instruments, tomēr atsevišķos gadījumos, kad izcelsmes valstis nepiekrīt savstarpējības kritērijam, tiek ierobežotas personu tiesības.

7.4

EESK vēlas, lai ES ārpolitikas veidotāji apņemtos veicināt starptautiskās migrācijas pasaules līmeņa pārvaldību Apvienoto Nāciju Organizācijā, līdztekus citiem starptautiskiem juridiskiem īstenošanas instrumentiem pamatojoties uz Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ANO Starptautisko konvenciju par migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (Komiteja ierosina to ratificēt ES (25)), Paktu par pilsoņu un politiskajām tiesībām, Paktu par ekonomiskām, sociālām un kultūras tiesībām un Starptautiskās darba organizācijas konvencijām.

6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/23

1.1

Plānotā novecošanās ir saistīta ar tādu rūpniecisko ražošanu, kuras darbībai nepieciešama minimāla preču atjaunošana. Lai arī preču atjaunošana var būt vajadzīga, jāapkaro atsevišķas pārmērības. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzsver atšķirību starp defektiem, kas apzināti ieprojektēti, un mūsu pieaugošo patēriņa tempu. Lai arī dažkārt šķiet apšaubāmi mārketinga paņēmieni, ar kuriem tiek popularizētas būtiskas inovācijas, kaut gan tām bieži vien ir tikai neliela nozīme, mūsu atzinuma nolūks ir novērst visšokējošākos gadījumus un uzlabot garantijas patērētājiem. Mērķis ir uzlabot uzticēšanos Eiropas uzņēmumiem. Priekšlikumi attiecas uz tehnoloģiju, uzņēmējdarbību, regulējumu un informēšanu. Tie iekļaujas stratēģiskās pamatnostādnēs, kuru mērķis ir saikni starp ražošanas, izplatīšanas un patēriņa ķēdes posmiem uzlabot tā, lai izveidotu taisnīgu un pienācīgu līdzsvaru.

1.2

EESK pauž vēlmi pilnībā aizliegt preces, kuru defekti ir apzināti ieprojektēti, lai saīsinātu ierīces izmantošanas laiku. Šādi gadījumi ir reti, taču šokējoši. Kā piemēru var minēt plašu publicitāti guvušos printerus, kas veidoti tā, lai pēc noteikta lietošanas reižu skaita tie vairs nedarbotos.

1.3

Tie tikai rada iedzīvotāju neuzticēšanos uzņēmumiem. EESK iesaka uzņēmumiem atvieglot savu preču remontu. Tas ir jāveic, pamatojoties uz trīs principiem: pirmkārt, tehniskā iespējamība (piemērs: digitālās planšetes, kurās baterijas ir iekausētas ierīces virsmā, lai nebūtu iespējams remontēt un būtu jāiegādājas jauna ierīce), otrkārt, patērētāju iespējas iegādāties rezerves daļas 5 gadu laikā pēc iegādes. Treškārt, iegādājoties ierīci, būtu jāsniedz instrukcija par tās remonta iespējām un to izmantošanu. Kopumā EESK ar savu atzinumu cenšas panākt spēcīgu atbalstu no sociālā viedokļa, kā arī remonta uzņēmumiem. Rūpes par uzticēšanās uzlabošanu starp uzņēmumiem un patērētājiem ir jāskata kā vienu no iespējām, kā atbalstīt nodarbinātību.

1.4

Nepievēršoties jautājumam par juridiski saistošu regulējumu, EESK atbalsta brīvprātīgas sertifikācijas pieeju. Piemēram, mājsaimniecības lielgabarīta elektropreču jomā rezerves daļu garantija, kas ir spēkā 10 vai 20 gadus, agrāk bija pārliecinošs pārdošanas arguments. Lai neradītu Eiropas uzņēmumiem neizdevīgus apstākļus, šādu garantiju varētu noteikt par Eiropas standartu, ko piemēro visām Savienības 28 dalībvalstu teritorijā iegādātajām precēm. Arī ražotāji varētu apņemties publicēt datus par visbiežāk sastopamajiem defektiem, jo viņiem tie ir zināmi. Viņi varētu turēt tikai attiecīgo detaļu krājumus vai apņemties tās ražot pēc pieprasījuma, vai atrast starp saviem piegādātājiem apakšuzņēmējus, kas būtu ar mieru tās ražot. Tas varētu apliecināt dažu uzņēmumu stingru apņemšanos nodrošināt savas preces uzticamību un plašākā skatījumā, proti, papildus attiecībām ar patērētājiem, tas arī atbilstu brīvprātīgas sertifikācijas idejai par preču labošanas un ilglaicīgas izmantošanas nodrošināšanu.

1.5

EESK mudina dalībvalstis publiskā iepirkuma politikā iekļaut parametrus, kas novērstu plānoto novecošanos. Tā kā Eiropas Savienības dalībvalstīs publiskajam iepirkumam ir būtiska nozīme (16 % no IKP), publiskajām iestādēm ir lielas iespējas stāvokli ietekmēt, turklāt tās arī var sniegt priekšzīmi.

1.6

EESK uzskata, ka saražoto preču kvalitātes un ilgtspējas uzlabošana Eiropā varētu radīt pastāvīgas darbavietas, tāpēc tā ir jāveicina. Ja šādas pārmaiņas apvienotu ar atbilstošu apmācību, tās palīdzēs pārvarēt krīzi, kas ir bijusi smags trieciens Eiropas darba ņēmējiem.

1.7

EESK iesaka norādīt preču paredzamo izmantošanas laiku vai izmantošanas reižu skaitu, lai patērētāji varētu izšķirties par iegādi, pilnībā apzinoties sekas. EESK iesaka brīvprātīgi eksperimentēt — norādīt cenu gadā atbilstoši paredzamam izmantošanas laikam, lai veicinātu ilglaicīgi kalpojošu preču iegādi. Norādītais paredzamais izmantošanas laiks būtu jākontrolē, lai novērstu patērētāju krāpšanu. Tādējādi patērētāji varētu iegādāties preces, kas pirkuma brīdī ir dārgākas, bet atmaksājas laika gaitā. Tas noteikti stimulētu uzņēmumus ražot ilgāk kalpojošas preces. Šādām norādēm vajadzētu ietvert patērētājiem nepieciešamo informāciju, un to vajadzētu pielāgot atkarībā no preču kategorijas, lai novērstu, ka uz dažiem iepakojumu veidiem tiek izvietots pārmērīgs informācijas daudzums.

1.8

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi ieviest sistēmu, ar kuru garantē iegādāto preču minimālo izmantošanas laiku. Pašlaik nav nekādu tiesību aktu par preču minimālo izmantošanas laiku, ne arī Eiropas standartu, kas ļautu to izmērīt. Tomēr sāk rasties iniciatīvas saistībā ar marķējumu vides jomā. Uzņēmumiem, kas ražo vai tirgo preces, kuru izmantošanas laiks ir īsāks par 5 gadiem, ir jāiekļauj ar tādu preču pārstrādāšanu saistītās ārējās izmaksas, jo īpaši, ja preces sastāvā ir videi kaitīgas vielas.

1.9

EESK ierosina paplašināt ar pirkumiem saistīto garantiju sistēmu, iekļaujot minimālo garantēto darbības ilgumu, kura laikā remonta izmaksas jāsedz ražotājam.

1.10

Patērētāji daudz cieš no preču izmantošanas laika saīsināšanas un no sarežģījumiem, kas saistīti ar nepietiekamām remonta iespējām. Viņi lielā mērā cieš arī no uzņēmumu politikas un no atsevišķu mazumtirgotāju politikas, kuri dažkārt cenšas pārdot garantijas pagarinājumu posmam pēc pirmā gada, lai gan divu gadu garantija ir obligāta. Patērētāji, šķiet, nereti nav informēti par savām tiesībām. Labāka komunikācija, jo īpaši izmantojot interneta vietnes un sociālos tīklus, varētu uzlabot patērētāju izpratni par šiem jautājumiem. Eiropas Plānotās nolietošanās novēršanas centrs ļautu patērētājiem gūt labāku pārskatu par izmantotajiem paņēmieniem un tādējādi arī veikt labāku izvēli.

1.11

Patērētāju informēšana ir preču pienācīgas un ilgtspējīgas izmantošanas priekšnosacījums. Bez tam ir svarīgi pienācīgi informēt patērētājus par attiecīgās preces minimālo ekspluatācijas laiku, kam ir nozīme, pieņemot lēmumu par preces iegādi. Šajā saistībā vēlamas būtu brīvprātīgas tirgotāju un uzņēmēju iniciatīvas un pasākumi.

1.12

Patērētāji bieži ir nepatīkami pārsteigti, cik sarežģīti ir orientēties tiesību aktos. Lai arī eksistē vairākas direktīvas, kurās risināti plānotās novecošanās jautājumi (tirdzniecības paņēmieni, atkritumi u. c.), kopumā teksti šajā jomā nav pietiekami koordinēti, un no tiem būtu jāizveido saskaņotu tiesību aktu kopums.

1.13

EESK iesaka dalībvalstīm, jo īpaši skolas gados, veicināt atbildīgu patēriņu, lai patērētāji ņemtu vērā ietekmi uz vidi atkarībā no preces dzīves cikla, ekoloģiskās ietekmes, kā arī preces kvalitātes. Komiteja stingri iesaka apspriedēs par šo svarīgo un sensitīvo jautājumu vairāk iesaistīt patērētāju pārstāvjus, jo to līdzdalība nodrošinās visaptverošāku pieeju.

1.14

EESK iesaka Eiropas Komisijai veikt pētījumus šajā jomā, lai precizētu daudzos apritē esošos datus, kas nereti ir pretrunīgi. Tas dotu iespēju gūt objektīvu skatījumu uz plānotās novecošanās ietekmi, īpaši ekonomisko un sociālo ietekmi, ne vien saistībā ar apgalvotajiem ieguvumiem no preču tirdzniecības apgrozījuma, bet arī nodarbinātības un ārējās tirdzniecības bilances ziņā.

1.15

EESK plāno 2014. gadā sarīkot plašas Eiropas apaļā galda sarunas par šo jautājumu. Šajās apspriedēs tiks iesaistītas visas ieinteresētās personas: ražotāji, finansētāji, izplatītāji, arodbiedrības, patērētāju apvienības, NVO, standartizācijas aģentūras un eksperti. Tajās būs jāiesaista dažādu nozaru pārstāvji, lai uzmanība netiktu vērsta tikai uz dažām rūpniecības nozarēm. Apspriedes būtu jāpapildina ar Eiropas Savienības pilsoņiem atvērtu forumu, kura mērķis būtu veicināt pēc iespējas plašāku sabiedrības līdzdalību; sabiedriskie tīkli būs viens no šīs līdzdalības stimulēšanas līdzekļiem.

1.16

Kopumā EESK iesaka paātrināt pētījumus un darbu turpmāk uzskaitītajās trīs jomās, kas ierobežotu plānoto novecošanos.

1.17

EESK ar šo atzinumu Eiropas līmenī pauž pamudinājumu uzsākt jaunu Eiropas ekonomikas pārejas posmu — no izšķērdīgas sabiedrības pārveidoties par ilgtspējīgu sabiedrību, kurā izaugsme vērsta uz patērētāju vajadzību apmierināšanu pilsoniskā perspektīvā un netiek uzskatīta par pašmērķi.

2.1

Plānotā novecošanās ir problemātisks jautājums vairāku iemeslu dēļ: tā kā tiek saīsināts patēriņa preču izmantošanas laiks, palielinās resursu patēriņš un apstrādājamo atkritumu daudzums, kad preces kļūst nederīgas. Tās veidi ir dažādi, un to izmanto, lai veicinātu pārdošanu un uzturētu ekonomisko izaugsmi, radot nepārtrauktu vajadzību pēc precēm un apzināti nodrošinot, lai patēriņa preces nebūtu labojamas.

2.2

Tā rezultātā resursu izšķērdēšana un kaitīgs piesārņojums ir sasniedzis tik lielus apmērus, ka pilsoniskā sabiedrība un dažas ievēlētās amatpersonas, kuras nevēlas samierināties ar šādu praksi, norāda uz sistēmas trūkumiem un vēršas pret tiem (kolektīvās prasības ASV pret “Apple”, Brazīlijā iesniegtās sūdzības, tiesību akta priekšlikumi Beļģijā un Francijā 2013. gada sākumā).

2.3

Parasti izšķir vairākus plānotās novecošanās veidus. Viena no novecošanās definīcijām (“Le Petit Larousse”) ir “materiāla vai aprīkojuma vērtības samazināšanās, pirms tas fiziski nolietojas”, proti, vērtība samazinās nevis fiziskā nolietojuma, bet tehnikas progresa, uzvedības modeļu maiņas, modes un citu iemeslu dēļ.

2.4

Var izšķirt vairākus novecošanās veidus.

2.5

Vienots viedoklis par dažādajām definīcijām nav panākts. Daudzās definīciju nianses apliecina, ka ir nepieciešams izstrādāt vispārēju definīciju un veikt diferencētus pasākumus atbilstoši novecošanās objektīvajiem (tehniskiem) faktoriem un subjektīvajiem faktoriem (mode vai jaunu preču laišana tirgū). Dažkārt preces īslaicīgā lietošana var būt ekoloģiski izdevīga. Turklāt novecošanās ir atkarīga arī no patērētāju uzvedības modeļiem.

2.6

EESK iesaka izvēlēties niansētu pieeju. Mērķis nav vienkārši palielināt visu preču izmantošanas laiku, bet analizēt šo jautājumu atkarībā no preces lietojuma. Tāpat arī tiek dota priekšroka pieejai, kas sekmē lietošanas optimizāciju, apzinoties, ka optimizācija nenozīmē automātiski ilgāku izmantošanas laiku. EESK vēlas panākt, lai Eiropas uzņēmumu preču uzticamība saņemtu augstāku novērtējumu.

2.7

Iemesli tam, kāpēc Eiropas Savienībai ir jārisina plānotās novecošanās jautājumi, ir daudzi. Šie iemesli ir saistīti ar vidi, sociālajiem jautājumiem, sabiedrības veselību, kultūru, kā arī ar ekonomiku. EESK uzskata, ka būtu jāpievērš uzmanība arī netveramākiem, taču ne mazāk nozīmīgiem aspektiem — simboliskiem un ētikas jautājumiem.

2.8

Vides skatījumā mūsdienās, kad ik gadu tiek izmantoti izejmateriāli aptuveni 60 miljardu tonnu apmērā, mēs patērējam aptuveni par 50 % dabas resursu vairāk nekā pirms 30 gadiem. Attiecīgi viens Eiropas iedzīvotājs dienā patērē 43 kg resursu, savukārt viens Āfrikas iedzīvotājs — tikai 10 kg. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO), balstoties uz datiem par 1999. gadu, ir aplēsusi, ka pamatražošanas koeficientam pieaugot par 2 % gadā, pasaulē vara, svina, niķeļa, sudraba, alvas un cinka krājumi būs izsmelti 30 gadu laikā, ar alumīnija un dzelzs krājumiem varētu pietikt vēl 60 līdz 80 gadus. Arvien vairāk materiālu kļūs par deficītu. Turklāt Eiropā (2012. gada dati) katru gadu rodas 10 miljoni tonnas elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumu (EEIA), un tiek prognozēts, ka 2020. gadā to apjoms sasniegs 12 miljonus tonnu. Līdztekus otrreizējas pārstādes un inovācijas politikai jāatbalsta gan izejvielu atgūšanas politika, kas tika izklāstīta jaunajā ES direktīvā, kura stājās spēkā 2012. gada 13. augustā, gan arī plānotās novecošanās apkarošanas pasākumi.

2.9

Sociālajā aspektā plānotā novecošanās rada triju veidu problēmas. Pirmkārt, patēriņa preču plānotās novecošanās loģika krīzes laikā ir veicinājusi pirkumus uz kredītu un patērētāju parādsaistību palielināšanos vēl nebijušos apmēros. Otrkārt, novecošanās visspēcīgāk ietekmē sociāli maznodrošinātos iedzīvotājus, kuri nevar atļauties maksāt dārgāk par ilgi kalpojošām precēm un bieži samierinās ar sliktākas kvalitātes, mazāk izturīgām precēm. Treškārt, no plānotās novecošanās cieš darba ņēmēji visā remonta uzņēmumu nozarē. ADEME 2007. gada ziņojuma (1) dati šo tendenci apstiprina — tiek laboti tikai 44 % bojāto ierīču. Izplatītāji lēš, ka tikai 20 % to ierīču, kurām nav spēkā garantija, nonāk līdz labošanai. ADEME pētījumā (2010) arī norādīts uz būtisku remontdarbu samazināšanos Francijā laikā no 2006. gada līdz 2009. gadam, jo īpaši mājsaimniecības lielgabarīta elektropreču jomā. Remonta nozares priekšrocības ir tās, ka to nav iespējams pārcelt uz citu valsti un darbavietas tajā pārsvarā ir stabilas.

2.10

Nevar neņemt vērā arī nelabvēlīgo ietekmi uz sabiedrības veselību. Tā ir divējāda: pirmkārt, sadedzināšanas tieša ietekme uz tuvumā dzīvojošiem iedzīvotājiem elektronisko sastāvdaļu toksiskuma dēļ, un, otrkārt, starptautiska ietekme. Ārkārtīgi trūkst infrastruktūru, kas dotu iespēju pārstrādāt informātikas tehnikas atkritumus, tāpēc daudzas vairs nelietojamas preces tiek nelikumīgi eksportētas uz tādām ģeogrāfiskām zonām, kurās atkritumu apglabāšanas izmaksas ir mazākas. Taču tas smagi skar vietējos iedzīvotājus (piemēram, Ganā no atkritumiem tiek atlasīti melno metālu metāllūžņi, lai tos sūtītu uz Dubaiju vai Ķīnu. Daudzi atkritumi nonāk dienvidu valstīs, kur tie rada vides veselības problēmas).

2.11

Sekas jūtamas arī kultūrā. Saskaņā ar dažiem pētījumiem vidējais mājsaimniecības lielgabarīta elektroierīču izmantošanas laiks ir no 6 līdz 8 gadiem, taču pirms 20 gadiem tas bija no 10 līdz 12 gadiem. Laikā, kad inovācijai tiek ierādīta būtiska vieta, patērētāju neizpratne par izmantošanas laika saīsināšanos ir pamatota. Lai iegūtu Eiropas iedzīvotāju uzticību rūpniecībai, ir vajadzīgs laiks, bet novecošanās to grauj. Laikā, kad gandrīz visas aptaujas liecina par maksimālu atsvešinātību starp Eiropas iedzīvotājiem un Eiropas rūpniecību, ir skaidrs, ka priekšlaicīga sabojāšanās vai remonta neiespējamība necels uzņēmumu prestižu eiropiešu acīs. Tādējādi vēl labāk var izprast, kāpēc 92 % Eiropas iedzīvotāju (2) vēlas, lai tiktu norādīts preču izmantošanas ilgums (vai lietošanas ciklu skaits). Eiropas uzņēmumu konkurētspēja ir atkarīga arī no tā, vai uzlabosies patērētāju uzticēšanās uzņēmumiem.

2.12

Sekas ir arī ekonomiskas. Lielākā daļa uzņēmumu, kas tiek minēti vainīgo vidū, darbojas augsto tehnoloģiju nozarēs, un to preces Eiropā bieži tiek importēti. Ja Eiropas Savienība pievērstos šim jautājumam, tā saviem uzņēmumiem sniegtu iespēju izcelties ar efektīvu ilgtspējas principa iedzīvināšanu praksē.

2.13

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja neaizmirst arī par netveramākiem aspektiem, kas, iespējams, ir tikpat nozīmīgi. Simboliskā skatījumā, lai arī viss mūsu darbs Rio+20 mērķu kontekstā apliecina, ka ilgtspējīga attīstība mums ir svarīga, tomēr plānotā novecošanās pēc savas definīcijas ir tādas ilgtspējīgas attīstības elements, kādu mēs atbalstām. Pamatojoties uz mūsu izpratni par ētikas vietu mūsu sabiedrībā, mums šķiet problemātiski, ka inženieriem var likt izstrādāt preces ar paātrinātu novecošanos vai ka rīko reklāmas kampaņas, lai stimulētu patērētājus iegādāties preces, zinot, ka tās neuzlabos viņu apmierinātības līmeni.

6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/27

1.1

Alus ir dzēriens, ko iedzīvotāji visā Eiropā bauda jau vairākus tūkstošus gadu. Lai gan alus dzeršanas kultūra Eiropā ir ļoti dažāda un to raksturo dažādi alus veidi un patēriņa ieradumi, alum ir liela nozīme visās Eiropas Savienības valstīs un tas veido nozīmīgu kultūras, tradīciju un uztura daļu. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzsver nozares pastāvīgo attīstību un tās pielāgošanās spējas un izturētspēju pat pašreizējos grūtajos apstākļos. Komiteja norāda, ka nozarē tiek īstenoti stratēģijas “Eiropa 2020” mērķi dažādās prioritārās jomās, piemēram, nodarbinātības, ilgtspējas, inovācijas, izglītības un sociālās integrācijas jomā.

1.2

EESK vērš Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta, Padomes un dalībvalstu uzmanību uz to, ka būtu nopietni jāapsver nozīmīgas rīcībpolitikas, lai Eiropas alus ražošanas nozare spētu pilnībā realizēt savu izaugsmes potenciālu. EESK it īpaši uzskata, ka lēmumu pieņēmējiem

1.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja mudina rīkoties arī dalībvalstu, reģionālajā vai vietējā līmenī, lai

1.4

EESK uzskata, ka alus ražošanas uzņēmumiem būtu

2.1

Eiropas Savienība ir viens no lielākajiem alus ražotājiem pasaulē. Ražošanas apjoms 2011. gadā bija vairāk nekā 380 miljoni hektolitru (1), ko saražoja aptuveni 4 000 alus ražotnes visā Eiropā. To saražotā produkcija tiek izplatīta visā pasaulē. Apjoma ziņā ES ir nozīmīgs tirgus dalībnieks, kas nodrošina vairāk nekā vienu ceturto daļu no pasaulē saražotā alus apjoma; Eiropas ražošanas apjomu tikai nesen pārspēja Ķīna, taču ES joprojām apsteidz ASV, Krieviju, Brazīliju un Meksiku (2).

2.2

Eiropas alus ražošanas nozares struktūra ir ļoti daudzveidīga. To galvenokārt veido mazie un vidējie uzņēmumi, sākot no mikroražotnēm un alus darītavām, kas darbojas vietējā, reģionālā vai valsts līmenī, un beidzot ar četriem lieliem Eiropas mēroga alus ražotājiem (3), kas savā jomā ir pasaules līderi. Jaunu mazo un mikroražotņu skaita pieaugums pēdējo desmit gadu laikā nepārprotami liecina par nozares inovācijas spēju un ir nozīmīgs elements virzībā uz ilgtspējas mērķi.

2.3

Ar alus ražošanu saistītā piegādes ķēde aptver ne tikai vietējā līmeņa tirgus dalībniekus, bet arī pasaules līmeņa līderus no iesala ražošanas uzņēmumu, kā arī no iekārtu ražotāju un tehnisko pakalpojumu nodrošinātāju vidus. Eiropas alus ražošanas uzņēmumi arī izplata savas zināšanas visā pasaulē. Tādi pasākumi kā Eiropas Alus darītāju konvencijas kongress vai individuālu alus darītāju konferences piesaista apmeklētājus no visas pasaules.

2.4

Alus ir nozīmīgs pārstrādāts lauksaimniecības produkts, kura eksporta vērtība pārsniedz 2 miljardus euro  (4). Tas ir iekļauts arī ES lauksaimniecības produktu kvalitātes politikā (5), attiecinot uz to aizsargāto cilmes vietas nosaukumu / aizsargāto ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu sistēmas (6), kuru ietvaros tiek izmantotas 23 ģeogrāfiskās izcelsmes norādes (7), tādējādi no alus pārdošanas iegūstot vairāk nekā 2,3 miljardus euro. Tomēr alus ģeogrāfiskā daudzveidība šajās sistēmās ir ierobežota, jo tas nāk no mazāk nekā vienas trešās daļas ES valstu.

2.5

Alus galvenās sastāvdaļas ir dabīgas izcelsmes, un tajās ietilpst ūdens, labība, apiņi un raugs. Ūdens ir galvenā izejviela, ko izmanto alus ražošanas nozarē, un tas vidēji veido aptuveni 92 % no alus sastāva. Tāpēc ļoti nozīmīgs jautājums ir gruntsūdeņu aizsardzība. Tā kā alum nepieciešamās cietes nozīmīgs avots ir labība (piemēram, mieži, kvieši u.c.), alus darītājiem un iesala ražotājiem svarīgas ir attiecības ar lauksaimniekiem.

2.6

Eiropas Savienība ir arī nozīmīgākais dalībnieks globālajā apiņu tirgū: tos audzē 14 dalībvalstīs (8), kurās atrodas apmēram viena trešā daļa no apiņu audzēšanas teritorijas pasaulē (9), un alus ražošanas nozare ir Eiropas apiņu audzētāju galvenais klients. Vajadzības gadījumā būtu jāpievēršas apiņu ražotāju konkurencei un diferencētajai attieksmei ES dalībvalstu lauksaimniecības politikā, lai tās neizraisītu tirgus kropļojumus, kas ilgtermiņā varētu nelabvēlīgi ietekmēt alus ražotnes.

2.7

Alus ražotāju atkarība no lauksaimniecības, kas piegādā izejvielas, pēdējos gados ir nozīmējusi to, ka nozarei atšķirīgas kvalitātes ražas un cenu svārstīguma dēļ bija jāmaksā augstāka cena par alus ražošanai nepieciešamajām lauksaimniecības izejvielām. Izejvielu piegādātāju un alus ražotāju attiecības iespēju un nepieciešamības robežās vajadzētu veidot ilgtspējīgi un ilgtermiņā.

2.8

Kopējais alus pārdošanas apgrozījums 2010. gadā, ieskaitot PVN, bija 106 miljardi euro, kas veido 0,42 % no Eiropas Savienības IKP. Tiek lēsts, ka vairāk nekā 63 % no Eiropā saražotā alus pārdod lielveikalos vai citās mazumtirdzniecības vietās (tā dēvētā “mājas patēriņa” (off-trade) segments). Pārējie 37 % alus tiek patērēti viesu uzņemšanas nozarē (piemēram, bāros, krogos, restorānos, proti, “ārpusmājas patēriņa” (on-trade) segmentā).

3.1

Aizvadītajos 15 gados Eiropas alus tirgū ir notikušas dažādas norises tehnoloģiju attīstības, ieguldījumu, uzņēmumu apvienošanās, jaunu uzņēmumu izveidošanas un patērētāju attieksmes jomā. Alus patēriņa ievērojamā samazināšanās kopš 2007. gada ir tieši ietekmējusi alus darītāju darbību. Pēc gadiem ilgas alus ražošanas paplašināšanas nozare Eiropas Savienībā 2011. gadā piedzīvoja strauju kritumu no 420 miljoniem hektolitru uz 377 miljoniem hektolitru. Neraugoties uz to, turpmākajos gados tiek gaidīta nozares atlabšana un izaugsme, ja izveidosies labvēlīgāki saimnieciskie apstākļi un normatīvā vide.

3.2

Ekonomikas krīzes un patēriņa samazināšanās dēļ nozarē Eiropā ir veikta pārstrukturēšana, proti, lielākās starptautiskās un valstu alus darītāju grupas ir konsolidējušas savu darbību kontinentā un veikušas ieguldījumus ārpus ES. Vienlaikus visās valstīs ir pieaudzis mazo alus darītavu skaits, paplašinot piedāvājuma daudzveidību patērētājiem, kas liecina par alus ražotāju uzņēmējdarbības garu un atbilst “Rīcības plānam uzņēmējdarbības jomā 2020. gadam” (10). Minētās norises ir vērtējamas pozitīvi arī ilgtspējas perspektīvā, jo tām parasti ir labvēlīga blakusietekme uz reģionālo tūrismu un tās bieži rada šaurāku ražošanas un patēriņa loku, kas ir labāk videi.

3.3

Stāvoklis ekonomikā ir veicinājis arī lielāku alus patēriņu mājas apstākļos (nevis bāros un restorānos), tāpēc katrs Eiropas Savienībā patērētais alus litrs ir radījis mazāku skaitu darbvietu, mazāku pievienoto vērtību un zemākus ieņēmumus valdībām (11). Šo tendenci ir ietekmējis arī spēcīgāks cenu spiediens mazumtirdzniecības nozarē.

3.4

Līdz ar alus ražotņu skaita palielināšanos un produktu inovācijām ir parādījušies jauni produkti, kas ir izdevīgi patērētājiem, sabiedrībai un videi. Alus veidu dažādošana, piedāvājot alu ar zemu alkohola saturu un bezalkoholisko alu, visu mērogu ražotājiem pavēra iespējas, kas ļāva palielināt pārdošanas apjomu; vienlaikus nemitīgi pieaug bioloģiskā alus piedāvājums.

3.5

Alus ražošanas nozare valstu valdībām dod ievērojamus ieguvumus nodokļu ieņēmumu veidā. Pateicoties alus ražošanai un pārdošanai, valdības gūst ievērojamus ieņēmumus no akcīzes nodokļa, PVN, ar ienākumiem saistītajiem nodokļiem un sociālā nodrošinājuma iemaksām, ko veic darba ņēmēji un darba devēji alus ražošanas nozarē, kā arī citās ar to saistītās nozarēs, kurās darbvietas var būt netieši saistītas ar alus ražošanas nozares darbību. 2010. gadā šo ieņēmumu apjoms bija aptuveni 50,6 miljardi euro  (12).

3.6

Alus ražošanas nozares izturētspēju pašreizējos sarežģītajos saimnieciskajos apstākļos ir apdraudējis arvien pieaugošais nodokļu slogs, it īpaši akcīzes nodokļa likme, taču arī ar PVN likmes, sevišķi viesu uzņemšanas sektorā. Minēto nodokļu likmju paaugstināšana ir saasinājusi sarežģīto saimniecisko stāvokli, kādā atrodas alus darītavas, it sevišķi Ungārijā, Somijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē (13). Laika posmā no 2008. gada līdz 2010. gadam kopējā pievienotā vērtība, ko radīja alus ražošana un pārdošana Eiropas Savienībā, samazinājās par 10 % (14), un no ES alus ražošanas nozares iegūtais kopējais nodokļu apjoms samazinājās par 3,4 miljardiem euro.

3.7

Akcīzes nodokļa sistēmā būtu jāņem vērā alus unikālās īpašības, tostarp tā kopumā zemais alkohola saturs, tā darīšanas process un alus ražošanas nozares ieguldījums vietējā sabiedrībā, jaunu darbvietu radīšanā un ekonomikā plašākā izpratnē. Lai to panāktu, alum kā raudzētam dzērienam būtu jānodrošina vienlīdzīgi konkurences apstākļi, tāpēc nulles minimuma likme, ko piemēro vīnam un citiem raudzētiem dzērieniem, ES tiesību aktos par akcīzes nodokli būtu jānosaka arī alum (15).

3.8

Valstu līdzsvarota politika akcīzes nodokļa jomā un esošo sadarbības mehānismu labāka izmantošana nodokļu administrācijā var kļūt par instrumentu, ar ko izvairīties no nodokļu virzītas tirdzniecības un ar to saistītas kaitīgas prakses, tādējādi palīdzot saglabāt alus ražošanas nozares konkurētspēju, it īpaši pierobežas zonās.

3.9

Tā kā liela nozīme alus pārdošanā ir ārpus mājas patēriņam (16), nodokļu politika var būt arī pasākums izaugsmes veicināšanai viesu uzņemšanas un alus darīšanas nozarē ar labvēlīgu ietekmi uz nodarbinātību vietējā līmenī.

3.10

Pašreizējos nelabvēlīgajos apstākļos Eiropas alus darīšanas nozare ir saglabājusi savu izturētspēju un konkurētspēju. Vietējie ražotāji vēl joprojām saglabā savu vietu tirgos ārpus savas valsts un ES robežām. Lai gan lielākā daļa Eiropas alus produkcijas tiek pārdota ES iekšējā tirgū, eksports uz dažādām pasaules daļām kopš 2000. gada ir pastāvīgi palielinājies un kopš 2007. gada pieaudzis par 30 %. Lielākie eksporta tirgi ir ASV, Kanāda, Angola, Ķīna, Šveice, Taivāna, Krievija un Austrālija (17). Turklāt Eiropas alus ražotāji veic arī plašus ieguldījumus visos kontinentos un piedalās dažādās sadarbības iniciatīvās ar vietējiem alus darītājiem un izplatītājiem.

3.11

Tomēr Eiropas alus ražotāju klātbūtnes saglabāšanas un izvēršanas potenciālu trešās valstīs var apdraudēt vietējie noteikumi, kas rada tirdzniecības šķēršļus, kuri apgrūtina alus eksportu un ieguldījumus. Līdztekus muitas tarifiem šie šķēršļi var izpausties tādu leģislatīvu pasākumu veidā kā produkta definīcija (piemēram, Krievijā) vai nodokļu administratīvās procedūras (piemēram, Albānijā un Turcijā). Eiropas Komisijai un dalībvalstīm sadarbībā ar alus ražošanas nozari ir nozīmīga loma, lai pārvarētu šos un citus šķēršļus, kas dažreiz rodas ārvalstu tirgos.

3.12

Kamēr Eiropas Savienība attiecīgajos tirdzniecības nolīgumos alus importam piemēro nulles muitas tarifu, vairākas valstis saglabā muitas nodevas kā līdzekli konkurējoša importa kavēšanai no ES dalībvalstīm. Notiekošajās sarunās par brīvās tirdzniecības nolīgumiem ir ietverts arī šis aspekts, un lielākajā daļā neseno noslēgto nolīgumu (piemēram, starp ES un Dienvidkoreju) ir paredzēta nodevu pakāpeniska samazināšana; šādas pieejas izmantošana būtu jāpaplašina.

3.13

Eiropas alus preču zīmju potenciālo atrašanos ārvalstu tirgos sekmē arī popularizēšanas pasākumi, piemēram, izstādes un gadatirgi, un konsultāciju programmas, ko Eiropas Komisija īsteno trešās valstīs. Alus darītāji līdz šim nav pārāk aktīvi piedalījušies šajos pasākumos uz vietas, jo viņi pilnībā neapzinās potenciālos ieguvumus, kā arī nav pietiekami informēti par šādiem pasākumiem.

4.1

Alus ražošanas nozare ražo ne tikai alu. Tā aptver dažādas darbības, sākot ar lauksaimniecības izejvielām, kas ir alus darīšanas procesa pamatā, līdz viesu uzņemšanas nozarei un mazumtirdzniecībai. Alus ražotnes Eiropas Savienībā kopā nodrošina vairāk nekā 128 000 tiešo darbvietu. Turklāt ar alus ražošanu un pārdošanu ir saistīti vēl 2 miljoni darbvietu, kas kopā veido 1 % no visām darbvietām Eiropas Savienībā (18).

4.2

Alus ražošanas nozares raksturlielumi atbilst stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītajiem ES mērķiem par gudru, ilgtspējīgu un integrējošu ekonomiku. Ņemot vērā lielos izdevumus par precēm un pakalpojumiem un ievērojamo apgrozījumu viesu uzņemšanas un mazumtirdzniecības nozarē, alus darītāji darbojas visās Eiropas valstīs un nodrošina vairāk nekā 2 miljonus darbvietu. Vairāk nekā 73 % no alus ražošanas nozares radītajām darbvietām ir viesu uzņemšanas nozarē.

4.3

Tā kā viesu uzņemšanas nozarei ir būtiska loma darbvietu radīšanā un izaugsmes nodrošināšanā ne tikai tiešā veidā, proti, ar to saistītos uzņēmumos, bet arī netieši Eiropas ekonomikas lielā daļā, it īpaši jaunu un nepieredzējušu darbinieku nodarbinātības jomā, neizmantojot pagaidu darbu un zema atalgojuma praksi, ir svarīgi viesu uzņemšanas nozares attīstības pasākumi.

4.4

Šāda unikāla daudzveidība apvieno tradīcijas, kultūru un laikmetīgumu, piedāvājot dažādas iespējas, kā izmantot darbaspēka prasmes alus darītavās un ar tām saistītajās jomās. Līdztekus nodarbinātībai piegādes un izplatīšanas ķēdē vajadzētu vairāk izvērst potenciālu ar alu saistītās gastronomiskās pieredzes un tūrisma jomā, lai ar pašu alus darītavu pasākumiem, kā arī valstu un ES finansējuma programmām palielinātu nodarbinātību.

4.5

Alus darīšanas nozare ir izjutusi pasaules ekonomikas stāvokļa ietekmi, kad laikā no 2008. gada līdz 2010. gadam samazinātā alus patēriņa dēļ tiešā nodarbinātība samazinājās par 9 %. Neraugoties uz patēriņa kritumu Eiropas saspringto saimniecisko apstākļu dēļ, kopējais alus darītavu (iekaitot mikrodarītavas) skaits Eiropā 2010. gadā bija augstāks (3 638) nekā 2008. gadā (3 071), un alus darītavas turpina pastāvīgi attīstīties, tādējādi radot papildu potenciālu nodarbinātībai. Šo potenciālu nedrīkstētu apdraudēt ar tirdzniecību ierobežojošiem vai neizdevīgiem fiskāliem pasākumiem, un to būtu vēl vairāk jāveicina, izmantojot profesionālo izglītību un pat augstāka līmeņa izglītību, lai nozarē radītu augstākas kvalifikācijas darbvietas.

5.1

Eiropas alus ražošanas nozarei, pildot savas saistības ilgtspējas jomā, jāsasniedz dažādi mērķi saistībā ar energoefektivitāti, CO2 emisijas samazināšanu un resursu izmantošanu. Pēdējos gados veiktie ieguldījumi palīdz samazināt dabas resursu izmantošanu, radīt mazāk atkritumu un sistemātiski atkārtoti izmantot alus darīšanas procesā radušos blakusproduktus.

5.2

Alus darītāji ir pierādījuši savu apņemšanos attiecībā uz vidi, īstenojot pasākumus un veicot ieguldījumus, kā rezultātā ir samazinājies enerģijas patēriņš un CO2 emisijas, kā arī saražoto notekūdeņu apjoms un notikušas izmaiņas iepakojumā. Alus darīšanas nozare ir arī izstrādājusi vadlīnijas par labākajiem tehniskajiem paņēmieniem, kurās uzsvērta ilgtspējīgas pārvaldības loma un kas var kalpot par atskaites punktu visām saistībām vides mērķu jomā. Būtu jāveicina dzīves cikla novērtējuma kā pašanalīzes instrumenta izmantošana, lai aptvertu alus ražošanas nozares iespējami plašu spektru, vienlaikus ņemot vērā mazo ģimenes uzņēmumu ražotāju ierobežotās iespējas jaudas trūkuma dēļ.

5.3

No 2008. gada līdz 2010. gadam alus darīšanas nozare turpināja savus centienus, neraugoties uz uzņēmējdarbībai aizvien nelabvēlīgākajiem apstākļiem, un rezultāti liecina, ka viena hektolitra alus saražošanā izmantotā ūdens patēriņš samazinājās par 4,5 % un enerģijas patēriņš samazinājās par 3,8 %. Tiek lēsts, ka arī CO2 emisijas samazinājušās par 7,1 % (19).

5.4

Svarīgi faktori alus darīšanas procesā ir ūdens kvalitāte un izmantošana. Tāpēc, lai nodrošinātu alus darīšanas procesa ilgtspēju, gan ūdens apgādes uzņēmumiem, gan alus darītājiem ir atbilstoši jāapsaimnieko ūdens resursi. Tādēļ jāveic drošības pasākumi, lai nodrošinātu, ka ar slānekļa gāzes izpēti netiek piesārņota pazemes ūdeņu piegāde patērētājiem, tostarp rūpnieciskajiem patērētājiem. EESK atzīmē, ka īpaši alus ražošanas nozarē Nīderlandes un Vācijas alus ražotāji jau ar dziļām bažām seko norisēm minētajā jomā.

5.5

Alus darīšanas procesā, raudzējot izejvielas, tiek radīti vēl citi vērtīgi produkti, kurus dēvē par blakusproduktiem. Tie kalpo kā vērtīgas izejvielas citos rūpnieciskos procesos vai kā materiāli konkrētiem izmantošanas veidiem, piemēram, farmācijas precēs, veselīgos produktos, atjaunojamos energoresursos, rūpnieciskos pielietojumos, lopbarībā un lauksaimniecības produktos (20), kā arī kosmētikas un ķermeņa kopšanas līdzekļos. Šīs vielas atbilst augstiem kvalitātes standartiem un stingram tiesiskajam regulējumam pārtikas/lopbarības nekaitīguma u. c. jomās. Ņemot vērā šo blakusproduktu nozīmi un vērtību, alus darītavas ir izveidojušas stabilu piegādes sistēmu ar tirgotājiem un gala lietotājiem.

6.1

Jau daudzus gadus alus ražošanas uzņēmumi un apvienības visās Eiropas valstīs īsteno iniciatīvas, lai sekmētu iedzīvotāju informētību par atbildīgu patēriņu, uzlabotu patērētāju zināšanas, nodrošinātu atbildīgu reklāmu un tirgvedību, sniegtu brīdinošus paziņojumus un atturētu patērētājus no bezatbildīgas rīcības. Vairākas šādas vietējā līmeņa iniciatīvas tikušas īstenotas partnerībā, un arī valsts iestādes tās ir atzinušas par svarīgu sabiedrisku ieguldījumu, un Eiropas līmenī tās ir iekļautas Eiropas forumā “Alkohols un veselība” (21).

6.2

Balstoties uz šādiem pasākumiem, valdībām, alus ražotājiem, citiem tautsaimniecības dalībniekiem un pilsoniskās sabiedrības grupām būtu jāsadarbojas, lai rīkotu kampaņas ar mērķi veicināt atbildīgu alus patēriņu, kas nav pretrunā ar veselīgu dzīvesveidu pieaugušajiem, un atturēt no alkohola pārmērīgas lietošanas.

6.3

Ņemot vērā alus reģionālo raksturu, Eiropas alus ražotāji ir cieši iesaistīti savā vietējā kopienā un atbalsta plašu pasākumu spektru. Alus ražošanas nozare Eiropas Savienībā ik gadu tērē vairāk nekā 900 miljonus euro sabiedrības atbalstam (22), vietējā un reģionālajā līmenī atbalstot plašu pasākumu klāstu.

6.4

Nozare un ieinteresētās personas plašā nozīmē ir cieši apņēmušās atbalstīt uzņēmumu un iestāžu sociālās atbildības iniciatīvu īstenošanu, lai cīnītos ar kaitīga patēriņa nelabvēlīgo ietekmi. Šo iesaisti vajadzētu atzīt, izmantojot līdzsvarotu regulējumu par alus darītāju mārketingu un reklāmas materiāliem (23).

6.5

Ņemot vērā alus nozīmi kultūras, kultūrvēsturiskā mantojuma un patēriņa jomā, būtu jāizvērtē ES iniciatīva par finanšu resursu mobilizāciju, lai visu līmeņu skolu skolotājiem un audzinātājiem organizētu specializētu apmācību par veselības, sabiedrības un kultūras aspektiem, kas saistās ar fermentēto dzērienu lietošanu.

7.1

Lai arī turpmāk saglabātu nozares iesaisti, būtiska loma ir izglītībai un pētniecībai. To īsteno augstskolas, alus darīšanas arodskolas, pārtikas tehnoloģijas institūti un citi tīkli. Lai Eiropa arī turpmāk būtu vadošs centrs pētniecībai, ko veic alus darītāji, viņu partneri, pētnieki un citas ieinteresētas personas, jāturpina organizēt zināšanu apmaiņas forumus.

7.2

Jāveicina pētniecības kapacitāte un potenciāls, jo alus darītājiem ir nozīmīga loma kā rūpnieciskiem partneriem dažādās jomās, kas saistītas ar pārtikas un alus darīšanas tehnoloģijām, veselības aspektiem un ekoloģiskajiem raksturlielumiem. Esošo potenciālu ļautu palielināt līdzdalība Eiropas pētniecības telpā, pamatprogrammā “Apvārsnis 2020” un citās tehnoloģiju platformās (24).

7.3

Informētību un izglītību šajā svarīgajā jomā varētu uzlabot arī atbalsts alus ražošanas nozares centieniem veicināt izcilību atbilstoši augstākajiem zinātniskajiem standartiem attiecībā uz alus īpašībām un tā ietekmi uz veselību un uzvedību. Visām ieinteresētajām pusēm būtu jāapsver lielāka līdzdalība ES finansēšanas un sadarbības programmās.

6.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 67/32

1.1

Nelegālā imigrācija ir jautājums, kuru EESK ir izskatījusi vairākkārt, pievēršoties dažādiem aspektiem (1). Nelegālā imigrācija ir ļoti sarežģīta un daudzšķautņaina problēma, kuras risināšanai nepieciešami gan īstermiņa, gan ilgtermiņa pasākumi. Šajā atzinumā esam pievērsušies turpmāk minētajiem jautājumiem:

1.2

Šajā saistībā EESK patiesi sēro par vismaz 311, bet, visticamāk, daudz vairāk Āfrikas emigrantiem, kas gājuši bojā pie Lampedūzas krastiem divās nesenajās kuģu avārijās. Lai arī šai traģēdijai ir vairāk nekā tikai viens iemesls, Komiteja uzskata, ka šie kuģošanas negadījumi simptomātiski atspoguļo plašāko nelegālās imigrācijas pa jūras ceļiem ES problēmu un ka pastāv cēloniskā saikne starp diviem minētajiem nelaimes gadījumiem un ES acīmredzamo nespēju noteikt apmierinošu un saskaņotu, uz solidaritāti balstītu nelegālās imigrācijas politiku, tajā skaitā meklēšanas, glābšanas un izkāpšanas politiku. Komiteja aicina ES un dalībvalstis uzskatīt šos negadījumus par modinātājzvanu un rīkoties atbilstoši šajā atzinumā paustajiem ieteikumiem, pirms notikusi nākamā traģēdija. Lampedūzas traģēdijas saasina absolūto nepieciešamību, proti, ka Eiropas Savienībai nelegālās imigrācijas un robežu uzraudzības jautājums jārisina Eiropas mērogā.

1.3

Cilvēktiesības. Komiteja pauž bažas par Eiropā pieaugošo neiecietību, rasismu un ksenofobiju pret imigrantiem — “citādajiem”, un ir nobažījusies, ka finanšu krīzes sociālās sekas var veicināt šādas izpausmes. Politiķiem, citām sabiedrībā ietekmīgām personām un plašsaziņas līdzekļiem jārīkojas īpaši atbildīgi un jārāda nepārprotams politisks un sabiedrisks piemērs, lai novērstu šādu attieksmi. Visos apstākļos ir jāievēro nelegālo imigrantu cilvēktiesības — viņu izglābšanas vai aizturēšanas brīdī, aizsardzības statusa piešķiršanas laikā, kā arī laikā, kad viņi nelegāli uzturas valstī bez dokumentiem vai tiek repatriēti uz izcelsmes valsti.

1.4

Dzīvības glābšana jūrā. Ikviens cilvēks, kura dzīvība jūrā vai citos riska apstākļos ir apdraudēta, tostarp nelegālie imigranti, ir jāglābj.

1.5

Izkāpšana: ES būtu jāvienojas par tādu izkāpšanas politiku, kas nepalielina to dalībvalstu slogu, kuras jau saskaras ar nesamērīgu imigrantu plūsmu. Izkāpšanas jautājums ir jāatrisina, balstoties uz principu, ka izkāpšanai ir jānotiek vistuvākajā drošajā vietā tikai tad, ja attiecīgā valsts pilnībā ievēro visas starptautiskās konvencijas cilvēktiesību jomā un to novēro cilvēktiesību aizsardzības organizācijas.

1.6

Patvēruma tiesības un tā piešķiršana. Jānodrošina neizraidīšanas uz robežām principa ievērošana, un visām personām, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, jābūt tiesīgām iesniegt pieteikumu Eiropas Savienībā. Šādi pieteikumi jāizskata kompetentajām valstu iestādēm. Šajā kontekstā ir jāizveido efektīvāka sistēma patvēruma pieprasījumu izskatīšanai. EESK atbalsta sadarbību ar trešām valstīm, lai pilnveidotu to patvēruma nodrošināšanas sistēmas un nostiprinātu starptautisko standartu ievērošanu.

1.7

Nelegālo imigrantu repatriācija. EESK atzinīgi vērtē Atgriešanas direktīvu (2), ar ko Eiropā izveido tiesisko un procesuālo garantiju sistēmu (3), piemēram, nosaka efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus — iespēju pārsūdzēt ar atgriešanu saistītus lēmumus kompetentā tiesā, administratīvā iestādē vai kompetentā neatkarīgā struktūrā, kā arī tiesības uz bezmaksas juridisko pārstāvību un palīdzību, kā arī noteikta veida aizsardzību līdz atgriešanas brīdim, aizturēšanas nosacījumus utt. Komiteja iesaka Eiropas atgriešanas politikā veicināt brīvprātības principu un balstīt to uz iespējami lielāku cieņu pret cilvēciskajām vērtībām. No tā ir atkarīga Eiropas imigrācijas politikas leģitimitāte un ticamība arī citviet pasaulē. Ar Pamattiesību hartas 19. pantu ir nepārprotami aizliegta kolektīva izraidīšana un nodrošināts, ka nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja pastāv liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs — neizraidīšanas princips (Hartas 4. un 19. pants).

1.8

Visaptveroša Eiropas politika nelegālās imigrācijas jomā, pamatojoties uz solidaritāti. EESK uzskata, ka, lai nodrošinātu pamattiesību ievērošanu, jāveicina ES solidaritāte ar dalībvalstīm, kurām ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ nākas saskarties ar ļoti daudziem cilvēku noziedzīgas tirdzniecības / cilvēku kontrabandas tīklu upuriem, kas šajās valstīs ieceļo nelegāli. ES robežas, tostarp ES Vidusjūras reģiona dalībvalstu jūras robežas, ir visu ES dalībvalstu robežas, tāpēc atbildība par to pienācīgu aizsardzību saskaņā ar Līgumiem kopīgi jāuzņemas visām dalībvalstīm. Tas nozīmē ne tikai solidaritātes apliecināšanu, bet arī dalībvalstu pienākumus, ko tās uzņemas, izmantojot mehānismus nelegālās imigrācijas radītā sloga sadalei. Tāpēc, izmantojot sloga sadales mehānismus, kas ļauj pārvietot patvēruma meklētājus ES iekšienē, solidaritāte jāizrāda arī pret dalībvalstīm, kuras atrodas pie ES ārējām robežām. EESK stingri atbalsta ES sadales principu, kas aprakstīts Eiropas Parlamenta ziņojumā par stiprinātu ES iekšējo solidaritāti patvēruma jomā (2012/2032 INI).

1.9

Nolīgumu ar trešām valstīm izstrāde. ES un trešo valstu dialogu par migrāciju un mobilitāti galvenajiem mērķiem jābūt likumīgas un sakārtotas migrācijas atvieglošanai, starptautisko patvēruma tiesību nodrošināšanai, nelegālās imigrācijas samazināšanai un cīņai pret noziedzīgajiem cilvēku tirdzniecības tīkliem. Sadarbība ar trešām valstīm bieži ir būtisks priekšnoteikums, lai efektīvi īstenotu repatriācijas procedūras. Lai panāktu labākus rezultātus, šī sadarbība ir jāpastiprina. Vienlaikus dažām tranzītvalstīm būtu jāsaņem palīdzība, lai tās varētu labāk pārvaldīt savas robežas un palielināt savu spēju nodrošināt patvērumu tiem, kam tas nepieciešams.

1.10

Eiropas robežu aģentūra Frontex : ir jāturpina Frontex pārstrukturēšana, lai tā kļūtu par īstu Eiropas ārējo robežu aģentūru, kas plašāk koordinē ES kopējo rīcību pie tās dalībvalstu ārējām robežām. Šajā saistībā būtu jāturpina darbs, lai īstenotu Eiropas robežapsardzes vienību koncepciju, kā uzsvērts Eiropas Parlamenta ziņojumā par Frontex (A7-0278/2011). Turklāt būtu jāpaplašina šīs aģentūras darbības joma, lai tā varētu aktīvāk pievērsties preventīvai darbībai. Ir skaidrs: lai Aģentūras darbība būtu efektīvāka, līdzekļi nevis jāsamazina, bet gan jāpalielina. Tomēr Aģentūras koordinētie kopīgie pasākumi (un to ietekme uz pamattiesībām un Robežu kodeksā paredzētajām administratīvajām garantijām) jāpakļauj demokrātiskai kontrolei, ko veic Parlaments un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra (FRA).

1.11

Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO) darbību ir sācis relatīvi nesen. Tāpēc tiek gaidīts, ka tas nekavējoties sāks pilnā apmērā pildīt savas funkcijas, it īpaši, meklēt ilgtspējīgus risinājumus un īstenot proaktīvu pieeju ES iekšējās solidaritātes jomā atbilstoši EASO regulā noteiktajām saistībām. EASO jāspēj skaidri noteikt patvēruma jomā īstenotās prakses atšķirības dažādās dalībvalstīs, kā arī atšķirības to tiesību aktos, un izvirzīt vajadzīgo izmaiņu priekšlikumus.

1.12

Cilvēku kontrabandas novēršana un apkarošana. EESK arī uzsver, ka jāveic visi iespējamie pasākumi organizētās noziedzības enerģiskai apkarošanai. Nedrīkst atstāt neizmantotus nekādus līdzekļus, lai cilvēku kontrabandistus notvertu un nogādātu tiesas priekšā. Šajā saistībā ir svarīgi meklēt trešo valstu valdību palīdzību.

1.13

Finansējums. EESK uzsver, ka migrācijas plūsmu apturēšana un pārvaldība kopumā ir visas Eiropas Savienības (ES) uzdevums, un tas jāatspoguļo arī efektīvas politikas īstenošanai nepieciešamo instrumentu finansiālo izdevumu sadalē. Komiteja ir atbalstījusi Komisijas priekšlikumu no 2014. gada palielināt Patvēruma un migrācijas fonda un Iekšējās drošības fonda pārvaldības elastīgumu.

2.1

Kopējā imigrācijas politikā jākoncentrējas uz dažādiem aspektiem, tādiem kā demogrāfiskais stāvoklis un stāvoklis darba tirgos, cilvēktiesību ievērošana, vienlīdzīga attieksme un diskriminācijas aizliegums, tiesību akti par jaunu imigrantu uzņemšanu, nelegālo imigrantu stāvoklis, patvēruma meklētāju uzņemšana un aizsardzība, pasākumi cīņai ar noziedzīgajiem cilvēku tirdzniecības tīkliem, sadarbība ar trešām valstīm, Eiropas solidaritāte, sociālā politika un integrācija.

2.2

Pēdējos gados ir veikta virkne pasākumu, pieņemtas deklarācijas un politiski lēmumi, kas Komitejai raisa nopietnas bažas, jo mūsu sabiedrībā izplatās sen zināma un pazīstama eiropiešu slimība — ksenofobija un atstumjošs nacionālisms. Minoritātes un imigranti cieš no pazemošanas, apvainojumiem un agresīvas un diskriminējošas politikas.

2.3

Nelegālās imigrācijas jautājums ir īpaši nopietns un sarežģīts — par to liecina šā dokumenta pielikumā iekļautās tabulas. Turklāt jautājums kopumā attiecas uz visu ES un tādā veidā arī jārisina. Nelegālie imigranti, kas šķērso dienvidu robežu, vienmēr cenšas apmesties citās ES valstīs.

2.4

Tā kā Šengenas zonā nav iekšējo robežu, nelegālās imigrācijas jautājums rada sekas visā Eiropā un jārisina ar efektīvu kopēju Eiropas politiku.

2.5

EESK ir rūpīgi iepazinusies ar jautājumu par nelegālo imigrāciju un ir paudusi savu viedokli vairākos atzinumos, kas pieņemti ar lielu balsu vairākumu.

2.6

Minētajos atzinumos ir analizēti cēloņi, kas ir pamatā nelegālajai imigrācijai Eiropas Savienībā, vienlaikus norādot, ka nelegālās imigrācijas jomā nav visaptverošas ES politikas un virzība uz kopēju ES imigrācijas un patvēruma politiku un augstu saskaņošanas līmeni tiesību aktos ir ļoti lēna. Tajos detalizēti izklāstītas arī šīs problēmas sekas un piedāvāti vairāki risinājumi.

2.7

Tūkstošiem nelegālo imigrantu Eiropā ieceļo pa jūru. Tas nozīmē, ka jautājums par nelegālo imigrāciju pa jūru, kas saskaņā ar Frontex datiem galvenokārt koncentrējas Eiropas Vidusjūras (Euromed) reģionā, būtu jārisina atsevišķi.

2.8

Šā atzinuma galvenais mērķis ir izpētīt nelegālās imigrācijas pa jūras ceļu fenomenu, vienlaikus norādot arī uz dažiem svarīgākajiem aspektiem, kas saistīti ar nelegālo imigrāciju kopumā, kā arī meklēt visaptverošus risinājumus, kas nodrošinās efektīvu, humānu un īstenojamu imigrācijas politiku.

3.1.1

Visos apstākļos ir jāievēro nelegālo imigrantu cilvēktiesības — no viņu izglābšanas vai aizturēšanas brīža līdz aizsardzības piešķiršanai vai repatriācijai uz izcelsmes valsti. Nelegālā imigrācija pa jūras ceļiem nereti beidzas ar dzīvības zaudēšanu. Šajā saistībā EESK uzsver, ka jebkādos apstākļos ir jāievēro cilvēka pamattiesības. EESK ir ierosinājusi, ka Pamattiesību aģentūrai būtu jāuzrauga arī robežkontroles pasākumi un Frontex darbības. Komiteja atbalsta Frontex konsultatīvā foruma darbību un uzsver savu ieinteresētību sadarboties.

3.2.1

Dalībvalstu un privātu kuģu pienākums ir glābt ikvienu, kura dzīvība jūrā ir apdraudēta. Tas attiecas arī uz imigrantiem un cilvēku tirgotājiem/kontrabandistiem, kas apzināti uzņēmušies risku. Noziedzīgie tīkli, kas nodarbojas ar patvēruma meklētāju vai nelegālo imigrantu cilvēktirdzniecību/kontrabandu, šos cilvēkus bieži pakļauj lielam riskam. Aģentūras un NVO ir norādījušas, ka Vidusjūrā šādos apstākļos katru gadu iet bojā tūkstošiem cilvēku un ka dažos gadījumos tuvu braucošie kuģi viņiem nav snieguši palīdzību vai viņus izglābuši.

3.3.1

Pēdējos gados par glābšanas operācijām Vidusjūras starptautiskajos ūdeņos ir izcēlušies vairāki juridiska un politiska rakstura strīdi, kas nevajadzīgi apdraudējuši daudzu cilvēku dzīvību. EESK uzsver, ka izkāpšanas jautājums ir jāatrisina, nodrošinot izkāpšanu vistuvākajā drošajā vietā ar noteikumu, ka attiecīgā valsts ievēro visas starptautiskās konvencijas cilvēktiesību jomā un to novēro cilvēktiesību aizsardzības organizācijas. Attiecībā uz Frontex misijām EESK noteikti nepiekrīt, ka imigranti vienmēr ir jānogādā tajās dalībvalstīs, kurās atrodas misijas. Šāda politika rada vismaz divas problēmas: i) pirmkārt, tā vēl vairāk koncentrē migrācijas spiedienu uz dalībvalstīm, kuras jau saskaras ar smagu slogu, tā ka dalībvalstīm, kurām visvairāk vajadzīga Frontex palīdzība, vairs nebūs izdevīgi uzņemt Frontex misiju; ii) tā kaitē izglābtajiem cilvēkiem, jo viņi būtu jāpārved uz valsti, kurā atrodas Frontex misija, nevis uz vietu, kas konkrētajos apstākļos būtu vispiemērotākā (parasti vistuvākā drošā vieta).

3.4.1

EESK mudina ES turpināt darbu, lai izveidotu kopēju patvēruma sistēmu ar tiesību aktu augstu saskaņotības līmeni. Ar Dublinas regulu nosaka dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Komiteja jau ir norādījusi, ka šāda sistēma rada daudz problēmu. Katram patvēruma pieteikuma iesniedzējam būtu jājautā, kuru dalībvalsti viņš izvēlas pieteikuma izskatīšanai. EESK atzinumā par Zaļo grāmatu (4) ieteica “nodrošināt patvēruma meklētājam tiesības brīvi izvēlēties valsti, kurā iesniegt patvēruma pieteikumu, un jau tagad aicināt dalībvalstis piemērot Regulas 15. panta 1. punktā paredzēto humāno klauzulu”.

3.4.2

Dalībvalstu sadarbības jomā ir uzsākti vairāki pasākumi, kurus Komisijas vadībā veic valstu ekspertu grupa Eurasil. Izstrādāts arī finanšu solidaritātes instruments, izveidojot Eiropas Bēgļu fondu. No 2014. gada Imigrācijas un patvēruma fonds saņems lielāku finansējumu un steidzamos gadījumos varēs rīkoties elastīgāk.

3.4.3

Patvēruma meklētāju pieprasījumi par aizsardzību ir jāizskata, ievērojot Eiropas tiesību aktus par patvērumu un starptautiskās aizsardzības piešķiršanu. Aizsardzība ir jāpiešķir visiem, kuriem tā ir patiešām nepieciešama.

3.4.4

EESK vēlreiz norāda, ka attieksmei un garantijām, kas patvēruma meklētājiem jāsaņem uz robežām, jābūt tādām pašām kā patvēruma meklētājiem, kuri attiecīgu pieteikumu iesniedz dalībvalsts teritorijā.

3.4.5

Komiteja aicina ES parādīt lielāku apņēmību cīņā ar noziedzīgiem tīkliem, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību, bet uzskata, ka daži politikas pasākumi cīņai ar nelegālo imigrāciju Eiropā rada smagu patvēruma krīzi. EESK vairākos atzinumos (5) ir ieteikusi, ka nelegālās imigrācijas apkarošana nedrīkst radīt jaunas problēmas saistībā ar patvērumu un ka ierēdņi, kas atbild par robežu kontroli, atbilstīgi jāapmāca, lai tiktu nodrošinātas patvēruma tiesības.

3.4.6

EESK atbalsta UNHCR (Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos birojs) priekšlikumus izveidot patvēruma jautājumu ekspertu grupas, kas sniedz palīdzību visās Eiropas Savienībā veiktās robežkontroles operācijās.

3.4.7

Ir īpaši svarīgi norādīt, ka tūkstošiem cilvēku, kas ierodas ES, nepieprasa patvērumu, jo viņi ir ekonomiskie migranti, un viņi ir ieradušies ES galvenokārt tāpēc, lai dotos uz citām Eiropas valstīm, nevis paliktu valstī, kurā viņi iebraukuši vispirms.

3.4.8

Mobilitātes partnerībām nevajadzētu nozīmēt to, ka partnervalstīm jāsedz visas izmaksas saistībā ar to personu patvēruma procedūrām, kuras šķērso attiecīgās valsts teritoriju. ES būtu jāsniedz atbalsts no Patvēruma un migrācijas fonda. Izmantojot minēto fondu, būtu jāveido mehānismi un struktūras, lai pienācīgā termiņā varētu izskatīt patvēruma pieprasījumus un pieņemt lēmumus starptautisko tiesību sniegto garantiju ietvaros.

3.4.9

EESK mudina ES turpināt darbu, lai izveidotu kopēju patvēruma sistēmu ar tiesību aktu augstu saskaņotības līmeni. Patvēruma pieprasījumi būtu jāizskata ne tikai ierašanās valstīs, bet arī citām dalībvalstīm. Katram patvēruma pieteikuma iesniedzējam būtu jājautā, kuru dalībvalsti viņš izvēlas pieteikuma izskatīšanai. EESK atzinumā par Zaļo grāmatu (6)ieteica “nodrošināt patvēruma meklētājam tiesības brīvi izvēlēties valsti, kurā iesniegt patvēruma pieteikumu, un jau tagad aicināt dalībvalstis piemērot Regulas 15. panta 1. punktā paredzēto humāno klauzulu”, tādējādi paātrinot pieprasījumu izskatīšanu un ierašanās valstīm atvieglojot birokrātisko slogu. Komiteja arī atbalsta ES sadarbību ar trešām valstīm, lai uzlabotu to patvēruma sistēmas un to atbilstību starptautiskajiem standartiem. Attiecībā uz patvēruma ārējo dimensiju ir panākts progress tādās jomās kā, piemēram, atbalsts trešām valstīm, kurās ir daudz bēgļu (īpaši nozīmīgas ir reģionālās aizsardzības programmas), vai bēgļu pārvietošanā ES teritorijā.

3.5.1

Pret nelikumīgā veidā ES ieceļojušo migrantu repatriāciju jāattiecas ar lietu uzmanību. Šajā saistībā repatriācijas nolīgumi ar trešām valstīm ir svarīgi, lai nodrošinātu repatriēto migrantu tiesību pilnīgu ievērošanu.

3.5.2

Mobilitātes partnerībās būtu jāparedz atpakaļnosūtīšanas procedūras, kas galvenokārt balstās uz brīvprātīgu atgriešanos un izveidotām atbalsta sistēmām (7). Ja tiek piemērotas piespiedu atgriešanas procedūras, tās jāveic, pilnībā ievērojot repatriējamo personu cilvēktiesības un ņemot vērā Eiropas Padomes ieteikumus (8).

3.5.3

Komiteja aicina nodrošināt lielāku pārredzamību attiecībā uz aizturēšanas centriem gan ES teritorijā, gan ārpus tās, informēt UNHCR par šajos centros aizturēto personu stāvokli un nodrošināt NVO iespēju sniegt šādām personām pienācīgu atbalstu. EESK uzskata, ka grūtniecēm un nepilngadīgajiem ir jābūt īpaši aizsargātiem un viņi jāizmitina piemērotās telpās, kas būtu jāierīko ar ES finansiālu atbalstu.

3.6.1

EESK uzsver, ka problēma skar visu Eiropu, nevis tikai Vidusjūras reģiona valstis, un vismaz kopš Šengenas līguma noslēgšanas nozīmē to, ka jautājumam par imigrāciju Vidusjūras reģionā ir jāpievēršas, apvienojot Eiropas centienus. Tas nozīmē ne tikai Kopienas solidaritātes demonstrēšanu, bet visu ES dalībvalstu atbildības uzņemšanos, izmantojot kopīgu Eiropas politiku, kas būtu jāierosina Komisijai un jāapstiprina Padomē un Parlamentā.

3.6.2

ES dalībvalstu robežas, tostarp Vidusjūras reģiona dalībvalstu jūras robežas, ir visu ES dalībvalstu kopējās robežas, un tāpēc visām dalībvalstīm jāuzņemas kopīga atbildība par to pienācīgu pārvaldību.

3.6.3

Šajā sakarā visām dalībvalstīm būtu jāpalīdz un jāpiedalās i) to resursu nodrošināšanā, kas nepieciešami efektīvai glābšanai uz jūras un robežkontrolei, ii) patvēruma pieteikumu izskatīšanā atbilstoši savai kompetencei, iii) repatriācijas un izraidīšanas procedūru īstenošanā ārkārtas situācijās, iv) imigrantu pārvietošanā no mazām Vidusjūras reģiona dalībvalstīm uz Eiropas iekšieni, v) cīņā pret organizēto noziedzību un cilvēku kontrabandu.

3.6.4

Pārvietošanas nolūkā būtu jāizveido pastāvīgs mehānisms. Šajā sakarā Komisijai būtu jāiesniedz priekšlikums tiesību aktam, ar kuru izveido pastāvīgu un efektīvu mehānismu pārvietošanai ES iekšienē, pamatojoties uz ES sadales principu patvēruma meklētāju pārvietošanai, kas aprakstīts Eiropas Parlamenta ziņojumā par ES iekšējās solidaritātes stiprināšanu patvēruma jomā (2012/2032 INI). Lai šis mehānisms būtu pēc iespējas efektīvāks, tiesību akta priekšlikumā būtu jāņem vērā arī praktiskā pieredze, kas gūta izmēģinājuma projektā EUREMA Maltā (9).

3.7.1

Eiropas Savienībai būtu jāizmanto visa sava politiskā un ekonomiskā ietekme, īpaši valstīs, kas saņem ievērojamu ES finansējumu, lai pārliecinātu tās sadarboties imigrācijas jautājumos. Komiteja uzskata, ka ar mobilitātes partnerībām (MP) jāaptver vispārējās pieejas četri pīlāri: legālas migrācijas un mobilitātes organizēšana un veicināšana; nelegālas migrācijas un cilvēku tirdzniecības novēršana un samazināšana; starptautiskas aizsardzības veicināšana un patvēruma politikas ārējās dimensijas pilnveidošana; maksimāla migrācijas un mobilitātes ietekmes palielināšana attīstības jomā.

3.7.2

Problēmas risinājums jāmeklē ne tikai politikas pasākumos, bet arī preventīvā rīcībā trešās valstīs: vairāk jāpievēršas sadarbības programmu izstrādei, lai atbalstītu zemkopību un lopkopību, MVU u. c. ES jāparāda, ka tai ir politiskas sviras, lai strādātu kopā ar valstīm, ar kurām tā sadarbojas un kuras saņem lielu finansējumu sadarbībai drošības, organizētās noziedzības un nelegālās imigrācijas apkarošanas jomās. EESK atzinīgi vērtē nesen noslēgto nolīgumu ar Marokas Karalisti un iniciatīvu izveidot mobilitātes partnerības starp ES un Tunisiju, Ēģipti un Lībiju. Tomēr būtu jāveic neatkarīgs pētījums par esošo mobilitātes partnerību efektivitāti un ietekmi. EESK atbalsta Komisijas iniciatīvu nodrošināt mobilitātes partnerībām efektīvu novērtēšanas mehānismu. Turklāt mobilitātes partnerības, kas ir partnervalstīm nesaistošas kopīgas politiskas deklarācijas, būtu jāpārveido par starptautiskiem nolīgumiem. Komiteja uzskata, ka ES un dalībvalstīm būtu jānoslēdz jauni nolīgumi ar citām reģiona valstīm. Ņemot vērā ES īpašās attiecības ar Turciju, abām pusēm būtu jāuzlabo migrācijas jautājumu risināšana, it īpaši saistībā ar cīņu pret noziedzīgajiem tīkliem.

3.7.3

Lai nodrošinātu administratīvo un juridisko procedūru netraucētu norisi, ir svarīgi, lai ES nelegālo imigrantu izcelsmes valstīm pieprasītu nekavējoties izsniegt viņiem ceļošanai derīgus dokumentus.

3.7.4

Šis jautājums būtu jāizskata arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu konferencē, ņemot vērā, ka ievērojams skaits nelegālo imigrantu ES ierodas caur trešām valstīm, kas atrodas Vidusjūras piekrastē.

3.7.5

Dažām tranzītvalstīm būtu jāsaņem palīdzība, lai tās varētu labāk pārvaldīt savas robežas, izveidot patvēruma struktūras, kā arī palielināt savu spēju pašām piešķirt patvērumu tiem, kam tas nepieciešams.

3.8.1

Ir jāturpina pārstrukturēt aģentūru Frontex, lai tā kļūtu par īstu Eiropas ārējo robežu pārvaldības aģentūru ar plašākām pilnvarām koordinācijas un preventīvajā jomā. Tādēļ tai jāpiešķir pienācīgi finanšu līdzekļi, kas tai ļaus sniegt nepieciešamo palīdzību dienvidos esošajām dalībvalstīm, kurām jātiek galā ar imigrācijas plūsmām. Vienlaikus ir jāpalielina darbinieku (tostarp robežsargu) skaits, kā arī elektroniskās novērošanas un reģistrācijas resursi. Šajā saistībā būtu aktīvāk jāīsteno Eiropas robežapsardzes vienību koncepcija, kā uzsvērts Eiropas Parlamenta ziņojumā par Frontex (A7-0278/2011). Vajadzētu arī rūpīgi apsvērt Frontex jauno spēju izmantošanu (piemēram, aprīkojuma iegāde).

3.8.2

Būtu jāpastiprina Eiropas patruļu tīkls, kas nodrošina reģionu robežu drošību, un tas ļautu koordinēt valstu resursus un Eiropas pasākumus, kā arī sekmēt sadarbību valstu un Eiropas līmenī.

3.9.1

EASO jāspēj skaidri noteikt patvēruma jomā īstenotās prakses atšķirības dažādās dalībvalstīs, kā arī atšķirības to tiesību aktos, un izvirzīt vajadzīgo izmaiņu priekšlikumus. Tam arī jābūt pilnvarotam izstrādāt kopējas pamatnostādnes par patvēruma jomā spēkā esošo ES tiesību aktu kopuma procesuālo un materiālo aspektu skaidrojumu un piemērošanu, kā Komisija to ierosinājusi zaļajā grāmatā.

3.9.2

Minētais birojs varētu kļūt par svarīgu centru labas prakses apmaiņai un apmācības pasākumu izstrādei patvēruma jomā, jo īpaši robežapsardzes ierēdņiem. Tas varētu būt arī centrs jauno pasākumu, ko ES izstrādā patvēruma jomā, uzraudzībai un analīzei. Tā varētu būt vieta, no kuras veidot un vadīt kopējas ekspertu grupas patvēruma jomā.

3.9.3

EASO vajadzēs strādāt tīklā, sadarboties ar Eurasil un uzturēt ciešas saites ar UNHCR un specializētām NVO.

3.9.4

Eiropas Patvēruma atbalsta birojs darbu uzsāka relatīvi nesen. Birojam bez vilcināšanās vajadzētu sākt pilnā apmērā pildīt savus uzdevumus, it īpaši attiecībā uz tā funkciju meklēt ilgtspējīgus risinājumus un nodrošināt izmaksu sadalījumu starp dalībvalstīm, kā noteikts EASO regulā. Pildot EASO regulā notiktos pienākumus, EASO vienlaikus arī proaktīvi jārīkojas ES iekšējās solidaritātes jomā.

3.10.1

Nelegālā imigrācija pa jūras ceļu ir bīstama un apdraud cilvēku dzīvības. Tūkstošiem cilvēku ir gājuši bojā, šķērsojot Vidusjūru kuģošanai nepiemērotos peldlīdzekļos. Šos bīstamos braucienus organizē noziedzīgi grupējumi, kas simtiem cilvēku, tostarp sievietes un bērnus, bez piemērota aprīkojuma un apgādes (pat bez glābšanas -ierīcēm) saspiež laivās, kuras lielākoties nav derīgas kuģošanai pa jūru. Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas rezolūcijā (Nr. 1872 (2012)) “Vidusjūrā zaudētās dzīvības — kas par to ir atbildīgs?” detalizēti aprakstīta migrantu kontrabandistu loma bīstamo Vidusjūras šķērsošanas braucienu organizēšanā. Šis dokuments būtu jāņem vērā, lai izprastu stāvokļa nopietnību.

3.10.2

Dalībvalstīs notiekošajos kriminālprocesos un notiesājošos spriedumos cilvēku tirgotājiem un kontrabandistiem jāpiemēro visbargākais sods, tostarp mūža ieslodzījums. Cilvēku tirgotāju izmantotās personas vienmēr uzskatāmas par nevainīgiem upuriem.

3.10.3

Cilvēku kontrabanda stimulē noziedzību, jo organizētās noziedzības tīkli, kas organizē braucienus, no katra pasažiera iekasē samaksu, bieži vien ar izspiešanu un izmantojot nehumānas metodes. EESK uzsver, ka ES jāsadarbojas ar izceļošanas un tranzīta valstīm, lai likvidētu iesaistītos noziedzīgos tīklus. EESK uzsver arī, ka ES ir jārīkojas iespējami visiedarbīgākajā veidā, lai apturētu cilvēku kontrabandistu darbību, kas apdraud dzīvības.

3.10.4

ES ir jāapsver iespēja slēgt nolīgumus ar trešām valstīm par imigrantu izmitināšanas centru radīšanu un nodrošināt finansējumu to izveidei un darbībai. Šajās valstīs izveidotie centri identificēšanas un aprūpes nolūkā varētu darboties kopā ar citiem uzņemšanas centriem. Šo centru darbība būtu jāuzrauga Starptautiskajai Migrācijas organizācijai (IOM), UNHCR, Pamattiesību aģentūrai un specializētajām NVO.

3.10.5

Turklāt Eiropas Savienībai ir jāiesaistās informēšanas iniciatīvās, ar kurām potenciālos nelegālos imigrantus attur no nelegālas ieceļošanas ES, it īpaši, vēršot viņu uzmanību uz nelegālās imigrācijas riskiem un grūtībām. Potenciālie nelegālie imigranti jāinformē arī par milzīgajām grūtībām, ar kurām viņi saskarsies darba meklējumos Eiropā, ierodoties bez dokumentiem.

3.10.6

Organizācijām, kas izceļošanas valstīs veic pasākumus sabiedrības informēšanai par minētajiem jautājumiem, lai atturētu potenciālos nelegālos migrantus no bīstamiem braucieniem, būtu jāsaņem morāls un finansiāls atbalsts.

3.10.7

EESK aicina arī pievērsties šīs problēmas dziļākajiem cēloņiem, kas ir saistīti ar dzīves līmeni izceļošanas valstīs. Šajā nolūkā būtu jāuzsāk īpašas programmas. Temats kopumā būtu jāiekļauj arī Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu konferencē.

3.11.1

Lai novērstu un ierobežotu nelegālo imigrantu plūsmas, ir vajadzīgs finansējums. Plānojot aizturēšanas centrus, ir jānodrošina nelegālo imigrantu izmitināšana atsevišķi no bēgļiem, kas meklē patvērumu. 15 dienu laikā atsevišķa izmitināšana jānodrošina arī nepilngadīgajiem, kā arī neaizsargātām personām. Saskaņā ar Frontex iesniegtu, Itālijā veiktu pētījumu, izmaksas par vienu nelegālo imigrantu vidēji ir 48 euro dienā. Ja šo skaitli pareizina ar 100 000 jeb imigrantu skaitu gadā (saskaņā ar Frontex  (10) datiem) un ar 365 dienām, kopējās izmaksas ir vairāk nekā 1,752 miljardi euro katru aizvadīto gadu.

3.11.2

EESK atzinīgi vērtē Komisijas centienus vienkāršot finanšu instrumentus, izveidojot divus fondus — Patvēruma un migrācijas fondu (11) un Iekšējās drošības fondu (12) —, kurus papildina horizontāla regula, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par plānošanu, informāciju, finanšu pārvaldību, kontroli un novērtēšanu (13). EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu finanšu resursu sadalē dalībvalstīm noteikt pamatsummu un vēl vienu mainīgu vai elastīgu summu. Attiecībā uz elastīgo summu EESK uzskata par svarīgu, lai katra dalībvalsts izstrādātu savu gada programmu, ņemot vērā ES prioritātes un paredzot sadarbību ar citām dalībvalstīm. Komiteja atbalsta, ka no 2014. gada Imigrācijas un patvēruma fondam būs lielāki resursi un lielāks elastīgums ārkārtas apstākļos.

3.11.3

Plānotās izmaiņas palīdzēs pārvarēt pašreizējās problēmas, jo ES migrācijas plūsmu pārvaldības un izmitināšanas centru programmas plānotas vienam gadam. Tas attiecas arī uz finansējumu un pasākumiem. Tomēr, pamatojoties uz vienu gadu ilgu laikposmu, ir gandrīz neiespējami pabeigt uzņemšanas un uzturēšanās telpu sagatavošanu. Tāpēc šādas programmas būtu jāorganizē elastīgāk.

3.11.4

Trešām valstīm, kas izvietotas migrācijas maršrutā, sākot ar izceļošanas valsti, būtu jāsaņem finansējums uzņemšanas un izmitināšanas centru izveidei.

Ņemot vērā iepriekš minēto aprēķina piemēru, ES budžetā būtu jāiezīmē finansējums uzraudzības un preventīvu pasākumu pastiprināšanai (patruļkuģi, krasta apsardzes stacijas, helikopteri) un jānodrošina pienācīgs gada budžets Frontex un EASO, lai tie varētu pilnībā pildīt savas funkcijas. Jānodrošina finansējums, lai ieceļošanas valstīs efektīvi apkarotu iesaistītos noziedzīgos tīklus, vienlaikus nodrošinot piemērotus apstākļus ieceļojošajiem migrantiem.

—

2002. gada 25. aprīļa atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par kopēju politiku nelegālās imigrācijas jomā”; ziņotājs — Pariza Castaños kgs (OV C 221, 17.9.2002.);

—

2004. gada 29. janvāra atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes regulai, ar ko izveido Eiropas aģentūru operatīvai sadarbībai uz ārējām robežām”; galvenais ziņotājs — Pariza Castaños kgs (OV C 108, 30.4.2004.);

—

2004. gada 27. oktobra atzinums par priekšlikumu Padomes Lēmumam, ar ko groza Lēmumu Nr. 2002/463/EC par rīcības programmu administratīvai sadarbībai ārējo robežu, vīzu, patvēruma un imigrācijas jomā (ARGO programma)”; ziņotājs — Pariza Castaños kgs (OV C 120, 20.5.2005.);

—

2008. gada 12. marta atzinumu par tematu “Zaļā grāmata par topošo kopējo Eiropas patvēruma politiku” (ziņotāja — Le Nouail- Marlière kdze), OV C 204, 09.08.2008.