5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/1

1.

pilnībā atbalsta ES kopīgo nostāju un aicina visas COP 19 sarunās iesaistītās puses veikt vajadzīgos pasākumus, lai līdz 2015. gadam noslēgtu un līdz 2020. gadam īstenotu juridiski saistošu starptautisku nolīgumu par klimata pārmaiņām, kura mērķis ir ierobežot vidējo globālo temperatūras paaugstināšanos zem 2 °C;

2.

aicina sarunu dalībniekus atzīt jautājuma steidzamību un jaunajā nolīgumā izvirzīt vērienīgākus mērķus;

3.

uzsvērti norāda, ka valstu valdības un ES savus mērķus varēs sasniegt tikai tad, ja būs aktīvi iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības, ko klimata pārmaiņu ietekme skar vistiešāk un kas lielā mērā ir atbildīgas par attiecīgu pasākumu īstenošanu; tāpēc uzsver nepieciešamību iegūt teritoriāli diferencētus datus par klimata pārmaiņu ietekmi un pielāgošanās stratēģijām;

4.

aicina klimata pārmaiņu pasākumus iekļaut visās jomās un visu pārvaldības līmeņu budžetos, un norāda, ka daudzas jomas, kurās ir nepieciešamas reformas, tostarp enerģētika, lauksaimniecība, ēku būvniecība, telpiskā plānošana, atkritumu apsaimniekošana un transports, ietilpst vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē;

5.

tāpēc aicina starptautiskās institūcijas un ES delegāciju aktīvi iesaistīt vietējās un reģionālās pašvaldības starptautiskajās sarunās par klimata pārmaiņām un īstenošanas procesos, kā arī atzīt, ka šajās sarunās tām var būt veicinoša loma;

6.

atzinīgi vērtē ANO ģenerālsekretāra priekšlikumu 2014. gada septembrī organizēt pasaules līderu samitu par klimata jautājumiem; uzskata, ka vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalība ir nepieciešama, lai samits būtu efektīvs;

7.

vērš uzmanību uz to, ka oglekļa dioksīda koncentrācija atmosfērā šobrīd pārsniedz kritisko slieksni 400 ppm, un pauž lielas bažas par tā dēvēto “gigatonnu plaisu” starp pasākumiem, ko sarunu dalībnieki vienojušies īstenot, un pasākumiem, kas vēl jāapstiprina, lai globālā sasilšana nepārsniegtu 2 °C;

8.

atzīst nenoteiktību saistībā ar klimata modelēšanas ticamību un samazinājumu panākšanu, un tāpēc iesaka ievērot piesardzīguma pieeju attiecībā uz tādu pielāgošanās politiku, kurā prognozēta ietekme temperatūras pieaugumam par vairāk nekā 2 °C;

9.

pilnībā piekrīt, ka 2015. gadā gaidāmajā ANO nolīgumā par klimata pārmaiņām vajadzētu ietvert ne tikai klimata pārmaiņu mazināšanu, bet arī pielāgošanos tām, un uzsver, ka abas jomas jāuzskata par vienlīdzīgi prioritārām;

10.

aicina sarunu dalībniekus pildīt apņemšanos piešķirt 100 miljardus ASV dolāru Klimata pārmaiņu mazināšanas fondam un praksē īstenot “zaudējumu un kaitējuma” koncepciju, kā puses vienojās Dohas konferencē 2012. gadā;

11.

atzinīgi vērtē un mudina turpināt progresu mežsaimniecības jomā, īpaši saistībā ar ANO programmas “Mežu izciršanas un mežu degradācijas izraisīto emisiju samazināšana (REDD+)” metodoloģiskajiem aspektiem; atzīmē, ka šajā jomā atbilstoši jāpalielina finansēšanas iespējas;

12.

uzsver zemes izmantojuma, izmaiņu zemes izmantojumā un mežsaimniecības (LULUCF) nozares būtisko lomu klimata pārmaiņu ietekmes samazināšanā, taču norāda, ka šajā jomā jāņem vērā ilgtspējīga lauku attīstība un pārtikas nodrošinājums, it īpaši jaunattīstības valstīs;

13.

atkārtoti norāda, ka ir būtiski stiprināt izturētspēju pret klimata pārmaiņām, it īpaši visneaizsargātākajos pasaules reģionos un visneaizsargātākajās sabiedrības grupās, ja vēlas, lai nolīgums būtu taisnīgs;

14.

aicina nodrošināt, lai turpmākie emisiju samazināšanas pasākumi un citi klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumi būtu taisnīgi sadalīti visā starptautiskajā sabiedrībā, pienācīgi ņemot vērā valstu un reģionu dažādās spējas un sākuma pozīcijas;

15.

šajā sakarā aicina veikt ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas visaptverošu strukturālu reformu;

16.

vērš uzmanību uz nepieciešamību steidzami sekmēt sinerģiju starp pielāgošanās pasākumiem un pārmaiņu mazināšanas pasākumiem, daloties pieredzē un ar labu praksi un veicinot pētniecību, inovāciju un politikas koordināciju;

17.

uzsver, ka ES ir parādījusi, ka CO2 emisijas ir iespējams atsaistīt no IKP pieauguma; atkārtoti norāda, ka Eiropas Savienībai jāturpina būt par piemēru un jāīsteno vērienīgi un saistoši mērķi, piemēram, saistībā ar CO2 emisiju samazināšanu, atjaunojamajiem energoresursiem un energoefektivitāti;

18.

uzsver pasākumus, ko īstenojušas Eiropas pilsētas un reģioni, kas klimata un enerģijas jomā ir pieņēmuši vietējas vai reģionālas stratēģijas vai iniciatīvas, kas ļauj izvirzīt vērienīgākus mērķus valstu līmenī, piemēram, Eiropas Zaļā galvaspilsēta vai Pilsētas mēru pakts, kura dalībnieki apņemas līdz 2020. gadam samazināt CO2 emisijas par vairāk nekā 20 %;

19.

aicina pilsētu un reģionu īstenotos centienus atzīt un ņemt vērā uzskaites MRV (izmērāms, uzrādāms, pārbaudāms) sistēmās;

20.

aicina pasaules mērogā vairāk dalīties ar informāciju un apstiprina savu apņemšanos pildīt saprašanās memorandu, ko tā ir parakstījusi ar ANO Vides programmu (UNEP), lai veicinātu sinerģiju starp dažādiem pārvaldības līmeņiem un uzlabotu daudzpusēju vides nolīgumu īstenošanu; šajā sakarā atkārtoti apstiprina savu apņemšanos pildīt saprašanās memorandu, ko tā ir parakstījusi ar ASV Pilsētu mēru konferenci, un gaidāmo nolīgumu ar Ķīnas pilsētu mēriem;

21.

aicina turpmākajās ES stratēģijās izmantot potenciālu, ko paver daudzpusēja decentralizēta sadarbība ar trešām valstīm, un vērš uzmanību uz konkrētajiem instrumentiem, ko tā ir izstrādājusi šādas sadarbības veicināšanai;

22.

aicina ar klimatu saistītos kritērijus pilnībā ņemt vērā dažādos ES finanšu instrumentos, tostarp arī Eiropas attīstības politikā (EAP);

23.

norāda, ka Kankunas nolīgumā ir vairāk atzīta reģionālo un vietējo pašvaldību loma, un atkārtoti aicina globālajā vides politikā piemērot daudzlīmeņu pārvaldības pieeju; tāpēc aicina, lai UNFCCC līgumslēdzējas puses skaidri iesaista un atbalsta reģionālās un vietējās pašvaldības UNFCCC lēmumu īstenošanā, par paraugu izmantojot Konvencijas par bioloģisko daudzveidību lēmumu X/22;

24.

uzdod Reģionu komitejas priekšsēdētājam iesniegt šo rezolūciju Eiropas Parlamenta priekšsēdētājam, Eiropadomes priekšsēdētājam, Eiropas Komisijas priekšsēdētājam, ES prezidentvalstij Lietuvai un UNFCCC sekretariātam.

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/3

—

uzsver nozīmi, kāda Eiropas Savienībā ir vietējiem un reģionālajiem budžetiem kā Eiropas Savienības publisko izdevumu daļai. Tāpēc norāda, ka kohēzijas politikai paredzētais finansējums būtu uzskatāms par ieguldījumu, nevis tikai par publiskā sektora izdevumiem;

—

uzskata: lai labāk izmantotu līdzekļus, nepietiek vienīgi paaugstināt efektivitāti un lietderību resursu piešķiršanā, bet ir jāņem vērā arī teritoriālās atšķirības un šķēršļi, kas var apgrūtināt izaugsmi atsevišķos reģionos, jāanalizē to ietekme uz līdzekļu izmantojumu un jāmeklē veids, kā ierobežot ietekmi uz kohēzijas politiku;

—

uzsver, ka fondu labākai izmantošanai, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus, ļoti svarīga ir daudzlīmeņu pārvaldība un dažādu administratīvo līmeņu sadarbība;

—

atkārtoti norāda, ka ex ante nosacījumi būtu jāpiemēro vienīgi jomās, kas tieši saistītas ar kohēzijas politikas īstenošanu, un ir svarīgi izvairīties no kohēzijas politikas apgrūtināšanas ar pienākumiem, kuri uz to neattiecas un sekmē birokrātijas palielināšanos;

—

atkārtoti apstiprina, ka, tāpat kā Eiropas Parlaments, ir pret makroekonomiskajiem nosacījumiem;

—

pauž nožēlu par Padomes prasību ieviest izpildes rezervi un atgādina Komitejas priekšlikumu tās vietā izveidot elastības rezervi, kuru finansē, pamatojoties uz apropriāciju automātisku atcelšanu;

—

kā iespējamos pārvaldības vienkāršošanas mehānismus ierosina procedūru un dokumentu standartizāciju, kopīgu IT līdzekļu izmantošanu un vienas pieturas aģentūru efektīvu ieviešanu, tādejādi izvairoties no formalitātēm nodaļu ietvaros vienā un tajā pašā pārvaldes struktūrā;

Ziņotājs

Alberto NÚÑEZ FEIJOO (ES/PPE), Galīsijas autonomās valdības priekšsēdētājs

1.

uzsver kohēzijas politikas līdzšinējo nozīmi Eiropas Savienības reģionu konverģences procesā un norāda uz tās turpmāko lomu, šai politikai veidojot pamatu darbvietu radīšanai, ekonomikas izaugsmes sekmēšanai un sociālās un teritoriālās kohēzijas jautājumu risināšanai un tādējādi palīdzot sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus. Jānorāda, ka 6 dalībvalstīs struktūrfondi veido vairāk nekā 60 % no visiem publiskajiem ieguldījumiem un 7 dalībvalstīs – no 30 % līdz 60 % publisko ieguldījumu;

2.

uzsver nozīmi, kāda Eiropas Savienībā ir vietējiem un reģionālajiem budžetiem, kas 2011. gadā bija 16,7 % no IKP, sasniedzot 34 % no kopējā Eiropas Savienības publisko izdevumu apjoma. Svarīga nozīme ir tiešajām investīcijām, kas ir būtisks faktors, lai ekonomika strauji atlabtu. Tāpēc norāda, ka kohēzijas politikai paredzētais finansējums būtu uzskatāms par ieguldījumu, nevis tikai par publiskā sektora izdevumiem;

3.

uzskata: lai labāk izmantotu līdzekļus, nepietiek vienīgi paaugstināt efektivitāti un lietderību resursu piešķiršanā, bet ir jāņem vērā arī teritoriālās atšķirības un šķēršļi, kas var apgrūtināt izaugsmi atsevišķos reģionos, jāanalizē to ietekme uz līdzekļu izmantojumu un jāmeklē veids, kā ierobežot ietekmi uz kohēzijas politiku;

4.

iesaka koncentrēt ES finansējuma līdzekļus katrā konkrētajā teritorijā stratēģiski svarīgās jomās, galvenokārt zināšanu, izglītības, pētniecības un inovācijas jomā, kas radīs sviras efektu attiecībā uz pārējo ekonomikas daļu attiecīgajos reģionos;

5.

uzskata, ka par publiskajiem ieguldījumiem ir kopīgi atbildīgi visi pārvaldības līmeņi, un atzinīgi vērtē ieteikuma projektu par efektīvu publisko ieguldījumu pamatprincipiem, kurus ierosinājusi ESAO (1); iesaka minētos principus pieņemt Eiropas Savienības līmenī un ierosina regulāri uzraudzīt to piemērošanu, izmantojot Reģionu komitejas izstrādātos daudzlīmeņu pārvaldības rādītājus;

6.

atzinīgi vērtē integrēto pieeju attiecībā uz kopējo stratēģisko satvaru turpmākajam plānošanas periodam; ar šo pieeju tiek apvienoti reģionāliem mērķiem paredzētie resursi, lai gan ir grūtības pasākumu koordinēšanā, jo Kopīgo noteikumu regulas projektā iekļautie tematiskie mērķi atšķiras no ELFLA un EJZF noteiktajām sešām prioritātēm;

7.

atkārtoti norāda uz saikni starp kohēzijas politiku un stratēģiju “Eiropa 2020” un uz arī turpmāk pilnībā spēkā esošajiem vispārējiem konkurences un nodarbinātības stiprināšanas mērķiem (ilgtspējīga izaugsme, nodarbinātība un labklājība). Tādēļ būtiska nozīme ir kohēzijas politikas radītajam stimulam pētniecībai, izstrādei, inovācijai un zinātībai, jo tas ļāvis izstrādāt inovatīvus projektus, paaugstinot Eiropas Savienības pievienoto vērtību un uzsverot, ka ir svarīgi kohēzijas politikas programmas un finansēšanas instrumentus saskaņot ar inovācijas un pētniecības politikas pasākumiem;

8.

norāda, ka ir svarīgi apzināt kohēzijas politikas piemērošanas rezultātus, lai novērtētu tās ietekmi. Jebkuram pasākumam jābūt kvantificējamam, kā arī jāanalizē tā atbilstība rezultātu kritērijiem, lai novērtētu, kāds ir tā ieguldījums vietējā un reģionālajā attīstībā. Turklāt uz mērķiem, nevis uz atbilstības nosacījumiem vērsta pieeja dod iespēju reģioniem labāk izraudzīties instrumentus un līdzekļus, kā arī pielāgot tos savām vajadzībām;

9.

uzsver, ka fondu labākai izmantošanai, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos mērķus, ļoti svarīga ir daudzlīmeņu pārvaldība un dažādu administratīvo līmeņu sadarbība. Tāpēc atzinīgi vērtē to, ka kopīgā stratēģiskā satvara horizontālajos principos iekļauta daudzlīmeņu pārvaldība un partnerības princips, un apņemas paust viedokli par Komisijas priekšlikuma projektu Eiropas rīcības kodeksam, kas paredzēts Kopīgo noteikumu regulas 5. panta 3. punktā, lai veicinātu reģionālo un vietējo pašvaldību, saimniecisko un sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības pārstāvības organizāciju aktīvu līdzdalību visos plānošanas cikla posmos;

10.

atkārtoti uzsver, ka augstāks decentralizācijas līmenis plānošanas, programmēšanas un īstenošanas jomā ir daudz efektīvāks gan izmaksu, gan vietējā līmeņa sabiedrisko pakalpojumu kvalitātes ziņā, jo tam ir lielas priekšrocības, kad jānosaka vajadzības un prasības un kad jāizstrādā politika ilgtspējīgas un konkurētspējīgas izaugsmes veicināšanai, turklāt vienlaikus tā stiprina autonomiju un vietējo demokrātiju;

11.

uzskata, ka decentralizācijai ar vietējo un reģionālo pašvaldību starpniecību ir ļoti svarīga loma Eiropas reģionu pašreizējo saimniecisko un sociālo atšķirību mazināšanā, tādējādi palīdzot ierobežot negatīvo ietekmi, kas saistīta ar iedzīvotāju izceļošanu no nabadzīgiem lauku reģioniem uz lielajām pilsētām un ar darba tirgu vājinošo emigrāciju no vienas dalībvalsts uz citu; norāda, ka savlaicīga ieguldījumu ilgtermiņa un ikgadēja plānošana un veidošana reģionos ir būtisks nosacījums, lai ieguldījumi būtu mērķtiecīgāki un efektīvāki. Augšupēja pieeja ir izšķiroša, lai nodrošinātu valstu ieguldījumu programmu un attīstības plānu labāku plānošanu;

12.

norāda, ka līdzekļu izlietojuma pievienotā vērtība Eiropas Savienībā ir atkarīga no īpašiem šķēršļiem katrā reģionā, tādējādi nav iespējams izstrādāt visiem reģioniem piemērojamu kopīgu stratēģiju, tāpēc plānošanas periodam paredzētajos tiesību aktos vajadzīgs zināms elastīgums;

13.

uzskata: lai sasniegtu izvirzītos mērķus neatkarīgi no reģionu atšķirībām, vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir aktīvi jāiesaistās fondu apgūšanā laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, sākot ar noteikumu izstrādi līdz pasākumu īstenošanai;

14.

iesaka vietējā un reģionālajā līmenī decentralizēt darbības pārvaldību, jo tas uzlabos koordināciju un fondu savstarpējo papildināmību, kā arī nodrošinās augšupēju pieeju, ņemot vērā katra reģiona vajadzības un raksturīgās iezīmes. Turklāt līdz ar decentralizāciju vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas atbildīgas par pasākumu īstenošanu, tiks noteiktas katrai par darbības programmas pārvaldību atbildīgās iestādes kompetences;

15.

norāda, ka Lisabonas līgumā ir nostiprināts subsidiaritātes princips, un atkārtoti uzsver, ka uz subsidiaritāti balstītas kohēzijas politikas pieeja ir jāsaglabā un jāturpina attīstīt, lai stiprinātu vietējo un reģionālo pašvaldību lomu visos strukturālo pasākumu īstenošanas posmos;

16.

atbalsta subsidiaritātes principa izmantošanu kopā ar proporcionalitātes principu un ne tikai efektivitātes paaugstināšanai: piemēram, būtu jāsaglabā vai pat jānostiprina pašreizējā decentralizētā sistēma darbības programmu izstrādē, lai sekmētu vietējo un reģionālo autonomiju Eiropas kohēzijas politikas praktiskā īstenošanā; tas plānošanu labāk pielāgotu katra reģiona vajadzībām un prioritātēm;

17.

uzskata, ka, lai panāktu patiesi integrētu un uz vietējo līmeni vērstu pieeju, reģionālajām un vietējām pašvaldībām jāuzņemas maksimāli daudz pienākumu katrā reģionā izstrādāto programmu un pasākumu īstenošanā, jo reģioni ir visatbilstošākie partneri tiem, kas atbild par fondiem Eiropas Savienības līmenī, un spēj savstarpēji saistīt Eiropas, attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās iniciatīvas;

18.

atkārtoti norāda, ka ex ante nosacījumi būtu jāpiemēro vienīgi jomās, kas tieši saistītas ar kohēzijas politikas īstenošanu, un ir svarīgi izvairīties no kohēzijas politikas apgrūtināšanas ar pienākumiem, kuri uz to neattiecas un sekmē birokrātijas palielināšanos;

19.

atgādina RK nostāju jautājumā par regulas projektu, ar ko paredz kopīgus noteikumus kohēzijas politikas 2014.-2020. gada plānošanas periodā, proti, RK bija norādījusi, ka reģioni un vietējās pašvaldības vairumā gadījumu nav atbildīgas par ekonomikas pārvaldības mērķu sasniegšanu, un tas nozīmē, ka makroekonomisko nosacījumu piemērošana valsts līmenī kohēzijas politiku padarītu netaisnīgāku, vienlaikus radot nedrošību par jauno projektu finansēšanu nākotnē;

20.

atkārtoti apstiprina, ka, tāpat kā Eiropas Parlaments, ir pret makroekonomiskajiem nosacījumiem;

21.

aicina izmantot diferencētu pieeju kvalitātes un kvantitātes rezultātu rādītāju piemērošanā; minētajiem rādītājiem jābūt atbilstošiem un pareizi izraudzītiem, proti, orientējoties uz projektu rezultātu un ilgtermiņa ieguvumiem, nevis teorētiskiem pieņēmumiem, lai Eiropas līmenī mēģinātu saskaņot fondu līdzekļu izlietojuma rezultātu novērtēšanas kritērijus;

22.

pauž nepārprotamu atbalstu novērtēšanas kultūrai, kas dod iespēju pastāvīgi uzlabot stratēģiju un procedūru kvalitāti, un iesaka sekmēt pieredzes un paraugprakses apmaiņu starp valsts iestādēm un reģionālajām pašvaldībām visā Eiropā. Minētā mērķa sasniegšanai RK ierosina izveidot integrētu datubāzi, kurā apkopotu paraugprakses piemērus un tehniskos paņēmienus, un to varētu finansēt, izmantojot jebkuru no vienotā stratēģiskā satvara fondiem;

23.

pauž nožēlu par Padomes prasību ieviest izpildes rezervi. Atgādina par priekšlikumu tās vietā izveidot elastības rezervi, kuru finansē, pamatojoties uz apropriāciju automātisku atcelšanu, lai atbildīgie par politikas pasākumiem varētu orientēties uz vidēja termiņa stratēģiju, tādējādi sekmējot katrai darbības programmai paredzēto līdzekļu izlietojumu;

24.

uzskata, ka iespēja izstrādāt un pielietot stratēģijas, izmantojot integrētus teritoriālus ieguldījumus, kas dod iespēju īstenot starpnozaru pasākumus, finansējot tos no vienas vai vairākām prioritāro projektus asīm vai programmām, nodrošinās to, ka izraudzītie projekti būtiskāk ietekmēs jomu, kurā tie izstrādāti, vienlaikus piešķirot līdzekļiem lielāku pievienoto vērtību un paaugstinot līdzekļu izlietojuma efektivitāti;

25.

atbalsta ierosinājumu apvienot finanšu instrumentus un subsīdijas kā papildinstrumentus, kas veicina līdzsvarotu reģionālo attīstību un pārdomātu izaugsmi. Šo instrumentu pareizai kopīgai izmantošanai jābūt galvenajam aspektam ieguldījumu politikā laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam. Eiropas politikas pētījumu centrs (CEPS) izmantojis minēto ierosinājumu ziņojumā Eiropas Parlamentam, norādot, ka inovatīvi finanšu instrumenti nevar aizstāt atbalstu, un tie būtu piemēroti vienīgi finansiāli rentabliem projektiem;

26.

uzskata, ka daudzgadu finanšu shēmu īstenošanas laikā parādās aspekti, kas varētu mainīt sākotnējos mērķus un prioritātes. Lai gan biežas izmaiņas plānošanā nav vēlamas, vajadzētu būt elastīgākai iespējai pārdalīt daļu no programmai paredzētajiem līdzekļiem; šādai līdzekļu pārdalei visos gadījumos ir jāatbilst sākotnējiem mērķiem un jābūt tādā apjomā, kas būtiski neietekmē šo mērķu sasniegšanu, vienlaikus dodot iespēju tos pielāgot jaunajai situācijai reģionā;

27.

uzskata: lai gan īstenošanas prasības un finanšu kontroles noteikumi kļuvuši stingrāki, nav īstenoti vienkāršošanas pasākumi, kas paziņoti laika posmā no 2007. līdz 2013. gadam. Gluži pretēji – radušās neproporcionālas izmaksas. Tādēļ Komiteja atkārtoti uzsver nepieciešamību patiešām vienkāršot administratīvo slogu, pievēršot vairāk uzmanības programmu pārvaldībai. Šāda vienkāršošana būtu jāierosina Komisija, ievērojot svarīgākās uzraudzības un pasākumu kontroles prasības, kā arī garantijas saņēmējiem;

28.

ir pārliecināta, ka visi Eiropas Savienības līmenī pieņemtie vienkāršošanas pasākumi būtiski neietekmēs programmu pārvaldību, ja tos nepapildinās arī reāli vienkāršošanas pasākumi valstu, reģionālajā un vietējā līmenī, ņemot vērā katra administratīvā līmeņa kompetenci;

29.

kā iespējamos pārvaldības vienkāršošanas mehānismus ierosina procedūru un dokumentu standartizāciju, kopīgu IT līdzekļu izmantošanu un vienas pieturas aģentūru efektīvu ieviešanu, tādejādi izvairoties no formalitātēm nodaļu ietvaros vienā un tajā pašā pārvaldes struktūrā;

30.

iesaka plašāk izmantot e-pārvaldi, kurai var būt svarīga loma resursu izmantošanā un attiecībās starp saņēmējiem, patiesajiem labklājības veicinātajiem, iestādēm un dažādu pasākumu īstenotājiem;

31.

iesaka iespēju izmantot standarta izmaksas kā paraugu līdzekļu izlietojuma apstiprināšanai un pamatojumam, un šis paraugs varētu samazināt administratīvo slogu, nemainot pasākumu mērķus;

32.

atkārtoti uzsver iespēju samazināt arī citas birokrātiskas prasības, vienkāršojot ziņojumus un pārbaudes saistībā ar progresa novērtējumu un tā ticamību, uzraudzības procedūras un programmu revīziju;

33.

uzsver no viena fonda finansētu programmu lietderību, kas dod iespēju vienkāršot apstiprināšanu un pārskatīšanu attiecībā uz integrētām programmām, un norāda darbības programmu priekšrocības, izmantojot vairākus fondus. Tādējādi iespējams palielināt ES atbalsta pozitīvo ietekmi reģionos, integrētā veidā izmantojot dažādu attīstības instrumentu sniegtās iespējas;

34.

norāda, ka potenciāls pretrunu avots saistībā ar fondu pārvaldību ir Kopienas noteikumu iekļaušana valstu tiesību aktos, un tādēļ aicina kompetentās iestādes ar vislielāko stingrību pievērsties noteikumu izstrādei un jo īpaši tādu noteikumiem, kam ir horizontāla ietekme uz programmām, piemēram, noteikumiem par līgumiem vai subsīdijām;

35.

uzskata, ka ciešā saikne starp kohēzijas politiku un Eiropas noteikumiem par valsts atbalstu un vispārējas ekonomiskās nozīmes pasākumiem jebkuras reformas gadījumā liek pievērst īpašu uzmanību finansēšanas mehānismu saderībai un tam, lai nerastos papildus administratīvais slogs programmu pārvaldībā;

36.

atkārtoti uzsver skaidras sistēmas nepieciešamību, piemērojot noteikumus par valsts atbalstu finanšu instrumentiem un publiskajām un privātajām partnerībām, lai izvairītos no dubultošanās vai kavēšanās projektu īstenošanā;

37.

aicina Komisija ieviest vienkāršošanas pasākumus, ierobežojot kritēriju skaitu attiecībā uz tiesībām saņemt subsīdijas īpašos atbalsta pasākumos. Tādēļ aicina projektu atlases posmā ieviest rādītājus, kas dod iespēju analizēt gan ieguldījumu ietekmi, gan projektu izstrādes līmeni, tādējādi nodrošinot resursu efektīvāku piešķiršanu un dodot priekšroku projektiem ar lielāku pievienoto vērtību un ietekmi uz ekonomiku; svarīgs priekšnosacījums ieguldījumu ilgtermiņa sekmēm ir vietējo pašvaldību administratīvās spējas stiprināšana, it sevišķi tajos gadījumos, kad attiecīgās pašvaldības ir projektu rezultātu galīgās saņēmējas, attiecībā uz ar publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu un tehnisko uzraudzību, kā arī aktīvu pārvaldību pēc ieguldījumu veikšanas;

38.

iesaka kompetentajām iestādēm izmantot iespēju iegūt privātu līdzfinansējumu projektiem, jo tā ir papildu iespēja kohēzijas politikai, ņemot vērā valsts līdzekļu aizvien lielāko samazināšanos, un tas neapšaubāmi sniegs pievienoto vērtību šai politikai; tādēļ publiskā un privātā sektora partnerības modeļi varētu būt instruments, kas jāizstrādā jaunajā plānošanas periodā; turklāt privātais līdzfinansējums ekonomikas attīstības projektiem palīdzēs nodrošināt to atbilstību, kā arī uzņēmumu līdzdalību un atbildību par uzsāktajām iniciatīvām;

39.

vērš uzmanību uz to, cik svarīga šajā gadījumā ir EIB loma, un uz papildu iespējām, ko sniedz “pamataizdevumi” un “aizdevumi struktūrprogrammu īstenošanai”;

40.

tāpat kā iepriekšējos atzinumos norāda, ka būtu jāapsver iespēja izdot obligācijas svarīgu projektu īstenošanai, kas vidējā termiņā varētu būt saimnieciski rentabli;

41.

atzīst sarežģījumus finanšu instrumentu darbībā pašreizējā periodā, un pauž īpašas bažas par pilsētu un lauku reģionu speciālajām vajadzībām saistībā ar instrumenta Jessica izstrādi. Nesaskaņas starp programmas pārvaldības struktūrām un pašvaldību iestādēm radījušas problēmas. Tādēļ atkārtoti uzsver nepieciešamību sekmēt uz aizdevumiem balstītu instrumentu izmantošanu atsevišķās jomās, īstenojot kohēzijas politiku, un ņemot vērā to palielinošo ietekmi un atbalsta pasākumu efektivitātes radīto stimulu, vienlaikus samazinot slogu reģionālajiem un vietējiem budžetiem, un tāpēc ierosina līdztekus citiem dalībniekiem iesaistīt investīciju bankas;

42.

noraida tādu noteikumu izstrādi, kurus varētu piemērot ar atpakaļejošu spēku, un uzskata, ka nākotnē no šādas prakses jāizvairās, jo tā apgrūtina pārvaldību un rada juridisko neskaidrību; aicina pievērsties proporcionalitātes principam, lai pielāgotu uzraudzības prasības no struktūrfondiem līdzfinansētu projektu apjomam;

43.

uzskata, ka iespēja noslēgt “uzticamības līgumus” starp Eiropas Komisiju un reģioniem varētu novērst revīzijas procedūru dubultošanos atbilstoši proporcionalitātes principam;

44.

uzskata, ka ir vajadzīga īpaša pieeja, izstrādājot ES līmeņa pamatnostādnes par pārvaldības un uzraudzības mehānismiem, kurus piemēro daudzu fondu projektiem vai programmām, lai novērstu administratīvu dubultošanos, kas varētu atturēt no to izmantošanas. Īpaši tas attiecas uz vienotu kompetentu iestāžu iecelšanu, vispārējo pienākumu ziņot un visaptverošu revīziju; Šajā sakarā Komiteja vēlas paust savu viedokli par pamatnostādnēm, ko piemēro jaunajiem daudzfondu projektiem;

45.

norāda, ka par projektu pārvaldību atbildīgajām iestādēm ļoti rūpīgi jāapsver papildlīdzekļu piešķiršana Eiropas Savienības reģioniem, un tādēļ iesaka pielāgot attiecīgās organizācijas tā, lai nodrošinātu abilstošu organizatorisku struktūru ieviešanu šo līdzekļu optimālai izmantošanai.

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/9

—

atzīst, ka likumdošanas, administratīvie, nodokļu un finanšu šķēršļi kavē pilsētu un lauku partnerības izveidi un tās dinamiku. Tie ir jāapzina un jānovērš, lai nodrošinātu tādu tiesisko regulējumu, kas veicina minētās partnerības izveidi;

—

iesaka dalībvalstu pārvaldības iestādēm izmantot jaunos teritoriālās attīstības instrumentus, kas paredzēti ES reģionālās un lauku attīstības politikā: integrēti teritoriālie ieguldījumi, uz sabiedrību orientēta vietējā attīstība (CLLD), vispārējās dotācijas un no vairākiem fondiem finansēta stratēģija;

—

uzsver, ka attiecībā uz kritērijiem, saskaņā ar kuriem nosaka atbilstību līdzekļu saņemšanai, minētās funkcionālās teritorijas ir jāatzīst un vienlaikus jāiekļauj pieejamie finansējuma avoti ES reģionālajā politikā un kopējā lauksaimniecības politikā;

—

uzskata, ka obligāts nosacījums ir efektīvāka datu vākšana funkcionālo teritoriju līmenī. Tādējādi varēs izveidot konkrētu datubāzi, lai, pārzinot situāciju, panāktu efektīvāku teritoriālo plānošanu, kas pamatotu intervences pasākumu proporcionalitāti;

—

norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš pilsētu un lauku partnerības pārrobežu aspektiem un tam, kā tiek vai netiek izmantoti Komisijas ierosinātie finansēšanas instrumenti, lai veicinātu pilsētu un lauku pārrobežu saiknes saimnieciskās attīstības potenciālu;

—

norāda, ka jāiesaista privātais un sociālās ekonomikas sektors, kura atbalsts ir īpaši efektīvs no izpildes kritēriju, uzņēmējdarbības un inovācijas kapacitātes, iespēju izmantošanas un sabiedrības mobilizēšanas viedokļa, bet jo īpaši tāpēc, ka tas palīdz piesaistīt līdzekļus un veidot publiskā un privātā sektora partnerību.

Ziņotājs

Romeo STAVARACHE (Rumānija, ALDE), Bacău mērs

Atsauces dokuments

1.

Pilsētu un lauku teritorijas vieno demogrāfiska un ekonomiska saikne, kā arī infrastruktūras savienojumi, kas nodrošina publisko pakalpojumu pieejamību. Visos pārvaldības līmeņos lēmējinstitūcijām īpaša uzmanība jāpievērš pilsētu un lauku vides savstarpējai mijiedarbībai, kas saistīta ar: kravu pārvadājumiem, iedzīvotāju pārvietošanos uz darbu un no darba, izglītību, veselības aprūpi, ūdens un atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem, saimnieciskiem darījumiem, dabas resursu pieejamību, kā arī kultūru un brīvā laika pavadīšanu. Tas, kādā veidā šī mijiedarbība tiek pārvaldīta, ietekmē funkcionālo teritoriju ekonomisko un sociālo attīstību un līdz ar to arī šo teritoriju iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

2.

Tas, ka pilsētu un lauku teritoriju attiecības netiek koordinētas, bieži vien ir iemesls nelabvēlīgām norisēm pilsētās un tām pieguļošajās teritorijās. Ja tiks ņemta vērā un izprasta šī savstarpējā atkarība, var tikt sekmēta pilsētu un lauku teritoriju problēmu atrisināšana. Būtu jāveicina abu pušu izpratne par to funkcionālajām saitēm un savstarpējo atkarību.

3.

Lai izstrādātu visefektīvākos pilsētu un lauku pārvaldības modeļus, vispirms ir jāizprot šī savstarpējā mijiedarbība un jānoskaidro problēmjautājumi, kas jārisina lauku un pilsētu teritorijām. Nekādā gadījumā nedrīkst izmantot vienādu pieeju visām teritorijām.

4.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās (īpaši izolētās teritorijās), vides ilgtspēja un ainavu saglabāšana, vispārēja piekļuve dabas un kultūras resursiem, publiskajiem pakalpojumiem un patēriņa precēm, pilsētu teritoriju paplašināšanās uz lauku teritoriju rēķina, ekonomikas lejupslīde, reģionu konkurētspēja, reģionu savstarpējie savienojumi, valsts politikas efektivitāte un ārēja finansējuma iespēju izmantošana ir problēmas, kas jāpārvar pilsētu un lauku partnerības īstenošanā.

5.

Risināmo problēmu daudzveidība atspoguļojas arī pilsētu un lauku partnerībai izvirzītajos mērķos: ekonomikas attīstība, integrēta kopīga plānošana, sinerģijas ietekmes izmantošana, reģionālās konkurētspējas stiprināšana, apjomradīti ietaupījumi pakalpojumu sniegšanai partnerības ietvaros, stimulējoši pasākumi visām teritorijām, kopīgi pasākumi interešu aizstāvības jomā, stratēģiska sadarbība publiskā un privātā sektora finansējuma piesaistei u.c.

6.

Pilsētu un lauku funkcionālās teritorijas var noteikt, balstoties uz ekonomikas, sociālo un vides saikni, kas vieno teritorijas. Ir svarīgi definēt šīs teritorijas, jo tradicionālo koncepciju, uz kuru balstīta pilsētu un pašvaldību attīstības politika, ierobežo administratīvās robežas, un tā neatbilst sociāli ekonomiskajai realitātei.

7.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) funkcionālos reģionus definējusi šādi: funkcionāls reģions ir ģeogrāfiska telpa, kuras robežas parasti neatbilst apdzīvoto vietu administratīvajam sadalījumam, bet kurā vērojama īpaša (funkcionāla) savstarpēja teritoriālā atkarība, kurai, iespējams, vajadzīga īpaša veida pārvaldība.

8.

Pilsētu un lauku partnerībai raksturīgs ģeometrisks elastīgums. Šādu elastīgumu nodrošina: 1) partnerības mērķis, kas var attiekties uz vienu vai vairākām jomām; 2) tā būtība – projekta vadība vai funkcionālas teritorijas integrēta vadība; 3) izvēlētais pārvaldības modelis, t.i., lejupējs vai augšupējs modelis.

9.

Pieredze liecina, ka pieejas un problēmas dažādos reģionos un valstīs ir atšķirīgas. Dažos gadījumos valsts pārvaldes iestādes ir ieviesušas oficiālas procedūras pilsētu un lauku partnerībai, bet citos šī partnerība ir elastīga; šāda daudzveidība rada Eiropas Savienībai reālas priekšrocības, jo tā vienlaikus dod iespēju izpētīt, ieviest jauninājumus un ņemt par paraugu daudzveidīgos modeļus un praksi.

10.

Lai sadarbība būtu veiksmīga, neatkarīgi no apstākļiem ir viens kopīgs noteicošais faktors, proti, partneru dialogs un savstarpēja uzticēšanās, kā arī attiecīgās teritorijas kopējo vajadzību atzīšana un vērā ņemšana.

11.

Savstarpējas uzticēšanās trūkums kā horizontālajā līmenī (starp vietējiem partneriem), tā arī vertikālajā līmenī (starp dažādu iesaistīto pārvaldības līmeņu publiskās pārvaldes iestādēm) rada negatīvas sekas un kopumā kavē sadarbības procesu. Visām iesaistītajām lēmējinstitūcijām jāpastiprina politiskie centieni, lai radītu savstarpējas uzticēšanās gaisotni un sagatavotu risinājumus sarežģītām kopīgu interešu problēmām.

12.

Pat ja pēdējos gados Eiropas Savienības dalībvalstu attīstības līmeņa atšķirības ir mazinājušās, uz pirmskrīzes perioda statistikas datiem balstīti makroekonomiskie pētījumi liecina, ka ir padziļinājušās atšķirības reģionu līmenī. Tāpēc jārod risinājumi, lai mazinātu reģionālās atšķirības, uzlabotu dzīves kvalitāti mazāk attīstītos reģionos, attīstītu rūpniecības un pakalpojumu nozari un bioloģisko lauksaimniecību.

13.

Telpiskā plānošana bieži vien ir teritoriālo administratīvo vienību, nevis funkcionālās teritorijas ekskluzīvā kompetencē, un tajā nav ņemta vērā pilsētu un lauku teritoriju savstarpējā saikne. Tas var negatīvi ietekmēt teritoriālo kohēziju un mazināt iespējas veidot vietējo sinerģiju, kas veicinātu sociāli ekonomisko attīstību.

14.

Lai panāktu lielāku efektivitāti, pilsētu un lauku teritoriju administratīvās robežas nedrīkst ierobežot integrētu pieeju attīstības politikai. Vajadzētu ņemt vērā funkcionālo dimensiju. Ap pilsētām esošās teritorijas, proti, tā dēvētie piepilsētu rajoni, sekmē ilgtspējīgu ekonomikas attīstību, nodrošina enerģiju, kā arī vides un kultūras resursus, tādējādi uzlabojot dzīves kvalitāti. Tomēr ir atzīts, ka pilsētas ir sabiedrisko pakalpojumu, tirdzniecības, veselības aprūpes, augstākās izglītības, transporta, inovācijas un nodarbinātības centri.

15.

Bieži vien pilsētu un pašvaldību administratīvās robežas nesakrīt ar reģiona ekonomisko ģeogrāfiju. Turklāt funkcionālajiem reģioniem raksturīga pastāvīga dinamika, tāpēc arī teritoriālajai politikai jābūt pielāgojamai un pietiekami elastīgai. Piemēram, par visbiežāk vērojamo pilsētu un lauku savstarpējās atkarības faktoru – darba ņēmēju pārvietošanos no dzīvesvietas uz darbavietu un atpakaļ, ir zināms, ka parasti šādas pārvietošanās optimālais ilgums nedrīkst pārsniegt vienu stundu; ja tas ir ilgāks, tas negatīvi ietekmē darbavietas pieejamību.

16.

Integrēta pieeja, ko piemēro pilsētu un lauku partnerībai, var radīt jaunas ekonomikas attīstības iespējas un dinamiku. Ilgtspējīga un iekļaujoša ekonomikas izaugsme reģionālā mērogā ir lielā mērā atkarīga no tā, cik efektīvi tiek izmantots pilsētu un lauku sadarbības potenciāls.

17.

Pamatojoties uz principu, ka kaimiņos esošām pilsētu un lauku teritorijām nevajadzētu konkurēt, bet gan papildināt vienai otru, var teikt, ka svarīgs uzdevums ir koordinēt publisko pārvaldes iestāžu intervences pasākumus. Tikai tādā veidā varēs rast pilsētu un lauku videi labvēlīgus risinājumus, kas novērsīs iespējamos interešu konfliktus.

18.

Lai izstrādātu stratēģijas un programmas un izveidotu pārvaldības struktūras, pilsētu un lauku partnerībai ir vajadzīga ilgtermiņa pieeja. Ilgtermiņa perspektīvas galvenās priekšrocības ir saskaņotība un iespēja gūt stabilus rezultātus. Partnerība var sekmēt faktisko problēmu risināšanu, nodrošinot vietējās vajadzības gan pilsētās, gan laukos un piemērojot kopīgus praktiskus risinājumus. Reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir jāgādā par to, lai ES daudzgadu budžeta plānošanā un izpildē prioritāte tiktu piešķirta ilgtermiņa stratēģiskai pieejai, lai tādējādi novērstu nepilnības, ko rada uz procedūrām orientēts regulējums.

19.

Pilsētu un lauku partnerības konkrētu piemēru izpētē noskaidrots, ka partnerības veiksmīga īstenošana nav atkarīga no augstāku līmeņu publiskās intervences pasākumiem vien, piemēram, valstu vai ES tiesību aktiem vai finansēšanas mehānismiem. Tomēr šāda veida pasākumi var būtiski ietekmēt partnerības attīstību, tās pievilcīgumu, ilgumu, efektivitāti un tai izvirzīto mērķu sasniegšanu. Atsevišķos gadījumos partnerības izveidošana un pārvaldība rada izmaksas, ko visi partneri nevar segt līdzvērtīgā apmērā. Tādos gadījumos, lai nodrošinātu partnerības līdzsvarotību, jāparedz finansiāls vai tehnisks atbalsts. ES ir jānosaka intervences pasākumi, kas būtiski veicinātu partnerības izveidi un atbalstu tai, neradot atkarību no finansiālas palīdzības un nepieļaujot formālas partnerattiecības, kas neatbilst kopienas sabiedriskajām interesēm.

20.

Lai pilsētu un lauku partnerībā īstenotu daudzlīmeņu pārvaldību, tajā jābūt iesaistītiem visiem publisko iestāžu līmeņiem un attiecīgajiem institucionālajiem partneriem. Bieži vien iestādes, kuras ir atbildīgas par valstu vai ES līmeņa pilsētu un lauku politikas instrumentu pārvaldību, neņem vērā pilsētu un lauku teritoriju savstarpējo mijiedarbību vai ar to saistītos problēmjautājumus, vai šādas mijiedarbības potenciālo risku un priekšrocības.

21.

Jaunu dinamiku pierobežas reģionos sevišķi sekmējusi ES iekšējo robežu atvēršana. Pilsētu un lauku pārrobežu partnerību veicināšana paver ievērojamu attīstības potenciālu, kura izmantošanā īpaša loma ir Eiropas Savienībai.

22.

Pilsētu un lauku partnerības pievienotā vērtība ir panākt publisko intervences pasākumu augstu efektivitāti, ieviest lielāku saskaņotību līdzekļu izlietojumā un veicināt kopējo problēmu integrētus risinājumus, un svarīgākais – rosināt solidaritāti teritoriālajā līmenī.

23.

Pilsētu un lauku pārvaldes iestāžu darbībai jābūt vērstai uz vietējo iedzīvotāju iekļaušanu pasākumu plānošanā un īstenošanā. Īstenojamo pasākumu efektivitāte ir atkarīga no iedzīvotāju aktīvas iesaistīšanās.

24.

Lai arī intervences pasākumu efektivitātei ir izšķiroša nozīme, lai atrisinātu problēmas, pārvarētu biežās pārmaiņas un ģeogrāfiskos šķēršļus, tomēr jāatzīmē, ka pārvaldības stiprināšanai bieži vien ir vajadzīgs daudz vairāk laika. Tāpēc ieinteresēto pušu, īpaši pilsētu pārstāvju attieksmei jābūt altruistiskai, tām jāspēj pārvarēt stereotipi, jārosina vienlīdzīga attieksme pret visiem partneriem, neraugoties uz administratīvām vai saimnieciskām atšķirībām, jāuzņemas nopietnas saistības, jāpastiprina politiskie centieni veiktspējas nodrošināšanai un jāpiemēro zināms elastīgums, lai panāktu elastīgu pieeju.

25.

Likumdošanas, administratīvie, nodokļu un finanšu šķēršļi kavē pilsētu un lauku partnerības izveidi un tās dinamiku. Tie ir jāapzina un jānovērš, lai nodrošinātu tādu tiesisko regulējumu, kas veicina minētās partnerības izveidi.

26.

Savstarpējā atkarība publisko pakalpojumu sniegšanas jomā, ilgtspējīga attīstība un pilsētu un lauku partnerības radītās ekonomikas perspektīvas ir iedarbīgs stimuls, kas rosina pilsētu un lauku partneru sadarbību.

27.

Ir svarīgi nodrošināt partnerattiecību gūto priekšrocību pārraudzību un izvērtēšanu. Acīmredzamas priekšrocības ir vieglāk izvērtēt, bet pārējās – grūtāk, taču tās ir tikpat nozīmīgas. Turklāt gadījumos, kad intervences pasākumus veic ārējās struktūras, piemēram, iestādes, kas finansē partnerību, vēl jo svarīgāk ir izvērtēt priekšrocības, pat ja partneri jau pauduši zināmu gandarījumu par panākto progresu.

28.

vēlreiz pauž savu atbalstu Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas ierosinātajai un pašlaik īstenotajai RURBAN iniciatīvai. Pašlaik tā tiek gatavota un kļūs par pamatu jaunajiem pasākumiem, kas Savienības līmenī paredzēti integrētas teritoriālās attīstības un pilsētu un lauku partnerības atbalstam;

29.

atzinīgi vērtē dalībvalstīs panākto progresu Teritoriālās attīstības programmas 2020. gadam īstenošanā un piemērojot par kohēzijas politiku atbildīgo ministru pieņemtos politiskos dokumentus – Leipcigas hartu par ilgtspējīgām Eiropas pilsētām, Marseļas deklarāciju par atsauces sistēmas ieviešanu ilgtspējīgām Eiropas pilsētām un Toledo deklarāciju par integrētas pilsētu attīstības nozīmi stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanā;

30.

norāda uz Eiropas Parlamenta ieteikumiem par “labu pārvaldību attiecībā uz ES reģionālo politiku: Eiropas Komisijas palīdzības un kontroles procedūras” un aicina jaunajā plānošanas periodā no 2014. līdz 2020. gadam tās ieviest praksē (1);

31.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt labas prakses piemēru un zināšanu apmaiņu starp pilsētām un lauku teritorijām partnerības un pārvaldības jomā (2);

32.

atzīst, ka svarīga nozīme ir ES tiesību aktu saskaņošanai kohēzijas un lauku attīstības politikas jomās, kas paredzēta jaunajā kopējā fondu regulā, ar kuru vietējām pašvaldībām piešķir lielāku elastīgumu integrētu un transversālu teritoriālo projektu izstrādē, un jo īpaši priekšlikumos par integrētiem teritoriālajiem ieguldījumiem (ITI) un uz sabiedrību orientētu vietējo attīstību (CLLD);

33.

iesaka dalībvalstu pārvaldības iestādēm izmantot jaunos teritoriālās attīstības instrumentus, kas paredzēti ES reģionālās un lauku attīstības politikā: integrēti teritoriālie ieguldījumi, uz sabiedrību orientēta vietējā attīstība (CLLD), vispārējās dotācijas un no vairākiem fondiem finansēta stratēģija;

34.

jaunajā plānošanas periodā iesaka veicināt integrētu teritoriālo pieeju, partnerības līgumos iekļaujot un nepārprotami minot intervences un atbalsta pasākumu teritoriālo dimensiju, jo īpaši attiecībā uz pasākumiem, kurus pilsētu un lauku partnerības ietvaros paredzēts īstenot funkcionālajos reģionos;

35.

uzsver, ka reģionālās un vietējās pašvaldības ieguldījumu plānus izstrādā, balstoties uz stratēģijas “Eiropa 2020” tematiskajiem mērķiem, taču attiecībā uz ģeogrāfisko pārklājumu tās var noteikt attiecīgo funkcionālo teritoriju robežas. Attiecībā uz atbilstības kritērijiem līdzekļu saņemšanai jāatzīst minētās funkcionālās teritorijas un vienlaikus jāiekļauj pieejamie finansējuma avoti ES reģionālajā politikā un kopējā lauksaimniecības politikā;

36.

piekrīt apgalvojumam, ka pilsētu un lauku partnerība nav ne instruments ekonomikas potenciāla pārdalīšanai konkrētajā telpā, ne arī līdzeklis, lai veicinātu finansējuma pārdali kādā funkcionālā teritorijā. Partnerības mērķis ir efektīvi izmantot esošās iespējas un veidot dažādu pušu sadarbību vietējās attīstības veicināšanai;

37.

uzskata, ka sīkāk jāizvērtē institucionālās sadrumstalotības risks pilsētu un lauku partnerībā: iespējamie interešu konflikti starp partneriem un šo konfliktu ekonomiskā dimensija, apdraudējums saistībā ar iespējamām reformām nolūkā palielināt ekonomikas efektivitāti un vienlaikus saistībā ar stabilitāti, kas vajadzīga intervences pasākumu leģitimitātes atzīšanai, finanšu stabilitāte un stabilitātes trūkums, iespējamā neatbilstība starp finansējuma vajadzībām un pastāvošajām iespējām, kā arī varbūtība, ka pasākumos nav pietiekami iesaistīti ieinteresētie partneri un privātie partneri utt.;

38.

uzskata, ka ES līmenī aktīvāk jāveicina un jāatzīst partnerības sniegtās priekšrocības. Visos pārvaldības līmeņos, to skaitā ES līmenī, jāatbalsta vietējo publisko pārvaldes iestāžu veiktspējas stiprināšana publisko pakalpojumu jomā, pašreizējās veiktspējas uzlabošana un izmantošana un ražīguma paaugstināšana, līdzekļu racionalizācija un efektīvāka piekļuve dabas resursiem. Funkcionālo reģionu atpazīstamības palielināšana, kaimiņos esošo administratīvo vienību konkurences negatīvo seku mazināšana (īpaši nodokļu jomā), lielāki apjomradīti ietaupījumi saistībā ar ieguldījumiem, ekonomikas stabilitāte, pakalpojumu pieejamība, neizmantoto resursu mobilizēšana, zināšanu uzlabošana vietējā līmenī, pateicoties informācijas apmaiņai, pilsētu izplešanās tendences pārorientēšana ir piemēri tiem uzdevumiem, kas jāīsteno pilsētu un lauku sadarbības jomā.

39.

iesaka atbalstīt funkcionālos reģionus un pilsētu un lauku pārrobežu partnerību, kas var būt par pamatelementiem ES struktūrfondu un ieguldījumu fondu finansēto daudzgadu attīstības programmu īstenošanā;

40.

vēlas norādīt, ka ES programmām jābūt elastīgām, lai varētu tās pielāgot funkcionālo teritoriju apstākļiem un izstrādāt mehānismus, kas palīdzētu un rosinātu pilsētu un lauku teritorijas veidot ciešāku sadarbību un veicināt efektīvākus politiskus risinājumus;

41.

uzskata, ka obligāts nosacījums ir efektīvāka datu vākšana funkcionālo teritoriju līmenī. Tādējādi varēs izveidot konkrētu datubāzi, lai, pārzinot situāciju, panāktu efektīvāku teritoriālo plānošanu, kas pamatotu intervences pasākumu proporcionalitāti, t.i., nepieciešamību, lai plānošana tiktu veikta tur, kur reāli radušās problēmas un notikušas pārmaiņas. Turklāt, lai plašāk izmantotu apkopoto informāciju par to, kā darbojas (vai nedarbojas) partnerība, ir vajadzīgi praktiski piemēri, kas apliecinātu partnerības pievienoto vērtību un priekšrocības ilgtspējīgas ekonomikas attīstības veicināšanā (3); tāpēc politikas veidotājiem un projektu īstenotājiem ļoti svarīga būs ESPO veiktā analīze šajā jomā;

42.

pauž pārliecību, ka pilsētu un lauku partnerības kvalitātes novērtēšanā ir svarīgi labāk izprast gan acīmredzamās, gan citas partnerības radītās priekšrocības. Novērtēšana apliecinās ES pievienoto vērtību, ko šāda partnerība rada stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu īstenošanā. Tāpēc varētu būt lietderīgi izstrādāt kopējus radītājus, lai novērtētu gūto labumu. Vietējās pašvaldības būtu jāmudina izmantot šādus rādītājus. Ilgtermiņā varētu veikt partnerību salīdzinošu novērtējumu, jo īpaši attiecībā uz ES fondu finansētajām programmām;

43.

mudina vietējās un reģionālās pašvaldības izstrādāt novatoriskus pilsētu un lauku pārvaldības modeļus, lai optimizētu pilsētu un lauku apgabalu sadarbības ietekmi un rezultātus;

44.

ierosina izvirzīt pilsētu un lauku partnerību par vienu no URBACT programmas un inovatīvo pasākumu prioritārajiem tematiem, lai apkopotu pieredzi un praksi ES pilsētu un lauku partnerības jomā un veicinātu novatoriskus pārvaldības modeļus;

45.

uzskata, ka ir jāstiprina sadarbība, īpaši pārrobežu sadarbība, un finansiālais atbalsts, kas no ES programmām piešķirts, lai līdzfinansētu partnerības darbību izmaksas, kas var būt augstas, piemēram, saistībā ar administratīvajiem izdevumiem un cilvēkresursiem. Lai nodrošinātu partnerības efektīvu darbību, ir jāizvērtē gan partnerība, gan gūtā labuma un izmaksu attiecība;

46.

uzskata, ka partnerība būs efektīva tikai tad, ja tajā būs iesaistīti privātā sektora, sociālās ekonomikas un nevalstiskā sektora dalībnieki, un ja to atbalstīs iedzīvotāji;

47.

norāda, ka īpaša uzmanība jāpievērš pilsētu un lauku partnerības pārrobežu aspektiem un tam, kā tiek vai netiek izmantoti Komisijas ierosinātie finansēšanas instrumenti, lai veicinātu pilsētu un lauku pārrobežu saiknes saimnieciskās attīstības potenciālu;

48.

uzsver, ka svarīga nozīme ir dialogam ar iedzīvotājiem, jo tas ir pilsētu un lauku pārvaldības būtisks faktors, ja vēlamies panākt konsensu par kopīgu nostāju un mērķiem un palielināt uzticēšanos;

49.

uzskata, ka jāpieņem pasākumi ar mērķi ierobežot pilsētu teritoriju izplešanos, kas rada nevēlamas sekas galvenokārt ilgtspējīgai attīstībai (sablīvējas augsne, palielinās plūdu iespējamība un problemātiskāka kļūst riska novēršana un ūdensapgāde, kā arī pasliktinās gaisa kvalitāte), kā arī mobilitātei – piemēram, rodas satiksmes sastrēgumu problēmas, palielinās infrastruktūras izmaksas – un teritoriālajai plānošanai kopumā. Minētās problēmas var atrisināt, izveidojot pilsētu un lauku partnerību;

50.

norāda, ka jāiesaista privātais un sociālās ekonomikas sektors, kura atbalsts ir īpaši efektīvs no izpildes kritēriju, uzņēmējdarbības un inovācijas kapacitātes, un iespēju izmantošanas un sabiedrības mobilizēšanas viedokļa, bet jo īpaši tāpēc, ka abi šie sektori palīdz piesaistīt līdzekļus un veidot publiskā un privātā sektora partnerību;

51.

atgādina, ka partnerības veiksmīgas īstenošanas pamatprincipi ir šādi: izveidot uzticēšanās gaisotni, apzināt visas esošās iespējas, pārdomāt konkrētu projektu īstenošanas perspektīvas, izvēlēties projektus, kas dotu labumu gan pilsētām, gan lauku apgabaliem, piesaistīt līdzekļus un piemērot saskaņotu un efektīvu pieeju ilgākā laika periodā.

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/15

—

uzsver, ka ES ikgadējā budžeta sagatavošanas process ir reģionālajām un vietējām pašvaldībām politiski un stratēģiski svarīgs, un ierosina oficiāli apspriesties par turpmākajiem ikgadējiem budžetiem;

—

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pūliņus sniegt informāciju par ES līdzekļu saņēmējiem, taču konstatē, ka publiski pieejamā informācija ir nepietiekama un nepilnīga, lai gūtu pareizu pārskatu par reģionālo un vietējo pašvaldību tērētajiem un pārvaldītajiem ES līdzekļiem;

—

uzsver, ka Komiteja uzmanīgi sekos līdzi, vai programmu īstenošanas lēnai uzsākšanai un lēnai līdzekļu apgūšanai nebūs negatīva ietekme uz 2016. gadā plānoto DFS starpposma pārskatīšanu;

—

atzīmē, ka aptuveni vienu trešdaļu no neizpildīto saistību kopsummas (EUR 70,7 miljardus) samaksās 2014. gadā, taču pievienojas Eiropas Komisijas paustajām bažām par 2015. un 2016. finanšu gadu;

—

uzskata maksājumu kavējumus par nepieņemamiem un stingri mudina programmām ar dalītu pārvaldību paredzēto 60 dienu maksājumu termiņu noteikt par obligātu un ieviest finansiālu sodu, ja termiņš tiek kavēts;

—

ir sarūgtināta, ka 2014. gada ES budžeta prioritāšu politiskajā izklāstā nekur nav pieminēts Eiropas pusgads;

—

atzīmē, ka Komisija ierosināja Jaunatnes nodarbinātības ierosmei maksimāli pastiprināti piešķirt līdzekļus 2014.–2015. gadā, un iesaka šo priekšlikumu papildināt ar attiecīgiem pasākumiem (piemēram, spēju veidošanu), lai to varētu ātri īstenot;

—

prasa pastiprināt saistību apropriāciju izpildi sākotnējā posmā vēl arī šādām programmām – līdz pat EUR 200 miljoniem programmā “Apvārsnis 2020”, EUR 150 miljoniem programmā “Erasmus” un EUR 50 miljoniem programmā COSME;

—

atbalsta plānoto līdzekļu pārcelšanu EUR 351,9 miljonu apmērā no kopējās lauksaimniecības politikas pirmā pīlāra uz otro un atkārtoti pauž savu stingro nostāju pret līdzekļu pārcelšanu pretējā virzienā;

—

iesaka papildu elastību, ko pieļauj “vispārējā rezerve izaugsmei un nodarbinātībai”, izmantot 1.b kategorijā.

Ziņotājs

Luc VAN DEN BRANDE (BE/PPE), Flandrijas un Eiropas sadarbības aģentūras priekšsēdētājs

Atsauces dokumenti

Eiropas Komisija, “Statement of estimates of the European Commission for the financial year 2014 (Preparation of the 2014 Draft Budget)”,

SEC(2013) 370, 2013. gada jūnijā

Eiropas Savienības Padome, “Projekts – Padomes regula, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam”,

11655/13, 2013. gada 27. jūnijā

1.

norāda, ka šī ir pirmā reize, kad Komiteja izstrādā atzinumu par ES ikgadējo budžeta procedūru, lai paustu reģionālo un vietējo pašvaldību viedokli par budžeta pozīcijām, kurām tās ir galvenie saņēmēji un kuras tieši skar pašvaldības;

2.

uzsver, ka ES ikgadējā budžeta sagatavošanas process ir reģionālajām un vietējām pašvaldībām politiski un stratēģiski svarīgs, un ierosina Komisijai, Padomei vai Parlamentam oficiāli apspriesties ar RK par turpmākajiem ikgadējiem ES budžetiem, dodot iespēju Komitejai savu nostāju formulēt pēc tam, kad budžeta projektu publicējusi Eiropas Komisija, un – vēlams – pirms Padome budžeta projektu iesniedz Parlamentam;

3.

uzsver, ka šajā atzinumā netiek izskatīti V pozīcijā iekļautie administratīvie izdevumi;

4.

šajā atzinumā galveno uzmanību velta budžeta pozīcijām, par kurām Reģionu komitejai un reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir vislielākā interese, tostarp tādām pozīcijām kā struktūrfondi, “Apvārsnis 2020”, Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programma (COSME), Kohēzijas fonds un citas programmas ar dalītu pārvaldību, piemēram, Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds (EJZF), Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) un LIFE+;

5.

atzīmē, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām ES budžets ir ļoti svarīgs, jo tās tieši pārvalda dažas ES programmas, kurām ir dalīta pārvaldība, un tāpēc pašvaldības tieši skar gan saistību, gan maksājumu apropriāciju apmērs minētajās jomās, it sevišķi maksājumu kavējumi, kas rodas no iepriekšējos gados uzkrātiem neizpildītiem maksājumiem, kuri tieši ietekmē daudzu reģionālo un vietējo pašvaldību publiskās finanses visā Eiropas Savienībā;

6.

turklāt atzīmē, ka daudzas reģionālās un vietējās pašvaldības, kas saņem līdzekļus no tādiem ES fondiem kā Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Kohēzijas fonds, Eiropas Sociālais fonds (ESF), ELFLA un EJZF, ir lielā mērā atkarīgas no šiem fondiem savu politikas mērķu īstenošanā;

7.

vēlas arī atgādināt, ka ES budžets veido tikai mazu daļu (aptuveni 2 %) no kopējiem publiskā sektora izdevumiem Eiropas Savienībā un ar to vien nepietiek, lai segtu uz nākotni vērstos tiešos ieguldījumus EUR 1,8 triljonu apmērā, kuri nepieciešami stratēģijai “Eiropa 2020”. Tāpēc Reģionu komiteja uzskata, ka reģionālo un vietējo pašvaldību lielākai iesaistei jaunajā Eiropas ekonomikas pārvaldības procesā ir izšķiroša nozīme, un uzsver, ka ir svarīgi reģionālās un vietējās pašvaldības iesaistīt partnerības līgumos;

8.

uzsver, ka no ES budžeta veiktajiem ieguldījumiem ir sviras un daudzkāršošanas efekts, kas reģionālajā, vietējā un valstu līmenī rodas publiskā un privātā līdzfinansējuma rezultātā. Daudzās dalībvalstīs publiskā sektora ieguldījumi lielā mērā ir atkarīgi no struktūrfondiem, kas 13 valstīs veido vairāk nekā 30 % no publiskā sektora ieguldījumiem un sešās dalībvalstīs – pat vairāk nekā 60 %;

9.

atzīmē, ka nav skaidrības par reģionālo un vietējo pašvaldību daļas īpatsvaru, lai gan tiek uzskatīts, ka lielu daļu no ES budžeta tērē valstu, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, valsts sektora iestādes, nevalstiskās organizācijas, bezpeļņas organizācijas, privātās organizācijas, uzņēmumi, universitātes, citas izglītības iestādes, privātpersonas u. c. un ka kopumā viena trešdaļa publisko izdevumu un divas trešdaļas publiskā sektora ieguldījumu attiecināmas uz reģionālo un vietējo līmeni;

10.

ir pārliecināta, ka reģionālajām un vietējām pašvaldībām ir būtiska un neaizvietojama loma ES politikas mērķu īstenošanā. Tās tieši vai netieši ir iesaistītas, piemēram, šādās jomās:

11.

secina, ka reģionālās un vietējās pašvaldības tieši un/vai netieši ir iesaistītas vairāk nekā 75 % ES budžeta līdzekļu pārvaldībā vai izdošanā (1);

12.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pūliņus sniegt informāciju par ES līdzekļu saņēmējiem – vai nu tieši no Komisijas, vai ar valstu un reģionālo pārvaldes iestāžu starpniecību –, lai, uzlabojot pārredzamību, palielinātu arī atbildības sajūtu, taču konstatē, ka publiski pieejamā informācija ir nepietiekama un nepilnīga, lai gūtu pareizu pārskatu par reģionālo un vietējo pašvaldību tērētajiem un pārvaldītajiem ES līdzekļiem;

13.

pauž nožēlu, ka trūkst statistikas datu, kas ļautu Reģionu komitejai pildīt tās konsultatīvo funkciju un prasa Eiropas Komisijai, sākot no 2014. gada, sniegt šādus datus:

14.

aicina Eiropas Komisiju, Parlamentu un Eiropadomi, lai atvieglotu demokrātisko kontroli, racionalizēt un saskaņot izmaiņu ieviešanu budžeta projektā;

15.

tādēļ uzsver, ka ES politikas efektivitāte ir atkarīga no tā, vai tiek pareizi piemērots daudzlīmeņu pārvaldības princips, kas ir struktūrfondu pārvaldības vispārējs princips (3) un kas nozīmē visu valdības līmeņu – katra atbilstīgi savai kompetencei – efektīvu sadarbību nolūkā sasniegt politikas mērķus. Reģionālās un vietējās pašvaldības nevar pielīdzināt tādiem līdzekļu saņēmējiem kā nevalstiskās organizācijas, privātas organizācijas, uzņēmumi un izglītības iestādes u. c.;

16.

atbalsta Eiropas Komisijas ierosmi par ES Rīcības kodeksu attiecībā uz partnerību (ECCP), kas papildina Kopīgo noteikumu regulu; minētajā kodeksā ir sīkāk izstrādāti un paplašināti partnerības principi saistībā ar vienotā stratēģiskā satvara programmu un fondu plānošanu, īstenošanu un novērtēšanu; uzskata, ka tāda partnerība ir vislabākā garantija resursu efektīvai izmantošanai un atbilstībai reģionu un vietējo kopienu vajadzībām, un pauž sarūgtinājumu, ka Padome ECCP nav iekļāvusi sarunu satvarā, kaut gan minētais kodekss ir svarīgs 2014.–2020. gada plānošanas perioda pārvaldības instruments;

17.

aicina Komisiju skaidri un saprotami ziņot par to, kā reģionālās un vietējās pašvaldības laikus un strukturētā veidā tika iesaistītas 2014.–2020. gadam paredzēto partnerības līgumu un darbības programmu izstrādē;

18.

atgādina par nepieciešamību samazināt reģionālo un vietējo pašvaldību administratīvo slogu un mudina Komisiju, Padomi un Parlamentu to ņemt vērā, pieņemot jaunus pašvaldībām paredzētus noteikumus;

19.

atgādina savu lūgumu Eiropas Komisijai tās priekšlikumos ņemt vērā publisko izdevumu kvalitāti Eiropas Savienības un tās dalībvalstu makroekonomikas pārskatos. Minētajos priekšlikumos saistībā ar budžeta deficīta aprēķiniem jo īpaši būtu jāpievēršas pašreizējo izdevumu nodalīšanai no ieguldījumiem, lai ieguldījumus, kas neto ieguvumu nodrošina ilgākā laika posmā, neaprēķinātu kā negatīvus;

20.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas centienus uzraudzīt publiskos izdevumus klimata pasākumu jomā;

21.

pozitīvi vērtē faktu, ka 2013. gada 27. jūnijā Parlaments, Padomes prezidentvalsts un Komisija panāca politisku vienošanos par daudzgadu finanšu shēmu (2014–2020);

22.

ir satraukta par to, ka Komisijai nav pienācīgas riska pārvaldības stratēģijas, ar kuras palīdzību kohēzijas politika varētu darboties uz ikgadējā budžeta pamata gadījumos, kad daudzgadu finanšu shēma (DFS) nav apstiprināta;

23.

pauž lielas bažas, ka ar Eiropadomes apstiprinātās nākamās DFS kopējo apjomu varētu nepietikt, lai sasniegtu stratēģijā “Eiropa 2020” un “Izaugsmes un nodarbinātības paktā” izvirzītos vērienīgos ES mērķus;

24.

ir sarūgtināta, pirmkārt, ka DFS saistību apropriāciju maksimālais apjoms (EUR 960 miljardi) ir par EUR 34 miljardiem mazāks nekā 2007.–2013. gadam, vēl jo vairāk tāpēc, ka patlaban Eiropai vajadzīgi līdzekļi, lai saskaņotā veidā atlabtu no pašreizējās krīzes, un, otrkārt, ka DFS maksimālais apjoms (EUR 960 miljardi) ir par vairāk nekā EUR 80 miljardiem mazāks nekā Komisija sākotnēji bija ierosinājusi;

25.

atbalsta EP nostāju, ka regulu par DFS nevar likumīgi pieņemt, kamēr nav panākta politiska vienošanās par attiecīgo juridisko pamatu;

26.

pauž sarūgtinājumu, ka nav būtisku panākumu jautājumā par pašu resursu sistēmas reformu, kas palīdzētu samazināt dalībvalstu tiešos maksājumus ES budžetā; tāpēc aicina Padomi, Komisiju un Eiropas Parlamentu nekavējoties pieņemt lēmumu par darba grupas par pašu resursiem pilnvarojumu un sastāvu, kā paredzēts 27. jūnija nolīgumā, lai varētu ievērot pirmā novērtējuma termiņu 2014. gadā. Minētās darba grupas sanāksme būtu jāsasauc DFS regulas oficiālās pieņemšanas laikā;

27.

pozitīvi vērtē gan panākto vienošanos par lielāku elastību, kas ieviesta nolūkā pilnībā izmantot DFS maksimālās summas katrā kategorijā un ļauj vienā finanšu gadā neizmantotās apropriācijas automātiski pārnest uz nākamo gadu, gan arī prasību pārskatīt DFS un no tās izrietošo DFS pārskatīšanu 2016. gada beigās;

28.

atkārtoti stingri un viennozīmīgi noraida jebkādus makroekonomiskos nosacījumus un uzskata, ka variants par to piemērošanu visām budžeta pozīcijām, kā dažas dalībvalstis prasījušas, ir nelietderīgs, jo tad rastos liels risks, ka nāktos smagi ciest reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kas nav atbildīgas par dalībvalstu neizpildītajām saistībām. Pauž sarūgtinājumu, ka priekšlikumā Padomes regulai, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, 6. pantā joprojām ir minēti makroekonomiskie nosacījumi;

29.

atkārtoti noraida izpildes rezervi, jo tā varētu mudināt īstenot mazāk vērienīgus projektus un laupīt vēlmi izstrādāt jauninājumus. Pauž sarūgtinājumu, ka izpildes rezerve pieminēta 2014. gada budžeta projekta politiskajā izklāstā;

30.

atbalsta EP nostāju, ka regulai par DFS nevar piešķirt apstiprinājumu ar konsensu, kamēr nav “viennozīmīgas garantijas”, ka 2013. gadā neizpildītie maksājumi tiks pilnībā segti, un ka tāpēc Padomei būtu ne vien jāpieņem oficiāls lēmums par budžeta grozījumu projektu (BGP) Nr. 2/2013 (EUR 7,3 miljardu apmērā), bet arī jāpilda sava politiskā apņemšanās bez kavēšanās pieņemt vēl vienu budžeta grozījumu (EUR 3,9 miljardu apmērā, lai sasniegtu vajadzīgo kopsummu – EUR 11,2 miljardus (4)), un šajā sakarā pozitīvi vērtē Komisijas izvēli 2014. gada budžeta projektu veidot, pamatojoties uz pieņēmumu, ka minētie divi 2013. gada budžeta grozījumu projekti tiks pieņemti;

31.

uzsver, ka Komiteja uzmanīgi sekos līdzi, vai programmu īstenošanas lēnai uzsākšanai un lēnai līdzekļu apgūšanai nebūs negatīva ietekme uz 2016. gadā plānoto DFS starpposma pārskatīšanu;

32.

ir nobažījusies par to, ka daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam plānots ES budžeta papildu strukturālais deficīts EUR 52 miljardu apmērā. Reģionālās un vietējās pašvaldības, kuru ieguldījumi ļoti lielā mērā ir atkarīgi no ES līdzekļiem, to uzskata par bīstamu tendenci, jo maksājumu apropriāciju iztrūkuma dēļ Komisija nespēs laikus izpildīt saistības, un atzīmē, ka strukturālā deficīta radīšana ES budžetā ir pretrunā ar Līguma noteikumiem (LESD 310. un 323. pantu);

33.

pauž lielu pārsteigumu, ka, pat pieļaujot, ka tiks pieņemti abi 2013. gada budžeta grozījumu projekti, kuri kopsummā maksājumus palielinās par EUR 11,2 miljardiem, tiek plānots, ka 2013. gada beigās uz jauno plānošanas periodu no 2007.–2013. gada programmām tiks pārnesti aptuveni EUR 225 miljardi (5) neizpildīto saistību, kas atbilst aptuveni 25 % no 2014.–2020. gada daudzgadu finanšu shēmas maksājumu kopsummas (EUR 908,4 miljardi) un 1,6 reizes pārsniedz ES ikgadējo budžetu;

34.

atzīmē, ka minētā neizpildīto saistību summa ir pretstatā EP sarunās paustajam politiskajam mērķim sākt jauno plānošanas periodu “no nulles”, un brīdina, ka 2020. gada beigās būs aptuveni EUR 277 miljardu lielas neizpildītas saistības (6) un ka šis iztrūkums, t. i., strukturālais deficīts, palielināsies ar katru nākamo DFS;

35.

norāda, ka divas jomas, kurās neizpildīto saistību summa ir vislielākā, ir kohēzijas politika (divas trešdaļas no kopsummas) un lauku attīstība, un iesaka rast risinājumu, kā izvairīties no neizpildīto saistību uzkrāšanās gadu gaitā;

36.

atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu Eiropas Komisijai “reizi mēnesī sagatavot ziņojumu Parlamentam un Padomei par dalībvalstu maksājumu pieprasījumu tendencēm attiecībā uz struktūrfondiem, Kohēzijas fondu, Lauku attīstības fondu un Zivsaimniecības fondu (sniedzot to sadalījumu pa dalībvalstīm un fondiem)”;

37.

atzīmē, ka aptuveni vienu trešdaļu no neizpildīto saistību kopsummas (EUR 70,7 miljardus) samaksās 2014. gadā, taču pievienojas Eiropas Komisijas paustajām bažām par 2015. un 2016. finanšu gadu; ja 2014. gadā – jaunās DFS pirmajā gadā – maksājumu apropriāciju ziņā būs manevrēšanas iespējas, jo paies laiks, kamēr jaunās programmas sāks īstenot (īpaši tās, uz kurām attiecas dalīta pārvaldība), tad šī elastība ar katru gadu kļūs arvien mazāka;

38.

šajā saistībā uzsver DFS vienošanās (7) pozitīvo aspektu – elastības iespējas daudzgadu finanšu shēmā un tā saukto “maksājumu vispārējo rezervi” (8);

39.

pauž bažas, ka Komisija 2014. gadam nav paredzējusi nekādu rezervi, jo maksājumi ir noteikti EUR 136,1 miljarda apmērā, kas nozīmē, ka 2015. gadā Komisijai nebūs papildu rezerves, un tāpēc ir risks, ka strukturālais deficīts vēl vairāk palielināsies līdz ar jauno 2014.–2020. gada programmu īstenošanu un iekavētajiem maksājumiem no 2007.–2013. gada plānošanas perioda (+/– EUR 155 miljardi);

40.

vērš uzmanību uz jauno noteikumu “n+3” sekām maksājumu atcelšanai kohēzijas politikas jomā attiecībā uz neizpildīto saistību uzkrāšanos turpmākajos gados. Šajā sakarā Reģionu komiteja iesaka 2014.–2016. gadā prioritāti piešķirt 2007.–2013. gada neizpildītajām maksājumu saistībām (trīs gadus katru gadu segt EUR 70 miljardus), jo jaunā plānošanas perioda neizpildītie maksājumi, visticamāk, sāks uzkrāties 2017./2018. gadā (2014. gads + 3 gadi, ieskaitot aizkavēšanos ar programmu izpildes sākšanu 2014. gadā DFS novēlotās pieņemšanas dēļ).

41.

uzskata maksājumu kavējumus par nepieņemamiem un stingri mudina programmām ar dalītu pārvaldību paredzēto 60 dienu maksājumu termiņu noteikt par obligātu un ieviest finansiālu sodu, ja termiņš tiek kavēts, turklāt arī citiem fondiem termiņu neievērošanas gadījumā varētu noteikt tādu pašu finanšu sodu (proti, procentu maksājumus), kāds ir piemērojams centralizēti pārvaldītajām programmām (piemēram, Septītajai pamatprogrammai un/vai ar jauno programmu “Apvārsnis 2020” saistītajiem projektiem). Šis jautājums ir īpaši svarīgs reģionālajām un vietējām pašvaldībām, kuras gaida līdzekļu atmaksāšanu. Tāpēc Reģionu komiteja prasa, lai ES Finanšu regulas nākamajā pārskatīšanas reizē šai problēmai tiktu rasts risinājums;

42.

pauž nožēlu par budžeta grozījumu skaita palielināšanos īstenošanas gada laikā, kā cēlonis ir Padomes, Komisijas un Parlamenta noteiktais nereāli zemais līmenis vajadzīgo maksājumu aplēsēm. 2013. gadā jau ir bijuši pieci budžeta grozījumu projekti, savukārt 2010. gadā to bija desmit;

43.

mudina Komisiju, Parlamentu un Padomi nākt klajā ar strukturāliem risinājumiem, kā likvidēt ES budžeta strukturālo deficītu, lai reģionālajām un vietējām pašvaldībām apsolītos ieņēmumus vairs neapdraudētu ES maksājumu apropriāciju iztrūkums;

44.

atkārtoti apliecina, ka bieži vien reģionālā un vietējā līmeņa publiskā sektora ieguldījumi tiek koncentrēti vairākās svarīgāko prioritāšu nozarēs, kurām ir izšķiroša nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” sekmīgā īstenošanā; vēlreiz mudina lielāku politisko prioritāti piešķirt sinerģijas veidošanai starp ES, dalībvalstu, reģionu un vietējo pašvaldību budžetiem, liekot uzsvaru uz pieņemto ES prioritāšu īstenošanu;

45.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu apzināt visus publiskā sektora izdevumus, kas veltīti stratēģijas “Eiropa 2020” finansēšanai, bet ir pārsteigta, ka par pamatu ņemtas septiņas pamatiniciatīvas, nevis pieci pamatmērķi (nodarbinātība, inovācija, izglītība, sociālā iekļaušana un klimata pārmaiņas / enerģētika);

46.

pauž sarūgtinājumu, ka nekur nav pieminēti Kopīgo noteikumu regulas 11 tematiskie mērķi, uz kuru īstenošanu jākoncentrē Eiropas strukturālie un investīciju fondi (9) un kuriem jābūt saskaņotiem ar Eiropas Komisijas 2012. gada 14. martā ierosināto vienoto stratēģisko satvaru (VSS);

47.

atkārtoti mudina pieļaut elastīgumu, lai varētu ņemt vērā reģionu un pilsētu teritoriālo specifiku;

48.

ir sarūgtināta, ka 2014. gada ES budžeta prioritāšu politiskajā izklāstā nekur nav pieminēts Eiropas pusgads. Turklāt pauž sarūgtinājumu arī par to, ka Komisija ignorējusi EP aicinājumu “sniegt faktiskus un konkrētus datus attiecībā uz to, kā tās ierosinātais ES budžeta projekts var faktiski veikt veicinošu, katalītisku, sinerģisku un papildinošu funkciju attiecībā uz ieguldījumiem vietējā, reģionu un dalībvalstu līmenī, lai īstenotu saistībā ar Eiropas pusgadu noteiktās prioritātes,” (10) un tāpēc rosina, pamatojoties uz daudzlīmeņu pārvaldības principu, Eiropas pusgada norisē iesaistīt reģionus, jo sevišķi reģionus ar leģislatīvām pilnvarām;

49.

atbalsta Jaunatnes nodarbinātības ierosmi un prasa to iekļaut turpmākajos partnerības līgumos; vienlaikus uzsver, ka reģionālās un vietējās pašvaldības pilnībā jāiesaista jebkādu nodarbinātības iniciatīvu īstenošanā, tāpēc ka pašvaldības vislabāk spēj novērtēt vietējo nodarbinātības tirgu un izstrādāt attiecīgajiem apstākļiem piemērotas jaunatnes programmas, kā arī daudzi reģioni ir pilnībā atbildīgi par šo politikas jomu;

50.

pauž sarūgtinājumu, ka problēmas risināšanai Jaunatnes nodarbinātības ierosme ir izveidota papildus citiem fondiem, nevis ESF ietvaros, jo tādējādi palielinās saņēmēju administratīvais slogs;

51.

atzīmē, ka Komisija ierosināja Jaunatnes nodarbinātības ierosmei maksimāli pastiprināti piešķirt līdzekļus (EUR 6 miljardus) (11) programmas sākotnējā posmā, t. i., 2014.–2015. gadā, un iesaka šo priekšlikumu papildināt ar attiecīgiem pasākumiem (piemēram, spēju veidošanu), lai to varētu ātri īstenot, pirmkārt, tāpēc ka Kopīgo noteikumu regulas priekšlikumu un ESF regulu nav iespējams pieņemt pirms DFS regulas, tātad tikai 2013. gada beigās, kas izraisīs aizkavēšanos ar īstenošanu, un, otrkārt, ņemot vērā vispārēju neskaidrību, kā dalībvalstis un/vai reģioni praksē īstenos Jaunatnes nodarbinātības ierosmi un kāds būs tai piešķirto līdzekļu izmantošanas temps; turklāt aicina grozīt DFS regulas 9.f pantu, lai atceltu skaidri noteikto Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas budžeta pozīcijas ierobežojumu, kas ir EUR 3 miljardi. Šāds grozījums būtu jo īpaši nepieciešams, lai novērstu kohēzijai ļoti svarīgo programmu, piemēram, pārrobežu sadarbības programmas vai daļas no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, īstenošanas atlikšanu uz laiku pēc 2016. gada;

52.

ir īpaši norūpējusies par samazinājumiem vairākās budžeta pozīcijās, kurām ir izšķiroša nozīme ātrai ekonomikas atveseļošanai nepieciešamajos ilgtermiņa ieguldījumos, – kohēzijas politika, lauku attīstība, COSME un “Apvārsnis 2020”;

53.

prasa atbilstīgi Padomes 2013. gada 27. jūnija DFS regulas priekšlikuma 9.f pantam pastiprināt saistību apropriāciju izpildi sākotnējā posmā, konkrēti, 2014.–2015. gadā vēl arī šādām programmām – līdz pat EUR 200 miljoniem programmā “Apvārsnis 2020”, EUR 150 miljoniem programmā “Erasmus” un EUR 50 miljoniem programmā COSME;

54.

nav pārsteigta, ka kohēzijai paredzētās saistību apropriācijas 2014. gadā ir minimālas, jo gaidāmi kavējumi (12) ar partnerības līgumu un darbības programmu īstenošanu, bet aicina dalībvalstis koncentrēties uz darbības programmām, lai līdzekļus sāktu lietot jau 2014. gadā;

55.

pauž sarūgtinājumu, ka no budžeta 1.b pozīcijas svītrots budžeta postenis, kurā programmas “Erasmus” ietvaros paredzēti līdzekļi vēlētiem vietējā un reģionālā līmeņa pārstāvjiem (budžeta postenis 13 03 77 11), un, pamatojoties uz RK pieredzi ar šo iniciatīvu, prasa minēto posteni atjaunot;

56.

atzinīgi vērtē saistību apropriāciju palielināšanu LIFE+ programmai par 10,3 % salīdzinājumā ar 2013. gadu, savukārt pauž neizpratni par maksājumu apropriāciju samazinājumu (1,1 %);

57.

pozitīvi vērtē nozīmīgo pāreju no EJZF tiešas pārvaldības uz dalītu pārvaldību, lai gan tādēļ finansēšanas perioda sākumā samazināsies maksājumu apmērs;

58.

atzinīgi vērtē priekšlikuma Padomes regulai par DFS 8. pantā pievienoto noteikumu, kas ļauj pārskatīt DFS un papildus noteiktajam maksimālajam izdevumu apmēram pārcelt uz turpmākajiem gadiem 2014. gadā neizmantotos piešķīrumus, ja pēc 2014. gada 1. janvāra tiktu pieņemti jauni noteikumi vai dalītas pārvaldības programmas;

59.

atbalsta plānoto līdzekļu pārcelšanu EUR 351,9 miljonu apmērā no kopējās lauksaimniecības politikas pirmā pīlāra uz otro un atkārtoti pauž savu stingro nostāju pret līdzekļu pārcelšanu pretējā virzienā;

60.

uzsver, ka ne Eiropadomes 2013. gada 7. un 8. februāra secinājumos, ne 2013. gada 27. jūnija priekšlikumā Padomes regulai par DFS nav paredzēts apakšlimits kohēzijas politikai, kas tā vietā ir pārveidota par apakškategoriju. Tāpēc Komiteja apstrīd 2014. gada budžeta projektā daudzviet minētās atsauces uz šādu apakšlimitu (13), bet atbalsta saistību/maksājumu apropriāciju pārcelšanu 1. kategorijas ietvaros, kad tas ir lietderīgi;

61.

atbalsta “vispārējo rezervi izaugsmei un nodarbinātībai”, ko veidos atlikums no DFS saistību apropriāciju maksimālajām summām 2014.–2017. gadā; atzinīgi vērtē iespēju attiecīgās saistību apropriācijas izmantot papildus 2016.–2020. gadam noteiktajam maksimālajam apjomam (14) un iesaka šo papildu elastību izmantot 1.b kategorijā.

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/23

—

piekrīt Eiropas Savienības vides komisāram, ka līdz šim veiktie pētījumi liecina par nenoteiktību un trūkumiem spēkā esošajos ES tiesību aktos; uzsver: ja nozare vēlas gūt sabiedrības atbalstu, izšķiroša nozīme būs ar veselības un vides apdraudējumu saistīto jautājumu risināšanai, un aicina Eiropas Komisiju radīt satvaru risku pārvaldībai un trūkumu novēršanai attiecīgajā ES regulējumā;

—

aicina respektēt vietējo un reģionālo pašvaldību lēmumus aizliegt, ierobežot un kontrolēt norises un darbību saistībā ar netradicionālo ogļūdeņražu ieguvi. Būtu vietējām un reģionālajām pašvaldībām jāpiešķir tiesības nepieļaut netradicionālo ogļūdeņražu iespējamo ieguvi jutīgās teritorijās (piemēram, dzeramā ūdens aizsardzības zonas, ciemati, aramzeme utt.);

—

uzsver fundamentālo nozīmi, kāda ir pārredzamības principam un skarto iedzīvotāju grupu un vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalībai, pieņemot lēmumus šajā sensitīvajā jomā, un pauž bažas, ka minētie principi līdz šim ne visās dalībvalstīs ir pietiekami ņemti vērā;

—

atbalsta priekšlikumu netradicionālos ogļūdeņražus iekļaut pārskatītās direktīvas I pielikumā, lai būtu sistemātiski jāveic attiecīgo projektu IVN, un aicina Komisiju apsvērt ieceri noteikt kopējus vides standartus attiecībā uz netradicionālo ogļūdeņražu izpēti un ieguvi Eiropas Savienībā, lai atvieglotu saskaņotu un saprotamu IVN sagatavošanu.

Ziņotājs

Brian MEANEY kgs (IE/EA), Klēras grāfistes padomes un Vidusrietumu reģionālās pašvaldības loceklis

Atsauces dokuments

Pašiniciatīvas atzinums

1.

piekrīt, ka Eiropai vajadzīgi oglekļa emisiju aspektā neitrāli, ilgtspējīgi, globāli konkurētspējīgi, droši un ar augstām izmaksām nesaistīti enerģijas avoti. Eiropas Savienībai tas ir liels izaicinājums. Tāpēc dalībvalstīm ir jāapsver visi iespējamie risinājumi, un tas izraisījis ievērojamu interesi par netradicionālajiem ogļūdeņražiem. Šī interese ir palielinājusies, taču Eiropas Savienībā šobrīd ir atšķirīgs un nesaskaņots regulējums; Komiteja tomēr norāda, ka netradicionālie ogļūdeņraži nav ilgtspējīgi ne klimata pārmaiņu, ne ilgstermiņa energoapgādes aspektā, un tie ir saistīti ar augstu risku;

2.

atzīmē, ka netradicionālo ogļūdeņražu ieguve ar horizontālu hidraulisko laušanu (hydraulic fracturing), kurā lielā apjomā izmanto ūdeni ar nesaistīta polimēra piejaukumu (slickwater), rada būtiskus draudus videi un veselībai;

3.

uzsver, ka Eiropas Komisijai jāveic atbilstoši pasākumi, un rosina Eiropas Komisiju pieprasīt dalībvalstīm nodrošināt kompetentās reģionālās un vietējās pašvaldības ar līdzekļiem, lai tās varētu pareizi pildīt regulēšanas un uzraudzības funkcijas, it īpaši sociālajā un vides jomā, tostarp pienācīgi apsaimniekot visu dabas resursu kopumu, kas ietilpst attiecīgo ES reģionālo un vietējo pašvaldību kompetences jomā;

4.

uzsver, ka skaidri jāapzinās iespēja pāriet uz enerģijas ražošanu tikai no neizsīkstošiem enerģijas avotiem un uzmanību un līdzekļus, kas nepieciešami pārmaiņām enerģētikas jomā, nedrīkst novirzīt “netradicionālajiem” vai cita veida energoresursiem. Komiteja piekrīt, ka pārejas posmā no fosilo uz neizsīkstošo enerģijas avotu izmantošanu var tikt izmantoti netradicionālie ogļūdeņraži;

5.

norāda, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu (2009. gads, 194. pants) dalībvalstīm ir “tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, izvēlēties kādu no energoavotiem, kā arī noteikt savas energoapgādes struktūru”. Tāpēc Eiropas Savienībā ir ļoti atšķirīgi viedokļi par slānekļa gāzi. RK uzsver, ka visiem un jo īpaši Eiropas Komisijai, izstrādājot priekšlikumus par netradicionālo ogļūdeņražu drošu un nekaitīgu ieguvi un vienlaikus ievērojot vietējo dabas resursu pieejamību, noteikti ir jāatzīst, jārespektē un jāņem vērā vietējo un reģionālo pašvaldību pilnvaras, uzdevumi, viedokļi un nostāja;

6.

uzsver, ka, ņemot vērā vietējo un reģionālo pašvaldību kompetenci, īpašās zināšanas par stāvokli uz vietas un līdzekļu nepietiekamību, kā arī būtisko un daudzpusīgo ietekmi un risku, ko rada netradicionālo ogļūdeņražu ieguve, ir jārespektē vietējo un reģionālo pašvaldību lēmumi aizliegt, ierobežot un kontrolēt norises un darbību saistībā ar netradicionālo ogļūdeņražu ieguvi. RK uzsver, ka būtu jāpiešķir vietējām un reģionālajām pašvaldībām tiesības nepieļaut netradicionālo ogļūdeņražu iespējamo ieguvi jutīgās teritorijās (piemēram, dzeramā ūdens aizsardzības zonas, ciemati, aramzeme utt.) vai arī gadījumos, ja šī ieguve pašvaldībām neļautu sasniegt siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanas mērķus. Būtu arī jāpastiprina vietējo un reģionālo pašvaldību autonomija lemt par netradicionālo ogļūdeņražu ieguves aizliegšanu savā teritorijā; šajā saistībā atgādina par netradicionālo ogļūdeņražu ieguves aizliegumu, piemēram, Bulgārijā, Francijā, Luksemburgā, Šveices kantonā Fribūrā un Spānijas reģionā Kantabrijā;

7.

piekrīt Eiropas Parlamenta viedoklim, ka pašlaik spēkā esošās fakultatīvās pamatnostādnes, kas attiecas uz rūpniecību, piemēram, Globālā ziņošanas iniciatīva (Global Reporting Initiative), ANO Globālais līgums (Global Compact) un ESAO pamatnostādnes, kuras attiecas uz starptautiskiem uzņēmumiem un kurās noteikts, ka ieguves rūpniecības uzņēmumiem jānovērš negatīvā sociālā un ekoloģiskā ietekme, nav pietiekams līdzeklis, lai mazinātu ieguves negatīvo ietekmi;

8.

piekrīt Eiropas Savienības vides komisāram, ka līdz šim veiktie pētījumi liecina par nenoteiktību un trūkumiem spēkā esošajos ES tiesību aktos; uzsver: ja nozare vēlas gūt sabiedrības atbalstu, izšķiroša nozīme būs ar veselības un vides apdraudējumu saistīto jautājumu risināšanai, un rosina Eiropas Komisiju radīt satvaru risku pārvaldībai un trūkumu novēršanai attiecīgajā ES regulējumā;

9.

lūdz Komisijai apsvērt iespēju rosināt dalībvalstis ierobežot netradicionālo ogļūdeņražu ieguvi, kamēr nav novērsti regulējuma trūkumi attiecīgajās ES direktīvās;

10.

uzskata, ka, neskarot dalībvalstu prerogatīvas izmantot savus energoresursus, visā Savienībā jānodrošina, ka netradicionālo ogļūdeņražu ieguves jomā valda taisnīgi un līdzvērtīgi konkurences apstākļi un pilnībā tiek ievēroti attiecīgie Eiropas tiesību akti par vides un sabiedrības veselības aizsardzību. Vajadzīgs skaidrs un juridiski saistošs ES regulējums, ieteicams, direktīva par netradicionālo ogļūdeņražu izpēti un ieguvi, lai nodrošinātu pienācīgu aizsardzību pret slānekļa gāzes ieguves radīto apdraudējumu videi un cilvēku veselībai;

11.

uzskata, ka Eiropas Savienībā ir konsekventi jāpiemēro ES vides politikas piesardzības princips un obligāti jāveic ietekmes uz vidi novērtējums neatkarīgi no netradicionālo ogļūdeņražu izpētes un ieguves apjoma, vienlaikus ievērojot saimnieciskās intereses un to, ka jānodrošina energoapgādes drošība un atbalsts ilgtspējīgai attīstībai;

12.

uzsver, ka, pirms izsniegt atļauju īstenot netradicionālo ogļūdeņražu ieguves projektu, vienmēr būtu jāveic aprites cikla analīze, un tas jānosaka par pamatprincipu jaunā ES direktīvā par netradicionālo ogļūdeņražu izpēti un ieguvi Eiropas Savienībā;

13.

uzsver, ka būtiska nozīme ir pārredzamības principam un iesaistīto iedzīvotāju grupu un vietējo un reģionālo pašvaldību līdzdalībai lēmumu pieņemšanā šajā sensitīvajā jomā, un pauž bažas, ka minētie principi līdz šim ne visās dalībvalstīs ir pietiekami ņemti vērā;

14.

norāda, ka vairākās pasaules daļās, it īpaši ASV, kur slānekļa gāzi uzskata par revolucionāru jaunumu, nesenie tehnoloģiskie sasniegumi ir veicinājuši netradicionālo ogļūdeņražu strauju, komerciāla rakstura ieguvi, tomēr atzīmē, ka slānekļa gāzes ieguves iespējas Eiropas Savienībā ir tehniski un ekonomiski ierobežotas. Palielinās izpratne par to, ka Eiropa diez vai pieredzēs tādu bumu kā ASV (1). Tiek lēsts, ka netradicionālās gāzes resursi Eiropā labākajā gadījumā kompensēs tradicionālās gāzes ražošanas samazināšanos, un šo resursu ieguvi cita starpā ierobežo atšķirīgie ģeoloģiskie priekšnosacījumi (2), tiesību akti, kā arī augstāks iedzīvotāju blīvums. RK atzīmē, ka šajā jomā joprojām ir vajadzīga rūpīga analīze;

15.

atzīmē, ka netradicionālo ogļūdeņražu ieguves urbumi izsīkst ātrāk nekā tradicionālo ogļūdeņražu ieguves urbumi, tāpēc ir nepieciešams lielāks to skaits, un līdz ar to palielinās arī ražošanas izmaksas. Komiteja tomēr norāda, ka netradicionālo ogļūdeņražu ieguve notiek, izmantojot mūsdienīgus paņēmienus, piem., horizontālo urbšanu un daudzurbumu platformas (uz vienas platformas ir vairāki urbumi), kas var samazināt ietekmi uz vidi un vietējo teritoriju;

16.

uzskata: ja gāzes cenas arī turpmāk būs tādas kā pašlaik, slānekļa gāzes pavērtās iespējas ir pārāk mazas, lai būtiski ietekmētu Eiropas apgādi ar gāzi. Pat ja slānekļa gāzes ieguve Eiropā tiktu paātrināta, Eiropas gāzes apgādes palielinājums pat labākajā gadījumā būtu mazāks nekā 10 %. Tā nespēs novērst vietējās ieguves pastāvīgo lejupslīdi un augošo atkarību no importa (3). RK atzīmē, ka šajā jomā ir vajadzīga papildu analīze;

17.

atzīmē, ka vājais regulējums, iespējams, ir viens no cēloņiem, kas ietekmējis slānekļa gāzes ieguves rentabilitāti, jo viens no slānekļa gāzes buma virzītājspēkiem ASV bija slānekļa gāzes svītrošana no vairākiem vides aizsardzības likumiem; piemēram, laušanas piedevu precīzs sastāvs ir aizsargāts ar patentu likumu un nav jāpublisko; tāpēc Komiteja īpaši uzsver: lai saņemtu atļauju attiecīgu projektu īstenošanai Eiropas Savienībā, noteikti jāpieprasa atklāta informācija par visām ķīmiskajām vielām un to īpatsvaru hidrauliskās laušanas šķidrumā;

18.

norāda, ka urbšana, lai iegūtu slānekļa gāzi un blīvo iežu naftu, vienmēr ir saistīta ar lielas zemes platības izmantošanu plašā teritorijā un var radīt apdraudējumu pilsētu un lauku teritoriju ilgtspējīgai attīstībai un videi, jo urbšanai ir vajadzīgas platformas, smago automobiļu stāvvietas un manevrēšanas zonas, aprīkojums, gāzes apstrādes un transportēšanas iekārtas, kā arī pievedceļi. Lielāko pierādīto un iespējamo ietekmi rada piesārņojošo vielu emisijas gaisā, gruntsūdeņu piesārņojums nekontrolētu gāzes vai šķidrumu plūsmu dēļ, ko izraisa plīsumi vai noplūdes, laušanas šķidruma noplūde un nekontrolēta notekūdeņu novadīšana. Laušanas šķidrumu sastāvā ir bīstamas vielas, un, plūstot atpakaļ, tie turklāt satur smagos metālus un radioaktīvas vielas no atradnes. Slānekļa gāzes urbšana būtiski apdraud cilvēku veselību (4) un vidi, un šie draudi ir vēl lielāki nekā citu degizrakteņu (5) radītais apdraudējums; turklāt bīstamību palielina arī daudz lielākais urbumu skaits, kas ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tādu pašu ieguves apjumu;

19.

pauž bažas par to, ka spēkā esošajos tiesību aktos par derīgo izrakteņu ieguvi Eiropā un ar tiem saistītajā regulējumā, kas attiecas uz izrakteņu ieguvi, nav ņemti vērā netradicionālo ogļūdeņražu ieguves specifiskie aspekti. ES dalībvalstu regulējums, kas attiecas uz derīgo izrakteņu ieguvi, ir ļoti atšķirīgs. Daudzos gadījumos derīgo izrakteņu ieguves tiesības tiek ievērotas vairāk nekā pilsoņu tiesības, un vietējās politiskās iestādes bieži vien nevar ietekmēt iespējamos projektus vai derīgo izrakteņu ieguves vietas, jo tās apstiprina valsts vai federālās zemes valdības un to pakļautībā esošās iestādes; Komiteja arī norāda, ka Eiropā – atšķirībā no ASV – zemes īpašniekiem parasti nav automātiskas īpašumtiesības uz viņu zemē atrodamajiem derīgajiem izrakteņiem, tāpēc viņi ne vienmēr gūst labumu no to izmantošanas;

20.

rosina pienācīgi izvērtēt no netradicionāliem avotiem iegūtas gāzes reālo potenciālu Eiropas Savienībā, tā kā šim aspektam var būt izšķiroša loma enerģētikas plānos un/vai pasākumos, ko varētu īstenot, jo stratēģiskos ES dokumentos par Eiropas enerģētikas nākotni (piemēram, “Ceļvedis 2050”) pausta iecere izmantot slānekļa gāzi kā pārejas resursu virzībā uz atjaunojamo energoresursu lielāku īpatsvaru Eiropas Savienībā. Šāds izvērtējums sniegtu arī iespēju izpētīt, kādas ir sistemātiskas vietējo energoavotu izmantošanas iespējas. Vienā no šādu plānu un pasākumu mērķiem jāparedz, ka pāreja uz jauniem, saimnieciski konkurētspējīgiem energoavotiem ar iespējami mazāku oglekļa dioksīda pēdu jānodrošina tādā veidā, ka ES spēj labāk konkurēt ar citiem ģeopolitiskajiem reģioniem. Papildus neprognozējamam vides, klimata un cilvēka veselības apdraudējumam slānekļa gāzes ieguve varētu palēnināt attīstību neizsīkstošu enerģijas avotu izmantošanas jomā un palielināt Eiropas atkarību no fosilā kurināmā. Slānekļa gāze tāpat kā oglekļa piesaistīšana un uzglabāšana nevar būt politisks pašmērķis, kas atrauts no iedzīvotāju vajadzībām, un to nedrīkstētu popularizēt kā ekoloģisku alternatīvu Eiropas enerģētikas nākotnē. Ņemot vērā ar augstām oglekļa emisijām saistīto ieguvi, paplašināšanās mērogu un nepieciešamo ieguldījumu apjomu, jāprecizē, kā slānekļa gāze varētu kalpot par “pārejas kurināmo”. Gāzes cenu krišanās, ko izraisījusi slānekļa gāzes intensīvā ieguve ASV, varētu apdraudēt alternatīvu risinājumu, kuri rada maz oglekļa emisiju, rentabilitāti un negatīvi ietekmēt valdību atbalsta shēmas;

21.

pauž bažas par to, ka, palielinoties slānekļa gāzes izpētei un ieguvei visā pasaulē, pieaugs gaistošā metāna emisijas, kuru siltumnīcefekts ir 20 līdz 25 reizes spēcīgāks nekā CO2 radītais siltumīcefekts, kā arī par slānekļa gāzes ieguves izraisītās globālās sasilšanas potenciālu, kas liecina, ka temperatūra var paaugstināties par vairāk nekā 3,5 grādiem (6). (pieļaujama paaugstināšanās ir 2 °C). Turklāt netradicionālo naftas un gāzes resursu izmantošana varētu kavēt ANO septītā tūkstošgades attīstības mērķa – vides ilgtspējas nodrošināšanas – sasniegšanu un kavēt centienus pildīt nesen Kopenhāgenas nolīgumā nostiprinātās starptautiskās saistības klimata pārmaiņu jomā;

22.

atbalsta lielāka ES finansējuma piešķiršanu pētniecībai un izstrādei ekodizaina jomā, līdzekļus piešķirot no struktūrfondiem, Kohēzijas fonda un Eiropas Investīciju bankas, un norāda, ka līdztekus šiem centieniem vairāk uzmanības jāpievērš tam, ka jaunu standartu pieņemšana varētu kropļot konkurenci; Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas provizorisko novērtējumu par ES vides tiesisko regulējumu, kas attiecas uz netradicionālajiem ogļūdeņražiem, un rosina Komisiju steidzami

23.

rosina Komisiju pieprasīt, ka nozarei jānodrošina neatkarīga, pārbaudāma analīze par pašreizējiem vides apstākļiem teritorijās, kurās ierosināts veikt ar netradicionālo ogļūdeņražu ieguvi saistītu darbību:

24.

ar bažām norāda, ka pašreizējā IVN direktīvā nav ņemts vērā vienā dienā iegūto netradicionālo ogļūdeņražu apjoms. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz attiecīgo projektu ietekmi uz vidi, tiem nav obligāti jāveic IVN. Saskaņā ar piesardzības principu un Eiropas Parlamenta 2012. gada 21. novembra rezolūcijā prasīto Reģionu komiteja atbalsta priekšlikumu netradicionālos ogļūdeņražus iekļaut pārskatītās direktīvas I pielikumā, lai būtu sistemātiski jāveic attiecīgo projektu IVN;

25.

rosina Komisiju apsvērt ieceri noteikt kopējus vides standartus attiecībā uz netradicionālo ogļūdeņražu izpēti un ieguvi Eiropas Savienībā, lai atvieglotu saskaņotu un saprotamu IVN sagatavošanu;

26.

atzīmē, ka Eiropā trūkst pieredzes un zināšanu; uzsver, ka pienācīgs regulējums, kas attiecas uz netradicionālo ogļūdeņražu izstrādes izpēti un to ieguvi, ir daļēji atkarīgs no reģionālo un vietējo pašvaldību kompetences un resursiem. Komiteja atzīmē, ka jāpalielina vietējo un reģionālo pašvaldību kompetence un jāstiprina to cilvēkresursi, lai tās spētu risināt ar netradicionālajiem ogļūdeņražiem saistītus jautājumus;

27.

uzskata: tā kā netradicionālo ogļūdeņražu ieguve notiek 2 km dziļumā un vēl dziļāk, galvenās un vislielākās problēmas ir saistītas ar apšuvuma un cementējuma viengabalainību un kvalitāti. Tā kā ASV pieredze liecina, ka 6 % urbumu ir sūce (7), Reģionu komiteja

28.

uzsver, ka būtu jāuzrauga katrs laušanas posms un jāsniedz informācija par pārbaudīto maksimālo laušanas urbuma garumu, norādot attālumu līdz ūdens nesējslāņiem;

29.

rosina Komisiju pieprasīt nozarei nodrošināt korektīvu pasākumu procedūru, ja gruntsūdeņos ieplūst metāns un/vai dabā sastopamas radioaktīvas vielas vai citas gruntsūdeņu kvalitātei kaitīgas vielas, ja plaisas sasniedz gruntsūdeņus vai apšuvumā un cementējumā ir defekti;

30.

aicina noteikt, ka pirms jebkuru darbību uzsākšanas obligāti jāveic cementa nostiprinājumu spiediena pārbaudes un virszemes apšuvuma un cementējuma spiediena pārbaudes;

31.

uzsver: lai profilakse būtu efektīva, konsekventi jāuzrauga, vai tiek stingri ievēroti visaugstākie urbumu konstrukcijas standarti un lietotas vislabākās metodes; uzsver, ka gan nozarei, gan kompetentajām iestādēm būtu regulāri jākontrolē apšuvuma un cementējuma viengabalainības kvalitāte;

32.

aicina noteikt, ka uzņēmējiem, regulatoriem un glābšanas dienestiem kopīgi jāizstrādā obligāti kontroles un ārkārtas rīcības plāni noplūdes novēršanai;

33.

rosina noteikt urbšanas platformu obligātos atstatumus no publiskiem vai privātiem ūdens avotiem vai akām;

34.

norāda, ka atkritumi un notekūdeņi, kas rodas netradicionālo ogļūdeņražu krājumu izmantošanas laikā, rada virkni problēmu saistībā ar drošu uzglabāšanu, otrreizēju pārstrādi un apsaimniekošanu, un tādēļ ir vajadzīgs atbilstošs regulējums; ir svarīgi tā izstrādē iesaistīt attiecīgās vietējās un reģionālās pašvaldības, kuru kompetencē bieži ir atkritumu apsaimniekošana;

35.

rosina hidrauliskās laušanas procesā radušos notekūdeņu attīrīšanu veikt tā, lai samazinātu noplūdes un sūču risku; atzīmē, ka hidrauliskās laušanas procesā rodas liels daudzums notekūdeņu, kas satur dažādas piesārņojošas vielas; uzskata, ka atradņu izpētes vai sagatavošanas darbu laikā ūdens otrreizēja izmantošana uz vietas un slēgtā ciklā, izmantojot tērauda glabāšanas tvertnes, paver iespēju attīrīt atpakaļējas plūsmas ūdeni, vienlaikus samazinot ūdens patēriņu, virszemes noplūdes iespējas un izmaksas/satiksmi/ceļu bojājumus, kas saistīti ar atpakaļējas plūsmas ūdens transportēšanu uz attīrīšanas iekārtām; rosina pārtraukt oderētu bedru izmantošanu, jo tajās noplūdes un sūču risks ir lielāks;

36.

aicina publicēt informāciju par netradicionālo ogļūdeņražu ieguves procesā neatgūtā laušanas šķidruma daudzumu un saturu un par tā iespējamo ietekmi (tā atkarīga no augsnes un iežu sastāva) uz ūdeni augsnē un faunu;

37.

uzsver, ka pašvaldību un valstu atkritumu pārstrādes un notekūdeņu attīrīšanas un šajā procesā radušos īpašo atkritumu pārstrādes iekārtām var pietrūkt jaudas vai tehniskā nodrošinājuma, lai tās varētu attīrīt notekūdeņus tādā apjomā un ar tik specifisku sastāvu; rosina uzņēmējus sadarbībā ar atkritumu apstrādes iestādēm un kompetentajām atļauju izsniegšanas iestādēm izstrādāt notekūdeņu attīrīšanas standartus un obligāti īstenojamus ūdens resursu apsaimniekošanas plānus;

38.

atgādina, ka radioaktīvās vielas, kas dabā sastopamas ģeoloģiskajās formācijās, dažādos slāņos ir atšķirīgas; uzsver, ka pirms ieguves atļaujas izsniegšanas jāveic radioaktīvo vielu satura novērtējums;

39.

pauž bažas, ka pašlaik ES līmenī nav noteikts pienākums atklāt laušanā izmantotā šķidruma ķīmisko sastāvu; uzskata, ka uzņēmējiem būtu jānodrošina pilnīga pārredzamība un obligāti jāatklāj informācija, un minētie faktori ir jāņem vērā ietekmes uz vidi novērtējumos; rosina Komisiju apsvērt, kāds tiesību akts būtu vispiemērotākais, lai šādu pienākumu noteiktu Eiropas līmenī;

40.

rosina veltīt vairāk pūļu, lai izstrādātu laušanā izmantotā šķidruma piedevas, kam ir viszemākais toksiskums un kas vismazāk apdraud vidi;

41.

uzsver, ka ieguves darbības veids un metode ir atkarīgi no attiecīgā reģiona ģeoloģiskajām īpatnībām; rosina aktīvi un laikus iesaistīt valstu ģeoloģijas institūtus, kā arī attiecīgās vietējās un reģionālās pašvaldības; aicina noteikt, ka pirms atļaujas piešķiršanas obligāti jāveic paredzamo slānekļa gāzes krājumu, kas atrodas dziļos slāņos un virszemei tuvos slāņos, ģeoloģiskā analīze, tostarp jāsniedz ziņojumi par visām agrāk un pašlaik veiktajām ieguves darbībām reģionā; rosina arī sagatavot urbšanas protokolus;

42.

norāda, ka vairāku horizontālu urbumu veikšana no vienas platformas samazina zemes izmantojumu un ietekmi uz vidi;

43.

atbalsta ekoloģisku pabeigšanas sistēmu izmantošanu, lai urbuma izbūves pabeigšanas laikā samazinātu vai atgūtu metāna emisijas;

44.

atgādina, ka ieguves vietās notikušu nelaimes gadījumu cēlonis bieži ir neapmācīts personāls, nolaidība vai drošības instrukciju neievērošana;

45.

iesaka izstrādāt standartizētus plānus rīcībai ārkārtas situācijās un izveidot specializētas grupas reaģēšanai ārkārtas situācijās;

46.

rosina īpaši novērot urbumu tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju veselību; atbalsta reģiona iedzīvotāju veselības reģistra izveidi;

47.

iesaka, ka pasākumu, kas saistīti ar netradicionālajiem ogļūdeņražiem, popularizēšana iedzīvotāju vidū jāveic tādām vietējo un pieaicināto speciālistu grupām, kas, ņemot vērā vietējās ekoloģiskās un saimnieciskās īpatnības, var sniegt objektīvu ieskatu visos ekspluatācijas posmos, uzsverot tās sniegtos saimnieciskos ieguvumus, kā arī tās radīto sociālo un ekoloģisko apdraudējumu;

48.

uzskata, ka pirms izpētes posma jānodrošina sabiedrības līdzdalība, obligāti izmantojot virkni plānošanas instrumentu un metožu, kas nodrošina efektīvu līdzdalību, un pirms ekspluatācijas posma jāapspriežas ar sabiedrību; aicina vairāk informēt sabiedrību un izglītot to jautājumos, kas saistīti ar netradicionālo ogļūdeņražu ieguvi, lai palielinātu sabiedrības izpratni, atbalstu un uzticēšanos šīs darbības regulējumam;

49.

iesaka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ņemt vērā iepriekšējo pieredzi un pieprasīt, ka jāiegulda finanšu garantijas depozīts, kas 1,5 reizes pārsniedz izmaksas saistībā ar visu izdarīto urbumu pienācīgu slēgšanu un aizzīmogošanu, lai pabeigtu to ekspluatāciju. Šajās izmaksās jāiekļauj visas izmaksas saistībā ar materiāliem un īpašajām zināšanām, kas vajadzīgas, lai veiktu darbu un novērtētu tā rezultātu;

50.

uzsver arī, ka finanšu garantijas depozīti vietējās pašvaldībās ir jānogulda, lai urbšanas un laušanas procesā nodrošinātu vislabāko metožu un paņēmienu izmantošanu. Šiem depozītiem jābūt tik lieliem, lai sanācijas pasākumus varētu veikt arī tad, ja atbildīgais uzņēmums vairs neeksistē;

51.

uzsver, ka nozares pienākums būtu arī sniegt finansiālu un cita veida nodrošinājumu, lai garantētu vislabāko metožu un paņēmienu izmantošanu netradicionālo ogļūdeņražu ieguves vietu atjaunošanā un sanācijā;

52.

uzsver, ka vietējās pašvaldības, kam piešķirtas attiecīgas pilnvaras, jānodrošina ar līdzekļiem ilgstošai gaisa un gruntsūdeņu novērošanai teritorijās, kurās notiek vai ir notikusi netradicionālo ogļūdeņražu ieguve;

53.

norāda, ka slānekļa gāzes daudzposmu ieguve varētu radīt administratīvas grūtības, jo būs jānodrošina likumā noteikto procedūru pareiza piemērošana plānošanas, vides monitoringa un īstenošanas jomā. RK rosina dalībvalstis piešķirt vietējām un reģionālajām pašvaldībām pietiekami daudz līdzekļu šā uzdevuma veikšanai;

54.

norāda, ka spiediens uz vietējām pašvaldībām, kam ir mazs budžets, saimnieciskās intereses un daļējas energoneatkarības iespējamība ir iemesli, kuru dēļ sociālo risku analīzei netiek pievērsta pietiekama uzmanība un sākas neatgriezeniski procesi;

55.

atsaucas uz vietējo un reģionālo pašvaldību pieredzi, kas saistīta ar uzplaukuma un pagrimuma posmiem izrakteņu ieguves rūpniecībā, un norāda, ka

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/30

—

rosina Eiropas Komisiju vēlākais līdz 2020. gadam noteikt, ka plastmasas un viegli uzliesmojošu atkritumu apglabāšana poligonos ir aizliegta, un izvirzīt konkrētus un tālejošus mērķus attiecībā uz plastmasas atkritumu novēršanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un otrreizējo pārstrādi, šos mērķus saskaņojot visās attiecīgajās direktīvās un tajos atspoguļojot materiālu ietekmi uz vidi; varētu apsvērt starpposma mērķus un pārējas periodus un par tiem vienoties ar dalībvalstīm;

—

lūdz Eiropas Komisiju apsvērt iespēju finansēt jaunu infrastruktūru, kas nodrošina plastmasas efektīvu pārstrādi, un nepiešķirt līdzekļus apglabāšanai poligonos un sadedzināšanai; ES finansējums būtu jāpiešķir tikai tādām iekārtām enerģijas iegūšanai no atkritumiem, kuru izveide paredzēta saskaņotā atkritumu apsaimniekošanas stratēģijā, kurā paredzēts izveidot arī pietiekami daudz iekārtu agrākiem atkritumu apsaimniekošanas hierarhijas posmiem;

—

rosina visaptveroši ieviest principu “piesārņotājs maksā” un aicina Eiropas Komisiju izpētīt, kā ES vislabāk piemērot paplašinātu ražotāja atbildību. Depozīta un atpakaļpieņemšanas sistēmas ir risinājumi, ko attiecībā uz dažiem plastmasas un plastmasu saturošiem produktiem varētu ieviest Eiropas Savienības līmenī. Principa “maksā izmetējs” piemērošana attiecībā uz lielgabarīta atkritumiem būtu jāveicina ar vietējo un reģionālo pašvaldību noteiktām atkritumu savākšanas metodēm. Līdztekus vairākkārtējas izmantošanas stimuliem būtu jāapsver aizliegums pircējiem bez maksas dot plastmasas maisiņus;

—

uzskata, ka dizaina procesā būtu jāizmanto nedaudzas vienveidīgas un ar citiem materiāliem nesaistītas plastmasas un uz iepakojuma un ražojumiem būtu skaidri jānorāda arī plastmasas veids, lai atvieglotu to atkārto izmantošanu un pārstrādi; rosina noteikt, kādas prasības dizaina procesā turpmāk jāievēro attiecībā uz ražojuma obligāto minimālo pārstrādājamo saturu;

—

rosina panākt starptautisku vienošanos, lai aizliegtu sadalīties spējīgu plastmasas mikrolodīšu izmantošanu kosmētikas produktos un ķermeņa kopšanas produktos un tādējādi nepieļautu šī salīdzinoši jaunā piesārņojuma avota nonākšanu pārtikas ķēdē; uzskata, ka būtisku iemeslu dēļ būtu jārosina aizliegt “oksi-sadalāmo” plastmasu līdz brīdim, kad turpmākie pētījumi pierādīs šo produktu pievienoto vērtību.

Ziņotāja:

Linda GILLHAM kdze (UK/EA), Runneymede pašvaldības locekle

Atsauces dokuments

Zaļā grāmata “Par Eiropas stratēģiju par plastmasas atkritumiem vidē”

COM(2013) 123 final

1.

atzinīgi vērtē Zaļo grāmatu “Par Eiropas stratēģiju par plastmasas atkritumiem vidē”. Atkritumu optimāla apsaimniekošana, gan ierobežojot arvien lielākā atkritumu daudzuma ietekmi uz vidi un tāpēc veidojot un finansējot atkritumu apstrādes un glabāšanas infrastruktūru, gan saglabājot dabas resursus, ir viens no svarīgākajiem uzdevumiem, kas pašlaik jāveic vietējām un reģionālām pašvaldībām;

2.

tomēr norāda, ka galvenā prioritāte joprojām ir novērst atkritumu rašanos. Līdztekus optimālākai atkritumu apsaimniekošanai svarīgākais uzdevums ir visaptveroši un tālejoši novērst atkritumu rašanos;

3.

tāpēc rosina visaptveroši ieviest principu “piesārņotājs maksā”, jo tas ir viens no visefektīvākajiem atkritumu novēršanas līdzekļiem, kas varētu palīdzēt vietējām un reģionālajām pašvaldībām sasniegt atkritumu jomā izvirzītos mērķus un arī mazināt to finansiālo un organizatorisko slogu;

4.

atzīmē: lai varētu izvirzīt tālejošākus mērķus attiecībā uz atkritumu novēršanu, savākšanu un otrreizējo pārstrādi, ļoti svarīga ir mājsaimniecību līdzdalība. Vietējās un reģionālās pašvaldības var sniegt iedzīvotājiem informāciju un nodrošināt iekārtas, lai viņi pielāgotu savus patēriņa ieradumus un lai varētu palielināt savākto materiālu klāstu un uzlabot to kvalitāti. Taču, lai to paveiktu, jāpanāk izpratne, ka plastmasas atkritumi var būt vērtīga izejviela;

5.

norāda, ka plastmasas atkritumi rodas ne tikai mājsaimniecībās; daudz lielāka uzmanība jāpievērš arī rūpniecības nozarēm (piemēram, automobiļu būvei), būvniecības nozarei, kā arī citām tirdzniecības nozarēm, jo tajās ļoti daudz izmanto plastmasu;

6.

atzīst, ka dalībvalstīs atkritumus apsaimnieko atšķirīgi. Daudzu iemeslu, tostarp sabiedrības pretestības dēļ daudzās dalībvalstīs ieguldījumi atkritumu apsaimniekošanas iekārtās tiek veikti lēni un infrastruktūras izveidošanai ir vajadzīgs daudz laika;

7.

pauž nožēlu par stratēģiskas plānošanas trūkumu vai tās gausumu visā atkritumu apsaimniekošanas ķēdē, ko veido novēršanas pasākumi un sagatavošana atkārtotai izmantošanai un pārstrādei, savākšanas sistēmas, apstrādes uzņēmumi, uz attīstību vērstas tirgus dalībnieku iniciatīvas. Drošība tirgos valdīs tikai tad, ja būs nodrošināts pietiekams pārstrādājamas plastmasas apjoms;

8.

rosina Eiropas Komisiju nodrošināt, ka spēkā esošie ES vides tiesību akti tiek pilnībā īstenoti un ievēroti visās 28 dalībvalstīs. Komiteja uzskata, ka ievērošanas nodrošināšanai un kontrolei pašlaik trūkst līdzekļu;

9.

atzinīgi vērtē ieceri 2014. gadā pārskatīt Atkritumu poligonu direktīvu. Komiteja uzskata, ka tajā būtu jāparedz vēlākais līdz 2020. gadam aizliegt plastmasas un viegli uzliesmojošu atkritumu apglabāšanai poligonos. RK atzīmē, ka atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem un vietējām un reģionālajām pašvaldībām vajadzīgs laiks, investīcijas un noteiktība, lai varētu ieguldīt līdzekļus atbilstošā atkritumu savākšanas, šķirošanas, otrreizējās pārstrādes un efektīvas galīgās pārstrādes infrastruktūrā. Dalībvalstīm, kas saskaras ar grūtībām, iespējams, būs vajadzīgs pārejas periods aizlieguma ieviešanai, taču, lai sasniegtu līdz 2020. gadam izvirzītos mērķus, visi plastmasas atkritumi, kā tas paredzēts Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā, ir jāapsaimnieko kā izejvielas;

10.

atzīmē, ka septiņas dalībvalstis poligonos apglabā mazāk nekā 10 % atkritumu, taču vienpadsmit dalībvalstis poligonos joprojām apglabā vairāk nekā 60 % atkritumu. Apsaimniekojot atkritumus, jāatzīst plastmasas īpašā vērtība un jāveido labākas un efektīvākas savākšanas sistēmas, lai, cik iespējams, mazinātu piesārņojumu;

11.

rosina Eiropas Komisiju turpmāk, veicot pārskatīšanu, izvēlēties integrētu pieeju visu veidu plastmasai, tostarp elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (EEIA), nolietotiem transportlīdzekļiem (ELV) un iepakojumam. Atkritumu pamatdirektīvā izvirzītie mērķi nav pietiekami augsti un tieši neattiecas uz plastmasas atkritumiem;

12.

uzsver, ka, izvirzot jaunus mērķus attiecībā uz plastmasu, jārisina jautājums par tonnāžu, kas nav atbilstošs novērtēšanas līdzeklis, jo īpaši, ja runa ir par vieglu plastmasas plēvi. Mērķiem būtu jāatspoguļo materiālu ietekme uz vidi, lai palielinātu plastmasas nozīmību, jo šim materiālam parasti pievērš mazāk uzmanības nekā smagākiem pārstrādājamiem materiāliem;

13.

norāda, ka visas dalībvalstis enerģijas ieguvi no atkritumiem pieņēmušas kā pamatotu alternatīvu atkritumu otrreizējas izmantošanas un pārstrādes pārpalikumu apglabāšanai poligonos; tāpēc RK vēlreiz atkārto, ka ES finansējums būtu jāpiešķir tikai tādām iekārtām enerģijas iegūšanai no atkritumiem, kuru izveide paredzēta saskaņotā atkritumu apsaimniekošanas stratēģijā, kurā paredzēts izveidot arī pietiekami daudz iekārtu savākto atkritumu sākotnējai šķirošanai, attīrīšanai un pārstrādei. Komiteja uzskata arī: tā kā plastmasa ir kurināmais ar augstu siltumspēju, plastmasas pārstādes mērķi ir jāizvirza katram konkrētajam materiālam, ievērojot apstrādes jaudu, lai nestimulētu pieprasījumu pēc kurināmā un tādējādi arī vērtīgu resursu sadedzināšanu;

14.

uzskata, ka jāvelta vairāk pūļu būtu, lai panāktu jau izvirzīto mērķu sasniegšanu. Komiteja arī atbalsta saistošu, konkrētu un tālejošu, bet sasniedzamu mērķu izvirzīšanu ne tikai attiecībā uz atkritumu novirzīšanu uz poligoniem, bet arī attiecībā uz plastmasas atkritumu novēršanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai un pārstrādi. Šie mērķi būtu jāsaskaņo visās attiecīgajās direktīvās. Varētu apsvērt starpposma mērķus un pārējas periodus un par tiem vienoties ar dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas nav guvušas pietiekamus panākumus atkritumu jomā izvirzīto mērķu sasniegšanā;

15.

rosina izvirzīt šos mērķus, ievērojot proporcionalitātes, tuvuma un piesardzības principu;

16.

uzskata, ka minētie pasākumi ievērojami paaugstinās plastmasas atkritumu vietu atkritumu hierarhijā, un atbalsta Eiropas Parlamenta prasību, vēlākais sākot ar 2020. gadu aizliegt otrreiz pārstrādājamu atkritumu un bioloģisku atkritumu apglabāšanu poligonos, taču brīdina, ka plastmasas atkritumu eksports no Eiropas varētu palielināties, ja netiks vairāk attīstīta plastmasas atkritumu pārstrāde Eiropas Savienībā;

17.

rosina vairāk veicināt plastmasas atkritumu pārstrādi visos posmos, tā sekmējot aprites ekonomikas attīstību. Produktu izstrādes sākumā būtu jādomā ne tikai par pārstrādi aprites cikla beigās, bet arī par ražošanā vajadzīgo polimēru racionālāku izmantošanu, kā arī par citu tikai dažu vienveidīgu un ar citiem materiāliem nesaistītu plastmasas veidu izmantošanu, lai atvieglotu to atdalīšanu otrreizējai pārstrādei;

18.

rosina Eiropas Komisiju veicināt zaļu publisko iepirkumu, vairāk stimulējot atkritumu novēršanu, sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, pārstrādi un pārstrādātas plastmasas īpatsvara palielināšanu jaunos ražojumos;

19.

lūdz Eiropas Komisiju apsvērt iespēju finansēt jaunu infrastruktūru, kas nodrošina plastmasas efektīvu pārstrādi, un nepiešķirt līdzekļus apglabāšanai poligonos un sadedzināšanai, vienlaikus atbalstot pārstrādājamas plastmasas tirgu un tādējādi veicinot nodarbinātību;

20.

atzīmē, ka materiālu otrreizēja pārstrāde Eiropas Savienībā ļauj mazināt tās atkarību no izejmateriālu importa un enerģijas ieguve no atkritumiem būtu jāizmanto kā pakārtota iespēja, lai, ievērojot atkritumu hierarhiju, pilnībā izmantotu atkritumu pārstrādes potenciālu un, kā ieteikts zaļajā grāmatā, izvairītos no atkritumu “ievilkšanas” enerģijas reģenerācijā;

21.

ir pārliecināta, ka sistēmām, kas paredzētas plastmasas atkritumu savākšanai no mājsaimniecībām, jābūt obligātām, bet tās būtu jāveido tā, lai veicinātu šķirošanu un pēc iespējas palielinātu kvalitatīvu pārstrādājamu materiālu reģenerāciju. Tas ir subsidiaritātes jautājums, un, kaut arī kombinēti savākto sauso atkritumu pārstrāde dažās dalībvalstīs darbojas ļoti efektīvi, jāatzīst, ka gan pilsētās un lauku rajonos, gan dažādās valstīs atkritumu savākšanas metodes ir atšķirīgas. Kaut arī nebūtu praktiski īstenot vienotu “visiem piemērotu” politiku, dažu pamatotu iemeslu dēļ vēlama būtu atkritumu savākšanas metožu brīvprātīga racionalizācija un standartizācija;

22.

vēlreiz norāda, ka reģionālās pašvaldības varētu sadarboties, veidojot līdzīgu ēku, piemēram, daudzstāvu dzīvojamo ēku, atkritumu pārrobežu apsaimniekošanas un apstrādes centrus, lai nodrošinātu atkritumu plūsmu efektīvu apsaimniekošanu un nozarē pieejamās infrastruktūras un resursu optimālu izmantošanu;

23.

uzskata, ka būtu jāveicina kvalitatīva pārstrāde, aktīvi atbalstot pārstrādātas plastmasas tirgu, un jāveicina videi nekaitīgu materiālu ražošana, lai samazinātu plastmasas atkritumu apjomu vidē;

24.

pauž nožēlu par to, ka ziņojumos par Atkritumu pamatdirektīvā izvirzīto reģenerācijas mērķu sasniegšanu galvenokārt jāinformē par atkritumu savākšanu, nevis par faktisko pārstrādi vai no atkritumiem iegūto enerģiju. Steidzami jāprecizē definīcijas un jāizstrādā vienota metodoloģija, kā aprēķināt veikumu atkritumu pārstrādes jomā;

25.

atzīmē, ka Eiropas Komisija jau sākusi īstenot programmu, lai atbalstītu desmit dalībvalstis, kurām ir vissliktākie rezultāti atkritumu politikas īstenošanā, un pauž nožēlu par to, ka 18 dalībvalstis joprojām ir tālu no atbilstības Atkritumu pamatdirektīvas prasībām;

26.

uzskata, ka būtu vajadzīga virkne pasākumu, jo tikai ar kādu vienu politikas instrumentu neizdosies mazināt atkritumu apglabāšanu poligonos un palielināt to pārstrādi. Tomēr, ja plastmasas pārstrāde ir tehniski sarežģīta un ne vienmēr ekonomiski pamatota, pārstrāde ne vienmēr ir efektīvs risinājums, pat ņemot vērā ļoti pārliecinošus vides aizsardzības apsvērumus;

27.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir labas iespējas uzņemties vadību visas pasaules centienos novērst plastmasas atkritumu nonākšanu poligonos un tai būtu jāpopularizē labas atkritumu apsaimniekošanas prakses piemēri vietējā, reģionālajā, valstu un starptautiskajā līmenī. Eiropas Savienībai būtu jāveicina ilgtspējīgas iniciatīvas un jānodrošina, ka atkritumu pārstrādātāji nosūta atkritumus tikai uz tādām pārstrādes rūpnīcām, kas ievēro tādas pašas pārvaldības prasības kā ES rūpnīcas. Starpnieki nav atkritumu pārstrādātāji, un RK rosina stingrāk kontrolēt pārvadāšanas noteikumu ievērošanu Eiropas ostās;

28.

šajā sakarā vēlreiz pauž atbalstu iecerei izveidot Eiropas informācijas platformu, kurā vietējās un reģionālās pašvaldības varētu apmainīties ar informāciju par atkritumu novēršanu un apsaimniekošanu Eiropas Savienībā un citviet;

29.

atzīmē, ka plastmasu sūta uz visām pasaules valstīm un tāpēc laba prakse produkta izstrādes posmā, ņemot vērā atkārtotas izmantošanas, remonta un pārstrādājamības iespējas, būs efektīva arī ārpus ES robežām un palīdzēs novērst plastmasas atkritumu nonākšanu jūrās;

30.

atzīmē, ka daudzas patēriņa preces, jo īpaši elektropreces un elektroniskās preces, neražo Eiropas Savienībā un, tā kā Eiropas Savienībā ir augstas darbaspēka izmaksas, tās vēlāk atkal tiek eksportētas, lai demontētu, pārstrādātu vai iznīcinātu. Ievērojot tuvuma principu, RK iesaka attīstīt pārstrādes un atkārtotas izmantošanas infrastruktūru Eiropas Savienībā, lai dalībvalstis efektīvi izmantotu Eiropas Savienībā izveidoto atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūru un izvairītos no nevajadzīgas ieguldījumu dublēšanās. Tad plastmasas atkritumus varētu pārstrādāt kaimiņvalstīs un nevajadzētu katrā dalībvalstī būvēt dažādas pārstrādes rūpnīcas; vienlaikus varētu plānot, kā Eiropas Savienībā izveidot infrastruktūru dažu veidu atkritumu īpašai pārstrādei un tādējādi izvairīties no dublēšanās. RK atzīmē, ka būtu jāparedz atbilstoša atkritumu transportēšanas pārrobežu kontrole un jānodrošina tās īstenošana;

31.

uzskata, ka brīvprātīga rīcība var papildināt tiesību aktus, taču būs vajadzīgs regulējums, lai nodrošinātu lietderīgu, efektīvu, drošu un stabilu pamatu atkritumu apsaimniekošanai. RK arī uzskata, ka Eiropas Komisijai pirms ieviest nodokļus vai aizliegumus būtu jāapsver iespēja īstenot pasākumus, kas palielina patērētāju un mājsaimniecību informētību un veicina ieradumu maiņu;

32.

rosina Eiropas Komisiju izpētīt, kā ES vislabāk piemērot paplašinātu ražotāja un importētāja atbildību, jo īpaši, atbildību par plastmasas atkritumiem, kuru apsaimniekošana pārāk bieži ir vietējo un reģionālo pašvaldību pārziņā. Ja ražotāja atbildība būtu lielāka, tirgū varētu izplatīt produktus, kas rada mazāk plastmasas atkritumu vai vieglāk pārstrādājamus plastmasas atkritumus. Depozīts un nolietotā produkta obligāta atpakaļpieņemšana ir risinājumi, ko attiecībā uz dažiem plastmasas un plastmasu saturošiem produktiem varētu ieviest Eiropas Savienības līmenī, lai mazinātu slogu vietējām un reģionālām pašvaldībām. Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi popularizēt atpakaļpieņemšanas shēmas, lai tajās iesaistītos mazumtirgotāji, skolas un darbavietas, jo tā var uzkrāt vairāk šķiroto vērtīgo resursu, tādējādi palielinot pārstrādes dzīvotspēju. Kā piemēru var minēt mobilos tālruņus un printeru kārtridžus.

33.

uzskata, ka principa “maksā izmetējs” piemērošana attiecībā uz lielgabarīta atkritumiem būtu jāveicina ar vietējo un reģionālo pašvaldību noteiktām atkritumu savākšanas metodēm, vienlaikus palielinot informētību un pastiprinot atkritumu aprites kontroli, lai novērstu to, ka [plastmasas] atkritumus aizvien biežāk izmet vai sadedzina ārpus tehniski atbilstošām iekārtām;

34.

atzīmē, ka varētu veidot katram atsevišķam gadījumam piemērotas depozīta un atpakaļnodošanas sistēmas. Dzērienu pudeļu un kārbu atpakaļpieņemšana dažās dalībvalstīs norit sekmīgi un nodrošina kvalitatīvu materiālu pārstrādei. Tā varētu būt vērtīga alternatīva lauku rajonos, kur dalīta savākšana neatmaksājas. Vietējās un reģionālās pašvaldības varētu vēl vairāk veicināt plastmasas, piemēram, polietilēna tereftalāta (PET), savākšanu, īstenojot vides ilgtspējas plānus saistībā ar lieliem publiskiem pasākumiem, ja vien netiek izmantotas vidi saudzējošās alternatīvas PET pudelēm;

35.

uzskata, ka ražojuma konstrukcijai vai dizainam ir izšķiroša nozīme, lai varētu samazināt atkritumu rašanos. Komiteja uzskata: tā kā spēkā esošajā Ekodizaina direktīvā lielākā uzmanība pievērsta ūdens un enerģijas patēriņam, tagad, minēto direktīvu pārskatot, tās darbības jomu varētu paplašināt, lai to piemērotu arī citiem plastmasas ražojumiem un tajā iekļautu prasības par sagatavošanu atkārtotai izmantošanai, novecošanas novēršanu, remontēšanas iespējām un pārstrādi, kā arī patērētāju konsultēšanu par ražojumu ilgtspēju (piemēram, “produkta apliecība”, kas pievienota produktam). Izstrādājuma dizains ir svarīgs ne tikai patērētājiem, bet arī atkritumu apsaimniekošanas iestādēm, kas atbildīgas par produktu “aprites cikla beigu posma” pārvaldību. Labs ražojuma dizains, iepakojums un demontāžas iespējas nodrošinās un uzlabos tā pārstrādājamību;

36.

norāda, ka vērojama tendence samazināt iepakojuma svaru un pārdodamo preču dizainā izmantot maisiņus (mazāk izmantot stiklu vai metālu, tos aizstājot ar plastmasu), lai samazinātu transporta izmaksas un tādā veidā arī CO2 emisijas; Komiteja tomēr arī norāda, ka šāda attīstības tendence, kas it kā sniedz labumu visiem un var būt finansiāli ļoti izdevīga ražotājiem, varētu palielināt atkritumu savākšanas un pārstrādes izmaksas, kas jāsedz vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

37.

tāpēc uzskata, ka būtu jāsamazina dažādu plastmasas veidu skaits (sastāvs), lai sašķirotus, savietojamus plastmasas izstrādājumus varētu pārkausēt. Tas arī nozīmē, ka uz iepakojuma un ražojumiem skaidri jānorāda arī plastmasas veids, lai atvieglotu šķirošanu; turklāt plastmasas izstrādājumu sastāvā nedrīkstētu būt noturīgi organiskie piesārņotāji (POP) un ar REACH regulu aizliegtās ķīmiskās vielas;

38.

uzskata, ka ieteikumi attiecībā uz ilgtspējīgu produkta dizainu, kas nodrošina pilnas aprites ciklu, tostarp apstrādi pēc ekspluatācijas beigām, palīdzēs lietotājam izprast izstrādājuma patieso vērtību un novērst vērtīgu resursu nevajadzīgu izšķērdēšanu;

39.

iesaka turpmāk, pārskatot dizaina prasības, noteikt ražojuma obligāto minimālo pārstrādājamo saturu, taču saprot, ka dažiem materiāliem, kurus izmanto, piemēram, pārtikas un veselības aprūpes vajadzībām, jāatbilst īpašiem standartiem;

40.

rosina pakāpeniski pārtraukt bīstamu vielu izmantošanu plastmasas materiālos gan jaunu, gan pārstrādātu produktu sastāvā, lai samazinātu ar to izmantošanu saistīto risku un palielinātu to pārstrādes iespējas. Komiteja atbalsta “Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” minēto ieteikumu līdz 2020. gadam visas vielas, kas rada lielas šaubas par to nekaitīgumu, iekļaut to vielu sarakstā, kas ar laiku būtu jāiekļauj REACH regulā. Tādā veidā būtu iespējams vērsties pret šādām plastmasai pievienotajām vielām. Tāpēc Komiteja rosina īpašu vērību veltīt tādiem materiāliem kā mikroplastikāts un nanodaļinas, kas rada jaunas problēmas un uz ko REACH regula, iespējams, neattiecas;

41.

rosina saistībā ar ekodizainu īpašu uzmanību pievērst trīsdimensiju printeriem, kuru izstrāde varētu būtiski ietekmēt plastmasas atkritumu radīšanas kvantitāti un kvalitāti;

42.

uzskata, ka vajadzīgi dažādi pasākumi, lai novērstu plastmasas izstrādājumu īslaicīgu un vienreizēju lietošanu, tostarp noteikumi, kuru mērķis ir samazināt šādu priekšmetu izmantošanu un atbalstīt atkārtoti lietojamus ražojumus. Bezatbildīgi izmesti tukši plastmasas iepirkumu maisiņi un plastmasas pudeles simbolizē mūsu sabiedrību, kas radusi lietas izmest, un kaitē videi; līdztekus vairākkārtējas izmantošanas stimuliem dažādos reģionos efektīvs izrādījies aizliegums pircējiem bez maksas dot plastmasas maisiņus, un tāpēc šāds risinājums būtu jāapsver;

43.

uzskata, ka brīvprātīgas iniciatīvas valstu līmenī, tostarp mazumtirgotāju pienākums pieņemt atpakaļ plastmasas izstrādājumus, varētu sekmēt atkritumu apsaimniekošanas un vides aizsardzības iestāžu atbrīvošanu no dažu plastmasas atkritumu veidu, kas rodas visā vērtības radīšanas ķēdē, apstrādes izmaksām. Vienam no šādiem pasākumiem jābūt patērētāju izglītošanas programmai;

44.

uzskata, ka atpakaļpieņemšanu varētu popularizēt un izvērst citās bieži apmeklētās vietās (darbavietās un skolās bieži izveidotas nelielas līdzvērtīgas shēmas, kas palīdz tām savākt pārstrādei pietiekamu atkritumu daudzumu);

45.

pauž bažas par to, ka patērētājus varētu maldināt jēdziens “bioloģiski noārdāms”, jo šāda plastmasa bieži sadalās tikai pie augstas temperatūras rūpnieciskās kompostēšanas iekārtās;

46.

uzsver, ka svarīgi ir izprast atšķirību starp jēdzieniem “noārdāms”, “bioloģiski noārdāms” un “kompostējams”. Tos bieži lieto savstarpēji nepareizi. Plastmasa var būt noārdāma, bet ne bioloģiski noārdāma, vai tā var būt tikai kompostējama;

47.

uzskata, ka būtiska nozīme ir visa patērētājiem paredzētā marķējuma saskaņošanai un vienkāršošanai. Komiteja tomēr pauž bažas par to, ka informācija dažkārt ir neskaidra vai maldinoša, un tās sniegšana, iespējams, ir jāpārtrauc. Informācijai par atbilstošām pārstrādes metodēm un pārstrādātā materiāla saturu jābūt viegli uztveramai;

48.

pauž bažas arī par to, ka jēdziens “no bioloģiskām izejvielām ražota plastmasa” varētu radīt priekšstatu par vides interešu ievērošanu, kaut arī ražošanā izmantotā biomasa, iespējams, nav ilgtspējīga vai zemes izmantošanā rada konkurenci, kuras dēļ samazinās pārtikas kultūru audzēšana; Komiteja uzsver, ka jāveicina un jāatbalsta bioplastmasas pētniecība un izstrāde. Šajā procesā liela uzmanība jāpievērš videi nekaitīgam dizainam, proti, tādiem aspektiem kā izejvielas (pēc iespējas no atkritumiem iegūtas izejvielas), papildu vielas (nekaitīgas videi un drošas izmantošanā), ražojuma remonta iespējas (viegli remontējams), pārstrādājamība un sadalāmība;

49.

tādēļ rosina pilnībā piemērot spēkā esošās Eiropas standarta normas attiecībā uz kompostējamību (gan uzņēmumos, gan mājsaimniecībās), bioloģisko noārdāmību un noārdāmību, piemēram, EN 13432, EN 14995, kā arī pārbaudīt šo normu piemērotību attiecināšanai uz atbilstošo vidi, piemēram, augsni, sāļūdeni un saldūdeni, notekūdeņu attīrīšanas iekārtām un anaerobās sadalīšanas procesu, lai tādējādi izveidotu ES marķēšanas sistēmu, kas ļautu ļoti precīzi ņemt vērā šīs atšķirības;

50.

rosina panākt starptautisku vienošanos, lai aizliegtu sadalīties spējīgu plastmasas mikrolodīšu izmantošanu tādos kosmētikas produktos kā sejas maskas, zobu pasta un citos ķermeņa kosmētikas produktos un tādējādi nepieļautu šī salīdzinoši jaunā piesārņojuma avota nonākšanu pārtikas ķēdē;

51.

norāda, ka “oksi-sadalāmo” plastmasu var sadalīt, tikai izmantojot oksidētāju, un tā nav bioloģiski noārdāma; sadalīšanas procesā iespējams, ka plastmasas mikroskopiskās daļiņas nonāk vidē. Secināts, ka, “oksi-sadalāmai” plastmasai nonākot atkritumu pārstrādes procesā, tā negatīvi ietekmē un pazemina pārstrādātā materiāla kvalitāti. Tas ir būtisks iemesls, lai arī rosinātu aizliegt “oksi-sadalāmo” plastmasu līdz brīdim, kad turpmākie pētījumi liecinās par šī produkta pievienoto vērtību;

52.

piekrīt zaļajā grāmatā minētajam, ka “lielākā daļa jūrās un okeānos atrodamo atkritumu ir no plastmasas”, un tā ir nopietna problēma visā pasaulē. Komiteja uzskata, ka visu plastmasas aprites cikla dalībnieku prioritātei jābūt centieniem mazināt jūras vidē nonākošās plastmasas apjomu;

53.

atzīst, ka jāturpina pētījumi, lai analizētu plastmasas makroatkritumu un mikroatkritumu avotus, transportēšanas ceļus un nonākšanu vidē. Jānoskaidro arī, kā šīs mikroskopiskās daļiņas ietekmē jūras floru un faunu;

54.

rosina veltīt vairāk pūļu uzraudzībai un datu vākšanai, lai varētu novērtēt, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi bijuši noteikti pasākumi, un sekmētu iespējamo risinājumu izstrādi. Komiteja uzskata, ka konkrētu mērķi samazināt jūrās nonākušo atkritumu apjumu var izvirzīt tikai tad, ja pieejami precīzi dati par pašlaik jūrās jau nonākušo atkritumu daudzumu;

55.

iesaka īstenot divējādu stratēģiju:

Sauszemes/piekrastes stratēģijas pamatā ir iepriekš minētie pasākumi, savukārt jūras stratēģijas pamatā ir Starptautiskās konvencijas par kuģu izraisītā piesārņojuma novēršanu (MARPOL) un citu konvenciju ievērošanas uzlabošana;

56.

iesaka vairāk koordinēt ES un Starptautiskās jūrniecības organizācijas (par kuģošanas drošību un drošumu un kuģu radītā jūras piesārņojuma novēršanu atbildīgās ANO aģentūras) īstenotos politiskos un izpildes nodrošināšanas pasākumus;

57.

atzīmē, ka ES pamatdirektīvā par jūras vides stratēģiju izvirzīti mērķi attiecībā uz atkritumiem jūrās un jauni mērķi būtu jāsaskaņo ar jau izvirzītajiem mērķiem. Varētu apsvērt ieceri izvirzīt konkrētus mērķus attiecībā uz plastmasu, taču tiem jābūt pārdomātiem un vērstiem ne tikai uz atkritumu daudzuma samazināšanu. Tagad jāpanāk, ka saistībā ar MARPOL pieņemtie noteikumi, kas attiecas uz atkritumiem un resursiem, tiek ievēroti;

58.

norāda uz vietējo un reģionālo pašvaldību un to partneru nozīmi izpratnes palielināšanā. Zināšanas par plastmasas atkritumu izplatību upēs un jūrās ir priekšnosacījums, lai varētu ierobežot un mazināt problēmas nopietnību. Izpratni var palielināt, atbalstot izglītojošas programmas skolās un veicinot atbildīgu rīcību tūrisma nozarē, kā arī ar plastmasas rūpniecības iniciatīvām. “Eiropas sakopšanas” nedēļu rīkošana vai līdzīgas iniciatīvas, kas tiek atbilstoši popularizētas, palielinātu izpratni par šo problēmu;

59.

rosina vietējās un reģionālās pašvaldības un to partnerus sadarboties, lai “sakopšanas” iniciatīvas, kas ir lietderīgas, kļūtu mērķtiecīgākas. Kaut arī piekrastes un pludmaļu sakopšanas dienās un pludmalēs izvietotajās atkritumu tvertnēs tiek savākta tikai neliela daļa atkritumu, šie pasākumi palīdz palielināt vietējo kopienu izpratni. Varētu atbalstīt tādas zvejniecības nozares kampaņas kā “Fishing for Litter”, kuru laikā zvejnieki dienās, kad nedodas zvejā, vāc atkritumus jūrā un var tos nodot apsaimniekošanai nevis piederības ostā, bet tuvākajā ostā; RK šajā sakarā atbalsta Eiropas Komisijas ieceri 2014. gadā uzsākt īstenot Eiropas mēroga iniciatīvu “Sakopšanas diena” un piedāvā izpētīt, kādas ir iespējas sadarboties minētās iniciatīvas īstenošanā;

60.

uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības nespēj vienas segt izmaksas, kas saistītas ar atkritumiem jūrās, un rosina dalībvalstīs uzlabot sadarbību visos pārvaldes līmeņos un sadarbību starp kompetentajām iestādēm, ūdens apsaimniekošanas iestādēm, ostu iestādēm un atkritumu apsaimniekošanas nozari, lai rastu izmaksu ziņā efektīvus risinājumus, kā novērst plastmasas atkritumu nonākšanu jūras vidē;

61.

rosina uzlabot zināšanu bāzi, izmantojot ES atbalstītas programmas, piemēram, LIFE+, vai ERAF līdzekļus, lai izpētītu, kāda ir plastmasas atkritumu ietekme uz augsni un jūras vidi;

62.

rosina visus atkritumu apsaimniekošanas nozares dalībniekus sadarboties, lai mazinātu plastmasas nonākšanu vidē un ietekmi uz vidi, kā arī izejvielu izmantošanu, un novērtēt plastmasas kā vērtīga resursa potenciālu. Tas ir grūts uzdevums, jo plastmasas izmaksas nav augstas un tās daudzveidīgā izmantošana palielinās, bet tās izturīgums rada ilgstošu problēmu. Arvien lielākā plastmasas atkritumu koncentrācija pasaules jūrās ir trauksmes zvans, taču atzīts, ka lielākā daļa šīs atkritumos nekontrolēti nonākušās plastmasas mērojusi ceļu no sauszemes. Plastmasas atkritumi jebkādā vidē nav pieļaujami!

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/37

—

atzīst, ka klimata pārmaiņu globālā ietekme varētu būt tikpat ievērojama, cik ietekme vietējā līmenī dažās Eiropas pilsētās un reģionos, un tāpēc uzskata, ka lielāka uzmanība pielāgošanās stratēģijām jāpievērš ārpus ES robežām;

—

uzskata, ka zaļā infrastruktūra nodrošina klasisku iespēju pielāgošanās pasākumu veikšanai par saprātīgu cenu, kas palīdzēs uzlabot pilsētu teritoriju noturību;

—

pauž lielas bažas par klimata pārmaiņu ietekmi uz lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozaru produkciju;

—

pauž viedokli, ka stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām lielāka uzmanība jāpievērš pielāgošanās pasākumu veicināšanai vietējā līmenī, jo tieši tur vispirms un visasāk izjūtamas klimata pārmaiņu sekas;

—

uzskata, ka finansējums ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem pielāgošanās pasākumu īstenošanai vietējā līmenī;

—

atzīst vietējo un reģionālo tīklu nozīmi pielāgošanās pasākumu sekmēšanā un uzskata, ka šie tīkli finansiāli jāatbalsta ar attiecīgiem ES līdzekļiem. Taču RK neiesaka veidot jaunu organizāciju vai brīvprātīgi apņemties īstenot pielāgošanās pasākumus, kā ierosināts stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām, jo tas radītu centienu dublēšanos, maldinātu dalībniekus un, iespējams, izniekotu vērtīgus resursus. Pastāvošajam Pilsētas mēru paktam būtu jānodrošina labāks finansējums un to būtu jāpārveido par tīklu, kura galvenā uzmanība pievērsta abiem aspektiem saistībā ar rīcību klimata pārmaiņu jomā, proti, pielāgošanās klimata pārmaiņām un to seku mazināšanai;

—

secina: ievērojot esošo steidzamību, stratēģijas ierosinātajā pārskatīšanā 2017. gadā galvenā uzmanība būtu jāpievērš ne tikai progresam valstu pielāgošanās stratēģiju izstrādē un jautājumam, vai nākotnē nepieciešami jauni tiesību akti, bet 2017. gads būtu jānosaka arī par mērķdatumu vairāku svarīgu posmu īstenošanas pabeigšanai visos pārvaldības līmeņos, tam eventuāli izmantojot pielāgošanās jomā sasniegtās gatavības rezultātu apkopojuma pieeju; turklāt: lai šos svarīgos posmus pabeigtu, līdzās stratēģijai par pielāgošanos klimata pārmaiņām jānodrošina arī vadlīnijas un atbalsts vietējā līmeņa struktūrām un dalībvalstīm.

Ziņotājs:

Neil SWANNICK kgs (UK/PSE), Mančestras pilsētas domes loceklis

Atsauces dokuments

Komisijas Paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Pielāgošanās klimata pārmaiņām: ES stratēģija”

COM(2013) 216 final

1.

apzinās, ka 2015. gadā sagaidāmais ANO nolīgums par klimata pārmaiņām attieksies ne tikai uz klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanu, bet arī uz pielāgošanos tām. Lai nodrošinātu nolīguma ilgtspēju, ir absolūti nepieciešams veidot noturību pret klimata pārmaiņām – it sevišķi visnabadzīgākajās un vismazāk aizsargātajās pasaules valstīs;

2.

uzsver, ka klimata pārmaiņu ietekmes mazināšana ir labākais veids, kā preventīvi cīnīties ar daudzām svarīgākajām problēmām saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, un jo tālejošāki un vērienīgāki būs klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanas pasākumi, jo mazāki varēs būt pielāgošanās pasākumi;

3.

norāda, ka pasaule ir pārkāpusi bīstamu slieksni: oglekļa dioksīda līmenis atmosfērā šobrīd sasniedz 400 ppm;

4.

aicina ES sarunu vedējus izvirzīt tālejošākus mērķus un gūt starptautisku atbalstu 2015. gadā parakstāmajam nolīgumam, kurā tiktu nepārprotami paredzēta pasaules enerģijas sistēmas pārveide;

5.

pilnībā apzinās, ka daudzas jaunattīstības valstis apdraud tādi lēni norisoši klimata pārmaiņu procesi kā ūdens līmeņa celšanās un pieaugošas temperatūras, kas saasina draudus, ko rada ārkārtēji laika apstākļi, un būtiski apdraud izredzes sasniegt ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē;

6.

uzsver, ka klimata pārmaiņas tieši ietekmē ūdens resursus un ka šo resursu pārvaldība ietekmē ekosistēmas un augkopības un lopkopības nozares produkciju, sociālekonomisko darbību un iedzīvotāju veselību;

7.

aicina Padomi un Komisiju piesaistīt Reģionu komiteju gan darbam klimata pārmaiņu mazināšanas jomā, gan tehniskajam darbam, ko veic saistībā ar Nairobi darba programmu, kurā galvenā uzmanība vērsta uz ekosistēmā balstītu pielāgošanos klimata pārmaiņām un bioloģisko daudzveidību.

8.

atzinīgi vērtē noturības pieminēšanu ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām un stratēģijas vispārējo mērķi atbalstīt progresu ceļā uz “Eiropu, kas ir noturīga pret klimata pārmaiņām”. RK uzskata: noteikt pielāgošanos klimata pārmaiņām par noturības dimensiju ir vērtīga pieeja. Pilsēta var atgūties no šoka (ar klimatu saistīta vai cita veida) tās urbānajai sistēmai, ja tai ir augsta noturība pret klimata pārmaiņām; taču, ja šī noturība ir zema, minētais šoks pilsētu var būtiski ietekmēt;

9.

uzskata: ir svarīgi veidot saiknes starp pielāgošanos klimata pārmaiņām, katastrofu riska pārvaldību un plānošanu kopienās saistībā ar ārkārtas situācijām;

10.

saistībā ar noturību uzskata, ka pielāgošanās nozīmē:

11.

apzinās, ka klimata pārmaiņu negatīvā ietekme ir sagaidāma, pat ja tiks izstrādāti vērā ņemami pielāgošanās pasākumi un sasniegts mērķis ierobežot globālo sasilšanu, lai tā nepārsniegtu vidēji 2 °C. Tādēļ prioritāte ir noturības veidošana saistībā ar šādām pārmaiņām, un šai sakarā jēdziens “klimatizturība” ir piemērotāks nekā jēdziens “klimatgatavība”;

12.

atzīst, ka globālo klimata pārmaiņu ietekme varētu būt tikpat ievērojama, cik ietekme vietējā līmenī, ko dažām Eiropas pilsētām un reģioniem rada globālā loģistika un piegādes ķēdes, pārtikas drošība un migrācija (cilvēku, floras, faunas un slimību), un tāpēc uzskata, ka lielāka uzmanība pielāgošanās stratēģijām jāpievērš ārpus ES robežām. Tādā pašā mērā, kā pasaules līmenī tiek atbalstīta attīstība un sadarbība, pārtikas un enerģijas nodrošināšana, būtu jāatbalsta arī pielāgošanās klimata pārmaiņām, ņemot vērā to radītos potenciālos riskus, kā arī ieguvumus Eiropas Savienībai;

13.

norāda uz pētījumiem, kas veikti par klimata pārmaiņu ietekmi uz kultūras mantojumu, un pauž viedokli, ka pielāgošanās stratēģijās būtu jāietver arī novērtējums par tādu kultūras mantojuma vērtību neaizsargātību pret ārkārtējiem laika apstākļiem un vides degradāciju kā ēkas, mākslas darbi un arhīvi;

14.

uzskata, ka zaļā infrastruktūra nodrošina klasisku iespēju pielāgošanās pasākumu veikšanai par saprātīgu cenu, kas palīdzēs uzlabot pilsētu teritoriju noturību, ierobežojot virsmas temperatūru un samazinot lietusūdens noteci. Ir nepieciešama tāda pielāgošanās pieeja, kuras pamatā ir dabas un pilsētu sistēmas; kā piemērs minami ekoloģiskie koridori, kuri šķērso administratīvās robežas, lai sekmētu savvaļas dzīvnieku migrāciju klimata pārmaiņu apstākļos. Tāpēc ir lietderīgi atbalstīt ekosistēmas un zaļo infrastruktūru kā nozīmīgu infrastruktūru.

15.

uzskata, ka veselīgas ekosistēmas un plaša bioloģiskā daudzveidība stiprinās vietējo un reģionālo izturību pret klimata pārmaiņām, un uzsver, ka klimata pārmaiņas rada draudus arī pašām šīm sistēmām. Šim jautājumam būtu jāvelta lielāka uzmanība stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām, valstu pielāgošanās stratēģijās un ES programmās;

16.

atzinīgi vērtē saikni, kas stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām noteikta starp ārkārtējiem laika apstākļiem un klimata pārmaiņu radītajiem riskiem, no vienas puses, un Eiropas turpmākās ekonomiskās labklājības nodrošināšanu, no otras puses, taču brīdina, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumus, kas uztur izaugsmi un konkurētspēju, nedrīkst īstenot uz sociālās labklājības un veselības aprūpes rēķina;

17.

apzinās ievērojamās tiešās izmaksas, ko rada ar laika apstākļiem un klimatu saistītie riski, piemēram, ēku un infrastruktūras bojājumi. Tāpēc būtu jāveicina tādi pielāgošanās pasākumi, kas aptver gan esošās infrastruktūras modernizāciju, gan noturības aspekta integrēšanu jaunās sistēmās, piemēram, dzelzceļa līniju un mājokļu izbūvē;

18.

secina: apdrošināšanas sabiedrības var uzskatīt, ka konkrētas pilsētas vai reģiona zeme, ēkas vai infrastruktūra nav pietiekami aizsargāta no klimata pārmaiņu radītajiem riskiem., Šādā gadījumā var tikt ierobežotas iespējas noslēgt apdrošināšanas līgumus vai pieaugt apdrošināšanas izmaksas. Attiecīgi šādās teritorijās var būt apgrūtināta to izaugsmes mērķu sasniegšana, un atsevišķas pilsētu teritorijas var kļūt “neapdrošināmas”. Tāpēc ir apsveicami, ka Komisija publicētajā Zaļajā grāmatā “Apdrošināšana pret dabas vai cilvēka izraisītām katastrofām” pievēršas šim jautājumam;

19.

norāda, ka ir svarīgi novērtēt klimata ietekmes radītās izmaksas, lai būtu iespējams salīdzināt iepriekšējas pielāgošanās pasākumu vērtību. Tas uzlabotu izpratni par pielāgošanās pasākumu nestajām ekonomiskajām iespējām un ļautu izvairīties no izmaksām. Klimata pārmaiņu ekonomiskie aspekti jau ir analizēti tā dēvētajā Stern ziņojumā. Jāveicina tālāki pētījumi šajā jomā, lai atbalstītu tādu uzņēmējdarbības piemēru attīstību, kuru politikā un stratēģijā integrēti pielāgošanās pasākumi;

20.

atbalsta “pilna dzīves cikla” pieeju attiecībā uz kapitāla izmaksu un ieguvumu novērtēšanu, lai nodrošinātu klimata noturības jomā veikto ieguldījumu atmaksāšanos ilgtermiņā. Jānosaka par pienākumu pārskatos un riska reģistros iekļaut to pasākumu un kapitāla ieguldījumu ekonomisko, ekoloģisko un sociālo ietekmi, kuru īstenošanā klimata pārmaiņas nav ņemtas vērā;

21.

uzskata, ka būtiska uzmanība pielāgošanās stratēģijās jāpievērš ārkārtēju laika apstākļu un klimata pārmaiņu potenciālajam riskam traucēt tīklā sasaistītu infrastruktūru sistēmu darbību. Laika vai klimata apstākļu radīts apdraudējums, piemēram, elektrības padeves apakšstacijas vai IKT tīkla darbības pārtrūkums var netieši ietekmēt vai radīt lavīnveida sekas daudzos tautsaimniecības sektoros un pakalpojumos;

22.

norāda, ka sociālekonomisko sistēmu, klimata pārmaiņu un infrastruktūras savstarpējā saistība var mainīt ceļojumu un enerģijas patēriņa paradumus, ievērojami ietekmējot infrastruktūras pakalpojumu pieprasījumu un piedāvājumu.

23.

pauž lielas bažas par klimata pārmaiņu ietekmi uz lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozaru produkciju; aicina nodrošināt, lai ES politikas pasākumi šajā jomā palīdzētu nostiprināt izturību pret klimata pārmaiņām šiem ļoti svarīgajiem primārajiem ražošanas veidiem un ekosistēmām, kas nodrošina šīs ražošanas iespējamību;

24.

apzinās neskaidrību par nākotnē sagaidāmo siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā un ar to saistīto temperatūras paaugstināšanos un ietekmi. Stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām galvenā uzmanība pievērsta pielāgošanās pasākumiem tādā pasaulē, kurā temperatūra būs par 2 °C augstāka. Taču pašreizējās zinātnes atziņas un Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes Ceturtais izvērtējuma ziņojums par klimata pārmaiņām (1) liecina, ka pašreizējā siltumnīcefektu gāzu koncentrācija atmosfērā (tai saglabājoties esošajā līmenī) novedīs pie atmosfēras sasilšanas par vairāk nekā 2 °C. Tāpēc, ievērojot piesardzības principu, Komiteja atbalsta tādu pasākumu īstenošanu, kuri atbilst pielāgošanās vajadzībām, ko radīs lielāka temperatūras paaugstināšanās nākotnē.

25.

atzinīgi vērtē stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām ietvertās atsauces uz neaizsargātību, jo tas ir svarīgs elements, lai izprastu klimata pārmaiņas un spētu tām pielāgoties; pielāgošanās galvenais mērķis ir mazināt “uztvērēju” (tostarp iedzīvotāju, infrastruktūras un tautsaimniecības nozaru) neaizsargātību pret ārkārtēju laika apstākļu un klimata pārmaiņu izraisīto draudu radīto kaitējumu;

26.

atbalsta tādu pielāgošanās pieeju, kurā ņemts vērā neaizsargātības aspekts, jo:

27.

norāda, ka stratēģiju par pielāgošanos klimata pārmaiņām varētu uzlabot, iekļaujot tādu jēdzienu kā risks, neaizsargātība, pakļautība riskam un izturība lietojuma precizējumu, tostarp nosakot arī pamatdefinīcijas.

28.

norāda, ka stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām galvenā uzmanība pievērsta pielāgošanās pasākumu iekļaušanai ES rīcībā un valstu līmeņa pielāgošanās stratēģiju izstrādei, taču mazāka vērība piešķirta dalībvalstu atbalstīšanai pielāgošanās pasākumu izstrādē vietējā un reģionālajā līmenī;

29.

uzsver, ka nepārprotamāk ir jāatzīst daudzlīmeņu pārvaldības loma ar klimata pārmaiņām saistīto pielāgošanās pasākumu īstenošanā. Tas palīdzētu:

30.

apzinās, ka valstu stratēģijas var sniegt augsta līmeņa pārskatu par ietekmi un riskiem, taču saprotams, ka tajās bieži netiks ievērotas vietējā un reģionālajā līmenī svarīgas atziņas un jautājumi;

31.

uzsver, ka valstu pielāgošanās stratēģijās būtu jāsniedz pārvaldības norādes, lai sekmētu pielāgošanās procesu vietējā un reģionālajā līmenī, un dalībvalstīm partnerībā ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāuzrauga pielāgošanās stratēģiju izstrāde un īstenošana vietējā un reģionālajā līmenī; Eiropas Savienībai būtu jānodrošina vadlīnijas attiecībā uz šo uzdevumu veikšanu;

32.

dalībvalstis jārosina veidot tīklus, kas apvieno ieinteresētās personas no visdažādākajām nozarēm, lai tās piedalītos pielāgošanās stratēģiju izstrādē dažādās teritorijās;

33.

pauž viedokli, ka reģionālā līmeņa pielāgošanās stratēģijas ir vispiemērotākais instruments, kurā iekļaut informāciju par vispārējo kontekstu, norādīt atbilstošos līdzekļus un sniegt vadlīnijas vietējā līmeņa rīcības atbalstam. Reģioni un vietējās pašvaldības var arī norādīt uz nozīmīgākajām klimata pārmaiņu sekām, kuras bieži vien katrā reģionā ir citādas, ņemot vērā atšķirības, kas raksturo tādas teritorijas kā salas, kalnu reģioni, pilsētu aglomerācijas un piekrastes reģioni;

34.

apzinās dalībvalstu atšķirīgās pārvaldības struktūras stratēģiju īstenošanai vietējā līmenī; dažās, taču ne visās dalībvalstīs, pastāv atbilstošas plānošanas struktūras, taču Komiteja uzskata, ka visās valstīs ir nepieciešams sava veida pārvaldības ietvars pielāgošanās stratēģiju īstenošanai vietējā līmenī, lai dalībvalstu līmenī pielāgošanās pasākumiem paredzētie ieguldījumi, tiesību akti un politika sasniegtu vietējo līmeni;

35.

pauž viedokli, ka stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām lielāka uzmanība jāpievērš pielāgošanās pasākumu veicināšanai vietējā līmenī, jo tieši tur vispirms un visasāk izjūtamas klimata pārmaiņu sekas. Eiropā pielāgošanās klimata pārmaiņām jomā veikto pasākumu sekmes būs novērtējamas pēc tā, cik lielā mērā vietējā līmenī būs izstrādāti un īstenoti pielāgošanās pasākumi ar mērķi samazināt ārkārtēju laika apstākļu un klimata pārmaiņu radītos riskus;

36.

uzskata, ka pielāgošanās pasākumi visvairāk ir nepieciešami pilsētās. Lielākā daļa ES iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Pilsētas pastiprina klimata pārmaiņu ietekmi (piemēram, pilsētu „siltuma salas” efekts), tajās dzīvo neaizsargāti klimata pārmaiņu „uztvērēji” un tās ir svarīgi ekonomiski un kultūras centri;

37.

uzsver: pielāgošanās pasākumi jāintegrē it sevišķi tādās jomās kā teritoriālā plānošana, jo tai ir būtiska nozīme ilgtermiņa pārmaiņu nodrošināšanā ainavā un apbūvētajā vidē.

38.

atzinīgi vērtē apņemšanos vismaz 20 % no daudzgadu finanšu shēmas 2014.–2020. gadam līdzekļiem veltīt ar klimata pārmaiņām saistītiem izdevumiem un iekļaut pielāgošanās pasākumus ES līmeņa finansējuma, politikas un pētniecības programmās, tostarp struktūrfondos, programmā “Apvārsnis 2020”, LIFE+ un lauku attīstības programmā;

39.

apzinās, ka saskaņā ar subsidiaritātes principu dalībvalstīm piekrīt galīgā atbildība veicināt pielāgošanās pasākumu integrēšanu vietējā un reģionālā līmeņa politikā un praksē;

40.

atzīst, ka pielāgošanās pasākumu īstenošanas līmenis dalībvalstīs, reģionos un pilsētās būs atšķirīgs, ņemot vērā klimata pārmaiņu radīto risku dažādo apjomu, attiecīgo teritoriju neaizsargātību pret šiem riskiem un pielāgošanās spējas. Tas savukārt ietekmēs to iespējas sagatavoties un reaģēt uz ārkārtējiem laika apstākļiem un klimata pārmaiņām;

41.

atbalsta “pielāgošanās tipu” izstrādi nolūkā veicināt pilsētu līmeņa stratēģiju attīstīšanu. Pilsētās pastāvošo līdzību apzināšana, piemēram, pašreizējais un sagaidāmas klimata pārmaiņu radītais apdraudējums un sociālekonomiskās īpatnības, var palīdzēt veidot plašus tīklus, kuros apvienojas pilsētas ar līdzīgām pielāgošanās pasākumu vajadzībām. Šādas pilsētu grupas veicinātu efektīvāku stratēģiskās pielāgošanās pasākumu plānošanu un politikas veidošanu, līdzekļu piešķiršanu, nepieciešamo vadlīniju nodrošināšanu un mācību tīklu izveidi. Komiteja norāda, ka jau pastāv atsevišķas brīvprātīgi organizētas apvienības, kuras būtu jāatbalsta;

42.

norāda: ņemot vērā pielāgošanās prasību un spēju daudzveidību, proti, atšķirīgas pārvaldības struktūras, piekļuve resursiem un biofizikālās īpatnības, kas ietekmē pielāgošanās pasākumu izstrādi un īstenošanu, jēdziena “paraugprakse” izmantošana ir maldinoša. Tā kā praksi nevar pilnībā nodot tālāk, šai sakarā formulējums “laba prakse” būtu atbilstošāks;

43.

norāda, ka pielāgošanās spēju veidošana ir svarīgs pamats pielāgošanās pasākumu attīstīšanai un īstenošanai. Tādēļ ir svarīgi veidot dalībvalstu un vietējā līmeņa centrus, kas veicinātu pielāgošanās spēju veidošanu, apmācības, kā arī informācijas un pieredzes apmaiņu starp pilsētām un reģioniem;

44.

uzsver izglītošanas vides jautājumos un komunikācijas nozīmi un vietējo un reģionālo pašvaldību svarīgo lomu šajā jomā; uzsver, ka ir svarīgi komunikāciju – it īpaši klimata pārmaiņu jautājumos – pielāgot vietējai sabiedrībai un vietējiem apstākļiem, un šādai komunikācijai un izglītošanas kampaņām vajadzētu piešķirt finansiālu atbalstu;

45.

uzskata, ka finansējums ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem pielāgošanās pasākumu īstenošanai vietējā līmenī. Ir vajadzīga skaidrība par to, kā iegūt ievērojamos līdzekļus, kas nepieciešami pielāgošanās pasākumu sekmēšanai, it īpaši ņemot vērā to, ka attiecībā uz šai sakarā minētajiem ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas izsoles ieņēmumiem pastāv zināmas šaubas. Īpaši nepieciešams noteikt, ka nākamajā plānošanas periodā pielāgošanās pasākumiem būs iespējams izmantot struktūrfondu (piemēram, Eiropas Reģionālās attīstības fonda) līdzekļus, turklāt nesamazinot klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumiem nepieciešamo budžetu;

46.

atzīst vietējo un reģionālo tīklu nozīmi pielāgošanās pasākumu sekmēšanā un uzskata, ka šie tīkli finansiāli jāatbalsta ar attiecīgiem ES līdzekļiem. Taču RK neiesaka veidot jaunu organizāciju vai brīvprātīgi apņemties īstenot pielāgošanās pasākumus, kā ierosināts stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām, jo tas radītu centienu dublēšanos, maldinātu dalībniekus un, iespējams, izniekotu vērtīgus resursus. Pastāvošajam Pilsētas mēru paktam būtu jānodrošina labāks finansējums un to būtu jāpārveido par tīklu, kura galvenā uzmanība pievērsta abiem aspektiem saistībā ar rīcību klimata pārmaiņu jomā, proti, pielāgošanās klimata pārmaiņām un to seku mazināšanai;

47.

uzsver: stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām izstrādātajam redzējumam pielāgošanās jomā jābūt vairāk proaktīvam, nevis reaktīvam, proti, izstrādājot un īstenojot pielāgošanās pasākumus, uzmanība jāpievērš gan stratēģijām ilgtermiņa risku samazināšanai, gan jāstiprina gatavība un spējas reaģēt uz jau pašreizējiem ārkārtējiem laika un klimata apstākļiem.

48.

uzskata, ka pielāgošanās klimata pārmaiņām un to seku mazināšana ir visaptverošas klimata pārmaiņu stratēģijas būtiskas sastāvdaļas. Lai gan pielāgošanās pašreizējām un nenovēršamajām klimata pārmaiņām nākotnē ir ļoti svarīga, nebūtu jāuzskata, ka tā aizstāj seku mazināšanu. Kankunas vienošanās, ko izstrādāja ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros, uzsvērts, ka pusēm par vienlīdz lielu prioritāti jānosaka gan pielāgošanās pasākumi, gan seku mazināšanas pasākumi. Tomēr piešķirto līdzekļu apjoms vietējā līmenī var būt atšķirīgs;

49.

norāda: būtisks aspekts, kas nākamajās desmitgadēs ļautu stiprināt Eiropas konkurētspēju un dzīves kvalitāti, ir veicināt sabiedrību un tautsaimniecību noturību pret klimata pārmaiņām. Taču bez kavēšanās vajadzētu palielināt tādu pasākumu skaitu, kuru mērķis ir būtiski samazināt kaitīgo gāzu emisijas, kas izraisa klimata pārmaiņas;

50.

apzinās: lai gan pielāgošanās klimata pārmaiņām un to seku mazināšana pēc būtības ir cieši saistītas, šobrīd reti ir sastopami gadījumi, kad pielāgošanās un seku mazināšanas pasākumi būtu savstarpēji integrēti; tāpēc steidzami jāpanāk, lai politikā, praksē un pētniecībā tiktu atzītas un veicinātas sinerģijas. Turklāt ir svarīgi nodrošināt, lai visas ES politikas jomas atbalstītu šo divu mērķu sasniegšanu;

51.

atzīst ieguvumus, ko var sniegt pasākumi, kuros seku mazināšana un pielāgošanās skatīta kā savstarpēji papildinošas darbības; pretējā gadījumā konfliktējoši pielāgošanās un seku mazināšanas pasākumi var radīt ievērojamu nelabvēlīgu ietekmi, piemēram, mehāniskas dzesēšanas iekārtu ierīkošana ēkās, lai telpās novērstu augstu temperatūru, kas savukārt palielina siltumnīcefekta gāzu emisijas;

52.

secina: ievērojot esošo steidzamību, stratēģijas ierosinātajā pārskatīšanā 2017. gadā galvenā uzmanība būtu jāpievērš ne tikai progresam valstu pielāgošanās stratēģiju izstrādē un jautājumam, vai nākotnē nepieciešami jauni tiesību akti, bet 2017. gads būtu jānosaka arī par mērķdatumu vairāku svarīgu posmu īstenošanas pabeigšanai visos pārvaldības līmeņos, tam eventuāli izmantojot pielāgošanās jomā sasniegtās gatavības rezultātu apkopojuma pieeju; turklāt: lai šos svarīgos posmus pabeigtu, līdzās stratēģijai par pielāgošanos klimata pārmaiņām jānodrošina arī vadlīnijas un atbalsts vietējā līmeņa struktūrām un dalībvalstīm;

53.

uzskata, ka ES stratēģijā par pielāgošanos klimata pārmaiņām iekļautie Eiropas Komisijas priekšlikumi atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem.

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/43

—

uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko nozīmi iniciatīvas izstrādē un īstenošanā un aicina pašvaldības iesaistīties visās attiecīgajās nozaru politikās, lai plānotu un organizētu zaļo infrastruktūru (ZI), īpaši pamatojoties uz savu kompetenci zemes izmantošanas un pilsētvides plānošanā; uzsver, ka sekmīgas ZI izveides galvenais nosacījums ir efektīva daudzlīmeņu pārvaldība un visu dalībnieku un ieinteresēto pušu iesaiste;

—

aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk izstrādāt konkrētus īstenošanas norādījumus par ZI iekļaušanu dažādās ES politikas jomās un prasa papildu tehniskās specifikācijas par zaļo infrastruktūru pilsētvidē; zaļajai infrastruktūrai jākļūst par vienu no ilgtspējīgu pilsētu kritērijiem, turklāt tā jāiekļauj topošajā pilsētu attīstības tīklā;

—

uzsver, ka steidzami jāizstrādā kārtība, kādā ZI kā prioritāti iekļaut partnerības nolīgumos un finansēšanas darbības programmās, kas pašlaik tiek gatavotas Kohēzijas fonda un struktūrfondu izmantošanai no 2014. līdz 2020. gadam;

—

aicina Komisiju iekļaut ES tiesību aktos prasības, kuru mērķis ir nepieļaut bioloģiskās daudzveidības, ekosistēmu un to pakalpojumu neto zudumu; prasa, lai Komisija turpinātu izvirzīt un paplašinātu ekoloģiskās prasības un prasību apliecināt ES finansējuma izmantošanu atbilstoši bioloģiskās daudzveidības interesēm; turklāt iesaka zināmu daļu visu pelēkās infrastruktūras objektu īstenošanai paredzēto subsīdiju piešķirt bioloģiskās daudzveidības fonda papildināšanai;

—

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri kopā ar EIB līdz 2014. gadam izveidot īpašu ES finansēšanas mehānismu, kas būtu paredzēts ZI projektu īstenotājiem; vēlētos, lai tā izstrādē būtu iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības;

—

atzinīgi vērtē TEN-G iniciatīvu un aicina to, tāpat kā transporta, enerģētikas un IKT tīklus, atzīt par ES mēroga projektu; aicina Komisiju apzināt iespējas pieņemt attiecīgus ES tiesību aktus.

Ziņotāja

Annabelle JAEGER (FR/PSE), Provansas–Alpu-Azūra krasta reģiona padomes locekle

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Zaļā infrastruktūra (ZI) – Eiropas dabas kapitāla pilnveide”

COM(2013) 249 final

1.

ļoti atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu “Zaļā infrastruktūra (ZI) – Eiropas dabas kapitāla pilnveide”, kurā iezīmēta attiecīgā ES stratēģija; Komiteja uzskata, ka izklāstītie priekšlikumi ir būtiski svarīgi, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos ES mērķus tādās jomās kā resursu efektīva izmantošana, sociālā un teritoriālā kohēzija, ilgtspējīga un gudra izaugsme, pievilcīgums, bioloģiskās daudzveidības un ainavu kvalitātes uzlabošana, aizsardzība pret dabas radīto apdraudējumu, ilgtspējīga pilsētvides modeļa veidošana, vietējo darba vietu saglabāšana un izveide mazos un vidējos uzņēmumos, sabiedrības veselības uzlabošana un cīņa ar nevienlīdzību; minētie priekšlikumi palīdz sasniegt mērķus, kas izvirzīti ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2020. gadam, ir saskaņā ar Biotopu un Putnu direktīvām un veido saikni ar “Natura 2000” teritorijām (1);

2.

cer, ka ZI īstenošana veicinās ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2020. gadam noteiktā otrā mērķa sasniegšanu, saskaņā ar kuru līdz 2020. gadam ir jāatjauno vismaz 15 % degradēto ekosistēmu, kā arī pārtrauks bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un palīdzēs atjaunot ekosistēmas ne tikai “Natura 2000” zonās, bet visā Eiropas teritorijā;

3.

uzskata, ka līdz šim starptautiskajā, Eiropas un valstu līmenī īstenotās dažādās stratēģijas un programmas vēl nav devušas rezultātus, kas ļautu atrisināt milzīgās problēmas bioloģiskās daudzveidības jomā; tāpat uzskata, ka pastāv vienprātība par vajadzību pārskatīt ražošanas un patēriņa modeļus sabiedrībā, ņemot vērā, ka tie ir galvenie bioloģiskās daudzveidības izzušanas faktori, jo iznīcina un sadrumstalo dabiskās dzīvotnes un rada daudzējādu piesārņojumu; ja tas netiks panākts, veltīgas būs saistības, kas atjaunotas Konvencijā par bioloģisko daudzveidību un ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2020. gadam;

4.

tāpēc uzsver Komisijas būtisko lomu, tai ierosinot uz zaļu infrastruktūru balstītu transversālu stratēģiju, kas ir vēl nebijusi iespēja visas ieinteresētās puses Eiropā – valstis, vietējās un reģionālās pašvaldības, uzņēmumus, pētniekus, apvienības un iedzīvotājus – iesaistīt sadarbībā, kas virzīta uz ekonomikas, sabiedrības un biosfēras samierināšanu;

5.

ieteikto definīciju uzskata par veiksmīgu, jo tajā ietverta sugu un dzīvotņu saikne ar ekosistēmas kvalitāti visos līmeņos, tostarp pilsētu līmenī, aizsargāto un parasto teritoriju ievērojamā bioloģiskā daudzveidība, dabiskie risinājumi un risinājumi, kurus, pamatojoties uz dabu, īsteno cilvēks; tomēr Komiteja vēlas, lai definīcija plānotajos īstenošanas norādījumos tiktu precizēta, tajā iekļaujot jēdzienus “jūtība” un “viesmīlība pret dzīvo”. Šajā nolūkā īpaša uzmanība jāpievērš ekoloģisku un funkcionālu savienojumu izmantošanai un izveidošanai visos līmeņos;

6.

pauž gandarījumu par to, ka ir pienācīgi atzītas daudzās ekonomiskās, vides, aizsardzības pret apdraudējumu un sociālās priekšrocības, ko dod labi funkcionējošas ekosistēmas, un uzsver, ka šai praktiskajai dimensijai, proti, cilvēkam noderīgu preču un pakalpojumu ražošanai, vienmēr jāstiprina ētikas dimensija – dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana;

7.

atgādina, ka, no vienas puses, zaļās infrastruktūras jēdziens pēc būtības neiekļaujas administratīvās un teritoriālās robežās un, no otras puses, ZI attīstība, tās uzturēšana vai tās apdraudēšana galvenokārt ir atkarīga no teritoriālās plānošanas politikas un no dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību dabas resursu saglabāšanas;

8.

piekrīt visaptverošai pieejai un to atbalsta, jo tādējādi ZI ir cieši saistīta ar klimata pārmaiņu ierobežošanu un pielāgošanos tām. Komiteja vēlreiz uzsver vietējo un reģionālo pašvaldību būtisko nozīmi šādas stratēģijas noteikšanā un īstenošanā;

9.

piekrīt, ka zaļās infrastruktūras saglabāšana, attīstīšana un uzturēšana vidējā termiņā un ilgtermiņā izmaksā ievērojami mazāk nekā “pelēkās infrastruktūras”, ņemot vēro to vispārējās izmaksas, tostarp ārējās izmaksas, ko šobrīd sedz sabiedrība. Risinājumi, kurus iedvesmojusi daba vai kuros tā ir galvenais elements un kuri iekļaujas sinerģijā ar bioloģisko daudzveidību (ekoloģiskā inženierija), ir mazāk energoietilpīgi un tos ir vieglāk uzturēt un aprūpēt nekā tradicionālos risinājumus, tātad tie ir efektīvāki un ilgtspējīgāki;

10.

atgādina, ka vissvarīgākais uzdevums ir ekosistēmu degradācijas novēršana un degradēto ekosistēmu funkcionalitātes atjaunošana, jo cilvēka darbības dēļ zaudēta ekoloģiskā līdzsvara seku likvidēšanas pasākumi vienmēr izmaksā vairāk, prasa ilgāku laiku un, galvenais, to rezultāti nav droši paredzami;

11.

uzskata, ka ekosistēmu pakalpojumu ekonomiskā novērtēšana var palīdzēt izšķirties par kādu no savstarpēji pretrunīgiem mērķiem, veicot izmaksu un ieguvumu analīzi, tomēr tā ietver metodoloģiskas grūtības (tāpēc virknē gadījumu nav piemērota) un neapšaubāmi skar ētikas jomu. Tāpat jāuzsver, ka bioloģiskās daudzveidības mazināšanās izmaksu novērtēšanai pastāv arī cita loģika: ekoloģisko iespēju uzturēšanas izmaksas aprēķināt pēc tā, kādi ieguldījumi nepieciešami, lai uzturētu vai uzlabotu bioloģiskās daudzveidības stāvokli ar mērķi nodrošināt pastāvīgu ekopakalpojumu plūsmu. Komiteja mudina izvēlēties pēdējo minēto metodi;

12.

aicina visas vietējās un reģionālās pašvaldības iesaistīties visās attiecīgajās nozaru politikās, lai plānotu un organizētu zaļo infrastruktūru, īpaši pamatojoties uz savu kompetenci zemes izmantošanas un pilsētvides plānošanā;

13.

prasa, lai Eiropas Savienība un dalībvalstis tām palīdzētu, nodrošinot cilvēkresursus, tehniskos un finanšu līdzekļus, kas ir atbilstoši svarīgajiem uzdevumiem (2);

14.

uzskata, ka teritoriju attīstības un pilsētvides plānošanas jomā absolūtai prioritātei jābūt cīņai pret augsnes funkciju zaudēšanu, zemes pārāk intensīvu izmantošanu un augsnes degradāciju. Dabisko dzīvotņu, mežu un lauksaimniecības zemes pilnīgai saglabāšanai jābūt svarīgākai par pilsētu izplešanos, un dažas vietējās un reģionālās pašvaldības savos pilsētplānošanas un teritoriālās plānošanas dokumentos dažādos veidos jau sākušas ietvert ZI jēdzienu un principu “nav bioloģiskās daudzveidības neto zuduma”;

15.

vēlreiz atgādina, ka atbalsta debašu atsākšanu dalībvalstīs, lai varētu pieņemt kopēju Eiropas Savienības tiesisko satvaru augsnes funkciju aizsardzībai un atjaunošanai, jo bez šāda instrumenta nav iespējama šā svarīgā jautājuma kontrole (3);

16.

norāda uz mežsaimniecības iespējām sniegt ieguldījumu zaļajā infrastruktūrā: tas var būt vai nu aktīvs (mežu pēctecības atjaunošana vai ekoloģisku pārvaldības metožu izmantošana) vai arī pasīvs (mežmalu saglabāšana). Lai būtu iespējams izveidot ZI – īpaši reģionos, kur mežu īpašumi ir privāti un ļoti sadrumstaloti –, jāizveido īpašnieku apvienības un jāpanāk to sekmīga darbība, kā arī reģioniem un vietējām pašvaldībām nepieciešami līdzekļi privāto dalībnieku iesaistīšanai (zeme, apmācība, tehniskais atbalsts un savstarpēja palīdzība, un, iespējams, arī finansiāls atbalsts);

17.

pieņem zināšanai ES lēmumus, kas attiecas uz kopējo lauksaimniecības politiku laikposmam no 2014. gada līdz 2020. gadam, un izsaka šaubas par efektīvu ZI izveidi šajās jomās līdz 2020. gadam. Tāpēc Reģionu komiteja apstiprina, ka liela nozīme ir kompetento iestāžu rīcībai, jo tām ZI jāpadara par vienu no resursu izmantošanas pamatnostādnēm bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un atjaunošanas jomā, tiešos maksājumus paredzot “zaļiem” projektiem ekoloģiskas nozīmes zonās un izmantojot Eiropas Lauksaimniecības un lauku attīstības fonda (EARDF) finansējumu, tostarp saskaņoti izvēloties vietas, kur īstenojami agrovides pasākumi, un piešķirot tiem finansējumu. Vienlaikus kompetentajām iestādēm jāpiešķir līdzekļi lauksaimnieciskās vides bioloģiskās daudzveidības atjaunošanai, atbalstot bioloģisko lauksaimniecību un agromežsaimniecību;

18.

saistībā ar ilgtspējīgas lauksaimniecības un mežsaimniecības veicināšanu zaļajā infrastruktūrā uzskata, ka ir jāizstrādā bioloģiskas izcelsmes celtniecības materiāli, lai apliecinātu lauku un pilsētu teritoriju solidaritāti, jo tradicionālo materiālu izmantošana celtniecībā pilsētās un pelēkajā infrastruktūrā smagi noslogo lauku un pat jūras vidi. Lai atbalstītu vietējā līmeņa dalībniekus, ļoti svarīgi ir sekmēt kokmateriālu un tādu citu materiālu izmantošanu, kas iegūti no lauksaimniecības vai papildina tradicionālās augu kultūras (salmus, kaņepes, linus, vilnu utt.). Tāpēc Komiteja uzskata, ka jāsekmē vietējā izaugsme, piemēram, atbalstot nozaru strukturēšanu, ieguldījumus rūpnieciskās pārstrādes iekārtās, kā arī strukturējot tirgu ar priekšzīmīga publiskā pasūtījuma starpniecību vai atbalstot tos, kas publisko pasūtījumu izmanto. Jāattīsta arī pētniecības programmas par šādu materiālu tehniskajām īpašībām un – domājot par ekosistēmas saglabāšanas nepieciešamību – piemērotākajiem apstākļiem to ražošanai. Turklāt lietotāji jāinformē par materiālu izcelsmi un īpatnībām, šim mērķim izmantojot atbilstošu marķējumu;

19.

uzsver, ka sekmīgas ZI izveides galvenais nosacījums ir visu pārvaldības līmeņu sadarbība un daudzlīmeņu pārvaldības principu efektīva īstenošana, kā arī visu dalībnieku, visu ieinteresēto pušu un arī vietējās sabiedrības iesaiste tās izstrādē un īstenošanā;

20.

aicina izmantot uz līdzdalību balstītu pieeju, kas rosinās vajadzīgas un papildinošas iniciatīvas, kuras pamata līmenī sāk teritorijas plānošanā un zemes izmantošanas pārvaldībā tieši iesaistītie dalībnieki, proti, vietējās pašvaldības (4);

21.

norāda uz ļoti lielu sabiedrības pieprasījumu pēc dabas pilsētvidē, un tas liecina gan par to, ka cilvēkiem vajadzīga daba tās dažādās izpausmēs (atpūtas un izklaides vietas, teritorijas, kas paredzētas dārzkopībai un lauksaimniecībai, ainaviskie un dekoratīvie elementi, brīvās dabas stūrīši) un ar to saistītā labklājības sajūta, gan arī par tādiem risināmiem jautājumiem kā sabiedrības veselība, saimnieciskās un sociālās nevienlīdzības apkarošana; šie jautājumi attiecas kā uz jauniešiem, tā arī uz gados vecākiem un nelabvēlīgā stāvoklī esošiem iedzīvotājiem;

22.

atzinīgi vērtē un atbalsta ar zaļo infrastruktūru saistītas pilsoņu iniciatīvas, īpaši pilsētās un piepilsētās (kopīga bioloģiskās daudzveidības apzināšana, līdzdalība tādu jaunu pilsētvides teritoriju noteikšanā, kas saistītas ar bioloģisko daudzveidību, neapstrādātas zemes vai pamestu vietu pārkvalificēšana, kolektīvie dārzi utt.); visu šo teritoriju savienošanai, izveidojot nemotorizētiem transportlīdzekļiem pielāgotus pievedceļus, ir būtiska nozīme iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanā;

23.

norāda, ka ZI sekmē pētniecību un inovāciju, kas sniedz arī attīstības iespējas plānotājiem, piemēram, saistībā ar apzaļumotām ēku sienām un jumtiem vai ekoloģisku restaurēšanu; Komiteja tomēr precizē, ka ar ZI saistītie ieguvumi, piemēram, attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām, praksē būs atkarīgi no tās īstenošanas kvalitātes. Jāatbalsta tikai klimatam un bioloģiskajai daudzveidībai pielāgoti funkcionāli risinājumi;

24.

atbalsta Komisijas priekšlikumu samazināt ar inovāciju saistīto risku, izmantojot finanšu instrumentus (piemēram, riska dalīšana), un atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi atbalstīt projektus, kuros iesaistīts publiskais un privātais finansējums;

25.

ar gandarījumu secina, ka rodas jaunas ar ZI saistītas profesijas (piemēram, ekoloģiskā inženierija restaurēšanas, degradētu ekosistēmu apkopšanas un atgūšanas jomā), kā arī uzsver, ka svarīga nozīme ir ar zaļo infrastruktūru netieši saistītajām profesijām (augu izcelsmes materiālu ražošanai, lauksaimniecības nozarēm utt.). Reģioniem un vietējām pašvaldībām, kas atbild par ekonomikas attīstību, jāpiedalās šajā procesā, kurā tiek radītas darba vietas, un tas jāatbalsta;

26.

uzskata, ka ZI pamatā ir ekosistēmas un ar tām saistītā cilvēces kultūra, un abi faktori ir ārkārtīgi daudzveidīgi bioloģisko, ģeogrāfisko un vēsturisko apstākļu dēļ. Tāpēc zaļā infrastruktūra veicina nepārvietojamu vietējo ekonomikas nozaru un nodarbinātības iespēju attīstību. Šajā saistībā RK atgādina, ka patlaban tiek pārskatīti ES tiesību akti par publisko iepirkumu un ka Eiropas Parlamenta Iekšējā tirgus komiteja 2013. gada 11. janvārī norādīja, ka līgumslēdzējām iestādēm, pieņemot lēmumu, kam piešķirt publiskā iepirkuma līgumu, būtu jāizvēlas pretendents ar saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu. RK atbalsta Parlamenta nostāju, ka minētajā kritērijā papildus cenai un izmaksām varētu iekļaut arī kvalitatīvus, vides vai sociālus apsvērumus, piemēram, sociālās, vides un inovatīvās iezīmes, tostarp attiecīgos gadījumos tuvumā veikta iepirkuma rentabilitāti;

27.

prasa Komisijai pēc iespējas ātri izstrādāt praktiskus, precīzus un konkrētus īstenošanas norādījumus par zaļās infrastruktūras iekļaušanu dažādās Eiropas Savienības politikas jomās un ierosina, ka tie reģioni un vietējās pašvaldības, kas jau sekmē ZI izveidi, jāiesaista minēto norādījumu izstrādē, lai kopā ar Komisiju precīzāk ņemtu vērā vietējos biotopu apstākļus, zināšanas un zinātību; šajā sakarā atzīmē, ka pirmie norādījumi jau ir pieejami dokumentā “Guide to multi-benefit cohesion policy investments in nature and green infrastructure” (5);

28.

prasa papildu tehniskās specifikācijas par zaļo infrastruktūru pilsētvidē, jo tās arī palīdzētu īstenot projektus, kas saistīti ar struktūrfondu jaunajiem noteikumiem, kuros paredzēts līdz 5 % to finansējuma ieguldīt ilgtspējīgā pilsētu attīstībā;

29.

vēlas, lai ZI būtu viens no Eiropas ilgtspējīgu pilsētu kritērijiem (6), kā arī, lai tā tiktu iekļauta topošajā pilsētu attīstības tīklā, kas paredzēts 2014.–2020. gada kohēzijas politikā;

30.

prasa, lai, pārskatot Direktīvu 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu, tajā iekļautu atsauci uz ZI kā papildu kritēriju, pēc kura noteikt iespējamo ietekmes nozīmīgumu;

31.

uzsver, ka tajos gadījumos, kad pēc savlaicīgas visu uz ZI balstīto alternatīvo risinājumu izskatīšanas tiek secināts, ka nepieciešama pelēkā infrastruktūra, šī infrastruktūra jāplāno tā, lai tās ietekme būtu iespējami mazāka, un tad jāsamazina atlikusī ietekme, kā arī, visbeidzot, jāparedz kompensējoši pasākumi atbilstīgi vides un zemes kvalitātes prasībām (7). Reģionu komiteja aicina Komisiju visas minētās prasības iekļaut ES tiesību aktos, ņemot vērā Eiropas Komisijas darbu, kas saistīts ar 7.b) darbību ES bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2020. gadam, kuras mērķis ir nepieļaut ekosistēmu un to pakalpojumu neto zudumu;

32.

atzinīgi vērtē priekšlikumu līdz 2017. gadam apkopot panākumus ZI izveidē un apstiprina, ka reģioni un vietējās pašvaldības ir gatavas sniegt savu ieguldījumu šāda pārskata sagatavošanā, iesaistot vietējos bioloģiskās daudzveidības, saimnieciskās darbības, veselības, sociālās nevienlīdzības novērošanas centrus, lai attiecīgie dati tiktu ņemti vērā Eiropas līmenī;

33.

vēlas noskaidrot, cik efektīva būs ZI, un uzsver, ka jāatbalsta tāda instrumenta izstrāde, kas ļauj ātri novērtēt ekosistēmu funkcionālo veselību un ko iesaistītās puses var viegli izmantot gan minētās efektivitātes novērtēšanai, gan zaļās infrastruktūras salīdzināšanai ar pelēko infrastruktūru;

34.

uzskata, ka jārada iespēja vispusīgi novērtēt pelēko infrastruktūru ietekmi uz dabu, un atbalsta Komisijas sākto darbu kartēšanā, kā arī ekosistēmu un to pakalpojumu Eiropā (MAES) vērtēšanā; turklāt Komiteja uzsver, ka ir jāatbalsta tādu mērījumu un aprēķinu metožu un instrumentu izstrāde, kas ļauj pārskatāmi raksturot saimnieciskās darbības un ražojumus, ņemot vērā visas to attiecības ar dabu un ekosistēmu pakalpojumiem un pamatojoties uz dzīves cikla analīzi;

35.

iesaka rīkot plašu komunikācijas kampaņu, kuru vadītu Eiropas Savienība kopā ar citiem pārvaldības līmeņiem un kurā būtu īpaši iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības (8), kā arī citi vietējie dalībnieki (apvienības, uzņēmumi utt.). Šādas kampaņas pamatā var būt zaļās infrastruktūras radītie trīskāršie ekoloģiskie, ekonomiskie un sociālie ieguvumi, kā arī dalībvalstīs īstenotās labās prakses piemēri;

36.

norāda, ka jānostiprina labas prakses izplatīšana. Komisijai kopā ar citām iesaistītajām iestādēm, apvienībām un vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas šādu informāciju jau apkopo, arī turpmāk jāapzina, jāizplata un jāatbalsta sekmīga prakse, šim mērķim izmantojot pieredzes apmaiņas forumu, kā arī regulāras tikšanās un mācību sesijas, ko ar tās atbalstu ir gatavi rīkot reģioni un vietējās pašvaldības, jo tām ir galvenā loma izpratnes par zaļo infrastruktūru veicināšanā;

37.

mudina Eiropas Komisiju ZI elementus iekļaut esošajās un topošajās ES ekomarķējuma sistēmās, kas attiecas gan uz teritorijām (dabas parki lauku apgabalos, piepilsētās vai pilsētās), gan uz produktiem (materiāli, būvniecība utt.);

38.

atzīstot, ka šķērsfinansējums ir lietderīgs līdzeklis nozaru politikas pasākumu izmantošanai bioloģiskās daudzveidības mērķiem, Reģionu komiteja uzsver, ka šāda finansējuma piesaistīšanu apgrūtina vairāki faktori, tostarp dažādie finanšu rīku nosaukumi un finanšu inženierijas sarežģītība; tāpēc Komiteja prasa izstrādāt precīzus lietošanas norādījumus;

39.

uzsver, ka steidzami jāizstrādā kārtība, kādā zaļo infrastruktūru kā prioritāti iekļaut partnerības nolīgumos un finansēšanas darbības programmās, kas pašlaik tiek gatavotas Kohēzijas fonda un struktūrfondu izmantošanai no 2014. līdz 2020. gadam. Tas nepieciešams, lai kompetentās iestādes pilnībā uzņemtos atbildību par attiecīgo finansējumu; rosina kompetentās vietējās un reģionālās pašvaldības izmantot iespējas finansēt attiecīgajai vietai piemērotus ZI risinājumus, kas ierosināti darbības programmās, un ieguldīt līdzekļus nepieciešamajā pārnozaru veiktspējas uzlabošanā, līdzfinansējumā un sadarbībā, lai nodrošinātu ZI risinājumu veiksmīgu ieviešanu;

40.

piekrīt, ka ZI projektiem vajadzīgs finansēšanas instruments, un ļoti atzinīgi vērtē paziņojumā pausto Komisijas ieceri kopā ar EIB līdz 2014. gadam izveidot īpašu ES finansēšanas mehānismu, kas būtu paredzēts ZI projektu īstenotājiem. RK vēlas, lai tā izstrādē būtu iesaistītas vietējās un reģionālās pašvaldības;

41.

iesaka arī zināmu daļu visu pelēkās infrastruktūras objektiem paredzēto ES subsīdiju piešķirt bioloģiskās daudzveidības fonda papildināšanai; minēto fondu izmantos, lai, pamatojoties un rekapitalizāciju, izveidotu zaļo infrastruktūru dalībvalstīs, kurās attiecīgās pelēkās infrastruktūras ieviešamas;

42.

aicina Komisiju, dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības visos finansēšanas līmeņos veikt pasākumus, lai atceltu tādas subsīdijas un ar nodokļiem saistītus noteikumus, kas negatīvi ietekmē bioloģisko daudzveidību;

43.

aicina Komisiju turpināt izvirzīt un paplašināt ekoloģiskās prasības (9) un prasību apliecināt ES finansējuma izmantošanu atbilstoši bioloģiskās daudzveidības interesēm (10), lai visos ar ES līdzekļiem atbalstītajos projektos tiktu novērtēta ietekme uz bioloģisko daudzveidību un zaļo infrastruktūru un lai ES finansiālā atbalsta lielums tiktu attiecīgi pielāgots;

44.

prasa Komisijai termiņa vidusposma novērtējumā par struktūrfondu izmantošanu 2014.–2020. gadā un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu apzināt turpmākos ZI pasākumus un vērst uz tiem uzmanību;

45.

ļoti atzinīgi vērtē TEN-G projektu un aicina vienmēr, veicot iepriekšēju izpēti, ņemt vērā reģionālo un vietējo dimensiju, kas saistīta ar Eiropas mēroga zaļo infrastruktūru, tādējādi garantējot gan saskaņotību un reālu ietekmi uz ekosistēmu funkcionalitātes atjaunošanu un līdz ar to uz bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un tās izturību pret klimata pārmaiņām, gan lielāku izpratni no iedzīvotāju un iesaistīto dalībnieku puses;

46.

aicina TEN–G atzīt par ES mēroga projektu, tāpat kā transporta, enerģētikas un IKT tīklus, un mudina Komisiju apzināt iespējas pieņemt attiecīgus ES tiesību aktus;

47.

mudina reģionus un vietējās pašvaldības sadarboties ar ekoloģiju saistītos jautājumos, kas tās skar kopīgi, lai tādējādi nodrošinātu ZI saskaņotību, un aicina Eiropas Komisiju šādu pārrobežu sadarbību ietvert vispārējā ES mēroga sistēmā;

48.

aicina ZI mērķi izvirzīt arī ārpus ES robežām un pilnveidot ES kaimiņattiecību instrumentus, kam jānodrošina ieguldījumi ZI veidošanā lauku rajonos un pilsētās. Šo procesu varētu veicināt tādas iniciatīvas kā Emerald Network, “Cilvēks un biosfēra” un Pan-European Ecological Network;

49.

uzskata, ka Eiropas Komisijas priekšlikumi par ZI iekļaušanu pārējās ES politikas jomās, kā arī tās nodoms atbalstīt citus pārvaldības līmeņus, lai tie varētu izstrādāt savus politikas pasākumus, atbilst subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem.

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/49

—

norāda, ka ES kosmosa politikas veidošanas gaitā būs lietderīgi reglamentēt tādus aspektus kā rūpnieciskie standarti, ar tehniskām operācijām saistīti jautājumi un satelītu komunikācijas infrastruktūras komerciālā izmantošana;

—

piekrīt, ka, veidojot uz pieprasījumu orientētu publisko politiku ES kosmosa nozarei, mērķis ir pavērt jaunas iespējas lietotājiem, bet šī politika nedrīkst aprobežoties ar patērētāju subsidēšanu;

—

mudina Eiropas Komisiju ieviest sabiedriskās lietderības kritērijus, kuri atbilstu valsts pārvaldes iestāžu pilnvarām un vajadzībām un kurus varētu izmantot, izvērtējot lietotāju pieprasījumu;

—

norāda, ka ES rūpniecības politikas ļoti svarīgam aspektam jābūt valsts/ES līmeņa ciešai sadarbībai ar vietējo/reģionālo līmeni, kas cenšas sekmēt un atbalstīt rūpniecības nozaru pirmos soļus;

—

vēlas vērst uzmanību uz vietējo un reģionālo pašvaldību paraugprakses piemēriem, kas liecina, ka lielā vairumā gadījumu Copernicus/GMES lejupējie pakalpojumi kalpo sabiedrības interesēm un ir pierādījuši savu lietderīgumu sabiedrības mērķu sasniegšanā;

—

iesaka paredzēt iespēju, ka pakalpojumus un lietojumus, kas izstrādāti uz kosmosa tehnoloģiju bāzes, varētu līdzfinansēt no struktūrfondiem, taču fondu pārvaldītājiem jābūt pietiekamai politiskai gribai un informācijai. Šādu mehānismu jau izmantoja saskaņā ar 2007.–2013. gada finanšu shēmu: neizlietotos Kohēzijas fonda un ERAF līdzekļus novirzīja jaunai prioritātei – platjoslas interneta pieslēguma nodrošināšanai nomaļākajiem reģioniem, izmantojot satelītus;

—

uzskata, ka Copernicus darbības posms ir izšķirīgs priekšnoteikums jaunizstrādātu tehnoloģiju saimnieciskajiem panākumiem, taču būs vajadzīgs finansiāls atbalsts, lai varētu segt sākotnējās izmaksas, ko dažādiem lietotājiem radīs jaunu tehnoloģiju ieviešana.

Ziņotājs:

Adam STRUZIK kgs (PL/PPE), Mazovijas vojevodistes maršals

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “ES kosmosa rūpniecības politika – kosmosa nozares ekonomiskās izaugsmes potenciāla apgūšana”

COM(2013) 108 final

1.

pozitīvi vērtē Komisijas paziņojumu, kurā skaidri uzsvērts ES kosmosa rūpniecības politikas nozīmīgums;

2.

uzsver, ka kosmosa nozare ir svarīgs elements gan stratēģijā “Eiropa 2020”, gan tās pamatiniciatīvās, it sevišķi pamatiniciatīvā “Inovācijas savienība” un “Rūpniecības politika”. Kosmosa tehnoloģija ir īpaši nozīmīga uz zināšanām balstītai ekonomikai, tā ietekmē ekonomikas turpmāko konkurētspēju un piedāvā instrumentus citu akūtu Zemes problēmu risināšanai. Kosmosa tehnoloģijas radīto papildu efektu var definēt kā kosmosa apguvē gūtu pieredzi vai kosmosa apguves izraisītas pārmaiņas, ko pēc tam izmanto vai pārnes uz citām jomām, kur tās rada papildu ekonomisko vērtību;

3.

atzīmē, ka saskaņā ar Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) novērtējumu par lejupējām kosmosa lietojumu nozarēm, kas rada pievienoto vērtību, Eiropas tirgus, salīdzinot ar pasaules tirgu, ir mazāks, un tā privātais segments nav tik ļoti specializējies. Turklāt, pretēji, kā tas ir citās kosmosa apguvē iesaistītajās valstīs, aizsardzības rūpniecība nenosaka sākotnējos standartus un darbību. Pasaulē lielākā daļa uzņēmumu darbojas vairākos tirgus segmentos un visā vērtības ķēdē. Eiropā grūti atrast kādu, kas kontrolētu visu vērtības ķēdi. Kopumā Eiropā specializācija (pievēršanās īpašiem satelītnavigācijas lietojumiem) ir nedaudz mazāk izplatīta nekā pasaulē;

4.

ļoti skaidri apzinās ES kosmosa nozares svarīgākos politikas jautājumus; tie ir: tirgus organizācija, administratīvā vienkāršošana, publiskā iepirkuma principi, piekļuve datiem, valsts pārvaldes iestādes kā nozares klienti un regulējums.

5.

atzīst, ka kopumā ES kosmosa rūpniecība būtiski ietekmē Eiropas pozīcijas zinātnes un tehnoloģiju jomā. Te minama arī pozitīvā ietekme uz Eiropas zinātnes un tehnoloģijas bāzi un kosmosa tehnoloģijas plašāka ietekme uz ekonomiku kopumā;

6.

piekrīt ES Padomes 2013. gada 30. maija secinājumos par paziņojumu “ES kosmosa rūpniecības politika – kosmosa nozares ekonomiskās izaugsmes potenciāla apgūšana” paustajam viedoklim, ka līdzsvarota rūpnieciskā pamata interesēs svarīgs Eiropas kosmosa rūpniecības konkurētspējas komponents ir MVU, un pievienojas Padomei, kura mudināja Komisiju rūpīgāk apsvērt vajadzību ieviest jaunus, novatoriskus finanšu instrumentus;

7.

norāda, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām sevišķi svarīga šķiet nepieciešamība veicināt kosmosa lietojumu izmantošanu citās ES politikas jomās un Eiropas Savienībai tāpēc būtu jāizstrādā gan piemēroti atbalsta pasākumi, kas stimulētu kosmosa lietojumu izstrādi un plašu izmantošanu publiskajā un privātajā sektorā, īpaši vietējās pašvaldībās un mazos un vidējos uzņēmumos, gan saistīti inovācijas atbalsta pasākumi;

8.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka kosmoss ir ļoti svarīgs Eiropas Savienībai un tās iedzīvotājiem, un līdz ar Komisiju norāda uz Eiropas kosmosa rūpniecības lielajām problēmām, kuras radījusi topošo kosmosa lielvaru (piemēram, Ķīnas un Indijas) attīstība. Kā jau paziņojumā norādīts, šāds stāvoklis izveidojies nepietiekama finansējuma dēļ, nevis Eiropas kosmosa nozares nepietiekamas efektivitātes dēļ;

9.

uzskata, ka patlaban, kad ES un dalībvalstis saskaras ar finansiālām grūtībām, ES kosmosa rūpniecības politikai būtu jātiecas ielikt pamatus nozares turpmākai izaugsmei pasaules tirgū un likvidēt šķēršļus, kas varētu tai traucēt. Tāpēc Komiteja pilnībā atbalsta paziņojumā minētos mērķus: izveidot tiesisko regulējumu, izveidot konkurētspējīgu rūpniecisko pamatu, veicināt rentabilitāti, attīstīt kosmosa lietojumu tirgu un nodrošināt tehnoloģisku patstāvību un neatkarīgu piekļuvi kosmosam;

10.

piekrīt viedoklim, ka Eiropā efektīva kosmosa pārvaldība būs iespējama vienīgi tad, ja valdīs saskaņa starp galvenajām ieinteresētajām personām, t. i., Eiropas Komisiju, EKA un dalībvalstīm, un atzīmē, ka no politiskā viedokļa kopēji Eiropas aizsardzības politikas lēmumi sekmētu valstu militāro spēku sadarbību un no tā ieguvēja būtu arī kosmosa civilā lietojuma nozare;

11.

atzīmē Eiropas kosmosa nozares panākumus, kas gūti tirgū, jo īpaši satelītsakaru jomā, un pozitīvi vērtē Komisijas centienus saglabāt šī segmenta konkurētspēju pasaules tirgū. Tāpēc Komiteja visnotaļ atbalsta iniciatīvu nodrošināt Eiropas operatoriem piekļuvi radiofrekvenču kanāliem. Šis jautājums reģioniem ir svarīgs, jo satelītsakari paver iespējas nodrošināt piekļuvi platjoslas pakalpojumiem teritorijās ar mazu iedzīvotāju skaitu;

12.

atzīmē, ka ir svarīgi nodrošināt Eiropas kosmosa nozares tehnoloģisko patstāvību, un atbalsta tādus ierosinātos risinājumus kā kosmosa un ar kosmosu nesaistītu nozaru savstarpēja papildināšanās, attiecīgu projektu izsludināšana programmas “Apvārsnis 2020” ietvaros un ieguldījumi kvalificēta kosmosa rūpniecības darbaspēka apmācībā;

13.

nav pārliecināta, ka ar pieejamo finansējumu (piemēram, no programmas “Apvārsnis 2020”) pietiks, lai būtiski palielinātu tehnoloģisko patstāvību. Tāpēc rosina Komisiju nākt klajā ar sīki izstrādātu plānu, kā šo mērķi sasniegt;

14.

iesaka jautājumā par kvalificētu darbaspēku izvirzīt par sākotnējo prioritāti meklējumus jaunajās ES dalībvalstīs, kuras visas paudušas vēlmi un apņemšanos pievienoties kosmosa nāciju pulkam, un turklāt jaunajās dalībvalstīs inženieru un fizikas zinātņu izglītība ir augstā līmenī;

15.

stingri atbalsta kosmosa pakalpojumu un lietojumu tirgus attīstīšanu un atzīmē, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām šajā procesā var būt ļoti svarīga loma;

16.

šajā saistībā vēlas atgādināt, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir nozīmīga kosmosa pakalpojumu tiešo lietotāju grupa. Taču, lai pilnībā izmantotu kosmosa lietojumu potenciālu, pašvaldības būtu plašāk jāinformē par šo lietojumu sniegtajām priekšrocībām. Nepieciešams intensīvāks dialogs starp pakalpojumu sniedzējiem un tiešajiem lietotājiem;

17.

turklāt uzskata, ka vietējās un reģionālās pašvaldības savā teritorijā vieno dažādus ekonomikas dalībniekus un inovāciju trīsstūrī iesaistītās puses. Pašvaldības ir atbildīgas par inovācijas un MVU programmām, kam varētu būt saistība ar kosmosu, un tādējādi dod stratēģisku ieguldījumu kosmosa tirgus attīstībā;

18.

atzīmē arī: tā kā pašvaldības ir tuvu iedzīvotājiem, tām ir unikāla pieeja dažādām sabiedrības grupām savā teritorijā un tāpēc tām ir ļoti labas iespējas informēt cilvēkus par ieguvumiem no kosmosa pakalpojumiem; tāpēc vietējo un reģionālo pašvaldību tīkliem, piemēram, tādam tīklam kā NEREUS (Network of European Regions Using Space Technologies), ir īpaša nozīme;

19.

paužot reģionu viedokli, kuri ir vieni no galvenajiem satelītu lietojumprogrammu (īpaši Copernicus/GMES pakalpojumu un produktu) lietotājiem, norāda, ka ES kosmosa rūpniecības politikai būtu jāsekmē tehniskie jauninājumi un jālikvidē šķēršļi to izstrādei. ES kosmosa politikas panākumu mērs būs izaugsme, izvairīšanās no izdevumiem, plašāka ietekme uz citām nozarēm un augsti kvalificētas, ražīgas darba vietas;

20.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka galvenais ES kosmosa politikas uzdevums ir sekmēt inovāciju pieprasījuma pusē, jo tādējādi varēs ES reģioniem un iedzīvotājiem nodrošināt saimnieciskus ieguvumus no līdzekļiem, kas no pamatprogrammām jau ieguldīti kosmosa jomā;

21.

piekrīt, ka, veidojot uz pieprasījumu orientētu publisko politiku ES kosmosa nozarei, mērķis ir pavērt jaunas iespējas lietotājiem, bet šī politika nedrīkst aprobežoties ar patērētāju subsidēšanu;

22.

mudina Komisiju ieviest sabiedriskās lietderības kritērijus, kuri atbilstu valsts pārvaldes iestāžu pilnvarām un vajadzībām un kurus varētu izmantot, izvērtējot lietotāju pieprasījumu;

23.

norāda uz reģionu viedokli, ka vietējā un reģionālā līmeņa lietotāji Copernicus pakalpojumus un produktus izmantos tikai tad, ja to lietošanā saskatīs skaidru ekonomisko izdevīgumu;

24.

iesaka Komisijai pievērsties jautājumam par finansēšanas mehānismiem, kuri būtu paredzēti pašreizējiem un potenciālajiem lietotājiem un kurus nodrošinātu ES un dalībvalstis, kad pakalpojumi būs izmantojami. Eiropā, tāpat kā citur pasaulē, Zemes novērošana ir publiska infrastruktūra, un rīcība sabiedrības interešu labā nozīmē atkarību no publiskajiem līdzekļiem gan pētniecības un izstrādes, gan pakalpojumu darbības jomā;

25.

uzskata, ka Copernicus darbības posms ir izšķirīgs priekšnoteikums jaunizstrādātu tehnoloģiju saimnieciskajiem panākumiem, taču būs vajadzīgs finansiāls atbalsts, lai varētu segt sākotnējās izmaksas, ko dažādiem lietotājiem radīs jaunu tehnoloģiju ieviešana;

26.

norāda, ka tādiem lietotājiem kā vietējās un reģionālās pašvaldības un MVU, visticamāk, arī turpmāk būs vajadzīgs atbalsts no ES un dalībvalstīm, un atzīmē, ka lietotāju atbalstīšanā varētu iesaistīt arī Eiropas Kosmosa aģentūru;

27.

vēlas vērst uzmanību uz vietējo un reģionālo pašvaldību paraugprakses piemēriem, kas liecina, ka lielā vairumā gadījumu Copernicus/GMES lejupējie pakalpojumi kalpo sabiedrības interesēm un ir pierādījuši savu lietderīgumu sabiedrības mērķu sasniegšanā;

28.

iesaka paredzēt iespēju, ka pakalpojumus un lietojumus, kas izstrādāti uz kosmosa tehnoloģiju bāzes, varētu līdzfinansēt no struktūrfondiem, taču līdzekļu pārvaldītājiem jābūt pietiekamai politiskai gribai un informācijai. Šādu mehānismu jau izmantoja saskaņā ar 2007.–2013. gada finanšu shēmu: neizlietotos Kohēzijas fonda un ERAF līdzekļus novirzīja jaunai prioritātei – platjoslas interneta pieslēguma nodrošināšanai nomaļākajiem reģioniem, izmantojot satelītus;

29.

atzīmē, ka kosmosa nozarei raksturīgi ilgi izstrādes cikli. Tas palielina tirgus riskus, jo jaunu lietojumu tirgus potenciāls jānovērtē ilgu laiku uz priekšu. Tādēļ kosmosa nozares uzņēmējiem grūti piesaistīt ieguldītājus. Turklāt kosmosa aktīvu ilgā izmantošanas laika dēļ (telekomunikāciju satelītu izmanto 10–15 gadus) tirgus ir ļoti ciklisks un ir ļoti grūti piedāvājumu ātri pieskaņot izmaiņām pieprasījumā;

30.

atzīmē, ka nozares augšupējā posmā augstas fiksētās izmaksas, ko rada lielie pētniecības un izstrādes ieguldījumi, ilgā izstrāde un mazais tirgus, liedz gūt apjomradītus ietaupījumus un tādēļ vērojama arvien lielāka koncentrācija (piemēram, palaišanas jomā). No otras puses, apjomradīti ietaupījumi ir iespējami nozares lejupējā posmā, un tāpēc lielāki tirgi ir rentablāki. Minēto faktoru dēļ nedrīkst aizmirst, ka valdībām ir ļoti svarīga loma Eiropas kosmosa ekonomikā;

31.

uzsver: ārkārtīgi svarīgi ir tas, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm, saskaņojot ar EKA, bez kavēšanās jāpieņem politiskie, juridiskie un tehniskie lēmumi, kas nodrošinātu nepieciešamos finanšu līdzekļus, lai varētu patstāvīgi piekļūt kosmosam, pabeigt patlaban izstrādes procesā esošās vai plānotās kosmosa sistēmas un atbalstīt gan pētniecību un izstrādi, gan novatorisku kosmosa pakalpojumu un lietojumu izstrādi;

32.

uzskata, ka ražošana, kas saistīta ar kosmosu, ir stratēģiski svarīga, taču tai tomēr nav tik lielas nozīmes valstu ekonomikā kā citām Eiropas rūpniecības nozarēm, un mudina ar turpmāko ES kosmosa rūpniecības politiku panākt lielāku Eiropas Savienības neatkarību no trešās valstīs ražotu stratēģisku sastāvdaļu piegādēm;

33.

aicina Eiropas Kosmosa aģentūru arī turpmāk atbalstīt organizācijas, kas vēlas sekmēt kosmosa tehnoloģiju izmantošanu citās rūpniecības nozarēs proti, piešķirot līdzekļus priekšizpētei, tirgus analīzei un prototipu izstrādei. Jaunizveidotiem uzņēmumiem atbalstu sniedz uzņēmumu inkubatori un EKA Technology Transfer Programme Office (Tehnoloģijas pārneses programmas birojs), kas tos “stimulē” (piešķir sākumkapitālu). Komiteja arī aicina veidot dialogu, kas vietējā un reģionālā līmeņa dalībniekiem varētu pavērt jaunas iespējas;

34.

uzskata, ka Eiropas Savienībai noteikti būtu jāveicina lietpratīga specializācija un savu reģionālo un inovācijas finansēšanas programmu mijiedarbība, jo tikai tā būs iespējams izvairīties no atpalikšanas no starptautiskajiem konkurentiem;

35.

piekrīt ES Padomes secinājumiem, ka lietpratīgas specializācijas būtisks elements ir reģionu kā nozīmīgu Eiropas inovācijas politikas dalībnieku iesaistīšana; tas arī palīdzētu pētniecības nozarei vairāk izmantot ES reģionālo fondu milzīgo finansiālo potenciālu. No vietējo un reģionālo pašvaldību viedokļa īpaši svarīgi ir attīstīt uzņēmējdarbības modeļus un apgūt modernas uzņēmējdarbības metodes, kas pieejami mazos un vidējos uzņēmumos, kuri darbojas ar Zemes novērošanu saistītu pakalpojumu jomā;

36.

rosina īstenot saskaņotus ES un valstu politikas pasākumus, lai Eiropas Zemes novērošanas nozare ātrāk sasniegtu briedumu gan piedāvājuma, gan pieprasījuma pusē. Nesenais konsolidācijas vilnis ir signāls, ka rūpniecība pati gatavojas nākamajam posmam. Pienācis īstais brīdis ļoti svarīgajām klientu grupām, piemēram, valdībām, izšķirties par Zemes novērošanas pakalpojumu plašu izmantošanu. Kad valdībām ES mērogā izdosies apvienot pieprasījumu, tas, pirmkārt, palielinās pieprasījumu un, otrkārt, ļaus ieviest standartus (un rūpniecībai nodrošinās apjomradītus ietaupījumus);

37.

atzīmē, ka patlaban Eiropas Savienībā dažādus kosmosa nozares tehnoloģiskos sasniegumus nepietiekami izmanto zinātnēs par dzīvību un ka Eiropas Savienībā varētu gūt milzīgus ieguvumus, ja kosmosa programmas sākumposmā izveidotu rezultātu tālākās izmantošanas stratēģiju, kura būtu labi pārdomāta un mērķtiecīga un kurā plašāk iesaistītu citu nozaru pārstāvjus;

38.

uzsver, ka satelītu tehnoloģija ir svarīga ES kosmosa nozares sastāvdaļa, un atzīmē, ka aptuveni divas trešdaļas no visiem pārdotajiem satelītiem paredzēti lietojumiem, kas saistīti ar telekomunikāciju. Tāpēc ES kosmosa rūpniecības politikas kontekstā ir svarīgi ņemt vērā, ka šajā tirgū ir novērotas cikliskas svārstības, kas atspoguļoja vispirmām kārtām izmaiņas GEO telekomunikāciju satelītu un ar tiem saistīto palaišanas pakalpojumu pieprasījumā;

39.

atzīmē, ka mobilie telefoni, internets, kredītkartes, maksas ceļu lietošanas nodevas, televīzijas pārraides un laika apstākļu prognozes ir tikai daži piemēri ikdienā lietotiem pakalpojumiem, ko daļēji vai pilnībā nodrošina satelīti. Citas, stratēģiski svarīgākas funkcijas ir, piemēram, lauksaimniecība, okeāna un vēja virzienu novērošana, kuģu un lidmašīnu navigācija, ārkārtas situāciju novērošana, piesārņojums, klimats un vide;

40.

atzīmē arī, ka līdz ar privātā sektora dalībnieku lielāku iesaistīšanos kosmosa nozarē ir bijis iespējams pazemināt kosmosa tehnoloģiju un pakalpojumu izmaksas un padarīt tos pieejamākus un tas ir ļāvis valstīm, kam nav savas kosmosa programmas, un jaunattīstības valstīm izmantot dažas kosmosa nozares nodrošinātās priekšrocības;

41.

atzīst, ka Eiropas Kopienas Septītā pamatprogramma ir būtiski sekmējusi inovāciju Galileo/EGNOS darbības un saistīto pakalpojumu jomā; taču ziņotājs pauž nožēlu, ka Septītajā pamatprogrammā ļoti maz uzmanības pievērsts lietojumiem un galvenais uzsvars likts uz augšupējām nozarēm;

42.

šaubās, vai pietiek ar līdzšinējām nedaudzajām prioritātēm – darba tirgus, infrastruktūra un atbilstība konkurences noteikumiem (citiem vārdiem sakot, ar ekonomikas pamatnosacījumu kvalitāti), un jautā, vai tā vietā uzmanības centrā nevajadzētu izvirzīt spēju ražot eksportējamas preces un pakalpojumus;

43.

atzinīgi vērtē to, ka daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam uzmanība pievērsta programmām GALILEO un Copernicus;

44.

norāda: neskatoties uz to, ka Eiropas stratēģijā 2014.–2020. gadam prioritāte piešķirta pētniecībai un izstrādei un augstajām tehnoloģijām, ES šajā jomā var kļūt mazāk konkurētspējīga nekā valstis, kurās rūpniecība strauji attīstās, piemēram, Indija, Ķīna un Brazīlija, ja pētniecībai un izstrādei paredzētais dalībvalstu budžets nesasniegs Lisabonas stratēģijā izvirzīto mērķi;

45.

atzīmē, ka jebkāda veida rūpniecības politikas panākumi ir cieši saistīti ar Eiropas Savienības un valstu tautsaimniecības makroekonomiskajām tendencēm, un aicina attīstīt augsto tehnoloģiju un zinātņietilpīgu rūpniecisko ražošanu, kurā var izmantot konkurētspējas priekšrocības;

46.

uzskata, ka svarīgi ir stratēģiju “Eiropa 2020” īstenot līdzsvaroti; tāpēc šaubās, vai novatoriskās nozarēs pietiek tikai ar konkurenci, lai uzlabotu nodarbinātību un izaugsmi visā ES ekonomikā, un aicina atbalstīt visu kosmosa nozari, lai tās struktūra, proti, lielo, vidējo un mazo uzņēmumu pārstāvība būtu līdzsvarotāka;

47.

atzīmē, ka Eiropas Komisijai ir instrumenti (piemēram, lietpratīga specializācija), lai panāktu, ka rūpniecības politikā svarīgākajās nozarēs vairāk tiek ievērots ģeogrāfiskais aspekts, tomēr joprojām vēl ir daudz darāmā, lai nodrošinātu pietiekamu piekļuvi finansējumam (riska kapitālam) no avotiem, kas nevairās uzņemties zināmu risku;

48.

norāda, ka ES rūpniecības politikas ļoti svarīgam aspektam jābūt valsts/ES līmeņa ciešai sadarbībai ar vietējo/reģionālo līmeni, kas cenšas sekmēt un atbalstīt rūpniecības nozaru pirmos soļus;

49.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka atbilstīgi LESD 4. panta 3. punktam Savienības kompetencē ir darbību veikšana zinātniskās izpētes, tehnoloģiju attīstības un kosmosa jomā, jo īpaši, nosakot un īstenojot programmas, tomēr šīs kompetences īstenošana nedrīkst liegt dalībvalstīm īstenot savu kompetenci. Kopīga kompetence pastāvēs līdz brīdim, kad ES minētajās jomās būs pieņēmusi sekundāros ES tiesību aktus; tad valstu parlamentiem būs jāatceļ visi tie valsts tiesību akti, kas ir pretrunā ar ES sekundārajiem tiesību aktiem;

50.

atzīmē, ka par nozīmīgiem šķēršļiem kosmosa apguves turpmākai attīstībai uzskata pētniecībai pieejamo līdzekļu sadrumstalotību un ierobežoto apjomu, un tāpēc aicina labāk saskaņot Eiropas Savienības, EKA un attiecīgo dalībvalstu kosmosa projektus, lai Eiropa varētu kļūt par pasaules līderi kosmosa nozarē. Eiropas Savienības iesaiste kosmosa pētniecības finansēšanā ir svarīga tāpēc, ka daudzi kosmosa pētniecības projekti netiktu realizēti bez Eiropas Komisijas atbalsta. Tāpēc ES rīcība šajā jomā ir uzskatāma par nepieciešamu;

51.

ir pārliecināta, ka paziņojumā ierosinātie pasākumi ir vajadzīgi, jo izskatāmajam jautājumam ir pārvalstiski aspekti, ko dalībvalstis nespēj pienācīgi reglamentēt, un ar ES īstenotajiem pasākumiem un mērķtiecīgu palīdzību vien nepietiek, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Ierosināto pasākumu mērogs un efektivitāte nodrošinās uzskatāmus ieguvumus salīdzinājumā ar sadrumstaloto rīcību valstu, reģionālajā vai vietējā līmenī; galvenokārt, apjomradītu ietaupījumu dēļ, jo plašām kosmosa programmām nepieciešams tik daudz līdzekļu, ka dalībvalstis vienas pašas nevar atļauties tās finansēt;

52.

turklāt atzīmē, ka šajā atzinumā aplūkotās iniciatīvas mērķis nav aizstāt dalībvalstu iniciatīvas. Tajā plānots papildināt dalībvalstu līmenī veiktās darbības un pastiprināt koordināciju, ja tā nepieciešama kopējo mērķu sasniegšanai;

53.

uzskata, ka argumenti ir skaidri, piemēroti un pārliecinoši. Tāpēc minētajā paziņojumā plānotie ES pasākumi ir saskaņā ar subsidiaritātes principu;

54.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka, ievērojot proporcionalitātes principu, Eiropas Savienībai būtu jāpieņem tiesību akti vienīgi tajos gadījumos, kad tas nepieciešams. Priekšroka dodama dalībvalstu sadarbības veicināšanai, valstu pasākumu saskaņošanai, minēto pasākumu papildināšanai un atbalstīšanai ar vadlīnijām, informācijas apmaiņas mehānismu izveidei u. tml. rīcībai. ES kosmosa politikas veidošanas gaitā būs lietderīgi reglamentēt tādus aspektus kā rūpnieciskie standarti, ar tehniskām operācijām saistīti jautājumi un satelītu komunikācijas infrastruktūras komerciālā izmantošana.

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/55

—

secina, ka grūtības autobūves nozarē daudzās dalībvalstīs ir saistītas ar strukturāliem iemesliem, kas prasa dziļas pārmaiņas;

—

uzsver, ka ir svarīgi izmantot visas iespējas vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī. Atkarībā no pašvaldību kompetences, ko regulē valstu tiesību akti, var īstenot šādus pasākumus: piemēram, birokrātijas šķēršļu novēršana; atļauju izsniegšanas kārtības paātrināšana; izglītības un tālākapmācības pasākumi; kompetences un inovācijas centru izveide un inovatīvu projektu konkursu izsludināšana;

—

norāda uz fondu piedāvātajām iespējām, piemēram, pētniecības un izstrādes projektu sekmēšana vai klasteru izveide. Dažos reģionos automobiļu klasterus attīstīja un pārvērta par mobilitātes klasteriem, iekļaujot tajos dzelzceļa sistēmas, gaisa satiksmi un pat velosipēdus, it īpaši e-velosipēdus un velosipēdus ar elektrisko piedziņu. Dažādojot ražošanu, bija iespējams saglabāt uzņēmumu nepārtrauktu noslogojumu arī krīzes laikā. Šī tendence lielākoties balstās uz sinerģijas efekta izmantošanu inovācijas un tehnoloģiju jomā;

—

īpaši atbalsta Komisijas pieeju, kas paredz izveidot augsta līmeņa ekspertu grupu, kuras uzdevums ir uzraudzīt rīcības plānā paredzēto pasākumu īstenošanu un vajadzības gadījumā tos pēc tam pielāgot, un atzinīgi vērtē Reģionu komitejas iesaistīšanu tās darbā.

Ziņotājs

Christian BUCHMANN (AT/PPE), Štīrijas federālās zemes valdības loceklis

Atsauces dokuments

Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “CARS 2020: rīcības plāns konkurētspējīgai un ilgtspējīgai Eiropas autobūves nozarei”

COM(2012) 636 final

1.

Eiropas Savienībā autobūves nozare nodrošina 12 miljonus tiešu un netiešu darba vietu, kā arī 28 miljardus euro ieguldījumos pētniecībā un attīstībā (dati par 2009. gadu). Tā ir izaugsmes paātrinātājs, kas sniedz ievērojamu, pozitīvu ieguldījumu ES tirdzniecības bilancē;

2.

Eiropas autobūves nozari skārusi smaga krīze, kas, iespējams, vēl padziļināsies un kuras sekas būs jūtamas Eiropas ekonomikā kopumā;

3.

kamēr ārpus Eiropas esošie tirgi, piemēram, BRIC valstīs, piedzīvo strauju izaugsmi, Eiropā pieprasījums pēc automobiļiem stagnē, kā to skaidri parāda pasažieru pārvadājumiem paredzētu jaunu transportlīdzekļu reģistrācijas attīstība. Jaunu reģistrēto transportlīdzekļu skaits 2013. gada janvārī nokritās par 8,7 % un sasniedza 885 159, kas ir mazākais janvārī fiksētais skaits, kopš uzsākta datu vākšana (1);

4.

no ārvalstu tirgu potenciāla Eiropas ražotāji labumu ir guvuši un gūst tikai nosacītu un atšķirīgā veidā. Kamēr PSA, Peugeot Citroen, Ford un Fiat cieš ievērojamus zaudējumus, augstākās klases automobiļu BMW, Audi un Daimler pārdošanas apjomi ir vēl vairāk palielinājušies. Lielražotājiem, kuri mazās un vidējās klases automobiļus līdz šim pārdevuši galvenokārt Eiropā, ekonomiskā situācija kļūst aizvien sarežģītāka;

5.

eksperti prognozē, ka tuvākajos trijos gados stāvokļa uzlabošanās nav gaidāma; sekas autobūves nozarē būs tālāka restrukturizācija, darba vietu likvidācija un rūpnīcu slēgšana. Vienlaikus rodas jautājums par iespējamā atbalsta apjomu un pētniecības un inovācijas pastiprināšanu;

6.

secina, ka grūtības autobūves nozarē daudzās dalībvalstīs ir saistītas ar strukturāliem iemesliem, kas prasa dziļas pārmaiņas;

7.

uzsver, ka par šīm pārmaiņām jārisina intensīvs sociālais dialogs, lai pēc iespējas ierobežotu ietekmi uz iesaistītajiem dalībniekiem;

8.

īpaši atbalsta Komisijas paziņojumu “CARS 2020”, kurā ir ierosināts rīcības plāns konkurētspējīgai un ilgtspējīgai Eiropas autobūves nozarei;

9.

atbalsta Komisijas viedokli, ka, ņemot vērā aprakstīto izejas stāvokli, šie pasākumi ir ātri jāīsteno;

10.

norāda, ka Eiropas autobūves nozarei ir jāsekmē ilgākā laikposmā ilgtspējīgas sabiedrības veidošana. Tāpēc liela nozīme būs pasākumiem vides un klimata aizsardzības, kā arī satiksmes drošības jomā;

11.

īpaši atbalsta Komisijas pieeju, kas paredz izveidot augsta līmeņa ekspertu grupu, kuras uzdevums ir uzraudzīt rīcības plānā paredzēto pasākumu īstenošanu un vajadzības gadījumā tos pēc tam pielāgot, un atzinīgi vērtē Reģionu komitejas iesaistīšanu augsta līmeņa ekspertu grupas darbā;

12.

pauž lielas bažas, ka Eiropas Komisijas priekšlikumos nav nepieciešamās saskaņotības. Uzņēmējdarbības, Klimata, Vides, Nodarbinātības, Iekšējā tirgus un Tirdzniecības ģenerāldirektorāti bieži darbojas nekoordinēti, un iniciatīvas dažādās jomās nav pietiekami savstarpēji saskaņotas;

13.

norāda, piemēram, uz lieliem uzņēmumiem paredzētā atbalsta ierobežojumiem un pašreiz ļoti zemo slieksni mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) definēšanai, kā RK jau norādījusi atzinumā “Valsts reģionālā atbalsta pamatnostādnes 2014.–2020. gadam” (CdR 2232/2012_00_00_TRA_AC);

14.

šajā sakarā uzsver, ka liela nozīme ir elastīgiem instrumentiem grūtībās nonākušu uzņēmumu atbalstam, un tāpēc norāda uz RK atzinumu “ES pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai” (CdR 240/2013_00_00_TRA_AC);

15.

atgādina, ka 2012. gada jūnijā pieņemtajā CARS 21 nobeiguma ziņojumā viens no ieteikumiem bija izstrādāt ES pamatnostādnes par finansiāliem stimuliem tīru transportlīdzekļu veicināšanai. Šajā saistībā pauž nožēlu, ka Eiropas Komisija pamatnostādnes par finansiāliem stimuliem ir izstrādājusi kā darba dokumentu, nevis tiesību aktu. Pauž nožēlu arī par to, ka minētajā darba dokumentā ietverti tikai pieci nesaistoši “ieteiktie principi” un ka tajā nav precizēts, kā finansiālo stimulu būtiskās atšķirības ietekmēs iekšējā tirgus darbību;

16.

uzsver, ka ir svarīgi izmantot visas iespējas vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī. Atkarībā no pašvaldību kompetences, ko regulē valstu tiesību akti, var īstenot šādus pasākumus: piemēram, birokrātijas šķēršļu novēršana; atļauju izsniegšanas kārtības paātrināšana; izglītības un tālākapmācības pasākumi; kompetences un inovācijas centru izveide un inovatīvu projektu konkursu izsludināšana;

17.

šajā saistībā vēlas norādīt, ka viena no reģionālā vai vietējā līmeņa iniciatīvām varētu būt sadarbība testēšanā, ko veic Eiropas autobūves nozarē. Šādos kopīgos projektos varētu piedalīties vietējās un reģionālās pašvaldības, nozares pārstāvji, izpētē iesaistītie dalībnieki utt., un tiem piemīt liels potenciāls samazināt autobūves nozares kopējās izstrādes izmaksas, un ilgtermiņā tie pozitīvi ietekmē konkurētspēju pasaules tirgū;

18.

norāda, ka paziņojumā galvenā uzmanība pievērsta automobiļu energoefektivitātes plašākiem meklējumiem, bet nav apskatīts īpaši svarīgs jautājums saistībā ar uzņēmumu konkurētspēju un vidi, proti, jautājums par automobiļu ražošanas uzņēmumu un palīgnozaru energoefektivitāti, kuram vajadzētu būt vienam no CARS 2020 darbības virzieniem;

19.

atbalsta Eiropas Komisijas viedokli, ka ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē ir galvenā loma Eiropas autobūves nozares turpmākajā attīstībā; uz to Komiteja jau ir norādījusi arī atzinumā “Apvārsnis 2020” (pētniecības un inovācijas pamatprogramma)” (CdR 402/2011 fin);

20.

norāda arī uz demogrāfisko attīstību, kas vēl skaidrāk parāda nepieciešamību veikt būtiskus ieguldījumus pētniecībā un izstrādē. Novecojošā sabiedrībā ar jaunām vajadzībām ir nepieciešama transportlīdzekļu tehnoloģiju un funkciju pielāgošana, lai tie atbilstu aizvien vecāku iedzīvotāju kā transportlīdzekļu lietotāju vajadzībām. Efektīvāki, ērtāki, drošāki, klusāki, ar jaunām tehnoloģijām aprīkoti un funkcionālāki transportlīdzekļi šādi var kļūt par mūsdienīgu konkurētspējas faktoru, kas ilgtermiņā var stiprināt Eiropas autobūves nozari;

21.

uzsver, ka it īpaši MVU autobūves nozarē ir liela nozīme kā inovatoriem komplektējošo daļu ražošanas jomā un kā darba vietu radītājiem. Paziņojumā “CARS 2020” minētais Eiropas līmeņa atbalsts šajā jomā būtu ļoti svarīgs;

22.

norāda: no pēdējos gados īstenotajām pētniecības programmām gūtā pieredze liecina, ka, neraugoties uz Komisijas uzlabošanas centieniem, MVU vēl joprojām tikai nelielā apjomā saņem atbalsta līdzekļus no Eiropas pētniecības programmām. Tā iemesli ir lielais birokrātiskais slogs, garie iestrādes periodi, taču arī kopumā pārāk nelielais programmu budžets un līdz ar to nelielais atbalstīto projektu skaits;

23.

atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumus vienkāršot līdzekļu piešķiršanu projektiem programmā “Apvārsnis 2020” un aicina Eiropas Parlamentu atbilstoši atbalstīt ierosinātos priekšlikumus samazināt birokrātiju, arī tāpēc, lai samazinātu ar kontroli saistīto slogu;

24.

pauž nožēlu, ka Eiropas Komisijas priekšlikumi par līdzekļu piešķiršanu programmai “Apvārsnis 2020” netika īstenoti;

25.

ierosina nodrošināt, lai vietējās un reģionālās pašvaldības saskaņā ar tiesībām saņemt atbalstu varētu optimāli izmantot struktūrfondus;

26.

norāda uz struktūrfondu piedāvātajām iespējām, piemēram, pētniecības un izstrādes projektu sekmēšana vai klasteru izveide. Dažos reģionos automobiļu klasterus attīstīja un pārvērta par mobilitātes klasteriem, iekļaujot tajos dzelzceļa sistēmas, gaisa satiksmi un pat velosipēdus, it īpaši e-velosipēdus un velosipēdus ar elektrisko piedziņu. Dažādojot ražošanu, bija iespējams saglabāt uzņēmumu nepārtrauktu noslogojumu arī krīzes laikā. Šī tendence lielākoties balstās uz sinerģijas efekta izmantošanu inovācijas un tehnoloģiju jomā;

27.

atzīst, ka arī paziņojumā “CARS 2020” aplūkotās problēmas saistībā ar izglītību un apmācību, demogrāfiskajām pārmaiņām, speciālistu trūkumu, kā arī tehnisko augstskolu neseno absolventu jūtamo trūkumu ir ļoti nopietnas;

28.

uzsver, ka ir lietderīgi jāizmanto Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzekļi, lai tālāk attīstītu to darba ņēmēju prasmes, kuriem vēl nedraud bezdarbs. ESF līdzekļu izmantojuma plānošana ir dalībvalstu kompetencē. Tādā veidā tās var nodrošināt attiecīgā reģiona specifisko attīstības prasību ievērošanu;

29.

šajā saistībā pauž atbalstu Eiropas Parlamenta prasībai, lai Komisija iesniedz priekšlikumu direktīvai par darbinieku informēšanu un uzklausīšanu un par sagatavošanos pārstrukturēšanai un tās pārvaldību;

30.

aicina piešķirt pietiekamus līdzekļus un elastīgi veidot Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fondu (EGF), lai mazinātu globalizācijas negatīvo ietekmi uz Eiropas uzņēmumiem un to darbiniekiem;

31.

norāda uz pozitīvo pieredzi saistībā ar jauniešu agrīnu izglītošanu duālā izglītības sistēmā, kurā uzņēmumi vajadzīgos speciālistus izglīto paši un jauniešiem pēc izglītības pabeigšanas ir labas iespējas tūlīt atrast darbu;

32.

atbalsta mērķtiecīgus pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot tehnisko profesiju pievilcīgumu sievietēm. Tehnisko augstskolu absolvenšu īpatsvars visā Eiropā ir mazāks par 10 %. Atsevišķu reģionu pieredze rāda, ka sieviešu sensitīvais ieguldījums, jo sevišķi pētniecībā un izstrādē, ir īpaši vērtīgs un automobiļu izstrādē tiek augstu novērtēts. Turklāt ar vairāk nekā 50 % tās ir lielākā pircēju grupa;

33.

rosina uzturēt pastāvīgu sadarbību starp profesionālās izglītības sistēmām un uzņēmumiem, jo šādā veidā mācību programmas var labāk pielāgot mainīgajām darba tirgus vajadzībām;

34.

aicina nozari vairāk pievērsties alternatīvu piedziņas tehnoloģiju attīstīšanai un tirgū ieviest ikdienā izmantojamus risinājumus, lai sasniegtu izvirzītos klimata mērķus un ekonomikā varētu izmantot tehnoloģiju progresu (lietotās degvielas izmaksu samazināšana, tirdzniecības bilance, darbvietas biodegvielas ražošanā u.c.), un panāktu energotaupību. Tas attiecas arī uz procesiem un tehnoloģijām jaunu enerģijas resursu glabāšanai un uzkrāšanai;

35.

ierosina, ka visām dalībvalstīm būtu aktīvi jāapmainās ar informāciju par labas prakses piemēriem, kas atspoguļo sadarbību starp profesionālās izglītības sistēmām un uzņēmumiem; tā varēs nodrošināt, ka labumu gūst visi reģioni;

36.

šajā sakarā aicina veicināt dažādu tehnoloģiju attīstību, izvirzot konkrētu mērķi, un neizslēgt alternatīvu. Atkarībā no izmantošanas mērķa atsevišķām tehnoloģijām ir attiecīgas priekšrocības un arī trūkumi. Regulējot alternatīvo, no atjaunojamiem avotiem iegūto degvielu izmantošanu, vienlaicīgi būtu jāņem vērā kopējā enerģijas bilance, tostarp degvielas ražošanā patērētā enerģija;

37.

šajā sakarā uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt atbilstošu infrastruktūru, jo bez tās tirgus apguve ir apgrūtināta. Tāpēc būtu jāpieliek kopīgas pūles, lai veicinātu alternatīvu degvielu izmantošanu un izveidotu tam nepieciešamo infrastruktūru. Šim nolūkam būs jāizveido koordinācijas komitejas, kurās iesaistīti nozares pārstāvji un par infrastruktūras plānošanu atbildīgie. Šo infrastruktūru izveide būtu jābalsta uz iepriekšējiem pētījumiem un integrētiem mobilitātes plāniem, kas ļautu izvērtēt konkrētās iespējas, ņemot vērā dažādus transporta veidus un reģiona vai vietējās pašvaldības vajadzības;

38.

aicina izstrādāt Eiropas pamatnostādnes par finanšu stimuliem ekoloģiski tīriem transportlīdzekļiem, par pamatu izmantojot tādus objektīvus un pieejamus datus kā CO2 emisijas;

39.

šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas iniciatīvu “Nepiesārņojoša enerģija transportam” un norāda uz RK atzinumu par šo jautājumu( CdR 28/2013_00_00_TRA_AC);

40.

secina, ka publiskā iepirkuma jomā pastāv novatoriski risinājumi. Tieši pilsētu zonās ar publiskajām investīcijām var īpaši atbalstīt alternatīvas dzinēju tehnoloģijas (pāreja uz cita veida transportlīdzekļiem);

41.

norāda uz daudziem veiksmīgiem piemēriem reģionos un komūnās, kur, kombinējot atbalstu elektriskajiem transportlīdzekļiem, stāvvietu apsaimniekošanai, infrastruktūrai (uzlādes stacijām), tiek atrastas jaunas pieejas;

42.

norāda uz ES 2000. gada 18. septembra Direktīvu 200/53/EK, kurā ir noteikts, ka, sākot ar 2015. gadu, 95 % no automobiļa masas materiāliem jābūt otrreizēji pārstrādājamiem. Izmantojot otrreizēji pārstrādājamus resursus, var samazināt resursu patēriņu un atkarību no izejvielu importa. Uz procesu orientētā otrreizējā pārstrāde vienlaikus kļūst par pamatu nemitīgai vērtības radīšanai un Eiropas reģionos rada kvalificētas darba vietas;

43.

uzsver, ka konsekventa pieeja dzīves ciklam sākas jau ar automobiļa dizainu un arī ražošanas procesā aptver visu veidu ietekmi uz vidi, kā arī ekspluatācijas posmu un beigās arī otrreizēju pārstrādi vai sagatavošanu vēlākai atkārtotai izmantošanai;

44.

norāda, ka šī visaptverošā pieeja pirmām kārtām ir saistīta arī ar lielām iespējām, izstrādājot jaunus, ilgtspējīgus materiālus un izejvielas, un palīdz sasniegt stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzītos CO2 samazināšanas mērķus;

45.

uzsver, ka eksporta rezultātā produkta dzīves cikla beigās vairāk nekā 75 % vecu transportlīdzekļu paliek ārpus Eiropas, un Eiropa tādējādi zaudē ļoti lielu resursu potenciālu un jaunu transportlīdzekļu ražošanai ir spiesta izmantot jaunas izejvielas, kas jāiepērk Āzijā (retzemju metāli);

46.

šajā sakarā uzsver otrreizējās pārstrādes svarīgo funkciju darba vietu radīšanā un atkarības no izejvielu piegādātājiem samazināšanā;

47.

tāpēc aicina pastiprināti pielikt kopīgas pūles, lai vecos transportlīdzekļus vairāk izmantotu kā resursus. Par mērķi būtu jāizvirza skaidra regulējuma izstrāde par obligātu otrreizējo pārstrādi un enerģiska virzība uz ilgtspējīgu materiālu attīstīšanu.

48.

aicina, pieņemot lēmumu par autobūves nozares un ar to saistīto jautājumu novērtēšanu, lielāku uzmanību pievērst lietotu automašīnu tirgum un patērētāju ieradumu analīzei;

49.

diemžēl rīcības plānā tikai vienā rindkopā ir pieminēts lietotu automašīnu tirgus, un norāda, ka ES Austrumeiropas valstīm raksturīgs novecojis autoparks. To rada saikne starp lētāku lietotu automašīnu tirdzniecību, jauno automašīnu cenām un vidējo neto darba samaksu, kā arī dzīves līmeņa pasliktināšanos.

5.12.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 356/60

—

atzinīgi vērtē stratēģisko pieeju, ko Komisija ierosinājusi ar sociālo ieguldījumu paketi (SIP), proti, vairāk uzmanības veltīt tam, lai palielinātu iedzīvotāju iespējas un atbalstītu viņu līdzdalību sabiedrībā un darba tirgū, tādējādi uzlabojot iedzīvotāju labklājību, sekmējot ekonomiku un palīdzot Eiropas Savienībai izkļūt no krīzes spēcīgākai, vienotākai un konkurētspējīgākai;

—

pauž nožēlu, ka Komisijas izstrādātajā sociālo ieguldījumu paketē nav atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir praktiskas zināšanas par sociālajām problēmām, un tām ir svarīga loma uz šo problēmu risināšanu orientēto pasākumu koordinēšanā un īstenošanā;

—

norāda, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības jau attīsta un īsteno sekmīgas programmas, lai risinātu sociālo ieguldījumu paketē minētās problēmas. Tāpēc būtu jāveicina paraugprakses apmaiņa starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

—

aicina Eiropas Savienību, vienojoties ar dalībvalstīm, apsvērt Eiropas sociālo mājokļu sistēmas izveides iespēju, jo sociālajiem mājokļiem ir svarīga nozīme bezpajumtniecības jautājumu risināšanā un tie ir svarīgs elements, lai īstenotu nodrošināšanas ar mājokli stratēģijas un preventīvas stratēģijas bezpajumtniecības novēršanai, kā aicinājusi Komisija;

—

norāda, ka Eiropas Sociālajam fondam vairāk jāņem vērā iedzīvotāju patiesās vajadzības, atļaujot vietējām un reģionālajām pašvaldībām lielāku elastīgumu, lai tās var izvirzīt mērķus vietējā līmenī;

—

aicina Komisiju izstrādāt konkrētu plānu SIP īstenošanai. Tajā vajadzētu iekļaut mehānismus uzraudzībai, koordinēšanai, starptautiskai apmaiņai un savstarpējai pieredzes apmaiņai par tādām tematiskām prioritātēm kā, piemēram, bezdarbs, izglītība, bezpajumtniecība, bērnu nabadzība, iedzīvotāju ar invaliditāti aprūpe un aprūpe vecuma nespējas dēļ.

Ziņotājs

Ahmed ABOUTALEB kgs (NL/PSE), Roterdamas pilsētas mērs

Atsauces dokuments

“Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Sociālie ieguldījumi izaugsmei un kohēzijai, tostarp Eiropas Sociālā fonda īstenošana 2014.–2020. gadā” ”

COM(2013) 83 final

1.

atzinīgi vērtē stratēģisko pieeju, ko Komisija ierosinājusi ar sociālo ieguldījumu paketi (SIP), proti, vairāk uzmanības veltīt tam, lai palielinātu iedzīvotāju iespējas un atbalstītu viņu līdzdalību sabiedrībā un darba tirgū, tādējādi uzlabojot iedzīvotāju labklājību, sekmējot ekonomiku un palīdzot Eiropas Savienībai izkļūt no krīzes spēcīgākai, vienotākai un konkurētspējīgākai;

2.

atgādina savu atzinumu par aktīvu iekļaušanu (2008/C 257/01), kurā bija uzsvērts, ka vietējās un reģionālās pašvaldības ir nozīmīgi aktīvas iekļaušanas politikas dalībnieki;

3.

uzskata, ka ilgtspējīgu izaugsmi, līdzsvarotus budžetus un sociālo kohēziju var nodrošināt tikai tad, ja tiks pielikti lielāki centieni, lai radītu jaunas darba vietas, kurās ir pienācīgi apstākļi, un uzlabotu sociālo aizsardzību un sociālo iekļaušanu. Tas pilnībā jāņem vērā Eiropas pusgadā, nodrošinot jo īpaši ar pienācīgas kvalitātes darba vietām un nevienlīdzības mazināšanu saistīto mērķu iekļaušanu uzraudzības un koordinācijas mehānismos un tādējādi arī līdzsvaru starp ekonomikas un sociālajiem mērķiem un pastāvīgi cenšoties sekmēt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, īpašu uzmanību veltot tam, lai mazinātu reģionālās atšķirības ekonomikas un sociālajā jomā;

4.

vērš uzmanību uz to, ka ar nabadzību un sociālo atstumtību saistītās problēmas ir īpaši saasinātas pilsētu teritorijās, kur dzīvo 80 % Eiropas iedzīvotāju iedzīvotāju un kur tiek radīti 85 % no ES IKP, savukārt lauku apvidos zemāka ienākumu līmeņa un mazāka iedzīvotāju blīvuma dēļ ir smagas sociālas problēmas relatīvā izteiksmē. Pilsētu teritorijās šīs sociālās problēmas koncentrējas noteiktos rajonos, veidojot mikrorajonus, kur iedzīvotāji cieš trūkumu, neskatoties uz pilsētas labklājību;

5.

uzsver, ka cīņa pret nabadzību un sociālo atstumtību ir būtiska, lai visiem iedzīvotājiem, kā tas noteikts ES Pamattiesību hartā, nodrošinātu vienādu piekļuvi tādiem vispārējas nozīmes pamatpakalpojumiem kā, piemēram, mājoklis, izglītība, veselības aprūpe, nodarbinātība un sociālie pakalpojumi. Lai to sasniegtu, viens no priekšnoteikumiem ir solidaritāte starp iedzīvotājiem no visām sabiedrības grupām. Lai šos pamata pakalpojumus varētu izplatīt, vajadzīga visaptveroša pieeja, kurai ir gan īstermiņa, gan ilgtermiņa orientācija un kas iedzīvotājus cieši iesaista risinājumu meklēšanā;

6.

aicina visas ES iestādes nepārprotami apņemties iesaistīt iedzīvotājus visos politikas attīstības posmos no debatēm līdz īstenošanai. Šajā laikā ir ļoti svarīgi atgūt uzticēšanos ES demokrātiskajām institūcijām, pilnībā ņemot vērā iedzīvotāju vajadzības un cerības. Turklāt, meklējot risinājumus vietējā līmenī un izmantojot iedzīvotāju enerģiju, gatavību uz rīcību un zināšanas par patiesajām vajadzībām vietējā līmenī, ES būs labākas iespējas rast reālistiskus un efektīvus risinājumus sabiedrības problēmām. Ieguldījumi kopienās vietējā līmenī rada stabilu apkārtējo vidi, un tas pozitīvi ietekmēs drošības sajūtu;

7.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija atzīst, ka nodarbinātības un sociālā politika galvenokārt ir dalībvalstu un vietējo un reģionālo pašvaldību kompetencē; tādējādi tā ievēro subsidiaritātes principu;

8.

atbalsta Komisijas viedokli, ka cīņā pret bezdarbu ir svarīgi likt lielāku uzsvaru uz pasākumiem, kuru mērķis ir jaunu darba vietu radīšana, bezdarba samazināšana, mūžizglītība, pasākumi konkurētspējas darba tirgū uzlabošanai, izglītība, apmācība, iespēju vienlīdzība un citi pasākumi, lai uzlabotu iedzīvotāju prasmes un iespējas. Tādi pasākumi ir arī darba ņēmēju mobilitātes sekmēšana un mikrokredītu nodrošināšana tiem, kas vēlas izveidot vai izvērst uzņēmumus;

9.

pauž nožēlu, ka Komisijas izstrādātajā sociālo ieguldījumu paketē nav atzīta vietējo un reģionālo pašvaldību loma. Gan kā dzīvesvietām, darbavietām vai mācību centriem, gan arī kā aprūpes centriem cilvēkiem ar invaliditāti un vecuma nespējas dēļ vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nozīmīga ietekme uz vairuma Eiropas iedzīvotāju dzīvi. Vietējo un reģionālo pašvaldību līmenī tiek sniegts vairums sociālās jomas pakalpojumu un pabalstu;

10.

uzskata, ka aktīvu iekļaušanas stratēģiju integrēta īstenošana, uz ko aicina Eiropas Parlaments un Komisija, būs sekmīgāka, ja vietējām un reģionālajām pašvaldībām būs spēcīgāka loma lēmumu pieņemšanā. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir sākotnējas zināšanas par sociālajām problēmām, un tām ir svarīga loma šo problēmu risināšanai paredzēto pasākumu koordinēšanā un īstenošanā. Pieredze sociālo problēmu risināšanā ir būtiska, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus. Tāpēc vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir noteicoša loma Eiropas pusgadā un sarunās par valstu reformu programmām un to īstenošanu;

11.

uzsver, ka darbam ir jāatmaksājas. Tas nozīmē, ka jānodrošina pienācīga minimālā alga un kvalitatīvas darba vietas. Ja persona (pārejošu laika periodu vai pagaidām) nespēj strādāt, viņai jābūt nodrošinātai pienācīgai iztikai un vienlīdzīgai piekļuvei pamata profilaktiskiem, prasmes uzlabojošiem un motivējošiem pakalpojumiem. Tāpēc RK aicina Eiropas Komisiju pievērst uzmanību vajadzībai ieviest Padomes 1992. gada Ieteikumu par minimālajiem ienākumiem;

12.

atzīmē, ka vietējām pašvaldībām jāizmanto to visu personu, pilsoniskās sabiedrības un uzņēmumu enerģija, kas darbojas attiecīgajās pilsētu teritorijās. Būtu jāsekmē sociālo uzņēmumu inovatīvais gars, jo tie var izvirzīt jaunus risinājumus, lai apmierinātu pieprasījumu pēc pakalpojumiem un infrastruktūras. Reģioniem un pilsētām vajadzētu censties iesaistīties kopējas radīšanas procesā, veidojot produktīvas partnerības ar privāto sektoru un pilsoniskās sabiedrības grupām, vienlaikus sekmējot iedzīvotāju patiesu un plašu līdzdalību visos sociālās inovācijas posmos (idejas, plānošana, izmēģināšana, attīstīšana un īstenošana);

13.

uzskata, ka vietējā un reģionālajā līmenī sociālās iekļaušanas un integrācijas politikā ir būtiski iesaistīt visus iedzīvotājus; nevajadzētu būt atšķirībām starp trešo valstu valstspiederīgajiem un ES pilsoņiem. Vērš uzmanību uz to, ka jaunpienācēju ieplūšana, ko izraisījusi mobilitāte ES iekšienē, rada problēmuzdevumus, jo jāpielāgo publiskie pakalpojumi un aprūpe šiem iedzīvotājiem mājokļa, darba vietu, un izglītības ziņā. Integrācijas pamatprasības ES iedzīvotājiem kopumā neatšķiras no prasībām citiem jaunpienācējiem. Viņiem jāapgūst jauna valoda, jāiepazīstas ar jaunām institūcijām un dažkārt ar atšķirīgām sociālajām normām;

14.

pauž nožēlu, ka Komisija tikai daļēji ir izmantojusi Eiropas Parlamenta pašiniciatīvas ziņojumu par sociālajiem ieguldījumiem (2012. gada 25. jūlijs, 2012/2003 INI), kurā ir aicināts uzlabot pārvaldību, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības un sociālajā jomā, un nav ierosinājusi nekādus papildu resursus. Sociālo ieguldījumu paketei vajadzētu būt plašākai un tajā vajadzētu iekļaut ne tikai politikas ieteikumus dalībvalstīm un paziņojumus par dažām likumdošanas iniciatīvām. Īpaši šajā krīzes laikā vajadzētu censties Eiropas un valstu budžetos iekļaut nodarbinātības un sociālo ieguldījumu programmas;

15.

atzīmē, ka sociālo ieguldījumu paketē ir visaptveroša informācija par sociālajām tendencēm Eiropā. Izmantoto datu un informācijas pamatā ir valstu vai reģionālās tendences un statistikas dati. Šāda apkopota informācija pietiekami neatspoguļo vietējā līmeņa problēmas vai dažādās sociālās vajadzības un trūkumu salīdzinājumā starp pilsētu, reģionālo vai valsts līmeni. Būtiski ir vākt informāciju par to, kas darbojas un kas nedarbojas vietējā līmenī, lai nodrošinātu, ka īstenotie pasākumi iedarbīgi un efektīvi palīdz sasniegt sociālās politikas mērķus. RK rosina Eiropas iestādes vākt datus un informāciju par sociālajām tendencēm vietējā un reģionālajā līmenī un analizēt un novērtēt sociālās iekļaušanas politikas, ko īsteno reģionālās un vietējās pašvaldības un it sevišķi nozīmīgākās pilsētas;

16.

norāda uz vēl aizvien pastāvošajiem ierobežojumiem, kuru cēlonis ir dzimums, un tie izpaužas vēl spēcīgāk grupās, kas vienlaikus saskaras ar vairākiem neizdevīgiem faktoriem (piemēram, sievietes un vientuļie vecāki), atzinīgi vērtē, ka Eiropas Komisija šo īpašo problēmu apzinās un vēlas tai veltīt attiecīgu uzmanību;

17.

atzīst, ka paziņojums tomēr varētu būt pagrieziena punkts, ja sociālo politiku definētu kā ieguldījumus sabiedrībā nevis kā tirgus nepilnību sekas. Sociālo politiku definējot šādā veidā, varētu sekmēt pārvirzīšanos no korektīviem pasākumiem uz preventīviem pasākumiem, tādējādi risinot dažādas problēmas, piemēram, sociālo atstumtību, pirms tās attīstās, vai arī aprūpes nepieciešamības attālināšanu, sekmējot personas autonomiju un aktīvas vecumdienas;

18.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropadome 2013. gada 27. un 28. jūnija sanāksmē atzinusi nepieciešamību stiprināt ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) sociālo dimensiju. Uzdevums ir tādu instrumentu izveide Eiropas Savienībā, ar kuru palīdzību varētu ilgtermiņā nodrošināt patiesas ekonomiskās konverģences un sociālā progresa potenciālu visās dalībvalstīs, un nepaļauties uz iekšējās devalvācijas mehānismiem, ar kuriem var risināt tikai asimetrisku satricinājumu radītas problēmas. Tāpēc cerīgi raugās uz 2013. gada oktobra sākumā gaidāmo Komisijas paziņojumu par EMS sociālo dimensiju;

19.

uzskata, ka ekonomiskās un monetārās savienības sociālo dimensiju atbilstoši Eiropas Parlamenta ieteikumam (1) varētu balstīt uz tādu sociālo ieguldījumu paktu, kura pamatā būtu pakta “Euro plus” modelis. Tādējādi tiktu izvirzīti mērķi attiecībā uz sociālajiem ieguldījumiem, kas jāveic dalībvalstīm, lai sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības, sociālajā un izglītības jomā. Sociālo ieguldījumu pakts jāpapildina ar pārskatu par progresu nodarbinātības un sociālās politikas jomā, kurš jāsagatavo Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomei (EPSCO) atbilstoši LESD 148. pantam, lai apzinātu nelīdzsvarotību nodarbinātības un sociālajā jomā, kas varētu apdraudēt ekonomiskās un monetārās savienības stabilitāti;

20.

aicina Eiropas Komisiju rūpīgāk pārbaudīt tādas Eiropas Savienības bezdarbnieka pabalsta shēmas ieviešanas iespējas, ko varētu izmantot kā automātiskas stabilizācijas instrumentu EMS līmenī;

21.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropadomes secinājumos (2) uzsvērts, ka “tās iespējas, ko sniedz ES pastāvošā fiskālā sistēma, lai panāktu līdzsvaru starp vajadzību pēc produktīviem publiskiem ieguldījumiem un fiskālās disciplīnas mērķiem”, būtu arī turpmāk jāizmanto Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvajā daļā; tāpēc pauž cerību, ka Komisija tālāk risinās jautājumu par publisko izdevumu kvalitāti, tostarp izvērtējot iespēju budžeta deficīta aprēķinos tekošos izdevumus nodalīt no ieguldījumiem, lai neaizkavētu publiskus ieguldījumus, kas neto ieguvumu nodrošina ilgtermiņā;

22.

uzskata, ka izglītībai (gan formālajai, gan neformālajai) jābūt svarīgam sociālo ieguldījumu paketes elementam. Nevienlīdzība piekļuvē izglītībai – īpaši augstas kvalitātes izglītībai, kas jauniešus sagatavo nodarbinātības iespējām iekļaujošā informācijas sabiedrībā un viņiem dod iespēju kļūt par aktīviem pilsoņiem kompleksā un demokrātiskā sabiedrībā, – ir būtisks šķērslis, kurš kavē nabadzības samazināšanu un ekonomikas izaugsmes palielināšanu. Dalībvalstīm jāapņemas ieguldīt visu grupu izglītībā, mūžizglītībā un apmācībā, īpašu uzmanību veltot bērnībā iegūstamajai izglītībai un piekļuvei augstākajai izglītībai, uzņēmumu un izglītības iestāžu sadarbībai, apmācībai darba vietā un īpašai apmācībai jomās, kurās trūkst darbaspēka (piemēram, medicīna, tīrās tehnoloģijas, IKT) ), kā arī mācību priekšlaicīgas pārtraukšanas mazināšanai;

23.

atzinīgi vērtē, ka Komisija īpašu uzmanību pievērš izglītībai un apmācībai, un uzskata, ka šajā procesā lielāka uzmanība jāpievērš profesionālajai izglītībai un tās kvalitātei, ieviešot praktiskus pasākumus profesionālās orientācijas, kā arī izglītošanās un apmācības posmā. Eiropas Savienībā ir vajadzīgs vairāk amatnieku, inženieru un tehniķu, lai ES ekonomika būtu konkurētspējīga globalizētā pasaulē. Diemžēl Eiropas Savienībā aizvien mazāk un mazāk cilvēku interesējas par profesionālo izglītību, lai arī tā piedāvā lieliskas iespējas samazināt bezdarbu un virzīties uz ilgtspējīgu ekonomiku;

24.

uzskata, ka profesionālajai tālākizglītībai un mūžizglītībai jābūt augsti vērtētai. Eiropas Savienībai vajadzētu nākt klajā ar pietiekamiem ilgtermiņa pasākumiem un rezervēt pietiekamu finansējumu no Eiropas Sociālā fonda, lai paaugstinātu profesionālās izglītības līmeni;

25.

uzsver: papildus tam, ka īpašu uzmanību velta darba tirgus piedāvājuma pusei, lielāka uzmanība jāvelta arī darba tirgus pieprasījuma pusei. Nav noliedzams, ka bezdarbniekiem parasti ir zema kvalifikācija un ka vakantās darba vietās ir vajadzīgas augsta līmeņa prasmes, un šajā krīzes laikā pieprasījuma puses pasākumi ir jāpapildina ar piedāvājuma puses instrumentiem, kas ir plašāki nekā darba tirgus ierobežojumu atcelšana, darba spēka izmaksu samazināšana un iniciatīvas, kuru mērķis ir bezdarbniekiem piedāvāt slikti apmaksātus darbus. Jāuzlabo mazkvalificēto darbinieku un bezdarbnieku kvalifikācija, nodrošinot viņiem nepieciešamās apmācības iespējas;

26.

aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās pašvaldības veicināt labāku analīzi par nākotnē vajadzīgajām prasmēm, attīstīt labāku atbilstību starp prasmēm un darba tirgus vajadzībām un novērst plaisu starp izglītības un darba vidi. Tas īpaši attiecas uz viszemākajiem darba tirgus segmentiem, kur iekļaušanās darba tirgū būtu jāveicina elastīgā un nebirokrātiskā veidā. Piemēram, Nīderlandē valdības, uzņēmumi un izglītības iestādes ir parakstījuši “Tehnoloģiju paktu”, kura mērķis ir uzlabot saikni starp izglītību un darba tirgu tehnoloģiju nozarēs un tādējādi samazināt tehniskā personāla trūkumu. Šis pakts ir apstiprināts valsts līmenī, bet tajā galvenokārt ir iekļauti pasākumi, kas jāīsteno, izmantojot reģionālu un nozaru pieeju un izmantojot jau pastāvošās struktūras, piemēram, dažādus vietējos zināšanu centrus “kenniswerkplaatsen”, kuri pievēršas talantu attīstībai, pilsētu dzīvotspējai un sabiedrības veselībai Roterdamā;

27.

uzsver, ka ir svarīgi pēc iespējas efektīvāk izmantot visu darbaspēka potenciālu. Attiecībā uz iedzīvotājiem, kas visvairāk ir atstumti no darba tirgus, var tikt ieviesti atbalsta pasākumi, kas ir valsts un/vai teritoriālo struktūru kompetencē;

28.

iesaka Komisijas pieejas trim pastāvošajiem principiem – pietiekams ienākumu atbalsts, aktīva integrācija un kvalitatīvi pakalpojumi – pievienot [sociālo] līdzdalību; šo pieeju Komisija izvirzījusi, lai veicinātu to cilvēku aktīvu iekļaušanu, kas ir visvairāk attālināti no darba tirgus. Sociālajai līdzdalībai un iekļaušanai jābūt nozīmīgiem elementiem, lai sasniegtu Kopienas sociālos mērķus un pilnveidotu un saglabātu stabilas labklājības sistēmas. Iedzīvotājiem jādod iespējas īstenot savu potenciālu un pilnībā izmantot un izkopt savas prasmes, un kā mērķis jāizvirza saimnieciskā patstāvība;

29.

uzskata, ka vairāk jāprecizē, ko nozīmē piekļuves atbalsta shēmām nosacījumi. Nosacījumus var uzskatīt par pieņemamiem, ja ir paredzēti sociālie pabalsti, lai personām nodrošinātu atbalstu un piedāvātu iniciatīvas, kuru mērķis ir viņus atkal iekļaut darba tirgū, izglītībā vai apmācībā;

30.

norāda uz aplēsēm, ka 56 miljoniem Eiropas iedzīvotāju, kuri vecāki par 15 gadiem, nav bankas konta, un tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu nodrošināt katram Eiropas Savienības iedzīvotājam tiesības uz bankas pamatkontu;

31.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izpētīt jaunu finanšu instrumentu izmantošanu un jo īpaši sociālo atdevi no ieguldījumiem un sociālo ieguldījumu obligācijas, lai palielinātu publisko sociālo ieguldījumu īpatsvaru, un aicina Komisiju nākt klajā ar detalizētākiem priekšlikumiem šajā jautājumā, nosakot, ka ES publiskā iepirkuma noteikumos jāņem vērā sociālā atdeve no ieguldījumiem; šajā sakarā atbalsta priekšlikumu ieviest ES krājkontu, kas varētu nodrošināt Eiropas Savienībai papildu finansējumu, kurš sekmētu stratēģijā “Eiropa 2020” izvirzīto izaugsmes un nodarbinātības mērķu sasniegšanu vietējā un reģionālajā līmenī;

32.

uzsver, ka dalībvalstīm, reģioniem un vietējām pašvaldībām vajadzētu izmantot priekšrocības, ko sniedz to iedzīvotāju daudzveidība. Inovācijas priekšnoteikums ir iekļaujoša kultūra, kurā ir droši būt vienreizējam un īpašam un sadarboties ar citiem šajā daudzveidībā;

33.

norāda, ka daudzas vietējās un reģionālās pašvaldības jau attīsta un īsteno sekmīgas programmas, lai risinātu sociālo ieguldījumu paketē minētās problēmas. Šajā sakarā var minēt tādus piemērus kā vienoti kontaktpunkti (jaunatnes lietu dienesti), reģionālie jaunatnes un ģimenes centri, nodrošināšanas ar mājokli stratēģijas un preventīvas stratēģijas bezpajumtniecības novēršanai, stratēģijas ieguldījumu sociālās atdeves jomā, sociālās ietekmes obligācijas, talantu mājas, bērniem draudzīga apkārtējā vide un pilna līdzdalība. Tāpēc ir jāveicina paraugprakses apmaiņa starp vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Partnerība un sadarbība starp vietējām pašvaldībām tām dod iespēju piekļūt lielākiem resursiem un pieredzei, vienlaikus sekmējot dažādas jomas pārstāvošu partneru plašu līdzdalību attīstībā. Šī pieredze ir pilnībā jāņem vērā, veidojot zināšanu bāzi, kas ierosināta sociālo ieguldījumu paketē, un atbalstot šādas pieredzes apmaiņu saistībā ar Sociālo pārmaiņu un sociālās inovācijas programmu;

34.

norāda, ka integrācijas programmas ir finansējis gan Eiropas Integrācijas fonds (INTI), gan Eiropas Sociālais fonds (ESF). Tomēr finansējuma avots pārāk bieži ir ierobežojis pakalpojumu sniegšanas apjomu. Būtu jāuzsver, ka, ņemot vērā aizvien lielāko mobilitāti Eiropas Savienībā, nākamajā budžeta programmā būtu jāparedz finansējums ES pilsoņu mobilitātes atbalstam, apvienojot prioritātes no abiem fondiem, un jāizveido finansēšanas programma, kas paredzēta visiem valstspiederīgajiem neatkarīgi no viņu pilsonības. Šos jaunos finansēšanas līdzekļus varētu izmantot, lai ES iedzīvotājus iekļautu valodu apmācības un ievirzes programmās, to īstenojot ciešā sadarbībā ar citiem iesaistītajiem dalībniekiem, piemēram, NVO un jo īpaši privāto sektoru. Komisijai jāizmanto sava ietekme un jāaicina dažas vietējās un reģionālās pašvaldības nosūtošajās valstīs izmantot Eiropas sociālo fondu (ESF) un Eiropas Reģionālās attīstības fondu (ERAF), lai veiktu apjomīgus ieguldījumus savu iedzīvotāju sociālajā un ekonomiskajā attīstībā;

35.

atzīmē: lai arī migrācija dalībvalstīs un starp tām cilvēkiem sniedz iespēju meklēt izeju ekonomikas lejupslīdes apstākļos, aptverošāki un ilgtermiņa sociālie ieguldījumi reģionos un vietējās pašvaldībās (kas vislabāk izprot savu kopienu apstākļus) var palīdzēt pārvarēt krīzi ilgtspējīgākā veidā, mazinot spiedienu uz cilvēkiem, kam jāpamet savas dzīvesvietas, ģimenes un kopienas darba meklējumos. Turklāt cilvēku iespējas migrēt uz citām dalībvalstīm darba vai izglītības iespēju u.c. meklējumos var mazināties nepietiekamas valodu prasmes dēļ; atkārtoti jāīsteno pasākumi, lai uzlabotu valodu apmācību un tādējādi atbalstītu īstermiņa migrāciju, kamēr izdosies atrast ilgāka termiņa risinājumus. Turklāt tas sekmēs sociālo iekļaušanu;

36.

atbalsta Komisijas viedokli par demogrāfisko pārmaiņu un sabiedrības novecošanas ietekmi vietējā līmenī – tā rada jaunu pieprasījumu pēc sociālās infrastruktūras un publisko telpu pieejamības. Ņemot vērā pieaugošo nabadzību vecāka gadagājuma cilvēku vidū, jāveido ilgtspējīgas sociālās drošības sistēmas un pakalpojumi, kam jābūt pieejamiem visiem un ko visi var atļauties. Ir jāpāriet no koriģējošā uz preventīvo modeli, kas dod iespēju paildzināt funkcionālo autonomiju un iedzīvotāju iekļaušanu sabiedrībā. Īpaša uzmanība būtu jāvelta aktīvu un veselīgu vecumdienu veicināšanai Eiropas iedzīvotāju vidū, no institucionālas pieejas pārvirzoties uz pieeju, kas balstīta uz kopienas līdzdalību;

37.

pauž nožēlu, ka Komisijas dienestu darba dokumentā “Ilgtermiņa aprūpe saistībā ar sabiedrības novecošanu” uzmanība nav pievērsta tādiem jautājumiem kā nabadzība, sociālā atstumtība un pienācīgi ienākumi vecākiem cilvēkiem, jo ilgtermiņā šīs problēmas var palielināt pieprasījumu pēc ilgtermiņa aprūpes pakalpojumiem. RK arī vēlētos redzēt dziļāku analīzi par to, kā struktūrfondu līdzekļus varētu izmantot ilgtermiņa aprūpei vajadzīgo ieguldījumu nodrošināšanā;

38.

uzskata, ka līdz ar Sociālo ieguldījumu paketi vairāk būtu jāatzīst sociālās ekonomikas nozīme, jo Eiropas Savienībā darbojas 2 miljoni sociālo uzņēmumu (t. i. 10 % no visiem ES uzņēmumiem) un tajos strādā vairāk nekā 11 miljoni algotu darbinieku (t. i. 6 % no visu Eiropas Savienībā strādājošo kopskaita). Tāpēc Komiteja vēlreiz pauž atbalstu Eiropas Savstarpējās sabiedrības statūtu pieņemšanai, ko 2013. gada martā ieteica arī Eiropas Parlaments;

39.

uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt profesionālo sadarbību starp veselības un sociālās aprūpes nozarēm un starp formālajiem un neformālajiem tīkliem kopienā. Ir vajadzīgas zināšanas par dažādiem atbalsta veidiem, ko sniedz citi atbalsta sniedzēji, un par brīvprātīgo, profesionāļu un citu atbalsta sniedzēju papildinošo darbību. Profesionāļiem daudz vairāk jāiedziļinās vietējos apstākļos; sadarbojoties un atvieglojot darbu, var stiprināt citu sniegto atbalstu un brīvprātīgo darbu un viņiem palīdzēt. Šo jauno pieeju pārvaldībai, kas veiksmīgi tiek piemērota dažās Eiropas pilsētās, vajadzētu atbalstīt ar instrumentiem Eiropas līmenī, lai izplatītu paraugpraksi visā Eiropā. Tā ir piemērota, ieviešot sistēmas, kurās iekļauta gan informācija par iedzīvotājiem (sociālo apstākļu izklāsts un slimības vēsture), gan arī piekļuve informācijai par pieejamajiem resursiem un pakalpojumiem (katalogs vai pakalpojumu un resursu apkopojums, izmantojamās inovatīvās tehnoloģijas, piemēram, tālaprūpe, attālināta uzraudzība…);

40.

aicina Eiropas Savienību, vienojoties ar dalībvalstīm, apsvērt Eiropas sociālo mājokļu sistēmas izveides iespēju, kā RK norādījusi 2011. gada oktobra atzinumā un kā Eiropas Parlaments pieprasījis 2013. gada 11. jūnija rezolūcijā. Kaut gan sociālie mājokļi nav tiešā ES kompetencē, daudzas ES politikas jomas (konkurences politika, iekšējais tirgus, struktūrfondi, energoefektivitātes politika, vides tiesību normas utt.) tieši ietekmē sociālo mājokļu jomu. Tāpēc ir vajadzīga koordinēta sistēma, lai nodrošinātu atbilstību pamattiesībām un saskaņotību starp ES politikām, kas ietekmē mājokļu jomu. Šajā saistībā RK atgādina, ka saskaņā ar līgumu par ES publiskās struktūras var brīvi noteikt, kā organizējama sociālo mājokļu joma un kādas mājsaimniecības tā aptver. Turklāt RK uzskata, ka sociālie mājokļi ir svarīgs kohēzijas faktors un, lai veicinātu sociālo daudzveidību, tiem nav jābūt pieejamiem tikai nelabvēlīgākā situācijā esošām iedzīvotāju grupām;

41.