29.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 349/1

—

ņemot vērā rīcības programmu MED 2007.-2013. gadam, ko Komisija pieņēma 2007. gada decembrī,

—

ņemot vērā EKPI pārrobežu sadarbības programmu „Vidusjūras baseins” 2007.-2013. gadam, ko Komisija pieņēma 2008. gada 14. augustā,

—

ņemot vērā Arco Latino stratēģisko plānu 2010.–2015. gadam „Strukturēts un novatorisks Vidusjūras reģions”,

—

ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam un makroreģionu nozīmi turpmākajā kohēzijas politikā (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas stratēģiju kalnu apgabalu, salu un mazapdzīvotu apvidu ekonomiskās un sociālās attīstības veicināšanai (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu „Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju — kohēzijas politikas nākotne (COM(2010)0642),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. decembra paziņojumu par Eiropas stratēģiju Donavas reģionam (COM(2010)0715) un orientējošo rīcības plānu, kas papildina stratēģiju (SEC(2009)0712),

—

ņemot vērā 2011. gada 17. februāra rezolūciju par Donavas reģionam paredzētās ES stratēģijas īstenošanu (3),

—

ņemot vērā ARLEM2011. gada 29. janvāra ziņojumu par ES teritoriālo dimensiju attiecībā uz Vidusjūras reģionu — ieteikumi nākotnei,

—

ņemot vērā 2011. gada 7. aprīļa rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensijas pārskatīšanu (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 22. jūnija paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam (COM(2011)0381),

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par 3. mērķi: teritoriālās sadarbības uzdevumi — pārrobežu, starpvalstu un starpreģionu sadarbības turpmākā darba kārtība (5),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 23. un 24. jūnija secinājumus, ar kuriem apstiprina Eiropas stratēģiju Donavas reģionam un aicina dalībvalstis, sadarbojoties ar Komisiju, turpināt darbus pie iespējamām turpmākām makroreģionālām stratēģijām, it īpaši attiecībā uz Adrijas jūras un Jonijas jūras reģionu,

—

ņemot vērā 2011. gada 6. oktobra priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par īpašiem noteikumiem par atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda saistībā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (COM(2011)0611),

—

ņemot vērā pašiniciatīvas atzinumu par tematu „Teritoriālā sadarbība Vidusjūras reģionā — Adrijas-Jonijas jūras makroreģions”, kas vienprātīgi pieņemts Reģionu komitejas plenārsēdē 2011. gada 11. oktobrī,

—

ņemot vērā Katānijas iestāžu foruma prezidentūras 2011. gada 10. decembra noslēguma deklarāciju par tematu „Vecie un jaunie mainīgā Vidusjūras reģiona dalībnieki — tautu, reģionu un vietējo iedzīvotāju, valdību un pārvalstisku iestāžu loma integrētā stratēģijā kopīgai attīstībai”,

—

ņemot vērā 2011. gada 14. decembra rezolūciju par Eiropas kaimiņattiecību politikas pārskatīšanu (6),

—

ņemot vērā 2012. gada 19. janvāra deklarāciju par Salu pakta noteikšanu par oficiālu Eiropas iniciatīvu (7), piemērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2012. gada 23. marta paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par Eiropas Savienības stratēģiju Baltijas jūras reģionam (COM(2012)0128),

—

ņemot vērā Belgradas deklarāciju, kura tika apstiprināta Adrijas–Jonijas jūras reģiona padomes 14. sanāksmē 2012. gada 30. aprīlī,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Atlantijas okeāna reģiona jūrlietu stratēģijas izstrāde” (COM(2011)0782),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas un Kultūras un izglītības komitejas atzinumus (A7-0219/2012),

A.

tā kā Baltijas jūras reģionam paredzētā makroreģionālā stratēģija tika pieņemta 2009. gadā un tā kā Komisija (2011. gada 22. jūnija ziņojumā — COM(2011)0381) ir uzsvērusi šīs jaunās sadarbības pieejas vērtību;

B.

tā kā 2011. gada 13. aprīlī (8) Padome aicināja Komisiju vadīt makroreģionālās stratēģijas Donavas reģionam stratēģisku koordinēšanu;

C.

tā kā makroreģionālās stratēģijas mērķis ir veidot jaunu telpu tādai kohēzijas politikai Eiropā, kuras mērķis ir attīstība, par pamatu izmantojot teritoriālo aspektu;

D.

tā kā budžeta pozīcija „tehniskā palīdzība Baltijas jūras reģionam”, par ko tika nobalsots pēc Parlamenta iniciatīvas Eiropas Savienības 2011. gada budžeta pieņemšanas laikā, pierādīja šādu apropriāciju nozīmi makroreģionālās stratēģijas sekmīgai attīstībai;

E.

tā kā Komisija ierosina, ka būtu jāpastiprina teritoriālās sadarbības politikas starptautiskais aspekts, lai atbalstītu jaunas makroreģionālās politikas jomas (COM(2010)0642);

F.

tā kā vairāku makroreģionu projektu izpilde ir krietni pavirzījusies uz priekšu un tā kā Komisijai, pildot savu koordinatores lomu, būtu jāpalīdz ieviest ilgtspējīgu pārvaldību un definēt kopējus kritērijus un izmērāmus rādītājus, lai ļautu novērtēt to atbilstību;

G.

tā kā Vidusjūras reģionam ir ļoti liela ģeopolitiska nozīme Eiropas vēsturē;

H.

tā kā tā dēvētais Arābu pavasaris ir pierādījis, ka ģeogrāfiskajām, politiskajām un ekonomiskajām saiknēm starp abiem Vidusjūras krastiem ir stratēģiskais potenciāls;

I.

tā kā ir jāatzīmē saskaņā ar Barselonas procesu un Savienību Vidusjūrai īstenotā sekmīgā sadarbība, kā arī sekmīgās daudzpusējās un divpusējās sadarbības iniciatīvas, kas Eiropas kaimiņattiecību politikas kontekstā īstenotas saskaņā ar ES instrumentiem un programmām, piemēram, MED un EKPI;

J.

tā kā ir jāatzīmē pašreizējā Savienības Vidusjūrai attīstība un ir jāņem vērā, ka tās kā šā reģiona katalizatora potenciāls palielināsies;

K.

tā kā makroreģionālā pieeja ļautu izveidot vispārēju projektu šajā apgabalā, kas ir ļoti svarīgs ES nākotnei, raugoties uz izkļūšanu no pašreizējās krīzes un reaģējot uz visu tās kaimiņvalstu cerībām, jo sevišķi to, kas atrodas Vidusjūras reģiona dienvidos;

L.

tā kā Vidusjūras reģions ir vienots kopums, kas veido vienu kultūras un vides apgabalu ar ļoti daudzām kopīgām īpašībām un prioritātēm, kas raksturīgas Vidusjūras klimatam: tie paši augi, bagātīgi atjaunojamās enerģijas avoti, it īpaši saules enerģija, tūrisma nozīmīgums, līdzīgi dabas katastrofu riski (ugunsgrēki, plūdi, zemestrīces, ūdens trūkums) un cilvēku darbības riski, īpaši jūras piesārņojums;

M.

tā kā Vidusjūras reģions ir ļoti liela teritorija, kas stiepjas gandrīz 4 000 km no austrumiem uz rietumiem, ar daudzām salām, un ar teritorijām, kurām ir sauszemes un jūras robeža ar Ziemeļāfriku, un tā kā šai ziņā jāveicina milzīga jūras ceļu tīkla veidošana, ļaujot palielināt tirdzniecību, vienlaikus samazinot ar to saistītās CO2 emisijas;

N.

tā kā, neskarot LESD 174. pantu, Eiropas iestādes vēl nav pieņēmušas pastāvīgu stratēģiju, kurā ir ņemtas vērā salu specifiskās vajadzības, un tā kā pilnīgu Vidusjūras salu reģionu pieejamību un to labāku integrāciju Eiropas vienotajā tirgū var vislabāk nodrošināt, ja tiek piešķirti atbilstoši resursi un pieņemta integrēta pieeja salu jautājumā, atzīstot, ka salu iedzīvotājiem ir jāsaskaras ar strukturāliem trūkumiem transporta un enerģētikas jomā;

O.

tā kā priekšlikums Adrijas–Jonijas makroreģionālajai stratēģijai virzās uz priekšu un šis progress pieguļošajā teritorijā gar Adrijas un Jonijas jūrām notiek ilgstošas sadarbības un solidaritātes kontekstā, un to atbalsta astoņas Adrijas–Jonijas iniciatīvas (AJI) dalībvalstis, kā to savos paziņojumos atkārtoti ir apliecinājuši šo astoņu valstu ārlietu ministri, kuri parakstīja iniciatīvu Ankonā (2010), Briselē (2011) un Belgradā (2011);

P.

tā kā šā ziņojuma sagatavošanas laikā ir notikušas vairākas sanāksmes ar iesaistītajiem reģioniem, Savienību Vidusjūrai un dažādām iestādēm, kuras ir iesaistītas Eiropas Savienības teritoriālās sadarbības politikas īstenošanā,

1.

apstiprina makroreģionālo pieeju teritoriālās sadarbības politikai starp teritorijām, kas pieder kādam pakalpojumu un darba apgabalam: jūras rajons, kalnu grēda vai upju baseins; uzskata, ka makroreģionālās stratēģijas atvēra jaunu lappusi Eiropas teritoriālajā sadarbībā, izmantojot augšupēju pieeju un izplatot sadarbību arvien vairāk apgabalos, labāk izmantojot pieejamos resursus; iesaka — ņemot vērā to skaidri redzamo Eiropas pievienoto vērtību, makroreģionālajām stratēģijām būtu jāsaņem lielāka uzmanība Eiropas teritoriālās sadarbības sistēmā, kura būtu jāpastiprina no 2013. gada;

2.

uzskata, ka šis teritoriālās sadarbības stratēģijas veids ir noderīgs, it īpaši, ja šīs teritorijas vēsturiski ir dalītas ar robežām, un ka ar tā palīdzību var turpināt integrēt jaunas dalībvalstis un to reģionus;

3.

uzskata, ka pārskats, ko sniedz makroreģionālā stratēģija, varētu padarīt teritoriālās sadarbības projektus un ETSG lietderīgākus, un ka tas varētu uzlabot sinerģiju ar tādām galvenajām ES stratēģijām kā Eiropas transporta tīkls vai integrētā jūrniecības politika; uzskata, ka arī būtu vieglāk iesaistīt citus Eiropas politikas instrumentus, piemēram, tos, ko ierosināja EIB; uzskata, ka šie pasākumi varētu uzlabot ES politikas koordināciju starptautiskā un starpreģionālā līmenī;

4.

iesaka veidot makroreģionālās stratēģijas uz daudzlīmeņu pārvaldības bāzes, nodrošinot vietējo un reģionālo iestāžu iesaistīšanos un iesaistot makroreģionālo stratēģiju izstrādāšanā un arī īstenošanā pēc iespējas vairāk partneru un ieinteresēto personu, piemēram, pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, universitātes un pētniecības centrus, lai palielinātu to līdzdalību vietējā un reģionālajā līmenī;

5.

uzsver, ka makroreģioni rada vidi, kas sekmē vietējo politikas dalībnieku un nevalstisko dalībnieku iesaisti, jo tie veicina tādu efektīvu koordinēšanas sistēmu attīstību, kuras ļauj īstenot augšupēju pieeju ar mērķi nodrošināt pilsoniskās sabiedrības patiesu piedalīšanos politisko lēmumu pieņemšanā un apvienot esošās iniciatīvas, lai optimizētu resursus un apvienotu iesaistītās ieinteresētās personas;

6.

uzskata, ka makroreģionālā stratēģija varētu uzlabot Eiropas kaimiņattiecību politiku un/vai pirmspievienošanās politiku tā, lai tās kļūtu efektīvākas;

7.

atzinīgi vērtē, ka Baltijas jūras reģiona makroreģionālā stratēģija ir parādījusi savu spēju radīt ievērojamu Eiropas pievienoto vērtību; to ir apstiprinājusi Padome, atbalstījusi Komisija, tā ir kopīga visiem iesaistītajiem valstu, reģionālajiem un vietējiem partneriem un tā ir definējusi rīcības programmu ar skaidri noteiktām prioritātēm;

8.

prasa, lai šī stratēģija tiktu pilnībā izvērtēta, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem un izmērāmiem rādītājiem katrā no prioritārajām jomām;

9.

uzskata — lai šī stratēģija būtu pilnībā veiksmīga, pārvaldības struktūra ir jāsaglabā ilgtermiņā un jāpaplašina, tajā ietverot vietējās un reģionālās iestādes, un tā it jāiekļauj nākamajā plānošanas periodā 2014.–2020. gadam;

10.

aicina Komisiju un Padomi pilnībā atbalstīt pieeju Donavas baseinam, kas būtu arī jānovērtē un regulāri jāuzrauga;

11.

iesaka Komisijai koordinēt konsultāciju un dialoga procesu attiecībā uz turpmākajām makroreģionālajām stratēģijām; norāda uz sadarbības trūkumu un vajadzību nostiprināt pašreizējo sadarbību starp Eiropas teritorijām, kas pieder dažādām dalībvalstīm, taču, lai noteiktu prioritārās jomas, par pamatu ir jāizmanto vieni un tie paši pakalpojumi un darba jomas; uzskata, ka šā dialoga noslēgumā vajadzētu izveidot prognozētu Eiropas makroreģionu karti, kas būtu galvenokārt saskaņota ar dalībvalstīm un attiecīgajiem reģioniem, nebūtu saistoša un varētu mainīties atkarībā no vietējās dinamikas;

12.

uzskata, ka makroreģionālajai stratēģijai vajadzētu labāku finansēšanas saskaņošanu, efektīvāku esošo resursu izmantošanu un instrumentu koordināciju, uzskata — lai gan šādai makroreģionālajai stratēģijai nav vajadzīgs papildu finansējums, institucionālie instrumenti vai reglamentēšana, ir pamatoti prasīt tās uzraudzības finansējumu tehniskās palīdzības apropriāciju veidā un apropriācijas sākotnējam izvērtējumam un datu vākšanai, kā arī atbalstu ikvienā darbības sākšanas gadījumā, un uzskata, ka makroreģionālajai stratēģijai vajadzētu sekmēt strukturālos projektus, ņemot vērā daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam;

13.

aicina Komisiju un Padomi ņemt vērā ES makroreģionālās stratēģijas, pieņemot lēmumus par tādām budžeta pozīcijām kā Kohēzijas fonds un struktūrfondi, pētniecība un izstrāde un jo īpaši reģionālā sadarbība;

14.

prasa, lai darbības programmas tiktu cieši pieskaņotas atbilstošajām makroreģionālās stratēģijas prioritātēm, lai nodrošinātu vislabāko iespējamo mērķu un līdzekļu koordināciju;

15.

atbalsta makroreģionālās stratēģijas īstenošanu Vidusjūras baseinā, lai Vidusjūras reģiona valstīm un reģioniem piedāvātu kopīgu rīcības plānu kopēju un problemātisku jautājumu risināšanai un piešķirtu struktūru šajā apgabalā, kas ir ļoti nozīmīgs Eiropas attīstībai un integrācijai, un aicina Padomi un Komisiju ātri risināt šo jautājumus;

16.

uzskata, ka Vidusjūras reģionam paredzētā makroreģionālā stratēģija, kas ietver Eiropas, dalībvalstu, reģionālās un vietējās iestādes, reģionālās organizācijas, finanšu iestādes un Vidusjūras baseina Eiropas valstu un Savienības Vidusjūrai NVO pārstāvjus un kas būtu atvērta kaimiņvalstīm un/vai valstīm pirmspievienošanās posmā, politiskajā un darbības ziņā ievērojami uzlabotu teritoriālo sadarbību šajā apgabalā; uzsver, ka ir svarīgi ņemt vērā pieredzi, esošos resursus un pašreizējo reģionālo organizāciju sasniegumus;

17.

uzsver, ka Vidusjūras makroreģions varētu nodrošināt to, ka ES dažādās Vidusjūrai veltītās programmas papildina viena otru un esošais finansējums tiek izmantots pēc iespējas efektīvāk, un varētu radīt patiesu pievienoto vērtību konkrētiem Savienības Vidusjūrai projektiem un šīs stratēģijas izstrādes laikā iesaistīt attiecīgās trešās valstis un reģionus, šim nolūkam izmantojot Kaimiņattiecību un partnerības finanšu instrumentu, un vienmēr stingri ievērojot tiesiskumu un pamatojoties uz cilvēktiesību pamatbrīvību un demokrātijas principiem, kā arī vajadzības gadījumā sekmējot principa „vairāk par vairāk” ievērošanu;

18.

uzsver, ka Vidusjūras reģionam kā decentralizētas sadarbības telpai, kas pārsniedz tīri ģeogrāfiskas robežas, ir svarīga nozīme starpreģionālo lēmumu pieņemšanā un labas prakses apmaiņā, jo īpaši demokrātijas, cilvēktiesību, tiesiskuma, ekoloģijas, ekonomikas attīstības, ekotūrisma, kultūras, pētniecības, izglītības, jaunatnes un sporta partnerību jomā; uzsver, ka izglītībai kā demokrātiskās pārveides katalizatoram ir īpaša nozīme;

19.

uzskata, ka Vidusjūras makroreģionam jāattīstās saskaņā ar starptautiskiem tiesību aktiem par ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību ievērošanu un veicināšanu, it īpaši Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un Unesco Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu;

20.

mudina Padomi ievērot 2011. gada 24. jūnijā pieņemtos secinājumus un ņemt vērā labo gribu, ko ir izrādījušas teritorijas, kuras saistībā ar Adrijas–Jonijas makroreģionālo stratēģiju, vēsturisko saikni, tradīcijām un īstenotajām iniciatīvām tiek skartas nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī un kuras tuvākajos mēnešos pieņems šo stratēģiju, lai īstenotu pirmo soli ceļā uz Vidusjūras makroreģionālo stratēģiju;

21.

uzsver, ka Jonijas–Adrijas jūras makroreģionālā stratēģija ir svarīgs Rietumbalkānu teritoriju izlīguma nodrošināšanas faktors un tādējādi var palīdzēt šīm valstīm pievienoties ES;

22.

cer, ka makroreģionālās stratēģijas, kam ir būtiski jūras aspekti un kas ņem vērā neskaitāmās Vidusjūras piekrastes un salu teritorijas un to attīstības vajadzības, tiks izstrādātas arī Vidusjūras rietumu un austrumu valstīm; uzskata, ka šajās turpmākajās stratēģijās pastiprināta uzmanība būtu jāpievērš vides aizsardzībai, bioloģiskajai daudzveidībai un ilgtspējīgam tūrismam;

23.

aicina Komisiju patiesi īstenot LESD 174. pantu ar stratēģiska plāna palīdzību, lai novērstu strukturālos trūkumus salu teritorijās un nodrošinātu atbilstošus apstākļus ekonomikas izaugsmei un efektīvai sociālajai un teritoriālajai kohēzijai; uzsver, ka īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai nodrošinātu šo teritoriju pilnīgu pieejamību un teritoriālo piesaisti kontinentam, izmantojot atbilstošu finansējumu; turklāt mudina Komisiju pieņemt pasākumus, piemēram, palielināt minimālās palīdzības apjomu salām, īpašu uzmanību pievēršot lauksaimniecības, transporta un zivsaimniecības nozarēm, kas padara salas par līdzvērtīgām cietzemes teritoriju konkurentēm, un samazināt atšķirību starp dažādiem attīstības līmeņiem Eiropas reģionos, kā arī panākt lielāku integrāciju vienotajā tirgū;

24.

cer, ka Komisijai būs pozitīvs skatījums uz Vidusjūras reģionam paredzētās makroreģionālās stratēģijas salu dimensiju, it īpaši apsverot jautājumu par valsts palīdzību, kas uzskatāma par likumīgu kompensāciju attiecībā uz trūkumiem salās, un pielāgojot kohēzijas politiku un pētniecības un jaunrades politiskās nostādnes salu īpašajām vajadzībām, lai paātrinātu to integrāciju kontinentālajā Eiropā;

25.

uzsver kultūras un radošo nozaru nozīmi un raksturo tās kā fundamentālu balstu attīstībā un darba vietu radīšanā salu reģionos;

26.

mudina Komisiju noteikt, kādi instrumenti ir vajadzīgi, lai novērtētu un sāktu jaunas makroreģionālās iniciatīvas Vidusjūras rietumu un austrumu daļā, piemēram, izmēģinājuma projektus;

27.

uzsver, ka Vidusjūras makroreģiona galvenajām darbības jomām vajadzētu mērķtiecīgi attiekties uz sadarbību apakšreģionu līmenī attiecībā uz noteiktiem projektiem un aptvert enerģētikas tīklus, zinātnisko sadarbību un novatorismu, tīklus, kas veicina kultūru, izglītību un apmācību, tūrismu, tirdzniecību, vides aizsardzību, ilgtspējīgu jūras transportu, jūras drošību un drošumu un jūras vides aizsardzību pret piesārņošanu, pārzveju un nelegālu zveju, izveidojot integrētu jūrniecības darbību brīdināšanas un uzraudzības sistēmu tīklu, stiprinot labu pārvaldību un efektīvu valsts pārvaldi, lai tādējādi veicinātu jaunu darba vietu radīšanu;

28.

uzskata, ka koordinācija starp šīm trim makroreģionālajām stratēģijām, kas paredzētas Vidusjūras rietumu daļai, Adrijas–Jonijas jūrai un Vidusjūras austrumu daļai, ļaus visā Vidusjūras baseinā īstenot tādu vispārēju politiku, kas ir sinerģijā ar reģionālo un starptautisko organizāciju un jo īpaši ar Savienības Vidusjūrai noteiktajām prioritātēm, un īstenot labāko praksi, kas var veicināt ES stratēģijas mērķu sasniegšanu attiecībā uz viedu un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi;

29.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, jo īpaši pēc Arābu pavasara notikumiem, lai jaunais makroreģions veicinātu trešām valstīm paredzētas jaunas stratēģijas noteikšanu attiecībām uz imigrantu plūsmas pienācīgu pārvaldību, pienācīgi ņemot vērā savstarpējās priekšrocības, ko nodrošina palielināta mobilitāte, un pamatojoties uz tādiem aspektiem kā nabadzības apkarošana un nodarbinātības un godīgas tirdzniecības veicināšana, tādējādi sekmējot makroreģiona stabilitāti;

30.

uzskata — ņemot vērā ES Vidusjūras teritorijas, kurām ir kopīgas jūras un sauszemes robežas ar Ziemeļāfriku, makroreģionālā stratēģija sekmētu ES kaimiņattiecību politikas dienvidu dimensiju, aptverot konkrētu teritoriālo dimensiju, kas garantētu migrācijas plūsmu labāku pārvaldību un pozitīvi ietekmētu attiecīgo valstu ekonomiskos rādītājus;

31.

uzskata, ka makroreģionālajai stratēģijai Vidusjūras reģionā ir jākoordinē pašreizējie ES līdzekļi, jo īpaši kaimiņattiecību politikai, kohēzijas politikai un teritoriālajai sadarbībai paredzētais finansējums, lai īstenotu projektus, kuru mērķis ir risināt tādas kopīgas problēmas kā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu kultūras mantojuma aizsardzība un tās uzlabošana; atgādina par to, ka ir svarīgi īstenot saskaņotu un līdzsvarotu kaimiņattiecību politiku dienvidu reģioniem, un par ERAF finansēto kultūras projektu atbilstību šo problēmu risināšanai;

32.

uzsver radošo un kultūras nozaru svarīgumu un uzskata, ka šo ekonomikas nozaru nozīme attiecībā uz ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību minētajā reģionā aizvien palielināsies; aicina pievērst īpašu uzmanību kultūras un akadēmisko apmaiņas programmu īstenošanai, kā arī kultūras un stabilu tūrisma saikņu nostiprināšanai;

33.

uzskata, ka kultūras tūrisms var radīt īpašu ietekmi uz Vidusjūras reģionu gan no ekonomiskā viedokļa, gan arī kā savstarpēju zināšanu un starpkultūru saprašanās veicinātājs;

34.

uzsver, ka Vidusjūras makroreģions ļautu veicināt starpkultūru dialogu un bagātināt Eiropas Savienības kopējo kultūras mantojumu, mobilizēt pilsoniskās sabiedrības līdzdalību un tādējādi sekmēt NVO un Vidusjūras reģiona valstu iedzīvotāju līdzdalību ES kultūras un izglītības programmās;

35.

atgādina par būtisko nozīmi, kāda izglītībai ir demokrātijā un sociālajā un ekonomiskajā attīstībā, kā arī par profesionālās apmācības nozīmi jauniešu bezdarba novēršanā;

36.

uzsver, ka Vidusjūras makroreģiona kontekstā un, ņemot vērā jauniešu motivāciju, jo īpaši dienvidu valstīs, ir svarīgi nostiprināt jauniešu sadarbību, sekmējot Eiropas programmu īstenošanu un radot sinerģiju ar Vidusjūras reģiona valstu jaunatnes lietu biroja darbību;

37.

uzsver, ka ir svarīgi pievērst īpašu uzmanību jauniešiem, jo viņi ir jaunas paaudzes veidotāji un visvairāk ietekmēs savu valstu nākotnes izredzes;

38.

lai sekmētu apmaiņas programmas, dinamisku pētniecisko darbību, inovācijas un mūžizglītību, iesaka izveidot sadarbības tīklus, kas apvienotu augstākās izglītības un pētniecības iestādes nākotnes Vidusjūras makroreģionā, un attīstīt minētā reģiona izglītības infrastruktūru, kā arī atcelt šķēršļus attiecībā uz studentu, apmācāmo personu, brīvprātīgo, skolotāju, pasniedzēju, pētnieku un administratīvā personāla pārvietošanos; uzsver, ka ir būtiski nostiprināt minēto tīklu apmācības un pētniecības kvalitāti, nodrošinot atbilstošu finansējumu un atbalstot Tempus un Erasmus Mundus programmas, jo īpaši ņemot vērā zemo Erasmus Mundus programmas stipendiju ieguvēju skaitu Vidusjūras reģionā;

39.

uzskata, ka mākslinieku un mākslas darbu mobilitāti Eiropas un Vidusjūras telpā ierobežo vairāki faktori, kas dažādās valstīs un reģionos ir atšķirīgi un ir saistīti ne tikai ar grūtībām iegūt vīzas, bet arī ar mākslinieka statusa neesamību, kā arī ar mākslas darbu radīšanas nosacījumiem, jo īpaši dienvidu valstīs; uzskata, ka Vidusjūras makroreģiona attīstība palīdzētu sekmēt mākslinieku statusa savstarpēju atzīšanu, apsvērt mobilitātes atvieglojumu piešķiršanu un optimizēt apmācības programmas, sadarbības tīklus un kultūras darbinieku, mākslinieku un mākslas darbu brīvu apriti;

40.

attiecībā uz nākamo plānošanas periodu aicina ieviest „Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Erasmus” programmu, kas paredzēta abu Vidusjūras krastu studentu pārrobežu mobilitātes veicināšanai, kā arī „Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Leonardo da Vinci” programmu jauniešiem, kas vēlas iegūt profesionālo apmācību ārvalstīs saskaņā ar makroreģionālo stratēģiju;

41.

uzsver, ka ir jāpieņem pasākumi, lai cīnītos pret pieaugošo kvalificēta darbaspēka aizplūšanas tendenci šajā reģionā;

42.

aicina maksimāli izmantot Vidusjūras reģiona vēstures, kultūras un valodu daudzveidību, kas ir kultūras un radošo nozaru, kā arī tūrisma nozares inovāciju un attīstības veicinātāja; aicina veicināt un atbalstīt muzeju un kultūras iestāžu sadarbību;

43.

atgādina, ka Vidusjūras reģiona valstīs ir vērojama īpaši interese par Eiropas kino un audiovizuālajiem darbiem un ka tas turpina būtiski ietekmēt starpkultūru dialogu šajā reģionā pašreizējā minēto valstu demokrātiskās attīstības posmā;

44.

iesaka īstenot ciešāku sadarbību un tirdzniecību ar trešām valstīm, lai uzlabotu Eiropas ražojumu statusu pasaules tirgū, jo īpaši Vidusjūras reģionā, un līdz ar to veicināt kultūras apmaiņu un uzsākt jaunas iniciatīvas Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu dialoga un minētā reģiona demokrātiskās attīstības sekmēšanai, jo īpaši ņemot vērā Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu konferencē par kino uzņemtās saistības;

45.

aicina iesaistītās dalībvalstis veicināt sadarbības garu, kas ir izveidojies šā ziņojuma izstrādes laikā, un mudina nākamo ES prezidentvalsti Kipru atbalstīt šo projektu, lai Komisija un Padome varētu steidzamības kārtā pieņemt rīcības plānu attiecībā uz Vidusjūras reģionam paredzēto makroreģionālo stratēģiju; turklāt uzsver valdību un reģionu sadarbības nozīmi, izstrādājot makroreģionālo stratēģiju;

46.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

29.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 349/9

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (1) („Ūdens pamatdirektīva”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/118/EK par gruntsūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu un pasliktināšanos („Gruntsūdeņu direktīva”) (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/105/EK par vides kvalitātes standartiem ūdens resursu politikas jomā, un ar ko groza un sekojoši atceļ Padomes Direktīvas 82/176/EEK, 83/513/EEK, 84/156/EEK, 84/491/EEK, 86/280/EEK, un ar ko groza Direktīvu 2000/60/EK („VKS direktīva”) (3),

—

ņemot vērā Padomes 1991. gada 21. maija Direktīvu 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (4) („KNA direktīva”),

—

ņemot vērā Padomes 1991. gada 12. decembra Direktīvu 91/676/EEK attiecībā uz ūdeņu aizsardzību pret piesārņojumu, ko rada lauksaimnieciskas izcelsmes nitrāti (5) („Nitrātu direktīva”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Direktīvu 2007/60/EK par plūdu risku novērtējumu un pārvaldību (6) („Plūdu direktīva”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Regulu (EK) Nr. 1107/2009 par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (8) („REACH regula”),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/128/EK, ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (9),

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 30. novembra Direktīvu 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Regulu (ES) Nr. 528/2012 par biocīdo produktu laišanu tirgū un lietošanu (12),

—

ņemot vērā Komisijas turpmāko „Konceptuālo plānu par Eiropas ūdens resursu aizsardzību”,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Mūsu dzīvības garantija, mūsu dabas kapitāls — bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2020. gadam” (COM(2011)0244),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Ceļvedis par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” (COM(2011)0571),

—

ņemot vērā turpmāko Eiropas inovāciju partnerību ūdens resursu jomā,

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 18. jūlija paziņojumu „Meklējot risinājumu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā” (COM(2007)0414),

—

ņemot vērā 2012. gada 15. marta rezolūciju par sesto Pasaules Ūdens forumu Marseļā 2012. gada 12.–17. martā (13) un šajā forumā pieņemto risinājumu un saistību deklarāciju,

—

ņemot vērā 2008. gada 9. oktobra rezolūciju par risinājumu meklēšanu sausuma un ūdens trūkuma problēmai Eiropas Savienībā (14),

—

ņemot vērā 2010. gada 6. maija rezolūciju par Komisijas Balto grāmatu „Adaptācija klimata pārmaiņām — iedibinot Eiropas rīcības pamatprincipus” (15),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Lūgumrakstu komitejas atzinumus (A7-0192/2012),

A.

tā kā ar Ūdens pamatdirektīvu tika izveidota sistēma, ar ko aizsargā un atjauno tīru ūdeni Eiropas Savienībā un nodrošina tā ilglaicīgu, ilgtspējīgu lietošanu un kuras mērķis ir līdz 2015. gadam panākt labu stāvokli ekoloģiskā un ķīmiskā ziņā, bet tā kā dalībvalstis, pārskatot Upju baseinu apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti, kā pieprasīts direktīvā, norāda, ka attiecībā uz ievērojamu skaitu ES ūdenstilpju līdz 2015. gadam netiks panākts labs stāvoklis gan ilgstošu, gan briestošu problēmu dēļ;

B.

tā kā saldūdens bioloģiskā daudzveidība Eiropā pārdzīvo krīzi, jo 37 % Eiropas saldūdens zivju sugu un 40 % saldūdens molusku uzskatāmi par apdraudētiem atbilstoši IUCN Sarkanās grāmatas kritērijiem;

C.

tā kā ūdeni īpaši spēcīgi ietekmē klimata pārmaiņas, kuru rezultātā varētu samazināties pieejamā ūdens, jo īpaši dzeramā ūdens, daudzums un pasliktināties ūdens kvalitāte, kā arī biežāki kļūtu aizvien spēcīgāki plūdi un sausums;

D.

tā kā ūdens ir dzīvībai svarīgs un neatņemams sabiedriskais labums un taisnīga ūdens apsaimniekošana ir vitāli svarīga pasaules dabas kapitāla un ekosistēmas pakalpojumu saglabāšanā, kā arī visos resursa izmantošanas un ekonomikas ražošanas aspektos un tā kā Eiropas rūpniecības nākotne ir atkarīga no efektīviem risinājumiem pašreizējām ar ūdeni saistītajām problēmām un gan atbildīgas, gan efektīvas esošo ūdens resursu apsaimniekošanas, kas tieši ietekmē cilvēku veselību, enerģijas ražošanu, lauksaimniecību un nodrošinājumu ar pārtiku;

E.

tā kā Eiropa pašlaik izmanto aptuveni 13 % no sava kopējā pieejamā saldūdens daudzuma, kas jau liecina par zināmu ūdens resursu noslodzi, un tā kā daudzviet Eiropā ūdens ieguve pārsniedz ilgtspējīgus līmeņus, apdraudot dzīvo dabu, drošu sabiedrības apgādi un dažādus ekonomiskos pielietojumus, un tā kā dažos Dienvideiropas reģionos ūdens patēriņa indekss pārsniedz 40 %, kas liecina par pastiprinātu ūdens resursu noslodzi;

F.

tā kā plašu Dienvideiropas teritoriju pussausajam klimatam gada laikā, kā arī vairāku gadu garumā ir raksturīgs ļoti nevienmērīgs ūdens resursu sadalījums un tā kā šim nevienmērīgajam sadalījumam līdz ar klimata pārmaiņām ir tendence pastiprināties;

G.

tā kā stratēģijā „Eiropa 2020” ir paredzēta efektīva resursu izmantošana un tā kā pašlaik tendences ūdens izmantošanā bieži nav ilgtspējīgas neefektīvas prakses dēļ, kas rada ūdens nelietderīgu patēriņu, un tā kā ūdens jomas infrastruktūras sistēmas bieži ir novecojušas gan attīstītākajos reģionos, gan mazāk attīstītajos reģionos un trūkst informācijas par faktiskiem darbības rezultātiem un zudumiem;

H.

tā kā pāreju uz videi draudzīgu ekonomiku var īstenot tikai, ievērojot ūdens resursu problēmas;

I.

tā kā nelietpratīgi attīrīti notekūdeņi vēl aizvien izraisa ES jūras piekrastes piesārņojumu, kas nemazinās, un tādēļ ir svarīgi paātrināt notekūdeņu attīrīšanas infrastruktūras izveidi dalībvalstīs,

1.

atzīst, ka Ūdens pamatdirektīva veido stabilu un vērienīgu tiesisku pamatu ilglaicīgai integrētai ūdens apsaimniekošanai Eiropas Savienībā; atzinīgi vērtē Eiropas ūdens kvalitātes un notekūdeņu attīrīšanas uzlabošanos pēdējos gados; tomēr norāda, ka īstenošanas temps ir bijis lēns un tās norise dalībvalstīs un reģionos — nevienmērīga un ka ievērojami jāuzlabo Ūdens pamatdirektīvas ieviešana, lai līdz 2015. gadam panāktu labu stāvokli visos Eiropas ūdeņos;

2.

uzskata, ka ūdens ir visai cilvēcei kopīgs resurss un sabiedrisks labums un ka nodrošinājums ar ūdeni ir uzskatāms par vispārējām cilvēka pamattiesībām; uzsver, ka ūdens ilgtspējīga izmantošana ir vides un veselības nepieciešamība, kam ir būtiska nozīme klimata regulēšanas ciklā; atkārtoti uzsver, ka iekšējā tirgus noteikumi ir jāpiemēro ūdens jomas atšķirīgajām īpatnībām, un aicina dalībvalstis, ievērojot subsidiaritātes principu, apsaimniekot ūdens un ūdensapgādes uzņēmumus atbilstīgi Ūdens pamatdirektīvas 9. pantam;

3.

norāda — lai gan ar panākumiem tiek īstenota Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīva, joprojām nav pilnībā noteikti kanalizācijas un/vai attīrīšanas sistēmu atbilstības rādītāji;

4.

uzsver — lai gan uzmanības centrā jāpatur pašreizējā tiesiskā regulējuma ūdens jomā īstenošana, ir konkrētas nepilnības, kuras jānovērš, gan spēkā esošos tiesību aktus pielāgojot ūdens prioritātēm, gan sagatavojot jaunus tiesību aktus, ar kuriem risina īpašu jomu un pasākumu ietekmi, un to, ka jāņem vērā sadarbības nozīme starp dažādiem uzņēmējiem un citām iesaistītajām personām ilgtspējīgas ūdens apsaimniekošanas jomā;

5.

atkārto savu nostāju, ka Komisijai jāiesniedz tiesību akta priekšlikums, līdzīgs Plūdu direktīvai, kas veicina ES politikas pielāgošanu attiecībā uz ūdens trūkumu un sausumu, kā arī pielāgošanos klimata pārmaiņām;

6.

uzskata Komisijas turpmāko „Konceptuālo plānu par Eiropas ūdens resursu aizsardzību” kā ES politikas atbildi pašreizējām un nākamajām problēmām ūdens resursu jomā ar mērķi nodrošināt labas kvalitātes ūdens pietiekamu pieejamību ilgtspējīgai un taisnīgai ūdens lietošanai līdz 2050. gadam, neskarot valstu suverēnās tiesības ūdens jomā;

7.

atgādina dalībvalstīm, ka saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu tām ir pienākums līdz 2015. gadam panākt labu ūdens stāvokli; mudina Komisiju rīkoties izlēmīgi, lai pārtrauktu dalībvalstu pārkāpumus attiecībā uz ES tiesību aktiem ūdens resursu jomā; vienlaikus aicina sniegt lielāku palīdzību, piemēram, izstrādājot visaptverošas pamatnostādnes un efektīvus instrumentus un padarot tos pieejamus, lai palielinātu jo īpaši reģionālo iestāžu un par upju baseiniem atbildīgo aģentūru veiktspēju, nodrošinātu vienlīdzīgus darbības nosacījumus un palīdzētu dalībvalstīm turpmākajos posmos panākt labāku atbilstību ES politikai ūdens jomā, lai pildītu ūdens politikā noteiktās saistības; uzsver, ka daudzos gadījumos lūgumraksti ir atklājuši problēmas, kas saistītas ar ES ūdens apsaimniekošanas tiesību aktu transponēšanu un pareizu īstenošanu, un aicina Eiropas Komisiju, veicot izmeklēšanu, būt stingrākai, jo īpaši izskatot lūgumrakstus;

8.

uzsver, cik svarīga ir ūdens izmantojuma efektivitāte; prasa efektīvāk izmantot ūdeni jo īpaši tādās nozarēs kā enerģētika un lauksaimniecība, kas ir lielākās ūdens patērētājas;

9.

uzsver saikni starp enerģijas ražošanu, energoefektivitāti un ūdensapgādes drošību; norāda, ka Eiropas līmenī ir nepieciešamas papildu stratēģijas un koncepcijas, piemēram, ūdens izmantošanai kā enerģijas uzkrājējai, lai nodrošinātu, ka pieaugošais pieprasījums pēc enerģijas neapdraud ūdensapgādes drošību un ka ir ietverta iespēja samazināt enerģijas patēriņu, paaugstinot ūdens izmantojuma efektivitāti; uzsver, ka ūdens lietošana jāņem vērā, novērtējot tradicionālo, kā arī zema oglekļa satura energoresursu, tostarp jo īpaši bioenerģiju un hidroenerģiju, un norāda uz riskiem, kas saistīti ar dabasgāzes nekonvenciālu ieguvi;

10.

uzsver, ka lauksaimniecības jomā ūdens lietošanas efektivitāti un ilgtspējību var uzlabot, ieviešot inovatīvas tehnoloģijas un praksi, kā arī uzlabojot informāciju un lauksaimnieku un tiešo lietotāju informētību; šajā saistībā uzsver, ka ļoti piemērota ir sadarbība starp zemes apsaimniekotājiem un citām ieinteresētajām personām, lai sasniegtu pozitīvus rezultātus ūdens aizsardzības jomā; turklāt uzsver, ka attiecībā uz klimata pārmaiņu un pārtikas nodrošinājuma problēmām ir jāmobilizē pietiekami ūdens resursi lauksaimniecībai, piemēram, paredzot ūdens uzkrāšanu; norāda, ka lauksaimniecības nozare patērē lielāko daļu ūdens resursu, un uzsver, cik svarīga pašreizējā KLP reformā ir ūdens saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana;

11.

uzskata, ka, aizvien pieaugot pieprasījumam pēc ūdens, steidzami nepieciešami ieguldījumi apūdeņošanas sistēmās, un aicina Komisiju veicināt to, lai būtu pieejami risinājumi ūdens trūkuma problēmai, piemēram, ūdeņu mākslīga ievadīšana gruntsūdens krātuvēs, ūdens atgūšana un alternatīvu apūdeņošanas paņēmienu izstrāde; vienlaikus uzsver, cik nozīmīga ir zināšanu un tehnoloģijas nodošana saistībā ar šīm metodēm, kā arī ūdens saglabāšanu, ūdens savākšanu, gruntsūdeņu apsaimniekošanu un notekūdeņu attīrīšanu;

12.

uzsver, ka gruntsūdeņu veidošanās lauksaimniecības un mežsaimniecības teritorijās ir ļoti liela un ka lauksaimniecība un mežsaimniecība jau tagad ir īpaši atbildīga par kvalitatīvi augstvērtīgā gruntsūdens nepiesārņošanu; atzinīgi vērtē lauksaimnieku līdzšinējos centienus uzlabot ūdens kvalitāti;

13.

uzsver, ka ar videi un ekonomikai nekaitīgu ūdens sanitārijas un notekūdeņu apsaimniekošanas politiku piesārņojums jānovērš tā rašanās vietā, pirms visi piesārņotāji nonāk līdz dārgai attīrīšanai cauruļvadu galā, īpaši attiecībā uz ūdens plūšanu caur piesārņotu augsni; rosina izmantot notekūdeņus un blakusproduktus pēc galīgās attīrīšanas kā jaunu resursu, pamatojoties uz stingrām kvalitātes prasībām; norāda, ka notekūdeņus var izmantot kā enerģijas avotu, reģenerējot siltumenerģiju vai enerģiju no organiskajām vielām, ko tie satur, un ka šī iespēja būtu jāizmanto;

14.

prasa vajadzības gadījumā atjaunināt ES tiesību aktus ūdens jomā, lai pienācīgi ņemtu vērā tehnoloģijas attīstību saistībā ar ūdens atkārtotu izmantošanu un pārstrādi, lai būtu iespējama izmaksu un energoefektivitātes ziņā izdevīga attīrītu notekūdeņu atkārtota izmantošana irigācijai un rūpniecībai, kā arī saimniecības ūdeņu atkārtota izmantošana mājsaimniecības vajadzībām; pieprasa pasākumus otrreizēji izmantojamo ūdeņu ķīmiskās un bioloģiskās kvalitātes pienācīgai uzraudzīšanai; aicina Komisiju izskatīt formulas stimulu izveidei attiecībā uz attīrītu notekūdeņu, saimniecības ūdeņu un lietus ūdeņu vispārīgāku izmantošanu, lai veicinātu ūdens resursu noslodzes samazinājumu;

15.

norāda, ka ūdens patēriņa samazināšana būtu jānosaka par prioritāti; uzsver ekodizaina un ūdens taupīšanas iekārtu nozīmi un prasa noteikt par obligātu ūdens mērierīču lietošanu visās nozarēs un visiem lietotājiem visās ES valstīs; turklāt aicina Komisiju regulēt lauksaimniecības iekārtu ūdens izmantošanas efektivitāti;

16.

atgādina, ka neefektivitātes dēļ ES zudumā iet aptuveni 20 % ūdens, tādēļ efektivitātes uzlabošana ūdens resursu izmantošanas jomā ir galvenais faktors, lai sasniegtu ūdens apsaimniekošanas ilgtspējību, un jo īpaši risinot problēmas saistībā ar ūdens trūkumu un sausumu; uzstāj, ka steidzami jāveic Eiropas ūdens tīkla revīzija kvalitātes, nolietojuma un savienojamības ziņā, ņemot vērā, ka ūdens apgādes sistēmu noplūžu dēļ Eiropas pilsētās, iespējams, tiek zaudēts līdz pat 70 % tām piegādātā ūdens, un uzstāj, ka jāveicina ieguldījumi infrastruktūrā;

17.

norāda, ka ūdens ir ekosistēmas pakalpojumu lielākās daļas pamats, un uzsver pareizas ūdens apsaimniekošanas nozīmi bioloģiskās daudzveidības mērķu sasniegšanā; uzsver nepieciešamību veikt apmežošanas un mitrāju atjaunošanas pasākumus ūdens resursu apsaimniekošanā; prasa labāk pieskaņot Ūdens pamatdirektīvas mērķus Natura 2000 mērķiem; uzsver, ka pamatzināšanās jāintegrē jēdziens par „vides plūsmām” un jāņem vērā ūdens atbalstītie ekosistēmas pakalpojumi; uzsver nepieciešamību ņemt vērā to, ka ūdens cikla pārmaiņas ir atkarīgas no dzīvotnes un ka tas ietekmē pārstrādātā ūdens procentuālo daudzumu; ūdens cikls nav vienāds visur, un ir atšķirības starp tropu, Vidusjūras un vidējiem platuma grādiem vai polārajiem rajoniem;

18.

uzsver, ka ūdens resursus un attiecīgās ekosistēmas īpaši spēcīgi ietekmē klimata pārmaiņas, kuru rezultātā varētu samazināties pieejamā ūdens, jo īpaši dzeramā ūdens, daudzums, pasliktināties ūdens kvalitāte, kā arī biežāki kļūtu aizvien spēcīgāki plūdi un sausums; pieprasa, īstenojot politiku, kas vērsta uz pielāgošanos klimata pārmaiņām un to seku mazināšanu, pienācīgi ņemt vērā ietekmi uz ūdens resursiem; uzsver riska novēršanas, seku mazināšanas un reaģēšanas stratēģijas nozīmi, cenšoties nepieļaut ar ūdeni saistītas ekstremālas dabas parādības;

19.

uzsver ietekmi, kāda klimata pārmaiņām var būt uz ūdens ekosistēmām, un to, ka tādēļ ir vajadzīgi padziļināti un sistemātiski pasākumi, kuru mērķis ir dabas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un ar kuriem jāievieš piesardzīgi noteikumi par pārveidotu ūdens masu apsaimniekošanu, jo īpaši par ūdenskrātuvju un pārveidotu ūdens sistēmu apsaimniekošanu, vienlaikus ievērojot dalībvalstu kompetenci attiecīgajā jautājumā;

20.

norāda, ka dažas valstis necieš no ūdens trūkuma, bet tām ir grūtības apsaimniekot lieko ūdeni, ko rada regulāras vai spēcīgas lietusgāzes, plūdi, upes erozija un piesārņojums, kas ietekmē upju baseinus un krastu zonas, kā arī ir grūtības novērst šo parādību ietekmi uz vietējiem iedzīvotājiem, kā to apstiprina daudzi saņemtie lūgumraksti; ņemot vērā dalībvalstu teritorijā pēdējos gados būtiski pieaugošos plūdu draudus, aicina Komisiju veikt pienācīgu analīzi attiecībā uz iespējām novērst plūdu ietekmi;

21.

uzsver, cik nozīmīgs ir Komisijas aicinājums dalībvalstīm veicināt videi draudzīgas lauksaimnieciskās darbības atsākšanu kalnu reģionos, lai novērstu hidroloģisko sabrukumu un sekmētu ūdensteces regulēšanu, arī atkārtoti ieviešot labu praksi, piemēram, tādu grāvju, noteces kanālu un aizsprostu izveidi, kas stipra lietus gadījumā mazina negatīvo ietekmi uz ielejām un sausuma gadījumā nodrošina ūdens uzkrājumus, ko varētu izmantot arī cīņā pret mežu ugunsgrēkiem;

22.

atzīst svarīgo nozīmi, kāda ir pazemes ūdensnesējslāņiem ūdens ciklā un daudzos galvenajos jautājumos, ieskaitot ūdens piesārņošanu, plūdu mazināšanas shēmas, sāļu iekļūšanu gruntsūdenī un zemes iegruvumus gruntsūdeņu ilgstošas noplicināšanas dēļ; aicina Komisiju pietiekami uzsvērt pazemes ūdensnesējslāņu ilgtspējīgas apsaimniekošanas nozīmi;

23.

ņemot vērā ievērojamos riskus gan virszemes ūdeņiem, gan gruntsūdenim, ko rada slānekļa gāzes izpēte un ieguve; aicina Komisiju nodrošināt, ka uz šādām darbībām attiecina Direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu; aicina Komisiju arī ātri izdot ieteikumus par ūdens monitoringa pamatdatu vākšanu, kas jāiegūst pirms jebkādas slāņa hidrauliskās laušanas darbības — gan izpētes, gan ieguves nolūkā —, un kritērijiem, ko izmanto, lai novērtētu hidrauliskās laušanas ietekmi uz dažādiem ģeoloģiskajiem veidojumiem, tostarp uz iespējamo noplūdi gruntsūdens krātuvēs;

24.

atgādina, ka augsnes aizsardzība ir ūdens kvalitātes saglabāšanas galvenais elements; norāda, ka augsnes pasliktināšanās iemesliem un sekām galvenokārt ir vietējs un reģionāls pamatojums un tāpēc būtu jāpiemēro subsidiaritātes princips; aicina visas dalībvalstis izpildīt savas saistības attiecībā uz augsnes kvalitātes nodrošināšanu un uzturēt augsni veselu un vienlaikus arī mudina tās dalībvalstis, kurās nav augsnes aizsardzības noteikumu, uzņemties savus pienākumus;

25.

norāda, ka integrētā ūdens resursu apsaimniekošanā un zemes plānošanā upju baseinu līmenī jāņem vērā ekonomiskās darbības atkarība no ūdens un visu lietotāju vajadzības pēc ūdens, kā arī visaptverošas pieejas nepieciešamība ūdens nepietiekamības problēmai un jānodrošina cilvēku darbību ilgtspējība attiecībā uz ūdeni;

26.

uzskata, ka komunālie notekūdeņi ir viens no lielākajiem upju un piekrastes zonu ūdens vides piesārņotājiem un ka Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvas veiksmīga īstenošana būtiski ietekmēs ūdens kvalitāti visās dalībvalstīs, tādējādi ietekmējot arī Ūdens pamatdirektīvas veiksmīgu īstenošanu;

27.

vērš uzmanību uz to, ka šāds piesārņojums var nopietni ietekmēt cilvēku veselību, kā liecina no Īrijas (Galvejas), Francijas (Bretaņas) un citām dalībvalstīm saņemtie lūgumraksti; atgādina par 2012. gada 2. februāra rezolūciju par lūgumraksta iesniedzēja ierosinātiem jautājumiem saistībā ar Atkritumu apsaimniekošanas direktīvas un ar to saistīto direktīvu piemērošanu Eiropas Savienības dalībvalstīs, kurā tika vērsta uzmanība uz bīstami augsto ūdens piesārņojuma līmeni, ko rada nepareizi apsaimniekoti vai nelikumīgi atkritumu poligoni un karjeri, kuri veicinājuši gruntsūdeņu un ūdens horizontu (nappes phréatiques) piesārņojuma veidošanos;

28.

vērš uzmanību uz negatīvām parādībām, par kurām ziņojuši lūgumrakstu iesniedzēji, tostarp saistībā ar atkritumu izgāztuvēm, par kompetento iestāžu nespēju kontrolēt ūdens kvalitāti, nepareizām vai nelikumīgām lauksaimnieciskām un rūpnieciskām darbībām, pilsētvides un enerģētikas attīstības tendencēm, arī lauksaimniecības un rūpniecības jomā, kuras būtiski ietekmē vidi un cilvēku veselību un ir sliktas ūdens kvalitātes iemesls; tādēļ prasa mērķtiecīgāk stimulēt efektīvu ūdens apsaimniekošanu, jo īpaši trūcīgo un lauku iedzīvotāju vajadzībām, lai nodrošinātu visiem pieejamu piekļuvi ūdenim un tā sadali teritorijās, kur trūkst ūdens resursu, jo īpaši tajās, kas atrodas tālu no lielām, ar ūdens infrastruktūru aprīkotām pilsētu aglomerācijām;

29.

uzskata, ka barības vielas ir viens no galvenajiem faktoriem, kas rada virszemes ūdenstilpju piesārņojumu, tādējādi apdraudot bioloģisko daudzveidību un ierobežojot ekosistēmas vērtīgos pakalpojumus; norāda, ka izpētītie ar barības vielām saistītie apstākļi varētu būt iemesls vairāk nekā pusei iespējamo neveiksmju, cenšoties līdz 2015. gadam panākt virszemes ūdenstilpju labu stāvokli;

30.

mudina Komisiju aktīvāk cīnīties pret piesārņotāju, piemēram, antibiotiku, zāļu, kā arī pretapaugļošanās tablešu hormonālo atlieku nonākšanu ūdenī aizvien lielākā apjomā, jo šīs atliekas nelabvēlīgi ietekmē cilvēku veselību un vidi;

31.

atzīst, ka ES politikas regulējums ir ļāvis iegūt mazāk fragmentētus datus par ūdeni, kā arī veikt labāku uzraudzību; norāda, ka tomēr trūkst ticamu datu par ūdens kvantitāti, piemēram, par ieguvi un noplūdi; norāda uz labākas datu pārvaldības iespējām, uzlabojot statistikas informāciju un izmantojot datu vākšanas stacijas, Eiropas ūdens informācijas sistēmas (WISE) un GMES uzraudzību attiecībā uz ūdens resursu stāvokli un saimnieciskās darbības radīto spiedienu uz tiem; aicina Komisiju sadarbībā ar Eiropas Vides aģentūru izstrādāt jaunu ticamu rādītāju kopumu ūdens resursu kontiem; uzsver, ka pamatzināšanās jāiekļauj jēdziens par „vides plūsmām” un jāņem vērā ūdens atbalstītie ekosistēmas pakalpojumi, kā arī saiknes starp klimatu, teritoriju un pazemes ūdens resursiem, kuras nodrošina ūdens cikls;

32.

uzsver, ka jāpievēršas pamatprogrammas „Apvārsnis 2020” īpašajiem mērķiem un pasākumiem saistībā ar ūdens resursu un ūdens vides labāku un ilgtspējīgāku apsaimniekošanu ES un tās kaimiņvalstīs; uzskata, ka ES pētniecības politikai būtu jārisina aizvien pieaugošās problēmas attiecībā uz ūdens apsaimniekošanu lauksaimniecībā, ēkās, rūpniecībā, mājsaimniecībās, kā arī attiecībā uz ūdens efektīvas izmantošanas mērķi; šajā sakarībā atzīmē programmu „BONUS” Baltijas jūrai kā piemēru citiem reģioniem;

33.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt pētniecību un inovācijas ūdens jomā un ka jāatbalsta Eiropas mēroga apvienību izveide šajā jomā; aicina Komisiju, dalībvalstis un citas attiecīgās ieinteresētās puses atbalstīt Eiropas Inovāciju partnerību ūdensapgādes jomā kā efektīvu instrumentu, lai centieni tiktu koncentrēti uz pasaulē vadošiem pētījumiem un inovācijām un novērstu šķēršļus, kas traucē zināšanu, vislabāko pieejamo tehnisko paņēmienu un tehnoloģijas atklājumu straujai un integrētai ienākšanai tirgū; uzsver ekoloģisko inovāciju nozīmi, lai saglabātu ūdens resursus, bioloģisko daudzveidību un līdzsvarotas ekosistēmas; norāda uz iespējām, kādas sniedz „zaļo darba vietu” radīšana, uz inovācijām un zināšanām balstīta ūdens politika, labāka ūdens resursu apsaimniekošana un ūdens izmantošanas efektivitāte; aicina Komisiju novērtēt un izteikt skaitļos to pasākumu ietekmi uz nodarbinātību, kuru mērķis ir veicināt pētniecības un izstrādes uzlabošanu ūdens politikas jomā;

34.

uzsver nepieciešamību nodrošināt lielāku konsekvenci un Eiropas Savienības, valstu, reģionāla un vietējā līmeņa tiesību aktos labāk integrēt ar ūdeni saistītus mērķus un resursu efektivitātes programmu, kas ietver būtiskus ūdens izmantojuma efektivitātes mērķus; pieprasa ņemt vērā pilnīgu izvērtējumu par ietekmi uz ūdens resursiem, plānojot tādu visaptverošu ekonomikas pārvaldības politiku kā „Eiropa 2020” un kopējās ES politikas jomas, piemēram, kopējo lauksaimniecības politiku un kohēzijas politikas pamatnostādnes, lai panāktu pieejamā finansējuma tematisku koncentrēšanu uz ūdens jomas jautājumiem un lai ūdens jautājumu integrētu visās politikas jomās, uzlabojot ūdens kvalitāti visos Eiropas reģionos;

35.

norāda, ka jaunajā ES finanšu stratēģijā attiecībā uz kohēzijas fondiem nopietnāk nekā agrāk ir jāņem vērā ieguldījumi hidrotehniskajā infrastruktūrā;

36.

norāda, ka standarti, kas tiek piemēroti lauksaimniekiem, jau ir augsti un tiek rūpīgi kontrolēti; pieprasa nostiprināt ekoloģiskos nosacījumus kopējai lauksaimniecības politikai, pamatojoties uz pašreizējām saistībām;

37.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt principu „piesārņotājs maksā” un „lietotājs maksā” piemērošanu, izmantojot pārredzamas un efektīvas cenu noteikšanas shēmas, ko īsteno visās nozarēs, kurās izmanto ūdeni, ar mērķi pilnībā atgūt izmaksas par pakalpojumiem, kas saistīti ar ūdeni, tostarp vides un resursu izmaksas, kā noteikts Ūdens pamatdirektīvā; tomēr uzsver, ka, nosakot ūdens tarifus, jāņem vērā sociālie aspekti un ka cilvēku vajadzībām vajadzētu būt pieejamam tīram ūdenim par pieņemamu cenu; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis novērtēt un pārskatīt subsīdijas, kas kaitīgi ietekmē ūdens jomu, kā arī izstrādāt un ieviest papildu ekonomiskos instrumentus, lai samazinātu videi kaitīgo darbību un stimulētu ūdens resursu ilgtspējīgāku izmantošanu; uzsver, ka ūdens izcenojumam būtu jāatspoguļo notekūdeņu attīrīšanas ietekme uz vidi; norāda, ka ekonomikas krīze un publisko izdevumu ierobežošana, neraugoties uz esošo politisko gribu, apgrūtina vietējo un reģionālo iestāžu iespējas piešķirt finansējumu saimniecības ūdeņu attīrīšanas iekārtu projektiem, un tādēļ aicina Komisiju nodrošināt notekūdeņu attīrīšanas iekārtu pienācīgu finansēšanu; aicina Komisiju izstrādāt stratēģiju par ārējo izmaksu internalizāciju, kas rodas ūdens patēriņa, ūdens piesārņošanas un notekūdeņu attīrīšanas procesā;

38.

uzskata, ka sistēmas finansēšanas vajadzībām noteiktā iemaksa pagaidu dzīvesvietai nedrīkst būt mazāka par to, kas noteikta pastāvīgajai dzīvesvietai, ja pagaidu dzīvesvietā resursi ir pieejami tieši tādā pašā apjomā, kādā tie pieejami pastāvīgajā dzīvesvietā.

39.

iesaka dalībvalstīm izmantot iespējas, ko piedāvā struktūrfondi, Kohēzijas fonds un Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai, un ieguldīt esošo infrastruktūru un tehnoloģiju uzlabošanā un atjaunošanā, lai panāktu lielāku efektivitāti ūdens resursu izmantošanā;

40.

uzskata pieprasījuma pārvaldību par galveno, lai novērstu ūdens trūkumu, un prasa, lai ūdens pieprasījuma pārvaldības plāni kopā ar piedāvājuma puses pasākumiem tiktu uzskatīti par svarīgiem kritērijiem ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda atbalsta piešķiršanai ūdens nozarē vai darbībām, kurās patērē daudz ūdens, kā arī aicina dalībvalstis pieprasīt veikt ūdens ilgtspējas novērtējumus kā nosacījumu, lai atļautu ekonomiskās darbības, kurās patērē daudz ūdens, piemēram, masu tūrisms vai konkrēti lauksaimniecības veidi;

41.

aicina Komisiju mudināt uzņēmumus izmantot ūdeni taupošākas iekārtas ar pētniecības un izstrādes jomas atbalstu, izmantojot struktūrfondus tajās teritorijās, kurās resursi ir vismazāk pieejami;

42.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt administratīvos pasākumus un meklēt finanšu resursus, lai lauku iedzīvotājiem atvieglotu pieeju notekūdeņu sistēmām;

43.

mudina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties pieņemt konkrētus plānus attiecībā uz visu vides jomai kaitīgo subsīdiju pakāpenisku atcelšanu līdz 2020. gadam un ziņot par progresu ar valsts reformu programmu starpniecību;

44.

mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās iestādes stimulēt dialogu nozaru starpā, kā arī dialogu starp dažādiem uzņēmējiem un pilsoņiem par ūdens jautājumiem un sadarboties gan savstarpēji, gan ar Lūgumrakstu komiteju situācijās, kad tiek risināti ar ūdeni saistīti problemātiski jautājumi, par kuriem nobažījušies Eiropas iedzīvotāji, un sekmēt vietējās sabiedrības un ieinteresēto personu pilnīgu un pārredzamu līdzdalību visos ūdens jomas politikas izstrādes līmeņos; uzsver efektīvas daudzlīmeņu sistēmas nozīmi ūdens problēmu novēršanā, kas ņem vērā integrētas ūdens apsaimniekošanas nepieciešamību dabiskos sateces baseinos un veicina paraugprakses apmaiņu;

45.

uzstāj — lai ūdens apsaimniekošanas politika būtu efektīva, tā jāīsteno resursu tuvumā; aicina Komisiju ņemt vērā tādas teritorijas, kurās ir nelabvēlīgi dabas apstākļi, kā kalnu teritorijas, salas un attālākie reģioni;

46.

aicina vairot sabiedrības izpratni un zināšanas par ūdens jautājumiem, lai nodrošinātu, ka patērētājiem, veselības pakalpojumu sniedzējiem un politikas veidotājiem, un lēmumu pieņēmējiem ir labāka izpratne par saikni starp ūdeni, ekosistēmām, sanitāriju, higiēnu, veselību, pārtikas nekaitīgumu, pārtikas nodrošinājumu un katastrofu novēršanu; uzsver, ka reģionālajām un vietējām iestādēm un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir primārā nozīme izpratnes veidošanas kampaņu un izglītošanas pasākumu rīkošanā; uzstāj, ka šīm izpratnes veicināšanas programmām jāattiecas uz ikviena vecuma pilsoņiem, lai šo publisko un dzīvībai būtisko resursu varētu labāk un efektīvāk izmantot;

47.

uzsver, ka ūdeņiem un to ekosistēmām nav administratīvu robežu un ka līdz ar to visi pasākumi to aizsardzībai un vērtības saglabāšanai jāīsteno vienoti un saskaņoti, pēc iespējas tas jāveic kompetentajām iestādēm, kas pilnvarotas darboties visā sateces baseinā;

48.

atkārtoti uzsver, ka Ūdens pamatdirektīvā ir paredzēta dalībvalstu savstarpēja koordinācija attiecībā uz kopīgiem upju baseiniem, ja ūdens izmantošanai var būt pārrobežu ietekme, un mudina attiecīgās dalībvalstis regulāri sazināties un sadarboties pārrobežu mērogā, lai atbalstītu Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu attiecībā uz prioritāro vielu, prioritāro bīstamo vielu un barības vielu radīto piesārņojumu;

49.

norāda, ka peldvietu ūdens kvalitāte ietekmē tūrismu; prasa ieviest zilā karoga sistēmu visās peldvietās Eiropā, tostarp upēs, ezeros un dīķos;

50.

uzsver, ka ilgtspējīga tūrisma koncepcija nozīmē arī ūdens resursu saglabāšanu; prasa nodrošināt tūrisma speciālistu apmācību par ūdens taupīšanu un ilgtspējīgu izmantošanu, īpaši piekrastes teritorijās un termālajās zonās;

51.

uzsver, cik svarīgi ir ieviest labas ūdensapgādes sistēmas ēkās un sabiedriskajās vietās, lai palīdzētu samazināt nepieciešamību pēc pudelēs pildīta ūdens;

52.

norāda uz to, ka no lūgumrakstiem, kurus kopš 1988. gada Lūgumrakstu komiteja ir saņēmusi saistībā ar sūdzībām par vides stāvokli, 601 lūgumraksts (Spānija — 166, Apvienotā Karaliste — 129, Vācija — 97, Itālija — 60, Francija — 55, Grieķija — 34, Nīderlande — 16, Portugāle — 16, Īrija — 12, Polija — 4, Rumānija — 4, Somija — 3, Bulgārija — 2, Ungārija — 2 un Slovēnija — 1), ko dažkārt parakstījušas vairākas personas (skatīt Lūgumrakstu Nr. 0784/2007, kuram pievienoti 2036 paraksti), ir saistīts ar ūdens kvalitāti un kvantitāti dalībvalstīs; atzīst, ka šie lūgumraksti ir apliecinājums tam, ka ūdens Eiropas Savienības iedzīvotājiem ir ļoti nopietna problēma;

53.

norāda — saskaņā ar Eirobarometra 2012. marta aptauju 68 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka pastāv nopietnas ar ūdens daudzumu un kvalitāti saistītas problēmas, 80 % pauž viedokli, ka ķīmiskais piesārņojums apdraud ūdens vidi, 62 % uzskata, ka nav pietiekami informēti par problēmām saistībā ar savas valsts gruntsūdeņiem, ezeriem, upēm un piekrastes ūdeņiem, bet 67 % uzskata, ka efektīvākais veids, kā risināt ūdens problēmas, ir veicināt izpratni par šīm problēmām, un 73 % pauž viedokli, ka ES būtu jāierosina papildu pasākumi ūdens problēmu risināšanai Eiropā;

54.

atzinīgi vērtē ātri panākto Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades attīstības mērķi tīra dzeramā ūdens ilgtspējīgas pieejamības jomā; aicina Komisiju, dalībvalstis un visu līmeņu kompetentās iestādes pastiprināt savu apņēmību sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķi par sanitārijas pamatprasībām un ņemt vērā Rio+20 konferencē par ilgtspējīgu attīstību pieņemtos attiecīgos secinājumus, lai nodrošinātu ūdens pieejamību un piekļuvi sanitārajām iekārtām atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2010. gada lēmumam, kurā šīs tiesības ir atzītas kā būtiskas cilvēka pamattiesības uz piemērotu dzīves standartu;

55.

atzinīgi vērtē aktīvo Eiropas Savienības līdzdalību sestajā Pasaules Ūdens forumā, kas norisinājās Marseļā no 2012. gada 12. līdz17. martam; aicina Eiropas Savienību arī turpmāk iestāties par ūdens pieejamības uzlabošanu pasaulē, īpaši saistībā ar septīto Pasaules Ūdens forumu, kas notiks Dienvidkorejā 2015. gadā;

56.

norāda, ka ES ir ļoti augsts speciālo zināšanu līmenis ūdens jomā, kas jāpiemēro praksē, lai sasniegtu TAM sanitāro pamatpakalpojumu jomā un citus ar ūdeni saistītus ilgtspējīgas attīstības mērķus; aicina Komisiju ievērot trešo valstu labo praksi, izmantojot savākto lietus ūdeni, daudzkārt atkārtoti izmantojot notekūdeņus un tādējādi novēršot ūdens trūkumu, īpaši sausuma laikā; aicina šajās jomās padziļināt sadarbību ar trešām valstīm, kas ūdens resursu izmantošanas ziņā ir sasniegušas tehnoloģisko progresu;

57.

uzskata, ka jāpalielina starptautiskie centieni, lai panāktu ilgtspējīgu ūdens izmantošanu, veicot integrētu ūdens resursu apsaimniekošanu un palielinot resursu efektivitāti;

58.

rosina vietējās iestādes un citas atbildīgās iestādes daļu tarifa maksājumu, kas ievākti no ūdens apgādes un sanitārijas pakalpojumu lietotājiem, veltīt decentralizētiem sadarbības pasākumiem; vērš uzmanību arī uz to, ka principu „1 % solidaritātes ūdensapgādei”, ko pieņēmušas dažas dalībvalstis, varētu popularizēt kā īstenojamu paraugu;

59.

aicina Eiropas Savienības vārdā Komisiju un dalībvalstis pievienoties Apvienoto Nāciju Organizācijas 1997. gada Konvencijai par Likumu par starptautisko ūdensteču izmantošanu ārpus navigācijas, kā arī veicināt grozījumu stāšanos spēkā Helsinku 1992. gada Konvencijā par robežšķērsojošo ūdensteču un starptautisko ezeru aizsardzību un izmantošanu, kas ļauj paplašināt šā instrumenta nozīmīgumu ārpus ANO/EEK valstīm, kā arī mudināt iespējami plaši ratificēt Helsinku 1992. gada Protokolu par ūdeni un veselību, lai veicinātu saskaņotu un taisnīgu ūdens apsaimniekošanu valsts un starptautiskajos sateces baseinos;

60.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

29.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 349/19

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. septembra ieteikumu par atbalstu visu ES aptverošiem eCall pakalpojumiem elektronisko sakaru tīklos neatliekamās palīdzības zvanu pārraidīšanai no transportlīdzekļa, pamatojoties uz 112 zvanu („eCall”) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/40/ES par pamatu inteliģento transporta sistēmu ieviešanai autotransporta jomā un saskarnēm ar citiem transporta veidiem (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) (3),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu „Ietekmes novērtējums”, kas pievienots Komisijas ieteikumam par atbalstu visu ES aptverošiem eCall pakalpojumiem elektronisko sakaru tīklos neatliekamās palīdzības zvanu pārraidīšanai no transportlīdzekļa, pamatojoties uz 112 zvanu („eCall”) (SEC(2011)1020),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Virzoties uz Eiropas ceļu satiksmes drošības telpu: satiksmes drošības politikas ievirzes 2011.–2020. gadam” (COM(2010)0389),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ilgtspējīga nākotne transportam — ceļā uz integrētu, uz tehnoloģijām balstītu un ērti izmantojamu sistēmu” (COM(2009)0279),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „eCall: laiks ieviest” (COM(2009)0434),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz drošāku, tīrāku un efektīvāku mobilitāti Eiropas mērogā: pirmais ziņojums par viedajiem automobiļiem” (COM(2007)0541),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par viedā automobiļa iniciatīvu „Izpratnes padziļināšana par IST gudrākiem, drošākiem un tīrākiem transportlīdzekļiem”(COM(2006)0059),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „eCall darbības nodrošināšana — Rīcības plāns” (Trešais e-drošības paziņojums) (COM(2006)0723),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „eCall nodrošināšana iedzīvotājiem” (Otrais e-drošības paziņojums) (COM(2005)0431),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Informācijas un komunikāciju tehnoloģijas drošiem un inteliģentiem transportlīdzekļiem” (COM(2003)0542),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas Ceļu satiksmes drošības rīcības programma — ceļu satiksmes negadījumos cietušo skaita samazināšana Eiropas Savienībā uz pusi līdz 2010. gadam, īstenojot kopējas atbildības principu” (COM(2003)0311),

—

ņemot vērā Darba dokumentu par datu aizsardzības un privātuma aspektiem eCall iniciatīvā (29. panta darba grupa — 1609/06/EN, 125. darba grupa),

—

ņemot vērā 2011. gada 25. oktobra rezolūciju par personu ar invaliditāti integrāciju un mobilitāti un Eiropas stratēģiju invaliditātes jomā 2010.–2020. gadam (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 27. septembra rezolūciju par Eiropas ceļu satiksmes drošību no 2011. līdz 2020. gadam (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 17. novembrī pieņemto deklarāciju par nepieciešamību nodrošināt visiem pieejamus neatliekamās palīdzības pakalpojumus „112” (6),

—

ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par ilgtspējīgu nākotni transportam (7),

—

ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par universālo pakalpojumu un ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112 (8),

—

ņemot vērā 2009. gada 23. aprīļa rezolūciju par inteliģento transporta sistēmu rīcības plānu (9),

—

ņemot vērā 2008. gada 19. jūnija rezolūciju (10) par pirmo ziņojumu par viedajiem automobiļiem,

—

ņemot vērā 2007. gada 18. janvāra rezolūciju par Trešo Eiropas rīcības plānu ceļu satiksmes drošībai — starpposma pārskats (11),

—

ņemot vērā 2006. gada 27. aprīļa rezolūciju par ceļu satiksmes drošību: eCall nodrošināšana iedzīvotājiem (12),

—

ņemot vērā 2005. gada 29. septembra rezolūciju par Eiropas Ceļu satiksmes drošības rīcības programmu — ceļu satiksmes negadījumos cietušo skaita samazināšana Eiropas Savienībā uz pusi līdz 2010. gadam, īstenojot kopējas atbildības principu (13),

—

ņemot vērā „Vispasaules ziņojumu par ceļu satiksmes negadījumu radītā traumatisma novēršanu”, kuru 2004. gadā kopīgi publicēja Pasaules Banka un PVO,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Transporta un tūrisma komitejas kopīgās apspriedes atbilstīgi Reglamenta 51. pantam,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A7-0205/2012),

A.

tā kā saskaņā ar Pasaules Bankas un PVO prognozēm ir sagaidāms, ka ceļu satiksmes negadījumos cietušo skaits palielināsies visās pasaules daļās (līdz 2020. gadam tas no devītā izplatītākā nāves cēloņa kļūs par trešo izplatītāko), un tā kā mirstības rādītāji vecuma grupā no 5 līdz 14 gadiem ir smags trieciens gan vecākiem, gan sabiedrībai kopumā;

B.

tā kā saskaņā ar Eiropas Savienības 2004. gada datiem katru gadu ceļu satiksmes negadījumos iet bojā vairāk nekā 40 000 cilvēku un 150 000 cilvēku iegūst pastāvīgu invaliditāti;

C.

tā kā transportlīdzekļa eCall sistēmas mērķis ir nodrošināt automātisku paziņošanu neatliekamās palīdzības dienestam, ja noticis nopietns negadījums, nolūkā samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu un mazināt ceļu satiksmes negadījumos gūto ievainojumu nopietnību, agrāk ierodoties kvalificētai un aprīkotai palīdzībai („zelta stundas” princips);

D.

tā kā eCall neatliekamās palīdzības zvans tiek pārraidīts automātiski brīdī, kad tiek aktivizēti transportlīdzeklī uzstādītie sensori, kuri pēc to aktivizēšanas tiešā veidā izveido balss un datu savienojumu ar attiecīgajām ārkārtas izsaukumu centrālēm (ĀIC);

E.

tā kā saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem par eCall tiek lēsts, ka pilnīga šīs sistēmas ieviešana transportlīdzekļos ES dalībvalstīs katru gadu palīdzēs glābt līdz pat 2 500 dzīvībām, vienlaikus arī par 10–15 % samazinot ceļu satiksmes negadījumos gūto ievainojumu smaguma pakāpi;

F.

tā kā eCall sniedz labumu satiksmes dalībniekiem, kas ceļo savā valstī vai ārzemēs un var nepazīt vietējos ceļus un nespēt nosaukt precīzu atrašanās vietu, ja noticis satiksmes negadījums;

G.

tā kā eCall dod iespēju aktivizēt neatliekamās palīdzības zvanus bez valodas barjeras, izmantojot ietvertos digitālos datus minimālā datu kopuma (MDK) ziņojuma formātā, kas varētu mazināt nesaprašanos un stresu, un palīdz novērst valodas barjeras starp transportlīdzeklī esošajiem cilvēkiem un ĀIC operatoru, kas Eiropas daudzvalodu vidē ir īpaši svarīgi;

H.

tā kā visu ES aptverošu visos transportlīdzekļos un visās valstīs pieejamu eCall pakalpojumu ieviešana ir bijusi galvenā prioritāte ceļu satiksmes drošības kontekstā kopš 2002. gada un tā ietverta Ceļu satiksmes drošības rīcības programmā 2011. līdz 2020. gadam, lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību un sekmētu mērķa — un ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo un ievainoto skaita samazināšana — sasniegšanu;

I.

tā kā Direktīvas 2010/40/ES prioritāro darbību sarakstā ir paredzēts „saskaņoti nodrošināt visā ES piemērojamu, sadarbspējīgu eCall sistēmu” un Komisijai ir uzdots līdz 2012. gada beigām pieņemt vienotas specifikācijas attiecībā uz ĀIC uzlabošanu;

J.

tā kā dalībvalstis ir atbildīgas par eCall saņemošo ĀIC darba organizācijas veidu neatkarīgi no tā, vai tās ir valsts organizācijas vai privātas organizācijas, kas darbojas atbilstoši valsts deleģētām pilnvarām;

K.

tā kā Saprašanās memorandu ceļā uz sadarbspējīgiem eCall pakalpojumiem Eiropā līdz šim ir parakstījušas 22 dalībvalstis, 5 asociētās valstis un vairāk nekā 100 organizācijas; tā kā vēl divas citas dalībvalstis ir paudušas atbalstu eCall obligātai ieviešanai;

L.

tā kā Eiropas Parlaments vairākkārt ir paudis savu atbalstu eCall ieviešanai, arī atbalstu tā obligātai ieviešanai, kura uzskatāma par tādu iniciatīvu, kas iedzīvotājiem ceļojumu laikā radīs lielākas drošības sajūtu;

M.

tā kā brīvprātīga pieeja ieviešanai ES ir bijusi Komisijas politikas pamatā kopš 2003. gada, bet līdz šim nav gūtas ievērojamas sekmes;

N.

tā kā Komisija 2009. gada paziņojumā „eCall: laiks ieviest” norādīja, ka, ja līdz 2009. gada beigām nebūs gūtas ievērojamas sekmes ne attiecībā uz eCall ierīču pieejamību transportlīdzekļos, ne uz vajadzīgo ieguldījumu ĀIC infrastruktūrā, tad tā ierosinās regulatīvus pasākumus;

O.

tā kā saskaņā ar Komisijas 2010. gadā veiktās sabiedriskās apspriešanas par eCall ieviešanu rezultātiem vairāk nekā 80 % respondentu uzskata eCall sistēmu par noderīgu un vēlētos, lai viņu transportlīdzeklis būtu aprīkots ar šādu sistēmu;

P.

tā kā motociklisti ir tā satiksmes dalībnieku grupa, kurai varētu būt visgrūtāk informēt neatliekamās palīdzības dienestus gadījumā, ja ir noticis ceļu satiksmes negadījums;

Q.

tā kā lauksaimniecības un rūpnieciskie transportlīdzekļi, jo īpaši lauksaimniecības traktori, parasti darbojas attālās un izolētās vietās un tādēļ bieži vien nevar informēt neatliekamās palīdzības dienestus, ja ir noticis nelaimes gadījums;

R.

tā kā pašlaik pastāv privāti transportlīdzekļu neatliekamās palīdzības zvanu pakalpojumi un to ieviešana Eiropā pieaug, bet neviens no tiem nepiedāvā visas ES aptvērumu un to izplatība tirgū ir mazāka par 0,4 % no autoparka, tajā pašā laikā daži no ieviestajiem pakalpojumiem ir likvidēti tirgus nepilnību dēļ, lietotājus atstājot bez transportlīdzekļu neatliekamās palīdzības zvanu pakalpojumiem visā transportlīdzekļa ekspluatācijas laikā;

S.

tā kā tehnoloģija ir gatava un rūpniecības un valsts varas iestāžu pārstāvji ir noteikuši kopējus standartus visā ES, kurus izmēģinājumu projektu sistēmas ietvaros patlaban uzlabo un pārbauda;

T.

tā kā Komisija 2011. gadā publiski pasludināja, ka tā 2012. gada pirmajā ceturksnī nāks klajā ar jaunu regulu, mehānisko transportlīdzekļu tipa apstiprinājuma tiesiskajā regulējumā ietverot eCall kā papildu prasību,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada 8. septembra ieteikumu un mudina dalībvalstis un mobilo sakaru tīkla operatorus (MSTO) vēlākais līdz 2014. gada beigām ieviest ieteikumā ietvertos vajadzīgos pasākumus un uzlabojumus; tomēr pauž nožēlu, ka savlaicīgi rīkojās tikai 18 dalībvalstis; aicina pārējās dalībvalstis to darīt pēc iespējas ātrāk;

2.

pauž nožēlu par kavēšanos un sekmju trūkumu attiecībā uz brīvprātīgu eCall ieviešanu līdz šim un par to, ka 3 dalībvalstis nav parakstījušas eCall saprašanās memorandu vai paudušas atbalstu eCall izvēršanai; tādēļ aicina tās dalībvalstis, kas nav vēl parakstījušas Saprašanās memorandu par visu Eiropu aptverošu sadarbspējīgu eCall pakalpojumu attīstību Eiropā, to izdarīt, un aicina iesaistītās puses rīkoties vienlaicīgi, lai izveidotu šo pakalpojumu;

3.

uzsver, ka Eiropas neatliekamās palīdzības dienestu numura 112, kurš būs eCall sistēmas pamatā, darbībā pastāv ievērojamas atšķirības; aicina dalībvalstis nekavējoties novērst šīs atšķirības un aicina Komisiju uzlabot uzraudzību šajā jomā;

4.

uzskata, ka eCall jābūt publiskai visu ES aptverošai neatliekamās palīdzības zvanu sistēmai, kura uzstādīta transportlīdzeklī, kuras pamatā ir zvans 112 un kopēji Eiropas mēroga standarti tehnoloģiju neitralitātes garantēšanai, lai nodrošinātu uzticamus, ļoti kvalitatīvus, cenas ziņā pieejamus un lietotājam draudzīgus pakalpojumus, kas visā Eiropas teritorijā visos automobiļos var darboties raiti un sadarbspējīgi, neatkarīgi no transportlīdzekļa modeļa, valsts vai faktiskās atrašanās vietas, tādējādi palielinot eCall sniegto labumu visiem, kas izmanto ceļu satiksmi, arī invalīdiem ar īpašām vajadzībām;

5.

uzsver eCall pozitīvo ietekmi, jo tas ne tikai uzlabos negadījumu pārvaldību, samazinās negadījumu radīto satiksmes sastrēgumu skaitu un palīdzēs izvairīties no turpmākiem negadījumiem, bet arī īpaši palīdzēs paātrināt neatliekamās palīdzības dienestu ierašanos un tādējādi samazināt ceļu satiksmes negadījumos bojāgājušo skaitu un gūto ievainojumu smaguma pakāpi, un līdz ar to uzlabos eiropiešu pārliecību par drošību, dodoties uz citām dalībvalstīm;

6.

uzskata, ka gadījumā, ja eCall ieviešanu atstāj tirgus ziņā, eCall sniegs labumu tikai tiem cilvēkiem, kuri var atļauties iegādāties augstākās klases automobiļus, savukārt visos transportlīdzekļos uzstādītas sistēmas obligāta ieviešana palīdzētu samazināt izmaksas un nodrošināt vispārēju ieviešanu visā ES teritorijā;

7.

atgādina, ka Komisijas Ietekmes novērtējumā ir konstatēts, ka regulatīvu pasākumu pieņemšana nolūkā nodrošināt obligātu eCall ieviešanu patlaban ir vienīgais veids, kā sasniegt visus vēlamos rezultātus;

8.

mudina Komisiju iesniegt priekšlikumu Direktīvas 2007/46/EK kontekstā, lai nodrošinātu publiskas eCall sistēmas, kuras pamatā ir zvans 112, obligātu uzstādīšanu līdz 2015. gadam visos jaunajos automobiļos, kam piešķirts tipa apstiprinājums, un visās dalībvalstīs;

9.

uzskata, ka eCall pakalpojumu sistēmai jābūt bez maksas, obligātai un uzstādītai visos jaunajos transportlīdzekļos, ko aptver šā priekšlikuma joma;

10.

uzskata, ka eCall pakalpojumiem jābūt vienkāršiem, cenas ziņā pieejamiem, darboties spējīgiem un pieejamiem ikvienam visā ES neatkarīgi no transportlīdzekļa un tā atrašanās vietas;

11.

noraida ideju, ka eCall transportlīdzekļa komponentus varētu ieviest pakāpeniski ilgākā laika periodā;

12.

aicina Komisiju ierosināt citus regulatīvus pasākumus, kas nepieciešami, lai izvairītos no papildu kavēšanās, kuras rezultātā iet bojā cilvēki, lai gan to varēja novērst;

13.

uzskata, ka, lai gan izmaksu un ieguvumu analīze (IIA) ir svarīga metode, kas tiek izmantota, lai pieņemtu sarežģītus lēmumus par ieguldījumiem un tehnoloģiju ieviešanu, šī pieeja varētu arī būt apšaubāma situācijās, kad ievērojama analīzes daļa ir saistīta ar cilvēka dzīvības vērtības noteikšanu;

14.

aicina Komisiju, izvērtējot eCall ieviešanas ES teritorijā ietekmi, ņemt vērā ne tikai ieguldījumu un ekspluatācijas izmaksas, bet arī eCall ieviešanas radītos sociālos ieguvumus;

15.

aicina Komisiju izstrādāt skaidrus noteikumus par eCall sistēmā iesaistīto pušu atbildību;

16.

aicina Komisiju novērtēt iespēju, ka eCall sistēma varētu pārraidīt viltus trauksmes ziņojumus, to ietekmi uz neatliekamās palīdzības dienestu ikdienu, vajadzību nošķirt nopietnus negadījumus no mazāk nopietniem un nošķirt neatliekamās palīdzības zvanus un citu informāciju, kura sākotnēji jāsniedz neatliekamās palīdzības dienestiem, lai nodrošinātu to efektīvu darbību; aicina Komisiju vajadzības gadījumā ierosināt konkrētus šo problēmu risinājumus;

17.

atzinīgi vērtē Eiropas eCall īstenošanas platformas izveidi un aicina attiecīgās ieinteresētās puses un dalībvalstu pārstāvjus līdzdarboties, lai nodrošinātu saskaņotu eCall ieviešanu;

18.

aicina Komisiju apsvērt iespēju tuvākajā nākotnē paplašināt eCall sistēmu, iekļaujot arī citus transportlīdzekļus, piemēram, smagos kravas automobiļus, autobusus un divriteņu transportlīdzekļus ar dzinēju, un izvērtēt, vai tajā vajadzētu arī iekļaut lauksaimniecības traktorus un rūpnieciskos transportlīdzekļus;

19.

uzskata, ka esošajos transportlīdzekļos jāļauj izmantot pēcpārdošanas eCall ierīces;

20.

atzīmē, ka ir būtiski nodrošināt, ka visas ĀIC visās dalībvalstīs ir aprīkotas atbilstoši augstiem standartiem, lai panāktu vienādu iedzīvotāju aizsardzības līmeni visā Savienībā, un tādēļ aicina Komisiju ierosināt tiesību aktus, kas prasa dalībvalstīm uzlabot to ātrās reaģēšanas pakalpojumu infrastruktūras un nodrošināt operatoru pienācīgu apmācību — tādā veidā, kāds tām ir vispiemērotākais un kas dara tās pieejamas ikvienam, — lai līdz 2015. gadam tās varētu apstrādāt eCall;

21.

mudina Komisiju līdz 2012. gada beigām ITS direktīvas ietvaros pieņemt kopējas ĀIC specifikācijas un iesniegt priekšlikumu direktīvai par eCall ieviešanu;

22.

augstu vērtē mobilo sakaru tīkla operatoru (MSTO) gatavību apstrādāt eCall tāpat kā jebkurus citus zvanus 112 un ierosina, ka tiem un arī dalībvalstīm ik gadu jāziņo Komisijai par sasniegto progresu un pieredzētajiem sarežģījumiem, jo īpaši saistībā ar eCall karodziņu;

23.

atzinīgi vērtē to, ka balss savienojuma izveidošana starp transportlīdzeklī esošajiem cilvēkiem un ĀIC operatoru neatliekamās palīdzības zvana gadījumā savstarpējās komunikācijas rezultātā samazina gan neatbilstošas reaģēšanas risku, gan nevajadzīgus neatliekamās palīdzības dienestu izbraukumus, piemēram, ja tas ir neliels satiksmes negadījums;

24.

uzsver, ka aizvien pieaug vajadzība pēc kopēja datu pārraides protokola šādas informācijas pārraidīšanai ārkārtas izsaukumu centrālēm un ātrās reaģēšanas pakalpojumu sniedzējiem, lai izvairītos no neskaidrību vai pārraidīto datu nepareizas interpretācijas riska; uzsver, ka kārtība, kādā mobilo sakaru tīkla operatori nosūta informāciju ārkārtas izsaukumu centrālēm, ir jānosaka pārredzamā un nediskriminējošā veidā;

25.

atgādina, ka elektronisko datu pieejamība ĀIC var sniegt arī papildu priekšrocības, piemēram, labākas norādes, lai glābšanas dienestu darbinieki būtu pienācīgi informēti par jauniem apdraudējumiem, ar kuriem viņi var saskarties saistībā ar elektromobiļu un citu jauno dzinēju sistēmu izstrādi;

26.

uzskata, ka jāsekmē sakari starp ĀIC un ceļu pārvaldītājiem, lai uzlabotu negadījumu pārvaldību, atbilstīgi Eiropas eCall īstenošanas platformas (EeĪP) ieteikumiem;

27.

atbalsta intensīvo darbu pie eCall pārrobežu autentificēšanas HeERO projekta (Saskaņota eCall Eiropas izmēģinājuma projekts) laikā; aicina Komisiju un dalībvalstis palielināt sadarbību starp valstu ĀIC un ātrās reaģēšanas pakalpojumu dienestiem, jo īpaši robežšķērsošanas punktos Eiropā, un veicināt kopīgu mācību un labas prakses apmaiņas izvēršanu, lai celtu visas ārkārtas palīdzības dienestu piegādes ķēdes efektivitāti;

28.

aicina Komisiju nodrošināt, ka eCall sistēma un arī sakari ar ĀIC ir savienojami arī ar sistēmām, kuras mijiedarbojas ar infrastruktūru un ar viedām iebūvētām sistēmām (piemēram, viedās drošības barjeras, kas brīdina par negadījumu iespējamību, viedās iebūvētās ātruma kontroles sistēmas utt.);

29.

uzskata, ka publiski visu ES aptveroši eCall pakalpojumi var pastāvēt līdzās privātiem neatliekamās palīdzības pakalpojumiem, ar noteikumu, ka gan publiskie, gan privātie pakalpojumi atbilst visiem darbības standartiem, un ja transportlīdzekļi ir nodrošināti ar publiskajiem eCall pakalpojumiem, lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību visās dalībvalstīs un visā transportlīdzekļa ekspluatācijas laikā neatkarīgi no tā, vai transportlīdzekļa pircējs izvēlas vai neizvēlas privātu risinājumu;

30.

uzsver, ka eCall sistēmai jābūt ērti izmantojamai, un uzsver, ka ir jāsniedz patērētājiem reālistisks pārskats un visaptveroša un ticama informācija par papildu funkcijām vai pakalpojumiem, kas saistīti ar piedāvāto privātu neatliekamās palīdzības zvanu transportlīdzekļa lietotni, un to, kāda līmeņa pakalpojums ir sagaidāms, iegādajoties šādas lietotnes, un par saistītajām izmaksām;

31.

prasa, lai gadījumā, kad patērētājs, kas abonē privātus neatliekamās palīdzības zvanu pakalpojumus, nolemj atteikties no šiem pakalpojumiem vai dodas uz valsti, kurā šis pakalpojums netiek piedāvāts, viņam automātiski būtu pieejami publiskie 112 eCall pakalpojumi;

32.

uzskata, ka privāto eCall pakalpojumu sniedzējiem ir iespējams jebkurā laikā pāriet uz visu ES aptverošiem eCall pakalpojumiem, vienlaikus turpinot saņemt zvanus attiecībā uz citiem pakalpojumiem;

33.

aicina ES uzņēmumus iesaistīties vajadzīgo eCall sistēmas lietotņu, pakalpojumu un infrastruktūras izstrādē, lai tādējādi sekmētu inovācijas visā ES teritorijā;

34.

uzsver faktu, ka eCall sistēma nedrīkst nekādā ziņā dot iespēju izsekot transportlīdzekli, norādot, ka tai jāpaliek neaktīvai līdz brīdim, kad tiks aktivizēts neatliekamās palīdzības zvans, atbilstīgi 29. panta datu aizsardzības jautājumu darba grupas ieteikumiem; atgādina, ka galvenais eCall pakalpojumu mērķis ir uzlabot negadījumu pārvaldību un ka eCall pakalpojumu sistēmas sniegtos datus nedrīkst izmantot, lai uzraudzītu un pētītu personas pārvietošanos vai lai noteiktu tās atrašanās vietu, ja vien šī persona nav nonākusi satiksmes negadījumā;

35.

uzsver, ka jāiekļauj atbilstoši noteikumi, kuros tiek ievērots pārredzamības princips, par personas datu saistībā ar eCall apstrādi, ko veic ne tikai MSTO, bet arī visas pārējās iesaistītās puses, tai skaitā transportlīdzekļu ražotāji, ĀIC un neatliekamās palīdzības dienesti, un par privātuma un personas datu aizsardzības principu ievērošanas nodrošināšanu saskaņā ar Eiropas Direktīvām 95/46/EK un 2002/58/EK un valstu tiesību aktiem; uzsver, ka turpmākajos tiesību aktos ir jāpaskaidro dažādo eCall pakalpojumu sniegšanā iesaistīto pušu atbildība saskaņā ar Direktīvu 95/46/EK, kā arī informācijas sniegšanas kārtība datu subjektiem un viņu tiesību izmantošanas veicināšanas kārtība;

36.

uzsver, ka arī privātu eCall pakalpojumu kontekstā jāievēro privātuma un datu aizsardzības principi, jo īpaši, paredzot apzinātu piekrišanu un iespēju atteikties, saskaņā ar 29. panta darba grupas ieteikumiem; uzsver, ka apzinātai piekrišanai no patērētāju puses jāpamatojas uz pilnīgu informāciju par apkopoto datu apjomu un mērķi, kādam tie apkopoti, un ka patērētājiem jādod iespēja jebkurā laikā atsaukt savu piekrišanu;

37.

uzsver, ka transportlīdzekļa īpašniekam vai nomniekam kā informētam patērētājam ir jāizlemj, kam ļaut piekļūt saviem datiem saistībā ar privātiem eCall pakalpojumiem, kas registrēti transportlīdzeklim;

38.

uzsver, ka eCall sistēma izmanto tehniskus komponentus (satelītpozicionēšana, apstrāde un sakari), kas varētu būt pamatā arī vairākām citām transportlīdzekļa lietotnēm un pakalpojumiem;

39.

uzskata, ka, lai patērētājiem nodrošinātu brīvas izvēles iespējas, transportlīdzekļa eCall sistēmai jābūt pieejamai bez maksas un bez diskriminācijas pret visām ieinteresētajām pusēm, piemēram, automobiļu pēcpārdošanas produktu un pakalpojumu sniedzējiem, pēcpārdošanas pakalpojumu sniegšanai vajadzīgā aprīkojuma piegādātājiem, remontdarbnīcām un neatkarīgajiem pakalpojumu sniedzējiem, palīdzības sniegšanai uz ceļa un saistītajiem pakalpojumiem; aicina Komisiju nodrošināt, ka eCall sistēma pamatojas uz sadarbspējīgu un brīvas piekļuves platformu iepējamiem turpmākiem automobiļu pakalpojumiem vai lietotnēm, lai sekmētu Eiropas informācijas tehnoloģiju nozares inovācijas un veicinātu konkurētspēju pasaules tirgos; uzsver, ka šādām lietotnēm un šādiem pakalpojumiem jābūt fakultatīviem;

40.

uzskata, ka patērētāju brīvai izvēlei un pakalpojumu sniedzēju brīvai piekļuvei ir jābūt daļai no oriģinālā aprīkojuma ražotāju (OEM) transportlīdzekļa platformas izstrādes kritērijiem un ka transportlīdzekļos uzstādītajām saskarnēm jābūt standartizētām, lai garantētu godīgu konkurenci un sekmētu inovācijas Eiropas telemātikas tirgū;

41.

uzsver, ka jebkādiem papildu pakalpojumiem, ko lietos transportlīdzeklī, jo īpaši braukšanas laikā, būs jāatbilst skaidriem drošuma, drošības un datu aizsardzības privātuma standartiem un ka atbilstība šādiem standartiem būs jāvērtē un jākontrolē;

42.

atgādina, ka Eiropas ģeostacionārās navigācijas pārklājuma dienests (EGNOS) un Galileo var sniegt būtisku ieguldījumu ceļu satiksmes pārvaldībā un palīdzības sniegšanā ārkārtas gadījumos un ka ir vajadzīga informēšanas kampaņa, lai veicinātu lielāku to iespēju izmantošanu, ko šī sistēma piedāvā attiecībā uz eCall lietotni;

43.

uzskata, ka dalībvalstīm jābūt iespējai izveidot eCall filtrēšanas sistēmas ĀIC vajadzībām, kas ļauj ātri identificēt steidzamus zvanus, tādējādi novēršot, ka zvanu centri tiek pārslogoti, vienlaikus ceļot neatliekamās palīdzības pakalpojumu efektivitāti; uzskata, ka Komisijai ir jāatbalsta šie centieni;

44.

aicina dalībvalstis sadarbībā ar Komisiju izveidot un ekspluatēt valstu izmēģinājuma programmas transportlīdzekļu automātiskās ātrās reaģēšanas sistēmas (eCall) ieviešanai, lai konstatētu iespējamās problēmas un sagatavotos sistēmas obligātajai ieviešanai visās dalībvalstīs 2015. gadā;

45.

prasa visos transportlīdzekļos ieviest standarta eCall saskarni — tā saucamo „eCall pogu” —, kas būtu viegli atpazīstama arī invalīdiem, lai tādējādi izvairītos no pārpratumiem un sistēmas iespējamas nepareizas lietošanas; aicina Komisiju un Eiropas standartizācijas organizācijas ierosināt šādas manuālas aktivizācijas mehānisma saskaņotu standartu;

46.

aicina Komisiju novērtēt eCall iespējamo ietekmi uz valstu veselības aizsardzības sistēmu izdevumiem; šajā sakarībā aicina dalībvalstis vienoties par saskaņotu jēdziena „nopietns ievainojums” definīciju;

47.

aicina Komisiju un dalībvalstis paātrināt to darbību attiecībā uz plašas praktiskās informācijas sniegšanu, izstrādājot mērķtiecīgu un vērienīgu saziņas stratēģiju un īstenojot saskaņotas informētības palielināšanas kampaņas rīkošanu par eCall sistēmu un tās priekšrocībām, izmantošanu un funkcionalitāti, arī attiecībā uz ES pilsoņu drošību, ar mērķi gan celt sabiedrības informētību, gan pieprasījumu pēc šiem neatliekamās palīdzības pakalpojumiem, un to, kā līdz minimumam samazināt risku, ka šie pakalpojumi tiek nepareizi lietoti vai pārprasti;

48.

iesaka Komisijai parūpēties par to, lai eCall pakalpojumi būtu sadarbspējīgi ar citiem līdzīgiem transportlīdzekļu neatliekamās palīdzības zvanu pakalpojumiem, kas darbojas kaimiņu reģionos, piemēram ar ERA-GLONASS sistēmu;

49.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

29.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 349/27

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 3., 4., 49., 50., 119., 219. un 282. pantu,

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (COM(2011)0121),

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) Deklarāciju par starptautiskām investīcijām un daudznacionāliem uzņēmumiem un Vadlīnijas daudznacionāliem uzņēmumiem (2011. gada 25. maija atjauninātā redakcija),

—

ņemot vērā 2010. gada 9. maijā publicēto M. Monti ziņojumu „Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konferences (UNCTAD) 2011. gada ziņojumu par pasaules investīcijām,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku” (COM(2010)0343),

—

ņemot vērā Komisijas darba programmu 2012. gadam (COM(2011)0777),

—

ņemot vērā Padomes 3133. sanāksmes secinājumus par vienotā tirgus forumu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1175/2011 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (4),

—

ņemot vērā Padomes Regulu (ES) Nr. 1177/2011 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1311/2011, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006 attiecībā uz konkrētiem noteikumiem, kas saistīti ar finanšu pārvaldību konkrētām dalībvalstīm, kuras saskaras ar nopietnām grūtībām vai kurām draud šādas grūtības saistībā ar to finanšu stabilitāti (6),

—

ņemot vērā Padomes Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām (7),

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas riska kapitāla fondiem (COM(2011)0860),

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu sabiedrību konsultatīvo uzraudzību un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/87/EK par papildu uzraudzību kredītiestādēm, apdrošināšanas uzņēmumiem un ieguldījumu sabiedrībām finanšu konglomerātos (COM(2011)0453),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Gada izaugsmes pētījums par 2012. gadu” (COM(2011)0815),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Akts par vienoto tirgu — Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos — Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par stratēģiju gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu par rīcības plānu, lai uzlabotu MVU piekļuvi finansējumam (COM(2011)0870),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada ziņojumu Eiropadomei par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem (COM(2011)0114),

—

ņemot vērā savu 2011. gada 13. decembra rezolūciju par šķēršļiem tirdzniecībai un ieguldījumiem (8),

—

ņemot vērā priekšlikumu Padomes direktīvai par kopīgu finanšu darījuma nodokļa sistēmu un grozījumiem Direktīvā 2008/7/EK (CΟΜ(2011)0594),

—

ņemot vērā Komisijas Zaļo grāmatu par stabilitātes obligāciju ieviešanas iespējamību (COM(2011)0818),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par budžetu stratēģijai „Eiropa 2020” (COM(2011)0500, I un II daļa),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par tādu valsts atbalsta pagaidu noteikumu ietekmi, kas pieņemti saistībā ar finanšu un ekonomikas krīzi (SEC(2011)1126),

—

ņemot vērā Komisijas Ekonomikas un finanšu lietu ģenerāldirektorāta ziņojumu „Darba tirgus attīstības tendences Eiropā — 2011. gads”,

—

ņemot vērā ESAO, PTO un UNCTAD ziņojumus par G20 valstu pasākumiem tirdzniecības un investīciju jomā (no 2010. gada oktobra vidus līdz 2011. gada aprīlim),

—

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas pārskatu par eurozonas banku aizdevumiem (2012. gada janvāris),

—

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas makroekonomikas prognozes eurozonai (2011. gada decembris),

—

ņemot vērā Eiropas Centrālās bankas ziņojumu par finanšu integrāciju Eiropā (2011. gada maijs),

—

ņemot vērā ESAO investīciju politikas programmu (IPP),

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko izveido Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmu (2014.–2020. gadam) (COM(2011)0834),

—

ņemot vērā Parlamenta 2012. gada 19. aprīļa nostāju par priekšlikumu Padomes direktīvai par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB) (9),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Uzņēmējdarbības dinamika — uzņēmumu dibināšana, to īpašnieku maiņa un likvidācija” (2011. gada janvāris),

—

ņemot vērā Pasaules Bankas ziņojumu „Uzņēmējdarbība 2012. gadā — uzņēmējdarbība pārredzamākā vidē”,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „„Erasmus visiem” — ES programma izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā” (COM(2011)0787),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Izmēģinājuma projekta/sagatavošanās darbības „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem” starpposma novērtējums (2011)”,

—

ņemot vērā priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par publisko iepirkumu (COM(2011)0896),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0190/2012),

A.

tā kā ekonomikas, finanšu un fiskālā krīze Eiropas Savienībā ir ievērojami palielinājusi ekonomiskās un sociālās atšķirības starp dalībvalstīm un reģioniem, un šī iemesla dēļ visā Eiropas Savienībā ir nevienmērīgs iekšējo un ārējo ieguldījumu sadalījums;

B.

tā kā ir jāizveido saskaņota stabilitātes nodrošināšanas sistēma monetārās, fiskālās un tirdzniecības politikas jomā, lai veicinātu tiešo ieguldījumu plūsmu visās dalībvalstīs un ES reģionos un tādējādi palīdzētu novērst makroekonomisko nelīdzsvarotību Eiropas Savienībā;

C.

tā kā neformālā Eiropadomes locekļu sanāksmē 2012. gada 23. maijā tika uzsvērts, ka ir jāmobilizē ES politikas nostādnes, lai pilnībā atbalstītu izaugsmi, jāpastiprina centieni finansēt ekonomiku, izmantojot ieguldījumus, un jāveicina jaunu darba vietu veidošana;

D.

tā kā saskaņā ar jaunāko Komisijas pagaidu prognozi Eiropas Savienībai grūtības rada vājā izaugsme un tā kā gaidāmie izaugsmes tempi visā Eiropas Savienībā ievērojami atšķirsies, jo uz tiem postoši iedarbojas ilgstošā nenoteiktība, kā arī tas, ka trūkst patērētāju uzticēšanās un uzticēšanās tirgum;

E.

tā kā fiskālās krīzes pārvarēšanas un izaugsmes un nodarbinātības veicināšanas nolūkā Eiropas Savienībai arī turpmāk būtu jāizmanto savas stiprās puses, piemēram, augsts patēriņa, izglītības un dzīves kvalitātes līmenis, pētniecības un jaunrades spējas, augsta darba efektivitāte un ražīgums, kā arī draudzīga un motivējoša uzņēmējdarbības vide;

F.

tā kā dalībvalstu valsts parāda finansēšanai tiek izmantoti ieguldījumiem, izaugsmei un nodarbinātībai paredzētie līdzekļi, bet kapitāla aizplūde no dažām dalībvalstīm uz dažām citām dalībvalstīm un dažām trešām valstīm var pasliktināt situāciju ES maksājumu bilancē;

G.

tā kā nesenie notikumi ir būtiski ietekmējuši banku aizdevumus — eurozonā vissvarīgāko finanšu avotu, kurš pēc apjoma ir lielāks nekā kapitāla un obligāciju finansējums kopā, turpretim ASV un citu pasaules reģionu banku kredīti veido mazāku procentuālo daļu no kopējiem finanšu līdzekļiem;

H.

tā kā tādu nozaru izaugsmes potenciāls kā videi saudzīgas tehnoloģijas, veselība un aprūpe, izglītība un sociālā ekonomika var rosināt un virzīt ieguldījumus, palielinot savstarpējo pieprasījumu, un tādējādi nodrošinot ieguldījumu pieaugumu;

I.

tā kā ir jāuzrauga un jāpārskata ES finanšu regulējuma ietekme un īstenošana, lai nepieļautu, ka tas rada nevajadzīgu administratīvo slogu un kavē ārvalstu tiešos ieguldījumus Eiropas Savienībā;

J.

tā kā jaunākais UNCTAD ziņojums liecina, ka Eiropas Savienībai joprojām ir lielas spējas piesaistīt ārvalstu tiešos ieguldījumus;

K.

tā kā ES iekšējie ieguldījumi var būtiski paplašināt ārvalstu tiešo ieguldījumu tirgus, pilnveidojot ilgtspējīgu infrastruktūru uzņēmējdarbības, izglītības, pētniecības un izstrādes jomā;

L.

tā kā ir divu veidu ieguldījumi — valsts ieguldījumi un privātie ieguldījumi — un tā kā privātos ieguldījumus veido vietējie un ārvalstu ieguldījumi;

M.

tā kā, lai pārtrauktu pārmērīgi lielo atkarību no naftas, gāzes un citu neatjaunojamu resursu importa, ir jāveic būtiski ieguldījumi atjaunojamās enerģijas, energoefektivitātes un efektīva resursu patēriņa jomā;

N.

tā kā ar Eiropas valstu parādu un pārfinansēšanu saistītie riski, tirgus trūkumi un tirdzniecības šķēršļi, kā arī ar iekšējā tirgus izveidi saistīti šķēršļi, tostarp beztarifu barjeras un datu ierobežojumi, var mazināt ES reģiona spēju piesaistīt gan Eiropas, gan starptautiskos ieguldītājus;

O.

tā kā saistībā ar konkurētspēju un uzņēmējdarbību ES uzņēmumu galvenās problēmas joprojām ir: MVU grūti pieejams finansējums; uzņēmības trūkums (tikai 45 % Eiropas iedzīvotāju vēlētos būt pašnodarbināti salīdzinājumā, piemēram, ar 55 % Amerikas Savienotajās Valstīs); uzņēmējdarbības vide, kas neveicina uzņēmējdarbības sākšanu un izaugsmi un kam raksturīga pastāvīga normatīvā regulējuma sadrumstalotība un birokrātija; ierobežota MVU spēja pielāgoties darbībai efektīva enerģijas un resursu patēriņa ekonomikā un izvērst darbību tirgos aiz savas izcelsmes valsts robežām — gan vienotajā tirgū, gan ārpus tā;

P.

tā kā saskaņā ar jaunāko Pasaules Bankas uzņēmējdarbības indeksu no valstīm, kas, ņemot vērā uzņēmējdarbību pasaules līmenī, ierindojas pirmajās 35 vietās, tikai 40 % ir ES dalībvalstis (un tikai 26 % ir eurozonas dalībvalstis);

Q.

tā kā Komisijas Brīdināšanas mehānisma ziņojumā (COM(2012)0068) ir norādīts, ka valstu budžeta ierobežojumu un augstā bezdarba līmeņa dēļ — jo īpaši saistībā ar pašreizējām norēķina kontu bilancēm, eksporta tirgus daļām un privātā un valsts sektora parādiem — ir jāīsteno efektīvas strukturālās reformas, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi, vienlaikus samazinot birokrātiju un optimizējot struktūrfondu un Eiropas Investīciju bankas darbības pievienoto vērtību, tostarp valstīs, kas izmanto Eiropas kaimiņattiecību politikas piedāvātās iespējas;

R.

tā kā mērķtiecīgi sociālie ieguldījumi ir būtiski, lai ilgtermiņā nodrošinātu augstu nodarbinātības līmeni, stabilizētu ekonomiku, attīstītu cilvēkkapitālu un uzlabotu ES konkurētspēju;

S.

tā kā ārvalstu tiešo ieguldījumu tendences ir viens no galvenajiem rādītājiem, ko Komisija izmanto makroekonomiskās nelīdzsvarotības uzraudzības rezultātu apkopojumā;

T.

tā kā UNEP un Starptautiskās Darba organizācijas veiktie pētījumi liecina, ka ieguldījumi cilvēkkapitāla veidošanā ir būtiski, lai piesaistītu ieguldījumus videi saudzīgās ekonomikas nozarēs un izmantotu to augsto izaugsmes potenciālu;

U.

tā kā ārvalstu tiešo ieguldījumu plūsma Eiropas Savienībā, jo īpaši, ja tā vērsta uz atšķirību mazināšanu starp dalībvalstīm, pozitīvi ietekmē ne tikai reālo ekonomiku un maksājumu bilanci, konkurētspēju, nodarbinātību un sociālo kohēziju, bet arī dod pozitīvu stimulu, veicinot tehnoloģiju izstrādi, jaunradi, prasmes un darbaspēka mobilitāti;

V.

tā kā valstu gada apakšmērķu definīcija, kurā ietvertas jomas, kas saskaņā ar ESAO parametriem veido pamatu starptautiskiem ieguldītājiem pievilcīgai un konkurētspējīgai videi, palīdzēs atklāt dalībvalstu vājās un stiprās puses, kā arī iespējas mērķtiecīgi veikt intervences pasākumus;

W.

tā kā eurozonas un ECB mērķis ir nodrošināt, lai inflācijas līmenis eurozonā nepārsniegtu 2 %, un tas sekmē tādus stabilitātes pamatnosacījumus, kas veicina ieguldījumu piesaisti;

X.

tā kā Eiropas obligāciju tirgu attīstība lielā mērā ir atkarīga no ieguldījumu bāzes paplašināšanas;

Y.

tā kā Komisija savā priekšlikumā par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB) neietvēra uzņēmumu nodokļa likmju saskaņošanu, ko plānots atstāt dalībvalstu kompetencē, un tā kā ir jāveic turpmāki pasākumi, kas ļautu nodrošināt, ka ES nodokļu sistēma kļūst pārredzamāka un vienkāršāka ārvalstu ieguldītājiem, vienlaikus saskaņojot nodokļu sistēmas visā Eiropā;

Z.

tā kā tirdzniecības protekcionisms izplatās visā pasaulē, tādēļ ES, kurai ir vadošā loma ienākošo ārvalstu ieguldījumu tirgū, būtu jāturpina sarunas par tādu brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu, ar kuriem veicina brīvu un godīgu tirdzniecību, kā arī starptautisko standartu ievērošanu sociālās un vides aizsardzības jomā, aizsargājot ES tirdzniecības konkurētspējas priekšrocības;

AA.

tā kā Eiropas Savienībā joprojām pastāv būtiski šķēršļi pārrobežu pakalpojumu sniegšanai un šie šķēršļi kavē brīvā tirgus darbību;

AB.

tā kā saskaņā ar ES līgumiem kopējā tirdzniecības politika, tostarp ārvalstu tiešie ieguldījumi, ir ES ekskluzīvā kompetencē un tā kā šajā jomā Eiropas Parlamentam un Padomei ir vienādas tiesības, jo tiek piemērota parastā likumdošanas procedūra,

1.

uzsver, ka ES joprojām ir ārvalstu tiešo ieguldījumu (ĀTI) pirmais galamērķis pasaulē un ka tai arī turpmāk būtu jāattaisno ieguldītāju un saņēmējvalstu cerības, vienlaikus ievērojot ES vispārējos mērķus ekonomikas, sociālās un vides politikas jomā un tādējādi saglabājot to vadošo nozīmi Eiropas un valstu līmenī;

2.

uzskata, ka kohēzijas politika ir galvenais instruments makroekonomiskās un reģionālās nelīdzsvarotības novēršanai ES līmenī un tai jābūt galvenajai iekšējā tirgus politikai, lai sekmētu konkurētspēju, ražīgumu, izaugsmi un darba vietu radīšanu, kas savukārt var palielināt Eiropas pievilcību investīcijām; uzsver, ka infrastruktūrai un darba tirgū vajadzīgo prasmju attīstīšanai paredzētie kohēzijas politikas ieguldījumi var būtiski palielināt potenciālo ieguldītāju ieinteresētību;

3.

mudina Komisiju uzlabot starptautisko sadarbību regulējuma jomā, tostarp daudzpusējos forumos, un normatīvo prasību konverģenci, pamatojoties uz starptautiskajiem standartiem, un, ja iespējams, īstenot dialogu par regulējumu, lai novērstu esošos vai potenciālos šķēršļus tirdzniecībai un tādējādi mazinātu strīdus un ar tiem saistītās tirdzniecības izmaksas;

4.

uzskata, ka fiskālā konsolidācija un stabilizācija un iekšējā tirgus izveide būtu jāīsteno, novērtējot pievienoto vērtību, ko tās var piedāvāt; uzskata, ka spēcīga sadarbība starp ekonomikas institūcijām, kā arī ES dalībvalstu ekonomikas lielāka savstarpējā papildināmība palīdzētu samazināt ārvalstu tiešo ieguldījumu reģionālās atšķirības, lai stiprinātu Eiropas rūpniecības bāzi un veicinātu ilgtspējīgu ekonomikas ilgtermiņa attīstību, turklāt pēdējais minētais aspekts ir būtisks priekšnosacījums veiksmīgai un efektīvai fiskālajai konsolidācijai;

5.

uzsver, ka ir būtiski saglabāt Eiropas stratēģisko ieguldītāju interesi par darbību Eiropas Savienībā, ņemot vērā, ka negatīvās sajūtas un nenoteiktība, ko plašākās pasaules finanšu un ekonomikas krīzes kontekstā radījusi parādu krīze un ātras atbildes reakcijas trūkums, liek ieguldītājiem pašlaik samazināt savu klātbūtni reģionā; uzsver, ka saskaņotu ilgtermiņa vietējo ieguldījumu trūkums nākotnē būtiski mazinās šādu ieguldītāju interesi par ES kā ieguldījumiem pievilcīgu reģionu; atzīst, ka daudzlīmeņu pieeja pārvaldībai, atbilstošos posmos paredzot vietējās sabiedrības iesaistīšanu, ir būtiska, lai nodrošinātu, ka ieguldījumi ir vērsti uz katra reģiona un katras dalībvalsts īpašajām vajadzībām;

6.

aicina Komisiju iesniegt paziņojumu par Eiropas pievilcību ieguldījumiem salīdzinājumā ar tās galvenajiem partneriem un konkurentiem, konkretizējot ES ieguldījumu vides galvenās priekšrocības un trūkumus, un piedāvāt integrētu stratēģiju, tostarp īpašus politikas aspektus un ieteikumus, kā arī tiesību aktu priekšlikumus, ja tādi vajadzīgi, lai uzlabotu ES ieguldījumu vidi;

7.

uzskata, ka, īstenojot centienus pārvarēt parādu krīzi, ES ir pilnībā jāizmanto savs pasaulē lielākā kopējā tirgus stāvoklis (tostarp augstais dzīves līmenis, augstais darba ražīgums, tiesiskā noteiktība un pētniecības un jaunrades potenciāls), kā arī ārvalstu ieguldītāja un tirgotāja statuss, un uzsver, ka ir nepieciešami efektīvāki instrumenti un metodes, jauni finansēšanas mehānismi un ieguldījumu shēmas, piemēram, ES projektu obligācijas, ar kuru palīdzību varētu izmantot Eiropas konkurētspējas priekšrocības un tās dalībvalstu savstarpējo papildināmību un sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” izaugsmes mērķus, lai risinātu lejupslīdes un lēnas izaugsmes problēmas;

8.

mudina ES kā svarīgu elementu visās stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīvās ieviest ieguldījumus, lai apmierinātu lielo vajadzību pēc izaugsmes un nodarbinātības un izmantotu to lielo devumu fiskālās krīzes pārvarēšanā; jo īpaši aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt vērienīgu, ekoloģiski efektīvu un ilgtspējīgu ES rūpniecības stratēģiju, lai visā ES atjaunotu ražošanas spējas un tajā radītu ļoti kvalitatīvas darba vietas;

9.

jo īpaši uzsver, ka iespējas piesaistīt ārvalstu tiešos ieguldījumus var būtiski palielināt, veicinot izglītību, pētniecību un izstrādi, kā arī darba vietu radīšanu jomās, kas vērstas uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, atjaunojamu energoresursu avotu izstrādi un energoefektivitātes palielināšanu, lai sasniegtu 2020. gada mērķus un nodrošinātu ES vadošo lomu pasaulē videi saudzīgu tehnoloģiju jomā;

10.

atgādina — ja ar ilgtspējīgu finansējumu netiek palielināts valsts ieguldījums tādās izšķirīgās nozarēs kā veselība, izglītība, pētniecība un infrastruktūras vai ja fiskālās krīzes dēļ valsts ieguldījums pat tiek samazināts, tas varētu negatīvi ietekmēt konkurētspēju un ieguldītāju ieinteresētību, jo īpaši tad, ja šāds rīcības modelis kļūst par ilgtermiņa praksi; tādēļ ir noturīgi jāpalielina valsts ieguldījumi;

11.

atbalsta jaunierosināto programmu „Erasmus visiem”, kura var būtiski palielināt mobilitātei, kā arī zināšanu, apmācības un prasmju veicināšanai piešķirto finansējumu, lai sekmētu jauniešu personisko attīstību un izredzes atrast darbu un tādējādi palīdzētu uzlabot cilvēkkapitālu un risināt jauniešu augstā bezdarba līmeņa problēmu Eiropā; atbalsta programmu „Erasmus uzņēmumiem” un jo īpaši apmaiņas programmu „Erasmus jaunajiem uzņēmējiem”, kas veicinās uzņēmumu dibināšanu, pārrobežu zināšanu apmaiņu, sadarbību starp maziem uzņēmumiem, jaunradi un darba vietu radīšanu;

12.

ierosina uzlabot un paplašināt tiešo ieguldījumu statistikas datubāzi, par pamatu ņemot ESAO un Pasaules Bankas starptautiskos modeļus, un valsts līmenī noteikt papildu mērķus un rādītājus ieguldījumu jomā (pilsētvide, sociālā infrastruktūra), lai varētu akcentēt progresu, kas ir panākts attiecībā uz centieniem radīt ieguldījumiem pievilcīgu vidi, vienlaikus novērtējot arī ieguldījumu politikas stratēģijas un to labvēlīgo ietekmi uz reālo ekonomiku un nodarbinātību dažādās valstīs un reģionos;

13.

uzskata, ka jebkura stratēģija, kuras nolūks ir piesaistīt ārvalstu un vietējos ieguldījumus, ir jāsaista ar iekšējā tirgus izveides pabeigšanu, ar pārrobežu ieguldījumiem un to plūsmām, atvērtiem tirgiem, tirgu labāku pieejamību un godīgu konkurenci brīvajām profesijām, ņemot vērā jauno iespēju daudzumu un dažādību; tādēļ uzskata, ka Eiropas Savienībai jāveicina Eiropas komunikācijas tīklu attīstība, kā arī darbinieku, studentu un pētnieku mobilitāte un jānostiprina ES dalībvalstu ekonomiskā sadarbība un savstarpējā papildināmība;

14.

uzsver, ka steidzami ir jāsamazina nodokļu šķēršļi, kas skar pārrobežu darba ņēmējus un darba devējus, lai veicinātu iedzīvotāju mobilitāti un sekmētu pārrobežu ieguldījumus;

15.

aicina ES pasaules līmenī, kā arī PTO, G20 un G8 forumos risināt sarunas par tādu kopīgu noteikumu izveidi, kas ar finanšu regulējumu un nodokļu sistēmu saistītas starptautiskas makroekonomiskās nelīdzsvarotības apstākļos nodrošina godīgu konkurenci un līdzvērtīgus konkurences apstākļus, lai aizsargātu ES konkurētspēju un nodrošinātu ES sociālo un vides mērķu sasniegšanu; aicina ES ar nozīmīgākajiem partneriem izlēmīgi risināt sarunas par plašiem brīvās tirdzniecības nolīgumiem (BTN) un tos noslēgt, jo tam ir būtiska nozīme, lai atvērtu jaunus tirgus preču un pakalpojumu noietam, paplašinātu ieguldījumu iespējas, veicinātu brīvu un godīgu tirdzniecību un uzlabotu politiskās vides paredzamību; uzsver turpmākas virzības nozīmi sarunās par finanšu darījumu nodokli pasaules līmenī;

16.

uzskata, ka Eiropas ārvalstu tiešo ieguldījumu ad hoc novērošanas centra izveide Eiropas Komisijā varētu uzlabot šajā jomā īstenotās dalībvalstu politikas saskaņošanu un vienlaikus nodrošināt īstenotās politikas, tostarp tās ietekmes uz makroekonomiku, labāku uzraudzību, lai veicinātu to, ka Eiropa kļūst par ieguldījumu galamērķi;

17.

aicina Komisiju paātrināt dalībvalstu ekonomikas, nodokļu un sociālās politikas saskaņošanu, lai piesaistītu ārvalstu ieguldījumus, vienlaikus ņemot vērā ekonomiskās un sociālās atšķirības, kas vērojamas starp eurozonas dalībniekiem un ES dalībvalstīm;

18.

uzskata, ka ES un dalībvalstīm ir jāveic konkrēti pasākumi, lai panāktu, ka vairāk tiek izmantoti struktūrfondi un Kohēzijas fonds kā katalizators papildu finansējuma piesaistei no EIB, ERAB, citām starptautiskām finanšu iestādēm un privātā sektora, rosinot iniciatīvas, kas pamatojas uz publiskā un privātā sektora partnerību (PPP), piemēram, ES projektu obligācijas; atzīmē, ka tieši MVU var gūt labumu no ieguldījumiem, kas stiprina veiktspēju, infrastruktūru un cilvēkkapitālu; atzīst, ka novatorisku finanšu instrumentu piemērošanas jomu varētu paplašināt tā, lai tie plašāk tiktu izmantoti kā finansējuma avots, kas papildina tradicionālās finansēšanas metodes; uzsver, ka finanšu instrumentu apgrozāmība un elastīga pieeja šādu instrumentu integrēšanai reģionālā līmenī ļautu panākt ES budžeta daudzkāršojošu ietekmi, veicināt publiskā un privātā sektora partnerības, piedāvāt alternatīvus finansējuma avotus un nodrošināt būtisku jauna finansējuma plūsmu stratēģiskiem ieguldījumiem, fiskālo ierobežojumu apstākļos atbalstot ilgtspējīgus ilgtermiņa ieguldījumus;

19.

atzinīgi vērtē ECB ilgtermiņa refinansēšanas operācijas (ITRO); aicina ECB arī turpmāk enerģiski rīkoties, lai risinātu pašreizējo eurozonas parādu krīzi, saglabājot cenu stabilitāti, vienlaikus līdz minimumam samazinot plašāko ietekmi, ko uz reālo ekonomiku un ieguldījumiem atstāj banku nozares likviditātes problēmas; uzskata, ka banku nozarei ir jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai novērstu nozares strukturālās nepilnības saistībā ar ilgāka termiņa likviditātes riskiem, tā cenšoties atgūt ieguldītāju uzticību un nodrošinot, ka ECB turpmāk vairs nav jāveic tik vērienīgi intervences pasākumi; uzskata, ka banku sistēmas darbība būtu jāorganizē tā, lai daļa piešķīrumu būtu paredzēta attīstības mērķiem un mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam;

20.

uzskata, ka ar nākamo Kapitāla prasību direktīvas reformu būtu jānodrošina, ka kapitāla rezervju palielināšana banku nozares ilgtermiņa stabilitātes veicināšanai neliedz bankām reālajā ekonomikā iepludināt skaidru naudu, kas ir ļoti svarīgi ieguldījumiem;

21.

uzsver, ka ir jāpaplašina Eiropas kapitāla tirgi, lai finansējumu varētu iegūt arī no citiem avotiem, ne tikai no bankām;

22.

ņem vērā Komisijas jaunos priekšlikumus uzlabot kredītreitingu aģentūru tirgus regulējumu, jo īpaši grozīt Regulu (EK) Nr. 1060/2009 par kredītreitingu aģentūrām un nodrošināt normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (PVKIU), kā arī grozīt Direktīvu 2011/61/ES par alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem attiecībā uz pārmērīgu paļaušanos uz kredītreitingiem, un uzsver, ka ir jāveic turpmāki pasākumi veselīgas uzņēmējdarbības vides un godīgas konkurences nodrošināšanai;

23.

aicina Komisiju izvērtēt daudzos šķēršļus, kuri joprojām traucē pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un saņemšanu atsevišķās dalībvalstīs;

24.

norāda, ka svarīga nozīme ir Komisijas priekšlikumiem modernizēt Eiropas publiskā iepirkuma tirgu; uzsver, ka dinamisks Eiropas mēroga iepirkumu tirgus var nodrošināt nozīmīgas uzņēmējdarbības iespējas Eiropas uzņēmumiem un var būtiski veicināt Eiropas rūpniecības konkurētspēju, kā arī ieguldījumu piesaistīšanu un ekonomisko izaugsmi;

25.

pauž bažas par eurozonas institucionālajiem investoriem raksturīgo tendenci pāriet no eurozonā emitētiem vērtspapīriem uz tādiem, kas emitēti citur pasaulē, ņemot vērā i) šādu investoru pieaugošo nozīmi eurozonas finanšu sektorā un ii) investīciju fondu kopējās līdzdalības daļas un citu eurozonas rezidentu emitēto kapitāla daļu samazināšanos no 26 % 2009. gadā līdz 23 % 2010. gadā;

26.

uzsver trešo valstu ieguldījumu fondu nozīmi un kā būtisku faktoru uzsver nepieciešamību stiprināt pārredzamības un pārskatatbildības principus, lai veicinātu sinerģiju starp ES un valstu ieguldījumu fondiem;

27.

aicina Komisiju un dalībvalstis rosināt institucionālos ieguldītājus piedalīties Eiropas riska kapitāla fondos un Eiropas sociālās uzņēmējdarbības fondos un likvidēt ierobežojumus attiecībā uz riska kapitāla finansējuma pieejamību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

28.

uzskata, ka pārrobežu uzņēmējdarbība piedāvā būtiskus ieguvumus gan ES reģioniem, sekmējot to ekonomikas attīstību, gan atsevišķiem uzņēmumiem, nodrošinot tiem pieeju jauniem un lielākiem tirgiem un piegādes avotiem, kā arī kapitālam, darbaspēkam un tehnoloģijām;

29.

pauž bažas par augstajiem jauniešu bezdarba rādītājiem, kas novēroti vairākās dalībvalstīs, un negatīvajām nodarbinātības prognozēm; ar bažām konstatē, ka Eiropas Savienībai ir ierobežota spēja piesaistīt kvalitatīvu cilvēkkapitālu laikā, kad vērojama spēcīga cilvēkkapitāla aizplūšana no ES uz trešās pasaules valstīm; atzīst, ka Eiropas Savienībai ir vērienīgs augsti kvalificēta cilvēkkapitāla potenciāls, un aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt intensīvāk, lai risinātu jauniešu bezdarba problēmu, īstenojot programmas un konkrētus pasākumus Eiropas un dalībvalstu līmenī; šajā sakarā atzinīgi vērtē Eiropadomes deklarāciju, kurā dalībvalstis tiek aicinātas ieviest jaunatnes garantiju sistēmai līdzīgas valsts sistēmas, un mudina dalībvalstis atbalstīt šo aicinājumu, tuvākajā laikā īstenojot konkrētus valsts līmeņa pasākumus, lai nodrošinātu, ka jaunieši vai nu atrod pienācīgas kvalitātes darbu, vai arī turpina izglītoties vai apgūst kādu arodu (pārkvalificējas); uzskata, ka ES būtu intensīvāk jāstrādā, lai sasniegtu gudras, integrējošas un ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus nodarbinātības jomā, tostarp samazinātu nodokļus darbaspēkam, cenšoties piesaistīt vairāk ieguldījumu darbietilpīgās ekonomikas nozarēs;

30.

norāda uz problēmām, kas ES kopumā un atsevišķas dalībvalstis skar saistībā ar sabiedrības novecošanu; mudina dalībvalstis izstrādāt saskaņotas stratēģijas demogrāfisko problēmu risināšanai, lai kompensētu iespējamās negatīvās sekas;

31.

atbalsta Inovāciju savienības mērķus; aicina dalībvalstis mērķtiecīgi ieguldīt izglītībā, pētniecībā un jaunradē, ņemot vērā šādas rīcības pozitīvo ietekmi uz izaugsmi un attīstību vidējā termiņā un ilgtermiņā; atbalsta gudru specializāciju, kas ir svarīgs politikas princips un jaunrades politikas koncepcija, un stingrāku saikni starp pētniecību un uzņēmējdarbību tādās jomās kā videi saudzīgas tehnoloģijas;

32.

uzsver, ka cīņai pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ir jābūt ES galvenajai prioritātei, jo īpaši pašreizējās krīzes apstākļos, jo izvairīšanās no nodokļu maksāšanas rada lielus zaudējumus valstu budžetos un papildu ieņēmumus varētu izmantot valsts ieguldījumu palielināšanai; norāda, ka starp Komisiju un dalībvalstīm jānodrošina laba sadarbība un koordinācija, lai cīnītos pret dubultu aplikšanu ar nodokļiem, dubultu neaplikšanu ar nodokļiem, krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļiem un dempingu, kā arī pret nodokļu oāžu izmantošanu noziedzīgiem mērķiem; kopumā prasa lielāku fiskālo saskaņošanu gan attiecībā uz ienākumu, gan izdevumu daļu, tostarp sekmīgu sadarbību starp dalībvalstu nodokļu sistēmām un to koordinēšanu, lai samazinātu arī smago administratīvo slogu un augstās nodokļu prasību ievērošanas izmaksas, ar ko saskaras Eiropas uzņēmumi, jo tas rada šķēršļus ieguldījumiem Eiropas Savienībā; atzinīgi vērtē Parlamenta normatīvo rezolūciju par kopējo konsolidēto uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi (KKUINB), vienlaikus ar nepacietību gaidot, kad Padome pieņems attiecīgo direktīvu;

33.

norāda, ka ar finansējuma pieejamību saistītas grūtības joprojām ir viena no aktuālākajām MVU problēmām; ir sevišķi noraizējies par to, ka dzīvotspējīgi uzņēmumi nevar saņemt finansējumu savu plānu īstenošanai; aicina Komisiju un dalībvalstis nevilcinoties rīkoties un īstenot regulatīvus pasākumus, kas veicinātu MVU finansēšanu, kā tas ierosināts ES rīcības plānā, lai nodrošinātu MVU pieejamāku finansējumu; uzsver, ka MVU un sociālie uzņēmumi bieži vien veicina izaugsmi vietējā līmenī un ka kohēzijas politikas finansējums, kas piešķirts, izmantojot stingras daudzlīmeņu pārraudzības pieeju, var nodrošināt, ka MVU un sociālie uzņēmumi izmanto savu potenciālu un arī turpmāk būtiski veicina ES konkurētspēju;

34.

uzsver, ka ir jāizstrādā visaptverošs pārskats par ES finanšu noteikumu ietekmi uz ekonomiku, lai nodrošinātu, ka šie noteikumi tiek īstenoti samērīgi un ka tie nekavē ieguldījumus;

35.

atzinīgi vērtē Komisijas ierosināto Uzņēmumu konkurētspējas un mazo un vidējo uzņēmumu programmu 2014.–2020. gadam, kas rosina veidot uzņēmējdarbības kultūru un sekmē MVU dibināšanu galvenokārt tādās jaunās nozarēs kā sociālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumi, videi saudzīga ekonomika un tūrisms;

36.

prasa izstrādāt jaunus un efektīvus tiesību aktus uzņēmumu maksātnespējas jomā, tostarp agrīnās brīdināšanas instrumentus, lai popularizētu „otras iespējas” politiku, kas veicinātu uzņēmējdarbību un uzņēmumu darbības atsākšanu, jo šāda politika dalībvalstu tiesību aktos nav pietiekami atzīta; uzsver, ka „otras iespējas” politikas popularizēšanas nolūkā ir svarīgi paplašināt saziņu starp uzņēmējiem un uzņēmējdarbību atjaunojošiem uzņēmējiem un ka ir jārisina problēmas, kas saistītas ar finansējuma nodrošināšanu šādiem uzņēmumiem;

37.

aicina ES pilnībā izmantot Eiropas kaimiņattiecību politikas un makroreģionālo stratēģiju piedāvātās ieguldījumu iespējas Eiropas Savienībā un ārpus tās;

38.

aicina Komisiju rezultātu apkopojumā iekļaut visus attiecīgos rādītājus, pēc kuriem tiek vērtēta makroekonomiskā nelīdzsvarotība un tās ietekme uz ES reģioniem;

39.

atgādina, ka ir svarīgi turpmāk attīstīt uz vides nozarēm vērstas partnerības, kas izraisa arvien lielāku ieguldītāju interesi, ņemot vērā ES resursus un veiktspēju;

40.

atzinīgi vērtē to, ka 2011. gadā par 5 % palielinājās to uzņēmumu skaits, kas vēlējās ieguldīt Eiropas Savienībā; tomēr pauž nožēlu, ka katra ieguldījumu projekta radītais jaunu darba vietu vidējais skaits saglabājās nemainīgs;

41.

aicina Komisija un dalībvalstis vietējā un pārrobežu līmenī piemērot Eiropas e-pārvaldes rīcības plānu, lai efektīvāk un ar zemākām izmaksām sniegtu e-pārvaldes pakalpojumus, tostarp uzņēmumiem;

42.

uzstāj — lai piesaistītu vairāk ieguldījumu, ES un tās dalībvalstīm:

43.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu programmai, kas vērsta uz uzņēmumu un MVU konkurētspēju; atzinīgi vērtē neseno riska un „biznesa eņģeļu” kapitāla pieaugumu daudzās ES dalībvalstīs, tomēr vēlreiz norāda, ka ES ir jāturpina vienkāršot noteikumus un nodrošināt MVU un citiem uzņēmumiem pieejamāku finansējumu, veicinot efektīvu riska kapitāla un „biznesa eņģeļu” kapitāla sistēmu izveidi visā ES un palielinot privātā un valsts kapitāla ieguldījumu lomu ilgtermiņa korporatīvās izaugsmes finansēšanā; aicina Komisiju aktīvāk sadarboties ar starptautiskām finanšu iestādēm, radot novatoriskus mehānismus MVU finansēšanai;

44.

īpaši akcentē to, ka ir svarīgi popularizēt standartus, kas jaunrades rezultātā palīdz tapt jauniem produktiem un pakalpojumiem, kas ļauj pilnībā izveidot iekšējo tirgu un piesaistīt ieguldījumus ES, un ka ir svarīgi Eiropas standartus saskaņot ar starptautiskajiem standartiem;

45.

atgādina jau reiz ierosināto, proti, lai Komisija sadarbībā ar EIB (ņemot vērā tās cilvēkresursu kvalitāti un pieredzi lielu infrastruktūru finansēšanā) iesaistītos ieguldīto līdzekļu stratēģiskās analīzes procesā, neizslēdzot nevienu iespējamo scenāriju, tostarp subsīdijas, maksājumu summas, ko dalībvalstis parakstījušas EIB kapitālam un ko ES ir parakstījusi EIB kapitālam, aizdevumus, novatoriskus instrumentus, ilgtermiņa projektiem piemērotas finanšu inženierijas produktus, kas nedod tūlītēju peļņu, garantiju sistēmu izveidi, ieguldījumu sadaļas izveidošanu Eiropas Savienības budžetā, finanšu konsorciju starp Eiropas, dalībvalstu un vietējām iestādēm, kā arī publiskā un privātā sektora partnerības;

46.

atzinīgi vērtē stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīvas „Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”, „Inovācijas Savienība” un „Resursu ziņā efektīva Eiropa” un atzīmē, ka stratēģija „Eiropa 2020” padarīs ES pievilcīgāku ieguldījumiem, radīs darba vietas ES teritorijā un saglabās tās konkurētspēju starptautiskā līmenī;

47.

uzsver — ņemot vērā pašreizējos zemos izaugsmes rādītājus un augsto bezdarba līmeni, ES kohēzijas politika sniedz nozīmīgu ieguldījumu Eiropas ekonomikā un Eiropas pētniecības un jaunrades jomā un ir lielākā ES budžeta izdevumu pozīcija, kas nodrošina ieguldījumus reālajā ekonomikā, stiprinot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, mazinot reģionālās atšķirības un īstenojot Savienības stratēģiju gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei, un tas dod iespēju būtiski sekmēt publisko un privāto ieguldījumu apmēru ES, dalībvalstu, reģionālā un vietējā mērogā;

48.

uzsver, ka diskriminējoša pieeja lielajiem uzņēmumiem var kavēt jaunradi un mazināt citu ES uzņēmumu, jo īpaši MVU, konkurētspēju, liedzot tiem iespēju veidot svarīgas starptautiskas partnerības kopīgas jaunrades jomā un mazinot tiem progresīvo tehnoloģiju pieejamību;

49.

atbalsta tādas vietējās un reģionālās attīstības politikas ekonomisko pamatojumu, kura piesaistīta konkrētai vietai un kuras pamatā ir princips, ka interese par Savienības mazāk attīstītajiem reģioniem visdrīzāk pieaugs, ja tie spēs piedāvāt konkurences salīdzināmās priekšrocības (atbilstīgu infrastruktūru, kvalificētus cilvēkresursus utt.), kā arī noteiktu stimulu kopumu; šajā sakarībā aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstu un reģionu centienus īstenot ieguldījumu veicināšanas politiku, jo īpaši attiecībā uz ilgtermiņa ieguldījumiem, tostarp pārrobežu līmenī, īpašu uzmanību pievēršot infrastruktūras projektiem; ar nožēlu konstatē, ka mazāk attīstītie ES reģioni aizvien vairāk zaudē savu pievilcību salīdzinājumā ar trešām valstīm; aicina kompetentās iestādes izstrādāt steidzami veicamus pasākumus, kuru mērķis ir saglabāt pašreizējos ieguldījumus un piesaistīt jaunus;

50.

uzsver, ka Eiropas Savienībā ir ļoti spēcīgi attīstītas pilsētas un ka lielākie pilsētu infrastruktūru projekti un novatoriski uzņēmējdarbības parki ir svarīgākais faktors, kas piesaista ieguldījumus; mudina dalībvalstis veikt apjomīgus ieguldījumus infrastruktūrā, jaunajās tehnoloģijās, kā arī pētniecībā un izstrādē, tostarp vairākveidu pārvadājumu sistēmās, lai uzlabotu dzīves apstākļus Eiropas pilsētās un sekmētu to konkurētspēju, izmantojot pilsētu tradicionālās priekšrocības un vienlaikus nodrošinot, ka šādi ieguldījumi neapdraud patiesu teritoriālo kohēziju un līdzsvarotu lauku attīstību;

51.

īpaši akcentē to, ka ir svarīgi vietējā līmenī ne vien popularizēt un īstenot pētniecības un izglītības pasākumus, bet arī ieguldīt tajos; tas nozīmē — lai piesaistītu gan vietējos, gan ārvalstu tiešos ieguldījumus, ir pilnā mērā jāizmanto pieejamais cilvēkkapitāls, t. i., vietējie pētnieki un akadēmiskās aprindas; šajā sakarībā ir svarīga arī cilvēku — skolotāju, pētnieku un studentu — mobilitāte;

52.

uzskata, ka mazāk attīstītajiem reģioniem arī turpmāk jāsaņem ievērojams Savienības finansējums, lai līdz ar zemākām darbaspēka izmaksām nodrošinātu ieguldītājiem arī citas vietēja mēroga konkurences priekšrocības;

53.

norāda, ka ir jāstiprina infrastruktūras, lai sekmētu reģionālo kohēziju un reģionu konkurētspēju; šajā sakarībā kā svarīgu faktoru akcentē Eiropas transporta tīklu nozīmi un to, ka ir jāizmanto papildu finanšu instrumenti, tādi kā projektu obligācijas un publiskā un privātā sektora partnerības;

54.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

29.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 349/38

—

ņemot vērā pašlaik notiekošās sarunas par ES un Ukrainas, ES un Moldovas, ES un Gruzijas, ES un Armēnijas un ES un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumiem, kuros būs iekļauti būtiski tirdzniecības aspekti,

—

ņemot vērā Padomes 2007. gada 22. janvāra secinājumus, ar kuriem tā pieņēma norādes sarunām par ES un Ukrainas asociācijas nolīgumu, ietverot padziļinātu un vispārēju brīvās tirdzniecības zonu,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. maija secinājumus, ar kuriem tā pieņēma norādes sarunām par ES un Armēnijas, kā arī ES un Gruzijas asociācijas nolīgumiem, kuros ietverta padziļināta un vispārēja brīvās tirdzniecības zona,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 15. jūnija secinājumus, ar kuriem tā pieņēma norādes sarunām par ES un Moldovas asociācijas nolīgumu un Padomes 2011. gada 20. jūnijā pieņemtās papildu detalizētās sarunu norādes par padziļinātu un vispārēju brīvās tirdzniecības zonu,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. maija secinājumus, ar kuriem tā pieņēma norādījumus sarunām par ES un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumu,

—

ņemot vērā 1989. gadā noslēgto Eiropas Kopienas un toreizējās Padomju Savienības Tirdzniecības un sadarbības nolīgumu, ko vēlāk apstiprināja Baltkrievija,

—

ņemot vērā Komisijas un Savienības Augstās pārstāves ārlietās un drošības politikas jautājumos 2011. gada 25. maija kopīgo paziņojumu „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” (COM(2011)0303),

—

ņemot vērā Eiropas kaimiņattiecību politikas (EKP) attīstību kopš 2004. gada un jo īpaši Komisijas Progresa ziņojumus par tās īstenošanu,

—

ņemot vērā Parlamenta ieteikumus sarunām par ES asociācijas nolīgumiem ar Moldovu, Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu,

—

ņemot vērā rīcības plānus, kas pieņemti kopīgi ar Armēniju, Azerbaidžānu, Gruziju un Moldovu, kā arī ES un Ukrainas asociācijas programmu,

—

ņemot vērā kopīgās deklarācijas, ko parakstīja 2009. gada 7. maijā Austrumu partnerības valstu samitā Prāgā un 2011. gada 29.–30. septembrī — Austrumu Partnerības valstu samitā Varšavā,

—

ņemot vērā EURONEST parlamentārās asamblejas izveidošanu ar tās dibināšanas aktu 2011. gada 3. maijā,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 8. pantu un Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. pantu,

—

ņemot vērā tā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ziņojumu (A7-0183/2012),

A.

tā kā Eiropas kaimiņattiecību pārskatītās politikas prioritāte un mērķis attiecībā uz Austrumu partnervalstīm ir asociācijas nolīgumu noslēgšana un īstenošana, šajos nolīgumos iekļaujot padziļinātas un visaptverošas brīvās tirdzniecības zonas (DCFTA),

B.

tā kā četras no sešām Austrumu partnerības valstīm jau ir PTO dalībvalstis, bet Azerbaidžānas un Baltkrievijas valdībai tajā ir tikai novērotāja statuss;

C.

tā kā pēc 2011. gadā ES dienvidu kaimiņvalstīs notikušajām revolucionārajām pārmaiņām, ko tagad dēvē par Arābu pavasari, ES uzmanība ir pievērsta tās dienvidu kaimiņvalstīm; tā kā ES uzmanība ir jāvelta Austrumu partnerībā iesaistītajām valstīm un ES tirdzniecības attiecībām ar tām;

D.

tā kā Ķīnas ekonomiskā klātbūtne austrumu partnervalstīs turpina pieaugt;

E.

tā kā 2011. gada oktobrī tika pabeigtas sarunas ar Ukrainu par DCFTA; tā kā DCFTA stāsies spēkā tikai pēc ES un Ukrainas asociācijas nolīguma parakstīšanas, kas šobrīd ir apturēta, jo ES nav apmierināta ar Ukrainas iekšpolitikas attīstības tendencēm un tās tiesu sistēmas darbību;

F.

tā kā 2011. gada decembrī Padome apstiprināja sarunu sākšanu ar Gruziju un Moldovu par DCFTA un sarunu pirmajām kārtām bija jāsākas 2012. gada pavasarī;

G.

tā kā 2011. gadā Armēnijai bija ievērojami panākumi galveno ieteikumu izpildē un 2012. gada februārī tika pieņemts lēmums sākt ES un Armēnijas sarunas par DCFTA, kas tika sāktas 2012. gada 6. martā;

H.

tā kā kopš 1997. gada Azerbaidžāna mēģina pievienoties PTO, tomēr tās panākumi šajā jomā ir bijuši visai ierobežoti, kas ir viens no galvenajiem šķēršļiem, lai ES sāktu sarunas par DCFTA;

I.

tā kā Baltkrievija līdz šim neaktīvi iesaistījusies dažādās Austrumu partnerības platformās; tā kā tas neļauj īstenot Austrumu partnerības galveno mērķi — stiprināt demokrātiju ES Austrumu partnerības valstīs un tajās panākt attīstību, stabilitāti un labklājību; atzīmē ekonomisko dinamiku, kas raksturīga jaunajai ekonomiskajai telpai, ko veido Krievija, Kazahstāna un Baltkrievija, un mudina šīs valstis īstenot tirdzniecības darbības saskaņā ar starptautiski pieņemtiem tirdzniecības noteikumiem un standartiem, proti, tiem, ko pieņēmusi PTO;

J.

tā kā visām Austrumu partnerībā iesaistītajām valstīm — bijušajām PSRS valstīm — ir kopīgs vēsturiskais un institucionālais konteksts un visas šīs valstis pēdējās divās desmitgadēs notikušo politisko un sociālekonomisko pārmaiņu laikā ir sastapušās ar līdzīgām problēmām,

1.

uzsver, ka partnervalstīm iespēja noslēgt DCFTA ar ES ir viens no galvenajiem stimuliem, lai turpinātu reformu pasākumus; uzskata, ka DCFTA izveide ir viens no vērienīgākajiem ES divpusējās tirdzniecības politikas instrumentiem, lai panāktu stabilu, pārredzamu un paredzamu ekonomisko vidi, kurā tiek ievērota demokrātija, pamattiesības un tiesiskums, kas, pakāpeniski likvidējot šķēršļus tirdzniecībai, nodrošinās ne vien labāku ekonomisko integrāciju, bet arī regulējuma konverģenci preču un pakalpojumu tirdzniecību ietekmējošās jomās, jo īpaši uzlabojot ieguldījumu aizsardzību, racionalizējot muitas un robežu procedūras, samazinot tehniskos un citus beztarifu šķēršļus tirdzniecībai, stiprinot sanitāros un fitosanitāros noteikumus, uzlabojot dzīvnieku labturību, sekmējot konkurences un publiskā iepirkuma tiesisko regulējumu darbību un nodrošinot ilgtspējīgu attīstību; uzskata, ka DCFTA noslēgšanai ir galvenā nozīme cīņā pret protekcionisma izpausmēm pasaulē;

2.

atzīst, ka DCFTA ir būtiski svarīgs ES tirdzniecības instruments ilgtermiņa ekonomisko attiecību veidošanai ar trešām valstīm; atzīst DCFTA ietekmi uz ES tirdzniecības partnervalstu darbību kopumā, kas sniedzas daudz tālāk par tirdzniecības jautājumiem un skar arī demokrātijas, tiesiskuma un citus vispārpieņemtos standartus.

3.

uzsver, ka lēmumu pieņemšanas procesā, novērtējot potenciālo ES partnervalstu gatavība tirdzniecības sarunu uzsākšanai, nedrīkst pieļaut politiskus aizspriedumus, un lēmumiem lielākā mērā ir jābūt atkarīgiem no tirdzniecības partnera patiesajām spējām efektīvi pildīt DCFTA nosacījumus;

4.

atzīst to, ka DCFTA var kalpot kā plašākas politiskas vienošanās (asociācijas nolīguma) pamatelements; tomēr uzsver, ka gadījumos, kuros nav ne iespējams, ne ieteicams slēgt asociācijas nolīgumu ar konkrētu valsti, ir jāapsver citas stratēģijas, lai efektīvi īstenotu Savienības ekonomikas un tirdzniecības mērķus ar attiecīgo valsti;

5.

uzsver, ka vispusīgas iestāžu izveides programmas demokrātiskai pārveidei, tehniskās palīdzības un informācijas apmaiņas instruments (TAIEX) un mērķsadarbības programmas ir svarīgas, lai palīdzētu austrumu partnervalstīm pildīt galvenos ieteikumus, kā arī uzlabotu to īstenošanas spēju;

6.

atzīst, ka, lielāka tirdzniecības integrācija, īstenojot padziļinātas nepieciešamās pārmaiņas ekonomikas struktūrās, no austrumu partnervalstīm prasa būtisku līdzdalību īstermiņā un vidējā termiņā, tomēr uzskata, ka ilgtermiņā ieguvumi no šādas integrācijas kompensēs ieguldītās pūles; uzsver, ka vietējās pilsoniskās sabiedrības un starptautisko NVO atbalsts un līdzdalība ilgtermiņa ieguvumu veicināšanā ir galvenais šo valstu reformu procesu veiksmes faktors;

7.

atbalsta ES sadarbību ar austrumu partnervalstīm vairākās nozarēs, jo īpaši rūpniecības, MVU, pētniecības, izstrādes un inovācijas, IKT un tūrisma jomā;

8.

uzskata, ka jau minētajā kopīgajā paziņojumā „Jauna reakcija uz pārmaiņām kaimiņvalstīs” uzsvērtā diferenciācija, ko papildina princips „vairāk par vairāk”, atzinīgi novērtējot to valstu ieguldījumu, kuras panākušas vislielāko virzību, un motivējot pārējās aktīvākai līdzdalībai, ir pareizais virziens tirdzniecības attiecībās ar austrumu partnervalstīm; uzskata, ka tirdzniecībai jāveicina pārmaiņas, un uzsver nosacījumu izpildes noteikumu un to turpmākās īstenošanas nozīmi;

9.

ir pārliecināts, ka efektīvu austrumu partnervalstu ekonomisko integrāciju ES nevar īstenot bez politiskām un sociālām reformām, pilsoniskās sabiedrības līdzdalības lēmumu pieņemšanas procesā un austrumu partnervalstu savstarpējās ekonomiskās integrācijas; uzsver, ka šo valstu savstarpējai ekonomiskai integrācijai jābūt atvērtai, lai tās ieguvumus valstis varētu izmantot; tāpēc pauž nožēlu par to, ka ieilgušie reģionālie konflikti jau daudzus gadus ir kaitējuši pārrobežu tirdzniecības efektivitātei un attīstībai un turpina radīt milzīgus zaudējumus dažu austrumu partnervalstu ekonomikai un izraisīt šo valstu ekonomisko izolāciju;

10.

uzskata, ka ir svarīgi, lai ES visām DCFTA partnervalstīm piedāvātu elastīgus mehānismus, kas tām pienākas atbilstīgi PTO noteikumiem;

11.

uzsver konfliktu novēršanas nozīmi, īstenojot ekonomisko un sociālo kohēziju;

12.

īpaši aicina Komisiju piešķirt tādus elastības mehānismus, kas veicina jaunu nozaru attīstību DCFTA partnervalstīs;

13.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu daudzgadu finanšu shēmai 2014.–2020. gadam, kurā ierosināts par 40 % palielināt Eiropas kaimiņattiecību politikai paredzēto finansējumu; uzsver savu pārliecību par to, ka austrumu partnervalstis vienas nespēj finansēt ar tiesību aktu tuvināšanu un vajadzīgajām institucionālajām un strukturālajām reformām saistītās izmaksas un ka ES finansiālais atbalsts, kas papildinātu šo valstu reformu centienus, ir arī būtisks veiksmes faktors; tādēļ aicina Padomi saglabāt finansējuma Komisijas ierosinātajā apjomā;

14.

uzsver ES austrumu partnervalstu parlamentu lomu tirdzniecības tiesību aktu tuvināšanā ES acquis, jo tas ir priekšnoteikums vēlākai DCFTA noslēgšanai un tā pienācīgai īstenošanai; tādēļ aicina ES un tās dalībvalstis sniegt lielāku tehnisko palīdzību un īpaši aicina jaunās ES dalībvalstis dalīties ar zināšanām un paraugpraksi, ko tās ieguvušas savas valsts tiesību aktu saskaņošanas procesā ar tirdzniecības acquis communautaire;

15.

atzinīgi vērtē Ukrainas un Moldovas pievienošanos Enerģētikas kopienas dibināšanas līgumam, ņemot vērā tā būtisko nozīmi ES energoapgādes drošības mērķu sasniegšanā un šo valstu drošības veicināšanā;

16.

atzinīgi vērtē Austrumu partnerības stiprināšanā ieguldīto darbu, jo īpaši Komisijas pamatiniciatīvas attiecībā uz MVU, tostarp Austrumu partnerības MVU atbalsta instrumentu, un reģionālajiem enerģētikas tirgiem un energoefektivitāti;

17.

aicina Komisiju turpināt ES Melnās jūras reģiona stratēģijas izstrādi, jo reģiona ģeostratēģiskā stāvokļa dēļ šī stratēģija ir ES ārējās enerģētikas stratēģijas svarīga daļa, kurai ir būtisks potenciāls energoapgādes drošības un piegādes dažādošanas ziņā;

18.

atzīst lielo nozīmi, kas piemīt EURONEST parlamentārajai asamblejai, jo īpaši tās Komitejai darbam saistībā ar ekonomisko integrāciju, tiesību aktu tuvināšanu un konverģenci ar ES politikas virzieniem un Energoapgādes drošības komitejai Eiropas Parlamenta deputātu un austrumu partnervalstu parlamentāriešu diskusijās par tirdzniecības jautājumiem; pauž cerību, ka Baltkrievijas parlamenta deputāti tuvākajā nākotnē izpildīs vajadzīgos nosacījumus, lai pievienotos EURONEST parlamentārajai asamblejai;

19.

uzsver, ka DCFTA nav atbalsts, ko sniedz austrumu partnervalstīm, bet gan abpusēji izdevīgs un saistošs tirdzniecības darījums; pauž nožēlu, ka EKP pārskatā joprojām nav detalizēti parādīts, kā šādas tirdzniecības politikas veidošana var stiprināt ES ekonomiskās intereses, nodrošinot būtiskus ieguvumus ES patērētājiem, uzņēmumiem un strādājošiem; uzsver, ka DCFTA austrumu partnervalstīm būs izdevīgas ne tikai ekonomiskā ziņā, bet tās var paātrināt arī iestāžu reformas, modernizāciju un attīstību;

20.

ņem vērā brīvās tirdzniecības zonu, ko 2011. gada 18. oktobrī izveidoja vairākums Neatkarīgo Valstu Sadraudzības dalībvalstu, tostarp ES austrumu partnervalstis, izņemot Gruziju un pašlaik arī Azerbaidžānu; uzskata, ka brīvās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanai ar citām valstīm nevajadzētu traucēt austrumu partnervalstīm noslēgt DCFTA nolīgumus ar ES, tāpēc uzsver, ka ir svarīgi, lai ES piedāvātu austrumu partnervalstīm pievilcīgu un dzīvotspējīgu alternatīvu;

21.

uzstāj, lai ES stratēģijā attiecībām ar Krieviju pienācīgi tiktu ņemta vērā tās ietekme uz austrumu partnervalstīm; atzīmē, ka Krievija ir izveidojusi muitas savienību ar Kazahstānu un ar vienu no austrumu partnervalstīm — Baltkrieviju; pauž nožēlu, ka Krievija, iespējams, ir traucējusi ES tirdzniecības sarunas ar vairākām austrumu partnervalstīm, jo īpaši Ukrainu, piedāvājot tām uz īstermiņa risinājumiem balstītas alternatīvas, piemēram, zemākus gāzes tarifus; uzskata, ka šīm alternatīvām ilgākā laika periodā būs nelabvēlīga ietekme uz austrumu partnervalstīm;

22.

uzstāj, ka DCFTA veiksme būs lielā mērā atkarīga no iestāžu veidošanas un pienācīgas saistību pildīšanas, ko iespējams nodrošināt tikai atklātā, pārredzamā un nekorumpētā uzņēmējdarbības vidē, kas ir veiksmīgas DCFTA īstenošanas priekšnoteikums;

23.

atzīmē, ka ES galvenokārt ir ieinteresēta austrumu partnervalstu labklājības un stabilitātes veicināšanā, turklāt stabilas un paredzamas ES un tās austrumu partnervalstu attiecības neapšaubāmi palielinās abu pušu tirdzniecības apjomus;

24.

vienlaicīgi atzīmē, ka ES ir galvenā eksporta partnere lielākajai daļai austrumu partnervalstu;

25.

uzsver, ka, lai gan galvenie ieteikumi — nosacījumi DCFTA sarunu sākšanai — tiek pildīti pietiekami ātri, Gruzijai un Moldovai joprojām ir jāpierāda sava apņemšanās veikt ilgtermiņa reformas, kā arī apņemšanās visā sarunu laikā īstenot ilgstošu reformu procesu; uzsver, ka abām valstīm joprojām jāīsteno būtiskas regulatīvās reformas, jo īpaši attiecībā uz tirdzniecības tehniskajiem šķēršļiem, sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem, intelektuālā īpašuma tiesībām un konkurences noteikumiem;

26.

pauž bažas par austrumu partnervalstu administratīvo spēju faktiski īstenot DCFTA; uzsver, ka DCFTA nolīguma noslēgšana pati par sevi negarantē panākumus, ja vien to neīsteno efektīvi un nepapildina ar efektīviem pasākumiem konkurences un korupcijas novēršanas jomā;

27.

atzīmē, ka DCFTA nolīgumu noslēgšanā jāievēro starptautiski pieņemtie darba standarti; atzīmē, ka Starptautiskās Darba organizācijas apstiprināto darba pamattiesību ievērošana ir noteicošais elements cilvēktiesību ievērošanā;

28.

aicina izmantot vērienīgu pieeju ES un austrumu partnervalstu ekonomikas integrēšanā, izmantojot DCFTA, kurā tiek iekļauti arī citi brīvas un godīgas tirdzniecības aspekti; iesaka iekļaut visās DCFTA nolīgumos saistošu ilgtspējīgas attīstības nodaļu, paredzot vides aizsardzības un starptautisko darba tiesību noteikumus;

29.

uzteic Armēnijas valdības centienus pastiprināt pūles, lai 2011. gadā izpildītu galvenos ieteikumus, tādējādi radot iespēju 2012. gada februārī sākt sarunas par DCFTA;

30.

atzinīgi vērtē 2012. gada februārī pieņemto lēmumu sākt Armēnijas un ES sarunas par DCFTA izveidi un to sākšanos 2012. gada 6. martā; mudina Armēniju izmantot DCFTA iespējas, lai uzlabotu valsts ekonomiku, eksporta iespējas un piekļuvi ES tirgum, paātrinātu vajadzīgās reformas un vispārīgi paaugstinātu Armēnijas standartus līdz Eiropas līmenim; uzsver, ka ciešāka ekonomiskā integrācijas ar ES veicinās politisko stabilitāti un drošību reģionā; cer, ka Armēnijas un ES sarunas par DCFTA drīzumā tiks noslēgtas;

31.

atzinīgi vērtē DCFTA sarunu sākšanu, kas dos iespējas uzlabot abpusējās ekonomiskās attiecības; uzskata, ka ir jāturpina reformas, lai izveidotu stabilu un pārredzamu ekonomisko vidi, kas piesaistīs ārvalstu ieguldījumus, stimulēs izaugsmi un radīs darba vietas;

32.

uzskata, ka DCFTA noslēgšana stimulēs Armēnijas ekonomiku, tostarp arī uzlabojot konkurenci;

33.

pauž nožēlu par to, ka Kalnu Karabahas konflikta dēļ vēl joprojām ir slēgtas Armēnijas robežas ar Azerbaidžānu un Turciju un ka trūkstošo pievedceļu dēļ valsts atrodas ekonomiskajā izolācijā; uzsver, ka robežu atvēršana cita starpā ir svarīgs nosacījums ārvalstu investīciju piesaistei;

34.

pauž bažas par norādēm uz politisko aprindu pārstāvju un uzņēmēju ciešo saikni un būtiskiem uzņēmējdarbības ierobežojumiem, tostarp nepārredzamu nodokļu sistēmu un vāju investīciju aizsardzību; atzīst vajadzību veidot spēcīgu iestāžu sistēmu publiskā iepirkuma un konkurences politikas īstenošanai, tajā paredzot efektīvu izpildes mehānismu;

35.

atzinīgi vērtē Armēnijas 2011. gada decembra lēmumu no jauna pievienoties PTO Daudzpusējam nolīgumam par valsts iepirkumu; ir pārliecināts, ka šis solis labvēlīgi ietekmē Armēnijas kā uzticama tirdzniecības partnera tēlu;

36.

uzsver, ka DCFTA būtu jāiekļauj nopietna Armēnijas apņemšanās veikt regulējuma reformu, lai panāktu atbilstību ES standartiem, papildinot šo reformu ar efektīviem korupcijas novēršanas pasākumiem;

37.

ierosina arī, ka DCFTA būtu jāiekļauj pasākumi, kuru mērķis ir stiprināt konkurences noteikumu īstenošanu, tādā veidā jo īpaši veicinot ārvalstu investoru un uzņēmumu līdzdalību Armēnijas celtniecības un enerģētikas nozarēs;

38.

mudina Armēniju ātrāk panākt atbilstību ES sanitārajiem un fitosanitārajiem noteikumiem, tādā veidā ļaujot dažādot Armēnijas eksportu, tajā iekļaujot arī lauksaimniecības produktus;

39.

uzskata, ka tas, ka Armēnija ir atvērusi robežas un stiprinājusi starptautisko sadarbību, tā mazinot atkarību no Krievijas komerciālā un valdības atbalsta, veicina valsts ekonomikas izaugsmi; uzskata, ka tādēļ DCFTA noslēgšana ar ES būtu īpaši izdevīga;

40.

atzīst Azerbaidžānas centienus un sasniegumus valsts tiesību aktu tuvināšanā ES acquis; šajā sakarībā atzinīgi vērtē nesen pieņemto jauno Muitas kodeksu un Celtniecības kodeksu;

41.

uzsver, ka Azerbaidžānas pievienošanās PTO ir galvenais priekšnoteikums, lai sāktu sarunas par DCFTA un līdz ar to uzlabotu ES un Azerbaidžānas tirdzniecības attiecības; atzīmē, ka Azerbaidžānas ekonomikas struktūras dēļ tās valdība nav pietiekami motivēta pievienoties PTO un noslēgt DCFTA nolīgumu ar ES; tomēr uzsver, ka DCFTA nesniedz tikai ekonomiskas priekšrocības, tas var attīstīt arī vietējo ekonomiku, pārvarot pārmērīgu atkarību no enerģijas eksporta; tāpēc mudina Azerbaidžānas valdību pastiprināt centienus, lai iestātos PTO; šajā saistībā aicina ES sniegt Azerbaidžānai vajadzīgo atbalstu;

42.

atzinīgi vērtē Azerbaidžānas ievērojamo ekonomisko izaugsmi pēdējos gados; tomēr uzsver, ka naftas ieguves nozare nodrošina 50 % no Azerbaidžānas IKP, 95 % valsts eksporta un 60 % budžeta ieņēmumu, tādējādi Azerbaidžānas ekonomiku padarot atkarīgu no naftas cenu svārstībām un visām izmaiņām globālajā pieprasījumā; tādēļ aicina Azerbaidžānas valdību apsvērt iespējas pieņemt efektīvus un konsekventus pasākumus, kas vērsti uz valsts ekonomikas dažādošanu;

43.

atgādina, ka Azerbaidžānai ir konkurētspējīgas lauksaimnieciskās ražošanas iespējas, un ierosina Azerbaidžānas valdībai uzskatīt šo nozari par svarīgu nozari ekonomikas dažādošanai un eksporta veicināšanai gan uz ES, ievērojot ES sanitārās un fitosanitārās prasības, gan uz citām valstīm;

44.

aicina Azerbaidžānas valdību patiesi iesaistīties cīņā pret korupciju un sociālo nevienlīdzību, kas var radīt sociālos nemierus, uzlabot uzņēmumu piekļuvi finansējumam, tā uzlabojot valsts konkurētspēju un padarot to pievilcīgu ārvalstu ieguldītājiem;

45.

stingri atbalsta nākamajā ES un Azerbaidžānas asociācijas nolīgumā iekļaut tirdzniecības aspektu, kas pēc visu nosacījumu izpildes būs līdzvērtīgs DCFTA noteikumiem;

46.

pauž nožēlu, ka Baltkrievija, neraugoties uz tās neapstrīdamo potenciālu, arvien vairāk attālinās no ES vispārējo politisko un ekonomisko standartu, kā arī ekonomikas modeļa ziņā;

47.

uzsver Baltkrievijas kā energoproduktu tranzītvalsts stratēģiskā stāvokļa nozīmi, kas jo īpaši attiecas uz dabasgāzes piegādi Eiropas Savienībai; tādēļ aicina Baltkrieviju nekavējoties ratificēt un pienācīgi īstenot Enerģētikas hartu;

48.

atgādina, ka ES ir Baltkrievijas otrā lielākā tirdzniecības partnere aiz Krievijas;

49.

uzsver, ka ir jāpalielina ES atbalsts, lai uzlabotu administratīvo struktūru veiktspēju, jo īpaši korupcijas apkarošanas jomā;

50.

uzsver, ka nav iespējams gūt priekšstatu par Baltkrievijas patieso ekonomisko situāciju, jo, kā apgalvo neatkarīgie novērotāji, oficiālā statistika slēpj reālo situāciju — ziņojumi liecina, ka 20 % Baltkrievijas iedzīvotāju izjūt pārtikas trūkumu;

51.

atzīmē, ka 80 % uzņēmumu pieder valstij un privātā sektora attīstību kavē diskriminējoši un patvaļīgi pasākumi, tiesību aktu grozījumi un smags nodokļu slogs, tādējādi mudinot privātos uzņēmumus daļēji iesaistīties ēnu ekonomikā;

52.

atgādina, ka Baltkrievijas negatīvā politiskā un ekonomiskā klimata dēļ Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules Banka 1996. gadā pārtrauca piešķirt kredītus Baltkrievijai un ES to pašu izdarīja 1997. gadā; uzsver, ka šāda situācija ir atbaidījusi un turpina atbaidīt ārvalstu ieguldītājus — ārvalstu tiešie ieguldījumi šobrīd veido tikai 1 % no valsts IKP;

53.

uzskata, ka ES ir jāpalīdz stiprināt Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību, atbilstoši pārdalot ES līdzekļus;

54.

pauž pārliecību — lai sāktu veidot darboties spējīgu, pārredzamu un atvērtu tirgus ekonomiku, valstī ir jāīsteno padziļinātas institucionālās un strukturālās reformas;

55.

uzsver, ka valsts pievienošanās PTO ir nosacījums, lai sāktu sarunas par jebkāda veida brīvās tirdzniecības nolīgumu ar ES; tādēļ aicina Baltkrieviju pilnībā iesaistīties PTO pievienošanās procesā; atzīmē, ka Baltkrievija, kas ir Krievijas un Kazahstānas Muitas savienības dalībvalsts, varētu gūt labumu no Krievijas PTO pievienošanās procesā gūtās pieredzes;

56.

ir pārliecināts, ka ES jādara viss iespējamais, lai iesaistītu Baltkrieviju patiesā politiskā un ekonomiskā dialogā un mudinātu veikt Baltkrievijas iedzīvotājiem ļoti vajadzīgās un ārkārtīgi svarīgās reformas; šajā sakarībā atzīmē ES pašreizējos mērķtiecīgos un ierobežojošos pasākumus, kas vērsti pret Baltkrieviju; uzskata, ka ES būtu jāturpina atsevišķi mērķtiecīgi ierobežojošie pasākumi, vienlaikus turpinot atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un uzņēmējiem, lai ne tikai uzlabotu ekonomiskos apstākļus, bet arī uzlabotu tiesiskuma ievērošanu, pārredzamību un korupcijas apkarošanu;

57.

uzsver, ka saskaņā ar Pasaules Bankas vērtējumu Gruzijas ekonomikas reforma ir viena no visstraujākajām pasaulē un ka Pasaules Banka šo valsti ierindojusi 16. vietā pasaulē komercdarījumiem piemērotāko vietu sarakstā;

58.

atzīst Gruzijas atjaunošanas darbus pēc 2008. gadā notikušā kara, kā arī jaunu tirgu atvēršanu valstī;

59.

atzīst, ka Gruzijas valdība mēģina uzlabot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, tomēr uzsver, ka Gruzijā, salīdzinot ar citām valstīm, joprojām ir, iespējams, vislielākais pirātisko programmatūru pārsvars; tāpēc aicina Gruzijas valdību izstrādāt likumus intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanai, tomēr pienācīgi ņemot vērā cilvēktiesības un samērīguma principu;

60.

ņem vērā, ka Gruzija parādījusi ievērojamu ekonomikas izaugsmi un ieguldījumu līmeņus, un uzsver, ka DCFTA būtu papildu faktors plašas izaugsmes atbalstam un ārvalstu ieguldījumu piesaistīšanai;

61.

mudina Gruziju pilnveidot tiesību aktus, uzlabot tās iestāžu efektivitāti un nodrošināt augstu kvalitātes standartu ievērošanu preču ražošanā, lai tās atbilstu Eiropas Komisijas noteiktajām prasībām;

62.

atzinīgi vērtē Gruzijas jauno publiskā iepirkuma sistēmu, kas ļauj rīkot e-izsoles visiem līgumu veidiem, neatkarīgi no to apjoma vai rakstura; norāda, ka šajā jomā Gruzija varētu būt arī paraugs ES dalībvalstīm;

63.

aicina Gruziju nodrošināt, lai pēc DCFTA sarunu pabeigšanas tirdzniecības preferences piešķir tikai to reģionu produktiem, kuri formāli atzīst savu piederību Gruzijas valstij;

64.

ar gandarījumu atzīst, ka Moldova, neskatoties uz tās ekonomisko nestabilitāti, pēdējos gados veikusi ievērojamas reformas un ļoti uzlabojusi ekonomikas veiktspēju; tāpēc uzsver, ka Starptautiskā Valūtas fonda finansiālais un ES makrofinansiālais atbalsts ir būtiski svarīgs;

65.

uzskata, ka nākotnes DCFTA būtu jāpiemēro visā Moldovas teritorijā, kas formāli atzīst savu piederību Moldovas valstij;

66.

atzīmē, ka šobrīd Moldova galvenokārt eksportē lauksaimniecības produktus un tādēļ tie ES tirgū saskaras ar nežēlīgu konkurenci un stingrām prasībām; uzskata, ka DCFTA palīdzētu dažādot Moldovas eksportu un uzlabot valsts konkurētspēju un ka tā ļautu Moldovai piesaistīt ārvalstu ieguldījumus, lai izbeigtu atkarību no naudas pārskaitījumiem un īstenotu pāreju uz eksporta ziņā konkurētspējīgu tirgus ekonomiku;

67.

uzsver, ka ir svarīgi, lai Moldova turpinātu ES standartiem pielīdzināt savu infrastruktūru un tehnisko noteikumu, standartizācijas, atbilstības novērtēšanas, pārbaužu, tirgus uzraudzības un metroloģijas sistēmas;

68.

uzsver, ka vēl joprojām ir vajadzīgas ievērojamas pārmaiņas pakalpojumu un investīciju aizsardzības jomā;

69.

aicina ES iestādes aktīvāk iesaistīties, lai rastu miermīlīgu risinājumu Moldovas teritoriālās reintegrācijas problēmu risināšanai;

70.

atzinīgi vērtē ES un Ukrainas DCFTA nolīguma noslēgšanu kā vēsturē pirmo brīvās tirdzniecības nolīgumu ar austrumu partnervalsti; uzskata, ka šis nolīgums ir pirmreizējs un ka sarunu laikā gūtā pieredze nenoliedzami būs lietderīga sarunās par turpmākajām DCFTA;

71.

uzsver, ka Ukraina ir lielākā ES austrumu partnervalsts un ka DCFTA atvērs ES jaunu tirgu ar 46 miljoniem patērētāju; uzskata, ka lielākās priekšrocības, ko ES iegūs, īstenojot DCFTA, būs stabilāks un paredzamāks tirdzniecības un investīciju režīms Ukrainā;

72.

atzinīgi vērtē Ukrainas iestāžu centienus pārvarēt sociālo un ģeogrāfisko nevienlīdzību, jo īpaši starp galvaspilsētu un reģioniem;

73.

pauž nožēlu par to, ka vēl nav parakstīts asociācijas nolīgums, kas vajadzīgs, lai DCTFA nolīgums stātos spēkā; pauž cerību, ka drīz tiks pārvarēti šķēršļi, kas traucē parakstīt nolīgumu;

74.

atzīmē, ka Komisija izslēdza iespēju DCFTA piemērot pagaidu režīmā pirms asociācijas nolīguma parakstīšanas un Eiropas Parlamenta piekrišanas saņemšanas; uzsver, ka asociācijas nolīguma un DCFTA piemērošana ietvers arī strukturālas un politiskas reformas, tādēļ vēlas, lai tie abi tiktu drīz īstenoti;

75.

atzīst, ka attiecībā uz integrāciju Eiropas struktūrās Ukraina ir panākusi zināmu progresu un ir sākusi pielīdzināt savu tiesisko sistēmu ES un starptautiskajiem standartiem, kā arī ir panākusi strauju virzību ESAO standartu un normu pieņemšanā; tomēr atzīmē, ka, ņemot vērā pārrobežu tirdzniecības problēmu saasināšanos, saskaņā ar Pasaules Bankas ziņojumā uzņēmējdarbības indeksu Ukraina uzņēmējdarbības vides ziņā joprojām atrodas 152. vietā pasaulē;

76.

uzsver, ka veiksmīga DCFTA īstenošana būs ļoti atkarīga no politiskās gribas un administratīvās spējas laikā un pareizi īstenot visus tā noteikumus; uzskata, ka tas ir nopietns uzdevums Ukrainai, kas valstī un ekonomikā īsteno dažādas reformas un kas joprojām cenšas izpildīt visas PTO pievienošanās procesa saistības, kā arī saistības, ko uzliek Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds;

77.

atkārtoti uzsver, ka, lai nodrošinātu DCFTA pienācīgu īstenošanu un ieguvumus no tās, ir jāpaātrina būtisku ekonomisko, politisko un institucionālo reformu īstenošana, plaši un pastāvīgi iesaistot pilsoniskās sabiedrības organizācijas un tīklus, un tā jāveic plašāk un konsekventāk; jo īpaši aicina turpināt ekonomiskās reformas lauksaimniecības, enerģētikas un transporta jomā;

78.

pauž bažas saistībā ar negatīvajiem signāliem par Ukrainas uzņēmējdarbības un investīciju jomas stāvokli, ko radījušas dažādas institucionālas un strukturālas nepilnības, piemēram, šķēršļi ienākšanai tirgū, administratīvās atļaujas, pārmērīgais administratīvo pārbaužu skaits, nepārredzama nodokļu un muitas sistēma un slikta pārvaldība, nestabila un nepārredzama tiesu sistēma un slikta tās darbība, vāja un korumpēta valsts pārvalde un tiesu iestādes, vāja līgumu izpilde un nepietiekama īpašumtiesību aizsardzība, mazattīstīta un monopolizēta infrastruktūra; mudina Ukrainas valdību paātrināt reformu gaitu, lai ierobežotu minētos šķēršļus brīvai un godīgai uzņēmējdarbībai un tirdzniecībai;

79.

aicina Ukrainas valdību aktīvāk risināt problēmas uzņēmējdarbības nozarē, jo īpaši nodrošināt pieeju kredītiem un zemei, hipotekārajiem kredītiem, atvieglotajiem kredītiem, kas paredzēti mazo lauksaimniecības uzņēmumu attīstībai; vienkāršāku un pārredzamāku nodokļu iekasēšanas sistēmu, pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu eksportētājiem, muitošanas un importa apstiprināšanas procedūras, attīstības veicināšanu MVU sektorā, tiesību aktu izpildes pilnveidošanu mantiskā un intelektuālā īpašuma jomā, jo visiem šiem faktoriem ir nekavējoša un tieša ietekme uz tirdzniecības attiecību kvantitāti un kvalitāti ar ES un uz tās ārvalstu ieguldījumu plūsmu uz Ukrainu;

80.

aicina Ukrainu pieņemt valsts tiesību aktus, lai atvieglotu brīvu un nepārtrauktu gāzes tranzītu ES dalībvalstīm; atzīmē, ka šajā procesā jāiekļauj gāzes nozares pārstrukturēšana un godīga enerģētikas infrastruktūras regulējuma izveide, lai nodrošinātu vienlīdzīgus noteikumus ārvalstu piegādātājiem, ārvalstu patērētājiem un vietējam enerģijas patēriņam; aicina uzlabot ES un Ukrainas sadarbību enerģētikas jomā, lai Ukrainas enerģētikas nozari integrētu Eiropas enerģētikas telpā, kā arī lai uzsāktu kopējos enerģētikas infrastruktūras modernizācijas un attīstības projektus; aicina valdību īstenot trešo tiesību aktu paketi enerģētikas jomā;

81.

pauž cerību, ka Ukrainai būs pietiekama politiskā griba un drosme, lai radītu politiskos un tiesiskos apstākļus pilnīgai un savlaicīgai DCFTA īstenošanai, kas dod lielu ieguvumu tās iedzīvotājiem;

82.

aicina ES varas iestādes vairāk atbalstīt Ukrainas administratīvo struktūru veiktspēju un veicināt ES standartu ieviešanu pārvaldības jomā;

83.

aicina Padomi, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu pienācīgi ņemt vērā minētos apsvērumus un ieteikumus, risinot sarunas un īstenojot tirdzniecības daļas asociācijas nolīgumos ar Armēniju, Azerbaidžānu, Gruziju, Moldovu un Ukrainu, kā arī veidojot ES tirdzniecības attiecības ar Baltkrieviju;

84.

aicina Komisiju regulāri un izsmeļoši ziņot Eiropas Parlamentam par sarunu virzību un — pēc stāšanās spēkā — par katra DCFTA nolīguma īstenošanas gaitu;

85.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/ Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos, EĀDD un Austrumu partnerībā iesaistīto valstu valdībām un parlamentiem.

29.11.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 349/48

—

ņemot vērā 2013. finanšu gada budžeta projektu, ko Komisija pieņēma 2012. gada 25. aprīlī (COM(2012)0300),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (1) (Iestāžu nolīgums),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantu,

—

ņemot vērā 2012. gada 14. marta rezolūciju par vispārējām pamatnostādnēm attiecībā uz 2013. finanšu gada budžeta izstrādi (2),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 21. februāra secinājumus par 2013. gada budžeta pamatnostādnēm,

—

ņemot vērā secinājumus, kas pieņemti iestāžu 2012. gada 30. maija sanāksmē par maksājumiem,

—

ņemot vērā Reglamenta II sadaļas 7. nodaļu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas vēstuli,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu un Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas, Budžeta kontroles komitejas, Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas, Reģionālās attīstības komitejas, Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas, Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas, Konstitucionālo jautājumu komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumu (A7-0215/2012),

1.

atgādina, ka 2012. gada 14. marta rezolūcijā Eiropas Parlaments saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020” noteica izaugsmes un darbavietu izveides veicināšanu par vienu no galvenajām prioritātēm, sevišķi argumentējot nepieciešamību budžeta līdzekļus novirzīt politikas virzieniem un programmām, kas izrādījušās lietderīgas šo mērķu sasniegšanā, jo īpaši tādām, ar kurām tiek atbalstīti MVU un jaunieši; atzinīgi vērtē to, ka Komisijas izstrādātajā 2013. gada budžeta projektā ir ieņemta līdzīga nostāja attiecībā uz noteikto prioritāšu stiprināšanu;

2.

atzīst, ka valstu līmenī joprojām pastāv ekonomiski un budžeta ierobežojumi, kā arī ir jāveic fiskāla konsolidācija; tomēr atkārtoti pauž pārliecību par to, ka ES budžets ir kopīgs un efektīvs instruments investīciju veikšanai un solidaritātes izrādīšanai, ar kuru īpaši šobrīd būtu jārada ekonomiska izaugsme, konkurētspēja un darbavietu izveide 27 ES dalībvalstīs; uzsver, ka ES budžetam ir reāla ietekme uz ekonomiku un tas līdz šim ir veiksmīgi papildinājis dalībvalstu atveseļošanās politiku, lai gan tā apmērs ir ierobežots un nepārsniedz 2 % no kopējā publisko izdevumu apmēra Savienībā;

3.

tādēļ apņemas stingri aizstāvēt to, ka nākamā gada budžetā ir vajadzīgs atbilstīgs līdzekļu apmērs, kā noteikts budžeta projektā, un vērsīsies pret jebkādiem mēģinājumiem samazināt līdzekļus, jo īpaši politikas virzieniem, kurus īstenojot, tiktu nodrošināta izaugsme un nodarbinātība; uzskata, ka ES budžets, kam jābūt bez deficīta, nedrīkst ciest valstu līmenī īstenotas neveiksmīgas ekonomikas politikas dēļ; norāda, ka 2012. gadā vairākas dalībvalstis palielināja valsts budžeta apmēru;

4.

pauž pārliecību, ka atbildība finanšu jomā ir īpaši svarīga krīzes periodā; tādēļ uzskata, ka resursi jākoncentrē tajās jomās, kurās ES budžets var sniegt pievienotu vērtību, bet tajās jomās, kurās ir vērojama nepamatota kavēšanās, zema izmantošanas spēja un vāja īstenošanas norise līdzekļus varētu samazināt, lai veidotu ietaupījumus uz to budžeta pozīciju rēķina, kurās radušās problēmas ar budžeta izpildi; uzskata, ka, konstatējot dažādām budžeta pozīcijām piešķirto līdzekļu pārklāšanos un neefektīvu izlietošanu, var reāli ietaupīt līdzekļus; pamatojoties uz to, kopā ar specializētajām komitejām plāno noteikt gan pozitīvas, gan negatīvas prioritātes 2013. gadam; tālab prasa Komisijai laicīgi un regulāri sniegt abām budžeta lēmējiestādēm pilnīgu informāciju par dažādu programmu un iniciatīvu īstenošanu, pamatojoties uz darbības mērķu izpildes rādītājiem, un izvērtēt šīs programmas un iniciatīvas, ņemot vērā ES politiskās saistības;

5.

uzskata, ka ES, jo īpaši ņemot vērā dalībvalstīs īstenoto taupības politiku, ir jāizrāda atbildīga attieksme un jāveic tūlītēji konkrēti pasākumi, lai panāktu, ka Parlamentam ir tikai viena mītnes vieta;

6.

ņem vērā, ka Komisijas iesniegtajā ES 2013. finanšu gada budžeta projektā ierosinātais budžeta apmērs ir EUR 150 931,7 miljoni saistību apropriācijās (t. i., + 2 % salīdzinājumā ar 2012. gadu) un EUR 137 924,4 miljoni maksājumu apropriācijās (t. i., + 6,8 % salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu); norāda, ka šīs summas veido attiecīgi 1,13 % un 1,03 % no prognozētā ES NKI 2013. gadā; atgādina, ka daudzgadu finanšu shēmā (DFS) saistību apropriācijām noteiktais maksimālais apjoms ir EUR 152 502 miljoni un maksājumu apropriācijām – EUR 143 911 miljoni pašreizējās cenās; norāda, ka aizvien pieaug saistību apropriāciju un maksājumu apropriāciju apmēru atšķirības, kuru dēļ vēl vairāk palielināsies nesamaksāto saistību atlikums;

7.

saprot, ka Komisija plānošanas perioda beigās lielāku uzmanību pievērš maksājumiem, jo tā arī plāno rast risinājumu attiecībā uz nesamaksāto saistību atlikuma aizvien pieaugošo līmeni; atbalstot šo nostāju, tomēr ir īpaši nobažījies par ierosināto saistību maksājumu iesaldēšanu tādā līmenī, kas atbilst nākamajā gadā prognozētajam inflācijas līmenim; uzsver to, ka saistību apropriācijas ir svarīgas politisko prioritāšu noteikšanā, nodrošinot to, ka tiek veikts izaugsmes un nodarbinātības sekmēšanai nepieciešamais ieguldījums; plāno rūpīgi analizēt to, vai ar šādu saistību apropriāciju apmēru būs iespējams pienācīgi īstenot ES galvenās politikas pamatnostādnes; uzskata — pat ja Komisija un dalībvalstis var ierosināt saistību apropriāciju iesaldēšanu kā daļēju risinājumu nesamaksāto saistību atlikuma problēmai, to nevar uzskatīt par piemērotu stratēģiju nesamaksāto saistību atlikuma līmeņa kontrolēšanai;

8.

uzskata priekšlikumu palielināt maksājumu apropriāciju apmēru par 6,8 % salīdzinājumā ar 2012. gadu par sākotnēju atbildi uz Parlamenta prasību veidot atbildīgu un realitātei pietuvinātu budžetu; norāda, ka maksājumu apropriāciju palielinājums ir koncentrēts konkurences un kohēzijas jomās, jo tiek sagaidīts, ka palielināsies pieprasījumi šajās jomās iesākto projektu īstenošanai; pilnībā atbalsta šo palielinājumu, kas veikts, ne tikai izpildot iepriekšējās saistības, kuras ir jāievēro, bet arī faktiski īstenojot programmas, kuru izpilde pašreizējās DFS pēdējā gadā, sagaidāms, sasniegs paredzēto tempu; aicina Komisiju, pieprasot informāciju no dalībvalstīm, pārliecināties, ka to prasības par maksājumu apropriāciju palielinājumu ir precīzas un reālistiskas;

9.

tomēr ir skeptiski noskaņots attiecībā uz to, vai priekšlikumā paredzētais maksājumu apropriāciju apmērs 2013. gada budžetā būs pietiekams, lai nākamajā gadā segtu visas faktiskās vajadzības, jo īpaši 1.b un 2. izdevumu kategorijā; rūpīgi uzraudzīs maksājumu stāvokli 2012. gadā, īpašu uzmanību pievēršot visiem ierosinātajiem pārvietojumiem un līdzekļu pārdalēm; brīdina arī par to, ka nepietiekams maksājumu apropriāciju apmērs 2012. gadā kopā ar Komisijas ierosināto apmēru 2013. gadam var nebūt pietiekams, lai segtu pret Komisiju vērstās prasības, un tas kohēzijas politikas jomā vien varētu radīt miljardiem euro lielus saistību atcēlumus; uzsver, ka saskaņā ar pašreizējo priekšlikumu vispārējais maksājumu apropriāciju apmērs 2007.-2013. gada periodam sasniegs EUR 859,4 miljardus, proti, par EUR 66 miljardiem mazāk nekā pieņemtā DFS maksimālā robeža; ņemot vērā neseno pārvietojuma pieprasījumu (DEC 9/2012), aicina Komisiju 2012. gada budžeta grozījuma kontekstā iesniegt precīzu informāciju par Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāna programmu pašreizējās īstenošanas rezultātiem;

10.

atgādina, ka Komisija jau 2011. gadā nevarēja apmaksāt ievērojami lielu skaitu pamatotu pieprasījumu, jo īpaši kohēzijas politikas jomā; norāda, ka arī šos pieprasījumus būs jāsedz no 2012. gada budžeta, kurā jau ir vērojams līdzekļu trūkums, jo saistībā ar Padomes nostāju pagājušā gada budžeta procedūras laikā maksājumu apropriācijas tika palielinātas ierobežotā apmērā; tādēļ aicina Komisiju pēc iespējas ātrāk izstrādāt budžeta grozījuma projektu, lai labotu šo stāvokli un izvairītos no 2012. gada maksājumu pārcelšanu uz nākamo gadu, jo tas radītu nenoturīgu maksājumu līmeni 2013. gadā; turklāt aicina Komisiju un Padomi kopā ar Parlamentu konstruktīvi strādāt pie tā, lai izvairītos no šādas situācijas atkārtošanās turpmākajos budžeta ciklos, uzlabojot prognožu precizitāti un vienojoties par reālistisku budžeta tāmi;

11.

pauž nožēlu par Padomes prezidentvalsts nevēlēšanos piedalīties iestāžu politiskajā sanāksmē par maksājumiem, kuru Parlaments bija ierosinājis sarīkot, lai veiktu pagājušā gada budžeta procedūras saskaņošanas pēcpārbaudi; uzskata šādu izturēšanos par bezatbildīgu mēģinājumu ignorēt maksājumu apropriāciju trūkuma un nesamaksāto saistību atlikuma problēmu; uzskata, ka šāda sanāksme ir ideāls formāts, kas ļautu abām budžeta lēmējiestādēm, pirms tās pieņem savu nostāju par budžeta projektu, nonākt pie vienotas izpratnes par pieejamajiem datiem saistībā ar budžeta izpildi un līdzekļu absorbcijas spēju un pareizi noteikt maksājumu vajadzības 2012. un 2013. gadā; atgādina, ka Komisija ir iekļāvusi budžeta projektā maksājumu apropriācijas, pamatojoties uz pašu dalībvalstu veiktajiem aprēķiniem; tādēļ stingri tic tam, ka ir pēc iespējas drīzāk jāziņo par jebkādām šaubām vai mainītiem viedokļiem, ko paudušas dažas Padomes delegācijas, attiecībā uz Komisijas iesniegtajiem skaitļiem un aprēķiniem, šo šaubu vai viedokļu maiņas iemesls ir jāizvērtē un jāsaņem paskaidrojumi tā, lai tas šā gada budžeta saskaņošanas procedūrā nekavē panākt vienošanos;

12.

uzsver, ka saskaņā ar Komisijas datiem, ko tā nesen sniedza 2012. gada 30. maija iestāžu sanāksmē par maksājumiem, jebkāda maksājumu apropriāciju samazināšana līdz apmēram, kas ir mazāks par Komisijas priekšlikumā minēto apmēru, liktu vēl vairāk palielināties nesamaksāto saistību apmēram, kas 2011. gada beigās jau bija sasniedzis nepieredzētu apmēru – EUR 207 miljardus; tādēļ atkārtoti aicina Padomi rīkoties atbildīgi un atturēties no mākslīgas līdzekļu samazināšanas, iepriekš izlemjot par maksājumu kopējo apmēru un neņemot vērā faktisko līdzekļu apmēru, kas vajadzīgs, lai sasniegtu ES pieņemtos mērķus un pildītu saistības; prasa, lai Padome — gadījumā, ja šāda līdzekļu samazināšana notiktu — skaidri un publiski norādītu un pamatotu, kuru ES programmu un projektu īstenošana būtu jāatliek vai pilnībā jāpārtrauc;

13.

norāda, ka saskaņā ar Komisijas aplēsēm kopumā 43,7 % no 2013. gada budžeta projekta apmēra (proti, EUR 64,5 miljardi) ir piešķirti stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanai, un tas ir 0,2 % pieaugums salīdzinājumā ar apmēru, kas paredzēts pieņemtajā 2012. gada budžetā; atzinīgi vērtē to, ka pirmo reizi budžeta projektā ir precīzi nosakāmas budžeta pozīcijas un programmas, kas palīdz sasniegt šos mērķus;

14.

ņem vērā, ka 2013. gada budžeta projektā paredzētā saistību apropriāciju kopējā rezerve ir EUR 2,4 miljardi, un ir apņēmies pilnībā izmantot gan šo rezervi, gan citus Iestāžu nolīgumā paredzētos elastīguma mehānismus, kad vien tas var būt nepieciešams, lai finansētu mērķus un prioritātes, kas izriet no kopīgām politiskajām saistībām un lēmumiem, proti, tos, kas iekļauti stratēģijā „Eiropa 2020”;

15.

norāda, ka, izņemot administratīvos izdevumus, budžeta projektā nav paredzētas nekādas apropriācijas saistībā ar Horvātijas pievienošanos 2013. gada jūlijā; sagaida, ka Iestāžu nolīguma 29. punktā paredzētā DFS koriģētā versija tiks pieņemta ātri, un prasa Komisijai nākt klajā ar priekšlikumu par attiecīgajām papildu apropriācijām, iesniedzot budžeta grozījumu, tiklīdz visas dalībvalstis būs ratificējušas Pievienošanās aktu; atgādina, ka jebkādām jaunām prasībām pēc finansējuma jāpiešķir jauni līdzekļi, nevis 2013. gada otrajā pusē jāveic līdzekļu pārdalīšana;

16.

atgādina, ka 2013. gada budžets būs pēdējais budžets pašreizējā DFS, bet atkārtoti norāda, ka saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā panākto vienošanos DFS 2013. gada maksimālais apmērs kalpos kā atsauce, nosakot vismaz 2014. gada finansējuma maksimālo apmēru, gadījumā, ja netiks panākta vienošanās saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 30. punkta noteikumiem;

17.

ņem vērā Komisijas priekšlikumu palielināt šajā izdevumu kategorijā saistību apropriācijas par 4,1 % (līdz EUR 16 032 miljoniem) salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu; norāda, ka priekšlikums par saistību apropriāciju apmēru, kas nesasniedz finanšu plānojuma iespējas (t. i. TEN-T, ETI, Progress), rada EUR 90,9 miljonu lielu rezervi, un tā ir daudz lielāka nekā finanšu plānojumā paredzētie EUR 47,7 miljoni; pauž gandarījumu par to, ka saistību apropriāciju apmērs visvairāk palielināts 1.a izdevumu kategorijā, kurā ir iekļauta lielākā daļa politikas nostādņu un programmu izaugsmes, konkurētspējas un nodarbinātības sekmēšanai, un ka tās atspoguļo 2013. gada prioritātes, ko Parlaments izvirzījis priekšplānā;

18.

īpaši atzinīgi vērtē apropriāciju palielinājumu FP7-EK (+ 6,1 %), Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammai (+ 7,3 %) un TEN-T (+ 6,4 %), kas sniedz lielāko ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā; tomēr pauž nožēlu, ka ar Komisijas ierosināto līdzekļu apmēru tādām divām pamatprogrammām kā FP7 un TEN-T pašreizējās DFS pēdējā gadā faktiski tiks piešķirtas mazākas saistību apropriācijas nekā paredzēts to juridiskajā pamatā (FP – par EUR 258,8 miljoniem mazāk un TEN-T – par 122,5 miljoniem mazāk); pauž nožēlu arī par to, ka Komisijas priekšlikumā nav paredzēta iespēja pilnībā īstenot programmu „Saprātīga enerģija Eiropai”;

19.

uzskata, ka maksājumu apropriāciju ievērojamais palielinājums par 17,8 % (līdz EUR 13 552 miljoniem) atbilst realitātei atbilstošām aplēsēm par maksājumiem, kas būs nepieciešami šajā izdevumu kategorijā, jo īpaši, lai segtu pētniecības projektiem paredzētās nākamā gada finansējuma pieprasījumus, kas izriet no Savienības līgumsaistībām; uzskata, ka Komisijas ierosinātais maksājumu apropriāciju apmērs ir minimālais apmērs, kas vajadzīgs 1.a izdevumu kategorijā;

20.

ņem vērā Komisijas apsvērumus, ierosinot samazināt summas, kas paredzētas finanšu plānojumā, kurš pēc Komisijas domām ļāvis konstatēt iespējamus ietaupījumus cita starpā FP7, TEN-T, Marco Polo, Progress, statistikas programmas, Customs un Fiscalis budžeta pozīcijās, kurās budžeta izpilde ir nepietiekama; pauž apņēmību rūpīgi analizēt šo programmu īstenošanā sasniegtos rezultātus, lai pārbaudītu ierosinātās līdzekļu samazināšanas atbilstību un nepieļautu, ka šis samazinājums negatīvi ietekmē attiecīgās programmas;

21.

atgādina par 2011. gada 1. decembra kopīgo deklarāciju par ITER programmas papildu izdevumu segšanu 2012.-2013. gadā, kurā Parlaments, Padome un Komisija arī vienojās 2013. gada budžeta procedūrā piešķirt EUR 360 miljonus saistību apropriācijās, „pilnībā piemērojot Finanšu regulā un 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā paredzētos noteikumus un izslēdzot turpmāku DFS pārskatīšanu saistībā ar ITER”; pauž bažas par to, ka Komisija pretēji nostājai, ko Parlaments jau sen ieņem šajā jautājumā, ierosinājusi piešķirt šo papildu summu, tikai pārvietojot līdzekļus no FP7 programmas budžeta pozīcijām; pilnībā ņem vērā Komisijas apgalvojumu, ka šī summa ir radusies, FP7 programmas īstenošanā ietaupot līdzekļus, un ka līdzekļu samazinājums administratīvajām vajadzībām paredzētajās budžeta pozīcijās nekaitēs programmas darbībai; plāno turpmāk pārbaudīt šo apgalvojumu, kā arī izskatīt citus pieejamos līdzekļus, kas šim nolūkam paredzēti Iestāžu nolīgumā un Finanšu regulā;

22.

uzsver, ka Eiropas kopuzņēmumam ITER — Kodolsintēze enerģētikas vajadzībām (F4F) ir vajadzīgs pietiekami liels personāls, lai nodrošinātu, ka ES ieguldījums ITER projektā tiek rūpīgi pārvaldīts un pareizi īstenots; pauž bažas pašreizējo personāla lielumu, ko ierosinājusi Komisija;

23.

atzīst mazo un vidējo uzņēmumu pamatnozīmi ES ekonomikas stimulēšanā, ņemot vērā to, ka MVU pēdējos desmit gados ir nodrošinājuši 85 % no darbavietām; uzsver, ka MVU parasti ir grūtības piekļūt kapitāla tirgum, lai īstenotu pētniecības un jauninājumu projektus, un pašreizējā finanšu krīze šo situāciju ir saasinājusi; ir stingri pārliecināts, ka ES budžets būtu jāizmanto, lai palīdzētu pārvarēt šo tirgus trūkumu, veicinot parādu un kapitāla finansējuma pieejamību MVU, kas darbojas jauninājumu jomā, un atzinīgi vērtē Komisijas neseno priekšlikumu attiecībā uz īpašu iespēju radīšanu MVU saskaņā ar pašreizējo riska dalīšanas finanšu mehānismu (RSFF); turklāt atbalsta arī priekšlikumu palielināt finansējumu Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammas Uzņēmējdarbības un inovāciju programmā iekļautajiem finanšu instrumentiem (par EUR 14,7 miljoniem), ņemot vērā to līdzšinējo pozitīvo darbību un to, ka šos instrumentus aizvien vairāk pieprasa MVU;

24.

pauž patiesu nožēlu par to, ka laikā, kad valda ekonomikas krīze un īpaši jauniešu vidū vērojams augsts bezdarba līmenis, apropriācijas programmai Progress salīdzinājumā ar finanšu plānojumā paredzēto summu ir samazinātas par EUR 5,3 miljoniem un to apmērs praktiski ir tāds pats kā 2012. gadā, lai gan programmas darbības rezultāti līdz šim ir bijuši labi, tai skaitā ar dzimumu līdztiesību un diskriminācijas novēršanu saistītajās jomās; atkārtoti pauž viedokli, ka ES sociālās programmas ir būtiski svarīgas stratēģijā „Eiropa 2020” noteikto sociālo un nodarbinātības mērķu sasniegšanā; pauž nožēlu par to, ka Komisija pat ne pēdējā DFS gadā nav izmantojusi iespēju, lai atdotu programmai EUR 60 miljonus, kas tika pārvietoti mikrofinansēšanas instrumenta Progress vajadzībām, saskaņā ar 2010. gada saistībām;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu trešo gadu pēc kārtas iekļaut budžeta projektā maksājumu apropriācijas (EUR 50 miljonu apmērā) Eiropas Globalizācijas pielāgošanās fondam (EGF); uzsver to, ka tādējādi ne tikai tiek padarīta redzamāka fonda darbība, bet arī novērsta līdzekļu pārdale no citām budžeta pozīcijām, kas paredzētas citu mērķu sasniegšanai un citu vajadzību segšanai; turklāt uzsver nepieciešamību vēl vairāk vienkāršot šā fonda līdzekļu izmantošanas procedūras praktisko kārtību, jo īpaši ņemot vērā pašlaik notiekošās sarunas par jaunu EGF regulu;

26.

pauž nožēlu par to, ka salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir nedaudz samazināts finansējuma apmērs pamatiniciatīvai „Jaunatne kustībā”; šajā sakarībā uzsver pievienoto vērtību, ko rada Mūžizglītības, Erasmus un Erasmus Mundus programmas, kas, saņemot pieticīgu finansējumu, sniegušas lieliskus rezultātus attiecībā uz efektīvu īstenošanu un pozitīva Savienības tēla veidošanu pilsoņu vidū; atgādina, ka daudzās dalībvalstīs jauniešus ievērojami skar ekonomikas un finanšu krīze un šajā sakarībā izglītības, mobilitātes un mūžizglītības programmām ir vajadzīgs pietiekams finansējums un mērķu noteikšana, lai modernizētu izglītības un apmācības sistēmu, paaugstinātu jauniešu prasmju, mobilitātes un piemērošanās spējas līmeni, tādējādi veidojot novatorisku, uz zināšanām balstītu, viedu un iekļaujošu Eiropu; tālab stingri atbalsta vienlīdzīgu iespēju veicināšanu, lai radītu jauniešiem iespējas neatkarīgi no izglītības līmeņa gūt priekšrocības no ES dažādajām jauniešiem domātajām programmām un politikas nostādnēm; tādēļ iebilst pret ierosinājumu samazināt finansējumu Mūžizglītības programmai par EUR 10,2 miljoniem salīdzinājumā ar 2012. gadu un saskaņā ar iepriekšējo budžetu procedūru laikā ieņemto nostāju un ņemot vērā lieliskos programmas darbības rezultātus plāno stiprināt saistību apropriāciju apmēru attiecīgajai budžeta pozīcijai;

27.

uzsver, ka TEN-T programma, proti, ieguldījumi Eiropas infrastruktūrās ar augstu pievienoto vērtību, ir būtiska stratēģijā „Eiropa 2020” noteikto mērķu sasniegšanai; uzskata, ka šī programma ir būtiska, lai sekmētu konkurētspēju visā ES, novēršot infrastruktūras trūkumus un mazinot sastrēgumus iekšējā tirgū; uzsver, ka infrastruktūras projekti arī tieši sekmē izaugsmi, būvniecības posmā veicinot nodarbinātību; uzsver TEN-T programmas nozīmi, lai sasniegtu mērķus, kas ir saistīti ar pielāgošanos klimata pārmaiņām, nodrošinot ES transporta tīklu turpmāku ilgtspējību; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu palielināt šīs programmas finansējumu par apmēram EUR 85 miljoniem salīdzinājumā ar 2012. gada budžetā noteikto apmēru, bet prasa sniegt turpmākus paskaidrojumus saistībā ar ierosinājumu samazināt līdzekļus par EUR 118 miljoniem salīdzinājumā ar finanšu plānojumā paredzēto summu; atgādina, ka galvenās TEN-T programmas īstenošanu pilnībā pabeidza 2011. gadā, un norāda, ka galīgo vērtējumu par to, kā 2007.-2013. gada finanšu shēmā izlietotas saistību apropriācijas un segti projektu izdevumi, varēs pieņemt tikai 2017. gadā;

28.

uzskata, ka 2013. gadā atbilstīgs finansējums ir nepieciešams programmai integrētas jūrlietu politikas turpmākas izstrādes atbalstam; uzsver savu sarūgtinājumu par to, ka nav izveidota budžeta pozīcija tūrismam, un pauž nožēlu par to, ka pastāvīgi tiek samazināts ceļu satiksmes drošībai paredzētais budžeta piešķīrums;

29.

uzsver, ka steidzami nepieciešami novatoriski risinājumi, lai lielākā mērā izmantotu privātu vai publisku finansējumu un paplašinātu to finanšu instrumentu klāstu, kas pieejami infrastruktūras projektu īstenošanai; pilnīgi atbalsta projektu obligāciju iniciatīvu, kas pašlaik ir izmēģinājuma stadijā un kas ir paredzēta, lai veicinātu spēju ieguldīt līdzekļus ES transporta, enerģijas un IKT tīklu jomā; atzinīgi vērtē to, ka budžeta projektā ir iekļautas apropriācijas izmēģinājuma stadijai, pat ja tās faktiski tiek sadalītas pa attiecīgajām budžeta pozīcijām (CIP, TEN-T, TEN -E), kā tam piekritusi likumdevēja iestāde;

30.

pauž dziļu nožēlu par Komisijas ierosinājumu salīdzinājumā ar finanšu plānojumā sākotnēji paredzēto summu samazināt finansējumu Eiropas uzraudzības iestādēm, jo tas ir pretrunā Eiropas Parlamenta atkārtotām prasībām tām nodrošināt pienācīgu finansējumu; uzskata, ka pašreizējais apropriāciju līmenis nav pietiekami liels, lai ļautu šīm aģentūrām efektīvi pildīt savus pienākumus, jo īpaši pieņemt darbā augsti kvalificētus speciālistus; uzskata, ka, paredzot Eiropas uzraudzības iestādēm papildu uzdevumus, ir jāveic izmaksu novērtējums; tādēļ pauž stingru nodomu atjaunot Eiropas Banku iestādei (EBA) un Eiropas Apdrošināšanas un fondēto pensiju iestādei (EIOPA) paredzētās apropriācijas vismaz 2012. gada budžeta līmenī un pastiprināt finansējumu Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei (ESMA), ņemot vērā tai uzticētos jaunos pienākumus;

31.

ņem vērā, ka 2013. gada budžeta projektā salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu ir paredzēts 3,3 % liels saistību apropriāciju palielinājums (līdz EUR 54 498 miljoniem), un no tā EUR 42 144 miljoni ir paredzēti struktūrfondiem (ERAF un ESF) un EUR 12 354 miljoni — Kohēzijas fondam; uzsver, ka, samazinot budžeta projektā paredzēto saistību apropriāciju apmēru tehniskajai palīdzībai salīdzinājumā ar apmēru, kas sākotnēji bija paredzēts finanšu plānojumā, par EUR 25 miljoniem tiek palielināta rezerve, kas sākotnēji bija paredzēta EUR 0,4 miljonu apmērā;

32.

pauž nožēlu par ierosinājumu samazināt līdzekļus makroreģionālo stratēģiju tehniskajai palīdzībai; atkārtoti norāda uz to, ka stratēģiju īstenošanā ir pastāvīgi nepieciešama tehnisks un administratīvs atbalsts, kā arī ir vajadzīgs starta kapitāls jauniem projektiem, par ko liecina augstais izpildes līmenis 2011. gadā;

33.

uzsver, ka kohēzijas politika jau sen ir apliecinājusi savu pievienoto vērtību kā investīciju instruments, kas nepieciešams, lai efektīvi veicinātu izaugsmi un darba vietu radīšanu, jo tā ļauj nodrošināt tieši konkrētiem reģioniem vajadzīgās investīcijas, tā palīdzot ne vien mazināt reģionu savstarpējās atšķirības, bet arī veicinot ekonomikas atveseļošanos un visas Savienības attīstību; uzskata arī, ka gan finansējuma apmēra, gan noteikto mērķu dēļ struktūrfondi ir būtisks instruments, lai paātrinātu ekonomikas atlabšanu Eiropas Savienībā un sasniegtu stratēģijā „Eiropa 2020” paredzētos mērķus ilgtspējīgas izaugsmes un nodarbinātības jomā; tādēļ atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu veikt pārplānošanu, kad tas ir iespējams, saskaņā ar Parlamenta 2013. gada prioritātēm novirzot dažās dalībvalstīs nepiešķirtos struktūrfonda līdzekļus EUR 82 miljardu apmērā MVU vajadzībām un jaunatnes nodarbinātības veicināšanai; ņem vērā, ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju EUR 7,3 miljardu liels ES finansējums šajā sakarībā ir paredzēts paātrinātai izlietošanai vai līdzekļu pārdalei; prasa, lai to pienācīgi informētu par šīs iniciatīvas īstenošanu valstu līmenī, tās gaidāmo ietekmi uz izaugsmi un nodarbinātību un iespējamo ietekmi uz 2013. gada budžetu;

34.

pauž nopietnas bažas par maksājumu stāvokli saistībā ar šajā izdevumu kategorijā iekļautajiem kohēzijas jomas projektiem un norāda, ka divas trešdaļas no kopējā 2011. gada beigās nesamaksāto saistību apmēra (t. i., EUR 135,8 miljardi) attiecas uz kohēzijas politikas jomas projektiem, kuriem vēl nav izmaksāts finansējums; atgādina, ka 2011. gada beigās Komisija nevarēja apmaksāt aptuveni EUR 11 miljardus lielus pamatotus finansējuma pieprasījumus, ko bija iesnieguši projektā iesaistītie līdzekļu saņēmēji tādēļ, ka budžetā nebija paredzēts pietiekams maksājumu apropriāciju apmērs; norāda, ka tādēļ būtiski aizkavējās maksājumu izpilde, un šis jautājums būs jārisina, nodrošinot pietiekami daudz maksājumu apropriāciju 2012. gadā; stingri norāda, ka nepieļaus šādas situācijas atkārtošanos 2013. gadā;

35.

šajā sakarībā atgādina, ka 2013. gads ir pašreizējās DFS pēdējais gads, kad pilnā sparā tiek īstenoti līdzfinansētie projekti un to īstenošanas ātrums, visticamāk, vēl pieaugs, un ir sagaidāms, ka gada otrajā pusē Komisijai tiks iesniegta liela daļa maksājumu pieprasījumu; aicina Padomi un Komisiju kopīgi ar Parlamentu nekavējoties analizēt un izvērtēt attiecīgās summas un prasības, lai nepieļautu, ka 2013. gadā tiek apdraudēta programmu īstenošana; norāda, ka maksājumu apropriāciju trūkums varētu apdraudēt patlaban labi funkcionējošu programmu turpmāko darbību; turklāt uzsver, ka 2013. gadā, kad pārtrauks piemērot N+3 noteikumu, 12 dalībvalstu iesniegtos maksājumu pieprasījumus vajadzēs iesniegt kā saistību daļas par diviem gadiem (2010. gada daļu atbilstīgi N+3 noteikumam un 2011. gada daļu atbilstīgi N+2 noteikumam); tādēļ uzskata ierosināto maksājumu apropriāciju palielinājumu par 11,7 % (līdz EUR 48 975 miljoniem) salīdzinājumā ar iepriekšējā gada budžetu par minimālo apmēru, jo, kā Komisija ir minējusi, tas stingri attiecas tikai uz 2013. gadu, un pieņem, ka iepriekšējo gadu maksājumu vajadzības būs segtas;

36.

uzskata, ka šis maksājumu apropriāciju palielinājums ir tikai pirmais solis, lai segtu pašlaik īstenoto projektu faktiskās vajadzības, un atkārtoti pauž bažas par iespējamo līdzekļu trūkumu kohēzijas politikas jomā; aicina Padomi un Komisiju rūpīgi izvērtēt reālās vajadzības pēc maksājumiem 1.b izdevumu kategorijā 2013. gadā, nesamazināt līdzekļu apjomu, ja tas nav reāli iespējams un nepieņemt lēmumus, kas ir pretrunā pašu dalībvalstu iesniegtajām prognozēm, uz kuru pamata Komisija sagatavo budžeta projektu; tādēļ iebildīs pret jebkādu iespējamu 2013. gada budžeta projektā iekļauto maksājumu apropriāciju apmēra samazinājumu;

37.

turklāt aicina Komisiju un Padomi, pildot kopīgo apņemšanos, kas tika iekļauta iestāžu 2011. gada decembra deklarācijā, laikus iesniegt un pieņemt budžeta grozījumus, ja maksājumu apropriāciju apmērs izrādīsies nepietiekams faktisko vajadzību segšanai šā gada laikā;

38.

ņem vērā, ka 2013. gada budžeta projektā salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu ir ierosināts par 0,6 % (līdz EUR 60 307 miljoniem) palielināt saistību apropriācijas un par 1,6 % (līdz EUR 57 964 miljoniem) — maksājumu apropriācijas; uzsver, ka minēto palielinājumu apmērs nesasniedz Komisijas ierosināto palielinājumu attiecībā uz kopējo budžeta apjomu; norāda, ka daļēji šo palielinājumu iemesls ir jaunajām dalībvalstīm paredzēto tiešo maksājumu pakāpeniska ieviešana un papildu vajadzības lauku attīstības projektiem; uzsver, ka 2013. gada budžetā paredzētais tirgus intervenču finansējums ir par EUR 419 miljoniem mazāks nekā 2012. gada budžetā;

39.

ņem vērā, ka prognozētā EUR 809 miljonu lielā rezerve, kas 2. izdevumu kategorijā paredzēta ar tirgu saistītiem izdevumiem un tiešajam atbalstam pakārtotā maksimālā apjoma ietvaros, salīdzinājumā ar 2012. gadu ir ievērojami lielāka summa un ka saskaņā ar Komisijas sniegto informāciju tas ir vienreizējs pieaugums, kas radies, likvidējot cukura nozares restrukturizācijas fondu; pauž gandarījumu par to, ka šīs rezerves dēļ 2013. gadā nebūs jāpiemēro finanšu disciplīnas mehānisms; uzsver to, ka šajā izdevumu kategorijā ir nepieciešama pietiekama rezerve, lai atvieglotu jebkādas iespējamas krīzes, kas rastos lauksaimniecības nozarē, kā tas bija vērojams pēdējos gados saistībā ar EHEC baktērijas izraisīto krīzi;

40.

uzskata, ka 2013. gads ir pašreizējā plānošanas perioda pēdējais gads un tādēļ 2. izdevumu kategorijā ir jānodrošina pietiekams maksājumu apropriāciju apmērs, lai jo īpaši segtu pašreiz īstenoto lauku attīstības un LIFE+ projektu vajadzības;

41.

norāda, ka 2. izdevumu kategorija ir būtiska stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu īstenošanai ilgtspējīgas izaugsmes un nodarbinātības jomā, jo īpaši īstenojot lauku attīstības programmas; uzsver nepieciešamību atbalstīt MVU lauku rajonos, jo tie ir galvenie darbavietu nodrošinātāji, īpaši radot darba iespējas jauniešiem; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ierosinājumu par 1,3 % (līdz EUR 14 808 miljoniem) palielināt saistību apropriācijas lauku attīstībai;

42.

norāda, ka apropriācijas 2. izdevumu kategorijā ir mazākas nekā aprēķinātās vajadzības, jo saskaņā ar aplēsēm ELGF piešķirtie ieņēmumi 2013. gadā būs lielāki (EUR 1 332,8 miljoni) nekā 2012. gadā (EUR 1 010 miljoni); norāda, ka šo atšķirību radījis līdzekļu pārpalikums no cukura nozares restrukturizācijas pagaidu fonda (EUR 647,8 miljoni), bet piešķirtie ieņēmumi no grāmatojumu noskaidrošanas, sagaidāms, būs mazāki nekā 2012. gadā (EUR 400 miljoni 2013. gada budžeta projektā salīdzinājumā ar EUR 600 miljoniem 2012. gada budžetā); atgādina, ka pašreizējos aprēķinus pielāgos faktiskajām vajadzībām rudenī, izstrādājot budžeta grozījumu vēstuli lauksaimniecības jomā;

43.

atgādina, ka cenu nestabilitāte šajā nozarē ir nozīmīgs rūpju iemesls, un atbalsta pasākumus, lai apkarotu spekulāciju ar lauksaimniecības precēm; mudina Komisiju un Padomi cieši uzraudzīt notikumu attīstību lauksaimniecības tirgos; šajā sakarībā atgādina Komisijai par Parlamenta aicinājumu — līdz šim brīdim gan vēl nekas nav darīts saistībā ar to — izveidot „cenu un rezervju observatoriju”, ar kuras palīdzību varētu labāk salīdzināt cenas un nodrošināt lielāku pārredzamību cenu noteikšanā;

44.

ņem vērā, ka priekšlikums palielināt ar tirgu saistītos izdevumus un tiešo atbalstu ir izteikts galvenokārt tādēļ, ka pakāpeniski sāk ieviest tiešos maksājumus 12 ES dalībvalstīm, un tā dēļ 2013. gadā budžetā būs vajadzīgi papildu EUR 860 miljoni, un ir gaidāms, ka izdevumi saistībā ar tirgus intervenci samazināsies, jo ir paredzēti lielāki piešķirtie ieņēmumi un lielākajā daļā nozaru ir vērojama labvēlīga tirgus situācija;

45.

ņem vērā, ka ir ievērojami samazināti līdzekļi atsevišķām budžeta pozīcijām, tai skaitā skolām paredzētā piena programmai, un prasa Komisijai sniegt pamatojumu par šādu samazinājumu;

46.

uzsver to, ka ES politikas nostādnes un ES budžets ir galvenie elementi stratēģijā „Eiropa 2020” noteikto mērķu sasniegšanai; šajā sakarībā uzskata, ka darbībai klimata jomā un mērķiem vides jomā ir pārnozaru nozīme un tos jāpārvērš konkrētos pasākumos, kurus īstenošanu paredz dažādās ES programmās un politikas nostādnēs, lai nodrošinātu stabilu ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā un efektīvi risinātu tādas lielas problēmas kā resursu nepietiekamība un klimata pārmaiņas;

47.

ņem vērā priekšlikumu nedaudz — par 3,3 % līdz EUR 366,6 miljoniem — palielināt saistību apropriācijas LIFE+, bet pauž nožēlu, ka apropriāciju apmērs ir par EUR 10,55 miljoniem mazāks, nekā paredzēts 2012. gada janvāra finanšu plānojumā; šajā sakarībā izskatīs visus Iestāžu nolīguma 37. punktā minētos noteikumus;

48.

atzinīgi vērtē līdzekļu apmēru, ko Komisija ierosinājusi piešķirt vistrūcīgākajām personām paredzētajai pārtikas piegādes programmai; aicina Padomi ievērot 2011. gada beigās pieņemto kopīgo lēmumu par finansējuma saglabāšanu šai programmai 2012. un 2013. gadā;

49.

pauž nožēlu par to, ka ES turpina subsidēt tabakas ražošanu, kas ir pretrunā Savienības veselības politikas mērķiem;

50.

uzskata, ka ir svarīgi saglabāt finansiālu atbalstu kopējai zivsaimniecības politikai (KZP), ņemot vērā to, ka drīzumā ir gaidāma tās reforma; īpaši uzsver nepieciešamību atbalstīt zivsaimniecības nozares MVU un veicināt jauniešu iespējas atrast darbavietas šajā nozarē, vienlaikus nodrošinot KZP ilgtspējību un ievērojot vajadzību veicināt pasākumus, ar kuriem garantētu nozares dzīvotspēju no sociālā, ekonomikas un vides aspekta; šajā sakarībā atzinīgi vērtē priekšlikumu palielināt Eiropas Zivsaimniecības fonda saistību apropriācijas par 2,2 % (līdz EUR 687,2 miljoniem) un maksājumu apropriācijas par 7,3 % (līdz EUR 523,5 miljoniem) salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu; tomēr pauž nožēlu par ierosināto līdzekļu samazinājumu KZP vadības, resursu saglabāšanas, pārvaldības un izmantošanas jomā, kā arī KZP kontroles un īstenošanas jomā;

51.

ņem vērā, ka 2013. gada budžeta projektā ir ierosināts šajā izdevumu kategorijā iekļautajām darbībām palielināt kopējo finansējuma apmēru salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu, paredzot EUR 1 392,2 miljonus saistību apropriācijām (pieaugums par 1,8 % jeb EUR 24,42 miljoniem) un EUR 928,3 miljonus maksājumu apropriācijās (pieaugums par 11,1 %); uzskata, ka tas atbilst ES aizvien tālejošākajiem plāniem saistībā ar brīvības, drošības un taisnīguma telpu;

52.

uzsver nepieciešamību palielināt kiberdrošībai paredzētās apropriācijas IT nozarē, jo aizvien biežākas noziedzīgas darbības šajā jomā rada milzīgus zaudējumus dalībvalstu ekonomikai; pastāv uz to, ka pastiprinātai kibernoziegumu apkarošanai Savienības mērogā, izvēršot plānotā Eiropas Kibernoziegumu centra darbību, ir vajadzīgs atbilstošs finansējums, un tādēļ pauž nosodījumu attiecībā uz Komisijas ierosinātajiem Eiropola budžeta samazinājumiem, jo Komisijas noteiktos šā centra uzdevumus nevar izpildīt ar pašreizējiem Eiropola cilvēkresursiem un finanšu resursiem; norāda, ka pretēji finanšu plānojumā noteiktajam ir paredzēts par EUR 64,4 miljoniem salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu samazināt finansējumu Noziedzības novēršanas un cīņas pret noziedzību programmai, lai gan, izveidojot šo programmu, tika paredzēts, ka tās ietvaros risinās arī kibernoziedzības un interneta nelikumīgas izmantošanas problēmas;

53.

prasa turpināt atbalsta sniegšanu aģentūrai Frontex, kā arī vairākām nesen izveidotām šajā izdevumu kategorijā iekļautām aģentūrām (īpaši Eiropas Patvēruma atbalsta birojam un plaša mēroga IT sistēmu aģentūrai); norāda, ka salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu par 8,9 % (EUR 7,3 miljoniem) ir samazināts finansējums Eiropas Policijas birojam (Eiropolam), un sagaida, ka Komisija sniegs detalizētāku paskaidrojumu par šā finansējuma samazināšanu;

54.

ņem vērā, ka EUR 30 miljonu lielo samazinājumu VIS programmas finansējumā un Eurodac programmas darbības pārtraukšanu (-EUR 0,5 miljoni) kompensēs šo programmu uzdevumu un attiecīgo budžeta apropriāciju nodošana jaunajai aģentūrai, kurai uzticēta plaša mēroga IT sistēmu darbības pārvaldība;

55.

ņem vērā SIS II paredzēto būtisko saistību apropriāciju palielinājumu un salīdzinoši zemo maksājumu līmeni; norāda, ka saskaņā ar vispārējo SIS II grafiku 2013. gadā tās izstrādei un migrācijai vajadzētu būt pabeigtai un IT aģentūra pārņems sistēmas pārvaldību; tādēļ apšauba to, ka ir lietderīgi tieši pirms plānotās SIS II ieviešanas palielināt budžeta apropriāciju apmēru, kas tik lielā mērā pārsniedz sākotnējā finanšu plānojumā paredzēto summu; iesaka ievērojamu SIS II budžeta daļu iekļaut rezervē, līdz ir konstatēti darbības panākumi un atbilstība finanšu plānam;

56.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir ierosinājusi palielināt finansējumu Eiropas Bēgļu centram par EUR 9,8 miljoniem salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu, jo tas atbilst iepriekšējos gados ieņemtajai nostājai un pašreiz notiekošajai kopējās Eiropas patvēruma sistēmas ieviešanai; ņem vērā, ka par Ārējo robežu fonda budžeta apropriācijas ir palielinātas par 19 % līdz EUR 415,5 miljoniem, kas ir puse no finanšu plānojumā paredzētās summas; atgādina par savu stingro prasību pienācīgi un līdzsvaroti reaģēt uz šiem izaicinājumiem, lai uzlabotu legālās migrācijas pārvaldību un palēninātu nelegālo migrāciju;

57.

uzsver, ka jāpiešķir pietiekams finansējums pasākumiem, kuru mērķis ir apkarot vardarbību dzimumu dēļ; uzsver, ka programma profilaksei un cīņai pret visiem vardarbības veidiem („Daphne”) ir bijusi nozīmīga, izskaužot vardarbību pret sievietēm un meitenēm Eiropas Savienībā, un uzsver, ka 2013. gadā ir svarīgi palielināt šīs programmas finansējumu;

58.

atgādina — lai gan 3.b izdevumu kategorija ir vismazākā DFS kategorija pēc piešķirtā finansējuma, tā aptver Eiropas iedzīvotājiem ļoti svarīgas jomas, piemēram, jaunatnes, izglītības un kultūras programmas, sabiedrības veselību, patērētāju tiesību aizsardzību, civilās aizsardzības instrumentu un komunikācijas politiku; tādēļ pauž nožēlu, ka kopējo apropriāciju apmēru šajā izdevumu kategorijā arī 2013. gadā plāno samazināt salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu, saistību apropriācijas samazinot par 1,2 % (EUR 26,08 miljoni) un maksājumu apropriācijas — par 0,4 %, neietverot Solidaritātes fondu;

59.

ņemot vērā pareizo budžeta izpildi iepriekšējos gados, atzinīgi vērtē to, ka 2013. gadā līdz EUR 140,45 miljoniem palielināts finansējums programmai „Jaunatne kustībā” —salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu tas ir EUR 0,8 miljonu liels pieaugums un salīdzinājumā ar finanšu plānojumu EUR 16,5 miljonu liels pieaugums;

60.

atzinīgi vērtē to, ka salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu ir palielinātas saistību apropriācijas Kultūras programmai (+ 1,4 %), programmai Media 2007 (+ 1,1 %) un Savienības rīcībai veselības jomā (+ 3,1 %), bet pauž nožēlu par to, ka salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu ir samazinātas apropriācijas programmai „Eiropa pilsoņiem”, jo īpaši Eiropas Pilsoņu gadā, kā arī Savienības rīcībai patērētāju aizsardzības politikas jomā un programmai Media Mundus;

61.

pauž nožēlu par to, ka laikā, kad plaisa starp Eiropas Savienību un tās iedzīvotājiem ir dziļāka nekā jebkad, par ko liecina aizvien mazāks to pilsoņu skaits, kuri balso Eiropas Savienības Parlamenta vēlēšanās, salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu tiek samazināts saistību apropriāciju apmērs darbībām komunikācijas jomā; ir pārliecināts par to, ka jāpastiprina centieni komunikācijas jomā un tiem atbilstīgs finansējums, lai nodrošinātu Savienības iestāžu redzamību un parādītu to ieguldījumu ekonomikas un finanšu krīzes pārvarēšanā;

62.

uzsver to, ka šogad kārtējo reizi šajā izdevumu kategorijā ir atstāta ļoti neliela rezerve (EUR 25,6 miljoni), un tas ierobežo rīcības brīvību gadījumā, ja būs jāīsteno jaunas darbības vai jāpieņem jauni lēmumi par finansēšanas prioritātēm, kas būs tieši saistītas ar iedzīvotājiem;

63.

ņem vērā to, ka salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu 2013. gada budžeta projektā ir paredzēts saistību un maksājumu apropriāciju palielinājums par attiecīgi 0,7 % (līdz EUR 9 467,2 miljoniem) un 5,1 % (līdz EUR 7 311,6 miljoniem); norāda, ka šo palielinājumu apjoms nesasniedz Komisijas ierosināto budžeta palielinājuma apjomu kopumā;

64.

atgādina, ka Savienības un dalībvalstu centieni ārējās darbības finansēšanā ir vairāk jākoordinē un jāsaskaņo, lai izvairītos no jau tā ierobežoto resursu pārklāšanās un dublēšanās; uzsver nepieciešamību veicināt sadarbību un sinhronizēt darbību ar citiem starptautiskiem, vietējiem un reģionāliem līdzekļu devējiem, lai maksimāli uzlabotu līdzekļu izmantošanu un radītu sinerģiju; uzskata, ka ekonomikas lejupslīdes laikā ir svarīgi arī palielināt instrumentu plānošanas un īstenošanas elastīgumu un papildināt ierobežotos resursus ar instrumentiem, kuri rada sviras efektu, tādējādi ļaujot izmantot un atkārtoti izmantot ieguldītos un nopelnītos līdzekļus;

65.

ņem vērā priekšlikumu par EUR 272,3 miljoniem palielināt rezervi 4. izdevumu kategorijā, kas ir ievērojams palielinājums salīdzinājumā ar finanšu plānojumu 2013. gadam (no EUR 119,6 miljoniem līdz EUR 391,9 miljoniem) un ko rada turpmāk minētiem instrumentiem paredzētu saistību apropriāciju palielinājuma un pieauguma samazinājuma neto ietekme, proti, saistību apropriāciju palielinājums Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentam (ENPI) (par EUR 51,7 miljoniem), ICI un ICI+ programmai (palielinājums par EUR 0,3 miljoniem salīdzinājumā ar finanšu plānojumu) un saistību apropriāciju pieauguma samazinājums Garantijas fondam (par EUR 104,5 miljoniem), pirmspievienošanās palīdzības instrumentam (par EUR 99,3 miljoniem), makrofinansiālās palīdzības instrumentam (par EUR 37,4 miljoniem), attīstības sadarbības instrumentam (par EUR 28,6 miljoniem) un stabilitātes instrumentam (par EUR 41,4 miljoniem); aicina Komisiju sniegt pietiekamu paskaidrojumu par to, kāpēc vajadzēja tik ievērojami samazināt dažu programmu finansējumu salīdzinājumā ar finanšu plānojumu; uzsver — lai gan varētu atzinīgi vērtēt finansējuma samazinājumu programmām, kurās līdzekļu izlietojums ir nepietiekams, ja tas rada efektīvus ietaupījumus, apropriācijas nebūtu jāsamazina visās budžeta pozīcijās; brīdina, ka mākslīgi palielinātas rezerves kā sarunu instrumenta izmantošanu budžeta procedūras laikā nevar uzskatīt par pareizu budžeta veidošanas praksi;

66.

īpaši pauž nožēlu par to, ka tiek pastāvīgi samazināts apropriāciju apmērs attīstības sadarbības jomā; pauž neizpratni par to, kā tas ir savienojams ar ES starptautiskajām saistībām līdz 2015. gadam piešķirt līdzekļus Tūkstošgades mērķu sasniegšanai 0,7 % apmērā no NKP; pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar 2013. gada budžeta projektu kopējo saistību apmēru, kas paredzēts attīstības sadarbības instrumentam (DCI), plānots palielināt mazākā mērā nekā aprēķinātais inflācijas līmenis un ka ierosinātais kopējais DCI maksājumu apmērs ir mazāks nekā attiecīgā summa 2012. gadā; aicina Komisiju nodrošināt saskaņotāku, reālistiskāku un labāk plānotu pieeju DCI finansēšanai;

67.

norāda uz priekšlikumu palielināt Eiropas kaimiņattiecību instrumentam piešķirtās apropriācijas, kas paredzētas, lai apmierinātu to valstu vajadzības, kuras saskaras ar būtiskām politiskām un ekonomiskām pārmaiņām; atzinīgi vērtē to, ka Austrumu partnerībai ir pievērsta īpaša uzmanība, un no jauna apstiprina atbalstu tās dienvidu posma valstīm, jo pēc „arābu pavasara” tās saskaras ar patiesi vēsturiska mēroga izaicinājumiem; uzskata, ka Komisija nepietiekami ziņo par principa „lielāks atbalsts lielākām reformām” piemērošanu, un aicina to izstrādāt skaidrus kritērijus attiecībā uz šā principa īstenošanu;

68.

uzskata, ka vēl joprojām ir jānodrošina pietiekams ES finansiālās palīdzības apmērs Palestīniešu pašpārvaldei un ANO Palīdzības un darba aģentūrai Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (UNWRA), lai atbilstīgi un vispusīgi reaģētu uz politisko un humanitāro stāvokli Tuvajos Austrumos un miera procesa norisi; uzsver īpaši smago situāciju, kurā pašlaik atrodas UNWRA, jo īpaši sekojot notikumu attīstībai Sīrijā; norāda, ka saistību palielinājuma tīrā ietekme ENPI rodas galvenokārt saistībā ar nepārtraukto atbalstu, kas atbilstīgi 2012. gada budžeta projektā norādītajam apmēram tiek sniegts okupētajai Palestīnas teritorijai;

69.

uzsver, ka, pateicoties Parlamenta stingrajai nostājai, ES ikgadējais ieguldījums Palestīniešu pašpārvaldes, UNRWA un Tuvo Austrumu miera procesa atbalstam pēdējos gados sasniedzis EUR 300 miljonus, un atgādina, ka budžeta lēmējinstitūcija budžeta saskaņošanas laikā vienojās šim mērķim 2012. gadā piešķirt EUR 200 miljonus ar nosacījumu, ka 2011. gadā tiks noteikti piešķirts papildu finansējums EUR 100 miljonu apmērā, kuru iegūs no neizlietotajām apropriācijām; jau kopš budžeta gada paša sākuma prasa noteikt finansējuma saistības, kas atspoguļo faktiskās vajadzības, lai nodrošinātu efektīvu ES atbalstu ilgtspējīgam miera veidošanas procesam; uzstāj, ka ir jāievieš stingra finanšu kontrole un ka Eiropas Parlamentam ir jāsaņem detalizēts izdevumu sadalījums un izvērtējums;

70.

atzīst to, ka līdz ar Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai par EUR 67,6 miljoniem tiks samazināts pirmspievienošanās palīdzības instrumentam piešķirtais finansējums; tomēr pauž bažas par to, ka Komisija ierosina samazināt atbalstu kandidātvalstu iestāžu spēju veidošanai vairāk, nekā bija gaidāms, samazinot pirmspievienošanās palīdzības instrumenta līdzekļus Horvātijai (kopumā par EUR 29,14 miljoniem salīdzinājumā ar 2012. gadu), bet līdzekļu apmērs tiek palielināts tādā pašā budžeta pozīcijā attiecībā uz iespējamām kandidātvalstīm (par EUR + 10,5 miljoniem salīdzinājumā ar 2012. gadu); atgādina, ka institucionālās spējas ir ārkārtīgi svarīgs faktors Savienības finansējuma pareizā izmantošanā un ir vienlīdz svarīgas gan kandidātvalstīm, gan iespējamām kandidātvalstīm; atzinīgi vērtē to, ka ir ierosināts par 10,2 % salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu palielināt saistību apropriācijas pirmspievienošanās palīdzības instrumentam lauku attīstības jomā;

71.

atkārtoti norāda, ka īpaši taupības pasākumu laikā būtu rūpīgi jāplāno saistību apropriācijas katrā KĀDP budžeta pozīcijā, lai garantētu to, ka ES līdzekļi tiek novirzīti visnepieciešamākajiem pasākumiem, pēc iespējas ņemot vērā KĀDP darbību elastīgumu un neparedzamību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē prasību veidot lielākas sinerģijas, cita starpā, apkopojot, daloties un integrējot spējas, kā arī uzlabojot misiju un darbību izpildi, plānošanu un īstenošanu; atzinīgi vērtē centienus sagatavot pārredzamus un pilnvērtīgus visu KĀDP misiju pārskatus; rūpīgi analizēs KĀDP saistību apropriāciju palielinājumu par 9,2 % 2013. gadā;

72.

atzīst nepieciešamību reaģēt uz transreģionāla mēroga draudiem, ko rada organizētā noziedzība un nelegāla tirdzniecība, aizsargāt kritiski svarīgu infrastruktūru, novērst sabiedrības veselības apdraudējumu un cīnīties pret terorismu; tomēr aicina Komisiju sniegt pierādījumus tam, kādēļ šiem pasākumiem 2013. gadā ir vajadzīgs par 50 % lielāks finansējums;

73.

ņem vērā, ka visu iestāžu kopējais administratīvo izdevumu aprēķinātais apmērs ir EUR 8 544,4 miljoni, un tas ir par 3,2 % lielāks nekā 2012. gadā, kā arī tajā ir paredzēta EUR 636,6 miljonu liela rezerve, tai skaitā ar Horvātijas pievienošanos saistīti papildu izdevumi;

74.

atzīst, ka vairākums iestāžu, tostarp Eiropas Parlaments, ir centušās nepalielināt administratīvo budžetu vairāk kā prognozētās inflācijas apmērā, atskaitot Horvātijas pievienošanās izmaksas; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību ilgtermiņā racionalizēt administratīvos līdzekļus un uzstāj, ka ir jāstiprina iestāžu sadarbība tādās jomās kā cilvēkresursi, rakstiskā un mutiskā tulkošana, ēku apsaimniekošana un informācijas tehnoloģijas;

75.

uzsver, ka galvenais iemesls tam, kādēļ salīdzinājumā ar 2012. gadu finansējuma apmērs ir palielināts par 3,2 %, ir tiesību aktos vai līgumos noteiktās saistības, piemēram, pensiju vai atalgojuma korekcija; tomēr norāda, ka Komisija ir ņēmusi vērā un pat pārsniegusi savas saistības saglabāt 5. izdevumu kategorijā iekļauto Komisijas administratīvo apropriāciju apmēra nominālo palielinājumu salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu zem paredzētā inflācijas līmeņa 1,9 % apmērā, kā tika paskaidrots par budžeta un finanšu plānošanu atbildīgā komisāra 2012. gada 23. janvāra vēstulē;

76.

saprot, ka tas tika panākts, jau 2013. gadā par vairāk nekā 1 % samazinot štata vietu skaitu Komisijas štatu sarakstos, jo īpaši administratīvā atbalsta, budžeta pārvaldības un krāpšanas novēršanas jomā, kā arī vēl vairāk samazinot finansējumu citos administratīvo izdevumu budžeta posteņos; prasa sniegt turpmākus paskaidrojumus par faktiskajām vajadzībām veikt tādu štata vietu samazinājumu un tādējādi iesaldēt administratīvos izdevumus reālā izteiksmē, ņemot vērā to, ka 2012. gadā Komisijai izdevās iesaldēt administratīvos izdevumus nominālā izteiksmē, nesamazinot štata vietu skaitu;

77.

atzinīgi vērtē šos centienus konsolidēt budžetu attiecībā uz administratīvajiem izdevumiem laikā, kad valstu līmenī joprojām pastāv ekonomiski un budžeta ierobežojumi; atzīst to, ka visām ES iestādēm ir kopīgiem spēkiem jāveic šī konsolidācija; tomēr pauž bažas par negatīvajām sekām, ko šādi pasākumi var radīt attiecībā uz ES darbību un programmu ātru, regulāru un efektīvu īstenošanu, ko veic moderna pārvalde, īpaši ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt atalgojumu par sasniegtajiem darbības rezultātiem un sniegto pakalpojumu kvalitāti, ņemot vērā ģeogrāfisko līdzsvarojumu, sevišķi laikā, kad turpina pieaugt ES kompetences un Savienībai pievienojas jaunas dalībvalstis; atzinīgi vērtē informāciju par jomām, kurās ir palielināts darbinieku skaits, piemēram, Eiropas ekonomiskā pārvaldība, vienotais tirgus, kā arī drošība un taisnīgums, bet prasa sniegt līdzīgu informāciju par politikas jomām, kurās notika štata vietu samazināšana, un štata vietu veidiem, kuru skaits tika samazināts salīdzinājumā ar 2012. gadu;

78.

pamatojoties uz iepriekšminēto, atkārtoti norāda, ka darbinieku skaita samazināšana ir jāveic, pamatojoties uz iepriekšēju ietekmes novērtējumu un cita starpā ņemot vērā visas Savienības juridiskās saistības, ES prioritātes un iestāžu jaunās pilnvaras un lielāku pienākumu apmēru, kas tām ir noteiktas Līgumos; uzsver, ka, veicot šādu novērtējumu, rūpīgi jānosaka, kādas sekas darbinieku skaita samazināšana radīs dažādos ģenerāldirektorātos un dienestos, jo īpaši ņemot vērā to lielumu un darba apjomu, kā arī to, kā tas ietekmēs dažādas štata vietas jomās, kas iekļautas Komisijas iesniegtajā ikgadējā cilvēkresursu pārbaudes ziņojumā (politikas veidošana, programmu pārvaldība, administratīvais atbalsts, budžeta pārvaldība un krāpšanas novēršana, valodu dienesti u. c.);

79.

uzsver, ka daudzās ES rīcības jomās būtu jānodrošina pietiekams personāls, ņemot vērā programmas īstenošanas stadiju, jaunas prioritātes un citu notikumu attīstību; tādēļ rūpīgi pārbaudīs personāla vispārējās attīstības līmeni dažādos ģenerāldirektorātos un dienestos, arī ņemot vērā šajā ziņojumā minētās prioritātes; papildus detalizētākas informācijas sniegšanai šajā jautājumā prasa, lai Komisija turpinātu tikpat detalizēti izvērtēt ietekmi, ko radītu ierosinātā vispārējā personāla samazināšana, ņemot vērā arī jebkādu Komisijas personāla samazināšanu ilgākā laika periodā, un ziņot par to Parlamentam; uzstāj, ka atkarībā no šā novērtējuma rezultātiem budžeta lēmējinstitūcijai kā priekšnoteikums jānosaka iespēja apsvērt personāla samazināšanu 2013. gadā par 1 %;

80.

uzskata, ka joprojām aktuāls ir jautājums par lielo vadošo amatu skaitu Ārējās darbības dienestā, kas palielina izmaksas; tādēļ prasa Eiropas Ārējās darbības dienestam sniegt papildu informāciju, jo īpaši par budžeta projektā ierosināto AD 14 pakāpes amata vietu skaita ievērojamo palielināšanu (+ 9,2 %); vienlaikus prasa sniegt sīkāku informāciju par priekšlikumu ievērojami palielināt apropriācijas ēku drošībai un apsardzei (+ 57,2 %);

81.

pauž pārliecību, ka novēršana un starpniecība ir izmaksu ziņā viens no visefektīvākajiem konfliktu atrisināšanas veidiem, kas neļauj tiem pāraugt vardarbībā; tādēļ atzinīgi vērtē priekšlikumu pēc Parlamenta ierosinātās sagatavošanas darbības veiksmīgās pabeigšanas šā gada beigās izveidot Eiropas Ārējās darbības dienesta budžetā atsevišķu pozīciju konfliktu novēršanai un starpniecības atbalstam EUR 500 000 apmērā;

82.

uzskata, ka Eiropas skolām ir jāparedz pienācīgs finansējums, ņemot vērā ES iestāžu darbinieku bērnu īpašo situāciju; ņem vērā ierosināto vispārējo piešķīrumu 180,7 miljonu apmērā, kas salīdzinājumā ar 2012. gadu rada 6,8 % lielu finansējuma pieaugumu un pārsniedz finanšu plānojumā paredzētās summas; tomēr rūpīgi pārbaudīs katras Eiropas skolas budžeta pozīciju un budžeta lasījumā Parlamentā izdarīs jebkādus grozījumus, ko uzskatīs par atbilstīgiem šajā jomā;

83.

uzsver izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību kā pamatinstrumentu nozīmi politisko prioritāšu formulēšanā un ceļa bruģēšanā jaunām ilgtermiņa iniciatīvām gan reģionālā, gan ES līmenī, kas var kļūt par ES darbībām un programmām, kuras uzlabo ES pilsoņu dzīvi; plāno, pamatojoties uz Komisijas novērtējumu un ieteikumiem un rūpīgi izvērtējot gaidāmo rezultātu radīto ilgtspējību un noturību, turpināt veidot izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību līdzsvarotu kopumu;

84.

saskaņā ar Iestāžu nolīguma II pielikuma D daļu nosūtīs Komisijai 2013. gada budžetā iekļaujamo iespējamo izmēģinājuma projektu un sagatavošanas darbību pirmo provizorisko sarakstu; sagaida, ka Komisija sniegs labi pamatotu analīzi attiecībā uz Parlamenta indikatīvajiem priekšlikumiem; uzsver, ka šis provizoriskais saraksts neizslēdz iespēju budžeta lasījumā Parlamentā oficiāli iesniegt un pieņemt grozījumus attiecībā uz izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām;

85.

atgādina, ka saistībā ar 2012. gada budžetu pieņemtajiem 70 izmēģinājuma projektiem un sagatavošanas darbībām visās izdevumu kategorijās paredzēto saistību apropriāciju kopējā summa bija EUR 105,45 miljoni; norāda, ka gadījumā, ja budžeta lēmējinstitūcija attiecībā uz 2013. gadu pieņems izmēģinājuma projektus un sagatavošanas darbības par līdzīgu summu un ar līdzīgu līdzekļu sadalījumu pa izdevumu kategorijām, jau būs izlietoti 54 % no 1.a izdevumu kategorijas rezerves, 27 % no 3.a izdevumu kategorijas rezerves un 37 % no 3.b izdevumu kategorijas rezerves;

86.

ņem vērā Komisijas priekšlikumus attiecībā uz četrām sagatavošanas darbībām un diviem izmēģinājuma projektiem, kuriem paredzētais saistību apropriāciju kopējais apmērs ir EUR 15,5 miljoni; plāno rūpīgi analizēt šo priekšlikumu mērķus un saturu un pārbaudīt pieprasītās summas;

87.

ņem vērā, ka 2013. gada budžeta projektā ES decentralizētajām aģentūrām kopumā ir paredzēti EUR 748 miljoni (t. i. 0,5 % no kopējā ES budžeta), un tā dēļ kopējais ES finansējuma apmērs (tai skaitā piešķirtie ieņēmumi) salīdzinājumā ar 2012. gada budžetu palielinās par EUR 24 miljoniem jeb + 3,2 %; apzinās to, ka šo pieaugumu galvenokārt rada līdzekļu paredzēšana astoņām aģentūrām, ņemot vērā to, ka tām ir jānodrošina pietiekams finansējums, un septiņām aģentūrām, kurām paplašināts pienākumu klāsts, tā, lai netiktu kavēta to darbība; ņem vērā, ka ES ieguldījums aģentūrās, kuru darbība ir izvērsta paredzētajā apjomā, nominālā izteiksmē samazinās, bet štata vietu skaits tomēr ir palielināts par 1,2 %; ņem vērā, ka pašlaik aģentūrās kopumā ir 5 115 vispārējas štata vietas, t. i. to skaits ir palielināts par 257 štata vietām galvenokārt aģentūrās, kurām ir noteikti jauni pienākumi vai kuras tikko sākušas darbību;

88.

ņem vērā, ka Komisija pirmo reizi ir samazinājusi gandrīz visu aģentūru pieprasīto līdzekļu apmēru, kas kopumā atbilda finanšu plānojumā iekļautajām summām; tas attiecas arī uz tām aģentūrām, kas atbilst Parlamenta prioritātēm, un kopējais samazinājuma apmērs ir aptuveni EUR 44 miljoni; atgādina, ka ir jāveic rūpīga šādu samazinājumu metodoloģiju, pamatojumu un iespējamo seku analīze saistībā ar dažādām rezolūcijām, no kurām jaunākā ir pieņemta par 2010. gada budžeta izpildi un kurās ir uzsvērts, ka Starptautiskās Darba grupas (IWG) veiktās aģentūru pārskatīšanas rezultātā būtu jāievieš strukturāli uzlabojumi gan aģentūru ietekmes, gan izmaksu lietderības ziņā, tostarp nosakot jomas, kurās notiek esošo aģentūru funkciju dublēšanās un pārklāšanās; vēlreiz uzsver to, ka budžeta līdzekļu piešķiršana ES aģentūrām nebūt neaprobežojas tikai ar administratīvajiem izdevumiem vien, bet gan drīzāk palīdz sasniegt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus un ES mērķus kopumā, vienlaikus cenšoties ietaupīt līdzekļus valstu līmenī, kā nolēmusi likumdevēja iestāde;

89.

uzskata, ka trialogā, kas notiks 2012. gada 9. jūlijā, galvenie interesējošie jautājumi būs šādi:

90.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai un Padomei.