31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/1

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2. pantu un 3. panta 3. punkta otro daļu un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 23. pantu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 5. aprīļa Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2002/629/TI (1),

—

ņemot vērā 1949. gada ANO Konvenciju par cīņu ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses,

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un vēlākos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO „Pekina+5” (2000. gads), „Pekina+10” (2005. gads) un „Pekina+15” (2010. gads) sanāksmēs,

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.–2020. gads), ko 2011. gada martā pieņēmusi Eiropadome (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. marta paziņojumu „Stingrāka apņemšanās veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību — Sieviešu harta” (COM(2010)0078),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 11. februāra darba dokumentu „Ziņojums par progresu vīriešu un sieviešu līdztiesības jomā 2010. gadā” (SEC(2011)0193),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija 2010.–2015.” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā Pamattiesību aģentūras ziņojumu par homofobiju, transfobiju un diskrimināciju seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes dēļ (2010),

—

ņemot vērā ES tiesību aktu kopumu cietušajiem, kas ietver Komisijas 2011. gada 18. maija paziņojumus „Cietušo tiesību stiprināšana Eiropas Savienībā” (COM (2011)0274), priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimuma standartus (COM(2011)0275) un priekšlikumu “Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par aizsardzības pasākumu savstarpēju atzīšanu civillietās” (COM(2011)0276),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „„Eiropa 2020” — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ziņojumu „Barselonas mērķu īstenošana attiecībā uz pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes pakalpojumiem” (COM(2008)0638),

—

ņemot vērā Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu, un saistīto Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 1. marta spriedumu Test-Achats lietā (C-236/09) (3),

—

ņemot vērā tā 2005. gada 13. oktobra rezolūciju par sievietēm un nabadzību Eiropas Savienībā (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2009. gada 3. februāra rezolūciju par nediskrimināciju, kas pamatojas uz dzimumu un paaudžu solidaritāti (5),

—

ņemot vērā tā 2010. gada 10. februāra rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā (2009) (6) un 2011. gada 8. marta rezolūciju par vīriešu un sieviešu līdztiesību Eiropas Savienībā —2010 (7),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par sievietēm un uzņēmējdarbības augstākā līmeņa vadību (8),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 5. aprīļa rezolūciju par jaunajiem ES politikas pamatvirzieniem pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanai (9),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 8. marta rezolūciju par sieviešu nabadzības izpausmēm Eiropas Savienībā (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ekonomiskās lejupslīdes un finanšu krīzes ar dzimumu saistītiem aspektiem (11),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0041/2012),

A.

tā kā vīriešu un sieviešu līdztiesība ir Eiropas Savienības pamatprincips, kas ietverts Līgumā par Eiropas Savienību, un tā kā Savienība ir izvirzījusi īpašu uzdevumu visās tās darbībās ietvert dzimumu līdztiesības principu, un tā kā, neraugoties uz pakāpenisko attīstību šajā jomā, joprojām pastāv liela sieviešu un vīriešu nevienlīdzība;

B.

tā kā ekonomikas krīzes laikā sieviešu pozīcijas stiprināšana darba tirgū un ekonomiskā neatkarība ir ne tikai morāla prasība, bet arī ekonomiska nepieciešamība; tā kā stratēģijas „Eiropa 2020” galvenais mērķis ir censties paaugstināt 20–64 gadus vecu sieviešu un vīriešu nodarbinātības līmeni līdz 75 %;

C.

tā kā Eiropas turpmākā ekonomiskā konkurētspēja un labklājība ir būtiski atkarīga no tās spējas pilnībā izmantot savus darbaspēka resursus, tostarp no lielākas sieviešu līdzdalības darba tirgū; tā kā viena no stratēģijas „Eiropa 2020” prioritātēm ir nodarbināt vairāk sieviešu, lai līdz 2020. gadam sasniegtu 75 % sieviešu nodarbinātības līmeni; tā kā salīdzinoši vairāk sieviešu nekā vīriešu strādā nepilnu darba laiku vai uz pagaidu darba līgumu pamata un tādēļ viņas ir vieglāk atlaist štatu samazināšanas dēļ krīzes laikā un tā kā ir risks, ka pašreizējā lejupslīde kavēs vai pat pagriezīs atpakaļ attīstību dzimumu līdztiesības jomā; tā kā nepilna laika darba iespējām tomēr dažkārt un dažreiz var būt labvēlīga ietekme uz sievietēm un vīriešiem saistībā ar darba, ģimenes un privātās dzīves apvienošanu;

D.

tā kā dzimumu līdztiesības mērķis ir labāka sieviešu politiskā pārstāvniecība; atgādina, ka attiecībā uz sieviešu pārstāvību politisko lēmumu pieņemšanā pēdējos gados nav novēroti nekādi lineāri uzlabojumi — dzimumu līdzsvars ES dalībvalstu parlamentos ir palicis nemainīgs, proti, 24 % sieviešu un 76 % vīriešu, un dažās dalībvalstīs parlamentā pārstāvēto sieviešu procentuālā daļa nepārsniedz 15 %; kopējam ministru amatos esošo sieviešu skaitam veidojot tikai 23 %; tā kā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja vietnieču skaits 2009.–2014. gada pilnvaru termiņa otrajā pusē ir samazinājies;

E.

tā kā sākotnēji ekonomikas krīze skāra galvenokārt vīriešu nodarbinātību, bet ir paredzams, ka valsts izdevumu samazināšanai būs nesamērīga ietekme uz sieviešu nodarbinātību un atalgojuma starpību, jo salīdzinoši daudz vairāk sieviešu nekā vīriešu ir nodarbināti valsts sektorā; tā kā īpaši apdraudētas nozares, kurās strādā vairāk sieviešu, ir veselības aprūpe, izglītība un sociālā aprūpe; ir svarīgi pievērst uzmanību ne tikai nodarbinātības līmenim, bet arī vienādai nodarbinātības apstākļu kvalitātei un nodarbinātības kvalitātei, ieskaitot karjeras iespējas un atalgojumu;

F.

tā kā vardarbība pret sievietēm, tostarp psiholoģiskā vardarbība, ir galvenais šķērslis sieviešu un vīriešu līdztiesības nodrošināšanā, tā ir sieviešu pamattiesību pārkāpums un joprojām ir viens no izplatītākajiem cilvēktiesību pārkāpumiem ES, neraugoties uz politiķu veiktajiem pasākumiem tās apkarošanā; tā kā ekonomiskā lejupslīde rada apstākļus lielākai vardarbībai tuvās attiecībās un taupības pasākumi, kas ietekmē atbalsta dienestus, padara cietušās sievietes vēl neaizsargātākas, nekā parasti;

G.

tā kā ekonomisti un demogrāfi (Pasaules Banka, ESAO, SVF) izmanto ekonomiskus un matemātiskus modeļus, lai uzsvērtu mājsaimniecībās notiekošās ražošanas (ko veic galvenokārt sievietes) ekonomisko vērtību, un tā kā sieviešu ieguldījums IKP būtu vēl lielāks, ja tiktu ņemts vērā viņu neapmaksātais darbs, kas apliecina sieviešu darba diskrimināciju;

H.

tā kā budžeta samazināšana sociālajiem pakalpojumiem, piemēram, bērnu aprūpei, turpina traucēt sieviešu dalībai darba tirgū;

I.

tā kā bērnu, vecāka gadagājuma cilvēku un citu apgādībā esošu personu aprūpes pakalpojumu pieejamība ir būtiska, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu līdzdalību darba tirgū, izglītībā un apmācībā; tā kā mājās dzīvojošie aprūpētāji (gan vīrieši, gan sievietes) tiek diskriminēti, jo uz pensijām un tiesībām netiek attiecināti viņu nostrādātie gadi;

J.

tā kā 2012. gads ir Eiropas gads aktīvām vecumdienām un paaudžu solidaritātei un tā kā ir būtiski uzsvērt, ka vairāk vecāka gadagājuma sieviešu nekā vīriešu dzīvo viena cilvēka mājsaimniecībās garāka mūža ilguma dēļ

K.

tā kā Eiropas Parlaments 2011. gada oktobrī pieņēma nostāju par priekšlikumu jaunai direktīvai par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, paredzot pilnīgu tā apmaksāšanu un pagarinot to līdz 20 nedēļām, kā arī paredzot vismaz 2 nedēļu ilgu un apmaksātu paternitātes atvaļinājumu;

L.

tā kā banku krīze ļoti ierobežo piekļuvi kapitālam un tā ir problēma, kas visticamāk nesamērīgi skars sievietes uzņēmējas, jo sievietes arvien vairāk strādā kā pašnodarbinātās, lai labāk apvienotu darbu un ģimenes dzīvi;

M.

tā kā pēc dzimumiem sadalītu datu apkopošana un analīze ir būtiska sieviešu un vīriešu līdztiesības īstenošanā Eiropas Savienībā;

N.

tā kā progress dzimumu līdztiesības, jo īpaši ekonomiskās vienlīdzības, sasniegšanā ir bijis ārkārtīgi lēns; tā kā politiskiem vadītājiem jādara vairāk par tā atzīšanu vārdos, padarot to par prioritāti savās ekonomiskajās stratēģijās;

O.

tā kā sieviešu un vīriešu atalgojuma atšķirība joprojām ir ļoti liela (dažkārt pārsniedz 25 %) un tā kā, neraugoties uz centieniem un panākto progresu, atalgojuma atšķirība nesamazinās, bet paliek nemainīga;

P.

tā kā nodarbinātības līmenis lauku apvidos ir viszemākais un turklāt liela daļa sieviešu nav iesaistītas oficiālajā darba tirgū un tāpēc nav reģistrētas bezdarbnieka statusā, kā arī nav iekļautas bezdarba statistikas datos, tādējādi radot konkrētas finanšu un juridiskas problēmas saistībā ar tiesībām uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu un slimības atvaļinājumu, ar tiesību uz pensiju iegūšanu un piekļuvi sociālajai nodrošināšanai, kā arī problēmas šķiršanās gadījumā; tā kā lauku apvidos ir nepietiekamas augstas kvalitātes nodarbinātības iespējas;

Q.

tā kā vidēji trīs no desmit mājsaimniecībām Eiropas Savienībā ir vienas personas mājsaimniecības, lielākajā daļā no tām sievietes dzīvo vienas, īpaši vecāka gadagājuma sievietes, un šī procentuālā daļa pieaug; tā kā šīs mājsaimniecības ir neaizsargātākas un ar lielāku nabadzības risku, jo īpaši laikā, kad ekonomika ir grūtībās; tā kā pret vienas personas mājsaimniecībām vai viena ienākumu guvēja ģimenēm dalībvalstīs izturas nelabvēlīgi gan pēc absolūtiem, gan relatīviem rādītājiem attiecībā uz nodokļiem, sociālo nodrošinājumu, dzīvojamo platību, veselības aprūpi, apdrošināšanu un pensijām; tā kā valsts politikā nevajadzētu diskriminēt cilvēkus, kas brīvprātīgi vai spiesti dzīvo vieni;

R.

tā kā sieviešu seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības ir cilvēktiesības, kas būtu jānodrošina visām sievietēm neatkarīgi no sociālajiem apstākļiem, vecuma, seksuālās orientācijas vai etniskās izcelsmes;

S.

tā kā daudzas sievietes, piemēram, sievietes ar invaliditāti, sievietes, kuras aprūpē bērnus, vecāka gadagājuma sievietes un invalīdes, etnisko minoritāšu pārstāves un jo īpaši romu pārstāves un migrantes saskaras ar daudzkārtēju un dažādu veidu diskrimināciju, ir vairāk pakļautas sociālās atstumtības, nabadzības un nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu riskam;

T.

tā kā ģimenes Eiropas Savienībā ir dažādas un tajās ir precēti, neprecēti un kā partneri dzīvojoši vecāki, atšķirīgu dzimumu un viena dzimuma vecāki, vecāki, kuri vieni audzina bērnus, un audžuvecāki, kuriem saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem pienākas vienlīdzīga aizsardzība;

U.

tā kā EKT spriedums Test-Achats lietā apliecina nepieciešamību pēc precīziem, skaidriem un nepārprotamiem tiesību aktu noteikumiem dzimumu līdztiesības jomā;

V.

tā kā dzimumu atšķirību ir mazāk pirms ģimenes veidošanas un palielinās, diviem cilvēkiem sākot kopdzīvi; tā kā nodarbības līmeņa pazemināšanās sievietēm ir saistīta ar pirmā bērna piedzimšanu un priekšrocību trūkums darba tirgū veidojas viņu dzīves cikla sākumā saistībā ar bērnu aprūpi, vēlāk — ar vecāka gadagājuma cilvēku aprūpi, kas bieži ir iemesls nodarbināto nabadzībai;

W.

tā kā pozitīvas rīcības pasākumi attiecībā uz sievietēm ir izrādījušies būtiski sieviešu pilnīgai iekļaušanai darba tirgū un sabiedrībā kopumā;

X.

tā kā sievietes lauku apvidos cieš no vēl lielākas diskriminācijas un stereotipiem dzimuma dēļ nekā sievietes pilsētās un tā kā šādu sieviešu nodarbinātības līmenis ir daudz zemāks nekā pilsētās dzīvojošajām;

Y.

tā kā cilvēku tirdzniecības upuri galvenokārt ir sievietes un meitenes,

1.

aicina dalībvalstis nodrošināt, lai to laulību, šķiršanās un laulāto īpašuma tiesību akti tieši vai netieši neietvertu finansiālu „slazdu” dzīvesbiedriem, jo īpaši sievietēm, un nodrošināt, lai pāri, kas plāno apprecēties, pilnīgi apzinātos un pieņemamā laikposmā būtu informēti par laulības un šķiršanās juridiskajām un finansiālajām sekām;

2.

pieprasa dalībvalstīm veikt ieguldījumus pieejamos, augstas kvalitātes bērnu, slimnieku, invalīdu, gados vecāku un citu apgādājamu personu aprūpes struktūrās, pārliecinoties par šo struktūru elastīgu darbalaiku un pieejamību, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu apvienot profesionālo un privāto dzīvi; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt atzinību vīriešiem un sievietēm, kuri aprūpē bērnus vai vecāka gadagājuma cilvēkus, piešķirot viņiem atsevišķas sociālā nodrošinājuma un pensiju tiesības; aicina sociālos partnerus nākt klajā ar konkrētām iniciatīvām to prasmju apstiprināšanai, kuras iegūtas ar aprūpi saistītu atvaļinājumu laikā,

3.

aicina dalībvalstis virzīties uz individualizētām sociālās nodrošinājuma sistēmām, lai palielinātu sieviešu individuālo autonomiju un vietu sabiedrībā;

4.

uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt dalītu īpašuma tiesību juridisko jēdzienu, lai nodrošinātu sieviešu tiesību pilnīgu atzīšanu lauksaimniecības nozarē, atbilstīgu aizsardzību sociālās nodrošināšanas jomā, kā arī sieviešu darba atzīšanu, un grozīt Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) regulu, lai līdzīgi kā saistībā ar Eiropas Sociālo fondu (ESF) būtu iespējams veikt sievietēm labvēlīgus rīcības pasākumus nākamajā plānošanas laikposmā 2014.–2020. gadam, ņemot vērā, ka tas bija iespējams iepriekšējos laikposmos, bet ne šajā, un ka šādiem pasākumiem būtu ļoti labvēlīga ietekme uz sieviešu nodarbinātību lauku apvidos;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis sīki izstrādāt priekšlikumus abpusējai civilās savienības un viendzimuma ģimeņu atzīšanai visā Eiropā starp tām valstīm, kurās šie attiecīgie tiesību akti jau ir spēkā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz darbu, brīvu pārvietošanos, nodokļiem un sociālo nodrošinājumu, aizsargājot ģimeņu un bērnu ienākumus;

6.

atzinīgi vērtē, ka ir pieņemta Direktīva 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu pret vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un aicina dalībvalstis nodrošināt tās pilnīgu un laicīgu īstenošanu;

7.

pauž nožēlu par dažās dalībvalstīs ieviestajām ierobežojošajām ģimenes definīcijām, lai liegtu juridisko aizsardzību viena dzimuma pāriem un viņu bērniem; atgādina, ka ES tiesību akti saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu ir piemērojami bez diskriminēšanas dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ;

8.

uzsver, ka fiskāla konsolidācija, neņemot vērā dzimumu līdztiesības aspektu, var veicināt dzimumu segregāciju darba tirgū, nestabilus darba apstākļus sievietēm, dzimumu atalgojuma lielāku atšķirību, nabadzībā nonākušu sieviešu skaitu un grūtības apvienot darbu ar ģimenes dzīvi;

9.

aicina Padomi rīkoties saistībā ar Eiropas Parlamenta nostāju par Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma direktīvas grozīšanu, īpaši attiecībā uz atalgojumu nesen dzemdējušām sievietēm, lai nodrošinātu sieviešu ekonomiskās neatkarības nepārtrauktību šajā laikposmā;

10.

aicina dalībvalstis aktīvi veicināt un cieši uzraudzīt sociālo partneru pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu īstenošanu, īpaši attiecībā uz nepārnesamo laikposmu un visu šķēršļu novēršanu, lai palielinātu to vīriešu skaitu, kuri dodas šādā atvaļinājumā;

11.

uzsver, ka ienākumi, kā arī augstas kvalitātes atalgots darbs ir galvenais aspekts sieviešu ekonomiskās autonomijas jomā un lielākas vīriešu un sieviešu līdztiesības nodrošināšanā sabiedrībā kopumā;

12.

aicina dalībvalstis un sociālos partnerus tieši nodarbinātās sievietes iekļaut apmācībā un arodapmācībā, kas notiek videi draudzīgajās darbavietās, kuras ES Komisija uzskata par Eiropas darba tirgus daļu ar vislielāko izaugsmes potenciālu;

13.

aicina Komisiju un dalībvalstis analizēt un novērst šķēršļus attiecībā uz romu tautības sieviešu (atkārtotu) iesaistīšanos darba tirgū un pašnodarbinātībā un turklāt pienācīgi uzsvērt sieviešu nozīmi atstumto romu ekonomisko iespēju nodrošināšanā un uzņēmējdarbības uzsākšanā;

14.

prasa veikt pasākumus valsts un Eiropas līmenī, lai veicinātu sieviešu uzņēmējdarbību, izveidojot apmācību, kā arī profesionālo un juridisko konsultāciju pakalpojumus un sekmējot piekļuvi valsts un privātajam finansējumam;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt dzimumu līdztiesības ietekmi uz ekonomikas un finanšu krīzi, veicot dzimumu līdztiesības ietekmes novērtējumus un secīgus pasākumus dzimumu līdztiesības aspekta iekļaušanai budžeta plānošanā;

16.

aicina dalībvalstis ieguldīt pašreizējo struktūrfondu līdzekļus izdevumiem laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam aprūpes pakalpojumu attīstībā, lai sniegtu iespēju sievietēm un vīriešiem apvienot profesionālo un privāto dzīvi;

17.

ņem vērā, ka, lai gan iepriekšējos gadus tika īstenotas neskaitāmas kampaņas, noteikti mērķi un veikti pasākumi, dzimumu atalgojuma starpība joprojām ir nemainīgi liela, sievietes ES vidēji pelna par 17,5 % mazāk nekā vīrieši, un pēdējos gados ir bijis tikai niecīgs atalgojuma starpības samazinājums atbilstoši dzimumam; pieprasa dalībvalstīm divkāršot pūles spēkā esošo Eiropas noteikumu īstenošanā, lai šo starpību mazinātu;

18.

pieprasa Eiropas iestādēm, dalībvalstīm un sociālajiem partneriem izstrādāt daudzpusīgu stratēģiju, lai risinātu visas problēmas saistībā ar dzimumu atalgojuma pašreizējo atšķirību, tostarp panākt Eiropas vienāda atalgojuma mērķi — katrā dalībvalstī samazināt atalgojuma atšķirību par 10 %, lai panāktu vienādu atalgojumu par vienādu darbu, kuru veic sievietes un vīrieši ar vienādu kvalifikāciju, un atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu ieviest Eiropas vienāda atalgojuma dienu; pauž nožēlu par to, ka Komisija nav ierosinājusi nevienu likumdošanas priekšlikumu, kopš tika pieņemta Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. novembra rezolūcija ar ieteikumiem;

19.

aicina Eiropas Komisiju un dalībvalstis risināt problēmu saistībā ar dzimumu pensiju atšķirību, kas ir tiešas dzimumu atalgojuma atšķirības sekas, un izvērtēt jauno pensijas sistēmu ietekmi uz dažādām sieviešu kategorijām, īpašu uzmanību pievēršot nepilna darba laika un netipiskiem darba līgumiem;

20.

aicina dalībvalstis mērķtiecīgi rīkoties, lai nodrošinātu labāku stāvokli un taisnīgāku finansiālo statusu nodarbinātībai sociālajā jomā; uzskata, ka darba vietas izglītības un aprūpes jomās finansiālā ziņā jāpielīdzina citām darba vietām, un nedrīkst rasties nelabvēlīgas finansiālās sekas tāpēc, ka vīrieši un sievietes izvēlas strādāt sociālajā jomā;

21.

pauž satraukumu, ka ekonomikas krīze un budžeta samazinājumi saasinās šo problēmu, jo tiks nesamērīgi ietekmētas sievietes, un aicina dalībvalstu valdības un sociālos partnerus izstrādāt rīcības plānu un konkrētus, tālejošus mērķus;

22.

aicina dalībvalstis labāk izmantot augsti kvalificētu migranšu prasmes un nodrošināt piekļuvi izglītībai un apmācībai, arī valodu kursiem, lai novērstu prasmju pasliktināšanos un nodrošinātu vienlīdzīgas darba iespējas un veicinātu migranšu integrāciju; aicina dalībvalstis pievērst uzmanību tādu pasākumu pieņemšanai, kas paredzēti migrantēm, un mudina apspriesties ar NVO un migranšu organizācijām par politiskajām nostādnēm un pasākumiem, kuru mērķis ir migranšu sociālā integrācija;

23.

pauž bažas par dažu dalībvalstu noteikumiem, kas skaidri neparedz aizliegumu laikā, kad sievietes tiek pieņemtas darbā, iesniegt darba devējam parakstītu atlaišanas vēstuli, kuras ietekmē rodas iespēja apiet tiesību aktus maternitātes aizsardzības jomā;

24.

uzskata, ka sieviešu aktīva līdzdarbība un pilnīga iekļaušana Eiropas darba tirgū ne tikai labvēlīgi ietekmē uzņēmējdarbību, bet arī sniedz ieguldījumu ekonomikā un sabiedrībā kopumā, un tas ir pamattiesību un demokrātijas jautājums: sievietes veido 60 % no nesenajiem universitāšu beidzējiem, taču turpina būt nepietiekami pārstāvētas ekonomisku lēmumu pieņemšanas amatos;

25.

pauž nožēlu par to, ka ekonomikas atveseļošanas plānos galvenā uzmanība joprojām ir pievērsta nodarbinātības nozarēm, kurās ir lielāka vīriešu pārstāvības daļa; aicina dalībvalstis un Komisiju, īstenojot stratēģiju „ES 2020” un valstu reformu programmas, konsekventi risināt dzimumu līdztiesības jautājumu un prioritārā kārtā novērst šķēršļus sieviešu dalībai darba tirgū, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm ar invaliditāti, migrantu un etnisko minoritāšu sievietēm, kā arī sievietēm vecuma grupā no 54 līdz 65 gadiem un romu sievietēm; atzīmē, ka sievietēm un vīriešiem tādēļ, lai veiksmīgi saskaņotu darba un ģimenes dzīvi, kā arī iegūtu finansiālo neatkarību, ir nepieciešama iespēja izmantot elastīgus darba veidus, tostarp tāldarbu; atzīmē, ka sievietes ir par maz pārstāvētas nozarēs, kurām ir paplašināšanās iespējas, piemēram, atjaunojamo enerģijas avotu jomā, kā arī zinātnē un progresīvo tehnoloģiju jomā, un tādēļ aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izstrādāt jaunu darbavietu radīšanas politiku, kurā sievietes un vīrieši būtu vienlīdz pārstāvēti minētajās jaunajās nozarēs;

26.

aicina atbalstīt iniciatīvas un kampaņas, kas grauj stereotipus par sieviešu neefektivitāti darbā un nespēju ieņemt vadošu amatu; aicina atbalstīt sievietes ceļā uz profesionālo pilnveidi, kā arī viņu centienus ieņemt vadošus amatus;

27.

pauž nožēlu par to, ka nav gūti panākumi sieviešu skaita palielināšanā uzņēmumu padomēs, kā liecina Eiropas Komisijas 2012. gada ziņojums par sieviešu līdzdalību ekonomisko lēmumu pieņemšanā; konstatē, ka Eiropas Savienībā par lieliem uzskatāmajos uzņēmumos vadošos amatos vidēji ir tikai 13 % sieviešu un tikai 3 % no to vadītājiem ir sievietes;

28.

aicina Komisiju pēc iespējas drīzāk piedāvāt visaptverošus pašreizējos datus par sieviešu pārstāvēto daļu visu veidu uzņēmumos ES un par obligātiem un neobligātiem pasākumiem, kas veikti uzņēmējdarbības sektorā, kā arī tiem, kurus dalībvalstis nesen pieņēmušas ar mērķi palielināt šādu pārstāvēto daļu; norāda, ka saskaņā ar Komisijas ziņojumu par sieviešu līdzdalību ekonomisko lēmumu pieņemšanā uzņēmumu un dalībvalstu veiktie pasākumi ir bijuši nepiemēroti; atzinīgi vērtē izziņoto apspriešanos par pasākumiem, kuru mērķis būtu palielināt dzimumu līdzsvarotu pārstāvību ekonomisko lēmumu pieņemšanā; tomēr pauž nožēlu par to, ka Komisija atturas veikt tūlītējus likumdošanas pasākumus, lai gan tā bija apņēmusies tādus veikt gadījumā, ja mērķi nebūtu sasniegti; uzskata, ka nebūtiskie sasniegumi 2011. gadā norāda uz to, ka ir jāveic konkrētāki pasākumi nekā vienkārša apspriešanās; tādēļ atkārtoti pauž jau 2011. gadā izteikto aicinājumu līdz 2012. gadam izstrādāt tiesību aktu priekšlikumus, ietverot kvotas, lai palielinātu sieviešu pārstāvēto daļu korporatīvos vadības uzņēmumos no 30 % 2015. gadā līdz 40 % 2020. gadā, vienlaikus ņemot vērā dalībvalstu pienākumus un to ekonomiskās, strukturālās (t. i., saistībā ar uzņēmuma izmēru), juridiskās un reģionālās īpatnības;

29.

uzsver, ka dalībvalstīm ir jāpieņem pasākumi, īpaši ar tiesību aktiem, kuros paredzēti saistoši mērķi sieviešu un vīriešu līdzsvarotas pārstāvības nodrošināšanai uzņēmumu, valsts pārvaldes iestāžu un politisko struktūru atbildīgajos amatos; norāda uz veiksmīgajiem Norvēģijas, Spānijas, Vācijas, Itālijas un Francijas piemēriem;

30.

atgādina, ka 2014. gadā paredzētās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurām sekos jaunā Komisijas sastāva iecelšana, kā arī kandidatūru izvirzīšana augstākajiem administratīvo darbinieku amatiem, ir iespēja panākt virzību uz paritātes demokrātiju ES līmenī;

31.

aicina dalībvalstis atbalstīt paritāti, kā savu komisāra amata kandidātu izvirzot gan sievieti, gan vīrieti; aicina Komisijas priekšsēdētāja amatam izvirzīto personu censties ievērot paritātes principu, veidojot Komisijas sastāvu; aicina pašreizējo Komisiju publiski atbalstīt šo procedūru;

32.

norāda, ka vēlēšanu kvotu izmantošana labvēlīgi ietekmē sieviešu pārstāvību, un atzinīgi vērtē pieņemtos tiesību aktus attiecībā uz paritātes sistēmām un dzimumu kvotām, kas ieviesti Francijā, Spānijā, Beļģijā, Slovēnijā, Portugālē un Polijā; aicina tās dalībvalstis, kurās ir īpaši zems sieviešu pārstāvības līmenis politiskajās apvienībās, apsvērt līdzvērtīgu pasākumu ieviešanu;

33.

atzinīgi vērtē parlamentāro komiteju priekšsēdētāju amatā esošo sieviešu skaita būtisko palielināšanos un Parlamenta deputāšu skaitu 2009.–2014. gada likumdošanas pilnvaru termiņā, bet pauž nožēlu par Parlamenta priekšsēdētāja vietnieču skaita samazināšanos termiņa otrajā pusē; tāpēc ierosina pasākumus pilnīgam dzimumu līdzsvaram priekšsēdētāja vietnieku amatos;

34.

aicina dalībvalstis veicināt sieviešu uzņēmējdarbību un nodrošināt finansiālu atbalstu, kā arī profesionālo orientāciju un apmācību, mudinot sievietes dibināt savus uzņēmumus;

35.

mudina Komisiju ietvert tās programmās cīņai ar dzimumnoziedzību tādas vardarbības un uzmākšanās novēršanu, kurai raksturīga homofobija un transfobija;

36.

atzinīgi vērtē centienus gan Kopienas, gan dalībvalstu līmenī apkarot vardarbību pret sievietēm, vīriešiem un bērniem, īstenojot, piemēram, Eiropas aizsardzības rīkojumu, direktīvu par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un tiesību aktu kopumu upuru tiesību aizsardzības stiprināšanai ES, taču uzsver, ka šī parādība joprojām ir ļoti svarīga un neatrisināta problēma; aicina Komisiju un dalībvalstis pieņemt un īstenot politiku visu veidu diskriminācijas pret sievietēm apkarošanai, tostarp attiecībā uz visa veida seksuālu, fizisku un psiholoģisku vardarbību, vardarbību ģimenē, uzmākšanos un nepieciešamību ietvert ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanu ES ārpolitikā un attīstības sadarbības politikā; uzsver, ka ir jāapzina ar dzimumu saistītas vardarbības reālais apmērs ES; norāda uz to, ka svarīgs darbs šajā jomā ir jāveic Eiropas Dzimumu vardarbības novērošanas centram, un tādēļ aicina pēc iespējas drīzāk nodrošināt centra darbības uzsākšanu;

37.

atkārtoti norāda uz to, ka Komisijai ir jāizstrādā ES mēroga stratēģija vardarbības pret sievietēm apkarošanai, tostarp normatīvs krimināltiesību instruments dzimumu vardarbības apkarošanai, kā Eiropas Parlaments ir prasījis vairākās rezolūcijās; aicina Komisiju noteikt 2015. gadu par ES gadu vardarbības pret sievietēm izbeigšanai;

38.

aicina dalībvalstis veidot informatīvas programmas par uzmākšanos darba vietās un psiholoģisko vardarbību, lai tādējādi sievietes, kuras sastopas ar šīm parādībām, varētu efektīvi tām pretoties;

39.

ar vardarbību ģimenē saprot jebkāda veida seksuāli, fiziski un psiholoģiski vardarbīgu izturēšanos; atzīmē, ka ar dzimumu saistīta vardarbība katru gadu izraisa daudzus nāves gadījumus visā ES; tādējādi aicina veikt pienācīgus pasākumus, lai ar dzimumu saistīto vardarbību uzskatītu par vispārēju sabiedrības drošības jautājumu, nevis privātu jautājumu, kas attiecas tikai uz ģimeni, un par pamattiesību pārkāpumu, cita starpā nodrošinot piekļuvi preventīviem pasākumiem un tiesiskās aizsardzības un palīdzības līdzekļiem, tostarp attiecībā uz izsekošanu;

40.

pauž gandarījumu par to, ka nesen tika pieņemta direktīvas par Eiropas aizsardzības rīkojumu, kuras mērķis ir aizsargāt cita starpā ar dzimumu saistītas vardarbības upurus, un aicina dalībvalstis iespējami drīz to transponēt savos tiesību aktos, lai nodrošinātu pienācīgu Eiropas aizsardzības rīkojuma īstenošanu;

41.

šajā saistībā atzīmē ES tiesību aktu kopumu cietušajiem; aicina dalībvalstis šajā tiesību aktu kopumā iekļaut konkrētas darbības un līdzekļus, lai apkarotu visu veidu pret sievietēm vērstu vardarbību, tostarp vardarbību ģimenē, seksuālu vardarbību, uzmākšanos, tā sauktās goda slepkavības, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu, piespiedu laulības un citus vardarbības veidus, kā arī indivīda tiesību pārkāpumus;

42.

aicina dalībvalstis ieviest fiziskas vardarbības veicējiem paredzētas sabiedrībā reintegrējošas un psiholoģiskas programmas, kuru dēļ procentuāli samazinātos šo nodarījumu skaits; vērš arī uzmanību uz agresijas pieaugumu meiteņu vidū;

43.

aicina Komisiju īstenot savu apņemšanos iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu kopējā Eiropas patvēruma sistēmā;

44.

uzsver dalībvalstu, kā arī reģionālo un pašvaldības iestāžu nozīmi tādu pasākumu veikšanā, kuru mērķis ir sekmēt ar dzimumu saistītas vardarbības dēļ cietušu sieviešu atkārtotu iekļaušanu darba tirgū ar tādiem instrumentiem kā ESF vai programma „PROGRESS”;

45.

norāda, ka sociālās un ekonomiskās neatkarības un seksuālās un reproduktīvās veselības autonomijas palielināšana, kā arī brīvības izvēlēties partneri sekmēšana ir svarīgs priekšnosacījums cīņai pret vardarbību;

46.

aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt dzimuma dimensiju veselības jomā kā būtisku ES veselības politikas nostādņu daļu, kā arī ES un valstu veselības jomas politiskajās nostādnēs vēl vairāk censties pieņemt duālu stratēģiju ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un vecuma jautājumiem, kā arī konkrētiem ar dzimumu līdztiesību saistītiem pasākumiem;

47.

atkārto savu nostāju par seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām, kā norādīts tā 2010. gada 10. februāra un 2011. gada 8. marta rezolūcijās par sieviešu un vīriešu līdztiesību Eiropas Savienībā 2009. un 2010. gadā; šajā sakarībā pauž bažas par nesenajiem finansējuma samazinājumiem ģimenes plānošanas un seksuālās izglītības jomā, kā arī ierobežojumiem seksuālās un reproduktīvās veselības pakalpojumu piekļuvē dažās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz aizsardzību grūtniecības un bērna kopšanas laikā, kā arī drošiem un likumīgiem abortiem; uzsver, ka sievietēm ir jāspēj pašām kontrolēt savas seksuālās un reproduktīvās tiesības, tostarp izmantojot pieejamu labas kvalitātes kontracepciju;

48.

pauž bažas par pieaugošo HIV/AIDS un citu seksuāli transmisīvo slimību sastopamību, jo īpaši sieviešu vidū; norāda, ka 45 % no HIV inficētajām jaunajām sievietēm un meitenēm ir vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem; tādēļ mudina Komisiju savās HIV/AIDS apkarošanas stratēģijās pievērst pastiprinātu uzmanību novēršanas pasākumiem un, iekļaujot seksuālo izglītošanu un nodrošinot brīvu piekļuvi prezervatīviem un HIV pārbaudēm, veicināt vispārējo izpratni par seksuāli transmisīvo slimību radītajiem draudiem, kā arī samazināt jaunu HIV saslimšanas gadījumu skaitu;

49.

aicina sākt Eiropas un dalībvalstu mērogā apspriest, kā apkarot ar sieviešu un vīriešu lomām saistītos stereotipus; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi sekmēt tādu sievietes tēlu, kas veicina cieņu pret sievieti, un apkarot pastāvīgos ar dzimumu saistītos stereotipus, jo īpaši degradējošu attēlu pārsvaru, vienlaikus pilnībā ievērojot vārda brīvību un preses brīvību;

50.

saistībā ar prasību nodrošināt dzimumu līdztiesību aicina ES un dalībvalstis visās savās politiskajās nostādnēs īpašu uzmanību pievērst sievietēm ar īpašām vajadzībām;

51.

prasa, lai dalībvalstis un Komisija īpašu uzmanību pievērstu neaizsargātāko sieviešu grupām: ir jāveic īpaši pasākumi, kas ir pielāgoti sievietēm ar invaliditāti, vecāka gadagājuma sievietēm, sievietēm ar niecīgu vai nekādu izglītību, sievietēm ar apgādājamajiem, migrantēm vai minoritāšu pārstāvēm, kuras veido īpašas aizsargājamu sieviešu grupas;

52.

aicina līdztiesības jomā kompetentās valsts, reģionu un pašvaldību iestādes ieviest integrētu pieeju, lai uzlabotu reakciju daudzkārtējas diskriminācijas gadījumos un to uzraudzību; vienlaikus prasa, lai šādas iestādes tiesnešiem, juristiem un darbiniekiem kopumā nodrošinātu apmācību, kas tiem ļautu konstatēt, novērst un pārvaldīt daudzkārtējas diskriminācijas gadījumus;

53.

aicina ES ārpolitikā prioritāti piešķirt sieviešu cilvēktiesībām un iespējai tās efektīvi izmantot; aicina arī īstenot Direktīvu 2011/36/ES par cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un cietušo aizsardzību;

54.

lai gan atzinīgi vērtē Vidusjūras dienvidu valstu virzību pretim lielākai demokrātijai un brīvībai, pauž satraukumu par to, ka sieviešu tiesības pēc arābu valstu atmodas var faktiski pavājināties; aicina Komisiju ieviest konkrētus atbalsta pasākumus dzimumu līdztiesībai šajās valstīs;

55.

izsaka nožēlu, ka dažos pasaules reģionos izvarošana joprojām tiek izmantota kā kara ierocis; aicina Eiropas Savienību ar Eiropas Ārējās darbības dienesta starpniecību iekļaut šo parādību kā prioritāti tās politikas plānā;

56.

atzīmē, ka šogad pasaules iedzīvotāju skaits ir sasniedzis 7 miljardus; pauž pārliecību, ka dzimumu līdztiesībai un ģimenes plānošanai jābūt politiskās programmas priekšplānā;

57.

pauž bažas par lēno virzību Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanā, jo īpaši attiecībā uz 5. mērķi — uzlabot mātes veselības aprūpi, un par situāciju, ka pārāk lēni notiek virzība, lai sasniegtu mērķi par trim ceturtdaļām samazināt māšu mirstības rādītāju, un ka mērķis panākt vispārēju piekļuvi reproduktīvās veselības aprūpei līdz 2015. gadam joprojām nebūt nav tuvu izpildei; norāda, ka katru dienu aptuveni 1 000 sieviešu mirst no pilnīgi novēršamām ar grūtniecību vai dzemdībām saistītām komplikācijām;

58.

mudina politiskos un reliģiskos līderus publiski aizstāvēt Tūkstošgades attīstības 5. mērķi un atbalstīt modernus seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumus;

59.

aicina dalībvalstis stiprināt savu politisko un finansiālo atbalstu Tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanai un palielināt centienus sasniegt Tūkstošgades attīstības 5. mērķi neatkarīgi no ekonomikas lejupslīdes periodiem;

60.

atzinīgi vērtē Apvienoto Nāciju Organizācijas neseno lēmumu 11. oktobri noteikt par Starptautisko meiteņu dienu, kas ir ietekmīgs līdzeklis meiteņu īpašo vajadzību un tiesību uzsvēršanai, kā arī plašākas rīcības atbalstam un ieguldījumam tajā, lai meitenēm nodrošinātu viņu iespēju īstenošanu saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem un saistībām, to skaitā Tūkstošgades attīstības mērķiem;

61.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm par to saistībām īstenot ANO Drošības padomes Rezolūciju Nr. 1325 par sievietēm, mieru un drošību un mudina efektīvāk nodrošināt ES humāno palīdzību neatkarīgi no ASV noteiktajiem ierobežojumiem humānās palīdzības sniegšanas jomā, īpaši nodrošinot iespēju veikt abortu bruņotos konfliktos izvarošanu piedzīvojušām sievietēm un meitenēm;

62.

aicina jauno Padomi novēst šķēršļus Padomes Direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas un pieņemt to Dānijas prezidentūras laikā;

63.

pieprasa, lai Komisija rīkotos saistībā ar Eiropas Parlamenta rezolūciju par Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plānu;

64.

aicina Komisiju turpmāko tiesību aktu izstrādē ņemt vērā spriedumu Test-Achats lietā, lai uzlabotu juridisko noteiktību, jo īpaši attiecībā uz Padomes 2004. gada 13. decembra Direktīvu 2004/113/EK, ar kuru īsteno principu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, attiecībā uz pieeju precēm un pakalpojumiem, preču piegādi un pakalpojumu sniegšanu;

65.

saistībā ar iekšpolitiku un ārpolitiku aicina Padomi notiekošajās sarunās par ES daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam ņemt vērā dzimumu līdztiesības aspektu ES budžeta izstrādē un nodrošināt paredzamību, kā arī to, ka ES finansējums netiek samazināts darbībām sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības jomā, tajā skaitā pret sievietēm vērstas vardarbības apkarošanai;

66.

pauž nožēlu par dalībvalstu panākumu trūkumu saistībā ar plāniem modernizēt esošos tiesību aktus par bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumu un pieprasa panākt līdzsvarotu kompromisu ar gaidāmo Dānijas prezidentūru ES ar mērķi to pieņemt 2012. gada pirmajā pusē, lai risinātu Eiropas ģimeņu un Eiropas ekonomikas vajadzības; aicina Komisiju izstrādāt priekšlikumus attiecībā uz atvaļinājumu kārtību vecāka gadagājuma cilvēku un slimu radinieku aprūpei;

67.

aicina Komisiju sniegt visaptverošu paziņojumu par vienas personas mājsaimniecību situāciju ES, sniedzot politikas priekšlikumus, lai panāktu godīgu attieksmi tādās jomās kā nodokļi, sociālais nodrošinājums, dzīvojamā platība, veselības aprūpe, apdrošināšana un pensija, pamatojoties uz politikas neitralitātes principu attiecībā uz mājsaimniecības uzbūvi;

68.

aicina Komisiju un dalībvalstis apkopot, analizēt un publiskot ticamus statistikas datus, kas sadalīti pa dzimumiem, un kvalitatīvus ar dzimumu saistītus rādītājus, lai varētu pienācīgi izvērtēt un atjaunināt Komisijas Stratēģiju sieviešu un vīriešu līdztiesībai (2010–2015), kā arī uzraudzīt dzimumu līdztiesības aspekta klātbūtni visās politikas jomās;

69.

atkārtoti uzsver savu aicinājumu Komisijai sagatavot vienlīdzības plānu attiecībā uz LGBTI (lesbietes, geji, biseksuāļi, transpersonas un starpdzimuma personas) personām līdzīgi dzimumu vienlīdzības plānam;

70.

pauž nopietnas bažas par ziņojumiem plašsaziņas līdzekļos saistībā ar to, ka pret cilvēku tirdzniecības upuriem izturas kā pret noziedzniekiem, nevis sniedz tiem atbalstu, un aicina Komisiju izmeklēt jautājumu par izturēšanos pret cilvēku tirdzniecības, seksuālās verdzības un piespiedu prostitūcijas upuriem dalībvalstīs;

71.

aicina pievērst uzmanību dzimumu līdztiesības situācijai institucionālo mehānismu dalībvalstīs, lai ekonomiskā krīze, veicamās reformas un pārstrukturizācija neveidotu pārāk negatīvu ietekmi uz šiem mehānismiem, bez kuriem sievietes un vīrieša vienlīdzības horizontālā prioritāte ar savu vadības specifiku diez vai būs rezultatīva;

72.

norāda, ka kopumā ir jāuzlabo sieviešu organizāciju un pilsoniskās sabiedrības sadarbība un līdzdalība dzimumu perspektīvas integrācijas norisēs;

73.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/11

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 2. pantu un 3. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 21. un 23. pantu,

—

ņemot vērā 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā Pekinas deklarāciju un rīcības platformu, ko 1995. gada 15. septembrī pieņēma Ceturtajā Pasaules sieviešu konferencē, un vēlākos noslēguma dokumentus, ko pieņēma ANO „Pekina +5” (2000. gadā), „Pekina +10” (2005. gadā) un „Pekina +15” (2010. gadā) īpašajās sanāksmēs,

—

ņemot vērā Sieviešu statusa komisijas 2006. gada saskaņotos secinājumus par „Vienlīdzīgām iespējām vīriešiem un sievietēm piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā visos līmeņos”,

—

ņemot vērā Sieviešu statusa komisijas saskaņotos secinājumus Nr. 1997/2 par 1996.–1999. gada Pekinas rīcības platformas kritiskajām rūpju jomām,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju A/RES/58/142 par sievietēm un politisko līdzdalību un ANO Ģenerālās asamblejas 2011. gada 18. novembrī apstiprināto Trešās komitejas Rezolūciju par sievietēm un politisko līdzdalību (Rezolūcija A/C.3/66/L.20/Rev.1),

—

ņemot vērā Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011–2020), ko pieņēma Eiropadomes sanāksmē 2011. gada martā (1),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija (2010.–2015.)” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā Komisijas 2000. gada 19. jūnija lēmumu par dzimumu līdzsvaru tās izveidotajās komitejās un ekspertu grupās (2),

—

ņemot vērā Padomes 1996. gada 2. decembra Padomes Ieteikumu (96/694/EK) ieteikumu par sieviešu un vīriešu proporcionālu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos (3),

—

ņemot vērā Ieteikumu Rec (2003)3 par sieviešu un vīriešu līdzsvarotu piedalīšanos politisko un sabiedrisko lēmumu pieņemšanas procesā, ko 2003. gada 12. martā pieņēma Eiropas Padomes Ministru komiteja, kā arī rezultātus, kas gūti divās attiecīgi 2005. un 2008. gadā notikušajās Ieteikuma Rec (2003)3 īstenošanas progresa uzraudzības kārtās, pamatojoties uz aptaujas par sieviešu un vīriešu līdzdalību politisko un sabiedrisko lēmumu pieņemšanā datiem, kas sagrupēti pēc dzimuma principa;

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (PACE) Rezolūciju Nr. 1079 (1996) par sieviešu līdzdalības pieaugumu PACE, Ieteikumu Nr. 1413 (1999) par vienlīdzīgu pārstāvniecību politiskajā dzīvē, Rezolūciju Nr. 1348 (2003) par dzimumu līdzsvarotu pārstāvību PACE, kā arī Ieteikumu Nr. 1665 (2004) par sieviešu līdzdalību vēlēšanās un Rezolūciju Nr. 303 (2010) par ilgtspējīgu dzimumu līdztiesību vietējā un reģionālā līmeņa politiskajā dzīvē,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes vietējo un reģionālo iestāžu kongresa Rezolūciju Nr. 85 (1999), Ieteikumu Nr. 68 (1999) par sieviešu līdzdalību politiskajā dzīvē Eiropas reģionos, kā arī Ieteikumu Nr. 111 (2002) par sieviešu individuālajām balsstiesībām un demokrātiskajām prasībām,

—

ņemot vērā deklarāciju par sieviešu līdzdalību vēlēšanās, ko pieņēmusi Eiropas Komisija par likumā pamatotu demokrātiju (Venēcijas komisija),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Cilvēktiesību un juridisko lietu ģenerāldirektorāta rokasgrāmatu „Dzimumu politikas iekļaušana budžetā — praktiskā īstenošana” (2009. gada aprīlis),

—

ņemot vērā 2010. gada 27. janvārī pieņemto Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Ieteikumu Nr. 1899(2010) par sieviešu politiskās pārstāvības palielināšanu ar vēlēšanu sistēmas palīdzību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2000. gada 2. marta rezolūciju par sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanā (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0029/2012),

A.

tā kā sieviešu un vīriešu līdzdalība politisko un sabiedrisko lēmumu pieņemšanā ir nelīdzsvarota un sieviešu pārstāvība ar politisko lēmumu pieņemšanu saistītos amatos, kuros personas ieceļ un ievēlē, Eiropas Savienības līmenī un tās dalībvalstīs neapšaubāmi ir nepietiekama; tā kā sieviešu nepietiekamā pārstāvība Eiropas Parlamenta starpposma vēlēšanās rada bažas;

B.

tā kā sieviešu līdzdalība politisko lēmumu pieņemšanā, kā arī paņēmieni, stratēģijas, kultūrās valdošā attieksme un instrumenti atšķirību novēršanai ievērojami atšķiras valstu līmenī ES un starp tās dalībvalstīm, politiskajām partijām un sociālo partneru vidū;

C.

tā kā sieviešu pārstāvība Eiropas Parlamentā ir palielinājusies līdz 35 %, bet vēl nav sasniegusi vienlīdzīgu līmeni; tā kā komitejās un politiskajās grupās ir pat vēl mazāk sieviešu vadošajos amatos; tā kā Eiropas Komisijā joprojām ir tikai trešdaļa sieviešu un sieviete nekad nav bijusi Komisijas priekšsēdētāja amatā;

D.

tā kā saskaņā ar statistikas datiem šajā jomā, neraugoties uz vairākiem veiktajiem pasākumiem, dominē nevienlīdzība un pēdējo gadu laikā saistībā ar sieviešu pārstāvību politisko lēmumu pieņemšanā ir vērojams sastingums, nevis lineārs pieaugums, un dzimumu līdzsvars valstu parlamentos Eiropas Savienībā saglabājies nemainīgs, proti, 24 % sieviešu un 76 % vīriešu, bet sieviešu proporcija ministru vidū kopumā ir tikai 23 % (5);

E.

tā kā patlaban de facto tiek izmantota neformāla kvotu sistēma, kurā vīriešiem ir vairāk priekšrocību nekā sievietēm un kurā vīrieši lēmumu pieņemšanas amatiem izvēlas vīriešus, un lai gan minētā sistēma nav oficiāla, tā tomēr ir pastāvīga, ļoti reāla un dziļi iesakņojusies kultūra, kurai raksturīga pozitīva attieksme pret vīriešiem;

F.

tā kā sieviešu un vīriešu vienlīdzīga līdzdalība politisko lēmumu pieņemšanā ir cilvēktiesību un sociālā taisnīguma jautājums, kā arī būtiska prasība demokrātiskas sabiedrības darbībai; tā kā pastāvīga sieviešu nepietiekama pārstāvība ir demokrātijas trūkums, kas apdraud lēmumu pieņemšanas likumību gan ES, gan valsts līmenī;

G.

tā kā lēmumu pieņemšanas pamatā ir administratīva sagatavošanās un tādējādi sieviešu skaits administratīvajos amatos, īpaši vadošajos, ir vienlīdzības jautājums un nodrošina to, ka dzimumu aspekts tiek ņemts vērā visu politisko nostādņu sagatavošanā;

H.

tā kā 2014. gadā paredzētās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurām sekos nākamās Eiropas Komisijas iecelšana un kandidatūru izvirzīšana ES augstākajiem amatiem, ir iespēja veicināt paritātes demokrātijas attīstību ES līmenī un padarīt ES par paraugu šajā jomā;

I.

tā kā Konvencijā par jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu cita starpā ir noteikts, ka pusēm būtu jāveic visi atbilstīgie pasākumi, tostarp pozitīvi pasākumi, lai izskaustu sieviešu diskrimināciju politiskajā un sabiedriskajā dzīvē;

J.

tā kā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja mudina īstenot:

K.

tā kā Pekinas deklarācijā un Rīcības platformā par sievietēm varas pozīcijās un lēmumu pieņemšanas procesā ir uzsvērts, ka vienlīdzīga līdzdalība ir priekšnosacījums, lai tiktu ņemtas vērā sieviešu intereses, un tā ir vajadzīga demokrātijas nostiprināšanai un tās pareizas darbības veicināšanai; tā kā tas arī apliecina, ka aktīva, ar vīriešiem līdzvērtīga sieviešu līdzdalība visos lēmumu pieņemšanas līmeņos ir būtisks līdztiesības, ilgtspējīgas attīstības, miera un demokrātijas nodrošināšanas aspekts;

L.

tā kā iesakņojušos dzimuma stereotipu dēļ svarīgāko politisko lēmumu pieņemšanas amatu jomā joprojām pastāv izteikta segregācija, kurā sievietēm noteikti aprūpes un sadales uzdevumi veselības, sociālās aprūpes un vides jomā, bet vīriešiem — ietekmīgi, ar resursiem saistīti uzdevumi tādās jomās kā ekonomika un monetārās lietas, tirdzniecība, budžeta izpilde, aizsardzība un ārlietas, un šī segregācija kropļo varas struktūru un resursu piešķiršanu;

M.

tā kā politiskajām partijām, kuru pienākums ir izraudzīties, novērtēt un izvirzīt kandidatūras vadošajiem amatiem, ir galvenā nozīme sieviešu un vīriešu vienlīdzīgas pārstāvības nodrošināšanā politikā un tādēļ tām vajadzētu atbalstīt labas prakses paraugus, piemēram, brīvprātīgas partiju kvotas vēlēšanām, ko jau ieviesušas dažas politiskās partijas 13 ES dalībvalstīs;

N.

tā kā Pasaules Bankas 1999. gadā veiktajā pētījumā „Korupcija un sievietes valdībā” secināts, ka valdības korumpētības līmenis ir zemāks, ja valdībā ir lielāka sieviešu līdzdalība, jo saskaņā ar minētā pētījuma secinājumiem sievietēm ir augstāki ētikas standarti un viņas apliecina, ka tām vairāk rūp kopējais labums;

O.

tā kā ir vajadzīgas visaptverošas daudzpusīgas stratēģijas, ko veido nesaistoši pasākumi, piemēram, mērķi un brīvprātīgas partiju kvotas, veicināšanas pasākumi, piemēram, izglītošana dzimumu līdztiesības jomā, konsultēšana un izpratnes veidošanas kampaņas, kā arī juridiski saistoši pasākumi, piemēram, dzimumu kvotas vēlēšanām, paturot prātā, ka juridiski saistošie pasākumi, kas ir saderīgi ar institucionālo un vēlēšanu sistēmu un ietver prioritārās secības noteikumus, uzraudzību un efektīvas sankcijas par to neievērošanu, ir bijuši visefektīvākie, lai sasniegtu dzimumu līdzsvaru politikā;

P.

tā kā sieviešu piekļuvi vēlēšanu kampaņu finansējumam bieži ietekmē vairāk ierobežojumu, ņemot vērā diskrimināciju politiskajās partijās, sieviešu neiekļaušanu peļņas gūšanas tīklos, kā arī sieviešu ienākumu un ietaupījumu zemo līmeni;

Q.

tā kā procedūrām vēlēšanu sistēmās, kā arī politiskajās institūcijās un partijās ir izšķiroša nozīme un vērā ņemama ietekme uz piemēroto stratēģiju efektivitāti, kā arī uz politikā sasniegtā dzimumu līdzsvara līmeni;

R.

tā kā sieviešu līdzdalību un vadību politisko lēmumu pieņemšanā vēl joprojām ietekmē tādi dažādi šķēršļi kā stimulējošas un atbalstošas vides trūkums politiskajās institūcijās un sabiedrības labklājības struktūrās, pašreizējie ar dzimumu saistītie stereotipi, kā arī nesenās ekonomikas krīzes sekas un tās negatīvā ietekme uz dzimumu līdztiesības problēmām;

S.

tā kā zemais sieviešu līdzdalības līmenis lēmumu pieņemšanā un pārvaldībā ir lielā mērā saistīts ar problēmām, ko rada darba un ģimenes dzīves apvienošana, nevienlīdzīgais ģimenes pienākumu sadalījums, kurā vislielāko darbu veic sievietes, kā arī joprojām pastāvošā diskriminācija darbā un profesionālajā apmācībā,

1.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un īstenot efektīvas dzimumu līdztiesības politiskās nostādnes un daudzpusīgas stratēģijas paritātes nodrošināšanai politisko lēmumu pieņemšanā un vadošajos amatos visos līmeņos, jo īpaši makroekonomikas, politikas, tirdzniecības, nodarbinātības, budžeta, aizsardzības un ārlietu jomā, izvērtējot ietekmi un darot to pieejamu sabiedrībai, izmantojot atbilstīgus līdztiesības rādītājus, paredzot skaitļos izsakāmus mērķus, skaidrus rīcības plānus un pastāvīgas pārraudzības mehānismus, kurus gadījumos, kad mērķi nav sasniegti paredzētajā termiņā, papildina juridiski saistoša koriģējoša rīcība;

2.

atzinīgi vērtē tiesību aktos noteiktās paritātes sistēmas / dzimumu kvotas vēlēšanām, kas ieviestas dažās dalībvalstīs; aicina dalībvalstis apsvērt likumdošanas pasākumu, piemēram, pozitīvas darbības pasākumu, ieviešanu, lai sekmētu virzību uz paritāti un nodrošinātu šo pasākumu efektivitāti, ja tie ir saderīgi ar vēlēšanu sistēmu un ja politiskās partijas ir atbildīgas par vēlēšanu sarakstu izveidi, ar rāvējslēdzēja principa sistēmām, uzraudzību un efektīvām sankcijām, kas varētu sekmēt līdzsvarotāku sieviešu un vīriešu līdzdalību politisko lēmumu pieņemšanā;

3.

turklāt aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis ievērot paritātes principu visos līmeņos, skaidri paužot savu nostāju pret diskrimināciju, nodrošinot atbilstīgus līdzekļus, izmantojot īpašus instrumentus un veicinot to, lai ierēdņiem, kuri ir atbildīgi par budžeta sagatavošanu, nodrošinātu nepieciešamo apmācību par dzimumu līdztiesības principa ievērošanu budžeta plānošanā;

4.

aicina dalībvalstis un Komisiju īpašu uzmanību pievērst ar dzimumu līdztiesību saistītām izglītības programmām, kas paredzētas pilsoniskajai sabiedrībai un jo īpaši jauniešiem no agra vecuma, atzīstot, ka sieviešu tiesības ir cilvēktiesības un ka paritāte ir būtiska politiskajā dzīvē;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzņemties saistības, kas jāpieņem visām politiskajām partijām Eiropas, valsts un reģionālā līmenī, ar mērķi veikt pasākumus, lai sekmētu sieviešu aktīvu līdzdalību un iesaistīšanos politiskajā dzīvē un vēlēšanās, nodrošinātu īstenu paritāti to iekšējo lēmumu pieņemšanas procesā, attiecībā uz izvirzītajiem kandidātiem vēlētu amatu ieņemšanai un partiju vēlēšanu sarakstos, ieviešot kvotas, un, ja tas atbilst vēlēšanu sistēmai un politiskās partijas ir atbildīgas par vēlēšanu saraksta izveidi, pievērstu uzmanību sieviešu kandidātu pozīcijai šajos sarakstos;

6.

atzīst, ka politiskās partijas ir nozīmīgs faktors dzimumu paritātes veicināšanā; attiecīgi aicina dalībvalstis vērsties pie savas valsts partijām ar prasību, ja tas ir saderīgi ar vēlēšanu sistēmu un ja politiskās partijas ir atbildīgas par vēlēšanu saraksta izveidi, noteikt un īstenot kvotu sistēmas un citus pozitīvas darbības veidus, piemērot prioritārās secības noteikumus vēlēšanu kandidātu sarakstiem reģionālajās, valsts un ES vēlēšanās, kā arī noteikt un piemērot efektīvas sankcijas gadījumos, kad šīs prasības netiek izpildītas; aicina dalībvalstis saistīt un noteikt mērķus, ņemot vērā dzimumu paritāti politiskajās partijās kā priekšnoteikumu finansējuma saņemšanai;

7.

aicina Eiropas politiskās partijas ieviest kvotu sistēmu partiju un vēlēšanu kandidātu sarakstos, ja tas ir saderīgi ar vēlēšanu sistēmu un ja politiskās partijas ir atbildīgas par vēlēšanu saraksta izveidi, jo īpaši attiecībā uz 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanu sarakstiem; uzskata, ka procedūra vēlēšanu sarakstu izstrādē, sieviešu kandidatūras mijot ar vīriešu kandidatūrām saraksta augšgalā, ir labākais veids, kā uzlabot sieviešu līdzdalību politikā;

8.

uzsver, ka ir vajadzīgi konkrēti pasākumi, lai nodrošinātu paritāti vēlētajos amatos valstu parlamentos un Eiropas Parlamentā (piemēram, priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieku amatos), piemēram, nosakot 50 % sieviešu un vīriešu pārstāvības mērķi katrā no šiem amatiem;

9.

atbalsta Komisijas nodomu veicināt sieviešu līdzdalību nākamajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās ar finanšu programmu „Pamattiesības un pilsoniskums” un „Eiropa pilsoņiem” palīdzību; aicina Komisiju tās atbilstīgajās gada darba programmās nodrošināt, lai 2013.–2014. gadā būtu pieejams pietiekams finansējums arī informētības uzlabošanas kampaņām plašsaziņas līdzekļos, veicinot sieviešu ievēlēšanu, un lai dalībvalstu partijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas tam varētu bez grūtībām piekļūt nolūkā īstenot plānotās iniciatīvas, kuru mērķis ir palielināt sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā;

10.

aicina Komisiju, plānojot nākamo 2014.–2020. gada finansēšanas periodu attiecībā uz minētajām programmām vai ar tām saistītām nākamajām programmām, kā arī, izstrādājot iecerētā Eiropas Pilsoņu gada (2013.) pasākumu plānu, atbalstīt un finansēt pasākumus saistībā ar paritātes veicināšanu lēmumu pieņemšanas amatos un politiskajos pasākumos;

11.

aicina Komisiju vismaz divus gadus pirms paziņojuma par vēlēšanām sākt kampaņas, kuru mērķis ir paritātes nodrošināšana Eiropas Parlamenta vēlēšanu sarakstos, kā arī mudināt dalībvalstis īstenot līdzīgus pasākumus pašvaldību un reģionālajās vēlēšanās;

12.

aicina dalībvalstis atbalstīt paritāti, par savas valsts kandidātiem Eiropas komisāra amatam izvirzot sievieti un vīrieti; aicina Komisijas priekšsēdētāju, veidojot jauno Komisiju, nodrošināt paritāti; aicina Komisiju atklāti atbalstīt šo procedūru; atgādina, ka Parlamentam ir īpaši jāņem vērā dzimumu līdzsvars saistībā ar šo procedūru, un atkārtoti uzsver, ka saskaņā ar Reglamenta 106. pantu ir svarīgi ņemt vērā sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu pārstāvību, piekrītot jaunās Komisijas sastāvam;

13.

aicina Komisiju un Padomi apņemties sasniegt paritātes mērķus visās to lēmumu pieņemšanas struktūrās, izveidojot un īstenojot kvotu sistēmas un citus pozitīvas darbības pasākumus augsta līmeņa ierēdņu nolīgšanā; aicina dalībvalstu valdības nozīmīgiem amatiem Eiropas Savienības līmenī izvirzīt gan sievieti, gan vīrieti;

14.

ņem vērā Komisijas apņemšanos, kas pausta tās „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģijā (2010.–2015.)”, pārraudzīt virzību uz mērķi Komisijas komitejās un ekspertu grupās nodrošināt viena dzimuma pārstāvju 40 % proporciju un aicina ES iestādes, organizācijas un aģentūras veikt konkrētus pasākumus, lai sagatavotu stratēģijas ar mērķi nodrošināt līdzsvarotu līdzdalību šo struktūru lēmumu pieņemšanas procesā;

15.

aicina dalībvalstis veicināt pozitīvas darbības pasākumus, tostarp saistošus tiesību aktus, nolūkā nodrošināt paritāti visās pārvaldības struktūrās un attiecībā uz iecelšanu publiskos amatos, kā arī izstrādāt instrumentus dzimumu jautājumu pārraudzībai saistībā ar kandidātu izvirzīšanu un vēlēšanām;

16.

mudina Komisiju un dalībvalstis īstenot pozitīvas darbības pasākumus, piemēram, izdevīgāku nosacījumu piemērošanu, gadījumos, kad dzimuma pārstāvība ir nepietiekama;

17.

aicina dalībvalstis īstenot pārredzamu atlases procedūru vīriešu un sieviešu izvirzīšanai lēmumu pieņemšanas amatos, tostarp prasot publiski sniegt dzīvesgājuma aprakstu un izvēli veicot, pamatojoties uz nopelniem, kompetenci un pārstāvību;

18.

aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt pasākumus, ar kuriem atbalsta sieviešu organizācijas, tostarp nodrošinot šīm organizācijām pienācīgu finansējumu un radot platformas sadarbībai un ar dzimumu saistītai aģitācijai vēlēšanu ietvaros;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt sieviešu tīklus un veicināt darbaudzināšanu, atbilstīgu apmācību, kā arī labas prakses apmaiņu un programmas, pievēršot īpašu uzmanību sievietēm — politikas veidotājām to karjeras sākumā;

20.

aicina Komisiju un dalībvalstis karjeras veicināšanas ietvaros un nolūkā uzlabot sieviešu vadības prasmes un pieredzi nodrošināt sievietēm piekļuvi (vajadzības gadījumā piemērojot izdevīgākus nosacījumus) vadības prasmju apguvei un vadošiem amatiem;

21.

atzīst citus dalībniekus kā nozīmīgu plašāka demokrātiska procesa daļu un tādējādi aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis veicināt un atbalstīt darba devēju organizāciju, arodbiedrību un privātā sektora organizāciju, nevalstisko organizāciju un visu to organizāciju, kas parasti ietver ar valsts pārvaldi saistītas konsultatīvās padomes, centienus nodrošināt sieviešu un vīriešu līdztiesību viņu pozīcijās, tostarp līdzdalību lēmumu pieņemšanā;

22.

aicina Padomi, Komisiju un dalībvalstis nodrošināt sievietēm un vīriešiem iespēju aktīvi piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā, veicinot līdzsvaru starp ģimenes un profesionālo dzīvi un to apvienošanu ar tādu pasākumu palīdzību kā vienlīdzīga bērnu audzināšanas izdevumu segšana no abu vecāku darba devēju puses un pieejamu un atbilstošu pakalpojumu nodrošināšana, piemēram, bērnu un vecu cilvēku aprūpe, un aicina Komisiju atbalstīt vienlīdzīgu piekļuvi pakalpojumiem un minimālajiem ienākumiem un aizsardzību pret vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, direktīvu veidā nodrošinot atbilstīgus leģislatīvos ierosinājumus;

23.

atgādina par izdevīgāku nosacījumu un īpašu pasākumu nozīmi saistībā ar tādu cilvēku pārstāvības veicināšanu lēmumu pieņemšanas amatos, kuri pārstāv atšķirīgas vides un nelabvēlīgā situācijā esošas grupas, piemēram, cilvēki ar īpašām vajadzībām, migrantu sieviešu un etniskās mazākumgrupas, kā arī seksuālo minoritāšu pārstāvji;

24.

atzīmē plašsaziņas līdzekļu un izglītības nozīmi sieviešu mudināšanā līdzdarboties politikā un sabiedrības attieksmes mainīšanā; uzsver, ka ir būtiski veicināt plašsaziņas līdzekļu, īpaši sabiedrisko raidorganizāciju, informētību par vajadzību vēlēšanu laikā nodrošināt vīriešu un sieviešu kandidatūru taisnīgu un līdzsvarotu atspoguļojumu un pārraudzīt to, kā plašsaziņas līdzekļos tiek atspoguļoti ar dzimumu saistītie aizspriedumi un veidi, kā šos aizspriedumus apkarot, un tādējādi veicināti centieni izskaust stereotipus un atbalstīt sievietes kā vadītājas tēla, tostarp sievietes politiķes kā priekšzīmīga piemēra, pozitīvu atspoguļojumu, valsts, reģionālā un Eiropas līmenī;

25.

mudina dalībvalstis, Padomi un Komisiju, nostiprinot Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta nozīmi un resursus, kā arī sekmējot sadarbību ar sieviešu nevalstiskajām organizācijām, veicināt tādu paraugpraksi un tās apmaiņu, kas sekmē dzimumu līdzsvara nodrošināšanu lēmumu pieņemšanas amatos;

26.

aicina dalībvalstis un Komisiju, jo īpaši atbilstīgos gadījumos iesaistot Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu, apkopot, analizēt un izplatīt informāciju, kas sagrupēta atbilstīgi dzimumam, lai pārraudzītu dzimumu vienlīdzību lēmumu pieņemšanas procesā visos sektoros (publiskajā un privātajā) un visos hierarhijas līmeņos un izmantotu to kā pamatu turpmākiem pasākumiem gadījumā, ja netiek īstenoti noteiktie mērķi; mudina Komisiju turpināt salīdzināmu datu apkopošanu un izplatīšanu ES līmenī, izmantojot tās datubāzi par sieviešu un vīriešu līdzdalību lēmumu pieņemšanas amatos, un lūdz izvērtēt novērojumus attiecībā uz dzimumu līdzsvaru Eiropas mērogā, ņemot vērā gada laikā ES, valsts un reģionu līmenī novērotās atšķirības dzimumu līdzsvara jomā, pamatojoties uz kopīgiem rādītājiem; uzskata, ka šajā apkopojumā jāietver vismaz:

27.

aicina Komisiju iesniegt ikgadēju ziņojumu Eiropas Parlamenta Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejai par panākumiem saistībā ar dzimumu līdztiesību lēmumu pieņemšanā Eiropas Savienībā;

28.

aicina Komisiju un dalībvalstis izvērtēt, kā dažādas vēlēšanu sistēmas valsts, pašvaldību un Eiropas līmenī, kā arī pasākumi un labas prakses īstenošana dažādos līmeņos ietekmē sieviešu pārstāvības līdzsvaru;

29.

atgādina par savu prasību attiecībā uz dzimumu paritāti visos līmeņos, ieceļot Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) sastāvu; aicina EĀDD veicināt sieviešu līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā Eiropas Savienības ārējo attiecību jomā un nodrošināt to, ka attiecībā uz visu to delegāciju sastāvu, kas pārstāv ES, tiek ievērots dzimumu paritātes princips un ka attiecībā uz sievietēm un vīriešiem piešķirto uzstāšanās laiku saistībā ar minēto tiek ievērots līdzsvars; norāda uz nepieciešamību palielināt to sieviešu skaitu, kuras darbojas kā starpnieces un galvenās sarunu dalībnieces cilvēktiesību stāvokļa novērošanas, korupcijas novēršanas un miera nodrošināšanas procesos, kā arī citos sarunu procesos, piemēram, starptautiskās tirdzniecības un vides aizsardzības jomā;

30.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai īpašas programmas, kuras ir vērstas uz sieviešu līdzdalības uzlabošanu vēlēšanu procesos ar mācību, pilsoniskās izglītības un plašsaziņas līdzekļu palīdzību, kā arī iesaistot vietējās NVO, saņemtu atbilstīgu finanšu un tehnisko atbalstu papildus finansējumam, ko piešķir vispārējās izglītības programmām, kuras veicina informētību par dzimumu līdztiesību un dzimumu stereotipu un iesakņojušos pret sievietēm vērstu aizspriedumu izskaušanu;

31.

aicina Komisiju un EĀDD veikt pasākumus, lai veicinātu sieviešu līdzsvarotu pārstāvību visos politiskās dzīves līmeņos starptautiskās organizācijās, piemēram, ANO, dalībvalstu valdībās un parlamentos, reģionālajā un vietējā līmenī un pašvaldībās, kā arī starptautiskā līmenī pastiprināt sadarbību ar citiem dalībniekiem, piemēram, ANO struktūru dzimumu līdztiesības un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanai sievietēm (UN WOMEN) un Parlamentu savienību, lai veicinātu šo mērķu sasniegšanu;

32.

aicina Eiropas Parlamenta politikas departamentus nodrošināt, ka informatīvajās piezīmēs delegācijām vienmēr ir iekļauts dzimumu aspekts un uzsvērtas dzimumu līdztiesības ziņā nozīmīgas problēmas;

33.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām.

31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/18

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 4., 54. un 151. līdz 154. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas 2002. gada 3. jūnija Ieteikumu Nr. 193 par kooperatīvu veicināšanu,

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Regulu (EK) Nr. 2157/2001 par Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtiem (1),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija Regulu (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (2),

—

ņemot vērā Padomes 2001. gada 8. oktobra Direktīvu 2001/86/EK, ar ko papildina Eiropas uzņēmējsabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (3),

—

ņemot vērā Padomes 2003. gada 22. jūlija Direktīvu 2003/72/EK, ar ko papildina Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (4),

—

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 23. februāra paziņojumu par kooperatīvo sabiedrību darbības sekmēšanu Eiropā (COM(2004)0018),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu. Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku — 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. decembra paziņojumu „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību: Eiropas pamatprogramma sociālai un teritoriālai kohēzijai” (COM(2010)0758),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu „Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. „Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi”” (COM(2011)0206),

—

ņemot vērā kopsavilkuma ziņojumu par Direktīvu 2003/72/EK, ar ko papildina Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (5),

—

ņemot vērā pētījumu par to, kā tiek īstenota Padomes Regula (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (6),

—

ņemot vērā to, ka Apvienoto Nāciju Organizācija 2012. gadu ir pasludinājusi par Starptautisko kooperatīvu gadu (7),

—

ņemot vērā SDO ziņojumu „Uzņēmējdarbības kooperatīvā modeļa dzīvotspēja krīzes apstākļos” (8),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu „Uzņēmējdarbības formu daudzveidība” (9),

—

ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūciju par sociālo ekonomiku (10),

—

ņemot vērā 2009. gada 19. februāra rezolūcija par Direktīvas 2002/14/EK, ar ko izveido vispārēju sistēmu darbinieku informēšanai un uzklausīšanai Eiropas Kopienā, piemērošanu (11),

—

ņemot vērā 2003. gada 5. jūnija rezolūciju par darba ņēmēja finansiālās dalības veicināšanu (12),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 16. septembra ziņojumu par Padomes 2003. gada 22. jūlija Direktīvas 2003/72/EK, ar ko papildina Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā, pārskatīšanu (COM(2010)0481),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Juridiskās komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas atzinumus (A7-0432/2011),

A.

tā kā kooperatīvie uzņēmumi veicina savu dalībnieku un lietotāju intereses un meklē risinājumus sociālām problēmām, kā arī cenšas gan maksimizēt savu dalībnieku priekšrocības un nodrošināt viņiem iztikas līdzekļus, īstenojot ilgtermiņa un ilgtspējīgu uzņēmējdarbības politiku, gan noteikt visa reģiona klientu, darbinieku un dalībnieku labklājību par uzņēmējdarbības stratēģijas galveno prioritāti;

B.

tā kā kooperatīvie uzņēmumi savas būtības dēļ ir strukturāli saistīti ar apgabalu, kurā tie atrodas, un tā kā tāpēc tiem ir svarīga loma vietējās attīstības paātrināšanā, kas ir izšķirošs faktors patiesas sociālās, ekonomiskās un teritoriālās kohēzijas veidošanā; tā kā kooperatīvajās sabiedrībās liela nozīme ir tālākizglītības finansēšanai sociālās atbildības un uzņēmējdarbības jomās, no kurām neviena nav pilnībā ietverta citos sociālās līdzdalības instrumentos;

C.

tā kā kooperatīvajās sabiedrībās uzņēmuma dalībnieku līdzdalība ir jānosaka par prioritāti un jāatspoguļo kooperatīva vadības un īpašumtiesību struktūrā;

D.

tā kā kooperatīvi ir svarīgs Eiropas ekonomikas balsts un būtisks sociālās jaunrades virzītājspēks, tādējādi tie jo īpaši palīdz saglabāt infrastruktūru un vietējos pakalpojumus, konkrētāk, lauku rajonos un piepilsētās, un tā kā Eiropā ir 160 000 kooperatīvu, kas pieder vairāk nekā vienai ceturtdaļai visu Eiropas iedzīvotāju, un šie kooperatīvi nodrošina darbu apmēram 5,4 miljoniem darbinieku;

E.

tā kā daudzās tautsaimniecības jomās kooperatīvi konkurē ar investīciju uzņēmumiem, tā kā kooperatīvajiem uzņēmumiem globalizētajos tirgos ir ievērojama ekonomiska vara un pat daudznacionāli kooperatīvi bieži vien joprojām ir saistīti ar vietējām vajadzībām;

F.

tā kā finanšu krīzes laikā kooperatīvās bankas ir pierādījušas, ka kooperatīvā uzņēmējdarbības modeļa dēļ tām piemīt augsta līmeņa ilgtspēja un izturība; tā kā šīs bankas, pateicoties savam kooperatīvajam uzņēmējdarbības modelim, šīs krīzes laikā ir palielinājušas apgrozījumu un izaugsmi, retāk bankrotējot un atlaižot darbiniekus; tā kā kooperatīvie uzņēmumi nodrošina arī augstas kvalitātes, iesaistošu un krīžu gadījumos elastīgu nodarbinātību, kurā bieži vien ir proporcionāli daudz iesaistītas sievietes un viesstrādnieki, un tā kā tie sekmē ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo attīstību savā atrašanās apgabalā, nodrošinot vietējiem iedzīvotājiem darbavietas, kas nav pārvietojamas; tā kā kooperatīvu veidošanu var uzskatīt par veiksmīgu un mūsdienīgu pieeju sociālajai ekonomikai un tie var veicināt nodarbinātības izredžu palielināšanos, veidojot drošas darbavietas un ļaujot darbiniekiem elastīgi plānot dzīvi savā izcelsmes vietā, jo īpaši lauku apgabalos;

G.

tā kā finanšu un ekonomikas krīze ir parādījusi, ka jautājumu par šāda veida uzņēmējdarbības juridiskās formas pievilcību nevar atrisināt, raugoties tikai no daļu īpašnieku viedokļa; tā kā būtu jāatzīmē, ka uzņēmumam kā sociālai organizācijai ir pienākumi pret daļu īpašniekiem, darbiniekiem, kreditoriem un sabiedrību, un tā kā šis apstāklis būtu jāņem vērā, apsverot šādus jautājumus;

H.

tā kā ES dalībvalstu tiesību akti, kas reglamentē kooperatīvu darbību un darbinieku līdzdalību, būtiski atšķiras;

I.

tā kā Eiropas Kooperatīvās sabiedrība (SCE) pagaidām ir vienīgā sociālās ekonomikas juridiskā forma ES līmenī, jo 2003. gadā tika atsaukti Komisijas priekšlikumi par Eiropas asociāciju un Eiropas savstarpēja atbalsta sabiedrību, bet Eiropas fonda statūti vēl joprojām tiek izstrādāti;

J.

tā kā SCE statūtu mērķis ir veicināt iekšējā tirgus attīstību, atvieglojot šāda veida uzņēmuma darbību ES līmenī;

K.

tā kā SCE statūtu ieviešana ir viens no starpposma mērķiem, atzīstot uzņēmējdarbības kooperatīvo modeli ES līmenī, arī tajās dalībvalstīs, kurās kooperatīvu jēdziens līdz šim ir bijis noniecināts vēsturisku iemeslu dēļ,

L.

tā kā darbinieku transnacionālā līdzdalība SCE, tostarp viņu tiesības piedalīties administratīvo valžu darbā, ir uzskatāma par ieguvumu;

M.

tā kā atbilstoši stratēģijai „Eiropa 2020” ir nepieciešama tāda ekonomika, kuru raksturo augsts nodarbinātības līmenis, tādējādi veicinot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, un tā kā ir nepieciešama arī spēcīga sociālā ekonomika;

N.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācija ir pasludinājusi 2012. gadu par Starptautisko kooperatīvu gadu, kas ir lieliska iespēja, kā veicināt kooperatīvās uzņēmējdarbības modeli,

1.

atgādina, ka kooperatīvi un citi sociālās ekonomikas uzņēmumi ir daļa no Eiropas sociālā modeļa un vienotā tirgus, un tādēļ tiem nepieciešama stingra atzīšana un atbalsts, kā tas paredzēts dažu dalībvalstu konstitūcijās un dažādos būtiskos ES dokumentos.

2.

atgādina, ka kooperatīvi varētu veidot vēl vienu posmu ES iekšējā tirgus pabeigšanas gaitā un to mērķis varētu būt pašreizējo pārrobežu šķēršļu mazināšana un konkurētspējas uzlabošana;

3.

norāda, ka Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem (turpmāk „Statūti”) un Direktīva 2003/72/EK, ar ko papildina Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūtus darbinieku iesaistīšanas jomā (turpmāk „Direktīva”), ir cieši saistītas;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu COM(2012)0072; atzinīgi vērtē Komisijas centienus vienkāršot Statūtus, vienlaikus stiprinot kooperatīviem raksturīgos aspektus, kā arī to, ka šajā procesā notiks apspriešanās ar ieinteresētajām personām; šajā procesā prasa ņemt vērā Parlamenta nostāju attiecībā uz SCE;

5.

pauž nožēlu par to, ka SCE vēl nav devuša pozitīvus rezultātus, jo to ir ļoti maz — līdz 2010. gadam bija nodibinātas tikai 17 SCE, kurās tika nodarbināti kopumā 32 darbinieki (13); uzsver, ka šie zemie rādītāji liecina par to, ka Statūti ir slikti pielāgoti īpašajiem apstākļiem, kādos darbojas kooperatīvās sabiedrības Eiropā, lai gan uzņēmēji ir izrādījuši interesi par SCE izveidošanu; atzinīgi vērtē Statūtu padziļināto novērtējumu, kas tika veikts, lai pārliecinātos, kādēļ par tiem nav intereses, kādēļ tiem ir tik maznozīmīga ietekme un ko varētu darīt, lai pārvarētu pieredzes trūkumu to īstenošanā un citus šķēršļus;

6.

norāda, ka bieži vien SCE veido tikai kā otrās pakāpes kooperatīvus, kas sastāv vienīgi no juridiskām personām, un tas pats ir vērojams arī attiecībā uz savstarpējām sabiedrībām, kurām nav Eiropas statūtu, bet kuras vēlas izmantot sociālajai ekonomikai raksturīgo juridisko statusu, kā arī attiecībā uz lieliem uzņēmumiem; norāda, ka mazām kooperatīvām sabiedrībām joprojām SCE pieejamība ir apgrūtināta, lai gan Eiropā tās veido kooperatīvās kustības lielāko daļu;

7.

atzinīgi vērtē to, ka darbinieku līdzdalības nosacījumi tiek uzskatīti par vienu no SCE pamatelementiem; tomēr norāda, ka tiem būtu jāatbilst prasībām, kas ir saistītas ar kooperatīvu īpašajām iezīmēm;

8.

norāda, ka vairākas dalībvalstis nav transponējušas noteiktus Direktīvas pantus par darbinieku tiesībām, tostarp ar dzimumu aspektu saistītus īpašus nosacījumus, un ka tādēļ ir radušies vairāki trūkumi darbinieku līdzdalības procedūru uzraudzībā un īstenošanā, kā arī uzsver nepieciešamību novērst šos trūkumus, lai nepieļautu SCE noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu; pauž nožēlu par to, ka standarta noteikumos par darbinieku līdzdalību administratīvajās struktūrās nav paredzēts, ka darbinieku līdzdalībai šajās struktūrās jābūt obligātai;

9.

tomēr pauž apmierinātību par to, ka dažas dalībvalstis ir ne tikai pareizi transponējušas šo Direktīvu, bet faktiski ir paveikušas vairāk, nekā tajā prasīts;

10.

tomēr aicina Komisiju cieši uzraudzīt Direktīvas 2003/72/EK piemērošanu, lai novērstu tās ļaunprātīgu izmantošanu nolūkā liegt darbiniekiem izmantot savas tiesības; mudina Komisiju pieņemt tādus pasākumus, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu šīs Direktīvas 13. panta pareizu transponēšanu;

11.

norāda, ka Direktīvas 17. pantā ir noteikts, ka Komisijai jānovērtē tās ieviešana un nepieciešamības gadījumā jāpārskata; uzsver, ka Statūtu nepilnīga izmantošana kavē pienācīgi novērtēt Direktīvu;

12.

norāda, ka Direktīvu vajadzētu pārskatīt tikai tad, kad ir pārskatīti Statūti, un vienkāršošanas un saprātīgāka regulējuma labad aicina apsvērt jautājumu par darbinieku līdzdalības nosacījumu tiešu iekļaušanu Statūtos;

13.

uzsver, ka, pārskatot Direktīvu, būtu jāpievēršas kooperatīvu darbinieku konkrētajām vajadzībām, tostarp iekļaujot iespēju, ka uzņēmuma īpašnieks var būt arī tā darbinieks; aicina Komisiju izstrādāt instrumentus, kas atvieglotu darbiniekiem un lietotājiem iespēju būt par kooperatīva īpašniekiem; cenšas panākt, lai visās Eiropas Savienības dalībvalstīs tiktu nodrošināta darbinieku līdzdalība uzņēmumos; atbalsta drīzāk darbinieku lielāku līdzdalību pārrobežu uzņēmējdarbības veidos, nevis atrašanos „mazākā kopsaucēja” līmenī;

14.

atzinīgi vērtē secinājumus, kas izklāstīti pētījumā par Regulas (EK) Nr. 1435/2003 par Eiropas Kooperatīvās sabiedrības (SCE) statūtiem īstenošanu (14), jo īpaši tos, kuri skar ierosinātos pasākumus SCE popularizēšanai, palielinot informētību par SCE ar izglītojošu programmu palīdzību, kuru mērķauditorija ir konsultanti kooperatīvo tiesību jomā un sociālie dalībnieki, un veicinot kooperatīvo sabiedrību pārrobežu sadarbību;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt kooperatīvās sabiedrības palielināt sieviešu līdzdalību īpašajā pārrunu grupā un īstenot dažādības politiku, lai nodrošinātu dzimumu līdztiesību darbā un privātajā dzīvē un lai jo īpaši palielinātu sieviešu iespējas ieņemt vadošus amatus; aicina Komisiju ņemt vērā dzimumu perspektīvu, uzraugot minētās Direktīvas pareizu īstenošanu, kā arī turpmāk pārskatot SCE regulu.

16.

mudina Komisiju iekļaut SCE iespējamajā Eiropas regulējumā, lai garantētu sieviešu lielāku pārstāvību augstākajā vadībā un valsts un biržā kotētu uzņēmumu valdēs, ja līdz 2015. gadam uzņēmumi brīvprātīgi nesasniegtu 30 % mērķi, bet līdz 2020. gadam — 40 % mērķi;

17.

uzsver, ka, ņemot vērā Statūtu sarežģītību, tie tikai daļēji atbilst kooperatīvu vajadzībām un tie būtu jāvienkāršo un jāpadara par mērķauditorijai saprotamiem, lai tie, nezaudējot savu kvalitāti, kļūtu lietotājdraudzīgāki, vieglāk izprotami un labāk piemērojami, tādējādi nodrošinot visu darbinieku tiesības saņemt informāciju un apspriesties un tiesības uz līdzdalību;

18.

vērš uzmanību uz to, ka ar kooperatīviem saistītās tradīcijas un tiesību akti ES dalībvalstīs atšķiras; uzsver, ka līdz ar spēkā esošajiem valstu tiesību aktiem par kooperatīviem vajadzētu būt atsevišķiem, tikai SCE paredzētiem Statūtiem un ka tādējādi netiek veikta tieša saskaņošana;

19.

uzsver, ka Eiropas Kooperatīvās sabiedrības statūti nebūtu jāpadara pievilcīgāki uz standartu pazemināšanas rēķina; uzskata, ka, pārskatot Statūtus, jāveicina šāda veida sabiedrību atzīšana ES; uzsver, ka kooperatīvo sabiedrību ekonomiskā nozīme, to pretestība krīzei un vērtības, uz kurām tās pamatojas, nepārprotami pierāda, ka kooperatīvajām sabiedrībām ir svarīga loma mūsdienu ES, un ka minēto aspektu dēļ Statūtu pārskatīšana ir pamatota; uzsver, ka turpmākajās Eiropas SCE iniciatīvās un pasākumos uzmanība jāpievērš pārredzamībai, ieinteresēto personu tiesību aizsardzībai un nacionālo paražu un tradīciju ievērošanai; norāda, ka dažiem nacionāliem kooperatīviem stimuls izmantot Statūtus, diemžēl, ir ierobežots to pašreizējās kontrolakciju struktūras dēļ; uzsver, ka būtu jānostiprina iespēja apvienot dažādu dalībvalstu nacionālos kooperatīvus;

20.

pieprasa pārskatīšanas procesā iesaistīt visas ieinteresētās personas, jo īpaši kooperatīvu un arodbiedrību kustībā iesaistītos sociālos dalībniekus, vienlaikus arī uzsverot, ka šis process ir jāpabeidz laikus;

21.

cer, ka Komisija pieņems piemērotus pasākumus, lai nodrošinātu Direktīvas pilnīgu īstenošanu;

22.

pauž nožēlu par to, ka Komisija lielākoties ignorēja Parlamenta ieteikumus par kooperatīviem; atgādina, ka rezolūcijā (15) tika prasīts:

23.

atgādina, ka Komisija dokumentā COM(2004)0018 apņēmās veikt 12 darbības, tostarp:

24.

pauž nožēlu par to, ka no visa šo saistību saraksta ir īstenotas tikai trīs, kas nav devušas vērā ņemamus rezultātus; uzsver, ka šādas nepilnības ierobežo kooperatīvu potenciāla attīstību;

25.

norāda, ka bez līdzekļiem nav rezultāta; uzsver, ka Komisijā steidzami ir jāuzlabo sociālajai ekonomikai paredzētā darba organizācija un jāpalielina tai piešķirtie līdzekļi, ņemot vērā pastāvošo izkliedi kompetenču jomā un sociālās ekonomiskas jomā nodarbinātā personāla resursus Komisijā;

26.

uzsver, ka visās ES politikas nostādnēs ir jāatzīst sociālās ekonomikas uzņēmumu, tostarp kooperatīvo uzņēmumu, specifiskums un to pievienotā vērtība, pieņemot atbilstīgus tiesību aktus attiecīgi par publisko iepirkumu, valsts atbalstu un finanšu noteikumiem;

27.

aicina dalībvalstis veicināt kooperatīviem labvēlīgākus nosacījumus, piemēram, kredītu pieejamību un nodokļu atvieglojumus;

28.

aicina Komisiju ņemt vērā kooperatīvu finanšu struktūru saistībā ar tiesību aktiem kapitāla prasību jomā un grāmatvedības un ziņošanas standartiem; norāda, ka visus kooperatīvus, un jo īpaši kooperatīvās bankas, ietekmē tiesību akti attiecībā uz kooperatīva daļu izpirkšanu un nedalāmajām rezervēm;

29.

norāda uz digitālās revolūcijas izraisītām īpašām grūtībām, ar kurām saskaras plašsaziņas līdzekļi un jo īpaši izdevēji, kas darbojas kā kooperatīvi;

30.

mudina Komisiju izstrādāt atklātu sociālās ekonomikas koordinēšanas metodi, to attiecinot arī uz kooperatīvajiem uzņēmumiem, kuri ir šīs jomas galvenie dalībnieki, iesaistot gan dalībvalstis, gan ieinteresētās personas, lai, ņemot vērā kooperatīvu būtību, veicinātu apmaiņu ar paraugpraksi un pakāpeniski veiktu uzlabojumus dalībvalstīs, jo īpaši tādās jomās kā nodokļu politika, aizdevumi, administratīvais slogs un uzņēmējdarbības atbalsta pasākumi;

31.

atzinīgi vērtē to, ka Vienotā tirgu aktā ir atzīta nepieciešamība veicināt sociālo ekonomiku, un mudina Komisiju sākt tik gaidīto „Sociālās uzņēmējdarbības iniciatīvu”, kas pamatojas uz kooperācijas principiem (16);

32.

aicina Komisiju apsvērt „Eiropas Sociālās ekonomikas gada” ieviešanu;

33.

atbalsta pasākumus uzņēmējdarbības atbalstam, jo īpaši saistībā ar konsultācijām uzņēmējdarbības veikšanā un darbinieku apmācīšanā, nodrošināt kooperatīviem piekļuvi finansējumam, jo īpaši attiecībā uz darbinieku vai klientu veiktu pārpirkšanu, jo tā ir pārāk zemu novērtēts instruments, ko var izmatot uzņēmumu glābšanai krīzes laikā un ģimenes uzņēmumu pārņemšanai;

34.

uzsver arvien pieaugošo kooperatīvu nozīmi sociālo pakalpojumu un sabiedrisko preču jomā; uzsver, ka neatkarīgi no darba devēja statusa ir jānodrošina pienācīgi darba apstākļi un jārisina ar veselību un darba drošību saistīti jautājumi šajā jomā;

35.

uzsver, ka ir jānodrošina kooperatīvu ieguldījums sociālajā dialogā ES līmenī;

36.

uzsver SCE iespējas sekmēt dzimumu līdztiesību, īstenojot politiku un programmas dažādos līmeņos un īpašu uzmanību veltot izglītībai, arodmācībām, uzņēmējdarbības veicināšanai un tālākizglītības programmām; atzīmē, ka dzimumu līdztiesība lēmumu pieņemšanā dažādos līmeņos ir ekonomiski izdevīga un arī rada labvēlīgus apstākļus, lai prasmīgi un apdāvināti cilvēki varētu ieņemt amatus vadības un uzraudzības jomā; turklāt uzsver, ka atsevišķi kooperatīvo sabiedrību darba aspekti pieļauj elastīgumu, veicinot darba savienošanu ar ģimenes dzīvi; aicina Komisiju izstrādāt mehānismu labākās prakses apmaiņai starp dalībvalstīm dzimumu līdztiesības jomā;

37.

uzsver, ka SCE var atbilst sieviešu vajadzībām, uzlabojot viņu dzīves līmeni, pateicoties piekļuvei atbilstoša darba piedāvājumiem, krājsabiedrībām un aizdevējiestādēm, mājokļiem un sociālajiem dienestiem, izglītībai un apmācībai;

38.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/24

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 165. pantu,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju un jo īpaši tās 26. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 14. pantu,

—

ņemot vērā Sorbonas kopīgo deklarāciju par Eiropas augstākās izglītības sistēmas arhitektūras saskaņošanu, ko 1998. gada 25. maijā Parīzē parakstīja Francijas, Vācijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes atbildīgie ministri (Sorbonas deklarācija) (1),

—

ņemot vērā kopīgo deklarāciju, ko 1999. gada 19. jūnijā Boloņā parakstīja 29 Eiropas valstu izglītības ministri (Boloņas deklarācija) (2),

—

ņemot vērā Eiropas Augstākās izglītības ministru konferences, kas 2009. gada 28. un 29. aprīlī notika Lēvenē un Luvenlanēvā, paziņojumu (3),

—

ņemot vērā 2010. gada 12. marta Budapeštas–Vīnes deklarāciju, kuru pieņēma 47 valstu izglītības ministri un ar kuru oficiāli tika uzsākta Eiropas augstākās izglītības telpas (EAIT) darbība (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 7. septembra Direktīvu 2005/36/EK par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 28. septembra ieteikumu, lai atvieglinātu dalībvalstu vienotu īstermiņa vīzu izsniegšanu trešo valstu pētniekiem, kuri zinātniskās pētniecības nolūkā pārvietojas Kopienā (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. februāra ieteikumu par turpmāko Eiropas sadarbību augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanā (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa ieteikumu par Eiropas kvalifikāciju ietvarstruktūras izveidošanu mūžizglītībai (8) (EQF-LLL),

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 12. maija secinājumus par stratēģisku sistēmu Eiropas sadarbībai izglītības un apmācības jomā („ET 2020”) (9),

—

ņemot vērā Padomes un Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju 2009. gada 26. novembra secinājumus par izglītības nozīmes palielināšanu labi funkcionējošā zināšanu trijstūrī (10),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 11. maija secinājumus par augstākās izglītības starptautisko aspektu izvēršanu (11),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija Ieteikumu par politiku, lai mazinātu mācību priekšlaicīgu pārtraukšanu (12),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 28. jūnija Ieteikumu „Jaunatne kustībā — jauniešu mācību mobilitātes veicināšana” (13),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 10. maija paziņojumu „Īstenojot universitāšu modernizācijas programmu: izglītība, pētniecība un jauninājumi” (COM(2006)0208),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. augusta paziņojumu „Digitālā programma Eiropai” (COM(2010)0245/2),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 20. septembra paziņojumu „Atbalsts izaugsmei un darbavietām — Eiropas augstākās izglītības sistēmu modernizācijas programma” (COM(2011)0567),

—

ņemot vērā ziņojumu „Augstākā izglītība Eiropā 2009: Boloņas procesa virzība” (Eurydice, Eiropas Komisija, 2009) (14),

—

ņemot vērā ziņojumu „Tiešskats uz augstāko izglītību Eiropā 2010: Boloņas procesa ietekme” (Eurydice, Eiropas Komisija, 2010) (15),

—

ņemot vērā Eirobarometra 2007. gada pasniedzēju aptauju par augstākās izglītības reformu (16),

—

ņemot vērā Eirobarometra 2009. gada studentu aptauju par augstākās izglītības reformu (17),

—

ņemot vērā Eirostata 2009. gada 16. aprīļa publikāciju „Boloņas process augstākās izglītības jomā Eiropā — svarīgākie sociālās dimensijas un mobilitātes rādītāji” (18),

—

ņemot vērā starptautiskās konferences par augstākās izglītības finansēšanu, kas 2011. gada 8. un 9. septembrī notika Erevānā, Armēnijā, nobeiguma ziņojumu (19),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 23. septembra rezolūciju par Boloņas procesu un studentu mobilitāti (20),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Kultūras un izglītības komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumu (A7-0035/2012),

A.

tā kā Boloņas procesa mērķi — proti, nodrošināt saderīgas augstākās izglītības sistēmas Eiropā un likvidēt šķēršļus, kas pilsoņiem joprojām liedz doties uz citu valsti mācīties vai strādāt, un padarīt augstāko izglītību Eiropā pievilcīgu pēc iespējas lielākam skaitam cilvēku, tostarp jauniešiem no trešām valstīm — vēl joprojām ir spēkā un procesa turpināšana, veidojot dialogu starp izglītības sistēmas dažādiem līmeņiem, lai izstrādātu mācību saturu, kas balstītos uz katrā iepriekšējā līmenī apgūto, palīdz, it īpaši pašreizējā ekonomikas krīzē, sasniegt izaugsmes mērķus, pamatojoties uz zināšanām un inovācijām, kas noteiktas stratēģijā „Eiropa 2020”; tā kā ir nepieciešams novērtējums, ar ko nodrošinātu procesa evolūciju un ņemtu vērā līdzšinējos veiksmes stāstus, problēmas, sapratnes trūkumu un pretestību;

B.

tā kā augstākās izglītības uzdevums ir nodrošināt ikvienam atvērtu, nediskriminējošu mācību vidi, kas veicina autonomiju, radošumu, piekļuvi kvalitatīvai izglītībai un zināšanu paplašināšanu, un tādēļ ir svarīgi nodrošināt visas akadēmiskās sabiedrības, proti, studentu, pasniedzēju un pētnieku līdzdalību universitāšu izglītības dažādo līmeņu attīstībā;

C.

tā kā, ņemot vērā universitāšu trīs funkcijas (izglītība, pētniecība un inovācijas), tām ir būtiska nozīme Savienības nākotnē un tās pilsoņu izglītošanā;

D.

tā kā universitātes ir Eiropas mantojuma būtiska daļa, kuru pirmsākumi meklējami gandrīz pirms tūkstoš gadiem un kuru nozīmi kā sabiedrības progresa virzītājspēku nevar reducēt līdz to devumam ekonomikā, un kuru attīstību nevar pakārtot tikai ekonomiskajām vajadzībām;

E.

tā kā lielākajā daļā valstu, kuras piedalās Boloņas procesā, neraugoties uz grūtībām, kas radās darba gaitā, ir piemērota trīs ciklu struktūra (dažos gadījumos — veiksmīgi);

F.

tā kā reformas īstenošanu nevajadzētu censties panākt ar sadrumstalotu pasākumu palīdzību, nesniedzot atbilstīgu finansiālo atbalstu; tā kā publiskā finansējuma izglītībai samazinājums, ko veic dažās dalībvalstīs, neveicina nepieciešamās reformas;

G.

tā kā visiem būtu jāspēj izmantot mobilitātes sniegtās iespējas un tā ir augstākās izglītības reformas stūrakmens; tā kā studentu mobilitāte galu galā var palīdzēt veicināt speciālistu mobilitāti; tā kā visa procesa gaitā jāievēro arī princips „pieejamība visiem”;

H.

tā kā dalībvalstīm jāturpina īstenot centienus, lai nodrošinātu diplomu savstarpēju atzīšanu, kas ir izšķirošs nosacījums procesa veiksmīgai norisei;

I.

tā kā ir jānostiprina sociālā dimensija kā obligāts nosacījums Boloņas procesa attīstībai, lai nodrošinātu, ka tiesības studēt ir ekonomiski pieejamas visiem studentiem, it īpaši no neaizsargātām grupām, un radītu taisnīgu piekļuvi visiem un labākas darba iespējas;

J.

tā kā universitātēm, valsts pārvaldes institūcijām un uzņēmumiem ir jāsniedz būtisks ieguldījums darba iespēju jomā; tā kā universitātēm jāsniedz personām līdzekļi un prasmes, kas vajadzīgas viņu cilvēciskā potenciāla pilnīgas attīstības nodrošināšanai; tā kā akadēmiskajā izglītībā jāņem vērā arī darba tirgus vajadzības, lai studentiem nodrošinātu prasmes, kas viņiem nepieciešamas stabila un labi apmaksāta darba atrašanai;

K.

tā kā piekļuve izglītībai, kas ir viena no Savienības pamatvērtībām, ir dalībvalstu, ES iestāžu un citu svarīgu dalībnieku sabiedriskā atbildība un Eiropas Savienībai ir liela nozīme Eiropas augstākās izglītības telpas izveidē, atbalstot dalībvalstu centienus un sadarbību šajā jomā; tā kā izglītības un izglītības līmeņu labāka koordinēšana, vienlaikus ievērojot subsidiaritātes principu, ir priekšnosacījums tādu mērķu kā darba iespējas izaugsme Eiropā nodrošināšanai;

L.

tā kā Boloņas procesam nebūs atpakaļejošas iedarbības uz studentiem, kuri jau uzsākuši studijas atbilstīgi plānam, kas pieņemts pirms Boloņas procesa,

1.

uzsver nozīmi, kas izglītībai ir kā galvenajai jomai sadarbībā ar dalībvalstīm, lai sasniegtu būtiskus stratēģijas „Eiropa 2020” nodarbinātības un izaugsmes mērķus un nodrošinātu ļoti nepieciešamo ekonomisko atveseļošanos;

2.

aicina ES līmenī nostiprināt atbalstu Boloņas procesam, jo īpaši saistībā ar akadēmisko kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, akadēmisko standartu saskaņošanu, mobilitātes, sociālās dimensijas un darba iespēju veicināšanu, aktīvu demokrātisko līdzdalību, Boloņas principu īstenošanas analīzi un administratīvo šķēršļu likvidēšanu; aicina dalībvalstis vēlreiz apliecināt apņemšanos attiecībā uz Boloņas procesu un tāpēc stiprināt finansēšanas sistēmu, lai sasniegtu stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktos izaugsmes mērķus;

3.

atzīmē, ka Eiropas augstākās izglītības telpa (EAIT) ir svarīgs sasniegums patiesas Eiropas pilsonības veidošanā un veicināšanā; uzskata, ka sasniegtais ir jāizmanto tālākā EAIT stiprināšanā, izmantojot atbilstīgus instrumentus un procedūras;

4.

uzsver, ka Boloņas process un EAIT ir ļoti nozīmīgas stratēģijā „Eiropa 2020”, un norāda, ka saikne starp pasniegšanu un pētniecību ir Eiropas augstākajai izglītībai gan svarīga, gan raksturīga;

5.

uzsver faktu, ka Boloņas procesa ietvaros noteiktās prioritātes — mobilitāte, atzīšana, darba iespējas — ir nepieciešami nosacījumi, lai nodrošinātu visu Eiropas universitātēs uzņemto studentu tiesības saņemt kvalitatīvu izglītību, pabeigt mācības un piedzīvot to, ka viņu kvalifikāciju atzīst visās ES dalībvalstīs;

6.

aicina izstrādāt efektīvu un augšupēju pieeju, pilnīgi iesaistot visus svarīgākos dalībniekus, piemēram, universitātes, arodbiedrības, profesionālās organizācijas, pētniecības iestādes, uzņēmējdarbības nozari un — svarīgākais — skolotājus, studentus, studentu organizācijas un universitāšu darbiniekus;

7.

norāda, ka dažas Eiropas universitātes nevēlas pielikt pietiekamas pūles konsolidētas EAIT izveidošanai, neskatoties uz to, ka dažām no šīm universitātēm dalība EAIT ir vienīgā iespēja panākt augstāku konkurētspējas un piedāvātās izglītības līmeni;

8.

aicina universitātes apņemties īstenot jaunas pasniegšanas un jaunas profesionālās un mūžizglītības stratēģijas — optimāli izmantojot jaunās tehnoloģijas un atzīstot citu mācīšanas veidu, piemēram, neformālās izglītības, nozīmi —, kurās koncentrētos uz tādiem universitātes sistēmas pamatelementiem kā studiju process, studenti un pētniecība, tādējādi attīstot kritisku domāšanu, radošas prasmes, nepārtrauktu profesionālo attīstību, kā arī teorētiskas un praktiskas zināšanas, kuras studentiem būs vajadzīgas profesionālajā dzīvē; aicina dalībvalstis un ES finansiāli atbalstīt universitāšu centienus mainīt un attīstīt izglītošanas praksi;

9.

rosina stiprināt un paplašināt pasniedzēju apmācību programmas, ņemot vērā iespējas, ko piedāvā mūžizglītība un jaunās tehnoloģijas;

10.

uzsver, ka Eiropas universitāšu pielāgošana globālās ekonomikas vajadzībām un EAIT turpmāka konsolidācija būtu uzskatāmi par Eiropas universitāšu centieniem palīdzēt Eiropai pārvarēt vispārējas ekonomiskās nestabilitātes periodu un izvest Eiropu atpakaļ uz ilgtspējīgas attīstības un izaugsmes ceļa;

11.

aicina veicināt universitāšu „trešās misijas” attīstību attiecībā uz sabiedrību, kas būtu jāņem vērā arī saistībā ar daudzdimensionāliem kritērijiem, kas jāizstrādā, lai klasificētu un atzītu izcilību;

12.

aicina palielināt publiskās investīcijas augstākajā izglītībā, it īpaši tās, kas paredzētas ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, nodrošinot izaugsmi, kuras pamatā ir labākas prasmes un zināšanas, un reaģēšanai uz lielāku pieprasījumu no studentu puses, piedāvājot labāku pieeju izglītībai un labākus pakalpojumus, it īpaši stipendijas; uzskata, ka budžetu samazinājums negatīvi ietekmē centienus stiprināt izglītības sociālo dimensiju, kas ir princips, uz kura pamatojas Boloņas process; tāpēc aicina dalībvalstis un ES iestādes attīstīt jaunus, mērķtiecīgus un elastīgus finansēšanas mehānismus un veicināt Eiropas mēroga stipendiju ieviešanu, lai atbalstītu izaugsmi, izcilību un īpaši universitāšu daudzveidīgu specializāciju; uzsver nepieciešamību attīstīt daudzu avotu finansējuma pieeju, kura būtu skaidri un efektīvi definēta un kuras mērķis būtu sakārtot nākotnes ES finansēšanas modeli un nodrošināt universitāšu neatkarību;

13.

norāda, ka Boloņas process un Erasmus programma ir veicinājuši studentu mobilitāti un ka tie var dot ieguldījumu darbaspēka mobilitātes veicināšanā; taču pauž nožēlu, ka mobilitātes rādītāji joprojām ir salīdzinoši zemi;

14.

aicina ES, dalībvalstis un universitātes izveidot mehānismus nolūkā visiem studentiem, akadēmiķiem un darbiniekiem sniegt informāciju un finansiālu un administratīvu atbalstu, lai veicinātu organizētas mobilitātes plūsmas; atzinīgi vērtē Erasmus programmas ieviešanu pēcdiploma studentiem un aicina stiprināt Erasmus pakalpojumus kopumā un jaunās paaudzes izglītības programmas ar labāku un uz sociāliem kritērijiem balstītu finansējumu, atvērt programmu lielākam skaitam studentu, ieviest patiesu un efektīvu kredītpunktu atzīšanu, lielākas iespējas iekļaut apmācību periodus ārvalstīs un lielāku atļauto termiņu elastību; tomēr uzstāj, ka mobilitāte nekādā ziņā nedrīkst veicināt diskrimināciju pret studentiem ar ierobežotiem finanšu resursiem;

15.

uzskata, ka augstskolu pasniedzēju mobilitāte sniedz ne tikai jaunas zināšanas un pieredzi pašiem pasniedzējiem, bet netieši arī studentiem, un vienlaicīgi pasniedzēju mobilitāte dod iespēju piedalīties kopīgu pedagoģisko materiālu gatavošanā;

16.

aicina dalībvalstis izpildīt saistības nodrošināt aizdevumu un stipendiju pilnīgu pārvedamību un būtiski uzlabot finanšu atbalstu studentiem, kas piedalās mobilitātes programmās, ņemot vērā finansējuma palielinājumu jaunajām Eiropas Savienības programmām; aicina ES apsvērt, kā var uzlabot spēkā esošos tiesību aktus par tiesībām uz pārvietošanās brīvību, nodrošinot aizdevumu un stipendiju pārvedamību;

17.

aicina ES labāk ņemt vērā imigrācijas plūsmu no Āfrikas, Āzijas un Latīņamerikas, lai pieņemtu noteikumus, kas paredz izcelsmes valstī iegūtās izglītības kvalifikāciju atzīšanu;

18.

aicina ES katrā dalībvalstī ieviest Eiropas kvalifikāciju sistēmu (EQF), lai garantētu savstarpēju uzticēšanos, veicinātu akadēmisko kvalifikāciju atzīšanu un nostiprinātu kvalitātes nodrošināšanas sistēmu gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī; aicina dalībvalstis ieviest valsts kvalifikācijas nodrošināšanas sistēmas saskaņā ar Eiropas kvalitātes nodrošināšanas standartiem un pamatnostādnēm, vienlaikus ņemot vērā universitāšu kursu un pieeju dažādību attiecībā uz saturu un izglītības modeļiem; rosina kvalitātes nodrošināšanas aģentūras reģistrēties Eiropas kvalitātes nodrošināšanas reģistrā un atbalstīt Eiropas sadarbību un labākās prakses apmaiņu, iesaistot arī Eiropas Augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanas asociāciju (ENQA);

19.

vērš uzmanību uz to, ka dalībvalstīs izmanto atšķirīgas vērtēšanas sistēmas, un ka vajadzīga atbilstīga sistēma ECTS punktu izteikšanai atzīmēs;

20.

mudina Boloņas procesā iesaistītās valstis ieviest kvalifikāciju sistēmas, kas ir saistītas ar EAIT kvalifikāciju sistēmu, kā arī attīstīt un finansiāli atbalstīt savstarpējo atzīšanu;

21.

aicina sniegt ievērojamu finansiālo atbalstu nolīgumiem par kopēju mācību pamatprogrammu, kas nodrošina konkrētus mācību rezultātus, cita starpā izskatot projektā Tuning izstrādāto metodoloģisko pieeju un izmantojot projektā Tuning Academy gūto pieredzi; aicina veltīt īpašu uzmanību humanitāro zinātņu, kas ir demokrātijas pamats un Eiropas kohēzijas virzītājspēks, programmu īpašajam raksturam, lai noteiktu, kādas īpašas zināšanas un prasmes būtu jāaptver zinātnisko grādu studiju programmās, un mudinātu tādu mācīšanos, kas apvienotu izmērāmu un vispārīgu prasmju apguvi (ko parāda spējas izmantot zināšanas) un izglītošanu un pētniecību kā oriģinālu kritisko analīzi; uzskata, ka, tāpat kā studiju pamatmateriāla apguvei, visām programmām visās disciplīnās būtu jānodrošina vispusīgas galvenās kompetences, piemēram, kritiskā domāšana, saziņa un uzņēmējdarbības prasmes;

22.

aicina sniegt papildu atbalstu valstu un Eiropas mēroga pasākumiem, lai nodrošinātu visu studentu līdzvērtīgu iesaistīšanu, taisnīgu piekļuvi studijām, veiksmīgu studiju norisi un ilgtspējīgu studentu atbalsta sistēmu (piemēram, mājokļus, transporta izdevumu segšanu utt.), kā arī mērķtiecīgu atbalstu it īpaši studentiem no mazāk pārstāvētām grupām, sociāli nelabvēlīgas vides un tiem, kam ir finansiālas grūtības, un šo pasākumu mērķim jābūt samazināt studiju priekšlaicīgas pārtraukšanas īpatsvaru un nodrošināt, ka izglītība un apmācība nav atkarīga no traucējošiem sociālekonomiskajiem faktoriem un mācību process atbilst individuālām izglītības vajadzībām; iesaka paātrināt karjeras konsultāciju centru izveidi, kas sniedz bezmaksas pakalpojumus studentiem;

23.

uzsver nozīmi, kāda ir 2007. gada Londonas paziņojumam (21), ar ko par vienu no Boloņas procesa mērķiem pasludināja izglītības sociālo dimensiju, kuras mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi izglītībai neatkarīgi no personas iepriekšējā dzīves gājuma; pauž nožēlu par to, ka šā mērķa sasniegšanā nav notikusi pietiekama virzība, un mudina Komisiju šajā jomā veicināt progresu;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt savstarpēju atzīšanu, likvidējot šā procesa administratīvos šķēršļus;

25.

vērš uzmanību uz konkrētām vajadzībām attiecībā uz bakalaura grāda studijām, mācību programmām tajās, pāreju uz maģistra programmām un studiju beidzēju darba iespējām; šai sakarībā uzsver nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus, piemēram, izstrādāt teorētiskas vai praktiskas mācību programmas, un nodrošināt efektīvāku sadarbību starp universitātēm, dalībvalstīm un ekonomikas un sociālajiem dalībniekiem, lai uzlabotu nākamo absolventu izredzes atrast stabilu, labi apmaksātu darbu, kas atbilst viņu kvalifikācijas līmenim; tāpēc aicina universitātes attīstīt stažēšanās iespējas un uzlabot prakses integrāciju universitāšu mācību programmās;

26.

uzsver, ka darba iespējas veicinošiem pasākumiem, tādiem kā mūžizglītībai un darba tirgum piemērotu plašu iemaņu attīstības pasākumiem, ir jābūt galvenajām prioritātēm, lai sasniegtu ilgtspējīgu izaugsmi un labklājības mērķus; šajā sakarībā stingri atbalsta apmaiņu starp universitāšu pasniedzējiem un studentiem, universitāšu un uzņēmējdarbības jomas dialogu, praksi un „iemaņu pasi”;

27.

uzskata, ka Profesionālo kvalifikāciju direktīvas (2005/36/EK) modernizēšana palīdzēs veicināt profesionālo mobilitāti Eiropā un sekmēs studentu mobilitāti, garantējot citās dalībvalstīs iegūto kvalifikāciju atzīšanu visā Eiropas Savienībā;

28.

aicina dalībvalstis un ES iestādes atbalstīt pāreju no zinātniskās metodoloģijas jēdziena „monodisciplinārs”, kas joprojām ir vairumā Eiropas universitāšu, uz jēdzieniem „starpdisciplinārs” un „transdisciplinārs”;

29.

aicina dalībvalstis un ES iestādes veicināt universitāšu un uzņēmēju dialogu un sadarbību kā konsolidētas EAIT kopēju mērķi, lai uzlabotu Eiropas universitāšu absolventu darba iespējas;

30.

norāda uz nepieciešamību veikt konkrētus pasākumus un nodrošināt efektīvāku sadarbību starp universitātēm un darba tirgu nolūkā izstrādāt piemērotākas mācību programmas, uzlabot izglītības saskaņotību un veicināt darba iespējas, pieņemot līdzīgus kritērijus atļaujas saņemšanai, lai varētu darboties konkrētās profesijās;

31.

uzsver, cik svarīgi ir nodrošināt pietiekamu prakses vietu skaitu studentiem, lai vairāk veicinātu viņu iekļaušanos darba tirgū;

32.

aicina dalībvalstu valdības un Komisiju izstrādāt strukturētas sadarbības sistēmu, lai disciplīnu klasteru ietvaros izsniegtu kopīgus akadēmiskos grādus, kurus atzīst visā ES, uzlabojot Erasmus Mundus un nākotnes izglītības un apmācības programmai sniegto finansiālo atbalstu un to rezultātus un veicinot kopīgo programmu Eiropas akreditācijas sistēmas izveidi;

33.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu attiecībā uz Erasmus maģistra grāda mobilitātes shēmu;

34.

uzskata, ka doktora grādi, tostarp tie, kas iegūti, sadarbojoties ar uzņēmumiem, nodrošina svarīgu saikni starp augstāko izglītību un pētniecību, un atgādina, ka šie doktora grādi var būt nozīmīgs elements uz zināšanām balstītu inovāciju un ekonomikas izaugsmes radīšanā; atzīst, ka liela nozīme ir doktora grāda iegūšanai, strādājot uzņēmumos, jo tiek veicināta personu ar augstākajiem akadēmiskajiem grādiem integrācija darba tirgū; atzinīgi vērtē Komisijas apņemšanos, īstenojot Marijas Kirī vārdā nosauktos pasākumus, izveidot doktorantūras studentiem paredzētu Eiropas industriālo shēmu;

35.

uzskata, ka labāka EAIT un Eiropas pētniecības telpas sadarbība ir iespēja veicināt inovācijas un attīstību Eiropā;

36.

uzsver ieguldījumu, ko sniedz 7. ES pamatprogrammas pētniecībai, Konkurētspējas un inovāciju pamatprogramma un Eiropas pētniecības telpa, sekmējot ES pētnieku mobilitāti un izmantojot ES inovāciju un konkurētspējas potenciālu;

37.

aicina izstrādāt efektīvu stratēģiju mūžizglītības programmu atbalstam Eiropā un ilgtspējīgas iniciatīvas, kas pilnībā integrētas iestādēs un uzlabo mūžizglītības kultūru; tāpat aicina veicināt uzņēmumu atbalstītu mūžizglītību, lai strādājošajiem būtu iespēja uzlabot savas zināšanas un prasmes; aicina augstākās izglītības iestādes un universitātes nodrošināt lielāku programmu elastību, pamatojoties uz mācību rezultātiem, atzīt neformālo un informālo izglītību un pakalpojumus, lai atbalstītu to piedāvātos izglītības apguves veidus, veicinot partnerību universitāšu, uzņēmumu un augstāko profesionālo mācību iestāžu starpā, lai uzlabotu zinātniskās, humanitārās un tehniskās prasmes un novērstu trūkumus;

38.

vērš uzmanību uz to, ka jānosaka to studentu statuss, kuri uzsākuši studijas pirms Boloņas procesa, valstīs, kurās šiem studentiem tiek liegtas iespējas saistībā ar uzņemšanu maģistra programmās;

39.

norāda, ka Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēmai (ECTS) jābūt pārredzamākai un jānodrošina kvalifikāciju un diplomu precīzāka salīdzināšana; rosina Komisiju un dalībvalstis izmantot labāku ECTS instrumentu, lai veicinātu studentu un profesionāļu mobilitāti;

40.

atbalsta Komisijas ierosinājumu ievērojami palielināt Eiropas izglītības un apmācības programmām atvēlētos līdzekļus; aicina Komisiju būtisku šo līdzekļu daļu sniegt augstākās izglītības modernizēšanas un universitāšu infrastruktūru modernizēšanas atbalstam atbilstīgi Boloņas procesa un ES modernizācijas darba kārtības mērķiem; mudina Komisiju rast risinājumus, kas nodrošina šādu programmu pieejamību arī studentiem, kuriem ir finansiālas grūtības;

41.

aicina dalībvalstis un ES noteikt, vai mācību programmās var iekļaut arī obligātu mācību periodu kādas citas dalībvalsts, kas nav studenta mītnes valsts, universitātē;

42.

vērš uzmanību uz ciešo saikni starp Boloņas procesu un Profesionālo kvalifikāciju direktīvu un uzsver vajadzību Komisijai veikt koordinēšanu pilnīgā saskaņā ar Boloņas procesu; apgalvo, ka šo saikni var vēl pastiprināt, sniedzot studentiem attiecīgu praktisku informāciju par ārvalstīs iegūtu diplomu atzīšanu un darba iespējām, ko sniedz apmācība ārvalstīs;

43.

aicina kā daļu no direktīvas par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu pārskatīšanas un lai virzītos uz reālu Eiropas augstākās izglītības telpu, veikt valstu obligāto apmācības prasību salīdzinājumu un regulārāk rīkot viedokļu apmaiņas starp dalībvalstīm, kompetentajām iestādēm un profesionālajām asociācijām;

44.

ierosina — lai stiprinātu Eiropas kredītpunktu pārneses un uzkrāšanas sistēmu, Erasmus programmā partneruniversitātēs iegūto studiju kredītpunktu atzīšanai jābūt obligātam elementam visās iestādēs, kuras piedalās ES finansētās studentu apmaiņas programmās;

45.

vērš uzmanību uz to, cik svarīga ir harmonizēta ECTS sistēmas ieviešana; aicina Komisiju, dalībvalstis un augstākās izglītības mācību iestādes izstrādāt salīdzinošu tabulu, kurā būtu norādīti ECTS kredītpunkti, ko piešķir par kursu pabeigšanu, lai virzītos uz tālāku saskaņošanu un atvieglotu studentu un speciālistu mobilitāti; norāda uz šķēršļiem, ar kuriem saskaras studenti, mēģinot pārnest kredītpunktus starp universitātēm, un uzskata, ka šādi šķēršļi var atturēt studentus no piedalīšanās akadēmiskajās apmaiņas programmās;

46.

aicina izstrādāt efektīvu stratēģiju akadēmisko nosaukumu pilnīgai saskaņošanai Eiropas Savienībā, kopš Boloņas procesa uzsākšanas paredzot iespēju atzīt akadēmiskos nosaukumus (tostarp senāk piešķirtus akadēmiskos nosaukumus) ar atpakaļejošu spēku;

47.

aicina ES dalībvalstis pieņemt galīgu un skaidru lēmumu par kvalifikāciju un diplomu pilnīgu savstarpējo atzīšanu vai izstrādāt plānu, nosakot kad šādu lēmumu beidzot būs iespējams pieņemt;

48.

aicina sistemātiskāk organizēt sadarbību universitāšu starpā un stiprināt to, lai palielinātu ietekmi uz augstākās izglītības iestādēm un sistēmām studentu un darbinieku interesēs;

49.

ierosina universitātēm parakstītājās valstīs atzīt mācību praksi, kas veikta, piedaloties mobilitātes programmās, ko atbalstījusi Eiropas Komisija;

50.

aicina uzlabot tās informācijas pārredzamību, ko sniedz studentiem pirms attiecīgās apmaiņas sākuma par kredītpunktiem, ko viņi saņems, un aicina dalībvalstis un augstākās izglītības mācību iestādes sadarboties, kad tiek izvērtēts, cik kredītpunkti piešķirami par attiecīgo kursu noklausīšanos; aicina izstrādāt kopējas platformas, lai sniegtu nepieciešamās zināšanas un prasmes, ko nodefinējuši speciālisti un augstākās izglītības iestādes, ar iespējamo mērķi nodrošināt dažu diplomu tuvināšanu, vienlaikus nodrošinot valstu sistēmu īpatnību saglabāšanu un kā piemēru ņemot vērā ES profesionālo kvalifikāciju automātiskas atzīšanas sistēmu ES (22);

51.

aicina uz labāku tīklu veidošanu, koordināciju un saziņu ES universitāšu starpā, lai paātrinātu jaunu diplomu atzīšanu, atvieglotu kredītpunktu pārnešanu, uzlabotu zināšanas un dažādu izglītības un apmācības sistēmu izpratni, kā arī ļautu studentiem labāk saprast Eiropas programmu dažādību;

52.

aicina Eiropas Komisiju jaunajā izglītības un apmācības programmā veicināt sadarbību starptautisku mācību programmu, kopīgu akadēmisko grādu un savstarpējās atzīšanas jomā, tostarp ar finansiālu stimulu palīdzību; aicina praksē īstenot lielāku skaitu Erasmus darbā iekārtošanas partnerību;

53.

vērš uzmanību uz to, ka pastāv ļoti daudz iestāžu, kas risina jautājumus saistībā ar augstāko izglītību un pētniecību Eiropā; aicina Eiropas Savienību veicināt to darba koordināciju vienas organizācijas paspārnē;

54.

uzskata, ka jāīsteno iniciatīvas, lai palīdzētu studentiem studiju laikā pārnest kredītpunktus no vienas universitātes uz citu;

55.

aicina dalībvalstis un ES nodrošināt atjauninātus un salīdzināmus datus, cita starpā par neaizsargāto grupu samērīgu pārstāvību, ko izmantos EAIT īstenošanas pārraudzībai, un šai sakarībā likvidēt šķēršļus un atrisināt problēmas, kas saistītas ar procesa īstenošanu, un nepiemērot soda sankcijas iestādēm, kuras plānotās reformas vēl nav īstenojušas; uzskata, ka šādi dati vienu reizi gadā būtu jāpublicē par katru valsti un par katru universitāti, lai būtu vieglāk saprast, kurās jomās jāpanāk progress;

56.

rosina universitātes saskaņot savus akadēmiskos standartus, veidojot partnerības labas prakses apmaiņai;

57.

aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt sadarbības un pētniecības programmas ar trešo valstu universitātēm, it īpaši konfliktu zonās esošajām universitātēm, un izstrādāt jaunas programmas, ievērojot savstarpējās intereses, lai šo valstu studentiem bez jebkādas diskriminācijas nodrošinātu pieeju augstākajai izglītībai un mācībām;

58.

uzskata, ka Boloņas procesa ietvaros izveidotā Eiropas augstākās izglītības telpa (EAIT) ir progresīva; tāpēc aicina šajā struktūrā iekļaut Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu augstākās izglītības telpu un aicina nodrošināt virzību uz efektīvu to valstu augstākās izglītības telpu, kuras iesaistītas Austrumu partnerības sadarbībā, kā arī uz citām starpvalstu telpām Eiropas Savienībā; aicina Komisiju novērst studentu un pasniedzēju pārvietošanās šķēršļus, atbalstīt Eiropas un Vidusjūras reģiona universitāšu tīklu veidošanu, tostarp (EMUNI) un turpināt Tempus un Erasmus Mundus programmu labo praksi;

59.

norāda, ka jāsniedz labāka informācija par Boloņas procesu un EAIT, īstenojot visaptverošu, efektīvu Eiropas komunikācijas politiku, kuras mērķis ir universitātes padarīt pievilcīgākas gan Eiropā, gan ārpus Eiropas;

60.

prasa Eiropas Komisijai un dalībvalstīm nodrošināt aizdevumu un stipendiju, it īpaši par nopelniem un konkrētām vajadzībām piešķirtu stipendiju, pārvedamību visu Eiropas valstu starpā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu pieeju mobilitātes iespējām;

61.

atbalsta vienotu universitāšu zīmolu izveidi reģionālā līmenī, lai stiprinātu universitāšu prestižu starptautiskā līmenī saskaņā ar Boloņas procesa mērķiem;

62.

aicina ES iestādes izveidot mehānismus, ar kuru palīdzību varētu atbalstīt dalībvalstis un augstākās izglītības iestādes Boloņas procesa mērķu sasniegšanā, ko varētu paveikt ar regulāru ziņojumu un ES programmu mērķtiecīgas izmantošanas palīdzību, tostarp to programmu, kas paredz sadarbību ar trešām valstīm Eiropas augstākās izglītības telpā;

63.

prasa ES atbalstīt Boloņas saistību izpildi politikas sadarbībā ar attiecīgajām trešām valstīm; aicina Komisiju un Eiropas Parlamentu uzņemties nopietnu lomu šo centienu vadīšanā;

64.

paļaujas, ka, veicot vispārēju izvērtēšanu nākamā gada ministru sanāksmē Bukarestē, tiks izstrādāts skaidrs plāns, kā līdz 2020. gadam izveidot pilnībā funkcionējošu Eiropas augstākās izglītības telpu; uzstāj uz to, ka jāizstrādā starpnozaru priekšlikumi attiecībā uz IKT apmācību, arodmācību un mūžizglītību un darbā iekārtošanu un ka šajos priekšlikumos aktīvi jāatbalsta arī gudras un ilgtspējīgas izaugsmes iekļaušana, lai ES iegūtu konkurētspējas priekšrocības pēckrīzes pasaulē tādās jomās kā darbavietu radīšana, cilvēku kapitāls, pētniecība, jauninājumi, uzņēmējdarbība un plašāka uz zināšanām balstīta ekonomika;

65.

aicina Komisiju un ES valstu izglītības ministrus pilnībā izmantot kopējas dalības EAIT iespējas, lai uzņemtos vadošo lomu Boloņas mērķu sasniegšanā, un aicina ministrus nostiprināt apņemšanās saistībā ar Boloņas procesu, uzņemoties kopīgas saistības ES līmenī Padomē, ko atbalstīs arī Komisija, lai šis savstarpēja atbalsta process pārietu saskaņotā īstenošanā;

66.

norāda, ka reizi divos gados notiekošajā ministru sanāksmē 2012. gadā Bukarestē ir jāņem vērā tas, ka EAIT izveide rada iespēju ES un dalībvalstīm sniegt spēcīgu un vienotu ieguldījumu Boloņas procesā, pamatojoties uz dalīto kompetenci augstākās izglītības jomā, kopīgo dalību procesā un apņemšanos rīkoties, ko atbalsta ES iestāžu politiskie paziņojumi;

67.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/33

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Uzticama kvalitātes pārvaldība Eiropas statistikā” (COM(2011)0211),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Reģionālās attīstības komitejas atzinumu (A7-0037/2012),

A.

tā kā ES Statistikas birojs pastāv kopš 1953. gada un nepieciešamība aizsargāt tā neatkarību ir plaši atzīta;

B.

tā kā uzticami un precīzi statistikas dati ir svarīgi, lai dalībvalstis un Savienība varētu izstrādāt efektīvu ekonomikas un budžeta politiku;

C.

tā kā, lai sekmīgi īstenotu stratēģiju „Eiropa 2020” izaugsmei un nodarbinātībai un ekonomikas pārvaldības pasākumu kopumu, tostarp Eiropas pusgadu, ir nepieciešami augstas kvalitātes neatkarīgi statistikas dati;

D.

tā kā statistikas lietotājiem jābūt savlaicīgi pieejamiem atbilstošiem un precīziem datiem, ko attiecīgās dalībvalstu iestādes savākušas un apkopojušas saskaņā ar objektivitātes un profesionālās neatkarības principu;

E.

tā kā statistikas datiem jābūt publiski pieejamiem, viegli saprotamiem gan politikas veidotājiem, gan iedzīvotājiem un derīgiem salīdzināšanai pa gadiem;

F.

tā kā Eiropas statistikas datu kvalitāte ir atkarīga no visa to sagatavošanas procesa integritātes; tā kā pašlaik notiekošā statistikas datu sagatavošanas metožu modernizācija ir ļoti svarīgs publiskais ieguldījums visas sagatavošanas ķēdes racionalizēšanā un tās nodrošināšanai ir nepieciešama pastāvīga saistību uzņemšanās ES un dalībvalstu līmenī;

G.

tā kā valsts parāda krīze euro zonā ir izgaismojusi draudus, kurus rada neprecīzi statistikas dati un krāpšanās statistikas jomā, ko savukārt izraisa trūkumi gan iesniegto publisko finanšu uzskaites datu kvalitātē, gan pašreizējā statistikas pārvaldības kārtībā;

H.

tā kā ne tikai ar likumu jānosaka statistikas biroju neatkarība, bet šo biroju rīcībā jābūt arī attiecīgiem mehānismiem un drošības sistēmām, lai nodrošinātu to nošķirtību no politiskajiem procesiem un līdz ar to novērstu sistēmiskas neveiksmes; tā kā tajā pašā laikā ir jāuzsver, ka par savu statistikas datu pareizību un patiesumu atbild attiecīgā valsts;

I.

tā kā ir jāstiprina sakari starp ES Statistikas biroju un dalībvalstu revīzijas iestādēm;

J.

tā kā nolūkā pēc iespējas ātrāk panākt atbilstību jaunajiem ES tiesību aktiem, ir jāreformē dalībvalstu statistikas iestādes;

K.

tā kā aptuveni 350 statistikas noteikumu kopumi, ko piemēro visām dalībvalstīm, statistikas atbilstības nodrošināšanas jomā paredz proporcionāli augstāku slodzi mazākajām dalībvalstīm;

L.

tā kā ES Statistikas birojs sniegs datus par ekonomiskajiem rādītājiem, kas nepieciešami fiskālās politikas uzraudzībai un rezultātu apkopojumam par makroekonomisko nestabilitāti un nodrošinās jaunus izpildes uzraudzības mehānismus; tā kā nesenajās tiesiskajās reformās, it īpaši t. s. ekonomikas pārvaldības sešpakā, stabili un uzticami statistikas dati ir noteikti par ES līmeņa ekonomikas pārvaldības pamatu,

1.

uzskata, ka kvalitātei jāpiemēro sistēmiska pieeja, kas var prasīt Eiropas līmeņa statistikas datu sagatavošanas metožu reformu un pakāpenisku pāreju no korektīvas pieejas uz preventīvu pieeju Eiropas līmeņa statistikas datu kvalitātes pārvaldībai kopumā un it īpaši publisko finanšu statistikai; atzinīgi vērtē Eiropas līmeņa statistikas datu sagatavošanai un precizitātes pārbaudei piemērojamo noteikumu saistošo raksturu; uzskata, ka statistikas iestāžu neatkarība ir būtiska statistikas datu ticamības saglabāšanai;

2.

aicina Komisiju sniegt dalībvalstīm atbalstu un ekspertu specializētās zināšanas, lai tām palīdzētu atrisināt ierobežoto pētniecības iespēju problēmu un novērst svarīgākos metodoloģiskos šķēršļus nolūkā nodrošināt atbilstību noteikumiem un augstas kvalitātes datus;

3.

atbalsta Komisijas nodomu ierosināt grozījumus Regulā (ES) Nr. 223/2009 (Statistikas regulā), lai noteiktu proaktīvu pieeju publisko finanšu datu uzraudzībai un novērtēšanai to agrīnā sagatavošanas posmā nolūkā nodrošināt iespēju veikt korekcijas pēc iespējas agrākā posmā; atbalsta priekšlikumu pieņemt tiesisko regulējumu ar mērķi pastiprināt pārvaldības sistēmu, it īpaši attiecībā uz dalībvalstu statistikas iestāžu un ES Statistikas biroja profesionālo neatkarību, un noteikt visām dalībvalstīm prasību oficiāli uzņemties saistības veikt visus nepieciešamos valsts līmeņa pasākumus, lai saglabātu uzticību statistikas datiem, un ļaut stingrāk uzraudzīt Eiropas Statistikas prakses kodeksa ievērošanu;

4.

mudina Komisiju iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei likumdošanas priekšlikumus, kuru mērķis būtu pārskatītā Eiropas Statistikas prakses kodeksa elementu iekļaušana ES tiesību aktos, lai skaidri nošķirtu dalībvalstu statistikas iestāžu pienākumus un kompetenci no dalībvalstu valdību pienākumiem un kompetences un lai nodrošinātu pārredzamāku un saskaņotāku atbildību par datu kvalitāti;

5.

mudina ES Statistikas biroju sadarbībā ar galvenajiem datu sniedzējiem un to lietotājiem turpināt modernizēt Eiropas līmeņa statistikas datu sagatavošanas metodes, lai saglabātu rentabilitāti;

6.

aicina ES Statistikas biroju nodrošināt, ka publisko finanšu uzskaites sistēmas visās dalībvalstīs tiek izveidotas standartizēti un ka tās tiek stiprinātas gan ar iekšējās, gan ārējās revīzijas mehānismu palīdzību, tostarp piemērojot nesen pārskatīto Regulas (ES) Nr. 479/2009 tiesisko regulējumu, kā arī attiecīgā gadījumā ierosinot jaunus likumdošanas priekšlikumus; atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas nodomu piešķirt ES Statistikas birojam lielākas izmeklēšanas pilnvaras;

7.

uzsver, ka visām dalībvalstīm ir jānodrošina statistikas datu precizitāte visos pārvaldības līmeņos; mudina ES Statistikas biroju publiski paust šaubas par visu veidu statistikas datu precizitāti;

8.

uzskata, ka saistībā ar nesen pieņemto ekonomikas pārvaldības tiesību aktu kopumu ir nepieciešami standarti apakšgrupās iedalītiem datiem par publiskā sektora pakļautību riskam saistībā ar garantijām un iespējamām saistībām, piemēram, publiskā sektora garantijām un publiskā un privātā sektora partnerību pakļautību riskam; ES Statistikas birojam šie dati ir pienācīgi jāsagatavo un jādara zināmi, ņemot vērā visus pārvaldības līmeņus;

9.

atzinīgi vērtē Eiropas Statistikas pārvaldības konsultatīvās padomes (ESPKP) darbību, neatkarīgi uzraugot ES Statistikas biroju un Eiropas Statistikas sistēmu; aicina ES Statistikas biroju un citus statistikas birojus īstenot ieteikumus, ko ESPKP iekļāvusi 2011. gada pārskatā;

10.

uzsver, ka ES Statistikas birojam jānodrošina pārredzamība attiecībā uz savu personālu, publicējot informāciju par ierēdņiem un līgumdarbiniekiem, un jāsniedz informācija par veidu, kādā tiek nodarbināti no dalībvalstīm piesaistītie eksperti;

11.

uzsver, ka statistikas dienestu neatkarība ir jānodrošina gan valsts, gan ES līmenī, nepieļaujot politiskas iejaukšanās iespēju;

12.

norāda, ka kvalitātes pārvaldības sistēmas darbības nodrošināšanai būs nepieciešama cieša sadarbība starp ES Statistikas biroju un tām dalībvalstu iestādēm, kas atbild par iesniegto publisko finanšu uzskaites datu pārbaudi; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus tam, kā nodrošināt dalībvalstu revīzijas iestāžu lielāku neatkarību un saskaņotību to datu avotu kvalitātes pārbaudē, kurus izmanto valsts parāda un budžeta deficīta aprēķinos, un tam, kā stiprināt Eiropas Revīzijas palātas koordinējošo lomu;

13.

uzsver, ka valsts finanšu statistikas un citu valsts statistikas datu pārvaldības kvalitāte, kā arī precizitāte un savlaicīga iesniegšana ir priekšnoteikums Eiropas pusgada pienācīgai darbībai;

14.

atzīst — lai iegūtu precīzus statistikas datus, daudzos gadījumos var būt nepieciešams vākt datus no vairākiem avotiem un tos salīdzināt; tādēļ norāda, ka statistikas datu publiskošanas termiņu saīsināšana dažos gadījumos var samazināt šo datu ticamību vai precizitāti vai palielināt datu vākšanas izmaksas; iesaka, ņemot vērā paraugpraksi šajā jomā, rūpīgi apsvērt līdzsvaru starp termiņu, ticamību un sagatavošanas izmaksām;

15.

mudina ES Statistikas biroju apsvērt iespējas, kā savas publikācijas, it īpaši tiešsaistē un it īpaši grafiskos attēlus, padarīt vieglāk uztveramas iedzīvotājiem un neprofesionāļiem; uzskata, ka ar ES Statistikas biroja tīmekļa vietnes palīdzību būtu jānodrošina vienkāršāka piekļuve ilgtermiņa dinamikas rindām un tajā jāievieto intuitīvi salīdzināmi grafiskie attēli, lai iedzīvotājiem sniegtu lielāku pievienoto vērtību; turklāt norāda, ka, to periodiski atjauninot, attiecīgos gadījumos būtu jānodrošina informācija par katru dalībvalsti un jāsniedz dinamikas rindas pa gadiem un mēnešiem, un, ja tas ir iespējams un vajadzīgs, ilgtermiņa dinamikas rindas;

16.

uzsver, ka precīzu, atbilstošu un augstas kvalitātes statistikas datu sniegšana ir ļoti svarīga ilgtspējīgai un līdzsvarotai reģionālajai attīstībai; norāda, ka precīzi un rūpīgi sagatavoti dati ir pamats detalizētas informācijas par konkrētām jomām, piemēram, demogrāfiju, ekonomiku un vidi, iegūšanai un tādēļ tiem ir būtiska loma lēmumu pieņemšanā par reģionālo attīstību, it īpaši saistībā ar stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanu;

17.

aicina Komisiju arī turpmāk risināt uzticamu statistikas datu sniegšanas jautājumu, lai ES politikas virzieni vairāk atbilstu reālajiem ekonomikas, sociālajiem un teritoriālajiem apstākļiem reģionu līmenī;

18.

atbalsta ES Statistikas biroja nodomu izstrādāt tiesisko regulējumu „Saistībām nodrošināt uzticamu statistiku”; uzsver, ka datu konfidencialitātes noteikuma, kā arī subsidiaritātes principa ievērošana Eiropas Statistikas sistēmā palīdzēs uzlabot uzticību statistikas birojiem;

19.

norāda, ka ir svarīgi uzlabot publisko datu uzskaites sistēmu darbību; tomēr prasa Komisijai noskaidrot, vai publisko datu uzskaites sistēmu standartizēšana visās dalībvalstīs ir vajadzīga un iespējama; aicina Komisiju izstrādāt vienotu metodoloģiju un īstenot efektīvus, piemērotus un pārbaudītus risinājumus;

20.

uzsver nepieciešamību izstrādāt saskaņotu sistēmu sociāli ekonomisko procesu pētniecībai pārrobežu zonās, tostarp reģionos, kas atrodas pie Eiropas Savienības ārējām robežām, un makroreģionālos statistikas datus, lai tādējādi iegūtu uzticamu, pilnīgu un precīzu priekšstatu par reģionālo un makroreģionālo ekonomisko attīstību, aptverot gan pilsētas, gan lauku teritorijas; uzskata, ka ir jāuzlabo pētniecības mehānismi, kas saistīti ar maksājumu bilanci; turklāt norāda, ka reģionālie un nacionālie konti ir stingri jāuzrauga kā daļa no stabilas kvalitātes pārvaldības sistēmas Eiropas statistikas jomā;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/37

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 313. un 314. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību (1) (Iestāžu nolīgums),

—

ņemot vērā Komisijas atjaunināto finanšu plānu 2007.–2013. gadam, kas iesniegts saskaņā ar iepriekšminētā 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīguma 46. punktu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2012. finanšu gada vispārējo budžetu (2),

—

ņemot vērā Padomes 2012. gada 21. februāra secinājumus par 2013. gada budžeta pamatnostādnēm,

—

ņemot vērā Budžeta komitejas ziņojumu (A7-0040/2012),

1.

atzinīgi vērtē fiskālās konsolidācijas pasākumus, ko vairākums dalībvalstu veikušas, reaģējot uz finanšu un budžeta krīzi; tomēr uzsver, ka ES nekādi nespēs pareizi rīkoties pašreizējās ekonomikas un sociālās krīzes situācijā un novērst turpmākas krīzes, ja netiks veikta lielāka politiskā integrācija, netiks izstrādāti kopīgi instrumenti, piemēram, automātiskās sankcijas, un Komisijai netiks piešķirtas tiesības uzsākt tiesvedību par budžeta deficīta novēršanas procedūru, kā arī ja netiks nodrošinātas kopīgas ES finansētas programmas un resursi, kas ļauj šos instrumentus efektīvi izmantot; uzstāj, ka ekonomikas atveseļošanai nepieciešami pasākumi, kas stiprina solidaritāti un veicina ilgtspējīgu izaugsmi un nodarbinātību; atzinīgi vērtē to, ka Eiropadome ir atzinusi šo faktu 2012. gada 30. janvāra paziņojumā un secinājumos pēc 2012. gada 1. un 2. marta sanāksmes, taču uzstāj, ka jāveic konkrēti pasākumi, īpaši izmantojot ES budžetu kā kopīgu instrumentu; uzsver, ka iepriekš minētajos paziņojumos uzsvērtās prioritātes ir tieši tās, ko Eiropas Parlaments aizstāvēja iepriekšējo budžeta procedūru laikā;

2.

joprojām ir nobažījies par līdz šim vēl nepieredzēto pasaules mēroga krīzi, kas ļoti postoši ietekmējusi ekonomisko izaugsmi un finanšu stabilitāti un pamatīgi iedragājusi dalībvalstu stāvokli valsts budžeta deficīta un valsts parāda jomā; izprot Padomes bažas par valsts līmenī pastāvošiem ekonomiskiem un budžeta ierobežojumiem un ir nelokāmi pārliecināts, ka 2013. gads noteikti būs ekonomikas atveseļošanai izšķirošas nozīmes gads;

3.

atgādina, ka Eiropas Savienības budžets ir viens no svarīgākajiem dalībvalstu un paaudžu instrumentiem solidaritātes izrādīšanai un ka tas neapšaubāmi nodrošina pievienoto vērtību, jo ārkārtīgi spēcīgi ietekmē reālo ekonomiku un Eiropas iedzīvotāju ikdienu; atgādina, ka tad, ja dalībvalstīm nāktos pašu spēkiem vien finansēt Savienības politikas virzienus, to izmaksas būtu neiedomājami augstas un ka, raugoties no šāda viedokļa un izmantojot to sinerģiski, ES budžets tiešām nepārprotami nodrošina vispārēju ietaupījumu kopējās labklājības vārdā; uzskata, ka valstu līmenī veiktajiem taupības pasākumiem nav automātiski jārada atbilstošs samazinājums ES līmenī, jo viens šajā līmenī iztērētais euro var radīt ietaupījumus 27 dalībvalstīs;

4.

uzsver, ka jo īpaši krīzes laikā ir kopīgiem spēkiem apņēmīgi jārīkojas ES līmenī, lai garantētu, ka rīcība ir rezultatīva; uzsver to, ka ar Eiropas Savienības gada budžetu un tam piemītošo sviras efektu, valstu budžeta prioritātēm un visiem pārējiem ES instrumentiem ir jāatbalsta dalībvalstu ekonomikas atveseļošanas politika un tie ir jāsaskaņo ar izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju „Eiropa 2020”, jo tam ir būtiska nozīme, lai šīs stratēģijas īstenošanā tiktu gūti panākumi un lai nemazinātos uzticēšanās ES politikas virzieniem, jo īpaši iedzīvotāju vidū; uzsver, ka ES budžets veicina ieguldījumus, tādēļ tā samazināšana nelabvēlīgi ietekmētu Savienības izaugsmes un jaunu darba vietu radīšanas iespējas;

5.

uzskata — lai veicinātu izaugsmi un darba vietu radīšanu, ir vajadzīga konkrēta rīcība un spēcīgākas budžeta saistības ilgtspējīgas ilgtermiņa rūpniecības politikas, konkurētspējas, jaunrades, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) atbalstam, jo lielākais ES ekonomiskais potenciāls ir tieši MVU, kas saskaņā ar jaunāko pētījumu datiem laikposmā no 2002. līdz 2010. gadam ir radījuši 85 % no visām jaunajām darba vietām Eiropas Savienībā un ir ES ekonomiskās izaugsmes stūrakmens; tāpēc ir ļoti svarīgi veicināt uzņēmējam raksturīgos domāšanas veidus un uzņēmumu jaunizveidi, un šim nolūkam jānodrošina atbilstoši resursi; šajā sakarībā atzīst, ka jāpieliek pūles, lai vēl vairāk palielinātu izaugsmei paredzēto ES finansējumu;

6.

uzsver, ka šāds atbalsts noteikti būtu vajadzīgs, lai nepieļautu, ka MVU samazina savus ieguldījumus, sevišķi pētniecībā un izstrādē, un lai vienlaikus veicinātu nodarbinātību un profesionālo apmācību, jo īpaši gados jauniem iedzīvotājiem, un nodrošinātu prasmju saglabāšanu; uzskata, ka par prioritāti būtu jānosaka EIB atbalsta mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un infrastruktūrai stiprināšana, tā palīdzot atraisīt MVU jaunrades potenciālu, kas ir būtisks ES labklājībai un zināšanu sabiedrības veidošanai; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību vēl vairāk vienkāršot procedūru pieteikumu iesniegšanai saistībā ar ES finansētām programmām;

7.

uzskata, ka ES budžeta ieguldījumu palielināšana videi draudzīgā ekonomikā nodrošinātu augstāku darba vietu radīšanas rādītāju nekā pašreizējais budžets; tādējādi ar šādiem ieguldījumiem varētu ievērojami veicināt izaugsmes atjaunošanos Eiropas Savienībā;

8.

uzsver, ka stratēģijas „Eiropa 2020” rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no šodienas jauniešiem, kuri ir tik izglītoti, tehnoloģiju jomā zinoši un mobili kā nekad agrāk, un tādēļ viņi ir un būs lielākais resurss izaugsmes un darba vietu nodrošināšanai ES; pauž bažas par dalībvalstīs vērojamo augsto bezdarba līmeni jauniešu vidū; ņemot to vērā, uzsver, ka gan ES, gan valstu līmenī ir jādara viss iespējamais, lai garantētu, ka izaugsme un darba vietas ir realitāte, sevišķi jauniem cilvēkiem, kuri ir visas ES nākotne; turklāt uzsver nepieciešamību steidzami risināt bezdarba un augošās nabadzības problēmu Eiropas Savienībā atbilstīgi pamatiniciatīvai „Eiropas platforma cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību”;

9.

ņem vērā Komisijas priekšlikumu pārvirzīt EUR 82 miljardus, kas vēl ieplānoti visu ES struktūrfondu (Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Eiropas Sociālā fonda) budžetā, lai palīdzētu MVU un izskaustu jauniešu bezdarbu; prasa, lai Parlaments tiktu pienācīgi informēts par šo iniciatīvu, tās īstenošanu un iespējamo ietekmi uz 2013. gada budžetu;

10.

uzsver to, ka visiem līdz šim veiktajiem krīzes pārvarēšanas pasākumiem būtu jāpalīdz atkal nostāties uz izaugsmes ceļa; šajā sakarībā uzsver, ka jau veiktie konkrētie taupības pasākumi ir jāpapildina ar mērķtiecīgi veidotiem ieguldījumiem, kas nodrošinās ilgtspējīgu ekonomikas attīstību; norāda, ka šajā kontekstā ES budžetam ir izšķiroša nozīme, jo tas ir instruments, kas garantē ātru un labi saskaņotu rīcību visās jomās, mazinot krīzes ietekmi uz reālo ekonomiku, un darbojas kā katalizators, veicinot ieguldījumus, izaugsmi un darba vietu radīšanu Eiropā;

11.

uzsver — lai saskaņoti, konsekventi un savlaicīgi īstenotu valstu un ES līmenī kopīgas politiskās saistības un prioritātes, valstu un ES iestādēm ir jāsadarbojas, lai priekšroku dotu publiskajiem izdevumiem izaugsmes jomās, veiktu plānoto pasākumu iepriekšēju (ex ante) novērtējumu, palielinātu šo pasākumu savstarpējo sinerģiju un garantētu, ka tiem ir pozitīva ietekme, jo tiek novērsti šķēršļi un aktivizēts maz izmantots potenciāls; šajā sakarībā uzsver to, ka ir svarīgi arī turpmāk pirms pavasara Eiropadomes sanāksmes rīkot pasākumu, kurā Komisija iepazīstina ar budžeta projektu un valsts budžeta procedūru uzsākšanu dalībvalstīs, starpparlamentu debates par kopīgām dalībvalstu un Savienības ekonomikas un budžeta pamatnostādnēm, tā nodrošinot valstu budžetu un ES budžeta savstarpēju koordinēšanu Eiropas pusgadam veltīto Parlamenta uzlaboto pasākumu vispārējā kontekstā, lai palielinātu tā demokrātisko leģitimitāti, kā prasīts 2011. gada 1. decembra rezolūcijā par Eiropas pusgadu ekonomikas politikas koordinēšanai;

12.

prasa pieņemt atbildīgi veidotu un uz rezultātiem vērstu budžetu, kura pamatā ir kvalitatīvs līdzekļu izlietojums, kā arī esošā ES finansējuma optimāla un savlaicīga izmantošana; Eiropadomes locekļu 2012. gada 30. janvāra paziņojuma kontekstā uzsver nepieciešamību pēc ieguldījumiem, kas veicinātu izaugsmi un darba vietu radīšanu, sevišķi MVU un jauniešu vajadzībām; uzsver to, ka sadarbībā ar specializētajām parlamentu komitejām ir iecerējis ne vien identificēt konkrētas jomas, kurās jārīkojas enerģiskāk, bet arī noteikt iespējamās negatīvās prioritātes;

13.

uzsver, ka ES budžets nodrošina ieguldījumu tikai un vienīgi to politikas virzienu un pasākumu īstenošanā, kas neapšaubāmi nodrošina ES pievienoto vērtību; pievērš uzmanību tam, ka ES budžetam (kuram nedrīkst veidoties deficīts) ir krietni lielāka līdzsvarojoša ietekme uz izaugsmi un nodarbinātību nekā valstu budžeta izdevumiem, tāpat kā spēja palielināt ieguldījumus, nodrošināt stabilitāti Eiropā un palīdzēt ES izkļūt no pašreizējās ekonomikas un finanšu krīzes; tomēr uzsver nepieciešamību panākt vairāk ieguldījumu, lai neapdraudētu ekonomikas atveseļošanas un konkurētspējas galvenos projektus; šajā sakarībā uzsver to, ka ar jauniem un uzlabotiem finanšu instrumentiem varētu radīt vēl lielāku ES izdevumu ietekmi uz izaugsmi, piesaistot privātus ieguldījumus un tādējādi kompensējot valsts līmenī radītos ierobežojumus un uzlabotu publiskos izdevumus;

14.

atgādina, ka laikā no 2000. līdz 2011. gadam valstu budžeti Eiropas Savienībā palielinājās vidēji par 62 %, turpretī ES budžeta maksājumi palielinājās par nedaudz mazāk kā 42 %, lai gan ES paplašinājās no 15 līdz 27 dalībvalstīm;

15.

saistībā ar 2013. gada budžeta procedūru īpašu uzmanību pievērsīs EP iepriekšējo gadu budžeta prioritāšu īstenošanai, un sevišķi rūpīgi sekos tam, kā tiek finansēta un īstenota stratēģija „Eiropa 2020” (ko dalībvalstis ir pilnībā apstiprinājušas), veicinot konkurētspēju un nodarbinātību, kā arī citas konkrētām nozarēm noteiktās EP prioritātes;

16.

atzinīgi vērtē to, ka Eiropas Komisija, iesniedzot finanšu plāna 2012.–2013. gadam jaunāko versiju, tāpat kā 2011. gadā ņēmusi vērā EP 2012. gada budžeta prioritātes, nekompensējot iepriekšējos pieaugumus; aicina 2013. gada budžeta projektā ievērot šādu pašu principu;

17.

atgādina, ka pašreizējā finanšu shēmā maksimālie apmēri vairākās izdevumu kategorijās, jo īpaši 1.a izdevumu apakškategorijā („Konkurētspēja izaugsmei un nodarbinātībai”) un 4. izdevumu kategorijā („ES — globālo procesu dalībniece”), ir nepietiekami, lai tiktu īstenoti tie politikas mērķi, ko Parlaments, Padome un Komisija atzinuši par prioritāriem; turklāt atgādina, ka dažām politikas jomām piešķirtās apropriācijas vairākas reizes bija jāpārskata, lai tās atbilstu jaunajiem mērķiem un uzdevumiem, liekot izmantot elastības instrumentu gandrīz ikvienā gada budžeta izpildē; uzsver to, ka nepiekritīs ES ilgtermiņa politisko saistību apdraudēšanai; īpaši uzsver to, ka ir jāievēro un pienācīgi jāiekļauj budžeta projektā finanšu saistības, kas paredzētas starptautiskos nolīgumos un/vai nolīgumos starp ES un starptautiskām organizācijām;

18.

atgādina, ka daudzgadu finanšu shēma (DFS) 2007.–2013. gadam tika izstrādāta, lai veicinātu labklājību un uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti, kā arī pilnībā izmantotu iespējas, ko sniedza paplašināšanās, tomēr kopš 2008. gada ES ir piedzīvojusi līdz šim vēl nebijušu krīzi, kura ietekmējusi arī katra gada budžetu; šajā kontekstā uzsver to, ka DFS 2007.–2013. gadam netika pārskatīta, lai to pielāgotu papildu vajadzībām pēc finansējuma, kas radušās pašreizējās krīzes ietekmē, bet taisni pretēji — kopš 2007. gada katru gadu kopējās maksimālajās budžeta robežās ir atstātas ievērojamas vispārējas rezerves, un ka šai ziņā visi gada budžeti ir bijuši pārdomāti un taupīgi veidoti; uzsver, ka tādēļ attiecīgie maksājumi būtu jāveic vismaz saskaņā ar normālo budžeta ciklu; atgādina, ka maksājumi no saistību apropriācijām ir nošķirti tikai tādēļ, ka daudzgadu programmu gadījumā līdzekļi faktiski tiek izmaksāti vēlāk;

19.

uzsver — tā kā 2013. gads būs pēdējais pašreizējā plānošanas perioda gads, nāksies atgūt iekavēto maksājumu ziņā (kā tas vienmēr ir bijis finanšu plāna noslēgumā), jo būs jāpabeidz 2007.–2013. gada programmu īstenošana, kā arī saistību ziņā, lai nodrošinātu atbilstību finanšu plānā noteiktajām summām, kas 2013. gadam sasniedz gandrīz EUR 152 miljardus; vēlreiz norāda, ka maksājumu apjoma mākslīga samazināšana aizkavēs gan līgumsaistību, gan iepriekšējo ES saistību izpildi un ka tādēļ arī, iespējams, nāktos maksāt nokavējuma procentus un zustu ticība ES politikas virzieniem un uzticēšanās ES iestādēm; šajā kontekstā īpaši uzsver to, ka, īstenojot budžeta disciplīnu, būtu iespējami drīz jānomaksā līgumsaistību parādi;

20.

norāda, ka maksājumu apjoms, kas ir tikai iepriekšējo saistību rezultāts un būtu jānosaka, pamatojoties uz tādiem tehniskiem kritērijiem kā izpildes rādītāji, līdzekļu izlietojuma prognozes vai nesamaksāto saistību (RAL) apjoms, iepriekšējās pāris budžeta procedūrās ir kļuvis par pašu svarīgāko politisko jautājumu Padomē; norāda, ka 2011. gada beigās RAL apjoms joprojām palielinājās, sasniedzot EUR 207 miljardus, kas ir par gandrīz 7 % vairāk nekā attiecīgais apjoms 2010. gada beigās; ņemot vērā gaidāmo starpiestāžu sanāksmi par atšķirību starp saistību un maksājumu apropriācijām, izveidos dialogu ar Komisiju, lai pilnībā noskaidrotu, kā veidojas RAL; uzstāj, ka par maksājumu apjomu Padomei ir jālemj, obligāti ņemot vērā faktiskās vajadzības un juridiskos pienākumus; turklāt norāda, ka RAL uzkrāšanās faktiski mazina ES budžeta pārredzamību, kurā ir skaidri redzams, kā saistības un maksājumi attiecas uz konkrētu budžeta gadu;

21.

īpaši uzsver to, ka, īstenojot tikai „konkrēta ES budžeta ieguldītāja/ konkrēta ES budžeta saņēmēja” pieeju, netiek ņemta vērā ārkārtīgi pozitīvā papildu ietekme, ko ES budžets rada ES dalībvalstīs, veicinot kopīgu ES politikas mērķu sasniegšanu; ir ārkārtīgi noraizējies par maksājumu ļoti pieticīgu palielinājumu iepriekšējos divos gada budžetos (2012. gada budžetā tas ir pat mazāks par inflācijas līmeni), jo tas notiek laikā, kad izšķiroša nozīme ir tam, lai visas ieguldījumu programmas tiktu īstenotas ar pilnu jaudu un lai pilnībā tiktu izmantots to potenciāls;

22.

uzsver, ka, pareizi īstenojot finanšu pārvaldību, nevajadzētu noteikt pārāk mazu budžeta apjomu un ka apropriācijas ir jāpielāgo reālu izlietojuma iespēju prognozēm; norāda, ka tad, ja mākslīgi tiek samazināts apropriāciju apjoms salīdzinājumā ar Komisijas reālistiskajām prognozēm, tas — gluži pretēji — varētu liegt iespēju pilnībā izmantot budžeta galīgās izpildes potenciālu; atgādina, ka Komisijas budžeta projektā ierosināto maksājumu apropriāciju līmeni galvenokārt nosaka atbilstoši pašu dalībvalstu prognozēm un to īstenošanas iespējām, jo dalībvalstis kopā ar Komisiju pārvalda vairāk nekā 80 % no ES finansējuma;

23.

pauž nožēlu par to, ka, lai gan Padome 2011. gada decembrī atteicās finansēt konstatētās papildu vajadzības, 2011. gada beigās netika rasta iespēja apmaksāt dažus maksājuma pieprasījumus, kuru kopējā summa pārsniedz EUR 10 miljardus, jo tas tagad tieši ietekmē 2012. gadā pieejamo maksājumu apjomu; ir noraizējies, jo tas noticis tādēļ, ka Padome, nepiedāvājot alternatīvus datus vai avotus, apšaubīja Komisijas sniegto izpildes informāciju un vajadzību novērtējumu;

24.

tādēļ ir ārkārtīgi noraizējies par maksājumu stāvokli 2012. gadā un prasa Komisijai nākt klajā ar priekšlikumiem, lai šogad iespējami drīz rastu šīs problēmas risinājumu, neatliekot to vēlreiz, nu jau uz 2013. gadu; turklāt uzskata, ka nākamo gadu apropriāciju izmantošana pašreizējo vajadzību finansēšanai liecina par finanšu nepareizu pārvaldību un ir uzskatāma par budžeta gada pārskata principa pārkāpumu; pauž nopietnas bažas par to, ka šāda prakse kavē Savienības nulles līmeņa parāda principa ievērošanu;

25.

vēlreiz prasa Padomei, īstenojot budžeta procedūru, mākslīgi nesamazināt maksājumus, jo uzsver, ka tādēļ, šķiet, veidojas nestabils maksājumu apjoms; gadījumā, ja Padome tomēr ierosina šādus priekšlikumus, prasa, lai tā skaidri un atklāti identificētu un pamatotu, tieši kuru ES programmu vai projektu īstenošanu tā uzskata par iespējamu atlikt vai pat pilnībā izbeigt;

26.

šajā kontekstā prasa, lai Padome savu nostāju pielāgotu reālistiskai un atbildīgai budžeta veidošanai, un ir apņēmies arī turpmāk cieši uzraudzīt 2012. gada apropriāciju izlietojumu un jo īpaši maksājumu izpildi; aicina Padomi rīkoties tieši tāpat, lai abas budžeta lēmējiestādes varētu strādāt, pamatojoties uz kopīgiem, atjauninātiem izpildes datiem, un ticami prognozēt izdevumus; šai nolūkā aicina Padomi un Komisiju piedalīties iestāžu sadarbības sanāksmē, kas atbilstošā politiskā līmenī tiks rīkota 2012. gada pirmajā pusgadā, lai noskaidrotu un novērstu iespējamos pārpratumus attiecībā uz izpildes rādītājiem un prognozētajām maksājumu vajadzībām un lai kopīgi izanalizētu maksājumu stāvokli 2012. un 2013. gada budžetā;

27.

uzsver, ka finansējuma piešķiršana Eiropas uzraudzības iestādēm (Eiropas Banku iestādei, Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei) ir svarīga, lai ļautu pilnībā nodrošināt finanšu regulējuma dienaskārtībā paredzēto uzdevumu izpildi un uzraudzības struktūru izveidi nolūkā novērst turpmākas krīzes; uzsver, ka budžetā par prioritāti būtu jānosaka finansējuma piešķiršana Eiropas uzraudzības iestādēm un to vajadzībām paredzētiem neatkarīgiem juridiskiem pakalpojumiem;

28.

atzinīgi vērtē 2011. gada decembrī panākto vienošanos par to, ka tiks finansētas starptautiskā eksperimentālā kodoltermiskā reaktora (ITER) papildu izmaksas; mudina Komisiju ievērot visus šīs vienošanās kopīgos secinājumus un ierosināt konkrētu priekšlikumu par EUR 360 miljonu nodrošināšanu 2013. gada budžeta projektā, pilnībā izmantojot Finanšu regulā un 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumā noteiktās iespējas un nodrošinot, ka DFS saistībā ar ITER vairs netiek pārskatīta; atkārtoti pauž nelokāmu pārliecību, ka EUR 360 miljonu nodrošinājums 2013. gada budžetā nedrīkst kavēt citu ES politikas virzienu, sevišķi to, kas palīdz sasniegt stratēģijā „Eiropa 2020” noteiktos mērķus, sekmīgu īstenošanu pēdējā šī plānošanas perioda gadā, un jo īpaši iebilst pret jebkādu līdzekļu pārvietošanu, kas skartu šīs budžeta prioritātes; uzsver, ka Komisija savā finanšu plānā paredz rezervi EUR 47 miljonu apmērā 1.a izdevumu kategorijā, kas daļēji sedz ITER vajadzības;

29.

rēķinoties ar gaidāmo Horvātijas pievienošanos 2013. gada 1. jūlijā, sagaida, ka DFS pārskatīšana tiks apstiprināta nevilcinoties, atbilstoši Iestāžu nolīguma 29. punktam („Finanšu shēmas koriģēšana saistībā ar paplašināšanos”), un prasa, lai Komisija iesniegtu priekšlikumu par attiecīgām papildu apropriācijām, tiklīdz Pievienošanās aktu būs ratificējušas visas ES dalībvalstis; vēlreiz norāda, ka ar Horvātijas uzņemšanu saistītajām paplašināšanās vajadzībām ir nepieciešams atbilstošs papildu finansējums, paredzot šim nolūkam jaunus līdzekļus, nevis veicot 2013. gada otrajā pusē līdzekļu pārvietojumus;

30.

ņem vērā par budžeta un finanšu plānošanu atbildīgā komisāra 2012. gada 23. janvāra vēstuli, kurā pausta Komisijas gatavība jau 2013. gadā par 1 % samazināt štata vietu skaitu Komisijas štatu sarakstos, rūpīgi ņemot vērā to, kādas sekas tas radīs lieliem, vidējiem un maziem ģenerāldirektorātiem; apņemas cieši vērot, kā Komisija īsteno savu nodomu līdz 2018. gadam samazināt ES iestāžu un struktūru darbinieku skaitu par 5 % salīdzinājumā ar 2013. gadu, un atgādina, ka tas ir uzskatāms par vispārēju mērķi; atgādina, ka ikvienas izmaiņas štatu sarakstā tieši ietekmē budžetu un tās nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt Budžeta komitejas un Eiropas Parlamenta budžeta prerogatīvas; uzskata, ka darbinieku skaita samazināšana īstermiņā vai ilgtermiņā ir jāveic, pamatojoties uz iepriekšēju ietekmes novērtējumu un cita starpā ņemot vērā visas Savienības juridiskās saistības un iestāžu jaunās pilnvaras un lielāku pienākumu apmēru, kas tām ir noteiktas Līgumos;

31.

atgādina, ka cieša un konstruktīva iestāžu sadarbība ir svarīga visos procedūras posmos, un vēlreiz pauž gatavību pilnībā veicināt šādu sadarbību, stingri ievērojot LESD noteikumus; sagaida, ka visas šīs vadlīnijas tiks ņemtas vērā, gan īstenojot budžeta procedūru, gan sagatavojot budžeta projektu;

32.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai.

31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/42

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 81. un 82. pantu, kuros paredzēta tādu pasākumu pieņemšana saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, kuru mērķis ir nodrošināt „atbalstu tiesnešu un tiesu iestāžu darbinieku mācībām”;

—

ņemot vērā 1991. gada 10. septembra rezolūciju par Eiropas tiesību akadēmijas dibināšanu (1), 2002. gada 24. septembra nostāju saistībā ar Padomes lēmuma par Eiropas Tiesiskās apmācības tīkla izveidi pieņemšanu (2), 2008. gada 9. jūlija rezolūciju par dalībvalstu tiesnešu lomu Eiropas tieslietu sistēmā (3) un 2009. gada 7. maija ieteikumu Padomei par ES krimināltiesiskuma telpas izveidi (4),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns” (COM(2010)0171,

—

ņemot vērā 2009. gada 25. novembra rezolūciju par Stokholmas programmu (5),

—

ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par tiesisko apmācību (6),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. septembra paziņojumu „Uzticēšanās veidošana tiesiskumam ES mērogā: Eiropas tiesiskās apmācības jauna dimensija” (COM(2011)0551),

—

ņemot vērā izmēģinājuma projektu tiesiskās apmācības jomā, kuru Parlaments ierosināja 2011. gadā,

—

ņemot vērā salīdzinošo pētījumu par tiesisko apmācību dalībvalstīs, kuru Parlamenta uzdevumā veica ERA sadarbībā ar EJTN  (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā minētajā pētījumā tika apkopota informācija par pasākumiem, kādus šajā jomā veikušas valstu tiesu sistēmas darbinieku izglītības iestādes, tostarp par sniegtās apmācības veidu, būtiskiem apstākļiem un budžeta līdzekļiem, nolūkā arī apzināt vajadzības un ierosinājumus uzlabojumiem, kā arī labāko praksi, un tajā ir iekļauti arī pārskata rezultāti, kas tika gūti, aptaujājot 6 000 tiesnešus un prokurorus dalībvalstīs, galveno uzmanību pievēršot viņu pieredzei ES tiesību apmācības jomā un viņu ierosinājumiem, kā to uzlabot;

B.

tā kā tiesisko apmācību būtu pareizi jāsauc par „tiesību studijām”, lai īpaši atspoguļotu to, ka turpinās tiesu sistēmas locekļu intelektuālā attīstība, un to, ka vislabāk tiesiskās zināšanas citiem spēj nodot paši tiesneši;

C.

tā kā pašreizējais apmācības piedāvājums nebūt neatbilst Komisijas izvirzītajam mērķim, proti, ka tai būtu jābūt pieejamai pusei ES juridisko profesiju pārstāvju;

D.

tā kā saskaņā ar pētījumu valodu barjeras, (savlaicīgas) informācijas trūkums par esošām programmām, tas, ka programmas ne vienmēr tiek pielāgotas tiesnešu vajadzībām, kā arī tiesnešu lielā noslogotība un attiecīga finansējuma trūkums ir minami starp iemesliem, kādēļ samērā neliels skaits respondentu iegūst apmācību ES tiesībās (53 %, turklāt pēdējo trīs gadu laikā —tikai trešdaļa no tiem);

E.

tā kā, tostarp no budžeta viedokļa pašreizējos finanšu taupības apstākļos, ir vērts izmantot esošo iestāžu, īpaši valstu tiesiskās apmācības iestāžu, bet arī universitāšu un profesionālo struktūru priekšrocības, ciktāl tas attiecas uz Eiropas tiesiskās kultūras struktūras „valstu tiesību” aspektiem; tā kā tādējādi dalībvalstīs var noteikt labāko praksi un to veicināt un izplatīt visā ES; tā kā attiecībā uz ES tiesībām Eiropas tiesību akadēmijai (ERA) būtu jāturpina pildīt savus uzdevumus;

F.

tā kā, kā Parlaments to jau ir norādījis, Eiropas tiesiskās telpas pamatā jābūt tādai Eiropas tiesiskuma kultūrai starp praktizējošiem juristiem, tiesu iestādēm un prokuroriem, kura ne tikai balstās uz Eiropas Savienības tiesību aktiem, bet arī tiek izstrādāta, izmantojot savstarpējās zināšanas un izpratni par dalībvalstu tiesu sistēmām, radikāli mainot universitāšu mācību programmas, organizējot apmaiņas un mācību braucienus un kopēju apmācību ar aktīvu Eiropas tiesību akadēmijas, Eiropas Tiesiskās apmācības tīkla un Eiropas tiesību institūta atbalstu;

G.

tā kā tiesiskajai apmācībai vajadzētu būt saistītai ar debatēm par tiesu iestāžu tradicionālo lomu un tās modernizēšanu, par to, kā to padarīt pieejamāku un paplašināt tās tvērumu; tā kā tas ietver arī valodu apmācību un salīdzinošo tiesību un starptautisko tiesību studiju veicināšanu;

H.

tā kā kopīgu tiesiskuma kultūru nepieciešams radīt arī starp tiesu sistēmas locekļiem, izmantojot Pamattiesību hartu, Eiropas Padomes Venēcijas komisijas darbu u.c., lai veicinātu tiesu sistēmas profesiju pamatvērtības, apspriežot un izplatot kopīgo profesionālo ētiku, tiesiskumu un tiesnešu iecelšanas un izraudzīšanās principus, un lai nepieļautu tiesu sistēmas politizēšanu, tādējādi veicinot savstarpēju uzticēšanos, kas nepieciešama, lai praksē īstenotu kopīgo tiesisko telpu;

I.

tā kā ir nepieciešams dibināt kontaktus starp dažādām kultūrām piederīgiem tiesnešiem un uzlabot esošo kontaktu koordināciju, lai radītu „koherentus lokus”; tā kā šajā nolūkā ar elektronisko saziņu vien ir par maz un ir jābūt forumiem, kuros tiesneši var veidot kontaktus, un ir būtiski iesaistīt Luksemburgas un Strasbūras tiesu tiesnešus;

J.

tā kā tiesību studijas nevar ietvert tikai materiālās un procesuālās tiesības un tā kā tiesnešiem nepieciešama apmācība saistībā ar tiesu sistēmas ikdienas darbību un „tiesnešu arodu”,

1.

uzskata, vienlaikus atzīstot, ka tieši kontakti ir labākais risinājums, ka, ņemot vērā budžeta ierobežojumus, kā arī atbildes, ko pētījumā snieguši tiesneši, šādas apmācības un konsultācijas varētu sniegt arī ar interneta starpniecību (izmantojot videokonferences, tiešsaistes kursus, straumēšanu), kā arī apmaiņas veidā; norāda, ka tiesneši prasa sīkāk izvērtēt mācību programmas un pielāgot tās viņu vajadzībām, vienlaikus, šķiet, dodot priekšroku interaktīvām mācībām, kuru laikā viņi var apmainīties ar pieredzi un apspriest konkrētas lietas, nevis „klasiskiem” apmācības veidiem (no augšas uz leju);

2.

uzskata, ka par turpmāku mērķi izvirzāma tās apmācības koordinācija, kuru sniedz esošās tiesiskās apmācības iestādes, un dialoga un profesionālo kontaktu atvieglošana un veicināšana;

3.

norāda, ka svarīga ir daudzvalodu apmācība, jo pētījums liecina, ka tikai samērā nedaudz tiesnešu runā svešvalodā pietiekami labi, lai varētu aktīvi piedalīties tiesiskajā apmācībā citās dalībvalstīs;

4.

uzskata, ka viens no problēmu (izmaksu, valodu apmācības, izmaksu lietderīguma) risinājumiem ir izmantot modernās tehnoloģijas un finansēt lietojumprogrammu izstrādi līdzīgi kā Apple ITunes U; šādās valstu mācību iestāžu, ERA, universitāšu un citu mācībspēku izstrādātajās lietojumprogrammās būtu ietverti mācību kursi ar videomateriāliem, tostarp, valodu apmācība (īpašu uzsvaru liekot uz juridisko terminoloģiju) un mācības par valstu tiesību sistēmām, īpaši juridiskajām procedūrām, utt., un tiesu sistēmas locekļiem tās būtu pieejamas bez maksas;

5.

uzskata, ka sekmīga dalība šādos kursos varētu būt sākums virzībai uz Erasmus tiesnešiem un dalību mācību kursos ārvalstīs;

6.

ierosina, ka šādas lietojumprogrammas varētu par nelielu maksu darīt pieejamas arī praktizējošiem juristiem, profesionālām struktūrām, akadēmiskajām aprindām un tiesību studentiem, un to izstrāde un ražošana ar salīdzinoši nelieliem izdevumiem zināmā mērā veicinātu ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību;

7.

uzskata, ka izmēģinājuma projektu, kuru iesniedza Luigi Berlinguer un Erminia Mazzoni un kuru paredzēts īstenot 2012. gadā, galvenokārt vajadzētu vērst uz labākās prakses apzināšanu un paplašināšanu, organizējot piekļuvi ES tiesībām un attiecīgajām mācībām valstu tiesu sistēmu un mācību iestāžu ietvaros; uzskata, ka ES būtu, piemēram, jāmudina dalībvalstis veidot līdziniekus sekmīgām iestādēm, piemēram, tādiem ES tiesību koordinatoriem, kādi pastāv Itālijas un Nīderlandes valsts tiesu struktūrā, un veicināt šādu koordinatoru apmācību, kā arī citādi sekmēt viņu darbu ES līmenī;

8.

uzskata, ka izmēģinājuma projektā būtu jāparedz darba grupas veidošana, kurā darbotos valstu un Eiropas līmeņa tiesiskās apmācības sniedzēji, kā arī pārstāvji no citām jomām ārpus tiesu sistēmas un kuras mērķis būtu noteikt ES tiesību jautājumu tematiskās kopas, kuras šķiet visbūtiskākās ikdienas tiesiskajā praksē, gan „praktiskos” jautājumos (kā iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā piekļūt ES tiesību datubāzēm utt.), gan jautājumos pēc būtības;

9.

ierosina, ka izmēģinājuma projektā varētu koordinēt a) padomu un zināšanu apmaiņu par konkrētām tiesību sistēmām starp konkrētām tiesiskās apmācības iestādēm, balstoties uz esošiem kontaktiem un resursiem, un b) formālo apmācību un iepazīšanos ar ārvalstu tiesību sistēmām;

10.

ierosina, ka Komisija rīkotu ikgadēju forumu, kurā visu hierarhijas līmeņu tiesneši jomās, kurās bieži rodas jautājumi valsts un pārrobežu dimensijas sakarā, varētu apspriesties par jaunākajām konstatētajām juridiskajām pretrunām vai sarežģījumiem, lai veicinātu diskusiju, dibinātu kontaktus, veidotu saziņas kanālus un stiprinātu savstarpējo uzticēšanos un sapratni; uzskata, ka šāds forums varētu arī sniegt iespēju kompetentajām iestādēm, apmācības sniedzējiem un ekspertiem, tostarp universitātēm un profesionālām struktūrām, apspriest tiesiskās apmācības politiku un tiesiskās izglītības nākotni Eiropā;

11.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Komisijai.

31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/45

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 3., 6. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 206. un 207. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Konvenciju Nr. 182 par bērnu darba ļaunāko formu aizliegšanu un tūlītēju rīcību bērnu darba ļaunāko formu izskaušanai, SDO Konvenciju Nr. 138 par minimālo vecumu pieņemšanai darbā un ANO Konvenciju par bērna tiesībām,

—

ņemot vērā 2010. gada Starptautiskā kakao nolīguma noslēgšanu un jo īpaši tā 42. un 43. pantu,

—

atgādinot par iepriekšējām rezolūcijām par bērnu tirdzniecību un bērnu ekspluatāciju jaunattīstības valstīs,

—

atgādinot par tā 2010. gada 25. novembra rezolūcijām par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (1) un uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 110. pantu,

A.

tā kā SDO lēš, ka visā pasaulē ir vairāk nekā 215 miljoni strādājošo bērnu un viņi ir iesaistīti darbībās, kuras būtu jāaizliedz; tā kā 152 miljoni no šiem bērniem nav sasnieguši 15 gadu vecumu un 115 miljoni no viņiem ir iesaistīti bīstamās darbībās;

B.

tā kā šīs rezolūcijas nolūkā bērnu darbs ir bērnu darbs attiecīgi SDO Konvencijas Nr. 138 par minimālo vecumu pieņemšanai darbā un Konvencijas Nr. 182 par bērnu darba ļaunāko formu aizliegšanu un tūlītēju rīcību bērnu darba ļaunāko formu izskaušanai izpratnē;

C.

tā kā Parlamentam jādod piekrišana 2010. gada Starptautiskā kakao nolīguma noslēgšanai; tā kā iesaistītās puses paudušas spēcīgas bažas par bērnu darba izmantošanu kakao pupiņu audzēšanā un novākšanā;

D.

tā kā 70 % pasaules kakao produkcijas tiek audzēti Rietumāfrikā un šajā reģionā apmēram 7,5 miljoni cilvēku strādā kakao ražošanā, galvenokārt tikai mazās ģimenes saimniecībās — visā Rietumāfrikā ir aptuveni 1,5 līdz 2 miljoni ģimenes lauku saimniecību; tā kā piecu mēnešu ilgajā ražas novākšanas periodā kakao audzēšana ir ļoti darbietilpīga nozare un ražotāji izjūt lielu valsts un starptautiskā tirgus dalībnieku spiedienu saglabāt darbaspēka izmaksas zemā līmenī; tā kā maksimālā darba apjoma periodos ražošanā ir iesaistīti visi ģimenes locekļi, tostarp bērni; tā kā bērnu darba izmantošana rada nepieņemamu apdraudējumu;

E.

tā kā saskaņā ar SDO datiem ne visi darbi, ko strādā bērni, būtu jāklasificē kā izskaužams bērnu darbs un ir skaidri jānošķir šie divi darba veidi; tā kā bērnu vai pusaudžu dalību tādā darbā, kas neietekmē viņu veselību un personisko attīstību vai netraucē izglītībai, kopumā uzskata par pozitīvu, ja vien pienākumi nav bīstami vai netraucē bērniem apmeklēt skolu;

F.

tā kā Ganā un Kotdivuārā veiktie pētījumi liecina, ka bērnus, kas strādā kakao ražotnēs, skar dažādu veidu apdraudējumi; turklāt daži bērni varētu būt nelegāli atvesti no citiem valsts reģioniem vai kaimiņvalstīm; tā kā būtu jāveic turpmāka izpēte par bērnu darba sastopamību un bērnu tirdzniecību reģionā, jo nepastāv pārbaudītu datu;

G.

tā kā viskaitīgāko bērnu darba veidu izmantošana kakao pupiņu audzēšanā un novākšanā ir nepieņemama;

H.

tā kā pēdējos gados gūti būtiski panākumi, īstenojot programmas un iniciatīvas viskaitīgāko bērnu darba veidu izskaušanai Rietumāfrikas kakao ražotnēs, taču nozares lielā apjoma dēļ darāmā vēl ir daudz; tā kā jaunās konfliktsituācijas reģionā, jo īpaši Kotdivuārā, bērnu stāvokli kārtējo reizi ir pasliktinājušas;

I.

tā kā nabadzība un ienākumu gūšanas iespēju trūkums, nedrošība vai ārpusskolas iespēju pilnīga neesamība jauniešiem, iesīkstējušas kopienu struktūras un valdošā attieksme, atbilstošas bērnu tiesiskās aizsardzības trūkums un tas, ka nav ieviesta obligāta valsts izglītība visiem bērniem neatkarīgi no dzimuma, kā arī korupcija un slikta pārvalde ir sociālekonomiski un politiski faktori, kas var sekmēt atkārtotu bērnu darba ļaunprātīgu izmantošanu dažos pasaules reģionos;

J.

atgādinot par visu attiecīgo valstu valdību primāro atbildību par to, lai pilnībā tiktu īstenota attiecīgi ANO Konvencija par bērna tiesībām, SDO Konvencija Nr. 138 par minimālo vecumu pieņemšanai darbā un Konvencija Nr. 182 par bērnu darba ļaunāko formu aizliegšanu un tūlītēju rīcību bērnu darba ļaunāko formu izskaušanai;

K.

atgādinot par ES stratēģiju 2011.–2014. gadam attiecībā uz korporatīvo sociālo atbildību, ANO Globālo līgumu, jo īpaši tā 5. principu par bērnu darba izskaušanu, un Harkin-Engel protokolu, kas paredz lietderīgu struktūru korporatīvajai sociālajai atbildībai kakao nozarē,

1.

aicina valstis, kas vēl nav ratificējušas ANO Konvenciju par bērna tiesībām un SDO konvenciju Nr. 138 un Nr. 182, bez kavēšanās ratificēt un īstenot minētās konvencijas; turklāt uzskata, ka valstīm ir jāievieš visas atbilstošās politikas nostādnes, lai sekmētu sapratni par bērnu ļaunprātīgu izmantošanu darba tirgū un par nepieciešamību ievērot pastāvošos valstu un starptautiskos noteikumus;

2.

spēcīgi nosoda bērnu darba izmantošanu kakao laukos;

3.

aicina visus, kas ir iesaistīti kakao pupiņu audzēšanā un apstrādē un to atvasināto produktu ražošanā, t.i., valdības, nozares pārstāvjus pasaulē, kakao ražotājus, organizēto darbaspēku, nevalstiskās organizācijas un patērētājus, pildīt to pienākumus visu veidu bērnu piespiedu darba un bērnu tirdzniecības apkarošanā, dalīties pieredzē un sadarboties, lai nodrošinātu ilgtspējīgu kakao piegādes ķēdi, neizmantojot bērnu darbu;

4.

uzskata, ka būtiskas izmaiņas var panākt tikai ar visaptverošu un saskaņotu pieeju, kurā uzmanība pievērsta galvenajiem bērnu darba cēloņiem un kuru valdības, nozares pārstāvji, tirgotāji, ražotāji un pilsoniskā sabiedrība īsteno ilgtermiņā;

5.

aicina Komisiju politikas konsekvenci nodrošināt visās tās iniciatīvās, proti, tajās, kuras attiecas uz tirdzniecību, attīstību (jo īpaši skar izglītības pieejamību bērniem), cilvēktiesībām, publisko iepirkumu un uzņēmumu sociālo atbildību, turklāt veicināt labākās prakses apmaiņu starp dažādām nozarēm, kurās tiek izmantots bērnu darbs;

6.

mudina Komisiju nodrošināt to, lai visos tirdzniecības nolīgumos būtu ietverti efektīvi noteikumi nabadzības samazināšanai un cienījamu un drošu darba apstākļu sekmēšanai un tie ietvertu juridiski saistošas klauzulas par starptautiski atzītiem cilvēktiesību, sociālajiem un vides standartiem un to īstenošanu, paredzot pasākumus pārkāpumu gadījumā;

7.

atgādina, ka ES vispārējo preferenču sistēma (VPS), kas ir galvenais ES tirdzniecības politikas instruments darba pamatstandartu veicināšanai, tiek pārskatīta un ka saskaņā ar šo sistēmu saņēmējvalstīm piešķirtās tirdzniecības preferences noteiktos apstākļos var tikt atsauktas, t.i., ja ir konstatēti nopietni un sistemātiski to principu pārkāpumi, kas paredzēti vairākās svarīgākajās SDO konvencijās, tostarp Konvencijā Nr. 138 un Nr. 182;

8.

atgādina, ka Parlaments 2011. gada 15. decembrī nolēma atsaukt savu piekrišanu ES un Uzbekistānas Partnerattiecību un sadarbības nolīguma Protokola par tekstilizstrādājumiem noslēgšanai, pamatojoties uz bažām par bērnu piespiedu nodarbināšanu Uzbekistānas kokvilnas laukos, un ieteica ES veikt izmeklēšanu attiecībā uz Uzbekistānai piešķirto VPS priekšrocību pagaidu atsaukšanu, ja SDO uzraudzības iestādes secinātu, ka pastāv nopietni un sistemātiski Uzbekistānas saistību pārkāpumi (3);

9.

atzinīgi vērtē visas iniciatīvas, kuras kopā paudušas daudzas ieinteresētās personas, tostarp, valdības, nozares pārstāvji, ražotāji un pilsoniskā sabiedrība, un kuru mērķis ir izskaust bērnu darba izmantošanu, uzlabot bērnu un pieaugušo dzīves apstākļus kakao ražotnēs un nodrošināt atbildīgu kakao ražošanu, piemēram, neseno ESAO un Sahelas un Rietumāfrikas kluba sekretariāta reģionālo iniciatīvu un starptautisko kakao iniciatīvu sekmēt labāko praksi viskaitīgāko bērnu darba veidu izskaušanā Rietumāfrikas kakao ražotnēs; norāda, ka šīs iniciatīvas ir atbilstoši jāuzrauga, lai nodrošinātu patiesus panākumus; mudina valdības palielināt atbalstu godīgas tirdzniecības tīkliem kakao nozarē un lauku kooperatīviem un dot tiem iespēju savus ražojumus laist tieši valsts vai starptautiskajā tirgū bez starpniekiem un par godīgu cenu; aicina Komisiju atbalstīt šādus pasākumus;

10.

atbalsta Protokola par kakao pupiņu audzēšanu un apstrādi un to atvasināto produktu ražošanu mērķus, ciktāl tie atbilst SDO Konvencijai Nr. 182 par bērnu darba ļaunāko formu aizliegšanu un tūlītēju rīcību bērnu darba ļaunāko formu izskaušanai (pazīstama kā Harkin-Engel protokols), un aicina šo protokolu pilnībā īstenot;

11.

atgādina, ka Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN) nesen nolēma izveidot jaunu projekta komiteju, lai izstrādātu Eiropas standartu divās daļās — attiecībā uz kakao ražošanas izsekojamību un ilgtspēju; aicina Komisiju apsvērt un atbilstošā gadījumā iesniegt likumdošanas priekšlikumu par efektīvu mehānismu to preču izsekojamības nodrošināšanai, kuru ražošanā izmanto bērnu piespiedu darbu; aicina Starptautiskā kakao nolīguma partnerus atbalstīt uzlabojumus piegādes ķēdē un lauksaimnieku labāku organizāciju, lai nodrošinātu izsekojamību visā kakao nozares piegādes ķēdē;

12.

aicina Starptautiskā kakao nolīguma partnerus izvērtēt iespēju kakao piegādes ķēdē ieviest akreditētas trešās personas uzraudzītu piegādes ķēdes izsekojamību;

13.

aicina Komisiju, SDO-IPEC un citus partnerus turpināt īstenot pasākumus, lai uzlabotu sapratni par lauku kopienu ekonomisko, sociālo un kultūras sarežģītību;

14.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ANO Bērnu fondam, ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas līdzpriekšsēdētājiem, Āfrikas Savienībai un SDO.

31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/47

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 168. pantu,

—

ņemot vērā Sentvinsentā 1989. gada 10.–12. oktobrī notikušajā pirmajā Sentvinsentas Deklarācijas par diabēta rīcības programmu sanāksmē pieņemto Sentvinsentas Deklarāciju par diabēta ārstēšanu un izpēti Eiropā (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 15. martā izveidoto ES Platformu veselīgam uzturam, fiziskajām aktivitātēm un veselībai (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 8. decembra Zaļo grāmatu „Veselīga uztura un fiziskās aktivitātes veicināšana — liekā svara, aptaukošanās un hronisko slimību profilakse Eiropas mērogā”, kurā ir pievērsta uzmanība otrā tipa diabētu izraisošiem faktoriem (COM(2005)0637),

—

ņemot vērā 2006. gada 15. un 16. februārī Vīnē notikušās Austrijas prezidentūras konferences „Otrā tipa diabēta novēršana” secinājumus (3),

—

ņemot vērā 2006. gada 27. aprīļa deklarāciju par diabētu (4),

—

ņemot vērā Padomes secinājumus par veselīga dzīvesveida veicināšanu un 2. tipa diabēta novēršanu (5),

—

ņemot vērā Pasaules Veselības Organizācijas (PVO) Reģionālās Eiropas komitejas 2006. gada 11. septembra rezolūciju par neinfekcijas slimību profilaksi un kontroli PVO Eiropas reģionā (6),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 2006. gada 20. decembra Rezolūciju Nr. 61/225 par Pasaules diabēta dienu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 23. oktobra Lēmumu Nr. 1350/2007/EK, ar ko izveido otro Kopienas rīcības programmu veselības aizsardzības jomā (2008.–2013. gadam) (7), un tam sekojošo Komisijas 2011. gada 22. februāra Lēmumu par finansēšanas lēmuma pieņemšanu 2011. gadam saistībā ar otro Kopienas rīcības programmu veselības aizsardzības jomā (2008.–2013. gadam) un par šīs programmas rīcībām paredzēto finanšu ieguldījumu atlases, piešķiršanas un citiem kritērijiem (8),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada 23. oktobra Balto Grāmatu par tēmu „Kopā par veselību. ES stratēģiskā pieeja 2008.–2013. gadam” (COM(2007)0630),

—

ņemot vērā Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads) (9) un pētniecības un inovācijas pamatprogrammu (COM(2011)0808),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 20. oktobra paziņojumu „Solidaritāte veselības jomā. Nevienlīdzības samazināšana veselības jomā ES” (COM(2009)0567),

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 13. maija Rezolūciju Nr. 64/265 par neinfekcijas slimību profilaksi un kontroli,

—

ņemot vērā projekta „Septītā pamatprogramma — Veselība — 200701” svarīgākos rezultātus un ieteikumus, kas izklāstīti „DIAMAP — Ceļvedis diabēta pētījumiem Eiropā” (10),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva “Inovācijas savienība”” (COM(2010)0546) un tās izmēģinājuma partnerību par aktīvām un veselīgām vecumdienām,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 7. decembra secinājumus „Inovatīvas pieejas hroniskām slimībām sabiedrības veselības un veselības aprūpes sistēmās”,

—

ņemot vērā ANO Ģenerālās asamblejas 2010. gada 24. decembra rezolūciju Nr. 65/238 par Ģenerālās asamblejas augstākā līmeņa sanāksmes par neinfekcijas slimību novēršanu un kontroli mērķiem, norises kārtību, struktūru un organizāciju,

—

ņemot vērā Maskavas Deklarāciju, kuru pieņēma pirmajā Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispasaules ministru konferencē par veselīgu dzīvesveidu un neinfekcijas slimību kontroli, kura 2011. gada 28. un 29. aprīlī notika Maskavā (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2011. gada 15. septembra rezolūciju par Eiropas Savienības nostāju un apņemšanos, gatavojoties Apvienoto Nāciju Organizācijas augsta līmeņa sanāksmei par neinfekcijas slimību novēršanu un kontroli (12),

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā diabēts ir viena no visizplatītākajām neinfekcijas slimībām, kas saskaņā ar aplēsēm skar vairāk nekā 32 miljonus ES iedzīvotāju, sasniedzot gandrīz 10 % no ES kopējā iedzīvotāju skaita, un papildus 32 miljoni iedzīvotāju cieš no glikozes tolerances traucējumiem, kas, ļoti iespējams, var attīstīties par diabētu ar klīniskām pazīmēm (13);

B.

tā kā tiek sagaidīts, ka aptaukošanās epidēmijas, Eiropas iedzīvotāju novecošanās un citu vēl neatklātu faktoru dēļ līdz 2030. gadam Eiropā ar diabētu slimo cilvēku skaits palielināsies par 16,6 %;

C.

tā kā 2. tipa diabēts par 5–10 gadiem samazina paredzamo dzīves ilgumu (14) un 1. tipa diabēts par aptuveni 20 gadiem samazina paredzamo dzīves ilgumu (15), tā kā ik gadu no diabēta Eiropas Savienībā mirst 325 000 cilvēku (16), proti, viens ES pilsonis katrās divās minūtēs;

D.

tā kā aizvien vairāk tiek atzīts, ka gan 1., gan 2. tipa diabēta izplatības, sastopamības un komplikāciju novēršanas svarīgākā stratēģija ir mazināt atklātos riska faktorus, jo īpaši dzīvesveida paradumus;

E.

tā kā vēl ir jāveic pētījumi, lai precīzi noskaidrotu 1. tipa diabēta riska faktorus, kaut gan ģenētiskā predispozīcija jau tiek pētīta un ar 1. tipa diabētu cilvēki saslimst aizvien jaunāki cilvēki;

F.

tā kā 2. tipa diabēts ir novēršana slimība, kuras riska faktori, piemēram, nabadzīgs un nesabalansēts uzturs, aptaukošanās, fizisko aktivitāšu trūkums un alkohola patēriņš — ir skaidri atklāti un novēršami ar efektīvām profilakses stratēģijām;

G.

tā kā pašlaik nav pieejami diabēta ārstēšanas līdzekļi;

H.

tā kā 2. tipa diabēta komplikācijas var novērst, veicinot veselīgu dzīvesveidu un agrīni diagnosticējot šo slimību; tā kā tomēr tas bieži tiek diagnosticēts pārāk vēlu un pašlaik gandrīz 50 % cilvēku, kuriem ir diabēts, neapzinās savu veselības stāvokli (17);

I.

tā kā gandrīz 75 % visu cilvēku, kuriem ir diabēts, nespēj labi kontrolēt savu slimību, radot lielāku komplikāciju, produktivitātes zaudēšanas un izmaksu risku sabiedrībai (18), kā tas atklāts nesenajā pētījumā (19);

J.

tā kā vairumā dalībvalstu vairāk nekā 10 % no veselības aprūpes izdevumiem tiek novirzīti diabētam, dažkārt šim skaitlim sasniedzot pat 18,5 % (20), un vispārējās veselības aprūpes izmaksas ES pilsonim ar diabētu vidēji ir EUR 2 100 gadā (21); tā kā šīs izmaksas neizbēgami palielināsies, jo pieaug ar diabētu slimo cilvēku skaits, iedzīvotāji noveco un palielinās ar to saistīto vairāku vienlaicīgo saslimšanu daudzums;

K.

tā kā diabēts, ja to ārstē nesekmīgi vai diagnosticē pārāk vēlu, ir vadošais sirdslēkmju, triekas, akluma, amputāciju un nieru mazspējas cēlonis;

L.

tā kā visās politikas jomās veicinot veselīgu dzīvesveidu un pievēršot uzmanību četriem svarīgākajiem veselības faktoriem — smēķēšanai, nepilnvērtīgam uzturam, fizisko aktivitāšu trūkumam un alkohola patēriņam, var ievērojami sekmēt diabēta, tā komplikāciju, kā arī tā ekonomisko un sociālo izmaksu novēršanu;

M.

tā kā cilvēkiem, kuri sadzīvo ar diabētu, pašiem ir jānodrošina 95 % no savas aprūpes (22), taču diabēta radītais slogs cilvēkiem un viņu ģimenēm nav tikai finansiāls, bet ir saistīts arī ar psihosociālām problēmām un zemāku dzīves kvalitāti;

N.

tā kā tikai 14 no 27 dalībvalstīm ir valsts sistēma vai programma attiecībā uz diabēta novēršanu un nav skaidru kritēriju attiecībā uz to, kas ir laba programma vai kuras ir paraugprakses valstis (23), tā kā diabēta ārstēšanā ES pastāv ievērojamas atšķirības un nevienlīdzība;

O.

tā kā nepastāv ES tiesiskais regulējums attiecībā uz diskrimināciju, kas vērsta pret cilvēkiem, kuri slimo ar diabētu vai citām hroniskām slimībām, un joprojām visā ES skolās, pieņemot darbā, darba vietās, apdrošināšanas polisēs un novērtējumos vadītāja apliecību izsniegšanai ir plaši izplatīti aizspriedumi pret šādiem slimniekiem;

P.

tā kā tūkst finansējuma un nav infrastruktūras, lai koordinētu ES pētījumus par diabētu, kas negatīvi ietekmē ES diabēta pētniecības konkurētspēju un neļauj diabēta slimniekiem pilnībā gūt labumu no pētījumiem Eiropā;

Q.

tā kā pašlaik nav Eiropas diabēta novēršanas stratēģijas, neskatoties uz Austrijas prezidentūras Padomes secinājumiem par veselīga dzīvesveida veicināšanu un 2. tipa diabēta novēršanu (24), plašu ANO rezolūciju sarakstu un Eiropas Parlamenta rakstisko deklarāciju par diabētu,

1.

atzinīgi vērtē Padomes 2010. gada 7. decembra secinājumus „Inovatīvas pieejas hroniskām slimībām sabiedrības veselības un veselības aprūpes sistēmās” (25) un tās aicinājumu dalībvalstīm un Komisijai uzsākt pārdomu procesu, kura mērķis būtu noteikt iespējas kā uzlabot reaģēšanas spējas uz hronisko slimību radītajām problēmām;

2.

ņem vērā iepriekš minēto 2011. gada 15. septembra rezolūciju par Eiropas Savienības nostāju un apņemšanos, gatavojoties Apvienoto Nāciju Organizācijas augsta līmeņa sanāksmei par neinfekcijas slimību novēršanu un kontroli, kurā pievērsta uzmanība diabētam kā vienai no četrām lielākajām neinfekcijas slimībām;

3.

aicina Komisiju izstrādāt un īstenot mērķtiecīgu ES diabēta novēršanas stratēģiju ES Padomes ieteikumu veidā attiecībā uz diabēta novēršanu, diagnosticēšanu, pārvaldību, izglītošanu par to un šīs slimības pētniecību;

4.

aicina Komisiju izstrādāt kopējus, standartizētus kritērijus un metodes datu apkopošanai par diabētu un sadarbībā ar dalībvalstīm koordinēt, apkopot, reģistrēt, pārraudzīt un pārvaldīt visaptverošus diabēta epidemioloģiskos datus un ekonomiskos datus par diabēta profilakses un pārvaldīšanas tiešajām un netiešajām izmaksām;

5.

aicina dalībvalstis izstrādāt, īstenot un uzraudzīt valsts diabēta programmas, kuru mērķis ir veselības veicināšana, riska faktoru samazināšana un diabēta prognozēšana, novēršana, agrīna diagnosticēšana un ārstēšana, kā mērķauditoriju izvēloties gan visu sabiedrību, gan arī īpaši augsta riska grupas, un nosakot mērķi samazināt nevienlīdzību un uzlabot veselības aprūpes resursus;

6.

aicina dalībvalstis veicināt 2. tipa diabēta un aptaukošanās profilaksi (ierosinot, lai jau kopš agrīna vecuma tiktu īstenotas stratēģijas, saskaņā ar kurām skolās izglītotu par veselīgiem uztura un fizisko aktivitāšu paradumiem), kā arī veselīga dzīvesveida stratēģijas, tostarp veselīga uztura un fizisko aktivitāšu pieeju, šajā sakarībā uzsver, ka nepieciešamību saskaņot uztura pamatnostādnes ar mērķi veicināt veselīgu uzturu, lai patērētāji varētu izdarīt apzinātu un veselīgu izvēli, un agrīnu diabēta diagnosticēšanu ir jānosaka par galvenajām darbības jomām valsts diabēta programmās;

7.

aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, veicinot paraugprakses apmaiņu attiecībā uz veiksmīgu valsts diabēta programmu; uzsver nepieciešamību, lai Komisija nepārtraukti uzraudzītu virzību saistībā ar dalībvalstu valsts diabēta programmu īstenošanu un reizi trijos gados iepazīstinātu ar tās rezultātiem Komisijas ziņojumā;

8.

aicina dalībvalstis izstrādāt diabēta pārvaldības programmas, kuru pamatā ir paraugprakse un ar pierādījumiem pamatotas ārstniecības pamatnostādnes;

9.

aicina dalībvalstis nodrošināt nepārtrauktu pacientu piekļuvi primārajā un sekundārajā veselības aprūpē augstas kvalitātes starpdisciplinārām speciālistu komandām, diabēta ārstēšanas metodēm un tehnoloģijām, tostarp e-veselības tehnoloģijām, un sniegt atbalstu pacientiem tādu prasmju un izpratnes iegūšanā un saglabāšanā, kas nepieciešama kompetentai slimības kontrolei visa mūža garumā;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis labāk koordinēt Eiropas pētniecību par diabētu, veicinot sadarbību starp pētniecības jomām un izveidojot vispārēju, kopīgu infrastruktūru pētījumu sekmēšanai par diabētu Eiropā, tostarp par risku faktoru noteikšanu un novēršanu;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pastāvīgu atbalstu diabēta finansējumam saskaņā ar spēkā esošajām un nākamajām ES Pamatprogrammām pētniecības jomā, vienlaikus uzskatot 1. tipa diabētu un 2. tipa diabētu par dažādām slimībām;

12.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pienācīgu un atbilstošu paveiktā darba kontroli attiecībā uz Apvienoto Nāciju Organizācijas 2011. gada septembra augstākā līmeņa sanāksmes par neinfekcijas slimību novēršanu rezultātiem;

13.

uzsver, cik svarīgi ir ES un dalībvalstīm, lai īstenotu ar neinfekcijas slimībām saistītos mērķus un novērstu sabiedrības veselības, sociālās un ekonomiskās problēmas, visās atbilstīgajās likumdošanas un politikas jomās, jo īpaši vides aizsardzības, pārtikas un patērētāju aizsardzības politikā, vēl vairāk integrēt profilaksi un riska faktoru samazināšanu;

14.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu parlamentiem.

31.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 251/52

—

ņemot vērā Eiropadomes 2005. gada 16. decembra lēmumu piešķirt Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai ES kandidātvalsts statusu un ņemot vērā Eiropadomes prezidentvalsts secinājumus, kas tika pieņemti pēc 2006. gada 15. un 16. jūnija un 2006. gada 14. un 15. decembra Eiropadomes sanāksmes,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes 1993. gada rezolūciju Nr. 845 un Nr. 817, kā arī ANO Ģenerālās asamblejas 1993. gada rezolūciju Nr. 47/225 un 1995. gada Pagaidu nolīgumu,

—

ņemot vērā Starptautiskās Tiesas spriedumu par 1995. gada13. septembra Pagaidu nolīguma piemērošanu (Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika pret Grieķiju),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada progresa ziņojumu (SEC(2011)1203) un Komisijas 2011. gada 12. oktobra paziņojumu „Paplašināšanās stratēģija un galvenie uzdevumi 2011.-2012. gadā” (COM(2011)0666),

—

ņemot vērā iepriekšējās rezolūcijas,

—

ņemot vērā Apvienotās parlamentārās komitejas 2011. gada 4. novembra ieteikumu,

—

ņemot vērā EDSO/ Demokrātisko iestāžu un cilvēktiesību biroja (DICB) vēlēšanu novērošanas misijas gala ziņojumu par 2011. gada 5. jūnija parlamenta vēlēšanām,

—

ņemot vērā Padomes 2008. gada 18. februāra Lēmumu 2008/212/EK par principiem, prioritātēm un nosacījumiem, kas ietverti Eiropas partnerībā ar Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku,

—

ņemot vērā Vispārējo lietu padomes un Ārlietu padomes 2010. gada 13. un 14. decembra, kā arī 2011. gada 5. decembra sanāksmju secinājumus,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā 2003. gada 19. un 20. jūnija Saloniku Eiropadomes sanāksmē visām Rietumbalkānu valstīm tika apsolīts, ka tās varēs iestāties Eiropas Savienībā, un šī apņemšanās tika apstiprināta 2010. gada 2. jūnijā Sarajevā notikušajā augsta līmeņa sanāksmē par Rietumbalkāniem;

B.

tā kā Komisija savā 2011. gada progresa ziņojumā saglabāja 2009. gada ieteikumu sākt ES pievienošanās sarunas ar šo valsti;

C.

tā kā Komisija savā 2011. gada paplašināšanās stratēģijā apstiprināja, ka „paplašināšanās politika ir pierādījusi sevi kā spēcīgu instrumentu sabiedrības pārveidei” un ka „iestāšanās process ir balstījies uz apņemšanos, nosacījumiem un uzticamību, kas bijuši tā sekmju pamatā”;

D.

tā kā Asociācijas partnerība ir aicinājusi, pamatojoties uz konstruktīvu pieeju, pastiprināt centienus, lai sarunās ar Grieķiju apspriestu un rastu savstarpēji pieņemamu risinājumu nosaukuma jautājumā atbilstīgi ANO Drošības padomes rezolūcijās Nr. 817 (1993) un 845 (1993) noteiktajam, kā arī izvairīties no rīcības, kas varētu negatīvi ietekmēt šādus centienus; tā kā gan Komisija, gan Padome ir vairākkārt uzsvērušas, ka ir būtiski svarīgi ANO aizgādībā uzturēt labas kaimiņattiecības, tostarp sarunu ceļā panākot pusēm pieņemamu vienošanos jautājumā par valsts nosaukumu;

E.

tā kā divpusējus strīdīgus jautājumus nedrīkstētu uzskatīt vai izmantot par šķērsli iestāšanās procesā un tie ir jārisina konstruktīvi un pēc iespējas drīzāk, ņemot vērā ES kopējās intereses un vērtības;

F.

tā kā reģionālā sadarbība un labas kaimiņattiecības joprojām ir būtiska paplašināšanās procesa daļa un kompromisu panākšana strīdīgajos jautājumos ir labākais veids, kā sekmēt reģionālo sadarbību atbilstīgi miera un labu kaimiņattiecību saglabāšanas interesēm Rietumbalkānu reģionā; tā kā pievienošanās procesa turpināšana veicinātu šīs valsts stabilitāti un vēl vairāk stiprinātu attiecības starp etniskajām kopienām;

G.

tā kā katrai kandidātvalstij ir savs specifisks progresa līmenis un pievienošanās dinamika; tā kā Eiropas Savienībai ir pienākums uzņemt ikvienu valsti un, nemitīgi atliekot pievienošanās sarunu sākšanu, var mazināties ES paplašināšanās procesa ticamība;

H.

tā kā Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika bija viena no pirmajām šā reģiona valstīm, kam piešķīra kandidātvalsts statusu, šajā valstī, kā rāda vietējās sabiedrības atbalsts dalībai Eiropas Savienībā un tagad šī valsts ir trīs gadus pēc kārtas saņēmusi labvēlīgu Eiropas Komisijas ieteikumu, lai noteiktu datumu, kurā jāsākas sarunām par pievienošanos Eiropas Savienībai;

I.

tā kā integrācijas procesā visas kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis ir jāuzlūko atbilstīgi to sasniegumiem,

1.

atkārtoti aicina Padomi nekavējoties noteikt datumu, kad jāsākas pievienošanās sarunām ar šo valsti;

2.

piekrīt Komisijas 2011. gada progresa ziņojumā par Bijušo Dienvidslāvijas Maķedonijas Republiku sniegtajam novērtējumam par šīs valsts nepārtraukto darbu politisko kritēriju izpildē; pauž nožēlu par to, ka Padome trešo gadu pēc kārtas neņēma vērā Komisijas ieteikumu un 2011. gada 9. decembra sanāksmē nepieņēma lēmumu par pievienošanās sarunu sākšanu ar šo valsti;

3.

uzsver, ka valstij ir svarīgs Eiropas integrācijas process un visi pasākumi, kas tiek veikti šā mērķa atbalstam, jo īpaši iepriekšēja izpēte attiecībā uz tiesību aktu saskaņošanu ar acquis un Stabilizācijas un asociācijas nolīguma otrā posma īstenošana;

4.

negrasoties noliegt vēlamo progresu ceļā uz pievienošanos Eiropas Savienībai, ko veikušas citas Rietumbalkānu valstis, pauž bažas, ka šīs valsts sasniegtā progresa uztveršana par „apsteidzošu” varētu traucēt etnisko kopienu savstarpējo attiecību uzlabošanai valstī, un ka, jebkurai šā reģiona valstij nespējot panākt pastāvīgu progresu ceļā uz pievienošanos Eiropas Savienībai, galu galā tiek apdraudēta visu šo valstu stabilitāte un drošība;

5.

norāda — lai gan katrai kandidātvalstij ir savs specifisks progresa līmenis un iestāšanās dinamika, ES pienākums ir nepieļaut šīs valsts atpalikšanu;

6.

ņem vērā, ka 2011. gada 5. septembrī par paplašināšanos un kaimiņattiecību politiku atbildīgais komisārs norādīja: „Eiropas Komisijas labvēlīgais ieteikums nav akmenī cirsts”; tomēr norāda, ka Padomes lēmums neievērot Komisijas ieteikumu ir radījis pamatotu apjukumu un neapmierinātību valsts sabiedrībā un ka ES un tās dalībvalstis nekādi nedrīkst uzskatīt jebkuras kandidātvalsts Eiropas izredzes par pašsaprotamām, un tām jāpieliek tādas pašas pūles, lai patiesā partnerības garā paātrinātu pievienošanās procesu;

7.

atzinīgi vērtē jaunā Eiropas Savienības delegācijas vadītāja iecelšanu un cer, ka šā amata izveide stiprinās ES attiecības ar šo valsti;

8.

atzinīgi vērtē 2012. gada 15. martā sākto augsta līmeņa dialogu ar Eiropas Komisiju par pievienošanos Eiropas Savienībai un uzskata, kas tas atspoguļo progresu pievienošanās procesā, kura mērķis ir sekmēt reformu īstenošanu, plaši apmainoties ar viedokļiem un regulāri veicot tehniskas konsultācijas piecās galvenajās politikas jomās — vārda brīvība, tiesiskums, valsts pārvaldes reforma, vēlēšanu sistēmas reforma un ekonomiskie kritēriji; piekrīt Komisijas un valdības iestāžu paustajam viedoklim, ka jākoncentrējas uz dialoga veidošanu par 23. sadaļu (Tiesu iestādes un pamattiesības) un 24. sadaļu (Tiesiskums, brīvība un drošība), kas vēl vairāk uzlabos pievienošanās kritēriju un standartu piemērošanu; sagaida, ka šāds pastiprināts dialogs turpināsies arī citās pievienošanās procesam svarīgās jomās; uzskata, ka ar šā dialoga palīdzību tiks radīta jauna apņemšanās veikt reformas un stiprināt attiecības, divas reizes gadā organizējot politiska līmeņa sanāksmes;

9.

atzīst, ka gan dalība NATO, gan dalība Eiropas Savienībā ir nozīmīga valsts pieņemtajai eiroatlantiskajai pieejai, un norāda, ka NATO augstākā līmeņa tikšanās Čikāgā 2012. gada maijā, kā arī augsta līmeņa dialoga par pievienošanos sākšana un 2012. gada jūnijā paredzētā Eiropadomes sanāksme sniegs turpmākas svarīgas iespējas panākt vēl lielāku progresu; atgādina par neseno NATO ģenerālsekretāra paziņojumu, ka šo valsti aicinās iestāties šajā organizācijā, tiklīdz būs rasts savstarpēji pieņemams risinājums attiecībā uz nosaukumu;

10.

atkārtoti aicina šīs valsts iestādes un plašsaziņas līdzekļus strādāt pie tā, lai izveidotu pozitīvu gaisotni, kas palīdzēs izveidot attiecības ar kaimiņvalstīm, un atturēties no naidīgu izteikumu paušanas;

11.

norāda uz 2011. gada jūlijā izveidotās valdības lēmumu piemērot amnestijas tiesību aktus četriem gadījumiem, kas saistīti ar kara noziegumiem un kurus 2008. gadā šīs valsts tiesu sistēmai nodeva Starptautiskais Kara noziegumu tribunāls bijušajai Dienvidslāvijai; aicina valdību izskatīt alternatīvas iespējas, ar kurām tiktu nodrošināta piekļuve taisnīgai tiesai un reparācija šajos noziegumos cietušajiem un viņu ģimenēm, kā to paredz starptautisko humanitāro tiesību aktu noteikumi;

12.

norāda uz 2011. gada 5. decembrī izdoto Starptautiskās Tiesas lēmumu attiecībā uz strīdu par nosaukumu; uzskata, ka ar šo lēmumu vajadzētu radīt jaunu stimulu, nodrošinot, ka tiek darīts viss iespējamais, lai ANO aizgādībā atrisinātu strīdu par nosaukumu, un aicina puses labā ticībā ievērot lēmumu un izmantot to, lai pastiprinātu dialogu, vienlaikus uzsverot nepieciešamību panākt savstarpēji pieņemamu kompromisu; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ANO ieceltā vidutāja paziņojumu un viņa aicinājumu pusēm izmantot minēto lēmumu, lai pastiprinātu dialogu nolūkā rast visiem pieņemamu problēmas risinājumu;

13.

pauž dziļu nožēlu par to, ka strīds par valsts nosaukumu joprojām bloķē šīs valsts virzību uz pievienošanos Eiropas Savienībai, tādējādi kavējot pašu paplašināšanās procesu; uzsver, ka labas kaimiņattiecības ir izšķirošais kritērijs ES paplašināšanās procesā, un aicina iesaistīto valstu valdības atturēties no pretrunīgiem žestiem, rīcības un paziņojumiem, kas varētu negatīvi ietekmēt savstarpējās attiecības;

14.

atkārtoti aicina Komisijas priekšsēdētāja vietnieci / Savienības augsto pārstāvi un par paplašināšanos atbildīgo komisāru veicināt vienošanos nosaukuma jautājumā un piedāvāt politisku vadību; turklāt uzskata, ka valsts vadītājiem un Eiropas Savienībai būtu konsekventi jāskaidro sabiedrībai risinājuma priekšrocības, pirms tiek organizēts referendums par šo jautājumu;

15.

pauž nožēlu par to, ka 2011. gada progresa ziņojumā tika izlaisti vārdi, kas saistīti ar nosaukumu „Maķedonija” un šāda prakse tiek īstenota kopš 2009. gada, lai gan Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumentos šo vārdu regulāri izmanto, izdarot atsauces uz valsts valodu, kultūru un identitāti; vērš uzmanību uz negatīvo reakciju, ko šis aspekts šogad izraisījis sabiedrībā, un aicina Komisiju ņemt to vērā, gatavojot nākamos ziņojumus; atgādina, ka Ohridas pamatnolīgums ir balstīts uz visu kopienu etniskās identitātes ievērošanas principu;

16.

uzsver to, ka ir būtiski saglabāt pievienošanās procesa tempu; šajā saistībā atzinīgi vērtē šīs valsts valdības piedāvājumu noteikt termiņu strīda par nosaukumu veiksmīgam risinājumam ne vēlāk kā līdz brīdim, kad beigsies izpētes („skrīninga”) process, kuru, sarunām sākoties, veiks Eiropas Komisija; uzskata, ka valdības patiesi centieni un ES reformu īstenošana plašā attiecīgo jautājumu diapazonā var palīdzēt radīt tādu politisko vidi, kas ļauj atrisināt divpusējos jautājumus, kā to parādījuši citi paplašināšanās procesi; norāda, ka divpusējā jautājuma risināšana paralēli pievienošanās sarunām, pamatojoties uz Slovēnijas un Horvātijas modeli, nāktu par labu gan šai valstij, gan Eiropas Savienībai;

17.

atkārtoti aicina Komisiju un Padomi sākt darbu, lai saskaņā ar ES līgumiem izstrādātu vispārēji piemērojamu šķīrējtiesas mehānismu, kas būtu paredzēts divpusēju strīdīgu jautājumu risināšanai starp paplašināšanās valstīm un ES dalībvalstīm;

18.

atzinīgi vērtē jaunā parlamenta ievēlēšanu un jaunas koalīcijas valdības ātro izveidošanu agrīno parlamenta vēlēšanu rezultātā; prasa stiprināt politisko dialogu, pievēršot uzmanību parlamentam kā galvenajai demokrātiskajai iestādei, kurā apspriež politisko domstarpību rezultātā radušās problēmas un rod tām risinājumu; norāda, ka Nacionālās asamblejas rezolūcijā ir atzinīgi vērtēti ieteikumi, kas iekļauti šā gada progresa ziņojumā, un ka tā tika pieņemta vienprātīgi; aicina visus politisko procesu dalībniekus valstī divkāršot centienus, turpinot vajadzīgās reformas, tai skaitā Komisijas ieteikumu efektīvu īstenošanu un paveiktā darba pārbaudi;

19.

apsveic valsti ar agrīno parlamenta vēlēšanu norisi 2011. gada 5. jūnijā un atzinīgi vērtē EDSO/DICB vērtējumu, ka to laikā notika sacensība starp kandidātiem un tās bija pārredzamas un labi organizētas visā valstī; tomēr vērš uzmanību uz dažiem trūkumiem un aicina iestādes pārbaudīt, kā ir izpildīti starptautiskās sabiedrības ieteikumi, jo īpaši EDSO/DICB vēlēšanu novērošanas misijas secinājumi un ieteikumi, un vietējo novērotāju (no apvienības „Most”) ieteikumi, piemēram, attiecībā uz vēlētāju saraksta atjaunināšanu, līdzsvarotas publicitātes nodrošināšanu presē gan valdības, gan opozīcijas partijām, tostarp — sabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos —, ierēdņu aizsardzību pret visu veidu politisko spiedienu, partiju finansējuma efektīvas uzraudzības un valsts līdzekļu izlietojuma pārredzamības nodrošināšanu, pasākumu organizēšanu balsošanai ārvalstīs, kā arī valsts un partiju struktūru pilnīgu nošķiršanu; aicina attiecīgās iestādes tuvākajā laikā atrisināt šos jautājumus;

20.

atzinīgi vērtē to, ka ir izbeigts parlamenta boikots, un uzskata, ka turpmāku demokrātijas nostiprināšanu valstī var panākt tikai, uzlabojot demokrātiskajās institūcijās risinātā politiskā dialoga gaisotni un iekļaujot tajā visas politiskās partijas; prasa pastiprināt parlamenta lomu valdības un tās aģentūru uzraudzībā; prasa darīt pieejamu nepieciešamo finansējumu un nodrošināt papildu personālu, lai varētu pilnībā izveidot parlamenta institūtu; atzinīgi vērtē progresu, kas panākts parlamenta uzraudzības uzklausīšanu ieviešanā, un pauž atbalstu turpmākiem Eiropas Savienības centieniem sniegt tehnisko palīdzību Nacionālajai asamblejai, lai tā varētu veidot savu praksi; atzinīgi vērtē to, ka turpinās Apvienotās parlamentārās komitejas sadarbība ar Eiropas Parlamentu;

21.

pauž atzinību valstij par tās labajiem ekonomiskajiem rādītājiem un to, ka ir saglabāta makroekonomiskā stabilitāte; pauž atzinību valdībai par to, ka saskaņā ar Pasaules Bankas ziņojuma „Doing Business” datiem pēdējos piecus gadus tā ir bijusi trešā veiksmīgākā valsts pasaulē regulatīvo reformu veikšanā; pauž nožēlu, ka globālā ekonomikas lejupslīde ir ietekmējusi ārvalstu tiešos ieguldījumus šajā valstī un to apjoms vēl aizvien ir ļoti mazs; uzskata, ka ieguldījumu, tirdzniecības un ekonomiskās attīstības potenciāls joprojām ir izšķirošais arguments, kādēļ valstij jāturpina ceļš uz pievienošanos Eiropas Savienībai;

22.

norāda, ka, turpmāk uzlabojot uzņēmējdarbības vidi gan vietējiem uzņēmumiem, gan ārvalstu investoriem, ir būtiski svarīgi, lai tiesību akti būtu prognozējami un tie tiktu piemēroti efektīvi; tādēļ aicina valdību pastiprināt centienus efektīvas un neatkarīgas tiesu varas, kā arī profesionālu, kompetentu un objektīvu pārvaldes iestāžu nodrošināšanā, tostarp paredzot pasākumus regulatīvo un uzraudzības aģentūru neatkarības un spēju pastiprināšanai;

23.

atzīst, ka augsts bezdarba līmenis un nabadzība ir problēmas, kas joprojām lielā mērā apgrūtina valsti; atzinīgi vērtē parlamentā pašlaik notiekošās debates par minimālo algu; atgādina, ka šī valsts ANO tautas attīstības indeksā ierindojas zemu, un atzinīgi vērtē to, ka ir pieņemta stratēģija nabadzības un sociālās atstumtības izskaušanai; aicinot valdību pastiprināt centienus, lai novērstu strukturālo bezdarbu un aizsargātu mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas, uzsver, ka tikai ilgtspējīga ekonomiskā izaugsme, kas tiek radīta, nodrošinot vidi, kurā uzņēmumiem tiek radīts stimuls veikt lielākus ieguldījumus, var atrisināt nopietno problēmu saistībā ar pastāvīgi augsto bezdarba līmeni valstī; šajā sakarībā mudina valdību atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, atvieglojot piekļuvi finansējumam, un aicina to turpināt labo praksi apspriesties ar darījumu aprindu pārstāvjiem;

24.

atzinīgi vērtē to, ka pēdējos piecos gados šī valsts Transparency International pretkorupcijas indeksā ir pakāpusies par 40 vietām; pauž atzinību par grozījumiem, kas saskaņā ar GRECO ieteikumiem izdarīti pretkorupcijas jomas tiesiskajā regulējumā; tomēr ir vienisprātis ar Komisiju, ka korupcija joprojām rada „nopietnas bažas”; mudina turpināt centienus, lai izveidotu uzskaiti attiecībā uz to, kā tiek panākta objektīva notiesāšana korupcijas gadījumos, jo īpaši saistībā ar augstākā līmeņa amatpersonām, un svarīgākajās jomās, kurās vērojamas problēmas, piemēram, valsts pasūtījumu jomā; uzsver nepieciešamību pēc labākas pārredzamības attiecībā uz valsts līdzekļu izdevumiem un politisko partiju finansēšanu; aicina Eiropas Savienības investorus un uzņēmējus, kuri veic tirdzniecību ar šo valsti, sadarbībā ar saviem partneriem rādīt piemēru un aktīvāk vērsties pret korupciju;

25.

norāda uz progresa ziņojumā iekļauto konstatējumu par to, ka Valsts komisijas korupcijas novēršanai neatkarība un objektivitāte joprojām ir trausla; prasa pastiprināt ziņotāju juridisko un institucionālo aizsardzību; atzinīgi vērtē jauno Kriminālprocesa kodeksu, kas pieņemts saistībā ar plašāku krimināltiesību reformu, ar kuru būtu jāuzlabo izmeklēšanas procedūras kompleksās lietās, kas saistītas ar organizēto noziedzību un korupciju; atzinīgi vērtē to, ka ir izveidota izmeklēšanas grupa, kas, sākot ar nākamo gadu, strādās tiešā prokuratūras pakļautībā, un izsaka cerību, ka tas ļaus panākt faktisku vainīgo notiesāšanu lielākā skaitā lietu, kuras ir minējusi Komisija; aicina valdību piešķirt Korupcijas novēršanas valsts komisijai nepieciešamo finansējumu un personālu; uzsver, ka politiskā griba ir izšķiroši svarīga sistēmiskās korupcijas novēršanā;

26.

norāda, ka ir pieņemts plaša mēroga tiesību aktu kopums, lai turpinātu nostiprināt tiesu iestāžu efektivitāti un neatkarību; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Tiesnešu un prokuroru akadēmijas efektīvo darbu un tādas sistēmas ieviešanu, ar kuru lietas tiek sadalītas pēc nejaušības principa; mudina atbildīgās iestādes turpināt korupcijas apkarošanai paredzēto tiesību aktu īstenošanu, kā arī palielināt tiesu iestāžu neatkarību, efektivitāti un piešķirt tām vairāk finansējuma; vērš uzmanību uz to, ka ir svarīgi, lai tiesu sistēma darbotos bez politiskas iejaukšanās; atzinīgi vērtē centienus palielināt tiesu sistēmas efektivitāti un pārredzamību; uzsver nepieciešamību izveidot reģistru, kurā tiktu iekļauti dati par veikto kriminālvajāšanu un piespriestajiem sodiem, lai varētu noteikt sasniegto progresu; aicina vienādot tiesu praksi, lai nodrošinātu paredzamu tiesiskās sistēmas darbību un sabiedrības paļāvību;

27.

apsveic valsti neatkarības 20. gadadienā un Ohridas pamatnolīguma 10. gadadienā, kas tika atzīmēta 2011. gadā; uzsver, ka nolīgums var būt paraugs visam reģionam, kā veiksmīgi atrisināt etniskos konfliktus, vienlaikus saglabājot valsts teritoriālo integritāti un reformējot valsts struktūras; tomēr uzsver, ka ir nepieciešams vēl pastiprināt centienus, lai panāktu pušu pilnīgu izlīgumu un veidotu pamatu tādu starpetnisku demokrātisku iestāžu konsolidēšanai, kas nebūtu šķeltnieciskas;

28.

atzinīgi vērtē premjerministra 2011. gada 5. septembra runu, kurā viņš atzina, ka valsts sociālais un politiskais modelis ir multikulturālisms, uzsverot nepieciešamību īstenot OFA un par mērķi nosakot „integrāciju bez asimilācijas”; atbalsta apņemšanās, kas tika paustas attiecībā uz otro gadu desmitu Ohridas pamatnolīguma īstenošanā;

29.

atzīst to, ka nesen tika pieņemti vairāki likumi, jo īpaši — grozījumi likumā par valodām un simbolu lietošanu; aicina visur sniegt aktīvu atbalstu Kopienu sadarbības komitejām;

30.

ar bažām norāda uz vēsturisku argumentu izmantošanu pašreizējās debatēs, tostarp tā dēvēto antikvizāciju, kuras rezultātā var palielināties saspīlējums attiecībās ar kaimiņvalstīm un rasties jauna iekšēja šķelšanās;

31.

uzsver nepieciešamību adekvāti sagatavot un operatīvi organizēt tautas skaitīšanu saskaņā ar tiesību aktiem un atbilstoši Eurostat standartiem; aicina valdību iesniegt uzticību raisošu plānu procesa īstenošanai; norāda, cik būtisks ir 20 % slieksnis, no kura saskaņā ar OFA sāk darboties atsevišķas tiesības, tomēr uzstāj, ka nekādā gadījumā nedrīkst attaisnot albāņu vai kādas citas mazākumtautības kopienas jebkāda veida diskrimināciju, pamatojoties uz šīs kopienas pārstāvju skaitu iedzīvotāju vidū;

32.

aicina pielikt ievērojami lielākas pūles, lai cīnītos pret bērnu dalījumu pa atšķirīgām etniskām grupām izglītības sistēmā, vienlaikus atbalstot visu bērnu tiesības uz izglītību dzimtajā valodā; tādēļ uzsver, ka ir svarīgi izstrādāt jaunas mācību grāmatas, lai uzlabotu savstarpējo sapratni un pakāpeniski pārtrauktu kaitīgo praksi dalīt skolēnus plūsmās pēc etniskā principa, kas joprojām tiek īstenota dažās skolās; ņemot vērā izglītības milzīgo nozīmi šai valstij, aicina nodrošināt tai lielāku atbalstu no pirmspievienošanās palīdzības instrumenta (IPA) — ar nosacījumu, ka tiek efektīvi pārvarēta izglītības segregācija;

33.

atbalsta izlēmīgo rīcību virzībā uz valsts politisko decentralizāciju, kuru tās valdība ir nodēvējusi par OFA„galveno pīlāru” un kura ir labas valsts pārvaldes interesēs; atzinīgi vērtē to, ka ir apstiprināti rīcības plāni tā sasniegšanai;

34.

atbalsta Komisijas ieteikumu radīt spēcīgāku impulsu decentralizācijas procesam; aicina panākt ievērojamu līdzsvaru starp centralizēto budžetu un vietējo pašvaldību budžetiem, lai varētu veikt šo decentralizāciju; uzsver to, ka pašvaldībām paredzēto dotāciju sadalē ir svarīga pārredzamība, objektivitāte un personisko interešu neiesaistīšana; pauž bažas par to, ka atsevišķām pašvaldībām ir finansiālas grūtības saistībā ar zemu finanšu pārvaldības veiktspēju, un mudina valdību sniegt tām pienācīgu tehnisko palīdzību (ja nepieciešams — ar Eiropas Komisijas atbalstu);

35.

uzteic pašvaldību veiksmīgo sadarbības programmu, kas tiek īstenota ar ANO Attīstības programmas palīdzību, un aicina ES palielināt atbalstu šai praksei;