6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/1

—

ņemot vērā Eiropadomes 2011. gada 8. un 9. decembra sanāksmes secinājumus,

—

ņemot vērā euro zonas valstu vai valdību vadītāju 2011. gada 9. decembrī pieņemto paziņojumu,

—

ņemot vērā ekonomikas un fiskālās uzraudzības noteikumu kopumu jeb t. s. sešpaku un divus Komisijas priekšlikumus par fiskālās disciplīnas turpmāku stiprināšanu (1),

—

ņemot vērā stāvokli sarunās par projektu starptautiskam nolīgumam par pastiprinātu ekonomikas savienību,

—

ņemot vērā Parlamenta pārstāvju priekšlikumu, ko viņi iesnieguši ad hoc darba grupā,

—

ņemot vērā Reglamenta 110. panta 4. punktu,

1.

pauž šaubas par šāda starpvaldību nolīguma nepieciešamību, kura svarīgākos mērķus var labāk un efektīvāk sasniegt ar ES tiesību aktos noteiktiem pasākumiem, lai nodrošinātu stingru, steidzamu un ilgstošu atbildes reakciju uz pašreizējo finanšu un ekonomikas krīzi un sociālo krīzi daudzās ES dalībvalstīs; tomēr pauž gatavību strādāt, lai rastu konstruktīvu risinājumu;

2.

apstiprina atbalstu priekšlikumam, ko ad hoc darba grupai iesniedza Priekšsēdētāju konferences ieceltie Parlamenta pārstāvji; pauž nožēlu par to, ka līdz šim 2012. gada 10. janvāra starptautiskā nolīguma projekts neatspoguļo Eiropas Parlamenta priekšlikumus; norāda uz daudzu dalībvalstu atbalstu dažiem 2012. gada 12. janvāra sanāksmē izteiktajiem priekšlikumiem; apsvērs savu nostāju pēc galīgā projekta saņemšanas, kas gaidāms 2012. gada 18. janvārī;

3.

pauž stingru pārliecību, ka, tikai izmantojot Komisijas metodi, Monetārā savienība var pārvērsties par patiesu ekonomikas un fiskālo savienību; atgādina, ka ES ir politisks projekts, kas pamatojas uz kopīgām vērtībām, stiprām kopīgām institūcijām un kopīgo noteikumu ievērošanu;

4.

it īpaši uzstāj uz to, ka:

5.

atkārto prasību, lai minētā savienība aptvertu gan stabilitāti, gan ilgtspējīgu izaugsmi; uzskata, ka fiskālā disciplīna kā tāda — lai gan tā ir ilgtspējīgas izaugsmes pamats — nenodrošinās ekonomikas atveseļošanos un ka ar šo nolīgumu būtu jādod skaidra ziņa, ka Eiropas vadītāji rīkosies vienādi enerģiski abās jomās; uzstāj, ka nolīgumā jāiekļauj līgumslēdzēju pušu saistības veikt pasākumus, kuri veicina ciešāku konverģenci un spēcīgāku konkurētspēju, kā arī priekšlikumus attiecībā uz izpirkšanas fondu, projektu obligācijām un finanšu darījumu nodokli ES tiesību aktu ietvaros, vienlaikus nodrošinot fiskālo disciplīnu, ceļvedi stabilitātes obligācijām;

6.

uzsver, ka šie paši institucionālie, juridiskie un politiskie aspekti tiek ņemti vērā arī saistībā ar citiem daudzpusējiem nolīgumiem, kuru temats ir finanšu krīze, piemēram, Eiropas stabilitātes mehānismā; tādēļ prasa, lai Parlaments līdzīgā veidā piedalītos arī šajās sarunās;

7.

patur tiesības izmantot visus tā rīcībā esošos juridiskos instrumentus, lai aizstāvētu ES tiesību aktus un ES institūciju lomu, it īpaši tad, ja galīgā līguma atsevišķi elementi neatbildīs ES tiesību aktiem;

8.

atgādina Komisijai, ka tai ir institucionāls pienākums pilnībā uzraudzīt ES līgumu īstenošanu;

9.

aicina priekšsēdētāju nosūtīt šo rezolūciju valstu un valdību vadītājiem, Eiropadomes priekšsēdētājam, Euro grupas priekšsēdētājam, Komisijai un Eiropas Centrālajai bankai.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/3

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā (2),

—

ņemot vērā 2011. gada 18. janvāra rezolūciju par lauksaimniecības atzīšanu par stratēģiski svarīgu nozari pārtikas nodrošinātībā (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. marta rezolūciju par ieilgušās olbaltumvielu deficīta problēmas iespējamiem risinājumiem Eiropas Savienībā (4),

—

ņemot vērā ESAO 2011. gada maija provizorisko ziņojumu „Zaļās izaugsmes stratēģija attiecībā uz pārtiku un lauksaimniecību” (5),

—

ņemot vērā Eurostat datus par lauksaimnieciskās ražošanas līdzekļu cenu indeksiem (ražošanas resursu izmaksas) un lauksaimniecības produktu cenu indeksiem (ražojumu cenas) (6),

—

ņemot vērā LESD 349. pantu, kurā noteikts īpašs režīms visattālākajiem reģioniem,

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Lauksaimniecības zinātniskās pētniecības pastāvīgās komitejas (LZPPK) 3. prognozi „Ilgtspējīgs pārtikas patēriņš un ražošana ierobežotu resursu apstākļos” (2011. gada februāris) (7),

—

ņemot vērā „Globālo ziņojumu — lauksaimniecība krustcelēs”, kas sagatavots Lauksaimniecības zināšanu, zinātnes un tehnoloģiju starptautiskā novērtējuma attīstības jomā (IAASTD) ietvaros,

—

ņemot vērā Kopīgā pētniecības centra (KPC) 2008. gada ziņojumu „Zemu investīciju lauksaimniecības sistēmas: iespēja attīstīt ilgtspējīgu lauksaimniecību” (8),

—

ņemot vērā KPC 2007. gada ziņojumu „Modernās biotehnoloģijas ietekme, iespējas un problēmas Eiropā”,

—

ņemot vērā KPC 2010. gada ziņojumu „ĢMO analīzes standartmetožu apkopojums”,

—

ņemot vērā KPC 2010. gada ziņojumu „ES mērķa biodegvielas jomā ietekme uz lauksaimniecības tirgiem un zemes izmantojumu — salīdzinošs modelēšanas novērtējums”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra Direktīvu 2009/128/EK, ar kuru nosaka Kopienas sistēmu pesticīdu ilgtspējīgas lietošanas nodrošināšanai (9),

—

ņemot vērā 2011. gada 12. oktobrī iesniegtos Komisijas likumdošanas priekšlikumus par KLP reformu (COM(2011)0625, COM(2011)0627, COM(2011)0628, COM(2011)0629, COM(2011)0630, COM(2011)0631) un priekšlikumu par vienotas, kopīgas tirgus organizācijas regulu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu (A7-0421/2011),

A.

tā kā lauksaimniecības preču un lauku saimniecību ražošanas resursu cenu lielā nestabilitāte ir palielinājusi nedrošību par lauku saimniecību ieņēmumiem un lauksaimnieku ilgtermiņa ieguldījumiem, it īpaši izolētos reģionos, kalnu reģionos, salu reģionos un visattālākajos reģionos, kuriem attāluma un izolācijas faktors ir saistīts ar lielām papildu izmaksām, negatīvi ietekmējot šo reģionu lauksaimnieku ienākumus;

B.

tā kā saskaņā ar Eurostat datiem ES lauksaimnieku kopējās ražošanas resursu izmaksas laika posmā no 2000. līdz 2010. gadam ir vidēji pieaugušas par gandrīz 40 %, savukārt saimniecību cenu vidējais pieaugums ir bijis mazāks par 25 %; tā kā ražošanas resursu izmaksu pieaugums minētajā desmitgadē sasniedza 60 % attiecībā uz enerģiju un smērvielām, gandrīz 80 % attiecībā uz sintētiskajiem mēslošanas līdzekļiem un augsnes ielabotājiem, vairāk nekā 30 % attiecībā uz lopbarību, aptuveni 36 % attiecībā uz tehniku un citu aprīkojumu, gandrīz 30 % attiecībā uz sēklām un stādāmo materiālu un gandrīz 13 % attiecībā uz augu aizsardzības līdzekļiem, uzsverot vajadzību vienkāršot lauksaimnieku piekļuvi lētākiem ražošanas resursiem, it īpaši pasaules tirgū;

C.

tā kā augstākas pārtikas cenas automātiski nenozīmē lielākus ienākumus lauku saimniecībām, galvenokārt ņemot vērā to, cik ātri palielinās lauksaimniecības resursu izmaksas, kā arī aizvien lielākās atšķirības starp ražošanas izmaksām un patēriņa cenām;

D.

tā kā ir paaugstinājušās ražošanas izmaksas un tās ir grūti absorbēt pārtikas piegādes ķēdes posmos, un īstermiņā var tikt apdraudēta gan atsevišķu uzņēmumu dzīvotspēja, gan ražošanas struktūra atsevišķās dalībvalstīs, kas savukārt var pasliktināt tirdzniecības bilanci attiecībā uz importu un atkarību no nestabiliem ārējiem tirgiem;

E.

tā kā arī patērētājs patlaban atrodas neizdevīgā situācijā, jo ražotāji nespēj panākt, lai ražošanas faktoru strauji pieaugošās izmaksas segtu lielie mazumtirgotāji, kuri savukārt liek šīs izmaksas segt patērētājam, paši gūstot ievērojamu peļņu;

F.

tā kā ir paredzams, ka ražošanas resursu cenas turpinās palielināties sakarā ar izejvielu nepietiekamību, jaunās tirgus ekonomikas valstu pieaugošo pieprasījumu pēc pārtikas un politiku, kuras dēļ ES lauksaimniekiem ir apgrūtināta piekļuve lētākai lopbarībai, kas pieejama pasaules tirgū;

G.

tā kā pārtikas ražošanu var sistemātiski mazināt vairāki faktori, tostarp kaitēkļu un slimību ietekme, dabas resursu pieejamība un dabas katastrofas;

H.

tā kā ES lauksaimniecība pašlaik ir lielā mērā atkarīga no ražošanas resursu importa — galvenokārt fosilā kurināmā, kā arī nepietiekami izplatītu lopbarības un augsnes uzlabošanas minerālvielu, piemēram, fosfāta, importa — un tāpēc ir neaizsargāta pret cenu paaugstināšanos; tā kā tas ir radījis nopietnas bažas par ES lauksaimnieku konkurētspēju, jo īpaši lopkopības nozarē;

I.

tā kā pašreizējās cenu svārstības notiek gan Eiropas, gan pasaules mērogā un ir jārod konkrēts Kopienas līmeņa risinājums attiecībā uz lauksaimniecības pārtikas ķēdi, ņemot vērā tās stratēģisko nozīmi Savienībā, un rīcība ir jāsaskaņo jau G-20 līmenī;

J.

tā kā ES kļūst arvien atkarīgāka no ražošanas faktoriem, kas vajadzīgi, lai Eiropā saglabātu lauksaimniecību; tā kā tādēļ ir jāaicina steidzami rīkoties, lai mazinātu šo atkarību ar ieguldījumu un politiska līmeņa lēmumu palīdzību, tādējādi nodrošinot lielāku pārtikas produktu pietiekamību Eiropas Savienībā;

K.

tā kā ES lielā mērā ir atkarīga no fosilo degvielu importa; tā kā resursu efektivitātes palielināšana ir stratēģijas „Eiropa 2020” un Komisijas vadlīniju „Resursu ziņā efektīva Eiropa” prioritāte;

L.

tā kā lauksaimnieciskā ražošana ES galvenokārt ir atkarīga no naftas cenas un pārtikas piegādes ķēde lielā mērā ir atkarīga no tā, vai naftas pārstrādes produkti ir pieejami un cenu ziņā izdevīgi; tā kā ir paredzams, ka naftas ieguve pasaulē sāks samazināties vidēji par 2–3 % gadā;

M.

tā kā jēlnaftas cenas paaugstināšanās ir cieši saistīta ar lauksaimnieciskās ražošanas resursu izmaksu palielināšanos, tādējādi veidojot enerģijas, barības un mēslojuma cenas palielinājumu, kas ietekmē pārtikas ražošanu pasaules mērogā;

N.

tā kā lauksaimniecībā izmantojamā mēslojuma ražošana ir pilnībā atkarīga no fosfātiežu piedāvājuma; tā kā to preču cena 2007./2008. gadā palielinājās par 800 % un to krājumi varētu sasniegt maksimālo robežu 2033.–2035. gadā, kad tie sāks strauji sarukt;

O.

tā kā jo īpaši lopkopības nozarē cenu pieaugumu izraisa arī stingrākas fitosanitārās, dzīvnieku labturības, higiēnas un pārtikas nekaitīguma prasības, kā rezultātā turpina samazināties Eiropas ražotāju konkurētspēja salīdzinājumā ar trešo valstu ražotājiem, kuriem nav jāievēro šīs stingrās prasības;

P.

tā kā ES ir noteikusi augstus standartus attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu un cilvēku veselības un vides aizsardzību, kas laika un izmaksu ziņā ietekmē jaunas prakses un instrumentu izstrādi gan pārtikas ķēdes sākuma, gan beigu posmā;

Q.

tā kā patērētāji, samazinoties viņu pirktspējai, aizvien vairāk izvēlas produktus, kuru kvalitātes un drošības standarti ir zemāki nekā ES ražotiem produktiem un kuri nav izsekojami, it īpaši attiecībā uz gaļu;

R.

tā kā vidēji 42 % no visas ūdensapgādes Eiropā tiek izmantoti lauksaimniecībā (Grieķijā — 88 %, Spānijā — 72 %, Portugālē — 59 %) un tā kā apūdeņošanas, ūdens novadīšanas mitrzemju reģionos un drenāžas izmaksas ir palielinājušās, lai padarītu apūdeņošanas tehnoloģijas efektīvākas, un tā kā daļa no lauksaimniecībā izmantotā ūdens nokļūst atpakaļ dabiskajā ūdens ciklā;

S.

tā kā lauksaimniecības zemes cena un zemes nomas maksa tieši ietekmē lauksaimniecības dzīvotspēju un jaunu saimniecību spēju sākt lauksaimniecisko darbību;

T.

tā kā lauku saimniecību ražošanas resursu piegādātāju tirgus koncentrācija ir ļoti augsta, proti, seši uzņēmumi kontrolē gandrīz 75 % no agroķīmijas tirgus un trīs uzņēmumi kontrolē vairāk nekā 45 % no sēklu tirgus; tā kā šī koncentrācija veicina augsto cenu saglabāšanos sēklām un tai ir būtiska negatīva ietekme uz kultūraugu dažādību, un tā kā lauksaimnieku līdzdalība cenu tendenču noteikšanā ir ierobežota; tā kā tirgus koncentrācija ir liela ne vien iepriekšējā posma tirgū, bet arī pārtikas tirgū (mazumtirdzniecībā), tādējādi radot lauksaimniecībai papildu izmaksu slogu;

U.

tā kā tiesiskā regulējuma un strukturālas izmaiņas izejvielu nozarēs nesamērīgi ietekmē maza mēroga (mazāk nozīmīgu kultūraugu) ražošanas dzīvotspēju un konkurētspēju un tā kā precīzāk būtu jānoskaidro, kāda ir šo izmaiņu ietekme;

V.

tā kā lauksaimnieku izmaksu pieaugums galvenokārt ir saistīts ar paaugstinātām degvielas, mēslojuma un lopbarības cenām;

W.

tā kā, ņemot vērā lauksaimniecības ārkārtīgās cenu svārstības visā pārtikas ķēdē un ar to saistītās finanšu spekulācijas, tirgus pārredzamība pārtikas ķēdes iepriekšējos posmos ir būtiska arī, lai uzlabotu konkurenci un pretestību pret cenu svārstībām;

X.

tā kā ražošanas un citu resursu, tostarp enerģijas, augsnes un barības vielu, ūdens taupīšanas tehnoloģiju, sēklu un lauksaimniecības ķīmijas pārvaldībā ir vajadzīgi ilgtermiņa ieguldījumi, lai, ņemot vērā arī stratēģijas „Eiropa 2020” kontekstu, risinātu jaunās problēmas ekonomikas un vides jomā; tā kā ražošanas resursu izmantošanu ietekmē paplašināšanās pakalpojumi un institucionāli uzlabojumi un jauninājumi, lauksaimnieku attieksmei un prasmēm ir būtiska nozīme attiecībā uz resursu ziņā efektīvāku, ilgtspējīgu un novatorisku lauksaimniecības sistēmu pieņemšanu;

Y.

tā kā šķidro kūtsmēslu fermentācija ir vēlama saistībā ar augkopību un vidi un vienlaikus tā ir nepieciešama, lai veicinātu enerģijas ražošanu no biomasas — tas ir pasākums, kas turklāt sekmēs ilgtspējīgu lauksaimniecību;

Z.

tā kā lauksaimniecībā ir ievērojams potenciāls enerģijas un izmaksu taupīšanai, izmantojot uzlabotu energoefektivitāti, kuru varētu uzlabot arī turpmāk, izmantojot tādu vietējo atjaunojamās enerģijas ražošanas veidu, kurā pilnībā tiek izmantots atjaunojamo enerģijas avotu potenciāls (it īpaši vēja un saules enerģija, biomasa, biogāze, biodegviela, atkritumu izmantošana utt.);

AA.

tā kā kultūraugu dažādošana un augseka var veicināt klimata pārmaiņu mazināšanu un nodrošina sintētisko mēslošanas līdzekļu un pesticīdu ilgtspējīgu izmantošanu;

AB.

tā kā pākšu proteīnaugi ES, kā arī uzlabotas zaļbarības ražošanas sistēmas samazinātu ES olbaltumvielu deficītu un atkarību no lopbarības importa un varētu sniegt būtiskus ekonomiskos ieguvumus lauksaimniekiem, tomēr tie nebūs „vienas mērauklas” risinājums daudzajām pastāvošajām neatbilstībām lauku saimniecību ražošanas resursu piegādes ķēdē un var samazināt arī citu, resursu ziņā efektīvāku kultūraugu ražošanu;

AC.

tā kā lauku saimniecībā glabātās sēklas noteiktos gadījumos un attiecībā uz konkrētām sugām var sniegt alternatīvu komercsēklām;

AD.

tā kā nepiemērotu uzglabāšanas un pārvadāšanas apstākļu dēļ tiek sabojāts ievērojams daudzums lauksaimniecības preču un tās jālikvidē, lai tās vairs nebūtu izmantojamas kā pārtika vai barība (ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas 2011. gada publikācija „Pasaules mēroga pārtikas zudumi un pārtikas atkritumi”),

1.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot pārredzamību attiecībā uz lauku saimniecību ražošanas resursu cenām un nodrošināt, ka konkurences noteikumi tiek piemēroti un ieviesti pārtikas tirgus ķēdes sākuma un beigu posmā;

2.

prasa ES un pasaules līmenī rūpīgāk pārbaudīt un dziļāk analizēt ekonomikas pamatelementus, kas saistīti ar pārtikas cenu paaugstināšanos, — galvenokārt mijiedarbību starp svārstīgo pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī arvien lielāku mijiedarbību starp enerģijas, ražošanas resursu un pārtikas preču cenu izmaiņām;

3.

aicina Komisiju dziļāk analizēt ārkārtīgi kraso tirgus svārstību iemeslus un censties rast lielāku skaidrību par saikni starp spekulācijām un lauksaimniecības tirgu, kā arī enerģētikas tirgu un pārtikas preču cenām; uzsver, ka šiem pasākumiem jābūt daļai no centieniem īstenot labāku regulējumu un palielināt informācijas pārredzamību un kvalitāti attiecībā uz pasaules un ES mēroga tirgu, tostarp gaidāmajā Finanšu instrumentu tirgus direktīvas (MiFID) un Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvas (MAD) pārskatīšanā;

4.

aicina Komisiju sekmēt efektīvākas agronomijas prakses izmantošanu un panākt uzlabotu, ilgtspējīgu lauksaimniecības resursu pārvaldību, lai veidotu stabilu un ražīgu lauksaimniecību, samazinot ražošanas resursu izmaksas un barības vielu kļūšanu par atkritumiem un palielinot lauksaimniecības sistēmu inovācijas iespējas, resursu efektivitāti un lietderīgumu un ilgtspējību; pauž pārliecību, ka to varētu panākt, izmantojot Eiropas inovāciju partnerību lauksaimniecības ražīguma un ilgtspējības jomā; uzsver, ka attiecībā uz lauksaimniekiem ir vajadzīga integrēta pieeja, kas rada līdzsvaru visās lauksaimniecības jomās (ražošana, vide, rentabilitāte, sociālā dimensija);

5.

aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt ilgtspējīgu un produktīvu lauksaimniecību, lai atrisinātu ar vidi un pārtiku saistītās problēmas, kā arī saglabātu lauksaimniecības rentabilitāti un konkurētspēju pasaules tirgū;

6.

atzinīgi vērtē Eurostat izveidoto Eiropas pārtikas cenu uzraudzības instrumentu un augsta līmeņa foruma organizēšanu par pārtikas piegādes ķēdes labāku darbību, kurā jāietver ražošanas resursu nozare, kas darbojas ķēdes sākumposmā un kurai jānodrošina labāka ražošanas resursu cenu attīstības pārredzamība un jāveicina lauksaimniecības ražotāju cenu uzlabošana; uzstāj, ka Eiropas Parlamentā regulāri jāiesniedz un jāapspriež ziņojumi par panākto progresu un konkrēti priekšlikumi;

7.

uzskata, ka primārie ražotāji nevar pilnībā gūt labumu no paaugstinātām gatavās produkcijas cenām, jo viņus, no vienas puses, ietekmē zemās lauksaimniecības ražotāju cenas mazumtirgotāju un pārstrādātāju spēcīgo pozīciju dēļ un, no otras puses, augstās ražošanas resursu cenas aizvien lielākas ražošanas resursu uzņēmumu koncentrācijas dēļ;

8.

aicina Komisiju rūpīgāk izvērtēt ES tiesību aktu ietekmi uz Eiropas lauksaimniecības ilgtspēju un konkurētspēju; uzskata, ka jo īpaši jāņem vērā izmaksas, lai nodrošinātu atbilstību tiesību aktiem, un šo izmaksu ietekmi uz ražošanas resursu pieejamību un cenu;

9.

aicina valstu un Eiropas konkurences iestādes risināt jautājumus saistībā ar agrorūpniecības tirgotāju, pārtikas mazumtirgotāju un ražošanas resursu uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un piemērot ES pretmonopola likumus, it īpaši mēslošanas līdzekļu nozarē, kurā lauksaimniekiem ir ārkārtīgas grūtības iegādāties vairumā svarīgākos mēslošanas līdzekļus; tādēļ uzskata, ka Eiropas konkurences iestādēm (Konkurences ĢD u. c.) būtu jāveic pilnīga nozares izpēte, lai pārbaudītu jebkādu pret konkurenci vērstu praksi;

10.

uzsver, ka attiecībā uz visiem pasākumiem šajā jomā iepriekš precīzi un objektīvi jādefinē negodīga un pret konkurenci vērsta prakse, lai piemērotu īpašus regulējuma un uzraudzības veidus;

11.

steidzami aicina Komisiju sākt padziļinātu pētījumu par 27 dalībvalstu konkurences iestāžu atšķirīgo pieeju un politiku un veicināt tādu risinājumu pieņemšanu, kas paredz visu partneru iesaistīšanu pārtikas ražošanas ķēdē un kuri nepieļauj viena vai dažu ražošanas resursu un ražojumu ķēdes posmu dominējošu stāvokli, kas bieži notiek uz lauksaimnieciskā ražotāja rēķina;

12.

pauž pārliecību, ka jāievieš sistēma šādu darbību efektīvai kontrolei, izmantojot gan administratīvus, gan juridiskus līdzekļus, un jāizveido mehānisms dalībvalstu novērtēšanai un uzraudzībai, ko veic Komisija, kā arī jāievieš pietiekami iedarbīgas un savlaicīgas sankcijas;

13.

turklāt uzsver nepieciešamību izveidot ES mēroga sistēmu, lai apmainītos ar informāciju par labu praksi saistībā ar uzturvielu, enerģijas un dabas resursu un citu ražošanas resursu pārvaldību, lai panāku lielāku ražošanas resursu efektivitāti un produktivitāti;

14.

prasa izstrādāt jaunu KLP, iekļaujot tajā īpašus atbalsta pasākumus labākai un efektīvākai resursu pārvaldībai un ilgtspējīgai praksei, kas samazina ražošanas resursu izmantošanu un izmaksas un uzlabo lauksaimnieku spēju pielāgoties cenu svārstībām, tostarp pasākumus īsu ražošanas resursu un pārtikas ķēžu atbalstam;

15.

atzinīgi vērtē Komisijas pastiprināto pievēršanos Eiropas bioekonomikai; prasa paredzēt nākamajā izpētes pamatprogrammā būtisku daļu līdzekļu paredzēt pētniecībai un izstrādei attiecībā uz lauku saimniecību ražošanas resursu efektīvu izmantojumu un pārvaldību un agronomiskās efektivitātes uzlabošanu; uzsver, ka pētniecības rezultāti jāpārvērš praktiskā lauksaimniecības produktu uzlabošanā, izmantojot lauksaimnieku apmācību un spēju pilnveidošanu; šajā sakarībā uzsver, ka ir vajadzīga ciešāka sadarbība starp valsts un privāto sektoru un lauksaimnieku organizācijām, tādējādi nodrošinot praktiski izmantojamas iespējas, kas ļautu uzlabot un modernizēt nozari;

16.

aicina Komisiju un dalībvalstis pievērst lielāku vērību tam, kāda varētu būt ražotāju organizāciju un kooperatīvu nozīme lauku saimniecību ražošanas resursu kolektīvo pirkumu organizēšanā, lai pastiprinātu lauksaimnieku nostāju sarunās attiecībā uz nozari, kas piegādes ķēdē atrodas pirms lauksaimnieciskās ražošanas;

17.

aicina Komisiju sniegt pilnīgāku informāciju lauksaimniekiem un patērētājiem par nepieciešamību nodrošināt efektīvāku enerģijas, ūdens un dabas resursu pārvaldību visā pārtikas ķēdē, lai būtiski samazinātu resursu un pārtikas nelietderīgu izmantošanu;

18.

atzīst, ka ilgtspējīga izaugsme ir viena no stratēģijas „Eiropa 2020” galvenajām prioritātēm un ka Savienības atkarība no fosilajām degvielām ir iemesls tirgus satricinājumiem; atkārtoti uzsver, ka jārod pietiekami stabila alternatīva atkarībai no izsmeļamiem resursiem, ievērojot līdzsvaru starp pārtikas ražošanas saglabāšanu un enerģijas ražošanas veicināšanu;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt ieguldījumus enerģijas taupīšanā un atjaunojamās enerģijas (vēja, saules, biomasas, biogāzes, ģeotermiskās u. c. enerģijas) ražošanā lauku saimniecībās vai vietējos partnerības projektos (saistībā ar vēja, saules, biogāzes, ģeotermisko u. c. enerģiju), ko veicinājušas vietējās ieinteresētās personas, īpaši pievēršoties atkritumu un blakusproduktu izmantošanai;

20.

uzsver kūtsmēslu pārstrādes nozīmi, kas ne vien nodrošina atjaunojamu enerģiju, bet arī mazina ietekmi uz vidi un aizstāj mākslīgos minerālmēslus minerālu koncentrātu formā; lai kūtsmēslus uzskatītu par enerģijas avotu, aicina Komisiju Nitrātu direktīvā atzīt pārstrādātos kūtsmēslus par mākslīgo minerālmēslu aizstājēju;

21.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai valsts atbalsta pasākumi biomasai un agrodegvielām — tostarp biogāzei — neveicinātu neilgtspējīgu konkurenci par resursiem starp pārtikas un enerģijas ražošanu, kas jāorganizē tā, lai tā būtu ilgtspējīga;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis palīdzēt radīt jaunus ienākumus lauksaimniekiem, sekmējot no atjaunojamiem lauku saimniecības avotiem ražotas enerģijas un siltuma integrēšanu privātās un valsts energosistēmās;

23.

uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt, lai efektīvi pasākumi lauku saimniecības un vietējās enerģijas taupīšanas un pārvaldības vajadzībām ir pieejami visā ES, izmantojot lauku attīstības programmas un KLP turpmākos izvēles pasākumus ekoloģiskuma palielināšanas jomā;

24.

aicina Komisiju analizēt enerģijas izmaksas dažādās esošajās lauku saimniecību sistēmās un ar to saistītos ražošanas resursu piegādātājus, pārstrādes rūpniecības un izplatīšanas sistēmās attiecībā uz produktivitāti un produkciju, ņemot vērā energoefektivitāti un ilgtspējīgu enerģijas avotu izmantošanu, lai reaģētu uz jaunajām problēmām;

25.

prasa KLP reformas gaitā pēc 2013. gada īstenot efektīvus pasākumus un stimulus, piemēram, kultūraugu dažādošanu, tostarp veidojot vietējiem apstākļiem pielāgotus dārzeņu stādījumus un augseku, jo tiem pozitīvi ietekmē klimata pārmaiņu mazināšanu, augsnes un ūdens kvalitāti, kā arī lauksaimnieku iespējas samazināt ražošanas resursu izmaksas;

26.

turklāt aicina Komisiju un Padomi iekļaut ieguldījumus precīzā lauksaimniecībā ES mēroga „ekoloģiskuma palielināšanas” pasākumu izvēles sarakstā, kas būtu jāatlīdzina KLP ietvaros, ņemot vērā, ka šie novatoriskie pasākumi (augsnes pārraudzība, izmantojot GPS) pozitīvi ietekmē klimata pārmaiņu mazināšanu, augsnes un ūdens kvalitāti un lauksaimnieku finanses (ievērojami samazinot mēslošanas līdzekļu, ūdens, augsnes ielabotāju, augu aizsardzības līdzekļu un pesticīdu izmantošanu, tādējādi samazinot lauksaimnieku ražošanas resursu izmaksas);

27.

uzsver, ka ES lauksaimnieciskā ražošana ir atkarīga no mēslošanas līdzekļu ražošanas vajadzībām importētiem fosfātiežiem, no kuriem lielāko daļu iegūst piecās valstīs visā pasaulē; aicina Komisiju risināt šo jautājumu;

28.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt — ar nosacījumu, ka veicama rūpīga izpēte par to iespējamo izmantošanu, potenciāli kaitīgo vielu piemērota apstrāde un stingra kontrole, — atkritumu plūsmu uzturvielu (it īpaši fosfātu un slāpekļa) pārstrādi un īpaši atkritumu pārstrādi kā daļu no daudzpakāpju procesa pēc to izmantošanas siltumenerģijas ražošanā; uzsver, ka šķidrie kūtsmēsli, kas atbilst likumā noteiktajām prasībām attiecībā uz mēslošanas līdzekļiem un kurus paredzēts apstrādāt šim nolūkam, nav uzskatāmi par atkritumiem, pat tad, ja tie iepriekš fermentēti lauksaimniecības biogāzes iekārtās;

29.

aicina Komisiju rūpīgāk novērtēt augu aizsardzības līdzekļu samazināšanas ietekmi uz Eiropas lauksaimniecības konkurētspēju un ilgtspēju, īpašu uzmanību pievēršot vēl pieejamo produktu piemērotībai un ietekmei uz cenām ar tirgū esošiem mazāk konkurējošiem produktiem;

30.

aicina Komisiju apsvērt iespējas mazāk nozīmīgu un mazāk izmantotu kultūraugu turpmākas dzīvotspējas nodrošināšanai, vienlaikus nodrošinot pilnīgu atbilstību un saskaņotību ar kopējo lauksaimniecības politiku iesaistot visas ar pārtikas piegādes ķēdi saistītās ieinteresētās personas;

31.

Atkārtoti aicina Komisiju nekavējoties iesniegt Parlamentam un Padomei ziņojumu par iespējām palielināt iekšzemes proteīnaugu ražošanu; uzsver — lai gan vietējās proteīnaugu ražošanas palielināšana sniegs dažas priekšrocības, tai visticamāk nebūs ievērojamas ietekmes uz lopbarības importu no valstīm, kas nav ES dalībvalstis; tādēļ uzskata, ka īstermiņa jārod citi risinājumi jautājumam, kas saistīts ar olbaltumvielu deficītu Eiropas Savienībā, un īpaši norāda uz sojas importa lielo nozīmi; aicina Komisiju pārliecināties, ka minētie pasākumi neapdraud ES vispārējo mērķi attiecībā uz pārtikas piegādes drošību produktivitātes un produkcijas apjoma ziņā;

32.

atkārtoti uzsver nepieciešamību ieviest jaunajā KLP piemērotus pasākumus un instrumentus, lai atbalstītu tos lauksaimniekus, kas audzē proteīnaugus, tādējādi iespējami samazinot ES augu proteīna deficītu un cenu svārstības, vienlaikus arī uzlabojot lauksaimniecības praksi un augsnes auglību;

33.

saistībā ar gaidāmo Regulas (EK) Nr. 2100/94 par Kopienas augu šķirņu aizsardzību pārskatīšanu aicina Komisiju un dalībvalstis saglabāt iespēju lauksaimniekiem izmantot lauku saimniecībās ražotās un apstrādātās sēklas, kā noteikts šīs regulas 14. panta 1. un 2. punktā, ņemot vērā šādas prakses ekonomiskos, kultūras un vides ieguvumus un ieguldījumu agrobioloģiskajā daudzveidībā; šajā sakarībā prasa taisnīgi un līdzsvaroti pārskatīt gan augu selekcionēšanas tiesības, gan pašreizējos lauku saimniecībās glabāto sēklu izmantošanas ierobežojumus, lai uzlabotu un vienkāršotu tiesisko regulējumu un nodrošinātu pienācīgu līdzsvaru starp nepieciešamību pēc jauninājumiem, kultūraugu dažādības saglabāšanu un sekmēšanu un mazo un vidējo lauku saimniecību apsaimniekotāju iztikas uzlabošanu;

34.

norāda, ka svarīgi ir tādi pētījumu projekti, kuru dalībnieki pēta, kā selekcionēt augu šķirnes, kas savas īpašības spētu saglabāt ilgtermiņā, un mudina dalībvalstis un Komisiju atbalstīt šādus projektus, turklāt arī veicināt pasākumus, kas ļautu sekmēt tādu vietējo lopbarības kultūraugu audzēšanu kā lini, tritikāle un dedestiņu vīķis (Vicia Lathyroides) u. c.;

35.

aicina Komisiju apsvērt Eiropas sēklu bankas izveidi, lai uzkrātu un saglabātu augu ģenētisko daudzveidību; novērstu bioloģiskās daudzveidības mazināšanos un saistītu kultūraugu dažādību ar dalībvalstu kultūras mantojumu;

36.

ņemot vērā gaidāmo Rio+20 pasaules konferenci, aicina ieviest jaunu ES iniciatīvu attiecībā uz agrobioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ilgtspējīgu izmantošanu un kvalitatīvu realizāciju, lai palielinātu lauksaimniecības pievienoto vērtību;

37.

aicina Komisiju veikt pētījumu par to, kā zemes noma un paaugstinātas izmaksas par zemes iegādi un nomu ietekmē ES dalībvalstu lauksaimniecības nozares;

38.

uzsver, ka tiesības uz vienotiem platībmaksājumiem, ja to pamatā ir vēsturiskas vērtības vai tās ir tirgojamas bez zemes, ieguldītāji un spekulanti var iegādāties par mākslīgi paaugstinātām cenām, lai vairotu ienākumus nevis sekmētu aktīvu lauksaimniecību; norāda, ka radītie traucējumi var veidot ievērojamas ražošanas resursu izmaksas un šķēršļus jauno lauksaimnieku darbības sākšanai; aicina Komisiju, Parlamentu, dalībvalstis un reģionus nodrošināt, lai KLP reformā šo problēmu risināšanai tiktu pievērta pienācīga uzmanība un tiesības uz maksājumiem būtu pieejamas visiem lauksaimniekiem aktīvas ražošanas nolūkā;

39.

aicina Komisiju sagatavot ziņojumu par zemes izmantošanas ietekmi uz infrastruktūras attīstību, mājokļiem un buferzonām attiecībā uz lauku saimniecību izmaksām;

40.

aicina Komisiju saistībā ar KLP reformu un Ūdens pamatdirektīvu darīt visu nepieciešamo, lai lauksaimniecības vajadzībām tiktu veidotas labākas apūdeņošanas, ūdens novadīšanas un ūdens uzglabāšanas sistēmas, kas ūdeni izmanto efektīvāk, un tas nozīmē, ka jāpievēršas gan augsnes ūdens glabāšanas spēju uzlabošanai, gan ūdens iegūšanai sausajās teritorijās, gan ūdens novadīšanai mitrajās teritorijās, — tā būtu viena no iespējām samazināt saldūdens izmantošanu un arī piesardzības pasākums pret nokrišņu režīma izmaiņām, ko rada klimata pārmaiņas;

41.

aicina Komisiju rast risinājumus problēmām, kas saistītas ar ūdens novadīšanu, ņemot vērā tādus faktorus kā stipras lietusgāzes, zemas ieplakas un stāvošs ūdens;

42.

šajā saistībā vērš Komisijas uzmanību uz precīzas lauksaimniecības labvēlīgo ietekmi uz ūdens izmantošanu (augsnes apstākļu uzraudzība, izmantojot GPS, un laikapstākļu paredzēšana) un pieprasa, lai ieguldījumus šajos un citos novatoriskos risinājumos attiecībā uz tādu ražošanas resursu izmantošanu kā ūdens, mēslošanas līdzekļi un augu aizsardzības līdzekļi, varētu iekļaut turpmākās KLP izvēles pasākumos ekoloģiskuma palielināšanas jomā;

43.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot pārvaldību un pārdali saistībā ar tiesībām uz pieeju ūdenim un uzlabot daudzfunkcionālas agroekoloģiskās sistēmas un agromežsaimniecības sistēmas;

44.

prasa sniegt lielāku atbalstu lauksaimnieku apmācībai par efektīvu ūdens apsaimniekošanu un novadīšanu un apūdeņošanas sistēmu, tostarp par praktiskajiem ūdens uzglabāšanas instrumentiem un pasākumiem, lai novērstu uzturvielu zudumus vai augsnes sasāļošanos un pārpurvošanos, kā arī uzlabotām ūdens cenas un ūdens pārvaldes shēmām vietējā un reģionālā līmenī, lai palīdzētu novērst nesaimniecisku ūdens izmantošanu un ilgtermiņā samazinātu ražošanas resursu izmaksas; būtu jāveicina arī ūdens cauruļu pārbaudes, lai nodrošinātu, ka ūdens noplūde būtiski neietekmē ražošanas izmaksas un ražojumu kvalitāti;

45.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/11

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 8. jūlija rezolūciju par kopējās lauksaimniecības politikas nākotni pēc 2013. gada (1), 2011. gada 18. janvāra rezolūciju par lauksaimniecības atzīšanu par stratēģiski svarīgu nozari pārtikas nodrošinātībā (2) un 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par KLP 2020. gada perspektīvā — kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas (3) un 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu (4);

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM(2009)0591) un šim paziņojumam pievienotos dažādos darba dokumentus, kā arī Parlamenta 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem — labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā (5), un 2012. gada 19. janvāra rezolūciju par lauksaimniecības izejvielu piegādes ķēdi (6),

—

ņemot vērā Direktīvu 2011/7/EK par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 30. jūlija lēmumu, ar ko tiek izveidots Augsta līmeņa forums pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai (8),

—

ņemot vērā galīgos ieteikumus, ar kuriem 2009. gada 17. martā iepazīstināja Augsta līmeņa grupa lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības konkurētspējas jautājumos, un 2010. gada 29. marta secinājumus par labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā,

—

ņemot vērā Eirostata datus par lauksaimnieciskās ražošanas līdzekļu cenu indeksiem (ražošanas resursu izmaksas) un lauksaimniecības produktu cenu indeksiem (ražojumu cenas) (9),

—

ņemot vērā 2008. gada 19. februāra deklarāciju par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu (10) un 2009. gada 26. marta rezolūciju par pārtikas cenām Eiropā (11),

—

ņemot vērā Kopīgā pētniecības centra (KPC) 2008. gada ziņojumu — Zemu investīciju lauksaimniecības sistēmas — iespēja attīstīt ilgtspējīgu lauksaimniecību (12),

—

ņemot vērā ANO īpašā referenta par tiesībām uz pārtiku ziņojumu „Agrārā uzņēmējdarbība un tiesības uz pārtiku”,

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 4. punktu,

A.

tā kā Komisijas paziņojumā „Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM(2009)0591) norādītas nopietnas nepilnības spējā noslēgt izdevīgus līgumus, kā rezultātā tiek īstenota negodīga tirdzniecības prakse, tostarp novēloti maksājumi, vienpusējas līguma izmaiņas, netaisnīgi līguma noteikumi, ierobežota piekļuve tirgum, informācijas trūkums par cenu noteikšanu, nevienāda peļņas normu sadale visā pārtikas ķēdē, piegādātāju vai pircēju īstenota tirgus iespēju ļaunprātīga izmantošana, piemēram, karteļi un atkalpārdošanas cenu uzturēšana un pirkšanas apvienības;

B.

tā kā ļoti lielu mazumtirgotāju koncentrācijas līmenis Eiropas Savienībā atstāj negatīvu ietekmi uz ražotājiem un citiem piegādātājiem, jo tā ietekmē arvien vairāk palielinās atšķirības līgumslēdzēju pušu spējā aizstāvēt savas intereses; tā kā arvien samazinās lauksaimniecības produktu ražotāju un lauksaimniecības nozaru spēja ietekmēt sarunas attiecībā uz cenu līmeni visā vērtību ķēdē, sākot no primārās ražošanas, pārstrādes līdz galapatērētājam; tā kā pārmērīga koncentrācija samazina produktu daudzveidību, kultūras mantojumu, mazumtirdzniecības veikalu skaitu, darbvietas un iztikas līdzekļus,

C.

tā kā lauksaimnieku ienākumu problēmas turpina palielināties un cenā, ko par produktiem maksā patērētāji, neatspoguļojas tā cena, kas tiek maksāta lauksaimniekiem par viņu produkciju, tādējādi apdraudot lauksaimnieku spējas investēt un ieviest jauninājumus un var piespiest daudzus no viņiem atstāt laukus;

D.

tā kā ražošanas izmaksu pieaugums un nespēja atgūt šīs izmaksas visā pārtikas apgādes ķēdē varētu apdraudēt lauku saimniecību izdzīvošanu, tādējādi iespējams vājinot dalībvalstu ražošanas potenciālu ilgtermiņā un saasinot to atkarību no ārējiem tirgiem;

E.

tā kā līdzsvarotas komerciālās attiecības ne tikai uzlabotu pārtikas apgādes ķēdes darbību, bet arī palielinātu lauksaimnieku konkurētspēju un galu galā dotu labumu arī patērētājiem;

F.

tā kā pašreizējās pārtikas un preču cenu svārstības izraisījušas nopietnas bažas par to, kā darbojas apgāde ar pārtiku Eiropā un pasaulē un ir palielinājusi nedrošību par lauku saimniecību ieņēmumiem un lauksaimnieku ilgtermiņa ieguldījumiem;

G.

tā kā labumu no saimniecībām maksātajām zemajām cenām, kuras pazeminās lauksaimniekiem zaudējot pozīcijas sarunās pārtikas apgādes ķēdē, negūst pat patērētāji, jo īpaši tāpēc, ka bieži vien importētajiem produktiem netiek piemērotas tādas pašas prasības par kvalitāti, darba tiesībām, vides standartiem un dzīvnieku labturības standartiem, kā tiek piemērotas Eiropas lauksaimniekiem;

H.

tā kā konkurences institūcijas vairākās dalībvalstīs ir atklājušas, ka pastāv četras galvenās jomas, kurās nepilnības pārtikas apgādes ķēdē ir jo īpaši jutīgas: vienpusēja līguma noteikumu uzspiešana, atlaižu prakse, sankcijas un maksājumu noteikumi;

1.

uzsver, ka šī problēma saistībā ar traucējumiem pārtikas apgādes ķēdē ir nepārprotami Eiropas problēma, kuras novēršanai ir nepieciešams tieši Eiropai paredzēts risinājums, ņemot vērā to, cik stratēģiski nozīmīga Eiropas Savienībai ir lauksaimniecības pārtikas ķēde; atgādina, ka pārtikas apgādes ķēdē, lauksaimniecībā, lauksaimniecības pārtikas rūpniecībā un izplatīšanā ir iesaistīti 7 % no ES kopējā strādājošo skaita, un te saražotā vērtība sasniedz EUR 1 400 miljardus gadā — kas ir lielāks par jebkuras citas ES apstrādes rūpniecības nozares attiecīgo rādītāju, un pārtikas apgādes ķēdes radītā lauksaimniecības pievienotās vērtības daļa no 31 % 1995. gadā samazinājās līdz 24 % 2005. gadā 25 dalībvalstu ES;

2.

vērš uzmanību uz darbu, ko veic Augsta līmeņa forums pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai un jo īpaši tā „no uzņēmuma uz uzņēmumu” (B2B) platforma; prasa sniegt oficiālu un regulāru informāciju par darba gaitu un pieņemtajiem lēmumiem;

3.

atbalsta labo darbu, ko veikusi Augsta līmeņa foruma pārtikas apgādes ķēdes darbības uzlabošanai ekspertu platforma par B2B līgumiskajām praksēm, jo īpaši definējot, uzskaitot un izvērtējot to, kas būtu apzīmējama kā nepārprotami negodīga komercprakse, un savu darbu pamatojot ar datiem un konkrētiem piemēriem; prasa visnotaļ atbalstīt iniciatīvas, kas veicinātu pušu dialogu par šo jautājumu; atzinīgi vērtē to, ka iesaistītās puses ir vienojušās par labas prakses principiem, ar kuriem Augsta līmeņa forums tika iepazīstināts 2011. gada 29. novembrī, un aicina tās veikt īstenošanas pasākumus;

4.

aicina Komisiju attiecīgos gadījumos ierosināt stingrus Kopienas tiesību aktus — neradot traucējumus pareizai tirgus darbībai — lai garantētu godīgākas un pārredzamākas attiecības starp pārtikas produktu ražotājiem, piegādātājiem un izplatītājiem un pareizi īstenotu jau spēkā esošo noteikumus, arī tādēļ, ka Eirostata dati liecina, ka kopš 2009. gada ES līmenī lauku saimniecību ienākumi ir samazinājušies par 11,6 %, bet ES lauksaimnieku kopējās izejvielu izmaksas laika posmā no 2000. līdz 2010. gadam palielinājās gandrīz par 40 %;

5.

aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties turpināt risināt problēmu, ko rada netaisnīga peļņas sadale pārtikas apgādes ķēdē, īpašu uzmanību pievēršot lauksaimnieku pienācīgiem ienākumiem; atzīst, ka nolūkā stimulēt ilgtspējīgas ražošanas sistēmas, ir jākompensē lauksaimnieku ieguldījumi un saistības šajās jomās; uzsver, ka jāpārtrauc cīņa par ietekmi un jāveido uz sadarbību balstītas attiecības;

6

norāda uz to, ka lauksaimniecības politikai ir jārada iespējas mazajām un vidēja izmēra saimniecībām, tostarp ģimenes saimniecībām, gūt pienācīgus ienākumus, ražot pārtiku, kas ir pietiekama gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā, par pieņemamu cenu patērētājiem, radīt darba vietas, sekmēt lauku attīstību un nodrošināt vides aizsardzību un ilgtspējību;

7.

neatlaidīgi pieprasa, lai dalībvalstis aktīvi atbalstītu esošos apspriežu forumus un jaunu šādu forumu izveidi, nodrošinot pienācīgu visu pārtikas ķēdē iesaistīto personu pārstāvību, lai veicinātu dialogu un izstrādātu vadlīnijas godīgāku un līdzsvarotāku attiecību izveidošanai; norāda, ka šādu oficiālu apspriežu rezultātā tiek uzlabota ražotāju un piegādātāju aizsardzība, un novērsti izplatītāju pretpasākumi,

8.

aicina valstu un Eiropas konkurences institūcijas un citas ražošanā un tirdzniecībā iesaistītās regulatīvās iestādes vērsties pret dominējošo vairumtirgotāju un mazumtirgotāju ļaunprātīgu iepirkšanas praksi, kas lauksaimniekus sistemātiski nostāda ārkārtīgi nevienlīdzīgā darījumu slēgšanas situācijā;

9.

pieprasa skaidri, stingri un objektīvi definēt ļaunprātīgu un netaisnīgu rīcības praksi, iekļaujot stingrākas jēdzienu definīcijas un skaidrākus norobežojumus, atbilstīgi pilnvarām, kas piešķirtas Komisijai saskaņā ar rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu, tādējādi panākot, ka uz šādu praksi tiek attiecināti īpaši noteikumi, pārraudzība un objektīvas sankcijas;

10.

Vērš uzmanību uz šādu neizsmeļošu uzskaitījumu attiecībā uz praksi, par kuru ražotāji ir pauduši bažas saistībā ar pārtikas apgādes ķēdes darbību:

11.

prasa izveidot sistēmu šādas prakses efektīvai kontrolei, vispirms veicot izmeklēšanu visā nozarē, izmantojot administratīvus līdzekļus vai tiesas, bet pēcāk ieviešot novērtēšanas un uzraudzības sistēmu, ko vadītu dalībvalstis un koordinētu Komisija, paredzot iedarbīgas efektīvi un savlaicīgi piemērojamas sankcijas;

12.

saistībā ar līgumu nosacījumiem un ļaunprātīgu komercdarbības praksi pieprasa ieviest līdzekļus, ar kuriem nodrošināt, ka tiek ievēroti maksājumu termiņi, ņemot vērā Direktīvu par novēlotajiem maksājumiem un ieviest jaunus instrumentus, lai samazinātu un ES līmenī saskaņotu laiku no piegādes līdz brīdim, kad piegādātāji patiešām saņem maksājumu; šajā sakarībā uzsver, ka steidzami ir jārod risinājumi, lai novērstu īpašās problēmas, ar ko saskaras ātri bojājošos produktu piegādātāji, kuriem rodas nopietnas skaidras naudas aprites problēmas;

13.

norāda uz Komisijas priekšlikumu projektos iekļautajiem KLP reformas pasākumiem, kas paredzēti lauksaimnieku pozīcijas stiprināšanai pārtikas apgādes ķēdē, sniedzot atbalstu ražotāju un starpnozaru organizācijām un veicinot īsu apgādes ķēžu starp ražotājiem un patērētājiem, piemēram, vietējās produkcijas tirgu, veidošanu; uzskata, ka lauksaimnieku pozīciju nostiprināšana, uzlabojot iekšējo organizāciju un piemērojot profesionālāku pieeju, palīdzēs tiem saņemt taisnīgāku pievienotās vērtības daļu;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu par dalībvalstu sadarbību, apmainoties ar labāko praksi attiecībā uz līgumiskās prakses paziņošanas kārtību, un par tipveida līgumu komplektu sagatavošanu;

15.

aicina Komisiju uzlabot Eiropas Cenu uzraudzības mehānismu un izstrādāt ērti lietojamu, pārredzamu un daudzvalodu saskarni, kas ļauj patērētājiem un ieinteresētajām personām salīdzināt pārtikas pamatproduktu cenas ikvienā pārtikas apgādes ķēdes posmā gan attiecīgajā dalībvalstī, gan starp dažādām dalībvalstīm, un kurā ņemtas vērā arī dzīves dārdzības atšķirības dalībvalstīs;

16.

aicina Komisiju precizēt konkurences noteikumu piemērošanu lauksaimniecībā, lai lauksaimniekiem un viņu starpnozaru organizācijām nodrošinātu instrumentus, ar kura palīdzību varēs uzlabot viņu sarunu vešanas pozīcijas; aicina izvērtēt iespējas grozīt spēkā esošos ES konkurences tiesību aktus, lai visā pārtikas ķēdē vairāk ņemtu vērā vertikālās koncentrācijas kaitīgo ietekmi, nevis pievērst uzmanību tikai dažādu uzņēmumu relatīvajam stāvoklim tirgū un konkurences izkropļojumiem, pamatojoties vienīgi uz to kaitīgo ietekmi uz patērētājiem;

17.

aicina Komisiju labāk koordinēt tās dažādo dienestu darbu, lai tā varētu aktīvāk iesaistīties cenu uzraudzīšanā visā pārtikas ķēdē, kā arī mazumtirdzniecības dinamikas un attiecīgu tirgus daļu uzraudzīšanā visā ES; aicina izveidot neatkarīgu pārtikas tirdzniecības ombudu, kas uzturēs sakarus ar atbilstīgajām tirdzniecības un konkurences iestādēm, un pārtikas tirdzniecības valsts ombudu katrā dalībvalstī, lai koordinētu darbību un dalītos ar informāciju; turklāt uzskata, ka Eiropas ombudam un dažādajiem valsts ombudiem jābūt atbildīgiem par to, lai nodrošinātu atbilstīgo tiesību aktu ievērošanu un savlaicīgi ierosinātu attiecīgas sankcijas;

18.

aicina Komisiju veikt padziļinātu pētījumu par 27 dalībvalstu konkurences institūciju atšķirīgo pieeju un politiku un veicināt tādu risinājumu pieņemšanu, kuri paredz visu pārtikas ražošanas ķēdē iesaistīto partneru līdzdalību un kuri nepieļauj viena vai dažu ražošanas resursu un ražojumu ķēdes posmu dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas bieži notiek uz lauksaimnieciskā ražotāja rēķina;

19.

uzskata, ka par prioritāti ir jāuzskata ES mēroga informācijas kampaņa, lai informētu lauksaimniekus par viņu līgumiskajām tiesībām, kā arī par visizplatītāko prettiesīgo, negodīgo un ļaunprātīgo praksi attiecībā uz līgumu slēgšanu un komercdarbībām, kā arī iespējām ziņot par šiem pārkāpumiem;

20.

uzskata, ka risinājums nepilnību novēršanai pārtikas apgādes ķēdē, ir arī pašregulācija, bet nepieciešami arī noteikumi un kompetences likumu pielāgošana; uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāveicina paraugprakses un/vai rīcības kodeksu izstrāde, sadarbojoties ar visām ieinteresētajām personām, iekļaujot ražotāju, rūpniecības, piegādātāju, mazumtirgotāju un patērētāju pārstāvjus un pilnībā izmantojot esošās sinerģijas;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/16

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību XIX sadaļas 189. pantu par pētniecības, tehnoloģiju attīstības un kosmosa politiku, kurā īpaši minēta Eiropas kosmosa politikas izstrāde, lai veicinātu zinātnes un tehnikas attīstību, rūpniecības konkurētspēju un Savienības politikas īstenošanu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par stratēģiju „Eiropa 2020” (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 28. oktobra paziņojumu „Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam — prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (COM(2010)0614),

—

ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju par rūpniecības politiku globalizācijas laikmetā (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 4. aprīļa paziņojumu „Virzībā uz Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs” (COM(2011)0152),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 31. maija secinājumus „Virzībā uz Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs”,

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 11. novembra balto grāmatu „Kosmoss: Eiropas horizonti paplašinātai Savienībai — rīcības plāns Eiropas kosmosa politikas īstenošanai (COM(2003)0673),

—

ņemot vērā 2004. gada 29. aprīļa Lēmumu 2004/578/EK par Eiropas Kopienas un Eiropas Kosmosa aģentūras Pamatnolīguma noslēgšanu (3),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu „Eiropas satelītu radionavigācijas programmu starpposma pārskats” (COM(2011)0005),

—

ņemot vērā 2011. gada 8. jūnija rezolūciju par Eiropas satelītu navigācijas programmu termiņa vidusposma pārskatīšanu — īstenošanas novērtējums, nākotnes uzdevumi un finansēšanas perspektīvas (4),

—

ņemot vērā 2007. gada 20. jūnija rezolūciju par Eiropas Satelītu radionavigācijas programmas (Galileo) finansēšanu saskaņā ar 2006. gada 17. maija Iestāžu nolīgumu un daudzgadu finanšu shēmu 2007.–2013. gadam (5),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 29. jūnija paziņojumu „Budžets stratēģijai „Eiropa 2020”” (COM(2011)0500),

—

ņemot vērā Regulu (EK) Nr. 683/2008 par Eiropas satelītu radionavigācijas programmu (EGNOS un Galileo) turpmāku īstenošanu (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vides un drošības globālais monitorings (GMES): mēs rūpējamies par drošu planētu” (COM(2008)0748),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globālā vides un drošības novērošana (GMES): kosmosa komponentes uzdevumi un nākamie pasākumi” (COM(2009)0589),

—

ņemot vērā 2010. gada 22. septembra Regulu (ES) Nr. 911/2010 par Eiropas Zemes novērošanas programmu (GMES) un tās sākotnējām darbībām (2011.–2013.) (7),

—

ņemot vērā Regulu (ES) Nr. 912/2010, ar ko izveido Eiropas Globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) aģentūru (8),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Rīcības plāns globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem” (COM(2010)0308),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Transporta un tūrisma komitejas atzinumus (A7–0431/2011),

A.

tā kā LESD 189. pantā ir izklāstīti precīzi noteikti Eiropas Savienības uzdevumi kosmosa politikas izstrādē, lai veicinātu zinātnes un tehnikas attīstību, rūpniecības konkurētspēju un politikas īstenošanu;

B.

tā kā kosmosa politika ir svarīgs stratēģijas „Eiropa 2020” elements un rūpniecības politikas pamatiniciatīvas daļa;

C.

tā kā ES valdībām un iedzīvotājiem jau ir pieejami satelītsakaru pakalpojumi;

D.

tā kā ar stratēģiju tiek atbalstīta gudras, ilgtspējīgas un integrējošas ekonomikas mērķu sasniegšana, radot augstas kvalifikācijas darba vietas, nodrošinot tirgus iespējas, sekmējot jauninājumus un uzlabojot iedzīvotāju labklājību un drošību;

E.

tā kā kosmoss Eiropai ir stratēģiski nozīmīgs un būtisks elements neatkarīgu lēmumu pieņemšanā un darbībā;

F.

tā kā Eiropas kosmosa rūpniecības konsolidētais apgrozījums ir 5,4 miljardi euro un tajā strādā vairāk nekā 31 000 augsti kvalificētu darbinieku;

G.

tā kā Eiropas satelītsakaru nozare ir pamatelements stipras Eiropas kosmosa rūpniecības uzturēšanā, jo vairāk nekā pusi no Eiropas nozares apgrozījuma veido telekomunikāciju satelītu ražošana vai palaišana;

H.

tā kā Eiropas Parlaments vienmēr ir sniedzis pilnu atbalstu Eiropas GNSS izveidei, izmantojot programmas Galileo un EGNOS, lai nodrošinātu Eiropas iedzīvotājiem pilnvērtīgāku ikdienas dzīvi, garantētu Eiropas autonomiju un neatkarību un iegūtu nozīmīgu daļu no pasaules augsto tehnoloģiju tirgus, kas saistīts ar satelītu navigāciju;

I.

tā kā ES pašlaik ir atkarīga no ASV globālās pozicionēšanas sistēmas (GPS), kas ir vajadzīga, lai veiktu darbības, kuras kopumā nodrošina aptuveni 7 % no IKP, un tā kā sagaidāms, ka Galileo sniegs priekšrocības salīdzinājumā ar ASV GPS, nodrošinot, piemēram, pakalpojumu lielāku precizitāti, globālu integritāti, autentificēšanu un uzticamību, kā arī Eiropas Savienības stratēģisko autonomiju; ņem vērā to, cik nozīmīga varētu būt Galileo programma, veicinot Eiropā daudzu pakalpojumu konkurētspēju un kvalitāti;

J.

tā kā ir pieaugušas programmas izmaksas un tas noticis arī neprecīzi aplēstu izmaksu un neatbilstīgu izmaksu pārvaldības stratēģiju dēļ, ar pašreizējo budžetu var finansēt tikai sākotnējās darbības jaudas nodrošināšanu;

K.

tā kā Komisija iesniedza priekšlikumu par Galileo finansējumu daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam, taču shēmā nav iekļauts GMES programmas finansējums, un tādējādi ir nopietni apdraudēta šīs programmas nākotne;

L.

tā kā Komisijai ir jāiesniedz skaidrs un detalizēts novērtējums par visiem Galileo un GMES programmu iespējamiem tehniskajiem risinājumiem un ar tiem saistītajām izmaksām un ieguvumiem, pirms tiek pieņemts lēmums par turpmākām finanšu saistībām, kas iekļaujamas ES budžetā saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu;

M.

tā kā arī GMES ir Eiropas iedzīvotājiem pieejama ES vadīta pamatprogramma, kas sniedz ģeogrāfisku informāciju, lai palīdzētu valsts iestādēm īstenot politiku, tostarp vides pārvaldības, riska pārvaldības un iedzīvotāju aizsardzības jomā; tā kā ar GMES programmu jānodrošina nepārtraukta piekļuve informācijai par vidi un drošību, pamatojoties uz pastāvīgu novērošanu no kosmosa un in situ infrastruktūrām un pēc iespējas labāk izmantojot Eiropā pieejamos resursus;

N.

tā kā sekmīgas kosmosa politikas īstenošanas nolūkā ir svarīgi saglabāt konkurētspējīgu kosmosa rūpniecību, kurā tiek izmantotas augstās tehnoloģijas un kuru atbalsta ar tālejošu pētniecības un izstrādes programmu, papildu darbībām, kosmosa izpēti, kosmosa infrastruktūras drošību un starptautisku sadarbību;

O.

tā kā Komisija ir norādījusi, ka jānodrošina neatkarīga pieeja kosmosam, lai sasniegtu Eiropas kosmosa politikas mērķus;

P.

tā kā Eiropas rūpniecības zinātība ir ļoti nozīmīga veiksmīgai kosmosa politikai un tā kā lielākajām Eiropas programmām ir būtiska loma Eiropas integrācijas un konkurētspējas veicināšanā,

1.

atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas paziņojumu „Virzībā uz Eiropas Savienības kosmosa stratēģiju pilsoņu interesēs” kā pirmo posmu Eiropas Savienības globālai un uz lietotāju orientētai kosmosa politikai Savienības iedzīvotāju, politikas virzienu un diplomātijas interesēs; uzskata, ka Eiropas Savienībai galvenokārt jāpieliek pūles, lai attīstītu pakārtotus kosmosa pakalpojumus iedzīvotāju interesēs un uzlabotu politikas veidošanu un īstenošanu; uzskata, ka tādu kosmosa programmu kā Galileo un GMES atbilstošs izmantojums ļautu panākt nozīmīgus ietaupījumus saistītajās nozarēs un pakārtotus ieguvumus reģionos un vietējās kopienās;

2.

uzskata, ka ir svarīgi, lai kosmosa politika ir reālistiska politika, kuras mērķis ir uzlabot Eiropas iedzīvotāju ikdienas dzīvi, sekmēt jaunu ekonomikas izaugsmi, veicināt inovāciju potenciālu un atbalstīt pasaules mēroga zinātnisko progresu; uzsver, ka risinājumi kosmosa jomā, balstoties uz jaunākajām tehnoloģijām un konkurētspējīgu Eiropas rūpniecisko bāzi, ir būtiski, lai risinātu svarīgas mūsdienu sociālās problēmas, kas saistītas, piemēram, ar dabas katastrofām, resursiem un klimata uzraudzību, kā arī lai attīstītu telekomunikāciju nozari un veicinātu atbilstošus lietojumus klimata pārmaiņu politikas, zemes izmantošanas plānošanas, vides pārvaldības, lauksaimniecības, kuģošanas drošības, zivsaimniecības un transporta jomā;

3.

norāda, ka satelītsakaru tīkliem ir būtiska loma, lai sasniegtu mērķi līdz 2013. gadam nodrošināt pilnīgu platjoslas interneta pārklājumu ES, tādējādi palīdzot sasniegt ES Digitālās programmas mērķus;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izstrādāt kosmosa politiku, to īpaši pielāgojot vajadzībām katrā apakšnozarē; turklāt uzsver, ka šī politika jāsaskaņo ne tikai ar Eiropas Kosmosa aģentūru (EKA) un dalībvalstīm, bet arī ar Eiropas Parlamentu;

5.

uzskata, ka Eiropas Savienība ir atbildīga par valstu kosmosa politiku un programmu koordinēšanu un konsolidēšanu, lai izveidotu saskaņotu Eiropas pieeju sadarbībā ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām; uzsver, ka par šādas pieejas mērķi būtu jānosaka atbalsts stabilai, konkurētspējīgai un neatkarīgai Eiropas rūpniecības bāzei un konsolidētai rūpniecības politikai, ar kuru starpniecību būtu iespējams vidējā termiņā un ilgtermiņā izstrādāt, attīstīt, uzsākt, vadīt un izmantot kosmosa sistēmas, tostarp izveidot finanšu un likumdošanas mehānismus;

6.

atzinīgi vērtē stratēģijas mērķus, proti, nostiprināt Eiropas kosmosa infrastruktūru un sniegt lielāku atbalstu pētniecībai, lai palielinātu Eiropas rūpnieciskās bāzes tehnoloģisko neatkarību, sekmētu kosmosa nozares un citu rūpniecības nozaru savstarpēju bagātināšanos un stimulētu inovācijas kā Eiropas konkurētspējas galveno dzinējspēku;

7.

tomēr norāda, ka Komisijas paziņojumā noteiktās prioritārās darbības tomēr joprojām ir daļēji neskaidras; uzver, ka tās ir jāprecizē un tajās jāietver visu tehnisko risinājumu un saistīto izmaksu, risku un ieguvumu un sociālo seku izvērtēšana, tostarp informācija par jebkādu iespējamo ietekmi uz Eiropas Savienības rūpniecības bāzi un Eiropas rūpniecības politiku; norāda, ka Eiropas kosmosa programmā galvenā uzmanība jāpievērš jautājumiem par Eiropas pievienoto vērtību un jāizvairās no centienu izkliedēšanas un EKA veikto pasākumu dublēšanas;

8.

uzsver, ka attiecībā uz kosmosa politiku ir vajadzīga skaidri noteikta pārvaldība ar efektīviem uzraudzības un koordinācijas mehānismiem, maksimāli izmantojot Eiropā pieejamās prasmes, lai saskaņotu prioritātes un nodrošinātu to, ka pārdomāti tiek pārvaldīti resursi, kurus sniedz valstu finansējums un Eiropas Savienība, EKA un citas Eiropas aģentūras, kas strādā kosmosa nozarē un ir būtiskas Eiropas Savienībai;

9.

norāda, ka septiņās līdz šim notikušajās Kosmosa padomes sanāksmēs tikai vienreiz cita starpā ir aplūkoti transporta jautājumi Eiropā un, kā apliecina Kosmosa padomes darba rezultāti, tās apspriedēs nav pietiekami ņemta vērā kosmosa politikas ietekme uz transporta nozari;

10.

uzsver, ka nepieciešama dziļāka izpratne par būtisku nozaru atkarību no kosmosa, un mudina dalībvalstis un Komisiju vairāk uzsvērt kosmosa nozīmi;

11.

atgādina, ka transporta nozarei ir ļoti svarīga nozīme centienos sasniegt ES ieceres par 20 % 2020. gadā attiecībā uz CO2 emisiju apjomu un enerģijas patēriņu un stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus un ka ilgspējīgu izaugsmi nevar panākt bez efektīvas transporta nozares;

12.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir nepieciešama kosmosa stratēģija, lai nodrošinātu kosmosa tehnoloģiju pilnīgu izmantošanu drošāku un efektīvāku satiksmes vadības un kontroles sistēmu veicināšanā visos transporta veidos;

13.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka Eiropai jāsaglabā neatkarīga pieeja kosmosam, lai tā varētu sasniegt noteiktos mērķus, īstenojot kosmosa politiku, un turpinātu izmantot kosmosa lietojumu priekšrocības; tādēļ mudina Komisiju nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem stratēģiskajā nesējraķešu jomā, pievēršot tām īpašu uzmanību kosmosa rūpniecības politikā;

14.

uzsver, ka kosmosa politikas kontekstā ārkārtīgi būtiska ir palaišana kosmosā, un šajā ziņā, ņemot vērā kritisko finansiālo situāciju, kādā atrodas palaišanas nozare visā pasaulē, uzsver nepieciešamību radīt jaunu Eiropas politisko stimulu;

15.

uzskata, ka Galileo ir viena no Eiropas Savienības pamatprogrammām un pirmā civiliem mērķiem izstrādātā globālā satelītu navigācijas sistēma, kas varētu ļaut Savienībai saglabāt neatkarību stratēģiski svarīgā jomā;

16.

aicina Komisiju atbilstīgi pilnveidot juridisko un finansiālo regulējumu, jo īpaši attiecībā uz finanšu shēmas izstrādi laikposmam no 2014.–2020. gadam, kā arī pilnveidot pieeju attiecībā uz efektīvu pārvaldību, Galileo pakalpojumus un atbildības noteikumus; šajā sakarībā uzsver — lai nodrošinātu Galileo darbību un sagatavotos tā pilnīgai izmantošanai:

17.

uzskata, ka sākotnējā darbības jauda, kas spētu nodrošināt sākotnējo pakalpojumu sniegšanu, ir jāsasniedz vēlākais līdz 2014. gadam, lai Galileo patiesi kļūtu par otro svarīgāko GNSS pamatkonfigurāciju, jo īpaši uztvērēju ražotājiem; atzinīgi vērtē divu funkcionējošu satelītu palaišanu validācijai orbītā 2011. gada 21. oktobrī no Eiropas Kosmosa centra Kuru;

18.

ir pārliecināts, ka mērķis nodrošināt pilnu darbības jaudu, izmantojot 27 satelītu konstelāciju kopā ar attiecīgu skaitu rezerves satelītu un atbilstošu infrastruktūru uz Zemes, ir priekšnoteikums tam, lai ar Galileo nodrošinātu pievienoto vērtību attiecībā uz autentificēšanu, augsta līmeņa precizitāti un nepārtrauktu pakalpojumu sniegšanu un tādējādi izmantotu gan ekonomiskus, gan sociālus ieguvumus; pauž bažas, ka Galileo varētu zaudēt savas priekšrocības, ja sistēma netiks laikus pabeigta un ja pakalpojumus pienācīgi nekomercializēs un neinternacionalizēs; uzskata, ka pilnas darbības jaudas sasniegšanai ir nepieciešams skaidrs un nepārprotams visu Eiropas iestāžu atbalsts, lai pārliecinātu lietotājus un ieguldītājus par ES ilgtermiņa saistībām;

19.

uzskata, ka finanšu plānam, kas jāpieņem attiecībā uz Galileo, jābūt tādam, lai izpildītu ilgtermiņa un nepārtrauktības prasības, tostarp segtu ekspluatācijas, uzturēšanas un nomaiņas izmaksas;

20.

mudina Komisiju un Eiropas GNSS aģentūru pielikt krietni vairāk pūļu, lai veicinātu potenciālo lietotāju un ieguldītāju izpratni par GNSS, sekmējot GNSS nodrošināto pakalpojumu izmantošanu, kā arī lai noteiktu un saskaņotu pieprasījumu pēc šiem pakalpojumiem Eiropā;

21.

ir stingri pārliecināts, ka GNSS papildu finansējumu var nodrošināt, tikai ievērojami veicinot lēmumu pieņēmēju un plašākas sabiedrības izpratni par izmaksām un ieguvumiem, ko ES ekonomikai un sabiedrībai sniegs GNSS; pauž atzinību par tādu konkrētu iniciatīvu kā ikgadējais ideju konkurss Galileo Masters ieviešanu;

22.

norāda, ka EGNOS ir reāli funkcionējoša programma; ir pārliecināts, ka šī programma ir pilnībā jāizmanto un jāievieš praksē tās lietojumi; vērš uzmanību uz to, ka EGNOS sistēma, kas aptver visu ES, ir svarīga no kopējā tirgus konsolidācijas viedokļa, un uzsver, ka šīs sistēmas darbība jāpaplašina Dienvideiropā, Austrumeiropā un Dienvidaustrumeiropā, Vidusjūras reģionā, Āfrikā un Arktikā;

23.

uzsver, ka Galileo un EGNOS programmas ir instrumenti Eiropas vienotās gaisa telpas izveidei un drošas un izmaksu ziņā efektīvas Eiropas gaisa satiksmes pārvaldības turpmākai attīstībai, tādēļ aicina apstiprināt vērienīgu un negrozāmu grafiku ar stabilu finansējumu pētniecībai un jauninājumiem, kas nodrošinās tehnoloģisku attīstību un rūpniecības jaudas izaugsmi, kā arī atvieglot MVU piekļuvi finansējumam, lai sekmētu šo abu programmu ieviešanu, jo tā būs priekšnoteikums savlaicīgai vienotas Eiropas gaisa telpas izveidei, kas ir izšķirīgs stratēģisks solis Eiropas integrācijas veicināšanā un kopējā Eiropas tirgus stiprināšanā;

24.

uzskata, ka SESAR īstenošanas stratēģiska prasība, jo īpaši attiecībā uz šī projekta izmantošanu lidaparātu nolaišanās procesā un mazās lidostās, ir veicināt EGNOS un Galileo izmantošanu civilajā aviācijā;

25.

aicina dalībvalstis atkārtoti apstiprināt savas saistības ES kosmosa projektos, piemēram, SESAR, kas būs ārkārtīgi svarīgi turpmākajai izaugsmei un darba vietām daudzās nozarēs;

26.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pārredzamību attiecībā uz finansēšanu un sadarbību starp kosmosa izmantošanas militāro un civilo stratēģiju;

27.

uzsver, ka Galileo un EGNOS programmām ir izšķiroša nozīme videi nekaitīgās ceļu satiksmes vadības sistēmās, ceļa nodevu iekasēšanas sistēmās, eCall un reāllaika izsekošanas sistēmās, kā arī ciparu tahogrāfu izstrādē nākotnē;

28.

uzsver, ka novērošanas un navigācijas satelītsistēmu izmantošanā par prioritāti jānosaka bīstamu un piesārņojošu preču pārvadājumu novērošana;

29.

uzskata, ka GMES ir arī Eiropas Savienības pamatprogramma, kurai ir būtiska nozīme Zemes novērošanā; uzsver, ka GMES sniedz svarīgu ieguldījumu, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus un atbalstītu izaugsmi un videi nekaitīgu ekonomiku, kā arī ilgtermiņa ieguldījumus tehnoloģijās un infrastruktūrā; vēlreiz apstiprina, ka GMES ir būtisks instruments klimata pārmaiņu un vides degradēšanās novēršanā; norāda, ka ar informācijas vākšanu un analīzi valsts, reģionālā un globālā līmenī GMES nodrošinās precīzu un noderīgu datu iegūšanu šādām vajadzībām: atmosfēras, jūras un zemes novērošanai, civilajai aizsardzībai, risku novēršanai, agrīnās brīdināšanas sistēmām, ārkārtas pārvaldībai un atjaunošanas operācijām pēc vides, dabas vai cilvēka radītām katastrofām, kuģošanas un piekrastes uzraudzībai, lauksaimniecības attīstībai, ūdens un augsnes apsaimniekošanai un reģionālai plānošanai, izmantojot novatoriskas vides novērošanas un datu pārraides tehnoloģijas, kas spēj apvienot kosmosa telpas un in-situ datus;

30.

mudina Komisiju pilnveidot juridisko regulējumu un nākt klajā ar priekšlikumu par efektīvu pārvaldību dažādos programmas attīstības un pārvaldības līmeņos, izmantojot ES publisko iestāžu, tostarp ES aģentūru, privātā sektora un ekspertu zināšanas, lai attīstītu un koordinētu uz lietotāju orientētus pakalpojumus; mudina Komisiju un citas iestādes daudzgadu finanšu shēmā 2014.–2020. gadam iekļaut GMES paredzētu finansējumu; atkārtoti uzsver, ka līdz ar GMES finansējuma iekļaušanu daudzgadu finanšu shēmā tiktu novērsta to ieguldījumu veltīga izšķiešana Septītajā pētniecības pamatprogrammā, kuri līdz šim veikti pakalpojumu un informācijas jomā; norāda, ka, trūkstot plānam par ilgtermiņa ekonomisku palīdzību, līdzšinējie ieguldījumi ir bijuši nelietderīgi; uzskata, ka prasība dalībvalstīm turpināt segt izdevumus par šīs programmas sākšanu un ikgadējo uzturēšanu radītu lielākas izmaksas ilgtermiņā, atšķirīgu piekļuvi iegūtajai informācijai un atšķirīgus Eiropas iedzīvotāju ieguvumus, iespējams, pašas programmas pagaidu apturēšanu, pēc tam datu piegādes pārtraukumus un, visbeidzot, atkarību no trešo valstu kosmosa infrastruktūras, radot ar šo jomu saistītām nozarēm nestabilu ekonomisko situāciju;

31.

uzsver, ka GMES izmaksu segšana ir jau nodrošināta līdz 2013. gada beigām par kopējo summu EUR 3 miljardi (satelītiem apmēram EUR 2,3 miljardi un saistītajiem pakalpojumiem EUR 700 miljoni) un ka saskaņā ar aprēķiniem programmas darbības vidējās gada izmaksas no 2014. gada līdz 2020. gadam būs EUR 850 miljoni; aicina Komisiju veicināt publiskā un privātā sektora partnerību un vairāk piesaistīt privātā sektora kapitālu;

32.

aicina Komisiju nākt klajā ar ilgtermiņa pārvaldības un finansēšanas plānu, kura pamatā ir visu iespējamo risinājumu izpēte, un izveidot darbotiesspējīgu organizatorisko struktūru, kas nodrošina pienācīgu pārvaldību un no dienestiem saņemto datu sniegšanu, lai arī turpmāk šī programma būtu patiesi sekmīga un tiktu sasniegts tā mērķis pilnībā darboties no 2014. gada; uzskata, ka šīs darbības jāpapildina ar kopēju Eiropas datu politiku, lai nodrošinātu brīvu piekļuvi esošajiem datiem un šo datu pieejamību; uzskata, ka ir svarīgi panākt vienošanos ar valstu aģentūrām, lai maksimāli palielinātu sistēmas sadarbspēju, nepārtrauktību un pārvaldību; uzskata, ka ir jānošķir zinātniskā un komerciālā izmantošana, no vienas puses, un, no otras puses, EKA attīstības pasākumi un izmantošanas, darbību un sistēmu attīstības pasākumi, kuriem vajadzīgas Eiropas struktūras un īpašas kompetences;

33.

atzīst sociālās priekšrocības, ko gūst GMES pakalpojumu izmantotāji, kuriem pakalpojumu nepārtrauktība un ilgtspējība ir ļoti svarīga, ja tie vēlas gūt maksimālu labumu no programmas piedāvātajām novērošanas infrastruktūrām;

34.

atbalsta Komisijas organizētās diskusijas par GMES programmas „drošības” komponentes stiprināšanu attiecībā uz robežu uzraudzību, atbalstu Eiropas Savienības ārējai darbībai, jūras novērošanu, sarežģītām ārkārtas situācijām, humāno palīdzību, civilo aizsardzību u. c., ņemot vērā apstrādājamo datu slepenību un nepieciešamību aizsargāt privātumu un citas pilsoņu tiesības;

35.

uzskata, ka kosmosa politikā jāiekļauj arī Eiropai būtiski svarīgo kosmosa infrastruktūru drošības politika un politika attiecībā uz neizmantojama aprīkojuma drošu atgūšanu; atzīst Eiropas ekonomikas, politikas virzienu un sabiedrības pieaugošo atkarību no kosmosa infrastruktūras un uzsver, ka kosmosa infrastruktūra kā ļoti būtiska infrastruktūra ir svarīga Eiropas lēmumu pieņemšanas autonomijas stiprināšanā; uzskata, ka, izveidojot Eiropas sistēmu situācijas uzraudzībai kosmosā (Space Situation Awareness), tiktu sekmēta ļoti būtiskas kosmosa infrastruktūras aizsardzība pret sadursmes risku ar kosmosa kuģiem vai kosmiskajiem atkritumiem, vai Zemei tuvu esošiem objektiem, kā arī pret riskiem, kas saistīti ar meteoroloģiskajiem apstākļiem kosmosā; uzskata, ka jaunu Eiropas programmu izveidē jābalstās uz esošajām jaudām, prasmēm un infrastruktūrām, kas prasīja katras dalībvalsts ieguldījumus, un ka jāattīsta pašreizējās nepilnīgās jaudas;

36.

uzskata, ka, maksimāli izmantojot satelītsakaru pakalpojumus, tiks tieši atbalstīta Eiropas ražošanas nozares konkurētspēja, veicināta Eiropas rūpnieciskā bāze un sasniegti šādi svarīgi politikas mērķi:

37.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir vajadzīgas spēcīgas zināšanas un tehnoloģiskais pamats, lai ar kosmosu saistītos lietojumus pēc iespējas labāk izmantotu iedzīvotāju labā, ja tā vēlas rīkoties neatkarīgi un nodrošināt konkurētspējīgu kosmosa rūpniecību, kas spētu taisnīgos apstākļos konkurēt ar citu reģionu kosmosa nozari; uzsver, ka juridiskā, administratīvā un finansiālā struktūra ir būtisks priekšnosacījums nozares ieguldījumiem pētniecībā un inovācijās; uzskata, ka ES jāveic ieguldījumi, lai nodrošinātu stabilu Eiropas piekļuvi kosmosam un orbitālajai infrastruktūrai;

38.

uzsver pētniecības un inovāciju stratēģijas nozīmīgumu kosmosa politikas jomā, kas nodrošina tehnoloģisko progresu, rūpniecības attīstību un ES konkurētspēju un rada darba vietas Eiropas Savienībā; uzskata, ka Eiropas pētniecības un izstrādes politikā attiecībā uz kosmosu jānodrošina nepieciešamo tehnoloģiju pieejamība, sasniedzot atbilstošu gatavību un nepieciešamo neatkarības līmeni un atrodoties konkurences apstākļos; aicina Komisiju izstrādāt stratēģisku programmu, lai panāktu to Eiropas Savienības pasākumu pētniecības un izstrādes jomā un EKA un dalībvalstu pasākumu saskaņotību, kuri attiecas uz visām tehnoloģijām, prasmēm un divējāda lietojuma resursiem, kas nepieciešami, lai nodrošinātu konkurētspēju, Eiropas neatkarību, piekļuvi starptautiskiem tirgiem un mazākus riskus Eiropas programmām;

39.

uzskata, ka ir jāievieš mehānismi un programmas, lai veicinātu to lietojumu un pakalpojumu tirgu, kuri izriet no Galileo/EGNOS un GMES programmām, kā arī telekomunikāciju nozari un pakalpojumus, kas paredz dažādu kosmosa pakalpojumu līdzizmantošanu, tādējādi efektīvi nodrošinot pilsoņu vajadzības;

40.

turklāt uzskata — lai stiprinātu nepieciešamo Eiropas neatkarību un konkurētspēju ar pieņemamiem nosacījumiem, ir jāsaglabā neatkarīga piekļuve kosmosam, veicinot Eiropas palaišanas sistēmu un transportlīdzekļu izmantošanu un pārbaudot operacionālās un rūpniecības struktūras atbilstību kopīgām prasībām, un tādēļ mudina Komisiju ierosināt konkrētus priekšlikumus par nesējraķešu stratēģiski svarīgo apakšnozari, cita starpā tai pievēršot īpašu uzmanību kosmosa rūpniecības politikā;

41.

aicina Komisiju pienācīgi pievērsties finanšu un praktiskām prasībām nākamajās pētniecības pamatprogrammās; īpaši uzskata, ka jāintegrē ar kosmosu saistītu lietojumu izpēte un attīstība, kas ir svarīgas pamattehnoloģijas dažādās nozaru pētniecības jomās, piemēram, klimata pārmaiņu, vides, transporta, lauksaimniecības u. c. jomās, nevis jānorāda tās kā atsevišķa ar kosmosu saistīta tēma;

42.

prasa Komisijai sadarbībā ar EKA izskatīt kosmosa izpētes iespējas, norādot iespējamās izmaksas un ieguvumus; šajā sakarībā uzskata, ka ir jāizstrādā kopēja stratēģija ar starptautiskiem partneriem, izmantojot sadarbības nolīgumu, kas balstās uz visu ieinteresēto pušu vispārīgu vienprātību, un Eiropas Savienībai veicot saprātīgus ieguldījumus;

43.

atgādina, ka starptautiskā sadarbība miermīlīgos nolūkos ir Eiropas Savienības pamatvērtība un ir ES politikas centrā; uzskata, ka ar starptautisko sadarbību jāveicina Eiropas tehnoloģijas, infrastruktūra un pakalpojumi, zinātniskā, tehniskā un rūpnieciskā izcilība, optimāla datu pieejamība Eiropas lietotājiem, zināšanu apmaiņa un tādu savstarpējas izmantojamības lietojumu izstrāde, kuri noderīgi, lai risinātu lielās sociālās problēmas, ar kurām pašreiz saskaras Eiropa un pasaule; norāda, ka Eiropas Savienībai jāieņem vadošā pozīcija kosmosa jomā un jāsaglabā būtiska stratēģiskā loma pasaules mērogā, jo īpaši starptautiskās sarunās par sistēmu situācijas uzraudzībai kosmosā un kosmosa izpēti; uzsver, ka centienus kosmosa politikā var efektīvāk īstenot ar rūpniecisko sadarbību un ieguldījumiem lielajām programmām, piemēram, Starptautiskajai kosmosa stacijai;

44.

uzsver, ka ES ir svarīgi uzņemties atbilstīgu lomu, reaģējot uz turpmākām katastrofām Eiropas Savienībā un ārpus tās;

45.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm un EKA izstrādāt starptautiskas sadarbības stratēģiju, lai stiprinātu dialogu kosmosa politikas jomā ar stratēģiskajiem partneriem (Amerikas Savienotajām Valstīm, Krievijas Federāciju un Japānu) un meklētu iespēju līdzīga dialoga izveidei ar citām topošajām lielvarām, piemēram, Ķīnu, Indiju un Brazīliju;

46.

atgādina Eiropas Savienības politikas veidotājiem, ka lielākā daļa pasaules institucionālo tirgu diemžēl ir slēgti starptautiskai konkurencei un ka paredzētās starptautiskās konkurences pamatā jābūt nosacījumiem, kas veicina godīgu tirdzniecību;

47.

norāda — lai gan starptautiskā sadarbība ir vēlama, jo īpaši attiecībā uz pētniecību, tai jābūt abpusējai un jāsniedz savstarpējs labums; pauž nožēlu par to, ka kosmosa jomā ES galveno konkurentu institucionālie tirgi ir slēgti ārvalstu, tostarp Eiropas, nozarēm;

48.

norāda, ka saskaņā ar LESD 189. pantu Eiropas Savienībai jāizveido nepieciešamās attiecības ar EKA, lai noteiktu savstarpējos pienākumus, nodrošinot funkciju un ieguldījumu nepārklāšanos;

49.

uzskata, ka Eiropas Savienības aizvien lielāka dalība kosmosa jomā nosaka vajadzību pēc jauna formulējuma tās attiecībām ar EKA un valstu aģentūrām, ņemot vērā to, ka EKA un valstu aģentūru attīstītā tehniskā un plānošanas kompetence ir būtiski svarīga, lai saglabātu Eiropas tehnoloģiskās spējas un nozares konkurētspēju augstā līmenī, un ka Eiropas Savienība varētu galvenokārt koncentrēties uz tai nepieciešamo kosmosa sistēmu darbībām, attīstību un nepārtrauktību, kā arī uz tirgu paplašināšanu starptautiskā mērogā un lietotāju prasībām;

50.

aicina Komisiju kā politiskās vadības un uzraudzības institūciju pildīt savus pienākumus attiecībā pret organizācijām, kas strādā tās vārdā;

51.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/25

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 191. un 192. pantu, kas attiecas uz cilvēku veselības un vides kvalitātes saglabāšanu, aizsargāšanu un uzlabošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīvu 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (1),

—

ņemot vērā 2010. gada 6. jūlija rezolūciju par Komisijas Zaļo grāmatu par bioatkritumu apsaimniekošanu Eiropas Savienībā (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju „Taisnīgi ienākumi lauksaimniekiem: labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (3),

—

ņemot vērā 2011. gada 18. janvāra rezolūciju par lauksaimniecības atzīšanu par stratēģiski svarīgu nozari pārtikas nodrošinātībā (4),

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par KLP 2020. gada perspektīvā: kā risināt nākotnē paredzamās ar pārtiku, dabas resursiem un teritoriālajiem aspektiem saistītās problēmas (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 5. jūlija rezolūciju par efektīvāku un taisnīgāku mazumtirdzniecības tirgu (6),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta 2010. gada priekšizpēti par pārtikas izšķērdēšanu 27 ES valstīs,

—

ņemot vērā 2011. gada FAO pētījumu „Pārtikas zaudējumi un pārtikas izšķērdēšana pasaulē”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Lauksaimniecības un lauku attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0430/2011),

A.

tā kā katru gadu Eiropā arvien lielāks veselīgas un uzturā lietojamas pārtikas daudzums — saskaņā ar dažiem pētījumiem līdz 50 % — tiek zaudēts visos pārtikas piegādes ķēdes posmos un dažos gadījumos visā ceļā līdz patērētājam, kļūst par atkritumiem;

B.

tā kā vienā no Komisijas publicētajiem pētījumiem minēts, ka pārtikas atkritumu apjoms gadā 27 dalībvalstīs ir aptuveni 89 miljoni tonnu jeb 179 kg uz vienu iedzīvotāju ar atšķirīgiem rādītājiem dažādās valstīs un nozarēs, nemaz neņemot vērā zudumus lauksaimnieciskajā ražošanā vai jūrā atpakaļ izmesto zivju daudzumu; tā kā kopējie pārtikas zudumi līdz 2020. gadam palielināsies aptuveni līdz 126 miljoniem tonnu (40 % palielinājums), ja vien netiks veiktas papildu preventīvas darbības vai pasākumi;

C.

tā kā Eiropas Savienībā joprojām dzīvo 79 miljoni cilvēku, kuru iztikas līmenis ir zem nabadzības sliekšņa, jeb vairāk nekā 15 % iedzīvotāju ienākumi ir zemāki par 60 % no vidējā rādītāja dzīvesvietas valstī; tā kā 16 miljoni no tiem ir saņēmuši palīdzību pārtikas veidā no labdarības iestādēm;

D.

tā kā FAO minētie skaitļi ir biedējoši, saskaņā ar tiem pašlaik pasaulē 925 miljonus cilvēku apdraud uztura nepietiekamība, un šie rādītāji arvien vairāk attālina tūkstošgades attīstības mērķu sasniegšanu, kas paredz izskaust nabadzību un badu līdz 2015. gadam;

E.

tā kā saskaņā ar FAO pētījumu, iedzīvotāju skaitam pasaulē pieaugot no 7 līdz 9 miljardiem, vajadzība pēc pārtikas piegādes līdz 2050. gadam pieaugs vismaz par 70 %;

F.

tā kā labības ražošana pasaulē ir pieaugusi no 824 miljoniem tonnu 1960. gadā līdz aptuveni 2,2 miljardiem tonnu 2010. gadā, katru gadu ražošanai palielinoties par 27 miljoniem tonnu; tā kā — ja lauksaimnieciskā ražošana pasaulē turpinās šo tendenci, labības ražošanas pieaugums līdz 2050. gadam, salīdzinot ar pašreizējiem rādītājiem, būs pietiekams, lai pabarotu pasaules iedzīvotājus; tā kā patlaban zaudējumi pēc ražas novākšanas ir aptuveni 14 % no kopējās ražošanas un vēl 15 % ir ar izplatīšanu un mājsaimniecības atkritumiem saistītie zaudējumi, trīs piektdaļas no kopējā līdz 2050. gadam nepieciešamā ražošanas palielinājuma varētu iegūt, vienkārši izbeidzot pārtikas izšķērdēšanu;

G.

tā kā pārtikas izšķērdēšanas samazināšana ir nozīmīgs pirmais solis cīņā pret badu pasaulē, reaģējot uz FAO paredzēto pieprasījuma pieaugumu un nepieciešamību uzlabot iedzīvotāju uzturvērtības līmeni;

H.

tā kā mazāka pārtikas izšķērdēšana nozīmētu efektīvāku zemes izmantošanu, labāku ūdens resursu pārvaldību un pozitīvu atbalstu visai lauksaimniecības nozarei pasaulē, kā arī atbalstu cīņā pret nepietiekamu uzturu jaunattīstības valstīs;

I.

tā kā pārtikas izšķērdēšana ietekmē ne tikai ētikas, ekonomikas, sociālo un uztura, bet arī veselības un vides jomu, jo neizlietotās pārtikas kalni lielā mērā veicina globālo sasilšanu un pārtikas atkritumi rada metānu, kas kā siltumnīcefekta gāze ir 21 reizi spēcīgāka par oglekļa dioksīdu;

J.

tā kā patērētāji jaunattīstības valstīs pārtiku izšķērdē minimāli; un tā kā pārtikas izšķērdēšana šajās valstīs galvenokārt ir saistīta ar finansiāliem un tehniskiem ierobežojumiem visā pārtikas piegādes ķēdē;

K.

tā kā Eiropā un Ziemeļamerikā iepriekšējās desmitgadēs, notiekot aktīvai pārtikas ražošanai, pārtikas atkritumu problēma nav bijusi politikas prioritāte, tādējādi radot pārtikas atkritumu daudzuma vispārēju palielināšanos pārtikas piegādes ķēdē; tā kā Eiropā un Ziemeļamerikā pārtikas atkritumi rodas galvenokārt mazumtirdzniecības un patēriņa posmā pretēji jaunattīstības valstīm, kur ražošana, ražas novākšana, apstrāde un transports ir posmi, kuros rodas lielākie zaudējumi;

L.

tā kā saskaņā ar nesenajiem pētījumiem no katra saražotās pārtikas kilograma atmosfērā nokļūst 4,5 kg CO2; tā kā Eiropā aptuveni 89 Mt atkritumos izmestās pārtikas rada 170 Mt CO2 ekvivalenta gadā, kas iedalās šādi: pārtikas rūpniecība — 59 Mt CO2 ekvivalenta gadā, iekšzemes patēriņš — 78 Mt CO2 ekvivalenta gadā, citi — 33 Mt CO2 ekvivalenta gadā; tā kā 30 % no saražotās pārtikas netiek izlietoti, taču to ražošanā izmanto papildu 50 % ūdens resursu apūdeņošanai, savukārt kilograma liellopu gaļas ražošanai vajadzīgas 5–10 tonnas ūdens;

M.

tā kā iepretī draudiem pārtikas nodrošinājumam ir jāsaskaras ar bagātās pasaules nelaimēm, piemēram, aptaukošanos, sirds un asinsvadu slimībām un vēzi, ko izraisa pārmērīgi trekna un olbaltumvielām pārbagāta pārtika, kā rezultātā pārēdušos iedzīvotāju skaits pasaulē ir tikpat liels kā to cilvēku skaits, kuru uzturs ir nepietiekams un nelīdzsvarots;

N.

tā kā nesenais ražošanas rādītāju kritums ir pretrunā ar nepieciešamību palielināt pārtikas ražošanu ES;

O.

tā kā atbalsts jaunattīstības valstīm, lai uzlabotu to pārtikas piegādes ķēžu efektivitāti, var ne tikai tieši uzlabot vietējo ekonomiku un šo teritoriju ilgtspējīgu attīstību, bet arī netieši uzlabot pasaules lauksaimniecības produktu tirdzniecības un dabas resursu sadales līdzsvaru;

P.

tā kā labas prakses apmaiņa Eiropas un starptautiskajā līmenī, kā arī palīdzība jaunattīstības valstīm ir ļoti svarīga, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu visā pasaulē;

Q.

tā kā arvien lielāks skaits dalībvalstu uzsāk sabiedrības izpratnes veicināšanas iniciatīvas par pārtikas izšķērdēšanas iemesliem un sekām, iespējām to samazināt un veicināt zinātnisku un pilsonisku kultūru, kas balstīta uz ilgtspējības un solidaritātes principiem;

R.

tā kā pārtikas zudumi atkritumos rodas visā pārtikas ražošanās ķēdē no lauksaimnieciskās ražošanas posma līdz uzglabāšanas, pārstrādes, izplatīšanas, pārvaldības un patēriņa posmam;

S.

tā kā pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki ir galvenokārt atbildīgi par nodrošinātību ar pārtiku un, pēc iespējas, par pārtikas izšķērdēšanas novēršanas risinājumiem;

T.

tā kā dažas dalībvalstis aizliedz pārtikas pārdošanu par cenām, kas ir zem pašizmaksas, atņemot mazumtirgotājiem iespēju dienas beigās pārdot patērētājiem nerealizēto svaigo pārtiku par lētāku cenu, un tādējādi turpinot veicināt izšķērdēšanu pārtikas ķēdē;

U.

tā kā nesen pieņemtajā regulā par pārtikas produktu informāciju patērētājiem ir precizēts, ka pārtikas produkti ar marķējumu „izlietot līdz” pēc minētā termiņa beigām būtu jāuzskata par nedrošiem;

V.

tā kā Augsta līmeņa forums par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu un Eiropas Pārtikas ilgtspējīga patēriņa un ražošanas apaļais galds strādā pie tā, lai uzlabotu pārtikas piegādes ķēdes efektivitāti un ilgtspējību;

1.

uzskata, ka nodrošinātība ar pārtiku ir viena no cilvēces pamattiesībām, kuras ievērošanu var panākt, nodrošinot veselīgas, pietiekamas, pienācīgas un uzturvielām bagātas pārtikas pieejamību, tās izmantošanas un piegāžu stabilitāti; uzsver, ka pārtikas ražošanu pasaulē nosaka vairāki faktori, tostarp dabas resursu ierobežotība attiecībā pret pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu un ierobežotā piekļuve pārtikai visneaizsargātākajos sabiedrības slāņos;

2.

aicina Padomi, Komisiju, dalībvalstis un pārtikas piegādes ķēdes dalībniekus steidzami risināt pārtikas izšķērdēšanas problēmu visā piegādes un patēriņa ķēdē un sagatavot pamatnostādnes un atbalsta veidus, lai uzlabotu pārtikas piegādes ķēdes efektivitāti katrā nozarē, kā arī aicina uzskatīt to par Eiropas politikas prioritāti; šajā sakarā aicina Komisiju veicināt informētību par notiekošo darbu gan Augsta līmeņa forumā par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu, gan Eiropas Pārtikas ilgtspējīga patēriņa un ražošanas apaļajā galdā, arī attiecībā uz ieteikumiem par to, kā cīnīties pret pārtikas izšķērdēšanu;

3.

pauž bažas par to, ka ik dienu ievērojams pārtikas daudzums, lai arī tas ir pilnībā lietojams uzturā, tiek izmests atkritumos, un par to, ka pārtikas izšķērdēšana rada gan vides, gan ētikas problēmas, kā arī ekonomiskās un sociālās izmaksas, kā rezultātā rodas sarežģījumi iekšējā tirgū gan uzņēmumiem, gan patērētājiem; aicina Komisiju analizēt iemeslus un sekas tam, ka Eiropā katru gadu aptuveni 50 % saražotās pārtikas tiek izmesta atkritumos, izšķērdēta un apglabāta poligonos, kā arī aicina nodrošināt sīki izstrādātu situācijas analīzi attiecībā uz izšķērdēšanu, kā arī ietekmes uz ekonomiku, vidi, uzturu un sociālo jomu novērtējumu; turklāt aicina Komisiju veikt praktiskus pasākumus ar mērķi līdz 2025. gadam uz pusi samazināt pārtikas izšķērdēšanu un vienlaicīgi novērst bioloģisko atkritumu veidošanos;

4.

norāda, ka pārtikas izšķērdēšanai ir vairāki iemesli: pārprodukcija, nepārdomāta produktu virzīšana tirgū (nepiemērots izmērs vai forma), produkta vai tā iepakojuma bojājumi, tirdzniecības noteikumi (izskata problēmas vai bojāts iepakojums) un neatbilstoša krājumu pārvaldība vai neatbilstošas tirdzniecības stratēģijas;

5.

aicina Komisiju novērtēt īstenošanas politikas ietekmi uz pārtikas atkritumu problēmu; pauž cerību, ka atkritumu apsaimniekošanas īstenošanas politika visā pārtikas ķēdē tiks pieņemta, piemērojot „piesārņotājs maksā” principu;

6.

uzskata — lai, cik vien iespējams, samazinātu pārtikas izmešanu atkritumos, ir jāiesaista visi pārtikas piegādes ķēdes dalībnieki un jārisina dažādie izšķērdēšanas iemesli katrā nozarē; tādēļ aicina Komisiju veikt visas pārtikas ķēdes analīzi, lai noteiktu, kurās pārtikas nozarēs tiek radīts visvairāk pārtikas atkritumu un kādi būtu risinājumi, lai novērstu pārtikas izmešanu atkritumos;

7.

mudina Komisiju sadarboties ar FAO, lai noteiktu kopējus mērķus nolūkā samazināt pārtikas izšķērdēšanu pasaules mērogā;

8.

atzīmē, ka jautājums par pārtikas izmešanu atkritumos ir jārisina saistībā ar resursu efektivitātes jautājumu; un aicina Komisiju izstrādāt īpašas iniciatīvas attiecībā uz pārtikas atkritumiem pamatiniciatīvas “Resursu ziņā efektīva Eiropa” ietvaros, lai nodrošinātu, ka pārtikas efektīvas izmantošanas jautājumam tiek pievērsta tikpat liela uzmanība un tiek vairota tikpat liela izpratne par to, kā par energoefektivitāti, jo šie abi aspekti ir vienlīdz svarīgi vides jomai un mūsu nākotnei;

9.

aicina Komisiju noteikt dalībvalstīm īpašus mērķus attiecībā uz pārtikas atkritumu novēršanu, tos ietverot dalībvalstu mērķos līdz 2014. gadam samazināt atkritumu daudzumu, kā ieteikts 2008. gadā pieņemtajā Atkritumu pamatdirektīvā;

10.

uzskata, ka jāsamazina pārtikas izmešana atkritumos visā pārtikas ķēdē no lauksaimniecības uzņēmuma līdz patērētāja galdam; uzsver, ka nepieciešams pieņemt saskaņotu stratēģiju, kurai sekotu konkrēta rīcība, tostarp labākās prakses apmaiņa Eiropas un valstu līmenī, lai uzlabotu koordināciju starp dalībvalstīm ar mērķi nepieļaut pārtikas izšķērdēšanu un uzlabot pārtikas piegādes ķēdes efektivitāti; uzskata, ka to varētu panākt, veicinot tiešus sakarus starp ražotājiem un patērētājiem un saīsinot pārtikas piegādes ķēdi, kā arī aicinot visas ieinteresētās personas uzņemties lielāku savstarpēji dalītu atbildību, un mudinot tās nostiprināt savstarpēju koordināciju, lai uzlabotu loģistiku, transportu, krājumu pārvaldību un iepakošanu;

11.

aicina Komisiju, dalībvalstis un ieinteresētās personas apmainīties ar labāko praksi, apvienojot zināšanas no attiecīgajiem forumiem un platformām, piemēram, izmantojot ES mazumtirdzniecības nozares forumu par ilgtspējību, Eiropas apaļā galda sarunas par ilgtspējīgu pārtikas patēriņu un ražošanu, augsta līmeņa forumu par pārtikas piegādes ķēdes darbības uzlabošanu, dalībvalstu neformālo tīklu „Friends of Sustainable Food”, patēriņa preču forumu u.c.

12.

aicina Komisiju, izstrādājot attīstības politiku, atbalstīt darbības, kuru mērķis ir samazināt pārtikas izšķērdēšanu visā pārtikas piegādes ķēdē jaunattīstības valstīs, kurās ražošanas metodes, ražas apstrāde pēc novākšanas, pārstrādes un iepakošanas infrastruktūra un procesi ir problemātiski vai nepiemēroti; iesaka veicināt šāda lauksaimniecības aprīkojuma un infrastruktūras modernizāciju, lai samazinātu zaudējumus pēc ražas novākšanas un palielinātu pārtikas glabāšanas laiku; turklāt uzskata, ka pārtikas piegādes ķēdes efektivitātes uzlabošana var palīdzēt attiecīgajām valstīm panākt saimniecisko patstāvību pārtikas nodrošinājuma ziņā;

13.

aicina no jauna noteikt mērķus attiecībā uz atbalsta pasākumiem ES līmenī par pārtikas produktu izdalīšanu Savienības visnelabvēlīgākajā situācijā esošajiem pilsoņiem, attiecībā uz Kopienas atbalstu piena un piena produktu piegādei skolēniem un attiecībā uz programmu augļu patēriņa veicināšanai skolās, lai novērstu pārtikas izšķērdēšanu;

14.

ņem vērā to, ka pastāv neskaidrības attiecībā uz jēdzieniem „pārtikas atkritumi” un „bioatkritumi”; uzskata, ka kopumā jēdziens „pārtikas atkritumi” ir attiecināms uz visiem izmestajiem pārtikas produktiem pārtikas piegādes ķēdē ekonomisku vai estētisku iemeslu dēļ, vai tādēļ, ka tuvojas „izlietot līdz” termiņš, bet kas vēl ir pilnībā ēdami un lietojami cilvēka uzturā, bet bez alternatīvas izmantošanas iespējām tiek izmesti un pārstrādāti atkritumos, negatīvi ietekmējot vidi, palielinot ekonomikas izmaksas un radot zaudējumus uzņēmumiem;

15.

ņem vērā to, ka Eiropā nav izveidota saskaņota pārtikas atkritumu definīcija; tāpēc aicina Komisiju iesniegt tiesību akta priekšlikumu, kurā būtu definēta “pārtikas atkritumu” tipoloģija un šajā sakarā noteiktu atšķirīgas definīcijas “ēdienu atliekām” vai bioatkritumiem, kas ir atšķirīgi no parastiem pārtikas atkritumiem, jo tie tiek atkārtoti izmantoti enerģijas ieguvē;

16.

uzskata, ka visām dalībvalstīm ir jādod iespēja mazumtirgotājiem ievērojami samazināt svaigas pārtikas cenu līdz summai, kas ir zem pašizmaksas, ja pārtikas derīguma termiņš tuvojas beigām, lai samazinātu nepārdotās izbrāķētās pārtikas apjomu un dotu iespēju patērētājiem ar zemākiem izmantojamiem ienākumiem nopirkt kvalitatīvu pārtiku par zemākām cenām;

17.

vēlas uzsvērt, ka lauksaimniecība pašā tās būtībā ir resursu ziņā efektīva un tai var būt galvenā loma cīņā pret pārtikas izšķērdēšanu; tāpēc aicina Komisiju nākamajos tiesību aktu priekšlikumos attiecībā uz lauksaimniecību, pārtikas produktu tirdzniecību un izplatīšanu paredzēt vērienīgus pasākumus šajā jomā; cer uz vienotu rīcību investīciju jomā pētījumos, zinātnē, tehnoloģijās, izglītībā, konsultēšanā un lauksaimniecības jauninājumos ar mērķi samazināt pārtikas izšķērdēšanu, kā arī izglītot patērētājus un veicināt, ka viņu rīcība ir atbildīgāka un saprātīgāka, lai novērstu pārtikas izšķērdēšanu;

18.

uzskata, ka kvalitātes prasības attiecībā uz izskatu, kas noteiktas Eiropas vai valstu tiesību aktos, vai iekšējos uzņēmējdarbības noteikumos, jo īpaši tās, kuras nosaka, kādam jābūt svaigu augļu un dārzeņu izmēram vai formai, ir daudzu nevajadzīgu zudumu pamatā, un tas palielina izšķērdētās pārtikas daudzumu; prasa ieinteresētajām personām atzīt un skaidrot neatbilstīga izmēra/formas lauksaimniecības produktu uzturvērtību, lai samazinātu izmesto produktu apjomu;

19.

aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes Atkritumu pamatdirektīvas (2008/98/EK) 5. panta, kurā noteikta blakusproduktu definīcija, īstenošanai, ņemot vērā, ka ES tiesību aktos trūkst juridiskās skaidrības par atšķirību starp to, kas ir un kas nav atkritumi, un tas varētu traucēt blakusproduktu efektīvu izmantošanu;

20.

aicina Komisiju, dalībvalstis, pārstrādātājus un mazumtirgotājus izstrādāt pamatnostādnes par risinājumiem, lai novērstu pārtikas izmešanu atkritumos un īstenot lielāku resursu efektīvu izmantošanu savā pārtikas piegādes ķēdes posmā, nepārtraukti strādāt pie tā, lai uzlabotu pārstrādi, iepakošanu un transportēšanu, tādējādi samazinot pārtikas zaudējumus atkritumos;

21.

mudina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt apmaiņu ar labāko praksi un popularizēt izpratnes veicināšanas kampaņas, lai uzlabotu sabiedrības informētību par pārtikas un lauksaimniecības produktu vērtību, pārtikas izšķērdēšanas iemesliem un sekām, un veidu, kā to samazināt, tādējādi atbalstot zinātnisku un pilsonisku kultūru, kas balstīta uz ilgtspējības un solidaritātes principiem; aicina dalībvalstis veicināt izglītošanas kursu ieviešanu pārtikas jautājumos visos izglītības līmeņos, tostarp augstskolās, piemēram, izskaidrojot, kā uzglabāt, pagatavot pārtiku un kur to novirzīt, ja tā ir lieka, tādējādi veicinot labākus paradumus sabiedrībā; uzsver vietējo pašvaldību un pašvaldību uzņēmumu nozīmīgo lomu līdztekus mazumtirgotājiem un plašsaziņas līdzekļiem iedzīvotāju informēšanā un atbalstīšanā, lai novērstu un samazinātu pārtikas izšķērdēšanu;

22.

atzinīgi vērtē vairākās dalībvalstīs jau ieviestās iniciatīvas ar mērķi vietējā līmenī atgūt neizpārdotos un izbrāķētos produktus visā pārtikas piegādes ķēdē, lai izplatītu to maznodrošinātām iedzīvotāju kategorijām, kam nav pirktspējas; uzsver, cik nozīmīgi šajā sakarībā ir apmainīties ar labāko praksi starp dalībvalstīm, kā arī ar iniciatīvām vietējā līmenī; tādēļ uzsver brīvprātīgo personu ieguldījumu produktu šķirošanā un izplatīšanā un profesionālo uzņēmumu ieguldījumu tādu sistēmu un pasākumu izveidē, kas novērš pārtikas izšķērdēšanu;

23.

aicina mazumtirgotājus iesaistīties pārtikas atkārtotas sadales programmās pilsoņiem, kam nav pirktspējas, un īstenot pasākumus, kas ļauj samazināt cenu produktiem, kuriem tuvojas derīguma termiņa beigas;

24.

atzinīgi vērtē uzņēmumu un profesionālo partnerību darbu sabiedriskajā, privātajā, akadēmiskajā un kopienas sektorā, sagatavojot un īstenojot Eiropas līmenī saskaņotas rīcības programmas, lai cīnītos pret pārtikas izšķērdēšanu;

25.

uzskata, ka ieguldījumi metodēs, kas mazina pārtikas izšķērdēšanu, varētu izraisīt to zaudējumu samazināšanos, kas rodas lauksaimniecības pārtikas uzņēmumiem, un attiecīgi samazinātu pārtikas cenas, tādējādi iespējams arī nodrošinot nabadzīgākām iedzīvotāju grupām labāku pārtikas pieejamību; aicina Komisiju izvērtēt instrumentus un darbības, lai stimulētu lauksaimniecības uzņēmumu, vairumtirdzniecības tirgu, veikalu, izplatīšanas ķēžu, sabiedriskās un privātās ēdināšanas iestāžu, restorānu, valsts pārvaldes iestāžu un NVO iesaistīšanos praksēs, kas vērstas pret pārtikas izšķērdēšanu; mudina šim nolūkam izmantot internetu un jaunās tehnoloģijas; šajā sakarā atzīmē, ka ir svarīgi izveidot zināšanu un inovāciju kopienu (ZIK) pārtikas jomā, kas galveno uzmanību pievērš arī pārtikas izšķērdēšanas novēršanai; aicina Komisiju prasīt lauksaimniecības pārtikas ražošanas nozarei un citām ieinteresētām personām uzņemties savu daļu atbildības par pārtikas atkritumu radīšanu, jo īpaši, piedāvājot dažāda lieluma pārtikas iepakojumus, un tādējādi novērtēt, vai būtu izdevīgi vairāk piedāvāt lielus iepakojumus, kā arī vairāk ņemt vērā vienas personas mājsaimniecības vajadzības, lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu un tādējādi arī patērētāju izraisīto oglekļa dioksīda emisijas ietekmi;

26.

prasa, lai dalībvalstis ievieš ekonomiskus stimulus ar mērķi ierobežot pārtikas izšķērdēšanu;

27.

uzsver, ka ar izmesto pārtikas produktu ražošanu, iepakošanu un transportēšanu saistītās SEG emisijas ir nevajadzīgas papildu emisijas; atzīmē, ka pārtikas piegādes ķēdes efektivitātes uzlabošana, novēršot pārtikas atkritumu radīšanu un izskaužot to, ka atkritumos tiek izmesta uzturā derīga pārtika, ir svarīga rīcība klimata pārmaiņu ietekmes samazināšanā;

28.

aicina Komisiju novērtēt iespējamus grozījumus noteikumos par valsts konkursiem ēdināšanas un viesu uzņemšanas pakalpojumu jomā, lai novērtēšanā vienlaicīgi ar citiem nosacījumiem priekšroka tiek dota uzņēmumiem, kas garantē neizpārdoto produktu izplatīšanu bez maksas tām iedzīvotāju kategorijām, kurām nav pirktspējas, un veic konkrētus pasākumus, lai samazinātu pārtikas atkritumu radīšanu, piemēram, dodot priekšroku lauksaimniecības un pārtikas produktiem, kas ražoti, cik vien iespējams, tuvu patēriņa vietai;

29.

aicina Komisiju rādīt piemēru, risinot pārtikas izšķērdēšanas problēmu Eiropas iestādēs, un steidzami veikt vajadzīgos pasākumus, lai samazinātu īpaši lielo ik dienu atkritumos izmestās pārtikas daudzumu dažādu ES iestāžu ēdnīcās;

30.

aicina Komisiju izvērtēt un veicināt pasākumus, lai samazinātu pārtikas izšķērdēšanu jau sākotnēji, piemēram, attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu ar dubultu termiņu (tirdzniecības un patēriņa) un lētāku to produktu pārdošanu, kuriem beidzas termiņš vai kas ir bojāti; atzīmē, ka efektīvai iepakojuma izmantošanai un optimizācijai var būt svarīga nozīme pārtikas izšķērdēšanas novēršanā, samazinot produkta vispārējo ietekmi uz vidi, šādi pasākumi varētu būt arī rūpnieciskais ekodizains, tostarp iepakojuma izmēru dažādošana, lai palīdzētu patērētājiem nopirkt pareizo daudzumu un novērstu pārmērīgu patēriņu, sniedzot padomu, kā uzglabāt un izmantot produktus, kā arī iepakojuma izstrādāšana tā, lai produkti saglabātos ilgāk un ilgāk būtu svaigi, vienmēr nodrošinot tādu materiālu izmantošanu iepakošanai un saglabāšanai, kas nekaitē veselībai un nesamazina produkta saglabāšanās laiku;

31.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm sniegt ieteikumus par dzesēšanas temperatūrām, ņemot vērā, ka ir pierādīts — neoptimālas un nepiemērotas temperatūras dēļ pārtika priekšlaicīgi kļūst nederīga lietošanai uzturā, un tiek radīti atkritumi, no kuriem būtu iespējams izvairīties; uzsver, ka saskaņoti temperatūras līmeņi visā piegādes ķēdē uzlabotu produktu saglabāšanu un samazinātu pārtikas izšķērdēšanu attiecībā uz produktiem, ko transportē un pārdod ārpus valsts robežām;

32.

atgādina Komisijas pētījuma rezultātus (Consumer Empowerment in the EU - SEC(2011)0469), kas liecina, ka 18 % aptaujāto Eiropas iedzīvotāju neizprot marķējuma „ieteicams līdz” nozīmi; tādēļ prasa Komisijai un dalībvalstīm precizēt termiņa marķējumu („ieteicams līdz” un „izlietot līdz”) nozīmi, lai mazinātu neskaidrības patērētājiem par to, vai produkts ir lietojams uzturā, un publiski izplatīt precīzu informāciju, jo īpaši par to, ka minimālā derīguma termiņa apzīmējums „ieteicams līdz” ir saistīts ar kvalitāti, savukārt „izlietot līdz” ir saistīts ar produkta nekaitīgumu, tādējādi palīdzot patērētājiem izdarīt izvēli, kas pamatota ar informāciju; mudina Komisiju publicēt lietotājdraudzīgu rokasgrāmatu par to, kā izmantot pārtiku, kurai tuvojas derīguma termiņa beigas, vienlaikus nodrošinot pārtikas nekaitīgumu pārtikas ziedojumos un dzīvnieku barībā, kā arī izmantot ieinteresēto personu labākās prakses pārtikas piegādes ķēdē, piemēram, lai ātrāk un efektīvāk nodrošinātu atbilstību starp piedāvājumu un pieprasījumu;

33.

aicina dalībvalstis veicināt un atbalstīt iniciatīvas, kas veicina ilgtspējīgu ražošanu mazā un vidējā mērogā vietējiem un reģionāliem tirgiem un patēriņam; atzīst, ka vietējie tirgi ir ilgtspējīgi vides kontekstā un veicina pamatnozares stabilitāti; pieprasa, lai kopējā lauksaimniecības politika nākotnē nodrošinātu nepieciešamo finansējumu stabilitātes veicināšanai galvenajā nozarē, piemēram, ar tiešo pārdošanu, vietējiem tirgiem un visu veidu centieniem, kas veicina to, lai pārtikas ceļš pie patērētāja būtu pēc iespējas īsāks;

34.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka mazie vietējie ražotāji un vietējās ražotāju grupas var piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās, lai īstenotu īpašās programmas, kas jo īpaši veicina augļu un piena produktu patēriņu skolās;

35.

aicina Padomi un Komisiju pasludināt 2014. gadu par Eiropas gadu pret pārtikas izšķērdēšanu, kas būtu nozīmīgs informācijas un atbalsta instruments, lai informētu Eiropas iedzīvotājus un pievērstu valstu valdību uzmanību šim svarīgajam tematam, lai paredzētu atbilstošus līdzekļus attiecīgajām problēmām tuvākajā nākotnē;

36.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/32

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību, kurā paredzēts, ka ar Savienības politiku vides jomā palīdz saglabāt, aizsargāt un uzlabot vides kvalitāti, kā arī aizsargāt cilvēku veselību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā,

—

ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.

tā kā aļģu ziedēšana, kas saistīta ar piekrastes un upes grīvu ūdeņu eitrofikāciju, ir parādība, kas vērojama visās Eiropas jūru piekrastēs (Lamanša jūras šaurumā, Atlantijas okeānā, Ziemeļjūrā, Baltijas jūrā, Vidusjūrā);

B.

tā kā šī parādība rada nopietnu kaitējumu šo ūdeņu ekoloģiskajam stāvoklim, sabiedrības veselībai un attiecīgo reģionu ekonomikas dinamikai;

C.

tā kā šādu pārrobežu parādību risināšanai ir jārod Eiropas mēroga risinājums;

1.

prasa Komisijai saskaņā ar Direktīvu 2000/60/EK, pamatojoties uz paraugprakses apmaiņu un šo parādību skarto ieinteresēto personu sadarbību, izstrādāt Eiropas rīcības plānu aļģu ziedēšanas apkarošanai;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem (1) Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/33

—

ņemot vērā Reglamenta 123. pantu,

A.

tā kā salas ir ļoti atkarīgas no importēta fosilā kurināmā, tām ir augstākas degvielas izmaksas, bet tās piedāvā arī pētniecības, demonstrācijas un izstrādes iespējas atjaunojamo enerģiju un energoefektivitātes jomā;

B.

tā kā salas ir neaizsargātas pret klimata pārmaiņu ietekmi, jo tām ir augsta līmeņa bioloģiskā daudzveidība un trauslas ekosistēmas;

C.

tā kā atjaunojamie enerģijas avoti ir plaši pieejami un to attīstīšana var būtiski atvieglot salu pastāvīgo struktūras traucējumu ietekmi, sniedzot sociālekonomiskos ieguvumus to iedzīvotājiem,

1.

pauž savu atzinību kopienām un perifērajiem reģioniem, kas parakstījuši paktu, lai izdarītu vairāk nekā noteikts Stratēģijas ES 2020 mērķos, savās teritorijās attiecīgi samazinot CO2 emisijas par vismaz 20 %;

2.

aicina Komisiju turpināt atbalsta sniegšanu Eiropas salu kopienām, lai sasniegtu ES mērķus ilgtspējības jomā;

3.

uzstāj, ka ES pamatprogrammās un politikas dokumentos jābūt īpašām un tiešām norādēm uz salu ilgtspējību atbilstīgi Līguma par Eiropas Savienības darbību 174. pantam;

4.

uzstāj, ka jārada stimuli, lai visas salas pievienotos paktam un piedalītos salu sadarbībā;

5.

uzsver, cik svarīgi ir mobilizēt pienācīgus finanšu resursus, lai atbalstītu pakta procesa darbību, pamatojoties uz Mēru pakta, Viedo pilsētu un līdzīgu ES iniciatīvu modeļiem;

6.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo deklarāciju kopā ar parakstītāju vārdiem (1) Komisijai.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/35

—

ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences priekšlikumu,

—

ņemot vērā 2009. gada 15. jūlija (1) un 2011. gada 14. decembra (2) lēmumu par pastāvīgo komiteju skaitlisko sastāvu,

—

ņemot vērā Reglamenta 183. pantu,

1.

nolemj Parlamenta komiteju skaitlisko sastāvu grozīt šādi:

un Parlamenta apakškomiteju skaitlisko sastāvu grozīt šādi:

2.

ņemot vērā Priekšsēdētāju konferences 2009. gada 9. jūlija lēmumu par komiteju prezidiju sastāvu, nolemj, ka komitejas prezidijā var būt ne vairāk kā četri priekšsēdētāja vietnieki;

3.

uzdod priekšsēdētājam informēšanas nolūkā nosūtīt šo lēmumu Padomei un Komisijai.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/37

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Parlamentam un Padomei (COM(2011)0516),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 2. punktu un 77. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuriem Komisija tam ir iesniegusi priekšlikumu (C7-0226/2011),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 3. punktu,

—

ņemot vērā Padomes pārstāvja 2011. gada 12. decembra vēstulē pausto apņemšanos apstiprināt Parlamenta nostāju saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 4. punktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 55. pantu,

—

ņemot vērā Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu komitejas ziņojumu (A7-0441/2011),

1.

pieņem turpmāk izklāstīto nostāju pirmajā lasījumā;

2.

prasa Komisijai priekšlikumu iesniegt vēlreiz, ja tā ir paredzējusi šo priekšlikumu būtiski grozīt vai aizstāt ar citu tekstu;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/38

—

ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (09737/2011),

—

ņemot vērā Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Gruziju par lauksaimniecības produktu un pārtikas produktu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu aizsardzību (09738/2011),

—

ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 4. punkta pirmo daļu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunkta v) daļu, kā arī 218. panta 7. punktu (C7-0202/2011),

—

ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A7-0450/2011),

1.

sniedz piekrišanu nolīguma noslēgšanai;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Gruzijas valdībai un parlamentam.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/39

—

ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (13894/2011),

—

ņemot vērā piekrišanas procedūras pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar 4. panta 2. punkta otro ievilkumu Padomes 1997. gada 27. novembra Lēmumā 97/836/EK par Eiropas Kopienas pievienošanos ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Nolīgumam vienotu tehnisko prasību apstiprināšanai riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, un par nosacījumiem to apstiprinājumu savstarpējai atzīšanai, kas piešķirti, pamatojoties uz šīm prasībām, ("pārskatītais 1958. gada Nolīgums") (1)(C7-0303/2011),

—

ņemot vērā Reglamenta 81. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A7-0005/2012),

1.

sniedz piekrišanu Padomes lēmuma projektam;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/39

—

ņemot vērā Padomes lēmuma projektu (13895/2011),

—

ņemot vērā piekrišanas procedūras pieprasījumu, ko Padome iesniedza saskaņā ar 4. panta 2. punkta otro ievilkumu Padomes 1997. gada 27. novembra Lēmumā 97/836/EK par Eiropas Kopienas pievienošanos ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Nolīgumam vienotu tehnisko prasību apstiprināšanai riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, un par nosacījumiem to apstiprinājumu savstarpējai atzīšanai, kas piešķirti, pamatojoties uz šīm prasībām („Pārskatītais 1958. gada Nolīgums”), (1) (C7-0302/2011),

—

ņemot vērā Reglamenta 81. pantu,

—

ņemot vērā Starptautiskās tirdzniecības komitejas ieteikumu (A7-0004/2012),

1.

sniedz piekrišanu Padomes lēmuma projektam;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/40

—

ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (13238/2011),

—

ņemot vērā Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Indonēzijas Republikas valdību par dažiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu aspektiem (10843/3/2010),

—

ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu un 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu (C7-0242/2011),

—

ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu (A7-0448/2011),

1.

piekrīt nolīguma noslēgšanai;

2.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Indonēzijas Republikas valdībai un parlamentam.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/41

—

ņemot vērā projektu Padomes lēmumam (09138/2011),

—

ņemot vērā Sadarbības memorandu starp Eiropas Savienību un Starptautisko Civilās aviācijas organizāciju (07702/2011),

—

ņemot vērā piekrišanas pieprasījumu, ko Padome iesniegusi saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 100. panta 2. punktu, 218. panta 6. punkta otrās daļas a) apakšpunktu, 218. panta 7. punktu un 218. panta 8. punkta pirmo daļu (C7-0163/2011),

—

ņemot vērā Reglamenta 81. pantu un 90. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ieteikumu (A7-0391/2011),

1.

piekrīt Sadarbības memoranda slēgšanai;

2.

uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem un Starptautiskajai Civilās aviācijas organizācijai.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/41

—

ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (07906/2/2011 – C7-0250/2011),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2009. gada 11. jūnija atzinumu (1),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2009. gada 4. decembra atzinumu (2),

—

ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā (3) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2008)0810),

—

ņemot vērā 2011. gada 21. decembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta pieņemto nostāju otrajā lasījumā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 8. punkta a) apakšpunktu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā Parlamenta Reglamenta 66. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ieteikumus otrajam lasījumam (A7-0334/2011),

1.

apstiprina turpmāk izklāstīto nostāju otrajā lasījumā;

2.

apstiprina Eiropas Parlamenta paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.

pieņem zināšanai Komisijas paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

4.

uzdod priekšsēdētājam Parlamenta nostāju nosūtīt Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

6.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 227/43

—

ņemot vērā Padomes nostāju pirmajā lasījumā (05032/2/2011 – C7-0251/2011),

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 17. februāra atzinumu (1),

—

ņemot vērā Parlamenta nostāju pirmajā lasījumā (2) attiecībā uz Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamentam un Padomei (COM(2009)0267),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 7. punktu,

—

ņemot vērā 2011. gada 23. novembra vēstulē Padomes pārstāvja pausto apņemšanos apstiprināt Eiropas Parlamenta pieņemto nostāju otrajā lasījumā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 294. panta 8. punkta a) apakšpunktu,

—

ņemot vērā Reglamenta 66. pantu,

—

ņemot vērā Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas ieteikumu otrajam lasījumam (A7-0336/2011),

1.

pieņem turpmāk izklāstīto nostāju otrajā lasījumā;

2.

apstiprina Eiropas Parlamenta paziņojumu, kas pievienots šai rezolūcijai;

3.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt Parlamenta nostāju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.