3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/1

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/2

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/2

1)

Vai, ieviešot Eiropas Savienības tiesības attiecībā uz procesuālo tiesību sistēmu, kurā vispārējām tiesām, kuras izskata lietu pēc būtības, ir jāpārbauda arī tiesību aktu neatbilstība konstitūcijai, bet tām ir aizliegta tiesību aktu vispārīga atcelšana, kas ir tikai īpašā veidā izveidotas konstitucionālas tiesas kompetencē, no Eiropas Savienības tiesībās paredzētā “līdzvērtības principa” ir jāsecina, ka vispārējām tiesām, ja tiesību akts pārkāpj Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (Pamattiesību harta) 47. pantu, procesa laikā ir arī jāpieprasa konstitucionālajai tiesai vispārīgi atcelt tiesību aktu un tās nevar vienkārši nepiemērot tiesību aktu konkrētajā lietā?

2)

Vai Pamattiesību hartas 47. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu procesuālu tiesību normu, saskaņā ar kuru tiesa, kurai nav starptautiskas jurisdikcijas, ieceļ prombūtnē esošas personas likumisku pārstāvi lietas dalībniekam, kura domicilu nevar konstatēt, un tad šis likumiskais pārstāvis ar savu “ierašanos” var saistoši noteikt starptautisko jurisdikciju?

3)

Vai Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (Regula Nr. 44/2001) (1) 24. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka “prasītājs vēršas” [tiesā] šīs normas izpratnē tikai tad, ja atbilstošo procesuālo darbību ir veicis pats atbildētājs vai viņa pilnvarots juridiskais pārstāvis, vai tomēr tam nav ierobežojumu un tas pats attiecas arī uz prombūtnē esošas personas likumisko pārstāvi, kas iecelts saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem?

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/2

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/3

1)

Vai Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK (1) par negodīgiem noteikumiem [patērētāju līgumos] un Savienības tiesību principi par patērētāju tiesību aizsardzību un līgumisko līdzsvaru ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu Spānijas tiesisko regulējumu hipotēku jomā, kurā ir noteikts, ka hipotekārā aizdevuma devējs var prasīt aizdevuma nodrošinājuma palielinājumu, ja ar hipotēku nodrošinātā nekustamā īpašuma vērtība samazinās par 20 %, taču tajā nav paredzēts, ka saistībā ar procedūru par piedziņas vēršanu uz hipotēku patērētājs/parādnieks/puse, pret kuru ir vērsta piedziņa, var prasīt pēc pretēja novērtējuma veikšanas pārskatīt minēto summu, par kādu ir novērtēts nekustamais īpašums, vismaz LEC  (2) 671. panta nolūkiem, ja šī vērtība ir pieaugusi vienādā proporcijā vai to pārsniedz, laikā starp hipotēkas nostiprināšanu un piedziņas vēršanu uz hipotēku?

2)

Vai Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem [patērētāju līgumos] un Savienības tiesību principi par patērētāju tiesību aizsardzību un līgumisko līdzsvaru ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu Spānijas procesuāltiesisko regulējumu par piedziņas vēršanu uz hipotēku, kurā ir noteikts, ka kreditors/piedzinējs var sev piešķirt ar hipotēku nodrošināto īpašumu par 50 % (pašlaik 60 %) no tā vērtības, kas nozīmē netaisnīgu sodu patērētājam/parādniekam/pusei, pret kuru ir vērsta piedziņa, 50 % (pašlaik 40 %) apmērā no minētās vērtības?

3)

Vai Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem [patērētāju līgumos] un Savienības tiesību principi par patērētāju tiesību aizsardzību un līgumisko līdzsvaru ir jāinterpretē tādējādi, ka pastāv tiesību ļaunprātīga izmantošana un netaisna iedzīvošanās, ja pēc tam, kad kreditors/piedzinējs sev ir piešķīris ar hipotēku nodrošināto nekustamo īpašumu par 50 % (pašlaik 60 %) no tā vērtības, tas vēl prasa piedzīt atlikušo parāda summu, lai pilnībā atgūtu parādu, neskatoties uz to, ka summa, par kādu ir novērtēts šādi piešķirtais nekustamais īpašums un/vai piešķirta nekustamā īpašumā faktiskā vērtība ir augstāka par maksājamā parāda kopsummu, pat ja šāda rīcība ir atļauta valsts procesuāltiesiskajā regulējumā?

4)

Vai Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem [patērētāju līgumos] un Savienības tiesību principi par patērētāju tiesību aizsardzību un līgumisko līdzsvaru ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda ar hipotēku nodrošināta nekustamā īpašuma piešķiršana par summu par kādu tas tika novērtēts un/vai tā faktisko vērtību, kas ir augstāka nekā hipotekārā parāda apmērs, nozīmē, ka ir jāpiemēro LEC 570. pants, ar kuru tādējādi tiek aizstāts LEC 579. un 671. pants, un vai līdz ar to ir jāuzskata, ka kreditors/piedzinējs ir saņēmis pilnīgu saistības izpildījumu?

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/3

—

atzīt un nospriest

—

izskatot lietu no jauna, atzīt un nospriest:

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/4

1)

Vai tās dalībvalsts, kuras teritorijā attiecībā uz parādnieces mantu ir sākta maksātnespējas procedūra, tiesu jurisdikcijā ir izskatīt maksātnespējas administratora prasību pret parādnieces sabiedrības vadītāju sakarā ar tādu maksājumu atlīdzību, kuri ir veikti pēc sabiedrības maksātnespējas iestāšanās vai pēc tam, kad konstatētas tās pārmērīgi lielas parādsaistības?

2)

Vai tās dalībvalsts, kuras teritorijā attiecībā uz parādnieces mantu ir sākta maksātnespējas procedūra, tiesas jurisdikcijā ir izskatīt maksātnespējas administratora prasību pret parādnieces sabiedrības vadītāju sakarā ar tādu maksājumu atlīdzību, kuri ir veikti pēc sabiedrības maksātnespējas iestāšanās vai pēc tam, kad konstatētas tās pārmērīgi lielas parādsaistības, ja sabiedrības vadītāja dzīvesvieta ir nevis citā Eiropas Savienības dalībvalstī, bet gan Lugāno II konvencijas līgumslēdzējā valstī?

3)

Vai atbilstīgi 1. jautājumam ES maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkts attiecas uz prasību?

4)

Ja atbilstīgi 1. jautājumam ES maksātnespējas regulas 3. panta 1. punkts neattiecas uz prasību un/vai šajā sakarā tiesas jurisdikcijā neietilpst jautājums par sabiedrības vadītāju, kura pastāvīgā dzīvesvieta ir Lugāno II konvencijas līgumslēdzējā valstī:

Vai tā ir bankrota lieta Lugāno II konvencijas 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē?

5)

Ja atbilde uz 4. jautājumu ir apstiprinoša:

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/5

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/5

1)

Vai Direktīvas 85/337 (1), kas grozīta ar Direktīvu 97/11 (2), I pielikuma 20. punktā esošais jēdziens “[e]lektroenerģijas gaisvadu līniju instalēšana, kurām ir 220 kV vai lielāka voltāža un vairāk nekā 15 km liels garums” ir interpretējams tādējādi, ka vienīgās elektroietaises, kuras tas sevī ietver, ir gaisvadu līnijas, kuras atbilst abiem šiem limitiem?

2)

Vai Direktīvas 85/337, kas grozīta ar Direktīvu 97/11, II pielikuma 3. punkta b) apakšpunktā esošais jēdziens “[…] elektroenerģijas pārraidīšana pa virszemes vadiem” ir interpretējams tādējādi, ka vienīgās elektroietaises, kuras tas sevī ietver, ir gaisvadu līnijas? Ja atbilde ir noraidoša:

3)

Vai Direktīvas 85/337 II pielikuma 3. punkta b) apakšpunktā esošais jēdziens “[…] elektroenerģijas pārraidīšana pa virszemes vadiem” ir interpretējams tādējādi, ka tas ietver sevī transformācijas apakšstacijas?

4)

Vai Direktīvas 85/337 II pielikuma 3. punkta b) apakšpunktā esošais jēdziens “[…] elektroenerģijas pārraidīšana pa virszemes vadiem” ir interpretējams tādējādi, ka tas ietver sevī transformācijas apakšstacijas, pat ja to būvniecība vai paplašināšana tiek īstenota, pamatojoties uz projektu, kurā nav iekļauta gaisvadu līnijas izveide?

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/6

1)

Vai lieta, kurā lūgts piedzīt zaudējumus un atzīt par nelikumīgām atbildētāju darbības saistībā ar aizliegtu vienošanos un dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, un kas balstīta uz citas dalībvalsts vispārsaistošu normatīvo aktu piemērošanu, ir atzīstama par civillietu vai komerclietu Regulas (1) izpratnē, ņemot vērā, ka aizliegtās vienošanās nav spēkā ar to noslēgšanas brīdi, bet normatīvo aktu pieņemšana ir valsts darbība publisko tiesību jomā (acte jure imperii), uz kuru attiecas starptautisko publisko tiesību normas par valsts jurisdikcionālo imunitāti pret citas valsts tiesām?

2)

Ja atbilde uz 1. jautājumu ir apstiprinoša (lieta ir civillieta vai komerclieta Regulas izpratnē), vai tiesvedība Lietā “Par zaudējumu piedziņu” ir uzskatāma par tiesvedību, kuras priekšmets ir uzņēmējsabiedrību institūciju lēmumu likumīgums Regulas 22. panta 2. punkta izpratnē, kas pieļauj nolēmuma neatzīšanu atbilstoši Regulas 35. panta 1. punktam?

3)

Ja Lietas “Par zaudējumu piedziņu” prasības priekšmets ietilpst Regulas 22. panta 2. punkta tvērumā (izņēmuma jurisdikcija), vai atzinējvalsts tiesai ir pienākums pārbaudīt Regulas 35. panta 1. punktā minētos apstākļus attiecībā uz Sprieduma par pagaidu aizsardzības pasākumu piemērošanu atzīšanu?

4)

Vai Regulas 34. panta 1. punktā ietverto sabiedriskās kārtības klauzulu var saprast tādējādi, ka Sprieduma par pagaidu aizsardzības pasākumu piemērošanu atzīšana ir pretēja dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai, ja, pirmkārt, kā galvenais arguments pagaidu aizsardzības pasākumu piemērošanai ir minēta prasības ievērojamā summa bez pamatota un argumentēta aprēķina, otrkārt, ja atzīstot un izpildot šādu nolēmumu, atbildētājiem var rasties zaudējumi, kurus Lietas “Par zaudējumu piedziņu” prasības noraidīšanas gadījumā nebūs iespējams piedzīt no bankrotējušas uzņēmējsabiedrības, kāda ir prasītāja, kas rezultātā skar atzinējvalsts ekonomiskās intereses, tādējādi apdraudot valsts drošību, ievērojot to, ka Latvijas Republika ir Lidostas “Rīga” 100 % akciju īpašniece, un 52,6 % AS “Air Baltic Corporation” akciju īpašniece.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/7

a)

atlīdzība (cena) par preces piegādi, par kuru puses ir vienojušās, no kā atņem PVN likmi, vai

b)

atlīdzība (cena) par preces piegādi, par kuru puses ir vienojušās?

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/7

a)

atlīdzība (cena) par preces piegādi, par kuru puses ir vienojušās, no kā atņem PVN likmi, vai

b)

atlīdzība (cena) par preces piegādi, par kuru puses ir vienojušās?

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/7

—

atcelt Padomes 2013. gada 7. marta Lēmumu 2013/129/ES par kontroles pasākumu piemērošanu 4-metilamfetamīnam (1);

—

saglabāt Padomes Lēmuma 2013/129/ES iedarbību līdz brīdim, līdz tas tiks aizstāts ar jaunu pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību aktu;

—

piespriest Eiropas Savienības Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/8

—

atzīt, ka, paredzētajā termiņā nepieņemot vai nepaziņojot tādus normatīvus vai administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvas 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (1) prasības, Polijas Republika nav izpildījusi šīs direktīvas 27. panta 1. punktā paredzētos pienākumus;

—

Direktīvas 2009/28/EK transponēšanas pasākumu nepaziņošanas dēļ saskaņā ar LESD 260. panta 3. punktu piespriest Polijas Republikai naudas sodu EUR 133 228,80 dienā, sākot no sprieduma šajā lietā pasludināšanas dienas;

—

piespriest Polijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/8

—

atzīt, ka, nepieņemot normatīvos un administratīvos aktus, kas vajadzīgi, lai transponētu Komisijas 2010. gada 2. septembra Direktīvu 2010/61/ES, ar ko pielikumus Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/68/EK par bīstamo kravu iekšzemes pārvadājumiem pirmo reizi pielāgo zinātnes un tehnikas attīstībai (1), vai katrā ziņā par tiem nepaziņojot Komisijai, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi minētās direktīvas 2. panta 1. punktā paredzētos pienākumus;

—

piespriest Beļģijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/9

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/9

a)

“uzņēmums”, kas minēts 3.2. pantā, ir jāsaprot kā tā parādnieka filiāle, pret kuru ir sākta galvenā procedūra, un tas nepieļauj to, ka vienlaicīgi likvidējot vairākas sabiedrības, kas pieder vienai un tai pašai grupai, pret tām var sākt sekundāro procedūru dalībvalstī, kurā tām ir juridiskā adrese, ar pamatojumu, ka tām ir juridiskas personas statuss?

b)

visām personām, kuras ir pilnvarotas pieprasīt sākt sekundāro procedūru, jābūt rezidentiem vai to juridiskajai adresei jābūt tās dalībvalsts tiesas teritorijā, kurā ir iesniegta prasība uzsākt procedūru, vai šīs tiesības ir jāattiecina uz visiem Savienības iedzīvotājiem, ja tie pierāda, ka tiem pastāv tiesiskās attiecības ar attiecīgo uzņēmumu?

c)

tā kā galvenā maksātnespējas procedūra ir likvidācijas procedūra, rīkojumu par uzņēmuma sekundāras maksātnespējas procedūras sākšanu var izdot tikai tad, ja tā atbilst pamatotības kritērijiem, kurus izvērtē tās dalībvalsts tiesa, kurā sekundārā procedūra ir sākta?

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/9

1)

Vai Regulas Nr. 883/2004 (1) 4. panta ratione personae piemērošanas jomā ietilpst arī personas, kuras vēlas pieprasīt nevis sociālā nodrošinājuma tiesību jomas vai ģimenes atbalsta veida pabalstu regulas 3. panta 1. punkta izpratnē, bet gan īpašu pabalstu, kas nav atkarīgs no iemaksām, regulas 3. panta 3. punkta, 70. panta izpratnē?

2)

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai dalībvalstīm, lai izvairītos no tā, ka nesamērīgi tiek pieprasīti sociālie pabalsti, kas garantē ienākumus iztikas minimumam un nav atkarīgi no iemaksām regulas 70. panta izpratnē, ir aizliegts šāda veida pabalstus, kuri tiek piešķirti savas valsts pilsoņiem, kas atrodas tādā pašā situācijā, pilnīgi vai daļēji atteikt neaizsargātākajiem Savienības pilsoņiem?

3)

Ja atbilde uz pirmo vai otro jautājumu ir noliedzoša, vai dalībvalstīm, lai izvairītos no tā, ka nesamērīgi tiek pieprasīti sociālie pabalsti, kas garantē ienākumus iztikas minimumam un nav atkarīgi no iemaksām Regulas Nr. 883/2004 70. panta izpratnē, saskaņā ar a) LESD 18. pantu un/vai b) LESD 20. panta 2. punkta otrā teikuma a) apakšpunktu, tos lasot kopā ar LESD 20. panta 2. punkta trešo teikumu un Direktīvas 2004/38 (2) 24. panta 2. punktu, ir aizliegts šāda veida pabalstus, kuri tiek piešķirti savas valsts pilsoņiem, kas atrodas tādā pašā situācijā, pilnīgi vai daļēji atteikt neaizsargātākajiem Savienības pilsoņiem?

4)

Ja saskaņā ar atbildi uz iepriekšminētajiem jautājumiem pabalstu, kas garantē ienākumus iztikas minimumam, daļēja atteikšana atbilst Eiropas tiesību normām: vai no iemaksām neatkarīgu pabalstu, kas garantē ienākumus iztikas minimumam, piešķiršana Savienības pilsoņiem, ja vien tie nav neatliekamas vajadzības gadījumi, drīkst aprobežoties ar nepieciešamo līdzekļu nodošanu, lai viņi atgrieztos dzimtenē, vai tomēr Pamattiesību hartas 1., 20. un 51. pants prasa papildu pabalstus, kas dod pastāvīgas uzturēšanās iespēju?

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/11

—

atcelt Padomes 2013. gada 18. februāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 157/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importam (OV L 49, 22.2.2013., 10. lpp.), ciktāl tā skar prasītājas un to dalībniekus; un

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājām radušies šajā tiesvedībā.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir rīkojusies pretēji pamatregulai, jo tā izvēlējās valsts mēroga maksājumu un atteicās aprēķināt individuālu dempinga maksājumu, neraugoties uz to, ka tai bija visa nepieciešamā informācija, lai to darītu. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka Komisija pieļāva acīmredzamu kļūdu atbilstošo faktu vērtējumā, kļūdu tiesību piemērošanā, nenorādīja iemeslus saviem secinājumiem, pārkāpa savu rūpības pienākumu un pārkāpa tiesības uz aizstāvību, kā arī prasītāju tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu.

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka tas, ka Komisija nav pielāgojusi eksporta cenu, aprēķinot dempinga starpību, neveicot attiecīgo maisījumu izgatavotāju maisījumu eksporta cenu augšupvērstu pielāgošanu, ir acīmredzama kļūda atbilstīgo faktu vērtējumā un kļūda tiesību piemērošanā;

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, vērtējot atbilstīgos faktus, un pārkāpusi pamatregulu un nediskriminācijas principu, pārvērtējot bioetanola importa apjomu no ASV un neattiecoties pret šo importu līdzīgi kā pret šī paša produkta importu no trešās valsts.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi pamatregulu, veicot kaitējuma starpību aprēķinus.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi pamatregulu, pamatojot savu būtiskā kaitējuma noteikšanu ar Savienības industriju, kura neražo līdzīgu produktu, un definējot Savienības industriju pirms ir definēts līdzīgs produkts.

6)

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka acīmredzamu kļūdu vērtējumā un acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā rezultātā apstrīdētajā regulā ir pieļauti pārkāpumi, jo tajā noteiktais būtiskais kaitējums ir balstīts uz datiem, kas attiecas uz nenozīmīgu Savienības ražotāju piemēru.

7)

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka citi būtiskā kaitējuma iemesli nelauž cēloņsakarību starp mērķtiecīgo importu un apgalvoto kaitējumu Savienības industrijai.

8)

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Padome pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā un pārkāpa samērīguma principu, nosakot nevajadzīgu dempinga pasākumu.

9)

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pieļāva kļūdas tiesību piemērošanā un pārkāpa labas pārvaldības principu un nediskriminācijas principu, uzskatot, ka izmeklēšana par ASV izcelsmes bioetanolu bija balstīta uz pienācīgu sūdzību, lai gan tā neapmierināja pamatregulā noteiktās prasības.

10)

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir izdarījusi vairākus prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumus un nav norādījusi iemeslus apstrīdētās regulas pieņemšanai, ņemot vērā to, ka galīgajā secinājumā, uz kura tā ir balstīta, nav būtisku faktu un apsvērumu noteiktu pasākumu pieņemšanai. Komisija ir arī grozījusi pasākumu spēkā esamības laikposmu, nenorādot iemeslus, lai gan tā nav devusi prasītājām piekļuvi nekonfidenciāliem lietas materiāliem laicīgi, ne arī devusi pienācīgu laiku prasītājiem sniegt komentārus par galīgo secinājumu.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/12

—

atcelt Padomes 2013. gada 18. februāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 157/2013, ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu Amerikas Savienoto Valstu izcelsmes bioetanola importam (OV L 49, 22.2.2013., 10. lpp.), ciktāl tā skar prasītāju, un

—

piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas prasītājai radušies šajā tiesvedībā.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir rīkojusies pretēji pamatregulai, jo tā izvēlējās valsts mēroga maksājumu un atteicās aprēķināt individuālu dempinga maksājumu, neraugoties uz to, ka tai bija visa nepieciešamā informācija, lai to darītu. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka Komisija pieļāva acīmredzamu kļūdu atbilstošo faktu vērtējumā, kļūdu tiesību piemērošanā, nenorādīja iemeslus saviem secinājumiem, pārkāpa savu rūpības pienākumu un pārkāpa tiesības uz aizstāvību, kā arī prasītāju tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu.

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka tas, ka Komisija nav pielāgojusi eksporta cenu, aprēķinot dempinga starpību, neveicot attiecīgo maisījumu izgatavotāju maisījumu eksporta cenu augšupvērstu pielāgošanu, ir acīmredzama kļūda atbilstīgo faktu vērtējumā un kļūda tiesību piemērošanā;

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu, vērtējot atbilstīgos faktus, un pārkāpusi pamatregulu un nediskriminācijas principu, pārvērtējot bioetanola importa apjomu no ASV un neattiecoties pret šo importu līdzīgi kā pret šī paša produkta importu no trešās valsts.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi pamatregulu, veicot kaitējuma starpību aprēķinus.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un pārkāpusi pamatregulu, pamatojot savu būtiskā kaitējuma noteikšanu ar Savienības industriju, kura neražo līdzīgu produktu, un definējot Savienības industriju pirms ir definēts līdzīgs produkts.

6)

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka acīmredzamu kļūdu vērtējumā un acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā rezultātā apstrīdētajā regulā ir pieļauti pārkāpumi, jo tajā noteiktais būtiskais kaitējums ir balstīts uz datiem, kas attiecas uz nenozīmīgu Savienības ražotāju piemēru.

7)

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka citi būtiskā kaitējuma iemesli nelauž cēloņsakarību starp mērķtiecīgo importu un apgalvoto kaitējumu Savienības industrijai.

8)

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Padome pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā un pārkāpa samērīguma principu, nosakot nevajadzīgu dempinga pasākumu.

9)

Ar devīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija pieļāva kļūdas tiesību piemērošanā un pārkāpa labas pārvaldības principu un nediskriminācijas principu, uzskatot, ka izmeklēšana par ASV izcelsmes bioetanolu bija balstīta uz pienācīgu sūdzību, lai gan tā neapmierināja pamatregulā noteiktās prasības.

10)

Ar desmito pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir izdarījusi vairākus prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumus un nav norādījusi iemeslus apstrīdētās regulas pieņemšanai, ņemot vērā to, ka galīgajā secinājumā, uz kura tā ir balstīta, nav būtisku faktu un apsvērumu noteiktu pasākumu pieņemšanai. Komisija ir arī grozījusi pasākumu spēkā esamības laikposmu, nenorādot iemeslus, lai gan tā nav devusi prasītājām piekļuvi nekonfidenciāliem lietas materiāliem laicīgi, ne arī devusi pienācīgu laiku prasītājiem sniegt komentārus par galīgo secinājumu.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/13

—

piespriest kompensāciju EUR 958 920,00 apmērā pamatojoties uz to, ka 2013. gada 26. aprīļa Saprašanās Memoranda starp Kipru un atbildētājām 1.23.–1.27. punktā paredzētie nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantam un Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 1. Protokola 1. pantam;

—

atzīt attiecīgos nosacījumus par spēkā neesošiem un steidzami piespriest līguma par Eiropas Stabilitātes mehānismu (turpmāk tekstā — “ESM līgums”) 14.–18. pantam paredzēto finansiālās palīdzības instrumentu pārskatīšanu atbilstoši tā 19. pantam saskaņā ar Tiesas spriedumu un ņemot vērā izmaiņas, lai izpildītu Tiesas spriedumu, un

—

ciktāl pirmajā punktā prasītā kompensācija nenozīmē, ka attiecīgie nosacījumi tiktu atcelti, izdot rīkojumu par kompensāciju par LESD 263. panta pārkāpumu.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgie Saprašanās Memoranda nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku (1), jo:

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie pārkāpumi, tos ņemot kopā, ir tik plaši, ka tie ir uzskatāmi par nopietnu normu ar augstāku likuma spēku pārkāpumu, jo:

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka prasītājas noguldījumu bankā atņemšana nebija ne nepieciešama, ne samērīga.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka rezultātā atbildētāju dēļ prasītajiem tika atņemti viņu noguldījumi bankā, jo, ja nebūtu acīmredzamā pārkāpuma, prasītājas noguldījumi bankā būtu bijuši aizsargāti ar Hartā un Protokolā paredzētajām tiesībām, tādējādi prasītājas zaudējumi bija pietiekami tieši un paredzami.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie apgalvojumi ir pamatoti un attiecīgie nosacījumi ir jāatceļ, neskatoties uz to, ka attiecīgo nosacījumu adresāts bija Kipra, jo tie skar tieši un individuāli katru no prasītajiem tādēļ, ka attiecīgie nosacījumi un veids, kā tie tika ieviesti, ir pretrunā Līgumam un/vai tiesiskumam tā piemērošanā un/vai, ciktāl tiek apgalvots, ka prasītājas noguldījumu bankā atņemšana bija pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tā bija prettiesiska un pretrunā LES 6. panta 1. punktam.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/14

—

piespriest kompensāciju EUR 1 999 121,60 apmērā pamatojoties uz to, ka 2013. gada 26. aprīļa Saprašanās Memoranda starp Kipru un atbildētājām 1.23.–1.27. punktā paredzētie nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantam un Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 1. Protokola 1. pantam;

—

atzīt attiecīgos nosacījumus par spēkā neesošiem un steidzami piespriest līguma par Eiropas Stabilitātes mehānismu (turpmāk tekstā — “ESM līgums”) 14.–18. pantam paredzēto finansiālās palīdzības instrumentu pārskatīšanu atbilstoši tā 19. pantam saskaņā ar Tiesas spriedumu un ņemot vērā izmaiņas, lai izpildītu Tiesas spriedumu, un

—

ciktāl pirmajā punktā prasītā kompensācija nenozīmē, ka attiecīgie nosacījumi tiktu atcelti, izdot rīkojumu par kompensāciju par LESD 263. panta pārkāpumu.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgie Saprašanās Memoranda nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku (1), jo:

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie pārkāpumi, tos ņemot kopā, ir tik plaši, ka tie ir uzskatāmi par nopietnu normu ar augstāku likuma spēku pārkāpumu, jo:

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka prasītājas noguldījumu bankā atņemšana nebija ne nepieciešama, ne samērīga.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka rezultātā atbildētāju dēļ prasītajiem tika atņemti viņu noguldījumi bankā, jo, ja nebūtu acīmredzamā pārkāpuma, prasītājas noguldījumi bankā būtu bijuši aizsargāti ar Hartā un Protokolā paredzētajām tiesībām, tādējādi prasītājas zaudējumi bija pietiekami tieši un paredzami.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie apgalvojumi ir pamatoti un attiecīgie nosacījumi ir jāatceļ, neskatoties uz to, ka attiecīgo nosacījumu adresāts bija Kipra, jo tie skar tieši un individuāli katru no prasītajiem tādēļ, ka attiecīgie nosacījumi un veids, kā tie tika ieviesti, ir pretrunā Līgumam un/vai tiesiskumam tā piemērošanā un/vai, ciktāl tiek apgalvots, ka prasītājas noguldījumu bankā atņemšana bija pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tā bija prettiesiska un pretrunā LES 6. panta 1. punktam.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/15

—

piespriest kompensāciju GBP 347 520,68 apmērā pamatojoties uz to, ka 2013. gada 26. aprīļa Saprašanās Memoranda starp Kipru un atbildētājām 1.23.–1.27. punktā paredzētie nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantam un Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 1. Protokola 1. pantam;

—

atzīt attiecīgos nosacījumus par spēkā neesošiem un steidzami piespriest līguma par Eiropas Stabilitātes mehānismu (turpmāk tekstā — “ESM līgums”) 14.–18. pantam paredzēto finansiālās palīdzības instrumentu pārskatīšanu atbilstoši tā 19. pantam saskaņā ar Tiesas spriedumu un ņemot vērā izmaiņas, lai izpildītu Tiesas spriedumu, un

—

ciktāl pirmajā punktā prasītā kompensācija nenozīmē, ka attiecīgie nosacījumi tiktu atcelti, izdot rīkojumu par kompensāciju par LESD 263. panta pārkāpumu.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgie Saprašanās Memoranda nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku (1), jo:

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie pārkāpumi, tos ņemot kopā, ir tik plaši, ka tie ir uzskatāmi par nopietnu normu ar augstāku likuma spēku pārkāpumu, jo:

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka prasītāju noguldījumu bankā atņemšana nebija ne nepieciešama, ne samērīga.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka rezultātā atbildētāju dēļ prasītajiem tika atņemti viņu noguldījumi bankā, jo, ja nebūtu acīmredzamā pārkāpuma, prasītāju noguldījumi bankā būtu bijuši aizsargāti ar Hartā un Protokolā paredzētajām tiesībām, tādējādi prasītāju zaudējumi bija pietiekami tieši un paredzami.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie apgalvojumi ir pamatoti un attiecīgie nosacījumi ir jāatceļ, neskatoties uz to, ka attiecīgo nosacījumu adresāts bija Kipra, jo tie skar tieši un individuāli katru no prasītajiem tādēļ, ka attiecīgie nosacījumi un veids, kā tie tika ieviesti, ir pretrunā Līgumam un/vai tiesiskumam tā piemērošanā un/vai, ciktāl tiek apgalvots, ka prasītāju noguldījumu bankā atņemšana bija pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tā bija prettiesiska un pretrunā LES 6. panta 1. punktam.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/17

—

piespriest kompensāciju EUR 1 552 110,64 apmērā pamatojoties uz to, ka 2013. gada 26. aprīļa Saprašanās Memoranda starp Kipru un atbildētājām 1.23.–1.27. punktā paredzētie nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantam un Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 1. Protokola 1. pantam;

—

atzīt attiecīgos nosacījumus par spēkā neesošiem un steidzami piespriest līguma par Eiropas Stabilitātes mehānismu (turpmāk tekstā — “ESM līgums”) 14.–18. pantam paredzēto finansiālās palīdzības instrumentu pārskatīšanu atbilstoši tā 19. pantam saskaņā ar Tiesas spriedumu un ņemot vērā izmaiņas, lai izpildītu Tiesas spriedumu, un

—

ciktāl pirmajā punktā prasītā kompensācija nenozīmē, ka attiecīgie nosacījumi tiktu atcelti, izdot rīkojumu par kompensāciju par LESD 263. panta pārkāpumu.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgie Saprašanās Memoranda nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku (1), jo:

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie pārkāpumi, tos ņemot kopā, ir tik plaši, ka tie ir uzskatāmi par nopietnu normu ar augstāku likuma spēku pārkāpumu, jo:

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka prasītāju noguldījumu bankā atņemšana nebija ne nepieciešama, ne samērīga.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka rezultātā atbildētāju dēļ prasītajiem tika atņemti viņu noguldījumi bankā, jo, ja nebūtu acīmredzamā pārkāpuma, prasītāju noguldījumi bankā būtu bijuši aizsargāti ar Hartā un Protokolā paredzētajām tiesībām, tādējādi prasītāju zaudējumi bija pietiekami tieši un paredzami.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie apgalvojumi ir pamatoti un attiecīgie nosacījumi ir jāatceļ, neskatoties uz to, ka attiecīgo nosacījumu adresāts bija Kipra, jo tie skar tieši un individuāli katru no prasītajiem tādēļ, ka attiecīgie nosacījumi un veids, kā tie tika ieviesti, ir pretrunā Līgumam un/vai tiesiskumam tā piemērošanā un/vai, ciktāl tiek apgalvots, ka prasītāju noguldījumu bankā atņemšana bija pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tā bija prettiesiska un pretrunā LES 6. panta 1. punktam.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/18

—

piespriest kompensāciju EUR 1 583 479,00 apmērā pamatojoties uz to, ka 2013. gada 26. aprīļa Saprašanās Memoranda starp Kipru un atbildētājām 1.23.–1.27. punktā paredzētie nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantam un Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 1. Protokola 1. pantam;

—

atzīt attiecīgos nosacījumus par spēkā neesošiem un steidzami piespriest līguma par Eiropas Stabilitātes mehānismu (turpmāk tekstā — “ESM līgums”) 14.–18. pantam paredzēto finansiālās palīdzības instrumentu pārskatīšanu atbilstoši tā 19. pantam saskaņā ar Tiesas spriedumu un ņemot vērā izmaiņas, lai izpildītu Tiesas spriedumu, un

—

ciktāl pirmajā punktā prasītā kompensācija nenozīmē, ka attiecīgie nosacījumi tiktu atcelti, izdot rīkojumu par kompensāciju par LESD 263. panta pārkāpumu.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgie Saprašanās Memoranda nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku (1), jo:

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie pārkāpumi, tos ņemot kopā, ir tik plaši, ka tie ir uzskatāmi par nopietnu normu ar augstāku likuma spēku pārkāpumu, jo:

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka prasītāju noguldījumu bankā atņemšana nebija ne nepieciešama, ne samērīga.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka rezultātā atbildētāju dēļ prasītajiem tika atņemti viņu noguldījumi bankā, jo, ja nebūtu acīmredzamā pārkāpuma, prasītāju noguldījumi bankā būtu bijuši aizsargāti ar Hartā un Protokolā paredzētajām tiesībām, tādējādi prasītāju zaudējumi bija pietiekami tieši un paredzami.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie apgalvojumi ir pamatoti un attiecīgie nosacījumi ir jāatceļ, neskatoties uz to, ka attiecīgo nosacījumu adresāts bija Kipra, jo tie skar tieši un individuāli katru no prasītajiem tādēļ, ka attiecīgie nosacījumi un veids, kā tie tika ieviesti, ir pretrunā Līgumam un/vai tiesiskumam tā piemērošanā un/vai, ciktāl tiek apgalvots, ka prasītāju noguldījumu bankā atņemšana bija pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tā bija prettiesiska un pretrunā LES 6. panta 1. punktam.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/19

—

piespriest kompensāciju EUR 278 925,79 apmērā pamatojoties uz to, ka 2013. gada 26. aprīļa Saprašanās Memoranda starp Kipru un atbildētājām 1.23.–1.27. punktā paredzētie nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantam un Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas 1. Protokola 1. pantam;

—

atzīt attiecīgos nosacījumus par spēkā neesošiem un steidzami piespriest līguma par Eiropas Stabilitātes mehānismu (turpmāk tekstā — “ESM līgums”) 14.–18. pantam paredzēto finansiālās palīdzības instrumentu pārskatīšanu atbilstoši tā 19. pantam saskaņā ar Tiesas spriedumu un ņemot vērā izmaiņas, lai izpildītu Tiesas spriedumu, un

—

ciktāl pirmajā punktā prasītā kompensācija nenozīmē, ka attiecīgie nosacījumi tiktu atcelti, izdot rīkojumu par kompensāciju par LESD 263. panta pārkāpumu.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka attiecīgie Saprašanās Memoranda nosacījumi ietvēra prasības, kuras ir nopietnā pretrunā privātpersonu aizsardzībai paredzētām normām ar augstāku likuma spēku (1), jo:

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie pārkāpumi, tos ņemot kopā, ir tik plaši, ka tie ir uzskatāmi par nopietnu normu ar augstāku likuma spēku pārkāpumu, jo:

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka prasītājas noguldījumu bankā atņemšana nebija ne nepieciešama, ne samērīga.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka rezultātā atbildētāju dēļ prasītajiem tika atņemti viņu noguldījumi bankā, jo, ja nebūtu acīmredzamā pārkāpuma, prasītājas noguldījumi bankā būtu bijuši aizsargāti ar Hartā un Protokolā paredzētajām tiesībām, tādējādi prasītājas zaudējumi bija pietiekami tieši un paredzami.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka iepriekš minētie apgalvojumi ir pamatoti un attiecīgie nosacījumi ir jāatceļ, neskatoties uz to, ka attiecīgo nosacījumu adresāts bija Kipra, jo tie skar tieši un individuāli katru no prasītajiem tādēļ, ka attiecīgie nosacījumi un veids, kā tie tika ieviesti, ir pretrunā Līgumam un/vai tiesiskumam tā piemērošanā un/vai, ciktāl tiek apgalvots, ka prasītājas noguldījumu bankā atņemšana bija pilnvaru nepareiza izmantošana, jo tā bija prettiesiska un pretrunā LES 6. panta 1. punktam.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/21

—

atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju otrās padomes 2013. gada 3. aprīļa lēmumu lietā R 386/2012-2, jo tas neesot saderīgs ar Regulas Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu;

—

piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot apelācijas procesā radušos izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/21

—

atcelt ITSB Apelāciju pirmās padomes 2013. gada 21. marta lēmumu lietā R 2608/2011-1;

—

atcelt Anulēšanas nodaļas 2011. gada 21. oktobra Lēmumu Nr. 4891 C, kurš tika pieņemts pirms apstrīdētā lēmuma;

—

piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp apelācijas tiesvedībā radušos izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/22

—

atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) Apelāciju pirmās padomes 2013. gada 7. marta lēmumu lietā R 383/2012-1 tiktāl, ciktāl ar to Kopienas preču zīmes “LLRGS” reģistrācija Nr. 3384625 atzīta par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika iesniegts ļaunticīgi;

—

Anulēšanas nodaļas 2011. gada 20. decembra lēmumu lietā 4174 C atstāt spēkā negrozītu un

—

piespriest ITSB segt savus un atlīdzināt Silicium saistībā ar šo tiesvedību radušos tiesāšanās izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/22

—

atcelt un atzīt par spēkā neesošu Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju pirmās padomes 2013. gada 7. marta lēmumu lietā R 1565/2012-1 un līdz ar to ļaut reģistrēt Kopienas preču zīmi Nr. 9 548 884“ELECTROLINERA” attiecībā uz 4., 37. un 39. klasē ietilpstošām precēm, kas tika noraidītas ar apstrīdēto lēmumu;

—

piespriest atbildētājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/23

—

atcelt ITSB Apelāciju ceturtās padomes 2013. gada 26. marta lēmumu lietā R 1539/2012-4 un

—

piespriest ITSB un otrai procesa dalībniecei (prasītājai procesā Iebildumu nodaļā un atbildētājai ITSB Apelāciju padomē) segt savus un atlīdzināt Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēja (pieteikuma par spēkā neesamības atzīšanu iesniedzēja) tiesāšanās izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/23

—

atcelt Eiropas Komisijas Lēmuma C(2013) 1870, galīgā redakcija, 1. un 2. pantu;

—

atzīt Regulas (EK) Nr. 16/2003 (1), konkrētāk, tās 7. panta nepiemērojamību šajā gadījumā, pamatojoties uz būtisku formas prasību pārkāpumu, Regulas (EK) Nr. 1164/94 (2) pārkāpumu vai, katrā ziņā, ES tiesību sistēmā spēkā esošo vispārējo tiesību principu pārkāpumu;

—

atzīt, ka Eiropas Komisijai ir jāmaksā attiecīgais atlikums;

—

pakārtoti:

—

katrā ziņā, piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

1)

Pirmais pamats ir saistīts ar Regulas (EK) Nr. 16/2003 prettiesiskumu, jo ar to ir pārkāptas būtiskas formas prasības un hierarhiski augstāka tiesību norma.

Regula (EEK) Nr. 16/2003 ir prettiesiska, jo to nav pieņēmusi komisāru kolēģija ne atbilstoši pilnvarojuma procedūrai, ne rakstveida procedūrai, ne vienkāršotai procedūrai atbilstoši Eiropas Komisijas Reglamentam (3) redakcijā, kas bija spēkā šīs regulas pieņemšanas dienā, jo netika ievērots Komisijas Iekšējā reglamenta, kurš bija spēkā [regulas] pieņemšanas dienā, 18. pants, un ciktāl Komisija Regulas (EK) Nr. 16/2003 7. pantu ir interpretējusi pretrunā Regulai (EK) Nr. 1164/94.

2)

Otrais pamats ir saistīts ar Eiropas tiesību normu attiecībā uz izdevumu atbilstību pārkāpšanu.

Ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāptas Līguma piemērošanas juridiskās normas, īpaši attiecībā uz jautājumu par to, vai izdevumi, kas ir samaksāti atbilstības laikposma sākumā un beigās, ir uzskatāmi par Eiropas finansējumam atbilstošiem izdevumiem, lai arī rēķins par tiem ir izrakstīts pirms tam.

3)

Trešais pamats ir saistīts ar tiesiskās paļāvības principa, tiesiskās noteiktības principa un administrācijas pienākuma ievērot pašas izdotos aktus pārkāpumu.

Atbilstoši Eiropas Komisijas pastāvīgajai administratīvajai praksei attiecīgā tiesību norma tika interpretēta Portugāles Republikas norādītajā veidā.

Šo interpretāciju veica Eiropas Komisijas autorizēti avoti un tā tika paziņota gan Portugāles Republikai, gan citām dalībvalstīm; atbilstoši tās saturam Portugāles Republikai bija tiesības uzskatīt, ka rēķini, kas ir saņemti pirms tam, kad viss pieteikums ir saņemts Komisijā, un apmaksāti pēc tam, ir atbilstīgi.

Ar Komisijas šobrīd aizstāvētās interpretācijas noteikšanu acīmredzami tiek pārkāpts tiesiskās noteiktības princips, radot Portugāles Republikai būtisku finansiālu nastu, lai gan šāda interpretācija nebija ne zināma, ne paredzama.

4)

Ceturtais pamats, kas ir iesniegts pakārtoti, ir saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu.

Pat ja ir taisnība, ka saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1164/94 II pielikuma H pantu Eiropas Komisija var veikt finanšu korekcijas, kādas tā uzskata par nepieciešamām, un kas var radīt pilnīgu vai daļēju projektam piešķirtā atbalsta atņemšanu, arī tai ir jāievēro samērīguma princips, ņemot vērā attiecīgā gadījuma apstākļus, piemēram, pārkāpuma veidu un finanšu ietekmes, kas var būt trūkumiem pārraudzības vai kontroles sistēmās, apmēru. Tādējādi nav saprotams, kā var paredzēt piešķirtā atbalsta atņemšanu pilnībā, jo korekcijas 100 % apmērā tiek piemērotas tikai tad, ja trūkumu apmērs pārraudzības un kontroles sistēmās vai konstatētā pārkāpuma smagums ir tādi, kas ir uzskatāmi par pilnīgu Kopienas noteikumu neievērošanu, kas attiecas uz visiem prettiesiskajiem maksājumiem.

Interpretācijas grūtības ir atbildību mīkstinošs faktors, kas Komisijai vienmēr būtu jāņem vērā. Ievērojot aprakstītos apstākļus, pastāv mazāk ierobežojoši pasākumi — samazinātas likmes piemērošana vai pat atsacīšanās no jebkādas korekcijas veikšanas —, kas ļauj sasniegt vēlamo mērķi.

5)

Piektais pamats, kas ir iesniegts pakārtoti, ir saistīts ar noilgumu.

Katrā ziņā izdevumiem, kas radušies līdz 2003. gada 3. jūnijam, jau ir iestājies noilgums, jo pēdējā rēķina datums ir 2003. gada 28. februāris, proti, trīs mēnešus un divas dienas pirms attiecīgā datuma.

Atbilstoši Regulai (EK) Nr. 2988/95 (4) noilgums lietas ierosināšanai ir četri gadi, sākot no pārkāpuma izdarīšanas brīža.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/25

—

konstatēt Eiropas Komisijas ārpuslīgumisko atbildību attiecībā uz kaitējumu, ko tā nodarījusi, pieņemot 2008. gada 12. jūnija Regulu Nr. 530/2008, ar ko nosaka ārkārtas pasākumus attiecībā uz seineriem, kas zvejo zilās tunzivis Atlantijas okeānā uz austrumiem no 45° R garuma un Vidusjūrā, kuru Tiesa ar 2011. gada 17. marta spriedumu lietā C-221/09 atzina par spēkā neesošu;

—

un līdz ar to piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt nodarīto kaitējumu;

—

piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/25

—

atcelt Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) Apelāciju pirmās padomes 2013. gada 26. marta lēmumu lietā R 1072/2012-1;

—

piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

—

Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpums

—

Regulas Nr. 207/2009 7. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpums

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/26

—

atcelt prasītāju 2013. gada februāra algas paziņojumos ietvertos lēmumus, ar kuriem noteikts 2013. gadā ikgadējo algas pielāgojumu veikt 1,8 % apmērā un līdz ar to atcelt arī līdzīgus lēmumus, kas ietverti nākamajos algas paziņojumos;

—

piespriest atbildētājam materiālo zaudējumu atlīdzināšanai i) samaksāt algas starpību, piemērojot algas pielāgojumu 2013. gadam, proti, palielinājumu 1,8 % apmērā par laika posmu no 2013. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 31. decembrim; ii) samaksāt algas starpību, kas, algām, kuras tiks izmaksātas sākot ar 2014. gada janvāri, radīsies, piemērojot algas pielāgojumu 1,8 % apmērā 2013. gadā; iii) samaksāt nokavējuma procentus par algas starpībām līdz to pilnīgai samaksai, piemērojamo nokavējuma procentu apmēru aprēķinot atbilstoši konkrētajā laikposmā piemērojamajai Eiropas Centrālās bankas noteiktajai procentu likmei refinansēšanas darījumiem, palielinot to par trim procentiem un iv) atlīdzināt zaudējumus pirktspējas samazinājuma dēļ;

—

piespriest atbildētājam katram no prasītājiem samaksāt EUR 1 000 kā morālā kaitējuma atlīdzinājumu;

—

piespriest atbildētājam segt tiesāšanās izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/26

—

atcelt a) 2012. gada 18. decembra lēmumu, ciktāl Apelāciju komiteja saskaņā ar EIB Reglamenta 22. pantu un 2012. gada 29. marta Paziņojumu personālam (Note to Staff) Nr. 715 HR/P&O/2012-0103 ir noraidījusi sūdzību par tās 2011. gada informatīvo ziņojumu; b) 2011. gada informatīvo ziņojumu saistībā ar novērtējumu, ciktāl viņam nav piešķirts vērtējums “Exceptional performance” vai vērtējums “Very good performance” un, visbeidzot, ciktāl viņš nav izvirzīts paaugstināšanai amatā D funkciju grupā, kā arī ciktāl tajā ir noteikti viņa mērķi 2012. gadam; c) visus saistītos, turpmākos un iepriekš pieņemtos aktus, ieskaitot lēmumus par paaugstināšanu amatā saskaņā ar Cilvēkresursu direkcijas direktora 2012. gada maija paziņojumu “2011 staff appraisal exercise, award of promotions and titles”, ņemot vērā, ka saskaņā ar viņa priekšnieku pausto un šajā lietā apstrīdēto viedokli EIB neesot to ņēmusi vērā punktā “Promotions from Function E to D”;

—

atcelt vai nepiemērot pamatnostādnes, ko “Cilvēkresursu” direkcija ir pieņēmusi ar 2011. gada 13. decembra Paziņojumu Nr. 709 — RH/P&O/2011-0242, un attiecīgās 2011. gada 14. decembra“Guidelines to the 2011 annual staff appraisal exercise”, ciktāl tajās ir paredzēts, ka galīgais vērtējums ir jāpauž vārdiski, bet nav noteikti kritēriji, kas ir jāņem vērā vērtētājam, lai veikumu varētu uzskatīt par “exceptionnelle dépassant les attentes” [“ārkārtīgi labu, kas pārsniedz gaidīto”], “très bonne” [“ļoti labu”] vai arī “répondant à toutes les attentes” [“atbilstošu gaidītajam”];

—

piespriest atbildētājai atlīdzināt nodarīto morālo un mantisko kaitējumu, kā arī tiesāšanās izdevumus.

3.8.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/27

—

atcelt 2013. gada 8. janvāra lēmumu par viņa pensiju tiesību aprēķinu, kas iegūtas pirms stāšanās amatā Komisijā;

—

ciktāl nepieciešams, atcelt lēmumu noraidīt viņa 2013. gada 12. marta sūdzību par VĪN piemērošanu un diskonta likmēm, kas bija spēkā viņa pieteikuma par pensijas tiesību pārskaitīšanu iesniegšanas brīdī;

—

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.