10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/1

1.1.

Iepriekšējos atzinumos un tā sauktā “20/20/20” tiesību aktu kopuma sagatavošanā EESK ir stingri atbalstījusi atjaunojamu enerģijas avotu (AEA) izmantošanu.

1.2.

AEA veicināšana ES līmenī ir līdzeklis, kas palīdz mazināt enerģētikas nozares radītās oglekļa dioksīda emisijas (pildot Eiropas apņemšanos dot savu artavu klimata aizsardzībā) un mazināt atkarību no importa (uzlabojot apgādes drošību).

1.3.

Arvien pieaugošais nevienmērīgi pieejamo AEA īpatsvars ir raisījis spraigas debates par šāda pieauguma tehniskajām un ekonomiskajām sekām. Pēc prezidentvalsts Īrijas pieprasījuma EESK ir centusies minētajā jautājumā viest vairāk skaidrības un pārredzamības.

1.4.

Ja energoavotu sadalījumā nevienmērīgi pieejamo AEA īpatsvars pārsniedz noteiktu slieksni, energosistēma ir jāpapildina ar vairākiem komponentiem: energotīkla paplašinājumiem, uzglabāšanas iekārtām, rezerves jaudu, un jācenšas sekmēt elastīgs patēriņš. Tāpēc Komiteja iesaka šos vēl trūkstošos elementus steidzami attīstīt un instalēt.

1.5.

Kamēr minētie papildu komponenti nav pieejami, saražoto enerģiju laiku pa laikam nebūs iespējams izmantot vai arī tīklos un kontroles sistēmās laiku pa laikam var rasties pārslodze. Tātad ierīkotās iekārtas netiks efektīvi izmantotas un turklāt būs apdraudēta energoapgādes drošība un Eiropas enerģijas tirgus dzīvotspēja.

1.6.

Tālab ir rūpīgi jādefinē vai jāpārdefinē AEA ievadīšanas noteikumi, lai vienmēr garantētu energoapgādes drošību un gādātu, ka atjaunojamās elektroenerģijas ražošana atbilst pieprasījumam.

1.7.

Lai paplašinātu nevienmērīgi pieejamās (jeb nepastāvīgas) atjaunojamo avotu enerģijas ražotnes, vajadzīgi vēl lielāki ieguldījumi, ar kuru palīdzību izstrādāt un ekspluatēt trūkstošos integrētas sistēmas komponentus. Īpašs pārbaudījums, iespēja un neapšaubāma nepieciešamība ir pietiekamas vispārējās uzglabāšanas jaudas attīstīšana un ierīkošana.

1.8.

Tādējādi pastiprināta nepastāvīgas atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izmantošana var izraisīt ievērojamu elektrības izmaksu pieaugumu, kas, atspoguļots patērētāju rēķinos, varētu likt ievērojami kāpt izmantojamās elektrības cenām.

1.9.

Ilgtspējīgas enerģijas sistēmas, kuras lielā mērā balstītas uz atjaunojamiem enerģijas avotiem (lai arī tās rada papildu izmaksas salīdzinājumā ar pašreizējām uz fosilajiem avotiem balstītajām sistēmām), ir vienīgais ilgtermiņa risinājums enerģijas jomā nākotnē. Turklāt ir jāatzīmē, ka izmaksu palielināšanās ir nenovēršama, ņemot vērā vienošanos iekļaut ārējās izmaksas un pārtraukt subsīdijas uz fosiliem avotiem balstītai enerģijai.

1.10.

Tāpēc Komiteja iesaka Komisijai veikt attiecīgu rūpīgu tautsaimniecisku pētījumu par šā atzinuma tematu, lai atklātos jautājumus analizētu kvantitatīvi.

1.11.

Šādam izmaksu pieaugumam var būt arī citas ekonomiska rakstura sekas: i) iespējams kaitējums Eiropas rūpniecības konkurētspējai, ii) lielāks slogs iedzīvotājiem, sevišķi sociāli nelabvēlīgām grupām.

1.12.

Tādējādi ir risks, ka vēl vairāk ražotņu tiks pārceltas no ES uz trešām valstīm, kur enerģija ir lētāka. Tas var nozīmēt ne vien zaudētu cīņu pret klimata pārmaiņām (oglekļa emisiju pārvirzi), bet arī draudus Eiropas ekonomikai un labklājībai.

1.13.

Neatbilstīgas subsīdijas un stimuli, kas dažādās Eiropas valstīs ir atšķirīgi, var radīt vēl citas izmaksas, tālab viss izmaksu jautājums, kas ietver arī alternatīvas enerģētikas stratēģijas, atklāti un pārredzami jāapspriež, pievēršoties arī ārējām izmaksām, kuras saistītas ar dažādajām energosistēmām un to savstarpējo atkarību.

1.14.

Minēto iemeslu dēļ ir vajadzīga kopīga Eiropas enerģētikas politika un iekšējais enerģijas tirgus. Tas varētu kalpot par pamatu stabilai tiesiskā regulējuma sistēmai, kas vieš uzticību un veicina investīcijas enerģētikā un ļauj izveidot Eiropas mēroga sistēmas, proti, sasniegt galveno Eiropas Enerģētikas kopienas izveides mērķi.

1.15.

Lai atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas varētu konkurēt brīvajā tirgū, ir vajadzīgs efektīvs un vairāk uz tirgu orientēts atbalsta instruments, kas kalpotu vides, sociālajam un ekonomikas mērķim, atspoguļotu iespējamās ārējās izmaksas un būtu lietojams visā ES.

1.16.

Šādam nolūkam varētu izmantot atbilstošu cenu (piemēram, nodokļa) noteikšanu oglekļa dioksīdam. Komiteja iesaka Komisijai kopīgi ar dalībvalstīm attīstīt attiecīgas politiskas iniciatīvas, lai izveidotu šāda veida veicināšanas instrumentu. Pēc tam varētu atcelt visus citus instrumentus, ar ko atbalsta dažādu enerģijas avotu izplatību tirgū.

1.17.

Klimata problēma ir globāla un ekonomika — starptautiski integrēta, tāpēc mērķtiecīgāk jāpievēršas starptautiskajam ekonomikas stāvoklim un pasaules oglekļa dioksīda emisijām. Tālab ārkārtīgi svarīgi ir panākt starptautiskus nolīgumus par klimata aizsardzību.

1.18.

Svarīgs tālākais pasākums būtu tāda publiska dialoga uzsākšana par enerģētiku visā Eiropā, kas minēts Komitejas nesen pieņemtajā atzinumā un ko atzinīgi novērtējusi Eiropas Komisija. Iespējams, ka pirms tādu galīgo lēmumu pieņemšanas, kuru sekas būs jūtamas ilgstoši, nepieciešams veikt arī pētījumu par to, kā Enerģētikas ceļvedis 2050. gadam ietekmē ES ekonomiku un tās vispārējo konkurētspēju.

2.1.

Komiteja atzinīgi vērtē prezidentvalsts Īrijas pieprasījumu, kurā tā pievēršas nopietnai problēmai — problēmai, kas vēl jāatrisina, ja vēlamies sasniegt “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam” izvirzīto mērķi. Savos iepriekšējos atzinumos un tā sauktā “20/20/20” tiesību aktu kopuma sagatavošanā EESK ir stingri atbalstījusi atjaunojamu enerģijas avotu (AEA) izmantošanu.

2.2.

Turklāt jautājumus, kas saistīti ar šī atzinuma tematu, Komiteja ir aplūkojusi jau iepriekš, piemēram, nesenajā atzinumā “Atjaunojamās enerģijas integrācija enerģijas tirgū” (CESE 1880/2012). Komiteja ir aicinājusi turpināt uzstādīt iekārtas, ar kurām atjaunojamo avotu enerģiju pārvērš elektroenerģijā, tomēr darīt to līdzsvarota energoavotu sadalījuma ietvaros. EESK ir ieteikusi vairāk orientēties uz ekonomikas un sociālajiem aspektiem un izmaksu pieauguma ierobežošanu, un kā vienīgo atbalsta instrumentu izmantot piemērotu oglekļa dioksīda cenu noteikšanu. Arī šajā atzinumā galvenās nostādnes ir tādas pašas.

2.3.

Attiecībā uz šā atzinuma kontekstu un sākumpunktu jānorāda arī uz turpmāk minētajiem aspektiem.

3.1.

Svarīgākais jautājums jebkurā energoapgādes sistēmā ir izmaksas, kas saistītas ar visas sistēmas izstrādi — no enerģijas ražotāja līdz patērētājam — un tās funkcionēšanu, kā arī šo izmaksu ietekme uz saimniecisko spēju, konkurētspēju un sociālo ilgtspēju.

3.2.

Pēdējos gados visos energoapgādes sektoros izmaksas ir ievērojami augušas. Tas attiecas gan uz tādiem fosilā kurināmā avotiem kā nafta un gāze, kuru izmaksas pieaugušas arī nodokļu un citu nodevu dēļ, gan uz jaunajām kodolspēkstacijām, kurām papildu izmaksas rada drošības sistēmas, gan it sevišķi uz atjaunojamiem enerģijas avotiem, kuru izplatīšana tirgū ir jāatbalsta ar lielām subsīdijām un atbalsta mehānismiem. Turklāt visai sistēmai raksturīgas gan netiešas izmaksas, ko rada energotīklu izveide, enerģijas regularitātes nodrošināšana un rezerves jaudas nodrošināšana, gan ārējās izmaksas, kas dažādām enerģētikas tehnoloģijām ir atšķirīgas.

3.3.

Ņemot vērā dalībvalstīs atšķirīgās subsīdijas un/vai nodokļus, kas attiecas uz atsevišķiem enerģijas nesējiem, ir īpaši grūti un sarežģīti iegūt visaptverošu kopēju pārskatu par dažādu enerģijas nesēju izmaksām visā ES. Šis aspekts vēlreiz tiks analizēts 4. punktā.

3.4.

Šajā atzinuma sadaļā tiks aplūkotas izmaksas, kādas gaidāmas saistībā ar nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo enerģijas avotu lielāku īpatsvaru, lai nākamajā sadaļā varētu pievērsties tam, kādas papildu sekas iespējamas tautsaimniecībā, un sniegtu ieteikumus, kā rīkoties. Lai gan pieaugt varētu arī pārējo enerģijas avotu izmaksas, un prognozēs par gaidāmajām izmantošanas un izmaksu tendencēm fosilo kurināmo jomā lielā mērā tiek atspoguļotas debates par slānekļa gāzes un naftas potenciālu, kā arī ievērojamās enerģijas cenu atšķirības starp ES dalībvalstīm un, piemēram, ASV, turklāt tas var būt svarīgs faktors, pēc kura vērtēt ieguvumus un draudus, ko ekonomikai radītu pastiprināta nepastāvīgu atjaunojamo resursu izmantošana, tomēr šī sadaļa ir veltīta tieši izmaksām, ko varētu radīt nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo enerģijas avotu plašāka lietošana.

3.5.

Nav šaubu, ka šis ieskats var būt vienīgi provizorisks, jo nav pieejama neviena neatkarīga un autoritatīva analīze, kas sniegtu visaptverošu enerģijas izmaksu modeli un ietvertu ne tikai visas zināmās ārējās izmaksas, bet ņemtu vērā arī būtisko ietekmi, kāda ir jaunākajām tendencēm enerģijas ražošanā no netradicionāliem fosilā kurināmā avotiem. Visbeidzot, pirms pieņemt galīgos lēmumus ar ilgtermiņa sekām, ir vajadzīgs tautsaimniecisks pētījums, kurā būtu izvērtēts, kā “Enerģētikas ceļvedis 2050. gadam” ietekmē ES ekonomiku un tās starptautisko konkurētspēju. Tajā būtu jāanalizē, kādus sociālos un ekonomiskos ieguvumus sniedz atjaunojamo enerģijas avotu izmantošana.

3.6.

Debatēs par dažādiem enerģijas avotiem (īpaši kodolenerģiju) viens no svarīgākajiem aspektiem ir ārējās izmaksas. Arī atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas var būt saistītas ar risku (piemēram, aizsprostu pārrāvumiem, toksiskiem materiāliem) un ārējām izmaksām (piemēram, augstu zemes izmantojuma līmeni). Tomēr kvantitatīvi izanalizēt minētos faktorus un to savstarpējo atkarību (piemēram, tāpēc, ka rezerves spēkstacijas izmanto fosilos kurināmos) šajā atzinumā nav iespējams. Taču turpmākajās debatēs šim jautājumam būtu jāpievēršas.

3.7.

Ja tiek turpināta nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo enerģijas avotu aktīva izmantošana, netiešas sistēmiskas izmaksas būs lielākas par elektroenerģijas ražošanas iekārtu tiešajām izmaksām. Lai gan šādu “ražošanas iekārtu” tiešās izmaksas ir krietni sarukušas, bez subsīdijām tās tomēr vēl nespēj konkurēt un joprojām dod savu artavu enerģijas cenu pieaugumā. Tomēr visas energoapgādes sistēmas papildu izmaksu faktors, ko aplūkosim turpinājumā, kļūs ievērojami nozīmīgāks tikai tad, ja pieaugs atjaunojamo enerģijas avotu relatīvais īpatsvars. Sīkāk tas paskaidrots nākamajos punktos.

3.8.

Nepastāvīga jauda. Vēja un saules enerģiju var saražot tikai tad, kad pūš vējš un/vai spīd saule. Tas nozīmē, ka iekārtas, kas nevienmērīgi pieejamus atjaunojamos enerģijas avotus pārvērš elektrībā, maksimālo ražošanas jaudu var sasniegt tikai noteiktā daudzumā stundu gadā: fotoelementiem uzstādītās jaudas izmantošanas ilgums ir aptuveni 800–1 000 stundas gadā (Vācijā), bet sauszemes vēja enerģijai — ap 1 800 – 2 200 stundu gadā un jūras vēja enerģijai — aptuveni divtik. Piemēram, 2011. gadā Vācijā fotoelementu un vēja turbīnu enerģijas ieguves rādītājs (kā izriet no pētījuma “Energie Daten 2011, Bundesministerium für Wirtschaft”) attiecīgi bija tikai nedaudz virs 10 % un nepilni 20 % no tā apjoma, ko gada laikā teorētiski varētu iegūt, ja ražošana būtu vienmērīga. Toties fosilo resursu un kodolspēkstaciju izmantojums var nodrošināt daudz augstāku vidējo līmeni gadā — 80–90 % (t.i., vairāk nekā 7 000 stundu ar pilnu jaudu), kas ļauj šo potenciālu izmantot par pamatslodzes jaudu.

3.9.

Jaudas pārpalikums. Lai vidējo enerģijas apjomu, ko gadā saražo no “tradicionālajiem” energoavotiem, proti, fosilajiem vai kodolenerģijas avotiem, aizstātu ar enerģiju no nepastāvīgiem atjaunojamiem resursiem, ražošanas jaudai būtu jāpieaug tā, lai krietni pārsniegtu gada maksimumslodzi; būtu jāierīko un jāekspluatē gan vērienīgas ražošanas iekārtas ar jaudas pārpalikumu, gan spēcīgas pārpalikuma pārvades/sadales iekārtas. Vēl vairāk tādu iekārtu būs vajadzīgs tāpēc, ka uzglabāšana un atkārtota lietošana rada enerģijas zudumus.

3.10.

Divi tipiski gadījumi. Šādas nepieciešamības sekas var ilustrēt ar divām tipiskām situācijām: pirmo, kad konkrētā laikposmā elektroenerģiju piegādā vairums “ražošanas iekārtu” ( pārmērīgs piedāvājums ), un otro, kad darbojas vienīgi nedaudzas no tām un apjoms ir nepietiekams ( pārmērīgs pieprasījums ).

3.11.

Pārmērīgs piedāvājums. Tā kā rodas jaudas pārpalikumi gadījumos, kad vēja vai saules elektrostaciju jauda ir lielāka par energotīkla slodzi, ir iespējami trīs scenāriji: ražošanas process daļēji apstājas (un tas nozīmē, ka daļa no potenciāli saražojamās enerģijas paliek neizmantota), energotīklos iestājas pārslodze vai — ja ir ierīkotas attiecīgas iekārtas — elektroenerģijas pārpalikumu var uzglabāt un patērētājiem piegādāt vēlāk, kad vēja vai saules ģeneratoru jauda nav pietiekama. Elektroenerģijas pārpalikumu var izmantot arī t.s. “elastīgajiem patērētājiem”.

3.11.1.

Energotīkla pārslodze un energoapgādes drošība Enerģija, ko saražo Vācijas vēja un/vai saules spēkstacijas, jau patlaban laiku pa laikam rada pārslodzi kaimiņvalstu pārvades tīklos, sevišķi Polijā, Čehijas Republikā, Slovākijā un Ungārijā (EurActiv, 2013. gada 21. janvāris), un tas raisa neapmierinātību, jo apdraud energotīklu darbību un turklāt rada papildu izmaksas, kas saistītas ar korektīviem pasākumiem un nepieciešamību ieguldīt līdzekļus aizsardzības sistēmās (piemēram, fāžu maiņas transformatoros). Var tikt ievērojami pārsniegts tolerances slieksnis un nopietni apdraudēta apgādes drošība.

3.11.2.

Uzglabāšana. Lai, pirmkārt, atslogotu energotīklu sistēmu un nepieļautu pārslodzi, kuru izraisa milzīga jaudas pārpalikuma radīts pārmērīgs piedāvājums un kura iemesls ir arvien aktīvāka nepastāvīgu atjaunojamu resursu izmantošana, un, otrkārt, uzglabātu šo enerģiju vēlākai lietošanai, īpašs pārbaudījums, iespēja un neapšaubāma nepieciešamība ir pietiekamas vispārējās uzglabāšanas jaudas attīstīšana un ierīkošana.

3.11.3.

Ar uzglabāšanu saistīti zudumi. Vismazākie enerģijas zudumi novērojami hidroakumulējošās elektrostaciju sistēmās, ko plaši izmanto jau vairākas desmitgades, tomēr ar ekonomiku un dabu saistītu apsvērumu dēļ un tāpēc, ka nepieciešama sabiedrības piekrišana, patlaban Eiropā ir ļoti maz iespēju šādas sistēmas izmantot plašākā un pietiekamā apmērā. Citu veidu uzglabāšanas sistēmas, kas būtu paredzētas plašam lietojumam, vēl tiek veidotas. Prognozes liecina, ka piegādāt elektrību no inovatīvām uzglabāšanas iekārtām būs vismaz divtik dārgi kā lietot tādu elektrību, kas nav iepriekš uzglabāta (Niels Ehlers, “Strommarktdesign angesichts des Ausbaus fluktuierender Stromerzeugung”, 2011. g.); tātad zudumu koeficients ir vismaz divi. Šajā jomā ir ļoti nepieciešama pētniecība un attīstība.

3.11.4.

Prioritāte jāpiešķir visas elektroapgādes sistēmas pilnveidošanai. Tātad, lai arī turpmāk varētu uzstādīt jaunas iekārtas, kas piemērotas enerģijas ražošanai no nevienmērīgi pieejamiem atjaunojamiem enerģijas avotiem, prioritāte vispirms būs jāpiešķir trūkstošo visas sistēmas komponentu ierīkošanai un nodošanai ekspluatācijā, it īpaši piemērotām pārvades infrastruktūras un uzglabāšanas sistēmām, kā arī elastīga patēriņa sistēmām.

3.11.5.

Priekšdarbi. Tie jāveic tā, lai saglabātos loģisks pamats prioritārai ievadei energotīklos un netiktu pārsniegta tīklu tolerance, kā arī nodrošinātu, ka elektroenerģijas ražošana no atjaunojamiem resursiem atbilst pieprasījumam, vienlaikus neapdraudot energoapgādes drošību. Citādi prioritārās ievades noteikumi būs jāpārskata.

3.12.

Pārmērīgs pieprasījums. Tā kā enerģijas apjoms, ko iegūst no atjaunojamiem resursiem, ir svārstīgs, šie resursi var dot tikai nelielu ieguldījumu stabilas jaudas nodrošināšanā, t.i., garantēt, ka tiek nosegts patēriņš gada visnoslogotākajos laikposmos. Vācijas Enerģētikas aģentūra Dena (“Integration EE”, Dena, 2012. g.) lēš, ka vēja enerģija veido aptuveni 5–10 % no minētā ieguldījuma, bet saules enerģija — tikai 1 % (salīdzinājumā ar 92 %, ko sniedz ar brūnoglēm darbinātas spēkstacijas). Šī attiecība var uzlaboties vai pasliktināties atkarībā no atsevišķu valstu ģeogrāfiskā stāvokļa un klimatiskajiem apstākļiem.

3.13.

Rezerves spēkstacijas. Tātad tradicionālās spēkstacijas (rezerves spēkstacijas) joprojām būs vajadzīgas, lai kompensētu nepietiekamo atjaunojamās enerģijas apjomu un nodrošinātu stabilu jaudu, ko iespējams regulēt, t.i., balansētu šīs stacijas. Kamēr nebūs pietiekami daudz inovatīvu elektrības uzglabāšanas iekārtu, tradicionālās spēkstacijas būs nepieciešamas. Dažas tradicionālās tehnoloģijas vairs nav ekonomiski izdevīgas, lai arī tās ir nepieciešamas tīkla darbības stabilitātes nodrošināšanai. Ja minētās rezerves spēkstacijas izmantos fosilo kurināmo (nevis, piemēram, ar gāzē pārvērstas elektroenerģijas palīdzību iegūtus ūdeņraža atvasinājumus), tās vienlaikus apgrūtinās arī “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam” paredzētā mērķa izpildi.

3.13.1.

Jaudas uzglabāšana rezervē. Salīdzinājumā ar “parastajām” spēkstacijām, kas nodrošina pamatslodzes jaudu, rezerves spēkstacijas gada gaitā netiek izmantotas tik intensīvi, tāpēc to darbības efektivitāte ir mazāka un mainīgās izmaksas — lielākas. Tātad to dzīves cikla izmaksas ir lielākas nekā parastajām spēkstacijām. Patlaban rit diskusijas par ekonomiskiem stimuliem, ar kuriem nodrošināt vajadzīgo rezerves jaudu (Veit Böckers et al., “Braucht Deutschland Kapazitätsmechanismen für Kraftwerke? Eine Analyse des deutschen Marktes für Stromerzeugung”, Vierteljahrshefte zur Wirtschaftsforschung, 2012. g.).

3.14.

Reģionālo atšķirību izlīdzināšana. Līdzās rezerves spēkstacijām un uzglabāšanas tehnoloģijai vēl viena iespēja ir izlīdzināt reģionu atšķirības attiecībā uz pārmērīgu piedāvājumu un pieprasījumu konkrētā brīdī, piemēram, kad Eiropas ziemeļrietumu daļā pūš vējš, bet dienvidaustrumos valda bezvējš. Tomēr tas nozīmē, ka tiem reģioniem, kuros attiecīgajā brīdī ir spēcīgs vējš, vajadzīgs arī pietiekams jaudas pārpalikums, ar ko nodrošināt reģionus, kuros tajā pašā laikā vēja nav, un ka abiem reģioniem jābūt savstarpēji savienotiem ar piemērotām pārvades līnijām.

3.15.

Elektroenerģijas pārvades tīklu paplašināšana. Lielākā daļa no jaudas, ko saražo no atjaunojamiem avotiem, tiek ievadīta zemsprieguma vai vidēja sprieguma energotīklos, tāpēc tie būs jāpilnveido un jānostiprina. Sadales tīklu jaunajām funkcijām būs jāpielāgo arī transformatori un kontroles sistēmas (“viedtīkli”). Turklāt steidzami vajadzīgi ieguldījumi augstsprieguma pārvades tīklos, jo nepietiekamais starpsavienojumu daudzums (piemēram, starp Vācijas ziemeļu un dienvidu daļu) rada neplānotas enerģijas plūsmas, kas apdraud pārvades sistēmu darbības drošumu. Zināmā mērā tas skaidrojams ar to, ka vēja enerģijas iekārtas neatrodas tuvu vietām, kurās koncentrējušies patērētāji vai uzglabāšanas iekārtas, un ar to, ka papildu jauda Eiropā varētu nodrošināt ciešāku sinhronizāciju, lai daļēji aizstātu uzglabāšanas iekārtas un rezerves jaudas.

3.15.1.

Tātad, lai nodrošinātu gan saimnieciski izdevīgu Eiropas atjaunojamo resursu enerģijas potenciāla izmantošanu, gan vienlaikus garantētu arī energoapgādes drošību, pašreizējie elektrotīkli ir ievērojami jāpaplašina gan vietējā, gan valstu, gan pārvalstiskā un Eiropas līmenī, tādējādi panākot, ka svārstīgais saražotās enerģijas apjoms tiek izmantots pēc iespējas labāk.

3.16.

Pieprasījuma pārvaldība un elektromobilitāte. Pieprasījuma pārvirzīšana no maksimālās slodzes periodiem uz zemas slodzes periodiem (“funkcionālā enerģijas uzglabāšana”), tostarp elektromobilitāte, ir vēl viena iespēja amortizēt neregularitātes ietekmi. Daži elektrības izmantojuma veidi tam ir īpaši piemēroti, piemēram, gaisa kondicionēšanas un dzesēšanas un siltumapgādes sistēmas, elektrolīzes ierīces un elektriskās kausēšanas krāsnis. Vēl viena iespēja šajā ziņā varētu būt elektromobilitāte, proti, ar baterijām darbināmi transportlīdzekļi. Būtu jāizvērtē, ar kādiem veicināšanas pasākumiem, tos papildinot ar viedajiem skaitītājiem, varētu stimulēt pircējus, lai atbilstošo jaudu darītu pieejamu.

3.17.

Sistēmas kopējās izmaksas. Nav šaubu, ka ekonomiku kopumā, t.i., galvenokārt patērētājus (un/vai nodokļu maksātājus) apgrūtinās kopējās izmaksas, ko radīs nevienmērīgi pieejamu atjaunojamu enerģijas avotu izmantošana. To vidū ir vismaz divu energoapgādes sistēmu dzīves cikla izmaksas: pirmkārt, attiecībā uz to spēkstaciju grupu, kuras izmanto atjaunojamo avotu enerģiju, kas neizbēgami nozīmē vajadzību pēc jaudas pārpalikuma, kas jāizmanto, un, otrkārt, attiecībā uz otro spēkstaciju grupu ar tradicionālo rezerves jaudu, elektroenerģijas uzglabāšanu, papildu pārvades jaudu un galapatērētāju pieprasījuma pārvaldību. Protams, tām jābūt līdzsvarā ar izmaksām, kas saistītas ar fosilo kurināmo turpmāku izmantošanu (sk. 3.3.) un iespējamām subsīdijām neatjaunojamo avotu elektroenerģijas ražošanai.

3.18.

Ja nav pretēju apgalvojumu, jānorāda, ka valstīs, kurās nevienmērīgi pieejamiem AEA izveidotas proaktīvas atbalsta shēmas, piemēram, Vācijā un Dānijā, sadzīvē izmantojamās elektrības cenas jau tagad par aptuveni 40–60 % pārsniedz vidējo ES līmeni (Eurostat, 2012. g.). Tādējādi pastiprināta nepastāvīgās atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju izmantošana, ņemot vērā “Enerģētikas ceļveža 2050. gadam” mērķus, izraisīs elektrības izmaksu pieaugumu, kas, atspoguļots patērētāju rēķinos un saskaņā ar pirmajiem vispārīgajiem aprēķiniem, varētu likt ievērojami kāpt izmantojamās elektrības cenām. Par šo jautājumu skatīt 3.5. punktu.

3.19.

Tāpēc pirmā atbilde uz prezidentvalsts Īrijas jautājumu ir tāda, ka arvien plašāka nevienmērīgi pieejamu atjaunojamu enerģijas avotu izmantošana, ņemot vērā “Enerģētikas ceļveža 2050. gadam” mērķus, nozīmēs ievērojami augstākas izmaksas elektrības lietotājiem. Līdz šim publiskajās debatēs parasti netiek pietiekami sīki aplūkotas visas sistēmas izmaksas, un galvenā uzmanība tiek pievērsta tikai tām, kuras saistītas ar saražotās enerģijas (nevienmērīgu) ievadi energotīklā un kuras veido apmēram pusi no visām izmaksām.

4.1.

Atjaunojamo avotu energosistēma kā vienots veselums. Lai nepieļautu finanšu resursu izšķērdēšanu un vēl lielāku enerģijas cenu kāpumu, prioritāte jāpiešķir pietiekami plašai visas sistēmas nepieciešamo komponentu plānošanai, izstrādei un ierīkošanai — uzglabāšanas iekārtām, tīkliem un rezerves spēkstacijām —, tādējādi bruģējot ceļu turpmākai nevienmērīgi pieejamu atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanai. Vācijas piemērs un tās kaimiņvalstu reakcija labi ilustrē to, kas notiek, ja šo principu neņem vērā jau pašā sākumā.

4.1.1.

Nosacījumi enerģijas piegādātājiem. Lai nebūtu jāpārskata ievadīšanas noteikumi (sk. 3.10.5.), ir jāizveido šāda pilnīga atjaunojamo energoavotu sistēma, kas aptvertu visu ES. Piemēram, varētu noteikt, ka no nevienmērīgi pieejamiem atjaunojamiem avotiem ražotas elektrības piegādātājiem jāievēro tāds ražošanas grafiks, kura pamatā ir “nākamās dienas princips”. Šo uzdevumu varētu atvieglot, veidojot iespējamo sinerģiju ar centralizētās siltumapgādes/dzesēšanas un transporta sistēmām.

4.2.

Diskutējot par veicamajiem pasākumiem, būtu jānošķir dažādās kategorijas, laika grafiki un rīcības jomas (pat ja tās ir savstarpēji saistītas), piemēram,

4.3.

Prioritāšu saraksts. Apsverot iespējamo rīcību, vairāk uzmanības jāvelta globālajām norisēm un faktiem, saistībā ar galvenajiem mērķiem jāizveido skaidrs prioritāšu saraksts un jāierobežo atsevišķu dalībvalstu valdību pieaugošā tendence veikt nesaskaņotu regulatīvu iejaukšanos (sk. 4.7.). Drīzāk ir jāstiprina uzticēšanās, tādējādi rosinot privātā sektora interesi veikt ieguldījumus. Turpmākajos punktos aplūkoti daži šīs problēmas aspekti.

4.4.

Globāli orientēta pieeja. Par Eiropas enerģētikas un klimata politikas galveno mērķi jāuzskata pareizās rīcības un pareizo vēstījumu izvēle tā, lai — par spīti līdzšinējām neveiksmēm (Kopenhāgena, Kankuna, Durbana, Doha) — pēc iespējas palīdzētu ierobežot globālo CO2 koncentrācijas līmeņa pieaugumu, stiprinātu Eiropas ekonomikas konkurētspēju globālajos tirgos un enerģiju Eiropas tirgos padarītu tik ekonomisku, cik vien iespējams. Tā kā klimata jautājumam ir starptautisks mērogs, būtu kļūda izvēlēties tīri eirocentrisku pieeju. Pretendēšana uz “pirmrindnieces” lomu var novest pie investīcijām un darba vietu izveides, taču var arī apdraudēt mūsu pozīcijas starptautiskajās sarunās un mūsu izpratni par realitāti.

4.5.

Pārredzamība, pilsoniskā sabiedrība un patērētāju intereses. Ja vēlamies, lai pilsoniskā sabiedrība konstruktīvi iesaistītos minētajos procesos (TEN/503), un gribam īstenot tādu enerģētikas politiku, kas precīzāk vērsta uz patērētāju interesēm, vajadzīgs vairāk atklātības, un vienkāršajiem Eiropas iedzīvotājiem, tāpat kā lēmumu pieņēmējiem, jābūt labāk informētiem par skaitliskajiem faktiem un kopsakarībām. Nereti to ir grūtāk panākt tāpēc, ka dažādas privileģētas ieinteresēto personu grupas, noklusēdamas savas nostājas ēnas puses, nāk klajā ar vienpusējiem argumentiem un informāciju. Komiteja atzinīgi vērtē attiecīgos Padomes secinājumus (Atjaunojamo enerģijas avotu Padome, 2012. gada 3. decembris), taču vienlaikus aicina īstenot aktīvāku un atklātāku informācijas politiku.

4.6.

Eiropas enerģētikas dialogs. Svarīgs tālākais pasākums būtu tāda publiska dialoga uzsākšana par enerģētiku visā Eiropā, kas minēts Komitejas nesen pieņemtajā atzinumā (TEN/503) un ko atzinīgi novērtējusi Eiropas Komisija. Ir būtiski, lai sabiedrība iesaistītos, izprastu un atbalstītu dažādās pārmaiņas, kas mūsu energosistēmu gaida tuvākajās desmitgadēs. Šajā ziņā EESK pēc savas struktūras un sastāva, kas atspoguļo Eiropas sabiedrību, ir labi piemērota tam, lai uzrunātu dalībvalstu iedzīvotājus un ieinteresētās personas un izveidotu vispusīgu programmu, kuras pamatā ir līdzdalības demokrātija un praktiska rīcība.

4.7.

Eiropas Enerģētikas kopiena. Komiteja apliecina savu atbalstu Eiropas Enerģētikas kopienai (CESE 154/2012). Attiecībās ar starptautiskajiem partneriem tikai šāda kopiena var efektīvi pārstāvēt Eiropas pamatnostādnes un intereses, vienlaikus iespējami labākā veidā izmantojot attiecīgos reģionālos un klimatiskos apstākļus. Turklāt tas ir vienīgais veids, kā koordinēt un uzlabot valstu noteikumus un atbalsta instrumentus, kas nereti ir savstarpēji pretrunīgi, un optimāli pārvaldīt un pilnveidot Eiropas energotīklus.

4.8.

Iekšējais enerģijas tirgus. Eiropas Enerģētikas kopiena — tas nozīmē brīvu iekšējo enerģijas tirgu (CESE 2537/2012), kas ietver arī atjaunojamus energoresursus. Tādējādi saistībā ar “Enerģētikas ceļvedī 2050. gadam” paredzēto vispusīgo energoapgādes sistēmas pārskatīšanu varētu nodrošināt, ka elektrības ražošana tiek iespējami ekonomiskākā veidā pielāgota patērētāju vajadzībām un līdzekļi tiek ieguldīti gan īstajā laikā un vietā (proti, reģionos, kur ir piemērots klimats), gan visizdevīgākajās elektroenerģijas ražošanas tehnoloģijās. Tāpēc atjaunojamo avotu enerģija ir jāintegrē Eiropas iekšējā enerģijas tirgū, kas darbojas pēc brīvā tirgus principiem.

4.8.1.

Konkurētspējīga atjaunojamo avotu enerģija. Lai atjaunojamo avotu enerģija spētu konkurēt enerģijas tirgū, fosilo kurināmo radītās CO2 emisijas ir pienācīgi jāiestrādā cenās, izmantojot piemērotu un saskaņotu cenu noteikšanas vai tirgus instrumentu. Tādējādi atjaunojamo avotu enerģija vidējā termiņā varētu kļūt “konkurētspējīga”. Lai to panāktu, šķiet, pietiktu ar neregulētām elektrības cenām, ko investīciju stimula veidolā papildinātu atbilstošas oglekļa dioksīda cenas (piemēram, paredzot nodokļus). Līdzās pienācīgai tīkla lietošanas maksai minētais instruments būtu nepieciešams un pietiekams nosacījums investīcijām rezerves spēkstacijās, uzglabāšanas iekārtās un pieprasījuma pārvaldībā īstajā laikā, vietā un apjomā. Tādā gadījumā subsīdijas būtu vajadzīgas tikai pētniecībai, attīstībai un demonstrējumiem, kas saistīti ar jaunām tehnoloģijām.

4.9.

Piesardzīga pieeja attiecībā uz izmaksu sadali. Lai gan gaidāmais elektrības izmaksu kāpums vēl tikai sākas, atsevišķos gadījumos jau tiek apspriesti un pat īstenoti konkrēti pasākumi. No vienas puses, Komiteja ir aicinājusi pasargāt maznodrošinātas iedzīvotāju grupas no enerģētiskās nabadzības (1). No otras puses, pret pieaugošajām enerģijas izmaksām jāaizsargā tās ražošanas nozares, kas patērē visvairāk enerģijas, lai netiktu apdraudēta šo nozaru starptautiskā konkurētspēja. Ja tas netiks darīts, to ražotnes tiks pārceltas no Eiropas uz trešām valstīm, kur enerģija ir lētāka. Tas noteikti nenāks par labu klimatam (t.s. oglekļa emisiju pārvirze) (TEN/492).

4.9.1.

Tomēr šīs situācijas dēļ arī MVU un iedzīvotājiem ar vidējiem ienākumiem būs jāpacieš izmaksu slogs, no kā atsevišķas nozares ir pasargātas.

4.10.

Deindustrializācijas nepieļaušana. Eiropas Savienībā nebūtu jāpieļauj tālāka deindustrializācija. Patlaban deindustrializācija rada ilūziju, ka Eiropas centieni mazināt CO2 emisijas ir sekmīgi. Taču patiesībā mēs esam liecinieki slēptai oglekļa emisiju pārvirzei, proti, ja produktus vairs neražo Eiropā, bet gan kur citur, attiecīgā oglekļa dioksīda pēda saglabājas vai pat palielinās.

4.11.

Vajadzīgs vairāk pētniecības un izstrādes, nevis sasteigtas un priekšlaikus veiktas plaša mēroga komercializācijas. Nedrīkst ignorēt atšķirību starp, no vienas puses, pētniecību, izstrādi un demonstrējumiem un, no otras puses, plaša mēroga komercializācijas darbībām. Ja to neņem vērā, var pat izveidoties tādi tirgus apstākļi, kas kavē inovāciju, kā arī rasties vēl cita veida sekas. Saules enerģijai paredzētās apjomīgās subsīdijas (piem., Vācijā: Frondel et al. “Atjaunojamu avotu enerģijas izmantošanas veicināšana un tās ietekme uz ekonomiku”, Energy Policy, 2010. g.) nav palīdzējušas Eiropas Savienībā attīstīt konkurētspējīgu sistēmu (Hardo Bruhns und Martin Keilhacker, “Energiewende – wohin führt der Weg”, Politik und Zeitgeschichte, 2011. g.). Lētāki saules enerģijas paneļi mums šobrīd ir pieejami nevis Eiropas, bet gan Ķīnas dēļ! Tāpēc mums visiem spēkiem jācenšas pilnveidot visus potenciāli dzīvotspējīgos zema oglekļa emisiju līmeņa enerģijas veidus, sevišķi tādus resursus, kas var palīdzēt nodrošināt pamatslodzes jaudu, piemēram, ģeotermālo enerģiju un kodolsintēzi. Nedz Eiropā, nedz kur citur pasaulē mēs līdz 2050. gadam nebūsim spējīgi reizi par visām reizēm atrisināt enerģijas problēmu!

4.12.

Investīciju stimulēšana. Ņemot vērā pašreizējo krīzi un vajadzību pilnīgot apgādes sistēmu, steidzami ir nepieciešami ieguldījumi jaunās tehnoloģijās un infrastruktūrā. Šādi ieguldījumi veicina optimismu, palīdz radīt darba vietas un rosina pārliecību. Tas attiecas arī uz lielāko daļu no ieguldījumiem zemu oglekļa emisiju tehnoloģijās, piemēram, atjaunojamos enerģijas avotos, uz kuriem tomēr attiecas vairāki ierobežojumi un nosacījumi, kas daļēji jau minēti šajā atzinumā. Piemēram, politikā būtu jāizvairās uzlikt par pienākumu izmantot īpašas tehnoloģijas, jo tas var mudināt nepareizi sadalīt ierobežotos resursus (sk. iepriekš).

4.13.

Vispārīgais ieteikums. Tādējādi vispārīgais ieteikums ir pārskatīt tiesību aktu un noteikumu sistēmu un raudzīties, lai tā nodrošina tādu klimatu, kas rosina pētniecību, veicina investīcijas, rada inovācijām labvēlīgu vidi, atbalsta iekšējo tirgu un neapdraud energoapgādes drošību. Subsīdiju piešķiršanā jāorientējas uz tehnoloģiju pētniecību, izstrādi un demonstrējumiem, kā arī to sistēmām. Vienlaikus par vienīgo kritēriju tirgū konkurētspējīgu atjaunojamu enerģijas avotu atbalstīšanai būtu jānosaka izmaksas, kas saistītas ar CO2 emisiju novēršanu (cenu noteikšana oglekļa dioksīdam) (CESE 271/2008). Vienlaikus jāatceļ visas subsīdijas fosilo degvielu izmantošanai.

4.14.

Vienlīdzīgi apstākļi starptautiskajai konkurencei. Lai panāktu, ka minētā pieeja patiešām palīdz sasniegt globālos klimata mērķus un vienlaikus Eiropas rūpniecībai nerada papildu problēmas starptautiskās konkurētspējas ziņā, citām pasaules valstīm nekavējoties jāveic līdzīgi pasākumi vai jāvienojas par kopīgiem reāli sasniedzamiem mērķiem, lai nodrošinātu taisnīgus un salīdzināmus konkurences nosacījumus starptautiskā līmenī. Par spīti līdzšinējām neveiksmēm Komiteja atbalsta turpmākus ES centienus to panākt.

4.15.

Eiropa bez ceļabiedriem. Tomēr, ja šie centieni nevainagojas panākumiem, rodas jautājums, cik ilgi ES var atļauties turpināt darboties bez sabiedrotajiem un tiekties sasniegt radikālus mērķus, vienlaikus nopietni neapdraudot pati savas ekonomikas spēcīgumu un tādējādi pati sev neatņemot tieši tos resursus, kas nepieciešami, lai sagatavotos klimata pārmaiņām — kuras tādā gadījumā droši vien būs neizbēgamas — un visām no tām izrietošajām ekonomiskajām un politiskajām sekām.

10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/9

1.1.

ES vienotās gaisa telpas (Single Europan Sky, SES) izveides pabeigšana ir cieši saistīta ar pastāvīgu Eiropas vienotā tirgus stiprināšanu nolūkā uzlabot ES ekonomikas konkurētspēju un izaugsmi. Tās mērķis ir nodrošināt Eiropas iedzīvotājiem labākus, efektīvākus un stabilākus gaisa satiksmes nosacījumus.

1.2.

Ieilgusī krīze ES aviācijā un it sevišķi aviosabiedrību nozarē radījusi vēl akūtāku vajadzību izveidot SES. Ir ārkārtīgi svarīgi panākt, lai Eiropas gaisa satiksmes pārvaldības (Air Traffic Management, ATM) pakalpojumu efektivitāte, ņemot vērā izpildi, saimniecisko organizāciju, kvalitāti, drošību un vides aizsardzību, būtu tādā līmenī, kas līdzinās labākajai starptautiskajai praksei.

1.3.

Atbilstoši iepriekšējiem atzinumiem TEN/451 (2011. gada 20. jūnijs) un TEN 354/355 (2009. gada 21. janvāris) EESK pilnīgi piekrīt, ka laikus, visaptverošā veidā un tādā apmērā, kā tas sākotnēji nolemts 2004. un 2009. gadā, ir jāīsteno iniciatīvas par SES un tās jaunās paaudzes gaisa satiksmes vadības sistēmu (SESAR). Lai šo uzdevumu varētu izpildīt, pietiekamus tiesiskos instrumentus Eiropas Komisijai nodrošina ES regulas. Tā kā ES aviācijas nozarē, jo īpaši gaisa satiksmes jomā, turpinās krīze, varētu apsvērt 2025. gadam izvirzītos mērķus.

1.4.

EESK ir sarūgtināta, ka vairums dalībvalstu, kurām tika adresēti darbības uzdevumi, nav tos izpildījušas un ka tam nav bijis nekādu reālu juridisku seku. EESK pauž nožēlu arī par to, ka neīstenota lielākoties palikusi arī iniciatīva par funkcionālajiem gaisa telpas blokiem (Functional Airspace Block, FAB) un ka noteiktais termiņš — 2012. gada 4. decembris — nav ievērots.

1.5.

Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Komisijas nodomu izmantot jaunu iniciatīvu — tā saukto SES II+ —, lai piešķirtu SES jaunu impulsu.

1.6.

EESK uzskata, ka pašreizējā SES tiesiskā regulējuma pārskatīšanā vajadzētu orientēties ne vien uz institucionālajām norisēm un juridiskās skaidrības uzlabošanu, bet arī uz to, lai tiktu stiprināti šādi elementi:

1.7.

Ekonomikas stāvoklis Eiropas gaisa satiksmes nozarē ir ļoti smags, un tā dēļ jau ir zaudētas tūkstošiem darba vietu. Tāpēc SES īstenošanai un tās efektivitātes uzlabošanai ir liela nozīme arī darba vietu saglabāšanā šajā aviācijas vērtību ķēdes posmā. SES 5. pīlāram šeit ir ļoti svarīga nozīme, atbilstošā veidā risinot problēmas tādās jomās kā nodarbinātība, darba ņēmēju mobilitāte, izmaiņas personāla vadībā un profesionālā apmācība. Tas nozīmē, ka ATM joma nav vienīgā, kas būtu jāapspriež sociālajā dialogā, kas jāpastiprina, un kurā jābūt iespējai iesaistīties ne tikai aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem (Air Navigation Service Provider, ANSP), bet arī citiem sociālajiem partneriem, un būtu jādiskutē arī par sociālajām sekām darba ņēmējiem, kuri nodarbināti ATM jomā, aviosabiedrībās, lidostās, un to, kā saglabāt darba vietas ES aviācijas nozarē kā tādā.

1.8.

Dalībvalstīm — arī tām, kas kavējas ar SES izveidi, — būtu jāiesniedz savas stratēģijas par attiecīgās valsts transporta nozares turpmāko attīstību.

1.9.

EESK uzskata, ka ES aviācijā sasniegtajam augstajam drošības līmenim jāsaglabājas kā prioritātei. Ir svarīgi nodrošināt, lai pasākumi, kas jāīsteno ekonomisko mērķu sasniegšanai, turpinātu veicināt drošības līmeņa uzlabošanu.

2.1.

Vienotās gaisa telpas (SES) projekta pabeigšana ir cieši saistīta ar pastāvīgu Eiropas vienotā tirgus stiprināšanu nolūkā uzlabot ES ekonomikas konkurētspēju un izaugsmi. SES mērķis ir uzlabot Eiropas gaisa telpas organizācijas un pārvaldības vispārējo efektivitāti. Tā ietver izmaksu samazināšanu, drošības un kapacitātes uzlabošanu un ietekmes uz vidi ierobežošanu. Tās mērķis ir nodrošināt Eiropas iedzīvotājiem labākus, efektīvākus un stabilākus gaisa satiksmes nosacījumus.

2.2.

Jaunākie Eurocontrol ziņojumi (2010. gada ACE salīdzinošais novērtējums, 2011. gada ACE salīdzinošā novērtējuma projekts un 2011. gada PRU ziņojuma projekts) liecina, ka laikā no 2007. līdz 2011. gadam notikušas vairākas pārmaiņas. Tāpēc, analizējot vispārējās rentabilitātes svārstības, vienmēr jāņem vērā galvenie notikumi, kas risinājušies minētajā laikposmā.

2.3.

Kopējās izmaksas, kuru iemesls ir Eiropas gaisa telpas sadrumstalotība, 2010. gadā bija 4 miljardi euro. Tajās ietverti 19,4 miljoni kavēšanās minūšu, kad aizkavēšanās cēlonis bijusi gaisa satiksmes plūsmas pārvaldība ceļā (en-route air traffic flow management, ATFM), turklāt katrs lidojums vidēji bijis par 49 km garāks nekā tiešā lidojuma maršruts. Eiropas līmenī no 2006. līdz 2009. gadam vienas kombinētās lidojuma stundas ekonomiskās izmaksas ir nedaudz pieaugušas (reālajā izteiksmē +1 % gadā); 2010. gadā tās pieauga ievērojami (reālajā izteiksmē +4,6 % gadā), savukārt 2011. gadā, pirms SES II pirmā pārskata perioda, tās samazinājās (-4,3 %). 2010. gadā ATM/CNS nodrošināšanas izmaksas reālā izteiksmē samazinājās (-4,8 %), taču šo ietekmi slāpēja krasais vienas ATFM kavēšanās vienības izmaksu pieaugums (+77,5 %), kurš 2011. gadā savukārt kritās par 42 %.

2.4.

Sevišķi liela nozīme ir būtiskajām aeronavigācijas pakalpojumu kopējo izmaksu svārstībām, kādas 2010. gadā piedzīvoja aviosabiedrības, proti, šīs izmaksas variēja skalā no 849 euro līdz 179 euro, t.i., ar koeficientu, kas lielāks par pieci. Turklāt pieciem lielākajiem aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem, kuri strādā pamatā līdzīgos ekonomiskajos un darba apstākļos, vienības izmaksas atšķīrušās ievērojami, proti, no 720 euro līdz 466 euro. Šāds diapazons skaidri liecina par to, ka ATM Eiropas iekšienē nav optimizēta.

2.5.

Attiecīgi 2004. un 2009. gadā ieviesto SES I un SES II shēmu rezultāti liecina, ka SES iniciatīvas principi un pamatievirze ir pareizi un ka ATM noteikumu optimizēšanā ir ieguldīts darbs, kas tagad sāk dot pirmos augļus. Tomēr šīs shēmas ir atklājušas arī vairākus trūkumus, kuru galvenais cēlonis ir dalībvalstu nespēja skaidri izklāstīt savas pašreizējās prioritātes aviācijā. Šo prioritāšu vidū ir gan pievienotās vērtības radīšana gaisa telpas izmantotājiem, gan maksimāla pašu ienākumu gūšana no gaisa satiksmes, gan aviācijas izmantošana reģionālās un mikroekonomiskās attīstības veicināšanai. Tāpēc ANS nodrošināšanas efektivitātē un kvalitātē Eiropā joprojām vērojami būtiski trūkumi, taču attiecībā uz šo situāciju nav neviena saprotama skaidrojuma. Turklāt pašreizējā institucionālā uzbūve ir tālu no vēlamā, jo dažādo ieinteresēto personu funkcijas daudzviet dublējas, tajās ir robi un trūkst jebkādas kopīgas virzības. Tādēļ SES institucionālā sistēma ir jāstiprina.

2.6.

SESAR ir SES tehnoloģiskais elements. SESAR kopuzņēmuma veiktā pētījumā secināts, ka SESAR makroekonomiskā ietekme varētu Eiropas ekonomikas IKP papildināt par 419 miljardiem euro un radīt ap 320 000 jaunu darba vietu. Lai SESAR programmu pabeigtu, visiem aviācijas vērtību ķēdes dalībniekiem būs jāveic vērienīgi ieguldījumi, ko nav viegli pamatot, ja vien nav prognozējama pieņemama ieguldījumu atdeve, pamatojoties uz tādu gaisa un virszemes elementu sinhronizētu izvēršanu kā gaisa telpas izmantotāji, ANSP un lidostas. Lai SESAR ieviešana noritētu veiksmīgi, ir jāpilnveido arī institucionālā sistēma, turklāt visiem sadarbības partneriem jāveic arī stingra izmaksu un ieguvumu analīze attiecībā uz visā aviācijas vērtību ķēdē īstenojamo ieguldījumu projektu secību.

2.7.

Tālab Eiropas Komisija plāno nākt klajā ar tiesību aktu kopumu (SES II+), kura pamatā ir pašreizējās SES iniciatīvas un kura mērķis būs vēl vairāk uzlabot rentabilitāti, kapacitāti, drošību un normatīvo kvalitāti.

2.8.

Spriežot pēc informācijas, ko sniegusi Eiropas Komisija, SES II+ iniciatīvas mērķi būs šādi:

3.1.

Atbilstoši iepriekšējiem atzinumiem TEN/451 (2011. gada 20. jūnijs) un TEN 354/355 (2009. gada 21. janvāris) EESK pilnīgi piekrīt, ka laikus un visaptverošā veidā ir jāīsteno ES vienotās gaisa telpas un SESAR iniciatīvas; izpratnei par jautājuma steidzamību vajadzētu būt krietni lielākai, jo daudzas Eiropas aviosabiedrības patlaban atrodas ļoti sliktā ekonomiskajā stāvoklī.

3.2.

EESK cer, ka SES tiesību aktu kopums tiks ieviests pilnībā, t.i., tādā apmērā, par kādu 2004. un 2009. gadā tika panākta sākotnējā vienošanās. Lai to varētu paveikt, pietiekamus tiesiskos instrumentus Eiropas Komisijai nodrošina ES regulas.

3.3.

Šajā saistībā EESK atzinīgi vērtē Komisijas nodomu piešķirt SES iniciatīvai jaunu impulsu. Ir ļoti svarīgi, lai visas ES dalībvalstis ievērotu savas agrākās politiskās apņemšanās — laikus un pilnībā ieviest SES. Būtiski ir arī tas, lai Eiropas Komisija turpinātu stingri pārraudzīt norises un būtu atbildīga par procesu visā tā īstenošanas gaitā.

3.4.

Ņemot vērā samērā sliktos SES īstenošanas rezultātus pēc SES I stāšanās spēkā 2004. gada aprīlī un SES II — 2009. gada decembrī, EESK uzskata, ka pašreizējā SES tiesiskā regulējuma pārskatīšanā jāorientējas ne tikai uz institucionālajām norisēm, bet arī uz šādu elementu stiprināšanu:

4.1.

EESK ir sarūgtināta, ka ievērojams skaits dalībvalstu, kurām tika adresēti darbības uzdevumi, nav tos izpildījušas un ka tam nav bijis nekādu reālu juridisku seku. Nesen iesniegtie valstu darbības plāni liecina, ka minētās dalībvalstis savus uzdevumus ir padarījušas vēl nekonkrētākus. Tādēļ, lai panāktu, ka dalībvalstis savos funkcionālajos gaisa telpas blokos un vēlāk arī to starpā veido ciešākas sinerģijas, neapšaubāmi ir vajadzīgi vērienīgi darbības uzdevumi, kas papildināmi ar reālu sankciju mehānismu, kā arī ar nepārprotamām un skaidrām dalībvalstu stratēģijām, ko atbalstītu nepieciešamā šīs jomas tiesību aktu saskaņošana visas Eiropas mērogā. Domājams, ka SES stimulēs vajadzīgo kopīgu Eiropas tiesisko instrumentu (t.i., civiltiesību) izveidi un vienotu pieeju Eiropas pretgaisa aizsardzības nozarei.

4.2.

Pēc EESK domām, Eiropas Savienības un FAB līmenī būtu jāpiešķir vairāk pilnvaru, lai palīdzētu risināt pašreizējo problēmu, kad dalībvalstis katra orientējas uz savu aeronavigācijas pakalpojumu sniedzēju aizsardzību vai izmanto tos kā valsts ekonomikas instrumentus, nevis koncentrējas uz vērtību radīšanu gaisa telpas izmantotājiem un pircējiem/pasažieriem. ES mēroga darbības uzdevumi varētu palīdzēt nodrošināt, ka līdz 2020. gadam tiek sasniegti augstie SES mērķi — salīdzinājumā ar 2005. gadu trīskārt palielināt kapacitāti, kur tas nepieciešams; par 10 % samazināt lidojumu ietekmi uz vidi un par 50 % samazināt ATM pakalpojumu izmaksas, kas jāsedz gaisa telpas izmantotājiem, — un sekmētu virzību uz nacionālo gaisa telpu sadrumstalotības mazināšanu.

4.3.

EESK uzsver, ka noteikti ir jāsaglabā ES Darbības izvērtēšanas iestādes (Performance Review Body, PRB) neatkarība. Tās funkcijas ir jānošķir no darba, ko veic Eurocontrol, un jānodod pilnvērtīgai ES struktūrai, par kuru atbild Komisija. Eiropas Savienībai būtu arī jāpiešķir PRB nozīmīgāka loma procesā, kas saistīts ar ES mēroga darbības uzdevumu noteikšanu un valstu darbības plāniem. Būtu jāmazina nesamērīgi lielais īpatsvars, kādā pārstāvēti ANSP.

4.4.

EESK uzskata, ka ES līmenī būtu jānosaka sankcijas un stimuli, ar kuriem nodrošināt darbības uzdevumu izpildi un panākt, ka šie uzdevumi tiek nodalīti no valsts interesēm. Īpaši būtu jāparedz, ka ANSP veikto ieguldījumu un to akcionāru pašu kapitāla atdeves rādītājs ir sasaistāms ar t.s. darbības uzlabošanas shēmu.

4.5.

EESK pauž nožēlu par to, ka iniciatīva par funkcionālajiem gaisa telpas blokiem lielākoties palikusi neīstenota un ka SES II noteiktais termiņš — 2012. gada 4. decembris — nav ievērots. FAB iniciatīvām būtu jādod jauns impulss, ko varētu panākt ar aktīvāku lejupēju koordinēšanu ES līmenī. Stingrāka orientēšanās uz lejupēju pieeju ļautu nodrošināt, ka FAB dod reālu labumu un nav tikai “dekorācija”, kā tas vērojams patlaban. Šajā saistībā SES tīklu pārvaldniekam būtu jāpiešķir pilnvaras ierosināt un īstenot konkrētus FAB projektus, lai, pamatojoties uz skaidriem termiņiem, nodrošinātu optimālu FAB pārvaldību, gaisa telpu, kā arī tehniskos resursus un personālu. Par noteikumu neievērošanu ir jāparedz sankcijas. Tīklu pārvaldniekam un ieinteresētajiem gaisa telpas izmantotājiem būtu jāpiešķir arī novērotāja statuss FAB galvenajās struktūrās.

4.6.

Saistībā ar dalībvalstu devumu ES Vienotās gaisa telpas komitejā dominē nevis ES mērķi, bet gan valstu intereses. Vēl viens faktors, kas uzskatāms par neveiksmi SES ieviešanā, ir nesenais komitejas lēmums par darbību un tarifikācijas sistēmu 2015.–2019. gadā. EESK ierosina gan gaisa telpas izmantotājiem, gan ANSP piešķirt novērotāja statusu un iniciatīvas tiesības visās SES komitejas darbības jomās.

4.7.

EESK atkārtoti pauž atzinību par Komisijas nodomu vēlreiz pievērsties ATM palīgpakalpojumu nošķiršanai kā instrumentam, kas ļautu uzlabot efektivitāti un vairāk orientēties uz pircēju. Nošķiršanas procesa paātrināšanai būtu jāizmanto ES reglamentējošie instrumenti. Šajā saistībā EESK pauž nožēlu, ka Komisija nav ievērojusi noteikto termiņu — 2012. gada 4. decembri — un nav sagatavojusi un iesniegusi Eiropas Parlamentam un Padomei pētījumu, kurā būtu aplūkots, kāda ietekme juridiskajā, drošības, nozares, ekonomiskajā un sociālajā ziņā ir tirgus principu piemērošanai komunikāciju, navigācijas, uzraudzības un aeronavigācijas informācijas pakalpojumu sniegšanā, un kurā būtu ņemtas vērā aktuālās norises funkcionālo gaisa telpas bloku un pieejamo tehnoloģiju jomā.

4.8.

EESK uzskata, ka, izstrādājot SES II+ tiesību aktus, jāaplūko jautājums par galveno komplekso ANSP un tādu palīgpakalpojumu kā, piemēram, komunikāciju/navigācijas/uzraudzības (Communication Navigation Surveillance, CNS), meteoroloģijas dienesta (Meteorological Services, MET) un apmācību nodalīšanu, kā arī šo pakalpojumu tirgus atvēršanu, kas varētu palielināt efektivitāti un kvalitāti un sekmēt izmaksu vispārēju samazināšanos. EESK norāda, ka arī SES II+ tiesiskā regulējuma ietekmes novērtējumā un Limasolā notikušajā augsta līmeņa konferencē par SES tika uzsvērts, cik svarīgi ir turpināt liberalizēt palīgpakalpojumus. Patlaban spēkā esošajā tiesiskajā regulējumā ir paredzēta nošķiršanas iespēja valstu līmenī, tomēr darbības uzlabošanai dalībvalstis šo rīku joprojām izmanto samērā gausi. Kur vien tas iespējams, uz CNS un MET pakalpojumiem būtu jāattiecina tirgus nosacījumi un iepirkumu procedūras. Turklāt tirgus nosacījumus vienā un tajā pašā tirgū nevajadzētu kombinēt ar izraudzīšanās mehānismu, citādi izraudzīšanās mehānisms gūs pārsvaru. Būtu jāaizliedz jebkādas vietēja līmeņa un ievērojama apmēra šķērssubsīdijas.

4.9.

Būtu pienācīgi jāapsver Eurocontrol jaunā centralizētu pakalpojumu koncepcija; šo pakalpojumu pamatā jābūt pieņemamiem uzņēmējdarbības modeļiem, ko apstiprinājušas nozarē darbojošās ieinteresētās personas (aviosabiedrības, ANSP un lidostas), un atklātiem iepirkuma konkursiem, kuros terminētus līgumus slēdz ar tiem uzņēmumiem, kuru piedāvājums ir vislabākais.

4.10.

EESK uzsver, ka ANS sadrumstalotību mazināt varētu, izmantojot konsolidācijas centrus. Labs sākumpunkts varētu būt t.s. “virtuālā centra“ koncepcija. Šī pieeja nozīmē pilnībā standartizētas metodes attiecībā uz gaisa satiksmes pakalpojumu vienībām, ko nodrošina no dažādām vietām un kam izmanto pilnībā standartizētas, taču savstarpēji salāgojamas darbības metodes, procedūras un tehniku tādā veidā, ka gaisa telpas izmantotāji to uzskata par vienotu sistēmu. Tas skaidri atspoguļots arī pašreizējās SES programmās, piemēram, SERA un SESAR. Šī kārtība veidota tā, lai atbalstītu iesaistīto ANSP pilnīgu tehnisko un operatīvo sadarbspēju, kas savukārt dod iespēju konkrētai vienībai pakļautus sektorus īslaicīgi pārvietot uz citas vienības operatīvās atbildības jomu. Tas ļautu optimizēt lidojumu rajona gaisa satiksmes vadības centru (Area Control Centres, ACC) izmantošanu nakts laikā un pastāvīgi nodrošināt maksimāli kvalitatīvu darbību.

4.11.

Tāpēc EESK uzskata, ka ar SES II+ tiesību aktiem jānodrošina piemērota reglamentējošā sistēma, kas ļautu saskanīgi un konsekventi vadīt un koordinēt standartizācijas pasākumu īstenošanu. Lai nodrošinātu konsekventu un koordinētu ieviešanu, FAB ietvaros būtu jāizveido vienota koordinācijas struktūra. Standartizācijas pasākumi ir reālistisks un efektīvs līdzeklis, ar kura palīdzību sasniegt ES mēroga darbības mērķus.

4.12.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas ieceri paplašināt SES tīklu pārvaldnieka uzdevumu un pilnvaru klāstu. Šajā saistībā ir būtiski svarīgi atļaut gaisa telpas izmantotājiem piedalīties tādu stratēģisku lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē tīkla darbību, un dot iespēju ANSP aktīvi iesaistīties vietējo lēmumu pieņemšanā par darbības jautājumiem.

4.13.

EESK pieņem zināšanai, ka Komisija plāno paplašināt Eiropas Aviācijas drošības aģentūras (European Aviation Safety Agency, EASA) darbības jomu, iekļaujot tajā visus tehniskos normatīvus un pārraudzību, — arī jomās, kas nav saistītas ar drošību. EESK piekrīt, ka šāda pieeja varētu būt pareiza, taču bažījas, ka pat ar tādu prioritāšu koncepciju, kuras pamatā ir riska analīze, EASA pārlieka noslogošana ar papildu uzdevumiem varētu radīt vairāk problēmu nekā labuma un novērst EASA uzmanību no tās pamatuzdevuma — drošības. Tāpēc EESK uzskata, ka EASA darbības jomas paplašināšana patlaban nebūtu izvirzāma par prioritāti. Drīzāk, pēc EESK domām, EASA un SES sistēmu iespējamā dublēšanās būtu mazināma ar piemērotiem mehānismiem EASA, Eurocontrol un Komisijas darbības koordinēšanai, taču bez vajadzības nemainot institucionālo sistēmu.

4.14.

Operatīvajā SES īstenošanā ļoti svarīga ir Eurocontrol loma. Lai nodrošinātu, ka tādi centralizēti pakalpojumi kā, piemēram, tīklu pārvaldnieka sniegtie, ir efektīvi, būs jāpārskata pašreizējā Eurocontrol konvencija.

4.15.

EESK uzsver, ka attiecībā uz SESAR ir jānodrošina pietiekams publiskais finansējums, ar ko atbalstīt gan ar virszemes apkalpošanu, gan ar lidojumiem saistīto elementu sinhronizētu izvēršanu. Turklāt operatīvajiem ieguldītājiem (gaisa telpas izmantotājiem, ANSP un lidostām) jāpiešķir būtiska nozīme SESAR izvēršanas pārvaldībā, kad, pamatojoties uz skaidriem uzņēmējdarbības modeļiem, tiek lemts par prioritātēm. EESK uzsver, ka SESAR ieviešana ir viens no svarīgākajiem Eiropas infrastruktūras projektiem. Komiteja ir ārkārtīgi nobažījusies par iespējamo Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta budžeta samazinājumu, kas var apdraudēt šī projekta īstenošanu. Būtiski svarīgi ir arī apzināt iespējamos modeļus, kā nākotnē finansēt SESAR militāro izvēršanu.

4.16.

EESK neatbalsta Komisijas priekšlikumu ieviest cenu modulāciju pārslogotiem maršrutiem. Tas nekādi nepalīdzēs labāk izmantot gaisa telpas kapacitāti, toties varētu nonākt pretrunā ES mērķiem — klimata pārmaiņu ierobežošanas labad samazināt emisijas —, jo gaisa kuģu ekspluatanti tādā gadījumā varētu būt spiesti veikt garākus lidojumus. Turklāt šāda sistēma būtu arī netaisnīga, jo ar kavējumiem saistīto netiešo izmaksu veidā gaisa kuģu ekspluatanti jau tagad maksā par pārslogotību. Tādas pieejas sekas būtu divkārša sodīšana, kas nekādā ziņā nav pieņemama, it sevišķi tāpēc, ka gaisa kuģu ekspluatanti maršrutu maksājumus izmanto infrastruktūras modernizēšanai, kas ilgtermiņā varētu mazināt pārslodzi.

4.17.

EESK uzskata, ka cenu modulācijā drīzāk būtu jāorientējas uz gaisa kuģu ekspluatantu motivēšanu iegādāties tādu tehniku, kas ļautu uzlabot gaisa satiksmes pārvaldības sistēmas vispārējos darbības rādītājus. To varētu panākt, izmantojot publiskos līdzekļus, lai tiem gaisa kuģu ekspluatantiem, kas laikus veic ieguldījumus SESAR tehnoloģijās, samazinātu lietošanas maksu. Šādu pieeju pēc tam varētu papildināt ar citiem pasākumiem, piemēram, koncepciju “Labākais aprīkojums — labākais pakalpojums” (Best Equipped, Best Served), ko EESK pilnībā atbalsta.

5.1.

Ekonomikas stāvoklis Eiropas gaisa satiksmes nozarē ir ļoti smags, un tā dēļ jau ir zaudētas tūkstošiem darba vietu. Tāpēc SES īstenošanai un tās efektivitātes uzlabošanai ir liela nozīme arī darba vietu saglabāšanā šajā aviācijas vērtību ķēdes posmā. SES 5. pīlāram šeit ir ļoti svarīga nozīme, atbilstošā veidā risinot problēmas tādās jomās kā nodarbinātība, darba ņēmēju mobilitāte, izmaiņas personāla vadībā un profesionālā apmācība. Tas nozīmē, ka ATM joma nav vienīgā, kas būtu jāapspriež sociālajā dialogā, kas jāpastiprina, un kurā jābūt iespējai iesaistīties ne tikai aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējiem (Air Navigation Service Provider, ANSP), bet arī citiem sociālajiem partneriem, un būtu jādiskutē arī par sociālajām sekām darba ņēmējiem, kuri nodarbināti ATM jomā, aviosabiedrībās, lidostās, un to, kā saglabāt darba vietas ES aviācijas nozarē kā tādā.

5.2.

EESK ir stingri pārliecināta, ka efektīvs un pastāvīgs sociālais dialogs var ārkārtīgi palīdzēt pārejas procesā. Ja personāls šajā pārejā nav pilnībā iesaistīts, ievērojami mazinās iespēja gūt sekmes. SESAR izstrādātās jaunās tehnoloģijas un operatīvās koncepcijas mainīs gaisa satiksmes dispečeru tradicionālās funkcijas, un viņi darbosies drīzāk kā gaisa satiksmes pārvaldnieki.

5.3.

Ir svarīgi, lai sociālajā dialogā par SES tiktu aplūkoti visām īstenošanā iesaistītajām pusēm svarīgi jautājumi. Tāpēc pašreizējais ANSP pārstāvju dominējošais stāvoklis nav pamatojams un draud ar citu svarīgu nozares dalībnieku diskrimināciju.

10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/14

1.1.

Tehnisko audumu nozare, kurā vērojamas pozitīvas tendences ekonomiskajā un nodarbinātības jomā ES, ir piemērs tradicionālai nozarei, kurai ir izdevies atjaunoties, izmantojot jaunu uzņēmējdarbības modeli, kas ir pilnībā atbilstošs jaunās industriālās revolūcijas vajadzībām (gudrāks, iekļaujošāks un ilgtspējīgāks).

1.2.

Tekstilmateriāli un tehnoloģijas ir svarīgas inovatīvas jomas, ar kuru palīdzību varētu risināt daudzas un dažādas sociālas problēmas. Tehniskie audumi sekmē attīstību citās nozarēs, piedāvājot

1.3.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja evērš Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta uzmanību uz nozīmīgākajiem veiksmes faktoriem, kas jāveicina, lai šajā perspektīvajā nozarē sekmētu izaugsmi:

—

neaustie materiāli, izaugsme par 60 % pēdējo desmit gadu laikā,

—

kompozītmateriāli, izaugsme par 75% pēdējo desmit gadu laikā.

—

aizvien augstāks pētniecības, izstrādes un inovācijas līmenis uzņēmumos neatkarīgi no to lieluma;

—

efektīvi kopīgi instrumenti inovācijas atbalstam valsts līmenī (tekstilnozares klasteri, pētniecības un izstrādes centri…), īpaši Vācijā, Francijā, Beļģijā, Itālijā, Spānijā, Nīderlandē, Polijā;

—

efektīvi kopīgi instrumenti ES līmenī: T (tekstila) un C (apģērba) tehnoloģijas platforma ar daudziem sadarbības projektiem, kas attiecīgajiem tirgiem, tekstilizstrādājumu ražošanas uzņēmumiem un pētniekiem devuši savstarpējas papildināšanās iespēju; Eiropas tīkls, kurā iekļauti galvenie tekstiltehnoloģiju institūti (Textranet), augstskolu tīkli (AUTEX), kā arī galveno inovatīvo tekstilrūpniecības reģionu tīkls;

—

ES vadošās pozīcijas izaugsmes tirgos (piemēram, Freudenberg vai Fiberweb neaustajiem materiāliem);

—

ES vadošā pozīcija tekstiliekārtu ražošanā, 75 % no pasaules tirgus;

—

daudzveidīgs galapatēriņš, kas nozīmē priekšrocību lēnas izaugsmes periodā;

—

stingrs atbalsts individuālās aizsardzības līdzekļu ražošanai, kuru Eiropas Komisija uzskata par vienu no sešiem vadošajiem tirgiem;

—

kopumā labāki finanšu rādītāji nekā citos tekstilizstrādājumu un apģērbu ražošanas uzņēmumos (viens darbinieks rada lielāku pievienoto vērtību, lielāka naudas plūsma, augstāks rezerves līmenis…);

—

pasaules vadošā tirdzniecības gadatirgus (Techtextil) kontrole.

—

galapatērētāju augošās vajadzības pēc tekstilizstrādājumu risinājumiem: ērtums un uzraudzības risinājumi aktīvam dzīvesveidam, oglekļa emisiju apjoma samazināšana transportam (samazinot svaru) un ēkām (izmantojot siltumizolāciju), medicīnas tehnoloģiju uzlabošana (nozokomiālu saslimšanu profilakse, implanti, veselības uzraudzība utt.);

—

ražotāju un klientu cieša sadarbība, lai pievērstos ļoti specifiskām vajadzībām (“konkrētam gadījumam pielāgoti risinājumi”), un pieprasījuma virzīta inovācija;

—

aizvien lielāks pieprasījums pēc otrreizējās pārstrādes iespēju uzlabošanas, piemēram, putu aizstāšana ar neaustiem materiāliem, kompozītmateriāli un gaisa filtri transportlīdzekļu kabīnes ventilācijas iekārtās;

—

straujš tehnisko audumu patēriņa pieaugums uz vienu iedzīvotāju visā pasaulē un īpaši Ķīnā, Indijā un Brazīlijā.

—

mazi un vidēji uzņēmumi ar ierobežotu ieguldījumu jaudu;

—

sarežģītāka piekļuve kredītiem;

—

tekstilrūpniecības nozare augstskolu beidzējiem nešķiet pievilcīga;

—

dabīgo un mākslīgo šķiedru ražošanas apjoma samazināšanās ES, kas apgrūtina inovāciju, jo pieejams neliels skaits šķiedru kategoriju, un aizvien palielinās risks iegūt atkarību no importa;

—

tehnisko audumu otrreizējas pārstrādes pašreizējais zemais apjoms salīdzinājumā ar tradicionālajiem materiāliem;

—

ļoti energoietilpīga nozare;

—

specializēšanās uz labi izveidotiem lietojumu tirgiem, piemēram, Mobiltech (ņemot vērā kritisko stāvokli ES vieglo automobiļu ražošanas nozarē) vai Hometech, īpaši attiecībā uz paklājiem, mēbeļu audumiem un matračiem.

—

izejvielu trūkums un cenu celšanās (galvenokārt sintētiskās šķiedras, reģenerētas vai neorganisko materiālu šķiedras, polimēri, vērptās dzijas un šķeterētie pavedieni);

—

enerģijas (gāzes un elektrības) izmaksu palielināšanās ES, kas varētu izraisīt to ražošanas uzņēmumu, kas patērē vairāk enerģijas (ražojot mākslīgās šķiedras, neaustos materiālus, krāsvielas un bagātinātājus), pārcelšanu uz ASV vai Āziju;

—

jaunās tirgus ekonomikas valstu aizvien lielāka konkurence un aizvien lielāki šķēršļi tirgu pieejamībai šajās valstīs; Āzija, palielinot saražotās produkcijas vērtību 2,6 reizes, pēc saražotā apjoma 2010. gadā ražošanas reģionu vidū jau ieņēma pirmo vietu;

—

aizvien lielāks spiediens uz cenām, īpaši uz stabiliem tirgiem;

—

aizvien lielāks viltošanas un kopēšanas risks.

—

labākās prakses sekmēšana tehnoloģiju nodošanā no vienas nozares citai (savstarpēja papildināšana);

—

centieni paaugstināt ražošanas energoefektivitāti;

—

spēja apvienot tehnoloģisko un ar tehnoloģijām nesaistītu inovāciju: muguras jostas daļas ortozei jāatbilst ne tikai funkcionālajām īpašībām, bet pacienta labā jābūt arī estētiski izstrādātai;

—

spēja sekmēt radošumu produktu/materiālu koncepcijas, izmantošanas un dzīves cikla beigu posma jomā;

—

pieredze darba ņēmēju kvalifikācijas paaugstināšanā, lai apgūtu jaunus tirgus;

—

IKT izplatīšana ikdienā, pateicoties viediem tekstilizstrādājumiem, kuri spēj “sazināties” ar vidi: piemēram, vecāka gadagājuma cilvēkiem paredzēts “vieds apģērbs”, kas uzrauga svarīgus fizioloģiskus datus un pārraida tos slimnīcām, dotu iespēju pacientiem uzturēties mājās.

—

tā var ieviest tirgū noderīgas un novatoriskas preces un pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, slimiem vai vecāka gadagājuma cilvēkiem: pēc pasūtījuma izstrādātus apģērbus, apģērbus, kas palīdz saglabāt līdzsvaru, īpašu inventāru sportam un brīvā laika pavadīšanai;

—

tā var rast individuālus risinājumus, kas ļauj pielāgoties demogrāfiskajām un sociālajām pārmaiņām, kuru dēļ palielinās pieprasījums pēc sarežģītākiem un personalizētiem produktiem un pakalpojumiem (skatīt dažus projektus Prosumer.net - European Consumer Goods Research Initiative).

—

samazināt CO2 emisijas, nodrošinot vieglākus materiālus transporta nozarei (kompozītmateriāli aeronautikai un oglekļa šķiedras vieglajiem automobiļiem);

—

piedāvāt konkrētus risinājumus audumu izmantošanai, piemēram, filtrācijai, armatūrai un izolācijai, lai uzlabotu energoefektivitāti mājokļu un celtniecības nozarēs;

—

akkārtoti izmantot polietilēntereftalātu (plastmasas pudeles), lai ražotu poliesteru.

—

produktu un ražošanas metožu izstrādē pievērst uzmanību ekodizainam;

—

veikt produktu dzīves cikla novērtējumu, kura nozīme turpmāk palielināsies, jo līdz šim tradicionālo materiālu, piemēram, metālu, otrreizējā pārstrāde bieži vien ir bijusi lētāka.

—

pirmkārt, tuvojoties benzīna ēras beigām, ES ir jāizstrādā otrreiz pārstrādājama oglekļa šķiedra, izmantojot dabīgās šķiedras (5);

—

otrkārt, jāizstrādā otrreizējās pārstrādes metodes, kas ļautu pilnībā pārstrādāt dažādu šķiedru audumus (80–90 %);

—

treškārt, izvirzot tālejošāku mērķi, jāatbalsta nozares un zinātnieku centieni izstrādāt atbilstošas metodes, kā lietderīgi izmantot oglekli no CO2, piemēram, to transformējot paātrinātas fotosintēzes procesā vai izmantojot citas metodes. Zinātniskā izpēte jau uzsākta saistībā ar citiem lietojumiem, bet tā būtu jāpaātrina (virzība uz ekonomiku ar zemāku CO2 emisijas līmeni) (6).

—

sabiedrības problēmu risināšana,

—

vadošā loma pamattehnoloģiju un rūpniecisko tehnoloģiju jomā,

—

zinātnes izcilība.

—

palielināta rūpniecības un MVU līdzdalība un to ieguvumi;

—

paredzēts lielāks skaits mazāku projektu un samazināts administratīvais slogs (maksimālais ilgums 2 gadi, 3 līdz 6 partneri);

—

skaidri pausta apņemšanās atbalstīt inovāciju, tostarp netehnoloģisko inovāciju.

—

veidot vienkāršu, MVU draudzīgu saziņu par pētniecības un izstrādes programmām, kas saistītas ar jauniem produktiem un jauniem materiāliem (tiem savukārt bieži ir saistība ar tekstilrūpniecību);

—

atbalstīt uzņēmumu, augstskolu un inovāciju struktūru (Eiropas Nākotnes tekstilmateriālu un apģērbu tehnoloģiju platforma, padomes un tīkli valstu līmenī, inovācijas kopas reģionu līmenī utt.) sadarbību zinātniskās izpētes jomā;

—

nodrošināt saziņu un sadarbību starp minētajām ES struktūrām un līdzīgām struktūrām citās nozarēs, lai sekmētu starpnozaru inovāciju;

—

ierosināt, ka programmā “Apvārsnis 2020” jāparedz jauns un pietiekami liels finansējums tekstilmateriālu (gan ražošanas atkritumu, gan galaproduktu) otrreizējai pārstrādei, lai palielinātu tekstilmateriālu otrreizējās pārstrādes apjomu, salīdzinot ar otrreizējās pārstrādes apjomu papīra un stikla rūpniecībā un kokrūpniecībā; Atkritumu direktīvas pārskatīšana paver iespēju sakārtot tekstilizstrādājumu otrreizējās pārstrādes nozari;

—

aktīvāk pētīt, kādi tehniski risinājumi (tostarp paātrinātā fotosintēze) ļauj izmantot CO2 kā resursu.

—

pievēršot lielāku uzmanību ieguldījumiem (un ne tikai eksportam);

—

pievēršot lielāku uzmanību visām tām muitas tarifu pozīcijām, kas nav īpaši iekļautas 50.–63. nodaļā (no diegiem līdz apģērbiem), piemēram, stiklšķiedras audumi (HS 70.19) vai neaustie higiēnas produkti (HS 96.19);

—

turpinot apzināt problēmas, ar kurām ārvalstīs saskaras ES uzņēmumi, lai piekļūtu publiskajam iepirkumam tādos segmentos kā darba apģērbi, slimnīcas utt.;

—

turpmākajā transatlantiskajā nolīgumā iekļaujot dažas saistības attiecībā uz standartizāciju.

—

vajadzības gadījumā izejvielu “diplomātijā” ņemt vērā tehniskajiem audumiem kritiski svarīgas izejvielas;

—

sekmēt dabīgo šķiedru, t.i., linu, kaņepju, vilnas, celulozes šķiedru un biopolimēru ražošanu, lai tekstilražošanas nozares nodrošinātu ar vietējiem izejmateriāliem.

—

Papildatzinums par paziņojumu “Tekstilpreču un apģērbu nozares attīstība paplašinātajā Eiropas Savienībā”, (CCMI/009), pieņemts 2004. gada 7. jūnijā, ziņotājs: Nollet.

—

Atzinums par paziņojumu “Tekstilpreču un apģērbu nozares attīstība paplašinātajā Eiropas Savienībā”, (INT/220), pieņemts 2004. gada 1. jūlijā, ziņotājs: Pezzini.

—

CCMI informatīvais ziņojums par tematu “Eiropas tekstilrūpniecības un apavu ražošanas nozares attīstība” (CCMI/041), pieņemts 2008. gada 4. februārī, ziņotājs: Cappellini.

—

Atzinums par tematu “Priekšlikums regulai par tekstilmateriālu nosaukumiem un ar tiem saistīto tekstilizstrādājumu marķēšanai” (INT/477), pieņemts 2009. gada 16. decembrī, ziņotājs: Cappellini.

10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/26

1.1.

Arktikas reģionā pašlaik notiek ievērojamas pārmaiņas. Klimata pārmaiņām ir būtiska ietekme uz globālo sasilšanu un ledus kārtas samazināšanos šajā reģionā, kas savukārt ietekmē meteoroloģiskos apstākļus un vides pārmaiņas visā pasaulē. Vienlaikus tas ietekmē pasaules ekonomiku, radot jaunas iespējas saimnieciskajai darbībai šajā resursiem bagātajā reģionā. Pasaules uzmanība ir pievērsta Arktikas reģionam, kura iedzīvotāji un trauslā ekosistēma prasa atbilstošu aizsardzību un uzmanību. Šīm pārmaiņām var būt ģeopolitiskas sekas.

1.2.

EESK aicina ES sniegt skaidru Arktikas reģiona stratēģiju un parādīt uzticamu apņemšanos īstenot sadarbību ar Arktikas reģiona valstīm. Eiropas Savienībai Arktikas reģions ir īpaši nozīmīgs, un ES var sniegt nozīmīgu ieguldījumu Arktikas reģiona sadarbībā. Komiteja aicina sekmēt ieguldījumus atbildīgā saimnieciskajā darbībā, kas balstīta uz aukstiem klimatiskajiem apstākļiem atbilstošu pieredzi, un attīstīt infrastruktūru. EESK arī aicina turpināt sadarbību klimata pārmaiņu pētniecības jomā un īstenot mērķtiecīgus centienus, lai aizsargātu šā reģiona trauslo vidi.

1.3.

Būtu jānostiprina Arktikas Padomes nostāja, kā arī ES nostāja minētajā Padomē. Arktikas reģiona sadarbībā būtu plaši jāiesaista pilsoniskā sabiedrība. Ir vajadzīga lielāka atvērtība un apņēmīgi centieni uzlabot saziņu Arktikas reģiona sadarbībā.

1.4.

Atklātā uzklausīšanas sanāksme, ko EESK rīkoja Somijas ziemeļos (Rovaniemi) sadarbībā ar Lapzemes universitātes Arktikas centru (1), Komitejai bija ļoti lietderīga. Komitejas mērķis ir veicināt Arktikas reģiona sadarbību un ES politiku Arktikas reģionam, kā arī stiprināt saikni ar pilsonisko sabiedrību šajā reģionā.

2.1.

Arktikas reģiona stratēģiskā nozīme ir ievērojami palielinājusies, un visā pasaulē ir būtiski pieaugusi interese par šo reģionu. Tāpēc Eiropas Savienībai ir īpaši svarīgi pēc iespējas ātrāk pabeigt savas Arktikas reģiona politikas izstrādi, lai tā Arktikas reģiona sadarbībā varētu piedalīties kā uzticama un konstruktīva dalībniece un iniciatīvu virzītāja. ES ir jāparāda sava apņēmība risināt ar Arktikas reģionu saistītos jautājumus un sekmēt sadarbību. Vispirmām kārtām uzmanība būtu jāpievērš ES Arktikas reģiona dalībvalstu ziemeļu apgabaliem un sadarbības stiprināšanai ar Arktikas reģiona valstīm, jo īpaši ar Eiropā esošajām kaimiņvalstīm (tostarp Grenlandi). Situācija prasa pilnībā izstrādātu ES stratēģiju Arktikas reģionam.

Lai nodrošinātu ES Arktikas reģiona politikas/stratēģijas uzticamu īstenošanu, nepieciešams Arktikas reģionam piešķirtos ES resursus koncentrēt vienuviet, tos efektīvi koordinēt un ES budžetā izveidot Arktikas reģionam paredzētu pozīciju.

2.2.

ES Arktikas reģiona politikai/stratēģijai un Arktikas reģiona valstu stratēģijām vajadzētu būt savstarpēji saskanīgām; Arktikas reģiona pārvaldība būtu jāizstrādā un jāīsteno, pamatojoties uz konstruktīvu sadarbību ar šīm valstīm un galvenajiem partneriem. Arktikas reģiona sadarbībai un līdzāspastāvēšanai pēc iespējas vajadzētu būt balstītai uz starptautiskiem nolīgumiem un uz sadarbību starptautiskās organizācijās (tostarp ANO, Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā, ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijā un Starptautiskajā Darba organizācijā). Sadarbību atvieglotu tas, ja iesaistītās valstis būtu ratificējušas svarīgākos nolīgumus, kuriem ir ietekme uz Arktikas reģionu.

2.3.

Nedrīkst pieļaut, ka sacensība, kas patlaban notiek Arktikas reģionā, pāraugtu konfliktā. ES vajadzētu veicināt dialogu par starptautisku juridisku mehānismu strīdu izšķiršanai, kas būtu saistošs visām iesaistītajām pusēm. Tas ir viens no iemesliem, lai ar Arktikas Padomes atbalstu pēc iespējas ātrāk organizētu jau 2010. gadā ierosināto un Eiropas Parlamenta atbalstīto (3) Arktikas reģiona sammitu, kas sniegtu galvenajiem dalībniekiem, kas ir ieinteresēti šajā reģionā un ar to saistītajā sadarbībā, iespēju apspriest reģiona nākotni un meklēt kopīgu sapratni par sadarbības principiem šajā jomā. Būtu lietderīgi arī turpmāk regulāri rīkot šādus sammitus, un veiksmīgai sadarbībai starp Arktikas reģionā iesaistītajiem dalībniekiem būs nepieciešami efektīvi instrumenti, piemēram, kopīgs komunikācijas un uzraudzības tīkls, balstīts uz mūsdienīgām tehnoloģijām.

2.4.

EESK piekrīt, ka būtu jāstiprina Arktikas Padomes pozīcija un ka tai vajadzētu būt pilnvarotai darboties kā starptautiskam forumam, kurā risina sarunas par galvenajiem Arktikas reģiona jautājumiem. Veiksmīga sadarbība Arktikas Padomes ietvaros ir atkarīga no vienlīdzīgas attieksmes pret visām Arktikas reģiona valstīm.

ES vajadzētu ieņemt stingrāku pozīciju Arktikas Padomē, jo tas ļautu labāk veicināt minētās Padomes darbu un ar savu līdzdalību tajā palielināt Padomes ietekmi. ES var sniegt nozīmīgu ieguldījumu Arktikas reģiona sadarbībā. Viens no iespējamiem veidiem nostiprināt ES stāvokli ir noteikt tai novērotājas statusu, un Arktikas reģiona ES dalībvalstīm būtu jāņem vērā arī ES viedoklis minētajā Padomē.

ES būtu arī jācenšas stiprināt sadarbību Barenca–Eiroarktikas padomē (un Barenca Reģionālajā padomē), jo tām ir īpaši svarīga loma pārrobežu sadarbībā starp 13 Barenca jūras reģioniem (Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā un Krievijā), kas ir bagāti ar resursiem. ES vajadzētu veicināt sadarbību dažādos reģionālajos sadarbības forumos, tai skaitā tādos 4. iedaļā minētajos forumos kā Ziemeļvalstu Ministru padome, Baltijas jūras valstu padome un Ziemeļvalstu–Baltijas valstu astotnieks, un izmantot to kompetenci.

2.5.

EESK piekrīt, ka ir nepieciešams vairāk visaptverošu un ticamu datu par klimata pārmaiņām, kas notiek pasaulē un Arktikas reģionā, kura vides apstākļi ir unikāli un ekosistēma ir trausla. Būtu jāturpina koncentrēties uz zinātnisko pētniecību un monitoringu saistībā ar klimata pārmaiņām un ekoloģijas, vides un meteoroloģijas jautājumiem. Sadarbību pētniecības jomā Arktikas reģionā var veicināt Arktikas klimata ietekmes novērtējums (ACIA), Novērtējums par klimata pārmaiņu ietekmi uz ūdens, ledus un mūžīgā sasaluma līmeni Arktikā (SWIPA), Ice2sea programma, ES Arktikas izmantošanas ietekmes un politikas novērtējuma projekts, kā arī dalība Ilgtspējīgas Arktikas novērošanas tīklos (SAON). ES izveidotie un labi darbojošies pētniecības un monitoringa sadarbības tīkli būtu jāpadara efektīvāki, lai padziļinātu zināšanas un palielinātu veiktspēju.

2.5.1.

Līdz šim pētniecība vairāk bija vērsta uz to, kā mazināt un pārvaldīt klimata pārmaiņas dažādās pasaules daļās, taču klimata pārmaiņas un to sekas, šķiet, jau ir sasniegušas lūzuma punktu, pēc kura tās būs ļoti grūti apturēt (4). Tāpēc pētniecībai vajadzētu vairāk koncentrēties uz Arktikas vides saglabāšanu un dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kā arī uz to, kā pielāgoties klimata pārmaiņu sociālajām un ekonomiskajām sekām. Pētījumiem un to rezultātiem vajadzētu būt publiski pieejamiem, pētījumos jāiekļauj visi attiecīgās problēmas aspekti, tiem jābūt atklātiem un pilsonisko sabiedrību un pētniekus no visām ES dalībvalstīm iekļaujošiem (sk. arī 2.9. punktu).

2.5.2.

ES pētniecības programmās būtu jāpievērš lielāka uzmanība Arktikas reģiona izpētei, un tai būtu jāparedz atsevišķa apropriācija ES finanšu shēmā 2014.–2020. gadam.

2.6.

Arktikas reģionam ir ievērojama ekonomiskā nozīme vietējiem iedzīvotājiem, Eiropai kopumā un arī plašākā mērogā. Uzņēmējdarbība reģionā, tai skaitā pārstrādes rūpniecība un lauku uzņēmējdarbība, būtu jāveicina dažādos veidos, piemēram, izmantojot tādas iniciatīvas kā ArcticStartup un apmācības. Būtu jāveicina investīcijas. Attiecībā uz resursu ieguvi un citu saimniecisko darbību, Eiropas Savienībai vajadzētu investēt Arktikas apstākļiem pielāgotās tehnoloģijās un darbībai auksta klimata apstākļos nepieciešamo īpašo zināšanu attīstībā un ieviešanā. Tas ietver jūras dziļūdens urbšanas, raktuvju un kuģniecības nozares, kuģu un iekārtu projektēšanu un būvi, kā arī ostu, kuģu būvētavu un transporta tehnoloģijas.

2.6.1.

Arī infrastruktūras attīstībai, īpaši dzelzceļa, autoceļu, gaisa un jūras transporta un arī enerģijas transporta tīklu jomā, vajadzētu būt balstītai uz tehnoloģijām un īpašajām zināšanām, kas piemērotas Arktikas reģiona skarbajiem vides apstākļiem. Labi funkcionējošas infrastruktūras/loģistikas radīšanai (gan ziemeļu–dienvidu, gan rietumu–austrumu virzienā) ir būtiska nozīme, lai veicinātu Arktikas reģiona attīstību.

2.6.2.

Kā citas svarīgas reģiona attīstības jomas, kurām ir nepieciešams finansējums, var minēt dzīvojamo centru būvniecību, IT lietošanu mazapdzīvotos apgabalos (tālmācība, e-veselība) un tūrismu.

2.6.3.

Attīstot pārvadājumus pa Ziemeļu jūras ceļu, kas būtu rentabla un dažos aspektos drošāka alternatīva dienvidu maršrutam cauri Suecas kanālam, ES būtu pienācīgi jāņem vērā ekoloģiskie apsvērumi. ES vajadzētu sekmēt jaunus kuģošanas maršrutus Arktikas reģionā, kas būtu pieejami “miermīlīgai caurbraukšanai” saskaņā ar starptautiskajiem nolīgumiem (UNCLOS), tostarp, ja šādi maršruti šķērso dažādu valstu ekskluzīvas ekonomiskās zonas. Tas ir īpaši svarīgi gan kravu, gan pasažieru pārvadājumu attīstībai reģionā.

2.6.4.

ES būtu vairāk jādara, lai šīs prioritātes integrētu stratēģijā “Eiropa 2020” izaugsmei un citās programmās, tostarp programmās “Inovācijas savienība” un “Apvārsnis 2020”. ES reģionālās un kohēzijas politikas un INTERREG un EKPI programmas ir ļoti nozīmīgas ES galējo ziemeļu reģioniem, un ir īpaši svarīgi, lai tās arī turpmāk varētu efektīvi izmantot minētajos reģionos un to kaimiņu reģionos, veicinot ekonomiku un sabiedrisko aktivitāti un sekmējot pārrobežu sadarbību.

2.6.5.

ES arī vajadzētu investēt reģiona sadarbības iniciatīvās, kas saskaņotas ar tās partneriem. Ziemeļu dimensijas transporta partnerības projekts prasa īpašu uzmanību un pietiekamus resursus, jo tas var veicināt transporta maršrutu attīstību no resursiem bagātā Barenca jūras reģiona, tostarp uz Eiropas tirgiem. Piemēram, ir ļoti svarīgi nekavējoties izveidot sauszemes savienojumus starp tādām ES un Arktikas reģiona galvenajām ostām kā Murmanskas un Narvikas osta. Šādi projekti būtu uzskatāmi par ļoti steidzamiem (sk. arī 2.6.1. un 2.6.3. punktu).

Resursu novirzīšana uz ekonomiskās aktivitātes veicināšanu reģionā varētu tur pozitīvi ietekmēt nodarbinātību, ekonomikas izaugsmi un iedzīvotāju labklājību.

2.7.

Ir svarīgi nodrošināt ilgtspējīgu līdzsvaru starp vides aizsardzību un saimniecisko darbību Arktikas reģionā. ES ir apņēmīgi jātiecas sniegt palīdzību Arktikas reģiona valstīm, lai sasniegtu šo līdzsvaru, jo reģiona ekosistēma ir īpaši trausla. Arktikas reģiona apstākļu dēļ, saimnieciskajai darbībai jāatbilst visaugstākajiem starptautiskajiem ilgtspējīgas attīstības standartiem. Īpaši svarīga nozīme ir uzņēmumu sociālajai atbildībai, kā arī ESAO Pamatnostādnēm starptautiskiem uzņēmumiem. Uzņēmumiem būtu jādarbojas ar atbildīgu piesardzību, jo īpaši vietās, kurām ir īpaša dabas vērtība vai kas pamatiedzīvotājiem ir svētas. Arī zivsaimniecības jomā vajadzētu ievērot to pašu atbildīgo piesardzību, rūpējoties, lai dziļjūras zivju krājumus izmantotu ilgtspējīgā veidā, vadoties no ES tiesību aktiem attiecībā uz tāljūras zveju, attiecīgajām FAO pamatnostādnēm, Kopīgā paziņojuma JOIN(2012) 19 final un to papildinošā darba dokumenta SWD(2012) 182 final un, iespējams, arī Ziemeļaustrumu Atlantijas zvejniecības komisijas (NEAFC/CPANE) (5) nolīguma. Tas ir īpaši svarīgi, lai aizsargātu dzīvotspēju un labklājību Arktikas reģionā.

2.7.1.

ES pamatnostādnes par ietekmes uz vidi novērtējumu, ar to saistītā pieredze, kā arī jūrniecības politika būtu aktīvi jāizmanto Arktikas reģiona sadarbības īstenošanā. Papildus saimnieciskās darbības ietekmes uz vidi novērtēšanai vienmēr būtu jāizvērtē arī tās ekonomiskā ietekme.

2.7.2.

ES būtu jāveic viss nepieciešamais, lai nodrošinātu, ka tiek pilnībā īstenota Arktikas Padomes jaunā vienošanās par naftas noplūžu novēršanu un ka tiek sāktas sarunas par urbšanas principiem.

2.7.3.

Īpaši svarīgi ir arī veiksmīgi pabeigt sarunas par IMO kuģniecības kodeksu, ko piemēro polārajiem reģioniem (Polāro kodeksu). Attiecībā uz Arktikas kuģošanas maršrutiem ES vajadzētu nodrošināt savu Galileo satelītu uzraudzības pakalpojumu pieejamību, lai uzlabotu navigāciju un drošību, kombinējot šo sistēmu ar tai līdzīgām tur, kur tas ir iespējams.

2.8.

EESK stingri atbalsta ES uzsākto dialogu ar sāmiem un citiem pamatiedzīvotājiem, kā arī ar interešu grupām Arktikas reģionā. Ir vajadzīgi apņēmīgi centieni uzturēt un stiprināt šo dialogu. Pamatiedzīvotāju kultūras mantojums un tradicionālais dzīvesveids (t. sk. ziemeļbriežu audzēšana) būtu jārespektē. Taču reģiona iedzīvotāji galvenokārt ir piederīgi nevietējas izcelsmes grupām (aptuveni 90 %), un tāpēc dialogam vienlaikus vajadzētu aptvert visus iedzīvotājus. EESK arī ir vienisprātis ar 2012. gada jūnija paziņojumā teikto par to, ka “Arktika nozīmē gan problēmas, gan iespējas, kas būtiski ietekmēs Eiropas iedzīvotāju turpmāko paaudžu dzīvi”. Pārmaiņas Arktikas reģionā ietekmēs iedzīvotāju dzīves apstākļus ne tikai tur un kaimiņu reģionos, bet arī citās pasaules daļās (piemēram, ekonomiskais potenciāls, aizvien biežākas ārkārtēju laika apstākļu radītas klimata pārmaiņas, okeāna straumju pārvirzes, jūras līmeņa celšanās, sausums, stiprs lietus un daudz sniega).

2.8.1.

Līdzās pamatiedzīvotājiem, arī pilsoniskā sabiedrība ir plaši un regulāri jāiesaista ar Arktikas reģionu saistīto jautājumu risināšanā. Dažādas sociālo jomu pārstāvošas ieinteresētās personas, tostarp uzņēmēji, darba ņēmēji un vides aizsardzības aktīvisti, būtu jāiesaista gan daudzpusējās, gan ES darbībās, kas saistītas ar Arktikas reģionu. Būtu jāveido dialogs un jārīko apaļā galda diskusijas un uzklausīšanas sanāksmes ar dažādu pilsoniskās sabiedrības grupu līdzdalību.

2.8.2.

EESK iesaka šādas ES darbības, lai uzlabotu pilsoniskās sabiedrības līdzdalību vairākos līmeņos:

2.8.3.

EESK mērķis ir piedalīties šajā darbā, izklāstot Eiropas Savienības organizētās pilsoniskās sabiedrības viedokļus un priekšlikumus. EESK arī plāno stiprināt savas saiknes ar Arktikas reģiona pilsonisko sabiedrību gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās robežām. Šās darbības nolūks ir atbalstīt Arktikas reģiona valstu organizētās pilsoniskās sabiedrības viedokļa uzklausīšanu un pārstāvību. Ir jāveic arī pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek radīta iespēja apakšreģionālā un vietējā līmeņa dalībniekiem paust savu viedokli ES līmenī.

2.9.

EESK piekrīt viedoklim, ka ir nepieciešama daudz lielāka pārredzamība un sabiedrības informēšana par Arktikas jautājumiem un sadarbību šajā reģionā. Tāpēc ES būtu jārosina izveidot efektīvu komunikācijas stratēģiju Arktikas reģiona sadarbībai. Šajā sakarā EESK pilnībā atbalsta priekšlikumu, ko Komisija iesniedza 2008. gadā (6) un ko Ministru Padome 2009. gadā (7) un vēlāk Eiropas Parlaments (8) pieņēma zināšanai, proti, izveidot ES Arktikas informācijas centru. Minētā informācijas centra pārziņā vispirmām kārtām būtu informācijas sniegšana par rezultātiem, ko devuši pētījumi un citas darbības, kas saistītas ar Arktikas reģiona sadarbību. Šī iniciatīva ir īpaši nozīmīga lielākas pārredzamības nodrošināšanā. Atzinīgi vērtējams ir tas, ka Eiropas Komisija ir uzdevusi Lapzemes universitātes Arktikas centram veikt sagatavošanas darbus, lai izveidotu informācijas centru. Šis informācijas centrs varētu darboties kā tīkls, kurā piedalās gan Eiropā, gan citviet pasaulē darbojošās Arktikas pētniecības un komunikācijas struktūras. Arī šeit sava loma būtu pilsoniskajai sabiedrībai.

3.1.1.

Šā reģiona lielāko daļu veido Ziemeļu Ledus okeāns, ko galvenokārt pārklāj ledus kārta — Ziemeļpols atrodas minētā okeāna vidū. Barenca jūra, Karas jūra, Grenlandes jūra, Norvēģu jūra, Boforta jūra, Laptevu jūra un vairāki citi jūras reģioni ir Ziemeļu Ledus okeāna sastāvdaļas. Ziemeļu Ledus okeānu ieskauj kontinentālie šelfi. Astoņas Arktikas reģiona valstis — Kanāda, Dānija (ieskaitot Grenlandi), Somija, Norvēģija (ieskaitot Svālbaru), Krievija, Zviedrija un Amerikas Savienotās Valstis (ieskaitot Aļasku) — daļēji atrodas ziemeļos aiz polārā loka, un tām ir lielas platības Arktikas teritorijā. Islande tikai saskaras ar Ziemeļu polāro loku. Vismaz piecām no šīm valstīm — Norvēģija, Krievija, Kanāda, Dānija/Grenlande un Amerikas Savienotās Valstis (“Arktikas piecinieks”) — ir sauszemes daļa, kas robežojas ar Ziemeļu Ledus okeānu. Starp Arktikas reģiona valstīm ir trīs ES dalībvalstis: Somija, Zviedrija un Dānija. Norvēģija un Islande ir EEZ, bet ne ES dalībvalstis, savukārt Islande ir pieteikusies dalībai ES. ASV, Krievija un Kanāda ir ES stratēģiskie partneri. Grenlande ir Dānijas sastāvdaļa, taču tai ir plaša pašpārvalde kopš 2009. gada, un tā neietilpst ES sastāvā, bet tās saista partnerības līgums.

3.1.2.

Arktikas reģiona platība ir 14,5 milj. km2, un to apdzīvo aptuveni 4 milj. cilvēku (vairums no tiem Krievijā), no kuriem aptuveni 10 % pieder pamatiedzīvotāju grupām (piemēram, sāmi, inuīti, ņenci, aleuti, atabaski un gvičini). Somijas un Zviedrijas sāmi ir vienīgie šā reģiona pamatiedzīvotāji, kas dzīvo ES teritorijā. Murmanska, kas atrodas Krievijas ziemeļrietumos, ir Arktikas reģiona lielākā osta (9). Reģionā ir funkcionējošas pašvaldību struktūras un tiek īstenota teritoriālā plānošana; kā vienu šādu piemēru var minēt Lapzemes reģionālās padomes lauku attīstības programmu 2014.–2020. gadam (10). Šajā reģionā tiek praktizēta arī lauksaimniecība, mežsaimniecība, zvērkopība un dažādi uzņēmējdarbības veidi, kas ir piemēroti Arktikas reģiona skarbajam klimatam (11).

3.2.1.

Arktikas reģionā līdz šim valdījusi stabilitāte, un šā reģionu valstu līdzāspastāvēšanas pamatā ir konstruktīva sadarbība un uzticēšanās. Arktikai ir liela ģeopolitiska nozīme, un Arktikas reģiona valstīs, Eiropā un visā pasaulē pēdējās desmitgadēs būtiski pieaugusi interese par šo reģionu. Dažādu iemeslu dēļ reģionā pašlaik notiek ievērojamas pārmaiņas.

3.2.2.

Pasaulē vērojamās antropogēnās klimata pārmaiņas, it īpaši globālā sasilšana, sevišķi izteikti un strauji izpaužas Arktikā. Globālā sasilšana izraisa ledus un mūžīgā sasaluma slāņa kušanu, kas savukārt palielina siltumnīcefektu pasaulē (viens no cēloņiem ir metāna izdalīšanās). Siltumnīcefekta dēļ arvien biežāk vērojami ārkārtēji laika apstākļi, mainās vēja un okeāna straumju virziens, paaugstinās jūras līmenis, arvien biežāk vērojami ilgstoša sausuma periodi, spēcīgs lietus un sniegs dažādos pasaules reģionos. Ledus kušana, it īpaši Antarktikā un Grenlandē, var izraisīt jūras līmeņa paaugstināšanos par 1–2 metriem. 2012. gada septembrī Arktikas ledus slānis bija nepieredzēti samazinājies (3,41 miljons km2). Virszemes ledus slānis kūst īpaši strauji (kopš 1980. gada tas sarucis par 70 %), un to aizstājusi plāna ledus kārta, kas katru gadu atkal izkūst. 2008. gada vasarā ledus neklāja 65 % no Ziemeļu Ledus okeāna virsmas, un liela daļa atlikušā ledus dažās turpmākajās desmitgadēs var izkust (12).

3.2.3.

Reģionā — gan okeānā, gan sauszemē — atrodami milzīgi un neizmantoti dabas resursu krājumi. Tā kā ledus slānis atmosfēras sasilšanas dēļ kļūst plānāks un samazinās un tiek izstrādātas un izmantotas jaunas tehnoloģijas, paveras arvien vairāk iespēju piekļūt jauniem ogļūdeņražu (naftas, gāzes) un citiem dziļjūras izejvielu krājumiem. Piemēram, 25 % no pasaulē atrastajiem gāzes krājumiem un 80 % no Krievijā atrastajiem dabiskajiem gāzes krājumiem atrodas Arktikā. Aplēsts, ka 13 % no pasaulē vēl neatklātajiem naftas krājumiem, 30 % no vēl neatklātajiem gāzes krājumiem un 20 % no sašķidrinātās gāzes krājumiem atrodas šajā reģionā.

3.2.4.

Vairums pasaules lielāko naftas un gāzes ieguves uzņēmumu darbojas Arktikas reģionā, atklātajā jūrā jau daudzviet notiek naftas urbšanas darbi un tiek meklētas un apsvērtas iespējas izveidot šādus urbumus vēl tālāk ziemeļos (piemēram, Norvēģija izveidojusi 89 urbumus Barenca jūrā un drīz urbšanas darbi sāksies deviņās jaunās vietās). Tā kā palielinās no slānekļa gāzes un naftas iegūtās enerģijas nozīme, interese par minētajiem enerģijas avotiem nemazinās.

3.2.5.

Jau vairākas desmitgades dažādās Arktikas vietās norit plaša metālu un minerālu ieguve, jo tur atrodas lieli un vēl neizmantoti krājumi. Piemēram, 90 % no visas Eiropas Savienībā iegūtās dzelzsrūdas un aptuveni 20 % no pasaulē iegūtā niķeļa nāk no Arktikas, galvenokārt no Barenca reģiona. Arktikā ir arī lielas meža platības, un tie ir nozīmīgi dabas resursi, kas neizsīkst.

3.2.6.

Arktikas reģionā atrodas aptuveni ceturtā daļa pasaules zivju krājumu. Ūdens temperatūras paaugstināšanās ietekmē zivju pārvietošanos, kas savukārt ietekmē zvejniecību. Zvejniecība norit arvien tālāk ziemeļos, līdz šim neizmantotos ūdeņos.

3.2.7.

Tā kā ledus slānis kļūst arvien trauslāks un atmosfēras temperatūra paaugstinās, paveras arī iespējas izveidot un attīstīt jaunus kuģošanas maršrutus (Ziemeļrietumu jūras koridors un Ziemeļu jūras ceļš), kas virzās cauri Ziemeļu Ledus okeānam uz Austrumāziju un atpakaļ un kas ir par 40 % īsāki nekā pašlaik izmantotie maršruti starp valstīm Atlantijas okeāna piekrastē un piekrastes valstīm Āzijā. Jaunie maršruti ļaus būtiski samazināt tranzīta pārvadājumu izmaksas un to radītās oglekļa dioksīda emisijas. ES dalībvalstu kuģi pārvadā lielu daļu no pasaules jūras frakta kopapjoma, un aptuveni 90 % no pasaules jūras frakta kopapjoma pašlaik pārvadā pa ierastajiem dienvidu jūru maršrutiem. Pa Ziemeļu jūras ceļu no Barenca jūras uz Bēringa šaurumu 2012. gadā devās 46 kuģi. Kravu pārvadājumi šajā maršrutā pieaug, taču šī maršruta izmantošana joprojām ir saistīta ar neskaidrību galvenokārt tādās jomās kā navigācijas noteikumi, izmaksas, drošība un ārkārtējie laika apstākļi šajā reģionā.

3.2.8.

Ekonomiskais potenciāls ir milzīgs, un tā kā Arktikas reģionā ir energoresursi un izejvielu krājumi un izveidoti jauni jūras transporta maršruti, tas varētu kļūt par nozīmīgu pasaules tautsaimniecības reģionu.

3.2.9.

Arktikas vide ir unikāla, un tās ekosistēma ir trausla un neaizsargāta. Centieni labāk pielāgoties vides pārmaiņām un novērst cilvēku saimnieciskās darbības izraisītas ekoloģiskās katastrofas (naftas noplūde utt.) ir reģionālās sadarbības galvenā prioritāte.

3.2.10.

Šīs pārmaiņas ietekmē pamatiedzīvotāju, kā arī citu Arktikas un tās kaimiņreģionu iedzīvotāju dzīves apstākļus. Klimata un vides pārmaiņas, iespējas, kas paveras ekonomikā, arvien pieaugošās ģeopolitiskās un drošības politikas intereses arī ietekmē cilvēku dzīvi citviet Eiropā un pasaulē.

3.2.11.

Visas pasaules turpmāko attīstību būtiski ietekmēs centieni rast stratēģisku līdzsvaru starp apdraudējumiem un iespējām Arktikas reģionā.

4.1.

Katrai no astoņām Arktikas reģiona valstīm ir sava stratēģija attiecībā uz Arktikas reģionu (13). To prioritātes kopumā ir līdzīgas un saistītas ar Arktikas reģiona politisko un ekonomisko nozīmību attiecīgajai valstij, tās vietu reģionā, dabas apstākļiem un ekosistēmu, kā arī nepieciešamību sadarboties, lai veidotu reģiona ilgtspējīgu pārvaldību. Visās stratēģijās pamatpieņēmums ir Arktikas reģiona potenciāla — energoresursu, izejvielu un jaunu tranzīta maršrutu — izmantošana. Valstis ir izveidojušas arī divpusējas attiecības, lai aizsargātu un atbalstītu to kopējās intereses Arktikas reģionā. NATO Parlamentārā asambleja 2012. gada oktobrī pieņēma rezolūciju par Arktikas reģionu (14).

4.2.

Ziemeļos darbojas četri reģionālās sadarbības forumi.

Arktikas Padome  (15) ir nozīmīgākais reģionālās sadarbības forums, ko veido astoņi locekļi (Arktikas reģiona valstis, tostarp no Dānijas atkarīgās Fēru Salas un Grenlande), seši pastāvīgie dalībnieki (Arktikas reģiona valstu pamatiedzīvotāju sadarbības forumi) (16) un daudzi novērotāji (Nīderlande, Spānija, Apvienotā Karaliste, Polija, Francija, Vācija un 18 starpvalstu un nevalstiskās organizācijas). ES, Itālija, Ķīna, Indija, Dienvidkoreja un Singapūra iesniegušas lūgumu piešķirt tām pastāvīgā novērotāja statusu. Pēdējos gados Ķīna daudz aktīvāk pievēršas jautājumiem par Arktikas reģionu un tā valstīm. Arktikas Padomes dalībvalstis noslēgušas dažādus nolīgumus, piemēram, nolīgumu par cilvēku meklēšanu un glābšanu jūrā. Vērojami centieni piešķirt padomei lielāku lomu un plašākas pilnvaras un palielināt tās kā starptautiskās sadarbības instrumenta nozīmi.

4.3.

Barenca–Eiroarktikas Padome  (17) aptver Eiropas arktiskos un subarktiskos reģionus. Tā veicina sadarbību Barenca jūras reģionā, kas ir bagāts ar resursiem un kam vajadzīgi labāki transporta maršruti uz Eiropas un citiem tirgiem. Padomei ir septiņi locekļi: Somija, Norvēģija, Zviedrija, Dānija, Islande, Krievija un Eiropas Komisija. Padomes paspārnē darbojas arī Barenca Reģionālā padome (18), kurā ietilpst 13 Barenca jūras reģiona teritorijas un kuras mērķis ir sekmēt praktisku sadarbību.

4.4.

Ziemeļu Ministru padomei  (19) (un Ziemeļu Padomei) ir sava stratēģija attiecībā uz Arktikas reģionu. Jau ilgi piecas ziemeļvalstis cieši un tālejoši sadarbojas, tās izprot ziemeļu apstākļus, un tām ir īpašas zināšanas šajā jomā. Šajā sadarbībā Grenlande iesaistīta kā pilntiesīga locekle.

4.5.

Baltijas jūras valstu padome  (20) ir astoņu Baltijas jūras valstu sadarbības forums. Eiropas Savienība īsteno savu Baltijas jūras makroreģiona stratēģiju.

4.6.

Ziemeļu dimensija  (21) ir kopēja politika, ko īsteno ES, Islande, Norvēģija un Krievija un kas aptver lielu ģeogrāfisku teritoriju, kura stiepjas no austrumiem, proti, Eiropas arktiskajiem un subarktiskajiem reģioniem Krievijas ziemeļrietumos, līdz rietumiem, proti, Islandei un Grenlandei. Sadarbības pamatā ir četras tematiskas partnerības (Ziemeļu dimensijas vides partnerība, Ziemeļu dimensijas partnerība sabiedrības veselības un labklājības jomā, Ziemeļu dimensijas transporta un loģistikas partnerība, Ziemeļu dimensijas partnerība kultūras jomā) un īpaša politika “Arktiskais logs”. Ar Arktikas reģionu saistītajai sadarbībai nozīmīga ir Ziemeļu dimensijas transporta un loģistikas partnerība, kuras ietvaros pašlaik izstrādā priekšlikumu par reģiona transporta tīklu. Arktikas reģionam būtiska ir arī Ziemeļu dimensijas vides partnerība, arī tādēļ, ka tā veido satvaru radioaktīvo atkritumu efektīvai savākšanai Kolas pussalā. Ziemeļu dimensijas valstu ārlietu ministru trešā sanāksme 2013. gada februārī notika Briselē (22). Ziemeļu dimensijas Uzņēmējdarbības padome (23) galvenokārt cenšas reģionā radīt ieguldījumiem labvēlīgus apstākļus un uzlabot tā konkurētspēju. ASV un Kanādai Ziemeļu dimensijas sanāksmēs ir novērotāju statuss.

4.7.

Arktikas reģiona valstu parlamentārieši piedalās visos iepriekš minētajos forumos un arī regulāri sadarbojas, piedaloties Arktikas reģiona valstu parlamenta deputātu konferencēs.

4.8.

Seši reģiona pamatiedzīvotāju forumi pastāvīgi sadarbojas.

4.9.

Starptautiskais Polārais fonds nodrošina starptautiskas sadarbības iespējas personām, kas ieinteresētas ar Arktikas reģionu saistīto jautājumu risināšanā, un 2012. gada septembrī fonds Reģionu komitejas galvenajā ēkā rīkoja simpoziju par Arktikas reģiona nākotni (Arctic Future Symposium 2012).

5.1.

Sadarbību ar Arktikas reģionu saistīto jautājumu risināšanā, cik iespējams, cenšas organizēt uz starptautisku nolīgumu pamata un starptautiskos forumos.

5.2.

Vissvarīgākais starptautiskais nolīgums, kas skar Arktikas reģionu, ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija (UNCLOS) (24), kura attiecas uz okeāna un jūras ūdeņiem, kas nav neatkarīgu valstu teritoriālie ūdeņi. Saskaņā ar minēto konvenciju izveidoja Kontinentālā šelfa robežu komiteju.

5.3.

Ar šiem nolīgumiem valstis, kas robežojas ar Ziemeļu Ledus okeānu, mēģināja panākt vienotu izpratni par savu teritoriālo ūdeņu un ekskluzīvo ekonomisko zonu robežām (arī par teritorijām, kas atrodas tālāk nekā 200 jūras jūdzes no kontinentālā šelfa). Valstis cenšas izvairīties no teritoriāliem strīdiem, taču daži ģeogrāfiski problēmjautājumi vēl nav atrisināti. Pastāv šo strīdu eskalācijas draudi. Piekrastes valstis 2008. gadā Ilulisatā (Grenlande) pieņēma kopīgu deklarāciju, kurā uzsvērtas deklarāciju parakstījušo valstu suverēnās tiesības regulēt darbību to ekskluzīvajā ekonomikas zonā.

5.4.

Dažādos sadarbības forumos pašlaik plaši analizē un apspriež jaunu kuģniecības maršrutu iespējamo attīstību — Ziemeļrietumu jūras koridoru (tas šķērso Kanādas ekskluzīvo ekonomikas zonu) un Ziemeļu jūras ceļu (tas šķērso Krievijas ekskluzīvo ekonomikas zonu) — un aspektus, kas saistīti ar šo maršrutu izmantošanai vajadzīgo infrastruktūru, nosacījumiem un drošību. Sarunās iesaistīto pušu mērķis ir panākt pēc iespējas vienotāku izpratni par principiem, kas jāievēro šo maršrutu un to izmantošanas pārvaldībā. Šajā jomā spēkā ir starptautiski nolīgumi, piemēram, UNCLOS, Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) (25) nolīgums par miermīlīgas caurbraukšanas tiesībām. Pašlaik tiek izstrādāts SJO Polārais kodekss.

5.5.

Arktikas reģionam īpaši nozīmīgi ir jautājumi, kas saistīti ar klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu attīstību. Svarīgs starptautisko attiecību pīlārs ir ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC) (26). Tās ievērošana būtiski ietekmētu arī Arktikas reģionu.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Vides programma ( UNEP ) (27) paredzējusi īsteno savu Arktikas monitoringa programmu.

5.6.

Šajā darbā aktīvi iesaistās vides aizsardzības organizācijas. Greenpeace ierosinājusi, ka Arktikā beznosacījumu saimniecisko darbību nedrīkst pieļaut un, lai reģionu pasargātu, vispirms jāvienojas par tās principiem.

6.1.

Eiropas Savienībai ir visaptverošas ģeopolitiskas, ekoloģiskas un ekonomiskas intereses Arktikas reģionā, un šo interešu nozīme arvien palielinās. ES iesaistās reģionā notiekošajā sadarbībā jau tādēļ vien, ka dažas ES dalībvalstis ir arī Arktikas reģiona valstis.

6.2.

ES joprojām veido savu Arktikas politiku. Būtisku impulsu šis process guva 2008. gadā, un tā bija galvenokārt Eiropas Parlamenta iniciatīva (28). Komisija publicējusi divus paziņojumus (2008. un 2012. gadā) par šo jautājumu (skatīt 2. un 7. zemsvītras piezīmi). ES Padome pieņēmusi divas rezolūcijas (2008. un 2009. gadā) (29). Pašreizējo stāvokli Padome apsprieda sanāksmē, kas notika 2013. gada 31. janvārī.

6.3.

ES 2008. gadā un 2012. gada jūnijā paziņoja, ka Arktikas politikā tā vēlas īstenot visaptverošu pieeju, kurai ir trīs pamatmērķi:

Patlaban politikā galvenā uzmanība tiek pievērsta trim jomām: zināšanām, atbildībai un iesaistei.

6.4.

ES divpusējās attiecībās ar trešajām valstīm Arktikas reģionā uzmanība tiek veltīta arī sadarbībai šajā reģionā. ES noslēgusi atsevišķu nolīgumu ar Grenlandi. Arktikas reģionam nozīmīga ir daudzpusējā Ziemeļu dimensijas politika.

6.5.

Daudzas ES programmas varētu izmantot, lai īstenotu pasākumus arī Arktikas reģionā. No 2007. gada līdz 2013. gadam ES ieguldījusi aptuveni 1,4 miljardus euro, lai veicinātu ilgtspējīgu attīstību Arktikas reģionā un tā kaimiņreģionos. Īpaši atbalstīta sadarbība zinātniskās izpētes jomā: Sestajā pētniecības pamatprogrammā, ko sāka īstenot 2002. gadā, bija paredzēti ar Arktikas reģionu saistīti projekti. Pēdējos gados vairāk nekā 200 miljonus euro ES ieguldījusi pētījumos, kas saistīti ar Arktikas reģionu, un tā piedalās daudzos kopīgos pētniecības projektos, kurus īsteno galvenokārt saskaņā ar Septīto pētniecības pamatprogrammu  (30). Izveidots efektīvs tīkls, kas atvieglo dažādu pētniecības institūtu sadarbību (gan Eiropas Savienībā, gan citviet). Sarakstā apkopoti nozīmīgākie pētniecības projekti no 2008. gada līdz 2012. gadam un reģionālās sadarbības finansēšanas programmas no 2007. gada līdz 2013. gadam (31). Saskaņā ar ES reģionālo politiku, Kopienas iniciatīvu Eiropas pārrobežu sadarbībai (Interreg), Eiropas teritoriālās sadarbības programmu un ES Reģionālā atbalsta pamatnostādnēm, kā arī, izmantojot Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (EKPI), Arktikas reģionā īstenoti vairāki projekti. Arktikas reģions neietilpst Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta un Eiropas transporta tīkla (TEN-T) darbības jomā.

Eiropas Komisija nesen nolēma analizēt, kā Eiropas Savienībā būtu apstrādājama informācija par pētniecību, kas saistīta ar Arktikas reģionu. Tiek apsvērta iecere Eiropas Savienībā izveidot Arktikas reģiona informācijas centru.

6.6.

ES ir Ziemeļu dimensijas dalībniece un Barenca–Eiroarktikas Padomes locekle. Eiropas Savienībai ir ad hoc novērotāja statuss Arktikas Padomē, un ES ir lūgusi piešķirt tai pastāvīgā novērotāja statusu. ES jau vairākus gadus aktīvi piedalās dažādās Arktikas Padomes izveidotajās darba grupās.

6.7.

Eiropas Parlamenta deputāti apmeklē Arktikas reģiona valstu parlamenta deputātu konferences (skatīt 3.3.7. punktu) un iesaistās gan četru ziemeļu reģionālo padomju parlamentu sadarbībā, gan sadarbībā Ziemeļu dimensijas ietvaros. Eiropas Parlaments pieņēmis divas rezolūcijas (2008. un 2011. gadā) par Arktikas reģionu (skatīt 9. zemsvītras piezīmi un P6_TA(2008)0474).

6.8.

ES sākusi regulāru dialogu ar reģiona organizācijām, kas pārstāv pamatiedzīvotājus un citas pilsoniskās sabiedrības grupas, un piedalās Starptautiskā Polārā fonda pasākumos.

6.9.

EESK ir pieņēmusi sadarbībai Arktikas reģionā nozīmīgus atzinumus, tostarp atzinumus par Ziemeļu dimensiju, reģionālo politiku, jūrlietu politiku, ilgtspējīgu attīstību un attiecībām ar kaimiņvalstīm. EESK izveidojusi institucionālas attiecības ar Norvēģijas, Islandes un Krievijas pilsonisko sabiedrību (Eiropas Ekonomikas zonas Konsultatīvā komitejā (EEZ-KK), ES un Islandes apvienotā konsultatīvā komitejā un sadarbībā ar Krievijas Federācijas Pilsonisko palātu), turklāt Komiteja (2002. un 2006. gadā) sarīkoja divus Ziemeļu dimensijas forumus ar pilsoniskās sabiedrības pārstāvju līdzdalību un organizēja ieinteresēto personu sanāksmi, kas bija saistīta ar Ziemeļu dimensijas valstu ministru tikšanos 2013. gada februārī.

10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/34

1.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iesniegto plānu un atbalsta Komisijas centienus rast konkrētus risinājumus, lai mazinātu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Reālu progresu varēs panākt, ja dalībvalstis lielāku uzmanību pievērsīs nodokļu dienestu efektivitātes palielināšanai, piešķirot tam pietiekamus finanšu un cilvēkresursus, un nodrošinās labāku to koordinēšanu.

1.2.

EESK iesaka Komisijai un Padomei Gada izaugsmes pētījumā un Eiropas pusgada pasākumos iekļaut jautājumus par krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu, kā arī īstenot mērķtiecīgus pasākumus šo parādību apkarošanai, lai tādējādi panāktu progresu nodokļu maksāšanas un iekasēšanas jomā, nodrošinātu nodokļu godīgāku sadalījumu, uzlabotu nodokļu ienākumu pārdali un efektīvāk apkarotu nabadzību.

1.3.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumus iekļaut “melnajā sarakstā” valstis, kas darbojas kā nodokļu oāzes, nodokļu jomā neievērojot labas pārvaldības principus, un aicina ES līmenī noteikt vienotus kritērijus šādu valstu un teritoriju identificēšanai, vienlaikus raugoties, lai valsts līmenī šie kritēriji netiktu piemēroti atšķirīgi. Jāpanāk, lai “melnajā sarakstā” netiktu iekļautas vienīgi trešās valstis, bet tas attiektos arī uz dalībvalstu teritorijām un jurisdikciju, kā arī uzņēmumiem, kas darbojas šajās zonās.

1.4.

EESK uzskata, ka Komisija varētu papildināt priekšlikumus par iekļaušanu “melnajā sarakstā” ar uzņēmumiem piemērojamām sankcijām, kas paredz, piemēram, atstādināt tos no publiskā iepirkuma procedūras vai atteikt tiem ES finansējumu vai valsts atbalstu.

1.5.

EESK uzskata, ka agresīva nodokļu plānošana, kas samazina nodokļu bāzi, kuras dēļ savukārt dalībvalstīm ir jāpalielina nodokļi, savā būtība ir neētiska prakse, kas būtiski ietekmē iekšējo tirgu un rada nodokļu sistēmu kropļojumus, proti, nodokļu maksātāju nevienlīdzību. Ņemot vēra šīs parādības sarežģītību, Komisijas priekšlikumiem par vispārējo klauzulu, kas attiecas uz ļaunprātīgas rīcības novēršanu, un par fiktīvu divpusējo nolīgumu definēšanu jābūt pietiekami skaidriem, lai tos bez grūtībām varētu piemērot visas dalībvalstis.

1.6.

EESK atzīst, ka svarīga nozīme ir Komisijas veiktajam darbam sarunās, lai ar ES kaimiņvalstīm panāktu vienošanos par nolīgumiem par labu pārvaldību nodokļu jomā. Komiteja iesaka Padomei pilnvarot Komisiju minētajām sarunām, jo tie var būt ļoti noderīgi instrumenti cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

1.7.

EESK iesaka Komisijai un dalībvalstīm turpināt spēkā esošā tiesiskā regulējuma vienkāršošanu un saskaņošanu gan ES, gan valsts līmenī. Vienkāršāks un saskaņotāks tiesiskais regulējums nodokļu jomā, kas nodrošina taisnīgu nodokļu sistēmu un ko papildina mūsdienīgi IT rīki datu pārbaudes, kontroles un apmaiņas vajadzībām, varētu krasi samazināt krāpšanas iespējas nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

1.8.

EESK iesaka Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam pārliecināt dalībvalstis, ka to interesēs nav saglabāt lielas tiešu vai netiešu nodokļu atšķirības starp valstīm, jo tas veicina konkurenci nodokļu jomā.

1.9.

EESK pozitīvi vērtē Komisijas nodomu izskatīt iespēju ieviest Eiropas Savienībā nodokļu identifikācijas numuru (Tax Identification Number) sistēmu. Kā jau vairākos iepriekšējos atzinumos, EESK atkārtoti aicina dalībvalstis saskaņot netiešo nodokļu sistēmu. Komiteja mudina Komisiju šajā nolūkā iesniegt priekšlikumus. Šāda saskaņošana līdztekus ES nodokļu identifikācijas numuru sistēmas ieviešanai būtiski samazinātu “karuseļveida” krāpšanu.

2.1.

Krāpšana nodokļu jomā, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, tostarp izmantojot agresīvas nodokļu plānošanas metodi, ekonomikas krīzes un taupības pasākumu dēļ rada arvien lielāku nevienlīdzību, kas savukārt būtiski apdraud ES dalībvalstis laikā, kad tās cenšas garantēt nodokļu sistēmu efektīvu darbību, lai nodrošinātu publisko pakalpojumu finansēšanu, labklājības pārdali un nabadzības apkarošanu un nodokļu jomā novērstu konkurenci starp dalībvalstīm un trešām valstīm. Lēš, ka dalībvalstīm radītie finansiālie zaudējumi pārsniedz 1 000 miljardus euro gadā (1).

2.2.

Eiropadome 2012. gada 2. martā aicināja Padomi un Eiropas Komisiju izstrādāt konkrētus instrumentus cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

2.3.

Komisija 2012. gada jūnijā pieņēma paziņojumu (2), kurā tā norāda, kā uzlabot nodokļu saistību izpildi un mazināt krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Minētajā dokumentā Komisija paziņoja par nodomu sagatavot rīcības plānu, kā pastiprināt cīņu pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

2.4.

Šo rīcības plānu Komisija iesniedza 2012. gada decembrī; tajā vienlaikus ietvertas jaunas iniciatīvas pasākumi, kurus var īstenot īstermiņā vai ilgtermiņā. Rīcības plānu papildina Komisijas Ieteikums attiecībā uz pasākumiem, kuru mērķis ir mudināt trešās valstis piemērot labas pārvaldības obligātos standartus nodokļu lietās (3), kā arī Komisijas ieteikums attiecībā uz agresīvu nodokļu plānošanu (4).

3.1.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas iesniegto plānu un atbalsta Komisijas centienus rast konkrētus risinājumus, lai mazinātu krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas (5). Taču Komiteja skeptiski raugās uz atsevišķu ierosināto pasākumu īstenošanas iespējām, jo starp dalībvalstīm pastāv lielas atšķirības, kas palēnina lēmumu pieņemšanu Padomē. Jauno pasākumu īstenošanu būtiski kavē arī tas, ka pēdējos gados piemēroto taupības pasākumu dēļ vairākumā dalībvalstu tiek samazināti nodokļu iestādēm paredzētie finanšu un cilvēkresursi (6). Reālu progresu varēs panākt tikai tad, ja dalībvalstis lielāku uzmanību pievērsīs nodokļu dienestu efektivitātes palielināšanai, nodrošinot tam pietiekamus finanšu un cilvēkresursus, un nodrošinās labāku to koordinēšanu.

3.2.

Būtiska daļa zaudējumu, ko ēnu ekonomika rada nodokļu iekasēšanas sistēmām, saistīti ar agresīvu nodokļu plānošanu. Komisija atzīst, ka šādā praksē tiek izmantotas atšķirības, kas pastāv divu vai vairāku dalībvalstu nodokļu sistēmās; lai gan pasaules mērogā šāda prakse tiek uzskatīta par likumīgu, tajā tomēr netiek ievēroti uzņēmumu sociālās atbildības principi. EESK uzskata, ka agresīva nodokļu plānošana, kas samazina nodokļu bāzi, kuras dēļ savukārt dalībvalstīm ir jāpalielina nodokļi, savā būtībā ir neētiska prakse, kas būtiski ietekmē iekšējo tirgu (nerosina efektīvu konkurenci starp uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem) un rada nodokļu sistēmu kropļojumus, proti, nodokļu maksātāju nevienlīdzību.

3.3.

EESK atzinīgi vērtē Komisijas ieteikumu, kas attiecas uz agresīvu nodokļu plānošanu, bet uzskata, ka šādas prakses apkarošanai ierosinātie pasākumi nav pietiekami. Ņemot vērā šīs parādības (agresīva nodokļu plānošana) sarežģītību, varētu būt grūti dalībvalstu nolīgumu ietvaros piemērot vispārējo klauzulu par ļaunprātīgas rīcības novēršanu, kā arī definēt fiktīvus divpusējos nolīgumus. EESK uzskata, ka šo pasākumu īstenošana dalībvalstīm rada lielākas problēmas nekā šo nolīgumu tūlītēja laušana, jo īpaši attiecībā uz nolīgumiem, kuros iesaistītas jurisdikcijas, kuras tiek uzskatītas par nodokļu oāzēm vai kuras nodokļu jomā neievēro labas pārvaldības obligātos standartus.

3.4.

Komisija ierosina dalībvalstīm pieņemt kritēriju kopumu, kas ļautu apzināt tās trešās valstis, kuras nodokļu jomā neievēro labas pārvaldības obligātos standartus, un iekļaut tās “melnajā sarakstā”. EESK norāda, ka šis pasākums jāattiecina arī uz dalībvalstu jurisdikcijām, kā arī uzņēmumiem, kas turpina darījumus, kuros iesaistītas iepriekš minēto valstu struktūras.

3.5.

Komisija ir ierosinājusi grozījumus dažās direktīvās (7), lai novērstu nepilnības, kas varētu veicināt krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Komisija arī lūgusi Padomei piešķirt tai pilnvaras sarunām ar četrām ES kaimiņvalstīm par sadarbības nolīgumiem nodokļu jomā un krāpšanas apkarošanu, kā arī pilnvaras parakstīt līguma projektu starp ES un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Lihtenšteinu, no otras puses. Komiteja iesaka Padomei nekavējoties ņemt vērā šos priekšlikumus, jo minētie instrumenti var būt ļoti noderīgi cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

3.6.

EESK uzskata, ka saistībā ar rīcības plāna īstenošanu Komisijai un dalībvalstīm jāturpina spēkā esošā tiesiskā regulējuma vienkāršošana un saskaņošana gan ES, gan valsts līmenī. Vienkāršāks un saskaņotāks tiesiskais regulējums nodokļu jomā, kas nodrošina taisnīgu nodokļu sistēmu un ko papildina mūsdienīgi IT rīki datu pārbaudes, kontroles un apmaiņas vajadzībām, kā arī labi sagatavots personāls varētu krasi samazināt krāpšanas iespējas nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Tas palīdzētu samazināt uzņēmumiem un iedzīvotājiem uzlikto administratīvo un nodokļu slogu, radot tiešas priekšrocības publisko finanšu ieņēmumiem.

3.7.

EESK iesaka Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam pārliecināt dalībvalstis, ka to interesēs nav saglabāt lielas tiešu vai netiešu nodokļu atšķirības starp valstīm, jo tas veicina konkurenci nodokļu jomā. EESK arī norāda uz tiešo saikni starp nodokļu līmeni un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Efektīva cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu var sekmēt vispārējā nodokļu līmeņa pazemināšanos; ieguvēji no tā būtu visi nodokļu maksātāji.

4.1.

Komisija atzīst, ka, izmantojot darbībai iekšējā tirgū nodrošinātās brīvības, uzņēmumi var noslēgt vienošanās ar jurisdikcijām, kuras tiek uzskatītas par nodokļu oāzēm, ar tās dalībvalsts starpniecību, kurā ir visvājākā nodokļu sistēma. Tas samazina dalībvalsts nodokļu bāzi un kopumā apdraud uzņēmumu, jo īpaši mazo un vidējo uzņēmumu efektīvas konkurences nosacījumus, un rada iekšējā tirgus darbības traucējumus. EESK mudina Komisiju un dalībvalstis ierakstīt “melnajā sarakstā” uzņēmumus, kuri izmanto šāda veida praksi. Valsts līmenī īstenoto pasākumu klāstā dalībvalstīm vajadzētu paredzēt iespēju atcelt šo uzņēmumu tiesības piedalīties publiskā iepirkuma procedūrās vai atteikt tiem valsts atbalstu, ja tāds ir pieprasīts.

4.2.

Pēc Komisijas veiktajām aplēsēm, agresīva nodokļu plānošana veido pusi no zaudējumiem, ko dalībvalstīm radījusi ēnu ekonomikas prakse. EESK uzskata, ka Komisijas ierosinātie pasākumi šādas prakses apkarošanai ir nepietiekami (8), un iesaka saturiski konkrētāk formulēt vispārējo klauzulu par ļaunprātīgas rīcības novēršanu un precizēt fiktīvo nolīgumu definīciju, lai dalībvalstis varētu nekavējoties to piemērot, neradot jurisdikciju līmenī sarežģītas situācijas ar agresīvu nodokļu plānošanu saistītu strīdu gadījumos.

4.3.

EESK pozitīvi vērtē Komisijas ierosinājumu izveidot nodokļu labas pārvaldības platformu. Komiteja iesaka Komisijai platformas darbā uzaicināt piedalīties arī sociālos partnerus, īpaši struktūras, kuru sastāvā ir finanšu iestāžu darbinieki, jo tiem ir liela pieredze tādās jomās kā cīņa pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Jāprecizē arī tas, kāda būs platformas mijiedarbība ar citām struktūrām, kas darbojas nodokļu jomā ES līmenī.

4.4.

ESAO koordinētajās sarunās par Rīcības kodeksu uzņēmumu aplikšanai ar nodokļiem Komisija apņēmusies rīkoties, lai svītrotu no spēkā esošajām direktīvam noteikumus, kas atsevišķos gadījumos dod agresīvai nodokļu plānošanai vai neļauj piemērot atbilstīgus risinājumus, radot līdz ar to nodokļu dubultu neuzlikšanu. EESK atzinīgi vērtē šo Komisijas iniciatīvu un iesaka attiecīgos pasākumus veikt pēc iespējas ātrāk.

4.5.

Komisija ierosina veikt intensīvāku darbu saistībā ar emigrantiem un turīgiem cilvēkiem paredzētiem īpašiem nodokļu režīmiem, kas kaitē iekšējā tirgus darbībai un mazina nodokļu kopējo ieņēmumu apmēru. EESK mudina dalībvalstis atcelt šos īpašos nodokļu režīmus. EESK atkārto savus aicinājumus (kas agrāk formulēti citos ES iestādēm adresētajos atzinumos (9)) īstenot pasākumus, kas novērš pastāvīgas dzīvesvietas principa ļaunprātīgu izmantošanu, kuras pamatā ir fiktīvas dzīvesvietas un īpašuma noteikumu piemērošana. Turklāt kontrolakciju sabiedrības, kuras neveic nekādu darbību, un t. s. pastkastīšu uzņēmumi dod iespēju to īpašniekiem izvairīties no nodokļu maksāšanas savā dzīvesvietas valstī.

4.6.

EESK atzinīgi vērtē ES nodokļu identifikācijas numuru (“TIN on Europa”) portāla izveidi. Izmantojot šo instrumentu jebkura trešā puse, jo īpaši finanšu iestādes, var ātri, ērti un pareizi identificēt un reģistrēt nodokļu identifikācijas numurus (TIN - tax identification number). Turklāt šo instrumentu var izmantot, lai uzlabotu informācijas automātiskas apmaiņas efektivitāti. Ņemot vērā Komisijas lēmumu izskatīt iespēju ieviest ES nodokļu identifikācijas numuru sistēmu, EESK, kā jau vairākos iepriekšējos atzinumos, atkārtoti aicina dalībvalstis saskaņot netiešo nodokļu sistēmu. Komiteja mudina Komisiju šajā nolūkā iesniegt priekšlikumus. Šāda saskaņošana līdztekus ES nodokļu identificēšanas numuru sistēmas ieviešanai būtiski samazinātu “karuseļveida” krāpšanu, un turpmāk šī sistēma varētu kļūt par nodokļu maksātāju vienīgo identifikatoru visa veida nodokļiem.

4.7.

Komisija ir sākusi darbu, lai standartizētu veidlapas informācijas apmaiņai nodokļu jomā. Komisija ir arī izstrādājusi IT lietojumprogrammu šo standartizēto veidlapu izmantošanai visās ES valodās, un šī lietojumprogramma jau ir nodota dalībvalstu rīcībā no 2013. gada 1. janvāra. EESK pozitīvi vērtē to, ka jaunais formāts var būtiski sekmēt dalībvalstu administratīvo sadarbību nodokļu jomā, jo īpaši tāpēc, ka IT sistēmas attīstība nodrošinās automātisku informācijas apmaiņu.

4.8.

EESK ir īpaši gandarīta par Komisijas lēmumu pārskatīt “mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumu” direktīvu un arī citās direktīvās iekļautos noteikumus par ļaunprātīgas rīcības novēršanu. Šāda pārskatīšana ir vajadzīga, lai garantētu Komisijas ieteikumu īstenošanu saistībā ar agresīvu nodokļu plānošanu. EESK iesaka dalībvalstīm Komisijas darbu atbalstīt, lai pārskatīšanu varētu veikt saprātīgā termiņā. Pārskatīšanā ir svarīgi starptautiskiem uzņēmumiem paredzēt prasību ieviest atsevišķu grāmatvedības uzskaiti katrai valstij, kurā uzņēmums darbojas, un precīzi noteikt katrā valstī saražotās produkcijas apjomu un gūto peļņu. Šāda veida grāmatvedības uzskaite palīdzētu noteikt uzņēmumus, kas ļaunprātīgi izmanto transfertcenu noteikšanu vai plaši piemēro agresīvu nodokļu plānošanu. EESK arī iesaka izstrādāt uz kopīgiem noteikumiem balstītu regulējumu uzņēmumu peļņas aplikšanai ar nodokli.

4.9.

EESK atbalsta Komisijas apņemšanos panākt, lai ES izstrādātie IT instrumenti tiktu plašāk izmantoti ESAO ietvaros. Ja ESAO apstiprinātu elektroniskās veidlapas spontānai informācijas apmaiņai tiešo nodokļu jomā, minētie rīki būtu ļoti noderīgi un efektīvi instrumenti cīņai pret smagiem krāpšanas gadījumiem un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

4.10.

Komisija ierosina izstrādāt Eiropas nodokļu maksātāju kodeksu un apkopot tajā dalībvalstu paraugpraksi, lai palielinātu nodokļu administrāciju un nodokļu maksātāju savstarpējo uzticēšanos, tādējādi nodrošinot lielāku pārredzamību attiecībā uz nodokļu maksātāju tiesībām un pienākumiem un veicinot uz pakalpojumiem vērstu pieeju. EESK norāda, ka nodokļu sistēmu vienkāršošana samazinātu nodokļu maksātājiem un uzņēmumiem administratīvo slogu un vairotu viņu uzticēšanos. Dalībvalstīm būtu jāsamazina administratīvais slogs godīgiem nodokļu maksātājiem – gan fiziskām personām, gan uzņēmumiem – un jāpalielina administratīvais slogs tiem, kas pārkāpj likumu. Kā zināms, uzņēmumi, kuri ir iesaistīti ar agresīvu nodokļu plānošanu saistītās darbībās, parasti ir lielie starptautiskie uzņēmumi.

4.11.

Komisija iesaka visās dalībvalstīs piemērot viena kontaktpunkta pieeju; kontaktpunktā nodokļu maksātāji, tostarp nerezidenti, varētu saņemt visu veidu informāciju par nodokļiem. EESK atbalsta Komisijas priekšlikumu un uzskata, ka šāda pieeja novērš daļu šķēršļu, ar ko saskaras tie nodokļu maksātāji, kuri veic pārrobežu darbības. Turklāt centralizējot pieejamo informāciju katras dalībvalsts vienotā kontaktpunktā Komisija varēs ES līmenī izveidot tīmekļa portālu par nodokļiem, ņemot par paraugu e-tiesiskuma portālu.

4.12.

Ņemot vērā ar ātras informācijas apmaiņas palīdzību uzkrāto Eurofisc pieredzi cīņā pret krāpšanu PVN jomā, Komisija ierosina nākotnē šā tīkla darbības jomā iekļaut arī tiešos nodokļus. EESK uzskata, ka Eurofisc darbības jomas paplašināšana, iekļaujot tajā tiešos nodokļus, papildinās ES līmenī pašreiz pieejamo instrumentu kopumu, kas paredzēti cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un agresīvu nodokļu plānošanu.

4.13.

EESK atbalsta ideju pielīdzināt konkrētu veidu nodokļu pārkāpumu definīcijas, iekļaujot administratīvo sankciju un kriminālsankciju piemērošanu attiecībā uz visiem nodokļu veidiem. Šāda saskaņošana atturētu uzņēmumus izmantot savās interesēs dalībvalstis ar vājāko nodokļu sistēmu, lai izvērstu tajās savu darbību. Komisija pauž gatavību izskatīt, vai šāda saskaņošana ir iespējama.

4.14.

Komisija savā 2012. gada jūnija paziņojumā ierosināja vairākus iespējamos pasākumus, kurus Padome neatzina par prioritāriem. EESK uzskata, ka viens no Komisijas priekšlikumiem, proti, nodrošināt tiešu piekļuvi valstu datubāzēm tiešo nodokļu jomā, ir viens no iedarbīgākajiem instrumentiem, ko dalībvalstis varētu izmantot cīņā pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Komisija arī ierosinājusi apsvērt iespēju izstrādāt vienotu tiesību instrumentu administratīvajai sadarbībai saistībā ar visa veida nodokļiem. EESK atbalsta šos Komisijas priekšlikumus, jo tie var sekmēt cīņas pret krāpšanu nodokļu jomā un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas lielāku efektivitāti.

10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/39

1.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) ir pārliecināta, ka kultūra un radošās nozares Eiropai ir

1.2.

EESK uzskata: ņemot vērā kultūras un radošo nozaru (KRN) augošo nozīmi Eiropas ekonomikas attīstībā un tās starptautiskajā darbībā, ir vajadzīga vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģija, lai tiktu nodrošināta:

1.3.

EESK aicina Komisiju precīzi pārbaudīt ES acquis piemērošanu kultūrai un radošajām nozarēm, it īpaši attiecībā uz konkurences politikas, intelektuālā īpašuma tiesību un darba tiesību regulējumu, kā arī starp ES un trešām valstīm noslēgto starptautisko nolīgumu klauzulu ievērošanu.

1.4.

Komiteja ierosina Komisijai izskatīt iespējas un kārtību, kādā izveidot radošo nozaru un kultūras aprindu paplašinātu forumu ar mērķi —, arī izmantojot uz līdzdalību vērstu prognozēšanu, — labāk apzināt visus šīs jomas dalībniekus, un izstrādāt galvenos punktus vidēja termiņa un ilgtermiņa stratēģiskam rīcības plānam, lai atjaunotu izaugsmi un kvalitatīvu darba vietu radīšanu; šāds rīcības plāns jābalsta uz vietēja, reģionāla un Eiropas līmeņa transversālu stratēģiju, kurā aktīvi iesaistītas dalībvalstis, vietējās un reģionālās pašvaldības, sociālie partneri un pilsoniskā sabiedrība.

1.5.

Komiteja aicina nekavējoties uzsākt konkrētas iniciatīvas, lai apkarotu nestabilu nodarbinātību kultūras un radošajās nozarēs, nodrošinātu vienlīdzīgus darba apstākļus visiem nozares darbiniekiem, it īpaši pašnodarbinātiem vai tiem, kas veic nestandarta darbu uz apakšuzņēmuma līguma noteikumiem, sevišķi attiecībā uz dežūru pēc izsaukuma, un lai visiem garantētu drošu un vienlīdzīgu piekļuvi digitālajiem tīkliem.

1.6.

EESK vērš Komisijas uzmanību uz nepieciešamību pielāgot tiesisko regulējumu KRN īpatnībām, it īpaši intelektuālā īpašuma, administratīvā darba un nodokļu vienkāršošanas jomā un nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi saistībā ar PVN iespiestiem un digitāliem plašsaziņas līdzekļiem, īpaši nozares mazajiem uzņēmumiem.

1.7.

EESK uzskata, ka būtu lietderīgi pārdomāt, kā, izmantojot Eiropas Pilsoņu gada priekšrocības, īstenot uz iedzīvotājiem vērstu strukturētu dialogu ar pilsonisko sabiedrību.

2.1.

Kultūras un radošās nozares ir viens no Eiropas nozīmīgajiem stratēģiskajiem resursiem: Eiropas izcilība un konkurētspēja kultūras un radošajās nozarēs veidojusies, pateicoties mākslinieku, autoru, radošo darbinieku, profesionāļu un uzņēmēju, respektīvi, ar tradicionālajiem un novatoriskiem talantiem, kā arī formālām un neformālām prasmēm apveltītu subjektu pūliņiem, un šos talantus un prasmes vajadzētu saglabāt, veicināt un atbalstīt.

2.2.

Komiteja jau agrāk ir uzsvērusi: “Stratēģijā “Eiropa 2020” atzīts, ka Eiropas kultūras un radošās nozares ir ļoti svarīgas izaugsmei, konkurētspējai, kā arī ES un tās iedzīvotāju nākotnei. (..) Kultūras un radošajās nozarēs veidojas daudz augstāka pievienotā vērtība nekā citās nozarēs, un tās virza vietējo attīstību un rūpniecības pārmaiņas.” (1)

2.3.

Saskaņā ar definīcijām 2010. gada Zaļajā grāmatā (2) kultūras nozares “ir tādas nozares, kurās ražo un izplata preces un pakalpojumus, ar kuriem, kad tos izstrādes laikā vērtē pēc to atribūtiem, pielietojuma vai galamērķa, īsteno vai pauž kultūras izpausmes, neatkarīgi no to iespējamās tirdzniecības vērtības — tas atbilst UNESCO 2005. gada Konvencijai (3). Savukārt radošās nozares “ir tādas nozares, kurās izmanto kultūru kā izejmateriālu un kurām ir kultūras dimensija, kaut gan šo nozaru devums ir pārsvarā funkcionāls”. Tajās ietilpst “arhitektūra un dizains, kuri radošus elementus integrē plašākā procesā, kā arī tādas apakšnozares kā, piemēram, lietišķā grafika, modes dizains vai reklāma”.

2.4.

Kultūras un/vai radošo nozaru aptverto jomu robežas joprojām nav skaidras (4), tāpēc ir grūti noteikt to faktisko ieguldījumu iekšzemes kopproduktā un nodarbinātības attīstībā.

2.5.

Priekšlikumā pamatprogrammai “Radošā Eiropa” (5), par kuru Komiteja jau paudusi viedokli (6), 2. pantā noteikts, ka ““kultūras un radošās nozares” ir visas nozares, kuru darbību pamatā ir kultūras vērtības un/vai mākslas un radošas izpausmes — neatkarīgi no tā, vai šīs darbības ir vai nav vērstas uz tirgu, kā arī neatkarīgi no tās struktūras veida, kas tās īsteno”. Tajās noteikti vajadzētu ietvert izdevējdarbības un poligrāfijas rūpniecības, iespiesto plašsaziņas līdzekļu un digitālo nozari.

2.6.

Minētās nozares 2008. gadā veidoja 4,5 % no Eiropas Savienības IKP, un tajās bija nodarbināti 3,8 % jeb 8,5 miljoni darba ņēmēju (7).

2.7.

Eiropas Parlaments piekrīt iepriekš minētajai definīcijai un papildina to ar muzejiem un modes nozari.

2.8.

Neraugoties uz to, ka kultūras un radošo nozaru ieguldījums Eiropas ražošanā ir ļoti nozīmīgs, piedzīvo izaugsmi un ievērojami ietekmē nodarbinātību (8), daudzo definīciju esamība — gan WIPO, ESAO, Unctad un UNESCO, gan Eiropas Padomes sniegtā definīcija — nozīmē, ka darbam trūkst stabila pamata un starptautiski salīdzināmas statistikas: Eiropas Savienībā minēti dati, ka KRN īpatsvars IKP ir 2,6 % (Zaļā grāmata), 3,3 % (programma “Radošā Eiropa”), 4,5 % (9) un visbeidzot 6,5 % (Eiropas Padome); savukārt nodarbināto skaits svārstās no 5 līdz 8,5 (10) un pat gandrīz 18 miljoniem (11) darbinieku.

2.9.

Kultūras un radošo nozaru dažādība ir atspoguļota nozares struktūrā, kurā dominē mazie, vidējie un mikrouzņēmumi, kas veido aptuveni 80 % no kopējā klāsta. Lielo uzņēmumu īpatsvars nozarē ir mazāks par 1 %, taču tajos ir nodarbināti vairāk nekā 40 % darbinieku (12).

2.10.

Šāda kultūras un radošo nozaru struktūra Eiropā ir problemātiska daudzos aspektos: no prasmju attīstības līdz piekļuvei finansējumam, no jaunu uzņēmējdarbības modeļu veicināšanas līdz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzībai, no grūtībām piekļūt starptautiskajiem tirgiem līdz saikņu ar citām nozarēm uzlabošanai, nemaz nerunājot par grūtībām saistībā ar kvalifikāciju (formālu un neformālu) savstarpēju atzīšanu (13) utt.

2.11.

Eiropā nozarēm, kas veido nerūpniecisko kodolu, tas ir, vizuālajai mākslai, izrādēm un vēsturiskajam un mākslas mantojumam, bieži ir spēcīga stratēģiska nozīme; savukārt Amerikas Savienotajās Valstīs galvenā nozīme ir rūpniecības nozarēm, kas ir lielā mērā orientētas uz tirgu.

2.12.

Amerikas modelis kalpo par dabisku atsauci valstīm, kurām galvenais ir izveidot kultūras ražošanas sistēmu, kas ir gandrīz neatkarīga no publiskā finansējuma un spēcīgi orientēta uz peļņas gūšanu.

2.13.

Japāna nosaka virzienu ne tikai Āzijā, ņemot vērā, ka laika gaitā tajā attīstījās gadsimtiem seni un ārkārtīgi specifiski ražošanas veidi ar jaunām un oriģinālām kultūras industrijas formām, kas vērstas uz visplašāko sabiedrību un uz panākumiem tirgū.

2.14.

Ķīnā milzīgas pūles tiek ieguldītas kultūras infrastruktūras izveidē un īstenota izlēmīga stratēģija, kas ierobežo Amerikas kultūras satura izplatīšanos, kā arī vērojama izteikta interese par Eiropas organizatoriskajiem modeļiem un valsts politikas lomu vietējo kultūras sistēmu veidošanā un atbalstīšanā.

2.15.

Indijā kultūras nozare, kas piedzīvojusi visstraujāko attīstību, ir kino industrija ar ārkārtīgi lielu apgrozījuma pieaugumu, taču tās ražojumi ir lielā mērā balstīti tradicionālajā indiešu kultūrā un tādējādi ārvalstu publikā neizraisa lielu interesi.

2.16.

Latīņamerikā šobrīd norisinās dinamiska kultūras nozaru izaugsme, arī pateicoties spāņu kultūras ietekmei Savienotajās Valstīs un Meksikas straujajai ekonomiskajai un demogrāfiskajai augšupejai, savukārt Brazīlijā vērojams nozīmīgs kultūras uzplaukums arī ārpus mūzikas jomas. Arī Āfrikā patlaban attīstās oriģināla kultūras dvēsele, kas smeļ iedvesmu arī daudzajos kontaktos ar Eiropas kultūras pasauli: no abu kontinentu mijiedarbības un mākslinieciskās izglītības mēs varam daudz uzzināt par kāda reģiona ikdienas dzīvi un vispārējo kultūru un tādējādi likvidēt šķēršļus, kas apgrūtina sadarbību.

2.17.

EESK vienmēr ir uzsvērusi, cik svarīga ir stratēģija, kuras mērķis ir pilnībā izvērst ES kultūras nozaru un radošo profesiju potenciālu, lai veicinātu nodarbinātību un izaugsmi: Eiropas kultūras un radošo nozaru problēmas jau 2004. gadā tika aplūkotas pēc komisāres Viviane Reding pieprasījuma izstrādātā atzinumā (14). Tajā minētās nostādnes tika uzsvērtas un padziļinātas vairākos turpmākajos atzinumos (15).

2.18.

Eiropa ar lielu atrāvienu ir pasaulē vadošais līderis radošo nozaru produktu eksporta jomā. Lai šo pozīciju saglabātu, mums jāiegulda līdzekļi, lai veidotu šo nozaru spēju darboties pāri valstu robežām. Par to 2009. gada 12. maijā izteikusies Padome un 2011. gada 12. maija rezolūcijā — Eiropas Parlaments.

3.1.

Komiteja apzinās, ka Eiropas izcilība un konkurētspēja kultūras jomā un radošajās nozarēs veidojusies, pateicoties mākslinieku, radošo darbinieku, autoru, profesionāļu un uzņēmēju, respektīvi, ar tradicionāliem un novatoriskiem talantiem, kā arī formālām un neformālām prasmēm apveltītu subjektu pūliņiem, un šos talantus un prasmes vajadzētu saglabāt, veicināt un atbalstīt.

3.2.

EESK ir pārliecināta, ka kultūra un radošums savu izpausmju daudzveidībā ir viens no Savienības identitātes un leģitimitātes pamatelementiem: vienotība daudzveidīgā radošumā un kultūrā, kam jākļūst par raksturīgu iezīmi uz zināšanām balstītas Eiropas ekonomikas attīstībā.

3.3.

Lai respektētu un veicinātu Eiropas kultūras identitāti un nodrošinātu KRN pilnīgu ilgtspēju, Kopienas pasākumi KRN atbalstam jāīsteno atbilstoši Eiropas sociālajam modelim, demokrātijas principiem un vides standartiem.

3.4.

Eiropas un valstu līmenī veiktie daudzie pētījumi liecina, ka kultūras un radošās nozares visur saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem:

3.5.

EESK uzskata, ka, ņemot vērā kultūras un radošo nozaru nozīmīgumu un sarežģītību, ir vajadzīgs saskaņots Kopienas stratēģisks plāns ilgākam laika posmam ar detalizētām valstu un reģionālajām darba programmām, kā arī izmērāmiem un pārbaudāmiem, ceļvedī izklāstītiem mērķiem, un tas būtu jāuzrauga Komisijai un Parlamentam. Plānā jānosaka uzdevumi un atbildība dažādos rīcības līmeņos — vietējā, reģionālajā, valsts un ES līmenī.

3.6.

Tāpēc Komiteja aicina Komisiju izstrādāt jaunu, koordinētu stratēģiju vidējam un ilgam laikposmam, kuras pamatā būtu līdzdalīgs un kopīgs redzējums līdz 2020. gadam un kurā būtu pilnībā ņemtas vērā KRN īpatnības un piedāvāts pamats, kas nepieciešams novatoriskiem ieguldījumiem šajās nozarēs un kvalificētu cilvēkresursu attīstībai.

3.7.

Turklāt šādā stratēģijā noteikti jāņem vērā, ka KRN ir raksturīgs nesamērīgi augsts netipisku nodarbinātības veidu īpatsvars, it īpaši dežūras pēc izsaukuma, un tajās uz pagaidu darba līguma pamata strādā daudzi neatkarīgie profesionāļi, liels skaits pašnodarbināto un mikrouzņēmumu, kas bieži sastāv no viena cilvēka, kā arī liela tādu MVU grupa, kuros ir mazāk nekā 10 darbinieku (16). Darbinieku atalgojums tādējādi bieži ir neregulārs un dažkārt ir tuvu nabadzības slieksnim vai zem tā.

3.8.

Daudzi darbinieki saskaras ar sarežģītiem darba apstākļiem un pamata sociālo tiesību aizsardzības trūkumu. It īpaši sievietes, kas veido lielu nozares darbaspēka daļu, saskaras ar nopietnu diskrimināciju, galvenokārt saistībā ar nodarbinātības un darba apstākļiem, kā arī ievērojamu nevienlīdzību algas un samaksas ziņā.

3.9.

Nozarē strādā relatīvi liels pašnodarbināto skaits. Šī kategorija bieži dalās divās galējībās: vienā pusē ir augsti kvalificēti profesionāļi ar lielu pieredzi un stabilu tirgus pozīciju; otrā pusē ir pašnodarbinātie, kuru statuss kalpo vienīgi darba veikšanai par zemu samaksu, lai klientam atvieglotu administratīvo un finanšu slogu. Pirms kāda laika ILO vērsa uzmanību uz iespējamu ļaunprātīgu izmantošanu šajā nozarē (17).

3.9.1.

Ir arī taisnība, ka KRN kopumā ir skārusi ekonomikas krīze, kas izpaužas kā taupības pasākumi un publiskā atbalsta bezprecedenta samazināšana kultūrai visā Eiropā.

3.10.

EESK uzskata, ka arī kultūras un radošajās nozarēs jāīsteno tādi paši pasākumi, kādus tā ierosinājusi savos atzinumos par pārstrukturēšanas procesu prognozēšanu (18). Kultūras un radošajās nozarēs strauji mainās tehnoloģijas un uzņēmējdarbības modeļi, un daudzi uzņēmumi iespiestās preses digitalizācijas, publiskā atbalsta samazināšanas, uzņēmumu pārņemšanas un apvienošanās dēļ pārorganizē savu ražošanu.

3.11.

Šādām pārmaiņām ir tieša ietekme uz KRN darba ņēmējiem, kas bieži izpaužas kā darbinieku atlaišana, algu samazinājums, priekšlaicīgas pensionēšanās plāni, pagaidu darba plašāka izmantošana, darba apstākļu pasliktināšanās un stresa palielināšanās, īsāki darba līgumi, kā arī darba ņēmēju neinformēšana un nekonsultēšana.

3.12.

Lai Savienībā nodrošinātu kultūras daudzveidību un bagātību, Komiteja uzskata, ka būtu lietderīgi izvairīties no ražošanas un izplatīšanas pārmērīgas koncentrācijas. EESK ierosina prioritāri izmantot digitālos tīklus un metarajonus, kas ļauj sasniegt ieguldījumu kritisko masu, stiprināt pētniecību un iekļūšanu starptautiskā apritē, tādējādi saglabājot darba vietas.

3.13.

Tāpat EESK uzskata, ka ES un valstu līmenī jāapvieno spēki ar mērķi atbalstīt izglītības un jaunu, aktuālu profesionālo kvalifikāciju programmas un tālākizglītības pasākumus, lai ņemtu vērā nozarē notiekošās pārmaiņas un nemitīgi attīstītu atbilstošu profesionālo kvalifikāciju un prasmes. Lai saglabātu ES pašreizējo vadošo pozīciju un sasniegtu stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, ir jāpaātrina ieguldījumi mākslinieku, radošo profesiju pārstāvju un KRN darbinieku izglītības sistēmu modernizācijā.

3.13.1.

Šādi pasākumi ir vēl steidzamāki, ņemot vērā dziļās pārmaiņas, kuras saistītas ar globālās konkurences attīstību pasaulē, kuras izpaužas arī profesionālā intelektuālajā darbā un kuru dēļ nepieciešams izstrādāt aizvien vairāk jaunu koncepciju un veidu, piemēram, Eiropas zināšanu kooperatīvus, ar koncentrētām zināšanām saistīta darba veikšanai.

3.14.

Komisija uzsver, ka “finanšu iestādēm nepieciešams palielināt izpratni par šo nozaru ekonomisko potenciālu un veidot spējas novērtēt uzņēmumus, balstoties uz nemateriāliem aktīviem”, taču tas pirmkārt un galvenokārt jāattiecina uz ES budžeta shēmu 2014.–2020. gadam. Ir jānovērš pašreizējās neskaidrības, tādas kā saistībā ar Erasmus, pārveidojot ES pasākumu programmas un instrumentus (struktūrfondus, EIB, EIF u.c.) tā, lai tie ietvertu un veicinātu arī tādu inovāciju, kas “nav tehnoloģiska”, un KRN starptautisko konkurētspēju.

3.15.

Turpmākās kohēzijas politikas sagatavošanā laikposmam no 2014. gada jāņem vērā mācība, kas gūta no projektiem un pētījumiem par tādu instrumentu īstenošanu, kuri ļauj pilnībā atraisīt visu kultūras jomas potenciālu. EESK uzskata, ka sadarbībā ar publiskajām iestādēm un attiecīgajām organizētas pilsoniskās sabiedrības pārstāvības struktūrām kultūras un radošās nozares jāiekļauj integrētajās reģionu vai pilsētu attīstības stratēģijās.

3.16.

Ir vajadzīgs Kopienas satvars, kas atvieglotu mākslinieku un radošo darbinieku, viņu darbu, pakalpojumu un izplatīšanas sistēmu mobilitāti; tajā jāietver kvalifikāciju savstarpēja atzīšana, progresīvi izglītības un apmācības instrumenti gan Eiropas kultūras un radošajā telpā, gan ārpus tās, un ar tā palīdzību praksē jāīsteno ieteikumi, kurus izstrādājusi Komisijas ekspertu grupa jautājumā par mākslinieku mobilitāti (19).

3.17.

EESK uzsver, ka kultūras un radošās nozares palīdz veicināt pārmaiņas vietējā ekonomikā, atvieglo jaunu ekonomiskās darbības veidu rašanos, rada jaunas un ilgtspējīgas darba vietas (20) un palielina Eiropas reģionu un pilsētu pievilcīgumu, kā aprakstīts pētījumā “The rise of the creative class” (21).

3.18.

EESK uzskata, ka vienam no galvenajiem reālas, jaunas KRN stratēģijas elementiem jābūt Kopienas rīcības plānam “Creative Europe Open to the World – CEOW” (“Pasaulei atvērta radoša Eiropa”), lai nodrošinātu mākslinieku un kultūras un radošo nozaru klātbūtni svarīgākajos starptautiskajos tirgos, ieviešot īpašus noteikumus un atvieglojot tirdzniecību ar trešām valstīm, kā arī vienojoties par precīzām un saistošām klauzulām Savienības divpusējos un daudzpusējos nolīgumos.

4.1.1.

Dalībvalstīm un Komisijai ar sociālo partneru pilnu atbalstu un aktīvu iesaistīšanos būtu jāveic īpaši regulējoši pasākumi, kas atbilst KRN īpatnībām un ietver piemērotus konkurences noteikumus, lai izvairītos no tirgus pārmērīgas koncentrācijas un saglabātu kultūras daudzveidību, plašas patērētāju izvēles iespējas un uzņēmējdarbības veidu dažādību.

4.1.2.

Dalībvalstīm būtu jāsamazina administratīvais un birokrātiskais slogs, kas it īpaši apgrūtina kultūras un radošo nozaru MVU un pašnodarbinātos, un jāvienkāršo pakalpojumu sniegšanas procedūras, kā arī jāatvieglo pakalpojumu, mākslinieku un kultūras jomas darbinieku mobilitāte.

4.2.1.

Arī gadījumos, kad KRN ir lielākoties orientētas uz tirgu, tās tomēr ir individuālu radošo darbinieku, autoru, mākslinieku, aktieru un citu interpretu darba rezultāts, un tām nepieciešama vienkārša piekļuve finansējumam un kredītiem: finansiālo atbalstu kultūras un radošajām nozarēm ir svarīgi saistīt ar labu darba apstākļu radīšanu un saglabāšanu visām darbinieku kategorijām, arī finansiālā aspektā.

4.2.2.

Tātad ir jāveido fiskālā vide, kas atbalsta MVU attīstību un pašnodarbinātos, atbrīvojot tos no nodokļu dubultas uzlikšanas pārrobežu un starptautiskās mobilitātes gadījumā un ieviešot atbilstošas sociālās drošības sistēmas.

4.2.3.

Lai nodrošinātu KRN ilgtspēju un veicinātu preču un pakalpojumu kultūras daudzveidību, Eiropas Savienībai un dalībvalstīm jāatbalsta publiskā un privātā sektora sadarbība.

4.2.4.

ES un dalībvalstīm ir jāuztur salīdzinošās novērtēšanas mehānismi attiecībā uz garantiju, aizdevumu, ieguldījumu un eksporta stimulu kārtību, lai radošiem un kultūras projektiem atvieglotu noteikumus par piekļuvi privātiem finansēšanas mehānismiem un veicinātu saikņu veidošanos starp nekomerciālām nozarēm, kas bieži saņem publisko finansējumu, un uz tirgu vairāk orientētām nozarēm kā dizains, mode un reklāma.

4.2.4.1.

EESK iesaka izstrādāt

4.3.1.

Jaunu uzņēmējdarbības modeļu izstrādei nepieciešams akceptēt jaunas digitalizācijas, remixing, mashing un sampling (iztveršanas) metodes, proti, spēju izmantot multivides datni, kurā ir viens vai visi teksta, grafiska attēla, audio, video vai animācijas elementi no jau esošiem avotiem, lai radītu jaunu, atvasinātu darbu vai izmantotu tos par paraugu.

4.3.2.

Modelis “creativity for social quality” (radošums sociālai kvalitātei) ietver kultūru, teritoriju un sabiedrību radošos apgabalos, kā arī pasākumus, ar kuriem mobilizē zināšanas un palīdz iesaistīt dizainerus kā brokerus jeb starpniekus, kas atvieglo saskarsmes procesus starp izstrādi, tehnoloģiju un ražošanu.

4.3.3.

EESK uzskata, ka ir svarīgi atbalstīt tādus jaunus uzņēmējdarbības modeļus, kuros dizains ir iekļauts vērtību ķēdē un visi dalībnieki spēj pievienot vērtību produktiem un procesiem, lai globālajos tirgos tie būtu atpazīstami kā Eiropas izcilības piemēri.

4.3.4.

EESK uzskata, ka ir svarīgi arī veicināt pārrobežu un starptautisko mobilitāti un spējas piesaistīt profesionālus un talantīgus cilvēkus, kā arī zināšanu nodošanu, uzņēmējdarbības pieredzes un prasmju apmaiņu, dažādu ES autoru tīklu un klasteru veidošanu un dažādas ES ekonomikas nozares.

10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/45

1.1.

EESK atzinīgi vērtē 2012. gada jūlijā publicēto Komisijas rīcības plānu būvniecības nozares ilgtspējīgai konkurētspējai.

1.2.

EESK atzīst būvniecības nozares stratēģisko nozīmi Eiropas ekonomikā, ņemot vērā minētās nozares ieguldījumu IKP veidošanā, kā arī nodarbinātības un ekonomikas izaugsmes veicināšanā.

1.3.

EESK uzskata, ka būvniecības nozare ir nozīmīga dalībniece centienos samazināt ES enerģijas pieprasījumu, cilvēces ekoloģisko pēdu un klimata pārmaiņu ietekmi, kā arī veicināt pielāgošanos tām. EESK pauž cerību, ka rīcības plāns sekmēs nozares attīstību, risinot šīs sabiedrībai svarīgās problēmas.

1.4.

Būvniecības nozare, kas veido gandrīz 10 % ES IKP, ir īpaši nozīmīga veselīgai ekonomikai kopumā. Centienos veicināt izaugsmi valstu politiķiem būs jāpievēršas būvniecības nozarei, tāpat kā Komisija to ir veikusi šajā paziņojumā, un jāraugās, lai nozarei tiktu nodrošināti pareizi finansiālie un regulatīvie nosacījumi ar mērķi veicināt izaugsmi, nodarbinātību un vides aizsardzību, ko visnotaļ pamatoti sagaida ES iedzīvotāji.

EESK uzskata, ka būvniecības nozarei nav vajadzīgs tiešs finansiāls atbalsts, piemēram, subsīdijas, bet rīcības plānam vajadzētu būt vērstam uz tādu politisko un tiesisko satvaru, kas ļaus nozarei optimāli pildīt savu lomu kā ekonomikas izaugsmes, sociālās labklājības un vides aizsardzības veicinātājai; tādēļ vajadzētu nodrošināt atbilstīgu publisko ieguldījumu un privātā finansējuma plūsmu, lai atbalstītu dzīvotspējīgus projektus, kā arī tādu dalībvalstu ekonomikas finansēšanu, ko galvenokārt nodrošina banku kredīti, nosakot tūlītējus un efektīvus pasākumus, lai uzlabotu MVU piekļuvi kredītam, tostarp paredzot īpašus garantijas un pretgarantijas mehānismus.

1.5.

Arī ES regulatīvo un standartizācijas sistēmu vienkāršība, stabilitāte un saskaņotība ir izšķirīgs faktors Eiropas būvniecības nozares iekšējai un ārējai konkurētspējai.

1.6.

EESK skaidri apzinās, ka taupības pasākumi, būdami vērsti uz strukturālā līdzsvara atjaunošanu, tomēr neved uz izaugsmes atjaunošanu, bet gan saasina ekonomikas krīzes ietekmi daudzās valstīs. Investīcijas ilgtspējīgās ēkās un infrastruktūrā ir vajadzīgas, lai nodrošinātu Eiropas turpmāko izaugsmi un nodarbinātības perspektīvas.

1.7.

Organizēta pilsoniskā sabiedrība aicina Komisiju, Eiropas Parlamentu, Padomi un dalībvalstu valdības atzīt investīcijas ilgtspējīgās ēkās un vitāli svarīgā infrastruktūrā kā stratēģisku veicinošu faktoru ekonomikas un nodarbinātības turpmākai izaugsmei, nevis tikai kā vienu no publisko izdevumu veidiem. Turklāt EESK iesaka, ka šādus ieguldījumus nevajadzētu izmantot, lai aprēķinātu katras valsts sniegumu saistībā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu.

1.8.

Ir milzīgas potenciālas iespējas samazināt pieprasījumu pēc enerģijas, renovējot novecojošo ēku fondu, lai sasniegtu ES mērķus samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 20 % un samazināt enerģijas pieprasījumu par 20 %. Šāda darbība arī samazinātu fosilo energoresursu importu un palīdzētu nodrošināt, ka vairāk ES resursu paliek Eiropā, tādējādi palīdzot saglabāt un radīt darba vietas pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes apstākļos. Lai realizētu šo potenciālu, valstīm ir jānodrošina pietiekami finansiālie un fiskālie stimuli, lai orientētu tirgu uz lielākiem enerģijas ietaupījumiem un lai nodrošinātu, ka prasmju plaisa tiek samazināta.

1.9.

Īpaši svarīgs uzdevums ir uzlabot Eiropas transporta, enerģētikas un platjoslas infrastruktūru, lai apmierinātu nākamo paaudžu vajadzības un nodrošinātu Eiropas starptautisko konkurētspēju un pievilcību ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem (ĀTI). Ja valdības nesaskatīs šāda veida ieguldījumu nozīmi, Eiropa riskē atpalikt no citām pasaules daļām gan ekonomikas, gan sociālās labklājības jomā.

1.10.

Demogrāfiskās pārmaiņas izvirza jaunus uzdevumus apbūves jomā, kas nozarei būs jārisina. Tie ir saistīti ar iedzīvotāju novecošanās ietekmi uz piekļuvi apbūves videi. EESK atzīmē Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) veikto darbu saskaņā ar Eiropas Komisijas piešķirtajām pilnvarām, lai pielāgotu attiecīgos standartus koncepcijas “Dizains visiem” principiem. Turklāt būvniecības nozare saskaras ar darbaspēka novecošanas problēmu. Šajā sakarā EESK atgādina stratēģiju “Eiropa 2020” gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei (1) un par uzdevumiem ekonomikai kopumā.

1.11.

Papildus būvniecības nozares ieguldījumam klimata pārmaiņu mazināšanā pielāgošanās klimata pārmaiņu radītajām sekām rada jaunus uzdevumus apbūves jomā, kas nozarei būs jārisina. Tie ietver ārkārtēju meteoroloģisko apstākļu ietekmi, kas prasa noturīgāku apbūvi, kā arī pienācīgas aizsargājošas struktūras. EESK uzsver nepieciešamību ņemt to vērā arī saistībā ar spēkā esošajām standartizētajām tehniskajām metodoloģijām, piemēram, Eirokodiem.

1.12.

Būvniecībai ir īpaši svarīga loma šo uzdevumu risināšanā, ar nosacījumu, ka ir pieejamas nepieciešamās investīcijas un, kaut gan projektu obligācijas ir veids, lai projektiem piesaistītu papildu privāto finansējumu, tās nevar aizstāt publiskos ieguldījumus.

1.13.

Daudzi būvniecības nozares uzņēmumi, jo īpaši MVU, izjūt intensīvu spiedienu saistībā ar novēlotiem maksājumiem no publiskā sektora un no privātā sektora klientu puses. Direktīva 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos ir pareizi jāpiemēro, lai nodrošinātu uzņēmumu izdzīvošanu. Lai pilnībā īstenotu Direktīvas 2011/7/ES noteikumus un sasniegtu tās mērķus, EESK uzstāj, ka iepirkumos par maksimālo termiņu maksājuma veikšanai / maksājuma pieņemšanai ir jānosaka 30 dienas un rēķinu apmaksas noteikumu ievērošana jānodrošina, pieņemot atbilstošus budžeta un administratīvos pasākumus (īpaši par bankas kredīta saņemšanu nokavēto maksājumu veikšanai). EESK piekrīt, ka ir svarīgi vispirms atrisināt pirms Direktīvas 2011/7/ES transponēšanas konstatēto nokavēto maksājumu problēmu. Būtiskie rēķinu apmaksas kavējumi dažādos iepirkumu konkursos ievērojami mazina uzņēmumu konkurētspēju, rentabilitāti un dzīvotspēju. Valstīs, kurās līdz šim bija spēkā īsāki maksājumu termiņi, nevajadzētu izmantot direktīvā noteiktos atbrīvojumus, lai pagarinātu šos periodus. EESK iesaka, ka šajā sakarā 30 dienu maksājumu termiņš būtu maksimāli pieļaujamais rēķinu apmaksai (ieskaitot rēķinu pieņemšanu un pārbaudi).

1.14.

Lai neapdraudētu vai būtiski nemazinātu ekonomikas atlabšanas iespējas, EESK uzsver nepieciešamību atsākt un palielināt kredītu piešķiršanu bankās investoriem un reālajai ekonomikai. EESK iesaka novērst pārmērīgas piesardzības prasības kredītu piešķiršanā un prioritātes piešķiršanu ieguldījumiem vērtspapīru veidā, mazinot kredītu piešķiršanu uzņēmumiem, kam izdevies izdzīvot krīzes apstākļos. Pārejas aizdevumiem ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu ikdienas izdzīvošanu daudziem uzņēmumiem, jo īpaši MVU. Pašreizējā ierobežotā banku kreditēšana reāli apdraud šādu uzņēmumu dzīvotspēju. Lai nepasliktinātu jau tā saspringto stāvokli kreditēšanas jomā, finanšu uzraudzības noteikumiem, piemēram, tiem, kas ierosināti saskaņā ar Bāzeles III līgumu, nevajadzētu vēl vairāk ierobežot banku kredītu pieejamību reālajai ekonomikai. Lai to panāktu, iespējai aizņemties lētu naudu no ECB būtu jākļūst atkarīgai no nosacījuma, ka nozīmīga tās daļa ir jānovirza par labu reālajai ekonomikai.

1.15.

Būtisks nosacījums, lai radītu ilgtspējīgu un konkurētspējīgu būvniecības nozari, ir nodrošināt labus darba apstākļus šajā nozarē. Atkins 1993. gada ziņojumā (2) ir secināts, ka būvniecības nozare, kas ir atkarīga no nestabilām nodarbinātības formām, piemēram, viltus pašnodarbinātības, rada šķēršļus produktivitātei. Tādēļ rīcības plānā būtu jāiekļauj arī stratēģijas, lai stabilizētu nodarbinātību un apkarotu tādus prettiesiskus darbības veidus kā viltus pašnodarbinātība šajā nozarē.

1.16.

Neatkarīgi no nodarbinātības formām ir jānodrošina stimuli darbaspēka prasmju uzlabošanai un mūžizglītības iespēju veicināšanai.

1.17.

Noteikumu un sociālo pienākumu neievērošana izkropļo būvniecības tirgu. Tāpēc ir jānodrošina vienlīdzīgi konkurences nosacījumi, pamatojoties uz noteikumiem un sociālajiem nosacījumiem, kas ir spēkā uzņēmējā valstī. Lai to panāktu, ir jāpiemēro pienācīgi tiesību aizsardzības mehānismi uzņēmējā valstī.

1.18.

EESK aicina Eiropas iestādes un dalībvalstis pastiprināt politiku un veikt konkrētus pasākumus cīņai pret korupcijas un noziedzīgo organizāciju ietekmi uz publiskā iepirkuma konkursiem, galvenokārt attiecībā uz lieliem infrastruktūras projektiem; šāda ietekme rada nepieņemamu un negodīgu konkurenci, izmantojot draudus un vardarbību, kas mazina brīvību un demokrātiju.

1.19.

EESK uzsver, ka dalībvalstīm būtu jāļauj piemērot esošos un papildu kontroles pasākumus vai administratīvas formalitātes, kas tiek uzskatīti par efektīviem un nepieciešamiem. Tas iekļauj pienākumu nodrošināt šādas kontroles, uzraudzības un izpildes mehānismus, kā arī to, ka efektīvas un pienācīgas pārbaudes patiešām tiek veiktas, lai nodrošinātu atbilstību valstu tiesību aktiem un “darba ņēmēju norīkošanas direktīvai” (96/71/EK).

1.20.

Viesstrādniekiem būtu jānodrošina tiesības uz minimāliem sociālajiem apstākļiem un/vai vienlīdzīgu attieksmi, pamatojoties uz uzņēmējas valsts nosacījumiem un noteikumiem. Būtu jāievieš pienācīgi izpildes mehānismi, lai cīnītos pret sociālo dempingu un nevienlīdzīgu attieksmi tiesību normu ievērošanas ziņā pret viesstrādniekiem.

1.21.

Ir jāuzlabo pētniecības un izstrādes īpatsvars būvniecības nozarē kā līdzeklis, lai palielinātu produktivitāti. Ir nepieciešama politika, kas vērsta uz pastāvīgu inovāciju, paaugstinātu produktivitāti, balstoties uz darbaspēka kompetenci, viediem jaunajiem produktiem un darba organizāciju, kā arī kvalitatīvām darba vietām. Šajā sakarā viens no jaunas attīstības virzītājiem varētu būt vides tehnoloģijas.

1.22.

EESK atbalsta taisnīgus un līdzsvarotus līgumu nosacījumus, kas būtu jāievieš visās ES dalībvalstīs, iekļaujot arī ārpus ES esošu valstu uzņēmumus, kuri darbojas ES būvniecības tirgū. Saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu (nevis “zemāko cenu”) veicināšana, kā arī konsekventa pieeja, noraidot nesamērīgi lētus piedāvājumus, ir efektīvas un godīgas konkurences ļoti nozīmīgi balsti.

1.23.

Lai labāk sekmētu ilgtspējīgu attīstību būvniecības jomā, EESK iesaka vērtēt un aprēķināt aktīvus, pamatojoties uz to aprites ciklu kopumā. Vajadzības gadījumā šādi novērtējumi būtu jābalsta uz standartiem, ko izstrādājusi vai pieņēmusi Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN).

1.24.

EESK atzinīgi vērtē ES augsta līmeņa forumu būvniecības jomā un vēlas tajā piedalīties, lai palielinātu to ES politikas jomu saskaņotību, kuras attiecas uz būvniecības nozari.

2.1.

ES-27 būvniecības nozari ir nopietni ietekmējusi finanšu krīze, kas sākās 2008. gadā, un ekonomikas turpmākā lejupslīde būvniecības jomā. Izaugsmes atjaunošanu ir aizkavējusi valsts parāda krīze eurozonas valstīs un taupības programmu ieviešana daudzās dalībvalstīs.

2.2.

Tomēr 2011. gadā būvniecības nozare sasniedza apgrozījumu 1 208 miljardu EUR apmērā, kas veido 9,6 % no ES-27 IKP un 51,5 % no bruto pamatkapitāla (3).

2.3.

Būvniecības nozarē ir 3,1 milj. uzņēmumu, no kuriem 95 % ir MVU ar mazāk nekā 20 darbiniekiem, un 93 % ir mazāk nekā 10 darbinieku.

2.4.

Būvniecības nozare ir lielākais rūpnieciskais darba devējs Eiropā, kas 2011. gadā nodarbināja 14,6 miljonus darba ņēmēju jeb 7 % no kopējā strādājošo skaita un 30,7 % no rūpniecībā nodarbināto darbinieku skaita. Kopš 2008. gada nodarbinātība pastāvīgi ir samazinājusies.

2.5.

Ņemot vērā sviras efektu (viens šajā nozarē strādājošais ģenerē vēl divas darba vietas citās nozarēs), Eiropas Savienībā ir 43,8 milj. darbinieku, kas tiešā vai netiešā veidā ir atkarīgi no būvniecības nozares.

2.6.

Dažādās dalībvalstīs būvniecības nozari ir ietekmējuši vieni un tie paši saimnieciskie faktori, kuri pēc būtības ir šādi:

2.7.

Valstu centienus apdraud budžeta un fiskālās konsolidācijas pasākumi, kā arī ievērojami investīciju samazinājumi, lai pārvarētu valsts parāda krīzi.

2.8.

Šāda situācija vēl vairāk ir vājinājusi uzņēmēju un patērētāju jau tā trauslo uzticību.

2.9.

Kā sekas samazinājumiem visos būvniecības segmentos ir prognozēts būvniecības produkcijas kopējais samazinājums par vairāk nekā 2 % 2012. gadā.

2.10.

Pasaules Bankas veiktajā analīzē būvniecība ir iekļauta starp nozarēm, kurās korupcija un organizētā noziedzība izpaužas šādos veidos:

ES dalībvalstīs ir identificētas šādas korupcijas izpausmes:

3.1.

Ierosinātās stratēģijas mērķi ir šādi:

3.2.

Priekšlikuma darbības joma ir šāda:

3.3.

Ierosinātais rīcības plāns ir pirmām kārtām vērsts uz šādiem 5 mērķiem:

3.4.

Attiecībā uz pārvaldību ir ierosināts trīspusējs stratēģiskais forums (Komisija, dalībvalstis, ieinteresētās personas), lai uzraudzītu stratēģijas īstenošanu.

4.1.1.

Klimata pārmaiņu ietekmes mazināšana un pielāgošanās tām un cilvēces ekoloģiskās pēdas samazināšana.

Būvniecības nozare ietilpst vietējās uzņēmējdarbības jomā un ir ļoti darbietilpīga. Ražošanu tādēļ nevar pārcelt uz ārzonām, tādējādi nodrošinot, ka nodarbinātība paliek ES.

43,8 milj. darba ņēmēju ES-27 joprojām ir tiešā vai netiešā veidā atkarīgi no būvniecības nozares.

Liels skaits būvniecībā iesaistīto mikrouzņēmumu un MVU nozīmē, ka šī nozare ir dziļi iesakņota vietējās kopienās, atspoguļojot vietējo tradīciju un kultūru daudzveidību.

Daudzās dalībvalstīs būvniecības nozarei kopā ar arodizglītības iestādēm ir svarīga loma, nodrošinot prakses vietas jaunajiem darbiniekiem un tādējādi sekmējot sociālo mobilitāti.

4.2.1.

Daudzās valstīs būvniecības nozares darbībai traucē noteikumi, kas apgrūtina uzņēmumu sadarbību (piemēram, noteikumi par atbildību), sarežģīta vērtību ķēde un augsts potenciāls konfliktiem un neefektivitātei. Tas ir šķērslis paaugstinātai konkurētspējai.

4.2.2.

Neraugoties uz nesenajiem uzlabojumiem, piemēram, manifestu ar nosaukumu “Būvniecības uzplaukums Eiropas nākotnei”, ko Eiropas Būvniecības foruma neformālā platforma sākotnēji publicēja 2010. gada novembrī un pārpublicēja 2013. gada janvārī saistībā ar Komisijas paziņojumu, būvniecības nozarē darbojas tik daudz atšķirīgu ieinteresēto dalībnieku, ka ir grūtības saskaņot dažādos viedokļus un paust vienotu nostāju valstu vai Eiropas līmenī.

4.2.3.

Virknē gadījumu šī nozare ir bijusi tendēta uz spekulatīviem nekustamā īpašuma bumiem, kas izveidojās vairākās dalībvalstīs 21. gadsimta pirmajā desmitgadē un ko veicināja nekustamā īpašuma attīstībai pieejami kredīti ar zemām procentu likmēm.

4.2.4.

Politikas pasākumi ar mērķi veicināt noteiktus būvniecības veidus — piemēram, fiskālie stimuli energoefektīvai renovācijai vai ēku modernizācijai, vai valsts regulēti tarifi, lai atbalstītu mikroatjaunojamos resursus, — bieži vien ir neprognozējami, ar īstermiņa raksturu un tiek samazināti, pirms ir jūtamas to radītās priekšrocības.

4.2.5.

Publiskais iepirkums tradicionāli ir balstīts uz zemāko cenu. Šāds spiediens samazināt piedāvājuma cenas neļauj uzņēmumiem ieviest inovācijas savos darbības procesos un investēt jaunos un inovatīvos materiālos. Turklāt publiskajos iepirkumos bieži vien nav ļauts iesniegt variantus. Variantu piedāvāšanas iespēju trūkums līdzās ierobežojošiem apdrošināšanas režīmiem ir papildu šķēršļi inovācijas veicināšanai.

4.2.6.

Būvniecības nozarē ieguldījumi pētniecībā un izstrādē ir mazi salīdzinājumā ar citām nozarēm, jo šai nozarei ir raksturīga sadrumstalotība, augsta reglamentācijas pakāpe, būvdarbu preskriptīvais raksturs un tradicionāli ierobežotas peļņas normas būvniecībā. EESK tomēr atzīmē publiskā un privātā sektora partnerību energoefektivitātes jomā (EEB), kas apvieno Eiropas Savienības atbalstu pētniecībai un izstrādei un atbilstošu privātā sektora finansējumu.

4.2.7.

Neraugoties uz ievērojamu progresu pēdējo gadu laikā, būvniecības nozare joprojām cieš no tēla problēmas, un nepieciešamība uzlabot tās sniegumu darba drošības un veselības aizsardzības jomā joprojām ir prioritāte. Kopumā un neatkarīgi no lejupslīdes nozare joprojām nespēj piesaistīt pietiekami daudz kvalificētu inženieru no universitātēm. Līdz ar demogrāfiskajām pārmaiņām šī problēma pastiprināsies. Pašai nozarei jārisina sava tēla problēma un jāspēj veiksmīgi piesaistīt jaunus kvalificētus darbiniekus.

4.3.1.

Ēku energoefektivitāte ir milzīga iespēja nozarei pastiprināt savu darbību ar esošajām tehnoloģijām. Tomēr valstu valdībām ir jāatzīst šis potenciāls un jāsniedz nepieciešamais finansiālais atbalsts un fiskālie stimuli.

4.3.2.

Dalībvalstīm un Eiropas Savienībai būtu jākoordinē liela mēroga investīciju programmas attiecībā uz svarīgākajām infrastruktūrām un ēkām virs summām, kas paredzētas Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta ietvaros nākamajā daudzgadu finanšu shēmā.

4.3.3.

Vidējā termiņā un ilgtermiņā nozarei ir potenciāls nodrošināt ilgtspējīgu ekonomiku ar zemām oglekļa emisijām, izmantojot nepieciešamos regulatīvos un finansiālos stimulus.

4.3.4.

Būvniecības nozare būs priekšējās pozīcijās klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās uzdevumu risināšanā.

4.3.5.

Jauno tehnoloģiju attīstība, kas balstīta uz IT, piemēram, Būvniecības informācijas modelēšana (BIM), palīdz veicināt inovāciju un uzlabot efektivitāti šajā nozarē.

4.4.1.

Galvenais drauds būvniecības nozarei ir publisko un privāto investīciju trūkums, kas jau ir izraisījis dzīvotspējīgu uzņēmumu bankrotus un milzīgu nodarbinātības samazinājumu kopš 2008. gada. Ilgstoša lejupslīde būvniecības nozarē izraisīs neatgriezenisku zudumu arhitektu, projektētāju, inženieru un amatnieku vidū.

4.4.2.

Saistībā ar iepriekš minēto nozari apdraud arī darbaspēka novecošanās un kvalificētu jaunu darbinieku trūkums. Vācijā apkopotie dati liecina, ka 2011. gadā 44 % darbinieku bija vecāki par 45 gadiem.

4.4.3.

Vēl viens drauds ir trešo valstu uzņēmēju iesaistīšanās ES iepirkumu tirgos. Šādi uzņēmumi, kas bieži vien ir valsts īpašumā, ir izmantojuši savas izcelsmes valsts finansējumu, apdraudot godīgu konkurenci, piemēram, gadījumā ar automaģistrāli A2 Polijā 2009. gadā, kur bija iesaistīts Ķīnai piederošs valsts uzņēmums. Šāda negodīga konkurence pazemina kvalitāti būvniecības nozarē, kā arī apdraud būvniecībā nodarbināto vietējo darbinieku atalgojumu.

4.4.4.

Iestāžu spiediens attiecībā uz līdzekļu taupību publisko iepirkumu konkursos bieži izraisa nepamatoti lētus piedāvājumus (ALT). Šādi publiskie iepirkumi pazemina apbūves kvalitāti, apdraud darba ņēmēju sociālo aizsardzību un palielina izmaksas ilgtermiņā.

4.4.5.

Būvniecības nozare jau tagad ir lielā mērā reglamentēta saimnieciskā darbība, un tas ir visnotaļ pamatoti, taču ES līmenī pieņemtais tiesiskais regulējums, kam jārisina ar būvniecības nozari saistītie riski, var būt neproduktīvs, ja tas nav saskaņots.

4.4.6.

Nodarbinātības ļoti mobilais raksturs ir viena no ES būvniecības nozares galvenajām iezīmēm. Darbaspēku no citām valstīm un jo īpaši pašnodarbinātas personas un uz laiku norīkotus darba ņēmējus nedrīkst izmantot kā sociālo dempingu nolūkā izvairīties no sociālās apdrošināšanas iemaksām un sociālām saistībām, kas ir spēkā uzņēmējā valstī.

4.4.7.

Attiecībā uz būvmateriālu nozari izejvielu pieejamība nākotnē, kā arī resursu izmantošanas efektivitāte ir īpaši nozīmīgs izaicinājums.

5.1.

Uzklausīšanas sanāksmē, ko CCMI rīkoja 2012. gada 19. decembrī, tika uzsvērti šādi galvenie aspekti.

6.1.

Būvniecības nozares prognozējamo attīstību raksturo šādas iezīmes:

6.2.

Būvniecības nozarē ir vajadzīga “barības ķēde” starp iesaistītajiem dalībniekiem: būvuzņēmumiem, plānotājiem, arhitektiem, projektētājiem, attīstītājiem u. c. vajadzētu būt iesaistītiem tādās zināšanu jomās kā finanses, apdrošināšana, iepirkums, tirgvedība un izglītība.

6.3.

Lai cīnītos pret korupcijas un organizētās noziedzības izpausmēm, būvniecības uzņēmumi rosina pasākumu un strukturālo reformu kompleksu virkni, tostarp:

10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/51

1.1.

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ārējo aviācijas politiku. Ņemot vērā arvien pieaugošo Eiropas atkarību no ārējās tirdzniecības un lidostu izšķirošo nozīmi mūsu kontinenta savienošanā ar pārējo pasauli, EESK pilnībā atbalsta tālejošu darba programmu aviācijas jomā.

1.2.

EESK it īpaši vēlētos, lai tiktu panākts straujš progress paplašinātas Vienotās aviācijas telpas izveidē, kas aptvertu Eiropas kaimiņvalstis gan Tuvajos Austrumos, Austrumeiropā, Krievijā un Turcijā, gan viņpus Vidusjūras — Ziemeļāfrikā. Tas piedāvātu attīstības iespējas mazākas nozīmes un reģionālām lidostām, pateicoties minēto tirgu ģeogrāfiskajam tuvumam un faktam, ka daudzi no tiem piedzīvo ievērojamu ekonomisko izaugsmi.

1.3.

EESK arī cieši atbalsta vērienīgos liberalizācijas plānus attiecībā uz BRIC un ASEAN valstīm, kas Eiropas pārvadātājiem sniegtu iespējas pastiprināt sadarbību ar citām aviosabiedrībām un veicinātu papildu satiksmi caur Eiropas lidostām.

1.4.

Komisija pamatoti norāda, ka aviācijas nozarē jātiecas nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus. Paziņojumā kā kropļojoši faktori, kuriem jāmeklē risinājums, precīzi apzināti aviācijas nodokļi, nepiemērots valsts atbalsts, lidostu un gaisa telpas pārlieka noslogotība, saistības patērētāju aizsardzības jomā un oglekļa emisiju izmaksas.

1.5.

EESK piekrīt Komisijas paustajām bažām par nepieciešamību veikt ieguldījumus lidostu jaudas palielināšanai. Steidzami jānodrošina lidostu jauda Eiropas Savienībā, lai nezaudētu konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem reģioniem, kuros vērojama izaugsme, un tādējādi novērstu satiksmes pārvirzi uz līdzās esošajiem reģioniem.

2.1.

Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par ārējo aviācijas politiku.

2.2.

Komiteja pilnībā piekrīt tam, ka aviācijas nozarei ir ļoti nozīmīga loma Eiropas ekonomikā gan attiecībā uz ES iedzīvotājiem, gan rūpniecību. Tā nodrošina 5,1 miljonu darba vietu, un tās devums Eiropas IKP ir 365 miljardi euro jeb 2,4 %, kas ir nozīmīgs ieguldījums ES ekonomikas izaugsmē un nodarbinātībā.

2.3.

Eiropas Komisijas un ES dalībvalstu centienu rezultātā ir noslēgti 1 000 divpusēji līgumi par gaisa transporta pakalpojumiem ar 117 trešām valstīm. Ir sasniegts progress Kopējās aviācijas telpas paplašināšanā attiecībā uz kaimiņvalstīm; jau ir noslēgti līgumi ar Rietumbalkānu valstīm, Maroku, Jordāniju, Gruziju un Moldovu.

2.4.

Taču pāreja no vienīgi divpusējām attiecībām starp ES dalībvalstīm un partnervalstīm uz gan divpusējām, gan ES līmeņa attiecībām reizēm ir radījusi apjukumu partnervalstīs, turklāt ES intereses ne vienmēr ir bijušas precīzi definētas un aizsargātas.

2.5.

Fragmentācija valstu līmenī nozīmē arī to, ka aviācijas nozare vēl joprojām ir lielā mērā pakļauta vietējā līmeņa interesēm un tajā pastāv pārāk liela paļaušanās uz ad hoc iniciatīvām, kuru pamatā ir individuāli piešķirtas atļaujas vest sarunas par efektīvu apstākļu radīšanu ienākšanai tirgū un izaugsmes nodrošināšanai. Nesaskaņota tirgus liberalizācija ES dalībvalstu līmenī ar atsevišķām trešām valstīm un dažu dalībvalstu acīmredzamā vēlme turpināt piešķirt divpusējas gaisa satiksmes tiesības trešām valstīm, pretī nesaņemot atbilstīgus pretpakalpojumus vai neņemot vērā šādas rīcības ietekmi ES līmenī, varētu novest pie tā, ka, ja šobrīd netiek īstenoti centieni, lai veidotu tālejošāku un efektīvāku ES ārējo politiku, pēc pāris gadiem būs jau par vēlu.

2.6.

Padome Komisijai ir arī piešķīrusi atļauju vest sarunas par visaptverošiem līgumiem ar Austrāliju un Jaunzēlandi. Šīs sarunas vēl nav pabeigtas. Eiropas aviācijas nozarē šobrīd tikai divas aviosabiedrības nodrošina lidojumus uz Austrāliju: British Airways un Virgin Atlantic. Agrāk šajā reģionā darbojās daudz vairāk Eiropas gaisa pārvadātāju.

2.7.

EESK atzinīgi vērtē visaptverošos Padomes secinājumus par Komisijas priekšlikumu (1), taču uzskata, ka dalībvalstis varētu skaidrāk paust savu atbalstu atsevišķiem būtiskiem ES sarunu procesiem, piemēram, dodot Komisijai plašas pilnvaras “normalizēt” aviācijas jomā saspringtās attiecības ar Krieviju.

2.8.

Latīņamerika ir strauji augošs tirgus, un LAN un TAM apvienošana rada reālus komerciālus draudus tādām Eiropas aviosabiedrībām, kuras apkalpo Latīņameriku, kā Iberia, Tap u.c. Ļoti svarīgi ir drīzumā noslēgt līgumu ar Brazīliju.

3.1.

Lai gan arvien vairāk zemo izmaksu pārvadātāju uzsāk pakalpojumu sniegšanu no mazākas nozīmes lidostām, Eiropas gaisa transporta mezgliem ir būtiska nozīme starptautiskajā aviācijā un ārējās attiecībās, jo gaisa satiksmes līgumu slēdzēji bieži orientējas tieši uz tiem.

3.2.

Lielu gaisa transporta mezglu attīstība, piemēram, Abū Dabī un Dubaijā, rada ievērojamus konkurences draudus ES tālsatiksmes gaisa pārvadājumiem. Piemēram, nesenais līgums starp aviosabiedrībām Quantas un Emirates nopietni apdraud Eiropas aviācijas nozari.

3.3.

Lai gaisa satiksmes mezgls būtu dzīvotspējīgs, ir nepieciešams ievērojams pieprasījums vietējā līmenī, kā arī plašs apkalpojošo palīgdienestu tīkls; šā iemesla dēļ vissekmīgākie gaisa transporta mezgli parasti ir lielu pilsētu lidostas, kuras tiek arvien vairāk noslogotas un nespēj paplašināt savu darbību galvenokārt vides problēmu dēļ.

3.4.

Daži Eiropas gaisa satiksmes mezgli jau šobrīd jaudas trūkuma dēļ ierobežo izmantojamo pievadmaršrutu skaitu; lai saglabātu Eiropas konkurētspēju, šai problēmai ir jārod efektīvs risinājums.

4.1.

Daudzi ES pārvadātāji cīnās ar finansiālām grūtībām; viņu konkurētspēju mazina tāda situācija, kad ekonomiskais slogs, kas paaugstina vienas vienības ražošanas izmaksas, ir lielāks nekā gaisa pārvadātājiem no citiem pasaules reģioniem.

4.2.

Novērtējot ES aviācijas nozares konkurētspēju un it sevišķi ES aviosabiedrību konkurētspēju starptautiskā līmenī, svarīgi ir skatīt kopsakarībā visu aviācijas nozares vērtību ķēdi (lidostas, aeronavigācijas pakalpojumu sniedzējus, ražotājus, datorizētās rezervēšanas sistēmas, apkalpošanu uz zemes u.c.) un ņemt vērā izmaksu struktūras, konkurences intensitāti citās vērtību ķēdes daļās, kā arī infrastruktūras finansēšanas mehānismus citos svarīgos tirgos.

4.3.

ES iekšienē nav izdevies nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus dalībvalstu un vietējā/reģionālajā līmenī; piemēram, nav novērsti daudzie gadījumi, kad mazas lidostas aviosabiedrībām nodrošina nekomerciālas likmes, neievērojot privātā tirgus ieguldītāja principu. Nesen uzsāktā rūpīgā izmeklēšana par gadījumiem, kad vairākās ES dalībvalstīs, iespējams, ir sniegts valsts atbalsts aviosabiedrībām, kuras izmanto reģionālās lidostas, norāda uz steidzamo nepieciešamību rīkoties, lai pabeigtu Eiropas Komisijas vadlīnijas par valsts atbalstu lidostām, kuru izstrāde vairākkārt tikusi atlikta. Vienotā tirgus darbību uzlabos arī nesen pieņemtie ES noteikumi par ES mobilo darbinieku, piemēram, gaisa kuģu apkalpes, sociālo nodrošināšanu. Komisija ir veikusi pasākumus vairākos gadījumos, kad bija aizdomas par negodīgu konkurenci.

5.1.

Komisijas uzdevumā veiktā neatkarīgā pētījumā lēsts, ka plašāku ES līmeņa visaptverošu gaisa transporta līgumu noslēgšana ar kaimiņvalstīm un galvenajiem partneriem, it sevišķi no strauji augošiem un/vai ierobežotiem tirgiem, nestu ļoti ievērojamus ekonomiskus ieguvumus — vairāk nekā 12 miljardus euro gadā.

5.2.

ES stratēģiskajās interesēs ir saglabāt spēcīgu un konkurētspējīgu, Eiropā bāzētu aviācijas nozari, kas savieno ES ar pasauli. Visstraujāk augošie aviācijas tirgi šobrīd atrodas ārpus Eiropas, tāpēc ir būtiski, lai Eiropas aviācijas nozarei būtu iespējas augt arī šajos tirgos.

5.3.

Svarīgi ir nodrošināt, lai laika gaitā šā procesa rezultātā izveidotos patiesi integrēta aviācijas telpa, kurā arī attiecības starp kaimiņvalstīm kļūtu atvērtas un integrētas. Vairs nav lietderīgi turpināt tādu praksi, ka Padome piešķir atļauju vest sarunas par līgumu slēgšanu ar katru atsevišķo valsti. Daudz efektīvāk būtu piešķirt Komisijai vienotu atļauju vest sarunas ar atlikušajām kaimiņvalstīm, taču turpinot to darīt ar katru valsti atsevišķi.

5.4.

Trešā pīlāra ietvaros (visaptveroši līgumi ar galvenajiem partneriem) ir noslēgti vairāki nozīmīgi līgumi. Taču šajā jomā vēl jāsasniedz vairāki svarīgi mērķi, it sevišķi ES un ASV, kā arī ES un Kanādas līgumu ietvaros par īpašuma tiesību liberalizāciju un aviosabiedrību kontroli.

5.5.

Lielākajā daļā valstu vēl joprojām ir spēkā noteikumi, kas paredz, ka aviosabiedrību galvenajiem īpašniekiem un kontroles turētājiem jābūt attiecīgās valsts valstspiederīgajiem, tādējādi gaisa pārvadātājiem tiek liegta piekļuve plašākam ieguldītāju un kapitāla tirgu spektram. Šādu noteikumu dēļ gaisa transporta nozarei ir tikusi uzspiesta mākslīga nozares struktūra, kāda citās jomās nepastāv. Piemēram, ASV noteikts, ka ārvalstu valstspiederīgo īpašumā nedrīkst būt vairāk nekā 25 % no aviosabiedrību pamatkapitāla ar balsstiesībām. Šie valstu līmeņa ierobežojumi par īpašuma tiesībām un kontroli ir iemesls, kāpēc tika izveidotas trīs globālas aviosabiedrību apvienības (Star Alliance, SkyTeam un Oneworld) un kopuzņēmumi starp atsevišķiem apvienību locekļiem konkrētos maršrutos. Šīs apvienības praktiski veido globālas aviosabiedrības.

5.6.

Taču atbilstoši spēkā esošajiem ES tiesību aktiem uz ES gaisa pārvadātājiem neattiecas valstu ierobežojumi īpašuma tiesību un kontroles jomā, un to kapitāla daļu turētāji var būt no jebkuras ES dalībvalsts.

5.7.

Eiropā vērojamā konsolidācijas tendence ir unikāla tādā ziņā, ka uzņēmumu pārrobežu apvienošana un pārņemšana ir atļauta vienīgi ES iekšienē, savukārt noteikumi attiecībā uz īpašumtiesībām un kontroli būtībā nav mainījušies kopš 1944. gada Čikāgas konvencijas. Pašreiz spēkā esošie noteikumi par īpašumtiesībām un kontroli rada ievērojamas grūtības, un to risināšanai ir nepieciešamas sarunas ar partnervalstīm un ļoti sarežģītas pārvaldības struktūras. Aviosabiedrību apvienību locekļi sadarbojas arvien ciešāk, lai piedāvātu klientiem pilnībā integrētus un globāla, daudzus transporta mezglus aptveroša tīkla pakalpojumus.

5.8.

Šobrīd ir piemērots laiks, lai veiktu nepieciešamos papildu pasākumus, kuri paredzēti ES un ASV gaisa transporta nolīgumā, ar mērķi liberalizēt aviosabiedrību īpašumtiesības un kontroli, kas ļautu aviosabiedrībām piesaistīt ieguldījumus neatkarīgi no ieguldītāja valstspiederības.

6.1.

Eiropas Savienībai būtu jāturpina aktīvi sekmēt plašāku atklātību un liberalizāciju aviācijas nozarē, vienlaikus nodrošinot, ka tiek panākts apmierinošs reglamentējošo noteikumu konverģences līmenis. Sarunās ar partnervalstīm pienācīga uzmanība jāpievērš arī darba tiesību un vides standartiem un tam, lai tiktu ievērotas starptautiskas konvencijas un nolīgumi abās šajās jomās, kas palīdzētu izvairīties no tirgus izkropļojumiem un novērstu standartu pazemināšanu. Ir svarīgi, lai aviosabiedrības, kas apkalpo Eiropu, ievērotu ILO normas un noteikumus.

6.2.

Ņemot vērā arvien pieaugošo Eiropas atkarību no ārējās tirdzniecības un lidostu izšķirošo nozīmi mūsu kontinenta savienošanā ar pārējo pasauli, EESK pilnībā atbalsta tālejošu darba programmu attiecībā uz aviācijas jomas liberalizāciju.

6.3.

Lai gūtu pēc iespējas lielāku labumu, Eiropas Savienībai ir svarīgi ātri īstenot pasākumus (pirms jaunietekmes tirgus valstis paātrina savstarpējos liberalizācijas centienus), jo tādējādi būtu iespējams gūt “iniciatora” priekšrocības. Tas vienlaikus gan aizsargātu, gan stiprinātu Eiropas aviācijas tirgus pozīciju pasaules mērogā. Ja ES neizmantos minēto iespēju, pastāv risks, ka nākotnes globālās gaisa satiksmes plūsmas Eiropu pilnībā apies.

6.4.

“Iniciatora” lomas uzņemšanās aviācijas liberalizācijā varētu palīdzēt arī izplatīt Eiropas tehniskos standartus, kas, iespējams, nestu ievērojamus ieguvumus Eiropas gaisa transporta un kosmosa nozarei.

6.5.

EESK jau ilgstoši atbalsta ierobežojumu atcelšanu attiecībā uz īpašumtiesībām un kontroli (2), jo tas gaisa pārvadātājiem sniegtu piekļuvi plašākam ieguldītāju un kapitāla tirgu spektram. Ņemot vērā ES un ASV tirgu apjomu, šādas politikas īstenošanā sākotnēji galvenā uzmanība jāpievērš turpmāku grozījumu veikšanai ES un ASV nolīgumos. Tādējādi varētu noteikt jaunu kritēriju jaunai ērai aviācijas nozarē (pēc Čikāgas režīma).

6.6.

Komisijai būs jāpierāda, ka koordinēta pieeja sarunās veicina ātrākus rezultātus un tādējādi salīdzinājumā ar divpusējām sarunām neradīsies lieka kavēšanās situācijās, kad parādās attiecīgas iespējas. Piemēram, šobrīd ievērojami kavējas sarunas par divpusēja nolīguma noslēgšanu ar Brazīliju. Jāatzīmē arī, ka dalībvalstīm piekrīt daļēja atbildība par Eiropas ārējās aviācijas politikas stiprināšanu un ka Komisijai ir vajadzīgas spēcīgas sarunu vešanas pilnvaras, it sevišķi, lai aizstāvētu ES tirgus noteikumus attiecībā uz valstīm un reģioniem, kuros aviācijas nozare darbojas pēc ļoti atšķirīgiem standartiem.

6.7.

Ja viena no Tuvo Austrumu aviosabiedrībām pārņemtu kādu no finansiālās grūtībās nonākušajām Indijas aviosabiedrībām, Eiropas nozares pozīcija pavājinātos vēl vairāk.

7.1.

Ņemot vērā Eiropas kravas gaisa pārvadājumu un kurjerpakalpojumu nozares īpašās iezīmes, tā visas pasaules mērogā jo īpaši cieš no ierobežojošiem divpusējiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumiem, un tai būtu jāpiešķir prioritāte attiecībā uz tirgus piekļuves šķēršļu likvidēšanu.

7.2.

EESK it īpaši vēlētos, lai tiktu panākts straujš progress paplašinātas Vienotās aviācijas telpas izveidē, kas aptvertu Eiropas kaimiņvalstis gan Tuvajos Austrumos, Austrumeiropā, Krievijā un Turcijā, gan viņpus Vidusjūras — Ziemeļāfrikā. Tas piedāvātu attīstības iespējas mazākas nozīmes un reģionālām lidostām, pateicoties minēto tirgu ģeogrāfiskajam tuvumam un faktam, ka daudzi no tiem piedzīvo ievērojamu ekonomisko izaugsmi. Pozitīva un pragmatiska darba programma sadarbībai ar Turciju ļautu sekmīgi un savstarpēji izdevīgi risināt konkrētus jautājumus reģionā. Konkrēti, būtu jānoslēdz divpusējs nolīgums par drošību.

7.3.

EESK arī stingri atbalsta tālejošu liberalizācijas programmu ar BRIC un ASEAN valstīm. Šīs valstis strauji kļūst par galvenajām izejvielu un rūpniecības preču un pakalpojumu piegādātājām pasaules mērogā, un to iedzīvotāji ceļo arvien biežāk. Visaptverošie ES gaisa transporta nolīgumi ar Ķīnu, Indiju, Japānu un Latīņamerikas valstīm liecina par ievērojamiem ekonomiskiem ieguvumiem; tas ir mērķis, uz kuru būtu jātiecas. Gaisa satiksmes liberalizācija Eiropas pārvadātājiem sniegtu iespējas pastiprināt sadarbību ar citām aviosabiedrībām BRIC un ASEAN valstu reģionos un ļautu palielināt caur Eiropas lidostām veikto lidojumu skaitu.

7.4.

Svarīgi ir arī, lai visi nolīgumi būtu abpusēji un nodrošinātu priekšrocības gan ES, gan trešām valstīm. Šai sakarā Krievijai steidzami jāparāda sava apņemšanās īstenot 2011. gada nolīgumu “Saskaņotie principi par Sibīrijas pārlidojumu sistēmas modernizāciju”. Šo saistību nepildīšanas gadījumā Komisijai ar dalībvalstu atbalstu būtu jāveic nepieciešamie pasākumi.

7.5.

Attiecības ar Persijas līča valstīm pēdējos gados lielākoties bijušas vienvirziena process, kurā ES tirgi tikuši atvērti Persijas līča gaisa pārvadātājiem, tādējādi radot ievērojamu iespēju nevienlīdzību. Tā kā pastāv iespēja, ka satiksme tiks pārvirzīta vēl vairāk, nav ieteicams piešķirt prioritāti turpmākām sarunām ar Persijas līča valstīm.

8.1.

EESK piekrīt Komisijas paustajām bažām par nepieciešamību veikt ieguldījumus lidostu jaudas palielināšanai. Tomēr attiecībā uz šo priekšlikuma daļu jāprecizē, tieši kādi ir ierosinātie pasākumi, kas palīdzēs sasniegt mērķus, kā arī skaidrāk jānorāda uz saikni ar Komisijas iepriekšējo priekšlikumu “Lidostu tiesību aktu pakete” (3).

8.2.

Steidzami jānodrošina lidostu jauda Eiropas Savienībā, lai nezaudētu konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem reģioniem, kuros vērojama izaugsme, un tādējādi novērstu satiksmes pārvirzi uz līdzās esošajiem reģioniem.

8.3.

Eiropas ekonomika cietīs zaudējumus vēl ilgi pirms pieprasījums pārsniegs piedāvājumu. Saskaņā ar Eurocontrol datiem, līdzko lielās transporta mezglu lidostas sāk izmantot vairāk nekā 75 % no savas teorētiski iespējamās maksimālās jaudas, strauji samazinās to spēja efektīvi darboties situācijās, kad ir slikti laika apstākļi vai kavēšanās funkcionālu traucējumu dēļ, kā arī nodrošināt uzticamus lidojumu savienojumus.

8.4.

Turklāt lielākā noslogojuma stundās pasažieri maksā vairāk, nekā viņi maksātu tad, ja lidostas jauda būtu lielāka. Piemēram, Apvienotās Karalistes Pārstāvju palātas Transporta komiteja nesen saņēma šādu informāciju: ja Anglijas dienvidaustrumos netiks paplašinātas lidostas, tad iespējams, ka aviopasažieriem 2030. gadā par aviobiļetēm būs jāmaksā 1,2 miljardi mārciņu.

8.5.

Lidostu jauda jāuzrauga ES līmenī, un ir jāizstrādā ES vadlīnijas, kas sniegtu vietējām pašvaldībām vienotu visaptverošu satvaru, uz ko tās varētu pamatoties, izstrādājot plānus par lidostu paplašināšanu.

8.6.

Lielo transporta mezglu lidostu jaudas paaugstināšana ilgtermiņā ir absolūta nepieciešamība, taču svarīgi ir arī pēc iespējas labāk izmantot esošo jaudu, it sevišķi attiecībā uz lidostu laika nišām. Lidostām jāspēj reaģēt uz piedāvājuma un pieprasījuma izmaiņām, kā arī tām jāspēj koordinēt savu laika nišu izmantošanu ekonomiski optimāla rezultāta sasniegšanai. Šai sakarā ir būtiski, lai “Lidostu tiesību aktu paketē” (4) ietvertais priekšlikums par laika nišām arī turpmāk sekmētu lidostu jaudas labāku izmantošanu, laika nišu piešķiršanā ņemot vērā vietējos apstākļus, jo tas varētu būt vienīgais veids, kā dažas lidostas nākotnē spēs nodrošināt savu izaugsmi. Skrejceļu jauda lielākajās lidostās daudzos gadījumos jau šobrīd tiek izmantota maksimāli, savukārt to tuvumā esošo reģionālo lidostu jauda netiek pilnībā izmantota.

8.7.

Arī lidostām, kuras nav satiksmes mezgli, var būt ievērojama nozīme pārslogotības samazināšanā Eiropas galvenajos gaisa transporta mezglos, kas tādējādi ļautu saglabāt Eiropas lidostu nozares vadošo pozīciju. Ņemot vērā ilgo sagatavošanās laiku skrejceļu vai citu termināļu pakalpojumu izvēršanai lielajās lidostās, mazākas nozīmes lidostu plašāka izmantošana un attiecīgu ieguldījumu veikšana tajās var palīdzēt drīzākā laikā mazināt ar lidostu jaudu saistītās problēmas. Labi attīstīts šādu nelielas nozīmes un reģionālo lidostu tīkls uzlabos arī pasažieru drošību, cita starpā nodrošinot ārkārtas situācijā izmantojamu vai alternatīvu lidostu tīkla pieejamību, ja pasliktinās meteoroloģiskie vai citi apstākļi.

8.8.

EESK arī atkārto aicinājumu bez liekas kavēšanās ieviest “vienas pieturas drošības sistēmu”, jo tas aviosabiedrībām ļautu veikt milzīgus izmaksu ietaupījumus, kā arī saīsinātu ceļošanas ilgumu pasažieriem. Tāpēc šis jautājums ar galvenajiem partneriem būtu jāapspriež prioritārā kārtībā.

9.1.

Lai panāktu virzību Eiropas vienotās gaisa telpas īstenošanā, ir nepieciešami funkcionālie gaisa telpas bloki. Bija paredzēts, ka tiem jābūt pilnībā darbotiesspējīgiem 2012. gada 4. decembrī. Ņemot vērā šā jautājuma izšķirošo nozīmi aeronavigācijas pakalpojumu nodrošināšanas optimizēšanā un gaisa satiksmes plūsmas efektīvā vadīšanā, Komisijai Tiesā ir jāuzsāk process pret tām dalībvalstīm, kuras nav īstenojušas minētās saistības.

9.2.

Komisijas priekšlikumu ātra un konsekventa īstenošana var palīdzēt veicināt nozares ilgtspējīgu izaugsmi, tādējādi sniedzot būtisku ieguldījumu Eiropas ekonomikas atveseļošanā.

10.1.

Visaptverošos gaisa transporta pakalpojumu nolīgumos ar kaimiņvalstīm un lielākajiem līdzīgi domājošajiem partneriem jāaplūko jautājums par regulatīvajiem nosacījumiem godīgas konkurences un ilgtspējīgas aviācijas nozares nodrošināšanai un tie savstarpēji jāsinhronizē; turklāt šai sakarā ir jāņem vērā arī tādi nozīmīgi aspekti kā drošība, vide un ekonomiskais regulējums.

10.2.

Vēl nav pilnībā skaidrs, tieši kāds būs ierosinātais jaunais instruments Eiropas interešu aizstāvēšanai pret negodīgu praksi, taču tam būtu jābūt līdzīgam plašākai sūdzību procedūrai pret “slēptajām subsīdijām”, kuras ir redzamas lidojumu biļešu cenās. Domājams, ka tiesisku spēku šis instruments iegūtu, ja tiktu paredzēti godīgas konkurences nosacījumi gaisa transporta pakalpojumu nolīgumos, kurus Komisija vēlas noslēgt ar šīm trešajām valstīm.

10.3.

Komisija pamatoti norāda, ka centieni starptautiskā līmenī nodrošināt līdzvērtīgus konkurences apstākļus jāpapildina ar līdzīgiem centieniem arī Eiropā. Eiropas aviācijas nozare ir pakļauta arvien lielākam normatīvajam slogam un neatbilstībām. Paziņojumā kā kropļojoši faktori, kuriem jāmeklē risinājums, ir pamatoti norādīti aviācijas nodokļi, nepiemērots valsts atbalsts, lidostu un gaisa telpas pārlieka noslogotība, saistības patērētāju aizsardzības jomā un oglekļa emisiju izmaksas.

10.4.

Īpaši jāatzīmē ES emisiju tirdzniecības sistēma. Diskusijās par ārējo aviācijas politiku tā ir iezīmējusies kā ļoti strīdīgs jautājums. Ķīna un Indija ir atteikušās to ievērot, savukārt ASV Kongress ir pieņēmis tiesību aktu, kas ASV aviosabiedrībām aizliedz ievērot ES noteikumus. Vides ilgtspējas nodrošināšana ir kritiski svarīga, taču Eiropas Savienībai ir jādod iespēja Starptautiskajai Civilās aviācijas organizācijai (ICAO) izstrādāt priekšlikumu par tādu pasaules mēroga risinājumu, kuram ICAO asamblejā 2013. gada rudenī varētu piekrist visas partnervalstis un kurš neļautu ES aviācijas nozarei nonākt konkurētspējas ziņā nelabvēlīgākā situācijā (5).

10.7.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 198/56

1.1.

EESK vienmēr ir atbalstījusi atjaunojamu energoresursu — tostarp bioenerģijas — plašāku izmantošanu. Taču jau atzinumā par Atjaunojamo energoresursu direktīvu Komiteja kritiski vērtēja agrodegvielu izmantošanu mobilitātes jomā. Tāpēc tā atzinīgi vērtē Komisijas ieceri “tradicionālo biodegvielu” izmantošanu ierobežot līdz 5 %.

1.2.

Komisija tagad vairāk veicinās produktu pārpalikumu, blakusproduktu un produktu atkritumu enerģētisko izmantošanu degvielas ražošanā. Komiteja to principā vērtē atzinīgi, taču arī šajā jomā ir cieši jāraugās, lai tiktu īstenota saskaņota politika un netiktu radītas jaunas problēmas. Taču tieši šajā jomā EESK Komisijas priekšlikumā saskata riskus.

1.3.

Lai arī biomasa ir atjaunojama, zemes platība, kurā to audzē, ir ierobežota. Tāpēc ir saprotams, ka jautājumu par netiešām izmaiņām zemes izmantojumā (ILUC) — ciktāl tās nozīmē konkurenci zemes platību izmantošanas jomā — iekļauj stratēģiskajā un politiskajā darba kārtībā. Šādas izmaiņas jeb konkurence tomēr rodas tikai tad, ja līdzšinējo pārtikas un lopbarības ražošanu aizstāj, piemēram, ar bioenerģijas ražošanu, nevis tad, ja notiek tikai audzēšanas pārbīde no viena reģiona uz otru.

1.4.

Komisijas izvēlētā ILUC pieeja ir daļa no fosilo un biogēno enerģijas avotu salīdzinošā novērtējuma, kas ir vienpusīgi orientēts uz siltumnīcefekta gāzu rādītājiem. Tādi jautājumi kā, piemēram, apgādes drošība vai fosilo izejvielu izsīkums šajā matemātiskajā shēmā neiederas un nav ņemti vērā. Tāpēc ILUC neatbilst ilgtspējīgas attīstības politikai.

1.5.

Komisijas izvēlētā ILUC pieeja ir apšaubāma arī tādēļ, ka tā attiecas tikai uz šķidriem, bet ne gāzveida vai cietiem enerģijas nesējiem. EESK nepiekrīt šādai pieejai.

1.6.

Ar ierosināto priekšlikumu tiek apdraudēta olbaltumvielu ražošana Eiropā un līdz ar to arī dažās jomās ļoti lietderīgā augu eļļu tieša izmantošana enerģētikas mērķiem, jo Komisija augu eļļām piemēro ILUC faktoru un tādā veidā ierobežo to izmantošanu. Tam nav attaisnojuma. Augu eļļas nav galvenie produkti, bet gan blakusprodukts, kas rodas, Eiropā audzējot vajadzīgos proteīnaugus. Eļļas augu audzēšana, kas vienlaikus ļauj iegūt gan olbaltumvielu lopbarību, gan augu eļļu (un tādējādi atteikties no sojas importa), Eiropā nebūtu jāierobežo, bet jāveicina kā viena no ilgtspējīgas lauksaimniecības metodēm.

1.7.

EESK uzskata, ka saistībā ar tā sauktajām “modernajām” biodegvielām, kuru ražošanu Komisija tagad vēlas veicināt, pastāv risks, ka vērtīgi potenciālie CO2 piesaistītāji (piemēram, koksne, salmi un lapas) tiks izmantoti kā pamats degvielu ražošanai un tādēļ palielināsies CO2 koncentrācija atmosfērā (skatīt 4. punktu).

1.8.

EESK neuzskata, ka ierosinātās izmaiņas Atjaunojamo energoresursu direktīvā ir daudzsološs pamats stratēģijai, kuras mērķis ir patiešām samazināt fosilo degvielu izmantošanu, uzlabot Eiropas apgādes drošību un sekmēt klimata aizsardzību.

1.9.

Biodegvielas, lai kādas tās būtu, nav ilgtspējīgs līdzeklis pret izplatīto pārmērīgo enerģijas patēriņu. Tikai to pieejamības dēļ vien tās nevarēs aizstāt fosilo degvielu. Tādēļ biodegvielas — īpaši vieglo automobiļu izmatošanā, kur, iespējams, drīz tiks rastas alternatīvas šķidrajām degvielām, — labākajā gadījumā ir pārejas risinājums, kam turklāt var būt būtiskas nevēlamas sekas un kas nekādā gadījumā nedrīkst novērst uzmanību no tā, ka noteikti jāsamazina mūsu enerģijas patēriņš neatkarīgi no tā, kāds ir tās avots.

1.10.

EESK apzinās, ka pašlaik dažās mobilitātes jomās, kā arī lauksaimniecībā un mežsaimniecībā šķidro degvielu izmantošanai vēl nav īstenojamu alternatīvu. Praktiska alternatīva varētu būt tīras augu eļļas, taču arī to ražošanas apjoms ir ierobežots, tāpēc to lietošanas joma jāplāno ļoti stratēģiski.

1.11.

Arī Komisijas paziņojumā “Nepiesārņojoša enerģija transportam — Eiropas alternatīvo degvielu stratēģija” (1), kas ir stratēģiski saistīts ar biodegvielu politiku, nav minēti piemēroti risinājumi (2).