22.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 51/1

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 13. oktobra Zaļo grāmatu par revīzijas politiku — no krīzes gūtā pieredze (COM(2010)0561),

—

ņemot vērā 2011. gada 11. maija rezolūciju par finanšu iestāžu korporatīvo pārvaldību (1),

—

ņemot vērā 2009. gada 10. marta rezolūciju par Direktīvas 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas, īstenošanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 17. maija Direktīvu 2006/43/EK, ar ko paredz gada pārskatu un konsolidēto pārskatu obligātās revīzijas (3),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumu (A7-0200/2011),

A.

tā kā nesenā finanšu krīze ir likusi apšaubīt revidentu darbu;

B.

tā kā kopš finanšu krīzes sākuma finanšu iestāžu īstenotā pārmērīga riska uzņemšanās bija cieši saistīta ar piekāpīgu, nepietiekamu un neefektīvu kontroli un riska pārvaldības mehānismiem, it īpaši sistēmiski nozīmīgās finanšu iestādēs (SNFI);

C.

tā kā tiek uzskatīts, ka revidentiem var būt būtiska loma īpaši finanšu iestāžu riska pārvaldības uzraudzības pastiprināšanā;

D.

tā kā revīzijas komiteju loma, īpaši finanšu iestādēs, netiek pilnībā izmantota;

E.

tā kā kvalitātes revīzija ir būtiska ekonomikas stabilitātes un tirgus uzticamības nodrošināšanā, ņemot vērā, ka tā sniedz garantijas attiecībā uz uzņēmumu patiesu finansiālu stabilitāti;

F.

tā kā revidentu neatkarībai ir būtiska nozīme revīzijas kvalitātes nodrošināšanā;

G.

tā kā gadījumos, kad revīzijas uzņēmumi piedāvā dažādus pakalpojumus vienam un tam pašam uzņēmumam, ir iespējams interešu konflikts;

H.

tā kā četru lielo revīzijas uzņēmumu lielā tirgus koncentrācija var radīt pārmērīgu riska palielināšanos un tā kā mazākie uzņēmumi ir dažādi un to izaugsme un kompetence būtu jāveicina, palielinot konkurences iespējas;

I.

tā kā šajā nolūkā jāatsāk visaptverošas debates par revidenta amatpienākumu izpildi un revīzijas tirgus struktūru,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas Zaļo grāmatu un uzteic tās holistisko pieeju;

2.

atzinīgi vērtē Zaļajā grāmatā izvirzīto pamatjautājumu, proti, par revīzijas uzlabošanas iespējām, pat ja līdz šim nav bijis nopietnu pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka revīzija nav veikta saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem un prasībām;

3.

uzskata, ka debatēm par revidenta lomu ir jānorit kopā ar debatēm par to, ka būtu jāpastiprina patlaban ne īpaši efektīvā revīzijas komitejas loma, kā arī finanšu un risku informācija, kas jāsniedz iestādēm;

4.

uzskata, ka vēl nav pietiekama pamata galīgai novērtēšanai, un tādēļ atgādina Komisijai par nepieciešamību vairāk piemērot regulējumu un veikt plašu un padziļinātu ietekmes novērtējumu, analizējot dažādās politiskās iespējas, koncentrējoties uz praktiskiem jautājumiem saskaņā ar labāka regulējuma principiem, piešķirot pienācīgu nozīmi grāmatvedības datu sniegtajai precīzajai informācijai par uzņēmumu ilgtspējīgu ekonomisku attīstību un ietverot interešu grupu analīzi, lai noskaidrotu ietekmes novērtējuma pētījuma segmentāciju attiecībā uz dažādām grupām, piemēram, MVU, sistēmiski nozīmīgām finanšu iestādēm (SNFI) un citiem biržas sarakstā iekļautiem un neiekļautiem uzņēmumiem; uzskata, ka ietekmes novērtējuma pamatā jābūt ietekmei uz revīzijas ziņojumu lietotājiem, piemēram, ieguldītājiem un SNFI regulatoriem; aicina Komisiju izanalizēt pievienoto vērtību, ko radījusi gan ierosinātā regula, gan revīzijas standartu un darba pakāpeniska saskaņošana Eiropas vienotajā tirgū;

5.

atzinīgi vērtē proporcionalitātes principa atzīšanu Zaļajā grāmatā;

6.

uzskata, ka obligātajai revīzijai ir sociāla nozīme un ka tā tiek veikta sabiedrības interesēs, jo revīzija ir demokrātiskas ekonomiskās un politiskās sistēmas absolūts pamatelements, un tādēļ atzinīgi vērtē Zaļās grāmatas mērķi palielināt revīzijas pārskatu pārredzamību un uzlabot to kvalitāti, lai veicinātu finanšu tirgus stabilitāti un uzlabotu finansējuma pieejamību; atbalsta jebkādus pasākumus, kuri pamatojas uz pierādījumiem, ka izmaksas un slogu, ar ko nākas saskarties īpaši finanšu iestādēm, attaisno to sniegto pakalpojumu kvalitātes būtiska uzlabošanās, kā arī regulāra ārējā novērtēšana un pienācīga regulatīvā uzraudzība; uzsver nepieciešamību pēc īpašiem tiesību aktiem šajā jomā;

7.

norāda, ka augstas kvalitātes revīzijas sistēma ir pareizas uzņēmuma pārvaldības neatņemama sastāvdaļa; prasa Komisijai attiecīgos priekšlikumus par uzņēmumu pārvaldību konsekventi iesniegt Parlamentam un Padomei;

8.

uzsver, ka revīzijas pārskati ir svarīgi akcionāriem un sabiedrībai; atzīst principu „revīzija ir un paliek revīzija” un brīdina par juridiskas nenoteiktības rašanās lielo risku dažādu standartu piemērošanas rezultātā; tādēļ atbalsta darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā visas finanšu iestādes;

9.

ir vienisprātis ar Komisiju attiecībā uz principu, ka revīzijas ziņojuma secinājumos uzmanība vairāk ir jāpievērš būtībai, nevis formai;

10.

aicina Komisiju izvērtēt, kā revidenta uzdevumu klāstu var paplašināt, papildus sākotnējos finanšu pārskatos sniegtās informācijas pārbaudei paredzot arī revidējamās iestādes sniegtās riska informācijas revīziju; iesaka informēt revidentus par visiem gadījumiem, kad tiek noraidīti riska komitejas priekšlikumi;

11.

uzskata, ka revīzijas ziņojumiem vajadzētu būt īsiem ar skaidriem un precīziem secinājumiem un ka tajos uzmanība jāvelta visiem aspektiem, kas saistīti ar obligātajiem revidenta uzdevumiem; uzskata, ka revidenta pienākums ir sniegt revīzijas komitejai un kopsapulcei papildu skaidrojumus par tādiem vispārīgiem jautājumiem kā bilances sagatavošanā izmantotā metodika un par tādiem konkrētiem jautājumiem kā galvenie rādītāji, būtiski skaitļi, ar būtiskām grāmatvedības aplēsēm vai pieņemtajiem lēmumiem saistīta riska novērtējums, kā arī īpašas grūtības darba veikšanā;

12.

prasa noteikt stingrākas finanšu iestāžu revīzijas pārskatu sagatavošanas prasības attiecībā uz informācijas sniegšanu par mazāk likvīdu aktīvu novērtēšanu, lai radītu iespēju salīdzināt dažādu iestāžu finanšu instrumentu novērtējumus;

13.

uzsver, ka revidentiem ir jābrīdina uzraudzības vai kompetentās iestādes, ja tiek konstatētas problēmas, kas var apdraudēt revidējamās iestādes turpmāko darbību; iesaka rīkot divpusējās sanāksmes, kurās piedalās revidenti un lielāko finanšu iestāžu uzraudzītāji;

14.

norāda uz iespējamo atbildību, kas var būt saistīta ar tādas papildu informācijas sniegšanu, kas nav noteikta tiesiskajā regulējumā; tomēr piekrīt sabiedrības prasībām, ka revidentiem jāuzņemas gan tālredzīga, gan ārēja atbildība, īpaši attiecībā uz lieliem un sistēmiski nozīmīgiem uzņēmumiem; uzskata, ka revidentiem pieejamā informācija, kas ir sabiedrības interesēs un attiecas uz risku, ārpusbilances darījumiem vai nākotnē iespējamo risku, vienmēr jādara zināma regulatoriem un, lielākajā daļā gadījumu, arī sabiedrībai;

15.

prasa pastiprināt visu finanšu iestāžu revīzijas komiteju lomu, prasot tām apstiprināt riska novērtēšanas modeli, kas ietvertu katra atsevišķā uzņēmuma rādītāju salīdzinājumus ar standartlielumiem, kā arī informāciju par nākotnē iespējamām finansiālajām vajadzībām, banku līgumiem, nākotnes naudas plūsmām, riska pārvaldību, pārvaldības novērtējumiem, svarīgāko grāmatvedības principu ievērošanu un paredzamajiem riskiem saistībā ar uzņēmuma darbības modeli; prasa šo novērtējumu kopā ar pilnīgu revīzijas pārskatu katru gadu iesniegt finanšu iestāžu valdēm un uzraudzības padomēm izskatīšanai un apstiprināšanai;

16.

uzskata, ka profesionālais skepticisms ir revīzijas stūrakmens, kas ietekmē visus tās posmus; apliecina, ka šādu skepticismu panāk, nodrošinot revidenta objektivitāti un neatkarīgumu apvienojumā ar profesionālu vērtējumu, kas balstīts uz pieredzi, ko nevar aizstāt ar formālām procedūrām;

17.

uzskata, ka kvalifikācijas sistēma revīzijas ziņojumos nebūtu jāpārskata, ņemot vērā to, ka tai ir preventīva funkcija un ka tā veicina finanšu informācijas kvalitāti;

18.

uzskata, ka ārējā revidenta, iekšējā revidenta un revīzijas komitejas raits un regulārs dialogs ir būtisks efektīvas revīzijas priekšnoteikums, kas nepieciešams, lai informētu akcionārus, piemēram, par revidenta ievēlēšanu, pārvēlēšanu vai atlaišanu, ietverot konkrētus skaidrojumus revīzijas komitejas ziņojumā;

19.

uzskata, ka revidentiem jābūt tiesībām būt uzklausītiem uzņēmuma kopsapulcēs jautājumos, kas skar viņu kā revidentu nozīmi;

20.

uzskata, ka tiesību aktos ir skaidri jānošķir divi revīzijas aspekti — iekšējā un ārējā revīzija;

21.

ierosina Komisijai steidzami pieņemt starptautiskos revīzijas standartus (SRS), kurus skaidri noteiktu regulā, kas ļautu saskaņot revīzijas darbības Eiropas līmenī un atvieglot uzraudzības iestāžu darbu; uzskata, ka revīzija ir vienota procedūra neatkarīgi no revidētā uzņēmuma lieluma, bet tā ir jāpiemēro mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) īpatnībām; atgādina Komisijai, ka līdztekus uzņēmumiem, kuriem jāpiemēro starptautiskie revīzijas standarti, ir arī citi uzņēmumi, kuru finansiālās situācijas revīziju tomēr veic pilnvarotie revīzijas uzņēmumi, lai gan uz tiem minētie standarti neattiecas;

22.

piekrīt, ka neizbēgamu konfliktu rada tas, ka revidentu amatā ieceļ un atalgo revidējamais uzņēmums; tomēr pašlaik nesaskata pamatojumu tam, lai revidentu amatā ieceltu trešā puse; paturot to prātā un neskarot Direktīvas 2006/43/EK 37. panta 2. punktu, prasa pastiprināt revīzijas komitejas nozīmi;

23.

uzskata, ka revidents, ja tas ir obligātais revidents, būtu jāieceļ revīzijas komitejai, nevis revidējamā uzņēmuma valdei, un šajā saistībā vismaz pusei revīzijas komitejas locekļu vajadzētu būt attiecīgai pieredzei grāmatvedībā un revīzijas darbā; uzskata, ka revīzijas komitejai būtu jāveic pasākumi, lai nodrošinātu revidenta neatkarību, jo īpaši attiecībā uz jebkādiem konsultāciju pakalpojumiem, ko sniedz vai piedāvā revidents;

24.

uzskata, ka valsts uzraudzības iestādei, kas profesionāli ir pilnīgi neatkarīga, ir rūpīgi jāpārskata noteikumi, kas garantē revidentu neatkarību un revīzijas kvalitāti;

25.

atbalsta starptautiska labas pārvaldības kodeksa izstrādāšanu attiecībā uz revīzijas uzņēmumiem, kas veic sabiedriskas nozīmes uzņēmumu revīziju;

26.

piekrīt, ka revidenta neatkarībai ir ļoti būtiska nozīme un ka jāveic pasākumi, lai novērstu pārāk ciešu pazīšanos; ierosina Komisijai veikt vairāku variantu ietekmes novērtējumu, starp šiem variantiem īpaši iekļaujot ārēju rotāciju un brīvprātīgu kopīgu revīziju ietekmi; uzskata, ka ārējā rotācija ir līdzeklis revidentu neatkarības nostiprināšanai, bet atkārtoti pauž savu nostāju, ka tā nav ārējā rotācija, bet drīzāk parasta iekšējo revidentu maiņa, kas ir labākais regulatīvais risinājums, kā tas apstiprināts Direktīvā 2006/43/EK, un ka pašreizējie partneru rotācijas pasākumi nodrošina neatkarību, kas vajadzīga, lai revīzija būtu efektīva;

27.

aicina Komisiju nodrošināt, ka uzņēmuma darbība palīdz saglabāt sniegto aizsardzību, tostarp aizsardzību, kas saistīta ar galveno revīzijas partneru obligāto rotāciju, pat ja šie partneri maina uzņēmumus;

28.

ierosina apsvērt priekšlikumus par iespējām, kas atšķiras no noteiktā rotācijas cikla vai papildina to, piemēram, ja tiek izmantotas kopīgas revīzijas, rotācijas ciklu varētu pagarināt divkārt, ņemot vērā, ka trīs dalībnieku dinamika atšķiras no divu dalībnieku dinamikas, un kopīgu revīziju rotāciju ciklu varētu arī plānot, vienmērīgi sadalot revīziju termiņus noteiktā intervālā;

29.

uzskata — lai izvairītos no interešu konfliktiem, kā norādīts Direktīvas 2006/43/EK 22. panta 2. punktā, ir skaidri jānodala revīzijas pakalpojumi un ar revīziju nesaistīti pakalpojumi, ko revīzijas uzņēmums sniedz klientam; norāda, ka tādējādi varētu ierobežot revīzijas uzņēmumu cenu mākslīgu pazemināšanu, cerot šo zemo cenu kompensēt ar citiem papildu pakalpojumiem; tādēļ uzskata, ka nodalīšana jāveic attiecībā uz visiem uzņēmumiem un to klientiem; aicina Komisiju, atsaucoties uz 2002. gada ieteikumiem par obligāto revidentu neatkarību, izveidot tādu apstākļu sarakstu, kuros citu pakalpojumu sniegšana nebūtu savienojama ar revīzijas pakalpojumu sniegšanu; atzīst, ka ar revīziju nesaistītu pakalpojumu sniegšanai gadījumos, kad tā ir savienojama ar revidenta neatkarības principa ievērošanu, var būt liela nozīme mazu un vidēju revīzijas uzņēmumu prasmju klāsta paplašināšanā, bet uzskata, ka nebūtu vienlaikus jāsniedz iekšējās un ārējās revīzijas pakalpojumi;

30.

uzskata, ka ir svarīgi saglabāt revidenta neatkarību; uzskata, ka būtu jāliedz ārējiem revidentiem sniegt revidētajam uzņēmumam pakalpojumus, kas varētu radīt neatbilstību prasībām par neatkarību vai citām ētikas prasībām; atzīst, ka Eiropas ekonomikas izaugsmes veicināšanas nolūkā ir jānodrošina, lai visi uzņēmumi, neatkarīgi no to lieluma, tai skaitā MVU, var noslēgt līgumu ar neatkarīgiem revidentiem un revīzijas uzņēmumiem ar plašu prasmju klāstu;

31.

īpaši norāda, ka tos revīzijas pakalpojumus, kas var radīt interešu konfliktu, tostarp atsevišķus konsultāciju pakalpojumus un sarežģītu strukturētu produktu novērtēšanu, nedrīkst veikt tas pats uzņēmums, un uzskata, ka šāda pakalpojumu sniegšana būtu jāuzrauga kompetentajām uzraudzības iestādēm;

32.

uzskata, ka revīzijas komitejām ir svarīga nozīme pārraudzības jomā, nodrošinot revidenta neatkarību, un prasa Komisijai sniegt norādījumus, lai šajā ziņā palīdzētu revīzijas komitejām;

33.

iesaka, lai revīzijas komiteja kā uzraudzības padomes, nevis valdes, struktūrvienība pieņemtu lēmumu par atļaujas piešķiršanu ar revīziju nesaistītu pakalpojumu sniegšanai attiecīgajam finanšu uzņēmumam un vestu sarunas par piedāvājumu konkursu un pilnvaru precizēšanu; aicina Komisiju veikt ietekmes novērtējumu par pakalpojumu, kas nav saistīti ar revīziju, augstākās robežas noteikšanas dzīvotspēju un ietekmi saistībā ar ienākumiem;

34.

uzskata, ka tas, cik lielu honorāru revīzijas uzņēmums vai revīzijas uzņēmumu tīkls var saņemt no klienta, jāpublicē, tiklīdz tas pārsniedz noteikto robežlīmeni un uzraudzītājiem jābūt iespējai iejaukties, veicot pārbaudes un nosakot ierobežojumus vai citas plānošanas prasības, ja šī summa pārsniedz noteiktu kopējo ieņēmumu daļu, lai novērstu to, ka revīzijas uzņēmums kļūst ekonomiski atkarīgs; tomēr norāda, ka šāda iejaukšanās nedrīkst ierobežot mazāko uzņēmumu izaugsmi un ka liela un nozīmīga klienta iegūšana, kas nozīmē lielāku darba apjoma īpatsvaru revīzijas uzņēmuma darba sākumposmā, ir būtiska izaugsmes procesa daļa;

35.

uzskata, ka revīzijas uzņēmumiem, kas veic revīziju sabiedriskas nozīmes uzņēmumos, ir jāpublicē savi pārskati un ka tie, kā arī revīzijas metodes, ir jāpārbauda, lai nodrošinātu to pareizību;

36.

uzskata, ka tad, ja ir pierādījumi par uzņēmuma vai sabiedriskas nozīmes uzņēmuma un/vai revīzijas uzņēmuma direktora amata ļaunprātīgu izmantošanu, jābūt iespējai saukt pie atbildības visas iesaistītās personas;

37.

uzskata, ka šāds partnerattiecību modelis revīzijas uzņēmumiem ir piemērots, jo tas aizsargā to neatkarību;

38.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai publisko struktūru revīzijas kalpotu kā paraugs, un novērst jebkuru interešu konfliktu, ko varētu radīt saikne starp revidentu un lēmumu pieņēmējiem revidējamajā publiskajā struktūrā;

39.

atbalsta Zaļajā grāmatā ietvertos ieteikumus attiecībā uz grupas revīzijām;

40.

aicina Komisiju izvērtēt jautājumu par datu nosūtīšanu grupas revīzijas laikā saistībā ar ES datu aizsardzības tiesiskā regulējuma gaidāmo pārskatīšanu;

41.

uzskata, ka grupas revidentiem vajadzētu būt skaidram priekšstatam par šo grupu un gadījumos, kad grupa pārrauga finanšu iestādes, būtu jāveido dialogs ar šīs grupas uzraudzītāju;

42.

aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu par saziņas uzlabošanu starp sabiedriskas nozīmes uzņēmumu revidentu un pārvaldes iestādēm;

43.

uzskata, ka jāizstrādā saziņas un konfidencialitātes protokoli un jāveido patiesi abpusējs dialogs;

44.

prasa uzlabot divvirzienu komunikāciju starp revidentiem un finanšu iestāžu finanšu uzraudzītājiem, it īpaši attiecībā uz specifiskām problēmjomām, tostarp dažādu finanšu produktu mijiedarbību; prasa tādu pašu komunikāciju nodibināt starp revidentiem un ES uzraudzības institūcijām attiecībā uz pārrobežu struktūrām;

45.

norāda uz nepieciešamību saskaņot revīzijas uzraudzības praksi un prasa Komisijai apsvērt iespēju Eiropas Revidentu uzraudzības struktūru grupu integrēt Eiropas Finanšu uzraudzības sistēmā, iespējams, izmantojot EVTI;

46.

prasa, lai finanšu iestāžu ārējie revidenti ESRK periodiski sniegtu pārskatu pa nozarēm, lai atklātu nozaru tendences, kā arī iespējamos sistēmiskā riska avotus un neizdošanās gadījumus, un norāda, ka tas jādara, ievērojot proporcionalitātes principu;

47.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt to slēdzienu ievērošanu, kurus dalībvalstu revīzijas biroji publicējuši saistībā ar attiecīgo revīziju;

48.

uzskata, ka, ņemot vērā pašreizējo revīzijas tirgus konfigurāciju, viena no četru lielo revīzijas uzņēmumu zaudēšana būtībā apdraudētu ticamību revidenta profesijai;

49.

uzskata — lai gan revīzijas uzņēmuma likvidācija var arī neradīt domino efektu attiecībā uz pārējo ekonomiku, uzņēmumi, kas ir „pārāk lieli, lai pieļautu to sabrukumu”, varētu radīt morāla kaitējuma risku, un uzskata, ka ir jāpastiprina ārkārtas rīcības plāni attiecībā uz lieliem revīzijas uzņēmumiem; turklāt uzskata, ka šie plāni jāizstrādā tā, lai mazinātu iespēju, ka revīzijas uzņēmums atstāj tirgu bez attaisnojoša iemesla, un mazinātu nedrošību un problēmas, ko šāda rīcība izraisītu;

50.

uzskata, ka ārkārtas rīcības plāni ir svarīgs instruments uzņēmuma juceklīgas likvidācijas novēršanai un ka šādos plānos ir jāiekļauj mehānisms regulatora informēšanai par jebkuru problēmu, kas revīzijas uzņēmumu apdraud valsts vai starptautiskā līmenī, lai ļautu regulatoriem pildīt savu uzdevumu un risināt šādas situācijas ar pienācīgu rūpību;

51.

atbalsta „testamentu” ieviešanu četriem lielajiem revīzijas uzņēmumiem un tiem revidentiem, kas sniedz būtiskus revīzijas pakalpojumus finanšu sektoram, kā arī atbalsta pārrobežu ārkārtas rīcības plānu izstrādi klientu līgumu nodošanai noteiktā kārtībā gadījumā, ja kāds no svarīgiem dalībniekiem izstātos no tirgus;

52.

uzsver, ka par vienu no revīzijas jomā veikto darbību mērķiem jānosaka dažādu nozares uzņēmumu konkurence, vienlaikus saglabājot revīziju kvalitāti, precizitāti un pamatīgumu;

53.

aicina Komisiju izveidot vienlīdzīgus konkurences nosacījumus visiem uzņēmumiem, kas darbojas revīzijas tirgū, un vienkāršot noteikumus, kas reglamentē revīzijas darbu Eiropas līmenī; uzskata, ka vieglāka piekļuve tirgum un šķēršļu likvidēšana uzņēmumiem, kuri vēlas ienākt tirgū, ir ļoti būtiska, lai piesaistītu revīzijas tirgum vairāk dalībnieku; uzskata, ka revīzijas komitejām, nevis uzņēmumu valdēm, ir labākas iespējas izvēlēties revidējamās struktūrvienības vajadzībām visatbilstošāko revīzijas veidu un uzraudzīt šādas revīzijas efektivitāti un kvalitāti un ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš revidenta neatkarībai; uzskata, ka Komisijai būtu jāizpēta veidi, kā radīt iespēju sabiedrības intereses struktūrvienībām, publiskajam sektoram un Eiropas iestādēm labāk izvērtēt revīzijas uzņēmumu veikto revīziju kvalitāti neatkarīgi no šo uzņēmumu lieluma;

54.

atzīst, ka kopīgu revīziju veikšana varētu pozitīvi ietekmēt revīzijas tirgus diversifikāciju; atgādina, ka dažādās dalībvalstīs ir atšķirīga tirgus situācija un atšķirīga pieredze kopīgas revīzijas jomā; aicina Komisiju novērtēt ar šādu obligāto ieviešanu saistītās iespējamās priekšrocības un izmaksas gan revīzijas uzņēmumiem, it īpaši mazajiem revīzijas uzņēmumiem, gan revidējamiem uzņēmumiem, it īpaši finanšu iestādēm, un tās iespējamo ietekmi uz koncentrāciju revīzijas tirgū un finanšu stabilitāti;

55.

uzskata, ka ir jāizvērtē uzņēmumu pārņemšana, ko veic četri lielie revīzijas uzņēmumi, ievērojot šādas pārņemšanas ietekmi uz pārējo uzņēmumu vai uzņēmumu tīklu izaugsmi;

56.

aicina Komisiju izpētīt banku un citu finanšu iestāžu tādu ierobežojošo līgumu izmantošanu attiecībā uz uzņēmumiem izsniedzamiem aizdevumiem un citiem finanšu produktiem, kuri var ierobežot revidenta izvēles iespējas;

57.

uzskata, ka ir svarīgi noteikt aizliegumu attiecībā uz tādu ierobežojošu noteikumu iekļaušanu līgumos, kuri ir labvēlīgi četriem lielajiem revīzijas uzņēmumiem;

58.

prasa veicināt vidējo un mazo revīzijas uzņēmumu apvienošanos; mudina Komisiju apsvērt revīzijas uzņēmumu kvalitātes sertifikācijas un reģistra izveidi tā, lai vidējie un mazie revīzijas uzņēmumi varētu pierādīt, ka tie spēj pienācīgi veikt savu darbu; uzskata, ka publiskajos iepirkumos būtu jāizmanto uzņēmumi, kas nav četri lielie revīzijas uzņēmumi, un ka valsts iestādēm būtu jānosaka procentuālais īpatsvars to uzņēmumu izmantošanai, kas nav četri lielie revīzijas uzņēmumi;

59.

prasa Komisijai saistībā ar sabiedriskas nozīmes uzņēmumu konkursa procedūru noteikt, ka konkursā papildus četriem lielajiem revīzijas uzņēmumiem jāiesaista vismaz vēl divi uzņēmumi; uzskata, ka šajā procesā būtiska loma jāpiešķir revīzijas komitejai un ka tajā jāpiedalās arī akcionāriem; aicina Komisiju pārskatīt revīzijas komitejas darbību attiecībā uz konkursa procedūru norisi, īpašu uzmanību pievēršot ar konkursa oficiālo procedūru saistīta administratīvā sloga aspektiem, vienlaikus nodrošinot, ka akcionāri pieņem galīgo lēmumu par revidentu iecelšanu, pamatojoties uz revīzijas komitejas priekšlikumu; uzskata, ka šajā priekšlikumā jābūt ietvertam ievērotās procedūras aprakstam, izmantotajiem kritērijiem un revīzijas komitejas ieteikuma pamatojumam;

60.

aicina Komisiju (Konkurences ģenerāldirektorātu) veikt rūpīgu revīzijas tirgus izpēti;

61.

uzskata, ka revīzijas darbs ir izšķirīgs iekšējā tirgus atjaunošanas procesā; aicina Komisiju pārbaudīt, cik lielā mērā pasākumi revīzijas pārrobežu pakalpojumu sniegšanas veicināšanā var likvidēt šķēršļus attiecībā uz piekļuvi tirgum un novērst jaudas pārslodzi; aicina Komisiju izpētīt, cik lielā mērā Eiropas revīzijas pakalpojumu tirgu varētu izmantot, lai mazinātu procedūru sarežģītību un izmaksas visiem tirgus dalībniekiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem revīzijas uzņēmumiem; mudina Komisiju veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai iekļautu ES tiesību aktos starptautiskos revīzijas standartus, ar kuru palīdzību var radīt patiesi vienlīdzīgus konkurences nosacījumus revīzijas uzņēmumiem, un ieviest šos standartus; atgādina Komisijai par tās ieteikumiem attiecībā uz revidenta atbildību; ņemot vērā iepriekšminēto, prasa Komisijai iesniegt priekšlikumus par labākas saskaņotības nodrošināšanu, lai izveidotu revidentu Eiropas pasi, īpaši uzsverot visus aspektus, ar kuriem tiek garantēta revidenta neatkarība;

62.

aicina Komisiju izstrādāt visā Eiropā revidenta profesijai piemērojamu atbildības sistēmu;

63.

aicina Komisiju pastiprināt centienus lielākas konverģences sasniegšanā;

64.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

22.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 51/9

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību, jo īpaši tā 2. un 3. pantu,

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo īpaši tā 19. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, jo īpaši tās 21., 23. un 25. pantu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 21. septembra paziņojumu „Sieviešu un vīriešu līdztiesības stratēģija — 2010.-2015.” (COM(2010)0491),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 29. aprīļa paziņojumu „Kā risināt ES iedzīvotāju novecošanas ietekmi (2009. gada ziņojums par novecošanu)” (COM(2009)0180),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ieteikumu par tādu cilvēku aktīvu integrāciju, kuri ir atstumti no darba tirgus (2008/867/EK) (1),

—

ņemot vērā Komisijas pasūtīto 2010. gada 22. jūlija ziņojumu „Piekļuve veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei — vienlīdzīga sievietēm un vīriešiem?”,

—

ņemot vērā Komisijas pasūtīto 2009. gada 24. novembra ziņojumu „Integrētas pieejas dzimumu līdztiesībai aktīvās iesaistīšanas politikas virzieni”,

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 7. marta secinājumus par Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (2011.-2020. gads),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 6. decembra secinājumus par to, kā darbaspēka un iedzīvotāju novecošana ietekmē nodarbinātības politiku,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 7. jūnija secinājumus par aktīvām vecumdienām,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 30. novembra secinājumus par veselīgām un cilvēka cienīgām vecumdienām,

—

ņemot vērā Padomes 2009. gada 8. jūnija secinājumus par vienlīdzīgām iespējām sievietēm un vīriešiem — aktīvas un cieņas pilnas vecumdienas,

—

ņemot vērā Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fonda 2008. gada 1. maija ziņojumu „Darba apstākļi novecojošam darbaspēkam”,

—

ņemot vērā Madrides Starptautisko rīcības plānu par sabiedrības novecošanos (A/CONF.197/9 8), ko pieņēma ANO Otrajā pasaules asamblejā par novecošanos 2002. gada 12. aprīlī,

—

ņemot vērā ANO 1979. gada Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par sieviešu lomu novecojošā sabiedrībā (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0291/2011),

A.

tā kā dzimumu līdztiesība un nediskriminācija, cita starpā, vecuma dēļ, ir Līgumā par Eiropas Savienības darbību nostiprināts Eiropas Savienības pamatprincips, kā arī viens no Kopienas mērķiem un uzdevumiem;

B.

tā kā stratēģijā „Eiropa 2020” noteikts 75 % nodarbinātības līmeņa pamatmērķis gan sievietēm, gan vīriešiem, kā arī uzstādīts mērķis par 20 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuriem draud nabadzība; tā kā sievietes, kurām ir vairāk nekā 50 gadi, šai grupai raksturīgā augstā nabadzības un bezdarba līmeņa dēļ, ir tieši tā grupa, uz ko attiecas abi šie mērķi;

C.

tā kā, pastāvot dzimumu stereotipiem, tie līdztekus diskriminācijai vecuma dēļ, ar kuru darba tirgū saskaras vecāki cilvēki, īpaši samazina vecāku sieviešu nodarbinātības, apmācības un profesionālās izaugsmes iespējas, un tas ir viens no faktoriem, kas palielina nabadzības risku vecumdienās;

D.

tā kā diskriminācija dzimuma dēļ ir īpašs diskriminācijas veids, jo tas ir gan sistemātisks, gan sistēmisks un tas vienmēr ir saistīts ar visiem citiem diskriminācijas veidiem un papildina tos;

E.

tā kā darba tirgus ir daudz dinamiskāks un mainīgāks nekā jebkad agrāk, kas nozīmē, ka nodarbinātība vienā un tajā pašā jomā vairs nav garantējama uz mūžu; un tā kā ekonomiskā krīze ir parādījusi, ka sievietēm darba tirgū var būt liela nozīme;

F.

tā kā Eiropas turpmākās ekonomikas konkurētspēja, labklājība un integrācija ir ļoti atkarīga no tās spējas efektīvi uzlabot tās darbaspēka resursu izmantošanu, radot darba apstākļus un sociālās drošības sistēmas, kas veicinātu gan darba, gan dzīves apstākļu, gan arī ekonomikas uzlabošanos, tā kā tas nozīmē arī, ka jāpieņem attiecīgus politikas virzienus, lai nodrošinātu darba, ģimenes un privātās dzīves līdzsvarotību un cīnītos pret tiešu un netiešu diskrimināciju un dzimumu stereotipiem, kas noved pie dzimumu ziņā nelīdzsvarota darba tirgus;

G.

tā kā laika posmā no 1990. līdz 2010. gadam ES 27 valstīs darbspējas vecuma (20–64 gadi) cilvēku īpatsvars palielinājās par 1,8 %, vecāku (65+ gadi) cilvēku īpatsvars palielinājās par 3,7 % un jaunāku cilvēku īpatsvars (0–19 gadi) samazinājās par 5,4 %; tā kā tiek prognozēts, ka 65+ gadus vecu iedzīvotāju grupas īpatsvars palielināsies no 17,4 % 2010. gadā līdz 30 % 2060. gadā (3);

H.

tā kā 2008. gadā vecākām sievietēm nabadzības risks bija 22 %, turpretī vecākiem vīriešiem — 16 % (4);

I.

tā kā bieži vien un arvien biežāk sievietes vientuļu vecu cilvēku vidū ir pārsvarā, jo pieaug šķiršanās gadījumu skaits un vīriešiem ir īsāks paredzamais mūža ilgums; tā kā atraitnes un vientuļas vecas sievietes caurmērā vairāk apdraud nabadzība, izolācija un sociālā atstumtība;

J.

tā kā nodarbinātības līmenis sievietēm vecumā no 55–64 gadiem 2009. gadā bija 37,8 %, bet tādas pašas vecuma grupas vīriešiem tas bija 54,8 % (5);

K.

tā kā 21 dalībvalstī bezdarba līmenis sievietēm ir augstāks nekā vīriešiem, un, kaut arī ilgtermiņa bezdarba līmenis 12 valstīs vīriešiem ir augstāks nekā sievietēm, sieviešu bezdarbs parasti tiek apslēpts kā „neaktivitāte”, ja viņas ir precējušās vai viņām ir bērni;

L.

tā kā sievietēm, kas jaunākas par 30 gadiem, stundas vidējā izpeļņa ir 92 % no vīriešu stundas vidējās izpeļņas un vecuma grupā no 50 līdz 59 gadiem tā ir 67,5 % (6), un tā kā darba samaksas atšķirības starp dzimumiem joprojām ir 17,5 %;

M.

tā kā sociāli ekonomiskā stāvokļa atšķirības starp dzimumiem ir lielākoties cēlušās no tradicionālā lomu iedalījuma starp dzimumiem, saskaņā ar kuru tiek uzskatīts, ka vīrietim ir galvenā atbildība par iztikas nodrošināšanu un sievietes ir atbildīgas par mājas darbiem un rūpēm par ģimeni, tostarp par ģimeni plašākā izpratnē, nesaņemot samaksu, un tas, salīdzinājumā ar vīriešiem, ļoti ietekmē sieviešu iespējas uzkrāt tiesības uz sociālo nodrošinājumu, piemēram, uz pensiju un līdz ar to ietekmē viņu stāvokli vecumdienās, jo īpaši šķiršanās, laulāto šķirtas dzīves vai atraitnības gadījumā;

N.

tā kā sievietēm, visticamāk, karjera attīstās lēnāk, norit īsāku laiku un/vai ir ar pārtraukumiem un viņām ir zemāka vidējā izpeļņa nekā vīriešiem, kas atspoguļojas augstākās darba samaksas atšķirībās starp dzimumiem un rada dzimumu diferenciāli attiecībā uz iemaksām personīgajos pensiju fondos, tādējādi palielinot sieviešu nabadzības risku vecumdienās;

O.

tā kā atšķirības starp vīriešu un sieviešu situāciju nav tik lielas laika posmā pirms ģimenes dibināšanas, un tās palielinās pēc tam, kad sākas kopdzīve; tā kā sieviešu nodarbinātības līmenis sarūk, dzimstot pirmajam bērnam, un neizdevīgais stāvoklis darba tirgū veidojas dzīves cikla agrākajos posmos, kas saistīti ar bērnu aprūpi, ko vēlāk nomaina rūpes par vecāka gadagājuma cilvēkiem, tādēļ bieži vien ir jāpiedzīvo nabadzība, arī esot nodarbinātām;

P.

tā kā gados vecākas sievietes, atšķirībā no vīriešiem, parasti izvēlas vai ir spiestas izvēlēties nepilnas slodzes darbu un daudz biežāk atstāj darba tirgu, un izvēlas vai ir spiestas izvēlēties pirmstermiņa pensionēšanos;

Q.

tā kā gandrīz visas Eiropas valstis ir atzinušas, cik nozīmīga ir uz dzimumu līdztiesības jautājumiem orientēta pieeja aktīva darba tirgus politikai, bet, novērtējot aktīva darba tirgus politiku, ir atklājies, ka integrētā pieeja dzimumu līdztiesībai netiek piemērota vienmērīgi vai izpratne par tās piemērošanu ir sašaurināta;

R.

tā kā sievietēm vecumā pēc 50 gadiem bieži ir jāsaskaras ar divkāršu vai pat daudzkāršu diskrimināciju, kuras pamatā ir dzimuma un vecuma stereotipi, ko bieži vēl saasina dzimumam raksturīgais nodarbinātības veids un dzīves gājuma iezīmes (piemēram, pārtraukumi profesionālajā dzīvē, atkārtota pieņemšana darbā pēc bezdarba perioda, nepilnas slodzes nodarbinātība, tas, ka viņas, iespējams, atstāj darbu, lai rūpētos par ģimeni vai piedalītos ģimenes uzņēmējdarbībā, jo īpaši izplatīšanas jomā vai lauku saimniecībās, par ko viņas nesaņem darba samaksu un nepieder sociālās drošības sistēmai, kā arī darba samaksas atšķirības starp dzimumiem); tā kā šā iemesla dēļ sievietes saskaras ar daudz vairāk problēmām, nekā tās pašas vecuma grupas vīrieši; turklāt tā kā ekonomiskās lejupslīdes laikā šīs sievietes pat vairāk apdraud iestigšana nabadzībā;

S.

tā kā darba tirgū sievietes bieži vien tiek uzskatītas par „vecām” daudz agrākā vecumā nekā tas ir vīriešu gadījumā; tā kā 58 % Eiropas iedzīvotāju uzskata, ka diskriminācija vecuma dēļ ir plaši izplatīta (7),

T.

tā kā vardarbība pret gados vecākām sievietēm ir problēma, kura tiek pārmērīgi ignorēta, jo viņām ir īpaša tendence neatklāt pārdarījumus, un šīs noklusēšanas dēļ palīdzības sniedzējiem veidojas stereotipi, ka gados vecākas sievietes ir mazāk apdraudētas, un gados vecākām sievietēm, kas cieš no ļaunprātīgas izmantošanas, ir mazāk iespēju rast risinājumus savai situācijai;

U.

tā kā efektīvi līdzekļi, lai uz visiem laikiem izskaustu šāda veida diskrimināciju, ir izglītība dzimumu līdztiesības jomā jau agrīnos posmos, profesionālas orientācijas politika un politikas virzieni, kas veicinātu sieviešu nodarbinātību,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu noteikt 2012. gadu par Eiropas aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gadu un aicina Komisiju un dalībvalstis veikt atbilstīgus un efektīvus pasākumus, lai apkarotu diskrimināciju, tostarp vēršoties pret stereotipiem, kas saistīti ar diskrimināciju dzimuma un vecuma dēļ, un veicinātu paaudžu solidaritāti;

2.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai daudzie veidi, kādos tiek diskriminētas sievietes pēc 50 gadu vecuma, tiktu vairāk ņemti vērā un efektīvi risināti atklātajā koordinācijas metodē attiecībā uz pensijām, sociālo integrāciju, nodarbinātību, ar dzimumiem saistīto stereotipu pārveidošanu un sieviešu iesaistīšanu politisko un ekonomisko lēmumu pieņemšanas struktūrās;

3.

aicina dalībvalstis īstenot līdztiesības pieeju gan attiecībā uz dzimumiem, gan vecumu, sagatavojot un īstenojot pensiju politiku un citas reformas sociālās drošības politikas jomā, kā arī šis jautājums jāņem vērā gaidāmajā Baltajā grāmatā par pensiju sistēmām, lai veicinātu, ka aktuāra aprēķini pensijām sievietēm un vīriešiem būtu vienādi, veicinātu nabadzības riska samazināšanu, risinātu problēmas, kas saistītas ar gados vecāku cilvēku pašreizējo nabadzību, uzlabotu (veselības) aprūpes kvalitāti, pieejamību un nodrošinātu, ka tie ir cenas ziņā pieņemami un izbeigtu obligātās pensionēšanās praksi, vienlaikus risinot diskriminācijas jautājumus, dotu iespēju gados vecākām sievietēm piedalīties darba tirgū;

4.

aicina dalībvalstis savos tiesību aktos par pensijām paredzēt papildu noteikumus attiecībā uz atraitņu pensijām, lai pasargātu gados vecākas sievietes no nabadzības riska;

5.

norāda uz to, cik svarīgi ir veikt pasākumus, lai integrētu sievietes no vismazāk aizsargātām grupām, proti, imigrantes, mazākumkopienām piederīgas sievietes, sievietes ar invaliditāti, sievietes ar ļoti zemu izglītību, sievietes bez darba pieredzes, sievietes ieslodzījumā utt., lai nodrošinātu viņu tiesības uz pienācīgu dzīvi;

6.

aicina dalībvalstis veikt pasākumus, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu novecošanu, nepieļaujot pazemojumus, diskrimināciju vai jebkādu vardarbību pret vecāka gadagājuma sievietēm;

7.

norāda uz to, ka gados vecākas sievietes ir ekonomisks resurss un pieredzes fonds un viņas sniedz nozīmīgu atbalstu sabiedrībai un arī ģimenēm, kā apgādājamu cilvēku kopējas un arī padomdevējas darba jautājumos, jo viņām ir liela darba pieredze, un jo īpaši — viņas ir tās, kas palīdz saglabāt lauku vidi;

8.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt iniciatīvas, kas veicina ar jaunajām tehnoloģijām saistītās valodas un kultūras izpratni, lai dotu iespēju gados vecākām sievietēm pārvarēt digitālo plaisu un uzlabotu viņu sadarbības un saziņas iemaņas, kā arī spējas būt patstāvīgām un aizstāvēt savas intereses;

9.

aicina Komisiju un dalībvalstis ciešā sadarbībā ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu pabeigt pētījumu par to sieviešu stāvokli, kuras vecākas par 50 gadiem, jo īpašu uzmanību pievēršot viņu pieredzētajam darba tirgū, pieredzētajam kā aprūpes sniedzējām, kā arī par to, kā vīrieši un sievietes izmanto savu laiku, par veselības jautājumiem un citām problēmām, ar ko viņām jāsaskaras;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis Eiropas aktīvu vecumdienu un paaudžu solidaritātes gadā radīt tādus apstākļus, kas dotu iespējas un palīdzētu gados vecākām sievietēm palikt darba tirgū un/vai atgriezties tajā, lai tādējādi viņas varētu realizēt savu potenciālu darba tirgū un viņu tiesības tiktu ievērotas; aicina Komisiju un dalībvalstis arī īstenot pasākumus, kas mudinātu darba devējus uzlabot savu vienlīdzīgu iespēju politiku, lai tiktu novērsta diskriminējošā attieksme pret vecāka gadagājuma sievietēm, tādējādi nodrošinot gados vecākām darbiniecēm līdztiesīgu piekļuvi, piemēram, apmācībai, profesionālajai izaugsmei un profesionālās dzīves attīstībai;

11.

aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties izveidot visaptverošu, daudzdimensiju pieeju nodarbinātībai un sociālajai politikai, kurā ņemti vērā dzimumu līdztiesības un vecuma aspekti, lai nodrošinātu sieviešu nodarbinātību un sociālo integrāciju; aicina Komisiju un dalībvalstis veikt arī visaptverošu pārskatu par gados vecāku sieviešu paaudzi, kas jau dzīvo nabadzībā, un steidzami veikt attiecīgus efektīvus pasākumus, lai glābtu šīs sievietes no nabadzības;

12.

aicina dalībvalstis atbilstīgi vērsties pret tiem daudzajiem diskriminācijas veidiem, ar kuriem jāsaskaras gados vecākām sievietēm, meklējot iespējas iekļūt darba tirgū;

13.

aicina Komisiju tālāk izstrādāt un uzlabot precīzu, atbilstīgu un salīdzināmu, pa vecumiem un dzimumiem iedalītu Eiropas datu vākšanu un analīzi, kas jāreglamentē ar visiem spēkā esošajiem dalībvalstu datu aizsardzības tiesību aktiem, jo īpaši par gados vecāku sieviešu, tostarp imigranšu un sieviešu invalīdu, nodarbinātības un bezdarba līmeni, viņu (neapmaksātu) darbu savas ģimenes un radinieku aprūpes jomā, kā arī par to, cik procentuāli daudz ir apgādājamu gados vecāku cilvēku, kā arī par vecāka gadagājuma cilvēku ļaunprātīgu izmantošanu;

14.

atzinīgi vērtē to, ka dalībvalstis jau ir izpratušas, ka cēloņi un iemesli dzimumu nelīdztiesībai darba tirgū ir cieši saistīti ar dzīves cikla posmu, un uzsver, ka tādēļ ir jāveicina dzīves cikla pieeja nodarbinātībai; tomēr mudina dalībvalstis, lai atbilstīgi ar mērķtiecīgiem pasākumiem risinātu ar dzīves ciklu saistītās problēmas, aktīvas nodarbinātības politikā salīdzināt jaunāku un vecāku sieviešu neizdevīgo stāvokli ar tādu pašu vecuma grupu vīriešu stāvokli, un nerisināt jautājumus vienkārši attiecībā uz sievietēm un vīriešiem spēka gados;

15.

aicina dalībvalstis veikt labākās prakses apmaiņu par to, kā uzlabot gados vecāku sieviešu darba apstākļus, lai izveidotu viņām ilgtspējīgas un veselībai draudzīgas darba iespējas;

16.

mudina dalībvalstis iesaistīt vecākas sievietes mūžizglītības procesos un tālāk izstrādāt un atbalstīt elastīgas pārkvalifikācijas programmas, kas piemērotas vecākām sievietēm, ņemot vērā viņu īpašās vajadzības un prasmes, lai tādējādi veicinātu viņu nodarbinātības iespējas un palīdzētu nodrošināt neatkarīgu un aktīvu dzīvi, kā arī iespēju dalīties uzkrātajā pieredzē un zināšanās ar jaunākām paaudzēm;

17.

aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt, lai sieviešu neizdevīgais stāvoklis darba tirgū, jo īpaši aprūpes pienākumu dēļ, neradītu viņām problēmas ar pensijas vai citām sociālā nodrošinājuma tiesībām;

18.

mudina Komisiju un dalībvalstis, ja tas vēl nav izdarīts, nodrošināt, ka labklājības sistēmās tiktu veikta iemaksu periodu summēšana, kas dotu iespēju summēt iemaksas no apmaksātas nodarbinātības posmiem un pašnodarbinātības posmiem vai posmiem, kas uzskaitīti dažādos darbos;

19.

aicina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt un veicināt no dzimumu aspekta izvērtētas pensiju sistēmas, kas atbalstītu gados vecākas sievietes un aizsargātu viņas no paaugstinātā nabadzības riska, ņemot vērā pārtraukumus profesionālajā dzīvē aprūpes pienākumu dēļ, lai izvairītos no tā, ka rodas arvien jauni apgādājamie;

20.

aicina Komisiju un dalībvalstis nekavējoties veikt efektīvus pasākumus, lai veicinātu vienāda atalgojuma par vienādu darbu principu (piemēram, izmantojot obligātās darba novērtēšanas sistēmas un rīcības plānus līdztiesības jomā darba vietās), lai izskaustu darba samaksas atšķirības starp dzimumiem, kas arī var palīdzēt novērst pensiju starpību, lai samazinātu un beidzot arī novērstu nabadzības risku, kas skar galvenokārt gados vecākas sievietes;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pienācīgus politikas virzienus, lai nodrošinātu darba, ģimenes un privātās dzīves līdzsvarotību un integrētu novecošanas dimensiju visos attiecīgos politikas virzienos, izmantojot integrētu pieeju vecuma jautājumiem, kurā ņemti vērā dažādi dzīves periodi; aicina Viļņā izvietoto Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu izstrādāt nepieciešamo ietekmes novērtējumu un pētījumus;

22.

aicina Komisiju un dalībvalstis pilnībā un efektīvi izmantot spēkā esošos ES instrumentus un programmas, tostarp Eiropas Sociālo fondu un Eiropas Reģionālās attīstības fondu, lai palielinātu vecāku sieviešu līdzdalību darba tirgos un vērstos pret vecāku sieviešu diskrimināciju visās jomās;

23.

lūdz dalībvalstis veicināt vecāku sieviešu aktīvu līdzdalību uzņēmējdarbībā, pamudinot un atbalstot sievietes, kuras sāk uzņēmējdarbību, un atvieglojot sievietēm pieeju finansējumam, jo īpaši mikrokredītu jomā, kā arī veicināt sieviešu un vīriešu vienlīdzīgu pārstāvību ekonomisko lēmumu pieņemšanas struktūrās, tostarp uzņēmumu valdēs;

24.

aicina dalībvalstis mudināt uzņēmumus savā politikā, jo īpaši personāla politikā, integrēt novecošanās pārvaldības principus un instrumentus, pieņemt „vecākiem cilvēkiem labvēlīgu” un „dzimumu aspektu vērā ņemošu” darba vietu politiku, vairāk atzīt gados vecāku darbinieču uzkrātās zināšanas un pieredzi, kā arī izstrādāt uzticamu, pārredzamu informēšanas politiku, kas dotu iespēju gados vecākiem darba ņēmējiem sagatavoties pensijai, pilnībā pārzinot savu situāciju; turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot procedūras to darba devēju sodīšanai, kas diskriminē gados vecākas darbinieces; vērš uzmanību uz to, ka šie politikas virzieni būtu jāiekļauj Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktā;

25.

aicina dalībvalstis aktīvāk rīkoties, lai palīdzētu risināt to ģimeņu vajadzības, kuras ir atbildīgas par apgādājamām personām, un aicina Komisiju turpināt atbalstīt aprūpes struktūru veidošanu, izmantojot struktūrfondus;

26.

prasa dalībvalstīm veicināt kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanu, tostarp vecu cilvēku aprūpes mājās nodrošināšanu, garantēt šādu kvalitatīvu aprūpes pakalpojumu pieejamību par pieņemamu samaksu, veicināt profesionālu aprūpes darbinieku darba vērtīguma atzīšanu, kā arī atbalstīt ģimenes, kas aprūpē apgādājamus vecus cilvēkus, piemēram, finansiāli kompensējot par viņu ieguldījumu un sniedzot padomus un apmācību, lai viņi varētu nodrošināt augstas kvalitātes neprofesionālu aprūpi;

27.

norāda, ka jānodrošina pietiekama un pienācīgi augsta līmeņa bērnu, gados vecāku cilvēku un citu apgādājamu cilvēku aprūpe, kura būtu jāpiedāvā par pieejamām cenām un pateicoties kurai, varētu turpināt pilna laika darbu, lai nodrošinātu, ka sievietes nebūtu spiestas pārtraukt, pamest vai priekšlaicīgi beigt savu profesionālo dzīvi tāpēc, ka jārūpējas par apgādājamiem cilvēkiem, kas no viņām atkarīgi;

28.

norāda uz to, ka šie aprūpes pakalpojumi bērniem un apgādājamiem cilvēkiem būtiski nodrošinātu darbavietas, kuras varētu ieņemt gados vecākas sievietes, kuru nodarbinātības līmenis patlaban ir viens no viszemākajiem;

29.

aicina dalībvalstis nodrošināt apmācību un spēju veidošanu, lai garantētu augstas kvalitātes aprūpes pakalpojumus un rastu risinājumus problēmām, kas saistītas ar veselības un aprūpes jomas darbinieku trūkumu, ko izraisījušas demogrāfiskās tendences;

30.

mudina dalībvalstis nodrošināt, ka arī vecvecāki un bērni, kas aprūpē savus vecākus, var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, atzīt apgādājamo personu aprūpi, vienlaikus apsverot iespējas paredzēt aprūpētāja atvaļinājumu un nodrošināt pakalpojumus, apmācību un konsultēšanu aprūpētājiem;

31.

ņem vērā to, ka bieži vien sievietes tuvu pensijas gadiem ir jau kļuvušas par vecmāmiņām; tomēr atzīst, ka sievietes, kurām tuvojas pensijas vecums nevar uzskatīt vienīgi par aprūpes sniedzējām; tādēļ prasa dalībvalstīm apsvērt iespējas izveidot tādu bērnu aprūpes nodrošinājumu, lai vecvecākiem, ja viņi to vēlas, būtu brīva izvēle iesaistīties cita veida darbībās;

32.

mudina dalībvalstis, finansējot iniciatīvas un shēmas, veicināt pilsoniskās sabiedrības iesaisti paaudžu sadarbības projektos, kas paredzēti vecākiem cilvēkiem;

33.

aicina dalībvalstis visos līmeņos veikt pasākumus, tostarp atbalstot NVO, lai risinātu jautājumus saistībā ar vecāku cilvēku īpašajām vajadzībām, jo īpaši attiecībā uz vecākām sievietēm, kuras dzīvo vienas, tādējādi mazinot viņu izolētību un apgādājamību un veicinot viņu līdztiesību, drošību un labklājību;

34.

lūdz dalībvalstis apsvērt dažādu izmitināšanas iespēju izpēti un atbalstu kopīga dzīvesveida grupām un organizācijām, lai novērstu vecāku sieviešu izolētību un radītu labvēlīgus apstākļus paaudžu solidaritātei;

35.

atzīst to, ka gados vecākām sievietēm vajadzētu būt cieņpilnai iespējai izvēlēties, kā viņas vēlas dzīvot — vienas, vai ar kādu kopā;

36.

aicina Komisiju un dalībvalstis atzīt dzimuma dimensiju veselības jomā kā būtisku ES veselības politikas virzienu daļu un tāpēc lūdz Komisijai un dalībvalstīm ES un valstu veselības jomas politikas virzienos vēl vairāk censties pieņemt duālu stratēģiju ar integrētu pieeju dzimumu līdztiesībai un vecuma jautājumiem, kā arī dzimumu līdztiesības aspektam specifiskiem pasākumiem;

37.

mudina Komisiju un dalībvalstis atzīt to, cik svarīga ir dzimumam un vecumam specifiska ārstēšana un paliatīvā veselības aprūpe; aicina dalībvalstis izvērst pētījumus par dzimumiem specifiskām slimībām, tostarp pētījumus par šo slimību cēloņiem, iespējamo profilaksi un ārstēšanu;

38.

atzīst, cik izšķiroši svarīgs veselības aprūpē ir skrīnings un profilaktiska ārstēšana, un mudina Komisiju izmantot atvērtās koordinācijas metodi, lai nodrošinātu viedokļu apmaiņu, veicinātu skrīninga sistēmu saskaņošanu visā ES un noteiktu paraugprakses, un izstrādātu pamatnostādnes;

39.

atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu centienus nodrošināt brīvu piekļuvi dzimumspecifisku slimību profilakses pasākumiem un mudina tās dalībvalstis, kas to vēl nedara, veicināt profilaktisko veselības aprūpi vecākām sievietēm, nodrošinot, piemēram, viegli pieejamas un regulāras mamogrāfijas, kā arī dzemdes kakla uztriepes testus, atcelt vecuma ierobežojumus tādiem profilaktiskiem pasākumiem, kā krūts vēža skrīnings, kā arī veicināt izpratni par skrīninga nozīmību;

40.

mudina dalībvalstis vēl pastiprināt centienus pieņemt stratēģiju dzimumu līdztiesības aspektu iekļaušanai veselības aprūpes politikā un nodrošināt gan sievietēm, gan vīriešiem, īpaši gados vecākiem cilvēkiem un tiem, kurus ietekmē vairāki nelabvēlīgi faktori, vienlīdzīgu piekļuvi pieejamai veselības aprūpei un ilgtermiņa aprūpei;

41.

mudina Komisiju un dalībvalstis izstrādāt pasākumus, kas nodrošinātu labāku veselības aizsardzību un drošību darbā, tādējādi saglabājot darbspēju un iespējas darbiniekiem un dodot ieguldījumu veselības uzlabošanai vecumdienās;

42.

aicina Komisiju un dalībvalstis cīnīties pret visa veida vardarbību pret vecākām sievietēm, atzīstot, ka šīs problēmas apjomi netiek pienācīgi izprasti, cīnoties pret sabiedrībā iesīkstējušiem stereotipiem, un nodrošinot, ka palīdzības sniedzēji var ņemt vērā gados vecāku vardarbības upuru īpašās vajadzības, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek ievērotas cilvēktiesības un panākta dzimumu līdztiesība, un pilnvērtīgi tiktu izmantota programma „Daphne”;

43.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

22.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 51/17

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 67. pantu un 81. panta 2. punkta g) apakšpunktu,

—

ņemot vērā tā 2008. gada 23. aprīļa nostāju attiecībā uz Padomes kopējo nostāju, lai pieņemtu direktīvu par noteiktiem starpniecības aspektiem civillietās un komercjautājumos (1),

—

ņemot vērā uzklausīšanas sanāksmes, ko Juridiskā komiteja rīkoja 2006. gada 20. aprīlī, 2007. gada 4. oktobrī un 2011. gada 23. maijā,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 21. maija Direktīvu 2008/52/EK par konkrētiem mediācijas aspektiem civillietās un komerclietās (2),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu un 119. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu (A7-0275/2011),

A.

tā kā viens no galvenajiem Eiropas Savienības mērķiem, īstenojot brīvības drošības un tiesiskuma telpas izveides politiku, ir garantēt labāku tiesas pieejamību; tā kā šajā kontekstā jēdzienam „tiesas pieejamība” cita starpā vajadzētu nozīmēt arī to, ka fiziskām personām un uzņēmumiem ir pieejams atbilstošs strīdu izšķiršanas process;

B.

tā kā Direktīvas 2008/52/EK mērķis ir veicināt strīdu izšķiršanu ar izlīgumu, šajā nolūkā rosinot izmantot starpniecību un nodrošinot līdzsvarotu starpniecības un tiesā īstenojamās jurisdikcijas savstarpējo attiecību;

C.

tā kā šajā direktīvā ir noteikti kopīgi principi jo īpaši attiecībā uz civilprocesa aspektiem, tā cenšoties nodrošināt, lai starpniecība kā stabila alternatīva tradicionālajam sacīkstes procesam būtu vieglāk pieejama un lai puses, kuras Eiropas Savienībā izmanto starpniecību, varētu rīkoties saskaņā ar prognozējamiem tiesību pamataktiem;

D.

tā kā līdztekus prognozējamībai direktīvas mērķis ir izveidot pamatu, kas saglabā galveno starpniecības priekšrocību, proti, elastību; tā kā dalībvalstīm, izstrādājot savus tiesību aktus un ieviešot direktīvu, jāvadās pēc šīm divām prasībām,

E.

tā kā Direktīva 2008/52/EK ir piesaistījusi kaimiņvalstu interesi un tai ir bijusi skaidra ietekme uz līdzīgu tiesību aktu izstrādi dažās no šīm valstīm,

F.

tā kā dalībvalstīm atbilstība šai direktīvai jānodrošina līdz 2011. gada 21. maijam, izņemot 10. pantu, kura noteikumu izpildes termiņš bija 2010. gada 21. novembris; tā kā vairākums dalībvalstu jau ir paziņojušas, ka īstenošanas process ir pabeigts vai tiks pabeigts noteiktajā termiņā, un tikai dažas dalībvalstis — Čehijas Republika, Austrija, Somija un Zviedrija — vēl nav ziņojušas par to, ka ir nodrošināta atbilstība direktīvas noteikumiem;

G.

tā kā Eiropas Parlaments uzskata, ka ir svarīgi pārbaudīt, kā dalībvalstis ir īstenojušas šo tiesību aktu, jo vēlas uzzināt, ko par to domā personas, kuras nodarbojas ar starpniecību, un arī tie, kas šo pakalpojumu izmanto, kā arī noskaidrot, vai starpniecības procesu varētu uzlabot un kā to varētu izdarīt;

H.

tā kā šajā nolūkā galvenās reglamentējošās darbības, ko veikušas dalībvalstis, ir pamatīgi jāizvērtē, lai apzinātu labu praksi un secinātu, kā turpmāk rīkoties Eiropas līmenī,

I.

tā kā Komisijas apstiprinātais Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns (COM(2010)0171) paredz 2013. gadā izdot paziņojumu par Starpniecības direktīvas īstenošanu,

J.

tā kā ir vērts apsvērt to, kā dalībvalstis ir īstenojušas Starpniecības direktīvas pamatnoteikumus attiecībā uz iespēju pašām tiesu iestādēm aicināt puses izmantot starpniecību (5. pants), attiecībā uz konfidencialitātes garantēšanu (7. pants), starpniecības rezultātā panāktu izlīgumu izpildi (6. pants), kā arī starpniecības ietekmi uz noilgumu un noilguma termiņiem (8. pants),

K.

tā kā Komisija savā 2011. gada darba programmā iekļāvusi likumdošanas iniciatīvu par strīdu alternatīvu risināšanu,

1.

konstatē, ka direktīvā noteiktā prasība garantēt konfidencialitāti dažu dalībvalstu tiesību aktos jau ir bijusi spēkā — Bulgārijas Civilprocesa kodeksā ir noteikts, ka starpnieki var atteikties sniegt liecību par strīdu, ko tie šķīruši; līdzīgi noteikumi ir iekļauti arī starpniecību reglamentējošos Francijas un Polijas tiesību aktos; norāda, ka dalībvalstīm ir atšķirīgas pieejas — Itālija ir noteikusi stingras prasības attiecībā uz starpniecības procesu konfidencialitāti, turpretim attiecīgajos noteikumos, kas starpniecībai tiek piemēroti Zviedrijā, ir paredzēts, ka konfidencialitāte netiek garantēta automātiski un ka pusēm ir jāvienojas par konfidencialitātes ievērošanu; uzskata, ka būtu vajadzīga saskaņotāka pieeja;

2.

konstatē, ka atbilstoši direktīvas 6. pantam vairākumā dalībvalstu ir spēkā kārtība, ar kuru saskaņā starpniecības procesā panākti izlīgumi ir izpildāmi tieši tāpat kā tiesas lēmumi; norāda, ka tas tiek panākts, iesniedzot izlīguma dokumentu tiesai vai to apliecinot pie notāra, un, šķiet, ka dažu valstu likumdevēji izvēlas pirmo risinājumu, turpretim daudzās dalībvalstīs likums pieļauj arī notariālu apstiprināšanu — piemēram, Grieķijā un Slovēnijā ar likumu ir noteikts, ka starpniecībā panāktu izlīgumu par izpildāmu var atzīt tiesu iestādes, bet Nīderlandē un Vācijā izlīgumus var atzīt par izpildāmiem kā notariālus aktus, un citās dalībvalstīs, tostarp Austrijā, tos var atzīt par izpildāmiem kā notariālus aktus, kaut gan attiecīgajos valstu tiesību aktos tas nav skaidri norādīts; aicina Komisiju nodrošināt, lai visas dalībvalstis, kas vēl nav pārņēmušas direktīvas 6. pantu, to nekavējoties izdarītu;

3.

uzskata, ka 8. pants par starpniecības ietekmi uz noilgumu un noilguma termiņiem ir būtiski svarīgs, jo tas nodrošina, ka pusēm, kas strīda izšķiršanai izvēlas starpniecības procesu, pēc attiecīgā starpniecības laikposma beigām nav liegta iespēja sniegt prasību tiesā; konstatē, ka pret šo noteikumu dalībvalstīm, šķiet, nav nopietnu iebildumu;

4.

norāda, ka dažas dalībvalstis papildus direktīvas pamatprasībām divās jomās ir izvēlējušās stingrāku reglamentāciju, proti, paredzot finansiālus stimulus, kas veicina starpniecības izmantošanu, un nosakot obligātas starpniecības prasības; atzīmē, ka šādas valstu iniciatīvas palīdz padarīt strīdu atrisināšanu daudz efektīvāku un samazina tiesu darba slodzi;

5.

apstiprina — saskaņā ar 5. panta 2. punktu dalībvalstis var noteikt, ka starpniecības izmantošana ir obligāta vai ka uz starpniecības izmantošanu attiecas veicinoši līdzekļi vai sankcijas, ko piemēro pirms vai pēc tiesvedības sākuma, ja vien tas neliedz attiecīgajām pusēm iespēju celt prasību tiesā;

6.

konstatē, ka dažas Eiropas valstis ir īstenojušas vairākas iniciatīvas, nodrošinot finansiālus stimulus pusēm, kuras izšķiras par lietu nodošanu starpniecībai — Bulgārijā pusēm ir tiesības saņemt atpakaļ 50 % no jau samaksātas valsts nodevas par tiesā celtu prasību, ja tās veiksmīgi ir panākušas izlīgumu starpniecības procesā, un Rumānijas tiesību aktos ir noteikts, ka tiesas nodeva tiek atmaksāta pilnā apmērā, ja starpniecības procesā tiek izšķirts juridisks strīds, par kuru celtā prasība tiesā vēl nav izskatīta; norāda, ka līdzīgi noteikumi ir iekļauti arī Ungārijas tiesību aktos un ka Itālijā nevienam starpniecības un izlīguma dokumentam netiek piemērotas zīmognodevas vai citas maksas;

7.

konstatē, ka papildus finansiāliem stimuliem dažas dalībvalstis, kuru tiesu iestādes ir pārslogotas, ir izvēlējušās noteikt obligātu starpniecības izmantošanu; norāda, ka šādos gadījumos prasību nevar celt tiesā, kamēr puses vispirms nav mēģinājušas panākt izlīgumu starpniecības ceļā;

8.

norāda, ka spilgtākais piemērs ir Itālijas Normatīvais dekrēts Nr. 28, ar kuru šādi iecerēts mainīt tiesību sistēmu pašos pamatos un atvieglot Itālijas tiesu darbu, kuru pārslodze ir vispārzināma, samazinot tiesā izskatāmo lietu skaitu un deviņu gadu laikposmu, kas vidēji vajadzīgs galīgai civillietas iztiesāšanai; konstatē, ka praktizējošo juristu nelabvēlīgā reakcija nepārsteidz — tie ir apstrīdējuši šo dekrētu tiesā un pat sākuši streikot;

9.

norāda — lai gan pretrunīgi vērtēta, tomēr to dalībvalstu rīcība, kuras savos tiesību aktos papildus Starpniecības direktīvas pamatprasībām ir noteikušas stingrāku reglamentāciju, šķiet, ir ļāvusi tām sasniegt svarīgus rezultātus, sekmējot ārpustiesas strīdu izšķiršanu civillietās un komerclietās; konstatē — jo īpaši Itālijā, Bulgārijā un Rumānijā sasniegtie rezultāti liecina, ka starpniecība var būt ekonomiska un ātra ārpustiesas strīdu izšķiršanas kārtība, kas tiek īstenota atbilstoši pušu vajadzībām;

10.

konstatē, ka, nosakot obligātu starpniecības izmantošanu, Itālijas tiesību sistēmā, šķiet, ir sasniegts mērķis — mazināt tiesu pārslodzi; tomēr uzsver, ka starpniecība jāveicina kā dzīvotspējīgs, lēts un ātrāks tiesas spriešanas veids nekā tiesas process ar savu piespiedu raksturu;

11.

atzinīgi vērtē Bulgārijas likumā par starpniecību noteikto finansiālo stimulu sekmīgu piemērošanu; tomēr atzīst — rezultāti ir panākti, arī pateicoties tam, ka Bulgārijas tiesību sistēmā jau krietnu laiku ir bijusi noturīga interese par starpniecību un profesionāli starpniecības pakalpojumi ir bijuši pieejami kopš 1990. gada, turklāt Strīdu izšķiršanas centrs (kurā starpniecības profesionāļi strādā maiņās) kopš 2010. gada ik dienu ir sniedzis bezmaksas starpniecības pakalpojumus un informāciju pusēm, kuru lieta tiesā vēl nav izskatīta; norāda, ka Bulgārijā starpniecība izmantota divās trešdaļās tiesas lietu, turklāt puse no šīm lietām starpniecības procesā ir veiksmīgi izbeigtas;

12.

atzinīgi vērtē arī sekmes, kas gūtas, īstenojot Rumānijas likumu par starpniecību — papildus tam, ka ir nodrošināti finansiāli stimuli, ir izveidota Starpniecības padome, kas ir valsts iestāde starpniecības prakses jautājumos un darbojas kā patstāvīga, autonoma juridiskā persona; šī padome strādā, lai popularizētu starpniecības darbību, izstrādātu mācību standartus, sagatavotu mācību kursu pasniedzējus, izsniegtu dokumentus, kuri apliecina starpnieku profesionālo kvalifikāciju, pieņemtu ētikas kodeksu un sagatavotu priekšlikumus papildu tiesību aktu pieņemšanai;

13.

ņemot vērā visu iepriekšminēto, uzskata — kopumā dalībvalstis ir nodrošinājušas to, lai Direktīva 2008/52/EK līdz 2011. gada 21. maijam būtu īstenota, un, kaut arī dalībvalstis veic atšķirīgas reglamentējošās darbības un dažas valstis nedaudz atpaliek no pārējām, galvenais ir tas, ka vairākums dalībvalstu ir ne vien nodrošinājušas atbilstību direktīvai, bet faktiski noteikušas augstākas prasības par direktīvā paredzētajām;

14.

uzsver, ka puses, kas vēlas panākt savas lietas atrisināšanu drīzāk darbosies kopā nekā viena pret otru; ir pārliecināta, ka tādēļ šīs puses bieži ir gatavākas aplūkot otras puses viedokli un pievērsties strīda būtībai; uzskata, ka šāda attieksme bieži dod papildu labumu, proti, saglabā tādas pušu attiecības, kādas tās bijušas pirms strīda, un tas ir īpaši svarīgi ģimenes lietās, kur iesaistīti bērni;

15.

mudina Komisiju savā nākamajā Paziņojumā par Direktīvu 2008/52/EK iztirzāt arī jomas, uz kurām dalībvalstis izvēlējušās attiecināt direktīvu, paplašinot tās iecerēto tvērumu;

16.

uzsver, ka alternatīvie strīdu atrisināšanas paņēmieni ir patērētājam labvēlīgi, jo piedāvā apstākļiem pielāgotu praktisku risinājumu; tāpēc aicina Komisiju drīz nākt klajā ar likumdošanas iniciatīvu par strīdu alternatīvo atrisināšanu;

17.

norāda, ka starpniecības procesā rastos un pušu starpā izstrādātos risinājumi nevarētu sniegt tiesnesis vai zvērināto tiesa; tādēļ ir pārliecināts, ka starpniecība drīzāk sniegs savstarpēji pieņemamu, abpusēji izdevīgu risinājumu; norāda, ka tāpēc šādu vienošanos drīzāk pieņems, un starpniecības ceļā panāktas vienošanās parasti izpilda;

18.

uzskata, ka jāpalielina izpratne un zināšanas par starpniecību, un aicina uz turpmāku rīcību, lai izglītotu, attīstītu izpratni par starpniecību, rosinātu uzņēmumus izmantot starpniecību, detalizētu prasības tiem, kas vēlētos apgūt starpnieka profesiju;

19.

uzskata, ka dalībvalstu iestādes jārosina izstrādāt programmas, lai sniegtu atbilstīgas zināšanas par strīdu alternatīvu atrisināšanu; uzskata, ka šīs darbības jāsaista ar galvenajām starpniecības priekšrocībām: izmaksām, veiksmīgu risinājumu īpatsvaru un lietderīgi izmantotu laiku, un jāiesaista juristi, uzņēmumi, sevišķi MVU, un zinātnieki;

20.

atzīst, ka ir svarīgi noteikt kopējus standartus starpnieka profesijas novērtēšanai, lai visur Eiropas Savienībā veicinātu kvalitatīvāku starpniecības darbību, nodrošinātu augstu arodizglītības un akreditācijas līmeni;

21.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu parlamentiem.

22.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 51/21

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 2. februāra paziņojumu „Aktuālo jautājumu risināšana preču tirgu un izejvielu jomā” (COM(2011)0025),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 4. novembra paziņojumu „Izejvielu iniciatīva — apmierināt pamatvajadzības izaugsmei un nodarbinātībai Eiropā” (COM(2008)0699),

—

ņemot vērā Uzņēmējdarbības un rūpniecības ģenerāldirektorāta darba grupas izejvielu nodrošinājuma jomā apakšgrupas ziņojumu „Eiropas Savienībai būtiskās izejvielas” (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu „Resursu ziņā efektīva Eiropa — pamatiniciatīva saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020” (COM(2011)0021),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 8. marta paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” (COM(2011)0112/4),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 28. oktobra paziņojumu „Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam — prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (COM(2010)0614),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. novembra paziņojumu „Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Inovācijas savienība” ” (COM(2010)0546),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu „Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises — Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612),

—

ņemot vērā 2011. gada 9. marta rezolūciju „Rūpniecības politika globalizācijas laikmetā” (2),

—

ņemot vērā 2011. gada 3. februāra rezolūciju par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem (3),

—

ņemot vērā 2010. gada 16. jūnija rezolūciju par ES 2020 (4),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta norādes par tādu minerālu ieguvi, kas nav saistīti ar enerģijas ražošanu, un par Natura 2000 (5),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu, kas pievienots Komisijas 2008. gada 4. novembra paziņojumam „Izejvielu iniciatīva — apmierināt pamatvajadzības izaugsmei un nodarbinātībai Eiropā” (COM(2008)0699) (SEC(2008)2741),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Tirdzniecības ģenerāldirektorāta 2009. gada ziņojumu par politiku izejvielu jomā (6),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāta pētījumu par vides un konkurētspējas savstarpējo saistību (7),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 10. novembra Zaļo grāmatu „ES attīstības politika iekļaujošas izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības atbalstam — ES attīstības politikas ietekmes palielināšana” COM(2010)0629),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 10. novembra paziņojumu par ES un Āfrikas attiecību nostiprināšanu (COM (2010)0634),

—

ņemot vērā gaidāmo Komisijas paziņojumu par tirdzniecību un attīstību,

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 15. septembra paziņojumu „Attīstības politikas saskaņotība — politikas sistēmas izveide Eiropas Savienības kopējas pieejas ieviešanai” (COM(2009)0458),

—

ņemot vērā 2010. gada 18. maija rezolūciju par ES attīstības politikas saskaņotību un jēdzienu „oficiāla attīstības palīdzība plus” (8),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par korporatīvās sociālās atbildības klauzulu iekļaušanu starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (9),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 10. marta secinājumus par aktuālo jautājumu risināšanu izejvielu un preču tirgu jomā,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (Lisabonas līgums) 20. pantu, kurā tiek atkārtoti apstiprināts, ka ES īstenotajā politikā ir ņemti vērā sadarbībai attīstības jomā noteiktie mērķi, kas varētu ietekmēt jaunattīstības valstis,

—

ņemot vērā pašreiz notiekošo Dohas sarunu kārtu,

—

ņemot vērā Āfrikas un ES 2007. gada kopīgo stratēģiju un Tripoles deklarāciju, kuru pieņēma 3. Āfrikas un ES augstākā līmeņa sanāksmē, kas notika 2010. gada 29.– 30. novembrī,

—

ņemot vērā PTO patlaban to izskatāmo lietu par deviņām izejvielām, kuru pret Ķīnu iesniedza ES, ASV un Meksika,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Ārlietu komitejas, Attīstības komitejas, Starptautiskās tirdzniecības komitejas un Lauksaimniecības komitejas atzinumus (A7–0288/2011),

A.

tā kā, lai virzītos uz zemas oglekļa emisijas ekonomiku un saglabātu konkurētspēju, ES ir nepieciešams spēcīgs rūpnieciskais pamats, kas ir ļoti atkarīgs no atbilstošas apgādes ar izejvielām, vienlaicīgi nodrošinot, ka šīs apgādes nekaitē videi;

B.

tā kā administratīvo procedūru sarežģītība un koordinācijas trūkums starp pārvaldēm par vairākiem gadiem aizkavē atļaujas saņemšanu derīgo izrakteņu resursu izmantošanai un tā kā šāda aizkavēšanās ir pārmērīga, palielina ieguldījuma kapitāla izmaksas un no tirgus izslēdz mazus un vidējus uzņēmumus;

C.

tā kā visā pasaulē pakāpeniski pieaug pieprasījums pēc izejvielām, jo īpaši pēc „tehnoloģiju metāliem”;

D.

tā kā ES dalībvalstīm, Austrālijai un Amerikas Savienotajām Valstīm ir iespēja attīstīt savu būtisko izejvielu, parasto metālu un retzemju metālu ieguvi;

E.

tā kā, jaunajām tehnoloģijām attīstoties, turpinās pieprasījuma pieaugums pēc šo rūpniecības nozaru attīstībai izšķiroši svarīgiem resursiem;

F.

tā kā starptautiskais piedāvājums ir daļēji ierobežots eksporta kvotu dēļ, kā arī cenas pieaug līdz vēl nepieredzēti augstam līmenim;

G.

tā kā ražošanas nozarē materiālu izmaksas, kas ir daļa no kopējām ražošanas izmaksām, ir ievērojami lielākas par izmaksām, kuras saistītas ar darba ņēmēju atalgojumu, un tā kā visās nozarēs materiālu izmaksu pieaugšanas tendenci vismaz vidējā termiņā, visticamāk, nevarēs mainīt;

H.

tā kā tirgi tikai iegūst no taisnīgiem un līdzvērtīgiem konkurences apstākļiem;

I.

tā kā pieaugoša konkurence izejvielu jomā var saasināt starptautiskās attiecības un izraisīt konfliktus resursu dēļ;

J.

tā kā ar izejvielām saistītie sarežģījumi var pavērt iespējas jaunām novatoriskām partnerībām un savstarpēji izdevīgai sadarbībai starp ES un trešām valstīm;

K.

tā kā daudzās jaunattīstības valstīs nedemokrātisku režīmu, krāpšanas, korupcijas vai bruņotu konfliktu dēļ dabas resursi netiek izmantoti un tādējādi iedzīvotājiem netiek nodrošināti ieguvumi;

L.

tā kā Komisijas ierosinātās darbības resursu efektivitātes un otrreizējās pārstrādes veicināšanai lielākoties aprobežojas ar vērtējumiem par to, ko varētu darīt, tā vietā, lai pieņemtu konkrētus pasākumus, un tādēļ šīs darbības ir nepietiekamas, lai sasniegtu izvirzītos mērķus;

M.

tā kā Komisija ir paziņojusi, ka spēkā esošo tiesību aktu par atkritumiem īstenošana un izpilde ir būtiska, lai Eiropā veicinātu efektīvāku resursu izmantošanu;

N.

tā kā, pieaugot vērtīgo materiālu, jo īpaši retzemju metālu, otrreizējai pārstrādei, ir nepieciešama intensīva demontāža;

O.

tā kā peļņu nesoša otrreizējā pārstrāde ir atkarīga no uzticamas un efektīvas klasifikācijas un šķirošanas tehnoloģijas, jo otrreiz pārstrādāto materiālu vērtību nosaka to frakcijas tīrības pakāpe;

P.

tā kā noturīgums, konkurētspēja un piegādes drošums ir tieši atkarīgs no efektivitātes palielināšanas un otrreizējās pārstrādes;

Q.

tā kā iepriekšējo desmitgažu laikā darbaspēka ražīgums ir attīstījies ātrāk nekā resursu produktivitāte, un aprēķini liecina, ka darbaspēka izmaksas veido 20 % un resursu izmaksas veido 40 % no produkta vērtības; tā kā tas nozīmē, ka ir nepieciešama ātra rīcība, lai uzlabotu resursu efektivitāti;

R.

tā kā ir absolūti svarīgi laicīgi un izlēmīgi rīkoties, īstenojot efektīvu stratēģiju un nodrošinot, ka ar Eiropas izejvielu iniciatīvu tiek sasniegti rezultāti,

1.

uzskata, ka Eiropai attiecībā uz izejvielām jārisina gan problēmas, gan arī tai tiek piešķirtas lielas iespējas; uzsver, ka pašreiz, kad visā pasaulē ārkārtīgi pieaug pieprasījums pēc izejvielām, ES ir iespējas gūt labumu, nostiprinot izejvielu piegādi un efektivitāti, tādējādi apmierinot ES rūpniecības un izejvielu nozares vajadzības; uzsver, ka godīgas piekļuves iespējai izejvielām un to cenu stabilitātei un pārredzamībai ir izšķiroša nozīme Eiropas rūpniecības attīstības iespēju un konkurētspējas veicināšanā un saglabāšanā; tā kā piekļuves un piegādes ierobežojumi, jo īpaši attiecībā uz būtiskām izejvielām, piemēram, retzemju metāliem, kā arī ievērojama cenu nepastāvība, var kavēt ES rūpniecības, jo īpaši MVU konkurētspēju, ekoefektivitāti un jauninājumu ieviešanas izredzes, atzinīgi vērtē to, ka Komisija 2008. gadā, izstrādājot izejvielu iniciatīvu, pievērsās jautājumam par izejvielu politiku, un kategoriski prasa Komisijai un dalībvalstīm pievērsties šīs iniciatīvas ātrai īstenošanai; uzskata, ka resursu politika un diplomātija resursu jomā ir ļoti svarīgas ES ne tikai, ņemot vērā starptautisko politiku un starptautisko tirdzniecību, bet arī kā transversāls jautājums, kas skar dažādas iekšpolitikas, kā arī ārpolitikas un drošības politikas jomas; aicina Komisiju pievērst šim un enerģētikas jautājumam vienlīdz lielu uzmanību; uzskata, ka šis ir arī viens no Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) uzdevumiem;

2.

uzskata, ka par saskaņotu un efektīvu ES diplomātiju ciešā koordinācijā ar Padomi un Parlamentu ir jāatbild EĀDD un attiecīgajiem Komisijas dienestiem, jo īpaši Tirdzniecības ĢD saistībā ar tirdzniecības jautājumiem; turklāt uzskata, ka izejvielu stratēģiskajai nozīmei būtu jāatspoguļojas EĀDD organizatoriskajā struktūrā un attiecīgo ES delegāciju personāla komplektēšanā; uzsver to nozīmi, kāda izejvielu jomā ir ES un dalībvalstu ārpolitikas koordinēšanai;

3.

aicina Komisiju atbilstošā mēra pievērsties preču tirgiem un izejvielu iniciatīvai, risinot šos jautājumus nošķirti, jo šīs divas jomas atšķiras pēc būtības un tām nepieciešami īpaši pasākumi, lai risinātu to atšķirīgās problēmas; uzsver to, ka pašreiz finanšu un preču tirgi ir savstarpēji vairāk saistīti nekā jebkad agrāk un ka preču cenu nepastāvību ir izraisījušas spekulācijas; norāda, ka izejvielu tirgu pareiza darbība nodrošinātu uzņēmumiem vajadzīgos stimulus izmantot resursus efektīvāk vai izmantot resursu aizstājējus, tos otrreiz pārstrādāt un turpināt ieguldīt tos pētniecības un izstrādes pasākumos aizstāšanas veicināšanai; tālab mudina Komisiju sekmēt izejvielu tirgu pareizu darbību, piemēram, turpinot pārskatīt Finanšu pakalpojumu tirgu direktīvu, lai nodrošinātu pārredzamāku tirdzniecību; uzsver, ka izejvielu iniciatīvas trīs pīlāri papildina cits citu, risinot ar izejvielām saistītos jautājumus un nodrošinot izejvielu piegādi ES; aicina Komisiju līdzsvarotā un saskaņotā veidā īstenot izejvielu stratēģiju, jo īpaši saistībā ar citām nozīmīgām Eiropas politikas jomām — rūpniecību, pētniecību, vidi, transportu un stratēģiju „Eiropa 2020”; šajā sakarībā jo īpaši norāda, cik svarīga loma ir stingrai inovāciju un rūpniecības politikai;

4.

atzinīgi vērtē Komisijas darbu būtisko izejvielu identificēšanā, kuras visas ir nozīmīgi „tehnoloģiju metāli” un jāņem vērā turpmākajos pasākumos; aicina Komisiju:

atgādina, ka attiecībā uz izejvielām un jo īpaši būtiskām izejvielām dažādu elementu deficīta pakāpe atšķiras, kā arī atšķiras šo elementu pieejamība, izmantošana, nepieciešamība apstrādāt un rezultātā — cenas dažādos piegādes ķēžu posmos, kas būtu jāapsver, veicot analīzi; turklāt vērš uzmanību uz izejvielu plūsmu loģistisko paradigmu daudzveidību kopējā tirgū;

5.

norāda, ka ne visos izejvielu tirgos procesi risinās vienādi un ka it īpaši lauksaimniecības nozares izejvielu tirgi lielā mērā ir pakļauti no gadalaikiem un klimata atkarīgiem faktoriem, un ka tādēļ tie prasa īpašu uzmanību;

6.

tālab aicina Komisiju sagatavot pētījumu par Eiropā ievestajām izejvielām, kurām, kaut arī tās netiek uzskatītas par būtiski svarīgām (piemēram, litijs, hafnijs un niķelis), tomēr ir stratēģiski svarīga nozīme Eiropas rūpniecības uzņēmumu vajadzību apmierināšanā un patēriņa preču ražošanā ar lielu pievienoto vērtību; pētījumā būtu arī jānovērtē mūsu rūpniecības uzņēmumu atkarība no šīm izejvielām un pasākumi, kas nodrošinātu to piegādi, un ar vidi saistītās izmaksas to iegūšanai, kā arī alternatīvas, kuras varētu paredzēt;

7.

atzinīgi vērtē to, ka plaša izejvielu diapazona uzskatījums, piemēram, dabiskais kaučuks, koksne un iežu granulējumi, ir iekļauts Komisijas paziņojumā; aicina Komisiju veikt analīzi par šo izejvielu pieejamību un iespējamo pieprasījumu pēc tiem un, pamatojoties uz šo analīzi, veikt attiecīgus pasākumus, ja tas ir nepieciešams un kad tas ir nepieciešams; konstatē, ka šis ziņojums koncentrējas uz stratēģiskajām un būtiskajam izejvielām;

8.

norāda uz to, ka efektīva izejvielu politikas pārvaldība ir būtisks faktors, lai nodrošinātu efektīvu izejvielu stratēģiju; norāda, ka efektīvā stratēģijā jāparedz nepārtraukts dialogs ar attiecīgajām ieinteresētajām pusēm; uzsver, ka nepieciešama cieša koordinācija un informācijas nodrošināšana starp Komisiju un Eiropas Parlamentu un arī starp dalībvalstīm; ierosina 2011. gadā izveidot augsta līmeņa starpdepartamentu darba grupu izejvielu jautājumos (kā tas ir Francijā un ASV), kurā ietilptu attiecīgie ģenerāldirektorāti, Kopīgais pētniecības centrs (KPC), Eiropas Vides aģentūra un Eiropas Ārējās darbības dienests, lai izstrādātu, uzraudzītu un pārskatītu politikas virzienus, tostarp nolīgumus par partnerību, nodrošinot stratēģisku saskaņotību un veicinot agrīnā brīdinājuma sistēmas izveidošanu, cita starpā attiecībā uz tirgus darbības traucējumiem un konfliktiem resursu dēļ, ka arī atbalstīt šo darba grupu ar uzraudzības grupu; aicina Komisiju izveidot ilgtermiņa Eiropas Izejvielu ceļvedi, kas paredzēts laikposmam 2050. gadam, kurā būtu noteikti nākotnes sasniegumi, apdraudējumi un iespējas izejvielu un būtisko izejvielu nozarēs un kas varētu palīdzēt Eiropas rūpniecības nozarēm, akadēmiskajām un pētniecības iestādēm iesaistīties ilgtermiņa plānošanā un ieguldījumu veikšanā; aicina Komisiju atbalstīt dalībvalstis, lai tās izstrādātu savas izejvielu stratēģijas, un sekmēt koordināciju un labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, tostarp arī ārējās dimensijas jautājumos; ierosina, ka gaidāmo paziņojumu par enerģētikas ārējo dimensiju varētu izmantot kā iestrādi;

9.

uzstāj, lai Eiropas Parlaments tiktu regulāri informēts par izejvielu, kas nav saistītas ar enerģijas ražošanu, attīstību saistībā ar izejvielu iniciatīvu un par šīs iniciatīvas mērķu īstenošanu, iesniedzot Parlamentam ikgadēju progresa ziņojumu, kurā cita starpā īpaša uzmanība būtu pievērsta arī politikas vienotībai attiecībā uz tirdzniecību, attīstības un vides politikai un ietekmei uz sociālo jomu, kā arī datiem par būtiskām izejvielām;

10.

norāda, ka to problēmu pārvarēšana, kas saistītas ar izejvielām, sniedz arī iespējas atdzīvināt ES rūpniecisko pamatu, tehnoloģiskās iespējas un zinātību, kā arī palielināt konkurētspēju un stabilu kvalificētu nodarbinātību, izstrādājot vērienīgu rūpniecisko jauninājumu stratēģiju; norāda, ka neatkarīgi no tā, cik svarīga ir efektīva tirdzniecības politika un pašu resursu izmantošana, laba izejvielu pārvaldība un paaugstināta efektivitāte, atkārtota izmantošana, enegoefektīvāka otrreizēja pārstrāde, resursu taupīgāka izmantošana, tostarp attiecīgā gadījumā nodrošinot ražojumu uzlabotas kvalitātes standartus un ievērojot principu par ražojumu ilgāku izmantošanu, kā arī videi nekaitīgu tehnoloģiju izmantošana būs galvenie faktori, kas noteiks konkurētspēju, noturīgumu un piegādes nodrošinājumu vidēja termiņā un ilgtermiņā; uzskata, ka jebkurai iniciatīvai šajā sakarībā būtu jābalstās uz pamatīgiem ietekmes novērtējumiem, kuros galvenā uzmanība būtu pievērsta iespējamai ietekmei uz vidi, sociālo jomu un konkurētspēju; uzsver, ka ir būtiski konsekventi piemērot juridiski saistošo Eiropas atkritumu hierarhiju, kas izklāstīta Atkritumu pamatdirektīvā un kurā par prioritāru noteikta atkritumu rašanās novēršana, atkārtota izmantošana un otrreizēja pārstrāde, kam seko reģenerācija un apglabāšana; atzīmē, ka Komisijai ir jāatbalsta sociālie jauninājumi, dzīvesveida pārmaiņas un jaunas koncepcijas, piemēram, ekonoma, ķimikāliju noma un kopīga izmantošana;

11.

norāda, ka zemāks patēriņa līmenis, atkritumu radīšanas novēršana un atkārtota izmantošana ir būtiski komponenti pārejai uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku;

12.

ierosina Komisijai veikt vispārēju pētījumu par nomas modeļiem ekonomikā kā alternatīvām preču īpašumam un to ietekmi uz izejvielu izmantošanu un reģenerēšanu; uzsver, ka šajā sakarībā galvenais uzdevums ir informētības veicināšana;

13.

uzsver, ka nepieciešams strādāt pie tā, lai atdalītu ekonomisko izaugsmi no resursu pieaugošas izmantošanas, kas turklāt palīdzēs samazināt relatīvo atkarību no importa; norāda, cik nozīmīgi ir izveidot izejvielu stratēģiju plašākā klimata pārmaiņu kontekstā; tāpēc atzinīgi vērtē Komisijas plānoto pamatiniciatīvu resursu efektīvas izmantošanas jomā; aicina Komisiju identificēt šķēršļus, kas traucē palielināt resursu produktivitāti (tostarp tehniskos šķēršļus, izmaksas utt.), un inkorporēt un novērtēt vidēja termiņa un ilgtermiņa resursu efektivitātes uzlabošanas mērķus, kas atspoguļo vajadzību samazināt ES atkarību no izejvielu importa, jo ES izejvielu imports uz vienu iedzīvotāju ir vislielākais pasaulē; lai objektīvi novērtētu progresu un noteiktu līdzības ar citām valstīm, lūdz Komisiju izstrādāt ticamāku metodiku resursu efektivitātes novērtēšanai, ņemot vērā Eirostata darbu šajā jomā, kā arī Eiropas Parlamenta nesen pasūtīto pētījumu par šo tēmu;

14.

atzinīgi vērtē regulējuma un rādītāju izstrādi, piemēram, Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomikas (TEEB) novērtēšanai; mudina Komisiju veicināt un stimulēt šo instrumentu izstrādi un to piemērošanu;

15.

uzskata, ka nodoklis par derīgo izrakteņu resursiem nav piemērots līdzeklis, lai palielinātu resursu izmantošanas efektivitāti, kaut arī aicina Komisiju uzdot veikt pētījumu par to, kādas sekas rada nodoklis, ko uzliek par ūdens un zemes izmantošanu, īpašu uzmanību pievēršot iespējamām, neparedzētām sekām attiecībā uz saimniecisko darbību un atjaunīgās enerģijas ražošanu ES;

16.

aicina Komisiju, balstoties uz ietekmes novērtējumu, nopietni apsvērt piemērot ekodizaina pieeju arī izejvielām, izvērtēt jauna regulējuma ieviešanas iespēju, sadarboties ar standartizācijas struktūrām, novērtēt, vai būtu lietderīgi saistībā ar resursu efektīvu izmantošanu piemērot vispopulārāko programmu, nostiprināt konsultatīvos dienestus resursu efektīvas izmantošanas jomā, jo īpaši MVU vajadzībām, piemēram, nostiprinot šādas programmas Eiropas Konkurētspējas un jauninājumu izpildaģentūrā (EACI); aicina Komisiju atbalstīt MVU šajā jomā, veicinot labākās prakses apmaiņu starp dalībvalstīm, nodrošinot pieeju attiecīgajai pētniecības jomai 7. Pamatprogrammas un turpmāko ES pētniecības programmu ietvaros; aicina uzņēmumus izmantot vides pārvaldības un audita sistēmu (EMAS) vai ISO standartus; aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot publisko iepirkumu, lai atbalstītu resursu izmantošanas ziņā efektīvus ražojumu un ražojumus, kuros izmantotas otrreiz pārstrādātas izejvielas, nodrošinot šo izejvielu drošu un pārredzamu otrreizējo pārstrādi to dzīves cikla beigās; norāda, ka otrreizējā pārstrādē nozīme ir gan kvantitātei, gan kvalitātei; tādēļ uzsver ražojuma tāda dizaina nozīmi, kas veicinātu tā otrreizēju pārstrādi; uzsver, ka būtu vērtīgi ražojuma informācijā un ekomarķējumā iekļaut datus par resursu izmantošanu, tādējādi dodot iespēju patērētājiem ar savu izvēli ietekmēt tirgu; aicina Eiropas standartizācijas struktūras, nosakot standartus, paredzēt tajos arī prasības attiecībā uz resursu efektīvu izmantošanu;

17.

aicina Komisiju pārskatīt, kā varētu grozīt Ekodizaina direktīvu, Direktīvu par nolietotiem transportlīdzekļiem, Direktīvu par elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem un Direktīvu par bateriju un akumulatoru atkritumiem, lai ne tikai kopumā padarītu otrreizējo pārstrādi intensīvāku, bet arī palielinātu vērtīgo izejvielu, tostarp retzemju metālu, otrreizējās pārstrādes apjomu, piemēram, nosakot prasības demontāžai, un attiecīgi aicina ierosināt grozījumus šajos tiesību aktos;

18.

norāda, ka otrreizējai pārstrādei un atkārtotai izmantošanai ir liela nozīme siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanā, jo izejvielu izmantošana ir ievērojams siltumnīcefekta gāzu ražošanas avots; turklāt pieņem zināšanai otrreizējās pārstrādes augstās likmes īpašās nozarēs, kuras reglamentē tiesību akti pārstrādes jomā; lūdz Komisiju identificēt veidus, lai turpinātu palielināt otrreizējo pārstrādi piemērotās nozarēs, cita starpa uzlabojot aprites ekonomikas tiesisko regulējumu; uzsver nepieciešamību izdarīt ieguldījumus izejvielu un jo īpaši retzemju metālu otrreizējā pārstrādē; aicina Komisiju uzsākt visaptverošu ES materiālu plūsmas analīzi, kas balstīta uz izejvielu aprites ciklu (no ieguves rūpniecības līdz atkritumiem) pa nozarēm, un ņemot vērā izejvielu otrreizējās pārstrādes palielināšanas rentablu veidu novērtēšanu un ierosināšanu, bet respektējot arī ietekmi uz vidi; aicina Komisiju saskaņot Eiropas tiesību aktus un obligātos otrreizējās pārstrādes standartus ar nolūku panākt lielāku atbilstību; aicina dalībvalstis nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu pienācīgu īstenošanu un aicina arī dalībvalstu rūpniecības nozaru asociācijas to dalībnieku vidū aktīvi veicināt otrreizējo pārstrādi un sekmēt sadarbību ar pētniecības iestādēm un citām nozarēm; uzsver, ka ir būtiski atdalīt radīto atkritumu daudzumu no ražošanas pieauguma;

19.

atzīmē, cik svarīgi ir veidot rūpnieciskās sinerģijas otrreizējas pārstrādes jomā, kā arī lai palīdzētu uzņēmumiem saprast, kādā veidā viņu atkritumi un blakusprodukti varētu būt resursi citiem uzņēmumiem; aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt nostādnes, kas būtu līdzīgas tām, ko Apvienotā Karaliste īsteno Valsts Rūpnieciskās simbiozes programmā;

20.

aicina Komisiju:

21.

uzskata, ka ir ārkārtēji nepieciešams gūt vairāk informācijas par izejvielu ieguvi pilsētvidē, un tādēļ aicina Komisiju īpaši novērtēt potenciālu, kā arī iespējamos ierobežojumus šajā sakarībā;

22.

mudina Komisiju izstrādāt otrreizējas pārstrādes stratēģiju, kas noteiktu atgūšanu, cik vien iespējams, tuvu atkritumu avotam, iekļaujot notekūdeņu attīrīšanu, jo tas atļautu atgūt izejvielu augstāku koncentrāciju, novērst neatgūstamību, samazināt negatīvo ietekmi uz vidi un, iespējams, padarīt efektīvāku enerģijas izmantošanu;

23.

turklāt aicina Komisiju iesniegt priekšlikumu grozīt direktīvu par atkritumu poligoniem (10) un izstrādāt un paplašināt mērķus, kas noteikti tās 5. panta 2. punktā; turklāt uzskata, ka atbilstoši Atkritumu pamatdirektīvai mērķis aizliegt sūtīt bioloģiski sadalāmus atkritumus uz poligoniem būtu jāattiecina uz visiem bioloģiski sadalāmiem atkritumiem, sākot ar 2020. gadu un nosakot samazinājuma mērķi 5 % apmērā;

24.

aicina Komisiju atbalstīt partnerības ar jaunattīstības valstīm otrreizējas pārstrādes jomā; lūdz Komisiju atbalstīt tādus izmēģinājuma produktus, kā bezatkritumu zonas;

25.

prasa, lai Komisija izvērtē, kā Eiropas Investīciju banka varētu palīdzēt samazināt finanšu riskus ieguldījumiem otrreizējas pārstrādes uzņēmumos, kas izmanto īpaši novatoriskas tehnoloģijas, kā arī citas iniciatīvas otrreizējās pārstrādes jomā;

26.

aicina Komisiju sekmēt pētniecību un izstrādi attiecībā uz ekonomiskajiem stimuliem otrreizējai pārstrādei, tostarp būtisko izejvielu otrreizējai pārstrādei, turklāt ņemot vērā ietekmes novērtējumus; aicina Komisiju arī izpētīt, kā varētu atbalstīt otrreizēju izejvielu tirgu, cita starpā, ar zaļajiem sertifikātiem otrreizējām izejvielām, ekodizaina prasībām, kā arī nodrošināt, lai kohēzijas politika un budžets arī tiktu piemēroti tā, lai veicinātu resursu efektīvu izmantošanu un otrreizēju pārstrādi;

27.

uzsver, ka jāapkaro atkritumu, kuri satur derīgas izejvielas, jo īpaši elektronisko atkritumu, kuru apsaimniekošana reglamentēta ar EEIA direktīvu 2002/96/EK, un materiālu, kurus iespējas vēlreiz pārstrādāt, nelegāla transportēšana, uzlabojot tiesību aktus un veicinot to īstenošanu, un aicina dalībvalstis steidzami pievērst uzmanību šim uzdevumam; aicina Komisiju izpētīt, kā turpmāk piemērot koncepciju par ražotāja atbildību, atbalstot šo mērķi; uzsver nepieciešamību izstrādāt globālu sertifikācijas sistēmu otrreizējas pārstrādes uzņēmumiem; norāda, ka svarīga ir valstu muitas iestāžu sadarbība; aicina Komisiju izpētīt, vai būtu nepieciešams kolektīvs mehānisms varas iestāžu informēšanai par nelegālas transportēšanas plūsmām; lūdz Komisijai pētīt atkritumu nelegālās plūsmas un regulāri ziņot par panākumiem, kas gūti cīņā pret atkritumu nelegālu eksportēšanu; lūdz Komisiju veicināt to, lai muitas deklarācijās tiktu skaidri nodalītas jaunas preces un lietotas preces, risinot šo problēmu Kopienas muitas kodeksa modernizācijas īstenošanas noteikumos (MCCC-IP);

28.

šajā sakarībā aicina arī Komisiju, kad tas vēlams, atbalstīt visus ES tirdzniecības partnerus pieņemt atbilstošus tiesību aktus un īstenot atbilstošus kontroles pasākumus, lai novērstu jebkāda veida atkritumu nelikumīgu importu to teritorijā, kā arī aktīvi cīnīties pret korupciju, kas bieži ir priekšnosacījums šādu nelikumīgu importu īstenošanai;

29.

aicina Komisiju ņemt vērā citu dalībvalstu kritiskās piezīmes par Padomes Regulu, ar ko paredz kritērijus, kuri nosaka, kad dažu veidu metāllūžņi vairs nav atkritumi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/98/EK, un pieprasa, lai Komisija nosaka stingrākas prasības attiecībā uz produktu kvalitāti un uzlabo iespējas pārbaudīt un pārliecināties, ka metāllūžņi, kuri ir atkritumu beigu stadijā, atbilst noteiktajām kvalitātes prasībām;

30.

aicina Komisiju noteikt prioritātes pētījumiem un inovācijām par noturīgām pētījumu un ražošanas metodēm, ražojumu aprites ciklu un otrreizēju pārstrādi (noslēgtu sistēmu), aizstāšanu un resursu efektīvu izmantošanu, jo tas arī varētu mazināt Eiropas atkarību no piegādātāju importa, kuriem ir monopols; aicina Komisiju risināt pašreizējās problēmas attiecībā uz otrreizējo pārstrādi pamatprogrammu ietvaros un uzsver, ka uzmanība būtu jāpievērš otrreizējās pārstrādes stratēģijām attiecībā uz visbiežāk izmantotajiem metāliem un būtiskajām izejvielām, piemēram, retzemju metāliem; aicina Komisiju piesaistīt izejvielu, piemēram, retzemju metālu, pētniecībai piešķirto finansējumu ar skaidriem mērķiem, piemēram, Japānas mērķi par vienu trešdaļu samazināt retzemju metālu patēriņu; aicina Komisiju integrēt to trešo valstu pieredzi, kurās jau ir sasniegti augsti atkārtotas savākšanas rādītāji, piemēram, Norvēģijas pieredzi, kur apmēram 80 % elektronisko atkritumu tiek atkārtoti savākti, un aicina Komisiju attiecīgi noteikt savus atkārtotas savākšanas mērķus; uzsver publiskā un privātā sektora partnerības nozīmi šajā jomā, iesaistot rūpniecības nozari, akadēmiskās pētniecības institūtus un valdību; atzīst, ka šādas iestādes sniedz vērtīgus pakalpojumus arī MVU; uzsver, cik liela nozīme ir Eiropas jauninājumu partnerībai stratēģisko izejvielu jomā, lai veicinātu resursu efektīvas izmantošanas, pamattehnoloģiju, piegādes nodrošinājuma un iekšzemes izejvielu nozares attīstību; aicina Komisiju izveidot šādu partnerību 2011. gadā;

31.

pauž nožēlu par to, ka paziņojumā nav pietiekami risināti jautājumi par aizstāšanu un atkārtotu izmantošanu; atgādina, ka aizstāšana, jo īpaši attiecībā uz būtiskām izejvielām un retzemju metāliem ir ļoti svarīga un, ja iespējams, var piedāvāt efektīvus risinājumus piegāžu jomā un attiecībā uz vides riskiem; tādēļ aicina Komisiju izvērst darbu šajā jomā, rodot līdzekļus pētījumu un jauninājumu finansējumam, ja iespējams, attīstot pētniecības un izstrādes programmas aizstāšanas jomā turpmāko pētniecības pamatprogrammu ietvaros un atbalstot demonstrējumu ražotnes; mudina Komisiju un dalībvalstis apsvērt aizstāšanas mērķu noteikšanu, ņemot vērā attiecīgos ietekmes novērtējumus; aicina Komisiju pilnībā izmantot līdz šim ES uzkrātās zināšanas par retzemju metāliem;

32.

aicina izstrādāt ar nodokļiem nesaistītu politiku, lai atbalstītu iekšzemes izejvielu pārstrādes nozari, piesaistot ieguldījumus; tālab atbalsta sadarbību starp valstu ģeoloģiskajiem dienestiem; aicina veikt ciešāku sadarbību starp šiem dienestiem un mudina izmantot kopējus standartus un praksi, kas veicinātu pieejamo ģeoloģisko datu apmaiņu un izmantošanu; atzinīgi vērtē Eiropas izejvielu gadagrāmatas (ERMY) publicēšanu, uzsverot, ka tajā jāiekļauj arī dati par otrreizējām izejvielām un šo izejvielu ieguvi pilsētvidē; lūdz Komisiju izvērtēt, vai nepieciešams ES ģeoloģiskais dienests, kas apkopotu valstu apsekojumu rezultātus un vajadzības gadījumā sadarbotos ar starptautiskajiem partneriem; atbalsta Komisijas darbu, uzlabojot ES ģeoloģisko zināšanu bāzi; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm veicināt digitālas Savienības resursu kartes izveidi;

33.

norāda, cik svarīgas Eiropā ir iekšzemes izejvielas un to piegāde; tāpēc aicina:

uzsver, cik svarīga iekšzemes ieguves rūpniecības kontekstā bijusi arī ar ieguves rūpniecību saistīto pakalpojumu uzņēmumu nozīme; uzsver valsts izejvielu kopu nozīmību, apvienojot ģeoloģiskos pakalpojumus ar ieguves rūpniecību saistīto pakalpojumu sniedzējus, aprīkojuma ražotājus, ieguves rūpniecības un attīrīšanas uzņēmumus, kā arī transporta nozari ilgtspējīgā ieguves rūpniecībā Eiropā, izmantojot arī jaunas ieguves rūpniecības tehnoloģijas;

34.

aicina Komisiju izejvielu stratēģijā iekļaut bioloģiskās daudzveidības rīcības plāna mērķus, lai stiprinātu saiknes starp ekonomiku un vidi un ņemtu vērā izejvielu ieguves, ražošanas, izmantošanas un apglabāšanas ietekmi uz vidi; mudina Komisiju atbalstīt stratēģiskas zemes izmantojuma plānošanas attīstību visās dalībvalstīs, lai līdzsvarotu izejvielu ieguvi ar citu zemes izmantojuma veidu vajadzībām un aizsargātu vidi un bioloģisko daudzveidību;

35.

uzsver, ka ieguves darbības jāveic, pienācīgi ievērojot darba drošības un vides aizsardzības augstākos standartus, lai novērstu negadījumus un atjaunotu skartos apvidus;

36.

aicina Komisiju pievērst atbilstošu uzmanību ar resursiem bagātu teritoriju attīstībai un iekļaut vispusīgu pieeju transporta infrastruktūras uzlabošanā, savienojot Savienības teritorijas, kas bagātas ar resursiem ar tās rūpnieciski attīstītajām teritorijām; tāpēc aicina Komisiju nodrošināt, lai pārskatītās pamatnostādnes par Eiropas transporta tīkliem (TEN-T) atbilstu rūpniecības nozares vajadzībām, sniedzot vieglu piekļuvi izejvielām;

37.

atkārtoti apliecina, ka Natura 2000 vadlīnijas paredz pienācīgus nosacījumus, saskaņā ar kuriem jāveic tādu izejvielu ieguve, kas nav saistīta ar enerģijas ražošanu, ievērojot subsidiaritātes principu; aicina Komisiju regulāri pārbaudīt, vai dalībvalstīs panākts progress jautājumā par izejvielu ieguvi un dabas aizsardzību; norāda, ka prakses noteikumi ir nozīmīgi instrumenti, lai nodrošinātu tehniski, sociāli, konkurētspējīgi un vides ziņā nevainojamu rīcību; atgādina par Parlamenta 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ilgtspējīgu ES politiku attiecībā uz Tālajiem Ziemeļiem (11) un šajā sakarībā aicina Komisiju saskaņā ar piesardzības principu novērtēt to augsta riska zonu no vides viedokļa noturīgas izmantošanas iespējas, kurās varētu būt būtisku izejvielu vērtīgi piegādātāji, piemēram, Arktikā, Barenca jūras reģionā un Grenlandē un, ja iespējams, pagarināt spēkā esošos partnerattiecību nolīgumus ar valstīm šajos reģionos;

38.

uzsver pārredzamāku un paredzamāku pamatnosacījumu nepieciešamību reglamentējošās apstiprināšanas procesos, lai izveidotu jaunas raktuves metālu un minerālu ieguvei, vienlaikus nepārkāpjot vides standartus;

39.

norāda, ka Ziemeļeiropas valstīs un Barenca jūras reģionā ir ievērojamas rūdas un minerālu iegulas un meži; uzskata, ka Ziemeļeiropas reģions var sniegt ievērojamu ieguldījumu citu Eiropas uzņēmumu izejvielu piegādes vajadzībām un tādējādi samazināt Eiropas atkarību no importa; uzskata, ka ir skaidra nepieciešamība palielināt informētību par Ziemeļeiropas iespējām notiekošajās sarunās par izejvielām;

40.

uzsver pētniecības, izstrādes un jauninājumu nozīmību, lai risinātu jaunas problēmas; pieņem zināšanai pētniecības un izstrādes ieguldījumu novatorisku tehnoloģiju un noturīgu metožu izstrādāšanā ieguves rūpniecībai, attīrīšanai, rūdas ražošanai un otrreizējai pārstrādei, lai papildus mazinātu ietekmi uz vidi un nevēlamu sociālu ietekmi;

41.

prasa Komisijai veikt pasākumus, lai mudinātu apsvērt dažu raktuvju atkārtotu atvēršanu, izmantojot tās ilgtspējīgi, lai samazinātu risku, ka Eiropas rūpniecības nozare saskaras ar izejvielu trūkumu;

42.

uzsver, cik nozīmīgas ir prasmes un apmācība, kā arī, cik liela ir ģeologu, inženieru, kalnraču un citu nodarbināto nozīme; aicina Komisiju un dalībvalstis šajā sakarībā iesaistīties ciešā dialogā ar darba tirgus partneriem, akadēmiķiem un nozares pārstāvjiem; aicina Komisiju noteikt apmācīta personāla nepieciešamību un pieejamību ieguves, attīrīšanas, pārstrādes un otrreizējās pārstrādes jomā līdz 2012. gadam un iegūtos datus paziņot Eiropas Parlamentam; aicina Komisiju un dalībvalstis sadarbībā ar nozari un akadēmiķiem atbalstīt izglītību izejvielu jomā, izveidojot īpašas universitāšu programmas un nosakot stipendijas; turklāt atbalsta šīs jomas apmaiņas programmas, piemēram, Erasmus Mundus Minerālu un vides programmu;

43.

atzinīgi vērtē tā priekšlikumu par ES diplomātiju attiecībā uz izejvielām un retzemju metāliem, kura mērķis ir izveidot starptautisku regulatīvo platformu, nodrošināt piekļuvi izejvielām, jo īpaši tām, kuras uzskata par neaizstājamām, nodrošināt šo izejvielu piegādi, nodrošināt atvērtus globālos tirgus un veicināt starptautisko sadarbību noturīgas izejvielu ieguves un efektīvas resursu izmantošanas jomā, pamatojoties uz savstarpējām interesēm; šajā ziņā uzsver, ka izejvielu diplomātijas jomā ir jāizveido spēcīgs dialogs starp industrializētajām, jaunajām rūpnieciski attīstītajām un resursiem bagātajām jaunattīstības valstīm, lai veicinātu cilvēktiesības, labu pārvaldi un reģionālo stabilitāti, kā arī novērstu risku, ka resursu dēļ varētu rasties konflikti;

44.

aicina Komisiju nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu viskonsekventāko izpildi, lai iekļautu starptautiskās ekspertu grupas resursu ilgtspējīgas pārvaldības jomā (UNEP) darbā īpašu punktu par zelta ieguvi, ietverot tādus aspektus kā drošība, inovācijas, ķimikāliju pārvaldība, nelegāla ieguve, kā arī nerūpnieciskā ieguve, lai atrastu ilgtermiņa ilgtspējīgu risinājumu, kas nodrošinās to, ka zelts tiek ražots vai importēts izmantošanai ES noturīgā veidā;

45.

norāda, ka nerūpnieciska izrakteņu ieguve nelielā apjomā (ASM) var būt izšķiroša vietējās dzīves daļa, nodrošināt darba vietas un veicināt attīstības mērķu sasniegšanu, ja to oficiāli atzītu, reglamentētu un atbalstītu; pauž nožēlu par salīdzinoši zemajām zināšanām un analītisko instrumentu trūkumu šajā nozarē un uzsver nepieciešamību uzlabot tās atpazīstamību, veicināt efektīvas ASM politikas izveidi un īstenošanu, kā arī pārraudzīt centienus novērst tādus nabadzības radītus draudus kā bērnu darbs, nedroša darba vide un piespiedu darbs, kas bieži vien raksturīgi maza mēroga ieguvei, un konfliktus, kas saistīti ar izrakteņu ieguvi nelielos apjomos; turklāt aicina ES un tās dalībvalstis atbalstīt jaunattīstības valstis gan valsts, gan vietējā līmenī, darot pieejamas specializētas zināšanas par noturīgām ieguves darbībām, lielāku resursu efektivitāti, kā arī otrreizēju izmantošanu un pārstrādi;

46.

aicina Komisiju novērtēt nepieciešamību izveidot būtisko izejvielu, jo īpaši retzemju metālu, uzkrājumu mehānismu, kas nodrošinātu Eiropas uzņēmumiem piekļuvi stratēģiskajiem materiāliem, ko izmanto videi nekaitīgajā, augsto tehnoloģiju, aizsardzības un veselības nozarē un aizsardzībai pret monopolistu spiedienu un cenu celšanos; uzsver faktu, ka ES nozīme jebkādā uzkrāšanas programmā būtu jāierobežo, paredzot tikai tiesiskā regulējuma un reglamentējošās uzraudzības nodrošināšanu;

47.

norāda, ka palielinās izejvielu tirdzniecības ierobežojumi un konkurences kropļojumi; aicina Komisiju konsekventi pārraudzīt un risināt reģionālā, daudzpusējā un divpusējā līmenī jautājumu par eksporta un importa ierobežojumiem; pilnībā jāizpēta tirdzniecību traucējoši pasākumi attiecībā uz rūpnieciskām izejvielām un jo īpaši būtiskam izejvielām, un tie var izraisīt turpmāku normatīvu aktu pieņemšanu PTO ietvaros; aicina PTO cieši pārraudzīt, kāda ir importa un eksporta ierobežojumu ietekme un šajā sakarībā atbalsta PTO struktūrā izveidoto mehānismu, ar ko uzrauga izejvielu un retzemju metālu tirdzniecības tarifu un beztarifu barjeras, un Izejvielu un retzemju stabilitātes padomes izveidi G20; aicina Komisiju izmantot visus tās starptautiskos tīklus, tostarp diplomātisko dienestu, lai uzlabotu attiecības ar izejvielu un būtisko izejvielu piegādātājām valstīm un reģioniem un tādējādi veicinātu izejvielu un jo īpaši būtisko izejvielu starptautisko tirdzniecību; atzinīgi vērtē ES nodomu īstenot aktīvu izejvielu diplomātiju, kas aptver dažādas politikas jomas, piemēram, ārpolitiku, tirdzniecības, vides un attīstības politiku, un kura sekmētu un nostiprinātu demokrātijas principus, cilvēktiesības, reģionālo stabilitāti, pārredzamību un noturīgu attīstību; uzskata, ka konkrēti prioritārie pasākumi un visaptveroša stratēģija par noturīgām un retzemju metālu piegādēm Eiropā ir jāizstrādā jau vistuvākajā laikā; aicina Komisiju iesaistīt Eiropas retzemju metālu nozares dalībniekus šādu pasākumu noteikšanā;

48.

atzīst jaunattīstības valstu valdību un parlamentu leģitīmās tiesības, apspriežoties ar pilsonisko sabiedrību, valsts interesēs ieviest tādas politikas nostādnes un regulējumu ārvalstu ieguldījumu jomā, lai ārvalstu ieguldījumi nāktu par labu vietējai ekonomikai, radītu pievienoto vērtību vietējā mērogā un veicinātu attīstību; uzsver, ka ES izejvielu stratēģijai nebūtu jākavē šo tiesību īstenošana;

49.

atzinīgi vērtē ES centienus veicināt izejvielu noturīgu tirdzniecību ar trešām valstīm (piemēram, FLEGT);

50.

uzsver, ka nepieciešams izstrādāt skaidrus noteikumus sadarbībai izejvielu tirdzniecības jomā starp visiem iesaistītajiem dalībniekiem (ražotājiem, eksportētājiem, tranzīta valstīm, importētājiem);

51.

aicina Komisiju nodrošināt saskanību starp attīstības politiku un izejvielu iniciatīvu, jo ES izejvielu politikā pilnībā būtu jāņem vērā jaunattīstības valstu noturīga ekonomiskā izaugsme un to īpašie sociālie standarti (kā noteikts LESD 208. pantā) un jānodrošina attīstības politikas un izejvielu iniciatīvas saskaņotība; uzsver, ka pārliecinošs atbalsts ar resursiem bagāto valstu ekonomikas, sociālajai un vides attīstībai varētu palīdzēt izveidot stabilas un demokrātiskas institūcijas, kas nodrošinās savstarpēju labumu gan valstīm, kas veic eksportu, gan valstīm, kas saņem importu; tāpēc aicina turpmākajos nolīgumos ar partnervalstīm, kas eksportē izejvielas, iekļaut klauzulas par cilvēktiesībām un demokratizāciju; uzskata, ka ES arī jāatbalsta jaunattīstības valstis, lai dažādotu to ekonomiku, samazinātu to atkarību no izejvielu eksporta un palielinātu to ražojumu vērtību, ieviešot vietējo ražošanu un pārstrādi; aicina Komisiju, gatavojot jaunus ārējās darbības mehānismus laikposmam pēc 2013. gada, iekļaut pasākumus labas pārvaldības un noturīgas kalnrūpniecības atbalstam programmās demokrātijas un ekonomikas stabilitātei nestabilās valstīs, kas piegādā izejvielas;

52.

uzskata, ka resursu iegāde ir uzņēmumu pienākums; atzīst grūtības saistībā ar resursu iegādi MVU vajadzībām; tāpēc lūdz Komisiju apsvērt, kādā veidā, kas nebūtu finansiāls, varētu atbalstīt tādas koncepcijas kā Eiropas izejvielu pārvaldītājsabiedrība; lūdz Komisiju un dalībvalstis rūpīgi izpētīt Japānas JOGMEC;

53.

aicina dalībvalstis savstarpēji sadarboties Eiropas izejvielu stratēģijas ietvaros; aicina, lai šajā stratēģijā izmantotu sinerģijas priekšrocības starp ekonomikas, kalnrūpniecības, rūpniecības un starptautiskās politikas jomām ar mērķi nodrošināt stratēģisko izejvielu apgādi;

54.

aicina Komisiju izvērtēt PTO lietas pret Ķīnu rezultātus un arī turpmāk, attiecīgos gadījumos, izmantot PTO mehānismus;

55.

norāda, cik nozīmīgas ir Āfrikas un ES attiecības un Adisabebas 2010. gada jūnija nolīgums; pieprasa, lai šī partnerība būtu balstīta uz savstarpēju ieinteresētību un norāda, ka, veicinot noturīgu ieguves rūpniecības praksi, ir svarīgi apmainīties ar labāko praksi par labu pārvaldību, resursu efektīvāku izmantošanu, atkārtotu izmantošanu un otrreizējo pārstrādi, atkritumu un nevērtīgo iežu pārvaldību, atstāto raktuvju atjaunošanu, veselību un drošību, strādnieku aizsardzību un bērnu darba izskaušanu; norāda, ka Āfrikas Savienība dokumentā par Āfrikas kalnrūpniecības nakotni uzsvērusi — Āfrikas valstis līdz šim nav spējušas gūt labumu no savas dabas resursu konkurences priekšrocības, un ka tāpēc jāapsver pasākumi, lai nodrošinātu ar resursiem bagāto valstu iedzīvotājiem labumu no dabas resursu bagātības;

56.

uzsver, ka nozīmīga ir divpusēja sadarbība izejvielu jomā, kā to parādīja ES un Āfrikas Savienība 2010. jūnijā, un atbalsta turpmākus pasākumus saistībā ar kopīgo Āfrikas un ES rīcības plānu 2011.–2013. gadam; aicina attīstīt līdzīgu sadarbību ar citām valstīm, kas ir galvenās būtisku izejvielu ražotājas; ierosina par vienu no izejmateriālu diplomātijas konkrētajiem mērķiem noteikt avotu dažādošanu, atsevišķu to izejvielu piegādē, kuras ES tikai importē, pārorientējoties no Dienvidaustrumāzijas uz Latīņameriku un Āfriku;

57.

atzinīgi vērtē šajā rīcības plānā izmantoto pieeju, kas paredz nodrošināt apmācību par paraugpraksi attiecībā uz to, kā labāk panākt vienošanos par dabas resursu izmantošanu, un uz zinātniskās sadarbības sekmēšanu ieguves nozarē papildus tam, ka tiek veicināta laba pārvalde, tostarp pārredzamība;

58.

pauž nožēlu, ka paziņojumā nav minēti citi reģioni un valstis; uzskata, ka būtu jāizmanto alternatīvu izejvielu avoti, lai izvairītos no Eiropas atkarības no ierobežota valstu skaita; šajā sakarībā aicina Komisiju veidot arī citas abpusēji izdevīgas partnerības ar resursiem bagātām valstīm un reģioniem; uzskata, ka ES būtu jāpiedāvā trīs galveno jautājumu — infrastruktūras, zināšanu apmaiņas un resursu — partnerības; aicina ES atbalstīt resursiem bagātas jaunattīstības valstis, attīstot šo valstu zināšanas par ģeoloģiskajiem, ieguves un minerālu apstrādes jautājumiem, kā arī zinātniskajiem un juridiskajiem jautājumiem, lai panāktu noturīgas veiktspējas nodrošināšanu; šajā sakarībā ierosina ģeoloģijas fakultātēs izveidot kopīgi finansētas zinātniskās katedras; aicina Komisiju cieši uzraudzīt starptautiskos nolīgumus, ko noslēgušas ar resursiem bagātās valstis ar trešām valstīm, un kuros paredzēta ekskluzīva piekļuve resursiem, un nodrošināt godīgu piekļuvi resursiem un starptautisko tirdzniecības likumu funkcionēšanu;

59.

pauž bažas par to, ka nav noteikta stratēģija dialogam un sadarbībai ar Ķīnu un citiem galvenajiem starptautiskajiem partneriem; uzsver, ka ar Ķīnu ir nepieciešams dialogs tirdzniecības un tehnoloģiju jautājumos; aicina Komisiju izpētīt, kā būtu iespējams izstrādāt abpusēji izdevīgus izmēģinājuma projektus ar Ķīnu noturīgas ieguves rūpniecības un minerālu apstrādes, aizstāšanas, resursu efektīvas izmantošanas vai būtisko izejvielu otrreizējas pārstrādes jomā; viennozīmīgi atbalsta arī līdzīgus divpusējus dialogus par piemērotām izejvielām ar citām nozīmīgām izejvielas piegādājošām valstīm kā, piemēram, BRICS valstīm (Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna un Dienvidāfrika), jo abām pusēm ir un tās izmanto milzīgu daudzumu izejvielu; aicina Komisiju savā Eiropas kaimiņattiecību politikā līdzīgi aplūkot jautājumu par izejvielām;

60.

uzskata, ka ES izejvielu stratēģijai jāatspoguļo atšķirības starp attīstītajām un lielākajām jaunietekmes valstīm, no vienas puses, un vismazāk attīstītajām valstīm, no otras puses;

61.

uzsver, ka jautājums par piekļuvi izejvielām būtu pakāpeniski jāiekļauj miera nodrošināšanas un konfliktu novēršanas politikas pasākumos, jo ievērojams skaits konfliktu konkrētos reģionos rodas no jauna;

62.

piekrīt tam, ka attīstības politika ir nozīmīga, lai palīdzētu valstīm pārvērst savas resursu bagātības noturīgā un visaptverošā izaugsmē, cita starpā, nostiprinot pārvaldību un pārredzamību; uzsver to, ka attīstības politika, tostarp VPS, neietilps izejvielu diplomātijas mehānismā, bet uzskata, ka tai var būt svarīga atbalstoša nozīme attiecībā uz Eiropas izejvielu politiku; tālab aicina Komisiju, nodrošināt saskanību starp attīstības politiku un izejvielu diplomātiju; atzinīgi vērtē to, lai ES tirdzniecības nolīgumos un kā priekšnoteikums dalībai PTO tiktu iekļautas skaidri formulētas garantijas par nediskriminējošu piekļuvei izejvielu tirgum; tomēr piekrīt, ka tirdzniecības nolīgumiem jānodrošina nepieciešamā elastība, lai atbalstītu jaunattīstības valstis saikņu veidošanā starp ieguves rūpniecību un vietējo rūpniecību; uzskata, ka ir jāievēro valstu resursu suverenitāte, un šajā sakarībā aicina Komisiju apsvērt savus iebildumus pret eksporta nodokļiem jaunattīstības valstīs, izmantojot diferencētu pieeju un ievērojot dažādos valstu kontekstus, lai neapdraudētu jaunattīstības valstu attīstības mērķus un industrializāciju; uzsver, ka brīva un godīga tirdzniecība ir svarīgs jautājums attiecībā uz globālās izejvielu nozares izveidi un labklājības radīšanu visos sabiedrības slāņos; norāda, ka ienākumiem no izejvielām var būt svarīga nozīme, lai ļautu vismazāk attīstītajām valstīm sasniegt tūkstošgades attīstības mērķus;

63.

pauž bažas par to, ka pārstrādātajā izejvielu iniciatīvā nav norāžu ne uz VPS, ne VPS+ un nav piedāvātas arī alternatīvas tirdzniecības iniciatīvas cilvēktiesību ievērošanas, vides aizsardzības standartu, bērnu darba novēršanas un iekšpolitisko reformu veicināšanai valstīm, uz kurām šīs sistēmas neattiecas; prasa Komisijai atbalstīt un sekmēt iniciatīvas, kuru mērķis ir dažādot jaunattīstības valstu ekonomiku, kas ir lielā mērā atkarīga no konkrētām izejvielām;

64.

aicina Komisiju palīdzēt jaunattīstības valstīm, nodrošinot to veiktspēju, lai tās varētu pārvarēt informācijas asimetriju sarunās par izejvielu un ieguves rūpniecības jomas līgumiem un īstenot sarunas par tehnoloģijas nodošanu, gan valsts līmenī, gan starp vietējām kopienām;

65.

uzsver, cik nozīmīga ir uzņēmumu sociālā atbildība, lai ārvalstīs tiktu ievēroti augsti standarti vides, sociālajā, darba tiesību, kā arī labākās pieejamās tehnoloģijas piemērošanas jomā; uzskata, ka tas būtu jāpopularizē saistītajos forumos, piemēram, G8 un G20, PTO, ESAO, ANO Tirdzniecības un attīstības konferencē, ANO Vides programmā un tās Starptautiskajā ilgtspējīgas resursu pārvaldības padomē, starptautiskajās metālu izpētes grupās un citās organizācijās; šajā sakarībā atzinīgi vērtē ANO Globālā pakta pozitīvo ieguldījumu; aicina ES uzņēmumus izstrādāt pienācīgu rīcības kodeksu attiecībā uz tiem, kas strādā trešās valstīs, un pamatot savus pasākumus ar ESAO pamatnostādnēm attiecībā uz daudznacionāliem uzņēmumiem un ISO 26000; aicina Komisiju veikt pasākumus, kas nodrošina atbilstību sociālajiem, vides un darba standartiem Eiropas uzņēmumos, kuri iegūst dabas resursus trešās valstīs; aicina Komisiju pašai iesniegt priekšlikumu ziņojumu sagatavošanai par katru valsti atsevišķi attiecībā uz būtiskam izejvielām un paredzēt juridiski saistošas prasības ieguves uzņēmumiem publicēt savus maksājumus par katru projektu, kuros tie iegulda, katrā valstī, ņemot vērā ASV Dodd-Frank likumprojekta piemēru; atbalsta Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvu (EITI) un globālo tīklu „Publicē savus izdevumus” (PWYP); uzskata, ka šie standarti jo īpaši jāpiemēro projektiem, kas saņem ES finansējumu, piemēram, EIB finansētajiem projektiem, mudina ES izpētīt, kā var novērst nelegāli tirgotu vai iegūtu minerālu ievešanu; lūdz Komisiju izpētīt, vai šajā sakarībā varētu izmantot izcelsmes noteikšanas tehnoloģiju, un veicināt izmēģinājuma projektus, pamatojoties uz pieredzi tantalīta izcelsmes noteikšanā; aicina EIB regulāri analizēt gaidāmo tās aizdevumu ietekmi uz ieguves rūpniecību;

66.

pauž nopietnas bažas par daudziem dokumentētiem gadījumiem, kad ES uzņēmumi pārkāpj standartus vides un darba jomā, kā arī cilvēktiesības;

67.

atkārtoti apstiprina, ka pārredzamības iniciatīvas ieguves rūpniecības nozarē veicina uzņēmējdarbību, ka tās var radīt juridisku noteiktību un noturīgas ilgtermiņa partnerības un ka tās var kalpot kā drošības pasākumi pret atkārtotu sarunu atsākšanu un izraidīšanu; norāda, ka pastāv problēmas, kas ir jārisina, un ka dažiem nolīgumiem ir jāpiemēro konfidencialitāte, taču tiem tomēr vajadzētu būt pieejamiem publiskai pārbaudei; norāda, ka Ganas Naftas produktu radīto ieņēmumu pārvaldes likums ir labs piemērs tam, kā no vienas puses saglabāt konfidencialitāti, bet no otras puses nodrošināt parlamentāru uzraudzību;

68.

uzskata, ka ES uzņēmumiem vajadzētu savās mītnes valstīs uzņemties juridisku atbildību par cilvēktiesību, vides standartu vai SDO būtisko darba standartu pārkāpumiem, kurus izdarījuši to meitasuzņēmumi ārvalstīs un struktūrvienības, kuras tie kontrolē;

69.

lūdz EIB un Komisiju pirms lēmuma pieņemšanas par ieguves rūpniecības nozares atbalstīšanu jaunattīstības valstīs, rūpīgāk apsvērt, vai projekti veicina nabadzības izskaušanu, noturīgu attīstību un nediskriminējošu izaugsmi;

70.

ir nobažījies par to, ka turpinās konfliktu zonās iegūtu izrakteņu tirdzniecība un izmantošana, jo to ražošana izraisa nepieņemamu vardarbību un nelikumīgas darbības; aicina Komisiju, EĀDD, Padomi un dalībvalstis ņemt vērā šo situāciju, īstenojot attiecības ar trešām valstīm; aicina Komisiju un ES stratēģiskās piegādātājvalstis kopīgi attīstīt efektīvas izejvielu izsekojamības sistēmas, sākot no importa līdz otrreizējai pārstrādei vai noglabāšanai, un ieviest izejvielu un to tirdzniecības ķēžu savstarpēji saistošu sertifikācijas sistēmu (sertificētas tirdzniecības ķēdes), lai varētu nodrošināt, ka šādu izejvielu tirdzniecība ir godīga, un lai nepieļautu krīžu reģionos iegūtu izejvielu tirdzniecības ļaunprātīgu izmantošanu; aicina Komisiju sadarboties ar attiecīgām starptautiskām iestādēm (ANO, ESAO, SDO), lai konstatētu un censtos harmonizēt sertifikācijas labāko praksi;

71.

uzsver, ka finanšu tirgiem var būt nozīmīga loma gan izejvielu un preču ražotāju, gan patērētāju riska samazināšanā; aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai preču tirgos nodrošinātu pārredzamību un apņēmīgi cīnītos pret negodīgām spekulācijām, kas izraisa preču tirgus ļaunprātīgu izmantošanu, ja uzskata par nepieciešamu — saskaņā ar padziļinātu empīrisku analīzi; norāda, ka šie pasākumi aptver arī attiecīgās iniciatīvas saistībā ar G8 un G20 sarunām;

72.

ir nobažījies par to, kā atvasināto instrumentu tirgi ietekmē izejvielu cenu attīstību; uzskata, ka nepieciešamas efektīvākas kontroles pār ārpusbiržas atvasināto instrumentu tirgiem; šajā sakarībā atbalsta tādus pasākumus kā ārpusbiržas atvasināto instrumentu pārredzamības uzlabošana EVTI uzraudzībā; uzskata, ka šādi pasākumi varētu radīt lielāku drošību ieguldītājiem un MVU un ļautu ražotājiem Eiropā veikt plānošanu ar lielāku noteiktību;

73.

atzinīgi vērtē ESAO, G8 un G20 darbu izejvielu un noturības jomā un uzsver G20 dialoga par izejvielu jautājumiem turpmāku nepieciešamību, lai izstrādātu kopīgu perspektīvu; atzinīgi vērtē G8 un G20 valstu vēlmi cīnīties pret izejvielu cenu nestabilitāti un aicina izstrādāt konkrētus pasākumus, lai mazinātu spekulāciju šajā jomā, aicina Komisiju veicināt ESAO darbu attiecībā uz eksporta ierobežojumu ietekmi un par to izmantošanu kā politikas līdzekli; atbalsta to, ka sarunās tiek iesaistītas arī valstis, kas nav ESAO dalībnieces; aicina izveidot stratēģisku sadarbību būtisko izejvielu jomā starp ES, ASV un Japānu virzībā uz „globālu izejvielu uzraudzību”, apmainoties ar datiem par pieprasījumu un piedāvājumu, izstrādājot kopīgas prognozes, sekmējot apmaiņu ar paraugpraksi, tehnoloģiskajām zināšanām un patentiem, analizējot piegāžu ķēdes, izpētot iespējas veidot kopīgus stratēģiskos krājumus un īstenojot kopīgus pētniecības un izstrādes projektus; uzskata, ka šie jautājumi ir jāietver nākamo ES un ASV augstākā līmeņa sanāksmju darba kārtībā; aicina Komisiju veicināt izejvielu diplomātijas otro posmu (Track-II), atbalstot nevalstisko organizāciju, akadēmisko aprindu un ideju laboratoriju apmaiņu starp Eiropas Savienību un citām resursu jomā ieinteresētajām valstīm; aicina Komisiju izejvielu jomā regulāri organizēt pasākumus, tādus kā JOGMEC (Japānas Nacionālās naftas, gāzes un metālu korporācijas) „metālu saloni”, kuros piedalītos citas resursu jomā ieinteresētās valstis; turklāt lūdz Komisiju izpētīt, vai būtu iespējams izstrādāt starptautisku statistikas iniciatīvu attiecībā uz būtiskajām izejvielām, par pamatu ņemot kopīgās organizāciju datu iniciatīvas (JODI) piemēru, kā arī, vai starptautisks līgums par metāliem varētu būt lietderīgs līdzeklis; aicina Eiropas Aizsardzības aģentūru saskaņā ar LES 42. panta 3. punktu iesaistīties to pasākumu noteikšanā, kas nostiprinātu aizsardzības nozares rūpniecisko un tehnoloģisko bāzi attiecībā uz izejvielām;

74.

atbalsta Komisijas veikto analīzi par lauksaimniecības produktiem, ņemot vērā nodrošinātības ar pārtiku situāciju visā pasaulē, kur samazinās pārtikas krājumi un arvien lielāks kļūst iedzīvotāju skaits un aizvien vairāk cilvēku cieš no bada, un no tirgus perspektīvas uzsver pārtikas un lopbarības cenu ļoti lielo svārstīgumu, pārtikas un lopbarības piegādes ķēžu trūkumus un finanšu instrumentu lomu, un spekulatīvu darbību kā nestabilitātes iespējamo iemeslus, kas ir nopietni jāņem vērā; atgādina, ka četras ES dalībvalstis šobrīd tiek uzskatītas par īpaši neaizsargātām valstīm no pārtikas cenu kāpuma viedokļa;

75.

prasa īpašu uzmanību pievērst būtiskajai neskaidrībai par pieaugošo saikni starp enerģijas un ne-enerģijas preču cenu svārstībām, jo īpaši pārtikas cenu izmaiņām;

76.

uzstāj, piekrītot Komisijai, ka, lai panāktu nodrošinātību ar pārtiku visā pasaulē, starptautiskajai sabiedrībai ir jāpieņem saskaņota ilgtermiņa pieeja, tostarp jāpalielina pētniecība un ieguldījumi jaunattīstības valstu lauksaimniecības nozarē, jo īpaši īstenojot attīstības politikas prioritātes, lai palielinātu spēju pārvarēt satricinājumus pārtikas jomā un pielāgoties tiem;

77.

atbalsta nesenos G20 veiktos pasākumus, politiski reaģējot uz pārtikas un lauksaimniecības preču tirgos novērotajām cenu svārstībām, tostarp attiecībā uz pārtikas ražošanas prognozēm, kā arī atbalsta apmainīšanos ar lielāku informācijas apjomu un uzsver vajadzību pēc lielākas pārredzamības un savlaicīgākas informācijas par pārtikas preču rezervēm un krājumiem;

78.

atzinīgi vērtē 2011. gada 22. janvārī Berlīnē notikušajā 3. lauksaimniecības ministru sanāksmē 48 valstu parakstīto kopīgo paziņojumu, kurā ir izteikta prasība uzlabot lauksaimniecības tirgu spēju pienācīgi darboties un ir atzīta tirdzniecības nozīme, lai lauksaimniecības tirgos panāktu līdzsvaru starp dažādiem dalībniekiem un uzlabotu lauksaimnieku iespējas iegādāties izejvielas un enerģiju;

79.

lūdz Komisiju izstrādāt ziņojumu par atvasinātajiem finanšu instrumentiem un izejvielas reglamentējošiem noteikumiem, lai noskaidrotu, vai šīs nozares specifikas dēļ ir nepieciešams lauksaimniecības preces reglamentēt atsevišķā aktā; atbalsta neseno Komisijas priekšlikumu par atvasinātajiem ārpusbiržas instrumentiem un sabiedrisko apspriešanu par finanšu tirgu instrumentu direktīvu; uzskata, ka pirmām kārtām būtu steidzami jāapkaroļaunprātīga spekulatīva rīcība, nelikumīga prakse un atvasināto instrumentu tirgu negodprātīga izmantošana;

80.

prasa Komisijai steidzami ierosināt konkrētus pasākumus, lai garantētu nodrošinātību ar pārtiku, cīnītos pret tirgus nestabilitāti un, uzņemoties ilgtspējīgu vispārējo atbildību, pastiprinātu lauksaimniecības preču atvasināto instrumentu tirgu darbības spēju;

81.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

22.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 51/37

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Parlamenta 2009. gada 7. maija rezolūciju par Parlamenta jauno lomu un pienākumiem saskaņā ar Lisabonas līgumu (1),

—

ņemot vērā 2011. gada 20. janvāra rezolūciju par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. februāra rezolūciju par Zaļo grāmatu „Kopējās zivsaimniecības politikas reforma” (3),

—

ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par integrēto jūrniecības politiku — sasniegtā progresa novērtēšana un jauni uzdevumi (4),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 17. decembra Regulu (ES) Nr. 1256/2010, ar ko 2011. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu zvejas iespējas Melnajā jūrā (5),

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (7),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Integrēta Eiropas Savienības jūrniecības politika” (COM(2007)0575),

—

ņemot vērā 1992. gada Konvenciju par Melnās jūras aizsardzību pret piesārņojumu (Bukarestes konvencija) un tās protokolus,

—

ņemot vērā 1993. gada Ministru deklarāciju par Melnās jūras aizsardzību (Odesas deklarācija),

—

ņemot vērā 2007. gada Melnās jūras pārrobežu diagnostisko analīzi (8),

—

ņemot vērā Melnās jūras aizsardzības pret piesārņojumu komisijas 2008. gada ziņojumu par Melnās jūras vides stāvokli,

—

ņemot vērā Melnās jūras aizsardzības pret piesārņojumu komisijas 2009. gada stratēģisko rīcības plānu Melnās jūras vides aizsardzībai un rehabilitācijai,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1982. gada Jūras tiesību konvenciju,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Nolīgumu par 1982. gada 10. decembra konvencijas noteikumu īstenošanu attiecībā uz transzonālo zivju krājumu un tālu migrējošo zivju krājumu saglabāšanu un pārvaldību,

—

ņemot vērā Nolīguma par Jūras tiesību konvencijas XI daļas īstenošanu,

—

ņemot vērā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (PLO) 1995. gada Atbildīgas zivsaimniecības rīcības kodeksu,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1992. gada Konvenciju par bioloģisko daudzveidību,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām sugām,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi (Ramsāres konvencija),

—

ņemot vērā 1979. gada Konvenciju par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (Bonnas konvencija),

—

ņemot vērā Nolīgumu par vaļveidīgo aizsardzību Melnajā jūrā, Vidusjūrā un blakusesošās Atlantijas okeāna teritorijās (ACCOBAMS),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 1995. gada Nolīgumu par zivju krājumiem,

—

ņemot vērā Vidusjūras Vispārējās zivsaimniecības komisijas (GFCM) 32. sesijas 2008. gada ziņojumu „Sadarbības stiprināšana Melnajā jūrā”,

—

ņemot vērā GFCM 2009. gada reģionālo pētījumu par mazajām tunzivīm Vidusjūrā, tostarp Melnajā jūrā,

—

ņemot vērā Melnās jūras reģiona ekonomiskās sadarbības organizāciju,

—

ņemot vērā 2009. gada 7. maijā Prāgā notikušās Austrumu partnerības augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo deklarāciju (Prāgas deklarācija),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Zivsaimniecības komitejas ziņojumu (A7-0236/2011),

A.

tā kā Eiropas Savienībā vēl turpinās debates par kopējo zivsaimniecības politiku (KZP) un tā kā tā būs pirmā KZP reforma, kas ietver Melno jūru, debatēs būtu jāņem vērā šīs akvatorijas īpatnības un vajadzības;

B.

tā kā līdz šim sadarbība bija nenoteikta vai pat izpalika, trūka konkrēta, saskaņota tiesiskā regulējuma un Melnās jūras reģiona valstīm kopēja tiesību akta par zvejas darbību, jo visi ūdeņi atrodas dažādu piekrastes valstu jurisdikcijā, kā arī kopumā trūka atbilstīgu un sistemātisku pētījumu un zinātniskas informācijas par Melnās jūras baseinu;

C.

tā kā veikt zvejniecības pārvaldību Melnās jūras reģionā ir ļoti grūti, jo tikai divas no sešām valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru, ir ES dalībvalstis, bet pat šīs divas valstis ir jaunas ES dalībvalstis, kas pievienojās Savienībai tikai 2007. gadā;

D.

tā kā kopējas politikas mehānisma izveide šīm sešām valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru, ir jāskata ilgtermiņā, lai cita starpā nodrošinātu vides aizsardzību un veicinātu jūras piekrastes teritoriju ekonomisko un sociālo attīstību;

E.

tā kā par Melnās jūras reģiona jaunā politikas mehānisma mērķi jāizvirza bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un uzlabošana un iedzīvotāju, kuri strādā zvejniecības jomā attiecīgajā reģionā, labklājība, kas ir vienas no Eiropas Savienības prioritātēm;

F.

tā kā Melnajai jūrai jāieņem tai atbilstoša vieta Eiropas galveno jūras teritoriju vidū, ņemot vērā, ka tā ir jaunākā un dinamiskākā daļēji slēgtā jūra;

G.

tā kā Melnajai jūrai jāieņem pienācīga vieta reformētajā KZP un integrētajā jūrniecības politikā un tā kā jaunajā Eiropas Zivsaimniecības fonda pēc 2013. gada finanšu shēmā ir atbilstoši jāņem vērā zvejnieku un zvejas, ražošanas un pārstrādes nozaru vajadzības;

H.

tā kā šo ziņojumu varētu ņemt vērā ne tikai kā vienu no pamatnostādnēm KZP reformai, bet to arī varētu iekļaut turpmākajā ES politikā sadarbībai ar austrumu partneriem, lai, maksimāli izmantojot esošo Komisijas paziņojumu par Melnās jūras reģiona sinerģiju (COM(2007)0160), pastiprinātu Melnās jūras reģiona sadarbību, kurā zvejniecībai un dažādu nozaru attīstībai ir liela nozīme;

I.

tā kā zvejniecības pārvaldība Melnās jūras reģionā gūtu ievērojamu labumu no koordinētākas zinātniskās sadarbības starp piekrastes valstīm, kā arī no saskaņotas zivju krājumu stāvokļa saglabāšanas un uzlabošanas politikas Eiropas līmenī;

J.

tā kā dinamiskās pārmaiņas, kuras tieši saistītas ar zveju, klimata pārmaiņām un piesārņojumu, nopietni ietekmē daudzas jūras ekosistēmas kopumā un jo īpaši Melnās jūras ekosistēmu;

K.

tā kā Japānas jūras gliemežu (Rapana venosa) populācija apdraud ekoloģisko līdzsvaru Melnajā jūrā un tai ir negatīva ietekme, jo Japānas jūras gliemezis iznīcina tādus dabīgos ūdens filtrus kā Vidusjūras ēdamgliemene (Mythilus galloprovincialis) un svītrotais venuss (Chamelea gallina);

L.

tā kā lielākā daļa zvejas kuģu, kurus izmanto ES zvejnieki Melnajā jūrā, ir mazāk nekā 12 metrus gari, tiem ir neliela ietekme uz Melnās jūras vidi; tomēr tiem jāņem vērā ilgtspējīgas zvejniecības nodrošināšanai paredzētie pasākumi un jāievēro šajā sakarā noteiktie pienākumi;

M.

tā kā nekavējoties jārisina nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas problēma Melnajā jūrā;

N.

tā kā tās sešas valstis, kurām ir robeža ar Melno jūru, bet pašlaik nav kopīga nolīguma, varētu noslēgt pamatnolīgumu, ko varētu panākt sarunās, piemēram, pamatojoties uz Komisijas paziņojumu, kurā tiktu paustas un ņemtas vērā visu pušu intereses;

O.

tā kā vairums Melnās jūras problēmu rodas tādas atbilstošas institucionālas struktūras trūkuma dēļ, kura koordinē un veic Melnās jūras zvejniecības pārvaldību profesionālā un specializētā līmenī; tā kā pēdējos desmit gadus turpinās sarunas starp valstu zivsaimniecības politikas īstenošanā iesaistītajām pārvaldēm par šādas institucionālas struktūras izveidošanu, kā arī par šīs struktūras veidu un atbildību, un tā kā minētās sarunas joprojām nav devušas rezultātus; tā kā šā iemesla dēļ nav veikti atbilstoši nozvejas un īpaši pārrobežu zvejas kontroles pasākumi;

P.

tā kā Vidusjūras Vispārējā zivsaimniecības komisija (GFCM), kuras pilnvarās ietilpst Melnās jūras teritorija, līdz šim nav pēc iespējas ievērojusi ieinteresēto pušu, jo īpaši zvejnieku, vajadzības un cerības un tai ir jāizmanto visi pieejamie ar šo reģionu saistītie instrumenti;

Q.

tā kā Melnā jūra ievērojami atšķiras no Vidusjūras tādās jomās kā zivju krājumi, piesārņojuma līmenis, sugu daudzveidība, dominējošās sugas, kopējā biomasa un ražība;

R.

tā kā Eiropas Parlaments 2011. gada janvārī pieņēma ziņojumu par ES stratēģiju attiecībā uz Melno jūru (9), kurā uzsvērts, ka jāpiemēro daudzgadu zvejniecības pārvaldības plāni, kā arī jāizveido atsevišķa reģionāla iestāde Melnās jūras zvejniecības pārvaldībai;

1.

norāda, ka ir jāizveido dzīvotspējīga, stabila un ilgtspējīga zvejniecības nozare Eiropas līmenī un ka tieši Melnajai jūrai ir vajadzīga īpaša politika, lai saglabātu un uzlabotu zivsaimniecības resursu stāvokli un nodrošinātu, ka zivsaimniecības nozare ir piemērota Melnās jūras baseinam, ņemot vērā Melnās jūras reģiona īpatnības un to, ka Melnās jūras zivsaimniecības politikai jākļūst par nākamās KZP reformas neatņemamu sastāvdaļu;

2.

uzsver, ka reģionālā, valsts un Eiropas līmenī jāveic precīzāki analītiskie un zinātniskie pētījumi, lai Melnās jūras baseinā saglabātu un uzlabotu zivsaimniecības resursus un ekosistēmas;

3.

atzīst Komisijas centienus veicināt stabilāku un strukturētāku dialogu ar valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru un kuras nav ES dalībvalstis, un mudina Komisiju pielikt lielākas pūles, lai panāktu strukturētāku vienošanos par kopīgu regulējumu, kas ietver visu Melnās jūras baseinu, un saskaņā ar kuru šajā reģionā zvejniecības pārvaldībā tiktu īstenota reģionāla pieeja;

4.

uzskata, ka visu ar Melno jūru saistīto lēmumu un politikas jomu pamatā jābūt pamatotiem zinātniskiem datiem un šajā sakarā aicina visas ieinteresētās puses sadarboties;

5.

uzsver, ka jāturpina zinātniski analizēt zivju krājumu stāvokli un jāizveido stabila, ilgtermiņa zivsaimniecības novērošanas sistēma, un norāda, ka visām Melnās jūras piekrastes valstīm jāpiedalās minētajā analīzē;

6.

mudina Komisiju izmantot visus tai pieejamos diplomātiskos un finanšu instrumentus, lai palīdzētu sasniegt konkrētus rezultātus attiecībā uz veiksmīgu un ilgtspējīgu zivsaimniecību ES interesēs, tostarp maksimāli izmantojot Euronest parlamentāro asambleju un Austrumu partnerattiecību iniciatīvu, ņemot vērā to, cik nozīmīgas ir ES tuvākās kaimiņvalstis;

7.

aicina izveidot uzlabotu pārraudzības, kontroles un zvejas darbību uzraudzības sistēmu, kas veicinās ilgtermiņa ilgtspējīgu zivju krājumu izmantošanu un ļaus efektīvāk apkarot nelegālu, nereģistrētu un neregulētu zveju;

8.

atbalsta Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūras starptautisko lomu un aicina aktīvāk piedalīties un efektīvāk sadarboties Melnās jūras reģiona kontrolē, pārbaudē un uzraudzībā;

9.

uzskata, ka dziļūdens sugu zvejas metodes ir uzmanīgi un sīki jāpārbauda, lai noteiktu, kuras no sugām nekaitē un kuras vismazāk kaitē jūras gultnei; uzsver, ka dziļūdens krājumu zvejas metožu atbilstīga izmantošana ir ļoti svarīga, lai novērstu pārmērīgas Japānas jūras gliemežu (Rapana venosa) populācijas veidošanos, kas apdraud tādu jūras dabīgo filtru kā Vidusjūras ēdamgliemenes (Mythilus galloprovincialis), svītrotā venusa (Chamelea gallina), kā arī plakano austeru (Ostrea edulis) populācijas un daudzus citus čaulgliemjus;

10.

uzskata, ka Melnajai jūrai jāpiešķir pienācīgs statuss Kopienas politikā un tāpēc jāveic piemēroti diplomātiski un zinātniski pasākumi un jāpiešķir atbilstoši finanšu līdzekļi ilgtspējīgai zvejniecībai šajā baseinā; uzskata, ka ES budžeta līdzekļiem jābūt elastīgiem, pieejamiem un pārredzamiem, lai ES varētu nodrošināt Melnās jūras zvejniecības ilgtspēju;

11.

uzsver, ka veiksmīgas integrētas jūrniecības politikas Melnās jūras reģionā sekmēšanas pamatā ir dialogs starp dažādām ieinteresētajām pusēm; norāda, ka integrētai jūrniecības politikai jāveicina arī tādas saiknes izveidošana starp dažādām jūras nozarēm, kurā nav vietas konfliktiem un sarežģījumiem, ņemot vērā piekrastes teritoriju ilgtspējīgu attīstību;

12.

uzsver divpusējās sadarbības un starptautisko nolīgumu svarīgo lomu, jo vairums Melnās jūras reģiona valstu nav ES dalībvalstis un tām nav pienākuma ievērot Kopienas tiesību aktus;

13.

uzskata, ka visām Melnās jūras reģiona valstīm, jo īpaši ES dalībvalstīm, kā arī ES kandidātvalstīm, ir jāievēro ES un starptautiskie tiesību akti, kas ir piemērojami zvejas darbībām un kuru mērķis ir garantēt ne tikai zivju krājumu, bet arī zvejniecības nozares ilgtspējību;

14.

mudina Komisiju turpmāk veicināt attīstību piekrastes teritorijās, attīstot ilgtspējīgu zvejniecību, kas ir īpaši svarīga Melnās jūras reģionam, kurā ir augsti bezdarba rādītāji;

15.

pauž gandarījumu par tādiem Komisijas centieniem izveidot darba grupas zvejniecības pārvaldības jomā ar Turciju un Krievijas Federāciju, kuri rada pamatu turpmākām debatēm par sadarbību; aicina Komisiju vērst plašumā pasākumus un dialogu ar visām valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru; aicina Komisiju izmantot visas esošās organizācijas, kā arī attiecīgos instrumentus, lai panāktu progresu attiecībā uz labāku politikas saskaņošanu; tomēr uzskata, ka atsevišķa Melnās jūras reģiona zvejniecības pārvaldības organizācija (RFMO) varētu ilgtermiņā stimulēt un veicināt saziņu starp zinātniskajiem institūtiem un zvejnieku, ražotāju un pārstrādātāju profesionālajām organizācijām, lai risinātu jautājumus un padziļinātu sadarbību Melnās jūras reģionā; mudina Komisiju strādāt ar Melnās jūras reģiona valstīm divpusējā līmenī, ņemot vērā, ka daudzas no šīm valstīm nav Eiropas Savienības dalībvalstis;

16.

uzsver, ka ir jāizskata ilgtermiņā RFMO izveide, kura koordinētu zinātnisko pētniecību, analizētu zivju krājumu stāvokli un īstenotu īpašu apdraudēto sugu novērošanas politiku; norāda, ka šī organizācija varētu arī sniegt ieteikumus attiecībā uz daudzgadu zvejniecības pārvaldības plāniem un dalīt kvotas valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru;

17.

mudina ES izmantot savus diplomātiskos resursus, lai iespējami daudzas no piekrastes valstīm, kurām ir robeža ar Melno jūru un kuras nav ES dalībvalstis, pārliecinātu par ES kopējās zivsaimniecības politikas principu nozīmību, īpaši attiecībā uz daudzgadu pārvaldības plānu piemērošanu;

18.

uzskata, ka zinātniskajās darbībās ir jāizmanto ES instrumenti, lai veicinātu un atvieglotu sadarbību starp Eiropas zinātnieku grupām un viņu kolēģiem no Ukrainas, Krievijas Federācijas, Gruzijas un Turcijas;

19.

uzskata, ka ES pasākumos attiecībā uz Melnās jūras zvejniecību, jo īpaši integrētajā jūrniecības politikā, galvenā uzmanība jāpievērš mazapjoma zvejai, kas ir ļoti svarīga šim reģionam un piekrastes teritoriju ekonomiskajam stāvoklim;

20.

uzsver, ka ES kopējai zivsaimniecības politikai jāmudina veidot profesionālas zvejnieku organizācijas un zvejniecības un akvakultūras starpnozaru organizācijas Melnās jūras reģionā, kur to nav vai tās ir vāji attīstītas;

21.

uzskata, ka patlaban Melnās jūras reģionā piemērotie gada kopējās pieļaujamās nozvejas un kvotu principi nevar būt par vienīgo metodi, kā pārvaldīt zvejniecību Melnās jūras baseinā; uzskata, ka daudzgadu pārvaldības plāni ir jāveicina un ka tie varētu nodrošināt lielāku skaidrību par ES mērķiem zvejniecības jomā Melnās jūras reģionā un par ES redzējumu attiecībā uz šī baseina nākotni;

22.

uzsver, ka visām šā reģiona ieinteresētajām personām ir jāvienojas par kopēju un saskaņotu ilgtermiņa pieeju, lai visas puses Melnajā jūrā varētu īstenot ilgtspējīgu zvejniecību, tāpēc atzinīgi vērtē labākās prakses apmaiņu starp iesaistītajām ieinteresētajām personām;

23.

uzsver tādas zvejniecības pārvaldības nozīmi, kas nodrošina ekosistēmu dzīvotspēju un ilgtspējību, likumīgu zvejniecības darbību attīstību un nelegālas, nereģistrētas un neregulētas zvejas apkarošanu; aicina izveidot Eiropas krasta apsardzes dienestu, lai efektīvi veidotu sadarbību starp dalībvalstīm ar mērķi uzlabot jūras drošību un cīnīties pret jauniem apdraudējumiem jūrā, īpaši Melnajā jūrā;

24.

uzskata, ka daudzgadu pārvaldības plāni ir ļoti nozīmīgi gan saistībā ar zivsaimniecības nozares ekonomisko stāvokli, gan Melnās jūras ekosistēmu stāvokli; uzskata, ka daudzgadu pārvaldības plānu pieeja jāpapildina ar efektīvu nozvejas kontroli;

25.

uzsver, ka jāveicina zinātniski pētījumi par Melnās jūras jautājumiem, lai lēmumos, kurus pieņem atbildīgās Eiropas, reģionālās un valstu iestādes, varētu ņemt vērā šo lēmumu ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās sekas; uzskata, ka jāveic sīki izstrādāts un saskaņots pētījums, lai sniegtu skaidru un viennozīmīgu atbildi uz jautājumiem, kas saistās ar zivsaimniecībām, kā arī jautājumu par zvejas metožu (piemēram, tralēšanas jūras gultnē) iespējamo ietekmi, jo, tā kā pētījumu par ietekmi nav, nevar izdarīt nopietnus secinājumus; uzskata, ka arī turpmāk jāveicina tādas pētniecības programmas un projekti Melnās jūras zvejniecības jomā kā SESAME, KNOWSEAS, WISER un BlackSeaFish;

26.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Ukrainas, Krievijas Federācijas, Gruzijas un Turcijas valdībai un parlamentam.

22.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 51/43

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija Direktīvu 94/22/EK par noteikumiem attiecībā uz atļauju piešķiršanu un izmantošanu ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei (1),

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 3. novembra Direktīvu 92/91/EEK par minimālajām prasībām drošības un veselības aizsardzības uzlabošanai darba ņēmējiem, kuri strādā minerālu ieguves rūpniecības nozarēs, kas pielieto urbšanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 15. janvāra Direktīvu 2008/1/EK par piesārņojuma integrētu novēršanu un kontroli (IPPC direktīvu) (3),

—

ņemot vērā Padomes 1985. gada 27. jūnija Direktīvu 85/337/EEK par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (Direktīvu par ietekmes uz vidi novērtējumu) (4), kas grozīta ar Direktīvu 97/11/EK (5), Direktīvu 2003/35/EK (6) un Direktīvu 2009/31/EK (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (Direktīvu par atbildību vides jomā jeb ELD) (8),

—

ņemot vērā grozīto Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 1406/2002 par Eiropas Jūras drošības aģentūras izveidošanu (9),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 2038/2006 par daudzgadu finansējumu Eiropas Jūras drošības aģentūras rīcībai reaģēšanas pasākumu kuģu izraisīto piesārņojumu jomā un ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1406/2002 (10),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Direktīvu 2008/56/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai jūras vides politikas jomā (Jūras stratēģijas pamatdirektīva) (11),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES rīcību naftas ieguves un izpētes jomā Eiropā (12),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Risinot drošības problēmas, kas saistītas ar naftas un gāzes nozares darbībām jūrā” (COM(2010)0560),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 11. un 191. pantu,

—

ņemot vērā negadījumu uz platformas Deepwater Horizon, kura dēļ traģiski gāja bojā cilvēki un tika nodarīts nopietns kaitējums videi,

—

ņemot vērā ASV Nacionālās komisijas jautājumā par noplūdi no uzņēmuma BP platformas Deepwater Horizon un par urbšanas darbiem jūrā galīgo ziņojumu,

—

ņemot vērā Padomes 1992. gada 21. maija Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (Dzīvotņu direktīva) (13),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Juridiskās komitejas atzinumus (A7-0290/2011),

A.

tā kā LESD 194. pantā ir īpaši aizsargātas dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, vienlaikus arī ievērojot solidaritāti un rūpējoties par vides aizsardzību;

B.

tā kā saskaņā ar LESD 191. pantu Savienības vides politikai ir jābūt vērstai uz augsta līmeņa aizsardzības nodrošināšanu un balstītai uz piesardzības principu un principu, ka jāveic profilakse, lai kaitējumu videi pirmām kārtām novērstu tā izcelsmes vietā, kā arī principu, ka jāmaksā piesārņotājam;

C.

tā kā vietējie naftas un gāzes avoti sniedz būtisku ieguldījumu pašreizējo Eiropas enerģētikas vajadzību risināšanā un tiem pašlaik ir ļoti svarīga nozīme Eiropas energoapgādes drošības garantēšanā un enerģijas avotu dažādošanā;

D.

tā kā pastiprinās atklātā jūrā veikto darbību aktivitāte ES teritorijai blakus esošajos apgabalos, uz kuriem neattiecas ES tiesību akti, tā kā ar šīm darbībām saistītu negadījumu sekas var skart ES teritoriju un tā kā daudzi no šiem apgabaliem pašlaik ir politiski nestabili;

E.

tā kā jau ir pieņemts plašs klāsts starptautisko tiesību aktu un starptautisko konvenciju, kas attiecas uz jūrām, tostarp Eiropas teritoriālajiem ūdeņiem;

F.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā (UNCLOS) noteikts okeānos un jūrās veicamām darbībām piemērojamais tiesiskais regulējums, tostarp attiecībā uz kontinentālā šelfa nodalījumu un ekskluzīvo ekonomisko zonu (EEZ);

G.

tā kā ir jāgarantē naftas un dabas gāzes ieguves izpētes drošums un godīgums un Eiropas pilsoņu un vides maksimāla aizsardzība;

H.

tā kā jebkādiem negadījumiem varētu būt pārrobežu mēroga sekas un tādēļ ir pamatoti veikt iepriekšēju sagatavošanos attiecībā uz ES piesārņojuma novēršanas spējām, ņemot vērā negadījumus, kas notiek ārpus ES ūdeņiem;

I.

tā kā naftas noplūde no platformas Deepwater Horizon ir pierādījusi, cik postoša videi un cilvēku dzīvībām var būt naftas ieguve ārkārtējos apstākļos un cik milzīgas ekonomiskas izmaksas var radīt šādi kaitējumi videi;

J.

tā kā dažos ieteikumos, ar kuriem nākusi klajā ASV Nacionālā komisija jautājumā par noplūdi no uzņēmuma BP platformas Deepwater Horizon un par urbšanas darbiem atklātā jūrā, ir minēta virkne darbību, ko dažviet Eiropas Savienībā īsteno jau 20 vai vairāk gadu;

K.

tā kā saistībā ar naftas noplūdi no Deepwater Horizon platformas Meksikas līcī ES ir steidzami un vajadzības gadījumā padziļināti jāpārskata attiecīgie tiesību akti un noteikumi, lai ievērotu piesardzības principu un principu, ka vajadzētu veikt preventīvus pasākumus visos tās teritorijā jūrā notiekošās naftas un gāzes ieguves un izpētes aspektos, tostarp attiecībā uz drošu naftas tranzītu pa jūras gultnē/zem jūras gultnes izvietotajiem cauruļvadiem; tā kā šajā sakarībā Parlaments atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi steidzami novērst trūkumus pašreizējos ES tiesību aktos;

L.

tā kā negadījums Meksikas līcī lika nozares pārstāvjiem un kompetentajām iestādēm izveidot forumus, piemēram, GIRG  (14) un OSPRAG  (15), lai tajos izvērtētu negadījumā gūto pieredzi, un tā kā daudzas no šīm iniciatīvām jau ir sniegušas konkrētus rezultātus;

M.

tā kā 2007. gadā valstīm piederoši naftas uzņēmumi saražoja 52 % no naftas pasaulē un to kontrolē atradās 88 % no reģistrētajiem naftas krājumiem un tā kā to nozīme starptautiskajiem naftas uzņēmumiem ārkārtīgi pieaug;

N.

tā kā dalībvalstu dažādo regulatīvo mehānismu dēļ ir daudz grūtāk panākt saskaņotus drošības pasākumus un tā kā tas rada papildu finansiālu slogu uzņēmumiem un apgrūtina iekšējā tirgus pareizu un nevainojamu darbību;

O.

tā kā pieredze liecina, ka, nošķirot licencēšanas procesu un veselības un drošības izvērtēšanu, var izvairīties no iespējamiem interešu konfliktiem vai neskaidrību attiecībā uz mērķiem;

P.

tā kā valsts regulatīvajām iestādēm pirms licences un galīgās urbšanas atļaujas izsniegšanas ir jānovērtē uzņēmuma finansiālā dzīvotspēja un iespējas, pārliecinoties, ka tam ir pietiekams finansējums, tostarp civiltiesiskās atbildības apdrošināšana un kopīgi fondi;

Q.

tā kā jau pastāv dažādi starptautiski forumi, tai skaitā NSOAF  (16), kuros valsts regulatīvās iestādes var apmainīties ar paraugpraksi;

R.

tā kā Komisija ES vārdā jau ir pievienojusies reģionālajai Konvencijai par jūras vides aizsardzību Atlantijas okeāna ziemeļaustrumu daļā (OSPAR) (17);

S.

tā kā pastāv mehānismi ziņošanai par negadījumiem, tostarp OSPAR gada pārskati, noplūdes un emisiju ziņojumi, un tā kā tādas pieredzes izplatīšanai, kas gūta šādos negadījumos, var izmantot arī nereglamentētus ziņošanas veidus, piemēram, NSOAF drošības biļetenus;

T.

tā kā vairākos spēkā esošos nolīgumos, piemēram, OCES nolīgumā (18), jau ir noteiktas starptautiskas reaģēšanas procedūras gadījumos, kad notiek starptautiska mēroga noplūdes;

U.

tā kā ES Iekārtu direktīva vispārīgi attiecas uz jūras naftas un gāzes iekārtu aprīkojumu, bet no tās darbības jomas ir izslēgtas mobilās jūras urbšanas iekārtas un to aprīkojums;

V.

tā kā Komisija, izstrādājot un īstenojot ES tiesību aktus par jūras drošību, jau saņem tehnisko palīdzību no Eiropas Jūras drošības aģentūras un šai aģentūrai ir uzticēti darbības uzdevumi saistībā ar reaģēšanu uz naftas piesārņojumu, satelītnovērošanu un kuģu tāldarbības identifikāciju un uzraudzību;

W.

tā kā atbildība par naftas noplūžu seku likvidēšanu un zaudējumu segšanu ir noteikta LESD 191. pantā, ar ko tiek ieviests princips „maksā piesārņotājs” un kas tiek atspoguļots tādos sekundārajos tiesību aktos kā Direktīva par atbildību vides jomā un Direktīva par atkritumiem;

X.

tā kā attiecībā uz Ziemeļjūru jau ir izveidota brīvprātīga naftas piesārņojuma kompensēšanas shēma;

1.

atzīst, ka licenču un citu atļauju izsniegšana ogļūdeņražu resursu izpētei un izmantošanai ir dalībvalstu prerogatīva un ka dalībvalstis pēc saviem ieskatiem var izlemt par jebkādu darbību apturēšanu; tomēr uzsver, ka licencēšanas procedūrām jāatbilst noteiktiem vienotiem ES kritērijiem, un norāda, ka dalībvalstīm, izsniedzot ogļūdeņražu resursu izpētes un ieguves atļaujas, būtu jāpiemēro piesardzības princips;

2.

tādēļ uzstāj, ka būtu nesamērīgi ieviest ES mēroga moratoriju visiem jauniem dziļūdens naftas urbumiem ES ūdeņos, lai nodrošinātu augstus drošības standartus visā Eiropas Savienībā;

3.

uzsver, ka katras dalībvalsts likumdošanas un regulatīvajam režīmam ir jānodrošina tas, ka visi tirgus dalībnieki iesniedz ar riska novērtējumu pamatotu drošumu apliecinošu dokumentāciju par katru konkrēto urbuma vietu, šajā dokumentācijā pierādot attiecīgajām valsts veselības, drošības un vides iestādēm to, ka ir izvērtēti visi ar urbuma vietu saistītie un citi riski un katrā iekārtā tiek veikti kontroles pasākumi;

4.

uzsver, ka ar visu dalībvalstu tiesību aktiem un reglamentējošajiem noteikumiem atbilstīgi pašreizējai paraugpraksei ir jāievieš stingrs režīms, kas paredz, ka visi urbšanas darbu priekšlikumi ir jāiesniedz kopā ar drošumu apliecinošu dokumentāciju, kas ir jāapstiprina, pirms šie darbi var tikt sākti, un šajā dokumentācijā ir jāiekļauj apliecinājums par neatkarīgu trešo pušu veiktām pārbaudes procedūrām un neatkarīgu ekspertu regulāru ziņojumu sniegšanu atbilstīgos intervālos; uzsver, ka, valsts regulatīvajai iestādei pirms urbšanas darbu sākšanas veicot regulatīvas pārbaudes, tiks vēl vairāk nodrošināta visu risku izvērtēšana un to seku mazināšana un atbilstīgos intervālos tiks iesniegti neatkarīgu ekspertu ziņojumi par katru iekārtu;

5.

prasa, lai visa drošumu apliecinošā dokumentācija kļūtu par dinamisku dokumentu, kas tiek mainīts un pilnveidots tā, ka attiecīgā kompetentā iestāde apstiprina materiāli tehniskās izmaiņas vai iekārtu maiņu, un uzsver, ka visa drošības dokumentācija būtu jāpārskata vismaz reizi piecos gados un šo pārskatīšanu veiktu arī neatkarīgas regulatīvās iestādes; uzsver, ka drošumu apliecinošajā dokumentācijā ir jāiekļauj visas urbuma vietā ievērotās procedūras un iekārtas, kas pieejamas, lai novērstu iespējamās noplūdes;

6.

atzīst, ka jau pastāv režīmu un paraugprakses tīkls, un uzskata, ka atsevišķi jauni specializēti ES tiesību akti var apdraudēt spēkā esošā režīmu tīkla stabilitāti, radot atkāpes no apstiprinātās drošumu apliecinošās dokumentācijas pieejas, un uzsver, ka jaunajiem tiesību aktiem nav jācenšas dublēt vai vājināt pastāvošo paraugpraksi;

7.

atbalsta Komisijas vēlmi sadarbībā ar dalībvalstīm noteikt stingrākus minimuma standartus ES; uzskata, ka jautājumi par drošību un vidi ir jāiekļauj visos tiesību aktos, un visās jomās, kas saistītas ar naftas un gāzes ieguvi jūrā, būtu jāpiemēro visaugstākie drošības un vides standarti; prasa neatkarīgai trešo pusei paaugstināt saskaņošanas līmeni, notiekot negadījumam; iesaka izvēlēties šā uzdevuma izpildei Eiropas Jūras drošības aģentūru;

8.

prasa paplašināt ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) direktīvas (19) darbības jomu, lai tā attiektos uz visiem jūrā īstenoto projektu posmiem (izpēte un darbība), un aicina noteikt īpašas IVN prasības attiecībā uz urbšanas darbiem lielā dziļumā, sarežģītiem urbumiem un problemātiskiem urbšanas apstākļiem, kā arī uz naftas/gāzes tranzītu pa jūras gultnē/zem jūras gultnes izvietotiem cauruļvadiem; turklāt uzskata, ka Eiropas Komisijai būtu jānodrošina, lai valstu iestāžu apstiprinātajos IVN par jūrā īstenotajiem projektiem būtu iekļauti nosacījumi, kas uzņēmumam jāievēro ekspluatācijas pārtraukšanas posmā; aicina Komisiju atkārtoti analizēt tiesību normas attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtēšanu un iekļaut tajos noteikumus par ietekmes uz vidi novērtēšanas procesa uzticēšanu no pasūtītāja neatkarīgiem ekspertiem;

9.

aicina Komisiju izvērtēt spēkā esošo tiesisko regulējumu attiecībā uz pastāvošās urbšanas infrastruktūras darbības pārtraukšanu un nepieciešamības gadījumā ar tiesību aktiem precizēt operatoru atbildību par drošas likvidācijas nodrošināšanu un atbildību par jebkuru videi nodarīto kaitējumu, kas radies darbības pārtraukšanas dēļ vai urbšanas vietā pēc tās darbības pārtraukšanas;

10.

aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt saprātīgos principus, kas ietverti tās tiesību aktos par risku pārvaldību krastā (SEVESO II (20) un III (21)), iekļaujot tos arī tiesību aktos, kuri attiecas uz naftas un gāzes ieguves darbiem jūrā; pagaidām, ja Komisija neierosina šādus jaunus īpašus tiesību aktus, aicina Komisiju no jauna izvērtēt SEVESO III priekšlikumu, lai paplašinātu tā darbības jomu un attiecinātu to uz naftas ieguves urbšanas iekārtām un zemūdens cauruļvadiem, kas atrodas jūras gultnē/zem tās, kā arī uz visiem naftas vai gāzes atradņu izpētes posmiem līdz pat urbuma ekspluatācijas pārtraukšanai; atzinīgi vērtē Komisijas paskaidrojuma rakstu par SEVESO II direktīvas pārskatīšanu, kurā apstiprināts, ka Komisija novērtēs piemērotāko veidu, kā stiprināt tiesību aktus vides jomā;

11.

norāda, ka naftas un gāzes nozares darbības jūrā nav iekļautas direktīvas par rūpnieciskajām emisijām pamatnoteikumos (22); ierosina, lai Komisija I pielikumam pievieno 1.5. punktu „Naftas un gāzes ieguves darbi jūrā” pirmajā pārskatīšanā, kas jāpabeidz līdz 2011. gada 31. decembrim, un ierosina, lai Eiropas Piesārņojuma integrētas novēršanas un kontroles (IPPC) birojs noteiktu labākās pieejamās tehnoloģijas izmantošanai naftas un gāzes ieguves darbos jūrā;

12.

atzinīgi vērtē Komisijas ieceri pārskatīt Direktīvu 92/91/EEK un prasa šajā pārskatīšanā panākt kopējus standartus, lai nepieļautu atšķirīgu attieksmi pret darba ņēmējiem vienā uzņēmumā atkarībā no tā atrašanās vietas; tādēļ prasa panākt pārredzamu, efektīvu un konsekventu noteikumu kopumu, kas jāpiemēro visiem darba ņēmējiem, kuri strādā šelfa naftas un gāzes nozarē, un novērtēt gan pašreizējo tiesību aktu efektivitāti, gan iespējas turpmāk saskaņot tiesību aktus;

13.

aicina Eiropas Savienību veicināt SDO pamatnostādņu par darba drošības un veselības pārvaldības sistēmām (ILO-OSH 2001) piemērošanu visā naftas un gāzes nozarē;

14.

tomēr brīdina, ka tiesību aktu efektivitāte visvairāk ir atkarīga no tā, cik kvalitatīvi attiecīgās Eiropas un valsts iestādes un organizācijas īsteno, pārvalda un izpilda attiecīgos tiesību aktus; uzskata, ka Komisijai būtu aktīvi jānodrošina dalībvalstu iestāžu atbilstīga rīcība;

15.

uzsver, ka dažās dalībvalstīs salīdzinājumā ar starptautisko un Eiropas līmeni jau ir ieviesti izcili drošības mehānismi;

16.

uzsver, ka ir svarīgi, lai neatkarīgi un apmācīti speciālisti, kuri izprot vietējos apstākļus, veiktu regulāras, daudzveidīgas un rūpīgas pārbaudes; uzskata, ka operatoru pārbaužu režīma pareizība ir jāapstiprina arī trešām pusēm; atbalsta dažu dalībvalstu jau īstenotos centienus palielināt stingru pārbaužu skaitu; uzsver valsts iestāžu neatkarības nozīmi un to, ka ir svarīgi pārredzamā veidā risināt iespējamos interešu konfliktus, kas rodas inspektoriem attiecībās ar iespējamiem turpmākajiem darba devējiem;

17.

norāda, ka pieredzējušu inspektoru skaits ir ierobežots, un prasa veikt lielākus ieguldījumus, lai izveidotu kvalificētu pārbaužu tīklu visās dalībvalstīs; aicina Komisiju izskatīt iespējas, kā tā var palīdzēt dalībvalstīm izveidot savas inspicējošās iestādes;

18.

uzsver nepieciešamību ieviest efektīvas kontroles sistēmas uzraudzības iestādēm, izmantojot novatoriskas metodes, piemēram, īpašas pārbaudes attiecībā uz darba laiku vai glābšanas operācijām, un iespējas piemērot sankcijas darba ņēmēju veselības un drošības pārkāpumu gadījumos;

19.

norāda, ka operatoru pārbaužu režīmi ir jāverificē trešai pusei, kā arī tie jāpārbauda ES līmenī un ka kuģu revīzijas jāattiecina arī uz naftas un gāzes platformām jūrā;

20.

atzīst, ka, izmantojot kopīgas pārbaudes iestādes dažu mazāka apmēra darbību veikšanai, ja dalībvalstis pārbaudes veic kopīgi, var panākt apjomradītus ietaupījumus;

21.

norāda, ka, paplašinot ES tiesību aktus, kas attiecas uz jūrā izvietotu iekārtu aprīkojumu, būtu jāatzīst, ka, ņemot vērā straujo tehnoloģisko attīstību, pārāk specifiskas prasības var ātri kļūt nevajadzīgas;

22.

pauž bažas, ka ES līmeņa „kontrolieru kontrolieri” var nesniegt pietiekamu pievienoto vērtību, lai kompensētu valsts kompetento iestāžu jau tāpat ierobežoto regulatīvo resursu mazināšanos; tomēr atzīst potenciālu, ko sniedz Eiropas Jūras drošības aģentūras nozīmīgā pieredze, kas gūta, veicot naftas noplūdes negadījumu novēršanu, uzraudzību un atklāšanu, un uzskata, ka visā Eiropas Savienībā būtu jākoordinē datu apkopošana, paraugprakses apmaiņa un saskaņota reaģēšana uz negadījumiem; aicina Komisiju izpētīt, vai, izveidojot Eiropas līmeņa regulatīvu iestādi darbībām jūrā, kurā tiktu apvienotas valstu regulatīvās iestādes un kura līdzinātos BEREC telekomunikāciju nozarē, varētu radīt pievienoto vērtību un stiprināt visaugstāko standartu izpildi un īstenošanu visā ES;

23.

uzsver to, ka reģionālā iniciatīva ir svarīga kā daudzpusējas rīcības pirmais līmenis, un uzskata, ka Vidusjūras, Baltijas jūras un Melnās jūras reģiona dalībvalstīm būtu jāizveido tādi forumi, kas līdzinās Ziemeļjūras jūras iestāžu forumam (NSOAF), lai uzraudzītu minimuma standartu pieņemšanu un izpildi; šajā sakarībā atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu attiecībā uz Vidusjūras reģiona jūras iestāžu foruma (MOAF) dibināšanu un mudina tajā iesaistīties valstis, kas nav ES dalībvalstis; uzskata, ka, pieņemot ES līmeņa standartus un noteikumus, būtu jāņem vērā vides apsvērumi saistībā ar ogļūdeņražu resursu izpēti ārpus ES teritorijas;

24.

atzīst, ka dažādās jūras teritorijās ir dažādi apstākļi, taču uzskata, ka, īstenojot reģionālās iniciatīvas, attiecīgos gadījumos būtu jāveic saskaņošana starp forumiem, lai nodrošinātu paraugprakses izmantošanu ES līmenī; uzsver, ka Komisijai šajos forumos vajadzētu uzņemties aktīvu lomu;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu organizēt kopīgas ES/NSOAF sanāksmes, kas radītu iespēju apmainīties ar paraugpraksi visā ES; uzsver, ka dalībniekiem būtu jāuzskata šīs sanāksmes par vērtīgām;

26.

atzinīgi vērtē to, ka pēc Meksikas līcī notikušā negadījuma Starptautiskās Naftas un gāzes ražotāju apvienība nolēma izveidot Pasaules Rūpniecības reaģēšanas grupu (GIRG); mudina viņus, daloties ar informāciju un sadarbojoties ar iestādēm, rīkoties pārredzami;

27.

uzsver, ka darbaspēka iesaistīšanas programmas sniedz ieguvumus drošības jomā; atbalsta nozaru, darbaspēka un valsts kompetento iestāžu ciešās saiknes un kopīgās iniciatīvas veselības, drošības un vides aizsardzības jomā;

28.

uzsver, ka naftas un gāzes nozares darbības jūrā ievērojami apdraud strādājošo veselību un drošību dažkārt ekstremālu vides apstākļu, 12 stundu maiņu darba, kā arī izolētības dēļ, un atzīst, ka šie īpašie darba apstākļi, jo sevišķi psiholoģiskais stress, ir jāreglamentē un to jāturpina darīt, lai maksimāli izvairītos no kļūdām, ko var pieļaut cilvēki, un aizsargātu darba ņēmējus; tādēļ iesaka nodrošināt darba ņēmējiem apdrošināšanas pakalpojumus atbilstīgi riskam, kuram viņi ir pakļauti;

29.

uzskata, ka ir profilaktiski jāveicina veselības un darba drošības kultūra, iesaistot šajā procesā darba devējus un arodbiedrības un nodrošinot strādājošo aktīvu līdzdalību, jo īpaši ar viņiem apspriežoties un viņus iesaistot drošības procedūru izstrādē un piemērošanā, kā arī viņus informējot par iespējamo risku; uzsver, ka ir būtiski pārbaudīt un uzraudzīt šīs procedūras visos komandķēdes posmos, lai nodrošinātu, ka augstākā vadības līmeņa darbinieki arī tiek apmācīti un ir atbildīgi negadījumu vai drošības kļūmju gadījumos;

30.

aicina nozares pārstāvjus apņemties savās organizācijās veidot patiesu drošības kultūru gan attiecībā uz darbībām jūrā, gan birojos; tādēļ iesaka īstenot regulāras apmācības programmas visiem pastāvīgajiem darbiniekiem un līgumdarbiniekiem, kā arī darba devējiem;

31.

aicina Komisiju apsvērt iespēju noteikt stingrus vispārējus drošības standartus un sistēmas, lai novērstu un ierobežotu apdraudējumus nolūkā samazināt risku un vajadzības gadījumā ātri un efektīvi reaģēt; aicina arī noteikt prasības ES dalībvalstīs to strādājošo, tostarp darbuzņēmēju un apakšuzņēmēju, apmācības jomā, kuri veic uzdevumus, kas saistīti ar lielu risku, un saskaņot šīs prasības, lai nodrošinātu vienotu īstenošanu visos Eiropas ūdeņos; aicina Komisiju iesaistīties pozitīvā sadarbībā ar starptautiskiem partneriem, lai izpētītu iespējas panākt vienošanos par globālu iniciatīvu attiecībā uz darba ņēmēju veselības un drošības noteikumiem, un regulāri atjaunināt šos noteikumus atbilstīgi jaunākajai tehnoloģiju attīstībai;

32.

aicina dalībvalstis atļaut vienīgi sertificētu iekšējo vai ārējo apmācību;

33.

atzinīgi vērtē kompetento valsts iestāžu darbinieku starptautiskās apmaiņas un kopīgas mācību programmas un prasa Komisijai un dalībvalstīm nākt klajā ar iniciatīvām šādu programmu sekmēšanai;

34.

prasa, lai apakšuzņēmējiem, kuriem ir jābūt vajadzīgai kvalifikācijai tehniskās apkopes un būvniecības nozarē, viņu atbildības jomā tiktu piemēroti stingri kritēriji attiecībā uz darba drošību, veselības aizsardzību un apmācību; prasa, lai strādājošie, tostarp darbuzņēmēji un apakšuzņēmēji, un darba ņēmēju organizācijas, pirms darba veikšanas tiktu informēti par visiem ar to saistītajiem riska faktoriem;

35.

uzskata, ka arī darba ņēmēji, kas strādā pārstrādes ķēdē jūrā vai uz sauszemes, ir pakļauti ārkārtīgi augstam veselības un drošības riskam; prasa dalībvalstīm piemērot šiem darba ņēmējiem savus reglamentējošos pasākumus;

36.

prasa, lai darba ņēmējiem, kas strādā šelfa naftas un gāzes nozarē, tiktu nodrošināta regulāra un īpaša veselības uzraudzība; ierosina, ka šiem darba ņēmējiem vismaz reizi gadā būtu vajadzīgas ārsta medicīniskās apskates, lai novērtētu viņu fizisko un psiholoģisko stāvokli;

37.

prasa, lai tiktu apstiprināts mehānisms riska novērtēšanai, kuram ir pakļauti darba ņēmēji, un lai šis novērtējums tiktu ņemts vērā, aprēķinot darba ņēmēju atalgojumu;

38.

aicina nozares pārstāvjus īstenot paraugpraksi attiecībā uz drošības pārstāvjiem; uzsver, ka darba ņēmējiem ir jāspēj ievēlēt drošības pārstāvi, kurš piedalās drošības jautājumu risināšanā visos darbības un lēmumu pieņemšanas procesa līmeņos; uzskata, ka darba ņēmējiem arī būtu jāspēj anonīmi ziņot kompetentajām iestādēm par drošības kļūmēm vai riskiem, saņemot aizsardzību pret ļaunprātīgu izturēšanos;

39.

atbalsta aktīvākus centienus izplatīt dalībvalstīs paraugpraksi attiecībā uz regulējumu, standartiem, procedūrām un ziņošanu par negadījumu novēršanu un to pārvaldību, tostarp zinātniskiem atzinumiem, darbības drošības un vides aizsardzības režīmiem, riska pārvaldību, reaģēšanas procedūrām utt.;

40.

atzīst, ka regulatīvās grupas vai tirdzniecības partneri un kopuzņēmumi jau ir izplatījuši informāciju; uzskata, ka drošībai nevar piemērot īpašumtiesības;

41.

pieredzes gūšanas nolūkos aicina valsts kompetentās iestādes salīdzināt sniegto informāciju par negadījumiem, dalīties ar to un publiskot to, atbilstīgi ievērojot komerciāli sensitīvu informāciju; atzīst, ka, konsolidējot un papildus saskaņojot pašreizējo praksi un informēšanu par negadījumiem, varētu labāk nodrošināt pārredzamību un konsekvenci visā Eiropas Savienībā; šī informācija būtu jāsniedz iespējami drīz pēc notikušā negadījuma, un tajā cita starpā būtu jāietver ziņas par cietušo personālu, iekārtu kļūmēm, ogļūdeņražu resursu noplūdēm un citiem būtiskiem negadījumiem; atzinīgi vērtē starptautiskas iniciatīvas, tostarp G20 darba grupas izveidi, kuru mērķis ir pasaules mērogā palīdzēt izplatīt informāciju par negadījumiem un veikt nepieciešamās koriģējošās darbības;

42.

uzskata, ka Komisijai būtu jāizvērtē dažādu izmantoto informācijas kanālu efektivitāte, racionalizācijas iespējas un/vai jaunu starptautisko režīmu izveidošana, pievēršot pienācīgu uzmanību administratīvā sloga mazināšanai;

43.

norāda, ka pastāv atšķirība starp urbšanas licencēšanu un tās atļaušanu un ka licenciāts var arī nebūt organizācija, kas veic urbšanu; uzskata, ka pēc licences piešķiršanas un pirms urbšanas sākšanas būtu jāveic vairākas regulatīvas pārbaudes, apturot darbu;

44.

iesaka visās dalībvalstīs nošķirt licencēšanas funkcijas no funkcijām veselības un drošības jomā; uzskata, ka Komisijai vajadzētu sadarboties ar dalībvalstīm, lai izveidotu kopīgus, pārredzamus un objektīvus licencēšanas kritērijus, nodrošinot, ka licencēšana un funkcijas veselības un drošības jomā tiek nodalītas, lai samazinātu iespējamus interešu konfliktus;

45.

norāda, ka ES ūdeņos atrodas ievērojams skaits novecojušu iekārtu; atzinīgi vērtē mēģinājumus uzlabot izmantoto platformu efektīvu un drošu ekspluatāciju;

46.

uzskata, ka naftas un gāzes ieguves operatoriem licencēšanas procedūras laikā un visos jūrā īstenoto projektu posmos (izpēte, darbība un ekspluatācijas pārtraukšana) ir jāprasa pierādīt, ka viņiem ir pietiekamas finanšu garantijas, lai nodrošinātu vides atjaunošanu un kompensācijas par videi nodarīto, to specifiskās darbības dēļ radīto kaitējumu, tostarp par mazas varbūtības negadījumiem ar augstu ietekmi, vai nu izmantojot obligātas nozares savstarpējās sadarbības shēmas ar obligāto apdrošināšanu, vai arī jauktu sistēmu, ar ko garantē finansiālu drošību;

47.

atbalsta konkrētajam objektam piemērotu ārkārtas rīcības plānu izmantošanu, kas ļautu noteikt riskus, novērtēt potenciālus piesārņojuma avotus un to ietekmi, kā arī izstrādāt reaģēšanas stratēģiju un potenciālu drošības urbumu izveides plānus; ierosina, ka operatoriem, kas saņem licenci, par priekšnoteikumu urbšanas atļaujas iegūšanai būtu jāveic ietekmes uz vidi novērtējums un jāiesniedz ārkārtas rīcības plāni vismaz divus mēnešus pirms darbību sākšanas; sarežģītu urbumu vai problemātisku urbšanas apstākļu gadījumā šie ārkārtas rīcības plāni ir jāizvērtē, jāapspriež un jāapstiprina vienlaicīgi ar citiem regulatīvās apstiprināšanas procesiem (piemēram, tiem, kas saistīti ar ietekmi uz vidi vai urbumu konstrukciju); jebkurā gadījumā darbības nedrīkst sākt, kamēr dalībvalsts, kurā šīs darbības tiks veiktas, nav apstiprinājusi ārkārtas rīcības plānu; valsts kompetentajai iestādei ir jāpublisko ārkārtas rīcības plāni, atbilstīgi ievērojot datu aizsardzības prasības;

48.

aicina dalībvalstis izstrādāt, grozīt vai atjaunināt valstu ārkārtas rīcības plānus, kuros sniegta detalizēta informācija par komandķēdēm un mehānismiem valsts līdzekļu un nozares resursu izmantošanai noplūdes gadījumā; aicina dalībvalstis sadarboties savā starpā un ar ES kaimiņvalstīm, izstrādājot reģionālus ārkārtas rīcības plānus; prasa šos plānus nosūtīt Eiropas Jūras drošības aģentūrai;

49.

norāda, ka nesenie notikumi ir likuši apzināties naftas un gāzes izpētes un ieguves darbu jūrā iespējamo apdraudējumu uz jūras transportu un jūras vidi; uzskata, ka Eiropas Jūras drošības aģentūras reaģēšanas spējas ir nepārprotami jāpaplašina, ietverot piesārņojuma novēršanu un reaģēšanu uz piesārņojumu, kas radies no šādām darbībām;

50.

ierosina salīdzināt Eiropas Jūras drošības aģentūras reaģēšanas resursu rezerves ar visiem attiecīgajiem valsts un nozares resursiem tā, lai Eiropas Jūras drošības aģentūra, notiekot lielam negadījumam, spētu labi veikt darbības koordināciju, ja tas būtu nepieciešams;

51.

ierosina, ka ārkārtas rīcības plānos kā būtiska daļa būtu jāparedz pieejams ekipējums visu iespējamo noplūžu noslēgšanai un ka šādam ekipējumam jāatrodas iekārtu tuvumā, lai nopietna negadījuma gadījumā to laikus varētu izmantot;

52.

mudina uzņēmumus turpināt līdzekļu piešķiršanu jaunu novēršanas un negadījumu seku likvidēšanas tehnoloģiju izpētei un izstrādāšanai; uzsver, ka neatkarīgiem speciālistiem ir jāpārbauda, jānovērtē un jāapstiprina negadījumu novēršanas tehnoloģijas, pirms tās tiek iekļautas apstiprinātos ārkārtas rīcības plānos;

53.

uzskata, ka ir būtiski veikt mērķtiecīgus un novatoriskus zinātniskos pētījumus, lai radītu iespēju izmantot urbšanas iekārtas darbību uzraudzīšanai un pārtraukšanai automātiskas sistēmas un tādējādi palielināt urbšanas un ieguves darbību drošumu un ugunsdrošības sistēmu uzticamību ārkārtējos laika apstākļos;

54.

atbalsta to, ka tiek stingri kontrolēta un pastāvīgi pārbaudīta un novērtēta ķīmisko dispersantu ietekme uz vidi (un to ārkārtas darbības plānu ietekme, kuros paredzēta ķīmisko dispersantu izmantošana), lai nodrošinātu to derīgumu noplūdes gadījumā un lai novērstu ietekmi uz sabiedrības veselību un vidi; prasa, lai Komisija nodrošinātu sīkāku izpēti par šādu ķīmisko vielu ietekmi, ja nepieciešams, izmantojot ES pētniecības programmas;

55.

atzīst, ka nozare uzņemas galveno atbildību par reaģēšanu katastrofu gadījumā; atzinīgi vērtē nozares kopīgās iniciatīvas izstrādāt, mobilizēt un izmantot resursus, lai novērstu naftas noplūdes; uzsver, ka valsts sektoram ir liela nozīme reaģēšanas uz katastrofām reglamentēšanā, drošības panākšanā un koordinēšanā;

56.

iesaka vairāk organizēt sistemātiskas mācības, jo īpaši par negadījumu seku novēršanas iekārtu praktisko izmantošanu;

57.

aicina dalībvalstis un Komisiju nodrošināt, ka licencēšanas sistēmā tiek iekļauti aizsardzībai paredzēti finanšu instrumenti, kurus, notiekot lieliem negadījumiem, var nekavējoties izmantot, lai kompensētu naftas vai gāzes noplūdes radītos ekonomiskos, sociālos un vides zaudējumus;

58.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus paplašināt Eiropas Jūras drošības aģentūras pilnvaras, lai tās aptvertu ne vien kuģošanas līdzekļus, bet arī iekārtas atklātā jūrā;

59.

norāda, ka Eiropas Jūras drošības aģentūras specializēto zināšanu un resursu izmantošana būs noteikta pārskatītajā regulā par Eiropas Jūras drošības aģentūru, bet tā būtu nepārprotami jāpaplašina, iekļaujot tajā reaģēšanu uz naftas un gāzes izpētes radīto piesārņojumu, un nepieciešamības gadījumā būtu jānodrošina šo zināšanu un resursu pieejamība ES un dalībvalstīm;

60.

uzskata, ka ES līmenī izstrādātos reaģēšanas un uzraudzības instrumentus, attiecīgi Eiropas Jūras drošības aģentūras dežūrējošo kuģu tīklu reaģēšanai naftas produktu noplūdes gadījumā un naftas noplūdes uzraudzīšanas un atklāšanas dienestu CleanSeaNet (CNS), var izmantot jūrā izvietotās iekārtās notikušu starpgadījumu/negadījumu seku likvidēšanā;

61.

ierosina izmantot Eiropas Jūras drošības aģentūras dienestu CleanSeaNet, lai uzraudzītu naftas ieguves platformas un nelikumīgas naftas produktu noplūdes no kuģiem; atzīst, ka 50 % no CleanSeaNet nodrošinātajiem attēliem var izmantot, lai uzraudzītu naftas ieguves platformas;

62.

tādēļ iesaka izmantot Eiropas Jūras drošības aģentūras dežūrējošo kuģu tīklu reaģēšanai naftas produktu noplūdes gadījumā pēc tam, kad ir pārskatīti šādi jautājumi:

63.

atkārtoti aicina Komisiju pēc iespējas drīz nākt klajā ar priekšlikumiem tādu ES civilās aizsardzības spēku izveidei, kas būtu balstīti uz ES civilās aizsardzības mehānismu, un kopīgi ar dalībvalstīm izstrādāt Eiropas rīcības plānu, kas ietvertu īpašus mehānismus, ar kuriem ES var reaģēt uz apjomīgu piesārņojumu, ko izraisījusi naftas ieguves iekārtu darbība jūrā, tostarp naftas/gāzes zemūdens cauruļvadi, kas atrodas jūras gultnē/zem tās;

64.

atzīst MIC (23) nozīmi, papildinot dalībvalstu un nozares mehānismus reaģēšanai ārkārtējās situācijās;

65.

atbalsta novatorisku pakalpojumu izveidi jūrniecības nozares vajadzībām; atzinīgi vērtē Komisijas un dalībvalstu diskusiju par jaunu e-jūrniecības iniciatīvu, kuras pamatā būtu projekts SafeSeaNet, un uzskata, ka tādējādi naftas un gāzes ieguvei jūrā tiktu sniegta vēl lielāka drošība;

66.

uzsver, ka katrā jūras teritorijā ir vienmēr jānodrošina piekļuve pietiekamam aprīkojumam, lai likvidētu lielu un nopietnu noplūžu sekas šajā konkrētajā jūras teritorijā un nevis tikai ES ūdeņos;

67.

aicina Komisiju nodrošināt, ka jūras datu labākā pārvaldībā, kas ierosināta paziņojumā „Zināšanas par jūru 2020” (24) un priekšlikumā regulai, ar ko izveido programmu integrētas jūrniecības politikas turpmākas izstrādes atbalstam (25), tiktu ņemta vērā nepieciešamība garantēt atbilstošu piesārņojuma draudu uzraudzību, lai savlaicīgi noteiktu piemērotu darbības plānu;

68.

aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu par to, lai valsts licencētu jūrā darbojošos operatoru zinātniskās atziņas būtu pieejamas kompetentajām iestādēm, izmantojot standartus un protokolus, kas izstrādāti saistībā ar paziņojumu „Zināšanas par jūru 2020”, lai veicinātu sabiedrisko kontroli un dziļāku izpratni par jūras vidi;

69.

mudina dalībvalstis, apsverot finanšu garantijas mehānismus, tostarp civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, pievērst pienācīgu uzmanību apdrošināšanas likmju noteikšanai, pamatojoties uz reālu ar urbšanas un ieguves grūtībām saistītu risku, lai augstas maksas dēļ no tirgus neizslēgtu mazos un vidējos operatorus, vienlaikus nodrošinot, ka tiek saglabāts civiltiesiskās atbildības segums;

70.

uzsver — lai gan finanšu garantijas būtībā var paredzēt gan ar apdrošināšanas, gan nozaru savstarpējas vienošanās palīdzību, ir svarīgi nodrošināt, ka operatori pierāda finanšu garantiju esamību, lai nopietnas katastrofas gadījumā segtu visas izmaksas par attīrīšanu un kompensācijām, un ka riski un atbildība netiek nodota mazākiem ārējiem uzņēmumiem, kuriem, ja notiek negadījums, ir reālāka iespējamība pasludināt savu maksātnespēju; prasa izveidot visas kopējas sistēmas tā, lai tiktu saglabāti stimuli individuālajā darbībā novērst riskus un stingri ievērot visaugstākos iespējamos drošības standartus;

71.

atzīst priekšrocības, ko sniedz kopīgie fondi, piemēram, Asociācija atbildībai par jūras piesārņošanu (OPOL) Ziemeļjūrā, un aicina izveidot šādus fondus katrā ES jūras apgabalā; prasa noteikt operatoru līdzdalību par obligātu un nodrošināt juridisko noteiktību, lai tādējādi izveidotu drošības tīkla mehānismu dalībvalstu, jūrniecības nozares pārstāvju, jo īpaši zvejnieku, un nodokļu maksātāju pārliecināšanai;

72.

uzsver, ka tādas shēmas kā OPOL ir brīvprātīgas un līdz ar to ir ierobežota to juridiskā kontrole, un tādēļ uzskata, ka šādu fondu nozīme tiktu stiprināta, ja dalība tajos tiktu noteikta kā obligāta prasība licences saņemšanai;

73.

uzsver, ka ieguldījumam jābūt balstītam gan uz konkrētā objekta riska pakāpi, gan ārkārtas rīcības plāniem un saskaņotam ar šiem aspektiem;

74.

uzskata, ka direktīvas par atbildību vides jomā (26) piemērošana būtu jāpaplašina nolūkā piemērot principu „piesārņotājs maksā” un stingru atbildību par visu veidu kaitējumu, kas radīts jūras ūdeņiem un bioloģiskajai daudzveidībai, lai naftas uzņēmumus tādējādi varētu saukt pie atbildības par to nodarīto visu veidu kaitējumu;

75.

prasa pārskatīt direktīvu par atbildību vides jomā, lai tās darbības joma tiktu paplašināta un attiektos uz visiem ES jūras ūdeņiem atbilstoši Jūras vides stratēģijas pamatdirektīvai (27);

76.

aicina Komisiju saskaņā ar direktīvu par atbildību vides jomā samazināt kaitējuma robežvērtības un ieviest stingru atbildības režīmu, paredzot segt visu veidu kaitējumu, kas nodarīts jūras ūdeņiem un bioloģiskajai daudzveidībai;

77.

uzskata, ka Komisijai būtu jāpārbauda, vai saistībā ar atbildību vides jomā ir iespējams izveidot kompensācijas fondu naftas noplūdes katastrofu gadījumos, paredzot saistošus noteikumus par finansiālo drošību;

78.

iesaka dalībvalstīm apsvērt iespēju pieņemt un pastiprināt par nolaidību un noteikumu nepildīšanu piemērojamas sankcijas, piemēram, sodanaudu, licences atņemšanu un kriminālatbildības noteikšanu darbiniekiem; tomēr norāda, ka šāds režīms bija spēkā ASV pirms noplūdes no platformas Deepwater Horizon;

79.

uzsver, ka pirms urbšanas darbiem ir skaidri jānosaka finansiāli atbildīgās puses;

80.

prasa nozarei vismaz ES pieņemt vides un drošības standartus vai to ekvivalentu neatkarīgi no tā, kurā pasaules daļā uzņēmumi darbojas; ir informēts par izpildes problēmām likt ES reģistrētiem uzņēmumiem darboties pasaules mērogā saskaņā ar ES standartiem, bet aicina Komisiju izpētīt, kādus mehānismus būtu atbilstīgi izmantot, lai nodrošinātu, ka ES reģistrēti uzņēmumi pasaules mērogā darbojas vismaz saskaņā ar ES drošības standartiem; uzskata, ka šajā jomā par svarīgu dzinuli būtu jāizmanto arī uzņēmumu atbildība un ka dalībvalstu licencēšanas režīmi, piešķirot licences, varētu ņemt vērā arī negadījumus visā pasaulē, kuros uzņēmumi ir iesaistīti, ja pēc šiem negadījumiem ir izstrādāti rūpīgi pārskati; aicina Komisiju kopā ar partneriem veicināt šo augsto standartu piemērošanu pasaulē;

81.

mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt G20 valstu sistēmā sekmēt iniciatīvas par darbībām atklātā jūrā, vienlaikus ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju (UNCLOS);

82.

norāda, cik svarīgi ir spēkā esošie tiesību akti, kurus ierosināja ANO Vides programmā, izmantojot Konvenciju par Ziemeļaustrumu Atlantijas reģiona jūras vides aizsardzību (OSPAR), Barselonas un Helsinku konvencijas, bet atzīst, ka pašlaik spēkā esošie starptautiskie tiesību akti nenodrošina pilnīgu vai konsekventu pamatu drošības un vides standartiem attiecībā uz urbšanas darbiem jūrā un ka šos tiesību aktus var būt sarežģīti ieviest;

83.

uzsver to, ka ir svarīgi panākt neratificētā 1994. gada Vidusjūras protokola pilnīgu spēkā stāšanos, par mērķi nosakot aizsardzību no izpētes un ieguves darbu radītā piesārņojuma;

84.

prasa Komisijai aktīvi sadarboties ar citām valstīm, kurām ir kopīgas robežas ar ES jūras teritorijām, lai nodrošinātu, ka to reglamentējošie noteikumi un pārraudzība paredz vienlīdz augstus drošības standartus;

85.

aicina ES sadarboties ar attiecīgajām valstīm ārpus ES, tostarp ar to valstu darba ņēmēju un darba devēju organizācijām, kuru valstspiederīgie sniedz pakalpojumus ES šelfa naftas un gāzes nozarē, lai nodrošinātu, ka uzņēmumi, kas ir reģistrēti ārpus ES, taču darbojas ES ūdeņos, ievēro ES tiesību aktus darba apstākļu un darba drošības un veselības jomā;

86.

aicina Komisijai uzsākt diskusijas par tādiem noteikumiem attiecībā uz atbildību par videi nodarīto kaitējumu un finansiālajām garantijām, kuros iekļautu arī trešās valstis;

87.

prasa Komisijai sadarboties ar partneriem un kaimiņvalstīm, lai izveidotu īpašu režīmu jebkādu darbību veikšanai Arktikas reģionā, rūpīgi vērtējot darbību atklātā jūrā ilgtspēju un to nepieciešamību šādā trauslā un unikālā vidē;

88.

atbalsta starptautisku divpusēju partnerību veidošanu, izmantojot Eiropas kaimiņattiecību politikas rīcību plānus, kas, cita starpā, rosina trešās valstis pieņemt augstus drošības standartus; mudina valstis, kuras vēl nav pilnīgi iesaistījušās Eiropas kaimiņattiecību politikā, to darīt;

89.

atbalsta nozares vadītās shēmas specializēto zināšanu nodošanai, jo īpaši valstīm, kurās ir mazāk attīstīti reglamentējošie noteikumi;

90.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

22.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 51/56

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 6. augusta Regulu (EK) Nr. 800/2008, kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot Līguma 87. un 88. pantu (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 3. oktobra ziņojumu „Barselonas mērķu īstenošana attiecībā uz pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes pakalpojumiem” (COM(2008)0638),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 25. jūlija ziņojumu „Atbalsts sievietēm novatorēm un uzņēmējām”,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 25. jūnija paziņojumu „Vispirms domāt par mazākajiem” — Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts „Small Business Act” (COM(2008)0394),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 7. jūlija Direktīvu 2010/41/ES par to, kā piemērot vienlīdzīgas attieksmes principu vīriešiem un sievietēm, kas darbojas pašnodarbinātas personas statusā, un ar kuru atceļ Padomes Direktīvu 86/613/EEK (2),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 21. oktobra Lēmumu 2010/707/ES par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm (3),

—

ņemot vērā Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām (4),

—

ņemot vērā 2009. gada 10. marta rezolūciju par Mazās uzņēmējdarbības aktu (5),

—

ņemot vērā 2006. gada 30. novembra rezolūciju „Laiks palielināt apgriezienus — uzņēmējdarbības un izaugsmes veicināšana Eiropā” (6),

—

ņemot vērā 2002. gada 10. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei „Izaugsmes un nodarbinātības iniciatīva — pasākumi finansiālā atbalsta sniegšanai inovatīviem maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kas rada jaunas darba vietas” (7),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas ziņojumu (A7-0207/2011),

A.

tā kā ir svarīgi atzīt, ka ģimenes un sadzīves pienākumu pārdale starp sievietēm un vīriešiem, jo īpaši vairāk izmantojot bērna kopšanas un paternitātes atvaļinājumus, ir būtiska, lai veicinātu un sasniegtu dzimumu vienlīdzību, un tādēļ ir jānodrošina darba dzīves līdzsvars, kas sievietēm var sniegt atbalstu savas uzņēmējdarbības uzsākšanai, lai nodrošinātu viņu finansiālo neatkarību un neatkarību darbā;

B.

tā kā pašnodarbinātība kopumā piedāvā lielāku elastību attiecībā uz darba laiku, nostrādāto stundu skaitu un darba vietu nekā nodarbinātība un sniedz iespējas personām, kas vēlas apvienot darba un aprūpes uzdevumus vai citas darbības, vai personām, kurām nepieciešama pielāgota darba vieta;

C.

tā kā mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) kategorijā ietilpst uzņēmumi, kuros nodarbinātas ne vairāk kā 250 personas un kuru gada apgrozījums nepārsniedz EUR 50 miljonus un gada bilance kopumā nepārsniedz EUR 43 miljonus;

D.

tā kā 99 % no jaunizveidotajiem uzņēmumiem Eiropā ir mikrouzņēmumi vai mazie uzņēmumi un viena trešdaļa no tiem, kas uzsāk uzņēmējdarbību, ir bezdarbnieki un tā kā 91 % Eiropas uzņēmumu ir mikrouzņēmumi, kuri nodarbina mazāk par 10 darbiniekiem;

E.

tā kā Komisijas rīcības plānā „Eiropas darba kārtība uzņēmējdarbībai”(COM(2004)0070) ir vērsta uzmanība uz to, ka ir jāuzlabo sociālās drošības shēmas, un paziņojumu par Eiropas Mazās uzņēmējdarbības aktu Komisija ir paredzējusi iesniegt 2011. gada sākumā, un tā kā īpaši jāuzsver nepieciešamība uzlabot sociālās drošības īstenošanu sievietēm uzņēmējām;

F.

tā kā sievietes var saskarties ar šķēršļiem, kas liedz pieeju informatīvam atbalstam un finanšu un tehniskiem instrumentiem un pakalpojumiem un kas varētu ierobežot spēju paplašināt viņu uzņēmumus un sacensties par valsts vai pašvaldības līgumu slēgšanas tiesību iegūšanu;

G.

tā kā Eiropas Komisijas terminoloģijā viltus pašnodarbinātība ir fiktīvs pašnodarbinātības veids, kas rodas, nepareizi klasificējot nodarbinātības statusu ar mērķi apiet sociālo aizsardzību un liegt šādiem darba ņēmējiem darba ņēmēju pamattiesības, lai samazinātu darbaspēka izmaksas, lai gan arī šādā gadījumā attiecīgie darba ņēmēji ir ekonomiski atkarīgi;

H.

tā kā uzņēmēji ir tie cilvēki (uzņēmumu īpašnieki), kas vēlas radīt vērtību, izveidojot vai paplašinot saimniecisko darbību, apzinot un izmantojot jaunus produktus, procesus vai tirgus (8);

I.

tā kā sievieti uzņēmēju var definēt kā sievieti, kas izveidojusi uzņēmumu, kurā viņai pieder lielākā daļa akciju un kurā viņai ir aktīva līdzdalība ikdienas pārvaldībā un lēmumu pieņemšanā, uzņemoties risku;

J.

tā kā daudzi uzņēmumi, kurus lielākoties vada sievietes, ir radušies 1. mērķa reģionos, kam drīz, pievienojoties jaunām dalībvalstīm, tiks atcelts mazāk attīstīto reģionu statuss;

K.

tā kā daudzi reģioni, kas vairāk nesaņems atbalstu, ir lauku teritorijas, kuras vēl nav pietiekami attīstītas, savukārt nesen to valstu reģionos, kuras nesen pievienojušās, bieži nav kultūras, sociālo un organizatorisko resursu, lai pēc iespējas labāk izmantotu Eiropas Savienības finansējumu;

L.

tā kā dalībvalstu starpā ir atšķirības attiecībā uz sieviešu uzņēmēju skaitu; tā kā ir mazāk sieviešu nekā vīriešu, kas uzskata uzņēmējdarbību par dzīvotspējīgu karjeras iespēju, un, neņemot vērā iepriekšējo desmit gadu laikā pieaugušo to sieviešu īpatsvaru, kuras vada MVU, Eiropas Savienībā tikai 1 no 10 sievietēm ir uzņēmēja, salīdzinot ar vīriešu īpatsvaru 1 no 4; tā kā aptuveni 60 % visu universitāšu absolventu ir sievietes, bet darba tirgū viņas ir nepietiekami pārstāvētas pilnas slodzes darbā, jo īpaši uzņēmējdarbības jomā; tā kā ir būtiski veicināt un dot sievietēm iespēju uzņemties uzņēmējdarbības risku, lai samazinātu pašreizējo dzimumu nelīdztiesību;

M.

tā kā ar Amerikas Savienoto Valstu 1988. gada Sieviešu uzņēmējdarbības aktu to sieviešu procentuālais īpatsvars, kurām pieder uzņēmumi, attiecībā pret visiem uzņēmumiem ir pieaudzis no 26 % 1992. gadā līdz 57 % 2002. gadā; tā kā veiksmīga šā akta īstenošana var palīdzēt ES noteikt labu praksi;

N.

tā kā sievietēm uzņēmējām, kurām sociālu faktoru dēļ ir mazāk zināšanu par pieejamām finansēšanas iespējām un mazāka finanšu pārvaldības pieredze, ir nepieciešams atbalsts ne tikai sākuma fāzē, bet arī visā konkrētā uzņēmuma uzņēmējdarbības ciklā, jo atbalsts, kāds nepieciešams uzņēmējdarbības plānošanai sākuma posmā, atšķiras no atbalsta attīstības posmā;

O.

tā kā sieviešu uzņēmējdarbība un sieviešu MVU ir galvenais faktors, ar ko palielināt sieviešu nodarbinātību un tādējādi gūt lielāku labumu no sieviešu izglītības līmeņa, kā arī nodrošināt, ka sievietes neuzsāk apšaubāmu nodarbošanos, un tā kā sieviešu uzņēmējdarbība, palielinot sieviešu uzņēmēju skaitu un tādējādi labvēlīgi ietekmējot un īstermiņā sekmējot visu ekonomiku, nodrošina uzņēmējdarbības dinamiku un inovācijas, kuru potenciāls Eiropas Savienībā netiek pilnībā izmantots; tā kā nestabilā ekonomiskā situācijā pasākumi sieviešu uzņēmēju atbalstam tiek viegli ignorēti;

P.

tā kā daudzos gadījumos vīriešiem un sievietēm nav vienlīdzīgu iespēju vadīt un attīstīt uzņēmumus un tā kā sieviešu uzņēmējdarbības veicināšana ir ilgtermiņa process, kam nepieciešams laiks, lai mainītu struktūras un attieksmi sabiedrībā; tā kā sievietes ir vienmēr bijušas uzņēmējdarbībā, bet noteikumu un tradicionālā lomu sadalījuma dēļ uzņēmējdarbība ne vienmēr ir bijusi pieejama sievietēm;

Q.

tā kā Eiropas Investīciju banka (EIB) attiecībā uz MVU ir ievērojami palielinājusi aizdevumu operācijas no EUR 8,1 miljarda 2008. gadā līdz aptuveni EUR 11,5 miljardiem 2009. gadā; tā kā nepārtraukti tiek īstenoti Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammā noteiktie MVU instrumenti (EUR 1,13 miljardi piešķirti 2007.–2013. gada laikposmam); tā kā Komisija ir pieņēmusi pagaidu shēmu par valsts atbalstu 2009./2010. gadā, sniedzot dalībvalstīm plašākās iespējas risināt kreditēšanas ierobežojumu radītās sekas;

R.

tā kā programmas, kas sagatavo ieguldījumu saņemšanai, uzlabo MVU vai uzņēmēja spēju izprast banku vai citu tādu investoru bažas, kuri var nodrošināt ārēju finansējumu;

S.

tā kā sieviešu uzņēmēju grupa ir neviendabīga un tajā ir dažāda vecuma un izcelsmes sievietes ar atšķirīgu izglītības līmeni, un šajā grupā ir gan sievietes, kas nesen beigušas augstskolu, gan sievietes ar ievērojami attīstītu karjeru, kuras vēlas atrast jaunas iespējas, lai izmantotu savu pārvaldības talantu, uzņēmēju garu, komunikācijas prasmes, konsensa veidošanas pieeju un spēju precīzi novērtēt riskus, un tā kā sievietes uzņēmējas ir aktīvas dažādās nozarēs un uzņēmumos; tā kā dzimumu stereotipu un strukturālo šķēršļu dēļ vīriešiem un sievietēm nav vienādu iespēju vadīt un attīstīt uzņēmumus, nereti uzskata, ka sievietēm trūkst tādu uzņēmējdarbības veikšanai nepieciešamo īpašību kā pašapziņa, pārvaldības prasmes, pašpārliecinātība un spēja uzņemties risku;

T.

tā kā darbaudzināšana un atbalsts, ko sniedz aktīvas sievietes, kā arī vīrieši uzņēmēji, var palīdzēt jauniem uzņēmumiem, kurus izveidojušas sievietes uzņēmējas, pārvarēt daudzas bailes, kas saistītas ar uzņēmējdarbības uzsākšanu;

U.

tā kā ir svarīgi veicināt praktiskus ieteikumus, kuros ņemta vērā uzņēmējdarbības un ekonomiskās dzīves realitāte tirgus konkurences apstākļos;

V.

tā kā Eiropas līmenī nav veikts pietiekams skaits pētījumu par sieviešu uzņēmējdarbību, kas varētu sniegt informāciju par ES mēroga politikas izstrādi un īstenošanu šajā jomā;

W.

tā kā daudzās dalībvalstīs pašnodarbinātām personām nav atbilstošu sociālās drošības tiesību, piemēram, tiesību uz maternitātes un paternitātes atvaļinājumiem, apdrošināšanu pret bezdarbu vai slimībām, invaliditātes pabalstu un pensiju vai bērnu aprūpes pakalpojumiem, lai gan šādi pakalpojumi ir būtiski, lai sievietes uzņēmējas spētu saskaņot darbu un ģimenes dzīvi un lai palīdzētu Eiropas Savienībai risināt demogrāfiskās problēmas; tā kā nodarbinātības politikas pamatnostādnēs dalībvalstis tiek aicinātas veicināt pašnodarbinātību, vienlaikus nodrošinot pašnodarbinātām personām atbilstošu sociālo drošību;

X.

tā kā pastāv grupa, kurā pārsvarā ir sievietes, kas aktīvi darbojas, piemēram, mājsaimniecībā vai privātā aprūpē, un nav ne oficiāli nodarbinātas, ne oficiāli pašnodarbinātas un kuras tādēļ nav sociāli aizsargātas,

1.

mudina Komisiju, dalībvalstis un reģionālās un vietējās iestādes labāk izmantot finansējuma iespējas, kas pieejamas sievietēm uzņēmējām, izmantojot tādas speciālas stipendijas, riska kapitālu, sociālā nodrošinājuma noteikumus un procentu likmju atlaides, kuras nodrošinās taisnīgu un vienlīdzīgu piekļuvi finansējumam, piemēram, Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu, kas nodrošina mikrokredītus līdz pat EUR 25 000 apmērā mikrouzņēmumiem un tiem, kuri vēlas uzsākt savu mazo uzņēmējdarbību, neizmantojot tradicionālos banku pakalpojumus, piemēram, bezdarbniekiem;

2.

aicina dalībvalstis rīkot valsts mēroga kampaņas, tostarp darbnīcas un seminārus, lai efektīvāk informētu sievietes par Eiropas progresa mikrofinansēšanas instrumentu un par visām finansējuma iespējām, ko šis instruments piedāvā;

3.

uzsver, ka sieviešu un vīriešu vienlīdzība ir ES pamatprincips, kas ir atzīts ar Līgumu par Eiropas Savienību un ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, lai gan, neņemot vērā ievērojamo progresu, dažos aspektos joprojām vērojama sieviešu un vīriešu nelīdztiesība attiecībā uz uzņēmējdarbību un lēmumu pieņemšanu;

4.

pauž nožēlu par to, ka finanšu un ekonomikas krīze ir padziļinājusi problēmas daudzām iespējamajām uzņēmējām, īpaši pirmajos trīs uzņēmējdarbības gados; uzsver, ka ienesīgu MVU attīstīšana, kurus izveido gan vīrieši, gan sievietes, var dalībvalstīm palīdzēt sasniegt ilgtspējīgāku ekonomisko izaugsmi;

5.

atzinīgi vērtē atsevišķas nodaļas par sieviešu uzņēmējdarbību iekļaušanu iepriekš minētajā Komisijas Regulā (EK) Nr. 800/2008; aicina Komisiju nodrošināt, ka šī palīdzība tiek sniegta arī turpmāk nākamajā Kopienas atbalsta shēmā, lai palīdzētu dot iespējas sievietēm uzņēmējām arī pēc regulas spēkā esamības termiņa beigām;

6.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka MVU, kurus vada (un ir izveidojušas) sievietes, arī var izmantot MVU pieejamos nodokļu atvieglojumus;

7.

mudina Komisiju un dalībvalstis pareizi īstenot Padomes 2000. gada 29. maija Regulu (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām un nodrošināt, ka uzņēmējiem, kuri kļuvuši maksātnespējīgi vai kuru karjerā ir bijuši pārtraukumi, ir piekļuve sanācijas palīdzībai un atbalstam, lai viņi varētu turpināt iesāktos projektus vai mainīt darbības virzienu;

8.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt labākās prakses apmaiņu starp reģioniem, kas vairāk nekvalificējas 1. mērķa reģiona statusam, un reģioniem valstīs, kas nesen ir iestājušās ES, lai nodrošinātu sieviešu uzņēmēju iesaistīšanos īpaši maza mēroga lauksaimniecības nozarē ar mērķi ļaut viņām nodot tālāk iegūto pieredzi un tādējādi izvairīties no straujas finansiālā atbalsta zaudēšanas un ar mērķi apmācīt un radīt jaunu sieviešu paaudzi vadošos amatos lielākajā daļā valstu, kas nesen pievienojušās;

9.

aicina Komisiju, dalībvalstis un Eiropas Biznesa konfederāciju (Business Europe) veicināt sieviešu uzņēmējdarbību, finansiālo atbalstu, profesionālās orientācijas struktūru un sadarbībā ar komercskolām un uzņēmējsabiedrībām, kā arī sadarbībā ar valstu sieviešu organizācijām izveidot programmas, kas sagatavo ieguldījumu saņemšanai un var palīdzēt sievietēm radīt dzīvotspējīgus uzņēmējdarbības plānus un atrast un noteikt potenciālos investorus;

10.

aicina Komisiju un dalībvalstis izpētīt šķēršļus, kas kavē sieviešu uzņēmējdarbību, un īpaši veikt visaptverošu analīzi par sieviešu iespējām saņemt finansējumu;

11.

aicina dalībvalstis mudināt bankas un finanšu iestādes apsvērt „sievietēm draudzīgu” uzņēmējdarbības atbalsta pakalpojumu izveidi;

12.

aicina Komisiju, dalībvalstis un Business Europe apsvērt tādu darbaudzināšanas shēmu un atbalsta programmu izveidi, īpaši izmantojot aktīvās novecošanas shēmas, kurās izmanto pensionēto vīriešu un sieviešu — uzņēmējdarbības profesionāļu — padomus un pieredzi;

13.

aicina dalībvalstis pievērst īpašu uzmanību to sieviešu stāvoklim, kas ir vecākas par 50 gadiem, un aicina palīdzēt viņām izveidot savus uzņēmumus;

14.

prasa dalībvalstīm īstenot politiku, kas ļauj sievietēm iegūt atbilstošu darba dzīves līdzsvaru un nodrošināt atbilstīgus bērnu aprūpes pakalpojumus, jo to finansiālā nepieejamība, apgrūtinātā pieejamība un kvalitātes trūkums papildus apgrūtina sieviešu centienus uzsākt uzņēmējdarbību;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis atbalstīt sieviešu uzņēmēju piekļuvi izaugsmes potenciālu novērtējumiem, kurus veic pieredzējuši konsultanti, kas nosaka riska potenciālu;

16.

uzsver, ka vairākos jaunākajos pētījumos ir atzīts, ka sievietes uzņēmējas ir piesardzīgākas par vīriešiem, uzņemoties ekonomisku un finansiālu risku; uzskata, ka šādu pētījumu rezultāti jāizvērtē rūpīgāk, lai pārliecinātos par to precizitāti un noteiktu, ko no šiem rezultātiem secināt;

17.

aicina dalībvalstis un reģionālās iestādes pieņemt valsts izglītības koncepcijas ar mērķi palielināt meiteņu izpratni par uzņēmējdarbību un sieviešu dalību pārvaldībā un veicināt „jauniešu uzņēmējdarbību” mācību iestādēs, lai mācību gada laikā audzēknes, ja vēlas, varētu gūt pieredzi saistībā ar uzņēmējdarbības dzīves ciklu, izveidojot, vadot un likvidējot uzņēmumu, saistot šo procesu ar darbaudzināšanu, ko sniedz skolotāji un „aktīvas vecumdienas” pārstāvoši padomdevēji no vietējās uzņēmēju sabiedrības;

18.

atzīst, ka daudzas meitenes no agra vecuma skolā un universitātē tiek atrunātas no to priekšmetu apgūšanas, kas tiek uzskatīti par „vīrišķīgiem”, piemēram, dabas zinātnēm, matemātikas un tehnoloģijām; iesaka skolās ieviest uzņēmējdarbības pamatu kursus iesācējiem un paplašināt iespējamo meitenēm pieejamo priekšmetu un karjeru loku, lai viņas varētu attīstīt zināšanu bāzi un visu prasmju spektru, kas ir nepieciešams sekmīgai uzņēmējdarbībai; uzsver, ka ir būtiski veicināt meiteņu un sieviešu nodarbinātības iespējas, nodrošinot prasmju apguvi un mūžizglītību;

19.

prasa ES iestādēm, dalībvalstīm un reģionālajām iestādēm veicināt sieviešu viena gada uzņēmējdarbības vai prakses, kā arī apmaiņas programmas universitātēs visā Eiropā, tādējādi ļaujot studentēm vadīt attīstības projektus, kuru pamatā ir īstas komercdarbības koncepcijas, lai jau mācību laikā izveidotu dzīvotspējīgu un peļņu nesošu uzņēmumu; turklāt uzskata, ka absolventu un studentu apvienību darbībām jākļūst par neatņemamu šā procesa sastāvdaļu, lai iedvestu pārliecību un „paraugu” studenšu apziņā; aicina Komisiju veicināt labākās prakses apmaiņu šajā jomā;

20.

aicina dalībvalstis un Business Europe veidot izpratni par Eiropas uzņēmēju apmaiņas programmu „Erasmus jauniem uzņēmējiem”, kuras īpašais mērķis ir uzlabot potenciālo jauno ES uzņēmēju un jaunizveidotu mikrouzņēmumu un mazo uzņēmumu uzņēmējdarbību, starptautiskas darbības izvēršanu un konkurētspēju, un kura piedāvā jauniem uzņēmējiem iespēju līdz 6 mēnešiem strādāt pieredzējuša uzņēmēja vadībā viņa/viņas MVU citā ES dalībvalstī, kā arī veicināt šo programmu; iesaka izveidot īpašas stipendijas, piemēram, ES „Leonardo da Vinci” stipendijas, studentēm ar izcilu potenciālu, pēc tam rīkojot „labākās prakses” apbalvošanas ceremonijas sekmīgajām augstskolu absolventēm;

21.

uzstāj, lai dalībvalstis veicina sievietēm piederošiem uzņēmumiem vienlīdzīgu pieeju iepirkumu līgumiem un nodrošinātu iepirkumu politikas „dzimumneitralitāti” publiskajā sektorā;

22.

aicina dalībvalstis veicināt pārrobežu sadarbības programmas, kuru mērķis ir izveidot pārrobežu atbalsta centrus sievietēm uzņēmējām, lai radītu pamatu pieredzes apmaiņai, resursu racionalizācijai un labākās prakses apmaiņai;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot tādas informācijas un sakaru tehnoloģijas, kas var palīdzēt palielināt izpratni un tīkla atbalstu sievietēm; pieprasa, lai digitālās plaisas problēma Eiropā tiktu risināta, uzlabojot platjoslas sakarus, kas tādējādi sniegtu sievietēm elastību veiksmīgi nodarboties ar uzņēmējdarbību no mājām, ja viņas to vēlas;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis mudināt sievietes iesaistīties vietējās tirdzniecības kamerās, noteiktās NVO, lobiju grupās un nozaru organizācijās, kas veido plašu uzņēmējdarbības kopienu, lai viņas varētu attīstīt un nostiprināt konkurētspējīgas uzņēmējdarbības prasmes, un aicina tirdzniecības kameras savukārt aktīvi aicināt uzņēmējas iesaistīties un veicināt īpašu pakalpojumu un pārstāvju grupu izveidi uzņēmējām, lai palīdzētu attīstīt viņu iespējas un uzņēmējdarbības kultūru;

25.

aicina dalībvalstis uzsvērt NVO nozīmi sieviešu uzņēmējdarbības veicināšanā un atbalstīšanā;

26.

aicina Komisiju veicināt labākās prakses apmaiņu ar mērķi atbalstīt sieviešu uzņēmējdarbību; aicina Komisiju un dalībvalstis un Eiropas Biznesa konfederāciju (Business Europe) veicināt un izstrādāt noteikumus attiecībā uz sievietēm uzņēmējām, lai viņas varētu veidot saites ar citu nozaru attiecīgajiem biznesa partneriem un lai viņām būtu iespēja dalīties pieredzē un praksē, kā arī gūt labāku izpratni par plašāku uzņēmējdarbības jomu;

27.

aicina Komisiju izveidot Eiropas uzņēmumu tīklā Enterprise Europe konsultatīvās padomes, kurām ir īpaša pieredze un zināšanas par problēmām un šķēršļiem, ar ko saskaras sievietes, un kuras varētu izmantot kā vienotos kontaktpunktus gadījumos, kad finanšu pakalpojumu sniedzēji īsteno diskrimināciju attiecībā uz kredītu pieejamību;

28.

atzīst sieviešu vēstnieču, piemēram, Sieviešu uzņēmējdarbības vēstnieču Eiropas tīkla (ENFEA), nozīmi, kas uzsver sieviešu potenciālo nozīmi darba vietu radīšanā un konkurētspējas veicināšanā un iedvesmo sievietes un meitenes veidot savus uzņēmumus, īstenojot aktivitātes skolās, universitātēs, sabiedrības grupās un plašsaziņas līdzekļos; atzīmē, ka vēstniecēm vajadzētu būt dažādas izcelsmes, vecuma, ar dažādu pieredzi un no visām nozarēm;

29.

aicina Komisiju organizēt kampaņu, kas veicinātu sieviešu iesaistīšanos darbā, izveidojot savus uzņēmumus, un vienlaikus sniegt informāciju par dažādiem instrumentiem, kas ir pieejami uzņēmējdarbības uzsākšanas atbalstam;

30.