5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/1

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (Universālā pakalpojuma direktīva) (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 27. oktobra Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/136/EK, ar ko groza Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Regulu (EK) Nr. 2006/2004 par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par tiesību aktu īstenošanu patērētāju tiesību aizsardzības jomā (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu (piekļuves direktīva) (5),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Direktīvu 2009/140/EK, ar ko izdara grozījumus Direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem, Direktīvā 2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpēju savienojumu un Direktīvā 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regulu (EK) Nr. 1211/2009, ar ko izveido Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestādi (BEREC) un biroju (8),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (9),

—

ņemot vērā sabiedrisko apspriešanu par nākotnes universālā pakalpojuma principiem elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu jomā, ko Komisija uzsāka 2010. gada 2. martā,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. septembra paziņojumu „Platjosla Eiropā — ieguldījums digitāli virzītā izaugsmē” (COM(2010)0472),

—

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumam, ar ko izveido pirmo radiofrekvenču spektra politikas programmu (COM(2010)0471),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. septembra ieteikumu par regulētu piekļuvi nākamās paaudzes piekļuves tīkliem (NGA),

—

ņemot vērā Komisijas Komunikāciju komitejas darba dokumentu „Platjoslas piekļuve ES — situācija 2010. gada 1. jūlijā”,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 25. augusta paziņojumu „Progresa ziņojums par Eiropas elektronisko sakaru vienoto tirgu 2009. gadā (15. ziņojums) SEC(2010)0630” (COM(2010)0253),

—

ņemot vērā 2010. gada oktobrī publicēto patēriņa tirgu rezultātu pārskata ceturto izdevumu „Par tirgu efektīvāku darbību patērētāju labā”,

—

ņemot vērā Padomes 1991. gada 29. jūlija Lēmumu 91/396/EEK par vienota Eiropas neatliekamās palīdzības numura ieviešanu (10),

—

ņemot vērā Komisijas ieteikumu par tādas informācijas apstrādi, kas attiecas uz zvanītāja atrašanās vietas noteikšanu elektroniskajos komunikāciju tīklos, lai neatliekamās palīdzības dienesti varētu precīzi noteikt vietu, no kuras pienāk zvans,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 27. jūnija Regulu (EK) Nr. 717/2007 par viesabonēšanu publiskajos mobilo telefonsakaru tīklos Kopienā un grozījumiem Direktīvā 2002/21/EK (11)

—

ņemot vērā 2010. gada 23. decembrī ratificēto Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un jo īpaši tās 2. pantu (Tiesības uz dzīvību), 3. pantu (Tiesības uz personas neaizskaramību), 6. pantu (Tiesības uz brīvību un drošību), 26. pantu (Invalīdu integrācija) un 35. pantu (Veselības aizsardzība),

—

ņemot vērā pētījumu „Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs 112” (Flash Eurobarometer Nr. 314),

—

ņemot vērā Komisijas Komunikāciju komitejas 2011. gada 10. februāra darba dokumentu „Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numura 112 ieviešana — datu vākšanas ceturtās kārtas rezultāti”,

—

ņemot vērā savu 2007. gada 25. septembra deklarāciju par Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112 (12),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas atzinumu (A7-0220/2011),

A.

tā kā Universālā pakalpojuma direktīvā (UPD) paredzēta sociālās atstumtības novēršana, nodrošinot lauku un tālāku reģionu iedzīvotājiem vai mājsaimniecībām ar zemu ienākumu līmeni piekļuvi pamata un svarīgiem telekomunikāciju pakalpojumiem par pieņemamu cenu;

B.

tā kā īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai nodrošinātu, ka neaizsargātās grupas netiktu atstātas novārtā, un jāveic īpaši efektīvi pasākumi, lai nodrošinātu to sociālo iekļaušanu un pieeju pakalpojumiem ar tādiem pašiem noteikumiem kā visiem citiem pilsoņiem;

C.

tā kā tehnoloģijas, kas strauji attīstās, jo īpaši mobilā telefonija par pieejamu cenu, pašlaik veicina to, ka pamata telefonsakaru pakalpojumi ir pieejami vairākumam iedzīvotāju;

D.

tā kā universālo pakalpojumu definē kā „noteiktas kvalitātes pakalpojumu minimālo kopumu, kas ir pieejams visiem lietotājiem par pieņemamu cenu, ņemot vērā īpašos valsts apstākļus un netraucējot konkurenci”;

E.

tā kā universālajam pakalpojumam ir jānodrošina visiem iedzīvotājiem pieeja pakalpojumiem, kas ir būtiski līdzdalībai sabiedrībā, gadījumā, ja tirgus spēki vien nebūs spējīgi to paveikt;

F.

tā kā platjoslas pārklājums 100% Eiropas pilsoņiem līdz 2013. gadam ir viens no Digitālās programmas galvenajiem darbības mērķiem; tomēr ņemot vērā, ka vietās, kur platjoslas savienojumi jau ir pieejami, tos pieslēdz vidēji 50 % no mājsaimniecībām;

G.

tā kā vēl nav iespējams novērtēt labumu, kas sagaidāms no pārskatītās Universālo pakalpojumu un lietotāju tiesību direktīvas īstenošanas, jo transponēšanas termiņš ir 2011. gada 25. maijs un trīs gadu periods, kurš paredzēts pirms visu Direktīvas noteikumu precīzas un izsmeļošas īstenošanas novērtējuma veikšanas, ir tikko sācies;

H.

tā kā, kaut arī spēkā esošo tiesību aktu pašmērķis nav tikai sniegt pozitīvus rezultātus iedzīvotājiem, bet arī tiem jārada vairāk priekšrocību, kuras nodrošina jaunie pasākumi, turpinot dalībvalstu uzraudzību, un jāuzlabo informācijas kvalitāti, pabeigtību un uzskatāmību;

I.

tā kā vienoto tirgu nekad nevar uzskatīt par pilnībā sakārtotu un tas pastāvīgi no jauna jāizvērtē, lai tajā būtu atspoguļotas sociālās aizsardzības garantijas, sabiedrības vajadzības, tehnoloģiskais progress, kā arī novatorisku risinājumu parādīšanās; tā kā turpmākiem pasākumiem izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai ir galvenā loma, lai nodrošinātu, ka vienotais tirgus un vienotais digitālais tirgus tiek īstenots un darbojas bez traucējumiem, sniedzot labumu iedzīvotājiem, patērētājiem un uzņēmumiem;

J.

tā kā Eiropas likumdevēju redzējuma un izvirzīto mērķu virzītājspēks un līdzeklis ir centieni sasniegt progresu; tā kā priekšlikumos jauniem vai grozītiem tiesību aktiem jāņem vērā faktiskā pieredze un īstenošanas spēja; tā kā tiesību aktu pielāgojumiem jāsaņem nepārprotams politisks atbalsts, kurš turklāt tiek pamatots ar objektīvu izmaksu un ieguvumu, kā arī sociāli ekonomisko novērtējumu, kas ir noteicošais faktors;

K.

tā kā Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numurs 112, kas izveidots 1991. gadā ar Padomes lēmumu par visiem ES pilsoņiem pieejamu ārkārtas dienestu darbību (ugunsdzēsības dienests, policija un medicīnas pakalpojumi) ir vienīgais neatliekamās palīdzības dienesta numurs, kuru var izmantot visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, un tā kā vairumam Eiropas iedzīvotāju tas joprojām nav zināms un nav vērojams progress kopš 2000. gada,

L.

tā kā 2008. gada 11. marta Deklarāciju par iedzīvotāju agrīno brīdināšanu lielās ārkārtējās situācijās (13) ir parakstījuši 432 deputāti,

M.

tā kā joprojām ir gan jānovērtē pakalpojumu kvalitāte, sastādot numuru 112, gan jāturpina to nodrošināt attiecībā uz telekomunikāciju, kā arī ārkārtas dienestu darbības un koordinācijas aspektiem, ko ietekmē daudz faktori, un tā kā nav veikts visaptverošs un detalizēts faktiskās 112 pakalpojumu īstenošanas situācijas novērtējums ES attiecībā uz iedzīvotāju pieredzēto, jo īpaši novērtējot pieejamību, savstarpējo izmantojamību un iejaukšanās laiku,

N.

tā kā vairākas nesen notikušās katastrofas pierādīja, ka ir nepieciešama iedzīvotāju agrīna brīdināšana un trauksmes izziņošana nenovēršamu vai paredzamu lielu ārkārtēju situāciju un katastrofu gadījumā, lai mazinātu ciešanas un zaudēto cilvēku dzīvību skaitu,

1.

uzsver universālā pakalpojuma saistību (UPS) nozīmi, kuras kalpo kā sociālās iekļaušanas drošības tīkls, ja tirgum nav pieticis spēka, lai nodrošinātu pamatpakalpojumus iedzīvotājiem un uzņēmumiem;

2.

atbalsta regulāru ES pieejas universālā pakalpojuma saistībām novērtēšanu, lai novērtētu, cik atbilstīgi ir ES spēkā esošie tiesību aktu noteikumi, ņemot vērā sociālos, ekonomikas un tehnoloģiskos sasniegumus, lai izstrādātu un ieviestu noteikumos piemērotas definīcijas, kuras atspoguļo iedzīvotājiem radušās faktiskās vajadzības un uzlabo pakalpojumu kvalitāti;

3.

aicina Komisiju sniegt pamatnostādnes, lai nodrošinātu pārskatītās Universālā pakalpojuma direktīvas labāku īstenošanu un piemērošanu, izvairoties no tirgus kropļojumiem un vienlaikus ļaujot dalībvalstīm pieņemt tādus noteikumus, kuri būtu vispiemērotākie attiecīgo valstu apstākļiem;

4.

atbalsta Digitālās programmas „Platjosla visiem” mērķus un ir pārliecināts, ka vispārēja piekļuve platjoslai palīdz iedzīvotājiem un uzņēmumiem gūt visas digitālā vienotā tirgus sniegtās priekšrocības, īpaši uzlabojot sociālo iekļaušanu, radot jaunas iespējas sociāli un videi draudzīgiem novatoriskiem uzņēmumiem veidot darbvietas, veicina izaugsmi un plašākas iespējas pārrobežu tirdzniecībai; tādēļ atbalsta digitālās kompetences veicināšanu;

5.

aicina Komisiju sniegt lielāku finansiālu atbalstu vietējiem projektiem, kas nodrošina digitālo pieeju, un visām kopienām, kas palīdz nelabvēlīgā stāvoklī esošajām grupām piekļūt tehnoloģiskajām ierīcēm, nodrošinot bezmaksas pieeju internetam publiskā sektora ēkās;

6.

uzsver, ka politikas virzieni kopā ar tehnoloģijām (kā, piemēram, vadu, kabeļu, optiskās šķiedras, mobilajiem un satelīttīkliem) var veicināt jaunu tiešsaistes pakalpojumu izstrādi un pielietojumu uzņēmumos un valsts iestādēs, piemēram, e-pārvaldība, e-veselība un e-izglītība, vecinot pieprasījumu pēc ātrāka interneta pieslēguma, padarot ieguldījumus atklātos platjoslas tīklos ienesīgākus, un tādējādi mudinot veidot valsts un privātas partnerības un attīstot vienoto digitālo tirgu, vienlaikus uzlabojot atstumtāku iedzīvotāju iesaistīšanos;

7.

uzver, cik nozīmīgi ir noteikumi par ES publisko iepirkumu un uzskata, ka, ņemot vērā šo noteikumu plašo pārskatīšanu, vislielākā nozīme ir tam, ka gan vietējās, gan reģionālās iestādes gūst labumu no pasākumiem, kas veikti, lai panāktu to iesaistīšanos ieguldījumos komunikāciju tehnoloģijās un publiskā iepirkuma pirmskomercializācijas posmā (kā instruments, kas dod no izpētes gūto labumu tirgum), un ka e-iepirkumi ir plaši izplatīti;

8.

aicina efektīvi transponēt telekomunikāciju normatīvo bāzi, jo īpaši tīkla neitralitātes noteikumus, lai galalietotāji varētu piekļūt pakalpojumiem un saturam un izmantot jebkuras lietotnes internetā;

9.

uzsver, ka universālais pakalpojums nav nedz vienīgais nedz arī galvenais virzītājspēks programmas „Platjosla visiem” mērķu sasniegšanai, ņemot vērā augstās ieguldījumu izmaksas, kuru rezultātā ne vienmēr veidojas iespēja sniegt ievērojami uzlabotus pakalpojumus patērētājiem; tomēr atzīmē, ka Universālā pakalpojuma direktīvas 15. pantā noteikts, ka periodiski jāpārskata universālā pakalpojuma darbības joma un uzsver, ka pārskatā jāņem vērā pašreiz notiekošais Direktīvas noteikumu īstenošanas novērtējums un ietekmes novērtējums, jo īpaši attiecībā uz to kādā mērā tiek ieviests platjoslas pārklājums un cik mājsaimniecības tam reāli pieslēdzas;

10.

uzskata, ka saistību noteikšana platjoslas pieejamībai automātiski nenodrošinās plašāku izmantošanu; tādēļ aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt pasākumus, lai veicinātu pieprasījumu un stimulētu izmantošanu, nevis tikai nodrošinātu savienojumu, turklāt uzskata, ka universālā pakalpojuma saistības, iespējams, vidēji ilgā termiņā varētu kļūt par papildu stimulu platjoslas attīstībai, taču vispārējie platjoslas mērķi ir jāsasniedz ar pienācīgi izstrādātām valstu programmām;

11.

uzskata, ka efektīva radiofrekvenču spektra politika, kas veicina saskaņotu „digitālās dividendes” izmantojumu, un investīcijām labvēlīgi noteikumi arī ir svarīgi instrumenti platjoslas pārklājuma paplašināšanā;

12.

aicina Komisiju pabeigt uzsākto ietekmes novērtējumu un sniegt likumdevējiem pamatotus datus par pašreizējo izmantošanu, gaidāmo pieprasījumu un UPS uzlabošanu, izmantojot platjoslu, un, visbeidzot, visefektīvākā finansēšanas mehānisma analīzi dalībvalstīm, patērētājiem un uzņēmumiem, par to, ka tiek izvērsts UPS, vienlaikus nepieļaujot neefektīvas izmaksu un pārmērīgu apgrūtinājumu veidošanos;

13.

aicina Komisiju, paralēli un sadarbojoties ar valsts regulatīvajām iestādēm (VRI), rūpīgi uzraudzīt tirgus, lai nodrošinātu, ka tās dalībvalstis, kuras jau var, vai vēlas nodrošināt UPS vairākās platjoslu tehnoloģijās un ātrumos, varētu to darīt, ja tirgus to nespēj nodrošināt, tomēr tādējādi neradot faktiskus tirgus kropļojumus;

14.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu veikt padziļinātu pētījumu par interneta pakalpojumu sniegšanu pēc patēriņa tirgu rezultātu pārskata ceturtā izdevuma publicēšanas;

15.

aicina Komisiju un dalībvalstis ar VRI atbalstu pārbaudīt vienādas noteikumu par UPS un lietotāju tiesībām piemērošanas iespējas, kas nodrošinātu piekļuvi neaizsargātākajām grupām, jo īpaši cilvēkiem ar invaliditāti, ne tikai ieviešot īpašas termināla iekārtas un izdevīgus tarifus, bet arī sniedzot piekļuvi nepieciešamai informācijai, un nodrošinot patērētājam reālu izvēli pieejamo pakalpojumu un pēcpārdošanas pakalpojumu jomā;

16.

tomēr uzskata, ka pamatnoteikumiem par līdzekļu piešķiršanu universālajam pakalpojumam, nodrošinot, ka tos nosaka nediskriminējošā un pārredzamā veidā, ir arī turpmāk jābūt noteiktiem ES tiesību aktos un tajos jāietver saistības attiecībā gan uz datiem, gan balsi;

17.

uzsver, ka Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs 112 var glābt dzīvības un palielina ES iedzīvotāju aizsardzību, un tas kalpo kā nozīmīga atbalsta sistēma iedzīvotājiem un patērētājiem, kas dzīvo vienotā tirgus telpā, uzver, ka ir svarīgi nodrošināt nevainojamu numura 112 darbību visā Savienībā; uzskata, ka Komisijai ir jānodrošina, lai šis pakalpojums būtu pieejams visām sabiedrības daļām, tostarp personām ar invaliditāti (dzirdes un runas traucējumiem u.c.) un citām neaizsargātām grupām;

18.

pauž nožēlu, ka izsaukumu numurs 112 vēl ne tuvu nav īstenojis visu potenciālu; tāpēc uzskata, ka vēl jāveic pamatpasākumi attiecībā uz šī izsaukumu numura atpazīstamību iedzīvotāju vidū, kā arī uz citiem ar tehnoloģiju un labāku koordināciju saistītiem jautājumiem;

19.

norāda, ka saskaņā ar 2011. gada februārī publicēto Eirobarometra pētījumu tikai 26 % ES iedzīvotāju var uzreiz atpazīt numuru 112 kā numuru, uz kuru jāzvana, lai izsauktu ārkārtas palīdzību ES teritorijā un 58 % ES iedzīvotāju vēl aizvien nepiekrīt apgalvojumam, ka cilvēki viņu valstī ir pietiekami informēti par ārkārtas palīdzības izsaukumu numura 112 eksistenci (14);

20.

mudina Eiropas Komisiju un dalībvalstis kopīgi pielikt visas pūles, lai palielinātu sabiedrības informētības līmeni par izsaukuma numuru 112 un tā izmantošanu, proti, attīstot mērķtiecīgu un tālejošu komunikācijas stratēģiju, kas risina jautājumus, kuri saistīti ar iedzīvotāju raizēm un šaubām par sistēmas darbību;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis turpmāk paplašināt informēšanas darbu tā, lai informācija par ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112 sasniegtu visus ES iedzīvotājus un ceļotājus, izmantojot informācijas kampaņas plašsaziņas līdzekļos, jo īpaši presē un audiovizuālajos medijos, piemēram kampaņu par „Visas Eiropas ārkārtas palīdzības numuru” un organizēt un atbalstīt reklāmas pasākumus, lai informētu iedzīvotājus par pasākumiem, kas notiek katra gada 11. februārī, kas noteikta par Eiropas „112” dienu; norāda uz to, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš praktiskajai informācijai, piemēram, jāuzsver, ka numurs 112 ir Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numurs, kas bez maksas sazvanāms no fiksētajiem un mobilajiem tālruņiem visā ES teritorijā;

22.

atzīmē būtiskās atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz informētību par Eiropas ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112, un aicina dalībvalstis dalīties pieredzē un apmainīties ar labāko praksi, lai panāktu, ka līdz 2020. gadam vismaz 80 % ES iedzīvotāju spēj uzreiz atpazīt ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112 kā numuru, pa kuru izsaukt ārkārtas palīdzības dienestus jebkurā vietā Eiropas Savienībā;

23.

aicina dalībvalstis izmantot labākās vietas informācijas izplatīšanai par ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru 112, no kurām informācija var nonākt ļoti daudzās mājsaimniecībās, jo īpaši ārstu prakses vietas un aptiekas, slimnīcas un klīnikas, izglītības iestādes, piemēram, skolas un universitātes, lidostas, ostas un dzelzceļa stacijas, ņemot vērā, ka izsaukumu numurs 112 ir īpaši noderīgs ceļotājiem, kā arī valstu ārkārtas dienestu informatīvos portālus;

24.

aicina Komisiju un dalībvalstis popularizēt numuru 112 kā ES līmeņa ārkārtas palīdzības izsaukumu numuru arī divos visizplatītākajos plašsaziņas līdzekļos jaunu cilvēku un ceļotāju vidū — tiešsaistē un radio; uzsver, ka tikai 16 % cilvēku, kuri ir informēti par numuru 112, par to ir dzirdējuši radio un tikai 11 % — tiešsaistē;

25.

aicina visas dalībvalstis nodrošināt, lai numurs 112 tiktu attēlots kā dominējošais uz visiem ārkārtas palīdzības, tostarp policijas, medicīniskās palīdzības, ugunsdzēsēju un citu dienestu, transportlīdzekļiem;

26.

tomēr atzīmē, ka dalībvalstīm jau ir ilgstoši pastāvoši ārkārtas palīdzības izsaukumu numuri, un uzsver, ka gadījumos, kad tās vēlas saglabāt šos numurus, ir būtiski neapdraudēt informētību un neizraisīt apjukumu par to, uz kuru numuru jāzvana;

27.

pauž nožēlu, ka dalībvalstis vēl nenodrošina savlaicīgu, precīzu un ticamu atrašanās vietas informāciju 112 pakalpojumiem; tādēļ aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, būtiski, un cik drīz vien iespējams, uzlabot zvanītāja atrašanās vietas noteikšanas precizitāti un ticamību saskaņā ar jaunajiem ES telekomunikāciju noteikumiem un modernizēt tehnoloģiju, lai sasniegtu galveno obligāto mērķi — automātisku atrašanās vietas noteikšanu visiem 112 zvaniem, arī no viesabonentu tālruņiem, dažu sekunžu laikā, lai sniegtu šo izšķiroši svarīgo informāciju dispečeriem un pirmajiem palīdzības sniedzējiem, un tādējādi izrādītos ārkārtīgi noderīgi iedzīvotājiem; aicina Komisiju paredzēt pasākumu veikšanu pret dalībvalstīm, kas nepilda savas saistības šai sakarā;

28.

pieprasa dalībvalstīm un Komisijai veikt pasākumus, kas uzlabotu pieeju finansējumam un pētniecības projektu atbalstam, lai nodrošinātu vislabāko iespējamo tehnoloģiju izstrādi zvanītāja atrašanās vietas noteikšanai, arī izmantojot VoIP, un tādēļ atbalsta nākamās paaudzes standartu un noteikumu izstrādi; prasa piešķirt IKTPAP līdzekļus, kas paredzēti ES 2009., 2010., un 2011. gada budžetā, novatorisku pakalpojumu, kurus var ieviest ar no tīkla neatkarīgām lietotnēm, pārbaudes un īstenošanas atbalstam (pamatojoties uz VoIP un IP pieeju izsaukumu numuram 112), paredzot nākamās paaudzes 112 sistēmas izveidi ES; aicina Komisiju izpētīt tādu nākamās paaudzes 112 lietotņu īstenošanu, kā teksti, video un sociālie tīkli, kā arī to, kā šīs pašlaik iedzīvotājiem pieejamās lietotnes var izmantot ārkārtas dienestu komunikācijā, lai uzlabotu 112 pieejamību kā arī ārkārtas palīdzības sniegšanu pēc iedzīvotāju iniciatīvas;

29.

uzskata, ka ar regulas starpniecību eCall jāievieš kā obligāts pakalpojums;

30.

uzsver labākas koordinācijas nozīmi starp ārkārtas palīdzības iestādēm gan valsts, gan pārrobežu un Eiropas Savienības līmenī, lai sasniegtu visaugstāko efektivitāti, un šai sakarā aicina Komisiju atbalstīt un, saskaņojot ar dalībvalstu administrācijām, izpētīt iespējas savstarpējās izmantojamības uzlabošanai starp to sistēmām;

31.

aicina Komisiju, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm, cik drīz vien iespējams, noteikt uzticamības un kvalitātes prasības visiem 112 pakalpojumu posmiem un ieviest darbības rādītājus un vadlīnijas attiecībā uz 112 pakalpojumu kvalitāti, kā to norāda iedzīvotāji, ņemot vērā pieejamības, ārkārtas dienestu sistēmu savstarpējās izmantojamības, daudzvalodības un savlaicīgas un kvalitatīvas ārkārtas dienestu iejaukšanās nepieciešamību;

32.

iesaka — lai veicinātu ES ārkārtas palīdzības izsaukumu pakalpojuma 112 efektivitāti, izstrādāt rīcības programmu, lai atbalstītu apmaiņu ar labāko praksi starp dalībvalstu VRI, ārkārtas dienestiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī apmaiņu ar organizācijām ES kandidātvalstīs un kaimiņvalstī, uzskata, ka šajā sakarā varētu izveidot ekspertu sadarbības tīklu; īpaši iesaka apmaiņu ar labāko praksi starp dalībvalstīm attiecībā uz 112 zvaniem, jo īpaši attiecībā uz operatoru apmācību, viena operatora izmantošanu zvana apkalpošanai, un tiešsaistes tulkošanas pakalpojumu izmantošanu, kas varētu palīdzēt tiem, kuri nerunā tās valsts valodā, kurā viņi izmanto ārkārtas palīdzības pakalpojumus;

33.

aicina dalībvalstis veikt nepieciešamos pasākumus, lai samazinātu neveiksmīgo ārkārtas palīdzības izsaukumu skaitu, saīsinātu savienojuma un atbildes saņemšanas laiku, samazinātu pa jokam veikto zvanu un nepamatoto zvanu skaitu; aicina dalībvalstis apmainīties ar labāko praksi attiecībā uz zvanu bloķēšanu no mobilajiem tālruņiem bez SIM kartēm;

34.

uzsver, ka jāgarantē piekļuve izsaukumu numuram 112 cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti un neaizsargātākajām grupām, kā arī mudina jo īpaši standartizēt šādu grupu piekļuvi izsaukumu numuram 112, iespējams izmantojot īpašu gala ierīču nodrošināšanu lietotājiem ar dzirdes vai redzes traucējumiem, tekstu pārsūtīšanas vai zīmju valodas pakalpojumus vai citas īpašas ierīces; aicina arī Komisiju un dalībvalstis pastiprināt centienus, lai paaugstinātu šo cilvēku informētību par izsaukumu numuru 112, izmantojot komunikācijas veidus, kas īpaši piemēroti viņu vajadzībām;

35.

aicina Komisiju veikt pētījumu par izsaukumu numura 112 dienesta darbību patlaban un par sadarbību starp attiecīgajām iestādēm, kuru mērķis ir dienesta uzlabošana, un par individuālajiem pasākumiem, ko līdz šim veikušas dalībvalstis; turklāt aicina Komisiju apsvērt iespēju paplašināt numura 112 darbību no balss zvaniem līdz SMS, lai teksts „112” izraisītu ārkārtas palīdzības sniegšanu;

36.

aicina Komisiju ar neatkarīgu iestāžu palīdzību, un vēlākais līdz 2012. gadam izvērtēt faktisko 112 numura pakalpojumu īstenošanas situāciju ES pilsoņu pieredzē, īpaši novērtējot pieejamību, savstarpējo izmantojamību un iejaukšanās laiku; šajā ziņā Komisija arī tiek aicināta līdz minētajam laikam sniegt pārskatu par juridiski saistošiem un praktiski īstenotiem iejaukšanās gadījumiem ES un paplašināt ietekmes pētījumu, kas izstrādāts „eCall” ietvaros, arī attiecībā uz numura 112 darbības radītajām sekām uz cilvēkiem un finanšu aspektu;

37.

aicina dalībvalstis un Komisiju, ņemot vērā, ka attiecīgās tehnoloģijas jau eksistē, veicināt „112 reversa sistēmas” izveidi, t.i.ES mēroga, universālu, daudzvalodu, pieejamu, vienkāršotu un efektīvu savstarpēji saistītu sistēmu iedzīvotāju brīdināšanai un trauksmes izziņošanai visa veida nenovēršamas vai iespējamas dabas vai cilvēku izraisītas ārkārtas situācijas vai katastrofas gadījumā; uzskata, ka šāda sistēma ir jāievieš, neskarot privātumu, un kopā ar piemērotām iedzīvotāju informēšanas un apmācību kampaņām;

38.

aicina Komisiju izskatīt iespējamību nākotnē izveidot 112 pakalpojumam līdzīgu 116 pakalpojumu, kas paredzēts pilsoņiem emocionālās grūtībās, kuri cieš no depresijas vai citiem garīgās veselības traucējumiem;

39.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/9

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. jūlija ziņojumu „Tirgus uzraudzība tirdzniecības un izplatīšanas nozarē. Par efektīvāku un godīgāku tirdzniecības un izplatīšanas iekšējo tirgu līdz 2020. gadam” (COM(2010)0355) un tam pievienoto Komisijas dienestu darba dokumentu par mazumtirdzniecības pakalpojumiem un iekšējo tirgu (SEC(2010)0807),

—

ņemot vērā atbildes saistībā ar Komisijas publisko apspriešanos par mazumtirdzniecības tirgus pārraudzības ziņojumu, kas notika no 2010. gada 5. jūlija līdz 10. septembrim,

—

ņemot vērā apaļā galda sarunas par efektīvāku un godīgāku mazumtirdzniecības tirgu uzņēmumiem un patērētājiem, ko 2011. gada 25. janvārī rīkoja Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2011. gada 20. janvāra atzinumu „Tirgus uzraudzība tirdzniecības un izplatīšanas nozarē. Par efektīvāku un godīgāku tirdzniecības un izplatīšanas iekšējo tirgu līdz 2020. gadam”,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 13. aprīļa paziņojumu „Akts par vienoto tirgu. Divpadsmit mehānismi, kā veicināt izaugsmi un vairot uzticēšanos. Kopīgiem spēkiem uz jaunu izaugsmi” (COM(2011)0206),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 27. oktobra paziņojumu „Ceļā uz aktu par vienoto tirgu — Par augsti konkurētspējīgu tirgus sociālo ekonomiku — 50 priekšlikumi, lai uzlabotu mūsu darbu, darījumus un savstarpējo apmaiņu” (COM(2010)0608),

—

ņemot vērā profesora Mario Monti2010. gada 9. maija ziņojumu „Jauna stratēģija vienotajam tirgum”,

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 10. decembra secinājumus par Vienotā tirgus aktu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. oktobra paziņojumu „Lietpratīgs regulējums Eiropas Savienībā” (COM(2010)0543),

—

ņemot vērā „Patēriņa tirgu rezultātu pārskata – Likt tirgiem darboties patērētāju interesēs” ceturto izdevumu (rudens izdevums, 2010. gada oktobris) un „Patērētāju apstākļu rezultātu pārskata – Patērētāju labklājība vienotā tirgū” piekto izdevumu (pavasara izdevums, 2011. gada marts),

—

ņemot vērā 2010. gada 23. septembrī publicēto iekšējā tirgus rezultātu pārskatu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 28. oktobra paziņojumu „Labāka pārtikas apgādes ķēdes darbība Eiropā” (COM(2009)0591),

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada 25. jūnija paziņojumu „Vispirms domāt par mazākajiem. Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akts „Small Business Act” (COM(2008)0394),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Direktīvu 2011/7/ES par maksājumu kavējumu novēršanu komercdarījumos (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 764/2008, ar ko nosaka procedūras, lai dažus valstu tehniskos noteikumus piemērotu citā dalībvalstī likumīgi tirgotiem produktiem, un ar ko atceļ Lēmumu Nr. 3052/95/EK (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 765/2008, ar ko nosaka akreditācijas un tirgus uzraudzības prasības attiecībā uz produktu tirdzniecību un atceļ Regulu (EEK) Nr. 339/93 (3),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Lēmumu Nr. 768/2008/EK par produktu tirdzniecības vienotu sistēmu un ar ko atceļ Padomes Lēmumu Nr. 93/465/EEK (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Direktīvu 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija nostāju par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par patērētāju tiesībām (6),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par pārvaldību un partnerību vienotajā tirgū (7),

—

ņemot vērā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu uzņēmumiem un izaugsmei (8),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 6. aprīļa rezolūciju par vienoto tirgu Eiropas iedzīvotājiem (9),

—

ņemot vērā 2010. gada 21. oktobra rezolūciju par Eiropas standartizācijas nākotni (10),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 21. septembra rezolūciju par iekšējā tirgus izveidi elektroniskās komercijas jomā (11),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. septembra rezolūciju par taisnīgiem ienākumiem lauksaimniekiem: labāku pārtikas apgādes ķēdes darbību Eiropā (12),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par vienotā tirgus nodrošināšanu patērētājiem un pilsoņiem (13),

—

ņemot vērā 2010. gada 9. marta rezolūciju par patērētāju aizsardzību (14),

—

ņemot vērā 2010. gada 9. marta rezolūciju par iekšējā tirgus rezultātu apkopojumu (15),

—

ņemot vērā 2010. gada 9. marta rezolūciju par SOLVIT  (16)

—

ņemot vērā 2008. gada 19. februāra deklarāciju par izpēti saistībā ar Eiropas Savienības tirgū darbojošos lielveikalu ļaunprātīgu varas izmantošanu un tās novēršanu (17),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas ziņojumu (A7-0217/2011),

A.

tā kā visā Eiropā izplatījušās protekcionisma tendences rada bažas,

B.

tā kā reālajai ekonomikai ir jāatgriežas politiskās darba kārtības centrā, lai pilnībā atbrīvotu vienotā tirgus potenciālu;

C.

tā kā mazumtirdzniecības tirgum ir īpaši būtiska nozīme mūsu apņēmībā atjaunot vienoto tirgu,

D.

tā kā mazumtirdzniecības tirgus, būdams lielākais energoresursu patērētājs un atkritumu ražotājs, var dot galveno ieguldījumu ilgtspējības nodrošināšanā, tostarp ES „20-20-2020” enerģētikas mērķu sasniegšanā,

E.

tā kā pārrobežu tiešsaistes tirdzniecības iespēju pilnīgu īstenošanu kavē dažādi šķēršļi, piemēram, valodu barjera, nedrošas sistēmas, neatbilstīga un nepietiekama informācija un administratīvās koordinēšanas un sadarbības trūkums, kas nemudina patērētājus iegādāties citu dalībvalstu mazumtirgotāju piedāvātās preces, ne arī mazumtirgotājus — iesaistīties pārrobežu tiešsaistes tirdzniecībā,

1.

uzsver, ka mazumtirdzniecības nozare veicina izaugsmi, konkurētspēju un nodarbinātību Eiropā un ka tai ir sevišķi būtiska nozīme stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā;

2.

uzsver, ka mazumtirgotāji piedāvā dažādus un modernus preču un pakalpojumu iegādes un tirdzniecības veidus, palielina patērētāju izvēli, kā arī nodrošina elastīgas un pienācīgas nodarbinātības iespējas, jo īpaši jauniešiem;

3.

aicina ES iestādes piešķirt mazumtirdzniecības nozarei lielāku politisko nozīmi, jo tā ir viens no Vienotā tirgus akta pīlāriem un sabiedrības uzticības atjaunošanas vienotajam tirgum virzītājspēks;

4.

aicina Komisiju pastiprināt politikas virzienu savstarpējo saskaņošanu un pieņemt visaptverošu un ilgtermiņa pieeju mazumtirdzniecības nozarei;

5.

pauž nožēlu par būtiskajiem šķēršļiem, kas joprojām neļauj izmantot visas tiešsaistes un nesaistes iespējas mazumtirdzniecības nozarē; uzsver, ka šie šķēršļi ir nekavējoties jānovērš;

6.

uzskata, ka mazumtirgotājiem un piegādātājiem ir kopīga atbildība, lai panāktu efektīvāka, pārredzamāka un taisnīgāka mazumtirdzniecības tirgus izveidi;

7.

uzskata, ka galvenā uzmanība būtu jāvērš uz Līgumā paredzēto principu, pašreizējo iekšējā tirgus noteikumu un instrumentu, kā arī pašregulācijas efektīvu īstenošanu, pirms vajadzības gadījumā tiek apsvērta reglamentējošas pieejas piemērošana;

8.

pauž bažas par to, ka ierobežojoši valstu noteikumi, atšķirīga interpretācija un neatbilstīga īstenošana kavē preču un pakalpojumu brīvu apriti ES; uzsver, ka prasības pēc papildu testiem un reģistrācijas, sertifikātu un standartu neatzīšana, teritoriālās apgādes ierobežojumi un līdzīgi pasākumi rada papildu izmaksas patērētājiem un mazumtirgotājiem, jo īpaši MVU, tādējādi ierobežojot vienotā tirgus lietderīgumu Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmējiem;

9.

atzīst nepieciešamību Komisijai, balstoties uz atbilstīgiem statistikas līdzekļiem, turpmāk analizēt cenu atšķirību iemeslus ES, lai nodrošinātu cenu lielāku pārredzamību un salīdzināmību patērētājiem, neskarot Eiropas un valstu fiskālos un darba tirgus noteikumus un tādējādi veicinot pārdomātas izvēles iespējas un lielāku uzticēšanos pārrobežu tirdzniecībai; atzīst nepieciešamību šajā nolūkā aktīvi sadarboties valstu statistikas aģentūrām;

10.

prasa dalībvalstīm pilnībā un pareizi īstenot iekšējā tirgus noteikumus un tiesību aktus, jo īpaši Preču paketi, Pakalpojumu direktīvu, Novēlotu maksājumu direktīvu, Elektroniskās komercijas direktīvu, Mazās uzņēmējdarbības aktu un Negodīgas komercprakses direktīvu; prasa dalībvalstīm arī novērst pārklāšanos un samazināt administratīvus un regulatīvus šķēršļus, kas var ierobežot izaugsmi un darba vietu radīšanu;

11.

prasa Komisijai ciešāk uzraudzīt dalībvalstis, lai mazinātu transponēšanas nepilnības un nodrošinātu preču un pakalpojumu efektīvu savstarpējo atzīšanu; prasa Komisijai nodrošināt arī pašreizējo noteikumu vienkāršošanu;

12.

norāda uz Eiropas neatkarīgo mazumtirgotāju problēmām un uzskata, ka tiesību aktiem mazumtirdzniecības jomā daudz pamatīgāk būtu jābalstās uz pierādījumiem, un īpaši vajadzētu atbilstīgi pārbaudīt un izprast tiesību aktu ietekmi uz mazajiem uzņēmumiem;

13.

mudina uzņēmēju federācijas un patērētāju apvienības ar Komisijas atbalstu nodrošināt vairāk informācijas, mācību un juridisko konsultāciju ieinteresētajām personām par viņu tiesībām un viņu rīcībā esošajiem problēmu risināšanas instrumentiem, piemēram, SOLVIT, un atbalstīt savstarpēju paraugprakses apmaiņu;

14.

uzsver, ka sadrumstalota maksājumu sistēma ir šķērslis tirdzniecībai; aicina Komisiju uzlabot SEPA sistēmu, lai izveidotu pamata maksājumu pakalpojumus, kas pieejami visām kartēm, sekmētu maksāšanas līdzekļu konkurenci, novēršot piekļuves šķēršļus, palielinātu darījumu izmaksu pārredzamību un atceltu nepamatotu savstarpējās apmaiņas maksu; aicina Komisiju arī nodrošināt ātrākus banku pārskaitījumus ES; turklāt norāda, ka SEPA sistēma var būt lietderīgs ēnu ekonomikas izskaušanas līdzeklis;

15.

vērš uzmanību uz pilsoniskās sabiedrības un MVU pārstāvju paustajām bažām par tirdzniecības centru skaita palielināšanos un vietējo veikalu un tirgu skaita samazināšanos attālos reģionos un mazpilsētu centros;

16.

uzsver, ka, plānojot mazumtirdzniecību, vajadzētu nodrošināt visiem uzņēmumiem strukturālus pamatnosacījumus, kas veicinātu konkurenci, palielinātu patērēju izvēles brīvību un ļautu piekļūt precēm un pakalpojumiem, jo īpaši mazāk pieejamos un reti apdzīvotos reģionos vai kad patērētāju pārvietošanās spējas ir ierobežotas; turklāt noteikti uzskata, ka vietējiem veikaliem un tirgiem ir sociāla, kultūras un vides ietekme lauku un pilsētu atveseļošanā; tādēļ prasa dalībvalstīm veicināt ilgtspējīgas vietējās kopienas, stiprinot jauninājumus un MVU izaugsmi;

17.

uzsver, ka MVU ir Eiropas ekonomikas balsts un ka tādēļ tiem ir īpaša nozīme gan darba vietu radīšanā, jo īpaši laukos, gan arī ES vietējo kopienu mazumtirdzniecības nozares jauninājumu attīstības un izaugsmes paātrināšanā;

18.

uzskata, ka pieejamības jautājums ir jārisina, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu;

19.

atzīst, ka dalībvalstis atbild par veikalu izvietošanas stratēģiju un ka ilgtspējība, mobilitāte, reģionālā plānošana un būtiska konsolidācija ir galvenie faktori, kas jāņem vērā, pieņemot lēmumus par jaunu veikalu atrašanās vietu piemērotību;

20.

uzskata, ka, stimulējot ēku atjaunošanu pilsētās, tostarp izmantojot struktūrfondus, būtu iespējams samazināt īres maksu (publiskā un privātā partnerība) un atvieglot uzņēmumu, jo īpaši vietējo uzņēmumu, atgriešanos, tādējādi palīdzot veicināt ekonomisko un sociālo attīstību;

21.

aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt pētījumu par tirdzniecības centru un iepirkšanās galeriju izveidošanas ietekmi darba tirgū attiecībā uz MVU darbību un patērētājiem, kā arī par šādas rīcības iespējamām sekām;

22.

ar satraukumu norāda uz sabiedriskās vietās strādājošo ceļojošo ielu tirgotāju paustajām bažām par iespēju, ka Direktīvu 2006/123/EK dalībvalstīs varētu īstenot, paplašinot jēdziena „dabas resurss” piemērošanu arī attiecībā uz valsts zemes īpašumiem, tādējādi ierobežojot atļauju laiku tirdzniecībai sabiedriskās vietās; šāda rīcība ārkārtīgi negatīvi ietekmētu nodarbinātību, patērētāju izvēles brīvību un tradicionālo ielu tirgu pastāvēšanu;

23.

uzsver, ka elektroniskā komercija ir būtisks papildinājums tradicionālajai tirdzniecībai un ka ir jāveic atbilstīgi pasākumi, lai pilnībā attīstītu tās potenciālu, tostarp, uzlabojot piekļuvi internetam Eiropas Savienības attālākajos apgabalos; aicina Komisiju gaidāmajā paziņojumā par elektronisko komerciju iekļaut pasākumus, ar kuriem uzlabo uzticību, jo īpaši atvieglojot domēnu pārrobežu reģistrāciju, uzlabojot maksājumu drošību tiešsaistē un vienkāršojot pārrobežu parādu atgūšanu, kā arī sniedzot labāku informāciju par patērētāju tiesībām, jo īpaši attiecībā uz līgumu atcelšanu un apelācijas iespējām;

24.

pauž nožēlu par daudzajiem šķēršļiem, ar ko saskaras mazumtirgotāji, īstenojot brīvību veikt uzņēmējdarbību visā ES; pauž bažas par noteiktiem valstu tiesību aktiem tirdzniecības un nodokļu jomā, kuri faktiski diskriminē ārvalstu mazumtirgotājus;

25.

aicina Komisiju rīkoties stingrāk pret visām tām dalībvalstīm, kuras pārkāpj iekšējā tirgus principus, paātrināt pienākumu neizpildes procedūras, izmantojot paātrināto procedūru, un reizi gadā ziņot Eiropas Parlamentam par izskatītajām lietām mazumtirdzniecības jomā;

26.

atgādina, ka brīva un godīga konkurence, brīvība slēgt līgumus un pareiza attiecīgo tiesību aktu prasību īstenošana ir īpaši svarīga, lai mazumtirdzniecības tirgus darbotos pareizi;

27.

atzīst, ka uzņēmumiem ir dažāda ietekme tirgū, ka tiem ir jārīkojas ekonomiski pamatotā veidā un ka ES ir vajadzīgi uzņēmumi ar līderpozīcijām ekonomikā, lai varētu konkurēt pasaulē;

28.

tomēr uzsver, ka pastāv plaši izplatītās bažas par lielāku tirgus dalībnieku dominējošo pozīciju tirgū, par kuriem tiek uzskatīts, ka tie bieži uzspiež negodīgus noteikumus vājākiem piegādātājiem un mazumtirdzniecības uzņēmumiem, piemēram, ar selektīvu izplatīšanu, ģeogrāfisku segmentāciju, cenu kontrolēšanu, preču izņemšanu no sortimenta bez brīdinājuma un citām ierobežojošām praksēm, tādējādi kropļojot konkurenci; uzsver, ka šādas prakses skar visu mazumtirdzniecības piegādes ķēdi; nosoda prakses, ar kurām ļaunprātīgi izmanto tirgus dalībnieku nevienlīdzīgo ietekmi un ietekmē patiesu brīvību slēgt līgumus; uzsver, ka visu dalībnieku, jo īpaši MVU, informēšana par līgumslēgšanas tiesībām varētu palīdzēt novērst šāda veidu prakses;

29.

atzīst, ka komercpilnvarojums ir laba neatkarīgo mazumtirdzniecības uzņēmumu izdzīvošanas formula spēcīgas konkurences apstākļos; ar bažām norāda, ka mazumtirdzniecības uzņēmumu komercpilnvarojuma līgumi kļūst aizvien stingrāki;

30.

uzsver, ka privātais marķējums būtu jāizstrādā tā, lai tiktu uzlabota patērētāju izvēle, jo īpaši pārredzamības, informācijas kvalitātes un dažādības ziņā, un MVU tiktu nodrošinātas konkrētas jauninājumu attīstības un paplašināšanās iespējas;

31.

uzskata, ka „parazītiskā kopēšana”, ko cita starpā var izraisīt mazumtirgotāja dubultā loma vienlaicīgi kā zīmolu ražotāju klientam un konkurentam, ir nepieņemama prakse, kas būtu nekavējoties jānovērš; atzinīgi vērtē to, ka Komisija veic analīzi, lai turpmāk noskaidrotu ES 27 dalībvalstu tiesisko regulējumu un praksi attiecībā uz komercnoslēpumu un „parazītisko kopēšanu”;

32.

atzīst nepieciešamību pēc līdzsvarotākām attiecībām un lielākas pārredzamības mazumtirdzniecības piegādes ķēdē; uzsver nepieciešamību atteikties no konfrontācijas un virzīties uz dialogu, kas balstīts uz faktiem, lai atjaunotu uzticību un veicinātu godīgākas sarunas un līdzvērtīgus spēles noteikumus visiem, tādējādi ļaujot visiem piegādes ķēžu ekonomikas dalībniekiem gūt labumu no savu produktu pievienotās vērtības un pilnībā baudīt vienotā tirgus priekšrocības;

33.

prasa Komisijai un dalībvalstīm pilnībā un saskaņoti piemērot konkurences tiesību aktus un, ja iespējams, valsts līmenī piemērot tiesību aktus negodīgas konkurences un antimonopola jomā;

34.

uzsver, ka, lai nodrošinātu pareizu konkurences noteikumu īstenošanu un novērstu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, vispirms ir svarīgi nostiprināt vietējās konkurences uzraudzības iestādes un nodrošināt pastāvīgu un nepārtrauktu šo iestāžu saziņu un sadarbību ar Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātu;

35.

atbalsta Augsta līmeņa foruma par pārtikas piegādes ķēdes labāku darbību ekspertu grupas labi paveikto darbu uzņēmumu savstarpējo līgumu slēgšanas prakses jautājumos, jo īpaši nolūkā noteikt, klasificēt un novērtēt to, kas skaidri norāda uz negodīgu tirdzniecības praksi, balstoties uz datiem un konkrētiem piemēriem; aicina noteiktāk atbalstīt pušu dialoga iniciatīvas par šo jautājumu; pauž bažas par to, ka Eiropas Parlaments nav oficiāli iesaistīts Platformas un Augsta līmeņa foruma darbā; uzskata, ka Parlamentam būtu nekavējoties jārisina šis jautājums un aktīvi jāpiedalās minētā foruma darbā;

36.

atbalsta ieinteresēto pušu pausto viedokli, ka ir nepieciešams pieņemt plašāku un horizontālu pieeju, paplašinot darbības jomu ārpus lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības; prasa Komisijai un uzņēmēju federācijām, balstoties uz ekspertu grupas pašlaik veikto darbu, izpētīt iespējas izveidot jaunu, atvērtu forumu, kurā uzsvars tiktu likts uz mazumtirdzniecību kopumā;

37.

tajā pašā laikā stingri atbalsta mazumtirgotāju un piegādātāju federāciju pašlaik veikto intensīvo darbu, lai izveidotu neformālu dialogu un regulāras apspriešanās mehānismus konkurences tiesību jomā; atzinīgi vērtē to brīvprātīgo iniciatīvu vienoties par deklarāciju attiecībā uz kopējiem labu tirdzniecības prakšu principiem visā mazumtirdzniecības piegādes ķēdē;

38.

atzinīgi vērtē arī Komisijas Eiropas pārtikas produktu cenu uzraudzības instrumentu, kā arī līdzīgas dalībvalstu iniciatīvas, lai, veicot visas pārtikas apgādes ķēdes nozaru izmaksu, procesu, pievienotās vērtības, apjomu, cenu un rezervju analīzi, nodrošinātu taisnīgus ienākumus visā pārtikas apgādes ķēdē;

39.

ar bažām norāda, ka ekonomiskās atkarības un baiļu zaudēt uzņēmējdarbību dēļ sevišķi MVU pilnībā neizmanto pašreizējos juridiskos instrumentus, lai aizstāvētu savas tiesības; prasa Komisijai, dalībvalstīm un uzņēmēju federācijām noteikt veidus, kā atjaunot uzticību un atvieglot piekļuvi tiesu sistēmām, tostarp iespēju iesniegt anonīmas sūdzības un šai jomai nodrošināt ES tiesībsargu; turklāt ir pārliecināts, ka ir svarīgi turpināt konceptuālas sistēmas izstrādi, lai nodrošinātu godīgu konkurenci un horizontālas uzņēmumu savstarpējās attiecības, tādējādi panākot virzību uz vienādu noteikumu izveidošanu uzņēmumiem;

40.

prasa Komisijai līdz 2011. gada beigām publicēt paziņojumu, uzskaitot valstu tiesību aktus un līdzekļus, ar kuriem risināt komercprakses un līgumattiecību jautājumus, un rūpīgi novērtēt, vai šie noteikumi tiek pienācīgi īstenoti un vai ir vajadzīga turpmāka rīcība;

41.

uzskata, ka būtu jāizpēta alternatīvu un neformālu strīdu risināšanas un atlīdzinājuma mehānismu izveides iespējas un jānovērtē to efektivitāte, jo tie varētu būt līdzeklis, lai atrisinātu mazumtirgotāju strīdus; aicina Komisiju līdz 2011. gada beigām ierosināt alternatīvus strīdu risināšanas pasākumus, lai nostiprinātu uzņēmumu un patērētāju uzticēšanos;

42.

prasa Komisijai un operatoriem mazumtirdzniecības piegādes ķēdē katru gadu ziņot Parlamentam par gūtajiem panākumiem saistībā ar pašreizējām platformām un neformāla dialoga mehānismiem; ierosina apspriest rezultātus ikgadējās mazumtirdzniecības tirgus apaļā galda sarunās, ko rīko Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komiteja;

43.

uzsver mazumtirdzniecības nozares atbildību attiecībā uz ilgtspējību; atzinīgi vērtē to, ka mazumtirgotāji un piegādātāji ir priekšgalā ekoloģiski atbildīgas rīcības jomā, jo īpaši attiecībā uz atkritumiem, enerģijas patēriņu, transportu un CO2 samazināšanu; atbalsta saistības, ko tie jau ir uzņēmušies attiecībā uz ilgtspējīgu patēriņu, tomēr uzskata, ka šie pūliņi jāturpina; uzskata, ka korporatīvajā atbildībā lielāka uzmanība būtu jāpievērš sociālajiem un vides jautājumiem;

44.

uzsver, ka mazumtirgotāji un piegādātāji veicina jauninājumu izstrādi, pētniecību un attīstību; uzsver, ka visai nozarei jāturpina palielināt ieguldījumu apjoms inovatīvās tehnoloģijās un praksēs, lai turpmāk uzlabotu konkurētspēju visā piegādes ķēdē, aptverot apgādi un transportu, energoefektivitāti, iepakošanu, atkritumu apglabāšanu un produktu otrreizējo pārstrādi, un apmainīties ar paraugpraksēm;

45.

aicina Komisiju izstrādāt kopēju novērtēšanas un marķēšanas sistēmu, kā norādīts rezolūcijā par vienoto tirgu uzņēmumiem un izaugsmei, balstoties uz visu produkta dzīves ciklu, lai jo īpaši vienkāršotu, saskaņotu un pārvarētu uzņēmumiem un patērētājiem fragmentācijas dēļ radītās izmaksas;

46.

aicina ieinteresētās puses pieņemt turpmākas iniciatīvas, lai apkarotu pārtikas atkritumu radīšanu;

47.

atzinīgi vērtē EuroCommerce un UNI-Europa kopīgo vienošanos, kas apliecina, ka sociālais dialogs veiksmīgi darbojas tirdzniecībā; atzīst, ka ir jāpieliek lielākas pūles, lai uzlabotu patērētāju informētību par mazumtirgotāju sociālo atbildību, saskaņotu ieguldījumus jaunās tehnoloģijās ar cilvēkkapitālu, proti, uzlabojot prasmes, un apkarotu ēnu ekonomiku;

48.

atgādina pašreizējo sociālo un darba tiesību aktu pareizas īstenošanas nozīmi; pauž nožēlu par to, ka šajā nozarē ir pārāk augsts nedeklarēta darba līmenis, kura dēļ notiek būtiska izvairīšanās no nodokļiem un nav iespējams nodrošināt vienādus noteikumus visiem tirgotājiem iekšējā tirgū;

49.

uzsver, ka darba apstākļu uzlabošana, ēnu ekonomikas izskaušana un nodarbinātības līmeņa un konkurētspējas saglabāšana, labāk pielāgojot mazumtirdzniecības uzņēmumu vajadzības darba ņēmēju prasmēm, ir viens no šīs nozares galvenajiem uzdevumiem; šajā sakarībā uzsver nepieciešamību ieguldīt mācību un kompetences veidošanas jomā, jo tas palīdzēs nozarei ātrāk pielāgoties jaunajām tehnoloģijām;

50.

prasa Komisijai, apspriežoties ar mazumtirdzniecības nozari, sagatavot visaptverošu Eiropas rīcības plānu mazumtirgotājiem, lai, balstoties uz gūtajiem panākumiem, atrisinot neatrisinātus jautājumus un ņemot vērā ieteikumus nozarēm, izstrādātu stratēģiju; atzinīgi vērtē to, ka Parlaments šo iniciatīvu ir atbalstījis savā rezolūcijā par vienotu tirgu uzņēmumiem un izaugsmei;

51.

uzsver, ka rīcības plānā jāņem vērā Komisijas jau izstrādātās iniciatīvas, piemēram, Augsta līmeņa foruma par pārtikas piegādes ķēdes labāku darbību iniciatīvas, iniciatīvas attiecībā uz ilgtspējību un klimata pārmaiņām un Vienotā tirgus aktā minētie attiecīgie priekšlikumi;

52.

ierosina iepazīstināt ar rīcības plānā ierosinātajiem pasākumiem, tostarp ar ieinteresēto personu dialogā gūtajiem panākumiem, un apspriest tos pirmajā apaļā galda sanāksmē par mazumtirdzniecības tirgu;

53.

sagaida, ka, turpinot mazumtirdzniecības apgādes ķēdes pirkšanas un pārdošanas procesu pilnveidošanu gan tirgus analīzes, gan produktu pārdošanas un piegādātāju attiecību, loģistikas, krājumu pārvaldības ziņā, kā arī uzlabojot rīcību defektīvu preču gadījumos, patērētāju sūdzību izskatīšanu un patērētāju apkalpošanu, palielināsies mazumtirdzniecības nozares konkurētspēja, samazināsies cenas patērētājiem un uzlabosies pakalpojumu kvalitāte;

54.

mudina mazumtirgotājus un piegādātājus aktīvi iesaistīties atklātā, konstruktīvā un nepārtrauktā dialogā, lai panāktu pragmatiskus risinājumus; aicina dalībvalstis un ES iestādes aktīvi atbalstīt šo procesu;

55.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/17

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 2., 3., 4., 6 un 7. pantu, Līguma par Eiropas Savienības darbību 49., 56., 114., 167. un 258. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (ECHR), kas attiecas uz cilvēktiesību ievērošanu, aizsardzību un veicināšanu,

—

ņemot vērā Ungārijas pamatlikumu (turpmāk jaunā konstitūcija), kuru Ungārijas Republikas Nacionālā asambleja pieņēma 2011. gada 18. aprīlī un kurš stāsies spēkā 2012. gada 1. janvārī,

—

ņemot vērā Eiropas Padomes Eiropas komisijas par demokrātiju caur likuma spēku (Venēcijas komisija) Atzinumu Nr. CDL(2011)016 un Nr. CDL(2011)001 par jauno Ungārijas Konstitūciju un trim juridiskajiem jautājumiem, kas radušies jaunās Ungārijas Konstitūcijas izstrādes procesā,

—

ņemot vērā 2011. gada 25. janvārī Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā iesniegto rezolūcijas priekšlikumu Nr. 12490 par nopietniem progresa kavēkļiem tiesiskuma un cilvēktiesību jomā Ungārijā,

—

ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas Nolēmumu Nr. 30141/04 (Schalk un Kopf pret Austriju) un jo īpaši tās obiter dicta,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamentā iesniegtos jautājumus, uz kuriem jāatbild mutiski, par jauno Ungārijas Konstitūciju, kā arī Padomei un Komisijai iesniegtos paziņojumus par pārskatīto Ungārijas Konstitūciju un 2011. gada 8. jūnijā EP notikušās debates,

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā Eiropas Savienība ir dibināta, pamatojoties uz tādām vērtībām kā demokrātija un tiesiskums, kā noteikts LES 2. pantā, un cilvēktiesību un brīvību nepārprotamu ievērošanu, kā paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECHR), un minēto tiesību, brīvību un principu atzīšanu, kuru vēl vairāk demonstrē ES gaidāmā pievienošanās ECHR;

B.

tā kā Ungārija ir parakstījusi ECHR, Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un citus starptautiskus juridiskus instrumentus, kuros izvirzīta prasība tai ievērot un īstenot principus attiecībā uz varas dalījumu, institucionālās kontroles un līdzsvara īstenošanu un demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanu;

C.

tā kā — lai gan jaunas konstitūcijas izstrāde un pieņemšana ietilpst dalībvalstu kompetencē — dalībvalstīm, kandidātvalstīm un ES ir pienākums nodrošināt, ka tās saturs un procedūras atbilst ES vērtībām, Pamattiesību hartai, ECHR un ka pieņemtās konstitūcijas burts un gars nav pretrunā šīm vērtībām un instrumentiem; tā kā tam ir skaidrs apliecinājums, jo vairākām pašreizējām ES dalībvalstīm bija jāpārstrādā un jāgroza sava konstitūcija, lai varētu pievienoties ES, vai arī konstitūcija bija jāpielāgo attiecīgā ES līguma prasībām, jo īpaši pēc Komisijas pieprasījuma;

D.

tā kā konstitūcijas sagatavošanā trūka pārredzamības un jaunās konstitūcijas izstrāde un pieņemšana notika īpaši īsā termiņā, un tāpēc nebija pietiekami daudz laika, lai rīkotu pārdomātas un nozīmīgas publiskas debates par teksta projektu; un tā kā sekmīgai un leģitīmai konstitūcijai vajadzētu pamatoties uz iespējami lielāko vienprātību;

E.

tā kā konstitūciju plaši kritizēja dalībvalsts, Eiropas un starptautiskās NVO un organizācijas, Venēcijas komisija un dalībvalstu valdību pārstāvji un tā kā to pieņēma vienīgi ar valdošo partiju deputātu balsojumu, un tāpēc nebija panākta politiskā un sociālā vienprātība;

F.

tā kā Eiropas Parlaments ir vienisprātis ar Venēcijas komisiju, jo īpaši attiecībā uz pārredzamību, atklātību, iesaistīšanos pieņemšanas procedūrā un tās termiņu, kā arī saistībā ar kontroles un līdzsvara sistēmas vājināšanos, jo īpaši noteikumiem, kas attiecas uz Konstitucionālo tiesu, tiesām un tiesnešiem un kas varētu radīt Ungārijas tiesu sistēmas neatkarības apdraudējumu;

G.

tā kā jaunajā konstitūcijā Ungārijai nav izdevies nepārprotami deklarēt vairākus principus, kas izriet no tās juridiski saistošajām starptautiskajām saistībām, kuri tai ir jāievēro un jāveicina, piemēram, nāvessoda aizliegums, mūža ieslodzījuma bez iespējas atbrīvot no soda izciešanas pirms termiņa aizliegums, diskriminācijas dzimumorientācijas dēļ aizliegums un pamattiesību apturēšanas vai ierobežošanas atbilstoši īpašai tiesiskai kārtībai aizliegums;

H.

tā kā jaunā konstitūcija, kurā norādītās vērtības un neskaidri formulētie pamatjēdzieni, piemēram, „ģimene” un tiesības uz dzīvību no ieņemšanas brīža, varētu radīt diskriminācijas risku attiecībā uz atsevišķām sabiedrības grupām, proti, etnisko, reliģisko vai seksuālo minoritāšu pārstāvjiem, vienvecāka ģimenēm, cilvēkiem, kuri dzīvo civilās partnerattiecībās, un sievietēm;

I.

tā kā preambulas neskaidrie formulējumi, jo īpaši tajās daļās, kas attiecas uz Ungārijas valsts saistībām pret ārvalstīs dzīvojošiem etniskajiem ungāriem, varētu radīt juridisku pamatu darbībām, kuras kaimiņvalstis uzskatītu par iejaukšanos viņu iekšējās lietās, un tas varētu izraisīt spriedzi reģionā;

J.

tā kā jaunajā konstitūcijā noteikts, ka preambulai ir juridisks spēks, un tā kā tam varētu būt juridiska un politiska ietekme, un tas varētu izraisīt juridisku nenoteiktību;

K.

tā kā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas iestrāde jaunajā konstitūcijā varētu radīt kompetenču pārklāšanos starp Ungārijas un starptautiskajām tiesām, kā norādīts Venēcijas komisijas publicētajā atzinumā;

L.

tā kā jaunajā konstitūcijā paredzēta plaša galveno tiesību aktu izmantošana, kuru pieņemšanā arī nepieciešams divu trešdaļu balsu vairākums un kuri attieksies uz plašu jautājumu loku saistībā ar Ungārijas institucionālo sistēmu, pamattiesību ievērošanu un svarīgiem sabiedrības dzīves jautājumiem; tā kā praktiski tas padara šo aktu pieņemšanu par Ungārijas konstitucionālās procedūras daļu;

M.

tā kā saskaņā ar jauno konstitūciju vairākus jautājumus, piemēram, īpašus ģimeņu tiesību un nodokļu un pensijas sistēmu aspektus, kuri parasti attiecas uz valdības kompetenci vai likumdevēja pilnvarām pieņemt pastāvīgos lēmumus, arī regulēs galvenie tiesību akti, un tas nozīmē, ka mazināsies turpmāko vēlēšanu nozīmīgums un radīsies plašāka darbības joma valdībai, kurai ir divu trešdaļu balsu vairākums, lai nostiprinātu savas politiskās prioritātes; tā kā specifisku un detalizētu noteikumu izveides procedūra, izmantojot galvenos tiesību aktus, var tāpēc apdraudēt demokrātijas principu;

N.

tā kā politikas virzienus kultūras, reliģijas, sociālekonomikas un finanšu jomā nevajadzētu nostiprināt ar galveno tiesību aktu starpniecību, kā to uzsvērusi Venēcijas komisija;

O.

tā kā Budžeta padomei, kura nav parlamentāra struktūrvienība un kurai ir ierobežota demokrātiskā leģitimitāte, tiks dotas veto tiesības vispārējā budžeta pieņemšanā un tā kā šādā gadījumā valsts vadītājs var Nacionālo asambleju atlaist, tādējādi nopietni ierobežojot demokrātiski ievēlēta likumdevēja darbības jomu;

P.

tā kā efektīvā sistēma, kurā darbojās četri parlamentārie komisāri, tiks mainīta, samazinot sastāvu līdz vienam galvenajam ombudam un diviem deputātiem, ar ko nebūtu iespējams panākt tādu pašu tiesību aizsardzības līmeni un kuru pilnvarās nebūs iekļautas iepriekšējā komisāra personas datu un informācijas brīvības jautājumos pilnvaras; tā kā minētā komisāra pilnvaras tiks pārceltas uz iestādi, kuras modus operandi nav precizēts;

Q.

tā kā vienlaikus ar jaunās konstitūcijas pieņemšanu Ungārijas valdība un valdošās partijas lielā apjomā no jauna veica daudzu personu iecelšanu galvenajos amatos, piemēram, ieceļot ģenerālprokuroru, Valsts kontroles biroja vadītāju, Budžeta padomes priekšsēdētāju; tā kā nesen Ungārijas parlaments ievēlēja tiesnešus jaunajā Ungārijas Konstitucionālajā tiesā, kā paredzēts jaunajā konstitūcijā; tā kā kandidatūru izvirzīšanas procedūra un vēlēšanas nepamatojās uz kopēju politisko vienošanos;

R.

tā kā jaunajā konstitūcijā ir paredzēti ļoti vispārīgi noteikumi, kas nosaka tiesu sistēmu, un nav skaidrs, vai Augstākā tiesa, kurai mainīts nosaukums, turpinās strādāt tās pašreizējā priekšsēdētāja vadībā;

S.

tā kā Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja ir nolēmusi sagatavot ziņojumu par jauno Ungārijas Konstitūciju, pamatojoties uz Venēcijas komisijas atzinumu;

T.

tā kā jaunas konstitūcijas izstrāde un pieņemšana nebija minēta valdošo partiju vēlēšanu manifestā;

U.

tā kā Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Ban Ki-moon paziņoja, ka viņš atzinīgi vērtētu, ja Ungārijas valdība lūgtu konsultācijas un ieteikumus savā valstī, Eiropas Padomē vai Apvienoto Nāciju Organizācijā, un pauda viedokli, ka Ungārijai kā ES dalībvalstij vajadzētu vērsties Eiropas iestādēs, lai saņemtu konsultācijas un pārskatītu jauno konstitūciju,

1.

aicina Ungārijas varas iestādes risināt Venēcijas komisijas atzinumā konstatētās problēmas un īstenot tās ieteikumus, vai nu grozot jauno konstitūciju, vai pieņemot turpmākus galvenos un parastos tiesību aktus, lai jo īpaši:

2.

aicina Komisiju veikt pamatīgu jaunās konstitūcijas pārskatīšanu un analīzi, kā arī turpmāk pieņemto galveno tiesību novērtēšanu, lai pārbaudītu, ka tie atbilst acquis communautaire un jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, kā arī Līgumu burtam un garam;

3.

uzdod EP attiecīgajām komitejām sadarbībā ar Venēcijas komisiju un Eiropas Padomi sekot pasākumu izpildes gaitai un novērtēt, vai un kā ieteikumi tiek īstenoti;

4.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, Eiropas Padomei, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, Pamattiesību aģentūrai, EDSO un ANO ģenerālsekretāram.

5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/21

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu „Secinājumi piektajā ziņojumā par ekonomikas, sociālo un teritoriālo kohēziju — kohēzijas politikas nākotne” (COM(2010)0642) (turpmāk „secinājumi”),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra piekto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju „Ieguldījums Eiropas nākotnē” (turpmāk „piektais kohēzijas ziņojums”),

—

pamatojoties uz Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā III daļas XVIII sadaļu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Regulas (EK) Nr. 1783/1999 atcelšanu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1081/2006 par Eiropas Sociālo fondu un Regulas (EK) Nr. 1784/1999 atcelšanu (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. jūlija Regulu (EK) Nr. 1082/2006 par Eiropas teritoriālās sadarbības grupu (ETSG) (3),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (4),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulu (EK) Nr. 1084/2006 par Kohēzijas fonda izveidi un Regulas (EK) Nr. 1164/94 atcelšanu (5),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 17. jūlija Regulu (EK) Nr. 1085/2006, ar ko izveido Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA) (6),

—

ņemot vērā Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1906/2006, ar ko paredz noteikumus uzņēmumu, pētniecības centru un universitāšu līdzdalībai Septītās pamatprogrammas darbībās un pētījumu rezultātu izplatīšanai (7),

—

ņemot vērā 2007. gada 24. aprīļa rezolūciju par turpmākas paplašināšanās ietekmi uz kohēzijas politikas efektivitāti (8),

—

ņemot vērā 2009. gada 24. marta rezolūciju par Zaļo grāmatu par teritoriālo kohēziju un statusu debatēm par kohēzijas politikas nākotnes reformu (9),

—

ņemot vērā 2010. gada 20. maija rezolūciju par kohēzijas politikas ieguldījumu Lisabonas mērķu un stratēģijas Eiropa 2020 mērķu sasniegšanā (10),

—

ņemot vērā 2010. gada 22. septembra rezolūciju par Eiropas stratēģiju kalnu reģionu, salu un reti apdzīvotu teritoriju ekonomiskajai un sociālajai attīstībai (11),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par ES kohēzijas un reģionālo politiku pēc 2013. gada (12),

—

ņemot vērā 2010. gada 7. oktobra rezolūciju par Eiropas Sociālā fonda nākotni (13),

—

ņemot vērā 2011. gada 23. jūnija rezolūciju par ERAF un pārējo struktūrfondu pašreizējo stāvokli un uz efektivitātes paaugstināšanu vērstas turpmākas sinerģijas veidiem (14),

—

ņemot vērā Komisijas 2004. gada 26. maija paziņojumu „Uzlabota partnerība attālākajiem reģioniem” (COM (2004)0343) un Komisijas 2008. gada 17. oktobra paziņojumu „Tālākie reģioni: Eiropas priekšrocība” (COM(2008)0642),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 3. marta paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu „Reģionālās politikas ieguldījums stratēģijā „Eiropa 2010” paredzētajā gudrā izaugsmē” (COM(2010)0553),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 26. janvāra paziņojumu „Reģionālā politika, kas veicina ilgtspējīgu izaugsmi Eiropā līdz 2020. gadam” (COM(2011)0017),

—

ņemot vērā Vispārējo lietu padomes 2011. gada 21. februāra secinājumus par piekto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (06762/2011),

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 1. aprīļa atzinumu par piekto ziņojumu par kohēziju (15),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Reģionālās attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Budžeta kontroles komitejas un Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas nostāju (A7-0222/2011),

A.

tā kā ES kohēzijas politika ievērojami sekmējusi produktivitātes kāpumu iepriekšējā un pašreizējā finansēšanas posmā visos Savienības reģionos; tā kā ex-post novērtējums arī skaidri liecina par ekonomisko, sociālo un reģionālo atšķirību samazināšanos; tā kā šī izaugsme vienlīdz pozitīvi ietekmējusi arī sociālo aizsardzību un investīcijas vides aizsardzībā;

B.

tā kā kohēzijas politika bija paredzēta, lai nodrošinātu līdzsvaru attiecībā pret vienoto tirgu un stiprinātu inovatīvas un aizsargājošas Eiropas, kura balstīta uz solidaritāti, attīstību, saskaroties ar globalizācijas, demogrāfisku izmaiņu un resursu saglabāšanas problēmām, un tā kā jāizmanto visu reģionu patiesais potenciāls, lai veicinātu izaugsmi un reģionālo un sociālo kohēziju;

C.

tā kā kohēzijas politika ir jautājums, kas tieši attiecas uz pilsoņiem, jo ļauj iemiesot Eiropu ikdienā, padarīt to konkrētu un redzamu visā ES teritorijā;

D.

tā kā kohēzijas politika un struktūrpolitika ir apliecinājušas elastību krīzes situācijās un tā kā tās deva izšķirīgu ieguldījumu dažādiem valsts ekonomikas stimuliem un mācību programmām, un tā kā ir svarīgi saglabāt šo elastību;

E.

tā kā Eiropas struktūrpolitika sniedz būtisku atbalstu, lai pārvarētu ekonomikas un finanšu krīzi, jo ir orientēta uz inovāciju un atšķirību novēršanu, neatlaidīgi mudinot Eiropas reģionus uzlabot infrastruktūru, palielināt reģionālo inovācijas potenciālu un atbalstīt videi draudzīgu ilgtspējīgu attīstību;

F.

tā kā struktūrfondu orientācija uz Lisabonas stratēģijas mērķiem ir apliecinājusi savu efektivitāti, ko pierāda iespaidīgais saistību īpatsvars konverģences un reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķu īstenošanā, un tā kā 20 % no Eiropas teritoriālās sadarbības projektiem atbilst Lisabonas mērķiem;

G.

tā kā teritoriālās sadarbības mērķis ir palīdzēt teritorijām un reģioniem sadarboties, lai kopā risinātu kopīgās problēmas, mazinātu fiziskos, administratīvos un regulatīvos šķēršļus, kas kavē šo sadarbību, un mazinātu „robežu efektu”;

H.

tā kā Lisabonas stratēģijas daļējās neveiksmes cēlonis nav vis nepareiza kohēzijas politikas īstenošana, bet drīzāk daudzlīmeņu pārvaldības trūkums un atbildības trūkums par šo stratēģiju reģionālajā un vietējā līmenī, finanšu krīzes sekas un iekšējā tirgus ieviešanas nepilnības, budžeta disciplīnas trūkums, kā arī nepiemēroti makroekonomiskie pamatapstākļi atsevišķās dalībvalstīs;

I.

tā kā beidzamajos finansēšanas posmos ir ievērojami samazinājies kļūdu koeficients un finansējuma neatbilstoša izmantošana; tomēr struktūrpolitika, diemžēl, joprojām ir politikas nozare ar lielām nepilnībām šajā jomā, un dažās dalībvalstīs joprojām nav efektīvu mehānismu finansējuma neatbilstošas izmantošanas novēršanai un nepienācīgi izmaksātās naudas atgūšanai; tā kā informācija par nepilnībām var tikt nesniegta vai nu nevērības dēļ vai tīši un tā kā jāņem vērā, ka būtisku kohēzijas politikas kļūdu daļu var saistīt ar tiesiskajām prasībām ārpus kohēzijas politikas, piemēram, publisko iepirkumu, vides un valsts atbalsta jomā;

J.

tā kā pastāvošā kohēzijas un struktūrpolitikas mērķu sistēma (konverģence, reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība, un Eiropas teritoriālā sadarbība) salikumā ar daudzlīmeņu pārvaldības pieeju, horizontāliem mērķiem un plānošanas drošību ir kopumā sevi apliecinājusi, pateicoties uzticamam finansiālajam nodrošinājumam un atzītam plānošanas periodam (7 gadi), tomēr atgādina par ievērojamo programmas ieviešanas aizkavēšanos, ko izraisīja ārkārtīgi ilgās sarunas Savienības lēmumu pieņemšanas procesā likumdošanas un finansējuma jomā un būtiskās izmaiņas kohēzijas politikas noteikumos;

K.

tā kā ilgtspējīga palīdzība konverģences reģioniem un to attīstībai pozitīvi ietekmē šo reģionu tirgus pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem un tādējādi neapšaubāmi pozitīvi ietekmē arī turīgākās ES dalībvalstis;

L.

tā kā reģionu ekonomisko un sociālo atšķirību, noteiktu reģionu (jo īpaši attālāko reģionu) neizdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa, kā arī specifisku strukturālu problēmu dēļ un tāpēc, ka ir jāpielāgojas jauniem apstākļiem, vēl aizvien visos Eiropas reģionos ir nepieciešama visaptveroša Eiropas kohēzijas politika ar pietiekamu finansējumu, un tā kā to paredz arī Lisabonas līgums;

M.

tā kā kohēzijas politikai, ņemot vērā tās stratēģisko nozīmi nākotnes perspektīvā, nav jākļūst par pielāgojamu mainīgo turpmākajās budžeta debatēs,

1.

aicina vairāk uzsvērt Eiropas pievienoto vērtību kohēzijas politikas un struktūrpolitikas programmās; saskata šo pievienoto vērtību gadījumos, kad ar ES projektiem problemātiskos, mazāk attīstītos reģionos tiek panākta ilgtspējīga ekonomiskā, infrastruktūras, sociālā un/vai ekoloģiskā statusa paaugstināšanās, un kad tas nebūtu bijis iespējams bez Eiropas palīdzības;

2.

saskata Eiropas finansējuma pievienoto vērtību arī gadījumos, kad valsts, reģionālā un vietējā līmenī finansētie projekti veicina Eiropas kopējo mērķu sasniegšanu Eiropas integrācijās, ekonomiskās izaugsmes, pētniecības, vides aizsardzības, kultūras, resursu pārvaldības, sporta, demogrāfiskās attīstības, ilgtspējīgas energoapgādes, sociālās kohēzijas vai pārrobežu attīstības jomā, un kad to nebūtu bijis iespējams īstenot bez Eiropas iniciatīvas;

3.

uzskata, ka Eiropas mērķu īstenošana saskaņā ar decentralizētu pieeju un daudzlīmeņu atbildības un pārvaldības principu ir viena no lielākajām kohēzijas politikas priekšrocībām un līdz ar to pievienotā vērtība pati par sevi; uzskata, ka daudzlīmeņu pārvaldība ar skaidri noteiktām struktūrām un atbildību konkretizē subsidiaritātes principu, kā arī nozīmē reģionālo iestāžu svarīgās lomas atzīšanu kohēzijas politikas izstrādē un īstenošanā; aicina turpināt šā partnerības principa un iesaistīto pušu atbildības apzināšanās stiprināšanu, teritoriālā paktā ieviešot sīki izstrādātus saistošus noteikumus, par kuriem jālemj katrā dalībvalstī, lai nodrošinātu uz rezultātiem vērstu plānošanu un īstenošanu;

4.

uzskata, ka kohēzijas politikas, tās plānošanas cikla un izdevumu piešķiršanas pārskatāmība un informācijas pieejamība iespējamajiem struktūrfondu līdzekļu saņēmējiem ir galvenie priekšnosacījumi vispārējo kohēzijas politikas mērķu sasniegšanai, tāpēc pārskatāmība ir jāievieš kā galvenais starpnozaru princips kohēzijas plānošanā un lēmumu pieņemšanas procesos nākamajā finansēšanas laikposmā; uzsver, ka arī turpmāk ir jāpublisko līdzekļu saņēmēju saraksts, īpaši tiešsaistē, jo tas ir efektīvs pārskatāmības uzlabošanas veids;

5.

uzskata, ka pārskatāmības noteikumi (pienākums atklāt galīgo saņēmēju) ir instruments, kas nepieciešams ekspertiem, sabiedrībai un politikas veidotājiem, lai novērtētu, vai finansējums ir izmantots saskaņā ar noteiktajiem mērķiem un vai tas ir noticis likumīgi; aicina nodrošināt aprakstu ne tikai attiecīgās valsts valodā, bet arī vienā no trijām darba valodām (angļu, franču vai vācu) un iesaka turpināt nepieciešamās informācijas saskaņošanu;

6.

uzsver, ka reģionālajām atšķirībām gan ir tendence samazināties, tomēr joprojām pastāv lielas atšķirības — un dažās dalībvalstīs / starp dažām dalībvalstīm tās pat palielinās, tostarp ekonomikas un finanšu krīzes dēļ —, tādēļ kohēzijas politikai arī turpmāk jābūt koncentrētai uz atšķirību samazināšanu un harmoniskas un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu visos Savienības reģionos neatkarīgi no dalībvalsts, kurā tās pastāv;

7.

atzīst to reģionu īpašās vajadzības, ko īpaši nelabvēlīgi ietekmē ģeogrāfiskais novietojums un vides īpatnības; atkārtoti aicina dalībvalstis un Komisiju arī turpmāk piemērot īpašus preferenču veidus, ja vien tie ir efektīvi un nodrošina Eiropas pievienoto vērtību, Līgumā par Eiropas Savienības darbību minētajiem īpaši nelabvēlīgi ietekmēto reģionu tipiem (attālākie reģioni, visattālākie un mazapdzīvotie ziemeļu reģioni un salu, kalnu un pierobežu reģioni);

8.

atzīst to reģionu īpašo statusu un vajadzības, kuras rada to ģeogrāfiskais novietojums, demogrāfiskās pārmaiņas vai tādi specifiski ierobežojumi kā dabas apstākļi, īpašu uzmanību pievēršot arī to potenciālam; atkārtoti aicina arī turpmāk šiem reģioniem un īpaši Līguma par Eiropas Savienības darbību 349. un 174. pantā minētajiem īpaši nelabvēlīgi ietekmētajiem reģioniem (attālākajiem reģioniem, tostarp attālākajiem lauku reģioniem, visattālākajiem un vismazāk apdzīvotajiem ziemeļu reģioniem, kurus nelabvēlīgi ietekmē arī lielie attālumi un ziemeļu klimatiskie apstākļi, un salu, kalnu un pierobežu reģioniem) piemērot īpašus preferenču veidus, nodrošināt elastību un īpašu finansējumu, kā arī labvēlīgākus nosacījumus investīcijām šajos reģionos ar tiešā atbalsta vai nodokļu atbrīvojumu palīdzību; aicina arī meklēt veidus šiem reģioniem paredzētu atsevišķu preferenču veidu saglabāšanai vai izveidei, lai kohēzijas politikas instrumentu izmantojums būtu piemērots šo reģionu ekonomikai un pienācīga uzmanība tiktu veltīta to mazajiem un vidējiem uzņēmumiem un konkurētspējas un vienādu iespēju nepieciešamībai, lai tie pilnībā varētu iekļauties ES iekšējā tirgū;

9.

uzsver, ka Kopiena globālajā konkurencē var būt konkurētspējīga tikai tad, ja kohēzijas politika var pilnībā izmantot visu šo reģionu, pilsētu teritoriju un pilsētu attīstības potenciālu un dod iespēju sniegt pietiekami elastīgu reģionālo risinājumu stratēģijā „Eiropa 2020” identificētajiem uzdevumiem un problēmām; šajā sakarā uzsver, ka struktūrfondu resursu orientēšanai, izmantojot plašu teritoriālu pieeju, ir jākalpo, lai kompensētu strukturālos trūkumus arī spēcīgākos reģionos; tomēr uzsver, ka kohēzijas politika nav tikai stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanas instruments un ka pastāvīga koncentrēšanās uz kohēzijas politikas pamatprincipiem radīs pievienoto vērtību stratēģijas „Eiropa 2020” sasniegumu ilgtspējībai pat pēc stratēģijas darbības beigām;

10.

uzsver, ka kohēzijas politikai arī turpmāk jābūt orientētai uz teritoriālo kohēziju, un uzsver, ka Lisabonas līgumā ekonomiskās un sociālās kohēzijas mērķiem ir pievienota teritoriālā kohēzija; apliecina, ka šis mērķis joprojām nav šķirams no ekonomiskās un sociālās kohēzijas uzdevumiem un palielina kohēzijas politikas Eiropas pievienoto vērtību; uzsver, ka „teritoriālā kohēzija” ir būtiska arī subreģionālā līmenī, jo īpaši pilsētu apvidos (pilsētu kvartāli, kuros ir problēmas, nekontrolēta pilsētu izplešanās) un pat reģionos, kas tiek uzskatīti par pārticīgiem;

11.

uzskata, ka makroreģionālās stratēģijas, ja vien vietējās pārvaldes iestādes piedalās to pārvaldībā, var efektīvāk izmantot supranacionālo potenciālu, uzlabot dažādu pārvaldības līmeņu sadarbību un kopā risināt kopīgos uzdevumus, piemēram, rūpēties par vides aizsardzību vai resursu izmantošanu un attīstības spēju, tādējādi nodrošinot efektīvāku, līdzsvarotāku un ilgtspējīgāku attīstību; uzsver nepieciešamību teritoriālās sadarbības programmas efektīvāk saistīt ar teritoriālajām stratēģijām (piemēram, reģionālās attīstības plāniem, vietējās attīstības stratēģijām un vietējiem attīstības plāniem); uzskata, ka uzlabojot pašreizējo atbalsta mehānismu koordinēšanu, ir iespējams mērķtiecīgāk izmantot ES struktūrfondus, tomēr tas nenozīmē, ka būtu jāpalielina šīm starpreģionālās sadarbības jomām atvēlētie resursi; norāda, ka šīm stratēģijām nav jārada jauni instrumenti, finanšu resursi vai īstenošanas struktūras un ka finansējums, kas reģioniem paredzēts mazāka mēroga attīstības projektu atbalstam, nedrīkst tikt ietekmēts; uzskata, ka makroreģionālo pieeju varētu izmantot, lai stiprinātu saikni starp kohēzijas politiku un kaimiņattiecību politiku; mudina šajā kontekstā Komisiju un dalībvalstis vairāk uzmanības pievērst ESF teritoriālai dimensijai, īpaši darba iespēju jomā;

12.

šaubās, vai īpašās darbības programmas dos papildu labumu funkcionālajām ģeogrāfiskajām vienībām, piemēram, vietēju iestāžu grupām vai jūras vai upju baseiniem, īpaši tajos gadījumos, kad nav tādu politisku iestāžu (tostarp demokrātiskā veidā ievēlētu politisku iestāžu), kam būtu pietiekama atbildība par programmu īstenošanu; aicina intensīvāk saskaņot makroreģionālās, lielpilsētu reģionu vai vides ģeogrāfiskās stratēģijas valdību līmenī un aicina veltīt pienācīgu uzmanību šīm funkcionālajām ģeogrāfiskajām vienībām valstu darbības programmās, lai veicinātu ES finansējuma izmantošanu starpreģionu attīstības projektiem; uzskata, ka īpašajām darbības programmām vajadzētu būt vienam no piegādes veidiem reģionos, kuros subreģionālā piegāde sniedz pievienoto vērtību salīdzinājumā ar valsts vai reģionālajām programmām un kuros politiskas institūcijas īstenošanas nolūkā ir izveidojušas partnerības; aicina iesaistīt pārrobežu grupas darbības programmu izstrādē pārrobežu programmām, balstoties uz ETSG regulu;

13.

uzsver pilsētu teritoriju un reģionu, tostarp galvaspilsētu un to reģionu svarīgo lomu stratēģijas „Eiropa 2020” ekonomisko, vides un sociālo mērķu sasniegšanā; atbalsta dinamisko procesu, kas uzsākts integrētu pilsētu programmu iepriekšējā plānošanas perioda laikā, un uzsver pašlaik notiekošo eksperimentu nozīmi; aicina atbalstīt idejas un projektus, kurus var izmantot par paraugu un kuru pamatā ir integrēti vietējie attīstības plāni, un savstarpēji izdevīgi uzlabot pilsētu un ar tām funkcionāli saistītu lauku reģionu attiecības; uzskata, ka ļoti būtiska ir šo teritoriju lielāka kohēzija, lai risinātu nelabvēlīgā stāvoklī esošo kopienu problēmas; šajā kontekstā uzsver, ka lielākās sociālekonomiskās atšķirības bieži pastāv pilsētās un ka pilsētas ar nelabvēlīgiem apgabaliem un nabadzīgiem rajoniem var atrasties arī pārticīgos reģionos;

14.

uzsver, ka pilsētas kā izaugsmes centri un izaugsmes veicinātājas var sniegt būtisku ieguldījumu attiecīgajā reģionā; tai pašā laikā norāda, ka ir jārada iespēja lauku apdzīvotām vietām piedalīties integrētos risinājumos attiecīgai funkcionālajai ģeogrāfiskajai vienībai, veicinot partnerības un tīklus; uzsver, ka lielākiem pilsētu centriem ir īpašas problēmas to sociālo, ekonomisko un vides uzdevumu sarežģītības dēļ; šajā kontekstā saskata lauku reģionu endogēnu potenciālu, kas sniedz attīstības iespējas ne tikai ap aglomerācijām un lielām pilsētām; šajā kontekstā atzīmē arī īpaši nelabvēlīgi ietekmēto reģionu ekonomiskās iespējas attīstīties, atbilstoši izmantojot un atbalstot lauku un piepilsētu reģionu endogēno potenciālu, tostarp to vides un kultūras vērtības; uzsver, ka struktūrpolitikas un kohēzijas politikas kontekstā lauku reģionu un pilsētu partnerības jāskata vairāk kā lauku reģionu nodrošinātājas ar vienādiem apstākļiem attīstībai un dzīves kvalitātei, ņemot vērā sociālos un ekonomiskos faktorus; aicina dalībvalstis, ņemot vērā pilsētu dinamisko ietekmi uz ekonomisko attīstību reģionos un ekonomikas stimulēšanu tuvumā esošajos lauku rajonos, nodrošināt nepieciešamos resursus, lai īstenotu vajadzīgos pilsētu un piepilsētu projektus;

15.

noraida obligātas kvantitatīvas kvotas īpaši valsts programmu sadalījumiem (ESF/ERAF), vietējai un pilsētu attīstībai, laukiem, kā arī citām aglomerācijas kategorijām vai funkcionālajām zonām, kas varētu nodrošināt lielāku intervenču kritisko masu; uzskata, ka prasība jau darbības programmās obligāti paredzēt finansējuma saņemšanai atbilstīgās pilsētas un teritorijas, ir iespēja, kas ir jāpadara prioritāra tajos gadījumos, kad šī metode nodrošina pievienoto vērtību un palīdzības intensitātes koncentrēšanu, un tā jāapspriež, pamatojoties uz daudzlīmeņu pārvaldības principiem; uzskata, ka dalībvalstīm un reģioniem arī šajā sakarībā ir jāuztic lielāka atbildība noteikt uz konkurētspēju un rezultātiem pamatotas atlases procedūras;

16.

uzsver, ka struktūrpolitikā un kohēzijas politikā nedrīkst vienpusīgi dot priekšroku noteiktiem reģionu tipiem; aicina lauku reģionu un pilsētu partnerības skatīt plašākā sociālā, ekonomiskā un vides kontekstā;

17.

uzsver, ka strukturālajā un kohēzijas finansējumā ir jāņem vērā arī stratēģijas „Eiropa 2020” uzdevumi izglītības, kultūras un sociāli politiskajā jomā, bet ir jāsaglabā ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija, kas noteikta līgumā kā vispārējs ES mērķis un jāievēro subsidiaritātes princips; tomēr uzskata, ka attiecīgo politikas jomu plaša pārrobežu eiropeizācija piedzīvos neveiksmi finansiālu iemeslu dēļ; tāpēc aicina turpināt vietai pielāgotu vietējās attīstības paraugpieeju ieviešanu, saglabājot valstu un reģionālo līmeņu kompetences;

18.

turklāt uzsver, ka kohēzijas politika nevar kļūt par līdzekli vai instrumentu nozaru jautājumu — piemēram, pētniecības un attīstības, rūpniecības jauninājumu politikas un klimata pārmaiņu apkarošanas — risināšanai, jo tas nozīmētu tās galvenā mērķa dekoncentrāciju un tās izmantošanas ierobežošanu reģionu attīstības potenciāla paaugstināšanai, kas ir ļoti svarīgi, lai mazinātu atšķirības starp nelabvēlīgākajos apstākļos esošiem reģioniem un attīstītākajiem reģioniem;

19.

aicina, ņemot vērā nepieciešamību pāriet uz atjaunojamiem enerģijas avotiem un saskaņā ar diskusijām, palielināt kohēzijas politikas ieguldījumu vides tehnoloģiju un atjaunojamās enerģijas nozares ātrā attīstībā; uzskata, ka tai vajadzētu būt vienai no prioritātēm, ja programmās ir pieejami pietiekami līdzekļi un ja pievēršanās atjaunojamiem enerģijas avotiem nodrošina ES pievienoto vērtību, balstoties uz projektiem, kuru mērķis ir attīstīt decentralizētus enerģētikas konceptus, kas ietver efektīvas enerģijas glabāšanas tehnoloģijas reģionos; atbalsta reģionālās ekonomikas potenciāla izmantošanu šajā jomā;

20.

saskata struktūrfondu iespējas atbalstīt ieguldījumus īpašā enerģētikas infrastruktūrā, tomēr tie jāattiecina tikai uz tiem reģioniem, kuros politisku un ģeogrāfisku iemeslu dēļ ir ievērojami ierobežoti tirgus ekonomikas risinājumi energoapgādei; turklāt aicina struktūrfondu atbalstu vienmēr saistīt ar iekšējā enerģijas tirgus un apgādes drošības stiprināšanu, kā arī principu par dalīto atbildību attiecībā uz līdzekļiem;

21.

uzskata arī, ka kohēzijas politika ir atbildīga par to, lai novērstu nepilnības un problēmas Eiropas nozīmes galveno ceļu TEN transporta pamattīklā, īpaši pierobežu apgabalos, kuri līdz šim šajā saistībā ir tikuši ignorēti;

22.

uzsver, ka Eiropas transporta tīkliem ir izšķiroša loma Eiropas reģionu kohēzijā un tādēļ jāpaātrina TEN infrastruktūru, jūras maģistrāļu un lielo Eiropas ceļu veidošana un jāuzlabo piekļuves iespējas jo īpaši pierobežu apgabalos un attālākajos reģionos; aicina veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu pietiekamu finansējumu un garantētu prioritāro TEN-T projektu savlaicīgu īstenošanu; ierosina, ka noteiktas pārrobežu „infrastruktūras” jāuzskata par prioritāriem projektiem, kuriem ir tiesības saņemt 1., 2. un 3. mērķa finansējumu; aicina atzīt obligātas tiesības izstrādāt pirmo priekšlikumu reģionālā līmenī saistībā ar šāda veida darbību un nodrošināt pierobežu reģionu un vietējo pašvaldību vienlīdzīgu līdzdalību plānošanā;

23.

mudina piemērot valsts resursus, ņemot vērā šādu pasākumu pievienoto vērtību reģionālās konverģences, teritoriālās kohēzijas un attīstības pasākumu, piemēram, tūrisma, kas ir svarīgi attāliem — piemēram, salu — reģioniem, veicināšanā;

24.

atbalsta ekonomisko attīstību un nodarbinātību MVU un mikrouzņēmumos; tādēļ pieprasa, lai Eiropas Mazās uzņēmējdarbības akta (EMUA) pamatprincipi, t. i., „vispirms domāt par mazākajiem” un „tikai vienreiz”, tiktu uzskatīti par vienu no kohēzijas politikas pamatiem, un uzskata, ka šie principi dalībvalstīm un reģioniem jāpiemēro to darbības programmu definēšanā;

25.

uzsver, ka stratēģijas „Eiropa 2020” galvenie elementi (jauninājumi, izglītība un profesionālā sagatavošana, enerģētika, vide, nodarbinātība, konkurētspēja, prasmes un nabadzības izskaušana) jau ir kohēzijas un struktūrpolitikas sastāvdaļa; uzskata, ka stratēģijas „Eiropa 2020” uzdevumus var ļoti labi integrēt trīs pārbaudītajās mērķu sistēmās (konverģence, reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība, Eiropas teritoriālā sadarbība);

26.

uzsver, ka ieguldījumi jauninājumos un izglītībā var veicināt izaugsmi; tomēr norāda, ka atbilstošajai infrastruktūrai (transports, platjoslas internets, enerģētika) un atbilstošām institūcijām (publisko investīciju un fiskālās politikas konsolidācijas līdzsvarots apvienojums ar makroekonomiskiem pasākumiem, e-valdības pakalpojumiem un pārrobežu izglītību) jānodrošina efektīvs atbalsts;

27.

uzskata, ka arī pamata infrastruktūras attīstīšana ir uzskatāma par atbilstīgu stratēģijai „Eiropa 2020”, jo tikai konkurētspējīgi transporta, enerģētikas un sakaru tīkli, kā arī atkritumu pārvaldības infrastruktūra var palīdzēt konverģences reģioniem īstenot stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, tāpēc jādod iespēja vājākajiem un trūcīgākajiem reģioniem šos mērķus interpretēt elastīgi;

28.

uzsver, ka ESF ir vissvarīgākais instruments, lai īstenotu stratēģijas „Eiropa 2020” sociālo aspektu un ka šis fonds var ievērojami veicināt tādu šīs stratēģijas galveno prioritāšu īstenošanu kā nodarbinātība, pāreja uz ilgtspējīgu ekonomiku, priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas gadījumu skaita samazināšana un nabadzības, diskriminācijas un sociālās atstumtības apkarošana, kā arī risinājumu meklēšana dažādās sociālās situācijās nonākušiem cilvēkiem; šajā kontekstā uzsver, ka līdztekus IKP, SVID analīzē būtu lietderīgi iekļaut arī citus sociālos rādītājus;

29.

uzskata, ka ESF ir ļoti nozīmīgs kohēzijas politikai un ka tas var palielināt savu ieguldījumu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā, tostarp ilgtspējīgas izaugsmes jomā, sniedzot atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem zaļu darba vietu izveidē;

30.

uzskata cīņu pret diskrimināciju darba tirgū — gan attiecībā uz dzimumu, seksuālo orientāciju, tautību, vecumu, invaliditāti, gan dzīvesvietu — par izšķiroši svarīgu, lai veicinātu patiesu iespēju vienlīdzību; atzīmē, ka sieviešu nodarbinātības līmeņa palielināšana ir ļoti svarīga, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” nodarbinātības mērķus, un tāpēc ir visaptveroši jāvēršas pret šķēršļiem, kas ierobežo sieviešu dalību darba tirgū;

31.

uzskata, ka IKP arī turpmāk jāpaliek galvenajam kritērijam īpaši atbalstāmo reģionu (zem 75 % no vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju) un eventuāli kohēzijas valstu (zem 90 % no vidējā NKI uz vienu iedzīvotāju) noteikšanā; uzskata, ka atbildīgajām valsts un reģionālajām iestādēm jādod rīcības brīvība attiecīgajos lēmumu pieņemšanas līmeņos un atspoguļojot ģeogrāfisko koncentrāciju izmantot papildu rādītājus katram mērķim, par kuriem jāvienojas attīstības un ieguldījumu partnerībās un ar kuru palīdzību var novērtēt attiecīgās sociālās, ekonomiskās, vides, demogrāfiskās un ģeogrāfiskās problēmas;

32.

aicina noteikt, ka kohēzijas politikai saskaņā ar Lisabonas līgumu arī turpmāk jābūt orientētai galvenokārt uz trūcīgākajiem reģioniem; uzsver, ka atbilstīgi 1. mērķim — „konverģence” trūcīgākajiem reģioniem jāpiešķir to attīstības problēmu smagumam atbilstīga finansējuma daļa;

33.

aicina noteikt ierobežojumu tādu reģionu atbilstības termiņam, kuri nevar uzrādīt būtiskus uzlabojumus ekonomiskajā, sociālajā un vides situācijā pēc vairākiem plānošanas periodiem, neraugoties uz maksimālo atbalstu;

34.

aicina Komisiju sagatavot priekšlikumu nākošajam plānošanas periodam, kurā paredzēts nodrošināt pielāgojamu, ievērojamu un samērīgu pārejas perioda atbalstu reģioniem, uz kuriem vairs neattiecas konverģences mērķis, lai risinātu to specifisko situāciju, kā arī reģioniem ar IKP uz vienu iedzīvotāju no 75 % līdz 90 % no Eiropas vidējā rādītāja, izveidojot jaunu starpkategoriju, lai izvairītos no nevienlīdzīgas pieejas reģioniem, neskatoties uz to līdzīgajām situācijām; uzskata, ka šai īpašajai kārtībai ir jāaizvieto pašreizējā pakāpeniskas pārtraukšanas un pakāpeniskas piešķiršanas sistēma, tādējādi izveidojot godīgu sistēmu, kurā tiek ņemtas vērā reģionu ekonomiskās un finanšu krīzes negatīvās sekas, vienlaikus stiprinot kohēzijas politikas pamatprincipus — taisnīgumu un solidaritāti; uzsver, ka minētos pārejas pasākumus nākamajam plānošanas periodam nedrīkst izveidot uz pašreizējā 1. mērķa — „konverģence”, 2. mērķa — „reģionālā konkurētspēja” vai 3. mērķa — „Eiropas teritoriālā sadarbība” rēķina;

35.

aicina stiprināt 2. mērķi — „reģionālā konkurētspēja un nodarbinātība” ar tā horizontālo pieeju, panākot rezultātus attiecībā uz ierobežotu ES prioritāšu daudzumu, tādu kā MVU atbalsts, „zaļās” inovācijas, vietējās ekonomikas, izglītība un apmācība, infrastruktūra, ilgtspējīga mobilitāte, atjaunojamā enerģija un energoapgāde, resursu efektivitāte un sociālā integrācija; uzsver, ka jāsaglabā un jāturpina attīstīt pārbaudītā sistēma, kas nodrošina reģionālo strukturālo nepilnību novēršanu attīstītākiem reģioniem, mazina teritoriālās atšķirības, veicina kopīgu Eiropas mērķu īstenošanu un nodrošina nākotnes problēmu risināšanu, izmantojot struktūras, kas var elastīgi reaģēt uz mainīgiem apstākļiem, tostarp, cita starpā, arī inovāciju kopumus un finansējuma konkursus šajos reģionos; aicina izstrādāt papildu instrumentus, kas var veicināt sociālekonomiskus un infrastruktūras uzlabojumus jomās, kuras ir lielā mērā saskārušās ar strukturālām pārmaiņām; šajā kontekstā norāda, ka jāizstrādā pietiekami elastīgas stratēģijas, lai varētu tikt galā ar katra reģiona problēmām un īpatnībām;

36.

aicina nodrošināt, lai attīstītāki reģioni varētu modernizēt savu sociālo un ekonomisko kapitālu un risināt konkrētu nabadzīgo rajonu un ekonomiskās attīstības trūkuma problēmas;

37.

noteikti uzskata, ka ir jāpalielina pūles saistībā ar 3. mērķi — „Eiropas teritoriālā sadarbība” pie visām ES iekšējām robežām un visās trijās šās sadarbības dimensijās (pārrobežu, starpreģionu, starptautiskā) un aicina paaugstināt struktūrfondu daļu līdz 7 %; pieprasa, lai līdzekļu piešķiršana visām teritoriālās sadarbības programmām notiktu, balstoties uz saskaņotiem kritērijiem, lai stratēģiski un integrēti apmierinātu visu attiecīgo teritoriju un ģeogrāfisko apgabalu vajadzības un atbilstu to īpašajām iezīmēm; uzsver pierobežu reģionu nozīmi stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā; uzskata par nepieciešamu pievērst lielāku vērību Eiropas komunikāciju tīklu koordinācijai, īpaši tiem, kas saistīti ar transportu un enerģētiku, kā arī pārrobežu infrastruktūrām un aicina palielināt subsīdijas minētajiem tīkliem saskaņā ar Eiropas prioritātēm, kā arī aicina palielināt finansējumu visiem pierobežu reģioniem; aicina vienkāršot īstenošanas noteikumus, kas regulē 3. mērķa programmas, balstoties uz proporcionalitātes principu, kā arī izstrādāt vienotu atbilstības noteikumu kopumu, kas visi ir uzskatāmi par priekšnosacījumiem, lai šīs programmas kļūtu efektīvākas un atpazīstamākas; uzsver vietējo lēmumu pieņēmēju aktīvas iesaistīšanās nepieciešamību, jo programmu izstrāde ir iespējama tikai tādā gadījumā, ja tiek garantēta šī līdzdalība;

38.

uzskata, ka ETSG ir unikāls un ļoti vērtīgs teritoriālās pārvaldības instruments, kas atbilst strukturētas sadarbības vajadzībām, un ir popularizējams kā rīks pārrobežu pārvaldības sistēmu izveidei, nodrošinot dažādu politiku esamību reģionālā un vietējā līmenī;

39.

kategoriski noraida jebkādus priekšlikumus nacionalizēt kohēzijas politiku vai sadalīt to nozarēs; uzskata, ka jauni tematiskie fondi (klimats, enerģētika, satiksme) grautu pārbaudīto dalītās pārvaldības un integrēto attīstības programmu principu un apdraudētu sinerģiju pieejamību, intervenču efektivitāti un līdz ar to reģionālo līdzdalību stratēģijas „Eiropa 2020” mērķu īstenošanā;

40.

uzstāj, ka Eiropas Sociālajam fondam arī turpmāk jābūt kohēzijas politikas sastāvdaļai, jo tikai tā var attīstīt un īstenot integrētas stratēģijas ekonomisko un sociālo problēmu atrisināšanai;

41.

atbalsta Komisijas mērķi nostiprināt ESF, uzlabot tā efektivitāti un atpazīstamību; šajā nolūkā aicina Komisiju un dalībvalstis sarunu ceļā vienoties par nepieciešamo ESF ieguldījumu struktūrfondos;

42.

uzskata, ka ESF efektivitātes uzlabošanas pasākumi jābalsta galvenokārt uz stimuliem, nevis uz sankcijām;

43.

uzsver, ka ekonomikas krīze vēl vairāk palielinājusi neatliekamu nepieciešamību pēc pasākumiem nozarēs, uz kurām attiecas ESF, jo īpaši, lai veicinātu nodarbinātību, darba vietas maiņu, sociālo integrāciju un nabadzības samazināšanu;

44.

uzsver, ka ESF sniedz būtisku atbalstu tādām darba tirgus politikas jomām kā preventīvā un vietējā politika, kā arī tādām jomām, kuru mērķis ir palīdzēt jauniešiem ienākt darba tirgū, un apkarot nabadzību; uzsver, ka dalībvalstīm ESF ir jāizmanto, lai veiktu ieguldījumus jaunu zināšanu, izglītības (tostarp agrīnās bērnības izglītības), mūžizglītības ieguves, pārkvalificēšanas un darba vietu maiņas pasākumos, un uzsver, ka fondam ir būtiska loma visu sociālās integrācijas aspektu veicināšanā, un tas skar arī nelabvēlīgākās un mazāk aizsargātās grupas;

45.

aicina Komisiju pastiprināt ESF rīcību, kuras mērķis ir veicināt integrāciju darba tirgū; mudina dalībvalstis ar izglītības palīdzību veikt ieguldījumus bērnu labā sākot jau no agrīnās bērnības un vēlāk skolas līmenī izveidot orientācijas sistēmu, kas balstīta uz vietējām un reģionālajām darba iespējām un mūžizglītību, palīdzot darba ņēmējiem pielāgot prasmes darba tirgus vajadzībām, vienlaikus īstenojot pasākumus jauniešu bezdarba apkarošanai un tā saucamo nabadzīgo strādājošo parādības novēršanai, kā arī izveidot programmas, kas speciāli paredzētas nelabvēlīgo un mazāk aizsargāto grupu, piemēram, romu, migrantu, cilvēku ar invaliditāti un izglītošanos priekšlaikus pārtraukušo atbalstam ar mērķi veicināt efektīvu un iekļaujošu izaugsmi un uz zināšanām balstītu ekonomiku Eiropā;

46.

prasa mērķtiecīgāku un papildu tehnisko atbalstu tiem apgabaliem, ko skārusi dziļa nabadzība un bieži vien saspringta vairākuma un mazākuma kultūru līdzāspastāvēšana subreģionālā līmenī; uzskata, ka šādi subreģionāli apgabali bieži vien var palikt dziļas nabadzības stāvoklī un saskarties ar segregāciju pat reģionos, kas ne vienmēr atpaliek no statistikas vidējiem rādītājiem; norāda, ka koncentrēti centieni būtu jāvirza uz šādu subreģionālu apgabalu attīstību;

47.

atzinīgi vērtē, ka dažās dalībvalstīs pirmo reizi 2007.–2013. gada finansēšanas periodā saskaņā ar Eiropas sociālā fonda noteikumiem ieviestas visām mērķa jomām paredzētas darba programmas;

48.

uzsver, ka vēl aizvien ir vērtīga Kopienas iniciatīvas EQUAL pieredze, jo īpaši vietējo un reģionālo pasākumu apvienošanas un labākās prakses apmaiņas jomā ES mērogā;

49.

norāda, ka ar integrētu vietējās un reģionālās attīstības pieeju ir panākama sinerģija, jo īpaši ESF saiknē ar ERAF, un aicina izstrādāt kopējus atbilstības noteikumus un — jo īpaši attiecībā uz vietai pielāgotu attīstības plānu — palielināt un atvieglot šķērsfinansēšanas iespējas starp abiem fondiem; atbalsta vairākfondu darbības programmu iespējas ieviešanu, kas vēl vairāk sekmētu integrētās pieejas; turklāt atgādina par labākajām sinerģijām starp EAF un ERAF;

50.

aicina sinerģiju palielināšanas nolūkam panākt nozaru politiku (transports, enerģētika, pētniecība, vide, izglītība) lielāku integrāciju kohēzijas un strukturālajā politikā, panākot lielāku efektivitāti un labāku koordināciju starp struktūrfondiem, Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu un Pētniecības un attīstības pamatprogrammām, ierosina, ka vairākfondu plānošana varētu nodrošināt integrētāku minēto fondu darbību un palielinātu šo dažādo fondu mijiedarbības efektivitāti; uzskata, ka valsts/reģionālās attīstības partnerības ir atbilstošs instruments šo dažādo politikas virzienu apvienošanai; šajā sakarībā uzsver, ka ir jānosaka skaidri mērķi un jāizvērtē, vai dalībvalstīs tika sasniegti mērķi;

51.

ierosina, ka pētniecības un attīstības politika ir jāsakārto atbilstoši teritorijai; tāpēc uzsver, ka ir svarīgi pielāgot kohēzijas politiku un pētniecības un inovāciju politiku teritoriju īpašajām vajadzībām, jo aktīvākai reģionālo un vietējo iestāžu līdzdalībai reģionālās attīstības fondu un pētniecības un inovāciju programmu izstrādē un īstenošanā ir izšķiroša nozīme, ņemot vērā to, ka nav iespējams piemērot vienu un to pašu stratēģiju visiem reģioniem;

52.

aicina ieviest kopīgus stratēģiskos pamatprincipus ERAF, ESF, Kohēzijas fondam, pamatprogrammām, ELFLA un EZF plānošanas periodam pēc 2013. gada; uzskata, ka jāturpina sekmēt vienota regulatīvā pieeja (kas attiektos uz pārvaldi, tiesībām uz atbalstu, finanšu pārskatu revīziju, ziņošanas noteikumiem) ar kopīgu pamatregulu; šajā saistībā uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt raitu dažādu fondu kopdarbību, lai gūtu rezultātus; aicina Komisiju veikt atbilstošas korekcijas, lai attiecīgie fondi pēc iespējas varētu papildināt cits citu;

53.

aicina Padomi un Parlamentu pieņemt jaunu kopēju stratēģisko sistēmu saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, balstoties uz LESD 177. pantu;

54.

uzskata, ka Eiropas Sociālais fonds ir jāiekļauj kopējā stratēģiskajā shēmā, tomēr nemainot tā īpašos darbības noteikumus un nosacījumus un pietiekamu resursu nodrošināšanu; aicina Komisiju stiprināt ESF nozīmi, uzlabot tā tēlu un vienkāršot budžeta kontroli, izveidojot vienkāršas un efektīvas procedūras pārvaldes iestāžu un budžeta kontroles departamentu sadarbībai;

55.

rosina šajos ietvaros pārbaudīt reģionālo ELFLA programmu atjaunotu iekļaušanu (3. un 4. veicināšanas ass); tomēr ir pret to, ka šāda atjaunota iekļaušana varētu izraisīt ERAF un ELFLA paredzēto finanšu līdzekļu samazinājumu; aicina noteikt obligātas saistības dalībvalstīm un reģioniem izveidot saskaņotākas ES sturktūrfondu pārvaldes struktūras un lauku attīstības reģionālās programmas;

56.

aicina pārskatīt regulu par pārrobežu sadarbību pie ārējām robežām un pašreizējo ENPI, lai integrētu attiecīgos fondus 3. mērķī — „Eiropas teritoriālā sadarbība”;

57.

atzinīgi vērtē mērķus Komisijas ierosinātajām attīstības un ieguldījumu partnerībām starp ES un dalībvalstīm (iepriekšējo stratēģisko pamatprogrammu vietā, kuras tika sagatavotas dažām dalībvalstīm); aicina šajā posmā tajās noteikt ieguldījumu prioritātes stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanai un turpmākos kohēzijas politikas mērķus; uzskata, ka pēc iespējas drīzāk ir jāprecizē konkrēts kompetenču sadalījums starp dažādiem līmeņiem, un aicina saglabāt valstu un/vai reģionālās un vietējās kompetences atbilstīgi subsidiaritātes principam; aicina paust skaidru apņemšanos atbilstoši iesaistīt partnerus attīstības un ieguldījumu partnerībās;

58.

atbalsta darbības programmu saglabāšanu kā svarīgāko instrumentu stratēģisko dokumentu pārvēršanai par konkrētām ieguldījumu prioritātēm; aicina šajā ziņā noteikt skaidrus un izmērāmus mērķus;

59.

aicina noteikt reģionālo un vietējo iestāžu un to asociāciju obligātu iesaistīšanu saskaņā ar atsevišķo dalībvalstu konstitucionālo un institucionālo struktūru visos kohēzijas politikas īstenošanas posmos (stratēģiskā plānošana, attīstības un investīciju partnerību un darbības programmu izstrāde un apspriešana) strukturētā un sistemātiskā veidā; uzskata, ka ir jāparedz attiecīgi noteikumi atbilstīgajās regulās, ar kurām pārvalda struktūrfondus;

60.

uzskata, ka ikviena turpmākā ESF izmantošanas stratēģija būs efektīvāka, ja tā piesaistīs reģionālo un vietējo pārvaldības līmeni, kas spēj pielāgot stratēģiskos mērķus konkrētām teritoriālajām īpatnībām, pamatojoties uz strukturētu dialogu ar visām ieinteresētajām pusēm, piemēram, organizācijām, kas atbalsta abu dzimumu tiesības, nevalstiskajām organizācijām, sociālajiem partneriem, kā arī finanšu un banku institūcijām; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi gatavot un pilnvarot „pārmaiņu īstenotājus”;

61.

atbalsta Komisijas ierosināto tematisko prioritāšu sistēmu; norāda, jo zemāks ir dalībvalstu vai reģionu attīstības līmenis, jo plašāku spektru ir jāaptver ar prioritātēm, pie tam ņemot vērā īpašās reģionālās attīstības vajadzības, vienlaikus nodrošinot, ka minēto tematisko pieeju struktūrfondu un kohēzijas fondu plānošanai nevar īstenot, kaitējot integrētai uz vietu balstītai pieejai;

62.

aicina dalībvalstis, gadījumā, ja tiek noteiktas konkrētas saistošas prioritātes visām dalībvalstīm, iekļaut prioritāšu vidū jauninājumus, infrastruktūru, transportu un resursu pārvaldību, tomēr uzskata, ka ir jāparedz zināma manevrēšanas iespēja, lai ņemtu vērā programmu mērogu, atsauces scenāriju katrā reģionā un sasniedzamos rezultātus, lai šīs prioritātes būtu pielāgotas katra reģiona īpašajām vajadzībām; šajā saistībā uzsver, ka ir jāpielieto plaša novatorisma interpretācija saskaņā ar Inovāciju savienības pamatiniciatīvu; piebilst, ka MVU ir galvenais darba avots ES un augsne idejām uzņēmējdarbības jomā; uzsver, ka ir jāturpina atbalstīt MVU un šis atbalsts ir jāstiprina, ņemot vērā to iespējamo būtisko nozīmi stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanā; uzsver, ka Inovāciju savienības ziņā ir jāpiemēro plaša inovāciju koncepcija un vienlaikus aizvien jāatvieglo finanšu pieejamība MVU; uzsver, ka turpmākas prioritātes ir jāspēj piedāvāt un īstenot brīvprātīgi un saskaņā ar subsidiaritātes principu; aicina paredzētajās prioritātēs iekļaut enerģētikas, izglītības, apmācības un nabadzības izskaušanas jomas;

63.

aicina novērst kavēšanos programmu uzsākšanā un principā sekmēt ātrāku lēmumu pieņemšanas un izvērtēšanas procesu; uzsver, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem; aicina šajā nolūkā uzlabot attiecīgajām administratīvajām iestādēm pieejamo tehnisko aprīkojumu un šīm iestādēm ciešāk sadarboties savā starpā, samazināt prasības saistībā ar publicēšanas pienākumu, kā arī saīsināt uzaicinājumu uz konkursu un pieteikumu iesniegšanas termiņus; lūdz Komisiju izvērtēt, vai varētu noteikt izmēģinājuma jomas, lai pārbaudītu jaunos noteikumus mazākā mērogā, pirms uzsākt noteikumu piemērošanu pārējiem reģioniem, lai noteiktu iespējamās problēmas to īstenošanā;

64.

aicina saistīt līdzekļus ar tādiem konkrētiem nosacījumiem attīstības un ieguldījumu partnerībās, par kuriem panākta iepriekšēja vienošanās Komisijas un dalībvalstu dialogā; uzskata, ka šiem iepriekš paredzētajiem nosacījumiem jāpieprasa dalībvalstīm veikt reformas, lai nodrošinātu līdzekļu efektīvu izmantošanu ar kohēzijas politiku tieši saistītajās jomās, un, ka dalībvalstis vajadzības gadījumā ir jāaicina atbilstoši rīkoties un līdzekļu piešķiršanai ir jābūt atkarīgai no šiem nosacījumiem; aicina veikt pasākumus, lai darbības programmu pārvaldībā iesaistītajām personām būtu iespēja ietekmēt nosacījumus; uzskata, ka ir taisnīgi to saistīt ar jau pieņemto ES tiesību aktu (cenu regulējumi, paziņojumi par konkursiem, satiksme, vide, veselība u. c.) korektu īstenošanu, lai tādējādi novērstu pārkāpumus un nodrošinātu efektivitāti; tomēr noraida ieceri pieprasīt dalībvalstīm fundamentālu sociālo un ekonomikas reformu īstenošanu; visos nosacījumos jābūt pilnībā ievērotam subsidiaritātes un partnerības principam;

65.

uzskata, ka jaunie nosacījumi nedrīkst radīt papildu administratīvo slogu iesaistītajām personām; aicina izstrādāt konsekventas, standarta, kā arī objektīvi izvērtējamas nosacījumu sistēmas gan ERAF, gan ESF;

66.

uzskata, ka Komisija ir atbildīga par nosacījumu izstrādāšanu un to īstenošanas pārraudzību, un ierosina izstrādāt atbilstošus rīcības plānus dalībvalstīm un reģioniem;

67.

atzinīgi vērtē Komisijas paredzēto kohēzijas politikas pastiprinātu orientāciju uz rezultātiem, iepriekš nosakot piemērotus mērķus un rādītājus; uzsver, ka šajā saistībā runa var būt tikai par dažiem skaidri definētiem un izmērāmiem rādītājiem, kam jābūt tieši saistītiem ar atbalstu un kas kopīgi jāsaskaņo reģioniem/dalībvalstīm; tomēr uzskata, ka snieguma izvērtēšanai piedāvāto instrumentu un kritēriju kopumā ir jāsaglabā kvalitatīvs skatījums uz programmām;

68.

uzskata, ka rādītājiem, kas nosaka reģionālās subsīdijas no struktūrfondiem un Kohēzijas fonda, jābūt balstītiem uz Eirostata jaunākajiem statistikas datiem, lai tiktu pilnībā ņemta vērā krīzes ekonomiskā un sociālā ietekme uz reģioniem;

69.

aicina palielināt ESF efektivitāti un pārredzamību ar tādu pasākumu palīdzību, kas vairāk vērsti uz rezultātiem, un aicina šajā nolūkā laikus noteikt definīciju skaidriem un izmērāmiem mērķiem un rezultātu rādītājiem, kas tieši saistīti ar finansējuma mērķi un kas dod iespēju noteikti īpaši to, kādi panākumi gūti nabadzības apkarošanas un sociālās atstumtības novēršanas jomā un vai ir izdevusies integrācija kvalitatīvā nodarbinātībā; uzskata, ka ar visiem pārvaldības līmeņiem saistītajām pusēm ir jāpiedalās šo mērķu un rādītāju noteikšanā un ka tie ir savlaicīgi pirms finansējuma nodrošināšanas skaidri jādefinē, lai dalībvalstis un Komisija varētu novērtēt sasniegumus un šo pieredzi izmantot nākamajā plānošanas posmā; atbalsta Komisijas priekšlikumu piešķirt ESF finansējumu atkarībā no ex ante nosacījumu ievērošanas, tostarp atkarībā no priekšnosacījuma par to ES tiesību aktu transponēšanu un ES mērķu ievērošanas, kas ir nepieciešami ESF pasākumu sekmīgai īstenošanai, kā arī atkarībā no strukturālajām reformām un administrācijas jaudas; uzsver, ka orientēšanās uz rezultātiem nedrīkst radīt kaitējumu mazajiem labuma guvējiem un ka tiem nedrīkst rasties jauni pieejamības šķēršļi vai riski;

70.

uzskata valsts un privāto līdzfinansējumu par vienu no kohēzijas politikas pamatprincipiem; aicina pārskatīt ES maksimālo daļu, raugoties, lai tā pēc iespējas vairāk atbilst reģionālajam attīstības līmenim, Eiropas pievienotajai vērtībai un pasākumu veidam, un atbilstīgi palielinot vai samazinot to;

71.

plānojot līdzfinansējuma apropriācijas, aicina dalībvalstis un reģionus domāt tālejoši un atbalstīt tās, izmantojot finanšu inženierijas līdzekļus;

72.

attiecībā tiešajām subsīdijām uzņēmumiem aicina ņemt vērā, ka kohēzijas politikas finansējumu mēdz iegūt uzņēmumi, kas jau ir pieņēmuši attiecīgu lēmumu par rūpnīcas atvēršanu konkrētā vietā (tā saucamais inerces efekts), nevis izmanto, lai ietekmētu uzņēmumu, jo īpaši lielāku uzņēmumu lēmumus, un tādēļ aicina piešķirt atbalstu lieliem privātiem uzņēmumiem attiecībā uz ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā vai attiecīgi vairāk, nekā tas pašlaik notiek, piedāvāt to netiešu infrastruktūras atbalstu veidā; turklāt aicina ieviest skaidru regulējumu vispārējos struktūrfondu noteikumos, kas izslēdz jebkādu Eiropas finansējumu uzņēmumu pārvietošanai ES, kā arī ievērojam samazina pārbaudes slieksni ieguldījumu pārvietošanai, izslēdzot iespēju lieliem uzņēmumiem saņemt tiešās subsīdijas un nosakot, ka darbību ilgumam jābūt 10 gadi;

73.

atzīst jaunu finansēšanas mehānismu sviras efektu un mobilizēšanas potenciālu; principā atbalsta aizdevumu finansēšanu un aicina paplašināt apgrozāmos finanšu instrumentus uz tām atbalsta jomām, kuru atbilstība ir apstiprināta; aicina šajā nolūkā vienkāršot procedūras un panākt lielāku juridisko skaidrību attiecībā uz visu atbalsta laikposmu, kā arī izveidot ES reģistru, kurā ir parādīts, kuriem projektiem ir izsniegti aizdevumi un kuriem — subsīdijas; aicina nodrošināt instrumentu pielāgojamību, lai tie būtu dzīvotspējīgi un pielietojami visos reģionos un pilsētās; uzskata, ka vēlākais pēc viena atbalsta laikposma atbildība par līdzekļu izmantošanu būtu jāpārceļ uz valsts līmeni vai attiecīgi projektu līmeni; atzīmē, ka šajā posmā ne visas dalībvalstis pielieto decentralizētu pieeju, darbojoties ar finanšu instrumentiem, piemēram, JESSICA; uzsver, ka pilsētām ir jānodrošina tieša piekļuve;

74.

uzsver, ka atbalsta piešķiršana jāsaglabā kā izvēles iespēja un ka attiecīgo iesaistīto personu ziņā ir izmantot katram gadījumam piemērotu jauktu finansējumu atbilstīgi reģionālajām vajadzībām;

75.

uzskata, ka EIB ir aktīvāk jāiesaistās TEN infrastruktūras finansēšanā; aicina rosināt vairākas pieejas attiecībā uz pašatbalstošiem valsts un privātās partnerības risinājumiem; principā uzskata, ka Eiropas Parlamentam ir būtiska atbildība par atbilstošu pārredzamību, kā arī lēmumu pieņemšanas un uzraudzības pienākumiem;

76.

atzinīgi vērtē EIB un Komisijas efektīvo sadarbību trīs kopīgu iniciatīvu — JESSICA, JEREMIE un JASMINE — īstenošanā, kam ir jāpalielina kohēzijas politikas lietderība un efektivitāte un jāuzlabo struktūrfondu darbība; aicina Komisiju turpināt aktīvi pieņemt kopīgas iniciatīvas ar EIB, īpaši kohēzijas politikas jomā, un nodrošināt finansiālu atbalstu MVU;

77.

uzskata, ka vispārēja dotācija reģionu līmenī ir piemērots instruments autonomām ieguldījumu stratēģijām saskaņā ar Eiropas reģionālās politikas mērķiem;

78.

tomēr neatbalsta kvotas vai pienākumus attiecībā uz vispārējām dotācijām, jo tās var negatīvi ietekmēt reģionu vajadzībām pielāgotu galveno prioritāšu noteikšanu;

79.

uzskata, ka programmas septiņu gadu periods ir sevi attaisnojis attiecībā uz kohēzijas politiku un to vajadzētu saglabāt vismaz līdz nākamā plānošanas perioda beigām (2020. gadā); tomēr aicina ātrāk veikt stratēģisko pamatnosacījumu pārskatīšanu, lai varētu ātrāk un elastīgāk reaģēt uz īpašiem notikumiem (finanšu krīze, enerģētikas krīze vai dabas katastrofas);

80.

uzsver, ka tā, kā ir pašlaik veidots ES budžets un tā piešķiršanas mehānismi, kuru pamatā ir dažādu fondu pārvaldības regulas, ir pierādījuši savu efektivitāti, īstenojot kohēzijas politiku un jo īpaši struktūrpolitiku, tādēļ izmaiņas jāveic tikai tur, kur procesa norise nav bijusi veiksmīga vai kur konstatētas pretrunas ar spēkā esošo Finanšu regulu; šajā sakarībā atbalsta Komisijas priekšlikumus saskaņot regulējumu visiem reģionālajai attīstībai pieejamajiem fondiem; tomēr aicina pat vismazākās izmaiņas jau izveidotās un efektīvās struktūrās veikt ārkārtīgi piesardzīgi, lai izvairītos no nepareizas darbības un nenoteiktības valsts un reģionālajām administratīvajām iestādēm, un palielinātu slogu saņēmējiem, īpaši tiem ar nelielu struktūru un ierobežotu kapacitāti;

81.

uzskata, ka ir pilnībā iespējama stratēģijā „Eiropa 2020” noteikto mērķu integrācija jau esošajās mērķstruktūrās un fondos; noraida ES budžeta sadalījumu saskaņā ar viedas, iekļaujošas un ilgspējīgas izaugsmes jēdzieniem, kā arī jebkādu kohēzijas politikas fragmentāciju dažādu budžeta pozīciju starpā; uzskata, ka šai politikai ir jābūt atsevišķai ES budžeta pozīcijai;

82.

uzskata, ka kohēzijas politika pēc 2013. gada vēl vairāk spēs sekmēt turpmāku un ilgstpējīgu ES reģionu attīstību un būs izšķirīgs politikas virziens, kas nodrošinās stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanu visās nozarēs, tādēļ aicina saglabāt šo jomu finansējumu vismaz tajā pašā budžeta proporcijas apjoma ziņā;

83.

atgādina, ka Eiropas Revīzijas palāta jau vairākus gadus ir ziņojusi, ka kohēzijas jomas maksājumos mēdz būt kļūdas, kas pārsniedz 5 %, taču norāda, ka to līmenis ir pazeminājies, jo kā liecina Revīzijas palātas gada pārskats iepriekšējās budžeta izpildes apstiprinājuma procedūras laikā tas sasniedza 11 %, turklāt arī uzraudzības un kontroles sistēmas attiecībā uz šiem maksājumiem ir tikai daļēji efektīvas; aicina arī padarīt skaidrāku kļūdu aprēķināšanas metodi, jo Eiropas Revīzijas palātas un Komisijas sniegto datu neatbilstība rada neskaidrību un neuzticēšanos oficiālajiem datiem;

84.

aicina pieņemt stingrākus uzraudzības noteikumus par nepilnībām struktūrfondu izlietojumā dalībvalstīs, kuras izceļas ar nepilnībām struktūrfondu līdzekļu izmantošanā, un noteikumus par sistemātiskas maksājumu pārtraukšanas un atcelšanas procedūru, tiklīdz tiek konstatēti pierādījumi, kas liecina par būtiskām nepilnībām apstiprināto iestāžu darbībā; vienlaikus aicina atcelt nevajadzīgas pārbaudes dalībvalstīs, kurās jau pastāv atbilstoša līdzekļu pārvaldības sistēma; uzskata, ka pēc iespējas biežāk ir jāpiemēro „uzticības līgums” un „vienreizējā audita” princips;

85.

aicina attiecīgās dalībvalstis/valsts iestādes izraudzīties iestādes, kuras būtu pilnībā atbildīgas par struktūrfondu līdzekļu likumīgu pārvaldīšanu;

86.

uzskata, ka ikgadēji, pārbaudīti pārvaldības ziņojumi līdzekļus pārvaldošā biroja (maksājumu biroja/administratīvās iestādes) vadītāja līmenī ir atbilstošs veids, kā stiprināt ziņošanas un kontroles ķēdi, un uzsver, ka ir noteikti jānodrošina šo ziņojumu satura precizitāte; tādēļ aicina piemērot sodu sistēmu nepatiesiem ziņojumiem; turpina atbalstīt valsts ticamības deklarāciju mērķi;

87.

aicina Komisiju jau sākot no nākamā plānošanas perioda sākuma paredzēt lielāku atbildību par valstu pārvaldības procesu uzlabošanu; šajā sakarā norāda, ka ir steidzami jāveic vienkāršojumi un precizējumi atbalsta programmu pārvaldīšanā, jo īpaši finansiālās īstenošanas un finanšu kontroles jomā; norāda, ka Komisijai ir pienākums veikt valstu vai pavalstu administrācijas un pārbaudes iestāžu akreditācijas procesu; uzskata, ka tiesības iesniegt vienkāršākus un retākus ziņojumus ir jāsaista ar veiksmīgu akreditāciju un kļūdu samazināšanos;

88.

tādēļ prasa nostiprināt Komisijas uzraudzības funkcijas, ieviešot iespējas sistemātiski pārtraukt vai apturēt maksājumus, tiklīdz ir pieejamas drošas liecības, ka akreditēto iestāžu darbība ir būtiski nepilnīga; aicina Komisiju izveidot arī stingrākus plānus kļūdainu maksājumu atgūšanas līmeņa uzlabošanai;

89.

aicina vienkāršot pārbaudes sistēmu un samazināt pārbaudes līmeņu skaitu, kā arī precizēt attiecīgos Komisijas un dalībvalstu pienākumus; aicina izmantot viena līmeņa pārbaudes procedūru, kuras ietvaros dalībvalstis pārbaudītu projektus un Komisija pārbaudītu dalībvalstu pārbaudes sistēmas;

90.

uzskata, ka darbības programmu efektivitātes uzlabošanai ir vairāk jāpielieto konkurētspējīgas projektu izvēles procedūras reģionos;

91.

aicina pārvaldības vienkāršošanas nolūkā paplašināt standarta procedūru, paaugstinot vienības izmaksu standarta shēmas, ja šāda sistēma ir piemērota, kā arī kopējo izmaksu vienoto likmi; aicina vairāk ievērot samērīguma principu, t. i., mazāku programmu īstenošanai noteikt ievērojami mazāk ziņojumu un pārbaudes pienākumu;

92.

aicina Komisiju saglabāt ikgadēju publisko „neveiksmju pārskatu”, iekļaujot tajā informāciju par neatbilstošu un/vai vēlu ziņošanas un informācijas izpaušanas prasību izpildi, nepilnībām, no struktūrfondiem saņemto līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu; aicina šo informāciju sakārtot pēc dalībvalstīm un fondiem;

93.

pauž bažas par to, ka administratīvais slogs neļauj mazajiem uzņēmumiem un organizācijām pilnvērtīgi izmantot struktūrfondus; pieprasa nodrošināt pēc iespējas lielāku tiesību aktu un tehnisko dokumentu skaidrību;

94.

aicina noteikt tādas ikgadējās grāmatojumu noskaidrošanas procedūras jaunajam plānošanas periodam, kas ietvertu arī daudzgadu programmas;

95.

uzskata, ka visai īstenošanas un uzraudzības sistēmai ir nepieciešami efektīvāki e-pārvaldes risinājumi (saskaņotas formas); aicina dalībvalstis apmainīties ar pieredzi un Komisiju koordinēt šo procesu, kā arī aicina nodrošināt saskaņotu īstenošanu ar administratīvo un revīzijas iestāžu grupu starpniecību;

96.

atbalsta Komisijas priekšlikumu par izdevumu atlīdzināšanu valstu iestādēm tikai tad, kad atbilstošais ES finansējums ir izmaksāts līdzekļu saņēmējiem; uzskata, ka šādā veidā varēs paātrināt finansējuma izmaksas, kā arī sniegt izšķirošo impulsu stingriem valstu revīzijas pasākumiem; tomēr norāda, ka dalībvalstīm vai reģioniem varētu rasties likviditātes problēmas un ir jārod atbilstīgi riska ierobežošanas risinājumi;

97.

uzskata, ka Komisijas aicinājums nodrošināt maksājumu ciešāku sasaisti ar rezultātiem ir neloģisks, jo šādā veidā rezultāti tiks sasniegti tikai tādā gadījumā, ja projekti tiks finansēti; pauž bažas, ka uzraudzība var būt ļoti birokrātiska, tomēr uzskata par pieņemamām prasības, saskaņā ar kurām maksājumus nosaka pierādīta konsekvence starp projektu un, piemēram, stratēģiju „ES 2020”;

98.

uzskata, ka, lai gan līdzekļu atlīdzināšanai ir jānotiek pēc ES finansējuma izmaksas projektos, nedrīkst radīt papildu slogu saņēmējiem procentu likmju ziņā, kuras neatspoguļo šādu banku vai citu finanšu iestāžu izsniegtu aizdevumu zemā riska faktoru;

99.

aicina dažādot soda mehānismus, tostarp atlaižu sistēmas aspektus attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuras ievēro īstenošanas prasības, īpaši administratīvo koncesiju veidā;

100.

atgādina, ka atšķirībā no citiem struktūrfondiem ESF specifika ir cieši saistīta ar tā atbalstītajām mērķa grupām un ka tas jāveido tā, lai sniegtu atbalstu daudziem maziem vietējā mēroga projektiem; aicina dalībvalstis finansējumu nekavējoties nodot projektiem, lai mazajiem labuma guvējiem nerastos problēmas; aicina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt elastību finansiālajā programmu īstenošanā, ņemt vērā proporcionalitātes principu attiecībā uz laiku, intensitāti un finanšu iemaksām, nosakot kontroles un audita pienākumus, vienkāršot procedūras un samazināt pārmērīgās administratīvās izmaksas, kā arī projektu un saņēmēju interesēs novērst citus šķēršļus, lai ESF pilnvērtīgāk veicinātu Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu izaugsmes un darba vietu radīšanas jomā; aicina Komisiju palielināt pārvaldības iestāžu un labuma guvēju izvēles klāstu attiecībā uz finansēšanas iespējām un piedāvāt iespēju izvēlēties standarta izmaksas kopā ar tradicionālo uzskaiti;

101.

atbalsta Komisijas priekšlikumu par „n+2 likuma” un „n+3 likuma” konsekventu piemērošanu, iespējams dalībvalstu piešķīrumu līmenī, lai panāktu lielāku elastību, izņemot pirmo līdzekļu piešķiršanas gadu un pārrobežu programmas, un uzskata, ka jebkurai atkāpei no noteikuma par atbrīvošanos no saistībām ir jāatspoguļo tikai tāda administratīvā sloga pielāgošana, ko radīja jaunie noteikumi, kas ir saistīti ar stratēģisko plānošanu, uz rezultātiem vērstu virzienu un ex ante nosacījumiem; atbalsta „n+3 likuma” piemērošanu pārrobežu programmu gadījumā, lai ņemtu vērā lēnākos administratīvos procesus, kam par iemeslu ir valodu un kultūru problēmjautājumi, ar kuriem tām jāsaskaras; uzskata, ka šie pasākumi nodrošinās līdzsvarotas attiecības starp kvalitatīvi augstvērtīgām investīcijām un programmas netraucētu un ātru ieviešanu;

102.

uzsver Eiropas Kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (ENPI) nozīmi kohēzijas politikā attiecībā uz pārrobežu sadarbību ar valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis; atzīmē pašreizējās programmas īstenošanas problēmas; ir pārliecināts, ka galu galā kohēzijas politikā būs no jauna jāintegrē ENPI pārrobežu sadarbības programmas; uzskata, ka kaimiņvalstu piesaiste tieši infrastruktūras jomā (transportā, enerģētikā un vides jomā) ļoti pozitīvi ietekmēs arī Eiropas robežreģionus; aicina ENPI līdzekļus vairāk koncentrēt stratēģiskām ar enerģētiku un transporta infrastruktūru saistītām vajadzībām; uzsver makroreģionu iespējamo lomu šajā saistībā; aicina Komisiju izskatīt iespēju izveidot efektīvākas sinerģijas starp iniciatīvām, kuras ir atkarīgas no ERAF, Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu, Kaimiņattiecību un partnerības instrumentu (ENPI) un Eiropas attīstības fondu (EAF); turklāt aicina Komisiju novērtēt, vai reģionālajā politikā izmantotās struktūras var pielietot arī ENPI pārvaldībā;

103.

uzsver arī kohēzijas svarīgumu ES paplašināšanās procesā un norāda uz Pirmspievienošanās palīdzības instrumentu (IPA), kas pievienošanās kandidātiem noder kohēzijas politikas īstenošanas saturiskā un organizatoriskā sagatavošanā; pievērš uzmanību īstenošanas problēmām dalībvalstīs; atgādina par IPA instrumenta sākotnējo mērķi, īpaši attiecībā uz finansēšanas kapacitātes veidošanu un institūciju stiprināšanu un atbalstu valstu sagatavošanās darbiem Kopienas kohēzijas politikas īstenošanai, lai sagatavotu kandidātvalstis pilnīgai Kopienas tiesību aktu kopuma īstenošanai pievienošanās laikā; aicina Komisiju noteikt problēmas IPA instrumenta pašreizējā darbībā;

104.

atkārto prasību par Reģionālās attīstības komitejas iesaistīšanu minēto instrumentu turpmākā pilnveidošanā;

105.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un ES reģionu un zemju priekšsēdētājiem.

5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/38

—

ņemot vērā saistības, kuras 2005. gadā G8 valstis uzņēmās Glenīglsas sanāksmē un visās turpmākajās G8 un G20 sanāksmēs attiecībā uz atbalsta apjomu, atbalstu Subsahāras Āfrikai, kā arī atbalsta kvalitāti,

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas 2000.gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju,

—

ņemot vērā Eiropas Konsensu attīstības jomā (1) un Eiropas Savienības rīcības kodeksu attiecībā uz darba papildināmību un dalīšanu attīstības politikā (2),

—

ņemot vērā Parīzes deklarāciju par atbalsta efektivitāti un Akras rīcības programmu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 208. pantu, kurā noteikts, ka „politikā, kas var iespaidot jaunattīstības valstis, Savienība ievēro mērķus, kas noteikti sadarbībai attīstības jomā”,

—

ņemot vērā 25. panta 1. punkta b) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (3) („Attīstības sadarbības instruments”(DCI)),

—

ņemot vērā Kotonū nolīguma 61. panta 2. punktu,

—

ņemot vērā 2006. gada 6. aprīļa rezolūciju par palīdzības efektivitāti un korupciju jaunattīstības valstīs (4),

—

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju ar konstatējumiem, kas ir neatņemama daļa no lēmuma par septītā, astotā, devītā un desmitā Eiropas Attīstības fonda 2008. finanšu gada budžeta izpildes apstiprināšanu (5),

—

ņemot vērā 2011. gada 3. februāra rezolūciju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (6),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 11/2010 „Kā Komisija pārvalda vispārējā budžeta atbalstu ĀKK, Latīņamerikas un Āzijas valstīs”,

—

ņemot vērā Komisijas zaļo grāmatu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Trešām valstīm sniegtā ES budžeta atbalsta nākotne” (COM(2010)0586),

—

ņemot vērā Komisijas 2007. gada dokumentu „Atbalsts vispārējam budžetam. Atbalsta plānošanas, izstrādes un pārvaldības vadlīnijas”,

—

ņemot vērā Komisijas 2008. gada ziņojumu „Budžeta atbalsts — vai tas ir efektīvs veids, kā finansēt attīstību?”,

—

ņemot vērā ĀKK un ES Apvienotās parlamentārās asamblejas Ekonomikas attīstības, finanšu un tirdzniecības komitejas ziņojumu par budžeta atbalstu kā līdzekli oficiālas attīstības palīdzības (OAP) nodrošināšanai ĀKK valstīm,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas ziņojumu, kā arī Ārlietu komitejas, Budžeta komitejas un Budžeta kontroles komitejas atzinumus (A7–0206/2011),

A.

tā kā saskaņā ar Lisabonas līgumu nabadzības mazināšana un beigās tās izskaušana ir galvenais Eiropas Savienības attīstības politikas mērķis;

B.

tā kā budžeta atbalsts ir kļuvis par vienu no svarīgākajiem atbalsta veidiem;

C.

tā kā daudzi līdzekļu devēji budžeta atbalstu uzskata par vispārīgu un nozaru līdzekli, lai veicinātu partnervalstu līdzdalību attīstības politikā un ilgtspējīgu reformu procesā, stiprinātu valstu pārskatatbildības iestādes un sistēmas un veicinātu izaugsmi, nabadzības izskaušanu un attīstības jomas mērķu sasniegšanu;

D.

tā kā ir nepieciešama veiktspējas uzlabošana, lai vispirms radītu nepieciešamos priekšnosacījumus no programmām izrietošu darbību īstenošanai, tostarp budžeta atbalstam vai plašākiem modeļiem;

E.

tā kā budžeta atbalsts ļauj novērst dažas tradicionālās projektu pieejas vājās vietas (augstas darījumu izmaksas, sadrumstalotas paralēlas sistēmas) un tādējādi stiprināt Lisabonas līgumā uzsvērto Savienības pasākumu vienotību un efektivitāti;

F.

tā kā budžeta atbalstam būtu jāuzlabo atbalsta kvalitāte un efektivitāte, jo īpaši līdzdalības un saskaņošanas principa piemērošanas jomā, jo ar politisku dialogu starp atbalsta devējiem un saņēmējiem ir iespējams iemaksas pielāgot prioritātēm, ko valstis noteikušas savās stratēģijās nabadzības samazināšanai;

G.

tā kā Eiropas Revīzijas palāta ziņojumos par budžeta atbalstu ir minējusi ar to saistītos riskus, tomēr „dinamiskā pieeja” vispārējos budžeta atbalsta nosacījumos joprojām ir ļoti svarīgs politiskā dialoga instruments; tā kā tomēr budžeta atbalstu nekādā gadījumā nevar uzskatīt par līdzekļu piešķiršanu bez nosacījumiem;

H.

tā kā saistību kopums, ko saņēmējvalstis uzņemas attiecībā pret visiem saviem partneriem, laiku pa laikam var apgrūtināt līdzekļu izmantošanu, ņemot vērā to, ka līdzekļu devēju nosacījumi dažreiz izrādās pretrunīgi;

I.

tā kā līdz šim Eiropas Savienība partnerības nolīgumos vairāk ir minējusi cilvēktiesību pārkāpumus (tā saucamie pirmās paaudzes pārkāpumi), nevis sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību pārkāpumus (tā saucamie otrās paaudzes pārkāpumi);

J.

tā kā visiem līdzekļu devējiem vajadzētu apspriesties, lai novērstu jebkādas atšķirības nosacījumos;

K.

tā kā saskaņā ar Lisabonas līguma 2. panta 3. punktu Savienības mērķis ir veicināt ilgtspējīgu sociālo tirgus ekonomiku un tam jāattiecas arī uz attīstības politiku un kaimiņattiecību politiku;

L.

tā kā partnervalsts valdības budžeta pārvaldības pārskatatbildība attiecībā uz tās iedzīvotājiem ir nozīmīgs faktors attiecīgās valsts spēju attīstībā, pateicoties tās parlamenta īstenotajai kontrolei, kā arī pilsoniskās sabiedrības izglītošanai publisko finanšu jomā,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu budžeta atbalstam veltītajā zaļajā grāmatā, kurā ir paredzēts vispirms veicināt partnervalstu iekšējo attīstību, un pieprasa precīzus budžeta atbalsta atbilstības kritērijus, lai izvairītos no iespējamo noviržu riska un šāda atbalsta veida nepareizas izmantošanas, pievēršot uzmanību tādam elementam kā valsts korupcijas indekss;

2.

atzinīgi vērtē Eiropas līmeņa apspriedes; cer, ka budžeta atbalsta piešķiršanas prakse tiks objektīvi izvērtēta un uzlabota, lai padarītu to efektīvāku;

3.

atgādina, ka saskaņā ar Lisabonas līgumu Eiropas Savienības attīstības politikas galvenais mērķis ir nabadzības mazināšana un izskaušana; uzsver, ka nabadzībai ir dažādi aspekti, piemēram, cilvēciski, ekonomiski, kultūrsociāli, politiski, saistīti ar dzimumu un vides jautājumiem, kuri visi ir jāņem vērā ES attīstības politikā;

4.

uzskata, ka Eiropas Savienības palīdzībai partnervalstīs ir jārada patiesas kvalitatīvas pārmaiņas; atzīst budžeta atbalstu par iedarbīgu instrumentu šā mērķa sasniegšanai ar nosacījumu, ka to izmanto vienlaikus ar efektīvu politisku un stratēģisku dialogu, kā arī ievērojot konkrētus nosacījumus;

5.

uzsver, ka politikas saskaņotībai ir būtiska un neatsverama nozīme ietekmīgas attīstības politikas īstenošanā; turklāt prasa, lai Eiropas Savienības ārpolitikā un drošības politikā uzmanība tiktu pievērsta tādu ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījumu veicināšanai kā demokrātija un cilvēktiesības, miers un drošība; aicina darboties sistemātiskāk, lai izceltu pasākumus, kas palīdz pielāgoties klimata pārmaiņām un mazina katastrofu risku;

6.

uzskata, ka nodokļi nodrošina neatkarīgu avotu ilgtspējīgas attīstības finansēšanai un ir svarīga saikne starp jaunattīstības valstu valdībām un pilsoņiem; prasa par vienu no galvenajām budžeta atbalsta prioritātēm noteikt dzīvotspējīgas fiskālās pārvaldības un vispārējas nodokļu sistēmas izveidi; iesaka budžeta atbalsta politikā iekļaut pasākumus nodokļu oāžu, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nelikumīgas kapitāla aizplūšanas apkarošanai;

7.

uzsver, ka attiecīgā gadījumā ir jāizmanto nozaru budžeta atbalsta metode, lai pievērstu vairāk uzmanības sociālajām pamatjomām, proti, veselībai, izglītībai, atbalsta sniegšanai neaizsargātām personām un jo īpaši invalīdiem;

8.

norāda, ka budžeta atbalsts ir jāizmanto nevis, lai atbalstītu Eiropas Savienības īpašās ekonomiskās un stratēģiskās intereses, bet lai palīdzētu sasniegt jaunattīstības valstu attīstības mērķus, jo īpaši attiecībā uz nabadzības un bada izskaušanu;

9.

atgādina Eiropas Savienības novatorisko lomu budžeta atbalstā, kā arī Eiropas Komisijas nodrošināto pievienoto vērtību, pateicoties tās kompetencei šajā jomā;

10.

norāda, ka budžeta atbalsts var ne tikai pilnveidot valdību pārskatatbildību, bet arī līdzekļu devēju koordinēšanu, risinot dialogu par budžeta jautājumiem; norāda, ka šis varētu būt veids, kā uzlabot jauno līdzekļu devēju koordinēšanu;

11.

tādēļ uzsver, ka Eiropas Savienības mērķis ir panākt, ka tās pieredzi var lietderīgi izmantot citi institucionālie dalībnieki, jo īpaši Busanas augsta līmeņa forumā par palīdzības efektivitāti;

12.

uzsver, ka dinamiskajai pieejai, ko izvēlējusies Komisija, kā arī vairums budžeta atbalsta devēju, ir virkne risku, kas pienācīgi jāņem vērā; aicina Komisiju partnervalstīs veikt budžeta atbalsta iespējamo risku un ieguvumu novērtējumus valsts līmenī;

13.

aicina ES pārvaldīt budžeta atbalstu tā, lai izmantotu tā papildināmību ar citiem atbalsta veidiem;

14.

uzsver nepieciešamību stiprināt gan Komisijas uzraudzības mehānismus, gan parlamentāro kontroli, kā arī pilsoniskās sabiedrības informēšanu budžeta atbalsta saņēmējvalstīs; uzsver arī, ka par priekšnoteikumu pirms jebkādu līdzekļu izmaksāšanas jānosaka optimālas procedūras saņēmējvalstu publisko finanšu revīzijai;

15.

atgādina, ka ir nepieciešami precīzi, vispārēji atbalstīti un cieši uzraudzīti rādītāji, lai varētu redzēt konkrēto budžeta atbalsta ietekmi trešās valstīs, un ka attiecīgajām budžeta lēmējiestādēm ir regulāri jāsaņem jaunākā informācija par rādītājiem un pamatnostādnēm, kas ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu saistībā ar budžeta atbalstu; uzsver, ka šie rādītāji ir precīzāk jāpieskaņo partnervalstu konkrētajām vajadzībām, lai izvairītos no Komisijas izmantotās „universālās” pieejas, kas var dot pretēju rezultātu;

16.

aicina budžeta atbalstu padarīt atkarīgu no demokrātiskas parlamentārās budžeta kontroles saņēmējvalstīs; aicina uz parlamentu ciešu līdzdalību un apspriedēm ar pilsonisko sabiedrību partnervalstīs, lai nodrošinātu to, ka lēmumi par budžeta atbalsta līdzekļu izmantošanu var tikt pieņemti demokrātiskā veidā;

17.

aicina Komisiju pirms budžeta atbalsta piešķiršanas pārbaudīt, vai intervences mērķi ir iekļauti saņēmējvalsts valsts programmās un vai attiecībā uz citiem līdzekļu devējiem tiek ievēroti koordinācijas, papildināmības un saskaņotības principi, kā arī vai šis atbalsts papildina saņēmējvalsts piešķirtos līdzekļus;

18.

lai nodrošinātu ES budžeta atbalsta atbilstību, aicina Komisiju racionalizēt programmu izstrādes un plānošanas procesu, uzlabojot to lēmumu sagatavošanu un dokumentēšanu, ar kuriem sāk budžeta atbalsta darbības; ņemot vērā delegāciju ierobežotos resursus, kas bieži ierobežo to spēju pildīt noteiktas darbības, aicina Komisiju nodrošināt pietiekami kvalificētu personālu īstenošanai, jo budžeta atbalstam vajadzīgas dažādas analītiskās prasmes projektu un programmu finansēšanas jomā;

19.

uzstāj, ka saņēmējvalstu parlamentiem, pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kā arī vietējām iestādēm jāpiešķir vadošā loma, jo tie vislabāk var noteikt prioritārās nozares, sagatavot valsts stratēģijas dokumentus un kontrolēt budžeta sadali; prasa valstu parlamentiem, pirms tiek risināts politiskais dialogs ar līdzekļu devējiem par budžeta atbalstu, apspriesties ar pilsonisko sabiedrību un tad pieņemt valsts stratēģijas dokumentus un daudzgadu budžetu, lai tādējādi nostiprinātu parlamentāro kontroli;

20.

uzsver, ka attīstības jomā nozīme ir ES palīdzības efektivitātei; aicina izstrādāt neatkarīgas sistēmas novērtējumam Savienības mērogā un sūdzību procedūru, kas būtu pieejama tiem, kuri ir neapmierināti ar Savienības palīdzību, kā arī aicina atbalstīt atbildības mehānismus valstī;

21.

pieprasa Komisijai kopēju skaitlisku pārskatu par vietējai pārvaldībai piešķirto vispārējo un nozaru budžeta atbalstu un izskatīt iespēju un riskus, kas saistīti ar vienas budžeta atbalsta daļas decentralizāciju, lai vietējās pārvaldības dalībnieki varētu uzņemties reālu atbildību;

22.

aicina Eiropas Savienību ievērot un veicināt jaunattīstības valstu patieso atbildību par to attīstības stratēģiju un prasa tai atturēties no valsts politikas veidotāju steidzināšanas, risinot politisko dialogu par budžeta atbalstu, jo šāda rīcība apdraud demokrātisko pārskatatbildību un veicina vietējo politisko norišu depolitizāciju;

23.

uzskata, ka budžeta atbalsts ir jāparedz vispirms tām valdības struktūrām, kurām ir lielāka ietekme uz nabadzības samazināšanu, galvenokārt veselības un izglītības ministrijām;

24.

tāpat uzskata, ka budžeta atbalstā ir jāiekļauj dzimumu perspektīva, kas jāņem vērā visa budžeta cikla laikā, veicinot dialogu ar sieviešu apvienībām un nosakot pa dzimumiem dalītus rādītājus;

25.

uzsver, ka, lai stiprinātu savstarpējo atbildību, Eiropas Komisijai ir jānostiprina tās vidutājas loma starp valdību, parlamenta deputātiem un pilsonisko sabiedrību, un šajā sakarībā uzskata, ka budžeta atbalsta daļu, kas paredzēta tehniskajam atbalstam nozaru ministriju stiprināšanai, varētu izmantot arī parlamentu un pilsoniskās sabiedrības spēju uzlabošanai, lai tie varētu pilnībā īstenot savu lomu attiecībā uz budžeta atbalsta kontroli;

26.

uzsver līdzekļu devēju lielo nozīmi partnervalstu atbalstā, attīstot to veiktspēju, un uzsver vietējo projektu pozitīvo ietekmi uz nabadzības mazināšanu, visaptverošu izaugsmi un ilgtspējīgu attīstību partnervalstīs;

27.

pauž bažas par makroekonomisko nestabilitāti un ietekmi, ko uz visneaizsargātāko sabiedrības daļu varētu atstāt pēkšņs budžeta atbalsta pārtraukums; ierosina ieviest budžeta atbalsta maksājumu samazināšanas pakāpeniskuma mehānismu, par ko pēc apspriešanās ar pilsonisko sabiedrību un partnervalsts parlamentu saskaņoti vienotos līdzekļu devēji, un šāds mehānisms varētu vājināt samazinājuma radīto ietekmi, veicināt politisko dialogu un radīt saskaņotus problēmu risinājumus;

28.

uzskata, ka budžeta atbalsts, tāpat kā jebkāds plānotais atbalsts, jāuzskata par pārejas instrumentu un tas nedrīkst kavēt centienus stiprināt valstu spējas pašām sevi finansēt, piemēram, ar nodokļiem, lai nodrošinātu neatkarību no trešo valstu ziedojumiem;

29.

aicina atbalsta sniedzējus uzlabot budžeta atbalsta saskaņošanu un paredzamību un uzsver, ka atbalsta sniedzējiem jābūt gataviem uzņemties ilgtermiņa saistības pret partnervalstīm;

30.

aicina Eiropas Savienību veikt atbilstošos pasākumus, lai stiprinātu trešo valstu apņēmību ieguldīt resursus mehānismā, kas veicina to finansiālo stabilitāti;

31.

uzstāj uz to, ka efektīvi jāizpilda prasības, kas iekļautas 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulā (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (DCI regula), kur noteikts, ka „Komisija konsekventi izmanto pieeju, kas vērsta uz rezultātiem un attīstības rādītājiem, un skaidri definē un uzrauga tās nosacītību un atbalsta partnervalstu centienus izstrādāt parlamentāru kontroli un revīzijas iespējas, kā arī palielināt pārredzamību un publisku piekļuvi informācijai”; stingri prasa Komisijai paplašināt šos noteikumus, attiecinot tos arī uz budžeta atbalstu Eiropas Attīstības fonda saņēmējvalstīm (ĀKK valstīm), kurām līdz šim tiek piemēroti vienīgi Kotonū nolīguma 61. panta 2. punktā minētie kritēriji, kuri ir vairāk tehniski kritēriji;

32.

uzskata — tā kā budžeta atbalsts ir svarīgs stratēģisku lēmumu elements Savienības attiecībās ar partnervalstīm, uz šā atbalsta veida atbilstības kritēriju noteikšanu ir jāattiecina LESD 290. pants (deleģētie akti), ar ko Padomei un Parlamentam kā likumdevējiem tiek piešķirtas pilnas koplēmuma tiesības tos pieņemt, tostarp tiesības atsaukt deleģēto aktu, ja tas nepieciešams;

33.

atgādina, ka nopietni veiktspējas trūkumi un jo īpaši vāja pārvaldība ir tas, kas jaunattīstības valstīm neļauj saņemt budžeta atbalstu;

34.

uzskata, ka lēmumi par finansējuma piešķiršanu budžeta atbalstam ir jāpieņem, vadoties ne tikai pēc paredzamajiem ieguvumiem, bet arī pēc īstermiņa un ilgtermiņa riskiem, kas var skart gan devējas valstis, gan partnervalstis; norāda, ka Revīzijas palāta īpašajā ziņojumā (7) pilnībā piekrīt šim novērtējumam, uzsverot, ka vēl joprojām nav izstrādāta un ieviesta racionāla risku pārvaldības sistēma;

35.

pauž bažas par to, ka Revīzijas palāta 2009. finanšu gada pārskatā par darbībām, ko finansē astotais, devītais un desmitais Eiropas Attīstības fonds (EAF), konstatēja, ka budžeta atbalsta maksājumos bieži ir skaitļos neizsakāmas kļūdas, jo trūkst strukturētu un dokumentētu pierādījumu par atbilstību maksāšanas nosacījumiem; vienlaikus pieņem zināšanai un atzinīgi vērtē Palātas saskatītos būtiskos uzlabojumus attiecināmības apliecināšanā desmitajā EAF, pateicoties skaidrākām novērtējuma sistēmām, kuru izmantošana tagad ir kļuvusi regulāra;

36.

atgādina, ka publiskajiem ieguldījumiem sabiedriskajās precēs, piemēram izglītībā, sociālajā apdrošināšanā, infrastruktūrās un ražošanas jaudā, īpaši attiecībā uz sīksaimniecībām un atbalstu vietējiem tirgiem, ir būtiska nozīme attīstības stratēģiju panākumos;

37.

aicina Komisiju nodrošināt, lai īpašajos nosacījumos par mainīgo maksājumu daļu atkarību no attīstības, būtu skaidri noteikti rādītāji, mērķi, aprēķina metodes un pārbaudes avoti un lai delegāciju ziņojumi sniegtu strukturētu un dokumentētu liecību par publisko finanšu pārvaldības gaitu, skaidri nosakot progresa kritērijus, par panākto progresu un par cēloņiem, kāpēc reformu programmu nevarēja īstenot atbilstoši plānam;

38.

aicina Komisiju veikt nepieciešamos pasākumus, lai cīnītos pret korupciju saņēmējvalstīs, tostarp vajadzības gadījumā apturot līdzekļu piešķiršanu; šajā sakarībā aicina Komisiju uzturēt ar partnervalstu valdībām ciešu un regulāru dialogu par korupcijas jautājumiem un pievērst pietiekamu uzmanību attiecīgo saņēmējvalstu vajadzībām veiktspējas palielināšanā, lai nostiprinātu pārskatatbildības un korupcijas apkarošanas mehānismus;

39.

uzskata atbalsta plūsmu paredzamību par vienu no vissvarīgākajiem faktoriem, kā nodrošināt līdzekļu izmantošanas kvalitāti, jo tā ļauj partnervalstīm plānot izdevumus ilgākā laika posmā un finansiāli atbalstīt uzlabojumus nozaru politikās; apgalvo, ka šāds aspekts ir jāpastiprina ar partnervalstu nodokļu politiku un valsts ieņēmumu izmantošanu, lai ilgtermiņā samazinātu valsts atkarību no atbalsta;

40.

atgādina, ka progresa trūkums publisko finanšu pārvaldībā vēl joprojām ir iemesls tam, ka daudzas valstis nesaņem budžeta atbalstu;

41.

uzskata, ka budžeta atbalsts jaunattīstības valstīm ir jāpiešķir pakāpeniski, sākot ar ierobežotu valstu skaitu un palielinot to, ņemot vērā partnervalstu spēju uzlabošanos;

42.

atgādina, ka sniegtajam budžeta atbalstam jāmazina nabadzība, tostarp jāpalīdz sasniegt Tūkstošgades attīstības mērķus un īstenot tādus principus kā partnerība, palīdzības efektivitāte un attīstības politikas saskaņotība; pauž atbalstu stimuliem, kuri pamatojas uz rezultātiem, tomēr uzsver, ka maksājumu atšķirībām vajadzētu būt iespēju robežās paredzamām, lai neradītu negatīvu ietekmi uz budžeta plānošanu; atgādina, ka budžeta atbalsts ir piešķirams tikai valstīm, kas izpilda un uztur minimālos pārvaldes standartus un ievēro cilvēktiesības; uzsver, ka ar makroekonomikas reformām saistītiem nosacījumiem ir jābūt saderīgiem ar tautas un sabiedrības attīstību;

43.

mudina jaunattīstības valstis un Komisiju veicināt uz līdzdalību balstītu attīstību saskaņā ar Kotonū nolīguma attiecīgajiem noteikumiem un Regulas (EK) Nr. 1905/2006 19. un 20. pantu, jo īpaši attiecībā uz atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai un konsultēšanos ar to un vietējām un reģionālajām iestādēm;

44.

uzsver, ka, piešķirot budžeta atbalstu ĀKK valstīm, kas piegādā banānus un gūst labumu no šīs nozares papildu pasākumiem, ir svarīgi mainīgajā likmē, kura pamatojas uz pārvaldības rādītājiem, iekļaut īpašus nosacījumus, kas minēti jaunajā 17.a pantā, ko Eiropas Parlaments ierosina iekļaut Regulā (EK) Nr. 1905/2006 (DCI) atbilstoši savai iepriekšminētajai 2011. gada 3. februāra nostājai;

45.

aicina Komisiju publiskot ar jaunattīstības valstīm noslēgtos budžeta atbalsta nolīgumus, kā arī TAM līgumus;

46.

uzsver, ka noteiktos gadījumos nozaru budžeta atbalsts var būt lietderīga, pastarpināta iespēja, kas ļauj attiecīgajām valdībām un parlamentiem iegūt lielāku atbalstam paredzēto līdzekļu daļu, vienlaikus piešķirot šos līdzekļus arī TAM;

47.

uzskata, ka valstis, kurās ir daudz naftas un izrakteņu resursu, var finansēt pašas savu attīstību un nabadzības izskaušanu, izveidojot pārredzamas nodokļu iekasēšanas sistēmas un taisnīgu bagātības sadalījumu;

48.

paredz, ka TAM līgumi ir uzskatāmi par kvalitatīva budžeta atbalsta piemēru (ilgtermiņa, paredzami, vērsti uz sociālajām nozarēm utt.) un ir saistīti ar rezultātiem; attiecīgi pieprasa Eiropas Komisijai 2011. gadā publicēt TAM līgumu novērtējumu un izskatīt iespēju tos piemērot lielākam skaitam valstu;

49.

aicina Komisiju, veicot vidusposma pārskatīšanu, publicēt nosacījumus un attīstības rādītājus saistībā ar valsts stratēģijas dokumentiem; uzskata, ka budžeta atbalsta panāktie attīstības rādītāji ir jānosaka kontekstā ar nabadzības samazināšanas mērķu un TAM sasniegšanu;

50.

atkārtoti aicina Komisiju pāriet no ieguldījumu kontroles uz pārbaudi, kurā rezultātus salīdzina ar rādītājiem, un tādējādi uzlabot savu pārskata sistēmu, lai tā būtu vērsta uz programmu efektivitāti;

51.

uzskata — lai attīstības politikas pasākumi partnervalstīs būtu efektīvi, pilnībā ir jāņem vērā vietējie apstākļi un jāievēro Līgumā noteiktās Eiropas Savienības vērtības, tostarp tiesiskuma un demokrātijas princips; uzsver, ka saņēmējvalstu vajadzībām arī turpmāk ir jābūt izšķirošam kritērijam Savienības attīstības palīdzības saņemšanai;

52.

aicina Komisiju un dalībvalstis izveidot publisku reģistru, kur pārredzamā veidā būtu norādīti budžeta atbalsta nolīgumi, procedūras un attīstības rādītāji, lai stiprinātu demokrātiskās iestādes un nodrošinātu savstarpēju atbildību;

53.

aicina dalībvalstis nodrošināt labāku atbilstību starp valstu plāniem un Kopienas plāniem attīstības palīdzības politikas jomā; aicina dalībvalstis izmantot Eiropas Ārējās darbības dienestu, koordinācijas stiprināšanai ar Komisiju attiecībā uz budžeta atbalstu, lai izvairītos no pasākumu dubultošanās un nekonsekvences;

54.

atgādina Komisijai un dalībvalstīm par nepieciešamību saskaņot attīstības sadarbību un uzlabot Komisijas pārskatatbildību, kas attiecas uz visām iesaistītajām pusēm;

55.

ir cieši pārliecināts, ka, rūpīgi analizējot trešām valstīm Savienības sniegtā budžeta atbalsta nākotni, ir jāpievēršas jautājumam par Eiropas Attīstības fonda iekļaušanu budžetā; apzinās pašreizējās situācijas vēsturisko un institucionālo kontekstu, bet uzskata, ka pienācis laiks Padomei, dalībvalstīm un ĀKK valstīm atzīt, ka šāds stāvoklis negatīvi ietekmē Savienības budžeta atbalsta efektivitāti, pārredzamību un pārskatatbildību; tomēr uzsver — iekļaušana budžetā nedrīkst novest pie tā, ka tiek samazināts attīstības politikai paredzētais kopējais finansējums;

56.

aicina dalībvalstis, Komisiju un Eiropas Ārējās darbības dienestu atbilstīgi citās jomās pieņemtajai praksei uzlabot trešām valstīm sniegtā budžeta atbalsta koordinēšanu, lai izvairītos no darbību pārklāšanās, nekonsekvences un pretrunām vai tās novērstu; pauž nožēlu par to, ka saskaņā ar pārskatu datiem nozaru līmenī politikas darbību, iestāžu un pakalpojumu sniegšanas sistēmu trūkumi ir likuši līdzekļu devējiem īstenot projektus ar savu sistēmu palīdzību un rīkoties divpusēji, nevis saskaņojot rīcību, un šāda situācija ir vēl jo vairāk nepieņemama, ņemot vērā finansējuma nepietiekamību, un tā arī ļoti apgrūtina iespēju Savienībai pildīt dotos solījumus padarīt atbalstu paredzamāku; ir pārliecināts, ka visos budžeta atbalsta sagatavošanas un sniegšanas posmos ir jāpievēršas konkrētām jomām, kas varētu dot vislielāko pievienoto vērtību;

57.

aicina Komisiju uzlabot sabiedrības informētību par riskiem saistībā ar budžeta atbalsta praksi, vienlaikus veicinot budžeta atbalsta pozitīvo ietekmi uz partneru emancipāciju;

58.

aicina Eiropas Savienību un dalībvalstis turpināt finanšu atbalsta veicināšanu un saglabāšanu, vienlaikus sniedzot atbalstu konsultējot publisko finanšu tehniskajā pārvaldībā;

59.

uzsver, ka uzlabotas koordinēšanas mērķim jābūt līdzekļu piešķiršanas optimizācijai, paraugprakses apmaiņas veicināšanai un lielākai budžeta atbalsta efektivitātei;

60.

uzskata, ka Savienībai būtu jāatzīst un jāizmanto milzīgais politiskais iespaids, ko dod tās radītā pievienotā vērtība un tās darbības iespējamā nozīme, nodrošinot politisko ietekmi, kas atbilstu sniegtajam finansiālajam atbalstam;

61.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

5.2.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 33/46

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam — projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” (COM(2010)0677),

—

ņemot vērā Komisijas dienestu darba dokumentu par ietekmes novērtējumu attiecībā uz Enerģētikas infrastruktūras prioritātēm 2020. gadam un pēc tam — projektu integrētam Eiropas enerģētikas tīklam (SEC(2010)1395),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija konkurētspējīgai, ilgtspējīgai un drošai enerģētikai” COM(2010)0639,

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropa 2020 — stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei” (COM(2010)2020),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Enerģija no atjaunojamiem energoresursiem — virzība uz 2020. gada mērķi” (COM(2011)0031),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un attiecīgi atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (1),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Dažādu iespēju analīze, kā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu par vairāk nekā 20 %, un oglekļa emisiju pārvirzes riska analīze” (COM(2010)0265),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.” (COM(2011)0112),

—

ņemot vērā trešo tiesību aktu paketi par iekšējo tirgu enerģētikas jomā „Enerģija Eiropai — funkcionējošs tirgus un droša energoapgāde” (2),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 20. oktobra Regulu (ES) Nr. 994/2010 par gāzes piegādes drošības aizsardzības pasākumiem (3),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīva „Resursu ziņā efektīva Eiropa” (COM(2011)0021),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, ar ko nosaka pamatnostādnes Eiropas enerģētikas tīkliem un atceļ Lēmumu 96/391/EK un Lēmumu Nr. 1229/2003/EK (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Regulu (EK) Nr. 663/2009, ar ko izveido programmu ekonomikas atveseļošanas atbalstam, piešķirot Kopienas finansiālo palīdzību projektiem enerģētikas jomā (5),

—

ņemot vērā Komisijas ziņojumu par Eiropas enerģētikas tīklu programmas īstenošanu laikposmā no 2007. līdz 2009. gadam (COM(2010)0203),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 6. maija rezolūciju par informācijas un sakaru tehnoloģiju intensīvāku izmantošanu, lai sekmētu pāreju uz energoefektīvu ekonomiku, kas rada zemas oglekļa emisijas (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Eiropadomei un Eiropas Parlamentam „Enerģētikas politika Eiropai” (COM(2007)0001),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Prioritāru savienojumu plāns” (COM(2006)0846),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/72/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/54/EK atcelšanu (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 13. jūlija Direktīvu 2009/73/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (8),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 25. novembra rezolūciju par topošo jauno Eiropas enerģētikas stratēģiju 2011.–2020. gadam (9),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 15. decembra rezolūciju par energoefektivitātes rīcības plāna pārskatīšanu (10),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju „Eiropa 2020 (11)”,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 194. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 170. pantu, saskaņā ar kuru Savienība palīdz izveidot un attīstīt Eiropas komunikāciju tīklus transporta, telekomunikāciju un enerģētikas infrastruktūru jomā,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu, kā arī Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas un Reģionālās attīstības komitejas atzinumus (A7-0226/2011),

A.

tā kā mūsu galvenie uzdevumi enerģētikas jomā ir stāties pretī klimata pārmaiņām un nostiprināt enerģijas piegādes drošību un autonomiju, vienlaikus samazinot kopējo enerģijas patēriņu, kā arī fosilā kurināmā importu un atkarību no tā, dažādojot enerģijas piegādātājus un avotus, izveidojot konkurētspējīgu iekšējo enerģijas tirgu un nodrošinot universālu piekļuvi ilgtspējīgai, cenu ziņā pieejamai, drošai un efektīvai enerģijai;

B.

tā kā kopējā enerģētikas politika ES līmenī ir veidota, pamatojoties uz kopīgo mērķi nepārtraukti nodrošināt enerģētikas produktu un pakalpojumu pieejamību tirgū par visiem patērētājiem (mājsaimniecībām un uzņēmumiem) pieņemamām cenām;

C.

tā kā situācijās, kad kādā dalībvalstī rodas enerģētikas krīze, ir jāgarantē piegādes drošība un jāsaliedē dalībvalstu vienotība;

D.

tā kā Lisabonas līgums paredz īpašu juridisko pamatu ES enerģētikas politikas izstrādei, ar ko valstu un reģionālā mērogā veicina dalībvalstu enerģētikas tīklu veiksmīgu savstarpējo savienošanu, kas vajadzīgs, lai sasniegtu pārējos ES enerģētikas politikas un solidaritātes mērķus (enerģijas tirgus funkcionēšana, energoefektivitāte un atjaunojamā enerģija, energoapgādes drošība un enerģijas avotu un piegādes veidu dažādošana);

E.

tā kā tas, ka Savienības enerģētikas infrastruktūra nav laikus modernizēta, atjaunināta, savstarpēji savienota un pielāgota ilgtspējīgākam un efektīvākam enerģijas ražošanas, pārvades un patērēšanas modelim, var apdraudēt tās spēju sasniegt 2020. gada mērķus enerģijas un klimata jomā, jo īpaši atjaunojamo enerģijas avotu integrācijas un īpatsvara palielināšanas mērķi, un iedragāt ES 2050. gada ilgtermiņa mērķi, proti, samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju par 80 līdz 95 %;

F.

tā kā infrastruktūras ieguldījumu plānošana un ar tiem saistīto lēmumu pieņemšana ir jāatbalsta ar ilgtermiņa scenārijiem, kuros ņemti vērā paredzamie sasniegumi un tehniskās attīstības papildu vajadzības;

G.

tā kā turpmākai atjaunojamo enerģijas avotu integrēšanai būs vajadzīgi atsevišķi Eiropas enerģētikas infrastruktūras pielāgojumi gan pārvades, gan sadales līmenī;

H.

tā kā ir vajadzīgs atvērts, pārredzams, integrēts un konkurētspējīgs ES enerģijas tirgus, lai sasniegtu konkurētspējīgas enerģijas cenas, piegādes drošību un ilgtspējību, kā arī efektīvu atjaunojamās enerģijas pārvadi lielā mērogā, un tā kā šāda tirgus pilnveidošana joprojām ir svarīgs visu dalībvalstu uzdevums;

I.

paturot prātā, cik būtiski ir laikus un pilnībā īstenot spēkā esošos tiesību aktus, tostarp regulējuma izstrādi, kā tas aicināts trešajā tiesību aktu paketē par iekšējo enerģijas tirgu, un, kamēr Tiesa nav pasludinājusi spriedumu (12), pienācīgi ziņot par ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūrā, lai gūtu pārskatu par potenciālām pieprasījuma un piegādes neatbilstībām, kā arī šķēršļiem, kas kavē ieguldījumus;

J.

tā kā attiecībā uz Eiropadomes 2002. gadā izvirzīto mērķi nodrošināt starpsavienojumu līmeni 10 % apmērā ir konstatēts, ka starpsavienojumu jauda vai tās pieejamība starp dalībvalstīm joprojām ir nepietiekama trešdaļā Savienības teritorijas, un tā kā atsevišķas dalībvalstis un reģioni joprojām ir izolēti un atkarīgi no viena piegādātāja, kas kavē īsteni integrēt tirgus, likviditāti un enerģijas plūsmas;

K.

tā kā būtu jāņem vērā dabisko salu un attālāko reģionu, piemēram, Kanāriju salu, Madeiras, Azoru salu un Francijas īpaši nomaļo reģionu (ĪNR), konkrētās vajadzības enerģētikas infrastruktūras jomā;

L.

tā kā Dienvidaustrumeiropā enerģijas transporta tīkls nav tik blīvs kā pārējā kontinentā;

M.

tā kā alternatīvi piegādes un tranzīta tīkli un jauni starpsavienojumi ir svarīgi, lai nodrošinātu, ka solidaritāte starp dalībvalstīm kļūst funkcionāla;

N.

tā kā īpaša uzmanība būtu jāvelta projektiem, kuri vēl nav pabeigti, bet kurus ES ir atlasījusi kā prioritārus projektus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 6. septembra Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, ar ko nosaka pamatnostādnes Eiropas enerģētikas tīkliem un atceļ Lēmumu 96/391/EK un Lēmumu Nr. 1229/2003/EK;

O.

tā kā ar trešo enerģētikas tiesību aktu paketi ir izveidots tiesiskais regulējums, kam būtu jāuzlabo konkurētspēja enerģijas tirgū;

P.

tā kā pašlaik plānotām enerģētikas infrastruktūrām ir jāatbilst tirgus vajadzībām un ES ilgtermiņa mērķiem klimata un enerģijas jomā un to īstenošanai dažādās valstu enerģētikas politikas pamatnostādnēs, par prioritāriem atzīstot tādus enerģijas avotus, kas nerada sociālas un vides izmaksas;

Q.

tā kā attiecībā uz gāzi un elektroenerģiju ir jāpastiprina ieguldījumi pārvades jaudas palielināšanā, vienlaikus paturot prātā ES 20-20-20 mērķus enerģētikas jomā un jauno, pēc iespējas lielākā mērā no oglekļa brīvo enerģētikas vidi pēc 2020. gada;

R.

tā kā enerģētikas infrastruktūras veidošana ir stratēģiski svarīga, lai sasniegtu stratēģiskā energotehnoloģijas (SET) plāna mērķus;

S.

tā kā energoefektivitāte sniedz iedarbīgu un rentablu instrumentu, ar ko sasniegt ilgtspējīgu enerģijas nākotni, proti, samazinot enerģijas pieprasījumu, var mazināt arī atkarību no importa un atbilstīgi augošajām izmaksām pārvietot ražošanas uzņēmumus, kā arī, lietpratīgi ieguldot pašreizējās un jaunās infrastruktūrās, var samazināt vajadzību pēc valsts un privātā sektora ieguldījumiem enerģētikas infrastruktūrā;

T.

tā kā viedtīkli nodrošina būtisku izdevību izveidot efektīvas attiecības starp enerģijas ražošanu, enerģijas pārvadi, enerģijas sadali un galalietotājiem, nodrošinot racionālu enerģijas patēriņu un līdz ar to palielinot energoefektivitāti;

U.

tā kā, nostiprinot starpsavienojumu jaudu starp gāzes tīklu sistēmām gar dienvidu–rietumu asi ziemeļu–dienvidu koridorā, gan Ibērijas pussalas SDG importa jauda, gan pazemes krātuves jauda sniegs ieguldījumu ES piegādes drošības uzlabošanā, vienlaikus tuvinot īsteni integrēta iekšējā enerģijas tirgus izveidi;

V.

tā kā ilgas atļauju izsniegšanas procedūras un koordinācijas trūkums starp administratīvām iestādēm var izraisīt būtiskus nokavējumus un papildu izmaksas, jo īpaši pārrobežu projektu īstenošanā;

W.

tā kā pārrobežu enerģētikas infrastruktūras projektu izstrādi lielā mērā apgrūtina ilgas atļauju piešķiršanas procedūras un izmaksu sadales metodoloģijas un tādu instrumentu trūkums, ar kuriem varētu kopīgi izmantot šo projektu priekšrocības un segt to izmaksas;

X.

tā kā ir jānodrošina augstas kvalitātes sabiedriskā apspriešana un pienācīgi jāņem vērā Eiropas vides tiesību akti;

Y.

tā kā regulatoriem ir būtiska nozīme uz patērētājiem orientēta, integrēta un konkurētspējīga iekšējā enerģijas tirgus izveidē;

Z.

tā kā saskaņā ar Komisijas paziņojumu „Enerģētikas infrastruktūras prioritātes 2020. gadam un pēc tam — projekts integrētam Eiropas enerģētikas tīklam” enerģētikas infrastruktūras vajadzību finansēšanai turpmākajos desmit gados vajadzēs 200 miljardus euro un tā kā puse no šīs summas būs jāsedz dalībvalstīm;

AA.

tā kā uz tirgu balstītiem instrumentiem un principam “maksā patērētājs” arī turpmāk ir jābūt pamatā enerģijas infrastruktūras finansēšanai un, katru gadījumu izskatot atsevišķi, būs vajadzīgs valsts finansējums ierobežotā apmērā, ar ko finansēt atsevišķus Eiropas interešu projektus, kuri nav pilnībā saimnieciski patstāvīgi, vienlaikus nosargājot līdzvērtīgus konkurences apstākļus Eiropas iekšējā enerģijas tirgū, garantējot piegādes drošību, novēršot konkurences izkropļojumus un veicinot efektīvu atjaunojamās enerģijas integrāciju;

AB.

tā kā pēc iespējas drīzāk ir jāveic liela mēroga ieguldījumi;

AC.

tā kā reģionālajām iestādēm ir izšķirīga nozīme, ņemot vērā to svarīgo ietekmi enerģētikas lietās, jo to pārziņā ir daudzi jautājumi, kas attiecas uz vispārējo un reģionālo plānošanu, atļauju piešķiršanu, lielu infrastruktūras projektu apstiprināšanu, ieguldījumiem, publisko iepirkumu un ražošanu, turklāt tās ir pietuvinātas patērētājiem,

1.

uzsver, ka valsts iestādes ir vispārēji atbildīgas par valsts interešu aizstāvēšanu, īstenojot sociālos un vides mērķus, taču galvenā atbildība par enerģētikas infrastruktūras attīstību ir jāuzņemas pienācīgi regulētam tirgum;

2.

uzsver, cik būtiski ir laikus, pareizi un pilnībā īstenot spēkā esošos tiesību aktus, tostarp regulējuma izstrādi, kā tas aicināts trešajā tiesību aktu paketē par iekšējo enerģijas tirgu, lai ne vēlāk kā 2014. gadā izveidotu integrētu un konkurētspējīgu Eiropas iekšējo tirgu;

3.

uzsver vajadzību īstenot pašreizējās politikas nostādnes un noteikumus, lai uzlabotu pašreizējās enerģētikas infrastruktūras izmantošanu Eiropas patērētāju labā; aicina Komisiju un Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER) stingrāk uzraudzīt to, kā valstis īsteno noteikumus, piemēram, attiecībā uz principu „izmanto vai zaudē”;

4.

uzskata — lai pilnībā izmantotu jaunas infrastruktūras priekšrocības, ir vajadzīga sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām izstrādāta ES pieeja, un uzsver vajadzību atbilstīgi iekšējā tirgus noteikumiem izstrādāt saskaņotu papildu metodi, ar ko atlasīt infrastruktūras projektus; uzskata, ka šāda metode ir jāņem vērā Eiropas un reģionālajos plānos, lai novērstu atšķirības un optimizētu sociālekonomiskās sekas un ietekmi uz vidi;

5.

uzsver, ka enerģētikas infrastruktūras projektu plānošanā pilnībā ir jāievēro piesardzības princips; katrā gadījumā atsevišķi ir jāveic padziļināti rīcības plānu ietekmes uz vidi novērtējumi, ņemot vērā vietējos un reģionālos vides nosacījumus;

6.

uzsver, ka ir jānodrošina pienācīga līmeņa energoapgādes drošība Eiropas Savienībā un jāizveido labvēlīgas attiecības ar enerģijas piegādes un tranzīta valstīm ārpus ES, sadarbojoties reģionālu un globālu energoapgādes sistēmu jomā;

7.

uzsver, ka atsauces scenārijam, kas izmantots, izvērtējot enerģijas infrastruktūru 2020. gadam, ir jābūt pārredzamam un saskaņā ar vispārējiem enerģētikas politikas mērķiem, kas noteikti Līguma par Eiropas Savienību 194. pantā un ES 2050. gada plānā, tam jābūt saskaņā ar citām ES politikas pamatnostādnēm (tādām kā transports, ēkas un emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (EKTS)) un ar energoefektivitātes politiku, kas paredz sasniegt 20 % energotaupības mērķi (jo īpaši ņemot vērā energoefektivitātes rīcības plānu), kā arī tajā jāņem vērā tehnoloģiskās attīstības iespējamā ietekme, īpaši attiecībā uz atjaunojamo enerģiju un elektromobiļu aizvien lielāko ietekmi, kā arī jāievēro viedtīklu un iniciatīvu „progresīvās pilsētas un reģioni” ieviešana;

8.

atbalsta inovāciju partnerības „Viedās pilsētas” drīzu uzsākšanu un aicina ilgtspējīgas pilsētu attīstības plānošanas procesos iesaistītos attiecīgos partnerus labāk veicināt iniciatīvas JESSICA un ELENA un izmantot iespējas, ko tās var sniegt ieguldījumiem ilgtspējīgā enerģijā vietējā līmenī, lai palīdzētu pilsētām un reģioniem īstenot dzīvotspējīgus ieguldījumu projektus energoefektivitātes, tīras sadegšanas, atjaunojamās enerģijas avotu un ilgtspējīga pilsētas transporta jomā; turklāt norāda uz iespēju kopīgi ar kaimiņvalstīm piedalīties pārrobežu finansējumā, ko paredz Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instruments (EKPI);

9.

uzsver, ka atbilstīgi nozīmīguma hierarhijai un nolūkā panākt rentabilitāti ir jākonstatē, kuros gadījumos infrastruktūru var samazināt, īstenojot energoefektivitātes politiku, kuros gadījumos pašreizējo valsts un pārrobežu infrastruktūru var atjaunināt vai modernizēt un kuros gadījumos ir vajadzīga jauna infrastruktūra, ko var uzbūvēt līdzās pašreizējai enerģētikas vai transporta infrastruktūrai;

10.

uzskata, ka energopatēriņa un piesārņojošu vielu emisijas samazinājumu un energoefektivitātes uzlabojumus var panākt, īstenojot energoefektivitātes uzlabošanas programmas ēku un transporta sektorā;

11.

uzsver, ka ir svarīgi apzināt nākotnē iespējamās enerģijas pieprasījuma un piegādes nepilnības, kā arī turpmāk iespējamos ražošanas un pārvades infrastruktūras trūkumus;

12.

uzsver, ka ir svarīgi saskaņot ES tirgus struktūru un kopējas Eiropas infrastruktūras shēmu izstrādi, lai nodrošinātu Eiropas iekšējo starpsavienojumu un starpsavienojumu ar trešām valstīm pārvaldību;

13.

uzskata, ka elektroenerģijas infrastruktūras attīstīšana starp ES un trešām valstīm un dažos gadījumos pašreizējās infrastruktūras attīstīšana var izraisīt oglekļa emisiju pārvirzes risku vai šāda riska palielināšanos, ja tāds jau pastāv; aicina Komisiju izvērtēt šo iespēju un vajadzības gadījumā ierosināt pasākumus, ar kuriem ES varētu šo jautājumu efektīvi risināt, kā to prasa Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo enerģiju;

14.

aicina tīklu operatorus, regulatīvās iestādes, tostarp ACER, un Komisiju sadarbībā ar trešo valstu tīklu operatoriem un iestādēm radīt vajadzīgos apstākļus, lai nodrošinātu ES un teršo valstu elektroenerģijas infrastruktūras savietojamību un stabilitāti nolūkā sekmēt dalībvalstu energoapgādes drošību;

15.

uzsver, ka jākoncentrējas ne tikai uz pārrobežu projektiem, bet arī uz iekšējām pārvades sistēmām, kam ir izšķirīga nozīme enerģijas tirgu integrēšanā, atjaunojamās enerģijas ražošanas un sistēmu drošības integrēšanā, energoizolētības likvidēšanā un iekšējo sastrēgumu mazināšanā, kas ietekmē visu Eiropas energosistēmu; uzsver, cik svarīgi ir garantēt, lai pienācīgi ņemtu vērā attālākos reģionus un to vietējās vajadzības;

16.

uzsver vajadzību pēc jaunas infrastruktūras, kas izslēdz energoizolētības veidošanos un atkarību no viena piegādātāja, un uzlabo piegādes pasūtījumu drošumu;

17.

uzsver, ka neviens ES dalībvalstu reģions, tostarp arī salu reģioni, pēc 2015. gada nedrīkst būt izolēts no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem, un pienācīgu savienojumu trūkums nekādi nedrīkst apdraudēt to energoapgādes drošību;

18.

atzinīgi vērtē Komisijas centienus veicināt reģionālo sadarbību un aicina sniegt turpmākus norādījumus par šādām reģionālām iniciatīvām;

19.

vērš uzmanību uz iespējām, ko pašreizējie ES reģionālās sadarbības noteikumi sniedz pārrobežu enerģētikas infrastruktūras projektu attīstības un straujākas īstenošanas ziņā, jo īpaši saistībā ar atjaunojamās enerģijas projektiem, un šim mērķim mudina izmantot reģionālās sadarbības instrumentus (EUREGIO, ETSG);

20.

uzskata, ka ir jāpaplašina un jāturpina attīstīt reģionālās iniciatīvas, jo tās ir visciešāk saistītas ar enerģētikas sistēmas darbību atsevišķos reģionos (piemēram, reģionālo enerģijas ražošanas avotu struktūru, vēja enerģijas izmantošanu, tīklu ierobežojumiem un enerģijas avotu pieejamību);

21.

uzsver, ka sadarbība starp pašvaldībām un reģioniem valsts un Eiropas līmenī veicina energoizolētības likvidēšanu, sniedz ieguldījumu iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanā un sekmē enerģētikas infrastruktūras projektu īstenošanu; uzskata, ka Eiropas kohēzijas politikas teritoriālās sadarbības mērķis, kā arī makroreģionālās stratēģijas var uzlabot pārrobežu projektu sadarbības iespējas nolūkā izveidot efektīvus un viedus starpsavienojumus ar netradicionāliem vietējiem un reģionāliem enerģijas avotiem un lieliem energotīkliem; uzsver, ka infrastruktūras projektu atbilstīga saskaņošana var garantēt vislabāko iespējamo izmaksu un ieguvumu attiecību un maksimāli palielināt ES līdzekļu efektivitāti; šajā sakarībā uzskata, ka ir jāuzlabo reģionālā sadarbība, jo īpaši nolūkā nodrošināt pienācīgu saikni starp izvirzītajām prioritātēm un Eiropas reģioniem;

22.

prasa Komisijai un dalībvalstīm ieviest pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārvades sistēmu operatori (PSO) ir pienācīgi motivēti izvērtēt iespējamos starpsavienojumus reģionālā vai Eiropas mērogā un ka to ieguldījumu plānu pamatā ir nevis vienīgi projekta ekonomija, bet gan enerģētikas starpsavienojumu sociālekonomiskā ietekme, tādējādi nepieļaujot nepietiekamu ieguldīšanu pārvades jaudā;

23.

aicina Komisiju līdz 2011. gada beigām iesniegt priekšlikumus par risinājumiem attiecībā uz kompromisiem, kas minēti Eiropas koordinatora Georg Wilhelm Adamowitsch2010. gada 15. novembrī publicētajā trešajā gada pārskatā, piemēram, kompromisu starp neatliekamo vajadzību pēc jaunas infrastruktūras un stingriem vides aizsardzības noteikumiem;

24.

aicina veikt pasākumus, lai nodrošinātu atbilsmi starptautiskiem līgumiem, piemēram, Espo konvencijai, pirms tiek īstenoti vai turpmāk attīstīti pārrobežu projekti, un saistībā ar energotīklu paplašināšanos vērš uzmanību uz nepieciešamību veicināt ciešāku sadarbību, jo īpaši starp Krieviju un Baltkrieviju, un Baltijas valstīm, un šajā sakarībā uzsākt ES un Krievijas dialogu enerģētikas jomā, proti, lai sasniegtu enerģijas piegādes drošības mērķi ES dalībvalstīs un reģionos;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas lēmumu ieviest Eiropas atomelektrostaciju „izturības testus”; uzskata, ka turpmākas likumdošanas iniciatīvas par kopīga tiesiskā regulējuma izveidi kodoldrošības jomā ir būtiskas, lai Eiropā pastāvīgi uzlabotu drošības standartus;

26.

norāda, ka ar enerģētikas infrastruktūru ir saistīti tādi būtiski riski kā darbības riski (piemēram, sastrēgumi un nepārtrauktu piegāžu nodrošināšana), dabas radīti riski (piemēram, zemestrīces un plūdi), vides riski (piemēram, piesārņojums, biotopu izzušana un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās) un antropogēni/ politiski riski (piemēram, saistībā ar drošību un terorismu); tādēļ prasa īstenot lēmumus par viedtīklu attīstību, kā paredzēts Direktīvā 2008/114/EK par kritiskajām infrastruktūrām; iesaka dalībvalstīm izstrādāt riska karti, kas būtu palīglīdzeklis, pieņemot lēmumus un uzraugot viedtīklu ieviešanas rezultātus nolūkā uzlabot tīklu savienojamību;

27.

mudina Komisiju izvērtēt iespēju iekļaut enerģētikas infrastruktūrā prioritārus projektus, kas uzlabotu Eiropas pašreizējo svarīgāko infrastruktūru (gāzes un naftas cauruļvadu, elektrotīklu, atomelektrostaciju, SDG termināļu utt.) pareizu darbību un drošumu pret avārijām un dabas vai cilvēku izraisītām katastrofām;

28.

uzskata, ka Tīklu attīstības desmitgades plānā (TADP) ir norādīti būtiski elektroenerģijas un gāzes infrastruktūras projekti un šim plānam ir jāsekmē prioritāšu noteikšana, pēc kurām atlasīt tādus Eiropas interešu projektus, kas ir jāīsteno, lai sasniegtu ES mērķus enerģijas un klimata jomā, neiejaucoties iekšējā tirgus darbībā; šajā sakarībā uzskata, ka starpsavienojumu jauda ir jāapsver vienādā līmenī ar 20-20-20 mērķiem un ka TADP attiecīgi ir jāuzskata par instrumentu, ar ko uzraudzīt atbilstību 10 % starpsavienojuma mērķa izpildei;

29.

aicina Komisiju nolūkā nodrošināt labāku ES elektroenerģijas un gāzes infrastruktūras plānošanas pārvaldību, iesniegt konkrētu priekšlikumu, ar ko uzlabot pārredzamību un sabiedrības līdzdalību ES prioritāšu noteikšanā, plašāk iesaistot ieinteresētās personas (ietverot, piemēram, enerģētikas sektoru, neatkarīgos ekspertus, patērētāju organizācijas un NVO); uzskata, ka šo līdzdalību var nodrošināt, publicējot tehniskās plānošanas datus;

30.

uzskata, ka ir jāpievērš uzmanība ES enerģētikas infrastruktūrai, kas atrodas tādu ārvalstu uzņēmumu vai to meitasuzņēmumu īpašumā, kuru pārvaldības struktūra nav pārredzama un kuros ir pārmērīga ārvalstu valdību ietekme; aicina Komisiju iesniegt priekšlikumus, lai šajā ziņā ieviestu pietiekamas tiesiskas un institucionālas garantijas, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi ES publiskajam finansējumam;

31.

uzskata, ka TADP sekmē caurviju programmu Eiropas gāzes transporta un elektroenerģijas pārvades infrastruktūras attīstībai Eiropas ilgtermiņa plānošanas perspektīvā, kas ir jāuzrauga ACER un Komisijai, pienācīgi ņemot vērā attiecīgos trešās iekšējā tirgus tiesību aktu paketes noteikumus;

32.

uzsver, ka šī augšupējā pieeja ir jāpapildina ar labi strukturētu lejupēju redzējumu ar Eiropas perspektīvu;

33.

uzsver — lai veiksmīgi sasniegtu vispārējos mērķus enerģijas jomā, ir būtiski veicināt pārvades un sadales infrastruktūras būvniecību ar mērķi efektīvi un progresīvi integrēt atjaunojamo enerģiju, kā arī jaunus elektrības izmantošanas veidus (tādus kā elektromobiļi vai akumulatoru hibrīdtransportlīdzekļi); atzinīgi vērtē to, ka par prioritāru ir noteikts Eiropas nākotnes supertīkls un Florences forumā apstiprinātie izmēģinājuma projekti; prasa Komisijai apspriesties ar visām ieinteresētajām personām, lai paātrinātu elektroenerģijas maģistrāļu noteikšanu, kas veidotu integrētu savienojumu mezglu infrastruktūru, nolūkā optimizēt savienojamību, sistēmas pretestību un operatīvo elastīgumu un samazināt izmaksas, neizslēdzot nevienu lielāku Eiropas ģeogrāfisko teritoriju, un aicina Komisiju līdz 2014. gada vidum iesniegt Parlamentam plānu, kurā pēc iespējas izsmeļošāk aplūkotas īpašās vajadzības, ko rada atjaunojamās enerģijas pārvade;

34.

norāda, ka salu un kalnu reģionu ģeogrāfiskie šķēršļi to novietojuma dēļ ļoti apgrūtina šo reģionu integrāciju ES enerģētikas tīklā; tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā reģionālo apstākļu daudzveidību un īpašu uzmanību pievērst reģioniem ar raksturīgām ģeogrāfiskām un demogrāfiskām iezīmēm, piemēram, salām, kalnu reģioniem un reģioniem ar zemu iedzīvotāju blīvumu, nolūkā panākt lielāku enerģijas avotu daudzveidību un veicināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu, tādējādi samazinot atkarību no importētas enerģijas; mudina Komisiju enerģētikas infrastruktūras prioritātēs 2020. gadam iekļaut salu enerģētikas sistēmu īpašo situāciju;

35.

uzsver, ka ir vajadzīga transversālas politikas saskaņotība attiecībā uz enerģētikas infrastruktūru un tās saistību ar jūras teritoriālās plānošanas sistēmu, kas varētu būt noderīga arī lielo jūras vēja enerģijas parku projektu iekļaušanai vispārējā stratēģijā;

36.

tomēr atgādina Komisijai, ka drošības un ekonomisku apsvērumu dēļ katrai dalībvalstij ir jāsniedz atbalsts, lai tā varētu būt gan ilgtspējīgas enerģijas ražotāja, gan patērētāja;

37.

norāda, ka elektroenerģijas ražošanas attīstīšana reģionos ir būtisks līdzeklis, ar ko nodrošināt dažādu Eiropas daļu pašpietiekamību ar enerģiju, jo īpaši Baltijas reģionā, kas joprojām ir izolēts un atkarīgs no viena piegādes avota; norāda, ka reģionu rīcībā ir plašs resursu klāsts, tostarp iespējas, ko sniedz dabas resursi, un ka nākotnes mērķim vajadzētu būt to pilnīgai izmantošanai, lai dažādotu enerģijas ražošanu;

38.

atzīst efektīvu gāzes infrastruktūru nozīmi piegādes dažādošanas un drošības veicināšanā, labākā iekšējā enerģijas tirgus funkcionēšanā un līdz ar to energoatkarības mazināšanā, vienlaikus atzīstot arī vajadzību līdz 2050. gadam krasi samazināt enerģētikas nozares radītās emisijas; uzsver, ka gāzes infrastruktūrai ir jānosaka papildu elestīguma prasības un tās pareizi jāīsteno, jo īpaši nolūkā nodrošināt reverso plūsmu un starpsavienojumus, un uzsver, ka gāzes infrastruktūra ir jāattīsta, pilnībā ņemot vērā ieguldījumu, ko nodrošina sašķidrinātas dabasgāzes/ saspiestas dabas gāzes termināli, transporta kuģi un uzglabāšanas iekārtas, kā arī gazificētas biomasas un biogāzes attīstība;

39.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, ka dabasgāzei būs svarīga nozīme kā rezerves kurināmajam; tomēr uzsver, ka citu veidu enerģijas avotiem un uzglabāšanas iekārtām arī būs svarīga nozīme, ja vēlamies nodrošināt apgādes drošību; uzsver, ka plašs energoavotu sadalījums arī turpmāk būs drošas un rentablas energoapgādes pamats;

40.

atzīmē, ka pretstatā visiem citiem ieguldījumiem infrastruktūrā, kurus ES plāno stimulēt, obligāta infrastruktūra ir gāzes tīklu starpsavienojumi un uzglabāšanas iekārtas, kas paredzētas 2009. gada regulā par gāzes piegādes drošību; prasa Komisijai izvērtēt, vai daļa no 2009. gada regulā infrastruktūras uzlabojumiem paredzētā ES finansējuma patiesi ir vajadzīga;

41.

mudina Komisiju izvērtēt netradicionālo gāzes avotu, ņemot vērā tiesiskos jautājumus, aprites cikla novērtējumu, pieejamos līdzekļus, ietekmi uz vidi un ekonomisko dzīvotspēju; prasa Komisijai, pamatojoties uz primāro enerģijas avotu līdzvērtīguma principu, rūpīgi izvērtēt potenciālos ieguvumus un riskus, ko rada netradicionālo gāzes avotu izmantošana ES;

42.

uzskata — lai gan ekonomikas dekarbonizācija palīdzēs pakāpeniski samazināt fosilās enerģijas izmantošanu, nafta vēl daudzus gadus būs nozīmīga ES energoapgādes daļa, un tādēļ pārejas periodā ir jāsaglabā konkurētspējīga Eiropas naftas transportēšanas un pārstrādes infrastruktūra, lai ES patērētājiem nodrošinātu drošu piegādi par pieņemamām cenām;

43.

uzsver, cik svarīgi ir plānot integrētu enerģētikas infrastruktūru, kurā ietvert lauksaimniecības un nelielus lauku enerģijas avotus, lai veicinātu decentralizētu enerģijas ražošanu, līdzdalību tirgū un lauku attīstību; uzsver, cik svarīga ir atjaunojamās enerģijas avotu prioritāra piekļuve tīklam, kā tas norādīts Direktīvā 2009/28/EK;

44.

norāda, ka, reformējot kopējo lauksaimniecības politiku, tīkli ir jāsagatavo un jāpielāgo tādu enerģijas veidu ražošanai kā elektroenerģija, kas iegūta no lauksaimniecības un mežu resursiem;

45.

uzskata, ka ir jāpievērš uzmanība jauniem tehnoloģiskiem risinājumiem, lai varētu izmantot rūpniecības atliekenerģiju, t. i, deggāzi, atkritumsiltumu u. c.;

46.

uzsver, cik svarīga ir sadales līmeņa infrastruktūra un profesionālo patērētāju un sadales sistēmas operatoru (SSO) nozīme, integrējot sistēmā decentralizētus enerģijas produktus un pieprasījuma efektivitātes pasākumus; uzsver, ka lielākas prioritātes piešķiršana pieprasījuma pārvaldībai un pieprasītās enerģijas ražošanai ievērojami nostiprinātu decentralizētu enerģijas avotu integrēšanu un palīdzētu sasniegt vispārējos enerģētikas politikas mērķus; uzskata, ka tas attiecas arī uz valsts infrastruktūras projektiem, kuri sniedz pozitīvus rezultātus arī ārpus valsts robežām attiecībā uz piegādi vai iekšējā enerģijas tirgus starpsavienojumiem;

47.

mudina Komisiju līdz 2012. gadam iesniegt konkrētas iniciatīvas, ar kurām palielināt enerģijas uzkrāšanas jaudu (ietverot daudzfunkcionālas gāzes/ ūdeņraža iekārtas, reversās plūsmas elektromobiļu viedakumulatorus, hidroenerģijas sūkņu stacijas, decentralizētas biogāzes uzglabāšanas iekārtas, augstas temperatūras solārās iekārtas, saspiesta gaisa uzglabāšanas iekārtas un citas inovatīvas tehnoloģijas); iesaka Komisijai izvērtēt turpmākās iniciatīvas par enerģijas uzglabāšanu, lai maksimāli sekmētu atjaunojamās enerģijas integrāciju;

48.

uzskata, ka pilsētu apkures un dzesēšanas tīklu modernizācijai un efektivitātes uzlabošanai ir jābūt ES prioritātei, un tā jāatspoguļo un jāatbalsta saistībā gan ar pašreizējās finanšu shēmas pārskatīšanu, gan ar nākotnes finanšu perspektīvu;

49.

atzinīgi vērtē līdz šim izstrādātos CO2 uztveršanas, transportēšanas un uzglabāšanas projektus; aicina Komisiju steidzami sagatavot termiņa vidusposma ziņojumu, ietverot tehniskos un ekonomiskos aspektus un novērtējot rezultātus, kas sasniegti, izmantojot ES finansētas eksperimentālas oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, kas paredzētas ogļu spēkstacijām;

50.

mudina Komisiju sadarbībā ar visām ieinteresētajām personām, tostarp ar attiecīgajiem tīkla un tirgus operatoriem, kritiski izvērtēt un vajadzības gadījumā pārskatīt nepieciešamo ieguldījumu apmērus, kas norādīti paziņojumā par enerģijas infrastruktūras prioritātēm, jo īpaši attiecībā uz pieprasījuma samazināšanu, īstenojot energoefektivitātes pasākumus, un prasa Komisijai ziņot Padomei un Parlamentam par ieguldījumiem, kas varētu būt vajadzīgi;

51.

norāda, ka bez kapitāla un darbības izmaksām ievērojamas vides aizsardzības izmaksas rada arī enerģētikas infrastruktūras būvniecība, darbība un ekspluatācijas pārtraukšana; uzsver, ka ir svarīgi šādas vides aizsardzības izmaksas ņemt vērā izmaksu un ieguvumu analīzē, izmantojot pilna cikla izmaksu aprēķināšanas pieeju;

52.

uzskata, ka pārvades sistēmas operatoriem (PSO) pilnībā ir jānodod tirgus rīcībā visas pārvades līnijas, tādējādi novēršot pārvades jaudas rezervēšanu pārrobežu līdzsvara nodrošināšanai utt., un šī prasība ir jāievieš saistošos tiesību aktos, pamatojoties uz Eiropas Elektroenerģijas un gāzes regulatoru grupas (ERGEG) pašreizējām labas prakses pamatnostādnēm;

53.

atbalsta pastiprinātu sadarbību starp dalībvalstīm nolūkā izveidot vairākām dalībvalstīm kopīgas reģionālās regulatoru iestādes; atzinīgi vērtē līdzīgas iniciatīvas, kas paredz vienota reģionālā PSO izveidi;

54.

aicina Komisiju un Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER) līdz 2014. gadam izveidot vienotu Eiropas dienas tirgu, jo tas ļautu starp valstīm un/vai dažādu cenu zonām brīvi pārsūtīt elektroenerģiju pa visiem pārvades starpsavienojumiem;

55.

uzskata, ka enerģētikas infrastruktūrai ir jākļūst vairāk orientētai uz galalietotāju, lielāku uzmanību pievēršot sadales sistēmas jaudu un patēriņa mijiedarbībai, un jāuzsver vajadzība pēc enerģijas un informācijas divvirzienu plūsmām reālā laikā; norāda uz tādas jaunas elektroenerģijas sistēmas priekšrocībām, kas ietver efektīvas tehnoloģijas, iekārtas un pakalpojumus, kā, piemēram, viedtīklus, viedskaitītājus un sadarbspējīgus IKT atbalstītus slodzes un pieprasījuma energovadības pakalpojumus, izmantojot patērētājiem piemērotas inovatīvas un dinamiskas cenu aprēķina formulas un pieprasījuma–atbildes sistēmas;

56.

uzsver, ka ir jāveicina lietotājdraudzīgu tehnoloģiju attīstība un pieprasījuma pārvaldība, lai nodrošinātu viedtīklu tehnoloģiju un pieprasījuma–atbildes sistēmu ieviešanu un lai visas ieinteresētās personas gūtu maksimālu labumu no viedtīklu izmantošanas;

57.

uzsver — lai sasniegtu Eiropas Savienības enerģētikas un klimata mērķus, par vienu no enerģētikas infrastruktūras prioritātēm ir jānosaka viedtīklu uzstādīšana, jo tas palīdzēs integrēt decentralizētas atjaunojamās enerģijas ražotnes un elektromobiļus, samazināt energoatkarību, uzlabot energoefektivitāti un attīstīt elektrosistēmas elastīgumu un veiktspēju; uzskata, ka viedtīkli nodrošina unikālu iespēju paātrināt inovāciju, radīt darbvietas un palielināt Eiropas rūpniecības konkurētspēju, jo īpaši attiecībā uz MVU;

58.

prasa Komisijai atvieglināt lielu viedtīklu demonstrējumu projektu steidzamu īstenošanu, jo tā vislabāk varēs konstatēt Eiropas sabiedrībai radītās izmaksas un ieguvumus; norāda — lai kopīgi uzņemtos šiem projektiem vajadzīgā ieguldījuma risku, ir nepieciešams valsts finansējums, kas paredzēts publiskajā–privātajā partnerībā, ko efektīvi piedāvā Eiropas Elektrotīklu iniciatīva (EEGI);

59.

atzīmē, ka viedtīkli ir rezultāts, ko rada konverģence starp elektroenerģiju un informācijas un komunikāciju tehnoloģijām, un līdz ar to īpaša uzmanība ir jāpievērš abu šo nozaru sadarbībai, piemēram, attiecībā uz radiofrekvenču efektīvu izmantošanu visā Eiropā un viedās enerģijas funkciju izpratni, plānojot nākotnes lietisko internetu; prasa Komisijai izveidot plānu sadarbībai starp dažādām iesaistītajām struktūrvienībām (Pētniecības ĢD, Enerģētikas ĢD, Informācijas sabiedrības un saziņas līdzekļu ĢD u. c.), lai nodrošinātu vissaskaņotāko un vispārēji efektīvu veidu, kā veicināt viedtīklu ieviešanu un darbību, lai tie būtu stabils enerģētikas politikas pasākumu pamats;

60.

aicina Komisiju izvērtēt, vai saistībā ar trešo tiesību aktu paketi par iekšējo enerģijas tirgu ir vajadzīgas turpmākas iniciatīvas viedtīklu ieviešanai; uzskata, ka novērtējumā ir jāņem vērā šādi mērķi: i) atbilstīgas atvērtas piekļuves nodrošināšana un operatīvās informācijas apmaiņa starp dalībniekiem un fiziskajām saskarnēm; ii) pareizi funkcionējoša enerģijas pakalpojumu tirgus izveidošana; un iii) pietiekamu stimulu nodrošināšana tīklu operatoriem, lai mudinātu tos ieguldīt viedtīkliem paredzētās viedās tehnoloģijās;

61.

prasa lielāku uzmanību pievērst sadales sistēmas jaudas un patēriņa mijiedarbībai, izmantojot kopīgu Eiropas viedtīklu stratēģiju, un norāda, ka viedtīklu tehniskie standarti ir jāpieņem ne vēlāk kā 2012. gada beigās, kā tas uzsvērts Eiropadomes 2011. gada 4. februāra secinājumos;

62.

uzsver, ka tīkli ir jāpielāgo jaunu tirgus dalībnieku ienākšanai, lai atvieglotu jaunu neliela apjoma ražošanas avotu, piemēram, mājsaimniecību un MVU, izmantošanu;

63.

uzskata, ka 7. un 8. pētniecības un attīstības pamatprogrammās par prioritāru ir jānosaka viedtīklu tehnoloģija, ņemot vērā privātas elektromobiļu uzlādes infrastruktūras, lai šajā jomā drīzumā izveidotu decentralizētu, divvirzienu elektroenerģijas tīklu;

64.

norāda, ka ir jāizstrādā stabils tiesiskais regulējums, lai veicinātu viedtīklu izveidošanai Eiropā vajadzīgos milzīgos ieguldījumus;

65.

uzsver, ka viedtīklu standartizēšanai un savstarpējai izmantojamībai jābūt prioritātei; mudina dalībvalstis sadarbībā ar Eiropas un starptautiskajām standartizācijas iestādēm un nozares pārstāvjiem paātrināt darbu saistībā ar elektromobiļu, uzlādes infrastruktūras, viedtīklu un viedskaitītāju tehniskajiem standartiem, lai tos pabeigtu līdz 2012. gada beigām; uzsver, ka tehnoloģiju pamatā ir jābūt atklātiem starptautiskiem standartiem, lai nodrošinātu tehnoloģiju rentabilitāti, kas uzlabos sistēmas sadarbspēju un patērētājiem piedāvās plašāku risinājumu izvēli;

66.

atzinīgi vērtē to, ka viedskaitītāju standartizēšanas procesu saskaņā ar Komisijas izdoto standartizācijas mandātu Nr. M/441 veic Eiropas standartizācijas organizācijas (CEN, CENELEC un ETSI), un uzsver, ka viedskaitītāju tehniskajos standartos jāņem vērā CEN/CENELEC/ETSI viedskaitītāju koordinēšanas grupas (SM-CG) noslēguma ziņojumā izklāstītās papildu funkcijas:

67.

atzinīgi vērtē EEGI un Komisijas viedtīklu darba grupas veikumu; aicina Komisiju pilnībā ņemt vērā šo darba grupu secinājumus par īpašu tiesību aktu attiecībā uz viedtīkliem, ko paredzēts pieņemt 2011. gada pirmajā pusgadā;

68.

uzsver, ka viedskaitītāju mērķis ir sniegt patērētājiem iespēju efektīvi uzraudzīt un kontrolēt viņu izmantotās enerģijas patēriņu;

69.

uzsver, ka dalībvalstīm jau ir pienākums pēc apmierinoša novērtējuma veikšanas līdz 2020. gadam uzstādīt viedskaitītājus vismaz 80 % galalietotāju, un vērš uzmanību uz jaunajā Eiropas digitālajā programmā paredzēto starpposma mērķi, proti, līdz 2015. gadam 50 % mājsaimniecību uzstādīt viedskaitītājus;

70.

uzsver, ka dalībvalstīm ir jāatbalsta pietiekami daudzi izmēģinājuma projekti, kas attiecas uz dzīvojamo telpu lietotājiem, lai sabiedrībā veicinātu pozitīvu attieksmi un paātrinātu inovācijas procesu, kā tas noteikts trešajā enerģijas tirgus tiesību aktu paketē; aicina Komisiju, pamatojoties uz trešajā enerģijas tiesību paketē prasītajiem novērtējumiem, iesniegt turpmāko pasākumu priekšlikumus, lai līdz 2014. gadam viedskaitītāji būtu uzstādīti visiem patērētājiem nedzīvojamās ēkās, pagaidām izņemot mikrouzņēmumus; prasa ieviest skaidrus noteikumus par drošību, privātumu un datu aizsardzību atbilstīgi spēkā esošajiem ES tiesību aktiem;

71.

uzskata, ka enerģijas kotrolierīcēm, jo īpaši tad, ja viedskaitītājus uzstāda lietošanai mājsamniecībās, pirmkārt un galvenokārt nepārprotami ir jābūt izdevīgām galapatērētājiem; uzsver, ka patērētāji ir jāinformē par viņu patērēto enerģiju, lai viņus aktīvi iesaistītu energotaupības centienos, un īpaša uzmanība ir jāpievērš izpratnes veidošanas kampaņām, nodrošinot apmācību, skaidru rēķinu sagatavošanu, rentabilitāti un veicinot lietotājdraudzīgu tehnoloģiju attīstību;

72.

šajā saistībā uzsver, ka pētniecības un inovāciju veicināšanai ir būtiska nozīme, tāpēc jānodrošina aktīvas finanšu politikas atbalsts, tostarp, izmantojot inovatīvus instrumentus, kas vēl jāizstrādā, piemēram, Eiropas inovāciju finansēšanas fondu vai Eiropas patentu fondu;

73.

aicina Komisiju un dalībvalstis strādāt pie tā, lai izraudzītos viedskaitītājiem un viedtīkliem piemērotu standartizētu licencēto radiofrekvenču joslu;

74.

mudina Komisiju, cieši sadarbojoties ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, izvērtēt vajadzību ieviest datu aizsardzības papildpasākumus, izvērtēt dažādu dalībnieku nozīmi un atbildību cita starpā attiecībā uz piekļuvi datiem, datu piederību, datu apstrādi un nolasīšanas un korekcijas tiesībām un, ja vajadzīgs, mudina pieņemt atbilstīgus regulatīvos priekšlikumus un/vai pamatnostādnes;

75.

atbalsta prioritāros koridorus, ko noteikusi Komisija, un piekrīt, ka ir jāoptimizē ierobežotie līdzekļi; atkārtoti norāda — lai gan atbildība par infrastruktūras plānošanas un attīstības projektiem galvenokārt ir tirgus ziņā, ES uzdevums ir veicināt atsevišķus projektus, piešķirot tiem Eiropas interešu projekta statusu un dažiem no tiem nodrošinot valsts finansējumu;

76.

prasa ieviest skaidru un pārredzamu metodoloģiju, ar ko varētu atlasīt prioritārus projektus, kas atbilst neatliekamām Eiropas vajadzībām; uzsver, ka Eiropas interešu projektu (EIP) atlase ir jāveic pēc objektīviem un pārredzamiem kritērijiem un iesaistot visas ieinteresētās personas;

77.

uzsver, ka visiem EIP ir jāveicina ES enerģētikas politikas mērķu sasniegšana — iekšējā tirgus izveides pabeigšana, energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas popularizēšana un piegādes drošības uzlabošana — un šiem projektiem ievērojami ir jāsekmē:

78.

uzskata — lai projektu noteiktu par prioritāru, ir jāņem vērā šādi kritēriji:

79.

uzskata — lai turpinātu projektu prioritizāciju, ir jāņem vērā šādi atbilstības kritēriji:

80.

uzsver, ka noteikto prioritāšu plānošanā, kā arī ieguldījumu plānu un īpašu projektu īstenošanā un uzraudzībā svarīga ir reģionālā sadarbība; uzskata, ka pašreizējās makroreģionālās stratēģijas (piemēram, Baltijas jūras reģiona un Donavas reģiona stratēģiju) var izmantot kā sadarbības platformu modeļus, izskatot un īstenojot enerģētikas projektus;

81.

norāda, ka ir jāturpina iekšējā enerģijas tirgus integrācija, jo īpaši veicinot projektus, ar kuriem nodrošina, ka kaimiņvalstīs ir labi līdzsvarots energoavotu sadalījums;

82.

uzsver, ka ir jānovērš šķēršļi attiecībā uz konkurenci un uz tirgu orientētu visu enerģijas infrastruktūru attīstību, ietverot centralizēto siltumapgādi un dzesēšanu;

83.

atkārtoti norāda, ka ģeogrāfiskie šķēršļi, kas raksturīgi salu teritorijām, ļoti sarežģī to iekļaušanu Savienības enerģētikas tīklā un ka tām ir jāparedz īpaši instrumenti, ar kuriem samazināt to enerģētisko atkarību, vai nu pilnveidojot to iekšējās iespējas attiecībā uz atjaunojamās enerģijas avotiem, vai arī veicinot energoefektivitāti un energotaupību;

84.

uzsver, ka ir jāveicina pārredzamība, skaidri informējot sabiedrību par katra projekta mērķi un tehniskās plānošanas datiem; prasa, lai atbilstību kritērijiem pārbaudītu sabiedriskās apspriešanas kontekstā;

85.

uzskata, ka ir jāatbalsta ne tikai lieli infrastruktūras projekti, bet arī mazāki projekti, kam varētu būt augsta pievienotā vērtība un ko varētu pabeigt daudz ātrāk;

86.

aicina Komisiju nodrošināt, lai projekti, kuriem piešķirts EIP statuss, arī pēc apstiprinājuma saņemšanas atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem; uzskata, ka projekta jebkādu lielāku pārmaiņu gadījumā ir jāpārskata tā EIP statuss;

87.

piekrīt tam, ka ir jānodrošina EIP savlaicīga īstenošana, un atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu saskaņot, labāk koordinēt un paātrināt atļauju izsniegšanas procedūras, ar nosacījumu, ka tiek ievērots subsidiaritātes princips un valstu kompetence attiecībā uz atļauju piešķiršanas procedūru, lai nodrošinātu, ka pašreizējie termiņi šajās jomās nemazina privāto investoru vēlmi būt novatoriskiem;

88.

atzinīgi vērtē nacionālās kontaktiestādes (vienas pieturas aģentūras) izveidošanu katram Eiropas interešu projektam kā vienotu administratīvu saskarni starp izstrādātājiem un dažādajām atļaujas izsniegšanas procesā iesaistītajām iestādēm; uzskata, ka attiecībā uz pārrobežu projektiem ir jānodrošina turpmāka koordinēšana starp nacionālajām „vienas pieturas aģentūrām” un Komisijas pieaugošā nozīme šādā koordinēšanā; norāda, ka, pirms jaunu „vienas pieturas aģentūru” izveides, Komisijai un valstu iestādēm pilnībā jāizmanto pašreizējās institūcijas;

89.

uzsver, ka jebkurai valsts kontaktiestādei ir jābūt neatkarīgai un brīvai no jebkādas politiskās vai ekonomiskās ietekmes; uzskata, ka EIP ir jāizskata iesniegšanas secībā un gaidāmajā Komisijas priekšlikumā noteiktajā termiņā;

90.

uzsver, cik svarīgi ir laikus pabeigt projektus un uzturēt kvalitatīvu dialogu ar ieinteresētajām personām; mudina Komisiju ieviest dažādas stingrības brīdinājumu sistēmu, ko piemērot gadījumā, ja kāda dalībvalsts pieņemamā termiņā neapstrādā atļaujas pieteikumu, un mudina cieši uzraudzīt to, vai valstu administratīvās procedūras nodrošina pareizu un strauju EIP īstenošanu; attiecībā uz gadījumiem, kad rodas sarežģījumi, atzinīgi vērtē orientējošo laika termiņu ieviešanu, kādos attiecīgajām kompetentajām iestādēm ir jāpieņem galīgais lēmums; šāda lēmuma neesības gadījumā mudina Komisiju pārbaudīt, vai šāds kavējums jāsaprot kā dalībvalsts piemērots princips, kas kavē pareizi un strauji īstenot ES iekšējo enerģijas tirgu;

91.

aicina Komisiju, ņemot vērā dažādās projektu īpatnības un teritoriālās iezīmes, noteikt to, vai ir iespējams ieviest kopīgas vai saskaņotas procedūras, ar kurām ieviest konkrētus galvenos ad hoc pasākumus un labāko praksi (regulāra informācijas apmaiņa, savlaicīga lēmumu paziņošana, kopīgi problēmu risināšanas mehānismi u. c.), un izvērtēt, cik piemēroti būtu izmantot arbitrāžas procedūras kā instrumentu galīgā lēmuma pieņemšanai;

92.

uzsver, ka ir jāīsteno pieeja, kas lielākā mērā būtu orientēta uz līdzdalību, un atzīst, ka vietējo iedzīvotāju atbalsts enerģētikas infrastruktūras projektiem ir atkarīgs no atbilstīgas informācijas sniegšanas par projektu mērķiem un no iedzīvotāju iesaistīšanas projektu izstrādē pēc iespējas agrīnākā posmā; aicina pilsonisko sabiedrību — NVO, rūpniecības nozari, sociālos partnerus un patērētāju organizācijas — iesaistīt visos līmeņos Eiropas interešu projektu apspriešanā; aicina Komisiju izveidot apspriešanas un novērtēšanas sistēmu, lai noteiktu un izplatītu labāko praksi un zināšanas par infrastruktūras atzīšanu sabiedrībā;

93.

tā kā reģionu attīstībā ļoti nozīmīgas ir ilgtspējīgas enerģijas stratēģijas, uzsver vajadzību izveidot struktūru apmaiņai ar labāko praksi reģionos, ņemot vērā veiksmīgus piemērus pašvaldībās un reģionos, kas specializējas atjaunojamās enerģijas, energotaupības un energoefktivitātes jomā; šajā sakarībā aicina izveidot apspriešanās un novērtēšanas sistēmu, lai, kur vien iespējams, apzinātu, izplatītu un pārņemtu labāko praksi un zināšanas par sabiedrības atbalstu infrastruktūrai;

94.

uzsver, ka vislielākā problēma ir nodrošināt vietējo iedzīvotāju atbalstu enerģētikas infrastruktūras projektiem; ir pārliecināts, ka sabiedrības un lēmumu pieņēmēju atbalstu un uzticību var iegūt tikai tad, ja līdz lēmumu pieņemšanai notiek atklātas un pārredzamas debates par enerģētikas infrastruktūras projektiem;

95.

prasa Komisijai izvērtēt, vai attiecībā uz rentabilitāti un atzīšanu sabiedrībā par labāku ir atzīstama pašreizējo enerģijas koridoru modernizācija un atjaunināšana, nevis jaunu koridoru veidošana;

96.

piekrīt, ka jāsniedz vairāk informācijas par enerģētikas tīklu nozīmīgumu Eiropas Savienībā; prasa Komisijai apsvērt tādas ES enerģētikas tīklu informācijas un komunikācijas kampaņas veikšanu, kas pielāgota, lai derētu visām valsts un vietējām auditorijām;

97.

norāda, ka ieguldījumi tīklos ir cikliski un uz tiem jāraugās vēsturiskā perspektīvā; norāda, ka ir novecojušas daudzas no iepriekšējās desmitgadēs uzbūvētajām infrastruktūrām, kas savieno centralizētas spēkstacijas; norāda, ka sabiedrība gaida, lai tiktu optimizētas pašreizējās infrastruktūras darbības saglabāšanas un jaunas infrastruktūras izveidošanas izmaksas, izmantojot valsts un privātās partnerības un inovatīvus finansēšanas instrumentus; uzsver vajadzību precīzi noskaidrot infrastruktūras prasības un izvairīties no jaudas pārpalikuma bloķēšanas, pilnībā ņemot vērā rentablu energoefektivitātes potenciālu;

98.

uzsver, ka efektīvi funkcionējošam tirgum ir jāsedz liela daļa no infrastruktūrai nepieciešamo ieguldījumu izmaksām, pamatojoties uz pareizu izmaksu sadalījumu, pārredzamību, nediskrimināciju un rentabilitāti, ievērojot principu „maksā lietotājs”; prasa Komisijai izvērtēt, vai spēkā esošie regulatīvie stimuli ir pietiekami, lai tirgus saņemtu nepieciešamos signālus, un kādi papildu pasākumi ir vajadzīgi, ietverot tos, ar kuriem uzlabo izmaksu sadalīšanas noteikumus;

99.

uzskata, ka gadījumā, ja nav pieejamas reglamentējošas alternatīvas un tirgus viens pats nespēj segt vajadzīgos ieguldījumus, var būt vajadzīgs ES finansējums, ar ko finansēt atsevišķus, ierobežota skaita EIP, kuru īpatnības padara tos komerciāli nepatstāvīgus, taču to attīstība ir nepieciešama ES enerģētikas politikas mērķu sasniegšanai; uzskata, ka valsts finansējumu var izmantot, lai stimulētu privāto ieguldījumu, izveidojot finanšu instrumentu inovatīvu kombināciju, ar nosacījumu, ka tas neizkropļo konkurenci;

100.

norāda, ka Eiropas Reģionālās attīstības fonds sniedz milzīgu ieguldījumu enerģētikas un citu infrastruktūras projektu finansēšanā, un norāda uz kohēzijas politikas būtisko nozīmi vietējā un reģionālā līmenī, kas palīdz uzlabot energoefektivitāti un sasniegt Savienības mērķus atjaunojamās enerģijas jomā;

101.

uzsver, ka Kohēzijas fondam un struktūrfondiem arī turpmāk jābūt ES infrastruktūras projektu pamatam; uzskata par maldinošu ikvienu mēģinājumu no kohēzijas politikas fondiem izveidot jaunus nozaru fondus;

102.

aicina Komisiju nodrošināt, lai ieguldījumu finansēšana infrastruktūrā būtu orientēta uz tirgu nolūkā nepieļaut konkurences izkropļojumus un neattaisnotus stimulus ieguldījumiem, kā arī novērst nepamatotas atšķirības starp dalībvalstīm, tomēr nodrošinot, ka sabiedrības intereses — jo īpaši vietējā un reģionālā līmenī un teritorijās ar īpašām ģeogrāfiskām iezīmēm, piemēram, salās, kalnu reģionos un reģionos ar ļoti zemu iedzīvotāju blīvumu — arī tiek ņemtas vērā, izmantojot ierobežotu valsts finansējumu, ar kuru jāpanāk inovatīva finanšu instrumentu kombinācija, kas stimulē privātos ieguldījumus;

103.

uzskata, ka Eiropas Savienībai ir jāfinansē komerciāli nepievilcīgi projekti, kas nespēj piesaistīt privātos investorus, taču kam ir būtiska nozīme izolētu ES reģionu savienošanā ar Eiropas enerģētikas un gāzes tīkliem un kas ir nepieciešami nolūkā izveidot vienotu Eiropas Savienības enerģijas tirgu;

104.

aicina Komisiju atļaut valsts finansējumu tikai tajās dalībvalstīs, kas pilnībā ieviesušas un pareizi piemēro spēkā esošos ES tiesību aktus, tostarp reglamentējošos noteikumus, kuri paredzēti trešajā tiesību aktu paketē par iekšējo tirgu;

105.

aicina Komisiju pārskatīt valsts atbalsta noteikumus attiecībā uz enerģijas infrastruktūru un vajadzības gadījumā iesniegt priekšlikumus minēto noteikumu grozīšanai, lai valstis varētu veicināt infrastruktūras modernizāciju; vienlaikus aicina Komisiju izdot jaunu pamatnostādņu dokumentu par valsts finansējumu projektiem un spēkā esošo valsts atbalsta regulējumu, norādot skaidrus kritērijus par valsts finansējuma piešķiršanu enerģētikas infrastruktūrai; uzsver, ka šis dokuments kopīgi ir jāsagatavo Enerģētikas ĢD, Konkurences ĢD un Reģionālās attīstības ĢD, lai Komisijas noteikumos nepieļautu nekādas pretrunas;

106.

aicina, pamatojoties uz stratēģiskajiem mērķiem, saistībā ar turpmākajām subsīdijam enerģētikā infrastruktūras un pētniecības un attīstības jomā ņemt vērā ģeogrāfisko principu; turklāt prasa, lai attīstītie reģioni turpmākas subsīdijas pētniecībai un attīstībai saņemtu tikai tad, ja sudsidēto darbību veic saistībā ar mazāk attīstītiem reģioniem;

107.

uzsver — lai veicinātu ieguldījumus gan pārvadē, gan sadalē, izšķiroša nozīme ir stabilam, paredzamam un piemērotam tiesiskajam regulējumam, ietverot pienācīgas peļņas likmes un stimulus jaunu infrastruktūru izveidei; uzsver, ka regulatoriem ir jāsekmē jaunu tehnoloģiju ieviešana, izmantojot tirgus stimulus un izmēģinājuma projektus;

108.

uzskata, ka privātais finansējums var veicināt nepieciešamo enerģētikas infrastruktūru savlaicīgu būvniecību, un tā kā infrastruktūras uzdevumu apmērs ir milzīgs, pienācīgi ir jāpanāk privāto līdzekļu piesaiste; uzskata — tā kā privātie investori apņemas īstenot infrastruktūras uzdevumu, Komisijai ir jāievieš skaidras pamatnostādnes par tirgus dalībnieku un privāto investoru iesaisti tā dēvētajā darījumu sistēmā; uzskata, ka bažas par iespējamo ietekmi uz tirgus darbību var pārvarēt, ja darījumu sistēmai visa veiktspēja ir jādeleģē tirgum;

109.

uzsver — cik vien iespējams ir jāizmanto uz tirgus darbību balstīti instrumenti, ietverot uzlabojumus noteikumos par izmaksu sadalījumu, projektu obligācijas, apgrozības fondus, atjaunojamās enerģijas akciju fondus, aizdevumu garantijas, nekomerciālus riska dalīšanas mehānismus, stimulus veidot publiskā un privātā sektora partnerības, partnerības ar EIB — uzlabojot tās intervences spējas un pieejamos resursus — un EKTS izsoļu ieņēmumu izmantošanu projektiem, kas saistīti ar atjaunojamās enerģijas avotiem un energoefektivitāti, kā arī vajadzības gadījumā izmantojot citus inovatīvus finansēšanas instrumentus; aicina Komisiju ņemt vērā mazāk attīstītu dalībvalstu finanšu iespējas un tirgus apstākļus;

110.

uzsver, ka ir būtiski ciešāk un efektīvāk sadarboties ar privāto sektoru un finanšu iestādēm, sevišķi Eiropas Investīciju banku un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku, lai veicinātu vajadzīgā finansējuma saņemšanu, jo īpaši prioritāriem pārrobežu projektiem; aicina Komisiju izpētīt citus inovatīvus finanšu instrumentus un palīdzēt veicināt publiskā un privātā sektora partnerības, kurām vietējās, reģionālās un valstu iestādes paredzētu stimulus un nodrošinātu vajadzīgo tiesisko regulējumu un politikas atbalstu; šajā sakarībā uzsver, ka ir jāattīsta tehniskais atbalsts un finanšu inženierija vietējo un reģionālo iestāžu līmenī, lai energoefektivitātes projektu izstrādē atbalstītu vietējos tirgus dalībniekus, šajā nolūkā, piemēram, izmantojot EIB tehniskās palīdzības instrumentu ELENA un ESCO pieredzi, ja šie projekti attiecas uz energoefektivitātes infrastruktūru;

111.

atbalsta nodomu izdot kopīgas Eiropas projektu obligācijas, ar kurām finansēt Eiropas nozīmīgās infrastruktūras vajadzības un strukturālos projektus saskaņā ar stratēģiju „Eiropa 2020”, ietverot jauno stratēģiju par enerģētikas infrastruktūras attīstību; uzskata, ka ES projektu obligācijas nodrošinātu nepieciešamās investīcijas un radītu pietiekamu uzticēšanos, lai lielākie investīciju projekti piesaistītu tiem vajadzīgo atbalstu un tādējādi kļūtu par svarīgu mehānismu maksimālai valsts atbalsta izlīdzināšanai; norāda — lai iegūtu pamatu Eiropas ilgtspējībai, šiem projektiem arī jāveicina ES tautsaimniecību ekoloģiska pārveide;

112.

jo īpaši uzskata, ka ES projektu obligācijas var kļūt par galveno finanšu instrumentu nepieciešamajiem enerģētikas infrastruktūras uzlabojumiem Eiropā, palīdzot privātiem projektu uzņēmumiem piesaistīt kapitāla tirgus finansējumu no investoriem; aicina Komisiju drīzumā izstrādāt tiesību akta priekšlikumu par ES projektu obligācijām;

113.

uzsver, cik svarīgi regulatoriem ir izstrādāt kopīgu metodoloģiju par izmaksu sadalījumu pārrobežu infrastruktūras projektos, jo šādiem tīkla infrastruktūras stimuliem ir raksturīgas daudzējādas tirgus nepilnības, galvenokārt saistībā ar dabisko monopolu un konkurences trūkumu;

114.

atgādina, cik nozīmīgi ir pārredzami, proporcionāli, taisnīgi un nediskriminējoši tarifi nolūkā nodrošināt atbilstīgu izmaksu sadalījumu ieguldījumiem pārrobežu un iekšējās pārvades infrastruktūrā, kuru pārrobežu ietekme būtiski sekmē ES politikas mērķu sasniegšanu, taisnīgas cenas patērētājiem un lielāku konkurētspēju; mudina dalībvalstis atturēties no pārmērīgi zemu regulēto tarifu noteikšanas; atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu par enerģijas tirgus integritāti un pārredzamību (REMIT);

115.

atgādina, ka trešā tiesību aktu pakete paredz pienākumu regulatoriem, nosakot tarifus, novērtēt ieguldījumus, pamatojoties nevis tikai uz ieguvumiem attiecīgajā dalībvalstī, bet arī uz ES mēroga ieguvumiem; mudina ACER nodrošināt, ka dalībvalstis pilda šo pienākumu; prasa Komisijai gadījumā, ja izmaksas un ieguvumus nevar taisnīgi sadalīt ar tarifu noteikšanu, izvērtēt to, vai attiecībā uz ES enerģētikas mērķu sasniegšanai nepieciešamo pārrobežu projektu vai būtisku iekšējo projektu apstiprināšanu varētu būt noderīgs pilnībā pārredzams kompensācijas mehānisms;

116.

uzsver, ka ir būtiski palielināt energotīklu starpsavienojumu jaudu pārrobežu līmenī, un norāda cik svarīgi ir nodrošināt vajadzīgo finansējumu, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, tostarp teritoriālo kohēziju;

117.

aicina izveidot uzlabotus ES finanšu instrumentus, ar kuriem atbalstīt reģionālās un vietējās iestādes, kad tās mēģina investēt ilgtspējīgā enerģijas ražošanā;

118.

atzinīgi vērtē Komisijas iniciatīvu 2011. gadā iesniegt priekšlikumu, ar ko risināt jautājumu par izmaksu sadalījumu saistībā ar tehnoloģiski sarežģītiem vai pārrobežu projektiem, jo šis jautājums ir viens no galvenajiem šķēršļiem pārrobežu infrastruktūras attīstībā, un jauno finanšu instrumentu, ar ko laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam atbalstīt prioritāros projektus;

119.

uzskata, ka ir svarīgi, lai nākotnē lielāka uzmanība tiktu pievērsta investīciju finansiālo garantiju risināšanai un lai paredzētais finanšu regulējums tiktu izveidots saistībā ar plānošanu budžeta periodam no 2014. līdz 2020. gadam;

120.

uzskata, ka visi ārējie cauruļvadi un citi energotīkli, kas šķērso Eiropas Savienības robežu, ir jāpārvalda ar pārredzamiem starpvaldību nolīgumiem un uz tiem jāattiecina iekšējā tirgus noteikumi, tostarp noteikumi par trešās puses piekļuves tiesībām, galamērķa klauzulas, līdzekļu sadales uzraudzība un sastrēgumu pārvaldība, līgumu termiņš un piegādes klauzulas, ar kurām paredz obligātu samaksu; aicina Komisiju nodrošināt, ka attiecībā uz pašreizējiem un turpmākajiem cauruļvadiem un tirdzniecības nolīgumiem tiek ievērots Eiropas enerģētikas acquis, un aicina vajadzības gadījumā veikt pasākumus;

121.

aicina Komisiju arī turpmāk ierobežot atbrīvojumu piešķiršanu attiecībā uz trešās puses tiesībām piekļūt enerģētikas infrastruktūrai un pārskatīt līdz šim piešķirtās tiesības, lai pārliecinātos, vai tās vēl aizvien ir nepieciešamas; norāda, ka valsts finansējuma vai atbalsta piešķiršana projektiem, izmantojot tādus instrumentus kā EIB atbalstītas projektu obligācijas u. c., samazinātu vai novērstu vajadzību noteikt izņēmumus attiecībā uz trešās puses piekļuves tiesībām;

122.