11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/1

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 14. jūnija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par rīcības plānu globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem (COM(2010)0308),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 1. oktobra secinājumus par šo rīcības plānu (14146/2010),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 6. oktobra paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par stratēģijas „Eiropa 2020” pamatiniciatīvu „Inovācijas savienība” (COM(2010)0546),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 18. janvāra ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā sniegts Eiropas satelītu radionavigācijas programmu starpposma pārskats (COM(2011)0005) un kurā norādīts, ka satelītu radionavigācijas infrastruktūras izveides pabeigšanai ir vajadzīgs ievērojams finansējums,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 9. jūlija Regulu (EK) Nr. 683/2008 par Eiropas satelītu radionavigācijas programmu (EGNOS un Galileo) turpmāku īstenošanu (1),

—

ņemot vērā Padomes 2004. gada 12. jūlija Regulu (EK) Nr. 1321/2004 par Eiropas satelītu radionavigācijas programmu vadības struktūru izveidi (2),

—

ņemot vērā Komisijas 2006. gada 8. decembra Zaļo grāmatu par satelītu navigācijas lietojumiem (COM(2006)0769),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2010. gada 22. septembra Regulu (ES) Nr. 912/2010, ar ko izveido Eiropas Globālās satelītu navigācijas sistēmas (GNSS) aģentūru, atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1321/2004 par Eiropas satelītu radionavigācijas programmu vadības struktūru izveidi un groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 683/2008 (3),

—

ņemot vērā 2004. gada 29. janvāra rezolūciju par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par Galileo programmas īstenošanas gaitu (4),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu un Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas atzinumu (A7-0084/2011),

A.

tā kā GNSS lietojumi šobrīd ir svarīgs un neaizvietojams darbības elements ikvienā transporta nozarē, un tā kā to veiksmīga un efektīva izmantošana padara transportu drošāku, videi nekaitīgāku un ekonomiskāku;

B.

tā kā ar transportu saistīti lietojumi veido 20 % no visiem GNSS lietojumiem apjoma ziņā un 44 % — vērtības ziņā, un tā kā drošības operācijas — galvenokārt saistībā ar transportu — veido vēl 5 % no kopējā lietojumu apjoma;

C.

tā kā Eiropas Savienība GNSS darbībai nepieciešamās pamata infrastruktūras jomā nevar uz nenoteiktu laiku palikt atkarīga no sistēmām, ko citas valstis sākotnēji izstrādāja pavisam citiem nolūkiem;

D.

tā kā EGNOS ir pašpietiekama GPS papildinoša sistēma, kam nepieciešami GPS signāli, lai veiktu aprēķinu un korekcijas darbības; tā kā līdz Galileo izvēršanai GNSS būs daļēji atkarīga no citām sistēmām;

E.

tā kā Eiropas EGNOS sistēma ir izstrādāta, lai apmierinātu būtiskas un daudzveidīgas prasības, ko izvirza vai nākotnē var izvirzīt Eiropas un pasaules rūpniecība, piemēram, attiecībā uz transporta drošību un izsekojamību, tādējādi sekmējot to mērķu izpildi, kuri saistīti ar jauno un aktīvāko Eiropas rūpniecības politiku; tā kā tā ir arī savietojama gan ar GPS, gan daudz precīzāko Galileo sistēmu un papildina tās;

F.

tā kā ar transportu saistīti komerciāli izmantojami GNSS un Galileo lietojumi ir augošs pasaules mēroga tirgus, kurā būtu pēc iespējas jānostiprinās, lai Eiropas rūpniecība varētu gūt ekonomisku labumu un tiktu radītas darba vietas kvalificētam darbaspēkam,

G.

tā kā GNSS būs svarīga loma, atbalstot un veicinot intelektisko transporta sistēmu (ITS) izmantošanu;

H.

tā kā GNSS lietojumu un pakalpojumu attīstība ir būtiska, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek izmantoti ieguldījumi Galileo infrastruktūrā un ka Galileo sistēma tiek izstrādāta pilnā apjomā;

I.

tā kā ieguldījumi šajā nozarē ietekmē visus ES politikas virzienus un tā kā tās paplašināšanai un īstenošanai būs tieša ietekme uz stratēģijas „Eiropa 2020” īstenošanu un uz GNSS lietojumu un pakalpojumu iespēju attīstību Eiropas tirgū, lai radītu darba vietas un palielinātu Eiropas konkurētspēju;

J.

tā kā GNSS un Galileo projekti sniedz ievērojamu pievienoto vērtību Eiropas rūpniecības politikai un tā kā ir būtiski nodrošināt to sekmīgu īstenošanu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu par rīcības plānu globālās navigācijas satelītu sistēmas (GNSS) lietojumiem un tajā rosinātās normatīvās, regulatīvās un horizontālās darbības;

2.

piekrīt Komisijas viedoklim, ka šā brīža labākā izvēle ir mērķtiecīgs rīcības plāns, lai dotu turpmāku stimulu EGNOS un Galileo izstrādei un piemērošanai, jo īpaši transporta jomā; uzsver, ka satelītu navigācijas sistēmām būtu jānodrošina savietojamība starp dažādām (tajā skaitā tradicionālām) sistēmām, un turklāt jānodrošina gan pasažieru, gan kravu transporta pakalpojumu vairākveida izmantošana;

3.

atzīmē, ka uz transportu attiecas deviņi no rīcības plānā minētiem 15 konkrētiem priekšlikumiem dažādās nozarēs, un arī lielākā daļa citu priekšlikumu ir nepieciešami, lai atbalstītu attiecīgos transporta lietojumus;

4.

aicina Komisiju nodrošināt, ka kompetentās iestādes ātri sertificē EGNOS civilās aviācijas vajadzībām;

5.

piekrīt tam, ka pasākumi, lai veicinātu EGNOS un Galileo izmantošanu civilajā aviācijā ir stratēģiska prasība SESAR (Eiropas vienotās gaisa telpas gaisa satiksmes pārvaldības pētniecības) īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz tā izmantošanu saistībā ar lidaparātu nolaišanās procedūrām un mazajās lidostās;

6.

pauž nožēlu, ka EGNOS vēl nenodrošina visas Eiropas Savienības pārklājumu, un aicina kā prioritāru uzdevumu noteikt EGNOS sistēmas pārklājuma paplašināšanu, nodrošinot arī dienvidu, austrumu un dienvidaustrumu Eiropas iekļaušanu, lai visā Eiropā to varētu izmantot ikvienā transporta nozarē, un uzsver, ka ir svarīgi nodrošināt pārklājuma paplašināšanu, aptverot gan MEDA, gan Tuvo Austrumu un Āfrikas valstis;

7.

uzsver GNSS nozīmi ITS attīstībā; norāda, ka ar ITS var nodrošināt efektīvākus, videi nekaitīgākus un drošākus transporta risinājumus, un ka vairāku ITS pakalpojumu pienācīgai īstenošanai ir vajadzīga pilnā apjomā strādājoša GNSS;

8.

atbalsta viedokli, ka EGNOS un Galileo var sniegt nozīmīgu ieguldījumu ceļu satiksmes pārvaldībā un ka šajā jomā ir nepieciešama izpratnes veidošanas kampaņa, lai palielinātu to iespēju izmantošanu, ko šī sistēma sniedz saistībā ar nodevu iekasēšanu, „eCall”, drošu stāvvietu tiešsaistes rezervēšanu kravas automobiļiem un reālā laika uzskaiti, tādējādi veicinot drošāku un videi draudzīgāku autotransportu;

9.

tāpēc aicina Komisiju iesniegt nepieciešamos tiesību aktu priekšlikumus, lai varētu izmantot to pievienoto vērtību, ko GNSS sniedz saistībā ar visu transporta veidu, bet jo īpaši ceļu satiksmes drošību, un palīdzētu uzlabot kravu pārvadājumu efektivitāti;

10.

mudina Komisiju pastiprināt rūpniecisko sadarbību ar trešām valstīm, lai veicinātu EGNOS un Galileo lietojumu un pakalpojumu attīstību un savietojamību;

11.

piekrīt, ka Komisijai būtu rūpīgi jāizvērtē nepieciešamība grozīt spēkā esošos tiesību aktus par digitālajiem tahogrāfiem, lai nodrošinātu, ka lietderīgi tiek izmantotas GNSS piedāvātās iespējas attiecībā uz pozicionēšanu un ātruma informāciju;

12.

piekrīt, ka GNSS var dot lielu ieguldījumu, lai uzlabotu kuģošanas drošību un efektivitāti, un ka Komisijai būtu jāveic pasākumi, lai palielinātu informētību un uzlabotu zināšanas par GNSS iespējamiem lietojumiem jūras un iekšzemes ūdensceļu nozarē, kā arī jānodrošina uz EGNOS balstītu lietojumu atzīšana IMO un ICAO līmenī;

13.

atbalsta Komisijas nodomu uzsākt kampaņu, lai veicinātu dažādu ieinteresēto personu izpratni, tādējādi sniedzot Eiropas rūpniecībai pārliecību ieguldīt komerciālajās iespējās, ko sniedz ES satelītnavigācijas projekti;

14.

aicina Komisiju efektīvi īstenot rīcības plānā minētos pasākumus dziļas izpratnes veidošanai, lai Eiropā nodrošinātu EGNOS plašu izmantošanu visās piemērošanas jomās un tādējādi nodrošinātu kompleksu pieeju;

15.

saistībā ar budžeta procedūru un turpmāko daudzgadu finanšu shēmu (DFS) prasa, lai Komisija ierosinātu pasākumus, ar kuriem nodrošināt atbilstīgu finansējuma līmeni pētniecībai un attīstībai saistībā ar GNSS, kā arī šīs sistēmas īstenošanai; uzsver, ka ES finansējums transporta nozarei jau tā ir diezgan neliels, un ka papildu finansējuma piešķiršanai GNSS nevajadzētu izraisīt finansējuma samazināšanu citām prioritātēm kopējās transporta politikas jomā; saistībā gan ar šo, gan citiem līdzīgiem projektiem, piemēram, TEN-T, atkārtoti pieprasa Komisijai iesniegt daudzgadu finansēšanas priekšlikumu, kas pārsniegtu DFS periodu, lai tādējādi nodrošinātu stabilu un uzticamu finanšu shēmu vērienīgiem Eiropas projektiem, kuru apjoms pārsniedz ierastās robežas;

16.

aicina Komisiju apsvērt, vai ieņēmumus no Galileo komercdarbības nevajadzētu ieskaitīt ES budžetā;

17.

aicina Komisiju informēt Parlamentu par to, kā pēc Galileo darbības uzsākšanas tiks finansētas ikgadējās uzturēšanas izmaksas EUR 800 miljonu apjomā;

18.

aicina Komisiju sadarbībā ar Eiropas Investīciju banku un Eiropas Investīciju fondu iesniegt visaptverošu finansēšanas stratēģiju, kas, papildus pienācīgiem ES un dalībvalstu ieguldījumiem, varētu paredzēt, inter alia, saskaņotus nodokļu atvieglojumus, vienkāršotas procedūras attiecībā uz pieteikumiem dotāciju saņemšanai, kā arī kārtību, ar kuru varētu novirzīt riska kapitālu uz MVU un atvieglot EGNOS un Galileo lietojumu attīstīšanu un pārdošanu;

19.

aicina Komisiju nodrošināt, lai EUR 100 miljoni, kurus varētu neiztērēt maksājumu apropriācijās pētniecībai saskaņā ar Septīto pamatprogrammu, ir pieejami GNSS lietojumu izstrādei;

20.

mudina Komisiju izpētīt, kā vienkāršotas procedūras varētu nodrošināt šā finansējuma efektīvāku un pārredzamāku izmaksu, lai atbalstītu pētniecību tāda visiem iedzīvotājiem paredzēta transporta jomā, kurā izmantojami GNSS lietojumi, turklāt īpaši ņemot vērā invalīdu vajadzības un galveno uzmanību pievēršot MVU;

21.

aicina Komisiju palīdzēt MVU vieglāk piekļūt Eiropas finansējumam, ko piešķir ar mērķi veicināt ar GNSS lietojumiem saistītus jauninājumus, jo īpaši saskaņā ar Septīto un Astoto pamatprogrammu;

22.

mudina Komisiju pārbaudīt, kādas datu aizsardzības problēmas var rasties saistībā ar EGNOS lietojumu un pakalpojumu izmantošanu, un darīt visu iespējamo to novēršanai;

23.

norāda uz vajadzību veikt ieguldījumus tādu lietojumu un pakalpojumu izpētē, kas tieši saistīti ar GNSS, turklāt sevišķu uzmanību pievēršot invalīdu īpašajām vajadzībām, jo šādiem ieguldījumiem ir izšķiroša nozīme, pienācīgi attīstot un izmantojot GNSS pakalpojumus;

24.

aicina Komisiju sekmēt iniciatīvas, kuru mērķis ir attīstīt nozaru pakalpojumu centrus, jo īpaši jūrniecības nozarē;

25.

pauž nožēlu, ka pārāk maz līdzekļu tiek piešķirti pētniecībai un jauninājumiem saistībā ar lietojumiem, kas balstīti uz EGNOS vai Galileo, jo tas Eiropas Savienībā būtiski aizkavē tehnoloģisko progresu un rūpniecības jaudu izaugsmi, kā arī videi nekaitīgu īstenošanu, un tāpēc mudina Komisiju ieviest tādu kārtību, kas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ļautu vieglāk piekļūt finansējumam;

26.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/5

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 20. oktobra lēmumu attiecībā uz pamatnolīguma par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām pārskatīšanu (1) (turpmāk — pamatnolīgums),

—

ņemot vērā 2010. gada 17. jūnija rezolūciju par ES un ASV gaisa satiksmes nolīgumu (2),

—

ņemot vērā 2010. gada 5. maija rezolūciju par sarunu uzsākšanu saistībā ar Pasažieru datu reģistra (PDR) nolīgumiem ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Austrāliju un Kanādu (3),

—

ņemot vērā 2007. gada 25. aprīļa rezolūciju par Eiropas Kopējās gaisa telpas izveidi (4),

—

ņemot vērā 2007. gada 14. marta rezolūciju par Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu, no vienas puses, un Amerikas Savienoto Valstu, no otras puses, gaisa satiksmes nolīguma noslēgšanu (5),

—

ņemot vērā 2006. gada 17. janvāra rezolūciju par Kopienas aviācijas ārējās politikas programmas attīstīšanu (6),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Attīstīt Kopienas aviācijas ārējās politikas programmu” (COM(2005)0079),

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 218. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Transporta un tūrisma komitejas ziņojumu (A7-0079/2011),

A.

tā kā pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā par starptautisku gaisa transporta nolīgumu noslēgšanu ar Parlamentu tika veikta tikai apspriešanās;

B.

tā kā attiecībā uz nolīgumiem jomās, uz kurām attiecas parastā likumdošanas procedūra, tagad ir nepieciešama Parlamenta piekrišana;

C.

tā kā, Komisijai veicot sarunas par nolīgumiem starp Savienību un trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, Parlamentu nekavējoties un pilnībā informē par visiem procedūras posmiem (7);

D.

tā kā pamatnolīgumam vajadzētu nodrošināt, ka iestāžu pilnvaras un prerogatīvas tiek īstenotas pēc iespējas efektīvāk un pārredzamāk;

E.

tā kā Komisija pamatnolīgumā apņēmusies respektēt vienlīdzīgas attieksmes principu pret Parlamentu un Padomi likumdošanas un budžeta jautājumos, jo īpaši attiecībā uz iespēju piedalīties sanāksmēs un dokumentu, kā arī citas informācijas nosūtīšanu,

1.

uzskata, ka vispusīgi gaisa transporta nolīgumi ar kaimiņvalstīm vai nozīmīgiem globāliem partneriem var sniegt ievērojamu labumu pasažieriem, kravas pārvadājumu operatoriem un aviosabiedrībām, nodrošinot piekļuvi tirgum un regulatīvu konverģenci un tādējādi veicinot godīgu konkurenci, tostarp attiecībā uz valsts subsīdijām un sociālajiem un vides standartiem;

2.

atzīst, ka horizontāli nolīgumi, ar kuriem pašreizējos divpusējos nolīgumus pielāgo Kopienas tiesībām, ir nepieciešami, lai panāktu juridisku skaidrību un citus ieguvumus attiecībā uz vienkāršošanu un nodrošinātu, ka visas Savienības aviosabiedrības varēs izmantot vienādas tiesības;

3.

norāda, ka lidojumu drošuma standarti ir ārkārtīgi nozīmīgi pasažieriem, apkalpēm un gaisa transporta nozarei kopumā, un tāpēc atbalsta lidojumu drošuma nolīgumu noslēgšanu ar valstīm, kurās ir ievērojama lidaparātu ražošanas rūpniecība, ņemot vērā izmaksu ietaupījumu un konsekventi augstus standartus, ko var panākt, minimizējot novērtējumu, testu un pārbaužu dublēšanos;

4.

pauž nožēlu par to, ka Padome vēl nav piešķīrusi Komisijai pilnvaras sarunām par vispusīgu gaisa transporta nolīgumu ar tādiem svarīgiem tirdzniecības partneriem kā Ķīnas Tautas Republika un Indija; uzskata, ka šī nepilnība arvien vairāk kaitē Savienības interesēm, it īpaši ņemot vērā šo valstu ekonomikas straujo izaugsmi;

5.

norāda, ka Komisijas jaunākajā to valstu sarakstā, ar kurām notiek sarunas par starptautisku gaisa transporta nolīgumu noslēgšanu, nav iekļautas tādas svarīgas valstis kā Japāna un Krievijas Federācija;

6.

pauž bažas par neatrisināto jautājumu saistībā ar lidojumiem pāri Sibīrijai; aicina Komisiju veikt visus nepieciešamos pasākumus, tostarp risināt šo jautājumu kontekstā ar sarunām par Krievijas pievienošanos PTO, lai izvairītos no konkurences izkropļojumiem starp ES aviosabiedrībām;

7.

uzsver, ka katrās sarunās ir jāizvērtē, kādu labumu dotu nolīguma drīzāka noslēgšana salīdzinājumā ar ilgāku sarunu veikšanu, cenšoties panākt vērienīgāku rezultātu;

8.

norāda, ka piekrišanas saņemšanai iesniegto vispusīgo nolīgumu novērtēšanā Parlaments centīsies izmantot konsekventu standartu kopumu; it īpaši norāda, ka šā novērtējuma gaitā Parlaments vairāk uzmanības pievērsīs šādu faktoru īstenošanas pakāpei — tirgus pieejamības un ieguldījumu iespēju ierobežojumu mazināšana līdzsvarotā veidā, stimuli sociālo un vides standartu uzturēšanai un uzlabošanai, pienācīgi aizsargpasākumi datu aizsardzībai un privātumam, drošuma un drošības standartu savstarpējas atzīšanas iekļaušana un pasažieru tiesību nodrošināšana augstā līmenī;

9.

uzskata, ka ir steidzami nepieciešami pasaules mēroga datu aizsardzības un privātuma standarti un ka Parlamenta 2010. gada 5. maija rezolūcijā norādītie kritēriji sniedz pienācīgu paraugu šādam nolīgumam; norāda, ka Savienībai būtu jāuzņemas vadošā loma šādu pasaules mēroga standartu izstrādāšanā;

10.

pievērš uzmanību tam, ka arvien nozīmīgāka kļūst aviācijas nozares loma globālās sasilšanas veicināšanā, un uzskata, ka nolīgumos būtu jāiekļauj apņemšanās Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas ietvaros kopīgi strādāt pie tā, lai mazinātu lidaparātu emisiju, kā arī mērķis uzlabot tehnisko sadarbību tādās nozarēs kā klimata zinātne (CO2 un citas ar klimatu saistītas emisijas atmosfērā), pētniecība un tehnoloģiju izstrāde un degvielas izmantošanas efektivitāte;

11.

uzsver, ka dažādi aviācijas regulējuma aspekti, tai skaitā trokšņa un nakts reisu ierobežojumi, ir jānosaka vietējā līmenī, pilnībā ievērojot godīgas konkurences un subsidiaritātes principus; aicina Komisiju šos jautājumus koordinēt Eiropas līmenī, ņemot vērā dalībvalstu tiesību aktus, kā arī „līdzsvarotas pieejas” principu, kā to formulējusi Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija;

12.

aicina Komisiju izmantot gaisa transporta nolīgumus, lai veicinātu atbilstību attiecīgajiem starptautiskajiem tiesību aktiem sociālo tiesību jomā, jo īpaši Starptautiskās Darba organizācijas pamatkonvencijās ietvertajiem darba standartiem (SDO 1930.–1999. g.), ESAO pamatnostādnēm daudznacionālajiem uzņēmumiem (1976. g., pārskatītas 2000. g.) un 1980. gada Romas Konvencijai par līgumsaistībām piemērojamo likumu;

13.

norāda, ka drošuma nolīgumu gadījumā kritērijos ietver sertifikācijas un procedūru pilnīgu savstarpēju atzīšanu, apmaiņu ar datiem par drošumu, kopīgas inspekcijas, paplašinātu regulatīvo sadarbību un tehniska līmeņa apspriedes, lai atrisinātu problēmas jau pirms strīdu izšķiršanas mehānisma izmantošanas;

14.

uzsver, ka, lai varētu pieņemt lēmumu par to, vai sniegt piekrišanu sarunu noslēgumā, Parlamentam ir jāseko līdzi sarunu procesam jau kopš sākuma; uzskata, ka arī citu iestāžu interesēs ir agrīnā posmā identificēt un atrisināt pietiekami nozīmīgas problēmas, kuru dēļ Parlaments varētu nesniegt piekrišanu;

15.

atgādina, ka jau 2005. gada pamatnolīgumā Komisijai bija paredzēts pienākums sniegt Parlamentam laicīgu un skaidru informāciju par starptautisku sarunu sagatavošanu, īstenošanu un pabeigšanu; norāda, ka 2010. gada oktobrī pārskatītajā pamatnolīgumā īpaši tiek norādīts uz to, ka Parlamentam jau no paša sākuma regulāri un vajadzības gadījumā ievērojot nepieciešamo konfidencialitāti jāsaņem pilnīga informācija par procedūras gaitu visos sarunu posmos;

16.

sagaida, ka Komisija sniegs Parlamenta atbildīgajai komitejai informāciju par nodomu ierosināt sarunas par starptautisku gaisa transporta nolīgumu noslēgšanu vai grozīšanu, sarunu direktīvu projektus, apspriežamo tekstu projektus un parafēšanai sagatavoto dokumentu, kā arī citus attiecīgus dokumentus un informāciju; sagaida, ka Parlamenta loma attiecībā uz starptautisku gaisa transporta nolīgumu visiem turpmākajiem grozījumiem būs skaidri noteikta attiecīgajā nolīgumā;

17.

norāda, ka iepriekšminētā informācija saskaņā ar pamatnolīguma 24. pantu Parlamentam jāsaņem tādā veidā, lai tas vajadzības gadījumā varētu darīt zināmu savu nostāju; kategoriski prasa Komisijai sagatavot Parlamentam ziņojumu par to, kādā veidā Parlamenta nostājas ir ņemtas vērā;

18.

atzīst, ka, ja Parlaments saņem sensitīvu informāciju par notiekošajām sarunām, tam ir pienākums nodrošināt konfidencialitāti;

19.

norāda, ka saskaņā ar Reglamentu Parlaments, „pamatojoties uz atbildīgās komitejas ziņojumu un izskatījis visus atbilstošos priekšlikumus, (…) var ieteikumus pieņemt un prasīt, lai tos ņem vērā pirms izskatāmā starptautiskā nolīguma slēgšanas” (90. panta 4. punkts);

20.

atzīst, ka gaisa transporta nolīgumos būtiska loma bieži ir apvienotajai komitejai, jo īpaši attiecībā uz tiesiskā regulējuma konverģenci; atzīst, ka daudzos gadījumos tā ir elastīgāka un efektīvāka lēmumu pieņemšanas metode nekā centieni iekļaut šādus punktus pašā nolīgumā; tomēr uzsver, ka ir svarīgi, lai Parlaments saņemtu pilnīgu un laicīgu informāciju par dažādu apvienoto komiteju darbu;

21.

prasa Komisijai informācijas plūsmas uzturēšanas nolūkā regulāri un ne retāk kā reizi trijos gados iesniegt Parlamentam ziņojumus, tajos ietverot spēkā esošo nolīgumu priekšrocību un trūkumu analīzi; norāda, ka tas ļautu Parlamentam efektīvāk novērtēt turpmākos nolīgumus;

22.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/9

—

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD), jo īpaši pantus attiecībā uz pētniecību,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Lēmumu Nr. 1982/2006/EK par Eiropas Kopienas Septīto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumu pasākumiem (2007. līdz 2013. gads) (1),

—

ņemot vērā īpaši iepriekš minētā Lēmuma 7. pantu par Septītās pētniecības pamatprogrammas uzraudzību, novērtējumu un pārskatīšanu,

—

ņemot vērā LESD 182. panta 2. punktu par pamatprogrammas pielāgošanu, mainoties apstākļiem,

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 9. februāra paziņojumu „Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai par atbildi uz Ekspertu grupas ziņojumu par 7. pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu pamatprogrammas starpposma novērtējumu un Ekspertu grupas ziņojumu par riska dalīšanas finanšu mehānisma starpposma novērtējumu” (COM(2011)0052),

—

ņemot vērā ES Padomes 3074. sanāksmes 2011. gada 9. martā par konkurētspēju (iekšējais tirgus, rūpniecība, pētniecība un kosmoss) izdarītos secinājumus attiecībā uz Eiropas Savienības Septītās pētniecības pasākumu pamatprogrammas termiņa vidusposma pārskatu, tostarp par riska dalīšanas finanšu mehānismu,

—

ņemot vērā ekspertu grupas 2010. gada 12. novembra galīgo ziņojumu „Septītās pamatprogrammas termiņa vidusposma pārskatīšana”,

—

ņemot vērā 2010. gada 11. novembra rezolūciju par pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošanu (2),

—

ņemot vērā ekspertu grupas 2009. gada februāra ziņojumu „Pētniecības un tehnoloģiju izstrādes sesto pamatprogrammu (2002.–2006. gads) novērtējums”,

—

ņemot vērā ekspertu komitejas 2009. gada 23. jūlija ziņojumu „Ceļā uz pasaules līmeņa progresīvo pētījumu organizāciju — pārskats par Eiropas Pētniecības padomes struktūrām un mehānismiem”,

—

ņemot vērā neatkarīgu ekspertu grupas 2010. gada 31. jūlija ziņojumu „Riska dalīšanas finanšu mehānisma (RDFM) termiņa vidusposma novērtējums”,

—

ņemot vērā ekspertu komitejas 2010. gada 20. decembra ziņojumu „Tāda kopuzņēmuma pirmais starpposma novērtējums, kas izveidots novatorisku zāļu jomā uzsāktās iniciatīvas īstenošanai”,

—

ņemot vērā ekspertu komitejas 2010. gada 30. jūlija ziņojumu „Kopīgo tehnoloģiju iniciatīvu ARTEMIS un ENIAC pirmais starpposma novērtējums”,

—

ņemot vērā neatkarīgu ekspertu komitejas 2010. gada decembra ziņojumu „Interaktīvas automatizētas dzīves vides kopīgās programmas starpposma novērtējums”,

—

ņemot vērā Reģionu komitejas 2011. gada 27. un 28. janvāra plenārsesijā pieņemto atzinumu par pētniecības pamatprogrammu īstenošanu un vienkāršošanu,

—

ņemot vērā tā 2010. gada 20. maija rezolūciju par pētniecībai un inovācijai paredzēto fondu sinerģiju īstenošanu Regulā (EK) Nr. 1080/2006 par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Septītajā pamatprogrammā pētniecībai un attīstībai pilsētās un reģionos, kā arī dalībvalstīs un Savienībā (3),

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas 2007. gada 22. novembra īpašo ziņojumu Nr. 9/2007 „ES pētniecības un tehnoloģiju attīstības (PTA) pamatprogrammu vērtējums — vai Komisijas pieeju iespējams uzlabot”,

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 8/2009 „Vai tika sasniegti Kopienas pētniecības politikas izcilības tīklu un integrēto projektu mērķi”,

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas īpašo ziņojumu Nr. 2/2010 „Saskaņā ar Sesto pētniecības pamatprogrammu īstenoto projektēšanas pētījumu un jaunu infrastruktūru izveides atbalsta shēmu efektivitāte”,

—

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2010. gada 15. septembra atzinumu par Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Pētniecības pamatprogrammu īstenošanas vienkāršošana”,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas ziņojumu un Budžeta komitejas atzinumu (A7-0160/2011),

A.

tā kā Eiropas Kopienas Septītā pamatprogramma pētniecības, tehnoloģiju attīstības un demonstrējumu jomā ir pasaulē lielākais pētniecības atbalsta instruments un ir uzskatāma par Eiropas Savienības galveno pētniecības politikas īstenošanas līdzekli;

B.

tā kā ir jāņem vērā process, ko ir izraisījis Septītās pamatprogrammas termiņa vidusposma pārskats, ņemot vērā kopš šīs programmas apspriešanas un pieņemšanas 2006. gadā notikušās izmaiņas (jaunas iestādes, jaunas politiskas struktūras, ekonomiskā krīze) un arī līdz pamatprogrammas beigām atlikušajā termiņā pieejamā finansējuma apjomu;

C.

tā kā ar Lisabonas līgumu tiek uzsākta Eiropas Pētniecības telpas kā Eiropas politikas īpaša īstenošanas līdzekļa izveide;

D.

tā kā stratēģija „Eiropa 2020” nosaka, ka pētījumi un inovācija ir inteliģentas, ilgtspējīgas un integrējošas izaugsmes galvenais elements;

E.

tā kā pētniecība ir process, kurā ekonomiskā vara tiek pārvērsta zināšanās, savukārt jauninājumi ir apgriezts process — zināšanas tiek pārvērstas ekonomiskā varā;

F.

tā kā ES un tās dalībvalstīm ir jāatrod līdzekļi, lai rastu kopīgu risinājumu lielām sociālām, ekonomiskām, vides, demogrāfiskajām un ētiskajām problēmām, ar kurām saskaras Eiropas nācijas, piemēram, demogrāfisko novecošanos, veselības problēmu, apgādi ar pārtiku, ilgtspējīgu attīstību, nozīmīgām vides problēmām u. c., un tā kā ar iegūtajiem risinājumiem indivīdi ir jāstimulē par savu rīcību uzņemties lielāku atbildību;

G.

tā kā ieguldījumi pētniecības, izstrādes un jauninājumu jomā ir labākais veids, kā ilgtermiņā pārvarēt pašlaik valdošo ekonomisko un finanšu krīzi un kā ES varētu kļūt par sabiedrību, kurai ir pasaules līmenī konkurētspējīgas prasmes;

H.

tā kā Eiropa sacenšas ar tādām ekonomikas lielvarām kā Ķīna, Indija, Brazīlija, Austrālija, Amerikas Savienotās Valstis un Krievija un tā kā mūsu spēja apvienot un saskaņot Eiropas Savienības un dalībvalstu pūliņus, īpaši pētniecības jomā, lielā mērā nosaka mūsu ekonomisko konkurētspēju un līdz ar to iespēju apmaksāt mūsu plānotās sociālās vajadzības un izpildīt pašu saistības Eiropas iedzīvotāju labklājības un vides aizsardzības jomā;

I.

tā kā pētniecības un izstrādes izdevumi Eiropā salīdzinājumā ar citām pasaules lielvarām ir nelieli, jo cita starpā nepietiekams ir privāto ieguldījumu apjoms un nav radīti jauninājumus veicinoši pamatnosacījumi; tā kā līdz ar to nav pilnībā apliecināta Septītās pamatprogrammas pievilcība no rūpniecības nozares viedokļa un pētniecības lietderība ekonomikā; tā kā papildus vajadzīgajām summām ir arī acīmredzama nepieciešamība uzlabot koordināciju un līdzfinansējumu Savienības, dalībvalstu un reģionu starpā, pilnībā ievērojot dalībvalstu īpatnības un ētiskos risinājumus;

J.

tā kā sadarbība Eiropas līmenī attiecas uz salīdzinoši mazu publiskā sektora ieguldījumu daļu pētniecībā, izstrādē un jauninājumos;

K.

tā kā labākas attiecības starp akadēmisko, pētniecības un rūpniecības sfēru ir svarīgas, lai pētījumu rezultātus labāk pārvērstu par precēm un pakalpojumiem, tādējādi radot ekonomisku izaugsmi un izdevīgumu visai sabiedrībai kopumā;

L.

tā kā Septītā pamatprogramma būtu jāveido pēc tiem pašiem vispārīgajiem principiem, pēc kuriem tiek veidota Eiropas Pētniecības telpa (EPT);

M.

tā kā no programmā noteiktajiem 54,6 miljardiem euro 25,8 miljardi bija jāparedz pirmajiem četriem gadiem (no 2007. gada līdz 2010. gadam), proti, vidēji 6,5 miljardi gadā, un tā kā atlikušajos trīs gados (no 2011. līdz 2013. gadam) ir jāparedz pārējie 28,8 miljardi, kas ir vidēji 9,6 miljardi gadā;

N.

tā kā laikposms no 2011. līdz 2013. gadam ir nestabils periods, kurā īpaša uzmanība ir jāpievērš konkurētspējas un sociālās kohēzijas faktoriem un līdz ar to arī pētniecībai un inovācijai, kas ir ļoti svarīgi faktori;

O.

tā kā administratīvās pārvaldības sarežģītība, ievērojamā birokrātija, administratīvās procedūras, nepārredzamība, neefektivitāte un neattaisnota kavēšanās joprojām ir lielākie Septītās pamatprogrammas īstenošanas trūkumi, kas nopietni mazina zinātnieku, rūpniecības nozaru pārstāvju un MVU interesi piedalīties šajā programmā, un tā kā tāpēc vienai no galvenajām prioritātēm vajadzētu būt kvantitatīvam solim vienkāršošanas jomā;

P.

tā kā mērķis attiecībā uz Septīto pamatprogrammu — panākt zinātnieču dalību 40 % apmērā — ir augsts un pareizs, tā kā pašlaik zinātnieču līdzdalības līmenis ir neapmierinoši zems –—25,5 %,

1.

atzinīgi vērtē to, cik kvalitatīvi izstrādāti ir ekspertu ziņojumi par Septītās pamatprogrammas un riska dalīšanas finanšu mehānisma termiņa vidusposma pārskatu, —tajos, neraugoties uz ekspertu grupām dotā uzdevuma vispārīgo raksturu, ir apskatīta pasākumu efektivitāte, īstenošana un iegūtie rezultāti, tomēr norāda, ka novērtējumā netika novērtēta dalībvalstu un Savienības pasākumu kopaina;

2.

pauž neizpratni par Komisijas kavēšanos, publicējot savu paziņojumu 2011. gada 9. februārī, kaut arī tās pienākums bija to izdarīt vēlākais 2010. gadā, un izsaka nožēlu par Komisijas paziņojuma nepietiekamību, aplūkojot aktuālos jautājumus, īpaši pašreizējās ekonomiskās krīzes situāciju, summas, kas vēl Septītajā pamatprogrammā ir jāpiešķir u. c.;

3.

aicina Komisiju īpašu vērību pievērst ekspertu grupas izteiktajiem desmit ieteikumiem;

4.

uzsver starpposma novērtējuma secinājumu relatīvo raksturu, ņemot vērā to, ka Septītās pamatprogrammas finanšu līdzekļu lielākā daļa vēl nav piešķirta, ka uzsāktie projekti joprojām tiek īstenoti un ka citi, kurus finansē no Septītās pamatprogrammas, tiks īstenoti pēc tās noslēgšanās;

5.

uzskata — neskatoties uz to, ka Eiropa joprojām atpaliek no ASV un zaudē pārākumu, kāds tai bija salīdzinājumā ar jaunajām tirgus ekonomikas valstīm, parasti pēc Septītajā pamatprogrammā sasniegtiem rezultātiem var spriest par Eiropas pievienoto vērtību attiecībā uz pētniecību un izstrādi Eiropā; tomēr aicina Komisiju vēl vairāk informēt dalībvalstis, zinātniskās aprindas un Eiropas iedzīvotājus par sekmīgajiem rezultātiem;

6.

pauž nožēlu, ka nav izstrādāta metode, kā novērtēt to, cik lielā mērā projekti, kas ir finansēti no Septītās pamatprogrammas, ir veicinājuši zinātnisko izziņu;

7.

aicina Komisiju un dalībvalstis uzlabot savus pasākumus, ar kuriem informē par Septīto pamatprogrammu (tostarp izmantojot jaunās tehnoloģijas, piemēram, pētniecības informācijas viedpakalpojumus), atvieglo iespēju iegūt informāciju par piedalīšanos, dara zināmas tuvākajā nākotnē pētniecības jomā paredzētās problēmas un informē par pētniecības atklājumiem; atbalsta Komisijas iniciatīvas veicināt neierobežotas iespējas iepazīties ar sabiedriskā kārtā finansētas pētniecības rezultātiem, ja vien tas attiecīgos gadījumos ir iespējams no intelektuālo tiesību viedokļa;

8.

atzinīgi novērtē piedalīšanos un izcilības līmeni projektu atlasē; tomēr pauž nožēlu, ka šīs programmas sekmīgo projektu īpatsvars kopumā joprojām ir diezgan mazs un nestimulē vēlmi iesniegt pieteikumus, īpaši tādu MVU vēlmi, kuriem ir ievērojama nozīme pētniecības rezultātu pārvēršanā izstrādājumos un pakalpojumos; uzskata, ka administratīvo un finanšu noteikumu vienkāršošana un tādu projektu un procedūru īstenošana, kas vairāk atbilst MVU vajadzībām, varētu uzlabot šo situāciju;

9.

norāda, ka Septītajā pamatprogrammā paredzēto mērķu un tematu skaita pieaugums un instrumentu dažādošanās ir paplašinājusi tās darbības jomu, taču samazinājusi Septītās pamatprogrammas spēju kalpot vienam konkrētam Eiropas mērķim;

10.

atbalsta tādas īpašās programmas „Sadarbība” pilnveidošanu, kura joprojām ir aktuāla, ņemot vērā šā brīža zinātniskās un tehniskās problēmas; uzsver tās lomu pētniecības, izstrādes un jauninājumu kritiskās masas izveidē, ko nevarētu šādā apjomā sasniegt valsts vai reģionālā līmenī, tādējādi apliecinot Eiropas pievienoto vērtību; uzskata, ka sadarbībai starptautiskās pētniecības jomā arī turpmāk jābūt prioritārai; iesaka īstenot “Nākotnes un jauno tehnoloģiju” shēmu un „ceļvežus” piemērot arī visām tematiskajām jomām; aicina būt elastīgākiem attiecībā uz uzaicinājumu tematu noteikšanu un apakšējām un augšējām finansiālajām robežvērtībām, lai noteiktu atšķirību starp lielajiem un mazajiem projektiem; uzsver, ka šā brīža programmas „Sadarbība” darbības joma ir pārāk šaura un ka temati ir pārāk specifiski, lai ar tiem varētu risināt lielas sabiedriskās problēmas; iesaka nākamajā pamatprogrammā noteikt uzaicinājumus, kuriem būtu plašāks tematiskais tvērums;

11.

uzsver, ka būs nepieciešamas arī visaptverošākas starpdisciplinārās perspektīvas, lai efektīvi risinātu sabiedrības pieaugošās problēmas; uzsver, ka sociālajām un humanitārajām zinātnēm ir liela nozīme, lai pārvarētu grūtības, ar kurām saskaras ES; izsaka nožēlu, ka sadaļā „Sadarbība” attiecībā uz sociālekonomiskajām un humanitārajām zinātnēm ļoti specifiski un šauri formulētie uzaicinājumi ļoti apgrūtina jaunu un inovatīvu pētījumu veikšanu šajā jomā;

12.

ierosina — lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus, no Septītās pamatprogrammas atbalstītajai pētniecībai ir galvenokārt jābūt vērstai uz tādu ES problēmu risināšanu, kas Septītās pamatprogrammas sadaļā „Sadarbība” minētajās nozarēs ir visakūtākās: veselība (tajā skaitā klīniskā un profilaktiskā pētniecība un medicīniskās tehnoloģijas), pārtika un biotehnoloģijas (tostarp pārtikas drošums), informācijas un sakaru tehnoloģijas, nanozinātnes un nanotehnoloģijas, enerģētika (tostarp energoefektivitāte, „viedie” tīkli, atjaunīgā enerģija, oglekļa dioksīda uztveršana un uzglabāšana, Eiropas energotehnoloģiju stratēģiskais plāns un biogāzes izmantošana), vide (tajā skaitā klimata pārmaiņas, ūdens, augsne, meži un mežu masīvi), ilgtspējīgs transports, sociālekonomiskās zinātnes un humanitārās zinātnes, kosmoss un drošība;

13.

ierosina pētījumu jomā sadarboties vēl vairāk, piemēram, attiecībā uz pasākumiem, ko finansiāli atbalsta no īpašās programmas „Sadarbība”; prasa radīt iespēju izstrādāt mazākus un vidēja apjoma projektus un partneru konsorcijus, kas koordināciju padarītu efektīvu un papildus tam veicinātu zinātnisko izcilību; uzsver, ka sadarbības pētniecības pieejai arī turpmāk jābūt pamatprogrammas galvenajam elementam;

14.

atzinīgi novērtē Eiropas Pētniecības padomes (EPP) iegūtos daudzsološos rezultātus sadaļā „Idejas” un tās lomu, kuras mērķis ir uzlabot Eiropas pētniecības organizāciju atpazīstamību un pievilcību; pauž nožēlu, ka EPP darbā nepiedalās un neiesaistās privātā sektora pārstāvji; aicina Komisiju palielināt EPP paredzēto finansējumu (viens no sekmīguma rādītāju uzlabošanas faktoriem) un izvērtēt iespējas uzlabot savas struktūras un mehānismus arī turpmāk, tostarp iespēju EPP padarīt par neatkarīgu juridisku vienību, kurai būtu lēmumu pieņemšanas pilnvaras un kas būtu tieši atbildīga par savas zinātniskās stratēģijas izstrādi un administratīvo pārvaldi — tas varētu būt precedents, lai lielāku neatkarību noteiktu citām pētniecības un izstrādes, un jauninājumu jomā izveidotām finansējuma aģentūrām; piekrīt tam, ka Zinātniskās padomes iecelšanā ir nepieciešama lielāka pārredzamība un ka pārredzamākam ir jābūt arī pārskatīšanas kolēģiju sastāvam; iesaka EPP arī turpmāk aktīvi atbalstīt atsevišķos izcilos zinātniekus; tomēr aicina EPP nodrošināt iespēju atbalstīt arī projektus, kurus īsteno kolektīvs, vienmēr pārliecinoties, ka šādu projektu īstenošanu neierosina publiskās varas struktūras;

15.

pauž atbalstu Marijas Kirī pasākumu kopumam, ko īsteno saistībā ar sadaļu „Cilvēki” un kas ir ļoti nozīmīgs, lai veicinātu zinātnieku karjeras, nodrošinātu individuālo autonomo pētījumu veikšanu daudzās jomās, izbeigtu intelektuālā darbaspēka emigrāciju, padarītu pievilcīgāku zinātnisko karjeru ļoti daudzsološu jauno zinātnieku acīs gan Eiropā, gan trešās valstīs; ņemot vērā salīdzinoši lielo to pieteikumu skaitu, kurus nav iespējams apmierināt, iesaka arī turpmāk īstenot Marijas Kirī mobilitātes programmu, Septītajā pamatprogrammā tai piešķirot vairāk līdzekļu, lai vēl lielākā mērā palielinātu zinātnieku un doktorantūras studentu mobilitātes iespējas (arī no akadēmiskām struktūrām uz privātām vai starp dalībvalstīm, piemēram, ieviešot pētniecības kuponu shēmu, kurā pētniecībai paredzētā nauda tiktu piešķirta konkrētam zinātniekam); tomēr uzskata, ka, īstenojot Marijas Kirī pasākumu kopumu, vairākus pasākumus varētu vienkāršot; pauž nožēlu, ka Eiropas Savienībā zinātniskais darbs joprojām lielākoties tiek veikts nestabilos darba apstākļos;

16.

uzskata — lai Eiropas pētniecībā palielinātu cilvēkresursus, šajā jomā ir jāuzlabo profesionālās karjeras pievilcība, novēršot administratīvus šķēršļus un atzīstot nopelnus, mācību laiku un darbu jebkurā pētniecības centrā; šim nolūkam mudina Komisiju un dalībvalstis izveidot kopēju sistēmu, ar kuru izvērtē pētījumu izcilību un karjeru, kā arī universitāšu darbību; vēlreiz apstiprina to, cik svarīgi ir ieguldīt izglītībā, apmācībā un prasmju attīstīšanā un papildināt saiknes starp izglītību, pētniecību un jauninājumiem;

17.

pauž bažas par sadaļas „Iespējas” mērķu dažādību un no tā izrietošām grūtībām, jo īpaši grūtībām sadarboties starptautiskā līmenī un turpināt galveno pētniecības infrastruktūru (ESFRI) būvniecību; uzskata, ka ir acīmredzama nepieciešamība atbalstīt MVU un uz jauninājumiem orientētus MVU, un aicina Komisiju vismaz saglabāt šos pasākumus un šo pasākumu finansējumu, vienlaikus veicot darbības, lai uzlabotu šo pasākumu īstenošanu; uzskata, ka ERA-NET, ERA-NET+ „Infrastruktūra” projekti un iniciatīvas, kas pamatojas uz 185. pantu, atbilst savam mērķim, proti, strukturēt Eiropas Pētniecības telpu (EPT);

18.

atzīst, ka ar kopīgo tehnoloģiju ierosmju (KTI) palīdzību tiek veicināta Eiropas rūpniecības konkurētspēja; pauž nožēlu par juridiskiem un administratīviem šķēršļiem (juridiskas personas statuss, finanšu noteikumi un atsevišķos gadījumos arī intelektuālais īpašums), kas var mazināt daudzu galveno pētniecības struktūru un MVU vēlmi piedalīties; pauž nožēlu arī par heterogēno pārvaldību un tiesiskajām struktūrām, un lielajām pamatdarbības izmaksām, kas raksturīgas KTI uzsākšanai; aicina dalībvalstis izpildīt savus pienākumus, ja tās ir piekritušas līdzfinansēt KTI; aicina Komisiju attiecībā uz līdzīgām dalībnieku kategorijām visās KTI vienkāršot noteikumus un finansējuma likmes, ņemot vērā Septītās pamatprogrammas modeli, tostarp arī valstu līdzfinansējuma jomā; aicina ciešāk iesaistīties šo instrumentu politiskā uzraudzībā, it īpaši lai nodrošinātu dalībnieku un pasākumu atbilstošu līdzsvaru; uzsver, ka, īstenojot šīs iniciatīvas, publiskais finansējums nebūtu jāiegūst no citurienes un tas nedrīkstētu būt lielāks par apjomu, kas tiesību aktos noteikts attiecībā uz valsts atbalstu un pirmskonkurenci;

19.

aicina Komisiju sniegt Parlamentam precīzu un sīki izstrādātu informāciju par KTI darbību, katrā gadījumā norādot to juridisko statusu, valdes locekļus un veiktos pasākumus;

20.

atzīst, ka nolūkā nodrošināt ilgtermiņa spēju veikt pētījumus aizvien biežāk tiek izmantoti pārāk atklāti uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus (augšupēja pieeja); tomēr uzsver vajadzību saglabāt līdzsvaru starp abām pieejām (augšupēja un lejupēja), kas katra atbilst specifiskām vajadzībām; uzsver nepieciešamību apspriesties un strādāt kopā ar zinātniekiem, ražošanas nozari un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem, lai izstrādātu pētniecības programmas;

21.

uzskata, ka, ņemot vērā īpaši stratēģiju „Eiropa 2020” un gudras izaugsmes mērķi, ir nepieciešams noteikt kopīgas pētniecības jomas to vidū, kas liekas visdaudzsološākās konkrētas piemērošanas ziņā, nodrošinot maksimālu informācijas izplatību, ievērojot ētiskas normas; norāda, ka šādas jomas varētu kļūt par daļu no kopīgas pētniecības platformas, ko finansē ES un atbalsta datu apmaiņas kopīgais tīkls, kas būtu jāuzskata par ļoti svarīgu un prioritāru;

22.

pauž nožēlu par faktu, ka pētniecības finansējums Eiropā joprojām ir ļoti sadrumstalots, jo dalībvalstīs un Kopienā esošie dažādie finansējuma avoti ņem vērā dažādas prioritātes, izvērtēšanas kritērijus, definīcijas un procedūras, kas rada nevajadzīgu pārklāšanos, jucekli, kļūdu un kritiskās masas trūkumu; aicina Komisiju un Padomi par prioritāriem uzskatīt jautājumus, kas attiecas uz sadarbību starp dažādām ES programmām un dalībvalstu programmām un to koordināciju; aicina Komisiju veikt analīzi, lai uzlabotu saikni starp Eiropas un valstu pasākumiem, tostarp iespējamo koordināciju, formulējot uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus un izvērtējot projektus, kā arī, lai uzlabotu dalībvalstu to noteikumu vai likumu noskaidrošanu, kas traucē vai apgrūtina starptautisko sadarbības projektu pētniecības jomā finanšu pārvaldību; aicina uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus, tostarp 2011. gada jūlija uzaicinājumus, pieņemt, apspriežoties ar dalībvalstīm, lai nevis dubultotu vai sacenstos ar dalībvalstu iniciatīvām, bet gan, lai tās papildinātu; šajā sakarībā uzskata, ka ERA-NET shēma būtu jāpilnveido kā instruments, ar ko atbalsta izcilību un tādu kvalitātes rādītāju kritēriju izstrādi, kas ir uzskatāmi par programmu vai kopuzņēmumu sadarbības pamatu; iesaka, īstenojot Septīto pamatprogrammu, papildināt to dalībnieku centienus, kas pārvalda valstu programmas un ir iesaistīti kopīgajā plānošanā, lai mainītu pētniecības un attīstības pamatprogrammu loģiku no projekta vadīšanas uz programmas vadīšanu, vienlaikus neaizmirstot par mazo projektu vadīšanu; uzskata — lai kopīgā plānošana būtu sekmīga, projekti ir jāatlasa, izvērtējot izcilību, kas atbilstu katras nozares raksturlielumiem, ir jāpilnveido Komisijas veiktā koordinācijas funkcija un dalībvalstīm ir jāievēro savas finanšu saistības; prasa, lai pēdējos trīs Septītās pamatprogrammas gadus veltītu Eiropas Pētniecības telpas strukturēšanas atbalstam;

23.

pauž šaubas par to, ka bieži vien attiecībā uz konkrēto uzaicinājumu ir iespējams finansēt vienu — un tikai vienu — priekšlikumu, kas nozīmē, ka tiek izšķērdēti izcilu priekšlikumu sagatavošanā un izvērtēšanā ieguldītie līdzekļi un dažas spožas idejas netiek finansētas; aicina Komisiju noskaidrot iespēju finansēt izcilus, neatlasītus pētījumu priekšlikumus, izmantojot pētniecības papildu budžetu (kas atbilstu pētniecības līdzekļiem), kurā iemaksas veiktu dalībvalstis, no reģionāliem un struktūrfondiem un privātais sektors;

24.

uzsver to, cik svarīgas ir Kopīgā pētniecības centra tiešās darbības, un to nozīmību no ilgtspējīgas attīstības, konkurētspējas un kodolenerģijas drošības nodrošināšanas viedokļa;

25.

atzīst BSI (Melnās jūras reģiona starpsavienojuma) projekta svarīgumu, plašākā Melnās jūras reģionā veidojot reģionālu pētniecības un izglītības tīklu un sasaistot to ar GEANT, un aicina Komisiju arī turpmāk atbalstīt pētniecības projektus Melnās jūras reģionā, piemēram, HP-SEE, SEE-GRID, SCENE, CAREN un BSRN;

26.

aicina Komisiju nodrošināt atbilstīgu globālās satelītu navigācijas sistēmas (GSNS) lietojumu un pakalpojumu pētniecības un izstrādes finansējuma līmeni, ņemot vērā Septītās pamatprogrammas un turpmāko finanšu shēmu;

27.

uzsver, ka visi saistībā ar Septīto pamatprogrammu īstenojamie pētījumi ir jāveic saskaņā ar Eiropas Hartā minētajām pamattiesībām; tāpēc cieši mudina Komisiju nekavējoties padarīt pieejamus visus dokumentus, kas ir saistīti ar INDECT (no Septītās pamatprogrammas finansētu pētījumu projekts, kura mērķis ir izstrādāt automātisku novērošanas sistēmu, ar ko pastāvīgi novēro tīmekļa vietnes, uzraudzības kameras un individuālās datorsistēmas) un noteikt skaidras un precīzas pilnvaras attiecībā uz INDECT pētījuma mērķi, lietojumu un galaizmantotājiem; uzsver, ka INDECT nedrīkstētu finansēt no Septītās pamatprogrammas, ja nav veikts rūpīgs pētījums par šā projekta iespējamo ietekmi uz pamattiesībām;

28.

uzsver, ka rūpniecības uzņēmumu piedalīšanās līmenis, šķiet, nav lielāks par to, kāds tas bija iepriekšējās pamatprogrammās, īpaši sadaļā „Sadarbība”; līdz ar to aicina Komisiju veikt sīki izstrādātu analīzi par programmas spēju labāk izmantot privātā sektora ieguldījumus;

29.

uzskata, ka papildu partneru atlases konkursu procedūru pamatā ir jābūt priekšnosacījumam, ka iesaistītajiem uzņēmumiem un zinātniekiem ir visplašākās zināšanas par projektu un to, kāds partneris ir visvairāk vajadzīgs, un uzskata, ka tā vietā, lai liktu tiem ievērot vērtēšanas ekspertu izveidotos prioritārās secības sarakstus, Komisijai jāizvērtē konsorcija izvēles rakstisks pamatojums;

30.

atzinīgi vērtē Septītās pamatprogrammas rezultātus, kas ir labvēlīgi MVU gan attiecībā uz sadaļā „Iespējas” un programmā „Eurostars” noteiktajiem atbalsta pasākumiem, gan attiecībā uz sadaļā „Sadarbība” paredzēto 15 % mērķi; lai vēl vairāk veicinātu MVU piedalīšanos, prasa izsludināt lielāku skaitu MVU paredzētu netematisko uzaicinājumu, biežāk publicējot uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus par pasākumiem, kurus pārsvarā veic MVU (vai nosakot pastāvīgo atklāto uzaicinājumu), noteikumus vienkāršojot vēl vairāk (tostarp noteikumus attiecībā uz „Eurostars” programmu) un saīsinot periodus līdz finansējuma piešķiršanai; iesaka MVU iegūto rezultātu izmantošanā iesaistīt vēl aktīvāk;

31.

uzskata, ka jāstimulē jaunu zinātnieku iesaistīšanās projektu grupās, ņemot vērā ražošanas un zinātnisko organizāciju sadarbības pasākumus pētniecības jomā; prasa Komisijai un dalībvalstīm veikt konkrētas darbības, ar kurām palielina jaunu zinātnieku piedalīšanos pamatprogrammās; aicina Komisiju izmantot Septītās pamatprogrammas termiņa visdusposma pārskatu, lai veicinātu jauno zinātnieku nodarbinātību, paredzot tādus noteikumus un piedalīšanās nosacījumus, lai ievērojamu finansējuma daļu novirzītu jaunu zinātnieku algošanai;

32.

ar bažām pieņem zināšanai atsevišķu dalībvalstu salīdzinoši pieticīgo līdzdalību Septītajā pamatprogrammā, kas Eiropā nesekmē teritoriālo kohēziju un līdzsvarotu attīstību; uzskata, ka labāka Septītās pamatprogrammas, struktūrfondu un Kohēzijas fonda koordinācija, saskanība un sinerģija un labāka programmas „Cilvēki” izmantošana varētu palielināt to dalībvalstu īpatsvaru, kas Septītajā pamatprogrammā ir pārstāvētas nepietiekami; uzskata, ka, izmantojot struktūrfondus, lai pilnveidotu pētniecības infrastruktūru un veicinātu spēju veidošanu pētniecības un jauninājumu jomā, visām dalībvalstīm var palīdzēt sasniegt augstāku izcilības līmeni (kāpnes uz izcilību); tādēļ atzinīgi vērtē sinerģijas ekspertu grupas izveidi, lai rastu sinerģiju starp Septīto pamatprogrammu, struktūrfondiem un Konkurētspējas un inovāciju pamatprogrammu; tomēr uzsver kategorisko prasību nošķirt Septītās pamatprogrammas un struktūrfondu kritērijus, jo, piešķirot Septītās pamatprogrammas līdzekļus, izcilības principam (Komisija pārzina un koordinē viena pati) ir jābūt prioritārākam, lai Eiropas pētniecībai, izstrādei un jauninājumiem nodrošinātu vislielāko pievienoto vērtību; ar gandarījumu norāda, ka attiecībā uz 2007.–2013. gada laikposmu Kohēzijas fondā jauninājumu atbalstam ir piešķirti EUR 86 miljardi (25 % no kopējās summas), no kuriem EUR 50 miljardi ir paredzēti pamatpētniecībai un tehnoloģiju izstrādei, kas atbilst Septītās pamatprogrammas kopējam budžetam; uzsver, cik svarīgs ir pētniecības un izstrādes teritoriālais aspekts, politikas virzienu izstrādē ņemot vērā īpašās teritoriālās vajadzības un spējas („gudrā specializācija”); tādēļ uzskata reģionālo un vietējo pašvaldību iesaistīšanos par ļoti svarīgu, lai uzlabotu sava reģiona pētniecības un jauninājumu spēju; iesaka pašlaik līdz 2013. gada beigām neizlietotos ES struktūrfondu līdzekļus un laikposmam 2014.–2020. gads paredzēto finansējumu vēl vairāk novirzīt jauninājumu, zinātnes un pētniecības vajadzībām gan attiecībā uz cilvēkresursiem un attīstību, gan infrastruktūru;

33.

atzinīgi vērtē noturīgo, bet lēno virzību uz dzimumu līdzsvarotāku dalību Septītajā pamatprogrammā, jo dažādība ir svarīga no radošo spēju un jauninājumu viedokļa; norāda, ka zinātnieces parasti strādā pie mazākiem un nezināmākiem pētniecības projektiem un uzdevumiem un ka attiecībā uz viņām, šķiet, pastāv ļoti problemātiskie „stikla griesti”, kas samazina vadošo zinātnieču īpatsvaru, par ko liecina arī mazais to zinātnieču skaits, ko atlasa EPP vadošo pētnieku stipendijai; piekrīt tam, ka visos projekta procesa posmos ir jāpilnveido pasākumi, ar kuriem veicina sieviešu dalību (īpašu uzmanību vēršot elastīgajam darba laikam, uzlabotām bērna aprūpes iespējām, sociālajai apdrošināšanai un bērnu kopšanas atvaļinājumam) un ka Komisijai ir jāaktualizē pieeja, ar kuru veicina sieviešu zinātnieču darbību, un jāvērš dalībvalstu uzmanība uz nepieciešamību novērst dzimumu atšķirību, uzsver, ka mērķis Programmu un padomdevēju komitejās nodrošināt sieviešu līdzdalību 40 % apmērā ir jāīsteno piesardzīgi; aicina Komisiju izveidot transversālu komiteju, kas uzraudzītu un konsultētu zinātnieču piedalīšanās jautājumos un izstrādātu rīcības plānu dzimumu līdztiesībai, kā tas ir ieteikts Sestās pamatprogrammas ex post novērtējumā; aicina universitātes un ES iestādes jau agrīnā izglītības posmā, padarot zinātnieces par paraugu, popularizēt zinātni kā interesantu darbības jomu no abu dzimumu viedokļa;

34.

aicina reģionālā līmenī atzīt, ka vidutāju organizācijām (piemēram, tirdzniecības kamerām, Uzņēmumu Eiropas tīklam un reģionālām jauninājumu aģentūrām) ir būtiska loma, veidojot saikni starp katra reģiona MVU, kas īsteno jauninājumus, un Komisiju;

35.

uzskata, ka arī starptautiskajiem partneriem ir jābūt tiesībām piedalīties šajās programmās; uzsver, ka pamatprincipam ir jābūt, ka no visām programmām līdzekļus var saņemt arī ārvalstu grupas (ņemot vērā īpašas kompetences); noraida ideju, ka attiecībā uz sadarbības partneru izvēli Komisija būtu kompetentāka par zinātniekiem;

36.

uzskata, ka attiecībā uz Septīto pamatprogrammu ir jāapstiprina prioritātes starptautiskās sadarbības jomā; pauž uzskatu, ka mērķa valstis un starptautiskās sadarbības pasākumu veikšanas partneri ir jāizvēlas, apspriežoties ar dalībvalstīm, lai nodrošinātu šo pasākumu papildinošo iedarbību no visu iesaistīto pušu viedokļa; tomēr vēlreiz apstiprina, ka uzmanība ir jāvelta sadarbībai ar jaunattīstības valstīm;

37.

uzskata, ka vismaz ir jāsaglabā Septītās pamatprogrammas finansējuma līmenis, kas ir reālistisks un nepieciešams, lai risinātu lielas sabiedriskās problēmas, un atgādina, ka ieguldījumi pētniecībā, izstrādē un jauninājumos ir ilgtermiņa ieguldījumi un ir noteicoši, lai sasniegtu stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

38.

uzskata, ka Septītās pamatprogrammas tēriņi un vispārējie pētniecības orientieri būtu cik vien iespējams jāsaskaņo ar vispārīgajiem politikas mērķiem, kas ir noteikti stratēģijā „Eiropa 2020”; uzskata — lai attiecībā uz lielajām problēmām nodrošinātu zinātnisko progresu, finanšu instrumentos ir jāparedz ieguldījumi no vidēja līdz ilgam termiņam, ar kuriem sniedz atbalstu gan fundamentāliem pētījumiem, gan sadarbībai ar rūpniecības uzņēmumiem un citiem ārējiem partneriem;

39.

uzsver pētniecības infrastruktūras objektu nozīmīgo lomu un īpaši norāda, ka to celtniecība un finansējums (pamatojoties uz ESFRI sarakstu un ietverot arī laboratoriju iekārtu un instrumentu uzstādīšanu un to apkopi) ir jāsaskaņo labāk un jāfinansē no vairākiem avotiem: Septītās pamatprogrammas, Eiropas Investīciju bankas instrumentiem, struktūrfondiem un valsts un reģionālā līmeņa politikas virzieniem; uzskata, ka ir jānovērš vienu un to pašu infrastruktūras objektu celtniecība dažādās dalībvalstīs un ka ir jāveicina brīvas iespējas izmantot pētniecības infrastruktūras objektus, pamatojoties uz izcilības kritēriju; prasa, īstenojot Septīto pamatprogrammu, palielināt pētniecības infrastruktūras finansējumu, it īpaši jomās, kurās izredzes radīt ES pievienoto vērtību ir vislielākās;

40.

uzskata, ka pētniecības infrastruktūru finansējuma saņēmējiem precīzi jāpamato viņu loma un tas, kā viņi izmanto iekārtas, laboratorijas un pētniecības vai tehnisko personālu; tādēļ uzskata, ka jāizveido pārraudzības un pārbaudes sistēma, lai varētu pārliecināties par līgumu ievērošanu;

41.

aicina dalībvalstis un ES pildīt savas starptautiskajos līgumos par pētniecību noteiktās finanšu saistības, tostarp saistības attiecībā uz pasākumiem, kas pamatojas uz 185. un 187. pantu;

42.

aicina Komisiju — ievērojot mērķi līdz 2020. gadam piešķirt 3 % no IKP pētniecībai un tehnoloģiju izstrādei un atzīstot, ka pētniecība un jauninājumi ir vienīgais drošais veids, kā atveseļot Eiropas Savienības ekonomiku, — apsvērt iespēju laikposmā līdz 2015. gadam izveidot saistošu pētniecības un tehnoloģiju izstrādes finansējuma pagaidu līmeni aptuveni 1 % apjomā no IKP;

43.

norāda, ka turpmākajās darba programmās tiks pilnveidota jauninājumu dimensija; uzskata — lai pētniecības un jauninājumu programmas jūtami ietekmētu tirgu un sabiedrību — ir jāizstrādā pasākumi, ar kuriem nodrošina optimālu pētniecības rezultātu izmantošanu un komercializāciju, piemēram atsevišķos uzaicinājumos vai izvērtēšanas kritērijos attiecībā uz konkrētām jomām nosakot pētniecības iznākumu merkantilo potenciālu; aicina Komisiju pirms Septītās pamatprogrammas beigām sākt paraugprojektu, izmēģinājuma projektu un koncepcijas pamatojuma projektu finansēšanu un pārdomāt finansējuma shēmu, ar kuru godalgotu sekmīgos projektus un atbalstītu to ieviešanu tirgū, lai papildinātu pašreizējo sākotnējo finansējumu; vēl šajā sakarībā uzskata, ka ir cieši jākoordinē Septītā pamatprogramma, Konkurētspējas un inovāciju pamatprogramma un struktūrfondi;

44.

norāda, ka Septītā pamatprogramma ir strukturēta tā, lai atšķirtu „zinātni zinātnes dēļ”, „zinātni konkurences dēļ” un „zinātni sabiedrības vajadzībām” — tomēr šajā gadījumā pastāv iespēja, ka netiks ņemta vērā pakāpeniskā pāreja no fundamentālajiem pētījumiem uz lietišķajiem pētījumiem un jauninājumiem; norāda uz vajadzību novērst situāciju, kurā integrēto projektu sekmīgai īstenošanai traucē strukturāla neelastība;

45.

uzskata, ka, īstenojot gan Septīto pamatprogrammu, gan turpmāk astoto, ir vairāk jāveicina Eiropas ražošanas attīstība, un aicina Komisiju un dalībvalstis sekmēt lietišķo pētījumu veikšanu;

46.

kaut arī atzīst, ka Septītās pamatprogrammas galvenais mērķis ir nodrošināt pētījumu veikšanu un tehnoloģiju izstrādi, uzsver to, cik svarīgi ir izstrādāt ES politikas virzienus un programmas tā, lai pilnībā izmantotu visā pētniecības un izstrādes vērtības ķēdē iegūto sinerģiju (sākot ar pētniecību un izglītību, veicot jauninājumus un beidzot ar darbvietu radīšanu); uzskata, ka tikai šādā veidā var sasniegt iniciatīvā „Jauninājumu Savienība” uzstādītos mērķus un paātrināt uz zināšanām balstītas sabiedrības rašanos Eiropā; šajā sakarībā, kaut arī atzinīgi vērtē pārskata par jauninājumiem pašreizējo izstrādi, prasa tos definēt plaši (iekļaujot definīcijā arī ar tehnoloģijām nesaistītus jauninājumus, kuru veic darbinieks) un izstrādāt efektīvākus modeļus, metodoloģijas un instrumentus, ar kuriem nosaka un palielina jauninājumu skaitu, tostarp izmantojot publisko iepirkumu, standartu noteikšanu un finanšu inženieriju;

47.

atzīst, ka Eiropas Tehnoloģiju platformas, KTI un publiskā un privātā sektora partnerība (PPSP) veicina rūpniecības uzņēmumu lielāku iesaistīšanos un prasa tās apvienot, izstrādājot turpmākās programmas; uzsver vajadzību pieņemt atbilstošus piedalīšanās noteikumus (tostarp attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām) un finansēšanas likmes (tajā skaitā netiešo izmaksu finansēšanas likmes) un censties visu vienkāršot arī turpmāk, lai piesaistītu vairāk MVU, publiskos pētniecības institūtus un mazākas pētniecības organizācijas, un līdz ar to nodrošināt ieinteresēto personu līdzsvarotākas iespējas pieteikties KTI un PPSP un piedalīties tajās;

48.

pauž bažas par Septītās pamatprogrammas pārmērīgo administratīvo slogu; uzsver, ka tie vienkāršošanas pasākumi, kuru dēļ nav jāgroza tiesiskais regulējums, ir jāīsteno pēc iespējas drīz, vienlaikus ievērojot vienkāršības, stabilitātes, konsekvences, tiesiskās noteiktības, pārredzamības, izcilības un uzticības prasību, un mudina Komisiju noskaidrot turpmākas vienkāršošanas iespējas, tostarp paredzot pieteikuma iesniedzēju ieguldījumu natūrā, un iespējas vēl vairāk saskaņot ar dalībvalstu finansējuma sistēmās izmantotajām aprēķināšanas un grāmatvedības metodēm; aicina Komisiju rīkoties steidzami, lai ievērojami saīsinātu laiku no pieteikuma iesniegšanas līdz finansējuma piešķiršanai, samazinātu to birokrātisko procedūru skaitu, kas ir paredzētas projektu sagatavošanai, iesniegšanai un izvērtēšanai (tostarp izmantojot ES iesniegšanas portālu, kurš ir izveidots pēc ASV parauga), samazinātu regulāro atskaišu skaitu par finanšu statusu un revīzijas dokumentu skaitu par pārskata periodu un labāk līdzsvarotu pētniecības risku un kontroli; uzsver, ka, pastāvot tādai ES pētniecības finansēšanas kultūrai, kurai ir raksturīga izvairīšanās no riska, nav iespējams finansēt ļoti riskantas pētniecības idejas, kurām ir vislielākās izredzes radīt kvalitatīvu virzību uz priekšu, tāpēc ierosina izmantot uz uzticēšanos balstītu pieeju, kuras pamatā ir lielāka pieļaujamā riska un kļūmju pakāpe, nevis īstenot pieeju, kas ir orientēta tikai uz rezultātiem un kura varētu kavēt novatorisku pētniecību; iesaka vienkāršot attaisnoto izmaksu definīcijas interpretāciju un padarīt to vēl saprotamāku; piekrīt priekšlikumam pārskatīt Finanšu regulu, lai vienkāršotu procedūras, un prasa pārskatīt un/vai plašāk interpretēt ES Civildienesta noteikumos reglamentēto personiskās atbildības jautājumu; prasa noteikt precīzākus, konsekventākus un pārredzamākus procesuālos noteikumus, tostarp mazāk izmantojot paraugu ņemšanu izlases kārtā un vairāk — reālistiskākus kritērijus, piemēram dalībnieku pieredzi un iepriekšējās kļūdas un disciplinētību;

49.

atkārto to, cik svarīgi ir, pašlaik pārvaldot Septīto pamatprogrammu, nekavējoties veikt procesuālus, administratīvus un finansiālus vienkāršošanas pasākumus, piemēram, tos, kas ir minēti Parlamenta 2010. gada 11. novembra rezolūcijā; atzinīgi vērtē Komisijas 2011. gada 24. janvāra lēmumu, ar kuru nosaka trīs vienkāršošanas pasākumus, un vienotās reģistrācijas sistēmas izveidi; aicina Komisiju ātri īstenot šos pasākumus vienā un tajā pašā veidā un noskaidrot jomas, kurās varētu veikt papildu vienkāršošanas pasākumus; pauž nožēlu par nopietnajām interpretācijas problēmām un tiesisko nenoteiktību, ar kuru saskaras Septītās pamatprogrammas dalībnieki, un atkārtoti pauž vēlmi, lai pašreiz notiekošā tiesvedība starp Komisiju un finansējuma saņēmējiem visās pamatprogrammās ātri beigtos, ar nosacījumu, ka tiek ievērots publisko līdzekļu atbildīgas pārvaldības princips; aicina Komisiju finansējuma saņēmējiem ļaut konsultēties ar pētījumu atļaušanas komiteju pirms projekta apstiprināšanas un pēc tam, lai precizētu ar izmaksu aprēķināšanu saistītos jautājumus, piedalīšanās un revīzijas noteikumus, tostarp ex post revīzijas noteikumus; uzsver vajadzību saglabāt to, kas darbojas efektīvi, un izmaiņas veikt tikai tajos noteikumus, kas ir jāpielāgo;

50.

prasa veikt pasākumus, ar kuriem samazina laiku līdz finansējuma saņemšanai, lai 2011. gadā palielinātu tā finansējuma procentuālo īpatsvaru, kas ir piešķirts ātrāk nekā astoņu mēnešu laikā, savukārt atlikušajā laikā — ātrāk nekā sešu mēnešu laikā;

51.

atsaucīgi vērtē ieteikumus saīsināt lēmuma par projekta apstiprināšanu pieņemšanai vajadzīgo laiku un prasa izvērtēt spēkā esošos instrumentus, pirms Septītajā pamatprogrammās tiek veidoti jebkādi jauni instrumenti;

52.

ierosina — lai Komisija, veicot no finansiāla viedokļa neitrālus novērtējumus, palīdz publiskām struktūrām uzlabot savas pārvaldības sistēmas un tādējādi mudina šīs struktūras īstenot virkni pasākumu, ar kuriem tās pilnveidotu savu projektu pārvaldību konkrētā laikposmā, kas ir mazāks par vienu gadu;

53.

uzskata, ka RDFM ir bijusi svarīgākā faktora loma, palielinot pētniecības, izstrādes un jauninājumu jomā veikto investīciju skaitu un uzlabojot šo investīciju kvalitāti krīzes laikā, kad banku nozare nevarēja pildīt šo lomu, pirmajā gadā izsniedzot aizdevumus 8 miljardu euro apmērā, kas radīja vairāk nekā 20 miljardus euro vērtas investīcijas;

54.

tomēr pauž bažas par to, ka pētniecības infrastruktūrai, universitātēm, pētniecības struktūrām un MVU, jo īpaši jauninājumus veicošiem MVU, piešķirtais finansējums ir niecīgs, kā arī par vispārzināmo faktu, ka aizdevumus piešķir, neievērojot ģeogrāfisko un nozaru līdzsvaru; tāpēc atbalsta ekspertu grupas konkrētos ieteikumus, ar kuriem ir gribēts uzlabot atsevišķu nepietiekami pārstāvētu mērķa grupu piedalīšanos, un piekrīt Eiropadomes 2011. gada 4. februāra secinājumiem, jo īpaši tās prasībai noskaidrot visas iespējas izmantot intelektuālā īpašuma tiesības Eiropas līmenī un īpaši — atvieglot MVU piekļuvi zināšanu tirgum;

55.

pauž nožēlu, ka RDFM projekti pašlaik tiek īstenoti tikai 18 ES dalībvalstīs un divās asociētajās valstīs un ka MVU, universitātes un pētniecības organizācijas un pētniecības iestādes pašlaik RDFM ir pārstāvētas nepietiekami; aicina Komisiju novērtēt iemeslus, kāpēc pārējās deviņas ES dalībvalstis nav izmantojušas šo jauno sistēmu, kas ir izrādījusies visnozīmīgākais faktors pētniecībai, izstrādei un jauninājumiem paredzēta finansējuma palielināšanā un visu attiecīgo valstu līdzdalības nodrošināšanā;

56.

aicina Komisiju un dalībvalstis pārbaudīt informētības līmeni par RDFM aizdevumu pieejamību dalībvalstīs un nodrošināt, ka potenciālajiem dalībniekiem tiek sniegta atbilstoša informācija un palīdzība, lai iegūtu RDFM aizdevumus — jo īpaši tajās dalībvalstīs, kuru valūta nav euro;

57.

iesaka turpināt un pastiprināt šī inovatīvā finanšu instrumenta piemērošanu Septītajā pamatprogrammā un turpmāk arī astotajā pamatprogrammā, jo tas uzlabo iespējas iegūt finansējumu un uzlabo privāto ieguldījumu efektivitāti; uzsver nepieciešamību nodrošināt šo finanšu instrumentu piemērotību MVU;

58.

prasa, izmantojot Septīto pamatprogrammu, tās noslēguma gados (2011.–2013. gads) ņemt vērā ekonomiskās krīzes dažādās sekas katrā dalībvalstī, jo vēl ir jāplāno ievērojamas summas (28,8 miljardi euro trīs gadu periodā), mērķus, kas jāsasniedz, īstenojot stratēģiju „Eiropa 2020”, un Eiropas Pētniecības telpas un Jauninājumu savienības izveides darbu; īpaši prasa saskaņot Septītās pamatprogrammas mērķus ar ES stratēģijām resursu efektivitātes, izejvielu un digitalizācijas programmas jomā;

59.

uzskata, ka pārējās pētniecībai paredzētās summas nebūtu jāizmanto citu tādu programmu vai instrumentu vajadzībām, kas neattiecas uz pētniecības un jauninājumu nozari vai uz Septītās pamatprogrammas mērķiem un darbības jomu;

60.

uzsver nepieciešamību uzlabot, veicināt un nodrošināt Savienības pētniecībai un izstrādei paredzēto finansējumu, ievērojami palielinot attiecīgos izdevumus, sākot ar 2013. gadu; uzskata, ka šādam finansējuma palielinājumam, ideālā gadījumā budžetu divkāršojot, ir jāveicina ilgtspējīga izaugsme un konkurence, jo tiek nodrošināta izcilība; līdz ar to uzsver, kas šim finansējuma palielinājumam ir jānotiek, īstenojot pieeju, kas ir vairāk vērsta uz rezultātu un veiktspējas nodrošināšanu, un ievērojami vienkāršojot finansēšanas procedūras; atbalsta turpmāku sadarbību ar dažādām ES pētniecības, izstrādes un jauninājumu programmām un uzskata, ka to varētu īstenot saistībā ar „Vienoto stratēģisko satvaru pētījumiem un inovācijām”; uzskata, ka no visu iesaistīto pušu viedokļa ir svarīgi, lai turpmākā programma pēc tās pieņemšanas atbilstu iepriekšējai;

61.

uzsver, ka ir jāapsver katrā tādā jomā iegūto rezultātu novērtējums, kas finansējuma nolūkā ir noteikta kā politiski prioritāra, un ka ir jānosaka tās efektivitāte, lai uzlabotu turpmāko programmu novērtējumu;

62.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstīm.

11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/20

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 9. novembra paziņojumu Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises — Tirdzniecības politika kā stratēģijas „Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612) un Komisijas 2010. gada 7. jūlija paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai „Ceļā uz visaptverošu Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku” (COM(2010)0343),

—

ņemot vērā Komisijas un Kanādas valdības kopīgi veikto un 2008. gada oktobrī publicēto pētījumu par ES un Kanādas ciešāku ekonomisko partnerattiecību izmaksām un ieguvumiem (1) un 2009. gada 5. marta kopīgo ziņojumu par ES un Kanādas sadarbības izvērtējumu (2),

—

ņemot vērā 2009. gada 6. maijā Prāgā parakstīto ES un Kanādas augstākā līmeņa sanāksmes kopīgo deklarāciju par visaptverošu Eiropas Savienības un Kanādas ekonomisko partnerattiecību nolīgumu (Padomes dok. 09547/2009),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 20. decembra ieteikumu Padomei par grozījumiem sarunu norādījumos attiecībā uz ekonomiskās integrācijas nolīgumu ar Kanādu, lai pilnvarotu Komisiju Eiropas Savienības vārdā sākt sarunas par ieguldījumiem (SEC(2010)1577),

—

ņemot vērā Komisijas 2011. gada 10. marta ziņojumu Eiropadomei „2011. gada ziņojums par tirdzniecības un ieguldījumu šķēršļiem — mūsu stratēģisko ekonomikas partneru iesaiste tirgus pieejamības uzlabošanā: prioritāri pasākumi tirdzniecības šķēršļu novēršanā” (COM(2011)0114),

—

ņemot vērā agrākās rezolūcijas, jo īpaši 2007. gada 22. maija rezolūciju par Eiropu globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti (3), 2008. gada 19. februāra rezolūciju par ES stratēģiju, lai Eiropas uzņēmumiem nodrošinātu piekļuvi tirgum (4), 2008. gada 20. maija rezolūciju par izejvielu un preču tirgu (5), 2008. gada 4. septembra rezolūciju par pakalpojumu tirdzniecību (6), 2008. gada 18. decembra rezolūciju par viltošanas ietekmi uz starptautisko tirdzniecību (7), 2009. gada 5. februāra rezolūciju par Eiropas MVU lomas pastiprināšanu starptautiskajā tirdzniecībā (8), 2010. gada 5. maija rezolūciju par gaidāmo ES un Kanādas augstākā līmeņa sanāksmi (9), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par cilvēktiesībām un sociāliem un vides standartiem starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos (10), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par starptautiskās tirdzniecības politiku klimata pārmaiņu diktēto prasību kontekstā (11), 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (12), 2011. gada 17. februāra rezolūciju par stratēģiju „Eiropa 2020” (13) un 2011. gada 6. aprīlī rezolūciju par turpmāko Eiropas starptautisko ieguldījumu politiku (14),

—

ņemot vērā Pamatnolīgumu par tirdzniecisko un ekonomisko sadarbību starp Eiropas Kopienām un Kanādu (15) un citus turpmāk ar Kanādu noslēgtos divpusējos nolīgumus, jo īpaši Nolīgumu par muitu sadarbību un savstarpēju palīdzību muitas lietās (16), Nolīgumu par sanitārajiem pasākumiem sabiedrības veselības un dzīvnieku veselības aizsardzībai attiecībā uz tirdzniecību ar dzīviem dzīvniekiem un dzīvnieku izcelsmes produktiem (17), Nolīgumu par vīnu un alkoholisko dzērienu tirdzniecību (18), Nolīgumu par civilās aviācijas drošību (19) un Gaisa transporta nolīgumu (20),

—

ņemot vērā pārskatīto Pamatnolīgumu par Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas attiecībām (21),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 207. panta 3. punktu un 218. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 115. panta 5. punktu un 110. panta 2. punktu,

A.

tā kā uz noteikumiem balstīta daudzpusējā tirdzniecības sistēma, ko izveidoja Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), joprojām ir vispiemērotākā struktūra godīgas un līdztiesīgas tirdzniecības regulēšanai un veicināšanai, izstrādājot attiecīgus noteikumus un nodrošinot šo noteikumu ievērošanu;

B.

tā kā sekmīgs Dohas attīstības programmas noslēgums ir ārkārtīgi svarīgs turpmākajai PTO attīstībai; tā kā šāds nolīgums netraucē divpusējos nolīgumos paredzēt plašākus nosacījumus nekā saskaņā ar PTO uzņemtās saistības un tādējādi papildināt daudzpusējos noteikumus;

C.

tā kā Kanāda ir viena no Eiropas Savienības senākajām un ciešākajām partnervalstīm, jo tā ir pirmā rūpnieciski attīstītā valsts, ar kuru ES 1976. gadā noslēdza Pamatnolīgumu par tirdzniecisko un ekonomisko sadarbību; tā kā gadu gaitā ir parakstīti vairāki divpusēji nolīgumi, kuru mērķis ir sekmēt ciešāku tirdzniecību;

D.

tā kā ES ir Kanādas otrais svarīgākais tirdzniecības partneris un Kanāda patlaban ir septītais nozīmīgākais ES tirdzniecības partneris (2009. gada dati); tā kā Kanāda ir ceturtais lielākais ārvalstu tiešo ieguldījumu Eiropas Savienībā avots, savukārt ES ir otrais lielākais ārvalstu tiešo ieguldījumu Kanādā avots (2008. gada dati);

E.

tā kā 2008. gada kopīgais pētījums liecina par būtiskiem potenciāliem ieguvumiem no divpusējās tirdzniecības liberalizācijas gan Kanādai, gan ES;

F.

tā kā gan ES, gan Kanādas privātais sektors ir paudis stingru atbalstu plaša un visaptveroša ekonomiskās sadarbības nolīguma noslēgšanai un uzskata, ka ciešākas ES un Kanādas ekonomiskās partnerības sekmēšana būtu nozīmīgs izaugsmes veicināšanas faktors ieguldītājiem un uzņēmējiem ES un Kanādā, kā arī starptautiskā mērogā;

G.

tā kā pastāv vispārēja vienprātība, ka ES un Kanādas ekonomiskajām attiecībām vēl ir izaugsmes iespējas un ka ES un Kanādas brīvās tirdzniecības nolīgums var būtiski sekmēt šā potenciāla īstenošanu, uzlabojot tirdzniecības un ieguldījumu plūsmas un vienlaikus atceļot tarifus, tarifu maksimumu un nepamatotus beztarifu šķēršļus, kā arī atbalstot ciešāku sadarbību, jo īpaši normatīvās noteikumu izstrādes, darbaspēka mobilitātes un kvalifikāciju atzīšanas jomās;

H.

tā kā mērķis patlaban notiekošajās sarunās par visaptverošu ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu ir noslēgt ļoti progresīvu nolīgumu, kura vēriens pārsniedz visus ES un Kanādas līdz šim noslēgtos tirdzniecības un ekonomisko attiecību nolīgumus un kas varētu vēl vairāk stiprināt jau tā ciešās divpusējās attiecības tirdzniecības un ieguldījumu jomā;

I.

tā kā Komisija vēlas pašreizējās sarunās ar Kanādu iekļaut ieguldījumu aizsardzības jautājumu un ir ierosinājusi Padomei izdarīt grozījumus sarunu norādījumos;

J.

tā kā gan ES, gan Kanāda ir paziņojušas, ka sarunās par visaptverošu ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu ir panākta būtiska virzība un ka mērķis ir noslēgt nolīgumu līdz 2011. gada beigām,

1.

uzskata, ka daudzpusējā tirdzniecības sistēma saskaņā ar PTO joprojām ir visefektīvākā sistēma brīvas tirdzniecības nodrošināšanai pasaules mērogā; atkārtoti pauž stingru atbalstu sekmīgai sarunu noslēgšanai par Dohas attīstības programmu, kas joprojām ir ES tirdzniecības prioritāte; uzskata, ka ES un Kanāda kopīgi var sekmēt minēto sarunu sekmīgu noslēgumu;

2.

atzinīgi vērtē to, ka nolīgumā ar Kanādu paredzēti plašāki nosacījumi nekā saskaņā ar PTO uzņemtās saistības un ka tas papildina daudzpusējos noteikumus, ja vien sarunās tiks panākta vienošanās par vērienīgu un ļoti kvalitatīvu nolīgumu, kura noteikumi ir daudz plašāki nekā vienīgi tarifu samazinājumi; aicina piemērot savstarpīguma principu saistībā ar pieejamajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem tirdzniecības strīdu gadījumā un jo īpaši uzsver, ka ir jāuzlabo intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība, ieskaitot preču zīmes, patentus un ģeogrāfiskās izcelsmes norādes, un jāpanāk patiesa savstarpēja tirgus pieejamība, jo sevišķi attiecībā uz pakalpojumiem un publiskā pasūtījuma tirgiem (tostarp pakārtotā valsts pārvaldes līmenī);

3.

aicina Komisiju, paužot labas gribas žestu, pārtraukt apstrīdēt Ontārio Videi nekaitīgās enerģijas tiesību aktā paredzētās prasības par vietēju saturu;

4.

uzskata, ka nolīguma nodaļai par intelektuāla īpašuma tiesību aizsardzību nevajadzētu negatīvi ietekmēt ģenērisko zāļu ražošanu un ka tajā jāievēro Nolīgumā par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem paredzētie izņēmumi attiecībā uz sabiedrības veselību;

5.

atzīmē, ka pakalpojumu liberalizēšanai Komisija ir izvēlējusies „negatīvā saraksta pieeju”, tomēr uzskata, ka tam jābūt tikai kā izņēmumam un tam nevajadzētu kalpot par precedentu turpmākajām sarunām; uzskata, ka GATS komunālo pakalpojumu atbrīvojums joprojām ir vispiemērotākais instruments, lai iedzīvotājiem nodrošinātu vispārēju piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem;

6.

pauž bažas par to, ka Kanādā turpinās azbesta ieguve, un par tās kaitīgo ietekmi uz strādnieku veselību; atgādina, ka ES ir aizliegusi visa veida azbesta izmantošanu, ieguvi un pārstrādi, kā arī azbesta izstrādājumu ražošanu; aicina šādi rīkoties arī Kanādu, lai uzlabotu sabiedrības veselību;

7.

ņemot vērā abu ekonomiku papildināmību, norāda uz nākotnes iespēju palielināt ES un Kanādas tirdzniecības, ieguldījumu un uzņēmējdarbības iespējas, kas izriet no visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīguma;

8.

uzskata, ka Komisijas mērķtiecīgā pieeja sarunās ar Kanādu būtu jālīdzsvaro ar vienlīdz mērķtiecīgu pieeju ilgtspējīgai attīstībai, jo īpaši attiecībā uz saistību līmeni pret darbaspēku, vides sadaļas darbības jomu, veidu, kā risināt jautājumus par daudzpusējiem nolīgumiem vides aizsardzības jomā, un izpildes mehānismu, un tajā jāatbalsta un jāsekmē centieni, kuru mērķis ir mazināt klimata pārmaiņas, sekmēt cilvēktiesību, sociālo un vides standartu ievērošanu, kā arī uzņēmumu sociālo atbildību;

9.

atzinīgi vērtē minētajās sarunās panākto un aicina Komisiju turpināt apspriesties ar svarīgākajām ieinteresētajām personām; lai gan kopīgais pētījums liecināja par būtiskiem potenciālajiem ieguvumiem gan Kanādai, gan ES, aicina Komisiju iespējami drīz veikt visaptverošu ilgtspējas ietekmes novērtējumu, kurā izvērtē galīgā nolīguma paredzamo ietekmi uz ES atsevišķās jomās un sociālekonomisko ietekmi;

10.

norāda, ka ES un Kanādas attiecību regulējums jāīsteno valsts līmenī, taču, ņemot vērā to, ka Kanādas provinces un teritorijas ir atbildīgas par to starptautiskos nolīgumos paredzēto saistību pildīšanu, kuras ir to kompetencē, uzskata minēto par svarīgu faktoru un atzinīgi vērtē Kanādas provinču un teritoriju dalību sarunās par nolīgumu un aicina Kanādas provinces un teritorijas saskaņot politikas virzienus un procedūras, lai maksimāli palielinātu potenciālos ieguvumus; uzskata, ka sekmīgai sarunu norisei būtu jāietver provinču un teritoriālo valdību skaidra līdzdalība;

11.

ar bažām atzīmē, ka Komisija iesniedza Padomei sarunu norādījumu grozījumu projektu nolūkā pilnvarot Komisiju sākt sarunas ar Kanādu par ieguldījumiem, nesagaidot, kad Parlaments pieņems nostāju par vispārējo ES ieguldījumu politiku nākotnē; aicina Komisiju sarunās par ieguldījumiem ar Kanādu pilnībā ņemt vērā Eiropas Parlamenta secinājumus par šo jautājumu; uzskata — tā kā gan Kanādai, gan ES ir ļoti attīstīta tiesību sistēma, vispiemērotākie līdzekļi, lai pievērstos strīdam par ieguldījumiem, ir starpvalstu strīdu izšķiršanas mehānisms un vietējo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošana; aicina Komisiju nodrošināt, ka potenciālais ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas mehānisms neierobežos turpmākos tiesību aktus paaugstināta riska politikas jomās, piemēram, tiesību aktos attiecībā uz vidi, un ka tā pamatā ir plašākas prasības, kā norādīts Parlamenta rezolūcijā par Eiropas turpmāko starptautisko ieguldījumu politiku;

12.

uzskata, ka ieguldījumu sadaļā būtu jāparedz tādu augstas kvalitātes ieguldījumu veicināšana, kuri respektē dabu un sekmē labus darba apstākļus; turklāt aicina, lai ieguldījumu sadaļā tiktu ievērotas abu pušu regulēšanas tiesības, jo īpaši valsts drošības, sabiedrības veselības, darba ņēmēju un patērētāju tiesību, rūpniecības politikas un kultūras daudzveidības jomā; aicina Komisiju no ieguldījumu nolīgumu darbības jomas izslēgt tādas jutīgas jomas kā kultūra, izglītība, valsts aizsardzība un sabiedrības veselība;

13.

atkārtoti pauž bažas par naftas smilšu ieguves ietekmi uz vidi visā pasaulē, jo to pārstrādes procesā tiek radīts liels CO2 emisiju apmērs, kā arī par apdraudējumu, ko naftas smilšu ieguve rada vietējai bioloģiskajai daudzveidībai; pauž uzskatu, ka sarunām par visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu nevajadzētu ietekmēt ES tiesības pieņemt jaunas tiesību normas Degvielas kvalitātes direktīvā, nedz arī kavēt Kanādas iestādes nākotnē ieviest vides aizsardzības standartus attiecībā uz naftas smilšu ieguvi; aicina abas puses visas nesaskaņas risināt draudzīgu sarunu ceļā un nekaitējot sarunām par visaptverošo ekonomikas un tirdzniecības nolīgumu;

14.

ņem vērā neseno tiesību normu attīstību saistībā ar ES aizliegumu attiecībā uz izstrādājumiem, kas iegūti no roņveidīgajiem, un jo īpaši Kanādas prasību PTO izveidot oficiālu strīdu izšķiršanas institūciju; sagaida, ka Komisija stingri aizsargās ES nostāju attiecībā uz to izstrādājumu aizliegumu, kas iegūti no roņveidīgajiem, pauž lielu cerību, ka Kanāda atteiksies no PTO noteikumu apstrīdēšanas, kas ir pretrunā pozitīvām tirdzniecības attiecībām, pirms tam, kad Eiropas Parlamentam būs jāratificē visaptverošais ekonomikas un tirdzniecības nolīgums;

15.

vērš uzmanību uz to, ka ES un Kanāda īsteno atšķirīgu politiku attiecībā uz ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) regulējumu; brīdina, ka privāti uzņēmumi varētu apstrīdēt ES piemērotos stingrākos noteikumus saskaņā ar ierosināto strīdu izšķiršanas mehānismu, ko plānots iekļaut visaptverošajā ekonomikas un tirdzniecības nolīgumā;

16.

uzskata, ka šajās sarunās abām pusēm nozīmīgas būs sadaļas par lauksaimniecību; pauž bažas par iespējami būtiskajām koncesijām ĢMO, piena un izcelsmes norāžu jomā; tādēļ uzsver, ka pilnībā jāņem vērā abu pušu intereses un prioritātes lauksaimniecības jomā, un aicina Komisiju vest sarunas par tādu nolīgumu, kas būs izdevīgs ES un Kanādas patērētājiem, kā arī abu pušu lauksaimniecības nozarēm, un kā kopumā saskaņotu sarunu iznākumu nodrošināt lielāku, bet vienlaikus godīgu ES un Kanādas lauksaimniecības preču konkurenci; šajā sakarībā kā pozitīvu soli vērienīgu un taisnīgu sarunu īstenošanai atzinīgi vērtē sākotnējo abu pušu apņemšanos nesaglabāt, neieviest vai atkārtoti neieviest lauksaimniecības eksporta subsīdijas tām lauksaimniecības precēm, ar kurām nolīguma puses apmainās, kā arī vienošanos sadarboties PTO lauksaimniecības sarunās;

17.

aicina Komisiju saskaņā ar ES politikas nostādnēm, jo īpaši attiecībā uz aizjūras zemēm un teritorijām, raudzīties, lai jaunajā ES un Kanādas nolīgumā tiktu ievērotas to intereses saistībā ar to stratēģiski svarīgajiem ražojumiem;

18.

uzsver, ka sarunas par sanitārajiem un fitosanitārajiem pasākumiem ir ļoti nozīmīgs jautājums lauksaimniecības sadaļās; šajā sakarībā aicina Komisiju apņemties panākt, ka minētajos noteikumos paredz augstus standartus;

19.

atgādina Padomei un Komisijai, ka kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā Padomei ir jāsaņem Parlamenta piekrišana attiecībā uz visiem starptautiskiem tirdzniecības nolīgumiem un Padomei un Komisijai ir nekavējoties un pilnībā jāinformē Parlaments visos procedūras posmos; aicina Padomi nekavējoties sniegt Parlamentam visu informāciju tajos procedūras posmos, par kuriem tā ir atbildīga, jo īpaši par tās pieņemtajiem sarunu norādījumiem un visiem to grozījumiem; aicina Padomi un Komisiju nodrošināt Parlamenta iesaisti visos sarunu posmos un pilnībā ņemt vērā Parlamenta viedokli;

20.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, dalībvalstu valdībām un parlamentiem, kā arī Kanādas federālajai valdībai un parlamentam un provinču un teritoriju valdībām un parlamentiem.

11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/24

—

ņemot vērā Starptautiskās Vērtspapīru komisiju organizācijas (IOSCO) 2009. gada marta piezīmi par starptautisko sadarbību kredītreitingu aģentūru pārraudzībā,

—

ņemot vērā 2009. gada jūnijā notikušo apvienoto forumu „Kredītreitingu izmantošanas novērtējums”,

—

ņemot vērā Finašu stabilitātes padomes 2009. gada 25. septembra ziņojumu G20 valstu vadītājiem „Finanšu regulējuma uzlabošana”,

—

ņemot vērā Starptautiskā Valūtas fonda 2010. gada 29. oktobra ziņojumu „Finanšu stabilitāte pasaulē — valstis, finansējums un sistēmiskā likviditāte”,

—

ņemot vērā G20 valstu 2010. gada 26. un 27. jūnija Toronto augstākā līmeņa sanāksmes deklarāciju,

—

ņemot vērā Finanšu stabilitātes padomes 2010. gada 27. oktobra ziņojumu par principiem, lai mazinātu paļāvību uz kredītreitingu aģentūru reitingiem,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 5. novembrī uzsākto sabiedrisko apspriešanu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu un Juridiskās komitejas atzinumu (A7-0081/2011),

A.

tā kā EP pauž atzinību pašreizējam darbam pasaules, starptautiskā un Eiropas mērogā attiecībā uz kredītreitingu aģentūru darbības regulēšanu;

B.

tā kā kredītreitingu aģentūrām vajadzētu būt informācijas starpniekiem, kas mazina informācijas nelīdzsvarotību kapitāla tirgos un sekmē pasaules tirgus pieejamību, mazina informācijas iegūšanas izmaksas un paplašina iespējamo aizdevuma ņēmēju un ieguldītāju loku, tādējādi palielinot likviditāti un pārredzamību tirgos un palīdzot noskaidrot cenas;

C.

tā kā nesen pieņemtajos tiesību aktos kredītreitingu aģentūrām ir piešķirta papildu funkcija, ko var dēvēt par sertifikācijas funkciju, atspoguļojot reitingu nozīmes palielināšanos regulējošajās pamatkapitāla prasībās;

D.

tā kā finanšu tirgus dalībnieki pārāk uzticējās kredītreitingu aģentūru vērtējumiem;

E.

tā kā kredītreitingu aģentūras vērtē trīs dažādus sekoturs, t.i., publisko sektoru, uzņēmumus un strukturētus finanšu instrumentus, un tā kā kredītreitingu aģentūras lielā mērā veicināja finanšu krīzi, jo tās bija piešķīrušas strukturētajiem finanšu instrumentiem neatbilstīgus reitingus, kuri krīzes laikā bija jāpazemina vidēji par trijām līdz četrām pakāpēm,

F.

tā kā Regula (EK) Nr. 1060/2009 bija pirmā reakcija uz finanšu krīzi un tajā jau tiek risināti vissteidzamākie jautājumi, paredzot kredītreitingu aģentūru darbības pārraudzību un regulēšanu; tā kā tomēr tajā nav risinātas visas svarīgākās problēmas un tā faktiski ir izraisījusi dažus jaunus šķēršļus darbības uzsākšanai minētajā nozarē;

G.

tā kā regulatīvas noteiktības trūkums šajā jomā apdraud ES finanšu tirgu pareizu darbību un tādēļ Komisijai, pirms tā nāk klajā ar jauniem Regulas (EK) Nr. 1060/2009 grozījumiem, ir pienācīgi jānosaka jaunās sistēmas nepilnības un jāsagatavo ietekmes novērtējums par alternatīvām, kas pieejamas šādu nepilnību novēršanai, tostarp par iespēju izstrādāt turpmākus likumdošanas priekšlikumus;

H.

tā kā kredītreitingu nozares darbībā ir vairākas problēmas, no kurām vissvarīgākās ir konkurences trūkums, oligopola struktūras un pārskatatbildības un pārredzamības trūkums; tā kā jo īpaši dominējošo kredītreitingu aģentūru problēma ir maksājumu modelis un regulatīvās sistēmas galvenā problēma ir atkarība no ārējiem kredītreitingiem;

I.

tā kā labākais konkurences sekmēšanas veids būtu radīt regulatīvu vidi, kurā efektīvi tiktu atbalstīta darbības uzsākšana, un veikt padziļinātu analīzi par pašreizējiem darbības uzsākšanas šķēršļiem un citiem faktoriem, kas ietekmē konkurenci;

J.

tā kā labos laikos tirgus dalībniekiem ir tendence maldīties attiecībā uz kredītreitingu pamatmetodiku un nozīmi vai neņemt vērā kredītreitingus, kuri faktiski ir domāti, lai konstatētu saistību neizpildes iespējamību;

K.

tā kā nesenie euro zonas krīzes notikumi parādīja, cik nozīmīgi ir valsts sektora parādsaistību reitingi, kā arī pretrunas un cikliskums, kas saistīts ar reitingu izmantošanu regulatīviem mērķiem;

L.

tā kā reitingu neatkarība no tirgus un politiskas ietekmes ir ārkārtīgi svarīga un ir jānodrošina ekonomikas pārvaldības un stresa pārbaužu kontekstā, lai arī kādas jaunas struktūras un uzņēmējdarbības modeļi neparādītos;

M.

lai gan reitingi var mainīties un tie mainās būtisku riska profila pielāgojumu vai jaunas informācijas dēļ, tiem jābūt izstrādātiem tā, lai tie būtu stabili un nesvārstītos tirgus noskaņojuma ietekmē;

N.

tā kā Bāzeles II sistēma radīja pārlieku lielu paļāvību uz ārējiem reitingiem, dažos gadījumos novedot pie tā, ka bankas izlēma neveikt savu riska darījumu autonomus novērtējumus;

O.

tā kā ASV ar nesen pieņemto Dodd Frank Aktu, ar ko regulē reitingus, paredzēja mazāku regulatīvās sistēmas paļāvību uz kredīreitingu aģentūru novērtējumiem;

1.

uzskata, ka, ņemot vērā izmaiņas kredītreitingu izmantošanā, kurām atbilstīgi emitentam piešķir reitingu, lai tas saņemtu preferenciālu režīmu saskaņā ar regulatīvo satvaru, nevis lai gūtu piekļuvi pasaules finanšu tirgiem, tuvākajā nākotnē pēc iespējas ir jāsamazina pasaules finanšu regulatīvās sistēmas pārāk lielā paļāvība uz ārējiem kredītreitingiem;

2.

uzskata, ka ir jāsamazina konkurences novirzes, ko rada parastā prakse, ka kredītreitingu aģentūras vērtē tirgus dalībniekus, vienlaikus saņemot no tiem pasūtījumus;

3.

piekrīt Finanšu stabilitātes padomes 2010. gada oktobrī pasludinātajiem principiem, ar kuriem deva vispārīgus norādījumus, kā samazināt paļāvību uz ārējiem kredītreitingiem, un atzinīgi vērtē Komisijas 2010. gada novembrī aizsākto sabiedrisko apspriešanu; nolūkā samazināt finanšu regulatīvās sistēmas vispārējo un pārāk lielo paļāvību uz reitingiem, aicina Komisiju izvērtēt, vai un kā dalībvalstis izmanto reitingus regulatīvā nolūkā;

4.

norāda uz trūkumiem Bāzeles regulatīvo noteikumu standartpieejā, kurai atbilstīgi finanšu institūciju pamatkapitāla prasības var tikt noteiktas, ņemot vērā ārējos kredītreitingus; uzskata, ka ir svarīgi izveidot kapitāla pietiekamības regulējumu, ar ko nodrošina stingru iekšējā riska novērtējumu, šāda riska novērtējuma labāku pārraudzību un ar kredītiem saistītās informācijas labāku pieejamību; šajā sakarībā atbalsta aizvien biežāku uz iekšējiem reitingiem balstītas pieejas izmantošanu, ja vien tā ir uzticama un droša un ja attiecīgās finanšu institūcijas lielums, kompetence un pieredze ļauj īstenot pienācīgu riska pārvaldību; uzskata — lai nodrošinātu taisnīgus spēles noteikumus, ir svarīgi iekšējos modeļos ievērot ES regulējumā paredzētos parametrus un piemērot iekšējiem modeļiem stingru uzraudzības novērtējumu; vienlaikus uzskata, ka mazākiem un mazāk pieredzējušiem tirgus dalībniekiem, kuru spējas ir ierobežotas, vajadzētu būt iespējai izmantot ārējos reitingus, ja nav pieejams reālistisks iekšējs kredītriska novērtējums un ja vien tie izpilda attiecīgas uzticamības pārbaudes prasības;

5.

atzīmē, ka šajā kontekstā ir svarīgi sekot līdzi attīstībai Bāzeles III jomā un pašreizējam CRD IV izstrādes procesam;

6.

uzskata, ka ir jāatjauno ieguldītāju iespējas pašiem veikt uzticamības pārbaudi, jo tas ir priekšnoteikums, lai varētu plašāk izmantot patentētus iekšējos kredītriska novērtējuma modeļus; ierosina bankām un citiem finanšu sektora dalībniekiem daudz biežāk izmantot pašu veiktus iekšējus riska novērtējumus;

7.

pauž viedokli, ka tirgus dalībniekiem nevajadzētu ieguldīt strukturētos vai citos instrumentos, ja viņi paši nevar novērtēt ar tiem saistīto kredītrisku, vai arī viņiem vajadzētu piemērot šādiem ieguldījumiem augstāko riska svērumu;

8.

aicina Eiropas Centrālo banku un dalībvalstu centrālās bankas pārskatīt ārējo reitingu izmantošanu, un prasa, lai tās uzkrātu specializētas zināšanas un pieredzi, izstrādājot pašas savus modeļus, kā novērtēt to aktīvu kredītstandartus, kurus izmanto kā likviditātes palielināšanas darbību nodrošinājumu, un lai tās samazinātu paļāvību uz ārējiem reitingiem;

9.

aicina Komisiju rūpīgi izvērtēt iespējas izmantot alternatīvus instrumentus kredītriska novērtēšanai;

10.

apzinās, ka veidojas neizbēgams interešu konflikts, ja tirgus dalībnieki izstrādā iekšējus kredītriska novērtējumus attiecībā uz pašu pamatkapitāla prasībām, un tādēļ uzskata, ka ir jāpalielina uzraudzītāju atbildība, kompetence, pilnvaras un resursi iekšējo modeļu piemērotības kontrolei, novērtēšanai un pārraudzībai un piesardzības pasākumu noteikšanai; uzskata — ja iekšējā modeļa sarežģītības dēļ uzraudzītājs nespēj to pienācīgi novērtēt, šādu modeli nedrīkst apstiprināt; pauž viedokli, ka pārredzamībai attiecībā uz neatkarīgos akadēmiskos novērtējumos izmantotajiem pieņēmumiem arī ir nozīme;

11.

norāda — lai Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde) varētu efektīvi īstenot savas uzraudzības pilnvaras, tai jābūt tiesīgai veikt iepriekš nepaziņotu izmeklēšanu un pārbaudes uz vietas un, īstenojot savas uzraudzības pilnvaras, Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei jādod personām, pret kurām ierosināta lieta, iespēja tikt uzklausītām, lai ievērotu viņu tiesības uz aizstāvību;

12.

norāda uz kredītreitingu nozares globālo raksturu un prasa, lai Komisija un dalībvalstis kopīgi ar citām G20 valstīm izstrādātu uz augstākajiem standartiem pamatotu globālu pieeju gan attiecībā uz kredītreitingu aģentūru regulējumu, gan uzraudzības un tirgus regulējumu nolūkā mazināt pārāk lielo paļāvību uz ārējiem kredītreitingiem, lai saglabātu taisnīgus spēles noteikumus un novērstu regulējuma arbitrāžu, vienlaikus saglabājot atvērtus tirgus;

13.

par svarīgākajiem uzdevumiem uzskata konkurences un pārredzamības veicināšanu, kā arī jautājumu par nākotnē izmantojamo maksāšanas modeli, savukārt jautājumu par kredītreitingu aģentūru izcelsmi — par sekundāru;

14.

atkārtoti norāda, ka Regulā (EK) Nr. 1060/2009 ir noteiktas divas sistēmas, kā rīkoties ar ārējiem kredītreitingiem no trešām valstīm, un ka apstiprinājuma režīma nolūks bija par nelīdzvērtīgiem uzskatītos ārējos kredītreitingus no trešām valstīm ļaut izmantot Eiropas Savienībā, ja apstiprinātājai kredītiestāde uzņemas skaidru atbildību;

15.

uzsver, ka lielāka konkurence nozarē pati par sevi nenozīmē labākas kvalitātes reitingus, un atkāroti pauž viedokli, ka visām reitingu aģentūrām ir jāievēro augstākie standarti attiecībā uz neatkarību, informācijas izpaušanu, pārredzamību un interešu konfliktu pārvaldību, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 1060/2009 prasībās, lai nodrošinātu kvalitatīvus reitingus un novērstu „reitingu pirkšanu”;

16.

aicina Komisiju veikt tādas pilnībā neatkarīgas Eiropas kredītreitingu organizācijas izmaksu, priekšrocību un iespējamās pārvaldības struktūras detalizētu ietekmes novērtējumu un ekonomiskās dzīvotspējas izpēti, kura darbotos visos trijos reitingu sektoros; uzskata, ka Komisijai ir jāņem vērā izmaksas šādas organizācijas darbības uzsākšanas finansēšanai, lai nodrošinātu tās darbību pirmajos trijos un ne vairāk kā pirmajos piecos gados, un ka šīs izmaksas ir rūpīgi jānovērtē; uzsver, ka tālab visi likumdošanas priekšlikumi ir jāformulē ļoti pārdomāti, lai izvairītos no tā, ka tiek ierobežotas paralēlas politikas iniciatīvas, kuru mērķis ir samazināt pārāk lielu paļāvību uz reitingiem un sekmēt jaunu kredītreitingu aģentūru ienākšanu tirgū;

17.

aicina Komisiju paralēli 9. punktā minētajam darbam izstrādāt detalizētu ietekmes novērtējumu, ekonomiskās dzīvotspējas analīzi un izmaksu novērtējumu attiecībā uz nepieciešamo finansējumu; pauž stingru nostāju, ka finansēšanas izmaksas nekādā gadījumā nav jāsedz nodokļu maksātājiem, un uzskata, ka nav jānodrošina papildu finansējums un ka jaunajai Eiropas kredītreitingu organizācijai jābūt pilnīgi neatkarīgai un pēc darbības uzsākšanas perioda pašai jāfinansē savs budžets;

18.

uzskata, ka uzticamības nodrošināšanai jaunās organizācijas vadībai, personālam un pārvaldes struktūrai ir jābūt pilnīgi neatkarīgai un autonomai, t.i., nepakļautai dalībvalstu, Komisijas un visu citu publisko iestāžu, kā arī finanšu nozares un citu kredītreitingu aģentūru norādījumiem un ka tai jādarbojas saskaņā ar grozīto Regulu (EK) Nr. 1060/2009;

19.

aicina Komisiju veikt detalizētu izpēti par šāda Eiropas kredītreitingu aģentūru tīkla izmaksām, priekšrocībām un pārvaldības struktūru, tostarp apsvērt, kā kredītreitingu aģentūras, kas darbojas dalībvalstīs, varētu mudināt iesaistīties patnerībā citai ar citu vai vienota tīkla struktūrās, lai efektīvāk izmantotu pieejamos resursus un personālu, tādējādi ļaujot tām darboties iespējami plašākā mērogā un konkurēt ar kredītreitingu aģentūrām, kuras darbojas pārrobežu mērogā; iesaka Komisijai izpētīt veidus, kā atbalstīt kredītreitingu aģentūru tīklus, bet uzskata, ka jebkuram šādam tīklam jābūt nozares ierosinātai iniciatīvai;

20.

uzskata, ka, iespējams, ir vajadzīgs atbalsts šāda tīkla sākotnējai izveidei, taču tam vēlāk vajadzētu darboties patstāvīgi un pašam gūt ieņēmumus; aicina Komisiju novērtēt nepieciešamību pēc izveides finansēšanas un šādam nolūkam vajadzīgos resursus, kā arī minētā projekta juridisko struktūru;

21.

uzskata, ka Komisijai būtu arī jāizskata un jānovērtē patiesi neatkarīgas Eiropas kredītreitingu aģentūras izveides iespēja; aicina Komisiju īpaši pievērsties jautājumam par šādas aģentūras darbiniekiem, kam būtu jābūt pilnīgi neatkarīgiem, kā arī jautājumam par tās resursiem, uzskatot, ka tiem būtu jāveidojas no privātā finanšu sektora maksājumiem;

22.

uzskata, ka kredītreitingu mērķim jābūt palielināt informāciju tirgus dalībniekiem tādā veidā, lai ieguldītājiem būtu pieejams saskaņots kredītriska novērtējums dažādās nozarēs un valstīs; uzskata, ka ir svarīgi dot iespēju lietotājiem rūpīgāk pārbaudīt kredītreitingu aģentūras, un šajā sakarībā uzsver, ka īpaši svarīga nozīme ir aģentūru darbības pārredzamības palielināšanai;

23.

norāda, ka, lai ieguldītāji varētu pienācīgi novērtēt risku un pildīt fiduciāros un ar uzticamības pārbaudi saistītos pienākumus, strukturēto finanšu instrumentu jomā ir jāpalielina informācijas atklāšanas prasības par finanšu produktiem, lai ieguldītāji varētu pieņemt pamatotus lēmumus; uzskata, ka pieredzējušiem ieguldītājiem būtu jāspēj novērtēt pamatā esošos kredītus un atbilstīgi tiem izdarīt secinājumus par risku, kas saistīts ar vērtspapirizēto produktu; atbalsta pašreizējās ECB un citu institūciju iniciatīvas padarīt pieejamu apjomīgāku informāciju par strukturētajiem finanšu instrumentiem šajā jomā; aicina Komisiju novērtēt vajadzību palielināt informācijas izpaušanu attiecībā uz visiem produktiem finanšu instrumentu jomā;

24.

atzīmē, ka lielākā daļa kredītreitingu aģentūru papildus reitingu noteikšanai sagatavo vairākus pārskatus, brīdinājumus un novērojumu dokumentus, kuriem ir būtiska ietekme uz tirgiem; uzskata, ka tie ir jādara pieejami saskaņā ar iepriekš noteiktu kritēriju un protokoliem, ar kuriem nodrošina pārredzamību un konfidencialitāti;

25.

aicina Komisiju ierosināt Direktīvas 2003/71/EK un Direktīvas 2004/109/EK pārskatīšanu, lai nodrošinātu to, ka plašāk ir pieejama pietiekami precīza un pilnīga informācija par strukturētajiem finanšu instrumentiem;

26.

uzskata, ka šajā sakarībā ir būtiski svarīgi visos potenciālajos nākotnes pasākumos pilnībā ņemt vērā datu aizsardzības aspektus;

27.

apsver, vai tas būtu izdevīgi uzlikt emitentiem par pienākumu apspriest strukturētu finanšu instrumentu saturu un metodes ar trešo personu, kas vai nu veic nepasūtītu kredītreitingu novērtējumu vai iekšēju riska novērtējumu;

28.

atkārtoti norāda uz Komisijas saistībām, kas paredzētas grozītās Regulas (EK) Nr. 1060/2009 5. apsvērumā attiecībā uz informācijas pārredzamību; aicina Komisiju kā daļu no tās pašreiz veiktās Regulas (EK) Nr. 1060/2009 pārskatīšanas veikt vajadzīgo analīzi un paziņot Parlamentam un Padomei rezultātus kopā ar iespējamiem tiesību aktu grozījumiem;

29.

atzinīgi vērtē ar Kredītreitingu aģentūru regulām (CRA 1 un CRA 2) paveikto attiecībā uz pārredzamību un informācijas izpaušanu; aicina Komisiju pēc kredītreitingu aģentūru reģistrācijas procesa pabeigšanas veikt minēto regulu ietekmes novērtējumu, lai noskaidrotu jomas, kurās vēl lielāka informācijas izpaušana būtu noderīga lietotājiem;

30.

papildus pārredzamības palielināšanai attiecībā uz reitingu sagatavošanas procesu un tā iekšējo revīziju aicina ES uzraudzības iestādes veikt stingrāku kredītreitingu aģentūru uzraudzību un dalībvalstu uzraudzības iestādes — uzstājīgāku uzraudzību attiecībā uz to, cik lielā mērā finanšu institūcijas izmanto reitingus un ir no tiem atkarīgas;

31.

uzskata, ka Komisijai būtu jāapsver, vai noteiktos apstākļos vajadzētu būt obligātai divu reitingu izmantošanai, piemēram, attiecībā uz strukturētiem finanšu instrumentiem un visiem ārējiem kredītreitingiem, kurus izmanto regulatīvā nolūkā, un vai viskonservatīvākais, t.i., visnelabvēlīgākais, ārējais kredītreitings būtu uzskatāms par atsauci regulatīvā nolūkā; aicina Komisiju izstrādāt ietekmes novērtējumu attiecībā uz divu obligāto reitingu iespējamo izmantošanu;

32.

uzskata, ka abu minēto reitingu noteikšanas izmaksas būtu jāsedz emitentam un ka pirmais ārējais kredītreitings būtu jānosaka apmaksātai kredītreitingu aģentūrai pēc emitenta izvēles, bet attiecībā uz otra ārējā kredītreitinga noteikšanu būtu jāapsver vairākas iespējas, tostarp iespēja, ka to nosaka Eiropas Vērspapīru un tirgu iestāde, pamatojoties uz īpašiem, definētiem un objektīviem kritērijiem, ņemot vērā līdzšinējo darbību un sekmējot jaunu kredītreitingu aģentūru izveidi, vienlaikus izvairoties no konkurences kropļojumiem;

33.

norāda, ka regulators nevar noteikt reputāciju, taču katru jauno kredītreitingu aģentūru akceptēs tikai tad, ja tās izstrādātie reitingi izrādīsies uzticami;

34.

apzinās to, ka tirgus dalībnieki nevēlas nepastāvīgus kredītreitingus, jo to koriģēšanas gadījumā rodas apjomīgas izmaksas (saistītajos pārdošanas vai pirkšanas lēmumos); tomēr uzskata, ka tādējādi reitingiem ir tendence būt cikliskiem un atpalikt no finanšu tirgus attīstības;

35.

norāda, ka kredītreitingu aģentūrām ir jāizmanto skaidri kritēriji valstu darbības novērtēšanai, un apzinās, ka patlaban reitingus nenosaka, mehāniski sverot attiecīgos faktorus; aicina nozari paskaidrot, kādu metodiku un spriedumus tā lieto valsts sektora parādsaistību novērtēšanai, un izskaidrot novirzes no šiem reitingiem, kas izstrādāti atbilstīgi minētajam modelim, un no galveno starptautisko finanšu institūciju prognozēm;

36.

atzīmē, ka atbilstīgi SVF viedoklim ar reitingiem varētu izskaidrot gandrīz 70 % no kredītriska mijmaiņas darījumu cenu starpībām; pauž bažas par reitingu iespējamo ciklisko ietekmi un prasa pievērst īpašu uzmanību šiem jutīgajiem jautājumiem;

37.

uzskata — lai mazinātu cenu un to starpību straujās un postošās svārstības, ko rada reitingu izmaiņas, būtu jāatceļ noteikums, kas paredz, ka pirkšanas vai pārdošanas lēmumiem jābūt atkarīgiem no reitingiem;

38.

uzskata — tā kā gandrīz visa informācija par publiskā sektora saistībām ir atklāti pieejama, šāda informācija būtu jāpadara pieejama vienkāršākā, saskaņotākā un salīdzinošā veidā, lai sekmētu to, ka lielāki un pieredzējušāki tirgus dalībnieki paļautos uz saviem spriedumiem publiskā sektora kredītriska novērtēšanā;

39.

uzskata — ņemot vērā ietekmi, kāda valsts sektora parādsaistību reitingiem var būt uz tirgus darbību, ir jāuzlabo metožu un lēmumu pamatojumu pārredzamība, kā arī kredītreitingu aģentūru atbildība šajā jomā; prasa veikt pētījumu par nākotnē veidojamo struktūru — Eiropas kredītreitingu organizācijas un neatkarīgās Eiropas kredītreitingu aģentūras — iesaisti šo reitingu izstrādē;

40.

atbalsta viedokli, ka ir vairāk jāatklāj un jāskaidro kredītreitingu aģentūru izmantotā metodika, modeļi un galvenie reitingu pieņēmumi, tostarp, ņemot vērā sistēmisko ietekmi, ko var izraisīt valsts sektora parādsaistību reitinga pazemināšana;

41.

uzskata, ka ir vērtīgi informēt sabiedrību par akreditēto kredītreitingu aģentūru noteikto ārējo kredītreitingu vidējo rādītāju; tādēļ ierosina izveidot Eiropas reitingu rādītāju (EURIX), kas apvienotu visus reģistrēto kredītreitingu aģentūru reitingus, kuri pieejami tirgū;

42.

atbalsta dažādu maksājumu modeļu izmantošanu nozarē, taču norāda uz interešu konflikta riskiem, kuri jānovērš, paredzot attiecīgus pārredzamības un normatīvos līdzekļus, vienlaikus nepiemērojot nepamatotu modeli; aicina Komisiju, ņemot vērā neseno apspriešanos, nākt klajā ar priekšlikumiem par alternatīviem un reāli īstenojamiem maksājumu modeļiem, kuros iesaistīti gan emitenti, gan reitingu lietotāji; aicina Komisiju šajā sakarībā īpašu uzmanību pievērst modeļa „maksā ieguldītājs” potenciālajai izmantošanai un tā priekšrocībām un trūkumiem, lai reitingus mazāk skartu interešu konflikti;

43.

uzskata, ka laba kredītreitingu aģentūru pārvaldība ir ļoti svarīga reitingu kvalitātes nodrošināšanai, un aicina kredītreitingu aģentūras nodrošināt to pārvaldības sistēmas pilnīgu pārredzamību;

44.

uzsver, ka Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde ir atbildīga par Regulas (EK) Nr. 1060/2009 īstenošanu un kredītreitingu aģentūru darbības atbilstību minētajai regulai; uzskata, ka tādā gadījumā, ja ārēji kredītreitingi pilda regulējošu funkciju, tie nebūtu jāuzskata vienkārši par viedokli, un ka kredītreitingu aģentūrām ir jāatbild par konsekventu tās metodikas izmantošanu, kura ir pamatā to izstrādātajiem kredītreitingiem; tādēļ ierosina paredzēt kredītreitingu aģentūru civiltiesisko atbildību rupjas nolaidības vai pārkāpumu gadījumā un to pastāvīgi noteikt visā ES, kā arī Komisijai noteikt veidus, kā šāda civiltiesiskā atbildība ir iestrādājama dalībvalstu civiltiesībās;

45.

atzīmē, ka galīgā atbildība par lēmumu ieguldīt ir finanšu tirgus dalībniekam, t.i., aktīvu pārvaldītājam, finanšu institūcijai vai pieredzējušam ieguldītājam; atzīmē, ka pārskatatbildību turpinās sekmēt, arī izmantojot centrālo repozitoriju (CEREP), kas izveidots ar Kredītreitingu aģentūru regulu (CRA 1) un kas standartizētā veidā publicē datus par ES reģistrēto kredītreitingu aģentūru izstrādātajiem reitingiem, ļaujot ieguldītājiem pašiem novērtēt konkrētu kredītreitingu aģentūru darbību un tādējādi padarot nozīmīgāku reputācijas lomu; norāda, ka ieguldītājiem ir jābūt efektīvai riska pārvaldības spējai, ko atbilstīgi uzrauga vadība;

46.

ierosina, ka katrai reģistrētajai kredītreitingu aģentūrai būtu jāveic ikgadējs izvērtējums, lai novērtētu tās iepriekšējo kredītreitingu noteikšanas darbību, un jāapkopo šī informācija pārskatatbildības ziņojumā uzraudzītājam; ierosina, ka Eiropas Vērspapīru un tirgu iestādei būtu regulāri jāveic šo pārskatatbildības ziņojumu izlases veida pārbaudes, lai nodrošinātu augstus kredītreitingu kvalitātes standartus;

47.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/31

—

ņemot vērā Lisabonas līgumu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, kas stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 8. oktobra paziņojumu „Lietpratīgs regulējums Eiropas Savienībā” (COM(2010)0543),

—

ņemot vērā Parlamenta 2010. gada 9. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi — Komisijas 15. ikgadējais ziņojums saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošanu 9. pantu (1),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 21. oktobra rezolūciju par Komisijas ziņojumu „Tiesību aktu labāka izstrāde 2006” saskaņā ar Protokola par subsidiaritātes un proporcionalitātes principa piemērošanu 9. pantu (2),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 4. septembra rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi 2005: subsidiaritātes principa un proporcionalitātes principa piemērošana — 13. gada ziņojums (3),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 10. jūlija rezolūciju par tiesību aktos noteikto administratīvo izmaksu samazināšanu (4),

—

ņemot vērā Parlamenta 2006. gada 16. maija rezolūciju par tiesību aktu labāku izstrādi 2004. gadā un subsidiaritātes principa piemērošanu — 12. gada ziņojums (5),

—

ņemot vērā Parlamenta 2004. gada 20. aprīļa rezolūciju par Kopienas tiesību aktu un apspriežu procedūru ietekmes novērtējumu (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas 2003. gada 16. decembrī noslēgto Iestāžu nolīgumu par tiesību aktu labāku izstrādi,

—

ņemot vērā Parlamenta, Padomes un Komisijas 2005. gada novembrī noslēgto Iestāžu nolīgumu par kopēju pieeju ietekmes novērtēšanai,

—

ņemot vērā Eiropas Revīzijas palātas Īpašo ziņojumu Nr. 3/2010,

—

ņemot vērā rezultātus, kas iegūti, veicot Eiropas Parlamenta pasūtīto pētījumu par ietekmes novērtējumiem dalībvalstīs,

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 15. janvāra pamatnostādnes par ietekmes novērtējumu un to pielikumus (SEC(2009)0092),

—

ņemot vērā Komisijas 2002. gada 5. jūnija paziņojumu par ietekmes novērtējumu (COM(2002)0276),

—

ņemot vērā Parlamenta un Komisijas 2010. gada 20. oktobra pamatnolīgumu,

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 28. oktobra paziņojumu „Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam — prioritāte konkurētspējai un ilgtspējai” (COM(2010)0614),

—

ņemot vērā Ietekmes novērtējuma padomes 2011. gada 24. janvāra ziņojumu par 2010. gadu (SEC(2011)0126),

—

ņemot vērā Sieviešu tiesību un dzimumu līdztiesības komitejas priekšsēdētājas 2010. gada 16. novembra vēstuli referentei par gūto pieredzi, veicot ietekmes novērtējumu par sekām, kādas rada grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma pagarināšana līdz 20 nedēļām,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Ekonomikas un monetārās komitejas, Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejas, Rūpniecības, pētniecības un enerģētikas komitejas un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas atzinumus (A7-0159/2011),

A.

tā kā ietekmes novērtējumi ir sistemātisks sagaidāmo likumdošanas seku vērtējums;

B.

tā kā pārredzamas, skaidras, efektīvas un kvalitatīvas normatīvās vides izveidošanai jābūt Eiropas Savienības politikas prioritāram mērķim;

C.

tā kā ietekmes novērtējumi veicina ES tiesību normu kvalitātes vispārīgu uzlabošanu labākas tiesību aktu izstrādes nozīmē;

D.

tā kā problēmas, kas rodas pašreizējo ES tiesību aktu transponēšanā un īstenošanā, daļēji izriet no neatbilstīgi izstrādātiem tiesību aktu tekstiem un tā kā šajā ziņā visām Eiropas likumdošanas iestādēm ir jāuzņemas kopīga atbildība;

E.

tā kā Lisabonas līgumā ir ietvertas horizontālas sociālās un vides klauzulas (LESD 9. un 11. pants), kas jāņem vērā, nosakot un īstenojot Savienības politiku un darbības, un tam vajadzīga ikviena ierosinātā tiesību akta padziļināta sociālās un vides ietekmes analīze;

F.

tā kā, pieņemot jaunus tiesību aktus un vienkāršojot spēkā esošos tiesību aktus vai izstrādājot to jaunu redakciju, ietekmes novērtējumus var izmantot labākai sociālo, ekonomisko, vides un veselības seku un atbilstības pamattiesībām izvērtēšanai un tādējādi var palīdzēt birokrātijas samazināšanā, kā arī nodrošināt ES politikas saskaņotību Eiropadomes izvirzīto vispārējo mērķu sasniegšanā;

G.

tā kā Komisija uzskata, ka Ietekmes novērtējuma padome (INP) ir neatkarīga struktūra, lai gan tā ir Komisijas priekšsēdētāja pakļautībā un to veido augsta līmeņa amatpersonas no vairākiem ģenerāldirektorātiem un vada ģenerālsekretāra vietnieks; tā kā tas apdraud informācijas objektivitāti un tādējādi tiek pārkāpta vajadzīgā neitralitāte;

H.

tā kā Parlaments vairākkārt paudis atbalstu neatkarīgu ietekmes novērtējumu izmantošanai Eiropas Savienībā;

I.

tā kā Komisijas veikto ietekmes novērtējumu kvalitātes līmenis ir nestabils un bieži vien tie vairāk kalpo likumdošanas priekšlikuma attaisnošanai, nevis objektīvi izvērtē faktus;

J.

tā kā ietekmes novērtējumus var izmantot, lai radītu nevajadzīgus birokrātiskus šķēršļus ES tiesību aktu un politikas nostādņu turpmākai izstrādei vai spēkā stāšanās procesam;

K.

tā kā 2003. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumā un 2005. gada novembra Iestāžu nolīgumā par kopēju pieeju ietekmes novērtēšanai Parlaments, Padome un Komisija un 2010. gada 20. oktobra pamatnolīgumā Parlaments un Komisija ir apņēmušies izstrādāt programmu labākai tiesību aktu izstrādei un tā kā šajā rezolūcijā ir iekļauti konkrēti priekšlikumi, ar kuriem uzlabot ietekmes novērtējumus;

L.

tā kā Komisija rūpniecības politikā cenšas īstenot jaunu pieeju un līdz ar to visi politiskie priekšlikumi, kas būtiski ietekmē ekonomiku, ir rūpīgi jāizvērtē, analizējot to ietekmi uz konkurētspēju,

1.

uzsver, ka ietekmes novērtējumi ir nozīmīgs līdzeklis lietpratīgai un labākai tiesību aktu izstrādei visā politikas plānošanas ciklā, un šis līdzeklis ES likumdevējiem ir jāizmanto daudz biežāk, lai viņi efektīvāk varētu izvērtēt izvēlēto politikas risinājumu ietekmi uz ekonomiku, sociālo jomu, vidi un veselības aizsardzību, kā arī to ietekmi uz iedzīvotāju pamattiesībām, paturot prātā, ka izmaksu un ieguvumu analīze ir tikai viens no daudziem kritērijiem;

2.

atzinīgi vērtē paziņojumu par lietpratīgu regulējumu un uzsver, ka ietekmes novērtējumiem jābūt nozīmīgiem visā politikas plānošanas ciklā, sākot no izstrādes, īstenošanas, piemērošanas un novērtēšanas līdz pat tiesību aktu pārskatīšanai; uzsver, ka tiesību aktu priekšlikumu izstrādes posmā ir svarīgi pieņemt labi pārdomātus un pilnībā apzinātus lēmumus, jo tādējādi iespējams gan uzlabot tiesību akta kvalitāti, gan arī saīsināt likumdošanas procesu;

3.

uzsver, ka ir jāveic rūpīgs ietekmes novērtējums, kas ir tiesību aktu augstas kvalitātes, kā arī to pareizas transponēšanas, piemērošanas un izpildes kontroles priekšnosacījums;

4.

uzsver, ka ietekmes novērtējumi nekādā gadījumā nevar aizstāt politisku apspriešanu un lēmumu pieņemšanas procesu, ko īsteno likumdevēji, bet gan kalpo politisku lēmumu tehniskai sagatavošanai;

5.

uzsver, ka ietekmes novērtējumi jāveic politikas izstrādes sākotnējos posmos; uzsver, ka ietekmes novērtējumiem ir jābūt pilnīgi neatkarīgiem un tiem vienmēr jābalstās uz iespējamo seku objektīvu un pamatotu analīzi;

6.

uzsver, ka saskaņā ar Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu likumdevējas iestādes apņemas pirms jebkādu būtisku grozījumu pieņemšanas veikt ietekmes novērtējumu, ja to uzskata par piemērotu un vajadzīgu likumdošanas procesam;

7.

uzskata — lai garantētu neatkarību un objektivitāti, ietekmes novērtējuma procesā ir jāiesaista visu attiecīgo politikas jomu ārējie eksperti, kā arī visas iesaistītās ieinteresēto personu grupas; šajā sakarībā uzsver, ka publiska apspriešana būtiski atšķiras no neatkarīga ietekmes novērtējuma; norāda, ka ietekmes novērtējuma galīgajam rezultātam, metodoloģijas kontrolei un kvalitātei arī turpmāk jābūt Eiropas Savienības iestāžu kompetencē, lai nodrošinātu, ka tos veic atbilstīgi tiem pašiem augstajiem standartiem;

8.

prasa ietekmes novērtējumu izstrādē nodrošināt maksimālu pārredzamību, cita starpā laikus publicēt ierosināto tiesību aktu visaptverošus izstrādes plānus, lai visām ieinteresētajām personām nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi likumdošanas procedūrai; līdz ar to uzskata, ka pašreizējais Komisijas apspriežu laikposms ir jāpagarina līdz 12 nedēļām;

9.

uzskata — nedrīkst pieļaut, ka to projektu vai tiesību aktu ietekmes novērtējumus, kurus apmaksā valsts pārvaldes iestādes vai tiem pakļauti uzņēmumi, apstiprina attiecīgās pārvaldes iestādes;

10.

uzskata — ir būtiski, lai dalībvalstis veiktu ietekmes novērtējumu padziļinātu ex ante pārbaudi, kurā novērtē ierosināto tiesību aktu ietekmi uz valsts tiesību aktiem un valsts politiku; aicina veikt plašāku ex post novērtējumu un padziļināti izskatīt iespēju tajā obligāti iekļaut atbilstības tabulas, lai nodrošinātu ES tiesību aktu pareizu īstenošanu un to mērķu sasniegšanu dalībvalstīs;

11.

uzskata, ka ietekmes novērtēšana ir piemērots instruments, lai pārbaudītu Komisijas priekšlikumu lietderību un jo īpaši to atbilstību subsidiaritātes un samērīguma principam, kā arī lai izskaidrotu abām likumdevējām iestādēm un plašai sabiedrībai, kādu iemeslu dēļ ir izdarīta konkrēta izvēle;

12.

uzsver, ka laba ietekmes novērtējuma galvenie elementi ir problēmu konstatēšana, apspriešanās ar iesaistītajām pusēm, īstenojamo mērķu noteikšana, kā arī stratēģisko politikas iespēju izstrādāšana;

13.

uzskata, ka ir svarīgi jauniem likumdošanas priekšlikumiem pievienot ietekmes novērtējumu; norāda, ka atbilstīgi LESD 290. un 291. pantam vajadzības gadījumā šādu kārtību var piemērot arī ES tiesību aktu vienkāršošanā un pārstrādāšanā, kā arī deleģētiem tiesību aktiem un īstenošanas aktiem;

14.

uzskata, ka ietekmes novērtējums ir darba dokuments, kas ir daļa no likumdošanas procesa; uzsver, ka ir jānodrošina pietiekams elastīgums, lai būtu iespējams veikt papildu ietekmes novērtējumus likumdošanas gaitā;

15.

prasa, lai ietekmes novērtējumos uzmanību pievērstu ne tikai izmaksu un ieguvumu analīzei, bet arī ņemtu vērā daudzus kritērijus saskaņā ar integrētas pieejas principu, lai likumdevējiem sniegtu pēc iespējas plašāku informāciju; šajā sakarībā vērš uzmanību uz 2003. gada 16. decembra iestāžu nolīgumā un 2005. gada kopējā pieejā minētajiem ekonomiskajiem, sociālajiem un vides aspektiem, kuri ir jāapvieno vienotā novērtējumā; šajā ziņā uzsver, ka ir jānodrošina ES politikas un darbību saskaņotība, ņemot vērā visus tās mērķus un ievērojot LESD 7. pantā paredzēto pilnvaru piešķiršanas principu;

16.

mudina saistībā ar ietekmes novērtējumiem vienmēr veikt izmaksu un ieguvumu analīzi, t. i., pārbaudīt visu ar izdevumiem saistīto programmu un pasākumu izdevumu rentabilitāti, kā arī iespējamo ietekmi uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU); šajā sakarībā aicina konsekventi piemērot 2008. gada Mazās uzņēmējdarbības aktā paredzētos MVU testus; šajā sakarībā atgādina, ka ikviens tiesību akts, kura pašreizējie noteikumi uzliek slogu MVU, ir rūpīgi jāizvērtē, lai samazinātu vispārējo regulatīvo slogu uz MVU;

17.

saistībā ar ietekmes novērtējumiem prasa rūpīgi analizēt visus jaunos politikas priekšlikumus, kuri būtiski ietekmē rūpniecības konkurētspēju; turklāt prasa veikt arī ex-post novērtējumu par ES tiesību aktu ietekmi uz Eiropas ekonomikas konkurētspēju; norāda, ka arī Komisija paziņojumā „Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetam” ir apsolījusi ieviest šādu procedūru;

18.

uzsver — ir jāizmanto pieredze, kas gūta, veicot spēkā esošo tiesību aktu ex post novērtējumu un analizējot Eiropas Savienības Tiesas praksi, un pirms jaunu tiesību aktu ierosināšanas ir jānodrošina pienācīgas apspriedes par iespējamiem stratēģiskiem risinājumiem konkrētajā politikas jomā;

19.

mudina Eiropas līmeņa ietekmes novērtējumos apsvērt arī Eiropas pievienoto vērtību, proti, kādus ietaupījumus varētu gūt, panākot Eiropas mēroga risinājumu, un/vai kādi papildizdevumi rastos dalībvalstīm, ja netiek panākts risinājums Eiropas mērogā;

20.

uzskata, ka ietekmes novērtējumos vajadzētu ņemt vērā ietekmi uz ES ekonomiskajām partnerattiecībām, kā arī sekas, kas rodas, izvēloties kādu Eiropas standartu, nevis starptautisko standartu;

21.

uzsver, ka ietekmes novērtējumos pilnībā jāņem vērā likumdevējai iestādei pieejamās alternatīvas, vienmēr padziļināti apsverot iespēju neveikt nekādas darbības;

22.

uzsver, ka ietekmes novērtējumi nedrīkst radīt lielāku birokrātiju un lieki kavēt likumdošanas procedūras; tomēr ietekmes novērtējumiem jāatvēl pietiekami daudz laika, lai iegūtu ticamu rezultātu; turklāt šajā sakarībā uzsver, ka ietekmes novērtējumus nedrīkst izmantot ļaunprātīgi kā līdzekli, ar ko bloķēt nevēlamus tiesību aktus; tāpēc mudina radīt tehniskus un administratīvus priekšnoteikumus, lai ietekmes novērtējumus veiktu strauji un nekavējoties, piemēram, izmantojot tādus instrumentus kā pamatnolīgumi un paātrinātas konkursa procedūras, kā arī optimāli izmantojot resursus;

23.

mudina atbilstīgi labākās prakses principam izmantot to valstu pieredzi, kurās ietekmes novērtējumi tiek veikti jau vairākus gadus, lai uzlabotu ietekmes novērtējumus ES mērogā;

24.

prasa ietekmes novērtējumus atjaunināt visā likumdošanas gaitā, lai varētu ņemt vērā šajā procesā radušās izmaiņas;

25.

uzsver, ka ietekmes novērtējumi jāveic ne tikai pirms tiesību aktu tekstu pieņemšanas (ex ante), bet arī pēc tās (ex post); atgādina, ka šāda kārtība ir vajadzīga, lai varētu precīzāk novērtēt to, vai attiecīgā likuma mērķi patiešām ir sasniegti un vai attiecīgais tiesību akts ir jāgroza vai jāsaglabā spēkā negrozīts; tomēr uzsver, ka ex post novērtēšana nedrīkst aizstāt Komisijas „Līgumu sarga” pienākumu efektīvi un laikus uzraudzīt Savienības tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs;

26.

uzsver Komisijas primāro atbildību par kvalitatīvu ietekmes novērtējumu veikšanu attiecībā uz tās priekšlikumiem, saskaņā ar Līgumu īstenojot iniciatīvas tiesības;

27.

atzīst, ka iepriekšējos gados Komisija ir uzlabojusi ietekmes novērtējumu kvalitāti, taču uzsver, ka uzlabošana ir jāturpina;

28.

šajā sakarībā norāda uz 2006. gadā izveidoto Komisijas Ietekmes novērtējuma padomi (INP), kas atbild par Komisijas ietekmes novērtējumu pilnveidošanu;

29.

uzsver, ka INP locekļi ir neatkarīgi tikai formāli, jo pašlaik tos ieceļ Komisijas priekšsēdētājs un viņi ir pakļauti priekšsēdētāja norādījumiem, un līdz ar to pilnīga neatkarība nav iespējama; tāpēc prasa, lai INP locekļus pirms iecelšanas amatā izjautātu Eiropas Parlaments un Padome, un prasa atcelt locekļu pakļautību Komisijas priekšsēdētāja norādījumiem; prasa, lai INP locekļu un ekspertu darbs noritētu publiski, ievērojot maksimālu pārredzamību, un lai praksē varētu pārliecināties par viņu neatkarību;

30.

prasa arī iesaistīt visu politikas jomu ekspertus, kā arī visas ieinteresēto personu grupas, uz kurām attiecas INP darbība; prasa, lai šie eksperti nebūtu saistīti ar Komisiju un būtu neatkarīgi no tās norādījumiem;

31.

prasa visā ietekmes novērtējuma procesā un INP darbā laikus un visaptverošā veidā iesaistīt Eiropas Parlamentu, tostarp izmantojot paziņojumus un starpposma ziņojumus, un jo īpaši aicina iesaistīt Parlamenta kompetentās komitejas; aicina Komisiju papildus pilnīgam ietekmes novērtējumam iesniegt Parlamentam un Padomei divu līdz četru lappušu garu kopsavilkumu, vajadzības gadījumā iekļaujot paskaidrojuma rakstu par to, kāpēc, iesniedzot likumdošanas priekšlikumu, nav veikts ietekmes novērtējums, lai varētu pārbaudīt, ka visi būtiskie jautājumi ir risināti, neapdraudot novērtējumu neatkarību un neietekmējot faktisko novērtēšanu;

32.

norāda, ka Komisijai, gatavojot ietekmes novērtējumus, jāapspriežas arī ar dalībvalstīm, jo tām vēlāk būs jātransponē direktīvas savos tiesību aktos, un dalībvalstu pārvaldes iestādes parasti labāk zina, kā praktiski darbojas tiesību normas;

33.

uzsver, ka par lietpratīgu regulējumu, kas balstās uz vispusīgu un objektīvu ietekmes novērtējumu, joprojām kopīgi atbild ES iestādes un tādēļ Komisijai arī jāņem vērā atsauksmes, kas saņemtas no Eiropas Parlamenta, Reģionu komitejas, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un no dalībvalstīm.

34.

norāda, ka pirms ietekmes novērtējuma galīgās pieņemšanas vienmēr ir jāveic pagaidu rezultātu ārējā pārbaude; šajā sakarībā pieprasa publiski pieejamu ekspertu slēdzienu par pārbaudes rezultātiem;

35.

atzīmē Eiropas Revīzijas palātas pausto kritiku par to, ka Komisija reizēm īsteno likumdošanas iniciatīvas, lai gan ietekmes novērtējuma process vēl nav pabeigts; turklāt atzīmē arī kritiku par to, ka ne visiem politikas risinājumiem tiek pievērsta vienlīdz liela uzmanība; uzsver, ka visi politikas risinājumi pilnībā jāizvērtē ietekmes novērtējuma procesā;

36.

prasa lielākas pārredzamības labad publiskot visu ekspertu un citu iesaistīto personu vārdus, kuri piedalījušies ietekmes novērtējuma procesā, kā arī viņu interešu deklarācijas;

37.

saistībā ar sabiedrisko apspriešanu aicina laikus informēt ieinteresēto personu grupas par ikvienu plānoto apspriešanu; turklāt saistībā ar apspriešanu mudina ieinteresēto personu grupām nodrošināt iespēju komentēt ietekmes novērtējumus, kam jānotiek laikus, proti, pirms attiecīgā Komisijas priekšlikuma publiskošanas;

38.

prasa, lai Komisijas izmantotie dati būtu ticami un salīdzināmi;

39.

aicina Komisiju tās ietekmes novērtējumos sistemātiski apsvērt likumdošanas priekšlikumu administratīvo slogu un vienmēr skaidri norādīt, kura no izvērtētajām iespējām visvairāk novērš administratīvos šķēršļus vai vismazāk rada jaunus šķēršļus;

40.

norāda — iesniedzot vienlaikus ietekmes novērtējuma rezultātus un likumdošanas priekšlikumu, rodas priekšstats, ka ietekmes novērtējuma galvenais mērķis ir rast pamatojumu Komisijas priekšlikumam; tāpēc atbalsta kārtību, ka, pirms dažādu dienestu apspriežu sākšanās, visos likumdošanas posmos laikus tiek publicēti dokumenti, tostarp INP apstiprinātais Komisijas galīgais ietekmes novērtējums;

41.

ierosina īpašā Komisijas publikāciju sērijā publicēt visus Komisijas pabeigtos ietekmes novērtējumus, lai sabiedrība viegli varētu uz tiem atsaukties un tos atrast attiecīgajā tīmekļa vietnē;

42.

prasa, lai Komisija veiktu pieņemto tiesību aktu ex post novērtēšanu; tomēr atkārtoti norāda, ka ex post novērtēšana nekādā gadījumā nedrīkst aizstāt iepriekš minēto Komisijas pienākumu uzraudzīt Savienības tiesību aktu piemērošanu dalībvalstīs;

43.

aicina Komisiju sniegt visaptverošus komentārus par Parlamenta veiktajiem ietekmes novērtējumiem;

44.

aicina Parlamenta komitejas konsekventāk izmantot Parlamenta ietekmes novērtējumus, jo šis instruments tām jau ir pieejams; atgādina, ka ietekmes novērtējumu veikšanai ir paredzēta īpaša budžeta pozīcija; uzskata, ka Parlamenta ietekmes novērtējums ir īpaši vajadzīgs, ja sākotnējā priekšlikumā tiek ieviestas būtiskas izmaiņas;

45.

turklāt atgādina, ka ietekmes novērtējumiem nav jābūt daļai no ilgstošiem pētījumiem, bet tos var veikt arī kā ierobežotus pētījumus, darbseminārus un ekspertu uzklausīšanu;

46.

uzskata, ka Parlamenta normatīvajās rezolūcijās sistemātiski ir jāiekļauj tipveida atsauces uz visiem ES iestāžu veiktajiem ietekmes novērtējumiem jomās, kas attiecas uz konkrēto tiesību aktu;

47.

norāda, ka Parlamenta un tā komiteju rīcībā jau ir mehānismi, lai pārbaudītu Komisijas ietekmes novērtējumus; uzskata, ka Komisijas veikto ietekmes novērtējumu iesniegšana kompetentajai komitejai būtu vērtīgs papildinājums Parlamentā veiktajai padziļinātajai pārbaudei; norāda, ka šāda padziļināta pārbaude var notikt arī citādā veidā, tostarp izmantojot papildu ietekmes novērtējumus, plašāku analīzi, kā arī piesaistot ekspertus Komisijas ietekmes novērtējumu pārskatīšanā un organizējot ārkārtas sanāksmes ar neatkarīgu ekspertu piedalīšanos; uzsver, ka šajā sakarībā vairāk ir jāpilnveido Parlamenta politikas departamentu darbs;

48.

uzsver, ka Parlamenta veiktie ietekmes novērtējumi ir jāuztver kā Komisijas ietekmes novērtējumu koriģējumi;

49.

prasa sistemātiski un pēc iespējas laikus organizēt Komisijas ietekmes novērtējumu izskatīšanu Parlamentā un jo īpaši tā komitejās;

50.

uzsver, ka lēmums par Parlamenta ietekmes novērtējuma veikšanu jāpieņem tā kompetentajā komitejā, iesaistot attiecīgo referentu; mudina grozīt Parlamenta Reglamentu tā, lai lēmumu par ietekmes novērtējuma sagatavošanu varētu pieņemt, ja to pieprasa viena ceturtdaļa no komitejas locekļiem;

51.

mudina visas Parlamenta komitejas pirms likumdošanas priekšlikuma izskatīšanas rīkot padziļinātu apspriešanu ar Komisiju par tā ietekmes novērtēšanu;

52.

uzsver, ka ietekmes novērtējumiem ir nozīme arī pēc parlamentārā likumdošanas procesa pabeigšanas; mudina Parlamentu saistībā ar būtiskiem grozījumiem ikvienā likumdošanas procesa stadijā pārbaudīt iespēju veikt ietekmes novērtējumu; tomēr norāda, ka tas nedrīkst pārāk ilgi aizkavēt šo procesu;

53.

turklāt aicina Parlamenta deputātiem piešķirt tiesības individuāli pieprasīt nelielu pētījumu veikšanu, lai iegūtu būtiskus faktus vai statistikas datus jomās, ar kurām saistīts viņu darbs Parlamentā, un ierosina, ka šādus pētījumus var veikt Eiropas Parlamenta bibliotēka papildus tās pašreizējām funkcijām;

54.

tāpēc aicina Parlamentu pieņemt plānus, saskaņā ar kuriem Parlamenta bibliotēka sniedz šo pakalpojumu deputātiem; uzsver, ka visu plānu pamatā jābūt parlamentu — tostarp dalībvalstu parlamentu — bibliotēku labākajai praksei, un šie pakalpojumi jāsniedz saskaņā ar stingriem noteikumiem un pilnībā sadarbojoties ar komitejām, kuras veic pētniecības funkciju;

55.

uzsver, cik nozīmīgs Parlamenta kvalitatīvas un saskaņotas politikas veidošanai ir vienots ietekmes novērtējumu mehānisms;

56.

tāpēc prasa izveidot integrētu ietekmes novērtējuma procesu Eiropas Parlamentā; šajā sakarībā ierosina izstrādāt ietekmes novērtējuma kopīgu procedūru, pamatojoties uz vienotu sistēmu un metodoloģiju, ko izmantotu visas komitejas;

57.

mudina to veikt autonomas struktūras vadībā, kura izmanto Parlamenta pašu resursus, piemēram, iesaistot bibliotēku un politikas departamentus, un kurā iekļauti ārējie eksperti, piemēram, dalībvalstu ietekmes novērtēšanas struktūru norīkotas amatpersonas; šai struktūrai individuāli ietekmes novērtējumi jāveic ad hoc kārtā, un tai ar uzraudzības padomes starpniecību, kurā ietilpst deputāti, ir jāatskaitās Eiropas Parlamentam;

58.

aicina šajā sakarībā izveidot vajadzīgo administratīvo infrastruktūru, nodrošinot, ka neviena šāda infrastruktūra neietekmē budžetu, bet izmanto pašreizējos resursus;

59.

uzsver, ka ilgākā laikposmā ir jāapsver plāni attiecībā uz Eiropas iestāžu vienotu pieeju ietekmes novērtējumiem; atgādina, ka jau 2003. gada 16. decembra Iestāžu nolīgumā un 2005. gada novembra Iestāžu nolīgumā par kopēju pieeju ietekmes novērtēšanai tika aicināts izstrādāt vienotu metodoloģiju Eiropas iestāžu ietekmes novērtējumiem;

60.

pauž nožēlu, ka Komisija pašlaik neatbalsta ieceri izstrādāt Eiropas iestāžu vienotu pieeju ietekmes novērtējumiem;

61.

norāda, ka līdz šim Padome ļoti reti kā instrumentu ir izmantojusi ietekmes novērtējumu; tāpēc aicina Padomi saskaņā ar iepriekš minēto iestāžu kopējo pieeju ietekmes novērtēšanā biežāk izmantot ietekmes novērtējumus, lai uzlabotu tās ieguldītā darba ES likumdošanā kvalitāti; uzver, ka lietpratīgs regulējums, kura pamatā ir vispusīgs un objektīvs ietekmes novērtējums, joprojām ir ES iestāžu un dalībvalstu kopīga atbildība;

62.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.

11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/39

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienību 2., 3., 6. un 21. pantu,

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 7., 9., 145.–161., 206.–209. un 215. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 5., 12., 14., 15., 16., 21., 23., 26., 27., 28., 29., 31., 32., 33., 34. un 36. pantu,

—

ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (1948) un citus ANO cilvēktiesību jomas instrumentus, īpaši paktus par civilajām un politiskajām tiesībām (1966) un par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966), Konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (1965), Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (1979), Konvenciju par bērna tiesībām (1989), Starptautisko konvenciju par visu migrējošo darba ņēmēju un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību (1990) un Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (2006) (1),

—

ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas programmu „Aizsargāt, ievērot un labot” uzņēmumiem un cilvēktiesībām, ko ierosināja ģenerālsekretāra īpašais pārstāvis cilvēktiesību un starptautisko un citu uzņēmumu jautājumos profesors John Ruggie un ko 2008. gadā vienbalsīgi atbalstīja ANO Cilvēktiesību padome (Rezolūcija Nr. 8/7), nesen izdotos pamatprincipus šīs programmas īstenošanai (2) un Ārlietu padomes 2009. gada 8. decembra secinājumus, kuros norādīta uzņēmumu būtiskā nozīme, lai pilnībā tiktu ievērotas cilvēktiesības, un vēlreiz uzsver Padomes pilnīgo atbalstu ANO īpašā pārstāvja darbībai (3),

—

ņemot vērā ANO ģenerālsekretāra īpašā pārstāvja John Ruggie jaunāko ziņojumu par jautājumiem saistībā ar cilvēktiesībām un starptautiskajiem un citiem uzņēmumiem (2),

—

ņemot vērā Eiropas Sociālo hartu un jo īpaši tās 5., 6. un 19. pantu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Konvenciju par viesstrādnieku juridisko statusu (5),

—

ņemot vērā Starptautiskās darba organizācijas konvencijas, jo īpaši astoņas pamata konvencijas, t. i., par biedrošanās brīvību un par tiesību slēgt koplīgumus faktisku atzīšanu (Konvencijas Nr. 87 un Nr. 98), par jebkāda piespiedu un obligātā darba izskaušanu (Konvencijas Nr. 29 un Nr. 105), par diskriminācijas izskaušanu attiecībā uz nodarbinātību un profesiju (Konvencijas Nr. 100 un Nr. 111) un par bērnu darba faktisku izskaušanu (Konvencijas Nr. 138 un Nr. 182) (6),

—

ņemot vērā arī SDO konvencijas par darba tiesību klauzulām (konvencija Nr. 94) un par sarunām par darba koplīguma slēgšanu (konvencija Nr. 154) (7),

—

ņemot vērā Starptautiskajā darba konferencē 2009. gada 19. jūnijā vienprātīgi pieņemto SDO programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai un Pasaules nodarbinātības paktu (8),

—

ņemot vērā deklarāciju par sociālo taisnīgumu godīgai globalizācijai, ko 2008. gada 10. jūnijā vienprātīgi pieņēma 183 SDO dalībvalstis (9),

—

ņemot vērā Marakešas līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu (10), kā arī Dohā 2001. gada novembrī Ceturtajā ministru konferencē pieņemto deklarāciju un īpaši tās 31. punktu (11),

—

ņemot vērā vispārējo nolīgumu par pakalpojumu tirdzniecību, jo īpaši tā 1. panta 2. punkta d) apakšpunktu, tā saukto MODE 4  (12),

—

ņemot vērā Pasaules komisijas par globalizācijas sociālo dimensiju ziņojumu „Taisnīga globalizācija: radīt iespējas visiem” (13),

—

ņemot vērā Pitsburgā 2009. gada 24. un 25. septembrī notikušā G20 samita „līderu paziņojumu” (14),

—

ņemot vērā visnesenākos atjauninājumus ESAO pamatnostādnēs par starptautiskiem uzņēmumiem (15),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1927/2006 par Eiropas Globalizācijas pielāgošanas fonda izveidi (16) un Regulu (EK) Nr. 546/2009, ar ko tajā tiek veikti grozījumi,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvu 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (17) (Direktīva par darba ņēmēju norīkošanu),

—

ņemot vērā 1996. gada 20. septembra rezolūciju par Komisijas paziņojumu par demokrātijas principu un cilvēktiesību ievērošanu nolīgumos starp Kopienu un trešām valstīm (18), kā arī 2006. gada 14. februāra rezolūciju par Cilvēktiesību un demokrātijas klauzulu Eiropas Savienības nolīgumos (19),

—

ņemot vērā 2001. gada 25. oktobra rezolūciju par atvērtību un demokrātiju starptautiskajā tirdzniecībā (20), kurā PTO tiek aicināta ievērot Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) pamata sociālos standartus un ES — pieņemt SDO lēmumus, kā arī iespējamos aicinājumus noteikt sankcijas par smagiem pamata sociālo standartu pārkāpumiem,

—

ņemot vērā 2007. gada 23. maija rezolūciju par pienācīgas kvalitātes darba visiem veicināšanu (21), kurā ar mērķi veicināt pienācīgas kvalitātes darbu ir pausts aicinājums Eiropas Savienības tirdzniecības nolīgumos, īpaši divpusējos nolīgumos, iekļaut sociālos standartus,

—

ņemot vērā 2005. gada 15. novembra rezolūciju par globalizācijas sociālajiem aspektiem (22),

—

ņemot vērā tā 2005. gada 5. jūlija rezolūciju par bērnu ekspluatāciju jaunattīstības valstīs, īpašu uzmanību vēršot uz bērnu darbu (23),

—

ņemot vērā 2006. gada 6. jūlija rezolūciju par godīgu tirdzniecību un attīstību (24),

—

ņemot vērā 2007. gada 22. maija rezolūciju „Eiropa globalizācijas kontekstā — konkurētspējas ārējie aspekti” (25), atbildot uz Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam „Globālā Eiropa. Ieguldījums ES izaugsmes un nodarbinātības stratēģijā” (COM(2006)0567),

—

ņemot vērā 2002. gada 30. maija rezolūciju „Zaļā grāmata par uzņēmumu sociālās atbildības sistēmas veicināšana Eiropā” (26) un 1999. gada 15. janvāra rezolūciju „ES standarti Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas jaunattīstības valstīs: ceļā uz Eiropas Rīcības kodeksu” (27),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2007. gada 13. marta rezolūciju par korporatīvo sociālo atbildību: jauna partnerība (28),

—

ņemot vērā 2010. gada 25. novembra rezolūciju par uzņēmumu sociālo atbildību starptautiskos tirdzniecības nolīgumos (29),

—

ņemot vērā rezolūcijas par ekonomisko partnerattiecību nolīgumiem ar ĀKK reģioniem un valstīm, un jo īpaši 2002. gada 26. septembra (30), 2007. gada 23. maija (31) un 2007. gada 12. decembra rezolūcijas (32),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 14. jūnija secinājumus par bērnu darbu (33),

—

ņemot vērā Eiropas Padomes 2010. gada 16. septembra secinājumus „Mainīga pasaule. Uzdevums ES” (34),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Globalizācijas sociālā dimensija — ES politikas ieguldījums, lai labumu gūtu visi” (COM(2004)0383),

—

ņemot vērā 2008. gada 2. jūlija atjaunināto Eiropas sociālo programmu (COM(2008)0412),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006)0249),

—

ņemot vērā publisko apspriešanos par uzņēmumu ar finansēm nesaistītas informācijas izpaušanu, ko uzsāka Iekšējā tirgus un pakalpojumu ģenerāldirektorāta Finanšu pārskatu nodaļa (35),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Tirdzniecība, izaugsme un pasaules norises. Tirdzniecības politika kā stratēģijas “Eiropa 2020” galvenā sastāvdaļa” (COM(2010)0612),

—

ņemot vērā kopš 2009. gada 1. janvāra spēkā esošo vispārējo preferenču sistēmu (VPS), ar kuru lielākam skaitam produktu piešķir beznodokļu piekļuvi vai nodokļu atvieglojumus un kurā ir paredzēts arī jauns veicināšanas pasākums mazāk aizsargātām valstīm ar īpašām tirdzniecības, finanšu un attīstības problēmām (36),

—

ņemot vērā visus nolīgumus starp Eiropas Savienību un trešām valstīm,

—

ņemot vērā īpaši partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstu grupas loceklēm un Eiropas Savienību, ko 2000. gada 23. jūnijā parakstīja Kotonū, un 2005. un 2010. gadā izdarītos grozījumus (37),

—

jo īpaši ņemot vērā, ka noslēgušās sarunas starp Eiropas Savienību, Kolumbiju un Peru par daudzpusēja tirdzniecības nolīguma parakstīšanu (38),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta 2010. gada 14. janvārī rīkoto uzklausīšanu „Sociālo un vides normu piemērošana tirdzniecības sarunās”,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas ziņojumu, kā arī Attīstības komitejas un Starptautiskās tirdzniecības komitejas atzinumus (A7-0172/2011),

A.

tā kā ES augstie sociālās aizsardzības un cilvēktiesību aizsardzības standarti ir sevišķi svarīgs priekšnoteikums Eiropas Savienības sarunās par tirdzniecības attiecībām ar trešām valstīm;

B.

tā kā ekonomisko un sociālo lietu aizsardzība ir obligāta visām dalībvalstīm un pārējām valstīm, ko paredz ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, un tā kā šī deklarācija liek obligāti ievērot ikviena cilvēka tiesības dibināt arodbiedrību un tai pievienoties savu interešu aizsardzībai;

C.

tā kā SDO pamata konvencijas ir starptautiski atzīts pamats godīgai starptautiskajai tirdzniecībai un tā kā diemžēl ne visas dalībvalstis tās pilnībā ievēro;

D.

tā kā Savienība ir ieinteresēta noslēgt divpusējus tirdzniecības nolīgumus, no kuriem gūtu labumu gan pati, gan tās tirdzniecības partneri, ja abas puses ievēro Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ietvertās tiesības;

E.

tā kā visām dalībvalstīm savā attieksmē ir jāatspoguļo Eiropas sociālā modeļa principi, ja tiek skarti sociālie jautājumi un sadarbība starp dalībvalstīm, balstoties uz atklāto koordinācijas metodi;

F.

tā kā demokrātijai un tiesiskumam ir vajadzīgas spēcīgas un brīvas arodbiedrības, darba ņēmēju asociācijas un sociālās kustības un tā kā tās var pastāvēt tikai demokrātiskā sabiedrībā, kurā tiek ievērota varas dalīšana;

G.

tā kā dažas jaunattīstības valstis apgalvo, ka Savienība, prasot ievērot starptautiskos darba standartus, piespiež tās atteikties no savām salīdzinošajām priekšrocībām;

H.

tā kā SDO deklarācija par sociālo taisnīgumu godīgai globalizācijai, ko 2008. gadā vienprātīgi pieņēma 183 SDO dalībvalstis, paredz, ka uz darba pamatprincipu un tiesību pārkāpumiem nevar atsaukties un tos nevar izmantot citādi, lai gūtu likumīgu salīdzinošu priekšrocību, un ka darba standartus nevar izmantot tirdzniecības protekcionisma nolūkā;

I.

tā kā dažas trešās valstis tirdzniecības sarunās ar ES mēģina panākt MODE 4  (39) piemērošanu;

J.

tā kā daudzi uzņēmumi uzņemas korporatīvo sociālo atbildību (KSA) un cenšas savā ietekmes jomā ievērot sociālos un vides standartus, piemēram, pievienoties ANO globālajam līgumam vai piedalīties brīvprātīgās ekonomiskās iniciatīvās;

K.

tā kā principi, ar kuriem nosaka uzņēmumu sociālo atbildību un kas ir pilnībā atzīti starptautiskā līmenī — gan ESAO, gan SDO un ANO — attiecas uz atbildīgu rīcību, kādu sagaida no uzņēmumiem, un nozīmē, ka pirmām kārtām ir jāievēro spēkā esošie tiesību akti jo īpaši nodarbinātības, darba attiecību, cilvēktiesību, vides, patērētāju interešu un pārredzamības attiecībā uz patērētājiem un cīņas pret korupciju jomā;

L.

tā kā ieteikuma pieņemšanai par KSA un tās ievērošanas veicināšanai vajadzētu būt realitātei ES līmenī;

M.

tā kā globalizācija atvieglo strādājošo mobilitāti starp dalībvalstīm un uz trešām valstīm;

N.

tā kā SDO loma jaunu standartu noteikšanā netiek ievērota, neskatoties uz SDO iesaistīšanos G20, pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai programmas atzīšanu pasaulē un darba un pienācīgas kvalitātes nodarbinātības iekļaušanu Tūkstošgades attīstības 1. mērķī;

O.

tā kā ir jāatgādina, ka bez nosacījumiem jāievēro tiesības apvienoties un slēgt koplīgumus;

P.

tā kā būtu jāveicina programmas pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai īstenošana;

Q.

tā kā ir īpaši būtiski nepieļaut nekādu diskrimināciju algu jomā saskaņā ar vienāda atalgojuma par līdzvērtīgu darbu principu, kas noteikts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā;

R.

tā kā ES vispārējās preferenču sistēmas (VPS) vidusposma novērtējumā (40) ir konstatēts, ka VPS+ tirdzniecības režīms, kas paredz saņēmējvalstīm ratificēt un efektīvi īstenot noteiktas starptautiskās konvencijas cilvēktiesību, darba pamatstandartu, ilgtspējīgas attīstības un labas pārvaldības jomā, ir būtiski pozitīvi ietekmējis dzimumu līdztiesību šajās valstīs;

S.

tā kā ir jāveicina strādājošo sociālā aizsardzība;

T.

tā kā ir jāveicina to SDO konvenciju, kuras šī organizācija ir klasificējusi kā aktuālas, ratifikācija un piemērošana, lai pakāpeniski paplašinātu pienācīgas kvalitātes nodarbinātības četru pīlāru (nodarbinātība, sociālā aizsardzība, sociālais dialogs, tiesības darba vietā) darbības jomu, īpašu uzsvaru liekot uz konvencijām sociālās pārvaldības jomā par darba inspekcijām (konvencijas Nr. 81 un Nr. 129), nodarbinātības politiku (konvencija Nr. 122) un trīspusējām konsultācijām (konvencija Nr. 144);

U.

tā kā 2008. gada 2. jūlija atjauninātajā Eiropas sociālajā programmā (COM(2008)0412) ES dalībvalstīm tika prasīts atkārtoti pielikt pūles, lai ratificētu un piemērotu SDO konvencijas, kuras šī organizācija ir klasificējusi kā aktuālas, nolūkā būt par piemēru partneriem pasaulē;

V.

tā kā pasaules darba standartu efektīvu īstenošanu daudzās valstīs negatīvi ietekmē nepietiekami kompetentas nodarbinātības iestādes un sociālo partneru resursu trūkums;

W.

tā kā SDO nodarbinātības tendencēs pasaulē ir aplēsts, ka 2009. gadā pasaulē 50,1 % no visiem strādājošiem, t.i., 1,53 miljardi cilvēku, bija nestabilā situācijā nodarbinātības jomā (41), un tā kā finanšu un ekonomikas krīze ir apturējusi un mainījusi nestabilas nodarbinātības samazināšanās tendenci salīdzinājumā ar laiku pirms 2008. gada;

X.

tā kā SDO 2010. gada pasaules sociālās nodrošināšanas ziņojumā ir norādīts, ka vairāk nekā 50 % no visiem strādājošiem nav pieejama sociālā aizsardzība un tā kā ir atjaunojusies interese paplašināt sociālās aizsardzības darbības jomu, tajā ietverot sociālās nodrošināšanas sistēmas,

1.

atgādina, ka ES mērķis ir kļūt par līderi pasaulē sociālās politikas jomā, sekmējot sociālus mērķus visā pasaulē; uzsver Eiropas Parlamenta būtisko lomu, kas ir noteikta Lisabonas līgumā, ievērojami stiprinot Parlamenta ietekmi;

2.

atgādina arī, ka, izvērtējot Kopienas politikas virzienus un mērķus, būtu jāņem vērā LESD 9. pantā ietvertā horizontālā klauzula, piemēram, tajā ziņā, ka attiecībā uz LESD 46. un 49.pantu vai ES tirdzniecības politiku Kopiena nedrīkst neievērot vispārējo interešu prasības (42);

3.

turklāt atgādina, ka LESD 7. pantā ir prasība ievērot konsekvenci ES politikā un ka likumdevējam jāņem vērā visi ES mērķi un jārīkojas atbilstīgi pilnvaru piešķiršanas principam, kas nozīmē, ka likumdevējam, pieņemot tiesību aktu ar īpašu juridisku pamatu, ir jāievēro pareizs līdzsvars starp dažādiem mērķiem un/vai interesēm (43);

4.

prasa dalībvalstīm ievērot SDO pamata konvencijas, jo īpaši attiecībā uz to šķēršļu likvidēšanu, kas ierobežo tiesības apvienoties un slēgt koplīgumus, kuri radīti, lai veicinātu fiktīvu pašnodarbinātību vai liktu personām atteikties no koplīgumiem;

5.

aicina brīvās tirdzniecības nolīgumu puses atbilstīgi saistībām, kas izriet no līdzdalības SDO un SDO deklarācijas par pamatprincipiem un pamattiesībām darba vietā un tai sekojošiem pasākumiem, ko 1998. gadā pieņēma Starptautiskās Darba konferences 86. sesijā, apņemties savos tiesību aktos un praksē ievērot, veicināt un īstenot pamattiesību principus, proti:

6.

atgādina, ka ES visā pasaulē piesaista ievērību un ir vērtīga partnere, jo tā ir unikāla ekonomiskās dinamikas un sociālā modeļa kombinācija;

7.

uzsver, ka Eiropas sociālais modelis nodrošina vienlīdzīgas iespējas izglītībā, mācībās un darba tirgū, kā arī vienlīdzīgu piekļuvi sociālajiem pakalpojumiem, kas ir svarīgākie veiksmīgas ekonomiskās darbības pīlāri;

8.

uzskata, ka starptautisko sociālo pamatstandartu neievērošana ir sociālā un vides dempinga veids, kas nodara kaitējumu Eiropas uzņēmumiem un darba ņēmējiem;

9.

prasa Komisijai un dalībvalstīm sadarboties ar starptautiskām organizācijām, lai uzlabotu globalizācijas sociālo dimensiju, par paraugu ņemot Eiropas sociālo modeli;

10.

uzsver saskaņotu darbību nozīmi attiecībā uz sociālo aizsardzību Savienībā un ārpus tās;

11.

ierosina uzsākt dialogu ar visām ieinteresētajām pusēm, uzsverot sociālo jautājumu nozīmi un koncentrējoties uz pragmatisku un ilgtspējīgu risinājumu īstenošanu un piemērošanu; šajā sakarībā uzsver, ka ir svarīgi paaugstināt sociālo partneru informētību par viņu tiesībām un pienākumiem;

12.

uzskata, ka ir jāpastiprina kompetento starptautisko iestāžu (proti, SDO, PTO, ESAO un ANO) nozīme, kā arī to sadarbība attīstības jomā, izstrādājot, īstenojot un veicinot starptautiskos sociālos pamatstandartus un attiecīgās sankcijas;

13.

iestājas par to, lai Savienība atturētos no tirdzniecības nolīgumu noslēgšanas ar valstīm, kuras neievēro cilvēktiesības un darba pamatstandartus;

14.

atbalsta instrumentu izveidošanu ilgtspējīgam dialogam ar partnervalstīm, pamatojoties uz savstarpēju cieņu, aicina parnervalstis, jo īpaši jaunattīstības valstis, izmantot savus resursus un mudina tās rūpīgi attīstīt ekonomikas nozares;

15.

aicina Komisiju sarunās saskaņot savu prasību līmeni ar katras partnervalsts ekonomiskās attīstības līmeni; šajā sakarībā ierosina, lai Komisija izveido papildu standartu sarakstu, kuri būtu ieviešami pakāpeniski un elastīgi, ņemot vērā ekonomisko, sociālo un vides situāciju attiecīgajā partnervalstī;

16.

uzskata, ka gan konkrētās partnervalsts, gan dalībvalstu teritorijā šo pamatstandartu īstenošana būtu pastāvīgi jāuzrauga neatkarīgām struktūrām un ka par šo pamatsandartu neievērošanu vai pārkāpšanu, balstoties uz iepriekš noteiktiem kritērijiem, būtu jāpiemēro sods ar efektīvu un pārredzamu procedūru starpniecību;

17.

uzskata, ka šie standarti būtu jāpiemēro pilnībā un ka nevar izmantot brīvās zonas un nolīgumus ar uzņēmēju valsti, lai atkāptos no šiem standartiem;

18.

prasa Komisijai un dalībvalstīm sadarboties ar partnervalstīm, lai apkarotu uz dzimumu balstītu diskrimināciju un visu veidu diskrimināciju pret sievietēm un īstenotu dzīvē dzimumu līdztiesību Savienībā un ārpus tās saskaņā ar Tūkstošgades attīstības mērķu principiem un Pekinas rīcības platformu; aicina Komisiju un dalībvalstis īstenot pasākumus, lai būtiski stiprinātu sieviešu juridisko un sociālo situāciju nolūkā izmantot sieviešu iespējamo ieguldījumu ekonomikas un sociālajā attīstībā;

19.

atzinīgi vērtē dzimumu līdztiesības veicināšanu jaunattīstības valstīs un teritorijās ar pašreizējiem un turpmākiem VPS tirdzniecības nolīgumiem; prasa, lai visu ārējās tirdzniecības un ekonomisko partnerattiecību nolīgumu noslēgšanas priekšnoteikums būtu starptautisko dzimumu līdztiesības konvenciju ratifikācija un efektīva īstenošana;

20.

turklāt aicina Komisiju un dalībvalstis sadarboties savā starpā un ar partnervalstīm, lai aizsargātu neaizsargātas grupas un apkarotu ne vien uz dzimumu balstītu diskrimināciju, bet arī diskrimināciju, kuras pamatā ir rasu vai etniskā izcelsme, reliģija vai ticība, vecums un seksuālā orientācija; īpaši vērš uzmanību uz cilvēkiem, kurus skar dažādu veidu diskriminācija un nelabvēlīgi apstākļi, lai cīnītos pret nabadzības pamatiemesliem;

21.

aicina Komisiju un dalībvalstis padarīt bērnu darba izskaušanu un bērnu tiesību ievērošanu par prioritāti tirdzniecības nolīgumos, dialogā ar citām valstīm un attīstības sadarbībā un norāda, ka privātajam sektoram ir īpaša būtiska nozīme bērnu tiesību ievērošanā; uzskata, ka pasākumi, lai apkarotu bērnu darbu, ietver pienācīgu darba vietu izveidi pieaugušajiem, veicinot, lai bērni saņemtu pienācīgu izglītību; turklāt prasa izveidot ES informācijas tālruni attiecībā uz bērnu darbu, ar kura starpniecību pilsoņi var ziņot par visiem uzņēmumiem, kuri izmanto bērnu darbu jebkurā vietā pasaulē; uzskata, ka šīs informācijas tālruņa līnijas rīcībā vajadzētu būt nelielām, taču pietiekamām iespējām, kas tai ļautu publicēt ikgadēju ziņojumu par tās atklājumiem;

22.

uzsver, ka Savienības izdevumi saistībā ar sadarbību attīstības jomā, asociācijas vai stabilitātes nolīgumiem un tirdzniecības nolīgumiem sniedz unikālas iespējas palīdzēt partnervalstīm nodrošināt dzīvotspējīgu izglītību, arodmācības, darba tirgus iestādes un sociālās aizsardzības pamatu, lai garantētu plašāku sociālo un ekonomisko nodrošinājumu un līdz ar to arī lielāku labklājību;

23.

prasa, lai Komisija un dalībvalstis saistībā ar attīstības sadarbību un ārējo palīdzību veicinātu programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai īstenošanu, ņemot vērā valstu vajadzības un prioritātes attiecībā uz nodarbinātību un sociālo politiku un balstoties uz trīspusēju vienošanos starp darba devējiem, strādājošiem un valdībām; turklāt prasa Komisijai un dalībvalstīm saistībā ar attīstības sadarbību un ārējo palīdzību labāk iekļaut sociālos un nodarbinātības mērķus ekonomikas un tirdzniecības nozarēs;

24.

prasa Komisijai un dalībvalstīm sadarboties ar partnervalstīm, lai uzlabotu pilsoņu prasmju kvalitāti, kuras ir saistītas ar jaunu darbu un nodarbinātību, kā stabilitātes, labklājības, integrētu sabiedrību un labas pārvaldības katalizatoru, jo īpaši ES kaimiņvalstīs;

25.

aicina izveidot sociālo atašeju amatus jaunajā Ārējās darbības dienestā, lai palielinātu tā darbības efektivitāti sociālās politikas jomā, jo īpaši nolūkā nodrošināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem kā galveno politikas mērķi;

26.

atzīst – lai gan starptautiskā līmenī pastāv tendence divpusējos nolīgumos pakāpeniski virzīties uz plašāku darba un sociālo standartu pieņemšanu saistībā ar tirdzniecības programmām, brīvās tirdzniecības nolīgumos kopumā joprojām ir maz atsauču uz sociālajiem standartiem; pauž nožēlu par to, ka ES nav vienotas formulas sociālo klauzulu iekļaušanai visos divpusējos tirdzniecības nolīgumos; prasa ES saskaņā ar starptautiski pieņemtiem un atzītiem standartiem (t.i., PTO darba pamatstandartiem) iekļaut sociālo klauzulu visos ES ārējās tirdzniecības nolīgumos, tostarp nolīgumos, kas slēgti PTO;

27.

atgādina, ka PTO pašreizējā prakse ir jāpadara vienlīdz izdevīga gan jaunattīstības, gan attīstītajām valstīm;

28.

atgādina, ka konkurences politika un sociālā politika ir jāapvieno, un uzsver, ka Eiropas sociālais modelis nekādos apstākļos nebūtu jāvājina konkurētspējas un iespējamu ekonomisko priekšrocību dēļ; atkārtoti uzsver, ka Eiropas sociālajam modelim ir jābūt jaunattīstības valstu strādājošo aizsardzības paraugam;

29.

atgādina, ka ES ne tikai ir noteikusi sev mērķi kļūt par izcilības paraugu korporatīvās sociālās atbildības jomā, bet arī veicināt KSA tās ārējās politikas virzienos; atzīst Komisijas centienus KSA paraugprakšu vecināšanā starp Eiropas uzņēmumiem, kas darbojas ārvalstīs, taču uzsver, ka būtu labāk jāņem vērā sertifikācijas un marķējumu nozīme, kas apliecina uzņēmumu atbilsmi KSA principiem;

30.

uzskata, ka KSA ir lietderīgs, taču nesaistošs starptautisko uzņēmumu apņemšanās veids; turklāt ierosina KSA veicināt mērķtiecīgāk, tostarp ar ISO 26000 standartu, ANO globālo līgumu vai ESAO pamatnostādnēm starptautiskiem uzņēmumiem un saistot KSA ar plašākām iniciatīvām, kas veicina pienācīgas kvalitātes nodarbinātību nozarē, kopienās, valstī un reģionālā līmenī, programmām Better Work un SCORE, kurās iesaistīti strādājošie, darba devēji, iestādes un citas attiecīgās ieinteresētās puses, kā arī ar juridiski saistošiem KSA standartiem;

31.

uzsver, ka ES līmenī nevajadzētu pieņemt direktīvu, kas reglamentē KSA un paredz tās ievērošanu;

32.

uzskata, ka Komisijai gaidāmajā paziņojumā par MVU darbības internacionalizāciju vajadzētu ierosināt pasākumus, kas ļautu atbalstīt un veicināt MVU iniciatīvas KSA jomā, ievērojot principu „vispirms domāt par mazākajiem” un ņemot vērā šo uzņēmumu īpašās iezīmes;

33.

aicina Komisiju un dalībvalstis censties panākt, lai tiktu pastiprinātas ESAO pamatnostādnes starptautiskajiem uzņēmumiem to pašreizējā versijā, saglabājot un pastiprinot to piemērošanu īpašos gadījumos un ieviešot valsts kontaktpunktu paraugpraksi, tostarp pārskatot to, kā Eiropas Savienība varētu labāk veikt savus pienākumus saistībā ar valstu kontaktpunktiem ar Eiropas Ārējās darbības dienesta delegāciju starpniecību;

34.

norāda, ka KSA ir jāattiecina uz tādām jaunām jomām kā darba organizācija, iespēju vienlīdzība un sociālā integrācija, diskriminācijas izskaušanas pasākumi un mūžizglītības un apmācības attīstība; uzsver, ka KSA ir jāietver, piemēram, darba kvalitāte, vienlīdzīga samaksa, profesionālās izaugsmes iespējas un inovatīvu projektu veicināšana, lai palīdzētu pārorientēties uz ilgtspējīgu ekonomiku;

35.

prasa Komisijai un dalībvalstīm mudināt ES reģistrētus uzņēmumus ievērot cilvēktiesības, tostarp ekonomiskās, sociālās un vides tiesības, visās to darbībās pasaulē, jo īpaši darbībās, kuras veic to meitasuzņēmumi un citas saistītas juridiskas personas;

36.

uzsver, ka ES uzņēmumu atbilsme stingriem vides standartiem trešās valstīs būtu jāuzskata par tikpat būtisku kā darba ņēmēju tiesību ievērošana, jo kaitējums videi gandrīz vienmēr nodara kaitējumu darba ņēmēju veselībai, iznīcina lauksaimniecības zemi, zvejas vietas un citus ekonomikas resursus, līdz ar to atņemot daudziem cilvēkiem viņu iztikas pamatu;

37.

uzskata, ka, ņemot vērā Eiropas uzņēmumu un to filiāļu un apakšuzņēmēju ietekmi starptautiskajā tirdzniecībā, tiem ir īpaši būtiska nozīme sociālo un darba standartu veicināšanā un izplatīšanā pasaulē un ka tādēļ tiem ir jārīkojas saskaņā ar Eiropas vērtībām un pasaulē atzītiem standartiem; uzskata, ka būtu pareizi un loģiski prasīt, lai Eiropas uzņēmumi, kas pārceļ ražošanu uz valstīm ar mazāk stingriem sociālajiem pienākumiem, atbild, tostarp Eiropas tiesās, par jebkādu kaitējumu un ārēju negatīvu ietekmi, kas skar vietējos iedzīvotājus;

38.

aicina Komisiju veikt grozījumus tās priekšlikumā regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2010/0383 (COD)), lai ļautu prasītājiem ierosināt tiesvedību pret trešā valstī reģistrētiem meitas uzņēmumiem, kā arī pret mātes uzņēmumu Eiropā, un izveidojot papildu kritērijus attiecībā uz kompetenci;

39.

aicina Komisiju veicināt KSA dimensijas ņemšanu vērā, īstenojot daudzpusējas tirdzniecības politikas nostādnes starptautiskos forumos, kuros atbalsta KSA koncepciju, piemēram, ESAO un SDO, kā arī PTO pēc Dohas sarunu kārtas;

40.

aicina Komisiju brīvās tirdzniecības un investīciju nolīgumos, par kuriem tā īsteno sarunas ar trešām valstīm, regulāri iekļaut ilgtspējīgas attīstības sadaļu, kurā būtu ietverta juridiski saistoša klauzula KSA jomā;

41.

ierosina noteikt, lai šī KSA klauzula liktu ievērot SDO astoņas pamatkonvencijas un četras prioritārās konvencijas un mudinātu uzņēmumus uzņemties saistības KSA jomā, kā arī mudināt uzņēmumus un uzņēmumu grupas uzņemties pienākumu izpildīt saistības, t.i., pienākumu veikt profilaktiskus pasākumus, lai atklātu un nepieļautu pārkāpumus cilvēktiesību vai vides jomā, korupciju vai izvairīšanos no nodokļiem, tostarp šo uzņēmumu filiālēs un piegādes ķēdēs, t. i., visur, kur šiem uzņēmumiem ir ietekme;

42.

aicina visas dalībvalstis ievērot un veicināt SDO pamata darba standartus, nodrošināt atbilsmi līdz šim parakstītājiem nolīgumiem sociālajā jomā un piemērot praksē to principus attiecībā uz strādājošo tiesībām;

43.

uzsver, ka tiek ziņots par atkārtotiem darba pamatstandartu pārkāpumiem vairākās valstīs, kurām ir VPS+ statuss, taču tas tomēr nav novedis pie preferenču atcelšanas; uzskata, ka nosacījumu nepiemērošana kaitē ES mērķim veicināt sociālo politiku un darba pamatstandartus pasaulē un ir pretrunā ar saskaņotas attīstības politikas principu;

44.

atzinīgi vērtē SDO starptautisko darba standartu uzraudzības sistēmu, kas pasaules līmenī ir unikāla un kas palīdz nodrošināt, ka valstis īsteno konvencijas, kuras ir ratificējušas; uzsver to, ka problēmu gadījumā SDO vajadzētu palīdzēt valstīm ar sociālā dialoga un tehniskā atbalsta starpniecību;

45.

aicina Komisiju veicināt ciešāku sadarbību starp PTO un SDO, ļaujot SDO iesniegt ekspertu ziņojumus PTO tirdzniecības strīdu laikā, lai panāktu darba standartu un pienācīgas kvalitātes ietveršanu PTO darbībās un neapdraudētu sociālo attīstību;

46.

uzskata, ka Savienības politikas virzienu uzmanības centrā ir jābūt cilvēkiem, kā arī iestādēm, kas darbojas cilvēkkapitāla attīstības un tirgus reformu jomā;

47.

pauž bažas par dažu trešo valstu praksi tirdzniecības darbībās izmantot MODE 4 procesu; aicina Komisiju un dalībvalstis noteikt par mērķi ietekmēt starptautisko migrāciju tā, lai nepieļautu ekspluatāciju un intelektuālā darbaspēka aizplūšanu;

48.

atbalsta iniciatīvas, kas veicina sociālo partneru dialoga attīstību un sadarbību partnervalstīs un starp tām, un prasa Komisijai turpmāk attīstīt pašreizējās programmas, liekot uzsvaru uz tām programmām, ar kurām ir paredzēts pastiprināt sociālo partneru institucionālās spējas saistībā ar politikas izstrādi un īstenošanu;

49.

iestājas par to, lai bez izņēmumiem tiktu īstenota arodbiedrību biedrošanās brīvība un tiesības uz sarunām par darba koplīgumu slēgšanu ar mērķi nodrošināt, uzlabot un saglabāt pienācīgus darba apstākļus;

50.

atgādina ES pamatnostādnes attiecībā uz dažādiem cilvēktiesību jautājumiem, kas ir spēcīgs politisks signāls par to, ka tās ir Savienības prioritātes; tādēļ prasa Padomei pieņemt līdzīgas pamatnostādnes, balstoties uz astoņām SDO konvencijām, kas ES būtu jāizmanto kā pragmatisks instruments, kurš palīdz labāk virzīt ārējo sociālo politiku; vēlreiz atgādina, ka saskaņā ar Vispārējo deklarāciju visiem uzņēmumiem joprojām ir jāievēro starptautiskie tiesību akti cilvēktiesību jomā;

51.

prasa Komisijai un dalībvalstīm izstrādāt proaktīvu pieeju, lai risinātu ar globalizāciju saistītu pielāgojumu un restrukturizācijas seku jautājumus;

52.

atzinīgi vērtē G20 valstu sanāksmes sociālo lietu ministru līmenī un aicina Komisiju aktīvi iesaistīties šajās sanāksmēs; pauž nožēlu par to, ka ES līmenī kopumā tiek neapmierinoši īstenota pārraudzība;

53.

prasa Komisijai un dalībvalstīm iekļaut nodarbinātību, sociālo un vides politiku, tostarp līdztiesības aspektus, visās sarunās par pasaules ekonomikas pārvaldības struktūrām un makroekonomiskajā dialogā;

54.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt labu pārvaldību finanšu, nodokļu un tieslietu jomā tā, lai pastiprinātu globalizācijas sociālo dimensiju;

55.

prasa Komisijai sniegt ieteikumu ES dalībvalstīm īstenot un ratificēt SDO konvencijas, kuras šī organizācija ir klasificējusi kā aktuālas, lai uzlabotu strādājošo tiesības un darba apstākļus Savienībā un partnervalstīs nolūkā panākt taisnīgu un iekļaujošu globalizāciju ar dalībvalstu ekonomiskās un sociālās politikas ārējās dimensijas lielāku saskaņotību; prasa Komisijai tādā pašā veidā mudināt dalībvalstis veikt regulārus pārskatus par ekonomikas, finanšu un tirdzniecības politikas ietekmi;

56.

uzskata, ka starptautisko regulatoru skaita pieaugums rada steidzami risināmas problēmas, kas ir saistītas ar starptautiskās tiesiskās kārtības konsekvenci un efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz strādājošo tiesību un pamattiesību aizsardzību;

57.

ierosina, lai globālās pārvaldības jaunā definīcija būtu orientēta uz regulējošo struktūru dziļāku integrāciju Apvienoto Nāciju Organizācijas tiesību sistēmā un tās specializēto aģentūru, jo sevišķi SDO un PVO, pausto principu labāku ievērošanu;

58.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/51

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 208.–211., 290. un 291. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (1) (attīstības sadarbības instruments — ASI),

—

ņemot vērā 2000. gada 8. septembra Tūkstošgades deklarāciju, kurā Tūkstošgades attīstības mērķi (TAM) noteikti par starptautiskās sabiedrības kopīgi pieņemtiem kritērijiem nabadzības izskaušanai,

—

ņemot vērā Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Eiropas Parlamentā un Komisijā 2005. gada 20. decembrī parakstīto kopīgo paziņojumu par Eiropas Savienības attīstības politiku „Eiropas konsenss” (2),

—

ņemot vērā Kopīgo deklarāciju par demokrātisko kontroli un saskaņotību ārējā darbībā un Iestāžu nolīgumam par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību pievienoto Komisijas deklarāciju par ārējo darbību demokrātisku kontroli un saskaņotību (3),

—

ņemot vērā Padomes protokolā reģistrētās Komisijas deklarācijas, ar kurām oficiāli tiek pieņemta Padomes kopējā nostāja jautājumā par ASI pieņemšanu (4), un jo īpaši „Komisijas deklarāciju par ASI 5. pantu”,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas priekšsēdētāja Josep Borrell Fontelles2007. gada 5. marta vēstuli D (2007) 303749 komisāriem Benita Ferrero-Waldner un Louis Michel  (5),

—

ņemot vērā komisāres Benita Ferrero-Waldner2007. gada 26. marta vēstuli A (2007) 5238 Attīstības komitejas priekšsēdētājam Josep Borrell Fontelles  (6),

—

ņemot vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) „Ziņošanas direktīvas Kreditora ziņošanas sistēmai” (7),

—

ņemot vērā 2007. gada 23. oktobra Tiesas spriedumu lietā C-403/05 (Eiropas Parlaments / Eiropas Kopienu Komisija) par lūgumu atcelt Komisijas lēmumu, ar kuru tiek apstiprināts ar robežu drošību saistītais projekts Filipīnās (lēmums pieņemts, pamatojoties uz Regulu (EEK) Nr. 443/92),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1337/2008, ar ko izveido mehānismu ātrai reaģēšanai uz pārtikas cenu paaugstināšanos jaunattīstības valstīs (8),

—

ņemot vērā prezidentvalsts secinājumus 2009. gada 29. un 30. oktobra Eiropadomē (dokuments Nr. 15265/2009),

—

ņemot vērā Padomes 2010. gada 26. jūlija Lēmumu, ar ko nosaka Eiropas Ārējās darbības dienesta (EĀDD) organizatorisko struktūru un darbību (9),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra paziņojumu „ES budžeta pārskatīšana” (COM(2010)0700),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 19. oktobra zaļo grāmatu „Trešām valstīm sniegtā ES budžeta atbalsta nākotne” (COM(2010)0586),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 10. novembra zaļo grāmatu „ES attīstības politika iekļaujošas izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības atbalstam — ES attīstības politikas ietekmes palielināšana” (COM(2010)0629),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 15. februāra rezolūciju par Komisijas lēmumu projektiem, ar ko izveido valstu stratēģijas dokumentus un indikatīvās programmas Malaizijai, Brazīlijai un Pakistānai (10),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 7. jūnija rezolūciju par Komisijas lēmumprojektu, ar ko izveido reģionālos stratēģijas dokumentus un reģionālas indikatīvās programmas Mercosur un Latīņamerikai (11),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 21. jūnija rezolūciju par Komisijas lēmuma projektu, ar ko izveido reģionālo stratēģijas dokumentu 2007.–2013. gadam un Āzijas daudzgadu indikatīvo programmu (12),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 12. jūlija rezolūciju par finanšu instrumenta sadarbībai attīstības jomā (ASI) ieviešanas demokrātisku kontroli (13),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 25. oktobra rezolūciju par Komisijas lēmuma projektu, ar ko izveido īpašu pasākumu Irākai 2007. gadā (14),

—

ņemot vērā Parlamenta 2008. gada 9. jūlija rezolūciju par Komisijas lēmumu projektiem par gada rīcības programmu izveidi Brazīlijai 2008. gadam un Argentīnai 2008. gadam (15),

—

ņemot vērā Parlamenta 2007. gada 15. marta rezolūciju par vietējām pašvaldībām un attīstības sadarbību (16),

—

ņemot vērā Komisijas paziņojumu „Vietējās pašpārvaldes iestādes: attīstības līdzdalībnieces” (COM(2008)0626),

—

ņemot vērā 2010. gadā Komisijas uzsākto strukturēto dialogu nolūkā iesaistīt pilsoniskās sabiedrības organizācijas un vietējās pašpārvaldes iestādes EK sadarbībā attīstības jomā,

—

ņemot vērā Parlamenta 2009. gada 6. maija rezolūciju par Komisijas lēmuma projektu, ar ko izveido 2009. gada rīcības programmu nevalstiskajām struktūrām un pašvaldībām attīstības procesā (II daļa — Mērķprojekti) (17),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 3. februāra nostāju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (18),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 3. februāra nostāju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1905/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai attīstības jomā (19),

—

ņemot vērā Parlamenta 2011. gada 3. februāra nostāju par Padomes nostāju pirmajā lasījumā, lai pieņemtu Eiropas Parlamenta un Padomes regulu, ar kuru groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1934/2006, ar ko izveido finanšu instrumentu sadarbībai ar industrializētām valstīm un teritorijām un citām valstīm un teritorijām ar augstu ienākumu līmeni (20),

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Attīstības komitejas atzinumu (A7-0187/2011),

A.

tā kā saskaņā ar ASI 2. panta 1. punktu vispārējais mērķis sadarbībai šā instrumenta ietvaros ir „nabadzības izskaušana partnervalstīs”, ieskaitot „centienus realizēt Tūkstošgades attīstības mērķus” (TAM);

B.

tā kā saskaņā ar ASI 2. panta 4. punktu visiem pasākumiem ģeogrāfisko programmu ietvaros un 90 % no tematiskajām programmām paredzētajiem izdevumiem ir jāatbilst oficiālās attīstības palīdzības (OAP) kritērijiem, ko izstrādājusi ESAO/APK;

C.

tā kā saskaņā ar Komisijas aprēķiniem tikai 0,2 % no saistībām, ko no 2007. gada līdz 2009. gadam finansēja ASI tematisko programmu ietvaros, neatbilst OAP kritērijiem;

D.

tā kā saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (21) („Komitoloģijas lēmums”) Parlaments 2007. gadā uzsāka Regulas (EK) Nr. 1905/2006, tostarp visu valsts stratēģijas dokumentu (VSD), reģionālo stratēģijas dokumentu (RSD), tematisko stratēģijas dokumentu (TSD), daudzgadu indikatīvo programmu un lielākās daļas gada rīcības programmu (GRP), ieviešanas demokrātiskās kontroles procesu;

E.

tā kā saskaņā ar kopīgo deklarāciju par ārējo darbību demokrātisku kontroli un saskaņotību un Komisijas deklarāciju par ārējo darbību demokrātisku kontroli un saskaņotību, kas pievienota Iestāžu nolīgumam par budžeta disciplīnu un pareizu finanšu pārvaldību, Komisija ir apņēmusies „stratēģiju īstenošanā pienācīgi ņemt vērā Eiropas Parlamenta nostāju”;

F.

tā kā līdzatbildības, līdzdalības un labas pārvaldības principi paredz daudzu ieinteresēto personu pieejas izmantošanu, kurā dažādi attīstības partneri, t. i., vietējās pašpārvaldes iestādes un nevalstiskie dalībnieki, rīkojas savstarpēji papildinošā un saskaņotā veidā; tā kā tomēr ir svarīgi skaidri nošķirt vietējo iestāžu un nevalstisko dalībnieku īpašo lomu saistībā ar to kompetences jomu, leģitimitāti un demokrātisku kontroli, pieredzi vietēja mēroga darbību pārvaldībā un iesaistīšanos valsts politikas īstenošanā;

G.

tā kā ES finansējums starptautiskajai sadarbībai ar Āfriku nāk no četriem ģeogrāfiskiem instrumentiem — no Eiropas Attīstības fonda (EAF) Āfrikas ĀKK valstīm, Tirdzniecības, attīstības un sadarbības nolīguma ar Dienvidāfrikas Republiku, Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta (EKPI) piecām Ziemeļāfrikas valstīm un ASI tematiskajām programmām;

H.

tā kā Komisija apņēmās censties nodrošināt, lai līdz 2009. gadam pamata un vidējās izglītības un veselības aprūpes pamatpakalpojumu jomā ar šīm nozarēm saistītu projektu, programmu vai budžeta atbalsta starpniecību nonāktu 20 % no ASI iekļautajām valstu programmām piešķirtās palīdzības, izmantojot vidējo rādītāju no visiem ģeogrāfiskajiem apgabaliem;

I.

tā kā ES ir apņēmusies līdz 2015. gadam sasniegt kopējo mērķi — nodrošināt OAP 0,7 % no tās nacionālā kopienākuma (NKI);

J.

tā kā 2012. gada Zemes samita mērķis ir nodrošināt atjauninātas politiskas saistības attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību, novērtēt sasniegumus virzībā uz starptautiski pieņemtiem mērķiem ilgtspējīgas attīstības jomā un risināt jaunas un briestošas problēmas;

K.

tā kā LESD 290. pants nosaka, ka ar leģislatīvu aktu Komisijai var piešķirt pilnvaras pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus, lai papildinātu vai grozītu dažus nebūtiskus leģislatīvu aktu elementus,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi pildīt savas saistības iesaistīties pastāvīgā dialogā ar Parlamentu par ASI īstenošanu; atzīst centienus informēt Parlamenta ASI darba grupas par to, kā, izstrādājot GRP, tika ņemti vērā tā komentāri attiecībā uz stratēģijas dokumentiem;

2.

norāda, ka demokrātiskās kontroles ietvaros jo īpaši starpposma pārskata veikšanas laikā dialogs starp Komisiju un Parlamentu palīdzēja izvairīties no tādu stratēģijas dokumentu pieņemšanas, kuros būtu ietverti ultra vires noteikumi, kā arī palīdzēja stratēģijas dokumentus saskaņot ar ASI regulas prasībām un jo īpaši ar OAP atbilstības principiem;

3.

pauž nožēlu, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā Parlamenta bažas, kas paustas demokrātiskās kontroles procesā, jo īpaši attiecībā uz nepietiekamu pievēršanos nabadzības izskaušanai un TAM īstenošanai;

4.

pauž nožēlu par to, ka, lai gan Eiropas konsensā attīstības jomā (2005) un ASI ir uzsvērts līdzatbildības nozīmīgums, tomēr valstu parlamentu iesaistīšanās valsts stratēģijas dokumentu izstrādāšanā faktiski ir bijusi neliela; pauž nožēlu par to, ka Komisija nav pienācīgi īstenojusi Regulas (EK) Nr. 1905/2006 19., 20. un 33. panta noteikumus par apspriešanos ar nevalstiskiem dalībniekiem un vietējām iestādēm;

5.

norāda, ka izaugsmes atbalsta stratēģiju nedrīkst jaukt ar ilgtermiņa attīstības stratēģiju, kas ietver finansējumu tādiem ilgtermiņa mērķiem kā veselība, izglītība, piekļuve enerģijai lauku rajonos, sīkzemnieku atbalsts utt.;

6.

pauž nožēlu, ka, reaģējot uz Parlamenta rezolūcijām, kurās norādīts uz to, ka nav ievērota regulas 2. panta 4. punktā noteiktā prasība ievērot OAP atbilstības kritērijus, Komisija grozīja vai atsauca tikai 3 no attiecīgajiem 11 pasākumiem īstenošanas pasākumu projektā;

7.

pauž nožēlu, ka saskaņā ar ASI 35. pantu izveidotā komiteja nereaģēja uz Parlamenta rezolūcijām, kurās tika norādīts, ka Komisija ir pārsniegusi savas īstenošanas pilnvaras; ar bažām norāda, ka par būtisko kontroles darbu, ko veicis Parlaments, netika saņemtas nekādas atsauksmes no dalībvalstu pārstāvjiem ASI komitejā, un mudina dalībvalstis uzņemties pienākumu izpildi un ciešā sadarbībā ar Parlamentu nodrošināt, lai Komisijas ierosinātie pasākumi pilnībā atbilstu ASI priekšrakstiem;

8.

lūdz Komisiju norādīt kritērijus, ko tā izmantoja finansējuma sadalei starp ASI valstīm un reģioniem, kā arī dažādām darbības jomām katras ģeogrāfiskās un tematiskās programmas ietvaros, sniedzot šos kritērijus prioritātes secībā un norādot attiecīgo īpatsvaru;

9.

uzskata, ka daudzi valsts un reģionālie stratēģijas dokumenti neparedz pietiekamus resursus ASI galvenajam mērķim — nabadzības izskaušanai — ilgtspējīgas attīstības kontekstā un ka daudzos dokumentos trūkst skaidru norāžu, cik lielā mērā piedāvātās darbības sekmēs ASI mērķu sasniegšanu;

10.

īpašu uzmanību pievērš ASI ģeogrāfisko programmu OAP atbilstības prasībai un mudina Komisiju un EĀDD nodrošināt pilnīgu šī juridiskā pienākuma izpildi katrā konkrētā gadījumā;

11.

atgādina, ka attīstības politikas saskaņotība, līdzatbildība attīstības jomā un palīdzības nesadrumstalotība ir būtiska palīdzības efektivitātes nodrošināšanai;

12.

uzsver, ka ES arī turpmāk ir nepieciešams specifisks attīstības sadarbības finansēšanas instruments, kas vērsts vienīgi uz jaunattīstības valstīm un LESD 208. pantā izvirzīto mērķu sasniegšanu; pieprasa atbilstīgi patiesajām vajadzībām palielināt OAP gada skaitliskos rādītājus nākamajā daudzgadu finanšu shēmas (DFS) periodā, lai sasniegtu kopējo mērķi — līdz 2015. gadam OAP tērēt 0,7 % no NKI;

13.

uzsver, ka pilnīgai atbilstībai OAP kritērijiem, jo īpaši ESAO/APK prasībai, ka „katra darījuma administrēšanas galvenais mērķis ir jaunattīstības valstu ekonomiskās attīstības un labklājības sekmēšana” (22), ir jāpaliek par nosacījumu visiem pasākumiem, kas tiks finansēti jaunā instrumenta ģeogrāfisko programmu ietvaros; aicina tematiskajām programmām noteikt stingrāku OAP kvotu nekā tā ir pašreizējā ASI ietvaros, it īpaši attiecībā uz tematiskajām programmām migrācijas un patvēruma jomā, kur Komisija nav skaidri parādījusi, vai robežapsardzes kontekstā finansētās darbības atbilst ESAO/APK kritērijiem;

14.

uzsver, ka TAM sasniegšanai jāpaliek instrumenta galvenajam mērķim laika periodā līdz 2015. gadam; mudina Komisiju nodrošināt, lai ES palīdzība joprojām atbilstu starptautiski noteiktajiem attīstības mērķiem un uzdevumiem, ko pieņems ANO un citas kompetentās starptautiskās organizācijas laika periodam pēc 2015. gada;

15.

atzīst nepieciešamību pēc sadarbības ārpus OAP ietvariem ar daudzām jaunattīstības valstīm, lai nodrošinātu tām vispārnozīmīgas sabiedriskās preces; uzskata, ka šāda veida sadarbība jāregulē un tās finansējums jāvirza, izmantojot vienu vai vairākus atsevišķus instrumentus, lai nodrošinātu pārredzamību un saglabātu attīstības sadarbībai kā ārējo attiecību autonomai politikas jomai raksturīgās iezīmes; atbilstoši Eiropadomes 2009. gada 29. un 30. oktobrī paustajām saistībām uzstāj, ka finansējumam saistībā ar klimata pārmaiņām nevajadzētu vājināt vai apdraudēt cīņu pret nabadzību un nepārtrauktu virzību uz TAM sasniegšanu un ka nepietiekamo OAP finansējumu, kas pieejams nabadzības samazināšanai, jaunattīstības valstīs nevajadzētu novirzīt mērķiem, kas nav saistīti ar attīstību; uzsver, ka ESAO noteiktā OAP definīcija nav jāmaina, un aicina Komisiju nodrošināt, lai neviens Eiropas Savienības finansētais attīstības projekts nebūtu pretrunā ar pasaules mēroga centieniem klimata pārmaiņu mazināšanā un lai tie būtu izturīgi pret klimata pārmaiņām, it īpaši lieli infrastruktūras projekti vai projekti uz nelielām salām, kas pirmās cietīs no klimata pārmaiņu sekām;

16.

laikā, kad noteikti nopietni publiskā budžeta ierobežojumi, pauž bažas par lielo uzsvaru uz privātā sektora ieguldījumiem kā finanšu piesaistīšanas līdzekli attīstības jomai; norāda, ka attīstības sadarbība ir vienīgā ārējās darbības politika (līdzās humānajai palīdzībai), kas izveidota nevis ES interešu sekmēšanai, bet drīzāk lai aizsargātu šīs planētas atstumtākās un mazāk aizsargātās iedzīvotāju grupas; tādēļ mudina Komisiju nodrošināt, lai viss publiskais finansējums, kas tiek izmantots privātā sektora ieguldījumu dienvidvalstīs atbalstam, netiktu novirzīts no jau nepietiekami finansētiem sektoriem (piemēram, programmu gadījumā — nevalstiskajiem dalībniekiem un vietējām pašpārvaldes iestādēm) un lai šāds atbalsts efektīvi nodrošinātu vietējā privātā sektora un mazo un vidējo uzņēmumu attīstību valstīs ar zemiem ienākumiem;

17.

piekrīt, ka nepieciešama diferencēta pieeja dažādām jaunattīstības valstu grupām un ka jaunietekmes valstīm tradicionālā finansiālā palīdzība var kļūt mazāk svarīga; uzskata, ka, lai arī palīdzībai jaunietekmes valstīm ir jāsekmē ilgtspējīga ekonomikas izaugsme, tomēr tai joprojām jābūt vērstai uz partnervalsts fiskālās politikas stiprināšanu un iekšzemes ieņēmumu mobilizēšanas sekmēšanu, tā rezultātā samazinot nabadzību un atkarību no palīdzības;

18.

mudina Komisiju nodrošināt lielāku atbalstu, lai palīdzētu jaunattīstības un jaunietekmes valstīm nodokļu reformās nolūkā atbalstīt efektīvas, lietderīgas, taisnīgas un ilgtspējīgas nodokļu sistēmas; aicina Komisiju efektīvi integrēt labas pārvaldības principus nodokļu jautājumos valstu un reģionālo stratēģijas dokumentu plānošanā, īstenošanā un uzraudzībā, vienlaikus īstenojot nepieciešamos pasākumus, lai starptautiskās uzņēmējsabiedrības sniegtu pārskatus par katru valsti atsevišķi;

19.

uzsver, ka arī nākamais attīstības sadarbības instruments jāattiecina uz visu to ģeogrāfisko reģionu jaunattīstības valstīm, kas jau tagad ir aptverti saskaņā ar ESAO/APK jaunattīstības valstu sarakstu;

20.

pieprasa lielāku Komisijas un dalībvalstu darbību saskaņošanu, lai sasniegtu LESD 210. pantā noteikto mērķi, un atbalsta kopīgu Eiropas stratēģijas dokumentu izstrādi; uzskata, ka visos ES plānošanas dokumentos katrai valstij un reģionam jāiekļauj sīki izstrādātas un atjauninātas līdzekļu devēju finanšu matricas, kā arī īpaša sadaļa par ES palīdzības efektivitāti, kurā norādītas veiktās darbības, lai uzlabotu līdzekļu devēju koordināciju, saskaņotību un savstarpēju papildināmību, kā arī darba dalīšanu starp līdzekļu devējiem un īpaši starp dalībvalstīm;

21.

atkārtoti aicina ES budžetā iekļaut Eiropas Attīstības fondu (EAF), kas vienkāršotu procedūras un palielinātu EK palīdzības efektivitāti un lietderību; uzstāj, ka tā rezultātā nedrīkst samazināt ES finansējuma ASI un EAF kopējās summas, kā arī OAP pieejamā ES finansējuma kopējo summu;

22.

uzskata, ka jāpalielina atbalsts neaizsargātām grupām (sievietēm, invalīdiem, jauniešiem un bezdarbniekiem, pamatiedzīvotājiem), kā arī integrētajai pieejai dzimumu līdztiesībai un citiem pārnozaru jautājumiem; uzstāj, ka instrumentam, kas tiks izveidots pēc ASI, plānošanas dokumentos jānosaka skaidri kritēriji, lai varētu novērtēt ES pasākumu ietekmi šajās jomās;

23.

uzsver, ka vietējo iestāžu iesaistīšana attīstības politikā ir nepieciešama, lai sasniegtu TAM un nodrošinātu labu pārvaldību; īpaši norāda, ka vietējām iestādēm ir izšķiroša nozīme tādās jomās kā izglītība, bada novēršana, veselība, ūdens, sanitārija, sociālā kohēzija, vietējā ekonomiskā attīstība utt.; tādēļ uzskata, ka ir būtiski palielināt to ietekmi nākamajā finanšu instrumentā saskaņā ar līdzatbildības principu attīstības jomā;

24.

uzsver nepieciešamību pēc pastāvīga un konstruktīva dialoga starp Komisiju, EĀDD, nevalstiskajiem dalībniekiem (NVD) un vietējām iestādēm attiecībā uz stratēģijas dokumentu plānošanu, ieviešanu un novērtēšanu; tādēļ uzsver vajadzību turpmākajos finanšu instrumentos ņemt vērā strukturētā dialoga secinājumus;

25.

uzsver nepieciešamību pēc elastīguma nosacījumiem, kas ES dotu iespēju reaģēt uz pārmaiņām vajadzību un prioritāšu ziņā; ierosina izskatīt EAF neplānotās palīdzības ierobežotā valstu finansējuma modeli kā iespējamu modeli nākamajam attīstības palīdzības instrumentam; tomēr uzsver, ka ar finansējumu, kas izmantots elastīgāk, ir jāīsteno patiesie attīstības mērķi;

26.

uzskata, ka jaunajam attīstības sadarbības instrumentam jāsniedz pamats mērķtiecīgai un elastīgākai palīdzībai nestabilās situācijās; uzskata, ka jaunajai finanšu arhitektūrai ar finansējuma mehānismu elastīgumu un komplementaritāti ir jāpalīdz nodrošināt pienācīgu saikni starp palīdzību, rehabilitāciju un attīstību;

27.

aicina paredzēt 20 % kritēriju ģeogrāfisko programmu izdevumiem, kas jāparedz sociālajiem pamatpakalpojumiem, kurus ANO definējusi Tūkstošgades attīstības mērķos (8. mērķa „Veicināt globālo partnerību attīstības jomā” 8.2. rādītājs);

28.

uzstāj, ka budžeta atbalstam ir vajadzīgi stingri atbilstības kritēriji; uzstāj, ka Komisijai jāatturas budžeta atbalstu izmantot valstīs, kurās nevar nodrošināt publisko izdevumu pārredzamību, un budžeta atbalsts vienmēr jāpapildina ar darbībām, kas saņēmējvalstī pilnveido parlamentāro kontroli un revīzijas spēju, palielina pārredzamību un veicina informācijas publisku pieejamību, un budžeta atbalsta pārraudzībā jāiesaista pilsoniskā sabiedrība;

29.

atzīst, ka pilsoniskajai sabiedrībai ir svarīga loma attīstībā, piemēram, darbojoties kā valdības „sargsunim”, kas nodrošina pārskatatbildību, un pieprasa novirzīt pietiekamu finansējumu pilsoniskajai sabiedrībai jaunattīstības valstīs;

30.

atkārto savu prasību Komisijai veikt vispusīgu finanšu analīzi par vietējām pašvaldībām piešķirto vispārējā budžeta atbalstu, atbalstu nozarēm un projektiem un atbalstu jebkurā citā formā; uzsver, ka šāds visaptverošs priekšstats sekmētu vietējām pašvaldībām piešķirtās palīdzības saskaņotību un uzlabotu pārvaldību partnervalstīs;

31.

norāda, ka visas ASI tematiskās programmas ir izrādījušās svarīgas, un uzsver, ka ir svarīgi saglabāt gan tematiskās, gan ģeogrāfiskās sadarbības programmas, kā arī pieprasa tās pārskatīt un pielāgot, ņemot vērā tādas jaunās problēmas kā pasaules finanšu un ekonomikas krīze, pasaules pārtikas krīze, klimata pārmaiņas un nestabilu valstu un pārejas valstu īpašās vajadzības;

32.

norāda, ka migrācija ir joma, kurā attīstības politikas saskaņotībai neapšaubāmi jākļūst par svarīgāku nekā ES īstermiņa apsvērumi par migrāciju, kas lielākoties vērsti uz nelegālās imigrācijas novēršanu; uzsver, ka attīstības līdzekļi migrācijai nav jāizmanto robežu pārvaldības nostiprināšanai un nelegālās imigrācijas novēršanai; uzstāj, lai ikviena turpmākā tematiskā programma migrācijas jomā tiktu pilnībā saskaņota ar ES attīstības mērķiem un lai šīs programmas pamatfinansējums atbilstu OAP atbilstības kritērijiem; īpaši uzsver, ka projektiem saistībā ar migrāciju starp dienvidvalstīm ir jāpiešķir prioritāte šajā tematiskajā programmā;

33.

uzsver, ka jaunajai tematiskajai programmai „Ieguldījums cilvēkos” jābūt vērstai uz to TAM sasniegšanu (taču nav jāaprobežojas ar tiem), kuri ir sasniegti vismazākajā mērā, īpaši pievēršot uzmanību valstīm un reģioniem ar kritiskiem TAM rādītājiem; uzsver, ka pamatizglītība un lasītprasme ir izpratnes palielināšanas procesa un līdzatbildības par attīstību sākums; tādēļ pieprasa programmā paredzēt pievēršanos izglītībai kā līdzeklim, kas veicina emancipāciju un līdzdalību;

34.

uzskata, ka jaunajam instrumentam jānodrošina diferencēta pieeja pilsoniskās sabiedrības organizāciju un vietējo iestāžu finansēšanai, kā arī jāizvairās no nevajadzīgas konkurences starp šīm divu veidu ieinteresētajām personām; uzsver vajadzību risināt pašreizējās programmas pārmērīgas izmantošanas problēmu; pieprasa strukturētā dialoga rezultātus pilnībā atspoguļot nākotnē paredzētajā tematiskajā programmā un ierosinātajā palīdzības piešķiršanas kārtībā;

35.

norāda, ka viens no iemesliem nespējai izpildīt TAM ir tas, ka netiek atzīta vides, dabas resursu un ekosistēmu nozīme sabiedrības attīstībā un nabadzības izskaušanā; ar bažām norāda, ka, lai gan pašreizējā Eiropas OAP tikai 3 % no kopējiem izdevumiem piešķir vides jautājumiem, papildu problēma ir tā, ka daļa no ES un dalībvalstu finansējuma jaunattīstības valstīm tiek ieguldīta projektos, kas veicina klimata pārmaiņas, nevis tās mazina; uzsver, ka ir nepieciešams uzlabot attīstības politikas saskaņotību klimata pārmaiņu jomā, it īpaši attiecībā uz finansējumu klimata pārmaiņu ierobežošanai un klimata pārmaiņu jautājumu iekļaušanu ES attīstības sadarbībā;

36.

norāda, ka Revīzijas palāta Īpašajā ziņojumā Nr. 6/2006 ir secinājusi, ka kopš 2001. gada ES ir guvusi tikai nelielus panākumus, integrējot vides jautājumus tās attīstības sadarbībā, jo valsts stratēģijas dokumenti nepietiekami ņēma vērā vides jautājumus; tāpēc mudina Komisiju nodrošināt, lai vides jautājumi tiktu labāk integrēti un sistemātiski pārraudzīti visos ārpolitikas virzienos un finanšu instrumentos, jo īpaši ņemot vērā pašreizējās problēmas, ko rada klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības mazināšanās;

37.

atkārto, ka LESD 290. pants ir pilnībā jāpiemēro ASI, un tādēļ uzsver, ka deleģēto aktu procedūras izmantošana ir obligāta to lēmumu pieņemšanā, kas atbilst LESD 290. pantā noteiktajiem kritērijiem, piemēram, vispārējo mērķu, prioritāšu, gaidāmo rezultātu un finanšu piešķīrumu noteikšanai;

38.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai un dalībvalstu valdībām un parlamentiem.

11.12.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 380/59

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 1. jūlija Zaļo grāmatu par politikas risinājumiem virzībā uz Eiropas līgumtiesību izstrādi patērētājiem un uzņēmumiem (COM(2010)0348),

—

ņemot vērā Komisijas 2010. gada 26. aprīļa Lēmumu 2010/233/ES, ar ko izveido vienotā Eiropas līgumtiesību modeļa ekspertu grupu (1),

—

ņemot vērā Komisijas 2001. gada 11. jūlija paziņojumu par Eiropas līgumtiesībām (COM(2001)0398),

—

ņemot vērā Komisijas 2003. gada 12. februāra paziņojumu ar nosaukumu „Saskaņotākas Eiropas līgumtiesības — rīcības plāns” (COM(2003)0068),

—

ņemot vērā Eiropas Komisijas 2004. gada 11. oktobra paziņojumu ar nosaukumu „Eiropas līgumtiesības un acquis pārskatīšana: turpmākā virzība” (COM(2004)0651),

—

ņemot vērā Komisijas 2005. gada 23. septembra ziņojumu ar nosaukumu „Pirmais gada progresa ziņojums par Eiropas līgumtiesībām un acquis pārskatīšanu” COM(2005)0456) un Komisijas 2007. gada 25. jūlija ziņojumu ar nosaukumu „Otrais progresa ziņojums par kopējo modeli” (COM(2007)0447),

—

ņemot vērā Komisijas 2009. gada 22. oktobra paziņojumu par pārrobežu elektronisko komerciju uzņēmumu attiecībās ar patērētājiem ES (COM(2009)0557),

—

ņemot vērā 2008. gada 3. septembra rezolūciju par kopīgu Eiropas līgumtiesību modeli (2),

—

ņemot vērā 2007. gada 12. decembra rezolūciju par Eiropas Savienības līgumtiesībām (3),

—

ņemot vērā 2006. gada 7. septembra rezolūciju par Eiropas Savienības līgumtiesībām (4),

—

ņemot vērā 2006. gada 23. marta rezolūciju par Eiropas līgumtiesībām un acquis pārskatīšanu — turpmākā virzība (5),

—

ņemot vērā 1989. gada 26. maija rezolūciju (6), 1994. gada 6. maija rezolūciju (7), 2001. gada 15. novembra rezolūciju (8) un 2003. gada 2. septembra (9) rezolūciju par šo jautājumu,

—

ņemot vērā Reglamenta 48. pantu,

—

ņemot vērā Juridiskās komitejas ziņojumu un Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Ekonomikas un monetārās komitejas atzinumus (A7-0164/2011),

A.

tā kā Eiropas līgumtiesību iniciatīva, ar kuru mēģina risināt vienotā tirgus problēmas, kuras cita starpā radušās atšķirīgo līgumtiesību sistēmu dēļ, tiek apspriesta daudzus gadus;

B.

tā kā globālās finanšu krīzes rezultātā, šķiet, ka ir svarīgāk nekā jebkad agrāk nodrošināt saskaņotu Eiropas līgumtiesību sistēmu, lai pilnībā īstenotu iekšējā tirgus potenciālu un tādējādi palīdzētu veikt stratēģijas „Eiropa 2020” mērķus;

C.

tā kā daudzu faktoru, tostarp spēkā esošo vienoto tirgu reglamentējošo tiesību aktu neīstenošanas dēļ, vienotajā tirgū saglabājas sadrumstalotība;

D.

tā kā nepieciešams plašāks pētījums, lai labāk izprastu, kāpēc saglabājas iekšējā tirgus sadrumstalotība un kā labāk risināt šīs problēmas, tostarp, kā nodrošināt spēkā esošo tiesību aktu īstenošanu;

E.

tā kā Komisija iepriekš minētajā Zaļajā grāmatā piedāvā vairākas iespējas tāda tiesību akta izstrādāšanai, kas reglamentētu Eiropas līgumtiesības, lai varētu palīdzēt paplašināt uzņēmējdarbību un nostiprināt iedzīvotāju uzticēšanos vienotajam tirgum;

F.

tā kā ekspertu grupa, kas izveidota, lai palīdzētu Komisijai sagatavot priekšlikumu par kopējo modeli, uzsākusi darbu kopā ar visu ieinteresēto aprindu apaļo galdu;

G.

tā kā valsts līmeņa līgumtiesību atšķirības nav vienīgais šķērslis MVU un patērētājiem veikt pārrobežu darbības, jo tie sastopas arī ar citām problēmām, tostarp valodas barjerām, dažādām nodokļu sistēmām, tiešsaistes pārdevēju uzticamību, ierobežotu piekļuvi platjoslai, digitālo prasmju līmeni, drošības problēmām, atsevišķu dalībvalstu iedzīvotāju demogrāfisko sastāvu, bažām attiecībā uz privātumu, sūdzību izskatīšanu, intelektuālā īpašuma tiesībām utt.;

H.

tā kā saskaņā ar Komisijas 2008. gada pārskatu trīs ceturtdaļas no mazumtirgotājiem pārdod preces vienīgi patērētājiem iekšzemē, bet pārrobežu pārdošana notiek vienīgi dažās valstīs (10);

I.

tā kā ir nepieciešams noteikt atšķirības starp konvencionālajiem pārrobežu darījumiem un elektronisko komerciju, kur pastāv īpašas problēmas un ar darījumu veikšanu saistītās izmaksas ir dažādas; tā kā turpmāko ietekmes novērtējumu veikšanai ir arī nepieciešams rūpīgi un precīzi noteikt, kā veidojas ar darījumu īstenošanu saistītās izmaksas;

J.

tā kā tiek uzskatīts — ir skaidrs, ka ārvalstu (patērētāju) tiesību piemērošana attiecībā uz pārrobežu darījumiem saskaņā ar regulu Roma I (11) uzņēmumiem, jo īpaši MVU, rada ievērojamas darījumu veikšanas izmaksas, kuras saskaņā ar aprēķiniem tikai Apvienotajā Karalistē vien ir EUR 15 000 uz vienu uzņēmumu vienā dalībvalstī (12);